LATVIJAS AGRONOMUS BIEDRĪBAS BIĻETENS Nr. 202016. gada rudens

LATVIJAS AGRONOMU BIEDRĪBAS 26. KONGRESS – KOPSAPULCE

2016. gada 5. jūlijā PRIEKUĻOS

No 22 Latvijas Agronomu biedrības (LAB) nodaļām kongresā – kopsapulcē bija pārstāvētas 15 nodaļas.Kongresu atklāja LAB viceprezidente Dzidra Kreišmane, viņa aicināja ar klusuma brīdi pieminēt laikā pēc iepriekšējā kongresa mūžībā aizgājušos LAB biedrus.

Kongresa dalībnieki par sanāksmes vadītāju ievēlēja Dzidru Kreišmani un apstiprināja šādu kopsapulces darba kārtību:

1. Atskaite par LAB darbību laika periodā no 2014. gada jūlija līdz 2016. gada jūlijam. Ziņo viceprezidents Valdis Dzenis.2. LAB revidentes Ivetas Gūtmanes ziņojums.3. LAB Goda biedra nosaukuma piešķiršana.4. Par izmaiņām LAB Statūtos.5. LAB valdes, revidenta un prezidenta vēlēšanas.

Pirms LAB viceprezidenta Valda Dzeņa ziņojuma Dzidra Kreišmane izsniedza LAB biedra kartes un nozīmītes jaunajiem LAB biedriem.

1.Valdis Dzenis ziņoja par LAB darbību laika periodā no 2014. gada jūlija līdz

2016. gada jūlijam.Latvijas Agronomu biedrība apvieno 612 biedrus. Visvairāk LAB biedru ir

Dobeles,Valmieras, Balvu nodaļās. Situācija laukos mainās. Pēdējos gados samazinājies agronomu skaits kurus sagatavo

LLU. Darbu agronomiem pārsvarā nodrošina Valsts iestādes, lielās saimniecības un firmas, kas tirgo minerālmēslus un augu aizsardzības līdzekļus. Agronomu darbs kļūst aizvien sarežģītāks, strauji mainās minerālmēslu sortiments, augu aizsardzības līdzekļi, tehnoloģijas. Agronomiem nepārtraukti jāmācās.

Biedrībai neveicas ar īpašuma Burtniekos apsaimniekošanu. Nav panākts, ka nomnieks regulāri norēķinātos par zemes nomu. Arī zemes izmantošana neatbilst mūsu prasībām.

Biedrība cenšas sadarboties ar Zemkopības Ministriju, LOSP, zinātniekiem un citām organizācijām, kuras saistītas ar lauksaimniecību.

Biedrības valde strādā, realizējot izstrādāto darbības plānu. Tas pamatā tiek izpildīts. Galvenie pasākumi - reģionālās agronomu sanāksmes, zinātniski praktiskā konference kopā ar LLU, Agronomu dzimtu saiets, LAB stipendija studentiem un citi pasākumi. Tiek izdots agronomu biedrības biļetens un žurnāls „Zeme un Tauta”.

2.Revidente Iveta Gūtmane nolasa ziņojumu (pievienots protokolam ). Kongresa dalībnieki

balsojot ziņojumu apstiprina.

3.Sanāksmes vadītāja Dzidra Kreišmane aicināja kongresa dalībniekus LAB Goda biedra

nosaukumu piešķirt šādiem LAB nodaļu un valdes ieteiktajiem LAB biedriem: Birutai Ķeberei, Valdim Upītim, Arnoldam Milleram, Antonam Ružam, Andrim Lejiņam, Veldzei Sproģei un Imantam Kārkliņam.

Kongresa dalībnieki balsojot nolēma LAB Goda biedra nosaukumu piešķirt Birutai Ķeberei, Valdim Upītim, Arnoldam Milleram, Antonam Ružam, Andrim Lejiņam, Veldzei Sproģei un Imantam Kārkliņam.

Dzidra Kreišmane klātesošajiem jaunajiem Goda biedriem pasniedza LAB Atzinības rakstus un Goda biedra nozīmītes.

4.Dzidra Kreišmane iepazīstināja kongresa dalībniekus ar valdes ierosinātajām izmaiņām

dažos LAB Statūtu punktos.Kopsapulces dalībnieki izteica savas domas par ierosinātajām izmaiņām.Andrejs Lucāns aicināja paplašināt biedrības mērķus un biedrībai vairāk iesaistīties valsts

lauksaimniecības politikas veidošanā.Andris Siliņš uzskatīja, ka lauksaimniecības politikas veidošana ir mūsu biedrības biedru

– LR Saeimas deputātu pienākums.Debašu rezultātā kopsapulce nolēma par izmainām Statūtu otrajā, septītajā un astotajā

punktā. Balsojot 48 klātesošajiem „par”, „pret”- nav, „atturoties - „2” – kopsapulce

apstiprināja izmaiņas LAB Statūtos. ( LAB Statūti pievienoti kongresa – kopsapulces protokolam un ievietoti LAB mājas lapā „ agronomi.lv”).

5.Valdis Dzenis ierosināja par LAB revidenti atkārtoti ievēlēt Ivetu Gutmani. Kongresa –

kopsapulces dalībnieki vienbalsīgi par LAB revidenti ievēlēja Ivetu Gūtmani.

Dzidra Kreišmane nosauca LAB nodaļu un valdes izvirzītos kandidātus jaunajai LAB valdei: Laima Beroza, Agrita Bite, Aivars Broks, Vita Cielava, Valdis Dzenis, Aldis Jansons, Arnolds Jātnieks, Imants Kārkliņš, Elīna Krondorfa, Rihards Krastiņš, Dzidra Kreišmane, Gints Lanka, Anita Lešinska, Māra Mežale un Ārija Romanovska.

Kopsapulces dalībnieki izvēlējās balsot par visu sarakstu kopumā. Ar balsu vairākumu (par – 47, pret – 1, atturas – 2) ievēleja LAB valdi šādā sastāvā: Laima Beroza, Agrita Bite, Aivars Broks, Vita Cielava, Valdis Dzenis, Aldis Jansons, Arnolds Jātnieks, Imants Kārkliņš, Elīna Krondorfa, Rihards Krastiņš, Dzidra Kreišmane, Gints Lanka, Anita Lešinska, Māra Mežale, Ārija Romanovska

Par LAB prezidenta – valdes priekšsēdētāja amata kandidātiem tiek izvirzīti Aldis Jansons un Valdis Dzenis.

Aldis Jansons savu kandidatūru atsauca.

Kongresa – kopsapulces dalībnieki par Latvijas Agronomu biedrības prezidentu – valdes priekšsēdētāju vienbalsīgi ievēlēja Valdi Dzeni.

Valdis Dzenis pateicās kongresa dalībniekiem par izrādīto uzticību un pakavējās pie jautājumiem, kas vēl būtu jādara, lai aktivizētu biedrības darbu:

1.Biedrībai jāizvēlas 4-5 galvenie jautājumi, pie kuru realizācijas jāstrādā visos pārvaldes līmeņos. Domāju, ka agronomiem joprojām galvenais ir zemes izmantošana, auglība, meliorācijas sistēmas. Jāpiedalās zināšanu nodošanā lauksaimniekiem, izmantojot video iekārtu radītās iespējas.

2.Jāsakārto jautājumi par LAB īpašuma izmantošanu Burtniekos. Par šiem jautājumiem varētu uzņemties atbildību Aldis Jansons.

2

3. LAB darbība vairāk jāatspoguļo masu informācijas līdzekļos.Pēdējais laiks pievērst uzmanību agronomu darba apstākļiem un atalgojumam.

Nedrīkstam aizmirst vecos agronomus, kuriem nepieciešama palīdzība.Ceru uz sadarbību ar agronomiem, lai celtu agronomu biedrības prestižu un godam varētu

veikt uzticētos pienākumus. Jācenšas Latvijas Agronomu biedrībā iesaistīt jaunus agronomus, kas sekmētu biedrības darbību un neļautu tai ieslīgt rutīnā un kuri varētu veidoties par nākamajiem biedrības vadītājiem.

LATVIJAS AGRONOMU BIEDRĪBAS VALDES SĒDĒS IZSKATĪTIE JAUTĀJUMI

2016. gada 15. aprīlī LAB valde uzdod Aivaram Brokam līdz kongresam precizēt visus valdes sēdē apskatītos neskaidros jautājumus par LAB īpašumu „Burtniekos”.

Valde nolemj LAB „Jāņa Ausekļa” balvu piešķirt LLU LF 2 kursa studentam Jānim Kaņepam un finansiāli atbalstīt LLU LF studentu pašpārvaldes organizētās „Agronomu dienas”.

LAB ceļojošo balvu „Zelta Vārpa” šī gada laureātam Rihardam Krastiņam nolemj pasniegt 28 maijā Tērvetē – „Traktordienu” atklāšanas laikā.

2016. gada 28.maijā sēde notiek Tērvetē. Valdē izskata biedrības nodaļu priekšlikumus par LAB Goda biedra nosaukuma piešķiršanu un apspriež nepieciešamās izmaiņas LAB Statūtos.

Valde nolemj atbalstīt Birutas Jansones dalību NJF rīkotajā seminārā par daudzgadīgo zālāju sēklaudzēšanu šī gada jūnijā Norvēģijā un finansiāli atbalstīt bijušā LAB prezidenta Māra Grīnvalda kapa vietas noformēšanu un pieminekļa uzstādīšanu.

2016. gada 5.jūlijā valdes sēde notiek Priekuļos. Valde atbalsta LAB prezidenta – valdes priekšsēdētāja Valda Dzeņa priekšlikumu un par LAB viceprezidentiem /valdes priekšsēdētāja vietniekiem/ ievēl – Aldi Jansonu, Arnoldu Jātnieku, Dzidru Kreišmani un Anitu Lešinsku.

2016. gada 24. augustā valde, atbilstoši Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra aizrādījumiem, precizē 26. kongresā veiktās izmaiņas LAB Statūtu tekstā.

Valdis Dzenis konkretizē klātesošo valdes locekļu atbildības jomas: Dz. Kreišmanei turpināt atbildēt par LAB sadarbību ar zinātniekiem un lauksaimnieciskās izglītības jautājumiem, G. Lankam – nodrošināt sadarbību ar Zemkopības Ministriju, R. Krastiņam uzticēt LAB attīstības un stratēģijas jautājumus un sadarbību ar kaimiņu valstu agronomu biedrībām, A. Jansonam - LAB zemes īpašuma Burtnirkos apsaimniekošanas jautājumus.

Latgales pārstāvjiem valdē- Ā. Romanovskai un I. Kārkliņam novēl sekmīgi turpināt aktivizēt LAB darbību Latgalē, A. Biti un V. Cielavu aicina uzturēt LAB aktivitāti Kurzemes nodaļās un veicināt sadarbību un koordināciju ar Latvijas Mazpulku.

V. Dzenis pirms šī gada aktivitāšu precizēšanas un 2017. gada aktivitāšu plānošanas iesaka visiem iepazīties ar Latvijas Agronomu biedrības 1935. gada pārskatu.

Grāmatvede J. Dzērviņa apsveic jauno valdi un atgādina, ka visi izdevumu dokumenti – čeki un rēķini jāiesniedz laicīgi. Iesaka meklēt idejas, lai sagatavotu projektus ES līdzekļu piesaistīšanai.

VALDE nolemj atbalstīt Latvijas Jauno Zemnieku kluba projektu- „ Lauku jauniešu izaugsmes forums „SOLIS – 2016”, kas notiks no 2016. gada 28.oktobra līdz 30. oktobrim Iecavā.

2016. gada 21. septembra valdes sēdē piedalās pārstāvji no „Latvijas Jauno Zemnieku kluba. Kluba vadītāja Agnese Gilnere valdi iepazīstina ar Kluba organizētā foruma „SOLIS 2016” plānoto norisi un tā mērķi – iedrošināt jauniešus uzsākt uzņēmējdarbību lauku apvidos. Forums

3

notiks Iecavā no 28. līdz 30. oktobrim. A.Gilnere aicina LAB pārstāvjus piedalīties forumā kā lektorus.

Dz. Kreišmane iesaka klubam sadarboties ar LLU LF studentu pašpārvaldi. V. Dzenis apsola LAB lektora līdzdalību forumā.

V. Dzenis uzskata, ka nākamajos gados no LAB plašajām darbības jomām jāizvēlas svarīgākās, kurās darboties aktīvāk. Kā galvenos jautājumus uzskata : zemes izmantošanu, meliorāciju, augsnes auglības saglabāšanu un paaugstināšanu, agronomisko atziņu ieviešanu un dažāda veida atbalstu LAB biedriem.

Latvijā notiek daudz un dažādi ar lauksaimniecību saistīti pasākumi. Kā brīvu nišu V. Dzenis redz vides video filmu veidošanu- „video izglītību.” Dz. Kreišmane atzinīgi novērtē priekšlikumu. Šādas filmas varētu izmantot lekcijās gan studentiem, gan visiem lauksaimniekiem.

Valde atbalsta V, Dzeņa ierosinājumu – lai biedrība darbotos aktīvāk, radīt biedrības izpilddirektora amatu. Valdes locekļiem uzdevums šo ierosinājumu pārdomāt un precizēt izpilddirektora pienākumus.

LAB Goda biedra nosaukumu iegūst cienījami agronomi

Latvijas Agronomu biedrības 26.kongresā-kopsapulcē LAB Goda biedra nosaukumu ieguva septiņi cienījami agronomi-Biruta Ķebere, Valdis Upītis, Arnolds Millers, Antons Ruža, Andris Lejiņš, Veldze Sproģe un Imants Kārkliņš .

Pēc LAB Rīgas pilsētas nodaļas lūguma Goda biedra nosaukumu kongresā piešķīra nodaļas cienījamajiem agronomiem- Birutai Ķeberei, Valdim Upītim un Arnoldam Milleram, kuri neskatoties uz ievērojamo vecumu un mūžā paveikto, aktīvi piedalījušies arī biedrības darbā.

Biruta Ķebere, dzimusi 1926.gadā. LLA Agronomijas fakultāti beigusi 1951.gadā. Strādājusi Cēsu rajona padomju saimniecībā „Kudums” par agronomi un direktori, Tukuma rajona padomju saimniecībā „Sēme” par galveno agronomi, Latvijas Lauksaimniecības ministrijas Galvenajā sovhozu pārvaldē par galveno inspektori zemkopībā, vēlāk par galveno speciālisti sēklkopībā, Lauksaimniecības ministrijas Galvenajā Zemkopības pārvaldē par galveno agronomi graudaugu un pākšaugu sēklkopībā. Pateicoties viņas neatlaidīgajam darbam, sēklkopība Latvijā ir labi nostādīta. Bez tam B.Ķebere ir piedalījusies visu kolhozu un valsts saimniecību pastāvēšanas laikā organizēto republikas aršanas sacensību organizēšanā un pildījusi sacensību galvenā sekretāra pienākumus.B.Ķebere vienmēr aktīvi iesaistījusies LAB dzīvē. Ilgus gadus pašaizliedzīgi kopusi ievērojamā agronoma Bisenieka pieminekli, un pildījusi LAB Rīgas pilsētas nodaļas kasieres pienākumus.

Valdis Upītis, dzimis 1925.gadā, LLA Agronomijas fakultāti beidzis 1950.gadā, 1992.gadā viņam piešķirts bioloģijas habilitētā doktora zinātniskais grāds. Visu darba mūžu V.Upītis nostrādājis ZA sistēmā. No 1967. līdz 1993. gadam bijis ZA Bioloģijas institūta Augsnes zinību bioķīmijas un mikroelementu laboratorijas vadītājs. Sarakstījis 150 publikācijas, t.sk. divas monogrāfijas. Piedalījies 3 starptautiskos simpozijos par mikroelementu problēmām. Bija atbildīgais redaktors un sastādītājs grāmatām par prof. P.Rizgu, prof. K.Bambergu, prof. J.Peivi un no 1968.gada līdz 1990.gadam izdevumam „ Mikroelementi PSRS”. V.Upītis vienmēr aktīvi piedalījies LAB Rīgas pilsētas nodaļas darbā.

Arnolds Millers, dzimis 1922.gadā, LLA Agronomijas fakultāti ar izcilību beidzis 1950.gadā. Ieguvis bioloģijas zinātņu doktora grādu, docenta un LZA emerētā zinātnieka nosaukumu. Strādājis LLA Augu fizioloģijas katedrā, Varakļānu MTS, Sausnējas MTS, Bulduru Dārzkopības tehnikumā, Augsnes zinību un Zemkopības institūta Eksperimentālā palīgsaimniecībā „Skangaļi”. Viņa vadībā tika uzbūvēta speciāla laboratorija - pirmā Latvijā, kurā uzsāka pētījumus ar lauksaimniecībā nozīmīgiem radioaktīviem elementiem. 1964.gadā viņu pārcēla darbā uz ZA Bioloģijas institūtu, kur viņš sāka pētījumus par jonizējošā starojuma

4

ietekmi uz dzīviem organismiem. Pēc viņa ieteikumiem Salaspils Botāniskajā dārzā uzbūvēja gamma lauku un Salaspils Atomreaktorā speciālo ātro neitronu kanālu radiobioloģiskiem pētījumiem. Viņa vadībā tika pētīta sēklu apstarošana ar gamma stariem un pētīti paņēmieni un līdzekļi kā dzīvajos organismos mazināt jonizējošās radiācijas kaitīgo ietekmi. Līdztekus zinātniskajam darbam A.Millers no 1961.līdz 1997.gadam lasa lekcijas un vada diplomdarbus nākamajiem speciālistiem radiobioloģijā LVU Bioloģijas fakultātē. Viņa darba rezultāti publicēti 75 zinātniskās publikācijās, saņēmis 4 autorapliecības, izdevis 2 mācību grāmatas, publicējis vairāk nekā 50 populārzinātniskus rakstus. Neskatoties uz ievērojamo vecumu, A. Millers aktīvi piedalās LAB Rīgas pilsētas nodaļas darbā.

Pēc LAB Latvijas Lauksaimniecības universitātes nodaļas ierosinājuma LAB Goda biedra nosaukumu kongresā piešķīra profesoram Lauksaimniecības nozares Augkopības apakšnozarē, lauksaimniecības habilitētajam doktoram Antonam Ružam

Antons Ruža, dzimis 1938.gadā, LLA beidzis 1969.gadā. LLU profesora un zinātnieka mūžs ir veltīts pētījumiem dažādās augkopības jomās. Graudkopībā – dažādu labību sugu un šķirņu ražas un tās kvalitātes veidošanās procesa optimizācijas, agroekoloģisko faktoru, ražības un graudu kvalitātes rādītāju savstarpējās sakarības jautājumiem. Sēklu kvalitātes rādītāju izpētei dažādu audzēšanas un uzglabāšanas apstākļu ietekmē. Minimālās augsnes apstrādes ietekmes pētījumiem uz augsnes auglības saglabāšanu, kaitīgo organismu attīstību un izplatību, ražu un tās kvalitāti bezmaiņas sējumos. Pamatojoties uz zinātnisko pētījumu rezultātiem, izstrādāti un ieviesti praksē dažādi normatīvie dokumenti, valsts standarti un vadlīnijas, kā arī izstrādāti zinātniskie pamatojumi LV Ministru kabineta lēmumu pamatojumam ES. Pēdējo 10 gadu laikā profesors ir vadījis šādas Valsts Pētījumu Programmas:1. Nr. 2014.10-4/VPP-7/5 (VP30) Lauksaimniecības resursi ilgtspējīgai kvalitatīvas un veselīgas

pārtikas ražošanai Latvijā (AgroBioRes)” Projekts Nr. 1 Augsnes ilgtspējīga izmantošana un mēslošanas risku mazināšana (AUGSNE) 2014-2017.  

2. „Vietējo resursu (zemes dzīļu, meža, pārtikas un transporta) ilgtspējīga izmantošana - jauni produkti un tehnoloģijas (NatRes)” (2010.-2014.) projekts Nr. 3 „Vietējo lauksaimniecības resursu ilgtspējīga izmantošana paaugstinātas uzturvērtības pārtikas produktu izstrādei (PĀRTIKA)”. Apakšprojekts 3.1. „Augsnes kā galvenā resursa ilgtspējīga izmantošana drošu un kvalitatīvu pārtikas un  lopbarības izejvielu ieguvei no plašāk audzētajām laukaugu sugām” (2010 – 1014), vadītājs.

3. Programma VNPP 04-2. Nepiesārņota un augstvērtīga pārtika. Kvalitātes kritēriji un konkurētspēja. 1997.-1999. Sadaļas vadītājs.Vadījis 6 Latvijas zinātņu padomes (LZP) projektus, 16 Zemkopības ministrijas (ZM)

pasūtītos projektus un 8 LLKC un citus projektus. Profesors ir bijis līdzautors 3 monogrāfiju un 22 grāmatu un brošūru sagatavošanā, izstrādājis

31 normatīvie dokumentu un standartus, ir sagatavoti 188 raksti zinātniskos izdevumos, 54 konferenču materiāli (referātu kopsavilkumi), 82 raksti periodiskajos izdevumos, 19 cita veida publikācijas un 6 metodiskie līdzekļi.

Profesors ir bijis 2, bet šobrīd ir 2 promocijas darbu vadītājs, 3 promocijas darbu recenzents, ir vadīti un aizstāvēti 16 maģistra un 111 diplomdarbi un bakalaura darbi.

Ir bijis LV Nacionālās augu šķirņu padomes priekšsēdētāja vietnieks (1993 – 1998) un priekšsēdētājs (no 1998.–2005. g.), LV Nacionālās augu šķirņu padomes Graudaugu un pākšaugu ekspertu komisijas vadītājs (1993 – 2005), vairāku ZM komisiju loceklis, kā arī darbojies daudzās citās ekspertu komisijās un padomēs.

Profesors A. Ruža ir saņēmis vairākus Valsts, tās institūciju un LLU apbalvojumus, tai skaitā IV šķiras Triju Zvaigžņu ordenis – ordeņa virsnieks (1998); konkursa „Sējējs 96” laureāts; ZM Zelta medaļa „Par centību” (1998); Latvijas Zinātņu akadēmijas Paula Lejiņa balva (2009); Latvijas Republikas Ministru kabineta Atzinības raksts (2013); LLU Atzinības raksts - LLU emblēmas zelta zīme (2013).

5

Pēc LAB Aizkraukles nodaļas ierosinājuma kongresā Goda biedra nosaukumu piešķīra emeritētajam zinātniekam Andrim Lejiņam.

Andris Lejiņš, dzimis 1935. gadā Ventspilī. Latvijas Lauksaimniecības Akadēmiju beidzis 1958. gadā kā mācīts agronoms. Pēc tam mācījies LLA aspirantūrā zemkopības specialitātē. Ieguvis lauksaimniecības zinātņu kandidāta grādu. Kopš 1958. gada līdz pat aiziešanai pensijā strādājis Zemkopības institūtā.

Savā zinātniskās darbības laikā pievērsies nezāļu apkarošanai un dažādu herbicīdu pārbaudei kultūraugiem. Uzrakstījis 172 publikācijas, tai skaitā astoņos starptautiskos žurnālos. No 1981. gada līdz 2002. gadam vadīja institūta laukkopības nodaļu. A. Lejiņš aktīvi iesaistījās arāju apmācībā un aršanas sacensību tiesāšanā republikāniskajās, PSRS un SEP valstu sacensībās. Piedalījies Pasaules dabas aizsardzības un augu aizsardzības kongresu darbā.

No 2005. gada A. Lejiņš ieguvis valsts emeritētā zinātnieka nosaukumu. Arī šobrīd viņš aktīvi interesējas par norisēm lauksaimniecībā un Latvijas zinātnē, neliedz padomu augu aizsardzības jautājumos jaunajiem speciālistiem un zemkopjiem un ar aizrautību dalās mūža garumā uzkrātajā pieredzē.

Pēc LAB Cēsu nodaļas lūguma kongresā Goda biedra nosaukumu piešķīra agronomei Veldzei Sproģei.

Veldze Sproģe dzimusi 1944.gada 16.aprīlī. Mācījusies Saulaines lauksaimniecības tehnikumā un Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Pēc akadēmijas beigšanas strādā Beibežu Meliorācijas stacijā, Baltijas Mašīnu izmēģinājumu stacijā, bet no 1982.gada līdz 1999.gadam strādā par Cēsu rajona galveno agronomi. 1999.gadā Veldze izveido savu zemnieku saimniecību „Saulstari”.

Atjaunojoties Latvijas Agronomu biedrībai Veldze aktīvi iesaistās tās darbā, līdz 2014.gadam ir LAB Valdes locekle. Atmodas sākumā 1989.gadā viņa organizē agronoma Kārļa Ulmaņa piemiņas vietas izveidošanu Priekuļu pagastā birzītē, kur Cēsu agronomu nodaļa uzstāda piemiņas akmeni. Katru gadu agronoma K.Ulmaņa dzimšanas dienā 4.septembrī pie piemiņas akmens notiek piemiņas brīdis.

Par sabiedriskam darbam veltīto laiku un ielikto enerģiju V.Sproģe ir saņēmusi pagodinājumus. Par aktīvu darbību un agronomu profesijas spodrināšanu 1996.gadā viņa saņēmusi prestižo Latvijas Agronomu biedrības balvu „Zelta vārpa”, 2002.gadā ieguvusi nomināciju „Gada cilvēks”, konkursā, kuru organizē Cēsu novada laikraksts „Druva”. Lauksaimniecības ministrija 2011.gadā novērtējusi V.Sproģes ieguldījumu lauksaimniecībā apbalvojot viņu ar „Atzinības rakstu”.

Pēc LAB Balvu nodaļas lūguma kongresā Goda biedra nosaukumu piešķīra agronomam Imantam Kārkliņam.

Imants Kārkliņš dzimis 1947.gada 31.janvārī. Beidzis Balvu vidusskolu un 1970.gadā LLA Agronomijas fakultāti. Pēc diploma saņemšanas strādā Balvu rajonā par augu aizsardzības agronomu, pēc tam par Valsts augu aizsardzības dienesta Vidusdaugavas reģionālās nodaļas inspektoru. Vada LAB Balvu nodaļu, ir viens no aktīvākajiem LAB Valdes locekļiem. Organizē zemniekiem izglītojošus seminārus, lauku dienas, ekskursijas un citus pasākumus.

Par Imanta Kārkliņu, lūdzot viņam piešķirt Godabiedra nosaukumu, agronome Regīna Brokāne rakstīja: „Imants Kārkliņš ir labi pazīstams agronoms ne tikai Latgalē, bet visā Latvijā. Imantam ir savs redzējums kā vajadzētu virzīt lauku attīstības lietas. Un jāsaka, ka rezultāti būtu daudz labāki, ja viņa redzējums būtu realizēts praktiskajā ražošanā. Tomēr neskatoties uz visādām politiskajām manipulācijām valstī, Imants ar savu pāŗliecību ir devis ieguldījumu lauksaimniecībā. Viņš neatlaidīgi risinājis daudzus jautājumus, kuri nebija paredzēti veikt tiešajā darbā un nebija paredzēts dienesta instrukcijās. Viņa darbs ir devis apbrīnojamus rezultātus, par ko var priecāties. Kā viens no piemēriem ir tā saucamās „Lauku dienas”, kuru pirmsākumi bija

6

tieši bijušajā Balvu rajonā pirms vairāk kā 25 gadiem. Viņš prata tās padarīt interesantas un saistošas zemniekiem, auku speciālistiem, zinātniekiem, firmu vadītājiem, žurnālistiem, kultūras un pašvaldības darbiniekiem, politiķiem. ”Lauku dienās” ikviens varēja redzēt un iepazīties ar problēmām ar ko jāsaskaras lauku cilvēkiem un kā tās risināt tādās lauksaimniecības nozarēs kā laukkopība, lopkopība augļkopība, dārzeņkopība un pārstrāde. Ražotāji dalījās pieredzē, mācījās viens no otra.

Imants organizē arī pieredzes braucienus ārpus bijušā rajona robežām Latvijā, kā arī uz ārzemēm. Tā var iegūt pieredzi, ko ieviest savās saimniecībās. Tā tiek ieinteresēti gan jaunie, gan pieredzējušie saimnieki domāt, strādāt, pilnveidot savu ražošanu, lai nākotnē gūtu atzīstamus finansiālus rādītājus.

Imants atsaucīgi dalās ar savu pieredzi un zināšanām ar ikvienu, kurš grib iegūt jaunas atziņas un saņemt konsultācijas par neskaidriem jautājumiem. Viņam ir ļoti plašs agronoma zināšanu apjoms”.

ZĀLAUGU SĒKLAUDZĒTĀJU SEMINĀRS NORVĒĢIJĀ(20.06. – 22.06.2016.)

16. Ziemeļvalstu zālāju sēklu ražošanas seminārs notika Grimstadā un Vestfordā no 20. līdz 22. jūnijam. To organizēja Ziemeļvalstu Lauksaimniecības Zinātnieku asociācija (NJF), kurai ir ilgstošas tradīcijas, kas aizsākušās 1964.gadā Dānijā, kur notika pirmais seminārs. Semināri turpinās joprojām starp Norvēģijas, Zviedrijas, Dānijas un Somijas valstīm. Pēdējos gados šai asociācijā iekļāvušies arī Baltijas valstu zinātnieki. Semināru mērķis ir veicināt komunikāciju starp aktīviem zālāju sēklu ražotājiem un zinātniekiem, dalīties pieredzē, iepazīties ar katras valsts iespējām un pētījumiem.Seminārā piedalījās 7 Dānijas zinātnieki, 3 zālāju speciālisti no Igaunijas, 4 no Somijas, 6 no Zviedrijas, bet viskuplākais skaits- 24 bija paši norvēģi. No Latvijas piedalījās gan zinātnieki(B. Jansone un S. Rancāne), gan aktīvi lielākie jaunie zālāju sēklaudzētāji: Mārtiņš Flaksis un Silvija Rozenberga no Z/S Krastmaļi un Jānis Kleins no Z/S Ķiveļi.Semināra programmā tika iekļautas 28 mutiskās un 7 stenda referātu prezentācijas, kas bija

sadalītas 5 sekcijās:1.Augu selekcija un šķirņu salīdzinājumi;

2.Augu aizsardzība;

3.Jaunās tehnoloģijas;

4.Derīgie un kaitīgie insekti āboliņa sēklaudzēšanā;

5.Sēklu ražošanas menedžments.

Ziņojumi un stenda referāti sakopoti kopsavilkumā “Book of Abstracts for the

16th Nordic herbage seed production seminar”, bet referātu pilns teksts publicēts rakstu krājumā “Proceedings of the 16th Nordic herbage seed production seminar”. Semināra laikā bija ieplānota arī izmēģinājuma lauciņu apskate NIBIO un viesošanās zālāju sēklaudzēšanas saimniecībās pie zemniekiem. NIBIO - Bioekonomisko pētījumu institūts Norvēģijā, kas nodibināts tikai

7

2015.gadā, apvienojot vairākus radniecīgus institūtus (līdzīgi kā mums). Institūtā iekļauti pētījumi par augiem un pārtikas ražošanu, dabas un klimata ietekmi, zemes izmantošanu, kā arī ģenētisko resursu, mežu, rūpnieciskās un sociālās ekonomikas pētījumi, plānošana un statistika. Institūts ir administratīva Lauksaimniecības un pārtikas ministrijas aģentūra. NIBIO nodarbina vairāk kā 700 strādājošo, viņu sastāvs ir internaciāls. Institūta zinātnieki piedalās apmēram 30 starptautiskos projektos. Koordinē dažādus projektus Ķīnā, Indijā, Āzijā.

Semināru organizēšanu un dažādus zinātniskus projektus atbalsta arī Norvēģijas Sēklaudzētāju asociācija, kurā ir 450 biedri. Norvēģijā visi sēklaudzētāji ir asociācijas biedri. Zālāju sēklu lauku kopējā platība ir 3900 ha, no tiem 250 ha ir bioloģiskie sēklu audzēšanas lauki. Galvenās zālaugu kultūras ir: timotiņš-45% no kopējās platības, pļavas auzene-15% un sarkanais āboliņš - 15%. Nelielās platībās audzē arī kamolzāli, pļavas skareni, sarkano auzeni, aitu auzeni, miežabrāli, ganību aireni un balto āboliņu.

Seminārs notika gan angļu, gan norvēģu valodā, tādēļ brīžiem bija vajadzīga tulkošana. Pirmajā semināra dienā noklausījāmies vairākus interesantus referātus, gan par āboliņiem, gan stiebrzālēm. Interesanti likās viņu pētījumi par sarkanā tetraploīdā āboliņa sēklu ražu, atkarībā no to iegūšanas veida (apstrādāts ar kolhicīnu vai krustots). Augstākas sēklu veidošanās spējas ir krustotiem augiem, salīdzinot ar kolhicinētiem. Tas zināmā mērā sakrīt arī ar mūsu atzinumiem, ko veicam kopā ar Bioloģijas institūta ģenētikas laboratorijas speciālistiem, kur ar kolhicīnu apstrādātie augi gan izrāda dažādas kroplības pazīmes, gan galviņās mēdz nemaz neveidoties sēklas, tās skaisti zied, bet ir tukšas. Norvēģijas NIBIO zinātnieku pētījumā parādīts, ka tebraploīdo sarkanā āboliņa šķirņu sēklu raža ir tikai 60% no diploīdo ražas, kamēr Zviedrijā tas ir ap 75%.

Pirmajā sekcijā prezentējām mūsu stenda referātu. Interese bija liela, jo vairāk neviena ziņojuma par lucernu nebija, ziemeļvalstīs šī kultūra nav populāra ziemcietības dēļ. Taču Latvijā tā aug labi un izbrīnu klausītājos radīja tas, ka mūsu izmēģinājumos iegūtas, gan augstas sausnas, gan labas sēklu ražas.Pārskatu par zālāju sēkaudzēšanas problēmām Latvijā sniedza arī Mārtiņš Flaksis.

Plašs ziņojumu un stenda referātu klāsts bija 2. sekcijā par augu aizsardzību, nezāļu apkarošanu dažādās stiebrzālēs. Norvēģijas un arī citu Ziemeļvalstu stiebrzāļu sēklu laukos liela problēma ir maura skarene, birztalu un purvu skarenes. Notiek plaši pētījumi par šo nezāļu bioloģiskajām īpašībām (ātraudzība, sakņu izvietojums) un dažādu herbicīdu izmantošanu.

Pļavas skarene Norvēģijā aizņem 150-200 ha, vidēji iegūst ap 390 kg/ha lielu sēklu ražu. Nezāles tajos sējumos apkaro ar Hussar, Boxer, Atlantis herbicīdiem, lietojot 100g/ha sējas gadā un 200g/ha novākšanas gadā. Sējas gadā miglo 2-3 reizes. Pirmo reizi, kad augi sasnieguši 2 cm garumu.

Stenda referātos no Somijas, Zviedrijas, Norvēģijas un Latvijas bija atspoguļoti netradicionāli pētījumi. Mums likās interesanti Zviedrijā veiktie novērojumi par sarkanā āboliņa sēklu zudumu novērtēšanu vākšanas laikā ar dažādiem kombainiem un arī kombainu braukšanas ātrumu (1- 3 km/h). Pētījumi veikti 2014.gadā veicot tiešo kombainēšanu pēc desikācijas ar reglonu un pēc dabiskās nogatavošanās. Visos laukos sēklu zudumi palielinājās līdz ar kombaina braukšanas ātruma palielināšanos. Lielākie un mazākie zudumi, palielinot braukšanas ātrumu no 1 līdz 3 km/h bija 83 un 20 kg/ha. Norvēģijā veiktos pētījumos parādīts, ka sējot virsaugu un zālāju sēklas vienu rindiņu izlaižot un ar zemākām izsējas normām 3kg/ha āboliņam un 5 kg/ha

8

pļavas auzenei iegūst lielāku sēklu ražu un ekonomisko efektu, bet timotiņam vērojamas tikai nelielas atšķirības starp sējas metodēm, sējot optimālu sēklu daudzumu 5-10 kg/ha.

Stenda referātos bija atspoguļoti arī pētījumi par augšanas regulatoru Cycocel 750 un Moddus M lietošanu stiebrzāļu sēklu laukos. Latvijā gan tos izmanto reti, tikai dažas zālāju sēklaudzēšanas saimniecības atsevišķos laukos.

3. sekcijā par jaunajām tehnoloģijām Dānijas universitātes speciālists iepazīstināja ar drona izmantošanu slāpekļa mēslojuma devu noteikšanai maksimālu sēklu ražu sasniegšanai. Tā ir ātrāka un precīzāka metode nekā traktoru ar uzstādītu sensoru lietošana. Tas tiešām ir jauns sasniegums un ieguvums gan zinātnē, gan ražošanā. Nākošās lekcijas un nodarbības notika NIBIO institūtā. Šī ir labākā vieta Norvēģijā gan klimata, gan augšņu ziņā. Te viss labi aug, tādēļ šai zonā audzē daudz kartupeļus, dārzeņus un arī zālāju sēklas.

4. sekcija bija veltīta derīgiem un kaitīgiem kukaiņiem āboliņa sēklu ražošanā. Sarkano āboliņu ir iecienījuši gan derīgie kukaiņi (kamenes, bites) , gan kaitīgie insekti (lapu, ziedu smecernieki). Smecernieki var samazināt sēklu ražu, tādēļ ar tiem cīnās izmantojot preperātus Fastac 50, Karate, Biscara. Taču insekticīdu lietošana samazina arī derīgo kukaiņu skaitu. Pētījumā 1,2,3,4,5 un 7 dienas pēc miglošanas novēroti 17-40% mazāk bišu un 20-26% mazāk kameņu uz miglotajiem lauciņiem salīdzinot ar nemiglotajiem. Tādēļ miglošana jāizdara pumpurošanās fāzē.Norvēģijā apputeksnēšanā piedalās liels skaits dažādu kameņu sugu, bet visplašāk izplatītās un aktīvākās ir kamenes Bombus terrestis, pie mums aktīvāk darbojas B. lapidarius, bet sastopamas arī B. terrestis u.c. Vēl sastopamas arī vientuļās bites (Megachilla) u.c. kukaiņi apputeksnētāji. NIBIO tiek veikti arī ekoloģiskie pētījumi. Kā tika uzsvērts referātā, arī Norvēģijā kameņu sugu populācija ir samazinājusies, tādēļ tagad intensīvi strādā pie bioloģisko aizsardzības preparātu izstrādes un samazinātu pesticīdu devu lietošanas.

5. sekcijā tika runāts par zālāju sēklu ražošanas tehnoloģiju elementiem: mēslošanas un augšanas regulatoriem. Timotiņš ir svarīgākā stiebrzāle Skandināvijas valstīs, tādēļ pie tā strādā kā Norvēģijā, tā Zviedrijā un Somijā. Zviedrijā pētījumi tiek veikti ar timotiņa mēslošanu organiskajā saimniekošanā, izmantojot slāpekļa mēslojumu Biofer. Augstākas sēklu ražas iegūtas to lietojot rudenī un nelielu daļu pavasarī, kopā izsējot 120kg/ha.

Somijā pēta mikroelementu Mn, Cu, Zn un augšanas regulatoru ietekmi uz timotiņa sēklu ražu kā arī pļavas auzenes sēklu ražu. Tiek salīdzinātas arī novākšanas metodes pļavas auzenei: tiešā kombainēšana un pļaušana vālā. Pļaujot vālā samazinās sēklu mitruma %, taču tas notiek ne vienmēr.

Somijas zinātnieki bija izanalizējuši arī timotiņa, pļavas auzenes un sarkanā āboliņa sēklu ražu konvencionālajā un bioloģiskajā saimniekošanas sistēmā pēc sēklu sertifikācijas datiem, iegūtiem no sēklaudzēšanas saimniecībām. Šie skaitļi (kg/ha) ir šādi:

Konvenciālā BioloģiskāTimotiņš 398 254Pļavas auzene 294 244Sarkanais āboliņš 171 132

Tāpat kā pie mums, arī Zviedrijā u.c. Skandināvu valstīs ir problēmas ar sarkanā āboliņa novākšanu: vai lietot reglonu, vai pļaut vālā, kādā fāzē to darīt, kā saglabāt dīdzību? Uz šiem jautājumiem visur cenšas meklēt atbildes veicot pētījumus, jo laika apstākļi visās šajās valstīs ir nepastāvīgi, un nav pārliecinošas atbildes, jo katrs gads ir atšķirīgs klimatisko apstākļu ziņā un ir stipri atkarīgs arī no audzējamās šķirnes. Normāli būtu: 45-55 dienas no optimālās apputeksnēšanās līdz sēkla ir pietiekami nogatavojusies, lai veiktu tiešo kombainēšanu. Norvēģu zinātnieku pētījumos apstiprinās mikroelementa B lietošanas efektivitāte uz nektāra saturu āboliņa ziedos, apputeksnēšanos un līdz ar to sēklu ražas un kvalitātes palielināšanos. 1,5 l/ha Bortrac deva 14% sēklu ražas pieaugumu un par 5% palielinājās dīgšanas kapacitāte.

9

Tikai viens referāts tika nolasīts par ganību aireni, tās mēslošanu ar N un augšanas regulatora lietošanu, kas dod sēklu ražas pieaugumu, jo arī šī suga Ziemeļvalstīs nav pietiekoši ziemcietīga, un tādēļ maz izmantota. Vairāk kā pusi no dienas veltījām, lai iepazītos ar sēklu ražošanas lauka izmēģinājumiem NIBIO. Tie ir ļoti plaši, labi un pārliecinoši iekārtoti. Visi eksperimenti balstīti uz trīs galvenajām stiebrzāļu sugām: timotiņu, pļavas auzeni, sarkano auzeni. Pētījumi veikti ar dažādām slāpekļa mēslojuma devām, to lietošanas laiku un augšanas regulatoru Moddies un Trimaxx lietošanu. Redzējām arī jauno selekcijas līniju izmēģinājumus un to salīdzinājumus. Pārsteidza, ka bez augšanas regulatoriem nekas nenotiek. Tiek lietotas samērā augstas (150kg/ha) N devas.

Nozīmīga likās zālāju lauku appļaušana rudenī un arī mēslošana ar N, ko mums gan plaši nedara, bet būtu svarīgi to ievērot. Žēl, bet neredzējām nekādus izmēģinājumus ar sarkano āboliņu, vien papriecājamies par izolatoriem un āboliņiem zem tiem, kas bija ģenētisko resursu pavairošana izolētos apstākļos. Skaistie mauriņi un golfa zālāju izmēģinājumi mūs pārsteidza.Semināra noslēgumā viesojāmies pie dažādiem norvēģu zālāju sēklaudzētājiem, kuriem tas ir bizness. Bija gan skaisti, raženi stiebrzāļu lauki, gan ne visai. Sēklaudzētāji ievēro zinātnieku atziņas un visos laukos lieto augšanas regulatorus. Neskatoties uz to, ka iepriekšējā dienā lija visu laiku lietus, veldri nevienā sēklu

laukā neredzējām (Viņi no tās baidās, mēs domājam, ka veldre pēc ziedēšanas nav nekas slikts). Skatījāmies gan konvenciālos, gan bioloģiskos sēklu laukus. Redzējām arī āboliņa bioloģisko sēklu lauku, kurš nelikās sajūsminošs.Pārdomas un atziņas par semināruDažas lietas, kas būtu arī pie mums ņemamas vērā un stāstāmas sēklaudzētājiem un izmantojamas praksē:-sēklu lauku appļaušana rudenī, arī mēslošana ar N pareizā laikā;-samērīgu N devu lietošana, ja nepieciešams, arī augšanas regulatoru izmantošana;-herbicīdi īstā laikā, pareizā fāzē;-sajūsmināja brīnišķīgi iekārtotie maura zālienu demonstrējumi.Kas nepatika:Norvēģija visas valstī izaudzētās sēklas patērē savām vajadzībām, neko nepārdod projām, tādēļ likās arī nesaspringst par daudzām sēklu lauku prasībām:

-vienā saimniecībā 1 lauks bioloģiskais, visi citi konvenciālie (pie mums vairs tā nevar).

-sēklu lauku malas, ceļmalas neappļautas, redzējām skaistu pļavas auzenes lauku, bet lauka malās burtiski aug kamolzāle, timotiņš, nezāles.

-ne visai ievēro augu seku un laiku, kad ar attiecīgo kultūru var atgriezties tai pašā laukā, tas bija redzams.

10

Vērtīgs seminārs, lai pārliecinātos, ka citur ir labi un skaisti, bet arī pie mums ir lieliski, dažviet pat daudz labāk nekā citur, vienīgais jāprot saskatīt, būt pašpārliecinātiem, optimiskiem un patriotiskiem.

Pilnīgu publikāciju tekstu ieinteresētās personas var jautāt S. Rancānei vai B. Jansonei Skrīveros. Tas pieejams elektroniskā formātā.

KANĀDIEŠI CIEMOJAS SKRĪVEROS

Dr.agr. Biruta Jansone, Mg.agr. Sarmīte Rancāne, Dr.agr. Aldis Jansons

Septembra vidū, kad lielie ražas vākšanas darbi padarīti, Zemkopības institūta zālaugu selekcionāri gaidīja tālos ciemiņus no Kanādas. Pie mums ieradās mūsu sadarbības partneri, kuri Kanādā organizē vairāku mūsu institūtāizveidoto āboliņa un timotiņa šķirņuaudzēšanu, pavairošanu un tirdzniecību. Par savu vizītiviņi paziņoja laicīgi, tādēļ mēs rūpīgi izplānojām maršrutu, lai pēc iespējas lietderīgākizmantotu vizītei atvēlēto laiku un iespējami vairāk varētu parādīt mūsu ciemiņiem.

Laima Kott no Gvelfas universitātes un Robert Thom kompānijas ,,Parsons Seed’’ īpašnieks gan Latvijā, gan Skrīveros iepriekš bija ciemojušies vairākkārt, bet sēklaudzēšanas kompānijas ,,Moore Seeds” īpašnieks Raymond Walker gan Eiropā, gan Latvijā bija pirmoreizi, tādēl viņu interesēja viss, ar ko mēs bijām iecerējuši viņu iepazīstināt.Sākumā iepazīstinājām ar Zemkopības institūtu Skrīveros. Selekcijas grupas vadītāja Sarmīte Rancāne informēja par institūta darbības virzieniem, prezentēja kultūraugus, kuriem veicam šeit selekciju un sākotnējo sēklaudzēšanu,

akcentēja šī brīža selekcijas aktualitātes, kā arī iepazīstināja ar citām mūsu aktivitātēm. Parādījām arī mums pieejamās laboratorijas iekārtas un selekcijas izejmateriāla tīrāmās mašīnas. Interesi izraisīja mūsu demonstrētās sēklu žāvēšanas un šķirošanas iespējas. Parādījām savus izmēģinājumu lauciņus, izstāstījām, kā notiek šķirnes veidošanas darbs: sākot no nelielām kolekcijas audzētavām, hibridizācijas, atkārtotas izlases un ģimeņu izlasēm līdz jauno šķirņu novērtējumam konkursa šķirņu salīdzinājumos un beidzot ar šķirnes uzturēšanas un pavairošanas specifiku. Darbs ir ļoti specifisks, šķirnes izveidošana aizņem daudzus gadus un ļoti daudz visā procesā ir roku darba.

Mūsu maršrutam pieslēdzās arī SIA “Latvijas Šķirnes Sēklas” agronome un institūta pētniece Iveta Gūtmane. Viņa iepazīstināja ar izmēģinājumu, kur jaunās šķirnes tiek izmantotas ražošanā, iekļaujot tās augstražīgu daudzkomponemtu zālaugu maisījumu veidošanā priekš mūsu lopbarības ražotājiem.

Tālāk mūsu ceļš vijās uz Kokneses pusi, kopīgi apmeklējām Likteņdārzu, jo gribējās, lai tālie ciemiņi kaut nedaudz iepazīst latviešu tautas sarežģītos vēstures līkločus un iedziļinās mūsu likteņos. Patīkams un informatīvs bija arī brauciens ar Vikingu laivu pa Daugavu un appludinātajām teritorijām Pļaviņu HES celtniecības dēļ. Apmeklējām vienu no lielākajām zemnieku saimniecībām mūsu reģionā “Vecsiljāņi”. Tās īpašnieks Juris Sprukulis sīki izstāstīja par savu daudznozaru saimniecību, apskatījām slaucamo govju fermu, biogāzes ražotni, iespaidīgos kukurūzas laukus, kā arī siera ražotni. Mūsu ciemiņš

11

Raymond Walker bija ļoti ieinteresēts it visā, drīz vien atrada kopīgu valodu ar Juri un sākās diskusijas pie kafijas tases un siera degustācijas.

Nākamajā dienā devāmies uz Kurzemes pusi. Ikšķilē apskatījām z.s “Lauciņi” sarkanā āboliņa un timotiņa sēklu laukus, apmeklējām Latvijas Lauksaimniecības universitātes (kuras sastāvā kopš šī gada esam arī mēs) galveno ēku – Jelgavas pili, viesus nedaudz iepazīstinājām ar Jelgavas pilsētu.

Mūsu galvenais pavadonis šajā dienā bija SIA “Latvijas Šķirnes Sēklas” valdes priekšsēdētājs Uģis Dronka. Viņš mūsu delegāciju laipni izvizināja ar mikroautobusu. Iegriezāmies SIA “Latvijas Šķirnes Sēklas” Saldus filiālē, kur Uģis izrādīja gan zālaugu sēklu laukus, gan iepazīstināja ar ofisa telpām un sēklu tirdzniecību.

Mums pievienojās arī SIA “Krastmaļu Sēklas” īpašnieks Mārtiņš Flaksis un agronome Silvija Rozenberga, un tālāk devāmies uz Dunalku, kur starptautiskā projekta ietvaros ir

iekārtots viens mūsu kopīgais ganību airenes izmēģinājums.

Mārtiņš viesus iepazīstināja ar savu saimniecību,apskatījām skaisti nokoptos zālaugu sēklu laukus, iepazināmies ar ražošanas telpām, kur iegādātas jaunas, jaudīgas sēklu tīrāmās mašīnas, iekārtotas plašas žāvēšanas telpas, izvietota moderna tehnika. Šīs saimniecības darbība ir līdzīga kompānijas “Moore Seeds” darbībai, tādēļ Raymondam ar Mārtiņu bija daudz ko pārrunāt gan par zālaugu sēklaudzēšanas tehnoloģijām, gan novākšanas paņēmieniem,

kā arī žāvēšanu, tīrīšanu, tirdzniecību. Jāsaka gan, ka Kanādas apstākļos daudz kas tiek darīts stipri atšķirīgi.

Pēdējā ciemošanās diena tika veltīta mūsu lielākās sēklu kompānijas “Latvijas Šķirnes Sēklas” objektu apskatei un nelielai ekskursijai pa Rīgu. Valdes priekšsēdētājs Uģis Dronka iepazīstināja ar sēklu žāvēšanu, tīrīšanu, fasēšanau, sertificēšanu un tirdzniecību Kaibalā, kā arī ar kompānijas noliktavām, veikalu un ofisa telpām Rīgā. Kaibalā izstaigājām un iepazinām visus zālaugu sēklu sagatavošanas posmus, sākot ar sēklu piegādi no lauka un beidzot ar sertificēto sēklu un gatavo sēklu maisījumu krāvumiem. Raymondam bija daudz tehnisku jautājumu Uģim. Arī Rīgā ofisa telpās izvērsās spraiga diskusija, domu apmaiņa un dalīšanās katram savā pieredzē, kā arī tika izteiktas idejas par mūsu tālākās sadarbības paplašināšanas iespējām. Protams, Latvijas mērogi un apjomi nav salīdzināmi ar Kanādu, bet vērtīgus domu graudus ieguva gan viena, gan otra puse. Atvadoties Raymonds mums teica lielu paldies, apgalvoja, ka viņam viesošanās Latvijā bijusi ļoti vērtīga un interesanta, ka viņš tagad daudz labāk izprotot mūsu situāciju un daudz kas kļuvis saprotamāks. Neskatoties uz lielo attālumu un aizņemtību, solīja noteikti atgriezties šeit vēlreiz.

12

LATVIJAS UN LIETUVAS AGRONOMI PIEREDZES APMAIŅĀ PIE IGAUŅU KOLĒĢIEM

Tāpat kā iepriekšējās vasarās arī šajā notika Baltijas valstu agronomu tikšanās. Pasākuma saimnieki, kā tas tika nolemts 2015.gadā Šauļos, bija igauņu kolēģi Raplā. Pasākuma laiks 8. jūlijs, pats vasaras vidus. Parasti lauksaimniekiem tas ir atelpas laiks starp sējas laiku, siena un ražas vākšanu. Tas gan nenozīmē, ka braukt gribētāji stāvētu rindā. Vasarā ir jāpaspēj daudz kas, gan darbi jāpadara, gan māja un dārzs jāuztur kārtībā, tāpat jāatrod laiks ģimenei un vietējiem pasākumiem. Tomēr savācāmies grupiņa braucēju, kopā ar šoferīti veseli 10. Satikšanās vieta šoreiz bija Pūre, tad visi kopā braucām pie kolēģiem uz Raplu. Pa ceļam vēl Latvijas teritorijā satikām lietuviešu kolēģus, sirsnīgi sasveicinājāmies un īsi pārrunājām brauciena sagatavošanas problēmas. Arī viņi žēlojās, ka sameklēt dalībniekus braucienam bijis pagrūti, ļaudis aizņemti. Autobuss gan viņiem lielāks un smukāks... Turpinājām ceļu, jo pusdienlaikā mums bija jābūt Raplā, novada pārvaldē. Mazliet pamaldījāmies, jo ielas un ceļus remontē arī Igaunijā. Mūs sagaidīja mājastēvs Viktors Sartakovs un aicināja uz tikšanos ar pārvaldes vadītāju. No viņa stāstītā uzzinājām, ka novadu veido 10 pagasti un pilsētiņa. Novads atrodas tuvu Tallinai un tiek dēvēts arī par galvaspilsētas guļamrajonu. Kaut gan Raplas novads pēc būtības ir lauciniecisks, jo apvidū ir auglīga zeme un senas saimniekošanas tradīcijas. Pateicoties galvaspilsētas tuvumam, dzelzceļam un labajiem autoceļiem novadā attīstījusies arī rūpniecība. Mērs ar lepnumu stāstīja, ka novadā bezdarba līmenis esot tikai 4%, bet valstī vidēji 9%. Izrādās, ka Igaunijā novadu vadītājus ieceļ Reģionālās attīstības ministrs, bet pagastu vadība tiek vēlēta. Pēc tikšanās dodamies uz Kuusiku lauksaimniecības izmēģinājumu centru, kur iepazīstamies ar lauka izmēģinājumiem. Kolekcijās ieraugam arī tādus piemirstus kultūraugus, kā kacenkāpostus un lopbarības kāļus. Mazliet izbrīnīti esam par šaurlapu ceļtekas un eļļas auga- idras dobēm, par milzu graudzālēm kurināmā ražošanai jau vairs nav ko brīnīties. Turpinājumā paviesojamies kādā SIA ar lielu slaucamo govju fermu ( 600 govis), kur pārrunājam kopīgo sāpi- piena krīzi. Igauņi gan noskaņoti optimistiski un cer, ka vasarai beidzoties piena cenas atkal celsies. Izskatās, ka viņiem būs bijusi taisnība... Tad pienācis laiks piedzīvojumiem! Nokļūstam Tosikannas safari parkā. Te nu nākas pamest iesildītās vietas savos autobusos un jauktās kompānijās iekārtoties, kravas mašīnā ar jumtu un soliem, un autobusiņā PAZ. Parka teritorija ir plaša, ja atmiņa neviļ, tad aptuveni 700 ha pļavu un mežu, tajā atrodas dīķis un dažādas ēkas tūrismam, telpas semināriem, dažādas saunas, naktsmītnes. Iespēja vērot putnus un dzīvniekus. Arī mums ir iespēja pavērot briežus ganoties. Jāpieņem arī šāda zemes apsaimniekošanas forma. Pēc ekskursijas pa novadu, diena beidzas ar svinīgu vakaru Kehnas ciematā. Vakara atklāšana notiek pie Kehtnas muižas ar tradicionālo triju valstu karogu pacelšanu.

Turpinājumā apsveikuma runas un apmaiņa ar suvenīriem pēc tam vakars neformālā gaisotnē vietējā kafejnīcā. Ieklausoties sarunās, esam patīkami pārsteigti, ka lietuvieši priecājas par Latvijas sportistu sasniegumiem un lepojas, kā ar savējiem. Sarunas turpinās arī nākošās dienas rītā, izdodas pat vienoties par kopīgu sadziedāšanos. Vēl neliela ekskursija pa Kehtnas muižu. Pašreiz tā pieder kādam bagātam somam, kurš tās atjaunošanā ieguldījis lielus līdzekļus, kā rezultāta novērstas daudzas veco ēku problēmas, mitrums, sienu pelēšana un citas ligas. Turīgais vīrs muižiņu nopircis savai skaistajai igauņu draudzenei, bet kā jau tas dzīvē gadās, mīlestība pagaisusi un sapņi par kopīgu dzīvošana tajā tā arī nerealizējušies. Ēka mazliet atgādina

13

Rundāles pili miniatūrā. Šobrīd tajā valda skumja pamestība. Mums to izrāda pārvaldnieks, pensionēts enerģētiķis, kas rūpējas par ēkas apsardzi un apkuri. Vēl nesenā pagātnē ēkā bijusi Kehtnas arodskola, kurā mācīti arī elektriķi. Sirmais kungs tajā strādājis par skolotāju. Muižiņas vēsture aizsākusies jau tālajā 15. gadsimtā. Mainījušies laiki un īpašnieki. Savu pašreizējo veidolu un parku tā ieguvusi pagājušā gadsimta sākumā, arodskola tajā bijusi no 1920. gada pēc tās nacionalizācijas. Nogaršojam pārvaldnieka darināto ābolu vīnu, sakām viņam, paldies, un vēlam stipru veselību arī turpmāk, jo brašajam vīram izrādās ir jau 80 gadu.

Pasākuma noslēgumā enerģiskie lietuvieši nākošajā vasarā aicina ciemos pie sevīm uz Radvilišķi. Atvadāmies un mājupceļā spriežam par pasākuma nākotni. Tāpat kā iepriekšējās reizes atgriežamies labākā noskaņojumā nekā izbraucām, bet spriežam par šāda pasākuma turpmāko attīstību. Pasākuma aizsācēji noveco, bet jaunie viņu vietā nāk maz. Starpvalstu sakaru veidošanā rodas jauna barjera, kopēja saziņas valoda. Visu laiku savstarpējās sarunas notika krievu valodā, bet šobrīd visās Baltijas republikās samazinās tās pratēju skaits un prasmju līmenis, diemžēl sarunāties angļu valodā arī vēl īsti neizdodas. Varbūt laiks sākt apgūt arī tuvējo kaimiņu valodas?

Brauciena dalībnieku vārdā, Ārija Rudlapa.

LATVIJAS AGRONOMU BIEDRĪBAS STIPENDIĀTES ESEJA

Latvijas Agronomu biedrības stipendija 2016./2017. studiju gadā piešķirta Terēzai Stankai, Lauksaimniecības fakultātes profesionālā bakalaura studiju programmas „Lauksaimniecība” 4. kursa studentei.

Publicējam saīsinātu eseju, kas pievienota stipendijas pieteikumam stipendijas komisijai.

Mans redzējums par Latvijas lauksaimniecību, lauku attīstību un manu vieta nozarē.

Mani sauc Terēze Stanka. Pirms četriem gadiem es uzsāku studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauksaimniecības fakultātē, kur izvēlējos studēt agronomiju ar specializāciju laukkopībā. Es melotu, ja teiktu, ka jau no bērnības zināju, ka studēšu tieši lauksaimniecību, lai gan vienmēr esmu ar to bijusi saistīta. Studiju sākumā vēl šaubījos, vai tiešām esmu īstajā vietā, bet, jo tālāk es gāju uz priekšu un iedziļinājos lauksaimniecībā, jo vairāk sapratu, ka es eju pareizajā virzienā. Šodien es ar 101 % pārliecību varu apgalvot, ka esmu savā īstajā vietā. Esmu tur, kur man ir jābūt.

Visu savu dzīvi esmu nodzīvojusi Rēzeknes novada, Gaigalavas pagasta „Jasmīnu” mājās, kurās lauksaimniecība nebija sveša jau Latvijas pirmās brīvvalsts laikos. 1994. gads šajās mājās atnesa divus lielus notikumus – pēc PSRS sabrukuma ar atgūtajiem 20 ha senču zemes tika nodibināta zemnieku saimniecība „Jasmīni”, un to īpašnieki sagaidīja savu pirmdzimto- mani. Tieši no šī brīţa sākās arī mana saistība ar lauksaimniecību. Lai cik dīvaini arī nebūtu, manā pirmajā bērnības atmiņu ainā es redzu, kā mans 2 gadus jaunākais brālis guļ ratiņos, kamēr visa pārējā saime piedalās kartupeļu talkā. Arī es, nesdama rokās mazo plastmasas siļķu spainīti pilnu ar kartupeļiem, dzirdēju, kā tēvs saka mātei: „Redz, kāda čakla meita mums aug”.

Jau no mazām dienām bērni Stanku ģimenē ir radināti pie lauku darbiem. Vēl negājām skolā, kad dārza darbu darīšana un teliņa pabarošana bija obligāts pienākums. Tā mums tika ieaudzināta atbildības sajūta, patstāvība un latgaliskais darba tikums. Laikam ejot, augu gan es, gan arī mūsu saimniecība. Zemes palika vairāk, tehnika un iekārtas – modernākas. Arī es vairāk tiku iesaistīta visā saimniecības dzīvē. Pavasarī, atnākot no skolas, man patika ar tēti pastaigāt pa labību laukiem, kur, veģetāciju atjaunojuši, skaisti ceroja ziemāji un tik tikko ārā spraucās

14

vasarāji. Atceros, kā mēs staigājām un spriedām, kāds varētu būt iemesls, kāpēc tas kviešu asniņš dzeltē. Mēs nezinājām, jo ne viens, ne otrs nebijām studējuši agronomiju. Man spilgti prātā palikusi tēva sacītā frāze: „Tādēļ, ka es savulaik nestudēju agronomiju, es tik daudz ko vēl nezinu...”. Dīvaini, jo tēti vienmēr esmu uzskatījusi par gudrāko cilvēku pasaulē, kurš ar savu lauksaimniecības inženiera izglītību man iemācījis tik daudz ko no lauksaimniecības. Toreiz tam īpaši nepievērsu uzmanību, lai gan izmest no prāta šo frāzi arī nespēju. Vasaras tika pavadītas veicot lauku darbus – sākot no siena sagatavošanas darbiem, līdz pat negulētām naktīm, strādājot kaltē. Pakāpeniski maniem darba pienākumiem pievienojās arī augu aizsardzības līdzekļu izlietojuma žurnālu un lauka vēstures izveidošana, kā arī dažādu atskaišu veikšana.

Mana vislielākā vērtība dzīvē ir ģimene. Lauksaimniecība ir manas ģimenes dzīvesveids. Runājot ar savu 96 gadīgo vectēvu, esmu daudz ko uzzinājusi par tā laika lauksaimniecību. Pēc Padomju Savienības sabrukšanas, tika atgūtas senčiem piederošās zemes, masveidā tika dibinātas zemnieku saimniecības un sāka attīstīties mūsdienu lauksaimniecība. Visstraujāk tā vērojama tehnoloģiju attīstībā, kur Padomju laiku tehniku un iekārtas nomainījušas jaunas un daudz modernākas, pateicoties kurām pamatīgi cēlusies ražošanas efektivitāte, tādā veidā ļaujot apstrādāt lielākus apjomus īsākā laikā, patērējot mazāk energoresursus. Arvien populārāka kļūst precīzā lauksaimniecība, kur ar GPS palīdzību iekārtas fiksē, analizē un reaģē uz lauka kvalitatīvajām īpašībām, tādā veidā pielāgojot attiecīgajai situācijai atbilstošu darbību. Pateicoties šai tehnoloģijai, tiek palielinātas ražas, tai pat laikā samazinot resursu nelietderīgu izmantošanu.

Pamatīgi attīstījusies ir arī agroķīmija un augu aizsardzība. Cilvēki pievērš daudz lielāku uzmanību vides aizsardzībai, līdz ar to samazinot ķīmiskā piesārņojuma risku. Ir aizliegtas vairākas bīstamas ķīmiskās vielas. Šobrīd sabiedrība plaši diskutē par glifosātu saturošu preparātu aizliegšanu. Domas ir divējādas – vairāki pētījumi apliecina, ka glifosāts negatīvi ietekmē dzīvo organismu attīstību, izraisot dažādas iekšējo orgānu problēmas un ģenētiskās mutācijas. No otras puses mūsdienu intensīvajā lauksaimniecībā „Raundap” tipa herbicīdi ir vieni no plašāk izmantotajiem augu aizsardzības līdzekļiem. Manuprāt, bez glifosātiem intensīvā ražošana būtu daudz sarežģītāka, tāpēc uzskatu, ka īsti aizliegt šo vielu nevajadzētu, bet gan ierobežot tās lietošanu, jo kā viena no mūsdienās sastopamajām galējībām ir „Raundap” smidzināšana ražas nogatavināšanas paātrināšanai.

Konvencionālo saimniekošanas veidu strauji nomaina integrētā lauksaimniecība, kas sevī ietver vidi saudzējošākus augu aizsardzības un agroķīmiskos pasākumus, kā arī obligātu monitoringu. Lēmumi par augu aizsardzības līdzekļu lietošanu tiek pieņemti tikai pēc lauku apsekošanas, katrai darbībai jābūt agronomiski pamatotai, līdz ar to veiksmīgi tiek samazināta lieku ķīmisko vielu nonākšana apkārtējā vidē. Obligāta ir augsnes agroķīmiskā kartēšana. Vairāk uzmanības tiek pievērsts augsnes auglības uzlabošanai, izmantojot starpkultūras un organisko mēslojumu, tādā veidā samazinot minerālmēslu vajadzību. Lielāka uzmanība tiek pievērsta arī ūdens kvalitātes saglabāšanai, ko lielā mērā nosaka ES Nitrātu direktīva, tādejādi ierobežojot pārlieku lielu slāpekļa minerālmēslu izmantošanu lauksaimniecībā un tā nonākšanu ūdenstilpnēs.

Viens no efektīvākajiem paņēmieniem, kā stimulēt lauksaimniekus saimniekot videi draudzīgāk, ir dažādi ES platību maksājumi, no kuriem 2015. gadā ieviestais zaļināšanas maksājums, manuprāt, ir viens no veiksmīgākajiem, jo lielā daļā intensīvo saimniecību dominēja monokultūras, kā arī ekonomiski izdevīgāko kultūraugu – rapša un kviešu maiņa. Šobrīd vairums lauksaimnieku augu maiņā ir ieviesuši tauriņziežus, tai skaitā lauka pupas, tādā veidā lieliski uzlabojot augsnes bioloģisko stāvokli un samazinot vajadzību pēc lielāka N mēslojuma. Turklāt, lauka pupas ir lopbarībai vērtīgs proteīnaugs un tajā pašā laikā ekonomiski izdevīgs arī intensīvai ražošanai. Augu maiņa veiksmīgi ierobežo arī slimību un kaitīgo organismu izplatību, tāpēc uzskatu, ka tās ievērošana ir viens no būtiskākajiem noteikumiem veiksmīgai integrētai saimniekošanai.

Lauksaimniecības modernizācija ir mazinājusi cilvēka fizisko resursu vajadzību laukkopībā, toties būtiski pieaugusi intelektuālā potenciāla nepieciešamība. Tāpēc šobrīd liela nozīme ir izglītībai un zināšanām, jo tās ir nepieciešamas, lai pārvaldītu modernās tehnoloģijas,

15

pārzinātu lauksaimniecībā vajadzīgo ķimikāliju lietošanu, veiktu ekonomiskos aprēķinus u.c. būtiskas darbības. Liela daļa jauniešu ir nolēmuši uzsākt vai turpināt saimniekot savās ģimenes saimniecībās, tāpēc vēlās iegūt lauksaimniecisko izglītību, tādā veidā gūstot zināšanas un palielinot savas izredzes iegūt finansējumu ES atbalsta projektos. Reti kurš uz fakultāti nāk ar mērķi uzsākt saimniekošanu no pilnīgas nulles, jo laukkopībā uzsākt veiksmīgu saimniekošanu bez zemes resursiem, ir praktiski nereāli – lielākā daļa LIZ jau pieder kādam saimniekam, bet pārdošanā esošās zemes bieži vien tiek pārdotas ārzemju lielsaimniekiem, kas sola lielākas summas. Šajā mirklī spilgti parādās cilvēku vērtība – nauda vai patriotisms. Es uzskatu, ka Latvijā ir jāsaimnieko mums pašiem- latviešiem. Ārzemniekiem Latvijas zeme ir tikai papildus peļņas avots, kamēr mums, latviešiem, tā nozīmē daudz, daudz vairāk. Protams, lauksaimniecība ir ļoti sarežģīta nozare un ne katram tā ir pa spēkam. Tas nav tikai darbs, tas ir dzīvesveids, kas sev līdzi nes daudz risku, negulētu nakšu un galvassāpju. Tas nav bizness, kur visu laiku garantēti stabili ienākumi, jo, neatkarīgi no tā, cik zināšanu un darba būtu ieguldīts, gala rezultāts lielākoties būs atkarīgs no Mātes Dabas, ko spilgti atspoguļo arī 2016.gada sezona, kas līdzi lietainajai vasarai un zemajai graudu kvalitātei, atnesusi arī zemākās graudu cenas pēdējo gadu laikā.

2013.gada septembrī uzsāku savas studijas Lauksaimniecības fakultātē. Jau kopš pirmās skolas dienas mans mērķis nebija iegūt augstākās izglītības diplomu, lai kļūtu par agronomu. Mans mērķis ir kļūt par labu un zinošu savas nozares speciālistu, kura sasniegšanai ar augstākās izglītības diplomu ir stipri par maz. Ir ļoti daudz jāmācās, jāpraktizējas un jāiziet cauri visiem laukkopības posmiem, lai patiesi izprastu šīs profesijas būtību. Visos aizvadītajos studiju gados esmu cītīgi mācījusies gan no gudriem pasniedzējiem, gan no kursa biedriem, zinošiem praktiķiem un savas nozares entuziastiem. Man vienmēr ir paticis mācīties. Nevis mācīties to, kas ir obligātajā skolu programmas sarakstā, bet mācīties dzīvei- iemācīties un uzzināt ko jaunu. Vienmēr cenšos izmantot visas iespējas un apmeklēt dažādas apmācības, seminārus, konferences un pieredzes apmaiņas braucienus, lai paplašinātu savu redzesloku un iegūtu zināšanas, ko nevar apgūt sēžot tikai auditorijā. Esmu vairāk praktiķis, nevis teorētiķis, tāpēc man labāk patīk praktiskās nodarbības uz lauka. Izmantojot priekšrocību, ka tēvam ir saimniecība, lekcijās iegūtās zināšanas izmantoju arī tur. Papildus profesionālajai izaugsmei, ne mazāk svarīga man ir arī mana personīgā izaugsme. Esmu cilvēks, kam patīk sevi attīstīt un izmēģināt daudzās jomās, tāpēc labprāt iesaistos dažādās sabiedriskajās aktivitātēs, ceļoju, apmeklēju pasākumus un radoši izpaužos. Esmu Latvijas un Latgales patriote, kas mīl savu dzimto zemi un tēva mājas. Ļoti tuva man ir mūsu tautas kultūra, ko vislabāk izjūtu caur tautas dejām un dziesmām. Esmu daudz ceļojusi, kā arī pusgadu studējusi ārzemēs Erasmus+ programmas ietvaros, kas vēl jo vairāk apliecināja manu dzimtenes mīlestību, jo sapratu, ka ilgi svešumā dzīvot nespēju.

Ja tagad salīdzinu sevi pirms studiju uzsākšanas un sevi tagad, varu apgalvot, ka esmu pamatīgi augusi. Jo vairāk informācijas es iegūstu, jo vairāk saprotu, ka tik daudz ko tomēr nezinu, kas vēl jo vairāk motivē nepadoties un mācīties vairāk. Esmu kļuvusi kompetentāka daudzos lauksaimnieciskos jautājumos. Jūtu, ka ir pienācis brīdis, kad es spēju ne tikai mācīties no kāda, bet gan arī kādu pamācīt. Patīkami, ka arī mans tētis arvien biežāk ieklausās manos padomos un ņem tos vērā. Tas man ir ļoti svarīgi. Mēs viens no otra mācāmies un nu esam kļuvuši par diezgan spēcīgu komandu. Šajā sezonā manā pārziņā bija mūsu saimniecības augu aizsardzības un agroķīmijas pasākumi. Ir patīkami, kad aizej uz lauka un saproti, kādi procesi tur notiek, un ka sāk veidoties savs viedoklis par notiekošo. Pamazām mani sāk respektēt arī citi pagasta lauksaimnieki, kas nereti griežas pie manis pēc padoma. Un, manuprāt, agronomam vislielākais gandarījums ir tad, ja īstajā laikā pareizi pieņemts lēmums ir devis pozitīvu rezultātu.

Tā kā bez manis ģimenē ir vēl divi brāļi, tad es apzinos, ka nebūšu tā, kas pārņems vecāku saimniecības vadību. Zinu, ka man pašai saviem spēkiem būs jācīnās par savu vietu nozarē, tāpēc pašlaik par savu prioritāti uzskatu iegūt maksimāli daudz zināšanu un praktiskās pieredzes, kas man noderēs turpmākajā agronoma karjerā. Mājās esmu izjutusi to, kā ir būt agronomam saimniecībā un tas vienmēr būs mans svētākais pienākums gādāt, lai z/s „Jasmīni”

16

agronomiskā puse būtu sakārtota . Visu aizvadīto vasaru pavadīju praktizējoties LLU MPS „Pēterlauki”, kur strādāju pie izmēģinājumiem un zinātniskajiem pētījumiem. Izjutu to, cik daudz laika un specifiska darba ir jāiegulda, lai zinātne virzītos uz priekšu. Šajā praksē guvu vērtīgu pieredzi, daudz jaunu zināšanu, kā arī sapratu to, ka lauksaimniecības zinātne Latvijā attīstās, par ko man ir liels prieks. Esmu arī pati no sākuma līdz beigām izjutusi to garo un laikietilpīgo ceļu no izmēģinājuma ierīkošanas līdz pat zinātniskās publikācijas iesiešanai. Noteikti turpināšu studijas maģistratūrā un savu bakalaura darbā iesākto pētījumu par kviešu lapu plankumainību attīstību atkarībā no agrotehniskajiem pasākumiem. Vēlos arī pamēģināt to, kā ir būt agronomam komerciāla tipa uzņēmumā, tāpēc 3 nedēļas praktizēšos LPKS „Latraps”.

Es jūtu, ka pašreiz esmu sava profesionālās izaugsmes ceļa sākumā, tāpēc nevaru droši apgalvot, kas vairāk piesaistīs manu uzmanību,- zinātniski pētnieciskais darbs vai praktiskais ierindas darbs. Vēlos attīstīties un izmēģināt savus spēkus daţādās ar agronomiju saistītās jomās, lai saprastu, kas manai sirdij tuvāks. Skaidri zinu tikai to, ka ar agronomiju būs saistīta mana profesionālā darbība, ka nākotnē gribu dzīvot laukos, lai maniem bērniem ir tikpat skaista bērnība kā man. Gribu, lai man ir māja, pie kuras vīsies un smaržos puķuzirnīši, kur ziedēs ābeļdārzs un mazdārziņā vienmēr būs svaigi dārzeņi.

TRAKTORDIENA 2016

Nodibinājums Fonds Latvijas lauksaimniecības attīstībai sadarbībā ar partneriem – Latvijas Republikas Zemkopības ministriju, SIA Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centru un AS Agrofirmu Tērvete agrofirmas laukā Anšķini šī gada 28.maijā uzņēma vairākus tūkstošus interesentu, kas visas dienas garumā varēja vērot pasaulē lielāko un pazīstamāko zīmolu traktoru sacensības piecās jaudas grupās un lauksaimniecības tehnikas praktiskos demonstrējumus. Izglītojošas un izklaidējošas aktivitātes piedāvāja vairāk kā 90 pasākuma dalībnieki – dažādu nozaru uzņēmumi, valsts un nevalstisko organizāciju pārstāvji, lauksaimniecības izglītības iestādes.Sirsnība un sadarbība, rotaļas un izglītība, bizness un atpūta – it visam atradās vieta plašajos Zemgales laukos, sniedzot saulainas emocijas gan lielam, gan mazam apmeklētājam.

Traktordiena Latvijā notika septīto reizi. Šogad tā atgriezās vietā-, kur tā notika pirmo reizi 2010.gadā. Šogad to apmeklēja pārstāvji arī no Lietuvas un Igaunijas Lauksaimniecības ministrijām, ar domu nākotnē apvienot spēkus šādu pasākumu organizēšanā, kuriem pamatā būtu apvienoti ekonomiski pamatoti novērojumi ar praktisko darbību.

Pasākumu atklāja Agrofirmas Tērvete namatēvs Vitauts Paškausks, kurš teica: „ Mēs ļoti gribētu, lai ikviena Latvijas saimniecība būtu mūsdienīga, strādātu atbildīgi un no zemes ne tikai ņemtu, bet arī tai dotu. Novēlu jums visiem atrast šodien sev ko noderīgu. Esiet saimnieki savā zemē!” Pēc tam klātesošos uzrunāja Zemkopības ministrs Jānis Dūklavs, Aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, Tērvetes novada domes priekšsēdētāja Dace Reinika.

Latvijas Agronomu biedrība pasniedza savu augstāko apbalvojumu-ceļojošo balvu „Zelta vārpa” Fonda Latvijas lauksaimniecības attīstībai valdes priekšsēdētājam,LAB Rīgas pilsētas nodaļas agronomam Rihardam Krastiņam.

Balvu pasniedza LAB Valdes priekšsēdētāja vietniece Dr.agr. Dzidra Kreišmane un pagājušā gada balvas ieguvējs no Latgales zemnieku saimniecības „Ainava” Valērijs Ančevskis.

17

Balva tiek pasniegta par ieguldījumu lauksaimniecībā, tās popularizēšanā, zinātnes sasniegumiem, jaunās paaudzes izglītošanu, agronomisko atziņu ieviešanu, par lauku vides sakārtošanu. Par ieguldīto darbu traktordienas organizēšanā Rihardam Krastiņam pateicās arī Agrofirmas „Tērvete” agronoms Indriķis Vēveris un AS Swetbanka pārstāvis Raimonds Miltiņš.

Pēc tam notika zemessargu vadītās tehnikas un traktoru parāde, kam sekoja sacensības traktoru piekabju vilkšanā pret kalnu, augsnes apstrādes, lopbarības sagatavošanas un citas tehnikas paraugdemonstrējumi. Apskatīt varēja arī 6.maijā ar 12 dažādām sējmašīnām sētos miežus un pārliecināties cik precīzi izsēta paredzētā izsējas norma un kā ievērots sēklu iestrādes dziļums.

Daudz un dažādi pasākumi bija organizēti bērniem. Koncertu pasākuma apmeklētājiem sniedza Tērvetes pašvaldības kolektīvi – jauktais koris „Tērvete”, jauniešu deju kolektīvs „Avots” un vidējās paaudzes deju kolektīvs „Avots”. Apmeklētāji varēja nogaršot zemnieku saimniecības’Vainadziņi” gaļas izstrādājumus, Tērvetes veltes kaimiņu ražotos sierus un citus gardumus.Traktordiena – pasākums visiem, kas mīl Latvijas lauksaimniecību bija izdevies! Uz tikšanos nākošajās Traktordienās!

AGRONOMU DZIMTAS TIEKAS KRUSTPILS NOVADĀ

Latvijas Agronomu biedrības Agronomu dzimtu saiets 2016.gada 4. jūnijā notika Krustpils novadā. Tuvu un tālu braukušos agronomus savā saimniecībā “Vīnkalni” laipni uzņēma un ar savu pagastu iepazīstināja agronoms Andris Felss.

. Viņa mājas atrodas pie paša Daugavas krasta, te viņš ir dzimis, te aizvadījis darba gadus, būdams galvenais agronoms, kolhoza priekšsēdātājs. Vēlāk, turpinot darboties lauksaimniecībā, bijis aktīvs Atmodas laika dalībnieks, ir Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris, piedalījies Latvijas vēstures veidošanā

.Šobrīd Andra spēks ielikts apsētajos labības un rapša laukos, uzceltajā eļļas pārstrādes rūpnīcā, rūpēs par kuplo ģimeni, mazbērniem.

Atbraukušie agronomi satikās “Vīnkalnos”pie kafijas galda. Tad kāpām autobusā, lai dotos uz Krustpils pili, kur gida vadībā iepazināmies ar pils vēsturi, pastāvīgo ekspozīciju, aplūkojām restaurācijas laikā atjaunoto pils interjeru. Gide pastāstīja par pils darbinieku tikšanos ar Brūno dāmu. Noslēgumā varējām paši izkalt katrs savu laimes monētu.

Tālāk devāmies uz Krustpils pagasta putnu audzētavu “Krustpils putni”, kur mūs sagaidīja Zanda Bojere. Saimniecība izveidota nesen, bet te jau mitinās krietns pulks dažādu šķirņu vistas, pīles, zosis, paipalas un strausi, ir arī truši. Putni atvesti no Vācijas. Ir arī retas un interesantas šķirnes. Vislielāko dalībnieku interesi radīja Āfrikas strausu aploks un stāsts par strausu raksturu un uzvedību.

Nākošā apskates vieta bija Zeļķu tilts pār Daugavu, kas atrodas aptuveni 7 km attālumā no Jēkabpils – dzelzceļa līnijā Jelgava—Krustpils. Pāri tiltam notiek tikai kravas vilcienu satiksme. Vecais dzelzs tilts būvēts 1901.gadā un tas savienoja Iekškrieviju ar Ventspili, Liepāju (caurMažeiķiem). Pirmā pasaules kara laikā vecais dzelzs tilts tika saspridzināts. Tā atjaunošanu pabeidza 1930. gada augustā, tajā laikā tas bija lielākais dzelzceļa tilts Latvijā, līdz to atkal saspridzināja Otrā pasaules kara laikā, pēc tam atkal atjaunoja. Mūsdienās tam nav brīvas pieejas, jo tilts tiek apsargāts.

Mūsu brauciens pa Krustpils pagastu turpinājās, autobuss ieripoja Mārtiņa Svilpes suņu viesnīcas “Laumiņas” teritorijā. "Laumiņas" ir ērtas, mājīgas vasaras un ziemas mītnes dažāda lieluma dzīvniekiem. Viesnīca aprīkota ar trīskāršu drošības sistēmu, kas izslēdz iespēju dzīvniekam aizbēgt, vai kontaktēties ar pārējiem iemītniekiem. Ēdināšana, pastaigas, individuāls kontakts – viss pēc dzīvnieka un tā saimnieka vēlmēm. Viesnīcā nodrošināta diennakts licencēta

18

veterinārārsta uzraudzība. Mārtiņš nodarbojas ar suņu apmācību paklausīt komandām, gan gatavo izstādēm. Agronomi Mārtiņu savstarpējās sarunās iepazīst kā aizrautīgu, zinošu dzīvnieku pazinēju un dakteri.

Pēc tam, dodamies uz uzņēmumu „Snail Land”, kas nodarbojas ar gliemežu audzēšanu rūpnieciskos apjomos. gliemežus eksportē uz Eiropas Savienības valstīm. Šim nolūkam rekonstruēta veca cūku ferma, ierīkotas siltas telpas gliemežu pavairošanas ganāmpulkam, inkubators, saldējamās kameras. Šeit tiek izmantota pieredze, kas iegūta, mācoties lielās gliemežu fermās Polijā un Lietuvā.

Atgriežoties“Vīnkalnos“, apskatam Andra tīrumus, viņš mūs iepazīstina arī ar savu eļļas pārstrādes rūpnīcu un visus apdāvina ar paša audzēto un ražoto produkciju.

Raisās sarunas par redzēto, par to, kas svarīgs notiek katra paša saimniecībā, darbā, par agronomiem, par Agronomu biedrības darbību un uzdevumiem..Labam noskaņojumam skan dziesmas Andra un viņa muzikālo draugu izpildījumā.

Paldies Andrim Felsam un viņa ģimenei par sirsnīgo uzņemšanu!

Anita Putka,Jēkabpils nod.

PASĀKUMI NOVADOS UN NODAĻĀS

Latgales agronomu saiets Balvos.

Savulaik Latgales agronomiem bija tradīcija vienreiz gadā tikties, dalīties pieredzē, draudzīgi aprunāties par darba lietām, panākumiem, atcerēties studiju gadus mācību iestādēs...

Šogad tikšanās Balvu pusē. Tikšanās mērķis bija rūpes un ikdienas raizes nolikt malā, saņemt pozitīvu lādiņu turpmākajam darbam. 19. jūnijs bija saulaina un silta diena. Tikšanās vietā Baltinavā satikās Ludzas, Rēzeknes, Krāslavas un Balvu nodaļu agronomi un smaidot teica “labdienu” viens otram. Pēc tam, devāmies uz pirmo apskates objektu Augstasila ciemā - vīnogu dārzu “Kalnajāņi” Austrumlatvijas augstienē, kur mūs laipni sagaidīja dārza saimniece Ingrīda Jeromanova. Vīnogu dārzs “Kalnajāņi” atrodas Ziemeļlatgalē, Balvu novada Briežuciema pagasta Augstasila ciemā. Tas ierīkots 2012.gadā. 19.jūnijā iestādīts pirmais vīnogu stāds. Kopā iestādīti 2400 stādi no 14 vīnogu šķirnēm. Vīnogu šķirnes “Rondo” stādi tika ievesti no Vācijas, pārējie 13 šķirņu stādi iegādāti Latvijā. Latvijā iegādātie stādi auga labi un trešajā gadā deva ražu. No Vācijas vestie stādi neizturēja Latvijas klimatiskos apstākļus. Laba raža bija šķirnēm "Zilga", "Sēle", "Supaga", "Izabella", "Jodkrante", "Jadviga", "Moskovskij Ustoičevij"(Skujiņa 675),Šķirnēm "Veldze" , "Raņij Magarač" , "Sukribe", " Guna", "Širvinta", "Šašļa Muskat" trešā gada raža bija neliela. 2015.gada vīnogu ražu nogādājām vīna darītavā vīna ražošanai. Balstu sistēma vīnogām tika ierīkota vīnogu augšanas otrajā gadā.

Novērots, ka no esošajām vīnogu šķirnēm vissliktāk Kalnajāņos pārziemo “Raņij Magarač”, piesegšana nepieciešama vēl trešajā gadā un iespējams, ka tā būs nepieciešama arī turpmāk. Šī gada jūnija salna arī ir kaitējusi vīnogu jaunajiem dzinumiem. Darbs, kas jāiegulda vīnogu dārza uzturēšanā ir ļoti apjomīgs, no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Pavasarī jāpalīdz

19

vīnogu stīdziņām pieķerties pie balstu sistēmas, bieži vien vīnogu stīgas ir jāpiesien, lai augs būtu stabilāks. Kamēr strādā pie dārza viena gala, otrs jau atkal prasa atkārtotu aprūpi. Šogad vīnogu lauku ir apmeklējuši kukaiņi, lapu ēdāji- dārza vaboles, kas prasa papildus darbu, katru dienu pāriet visu vīnogu lauku, lai novāktu kukaiņus. Ķimikālijas vīnogu dārza uzturēšanā netiek lietotas. Dārza izpļaušana notiek vismaz piecas reizes sezonā. Ar traktoriņu tiek izpļautas rindstarpas, starp stādiņiem nopļaujam ar trimeri. Lai trimera šņore nekaitētu stādiņiem, ap pašiem stādiņiem zāli ravējam - noplēšam ar rokām. Vasaras sākumā jāskatās ķekaru daudzums uz katra stādiņa un ja nepieciešams, ķekaru daudzums jānormē, atstājot tikai lielākos ķekarus, lai mazie ķekariņi neatņem spēku augt lielākajiem. Jāapgriež arī vīnogu galotnes, kas veicina vīnogu stāda labāku nobriešanu. Saimniecībai šobrīd nav kaut kādu speciālu instrumentu vīnogu stādu apgriešanai, visi apgriešanas darbi tiek veikti ar dārza šķērēm. Arī rudenī katrs vīnogulājs tiek apgriezts ar dārza šķērēm. Rudenī vīnogu stādu apgriešana aizņem vismaz mēnesi. Mēģinām arī paši izaudzēt stādiņus. No apgrieztajiem zariem sagatavojām vīnogu spraudeņus, likām pārziemot, pavasarī izstādījām trauciņos, tagad jau redzam, ka pamazām veidojas jaunās lapiņas un ir pamats domāt, ka ar saviem izaudzētajiem stādiem varēsim atjaunot lauka daļu, kur bija stādītas vācu šķirnes vīnogas. Stādiņu audzēšana no spraudeņiem, pagaidām ir eksperiments. Ja izdosies, iespējams, audzēsim tos arī pārdošanai. Vīnogu mēslošanai izmantojam ar ūdeni atšķaidītu vircu, pelnus, šogad eksperimenta veidā trīs vīnogu rindām uzlikām kūtsmēslus, lai gan tos kā mēslošanas līdzekli vīnogām speciālisti neiesaka. Noriskējām... Sliktumu pagaidām neredzam. Pret neīsto miltrasu izmantojam vara vitriolu un Bordo šķīdumu. Tagad to nevar iegādāties, bet mums bija nelieli krājumi, kas jāizlieto. Strādājot arī mācāmies, bez kļūdām neiztikt. Galvenais ieguvums no vīnogu dārza ir gandarījums par to, kas ir, varam priecēt acis ar ainavu, varam priecēt vēderus ar veselīgu un nekaitīgu produktu un pats galvenais, uzturēt veselību un veicināt ilgāku dzīvošanu, lietojot pašu audzētas vīnogas un to izstrādājumus. Bijām arī Nauduševas purvā, kur saimnieko divi mūsu agronomi Sandra Paidere zemnieku saimniecības “Dālders” īpašniece un “Balvi Flora” vadītājs agronoms Ivars Zaharāns. Apskatījām krūmmelleņu un lielogu dzērveņu ražojošos stādījumus purvā. Par to audzēšanas īpatnībām un šķirnēm informēja zemnieku saimniecības “Dālders” īpašniece agronome Sandra Paidere. Sandra informēja, ka jau 16 gadus purvā audzē lielogu dzērvenes un krūmmellenes. Krūmmellenājos jau bija redzami zaļu ogu ķekari, tas liecina būs raža. Apskates laikā tika pārrunāti jautājumi par šķirņu īpatnībām ziemošanas laikā, to ražīgumu un agrīnumu. Tikšanās dalībnieki apskatīja arī turpat blakām esošo kūdras ieguves objektu “Balvi-Flora”. Uzņēmuma vadītājs agronoms Ivars Zaharāns pastāstīja par produkcijas ražošanu un cilvēku nodrošināšanu ar darbu. Uzņēmums ir viens no lielākajiem nodokļu maksātājiem Balvu novadā. Sandra Paidere ir uzņēmīga un prot organizēt savas saimniecības darbu, pati kārto biznesa jautājumus. Pāri 10 ha dzērveņu un 7 ha krūmmelleņu ir pietiekoši apjomīga platība, kura ar katru gadu tiek paplašināta - krūmmellenes ir uzsākts audzēt kūdras tuneļos uz minerālaugsnes plēvju mājās, produkcijas sagatavošanai ir nodota ekspluatācijā Baltijas ogu kompānijas pirmapstrādes cehs/skatīt foto/. Sandra savu biznesu ir rūpīgi pārdomājusi. G adu gaitā 1 ha patībā tiek audzēti gurķi. Agronomi iepazinās ar ražas novākšanu, kas norit pakāpeniski, pārdomātu mēslošanas un laistīšanas tehnoloģiju. Varēja secināt, ka gūtās atziņas sanāksmes dalībniekiem noderēs gan piemājas dārziņā, gan biznesa attīstībai.

Dienas programma noslēdzās Balvu muižā, kur tika pasniegti Zemkopības ministrijas Atzinības raksti Svetlanai Suveizdai /Krāslavas nodaļa/, Antoņinai Babānei / Ludzas nodaļa/, Birutai Circenei , Līvijai Gabrānei / Balvu nodaļa / un pārrunāti turpmākie uzdevumi. Skanot patīkamai mūzikai un baudot pusdienu maltīti agronomi dalījās pieredzē. Noslēgumā tika izteikts priekšlikums arī turpmāk rīkot agronomu pieredzes apmaiņas tikšanos, lai pārrunātu biznesa attīstības iespējas Latgalē. Sakām LAB valdei paldies par atbalstu šādu pasākumu rīkošanā.

Imants Kārkliņš

20

Krāslavas agronomu tikšanās

Tradīcija pulcēties Krāslavas novada agronomiem pastāv kopš 1965.gada. Arī šovasar 5.jūlijā 40 šīs profesijas pārstāvji pulcējās, lai apskatītu Andrupenes pagastā Maijas un Jurija Levkovu ģimenes saimniecības „Tingala”, „Bronki” un „Agro-Grov”.

Šo saimniecību apsaimniekojamā platība- 2000 hektāri. Tiek audzēti graudaugi un attīstīta gaļas lopkopība. Saimnieku īpašumā ir graudu pārstrādes komplekss ar kalti. Ierīkota gāzes apsilde atbilstoša visām mūsdienu prasībām. Uzstādīti 24 bunkuri ar ietilpību- 70 tonnas katrā.

Bijām arī pie Pāvela Kavūna viņa saimniecībā „Eži”, kur divu desmitu hektāru platībā izveidots augļu dārzs. Īpašnieks parādīja, ka zem plēves un atklātā laukā aug dārza mellenes, siltumnīcās nogatavojas tomāti, turpinās eksperiments arbūzu audzēšanā... Zemnieku saimniecība piedāvā patērētājiem augļu un dārzeņu sulas, bet svaigie Konstantinovas augļi un ogas ir pieprasīti tālu aiz Latgales robežām.

Šī bija sirsnīga un jauniem, bagātīgiem iespaidiem pilna tikšanās.Sveta Suveizda

Lauku dienas Viļānu novadā pulcē lielu interesentu skaitu.

Jau ierasts, ka katru gadu vasaras vidū Viļānos notiek „Lauku diena”. Ievērojot ikgadējo tradīciju arī šogad pasākums pulcējis lielu dalībnieku un viesu skaitu. Zemniekiem tā ir iespēja ne tikai iepazīties ar jaunāko tehniku, bet arī laiks, kad pārrunāt aktuālos jautājumus .SIA "Latgales Lauksaimniecības zinātnes centra" un Viļānu domes rīkotajā pasākumā Lauku diena - izstāde piedalījās 60 dažādas firmas un 30 mājražotāji piedāvāja savās saimniecībās ražoto produkciju.Tika demonstrēti arī lauka izmēģinājumi. Zinātnes centrā, sadarbībā ar 17 firmām, ierīkoti 42 lauku izmēģinājumi ar 14 laukaugu kultūrām.

Pasākums bija ļoti iespaidīgs. To apmeklēja vairāk kā 1000 interesentu.. Pasākumā tika aicinātas piedalīties arī izglītības iestādes: Rēzeknes tehnoloģiju akadēmija, Malnavas koledža un Rēzeknes tehnikuma Viļānu mācību vieta SIA. SIA Latgales Lauksaimniegības zinātnes centram jau vairākus gadus izveidojusies laba sadarbība ar LLU Ulbrokas zinātnes centru un Agroresursu un Ekonomikas zinātniskā institūta Stendes un Priekuļu pētniecības centriem. Lauku dienā - izstādē piedalījās arī pārstāvji no Eiropas Savienības valstīm: Beļģijas, Vācijas, Polijas, Lietuvas. Lauku dienā piedalijās arī pārstāvji no Baltkrievijas.

Imants Kārkliņš

Bijušo kursa biedru tikšanās

Kārtējā 1970.gada LLA Agronomijas fakultātes izlaiduma agronomu tikšanās notika Talsos pie Taņas skaistā mazā dabas paradīzes nostūrī, kur jūtamies kā dieva ausī un tā ir Mordanga.... Būt Talsos un apciemot Māri Grīnvaldu ir mūsu pienākums un vēlēšanās, jo viņš vēl joprojām ir mūsējais…

Pārliecinājāmies un priecājamies, ka dzīve un Māra iesāktais turpinās… Kurzemes sēklas lauki zeļ un zied joprojām.

Priecājamies par Laimoņa darbiem un nedarbiem.Cik gan cilvēks ir apdāvināts ar iztēli.Tā bija tikšanās ar darbīgu un talantīgu cilvēku, kas prot saskatīt skaisto tur, kur citam nav lemts to pat pamanīt.

21

.

Te nu mēs esam, tie kas vēl esam ... Būt Talsos un apciemot Māri ir mūsu pienākums un vēlēšanās, jo viņš taču vēl joprojām ir mūsējais.

Māra iesāktais turpinās Kurzemes sēklas Taņai ar Jāni zvju zupa jau gatava…lauki zeļ un zied joprojām…

Priecājamies par Laimoņa darbiem un nedarbiem…

Liels paldies par zupu un visu pasākumu..Jums tas izdevās teicami! Mums ļoti, ļoti patika…

22

Un nobeigumā Maijas Laukmanes dzejoļa rindas:Mākoņos aizpeld sekundes un atpeld citas-

Cik paceļu skatuTik gaisma citus kamolus ritina

Citu laiku pulkstenis tikšķUn citas slīd ēnas

Mākoņos aizpeld ātras sekundesAtpeld lēnākas-

Viss izmainās skaistās pārejāsGaisma…atkal tumsa…un gaisma..

Mākoņos atpeld nupat sākta sekunde-Un man tā jadara skaista …

Notikumus fiksēja mūsu žurnāliste –agronome Taiga Kolēģiem vēlējums --- … Ja izaudzis esi Starp bērzu un ozolu birzīm Un aurā , kas stiprina Tevi , Tad sakņojums Tavs – Mūžos būs sentēvu zemē !

Imants no Ziemeļlatgales

MŪSU JUBILĀRISIRSNĪGI SVEICIENI UN LAIMES VĒLĒJUMI MŪSU BIEDRIEM - AGRONOMIEM,

KURIEM ŠI GADA OTRAJĀ PUSĒ NOZĪMĪGAS JUBILEJAS !!!

Deviņdesmitgadnieku saimei piepulcējas AINA SILINIECE un BIRUTA ĶEBERE Rīgā;

Astoņdesmit piektā dzimšanas diena ZIGFRĪDAM BERĶIM Balvos, EDĪTEI VINDZOLAI Saldū, DZIDRAI VANKAI, AUSMAI BĀRBALEI un IRĒNAI NICMANEI Rīgā;

Astoņdesmitā jubileja ZINAĪDAI PLATNIECEI Raunā un BIRUTAI VĒZAI Bauskā;

Septiņdesmit piektā dzimšanas diena ANDRIM SILIŅAM Popē, AINAI un JĀNIM PILIŅIEM Praulienā, VERAI SLESAREI Krāslavā, VIKTORIJAI KAĻIŅINAI Limbažos, VIZMAI VALTERĀNEI Bauskā, IRAI DZENEI Dobelē, JURIM LULLEM Mazsalacā, ANDRIM ŪDRIM Ogrē, MARIJAI PUIŠEI Madonā;

Septiņdesmitā jubileja LŪCIJAI BIRZAKAI Limbažos, RUTAI DIRDAI Jēkabpilī, SKAIDRĪTEI DRUVIŅAI, STEPANAM DROZDOVAM Iecavā, JAUSMAI SUDMALNIECEI Bauskā un LAIMDOTAI KĀRKLIŅAI Laidzē.

23

Par vairākiem jubilāriem stāstījām 2011. gada rudens BIĻETENĀ Nr. 10, šoreiz par citiem.

Vispirms vēl par šī gada pirmās puses jubilāriem –

RŪDOLFS DUMBRAVS

Dzimis 1931.g.27.aprīlī Kuldīgas apriņķa Saldus pagasta “Dumbrājos”. Pēc Saldus rajona Cieceres septiņgadīgās skolas absolvēšanas, mācījies Cēsu skolotāju institūtā, kuru beidza 1955.gadā.

Pēc institūta beigšanas strādāja par skolotāju Cēsu sanatorijas meža skolā. Tad iestājās LU matemātikas fakultātē. Universitāti absolvēja 1963.gadā un palika strādāt LU skaitļošanas centrā. Tur strādāja līdz 1965.gadam. Šis gads bija pagrieziens Rūdolfa Dumbrava dzīvē - viņš atrada savas laimes mātes apsolīto zemi un sāka strādāt augļkoku selekcijas darbu Madonas rajona “Iedzēnos”. Taču iecerei trūka pamata, jo nebija agronoma un biologa zināšanu, bez kurām nevar gūt sekmes selekcijā. Tāpēc R.Dumbravs iestājās LLA Dārzkopības nodaļā neklātienē. Ar diplomdarbu par “Iedzēnos” izaudzētajām bumbieru šķirnēm 1974.gadā R.Dumbravs beidza trešo augstskolu savā mūžā –LLA.

“Iedzenos” viņš savu darbu veltīja bumbieru, ābeļu šķirņu izveidošanai. Ābeļu šķirņu veidošanā viņa galvenais sasniegums ir kolonābeļu radīšana. Tajā pat laikā tika veikti matemātiskie darbi visu ,,Iedzēnos” radīto ābeļu, bumbieru, ķiršu un plūmju hibrīdu klasificēšanai un jauno šķirņu reģistrēšanai. Kopā ar vecajiem selekcionāriem Robertu Āboliņu un Aleksandru Maizīti ir radīti ap 16000 ābeļu, bumbieru, ķiršu, un plūmju hibrīdu.

Par selekcijas problēmām un savu darbu augļaugu selekcijā Rūdolfs Dumbravs ir publicējis aptuveni 15 zinātnisku un populāri zinātnisku darbu. Selekcionārs apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmi.

2009.gada 13.oktobrī Rūdolfs Dumbravs tika ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktoru lauksaimniecības zinātnēs. Pārmaiņu laikā bija skaidrs, ka ,,Iedzēniem” nav nākotnes un nu bija tikai viena doma – saglabāt radītos selekcijas dārgumus. Tiem bija jānonāk Dobeles un Pūres, tolaik`, staciju zinātnieku rokās un tas viņam izdevās. ,,Iedzēnos” Rūdolfs nostrādāja 33 gadus, 3 mēnešus un 13 dienas, t.i. līdz laikam kad saimniecību likvidēja.

Pēdējos 20 gadus viņa darba un dzīvesvieta bija zemnieku saimniecība “Poļvarka”. Lieli darbi veikti aŗī šajā saimniecībā. Kopā ar saimnieku Ivaru Svārpstonu iekārtota priekšzīmīga augļu koku stādu audzētava un priekšzīmīgs augļu dārzs, kas liecina par to, ka šeit strādājis arī Agronoms ar matemātiķa izglītību.

Līdz mūža beigām Rūdolfs bija ,,nelabojams” novators. ,,Poļvarkā” tika lolotas viņa kolonābeles, studēts, kā audzējamas krūmu mellenes, smiltsērkšķi. Lielu vērību veltītīja augu slimību un kaitēkļu izzināšanai un cīņai ar tiem. Labi pārzināja arī augļu koku karantīnas kaitēkļus un slimības.

Rūdolfa Dubrava mūžs pārtrūka 2016.gada 17.aprīlī.

Madonas apriņķa agronomi.

24

VIESTURAM MŪRMANIM - 75

Pašā vasaras atmodā, rudzu ziedēšanas laikā, savu skaisto 75 gadu jubileju nosvinēja ilggadīgs agronoms, prasmīgs zemes kopējs ar vadītāja un saimnieka tvērienu – vidzemnieks Viesturs Mūrmanis.

Viņa dzīves ceļš aizsākās Cēsu pusē, Jaunraunas pagasta “Kalna Spāriņos”, zemnieku Kārļa un Lilijas Mūrmaņu ģimenē. Tēvs agrāk bija Ungurmuižas dārznieks. Liekas, baigāku laiku piedzimšanai grūti iztēloties: 1941. gada 12. jūnijs. 2 dienas pirms izsūtīšanām uz Sibīriju un 10 dienas pirms kara sākuma. Baigā gada bērns ar skarbu bērnību. 1945. gadā tēvu līdz ar vairākiem citiem Jaunraunas cilvēkiem arestēja un izsūtīja uz Sibīriju, Molotovas, tagad – Permas apgabala Polovinku. Par it kā vāciešu atbalstīšanu. Māte palika viena ar diviem puikām -Viesturu un 3 gadus vecāko Jāni. Viņa pārdeva zirgu un bija apņēmības pilna doties uzmeklēt vīru, lai panāktu viņa atbrīvošanu. Bet, kad atnāca atpakaļ pašas turp sūtītā sausiņu paka, radās nelāga nojauta, kas apstiprinājās vēlāk. Tēvs bija miris jau 1947. gada oktobrī. Tajā pašā mēnesī, dažas nedēļas vēlāk, no pārpūles un slimības nomira arī māte. Zēnu audzināšanu uzņēmās vecmāmiņa jeb grosmamma Marija Jēkabsone. Viņa nenogurusi strādāja piemājas laukā, mājā un kūtiņā, lai uzturētu tīrus, kārtīgi apģērbtus un paēdušus arī abus augošos puikas. Pie tam viņa pat savos 80 gados, lai gan tik ļoti mājās un druvā bija vajadzīgas palīdzīgas rokas, mudināja zēnus mācīties, sacīdama: “Zināšanas ir manta, ko neviena vara nevar atņemt! Tu vari būt kas vairāk!”

Skolas gaitas Viesturs uzsāka Jaunraunas četrgadīgajā pamatskolā. Atmiņā palikušas skolas lielās ērģeles. Tad Viesturs mācības turpināja Raunas vidusskolā. Augumā toreiz bijis pasīks, un nereti citu puiku pastrādātajās blēņās ticis vainots tieši viņš, iespējams, izsūtītā tēva dēļ. Bet Viesturs arī vaļsirdīgi atzīst, ka nekāds svētais jau toreiz nav bijis. Toties galva viņam strādājusi labi, īpaši padevusies matemātika, ģeometrija, fizika, ķīmija. Nereti Viesturs varējis izpalīdzēt citiem, augumā raženākiem, klasesbiedriem. Savulaik, skolotāju mudināts, darbojies skolas teātrī, spēlējis Sprīdīti, ar šo lugu uzstājoties Cēsu apkārtnes tautas namos. Bet katru brīvu brīdi tomēr vajadzēja palīdzēt grosmammai mājas darbos: malkas sagatavošanā , siena sagādē, ūdens sanešanā virtuvē un kūtiņā. Vasarās Viesturs strādāja kolhozā - uz zirga grābekļa siena pļavā, ar kapli un vagotāju biešu laukā, kā arī linu pēcapstrādē putekļainā rijā . 1959. gadā Viesturs absolvēja Raunas vidusskolu. Kad vajadzēja izlemt, ko darīt tālāk, lieti noderēja lauku zēna rūdījums, vecmāmiņas iedrošinājums un viņas tuvas draudzenes ieteikums doties uz LLA, kura toreiz vēl bija izvietota Rīgā, Ausekļa ielā. Konkurss togad bijis ļoti liels – vidusskolu beigušajiem pat 7 uz 1 vietu. Viesturu uzņēma, jo atzīmes un zināšanas bija labas. Ap to laiku nomira vecmāmuļa, un jaunais students palika viens ar nelielo stipendiju. Vajadzēja dzīvot taupīgi. Sešdesmito gadu sākumā LLA pakāpeniski pārcēla uz Jelgavu. Viesturs ar pateicību atceras tā laika mācībspēkus, īpaši no vecākā gadagājuma: A.Kalniņu, K. Bambergu, Krūmiņu. Bet ar pasniedzējiem Krupņikovu un Mucenieku, kas bija tiešām lielas personības, raisījās interesantas pārrunas gan lekciju starpbrīžos, gan pēc lekcijām. Pasniedzējs Mucenieks , savulaik tiesību zinātni studējis Francijā, bijis Latvijas brīvvalsts Sociālo lietu ministrs. Ar viņu studentiem labprāt patika aprunāties “par seniem laikiem”, un tā lekcijas bieži vien krietni ievilkušās. Reiz interesantā diskusija tā ieilgusi, ka profesors bija spiests pārtraukt, sakot: ”Uzgaidiet , lūdzu! Aiziešu uz katedru piezvanīt sievai, ka būšu mājās ar nākošo vilcienu!”

Ražošanas prakse Viesturam pagāja Raunas kaimiņu kolhozā “Zelta druva”. Tas bijis priekšzīmīgs kolhozs ar labu pamatiedzīvotāju kodolu. Viņi tovasar Viesturu uzņēmuši savā vidū ar sirsnību un gādību, kā lielā ģimenē. Darbu izrīkošana no rītiem notikusi pa translācijas tīklu. Katram mājās darbojās skaļrunis, un brigadieri bijuši gudri, prasmīgi speciālisti. Kārtība darba lietās bijusi ļoti laba, un arī svētkus tur pratuši svinēt no sirds. “Zelta druvā” Viesturs iemācījies daudzas zemkopības pamatlietas. Braukājot ar motociklu, iepazinis saimniecību un savācis materiālus diplomdarbam par tās ekonomiku. To izstrādājis profesora J. Vanaga vadībā un

25

sekmīgi aizstāvēja , absolvējot Agronomijas fakultāti 1964. gadā. Darba gaitas puisis uzsāka p/s “Madliena” pie direktora J. Beļavnieka. Bet tolaik pēc augstskolas beigšanas puišiem nācās kādu laiku nodienēt padomju armijas rindās. Arī Viesturu iesauca uz gadu dienestā Kaļiņingradā. Atgriežoties no armijas, dzīves ceļš aizlocījās uz labi nostādītu kolektīvo saimniecību Cēsu tuvumā, Drabešu ciema “Sarkano karogu”. Tur Viesturs par galveno agronomu nostrādāja 10 gadus , no 1966. līdz 1976. gadam. Par Maizes tēvu iesauktā, cienījamā priekšsēdētāja Ata Kļaviņa stingrā un gudrā vadībā. Tajā laikā Viesturu mēģināja pārvilināt uz LLA Zemkopības katedru par mācībspēku un pētnieku, kā arī uz Skrīveru ZZPI. Tomēr zinātne nevilināja tik ļoti, un izdevās noturēties ražošanā. “Sarkanajā karogā” nostrādātais laiks palicis neizdzēšamā atmiņā. Kolektīvā bija sastrādājušies lieliski speciālisti, kolēģi, zemes kopēji, iecirkņu vadītāji, lopkopji, dārznieki, lielie darba rūķi traktoristi...Apvidus arī izcili skaists: abpus Cēsīm, sākot no Āraišiem, līdz pat Amatas un Gaujas krastiem, Zvārtas iezim, Ķūķu krācēm un Ērgļu klintīm. Tolaik veidojās Gaujas nacionālais parks, un sāka realizēties arheologa J. Apala izlolotais sapnis par Āraišu muzejpils, seno latgaļu apmetnes, atjaunošanu. Kādreizējā “Sarkanā karoga” teritorijā tagad atrodas Čira Amatciems, laukā pie Rakšupītes ietekas Gaujā, kur savulaik auga kolhoza visraženākā kukurūza, tagad izveidots iecienīts tūrisma objekts, mājo kamieļi un lamas. Reljefs - šķietami nepiemērots zemkopībai.Tomēr, pateicoties zemkopju, arī agronoma V. Mūrmaņa neatlaidīgam, čaklam darbam, lauki deva necerēti lielas ražas . Rosīgi strādāja kultūrtehnisko darbu brigāde, masivizējot laukus, sakopjot ežas un ceļmalas. Par augstu zemkopības kultūru un ražības kāpināšanu – pat tādā amplitūdā kā 10 gadu laikā no 2000 barības vienībām no ha līdz 4000! - “Sarkanā karoga” vārds līdz ar kolhozu “Dzimtene” no Latvijas tika ievietots Goda plāksnē Maskavā, pie ieejas Tautsaimniecības sasniegumu izstādē. Neizpalika dažāda kaluma apbalvojumi un atzinības. Galvenajam agronomam Viesturam piemita ass skatījums par to, kā vajag strādāt, ko var sasniegt, augsts prasīgums pret sevi un citiem. Viņam bija svarīgi, lai ir labi. Vislabāk. Lai ir skaisti. Tieši tajā laikā Viesturs kādā Cēsu rajona speciālistu pasākumā satika savu mūža sievieti Māru, pēc izglītības skolotāju. Ģimenē piedzima dēls Druvis un meita Liene.

1976. gadā, sakrītot dažādiem apstākļiem, Viesturs kļuva par Cēsu rajona l/s pārvaldes galveno agronomu. Darbs kolhozā, citus un sevi nežēlojot, stundas neskaitot, brīvdienas neievērojot, darīja savu, un bija sašķobījusies veselība. Viesturs devās uz rajonu ar klusu cerību, ka beidzot darba laiks iekļausies zināmās robežās. Pārvaldē nostrādāts līdz 1982. gadam. Tad modē nāca politika “izdzenāt”speciālistus no rajona uz saimniecībām par priekšsēdētājiem un direktoriem. Arī Viesturam piedāvāja vairākus variantus. Bet viņš, nebūdams KP biedrs, zināja, ka var šādām pavēlēm nepakļaties. Kāds pat brīdināja:”Paliksi par mūžīgo agronomu!” Kādu laiku, agronomam par prieku, tas tā arī notika, un nākošos 10 gadus, līdz 1991. gadam, Viesturs bija Priekuļu selekcijas un izmēģinājumu stacijas galvenais agronoms un direktora vietnieks. Tas jau bija tuvāk dzimtajai vietai un tēva mājām Jaunraunā. Taču 1991. gadā dzīves ceļš sauca tālāk, un Viesturs kļuva par Lauksaimniecības Ministrijas Republikāniskās valsts sēklu inspekcijas priekšnieku. Tas bija laiks, kad abi bērni beidza vidusskolu un devās uz Rīgu studēt. Tētis labprāt pieņēma izdevību būt tuvāk bērniem, lai atbalstītu viņus studiju gaitās. Dēls Druvis pabeidza LU Vadības un Informātikas fakultāti, ieguva maģistra grādu Zviedru ekonomikas augstskolā. Liene pabeidza LU Svešvalodu fakultāti, bet maģistra grāds aizstāvēts Londonā. Abi bērni tagad strādā atbildīgos posteņos.

Bet toreiz, deviņdesmitajos, Viesturam iegadījās vadīt Republikānisko Sēklu inspekciju trauksmainos pārmaiņu un Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas gados. Nācās risināt dažādus administratīvus izaicinājumus, jaunas, modernas sēklu laboratorijas iekārtošanu Rīgā, kā arī izstrādāt jaunus kvalitātes standartus un sēklaudzēšanas noteikumus. Ilgus gadus šis svarīgais sēklaudzēšanas nozares posms - sēklu kvalitātes kontrole - darbojās stingri pēc PSRS “gostiem”. Vajadzēja veidot savus, Latvijai piemērotākus. Drīz pēc tam sekoja iestāšanās ISTA – starptautiskā sēklu kontroles organizācijā. Enerģiju prasīja darbs šķirņu padomē, likumdošanas saskaņošanā ar OECD sēklu shēmām. Viesturs ar zināmu saviļņojumu atceras to 2001. gada dienu, kad Latvijas Republiku šaja nozarē uzņēma OECD, lai gan par pilntiesīgu locekli šajā

26

organizācijā kļuvām 15 gadus vēlāk, šovasar. Toreiz šī pievienošana notika OECD galvenajā mītnē Parīzē. Bija pacilājoši starptautiskā forumā sēdēt aiz valsts uzraksta LATVIJA. Francijas pārstāvis toreiz teicis atzinīgus vārdus par Latvijā pieredzēto – senajām sēklaudzēšanas tradīcijām, darba kultūru un speciālistu kompetenci. Latvijas nacionālo sēklu kontroles laboratoriju uzņēma ISTA un akreditēja tiesībām izdot starptautiski derīgus sēklu sertifikātus. Bijušie rajonu sēklu inspekciju priekšnieki, inspektori un laboranti ar labu vārdu piemin “Mūrmaņa laikus”, kas padarīja šos neziņas, pārmaiņu pilnos un trūcīgos deviņdesmitos vieglāk un veiksmīgāk pārdzīvojamus.

No sēklu inspekcijas , kura tikko bija pievienota Valsts augu aizsardzības dienestam, 2001. gadā Viesturs, iekrauts puķēs, dāvanās un labos vārdos, devās pensijā. Viņu sagaidīja jauns dzīves posms – atgriešanās tēva mājās, kuras pēc postošajiem pamestības gadiem padomju laikos, bija ļoti bēdīgā stāvoklī. Ar pilnu krūti varēja mesties , jau agrāk iesāktajos, atjaunošanas darbos. Viesturs ar sievu Māru nodibināja zs “Kalna Spāriņi”, atguva bijušos īpašumus no abu vecāku puses - 44 ha platībā tīrumus un mežus. Daudz darba, enerģijas un entuziasma prasīja atgūto īpašumu sakopšana. Audzēja kviešus, zāģēja un no jauna stādīja mežus. Pēdējos gados Viesturs palika pie ļoti “smalkas” un skaistas kultūras – sarkanās auzenes 'Vaive' šķirnes sēklu audzēšanas. Gadiem ejot, Viesturs savu saimniekošanu nostādīja ļoti labā līmenī - iekārtoja ērtu sēklu noliktavu ar vēdināmo grīdu, gaisa uzsildīšanu no saules kolektora enerģijas; iegādājās jaunu kombainu un citu l/s tehniku. Nu labi ievirzītais bizness uzticēts nākošajai paaudzei - brāļa dēlam Mārim.

Viesturs ir arī pieredzējis biškopis. Līdztekus l/s ražošanai ar pārsteidzošu gaumi un izcilā apkārtnes dabas skaistuma izjūtu atjaunota dzīvojamā māja, saimniecības ēkas, pagalms un dārzs ap tām. Mājas, kā jau vēsta nosaukums, atrodas pakalnā. Pa verandas plašajiem logiem un no atvērtā pagalma, ko klāj līdzens, rūpīgi iekārtots un kopts zāliens, paceļot acis, paveras neizsakāmi skaists un tāls skats uz plašu apkārtni - Vidzemes kalnainā un mežiem greznotā ainava. Viesturs ir ne tikai izcils agronoms, labs saimnieks, bet arī laipns mājastēvs, gids, liels stāstnieks, kas lieliski atceras vietas, senus notikumus, neskaitāmus dzīvē satiktus cilvēkus. Garajos gados iemantota vieda dzīves gudrība, kurā Viesturs dāsni dalās ar citiem. “Žēl tikai, ka bieži esmu bijis pārlieku prasīgs pret citiem”, viņš saka. Toties tagad, diskutējot pat ar gluži pretēju uzskatu cilvēku, Viesturs, viņu pacietīgi uzklausījis, savu domu pauž ar lēnīgu mieru, optimismu un pārliecību. Katra ciemošanās viņa skaistajā sētā izvēršas svētkos un dzīves svinēšanā.

Reiz, atskatoties uz darba mūžu, Viesturs par sevi teica:”Administrators!” Varbūt, ka tā būs tikai vārdu spēle (pie tam - svešvārdu, kas nespēj izteikt visus personības dziļumus...), gribas iebilst un sacīt: “Aristokrāts...!”

Viesturs ir priecīgs un gandarīts par savu mūža gājumu , tajā paveikto un gūto. Četri lielie darba posmi: kolhozs, selekcijas stacija, rajons un beidzot - valsts mēroga iestāde - ļāvuši iegūt kādu nenovērtējamu bagātību: līdztekus apskatīt un iepazīt to, kas skaists un īpatnējs dzimtajā pusē, Cēsu rajonā, Vidzemē, visā Latvijā un arī tālu aiz tās robežām, Eiropā, citos kontinentos. Amerikā, pat Āfrikā . Tas ļāvis vēl vairāk novērtēt un iemīlēt dzimto pusi. Īpaši priecīgs Viesturs ir par necerēto iespēju atgriezties tēva mājās, tajās dzīvot un saimniekot. Strādājot savā zemnieku saimniecībā, ievērojami uzlabojusies arī veselība, jo pārsvarā pozitīvas emocijas! Viesturs ir pateicīgs visiem, kas palīdzēja viņam izaugt par labu speciālistu un godājamu savas zemes pilsoni. Viņš augstu vērtē ģimeni. Lai gan liktenis viņam lēma agri zaudēt abus vecākus, Viesturs ir bijis krietns mazdēls, dēls, brālis, vīrs, tēvs un nu jau gādīgs vectēvs 4 mazbērniem. Iespējams, tieši pēctecības izjūta un pateicība par dzīvē saņemto ir tas dzinulis, kas nav ļāvis iesūnot, noslēgties savas mājas 4 sienās, bet rosinājis būt sabiedriski aktīvam. Ilgus gadus Viesturs darbojies Agronomu biedrībā. Kopā ar cienījamo Jāni Ausekli strādājis pie Latvijas Agronomu biedrības atjaunošanas, piedalījies 1. kongresā 1988. gadā. Bijis ilggadīgs AB valdes loceklis. Dibinājis kontaktus ar klaida latviešiem, piedalījies pirmā Pasaules latviešu agronomu kongresa organizēšanā Vecaucē 1991. gadā . Pēc viņa iniciatīvs, ar Cēsu rajona agronomu un Priekuļu SIS

27

atbalstu 1989. gadā pie Priekuļu bērzu birzs novietoja piemiņas akmeni agronomam Kārlim Ulmanim. 1994. gadā piedalījās konkursa “Sakoptākais Latvijas pagasts” vērtēšanas metodikas izstrādē un 1. vērtēšanas gadā vadīja Vidzemes vērtēšanas komisiju. Pēc Viestura, liela Cēsu un dzimtā Jaunraunas pagasta patriota, iniciatīvas ir izveidota piemiņas vieta represētajiem jaunrauniešiem. Viņš arī nav licies mierā, kamēr izpētījis sava tēva pratināšanas dokumentus čekas arhīvos, apmeklējis tēva izsūtījuma vietu, ticies ar turienes vēstures pētniekiem. 2014. gadā viņš pie sevis “Kalna Spāriņos” uzņēma lielu pulku sajūsminātu Latvijas puķu draugu saieta dalībnieku.Viestura dzīve šobrīd rit harmoniska un līdzsvarota. Viņu rītos sveic saullēkts pār ābeļdārzu, putnu dziesmas simtgadīgo koku lapotnēs, sarkanās auzenes lauku viļņošanās vējā un dūmakas smalkās gradācijas tālajās Raunas ielejas mežu galotnēs, līdz pat horizonam.Vakari atnāk ar patīkamu nogurumu un padarīta darba sajūtu.

To var izteikt arī prezidenta Kārļa Ulmaņa vārdiem:

”Es ticu, ka nekas nav skaistāks par lauku dzīvi, par darbu laukā un pļavā. Es negribu mainīties ne ar vienu citu, jo nekur mana sirds nejustu tādu prieku kā še, manā mājā, manā sētā, kur runā uz mani tikai man saprotamu valodu ir klusā māja, ir rāmais dārzs, ir plašie, mierīgie tīrumi. Es esmu lepns uz to, ka esmu zemnieks.”

Tagadējām, jaunākajām zemkopju paaudzēm Viesturs novēl:

“Strādājiet tā, lai atstājat zemi aiz sevis sakoptāku, nekā reiz saņēmāt - kā pateicību Dievam par mūsu skaisto dabu un kā mantojumu nākošajām paaudzēm!”

Vēlot arī turpmāk saglabāt izturību, spēku, dzīvesprieku un sirdsgudrību - kādreizējā praktikante “Sarkanajā karogā”, kolēģe Sēklu inspekcijas laikos – Guna Svoka

SVEICAM MŪSU JUBILĀRU ZIGFRĪDU RIHARDU BERĶI !

Zigfrīds Rihards Berķis 1951.gadā iestājies Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Agronomijas fakultātē. Pēc fakultātes beigšanas 1955.gada 20.aprīlī Balvu rajona vadība uzaicinājusi Zigfrīdu Berķi strādāt par agronomu Balvu rajonā - par kolhoza "Varonis" agronomu, bet 1955.gada 4.septembrī viņš tiek pārcelts darbā uz Rugāju mašīnu traktoru staciju.

1958.gadā Z.Berķis sāk strādāt par galveno agronomu Balvu rajona lauksaimniecības inspekcijā.1960.-1961.gadā viņš veicis kopsaimniecības "Balvi" galvenā agronoma pienākumus. 1961.gadā ar Lauksaimniecības ministrijas pavēli ticis iecelts par Balvu rajona lauksaimniecības pārvaldes galveno agronomu, bet no 1970.gada janvāra

pārcelts darbā par Balvu rajona valsts sēklu inspekcijas priekšnieku, kur nostrādājis līdz 1991.gadam, līdz aiziešanai pensijā.

1967.gadā noorganizējis Dārzkopības biškopības biedrības Balvu nodaļu, kurā kā valdes priekšsēdētājs uz sabiedriskiem noteikumiem nostrādājis līdz 1982.gadam. Liels ir viņa nopelns Dārzkopības kooperatīvu veidošanā Balvu pilsētā , jo īpaši “Ezermala – 2”, ļoti aktīvs bijis augļu kociņu iegādes organizēšanā – nu pilsētnieki var priecāties – visos trijos kooperatīvos “Ezermala -1 “ “Ezermala-2”,Verpuļeva”, ir augļu koku dārzi.

28

Jau ar Atmodas sākumu Zigfrīds Berķis aktīvi piedalījies Latvijas atjaunošanas pasākumos. Savā darba vietā noorganizējis Tautas frontes grupu, 1991.gadā piedalījies barikādēs pie televīzijas ēkas. 1993.gada februārī piedalījies Nacionālo Daugavas vanagu apvienības Balvu nodaļas organizēšanā, bijis nodaļas priekšsēdētāja vietnieks. Kopš 1996.gada 8.jūlija līdz 2009.gada 18.maijam vadījis Balvu rajona padomes Nacionālās pretošanās kustības dalībnieku lietu komisiju, bet pēc Balvu rajona padomes reorganizācijas - no 2010.gada 4.februāra - Balvu novada pašvaldības Nacionālās pretošanās kustības dalībnieku un politiski represēto personu lietu komisiju.

Jau 1980.gada sākumā Zigfrīds Berķis sācis meklēt materiālus par latviešu nacionālo partizānu nometnēm un darbību Abrenes (Viļakas) apriņķa teritorijā. Viņa sakrātie materiāli atrodami Balvu novada muzejā, Rīgā Okupācijas muzejā, vēstures pētnieka H.Stroda grāmatās.Kopš 1989.gada Zigfrīds Berķis organizējis un vadījis 12 piemiņas zīmju uzstādīšanu un atklāšanu Balvos, Viļakā, Šķilbēnos, Baltinavā, Tilžā, Rugājos, Krišjāņos, Vīksnā. 1995.gada 3.jūnijā Stompaku nacionālo partizānu nometnē organizējis un vadījis visu Ziemeļlatgales nacionālo partizānu pirmo salidojumu, kurā piedalījās ap 170 dalībnieku.

Apbalvots ar 1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi. 2007.gada novembrī apbalvots ar

Balvu pilsētas Atzinības rakstu, 2008. gada novembrī = Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas Goda Rakstu. Ar 2010. gada 13. oktobra Ordeņu kapitula lēmumu apbalvots ar Atzinības krusta Bronzas goda zīmi.

Zigfrīds arī tagad dzīvo kā nemiera gariņš, nodarbojas ar biškopību - pašam ir bišu saimes un neliedz atbalstu citiem biteniekiem.

Balvu nodaļas agronomi sveic Zigfrīdu apaļajā kubilejā, vēl būt tikpat aktīvam kā līdz šim, lai laba veselība un daudz saulainu dienu !

LAB RĪGAS PILSĒTAS NODAĻAS agronomi sveic savas cienījamās jubilāres –

Ainu Silinieci un Birutu Ķeberi 90 gadu jubilejā, Dzidru Vanku, Ausmu Bārbali un Irēnu Nicmani 85.dzimšanas dienā

ar agronomes un dzejnieces Mirdzas Fridrihsones vārdiem:

Ābele vienmēr visskaistākā šķiet,Kad tā kā ievziedu kupena zied,Ļauj, lai gadi matus sudrabot iet!Tikai sirdī neļauj sarmas kristāliem krist,Saltās sniega kupenās brist!

Novēlam veselību, lai varat bez raizēm priecāties par dzīvē paveikto.

29

Par cienījamo jubilāru dzīves un darba gadiem varat izlasīt LAB Biļetenā Nr.10

KAS IR ANDRIS SILIŅŠ ?\

ANDRIS SILIŅŠ – Kurzemes puses zēns. Sāļo jūras vēju appuūsts, viņš ar dziļām saknēm ieaudzis Latvijas zemē. Andris smagi pārdzīvo nebūšanas lauksaimniecībā un politiķu bezatbildību par latviešu tautas vērtību izsaimniekošanu. Viņam svarīga katra mūsu zemes pēda.

Vai tā būtu Agronomu biedrības valdes sēde, kāda speciālistu sanāksme vai vienkārša saruna, no Andra domām allaž virmo patriotisms, dzimtenes mīlestība un dziļās agronomiskās vērtības. Nevar nepamanīt Andra tautiskumu gan viņa runas veidā, gan ģērbšanās stilā. Pie svētku tērpa viņš allaž valkā tautisko prievīti.

Andris ir ass un patstāvīgs savos spriedumos un uzskatos, nelokās līdzi katrai nepārdomātai vai nesaimnieciskai rīcībai, viņam ir stingrs mugurkauls.

Andris Siliņš – dziļi dvēselisks cilvēks. Līdz asarām viņu var aizkustināt skaista dziesma, izjusta dzeja, brīnišķīgs dabas skats, skaisti sakopti lauki un sēta, parasta lauku puķe. No viņa staro labestība, veselīgs humors un cilvēcība.

Andris cieši turas pie gadsimtiem pārbaudītām agronomiskām vērtībām : augu maiņas, Latvijā izveidotām augu šķirnēm, augsnes apstrādes. Ja viņš par šīm vērtībām nevar pārliecināt sev blakus esošos speciālistus, apstiprinājumu savām domām allaž meklē pie zinātniekiem.

Nenogurstošu enerģiju, mūžīgo optimismu, stipru veselību un daudz baltu dieniņu turpmākās gaitās vēlot ….

Biruta J.

ANDRIM SILIŅAM skaistajā jubilejā.

Lai vienmēr kopā aicini,Pie sevis šajā sētā,

Un māci nepagurdams,Ka mājvieta ir svēta.

Ka svēti mūsu tikumi,Bet darbi viņu rota,

Ka tas vistālāk dzīvē tiks,Kam gudra galva dota.

Jo ne jau tikai Valteram,Var svinēt svētkus spoži.

Ja septiņdesmit pieci svinam mēs,

Tad simtu arī nākotnē,Mēs svinēsim, Tev Andri, droši!

Vēlam saules, laimes un prieka pilnus tālākos gadus!

30

Liepājas nodaļas vārdā Vita Cielava

Šai dienai jābūt neaizmirstamai bezgala daudzo dienu virknē.

Lai tajā ir smiekli un dziesmas, un mīļi, tuvi cilvēki, un jaunas cerības, jauni piedzīvojumi un jaunas iespējas! Apsveikumu, tostu un līksmības vidū atrast brīdi, kad pamest skatu uz skaistākajiem mirkļiem pagātnē un apjaust to, cik daudz laba un gaiša var piedāvāt nākotne.

Lai nekad nepietrūkst darāmā darba, lai nepietrūkst iespēju, draugu un mīļu cilvēku tuvuma , mīlestības un sirdsmiera! Skatīties nākotnē ar cerību, drosmi un apņēmību, ar sparu un līksmu prātu! Jo šīs ir tās lietas, no kurām var veidot dzīvi, kādu patiešām ir vērts dzīvot.

Sveicieni 75.gadu jubilejā Marijai Puišei, Ainai Piliņai un Jānim Piliņam!

Vidzemes nodaļas agronomi, Māra Mežale.

LIMBAŽU AGRONOMU BIEDRĪBAS KOLĒĢI SVEIC -

VIKTORIJU KAĻIŅINU 75. dzimšanas dienā

Gadi ir dīvaini dārgumi, draugs,Birst tie kā ziedi no ābeles salnā,Birst kā ziedi un aizspurdz kā putni,Pagaistot zilajā kalnā.Tur pagadās gadi –Pilni kā dzirkstoši kausi,Un pagadās pelēki,Vētrās un puteņos lauzti.Taču tie visi Tev vienlīdz smeldz ,Kad steidzies tiem cauriAtmiņu dzelts,Un brīnies –Cik virtene raiba, bet skaista!

LŪCIJU BIRZAKU 70. mūža gadā

31

Vai veselas debesis, vai veselu rasas lāsi,Vai mirkli tveri, vai dzīvi dzīvoji –Tas vienalga. Jo esi pateicīgs šai brīdīZāles stiebram par to, ka mežu jūti,Vējam par priežu un smilgu galotnēm,Dzimtenei par zemes sauju , kur gaiļpiesis aug,Kūlas čaloņai par senu dziesmu,Dūcošai bitei par dziedošu pļavuUn gaidošai pļavai par bites čaklumu.Gaismai par savām acīm esi pateicīgsUn acīm par to, ka redziŠo dzidro mirkli ,Jo uz veselas zemesTavs ir viss mūža gājums.

VERA SLESERE - jubilāre !

Gadi skrien kā stirnas – tā saka tautas paruna. Laikam šo patiesību nenoliegt. Tā vien gribas pamest skatu atpakaļ. Vera beigusi Latvijas Lauksaimniecības Akadēmiju Agronomijas fakultāti. Šķiet, ka tas bija tik nesen – tā mēs katrs domājam. Pēc studijām jaunā agronome kļūst par skolotāju Dagdas lauksaimniecības tehnikumā, kur savas zināšanas tiek atdotas jaunajiem lauksaimniecības speciālistiem. Tālāk seko darbs Rēzeknē, PMK -14, laukos tiek veikta LIZ meliorācija un augsnes

kaļķošana, mēslošana. Darbs ir ļoti svarīgs un tas sekmīgi tiek veikts. Darbu Vera turpina Augsnes zinību un zemkopības institūtā kā agroķīmiķe Krāslavas rajonā, darbs saistīts ar dzimto pusi ... Veras darbs bija vajadzīgs lauksaimniekiem, lai mūspusē būtu raženi graudaugu un citu kultūraugu sējumi, leknas ganības un zālāju sējumi. Veras veikumu atceras Latgales agronomi, lauksaimnieki un saka paldies! Vēlam veselību, možu garu un saulainas dienas! Sūtām sveicienus mēs visi - Spožu saules kamoliņu, Sūtām Tev ar sveicieniņu - Svētkos atšķetini viņu, Pilns tas mīļu sveicieniņu!

Svetlana Suveizda , Imants Kārkliņš

IRA DZENE

Dzimusi Strenčos – māte bija poļu laukstrādniece, ģimenē bija 3 bērni, Ira bija vecākā. Brālis Juris vēl joprojām dzīvo Strenčos, kur Ira bieži ciemojas – aizbrauc uz Cēsīm, Valmieru, apmeklē koncertus, pastaigā gar Gauju. Tēvs 1944. gadā tika iesaukts armijā un pazuda.

Ira ļoti gribēja mācīties, un mātei nezinot iestājās Saulaines tehnikumā agronomos. Savā kursā bija vecākā, bet tas netraucēja iesaistīties dažādās aktivitātēs un kopā ar kursa biedriem apmeklēt ballītes. Saulaines laiks Irai ir palicis atmiņā arī ar aktīvo sporta dzīvi – tur viņa iemīlēja basketbolu – spēlēja Saulaines basketbola komandā un ar sportu vēl joprojām ir lielos draugos –

32

nelaiž garām sporta aktivitātes – piedalās pagasta sporta svētkos, brauc veiklības braucienos ar mašīnu, iet uz treniņiem skolā un cenšas aktivitātēs iesaistīt arī mazbērnus.

Pēc Saulaines Iru nosūtīja uz valsts saimniecību „Bērze”, Dobeles rajonā, kur Ira strādāja par ganību agronomi un vēlāk par brigadieri. Darbā Irai bija stingras un prasīgas priekšnieces reputācija, bet tai pašā laikā vienmēr, ja bija vajadzība, varēja vērsties pie viņas pēc palīdzības un, ja tas bija viņas spēkos, tad nekad netika atteikts ne ar transportu, ne zemes apstrādi vai citādi. Bērzē Ira iepazinās ar savu dzīves draugu Pēteri, laulībā piedzima divi dēli, no kuriem viens traģiski gāja bojā , atstājot divas Irai ļoti tuvas un mīļas mazmeitas – Lindu un Madaru, kuras patreiz dzīvo un strādā Rīgā un ar kurām Ira bieži tiekas un kopā dodas uz tusiņiem. Otrs dēls ar četriem bērniem dzīvo kopā ar Iru Jaunbērzē „Pūliņos”.

Beidzot aktīvās darba gaitas – aizejot pensijā, ilgi atpūsties nesanāca, jo Iras aktīvais raksturs neļauj sēdēt mājās un darbs turpinājās – gan SIA’’ Ziedos’’, gan Agrofirmā ‘’Jelgava ‘’un pēc tam kā individuālā darba veicēja – vēl joprojām Ira brauc uz Rīgu reizi nedēļā, lai tirgotu pienu, sieru un biezpienu. Brīvajos brīžos ar vecajiem kursa biedriem no Saulaines laikiem brauc ekskursijās, apmeklē koncertus un ballītes, vajadzības gadījumā dejo līdz rītam izgriežot pogas vienam otram jaunietim. Patīk arī ziemas aktivitātes – ar mazbērniem dodas šļūkt ar plēvi no kalna vai paslēpot. Mīl malku laba vīna un sabiedriskas aktivitātes. Draugu lokā un arī iepriekšējā darbā mīļi iesaukta par „Omi”. - Vēl joprojām cilā 25 kg piena kannas. - Regulāri pārkāpj satiksmes noteikumus neievērojot ātruma ierobežojumus. Aktīvi ir iesaistījusies Rallija braucienos kā dalībniece.- Strādājot saimniecībā „Bērze” neklātienē tika pabeigta arī LLA agronomijas fakultāte. - Mājas solim laika Irai parasti atlika maz, jo no rīta līdz vakaram Ira pavadīja uz lauka, kolēģi smēja , ka Iras govis ir pieradušas, ka dažkārt tiek slauktas mēnesnīcā un arī tagad nekas nav mainījies, tikai govju vietā ir pāris kazas un suns. Bet ja piezvana draugi un aicina uz kādu pasākumu, tad Ira būs klāt vienmēr un savas problēmas nekad nevienam nestāstīs, lai arī cik smagi būtu – viņa vienmēr būs pozitīva, izpalīdzīga un dzīvi mīloša.

Dobeles agronomi bijušie un esošie.

JAUSMAI SUDMALNIECEI 70!

JAUSMA ar savu studiju biedreni, arī šī gada jubilāri IRU DZENI

33

Līdzīgi kā rudens lapu krāšņums dāsni apzeltīja jubilāres dzimšanas dienu, tā jāsaka arī par viņas rosīgo dzīvi kopumā: gaišuma, dzīvesprieka, optimisma, kustības un piedzīvojumu pilna!

Jausma piedzima 1946. gada 22. oktobrī Bauskas rajona Vecsaules kūdras fabrikas brigadiera un grāmatvedes ģimenē. Bija arī jaunāka māsa Mārīte. Pamatskolas izglītību meitene ieguva Vecsaules skolā. Atmiņā palikušas vasaras, ko Jausma pavadīja Bārbelē pie vectētiņa. Tur arī notikusi tuvāka iepazīšanās ar lauku un saimniecības darbiem. Meitēns bija čakls un apķērīgs, ātri apguva gan pīrāgu cepšanas māku, gan dažādus darbus kolhoza “Zieds” lauku brigādē. Ai, kā toreiz garšoja no mājām līdzdotās pusdienas - pudelē ielietais piens un rupjmaizes rika! Vasaras vidū vajadzēja strādāt siena pļavā - vākt sienu ar zirga grābekli. Draudzenes mamma bija zirgkope, un meitenes pašas zirgus iejūdza, pēc darba dienas izjūdza, Iecavas upē izpeldināja un jāšus devās uz ganībām. Jausma ar smaidu atceras, kā mācījusi iejūgt zirgu kādam puisim – talcinieka, studentam.

Pēc 7. klases beigšanas meitene iestājās Saulaines tehnikuma Agronomijas nodaļā. Konkurss bijis diezgan liels. Pie uzņemšanas pat gadījies, ka prasījuši parādīt plaukstas. Ja bija saredzamas tulznas no darba, tās bijušas kā papildpunkti, un pasniedzējs teicis: “Jā, tu derēsi par agronomu!” Tehnikumā, līdztekus teorijai, bija liels prakšu īpatsvars. Vajadzēja gan cukurbiešu normu izravēt, gan govi slaukt, aitas cirpt, sivēnus saņemt! Audzēkņi ieguva traktorista tiesības, mācījās strādāt uz labības kombaina. Saulaines laiks, no 1962. līdz 1966. gadam., palicis gaišā atmiņā. Jausma jau toreiz bija sportiska, sabiedriski aktīva: spēlēja basketbolu, dejoja tautas deju kolektīvā. Pirmie mācību gadi gadi pavadīti Kaucmindes muižas pilī, kādreizējā Mājturības skolā, bet pēdējais kurss un arī izlaidums svinēts jaunajā tehnikuma ēkā. Nedaudz skumja nots ieskanas Jausmas balsī, atzīstot, ka viņas jaunības laiku vecā skolas ēka tagad izskatās pamesta un nolaista...

Pēc tehnikuma beigšanas 4 gadi esot bijis jāatstrādā par saņemto stipendiju. Jauno agronomi aizsūtīja darbā uz Jelgavas rajona kolhozu “Brīvais vilnis” Emburgas pusē, par kompleksās brigādes brigadieri. Brigādes centrs bijis iekārtots Jāņa Čakstes dzimtas mājās “Aučos”. Lauku darbu mehanizācija bija primitīva, bieži darba rīki bija vienkārši dakšas...Laukstrādnieki nereti deva padomus jaunajai speciālistei. Grūtības sagādāja fakts, ka vadība sāka meiteni mētāt no vienas brigādes uz citu. Tomēr viņa nostrādāja tur paredzētos 4 gadus. Pēc tam, pārcēlās tuvāk vecāku dzīves vietai - uz Mežotni. Tur Jausma sāka strādāt par kolhoza “Sarkanais karogs” sēklkopības agronomi. LLA Agronomijas fakultāti viņa pabeidza neklātienē, līdztekus darbam. Šajā laikā viņa iepazinās ar savu nākošo vīru Juri, apprecējās 1969. gadā. Pēc 2 gadiem ģimenē piedzima dvīnītes Inguna un Evija. Viegli nebija apvienot atbildīgo agronomes darbu ar 2 mazu meitenīšu audzināšanu, bet Jausma paguva visu! Reiz, vedot gatavās kviešu sēklas paraugus uz Sēklu inspekciju un pavērojot, kā strādā laboratorijas darbinieces, prātā iešāvās doma – interesanti, man patiktu!

Par “Sarkanā karoga” sēklkopības agronomi Jausma nostrādāja 10 gadus. Tad nāca pārmaiņu laiki, kopsaimniecību apvienošana. Kolhozu pievienoja Mežotnes selekcijas stacijai, kur Jausmai nācās strādāt par pievienotās teritorijas iecirkņa priekšnieci. Bet pēc neilga brīža vadība, vērojot viņas prasmi strādāt ar cilvēkiem, piedāvāja jaunu izaicinājumu – kļūt par Mežotnes Selekcijas stacijas partijas sekretāri. Šajā amatā pavadīti atkal 10 gadi, līdz 1990. gadam. Jausma nenožēlo arī šo savas dzīves posmu, kas devis jaunu pieredzi, ļāvis iepazīt daudz interesantu cilvēku. Atmiņā palicis fakts, ka rajona centrā saņemtos norādījumus ne vienmēr paklausīgi saimniecībā izpildījuši. Bijusi laba tradīcija uz Jauno gadu apbraukāt visu saimniecību, iegriežoties arī nomaļās mājās, apsveikt un iepriecināt vecos ļaudis svētkos.

1990. gadā Jausma atsaucās jaunam aicinājumam un kļuva par Bauskas rajona Valsts sēklu inspekcijas priekšnieci. Darba specifika mainījās, bet Jausmas agronoma un sabiedriskā darba pieredze lieti noderēja, vadot nelielo laboratorijas kolektīvu un kontrolējot sēklaudzēšanas procesu visā Bauskas rajonā, kas tradicionāli bijis viens no bagātākajiem zemkopības un sēklaudzēšanas centriem Latvijā. Jausma ātri iepazinās ar sēklaudzētājiem, prata dot lietišķus

34

padomus jaunajiem zemniekiem, kas gribēja sākt sertificētu šķirnes sēklu audzēšanu un sagatavošanu. Krustu šķērsu izstaigāti Zemgales plašie lauki, klētīs un noliktavās noņemti neskaitāmi sēklu paraugi. Kopā ar citu rajonu kolēģiem iepazīta daudzu sēklaudzētāju pieredze visā valstī, kā arī Latvijas skaistākās vietas.

Pēc aptuveni 10 ražīga, interesanta, ne vienmēr viegla darba gadiem dzīve atkal Jausmai sagādāja pārsteigumu: viņu aicināja strādāt par Valsts Augu aizsardzības dienesta Zemgales reģionālās nodaļas vadītāju. Pēc neilgas domāšanas viņa piekrita. Nācās no jauna iedziļināties ne vien sēklaudzēšanas jautājumos, bet jāpārzina arī augu aizsardzības līdzekļu lietošana, augu karantīna, invazīvo augu sugu ierobežošana, mēslošanas līdzekļu lietošana, kā arī par visiem šiem procesiem atbilstošajiem valsts kontrolē esošajiem likumdošanas aktiem. Nebija viegli, bet talkā nāca Jausmai raksturīgais optimisms, sabiedriskums un neatlaidība.

Kopš 2013. gada Jausma ir pelnītā atpūtā. Meitas izaugušas. Inguna, iedama mātes pēdās, strādā Nacionālajā sēklu laboratorijā, veic dīdzības analīzes un studē LLU. Evija ir pedagogs Pamūšas internātskolā. Izauguši 3 mazbērni. Jausma aktīvi seko viņu dzīvei, bet arī pati nesēž mierīgi dīkā, tikai kustības un apgriezieni kļuvuši nedaudz lēnāki. Jausma bijusi ilggadīga Agronomu biedrības Bauskas rajona nodaļas vadītāja. Nu šī atbildība nodota Arnolda Jātnieka rokās. Jausmas sirdslieta, kā allaž, ir dejošana, viņa ir aktīva līnijdejotāja, kā arī Eiropas senioru deju grupas dalībniece. Savulaik kuplināti Bauskas kantrī mūzikas festivāli. Tagad Jausma ar senioru deju koncertiem apceļo Latviju, pabijusi arī ārzemēs. Viņa labprāt peld - gan tuvējās Bauskas upēs, gan baseinā, ir nenogurdināma nūjotāja. Viņai patīk dažādas tikšanās, sabiedriski, saviesīgi pasākumi. Nereti viņa pati ir iniciatore un atjautīga, iedvesmas pilna organizatore. Šogad apciemoti vai visi Saulaines tehnikuma laika kursa biedri, jo kā vienaudži svinēja apaļas jubilejas. Saglabājušies labi, draudzīgi kontakti ar bijušajiem kolēģiem dažādos dzīves un darba posmos. Ne vienu reizi vien valsis griezts tā saucamajos “sarkano baronu” saietos.

Sevišķi tuva draudzība un savstarpējs atbalsts Jausmu vieno ar Birutu Vēzu un Vizmu Valterāni, arī pensionētām agronomēm, kuras dzīvo tepat, netālu, Bauskas tuvumā. Viņa ar gandarījumu atzīst: ” Kur vien pagriežos, tur man ir draugi! Ir jauki apzināties, ka grūtā brīdī viņi mani atbalstīs un palīdzēs”.

Jausma, kā arvien, ir stalta, kustīga, ar entuziasmu, neizsīkstošu enerģiju, radošu izdomu un dzirkstošu humoru apveltīta. Mīl būt cilvēkos, labprāt izpalīdz, novērtē patiesu draudzību. Čakli kopj savu dārzu, izmēģina dažādas receptes virtuvē, balsta savu ilggadīgo dzīvesdraugu Andreju, bijušo mežzini. Labprāt arī pārcilā bagātīgā darba mūža atmiņas un fotoalbūmus.

Saviem laikabiedriem Jausma novēl: “Seniori, vairāk kustieties, smaidiet un tā esiet veseli!”Jaunāko paaudžu pārstāvjiem der ieklausīties cienījamās jubilāres citā vēlējumā: “Nebēdziet prom no Latvijas, esiet tēvu zemes cienīgi mantinieki!”

Savukārt mēs Jausmai sirsnīgu sveicienu izsakām ar A. Pormales vārdiem:

Cik gan labi nesastingt, bet dzīvot,Dzīves dzelmē dziļi, dziļi nirt;Atļaut matiem spējos vējos plīvot,Atļaut zvaigznēm pašā sirdī birt!

Guna SVOKA

35

JURIS LULLE

Agronoms Juris Lulle 25. novembrī atzīmēs 75-to dzimšanas dienu. Dzimis Aizputē, mācījies Kazdangas lauksaimniecības tehnikumā un Latvijas lauksaimniecības Akadēmijā, Jelgavā.

Pēc studiju beigšanas strādājis LLA radiobioloģijas laboratorijā, pētot jonizējošā starojuma ietekmi uz augu attīstību. Šo izziņas darbu Juris turpināja Lielplatones lopkopības izmēģinājumu stacijā, būdams Bioķīmiskās laboratorijas vadītājs. Izmēģinājumu stacijā tika veikts pētnieciskais darbs Holšteinafrīzas melnraibo un Latvijas brūno šķirnes govju produktivitātes salīdzināšanā. Izmēģinājuma saimniecība bija kā mācību bāze LLA studentiem un lauksaimniecības kvalifikācijas kursu dalībniekiem.Tika salīdzinātas arī dažādu, tam laikam, nepopulāru lauksaimniecības kultūru audzēšana un lopbarības sagatavošanas metodes. 1983. gadā Juris Lulle sāka strādāt par galveno agronomu Valmieras rajona kolhozā Vaidava, bet 1984.gadā padomju saimniecībā Austrumi par direktoru. Sākot ar 1985.gadu Juris strādāja par agronomu kolhozā Mazsalaca.

1993.gadā privatizācijas rezultātā (kura Mazsalacā bija gan godīga, gan likumīga!) ar Jura Lulles aktīvu līdzdalību izveidoja Lauksaimniecības kooperatīvo sabiedrību „Lauksalaca”. Par šī kooperatīva vadītāju Juris nostrādāja 10 gadus. Tagad kooperatīvs turpina veiksmīgi darboties bijušo kolhoza speciālistu vadībā: sniedz dažādus lauksaimniecības pakalpojumus apkārtnes zemniekiem, ražo lauksaimniecības produkciju un nodrošina darba vietas 40 apkārtnes cilvēkiem .

Marta un Juris Lulles kopā dzīvo jau 46 gadus un ir izaudzinājuši 5 bērnus un priecājas par 6 mazbērniem. Ar labvēlību un ieinteresētību, neskatoties uz veselības problēmām, Juris Lulle seko visai dzīvei.

Valmieras rajona agronomi sirsnīgi sveic Juri Lulli Lielajā jubilejā ar Ārijas Elksnes dzejas vārdiem :Smaga velēna un smaga vagaMaizei vienmēr sviedru sūrums klāt,Tā šeit mūsu tēvi dzīvot sākaTā šeit dēliem vēlēts turpināt.Viegli neprot būt šī zeme zaļa,Viegliem ziediem neprot ziedēt tā.Un no smaguma mums netikt vaļā –Tas mums asinīs un valodā ...

RUTA DIRDE

Vien zieds, kurš salnu nebaidās, -Plaukst, prom ejošās vasarās.Kā zinādams, ka skaistākāsTam dziesmas rudens nodziedās./Sandra Grīnberga/

2016.gada 12. oktobrī Asares pagastā savu 70 dzimšanas dienu svinēja agronome Ruta Dirda. Ruta pirms 47 gadiem pabeidza LLA un sāka strādāt Jēkabpils rajona kolhozā “Centība’’ par agronomi. Pēc apvienošanas kolhozs ieguva Kārļa Marksa vārdu, kur Ruta līdz 1990. gadam nostrādāja par sēklkopības agronomi.

36

Pārmaiņu laikos viņa izveidoja savu zemnieku saimniecību, kurā tagad saimnieko dēls, bet pati turpināja strādāt pagastā par zemes ierīkotāju un lauksaimniecības konsultanti.

Piedzīvotas dažādas reformas un pārmaiņas, bet Ruta vienmēr turējusies tām visām līdzi, interesējusies par jaunumiem, apmeklējusi seminārus, mācījusies pati un dalījusies ar savām zināšanām ar citiem. Arī šobrīd viņa kādam palīdz sakārtot grāmatvedību, kādam uzrakstīt projektu. Kā Ruta pati saka: “Mierīgai pensionāres dzīvei nav laika’’.

Vēlam Rutai arī turpmāk darboties gribu un labu veselību.

Jēkabpils agronomu vārdā,Anita Putka

SĒRU VĒSTIS

EMĪLS KRIŅĢELIS (13.06.1930. – 15.05.2016.)

Emīla darba dzīve aizritēja Kurzemē. Lielākā daļa darba mūža aizvadīta Ventspils rajona padomju saimniecībā „Ventspils”, kas tobrīd nesa paraugsaimniecības statusu. Viņa pamata rūpe bija sēklkopība. Emīls bija dāsns un atsaucīgs, ar veselīgu humoru apveltīts cilvēks. Viņam piederēja liela bibliotēka, un grāmatas bija viņa lielā mīlestība. It īpaši Emīls bija izzinājis tautu likteņus un padomijas izdarītās zvērības kara un okupācijas laikā. Emīla ģimenē auga četri bērni, bet kad kaimiņu ģimenē bez apgādnieka palika trīs pirmsskolas vecuma bērni, viņa ģimene pieņēma, izaudzināja un izskoloja kā savējos. Pēdējos dzīves gadus Emīls pavadīja Zlēkās pie dēla.

Lai gaišs un saules apmirdzēts Emīla dvēseles lidojums mūžības ceļos!

Kolēģi agronomi no bijušā Ventspils rajona.

RŪDOLFS DUMBRAVS(27.04.1931. – 2016. 17.06.)

Kad ābeles briedina jauno ražu un dienas vēl top garākas, bet daļa lielo darbu veikti, 2016.g.17.jūnijā no mums šķīrās Selekcionārs – Agronoms Rūdolfs Dumbravs.

Madonas apriņķa agronomi

IGORS ZAKKE(04.03.1926.-24.08.2016.)

Mūžībā aizgājis agronoms, Lauksaimniecības zinātņu doktors Igors Zakke. Dzimis Rīgā, LLA Agronomijas fakultātes diploma saņēmis 1953.gadā. Studējot jau izpilda laboranta pienākumus Latvijas PSR ZA Augsnes un zemkopības institūtā, pēc tam strādā par iecirkņa

37

agronomu Rīgas rajona Ropažu MTS. No 1954.gada rudens līdz 1957.gada pavasarim ir zinātniskais sekkretārs Latvijas ZA Augsnes zinību un zemkopības institūtā, vienlaicīgi ir neklātienes aspirants augsnes zinību specialitātē, strādā pie zinātniskā darba- “Latvijas augšņu gāzu režīms saistībā ar augsnes īpašībām un veģetāciju”. Sākot ar 1959.gadu I.Zakke ir jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks, bet no 1961.gada septembra līdz 1987.gada decembrim ir vecākais zinātniskais līdzstrādnieks Latvijas Zemkopības ZP institūtā, pēc tam Latvijas ARK Ekonomikas institūtā. Pēc institūta pārdēvēšanas 1992.gadā, turpina institūtā strādāt līdz 1993.gada 1.aprīlim- aiziešanai pensijā.

I.Zakes vadībā Tīraines selekcijas unizmēģinājumu ftacijas teritorijā tika uzbūvēta oriģināla augu veģetācijas māja, izstrādāta metodika daudzu variantu veģetācijas trauku izmēģinājumu veikšanai, lai pētītu likumsakarības starp minerālmēslu (NPK) devām, augsnes īpašībām, augu ķīmisko sastāvu, augu barības element iznesi, to izmantošanos no minerālmēsliem un augsnes. Minerālmēslu ietekme tika izteikta matemātisku funkciju veidā. I.Zakke bija beidzis kursus par matemātisko metožu izmantošanu daudzfaktoru izmēģinājumu plānošanā, rezultātu apstrādē un izvērtēšanā, kā arī kursus par izmēģinājumu rezultātu dispersijas analīzi. Iegūtās zināšanas izvirzīja I Zakki par vienu no zinošākajiem speciālistiem šinī jomā. Darba grupas sastāvā, I Zakke apkopojis Latvijā veikto lauka mēslošanas izmēģinājumu rezultātus un piedalījies nepieciešamo normatīvu izstrādē, lai pamatotu lauksaimniecībai nepieciešamo minerālmēslu daudzumu, kā arī piedalījies ISS “ Augsne-raža” datu bāzes izveidošanā. Piedalījies metodikas un normatīvu izstrādē augsnes trūdvielu aprēķināšanai ar ESM.

I.Zakke vadījis student diplomdarbus, lasījis lekcijas rajonu un saimniecību speciālistiem. Ilgus gadus bijis Vissavienības Augsnes pētnieku biedrības zinātniskais sekretārs, Ķimizācijas nodaļas Zinātniskās padomes loceklis un sekretārs, eksamenizācijas komisijas loceklis aspirantu eksāmenos augsnes zinībās, agroķīmijā un vācu valodā. Par savu darbu saņēmis daudz pateicības un Goda rakstus Bija Darba un lauksaimniecības teicamnieks.

Paldies Igoram Zakkem par paveikto, par padomu un atsaucību! Izsakam līdzjūtību ģimenei.

LAB Rīgas pilsēts nodaļas agronomi

JĀNIS TIĻUGS(30.04.30.-07.11.2016.)

Jānis Tiļugs par galveno agronomu strādājis trīs saimniecībās: Tukuma rajona padomju saimniecībā “Zemgale” un Liepājas rajona padomju saimniecībās “Nīca”un “Rucava”.

Pēc aiziešanas pensijā, Jānis strādāja Liepājas rajona labības kombinātā par gakveno agronomu.

Viņš bija speciālists, kas ar savu darbu rādīja priekšzīmi visam rajonam. Jānis vairākkārt nominēts kā gada labākais speciālists.

No mūsu agronomu vidus ir aizgājis prasīgs, godīgs un ļoti strādīgs speciālists.

Liepājas puses agronomi

38

APTAUJA

Latvijas Agronomu biedrības Valde lūdz izteikt savas domas par biedrības žurnāla „Zeme un Tauta” izdošanas lietderību.

Žurnālu 1955.gadā dibinājuši ārzemēs dzīvojošie Latvijas Agronomu biedrības biedri. Žurnāls ārzemēs iznāca regulāri 2 reizes gadā - pavasarī un rudenī.

Atjaunojoties Agronomu biedrībai Latvijā, Latvijas Agronomu biedrības biedri ārzemēs lūdza žurnāla izdošanu turpināt Latvijā.

Žurnāls „Zeme un Tauta” Latvijā iznāk no 1988. gada reizi divos gados, pēc kārtējā LAB kongresa un atspoguļo biedrības dzīvi no kongresa līdz kongresam.

Vienlaicīgi lūdzam novērtēt LAB Biļetenu, kuru saņemat divas reizes gadā, tā saturu ar atzīmi / 5- ļoti labi, turpināt izdošanu; 4- labi,turpināt izdošanu, bet vēlams: (Jūsu domas).......; 3-apmierinoši, bet vajadzētu: (Jūsu domas) .....; 2-uzskatu, ka nav jāizdod/.

Pastāstiet par ko Biļetenā vairāk vajadzētu rakstīt – vai par LAB vēsturi, agronomu sociālo aizsardzību, izglītību, gaidāmajiem vai notikušajiem pasākumiem lauksaimniecībā (izstādēm, sanāksmēm, semināriem, lauku dienām u.c. pasākumiem).

Jūsu atbildes gaidām līdz 2017. gada 1. februārim pa e- adresi - agronomubiedriba@inbox.lv - vai pa pastu – LAB – Austrai Silmalei Braila iela 14 -21

Rīga, LV 1024

Ceram uz atsaucību!

Vēlam visiem agronomiem un zemes kopējiem Gaišus Ziemassvētkus un veiksmi

Jaunajā-2017.gadā!

Lai visi sapņi piepildās!

LAB valde

39

ZINĀŠANAI

LATVIJAS AGRONOMU BIEDRĪBAS REKVIZĪTISO Latvijas Agronomu biedrība Reģ. Nr.40008000899Republikas laukums 2 Rīga LV – 1010SEB UNIBANKA knots LV34UNLA0001000700402

LAB prezidents Valdis Dzenis , t.26543424, valdisdzenis@gmail.comLAB sekretāre Austra Silmale , t. 28851037, agronomubiedriba@inbox.lvLAB grāmatvede Jana Dzērviņa , t. 29247242, augmentum@inbox.lvLAB revidente Iveta Gūtmane , t. 29889491, iveta@seklas.lvLAB redaktore Agita Pāvule , t. 20270022, agita.pavule@tvnet.lvLAB mājas lapa “agronomi.lv”Andris Arelis , t. 27059474, arelino@inbox.lv

Sastādītāja: Austra SilmaleRedaktore: Agita Pāvule

40