Slīteres 90 gadi
Ina Brauna, vides inspektore
SLĪTERES NACIONĀLĀPARKA2013. gads Slīterei - 90!
ZIŅAS
20. gs. 30. gados un pēc II pasaules
kara zemes reformās Šlīteres dabas
pieminekļa teritorija samazinājusies, tomēr
lielākā tās daļa bija saglabājusies neskarta,
un 1946. gadā dabas pieminekļa 717,5 ha
iekļauti aizsargājamo mežu pirmajā grupā.
50. un 60. gados Latvijas dabas aizsardzībā
tapa svarīgi likumi un veidojās atbildīgas
institūcijas. 1957. gadā nodibināja Slīteres
rezervātu, kura teritorija pēc valsts meža
zemju un Bažu purva pievienošanas
sasniedza 7860 ha. 1970. gadā rezervāta
teritorija paplašināta līdz 9362 ha, bet no
1977. gada Slīteres rezervāts aizņem 14 882
ha lielu Piejūras zemienes daļu Baltijas jūras
un Rīgas līča piekrastē.
1979. gadā rezervāts ieguva admini-
strāciju. Tās uzdevums bija pārraudzīt un
apsaimniekot rezervāta teritoriju, kā arī veikt
un koordinēt zinātniskos pētījumus Latvijas
rezervātos. Tā bija pirmā šāda veida iestāde
Latvijā, kas devusi milzīgu ieguldījumu
rezervātu dabas vērtību apzināšanā un
informācijas apkopošanā. Pēc Latvijas
Republikas neatkarības atjaunošanas 1991.
gadā stāvoklis Ziemeļkurzemes piekrastē ir
mainījies. Pēc 45 gadus ilgā PSRS pie-
robežas zonas režīma atcelšanas teritorija
kļuva brīvi pieejama.
Apmeklētājus piesaista gan teritorijas
dabas vērtības, gan arī lībiešu kultūrvēsture.
Arī zemes īpašumtiesību atgūšana vei-
cinājusi cilvēku pieplūdumu piekrastes
ciemos. 2000. gadā Slīteres valsts rezervāts
iegūst nacionālā parka statusu.Tagad tūristu
vajadzībām izveidotas dabas takas, velo-
maršruti, skatu tornis. Apmeklētājiem
atvērta Šlīteres bāka, ir iespējas apkārtni
iepazī t gida vadībā vai piedal ī t ies
interesantos dabu un vietējo kultūru iz-
zinošos pasākumos.
Slīteres nacionālais parks ir vienīgā
aizsargājamā dabas teritorija Latvijā, kura
90 gados no dabas pieminekļa izaugusi līdz
dabas rezervātam un vēlāk kļuvusi par
nacionālo parku. Tas joprojām top un
mainās.
Mūsdienās Slīteres nacionālo parku
(p lat ība 16,3 km²) Z iemeļkurzemē
pamatoti atzīst par vienu no dabas
d a u d z v e i d ī b a s z i ņ ā b a g ā t ā k a j ā m
a i zsa rgā jamām d abas t e r i t o r i j ām
Baltijas jūras piekrastē. Apmeklētājiem
ir iespēja iepazīt unikālu Latvijas pie-
krastes daļu, kur vēl saglabājušās
īpatnējas mazpārveidotas, pat pirmat-
n ē j a s a i n a v a s , s e n i j ū r a s k r a s t u
veidojumi un piekrastes ciemi ar lībiešu
tautas kultūras tradīcijām.
N a c i o n ā l ā p a r k a p i r m s ā k u m i
meklējami 1923. gadā, kad aizsar-
gājamo dabas pieminekļu sarakstā
iekļāva Šlīteres Zilos kalnus ar mežiem
tās pakājē. Toreizējā dabas pieminekļa
platība bija 1100 ha. Jau 20. gs. sākumā
Zil ie kalni pārsteidza ar neskartām
vecām mežaudzēm, bagātu un daudz-
veidīgu augu valst i un retu augu
atradnēm. Tagad «vecais dabas piemi-
neklis» saglabājies kā senākā un dabas
daudzveidības ziņā bagātākā nacionālā
parka daļa. Parka platību un robežu
izmaiņas no pirmsākumiem līdz mūs-
dienām cieši saistās gan ar dabas
aizsardzības attīstību, gan ar Latvijas
vēsturi kopumā.
Šlīteres dabas piemineklis 1923. gadā.
Slīteres nacionālais parks 2013. gadā.
Alnis Slīteres rezervātā 1980. gadā.
Ārija Zosa foto
Šlīteres apceļotāji cauri laikam.
Kā tapa Slīteres valsts rezervāta
administrācija.
Vilnis Skuja par dabas izzināšanu.
Vecie Šlīteres mežziņi.
Pirms 20 gadiem. Ugunsgrēks
Bažu purvā.
Lielo ērgļu pasaulē.
Atjauno nacionālā parka infrastruktūru.
Fotokonkurss «Slīteres nacionālajam
parkam — 90».
— Ceļotāju dienas aicina!
2. lpp.
5. lpp.
8. lpp.
10., 11. lpp.
12. lpp.
14. lpp.
15. lpp.
16. lpp.
Ieliktnī
No 19. gs. līdz mūsdienām
Šlīteres ceļotāji cauri laikam
2
Pašlaik, kad atskatāmies uz Slīteres na-
cionālā parka deviņdesmitgadi, varbūt ir
pats īstākais brīdis, lai līdzās daudzveidī-
gajām Šlīteres apceļošanas iespējām,
ko īpaši bagātā klāstā piedāvā Ceļotāju
dienas, mazliet ļautos arī ceļojumam
laikā. Lai iztēlē varētu uz Šlīteres meža
takas sastapt visdažādāko laiku ceļotājus.
Viens no viņiem mums pretim jāj zirga
mugurā. Toreiz, 19. gs. 70. gados, citādāk
te nemaz nevarēja. Ceļošana zirga
mugurā vai pajūgā bija vienīgais iespē-
jamais veids, ja pārskatāmā laika sprīdī
bija vēlēšanās aplūkot visu Šlīteres pie-
dāvāto daudzveidību. Tur tālāk, uz izdo-
mātās meža takas, stāv kāds 20. gs.
30. gadu ceļotājs, tikko kā izkāpis no
mazbānīša. Vilciens jau pazudis nakts
tumsā, un viņš paskatās apkārt —
mežmalā ir pavisam neliela, vienkārša
dēļu būdiņa ar baltu dzelzceļa stacijas
nosaukumu «Šlītere». Tieši te iesākas
viņa ceļojuma apraksts, kas vēlāk tiks
nosaukts par «Brīnumiem pie Kolkasraga».
Pretstatā šim vientuļniekam, ļoti raiba un
daudzskaitlīga ir 20. gs. 80. gadu ekskur-
santu grupa, kas uz Šlīteri ir atbraukusi
arodbiedrības apmaksātā autobusā no
Tukuma rajona kolhoza «Dzirkstele».
Tas ir laiks, kad visapkārt valda rezervāta
un Padomju Savienības pierobežas stingrie
ierobežojumi, nepieciešamas obligātas
atļaujas, taču arī tad ceļotājiem rezervāta
darbinieku pavadībā ir iespēja iepazīt
Š l ī te res dabu un ku l tūrvēstur isko
mantojumu. Visbeidzot, ir Slīteres Ceļotāju
dienu pārgājiena «Simts gadi meža dzīvē
un pēc tam» 27 apmeklētāji. Tas ir pats
vaivariņu ziedēšanas pilnbrieds pagājušā
1871. gada jūlija dienas, ko viņš pavadīja
Šlīterē — vārdā tiek sauktas redzētās
augu un dzīvnieku sugas, raksturotas
mežu un dažādas citas Šlīteres teritorijas
īpatnības, aprakstīti ceļā sastaptie cilvēki.
Šīs ceļojuma piezīmes mums tagad vairāk
nekā pēc 140 gadiem ļauj gūt priekšstatu —
kāda Šl ī tere izskat ī jās to la ik . Un,
kad tagad dodamies pa tik daudziem
tūristiem pazīstamo taciņu no Kolkasraga auto
stāvlaukuma uz jūras malu, atcerēsimies —
vecās divsimtgadīgās priedes, kas te aug
pašā taciņas malā, zaļoja jau toreiz, kad šeit
zirga mugurā Ziemeļkurzemē ieradās viens
no pirmajiem Šlīteres apceļotājiem!
Par spīti Šlīteres ievērojamajam at-
tālumam no Rīgas, Zilie kalni bija populārs
tūrisma apskates objekts pirmskara Latvijas
Republikas laikā, īpaši 30. gados, kad jau
bija nodibināts Šlīteres dabas piemineklis.
Ar saukli «Iepazīsti savu dzimteni» tālaika
preses izdevumos var lasīt aicinājumus
apmeklēt Latvijas skaistākās vietas. 1935.
gada avīzes «Rīts» 241. numurā stāv
rakstīts: «Paceliet reiz acis, kad jums Latvijas
karte ir uz galda, paceliet acis uz to ziemeļ-
vakaru smaili!»
gada jūnija sākumā, kad šie ļauži vēlas
doties Pitragupes paparžu līkumos, kangaru
smilšainajos silos un bebra paņemtos
dumbrājos, lai nokļūtu tajās Šlīteres
lapaspusēs, kam ikdienā paejam garām
nelasītām.
Ļoti atšķirīgs ir Šlīteres ceļotāja tēls cauri
laikam! Taču ikviens no viņiem ir vēlējies
šeit nokļūt, lai pats savām acīm redzētu,
sajustu un saprastu, kāpēc priekšgājēji
šo vietu visos laikos ir dēvējuši par vienu
no skaistākajām Latvijā.
Senlaiku ceļotājs zirga mugurāPirmie ceļotāji Šlīteres jūrmalā bija senie
jūrasbraucēji. Baiba Šuvcāne grāmatā par
seno lībiešu ciemu Kolku raksta, ka garām
Kolkasragam kuģi braukuši jau kopš
senseniem laikiem. Arī vecākās kartēs
atrodamais Kolkasraga nosaukums
«Domesnes» acīmredzot varētu būt
skandināvu ceļotāju dots vārds, kas
apzīmē zemesragu. Taču pirmās deta-
lizētās rakstiskās liecības par Šlīteres
dabas daudzveidību, ko atstājis kāds šīs
puses apceļotājs, ir vācu botāniķa
Heinriha Morica Vilkomma 1872. gadā
publicētā grāmata. Tajā apkopotas
piezīmes par viņa braucienu no Tartu uz
Kurzemi. H. M. Vilkomms vēlējās iepazīties
ar toreiz vēl pirmatnīgajiem un cilvēka rokas
neskartajiem Dundagas apkārtnes mežiem,
tādēļ viņš apmeklēja ne tikai pazīstamākās
šīs puses vietas, kā, piemēram, Kolku,
Mazirbi, Zilos kalnus, bet zirga mugurā
devās arī dziļāk Undžavā — lejpus Zilajiem
kalniem esošā pirmatnējā meža masīvā,
kur jālaipo no viena ciņa uz otru, kur ceļu
aizšķērso neskaitāmi viens virs otra
sakrituši koki, kur ceļošanu apgrūtina
uzmācīgi odi un dunduri. H. M. Vilkommu
pavadīja Šlīteri labi pārzinoši gidi — meža
darbinieki un vietējie iedzīvotāji, par kuru
prasmi neapmaldīties šajā apvidū viņš
nevarēja vien noslēpt savu izbrīnu. H. M.
Vilkomma grāmatā ir sīki aprakstītas tās Talsu virsmežniecības ekskursijas
dalībnieki Kolkas raga bākā
1934.gadā. «Meža Dzīve»,
Nr. 108, 01.08.1934.
www.daba.gov.lv www.slitere.lv
Viena no skaistākajām vietām Latvijā
Ceļotājus vienmēr ir vilinājis tālais un
iedvesmojošais Ziemeļkurzemes nostūris,
kur starp Zilo kalnu nogāzi un Kolkasraga
smilšu sēri ir atrodams Slīteres nacionālais
parks, kam šogad aprit tieši 90 gadi.
Romantiskie Latvijas pirmās brīvvalsts laika ceļotāji
Par Šlīteres dabas pieminekli: «No bākas virsmežzinis veda mani
uz dabas pieminekli pa tādiem čakšņiem un biezokņiem, ka brīžam
jau sāku bažīties, vai neesmu apmaldījies ar visu pavadoni. Bet
virsmežzinis kāpa nešaubīdamies pāri sakritušiem un sūnainiem
koku stumbriem, zarus pāršķirdams, līda cauri krūmu saaugumiem
un dūksnainās vietās laipoja no ciņa uz cini tik veikli un bez
apstāšanās, gluži kā jautrā garā pastaigājoties pa klaju dārzu.
Virsmežzinim līdzi steigdamies, laipodams, lēkdams un līzdams,
es dabūju no visas tiesas redzēt, kas ir Šlīteres dabas piemineklis,
mūsu Belovežas gārša, kaut arī 15 reizes mazāka un tikpat reizes
mazāk pazīstama, nekā poļu, tak lieliska tomēr.»
No Viļa Veldres ceļojumu piezīmēm (1937)No Viļa Veldres ceļojumu piezīmēm (1937)
3
Gandrīz ikvienā rakstā, kur pieminēts
Šlīteres vārds, atrodami divu aizsargājamu
augu sugu — īves un efejas — apraksti. Šie
augi jau tolaik bija reti sastopami, un Šlītere
bija vieta, kur tos katrs varēja ieraudzīt savām
acīm. Lieliskas ceļojuma piezīmes par Šlīteri
vai «brīnumiem pie Kolkasraga» 1937. gadā ir
publicējis Latvijas apceļotājs Vilis Veldre.
Jau sava apraksta ievaddaļā viņš raksta,
ka «nekad vēl nebiju redzējis, kāds ir
platpaeglis, tāpēc ar lielu ziņkāri skatījos
apkārt meža eglēs un brīžiem sāku šaubīties,
vai daža egle ir patiešām egle». V. Veldre
Šlīterē pavadīja vairākas dienas, iepazinās ar
vietējiem iedzīvotājiem, aprakstīja gan dabas
daudzveidību, gan cilvēku sadzīvi. Pat tālaika
politiskā konteksta detaļas ir atrodamas viņa
grāmatā «Ceļi un cilvēki». Otrs tolaik aizrautīgs
Šlīteres apceļotājs, Leo Maskovskis, žurnālā
«Mednieks un makšķernieks» 1931. gadā ir
publicējis veselu rakstu sēriju «Ap Kolkas
ragu» — par Šlīteres mežiem un meža upītēm,
un foreļu makšķerēšanu tajās. L. Maskovska
rakstos lieliski atklājas, ka ikviens var atrast
savām interesēm visatbilstošāko ceļošanas
veidu, viņa gadījumā apvienojot Šlīteres
iepazīšanu ar makšķerēšanu.
Ceļotāji Šlīterē ieradās pa vienam vai
nelielā draugu lokā, braucot ar mazbānīti.
Tolaik ceļotāji lūdza naktsmājas pie vietējiem
iedzīvotājiem. Pašlaik ir tik pārsteidzoša
toreizējā cilvēku atvērtība, savās mājās
pieņemot pavisam svešus cilvēkus. Satiksme
ar vietējiem iedzīvotājiem bija neatņemama
ceļošanas sastāvdaļa, tādā veidā cilvēki
iepazina šejieniešu dzīvi. Citreiz, kad tuvumā
nebija manāmas nevienas mājas, nakti varēja
pārlaist kādā no meža šķūnīšiem, kas Šlīteres
mežainajā ainavā bija atrodami šur un tur.
Par tūristiem domāja arī īpaši, piemēram,
1936. gada «Ventas Balss» 139. numurā ir
atrodama ideja, ka «Dundagas pilī vajadzētu
ierīkot tūrisma mītni. Te taču tik daudz telpu».
Līdzās ceļotājiem, kuri Šlīteri izbaudīja
vienatnē, uz Ziemeļkurzemi rīkoja arī speciālas
ekskursijas, piemēram, 1934. gadā tādas
saviem biedriem organizēja Latvijas mežu
darbinieku biedrības Talsu nodaļa un Latvijas
automobiļu īpašnieku un vadītāju biedrība, un
citas organizācijas. Pazīstamākie un ceļotāju
iecienītākie tūrisma objekti Šlīterē bija Zilo
kalnu nogāze ar platlapju mežos augošajām
īvēm un efejām, Šlīteres bāka, Dāvida ala, kā
arī Mazirbes un Kolkas jūrmala. Šlīteri savulaik
ir apmeklējis arī Latvijas Valsts prezidents
Kārlis Ulmanis.
Tūrisms pierobežas rezervāta
aizliegumu ēnāPēc Otrā pasaules kara Šlītere nokļuva
Padomju Savienības robežas tiešā tuvumā,
kādreizējais dabas piemineklis tika pa-
plašināts un pārveidots par dabas rezervātu,
cilvēku klātbūtni daudzviet aizliedza. Par spīti
rezervāta statusam un robežas tuvumam, arī
šajā laikā cilvēkiem pastāvēja iespēja iepazīt
Šlīteres dabas un kultūrvēsturiskās vērtības.
Taču pirmais un galvenais priekšnosacījums
bija obligāti nepieciešamā iebraukšanas
atļauja Talsu rajona pierobežas zonā. 20. gs.
80. gados Šlīteres rezervātam jau bija
Ūdens dienas pasākums Slīteres nacionālajā parkā, Vaidē, 2011. gada 20. martā.
Par bebriem stāsta SNP darbinieks zoologs Vilnis Skuja (pirmais no labās). Kristapa Vilka foto
izveidota sava administrācija, un tās darbinieki
cita starpā varēja strādāt arī tūrisma jomā.
Slīteres rezervātā ekskursijas vienmēr pavadīja
gidi — zinātniskie līdzstrādnieki, kuri bija labi
rezervāta pazinēji. Ekskursijas vadīja Dagmāra
Jansone, Alanda Pūliņa, Elita Vilistere, Vilnis
Skuja, Veronika Millere. Cilvēki Šlīteri
apmeklēja lielākās ekskursantu grupās, un
parasti brauca uz visu dienu arodbiedrību
apmaksātos autobusos. Šlīteres apceļotāju
vidū bija kolhozu kolektīvi, dažādu iestāžu un
organizāciju darbinieki, rūpnīcu cehu
strādnieki, koru un deju kolektīvi, skolēni, LLU
Meža fakultātes studenti un citi.
www.daba.gov.lv www.slitere.lv
4
Sāmsalas dižpīļu ģimene Saunaga jūrmalā 2011. gadā. Slīteres nacionālais parks ir
viena no Ziemeļeiropā labākajām putnu vērošanas vietām. Kristapa Vilka foto
Dagmāra Jansone vada ekskursiju. 20. gs. 80. gadi.
Foto no D. Jansones albuma
Ekskursijās tika aplūkota Slīteres
rezervāta ekspozīciju telpa, kas parasti izraisīja
lielu apmeklētāju interesi. Interesanti apskates
objekti bija atrodami lielā lokveida maršrutā no
Šlīteres līdz pat Kolkai. Maršrutā bija iespēja
iepazīties ar Šlīteres muižu, Zilokalnu krauju,
Stiebrukalna taku, Pēterezera vigām un
kangariem, Mazirbes baznīcu un Mēra
akmeņiem, Lībiešu tautas namu, Pitraga
kadiķiem un dižpriedi, Kolkasragu, Vīdales
dzirnavām, Rīgzemju dižozolu. Mācību takās
bija marķēti apstāšanās punkti, kuros eks-
kursijas vadītājs stāstīja gan par Šlīteres
teritorijas izveidošanās vēsturi, Baltijas jūras
atstātajām pēdām, kas vēl tagad labi
redzamas dabā, gan pavisam vienkāršas
lietas par mežā augošajām koku sugām,
dzīvniekiem un to mājvietām — lapsu alām,
āpšu kalniņiem, skudrupūžņiem. Pusdienas
ceļotāji bieži ieturēja kā pikniku, uz viena
galdauta saliekot kopā visu līdzpaņemto.
Šlīteri apmeklējušo ekskursantu skaits
maksimumu sasniedza 1991. gadā, kad
rezervātā tika reģistrētas 290 ekskursijas ar
kopumā aptuveni 8100 apmeklētājiem.
Tūlīt pēc šī rekorda, sākot ar 1992. gadu,
cilvēku dzīvē mainījās vērtības, un ekskursiju
skaits strauji saruka, vidēji paliekot ap 50
ekskursijām sezonā.
Ceļotāju dienas — viesmīlīgi
atvērtas durvis uz Nacionālā parka
dārgumiemPatlaban Slītere ir atvērta jebkuram ceļot
gribētājam. Jā, nacionālajā parkā joprojām ir
dabas rezervāta zonas, un tās drīkst
apmeklēt, tikai iepriekš saskaņojot ar Dabas
aizsardzības pārvaldi, taču lielākā daļa no
Slīteres nacionālā parkā ir pieejama jebkuram
ceļotājam. Katru gadu šeit notiek Putnu
dienas, Ūdens diena un citi pasākumi, kuru
laikā vienmēr var uzzināt daudz jauna par
vietejās dabas daudzveidību. Pēdējos trīs
Izglītības attīstības institūts, Alūksnes kultūras nama deju
kolektīvs, Stradiņa slimnīcas Gastroenteroloģijas nodaļa,
Tukuma kolhoza «Dzirkstele» lopkopji, Valmieras
stiklašķiedras rūpnīcas kolektīvs, Saldus sakaru kantoris,
3x3 nometnes dalībnieki, Rīgas ūdensvada un kanalizācijas
pārvalde, sieviešu koris «Sakta», Valmieras daiļdārznieku
klubs, «Ziemeļu elektriskie tīkli», Pēterbaznīcas muzeja
darbinieki, pensionāru klubs «Sarma», Aizputes patērētāju
biedrība, Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja
darbinieki, Kuldīgas MRS Skrundas taras cehs, Jelgavas
skaitļošanas centrs, Kandavas vides aizsardzības klubs utt.
Apmeklētāju daudzveidības ilustrācijai — izraksts no pieteikumu klades (20. gs. 80. gados)
Apmeklētāju daudzveidības ilustrācijai — izraksts no pieteikumu klades (20. gs. 80. gados)
Kristaps Vilks un Dagmāra Jansone
www.daba.gov.lv www.slitere.lv
gados jūnija sākumā, pašā vaivariņu
ziedēšanas pilnbriedā, Slīteres nacionālajā
parkā notiek Ceļotāju dienas, kas ir jau
kļuvušas par tradīciju un notiks arī šogad.
Ceļotāju dienu laikā ikviens var atrast sev
piemērotāko un sirdij tīkamāko ceļošanas,
izziņas un atpūtas veidu. Var doties kājām
īsākos un garākos pārgājienos, var braukt ar
divriteni turpat, kur kādreiz ceļotāji devās zirga
mugurā, var izvēlēties arī iespēju braukt ar
laivu.
Izlasi šo Slīteres avīzi rūpīgi, lai nepalaistu
garām interesantākās ceļošanas iespējas arī
šogad!
5
Kā tapa Slīteres valsts rezervāta administrācija
1979. gada pašā sākumā Mežsaim-
niecības un mežrūpniecības ministrija
man piedāvāja piedalīties tolaik Latvijā
pirmo valsts rezervātu administrāciju
dibināšanā.
To visu kārtoja Aivars Siliņš, kas
ministrijā vadīja Dabas aizsardzības daļu.
Iepriekš, strādājot zinātnes un ražošanas
apvienībā «Silava» un izveidojot un
precizējot aizsargājamo teritoriju robežas,
biju nokļuvusi arī Šlīterē. Staigājot pa
Zeltsilu pļavām, biju izsaukusies: es gribētu
dzīvot šajā vietā, un lai man būtu zils
spainītis! Nemaz nenojautu, ka reiz
nonākšu šajā vietā, man būs govs, aitas un
vistas, kā pieklājas lauku saimniecībā...
A. Siliņš privātā sarunā man teica:
«Mēs jūs būtu varējuši iecelt arī par
rezervāta administrācijas direktori, bet jūs
neesat partijā. Un tā ir slēgtā zona!» Man
bija viena alga, par ko strādāt! Galvenais
pienākums — organizēt pirmo admini-
strāciju, kurai pakļauti toreiz bija visi 4
Latvijas rezervāti, arī tālu esošie Teiči un
Krustkalni. 1979. gada agrā pavasarī kopā
ar māsu Skaidrīti un divgadīgo dēlu Mārtiņu
braucām raudzīt šo vietu. Dubļaino 16 km
ceļu no Dundagas līdz Šlīteres mežniecībai
nosoļojām ar kājām. Šlīterē mūs sagaidīja
ārkārtīgi laipns mežzinis Uldis Petrovics un
viņa kundze Ausma, kas mūs cienāja ar
svaigi izceptām biezpienmaizītēm. To
garšu vēl tagad atceros!
Jau tad mani pārņēma nožēla, kāpēc
gan mums rezervāta kantoris jānosaka
kādā citā vietā, kāpēc tā nevar būt Šlītere?
Tāpēc tagad, kad SNP direkcija ir atgrie-
zusies Šlīterē, uzskatu, ka tas ir pareizs
lēmums, jo kantorim jāatrodas tur, kur dzīvo
un strādā vairums darbinieku.
Rezervāta galvenais kantoris palika jau
nopirktā mājā pie Talsiem, «Bedrītēs», pēc
tam tā atrašanās vieta vairākkārt tika
mainīta. Bija arī doma to pārcelt tuvāk
rezervāta direktora Antona Gubāta dzīves
vietai Aizputē.
Mums bija jāizplāno, cik darbinieku
vajadzēs, projekts jāsaskaņo ar Dabas
aizsardzības daļu Rīgā un tad jāpiemeklē
zinātniskie līdzstrādnieki, un Gubāts ļāva
Anna Seile atceras ...
Ļoti spējīgās meitenes: Ērika Kļaviņa, Ilze Rēriha un Dagmāra Jansone.
Foto no SNP albuma
Ārijs Zoss. Foto no SNP albuma
www.daba.gov.lv www.slitere.lv
visai lielu rīcības brīvību, ministrs Vītols arī
bija ļoti labvēlīgs. Mēs ar Siliņu sapratām —
kā tagad visu iedibināsim, tā arī strādāsim.
Daži gan ministrijā šaubījās: kas gribēs uz
tādiem džungļiem pārcelties? Pirmie uz
«džungļiem» pārcēlāmies mēs ar vīru Juri.
Vīrs atstāja Rīgā labi atalgotu darbu, toties
mana zinātniskā līdzstrādnieka alga bija
niecīga, tikai 130 rubļi, tāpēc man kā
rezervāta direktora vietniecei zinātniskajā
darbā apsolītie 175 rubļi šķita liels
atspaids. Bet kur meklēt darbiniekus un kur
viņiem dzīvot? Aprunājāmies ar ļoti
pretimnākošo mežzini Uldi Petrovicu.
Viņš iepazīstināja ar visām mājām,
kurām pats Siliņš kādreiz kā MRS direktors
bija izvēlējies celtniecības vietu. Tās tikušas
speciāli uzceltas kā meža darbinieku
kordoni. Tagad šīs ēkas Dundagas MRS
bija ar mieru atdot Slīteres rezervātam, jo
tās atradās tieši rezervāta teritorijā.
Pirmās mājas zinātnieku dzīvošanai bija
«Mežrukši» un «Ragmeži», kurām pats
Siliņš kā jau mednieks bija izdomājis šos
nosaukumus. Bija nodoms iegādāties
dzīvokļus arī Mazirbē. Vēlāk iepirka
«Jaunkalējus», «Vecbunkas» un arī
«Birzkalnus», kurus Siliņš ieteica manai
ģimenei, jo tur esot liels ķiršu dārzs. Mājā
ilgāku laiku neviens nebija dzīvojis, dārzā
koki bija veci, ēkai logi karājās eņģēs, un
ārējās sienas — izdrupušas. Reiz mani
puikas caur griestiem iekrita pirmajā
stāvā...
Bet kur dabūt zinātnieku kadrus? Jāap-
taujājas augstskolās!
Vispirms man ieteica griezties pie
Blūmas, kas strādāja LVU, viņai esot
daudzsološs dēls mežsaimnieks Kārlis.
Viņš piekrita, un viņam līdzi ieradās arī sieva
Andra. Abi sāka dzīvot Ūšu ciemā Kolkā,
«Medņos», kur vēlāk iemitinājās zoologs
Ārijs Zoss. Pieredzējusī botāniķe Gaida
Ābele man ieteica ļoti spējīgas meitenes:
Ilzi Ļitvinčiku un Ēriku Ružāni. Meitenes te
labi iedzīvojās un atrada dzīves draugus.
Viens no pirmajiem zinātniekiem bija
arī Jānis Jansons — pasniedzējs Latvijas
Lauksaimniecības akadēmijā. Viņu ieteica
ministrijas darbinieki. Jansons izrādījās ļoti
zinošs mežsaimnieks. Viņš izveidoja
ģimeni ar Dagmāru, īsu laiku dzīvoja
Šlīteres muižā, tad pārcēlās uz «Ūbelēm».
Jansons kļuva arī par ļoti iecienītu ekskur-
siju vadītāju.
Līdztekus mežiniekiem un botāniķiem
vēl vajadzēja zoologus un citus speci-
ālistus, kas pētītu dzīvo dabu. Man ieteica
studentu Elmāru Pēterhofu, kurš esot ļoti
nopietns, strādātgribošs, jau erudīts
ornitologs. Viņš studiju laikā vēl nepārcēlās
uz Šlīteri, bet bieži šurp atbrauca. Un tad
bez kādas aicināšanas pieteicās jauns
pār is no Daugavpi ls un ivers i tā tes
Bioloģijas fakultātes, Vilnis un Daina
Skujas, kuri vispirms apmetās Šlīteres
muižā, bijušajā muižas kalpu ēkā, bet vēlāk
«Ragmežos».
Maijā arī mana ģimene pārcēlās uz ne-
remontēto «Birzkalnu» māju. Zinātniekiem
pašiem vajadzēja meklēt meistarus. Tādu
te bija atliku likām, arī krāšņu mūrnieki, bet
izrādījās, ka lielāko darba laiku aizņem
pīpēšana un pasēdēšana. Tikai pamazām
iepazinu vietējo cilvēku dabu.
Pēc kāda laika vēlmi mums pie-
vienoties izteica Alanda Pūliņa, laba vietējo
apstākļu pārzinātāja. Vēl no pirmajiem
darbiniekiem jāmin Iveta Ozoliņa un Ārijs
Zoss — ļoti atraktīvs, vētrains, bet arī
paslinks jauneklis. Ārijs bija zoologs, Iveta
entomoloģe, abi sāka dzīvot Ūšos. Un vēl
pēc kāda laika piebiedrojās meteoroloģe
Skaidrīte Čipāne un Velta Markvarte, kuras
veica meteoroloģiskos novērojumus.
Tehniskos darbus izpildīja un zinātniekiem
čakli palīdzēja vietējās meitenes Guna
Mitlere, Dzintra Petrovica un Ina Brauna. Uz
galveno kantori «Bedrītēs» ļoti bieži
vajadzēja tikt, bet sākumā zinātniekiem
nebija ne automašīnu, ne savu darba telpu.
Sākām domāt, ka varbūt mūsu
kantorim būtu vieta Mazirbē. Uzmanību
6
piesaistīja lielais, baltais un savvaļā
pamestais Lībiešu tautas nams. Izrādījās,
ka tas bija zvejnieku kolhoza «Banga»
īpašums. P ie te icām v iz ī t i ko lhoza
priekšsēdētājam Miķelim Lismentam.
Paņēmu līdzi manā izpratnē smukākās un
runīgākās meitenes — Ēriku un Ilzi.
Lisments pauda lielu labvēlību, sak, man tā
būda nav vajadzīga, varat ņemt ar visiem
aizkariem, klavierēm un savu laiku
nokalpojušajiem Vīnes krēsliem. Nams
pārgāja Mežsaimniecības ministrijas rīcībā,
no bilances uz bilanci, tas nozīmē, ka bez
samaksas.
Ēka ilgstoši bija stāvējusi tukša, jumts
tecēja. Kā to uzturēt? Ar ministra Vītola un
Siliņa labvēlību piešķīra naudu jumta
remontam. Sākām namu apdzīvot, ie-
kārtojām bibliotēku. Nu mums bija ikdienas
sapulcēšanās vieta, kurā arī bieži rīkojām
dažādus pasākumus, kas bija vietējo
iedzīvotāju labi apmeklēti.
Jau varēja nojaust tuvojošos Atmodu. Es
iestājos Latvijas Tautas frontē un LNNK
r indās. Tajā la ikā iepazināmies ar
daudzpusīgi talantīgu cilvēku Modri
Tenisonu, kuram bija arī mākslinieka
interjerista pieredze. Viņam bija ļoti
oriģināli, bet dārgi projekti. Viņš bija
izgatavojis dažādu koka skulptūru maketus
meditēšanai dabā. Tomēr nama iekšējai
labiekārtošanai naudu nepiešķīra. Taču
viena no labākajām iecerēm — auseklīša
rakstā darināta sētiņa ap tautas namu un
tukšo laukumu ap to — piepildījās. Dun-
dadznieks Aleksandrs Lapiņš, kas bija
Dieva dots talants, ļoti rūpīgi to visu uztaisīja
un uzlika. Kad 1989. gadā sarīkojām pirmos
atjaunotos Lībiešu svētkus, sētiņa jau bija,
un par to priecājās no ārzemēm atbrau-
kušie latvieši un lībieši. Pēc tam kad es
1990. gadā devos uz LR Augstāko Padomi,
sētiņa tika nojaukta.
Tik ražīgs zinātnisko publikāciju birums,
kāds bija pirmajos rezervāta gados, vēlāk
nekad nav bijis. Iznāca krājums pēc
krājuma, vietējā Mazirbes māksliniece Rita
Lele palīdzēja izprojektēt rezervāta
simbolus un izdevumu māksliniecisko
apdari. Organizēt zinātnieku bariņa
sadarbību tomēr nebija viegli. Cilvēki
sliecās paši rīkoties ar savu un arī ar darba
laiku. Sākumā centos bargāk ieviest
disciplīnu, šķita, ka biežāk jāsanāk kopā,
bet tas notika aizvien retāk... Tagad vairāk
saprotu zinātnieku patiku dzīvoties katram
pa savu nostūri, daudz laika jau arī aizņēma
darbs tieši dabā. Un, ja darbu kārtīgi
padara, kāpēc katram nestrādāt tā, kā
viņam šķiet ērtāk? It sevišķi jau interneta un
mobilo telefonu laikmetā.
Ļoti labi sadarbojāmies ar Zinātņu aka-
dēmiju, zinātniskajiem institūtiem. Aktīvākie
zinātnieki bija mikologs Edgars Vimba,
ķērpju pētnieks Alfons Piterāns, biologi un
ģeogrāfi, kas uzmērīja reljefa profilus no
Šlīteres kraujas līdz pašai jūrai.
Ar mums gribēja sadarboties Fizikas
institūta zinātnieki. Viens no ekstra-
vagantākajiem pētījumiem bija sadarbībā
ar rīkstniekiem, kuri pētīja ūdens āderu
darbību un tā izskaidroja daudzās bedres
Rezervāta administrācijas radošo dzīvi raksturoja retroballe. Centrā — Juris Janovs.
Foto no SNP albuma
www.daba.gov.lv www.slitere.lv
7
uz ceļiem, kas radās aizvien no jauna, lai
kā arī ceļu labotu. Parauglaukumos kartēja
āderes, lai pētītu, vai tās kaut kā ietekmē
veģetāciju. Rezervāts kalpoja arī kā
sa l īdz ināšanas ter i tor i ja Baldones
radioaktīvo atkritumu glabātuvei. Rezultāti
bija pārsteidzoši. Pie mums radiācijas
līmenis izrādījās augstāks nekā Baldonē! Ar
to zinātnieki izskaidroja rindveida māzeru
izaugumus kokos. Rezervāta teritorijā
ilgāku laiku pētīja radioaktīvo piesārņojumu
sniegā.
Īpašais jautājums bija — būt vai nebūt
medībām rezervātā. A. Siliņš ar viltīgu
smaidiņu teica: «Rezervātā nedrīkst būt
nekādas medības, drīkst tikai regulēt
dzīvnieku skaitu.» Un tā tas ir joprojām. Nav
iespējama viena, medībām pilnībā liegta
teritorija, ja visapkārt medības notiek.
Jāatzīst, ka toreiz zināmā mērā
taustījos, ko rezervātā vajadzētu darīt.
Priekšniecība man bieži pārmeta interesi
par lībiešu ciemu apbūvi. Kopā ar Saulvedi
Cimermani diezgan daudz laika veltījām
šiem jautājumiem. Man tas šķita nozīmīgi
arī tāpēc, ka ciemi jau tad likās pamesti, bet
gribējās atjaunot kultūras dzīvi tajos un
saglabāt etniskās vērtības.
Mēs arī rīkojām dažādus pasākumus,
karnevālus, Ziemassvētku un retro balli, ko
atklāja ar polonēzi! Reiz Ģirts Valdis
Kristovskis, tērpies sarkanās drānās, ar
Vides aizsardzības kluba biedriem gar jūras
krastu no Ventspils ar kājām atnāca līdz
Mazirbei. Lielākais notikums bija atjaunotie
Lībiešu svētki 1989. gada 5. augustā pēc 50
gadu pārtraukuma. No vecām avīzēm
bi ju uzzinājusi , ka tautas namā tā
atklāšanas dienā spēlējuši Mārtiņa Zīverta
lugu «Tīreļpurvs». Kāda sagadīšanās! To
pašu lugu bija iestudējis Valmieras teātris,
un valmierieši šo izrādi te nospēlēja. Manu-
prāt, tas bija aizkustinoši.
Ieva Nei lande un Valda Šuvcāne
palīdzēja sameklēt adreses, lai uzaicinātu
trimdas lībiešus. Kolkas pagasta padomes
priekšsēdētājs Juris Bušs kārtoja atļaujas
aizliegtajai zonai.
Pēc svētkiem gājiens ar sarkanbalt-
sarkanajiem karogiem no tautas nama līdz
jūrai, liedagā sakurtie ugunskuri — tā bija
viena no pirmajām Atmodas demon-
strācijām šajā pusē.
Nostrādāju rezervātā par direktora
vietnieci zinātniskajā darbā līdz 1990. gada
martam. Tad aizgāju pilna laika darbā uz LR
Augstāko Padomi, kas 4. maijā nobalsoja
par valsts neatkarības deklarāciju.
Uzklausīja Alnis Auziņš
Viena no pirmajām Atmodas demonstrācijām Ziemeļkurzemē — Mazirbes jūrmalā
1989. gadā. Foto no A. Seiles albuma
Pa kreisi Slīteres valsts rezervāta direktora vietniece zinātniskajā darbā Anna Seile.
Foto no A. Seiles albuma
www.daba.gov.lv www.slitere.lv
8
Kā tas sākāsTas sākās ļoti sen, manos gēnos un
ģimenē. Mans vecvectēvs bija dārznieks
Valgundē, ķieģeļu fabrikas īpašnieku
valdījumos. Amatu viņš bija apguvis
Rundāles pils dārzos. Cik atceros, manu
vecotēvu un tēvu vienmēr saistījusi daba,
ceļojumi un dzīvnieki. Esmu sajutis
ģimenes attieksmi pret dabu pastaigās,
pārgāj ienos, makšķerējot, biežajos
zoodārza apmeklējumos. Kā biologs gan
apzinos, ka tādas lietas nāk no daudz,
daudz tālākas pagātnes.
Māte stāsta par atgadījumu, kad es
esot bijis dažus gadus vecs. Pastaigājoties
bijām nonākuši pie uzarta lauka, un pēkšņi
nez no kurienes izlecis zaķis. Es, daudz
nedomājot, esot meties šim pakaļ, cik
jaudas, bet kājeles aizķērušās, un zaķis,
protams, aizmucis. Tad es esot lepni teicis:
«Ja es nebūtu nokritis, tad to zaķi būtu
noķēris!» Tā man visu turpmāko dzīvi
gribējies tuvāk ielūkoties dabā, ieskatīties
dzīvnieku acīs un saprast to pasauli, no
kuras nākam.
Kopš sevi atceros, vienmēr man ir pa-
tikušas dzīvās radības. Bērnībā ierīkoju
zoodārzu, kurā mita tritoni un varžu kurkuļi,
kā arī ūdenskukaiņi no kaimiņu dīķa. Mūsu
mazais dīķītis bija izžuvis, tāpēc, spēlei
beidzoties, salaidu visu dzīvo radību akā, jo
tā man likās vienīgā iespēja paturēt visu šo
bagātību. Par tālāko neizteikšos. Citreiz biju
atradis ziemojošus tritonus un ielicis tos
zīmuļu penālī. Atnesu mājās, un naktī mana
mamma tos pamanīja rāpojam pa visu
istabu, jo biju atstājis pārāk platu elpojamo
spraugu. Mammai tritoni, maigi sakot,
nepatika. Pusaudža gados istabā turēju
trīslitru burkās strupastes un dzeltenkakla
peles, trušu būrī izmitināju sesku, ķēru
ciršļus…
Vienkārši laimējāsEsmu laimīgs, ka piecpadsmit gadu
vecumā liktenis mani saveda kopā ar
akadēmiķi profesoru Jāni Vīksni, kurš bija
ieradies skolā Putnu dienās. Skolotāji viņu
ar mani iepazīstināja, teikdami, ka esmu
putnu apsēsts puika, kurš mājās stiepj un
mēģina ārstēt pusbeigtus un slimus putnus
ar salauztām kājām vai spārniem. Tai vasarā
Vilnis Skuja par dabas izzināšanu
es sāku strādāt Engures ezerā, Bioloģijas
institūta ornitoloģijas laboratorijas bāzē.
Tur vasarās par simbolisku aldziņu vienmēr
strādāja daži skolas puikas, no kuriem
pēcāk daudzi kļuva par biologiem, bet
daži — par politiķiem. Tā bija pamatīga
skola, kaut gan tagad viens otrs saka, ka tā
bijusi bērnība, kas aprakta Engures dubļos.
Skaists laiks manā dzīvē! Bieži dienā nācās
noairēt vairāk nekā desmit kilometru.
Sākumā delnas bija vienās tulznās. Jāceļas
bija reizē ar pīlēm, pat trijos no rīta, ja pīlēnu
šķilšanās bija gaidāma rīta agrumā. Jāķer
un jāgredzeno pīles un kaiju bērni, arī jāved
šmucspainis uz krastu, jo dzīvojām ezerā
peldošā mājā, kuru lepni dēvējām par kuģi.
Kaut kas ļoti īpašs bija vakara tējošana un
sarunas par un ap putniem. Ornitologi
pārsprieda dažādus jautājumus, un mēs,
«mazgadīgie noziedznieki», kā mūs reizēm
dēvēja, varējām klausīties gudrajās runās.
Tā bija neaizstājama skola arī profesionālā
ziņā, varējām vērot Latvijas vadošo ornito-
logu darbu, piedalīties tajā un sajust, ko īsti
nozīmē lauka darbi ornitoloģijā un kā
jānopūlas, lai iegūtu rezultātu.
Būt vai nebūtVidusskolā es slikti mācījos, man likās
interesantāk staigāt pa mežu un gar jūru,
piedevām ansamblī un kolhoza «Banga»
bigbendā dauzīju bungas. Katru nedēļas
nogali pavadīju, spēlējot kādā no toreizējā
Talsu rajona lauku klubiņiem. Likumsa-
karīgi, ka, tik bezbēdīgi dzīvojot, neiestājos
LVU Bioloģijas fakultātē, jo izkritu mate-
mātikā. Aizgāju armijā. Un tad, pēc armijas,
devos uz Daugavpili, kur iestājeksāmenos
bija jāliek nevis matemātika, bet fizika, ko
jau biju paspējis samācīties.
Pabeidzu Daugavpils Pedagoģisko
institūtu (DPI) bioloģijas un ķīmijas
vidusskolas skolotāja specialitātē un tikai
krietni vēlāk Latvijas Universitātē ieguvu
dabaszinātņu maģistra grādu bioloģijā. Bet
tik un tā mana galvenā skola ir Engure. Ar
pedagoģiju tieši esmu bijis saistīts jau šajā
gadsimtā, kad Kolkas skolā amatu
apvienošanas kārtībā trīs gadus mācīju
bioloģiju un ķīmiju. Gadus divdesmit vadu
LU Bioloģijas fakultātes studentiem dažas
vasaras prakses nodarbības zooloģijā.
Es jau 12 gadu vecumā zināju, ka reiz pētīšu kraukļus. Rojā 1967. gada maijā. Foto no V. Skujas albuma
Šlīterē iekšāStudēju trešajā kursā, kad 1979. gadā
dibināja Slīteres valsts rezervāta admini-
strāciju. Kā vienu no pirmajiem darbā
pieņēma manu draugu ornitologu Elmāru
Pēterhofu, kurš 1980. gada vasarā pār-
liecināja direktora vietnieci zinātniskajā
darbā Annu Seili pieņemt mani darbā uz
pārbaudes laiku par jaunāko zinātnisko
līdzstrādnieku. Tā iesākās manas darba
gaitas Šlīterē. Pirmo gadu nostrādāju kā
hidrobiologs — smalstīju rezervāta ūdeņus,
skaitīju planktona vēzīšus un virpotājus, jo
Meža ministrijā teica, ka divi putnulogi ir par
daudz. Man bija svarīgi tikt štatā, un es
piekritu visam. Tā veselu gadu, apkrāvies ar
spaini, planktona tīklu un pāris simtiem
formaldehīda pudelīšu, ņēmu ūdens
paraugus no mazajām upītēm un abiem
Pēterezeriem. Tos analizēt man palīdzēja
DPI doktore Renāte Škute, jo es vēl aizvien
mācījos DPI klātienē. Pēc gada tika
nolemts, ka rezervātā būs divi ornitologi, un
es sāku strādāt par ornitologu. Sapnis
piepildījās. Manā pārziņā bija galvenokārt
Šlīteres plēsīgie un vistveidīgie putni.
Stundām sēdēju ugunsnovērošanas
torņos un augstos kokos, sekodams melno
stārķu, peļu kl i jānu un mazā ērgļa
lidojumam.
www.daba.gov.lv www.slitere.lv
Toreiz visiem likās, ka Šlīterē jābūt
klinšu ērgļa vai jūras ērgļa ligzdai. Tika
rīkotas pat dažas ērgļu ligzdu meklēšanas
talkas, pieredzējušu ornitologu brigādes
palīdzēja mums meklēt neesošās ērgļu
ligzdas. Pirmos darba gadus galvenokārt to
vien darījām, kā sistemātiski ķemmējām
mežu, kvartālu pēc kvartāla, jo viss bija
jauns un nezināms. Kaut arī šajā laikā mans
skats galvenokārt bija vērsts debesīs, vienā
gadā atradu ap pussimtu aļņu ragu.
Sākumā uz mežu devos uz velosipēda, jo
biju atteicies no pētniekam pienākošā
«šperriņa». Reizēm dienā nācās nomīt ap
sešdesmit kilometru. Toreiz pasauli vēl
nebija pārņēmusi tā steiga, kas tagad
jūtama ik uz soļa. Padomju Savienībā viss
notika ekstensīvi. Kad kļuvu par vecāko
zinātnisko līdzstrādnieku, man piešķīra
motociklu — «emku». Nu varēju somu ar
kokos kāpšanas inventāru ielikt blakusvāģī.
Reizēm tur pārvadāju arī pa kādam līķim.
Dzīvnieka līķim, protams, jo manos darba
pienākumos tika iekļauts kāds uzdevums,
kurš turpmākajos gados izvirzījās par manu
galveno nodarbi, proti, izpētīt tolaik par ļoti
kaitīgu putnu atzīto kraukli. Vienu no
gudrākajiem putniem uzskatīja arī par grūti
pētāmu, jo krauklis ir ļoti uzmanīgs. Kad
nosūtīju pētījumu plānu profesoram
J. Vīksnem, viņš uzrakstīja īsu rezolūciju:
«Viss būs, ja iemācīsies kraukli noķert.»
Tolaik ornitologu vidē uzskatīja, ka
krauklim piemīt «sestais prāts», kas padara
tā pētīšanu tikpat kā neiespējamu. Daudzi
putnulogi no tiesas manu nodomu uz-
skatīja par utopisku. Profesors man
noticēja un atbalstīja, par ko esmu viņam
pateicīgs. Man ar padomu palīdzēja tagad
ASV dzīvojošais ornitologs doktors Pēteris
Blūms, un, protams, es neko neiespētu bez
manas tiešās priekšnieces doktores Annas
Seiles atbalsta. Viss notika. Nenoķeramais
krauklis izrādījās noķerams.
Tolaik, pagājušā gadsimta 80. gados,
nebija interneta, un, meklējot literatūru,
izrādījās, ka krauklis kā suga visā pasaulē ir
mazizpētīts. Es tam nenoticēju, šķita, ka
dzelzs priekškars traucē atrast īstos
literatūras avotus, bet tā izrādījās patiesība.
Astoņdesmito gadu beigās ASV kraukļa
izpēti uzsāka nopelniem bagātais biologs
doktors Bernards Heinrihs. Viņš mani
apsteidza ar vērienu. Piemēram, es turēju
18 m voljerā dažus kraukļus, viņš —
3000 m vairākus desmitus kraukļu, ar
kuriem strādāja viņa asistenti. Raugoties
atpakaļ, saprotu, ka dažas lietas par kraukli
man izdevās noskaidrot pirmajam. Arī
mana kraukļu ķeršanas tehnika bija
progresīvāka. Amerikāņa izmantotajai
kraukļu ķeršanas metodei vajadzēja cilvēka
klātbūtni, manā ķerambūrī tie līda kā zivis
murdā, man klāt neesot. Galu galā mans
pētījums radīja priekšstatu par kraukļu
populācijas struktūru un īpatņu or-
gan izāc i ju ta jā , demogrāfiska j iem
parametriem, kraukļu pārvietošanos,
barības meklēšanas stratēģiju. Izrādījās, ka
nometnieks krauklis mēdz tālu ceļot. Manis
gredzenotos kraukļus atrada Somijā,
Zviedrijā, Igaunijā un Baltkrievijā, bet
izrādījās, ka ceļo tikai neligzdojošie putni —
pārsvarā nepieaugušie. Kraukļi pilngadību
sasniedz vien trīs vai četru gadu vecumā.
Kad tie sapārojas un iegūst ligzdvietu,
kraukļi paliek tajā uz mūžu. Pusaudžu
baros, kur kopā uzturas kā pirmā gada
putni, tā vairāk pieredzējušie divgadīgie un
trīsgadīgie putni, notiek jaunuļu apmācība
gluži kā skolā. Tur nodod pieredzi. Jo vairāk
pētīju, jo lielāku cieņu izjutu pret savu
pētījuma objektu — kraukli.
Tad nāca A tmoda , r adās c i t as
prioritātes, nācās strādāt par mežsargu,
vides inspektoru un sabiedrisko attiecību
speciālistu. Toreiz mainījās administrācijas
attieksme pret vietējo speciālistu darbu, un
tika paziņots: ja te kaut ko vajadzēs pētīt,
tad pētniekus izsauks no Zviedrijas kaut vai
nakts laikā. Tāpēc par laiku pēc 1992. gada
par Slīteres nacionālo parku (SNP) nekas
daudz Latvijā nebija zināms. Tā jau ir, ka
ikvienas aizsargājamās dabas teritorijas
prestižu, atpazīstamību un vēsturi ļoti
ietekmē tas, kurš atrodas galvgalī.
Nomainoties administrācijas vadībai, 2005.
gadā tika atjaunots pētniecības darbs, un
es no sabiedrisko attiecību speciālista atkal
kļuvu par pētnieku, jo dabas norišu
fiksācija, apzināšana un izpēte ir būtiska
dabas aizsardzības sastāvdaļa. Nevar
aizsargāt, ja nezini, ko tu sargā un kādas
izmaiņas notiek aizsargājamā teritorijā, kas
sagaidāms un kādi draudi novēršami, jo
daba vienmēr ir mainīga. Šoreiz sāku darbu
kā zvēru pētnieks. Par teriologu SNP no-
strādāju gadus četrus. Mans darbs bija
saistīts ar parka zīdītājdzīvnieku un zvēru
populāciju uzraudzību, bet centos būt
vispusīgs, tāpēc sekoju līdzi arī abinieku un
rāpuļu populāciju stāvoklim, lai pēc gadiem
100 nav tā, ka par visvienkāršākajām
mugurkaulnieku sugām nekas nav zināms
tikai tāpēc, ka savulaik pietrūcis nozares
speciālistu. Tāpēc uzskaitīju varžu riesta
vietas, meklēju gludenās čūskas, sila
ķirzakas un lielo tritonu atradnes. Darbojos
kā mugurkaulnieku eksperts.
Tad nāca krīze un kārtējā reforma...
Tagad esmu valsts vides inspektors. Viena
joma ir palikusi nemainīga cauri visām
pārmaiņu vētrām, t.i., darbs ar sabiedrību.
Mums tikai liekas, ka sargājam dabu dabai,
patiesībā mēs to sargājam sabiedrībai.
Izglītošana, dabas vērtību izrādīšana un
saprātīga tūrisma attīstības veicināšana ir
sva r īgs dabas a i zsa rdz ības jomā
strādājošo uzdevums. Te noder manas
zināšanas pedagoģijā un psiholoģijā.
Mana vīzija ir ar video un foto palīdzību
atspoguļot dzīvnieku daudzveidību
nacionālajā parkā. Gribu parādīt, ka te
apslēpti no cilvēku skatiem savu dzīvi dzīvo
bagāta dzīvnieku pasaule. Šlītere ir kā
Noasa šķirsts, kurā patvērušās daudz
dažādu un retu sugu. Esmu pārliecināts, ka
turpmāk aizsargājamo teritoriju nozīme
tikai pieaugs un cilvēki brauks skatīties,
kāds izskatās pieaudzis mežs.
9
Vilnis Skuja
www.daba.gov.lv www.slitere.lv
2
Slīteres valsts rezervāta ornitologs
Vilnis Skuja gredzeno kraukli.
Foto no V. Skujas albuma
2
10
Mežzinis Edgars Hausmanis (dz.
1927. g.) stāsta: «Zihmanis bija augsti
godāts un cienīts mežkopis. Mežziņi un
virsmežziņi vienmēr sev izvēlējušies
skaistus, stiprus zirgus, un arī Zihmanim
bija skaists zirgs, ar kuru viņš jāja pie mums
uz Vaidi. Kad viņš ņēma nost cepuri, tad
man kā mazam puikam izskatījās, it kā
dzirksteles pa gaisu lec. Laikam jau tie bija
sviedri.
Zihmanis, būdams mežzinis, nav
saudzējis malumedniekus. Par viņa
apcietināšanu Zihmaņa kalpotājs man
stāstīja, ka naktī atbraukuši pakaļ — vietējie
malumednieki un vēl šādi tādi, neviena
čekista! Jau ejot ārā pa dzīvokļa durvīm,
viņš kalponei teicis: «Vai nu mani apcietina,
vai nu aizved.» Pie kopējās izvešanas tas
nav bijis.
Vecie Šlīteres mežziņiBeidzamos brīžus viņš pavadījis
Dundagas pilī. Tā īsti nobendēts it kā
neesot, pratinātāji no Zihmaņa gribējuši šo
to izzināt. Viņam esot bijis kaut kāds sakars
ar pērkoņkrustiešiem. Zihmanis drīzāk pats
sev palīdzējis aiziet. Tas esot ticamākais.
Vēlāk pilī centrālapkures krāsnī [līķi] esot
sadedzinājuši. Kurinātāji trīs dienas
aizsūtīti mājās. Kad atgriezušies, tad krāsnī
redzēti cilvēka kauli.»
neskopojās ar padomiem un praktisku
palīdzību, kad izveidoja pirmo muzeja
ekspozīciju Šlīteres mežniecības telpās,
ierīkoja dēļu laipu Pēterezerā, saposa ar
sadzīves priekšmetiem piesārņoto Zilo
kalnu krauju pie Šlīteres bākas, kā arī
piedalījās citos darbos. Vēl tagad daži
zinātnieki ar pateicību atceras, ar kādu
labvēlību, iejūtību un prasmi mežzinis
pavadī ja v iņus jauno dz īves v ie tu
meklējumos, palīdzot novērtēt nolietoto
dzīvojamo ēku piemērotību atbraucēju
ģimenēm.
Uldis mīlēja atrasties dabā, īpaši ie-
cienīdams makšķerēšanu. Viņš mēdza
stāstīt par Pēterezerā noķertajiem mel-
najiem asariem, par jocīgiem atgadījumiem
dzīvnieku pasaulē, par reto augu at-
radnēm.
Atceros viņa sašutumu par notikumu
gaides medībās, kad arodbiedrību
augstākā amatpersona, sēžot medību
tornītī pie «Cekuļu» mājām, sivēnu bara
vidū nošāva sivēnmāti.
Aizņemts ar saimnieciskajiem darbiem
ģimenē un rezervātā, Petrovics tomēr
paspēja dzīvot līdzi jaunākajiem notiku-
miem sabiedrībā un politikā. Sarunās
atklājās arī viņa interese par literatūru un
senvēsturi, īpaši par norisēm Šlīteres
apkārtnē. Manuprāt, tieši šādi cilvēki kā
Šlīteres mežzinis Uldis Petrovics ir radīti
dzīvei lauku apvidos — darbīgi, inteliģenti
un pašpiet iekami, patstāvīgi savos
uzskatos, dabas norises izprotoši. Uldis
Petrovics, viena no nozīmīgākajām perso-
nībām rezervāta darbības laikā, ir pelnījis,
ka viņa piemiņu saglabā. Anna Seile
Š a j ā a v ī z ē a t c e r a m i e s t r ī s
ievērojamus mežziņus: Bernhardu
Zihmani, kas strādāja Šlīterē 20. gs. 20.
un 30. gados un kuru Baigajā gadā
nomocīja Dundagas pilī, Uldi Petrovicu,
kas strādāja līdz pat 90. gadiem par mežu
meistaru, mežziņa palīgu un mežzini no
Kolkas līdz Sīkragam, un Edgaru
Hausmani, kurš pats dalījās atmiņās.
Ievērojamo Šlīteres virsmežzini B. Zih-
mani savā grāmatā «Ceļi un cilvēki» (Rīgā,
1937. g.) piemin Vilis Veldre: «Pašlaik
virsmežniecība iebūvējusies agrākajā
muižas klētī. (..) Virsmežziņa kabineta
klubkrēslā sēdēdams, es ne brīdi nevarēju
iedomāties, ka sēdu klēti. (..) Šlīteres
virsmežzinim nav ne puiša, ne kalpa. Un
kad es taisījos tālāk doties, virsmežzinis
pats ar lielu veiklību iejūdza zirgu savos
izbraucamos ratos (..).»
Mežzinis ar saimnieka dvēseli — Uldis Petrovics. Foto no I. Vasiļjevas albuma
Foto no SNP albuma
Skopas ziņas rodamas periodikā.
Laikrakstā «Tēvija» (07.26.1941.)
izlasāma vēsts: «Kas kaut ko zinātu par
apcietināto Slīteres virsmežzini Bernhardu
Zihmani (ievietotu Ventspils cietumā), lūdz
paziņot Traubergai Rīgā, Strēlnieku ielā Nr.
17, dz. 4.» Savukārt «Meža Vēstīs»
(01.01.1958.) rakstīts: «Netālu no Šlīteres
bākas dabas piemineklī veidojās niedrājs,
pamazām pārejot purvā, tur uzturējās meža
cūkas un aļņi. Zichmanis rūpējās, lai ziemā
meža cūkas tiktu barotas, un tādā veidā
dabas piemineklī salasījās lieli meža cūku
bari, pie kam to skaita ziņā virsmežniecība
ieņēma pirmo vietu Latvijā.»
Par Uldi PetrovicuIkvienam, kas brauca uz Šlīteri ciemos
vai darba uzdevumā, bija pazīstams Uldis
Petrovics, Šlīteres mežzinis. Arī 1979. gadā,
kad mežsaimniecības un mežrūpniecības
sistēmā tika izveidota jauna administratīva
vienība — Slīteres valsts rezervāts —, viņš
saglabāja mežziņa amatu, kurā bija
strādājis jau ilgus gadus. Uldis kā īsts
muižas saimnieks nesteidzīgā solī sa-
gaidīja viesus, revidentus un piedzīvojumu
meklētājus, nevienam neliedzot ziņas par
unikā lo dabu, mežu, medībām un
cilvēkiem, ar kuriem kopā bija strādājis
mežos. Viņš atcerējās Paulu Sarmu,
personīgi pazina ministrijas dižvīrus un
Dundagas MRS darbiniekus. Organizēja
medības un sadraudzīgus pasākumus pēc
tām. Tomēr bieži vien mežzinis bija kluss un
noslēgts, savu viedokli paturēja pie sevis
un bez komentāriem ievēroja priekš-
niecības norādījumus, arī tos, kuri rezervātā
atšķirās no MRS veiktajām saimnie-
ciskajām darbībām. Zinātnieku saimes
pasākumos Uldis piedalījās ar interesi,
www.daba.gov.lv www.slitere.lv
Par Bernhardu Zihmani
11
Edgars Hausmanis sargājis piejūras
mežus no 1946. līdz 1994. gadam. Gan
pirms Slīteres valsts rezervāta, gan tā
laikā. Ciemojoties pie sirmā mežziņa
Vaides «Purvziedos», vedināju atcerēties
jūrmalas kāpu apmežošanu un cīņu pret
pirmstermiņa dzērveņu lasītājiem.
Smiltāju apmežošanaSmiltājus jūrmalā apmežo, lai nerastos
ceļojošās kāpas. Ja tādas sākas, tad tās ir
grūti apturēt. Agrākos laikos ar auto tā
nebrauca, bet ar kājām gan bradāja dienu
un nakti. Briežiem garšo ķērpji, un arī tādēļ
atsedzas smiltis.
Kolkā, ejot pa Priežu taku, var redzēt
100 un 200 gadus vecas priedes uz tādiem
kā paaugstinājumiem. Tās tur kādreiz
iesākušas augt un ar pauguriņu nav
laidušas smiltis tālāk.
No mežu nozares ministrijas savulaik
bija norādījumi apmežot visas kailās vietas,
kur nav meža virsū. Smiltāju nostip-
rināšanai bija paredzēta īpaša nauda, jo tas
izmaksāja dārgi. 50. un 60. gadu mijā varēja
būt pēdējais laiks, kad te apmežoja.
Tagad kadiķi ir saudzējami, bet
pirmskara Latvijā tos nežēlīgi cirta un ar
tiem nostiprināja kāpas — vaļējus smiltājus.
To nedarot, priedītes plikā smilti nonīktu.
Pēc kadiķu uzklāšanas vajadzēja nogaidīt
gadus 5–10, līdz smiltis vairs nebija tik ļoti
vējam pakļautas, un tikai tad starp kadiķiem
stādīja priedītes. Kadiķus izmantoja tādēļ,
ka tie nesatrūdējuši gulēja zemē desmitiem
gadu.
Kolkas pusē Jaunstanstu klajumā
20. gs. 20. gados esot izdegušas lielas
platības. Pirms apmežošanas Kolkas un
Saunaga sievas esot gājušas palīgā un
kailās kalna nogāzes klājušas ar velēnām,
tā piepelnoties.
Pēc kara galvenokārt apmežoja Kolkas
galā, pa kreisi uz Lieljūras pusi, 9. un 10.
kvartālā, pie Dumbriem. Es uzskatu, ka tur
vēl tagad smiltājus nelielā platībā derētu
nostiprināt apmežojot.
Padomju laikos apmežoja arī pie
Pitraga. Aiz Pitraga upes bija Sapņu kalns,
arī «Sapņukalna» mājas, un aiz kalna bija
palicis hektārs vai pusotrs kailas platības
valsts meža daļā. Tur pieveda kūdru, ar
spaiņiem nesa klāt, sajauca ar smiltīm, lika
bedrītēs un tur stādīja priedītes. Lielākā
daļa izauga. Tur nebija kustīgā smilts, tāpēc
tur ar kadiķiem neklāja.
ogotāju vieta bija starp Pitragu un
Saunagu — meža pusē.
Toreiz Talsu avīzē manus rakstus
labprāt ņēma pretī. Pārkāpējus saucu
vārdā, un tas iedarbojās. Tie, kurus es
noķēru, teica: «Ņem tās ogas un liec kur
gribi, tikai neraksti avīzē!»
Parasti gāju viens. Kamēr ar vienu
ņemies, tikmēr citi mūk! Bažu purvā te viss
notika. Jau pirms rezervāta laikiem kā
mežsargs cīnījos ar ogotājiem un rezervāta
laikā arī. Tad te svešs nedrīkstēja atrasties,
bet tāpat jau gāja ogās.
Reiz pēc daudziem gadiem satiku
ogotāju no Melnsila. Es viņu pazinu, sāku
runāt. Tad viņš arī mani pazina. Izrādās, viņi
esot bijuši četri brāļi. Toreiz viņi visi četri
esot sprieduši, ka vajadzētu to mežsargu,
t.i., mani, piekaut. Tomēr nav izdarījuši.
Atņemtās ogas lielākoties atdevu
bērnudārziem. Reiz paņēmu līdzi Kolkas
kārtības sargu. Viņš redz, ka tik daudz ogu
atņem, un arī sev ko grib. Labi, iedodu. Bet
nākamreiz viņš saka: tu man par maz
iedevi. Nu, ja par maz, tad es no viņa
palīdzības atteicos!
Kādu litru jau sev arī atstāju. Galvenais
bija, lai cilvēki justu, ka ogas būs jāzaudē.
Sods bija smieklīgs, daži rubļi.
Priecājos, ka to lēmumu atcēla. Tam
tiešām nebija lielas jēgas. Vienīgā jēga bija
apstāklī, ka cilvēki, kas atļautajā termiņā
bija pielasījuši pilnus grozus sarkanām
dzērvenēm, vakarā pateicās mežsargam.
Man tas nozīmēja daudz.
Pie Dumbriem šaipus Kolkas, Lieljūras pusē.
20. gs. 60. gadi. Fotogrāfijā redzams Edgara
Hausmaņa tēvs Vilis pie sena kadiķu klājuma,
kas vēl labi saglabājies. Attēlā skatāmajām
priedēm varētu būt gadi trīsdesmit.
Foto no E. Hausmaņa albuma
Alnis Auziņš
Pats piedalījos apmežošanā pie Pitraga
un pie Kolkas arī. Tur ir paugurs pirms pa-
grieziena uz ciemu, un uz kreiso pusi pāri
kalnam ir tāda vieta, ko mēs saucām par
Mustamačauku. Tur bija palikušas ieplakas
pārdesmit metru platumā, kur kādreiz bija
kaut kas stādīts, bet nebija īsti ieaudzis.
Sastādījām priedītes trūdzemes podiņos,
kadiķus tur neprasījās klāt.
Cīņa ar dzērveņu lasītājiem To nevar aizmirst! Tagad atskatoties,
liekas, ka dzērveņu lasīšanas termiņu
noteikšana bija aplams lēmums.
Man palikuši nodzeltējuši dokumenti
un paša piezīmes. Ierosinājums ieviest
termiņus dzērveņu lasīšanas sākumam
tapa 1965.–1967. gadā pēc iedzīvotāju
sūdzībām. Ogas nolasī ja zaļas un
puszaļas, jo visi tās gribēja dabūt pirmie.
Tolaik dzērvenes bija ogas nr. 1!
Arī es tad aktīvi atbalstīju ieceri ieviest
termiņus. Manā bloknotā pirmie ieraksti par
termiņu pārkāpšanu parādās 1973. gadā.
Domāju, ka ātrāk ieviest lēmuma izpildi
kavēja 1969. gada briesmīgā vējgāze.
Kad dzērveņu lasīšanas termiņus atcēla,
nezinu, bet tie bija spēkā visu krievu laiku.
Mans tēvs stāstīja, ka tāds lēmums esot
bijis jau pirms kara. Tad vairāk lasījuši tieši
Bažu purvā. Manā laikā ļoti iecienīta
Edgars Hausmanis atceras
www.daba.gov.lv www.slitere.lv
Edgars Hausmanis 20. gs. 80. gados.
Foto no E. Hausmaņa albuma
12
Dzīvē gandrīz vai katru dienu
atgadās kāds notikums, tam seko
nākamais un pārklāj iepriekšējo. Bet ir
notikumi, kurus nekas nespēj gaisināt no
atmiņas.
Kad 1992. gada 7. jūlijā baudīju atvaļi-
nājumu Bažu purvā, nespēju iedomāties,
ka atvados no tā Bažu purva, ko biju pazinis
pēdējos 12 savas dzīves gadus, un man ne
prātā nenāca, ka tikai divas dienas vēlāk te
viss izskatīsies pavisam citādāk. Bet todien
viss vēl bija pa vecam. Purvs tvanoja pēc
vaivariņiem, jo bija neciešami karsta vasara
un lietus nebija lijis turpat trīs mēnešus.
Kaut arī debesis bija mākoņu pilnas, nekas
neliecināja par pārmaiņām. Divas dienas
vēlāk man piezvanīja rezervāta direktors,
un es uzzināju, ka pie tā saucamā apakš-
ceļa iepriekšējās dienas, t.i., 8. jūlija, vakarā
izcēlies ugunsgrēks, bet tas esot apdzēsts.
Es mierīgi varot baudīt atvaļinājumu tālāk.
Tas bija ap diviem dienā. Ap četriem man
piezvanīja otrreiz. Šoreiz satraukta balss
klausulē pavēlēja paņemt visus vīrus, cik
vien var Kolkā sadabūt, un brāzties uz
ugunsgrēka vietu. Uguns bija atdzī-
vojusies.
Turpmākās dienas debesis aizsedza
dūmi, un pat jūras krastā tie bija kā bieza
siena un reizēm kā zemi griesti. No dūmiem
nekur nevarēja glābties, un Anna Žīgure
deguma smaku varējusi saost pat
Helsinkos. Šlīterē ieradās tūkstošiem
dzēsēju no visas Latvijas. Šo cilvēku pūli
vajadzēja organizēt. Dzēšanas darbu
koordinēšanai izveidoja operatīvo štābu
Kolkā. Bija labi nodrošināta dzēsēju
ēdināšana, degvielas piegāde tehnikai, bet
nekādi neizdevās pārņemt pilnīgā kontrolē
pašu dzēšanu. Toreiz mobilo telefonu
nebija. Krievu rācijas bija ne šādas, ne
tādas, sakari bija sliktāki par sliktiem.
Kāpas (kangari), purvainās starpkāpu
ieplakas (v igas) un purvs kā tāds
apgrūtināja izmantot tehniku. Cilvēkiem
reizēm bija jānoiet vairāki kilometri pa purvu
naktī un dūmos, līdz tie nokļuva pie uguns
robežas. Vietējos, kuri pilnībā pārzina
teritoriju, varēja uz vienas rokas pirkstiem
saskaitīt, tāpēc atbraukušajiem talcinieku
vadoņiem vajadzēja patstāvīgi orientēties
svešā vietā, kas bija teju neiespējami.
Cilvēki pārvietojās daudz un haotiski. Liela
daļa uzvedās kā ekskursanti. Cilvēkiem
likās, ja liesmas kādā vietā izdevies
nodzēst, tad var šo vietu pamest un iet uz
nākamo degošo vietu. Pamestajā vietā pēc
laiciņa uguns atsāka degt. Uguns robeža
bija izlocījusies kā čūska, un tās garums ar
katru stundu palielinājās ģeometriskā
progresijā. Šķiet paradoksāli, ka uguni
izdevās lokalizēt tad, kad tā no purva iznāca
sausā priežu mežā, jo te bija labi iz-
braucami ceļi un attālums līdz lielajai
šosejai bija sarucis kilometra robežās.
Dažviet sākās mitras vigas, un uguns bija
«noķerama» uz šaurajiem kangariem. Te
bija iespējams veidot smilšu aprakumus,
bet galvenais — dzēsējiem varēja iedalīt
pārskatāmu konkrētu deguma līnijas
posmu, kas bija jānotur. Ziemeļos uguni
izdevās apturēt pie Kolkas – Ventspils
šosejas. No Vaides dīķa uz degumu
izveidoja maģistrālo ūdens vadu.
Uguns nelaime cilvēkus saliedēja, bet
notika arī pa pārpratumam. Deguma
rietumu pusē nolēma atdedzināt Pitrag-
dambja malu, lai uguni droši noturētu pie
dambja. Te notika starpgadījums. Mež-
sargu Jāni Jansonu, kuram bija uzticēta
atdedzināšana, gandrīz nošāva kāds
pārlieku centīgs zemessargs, uguns laidēju
noturēdams par ļaunprātīgu dedzinātāju.
Tolaik, deviņdesmito sākumā, pie ieročiem
tika daudz vīru, kuri savā būtībā vēl aizvien
bija puikas, un tieši tāpēc incidents varēja
beigties ļoti bēdīgi. Arī toreizējam rezervāta
direktoram nācās parādīt rakstura stingrību
un nepakļauties iznīcinošajam ieteikumam,
ko viņam esot devis ar helihopteri at-
lidojušais Ministru prezidents. Ivars
Godmanis, izkāpjot no lidaparāta, direk-
toram esot teicis apmēram tā: — ...Es jūsu
vietā ņemt' striķ' un... pakārtos...
Un tiešām, toreiz vairumam parasto
cilvēku likās, ka tas ir pasaules un Slīteres
rezervāta gals.
Ja es kādam no dzēsējiem toreiz būtu
pateicis, ka no ekoloģijas viedokļa degšana
nav nemaz tik traka lieta, mani uz vietas
nolinčotu, tāpēc par šādām lietām runājām
tikai draugu lokā. Meža ugunsgrēki ir
dabiska parādība priežu mežos. Priedes
stumbru no karstuma pasargā biezais
mizas korķa slānis. Regulāros uguns-
grēkos, kuri kādreiz notika dabiskos priežu
mežos, izdega nobiras, sausie zari un
kritalas, audze dabiski izretinājās, tāpēc
ugunsgrēkā liesmas ātri pārskrēja šādai
audzei pāri, un koki — ideālā gadījumā —
no tās daudz necieta. Tad, kad cilvēks
mežus sargā no uguns, mežā ar gadiem
uzkrājas biezs nedzīvās zemsedzes slānis.
Tādā mežā uguns var nodarīt lielāku postu
kā dabiskā, jo te veidojas zemdegas, kad
biezs nedzīvās zemsedzes slānis gruzd lēni
un ilgi, turklāt degot rodas ļoti augsta
temperatūra, burtiski izcepinādama koku
Ugunsgrēks Bažu purvā
Bažu purvs 20 gadus pēc ugunsgrēka. Kristapa Vilka foto
www.daba.gov.lv www.slitere.lv
13
Kad 1979. gadā izveidoja pirmo
Latvijas valsts rezervātu administrāciju
ar zinātnisko darbinieku centru Slīteres
valsts rezervātā, aizsākās sistemātiski
un regulāri zinātniskie novērojumi
cilvēku maz pārveidotajā teritorijā.
Vienpadsmit zinātnieki uzsāka arī
apkopot ziņas par dažādo zinātniskās
pētniecības institūtu un augstāko mācību
iestāžu pētnieku agrāko veikumu. Īpaši
nozīmīga sadarbība turpinājās ar ZA Biolo-
ģijas institūta botāniķiem, hidrobiologiem,
mikologiem, kā arī ar ģeogrāfiem un mež-
saimniekiem.
Arī sabiedrība neatslābstoši inte-
resējās par unikālajiem dabas veidojumiem
rezervātos, tāpēc vajadzēja rūpīgi plānot
dabas retumu — apskates objektu —
maršrutus un noteikt vispārējai apskatei
nevēlamo objektu aizsardzību, lai pēc
iespējas samazinātu cilvēka klātbūtnes
ietekmi šajā unikālajā dabas veidojumā
Ziemeļkurzemē. Īpaši lielu interesi parasti
izraisīja kangaru un vigu ainava, garen-
stieptu vaļņveida kāpu un purvainu ieplaku
sērijas, kas izvietojušās paralēli Baltijas
jūras krastam.
Viens no populārākajiem un iecie-
nītākajiem apskates objektiem kangaru un
vigu ainavā bija un joprojām ir Pēterezera
viga. Lai redzētu plašo vigu, kurā aiz
augsta kāpu vaļņa sūnainajos krastos ir
ieslēpušies Lielais un Mazais Pēterezers,
Pēterezera dīķa sākums un galstomēr neparādīsies arī zivis. Aiztekošajā
ūdenī novēroja tikai divus līdaku mazuļus,
savukārt pirms dīķa nolaišanas apmēram
100 m attālumā no aizsprosta tika pamanīta
tikai viena pīļu ģimene.
Mežzinis Petrovics, viens no dīķa
izveides autoriem, īpaši aizrāvies vēroja
notiekošo un nepamanīja, ka straume zem
viņa kājām jau izskalojusi pamatni... Visiem
par lielu jautrību mežzinis ar zemes
virskārtu negaidot iekrita ūdenī, piesmeļot
zābakus un saslapinot apģērbu.
Ar ekskavatoru pārrokot aizprosta
dambi, zem ūdens līmeņa atklājās dažāda
vecuma vairākās kārtās ieklāta tilta atliekas,
kas balstījās uz resniem priedes koka
pāļiem, kuriem varēja samanīt ar cirvjiem
aptēstus galus. Tos izceļot, nobrāzumu
vietās varēja samanīt gaiši dzeltenas
nokrāsas nesatrūdējušu koksni. Daļu no
izraktajiem kokiem aizveda uz Šlīteri
saglabāšanai un izpētei.
Vēlāk apsprieda iespēju bijušā «ezera»
dibenu iztīrīt no pielūžņojuma un, ie-
spējams, aizsprostu atjaunot, tomēr tika
atzīts, ka rezervātā tik lieli «dabas pār-
veidošanas» darbi nav nepieciešami. Arī
Pēterezera vigas daļēja aizaugšana taču ir
dabisks process, kurš nākotnē neno-
vēršami samazinās brīvā ūdens platības*.
*Pēterezera viga šobrīd atbrīvota no krūmiem, kā
nosaka Slīteres nacionālā parka dabas aiz-
sardzības plāns. Red.
bija jāšķērso neliels aizsprosts, kurš
nodrošināja mākslīgi uzpludināta dīķa
l īmeni . Dīķ is bi ja izveidots blakus
Pēterezeram esošā vigā vairākus gadus
pirms rezervāta administrācijas tapšanas.
Rezervāta mežzinis Uldis Petrovics
pastāstīja, ka dīķa izveidi ierosinājuši
vietējie mežsaimnieki, lai radītu mak-
šķerēšanai piemērotu vietu. Drīz vien pēc
līmeņa uzstādināšanas patiešām bijuši
visai ievērojami zivju, galvenokārt asaru un
līdaku, lomi. Dīķis kļuvis par makšķernieku
diezgan iecienītu atpūtas vietu. Tomēr pēc
vairākiem gadiem lielā daudzumā sāka
kalst ieplakā augošie koki. Uzpludinājumā
satrupējušās koksnes, apgrūtinātās no-
teces un vigā appludinātās zemsedzes dēļ
sākās dīķa strauja eitrofikācija. Zivju lomi
kļuva aizvien nabadzīgāki, dīķī visai bēdīgu
ainavu radīja nokaltušo koku stumbri.
ZA Bioloģijas institūta hidrobiologi, kuri
veica pētījumus Slīteres rezervāta ūdens-
tilpēs, ieteica atjaunot dabiskos tecējuma
apstākļus, nojaucot aizsprostu. Pēc
saskaņošanas ar Mežsaimniecības un
mežrūpniecības ministrijas Dabas aizsar-
dzības daļu 1986. gada 21. jūnijā ar
ekskavatoru pārraka aizsprosta dambi.
Ūdens plūsma rakšanas sākumā bija
lēna, bet pēc tam kļuva straujāka, aizraujot
sev līdzi smiltis un velēnas. Ekskavators
atkāpās no aizsprosta, bet cilvēki joprojām
ar interesi vēroja, vai aizplūstošajā ūdenī
Anna Seile
administrācijai pienāca grūti laiki.
Notika jaudīga izmeklēšana. Daudzi
cerēja, ka tagad tikai sāksies šeptēšanās, jo
nevar taču pusapdegušie koki palikt
neaizvākti, tā taču dzīva nauda! Ne viens
vien uz ielas satikts paziņa tieši pajautāja:
nu, ar rezervātu taču ir cauri, ko? Gods
rezervāta vadībai, ka tai izdevās noturēties
pretim cirvju vicinātājiem, baidītājiem ar
kukaiņu briesmām un visādām citādām
šausmām. Esmu bijis klāt, kad degumu
s k a t ā s g a n m ū s u , g a n ā r z e m j u
mežsaimnieki, un visus izbrīna jauno,
dabiski atjaunojušos priežu audžu vitalitāte
un lielie ikgadējie pieaugumi, jo viens ir lasīt
par to grāmatās, bet kaut kas cits — redzēt
savām acīm.
Katram, kas piedalījās Bažu purva
ugunsgrēka dzēšanā, ir savs stāsts. Un
tādu ir tūkstošiem. Šis ir manējais.
tas beidza kūpēt, t.i., pēc aptuveni 50
dienām. Bijām piesūkušies ar degošas
kūdras smārdu kā senie līdumnieki.
Sākumā aina rādījās pavisam drūma —
viss melns kā sēru drānās tērpts. Lai gan
jau dzēšanas laikā vakara krēslā redzēju,
ka uz vēl kūpoša zara sēdošs vakarlēpis
rāva vaļā savu dziesmu. Daudzviet
izdzīvojušas bija arī skudras, odze līda pa
t ikko atdzisušaj iem pelniem. Ērgļ-
papardes, graudzāles un grīšļi dzina
jaunos asnus, un visus īpaši sajūsmināja
optimistiskās baravikas, kuras lielajā
melnumā tagad varēja pamanīt jau no 100
metru attāluma. Mežs sāka atjaunoties.
Meža ekosistēmai notikušais bija ierasta
parādība, jo tā laiku pa laikam bija noticis
tad, kad šajā teritorijā cilvēks vēl nebija
savu kāju spēris.
Pēc degšanas tā laika rezervāta
s a k n e s . R ē ķ i n o t z a u d ē j u m u s u n
ieguvumus, jāņem vērā, ka Slīteres
rezervāta meži nebija paredzēti peļņas
g ū š a n a i , t ā p ē c t a u t s a i m n i e c ī b a
zaudējumus necieta. Dabai atstātie meži
uguns ietekmē kļūst tikai dabīgāki, jo uguns
samazina iepriekšējo gadu ci lvēka
saimniekošanas ietekmi uz mežaudzēm.
Šāda aizsargājamā teritorija kļūst vērtī-
gāka — tuvāka dabiskai. Tas ir tieši tas, ko
vēlējāmies rezervātā panākt. Bet tā tas ir, ja
domājam ar vēsu prātu! Katrs īsts veco
laiku mežinieks sajuta mežu arī ar sirdi.
Mežs tam bija kaut kas vairāk par vietu, kur
aug koki un dzīvo dzīvnieki.
Mežs ir kā superorganisms, un, gribi
vai ne, tev sāp sirds, kad tas, ko pazini, iet
bojā, un tādos brīžos runas par atdzimšanu
ir vārgs mierinājums.
Mēs degumu pametām tikai tad, kad
Vilnis Skuja
www.daba.gov.lv www.slitere.lv
14
Šogad februāra beigās pie Šlīteres
barotavas novērojām igauņu putnu, kas ir
jau 25 gadus vecs, gredzenots Sāremā
1989. gada jūnijā (Sāremā taisnā līnijā no
Šlīteres ir 30 km attālumā). Tas ir otrs
vecākais Baltijā zināmais jūras ērglis, pirms
dažiem gadiem Igaunijā ir novērots 27
gadus vecs putns. Šo, vecāko mūsu
reģionā zināmo jūras ērgli, 1985. gadā
gredzenoto putnu, igauņi iesaukuši par
omīti. Ērglis ir pieaudzis 4–5 gadu vecumā,
un vidējais tā mūža ilgums brīvībā varētu
būt no 10 līdz 15 gadiem. Vecākie brīvībā
novērotie ir 25–27 gadus veci jūras ērgļi, un
tas jau ir uzlūkojams par rekordvecumu.
Pie mums ērglis mita vairākas nedēļas
un bija kopā ar citu jūras ērgli, kas ir
gredzenots 2007. gadā netālu no Strazdes.
Ik pa laikam abi putni pārojās. Noskaid-
rojām, ka vecais jūras ērglis ir tēviņš, bet
piecgadīgā mātīte — latviete. Parasti, ja
putni atrodas blakus, var redzēt dzimumu
atšķirību, jo jūras ērgļu mātītes ir būtiski
lielākas par tēviņiem. Bet, ja neatrodas
putniem tuvu klāt, noteikt dzimumu nav
nemaz tik viegli, jo maza mātīte var būt
tikpat liela cik liels tēviņš.
Marta sākuma jūras ērgļi jau sāk pucēt
ligzdas, jo tie agri dēj olas. Pirms pāris
gadiem Usmas ezera Viskūšu salā pie jūras
ērgļu ligzdas bija novērots putns ar tādu
pašu krāsu kombināciju, kādu tagad
novērojām vecajam jūras ērglim. Tā kā
1989. gadā ar tādām krāsu kombinācijām
apgredzenoja 10 jūras ērgļus, tad ir liela
varbūtība, ka Usmas putns ir tas pats
Sāremā gredzenotais un tagad pie mums
Šlīterē novērotais jūras ērglis.
Latvija jūras ērgļu gredzenošanas pro-
grammā iesaistījusies 1984. gadā, un
februārī novērotais vecais jūras ērglis bija
piecdesmitais Latvijā nolasītais ārzemju
jūras ērglis.
Šogad februāra sākumā pirmo reizi
Latvijā ESTLAT programmas projektā
«Ērgļi pāri robežām» ornitologs Jānis Ķuze
ar raidītāju aprīkoja pieaugušu jūras ērgli.
To dara tādēļ, lai pētītu putnu teritoriālo
uzvedību ligzdošanas, gan ziemošanas
sezonā. Krietni vieglāk piestiprināt
raidītājus gan ir jaunajiem ērgļiem ligzdā īsu
brīdi pirms ērgļi sasniedz lidotspēju,
diemžēl ievērojama daļa putnu iet bojā,
nesasnieguši ligzdošanas vecumu.
Ar raidītāju aprīkotais ir tikko pieaudzis
tēviņš, kam šogad apritēs pieci gadi, un ir
ļoti iespējams, ka tas šosezon sāks ligzdot.
Tas paver labas iespējas iegūt datus par
putna teritoriālo uzvedību jau ligzdošanas
laikā. Putnam ir uzlikts raidītājs, saules
panelītis ar mazu anteniņu — tāda kā
mugursomiņa divu sērkociņu kastīšu
lielumā.
Šo jūras ērgli izdevās noķert no slēpņa
pie ērgļu ziemas barotavas, ko Ķemeru
nacionālajā parkā uztur jau vairāk nekā
desmit gadus. Putns ir gredzenots kā
mazulis ligzdā 2008. gada jūnijā rajonā
starp Dobeli un Saldu. Tagad tā turp-
mākajiem pārvietošanās ceļiem ikviens var
sekot interneta vietnē www.dabasdati.lv!
Ieskats lielo ērgļu pasaulē
Alnis Auziņš
Stāsta orni to logs Helmuts
Hofmanis.Pagājušā gadsimta 70. gados
skandināvi sāka piebarot lielos ērgļus
(jūras ērgļus un arī klinšu ērgļus), jo
ērgļu skaits saruka, populācija bija
apdraudēta.
Zinātnieki bija noskaidrojuši vienu
būtisku skaita samazināšanās iemeslu.
Proti, ērgļi, ziemā barojoties ar roņiem, ko
izskalojusi jūra, uzņēma daudz kaitīgo
vielu, piemēram, smagos metālus, jo tieši
roņi ir barošanās ķēdes galā. Vistiešākās
sekas izpaudās ērgļu ligzdošanā —
mātītes dēja olas ar plānām čaumalām, tās
bieži plīsa, mazuļi bija vārgi, bieži vien
neizdzīvoja.
Zviedri sāka piebarot ērgļus ar
dažādiem mājlopiem, ar tādu barību, kas
t ieši nesaistās ar jūru un ir daudz
kvalitatīvāka. Tagad, pēc 30–40 gadiem,
populācija ir stabilizējusies, dzimstība
pieaug, to jūtam arī Latvijā.
Mēs lielos ērgļus sākām piebarot pirms
gadiem desmit, un tagad Latvijā to dara
Ķemeru nacionālajā parkā un Slīteres
nacionālajā parkā. Tās mūsu valstī ir divas
oficiālas vietas, jo vienkārši uz savu galvu
piebarot nedrīkst. Piebarošanai izman-
tojam mājās audzētas cūkas, kurām ir
veterinārārsta apliecinājums.
Pirms gadiem 10 Latvijā bija tikai daži
desmiti jūras ērgļu pāru. Tagad šo po-
pulāciju pie mums vērtē ap 100 pāriem, un
lielākā daļa ir Kurzemē. Pieaugumu redz
jebkurš, kas biežāk uzturas laukos un
mežos. Jāpiebilst, ka jūras ērglis ir Eiropas
lielākais ērglis. Latvijā ir arī līdz 10 klinšu
ērgļu pāru, un arī šī suga ir stabilizējusies,
populācija lēnām pieaug.
Slīteres nacionālajā parkā pie baro-
tavām esam uzbūvējuši slēpņus. Tajos
mēs, zinātnieki, vērojam, kādi ērgļi tās
apmeklē. Skandināvi 20. gs. 80. gados
ērgļus sāka gredzenot ar krāsainiem
gredzeniem. Uz vienas kājas krāsu
kombinācija norāda valsti, uz otras kājas —
konkrēto gadu, piedevām attiecīgi numuri
norāda konkrēto vietu, ligzdu. Latvijā
pirmos krāsainos gredzenus ērgļiem uzlika
80. gadu beigās, un no tā laika mūsu valstī
jūras ērgļi visai aktīvi gredzenoti ar
krāsainajiem gredzeniem. Šlīterē lielākā
daļa novēroto putnu ir latvieši un igauņi,
retu reizi — somi. Ķemeros aina ir citādāka.
Apgredzenotais jūras ērglis. Fotografēts no slēpņa (tāpēc arī nav
redzama visa galva). H. Hofmaņa foto
www.daba.gov.lv www.slitere.lv
Dabas un cilvēku labadL ī d z j ū n i j a b e i g ā m S l ī t e r e s
nacionālajā parkā paredzēts labiekārtot
un pabeigt būvniecību vairākos
objektos, īstenojot ES Kohēzijas fonda
p r o j e k t a « A n t r o p o g ē n o s l o d z i
s a m a z i n o š ā s u n i n f o r m a t ī v ā s
infrastruktūras izveide Natura 2000
teritorijās» 1. kārtu. Stāsta Dabas
aizsardzības pārvaldes Kurzemes
reģionālās administrācijas vecākais
valsts vides inspektors Dzintars Ozols.
Līdz tūrisma sezonas sākumam
paredzēts ierīkot vairākus labiekārtotus
stāvlaukumus un atjaunot trīs dabas takas.
Galvenais ieguvums dabai — neizbradās
kāpas un meža zemsedzi, jo dabas takas
būs būvētas no koka laipām vai grants
seguma, ceļu uz jūru varēs atrast, sekojot
norādes zīmēm. Tūristiem būs iespējas
piekrastē novietot automašīnas labie-
kārtotos stāvlaukumos, neizbraukājot
kāpas vai ceļmalas. Celtniecības darbus
veic firma «Livland».
Šlīterē pie bākas ir atjaunota kilometru
un 200 metrus garā dabas taka — laipa ar
četriem informācijas stendiem. No kraujas
lejā ved kāpnes. Iepriekšējā taka un
kāpnes kalpoja aptuveni 5 gadus, šoreiz
impregnētajam kokam būvnieki dod
vismaz 8 gadu garantiju.
No maija bāka ir atvērta apmeklētājiem,
un ceļotāju rīcībā ir nodots stāvlaukums,
ko ietver barjeras, stāvlaukumā ir tualete,
atkritumu urna, informācijas stends un
atpūtas nojume.
Iepriekšējā apjomā atjaunos arī Pēter-
ezera taku. Slapjākajās vietās tā būs klāta
ar koka laipām, savukārt sausākajās vietās
būs ieklāts grants segums. Pie Pēterezera
stāvlaukuma nebūs, bet ierīkota ap-
griešanās vieta ar grantētu segumu.
Stāvlaukumu šovasar ierīkos Sīkragā
pie Zvejnieku nobraucamā ceļa, laukumā
būs arī informācijas stends, atkritumu urna
un tualete. Lielie autobusi gan tur nevarēs
iebraukt, tiem būs jāpaliek centrā, kur ir
vecais autobusu galapunkts.
Mazirbē stāvlaukums ar barjerām,
tualeti, atkritumu urnām un informācijas
stendu būs aiz Mazirbes Jūrskolas pie
vecā armijas torņa.
Atjaunosim arī Kolkas Priežu taku —
aptuveni kilometru garo dabas taku segs
grantēts segums, pašā galā pie smilšainās
kāpas — laipiņas. Takā būs arī vairāki
informācijas stendi. Turpat blakus jau tagad
slejas jauns, 20 metrus augsts putnu
vērošanas tornis. Koka tornis (sk. Dzintara
Ozola foto) pacelsies virs koku galotnēm,
un no tā varēs vērot arī jūru.
Pitragā iecerēto stāvlaukumu šovasar
neizbūvēs. Esam vienojušies, ka to ierīkos
pie baptistu baznīcas projekta nākamajā
kārtā. Taču informācijas stends un 100–150
metrus koka laipa līdz jūrai būs jau tagad,
un tādas līdz jūrai vedīs arī no citiem
stāvlaukumiem. Projekta otrajā kārtā, kas
varētu notikt pēc gadiem diviem, rekon-
struēs arī Kolkas stāvlaukumu, bet tualete
tur būs ierīkota jau šajā vasarā. Nākotnē
paredzēts atjaunot arī stāvlaukumu Ēvažos
un ierīkot stāvlaukumu pie Vaides dīķa.
Uzklausīja Alnis Auziņš
Šlīteres Kukaiņu naktsJūlija pēdējā sestdienā, 27. VII, pie
Šlīteres bākas notiks nu jau tradicionālā
Šlīteres Kukaiņu nakts. Tas ir improvizēts
gaismas priekšnesums, kur aktieru lomā uz
skatuves iejūtas tauriņi, vaboles, sienāži...
Pasākumu rīko Latvijas Entomoloģijas
biedrība sadarbībā ar Dabas aizsardzības
pārvaldi. Lielākoties kukaiņi ir ļoti sīki vai
dzīvo slēptu dzīvesveidu. Tāpēc ikdienā
mēs šo lielo dažādību nevaram ieraudzīt.
Īpaši krāšņa un noslēpumaina ir nakts-
kukaiņu pasaule. Pēc saulrieta debesis
pamazām satumst, un lidojumu iesāk
naktstauriņi: lācīši, pūcītes, sfingi un daudzi
citi ar ne mazāk interesantiem vārdiem. Ja
gribi tuvāk iepazīt kukaiņu daudzveidību,
saģērbies si l tāk, paņem l īdzi segu
sēdēšanai zālājā un piedalies Kukaiņu
naktī!
Varbūt tev laika gaitā ir iekrājušies ar
kukaiņiem saistīti jautājumi. Ņem līdzi arī
tos!
Bākas piekāje šim pasākumam nav
izvēlēta nejauši. Slīteres nacionālais parks
kukaiņu ziņā ir viena no daudzveidīgākajām
vietām Latvi jā. Te sastopamas gan
dienvidnieciskas Viduseiropas sugas, gan
ziemeļnieciski Sibīrijas taigai raksturīgi
iemītnieki. Daži kukaiņi, piemēram, sešus
centimetrus garais lielais dižkoksngrauzis
vai tik ļoti spožais spīdīgais praulgrauzis, ir
gandrīz vai kļuvuši par nerakstītiem Šlīteres
simboliem. Tie ir dabas retumi, kas labi
simbolizē Šlīteres lomu dabas daudz-
veidības saglabāšanā.
Tieši blakus bākai atrodas Zilo kalnu
nogāzes platlapju meži. Zinātnieku pētījumi
rāda, ka Zilo kalnu nogāzes «ziemeļu lietus
mežus» apdzīvo dažādi reti kukaiņi, kas
citviet Latvijā nekur nav atrodami.
Šlīteres Kukaiņu nakts programmāŠlīteres Kukaiņu
nakts programmā·I eklausies kukaiņu dzīvesstāstos -
entomologu jeb kukaiņu pētnieku stāstījumi.
·I eskaties krāsainajā seškājaiņu pasaulē -
kukaiņi fotogrāfijās.
·I eskaties tuvāk viņiem acīs - improvizēta
laboratorija ar mikroskopiem.
·I eklausies naktskukaiņu dziesmās
un noskaņu mūzikā.
·P iedalies naktskukaiņu gaismošanā -
improvizēts gaismas priekšnesums.
·P aņem līdzi lukturīti - iesim pusnakts
pārgājienā.
·U zkāp bākā un ieraugi Šlīteri nakts gaismā.
15
Kristapa Vilka teksts
www.daba.gov.lv www.slitere.lv
Dabas aizsardzības pārvaldes
Kurzemes reģionālā administrācija un
žurnāls «Vides Vēstis» aicina piedalīties
fotokonkursā «Slīteres nacionālajam
parkam 90 gadi».
Labākos fotokonkursa darbus izvietos
izstādē Latvijas Dabas muzejā, pēc tam
izstāde apceļos Latvijas izstāžu zāles,
skolas un kultūras centrus.
Fotogrāfijas vērtēs četrās kategorijās:
1. Slīteres nacionālā parka ainavas — jūra,
piekraste, meži, purvs, ciemi.
2. Cilvēki Šlīterē — dabas sargi, zvejnieki,
vietējie iedzīvotāji, ceļotāji u.c.
3. Šlīteres flora — augi, sūnas, ķērpji,
sēnes.
4. Šlīteres dzīvnieki — kukaiņi, abinieki,
rāpuļi, zivis, putni un zvēri.
Fotokonkurss!Fotokonkurss!
Katrs dalībnieks var iesniegt piecas
30x40 cm fotogrāfijas. Darbi jāiesniedz līdz
7. X Latvijas Dabas muzejā Rīgā, K. Barona
ielā 4, vai Dabas aizsardzības pārvaldes
Kurzemes reģionālās administrācijas
birojā — Dundagas novada «Šlīteres mež-
niecībā», vai jāsūta pa pastu uz žurnāla
«Vides Vēstis» redakciju Rīgā, Ausekļa ielā
1-1, LV-1010, ar norādi «Fotokonkurss»
(pasta zīmogs 5. X).
Oktobra nogalē Latvijas Dabas muzejā
fotoizstādi atklās un labākos fotogrāfiju
autorus apbalvos, bet centrālais notikums
būs katras kategorijas uzvarētāju sav-
starpējā sacensība jeb «Milžu cīņa», proti,
skat ī tāju balsojumā noteiks, kuras
fotogrāfijas autors iegūs lielo balvu.
Fotoizstādi varēs aplūkot līdz 2013. gada
beigām.Sīkāk par konkursu nolikumā:
www.daba.gov.lv
Slīteres Nacionālā Parka Ziņas «Slīterei — 90!»
Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālā administrācija
Šlīteres mežniecība, Dundagas novads, LV–3270
Tel. 6328600
[email protected], www.daba.gov.lv
Redaktors: Alnis Auziņš, dizains un druka: La Vision, © Dabas aizsardzības pārvalde, 2013
Bilžu mīkla «Slīteres brīnumi»
Galvenā balva — Ls 300 vērta dāvanu karte pirkumam «Baltijas fotoservisā».
Atbildes bilžu mīklai: Sāmsalas dižpīle, smilšu krupis, gludenā čūska, parastā zalktene, lielais dižkoksngrauzis, Šlīteres bāka
Top Related