Slīteres 90 gadi

Ina Brauna, vides inspektore

SLĪTERES NACIONĀLĀPARKA2013. gads Slīterei - 90!

ZIŅAS

20. gs. 30. gados un pēc II pasaules

kara zemes reformās Šlīteres dabas

pieminekļa teritorija samazinājusies, tomēr

lielākā tās daļa bija saglabājusies neskarta,

un 1946. gadā dabas pieminekļa 717,5 ha

iekļauti aizsargājamo mežu pirmajā grupā.

50. un 60. gados Latvijas dabas aizsardzībā

tapa svarīgi likumi un veidojās atbildīgas

institūcijas. 1957. gadā nodibināja Slīteres

rezervātu, kura teritorija pēc valsts meža

zemju un Bažu purva pievienošanas

sasniedza 7860 ha. 1970. gadā rezervāta

teritorija paplašināta līdz 9362 ha, bet no

1977. gada Slīteres rezervāts aizņem 14 882

ha lielu Piejūras zemienes daļu Baltijas jūras

un Rīgas līča piekrastē.

1979. gadā rezervāts ieguva admini-

strāciju. Tās uzdevums bija pārraudzīt un

apsaimniekot rezervāta teritoriju, kā arī veikt

un koordinēt zinātniskos pētījumus Latvijas

rezervātos. Tā bija pirmā šāda veida iestāde

Latvijā, kas devusi milzīgu ieguldījumu

rezervātu dabas vērtību apzināšanā un

informācijas apkopošanā. Pēc Latvijas

Republikas neatkarības atjaunošanas 1991.

gadā stāvoklis Ziemeļkurzemes piekrastē ir

mainījies. Pēc 45 gadus ilgā PSRS pie-

robežas zonas režīma atcelšanas teritorija

kļuva brīvi pieejama.

Apmeklētājus piesaista gan teritorijas

dabas vērtības, gan arī lībiešu kultūrvēsture.

Arī zemes īpašumtiesību atgūšana vei-

cinājusi cilvēku pieplūdumu piekrastes

ciemos. 2000. gadā Slīteres valsts rezervāts

iegūst nacionālā parka statusu.Tagad tūristu

vajadzībām izveidotas dabas takas, velo-

maršruti, skatu tornis. Apmeklētājiem

atvērta Šlīteres bāka, ir iespējas apkārtni

iepazī t gida vadībā vai piedal ī t ies

interesantos dabu un vietējo kultūru iz-

zinošos pasākumos.

Slīteres nacionālais parks ir vienīgā

aizsargājamā dabas teritorija Latvijā, kura

90 gados no dabas pieminekļa izaugusi līdz

dabas rezervātam un vēlāk kļuvusi par

nacionālo parku. Tas joprojām top un

mainās.

Mūsdienās Slīteres nacionālo parku

(p lat ība 16,3 km²) Z iemeļkurzemē

pamatoti atzīst par vienu no dabas

d a u d z v e i d ī b a s z i ņ ā b a g ā t ā k a j ā m

a i zsa rgā jamām d abas t e r i t o r i j ām

Baltijas jūras piekrastē. Apmeklētājiem

ir iespēja iepazīt unikālu Latvijas pie-

krastes daļu, kur vēl saglabājušās

īpatnējas mazpārveidotas, pat pirmat-

n ē j a s a i n a v a s , s e n i j ū r a s k r a s t u

veidojumi un piekrastes ciemi ar lībiešu

tautas kultūras tradīcijām.

N a c i o n ā l ā p a r k a p i r m s ā k u m i

meklējami 1923. gadā, kad aizsar-

gājamo dabas pieminekļu sarakstā

iekļāva Šlīteres Zilos kalnus ar mežiem

tās pakājē. Toreizējā dabas pieminekļa

platība bija 1100 ha. Jau 20. gs. sākumā

Zil ie kalni pārsteidza ar neskartām

vecām mežaudzēm, bagātu un daudz-

veidīgu augu valst i un retu augu

atradnēm. Tagad «vecais dabas piemi-

neklis» saglabājies kā senākā un dabas

daudzveidības ziņā bagātākā nacionālā

parka daļa. Parka platību un robežu

izmaiņas no pirmsākumiem līdz mūs-

dienām cieši saistās gan ar dabas

aizsardzības attīstību, gan ar Latvijas

vēsturi kopumā.

Šlīteres dabas piemineklis 1923. gadā.

Slīteres nacionālais parks 2013. gadā.

Alnis Slīteres rezervātā 1980. gadā.

Ārija Zosa foto

Šlīteres apceļotāji cauri laikam.

Kā tapa Slīteres valsts rezervāta

administrācija.

Vilnis Skuja par dabas izzināšanu.

Vecie Šlīteres mežziņi.

Pirms 20 gadiem. Ugunsgrēks

Bažu purvā.

Lielo ērgļu pasaulē.

Atjauno nacionālā parka infrastruktūru.

Fotokonkurss «Slīteres nacionālajam

parkam — 90».

— Ceļotāju dienas aicina!

2. lpp.

5. lpp.

8. lpp.

10., 11. lpp.

12. lpp.

14. lpp.

15. lpp.

16. lpp.

Ieliktnī

No 19. gs. līdz mūsdienām

Šlīteres ceļotāji cauri laikam

2

Pašlaik, kad atskatāmies uz Slīteres na-

cionālā parka deviņdesmitgadi, varbūt ir

pats īstākais brīdis, lai līdzās daudzveidī-

gajām Šlīteres apceļošanas iespējām,

ko īpaši bagātā klāstā piedāvā Ceļotāju

dienas, mazliet ļautos arī ceļojumam

laikā. Lai iztēlē varētu uz Šlīteres meža

takas sastapt visdažādāko laiku ceļotājus.

Viens no viņiem mums pretim jāj zirga

mugurā. Toreiz, 19. gs. 70. gados, citādāk

te nemaz nevarēja. Ceļošana zirga

mugurā vai pajūgā bija vienīgais iespē-

jamais veids, ja pārskatāmā laika sprīdī

bija vēlēšanās aplūkot visu Šlīteres pie-

dāvāto daudzveidību. Tur tālāk, uz izdo-

mātās meža takas, stāv kāds 20. gs.

30. gadu ceļotājs, tikko kā izkāpis no

mazbānīša. Vilciens jau pazudis nakts

tumsā, un viņš paskatās apkārt —

mežmalā ir pavisam neliela, vienkārša

dēļu būdiņa ar baltu dzelzceļa stacijas

nosaukumu «Šlītere». Tieši te iesākas

viņa ceļojuma apraksts, kas vēlāk tiks

nosaukts par «Brīnumiem pie Kolkasraga».

Pretstatā šim vientuļniekam, ļoti raiba un

daudzskaitlīga ir 20. gs. 80. gadu ekskur-

santu grupa, kas uz Šlīteri ir atbraukusi

arodbiedrības apmaksātā autobusā no

Tukuma rajona kolhoza «Dzirkstele».

Tas ir laiks, kad visapkārt valda rezervāta

un Padomju Savienības pierobežas stingrie

ierobežojumi, nepieciešamas obligātas

atļaujas, taču arī tad ceļotājiem rezervāta

darbinieku pavadībā ir iespēja iepazīt

Š l ī te res dabu un ku l tūrvēstur isko

mantojumu. Visbeidzot, ir Slīteres Ceļotāju

dienu pārgājiena «Simts gadi meža dzīvē

un pēc tam» 27 apmeklētāji. Tas ir pats

vaivariņu ziedēšanas pilnbrieds pagājušā

1871. gada jūlija dienas, ko viņš pavadīja

Šlīterē — vārdā tiek sauktas redzētās

augu un dzīvnieku sugas, raksturotas

mežu un dažādas citas Šlīteres teritorijas

īpatnības, aprakstīti ceļā sastaptie cilvēki.

Šīs ceļojuma piezīmes mums tagad vairāk

nekā pēc 140 gadiem ļauj gūt priekšstatu —

kāda Šl ī tere izskat ī jās to la ik . Un,

kad tagad dodamies pa tik daudziem

tūristiem pazīstamo taciņu no Kolkasraga auto

stāvlaukuma uz jūras malu, atcerēsimies —

vecās divsimtgadīgās priedes, kas te aug

pašā taciņas malā, zaļoja jau toreiz, kad šeit

zirga mugurā Ziemeļkurzemē ieradās viens

no pirmajiem Šlīteres apceļotājiem!

Par spīti Šlīteres ievērojamajam at-

tālumam no Rīgas, Zilie kalni bija populārs

tūrisma apskates objekts pirmskara Latvijas

Republikas laikā, īpaši 30. gados, kad jau

bija nodibināts Šlīteres dabas piemineklis.

Ar saukli «Iepazīsti savu dzimteni» tālaika

preses izdevumos var lasīt aicinājumus

apmeklēt Latvijas skaistākās vietas. 1935.

gada avīzes «Rīts» 241. numurā stāv

rakstīts: «Paceliet reiz acis, kad jums Latvijas

karte ir uz galda, paceliet acis uz to ziemeļ-

vakaru smaili!»

gada jūnija sākumā, kad šie ļauži vēlas

doties Pitragupes paparžu līkumos, kangaru

smilšainajos silos un bebra paņemtos

dumbrājos, lai nokļūtu tajās Šlīteres

lapaspusēs, kam ikdienā paejam garām

nelasītām.

Ļoti atšķirīgs ir Šlīteres ceļotāja tēls cauri

laikam! Taču ikviens no viņiem ir vēlējies

šeit nokļūt, lai pats savām acīm redzētu,

sajustu un saprastu, kāpēc priekšgājēji

šo vietu visos laikos ir dēvējuši par vienu

no skaistākajām Latvijā.

Senlaiku ceļotājs zirga mugurāPirmie ceļotāji Šlīteres jūrmalā bija senie

jūrasbraucēji. Baiba Šuvcāne grāmatā par

seno lībiešu ciemu Kolku raksta, ka garām

Kolkasragam kuģi braukuši jau kopš

senseniem laikiem. Arī vecākās kartēs

atrodamais Kolkasraga nosaukums

«Domesnes» acīmredzot varētu būt

skandināvu ceļotāju dots vārds, kas

apzīmē zemesragu. Taču pirmās deta-

lizētās rakstiskās liecības par Šlīteres

dabas daudzveidību, ko atstājis kāds šīs

puses apceļotājs, ir vācu botāniķa

Heinriha Morica Vilkomma 1872. gadā

publicētā grāmata. Tajā apkopotas

piezīmes par viņa braucienu no Tartu uz

Kurzemi. H. M. Vilkomms vēlējās iepazīties

ar toreiz vēl pirmatnīgajiem un cilvēka rokas

neskartajiem Dundagas apkārtnes mežiem,

tādēļ viņš apmeklēja ne tikai pazīstamākās

šīs puses vietas, kā, piemēram, Kolku,

Mazirbi, Zilos kalnus, bet zirga mugurā

devās arī dziļāk Undžavā — lejpus Zilajiem

kalniem esošā pirmatnējā meža masīvā,

kur jālaipo no viena ciņa uz otru, kur ceļu

aizšķērso neskaitāmi viens virs otra

sakrituši koki, kur ceļošanu apgrūtina

uzmācīgi odi un dunduri. H. M. Vilkommu

pavadīja Šlīteri labi pārzinoši gidi — meža

darbinieki un vietējie iedzīvotāji, par kuru

prasmi neapmaldīties šajā apvidū viņš

nevarēja vien noslēpt savu izbrīnu. H. M.

Vilkomma grāmatā ir sīki aprakstītas tās Talsu virsmežniecības ekskursijas

dalībnieki Kolkas raga bākā

1934.gadā. «Meža Dzīve»,

Nr. 108, 01.08.1934.

www.daba.gov.lv www.slitere.lv

Viena no skaistākajām vietām Latvijā

Ceļotājus vienmēr ir vilinājis tālais un

iedvesmojošais Ziemeļkurzemes nostūris,

kur starp Zilo kalnu nogāzi un Kolkasraga

smilšu sēri ir atrodams Slīteres nacionālais

parks, kam šogad aprit tieši 90 gadi.

Romantiskie Latvijas pirmās brīvvalsts laika ceļotāji

Par Šlīteres dabas pieminekli: «No bākas virsmežzinis veda mani

uz dabas pieminekli pa tādiem čakšņiem un biezokņiem, ka brīžam

jau sāku bažīties, vai neesmu apmaldījies ar visu pavadoni. Bet

virsmežzinis kāpa nešaubīdamies pāri sakritušiem un sūnainiem

koku stumbriem, zarus pāršķirdams, līda cauri krūmu saaugumiem

un dūksnainās vietās laipoja no ciņa uz cini tik veikli un bez

apstāšanās, gluži kā jautrā garā pastaigājoties pa klaju dārzu.

Virsmežzinim līdzi steigdamies, laipodams, lēkdams un līzdams,

es dabūju no visas tiesas redzēt, kas ir Šlīteres dabas piemineklis,

mūsu Belovežas gārša, kaut arī 15 reizes mazāka un tikpat reizes

mazāk pazīstama, nekā poļu, tak lieliska tomēr.»

No Viļa Veldres ceļojumu piezīmēm (1937)No Viļa Veldres ceļojumu piezīmēm (1937)

3

Gandrīz ikvienā rakstā, kur pieminēts

Šlīteres vārds, atrodami divu aizsargājamu

augu sugu — īves un efejas — apraksti. Šie

augi jau tolaik bija reti sastopami, un Šlītere

bija vieta, kur tos katrs varēja ieraudzīt savām

acīm. Lieliskas ceļojuma piezīmes par Šlīteri

vai «brīnumiem pie Kolkasraga» 1937. gadā ir

publicējis Latvijas apceļotājs Vilis Veldre.

Jau sava apraksta ievaddaļā viņš raksta,

ka «nekad vēl nebiju redzējis, kāds ir

platpaeglis, tāpēc ar lielu ziņkāri skatījos

apkārt meža eglēs un brīžiem sāku šaubīties,

vai daža egle ir patiešām egle». V. Veldre

Šlīterē pavadīja vairākas dienas, iepazinās ar

vietējiem iedzīvotājiem, aprakstīja gan dabas

daudzveidību, gan cilvēku sadzīvi. Pat tālaika

politiskā konteksta detaļas ir atrodamas viņa

grāmatā «Ceļi un cilvēki». Otrs tolaik aizrautīgs

Šlīteres apceļotājs, Leo Maskovskis, žurnālā

«Mednieks un makšķernieks» 1931. gadā ir

publicējis veselu rakstu sēriju «Ap Kolkas

ragu» — par Šlīteres mežiem un meža upītēm,

un foreļu makšķerēšanu tajās. L. Maskovska

rakstos lieliski atklājas, ka ikviens var atrast

savām interesēm visatbilstošāko ceļošanas

veidu, viņa gadījumā apvienojot Šlīteres

iepazīšanu ar makšķerēšanu.

Ceļotāji Šlīterē ieradās pa vienam vai

nelielā draugu lokā, braucot ar mazbānīti.

Tolaik ceļotāji lūdza naktsmājas pie vietējiem

iedzīvotājiem. Pašlaik ir tik pārsteidzoša

toreizējā cilvēku atvērtība, savās mājās

pieņemot pavisam svešus cilvēkus. Satiksme

ar vietējiem iedzīvotājiem bija neatņemama

ceļošanas sastāvdaļa, tādā veidā cilvēki

iepazina šejieniešu dzīvi. Citreiz, kad tuvumā

nebija manāmas nevienas mājas, nakti varēja

pārlaist kādā no meža šķūnīšiem, kas Šlīteres

mežainajā ainavā bija atrodami šur un tur.

Par tūristiem domāja arī īpaši, piemēram,

1936. gada «Ventas Balss» 139. numurā ir

atrodama ideja, ka «Dundagas pilī vajadzētu

ierīkot tūrisma mītni. Te taču tik daudz telpu».

Līdzās ceļotājiem, kuri Šlīteri izbaudīja

vienatnē, uz Ziemeļkurzemi rīkoja arī speciālas

ekskursijas, piemēram, 1934. gadā tādas

saviem biedriem organizēja Latvijas mežu

darbinieku biedrības Talsu nodaļa un Latvijas

automobiļu īpašnieku un vadītāju biedrība, un

citas organizācijas. Pazīstamākie un ceļotāju

iecienītākie tūrisma objekti Šlīterē bija Zilo

kalnu nogāze ar platlapju mežos augošajām

īvēm un efejām, Šlīteres bāka, Dāvida ala, kā

arī Mazirbes un Kolkas jūrmala. Šlīteri savulaik

ir apmeklējis arī Latvijas Valsts prezidents

Kārlis Ulmanis.

Tūrisms pierobežas rezervāta

aizliegumu ēnāPēc Otrā pasaules kara Šlītere nokļuva

Padomju Savienības robežas tiešā tuvumā,

kādreizējais dabas piemineklis tika pa-

plašināts un pārveidots par dabas rezervātu,

cilvēku klātbūtni daudzviet aizliedza. Par spīti

rezervāta statusam un robežas tuvumam, arī

šajā laikā cilvēkiem pastāvēja iespēja iepazīt

Šlīteres dabas un kultūrvēsturiskās vērtības.

Taču pirmais un galvenais priekšnosacījums

bija obligāti nepieciešamā iebraukšanas

atļauja Talsu rajona pierobežas zonā. 20. gs.

80. gados Šlīteres rezervātam jau bija

Ūdens dienas pasākums Slīteres nacionālajā parkā, Vaidē, 2011. gada 20. martā.

Par bebriem stāsta SNP darbinieks zoologs Vilnis Skuja (pirmais no labās). Kristapa Vilka foto

izveidota sava administrācija, un tās darbinieki

cita starpā varēja strādāt arī tūrisma jomā.

Slīteres rezervātā ekskursijas vienmēr pavadīja

gidi — zinātniskie līdzstrādnieki, kuri bija labi

rezervāta pazinēji. Ekskursijas vadīja Dagmāra

Jansone, Alanda Pūliņa, Elita Vilistere, Vilnis

Skuja, Veronika Millere. Cilvēki Šlīteri

apmeklēja lielākās ekskursantu grupās, un

parasti brauca uz visu dienu arodbiedrību

apmaksātos autobusos. Šlīteres apceļotāju

vidū bija kolhozu kolektīvi, dažādu iestāžu un

organizāciju darbinieki, rūpnīcu cehu

strādnieki, koru un deju kolektīvi, skolēni, LLU

Meža fakultātes studenti un citi.

www.daba.gov.lv www.slitere.lv

4

Sāmsalas dižpīļu ģimene Saunaga jūrmalā 2011. gadā. Slīteres nacionālais parks ir

viena no Ziemeļeiropā labākajām putnu vērošanas vietām. Kristapa Vilka foto

Dagmāra Jansone vada ekskursiju. 20. gs. 80. gadi.

Foto no D. Jansones albuma

Ekskursijās tika aplūkota Slīteres

rezervāta ekspozīciju telpa, kas parasti izraisīja

lielu apmeklētāju interesi. Interesanti apskates

objekti bija atrodami lielā lokveida maršrutā no

Šlīteres līdz pat Kolkai. Maršrutā bija iespēja

iepazīties ar Šlīteres muižu, Zilokalnu krauju,

Stiebrukalna taku, Pēterezera vigām un

kangariem, Mazirbes baznīcu un Mēra

akmeņiem, Lībiešu tautas namu, Pitraga

kadiķiem un dižpriedi, Kolkasragu, Vīdales

dzirnavām, Rīgzemju dižozolu. Mācību takās

bija marķēti apstāšanās punkti, kuros eks-

kursijas vadītājs stāstīja gan par Šlīteres

teritorijas izveidošanās vēsturi, Baltijas jūras

atstātajām pēdām, kas vēl tagad labi

redzamas dabā, gan pavisam vienkāršas

lietas par mežā augošajām koku sugām,

dzīvniekiem un to mājvietām — lapsu alām,

āpšu kalniņiem, skudrupūžņiem. Pusdienas

ceļotāji bieži ieturēja kā pikniku, uz viena

galdauta saliekot kopā visu līdzpaņemto.

Šlīteri apmeklējušo ekskursantu skaits

maksimumu sasniedza 1991. gadā, kad

rezervātā tika reģistrētas 290 ekskursijas ar

kopumā aptuveni 8100 apmeklētājiem.

Tūlīt pēc šī rekorda, sākot ar 1992. gadu,

cilvēku dzīvē mainījās vērtības, un ekskursiju

skaits strauji saruka, vidēji paliekot ap 50

ekskursijām sezonā.

Ceļotāju dienas — viesmīlīgi

atvērtas durvis uz Nacionālā parka

dārgumiemPatlaban Slītere ir atvērta jebkuram ceļot

gribētājam. Jā, nacionālajā parkā joprojām ir

dabas rezervāta zonas, un tās drīkst

apmeklēt, tikai iepriekš saskaņojot ar Dabas

aizsardzības pārvaldi, taču lielākā daļa no

Slīteres nacionālā parkā ir pieejama jebkuram

ceļotājam. Katru gadu šeit notiek Putnu

dienas, Ūdens diena un citi pasākumi, kuru

laikā vienmēr var uzzināt daudz jauna par

vietejās dabas daudzveidību. Pēdējos trīs

Izglītības attīstības institūts, Alūksnes kultūras nama deju

kolektīvs, Stradiņa slimnīcas Gastroenteroloģijas nodaļa,

Tukuma kolhoza «Dzirkstele» lopkopji, Valmieras

stiklašķiedras rūpnīcas kolektīvs, Saldus sakaru kantoris,

3x3 nometnes dalībnieki, Rīgas ūdensvada un kanalizācijas

pārvalde, sieviešu koris «Sakta», Valmieras daiļdārznieku

klubs, «Ziemeļu elektriskie tīkli», Pēterbaznīcas muzeja

darbinieki, pensionāru klubs «Sarma», Aizputes patērētāju

biedrība, Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja

darbinieki, Kuldīgas MRS Skrundas taras cehs, Jelgavas

skaitļošanas centrs, Kandavas vides aizsardzības klubs utt.

Apmeklētāju daudzveidības ilustrācijai — izraksts no pieteikumu klades (20. gs. 80. gados)

Apmeklētāju daudzveidības ilustrācijai — izraksts no pieteikumu klades (20. gs. 80. gados)

Kristaps Vilks un Dagmāra Jansone

www.daba.gov.lv www.slitere.lv

gados jūnija sākumā, pašā vaivariņu

ziedēšanas pilnbriedā, Slīteres nacionālajā

parkā notiek Ceļotāju dienas, kas ir jau

kļuvušas par tradīciju un notiks arī šogad.

Ceļotāju dienu laikā ikviens var atrast sev

piemērotāko un sirdij tīkamāko ceļošanas,

izziņas un atpūtas veidu. Var doties kājām

īsākos un garākos pārgājienos, var braukt ar

divriteni turpat, kur kādreiz ceļotāji devās zirga

mugurā, var izvēlēties arī iespēju braukt ar

laivu.

Izlasi šo Slīteres avīzi rūpīgi, lai nepalaistu

garām interesantākās ceļošanas iespējas arī

šogad!

5

Kā tapa Slīteres valsts rezervāta administrācija

1979. gada pašā sākumā Mežsaim-

niecības un mežrūpniecības ministrija

man piedāvāja piedalīties tolaik Latvijā

pirmo valsts rezervātu administrāciju

dibināšanā.

To visu kārtoja Aivars Siliņš, kas

ministrijā vadīja Dabas aizsardzības daļu.

Iepriekš, strādājot zinātnes un ražošanas

apvienībā «Silava» un izveidojot un

precizējot aizsargājamo teritoriju robežas,

biju nokļuvusi arī Šlīterē. Staigājot pa

Zeltsilu pļavām, biju izsaukusies: es gribētu

dzīvot šajā vietā, un lai man būtu zils

spainītis! Nemaz nenojautu, ka reiz

nonākšu šajā vietā, man būs govs, aitas un

vistas, kā pieklājas lauku saimniecībā...

A. Siliņš privātā sarunā man teica:

«Mēs jūs būtu varējuši iecelt arī par

rezervāta administrācijas direktori, bet jūs

neesat partijā. Un tā ir slēgtā zona!» Man

bija viena alga, par ko strādāt! Galvenais

pienākums — organizēt pirmo admini-

strāciju, kurai pakļauti toreiz bija visi 4

Latvijas rezervāti, arī tālu esošie Teiči un

Krustkalni. 1979. gada agrā pavasarī kopā

ar māsu Skaidrīti un divgadīgo dēlu Mārtiņu

braucām raudzīt šo vietu. Dubļaino 16 km

ceļu no Dundagas līdz Šlīteres mežniecībai

nosoļojām ar kājām. Šlīterē mūs sagaidīja

ārkārtīgi laipns mežzinis Uldis Petrovics un

viņa kundze Ausma, kas mūs cienāja ar

svaigi izceptām biezpienmaizītēm. To

garšu vēl tagad atceros!

Jau tad mani pārņēma nožēla, kāpēc

gan mums rezervāta kantoris jānosaka

kādā citā vietā, kāpēc tā nevar būt Šlītere?

Tāpēc tagad, kad SNP direkcija ir atgrie-

zusies Šlīterē, uzskatu, ka tas ir pareizs

lēmums, jo kantorim jāatrodas tur, kur dzīvo

un strādā vairums darbinieku.

Rezervāta galvenais kantoris palika jau

nopirktā mājā pie Talsiem, «Bedrītēs», pēc

tam tā atrašanās vieta vairākkārt tika

mainīta. Bija arī doma to pārcelt tuvāk

rezervāta direktora Antona Gubāta dzīves

vietai Aizputē.

Mums bija jāizplāno, cik darbinieku

vajadzēs, projekts jāsaskaņo ar Dabas

aizsardzības daļu Rīgā un tad jāpiemeklē

zinātniskie līdzstrādnieki, un Gubāts ļāva

Anna Seile atceras ...

Ļoti spējīgās meitenes: Ērika Kļaviņa, Ilze Rēriha un Dagmāra Jansone.

Foto no SNP albuma

Ārijs Zoss. Foto no SNP albuma

www.daba.gov.lv www.slitere.lv

visai lielu rīcības brīvību, ministrs Vītols arī

bija ļoti labvēlīgs. Mēs ar Siliņu sapratām —

kā tagad visu iedibināsim, tā arī strādāsim.

Daži gan ministrijā šaubījās: kas gribēs uz

tādiem džungļiem pārcelties? Pirmie uz

«džungļiem» pārcēlāmies mēs ar vīru Juri.

Vīrs atstāja Rīgā labi atalgotu darbu, toties

mana zinātniskā līdzstrādnieka alga bija

niecīga, tikai 130 rubļi, tāpēc man kā

rezervāta direktora vietniecei zinātniskajā

darbā apsolītie 175 rubļi šķita liels

atspaids. Bet kur meklēt darbiniekus un kur

viņiem dzīvot? Aprunājāmies ar ļoti

pretimnākošo mežzini Uldi Petrovicu.

Viņš iepazīstināja ar visām mājām,

kurām pats Siliņš kādreiz kā MRS direktors

bija izvēlējies celtniecības vietu. Tās tikušas

speciāli uzceltas kā meža darbinieku

kordoni. Tagad šīs ēkas Dundagas MRS

bija ar mieru atdot Slīteres rezervātam, jo

tās atradās tieši rezervāta teritorijā.

Pirmās mājas zinātnieku dzīvošanai bija

«Mežrukši» un «Ragmeži», kurām pats

Siliņš kā jau mednieks bija izdomājis šos

nosaukumus. Bija nodoms iegādāties

dzīvokļus arī Mazirbē. Vēlāk iepirka

«Jaunkalējus», «Vecbunkas» un arī

«Birzkalnus», kurus Siliņš ieteica manai

ģimenei, jo tur esot liels ķiršu dārzs. Mājā

ilgāku laiku neviens nebija dzīvojis, dārzā

koki bija veci, ēkai logi karājās eņģēs, un

ārējās sienas — izdrupušas. Reiz mani

puikas caur griestiem iekrita pirmajā

stāvā...

Bet kur dabūt zinātnieku kadrus? Jāap-

taujājas augstskolās!

Vispirms man ieteica griezties pie

Blūmas, kas strādāja LVU, viņai esot

daudzsološs dēls mežsaimnieks Kārlis.

Viņš piekrita, un viņam līdzi ieradās arī sieva

Andra. Abi sāka dzīvot Ūšu ciemā Kolkā,

«Medņos», kur vēlāk iemitinājās zoologs

Ārijs Zoss. Pieredzējusī botāniķe Gaida

Ābele man ieteica ļoti spējīgas meitenes:

Ilzi Ļitvinčiku un Ēriku Ružāni. Meitenes te

labi iedzīvojās un atrada dzīves draugus.

Viens no pirmajiem zinātniekiem bija

arī Jānis Jansons — pasniedzējs Latvijas

Lauksaimniecības akadēmijā. Viņu ieteica

ministrijas darbinieki. Jansons izrādījās ļoti

zinošs mežsaimnieks. Viņš izveidoja

ģimeni ar Dagmāru, īsu laiku dzīvoja

Šlīteres muižā, tad pārcēlās uz «Ūbelēm».

Jansons kļuva arī par ļoti iecienītu ekskur-

siju vadītāju.

Līdztekus mežiniekiem un botāniķiem

vēl vajadzēja zoologus un citus speci-

ālistus, kas pētītu dzīvo dabu. Man ieteica

studentu Elmāru Pēterhofu, kurš esot ļoti

nopietns, strādātgribošs, jau erudīts

ornitologs. Viņš studiju laikā vēl nepārcēlās

uz Šlīteri, bet bieži šurp atbrauca. Un tad

bez kādas aicināšanas pieteicās jauns

pār is no Daugavpi ls un ivers i tā tes

Bioloģijas fakultātes, Vilnis un Daina

Skujas, kuri vispirms apmetās Šlīteres

muižā, bijušajā muižas kalpu ēkā, bet vēlāk

«Ragmežos».

Maijā arī mana ģimene pārcēlās uz ne-

remontēto «Birzkalnu» māju. Zinātniekiem

pašiem vajadzēja meklēt meistarus. Tādu

te bija atliku likām, arī krāšņu mūrnieki, bet

izrādījās, ka lielāko darba laiku aizņem

pīpēšana un pasēdēšana. Tikai pamazām

iepazinu vietējo cilvēku dabu.

Pēc kāda laika vēlmi mums pie-

vienoties izteica Alanda Pūliņa, laba vietējo

apstākļu pārzinātāja. Vēl no pirmajiem

darbiniekiem jāmin Iveta Ozoliņa un Ārijs

Zoss — ļoti atraktīvs, vētrains, bet arī

paslinks jauneklis. Ārijs bija zoologs, Iveta

entomoloģe, abi sāka dzīvot Ūšos. Un vēl

pēc kāda laika piebiedrojās meteoroloģe

Skaidrīte Čipāne un Velta Markvarte, kuras

veica meteoroloģiskos novērojumus.

Tehniskos darbus izpildīja un zinātniekiem

čakli palīdzēja vietējās meitenes Guna

Mitlere, Dzintra Petrovica un Ina Brauna. Uz

galveno kantori «Bedrītēs» ļoti bieži

vajadzēja tikt, bet sākumā zinātniekiem

nebija ne automašīnu, ne savu darba telpu.

Sākām domāt, ka varbūt mūsu

kantorim būtu vieta Mazirbē. Uzmanību

6

piesaistīja lielais, baltais un savvaļā

pamestais Lībiešu tautas nams. Izrādījās,

ka tas bija zvejnieku kolhoza «Banga»

īpašums. P ie te icām v iz ī t i ko lhoza

priekšsēdētājam Miķelim Lismentam.

Paņēmu līdzi manā izpratnē smukākās un

runīgākās meitenes — Ēriku un Ilzi.

Lisments pauda lielu labvēlību, sak, man tā

būda nav vajadzīga, varat ņemt ar visiem

aizkariem, klavierēm un savu laiku

nokalpojušajiem Vīnes krēsliem. Nams

pārgāja Mežsaimniecības ministrijas rīcībā,

no bilances uz bilanci, tas nozīmē, ka bez

samaksas.

Ēka ilgstoši bija stāvējusi tukša, jumts

tecēja. Kā to uzturēt? Ar ministra Vītola un

Siliņa labvēlību piešķīra naudu jumta

remontam. Sākām namu apdzīvot, ie-

kārtojām bibliotēku. Nu mums bija ikdienas

sapulcēšanās vieta, kurā arī bieži rīkojām

dažādus pasākumus, kas bija vietējo

iedzīvotāju labi apmeklēti.

Jau varēja nojaust tuvojošos Atmodu. Es

iestājos Latvijas Tautas frontē un LNNK

r indās. Tajā la ikā iepazināmies ar

daudzpusīgi talantīgu cilvēku Modri

Tenisonu, kuram bija arī mākslinieka

interjerista pieredze. Viņam bija ļoti

oriģināli, bet dārgi projekti. Viņš bija

izgatavojis dažādu koka skulptūru maketus

meditēšanai dabā. Tomēr nama iekšējai

labiekārtošanai naudu nepiešķīra. Taču

viena no labākajām iecerēm — auseklīša

rakstā darināta sētiņa ap tautas namu un

tukšo laukumu ap to — piepildījās. Dun-

dadznieks Aleksandrs Lapiņš, kas bija

Dieva dots talants, ļoti rūpīgi to visu uztaisīja

un uzlika. Kad 1989. gadā sarīkojām pirmos

atjaunotos Lībiešu svētkus, sētiņa jau bija,

un par to priecājās no ārzemēm atbrau-

kušie latvieši un lībieši. Pēc tam kad es

1990. gadā devos uz LR Augstāko Padomi,

sētiņa tika nojaukta.

Tik ražīgs zinātnisko publikāciju birums,

kāds bija pirmajos rezervāta gados, vēlāk

nekad nav bijis. Iznāca krājums pēc

krājuma, vietējā Mazirbes māksliniece Rita

Lele palīdzēja izprojektēt rezervāta

simbolus un izdevumu māksliniecisko

apdari. Organizēt zinātnieku bariņa

sadarbību tomēr nebija viegli. Cilvēki

sliecās paši rīkoties ar savu un arī ar darba

laiku. Sākumā centos bargāk ieviest

disciplīnu, šķita, ka biežāk jāsanāk kopā,

bet tas notika aizvien retāk... Tagad vairāk

saprotu zinātnieku patiku dzīvoties katram

pa savu nostūri, daudz laika jau arī aizņēma

darbs tieši dabā. Un, ja darbu kārtīgi

padara, kāpēc katram nestrādāt tā, kā

viņam šķiet ērtāk? It sevišķi jau interneta un

mobilo telefonu laikmetā.

Ļoti labi sadarbojāmies ar Zinātņu aka-

dēmiju, zinātniskajiem institūtiem. Aktīvākie

zinātnieki bija mikologs Edgars Vimba,

ķērpju pētnieks Alfons Piterāns, biologi un

ģeogrāfi, kas uzmērīja reljefa profilus no

Šlīteres kraujas līdz pašai jūrai.

Ar mums gribēja sadarboties Fizikas

institūta zinātnieki. Viens no ekstra-

vagantākajiem pētījumiem bija sadarbībā

ar rīkstniekiem, kuri pētīja ūdens āderu

darbību un tā izskaidroja daudzās bedres

Rezervāta administrācijas radošo dzīvi raksturoja retroballe. Centrā — Juris Janovs.

Foto no SNP albuma

www.daba.gov.lv www.slitere.lv

7

uz ceļiem, kas radās aizvien no jauna, lai

kā arī ceļu labotu. Parauglaukumos kartēja

āderes, lai pētītu, vai tās kaut kā ietekmē

veģetāciju. Rezervāts kalpoja arī kā

sa l īdz ināšanas ter i tor i ja Baldones

radioaktīvo atkritumu glabātuvei. Rezultāti

bija pārsteidzoši. Pie mums radiācijas

līmenis izrādījās augstāks nekā Baldonē! Ar

to zinātnieki izskaidroja rindveida māzeru

izaugumus kokos. Rezervāta teritorijā

ilgāku laiku pētīja radioaktīvo piesārņojumu

sniegā.

Īpašais jautājums bija — būt vai nebūt

medībām rezervātā. A. Siliņš ar viltīgu

smaidiņu teica: «Rezervātā nedrīkst būt

nekādas medības, drīkst tikai regulēt

dzīvnieku skaitu.» Un tā tas ir joprojām. Nav

iespējama viena, medībām pilnībā liegta

teritorija, ja visapkārt medības notiek.

Jāatzīst, ka toreiz zināmā mērā

taustījos, ko rezervātā vajadzētu darīt.

Priekšniecība man bieži pārmeta interesi

par lībiešu ciemu apbūvi. Kopā ar Saulvedi

Cimermani diezgan daudz laika veltījām

šiem jautājumiem. Man tas šķita nozīmīgi

arī tāpēc, ka ciemi jau tad likās pamesti, bet

gribējās atjaunot kultūras dzīvi tajos un

saglabāt etniskās vērtības.

Mēs arī rīkojām dažādus pasākumus,

karnevālus, Ziemassvētku un retro balli, ko

atklāja ar polonēzi! Reiz Ģirts Valdis

Kristovskis, tērpies sarkanās drānās, ar

Vides aizsardzības kluba biedriem gar jūras

krastu no Ventspils ar kājām atnāca līdz

Mazirbei. Lielākais notikums bija atjaunotie

Lībiešu svētki 1989. gada 5. augustā pēc 50

gadu pārtraukuma. No vecām avīzēm

bi ju uzzinājusi , ka tautas namā tā

atklāšanas dienā spēlējuši Mārtiņa Zīverta

lugu «Tīreļpurvs». Kāda sagadīšanās! To

pašu lugu bija iestudējis Valmieras teātris,

un valmierieši šo izrādi te nospēlēja. Manu-

prāt, tas bija aizkustinoši.

Ieva Nei lande un Valda Šuvcāne

palīdzēja sameklēt adreses, lai uzaicinātu

trimdas lībiešus. Kolkas pagasta padomes

priekšsēdētājs Juris Bušs kārtoja atļaujas

aizliegtajai zonai.

Pēc svētkiem gājiens ar sarkanbalt-

sarkanajiem karogiem no tautas nama līdz

jūrai, liedagā sakurtie ugunskuri — tā bija

viena no pirmajām Atmodas demon-

strācijām šajā pusē.

Nostrādāju rezervātā par direktora

vietnieci zinātniskajā darbā līdz 1990. gada

martam. Tad aizgāju pilna laika darbā uz LR

Augstāko Padomi, kas 4. maijā nobalsoja

par valsts neatkarības deklarāciju.

Uzklausīja Alnis Auziņš

Viena no pirmajām Atmodas demonstrācijām Ziemeļkurzemē — Mazirbes jūrmalā

1989. gadā. Foto no A. Seiles albuma

Pa kreisi Slīteres valsts rezervāta direktora vietniece zinātniskajā darbā Anna Seile.

Foto no A. Seiles albuma

www.daba.gov.lv www.slitere.lv

8

Kā tas sākāsTas sākās ļoti sen, manos gēnos un

ģimenē. Mans vecvectēvs bija dārznieks

Valgundē, ķieģeļu fabrikas īpašnieku

valdījumos. Amatu viņš bija apguvis

Rundāles pils dārzos. Cik atceros, manu

vecotēvu un tēvu vienmēr saistījusi daba,

ceļojumi un dzīvnieki. Esmu sajutis

ģimenes attieksmi pret dabu pastaigās,

pārgāj ienos, makšķerējot, biežajos

zoodārza apmeklējumos. Kā biologs gan

apzinos, ka tādas lietas nāk no daudz,

daudz tālākas pagātnes.

Māte stāsta par atgadījumu, kad es

esot bijis dažus gadus vecs. Pastaigājoties

bijām nonākuši pie uzarta lauka, un pēkšņi

nez no kurienes izlecis zaķis. Es, daudz

nedomājot, esot meties šim pakaļ, cik

jaudas, bet kājeles aizķērušās, un zaķis,

protams, aizmucis. Tad es esot lepni teicis:

«Ja es nebūtu nokritis, tad to zaķi būtu

noķēris!» Tā man visu turpmāko dzīvi

gribējies tuvāk ielūkoties dabā, ieskatīties

dzīvnieku acīs un saprast to pasauli, no

kuras nākam.

Kopš sevi atceros, vienmēr man ir pa-

tikušas dzīvās radības. Bērnībā ierīkoju

zoodārzu, kurā mita tritoni un varžu kurkuļi,

kā arī ūdenskukaiņi no kaimiņu dīķa. Mūsu

mazais dīķītis bija izžuvis, tāpēc, spēlei

beidzoties, salaidu visu dzīvo radību akā, jo

tā man likās vienīgā iespēja paturēt visu šo

bagātību. Par tālāko neizteikšos. Citreiz biju

atradis ziemojošus tritonus un ielicis tos

zīmuļu penālī. Atnesu mājās, un naktī mana

mamma tos pamanīja rāpojam pa visu

istabu, jo biju atstājis pārāk platu elpojamo

spraugu. Mammai tritoni, maigi sakot,

nepatika. Pusaudža gados istabā turēju

trīslitru burkās strupastes un dzeltenkakla

peles, trušu būrī izmitināju sesku, ķēru

ciršļus…

Vienkārši laimējāsEsmu laimīgs, ka piecpadsmit gadu

vecumā liktenis mani saveda kopā ar

akadēmiķi profesoru Jāni Vīksni, kurš bija

ieradies skolā Putnu dienās. Skolotāji viņu

ar mani iepazīstināja, teikdami, ka esmu

putnu apsēsts puika, kurš mājās stiepj un

mēģina ārstēt pusbeigtus un slimus putnus

ar salauztām kājām vai spārniem. Tai vasarā

Vilnis Skuja par dabas izzināšanu

es sāku strādāt Engures ezerā, Bioloģijas

institūta ornitoloģijas laboratorijas bāzē.

Tur vasarās par simbolisku aldziņu vienmēr

strādāja daži skolas puikas, no kuriem

pēcāk daudzi kļuva par biologiem, bet

daži — par politiķiem. Tā bija pamatīga

skola, kaut gan tagad viens otrs saka, ka tā

bijusi bērnība, kas aprakta Engures dubļos.

Skaists laiks manā dzīvē! Bieži dienā nācās

noairēt vairāk nekā desmit kilometru.

Sākumā delnas bija vienās tulznās. Jāceļas

bija reizē ar pīlēm, pat trijos no rīta, ja pīlēnu

šķilšanās bija gaidāma rīta agrumā. Jāķer

un jāgredzeno pīles un kaiju bērni, arī jāved

šmucspainis uz krastu, jo dzīvojām ezerā

peldošā mājā, kuru lepni dēvējām par kuģi.

Kaut kas ļoti īpašs bija vakara tējošana un

sarunas par un ap putniem. Ornitologi

pārsprieda dažādus jautājumus, un mēs,

«mazgadīgie noziedznieki», kā mūs reizēm

dēvēja, varējām klausīties gudrajās runās.

Tā bija neaizstājama skola arī profesionālā

ziņā, varējām vērot Latvijas vadošo ornito-

logu darbu, piedalīties tajā un sajust, ko īsti

nozīmē lauka darbi ornitoloģijā un kā

jānopūlas, lai iegūtu rezultātu.

Būt vai nebūtVidusskolā es slikti mācījos, man likās

interesantāk staigāt pa mežu un gar jūru,

piedevām ansamblī un kolhoza «Banga»

bigbendā dauzīju bungas. Katru nedēļas

nogali pavadīju, spēlējot kādā no toreizējā

Talsu rajona lauku klubiņiem. Likumsa-

karīgi, ka, tik bezbēdīgi dzīvojot, neiestājos

LVU Bioloģijas fakultātē, jo izkritu mate-

mātikā. Aizgāju armijā. Un tad, pēc armijas,

devos uz Daugavpili, kur iestājeksāmenos

bija jāliek nevis matemātika, bet fizika, ko

jau biju paspējis samācīties.

Pabeidzu Daugavpils Pedagoģisko

institūtu (DPI) bioloģijas un ķīmijas

vidusskolas skolotāja specialitātē un tikai

krietni vēlāk Latvijas Universitātē ieguvu

dabaszinātņu maģistra grādu bioloģijā. Bet

tik un tā mana galvenā skola ir Engure. Ar

pedagoģiju tieši esmu bijis saistīts jau šajā

gadsimtā, kad Kolkas skolā amatu

apvienošanas kārtībā trīs gadus mācīju

bioloģiju un ķīmiju. Gadus divdesmit vadu

LU Bioloģijas fakultātes studentiem dažas

vasaras prakses nodarbības zooloģijā.

Es jau 12 gadu vecumā zināju, ka reiz pētīšu kraukļus. Rojā 1967. gada maijā. Foto no V. Skujas albuma

Šlīterē iekšāStudēju trešajā kursā, kad 1979. gadā

dibināja Slīteres valsts rezervāta admini-

strāciju. Kā vienu no pirmajiem darbā

pieņēma manu draugu ornitologu Elmāru

Pēterhofu, kurš 1980. gada vasarā pār-

liecināja direktora vietnieci zinātniskajā

darbā Annu Seili pieņemt mani darbā uz

pārbaudes laiku par jaunāko zinātnisko

līdzstrādnieku. Tā iesākās manas darba

gaitas Šlīterē. Pirmo gadu nostrādāju kā

hidrobiologs — smalstīju rezervāta ūdeņus,

skaitīju planktona vēzīšus un virpotājus, jo

Meža ministrijā teica, ka divi putnulogi ir par

daudz. Man bija svarīgi tikt štatā, un es

piekritu visam. Tā veselu gadu, apkrāvies ar

spaini, planktona tīklu un pāris simtiem

formaldehīda pudelīšu, ņēmu ūdens

paraugus no mazajām upītēm un abiem

Pēterezeriem. Tos analizēt man palīdzēja

DPI doktore Renāte Škute, jo es vēl aizvien

mācījos DPI klātienē. Pēc gada tika

nolemts, ka rezervātā būs divi ornitologi, un

es sāku strādāt par ornitologu. Sapnis

piepildījās. Manā pārziņā bija galvenokārt

Šlīteres plēsīgie un vistveidīgie putni.

Stundām sēdēju ugunsnovērošanas

torņos un augstos kokos, sekodams melno

stārķu, peļu kl i jānu un mazā ērgļa

lidojumam.

www.daba.gov.lv www.slitere.lv

Toreiz visiem likās, ka Šlīterē jābūt

klinšu ērgļa vai jūras ērgļa ligzdai. Tika

rīkotas pat dažas ērgļu ligzdu meklēšanas

talkas, pieredzējušu ornitologu brigādes

palīdzēja mums meklēt neesošās ērgļu

ligzdas. Pirmos darba gadus galvenokārt to

vien darījām, kā sistemātiski ķemmējām

mežu, kvartālu pēc kvartāla, jo viss bija

jauns un nezināms. Kaut arī šajā laikā mans

skats galvenokārt bija vērsts debesīs, vienā

gadā atradu ap pussimtu aļņu ragu.

Sākumā uz mežu devos uz velosipēda, jo

biju atteicies no pētniekam pienākošā

«šperriņa». Reizēm dienā nācās nomīt ap

sešdesmit kilometru. Toreiz pasauli vēl

nebija pārņēmusi tā steiga, kas tagad

jūtama ik uz soļa. Padomju Savienībā viss

notika ekstensīvi. Kad kļuvu par vecāko

zinātnisko līdzstrādnieku, man piešķīra

motociklu — «emku». Nu varēju somu ar

kokos kāpšanas inventāru ielikt blakusvāģī.

Reizēm tur pārvadāju arī pa kādam līķim.

Dzīvnieka līķim, protams, jo manos darba

pienākumos tika iekļauts kāds uzdevums,

kurš turpmākajos gados izvirzījās par manu

galveno nodarbi, proti, izpētīt tolaik par ļoti

kaitīgu putnu atzīto kraukli. Vienu no

gudrākajiem putniem uzskatīja arī par grūti

pētāmu, jo krauklis ir ļoti uzmanīgs. Kad

nosūtīju pētījumu plānu profesoram

J. Vīksnem, viņš uzrakstīja īsu rezolūciju:

«Viss būs, ja iemācīsies kraukli noķert.»

Tolaik ornitologu vidē uzskatīja, ka

krauklim piemīt «sestais prāts», kas padara

tā pētīšanu tikpat kā neiespējamu. Daudzi

putnulogi no tiesas manu nodomu uz-

skatīja par utopisku. Profesors man

noticēja un atbalstīja, par ko esmu viņam

pateicīgs. Man ar padomu palīdzēja tagad

ASV dzīvojošais ornitologs doktors Pēteris

Blūms, un, protams, es neko neiespētu bez

manas tiešās priekšnieces doktores Annas

Seiles atbalsta. Viss notika. Nenoķeramais

krauklis izrādījās noķerams.

Tolaik, pagājušā gadsimta 80. gados,

nebija interneta, un, meklējot literatūru,

izrādījās, ka krauklis kā suga visā pasaulē ir

mazizpētīts. Es tam nenoticēju, šķita, ka

dzelzs priekškars traucē atrast īstos

literatūras avotus, bet tā izrādījās patiesība.

Astoņdesmito gadu beigās ASV kraukļa

izpēti uzsāka nopelniem bagātais biologs

doktors Bernards Heinrihs. Viņš mani

apsteidza ar vērienu. Piemēram, es turēju

18 m voljerā dažus kraukļus, viņš —

3000 m vairākus desmitus kraukļu, ar

kuriem strādāja viņa asistenti. Raugoties

atpakaļ, saprotu, ka dažas lietas par kraukli

man izdevās noskaidrot pirmajam. Arī

mana kraukļu ķeršanas tehnika bija

progresīvāka. Amerikāņa izmantotajai

kraukļu ķeršanas metodei vajadzēja cilvēka

klātbūtni, manā ķerambūrī tie līda kā zivis

murdā, man klāt neesot. Galu galā mans

pētījums radīja priekšstatu par kraukļu

populācijas struktūru un īpatņu or-

gan izāc i ju ta jā , demogrāfiska j iem

parametriem, kraukļu pārvietošanos,

barības meklēšanas stratēģiju. Izrādījās, ka

nometnieks krauklis mēdz tālu ceļot. Manis

gredzenotos kraukļus atrada Somijā,

Zviedrijā, Igaunijā un Baltkrievijā, bet

izrādījās, ka ceļo tikai neligzdojošie putni —

pārsvarā nepieaugušie. Kraukļi pilngadību

sasniedz vien trīs vai četru gadu vecumā.

Kad tie sapārojas un iegūst ligzdvietu,

kraukļi paliek tajā uz mūžu. Pusaudžu

baros, kur kopā uzturas kā pirmā gada

putni, tā vairāk pieredzējušie divgadīgie un

trīsgadīgie putni, notiek jaunuļu apmācība

gluži kā skolā. Tur nodod pieredzi. Jo vairāk

pētīju, jo lielāku cieņu izjutu pret savu

pētījuma objektu — kraukli.

Tad nāca A tmoda , r adās c i t as

prioritātes, nācās strādāt par mežsargu,

vides inspektoru un sabiedrisko attiecību

speciālistu. Toreiz mainījās administrācijas

attieksme pret vietējo speciālistu darbu, un

tika paziņots: ja te kaut ko vajadzēs pētīt,

tad pētniekus izsauks no Zviedrijas kaut vai

nakts laikā. Tāpēc par laiku pēc 1992. gada

par Slīteres nacionālo parku (SNP) nekas

daudz Latvijā nebija zināms. Tā jau ir, ka

ikvienas aizsargājamās dabas teritorijas

prestižu, atpazīstamību un vēsturi ļoti

ietekmē tas, kurš atrodas galvgalī.

Nomainoties administrācijas vadībai, 2005.

gadā tika atjaunots pētniecības darbs, un

es no sabiedrisko attiecību speciālista atkal

kļuvu par pētnieku, jo dabas norišu

fiksācija, apzināšana un izpēte ir būtiska

dabas aizsardzības sastāvdaļa. Nevar

aizsargāt, ja nezini, ko tu sargā un kādas

izmaiņas notiek aizsargājamā teritorijā, kas

sagaidāms un kādi draudi novēršami, jo

daba vienmēr ir mainīga. Šoreiz sāku darbu

kā zvēru pētnieks. Par teriologu SNP no-

strādāju gadus četrus. Mans darbs bija

saistīts ar parka zīdītājdzīvnieku un zvēru

populāciju uzraudzību, bet centos būt

vispusīgs, tāpēc sekoju līdzi arī abinieku un

rāpuļu populāciju stāvoklim, lai pēc gadiem

100 nav tā, ka par visvienkāršākajām

mugurkaulnieku sugām nekas nav zināms

tikai tāpēc, ka savulaik pietrūcis nozares

speciālistu. Tāpēc uzskaitīju varžu riesta

vietas, meklēju gludenās čūskas, sila

ķirzakas un lielo tritonu atradnes. Darbojos

kā mugurkaulnieku eksperts.

Tad nāca krīze un kārtējā reforma...

Tagad esmu valsts vides inspektors. Viena

joma ir palikusi nemainīga cauri visām

pārmaiņu vētrām, t.i., darbs ar sabiedrību.

Mums tikai liekas, ka sargājam dabu dabai,

patiesībā mēs to sargājam sabiedrībai.

Izglītošana, dabas vērtību izrādīšana un

saprātīga tūrisma attīstības veicināšana ir

sva r īgs dabas a i zsa rdz ības jomā

strādājošo uzdevums. Te noder manas

zināšanas pedagoģijā un psiholoģijā.

Mana vīzija ir ar video un foto palīdzību

atspoguļot dzīvnieku daudzveidību

nacionālajā parkā. Gribu parādīt, ka te

apslēpti no cilvēku skatiem savu dzīvi dzīvo

bagāta dzīvnieku pasaule. Šlītere ir kā

Noasa šķirsts, kurā patvērušās daudz

dažādu un retu sugu. Esmu pārliecināts, ka

turpmāk aizsargājamo teritoriju nozīme

tikai pieaugs un cilvēki brauks skatīties,

kāds izskatās pieaudzis mežs.

9

Vilnis Skuja

www.daba.gov.lv www.slitere.lv

2

Slīteres valsts rezervāta ornitologs

Vilnis Skuja gredzeno kraukli.

Foto no V. Skujas albuma

2

10

Mežzinis Edgars Hausmanis (dz.

1927. g.) stāsta: «Zihmanis bija augsti

godāts un cienīts mežkopis. Mežziņi un

virsmežziņi vienmēr sev izvēlējušies

skaistus, stiprus zirgus, un arī Zihmanim

bija skaists zirgs, ar kuru viņš jāja pie mums

uz Vaidi. Kad viņš ņēma nost cepuri, tad

man kā mazam puikam izskatījās, it kā

dzirksteles pa gaisu lec. Laikam jau tie bija

sviedri.

Zihmanis, būdams mežzinis, nav

saudzējis malumedniekus. Par viņa

apcietināšanu Zihmaņa kalpotājs man

stāstīja, ka naktī atbraukuši pakaļ — vietējie

malumednieki un vēl šādi tādi, neviena

čekista! Jau ejot ārā pa dzīvokļa durvīm,

viņš kalponei teicis: «Vai nu mani apcietina,

vai nu aizved.» Pie kopējās izvešanas tas

nav bijis.

Vecie Šlīteres mežziņiBeidzamos brīžus viņš pavadījis

Dundagas pilī. Tā īsti nobendēts it kā

neesot, pratinātāji no Zihmaņa gribējuši šo

to izzināt. Viņam esot bijis kaut kāds sakars

ar pērkoņkrustiešiem. Zihmanis drīzāk pats

sev palīdzējis aiziet. Tas esot ticamākais.

Vēlāk pilī centrālapkures krāsnī [līķi] esot

sadedzinājuši. Kurinātāji trīs dienas

aizsūtīti mājās. Kad atgriezušies, tad krāsnī

redzēti cilvēka kauli.»

neskopojās ar padomiem un praktisku

palīdzību, kad izveidoja pirmo muzeja

ekspozīciju Šlīteres mežniecības telpās,

ierīkoja dēļu laipu Pēterezerā, saposa ar

sadzīves priekšmetiem piesārņoto Zilo

kalnu krauju pie Šlīteres bākas, kā arī

piedalījās citos darbos. Vēl tagad daži

zinātnieki ar pateicību atceras, ar kādu

labvēlību, iejūtību un prasmi mežzinis

pavadī ja v iņus jauno dz īves v ie tu

meklējumos, palīdzot novērtēt nolietoto

dzīvojamo ēku piemērotību atbraucēju

ģimenēm.

Uldis mīlēja atrasties dabā, īpaši ie-

cienīdams makšķerēšanu. Viņš mēdza

stāstīt par Pēterezerā noķertajiem mel-

najiem asariem, par jocīgiem atgadījumiem

dzīvnieku pasaulē, par reto augu at-

radnēm.

Atceros viņa sašutumu par notikumu

gaides medībās, kad arodbiedrību

augstākā amatpersona, sēžot medību

tornītī pie «Cekuļu» mājām, sivēnu bara

vidū nošāva sivēnmāti.

Aizņemts ar saimnieciskajiem darbiem

ģimenē un rezervātā, Petrovics tomēr

paspēja dzīvot līdzi jaunākajiem notiku-

miem sabiedrībā un politikā. Sarunās

atklājās arī viņa interese par literatūru un

senvēsturi, īpaši par norisēm Šlīteres

apkārtnē. Manuprāt, tieši šādi cilvēki kā

Šlīteres mežzinis Uldis Petrovics ir radīti

dzīvei lauku apvidos — darbīgi, inteliģenti

un pašpiet iekami, patstāvīgi savos

uzskatos, dabas norises izprotoši. Uldis

Petrovics, viena no nozīmīgākajām perso-

nībām rezervāta darbības laikā, ir pelnījis,

ka viņa piemiņu saglabā. Anna Seile

Š a j ā a v ī z ē a t c e r a m i e s t r ī s

ievērojamus mežziņus: Bernhardu

Zihmani, kas strādāja Šlīterē 20. gs. 20.

un 30. gados un kuru Baigajā gadā

nomocīja Dundagas pilī, Uldi Petrovicu,

kas strādāja līdz pat 90. gadiem par mežu

meistaru, mežziņa palīgu un mežzini no

Kolkas līdz Sīkragam, un Edgaru

Hausmani, kurš pats dalījās atmiņās.

Ievērojamo Šlīteres virsmežzini B. Zih-

mani savā grāmatā «Ceļi un cilvēki» (Rīgā,

1937. g.) piemin Vilis Veldre: «Pašlaik

virsmežniecība iebūvējusies agrākajā

muižas klētī. (..) Virsmežziņa kabineta

klubkrēslā sēdēdams, es ne brīdi nevarēju

iedomāties, ka sēdu klēti. (..) Šlīteres

virsmežzinim nav ne puiša, ne kalpa. Un

kad es taisījos tālāk doties, virsmežzinis

pats ar lielu veiklību iejūdza zirgu savos

izbraucamos ratos (..).»

Mežzinis ar saimnieka dvēseli — Uldis Petrovics. Foto no I. Vasiļjevas albuma

Foto no SNP albuma

Skopas ziņas rodamas periodikā.

Laikrakstā «Tēvija» (07.26.1941.)

izlasāma vēsts: «Kas kaut ko zinātu par

apcietināto Slīteres virsmežzini Bernhardu

Zihmani (ievietotu Ventspils cietumā), lūdz

paziņot Traubergai Rīgā, Strēlnieku ielā Nr.

17, dz. 4.» Savukārt «Meža Vēstīs»

(01.01.1958.) rakstīts: «Netālu no Šlīteres

bākas dabas piemineklī veidojās niedrājs,

pamazām pārejot purvā, tur uzturējās meža

cūkas un aļņi. Zichmanis rūpējās, lai ziemā

meža cūkas tiktu barotas, un tādā veidā

dabas piemineklī salasījās lieli meža cūku

bari, pie kam to skaita ziņā virsmežniecība

ieņēma pirmo vietu Latvijā.»

Par Uldi PetrovicuIkvienam, kas brauca uz Šlīteri ciemos

vai darba uzdevumā, bija pazīstams Uldis

Petrovics, Šlīteres mežzinis. Arī 1979. gadā,

kad mežsaimniecības un mežrūpniecības

sistēmā tika izveidota jauna administratīva

vienība — Slīteres valsts rezervāts —, viņš

saglabāja mežziņa amatu, kurā bija

strādājis jau ilgus gadus. Uldis kā īsts

muižas saimnieks nesteidzīgā solī sa-

gaidīja viesus, revidentus un piedzīvojumu

meklētājus, nevienam neliedzot ziņas par

unikā lo dabu, mežu, medībām un

cilvēkiem, ar kuriem kopā bija strādājis

mežos. Viņš atcerējās Paulu Sarmu,

personīgi pazina ministrijas dižvīrus un

Dundagas MRS darbiniekus. Organizēja

medības un sadraudzīgus pasākumus pēc

tām. Tomēr bieži vien mežzinis bija kluss un

noslēgts, savu viedokli paturēja pie sevis

un bez komentāriem ievēroja priekš-

niecības norādījumus, arī tos, kuri rezervātā

atšķirās no MRS veiktajām saimnie-

ciskajām darbībām. Zinātnieku saimes

pasākumos Uldis piedalījās ar interesi,

www.daba.gov.lv www.slitere.lv

Par Bernhardu Zihmani

11

Edgars Hausmanis sargājis piejūras

mežus no 1946. līdz 1994. gadam. Gan

pirms Slīteres valsts rezervāta, gan tā

laikā. Ciemojoties pie sirmā mežziņa

Vaides «Purvziedos», vedināju atcerēties

jūrmalas kāpu apmežošanu un cīņu pret

pirmstermiņa dzērveņu lasītājiem.

Smiltāju apmežošanaSmiltājus jūrmalā apmežo, lai nerastos

ceļojošās kāpas. Ja tādas sākas, tad tās ir

grūti apturēt. Agrākos laikos ar auto tā

nebrauca, bet ar kājām gan bradāja dienu

un nakti. Briežiem garšo ķērpji, un arī tādēļ

atsedzas smiltis.

Kolkā, ejot pa Priežu taku, var redzēt

100 un 200 gadus vecas priedes uz tādiem

kā paaugstinājumiem. Tās tur kādreiz

iesākušas augt un ar pauguriņu nav

laidušas smiltis tālāk.

No mežu nozares ministrijas savulaik

bija norādījumi apmežot visas kailās vietas,

kur nav meža virsū. Smiltāju nostip-

rināšanai bija paredzēta īpaša nauda, jo tas

izmaksāja dārgi. 50. un 60. gadu mijā varēja

būt pēdējais laiks, kad te apmežoja.

Tagad kadiķi ir saudzējami, bet

pirmskara Latvijā tos nežēlīgi cirta un ar

tiem nostiprināja kāpas — vaļējus smiltājus.

To nedarot, priedītes plikā smilti nonīktu.

Pēc kadiķu uzklāšanas vajadzēja nogaidīt

gadus 5–10, līdz smiltis vairs nebija tik ļoti

vējam pakļautas, un tikai tad starp kadiķiem

stādīja priedītes. Kadiķus izmantoja tādēļ,

ka tie nesatrūdējuši gulēja zemē desmitiem

gadu.

Kolkas pusē Jaunstanstu klajumā

20. gs. 20. gados esot izdegušas lielas

platības. Pirms apmežošanas Kolkas un

Saunaga sievas esot gājušas palīgā un

kailās kalna nogāzes klājušas ar velēnām,

tā piepelnoties.

Pēc kara galvenokārt apmežoja Kolkas

galā, pa kreisi uz Lieljūras pusi, 9. un 10.

kvartālā, pie Dumbriem. Es uzskatu, ka tur

vēl tagad smiltājus nelielā platībā derētu

nostiprināt apmežojot.

Padomju laikos apmežoja arī pie

Pitraga. Aiz Pitraga upes bija Sapņu kalns,

arī «Sapņukalna» mājas, un aiz kalna bija

palicis hektārs vai pusotrs kailas platības

valsts meža daļā. Tur pieveda kūdru, ar

spaiņiem nesa klāt, sajauca ar smiltīm, lika

bedrītēs un tur stādīja priedītes. Lielākā

daļa izauga. Tur nebija kustīgā smilts, tāpēc

tur ar kadiķiem neklāja.

ogotāju vieta bija starp Pitragu un

Saunagu — meža pusē.

Toreiz Talsu avīzē manus rakstus

labprāt ņēma pretī. Pārkāpējus saucu

vārdā, un tas iedarbojās. Tie, kurus es

noķēru, teica: «Ņem tās ogas un liec kur

gribi, tikai neraksti avīzē!»

Parasti gāju viens. Kamēr ar vienu

ņemies, tikmēr citi mūk! Bažu purvā te viss

notika. Jau pirms rezervāta laikiem kā

mežsargs cīnījos ar ogotājiem un rezervāta

laikā arī. Tad te svešs nedrīkstēja atrasties,

bet tāpat jau gāja ogās.

Reiz pēc daudziem gadiem satiku

ogotāju no Melnsila. Es viņu pazinu, sāku

runāt. Tad viņš arī mani pazina. Izrādās, viņi

esot bijuši četri brāļi. Toreiz viņi visi četri

esot sprieduši, ka vajadzētu to mežsargu,

t.i., mani, piekaut. Tomēr nav izdarījuši.

Atņemtās ogas lielākoties atdevu

bērnudārziem. Reiz paņēmu līdzi Kolkas

kārtības sargu. Viņš redz, ka tik daudz ogu

atņem, un arī sev ko grib. Labi, iedodu. Bet

nākamreiz viņš saka: tu man par maz

iedevi. Nu, ja par maz, tad es no viņa

palīdzības atteicos!

Kādu litru jau sev arī atstāju. Galvenais

bija, lai cilvēki justu, ka ogas būs jāzaudē.

Sods bija smieklīgs, daži rubļi.

Priecājos, ka to lēmumu atcēla. Tam

tiešām nebija lielas jēgas. Vienīgā jēga bija

apstāklī, ka cilvēki, kas atļautajā termiņā

bija pielasījuši pilnus grozus sarkanām

dzērvenēm, vakarā pateicās mežsargam.

Man tas nozīmēja daudz.

Pie Dumbriem šaipus Kolkas, Lieljūras pusē.

20. gs. 60. gadi. Fotogrāfijā redzams Edgara

Hausmaņa tēvs Vilis pie sena kadiķu klājuma,

kas vēl labi saglabājies. Attēlā skatāmajām

priedēm varētu būt gadi trīsdesmit.

Foto no E. Hausmaņa albuma

Alnis Auziņš

Pats piedalījos apmežošanā pie Pitraga

un pie Kolkas arī. Tur ir paugurs pirms pa-

grieziena uz ciemu, un uz kreiso pusi pāri

kalnam ir tāda vieta, ko mēs saucām par

Mustamačauku. Tur bija palikušas ieplakas

pārdesmit metru platumā, kur kādreiz bija

kaut kas stādīts, bet nebija īsti ieaudzis.

Sastādījām priedītes trūdzemes podiņos,

kadiķus tur neprasījās klāt.

Cīņa ar dzērveņu lasītājiem To nevar aizmirst! Tagad atskatoties,

liekas, ka dzērveņu lasīšanas termiņu

noteikšana bija aplams lēmums.

Man palikuši nodzeltējuši dokumenti

un paša piezīmes. Ierosinājums ieviest

termiņus dzērveņu lasīšanas sākumam

tapa 1965.–1967. gadā pēc iedzīvotāju

sūdzībām. Ogas nolasī ja zaļas un

puszaļas, jo visi tās gribēja dabūt pirmie.

Tolaik dzērvenes bija ogas nr. 1!

Arī es tad aktīvi atbalstīju ieceri ieviest

termiņus. Manā bloknotā pirmie ieraksti par

termiņu pārkāpšanu parādās 1973. gadā.

Domāju, ka ātrāk ieviest lēmuma izpildi

kavēja 1969. gada briesmīgā vējgāze.

Kad dzērveņu lasīšanas termiņus atcēla,

nezinu, bet tie bija spēkā visu krievu laiku.

Mans tēvs stāstīja, ka tāds lēmums esot

bijis jau pirms kara. Tad vairāk lasījuši tieši

Bažu purvā. Manā laikā ļoti iecienīta

Edgars Hausmanis atceras

www.daba.gov.lv www.slitere.lv

Edgars Hausmanis 20. gs. 80. gados.

Foto no E. Hausmaņa albuma

12

Dzīvē gandrīz vai katru dienu

atgadās kāds notikums, tam seko

nākamais un pārklāj iepriekšējo. Bet ir

notikumi, kurus nekas nespēj gaisināt no

atmiņas.

Kad 1992. gada 7. jūlijā baudīju atvaļi-

nājumu Bažu purvā, nespēju iedomāties,

ka atvados no tā Bažu purva, ko biju pazinis

pēdējos 12 savas dzīves gadus, un man ne

prātā nenāca, ka tikai divas dienas vēlāk te

viss izskatīsies pavisam citādāk. Bet todien

viss vēl bija pa vecam. Purvs tvanoja pēc

vaivariņiem, jo bija neciešami karsta vasara

un lietus nebija lijis turpat trīs mēnešus.

Kaut arī debesis bija mākoņu pilnas, nekas

neliecināja par pārmaiņām. Divas dienas

vēlāk man piezvanīja rezervāta direktors,

un es uzzināju, ka pie tā saucamā apakš-

ceļa iepriekšējās dienas, t.i., 8. jūlija, vakarā

izcēlies ugunsgrēks, bet tas esot apdzēsts.

Es mierīgi varot baudīt atvaļinājumu tālāk.

Tas bija ap diviem dienā. Ap četriem man

piezvanīja otrreiz. Šoreiz satraukta balss

klausulē pavēlēja paņemt visus vīrus, cik

vien var Kolkā sadabūt, un brāzties uz

ugunsgrēka vietu. Uguns bija atdzī-

vojusies.

Turpmākās dienas debesis aizsedza

dūmi, un pat jūras krastā tie bija kā bieza

siena un reizēm kā zemi griesti. No dūmiem

nekur nevarēja glābties, un Anna Žīgure

deguma smaku varējusi saost pat

Helsinkos. Šlīterē ieradās tūkstošiem

dzēsēju no visas Latvijas. Šo cilvēku pūli

vajadzēja organizēt. Dzēšanas darbu

koordinēšanai izveidoja operatīvo štābu

Kolkā. Bija labi nodrošināta dzēsēju

ēdināšana, degvielas piegāde tehnikai, bet

nekādi neizdevās pārņemt pilnīgā kontrolē

pašu dzēšanu. Toreiz mobilo telefonu

nebija. Krievu rācijas bija ne šādas, ne

tādas, sakari bija sliktāki par sliktiem.

Kāpas (kangari), purvainās starpkāpu

ieplakas (v igas) un purvs kā tāds

apgrūtināja izmantot tehniku. Cilvēkiem

reizēm bija jānoiet vairāki kilometri pa purvu

naktī un dūmos, līdz tie nokļuva pie uguns

robežas. Vietējos, kuri pilnībā pārzina

teritoriju, varēja uz vienas rokas pirkstiem

saskaitīt, tāpēc atbraukušajiem talcinieku

vadoņiem vajadzēja patstāvīgi orientēties

svešā vietā, kas bija teju neiespējami.

Cilvēki pārvietojās daudz un haotiski. Liela

daļa uzvedās kā ekskursanti. Cilvēkiem

likās, ja liesmas kādā vietā izdevies

nodzēst, tad var šo vietu pamest un iet uz

nākamo degošo vietu. Pamestajā vietā pēc

laiciņa uguns atsāka degt. Uguns robeža

bija izlocījusies kā čūska, un tās garums ar

katru stundu palielinājās ģeometriskā

progresijā. Šķiet paradoksāli, ka uguni

izdevās lokalizēt tad, kad tā no purva iznāca

sausā priežu mežā, jo te bija labi iz-

braucami ceļi un attālums līdz lielajai

šosejai bija sarucis kilometra robežās.

Dažviet sākās mitras vigas, un uguns bija

«noķerama» uz šaurajiem kangariem. Te

bija iespējams veidot smilšu aprakumus,

bet galvenais — dzēsējiem varēja iedalīt

pārskatāmu konkrētu deguma līnijas

posmu, kas bija jānotur. Ziemeļos uguni

izdevās apturēt pie Kolkas – Ventspils

šosejas. No Vaides dīķa uz degumu

izveidoja maģistrālo ūdens vadu.

Uguns nelaime cilvēkus saliedēja, bet

notika arī pa pārpratumam. Deguma

rietumu pusē nolēma atdedzināt Pitrag-

dambja malu, lai uguni droši noturētu pie

dambja. Te notika starpgadījums. Mež-

sargu Jāni Jansonu, kuram bija uzticēta

atdedzināšana, gandrīz nošāva kāds

pārlieku centīgs zemessargs, uguns laidēju

noturēdams par ļaunprātīgu dedzinātāju.

Tolaik, deviņdesmito sākumā, pie ieročiem

tika daudz vīru, kuri savā būtībā vēl aizvien

bija puikas, un tieši tāpēc incidents varēja

beigties ļoti bēdīgi. Arī toreizējam rezervāta

direktoram nācās parādīt rakstura stingrību

un nepakļauties iznīcinošajam ieteikumam,

ko viņam esot devis ar helihopteri at-

lidojušais Ministru prezidents. Ivars

Godmanis, izkāpjot no lidaparāta, direk-

toram esot teicis apmēram tā: — ...Es jūsu

vietā ņemt' striķ' un... pakārtos...

Un tiešām, toreiz vairumam parasto

cilvēku likās, ka tas ir pasaules un Slīteres

rezervāta gals.

Ja es kādam no dzēsējiem toreiz būtu

pateicis, ka no ekoloģijas viedokļa degšana

nav nemaz tik traka lieta, mani uz vietas

nolinčotu, tāpēc par šādām lietām runājām

tikai draugu lokā. Meža ugunsgrēki ir

dabiska parādība priežu mežos. Priedes

stumbru no karstuma pasargā biezais

mizas korķa slānis. Regulāros uguns-

grēkos, kuri kādreiz notika dabiskos priežu

mežos, izdega nobiras, sausie zari un

kritalas, audze dabiski izretinājās, tāpēc

ugunsgrēkā liesmas ātri pārskrēja šādai

audzei pāri, un koki — ideālā gadījumā —

no tās daudz necieta. Tad, kad cilvēks

mežus sargā no uguns, mežā ar gadiem

uzkrājas biezs nedzīvās zemsedzes slānis.

Tādā mežā uguns var nodarīt lielāku postu

kā dabiskā, jo te veidojas zemdegas, kad

biezs nedzīvās zemsedzes slānis gruzd lēni

un ilgi, turklāt degot rodas ļoti augsta

temperatūra, burtiski izcepinādama koku

Ugunsgrēks Bažu purvā

Bažu purvs 20 gadus pēc ugunsgrēka. Kristapa Vilka foto

www.daba.gov.lv www.slitere.lv

13

Kad 1979. gadā izveidoja pirmo

Latvijas valsts rezervātu administrāciju

ar zinātnisko darbinieku centru Slīteres

valsts rezervātā, aizsākās sistemātiski

un regulāri zinātniskie novērojumi

cilvēku maz pārveidotajā teritorijā.

Vienpadsmit zinātnieki uzsāka arī

apkopot ziņas par dažādo zinātniskās

pētniecības institūtu un augstāko mācību

iestāžu pētnieku agrāko veikumu. Īpaši

nozīmīga sadarbība turpinājās ar ZA Biolo-

ģijas institūta botāniķiem, hidrobiologiem,

mikologiem, kā arī ar ģeogrāfiem un mež-

saimniekiem.

Arī sabiedrība neatslābstoši inte-

resējās par unikālajiem dabas veidojumiem

rezervātos, tāpēc vajadzēja rūpīgi plānot

dabas retumu — apskates objektu —

maršrutus un noteikt vispārējai apskatei

nevēlamo objektu aizsardzību, lai pēc

iespējas samazinātu cilvēka klātbūtnes

ietekmi šajā unikālajā dabas veidojumā

Ziemeļkurzemē. Īpaši lielu interesi parasti

izraisīja kangaru un vigu ainava, garen-

stieptu vaļņveida kāpu un purvainu ieplaku

sērijas, kas izvietojušās paralēli Baltijas

jūras krastam.

Viens no populārākajiem un iecie-

nītākajiem apskates objektiem kangaru un

vigu ainavā bija un joprojām ir Pēterezera

viga. Lai redzētu plašo vigu, kurā aiz

augsta kāpu vaļņa sūnainajos krastos ir

ieslēpušies Lielais un Mazais Pēterezers,

Pēterezera dīķa sākums un galstomēr neparādīsies arī zivis. Aiztekošajā

ūdenī novēroja tikai divus līdaku mazuļus,

savukārt pirms dīķa nolaišanas apmēram

100 m attālumā no aizsprosta tika pamanīta

tikai viena pīļu ģimene.

Mežzinis Petrovics, viens no dīķa

izveides autoriem, īpaši aizrāvies vēroja

notiekošo un nepamanīja, ka straume zem

viņa kājām jau izskalojusi pamatni... Visiem

par lielu jautrību mežzinis ar zemes

virskārtu negaidot iekrita ūdenī, piesmeļot

zābakus un saslapinot apģērbu.

Ar ekskavatoru pārrokot aizprosta

dambi, zem ūdens līmeņa atklājās dažāda

vecuma vairākās kārtās ieklāta tilta atliekas,

kas balstījās uz resniem priedes koka

pāļiem, kuriem varēja samanīt ar cirvjiem

aptēstus galus. Tos izceļot, nobrāzumu

vietās varēja samanīt gaiši dzeltenas

nokrāsas nesatrūdējušu koksni. Daļu no

izraktajiem kokiem aizveda uz Šlīteri

saglabāšanai un izpētei.

Vēlāk apsprieda iespēju bijušā «ezera»

dibenu iztīrīt no pielūžņojuma un, ie-

spējams, aizsprostu atjaunot, tomēr tika

atzīts, ka rezervātā tik lieli «dabas pār-

veidošanas» darbi nav nepieciešami. Arī

Pēterezera vigas daļēja aizaugšana taču ir

dabisks process, kurš nākotnē neno-

vēršami samazinās brīvā ūdens platības*.

*Pēterezera viga šobrīd atbrīvota no krūmiem, kā

nosaka Slīteres nacionālā parka dabas aiz-

sardzības plāns. Red.

bija jāšķērso neliels aizsprosts, kurš

nodrošināja mākslīgi uzpludināta dīķa

l īmeni . Dīķ is bi ja izveidots blakus

Pēterezeram esošā vigā vairākus gadus

pirms rezervāta administrācijas tapšanas.

Rezervāta mežzinis Uldis Petrovics

pastāstīja, ka dīķa izveidi ierosinājuši

vietējie mežsaimnieki, lai radītu mak-

šķerēšanai piemērotu vietu. Drīz vien pēc

līmeņa uzstādināšanas patiešām bijuši

visai ievērojami zivju, galvenokārt asaru un

līdaku, lomi. Dīķis kļuvis par makšķernieku

diezgan iecienītu atpūtas vietu. Tomēr pēc

vairākiem gadiem lielā daudzumā sāka

kalst ieplakā augošie koki. Uzpludinājumā

satrupējušās koksnes, apgrūtinātās no-

teces un vigā appludinātās zemsedzes dēļ

sākās dīķa strauja eitrofikācija. Zivju lomi

kļuva aizvien nabadzīgāki, dīķī visai bēdīgu

ainavu radīja nokaltušo koku stumbri.

ZA Bioloģijas institūta hidrobiologi, kuri

veica pētījumus Slīteres rezervāta ūdens-

tilpēs, ieteica atjaunot dabiskos tecējuma

apstākļus, nojaucot aizsprostu. Pēc

saskaņošanas ar Mežsaimniecības un

mežrūpniecības ministrijas Dabas aizsar-

dzības daļu 1986. gada 21. jūnijā ar

ekskavatoru pārraka aizsprosta dambi.

Ūdens plūsma rakšanas sākumā bija

lēna, bet pēc tam kļuva straujāka, aizraujot

sev līdzi smiltis un velēnas. Ekskavators

atkāpās no aizsprosta, bet cilvēki joprojām

ar interesi vēroja, vai aizplūstošajā ūdenī

Anna Seile

administrācijai pienāca grūti laiki.

Notika jaudīga izmeklēšana. Daudzi

cerēja, ka tagad tikai sāksies šeptēšanās, jo

nevar taču pusapdegušie koki palikt

neaizvākti, tā taču dzīva nauda! Ne viens

vien uz ielas satikts paziņa tieši pajautāja:

nu, ar rezervātu taču ir cauri, ko? Gods

rezervāta vadībai, ka tai izdevās noturēties

pretim cirvju vicinātājiem, baidītājiem ar

kukaiņu briesmām un visādām citādām

šausmām. Esmu bijis klāt, kad degumu

s k a t ā s g a n m ū s u , g a n ā r z e m j u

mežsaimnieki, un visus izbrīna jauno,

dabiski atjaunojušos priežu audžu vitalitāte

un lielie ikgadējie pieaugumi, jo viens ir lasīt

par to grāmatās, bet kaut kas cits — redzēt

savām acīm.

Katram, kas piedalījās Bažu purva

ugunsgrēka dzēšanā, ir savs stāsts. Un

tādu ir tūkstošiem. Šis ir manējais.

tas beidza kūpēt, t.i., pēc aptuveni 50

dienām. Bijām piesūkušies ar degošas

kūdras smārdu kā senie līdumnieki.

Sākumā aina rādījās pavisam drūma —

viss melns kā sēru drānās tērpts. Lai gan

jau dzēšanas laikā vakara krēslā redzēju,

ka uz vēl kūpoša zara sēdošs vakarlēpis

rāva vaļā savu dziesmu. Daudzviet

izdzīvojušas bija arī skudras, odze līda pa

t ikko atdzisušaj iem pelniem. Ērgļ-

papardes, graudzāles un grīšļi dzina

jaunos asnus, un visus īpaši sajūsmināja

optimistiskās baravikas, kuras lielajā

melnumā tagad varēja pamanīt jau no 100

metru attāluma. Mežs sāka atjaunoties.

Meža ekosistēmai notikušais bija ierasta

parādība, jo tā laiku pa laikam bija noticis

tad, kad šajā teritorijā cilvēks vēl nebija

savu kāju spēris.

Pēc degšanas tā laika rezervāta

s a k n e s . R ē ķ i n o t z a u d ē j u m u s u n

ieguvumus, jāņem vērā, ka Slīteres

rezervāta meži nebija paredzēti peļņas

g ū š a n a i , t ā p ē c t a u t s a i m n i e c ī b a

zaudējumus necieta. Dabai atstātie meži

uguns ietekmē kļūst tikai dabīgāki, jo uguns

samazina iepriekšējo gadu ci lvēka

saimniekošanas ietekmi uz mežaudzēm.

Šāda aizsargājamā teritorija kļūst vērtī-

gāka — tuvāka dabiskai. Tas ir tieši tas, ko

vēlējāmies rezervātā panākt. Bet tā tas ir, ja

domājam ar vēsu prātu! Katrs īsts veco

laiku mežinieks sajuta mežu arī ar sirdi.

Mežs tam bija kaut kas vairāk par vietu, kur

aug koki un dzīvo dzīvnieki.

Mežs ir kā superorganisms, un, gribi

vai ne, tev sāp sirds, kad tas, ko pazini, iet

bojā, un tādos brīžos runas par atdzimšanu

ir vārgs mierinājums.

Mēs degumu pametām tikai tad, kad

Vilnis Skuja

www.daba.gov.lv www.slitere.lv

14

Šogad februāra beigās pie Šlīteres

barotavas novērojām igauņu putnu, kas ir

jau 25 gadus vecs, gredzenots Sāremā

1989. gada jūnijā (Sāremā taisnā līnijā no

Šlīteres ir 30 km attālumā). Tas ir otrs

vecākais Baltijā zināmais jūras ērglis, pirms

dažiem gadiem Igaunijā ir novērots 27

gadus vecs putns. Šo, vecāko mūsu

reģionā zināmo jūras ērgli, 1985. gadā

gredzenoto putnu, igauņi iesaukuši par

omīti. Ērglis ir pieaudzis 4–5 gadu vecumā,

un vidējais tā mūža ilgums brīvībā varētu

būt no 10 līdz 15 gadiem. Vecākie brīvībā

novērotie ir 25–27 gadus veci jūras ērgļi, un

tas jau ir uzlūkojams par rekordvecumu.

Pie mums ērglis mita vairākas nedēļas

un bija kopā ar citu jūras ērgli, kas ir

gredzenots 2007. gadā netālu no Strazdes.

Ik pa laikam abi putni pārojās. Noskaid-

rojām, ka vecais jūras ērglis ir tēviņš, bet

piecgadīgā mātīte — latviete. Parasti, ja

putni atrodas blakus, var redzēt dzimumu

atšķirību, jo jūras ērgļu mātītes ir būtiski

lielākas par tēviņiem. Bet, ja neatrodas

putniem tuvu klāt, noteikt dzimumu nav

nemaz tik viegli, jo maza mātīte var būt

tikpat liela cik liels tēviņš.

Marta sākuma jūras ērgļi jau sāk pucēt

ligzdas, jo tie agri dēj olas. Pirms pāris

gadiem Usmas ezera Viskūšu salā pie jūras

ērgļu ligzdas bija novērots putns ar tādu

pašu krāsu kombināciju, kādu tagad

novērojām vecajam jūras ērglim. Tā kā

1989. gadā ar tādām krāsu kombinācijām

apgredzenoja 10 jūras ērgļus, tad ir liela

varbūtība, ka Usmas putns ir tas pats

Sāremā gredzenotais un tagad pie mums

Šlīterē novērotais jūras ērglis.

Latvija jūras ērgļu gredzenošanas pro-

grammā iesaistījusies 1984. gadā, un

februārī novērotais vecais jūras ērglis bija

piecdesmitais Latvijā nolasītais ārzemju

jūras ērglis.

Šogad februāra sākumā pirmo reizi

Latvijā ESTLAT programmas projektā

«Ērgļi pāri robežām» ornitologs Jānis Ķuze

ar raidītāju aprīkoja pieaugušu jūras ērgli.

To dara tādēļ, lai pētītu putnu teritoriālo

uzvedību ligzdošanas, gan ziemošanas

sezonā. Krietni vieglāk piestiprināt

raidītājus gan ir jaunajiem ērgļiem ligzdā īsu

brīdi pirms ērgļi sasniedz lidotspēju,

diemžēl ievērojama daļa putnu iet bojā,

nesasnieguši ligzdošanas vecumu.

Ar raidītāju aprīkotais ir tikko pieaudzis

tēviņš, kam šogad apritēs pieci gadi, un ir

ļoti iespējams, ka tas šosezon sāks ligzdot.

Tas paver labas iespējas iegūt datus par

putna teritoriālo uzvedību jau ligzdošanas

laikā. Putnam ir uzlikts raidītājs, saules

panelītis ar mazu anteniņu — tāda kā

mugursomiņa divu sērkociņu kastīšu

lielumā.

Šo jūras ērgli izdevās noķert no slēpņa

pie ērgļu ziemas barotavas, ko Ķemeru

nacionālajā parkā uztur jau vairāk nekā

desmit gadus. Putns ir gredzenots kā

mazulis ligzdā 2008. gada jūnijā rajonā

starp Dobeli un Saldu. Tagad tā turp-

mākajiem pārvietošanās ceļiem ikviens var

sekot interneta vietnē www.dabasdati.lv!

Ieskats lielo ērgļu pasaulē

Alnis Auziņš

Stāsta orni to logs Helmuts

Hofmanis.Pagājušā gadsimta 70. gados

skandināvi sāka piebarot lielos ērgļus

(jūras ērgļus un arī klinšu ērgļus), jo

ērgļu skaits saruka, populācija bija

apdraudēta.

Zinātnieki bija noskaidrojuši vienu

būtisku skaita samazināšanās iemeslu.

Proti, ērgļi, ziemā barojoties ar roņiem, ko

izskalojusi jūra, uzņēma daudz kaitīgo

vielu, piemēram, smagos metālus, jo tieši

roņi ir barošanās ķēdes galā. Vistiešākās

sekas izpaudās ērgļu ligzdošanā —

mātītes dēja olas ar plānām čaumalām, tās

bieži plīsa, mazuļi bija vārgi, bieži vien

neizdzīvoja.

Zviedri sāka piebarot ērgļus ar

dažādiem mājlopiem, ar tādu barību, kas

t ieši nesaistās ar jūru un ir daudz

kvalitatīvāka. Tagad, pēc 30–40 gadiem,

populācija ir stabilizējusies, dzimstība

pieaug, to jūtam arī Latvijā.

Mēs lielos ērgļus sākām piebarot pirms

gadiem desmit, un tagad Latvijā to dara

Ķemeru nacionālajā parkā un Slīteres

nacionālajā parkā. Tās mūsu valstī ir divas

oficiālas vietas, jo vienkārši uz savu galvu

piebarot nedrīkst. Piebarošanai izman-

tojam mājās audzētas cūkas, kurām ir

veterinārārsta apliecinājums.

Pirms gadiem 10 Latvijā bija tikai daži

desmiti jūras ērgļu pāru. Tagad šo po-

pulāciju pie mums vērtē ap 100 pāriem, un

lielākā daļa ir Kurzemē. Pieaugumu redz

jebkurš, kas biežāk uzturas laukos un

mežos. Jāpiebilst, ka jūras ērglis ir Eiropas

lielākais ērglis. Latvijā ir arī līdz 10 klinšu

ērgļu pāru, un arī šī suga ir stabilizējusies,

populācija lēnām pieaug.

Slīteres nacionālajā parkā pie baro-

tavām esam uzbūvējuši slēpņus. Tajos

mēs, zinātnieki, vērojam, kādi ērgļi tās

apmeklē. Skandināvi 20. gs. 80. gados

ērgļus sāka gredzenot ar krāsainiem

gredzeniem. Uz vienas kājas krāsu

kombinācija norāda valsti, uz otras kājas —

konkrēto gadu, piedevām attiecīgi numuri

norāda konkrēto vietu, ligzdu. Latvijā

pirmos krāsainos gredzenus ērgļiem uzlika

80. gadu beigās, un no tā laika mūsu valstī

jūras ērgļi visai aktīvi gredzenoti ar

krāsainajiem gredzeniem. Šlīterē lielākā

daļa novēroto putnu ir latvieši un igauņi,

retu reizi — somi. Ķemeros aina ir citādāka.

Apgredzenotais jūras ērglis. Fotografēts no slēpņa (tāpēc arī nav

redzama visa galva). H. Hofmaņa foto

www.daba.gov.lv www.slitere.lv

Dabas un cilvēku labadL ī d z j ū n i j a b e i g ā m S l ī t e r e s

nacionālajā parkā paredzēts labiekārtot

un pabeigt būvniecību vairākos

objektos, īstenojot ES Kohēzijas fonda

p r o j e k t a « A n t r o p o g ē n o s l o d z i

s a m a z i n o š ā s u n i n f o r m a t ī v ā s

infrastruktūras izveide Natura 2000

teritorijās» 1. kārtu. Stāsta Dabas

aizsardzības pārvaldes Kurzemes

reģionālās administrācijas vecākais

valsts vides inspektors Dzintars Ozols.

Līdz tūrisma sezonas sākumam

paredzēts ierīkot vairākus labiekārtotus

stāvlaukumus un atjaunot trīs dabas takas.

Galvenais ieguvums dabai — neizbradās

kāpas un meža zemsedzi, jo dabas takas

būs būvētas no koka laipām vai grants

seguma, ceļu uz jūru varēs atrast, sekojot

norādes zīmēm. Tūristiem būs iespējas

piekrastē novietot automašīnas labie-

kārtotos stāvlaukumos, neizbraukājot

kāpas vai ceļmalas. Celtniecības darbus

veic firma «Livland».

Šlīterē pie bākas ir atjaunota kilometru

un 200 metrus garā dabas taka — laipa ar

četriem informācijas stendiem. No kraujas

lejā ved kāpnes. Iepriekšējā taka un

kāpnes kalpoja aptuveni 5 gadus, šoreiz

impregnētajam kokam būvnieki dod

vismaz 8 gadu garantiju.

No maija bāka ir atvērta apmeklētājiem,

un ceļotāju rīcībā ir nodots stāvlaukums,

ko ietver barjeras, stāvlaukumā ir tualete,

atkritumu urna, informācijas stends un

atpūtas nojume.

Iepriekšējā apjomā atjaunos arī Pēter-

ezera taku. Slapjākajās vietās tā būs klāta

ar koka laipām, savukārt sausākajās vietās

būs ieklāts grants segums. Pie Pēterezera

stāvlaukuma nebūs, bet ierīkota ap-

griešanās vieta ar grantētu segumu.

Stāvlaukumu šovasar ierīkos Sīkragā

pie Zvejnieku nobraucamā ceļa, laukumā

būs arī informācijas stends, atkritumu urna

un tualete. Lielie autobusi gan tur nevarēs

iebraukt, tiem būs jāpaliek centrā, kur ir

vecais autobusu galapunkts.

Mazirbē stāvlaukums ar barjerām,

tualeti, atkritumu urnām un informācijas

stendu būs aiz Mazirbes Jūrskolas pie

vecā armijas torņa.

Atjaunosim arī Kolkas Priežu taku —

aptuveni kilometru garo dabas taku segs

grantēts segums, pašā galā pie smilšainās

kāpas — laipiņas. Takā būs arī vairāki

informācijas stendi. Turpat blakus jau tagad

slejas jauns, 20 metrus augsts putnu

vērošanas tornis. Koka tornis (sk. Dzintara

Ozola foto) pacelsies virs koku galotnēm,

un no tā varēs vērot arī jūru.

Pitragā iecerēto stāvlaukumu šovasar

neizbūvēs. Esam vienojušies, ka to ierīkos

pie baptistu baznīcas projekta nākamajā

kārtā. Taču informācijas stends un 100–150

metrus koka laipa līdz jūrai būs jau tagad,

un tādas līdz jūrai vedīs arī no citiem

stāvlaukumiem. Projekta otrajā kārtā, kas

varētu notikt pēc gadiem diviem, rekon-

struēs arī Kolkas stāvlaukumu, bet tualete

tur būs ierīkota jau šajā vasarā. Nākotnē

paredzēts atjaunot arī stāvlaukumu Ēvažos

un ierīkot stāvlaukumu pie Vaides dīķa.

Uzklausīja Alnis Auziņš

Šlīteres Kukaiņu naktsJūlija pēdējā sestdienā, 27. VII, pie

Šlīteres bākas notiks nu jau tradicionālā

Šlīteres Kukaiņu nakts. Tas ir improvizēts

gaismas priekšnesums, kur aktieru lomā uz

skatuves iejūtas tauriņi, vaboles, sienāži...

Pasākumu rīko Latvijas Entomoloģijas

biedrība sadarbībā ar Dabas aizsardzības

pārvaldi. Lielākoties kukaiņi ir ļoti sīki vai

dzīvo slēptu dzīvesveidu. Tāpēc ikdienā

mēs šo lielo dažādību nevaram ieraudzīt.

Īpaši krāšņa un noslēpumaina ir nakts-

kukaiņu pasaule. Pēc saulrieta debesis

pamazām satumst, un lidojumu iesāk

naktstauriņi: lācīši, pūcītes, sfingi un daudzi

citi ar ne mazāk interesantiem vārdiem. Ja

gribi tuvāk iepazīt kukaiņu daudzveidību,

saģērbies si l tāk, paņem l īdzi segu

sēdēšanai zālājā un piedalies Kukaiņu

naktī!

Varbūt tev laika gaitā ir iekrājušies ar

kukaiņiem saistīti jautājumi. Ņem līdzi arī

tos!

Bākas piekāje šim pasākumam nav

izvēlēta nejauši. Slīteres nacionālais parks

kukaiņu ziņā ir viena no daudzveidīgākajām

vietām Latvi jā. Te sastopamas gan

dienvidnieciskas Viduseiropas sugas, gan

ziemeļnieciski Sibīrijas taigai raksturīgi

iemītnieki. Daži kukaiņi, piemēram, sešus

centimetrus garais lielais dižkoksngrauzis

vai tik ļoti spožais spīdīgais praulgrauzis, ir

gandrīz vai kļuvuši par nerakstītiem Šlīteres

simboliem. Tie ir dabas retumi, kas labi

simbolizē Šlīteres lomu dabas daudz-

veidības saglabāšanā.

Tieši blakus bākai atrodas Zilo kalnu

nogāzes platlapju meži. Zinātnieku pētījumi

rāda, ka Zilo kalnu nogāzes «ziemeļu lietus

mežus» apdzīvo dažādi reti kukaiņi, kas

citviet Latvijā nekur nav atrodami.

Šlīteres Kukaiņu nakts programmāŠlīteres Kukaiņu

nakts programmā·I eklausies kukaiņu dzīvesstāstos -

entomologu jeb kukaiņu pētnieku stāstījumi.

·I eskaties krāsainajā seškājaiņu pasaulē -

kukaiņi fotogrāfijās.

·I eskaties tuvāk viņiem acīs - improvizēta

laboratorija ar mikroskopiem.

·I eklausies naktskukaiņu dziesmās

un noskaņu mūzikā.

·P iedalies naktskukaiņu gaismošanā -

improvizēts gaismas priekšnesums.

·P aņem līdzi lukturīti - iesim pusnakts

pārgājienā.

·U zkāp bākā un ieraugi Šlīteri nakts gaismā.

15

Kristapa Vilka teksts

www.daba.gov.lv www.slitere.lv

Dabas aizsardzības pārvaldes

Kurzemes reģionālā administrācija un

žurnāls «Vides Vēstis» aicina piedalīties

fotokonkursā «Slīteres nacionālajam

parkam 90 gadi».

Labākos fotokonkursa darbus izvietos

izstādē Latvijas Dabas muzejā, pēc tam

izstāde apceļos Latvijas izstāžu zāles,

skolas un kultūras centrus.

Fotogrāfijas vērtēs četrās kategorijās:

1. Slīteres nacionālā parka ainavas — jūra,

piekraste, meži, purvs, ciemi.

2. Cilvēki Šlīterē — dabas sargi, zvejnieki,

vietējie iedzīvotāji, ceļotāji u.c.

3. Šlīteres flora — augi, sūnas, ķērpji,

sēnes.

4. Šlīteres dzīvnieki — kukaiņi, abinieki,

rāpuļi, zivis, putni un zvēri.

Fotokonkurss!Fotokonkurss!

Katrs dalībnieks var iesniegt piecas

30x40 cm fotogrāfijas. Darbi jāiesniedz līdz

7. X Latvijas Dabas muzejā Rīgā, K. Barona

ielā 4, vai Dabas aizsardzības pārvaldes

Kurzemes reģionālās administrācijas

birojā — Dundagas novada «Šlīteres mež-

niecībā», vai jāsūta pa pastu uz žurnāla

«Vides Vēstis» redakciju Rīgā, Ausekļa ielā

1-1, LV-1010, ar norādi «Fotokonkurss»

(pasta zīmogs 5. X).

Oktobra nogalē Latvijas Dabas muzejā

fotoizstādi atklās un labākos fotogrāfiju

autorus apbalvos, bet centrālais notikums

būs katras kategorijas uzvarētāju sav-

starpējā sacensība jeb «Milžu cīņa», proti,

skat ī tāju balsojumā noteiks, kuras

fotogrāfijas autors iegūs lielo balvu.

Fotoizstādi varēs aplūkot līdz 2013. gada

beigām.Sīkāk par konkursu nolikumā:

www.daba.gov.lv

Slīteres Nacionālā Parka Ziņas «Slīterei — 90!»

Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālā administrācija

Šlīteres mežniecība, Dundagas novads, LV–3270

Tel. 6328600

kurzeme@daba.gov.lv, www.daba.gov.lv

Redaktors: Alnis Auziņš, dizains un druka: La Vision, © Dabas aizsardzības pārvalde, 2013

Bilžu mīkla «Slīteres brīnumi»

Galvenā balva — Ls 300 vērta dāvanu karte pirkumam «Baltijas fotoservisā».

Atbildes bilžu mīklai: Sāmsalas dižpīle, smilšu krupis, gludenā čūska, parastā zalktene, lielais dižkoksngrauzis, Šlīteres bāka