ziņas n r . 4 7 / 2 0 1 3

Imerias

2

3

SATURS

Imerias ziņas — iznāk reizi gadāIzdevējs: s!k! ImeriaIespiests: Jelgavas tipogrāfija

Galvenā redaktore: fil! Gundega Grīnberga, 117.c.

Maketētājs: Jānis Kulmanisredakcijas e–pasts: gundega_grinberga@inbox.lv

IevadsCienījamā lasītāja, imeriete! . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 4Mīļās imerietes! . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 5

Dziesmu svētkiDziesmu svētku gads . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 6Latvietības uzturēšana . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 7Saviļņojums uzvilkt tautas tērpu. . . . . . . . . . . . . . . . . . 8Kavējoties atmiņās par dziesmu svētkiem . . . . . . . . . . 9Brīnišķa tikšanās Dziesmu svētkos . . . . . . . . . . . . . . . 11Dziesmu svētku virsdiriģente – imeriete . . . . . . . . . . 12

VēstureGoda filistrus pieminot . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 16Viens laimīgs cilvēks . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 18

Imerias stipendija„Tautietei - zinātnei”. Imerias stipendija . . . . . . . . . . 26

LabdarībaImeria un Saulesbērns . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 30Kokles skan un skanēs latviešu ģimenēs Toronto . . . 32Mecenātes ar vēsturi . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 34Toronto kopas labie darbi . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 35

Laipni lūgta mūsu C!Q!Fil! Elgas Lielmežas tasīšu kolekcija . . . . . . . . . . . . . . 36„Peldētāja” atgriežas Latvijā, lai paliktu . . . . . . . . . . . 38Mantojums . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 40

DraudzībaKantu stunda ar k! Fr! Imantica . . . . . . . . . . . . . . . . . . 41Pie somiem svinēt 106. PPO jubileju . . . . . . . . . . . . . 42Vasarīgā draudzēšanās Igaunijā . . . . . . . . . . . . . . . . . 43

Saviesīgā dzīveKalpaka balle . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 44Kalpaka piemiņas dievkalpojums Čikāgā . . . . . . . . . . 45Dziesmu vakars Čikāgā . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 45Īpašie viesi . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 46„LILIUM” debija uz skatuves . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 47Kino vakars Imeriā . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 48„Spožie divdesmitie” un „Ceļotāja dienasgrāmata” . . 49S!k! Staburadze kauss volejbolā 2013 . . . . . . . . . . . . . 50Selonijas orientēšanās kauss 2013 . . . . . . . . . . . . . . . 51Imeriete imerietei imeriete . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 52Latvijas prezidents Toronto . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 53Mēs satiekamies, kad un kur varam . . . . . . . . . . . . . . 53

Ģimenes lokāImeriešu un draugu bērnu vasaras nometne . . . . . . . 54rudens ekskursija . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 55Ziemassvētki Toronto . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 56Zili brīnumi sestdienas rītā . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 57

CeļojumsAtgriešanās bērnības zemē Sibīrijā . . . . . . . . . . . . . . . 58Portugāle . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 60Cik gadiņu, tik kilometriņu! . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 61Kopīga ceļošana jau vairāk nekā 10 gadus . . . . . . . . . 62

Krāsu referāti . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 63

Jaunie coeti . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 64

Aizsaulē . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 66

Krāsu solījums . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 71

Tautietei – zinātnei . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 72

Tautiešam roku devu . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 73

Daudz laimes . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 74

KomeršiSkumjie un jautrie piedzīvojumi Anglijas kopas Maijkomeršā . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 77Perspektīvi! Anglijas kopa . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 78Maijkomeršs rudenī . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 80

Imeriete iesakaPasaules imeriešu grāmatu un filmu topa pārsteigumi . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 82

Salātu recepteGrūbu salāti . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 86Tomātu un bokončini siera salāti . . . . . . . . . . . . . . . . . 86

SkribulskrabulisSkribulskrabulis 2007.gada Maijkomeršā Anglijā . . . 87

MākslaTĀ koka egle un „slavenās” govis . . . . . . . . . . . . . . . . . 88

Dzeja . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 90

4

Līdz šim nav bijis gods tevi tā uzru-nāt. Par to pateicos katrai imerietei, kas man uzticēja veidot šīs „Imerias ziņas”. Viss sākās ar globālā prezidija aicinājumu turpināt 60 gadus kopto tradīciju un izdot Imerai savu gada izdevumu – „Imerias ziņas”, ienesot jaunas idejas un saglabājot gadu gaitā izkoptās vērtības. Tā pirmo reizi „Imerias ziņas” ir tapušas Latvijā.

9 mēnešus lolots, plānojot un domā-jot, fotografējot un maketējot, rakstot un saņemot vēstules gan pa pastu, gan elektroniski, zvanot un tiekoties vaigā, smejoties un raudot, neguļot naktis un sajūtot atbalstu un līdzdarbošanās prieku – tā tapis šis izdevums, strādājot plecu pie pleca ar izdevuma starptautisko redkolē-ģiju: fil!fil! Zintu Kūlīti (vieds atbalsts no Portlandes/Sietlas), Elizabeti Pētersoni (aktīva darbošanās no Toronto), Vitu Začestu (ortogrāfijas, interpunkcijas, valodas stila eksperte no Šveices), Elīnu Dambekalni (latviešu valodas padomde-vēja no Latvijas), taut!taut! Daci Šulmani (redaktrises labā roka un uzstājības iemiesojums no Latvijas), Agnesi Zvauni (redaktrises kreisā roka un neatlaidības paraugs no Latvijas), Lauru Juhanso-ni – Dauguli (pašiem sava profesionāla fotogrāfe no Latvijas).

Nolēmām, ka izdevumā līdztekus ierastajam saturam gribam gadu no gada pievērst uzmanību tēmām, kas ir svarīgas mums kā nācijai (tā tapa šī izdevuma sadaļa „Dziesmu svētki” – svētki imerie-šu acīm), un apkopot Imerias vēstures

notikumus, tāpēc gan šajā izdevumā, gan arī turpmāk būs rubrika „Vēsture”. Šoreiz vēsturei izvēlējāmies tēmu „Imerias goda filistri”. Gada sākumā Imerias C!Q! Rīgā tika atklāta goda filistru galerija. Tas bija pamudinājums uzzināt vairāk par mūsu goda filistriem un intervijā iepazīt Vili Vītolu.

„Imerias ziņas” nav tikai atskats uz mūsu svētkiem, ikdienu un korporācijai būtiskiem notikumiem, izdevums ir saik-ne starp imerietēm visā pasaulē, saikne starp dažādām paaudzēm, mūsu pagātni un nākotni. „Imerias ziņām” esam izvir-zījušas virsuzdevumu – ļaut iepazīt rakstu autores ne tikai pēc vārda, bet arī vaigā. Kas zina, varbūt kādreiz tiekoties tas palīdzēs uzsākt sarunu, uzrunājot vārdā klātienē vēl nekad nesatiktu imerieti.

Vai esi pieķērusi sevi pie domas, ka imerietes ieteikta grāmata, filma vai teātra izrāde ir bijusi pavadītā laika vērta? Vai esi sajutusi, cik labi ir kopā ar imerietēm ceļot? Un vēl – lai arī kur tu būtu, ja zini, ka tajā valstī, pilsētā dzīvo imeriete, būsi gaidīta un laipni uzņemta. Arī par šīm sajūtām ir „Imerias ziņas”.

Veidojot šo izdevumu, radās liela spēka sajūta no kopienas, ko 89 gadu garumā vieno kopīgas vērtības, tradīcijas un devīzes.

Paldies katrai, kas kaut minūti veltīja „Imerias ziņu” tapšanai un atbalstīja ne tikai ar darbiem, bet arī ar domām!

Lai prieks lasīt! !

Cienījamā lasītāja, imeriete!

fil! Gundega Grīnberga, 117.c.„Imerias ziņu” redaktriseLatvijas konvents

Lai arī kur tu būtu, ja zini, ka tajā valstī, pilsētā dzīvo imeriete, būsi gaidīta un laipni uzņemta

IEVADS

5

Šis ir personīgs G! sen! stāsts vesela mācību gada garumā. Šis ir mans stāsts par saņemto uzticību un dāvāto uzticēša-nos, par jauniem plāniem un mērķiem, par apjaustām iespējām un negaidītām un īpašām satikšanās reizēm.

Paldies ikvienai imerietei, kura noti-cēja G!P! darbībai Latvijā, un paldies, ka noticējāt man personīgi. Mēs esam sena organizācija, kurai paaudžu paaudzēs ir nodota Imerias piederības dzirksts, un tas rada ticību katrā no mums, ka katra mēs esam svarīga Imerias pavarda sargātāja un ticības uguns turētāja, lai arī pēc 100 gadiem Imeria plauktu un zeltu.

Es ticu, ka, uzsākot Imerias jubile-jas gadu, mēs varam ne tikai domāt par Imerias saglabāšanu un uzturēšanu, bet arī izvirzīt jaunus, globālus un ambicio-zus mērķus, lai tos sasniegtu šī un tuvāko mācību gadu laikā. G! prezidija no jauna izvirzītie mērķi ir – Imerias radu rakstu un tradīciju apkopošana un izdošana, kopās uzņemto meiteņu ciemošanās un fuksēšana Latvijas konventā, meiteņu referātu pieejamība elektroniskā vidē kā arī īpaša, Imerias jubilejai par godu G!P! organizēta konference.

Es saku paldies ikvienai imeriete, kura pirmajā globālās prezidēšanas gadā ir rakstījusi, zvanījusi un sūtījusi vēstules, lai mani sasniegtu ziņas par imerietēm

visā pasaulē. Tas ir svarīgi mums visām – uzzināt par ikdienas imerietes centie-niem Imeriā, gan arī savā ikdienas dzīvē. Mēs katra esam īpaša personība ar savām prasmēm, zināšanām un dzīvesstāstiem, kuras veido Imeriu tik neatkārtojamu. Aicinu imerietes arī turpmāk – dalieties savos stāstos ar mums.

Mans pirmais gads ir dāvājis daudzas patīkamas tikšanās reizes ar imerietēm no visas plašās pasaules gan Imeria kon-venta dzīvoklī, gan arī privātās tikšanās reizēs. Paldies jums visām par to, ka savās ciemošanās reizēs Latvijā apliecināt arī savu piederību Imerias saimei. Tikšanās, domu apmaiņa un iepazīšanās sniedz ne-izsakāmu prieku un lielu enerģijas lādiņu tālākai globālai Imerias darbībai.

Imerias turpmākā attīstība nekad ne-var būt viena cilvēka, viena prezidija vai pat vienas kopas projekts, mēs to varam tikai kopā! Ikvienai imerietei ir jāpieda-lās, katrai ar savām spējām, radošumu, iniciatīvu un klātbūtni.

Paldies ikvienai no jums, kura ir bijusi klāt manā globālajā stāstā pagājušajā mācību gadā, un ceru, ka turpmākajos gados šis Imerias stāsts būs krāšņs, jaunu piedzīvojumu un neparastu tikšanos piepildīts.

Vivat, crescat, floreat Imeria in aeter-num! !

Mīļās imerietes!

fil! Līga Brice 121.c.t/l G! sen!Latvijas konvents

Mēs katra esam īpaša personība ar savām prasmēm, zināšanām un dzīves-stāstiem, kuras veido Imeriu tik neatkārto-jamu

6

Ar pirmajiem Vispārējiem latviešu Dziesmu svētkiem 1873.gadā tā īsteni pa-modās latviešu tautas pašapziņa un kopī-bas sajūta. Liels panākums tad bija pārlie-cināt cariskās Krievijas varas iestādes ļaut svētkiem notikt. To var uzskatīt par pirmo uzvaru pār ķeizariskās Krievijas pārvaldi. Dzejnieks Auseklis par Pirmajiem Vispā-rējiem latviešu Dziesmu svētkiem rakstīja: „Lepnās Rīgas vārti atvērās, viņas palodas pacēlās, un nievātā tauta caur tiem iegāja. Rīga nodimdēja, Māras baznīca notrīcēja, un Ķeizardārzs pārvērtās dziesmu ezerā.” Šajos svētkos pirmo reizi publiski atskaņo-ja Baumaņu Kārļa „Dievs, svētī Latviju!”, kas daudzus gadus vēlāk tika izvēlēta par mūsu valsts himnu.

140 gadu laikā ne vienu vien uzvaru mums ļāvuši svētki izcīnīt – esam sagla-bājuši šo kopā dziedāšanas tradīciju caur okupācijas gadiem, esam to iedzīvinājuši visur pasaulē, kur dzīvo latvieši. Tas lieci-na par to, kāds spēks slēpjas Dziesmu un deju svētkos – spēja vienot un apzināties savu piederību unikālai tautai.

Ja tic socioloģiskajām aptaujām, tad vismaz vienos Dziesmu vai deju svētkos kā dalībnieks piedalījies vai katrs ceturtais Latvijas iedzīvotājs. Tas tikai apstiprina apgalvojumu, ka latvieši ir dziedātāju tau-ta. Domājams, ka Imeria nav izņēmums – ikviena, kas atsaucās aicinājumam dalīties

savos dziesmu un deju svētku stāstos atzīst – svētki ir īpašs un emocionāli spēcīgs notikums.

Pateicoties m! Andas Pramaltes, 148.c. krāsu referātam par Dziesmu svētkiem (nolasīts 2013. gada oktobrī), uzzinājām, ka Dziesmu un Deju svētki ir īpaši saistīti ar mūsu korporāciju.

Fil! Astrīda Rocēna, 103.c., stāsta: „Imerias Karoga dziesmas un Svētku dziesmu autors Valdemārs Ozoliņš (dzimis 1896. gada 5. novembrī Vestienas pagastā, miris 1973. gada 15. februārī Pueblo, Kolorado, ASV) bija pazīstams latviešu komponists un diriģents. Valde-māra sieva Vallija Ozoliņa bija imeriete. Pirmo reizi Valdemāra Ozoliņa dziesmas Imeriai tika dziedātas 1929. gadā, kad Imeria atzīmēja piecu gadu jubileju. Valdemāra Ozoliņa dziesmas bija ļoti iecienītas koru programmās jau kopš debijas VI Dziesmu svētkos Rīgā 1926. gadā. Kopumā V.Ozoliņš uzrakstījis ap 500 dziesmu, valsi orķestrim, klavieru skices. Trimdā radušās apmēram 70 kora dziesmas. Valdemārs Ozoliņš bija virsdi-riģents I Vispārīgos latviešu dziesmu svēt-kos ASV, Rietuma krasta dziesmu svētkos ASV, Indianapoles novada dziesmu svēt-kos ASV, Čikāgā, Sietlā, ASV Vidienes dziesmu dienās Milvokos un Daugavas Vanagu dziesmu dienās.” !

Dziesmu svētku gads!

DZIESMU SVĒTKI

Ikviena, kas atsaucās ai-cinājumam dalīties savos dziesmu un deju svētku stāstos atzīst – svētki ir īpašs un emocionāli spēcīgs notikums

7

Sēžot mājās Toronto, Kanādā, ar datoru klēpī 2013.g. 8. jūlijā, skatījos tiešraidījumu no XXV Dziesmu svētku noslēguma koncerta, kā to droši vien arī darīja tūkstošiem latviešu ārpus Latvijas. Tas tiešām bija vienreizējs un pacilājošs moments – justies kā daļai no dziesmu svētkiem, it īpaši, ka tanī pašā laikā jaunākā meita Ērika, 116.c., skatījās šo koncertu Austrālijā, un vecākā meita Ann-Marie, 106.c., ar mazmeitiņu Lilju skatījās koncertu Sietlā, ASV. Dzīvodama Kanādā, tāpat kā 1990.gadā Dziesmu un deju svētkos, jutu kopību ar tautu Latvijā. Dziesmu un deju svētki bija un vēl ir tikpat svarīgi latviešiem ārpus Latvijas, kā latviešiem Latvijā, lai uzturētu savu latvietību. Svētku laikā mēs visi jūtamies kā „mazā Latvijā”.

Kad sāku domāt, cik dziesmu svētkus esmu apmeklējusi, tad tikai apjēdzu, cik daudz no tiem ir bijuši ārpus Latvijas – Ziemeļamerikā. Uzskaitīšu tos, lai būtu labāks priekšstats par to, kādu lomu šie svētki ir nozīmējuši mūsu latvietības uzturēšanai. Kanādā ir noturēti 13 latviešu dziesmu svētki. Pirmie XII Dziesmu svēt-ki notika Toronto, XIII Dziesmu svētki Hamiltonā, un XIV Dziesmu svētki atkal notiks Hamiltonā 2014. gadā. Kanādā Dziesmu svētki notika 1953., 1957., 1961. (pirmo reizi tika iekļauts tautas deju lieluzvedums un pēc tam tautas dejas tika iekļautas visos dziesmu svētkos), 1965., 1970. (svētki notika visu nedēļu un bija daļa no „Nākotne 70”, kas iesaistīja lielu skaitu jauniešus), 1976., 1981. (mūsu fil! Lilija Zobens bija viena no diriģen-tēm), 1986., 1991. (pirmo reizi piedalījās diriģenti, kori un deju kopas, aktieri no Latvijas, rokgrupa „Pērkons” un Ieva Aku-rātere. Mūsu vecākā meita, Ann-Marie tēloja Anneli lugā „Trīnes grēki”), 1996., 2000., 2004. (jāpiemin dziesmu spēles „Eslingene” pirmizrāde) un 2009. gadā.

Pēc pirmajiem Dziesmu svētkiem galvenajam koncertam ar laiku pievieno-jās vairāki blakus koncerti un sarīkojumi:

mūzikas un tautas deju jaundarbu koncerti/uzvedumi, garīgais koncerts, simfoniskais koncerts, teātris, rakstnieku cēliens, mākslas un lietišķās mākslas iz-stādes, sporta sacīkstes, filatēlistu izstāde, jautrie un folkloras koncerti, ekumēnis-kais dievkalpojums, skolēnu koncerts, balles, utt. Organizācijas, piemēram, korporācijas, rīkoja satikšanās sēdes, brokastis vai pusdienas, jo šī bija reize, kad sabrauca latvieši no malu malām. In-teresanti, ka 1953. gada Dziesmu svētkos piedalījās 9 kori; 1961.gadā – 35 kori un 10 tautas deju grupas; 1981. – 57 kori un 38 tautas deju grupas, bet 1996.gadā – 34 kori un 28 tautas deju grupas.

ASV ir notikuši 12 dziesmu svēt-ki vairākās pilsētās: 1953.g. – Čikāgā, 1958.g. – Ņujorkā, 1963.g., 1968.g. un 1973.g. – Klīvlandē, 1978.g. – Bostonā, 1983.g. – Milvokos, 1988.g. – Indianāpo-lē, 1997.g. - Klīvlandē, 2002.g. - Čikā-gā, 2007.g. - Indianāpolē un 2012.g. – Milvokos.

ASV un Kanādā ir arī rīkoti vairā-ki Jaunatnes Dziesmu svētki un Kokļu dienas, tā veicinot un ieaudzinot bērnos un jauniešos latviešu dziesmu un deju svētku tradīcijas. Arī ASV Rietumu krastā ir noorganizēti 14 dziesmu svētki.

Pati nekad neesmu piedalījusies kā dziedātāja vai dejotāja svētkos. Toties esmu bijusi divās Kanādas dziesmu svēt-ku rīcības komitejās: 1970.g. informācijas nozares „Nākotnes 70” grupā un 1996.g. pašā informācijas nozarē. Esmu apmek-lējusi 9 dziesmu svētkus ASV, 12 Kanādā, 2 jaunatnes dziesmu svētkus un kokļu dienas, vienus Eiropas dziesmu svētkus Hannoverā un 4 dziesmu svētkus Latvijā. Toties manas meitas (fil!fil! Ann-Marie, Margita/Grietiņa un Ērika) ir piedalījušas tautas dejās kā daļa no Toronto tautas deju ansambļa „Diždancis”, kā arī dzie-dājušas un koklējušas, par ko esmu ļoti lepna. Vīrs, Vilnis (Frat. Academic fil!) ir piedalījies ansambļa „Dzirksts” sastāvā vairākos dziesmu svētkos. →

▲Gājiens, 1983.g. Vispārējos Latviešu Dziesmu svētkos Milvokos, ASV. No kreisās Grietiņa (fil! Margita Pētersone, 114.c., vidū Zigis Miezītis, tad Ērika (fil! Ērika Pētersone, 116.c.)

▲1990.gada svētki Latvijā. Pēc gājiena Elitas Pētersones meitas, no kreisās Ērika, Grietiņa un Ann-Marie

Latvietības uzturēšanaDziesmu svētku uzdevums trimdā ir saglabāt latvietību no paaudzes paaudzei. Savās atmiņās dalās fil! Elita Pētersone, 55.c.

8

DZIESMU SVĒTKI

fil! Inese Lele, 106.c. Tikko biju

atgriezusies no Sibīrijas

Par godu PSRS Ministru padomes priekšsēdētāja Ņikita Hruščova vizī-tei Latvijā 1959. gadā tika organizēti Dziesmu un deju svētki Mežaparka lielajā estrādē, lai šim kungam demonstrētu Lat-vijas kultūru. Es piedalījos šajā pasākumā ar Politehniskā institūta (tagad Rīgas Tehniskā universitāte) deju kolektīvu „Vektors”. Šis kolektīvs bija tikko dibināts (1959.gadā), tērpu kolektīvam nebija, tādēļ uz šiem svētkiem 1959. gadā tika speciāli darināti tērpi. Interesanti ir tas, ka 1959. gadā darinātajos tautas tērpos deju kolektīva „Vektors” dalībnieki turpi-na dejot arī šodien.

→ Man bieži ir jautāts, kādēļ es arī nedzie-du vai nedejoju. Mana atbilde vienmēr ir bijusi – kādam ir jābūt skatītājam un klausītājam un visu jāfotografē vai jāuz-ņem pat video.

Mana pirmā saskare ar dziesmu svēt-kiem bija, kad mūsu māmiņa 1953.gadā kopā ar Saginavas, ASV, kori brauca uz pirmiem ASV dziesmu svētkiem Čikāgā. Mūsu mājā vēl godā stāv māla suvenīrs – šķīvis no šiem svētkiem. Es, protams, tad vēl biju par jaunu, lai brauktu līdzi. Toties mēs visa ģimene braucām no Saginavas uz Ņujorku uz otrajiem ASV dziesmu svētkiem. Ceļš toreiz bija garš, vairāk kā 12 stundas. Toreiz nebija gaisa kondicio-nieru automašīnās. Atceros, ka braucām Ņujorkā ar metro uz kopkora koncer-tu. Izkāpjot pareizajā stacijā un izejot uz ielas, nezinājām, uz kuru pusi būtu jāiet. Sākām staigāt: mana vecmāmiņa, viņas māsa, mana māmiņa, māsa, Cīruļa kundze (paziņa) un es. Cīruļa kundzei bija ādas apmetnis uz pleciem. Staigājām kādu laiku – likās labu gabalu. Beidzot vaicājām kādai kundzei uz ielas, vai ejam uz pareizo pusi. Viņa atbildēja: „Dāmas, jūs esat nepareizajā pilsētas daļā,” un vairāk neko. Izrādījās, ka koncerta vieta bija Hārlemā, kas skaitījās melno cilvēku rajons un tur neredzējām nevienu baltu cilvēku ap mums. Cīruļa kundze tūlīt noņēma savu apmetni un staigāja mums

visām pa vidu. Beidzot sadabūjām tak-sometru, kurš mūs aizveda uz koncerta vietu – tikai divas ielas tālāk uz otru pusi.

Uz 1968.gada Eiropas dziesmu svēt-kiem Hannoverē aizbraucu no Dienvid-vācijas, kur tajā vasarā studēju. Gribēju satikt visus jauniešus, kurus pazinu un kas bija aizbraukuši uz pirmo Vispasaules Latviešu Jaunatnes kongresu (sākumā viņi bija domājuši būt Berlīnē, bet tika no turienes izraidīti). Tā, tur tiekoties ar paziņu Vilni, dzirkstele iedegās un gadu vēlāk mēs apprecējāmies.

1981.gada Kanādas dziesmu svētkos Ann-Marie un Grietiņa piedalījās tautas dejās ar Toronto Latviešu Biedrības Sestdienas skolu. Kā skolotāja šinī skolā piedalījos gājienā, lai uzmanītu skolas dejotājus. Maršruts bija no Toronto pilsētas nama (tur protestējām pret Padomju Savienību, ko bieži darījām, lai atgādinātu Rietumiem par to, ka Latvija ir okupēta) līdz „Maple Leaf Gardens”, kur notika kopkora koncerts. Ērika vēl bija par jaunu, lai piedalītos. Ejot gājienā, uzreiz ieraugu Vilni ar Ēriku. Ērika bija likusi tēvam uzvilkt viņai tautas tērpu un pārliecinājusi viņu, ka viņa arī ir tautu meita. Tā arī viņa, savā agrā jaunībā, nosoļoja blakus skolas dejotājiem uz „Maple Leaf Gardens”.

Visaizkustinošākie bija 1990.gada Dziesmu un deju svētki Latvijā. Šī bija

pirmā reize, kad koriem un tautas deju kopām ārpus Latvijas bija atļauts pieda-līties. Gājienā sveši cilvēki sauca „brau-ciet mājās” (domāts atpakaļ uz Latviju). Puķes tika mestas no logiem uz gājiena dalībniekiem. Mazas meitenītes pie-skrēja klāt un pasniedza puķītes. Asaras saskrien acīs, atceroties, kā noslēguma koncertā koris dziedāja lūgšanu no „Dievs, tava zeme deg!” un Latvijas ka-rogs plīvoja Mežaparka estrādes karogu mastos. Domāju, ka tādas pašas emocijas izjuta apmeklētāji, dziedātāji un dejotāji 23 gadus vēlāk šī gada dziesmu un deju svētkos Latvijā, pierādot, ka dziesmu un deju svētki vieno latvju tautu. Bez šādiem svētkiem mēs pazaudētu ārpus Latvijas dzīvojošos latviešus un viņu pēctečus. Šie svētki dod mums garīgo pacilājumu un piederības sajūtu Latvijai, ko ikdienā grūti izjust.

Mūsu ģimene jau plāno, ka pēc pie-ciem gadiem, ja Dievs mums to lems, mēs visi satiksimies Rīgā, no Austrālijas, ASV un Kanādas, lai piedalītos Latvijas 100 gadu valsts dibināšanas XXVI Dziesmu un deju svētkos. Pat Lilja, mūsu 8 gadus vecā mazmeitiņa, pēc šī gada noslēguma koncerta noskatīšanos, izteicās, ka viņa vēlas piedalīties kā dziedātāja. Meitas plā-no dejot vai dziedāt, vīrs plāno dziedāt, un es skatīšos, klausīšos un visu iemūži-nāšu filmā.” !

Skatītāji bija atvesti no dažādām rūp-nīcām, tie tika sadalīti pa sektoriem un ap katru sektoru sēdēja Iekšlietu ministrijas karavīri. Mums pašiem bija jāiziet stingras drošības pārbaudes. Un koncerta laikā ne soli nedrīkstēja paspert sāņus. Mēs bijām jauni un tādi vieglprātīgi, bet ar lepnuma sajūtu iekšā. Mēs gribējām viņam parādīt, kas mēs esam un ko mēs protam, un ka esam latvieši, esam lepni par savu kultūru, par savām tradīcijām. Man šie svētki bija īpaši svarīgi, jo es tikko biju atgriezusies no Sibīrijas. Uzvilkt tautastērpu man bija īpašs gods un iekšējais sasprindzinājums, un lepnums par sevi. !

Saviļņojums uzvilkt tautas tērpu

9

Arī šogad septiņas Melburnas imerietes devās uz Latviju, lai piedalītos vai apmeklētu XXV Dziesmu svētkus. Tai starpā fil!fil! Ģinta Menzies, Ilze Daliņa, Elita Klundere, Anita Andersone, Līsa Birzule, Sandra Birze un es, Iveta Samulis, kopā ar ģimenēm vai draugiem.

Atgriežoties Melburnā skaistā, sau-lainā septembra rītā, tikāmies ar citām kopas loceklēm un dalījāmies savos piedzīvojumos un iespaidos.

Neaizliedzami visas bijām piedzīvo-jušas ko vienreizēju! Kopskats svētkiem bija pozitīvs, un atstāstot mums bija liela sajūsma.

Sandra un Anita bija visenerģiskākās! Abas piedalījās noslēguma koncertā Aus-trālijas kora „Atbalsis” sastāvā. Sandra Austrālijas latviešiem ir pazīstama klavie-ru meistare un soliste, kura ir uzstājusies kultūras dienās un citos sarīkojumos. Viņa ir arī mūzikas skolotāja. Es prasīju Sandrai, kas viņai visspilgtāk paliks atmi-ņā? Sandra atbildēja:

„Noslēguma koncerts, visi kopmē-ģinājumi un dziedāšana mani visvairāk aizrāva. Tā sajūta, ka esi tik lielā, saistošā ļaužu pulkā, un visiem ir līksmas sejas, dziedot ar visu sirdi un dvēseli!”

Sandra nebija vienīgā, kura bija aizkustināta noslēguma koncertā. Visas,

kuras bija to apmeklējušas, teica, ka tas bija aizraujošs un svinīgs.

Melburnas imerietes, šķiet, apmek-lēja gandrīz visus sarīkojumus – tautas dejas, atklāšanu, koru karus, dievkalpo-jumus, izstādes, Vērmaņa dārza tirdziņu, vokāli simfoniskās mūzikas koncertu, tautas tērpu skati un vēl citus bezmaksas pasākumus.

Mūsu tikšanās laikā dalījāmies arī citos ceļojuma piedzīvojumos un stāstos. Ja mēdz veikt tik tālu ceļu, tad gribas arī apciemot citas vietas Eiropā vai pat tālāk.

Tā arī šoreiz ārpus Latvijas bijām Londonā, Berlīnē, Lietuvā, Igaunijā, Sanktpēterburgā, Francijā, Spānijā, Somi-jā, Ungārijā, ASV un citur!

Atmiņas, iespaidi, piedzīvojumi daudz, bet tomēr ar vislielāko sajūsmu stāstījām par Latviju. Par asaru pilnām acīm, dziedot Domu baznīcā. Par izci-liem, jaundarinātiem un līdz šim nere-dzētiem tautas tērpiem. Par krāšņo tautas deju uzvedumu. Par pašu bērnu prieku, spēlējoties smiltīs Baltijas jūras krastā. Un pat par odiem!

Dzimtene vai Tēvu zeme allaž sauc! Mēs visas mēģināsim apmeklēt nākamos svētkus. Bet, ja nevarēsim, tad tomēr atgriezīsimies citu reizi. !

Kavējoties atmiņās par dziesmu svētkiem

Fil! Iveta Samulis, 95.c.

Dzīvojot Austrālijā, ceļojums uz Latviju ir kā svētceļojums – to dara ar nolūku, nopietni un ar cerību izjust ko dziļu un aizraujošu

▲Austrālijas latviešu apvienotais koris un imerietes:Sandra Birze, 105.c. (ar sarkano lakatu, stāv otrā rindā, pirmā no kreisās puses)Anita Andersone, 71.c. (pēdējā sieviešu rindā, otrā no labās puses)

10

66 imerietes C!Q! Rīgā, 2013.gada 4.jūlijā: fil! Vija Zuntaka Bērziņa, 60.c., Ņujorkas kopa,

taut! Inese Pelnēna, 138.c., t/l audz!, taut! Zane Pauniņa, 137.c., t/l sen!, fil! Ilze Austriņa, 38.c.,

ārpus kopas (Illinoisa), fil! Daina Lucs, 48.c., Ņujorkas kopa, fil! Irēna Balks, 43.c., Čikāgas

kopa, fil! Maija Strēlnieks, 44.c., Milvoku kopa, fil! Laila Strēlnieks, 112.c., Milvoku kopa,

fil! Velga Turlais, 48.c., ārpus kopas (Illinoisa), t/l G! sen! fil! Līga Brice, 121.c., jauntaut! Zane

Šteinberga, 145.c., taut! Dace Šulmane, 141.c., fil! Ilze Lee, 67.c., Anglijas kopa, fil! Astrīda

Balode, 69.c., Anglijas kopa, taut! Agnese Zvaune, 144.c., fil! Inese Lele, 106.c.,

taut! Santa Domijana Zviedre, 126.c., Horvātija, fil! Vita Začesta, 113.c., Latvija/Itālija/Šveice,

fil! Linda Kunga, 122.c., fil! Sarmīte Blūma, 115.c., fil! Ieva Kravis, 42.c., Toronto kopa, fil! Valda Pāvula, 123.c., fil! Rita Campbell (dzim.

Skudra), 47.c., Sidnejas kopa, t/l G! sekr! fil! Marika Papēde, 120.c., fil! Ilze Daliņa, 43.c.,

Melburnas kopa, fil! Gundega Grīnberga, 117.c., fil! Līsa Birzule, 105.c., Melburnas

kopa, fil! Daina Bīriņa, 40.c., Losandželosas kopa, fil! Ruta Antona, 52.c., fil! Iveta Samulis,

95.c., Melburnas kopa, fil! Ileane Bolšaite, 36.c., fil! Selga Beņķe, 63.c., fil! Aija Kukaine,

45.c., Kalamazū kopa, fil! Ģinta Menzies, 45.c., Melburnas kopa, fil! Katrīna kaktiņa, 128.c.,

fil! Valda Bryden, 73.c., Anglijas kopa, m! Laima Bryden, 149.c., Anglijas kopa,

fil! Marija Krūmiņa, 106.c., fil! Marika Gāršķis Čanka, 58.c., Zviedrijas kopa, fil! Astra Cīrule,

129.c., t/l vicesen! taut! Kitija Kursa, 139.c., fil! Kristīne Meija, 125.c., taut! Ieva Veinberga,

140.c., fil! Solveiga Miezīte, 36.c., Toronto kopa, taut! Dita Heiberga, 143.c., fil! Dace Kīns, 56.c.,

Čikāgas kopa, t/l sekr! taut! Evita Arbidāne, 142.c., fil! Vineta Bomis, 49.c., Losandželosas

kopa, fil! Brigita Golden, 56.c., ārpus kopas (Arizona, ASV), Jauntaut! Baiba Raga, 146.c.,

fil! Elīna Šmite, 127.c., taut! Madara Cimmermane, 144.c., m! Rūta Saldābola, 146.c.,

m! Anda Pramalte, 148.c., m! Elvita Tomiņa, 147.c., m! Inga Sīle, 149.c., fil! Zīlīte (Vija)

Pelēce, 48.c., ārpus kopas (Minesota, ASV), fil! Māra Pelēce, 111.c., ārpus kopas

(Minesota, ASV), taut! Dace Gaile, 136.c., m! Ligita Perlbaha, 146.c., fil! Kristīne

Metuzāle, 114.c., Anglijas kopa, fil! Ineta Grīsle, 106.c., fil! Dace Melberga, 105.c., fil! Dagnija

Neimane, 49.c., ārpus kopas (Vermonta, ASV), m! Liene Zemniece, 148.c., fil! Anita Straujuma,

110.c. (fotografē)

imeriešu Dziesmu un Deju iespaiDi

› „2008. gada svētku nedēļa bija tik nogurdinoša, ka kādā mēģinājumā, kad virsvadītājs pārskaitīja visus kolektīvus un mēs jau bijām ieskaitīti, es apsēdos uz zemes, lai atpūstos. Pēc brīža dzirdēju: «Dana, jāde-jo!», izrādās, ka savā zilajā lietusmētelītī biju iemigusi turpat uz deju laukuma. Šie svētki bija pēdējie vidus-skolas laikā, un tajos ar draudzenēm vienojāmies, ka pēc pieciem gadiem tiksimies svētkos, neatkarīgi no tā, kur katra no mums dejos vai nedejos. Priecājos, ka šovasar tiešām tikāmies un šo vienošanos izpildījām.”

m! Dana Tjurina, 149.c.

› „Ļoti, ļoti skaists, saviļņojošs un emocionāls bija rīgai

800 veltītais Dziesmu svētku noslēguma koncerts, kad uz skatuves vienlaikus bija uguns un ūdens, kas latviešu folklorā nozīmējot nāvi (strautā kūru uguntiņu, piemēram).”

fil! Katrīna Kaktiņa, 128.c.

› „Spilgts notikums palicis atmiņā, kad stāvējām bei-gās pirmajā rindā un pie mums pienāca virsdiriģenti un dziedāja ar mums kopā „Pūt,vējiņi”. Man blakus stāvēja, sadevusies rokās, virsdiriģente Aira Birziņa.”

m! Ieva Klingenberga, 147.c.

› „ no lielās slodzes un negulētajām naktīm nogurums bija tik liels, ka izjutu to, kā ir aizmigt un sapņot stāvot kājās.”

taut! Lelde Liepa-Liepiņa, 141.c.

› „2010. gada svētki bija pavisam īpaši. Šajos svētkos dziedāju divos koros. Un abi šie kori izcēlās uz pārējo koru fona. Meiteņu koris „Savējās” izcīnīja skatē 1. vietu savā grupā, un jauktais koris „Savējie” tika uzaicināti pie tā laika prezidenta Valda Zatlera uz prezidenta pili.”

m! Anda Pramalte, 148.c.

› „Par Dziesmu un deju svētkiem siltākās atmiņas

ir no skolas laiku dejošanas Balvu 1. vidusskolas tautisko deju kolektīvā. Mūsu deju kolektīvs deju skatēs ieguva iespēju piedalīties lielajā sadancošanā stadionā. Brauciens uz Dziesmu un deju svētkiem bija vesels notikums – projām no savas pilsētas, no vecākiem, nakšņošana kādā rīgas skolā, mēģinājumi no pirmdienas, lai uzstātos koncertos nedēļas nogalē. Gandrīz vai vairāk atmiņu man ir par ārpus dejošanas notikumiem…”

fil! Līga Ciekure, 126.c.

› „Visspilgtāk atmiņā palikuši Dziesmu svētki, kuros

piedalījos vēl skolas laikā. Tad ar autobusu braucām uz rīgu, dzīvojām skolas aktu zālē. Kā jau skolēniem,

kas atrodas prom no mājām, svētki tiešām sita augstu vilni. Dziesmusvētki motivē jauniešus dziedāt un dejot, jo ikdienā tādas sajūtas nevar tik dziļi izdzīvot. Svētku laikā var daudz labāk saprast dziesmas, dejas būtību un ar to „saslimt”.”

taut! Inese Pelnēna, 138.c.

› „2005.gadā svētki paņēma mani visu, izdzīvoju tos pēc pilnas programmas. Pēc tiem gulēju pāris dienas. Par pārsteigumu visiem, mans koris tika finālā! Tad mūs uzaicināja pie sevis uz pili prezidente Vaira Vīķe Freiberga. Aicināja visus korus, kuriem bija augsts novērtējums skatēs. Kopumā bijām kādi 5 kolektīvi. Tas bija tik apbrīnojami! Viņa runājās ar visiem, pieņēma sveicienus, cik spēja, tik visiem teica «paldies». Tur dziedājām kopā ar renāru Kauperu divas viņa dziesmas. Pēc tam prezidentes pils pagalmā ēdām garšīgas kūkas. Pēc tam dikti pucējām tautas tērpus un uztrauktas braucām lūkoties, kāds nu būs tas koru fināls. nodziedājām. Žūrija piecēlās kājās un aplaudēja, mēs aiz lepnuma raudājām un steidzāmies prom no skatuves. nu tad pienāca noslēguma koncerts „tititi-titit”. Pēc visiem laureātiem, nominācijām un balvām vajadzēja paziņot Lielās balvas ieguvēju (ha, nekad nebiju iedomājusies, ka tas brīdis, kad gaidi rezultātu, kurš varētu uz tevi attiekties, var būt tik ļoti ilgs). Jā, un tad paziņoja, ka mēs esam uzvarējušas! Atkal asaras un prieki. neizsakāma gandarījuma sajūta. Es tur biju, es to izdarīju! Dusmojos uz visu pasauli, kad vajadzēja sestdienas rītos gandrīz gada garumā doties uz skolu un dziedāt, dziedāt, dziedāt, dažreiz pat piecas stundas. Bet piedzīvotās emocijas tajās pāris Dziesmusvētku dienās - bija tā vērtas!”

taut! Alvīne Labanovska 144.c.

› „Svētki Minsterē īpaši palikuši atmiņā, jo tas bija kaut kas jauns un nepiedzīvots. Būt Eiropā starp latviešiem no daudzām zemēm (nevis ASV, kur vairums ir no ASV vai Kanādas). Tad pirmo reizi Daina saskārās ar tautas mūziku. Dziesmu svētkos ASV vai Kanādā ir vienmēr viena «galvenā viesnīca», kurā notiek dažādi mazākie sarīkojumi, piemēram, tirdziņš , izstādes, atklāšanas koncerts, vēl arī vakarā balles. Tajā viesnīcā parasti ir daudz dalībnieku un skatītāju. Viesnīca ir pilna latviešu, tos var satikt liftā, koridorā, viesnīcas krogā vai restorā-nā, visur. 2002.gadā Čikāgas Dziesmu svētku galvenā viesnīca bija daudzstāvu ēka pilsētas centrā. Lifti no pārslodzes bija lēni, tajos cilvēki iespiedās, cik vien varēja katrā liftā, lai nebūtu vairs jāstāv un jāgaida. nākamajos ASV rietumkrasta dziesmu svētkos, kuri notika San Francisko gadu vai divus vēlāk, viesnīcas personāls bija pie liftiem piestiprinājis mazus plakātus, lūdzot, lai ļaudis nespiežas un nepārslogo liftus, jo bija dzirdējuši par Čikāgas viesnīcas problēmām. Čikāgas svētkos bija dzīvā mūzika, kuru spēlēja „Lini” un „Denveras Jūrmalnieki” tautas deju uzvedumā, kā arī tajos svētkos piedalījās „Prāta Vētra”. Esmu piedalījusies 1983.gadā svētkos Milvokos tautas deju kopā „Mazais Metieniņš», 1987. – Minsterē Eiropas Vasaras Skolas (EVS) folkloras kopā, 2002. – gada Čikāgā Vašingtonas DC tautas deju kopās „namejs” un „Mazais namejs”, 2007. – Indianapolē Vašingtonas DC folkloras kopā „Sudrabavots”, 2009. – Hamiltonā Vašingtonas DC folkloras kopa „Sudrabavots”.

fil! Daina Bolšteina, 112.c.

DZIESMU SVĒTKI

11

Man pat sapņos nerādījās, ka šī satikšanās būs tik īpaša un skaista. Mūsu viesu grāmatā ir ieraksti no 65 imerie-tēm no 10 valstīm - Latvijas, Amerikas, Austrālijas, Kanādas, Anglijas, Zviedrijas, Norvēģijas, Venecuēlas, Horvātijas un Šveices. Vai spējat iedomāties? Mēs esam visur un esam pašas lieliskākās! — tā pēc imeriešu kopīgas tikšanās 4.jūlija vakarā Imerias C!Q! Rīgā savā e-pastā rakstīja G!sen! Līga Brice.

Skaistas un neparastas tautasdzies-mas mums ģitāru pavadībā dziedāja fil!fil! Anita Straujuma un Gundega Grīnberga.

Viss vakars noritēja sarunu, jaunu un sen neredzētu imeriešu satikšanās gaisotnē, dziesmu dziedāšanā un garšīgu, meiteņu sarūpētu, uzkodu baudīšanā.

Tāds bija šis vakars - gandrīz īsts G! komeršs, kuru spilgtināja imerietes tautastērpos un baltās kleitās! Kā liecība vēsturei un siltām atmiņām palikuši 65 ieraksti Imerias viesu grāmatā un fotogrā-fija, pilna smaidošām sejām. !

Brīnišķa tikšanās Dziesmu svētkosatsauksmes no imerietēm

› „Satikšanās konventa dzīvoklī Dziesmusvētku nedēļas laikā man bija viens no šīs vasaras mīļākajiem notikumiem. Tas atgādināja, cik daudzās pasaules malās dzīvo imerietes un cik viegli ar katru atrast kopīgu valodu. Tautastērpi bija krāšņš pārsteigums. Sirsnīgs paldies!”

taut! Santa Domian, 126.c. Dzīvo Zagrebā, Horvātijā kopš 2004. gada.

› „Kā ārzemēs, tā arī Latvijā notiekošo dziesmu svētku laikā tiek rīkotas imeriešu tikšanās. Šogad rīgā sabraukušām imerietēm bija iespēja tikties mūsu C!Q! un ne tikai ļauties kārtējai čalošanai, bet individuālu stāstījumu veidā iepazīties ar G! un Latvijas konventa amatpersonām. Šis cēliens deva lielisku saturu mūsu „salidojumam”. Šādā noskaņojumā gribu dalīties savā priekā par to, ka todien kopā atradāmies vēlajos septiņdesmitajos gados s/l G! prezidējošās Losandže-losas kopas amatpersonas: G! vice seniore fil! Vineta Bome, G! kasiere fil! Brigita Golden (toreiz Jones) un G! seniore – es pati, fil! Līga Kilman (toreiz Vaita). 4. jūlijā bijām kopā brūn-zili-zelta saitēm sietas, toties Latvijā atradāmies mīlestībā pret sarkan-balt-sarkano karogu. Vienīgi čaklā s/l G! sekretāre fil! Solveiga Drumalda – Vaita, kas veica savu darbu, varat iedomāties – pirms datora ērā, iztrūka. nesen, turpat 3 mēnešus vēlāk, saņēmām ziņu, ka viņa ir aizgājusi mūžībā. rakstu šīs rindiņas viņas, priekšzīmīgas imerietes, piemiņai.”

fil! Līga Kilman, 42.c.Foto: fil! Anita Straujuma, 110.c

12

Šīs „Imerias ziņas” ir veltītas Dzies-mu svētkiem, un Imeria var lepoties ar to, ka mūsu vidū ir arī Dziesmu svētku virsdiriģente - Anglijas kopas 61. coeta filistre Lilija Zobens, kas vadījusi lielo kopkori trijos Dziesmu svētkos: 1990.g., 1993.g. un 1998.gadā. Lilija ir dzimusi un augusi Lielbritānijā, un ieguvusi maģistra grādu etnomuzikoloģijā Londonas Kings koledžā. 1994.gadā Lilija Zobens kopā ar vīru Lezliju Īstu (Leslie East) dibinājusi nošu izdevniecību „Musica Baltica”, kuras prioritāte ir latviešu klasiskās un mūsdienu mūzikas popularizēšana pasaulē. Lilija daudzus gadus mācījusi dziedāšanu un mūziku gan latviešu bērniem, gan pieau-gušajiem, un 2013.gada Dziesmu svētkos vadīja Londonas latviešu kori. Lilija Zobens ir ļoti aktīva latviešu sabiedrības locekle, un par saviem nopelniem sabiedriskajā un kultūras darbā 2008. gadā apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni. Iepriekšējā „Imerias ziņu” izdevumā bija iespēja iepazīties ar Lilijas Zobens referātu Austrālijas latviešu 53. Kultūras dienās „Mēs un jūs”, savukārt šajā izdevumā jautājam Lilijai viņas domas par Dziesmu svētku nozīmi viņas pašas un mūsu tautas dzīvē. › Iesākumā jautājumi par pagātni. Kā Tu nokļuvi Imeriā? Kā Tu kļuvi par kor-diriģenti? Kas Tevi pamudināja studēt etnomuzikoloģiju?

Vecāki man bija stāstījuši par korporā-cijām Latvijā un to audzinošo nozīmi. Tētis

Liliju Zobens iztaujāja fil! Vita Začesta, 113.c.

Foto: taut! Laura Juhansone-Daugule, 135.c.

Dziesmu svētku virsdiriģente –imeriete

PERSONĪBA

vācu laikā bija izstudējis jurisprudenci, bet nebija iestājies korporācijā. Tad mūsu ģimenes zobārste, Olga (Ļoļa) Celmiņš, padzirdējusi, ka studēšu mūziku Londo-nas universitātē, aicināja mani viesoties pie imerietēm Anglijas ziemeļos, un tā tas sākās. Ļoļa bija mana krāsu māte, un viņas padoms un ieteikumi man arvien pietrūkst.

Izvēlējos studēt etnomuzikoloģiju, jo universitātes gados man sāka apnikt muzi-kālo darbu pārlieku sīkā analīze. Neredzēju jēgu „izķidāt” kādu skaistu simfoniju vai klavierdarbu, un mani vairāk sāka saistīt citu tautu tradicionālā mūzika (ieskaitot, protams, latviešu tautas mūziku), īpaši Indijas klasiskā mūzika un austrumeiropas tautu tradīcijas. Pēc universitātes beigšanas izvēlējos studēt tālāk, un ar Britu Padomes (British Council) stipendiju vienu gadu pavadīju toreizējā Dienvidslāvijā, jo tajos laikos jau nebija iespējams braukt studēt uz Latviju. Dzīvoju Belgradā, pētīju serbu tau-tas mūziku, braukāju pa laukiem, ierakstot daudzas dziesmas ar savu magnetofoniņu. Tas bija brīnišķīgs gads, kas man iemācīja saprast īstās vērtības, piemēram, cilvēku attiecības grūtos brīžos, ko nozīmē maize un cik svarīgs ir ūdens: ja tev katrs piliens dzeršanai, vārīšanai, mazgāšanai, ir jāatnes no akas, tad tu to viegli neizšķērdēsi.

Atgriežoties Londonā, sāku dzie-dāt Londonas latviešu korī pie Alberta Jēruma. Viņš jau bija sagatavojis vienu savu aizvietotāju, Ziedoni Āboliņu, bet saprata, ka jādomā vēl tālāk uz priekšu, un lūdza arī man sākt apmācīt kori. Tas nebija nemaz viegli: man, jaunam skuķim, stāvēt pieredzējušam korim priekšā un mācīt vi-ņiem, kas jādara, bet viņiem laikam patika! Pamācījos vēl pie viena angļu diriģenta un turpināju uzlabot tehniku, piedaloties Britu Kordiriģentu asociācijas (Association of British Choral Directors) semināros. Pirmo reizi diriģēju 1976. gada 18. novembra sarīkojumā, un tagad esmu diriģējusi kori ilgāk, nekā pats dibinātājs.

› Kādi bija Tavi pirmie Dziesmu svētki? Kur tie notika? Kādus iespaidus atceries?

Ļoti maz atceros, jo tās bija Anglijas Dziesmu dienas, ja nemaldos, tad Man-česterā, un man bija tikai 3 vai 4 gadiņi. Vecāki bija aizbraukuši noklausīties kora koncertu un bija spiesti mani paņemt līdzi, jo nebija, pie kā mani atstāt. Viņi noklāja avīzi uz kāpnēm, lai es varētu tur sēdēt, nenosmērējot svētdienas kleitiņu. Savu pirmo kora koncertu pavadīju, burtojot avīzes virsrakstus!

Nebija nemaz viegli man, jaunam skuķim, stāvēt pie-redzējuša kora priekšā un mācīt viņiem, kas jādara

13

14

› Kādēļ, Tavuprāt, Dziesmu svētki ir saglabājušies cauri gadsimtiem un jopro-jām ir liels notikums katram latvietim?

Pirmie vispārīgie latviešu dziedāšanas svētki notika 1873. gadā, tātad šai tradīcijai ir tikai 140 gadi. Es uzsveru: „Tikai”, jo Anglijā, ko kādreiz dēvēja par „zemi bez mūzikas”, jau no 1715. gada, t.i., gandrīz 300 gadus, pastāv brīnišķīgais „Trīs koru festivāls” (Three Choirs Festival)! Dzie-dāšana katram cilvēkam, neskatoties uz izglītību vai prasmi, ir primārais muzicēša-nas veids. Dziedāšana dziedina mūs fiziski un garīgi: tāpēc jau cilvēki dzied priekos un bēdās (un vārdiem dziedāt un dziedināt ir kopēja sakne). Kopīgai dziedāšanai ir mil-zīgs psiholoģisks spēks, ko var izjust tikai tādā koristu masā, kas salasās uz Dziesmu svētku skatuves. Samērā konservatīvajai latviešu tautai, kura uzturējusi visādas tradīcijas līdz pat 20. gadsimtam, kopā dziedāšana nāk dabīgi: tā jūt psiholoģisko spēku un grib to izjust atkārtoti, lai iegūtu enerģiju izdzīvot.

› Esi bijusi arī Dziesmu svētku virsdiri-ģente. Kādas ir sajūtas, stāvot lielā kopko-ra priekšā? Kā Tu sarunājies ar kori?

Pirmo reizi, kad lielajā koncertā stāvēju kopkora priekšā (dziesma bija Jāņa Kalniņa „Kurš putniņis dzied tik koši”), darīju, kā es mēdzu darīt ar savu kori: skatīties uz visām balsīm: soprāniem, altiem, tenoriem, basiem, un redzēt, vai visi ir gatavībā. Ap-jēdzu, ka ar 15000 vai vairāk dziedātāju tas ir galīgi neiespējami! Bet biju sākusi, tātad turpināju; un koristi jau saprata, ko un kā-pēc es daru, jo es jutu tādu siltuma vilni, it kā kāds būtu mani apsedzis ar siltu villaini. Tad zināju, ka viņi mani saprot un nāks man līdzi. Saruna ar kori notiek daudzos līmeņos: vārdos, žestos, ķermeņa valodā, acu skatieniem, kādreiz tīri caur jūtām.

› Vai kāds no virsdiriģentiem Tevi ir kādā veidā iedvesmojis, mācījis?

Manos pirmajos Latvijas Dziesmu svētkos 1990. gadā virsdiriģents Jānis Dūmiņš paņēma mani sava paspārnē. Redzēdams, ka man gāja grūti ar kora akustiku (ar tik milzīgu kori atstatumi rada problēmas, jo skaņa no katra nogrupēju-ma atnāk savā laikā un liek iedomāties, ka tālākās grupas, piemēram, basi, dzied par vēlu), viņš paskaidroja, kā labāk rādīt takstmēru un iedeva man lielāku drošību. Esmu viņam pateicīga, jo ne visi ir gatavi palīdzēt nepieredzējušam diriģentam tikt galā ar tādām problēmām. No jaunākajiem

Visi atrod, ka koris dod stabilu draugu loku un latvisku nodarbi, kas nes prieku un ganda-rījumu ne tikai pašiem, bet arī klausītājiem

PERSONĪBA

virsdiriģentiem Māris Sirmais ir tas, kas mani iedvesmo ar tehniku, intelektu un intensitāti, smalkjūtību, spēju ar maziem, koncentrētiem žestiem panākt efektu.

› Kāda ir Dziesmu svētku nozīme latvie-šiem ārpus Latvijas? Ko Dziesmu svētki nozīmē Tev personīgi?

Katram Dziesmu svētku dalībniekam un apmeklētajam būs savas personīgās jūtas un emocijas. Ārpus Latvijas, un īpaši pirms 1990.gada, Dziesmu svētki bija aplie-cinājums, ka mēs piederam latviešu tautai, ka mēs esam stiprāki kopā nekā atsevišķi. Svētki bija arī pierādījums, ka mūsu kultū-rai (dziesmām, dejām, dzejai, daiļamatnie-cībai utt.) ir sava vērtība citu tautu priekšā. Dziesmu svētki Anglijā un Eiropā man vienmēr ir nozīmējuši daudz darba, sagata-vojot kori svētkiem. To īpaši izjutu pēdējos divos Eiropas Dziesmu svētkos (1982. gadā Līdsā, Anglijā, un 1989. gadā Helsingborgā, Zviedrijā), kad darbojos rīcības komitejas mūzikas nozarē. Pēdējie Latvijas Dziesmu svētki šovasar man sagādāja neaprakstāmu prieku: pēc vairākiem gadiem, kad mūsu Londonas korim bija grūti laiki (veselu gadu nebija, kur noturēt mēģinājumus Latviešu nama remonta laikā, tad bija grūti dziedātājus no jauna savākt kopā), koris beidzot varēja braukt pilnā sastāvā un pilnīgā gatavībā uz Dziesmu svētkiem. Gājienā mana sirds lidoja aiz prieka un lepnuma par šo sasniegumu!

› Tu ilgus gadus esi Londonas latviešu kora vadītāja. Kas ir mainījies gadu gaitā korī? Kas mudina latviešus ārpus Latvijas dziedāt korī?

Londonas Latviešu koris pastāv jau 65 gadus un ir ilggadīgākais latviešu koris Lielbritānijā. Diriģenti ir mainījušies, tāpat arī dziedātāji. Repertuārs mainās līdzi laikam, dziedam jaunāka laika dziesmas blakus veciem „zelta” gabaliem. Nemainās tikai vēlme kopā muzicēt, mācīties un pilnveidot zināšanas un prasmes. Mūsu koris ir stipra vienība, kurā katrs dziedātājs ir svarīgs un vajadzīgs. Viņi ir izveidojuši spēcīgas savstarpējas draudzības saites un iemācījušies sadarboties tā, lai katrs koncerts, sadraudzības vakars vai cita uzstāšanās ritētu gludi un bez liekiem uztraukumiem, jo visi ir pielikuši savu roku pie darbiņa. Pašreiz korī gandrīz visi dzie-dātāji ir tā saucamie „jauniebraucēji” no Latvijas. Daudzi ir dziedājuši koros Latvijā un grib turpināt, jo viņiem patīk. Daži nav agrāk dziedājuši korī un grib izmēģināt,

▲Lilija Zobens kopā ar I!Z! redaktrisi Gundegu Grīnbergu

15

jo meklē sabiedrisku nodarbību ar kādu jēdzīgu saturu. Daži meklē kompāniju, jo trūkst latviešu draugu. Visi atrod, ka koris dod stabilu draugu loku un latvisku nodarbošanos, kas nes prieku un gandarī-jumu ne tikai pašiem, bet arī klausītājiem, un nostiprina latvisku identitāti lielpilsētas kosmopolītiskajā virpulī.

› Vai prasme dziedāt ir dāvāta tikai izredzētajiem vai arī to var iemācīties jebkurš, un jebkurš var dziedāt korī?

Dziedāt var jebkurš, atskaitot tos retos, kam ir kāda fiziska problēma ar dzirdi vai ar balss saitēm. Bet jāsāk no pašas bērnības. Ja māte, māsiņas vai citi tuvinieki dziedās bērnam, tas ātri vien sāks dziedāt līdzi, pat pirms runāšanas. Mana pirmā meita Andra to pierādīja, absolūti tīri un skaidri dziedot beidzamo kora melodiju („Mēs jauni zvani”) no Lūcijas Garūtas kantātes „Dievs, Tava zeme deg!” 12 mēnešu vecumā. Viņa bija cītīgi apmeklējusi kora mēģinājumus pat pirms piedzimšanas! Bet ja bērnam nav bijusi iespēja iemācīties dziedāt balsīs līdz, teiksim, 11 vai 12 gadu vecumam, tad vēlāk būs grūti dziedāt korī. Jautājums nav par balsi, bet par dzirdi. Man ir izdevies iemācīt dažiem skolēniem un koristiem pareizāk un tīrāk dziedāt, paplašinot ierobežotu diapazonu, bet tas nav viegli, un skolēnam jābūt gribīgam un motivētam. Tāpēc, manuprāt, ir absolūti nepieciešams, lai katrā pamatskolā un vidusskolā būtu mūzikas skolotājs, kas māk strādāt ar jauniem dziedātājiem un veido kori skolas laikā kā obligātu priekšmetu; tā, kā tas bija agrāk. Citādi skaistās kora tradīcijas, ar kurām lepojamies, pāris paaudzēs izgaisīs.

› Vai Dziesmu svētku repertuāram jāmai-nās līdzi laikam vai jāsaglabā klasiskās vērtības?

Jā un jā. Mēs nevaram pastāvīgi dziedāt vienu un to pašu repertuāru – tas būtu muzikāls bankrots. Individuāla kora un arī Dziesmu svētku repertuārs ir vienmēr ticis atsvaidzināts ar jaunām dziesmām. Dažas iesēžas dziedātāju sirdīs, piemēram „Saule, Pērkons, Daugava”, „Neba maize pate nāca” vai „Bēdu, manu lielu bēdu”, citas klusīti-ņām tiek aizmirstas un pazūd. Dziesmas, kuras visbiežāk iekļautas Dziesmu svētku repertuārā pieder t.s. „zelta repertuāram” – Vītola „Gaismas pils”, Melngaiļa „Jāņu-vakars”, Jurjāņa „Pūt, vējiņi”, Dārziņa „Lauztās priedes” u.c. Tātad Dziesmu svētki dod mūsu koriem iespēju paplašināt redzesloku, iemācīties vecos „grāvējus” un

reizē arī daudz ko jaunu. Un kādas galu galā ir tās „klasiskās vērtības”? Ne jau tikai vecie standarti. Manuprāt, tās ir dziesmas, kas ir labi sacerētas, ar pamatīgu struktūru, ar interesantām melodiskām līnijām visām balsīm, kas uzrunā gan dziedātāju, gan klausītāju ar patiesu emociju, un kas prasa iedziļināties saturā. Katrā paaudzē pienāk klāt kaut kas vērtīgs un skaists.

› Kāda ir Tev pašai tuvākā dziesma? Kura ir Tava coeta dziesma?

Tādas man nav. Es strādāju kā balss skolotāja un zinu tik daudz brīnišķīgu dziesmu, ka nevaru iedomāties vienu, kas būtu vistuvākā. Katram garastāvoklim, katrai stundai, katrai jaunai dienai būs cita dziesma, kas aizskar vajadzīgo stīgu. Aizvadītajos Dziesmu svētkos man un ma-nam korim vismīļākā bija Ērika Ešenvalda Dvēseles dziesma. Mana coeta dziesma ir „Bērīt’s manis kumeliņš”, kas man patīk, jo tā ir jautra latviešu tautasdziesma!

› Vai ir kāds ar Dziesmu svētkiem saistīts notikums, ko pastāstīt citām imerietēm?

Vai! Ir tik daudz, par ko varētu stāstīt! Būs jāpietiek ar kopkora koncertu Līdsas Dziesmu svētkos 1982. gadā. Koncerts bija paredzēts kaimiņu pilsētā Bradfordā, jo Līdsas skaistais rātsnams bija drusku par mazu paredzētajam klausītāju skaitam. Koncerta dienā ejam uz brokastīm jau saģērbušies tautas tērpos uz ģenerālmē-ģinājumu, kad pieskrien viens korists un prasa: „Vai tiesa, ka koncertzāle nodegusi?” Domāju, kāds mēģina mani izzobot, bet kad otrs un trešais to prasa, sāku uztrauk-ties. Tad rīcības komitejas priekšsēde Mari-anna Zariņa pienāk un saka, ka tiešām zālē ir bijis ugunsgrēks (nav nodegusi, bet sma-gi aplieta ar ūdeni un nav lietojama): Līdsas pilsētas nams ir brīvs, varam to lietot, bet nepietiek vietas visiem, kas nopirkuši biļetes. Vai koris varētu nodziedāt divas reizes? Šo iespēju bijām agrāk apsvērušas, bet atmetām, jo negribējām apgrūtināt kori. Tagad bija jāprasa koristiem, vai viņi būtu ar mieru nodziedāt pilnu programmu divreiz. Visi kā viens piekrita dziedāt divus koncertus vienā dienā, jo neviens, kas nopircis biļeti un grib dzirdēt kopkora kon-certu, nedrīkst palikt bešā. Viņi tiešām bija malači: visi nodziedāja divus koncertus, atskaitot vienu manu draudzeni, kas gaidīja savu pirmo bērniņu, un dažus sirmgalvjus ar sirds vājumu. Un otrs koncerts bija pat labāks nekā pirmais, jo koristi dziedāja atraisītāk, brīvāk, paši savam priekam!

› Kur Tu smelies spēku grūtos brīžos?Esmu viens no tiem laimīgiem cilvē-

kiem, kuriem nav daudz grūtu brīžu. Ja gadās, mana brīnišķīgā ģimene un daudzie draugi mani pilnībā atbalsta un palīdz.

› Tu esi ļoti aktīva arī sabiedriskajā dzīvē: vairāk nekā 25 gadus darbojies Latviešu Nacionālā Padomē Lielbritānijā un esi arī tās Prezidija priekšsēde, esi analizējusi trimdas latviešu iesaistīšanos sabiedris-kajā dzīvē pirms gadiem un tagad. Arī Imerias meitenes no Latvijas dodas stu-dēt uz ārzemēm; daudzas atgriežas, bet daudzas paliek. Nobeigumā jautājums par nākotni. Kā Tu redzi latviešu tautu pasaulē pēc 50 gadiem?

Bez šaubām, latvieši būs izkaisīti pa visu pasauli. Mēs dzīvojam globalizācijas laikmetā, kad pasaule šķiet arvien šaurāka un mazāka, un cilvēki ceļo arvien vai-rāk un biežāk. Latvieši vienmēr ir bijuši spiesti braukt prom no Latvijas – studēt un strādāt, vai meklēt politisko patvērumu (piemēri: Kr. Barons, Jāzeps Vītols, Kr. Val-demārs, Andrejs Jurjāns, Emilis Melngailis, Rainis un Aspazija un daudzi citi). Bet viņi lielākoties visi ir palikuši latvieši un atgrie-zušies dzimtenē. Jautājums ir, vai mūsdienu latvietis beigs vainot Latviju kā valsti par visām savām problēmām? Vai viņš būs diezgan nobriedis saprast politiskos proce-sus, ka demokrātija neapstājas pie vēlēšanu urnas, bet ir atkarīga no katra valsts piede-rīgā spējas izsekot ievēlēto deputātu rīcībai un saukt vainīgos pie atbildības? Valsts nav kaut kas no mums neatkarīgs; mēs paši esam valsts, un ja to nepieņemam, tad paši esam tautas nodevēji, nolūzuši zari. Ja vairākums no izbraukušajiem to sapratīs un atradīs iespēju atgriezties, tad labi. Ja daudzi to sapratīs, bet nevarēs atgriezties, jo tiem vairs nebūs mājvietas Latvijā, vai arī nevarēs atrast attiecīgu darbu, tad mums ar to būs jāsamierinās: esmu satikusi daudzus jauniebraucējus, kas spēcīgāk izjūt savu latvisko identitāti, dzīvojot ārpus Latvijas nekā dzimtenē. Es ceru, ka pietiekami daudzi, kas tagad dzīvo ārzemēs, varēs atgriezties, lai nebūtu Latvijā jāieved svešs darbaspēks no Ukrainas vai Moldovas, kas tiešām nozīmētu latviskas Latvijas beigas. Ja mūsu organizācijas un kopienas ārzemēs spēs ātri reaģēt un uzturēt latviešu sabied-rību ārpus Latvijas, tad varam cerēt, ka pēc 50 gadiem latvieši ārpus Latvijas vēl sanāks kopā Jāņos un citās svinamās dienās, vēl runās latviski, vēl uzturēs ciešus kontaktus ar Latviju. !

16

Vairāk nekā 65 imerietes 2012. gada 19.martā pulcējas s!k! Imeria dzīvoklī. Visas svinīgi tērpušās, dzīvoklis slīkst baltu liliju ziedos, skan vijoļu un čella mūzi-ka. Svinīgs un vēsturisks brīdis. Pulcējas vecāko coetu filistres: Ileana Bolšaitis, 36.c., Anna Gramberga, 36.c., Ilze Austriņa, 38.c., Līga Kilmane, 42.c.,Baiba Kaugere, 43.c., Ruta Antons, 52.c., tad atmodas coets, 105.c. utt. Visas pasaules imerietes nonākušas pie kopsaucēja – ir izraudzīts un uzrunāts mūsu jaunais goda filistrs, balso-jumā apstiprināta cieņa, uzticība, lepnums un apbrīns k! Vanenica fil! Vilim Ansim Vītolam, mūsu 12.c. imerietes Valentīnas Vītols dēlam. Liekas, šovakar domās esam kopā: gan imerietes aiz okeāniem, jūrām, gan mūsu māmiņas aizsaulē. Vai var būt kas jaukāks, kā viņu bērniem būt savstar-pēji uzticīgiem un kopā virzīt mūsu cieņas, mīlestības, uzvedības un izglītības šūpuli – Imeria – uz priekšu nākotnē?

Ar viņu acīm skatām tālo laiku pirms 88 gadiem, kad deviņi dzīves un darba stāsti bija kā piemērs mūsu dibinātāju un pirmo coetu ceļa sākšanai. Šie deviņi cilvēki, jaundibinātās Latvijas Universitātes rektori, profesori, ārsti, teologi, rakstnieki un sabiedriskie darbinieki, 1925. gadā mā-cēja ieraudzīt ceļu, pa kuru iet, lai sasniegtu mūsu dibinātāju norādītos mērķus. Viņi kļuva par korporācijas idejisko un sabied-risko darbu veicinātājiem. Tie bija cilvēki ar izciliem nopelniem zinātnē, mākslā un sa-biedriskajā dzīvē. Ar pilnām tiesībām viņi baudīja s!k! Imeria cieņu un uzticību. Tā kā lielākā daļa Imerias dibinātāju bija medicī-nas studentes, tad likumsakarīgi, ka arī daļa goda filistru bija mediķi: Marta Celmiņa

bija sabiedriska darbiniece, Latvijas Sarkanā Krusta žēlsirdīgo māsu savienības dibinātāja un priekšsēde, Triju Zvaigžņu ordeņa, Atbrīvošanas cīņu medaļu, Latvijas Sarkanā Krusta goda krusta, Starptau-tiskā Sarkanā Krusta komitejas ordeņa, Igaunijas, Beļģijas, Polijas Sarkanā Krusta ordeņu kavaliere; arī Eižēnija Krimberga pati bija ārste; k! Fraternitas Lettica filistrs Roberts Krimbergs bija medicīnas doktors, fizioloģiskās ķīmijas profesors, Harkovas Universitātes Medicīnas fakultātes dekāns, jaundibinātās Latvijas Universitātes Medi-cīnas fakultātes pirmais dekāns, savukārt k! Lettonia filistrs Jānis Ruberts bija medicī-nas doktors, oftalmologs, Latvijas Univer-sitātes Medicīnas fakultātes dekāns, kurš 1927.gadā tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, bet Lūcija Sniķere bija zobārste.

Lieliskie Latvijas Universitātes mācību spēki - prof. Felsbergs, prof. Ruberts (abi k! Lettonia filistri), un prof. Krimbergs (k! Fr. Lettica filistrs) - bija klāt pie mūsu s!k! Imeria dibināšanas šūpuļa, gan sagatavojot un apstiprinot dokumentus, lai Imeria taptu par studenšu korporāciju, gan sko-lojot imerietes Latvijas Universitātē jau no Imerias dibināšanas dienas.

Goda filistre Lūcija Sniķere dedzīgi atbalstīja imerietes. Kā atmiņās raksta mūsu dibinātāja Irma Dālberga, viņa daudz darījusi imeriešu labā, runādama un pārliecinādama skeptisko sabiedrību. Viņas ietekmē imeriešu pulkam pievienojušās visas Sniķeru dzimtas sievišķīgās atvases.

Mūsu goda filistres Elzas Antons (tolaik vēstures zinātņu kandidāte) un sabiedriskā darbiniece Alīde Vilhelmīne Veinberga aktīvi palīdzēja organizēt pirmos s!k! Ime-ria paplašinātos viesu vakarus ar studentu korporāciju un LU profesoru piedalīšanos.

Šie cilvēki bija veiksmīgi pedagogi ar labām runas dāvanām, kas izraisīja interesi imerietēs. Rakstniece Anna Brigadere un Marta Celmiņa bija lielas autoritātes latvie-šu tautai un, protams, arī imerietēm.

Goda filistrus pieminot

Materiālu sagatavoja fil! Laima Salaka, Atmodas coets

Liekas, šovakar domās esam visas kopā: gan imerietes aiz okeāniem un jūrām, gan mūsu māmiņas aizsaulē

VĒSTURE

izmantotā liter.

› „Imerias ziņas” 1937. gads, nr.1

› „Imerias ziņas” 1957. gads, nr.11

› „Imerias 35 gadi” (1924 – 1959)

› Speciāli pateicības vār-di fil! Līgai Kilmanei, 42.c. – s/l G!sen!

▲Eiženija Krimberga

▲Ernests Felsbergs

▲Jānis Ruberts

▲Lūcija Sniķere

▲Marta Celmiņa

▲Roberts Krimbergs

Foto no Lat-vijas Valsts vēstures arhīva, Paula Stradi-ņa Medicīnas vēstures muzeja, Rakstniecības un mūzikas muzeja, Latvijas Univer-sitātes muzeja, Rīgas Tehniskās universitātes muzeja fondiem, no Viļa Vītola privātā arhīva

17

Kaut ārēji noslēgta un klusa, Anna Brigadere pārvērtās, kad sanāksmēs un referātu vakaros tika pārrunāta sievietes tiekšanās pēc izglītības un augstāka sievie-tes stāvokļa sabiedrībā. Tie, kas viesojās Brigaderes „Sprīdīšos” Tērvetē, izjuta viņas siltumu un atbalstu jaunajai paaudzei, kura sasniedza to, par ko Brigadere pati cīnījās visu mūžu. Viņu pavadot uz pēdējo dusas vietu, imerietes zināja, ka ne vien Imerias konvents, bet visa latvju tauta zaudējusi vienu no savām izcilākajām sievietēm.

Kad Latvijā sākās okupācijas laiki, studentu un studenšu korporācijas tika aiz-liegtas, dzīvokļu iekārtas izlaupītas, vapeņi sadedzināti. Pirmās salnas bija kritušas pār mūsu saimi, un garu gadu garumā imerie-tes izklīda svešos kontinentos, arī plašajā Sibīrijā, tālu prom no Dzimtenes. Pagāja astoņi gadi, līdz Imeria atjaunojās svešumā.

Nozīmīga diena Imerias dzīvē bija 1956. gada 14.jūlijs, kad, pēc 30 gadu pārtraukuma mēs kļuvām bagātākas, Mineapolē uzņemot par goda filistru k! Patrija fil!, aeronautikas profesoru Jāni Akermani. Tā bija reta un nozīmīga diena ne tikai tādēļ, ka tika uzņemts goda filistrs, Imeriai dzīvojot svešumā, bet arī dēļ tā, ka šāds notikums Imerias dzīvē sen nebija bijis, faktiski kopš Imerias tapšanas gadiem. Prof. Jāņa Akermaņa uzņemšanas akts sākās ar „Dievs svētī Latviju!” Viņam tika uzlikta krāsu lente un pasniegts oficiāls uzņemšanas paziņojums. Savā atbildes runā prof. Akermans uzsvēra, ka imerie-tēm vienmēr jādomā, ko nākošās paaudzes teiks par mūsu darbiem, jo mēs regulāri dzirdam un uzzinām par iepriekšējo paaudžu sasniegumiem. Viņš atgādināja, ka cilvēks var daudz ko sasniegt individu-āli, bet vēl vairāk, darbojoties roku rokā. Goda filistra pienākums neesot materiāli uzturēt vai balstīt korporāciju, bet gan palīdzēt ikvienai, kas grib uzsākt ko jaunu. Goda filistrs varot palīdzēt neveiksmēs, lai tiktu uz kājām, bet jānoturas tad nu katrai

pašai. Goda filistrs var cilvēkam dot dzīves mērķim uzmundrinājumu, bet neatņemot pašcieņu un pašdarbību. Prof. Akermans savā atbildes runā sevišķi uzsvēra sievietes lomu, jo sieviete „ir dzīvības uzturētāja, kura cauri visām grūtībām, mēra un bada gadiem, kā sirmā senatnē, tā arī tagad, izvada tautas dzīvību. Un tauta ir izdzīvo-jusi gan brīvā pasaulē, gan Sibīrijā. Un arī latviešu nākotne ir latviešu mātes baltās miesās” (Imerias ziņas 1957.g. janvāris).

Daži prof. Jāņa Akermaņa biogrāfijas fakti: aeronautikas profesors un departa-menta direktors, dzimis Latvijā, Rundālē, 1887. gada 24. aprīlī. Abiturējis Jelgavas Reālskolu, Aeronautikas skolu Ķeizaris-kajā Tehniskajā institūtā Maskavā 1917.g. Studējis Francijas Aeronautikas skolās. Dienējis Ķeizariskās Krievijas armijā un arī Francijas armijā kā lidotājs; beidzis Aero-nautikas fakultāti Mičiganas Universitātē 1925.gadā. ASV pilsonis no 1925.gada.

Pienāca 1958. gada 29.novembris un, Karoga dziesmai skanot, Vašingtonas kopā, saņemot s!k! Imeria krāšņāko velti - mūsu brūni-zili-zelta krāsas, par s!k! Imeria goda filistru tika uzņemts k! Lettonia fil! sociolo-ģijas profesors Pēteris Lejiņš, jun. Profesors P. Lejiņš, pateicoties par šo pagodinājumu, aicināja nepagurt, gūstot zinības dažādu zemju augstākās mācību iestādēs un pro-fesionālā darbā, lai tālā krastā iegūtos zelta graudus un pieredzi varētu vēlāk dot mūsu Latvijas augšāmcelšanai un brīvībai.

Daži fakti no prof. Pētera Lejiņa bio-grāfijas: dzimis 1909. g. 20. janvārī, 1930. gadā beidzis Latvijas Universitātes filozofi-jas fakultāti, bet 1933. gadā tiesību zinātņu fakultāti. Papildinājies Parīzē, studējis no 1934. gada līdz 1936. gadam Amerikā kā Rokfellera Fonda stipendiāts. Bijis Latvijas Universitātes docents un krimināllietu katedras vadītājs, no 1941.g. – Merilendas Universitātes profesors.

1959.gada 17. janvārī jaundibinātā Portlandes/Sietlas kopā Imerias saimē

▲Anna Brigadere

▲Elza Antons

▲Jānis Akermanis

▲Kārlis Kundziņš

▲Vilis Vītols

tika ievests k! Patria filistrs, teoloģijas profesors un kopš 1962. gada 7. oktobra arī arhibīskaps Kārlis Kundziņš. Viņš bija Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāns, 1945. – 1948. gadā pirmais Latvijas Centrālkomitejas priekšsēdis, un 1951. gadā izceļoja uz ASV. Kopš 1953. gada K. Kundziņš bija Sietlas latviešu luterāņu draudzes mācītājs.

Uzņemšanas aktu vadīja Portlandes - Sietlas kopas t/l seniore fil! dib! Irma Dālberga. Skaistas sarkanas rozes tika pa-sniegtas arī profesora kundzei, divu imerie-šu mātei (meitas ir Rita Dūcis, 11.c. un Ilze Lazdiņš, 19.c. (savukārt Ilzes meita Ieva Reich ir Milvoku kopā)). Profesors, patei-coties imerietēm, izjusti pieminēja sava laika biedrus, kas agrāk bijuši mūsu filistru pulkā. Prof. Kundziņš solīja atbalstīt mūsu korporācijas centienus katrā laikā, cik tas viņam būs iespējams. Goda filistru uzņem-šanas aktu noslēdza ar „Gaudeamus”.

Pārdomājot un redzot ar šīs dienas acīm studenšu un studentu korporāciju goda filistru sūtību, gribu teikt, ka goda filistra tituls ir sava veida apbalvojums, un nav jāaprobežojas tikai ar gada svētku un sarīkojumu apmeklēšanu, bet ir jāpalīdz veidot konventu un virzīt konventa iekšējo dzīvi, mācot ieraudzīt gaismu, uz ko kor-porācijai virzīties, lai sasniegtu gan savas tautas, gan savus mērķus.

Šodien goda filistram jāprot veicināt starptautisko sadarbību, lai korporāciju biedri kļūtu ne tikai izcili savas profesijas pārstāvji, bet arī aktīvi valsts un sabied-riski darbinieki. Imeietēm jābūt lepnām par godu filistriem, kuri kuplinājuši mūsu rindas. Lai viņu sasniegumi mūs rosina ar-vien lielākai izaugsmei un augstāku mērķu uzstādīšanai un piepildīšanai!

Lai Imerias paaudzes zeļ un vijas kā tumši zaļais, spriganais apinis ap staltiem ošiem, viena otru stiprinot un balstot!

Vivat, crescat, floreat Imeria in aeter-num! !

Piezīme. Alīdes Vilhelmīnes Veinbergas un Pētera Lejiņa bildes vēl tiek meklētas

18

Ar studenšu korporācijas Imeria goda filistru, latviešu uzņēmēju un filan-tropu Vili Vītolu tiekamies viņa birojā, pazīstamā Vītolu fonda telpās. Vītols, kura stipendiju fonds palīdzējis studijas beigt daudziem talantīgiem jauniešiem no Latvijas provinces, pats 1934.gadā dzi-mis Rīgā, akadēmiskā ģimenē. Tagadējā Vītolu fonda māja Lāčplēša ielā piederēja viņa vectēvam, universitātes profesoram, arī Vilim Vītolam. Sarunu biedra raks-tāmgalds stāv telpā, kas savulaik bija viņa vectēva darbistaba. „Viņi bija trīs brāļi, no kuriem divi bija Latvijas Universitātes profesori,” piezīmē Imeria goda filistrs. „Vectēvs – tautsaimniecībā, viņa brālis Jēkabs Vītols – matemātiķis, pasniedza tēlojošo ģeometriju. Ļoti krāsaina perso-nība, selonis, starp citu.”

Manis satiktā Viļa Vītola tēvs – vēl viens Vilis Vītols, arī Selonijas filistrs un tautsaimnieks –, kas uzaudzis Lāčplēša ie-las mājā, ar bērniem un sievu pirms kara te bijis biežs viesis. „Ziemassvētkus vien-mēr svinēja pie vectēva, eglīti dedzināja tieši šajā telpā. Mēs ar jaunāko brāli Juri pa atslēgas caurumu lūrējām, kāda tur tā eglīte, kādas dāvanas,” pasmaida Vītols. Nepilnu astoņdesmit gadu vecumā – ļoti možs, asu prātu, tiešu un neiztapīgu ru-nas manieri, viņš 1999.gadā ir atgriezies Latvijā, ir priecīgs katru dienu nākt uz darbu šeit, savas dzimtas mājas paspārnē.

Ieva Puķe, žurnāls Ir

Foto: taut! Laura Juhansone- Daugule, 135.c.

Viens laimīgs cilvēks

VĒSTURE

Domāju – ja imerietes mani aicina, tad būtu neglīti teikt „nē”

19

20

› Jūsu mamma ir imeriete, tētis – se-lonis, pats esat piederīgs Fraternitas Vanenica. Jūsu ģimene pirmskara kor-porāciju tradīciju, kas padomju Latvijā bija aizliegta, iznesa cauri emigrācijai.

Man ir 1936.gada fotogrāfija, kurā re-dzamas trīs imerietes. Man tajā laikā bija divi gadi, es sēžu klēpī mammai Valen-tīnai. Mirdzai Dumpis, toreiz – Āboliņai klēpī sēž Arilds Āboliņš. Arilds bija mans bērnības draugs, kopā gājām Franču liceja 1.,2. un 3.klasē šeit, Rīgā. Pēc tam atkal satikāmies Venecuēlā.

Latvijā dzīvojām arī gados, kad tā vairs nebija brīva: pa priekšu bija krievu okupācija, tad – vācu okupācija. Par kor-porācijām tad nebija runa. Dīpīšu nomet-nē Eslingenā korporācijas gan bija atsāku-šas diezgan aktīvu darbību, bet man šajā periodā bija starp 11 un 14 gadiem, neko daudz nezināju par šīm lietām. Pirmoreiz redzēju, ka mamma ļoti iesaistās Imerias darbā, kad mēs jau bijām Venecuēlā. Tur korporācijas sāka organizēties samērā drīz pēc emigrantu iebraukšanas. No regālijām nekas nebija paņemts līdz, viss tika atjaunots. Piemēram, vīriešu deķeļus un rapierus pasūtīja no Vācijas.

› Jaunie emigranti, īpaši Dienvidame-rikā, esot cīnījušies ar smagiem dzīves apstākļiem un dabas stihijām.

Tā ir taisnība, iesākums Dienvida-merikā bija noteikti grūtāks nekā angļu – sakšu zemēs: ASV, Kanādā, Austrālijā, Jaunzēlandē. Dzīves līmenis bija stipri zemāks. Bet atceros, jau samērā drīz pēc iebraukšanas imerietēm bija tikšanās un konventi, cik nu tajos apstākļos bija iespējams tos rīkot. Naudas jau nevienam nebija...

Tā bija sagadīšanās, ka Karakasā nonāca vairākas imerietes, viņas prata piesaistīt arī jaunas meitenes. Atceros vienu no korporācijas dibinātājām Olgu Rozi, to pašu Mirdzu Dumpis, mammas māsu Zentu Blūmentāli.

› Mammas korporācija emigrācijā Ve-necuēlā pat bija aktīvāka nekā tēva?

Nē, nē – arī seloņi Venecuēlā bija ak-tīvi. Pareizāk sakot – Karakasā, jo lielākā latviešu grupa dzīvoja Karakasā.

Venecuēlā pēc kara iebrauca starp 600 un 700 latviešu. Apmēram 300 aizbrauca prom – galvenokārt uz Kanādu, ASV, Austrāliju un Jaunzēlandi – kad Kubā pie varas nāca Fidels Kastro. Jau no sākuma bija skaidri redzams, ka Kastro režīms

Korporācijas ir viena no tām vietām, kur tiek audzināts patriotisms. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, tautas dzīvības vai nāves jautājums situācijā, kādā mēs atrodamies

VĒSTURE

ir komunistisks, diktatūra. Izskatījās, ka līdzīgs apvērsums varētu notikt arī Vene-cuēlā. No Venecuēlā atlikušajiem 300 lat-viešiem apmēram 200 dzīvoja Karakasā. Lielāka grupiņa bija arī Valensijā, pilsētā 120 km no Karakasas.

Meklējot vienam otru, bija visādi interesanti piedzīvojumi. Jau vēlāk, kad es biju Latvijas goda konsuls Venecuē-lā, man atraksta vēstuli viena dāma no ASV – viņai savukārt raksta radi no Latvijas: Venecuēlā dzīvojot tāds Millers, šķiet, Ernests. Tur bija viena Milleru ģi-mene, starp citu, kundze arī bija imeriete, zobārste. Es tūdaļ piezvanīju viņiem, viņi saka – nē, mums tāda radinieka nav! Atbildēju uz ASV: nav dzirdēts par tādu cilvēku. Tā tā lieta beidzās.

Trīs vai četrus gadus vēlāk skatīju vecus sava tēva dokumentus, latviešu sarakstu iebraukšanas brīdī. Redzu – Ernests Millers! Sāku pamatīgāk prasīt vi-siem latviešiem pēc kārtas, galvenokārt – ārpus Karakasas. Jā, tiešām arī atradām vienu cilvēku, kurš par viņu zināja, varēja norādīt, kur viņš dzīvo.

Aizbraucām, bet tā bija ļoti nospiedo-ša tikšanās. Millers vairs nerunāja latviski neviena vārda! Sievu viņš bija pametis, dzīvoja kopā ar citu sievieti. Bet kas vis-vairāk mani šokēja... Es viņam saku: „Jūsu mamma Latvijā ir griezusies pie radiem ASV, gribētu kaut ko zināt par jums.”

„Jā,” viņš atbildēja. „Es saņēmu viņas vēstules, bet nekad neatbildēju.” Tādi ir daži cilvēki – viss vienalga!

› Kā dzīvi svešumā sāka jūsu ģimene?Mans tēvs vienmēr ir bijis tirgotājs,

uzticīgs savam talantam. Arī Venecuēlā tūlīt pēc iebraukšanas viņš atvēra nelielu veikaliņu, sāka importēt preces, galveno-kārt – no Vācijas, jo viņam bija pazīšanās ar dažādiem vācu ražotājiem: pasūtīja kaut kādas Zolingenes šķēres, spēļu lietas, vācu porcelānu... Sākumā tēva veikalam gāja grūti. Viņam nebija valodas zināšanu, viņš nepazina apstākļus, kas Dienvidame-rikā tomēr ir stipri atšķirīgi no Eiropas. Nebija draugu, kam paprasīt padomu.

Materiālā ziņā mūsu ģimenei sāka labāk iet tad, kad mēs abi ar brāli pa-beidzām universitāti, sākām strādāt. Jau studiju laikā gadu biju nostrādājis vienā būvfirmā pie dažādiem aprēķiniem, tas bija ceturdaļslodzes darbs. Tur pētniecī-bas darbu veikt bija uzaicināts universi-tātes profesors, viņš pieaicināja vairākus savus studentus. No tiem viens biju es.

21

› Studiju laikā arī izvēlējāties stāties korporācijā, bet Fraternitas Vanenica, ne Selonijā.

Jā, tēva korporācijā bija iekšēji strīdi. Tēvs vienu laiku pat bija izslēgts no Selonijas.

› Kur seši latvieši, tur septiņas partijas...?Visumā Venecuēlā nebija tāda liela

strīdēšanās latviešu starpā. Tēvs arī izlīga ar saviem draugiem. Pēc tam viņš bija motors, kas darbināja visu Selonijas kopu. Viņam bija labs kontakts ar jauniešiem. Es viņu neslavēju, tāpēc, ka viņš ir mans tēvs – tas tā tiešām bija.

› Atgriežoties Latvijā, redzējāt, kā korporāciju dzīve atjaunojas šeit, arī piekritāt kļūt par Imerias goda filistru. Kāda, Jūsuprāt, ir korporāciju loma šībrīža Latvijā?

Piekritu pienākuma apziņas dēļ: galvenokārt manas mammas dēļ, kura tad jau bija mirusi. Viņai korporācija bija tik ļoti tuva un svarīga! Domāju, ja imerietes mani aicina, tad būtu neglīti teikt „nē”.

Jautājums par korporāciju lomu ir komplicēts, uz to nav viegli atbildēt. Man liekas, korporācijas ir viena no tām vie-tām, kur tiek audzināts patriotisms. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, tautas dzīvības vai nāves jautājums situācijā, kādā mēs atrodamies.

Pašos korporāciju sākumos, tūks-tošastoņsimto gadu beigās, galvenokārt visi jaunie latviešu puiši Rīgā nāca no laukiem. Viņi varbūt nezināja visas sabiedriskās normas un pareizu uzveša-nos, iemācījās to korporācijā. Bija svarīgi izcīnīt latviešiem to vietu, kas viņiem pie-nācās toreizējā sabiedrībā, kurā dominēja vācieši un krievu administrācija.

Šodien situācija ir citāda, mūsu valstī dzīvo 40% cittautiešu, un daļa no tiem ir izteikti naidīgi noskaņoti, grib šeit atgriezt kaut kādu saistību ar Krieviju. Kā Rainis teica: „Tā cīņa nav galā”, tā turpinās. Lai gan ilgākā laikā krievi asimilēsies šeit. Viņu ir diezgan daudz, tāpēc tas process ir lēns, bet tas notiks. Es to saku tādēļ, ka pats esmu piedzīvojis un redzējis, kā noti-ka latviešu asimilācija mītņu zemēs. Trešā paaudze parasti vairs nerunā latviski. Diemžēl visas trimdas organizācijas kļūst vājākas, tām ir mazāk dalībnieku, ienāk mazāk līdzekļu.

Apmēram 50 gados latviešu trimda pamazām asimilējās, izņemot ļoti nacio-nāli noskaņotus cilvēkus. Liela daļa no tiem ir atgriezušies Latvijā. Pieņemsim, ka ar krieviem būs grūtāk, viņi asimilēsies nevis trīs, bet sešu paaudžu laikā. Bet viņi asimilēsies, tas ir neizbēgami.› Esat uzrakstījis grāmatu „Savējiem”, kurā runājat par latviskajām vērtībām: „Mirt par Latviju ir lielākais upuris, ko latvietis var nest, bet vēl svarīgāk ir dzīvot par Latviju.” Jūs nevienu brīdi neesot pieļāvis domu, ka varētu neat-griezties šeit.

Jā, bet, redziet, es esmu reāli domā-jošs cilvēks un nevar jau skriet ar pieri sienā. Man bija skaidrs, ka atgriešanās jābūt sakārtotai. Drusku nožēloju, ka mēs neatbraucām atpakaļ vēl agrāk. Sākām apciemot Latviju 1978.gadā. Es vienmēr pieminu: kad mēs atbraucām uz palikša-nu, tā bija 23.reize. Kāpēc neatgriezāmies tūlīt pēc neatkarības? Mums vēl bija daudz nesakārtotu lietu, ieskaitot, piemē-ram, bērnu studijas.

▲Imerias 1936. gada Ziemassvētku eglīte. 1.rindā, no kreisās Vilis (Ansis) Vītols, Arilds Āboliņš, 2.rindā Valentīna Vītols, Olga (Olis) Bandrēvičs, otrajā laulībā Mežciems, tālāk Mirdza Āboliņš, otrajā laulībā Kalniņš, trešajā laulībā Dumpis

22

VĒSTURE

atpakaļ, mazāk nekā 10% no viņiem atgriezās.

› No Venecuēlas latviešiem arī bez jums vairāk nevienu nezinu, kas ir atgriezies.

Ir, ir! Pēteris un Ileāne Bolšaitis, And-ra Fedder, precējusies ar Nilu Muižnieku, viņas brālis Marks, mans brālēns Jānis Kleinbergs... Apmēram 8% Venecuēlas latviešu ir atgriezušies. Aptuveni 25 no tiem 300.

› Vai kāds no jūsu bērniem arī ir atgriezies?

Jā. Mūsu dzimtā atgriezušies trīs no pieciem mūsu bērniem.

Vecākā meita Kristīne Klišāne ir arhitekte, strādā „Arhis” birojā. Nākošā meita Laura Bulmane darbojas samāriešu organizācijā. Viņai, paldies Dievam, nav jāpelna nauda, jo vīrs Niks pietiekoši gādā par ģimeni. Bet viņa strādā ļoti intensīvi, garas stundas. Vīrs stāsta, viņa ceļoties četros no rīta, raksta vēstules,

Jā, tā doma bija vienmēr, ka ir jāat-griežas. Un es arī ceru, ka no pēdējās emigrācijas cilvēkiem varbūt drusku vairāk atgriezīsies nekā no vecās emigrā-cijas. Tas izšķirošais, redziet, ir, cik ilgi jūs dzīvojat emigrācijā. Esot tāda statistika, ka tie, kas paliek kaut kur ilgāk nekā piecus gadus, iedzīvojas un vairāk nekad neatgriežas. Tas attiecas uz visām tautām.

Es ļoti skaidri redzēju, kas notika ar baskiem. Kad diktators Franko Spānijā nāca pie varas, ļoti daudz baski aizbrauca prom, jo viņš tos īpaši vajāja: lai izskaustu viņu patriotismu, nacionālismu, viņu cerības uz savu valsti, kuras es 100% atbalstu.

Liels basku skaits izbrauca no Spāni-jas – vispirms uz Franciju, pēc tam liela daļa – uz dažādām Dienvidamerikas zemēm. Arī Venecuēlā savulaik bija liela basku kopiena.

Un, ziniet, kad pienāca tas brīdis, kad Franko bija miris un atkal bija republika un demokrātija, un baski varēja braukt

▲Vilis Vītols goda filistra uzņemšanas konventā ar s/l prezidiju: taut!taut! Dace Gaile, Inese Pelnēna, Kitija Kursa, 2012.gada 19.martā

23

sūta e-pastus. Dēls Vilis, tāpat kā es, ir civilinženieris, bet viņam Latvijā ir uzņē-mums „VIP Storage” – mazas noliktavas, kur klienti jebkurā laikā var novietot savas mantas. Cilvēki tur vasarā parasti glabā ziemas riepas vai slēpes, ziemā – atkal citas lietas.

Meita Marta ar savu ģimeni dzīvo Spānijā un vēl pašlaik nestrādā, jo viņai ir trīs diezgan mazi bērniņi. Vēl viena meita Māra dzīvo lidmašīnā (smejas). Viņai ir bizness Venecuēlā, bet tāds pats bizness arī Horvātijā – viņa ir precējusies ar Venecuēlas horvātu. Viņiem pieder neliels konferenču centrs Venecuēlā. Un tā kā viņiem ir bail, ka režīms Venecuēlā var kļūt tikpat agresīvs un aizliegt cilvēku izbraukšanu kā tas ir Kubā, tad viņi tādu pašu biznesu ir tagad atvēruši arī Zagre-bā. Iznāk bieži braukt ar lidmašīnu.

Starp citu, Māra un Marta ir imerie-tes, iestājās Imeriā manas mammas mudi-nātas. Arī mana sieva Marta teorētiski ir imeriete, bet neaktīva.

› Kā paiet jūsu dienas Latvijā? Savā grā-matā rakstāt, ka daudz ceļojat, atklājat Latviju.

Vairs nav kur braukt! Visas pilsētas ārpus Rīgas ir izbraukātas. Esam vairākas reizes bijuši arī Lietuvā un Igaunijā. Nesen

Latvijā bija iebraukuši Šterni, mūsu draugi no Austrālijas. Uldis Šterns ir arī ļoti aktīvs Lettonias filistrs. Ar viņiem kopā bijām Viļņā, Kauņā un Kernavē.

Man Austrālijas latvieši ir īpaši simpā-tiski, arī viņu ieprecētie radi. Piemēram, austrālietis Grahams Andersons, augsts tiesnesis viņu zemē, piekopj īpašu sporta veidu – iet kājām lielus gabalus. Viņš ir izstaigājis Latviju diezgan pamatīgi. Pirms vairākiem gadiem es viņam aizsūtīju maršrutu, ko Krišjānis Barons bija gājis no Tērbatas līdz Dundagai. Tiesnesis An-dersons ir nolēmis, ka viņš arī nostaigās to maršrutu – nākošo vai aiznākošo gadu.

Un interesanti, mums Vītolu fondā ir viens ziedotājs – atvaļināts ASV tiesnesis. Ļoti interesants cilvēks ar garu un plašu ģimenes vēsturi. Kāds viņa sencis ir bijis viens no Džordža Vašingtona ģenerāļiem. Kāds cits nācis no Kazdangas, iesaukts zviedru armijā, nonācis Vācijā, no turienes izceļojis uz Ameriku... Uzvārds Dreiks. Un viņam ļoti patīk Latvijā! Viņš saka: varbūt es atrodu kādu interesantu latvieti un apprecos.

Sievietes Latvijā ir ārkārtīgi skaistas. To saka visi mani venecuēliešu draugi, kas atbrauc ciemos. Skaistas sievietes jau ir visur pasaulē, bet Latvijā viņas ir milzī-gi augstā koncentrācijā.

Tie ir jaunieši, ar kuriem satiekoties rodas pacilāta sajūta. Runājot ar viņiem jūs pārlieci-nāties, ka Latvijai ir nākotne

› Uldis Ģērmanis. „Latviešu tautas

piedzīvojumi”

Manā uztverē labākā latviešu tautas vēsture, tāda kā lat-viešu Bībele. To varētu lasīt jau kādā piektā pamatskolas klasē, ap to vecumu veidojas cilvēku vērtību skala.

› Aleksandrs Grīns. „Dvēseļu putenis”

Cienījamā Austra riekstiņa-Sīmane, kura tagad jau mirusi, un bija aprakstīto notikumu lieciniece, man reiz teica par šo grāmatu: „...ar savām asinīm varu parakstīties, ka viss, kas tajā rakstīts, tā arī bija.”

› Konfūcija domas

neticami, ka jau pirms 2500 gadiem cilvēkam varēja būt tik skaidras idejas par valsti, valsts pārvaldi, politiku. Viņa domas pierakstīja skolnieki, tās publicētas dažā-dos avotos.

› nikolo Makjavelli. „Valdnieks”

Dažkārt nomelnots autors. Tas ir vesels stāsts, kāpēc. Īstenībā – ģeniāla grāmata par reālpolitiku, labākā, ko rietumu civilizācija devusi.

› Elise Šrēdere. „Sniega bumba. Vorens Bafets un dzīves bizness”. (Alice Schroeder - The Snowball, Warren Buf-fett and the Business of Life)

Bafets ir viens no pasaules bagātāka-jiem cilvēkiem, un grāmata rāda, kā viņš par tādu kļuvis, sākot praktiski no nulles. Vērtīgas pamācības.

› Edvards Lūkass. „Jau-nais aukstais karš”

Grāmata par Krievijas uzbrukumiem Latvijai, pret kuriem mūsu gļēvā politiskā elite neprot vai neuzdrošinās reaģēt. Satriecošs kontrasts starp „Dvēseļu pu-tenī” aprakstītajiem latviešu karavīriem un dažiem šodienas politiķiem.

6 grāmatas, kas jāizlasa jaunam cilvēkam

24

› Interesanti, ka caur Vītolu fondu arī veidojat globālu latviešu tīklu, iezīmējas dažādi cilvēku likteņi...

Jā, mums ir kādi 160 atbalstītāji, un viņu dzīvesstāsti dažos gadījumos ir ļoti interesanti.

No sākuma varbūt kaut ko nozīmēja mūsu pazīšanās, bet tagad augļus nes mūsu fonda vadītājas un darbinieku darbs.

Imants Ziedonis par manu jaunības draugu, ārstu Egīlu Krastiņu reiz teica: tas nav cilvēks, tas ir zelts. Es par Vītolu fonda vadītāju Vitu Diķi un Kokneses fonda vadītāju Valdu Auziņu arī teik-tu – tie nav cilvēki, bet zelts. Vienreizēji cilvēki, kurus katrs no mums mūžā satiek tikai nedaudzus.

› Vītola fonda vārdu tagad Latvijā zina ļoti labi, ikvienam ir pazīstams kāds jaunietis, kas ir saņēmis stipendiju. Vai no visiem stipendiātu stāstiem ir kāds, kas jums pašam īpaši silda sirdi?

Man sirdi silda viņi visi. Tie ir jaunie-ši, ar kuriem satiekoties rodas pacilāta sa-jūta. Runājot ar viņiem jūs pārliecināties, ka Latvijai ir nākotne. Viņi nāk no Latvi-jas latviskākās daļas, no laukiem. Nāk no samērā grūtiem apstākļiem, tas nozīmē, ka viņi ir dzīves norūdīti. Ja grūtos aps-tākļos, mācoties vidusskolā jūs dabūjat labas atzīmes, jums ir milzīgs gribasspēks. Un – viņi visi ir ļoti inteliģenti. Viens no kritērijiem stipendijas saņemšanai: vidējai atzīmei jābūt vismaz 7,5 ballēm 10 baļļu sistēmā. Otrs – jauniešiem jābūt ne no Rīgas, Jūrmalas, Ventspils. Uzskatām, ka šīs pilsētas ir pietiekoši turīgas, lai pašas rūpētos par saviem studentiem, kuriem ir vērts palīdzēt.

Trešais kritērijs – ģimenes apstākļi ir tādi, ka viņi paši nevarētu izstudēt. Mēs nešķirojam, vai viņš ir latviešu vai krievu tautības bērns, bet tikai – vai mācījies latviešu skolā. Uzskatu, ka krievu tautības cilvēki, kas savus bērnus sūta latviešu skolās, ir lojāli patrioti. Un lielākoties viņu bērni neatšķiras no latviešiem. Viņi perfekti runā latviski, viņiem ir tās pašas mūsu vērtības.

› Ar visiem stipendiātiem arī personīgi iepazīstaties?

Nav iespējams. Un es negribētu mūsu ģimenei Vītolu fondā piešķirt lielākus nopelnus nekā tai ir. No 650 ikgadējām stipendijām mūsu ģime-nes stipendijas ir kādas 70. Pārējie ir

Domāju – katram, kam ir laimējies dzīvē, ir pienākums palīdzēt kādam, kam ir mazāk laimējies...

VĒSTURE

ziedotāji, kuri mums uztic pārvaldīt viņu stipendijas.

› Kādu summu šobrīd gada laikā Vītolu fonds izmaksā studentiem?

Tuvu pie miljons latu.

› Esat labdarības miljonāri!Tā negribu teikt, bet tuvu tam.

› Tas ir lielākais labdarības fonds Latvijā?

Nezinu teikt, arī Teterevu fonds dara ļoti nopietnu darbu. Bet viņi vairāk palīdz mākslai, Rundāles pilij... Tomēr – viņi dod arī studentu stipendijas, mēs tās administrējam. Viņi ir ļoti pozitīvi vērtē-jama ģimene.

Tad vēl ir Latvijas Univesitātes fonds. Viņi tāpat dara labu darbu, bet es uzskatu, ka ne tik efektīvi kā mēs. Viņu kapitāls ir tuvu pieciem miljoniem latu, viņi dod kā-das 100 stipendijas gadā, mūsu neaizskara-mais kapitāls ir drusku pāri trīs miljoniem latu, un mēs dodam 650 stipendijas.

› Kādā attīstības stadijā šobrīd ir cita jūsu lielā patriotisma un labdarības iecere, Likteņdārzs?

Likteņdārzs tiks uzbūvēts, bet, iespējams, tas prasīs vairāk laika, nekā mēs sākotnēji domājām. Bijām iecerējuši, ka Likteņdārzu pabeigs uz Latvijas 100 gadu jubileju, 2018.gadā. To jau tagad apmēram var redzēt – ienākošās ziedoju-mu summas nav tik lielas, lai mēs varētu pabeigt visu, īpaši – multifunkcionālo ēku, kas izmaksās ap trīs miljoniem latu. Tas ir „Arhis” arhitektu Andra Kronberga un Raimonda Saulīša projekts, tajā ēkā ir paredzēts neliels muzejs, bibliotēka, jau-natnes centrs, telpas sanāksmēm un semi-nāriem, restorāns un suvenīru veikals.

Arī, domājot par tās uzturēšanu nā-kotnē, mēs negribētu, ka šī ēka kļūtu par pamirušu vietu, kur varbūt ziemā neviens nebrauc. Mēs vēlētos atrast kādu valsts vai privātu organizācija, kura būtu ar mieru šo ēku uzbūvēt skaistā vietā uz Kokneses pašvaldības zemes, un gribētu tur izvietot savu biroju.

Varbūt arī no Imerias vidus rodas doma par kādu, kas būtu ieinteresēts palīdzēt Likteņdārzam.

› Izskatās, ka jūs laisku pensionāra dzīvi Latvijā nemaz nebaudāt?

Es jau visiem saku: nākošgad, kad man būs 80 gadu, tad es beigšu. (Smejas.)

25

Atteikšos no visiem amatiem. Drusku jau nogurumu jūtu, tie gadi spiež. Šobrīd katru dienu esmu birojā. Ne vairs astoņas stundas, esmu slinkāks palicis. Kolēģe Valda Auziņa gan ļoti smagi strādā, kādas 12 stundas dienā. Vienalga kādā laikā es atnāku, viņa ir priekšā. Eju prom, viņa paliek. Redziet, lai paturētu labdarības or-ganizācijas statusu, mēs nedrīkstam izdot vairāk nekā 25% administratīvos izdevu-mos. Neiznāk naudas palīgu atalgošanai.

Valda dara vismaz divu cilvēku darbu. Un, ja tā būtu valsts iestāde, tad viņas vietā strādātu vismaz trīs. Diemžēl, ne tikai Lat-vijā, bet visā pasaulē valsts organizācijas ir mazāk efektīvas. Man pazīstams inženieris, kurš strādāja Venecuēlas ūdensapgādes institūtā, no rīta pie durvīm novilka kodu karti, uzkāra žaketi uz krēsla atzveltnes, uzlika brilles un papīrus uz sava galda un devās prom. Izskatījās, ka viņš vienkārši aizgājis uz labierīcībām. Tikai, kad viņš aizgāja pensijā, kolēģi pamanīja, ka vairs nekarājas žakete uz krēsla!

Tāpēc jau arī sabruka PSRS – visi uzņēmumi piederēja valstij. Sabruka ne jau tādēļ, ka viņi zaudēja karu vai bija zemestrīce – vienkārši saimniecības dēļ sabruka.

› Savā dzīvē ļoti veiksmīgi esat izvē-lējies prioritātes, atlasot būtisko no nebūtiskā.

Jā, pirmā prioritāte bija: jāizstudē. Tas mums ģimenē ieaudzināts, jau no bēr-nības stāstīts. Un brīžiem negāja viegli. Piemēram, mana jaunākā meita izstudēja par advokāti Venecuēlā. Pabeidza 1. un 2. kursu, bija otra labākā studente savā kursā. Atnāk un man saka – es esmu no-lēmusi pāriet uz sociālajām studijām. Es teicu: zini ko – tu nekur neiesi! Pabeigsi jurisprudenci, un pēc tam vari studēt, ko tu gribi – tā vairs nav mana darīšana.

Protams, viņa mēnesi ar mani nerunāja, bet tomēr pabeidza univer-sitāti, ļoti labi pabeidza. Strādāja vienā no lielākajām Venecuēlas bankām, arī „Baker&McKenzie” Venecuēlas nodaļā – tā ir lielākā advokātu firma pasaulē, arī advokāts Filips Kļaviņš nāk no turienes.

Otrs dzīves mērķis: man tēvs vienmēr mudināja, ka ir jāveido pašam savs uzņē-mums, vienalga cik maziņš, bet savs.

Trešais mērķis: liela ģimene. Latviešu tauta pagājušajā gadsimtā ir tik ļoti cietusi un tik daudzi gājuši bojā, ka mums obli-gāti vajag lielas ģimenes. Protams, mērķis bija precēties ar latvieti.

viĻa anša vĪtola DzĪvesgājums

› Dzimis 1934.gada 14.februārī Viļa Vītola, sel!, un Valentīnas Vītols, imer!, ģimenē.› Pirmo izglītību iegūst rīgas Franču licejā› 1944.gadā 10 gadu vecumā kopā ar ģimeni izceļo uz Vāciju› 1948.gadā Vītolu ģimene izceļo uz Venecuēlu› 1956.gadā absolvē Venecuēlas Centrālo Universitāti (Universidad Central de

Venezuel a), iegūstot civilinženiera grādu› 1961.gadā nodibina ģimeni ar Martu Grīnšteini, imer!› 1962.gadā iegūst maģistra grādu civilinženierijā Carnegie Institute of Technology› 1962.gadā sāk strādāt Venecuēlas lielākajā būvfirmā „Precomprimido C.A.”› 1964.gadā sāk strādāt kā privātuzņēmējs, kopā ar tēvu izveidojot projektēšanas

biroju „Oficina Ing. Vilis Vitols, S.A.”› no 1992. līdz 1999. gada sākumam pilda Latvijas republikas goda konsula pienāku-

mus Venecuēlā› 1996. gadā Vilis Vītols ar ģimeni Latvijā nodibina Māras Banku› 1999. gadā ar ģimeni pārceļas uz patstāvīgu dzīvi Latvijā› 2002. gadā Vilis un Marta Vītoli dibina Vītolu fondu› 2005. gadā Vilis un Marta Vītoli kopā ar Kokneses pašvaldību un vēl 12 privātperso-

nām izveido nodibinājumu „Kokneses fonds”› 2010. gadā izdota Viļa Vītola grāmata „Savējiem”, kurā apkopotas viņa pārdomas par

Latvijai un latviešiem svarīgiem tematiem› Apbalvojumi:– Venecuēlas Diego de Losada ordenis (2. klases) par darbu saimniecības jomā– Juan Crisostomo Falcon ordenis kā Latvijas goda konsulam– 2003. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni› Dalība akadēmiskās un sabiedrikās organizācijās:– Venecuēlas Latviešu apvienības un Dienvidamerikas Latviešu apvienības biedrs– Pasaules Brīvo Latviešu Apvienības biedrs– Latvijas Brīvības fonda pārstāvis Venecuēlā– k! Fraternitas Vanenica filistrs– s!k! Imeria goda filistrs (uzņemts 2012. gada 19. martā rīgā)

Salīdzinu savu un sievas ģimeni: Mar-tas vecākiem bija četri, maniem – divi bērni, ziniet, viņi tāpat izdzīvoja visus bēgļu laikus, karus, imigrāciju, tikpat grūti bija viņiem kā mums. Domāju, ka mani vecāki pieļāva kļūdu.

Un vēl viens mērķis – labdarība. Tagad es vairāk ar tādu aktīvu naudas pelnīšanu nenodarbojos, un tagad mazliet ir jāpalīdz citiem. Domāju, katram, kam ir laimējies dzīvē, ir pienākums palīdzēt kādam, kam ir mazāk laimējies... Uzskatu, ka laimei ir liela nozīme. Bet, protams, kas laimi nemeklē, tas viņu arī nekad neatradīs.

Iedomājaties, man nav bijis jāiet karot, man nav bijis arī tā, kā manam tēvam, kuru svešas varas ir izputinājušas nezin cik reizes. Man noteikti ir laimē-jies. !

26

Ideja par s!k! Imeria stipendiju tika lolota daudzu gadu garumā. Pie šīs domas atgriezāmies pēc Imerias 85 gadu jubilejas, kad vajadzēja izlemt, kā rīkoties ar m!m! balles apmeklējumam ziedoto un pāri palikušo naudu 500 latu apmērā. Lai no salīdzinoši nelielās naudas summas daļa nebūtu jāatdod kādam fondam par Imerias stipendijas uzturēšanu, tika izlemts dibināt pašām savu stipendijas fondu.

Tomēr tā pa īstam viss sākās 2011.gadā, kad veicām svarīgus sagatavošanās darbus, lai Imeriai būta pašai sava stipen-dija. Izstrādājām nolikumu, kas paredz kritērijus, pēc kādiem stipendija tiek piešķirta un kas tiek ņemts vērā, izvērtē-jot pieteikumus. Mēs vēlējāmies atbalstīt ne tikai gudras, bet arī aktīvas imerietes, lai ieguvums ir ne tikai tai, kas stipendiju saņems, bet arī korporācijai, jo aktīvu biedreņu nekad nevar būt par daudz. Mēs panācām, ka Imerias stipendija tiek iekļauta īpašā Ministru kabineta rīko-jumā, kas paredz, ka Imerias izmaksātā stipendija netiek aplikta ar iedzīvotāju ienākuma nodokli. Tas nozīmē, ka sti-pendijas saņēmējai, saņemot stipendiju, nav jāmaksā nodoklis. Par padarīto esam lepnas divtik, jo tajā brīdī tikai Imerias un k! Selonija stipendijas bija iekļautas šajā Ministru kabineta rīkojumā. Savukārt šobrīd Ministru kabineta rīkojumā ir ie-kļautas arī k! Tervetia Filistru biedrība, k! Lacuania Filistru biedrība un s!k! Dzintra Filistru biedrība, kas liek domāt, ka savas stipendijas esamība vairs nav kaut kas neiespējams, tā kļūst par neatņemamu korporāciju dzīves sastāvdaļu un goda lietu (pārējās korporācijas savu stipendiju

administrēšanu ir uzticējušas Viļa Vītola vadītajam Vītola fondam, maksājot par to noteiktu atlīdzību, jo arī Vītola fonds ir iekļauts šajā rīkojumā). Pašām sava stipendija dod iespēju apliecināt, ka de-vīze „Tautietei–zinātnei” mums tiešām ir svarīga un ka mēs gribam atbalstīt savas jaunākās biedrenes nebūt ne vieglajā izglītības iegūšanas ceļā.

Ir patīkami apzināties, ka idejai par savu stipendiju tic ne tikai tās imerie-tes, kas bijušas iesaistītas stipendijas veidošanas procesā, bet arī tās, kas par stipendijas lietām uzzināja no sūtīta-jām vēstulēm un aicinājumiem ziedot. Liels paldies mūsu ziedotājām, bez kuru dāsnā atbalsta stipendijas projekts nekad nebūtu kļuvis par ilgtermiņa iniciatīvu. Dubults prieks par ziedotāju interesi piešķirt noteiktas mērķstipendijas – pirmais veiksmīgais mēģinājums bija fil! Māras Zalcmanes, 24.c., piešķirtā vienreizējā stipendija viņas meitas fil! Dagnes Treijs–Blomkvist, 54.c., piemiņai. Nākotnē ceram uz ziedotāju interesi pie-šķirt stipendiju noteiktā studiju virzienā studējošajām. Piemēram, varbūt kāda imeriete ārste vēlas atbalstīt imerietes, kas studē medicīnu? Bet varbūt kāda cita ar stipendijas palīdzību vēlas atbalstīt labāko jurisprudences studenti?

Esam pārliecinātas, ka Imerias stipen-dija ir īstais veids, kā izcelt tās imerietes, kas spēj savu laiku un radošo izdomu veltīt dažādām aktivitātēm mūsu korpo-rācijā un reizē būt apzinīgas studentes savās augstskolās, tāpēc ticam, ka Imerias stipendijas fondam būs ilgs mūžs.

Paldies imerietēm par atbalstu un ticību Imerias stipendijas idejai! !

„Tautietei - zinātnei”. Imerias stipendija

Stipendijas piešķiršanas komisijas vārdā fil! Kristīne Meija, 125.c.

Mēs vēlējāmies atbalstīt ne tikai gudras, bet arī aktīvas imerietes, lai iegu-vums ir ne tikai tai, kas stipendiju saņems, bet arī korporācijai

IMERIAS STIPENDIJA

Pašām sava stipendija dod iespēju apliecināt, ka šī devīze mums tiešām ir svarīga un ka mēs gribam atbalstīt savas jaunākās biedrenes nebūt ne vieglajā izglītības iegūšanas ceļā

27

◀ t/l sen! taut! Evita Arbidāne, 142.c.„Pirms nepilniem diviem gadiem, saņemot Imerias

stipendiātes apliecību Nr.1, jutos neizsakāmi priecīga, pagodināta un lepna. Varu apgalvot, ka lielāko gandarījumu sniedza nevis saņemtais finansiālais atbalsts, bet tieši tas, ka tā ir Imerias stipendija. Stipendija, kuru piešķirot katrs kandidāts tiek vērtēts individuāli, ne tikai kā vidējā atzīme augstskolas sekmju grāmatiņā. Iegūt šo stipendiju man nozīmēja arī milzu atbildību imeriešu priekšā. Atbildību par sniegto uzticēšanos un atbalstu.

Saņemot stipendiju, mācījos Medicīnas fakultātes 4. kursā. Daļu stipendijas esmu izmantojusi mācību grāmatu iegādei. Bez imeriešu sniegtā atbalsta noteikti nevarētu to atļauties. Atlikušo stipendiju esmu pataupījusi kādas studentu konferences apmeklējumam ārvalstīs, kas noteikti uzlabos manas iespējas studēt valsts apmaksātā rezidentūrā.”

◀ t/l mag!cant! jauntaut! Zane Šteinberga, 145.c.„Savu Imerias stipendiāta apliecību Nr.2 saņēmu pirms

vairāk nekā pusgada. Tomēr šķiet, ka tas bijis jau ļoti sen. Kāpēc tā? Tāpēc, ka pa šo laiku notikumi manā dzīvē risinājušies spraigāk kā jebkad iepriekš. Pirmkārt, stipendija man nāca palīgā ļoti grūtā dzīves brīdī, kad imerietes man palīdzēja gan morāli, gan arī finansiāli – ar stipendiju. Otrkārt, ar stipendijas palīdzību jau otro gadu rudens semestra pašā sākumā biju uz savu otro medicīnas studentu zinātnisko darbu konferenci Berlīnē, kur aizstāvēju Rīgas Stradiņa universitātes godu.

Liels paldies par šo iespēju un par nebeidzamo atbalstu!”

◀ jauntaut! Baiba Raga, 146.c.„Šogad mans pirmais Maijkomeršs tiešām bija ļoti īpašs

un neaizmirstams, jo saņēmu fil! Dagnes Treijs–Blomkvist, 54.c., vienreizējo piemiņas stipendiju LVL 1000 apmērā. Sajūtas un emocijas, ko izjutu, vārdos nevar aprakstīt, bet prieka un saviļņojuma sajūta nepameta arī turpmākās dienas, jo no imerietēm saņēmu atbalstu gan finansiāli, gan emocionāli. Tas palīdzēs īstenot manu pētījumu doktorantūras studiju ietvaros.

Šobrīd turpinu studijas Latvijas Universitātē Ģeoloģijas doktorantūras studiju programmā 2.kursā. Par iegūtajiem līdzekļiem laika posmā no 25. līdz 27.oktobrim piedalīšos zinātniskajā konferencē „EcoBalt2013” Viļņā, Lietuvā, kur prezentēšu pirmos sava pētījuma rezultātus. Daļu no iegūtās stipendijas veltīšu, lai veiktu jaunus eksperimentus un paplašinātu savu pētījumu, un lai ar iegūtajiem rezultātiem nākamgad piedalītos zinātniskajās konferencēs, kas norisinās ārpus Latvijas robežām.”

Tām, kas klātienē nav tikušās ar Imerias stipendiju saņēmējām, ar „Imerias Ziņu” starpniecību tiek dota iespēja iepazīties ar stipendiātēm – Evitu, Zani un Baibu

28

▲fil! Inese Urpena, 103.c.

„Ziedojums sti-pendijai vienlaicīgi nozīmē dot un ņemt. Dod ma-teriālas vērtības, bet saņem daudz vairāk – morālā ieguvuma vērtība ir neizmērojama skaitā un ilgumā. To man kā vecākā coeta pārstāvei ir tiesības proponēt pārējām (jaunā-ki coeti manu aicinājumu varētu pārprast).”

▲fil! Sigita Kazūne, 110.c.

„Kad biju studen-te, man piešķīra Zviedrijas Zontu stipendiju. Tagad esmu lēmējas lomā. Imerias stipendijas sa-ņēmējas noteikti nākotnē piekritīs darboties Stipendi-jas komisijā.”

▲fil! Kristīne Meija, 125.c.

„Imerietes, kas šobrīd ir m!m! un jauntaut!jauntaut!, pēc gadiem būs tās, kas noteiks konventa dzīvi, un viņas darīs to tā, kā mēs viņām to būsim iemācīju-šas. Tāpēc mūsu pienākums ir rādīt viņām priekšzīmi, ka atbalsts jau-nākajiem bied-riem un atbalsts izglītības ieguvē ir ļoti svarīgs. Galu galā – atceramies, kā mums pašām gāja, kad tikko bijām uzsākušas savas studiju gaitas Rīgā un bijām atkarīgas no vecāku finansiālā atbalsta, jo pašas vēl nepelnījām.”

▲fil! Elīna Šmite, 127.c.

„Darbošanās Imerias stipendi-jas komisijā man ir iespēja iepazīt Imerias mērķtie-cīgākās meitenes un arī veids, kā būt saistītai ar mūsu konventa jauno paaudzi. Tas viennozīmīgi ir prieks redzēt un just, cik izglītotas un spējīgas ir ime-rietes – stipendijas kandidātes. Tāpat šis pienākums ļauj pašai sevī izkopt spēju pieņemt lēmumus un izdarīt vērtējumus. Patīk arī sadarbība un diskusijas ar pārējām zinošajām stipendijas komisi-jas loceklēm.”

▲fil! Astra Cīrule, 129.c.

„Esmu bijusi Imerias stipendijas komisijā kopš tās izveidošanas, no idejas dzimšanas brīža līdz pat tās realizācijai. Ar prieku darbojos tajā un patiesi priecājos par ikvienu saņem-to pieteikumu stipendijai, jo aiz katra no tiem stāv mērķtiecīga, gudra un brīnišķīga imeriete. No sirds ticu, ka Imerias un stipendijas ziedo-tāju ieguldījums mūsu jaunāko biedreņu izglītībā nesīs augļus – gan pašām imerietēm, gan Imeriai kā organizācijai, gan arī Latvijai.”

▲taut! Laura Juhansone–Daugule, 135.c.

„Imerias stipen-diju komisijā darbojos, jo uz-skatu, ka ir svarīgi atbalstīt m!m! un jauntaut!jauntaut! akadēmisko izaugsmi. Katru reizi, izvērtējot ie-sniegtos stipendiju pieteikumus, izjūtu prieku un lepnu-mu par mērķtie-cīgām, gudrām un talantīgām imerietēm, kuras studijās guvušas augstus vērtēju-mus un atzinības. Ceru, ka varēsim atbalstīt arvien vairāk imeriešu ar izciliem sasniegu-miem zinātnē un piepildīt Imerias devīzi «Tautietei – zinātnei».”

Stipendijas piešķiršanas komisijai ir uzticēts nebūt ne vieglais pienākums izvē-lēties labāko no labākajām, kurai būtu pie-šķirama stipendija. Ko darīt tad, ja liekas, ka stipendiju būtu pelnījusi nevis viena, bet gan divas labākās pretendentes? Tieši tāpēc Imerias stipendijas piešķiršanas

IMERIAS STIPENDIJA

Stipendijas piešķiršanas komisijas locekles dalījās savās pārdomās, kāpēc viņām ir svarīga ideja par Imerias stipendiju

komisijas sastāvā ir sešas imerietes ar dažādu dzīves un profesionālo pieredzi, un tieši tāpēc mēs ceram uz ziedotāju atsaucību, lai nākotnē mēs varam atbalstīt ne tikai vienu, bet divas un varbūt pat trīs labākās pretendentes. Jo mums taču ir tik lieliska jaunā paaudze!

29

informācija par imerias stipenDijas konta stāvokli 2012.gaDā

SAŅEMTIE ZIEDOJUMI LVL 500 – Mērķziedojums stipendijai sakarā ar Imerias 85 gadu jubilejuLVL 2000 – fil! Astrīda Stalis, 31.c.LVL 500 – fil! Signe Plāte, 106.c.LVL 50 – fil! Līga Brice, 121.c.USD 100 (~LVL 55) – Portlandes/Sietlas kopaLVL 15 – fil! Katrīna Kaktiņa, 128.c. KOPĀ: LVL 3120

IZMAKSĀTĀS nAUDAS SUMMAS LVL 500 – Imerias stipendija jauntaut! Evita Arbidānei, 142.c.LVL 20,15 – Swedbank komisijas maksa par stipendijas konta apkalpošanu

STIPEnDIJAS KOnTA ATLIKUMS 2013.GADA 1.JAnVĀrĪ LVL 2599,85

Bankas rekvizĪti zieDojumiem

informācija par imerias stipenDijas konta stāvokli 2013.gaDā (informācija sagatavota 2013.gaDa 1.septemBrĪ)

SAŅEMTIE ZIEDOJUMI LVL 1000 – fil! Māra Zalcmane, 24.c.LVL 10 – fil! rūta Antons, 52.c.LVL 10 – fil! Katrīna Kaktiņa, 128.c. KOPĀ: LVL 1020

IZMAKSĀTĀS nAUDAS SUMMAS LVL 500 – Imerias stipendija jauntaut! Zanei Šteinbergai, 145.c.LVL 1000 – Imerias stipendija jauntaut! Baibai ragai, 146.c. KOPĀ: LVL 1500

STIPEnDIJAS KOnTA ATLIKUMS 2013.GADA 1.SEPTEMBrĪ LVL 2119,85

› Studenšu korporācija Imeria reģ. nr. 40008007308 A/S Swedbank, HABALV22 Konta nr. LV27HABA0551032854692 Maksājuma mērķis – Imerias stipendijas fonds

30

Jau vairākus gadus Imeria man saistās ne tikai ar pirmdienas vakariem imeriešu lokā, daudziem saviesīgiem pasākumiem un visu pārējo aktīvo dzīvi, ko piedāvā korporācijas biedra statuss, bet arī ar Sau-lesbērnu – Imerias labdarības projektu.

Pirms vairākiem gadiem konvents pieņēma lēmumu palīdzēt kādai iestādei un tās biedriem, kam dzīvē neklājas sevišķi viegli. Ar fil! Mudītes Upatnieces palīdzību tika izvēlēta Jēkabpils bērnu nams-patvers-me Saulesbērns. Patversmē mitinājās ap 20 dažāda vecuma bērni, kas bija palikuši bez vecāku gādības. Ciemošanās un interese no imeriešu puses bija entuziasma pilna, vairākas kļuva par bērnu krustmātēm – tas ir neoficiāls statuss, kas liktu atcerēties par konkrēto bērniņu svētku reizēs un arī iespēju robežās ciemoties pie viņa vai uzņemt viesos. No korporācijas budžeta katru gadu tika un vēl joprojām tiek atvē-lēti līdzekļi izdevumu segšanai, kas rodas, apciemojot bērnus, uzņemot viņus Rīgā, kā arī gādājot ciemakukuļus un dāvanas.

Laika gaitā rūpes par Saulesbērnu izvērtās kā lielākoties divas tikšanas reizes gadā – ciemos Jēkabpilī, parasti Ziemas-svētku laikā, kā arī bērniem interesan-tas programmas nodrošināšana Rīgā. Daudz kas ir piedzīvots – gulēšana C!Q! uz grīdas, brokastu pankūku smarža, zooloģiskais dārzs, cirks, kino, Siguldas apmeklējums, došanās uz bērnu izlaidu-miem, azartiskas galda spēles, sniegotas pastaigas, dāvanu paciņu atvēršana pēc garā ceļa uz Jēkabpili, pretī saņemot mazliet kautrīgu dzejoli, bērnu stāsti par piedzīvoto bērnu namā ... un vēl un vēl.

Ir patiess prieks, ka mēs, imerietes, to visu varam sagādāt bērniem, kuru ikdiena rit bez mammas un tēta klātbūtnes. Latvijā un ārzemēs dzīvojošo imeriešu privāti ziedotie līdzekļi, kā arī konventa piešķirtās summas ir ļāvušas palīdzībai nebeigties

daudzu gadu garumā, kā arī atbalstīt vairāku bērnu dalību fil! Ilzes Kreišmanes vadītājā nometnē – Saulgriežu vasaras vi-dusskola. Tikmēr jau vairāki bērni ir tikuši adoptēti, bet vairāki sasnieguši pilngadību un uzsākuši patstāvīgas dzīves gaitas. Es atceros, ka jaukā aptuveni septiņus gadus vecā meitenīte Santa, kurai gribēju kļūt par krustmāti pirmā apmeklējuma laikā, drīz tika adoptēta uz ārzemēm. Kā viņai tagad iet un vai viņa vēl prot latviešu valodu?

Pārmaiņas piedzīvoja arī pati bērnu patversme – krīzes laikā tā tika reorga-nizēta un bērni pārcelti uz bāreņu namu „Līkumi”, kas atrodas tālāk prom no pilsētas centra un kur dzīvo daudz vairāk bērnu. Šis pavērsiens radīja neizpratni, nebija skaidrs, kā īsti turpināsim sadar-bību – jaunajā vietā bija cita direktore un cita atmosfēra, tomēr nolēmām, ka ar „sa-viem” bērniem kontaktu saglabāsim.

Jāsaka, ka tik ilglaicīgu labdarības projektu, kas nevienai no mums nav gal-venā nodarbošanās, ir diezgan grūti orga-nizēt ar nezūdošu entuziasmu. Krustmā-šu loma laika gaitā ir mazinājusies, lai gan vairākas joprojām regulāri sūta dāvanas

Imeria un Saulesbērns

fil! Elīna Šmite, 127.c.

Un ziniet, bērni patiešām priecājas, ka tur, tālajā Rīgā, ir kāda tante, kas par viņu ir atcerējusies un uzrakstījusi kartīti

LABDARĪBA

31

saviem aizbilstamajiem. Ne vienmēr visas imerietes bijušas vienisprātis, vai nepieciešams atvēlēt labdarības mērķim kopīgos līdzekļus, jo gan savu vajadzību, gan citu atbalstāmo projektu pietiek. Vai šī ir tikai dažu imeriešu individuāla vēlme palīdzēt bērniem, vai arī visa konventa interešu objekts? Mums ir savas dzīves, savi bērni, darbi un brīvā laika plāni. Cik daudz mēs varam solīt veltīt laiku un uzmanību svešiem bērniem? Īpaši tad, ja viņi nav nemaz tik „vienkārši”, veseli un pareizi, kā gribētos. Vai viņš man pārāk nepieķersies, ja tikšos ar viņu regulāri – arī tādas bailes mīt mūsu sirdīs.

Un tomēr, tomēr – ja tā padomā, tas nemaz nav bijis tik grūti! Vienmēr ir bijušas vairākās imerietes, kas, organizē-jot kārtējo tikšanās reizi, ir varējušas veltīt dienu no savas dzīves, lai dotos ciemos pie bērniem, nodotos kopīgām rotaļām un mīļi aprunātos, vai atsūtījušas glīti ie-saiņotu dāvanu maisiņu. Un ziniet, bērni patiešām priecājas, ka tur, tālajā Rīgā, ir kāda tante, kas par viņu ir atcerējusies un uzrakstījusi kartiņu. Jā, es zinu, ka daudz vairāk viņi vēlētos īstu ģimeni un

vienmēr klāt esošu savu īpašo pieaugušo, bet – neskumsim! Mēs varam dot tik, cik varam un varbūt tieši mūsu mazais iepriecinājums tajā reizē iespaidoja viņa priekšstatu par pasauli uz visiem laikiem.

Man šķiet, ka Latvijā tikai pamazām iedibinās palīdzēšanas kultūra – dalī-šanās, ziedojumi, brīvprātīgais darbs. Cilvēki ir gatavi palīdzēt, bet bieži tikai finansiāli, jo nav pieraduši, ka daudz laba var izdarīt ar savu klātbūtni, kopīgu darbošanos vai padomu grūtā situācijā. Daudz kas no tā ir bijis pazīstams ilgsto-šas demokrātijas valstīs. Mūsu fil! Mudīte Upatniece, kas nāk no ASV, daudz un nesavtīgi ir palīdzējusi bijušajai Saules-bērna iemītniecei Viktorijai un viņas ma-zajai meitiņai. Mudītes meita Kaija savā ģimenē pieņēmusi Kristīni – Saulesbērna meiteni, kura studē jau otrajā augstskolā.

Prieks, ka izdevies saglabāt labas attie-cības ar vairākiem Saulesbērniem, kuri pēc 18 gadu sasniegšanas aizgājuši savā dzīvē, kas bieži vien sākas ar maza, neremontēta pašvaldības dzīvoklīša iekārtošanu un mēģinājumiem salāgot sava mazā budžeta iespējas un plašās vajadzības. Mūsu fil! Sandra Ausekle nereti līdzējusi viņiem risi-nāt lielās, „pieaugušo” dzīves problēmas.

Pašlaik Līkumos vēl uzturas padsmit-nieki, kas jau drīz pametīs bērnu namu – Mārcis (viņa brālis Guntars jau uzsācis patstāvīgs dzīves gaitas), Maksims (viņa brālis Aleksandrs un māsa Viktorija jau dzīvo pastāvīgu dzīvi), kā arī Sergejs, kam nepieciešama īpaša aprūpe. Kopīgajās tik-šanās reizēs mums pievienojas arī Ineta, bet māsu Kristīnes un Ingas gaitām seko-jam līdzi sociālajos tīklos, jo viņas pirms pāris gadiem tika adoptētas uz ASV. Par otru Aleksandru, Arvīdu, Ligitu un vēl dažiem bijušajiem Saulesbērna iemītnie-kiem dzirdam no citu stāstītā. Daži no viņiem ir strādājuši, lai dzīvē ko sasnieg-tu, daži savu reputāciju ir pabojājuši.

Kas notiks tad, kad visi mūsu iepazītie Saulesbērni pārkāps pāri bērnu nama slieksnim, lai vairs tur neatgrieztos? Vai turpināsim palīdzēt, iekārtojoties patstā-vīgajā dzīvē? Vai gribēsim palīdzēt citiem dzīves pabērniem? To rādīs laiks. Taču es esmu droša, ka tas, ko imerietes darījušas līdz šim, ir bijis vērtīgi un labestīgi – gan naudas, gan domu un darbu veltījums mūsu labdarības projektam vairāku gadu garumā ir kas patiešām unikāls un cienījams! Sirsnīgs paldies visām, visām, kas darījušas bērnu dzīves kaut nedaudz gaišākas! !

▲Fil! fil! Elīna Šmite, Sandra Ausekle un taut! taut! Madara Cimmermane, Agnese Zvaune un Inese Pelnēna ar saulesbērniem

32

Tā iesākās Latvijas vēstniecības Ka-nādā trešās sekretāres Egijas Eglītes teksts paziņojumam Latvijas masu medijiem. Kā gan šāds apjomīgs kokļu pasūtījums varēja notikt? Iespējams, starp Latviju un ārval-stīm šādos apmēros tas bija pirmo reizi. Ne tikai Latvijas Ārlietu ministrija, bet arī kokļu darinātājs Rīgā, Latviešu Nacionālās apvienības Kanādā Kultūras un izglītības Fonds (LNAK KF), Toronto Latviešu biedrības sestdienas skola (TLBSS) un skolas vecāki atbalstīja šo pasūtījumu. Katram bija sava svarīga loma.

2011./2012. mācību gadā pēc sešu gadu pauzes atsākās koklēšanas stundas Toronto Latviešu biedrības sestdienas skolā. Skolotāja, Imerias filistre Marisa Zubāne, 105.c., un palīgskolotāja Kristīne Keon uzņēmās palīdzēt bērniem apgūt koklēšanas māku, lai turpinātu nodot šo kultūras mantojumu nākamajām paaudzēm. Pirmajās nedēļās pieteicās 31 bērns no pirmās līdz astotai klasei, kas ir apmēram puse no skolas skolēniem.

Koklētāji ar prieku sanāca katru otro nedēļu dziedāšanas stundu laikā, sadalīti

klasēs: vienu nedēļu 1.-2. klases bērni, kam sekoja 3.-4. klases, otru nedēļu 5.-6. klases un 7.-8. klases skolēni. Tādējādi notika četras koklēšanas stundas dienā. Tā rīkoties bija nepieciešams tādēļ, ka gada sākumā tikai 14 bērniem bija pašiem savas kokles, pārējiem 17 skolēniem vajadzēja lietot skolas kokles. Vislielākajā grupā bija 14 bērni, un no šiem skolēniem sešiem nebija kokles. Kaut skolas sarakstā bija 18 kokles, tikai puse no tām bija lietojamas mūsu pamatmācībām, un viena bija pazu-dusi. No deviņām lietojamām koklēm tikai sešas bija piemērotas mazu bērnu rokām. Mums patiešām iznāca lietot visas pie-mērotās kokles gandrīz katrā koklēšanas stundā. Ja kāds aizmirsa atvest savu kokli, tad viņam bija jācenšas spēlēt lielāku kokli. Mēs mēģinājām remontēt dažas kokles, bet nopietnu problēmu dēļ tās nebija izman-tojamas spēlēšanai. Ko darīt? Nolēmām izpētīt, kā dabūt papildu kokles.

Bijām dzirdējuši, ka pēdējos 20 gados vairākkārt ticis izsludināts lūgums Toronto sabiedrībai ziedot kokles skolām, tāpēc meklējām iespējas atrast kokles te,

Kokles skan un skanēs latviešu ģimenēs Toronto

Fil! Marisa Zubāne, 105.c. Gada

sākumā tikai 14 bērniem bija pašiem savas kokles, pārējiem 17 skolēniem vajadzēja lietot skolas kokles

LABDARĪBA

,,2012.g. 14. septembrī Latvijas vēstnieks Kanādā Juris Audariņš Toronto Latviešu biedrības sestdienas skolas koklēšanas skolotājai Marisai Zubānei pasniedza desmit Latvijā darinātas kokles. Tautiskie instrumenti tika nodoti skolotājas Zubānes gādīgajās rokās, kas vēstniecībā bija ieradusies tās saņemt kopā ar ģimeni – vīru Albertu un meitām Karlīni un Lieni, kuras šogad mācīsies apgūt koklēšanas prasmi”

33

Ziemeļamerikā. Atradām divus kokļu darinātājus - vienu kanādiešu amatieri ārpus Toronto, kuram bija īpatnējs stils un kurš bija bez lielas pieredzes, un plaši pazīstamo Ilmāru Vilmani, kurš dzīvoja un darināja kokles Floridā, ASV.

Mēs meklējām iespējas arī Latvijā. Saņēmām ziņas no Miķeļa Svilana, bijušā Otavas Koklētāju ansambļa vadītāja, kurš tobrīd dzīvoja un strādāja Rīgā. Viņš bija nopircis D mažora kokli no viena kokļu meistara Rīgā folkloras veikalā ,,Upe”. Kokle labi skanēja un viņš bija ļoti apmie-rināts ar savu pirkumu. Viņš piedāvāja iepazīstināt mūs ar šīs Latvijas kokles meistaru.

2012. gada janvāra sākumā sazinā-jāmies ar kokļu darinātāju un saņēmām atbildi, ka viņš var pieņemt pasūtījumu vairākām koklēm un ka viņš saprotot mūsu vēlmi, lai tās būtu gatavas līdz jaunā mācību gada sākumam septembrī. Kad izsludinājām projektu TLBS skolas saimei, pieteicās vairākas ģimenes, kopā bija interese pasūtīt 10 kokles. Koklēm bija jābūt 13 stīgu E (Mi) mažora koklēm,

un tādiem izmēriem kā Kārļa Staško, Rūdolfa Zālamaņa un citām līdzīgām trimdas koklēm. Kokļu darinātājs piedāvāja izvēlēties no piecām krāsām, diviem kokles vāka atveres musturiem, divām pēdiņu formām un kādu latviešu rakstu iegravējumu sānos. Martā oficiāli aizsūtījām pasūtījuma izvēles un deta-ļas. Kokļu darinātājam vaicājām arī par iespēju pasūtīt kokļu futrāļus jeb kastes. Viņš atrada galdnieku, kas bija ar mieru uztaisīt desmit futrāļus šīm koklēm.

Februāra sākuma mēs bijām izsūtījuši lūguma vēstules LNAK KF, lūdzot finan-siālu atbalstu kokļu iegādei, un Latvijas vēstniecībai Kanādā lūgumu palīdzēt kokles nogādāt Kanādā. TLBSS bija ļoti pateicīga un gandarīta, aprīļa mēnesī saņemot $1000.00 lielu finansiālu atbalstu no LNAK KF kokļu iegādei. To vienādi sadalījām visām 10 ģimenēm, lai palīdzē-tu tām ar kokļu iegādāšanās maksu. Maijā Latvijas vēstniecība Kanādā atbildēja, ka viņi caur Latvijas Ārlietu ministriju ir no-kārtojuši kokļu pārsūtīšanu no Rīgas uz Latvijas vēstniecību Otavā. Tas atvieglinā-ja mūsu ģimenes no pasta un saiņošanas izdevumiem, kā arī no raizēm, kā kokles atceļotu. Mēs patiešām bijām tik priecīgi un pateicīgi par šādu sadarbību un atbal-stu gan Kanādā, gan Latvijā!

8. jūnijā Miķelis Svilans kokles no-gādāja Latvijas Ārlietu ministrijā, kur tās tika sagatavotas pārsūtīšanai uz Otavu. 25. jūnijā saņēmām ziņu, ka visas 10 kokles ir piegādātas. 14. septembrī TLBSS koklēšanas skolotāja fil! Marisa Zubāne ar ģimeni aizbrauca uz Otavu, lai atvestu kokles uz Toronto. Vēstniecībā viņi tikās ar vēstnieku Juri Audariņu, vēstniecības trešo sekretāri Egiju Eglīti un vēstniecības lietve-di Karmenu Svilanu. Vēstnieks oficiāli nodeva visas 10 Latvijā darinātās kokles, kas bija mērojušas tālo ceļu uz Kanādu.

Šīs kokles tagad ir savu īpašnieku – skolēnu – rokās. Nu varam priecāties, muzicēt un lepoties par jaunajām kok-lēm! Ar šīm jaunajām koklēm visi TLBSS koklētāji tagad sarīkojumos var spēlēt vienlaicīgi. Pirmā reize bija 2012.gada 18. novembra aktā Kanādas Latviešu Centrā Toronto, vēstnieka Jura Audariņa klātbūt-nē. Par šo kopā spēlēšanas iespēju sirsnīgi pateicamies visām latviešu sabiedrības organizācijām, un visiem cilvēkiem, kuri mums palīdzēja īstenot to, ka mūsu bērni spēs uzturēt mūsu latviešu kultūras tradicionālo kokļu muzicēšanu. Lai tas turpinās gadiem ilgi! !

▲fil! Marisa Zubāne ar koklēšanas skolas audzēkņiem

34

Latvijas Universitātes arhīva izrakstā varam lasīt: „1935. gada 29. novem-brī Latvijas Universitātes rektors prof. Auškāps izsaka visdziļāko pateicību s!k! Imeria par augstskolai sniegto palīdzību. Imerietes ir piedalījušās lielākajā ziedoju-mu vākšanas kampaņā Latvijas Universi-tātē starpkaru periodā – ērģeļu iegādē.”78 gadus vēlāk, 26. septembrī kopā ar G!sen! fil! Līgu Brici devāmies uz svinīgo mecenātu pieņemšanu pie universitātes

tagadējā rektora prof. Auziņa, kurā ime-rietēm tika pasniegta mecenātu sudraba nozīmīte. Brīdī, kad no rektora saņēmu mecenātu nozīmīti, LU fonda vadītāja Laila Kundziņa-Zvejniece par imerietēm teica: „Imeria ir īpaša korporācija, kurai jau tajos laikos patika apsteigt citas.” Jutāmies patiesi lepnas uzzinot, ka Imeria studenšu korporāciju vidū bija aktīvākā ziedotāja, apsteidzot visas citas korporā-cijas. !

Mecenātes ar vēsturi

taut! Evita Arbidāne, t/l sen!

Varam būt lepnas par imerietēm, kas aizsāka ziedošanas tradīciju mūsu korporācijā

▲Latvijas Universitātes svinīgās mecenātu pieņemšanas dalībnieki. Priekšplānā 1.rindā no labās fil! Līga Brice, taut! Evita Arbidāne

LABDARĪBA

Imeriai jau tajos laikos patika apsteigt citas

35

Pēdējos gados Imerias Toronto kopa ir ziedojusi savu laiku un darbu vairākām organizācijām. 2010.gadā un 2011.gadā mūsu kopa palīdzēja „Kristus Dārza” Lat-viešu mājai, organizējot līdzekļu vākšanas akcijas. „Kristus Dārzs” ir bezpeļņas labdarības aprūpes mītne ar 100 gultām Ontario provincē Kanādā, netālu no To-ronto. Mītnes mērķis ir sniegt ilgtermiņa aprūpi latviskā vidē.

2012.gada septembra beigās notika pasākums „Apburtais dārzs”. „Kristus Dārzs” tika izdekorēts ar košiem ziediem, gaismiņām, taurenīšiem, un patiešām izskatījās kā apburts dārzs. Visus 150 viesus sagaidīja ar „Kir Royale” koktei-ļiem. Baudot kokteiļus, viesi pirms izsoles aplūkoja bagātīgi ziedoto mantu klāstu. Imerietes bija atbildīgas par savākšanu, organizēšanu, novērtēšanu, kā arī mantu

Toronto kopas labie darbi

Fil! Marisa Zubāne, 105.c. un taut!fil! Alda Hāns, 70.c.

„Kristus Dārzs” ir bezpeļņas labdarības aprūpes mītne ar 100 gultām Ontario provincē Kanādā, netālu no Toronto

Lorem ipsum dolor sit amet, consectetuer adipiscing elit, sed diam no-nummy nibh

▲Imeriešu organizētais „Apburtais dārzs” 2012. gada septembrī

◀ Imeriešu izdekorētais „Kristus Dārzs”

izstādīšanu izsolei. Šī gada „Kristus Dārza” atbalstam tika savāktas daudzas un dažādas mantas: rotas lietas, ierāmētas fotogrāfijas, gleznas, vitrāžas, mākslas darbi, rokdarbi, dāvanu kartiņas viesnīcu istabām, vīna pudeļu groziņi, groziņi ar visādiem kārumiem, un daudz citas lietas. Kanādas Latviešu centra šefpavārs Ingo Kārkliņš bija sagatavojis un pasniedza ļoti gardas un interesantas vakariņas bufetes veidā. Speciālu koncertu sniedza slavenais Skotijas/Kanādas tenors Džons Mak-dermots (John McDermott), kurš viesus priecēja ar savu brīnišķīgo balsi.

Vakara organizēšanā kuplā skaitā pie-dalījās imerietes, kā arī citas brīvprātīgās darbinieces. Pateicoties visu darbinieču sekmīgam darbam, vakars deva nozīmīgu ieguldījumu „Kristus Dārza” darbības turpināšanai. !

36

Kad 2013. gada 4. jūlijā daudzas imerietes no visas pasaules viesojās Rīgā pirmo reizi, tasīšu kolekcija radīja interesi un sajūsmu. Šajā izdevumā ir laba iespēja par tasītēm pastāstīt arī pārējām imerietēm.

Fil! Vita Začesta, 113.c., dalījās atmi-ņās par to, kā brīnišķīgās daudzveidīgās kafijas tasītes nonāca mūsu C!Q! un par to īpašnieci fil! Elgu Lielmežu.

› Pastāsti, kā Tu iepazinies ar Elgu!Laikā, kad biju audz! amatā

(1999./2000. m.g.), mēs kopā ar m!m! Ziemassvētku laikā, dāvanās nesot piparkūkas, apciemojām vairākas fil!fil! cienījamos gados. Viena no viņām bija Elga Lielmeža, kura ar savu brāli (pati Elga vienmēr teica: „Bračkiņš”) dzīvoja plašā Valdemārielas dzīvoklī ar augs-tiem griestiem. Vēlāk viņa pārcēlās uz pansionātu Berģos, un es ciemojos tur. Viņas personība kopš tā laika valdzināja un apbūra.

› Kādu Tu atceries Elgu Lielmežu?Elga bija ārkārtīgi inteliģenta – viņai

piemita gan sirds inteliģence, gan milzīga zinātkāre. Elga bija studējusi teoloģiju un baltu filoloģiju. Viņa bija liela dzejas un mākslas mīļotāja un zinātāja. Elgas sirdslieta bija ceļošana. Pirmā Pasaules kara laikā dzīvojusi Urālos un Tālajos Austrumos, Elga 1920.gadā ar kuģi caur Japānu, Singapūru, Adenu, Suecu, Gibraltāru atgriezās Latvijā. Pirmskara periodā Elga ar kājām apceļoja visu Lat-viju. Arī pēckara gados Elga daudz ceļoja

– izbraukāja visu Eiropu, un pat mūža pēdējos gados turpināja atklāt Latviju, turklāt brauca nevis vienkārši ainavas skatīt, bet muzejus. Elgai bija pilna māja ar ceļojumu suvenīriem – glezniņām un šķīvīšiem. Viņa bija sakrājusi lielu mokas tasīšu kolekciju; runā, ka tā esot bijusi lielākā Latvijā. Katra krūzīte bija no citas valsts un cita ceļojuma. Elga pat pēc septiņdesmit astoņdesmit gadiem zināja stāstīt par katru tasīti: no kurienes tā atvesta, kāda bijusi tās vēsture, kas īpašs tās krāsās vai porcelānā.

› Par ko jūs runājāt apciemojumu reizēs?

Kad ciemojos pie Elgas, mēs runā-jām par visu. Runājāmies kā draudze-nes, neraugoties uz vecumu atšķirību. Mēs apspriedām grāmatas, rakstniekus, dzejnieku mīlas lietas (pieminējām arī savējās), runājām par to, ko darījām konventos, komeršos, ballēs, tolaik un

Fil! Elgas Lielmežas tasīšu kolekcija

Ar fil! Vitu Začestu, 113.c., runāja taut! Dace Šulmane, 141.c.

Kur gan citur, ja ne mūsu C!Q! jaunietes spriestu par Brigaderes grāmatu kaislībām vai Eglīšastāstu vaļībām?

LAIPNI LŪGTA MŪSU C!Q!

Skaistā stiklotā koka skapī, kas atrodas vienā mūsu konventa zāles stūrī, ievērojamu vietu aizņem mazas, krāsainas un oriģinālas kafijas tasītes

37

tagad... Tādējādi Elga piedalījās Imerias dzīvē. Visus padomju gadus Elga uzturēja kontaktus ar citām imerietēm un piedalī-jās arī Imerias atjaunošanā

Viņai bija daudz grāmatu, katra ar Elgas īpašo Ex Libris – pret sauli tieco-šos rozi. No grāmatām bira ārā lapiņas ar avīžu izgriezumiem un Elgas pašas pierakstiem par autoru dzīvi. Elgai bija arī daudzas „Zelta ābeles” grāmatas ar autoru pašrocīgiem autogrāfiem, un tad viņa stāstīja, cik ilgi stāvējusi rindā, lai dabūtu viena vai otra autora parakstu...

› Ko Tu no viņas ieguvi savai turpmāka-jai dzīvei?

Gribētu sev Elgas gaišumu. Kad ar Elgu runāju, viņa burtiski staroja. Gandrīz 90 gadu vecumā viņa sēdēja baltiem matiem, sīkām krunciņām sejā, trīcošām rokām, kurās bija grūti no-turēt mazās tasītes, un skatījās manī ar mirdzošām acīm, kas mīlēja visu pasauli.

Man gribētos, lai man būtu aizķēries kāds Elgas sirds inteliģences stars.

Dažreiz pēc sarunām ar Elgu skrēju mājās un meklēju grāmatas, par kurām viņa man bija stāstījusi, bet es nebiju lasījusi. Viņa bija ļoti zinoša latviešu un pasaules literatūrā, un allaž ļoti emocio-nāli izteicās par dažādu varoņu „uzvedī-bu”, bet nekad to nedarīja ar nosodījumu vai pārākuma apziņu. Pateicoties viņai, no jauna atklāju Skalbi, Jaunsudrabiņu, Brigaderi, Mauriņu, A. Eglīti, R.M. Rilki...

Pēc Elgas bērēm aizgāju apciemot viņas brāli. Brālis teica: „Šo Tev ir atstājusi Elga”. Starp dažām grāmatām un glez-nām bija arī mokas tasīšu kolekcija, un es izlēmu to dāvināt Imeriai. Man bija sajūta, ka Elga tā būtu gribējusi. Kur gan citur, ja ne mūsu C!Q!, lai pulcētos skaistas un inteliģentas jaunietes, kas ar Minhenes porcelāna tasīti rokās spriestu par Briga-deres grāmatu kaislībām vai Eglīša stāstu vaļībām?!

▲Katra krūzīte ir no citas valsts un ar savu īpašu stāstu

foto: fil! Laura Juhansone Daugule

38

No tālienes glezna izskatās tumša, ietīta brūni zilganpelēkās ēnās, tomēr tās vidū skaidri izceļas sarkana forma. Tuvāk pieejot, redzam sievieti tērptu sarkanā peldkostīmā – slaidu, tumšiem, lokainiem matiem ar viegli pievilktu kāju stāvam starp mums tik pazīstamām Latvijas prie-dēm, lūkojamies tālumā. Viņa ir pielikusi roku acīm, lai it kā pasargātu skatu no saules stariem, kas met gaismas strīpas viņas ceļā. Ko viņa mēģina saskatīt? Vai Baltijas jūras krastus, vai kauju varu klie-dzam vējā? Varbūt viņa mēģina saskatīt labu vietu, kur viņai ar draudzenēm iet sauļoties. Bet varbūt slaidā sieviete nemaz neatrodas jūras tuvumā un vēro ierasto Daugavas krastu Ogres apkaimē.

Ogrē pirms kādiem 70 gadiem dzī-voja mana krāsu māte 8.coeta Imerias fi-listre Emīlija Austriņa ar savu vīru, Ogres apvidus mežzini Pēteri Austriņu, un viņu trim dēliem. Viņiem piederēja plaša divstāvu māja pilsētas centrā, uzkalnā, kur dalās ceļš, kas nāk no Ogres stacijas. Māja bija gaumīgi iekārtota pēc to laiku jaunākajiem ieskatiem.

Mājā pie sienas redzamā vietā stāvēja manis aprakstītā Jēkaba Bīnes 1938. gadā gleznotā „Peldētāja”. Kad izcēlās Otrais Pasaules karš un komunistu vara draudēja pa otram lāgam ieņemt Latviju, Austriņu ģimene devās bēgļu gaitās. Glez-na, protams, nebija viena no lietām, ko cilvēki glābjoties ņemtu sev līdz. Bet šai gleznai tomēr bija lemts šķērsot Atlantijas okeānu un pēc vairākiem gadiem greznot Austriņu mājas sienu Kalamazū, Mičiga-nas pavalstī ASV.

Mēs, kas dzīvojām tālu prom no savas dzimtenes, septiņdesmitajos un astoņ-desmitajos gados, cik vien iespējams,

braucām apmeklēt savus radus okupētajā Latvijā. Vienā tādā apmeklējuma reizē Pēteris Austriņš kopā ar savu brāļa sievu Austru bija varējuši aizbraukt uz Ogri un brīnumainā kārtā tikuši iekšā toreiz svešu ļaužu apdzīvotā Austriņu mājā. Kā man ir stāstīts, Austra bijusi tā, kas pārliecinā-jusi mājas iedzīvotājus ļaut viņai paņemt Bīnes gleznu, to iepakojusi sava kofera vai pat mēteļa oderē un tā tikusi cauri krievu un amerikāņu muitām. Fakts, ka šī Jēkaba Bīnes glezna bija ceļojusi no Latvijas un pēc tik daudziem svešumā aizvadītiem gadiem sasniegusi savus pirmos īpašnie-kus Austriņus, padarīja to īpašu, gandrīz vai svētu. Mēs visi, viņu daudzie radi un draugi, to skaitā arī imerietes, kas apgrozījāmies Austriņu Kalamazū mājās, vienmēr ar bijību piegājām pie šīs savda-bīgi skaistās gleznas.

Es kļuvu par Austriņu Ilzi 1958. gadā, kad apprecējos ar Austriņu vecāko dēlu Andrievu. Mēs iepazināmies Kalamazū studiju laikā un nodzīvojām kopā turpat 50 gadus (trūka viens mēnesis līdz mūsu laulības atceres dienai, kad mans vīrs aizgāja mūžībā 2008. gada maijā). Tuvo-joties pensijas vecumam, mēs izlēmām atgriezties dzīvot Latvijā un nopirkām nelielu māju Valmierā. Bija pagājuši divi gadi, kopš Latvija bija atguvusi savu brīvību. Mūsu dēls un meita tad vēl nebija precējušies – visi jutāmies samērā katrs iet savu ceļu.

Mana vīra vecāki tad jau bija miruši. Viņa ģimenes māju Kalamazū pārņēma viens no Andrieva brāļiem, bet neilgi pēc mūsu prombraukšanas māju pārdeva. Mums pienāca vēstule no Andrieva māsas, mūsu fil! Silvijas Meijas, 58.c., kurā viņa jautāja, ko mēs vēlētos iemantot

„Peldētāja” atgriežas Latvijā, lai paliktu

Ar mīlestību, fil! Ilze Austriņa, 38.c.

Un tad man nāca apskaidrība, ka gleznai jāpaliek tieši mūsu konventa dzīvoklī Rīgā!

LAIPNI LŪGTA MŪSU C!Q!

„Peldētāja” rotājusi divu godājamu imeriešu mājas. Tagad to būs iespēja aplūkot katrai, kas iegriezīsies mūsu C!Q! Rīgā

39

no vecāku mantām. Mana vīra atbilde bija: „Jēkaba Bīnes gleznu „Peldētāja””, ar domu, ka gleznai ir jāatgriežas zemē, kur tā iederas un kur tā cēlusies.

Pagājušo rudeni, kad man bija jāatstāj Valmiera un jātiek vaļā praktiski no visa, kas man piederēja, pēc ilgām pārdomām nācu pie slēdziena, ka arī es gribu atstāt Bīnes gleznu tai pienācīgā vietā – Latvijā. Un tad man nāca apskaidrība, ka gleznai jāpaliek tieši mūsu konventa dzīvoklī Rīgā!

Šī glezna ir piederējusi vienai ļoti iz-cilai imerietei, ilggadējai Kalamazū kopas audz! fil! Emīlijai Austriņai. To ar cieņu ir

foto: fil! Laura Juhansone Daugule, 135.c.

▲Glezna „Peldētāja”, mākslinieks Jēkabs Bīne, 1938

apbrīnojušas imerietes, kas gadu gājumā baudījušas Mīcītes viesmīlību Amerikā. Glezna 19 gadus rotājusi arī manas mājas Valmierā, kur man par lielu gandarījumu un prieku ir ciemojušās daudzas ime-rietes. Visas kā viena ir apjautājušās par izcilo gleznu un ar interesi noklausījušās manu tik bieži stāstīto teiku par gleznas izcelsmi un tās „likteni”.

Tagad jūs, manas dārgās imerietes, varēsiet papildināt un turpināt šīs gleznas „stāstu” tās jaunajās mājās mūsu C!Q! Rīgā, Pulkveža Brieža ielas Palmu zālē!

Vivat, crescat floreat Imeria in aeter-num! !

40

LAIPNI LŪGTA MŪSU C!Q!

Diemžēl daudzus faktus par Edgara Vintera gleznas nonākšanu Imeria C!Q! vairs nevar restaurēt. Galvenais informācijas sniedzējs ir manas krāsu mātes fil! Ainas Puriņas, 13.c., brālis Jānis Urpens, kurš daudzus gadus uzglabāja gleznu savā mājā Anglijā.

Vintera gleznu Ārijai Rozentālei, 19.c., un Ausmai Rozentālei, 1974. gadā viesojoties Latvijā, uzdāvināja Latvi-jas imerietes. Atgādināšu, ka fil! Ārija Rozentāle bija pēdējā Imeria sen! pirms padomju okupācijas, kā arī aktīvi piedalī-jās Imerias dzīvē Anglijas kopā.

Mantojums

fil! Inese Urpena, 103.c.

Mantojums – dāvana no Latvijas imerietēm fil! Ārijai Rozentālei, kura 1974. gadā viesojās Latvijā

Ārija Rozentāle Vintera gleznu testamentā bija novēlējusi Latvijas konventam un uzdevusi to nogādāt Latvijā savam brālēnam Jānim. Laikā, kad pirmo reizi viesojos Anglijā, mums vēl nebija „savas sienas”, kur piekarināt gleznu un tā palika gaidot atgriešanos Latvijā līdz manai nākošajai Anglijas apceļošanas reizei.

Tikai 2013. gada 13. maijā G!P!K! ar prieku un gandarījumu izpildīju Ārijas Rozentāles pēdējo gribu un nodevu Latvi-jas konventa īpašumā Edgara Vintera gleznu. !

foto: fil! Laura Juhansone Daugule, 135.c.

41

Marta nogalē tika saņemts ielūgums no Fr! Imantica, lai 19. aprīlī kopā ar viņiem ieskandinātu pavasari un pamodinātu Jelgavu no ziemas miega. Vai izdevās? Šķiet, ka, jā.

Šim pasākumam sākām gatavoties laicīgi, domājot gan par priekšnesumu vakara izskaņai, gan dziesmām, ko varētu kopīgi nodziedāt. Saņemot dziesmu sarakstu, kas jāiemācās līdz kantu stun-dai, varēja domāt, ka sagaidāma stingra atdziedāšana un nopietns izaicinājums, līdz ar to notika gatavošanās, mācoties un atkārtojot latviešu mūzikas zelta fondu, rakstot dziesmu vārdus uz mazām lapiņām, lai tie labāk paliktu atmiņā, un izdaiļojot kantikumu, lai varētu ērtāk atrast katras dziesmas lapaspusi. Vēl ceļā uz Jelgavu piedziedājām vilciena vagonu, lai, atbraucot uz Jelgavu, balsis jau būtu iedziedātas un gana skanīgas.

Kā izrādās, uztraukums bija lieks, un iepriekš izdomātā scenārija vietā kantu stunda pie imantiešiem izvērtās par ļoti sirsnīgu pasākumu nepiespiestā gaisot-nē. Sākām ar iepazīšanos, savu kaimiņu labāko īpašību novērtēšanu un komandu biedru iepazīšanu. Vakara gaitā likām kopā galvas, lai no latviešu mūzikas pūra lādes atrastu piemērotākās melodi-jas dažādiem vārdiem: saule, zemenes, lakstīgala, Daugava un citiem. Viens no lielākajiem izaicinājumiem bija vārda „krūze” apdziedāšana, kad dziesma par zaļo krūzi jau tika nodziedāta, bet Aijas Andrejevas dziesmas „Kafijas krūze” vār-dus un melodiju bija grūti atsaukt atmiņā. Izrādās, ka mēs visi esam gana atraktīvi, kas apstiprinājās arī tad, kad viena no komandām mēģināja izkļūt no neērtās situācijas un iegūt kārotos punktus, dziedot, ka uz galda krūzē stāv krizantē-mas. Labi, ka spēles vadītājas bija gana dzirdīgas! Šīs spēles rezultātā visvairāk punktu ieguva komanda ar nosaukumu „Dziesmu impērija”, simbolizējot gan abu

konventu nosaukumu pirmās zilbes, gan pasākuma tematiku.

Turpinājumā balsis un spēlētāju atjau-tība tika trenētas, cīnoties par punktiem spēlē, kurā nākamajai komandai jādzied dziesma, kurā ir vārds, ar kuru beigusies iepriekšējās komandas dziedātā dzies-ma. Te izpaudās komandu cīņas spars, cenšoties dziesmu beigt ar iespējami sarežģītāku vārdu, tomēr cīņa bija ļoti draudzīga un komandas pat ik pa brīdim palīdzēja viena otrai. Kad visas spēles tika izspēlētas, devāmies nelielā ekskursijā pa k!Fr! Imantica konventa namu.

Kad dziesmas bija izdziedātas, imerie-tes tika vestas naksnīgā ekskursijā pa Jel-gavas skaistākajām vietām, lai redzētu, vai ir izdevies pamodināt pavasari. Izdevās! To, ka bija vērts apmeklēt šo pasākumu, apstiprināja gan skanīgie smiekli visa vakara garumā, gan draudzīgās sarunas pie uzkodu galda, gan priekšnesums par imerieti, kura steidzās uz Jelgavu, lai pie-vienotos dziedošajiem biedriem Jelgavā, apvienojot gan fukšus, gan skatītājus, gan dziesmas, kuras turpināja vienot arī pēc pasākuma „oficiālās” daļas beigām. Pēdiņās, jo, ja sākotnēji likās, ka pasā-kums varētu būt mazliet stīvs un tiešām oficiāls, tad šis priekšstats zuda jau brīdī, kad ienācām Kungu ielas namā.

Taut! Lelde Liepa-Liepiņa, t/l mag!cant!, uzrunājot mūs visas par šo pasākumu, teica, ka sagaidāms skaists, skanīgs un draudzīgs pasākums. Tieši tāds tas arī izvērtās, jo bija skaists vakars, tika dziedātas skaistas dziesmas, ar kurām pieskandinājām tuvāko apkārtni, un atmosfēra bija tik draudzīga, ka gribētos, lai šis pasākums nebūtu pēdējais un kļūtu par ikgadēju tradīciju.

Paldies par šo pasākumu organizato-riem – imantiešiem par sirsnīgo uzņem-šanu un visiem dalībniekiem, jo bez katra no mums tas noteikti būtu bijis mazliet citādāks. !

Kantu stunda ar k! Fr! Imantica

Cerot uz jaunu, tikpat skanīgu un sirsnīgu sadziedāša-nos nākamajā semestrī,m! Dana Tjurina, 149.c.

Likām kopā galvas, lai no latviešu mūzikas pūra lādes atrastu pie-mērotākās melodijas dažādiem vārdiem: saule, zemenes, lakstīgala, Daugava un citiem

DRAUDZĪBA

42

Divām imerietēm 2013. gada sākumā tika piedāvāta iespēja bez maksas apmeklēt grezno un tradīcijām bagāto Pohjois-Pohjalainen Osakunta (PPO) 106. jubilejas balli, pašām apmaksājot tikai ceļa izdevumus un vienu ēdienreizi ārpus balles pasākumiem. Es un taut! Dace Šulmane izmantojām šo iespēju. Tas, ka Dace pieteicās braukt jau otro reizi uz PPO balli, lika man domāt par somu viesmīlību un cerēt, ka pasākums būs izdevies.

Somi tiešām izrādījās ļoti viesmī-līgi. Tikām personīgi sagaidītas ostā, pavadītas, izmitinātas un iepazīstinātas ar programmu. Lai gan balle bija tikai sestdienā, tikām aicinātas uz pasākumiem arī pirms tās.

Balles dienā gājām uz pašlaik mo-derno «brunču» (brokastu - pusdienu apvienojums). Tā kā balle bija tikai

vakarā, tad paēdām sātīgi, lai līdz ballei būtu spēks.

Svinīgā balle bija ļoti grezna un dzies-mām bagāta, tika pasniegti garšīgi ēdieni, teiktas daudzas runas un apsveikumi. Arī mēs sveicām mūsu sadraudzības orga-nizāciju, dāvinot latviešu tautas dziesmu CD un aicinot PPO un pārējos balles viesus apmeklēt Latviju vasarā dziesmu svētkos. Ballē galvenās uzrunas laikā aiz loga sākās svētku uguņošana. Izrādās, bija sācies Čūskas gads, tiesa, tas nebija sais-tīts ar balli, bet mums labpatika domāt, ka mazliet tomēr ir.

Kopumā pasākums bija izdevies un atstāja patīkamu noguruma sajūtu. Mums diemžēl nesanāca palikt uz svētdienas kopīgajām brokastīm, bet nākamreiz gan tas jāīsteno. Man bija prieks paviesoties pie mūsu sadraudzības organizācijas un iepazīt viņu tradīcijas jaukā kompānijā. !

Jauntaut! Laima Lībere, 145.c. Sveicām

mūsu sa-draudzības organizāci-ju, dāvinot latviešu tautas dziesmu CD

▲Krista Autio, starptautisko attiecību pārstāve un Jauno biedru komitejas prezidente, Timo Sallinen, PPO Kurators, taut! Dace Šulmane, 141.c.,m! Laima Lībere, 145.c., Ville Aula, PPO Prezidents

Pie somiem svinēt 106. PPO jubileju

DRAUDZĪBA

43

Viena no asociācijām, kas visbie-žāk nāk prātā, domājot par korporāciju, ir draudzība. Tuvojoties vasaras beigām, 10.augustā, fil!fil! Katrīna Kaktiņa un Elī-na Šmite, taut!taut! Dace Šulmane, Agne-se Zvaune un Madara Cimmermane, m! Dana Tjurina, kā arī mazās draudzenes Madara, Evita un Alise devās uz Igauniju stiprināt draudzības saites ar studenšu korporāciju Amicitia jeb amīkām, kā viņas tiek mīļi sauktas imeriešu vidū.

Amīkas jau kopš 1937. gada katru gadu vasarā tiekas, lai kopā ar savām ģimenēm atpūstos brīvā dabā. Šogad maij-komerša laikā arī mēs saņēmām uzaicinā-jumu piedalīties Summer Days, lai labāk iepazītu viena otru neformālākā gaisotnē, mazliet pasportotu un vienkārši labi pa-vadītu laiku. Kā tikšanās vieta tika izvēlēts Hirvemäe – brīvdienu centrs Igaunijas dienvidos. Ierašanās laiks – pulksten 12. Mēs, būdamas ļoti punktuālas, ieradāmies tieši 11:59. Tā rezultātā paspējām iepazīt viesu nama apkārtni, ieturēt vēlas brokas-tis jaukā piknikā ezera krastā un sagaidīt namamātes, kuras aizkavēja ceļa negadī-jums. Bet labs nākot ar gaidīšanu!

Pēc kārtīgām pusdienām bija pienā-cis laiks obligātai draudzības pasākumu sastāvdaļai, proti, iepazīšanās spēlēm. Sākām ar savu māksliniecisko dotību pār-baudīšanu, zīmējot portretus, turpinājumā noskaidrojām, ka finimbrum nav Somijā iecienīts dzēriens, bet gan dažādi nieciņi, ko turam mājās, savukārt erinaceous ir ezim līdzīgs dzīvnieks, nevis vīrietis, kuram patīk sieviete, vārdā Erina. Pēc savu zināšanu papildināšanas, pievērsā-mies komandas darbam, lai no salmiņiem izveidotu augstāko un stabilāko torni. Pieejas bija dažādas, bet rezultātā viss bija

godīgi, un uzvarēja draudzība.Vakarā mūs gaidīja saldais ēdiens jeb

peldoša pirtiņa, kurā izmēģinājām arī no Latvijas atvesto dāvanu: pirts medu un ēte-riskās eļļas. Vienaldzīga nepalika neviena! Pēc pirts rituāliem tikāmies pie ugunskura, lai parunātos, dalītos atmiņās un dzīves gudrībās. Starp citu, ļoti veiksmīgi tikām galā ar nepavisam ne vieglo uzdevumu – ugunskura iekuršanu, apzinoties, ka ir pieejami tikai 3 sērkociņi. Uguns dega un sarunas nerimās arī tad, kad piepildījās laika prognoze un sākās lietus.

Nākamais rīts pārsteidza ar dzestru gaisu, taču visas labā omā devāmies nelie-lā pārgājienā uz tuvējo brīvdabas muzeju, kurā mazliet vairāk uzzinājām, kā igauņi dzīvojuši senos laikos. Mēs zinām, ka latviešu meiteni no precētas sievas varēja atšķirt pēc matu sakārtojuma un galvassegas, tāpat arī igaunieti. Savukārt neprecētos igauņu puišus varēja atpazīt pēc tā, kurā sānā ir sasieta josta. Tas raisīja diskusijas par to, kā puišu statusu noteica latviešu meitenes, bet atbilde vēl būs jāmeklē.

Pasākums noslēdzās ar nelielu pastaigu Igaunijas mežā, ēdamo sēņu noskaidrošanu, svinīgi paceltā pasākuma karoga nolaišanu un sirsnīgiem vārdiem, vienojoties, ka šī noteikti nebūs pēdējā tāda veida tikšanās. Lai arī nebijām kuplā skaitā, tas pasākumu papildināja ar nelie-lu šarmu, padarīja to personiskāku, ļāva parunāties un tuvāk iepazīt ikvienu tā dalībnieci. Mūsu semestris ir piesātināts ar dažādiem pasākumiem, tomēr tikšanās arī vasaras laikā tikai apliecina to, ka mēs visas esam kā liela ģimene, kurai reizi pa reizei ir jābūt kopā – arī vasarā, arī ar draudzenēm no citām korporācijām! !

Vasarīgā draudzēšanās Igaunijā

m! Dana Tjurina, 149.c.

Amīkas jau kopš 1937. gada katru gadu vasarā tiekas, lai kopā ar savām ģimenēm atpūstos brīvā dabā

▲Amīkas un imerietes 2013. gada vasarā Igaunijā

44

Balle ir viena no tradicionālajiem pasākumiem, kuri notiek, godinot pulk-vedi O. Kalpaku. Latvijas brīvvalsts laikā šī bija akadēmiskā balle, kurā svinēja uzvaru pār sarkano armiju un bermontie-šiem, tolaik balles laikā ziedotie līdzekļi tika ziedoti kritušo karavīru ģimenēm. Šogad, 2. martā, pulcējoties buršu saimei, valsts augstākajām amatpersonām, karavīriem un augstskolu mācībspēkiem, tika atzīmēti jau 11 gadi kopš balles atjaunošanas neatkarīgajā Latvijā, kā arī vākti ziedojumi Latvijas valsts dibināšanai veltītas piemiņas plāksnes atjaunošanai pie Latvijas Nacionālā teātra ēkas.

Daba ir untumaina, tāpēc šoreiz neparedzētā sniega dēļ, kas bija pārņēmis Rīgu savā varā, balles sākums nedaudz aizkavējās, lai visi viesi varētu paspēt uz balles atklāšanu. Šī bija pirmā reize, kad apmeklēju Kalpaka balli, tāpēc pirms sasveicināšanās ar balles rīkotājiem, vēl bija neliels uztraukums par kleitu, bet acis žilbst no zīda, šifona, tilla, un pērļu izšuvumiem, kažokādu apmetnīšiem un greznām rotām – cik krāšņi ir saposušās citas dāmas! Balle ir tradīcijām bagāta, tāpēc arī šoreiz bija gan balles atklāšanas

runa, gan polonēze, gan „Gaudeaumus Igitur” pusnaktī, gan svētku torte kā jau ikvienā ballē, gan dejas Nacionālo bruņo-to spēku orķestra pavadībā. Balles rīkotāji bija parūpējušies arī par muzikālajiem pārsteigumiem, izsoli, kurā visi iegūtie līdzekļi papildināja ienākumus, lai pēc iespējas ātrāk tiktu atjaunota piemiņas plāksne. Izlozei darbus ziedoja LMA studenti, arī mūsu taut! Gunas Pogas zī-mējumu „No orķestra”, bērnu zīmējumus, apgleznotas zīda šalles un kaklasaites un latviešu vecmeistaru darbus. Notika arī grāmatu izloze.

Bet, kad tika dziedāta „Meldermei-tiņa”, imerietes nekautrējās, un balles viesi iepazina arī vienu no mūsu tradī-cijām – „klib-klab” ar kājām izdipināt, dziedot otro pantiņu, piecelties kājās, bet trešo pantiņu nodziedāt, pakāpjoties uz krēsliem.

Sen neredzēti draugi, sarunas, smiek-li, dejas... tas viss piepildīja šo vakaru, un tik ātri paskrēja laiks, ka nemanot skanēja jau pēdējās dejas. Šī bija brīnišķīga balle, tāpēc, imerietes, nākamgad, 2014. gadā 1. martā, tiekamies Rīgas Latviešu biedrības namā Kalpaka ballē! !

Kalpaka balle – 02.03.2013.

taut! Laura Keiša, 144.c.

Acis žilbst no zīda, šifona, tilla, un pērļu iz-šuvumiem, kažokādu apmetnī-šiem un greznām rotām!

Pieputinātās Rīgas pašā sirdī

▲Imerietes ar kungiem

SAVIESĪGĀ DZĪVE

45

Kā citus gadus, 2013. gada 10. martā Čikāgas korporāciju kopa (Č!K!K!) piedalījās ar goda sardzi Kalpaka pie-miņas dievkalpojumā Sv. Pētera baznīcā Čikāgas apkārtnē. Dievkalpojumu vadīja U. Pūliņš, Fr. latav! un J. Ievāns, tal!. Čikāgas vīru koris Māras Vārpas vadībā piedalījās ar divām dziesmām.

Č!K!K! pastāv kopš 1950. gada un visus šos gadus ir bijusi aktīva, rīkojot dažādus sarīkojumus. Inese Stokes, imer!, ir sešus gadus Sv. Pētera draudzes priekšniece. Kā citus gadus, arī šogad visa dievkalpojumā savāktā naudas summa ar Č!K!K! pielikumu tiks ziedota Okupāci-jas muzejam Latvijā. !

Kalpaka piemiņas dievkalpojums Čikāgā

◀No kreisās: J. Priedītis, latv!, P. Antens, Fr. liv!, A. Sprūdžs, sel!, draudzes priekšniece Inese Stokes, Imeria, ar karogu N. Zušēvics, gers!, kopas seniors J. Meisters, bev!, A. Baltmanis, sel!, R.. Blumbergs, lettg!, A. Šrāders, tal!, un kopas sekretārs I. Irbe, Fr. liv!

Dziesmu vakars Čikāgā

Fil! Inese Stokes Lieliski noorganizētu Dziesmu vakaru 2013. gada 8. martā pavadījām pie viesmīlīgās namamātes fil! Kristīnas Jēgers. Ierodoties mēs katra izvilkām no kurvīša lapiņu, kas apzīmēja mūsu kārtas numuru dziesmas izvēlei un vadībai.Tādā veidā mums katrai obligāti nācās izvēlēties dziesmu un to novadīt. Pacilāti un jauki tas viss izdevās! Paldies mūsu vadībai un namamātei!

Pa vidu dziesmām Kristīna mūs cie-nāja ar garšīgām vakariņām un dažādiem vīniem. Bildes atspoguļo mūsu mīļā sa-draudzībā pavadīto dziesmu vakaru.

Šķīrāmies ar nodomu tādu atkal atkār-tot! !

▲1.rindā no kreisās: fil!fil! Irēne Balks, Raita Vilniņš, sen! Māra Sventeckis, Inese Stokes, Ruta Dzelme, Anna Līcis; aizmugurē no kreisās: fil!fil! Kristīna Jēgers, Vita Levar-Foldi, Anna Blumbergs, Velta Torres, Daiga Kiršteins, Baiba Bērziņš, Marite Šlesers un Maruta Bergmanis

46

▲Saruna ar aktieri Uldi Dumpi

2012. gada 23. oktobrī Imeriā viesojās viens no Latvijas izcilākajiem aktieriem - Latvijas Nacionālā teātra aktieris Uldis Dumpis (taut! Madaras Umlejas, 142.c., vecaistēvs). Vakars bija organizēts kā brīvs stāstījums/saruna par aktiera dzīvi, komiskiem dzīves atgadījumiem, kā arī par cilvēciskām vērtībām. Visas imerietes aktieri atceras gan no senākām filmām un lomām teātru izrādēs, taču īpašu kolorītu piešķīra U.Dumpja stāstītais par viņa dalību mūsdienu populārākajā latviešu seriālā „Ugunsgrēks”, kur aktieris atzina, ka pats nemaz nezina, kas seriālā notiks nākamajā sērijā!

Lūk, ko par šo vakaru teica fil! Ilze Austriņa: „Mēs šoreiz ļoti kuplā skaitā bijām atnākušas klausīties mūsu izcilo aktieri Uldi Dumpi stāstām par savu dzīvi un pieredzi kā aktierim. Kas par lielisku, patiesi atklātu cilvēku ir mūsu taut! Madaras vectētiņš Uldis Dumpis! Es domāju, viņa stāstījums mūs ikvienu iepriecināja, pat iedvesmoja.”

▲Tikšanās ar jauno dzejnieku

2013. gada 11. marta pirmdienā pierā-dījās, ka imerietēm tīk ne tikai izglītojošas un zinātniskas tēmas, bet arī pakavēšanās garīgās vērtībās, šajā gadījumā - dzejā.

Jaunais dzejnieks Emīls Buiķis mūs priecēja ar dzejoļiem no savas pirmās grā-matas „No nabassaitēm”. Dzejoļus ne tikai klausījāmies, bet dažiem arī uzzinājām rašanās stāstus. Uzzinājām, cik garš un grūts, un reizēm neiespējams ir ceļš līdz jauno autoru grāmatām.

Imerietes neskopojās ar jautājumiem - gan par dzejnieku pasauli, gan nedaudz privātākiem jautājumiem par Emīla dzīvi un nonākšanu līdz dzejai, grāmatas izdo-šanu un dzejoļu tapšanu.

Manuprāt, šis vakars bija lielisks turpi-nājums pagājušajai nedēļai, kura lielākajai daļai no mums pagāja Imanta Ziedoņa zīmē (27.02.2013. aizsaulē aizgāja dzej-nieks Imants Ziedonis, red.). Kā uzsvēra pats Emīls – viņš nav no modernajiem dzejniekiem, viņš ir mazliet „arhaisks”.

Internetā var izlasīt kritikas recenziju par Emīla Buiķa dzejas krājumu: „Neat-rast sevī rainisku dvēseli. Emīls Buiķis „No nabassaitēm””, pieejams: http://www.ubisunt.lu.lv/zinas.

Īpašie viesiDažas reizes gadā Imeria uz C!Q! ielūdz Latvijā pazīstamas personības, lai klātienē tiktos un rastu iedvesmu ikdienas darbiem (un atklāti sakot, arī lai „atvilinātu” mūsu kūtrās imerietes)

▲ Iedvesmojoša personība

2013. gada 9. maijā Imeriā bija īpaša gaisotne - mūs apciemoja Aina Na-gobads- Ābola kundze. Izcila Latvijas diplomāte (atjaunotās Latvijas valsts pirmā vēstniece Francijā, pirmā pastāvīgā Latvijas pārstāve UNESCO, Latvijas Zi-nātņu akadēmijas Goda locekle), kolorīta stāstniece un šarmanta Dāma.

Daudz uzzinājām par Latvijas vēstnie-cības Francijā atjaunošanas apstākļiem, par to, kā ir būt diplomātei un kā lietišķās sarunās iegūt sarunu biedra simpātijas un viņa pārliecību, ka esam ļoti gudras!

Izrādās, ka viņas brāļa Ilgvara Nago-bada sieva bija imeriete Aija Olavs-Na-gobads, 33.c. Viņa aizgāja mūžībā 2004. gadā.

Pati Aina Nagobads-Ābola kundze mums pastāstīja, ka esot plānojusi iestā-ties Imeriā, bet vēsturisko apstākļu dēļ to nepaspēja izdarīt. Tā kā vēl jo lielāks prieks, ka mums bija iespēja iepazīties ar „gandrīz imerieti”! !

SAVIESĪGĀ DZĪVE

47

Bariņš imeriešu 2012.gada oktobrī aktīvi sarosījās, saņemot savos e-pastos ziņu, ka 24.novembrī notiks ikgadējais korporantu Dziesmu festivāls „Radi Odziņu Kantā Skaļā”. Šoreiz galvenā muzikālā tēma bija roks – tātad bija skaidrs – vajadzētu kaut ko sievišķīgu un roķīgu, lai mēs, fil!fil! Anita Strauju-ma un Gundega Grīnberga, taut! Maija Jankevica, jauntaut!jauntaut! Alvīne Labanovska un Madara Cimmermane un m!m! Zane Šteinberga, Baiba Raga, Ieva Klingenberga, Liene Zemniece un Anda Pramalte iekarotu skatītāju sirdis. Protams, arī nosaukums bija vajadzīgs, tāpēc par godu mūsu ūdenslilijām lielajā vapenī nolēmām, ka grupas nosaukums būs „LILIUM”.

Gatavojāmies festivālam kārtīgi, jo bijām nolēmušas visu darīt pašas – gan spēlēt pavadījumu, gan dziedāt. Tāpēc īrējām pat studiju, kur divas reizes nedēļā cītīgi iemēģinājām kā balsis, tā instru-mentus, kuru partitūras ļoti profesionāli mums sagatavoja mūsu komponiste

Ieva. Galvenā bundziniece bija Maija, pie elektriskajām ģitārām Anita un Gundega, basģitāra Alvīnes rokās, vijole Lienei, bet sintezators tika uzticēts Madarai, savukārt Anda paspilgtināja pavadījumu ar trij-stūra skaņām un balsis iemēģināja Baiba, Zane un Gundega.

Kā pirmo, mūsu roka dziesmu, izvēlējāmies grupas Dzelzs vilks dziesmu „Sažņaudz manas rokas”, par kuru izpel-nījāmies pat nosaukumu „Nāves eņģeļi”, jo bijām tērpušās melnās vakarkleitās un ar ļoti izteiktu grimu. Savukārt, kā otro dziesmu izvēlējāmies diametrāli pretējo J.Nīmaņa „Gunu” jeb mūsu izpildījumā „Gunārs”, kuru ar lielisko solo dziedā-jumu izpildīja Gundega un, protams, pavadošā grupa.

Jāteic gan, ka, lai cik ļoti mēs centā-mies un lai cik ļoti mums pašām patika viss gatavošanās process un uzstāšanās, žūrija un skatītāji nepacentās pietieko-ši, lai mēs nokļūtu finālā. Toties mums pašām bija milzīgs prieks un gandarījums par paveikto. !

„LILIUM” debija uz skatuves

taut! Zane Šteinberga, 145.c.

Bijām tērpušās melnās vakarkleitās un ar ļoti izteiktu grimu

Četri mēģinājumi ar instrumentiem, ko dažas no mums pirmo reizi tur rokās

▲Meiteņu, tautiešu un filistru vokāli instrumentālais ansamblis «Lilium». No kriesās: fil! Gundega Grīnberga, m! Anda Pramalte, taut! Zane Šteinberga, m! Liene Zemniece, fil! Anita Straujuma, taut!taut! Madara Cimmermane, Alvīne Labanovska, jauntaut! Baiba Raga, taut! Maija Jankevica

◀„LILIUM” mēģinājumā

48

Kino vakari Imerias C!Q! nu jau kļuvuši par neatņemamu akadēmiskā gada sastāvdaļu, kad vakarā pulcējamies uz referātu par kino saistītu tēmu, pēc kura seko filma. Pagājušajā gadā iepazi-nāmies ar ziemeļvalstu kino.

Arī šī gada 12. aprīlī, kas ir s!k! Imerias atjaunošanas gadadiena, bija kino vakars, kur pulcējās imerietes un viesi – selgas, lettoņi un livoniķi. Vakara sākumā taut! Dita Heiberga, 143.c., pastāstīja par kino attīstību. Stāstīju-mu papildināja arī video materiāli, kas uzskatāmi ļāva novērtēt, cik strauji ir attīstījies kino: no nelielām uzfilmētām ainām līdz kino, kādu mēs to pazīstam mūsdienās. Visspilgtāk atmiņā palicis, cik strauji auga filmas kvalitāte tieši no tehniskās puses, kā arī par to, kad un kā sāka izmantot krāsainu attēlu. Sniedzot ieskatu pasaules kino vēsturē, Dita pievērsās arī latviešu kino attīstībai, kas ļāva uzzināt ko jaunu par mūsu valsts kino vēsturi vairumam klātesošo, īpaši par starpkara periodu - kad tika uzbū-vēts pirmais kinoteātris Rīgā, un kur tas atradās, kad izrādīta pirmā filma, kā arī to, ka daudzas filmas no šī laika posma ir gājušas bojā.

Pēc izsmeļošā referāta sekoja starpbrīdis, kura laikā m!m! viesiem un imerietēm izdalīja popkornu, kas bija pildīts turzās, uz kurām bija informā-cija par filmu un tās anotācija. Tieši šī oriģinālā ideja, kuras autores ir vakara

organizatores – taut!taut! Madara Cim-mermane, Dita Heiberga un Evita Arbidāne, klātesošo vidū radīja sajūsmu, un visi bija gatavi jau pievērsties vakara filmai, kas bija Alfrēda Hičkoka «Psiho». Filma uzņemta 1960. gadā un ir slave-nākais režisora darbs. Filmas sižets tā aizrāva skatītājus, ka teju divas stundas garā filma pagāja nemanot.

Pēc „Psiho” sekoja saviesīgā daļa, kur klātesošie dalījās iespaidos, kā arī pievērsās citiem ar kultūru saistītiem jautājumiem, kuriem ikdienas steigā neatliek laika. Runājot ar viesiem, tie atklāja, ka tieši šādos kino vakaros ir iespēja noskatīties filmas – „pērles”, kuras paši diez vai saņemtos noskatīties. Pēc tā var spriest, ka kino vakari ir ļoti laba ideja, kura ir tikai jāturpina, un pēc pāris gadiem mēs būsim lieliskas kino ekspertes, un ja arī nē, tad vismaz papildinājušas savas zināšanas šajā jomā noteikti.

Gadadiena un tai veltītais kino vakars tika aizvadīts godam, par to liecināja ne tikai bagātīgais svētku galds, bet arī pozitīvā atmosfēra un dziesmas, kuras vadīja gan imerietes, gan viesi, tāpēc nav brīnums, ka laiks paskrēja nemanot. Tāpēc tagad jau ar nepacietī-bu gaidu nākamo kino vakaru Imeriā, jo tie ir ne tikai izglītojoši, bet galvenokārt saliedējoši un atstāj patīkamas atmiņas uz ilgu laiku, kas manuprāt ir galvenais ieguvums. !

Kino vakars Imeriā!

jauntaut! Baiba Raga, 146.c. Pēc pāris

gadiem mēs būsim lieliskas kino ekspertes, un ja arī ne, tad vismaz papildinā-jušas savas zināšanas šajā jomā noteikti

SAVIESĪGĀ DZĪVE

Laba kino kopīga skatīšanās un pirms tās izglītojošs stāstījums par izvēlēto filmu, aktieri vai režisoru kļuvusi par tradīciju Latvijas konventā

49

Kopā ar atraktīvajiem k! Fraternitas Lataviensis studentiem piedalījāmies s!k! Varavīksne rīkotajā 17. Teātra festivālā par tēmu „Spožie divdesmitie” . Kopš ie-nāca ziņas par teātra festivālu un tā tēmu, m! Aijas Urķes un fil! Raimonda Dunkes vadībā sākām gatavoties šim pasākumam. Pirmos mēģinājumus aizvadījām k! Fr. Lataviensis C!Q!, kur tikām laipni uz-ņemtas un cienātas ar tēju un kūkām; pēc tam vairākas stundas kopīgi mēģinājām un ģenerējām idejas kopējam priekšne-sumam 13. aprīlī BJC „Laimīte”. Festivālā uzstājāmies kā pirmie ar k! Fr. Lataviensis z! Kaspara Reiņa 15 minūšu lugu „Cepļa kunga pēdās”, kas ir divdesmito gadu po-litiskā satīra ar mūsdienīgiem tēliem un satraucošiem savstarpējo attiecību risinā-šanas notikumiem. Ieguvām nomināciju „Laikmetīgākais priekšnesums”, kā arī tikām izvirzīti vēl 2 citām nominācijām. Kopumā padarīto darbu paši vērtējām kā labu un priecājāmies par iegūto nominā-ciju, kas atbilda darbam, kuru ieguldījām mēģinājumos.

Teātra noslēguma pasākums norisinā-jās k! Selonija konventa telpās. Pasākums bija buršu saimes labi apmeklēts, jo k! Selonija ir izdaudzināta ar saviem augst-vērtīgajiem pasākumiem ar atbilstošu noskaņu telpās, kā arī izmeklētu mūzi-ku jebkurai gaumei. Šis pasākums tika rīkots kā karnevāls ar tematiku „Ceļotāja

„Spožie divdesmitie” un „Ceļotāja dienasgrāmata”

taut! Alvīne Labanovska, 144.c.

Padarīto vērtējām kā labu un prie-cājāmies par iegūto nomināciju, kas atbilda darbam, ko ieguldījām mēģināju-mos

Gerda Jaunzeme, Alma Pabrīķe, Policiste Podziņa, Ingūna Zeltiņa un Elza Elsberga ir imerietes, aktīvas, talantīgas un arī labas aktrises

▲17. Teātra festivāls „Spožie divdesmitie” s!k! Imeria un k! Fraternitas Lataviensis lugā „Cepļa kunga pēdās”Imerietes: (no kreisās) Aija Urķe (Gerda Jaunzema), Liene Zemniece (Alma Pabrīķe), Madara Cimmermane (Policiste Podziņa), Alvīne Labanovska (Ingūna Zeltiņa), Anda Pramalte (Elza Lielberga)Fr. Lataviensis: (no kreisās) Mārtiņš Krastiņš (Policists Nagliņš), Raimonds Dunke (Režisors), Sigvards Krongorns (Andrejs Lapsa), Kārlis Rieksts (Avīžu zēns), Eduards Rozenbergs (Leitnants Artis Pabrīķis), Atis Vītols (masu skatos), Armands Rīders (Aigars Lielbergs), Kārlis Grantskalns (Vilmārs Rimiņš)

▲Imerietes k! Selonija rīkotajā karnevālā „Ceļotāja dienasgrāmata”No kreisās: Liene Blija (tūriste-fotogrāfe no Anglijas), Alvīne Labanovska (nule atgriezusies no /The Rolling stones/ koncerta Francijā), Ligita Perlbaha (Frīda Kalo, Meksika), Anda Pramalte (Spožo divdesmito lēdija), Baiba Raga (Anna no „Zaļajiem jumtiem”), Madara Cimmermane (gatava doties uz /TOKIO HOTEL/ koncertu), Liene Zemniece (Spožo divdesmito lēdija)

dienasgrāmata”. Imerietes, iejuzdamās karnevāla tematikā, lieliski pavadīja laiku, daloties smaidos un stāstos par savām tēlu idejām, un stiprināja savas draudzī-bas saites, kas paliks atmiņā ar šo lieliski pavadīto 13. aprīļa dienu. !

50

Šogad 10.martā latviešu studentu un studenšu korporācijas tikās nu jau otrajā ikgadējā korporāciju volejbola turnīrā, kas norisinājās Rīgas Valsts Vācu ģimnāzijas sporta kompleksā. Koman-das startēja 4 cilvēku sastāvā, iesākumā izspēlējot spēles apakšgrupās, play off kārtās un beigās tiekoties finālā. Studentu konkurencē bija pieteikušās 22 koman-das, studenšu – 12.

Imerietes ir piedalījušās volejbola turnīrā abus gadus. 2012. gadā startējām divas komandas, 2013.– viena. Šogad Imeriu pārstāvēja m!m! Inga Sīle, Agnese Ločmele, 149.c., Daniela Sirovatska, 147.c., taut! Madara Broniča, 145.c. Re-zervē bija un atbalstu komandai sniedza m! Ieva Farenhorste, 148.c.

Dienu pirms turnīra mēs, komandas dalībnieces, tikāmies treniņā RSU sporta bāzē, lai iemēģinātu spēkus un saspēlētos savā starpā.

Sacensības svētdien norisinājās visas dienas garumā, studentiem pirmās spēles bija jau no 9:00 rītā, studentēm sākās 12:00. Mēs tikām ielozētas apakšgrupā ar s!k! Daugaviete, Varavīksne un Spīdola. Spēles bija ļoti spraigas, neviena uzvara ne-nāca viegli, modās īsts sacensību, azarta un sporta gars, mērķis bija nepārprotams un skaidrs – ir jācīnās līdz pēdējam, tagad vai nekad! No apakšgrupas tikām ārā kā otrās, piekāpjoties s!k! Spīdola. Tālāk sekoja play-off kārta, kur bija jānodrošina tikai un vienīgi uzvara, lai tiktu finālā. Pretinieces

bija s!k! Staburadze II komanda, cīņa no-risinājās punkts punktā, uzvarētājas nebija paredzamas līdz pēdējām izspēlēm. Un mums izdevās, vieta trijniekā nodrošināta. Bet imerietes pie tā neapstājas, īstā cīņa vēl tikai sākas. Finālā tikāmies ar pagā-jušā gada uzvarētājām, s!k! Staburadze I komandu un Spīdolām, kurām nupat kā piekāpāmies apakšgrupas spēlē. Priekšā bija grūts uzdevums, bet grūtās cīņas jau ir tās, kas padara uzvaras vērtīgas.

Pienākot finālam, atbalstītāju pulks kuplinājās un kļuva arvien skaļāks. Tika izcīnīta pirmā uzvara pār pagāju-šā gada pirmās vietas ieguvējām – s!k! Staburadze. Iemesls svinēt un priecāties, bet ja reiz esam uz vajadzīgā viļņa, tad saņēmām pēdējos spēkus un devāmies noskaidrot, kuras medaļas tad nesīsim uz C!Q! – sudrabu vai zeltu. Un roku rokā imerietes pārspēja pretinieces un izcīnīja 1.vietu volejbola turnīrā.

Ceram, ka ar šo uzvaru motivējām sportam imerietes visā pasaulē un stipri-nājām Imerias sportisko garu, kurš šobrīd ir jau pavisam dzīvs un aktīvs – esam lieliskas basketbolistes (2012. gada vasa-ras sporta spēlēs izcīnītā 3.vieta), esam uz „tu” ar orientēšanās sportu un maratonu skriešanu (imerietes startē Rīgas mara-tonā visās iespējamās distancēs sākot no 5 km līdz pat fil! fil! Anitas Straujumas un Vitas Začestas 42 km), velosportistes (SEB velomaratons, Jūrmalas velomara-tons) un nu arī volejbolistes! !

S!k! Staburadze kauss volejbolā 2013

m! Daniela Sirovatska, 147.c.

Ceram, ka ar šo uzvaru motivējām sportam imerietes visā pasaulē

Sasniegumi sportā mums nav sveši, jo esam uz „tu” ar to

▲No kreisās:m! Daniela Sirovatska, 147.c.,m! Inga Sīle, 149.c.,jauntaut! Madara Broniča, 145.c.,m! Agnese Ločmele, 149.c.

SAVIESĪGĀ DZĪVE

51

Arī imerietes šad un tad skrien, tāpēc arī imerietes izveidoja komandu un piedalījās Selonijas orientēšanās kausā 2013. Šogad orientējāmies Rīgā, Meža-parkā. Komanda veikli tika noformēta ar fil!fil! Anitu Straujumu un Ilzi Birznieci, kā arī taut! Gunu Pogu. Notikuma dienu gan apdraudēja pārlieku ieilgusī ziema, bet divas dienas pirms starta akurāt viss sniegs pārvērtās ledainā masā, un šur tur kāds ieteicās, ka nu jau ir „siltais” laiks ie-stājies. Notikuma dienā laiks jau lutināja ar saviem 5 grādiem. Par to liecināja arī studentu korporāciju pārstāvji, kas lieki neiespringa uz tērpšanos, tie tika manīti arī šortos. Jāatzīmē gan, ka Portugālē tāda temperatūra ir rekordzema ziemas vis-aukstākajā naktī! Tas gan nebija šķērslis man sameklēt 3 virsjakas, jo orientēšanās kausā savs laiciņš ir jāatsēž arī trases malā – tiek skrieta stafete, kas sastāv no 3 individuālajiem posmiem un 1 kopīgā.

Tātad, 13.aprīlī trīs imerietes pulcējās Mežaparka maliņā un ar termosiem kala stratēģiskus plānus. Vietām mežā sniega vēl netrūka, vietām arī ūdens peldes potītēm tika neizvairāmi sniegtas. Bet dzintras bija ātras. Apsteidzot visus vīrus, tās visžiperīgāk bija izšāvušās ārā no meža, un tā, posmu pa posmam negaidīti nododot stafeti nākošajai, viss jau bija pieveikts.

Jā, studenšu korporācija Dzintra ieguva pirmo vietu. Prieks piedalīties cīņā ar stipriem konkurentiem! Savukārt studenšu korporācija Imeria noturē-ja savu otro vietu jau otro gadu, kopš piedalāmies.

Vēlreiz paldies komandas biedriem! Varbūt kādu reizi spēsim noorganizēt paralēli panākumiem kādu atbalstītāju komandu, kas arī dosies trasē. Viss taču ir pavisam vienkārši - tikai jāļaujas jaukam pasākumam. !

Selonijas orientēšanās kauss 2013

taut! Guna Poga, 143.c. Imeria

noturēja savu otro vietu jau otro gadu kopš piedalāmies

Varbūt 2014.gada orientēšanās kausā līdzās mums būs vēl kāda imeriešu komanda

▲No kreisās taut! Guna Poga, 143.c., fil! Ilze Birzniece, 122.c., fil! Anita Straujuma, 110.c.

52

fil! Katriņa Kaktiņa, 128.c.

◀ Ciemos pie fil! Baibas Ozols (Burke, Virginia) 2013.gada 21.oktobrī, pēc manas viesošanās Vašingtonā. No kreisās: fil!fil! Zīle Dzenītis, Daina Bolšteins, Katrīna Kaktiņa, Baiba Ozols, Daina Mahar un Sonja Jansons

Imeriete imerietei imeriete. Šo teicienu biju dzirdējusi no fil!fil!, kas vien nedaudz vecākas par mani. Un man šķiet, ka tas tomēr būtu piemērotākais teiciens, lai raksturotu to, par ko ir šīs fotogrāfijas. Par satikšanos, protams. Bet visupirms jau - par ielūgumu satikties. Par to, ka, pirms tu lūdz, tev piedāvā, pirms tu klauvē, tevi aicina. Pirms pienāk grūts brīdis, tev jau ir

Imeriete imerietei imeriete

▲Nejauša (vai tādas mēdz būt?) imeriešu satikšanās latviešu mākslinieku (A.Naumovs un K.Zariņš) izstēdes atklāšanā Ņujorkā 2013.gada 27.oktobrī. No kreisās: fil!fil! Ilze Baidiņa, Katrīna Kaktiņa, Ligija Roze un Vija Bērziņa

SAVIESĪGĀ DZĪVE

plecs, uz kuru paļauties. Tu neesi paveicis ne tik, cik melns aiz naga, salīdzinot ar imerietem, kas tik un tā tieši tev liek sajus-ties īpašai, gaidītai, gudrai un svarīgai.

Un vēl - imerietes ir tās, kas tev atgādina: „Kā tu ļausi satumsušā logā raudzīties tam, kas klusībā atnācis uz tavu darbu palūkoties? Kā nākamais kuģa masta koks?” !

53

▲Prezidents kopā ar Latviešu Nacionālās Apvienības Kanādā (LNAK) valdi.Foto ir divas imerietes – Prezidentam priekšā ir fil! Elita Pētersone, 50.c., LNAK Izglītības nozares vadītāja, un aiz viņas pa labi no prezidenta m! Laila Tanne-Pētersone, LNAK valdes sekretāre

▲Mēs satiekamies, kad un kur varam. Šoreiz augusta beigās pie fil! Ritas Sējas brāļa svaines kāzu jubilejā/dubultdzimšanas dienā, Portlandē, Oregonā. No kreisās: fil!fil! Astrīda Kaugara, Milvoku kopa, Silvija Orle un Ruta Bambane, Portlandes/Sietlas kopa, Marisa Zubāne, Toronto kopa, Rita Sēja un Zinta Kūlīte, Portlandes/Sietlas kopa

▲Imerietes Latviešu Luterāņu baznīcas XIII sinode Indianapolē, ASV 2011.gada 23.oktobrī. No kreisās: fil!fil! Rasma Kancs, Ind., Ruta Bambane, P/S, Inese Štokes, Čikāga, Nora Ceriņa, Ind., Ilze Baidiņa, Ņujorka, Anda Grase, Bostona, Zinta Kūlīte, P/S, Lilija Pūtele, Ind.

Latvijas prezidents Toronto

Mēs satiekamies, kad un kur varam

▲Latvijas prezidents A.Bērziņš viesojas Toronto Latviešu centrā 2013.g. 19. septembrī. Prezidents viesojās arī Imerias telpās. Fotogrāfijā no kreisās fil! Margita Pētersons, Prezidents veic ierakstu viesu grāmatā, aiz viņa fil! Elita Pētersone un fil! Rasma Rugele

54

ĢIMENES LOKĀ

Jau otro gadu aktīvu vecāku draugu grupa organizēja, vadīja, kā arī piedalījās, pārdzīvoja un (varbūt) atpūtās, imeriešu un draugu bērnu vasaras nometnē, kurai ir dots nosaukums „Dobuļi”. Tas radās, spēlējoties ar 3 vārdiem – Dole, daba, nometne. Šie trīs vārdi arī raksturo šī pasākuma būtību – tas notiek Doles salā, tā laikā tiek izzināta daba un dzīve tajā, jo visi dalībnieki guļ teltīs, mazgājas upē, ēd ārā un traukus mazgā zem ceriņkrūma.

Nometnes noteikumu un darba kārtības pamatā ir profesionāļu, arī ar Iespējamās misijas darba pieredzi, izstrā-dāta programma: katru rītu lekcijas, pēc pusdienām lasīšanas stunda, tad dažādas darbnīcas un vakarpusē sports un brīvais laiks. Katras dienas beigās pie ugunskura bērni stāstīja par paveikto: labajiem dar-biem (slikto jau nemaz nebija!), saņēma uzslavas un uzlīmes, lai beigās iegūtu lielo balvu. Ieskatoties anketās, var redzēt, ka mīļākās lekcijas bijušas par astronomiju, fiziku (lidojošajām olām), ķīmiju, botāniku (ēdamajām nezālēm) un mākslu (grafiti). Vēl bērniem paticis gatavot vēja stabules,

nezāļu auksto zupu, elektromotorus, tam-borētas rotas un siet bremzes mezglu, lai nolaistos no koka. Bet visspēcīgākās emo-cijas tika piedzīvotas nakts orientēšanās trasē un meklējot pirātu dārgumus. Bērni brauca ekskursijās, iepazīstoties ar maizes ceptuvi un dzīvnieku patversmi. Šajā gadā bija arī īpašais uzdevums – „Dole bērnu zīmējumos”. Katru dienu bērni kopā ar Daugavas muzeja speciālisti Anitu Krū-miņu iepazina kādu Doles salas ievērības cienīgo vietu, kuru pēc tam attēloja savos zīmējumos. Labākos zīmējumus izstādīs Daugavas muzejā.

Šī gada nometnē piedalījās 25 bērni. Jaunākajam bija 1 gadiņš ar astīti, bet ve-cākie – 12–13 gadus veci pusaudži. Bērni tika sadalīti 3 vecuma grupās, kas uzlika papildus uzdevumu lektoriem sagatavot izvēlēto tematu atbilstoši katrai vecuma grupai. Nav brīnums, ka nometnes noslē-gumā bērni bija ļoti laimīgi, bet vecāki, lai gan noguruši, tomēr gandarīti. Citādi nemaz nevar būt, ja ir tāda kompānija, kurā valda cieša draudzība un uzticēšanās gan starp vecākiem, gan bērniem. Tas sasaucas ar Anitas rakstīto pēc nometnes: ”Paldies vecākiem par lieliskajiem bēr-niem un paldies bērniem, ka viņi bija tik lieliski! Tik čakli (mazgāja traukus), tik izpalīdzīgi (glāba brāļus, māsas, draugus), tik drosmīgi (nebijās nekā un pat arī ne trakās nakts vētras), tik gudri un zinātkāri (pat pārsteidza vieslektorus), tik sportiski (vecākiem tautasbumbā gāja skarbi) un tik prātīgi, un ekoloģiski domājoši!” !

Imeriešu un draugu bērnu vasaras nometne

fil! Zane Liepa, 115.c.

◀1.rindā no kreisās: Anita Krūmiņa, Anna Grīnberga, Juris Grīnbergs, Andris Banders, Laima Českone, Vita Začesta, Jānis Českons, Atis Straujums2. rindā no kreisās: Miķelis Straujums, Mārtiņš Melnalksnis, Rūdolfs Straujums, Matīss Straujums, Jēkabs Grīnbergs, Māra Strautmane, Līva Blūma, Pēteris Aukonis, Kārlis Strautmanis, Nora Grīnberga, Haralds Rūsiņš, Sarmīte Blūma, Kārlis Liepa, Zane Liepa, Rūta Dambekalne, Elīna Dambekalne, Dāvis Vīksna, Pēteris Dambekalns, Māra Začesta, Simona Melnalksne, Ella Bandere, Marta Aukone.Anita Straujuma noteikti fotografē.Kaut kur noklīdušie bērni: Madara Straujuma, Nora Blūma, Elza Bandere, Jēkabs Aukonis, kā arī vairāki vecāki

55

Lielā imeriešu un ģimeņu grupā 2013.gada 6.oktobrī braucām kopīgā au-tobusā uz Skrundu un tās apkaimi apska-tīt labākās vietas: piena muižu „Berghof ”, šitaki sēņu audzētavu „Garīkas”, Lēnu Sv. Trīsvienības katoļu baznīcu, zivaudzētavu „Skrunda”, kur tirdzniecībai audzē karpas un līdakas.

Pa ceļam autobusā pa mikrofonu tika pastāstīts par Skrundas vēsturi. Izrādās, ka tieši Skrundā tikušas austas kuģu bu-ras, ar kurām Kurzemes Hercoga Jēkaba kuģi ceļojuši pa pasauli un kolonizējuši Tobago salu.

Piena muižā, kas atrodas ļoti tuvu Skrundai, apskatījām piena muzeju, kurā redzējām daudzus priekšmetus, ko 20. gs sākumā izmantoja piena ražošanā. Īpaši kolorīta bija padomju laiku TV filmiņa par kolhoza slaucējām. Bērniem ļoti patika arī „paslaukt gotiņu” - patiesībā mākslīgi uztaisītu slaucamo ierikti „govs imitācija”, kur piena vietā spainī lija ūdens.

Šitaki sēņu audzētavā daudz uzzinājām par pašām sēnēm un nobaudījām izcili garšīgu sēņu zupu. Šitaki sēnes aug rindā sastutētos koku stumbriņos trīs gadus. Pašā sēņu audzētavā saimnieki ekskursan-tiem realizējot 10 tonnas sēņu gadā!

Kultūrvēsturiskai ievirzei apmeklē-jām Lēnu Sv. Trīsvienības katoļu baznīcu (celta 1750. -1756.g.), kuras kapenēs ap-glabāta kāda dižciltīga persona: Hercoga Frīdriha Kazimira otrā sieva Elīzabete Sofija (1674.- 1748.) Viņa bija paša Prū-sijas karaļa māsa, kā arī Hercoga Jēkaba vedekla un uz diviem mēnešiem vēlākās Krievijas imperatores Annas I Roma-novas (jeb Annas Joanovnas) vīramāte. Mūsdienās baltā mūra baznīca ir atvērta 24 stundas diennaktī.Tās draudzē rūpējas par no alkohola vai narkotikām atkarīgo cilvēku rehabilitāciju.

Skrundas zivjaudzētavas saimnieks Arnis Zalcmanis mums laipni parādīja plašos mākslīgos zivju dīķus (skaitā 70), kuros mīt ļoti daudz gulbju. Apskatījām karpu un līdaku audzēšanas dīķus, kā arī varējām iegādāties zivis vakariņām mājiniekiem.

Bijām priecīgas tikties ārpus pirm-dienu vakariem un vienlaikus daudz ko uzzināt par dzimto Latviju.

Pateicoties daļējam Latvijas konventa atbalstam, ekskursiju organizējām tā, lai piedalīties varētu atļauties gan ģimenes, gan studentes.

Ekskursiju organizēja t/l lit!kom! !

rudens ekskursija

taut! Dace Šulmane, dr.iur., 141.c.

▲Imerietes ar bērniem, dažiem vīriem un zivju audzētāju Andri Zalcmani Skrundā

56

Toronto imerietes ar ģimenēm kuplā skaitā 2012.g. 9. decembrī bija sanākušas t/l sen! Kristīnas Soutares mājā svinēt Ziemassvētkus. Kamēr visi ciemiņi ieradās, baudījām garšīgas uzkodas un atspirdzinājumus. Bērni ar nepacietību un satraukumu, kā arī mēs, dziedot Zie-massvētku dziesmas sagaidījām Ziemas-svētku vecīti. Drīz vien viņš ieradās un tika saņemts ar lielu sajūsmu. Bērni bija priecīgi atkal satikt vecīti. Nodziedājām vēl dažas dziesmas un tad sekoja bērnu priekšnesumi un dāvanu pasniegšana. Noklausījāmies visvisādus pantiņus, kā arī kokļu spēli. Pēc visiem lieliem priekiem baudījām gardo svētku maltīti, ko gatavoja mūsu t/l ekon! taut!fil! Alda Hāns. Visi bērni spēlējās un priecājās godīgi kopā, kamēr pieaugušie baudīja draudzīgo vakaru un priecājās patīkamā kompānijā. Svinējām ne vien Ziemas-svētkus, bet arī fil! Elitas Pētersones vīra Vilņa (korp! Frat! Academica!) dzimšanas dienu. !

Ziemassvētki Toronto

ĢIMENES LOKĀ

◀No kreisās: Paul Ricciatti (aizsegts), fil!fil! Inara Soutar, 48.c., Rita Ricciatti, 78.c., t/l vicesen! Silvija Meijere, 78.c., Dagnija Ziediņa, 80.c., Marisa Zubāne, 105.c., Daina Csapo, 50.c., t/l sen! Kristīna Soutar, 104.c. ar vecāko dēlu Maksimu

◀Uz grīdas no kreisās: Karlīne Zubāne, Alda Ezers, Liene Zubāne un Matīss BrantsUz dīvāna: fil! Daina Csapo, 50.c., Maksims Soutar, t/l sen! fil! Kristīna Soutar, 104.c., Artūrs Soutar, fil!fil! Ināra Soutar, 48.c., Elita Pētersone, 50.c., un Gita Ezera, 56.c.

◀Fil!fil! Vera Kronberga, 56.c., un Rasma Ruģele, 36.c.

57

Vai zini, kas ir Teslas spole? Cik var satilpt kubikmetrā? Kā „noturēt” ūdens pili? Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem marta pirmajā sestdienā mēģināja rast imerieties un viņu bērni, kas devās skatīties Zilus brīnumus Rīgas centrā izveidotajā zinātkāres centrā.

Zinātkāres centrā mūs sagaidīja taut! Madara Martinsone un m! Līga Arāja. Sākumā ikviens varēja iepazīties ar sev tuvākajiem un aizraujošākajiem eksponā-tiem – cilvēka modeli, spalvu gaisā, slīpo istabu un daudziem citiem. Tam sekoja stāstījums par galvenajiem centra ekspo-nātiem un atbildes uz zinātkāro imeriešu jautājumiem. Visbeidzot noskaidrojām, cik no mums var satilpt kubikmetrā (skat. attēlu).

Paldies par šo brīnišķīgo iespēju izzi-nāt pasauli, to labāk iepazīstot. !

Zili brīnumi sestdienas rītā

fil! Inguna Skadiņa, 104.c.

Pats lielākais brīnums un prieks bija sastapt sen neredzētas imerietes ar viņu mazajiem

▲Zilos brīnumus atklāja 19 bērni ar saviem vecākiem

58

Šoreiz vēlos pastāstīt par ekspedīciju uz Sibīriju 2012. gadā, no 15. līdz 29. jū-nijam. Jā, tieši par ekspedīciju, nevis ceļo-jumu vai ekskursiju. To jau sesto gadu pēc kārtas organizēja fonds „Sibīrijas bērni”, dodot iespēju apskatīt bijušās deportāciju vietas Sibīrijā, kur tolaik izsūtītie bērni pavadījuši ilgāku vai īsāku laiku pēc 1941. un 1949. gada izsūtīšanām.

Arī mani 7 mēnešu vecumā kopā ar vecākiem, brāli un vecmāmiņu izsūtīja uz Sibīriju. Braucām vienā vagonā ar Inesi Leli (Studāni) un viņas vecākiem. 18 dienas ilga ceļš līdz nometināšanas vietai Krasnojarskas apgabala Kanskas rajona Harlovas sādžā. Tur 1941. gada oktobrī savāca mūsu tēvus un aizveda uz Rešotu nometnēm. 1942. gada martā nomira mana vecmāmiņa, bet 1943. gada oktobrī nometnē mira arī mans tētis. Māmiņa ar manu brāli un mani, meklējot labākus apstākļus izdzīvošanai, sākumā pārcēlās uz netālo sovhozu „Krasnij Majak” (Sarkanā Bāka), pēc tam uz strādnieku ciematu Fiļimonovu, kur piena produktu pārstrā-des fabrikā dabūja grāmatvedes darbu. Tur mēs nodzīvojām vairāk nekā 10 gadus.

Mūsu maršruts bija šāds: Rīga – Mas-kava – Blagoveščenska (Amūras apgabals)

– Belogorska – Vozžajevka – Tinda, tad trīs diennaktis vilcienā līdz Krasnojarskas apgabalam: Kanska – Rešoti – Ilanska – Tasejeva – Tarai – Fiļimonova – Imbeža – Suhanoja – Krasnojarska – Maskava – Rīga. Ceļš gāja gar mūsu izsūtījuma vietām, tādēļ es vēlējos aizbraukt tur, kur bija pavadīti 13 manas bērnības gadi. Zīmīgi, ka atbraucām no izsūtījuma kopā ar Inesīti 1954. gada 14. jūnijā - tieši pēc 13 gadiem. Gribēju sameklēt kapus Re-šetos, kur varētu būt apglabāti mūsu tēvi, apmeklēt ciematu, kur biju pavadījusi bērnību, un Krasnojarskā atrast augstsko-lu, kurā mācījies mans brālis.

Grupā bijām 28 cilvēki. No Sibīrijas bērniem 3 tikām izsūtīti 1941.gadā, 6 bija no izsūtītajiem1949. – 1950. gadā, un 2 tika izsūtīti divas reizes. Brauciens bija samērā grūts gan morālā, gan fiziskā ziņā. Kanskā dabūjām sliktu autobusu, tas mums sagādāja pārsteigumus katru dienu – dega, kūpēja, slīka, lūza pa Sibīri-jas sliktajiem ceļiem un taigas bezceļiem. Laiks bija karsts, līdz +35 grādiem, un knišļi koda bez žēlastības. Viss tieši tā, kā toreiz pirms 70 gadiem. Kad likās, ka ir pilnīga bezcerība, visi lūdzām Dievu, un brīnumi notika: pēkšņi taigā un bezceļos

Atgriešanās bērnības zemē Sibīrijā

Fil! Marija Krūmiņa, 106. c.

CEĻOJUMS

Pirms tālāk aizejat,Bijušo klusi pieminat.

▲Atklājot piemiņas plāksni fil! Marijas Krūmiņas tēva, mācītāja Edgara Rumbas piemiņai

59

parādījās mašīna, kura varēja mums palī-dzēt. Svētīgi, ka ar mums kopā brauca mā-cītājs Guntis Kalme, kurš palīdzēja uzturēt optimismu un cerību, ka viss izdosies.

Visās nosauktajās apdzīvotajās vietās meklējām bijušās mājas un latviešu kapus. Dažus ciematus neatradām vispār, jo to vairs nav. Dažās vietās satikāmies ar 1941. gadā izsūtītajiem latviešiem, kuri nav atgriezušies Latvijā. Arī latviešu ciematā Suhanojā latviski runāja un saprata tikai trīs sievietes cienījamā vecumā.

Mani vairāk interesēja Kanskas ra-jons. Rešotu stacijā un ciematā (veikalos, aptiekā) cilvēkiem uz ielām jautājām, kur varētu atrasties tie kapi, kur glabāti kara laikā mirušie ieslodzītie. Tā pavisam citā ciematā Kafeļnoje atradās kāds lietuviešu tautības vīrs, kurš zināja, kur atrodas Lietuviešu kapi. Viņš iekāpa mūsu auto-busā un aizveda mūs uz šiem kapiem. 12 kilometrus braucām vairāk nekā divas stundas. Lietuvieši jau 1986. gadā tur bija uzlikuši un iesvētījuši lielu krustu par godu bojā gājušajiem deportētajiem tautiešiem. Pie šī krusta pamatnes pie-stiprinājām piemiņas plāksnīti arī manam tēvam, kurš miris Rešotos, cerībā, ka šinīs kapos ir viņa atdusas vieta.

Man laimējās, es tiku arī Fiļimonovas ciematā un sovhozā „Krasnij Majak”, kur pagājusi mana bērnība. Tur pēdējos 60 gados daudz kas izmainījies, un jāteic, uz labo pusi. Toties Harlovas sādžas vispār vairs nav, līdz ar to vecmāmiņas kapus atrast neizdevās.

Blagoveščenskas, Tasejevas, Krasnojar-skas novadpētniecības muzejos atstājām „Sibīrijas bērnu” fonda veidotās piemiņas plāksnes par godu Sibīrijā bojā aizgājuša-jiem bērniem un viņu mātēm. Katrā vietā mēs stāstījām par Sibīrijā pavadītajiem gadiem gan muzeju darbiniekiem, gan tur palikušajiem latviešiem, kuri latviski vairs nerunā. Tika izrādītas arī dažas no Dzintras Gekas veidotajām filmām, tās tika uzņemtas ar lielu atsaucību.

Pēdējais punkts Sibīrijā bija Krasnojar-ska - apgabala centrs ar 1 miljonu iedzīvo-tāju. Pilsēta izveidota Jeņisejas sārto klinšu krastos. Tur apmeklēju vairākas mācību iestādes, kurās mācījušies izsūtīto latviešu bērni, tostarp arī Mežu tehnisko institūtu, kur četrus gadus mācījās mans brālis.

Jaukus brīžus mums sagādāja Latvijas vēstniecības darbinieki Maskavā un tikšanās ar latviešu diasporas pārstāvjiem, noskatoties Dzintras Gekas filmas par Sibīriju.

Īstenībā priecājos, ka es vēlreiz izbraucu Sibīrijas ceļus un varēju izturēt brauciena grūtības. Jutu līdz tiem Sibīri-jas bērniem, kuri savus bijušos ciematus un mājas vairs nevarēja atrast. Apbrīnoju to sīkstumu un izturību, ko šis brauciens prasīja no mums visiem. Lai cik arī nesūkstītos par daudzajām sēru dienām kalendārā, domāju, ka 14. jūniju un 25. martu mūsu tauta nedrīkst aizmirst kaut vai to cilvēku dēļ, kuri neatgriezās, un arī tādēļ, lai šādas dienas nekad neatkārto-tos. !

Latviešu ciematā Suhanojā latviski runāja un saprata tikai trīs sievietes cienījamā vecumā

▲Tā tagad izskatās ciemats, kurā Marija pavadīja bērnību izsūtījumā

60

Pirms pāris dienām devos pasērfot. Pirmā saules diena pēc 2 nedēļu lietainā „ziemas” perioda. Daudz sērfot nesa-nāca, jo viļņi sitās pret zemi un gadījās arī iekļūt divos četrmetrīgajos, kas mani samala; priecīgi tas nav. Dvielis nežūst.

Izgulējos un gribējās brokastu maizīti ar daudz daudz sēkliņām. Devos ārā no mājas, pāris soļu attālumā mazais „visa kā” pārtikas veikaliņš. Pie kases indietis, tā tas ir vienmēr. Palūdzu savas maizītes, paņēmu kilogramu klementīnu, devos tālāk uz nākamo veikaliņu pēc dārze-ņiem un siera. Tad vēl viens veikaliņš. Tu smaidi un tev smaida, sarunvaloda ar pāris žestiem un frāzēm man ir izkop-ta, dažkārt mani notur par vietējo dēļ pārliecinošiem ievadvārdiem, bet tad ātri vien „uzkaros”. Saule staigā man līdzi no bodes uz bodi, ēkas ir četru logu platumā, un atkal jau esmu savās mājās. Šaurās koka kāpnes uzved uz Karlsona dzīvoklīti. Izkāršu veļu.

Izeju ārā izkārt dvieli. Džinsās dikti cepina, bezvējš. Ja saule spīd, veļa žūst 40 minūtes, ja sauli nomaina lietus periods, drēbes mājās žūst 4 dienas. Bez jokiem. Tas nedaudz skumīgi.

Pie reizes izmantoju izdevību ieturēt vēlas brokastis uz jumta. Kopā ar suni. Brokastis gan ieturu tikai es. Piparmēt-ru tēja no Latvijas ar nupat cepto gardo sēklu maizīti, žāvēto desiņu un sieru no Azoires salām. Papētīju gūglē un vikipē-dijā – gandrīz trīs reizes lielāka nekā Ma-deira. Sākšu ar Madeiru kādu citu reizi.

Kastaņu dūmu mākoņus uz ielām nomainījuši spilgti tumšoranži klemen-tīni. Sulīgi. Ja zin, kur pirkt, arī super saldi. Te ielās valda miers, to simbolizē lēnīgums un nesteidzība, kas izraisa arī smaidu un vairo komunikāciju. Šī ir mana otrā pilsēta, kaut arī pati esmu tikai pilsētniece, grozos pa centru vien. Man tik ļoti iegaršojās kastaņi! Tīk gan cepti, gan vārīti. Izstrādāju savu kastaņu iegriezumu teoriju. Sāku skatīties filmu Lisbon story; ieraugot pazīstamas vietas, pārņem neparasta sajūta. Nekad nebiju devusies uz citu valsti apzinātā vecumā ilglaicīgi. Interesanti vērot, kā valoda nosēžas, kā aug sapratne par citu kultūru un klimatu.

Vispār tādas tās pankūkas, tagad jūs zināt. Visai drīz iejukšu Rīgas dunā un šļurā, vēl pēc kāda laiciņa arī aizmirsīšu, kā ir uz ielas bučoties ar svešiniekiem (sasveicinoties), vēl pēc laiciņa atkal būšu rīdziniece. Nezināju, ka ir tik iespējami un tik viegli aizbraukt uz citu valsti un tur iedzīvoties. Vajadzīga tikai pase, 15 kg mantu minimuma, pēc pāris dienām arī dzīvesvieta ir atrasta, un uz ielām jau iespēja satikt paziņas.

Sēžu uz jumta un šūpoju kājas. Lejā joņo tramvaji, ielas ir šauras, un saule spilgta. Ietves klātas ar nelieliem akmens klucīšiem, lietus laikā slideniem. Ēkas apdarinātas spilgtām, ornamentālām flīzī-tēm, ielas stāvas, slīpas, šķības un šauras. Kur tik ej – visur spēsi saprasties angļu mēlē vai ar žestiem. !

Portugāle

taut! Guna Poga, 143.c. Tu smaidi

un tev smaida, sarunvalo-da ar pāris žestiem un frāzēm man ir izkopta, dažkārt mani notur par vietējo

(Fragments no pārdomu dienasgrāmatas studiju laikā Portugālē)

CEĻOJUMS

61

Galvenais mērķis bija nosvinēt Vitas* dzimšanas dienu ar skrējienu „cik gadiņu, tik kilometriņu”. Tad tas „apauga” ar blakus piedzīvojumiem – ar piknika paklājiņa bobsleju kalnos, policistēm gumijas zābakos, 10 kūkām 10 dāmām un sejas masāžu Austrijas peldētāju komandai.

Lai lasītājas saprastu kontekstu, man jāpaskaidro, ka tai tālajā 2012.gadā Vita vēl dzīvoja Itālijā (tagad viņa pārcēlās tuvāk Rainim, uz Šveici). Un tieši šajā gadā, 23.jūnija vakarā, Vitai un Corrado atskrēja Jānītis. Bet stāsts ir par decembri.

Ceļojums sākās nedaudz agrāk, kad mēs ar Sigitu un Gundegu aizbraucām pie Vitas kādas trīs dienas pirms Venēcijas brauciena – staigājām pa Itālijas sniego-tajiem kalniem, zīmējām eņģeļus sniegā, pikojāmies, šļūcām no kalna uz piknika segas un pirmo reizi dzīvē vakariņām mizojām divus ļumīgus, jēlus astoņkājus.

Tad mēs sapakojām pāris ģitāras, če-modānus ar Jānīša pamperiem, burciņām un smalkajiem ancukiem un braucām ar vilcienu uz Venēciju. Venēcijas stacijā sa-tikām vēl sešas imerietes. Kaut arī tā bija plānots, sajūta bija neticama – 10 imerie-tes, kam pa visām mājās ir palikuši 18 (!) bērni, satiekas šeit, Venēcijā, lai nosvinētu savas draudzenes dzimšanas dienu!

Mēs svinējām, ak jel, kā svinējām – bija garas pastaigas, ģitāras un dziesmas līdz vēlai naktij, vakariņas restorānā, „šopings” apakšveļas veikalā, „Spritz”, „Prosecco” un, protams, itāļu kūkas katrā noguruma brīdī. Nakts pastaigā katra bija sagatavojusi Vitai apsveikuma dzejo-li, ko skaitīja tad, kad saņēmās – viena uz tiltiņa pāri romantiskam kanālam, otra

sēžot uz gultas malas, trešā uz laipām Sv.Marka laukumā u.t.t. Jancis godīgi gu-lēja ratiņos, un četras imerietes viņu kā karali nēsāja pa Venēcijas kanālu tiltiņu trepītēm. Pusnaktī Sv.Marka laukumā nodziedājām Vitai viņas coeta dziesmu „Mans brūtgāns ir jātnieks”.

Nākošajā dienā mēs pārcēlāmies tuvāk Gardas ezeram, lai realizētu plāna pēdējo daļu – cik gadiņu, tik kilomet-riņu. Lai nu tas gadiņu skaits paliek stingrs noslēpums, bet skrējām mēs ap ezeru stundas četras ar astīti. Tās, kuras neskrēja, bija parūpējušās par kalorijām bagātām vakariņām no labākajiem itāļu produktiem jubilārei un viņas līdzskrējē-jām. Vakars vainagojās ar peldēm karsta-jos baseinos, Prosecco un sejas masāžu Sirmiones termās.

Vai jūs zināt, kā tas ir – četras stundas sportot, gardi paēst, izpeldēties karstos baseinos un ļaut imerietes maigajām ro-kām masēt Tavu seju? Nav pasaulē daudz baudu, kas tam līdzinātos!

Stāsta morāle? Draudzība. Novēlu katrai imerietei tik labas imerietes!

P.S. Un kur tad tā policiste gumijas zābakos? Venēcijā bija plūdi!

P.P.S. Brauciena fotoreportā-žu variet aplūkot šeit: www.ej.uz/ImeriaVenezia2012

*Rakstā darbojas sekojošas personas, ko turpmāk minu tikai pirmajā vārdā: fil!fil! Vita Začesta, 113.c., Dace Bande-re, 114.c., Sigita Kazūne, 110.c., Anda Ērgle-Bīmane, 119.c., Sarmīte Blūma, 115.c., Gundega Grīnberga, 117.c., Anita Straujuma, 110.c., Līga Brice, 121.c., Zane Liepa, 116.c., Elīna Dambekalne, 116.c. !

Cik gadiņu, tik kilometriņu!

Fil! Anita Straujuma, 110.c.

Mēs svinē-jām, ak jel, kā svinējām – garas pastaigas, ģitāras un dziesmas, vakariņas restorānā, „šopings” apakšveļas veikalā, „Prosecco” un, protams, itāļu kūkas

10 imerietes Itālijā

▲No kreisās: fil! fil! Elīna Dambekalne, Zane Liepa, Līga Brice, Anita Straujuma, Gundega Grīnberga, Sarmīte Blūma, Anda Ērgle-Bīmane, Sigita Kazūna, Dace Bandere, Vita Začesta

62

Vecgada vakarā tiekoties pie fil! Ineses Leles, 106.c., mūsu coetus (106.c.) pārrunā ne tikai aizgājušā gada notikumus, bet kaļ arī ceļojumu plānus nākamajam gadam. Laimīgi sagadījies, ka visas esam lielas ceļotājas un mūs nebaida slikti laika apstākļi un neērtības. Par gadskārtēju tra-dīciju ir kļuvis laivu brauciens no Līgatnes līdz fil! Ivara Grīšļa, sel! vecāku mājām Inciemā. Šī brauciena neatņemama sastāv-daļa ir upes dziesmas un Ivara mammas gardās kotletītes ceļojuma noslēgumā. Otrs ceļojums tiek plānots divu dienu garumā.

Vairāk nekā 10 gadu laikā krustu šķērsu izbraukāta Latvija, pabūts kaimiņos Lietuvā, Igaunijā un Prūsijā. Šajos gados līdzbraucēju kompānija ir mainījusies – daži bērni izauguši un tagad ceļo paši, bet citi beidzot paaugušies un ar prieku dodas līdzi. Mums četrām parasti pievienojas 105.c.fil! Dace Melberga, jūrmalnieces fil!fil! Inese Urpena un Arita Danilāne, kā arī fil! Ligija Roze no Ņujorkas.

Gadu gaitā esam sapratušas – lai ceļojums izdotos, svarīga ir pareiza grupas vadītāja izvēle. Mūsu ceļveži ir fil!fil! Marija Krūmiņa un Signe Plāte. Viņas ne tikai izplāno maršrutu, sagatavo vēstu-risko un literāro pusi, bet arī katrā vietā sarunā gidus un naktsmājas. Šogad ceļo-juma mērķis bija Daugavpils cietoksnis ar Rotko mākslas centru un Lietuvas Sēlijas Austrumu daļa. Daugavpils cietoksnis ir Austrumeiropā vienīgais bez pārmaiņām saglabājies 19.gadsimta pirmās puses cietoksnis ar bastioniem piecstūru formā. Tajā atklātais mākslas centrs Daugavpilī dzimušajam pasaulslavenajam māksli-niekam Markam Rotko mūs nespēj atstāt

vienaldzīgus – kādam viņa māksla šķiet nesaprotama, bet citi ir sajūsmā. Gida pavadībā redzam, kā mākslinieks attīstījies un atradis savu īpašo gleznošanas manieri, kļūstot par abstraktā ekspresionisma tēvu.

Mums Daugavpils cietoksnī tik ļoti patika, ka nolemjam braukt vēl, lai īpaši pievērstos cietokšņa apskatei. Tālākais ceļš ved uz Lietuvu. Salīdzinot ar Latvijas pierobežu, kaimiņu zeme mums liekas turīgāka – mājas ir krāšņas un sakoptas. Zarasu kūrortpilsētiņā pie 3 ezeriem ir tikpat skaisti kā Šveicē, spriež zinātāji. Tieši Annas dienā esam nelielā pilsēti-ņā Anīkšči, kur notiek lielas svinības. Pilsētā ir divi objekti, kas jāredz – Svētā Mateja baznīca ir visaugstākā Lietuvā (79 m) un šaursliežu dzelzceļa muzejs. Protams, baznīcas tornī uzkāpj visi un arī izmēģina vizināšanos ar rokas piedziņas drezīnu dzelzceļa muzejā. Nākamais objekts ir Lietuvā slavenākais un katram lietuvietim dārgākais Puntukas akmens. Tas ir ievērojams gan tā lieluma dēļ, gan pateicoties gadījumam ar velnu. Leģenda stāsta – Anīkšču draudzes iedzīvotāji cēla baznīcu, bet velns nolēma nolikt akmeni durvju priekšā. Par laimi iedziedājās gailis un akmens izkrita velnam no rokām.

1943.gadā uz akmens iegravēja barel-jefus ar lidotāju Dariusa un Girena testa-mentu, kuri 1937.gadā veica beznosēša-nās lidojumu no Amerikas uz Lietuvu.

Ceļojuma laikā kāpām skatu torņos, peldējāmies ezeros un rīkojām piknikus. Katrai redzētai vietai ir īpašs stāsts, tieši tā-pēc tās paliek atmiņā. Kopā ceļojot, varam baudīt savstarpēju sirsnību, dzirksteļojošu humoru un tuvāk iepazīt viena otru. !

Kopīga ceļošana jau vairāk nekā 10 gadus

Fil! Ineta Grīsle, 106.c.

Brauciena neatņema-ma sastāv-daļa ir upes dziesmas un Ivara mammas gardās kotletītes ceļojuma noslēgumā

▲Imerietes Lietuvā 2013.gada vasarā

CEĻOJUMS

63

fil! krista ricciatti, 137.c., toronto kopa, kanādā, krāsu referāts „Daiļslido-šana”. Mācību joma: grāds tirdzniecības va-dības nozarē (Bachelor of Commerce degree in Marketing Manage-ment) kristaricciatti@gmail.com Kopš trīs gadu vecuma, Krista ricciatti ir bijusi daiļslidotāja. referātu viņa iesāka, stāstot par daiļslidošanas sportu, kādos mērogos un līmeņos sacensības un čempionāti notiek pasaulē. Daiļslidošanas vēsture tiek aprakstīta no paša sākuma, bronzas laikmetā, tur-pinot ar daiļslidošanas attīstību un par ievēro-jamiem cilvēkiem, kuri iespaidojuši pārmaiņas šajā sporta veidā pēdējo 300 gadu laikā. referāta beigās Krista dalās ar savu personīgo pieredzi ne tikai kā daiļslidotāja, bet arī kā trenere. Viņa stāsta par nepieciešamo sertifikāciju, lai sasnieg-tu pašreizējā trenera kvalifikāciju. Krista ir mācījusi daiļslidotājus, no kuriem vairāki ir ie-guvuši medaļas dažāda līmeņa sacensībās un čempionātos.

Krāsu referāti

KRĀSU REFERĀTI

2012./2013. mācĪBu gaDs, mag!lit! nora cāBe, latvijas konventstoronto kopa 2013./2014. mācĪBu gaDs, mag!lit! lĪva Brēmere, latvijas konvents

Šajā sadaļā apkopotas 2012./2013.m.g. un 2013./2014.m.g. rudens semestrī lasīto krāsu referātu tēmas, lai varam gūt priekšstatu izvēlēto tēmu dažādībā

m! rūtas saldābo-las, 146.c., krāsu referāts „zināmākās indes un indīgie augi latvijā” kore-ferente – fil! ilze Daliņa, 43.c.rūtas prezentācija bija labi izstrādāta un stāstījumā tika iekļauti gan interesanti fakti par zināmākajām un bīstamākajām indēm, ar kurām tikuši noindēti slaveni vēsturis-ki personāži, gan par indīgākajiem augiem, kas sastopami šeit pat Latvijā. Šis bija pirmais referāts, kurš tika nosūtīts koreferēšanai ārpus Latvijas kopām, un fil! Ilze Daliņa sniedza labus komentārus un ieteikumus, kurus rūta bija ņēmusi vērā.

m!lienes Blijas krāsu referāts „zemgales novada tautastērpi”Liene izvēlējās rakstīt par Zemgales novada tautastērpiem, pateicoties atrastajai vecmāmiņas austajai Zemgales novada villainei un jostai. Tika izpētītas Zemgales novada tautastērpu tradicionālās iezīmes, raksti un valkāšanas tradīcijas, kā arī to pie-lietojums mūsdienās. referāta prezentācijā tika demonstrēts gan visiem zināmais «sau-līšu» raksts brunčiem, gan maz zināmo, Zem-gales tērpam raksturīgo rotaslietu attēli.

m! agneses veckalnes, 146.c., krāsu referāts „imerias krāsas pasaules kultūrās un psiholoģijā”Agnese apskatīja seko-jošos jautājumus: kas ir krāsa; cik krāsas mēs redzam; kā tās ir attīs-tījušās laika gaitā un ko konkrēti Imerias krāsas nozīmē un simbolizē dažādās kultūrās. Brūnā krāsa – zemes krāsa, draudzība, vienkāršība, stabilitāte, komforts, mājīgums, smags darbs, verdzība.Zilā krāsa – debesu krāsa, miers, vēsums, dievišķība, uzticība, sēras, depresija.Zelta/ dzeltenā krāsa – saules krāsa, inteliģence, prieks, optimisms, gods, slava, greizsirdība, nodevība, gļēvums.

m! andas pramal-tes, 148.c., krāsu referāts „vispārējie latviešu Dziesmu un Deju svētki”Anda iesāka savu stāstījumu par Dziesmu svētku vēsturi, to attīstību un simboliku. referātā Anda pievērsa pastiprinātu uzmanību imeriešu Dziesmu svētkiem un bija apko-pojusi vairāku imeriešu stāstus no personiskās pieredzes. Anda ar savu pozitīvo nostāju un krāšņajām bildēm aizveda mūs atpakaļ jūlija Dziesmu svētku atmiņās un radīja patīkamu gaisotni.

m! lienes kunigas, 145.c., krāsu referāts par tēmu „imeras novads.”Liene kā vēsturniece prata lieliski izcelt interesantākos faktus par Vidzemes pusi, kur tek mazā, dzīvīgā upīte Imera un ko agrāk dēvē-ja par Imeras novadu. Liene stāstījumā iekļāva daudz būtiskus vēstures faktus, kā arī izveda mūs nelielā virtuālā ekskursijā pa Imeras novada spilgtajiem un ievērojamiem dabas un arhitektūras pieminek-ļiem! Kopīgi nolēmām, ka ar virtuālu ekskursiju mums nav gana un kādā siltā nākamā se-mestra dienā dosimies uz izdaudzināto Imeras novadu gides Lienes Kunigas pavadībā! m! Baibas ragas, 146.c., krāsu refe-rāts „Baltijas dzin-tars, tā veidošanās un izmantošana”Baiba pārsteidza ar stāstījumu par dzintaru – sākot no aizkustinošās lietuviešu teikas par Jūrati un Kastīti un beidzot ar pašas Baibas veikto ekspedīciju gar Baltijas jūras krastu, meklējot dzintaru pēc vētras. Vai zinājāt, ka Latvijā no dzintara uzsākts veidot kompozītu dzintara pavedienus, no kā va-rētu ražot ārstniecisku apģērbu? Un vai zinājāt, ka dzintara īstumu var vienkārši pārbaudīt sālsūdenī – dzintars peldēs pa virsu?Jāatzīmē, ka Baibas krāsu referātu lit!kom! Maijkomeršā novērtēja kā labāko 2012./2013. mācību gadā.

m! Danielas sirovat-skas, 147.c., krāsu referāts „ojāra vācieša dzīves gājums”Daniela bija iepazi-nusies ar bagātīgu informācijas klāstu, apmeklējusi dzejnieka muzeju un gluži vai uzsūkusi informāciju no muzeja darbiniecēm, kā arī uzmeklējusi dzejnieku Imantu Auziņu, kurš diemžēl nevarēja ierasties, bet bija uzrakstījis atzinīgus vārdus par Danielas darbu!Danielas sirdij tuvs ir dzejolis «Meitenei no manas klases» no dzejoļu krājuma «Tālu ceļu vējš». To viņa mums nolasīja. Pēc fil! Andas Ērgles Bīmanes pārdomām par to, vai mūsdienu jaunieši māk kādu dzejoli no galvas, Daniela sniedza brīnišķīgu paraugde-monstrējumu ar dzejoli «Gauja.»

m! aijas urķes, 145.c., krāsu referāts „kopīgais zentas mauriņas dzīvē un darbā „frančeska””Aija ļoti atraktīvi mums pastāstīja par Zentas Mauriņas dzīves gājumu, kā arī bija pat uzmeklējusi māju, kurā Z.Mauriņa bija dzīvo-jusi rīgā. Stāstījumu lieliski papildināja Aijas sagatavotie izdales materiāli: Z. Mauriņas atziņas. Starp citu, Imerias bibliotēkā pieejamas daudzas Z.Mauriņas grāmatas, no kurām Aija izveidoja mazu izstādi.

m!laimas līberes, 145.c., krāsu refe-rāts „latvijas zirgu šķirne”Laimai kā zirgu mīļo-tājai un pieredzējušai jātniecei bija daudz in-teresantas informācijas, ko pastāstīt par īpašo Latvijas zirgu šķirni un tās izveidi 20.gs. Lat-vijā. Mūsdienās Latvijā izaudzētie zirgi ir labi novērtēti pasaules zirgu tirgū un guvuši pat olimpiskās medaļas.

m! martas ozolas, 145.c., krāsu refe-rāts „Dzemdes kakla vēzis – saslimstība un profilakse”Martas referāts ļāva uzzināt, kāds ir vēzis, kas izraisa dzemdes kakla vēzi, kāda ir statistika un, protams – ko ikviena no mums var darīt, lai pasargātu sevi no šīs saslimšanas.Martas referāta koreferente bija mūsu cienījāmā filistre un onkoloģe – fil! Signe Plāte.

m! alvīnes labanov-skas, 144.c., krāsu referāts „medniecī-ba latvijā.” korefe-rente – medniece elīna ozola.Alvīne bija izstrādājusi interesantu darbu par medniecību vēsturē un mūsdienās Latvijā. Alvīnes ģimenē (no kurām divas Alvīnes māsas – Anete un Agate – arī ir imerietes) ir vairāki mednieki un noskaidrojām, ka kļūt par mednieku ir diezgan sarežģīti (jākārto eksāmeni, jāsaņem atļauja u.c.).

64

▲Latvijas konvents. 148.c. No kreisās: Ieva Farenhorste - Rīgas Tehniskā universitāte, Būvniecības fakultāte, Profesionālais bakalaurs ģeomātikā, 1. kurss; Linda Bernāne (izstājusies); Santa Janisela - Biznesa augstskola „Turība”, Uzņēmējdarbības vadības fakultāte, Profesionālais maģistra grāds uzņēmējdarbības vadībā (MBA), 2. kurss; Liene Zemniece - Rīgas Stradiņa universitāte, Medicīnas fakultāte, Medicīna, 4. kurss; Anda Pramalte - Rīgas Stradiņa universitāte, Medicīnas fakultāte, Medicīna, 3. kurss; Liāna Nukševica (izstājusies); Anete Veigule - Latvijas universitāte, Juridiskā fakultāte, Tiesību zinātnes profesionālā maģistra studiju programma, 1. kurss; Kristiāna Viļuma; priekšā taut! Inese Pelnēna, 138.c., s/l audz!

▲ m! Amanda Bērziņš studē komunikāciju zinātnes Mičiganas Štata universitātē, East Lansing, Mičiganā. Garezera vasaras vidusskolas absolvente. Amandas māte ir mūsu fil! Anita Bērziņš-Strautmanis, 85.c., Čikāgas kopa

▲m! Lija Krievs studē kinezioloģiju, kā arī reklamēšanu Mičiganas Štata universitātē, East Lansing, Mičiganā. Garezera vasaras vidusskolas absolvente

▲Anglijas kopa 149.c. No kreisās: m! Elīza Grīsle – Leidenes Universitāte, starptautiskās tiesības; fil! Ruta Forman, s/l audz!; m! Ilze Vīksne – Edinburgas Universitāte, ieguvusi bakalaura grādu vācu un franču filoloģijā, šobrīd studē maģistratūrā Londonā; m! Laima Bryden – Notighemas Universitāte, ieguvusi bakalaura grādu vācu un franču filoloģijā

Kalamazu kopa

Jaunuzņemtās meitenes

JAUNIE COETI

65

▲Latvijas konvents. 149.c. No kreisās: Krista Nītiņa – Rīgas Stradiņa universitāte, Medicīnas fakultāte, Studiju programma – medicīna; Inga Sīle – Rīgas Stradiņa universitāte, Farmācijas fakultāte, farmācija, 5.kurss; Dana Tjurina – Rīgas Stradiņa universitāte, Eiropas studiju fakultāte, Starptautisko attiecību maģistrs, 2013. gadā iegūts maģistra grāds; taut! Inese Pelnēna, 138.c., s/l audz!; Līga Arāja – Rīgas Stradiņa universitāte, Medicīnas fakultāte, Medicīna, 5. kurss; Annija Sermūksle (izstājusies); Laine Paidere – Rīgas Tehniskā universitāte, Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultāte, Bakalaurs ķīmijas tehnoloģijā, Ķīmijas tehnoloģija, 4. kurss; Šarlote Leikuma; Agnese Ločmele – Rīgas Stradiņa universitāte Rehabilitācijas fakultāte, fizioterapijas studiju programma

▲Latvijas konvents. 150.c. No kreisās: Elīna Māliņa - Latvijas Mākslas akadēmija, Restaurācija, 2. kurss; Maija Apine - Rīgas Stradiņa universitāte, medicīna, 6. kurss; Madara Onževa - Latvijas universitāte, Medicīnas fakultāte, farmācija, 2.kurss; taut! Lelde Liepa- Liepiņa, 141.c., t/ l audz!; Madara Bērziņa - Latvijas universitāte, Ekonomikas un vadības fakultāte, Grāmatvedība, analīze, audits, 1. kurss; Anete Erta - Latvijas universitāte, tiesību zinātnes, 2. kurss; Agne Ellere - Latvijas universitāte, Grafiskais dizains, 2. kurss

66

Inese dzimusi 1949.gada 23. jūnijā Oldenburgā, Vācijā, un mūsu ģimene pārcēlās uz ASV Minesotu 1951.gadā, kad Inesei bija 3 gadiņi. Vidusskolas gados Inese ļoti sāka interesēties par latviešu valodu un kultūru. Vairākas vasaras Inese pa-vadīja 3x3 nometnēs un vienu gadu Minsteres vidusskolā, kur viņa tika par „super-letiņu”.

Inese Mineapoles Mākslas un dizaina koledžā (Minneapolis College of Art and Design) ieguva B.F.A. grādu grafikā un ilustrācijā.

Inese ilustrējusi vairākas angļu valodas bērnu grāmatas - „Gabby Gaffer”, „Lithuanian Folk Tales”. Lat-viešiem viņa ilustrēja Toronto skolas „Teici, teici valodiņu”, un Vairas-Vīķes Freibergas „Saules dainas”. Viņa bija ļoti apdāvināta māksliniece, un viņas bērnu zīmējumos atspoguļojās liels maigums un mīlestība.

Inese mīlēja latviešu tautas dziesmas un spēlēja kokli. Mineapoles agrākajos konventos atskanēja daudz jautras dziesmas, kuras viņa arvien vadīja.

Apklusis viss un pietrūkst viņas dziesma.

Tamāra dzimusi Bruno un Frīdas Collenkopfu ģimenē kā vecākā meita, māsa Edīte bija dažus gadus jaunāka. Frī-da Collenkopfa nomira, kad Tamāra vēl bija pusaudze, un abu meitu audzināšanu uzņēmās krustmāte Lūcija.

Tamāra vēlējās dejot, ceļot uz Parīzi, mācīties „augstās modes” mākslu, taču vecāki viņai ieteica universitātē studēt matemātiku. Studējot Latvijas universi-tātē, viņa 1936. gada pavasarī iestājās s!k! Imeria. Tamāra 1940. gadā salaulājās ar Voldemāru Ozoliņu, piedzima dēls Ilmārs. Otrā pasaules kara beigās Ozoliņu ģimene atstāja dzimteni un nokļuva Prāgā, Če-hoslovākijā, kur piedzima meita Vineta (fil! Vineta Bomis - Ozoliņš, 49.c.).

Kara beigās ģimene dzīvoja Heidelber-gā, Hanavā un Mannheimā. Ozoliņi 1947. gadā izceļoja uz Venecuēlu, kur Tamāra kopā ar Ņujorkas imerietēm, to skaitā fil! Valentīnu Vītols un mūsu fil!dib! Vandu Aizkraukli, atjaunoja korporāciju Imeria pasaules mērogā. Pateicoties Tamāras eksaktajai izglītībai, viņa bija loģiska un varēja attālināt jūtas no īstenības. Viņa apzinājās lielo darbu, kas viņu gaidīja, bet bija ar mieru ziedot daudz laika un spēku.

fil! Inese Jansons, 50.c.Mineapoles kopa, ASV

fil! Tamāra Ozoliņa (dzim Collenkopfa), 23.c.Losandželosas kopa, ASV

fil! Antra Jansons- Pakalna, 45.c., Ineses māsa

fil! Dzintra Švarca- Liepiņa, 48.c.

* 1949. gada.23. jūnijā Oldenburgā, Vācijā† 2011. gada 1. februarī New Bedford, MA * 1918.gada 16.jūnijā Valkā

† 2012.gada 19.maijā Losandželosā, ASV

AIZSAULĒ

67

Ģimenes mērķis tomēr bija pārcelties uz ASV, kur jau dzīvoja draugi un paziņas. Ozoliņi 1960. gadā saņēma ieceļošanas vīzu un par savu dzīvesvietu izvēlējās Losandželosu, kur tūlīt aktīvi iesaistījās latviešu sabiedriskajā dzīvē.

Divus gadus vēlāk viņi Studiositijā uzcēla Voldemāra projektētu māju. Ozoli-ņu mājā notika ne tikai Imerias konventi, bet arī daudzi saviesīgie vakari, jo Tamāra bija lieliska namamāte. Viņa vienmēr klāja greznu viesību galdu ar skaistām servī-zēm un gardiem ēdieniem. No viesistabas verandas pavērās skaists skats uz pilsētas ieleju un dārzu.

Tamāra Ozoliņa daudz interesējās par modi, un 1966. gadā viņa iestājās Losandželosas Trade Technical College, ko absolvējot, ieguva apģērba dizaineres grādu. Tūlīt pēc skolas beigšanas viņa sāka strādāt pazīstamā modes dizainera Ričarda Blekvela (Blackwell) uzņēmumā. Pēc deviņiem gadiem viņa nodibināja pati savu kompāniju „Mara O”, ko vadīja trīs gadus. Vēlāk viņa strādāja citās firmās un pārraudzīja to darbu Honkongā un Tai-pejā. Viņa bija izcila dizainere un šuvēja. Tamārai ļoti patika viņas darbs, un viņa guva lielu gandarījumu un sapņu piepildī-jumu, izdomājot un šujot skaistas kleitas, vienmēr elegantas un laikmetīgas.

Tamārai izdevās noskaidrot, ka māsa Edīte apprecējusies un dzīvo Rīgā. Viņa 1979. gadā devās grupas braucienā uz Latviju un pēc ilgiem laikiem atkal satika māsu un audžumāti. Pēc tam viņa Rīgu apmeklēja atkārtoti.

Tamārai patika ceļot kopā ar Volde-māru, viens no viņu pēdējiem ceļojumiem bija uz Aļasku.

Es, būdama ilggadēja Imerias Losan-dželosas kopas locekle, varu runāt par mūsu fil! Tamāru Ozoliņu kopš es viņu satiku 1962.gadā, kad viesojos un mani uzņēma Imeria. Viņa bija eleganta, pašap-zinīga, akurāta, darbīga, viesmīlīga, taisna un atklāta. Viņa labprāt novērtēja vai kritizēja ģērbšanās stilu vai ko citu, par ko bija kompetenta un zinoša. Mēs jaunākās drebējām, ejot uz konventiem un domā-jot, ka mums būs kāds pārbaudījums. Bet Tamārai tas sanāca dabīgi, viņa vienmēr centās kaut ko labāk darīt un uzlabot. Mēs no viņas iemācījāmies stāju, modi un stilu.

Tamāra ir mūsu tā saucamais Rīgas semestris, jo viņa konventā iestājās Rīgā, bet kara dēļ nespēja pabeigt studijas.

1957./1958. gada G!P! Mirdza Dumpis, Olga Vanags, Tamāra Ozoliņš▼

Pirmo reizi Losandželosas kopā viņa ciemos bija 1959.gada oktobrī kā Imerias G!sekr!. Bet pirms tam jau Losandželosas konvents bija saņēmis konkrētus globālā prezidija ieteikumus uzņemt jaunas lo-cekles un turpināt darbību kā kopai. 1960.gadā Tamāra pārcēlās uz dzīvi Losandže-losā. Mēs no tā daudz ieguvām. Viņa ir krāsu māte mūsu fil! Solveigai Drumalds-Vaits un fil! Dacei Burton- Zvirbulis. Viņa pildīja daudzus amatus mūsu kopā, izņe-mot vienu. Un tas bija viceseniores amats, par kuru Tamāra teica, ka tam amatam neesot pietiekami daudz ko darīt.

Tajā laikā arī Imeria Losandželosā plauka un locekļu skaits auga. Bez pašu uzņemtām mēs mūsu kopā uzņēmām arī imerietes, kuras pārbrauca uz Kaliforniju dzīvot.

Konventi mums toreiz notika reizi mēnesī, tāpat arī audzinātājas stundas. Notika arī kantu stundas, deju stundas, sabiedriskie sarīkojumi, kuros mums bija iespēja pārstāvēt savu konventu. Mēs ga-tavojām uzkodas 18. novembra svinībām un latviešu skolas bērniem Ziemsvētkos. Daudzus šos eksternos sarīkojumus rīkoja Tamāra. Tas viss ir aizgājis, ir tikai atmi-ņas. Jauki bija tai ziedu laikā.

Ir sāpīgi, ka mēs, zaudējot Tamāru, zaudējam mūsu pēdējo Rīgas semestra filistri Losandželosas kopā. Mums no viņas paliks daudz atmiņu – Tamāras dāvātais galdauts ar izšūtām mūsu devī-zēm, cedras, kuras mēs valkājām. Vapeņa drapējums arī ir Tamāras darināts, kā arī segnes, ko liekam galvā... Paldies, Tamāra!

Es viņu vienmēr atcerēšos tādu, kāda viņa izskatās gleznā, kas atrodas pie sienas Ozoliņu dzīvojamā istabā – stāvot balles kleitā uz lielas verandas, tropiskā dārzā.

Mīļā Tamāra, mēs tev no sirds pateica-mies un novēlam saldu dusu.

68

Apkopoja taut! Kitija Kursa pēc Jolantas meitas Dainas Dumpes materiāliem

fil! Vita Levar, 90.c.Elfas meita

Jolanta Spīlberga pasaulē nāca Rīgā, 1914.gada 14.februārī. Šogad viņai apritē-tu 99 gadi. Pirmā pasaules kara laikā, daļu

Elfa Foldi uzzināja, ka viņai ir aiz-kuņģa dziedzera vēzis (pancreatic cancer) Lieldienu rītā, un cīņu viņa zaudēja pirms Ziemsvētkiem, 2012. gada 23. decembrī.

Elfa ir dzimusi Rīgā, Latvijā 1935. gada 13. decembrī. Tēvs, Ādolfs Ozoliņš, ir zvērināts advokāts, ventonus, māte Lilija Ozoliņš - gleznotāja. Elfai ir 11 gadus vecāks brālis Elmārs.

Neatkarīgās Latvijas laikā pa ziemas mēnešiem ģimene dzīvo Rīgā, bet vasaras māte ar bērniem pavada vasarnīcā Rīgas jūrmalā. Sākas Otrais pasaules karš un, kad pēc 1940.gada sarkanarmija atstāj Latviju, Elfas tēvs uzzina, ka ģimenei ir

fil! Jolanta Zariņa (dzim. Spīlberg a), 19.c. Latvijas konvents

fil! Elfa Foldi–Ozoliņš, 33.c.Milvoku kopa, ASV

* 1914.gada 14.februārī Rīgā† 2012.gada 30.decembrī, Cēsīs

* 1935.g.13.decembrī Rīgā† 2012. gada 23. decembrī Milvokos, ASV

AIZSAULĒ

draudējusi izsūtīšana uz spaidu darbiem. Māte ar 8 gadus veco Elfu dodas trimdā uz Vāciju, bet tēvs un brālis iet cīnīties par Latvijas brīvību. Elfa atceras, ka stāvējusi uz kuģa klāja, dziedājusi līdz ar citiem „Dievs, svēti Latviju” un, kuģim attālino-ties no Rīgas ostas, vērojusi kā deg pilsēta.

Vācijā pirmā dzīves vieta ir Tiringenas apgabalā, bet, kad, tuvojoties kara beigām, ir zināms, ka krievi okupēs Tiringe-nu, māte ar meitu uz vaļējas munīcijas vilciena platformas brauc uz nezināmu mērķi rietumu virzienā. Sāk dibināties bēgļu nometnes un uz dažiem mēnešiem par mājvietu kļūst Vircburgas latviešu nometne Bavārijā. Tad māte saņem ziņu no Sarkanā Krusta, ka Ziemeļvācijā „angļu zonā” gūstekņu nometnē ir viņas dēls El-mārs. Elfa ar māti vēlreiz dodas ceļā, šoreiz uz Oldenburgu, Omstedes nometni. Ziņas tomēr izrādās nepareizas, jo gūstekņu nometnē atrodas Elfas tēvs, nevis brālis. Vēlāk ģimene uzzina, ka brālis ir saņemts krievu gūstā un nosūtīts uz Sibīriju.

Elfai sākas 6 nometnes gadi, kuros viņa pabeidz pamatskolu, piedalās gaidās un lielgaidās, spēlē volejbolu, dejo tautas de-jas, mācās baletu, dzied un deklamē daudz dzejoļu. Pēdējo aktivitāti viņa dara ne ar sevišķu sajūsmu, jo, kad citi jaunieši pava-da brīvo laiku izklaidējoties, viņai jāmācas „no galvas un ar izteiksmi” vēl viens jauns dzejolis kādam nometnes sarīkojumam.

bērnības Jolanta un viņas vecāki pava-dīja Krievijā, Harkovā. Pēc kara beigām ģimene laimīgi atgriezās uz dzīvi Rīgā, kur Jolanta uzsāka mācības Rīgas 2. Valsts ģimnāzijā.

Pēc vidusskolas absolvēšanas Jolantas sapnis, līdzīgi kā daudzām imerietēm, bija kļūt par zobārsti. Ar pirmo reizi gan viņa netika uzņemta Latvijas Universitā-tes Medicīnas fakultātes Zobārstniecības nodaļā, bet, ņemot vērā Jolantas uzcītību, ar otro piegājienu pārvarēt visas konkursa kārtas izdevās lieliski un viņa varēja sākt studijas savā sapņu profesijā. Studiju laikā Jolanta piepildīja vēl vienu savu sapni – iestājās s!k! Imeria, kļūstot par daļu no 19.coeta.

Pēc studijām 1939.gadā jaunā zobārst-niecības speciāliste tika nosūtīta strādāt uz Ērgļiem, uz kurieni viņa pārcēlās kopā ar vīru, kurš pēc profesijas bija agronoms.

Viņa aktīvi piedalījās Imerias dzīvē gan Či-kāgā, gan arī Milvokos, kur viņa nodzīvoja pēdējos 46 gadus. Elfa ir bijusi Globālā seniore, „Imerias Ziņu” redaktrise, kā arī ir pildījusi citus kopas amatus.

Elfas aizlūgums bija skaistā, saulainā, bet aukstā sestdienā, 26. janvārī Čikāgas latviešu ev. luteriskā Sv. Pētera draudzes dievnamā, prāvestes Laumas Zusevicas va-dībā. Organizāciju pārstāvji no Milvokiem un Čikāgas, bērnības un jaunības draugi, bijušie skolu un studiju biedri, kā arī citi mēroja lielus attālumus pat no Kalifornijas, Pensilvānijas un Ziemeļkarolīnas, lai at-vadītos no Elfas. Imerietes no Milvokiem, Čikāgas un citām pilsētām stāvēja goda sardzē.

Kā daļu no Elfas dzīves pārskata, prāveste Lauma Zušēvica stāstīja par Elfas apņēmību iegūt arhitektes grādu. Elfa bija celmlauze arhitektūras laukā, būdama vienīgā sieviete studiju grupā. Šķēršļu bija daudz. Prāveste stāstīja par gadījumu, kad kāds no Elfas universitātes profesoriem bija izteicies visas klases priekšā, ka sievie-tēm pienākums ir būt mājās ar bērniem, nevis studējot vīriešu profesiju.

Ir reizes, kad pat skumjos brīžos esam priecīgi pārsteigti, jo, kad pienāca laiks atvadu vārdiem, Elfas bijušais klasesbiedrs Mike DeLapp turpināja stāstu, pieminot to, ko mēs citi līdz šim nezinājām. Pēc profesora apgalvojuma, ka sievietēm nav

69

vietas arhitektūras skolā, Elfa esot piecēlusies un izgājusi no klases. Tūlīt pēc tam, izrādot Elfai atbalstu, viņai sekoja liels skaits viņas studiju biedri! Stāstam piepeši bija jauns, iepriecinošs nobeigums.

No Elfas atvadījās Milvoku latviešu ev. lut. Sv. Trīsvienības draudzes priekšniece Sandra Kalve, Milvoku Daugavas Vanagu pārstāve Ildze Ru-dzītis, Milvoku Studenšu Korporāciju Kopas pārstāve fil! Inta Veldre (dauga-viete), un s!k! Imerias Milvoku kopas sen! fil! Silvija Hunt. Imerias Čikāgas kopas sen! fil! Māra Sventeckis atva-dījās no Čikāgas kopas, kā arī nolasīja atvadu sveicienus no Kalamazū kopas sen! fil! Silvijas Newcomer-Pilmanis. Atvadu vārdus no Omstedes nomet-nes pamatskolas klases teica Eugenijs (Nenis) Počs. Atvadījās arī draugi Juris Bluķis un Dolores Juergens, kuru rakstiskos sveicienus nolasīja prāveste Lauma Zušēvics.

Aizlūguma beigās imerietes un citas studenšu korporāciju locekles at-vadījās dziedot „Šauras mums tekas…” Pēc aizlūguma viesi baudīja azaidu, pakavējoties vairākas stundas dievna-ma lejas telpās. Satikās veci draugi, kā arī iepazinās viesi no vairākiem Elfas dzīves posmiem. Ir reizes, kad attālu-miem un gadiem nav nozīmes.

Tā kā vairums nometnes iedzīvotāji ir jau izceļojuši uz ārzemēm, nometnes skolas 1950.gadā slēdz, bet Elfas tēvs vēl grib palikt tuvāk Latvijai un sagaidīt brīnumu - to, ka Latvija vēlreiz kļūs brīva. Tā pirmo vidusskolas klasi Elfa vēl mācās vācu meiteņu skolā.

Drīz likvidē arī Omstedes bēgļu nometni, un redzot, ka Latvijas statuss nemainās, tēvs negribot piekrīt izceļot uz ārzemēm. Čikāgā dzīvo Elfas mātes māsī-ca, kura garantē ģimenes uzturēšanos ASV.

1951.gadā sākas jauns posms Elfas dzīvē. Čikāgā Elfa pabeidz vidusskolu un 1960.gadā absolvē Ilinoisas Universitāti (University of Illinois), iegūstot bakalaures grādu arhitektūrā (Bachelor of Architectu-re). Pēc eksāmenu nokārtošanas Elfa kļūst pilntiesīga arhitekte, un 70. gados viņai ir savs arhitektu birojs. 1961.gadā Elfa apprecas ar kolēģi, ungāru arhitektu Laszlo Foldi. Pēc 4 gadiem piedzimst meitiņa Vita. Laulībai izirstot, Elfa biroju slēdz un strādā dažādos arhitektu uzņēmumos pie lielceltņu plānošanas. 1996. gadā Elfa pensionējas. Pēc tam 10 gadus nostrādā, mācot zīmēšanu un gleznošanu, bet, vese-lībai pasliktinoties, pensionējas otrreiz.

Elfai mīļa ir māksla, klasiskā mūzika, balets un ceļošana, bet vistuvākā sirdij ir s!k! Imeria, kurai Elfa ir devusi lielu daļu savas dzīves. Elfa iestājās Imeria 1955. gada pavasarī Čikāgā kā 33. coeta meitene.

Savu darbu Jolanta veica ar lielu prieku un apņēmību, un tuvākā apkaimē viņa bija izdaudzināta kā ļoti laba, jauna un izskatīga zobārste. No pirmās laulības Jolantai ir meita Daina Dumpe – televīzi-jas režisore, imerietes Madaras Martinso-nes vecmāmiņa un slavenā aktiera Ulda Dumpja sieva.

Sākoties 2.pasaules karam, arī Jolantas vecāki, kuri dzīvoja Rīgā, tāpat kā dau-dzas citas latviešu ģimenes, vēlējās izceļot. Bet diemžēl Jolanta nokavēja vilcienu un palika šeit pat Latvijā. Tajā brīdī kontakti ar ģimeni pazuda uz ilgāku laiku, un tikai pēc vairākiem gadiem Jolantai izdevās sazināties ar saviem vecākiem ārpus Latvijas.

Pēc 2.Pasaules kara Jolanta apprecējās otro reizi. Par viņas vīru kļuva Marģeris Zariņš – slavenais latviešu komponists un rakstnieks, tajā laikā Dailes teātra

muzikālās daļas vadītājs. Viņi nodzīvoja kopā vairāk kā 40 gadus. Otrajā laulībā viņai piedzima 2 dēli. Pēc kara Jolanta turpināja darbu Rīgā. Strādāja Rīgas 5.vidusskolā un bērnudārzos par zobārsti. Viņai bija viegla roka un bija bērni, kuri teica, ka pie viņas sāp mazāk nekā pie otras skolas zobārstes.

Jolanta visu savu dzīvi mīlēja mūziku, daudz lasīja un apmeklēja teātri. Viņai ļoti patika arī ceļot, cik nu to atļāva val-došā padomju iekārta. Bet Latviju Jolanta izceļoja krustu šķērsu.

Arī Imeria pēc darbības atjaunošanas Latvijā ieņēma nozīmīgu lomu Jolantas dzīvē. Viņa ar prieku apmeklēja konven-tus, piedalījās dažādos pasākumos un ar lielu entuziasmu arī savā ģimenē stāstīja par notikumiem Imeriā, kas noteikti arī ir mudinājos viņas mazmazmeitu Madaru pievienoties imeriešu saimei.

Jolanta pēdējos dzīves gadus pava-dīja kopā ar bērnu ģimenēm, kur auga 3 mazbērni un 5 mazmazbērni.

2012.gada 30.decembra rītā pēdējā Latvijas konventa pirmskara fil!Jolanta Zariņa aizgāja mūžībā.

AIZSAULĒ

Laimdota dzimusi 1921. gada 3.novembrī Rīgā kā jaunākais bērns Aleksandra un Emmas Ķuzes ģimenē. Skolas gada laikā ģimene dzīvoja Rīgā,

Vilma Karīna Jansone dzimusi 1926. gada 21. septembrī Rīgā. Viņa ar vīru Ansi (Fr! Metropolitana fil!) noslē-dza mūža draudzību Baltijas jūras krastā, pirms devās laivā uz Zviedriju un nezinā-mo nākotni. Tad viņa ar Ansi un meitu Māru (50.c.) pārcēlās uz Kanādu, kur cītīgi nodarbojās ar volejbolu un guva godal-gas. Labāka darba cerībās Vilma pārcēlās uz ASV, Ņūdžersijas pavalsti, kur beidza studijas, audzināja meitu un mazbērnus, un turpināja spēlēt volejbolu.

1961.gada rudenī Vilmu uzņēma s!k! Imeria 46. coetā. Vilmai jau bija

fil! Laimdota Vārpa (dzim. Ķuze), 32.c.Čikāgas kopa, ASV

fil! Vilma Karīna Jansone (dzim. Lasmane), 46.c.Ņujorkas kopa, ASV

fil! Māra Sventeckis 114.ct/l Čikāgas kopas sen! un sekr!

fil! Ilze Baidiņa, 48.c.

* 1921.gada 3.novembrī Rīgā† 2013. gada 31.martā Čikāgā, ASV

* 1926.gada 21.septembrī Rīgā† 2013.gada 8.augustā Ņūdžersijā, ASV

Bruklinas koledžas pirmais akadēmis-kais grāds - B.A. magna cum laude. Viņa turpināja studijas Ņujorkas Universitātē, kur ieguva PhD mikro-bioloģijā. Kā profesore un zinātniece Vilma nostrādāja 25 gadus Ņūdžersi-jas pavalsts Medicīnas un zobārstnie-cības univesitātē netālu no Ņujorkas. Pat šodien redzu, kā viņas acis iedzirkstas, stāstot par bioloģijas pē-tījumiem. Pēc pensionēšanās Vilmas tieksme pēc izglītības nebeidzās, par ko liecina viņas iesaistīšanās Rutgers Universitātes papildkursos. Pēdējais kurss bija franču valodas literatūra.

Vilmas garais un bagātais mūžs noslēdzās 2013. gada 8. augustā mājās, pēc pāris pavadītām nedēļām slimnīcā. Nebijām rēķinājušās ar tik ātru šķiršanos, jo visu vasaru viņa bija mundra un apmeklēja dievkalpoju-mus. Pārdomājot viņas dzīvi, jāsaka, ka tā atspoguļoja mūsu devīzes vārda pilnā nozīmē. Vilma bija draudzīga un sirsnīga un augstu vērtēja visu latvisko, it sevišķi literatūru, daudzus gadus vadīdama literāro grupu. Ar sirdsmieru zinām, ka viņa ar vīru būs atkal kopā savā dzimtajā zemē. Vilmī-te godam nesa brūn-zili-zelta krāsas.

Tu mums pietrūksi! Sit tibi terra levis!

70

bet vasaras pavadītas laukos „Dreļļos” pie Siguldas. 1940.gadā Laimdota absolvēja Otro pilsētas ģimnāziju un uzsāka studijas Latvijas Universitātes zobārstniecības fakultātē. 1944.gadā Laimdota devās bēgļu gaitās uz Vāciju un studijas zobārstniecībā pabeidza Erlangenas universitātē Vācijā.

Strādāja kā zobārste DP nometnē Badreihenhallē un 1952. gadā emig-rēja uz ASV. 1952.gada 15.martā Ņu-jorkā Laimdota apprecējās ar Ausekli Vārpu un pārcēlās uz dzīvi Čikāgā. 1955. gadā piedzima meita Māra un 1956. gadā piedzima dēls Mārtiņš.

Laimdota iestājās Čikāgas Imeria kopā un kā imeriete uzņēmās vairā-kus amatus. Viņai dzīvē bija daudzas intereses - valodas, literatūra, mūzika un māksla. Laimdota vienmēr bija pozitīva un optimiste.

Viņa mira 31.martā Čikāgā.

71

KRĀSU SOLĪJUMS

Krāsu solījums Latvijas konventā

▲Toronto K! jauntaut! Katrīna Tauriņa, 138.c., ar krāsu radiem rudens komeršā, 2012.g. 11. novembrī: krāsu tēvs fil! Rita Ricciatti, 78.c., krāsu māte fil! Maija Velme-Meyer, 68.c., jauntaut! Katrīna Tauriņa, 138.c., grossfaters fil! Ieva Krave, 42.c., sen! fil! Kristīna Soutar, 104.c.

2012. gada 5. novembrī svinīgo krāsu solījumu nodeva:1) jauntaut! Madara Cimmermane,144.c.2) jauntaut! Laura Keiša, 144.c.3) jauntaut! Alvīne Labanovska, 144.c.4) jauntaut! Agnese Zvaune, 144.c.

2012. gada 11.novembrī svinīgo krāsu solījumu nodeva jauntaut! Katrīna Tau-riņa, 138.c. Toronto kopa, studiju jomas: bioloģija un filozofija.

2013. gada februāra sākumā savu krāsu solījumu nodeva:1) jauntaut! Madara Broniča, 145.c.1) jauntaut! Zane Šteinberga, 145.c.

2013. gada 27.maijā svinīgo krāsu solīju-mu nodeva:1) jauntaut! Aija Urķe, 145c.2) jauntaut! Liene Blija, 145.c.3) jauntaut! Marta Ozola, 146.c.4) jauntaut! Baiba Raga, 146.c. 2013. gada 9. septembrī svinīgo krāsu solījumu nodeva:1) jauntaut! Liene Kuniga, 145c.2) jauntaut! Laima Lībere, 145.c.3) jauntaut! Rūta Saldābola, 146.c.4) jauntaut! Daniela Sirovatska, 147.c.

2013. gada 4.novembrī svinīgo krāsu solī-jumu nodeva m! Agnese Veckalne, 146.c. !

72

2012. gada 30. maijā taut! Zane Pauniņa, 137.c., absolvēja Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultāti, iegūstot ārsta grādu. Izturot konkursu, Zane tika uzņemta studijām rezidentūrā, RSU Gine-koloģijas un dzemdniecības specialitātē.

2012. gada jūnijā m! Ieva Klingen-berga, 147.c., ieguva maģistra grādu Mūzikā, Komponēšanā J.Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Savukārt augustā tika uzņemta doktorantūras nodaļā, speciali-zācija – Sistemātiskā muzikoloģija. 2013.gada 3.oktobrī veiksmīgi nokārtojusi ie-stājeksāmenus un 2013.gada 1.novembrī uzsāka mācības Triestes Džuzepes Tartini mūzikas konservatorijā Itālijā. Studēs audiovizuālo kompozīciju.

2012. gada 7.jūlijā jauntaut! Madara Cimmermane, 144.c., absolvēja Banku augstskolu, iegūstot profesionālo baka-laura grādu uzņēmējdarbības vadīšanā un uzņēmuma vadītāja kvalifikāciju.

2012. gada augustā taut! Marika Kalniņa, 135.c., ar izcilību aizstāvēja rezidentūras darbu Latvijas Universitātē, ar nosaukumu ‘’Krūts dziedzera audzēja sargmezgla diagnostika» un veiksmīgi nokārtoja sertifikācijas eksāmenu, tādē-jādi iegūstot ārsta radiologa-diagnosta 2. līmeņa augstāko izglītību un specializāci-jas sertifikātu.

2012. gada vasarā arī jauntaut! Dita Heiberga, 143.c., absolvēja Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības fakultā-ti un ieguva profesionālo bakalaura grādu veselības aprūpē ar profesionālo kvalifikā-ciju – sabiedrības veselības speciālists.

2012. gada jūnijā m! Baiba Raga, 146.c., Latvijas Universitātē ar izcilību ieguva Dabaszinātņu maģistra grādu ģeoloģijā.

2013. gada janvārī fil! Astra Cīrule, 129.c., ieguva izglītības zinātņu maģistra grādu Latvijas Universitātē.

2013. gada martā taut! Dace Šulma-ne, 141.c., ieguva tiesību doktora grādu tiesību teorijā un vēsturē (Dr. iur) Latvijas Universitātē.

2013. gada jūnijā taut! Līva Brē-mere, 142.c., ieguva sociālo zinātņu maģistra grādu politikas zinātnē Latvijas Universitātē.

2013.gada 19.jūnijā taut! Elīna Ve-reščagina, 142.c., ieguva Sociālo zinātņu bakalaura grādu socioloģijā Latvijas Lauksaimniecības universitātē.

2013.gada 19.jūnijā m! Agnese Ločmele, 149.c., absolvēja Rīgas Stradiņa universitātes Rehabilitācijas un Sabiedrī-bas veselības fakultāti.

2013.gada 20.jūnijā jauntaut! Liene Kuniga, 145.c., ieguva maģistra grādu vēsturē Latvijas Universitātē.

2013.gada 20.jūnijā m! Dana Tjurina, 149.c., ieguva maģistra grādu starptautis-kajās attiecībās Rīgas Stradiņa universitātē.

2013.gada 21.jūnijā taut! Alvīne Labanovska, 144.c. ieguva dabaszinātņu bakalaura grādu vides zinātnē Latvijas Universitātē.

Taut! Guna Poga 2013. gada jūnijā ieguva humanitāro zinātņu bakalaura mākslās akadēmisko grādu LMA.

2013.gada 5.jūlijā taut! Līva Kalni-ņa, 140.c., ieguva maģistra grādu tiesību zinātnē un jurista kvalifikāciju Latvijas Universitātē.

2013.gada 5.jūlijā m! Anete Veigule, 148.c., ieguva bakalaura grādu tiesību zinātnē Latvijas Universitātē.

2013.gada oktobrī fil! Aija Brūve-re, 124.c., ieguva Graduate Diploma in Coaching Psychology Sidnejas Universitātē (Graduate diploma ir maģistra līmeņa diploms). !

2012./2013.m.g. akadēmiskie sasniegumi

2013.gada februārī Portlandes / Sietlas kopas imerietes ar rozēm sveica fil! Rutu Bambani ar sertifikāta iegūšanu padomdošanā▼

TAUTIETEI – ZINĀTNEI

Dati apkopoti kopš 2012. gada Maijkomerša. Norādīts tā brīža imerietes statuss – m! vai jauntaut! utt.

73

TAUTIEŠAM ROKU DEVU

▲Fil! Aija Brūvere, 124.c., Latvijas konvents, 2013.gada 19.janvārī salaulājās Salvatoru Babones. Laulības notika San Juan, Puerto Rico

▲Taut! Madara Martinsone, 142.c., Latvijas konvents, 2013.gada 29.jūnijā salaulājās ar Mārtiņu Umleju. Laulību ceremonija notika Pārgaujas novada Ungurmuižas dārzā. Pēc laulībām Madara kļuvusi par Madaru Umleju

▲Taut! Līga Vabule, 126.c., 2013.gada 15.martā Larvikā, Norvēģijā mijusi gredzenus ar norvēģi Stig Magne Lossius

▲Taut-fil! Linda Maruta Kronberga, 125.c., Toronto kopa, salaulājās ar Henriju Valdi Cifersonu 2012.g. 22. decembrī Enoch Turner Schoolhouse, Toronto, Kanādā

74

DAUDZ LAIMES

Kar, māmiņa, šūpulīti2012. un 2013.gadā imeriešu ģimenes kuplinā-juši gan dēli, gan meitas. Sveicam un priecājamies par jauno latviešu paaudzi!

❀ Fil! Sandrai Ponemeckai (Kolum-bus kopa) 2012. gada 2. septembrī piedzima dēls Pauls Edvards;

❀ Fil! Sigita Jansone, 126.c., (Lat-vijas konvents), 2012. gada 29.de-cembrī pasaulē laida dēlu Georgu Lielbriedi;

❀ Fil! Maija Tipaine, 125.c., (Latvi-jas konvents) 2013. gada 13. febru-ārī pasaulē laida dēlu Albertu.

❀ Fil! Larai Stripniecei (dzim. Labedeva), 127.c., (Kalamazū kopa), 2013.gada 4. aprīlī piedzima pirmais ģimenes bērniņš, meitenīte Makena Aija.

❀ Fil! Gunas Ozoliņas, 118.c., (Lat-vijas konvents) ģimenē 2013. gada 19. jūlijā pasaulē nāca meita Gerda.

❀ Taut! Vitai Poikānei, 143.c., (Latvijas konvents) 2013. gada 21. septembra rītā pasaulē nāca meita Elizabete Elīza.

❀ Fil! Ivetas Spriņģes – Dārziņas, 124.c., (Latvijas konvents) 2013.gada 23. septembrī pasaulē nāca meita Marija Dārziņa.

❀ Taut! Madaras Martinsones, 142.c., (Latvijas konvents) ģimenē 2013. gada 29. septembrī pasaulē nāca meita Stella Umleja.

2012./ 2013. m.g. nozīmīgas dzīves jubilejas svinēja:

❀ ❀ ❀fil! velta ozoliņa, 20. c. l00. dzimšanas diena

❀ ❀ ❀fil! zigrida vinks-Berka, 12.c., 101. dzimšanas diena

Alma Richardsona, 109.c., iestājās Anglijas kopā tad, kad viņa, jau pieau-gusi būdama, studēja mākslas zinātnes. Jaunībā viņa ieguva medmāsas izglītību, bet tikai vēlākos gados sāka studēt to, kas atbilda viņas patiesajām interesēm un talantam. 2013.g. 23. martā fil! Alma

Anglijas kopas fil! Almai richardsonai 90 gadu jubileja

◀fil! Alma Richardsona dzimšanas dienas sarīkojumā

nosvinēja 90 raženus, mērķtiecīgus un prieku pilnus gadus. Svinību dienā fil! Ingrīda Bite apsveica jubilāri ar ziediem. Vēlāk imerietes viņu plāno iestādīt Almas dārzā skaistu klematis, par kura ziediem viņa varēs priecāties vēl ilgus gadus un atcerēties savas draudzenes – imerietes! !

75

Zeltaino lapu laikā, kad zeme mums dāsni sniedz bagāto ražu, savu ierašanos šajā pasaulē svin mans konfuksis Rasma – mūsu Lienītes (13.c) meita un Zandas (103.c.) māmiņa. Arī šogad, jau samērā apaļā un nobriedušā jubilejā, tikāmies konfukši, Rasmas ģimene un daži tuvākie draugi. Apstājāmies skrējienā un atskatī-jāmies. Kur palicis laiks? Šķiet, nupat vēl bijām mazi bērni, bezrūpīgi skolnieki, studentiņi, tad darbs, bērni un mazbērni. Viss paspēts, viss grūtais un tumšais no pleciem nokratīts. Katra bēda un pārda-rījums devis mācību, kā dzīvot tālāk – ko aizmirst un ko turēt tuvu sirdij.

Jau pašā dzimšanas mirklī – 1948. gada 14. septembrī rudenīgajā Sibīrijā –, ar drēgnumu, trūkumu un neziņu par rītdienu cīnoties, Lienīte devusi Rasmai sīkstumu, lietišķumu, patstāvīgumu un darbīgumu, lai izdzīvotu. Atgriešanās Latvijā notika 1955. gadā, kad Rasmai bija seši gadi. Sekoja mācības Rīgas 50. vidusskolā un 42. vidusskolā ar ķīmijas novirzienu. 1967. gadā uzsāktas studijas Rīgas Medicīnas institūtā un 1973. gadā iegūts ārstes terapeites diploms. Seko in-ternatūra Daugavpilī, darbs Preiļu rajona slimnīcā kā terapeitei un galvenā ārsta

vietniecei līdz 1980. gadam, kad RMI hospitālās terapijas docents Brauns aicina Rasmu uz Rīgas pilsētas 1. slimnīcu vadīt kardioloģijas nodaļu. To Rasma Stara dara19 gadus – līdz 1999. gadam. Pēc 1. slimnīcas reorganizācijas seko ārstes darbs uzņemšanā un poliklīnikā. Kopš 2009. gada pēc stacionāra likvidēšanas Rasma savu enerģiju velta ģimenei.

1991. gadā smagā avārijā cieš Lienīte, slimo arī tēvs, bet Rasma pašaizliedzīgi tiek galā ar visu. Rasma uzņēmās ikdienas rūpes par mammu Lienīti, vispirms Rīgā, tad no 2006. gada Langstiņos. Un Rasmas mamma, meitas rūpīgi kopta un lolota, nodzīvoja līdz 101 dzīves gadam. Izaudzināta meita imeriete Zanda (1984), dēls selons Haralds (1986). Tagad Rasma labprāt auklē Zandas dēliņu Henriju.

Rasmas mīlestība ir dārzs. Izaudzē-tas ābeles, plūmes, avenes, zemenes, lieli tomāti un selerijas. Rezultāti neizpaliek! Pagrabs piepildās, māja ir silta un mīļu cilvēku svētīta. „Mīļās, jaunās imerietes!” saka Rasma, „jums tiešām paveicies būt Imeria saimē! Mums studiju gaitās tas bija liegts. Lai zeļ jūsu pulks!”

Rasma, lai arī tev ir veselība, enerģija, darba prieks un veiksme ikdienas solī. !

Fil! rasma Stara – jubilāre

Mīlestībā Atmodas coets Rasmas

mīlestība ir dārzs. Izaudzētas ābeles, plūmes, avenes, zemenes, lieli tomāti un selerijas. Rezultāti neizpaliek!

Fil! Elfa Teriņa, 20.c., ar mazmeitām Elfu, 114.c., un Lāru savā

95 gadu jubilejā 2012.gadā Kalifornijā

76

Nesen man bija liels prieks pie-dalīties vienās skaistās sirsnīgās svinībās. Manai coeta māsai Ileanei Bolšaitis palika 80 gadi. Abas ar Ileanu esam 36.coetā, lai gan satikāmies tikai Rīgā pirms kādiem 10 gadiem. Es iestājos Imeria Ameri-kā, Minneapolē, un Ileane – Venecuelā Karakasā.

Lielā jubileja tika atzīmēta elegantā, omulīgā zāle, un Ileanu apsveica vairāk kā piecdesmit viesi. Tika piedāvāti gardumi, plūda vīns un skanēja mūzi-ka. Ileanei bija ieradušies ciemiņi no visas pasaules - no Amerikas atbrauca mazbērni, draugi un meita ar ģimeni, kā arī radi no Venecuēlas, Čīles un Vāci-jas. Ienāca prātā doma – lai arī latvieši visādu iemeslu dēļ ir izklīduši pa pasauli,

vairums tomēr agrāk vai vēlāk atgriežas dzimtenē, kaut vai uz īsu brīdi. Skanē-ja latviešu, angļu un spāņu valoda, un vakars pagāja sirsnīgās pārrunās.

Kopš Ileane atgriezās Latvijā, daudzi ir pievienojušies viņas draugu pulkam, un bija ieradušies kopā ar viņu nosvinēt lielo dienu. Tā kā viņa daudz ceļo un ir aktīva visvisādās organizācijās un klubos, viņa ir iepazinusi cilvēkus ar dažādām interesēm. Šo interesanto viesu vidū arī bija Imerias goda filistrs Vilis Vītols ar kundzi un vairākas imerietes – Ilze Austriņa, Ligija Roze, Vija Federe, Līga Kilmane un mūsu prezidijs, kura ierašanās sagādāja visiem lielu prieku.

Jāatzīst, ja bagātību mēra draugu daudzumā, Ileane ir ļoti bagāta. !

Ileanes Bolšaitis 80 gadu svinības

fil! Anna Gram-bergs, 36.c.

▲1. rindā no kreisās: Latvijas konventa vice sen!, taut! Līva Kalni-ņa; sen!, taut! Evita Arbidāne, jubilāre fil! Ileane Bolšaitis, Imerias goda fil! Vilis Vītols, korp! Vanenica fil!; sekr!, taut! Mada-ra Cimmermane.2. rindā no kreisās: fil!fil! Anna Stakle, Ilze Austriņa, Baiba Kangare, Ligija Roze (Ņujorkas kopa), Vija Federe, Zīle Dumpe (Losandželosas kopa) un Līga Kilman

DAUDZ LAIMES

2013.gada februāra Kalamazū kopas konventā 148.c.

palīdz 44. un 45. coetam svinēt

nesenās 70. dzimšanas dienas.

Amanda Bērziņa, 148.c., Jana Cazers,

45.c., (dzimusi janvārī), Silvija

Newcomer-Pilmanis, 44.c., (dzimusi

decembrī), Lija Krievs, 148.c.

77

KOMERŠI

Bija 2000. gada 14. jūnijs, kad Lielbritānijas krastos pie Getvikas lidostas izcēlās sešu Rīgas imeriešu desants (fil! Ineses Urpenas terminoloģija): Marija Krūmiņa, 106.c., Inese Lele, 106.c., Ineta Grīsle, 106.c., Dace Melberga, 105.c., Ine-sa Urpena, atm.c., Laima Salaka, atm.c.

Visas pēc iespējas straujāk centāmies „ieņemt” „Straumēnus”, kur Maijkomer-ša laikā plānots vēsturisks notikums. Pirmo reizi Rīgas imerietes fil! Inetas Grīsles meita Elīna sāks „fuksēt” nevis Latvijā, bet Anglijas kopā. Ar steigu no „Daugavas Vanagiem” metāmies piepil-sētas ātrvilcienā un kā par brīnumu „ar muguru pa priekšu”, tā kā atpakaļgaitā piebremzējāmies Rigbijas stacijā, kur, domājams bailēs no notiekošā, – balsi zaudējusi, mūs sagaidīja kopas ekono-me Daina un sekretāre Dace. Daina pēc sasveicināšanās ar roku norādīja uz neveikli novietoto mašīnu, kurā mums veikli „jāiesiksnojas”. Tiktikko pamirk-šķinājušas acis apkārtnei, „izbirām” 10 minūšu gājienā no „Straumēniem”. Mazā, siltā un mīlīgā restorāniņā, pamielojoties ar gardumiem, iepazināmies, nomierinā-jāmies un pielabinājāmies viena otrai, un drīz iekļuvām „Straumēnos”. Viesmīlīgās ekonomes Dainas balss neatjaunojās, lai kā centos noskaidrot un novērst vainas iemeslu. Runājoties ar Dainu, notika neparedzētais – arī mana balss lēnām pie-smaka, līdz „Straumēnos” pēc stāstījuma mūsu goda filistriem tā pazuda pavisam. Nu abas ar Dainu bijām vienādas. Daina kantu novadīja bez balss, cenšoties ar

lūpu kustībām imitēt vārdus, kas sagādāja vispārēju jautrību. Visgardākās garneles, laši, foreles, pastētes, pīrāgi, rosoli un tor-tes bija atceļojušas no Anglijas imeriešu dzīves vietām un viesa cerību izārstēties. Cerējām, centāmies, smējāmies un dzie-dājām līdz pieciem no rīta, cerībā, ka pēc siltas un saldas dusas uz brokastu laiku balss atjaunosies. Astoņos atgriezāmies, taču – ak vai! Daina bija nopietnāka un skumjāka nekā iepriekš, it kā norādot uz savām acīm, bet Ingrīda nelaimīga taisnojās, cik nepārdomāti dzesējusi rīta slāpes, iztukšojot ūdens glāzi ar Dainas acu lēcām. Sākās smiekli caur asarām.

Beidzot saprotot, ka veselības problē-mas tikai pastiprinās, steidzāmies atkāp-ties no Lielbritānijas krastiem, lai paspētu mājās veikt pēcpusdienas darbus. Viss izdevās labi arī man, bet – ak vai! Piecas minūtes pirms mājām sadomāju braucot noslaucīt putekļus no mašīnas paneļa, un slaiki ieslīdēju Jūrmalas kokā un telefona stabā, pamanoties tos abus nolauzt. Gu-lēju ātrās palīdzības mašīnā un domāju – nieks vien ir balss un acu lēcas. Kas nu būs ar manu galvu? Vai izdzīvošu? Ja ne, būs skāde, jo pat savus orgānus neesmu paspējusi novēlēt slimniekiem!

Taču manas dramatiskās domas bija veltas: balss atgriezās, ar acu gaišumiņu bija viss kārtībā, pat galva palikusi vesela un savā vietā.

Tā beidzās mūsu ceļojums pie tik brīnišķīgām, sirsnīgām, gādīgām un bez-gala jautrām Anglijas kopas imerietēm. Pateicamies par to! !

Skumjie un jautrie piedzīvojumi Anglijas kopas Maijkomeršā

Priecājās, raudāja, smējās un dzīva palika Laima Salaka, atm! coets.

Cerējām, centāmies, smējāmies un dziedājām līdz pieciem no rīta

78

Imerietei katrs komeršs ir svarīgs, bet šogad Anglijas kopa pavasara komerša ietvaros uzņēma trīs meitenes. Tas ir sevišķs gadījums daudzu iemeslu dēļ ne tikai tādēļ, ka viena no tām dzimusi Lat-vijā. No komerša dalībniecēm 28% bija atbraukušas no Latvijas; 6 no Latvijas (ne-ieskaitot m! Elīzu Grīsli), 14 no Anglijas un 1 no Skotijas.

Tālāk seko fil! fil! Daces Melbergas un

Ingrīdas Bites skatījums par piedzīvoju-miem komeršā.

› Kādēļ braucāt svinēt tieši šo komeršu Anglijā?

IB: Retums, ka komeršos nepiedalos. Anglijas kopas sarakstā bez meitenēm esam 27, bet aktīvas tikai labi, ja puse. Daudzus gadus kopa pastāv, līgojoties pāri kritiskās masas klinšu malai. Pastāvēt vai slēgt darbību? Knapi pietiek aktīvās locekles, lai izpildītu amatus. Šoriez gan piepildījās mana sen lolotā vēlme; iestājās manas māsas vecākā meita, Ilze Vīksne. Kā tad es nepiedalīšos?

DM: Šī bija pirmā reize, kad piedalī-jos Maijkomeršā ārpus Latvijas. Iemesls gana nopietns - Imerias rindās tiek uzņemta mana krustmeita Elīza. To ne-kādi nevarēju laist garām, kur nu vēl arī iespēju piedzīvot Saules meitu tradīcijas Anglijas kopā.

› Kāds bija brauciens uz komeršu?

IB: Abas ar „Vīksnīti” dzīvojam No-tinghemā, kur slavenais Robins Huds (Robin Hood) savā laikā iemīlējies jaunavā Marionā (maid Marian). No manam mājām ir tikai stundas mašīnas brauciens uz „Straumēniem”, tomēr piektdienas nakti Vīksnīte pārgulēja pie manis. Jau vakarā gatavojām „court bouillon” un likām lielo lasi katlā, bet cēlamies 6.00 no rīta salikt

torti, sašķēlēt vīra paškūpināto lasi un resno lasi ganierēt. Mašīnā tehniski var sasēdināt 5 personas, bet ar visiem baltiem tērpiem, pārtikas kastēm, gariem lašiem un torti mums knapi divām iznāca vietas.

DM: Mūsu ceļš uz komeršu šoreiz sanāca visgarākais, t.i., izbraucām jau iepriekšējā dienā, nakšņojām Daugavas vanagu namā Londonā un no rīta devā-mies uz staciju, lai ar ātrvilcienu nokļūtu Ragbijā. Tur mūs sagaidīja Anglijas imerietes, lai aizvestu uz komerša norises vietu „Straumēniem”, kas ir Anglijas latviešu īpašums. Kā jau pie latviešiem pieņemts - bez ēšanas nu nekādi. Pa ce-ļam uz „Straumēniem” piestājām vietējo zemnieku krodziņā, kur paēdām garšīgas pusdienas un pirmo reizi satikām visas komerša dalībnieces.

› Komerša literārā pēcpusdienā fil! Lai-ma Salaka nolasīja referātu par Imerias goda filistriem. Kādi Tavi uzskati par goda filistru lomu šodienas korporāci-jas dzīvē?

IB: Ievēroju, ka Imerias sākuma gados par goda filistriem ievēlēja cilvēkus, kuri atbalstīja un proaktīvi attīstīja iespēju dibinātājām realizēt mūsu korporācijas dibināšanu. Dabīgi, tie gados bija vecāki par dibinātājām; ar lielāku dzīves pieredzi un jau sasnieguši savus akadēmiskos un profesionālos kalngalus. Bija arī tādi kā Anna Brigadere, izcila un tautā iemīļo-ta rakstniece un garā tuvu imerietēm. Pilnībā atbalstīju fil!Vīļa Vītola (Frater-nitas Vanenica) uzņemšanu imerias goda filistru rindās.

Varbūt tagad vajadzētu meklēt kādu dzejnieku/dzejnieci/komponistu, kura darbos atspoguļojas latviskās vērtības un gods pret savu tautu. Tādu, kurš/kura atzīst korporāciju filozofiju un tās vērtī-bas; varbūt, kurš varētu sacerēt dzeju vai komponēt mūzikas gabalu mūsu 90. gadu pastāvēšanas jubilejas gadam; cilvēku, kura darbi uzrunā šodienas jaunos nacio-nāli domājošās studentes un tādā veidā veicināt Imerias redzamību sabiedrības kulturālā jomā.

› Cik interesanti būtu uzstādīt šo jautā-jumu katrai imerietei!

DM: Doma par kāda dzejnieka/-ces vai komponista/-tes piesaisti mūsu korporācijai ir interesanta. Lai pagūtu to izdarīt līdz mūsu jubilejai, jāsāk domāt tūlīt. Droši vien šo ideju vajadzētu ap-spriest konventā.

Perspektīvi! Anglijas kopa

fil! Ingrīda Bite, 78.c. Jau vakarā

gatavojām „court bouillon”un likām lielo lasi katlā, bet cēlāmies 6 no rīta salikt torti, sašķēlēt vīra kūpi-nāto lasi un resno lasi ganierēt

KOMERŠI

Pavasara komeršs 2013.g. 15. un 16. jūnijā Straumēnos

79

› Kā atšķiras komeršs Anglijas kopā no komeršiem Latvijā?

IB: Esmu piedalījusies Rīgā tikai 85.gadu jubilejas Rudens komeršā. Neva-ru aprakstīt, cik nozīmīgi tas man bija fi-ziski būt Latvijā, nel. fil! Valentīnas dāvātā konventa dzīvoklī un tur, Tēvzemē, pirmo reizi nodot solījumu!

Atšķirības? Praktiski nekādas! Jutos kā mājās pārnākusi.

Toreiz par Saules meitām tika ievir-zītas divas man mīļas „Laimas”. Anglijas kopas seniore nel. fil! Laima Speakman-Brown 67. un fil! Laima Salaka, Atmodas c. Tad tāpat kā šogad Laimai Salakai atdevu savas krāsas.

Dabīgi, dalībnieku skaits nosaka ļoti daudz Saules meitu tradīciju izvešanā un mielasta noritēšanā. Sevišķi atceros t/l audzinātājas mielasta laikā iespaidīgo rīcību, norises pašapzinīgo vadīšanu, rūpīgo dzejoļu izvēli, fukšu norīkošanu un viss ar stāju.

DM: Kā jau minēju, šī bija pirmā rei-ze, kad piedalījos komeršā ārpus Latvijas. Arī man tas bija ļoti nozīmīgi - pirmo reizi dzīvē piedzīvoju, ka cilvēki, kurus pirmo reizi redzēju, var kļūt par savē-jiem ļoti īsā laikā. Tas jau arī ir Imerias

fenomens - tu esi savējā jebkurā pasaules malā. Man bija ļoti patīkami izjust to patieso sirsnību un draudzību, kas saista visas Anglijas imerietes, kuras pazīst viena otru jau kopš bērnības. Protams, ka šāda vienas „ģimenes” sajūtu var panākt tikai skaitliski nelielā organizācijā. Man ir prieks, ka Elīza fuksēs tieši Anglijā, jo atrodoties tālu no mājām un tuviniekiem ir ļoti svarīgi, ka ir kāda vieta, kur var sajust ģimenisko siltumu.

Vivat crescat floreat Imeria in Aeter-num! !

▲1. rindā no kreisās puses: m!m! Elīza Grīsle, Ilze Vīksne un Laima Bryden, 149.c.2. rindā fil! fil! Ineta Grīsle, 106.c., Laima Salaka, 103.c., Atmodas, vice sen! Lia Heistera 84.c., sen! Ilze Lee 67.c., sekr! Dace Čimala, 78.c., Inese Urpena, 103.c. Atmodas, audz! Ruta Foreman, 69.c.3. rindā fil!fil! Inese Lele, 106.c., Daina Vītola, 69.c., Marija Krūmiņa, 106.c., Daina Gromadzki, 73.c., Dace Melberga, 105.c., Rasma Budiņa, 63.c., Astrīda Siliņa, 51.c., Vija Zauera-Hughes, 139.c., Valda Bryden, 73.c., Astrīda Balodis, 69.c. Iztrūkst fil! Ingrīda Bite 78.c. (fotografē)

Maijkomerša svētku konvents kopā ar jaunuzņemtajām meitenēm▼

80

Visiem jau zināms, ka Austrā-lijā viss notiek otrādi – Ziemsvētkus svin vasarā, Jāņus ziemas vidū! Tā arī ar Imerias tradīcijām. Rudenīgā, vēsā svētdienas dienā, š.g. 5. maijā, Melbur-nas kopa pulcējās fil! Ilonas Misas mājās svinēt maijkomeršu. Tomēr netrūka nedz siltums vai draudzības sajūta, kaut ārā saulīte nespīdēja.

Kamīns dega viesu istabā, kad ieradāmies, un mūs sagaidīja mīļa mājas saimniece ar šampanieša glāzi. Tad sekoja darba konvents, svētku konvents un

saules meitu tradīcijas. Pēc tam piesēdā-mies pie skaisti klātu galda un baudījām desiņas ar kāpostiem. Netrūka dziesmu un jaukas dziedāšanas – fil! Sandras Birzes vadībā šķirstījām kantikumu un dziedājām savas iemīļotās dziesmas t.sk. „Gesta Berlings”!

Pēc kafijas un kūkām bija laiks atva-dīties. Dziesmas izdziedātas, draudzības atjaunotas devāmies mājās ar sajūsmu sirdīs. Novembrī – Austrālijas pavasarī – atkal pulcēsimies svinēt dibināšanas svētkus. !

Maijkomeršs rudenī

fil! Iveta Samulis, 95.c. Devāmies

mājās ar sajūsmu sirdīs

Austrālijā Maijkomeršā esam melnā

◀2. rinda no kreisās puses fil!fil! Māra Kūlniece, Irēne Šindlere (Schindler), Rudīte Mežciema, Ilze Daliņa, Māra Saiz- Rolingse (Rawlings), Baiba Brūdere, Ilga Kurle, Ilona Misa, Elita Klundere (Klunder)1. rinda: Ģinta Menzija (Menzies), Sandra Birze, Anita Andersone, Laima Lindiņa, Iveta Samulis, Eva Brennere

◀Toronto kopa, Maijkomerša laikā, 2012. g. 2. jūnijā, fil! Ritas Ricciatti mājās. Pirmā rindā uz grīdas no kreisās fil!fil! Anita Csapo, 106.c., Krista Ricciatti, 137.c., un Grietiņa Pētersone, 114.c.. Otrā rindā, sēžot no kreisās, taut-fil! Linda Kronberga, 123.c., fil!fil! t/l vice-sen! Silvija Meijere, 78.c., t/l sen! Kristīna Soutar, 104.c., t/l sekr! Marisa Zubāne, 105.c., Ieva Krave, 42.c., un Rasma Ruģele, 36.c.. Trešā rindā stāvot no kreisās fil!fil! Vera Kronberga, 56.c., Ināra Soutar, 48.c., Daina Csapo, 50.c., aiz viņas Laila Vilks, 116.c., Elita Pētersone, 50.c., Rita Ricciatti, 78.c., Inta McCaughey, 62.c., Ingrīda Kalniņa, 62.c., taut-fil! Alda Hāna, 70.c., un fil! Inga Upeslāce, 82.c.

KOMERŠI

81

◀Latvijas konventa maija komeršs 2013.gada 1.jūnijā Cēsīs

◀Latvijas konventa Rudens komeršs 2012.gada 19.novembrī C!Q! Rīgā

▲Portlandas/Sietlas kopa 2012.gada Maijkomeršā. No kreisās: fil!fil! Ilona Kalviste, Inese Peterson, Silvija Orle, Ruta Bambane, Janīna Janšēvica, Rita Šinka. Zinta Kūlīte fotografē

▲Portlandas/Sietlas kopa dibināšanas komeršā 2012.gada novembrī. No kreisās: fil!fil! Rita Šinka, Rūta Jurisone, Silvija Orle, Inese Peterson, Rita Sēja, Ruta Bambane, Zinta Kūlīte

82

Labdien, dārgās grāmatu lasītājas un filmu skatītājas visā pasaulē!

Šajā Imerias Ziņu izdevumā veicām ko neparastu: aptaujājām ļoti lielu skaitu imeriešu, lai noskaidrotu, vai mums ir vienāda gaume uz romāniem, kā arī, vai patīk vienādas filmas.

Bija tik ĻOTI INTERESANTI apko-pot Jūsu viedokļus! Un liels prieks, ka esam ļoti dažādas jaunkundzes un dāmas, jo ārkārtīgi plašajā ieteikumu sarakstā bija grūti saskatīt kaut jelkādas TOPa pazīmes.

Tātad, lasām gan latviešu, gan angļu un citās valodās! Skatāmies un iesakām citām imerietēm gan labas Holivudas filmas, gan dažādas kinobalvas guvušas filmas un dokumentālos stāstus, un pat seriālus!

Nu ko, domāju, ka tuvākajā laikā nevienai no mums nebūs jālauza galva kinoteātros, grāmatu veikalos un bibliotē-kās, ko izvēlēties. Jau tagad zinu, ka man būtu kas pārrunājams ar dažām imerie-tēm, kas atzīmējušas mana TOPa otrās un trešās vietas ieguvējas. Lai aptauja kalpo par iemeslu sarunām, diskusijām un imeriešu komunikācijai! Es, piemēram, tikai pateicoties šai aptaujai 2013. gada 4. jūlijā, Rīgā, personiski iepazinos brīnišķī-go fil! Brigitu Golden, 56.c., no Arizonas, ASV. !

Pasaules imeriešu grāmatu un filmu topa pārsteigumi!

Jūsu aptaujas apkopoja taut! Dace Šulmane, 141.c.

IMERIETE IESAKA

replikas

„Klausoties audiogrāmatu (Pillars of the Earth, K.Fallett), ar mašīnu pabraucu garām savam pagriezienam!” fil! Irēne Balks, 43.c., Čikāgas kopa

„Mani imponēja pats klubiņa nosaukums (Omulības klubiņš), tas aizrāva! Esmu klubiņa biedre! (grāmata „Omulības”, Ē. Hānbergs, J. Ķuzulis) fil! Mudīte Upatniece, 59.c., Latvijas konvents

„Kad iesāku lasīt (Fifty Shades of Grey, E.L.James), tad nevarēju to nolikt, kamēr netiku līdz beigām. Tāds temats, domāju, ir ļoti interesants katrai lasītājai, kas vēl ir dzīva un dzīvo ar lusti!”fil! Brigita Golden, 56.c., Arizonā „Šo grāmatu (Dens Mindao „365 dienas ar dao. Meditā-cijas” (365 Tao: Daily Meditations by Ming-Dao Deng)) lasu katru vakaru pirms gulētiešanas!” fil! ruta Antons, 52.c., Latvijas konvents „Filma („Tāda ir mīlestība” - Love actually, rež. richard Curtis), kuras beigu kadrus skatoties, man vienmēr birst aizkustinājuma asaras, jo tajos parādīti patiesi laimes brīži - emocionāli piesātināti mirkļi, kad lidostā sastopas atbraucēji un viņu sagaidītāji - vecāki un bērni, māsas un brāļi jau sirmā vecumā, mīlētāji, draugi utt.” fil! Elīna Dambekalne, 116.c., Latvijas konvents „Virsraksts (Marina Lewycka, A Short History of Tractors in Ukranian, „Īsā traktoru vēsture ukraiņu valodā») ir tīšam nemākulīgā angļu valodā rakstīts, un bez tam grāmata nav par traktoriem, bet iebraucēju sadzīvi Anglijā - lasot sāni plīst un asaras līst.” fil! Ingrīda Bite, 78.c., Anglijas kopa „Grāmata (Marija Anna Šafere un Annija Barouza, „Gērnsijas literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība”) aizrāva izvēlētā formāta dēļ - stāsta varoņu dzīves II Pa-saules kara laikā izstāstītas vēstuļu formā. Bauda lasīt saraksti un domāt par sarakstes kultūru, kas mūsdienās tikpat kā zudusi.” fil! Gundega Grīnberga, 117.c., Latvijas konvents „Biju tik daudz saklausījusies par Heli Lāksonenas lat-viski izdoto dzejoļu krājumu „Kad gos smej”, ka nespēju pretoties vilinājumam to iegādāties. Un bija tā vērts! Heli Lāksonena dzejoļus raksta dienvidrietumu somu valodas dialektā, ko latviski lieliski atdzejojis Guntars Godiņš, izmantojot Vidzemes lībiskās dialekta iezīmes, ko lieto Igaunijas pierobežā ap Ainažiem un Salacgrīvu. Kā teiktu mana ome – dzejoļi ir tādi „jancīgi”, tomēr tik pozitīvi, ka lasot nevar nesmaidīt.” fil! Kristīne Meija, 125.c., Latvijas konvents „Mani ļoti iespaidoja hasīdu režisores filma Fill the Void, New York Film Festival 2012 par ultra-ortodok-sālo ebreju ģimenes dzīvi Telavivā, kad, dzemdībās nomirstot jaunajai sievai, viņas māte dara visu, lai pie tā paša vīra izdotu savu otru meitu, tādējādi paturot dzimušo bērniņu ģimenē. Tāpat iespaidīga un acis atveroša ir izraēliešu režisoru Emad Burnat & Guy Davidi dokumentālā filma 5 broken cameras (nominēta arī Oskaram 2013.g.) par Izraēlas un Palestīnas konfliktu konkrētu ģimeņu dzīvēs.” fil! Katrīna Kaktiņa, 128.c., Latvijas konvents „Filma Lovelace, režisors rob Epstein, Jeffrey Friedman, kas kalpo kā atgādinājums katrai mammai, kurai ir mei-tas, par to, ka nav svarīgi, kas ar tevi notiek, svarīgi ir tas, kā tu ar to tiec galā. Un mammām ir tik daudz iespēju palīdzēt savām meitām, lai nenotiek kas slikts.” fil! Astra Cīrule, 129.c., Latvijas konvents

tops

GRĀMATAS:› Valentīna Freimane.

„Ardievu, Atlantīda!” Atēna, 2010 (elektro-niski: http://www.burtlicis.lv/gramatas/ardievu_atlantida/)

› Māris Čaklais. „Izaicinājums. Pirmā Latvijas valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga” (2003)

FILMAS:› „neaizskaramie”

(Intouchables, 2012). rež. Olivier nakache un Éric Toledano

› „Mammu, es tevi mīlu!” (2013) rež. Jānis nords

› „Quartet” (2012). rež. Dustin Hoffmann

83

aptaujas rezultāti

Imeriete Coets Piederība kopai/konventam

Grāmata, ko iesaki izlasīt Filma, kas jāredz

Aija Medene 32 Čikagas kopa „Rescue”, nickolas Spaaks „Cilvēka bērns” pēc Jāņa Klīdzēja stāsta motīviem, režisors J. Streičs.

Anna Gramberga 36 Latvijas konvents „Runaway” ,Alice Munro Ileane Bolšaitis 36 Latvijas konvents „Siegfried von Vegesack” („Zigfrīds fon Fēgezaks”) „Senči un

pēcteči. Piezīmes no senās Livonijas vēstuļu lādes, 1689-1887”, „Baltiešu gredzens”

„Mammu, es tevi mīlu!”, režisors Jānis nords

Solveiga Miezīte 36 Toronto kopa „no Jāņiem līdz Murjāņiem”, Berķis/ Ziedonis rita Sēja 41 Portlandes/Sietlas kopa „Mērnieku Laiki”, reiņa un Matīsa Kaudzīšu rita Sinka 42 Portlandes/Sietlas kopa „The Belief Quotent: 7 beliefs that sabotage or support your

success”, Lisa Van Allen PhD. „A Day Lasts a Thousand Years”neviena filma nav speciālas atziņas vērta

Līga Kilman 42 Latvijas konvents „Meitene, kas nogrieza man matus”, Kristīne Želve „Pusnakts Parīzē”, režisors Vudijs AllensIrēne Balks 43 Čikāgas kopa „Pillars of the Earth”, K. Fallet „Quartet”, režisors Dustin HoffmanMaija Strēlnieks 44 Milvoku kopa „Izaicinājums. Pirmā Latvijas valsts prezidente Vaira Vīķe-

Freiberga”, Māris Čaklais„Argo”, režisors Ben Affleck

Ginta Mennzies 45 Austrālijas kopa „Flight Behaviour”, Barbara Kinslon „Borgen”, dāņu TV seriālsAntra Pakalna 45 ārpus kopas imeriete „Hotel on The Corner of Bitter and Sweet”, Jamie Ford; „Lady

Almina and the Real Dawton Abbey”, Countess of Carnarvon „The Great Gatsby”, režisors Baz Luhrmann. „The Merchant of Venice”, režisors Michael radford

rūta Schuller 47 ārpus kopas imeriete „rīga”, A. Deglavs Vija Pelēcis 48 Minesotas kopa „Loving Frank”, nancy Horan „The Charlie Rose Show”, Charlie roseVelga Turlais 48 Milvoku kopa „Izaicinājums. Pirmā Latvijas valsts prezidente Vaira Vīķe-

Freiberga”, Māris Čaklais

Dagnija neimane 49 ārpus kopas imeriete „Mazā melnā grāmatiņa: dzīves stāsts”, Ludvigs Žagars „Quartet”, režisors Dustin HoffmanVineta Bomis 49 Losandželosas kopa „Pillars of the Earth”, Ken Follett „Quartet”, režisors Dustin Hoffmanruta Antons 52 Latvijas konvents „365 dienas ar dao. Meditācijas.”, Dens Mindao „Coco avant Chanel” (2009), režisore Anne Fontaine; „The

French Lieutenant’s Woman” (1981), režisors Karel reiszBarbara Golden 56 Arizonas kopa „Greja piecdesmit nokrāsas”, E.L.Džeimsa „Something’s Gotta Give”, režisore nancy MeyersInese Lele 106 Latvijas konvents „Omulības Klubiņš”, Ē.Hānbergs, J. Ķuzulis „Mammu, es tevi mīlu!”, režisors Jānis nordsVija Bērziņa 60 Ņujorkas kopa „Mazie laupītāji”, režisors Armands ZvirbulisLilija Zobens 61 Anglijas kopa „Zīmogs sarkanā vaskā”, Jānis Lejiņš Ilze Kreišmane 62 Latvijas konvents „Straumēni”, Eduards Virzas „Doctor Zhivago”, režisors David Lean Zinta Kūlīte 67 Portlandes/Sietlas kopa rūdolfa Blaumaņa noveles Tādas navIlze Lee 67 Anglijas kopa „The Hundred-Year-Old Man Who Climbed Out of the Window

and Disappeared”, Jonas Jonasson „The Best Exotic Marigold Hotel”, režisors John Madden

Ingrīda Bite 78 Anglijas kopa „Latvieši ir visur”, Otto Ozols; „A Short History of Tractors in Ukranian”, Marina Lewycka

nav tādas

Iveta Samule 95 Melnburnas kopa Silver Linings Playbook „Silver Linings Playbook”, režisors David O. russellMara Slesers 100 Čikagas kopa „Winter Garden”, Kristin Hannah neesmu bijusi kino daudz gadus - tikai bērnu filmas...Laima Salaka 103 Latvijas konvents „Latvietis parastais” (par Valsts prezidentu Andri Bērziņu), L.

Lapsa, K. Jančevska, I. Saatčiane

Ingrīda Kalinka 103 Latvijas konvents „Ardievu, Atlantīda!”, V.Freimane „Melanholija”, režisors Larss fon TrīrsInguna Skadiņa 104 Latvijas konvents „Silva rerum”, K. Sabaļauske „Karaļa runa”, režisors Toms Hūpers Agnese Gailīte 104 Latvijas konvents „Viena diena”, D. nikolss „Sapņu komanda 1935”, režisors Aigars Grauba Lisa Birzule 105 Melnburnas kopa „12 Dzīves stāsti. Dievs ir uzticams”, Kristīne Zonne „L’amour”, režisors Michael HanekeIneta Grīsle 106 Latvijas konvents „Sarkanā istaba”, Augusts Strindbergs „Karaliskā dēka”, režisors nikolajs Arsels Marija Krūmiņa 106 Latvijas konvents „ Mēģinu būt atklāts”, Oļģerts Kroders; „Laiks esi tu”, Gundega

repše; „Balto mākoņu zemē” un „ Maoru dziesma”, Sāra Larka „Sapņu komanda 1935”, režisors Aigars Grauba; „Bērnības zeme Sibīrija” režisore Dzintra Geka

Signe Plāte 106 Latvijas konvents „Šāntarāms”, Gregorijs Deivids roberts „Jasmīnas stāsts” („Blue Jasmine”), režisors Vudijs Allens, visas Vudija filmas

Līga Būtnāre 108 Latvijas konvents „Zīmogs sarkanā vaskā” 3 grāmatās, Jānis Lejiņš „Melanholija”, režisors Larss fon TrīrsInese Bubena 109 Latvijas konvents „Burvja piezīmes”, Paulu Koelju „Dokumentālists”, režisors Ivars ZviedrsInese Lāce 109 Latvijas konvents „rīgas Latgales priekšpilsēta pirms 100 gadiem”, A.Caune;

„Labu labais kreisi kreisais” (bērnu grāmata sākumskolai), A.Strautniece

Tatjana Lucēviča 109 Latvijas konvents „neaizskaramie” („Intouchables”), režisori Olivier nakache un Éric Toledano

84

aptaujas rezultāti

Anita Straujuma 110 Latvijas konvents Stāsti „Skaistais dzīvnieks”, Andruss Kivirehks „The Artist”, režisors Michel Hazanavicius Sigita Kazūne 110 Latvijas konvents „Domā ātri, domā lēnām”, Daniels Kānemans „The Iron Lady”, režisors Phyllida LloydAgita Brēmere 111 Latvijas konvents „Sievietes, kas skrien ar vilkiem”, Pinkola Estesa Klarisa, Ph.d. „Jasmīnas stāsts” („Blue Jasmine”), režisors Vudijs AllensLaila Strēlnieks 112 Milvoku kopa „Geišas atmiņas”, Arturs Goldens Ilze Freimane 113 Latvijas konvents „The Best Exotic Marigold Hotel” („Vislabākā eksotiskā

viesnīca „Kliņģerīte””), režisors John MaddenVita Začesta 113 Latvijas konvents „Vīrs, tapīrs un citas radības”, Gundega repše „Les Miserables”, režisors Tom HooperDace Bandere 114 Latvijas konvents „Gads provansā”, P. Meils „netīrās dejas” („Dirty Dancing”), režisors Emile Ardolino. Zane Liepa 116 Latvijas konvents „Ardievu, Atlantīda!”, Valentīna Freimane „Par cilvēkiem un dieviem” („Des hommes et des dieux”),

režisors Xavier Beauvois, „nožēlojamie”, režisors Toms Hūpers

Elīna Dambekalne 116 Latvijas konvents „Ziedu asinis”, Anitas Amirrezvani, irāņu izcelsmes amerikāņu rakstniece

„Love actually” („Tāda ir mīlestība”), režisors richard Curtis

Gundega Grīnberga 117 Latvijas konvents „Gērnsijas literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība” („The Guernsey Literary and Potato Peel Pie Society”), Marija Anna Šafere un Annija Barouza

„Pride and Prejudice”, režisors Joe Wright.

Anda Ērgle-Bīmane 119 Latvijas konvents „Gads Provansā”, Pīters Meils „8 Femmes”, režisors François Ozonfil! Marika Papēde 120 Latvijas konvents „Atjaunošana”, Ežēns Grīns (Eugene Green) „Skafandrs un tauriņš”, režisors Julian Schnabel Agnese Pūcīte 121 Latvijas konvents „Ģimenes dzīves gudrība”, Šarma S.robins Līga Brice 121 Latvijas konvents „Ardievu, Atlantīda!”, Valentīna Freimane „Kolka Kool”, režisors Juris PoškusHelēna Veita 122 Latvijas konvents „Brālibrāli. Balsu burvji brāļi Kokari”, Laima Muktupāvela „The Lord of the Rings: The Fellowship of the Ring”, režisors

Peter JacksonValda Pāvula 123 Latvijas konvents „Franču testaments”, Andrejs Makins „Game Of Thrones” („Troņu spēles”), režisors David Benioff,

D. B. WeissMaija Tipaine 123 Latvijas konvents „Gaidības un radības ar prieku”, Linda rozenbaha „The Girl with the Dragon Tattoo”, režisors David Fincher Aija Brūvere 124 Latvijas konvents „Sidharta”, Hermanis Hesse „I AM”, režisors Tom ShadyacKristīne Meija 125 Latvijas konvents „Kad gos smej”, Heli Lāksonena Seriāls „Mad Men”, izpildproducents Matthew Weiner Santa Domijana Zviedre

126 ārpus kopas imeriete „How to Talk So Kids Will Listen & Listen So Kids Will Talk”, Adele Faber & Elaine Mazlish; „Female Brain”, Louanne Brizendine; „Male Brain”, Louanne Brizendine

Laba komēdija „The Big Bang Theory”

Līga Ciekure 126 Latvijas konvents „Sarunas ar Tīģeri” (bērnu grāmata), Bisets Donalds „Ūdensbumba resnajam runcim”, režisors Varis BraslaLīga Vabule 126 Latvijas konvents „Pasaule manī”, Ojārs Ulmanis Zviedrijas filmas „Lennebergas Emīls” („Emil i Lönneber-

ga”) 1971, Lennebergas „Emīla jaunie nedarbi” („Nya hyss av Emil i Lönneberga”) 1972 un „Emīls un sivēns” („Emil och griseknoen”) 1973; „A Separation”, režisors Asghar Farhadi

Elīna Šmite 127 Latvijas konvents „Ēd, lūdzies, mīli”, Elizabete Gilberte „Cloud Atlas” („Mākoņu atlants”), režisors Tom Tykwer, Andy Wachowski, Lana Wachowski

Zane rozenberga 128 Latvijas konvents Sāga „Dziesma par ledu un uguni” („A Song of Ice and Fire”), Džordža r.r. Mārtina (George r.r. Martin)

ASV un Īrijas kopdarbs „Undīne” („Ondine”), režisors neil Jordan

Katrīna Kaktiņa 128 Latvijas konvents „Via Dolorosa”, Sibīriju pārdzīvojušo latviešu atmiņu stāsti; „Unorthodox”, Deborah Feldman

„Fill the Void” (new York Film Festival 2012); „5 broken ca-meras” (nominēta arī Oskaram 2013.g.), izraēliešu režisori Emad Burnat & Guy Davidi dokumentālā filma

Astra Cīrule 129 Latvijas konvents „Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”, Sandra Kalniete „Lovelace”, režisors rob Epstein, Jeffrey Friedman Iveta Zariņa 130 Latvijas konvents „Koko Šaneles noslēpumi”, Marsels Edrihs „Sibīrijas Bārddzinis”, režisors nikita MikhalkovLiene Gulbe 134 Sidnejas kopa „The Bronze Horseman”, Paullina Simons „The Notebook”, režisors nick Cassavetes Gunita roga 134 Latvijas konvents „Pūķa ķērājs”, Hoseinī Hāleds „Sievietes smarža” („Scent of a Woman”), režisors Martin

Brest Brigita Veidmane 134 Latvijas konvents „Skolas Līze”, Inguna Bauere „Любовь с препятствиями” („Un bonheur n’arrive

jamais seul”), režisors James HuthAnete Labanovska-Gerasimova

134 Latvijas konvents „A Thousand Splendid Suns”, Khaled Hosseini „Flipped”, režisors rob reiner; „Cilvēka Bērns”, režisors Jānis Streičs

Laura Liepa-Timma 134 Latvijas konvents „The Secret” („noslēpums. Katrai dienai”), Bērna ronda Triloģija „Meitene ar pūķa tetovējumu”, „Meitene, kas spēlējas ar uguni” un „Meitene, kas izpostīja sirseņu pūzni”, Stīgs Lārsons

Helēna Gūtmane 134 Latvijas konvents „Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība”, Mērija Anna Šafere un Annija Barouza

Dokumentālā filma „Samsara”, režisors ron Fricke

IMERIETE IESAKA

Imeriete CoetsPiederība kopai/konventam Grāmata, ko iesaki izlasīt Filma, kas jāredz

85

Laura Juhansone-Daugule

135 Latvijas konvents „Homo novus”, Anšlavs Eglītis „The Truman Show”, režisors Peter Weir

Marika Kalniņa 135 Latvijas konvents „Mīlestības mācība. Dzimumaudzināšana”, Jānis Zālītis, nadežda Zālīte

„Jagten” („Medības”), režisors Thomas Vinterberg

Zane Pauniņa 137 Latvijas konvents „The Way”, režisors Emilio EstevezKitija Kursa 139 Latvijas konvents „Kāpēc itāļiem patīk runāt par ēdienu”, Jeļena Kostjukoviča „Samsara”, režisors ron Fricke Lelde Liepa-Liepiņa 141 Latvijas konvents Manas pēdējā laika grāmatas ir saistītas ar astroloģiju, autori

visdažādākie. Pamatā Andris račs. Labākais, ko pēdējā laikā esmu redzējusi, ir Dailes teātra izrāde „Vējiem līdz”.

Dace Šulmane 141 Latvijas konvents „Zudusī Atlantīda”, Valentīna Freimane „neaizskaramie” („Intouchables”), režisori Olivier nakache un Éric Toledano

Madara Umleja 142 Latvijas konvents „Būt kopā un viss” („Ensemble, c’est tout”), Anna Gavalda „The Help”, režisors Tate Taylornora Cābe 142 Latvijas konvents „Dziednieks” („The Physician”), noa Gordons „Disconnect”, režisors Henry Alex rubinEvita Arbidāne 142 Latvijas konvents „Citadele”, Arčibalds Kronins „Sapņu komanda 1935”, režisors Aigars Grauba Līva Brēmere 142 Latvijas konvents „Domā ātri domā lēnām” („Thinking, fast and slow”), Daniels

Kānemans „Searching for Sugar Man”, režisors Malik Bendjelloul

Laine Juhansone 142 Latvijas konvents „Anna Kareņina’’, Ļevs Tolstojs „The Fall”, režisors Tarsem Singh Vita Poikāne 143 Latvijas konvents „Dzimuši, lai skrietu”, Kristofers Makdugals „Now You See Me”, režisors Louis Leterrier Lelde Čukure 143 Latvijas konvents „The Hitchhikers Guide to the Galaxy” („Ceļvedis starpzvaigžņu

stopētājiem”), Douglas Adams „Arizona Dream” („Arizonas sapnis”), režisors Emir Kusturica

taut! Guna Poga 143 Latvijas konvents Krāsu tēva dāvāta „Jelgava94”, Jānis Joņevs „Das leben der Anderen” („The lives of others”), režisors Florian Henckel von Donnersmarck

Laura Keiša 144 Latvijas konvents „Midlseksa”, Jūdžinidess Džefrijs. Te gan jāsaka, ka grāmata patiks tikai tiem, kuriem ir vismaz priekšzināšanas ģenētikā, parastajiem lasītājiem tā var likties par skarbu, izdomātu dzīvesstāstu.

„The Pianist”, režisors roman Polanski

Madara Cimmermane

144 Latvijas konvents „Būda’’ un ‘’Krustceles’’, Viljams Pols Jangs (nespēju izšķirties, kura mīļāka)

„The Intouchables’’ („Les Intouchables’’), režisori Eric Toledano un Olivier nakache

Madara Broniča 145 Latvijas konvents Diemžēl šobrīd nesanãk pievērsties grāmatu lasīšanai. Lasu pārsvarā medicīnas grāmatas.

„Biutiful”, režisors Alejandro González Iñárritu

Laima Lībere 145 Latvijas konvents „Vienpadsmit minūtes” („Eleven minutes”), Paulu Koelju „Samsara”, režisors ron Fricke Liene Blija 145 Latvijas konvents Vēsturiskais romāns „Kurtizāne”, Daienas Heigeres. Grāmata

par 16.gs Francijas galmu un visām ar to saistītajām peripēti-jām, nežēlību un skaistumu.

„The Life of Pi”, režisors Ang Lee

Liene Kuniga 145 Latvijas konvents „Pa stāvu liesmu debesīs” („On A Towering Flame To Heaven”), rufs Filips

„Delicatessen”, režisori Marc Caro, Jean-Pierre Jeunet

Aija Urķe 145 Latvijas konvents „1984”, Džordžš Orvels „Mary and Max”, režisors Adam ElliotLigita Perlbaha 146 Latvijas konvents „Atmiņas par manām skumjajām maukām”, Gabriels Garsija

Markess „Frida”, režisors Julie Taymor

Agnese Veckalne 146 Latvijas konvents „Vinnijs Pūks un viņa draugi”, A. Milns Multfilma „Up”, režisors Pete Docter, Bob Petersonrūta Saldābola 146 Latvijas konvents „Zirgu vārdotājs”, nikolass Evanss „The King’s Speech”, režisors Tom Hooperm! Anete Bertholde 147 Latvijas konvents ‘Mūks, kurš pārdeva savu Ferari’’, Šarma S. robins Rolling Stones koncertfilma „Gimme Shelter’’Daniela Sirovatska 147 Latvijas konvents „Trīs draugi”, E.M.remarks „The Shawshank Redemption” („Brīvības cena”), režisors

Frank DarabontIeva Klingenberga 147 Latvijas konvents „Domas un atklāsmes”, Žans Pols Sartrs „Koyaanisqatsi”, režisors Godfrey reggio, komponists

Philip GlassAnda Pramalte 148 Latvijas konvents „Alīna”, Anna Skaidrīte Gailīte Liene Zemniece 148 Latvijas konvents „Zaļā jūdze”, S. Kings „The Shawshank Redemption” („Brīvības cena”), režisors

Frank Darabont; „Beautiful mind”, režisors ron HowardAnete Veigule 148 Latvijas konvents „Pride and prejudice”, Jane Austen „Gone with the wind”, režisors Victor FlemingInga Sīle 149 Latvijas konvents „Blakusparādība: nāve”, Džons Virapens „Anna Karenina”, režisors Joe WrightKrista nītiņa 149 Latvijas konvents „Vai te var dabūt alu”, Anšlavs Eglītis „neaizskaramie” („Intouchables”), režisori Olivier nakache

un Éric ToledanoDana Tjurina 149 Latvijas konvents „Trīs draugi”, Ē.M. remarks „The Life of Pi”, režisors Ang Lee un M. razbeškinas; M.

Ugarova kinoskolas absolventu komandas filma „Зима, уходи!”

aptaujas rezultāti

Imeriete CoetsPiederība kopai/konventam Grāmata, ko iesaki izlasīt Filma, kas jāredz

86

Piedāvāju jums grūbu salātu recepti, kas apvieno sevī sen aizmirstas labas lietas (grūbas) ar patīkamiem akcentiem (riekstiem un sēklām). Tos var ēst siltus vai aukstus. Esmu pasniegusi šos salātus imerietēm gan Rīgā, gan Tallinā.

2011.gada sākumā dzīvoju Tallinā, veicot sava maģistra darba pētījumu, un februārī ļoti priecājos uzņemt ciemos imerietes, kas devās ceļā uz PPO balli Hel-sinkos – taut!taut! Katrīnu Katkiņu, Daci Šulmani un Leldi Čukuri. Pāris stundas, kas šķira autobusa pienākšanu no prāmja atiešanas, pavadījām sarunās manās mājās. Vakariņās piedāvāju grūbu salātus, kurus imerietes atceras vēl šodien.

Pievienoju pamatrecepti, kas aizgūta no www.maltite.lv, bet iedrošinu variēt, jo šos salātus nevar sabojāt! – Es iesaku vasaras laikā porcijas bagātīgi papildi-nāt ar rukolu, grūbām pievienot gan apgrauzdētus lazdu riekstus, gan dažāda veida sēklas, buljonu vienkāršībai aizstāt ar ūdeni, un, ja patīk asi ēdieni, kopā ar riekstiem grūbām pievienot arī čili.

PagatavošanaNomazgā grūbas vismaz trīs reizes un

iemērc uz pāris stundām.Kad pienāk gatavošanas laiks, sāk

SALĀTU RECEPTE

Lai palielinātu salātu porciju (šī recepte paredzēta 4–6 personām), var proporcionāli reizināt receptes sastāv-daļas, vai arī pēc acumēra mainīt kādu sastāvdaļas daudzumu.

Aldai reiz ir bijusi vajadzība ātri pagatavot kādus salātus. Viņa atvērusi ledusskapi, tur atradusi minētās sastāvda-ļas, visu ātri samaisījusi, lietojot balza-miko etiķi un olīveļļu kā mērces pamatu. Iznākuši labi salāti! Mēs, Toronto kopa, apliecinām: „Ja Alda ēdienam ir pielikusi savu roku, tas nekad nav negaršīgs!” !

Grūbu salāti

Tomātu un bokončini siera salāti

Latvijas kon-venta fil! Ilzes Birznieces, 122.c. recepte

Toronto kopas oekonome taut!fil! Alda Hāns, 70.c.

sastāvDaĻas

› divas krūzes grūbu › ķiploks un sīpols› garšvielas (paprika,

čili vai kādas citas pēc izvēles)

› rieksti› buljons› baltvīns› tomāti (vislabāk ķiršu

tomāti)› baziliks› rukola› fetas siers

sastāvDaĻas

› 1 paciņa (apmēram 200g) rukolas lapu

› 2 lieli tomāti, sagriez-ti daivās

› 1 iepakojums (ap 600 g) bokončini (mazās mocarellas siera bumbiņas), bez šķidruma

› 1 sarkanā paprika, sagriezta garās plānās šķēlēs un apcepta

› ½ sarkanā sīpola, sagriezts plānās šķēlēs

› 1 ēdamkarote balzamiko etiķa

› 2 ēdamkarotes olīveļļas

› Sāls un pipari pēc garšas

ar ķiploka un sīpola sagriešanu smalkos gabaliņos. Dziļā pannā uzkarsē nedaudz olīveļļas un apcep ķiploku, sīpolu, kuriem pielikta arī stiprā, sarkanā paprika. Kad tie nedaudz apcepušies, lej klāt pusglāzi baltvīna un visu kopā pasautē un uzvāra.

Tad pannā ber piebriedušās grūbas. Krūzē izšķīdina buljona kubiņu un lej to klāt, lai šķidruma būtu nedaudz mazāk par pusi no visas masas.

Visu sutina, ik pa brīdim apmaisot. Kad grūbas gandrīz mīkstas, klāt liek kādu sauju sasmalcinātu lazdu riekstu un tomātus, pieplucina klāt baziliku un visu kopā vēl sasilda.

Uz šķīvja saliek rukolu un grūbas, un pārliek pāri fetas siera gabalus. !

87

Lašu dzīve Gļēva ola, mežonīgā upes plūsmā dēta.Guļot pūlī, slēpjas, līdz pāriet laikmetu vētra.Tāpat kā fukši, humorkaros sisti,Lasis no olas izšķeļas gluži fiksi! Veci, apaļi un gludi lieli akmeņi guļ dziļumos.Ap tiem olīši simtiem veļas trum-trumuļos.Maziņai zivtiņai Imēra liekas kā jūra.Neredz, ka malā makšķernieks uguni kūra. Kā uz skatuves lasulēns dejo starp zālēm.Mācās tas sprukt zem laivām, ap vālēm.Beidzot pienāk tas krāšņais laiksDoties īstā jūrā, kur viss liekas baigs.Šī zivtiņa izaug liela, varena un gara.Šo teātra deju atkārto tā gadu pēc gada.Tie, kuri to augsti vērtē, „encore” sauc.Makšķernieks tik skatās, kā tā ūdeņus jauc.

Skribulskrabulis 2007.gada Maijkomeršā Anglijā

fil! Ingrīda Bite, 78.c.

Pavadvēstule dzejolim „Laša dzīve”

SKRIBULSKRABULIS

Dzejolītis sarakstīts tam vienrei-zējam komeršam, kad Londonā satikās imerietes no trim Imerias pastāvēšanas posmiem:

1. No pirmskara, vēl Latvijā uzņem-tajām, piedalījās Anglijas kopas fil! Zenta Ulmanis, 24.c.

2. No Austrālijas atbrauca tur tagad dzīvojošā fil! Laima Lindiņa, 31.c., kura ir pirmā locekle, kuru uzņēma Anglijas kopā pēc Otrā pasaules kara.

3. Septiņas imerietes atbrauca no Lat-vijas; no kurām bijām pagodinātas satikt trīs no Atmodas coeta: fil!fil!Laimu Sala-ku, Ingrīdu Kalinku un Māru Skrīveli. No 63.c. atbrauca fil! Selga Beņķis, no 128.c. - fil!fil! Katrīna Kaktiņa un Gabriela Bah-mane, bet no 130.c. - m! Laura Salaka.

Anglijas kopas komeršu kopīgā mie-lasta galdā reti trūkst lasis. No tā radās

Pavasarī saulīte apmīļo upītes seklumus,Visādas dzīvībiņas rotaļojas tās tekumos.Mūsu lasis laizās ap mušu mudžiem,Meklejot savu dien-dienišķo pusdien’. Uz vietas maigs ūdens kļūst par aukstu gaisuUn lasim āķis rauj vaigā plaisu.Uz vietas maisā iekšā - lasim dzīve sīkst,Kaut mute veras, tas vairs nepapīkst.Katlā vīna ūdens uzmet burbuliEkonoms uzbļauj: „Dod šurp to šmurguli!”Ne minūtes vairs nepaliek,Šefs jau zivi galdā liek. Kā bagāts lasis - esam katra tāda.Pārtiekam no vismazākā labā vārdaUn ik gadu ar godu ejam Imerias krāsās,Pret straumi peldam, dējam olas nākotnes labā. Dzīves uzdevumi lasim ļoti dažādi:būt žirgtam, augt smagam un garšot labam.

inspirācija īpašam Skribulskrabulim šim 2007.gada komeršam.

2013.gadā komerša mielastam atkal būs jāgatavo svinīgais lasis, jo Anglijas kopa cer uzņemt četras viesjaunkun-dzes: Ilzi Vīksni, Laimu Bryden, Elīzi Grīsli un Helgu Gūtmani. Vīksnes un Bryden jaunkundzes dzimušas un studē Anglijā. Grīsles un Gūtmanes jaunkun-dzes dzimušas Latvijā un studē Hāgā (Nīderlandē) un Londonā. Tādejādi šogad atkal gaidam prāvu skaitu Maijko-merša dalībnieču no Latvijas. Būs atkal kolosāls Pavasara komeršs, un jāmeklē tikpat kolosāls lasis, ar ko cienāt komerša dalībnieces.

Lašu gatavošanai recepte nav vaja-dzīga - tikai nedaudz pieredzes un, ja tās trūkst, tad laba tiesa drosmes bāzt zivi katlā un par to vēlāk dzejot! !

Anglijas kopas komeršu kopīgā mielasta galdā reti trūkst lasis

88

Rīgā 2011. gada nogalē norisinā-jās „Ziemassvētku egļu festivāls”. Pēc nosaukuma jau smieklīgi - pasākums eglēm, bet, kā izrādās, tāds jau noticis arī gadu iepriekš. Studēju Latvijas Mākslas akadēmijā un kā kursa darbu izstrādāju arī savu egles koncepciju. Vēlējos ar savu ideju sapurināt ikdienas garāmgājējus, ra-dīt svētkiem nepieņemamu risinājumu un

apskatīt egles dzīvesstāstu no materiālā viedokļa. Tad nu rezultātā Rīgā uz Valde-māra ielas, pie tās pašas iepriekšminētās akadēmijas, uzbūvēju egli no dēļiem. Cilvēki nāca un brīnījās par manu egli, jo tā atradās horizontāli, ne tā kā ierasti. Un es brīnījos par viņiem - vai tiešām ziemassvētkos egles noder tikai spīdīgu bumbu izvietošanai?

Egle bija veidota jau apgāzta, kā mehāniski nogāzta gar zemi un pārvei-dojusies dēļos. Vidū ieliku gaismu, lai tā izstaro to ziemas tumsā, savukārt pirms nogāztās egles noliku īstu egles celmu, pārklātu ar skaidu kārtu.

Manai uzbūvētajai eglei uzdevums bija piesaistīt cilvēku skatus un likt aizdo-māties, kam mums noder Ziemassvētku egles uz īsu svētku periodu gadu no gada. Piedāvāju ieskatīties eglē kā materiālā, kas tiek pārveidota par kokmateriālu, no kura katrs izvelk savu labumu. Citiem siltums, pārsvarā patvērums. Eglīte iepatikās arī „Iepazīsties, koks!” izstādes veidotājiem, tāpēc tā nonāca Mežaparkā,

TĀ koka egle un „slavenās” govis

taut! Guna Poga, 143.c.

MĀKSLA

Uzdevums bija piesaistīt cilvēku skatienus un likt aizdomāties

▲Gunas radītā egle pie Latvijas Mākslas akadēmijas

89

kur 9 mēnešu garumā norisinājās izstāde par koku.

Tā arī sākās dēļu māksla. Pēc pusgada radās iespēja veidot vides objektu folklo-ras festivāla „Baltica” ietvaros. Vēlējos radīt virzību uz pasākumu ar 9 vides objektiem abstraktu govju izskatā. Tātad, dēļu govju ganāmpulks, kas instinktu vadītas dodas uz pilsētu klausīties mūzi-ku. Izveidoju pieteikumu, ar kuru guvu atzinību ne tikai no festivāla organiza-toriem, arī Rīgas dome nāca palīgos un vēlējās ganāmpulka mērogu dubultot, galu galā pa Rīgas centru visas vasaras garumā pastaigājās 18 koka gotiņas, mē-tājot savas linu astes un piesaistot publiku ar savu struktūru. No idejas radīšanas līdz izstrādei bija 4 mēnešu process, kura laikā izrādījās, ka arī Ventspilī 2012.gada vasarā pastaigāsies govis, bet manas bija īstas rīdzinieces. Dažas ganījās ziedošā pļavā operas mugurpusē, citas plūca un gremoja ziedus uz Brīvības bulvāra, garām traucoties skaļām automašīnām. Jāņos brūnaļas tika pušķotas ar ozollapu

Ja kādreiz gotiņas redzi Rīgas ielās, nebaidies paraustīt to aiz astes un papliķēt pa sānu

reD. piezĪme

Pateicoties šiem pro-jektiem, savam talan-tam un mērķtiecībai, 2013.gada 2. oktobrī taut! Guna Poga saņē-ma mecenātes Ināras Teterevas stipendiju mākslā. Profesors Holgers Elers, LMA Dizaina nodaļas vadītājs, pasniedzot stipendiju Gunai, teica: «Guna Poga ir mērķtiecīga, enerģis-ka un laba Mākslas akadēmijas studente, kas aktīvi piedalās studiju procesā un ar lielu interesi iesaistās dažādos Mākslas aka-dēmijas sadarbības projektos. Spilgts piemērs ir dalība rī-gas domes un Latvijas Mākslas akadēmijas kopprojektā «Zie-massvētku egļu ceļš», kā arī rīgas pilsētas noformējums par godu XXV Vispārējiem latviešu Dziesmu un XV Deju svētkiem.»

Avots: www.lma.lv

▲Koka govis ganās pie Mākslas muzeja Rīgā

vainagiem. Kāda mierīgi nogūlusies zālē un ļaujas pilsētnieku pieskārieniem, cita izslējusies pret debesīm itkā mautu savu sakāmo.

Tās taču mums ir tik svarīgas - piens, siers, krējums, dzīvība. Daba ienāca pilsētā. Dabu ienesu pilsētā 2 nedēļu laikā, 2 algotu palīgu sastāvā, katru dienu skrūvējot tās vecā katlumājā fabrikas te-ritorijā, kuru man dāsni piešķīra festivāla organizatori. Pēc gotiņu iznāciena labajā krastā, puse ganāmpulka turpina savas gaitas Bērnu slimnīcas teritorijā, ar laiku iegūstot latvju zilo govju statusu, un ik pa laikam pārējās četrkājainās draudze-nes parādās kādā rudens tirdziņā Doma laukumā. Govju tēls ir visai nosacīts, tā nianses skatītājs novēro un uztver katrs no sava skatu punkta, šis objekts ir simbolisks vēstījums rīdziniekiem no lauku sētas. Ja kādreiz tās redzi Rīgas ielās, nebaidies paraustīt gotiņu aiz astes un papliķēt pa sānu. Tagad arī tu, iespē-jams, atcerēsieties šo govju autoru: Guna Poga. !

90

TiLTiBij’ seni laiki, - man māte teica,Kad bērzā slaidā putns rītu sveica.Un pāri upei tad cēlās saule,Un pasaulei savai tā nesa laimi.Tā nesa gaismu, tā nesa smaidu,Kas rīta ausmā padzina naidu.Un otrā krastā tad atsaucās citi,Jā, putniem gaisā nevajag tiltu.Tiltus ceļ cilvēks, jo tam nav spārnu:Viņš savienot tiecas krastus abus.Un noārda tiltus arī cilvēks,Un bieži vien citus, ko pats nav cēlis.Tad labāk celsim pār upēm tiltusUn cilvēkiem teiksim vārdus siltus!Lai tilti skaisti mums krastus vieno,Lai laime atspīd upē kā senāk!Lai viļņi aiznes stāstu par laimi,Stāstu par lielisko cilvēku saimi!

05. 01. 1966.

vieNĀ - viSu, viSĀ - vieNu...Vai tu vari vienā atrast visu?Vai tu vari visā atrast vienu?Vai tu dienā vari redzēt zvaigznes?Vai tu naktī vari sajust dienu?Vari ziemā nojaust pavasari?Vari svelmē atcerēties sniegu?Vai pēc daudzām rūpju naktīm variDienas laikā nedomāt par miegu?Vari tad, kad kokiem kaili zariIedomāties zaļo lapu segu?Mīlēt sauli, kad tās nav, vai vari?Un, ja vari, tad tev viss būs piedots.Atrod vienā visu - būsi bagāts!Atrod visā vienu - laimīgais!Tad nekas vairs neliksies tev savāds,Pat, ja kļūsi kādam viss un ... vienīgais.

17. 04. 1966.

ĀBeĻziedu PuTeNīĀbeļziedu putenisBaltā sagšā ietinisCeļu, ceļmalas un mani.Liekas, varu pazust tanī.Pavasarīgs saules gaiss,Ievu krūmiņš rūgtenais,Narcises un muskarītes,Košās tulpes, hiacintes.Viss ir kopā sajaucies –Apreibt liek un priecāties.Īss ir laiks, kad varu nirtĀbeļziedu putenī.

24. 05. 1999.

iMeRiai - 80!Jauka upe ImēraMūsu mīļā Latvijā -Ļoti daudziem nezināmaJauka gan, bet ne tik rāma.Jaunas, gudras meitenes,Universitātes studentesJau pirms astoņdesmit gadiem«Imeriu» spēja radīt.Cilvēku mūža garumāDraudzībā un vienībā«Tautietei un zinātnei»Tapa viena devīze.Kā no daudziem strautiņiemImēra pildās ūdeņiem,Tā šī korporācijaGadiem auga augumā.Audzināja meitenes,-Veidoja par tautietēm.«Viena par visām, visas par vienu» -Atcerējās katru dienu.Bija laiki dažādi,Gadi brīvi, nebrīvi.Karš un okupācijaPusgadsimtu izdzēsa.Trimdā, deportācijāsImerietes turējās,Tradīcijas saglabājaArī tālu prom no mājām.Beidzot brīvā LatvijāImeria atdzima.Studējošās jaunietesImerias krāsas nes.Brūni - zili - zelta krāsāsVisas jūtamies kā māsas.Imeria plauks un zelsDaudzus daudzus gadus vēl!

23. 03. 2004.

SauLeS KRĀSaSŠogad rudens ir tāds jauks,Zaļo vēl gan mežs, gan lauks.Šur tur kļavas sārtojas,Šur tur liepas dzeltenas.Saule silda katru dienu,Aizdzen rītos miglas pienu,Dienā novelk siltās drēbes,Liek mums spozmē acis piemiegt.Saules gaisma, lapu zelts,Debess zilgmē mākonis peld.Acīs atmirdz saules stari,Šķiet, ka visu spēj un vari.Saule spēku, prieku dod.Saulē enerģiju rod.Asni dīgst, un puķes zied,Sulas tek, un graudi briest.Pavasarī sniegi kūst,Arī cilvēks gaišāks kļūst.Vasarā ar sauli, vējuVisus darbus paveikt spējam.Arī Imerias krāsāsBlakus brūns – zils – zelts kā māsas.Saules krāsa zeltaināSievietes godu saglabā.Tikai saulē, saules gaismāImerias krāsas laistās,Atmirdz acīs meitenēm,Komiltonēm, filistrēm.Un nekas, ka rudens klāt.Saule spēj mūs spirdzināt,Turēt savā gaismas lokāVisas imerietes kopā,Vienot jaunās, vecākās,Skaistākās un gudrākās,Kurām labi kopā būt,Sauli sev visapkārt just.Saules meitu tradīcijāsKrāsu lentas, rokas mijas.Lai gan laukā vakars tumst,Saules siltums vieno mūs!

10.10.2005.

DZEJA

fil! Marija Krūmiņa,106.c.

91

Life’S MaRKeRSA newborn’s inconsolable cry... the dawning innate awareness of lifeas one and all.The pattering feet, clasping hands and kissing of toes. A soothinglullaby before the morn of smarting awareness for the other, thedifferent, the mother... Life’s cruel paradox.

Is Freud’s primal sense of self bearing the seeds of Darwin’s evolution?

A prophetic trumpet summons human resilience to survive for the zenithof life...to cease the self to all. Yet, the encased love of two lives on...a thread in evolution’s web.

dzīveS zīMeSJaundzimušā neremdināmās raudas... aust iedzimtā jausma par dzīvikā vienu un visu.Un pēdiņu dipoņa, plaukstu plaukšķināšana, skūpsti uz īkšķīšiem. Remdinošašūpuļdziesma pirms ataust smeldzīgā apjausma par citu, parcitādo, māti… Dzīves nežēlīgais paradokss. Vai Freida pirmatnējā apjausma par pašu nes Darvina evolūcijas sēklas? Pravieša taure sauc pēc cilvēka spēka – izturēt, lai dzīves zenītāietiektos… pārvarēt sevi, lai taptu par visu. Bet divos iemiesotā mīlestība dzīvo…viens pavediens evolūcijas tīklā. Atdzejojusi Ingmāra Balode

dzīveMana dzīve kā zebiekste šaudās,Kā vāvere ritenī skrien.Te augšup, te lejup - cik jaudas,Uz priekš, uz priekšu aizvien.

Krīt dienas kā nopļautas puķes,Zib gadi kā dzirksteles.Te ūdeni skaidru, te duļķesSavā kausā atrodu es.

Ai dzīve, ai dzīvīte mana,No kalna kā strautiņš tu trauc,Kur tevi sagaida migla,Un mūžības okeāns sauc.

SievieTeZeme un ūdens,Uguns un gaiss - Pirmatnes elementi.Mūžam tie jauni,Mūžam tie pašiDroši un nemainīgi.Sievietes senas,Sievietes jaunas,Verdzenes, karalienes,Mūžīgi mainīgas,Vienmēr bez izmaiņasPasaules dvēseles mātes.Gadsimti uzliesmo,Laikmeti izkvēloMirklī kā dzirksteles naktī.Sieviete apsēžas,Ugunī noraugas,Trīsošu dzīvību glabājot plaukstās.

STaRP MuMSKaut kas nepateikts,Kaut kas neizteiktsVienmēr paliek starp mums.Kāds noklusēts vārds,Kāds sīks noslēpums,Vienmēr starp mums.Kāds nepabeigts stāsts,Kāds jautājumsVienmēr par mumsKā satumsis debesjums,Kā pirmsvētras sastingums.Vienmēr zem mumsKā stindzinošs sasalumsKāds nepiepildīts solījums,

Kāds neizpildīts pienākumsKā viltīgu važu sakalums.Mēs runājam bieži,Skan vārdi tik tieši.Mēs smejamies kopā,Mazā, draudzīgā lokā.Līdz acis satumst,Līdz lūpas apklust,Jo kaut kas nepateikts, Jo kaut kas nenobeigtsBūs vienmēr starp mums.

MūSu LaiKSŠis ir laiks ārpus laikaNo mūžības zagts.Ir mūsu šie mirkļiUn tumšzilā nakts.

Mēs brīvi kā putniBez saitēm un važām,Tik tālu no rūpēm,No raizēm un bažām.

Mēs iespējam visu,Nekas mums nav grūts,Kaut saklausām vēju,Kas draudu pilns dūc.

Rīts atvedīs dienu,Laiks pareizi ies,Un mūs tad ikvienuBargs pienākums sies.

Bet šonakt mēs karaļi,Likteņa lutekļi.Birst apkārt mums dziedošiZvaigžņu dimanti.

LaiKSKur dodas nodzīvotie gadi,Kur paliek mūžs, kas pagājis,Vai mājvietu sev atrod sapņos,Vai likteņmāsu pagrabos?

Ir katram mirklis sava krāsa,Un dienai savi brīnumi,Kā sīki ziedi vijā vīti,Tie kopā veido vēsturi.

Trauc cilvēki kā neprātīgiGūt laimi, kura gaist kā tvaiks.Bet viņu cīņu vienaldzīgiNo troņa vēro valdnieks Laiks.

fil! Laima Munce - Riekstiņa, 107.c.

Fil! Ilga Svechs, 39.c., Klīvlenda