Annotation

A.BEĻAJEVSNOGRIMUŠO KUĢU salaIZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA

1970Aleksandrs Beļajevs, ko latviešu

lasītāji pazīst kā romāna «Cilvēksamfībija» autoru, ir viens no padomjufantastikas pamatlicējiem.

Sajā grāmatā ietverts A. Beļajevagarais stāsts «Nogrimušo Kuģu sala» uriromāns «Profesora Dovela galva». Siedarbi raksturo rakstnieka apbrīnojamidaudzpusīgo daiļradi. Labi pārzinādamszinātnisko materiālu, viņš risinaaizraujošu sižetu un liek lasītājam arneatslābstošu interesi sekot savu varoņu

gaitāqj. Lasītājs aizmirst, ka darbojošāspersonas ir nereālas, un kopā ar tāmpārdzīvo neparastus notikumus.

Mākslinieks M. SvidlersNo krievu valodas tulkojuši S.

Abzalone un V. HaustnanisRAKSTNIEKS — PĀRDROŠU

SAPŅU LOLOTĀJSTautas dzejniekam Jānim

Sudrabkalnam ir miniatūra «Kuģubūvētāji». Pie Daugavas attekas divipuišeļi drāž kuģīšus no priežu mizas uniedomās skata pašu radīto tvaikoņu tālāsgaitas pasaules jūrās un okeānos." Priežumizas kuģīšus plašajos ceļos izvada zēnusapņi. Dzejnieks saka: «Kas bija dzīve,kas bija cilvēks bez liela sapņa? Akmens,kas pēc neauglīgas dzīves pelēks un saltsiegrimst kapa smiltīs. Sapnim jābūt

lielam, ilgām dedzīgām, gribai cietai —tad sākas cīņa par sapni, tad dzīve kļūstkvēla un pievilcīga, tad cilvēkam vērtsdzīvot.»

Drosmīgs sapnis lika cilvēkam lidotun apgūt kosmosa telpu, sapnis devisiespēju izdarīt visneparastākās operācijasun pārveidot dabu. Ja cilvēku kopšmūžseniem laikiem nebūtu vadījusitieksme sapņot un fantazēt, nez vai šodienvarētu priecāties par izcilajiem zinātnessasniegumiem. Nemierpilnajiemfantastiem bieži vien nācies cīnīties

pret aizspriedumu un dogmušķēršļiem, vēstures dažādos laikos viņilikušies bīstami vai smejami, un tomērarvien viņi raidījuši savas iedomu bultascauri neizpētītās, neapgūtās, neizzinātāsnakts tumsai. Pārdrošo fantastu saimei

pieder Zils Verns, šo plejādi pārstāv arīpadomju zinātniski fantastiskās literatūrasžanra aizsācējs un izkopējs AleksandrsBeļajevs. Latviešu lasītāji rakstniekupazīst kā romāna «Cilvēks amfībija»autoru, skatītāji iemīļojuši tāda pašanosaukuma filmas varoni ētiski skaidroIhtiandru, kas spēj dzīvot gan uz zemes,gan ūdens dzelmē.

Aleksandrs Beļajevs dzimis 1884.gadā toreizējās Krievijas nomaļā guberņaspilsētā Smoļenskā. Jau agrā bērnībā parnākamā rakstnieka labākajiem draugiemkļūst Zila Verna romānu un stāstu varoņi,vēlāk viņš aizrautīgi lasa Herberta Velsaromānus. Alku kārajam jauneklim tuva unsaprotama liekas rakstnieku fantastu radītāpasaule.

A. Beļajevs mācās universitātes

juridiskajā fakultātē un konservatorijā.Ikdiena ir grūtību pilna, un, lai nopelnītustudijām iztiku, jauneklis strādāvisdažādākos darbus: spēlē orķestrī,glezno dekorācijas, raksta laikrakstiemkorespondences. Aktīvu žurnālistiskodarbību A. Beļajevs. sāk 1910. gadā. Arīpēc studiju beigšanas nākamais rakstnieksbieži maina darba vietas un profesijas:viņš bijis aktieris, audzinātājs bērnu namā,fotogrāfs, milicijas vecākais inspektors,bibliotekārs,

Izglītības tautas komisariātajuriskonsults. ģ

Aleksandrs Beļajevs meklēja dzīvējaunus iespaidus un iespēju sevi izteikt,līdz 1925. gadā viņš pievēršas vienīgirakstniecībai un kļūst par profesionāluliterātu.

Cilvēks ilgas pēc tālēm izlolodažādos apstākļos. Citam tās ir kalnugāles, kas rada ilgas sniegties augstāk,citam līdzena stepe iedveš plašuma alkas.Tomēr gadās arī, ka cilvēks viskvēlākossapņus izauklē tad, kad apstākļi viņunoveduši grūtā situācijā. Tā notiek arī arAleksandru Beļajevu. Drosmīgas ieceresvada viņu jau kopš bērnības. Zēns griblidot un ir pārliecināts, ka to spēs. Viņšuzrāpjas uz šķūņa jumta un lēc, bet zemespievilkšanas spēks ir pārāk liels, puisēnskrīt, un viņa lidojums beidzas nelaimīgi:mugurkaula lūzums. Ilgs laiks nu jāpavadagultā, pilnīgā miera stāvoklī.Pārbaudījumu mērs ar to nav pilns.Lūzuma sekas vēl ilgi manāmas, un 1916.gadā uzliesmo saasinā- jums, sākasmugurkaula tuberkulozes process. Trīs

garus gadus Aleksandrs Beļajevs atkal irpilnīgi piesaistīts gultai, iejozts ģipsī.Viņš var pakustināt vienīgi galvu, citaskustības jaunietim liegtas. Arī vēlākajosgados slimība reižu reizumis liekrakstniekam palikt gultā. Tad viņš allažraugās ārā pa logu, veras debesīs, undomā, domā …

Izeju no dzīves skarbās īstenības viņšrod fantāzijā, iztēle ļauj viņam staigāt,kustēties, iztēle dod viņam iespējupiepildīt tajā brīdī neiespējamo.Aleksandrs Beļajevs pievēršas zinātniskāsfantastikas žanram. 1925. gadā žurnālāparādās stāsts «Profesora Dovela galva»,ko vēlāk (1937. gadā) AleksandrsBeļajevs pārveido par romānu.

Izmantodams profesora Dovelaeksperimentu rezultātus, viņa asistents

Kerns, nonāvējis profesoru, atdzīvina viņagalvu. Dove- lam sākas pavisam savāds,neiedomājams dzīves veids: viņa galvastrādā, domā, jūt, profesors sapņo unilgojas, bet ir absolūti bezspēcīgs unbezpalīdzīgs, jo viņam nav ķermeņa.

Grāmatā neparasti spilgti notēlotasprofesora Dovela galvas izjūtas. Tēlojumapamatā ir paša rakstnieka pārdzīvojumislimības laikā.

Lasot romānu, liekas: kā ganrakstniekam var ienākt prātā šāda absurdasituācija — no ķermeņa atdalītas cilvēkagalvas eksistence. Beļajevs kādreiz lasījispar Brauna- Sekāra eksperimentiem. Šiszinātnieks bija mēģinājis atdzīvināt mirušucilvēku. Zinātniski fantastiskās literatūraspriekšrocība ir tā, ka autors var liktpiepildīties visnereālākajiem sapņiem.

Zinātniskā fantastika saista sapni ar dzīvesrealitāti: arī Aleksandra Beļajeva romānupamatā ir zinātnes atklājumi vaieksperimenti. Taču rakstnieks saviemvaroņiem dod iespēju piepildīt to, ko savalaika zinātne vēl nevarēja.

Tikko bija iespiests A. Beļajevaromāns, par to sāka dzīvi interesētiesĻeņingradas medicīnas institūta studenti,notiek pat īpašs seminārs, kurā iztirzāgrāmatā risinātās problēmas no medicīnasaspekta. Semināra darbā toreiz piedalāsarī profesors Ņegov- skis, kas daudzusgadus vēlāk kā pirmais medicīnas vēsturēatdzīvinājis cilvēku, kam iestājusiesklīniskā nāve. 1925. gadā daudzas A.Be|ajeva darbā izklāstītās idejas likāsfantastiskas un pārdrošas. Taču vēl vakarneiespējamo šodien medicīna padarījusi

par iespējamu. Svarīgākais šajā ziņā ircilvēka fantāzijas lidojums.

Aleksandra Beļajeva doma rosījusiesvisdažādākajos virzienos, un rakstniekssavos romānos arvien centies izplestcilvēka iespēju loku. Mēs pazīstam unesam saraduši ar mūsu mīļo, zaļo zemi.Bet vēl ir okeānu dzīles, ir kosmosaizplatījums, kas cilvēkam paverneaptverami plašas iespaidu bagātības.

A. Beļajeva romānu varoņi spējdzīvot gan virs zemes, gan ūdenī, spējlidot, viņi var mainīt seju un izskatu.Romāna «Cilvēks, kas atguvis seju»varonis kinoaktieris Tonio Presto bijisārkārtīgi neglīts, taču izskats viņampalīdzējis iemantot populāra komiķaslavu. Doktora Corna izgudrotie iekšējāssekrēcijas preparāti dod iespēju arēji

pārvērsties, un Tonio Presto kļūst parskaistuli. Bet līdz ar to viņš zaudē sa.vubagātību, zaudē slavu — skatītāji mīlējušiun cienījuši populāro neglīto Tonio.Aktierim jāuzsāk skaudra cīņa partiesībām strādāi, par tiesībām dzīvot.

Vairākos romānos un stāstos A.Beļajevs pievēršas kosmosa tēmai, bet arītai dots viņa • daiļrades pamatproblēmairaksturīgs pavērsiens — tā ir rakstniekatieksme paplašināt cilvēka iespējurobežas, viņa drošā ticība cilvēka prātavarenumam.

Tāpat kā citus zinātniski fantastiskosromānus, arī kosmosa tēmai veltītosdarbus A. Beļajevs pamato ar nopietnāmattiecīgās zinātnes nozares studijām, viņšiepazīstas ar K. Ciolkovska teorijām parstarpplanētu lidojumiem. Kad

ievērojamais krievu zinātnieks izlasījis A.Beļajeva grāmatu «Lēciens nebūtība»(1933), viņš atsauksmē raksta: «Novisiem man zināmajiem tulkotajiem unoriģinālstāstiem par starpplanētulidojumiem A. Beļajeva romāns man šķietvissaturīgākais un zinātniskākais.» K.Ciolkovska idejas caurstrāvo A. Beļajevaromānu «Zvaigzne KEC» (1936).

Aleksandra Beļajeva romānos stingriievērota žanra specifika: rakstnieksskaidri apzinājies, ka rada darbuszinātniskās fantastikas un piedzīvojumuliteratūras žanrā. Autors prot ciešisamezglot romāna darbību, tās gaitāievijas arvien jauni, asi pagriezieni. Viņadarbus lasot, pārņem sajūta, kāda rodas,ātri braucot pa kalnainu apvidu: aiz katraceļa līkuma paveras jauna, pārsteidzoša

aina.A. Beļajeva romāni pievilcīgi ar to,

ka skaidri izteikto piedzīvojumuliteratūras žanru rakstnieks piesātina arpamatotu psiholoģisko attieksmju unfilozofisku pārdomu tēlojumu. Romānā«Profesora Dovela galva» viens nointeresantākajiem tēliem ir Brike. Katrāziņā vajag būt pavisam dīvainai sajūtai,ieraugot pie savas galvas jaunu ķermeni.Varbūt no medicīnas viedokļa nav glužipārliecinoša jauniegūtā ķermeņa iedarbeuz Brikes galvu, kā tas attēlots romānā,taču literārā jā ziņā viņas raksturapārtapšana atklāta interesanti.

Kāda no romāna «Profesora Dovelagalva» nodaļām saucas «Labais unļaunais»; tajā rakstnieks aizvada lasītājulīdz pārdomām par plašām filozofiskām

kategorijām. Viss romāns īstenībā balstītsuz labā cīņu ar ļauno: cēlsirdīgais,krietnais profesors Dovels un noziedzīgaisKerns. Šie raksturi pārstāv divas pretējaskategorijas, un A. Beļajevs noteikti liektriumfēt taisnībai, patiesīgumam, labajam.

Kaut arī romānā tik skaidri izvērstalabā un ļaunā antitēze, rakstnieks nemīlsaVus varoņus krāsot tikai ar vienu krāsu.Nelietīgajam profesoram Kernam piemītizcila ķirurga talants, drausmīgās«psihiatriskās slimnīcas» galvenais ārstsRavino tēlots kā patiešām prasmīgspsihologs.

Šaja, grāmatā ievietotais garais stāsts«Nogrimušo Kuģu sala» (1926—1927) irA. Beļajeva pirmais plašākais darbs, tajāvēl nejūt nobrieduša rakstnieka rokrakstu;te vairāk saista spraigais sižeta risinājums

un autora neizsīkstošā fantāzija.Aleksandrs Beļajevs droši ieņem

vadošo vietu padomju zinātniskifantastiskā žanra rakstniecībā. Viņš radījispāri par piecdesmit darbiem savāiemīļotajā literatūras nozarē. Kopš 1931.gada Aleksandrs Beļajevs apmetas uzdzīvi Puškinas pilsētā netālu noĻeņingradas. Puškinas parki ir kā radītifantāzijas ceļiem. Puškinā slimība viņuatkal piekaļ gultai. Rakstnieks no jaunasāk risināt domu par cilvēka iespēju lidotbez lidmašīnas. Viņš rada jaunu varoniArielu, kas var pacelties gaisā, lidot unizjust cilvēka visva- renumu. Fantāzijarakstniekam atkal ļāva piepildītneiespējamo. Līdz nācās pielikt punktu«Arielam» — pēdējam viņa romānam —,nācās pielikt punktu dzīvei. 1942. gada 6.

janvārī Aleksandra Beļajeva sirds aprima.No dzīves aizgāja sapņotājs.

«Gandrīz puse dzīves ir sapņi, Ungandrīz puse sapņu kļūst dzīve» —

šie Imanta Auziņa vārdi izsaka arīAleksandra Beļajeva būtību.

Viktors Hausmanis

PIRMĀ DAĻAI. uz klājaII. vētraina naktsIII. visapkārt vientulībaIV. sargasu jūraOTRA DAĻAI miera ostaII. salas iemītniekiIII. gubernators Ferguss Sleitons

IV. jauna dzīveV. līgavaiņa izraudzīšanaTREŠĀ DAĻAI. sazvērestībaII. bēgšanaIV. izglābšanāsCETURTĀ DAĻAI. zinātniskā ekspedīcijaII. jaunais gubernatorsIII. opija smēķētājsIV. izgaisusī salaV. lieli notikumiVI. «apcietināt viņu!»VII. vecais BokoVIII. atkal uz salasIX. «dievi atriebjas»X. kapteiņa Sleitona noslēpumsXI. ūdens un uguns

A.BEĻAJEVSNOGRIMUŠO KUĢU salaIZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA

1970

PIRMĀ DAĻA

I. uz klāja Lielais Transatlantijas tvaikonis

«Benja- mins Franklins» stāvējaDženovas ostā, gatavs doties ceļā. Krastāvaldīja parastā kņada, skanēja raibā pūļasaucieni dažādās valodās, bet uz tvaikoņajau bija iestājies tas sasprindzinātais,nervozais klusums, kas neviļus pārņemcilvēkus kādu brīdi pirms gara ceļojuma.Tikai trešās klases klāja pasažieri visairosīgi «dalīja šaurību», izvietodamies unkārtodami iedzīvi. Pirmās klases publikano sava klāja augstumiem klusēdamavēroja šo skudru pūzni.

Tvaikonis pēdējo reizi nokaucās,satricinādams gaisu. Matroži pacēla trapu.

Sajā brīdī pie kuģa piesteidzās div.i

cilvēki. Tas, kurš nāca pēdējais, pamājamatrožiem ar roku, un viņi nolaida trapu.

Nosebojušies pasažieri uzkāpa uzklāja. Labi ģērbts, slaiks un plecīgs jaunscilvēks, iebāzis rokas platā mēteļakabatās, steidzīgi

devās uz kajīšu pusi. Viņa gludi skūlāseja bija pilnīgi mierīga. Taču vērīgscilvēks pēc nepazīstamā sarauktajāmuzacīm un vieglā, ironiskā smaida būtuatjautis, ka tas ir mākslots miers. Ne solineatpalikdams, viņam sekoja paresnscilvēks vidējos gados. Katliņa cepuri viņšbija atgrūdis pakausī. Nosvīdusī,vecūksnējā seja pauda reizē nogurumu,prieku un sasprindzinātu uzmanību, līdzīgikaķim, kas nes zobos peli. Viņš ne mirklinenolaida acis no Stava ceļabiedra.

Uz tvaikoņa klāja netālu no trapa

stāvēja jauna sieviete baltā kleitā. Viņasskatiens sastapās ar plecīgā jaunekļaacīm.

Kad dīvainais pāris bija pagājisgarām, sieviete baltajā kleitā, misKingmane, dzirdēja, ka matrozis, kaspacēla trapu, saka savam biedram,pamādams uz attālinošos pasažieru pusi:

— Tu redzēji? Vecais paziņa DžimsSim- pkinss, Ņujorkas detektīvs, noķēriskādu garnadzi.

— Simpkinss? — otrs matrozispārjautāja. — Tas ar sīkumiemnekrāmējas.

— Jā, skaties, kā šis apģērbies.Kāds banku seifu speciālists, ja ne ļaunāk.

Mis Kingmanei sametās baisi. Vienātvaikonī ar viņu visu ceļu līdz Ņujorkaibrauks noziedznieks, varbūt pat slepkava.

Līdz šim viņa tikai laikrakstos bijaredzējusi šo noslēpumaino un briesmīgocilvēku portretus.

Jaunā sieviete steidzīgi uzkāpaaugšklājā. Šeit, starp savu aprinducilvēkiem, vietā, kas

parastiem mirstīgajiem nebijapieejama, viņa jutās samērā droši.Atlaidusies ērtā pītā krēslā, mis Kingmaneiegrima laiskā vērošanā, kas ir labākais,ko jūras ceļojumi var dot pilsētas kņadasnogurdinātiem nerviem. Nojume sargājaviņas galvu no svelmainajiem saulesstariem. Virs viņas klusi šūpojās palmulapas — šie koki auga lielos podos, kasbija izvietoti starp krēsliem. No vienaspuses plūda aromātiska dārgas tabakassmarža.

— Noziedznieks. Kas to būtu

domājis? — mis Kingmane nočukstēja,vēl arvien domādama par sastapšanospie trapa. Un, lai galīgi atbrīvotos nonepatīkamā iespaida, viņa izņēma mazu,smalku Japānā darinātu ziloņkaulacigarešu etviju, uz kuras vāka bijaizgriezti ziedi, un aizsmēķēja ēģiptiešucigareti. -Zilga dūmu strūkliņa vijāsaugšup uz palmu lapām.

Tvaikonis piesardzīgi lavījās ārā noostas. Šķita, ka kuģis stāv uz vietas, kamēruz griežamas skatuves pārvietojasapkārtējās dekorācijas. Re, visa Dženovapagriezās pret tvaikoņa bortu, kāgribēdama pēdējo reizi parādītiesaizbraucējiem. Baltie nami šķita kāpjamlejā no kalniem; piekrastes joslā tie bijasadrūzmējušies kā aitu bars piedzirdināmās vietas. Tiem pāri slējās

dzeltenbrūnas virsotnes ar zaļiem dārzu unpīniju plankumiem. Te parādījās citadekorācija. Pavērās līča stūrītis —kristāldzidrā ūdens zilā, spo- guļgludāvirsma. Šķita, baltās jahtas iesprūdušasgaišzilā debess gabaliņā, kas nokritis uzzemes, — tik skaidri visas kuģa līnijasbija saredzamas caurspīdīgajā ūdenī.Neskaitāmi zivju bari šaudījās starpiedzelteniem akmeņiem un īsāmūdenszālēm, kas auga baltajās jūrasdibena smiltīs, Odens pamazām vērtāsaizvien zilāks, kamēr aizslēpa dzelmi…

— Kā jums, mis, patīk jūsu kajīte?Mis Kingmane atskatījās. Viņas

priekšā stāvēja kapteinis, kas uzskatīja parsavu pienākumu veltīt laipnu ievērību«visdārgākajiem» pasažieriem.

— Pateicos, mister…

— Brauns.— … mister Braun, lieliski. Mēs

iegriezīsimies Marseļā?— Pirmā piestātne ir Ņujorka. Ak tā,

var: būt mēs dažas stundas aizkavēsimiesGibraltārā. Jums gribētos redzēt Marseļu?

— O, nē, — steidzīgi un pat arizbailēm' attrauca mis Kingmane. — Manlīdz nāvei apnikusi Eiropa. — Un, brītiņuklusējusi, viņa jautāja: — Sakiet, kapteini,uz mūsu tvaikoņa … ir noziedznieks?

— Kads noziedznieks?— Kāds apcietinātais …— Varbūt pat vairāki. Parasta

parādība. Sī publika taču mēdz no Eiropastiesas mukt uz Ameriku, bet no amerikāņu— uz Eiropu. Slepenpolicisti izseko viņusun nogādā šīs noklīdušās avis atpakaļdzimtenē. Viņu klātbūtne uz kuģa nav

bīstama, — jūs varat būt pilnīgi mierīga.Viņus atved bez važām vienīgi tādēļ, lainepiesaistītu publikas uzmanību. Kajītēviņiem tūlīt uzliek roku dzelžus un piekaļpie guļvietas.

— Tas taču ir-briesmīgi! — misKingmane noteica.

Kapteinis paraustīja plecus.Ne kapteinis, ne pati mis Kingmane

nesaprata to neskaidro sajūtu, kas izraisījašo izsaucienu. Briesmīgi, ka cilvēkus kāmeža zvērus piekaļ ķēdē. Tā domājakapteinis, kaut arī uzskatīja to parsaprātīgu nodrošināšanās līdzekli.

Briesmīgi, ka Šis jaunais cilvēks, kasnemaz neizskatās pēc noziedznieka un near ko neatšķiras no viņas aprinducilvēkiem, visu ceļu sēdēs piekaltssmacīgā kajītē, — tāda bija neapjaustā,

neapzinātā doma, kas saviļņoja misKingmani.

Un, dziļi ievilkusi dūmu no cigaretes,viņa nogrima domās.

Kapteinis neuzkrītoši aizgāja.Spirgtais jūras vējš rotaļājās ar misKingmanes baltā zīda kaklauta stūri unkastaņbrūnajām cirtām.

Pat līdz šejienei, kaut osta jauatradās vairāku jūdžu attālumā, atlidojaziedošo magnoliju smarža kā pēdējaisDženovas krasta sveiciens. Milzīgaistvaikonis nepagu- ris šķēla zilo ūdeni,atstādams aiz sevis viļņotu sliedi, kasiesniedzās tālumā. Viļņi kā ņipras adatiņassteidzās aizlāpīt rētu zīdainajā jūrasklaidā.

II. vētraina nakts — Šahs. Šahs un mats.— Ak, kaut jūs haizivs aprītu! Jūs

spēlējat meistarīgi, mister Gatling, —teica slavenais Ņujorkas detektīvs DžimsSimpkinss un saīdzis pakasīja aiz labāsauss. — Jā, jūs spēlējat lieliski, — viņšturpināja. — Un tomēr es spēlēju labākpar jums. Jūs mani pieveicāt šahā, totieses jums, Gatling, pieteicu lielisku šahu unmatu tur, Dženovā, kad jūs kā šaha karalisslēpāties sagrautās mājas vistālākajālauciņā! Jūs gribējāt paslēpties no manis!Veltīgi! Džims Simpkinss atradīs cilvēkupat jūras dibenā. Te nu jums ir šahs unmats. — Un, pašapmierināti atzvēlieskrēslā, viņš aizsmēķēja cigāru.

Redžinalds Gatlings paraustījaplecus.

— Jums bija pārāk daudzbandinieku. Jūs sacēlāt kājās visuDženovas policiju un ielencāt mani pēcvisiem likumiem. Neviens šahists nevaruzvarēt, ja viņam ir tikai karaļa figūra pretvisām pretinieka figūrām. Un bez tam;mister Džim Simpkins, mūsu partija vēl …nav beigusies.

— Jūs tā domājat? Šī ķēdīte vēl navjūs pārliecinājusi? — Detektīvspakustināja vieglu, bet stipru važu, ar kuruGatlinga kreisā roka bija piekalta piekojas metāla stieņa.

— Jūs esat naivs, kā jau daudziģeniāli cilvēki. Vai tad važas ir loģiskspierādījums? Bet labāk neiedziļināsimiesfilozofijā.

— Un turpināsim spēli. Es pieprasurevanšu, — Simpkinss nobeidza.

— Diez vai mums tas izdosies.Kuģis šūpojas aizvien stiprāk, un vargadīties, ka figūras sajūk, iekams mēsbūsim beiguši spēli.

— Kā tas būtu saprotams, — arīpārnestā nozīmē? — Simpkinss,uzstādīdams kauliņus, jautāja.

— Kā jums tīk.— Jā, pamatīgi šūpo. — Un viņš

izdarīja gājienu.Kajīte bija smacīgi un karsti. Ta

atradās zem ūdens līnijas, netālu nomašīnu telpas, kura kā spēcīga sirdstricināja sienas un pildīja tuvākās kajītesar ritmisku troksni. Spēlētāji klusēdamicentās nosargāt šaha galdiņa līdzsvaru.

Šūpoja aizvien stiprāk. Vētra

plosījās kā traka. Tvaikonis sazvēlās uzkreisajiem -sāniem, lēnām izlīdzinājās.Atkal … Vēl… Kā piedzēries …

Šaha figūras aizripoja. Simpkinssnogāzās uz grīdas. Gatlingu noturēja ķēde,bet tā sāpīgi iegriezās viņa rokas delmā,ap kuru bija aplikta aproce.

Simpkinss izlamājās un apsēdām uzgrīdas.

— Šeit ir drošāk. Zināt, Gatling,man nav labi… šitā … jūras slimība. Esvēl nekad neesmu piedzīvojis tikbriesmīgu šūpošanu. Es likšos gulēt. Bet... vai jūs neaizbēgsit, ja man kļūs slikti?

— Katrā ziņā, — Gatlings,ierīkodamies

kojā, atbildēja. — Saraušu ķēdi unaizbēgšu … metīšos viļņos. Man vairāk paprātam haizivju sabiedrība … ■

— Jūs jokojat, Gatling. —Simpkinss aiz- rāpās līdz kojai unvaidēdams apgūlās.

Viņš nepaspēja izstiepties, kad jaunsdrausmīgs trieciens, kas satricināja visu Hkuģi, izsvieda viņu no gultas. Kaut kurkrakšķēja, šķindēja, trokšņoja, dunēja.Augšā bija dzirdami kliedzieni un kājudipoņa, un, pārskanēdama visu šodaudzbalsīgo troksni, pēkšņi satraucošiiekaucās sirēna, kas deva signālu: «Visiuz klāja!»

Pārvarēdams nogurumu un vājumu,turēdamies pie sienām, Simpkinss devāsuz durvīm. Viņš bija līdz nāvei pārbijies,bet mēģināja to neizrādīt ceļabiedram.

— Gatling! Tur kaut kas ir noticis.Es iešu paskatīties. Piedodiet, bet esmuspiests ieslēgt jūs! — Simpkinss

nokliedza. /Gatlings nicinoši uzlūkoja detektīvu

un nekā neatbildēja.Šūpošanās turpinājās, tomēr varēja

manīt, ka tvaikoņa priekšgals lēnāmgrimst.

Pēc dažām minūtēm durvīs parādījāsSimpkinss. No viņa lietusmēteļa straumēmplūda ūdens. Detektīva sejā bija lasāmasšausmas, kuras viņš 'vairs nemēģinājaslēpt.

— Katastrofa .. . Mēs grimstam …Tvaikonim ir sūce… Kaut gan neviens īstinezina .. . Gatavo laivas … pavēlē'tsaplikt korķa vestes… Taču nevienu vēlnelaiž laivā. Saka, ka kuģim esot diezkādas tur

šķērssienas, varbūt vēl nenogrimšot,ja tur kaut ko tādu izdarīšot, velns zina, ko

… Pasažieri cīnās ar matrožiem, kas viņusdzen nost no laivām . .. Bet es, ko es laiiesāku? — viņš kliedza, uzbrukdgmsGatlingam tā, it kā tas būtu visu detektīvanelaimju vaininieks. — Ko es lai iesāku?Glābjos pats un uzmanu jūs? Var gadīties,ka mēs nonākam dažādās laivās, un jūsdroši vien aizbēgsit.

— Vai tad tas jums navmierinājums? — Gatlings smīnēdamsjautāja un rādīja ķēdi, ar kuru bijapiekalts.

— Es taču nevaru palikt kopā arjums, velns parāvis!

— Ar vārdu sakot, jūs gribatizglābties pats, izglābt mani un tosdesmittūkstoš dolārus, kas jums apsolīti,ja notversit mani? No sirds jūtu līdz — jūspatiešām esat grūtā stāvoklī, bet nekādi

nevaru palīdzēt.— Varat, varat… Klausieties,

dārgais! — Simpkinsa balss kļuvapieglaimīga, viņš sarāvās čokurā kānabags, kas lūdz žēlastības dāvanu. —Dodiet vārdu … tikai dodiet vārdu, kakrastā neaizbēgsit no manis, un es tūlītatslēgšu ķēdi un noņemšu no jūsu rokas …tikai dodiet vārdu. Es jums ticu.

— Pateicos par uzticību. Tomēr esneko neapsolu. Ak tā, nē: pie pirmāsizdevības aizbēgšu. To varu jums apsolīt.

— O! .. . Paskat tikai! … Bet ja nues jūs, āža piere, atstāju šeit? — Un,nenogaidījis atbildi, Simpkinss metās uzdurvīm.

Simpkinss galanti palocījās.— Atļaujiet stādīties priekšā:

aģents Džims Simpkinss. Un tas ir misters

Redži- nalds Gatlings, kas, ta sakot,atrodas manā uzraudzībā . ..

Kingmane nezināja, kā izturēties pretaģentu un noziedznieku. Tagad Kingmane,miljardiera meita, atradās vienāsabiedrībā ar šiem cilvēkiem. Turklātvienam no tiem viņa ir pateicību parādāpar savas dzīvības glābšanu, jāpateicastam. Bet — sniegt roku noziedzniekam?Nē, nē! Par laimi viņa vēl ir pārāk vāja,nevar pacelt roku… nu, protams, nevar.Viņa pakustināja roku, nepaceldama to, unvārgā balsī sacīja:

— Pateicos jums, jūs man izglābātdzīvību.

— Tas ir katra pienākums, —Gatlings atbildēja, nemaz nepozēdams. —Bet tagad jums jāatpūšas. Varat būtmierīga: kuģis labi turas virs ūdens un

nenogrims. — Parāvis Simpkinsu aizpiedurknes, viņš teica: — Iesim.

— 'Ar kādām tiesībām jūs esat sācismani izrīkot? — detektīvs norūca, tomērsekoja Gatlingam. — Neaizmirstiet, ka jūsesat arestants un es varu kuru katru brīdi,pamatojoties uz likumu, uzlikt jums rokudzelžus un atņemt brīvību.

Gatlings piegāja cieši klātSimpkinsam un mierīgi, bet iespaidīgiteica:

— Paklausieties, Simpkins, ja jūsnebeigsit pļāpāt muļķības, es jūs paņemšuaiz apkakles, re, tā, un izmetīšu paribortam kā aklu kaķēnu kopā ar jūsuautomātisko pistoli, kas man tāpatapriebusies līdz kaklam. Skaidrs?Nekavējoties bāziet ieroci kabatā unsekojiet man. Mums jāpagatavo

jaunkundzei brokastis un jāuzmeklē pudelelab'a vīna.

— Velns viņu zina kas! Jūs gribat,lai es kļūstu par istabmeitu un ķēkšu? Laies spodrinu viņai kurpes un pasniedzumatadatas?

— Es gribu, lai jūs mazāk pļāpātu,bet vairāk darītu. Nu, kustieties taču!

III. visapkārtvientulība

— Sakiet, mister Gatling, kādēļkuģis nenogrima? — jautāja misKingmane, rīta saules mirdzumā sēdēdamaGatlingam blakus uz klāja. Visapkārt,ciktāl vien acs sniedza, kā smaragdzaļštuksnesis stiepās gluds ūdens klajš.

— Mūsdienu okeāna tvaikoņiem, —Gatlings atbildēja, — izbūvē iekšējāsstarpsienas. Ja rodas sūce, ūdens piepildatikai zināmu daļu kuģa un tālāk nevarielauzties. Un, ja postījumi nav pārāknopietni, tvaikonis var turēties virs ūdenspat tad, kad caurumi ir lieli.

— Kādēļ tad pasažieri atstāja kuģi?

— Neviens nevarēja zināt, vaitvaikonis izturēs un varēs peldēt.Paskatieties: priekšgals pazudis zemūdens. Pakaļgals pacēlies tiktāl, karedzama kuģa skrūve. Klājs sasvēriesgandrīz trīsdesmit grādu leņķī pret okeānavirsu. Pa tādu slīpumu nav sevišķi ērtastaigāšana, tomēr labāk tā, nekāplunčāties ūdenī. Mēs vēl esam vieglitikuši cauri. Uz kuģa ir lieli pārtikas unūdens krājumi. Un, ja mēs neesam aiznestipārāk tālu prom no okeāna ceļiem, drīzvien sastapsim kādu kuģi, kas mūs uzņems.

Taču dienas pagāja cita pēc citas, betzilais tuksnesis joprojām šķita izmiris.Simpkinss vai acis bija izskatījis,vērdamies tālumā.

Ritēja vienmuļas dienas.Mis Kingmane ātri vien iejutās

saimnieces lomā. Viņa rosījās pa virtuvi,mazgāja veļu, uzturēja kārtībā ēdamistabuun «salonu» — nelielu, mājīgu kajīti, kurviņiem tikās pavadīt vakarus pirmsgulētiešanas.

Grūtais jautājums, kā izturēties unnostādīt sevi jaunā, viņai svešāsabiedrībā, atrisinājās pats no sevis. PretSimpkinsu viņa izturējās ar labsirdīguironiju, ar Gatlingu nodibinājāsvienkāršas, draudzīgas attiecības. Vēl jovairāk, Gatlings viņu interesēja ar savunoslēpumaino likteni un raksturu. Aiz taktasajūtas viņa ne tikai nekad neiz- jautājaGatlingu par viņa pagātni, bet arī neļāvaSimpkinsam runāt par to, kaut gandetektīvs vairākkārt Gatlinga nostbūtnēmēģināja pastāstīt par viņa «briesmīgonoziegumu».

Viņi labprāt runājās vakaros, kadsaule rietēja, beiguši kārtot savu nelielosaimniecību. Simpkinss nīka sargtornī,meklēdams kuģa dūmus — glābiņa,profesionāla triumfa un solītā atalgojumavēstnesi.

Sīs domu apmaiņas bijapārliecinājušas mis Kingmani, ka viņassarunu biedrs ir izglītots, taktisks un labiaudzināts. Arī Gat- lingam sarunas arasprātīgo mis Kingmani acīmredzot bijapatīkamas. Viņa stāstīja sava Eiropasceļojuma atmiņas un smīdināja Gatlingu,dodama negaidītus raksturojumusredzētajam.

— Šveice? Tās ir kalnu ganībastūristiem. Es pati esmu apbraukājusi visupasauli, bet ienīstu šos atgremojošosdivkājus ar Bede- keru astes vietā. Viņi ar

saviem skatieniem ir nozīžļājuši visudaba§ skaistumu.

Vezuvs? Sīks vīrelis, kas kūpinadraņķīgu cigāru un izliekas briesmīgicienīgs. Jūs neesat redzējuši Koloradokalnu grēdu? f-fēsa smaile, Lonsa smaile,Aranho smaile — tie gan ir kalni. Es^nemaz nerunāju par tādu milzeni kā 8800metru augsto Everestu. Vezuvssalīdzinājumā ar tiem ir kucēns.

Venēcija? Tur var dzīvot tikaivardes. Gondoljers vadāja mani pagalvenajiem kanāliem, gribēdams parādītmedaļas spožo pusi, visas šīs pilis,statujas un citus jaukumus, kas aiz mitrumanosūbējuši, un acīgās anglietes. Bet esliku, lai viņš ved mani pa vienu nomazajiem kanāliem, — nezinu, vai pateicupareizi, bet gondoljers saprata un

pēc atkārtotas pavēles negribīgiievirzīja gondolu šaurā kanālā. Mangribējās redzēt, kā dzīvo paši venēcieši.Tas bija šausmīgi. Kanāli ir tik šauri, kavar sarokoties ar kaimiņu, kas dzīvopretējā pusē. Ūdens kanālā ož pēcpelējuma, pa virsu peld apelsīnu mizas unvisādi gruži, ko met ārā pa logiem. Šajāsakmens aizās nekad neieskatās saule. Unbērni, nelaimīgie bērni! Viņiem nav, kurparotaļāties. Bāli, rahītiski, viņi sēd uzpalodzēm, riskēdami iekrist netīrajākanālā, un skumjām lielu cilvēku acīmvēro garām braucošo gondolu. Es nemazneesmu pārliecināta, vai viņi prot staigat.

— Bet kas tad jums Itālijā patika?…

Te viņu saruna tika pārtrauktavisnegaidītākajā veidā.

— Rokas augšā!Viņi atskatījās un ieraudzīja

Simpkinsu, kas bija pacēlis revolveri pretGatlinga krūtīm.

Detektīvs jau sen ieklausījās viņusarunā, gaidīdams, vai Gatlings nesāksrunāt par savu noziegumu. Pārliecinājies,ka saruna ir nevainīga, Simpkinss nolēmadebitēt jaunā lomā — «spert piesardzībassoļus un novērst noziegumu».

— Mis Kingmane, — viņš svinīgiiesāka, —dienesta pienākums un godīgacilvēka pienākums liek man brīdināt jūspar briesmām. Es vairs nevaru pieļaut šīssarunas divatā. Man jāatklāj jums, misKingmane, ka Gatlings ir bīstamsnoziedznieks, un bīstams vispirmām

kārtām jums, sievietēm. Viņšnogalināja jaunu lēdiju, iepriekš iepinis

viņu savas daiļrunības tīklos. Nogalinājaun aizbēga, bet es, Džims Simpkinss, viņunotvēru, — viņš nobeidza un ar lepnumuvēroja, kāds būs efekts.

Nevar teikt, ka efekts būtu tāds, kāduviņš bija gaidījis.

Mis Kingmane tiešām bija samulsusi,satraukta un aizvainota, taču drīzāk parviņa negaidīto iejaukšanos, nevis parrunas saturu.

Bet jaunais cilvēks nemazneizskatījās pēc noziedznieka, ko satriecisatmaskojums. Kaut gan stobrs bija vērstspret Gatlingu, viņš savā parastajā mierāpiegāja pie Simpkinsa, pēc īsas cīņasizrāva revolveri, aizsvieda to sānis unklusi teica:

— Jums acīmredzot vēl nepietiek ardes- mittūkstoš dolāriem, kas jums

apsolīti, lai dažām personām būtu tasprieks ieraudzīt mani uz elektriskā krēsla.Tikai jaunkundzes klātbūtne attur mani nopelnītas izrēķināšanās ar jums.

Mis Kingmane pārtrauca strīdu.— Dodiet man vārdu, — viņa teica,

tuvodamās vīriešiem un vērsdamāsgalvenokārt pie Simpkinsa, — ka šādasscēnas vairs neatkārtosies. Par manineraizējieties, mister Simpkins, manaizbildņi nav vajadzīgi. Aizmirstiet savusrēķinus līdz tam laikam, kamēr nebūsimnokāpuši uz zemes. Šeit mēs esam trīs —tikai trīs bezgalīga okeāna vidū.

Kas zina, kas mūs vēl gaida? Varbūtkatrs no mums būs nepieciešams otrambriesmu brīdī. Kļūst vēsi, saulenorietējusi. Laiks šķirties. Ar labu nakti!

Un viņi devās uz savām kajītēm.

IV. sargasu jūra Džimam Simpkinsam tonakt nebija

laba gulēšana. Viņš grozījās kojā savākajītē un ausījās. Viņam visu laiku šķita,ka Gatlings atrodas tepat tuvumā, zogasklāt, lai izrēķinātos ar viņu, atriebtos,varbūt nogalinātu. Skan soļi, kaut kurnočīkst durvis … Detektīvs šausmāspietrūkās sēdus.

«Nē, viss ir klusu, tikai izlicies…Ak, velns parāvis, kāda tveicīga nakts!Turklāt vēl moskīti un odi neliek mierā.Kā visi šie spārnotie nešķīsteņi varējagadīties okeāna vidū? Vai nu es murgoju,vai tuvumā atrodas sauszeme. Varbūt ietatspirdzināties?»

Simpkinss jau citas naktis bija gājis

atspirdzināties tvaikoņa rūmē, kur atradāskonservu un vīna krājumi.

Viņš bez starpgadījumiem aizkļuvalīdz turienei, tumsā taustīdamies papazīstamajām ejām, un jau bija iekampiskrietnu malku ruma, kad piepeši izdzirdējadīvainu čaboņu. Šajā labirintā bija grūtisaprast, no kuras puses nāk skaņas.Simpkinss sajuta krūtīs aukstumu.

«Meklē. Neko teikt, jauki spēlētpaslēpes.

Kaut nu tikai līdz rītam neatrastu.Tad vajadzēs lūgt mis Kingmanesaizstāvību.» Un viņš, elpu aizturējis,aizlavījās uz rūmes tālāko kaktu, gandrīzpie paša apšuvuma. Tieši tur, aizapšuvuma, piepeši atskanēja švīkstoņa, itkā no jūras dzīlēm izpeldējis nezināmsbriesmonis ar grubuļainu ādu berzētos gar

kuģa bortu. Noslēpumainās skaņas kļuvaaizvien stiprākas. Un pēkšņi Simpkinsssajuta, ka visu tvaikoni sadrebina mīkstsgrūdiens. Ne viļņi, nedz piekrastes akmeņinevarēja izraisīt tik dīvainu zvalstī-Šanos. Sekoja vēl daži grūdieni kopā arapslāpētu rūkoņu.

Simpkinsu pārņēma cilvēka tālosenču dzīvnieciskās šausmas, stindzinošasšausmas, ko rada nezināmais. Posts tam,kas nespēj uzreiz pārvarēt šīs bailes: tadaklie, dzīvnieciskie instinkti aptumšoprātu, paralizē gribu, pašsavaldīšanos.

Simpkinss juta, ka pakausi apdvešaukstums un mati saslejas stāvus. Viņamšķita, ka sajūt katra mata kustību.Mežonīgi rēkdams, klupdams un krizdamsviņš metās augšup, uz klāju.

Pretī nāca Gatlings. Simpkinss,

aizmirsis visu, izņemot bailes nonezināmā, gandrīz vai metās apskaut to, nokura tikko bija slēpies kā pele alā.

— Kas tur ir? — viņš prasīja,svelpjoši šņākuļodams (nervu spazmasbija aizžņau- gušas rīkli), un sagrābaGatlingu aiz rokas.

— Es zinu tikpat daudz kā jūs …Kuģis mīksti sazveLās uz sāniem, tadpriekšgals iegrima un atkal pacēlās. Es uzātru roku saģērbos un iznācu paskatīties.

Spoža mēness gaisma lējās pār da]uklāja. Avārijā cietušais tvaikoņapriekšgals bija iegrimis ūdenī, un klājsšeit atradās gandrīz ūdens līmenī.

Simpkinss palika augstāk, ar skatienupavadīdams Gatlingu, kas apskatīja visukuģa priekšgalu.

— Savādi, savādi … Nokāpiet taču

lejā, Simpkins, neesiet tik bailīgs.— Pateicos, bet es- arī no šejienes

labi saredzu.— Tas esat jūs, Simpkins? Kas

noticis?— Mis Kingmane, lūdzu, nāciet

šurp, — teica Gatlings, ieraudzījisVivianu, kas kāpa lejā pa klāju.

Viņa piegāja pie Gatlinga, un tad arīSimpkinss iedrošinājās nokāpt lejā.Jaunās sievietes klātbūtne nomierinājaviņu.

— Paskatieties, mis!Klājs spoži balsnīja gaišajos mēness

staros. Uz šī baltā fona izcēlās tumšiplankumi un pēdas — it kā milzīgsdzīvnieks būtu uzlīdis uz klāja, apmetispusloku un pāršļū- cis pāri labajambortam, kā salmiņus nolauzdams eliņu

dzelzs stieņus.— Pievērsiet uzmanību: izskatās, ka

sliedi atstājis smags vēders, vilkdamiespa klāju. Un gar sāniem — ķepu vai,ticamāk, peld- spuru pēdas. Mūsapciemojis kāds nezināms briesmonis.

Simpkinsam atkal sametās bail, unviņš klusītēm sāka kāpties atpakaļ pa klājaslīpumu.

— Bet kas tie par gružiem? Kādiaugi, ko acīmredzot atstājis nezināmaisapmeklētājs? — Un mis Kingmane pacēlano grīdas ūdenszāles.

Gatlings uzmanīgi apskatīja ūdenszāliun nīgri pašūpoja galvu.

— Sargassum, no brūnaļģu grupas… Jā, neapšaubāmi! Tās ir Sargasu jūrasaļģes. Tad redz, kur mēs esam aiznesti.Velns parāvis! Tas nemaz nav labi. Mums

jāapspriež stāvoklis.Visi trīs uzkāpa augšklājā. Briesmas

radīja tuvības sajūtu. Simpkinss atmeta arroku savām «tiesībām», saprazdams, kaviņus var glābt tikai Gatlinga zināšanas,pieredze un enerģija.

Detektīvu visvairāk satraucanezināmais briesmonis. Kaut kādu Sargasuūdenszāli viņš neuzskatīja par uzmanībascienīgu.

— Ko jūs, Gatling, domājat parmūsu nelūgto viesi? — Simpkinss jautāja,kad visi bija apsēdušies pītajos krēslos.

Gatlings paraustīja plecus, joprojāmgrozīdams rokā ūdensaugu.

— Tas nav ne astoņkājis, nedzhaizivs, nedz arī kāds cits nopazīstamajiem jūras iemītniekiem…Varbūt šeit, šajā noslēpumainajā

Atlantijas okeāna nostūrī dzīvo mumsnezināmi briesmoņi, kādi nebūt plezio-

zauri, kas saglabājušies nopirmatnējiem laikiem.

— Un ja nu viņi izlien no ūdens unuzbrūk mums?

— Mums jābūt gataviem sagaidītvisu ko. Taču, jāatzīstas, mani vairāksatrauc nevis nezināmie briesmoņi, betgan šī te lapiņa. — Un viņš parādīja a|ģeslapu.

— Tvaikonis tomēr ir pārāk liels unstiprs, lai pat šie nezināmie zemūdenspasaules milži spētu to pievārēt. Arī mūsušaurajās kajītēs tie nevar iespraukties. Un,galu galā, mums ir ieroči. Bet kāds ierocisvar uzvarēt šo? — Viņš atkal norādīja uzbrūnaļģi.

— Kas šajā sīkajā lapiņā tik

briesmīgs? — Simpkinss jautāja.— Tas, ka mēs esam nonākuši

Sargasu jūras rajonā. Sī noslēpumainājūra atrodas rietumos no Korvo — tā irviena no Azoru salām — un aizņem sešasreizes lielāku platību nekā Vācija. Toviscaur sedz biezs brūn- aļģu paklājs.«Aļģe» spāņu valodā ir «sar- gassa», —tā cēlies jūras nosaukums.

— Kā tad tā: jūra okeāna vidū? —mis Kingmane jautāja.

— Jā, šis jautājums patzinātniekiem vēl nav skaidrs. Jūs drošivien zināt, ka siltā Golfa straume noFlorīdas līčiem plūst uz ziemeļiem, uzSpicbergenu. Bet pa ceļam šī straumesadalās, un viens atzarojums griežasatpakaļ uz dienvidiem, plūst līdz Azorusalām, iet uz Āfrikas rietumu krastiem un

beidzot, apmetis pusloku, atgriežas pieAntiļu salām. Izveidojas silts aplis, kasietver aukstus, mierīgus ūdeņus —Sargasu jūru. Paskatieties uz okeānu!

Visi paskatījās un bija pārsteigti:okeāns gulēja viņu priekšā nekustīgs kāstāvošs dīķis. Ne mazākā vilnīša, kustības,ne šļaksta. Pirmie austošās saules stariapgaismoja šo dīvaino, sastingušo jūru,kas izskatījās kā vienlaidu paklājs no bālizaļganiem ūdensaugiem.

— Es negribu jūs baidīt, Simpkins,bet posts tam kuģim, kas iekļūst šajā «aļģukārbā», kā Kolumbs nosaucis Sargasujūru. Ja arī mūsu kuģa skrūve būtu kārtībā,tā nevarētu darboties: _ap to satītos aļģes,un tvaikonis apstātos. Ūdenszāles bremzēburu kuģa gaitu, neļauj arī airēt. Ar vārdusakot, tās stingri tur ciet savu upuri.

— Kas tad ar mums notiks? —Simpkinss jautāja.

— Varbūt tas pats, kas ar citiem.Sargasu jūru dēvē par kuģu kapsētu. Retiizdodas izkļūt no šejienes. Ja cilvēkinenomirst badā, slāpēs vai no dzeltenādrudža, tad viņi dzīvo, kamēr kuģinogremdē pieaugušo polipu smagums vaisūce. Un jūra lēnām aprij jaunu upuri.

Mis Kingmane uzmanīgi klausījās.— Briesmīgi! — viņa nočukstēja,

vērodama sastingušo zaļo klajumu.—- Mēs tomēr atrodamies labākos

apstākļos nekā daudzi no mūsupriekšgājējiem. Tvaikonis turas labi.Varbūt mums izdosies aizlāpīt sūci unizsūknēt ūdeni. Produktu krājumu mumstrijiem pietiks vairākus gadus.

— Gadus! — Simpkinss iesaucās,

salēk- damies uz krēsla.— Jā, dārgais Simpkins, iespējams,

ka jums vairākus gadus vajadzēs gaidītsolīto atalgojumu. Saturieties, Simpkins.

— Nospļauties par atalgojumu, k^uttikai varētu izkulties no šī nolādētā ķīseļa!

… Sākās vienmuļas, nogurdinošas,tveicīgas dienas. Virs šī stāvošā purvaplivinājās kaut kādu nepazīstamu kukaiņumākoņi. Naktīs moskīti neļāva gulēt.Dažkārt pār jūru kā līķauts plājās migla.

Par laimi, uz kuģa bija lababibliotēka. Mis Kingmane daudz lasīja.Vakaros vi>i sanāca kopā lielajā, greznajāsalonā. Viviana dziedāja un spēlējaklavieres. Un aizvien biežāk Simpkinssieradās uz šīm vakara sanākšanām ar vīnapudeli: aiz bēdām viņš bija sācis dzert.

Gatlingam vajadzēja noslēgt vīna ,

pagrabus. Simpkinss mēģināja iebilst, betGatlings bija nepielūdzams.

— Vēl tikai trūka, ka mums būtujānoņemas ar delīrija slimnieku. Saprotiettaču, jocīgais cilvēk, ka jūs drīz būsitpagalam, ja jūs neatturēs.

Simpkinss bija spiests paklausīt.v. mirušo valstībāŠķita, ka tvaikonis nekustīgi stāv.

Taču acīmredzot kāda lēna straume tonesa uz Sargasu jūras centru: aizvienbiežāk ceļā gadījās pussatrunējuši,. gļotuklāti kuģu vraki. Tie parādījās kā miroņi,ar atkailinātām ribām — brangām — unnolauztiem mastiem, kādu laiku sekojatvaikonim un tad lēnām izzuda tālumā. Panaktīm Simpkinsu biedēja «spoki»: nojūras zaļās virspuses pacēlās bālas miglasstabi, kas atgādināja līķautos tērptus

cilvēkus, lēnām slīdēja, līgojās un gaisa… Tais vietās, kur blīvajā aļģu segā bijaizveidojušies «āliņģi», lauzās ārāizgarojumi.

Kādā mēness naktī tuvu kuģimpienāca pussabrukusi holandiešu briga. Tābija melnā krāsā, ar spožu zeltījumu.Masts un daļa lielgabalu vairogu bijanorauti, vinča sadragāta.

Viviana ar jauktām ziņkāres unbaismu jūtām vēroja šo mirušo kuģi.Varbūt tā ir viņu nākotne; pienāks laiks —un viņu kuģis tāpat klīdīs pa jūru bezvienas cilvēciskas būtnes. Un pēkšņi viņaiekliedzās:

— Skatieties, skatieties, Gatling!Tur, pieslējies pie nolauztā masta,

stāvēja cilvēks ar sarkanu cepuri galvā.Mēness spožajos staros tumšajā, gandrīz

melnajā sejā spīdēja zobi. Viņš smaidīja,smaidīja platu smaidu. Viņam pie kājāmgulēja pudele.

Visus saviļņoja apziņa, ka viņi navvieni, ka šajā zaļajā tuksnesī ir vēl kādadzīva cilvēciska būtne. Simpkinss unGatlings skaļi uzsauca un māja ar rokām.

Joprojām smaidīdams, cilvēkssarkanajā cepurē pamāja ar roku, bet visaidīvaini, it kā rādīdams kaut ko sev aizmuguras. Un roka tūlīt nošļuka kā pātaga.Mēnesi aizsedza mākonis, un cilvēku vairsnevarēja saredzēt. Taču briga tuvojāstvaikonim.

Beidzot briga gandrīz skāra tvaikoņabortu. Šajā brīdī atausa mēness unapgaismoja dīvainu un baigu ainu.

Pie nolūzušā masta bija piesietsskelets. Ap to plandījās vēl saglabājušās

apģērba skrandas. Atlikušie roku kaulivējā svaidījās, bet pārējie jau sen bijaizkrituši no plecu locītavām un gulēja uzklāja. Sejas āda bija saglabājusies,sažuvusi karstajā saulē. Šajā pergamentamlīdzīgajā sejā dzirkstīja miroņa kaulainaissmaids. Pussatrunējusi sarkana cepuresedza viņa galvvidu.

Viens mirklis — un Gatlings nolēcauz brigas klāja.

— Ko jūs darāt, Gatling? Briga varattālināties no kuģa. Tad jūs būsitpagalam.

— Neuztraucieties, mis, es paspēšu.Te ir kaut kas interesants.

Gatlings pieskrēja pie skeleta,paķēra aizlakoto pudeli un uzlēca uztvaikoņa klāja, kad briga jau gandrīz metrubija attālinājusies no tā.

— Trakais! — Tā nobālējusī misKingmane saņēma Gatlingu, priecādamās,ka viņš laimīgi ticis atpakaļ.

— Nu patiešām, kālab jūs tāriskējāt? — Viviana jautāja, uzlūkodamapudeli. — Šīs mantas mums pietiek …

— Pagaidiet, paskatīsimies. —Gatlings nosita pudeles kaklu un izvilkapussatrupē- jušu zilgana papīra lapiņu.

Izbālējušos, gandrīz rūsganos burtusvēl varēja salasīt.

Savādā rokrakstā, izlocītiem burtiem,acīmredzot ar zoss spalvu, tur bijarakstīts:

«Lai kas tu būtu, kā rokās nonāks šīpudele, kristīgs cilvēks vai neticīgais,lūgtin lūdzu tevi izpildīt manu pēdējovēlēšanos. Ja tu mani atradīsi pēc manasnāves uz bri- gas, paņem naudu, kas

atrodas kapteiņa kajītē baltā ādas maisā,50 000 zelta guldeņus. No tiem paņem sev10 000 guldeņus, bet 40 000 guldeņusatdod manai sievai, Martai Tesel,Amsterdamā, Jūras ielā, pašas mājā. Bet,ja briga nogrims un tikai pudeli atradīsijūrā, nodod viņai, Martai Tesel, manaisievai, manu pēdējo sveicinājumu. Laipiedod man, ja esmu kādreiz viņusarūgtinājis… Visi mūsējie ir miruši…Visa ekipāža līdz pēdējam matrozim …Kars, Huberts … pirmie … Es vienīgaisesmu dzīvs, pagaidām. Nedēļu … bezēdiena … piesiešos pie masta … kādspamanīs … Ardievu … Gustavs Tesels.Briga «Marta», 1713. gadā. Septembra15. diena.»

Kad Gatlings beidza lasīt, iestājāsklusums.

— Cik baigi un savādi! Mēs esamsaņēmuši no miroņa uzdevumu — nodotsveicienu viņa sievai, kas jau divisimtgadu atdusas kapā… — Mis Kingmanesarāvās un pie- metināja: — Cik daudzdrausmīgu noslēpumu glabā šī jūra!

— Piecdesmit tūkstoši guldeņu, —Simpkinss skaļi domāja, ar skatienupavadīdams attālinošos brigu. — Cik tasvarētu būt pēc šodienas kursa? …

OTRA DAĻA

I miera osta — Zeme! Zeme! Mis Kingmane!

Gatling! Ātrāk nāciet šurp! Mēstuvojamies kādai ostai. Jau redzami mastugali un tvaikoņu dūmeņi. Rau, tur.Skatieties turp … vairāk pa kreisi.

Gatlings ielūkojās tālskatī.— Jūsu atklātā osta izskatās

velnišķīgi dīvaina, Simpkins. Šī «osta»stiepjas daudz jūdžu garumā: masti undūmeņi, un atkal masti… Taču pavērojiet:neviens dūmenis nekūp, bet masti… Totakelāža, buras? … Paskatieties, misKingmane! — Un Gatlings pasniedza viņaitālskati.

— Jā, tā drīzāk ir kāda kuģukapsēta! — Viviana iesaucās. — Masti un

dūmeņi nolauzti, no burām atlikušasskrandas vien. Un vēl… kur tad zeme? Esnekā nesaprotu …

— Nevar teikt, ka arī man viss būtuskaidrs, mis, — Gatlings atbildēja., —taču domāju, ka droši vien ir tā: Sargasujūrā, šajā stāvošajā purvā, acīmredzot irsavas straumes, kaut arī ūdenszāles stipripalēnina to plūsmu. Acīmredzot mēs esamiekļuvuši šādā straumē, kas diemžēlaiznesusi mūs uz šo «miera ostu».Paskatieties, kādā piestātnē mēs ieejam.Redziet, kas mūs sagaida! — Un viņšnorādīja visapkārt.

Jo tuvāk kuģis nāca neparastajaiostai, jo biežāk tā ceļā gadījāsnožēlojamas kuģu paliekas, šeit bija visuvalstu un tautu kuģi, sadauzīti, sakropļoti,satrunējuši. Re, piroga no vesela koka

bluķa … Re, zvejnieku barka, no kuraspalicis skelets vien: ārējais apšuvumssabirzis, brangas rēgojas kā atkailinātasribas, priekšgals izskatās pēc zivs asakas… Vēl tālāk bija redzami vairāk vaimazāk saglabājušies kuģi: barkas, šoneri,tvaika kuģi, fregates, galeras … Sarūsējismoderns tvaikonis stāvēja cieši blakussešpadsmitā gadsimta portugāļu karavelai.Tai bija skaisti veidotas līnijas.Priekšgalā un pakaļgalā zemo klājupaaugstināja sarežģītas virsbūves.Rumpelis sniedzās cauri visampriekšgalam, falšbortā bija lūciņas airiem.«Santa Maria», — skaidri varēja salasītuz borta.

— Apbrīnojami! — Gatlingsiesaucās. — Gandrīz tāds pats kuģis bijaKolumbam, un vienu no viņa karavelām

arī sauca «Santa Maria», divas pārējās —«Pinta» un «Ņina». — Un Gatlings, kurambija laba redze, izlasīja burtus uz līnijkuģaborta: — «Henrijs». Tālāk, redziet,trīsklāju kuģis; uz tā borta rakstīts «Jūruvaldnieks» un «1637. gads». Starp tiem —deviņpadsmitā gadsimta pirmās pusesriteņkuģis — ne vairāk kā piecdesmitmetru garš.

Eja starp kuģiem kļuva aizvienšaurāka. Vairākas reizes kuģis piestāja,uzgrūzdamies vrakiem, kas bijasaslējušies stāvus, beidzot apstājāspavisam, uzdūries cieši sablīvējušos kuģumasai, kas veidoja savdabīgu salu.

Ceļabiedri klusēja. Visiem bija tādasajūta, it kā viņi būtu dzīvi aizvesti uzkapsētu.

— Ja nu reiz liktenis atvedis mūs

šurp, vajag iepazīties ar šo neparasto salu.Simpkins! Ejam!

Simpkinss it nemaz nebija noskaņotsdoties ekskursijā pa šo drūmo kapsētu.

— Kāda tur jēga? — viņš mēģinājaizlocīties.

— Esiet taču kā vīrs, Simpkins. Kaszina, ko šī sala slēpj? Varbūt šeit ir arīiemītnieki.

— Seno Holandes jūras braucējurēgi?

— Paskatīsimies. Lai nu kas šeitmitinātos, tomēr būs labāk, ja mēs pirmieuzzināsim par viņiem. Sī sala var kļūt par.mūsu kapa vietu, bet, kas zina, varbūt šeitatradīsies arī glābšanās iespēja. Vajagapskatīt kuģus, vai kāds no tiem vēl navlietojams.

— Apskatīt kuģus! — Simpkins

atcerējās «Martu» ar 50 000 zeltaguldeņiem. Viņš svārstījās.

— Bet kā tad mēs atstāsim misKingmani vienu?

— Par mani neraizējieties. Es norēgiem nebaidos, — viņa atbildēja.

-— Izdarīsim tā, mis,— Gatlingsieteica.— Iebāziet kurtuvē salmus. Ja jumsdraudēs briesmas, aizdedziniet salmus;mēs ieraudzīsim dūmus, kas pacelsies nodūmeņa, un tūlīt steigsimies palīgā. Ejam.

Gatlings nokāpa uz blakus stāvošāastoņpadsmitā gadsimta trīsmastu kuģa«Viktorija». Simpkinss negribīgi sekojaviņam.

Viņi lēnām virzījās uz salas iekšieni.Diez vai jel kas pasaulē' varēja būt

bēdīgāks par šo milzīgās kapsētas ainu.Jūra apglabā bojā gājušos kuģus, zeme —

mirušos cilvēkus. Bet šī kapsēta atstājasavus miroņus neapsegtus versmīgāssaules gaismā. Vajadzēja iet ļotipiesardzīgi. Pussatrunē- jušie dēji līgojāszem kājām. Ik mirkli ceļinieki varējaiegāzties kādā kuģa rūmē. Gadījumam, jatā notiktu, katrs bija paņēmis līdzi pavirvei, lai attiecīgajā brīdī palīdzētuotram. Eliņi sagruva. Skrandainās burasno pieskāriena vien sabruka pīšļos. Visusedza bieza trūdu kārta un zaļi puveši…Uz daudzu kuģu klājiem vāļājās skeleti,kuru baltie kauli spīdēja saulē, vai arīrēgojās kāds tumšums — vēlsaglabājusies āda vai apģērba skrandas.Pēc skeletu stāvokļa, pēc ielauztajiemgalvaskausiem varēja spriest, ka prātuzaudējušie cilvēki pirms nāvesķildojušies, dumpojušies, bezjēdzīgi un

nežēlīgi nogalinājuši cits citu, gribēdamikādam atriebties par ciešanām unpazudināto dzīvi. Ikviens kuģis liecinājapar lielu traģēdiju, kas uz tā risinājusiespirms piecdesmit, simt, divisimt gadiem.

Kādas necilvēciskas šausmas, kādasbriesmīgas ciešanas bija pārdzīvojuši tie,kam piederēja saules izbalinātiegalvaskausi, kas tagad ņirdza zobusdrausmīgā smaidā! Un visi tie smaidīja,smaidīja līdz ausīm …

Pat Gatlingam metās baisi, redzot šosņirdzīgos smaidus, Simpkinsu kratījadrudzis.

— Iesim prom\ — viņš lūdzās. —Es vairs nevaru!

— Pagaidiet, tui\ ir labi saglabājieskuģis. Interesanti būtu nokāpt kajītēs.

— Pa trapu, kas salūzis zem jūsu

kājām? — Simpkinss piepeši saniknojās.—Gatling! Es vairs nesperšu ne soli.Pietiek. Lūdzu jūs vairāk nekomandētmani. Jūs esat aizmirsis, kas esat jūs unkas esmu es! Kurp jūs mani vedat? Kādēļ?Lai iegrūstu kaut kur kuģa rūmē untādējādi bez trokšņa tiktu no manis vaļā!Jā, es zinu: es jums traucēju.

Gatlingu tādas runas satracināja.— Apklustiet, Simpkins, vai arī es

patiešām jūs pārsviedīšu pār bortu.— Tas nebūs tik vienkārši

izdarāms, — Simpkinss kodīgi noteica un,pieslējies pie koka eliņiem borta malā,pavērsa pret Gatlingu revolvera stobru.Gatlings ātri metās uz priekšu, taču,iekams viņš bija satvēris Simpkinsu aizrokas, norībēja šāviens, un eliņibrīkšķēdami salūza. Lode aizsvilpa pāri

Gatlinga galvai. Tai pašā mirklī viņšredzēja, ka Simpkinss, neveiklisavēcinājis rokas, nogāžas pāri bortamkopā ar satrunējušo eliņu gabaliem.Apslāpēts plīkšķis aiz borta … klusums… pēc tam Simpkinsa sprauslāšana.Gatlings paskatījās pāri malai. Detektīvsķepurojās zaļajā aļģu putrā. Zāļu virteneskarājās ap galvu, pinās ap rokām, ciešiturot savu upuri. Simpkinss pielika visusspēkus, lai pieķertos pie kuģa apšuvuma.Pēc vairākiem mēģinājumiem viņam

tas izdevās. Bet rokas bija nogurušas,ūdenszāles vilka lejup. Vēl mazliet — unviņš nogrims dzelmē.

Gatlings atgāja nost nb malas,apsēdās uz mucas un aizsmēķēja pīpi.

— Gatling, piedodiet. Es biju stulbsēzelis. — Gatlings izdzirdēja Simpkinsa

balsi, bet turpināja klusēdams kūpinātpīpi. -- Gatling … glābiet… Gatling!

Gatlings piegāja pie malas. Viņšsvārstījās. Kā nekā cilvēks sauc palīgā.Bet kāds cilvēks? Pērkams okšķeris,spiegs, kurš nekaunēsies tūlīt pat pēcizglābšanas nodot Gatlingu varas iestāžurokās, lai saņemtu savus trīsdesmit Jūdasagrašus.

— Nē, nē. — Un Gatlings atkalapsēdās un sāka centīgi pakšķināt pīpi…

— Gatling, es jūs lūdzu! Gatling!Gatling! — Simpkinss vaidēja.

Gatlings kūpināja savu pīpi.— Ga-a-t… — Un piepeši šis

sauciens pārvērtās par raudu pilnurīstīšanos.

Gatlings sakoda zobus, aizmeta pīpiun, atritinājis virves galu, pasvieda to

slīkstoša- I jam.Pedejiem speķiem Simpkinss sagraba

virvi, bet, tiklīdz Gatlings to sāka vilkt,Simpkinss atlaidās vajā: aļģes cieši turējaviņu, rokām vairs nebija spēka.

— Apsieniet virvi sev apkārt! —Gatlings viņam uzsauca.

Simpkinss kā nebūt aptina virvi,aizmeta mezglu un sāka rāpties augšā uzklāja.

Nostājies pretī Gatlingam, Simpkinssbija tik saviļņots, ka spēja vienīgi bezmitas atkārtot: — Gatling!… Gatling!…Gatling! … — un sniedza viņam roku.

Gatlings saviebās, bet, saskatījisizglābtā acīs patiesu, dzīvniecisku prieku,labsirdīgi pasmaidīja un cieši paspiedaslapjo roku.

— Es nevaru jums izteikt, Gatling…

— Paga! — Gatlings, izrāvis savuroku, piepeši saspringa. — Skatieties, nomūsu kuģa skursteņa kāpj dūmi. MisKingmane sauc mūs. Tur kaut kas irnoticis. Skriesim!

II. salas iemītnieki Palikusi viena, mis Kingmane sāka

gatavot brokastis. Viņa notīrīja un izcepaGat- linga noķerto zivi, nokāpa tilpnē unpaņēma no pārtikas noliktavas dažusapelsīnus. Kad Viviana ar kurvīti rokāsuzkāpa uz klāja, viņa ieraudzīja neparastuainu: pie ēdamgalda — pareizāk sakot, uzgalda un krēsliem — saimniekoja pērtiķi.Tie spiedza, ķīvējās, mētājās ar kēksu unbāza aiz vaigiem cukura gabalus. Kadparādījās mis Kingmane, dzīvniekisatrūkās un brēkdami atkāpās pie borta.Viviana iesmējās un pasvieda tiem pārisapelsīnu. Tūlīt nodibinājās labasattiecības. Šimpanzes kaudamiesnotiesāja apelsīnus, tad pietupdamies un

vaik- stīdamies tuvojās mis Kingmanei undroši ņēma augļus no viņas rokām. Nebijašaubu, ka pērtiķi ir pieraduši pie cilvēkusabiedrības.

Un patiešām, cilvēkus nevajadzējailgi gaidīt.

Aizrāvusies ar negaidīto ciemiņujocīgajiem nedarbiem, mis Kingmanenepamanīja, ka pār tvaikoņa bortuuzmanīgi paceļas divas galvas.Pārliecinājušies, ka uz klāja ir vienīgisieviete, nepazīstamie ātri pārkāpa pāribortam un, uzmetuši šautenes plecos,tuvojās mis Kingmanei.

Viņa pārsteigumā iekliedzās,ieraudzījusi šo pāri.

Viens no viņiem — tukls, mazscilvēciņš ar izblīdušu, sen neskūtu seju,kas par spīti dienvidu saulei bija bāla —

no pirmā acu uzmetiena pārsteidza arzināmiem kontrastiem apģērbā un visāizskatā. Viņam galvā bija katliņa cepure,sagumzīta, netīra, daudzās vietās caura.Varēja redzēt, ka smokings, kaut arīcaurumains un ielāpains, bijis labipiegriezts. Bet bikses bija pavisamnožēlojamas, zem ceļiem to driskaskarājās lejup kā bārkstis. Tērpupapildināja nošķiebtas lakkurpes unsaplēsta fulāra lente ap kaklu.

Otrs atgādināja meksikāņu aitu ganu— slaiks, muskuļots, iededzis, straujām,asām kustībām. Viņam bija melna bārda,plats sombrero galvā, tumšs kreklsmugurā, rokas kailas līdz elkoņiem un garizābaki kājās.

— Bonjour, tnademoiselle, —resnais, ārkārtīgi galanti palocīdamies,

sveicināja misKingmani. — Atļaujiet apsveikt jūs

ar laimīgu ierašanos Nogrimušo Kuģusalā.

— Pateicos jums, kaut arī esneteiktu, ka mana ierašanās ir laimīga …Ko jūs vēlaties?

— Vispirms atļaujiet stādītiespriekšā: Aristīds Dodē. Mans uzvārds irDodē, jā, jā, Dodē. Es esmu francūzis …

— Varbūt jūs esat rakstniekaAlfonsa Dodē radinieks? — misKingmane neviļus pajautāja.

— Ē-ē … ne īsti… tā … attāls …Kaut gan man, tā sakot, bija zināms sakarsar literatūru … Lielas papīra fabrikas un… tapešu uzņēmumi Francijas dienvidos.

— Nepļāpā, kas nav vajadzīgs,Ternip, — drūmi un īgni norūca viņa

pavadonis.— Cik netaktisks jūs esat, Flores!

Kad es jums reiz iemācīšu, kā jāizturaspieklājīgā sabiedrībā! Un lūdzu nesauktmani par Ter- nipu. Atļaujiet paskaidrot,viņi mani tā pa jokam iedēvējuši — manasgalvas dēļ, kura, kā viņiem liekas,atgādinot rāceni… — Un, noņēmis katliņu,viņš pārlaida roku kailajam, iedzeltenajampaurim, kura vidū kā īpatnēja dabas rotaļabija saglabājies matu kušķis.

Mis Kingmane neviļus pasmaidījapar izdevušos iesauku.

— Bet ko jums no manis vajag? —Viviana atkal atkārtoja savu jautājumu.

— Nogrimušo Kuģu salasgubernators, kapteinis Ferguss Sleitons, irizdevis pavēli,

kurai mums negrozāmi un bez

ierunām jāpakļaujas: katrs jaunieradiescilvēks nekavējoties jāstāda viņampriekšā.

— Un es jums galvoju, mis vaimisis — man nav tas gods zināt, kas jūsesat —, ka kapteinis Sleitons jūs uzņemsļoti viesmīlīgi.

— Es nekur neiešu, — misKingmane atbildēja.

Ternips nopūtās.— Man ļoti nepatīkami, bet…— Pietiks tev tēlot diplomātu! —

Floress atkal rupji iejaucās un, piegājispie Vivia- nas, pavēloši teica:

— Sekojiet mums!Mis Kingmane saprata, ka pretošanās

būtu veltīga. Mazliet padomājusi, viņasacīja:

— Labi. Esmu ar mieru. Tikai

atļaujiet man pārģērbties. — Un viņanorādīja uz savu darba tērpu unpriekšautu.

— Tas nav vajadzīgs! — Floressatcirta.

— Tas taču neprasīs daudz laika.— Ternips vērsās reizē pie Floresa unmis King- manes.

— Nē, tikai dažas minūtes. — Unviņa atstāja klāju.

Pēc kāda brīža Floress pamanīja, katvaikoņa dūmenis sācis kūpēt. Viņš tūlītsaprata kara viltību.

— Nolādētais sievišķis apvedismūs ap stūri. Vai redzi dūmus? Tas irsignāls. Viņa sauc kādu palīgā! —Noņēmis no pleca šauteni, viņš sāka gānītTernipu. — Un tikai tu esi vainīgs, joizkusi viņas priekšā! Pateikšu tavai

vecenei!— Jūs esat nelabojams, Flores. Mēs

taču nevarējām ar varu stiept promneaizsargātu sievieti.

— Bruņinieks! Kavalieris! Fergusstev parādīs bruņinieciskumu … Kā tevpatīk?—Un, pacēlis šautenes stobru, viņšar galvu pamāja uz kuģa bortu, pār kurupārlēca Gatlings un joprojām slapjaisSimpkinss, viss zajām ūdenszālēmnokāries; pie apģērba bija pieķērušieskrabji.

— Kas tas par ūdensvīru? …Sākās sarunas. Gatlings nebūtu

baidījies mēroties spēkiem ar šiem diviemskrandaiņiem. Bet, ja viņi nemeloja, cīņainebūtu nekādas jēgas: salu, kā viņiapgalvoja, apdzīvo vesela kolonija —četrdesmit trīs labi apbruņoti cilvēki.

Spēki nebija vienlīdzīgi — uzvara būtusalinieku pusē.

Atstājis Simpkinsu ķīlā, Gatlingsdevās apspriest stāvokli ar mis Kingmani.Arī viņa piekrita, ka. cīņa būtu veltīga.Viņi nolēma visi kopā doties «stādītiespriekšā» kapteinim Fergusam Sleitonam.

III. gubernatorsFerguss Sleitons

Izrādījās, ka Nogrimušo Kuģu salā irdiezgan labi satiksmes ceļi.Pārklumburojis pāri vecai trīsklājufregatei, Ternips, kas gāja pa priekšu,izveda gūstekņus «uz ceļa»: tas bija starpkuģiem un pār iebrukušiem klājiempārsviestas laipas. Gar šo ceļu bijaizvilkta kāda stieple, piestiprināta pienelieliem stabiem un atlikušajiemmastiem.

— Šurpu, šurpu! Nepaklūpiet, mis,— viņš laipni bridināja mis Kingmani.Viņai sekoja Gatlings un Simpkinss.Drūmais Floress, uzbāzis savu sombrero

dziļi uz acīm, noslēdza gājienu.Pusceļā viņi sāka sastapt iemītniekus.

Tie visi bija skrandās tērpti, bārdāmapauguši, iedeguši: gaišmatainieziemeļnieki, tumšie dienvidnieki, vairākinēģeri, trīs ķīnieši… Viņi visi lielāziņkārē skatījās uz jaunajiem salasiemītniekiem.

Starp nelieliem dažādu laikmetu untautu buriniekiem salas centrā pacēlāsliela, diezgan labi saglabājusies fregate«Elizabete».

— Gubernatora rezidence, —Ternips godbijīgi paskaidroja.

Uz šīs rezidences klāja stāvēja kautkas līdzīgs goda sardzei: seši matroži aršautenēm rokā vienādos, samērāpieklājīgos apģērbos.

Gubernators pieņēma viesus lielā

kajītē.Pēc nomācošās sagruvušo kuģu ainas

šī kajīte neviļus pārsteidza.Tā izskatījās gluži mājīga un bija

gandrīz grezni iekārtota. Tikai zināms stilaraibums liecināja, ka šeit savilkts viss,kas vien labāks atradies uz kuģiem, kurusstraume bija atdzinusi pie šīs dīvaināssalas.

Grīdu sedza dārgi persiešu paklāji.Uz konsolēm stāvēja vairākas labasķīniešu vāzes. Pie tumšajām sienām argrieztām melnā ozolkoka karnīzēm bijapiekārtas lieliskas holandiešu, spāņu unitāliešu meistaru — Velaskēza, Ribeiras,Rubensa, Ticiana —, flāmu ainavista

Tenīra gleznas. Turpat bija etīde ar suni,kas sastindzis, ieraugot medījumu, betblakus, izjaucot stilu, — brīnišķīga japāņuglezna — zīda izšuvums, kas Hokusai stilāattēloja dzērvi uz sniegota koka zara unFudzijamas kalna konusu.

Uz liela, apaļa galda stāvējasešpadsmitā gadsimta venēciešu vāzes noslīpētā stikla, franču Direktorijas laikabronzas svečturi ar daudziem žuburiem unvairākas reti sastopamas rožainasgliemežnīcas. Smagās, grieztās, ar spiestucūkādu apvilktās mēbeles ar zeltītāmapmalēm vērta kabinetu visai solīdu.

Salas «gubernators» kapteinisFerguss Sleitons stāvēja, atspiedies pretgrāmatskapi.

Viņš krietni atšķīrās no citiemiedzīvotājiem ar spēcīgu ķermeņa uzbūvi,

labi koptu, gludi skūtu seju un glužipieklājīgu kapteiņa tērpu.

Ieplakanais deguns, smagnējais zods,jutekliskā mute neatstāja īsti patīkamuiespaidu. Viņa pelēkās, vēsās acispievērsās ienācējiem. Sleitons klusēdamsmierīgi viņus apskatīja, it kā pētīdams unkaut ko apsvērdams. Tāds skatiens ircilvēkam, kas radis izšķirt citu likteņus,neņemot vērā viņu personīgās vēlmes,gaumi un intereses. Aplūkojis Simpkinsuun acīmredzot neatradis viņu par ievērībascienīgu, viņš ilgi raudzījās uz misKingmani, tad pavērās Gatlingā un atkalKingmanē…

Šī klusā apskate Vivianu mulsināja,bet Gatlings sāka skaisties.

— Atļaujiet stādīties priekšā:Redžinalds Gatlings, mis Viviana

Kingmane, misters Džims Simpkinss.Pasažieri no avarējušā tvaikoņa«Benjamins Franklins».

Sleitons, nepievērsdams Gatlingamuzmanību, joprojām skatījās uz misKingmani.

Tad piegāja pie viņas, laipnisasveicinājās, nevērīgi pasniedza rokuGatlingam un Sim- pkinsam un uzaicinājaapsēsties.

-— Jā, zinu, — viņš teica, — zinu.Gatlings bija ārkārtīgi izbrīnījies,

kad Sleitons precīzi pateica, kur un kadviņu kuģis avarējis. Neviens no viņiemnebija to stāstījis saliniekiem.

Sleitons runādams vērsās gandrīzvienīgi pie mis'Kingmanes.

— Ja gadījums jūs atvedis uz šobēdu salu, mis Kingmane, tad mēs,

salinieki, varam tikai pateikties liktenimpar tā jauko balvu. — Sleitons izteica šosmagnējo komplimentu, patnepasmaidīdams.

— Diemžēl man nav vēlēšanāspateikties liktenim, kas tā izrīkojies armani, — mis Kingmane atbildēja.

— Kas zina, kas zina? — Sleitonsmīklaini atteica. — Šeit nemaz nav tikslikta dzīve, kā no sākuma var likties. Jūsmuzicējat? Dziedat?

— Jā …—- Lieliski. Brīnišķīgi. Šeit jūs

atradīsit teicamas Erāra" klavieres unbagātu nošu bibliotēku. Arī grāmatunetrūkst. Starp mūsu saliniekiem irinteresanti cilvēki. Kaut vai tas patsTernips. Tiesa, viņš ir krietni nolaidies,bet daudz redzējis, daudz zina un kādreiz

ieņēmis stāvokli sabiedrībā. Tad Līderss,vācietis. Tas ir mūsu vēsturnieks unzinātnieks. Viņš pētī kuģniecības vēsturi:mūsu sala taču ir īsts muzejs, vai ne?

— Kuģniecības vēsturi? Tas irinteresanti, — Gatlings sarosījās.

— Vai tai ir sakars ar jūsuspecialitāti? — Sleitons nevērīgi jautāja,piemiegtām acīm palūkodamies viņā.

— Jā, es esmu kuģu būvesinženieris, — Gatlings atbildēja.

Mis Kingmane izbrīnījusiespaskatījās uz viņu. To viņa nebija zinājusi.

— Nu, tad jau arī jums būsinteresants sarunu biedrs, mister …

— Gatlings.— Mister Gatling… Līderss ir

savācis ārkārtīgi interesantu bibliotēku —kuģa žurnālus un pirmsnāves vēstules, ko

rakstījuši mirēji uz apkārtējiem kuģiem.Nu … šo materiālu es neiesaku lasīt…Tiesa, tā pietiktu desmit romānistiem, betpar daudz drūmi, par daudz. Pēc šīsliteratūras lasīšanas jums liksies, kaSargasu jūra ir viens no Dantes elleslokiem.

— Uz šiem kuģiem droši vien atrastsarī daudz… retumu? — Arī Simpkinssiemeta savu vārdu.

Sleitons uzmanīgāk uzlūkojaSimpkinsu un, fiksējis atmiņā kādunovērojumu vai secinājumu, atbildēja:

— Jā, ir arī… — viņš tīšām ieturējatādu pašu pauzi kā Simpkinss, — retumi.Mums ir vesels muzejs. Es jums to kādreizparādīšu, ja jūs interesējaties parretumiem.

— Bet kā mums diemžēl trūkst, —

Sleitons uzrunāja mis Kingmani, — tā irsieviešu sabiedrība. Kopš manas sievasnāves, — Sleitons nopūtās, — uz salas irpalikušas tikai divas sievietes: MegijaFloresa un Ida Dodē jeb Ternipa, kā piemums dēvē viņas vīru. Tā ir veca,cienījama sieviete. Es jūs uzticēšu viņasgādībai.

— Galds ir klāts, — paziņojasulainis nēģeris, kas sakarā ar jaunuiemītnieku ierašanos bija tērpies frakā unbaltos cimdos.

— Lūdzu jūs uz cienastu jaunajāvietā.— Un gubernators veda viesus uzēdamistabu, kur bija klāts labi servētsgalds.

Brokastu laikā Gatlingu vēlreizpārsteidza Sleitona labā informētība parnotikumiem pasaulē. Sleitons zināja visus

pēdējos jaunumus.Gubernators pamanīja izbrīnījušos

skatienus un pirmo reizi pašapmierinātiiesmējās.

— Ja vēlaties, mēs esam Robinsoni,bet divdesmitā gadsimta Robinsoni. Vaipamanījāt pie mastiem un stabiempiestiprinātos vadus? Nogrimušo Kuģusalā ir telefona sakari. Mēs varētu iekārtotarī elektrisko apgaismojumu, bet nepietiekdegvielas. Toties mums irradiouztveršanas stacija un pat skaļrunis.To visu mēs dabūjām radioficēta- joskuģos, kas piedzīti pie salas, pēdējosgados.

— Gribat paklausīties? — Sleitonsieslēdza radiouztvērēju.

Un vecās fregates kajītē NogrimušoKuģu salas vidū piepeši atskanēja

moderna dziesmiņa, ko Ņujorkā izpildījapazīstama dziedātāja, — mis Kingmane nevienu reizi vien bija klausījusies viņaspriekšnesumu.

Vēl nekad dziesmas skaņas nebijaviņu tā satricinājušas.

IV. jauna dzīve Salas iedzīvotāju sieviešu

kontingents saņēma mis Kingmani ar dzīvuieinteresētību.

Ar Megiju Floresu mis Kingmaneiizveidojās viena vecuma sieviešudraudzīgās attiecības, bet vecā, šķietamistingrā, taču labsirdīgā Ida— AristīdaTernipa-Dodē sieva — tūlīt uzņēmāsgādīgas mātes aizbildniecisko lomu. Uzsalas bija tik maz sieviešu! Turklāt misisDodē pamatoti paredzēja, ka Vivianai būsvajadzīga viņas aizstāvība. Un viņapieņēma meiteni savā paspārnē.

Jau pirmajā dienā Megija Floresapastāstīja Vivianai par savu bēdīgo dzīvi.Kad liktenis viņu atvedis uz salu, viņa,

izpildot šeit pastāvošos likumus unparadumus, apprecējusies — argubernatoru Fergusu Sleitonu. Šajā laulībāpiedzimis bērns, kas patlaban bijavienīgais salas jaunās paaudzespārstāvis. Ferguss bijis rupjš un patnežēlīgs pret Megiju, bet viņa pacietuši…Vācu kara laikā straume atnesusi pie salasvācu zemūdeni, uz kuras dzīvi palikuši trīscilvēki: matrozis, kapteinis un jaunafrancūziete no pasažieru kuģa, kuru tā patizemūdene nogremdējusi.

Kad uz salas parādījusiesfrancūziete, Fer- guss gribējis apprecētviņu. Starp Fergusu un vācu zemūdeneskapteini noticis strīds. Vācietis nogalināts,un francūziete kļuvusi par Sleitona sievu.Viņš šķiries no Megijas, un drīz viņaapprecējusies ar Floresu.

Viņš arī ir rupjš, bet 'mīl Megiju, irspēcīgs un neļauj viņai darīt pāri.

Pēc tam … pēc tam francūzietenomirusi. Sleitons stāstījis, ka viņanejauši saindējusies ar zivīm. Betsalinieki runājuši, ka viņa izdarījusipašnāvību, jo mīlējusi vācu kapteini, koFerguss nogalināja. Palicis atraitņos,Ferguss Sleitons gribējis atgūt Megiju. BetFloress teicis, ka Sleitons atdabūšotMegiju tikai pār viņa līķi.

Sleitonam tas būtu tikpat viegli kāpārkāpt koka gabalam, viņu tas nebūtuatturē* jis. Taču Floresa pusē nostājušiesvisi salas iemītnieki. Gubernatorssapratis, ka joki nebūs, un atkāpies.

Tā es paliku pie Floresa, — Megijanobeidza savu stāstu. — Un nu, tādā brīdī,mis Viviana, ieradāties jūs… Vai

saprotat, cik sarežģīts ir jūsu stāvoklis? JaFerguss Sleitons jums patīk, nu, tad viss irkārtībā. Bet, ja ne vai arī jūsu sirds piedercitam, — un viņa izteiksmīgi uzlūkojaVivianu, — tad esiet piesardzīga. Esietļoti uzmanīga ar Sleitonu! …

Mis Kingmane piesarka.— Mana sirds nav aizņemta, — viņa

atbildēja, — bet es netaisos kļūt parSleitona sievu.

Saruna ievirzījās citā gultne. MisisDodē pastāstīja Vivianai, kā viņiem klājassalā.

— Mums ir diezgan lieli pārtikas,galvenokārt konservu, krājumi. Bet. tā kānav zināms, vai šie krājumi papildināsies,tad pie tiem ķeras tikai ārkārtējāgadījumā, īpaši pie miltiem. Maizi, vīnu,gaļas un sakņu konservus izsniedz tikai

slimniekiem. Parastais ēdiens ir jūrānoķertās zivis. Vienveidīgā uztura dēļcilvēki bieži vien saslimst ar cingu.Tādiem slimniekiem izsniedz devu nonoliktavas.

— Sakiet, bet vai visi šie kuģinevar nogrimt?

— Mūsu profesors Līderss apgalvo,ka šajā vietā neesot dziļš. Pie tam kuģišeit grimuši vairākus gadsimtus,paceldami jūras dibenu. Un tagad mēsatrodamies uz īstas salas, kas sastāv nobojā gājušiem kuģiem. Mums šeit iriemīļotas pastaigu vietas, savas ielas unlaukumi — lielo kuģu klāji —, «kalni» un«ielejas» … Te dzīvo seši pērtiķi, vairākisuņi un pieradināti putni, kurus mēsnoķērām, kad tie atpūtās uz salaspārlidojuma laikā. — Vecenīte nopūtās.

— Ko lai saka? Cilvēks pie visa pierod.Un tomēr gribētos vēl ieraudzīt zemi,gribētos, lai manus vecos kaulus apglabāsmiltājā … ~

Megijas bažas piepildījās. MisKingmanei drīz vien iznāca sadursme arSleitonu.

Viņš ielūdza Vivianu pie sevis uzpēcpusdienas tēju. Un, kad viņa atnāca,Sleitons gandrīz bez kāda ievadapiedāvāja viņai kļūt par tā sievu. Meitenekategoriski atteica viņam. Sleitons lūdzās,tad sāka draudēt.

— Saprotiet taču, ka tas irneizbēgami. Un jūsu pašas interesēs. Kopāar mani jūs būsit drošībā, jums būs vissnepieciešamais. Jūs lieliski apkalpos…Eš zinu, jūsu tēvs ir bagāts. Tomēr visasviņa bagātības ir graši salīdzinājumā ar to,

kas pieder man. Es jums parādīšu lādes,pilnas ar zeltu, un briljantu un pērļukaudzes; jūs ņemsit smaragdus pilnāmriekšavām no maniem dārgumiem. Visspiederēs jurns.

— Es neesmu bērns, lai rotaļātos arakmentiņiem. Šeit visus šos dārgumus vartikai bārstīt no vienas rokas otrā.

— Piekrītiet! Piekrītiet ar labu,citādi… — Un viņš cieši saspiedaVivianas roku pie elkoņa,

— Vai es te neesmu atstājusipaplāti? — pēkšņi pavērusi durvis,iejautājās misis Dodē un ienāca kajītē.

Sleitons īgni saviebās, pagājagabaliņu nost no mis Kingmanes unklusēdams gaidīja.

Večiņa turpināja šaudīties pa kajīti.Viņš zaudēja pacietību.

— Vai jūs drīz vāksities prom?Misis Dodē iespieda rokas sānos,

nostājās kareiviskā pozā, ar skatienunomēroja Slei- tonu no galvas līdz kājāmun piepeši uzklupa viņam kā cāļu māte,kas sargā savu cālēnu.

— Nē, nevākšos! Nē, nevākšosprom, kamēr jūs neatbildēsit uz visiemmaniem jautājumiem. Jūs esat salasgubernators?

— Esmu gubernators! Tālāk?— Jūs izdodat likumus?— Es izdodu likumus!— Kas tad paklausies jūsu

likumiem, ja jūs pats tos neievērojat?— Par ko tad ir runa, jūs, trakā

sieviete?— Nevis es, bet jūs esat traks! Jūs

izde- vāt likumu, ka ikvienai sievietei, kas

nonāk uz salas, jāapprecas. Tā, labi. Unsievietei ir tiesības brīvi izraudzīties sevvīru … Bet ko jūs darāt?

— Jūs noklausījāties pie durvīm?— Jā, jā, es noklausījos un ļoti labi

darīju! Vai tad tā pie mums notiek vīraizvēle? Jūs gribējāt apmānīt gan viņu, ganvisus tos, kuriem ir tiesības cerēt uz viņasizvēli. Jūs gribējāt apiet likumu, bet tasjums neizdosies. Es par to piekliegšu visusalu, un visi būs pret jums. Jūs neesataizmirsis atgadījumu ar Megiju unFloresu? Un te būs pēdējais jautājums: vaijūs nedomājat izpildīt likumu un izsludinātvīra izvēli pēc visiem priekšrakstiem, kāpienākas?

Ferguss bija saniknots, bet juta, kaviņam vajadzēs padoties.

— Labi! Mēs izpildīsim šo

formalitāti, ja jums tā gribas! Jūs redzēsit,ka rezultāts būs tāds pats. Mis tačunegribēs precēties ar nēģeri vai kādu nomaniem skrandaiņiem.

— To mēs redzēsim. Bet tagad,bērniņ, nāciet man līdzi. — Un viņa aruzvarētājas izskatu aizveda mis Kingmani.

V. līgavaiņaizraudzīšana

Saule noslīga aiz apvāršņa, mezdamasarkanus starus pār spilgti zaļo Sargasujūru un Nogrimušo Kuģu salu ar tās mastumežu. Šis vētru sakropļotais, laika zobasagrauztais mežs, tā izlauzītie zari —rājas, buru skrandas, retas kā pēdējāslapas, — šeit vislielākais optimists varētukļūt grūtsirdīgs.

Taču profesors Līderss jutās lieliski,kā arheologs iemīļotā senlietu muzejā.

Sēdēdams uz holandiešu karavelasklāja, viņš aizrautīgi stāstīja Gatlingam, arplašu žestu norādīdams visapkārt:

— Šeit, jūsu acu priekšā, ir visa kuģu

būves vēsture. Jūs nevarat iedomāties,kādi vēsturiski dārgumi te atrodami.Paskatieties, tur, blakus pagājušā gadsimtariteņkuģim, redzams pirmskolumba laikakuģis. Ar tādu stūri devās braucienos paokeānu! Bet tur, aiz trīsklāju brigas,glabājas mana muzeja pērle — desmitāgadsimta skandināvu deviņ- airu laiva arvienu mastu, kas nākusi no Grenlandesrietumu krastiem. Aizsenos laikos vētra toizsviedusi uz agrāk avarējušu kuģuatliekām, tādēļ tā lieliski saglabājusies.Apskatiet tās skaisto iegareno formu, —augsts pakaļgals un vēl augstākspriekšgals, ko noslēdz tāda kā putna vaipūķa galva. Kāds liktenis to atnesis šurp?Kādi līdz neprātam drosmīgi cilvēki šajānedrošajā laiviņā laidusies tālā ceļā? Bettur, lejā, nekustīgās, aukstās dzīlēs droši

vien guļ fēniķiešu un ēģiptiešu kuģugrausti, un, kas zina, varbūt tepat zemmums starp bojā gājušās civilizācijaskolonnām ūdenszāļu meža vidū atdusaslielās Atlantīdas flote?

— Masa Gatling! Kapteinis FergussSleitons lūdz jūs ierasties pie viņa.

Gatlings ieraudzīja puskailu nēģeri,kura melnais ķermenis rietošās saulesstaros spī- dējā kā veca bronza.

— Kas viņam vajadzīgs?— Lūdz ierasties pie viņa, —

nēģeris atkārtoja.Ga'tlings negribīgi piecēlās un pa

ļodzīgajām laipām devās uz gubernatora«rezidenci».

Sleitons viņu pieņēma, stāvēdamssavā parastajā pozā.

— Gatling, man ar jums jārunā. Vai

jūs mīlat mis Kingmani? — viņš uzdevaGatlin- gam negaidītu jautājumu.

— Neuzskatu par vajadzīgu jumsatbildēt. Tas attiecas tikai uz mani.

— Jūs maldāties! Tas attiecas arīuzmani!

— Ak tā? Tad varu paziņot, ka manpersonīgi, kā saka, nav nekādu nolūkuattiecībā uz mis Kingmani. Mēs esamdraugi, un es ļoti cienu viņu. Bet šīdraudzība man uzliek arī zināmuspienākumus …

— Kādus tad?— Tādus, ka es neļaušu nevienam

izšķirt mis Kingmanes likteni pret viņasgribu.

— Neaizmirstiet, Gatling, kaprivilēģija kaut ko atļaut vai neatļaut šeitpieder man. Tikai man! — Un, brītiņu

klusējis, viņš piemetināja: — Ziniet ko,Gatling! Man ir iespēja nogādāt jūs uzAzoru salām. Es varu jūs diezgan solīdinodrošināt.

Gatlings aiz dusmām piesarka unsažņaudza dūres.

«— Klusu! — viņš uzkliedza. — Jūs

iedrošināties piedāvāt man kukuli? Jūsuzdrīkstaties domāt, ka es esmu spējīgspar naudu nodot cilvēku? — Un viņšmetās virsū Slei- tonam.

Sleitons atvairīja sitienu uniesvilpās. Pa durvīm iebrāzās kādsdesmits dažādu tautību skrandaiņu —Sleitona personīgā apsardze — un uzklupaGatlingam.

Gatlings tos izsvaidīja uz visāmpusēm, bet cīņa bija nevienlīdzīga. Pēc

dažām minūtēm viņš bija cieši sasiets.— Iemest viņu tumšajā karcerī! Jā,

pie reizes apcietiniet arī Simpkinsu!Un, kad Gatlingu aizveda, Sleitons

pajautāja vienam no sulaiņiem, vai visssagatavots līgavaiņa izraudzīšanasceremonijai.

— Lieliski! Tātad šovakar deviņos!Plašā kopkajīte bija godam uzposta.

Pie sienām ņirbēja dažādu nāciju karogi,kas bija paņemti no bojā gājušiem kuģiem,un krāsaini dranas gabali. Pāri visai telpaikrustām šķērsām bija izkārtas aļģuvirtenes. Gaisā ūdenszāles ātri viennobrūnēja un izskatījās diezgannožēlojamas, bet, ko lai dara, cituszaļumus nevarēja dabūt. Toties galdusgreznoja vairāki lielu, baltu puķu pušķi —ziedi atgādināja ūdensrozes. Rotājumu

papildināja pie griestiem piekārtaslaternas dažādās krāsās. Garais galds bijaapkrauts ar aukstām uzkodām, vīnu un patšampānieša pudelēm.

Salas iedzīvotāji kopš paša rītaskraidīja kā sasviluši.

Pievakarē visus šos nožēlojamosskrandaiņus nevarēja pazīt.

Katram slepenā lādītē glabājāsdiezgan pieklājīgs apģērbs. Vēl nekad viņinebija skuvuŠies tik rūpīgi, ar tādu centībukopuši no sukas un ķemmes atradušosmatus, nekad nebija tērējuši tik daudzziepju un ūdens un tik ilgi apbrīnojuši sevispoguļu lauskās …

Spoguļi rādīja visdažādākās sejas:gan melno nēģera seju, kas laistījās kāsodrējiem noziesta, gan dzeltenā ķīniešašaurās acis, gan veca jūras vilka sāls un

vēju saēsto seju, gan spilgti sarkanoindiāņa seju ar dīvainiem ausurotājumiem.

Bet viņi visi — veci un jauni, baltiun melni — domāja vienu un to pašu:«Patiešām, esmu gluži pieņemams! Ko varzināt? Un kas var paredzēt mīklaināssievietes sirds kaprīzes?»

Ar vārdu sakot, lai cik mazas bijaizredzes, ikviens loloja cerību, kaizraudzīs tieši viņu.

Kopkajītes vidū bija ierīkota tāda kātribīne.

Tur, uz šī paaugstinājuma, tiešideviņos vakarā uzveda mis Kingmani —baltā kleitā, kā jau līgavu — kopā ar viņaspavadonēm Idu Dodē un Megiju Floresu.

Viņai parādoties, sāka dziedat koris.Dziedājums neizcēlās ar saskanīgumu, un

Vivia- nas muzikālajai dzirdei tas šķitabriesmīgs, toties koristiem nevarējapārmest iedvesmas trūkumu. Laternasšūpojās un karogi plandījās, kad vairākidesmiti piesmakušu, sēcošu balsu rēca undārdināja: «Slava, slava", slava!»

«Līgava», bāla, satraukta unsadrūmusi, uzkāpa uz paaugstinājuma.

Sleitons viņu uzrunāja, teikdams šimnotikumam atbilstošus vārdus. Viņšnorādīja, ka likums, pēc kura ikvienaisievietei, kas nonāk Nogrimušo Kuģu salā,jāizrauga vīrs, ir negrozāms.

— Varbūt jums, mis, šis likums šķitīsbargs. Taču tas ir nepieciešams un, galugalā, taisnīgs. Pirms šī likuma izdošanasjautājumu izšķīra spēcīgākā tiesības, nažuciņa starp pretendentiem. Un salasiedzīvotāji gāja bojā kā epidēmijas laikā

.. .Jā, varbūt tas patiešām bija pareizi,

taču mis Kingmanei no tā nekļuva vieglāk.Viņas acis neviļus meklēja atbalstu.Tomēr viņa neredzēja starp klātesošajiemne Gatlingu, nedz kaut vai Simpkinsu.Sleitons pamanīja šo skatienu unpasmīnēja.

Katram pretendentam vajadzējapieiet pie līgavas, palocīties un gaidītatbildi. Līgava ar galvas mājienu atbildēja«jā» vai «nē».

Līgavaiņi nāca cits aiz cita… Visa šivirkne mis Kingmanē modināja tikaišausmas, riebumu un nicinājumu, dažbrīdarī nevilšu smaidu — kad, piemēram,viņas priekšā ar spieķīti rokā «savālabākajā izskatā» nostājās visvecākaissalas iemītnieks — itālietis Džulio Boko.

Jāsaka, ka klusībā Sleitons baidījāsno šī Metuzāla kā no konkurenta.Patiešām, Boko bija labas izredzes.Viviana, raugoties uz viņu, vilcinājās aratbildi, it kā apdomādamās, bet pēc tamtāpat noraidoši pakratīja galvu untādējādi, pati to nezinādama, izglāba Bokodzīvību, jo šajā īsajā svārstību brīdīFerguss Sleitons jau bija nolēmis«atbrīvoties» no Boko, ja laime uzsmaidīsviņam. Visi nodefilēja garām misKingmanei. Pēdējais viņas priekšānostājās Sleitons …

Mis Kingmane, pārlaidusi skatienuviņa stāvam, apņēmīgi papurināja galvu.«Nē».

— Oho! Tas tik ir joks! Ko tagaddarīt? — atskanēja saucieni,

Sleitons bija satrakots, bet valdījās.

— Mis Kingmane neizvēlējāsnevienu no mums, — viņš teica, ārējisaglabādams mieru. — Taču mūsu likumusnevar atcelt. Vajadzēs tikai mainīt izvēlesveidu. Es iesaku šādu gājienu: misKingmanei jākļūst par manu sievu. Ja kādstam nepiekrīt, lai nāk ārā, un mēsmērosimies spēkiem. Kas uzvarēs, tasdabūs viņu. — Un Sleitons, ātri uz- rotījispiedurknes, nostājās cīņas pozīcijā.

Kāds brīdis aizritēja nogaidošāklusumā.

Piepeši, atskanot vispārējai smieklušaltij, vecais Boko nometa svārkus un,nemaz ne- atlocījis piedurknes, drošigāzās virsū Slei- tonam. Viņus ielencapūlis. Varēja redzēt, ka Boko kādreiz bijislabs bokseris. Viņam izdevās veikliatvairīt vairākus Sleitona sitienus. Vienu

reizi, trešajā izklupienā, viņš pats diezgansāpīgi iebelza Sleitonam no apakšas pažokli, bet tūlīt, saņēmis spēcīgu sitienu pakrūtīm, nogāzās uz grīdas. Viņš bijauzvarēts.

Pēc viņa iznāca jauns pretendents —īrs O'Hara. Tas bija stiprs, plecīgs puisis,un viņu uzskatīja par vienu no labākajiembokseriem.

No jauna iedegās cīņa. TomērSleitons, spēcīgs, mierīgs un metodisks,ātri vien pieveica arī šo pretinieku.O'Hara, asinīm no- plūdis, gulēja uzgrīdas un spļāva ārā izsistos zobus.

Trešais sāncensis neatradās …Uzvara piederēja Sleitonam, un viņš

piegāja pie mis Kingmanes un sniedzaviņai roku. Viviana sagrīļojās un satvēravecās Dodē-Ternipas roku.

vi. sleitona sakāveGatlings sēdēja tumšajā karcerī,

apdomādams savu stāvokli. Te kāds klusipieklauvēja pie durvīm.

— Mister Gatling! Tas esmu es,Aristīds Dodē-Ternips … Kā jūs jūtaties?

— Pateicos, Ternip. Vai jūsnevarētu pateikt, vai tagad ir diena vainakts?

— Vakars, mister Gatling. Un,varētu teikt, sevišķi svinīgs vakars. MisKingmane izrauga vīru … Visi vīriešukārtas iedzīvotāji piedalās šajāceremonijā, izņemot divus precētos: maniun Floresu. Tādēļ jau mums uzdevadežurēt: man — pie jūsu cietumakameras, Floresam — pie Simpkinsa.

— Paklausieties, mister Ternip,atveriet man durvis.

— Ar lielāko prieku, bet nevaru.Man bail. Jūs nepazīstat Sleitonu. Viņš nomanis iztaisīs plāceni un izmetīs jūrākrabjiem par barību.

— Nebaidieties, Ternip. Dodu jumsvārdu, ka…

— Nē, nē. Neparko neslēgšu vaļā.Bet, hm … — un viņš ierunājās klusāk, —ja jūs pats izkjūsit no turienes, tad tā nebūsmana darīšana …

— Kā tad es izkjūšu?Ternips sāka čukstēt: ,— Kajītes kreisajā kaktā cilvēka

auguma augstumā ir tāds kā kaķu caurums,aizklāts ar finiera plāksni. Jūs to plāksnītiatraujiet, nu, un … Bet pretī, starp citu,atrodas Simpkinss …

Ternips vēl nebija izteicis līdzgalam, kad Gatlings jau drudžaini taustījās

gar sienām, atrada plāksni un ātri norāvato. Karcerī iespiedās gaismas stars.Gatlings uzvilkās augšā un pa šaurolodziņu izlīda pustumšā gaitenī, kas vedauz klāju. Pretējā sienā bija tāds pats 'logs,aiznaglots ar finieri. Vai tikai turneatradās Simpkinss? Gatlings atplēsafinieri un tiešām drīz vien ieraudzīja logāizbrīnījušos slepenpolicista seju.

— Ātrāk lieniet ārā! Velns zina kas!Vēl jāizpestī no cietuma pašam savscietumsargs! Vai, cik jūs esat neveikls!Turieties pie manas rokas! Nu!,Tā! Ejam!

Gatlings Simpkinsa pavadībā iegāja«līgavaiņa izraudzīšanas» zālē tajā brīdī,kad Sleitons pastiepa roku mis Kingmanei.

Kajīti pāršalca rosība, tad iestājāsnogaidošs klusums.

Gatlinga satrauktais izskats, kas nekā

laba nevēstīja, liecināja klātesošajiem, kagaidāmi interesanti notikumi.

— Cik tālu ir izvēle? — Gatlingsskaļi jautāja, stāvēdams uz kajītessliekšņa.

Sleitons sarāvās. Tikko manāmakrampjaina grimase pārslīdēja pār viņaseju, bet pēc mirkļa viņš jau bijasavaldījies. Pagriezies pret Gatlingu, viņšmierīgi teica, norādīdams uz misKingmani:

— Jūs esat nokavējis. Viņa pēclikuma būs mana sieva.

— Es protestēju. Jūs nelikumīgilaupījāt man un Simpkinsam brīvību unnedevāt iespēju piedalīties izvēlē.

— Nekādu iebildumu …Taču pūlī «sākās nemiers. Sajā brīdī

Gatlings pirmo reizi pamanīja, ka

Sleitonam ir sava partija, kas gatavajebkuru brīdi viņu atbalstīt, bet ir arīienaidnieki. Un viņi klaigāja, kajaunatnācējiem jāļauj piedalīties«konkursā».

— Labi! — Sleitons iesaucās. —Turpināsim mūsu sacensību! — Un,sažņaudzis dūres, viņš pacēla tāsGatlingam pie sejas.

— Gribat mēroties, spēkiem?— Pat pieprasu to!Pūlis apmierināti iedūcās.Bija gaidāma karsta cīņa.— Uz klāja! Uz klāja! — atskanēja

balsis.Visi izgāja uz klāja. Iezīmēja apli.

Pretinieki novilka svārkus un atlocījapiedurknes. Vecais Boko uzņēmāstiesāšanu. Salinieki, elpu aizturējuši,

vēroja katru pretinieku kustību.Pēc signāla viņi vienlaicīgi sastapās

apļa centrā. Gatlings dedzīgi sākauzbrukumu. Sleitons metodiski un gausiatvairījās.

Pūlī bija dzirdamas piezīmes.Aizrautības karstumā bokserus uzrunāja ar«tu».

— Pietaupi spēkus, Gatling! Turedzēsi, Sleitons grib nogurdināt tevi untad pievārēt!

- Karstgalvība nelīdzēs!— Sleitons uzvarēs! Mūsu Ferguss

ir dūšīgs! Oho, kāds sitiens …Jo karstāk iedegās cīņa, jo spilgtāk

izpaudās divu naidīgo partijunoskaņojums. Tās gluži nemanotnorobežojās: «sleitonieši» jau atradāsaizmugurē. Aizrautība bija tik liela, ka

pūlis atkārtoja bokseru žestus, kākordebalets atkārto visus baletmeistarasoļus.

Gatlings sākumā patiešām bijapārsteidzīgs, — viņa nervi bija pārāksaspīlēti. Taču, pieļāvis vairākas kļūdas,viņš sāka cīnīties aukstasinīgāk. TotiesFerguss Sleitons, saņēmis vairākuspretinieka sitienus, pats iekaisa. Tagadviņu nervu «tonuss» bija līdzsvarots, unjau varēja spriest par pretinieku cīņasīpatnībām.

Sleitons bija fiziski spēcīgāks,smagnējāks; Gatlings, kuram pietrūkapretinieka spēka un svara, toties bijaneparasti veikls un kustīgs. Sleitonsuzbruka retāk, bet jūta- ināk; Gatlingslietoja negaidītu sitienu virkni, kas jaucapretinieka plānus. Cīņas iznākumu bija

grūti paredzēt. Boko deva zīmipārtraukumam. «Sleitonieši» atbalstījaFergusu, apsēdināja, novilka kreklu uncītīgi berzēja viņu ar dvieļiem. Gatlingugādīgi ielenca otra partija.

Pēc pārtraukuma atsākās vēlnežēlīgāka ciņa. Skatītājusasprindzinājums Sasniedza visaugstākopakāpi. No malas varēja likties, kaboksējas nevis divi cilvēki, bet visi salasiedzīvotāji: viņi visi, atkārtodami cīkstoņukustības, izdarīja izklupienus, atkāpās,pie- tupās… te noliecās sānis, te ar galvumetās pret neredzamā pretinieka vēderu…

Cīņa tuvojās beigām un šoreiz nebūtne Gatlinga labā.

Šķita, ka Sleitons ir nenogurdināms.Viņš smēlās spēkus no kaut kādiem

apslēptiem enerģijas avotiem un tagaddeva triecienus ar nesatricināmuneatlaidību. Gatlingam kreisā acs bijaaizblīdusi no milzīga asins izplūduma, pamuti tecēja asinis. Vairākas reizes viņš kābeigts nogāzās zemē, bet ar ārkārtīgugribas sasprindzinājumu atkal cēlās augšā,lai saņemtu jaunu sitienu. Sleitonieši jauuzvaras ,priekā auroja.

Te piepeši Gatlings, sakopojisspēkus, metās virsū Sleitonam un devaviņam tādu belzienu pa žokli, ka Sleitons,galvu atgāzis, sabruka. Ar pūlēmpiecēlies, viņš sāka kāpties atpakaļ uzkuģa malu, gribēdams iegūt dažassekundes, lai atvilktu elpu uit a'tkaipārietu uzbrukumā. Bet Gatlings, kāmaniaks neprātīgi iepletis labo aci,piespieda viņu pie borta un šeit deva tik

drausmīgu sitienu starp uzacīm, kaSleitons, notirinājis kājas gaisā, pārlidojapāri malai, šausmu un sajūsmas kliedzieni,izsmejoši saucieni, smiekli, aplausi —viss saplūda mežonīgā kakofonijā.

«Sleitonieši» steidzīgi izzvejoja nozaļajām ūdenszālēm savu gāzto dievekli…

Kad Sleitons parādījās uz klaja, viņusagaidīja jauns saucienu un smieklu vilnis.Viscaur slapjš, aļģēm apķēries, viņšizskatījās pēc slīkoņa, kas krietnudiennakti pavadījis ūdenī. Seja bijauztūkuši un asiņaina. Par spīti visam,Sleitons centās saglabāt pašcieņu.

Nedroša gaitā' viņš piegāja pieGatlinga un sniedza tam roku.

- Jūs uzvarējāt! Viņa pieder jums.Gatlinga atbilde pārsteidza visus

klātesošos.— Nē, viņa nav mana. Es it

nemaz negribu sevi uzspiest ar varu unkļūt par viņas vīru tikai tādēļ, kaveiksmīgi iebelzu jums pa pieri.

Pūlis apklusa, gaidīdams, kas noti'kstālāk. Sleitons piesarka.

Velns parāvis! Kad tas reiz beigsies?Pietiek! Mis Kingmane! Es 'kā salasgubernators iesaku jums nekavējotiesizvēlēties, vai arī es likšu izlozēt.

— Izlozēt! Izlozēt! … — saucapūlis.

Mis Kingmane sarāvās, nedrošipiegāja

pie Gatlinga un pasniedza viņamroku.

— Beidzot, — Sleitons, skābismaidīdams, noteica un apsveica viņu.

— Mis Kingmane, — Gatlingsiečukstēja viņai ausī, — jūs esat pilnīgibrīva, un es neuzskatu, ka man būtujebkādas tiesības uz jums. Es nedrīkstuiedomāties, ka jūs varētu savienot savulikteni ar… noziedznieka likteni, — viņšvēl klusāk piebilda.

TREŠĀ DAĻA

I. sazvērestība — Nolādētie dēļi, ka tie čīkst!

Nepaklū- piet, mister Ga'tling! Dodiet manroku! Es pazīstu ceļu kā savus piecuspirkstus. Es taču divus gadu desmitusklimstu pa šīs salas «ielām». Vai, kā lai'ksskrien!.. . Divdesmit gadu!

Un Gatlings dzirdēja Ternipu smaginopūšamies.

Bija dziļa nakts. Zvaigznesneredzēja. Otro dienu visu salu tina blīvamiglas sega.

Ūdenī plunčājās zivis, dažbrīd kādsit kā nopūtās. Kaut kur dziļi kuģa rūmēskrabinā- jas žurka, meklēdama graudus.Gājēji lēnām, taustīdamies klumburoja uzpriekšu. Laiku pa laikam atskanēja tāds kā

vaids: «kuu-va, kuu-va», kas atgādinājaūpja brēcienu.

— Kas tur ir? — Gatlings bažīgijautāja.

Ternips atkal smagi nopūtās.— Velns viņu zina! Nevienam nav

ne jausmas, kas tur raud un vaid panaktīm. Mūsējie saka, ka bojā gājušodvēseles klīstot tumsā un vaimanājot. Estādām blēņām neticu. Bet daži apgalvo, katas esot kāds jūras dzīvnieks, kas mitināsšajā apkaimē.

Gatlings atcerējās, kā viņu tvaikoņaklāju naktī bija apmeklējusi kāda būtne,kas acīmredzot dzīvo jūras dzelmē.

— Viss var būt! — Ternipsatbildēja. — Taču nav izslēgts, ka jumstas tikai izlicies. Šajos ūdeņos indīgamigla reibina galvu.

— Bet pēdas uz klāja? Mēs visitās redzējām!

— Var jau būt… var jau būt…Piesēdīsim, atpūtīsimies, mister Gatling.Nolādētā aizdusa!

Un viņi apsēdās uz veca tvaikoņaklāja.

— Tagad vairs nav tālu. Vienabriga, divas fregates un vēl viensriteņkuģītis, un mēs būsim pie mērķa …

— Vai jūs pats esat bijis uz šīszemūdenes?

— Esmu, ne vienu reizi vien, unesmu runājis ar vācu matrozi, kas uz tāsdienējis. Viņš tikai pērn nomira ar cingu.Es neesmu speciālists, bet matrozisapgalvoja, ka visi zemūdenes mehānismiesot kārtībā un to vēl varot salabot.

— Vai Sleitons to zina?

— Domāju, ka zina. Vai tikaiviņš negribēja ar šo zemūdeni aizvest jūsuz Azoru salām?

— Kādēļ tad viņš pats negrib toizmantot, lai izkļūtu no šīs posta vietas?

— Pie mums klīst tādas runas, kaviņu tur, kontinentā, sen gaidot karātavas.Un 'tā iznāk, ka Nogrimušo Kuģu salaviņam ir vispiemērotākā vieta: šeit jau nugan neviens viņu neatradīs. Es taču būtugatavs pa gaisu aizlaisties prom! Sleitonsir rupjš despots. Viņš mūs ir pamatīgisaņēmis rokās. Kas gan par priekuvecumdienās saņemt dunkas un pārtikt nozivīm vien! Un man tā patīk labi paēst…vai, kā patīk!… Kaut jel vienu reizidabūtu cilvēciskas pusdienas! …

Un viņi apklusa, katrs domādamssavu domu.

Pēc tam kad Gatlings bija uzvarējisSlei- tonu, «publiski apkaunojis» viņu —kā runāja salā — un izrāvis no viņa rokāmmis Kingmani, Gatlings bija nolemts nāveiun saprata to. Sleitons tikai gaidījaizdevīgu gadījumu; viņš gribēja sāncensiiznīcināt tā, lai pats paliktu malā un vēlvairāk nenoska- ņotu pret sevi misKingmani. Gatlingu varēja glābt tikaibēgšana. Bet kā no šejienes aizbēgt? Neplosts, ne laiva nevarēja tikt uz priekšušajā zaļajā aļģu putrā. Ternips ierosinājadomu par bēgšanu vācu zemūdenē.

Vislielākajā slepenībā tika gatavotabēgšana.

Sazvērestībā bez Gatlinga un Ternipapiedalījās mis Kingmane, Simpkinss,Ternipa sieva un trīs matroži, kuriem bijazināma sajēga par darbu ar mašīnām.

Vajadzēja tikai sakārtot zemūdeni.— Nu? Iesim?— Oh, iesim gan! — Ternips

padevīgi atbildēja, un viņi devās ceļā.Zemūdene patiešām bija g'andrīz

pilnīgā kārtībā. Sis tas bija sarūsējis, šo tovajadzēja salabot. Visas galvenāsmehānisma daļas bija saglabājušās. Bijapat radiotele- grāfa aparāts.

Sākās remontdarbi. Tie veicās gausi.Vajadzēja ārkārtīgi piesardzīgi naktīs ietuz turieni pa apkārtceļiem, garām«rezidencei», kur stāvēja sardze, unstrādāt līdz rītausmai, lai paspētuatgriezties jau stundu pirms saules lēkta.

Pamazām zemūdene bija sagatavota,uz tās nogādāta pārti'ka: konservi, maizeun vīns. Bet divas dienas pirms paredzētāsaizbraukšanas atgadījās nepatīkams

misēklis. Aizrāvies darbā, Gatlingsnedaudz aizkavējās. Kad viņš ar diviemmatrožiem nāca atpakaļ, viņi sastapasaliniekus no Sleitona partijas, kas bijaizgājuši rītausmā zvejot. Tie aizdomīginoskatījās uz Gatlingu un pagāja garām . ..Nebija šaubu, ka Sleitons jau šodienuzzinās par Gatlinga aizdomīgo naktspastaigu divu matrožu sabiedrībā unneatstās to bez ievērības …

Vajadzēja rīkoties bez kavēšanās.Un Gatlings lika tūlīt paziņot

bēgšanas dalībniekiem, lai viņiapbruņojas (tas bija paredzēts) un iet uzzemūdeni. Sala modīsies ne ātrāk kā pēcstundas. Ar to pietiktu. Pēc divdesmitminūtēm bēgļi bija sapulcējušies. Neviļusjuzdami satraukumu, viņi devās ceļā uzzemūdeni.

Tā savlaicīgi bija nogādāta kādāvietā.

kas bija samērā brīva no aļģēm unkur to varēja iegremdēt dziļumā. Pie vecatvaikoņa stāvēja neliels plosts.

II. bēgšana Bēgļi pamanīja, ka viņiem dzenas

pakaļ. Vajātāji pa nolaidenu laipu tuvojāsno «kalna» — visaugstākās fregates.Vajadzēja pasteigties.

Ternips un viņa cienījamā otrā pusebija galīgi zaudējuši spēkus, turēdamieslīdzi jaunākajiem ceļabiedriem. No klājauz klāju — augšup, lejup, augšup, lejup —pa nedrošajām laipām skrēja Gatlings, misKingmane, Ternipi-Dodē, Simpkinss untrīs matroži.

Palaidis visus sev garām, Gatlingsapstājās pie šauras laipas, kas savienojakarave- las vraku ar vecu tvaikoni,salauza dēļus un iesvieda tos ūdenī.Tādējādi izdevās aizkavēt vajātājus,

kuriem no šīs vietas vajadzēja izklīst paapkārtceļiem.

Bija dzirdams, ka Sleitons, kasvadīja vajātājus, skaļi lamājas pieizpostītās laipas.

Bēgļi bija ieguvuši laiku, lai arplostu dotos prom no krasta uz zemūdeni.Taču braukt varēja ārkārtīgi lēni. Kaut ganšai vietā bija samērā maz aļģu, tomēr tāsķērās pie plosta un ik brīdi vajadzējaapstāties un ar rokām attīrīt ceļu.

Bēgļi tikko bija veikuši pusi ceļa, betvajātāji jau atradās tajā vietā, kur stāvējaplosts.

— Padodieties! Griezietiesatpakaļ, citādi es nevienu neatstāšu dzīvu!— no «krasta» kliedza Sleitons,vicinādams šauteni virs galvas.

Atbildes vietā viens no matrožiem

pakratīja dūri.— A, suns! — Sleitons iesaucās

un izšāva. Lode ieurbās plostā.Sākās apšaudīšanās.Salinieki atradās izdevīgākā stāvoklī.

Viņus aizslēpa masti un kuģu vraki, kamērplosts brauca pa klaju vietu.

Starp vajātājiem bija visi salasiedzīvotāji.

— Ak, kungs! — vecā Ternipanoteica.

Paskatieties, mis, pat Megija Floresaatvilkusies ar savu mazo; re, kur viņaraugās, aizslēpusies aiz klāja, redzat? …

Sleitons kaut ko pavēlēja. Daļasalinieku nokāpa pie ūdens un sāka uz ātruroku meistarot plostu. Aizbraucēji šāva uzviņiem. Rau, viens iekrita ūdenī… re, arīotrs, pavēcinājis roku, vaidēdams rāpjas

uz zvejnieku laivas klāja . ..Bēgļi pagaidām bija palikuši sveikā.

Salinieki, kas sen nebija turējuši šautenesrokā, nevarēja trāpīt mērķī. Lodes krita applostu, saceldamas šļakatas. Taču drīzvienu no matrožiem uz plosta ievainojakājā. Kāda lode izskrēja cauri plīvuram,kas vēdīja ap mis Kingmanes galvu.

Salu jau atstāja plosts ar pieciemapbruņotiem saliniekiem.

Bēgļi, saņēmuši pēdējos spēkus, īrāsar rupji tēstajiem airiem.

Beidzot bija 'klāt zemūdene, kurasvirsklājs ar mazu tiltiņu pacēlās virsūdens.

Gatlings uzlēca uz zemūdenes, atvēralūku un palīdzēja sievietēm iekāpt.

Tai brīdī lode ievainoja viņu plecā.Nobālējis aiz asiņu zaudējuma, viņš

turpināja dot rīkojumus.— Nolādētais Sleitons! — iesaucās

īru matrozis, ieraudzījis Gatlingaievainojumu. — Pagaidi, es tevipacienāšu!

Rūpīgi notēmējis, viņš izšāva.Fergusam Sleitonam izkrita no rokām

šautene, un viņš sa|ima. Viņa krūtis sārtojaasinis.

Pēc Sleitona aicinājuma pie viņapiegāja Megija un noliekusies pasniedzabērnu. Sleitons ar gurstošu roku pieskārāsbērna galvai un kaut ko pateica Megijai unFlo- resam…

Taču bēgļiem nebija laika vērot šoscēnu: vajātāju plosts jau piestāja piezemūdenes. Un brīdī, kad zemūdenes lūkaaizcirtās virs pēdējā bēgļa — Gatlinga - -galvas, salinieki jau rāpās augšā uz tiltiņa

. . .Zemūdene nodrebēja un atri grima

ūdenī…Apjukušie vajātāji, zaudēdami

pamatu zem kājām, pērās pa ūdeni un,pīdamies aļģēs, trausās atpakaļ uz plosta.

Zemūdenes ekipāža iegremdēšanāsbrīdi saņēma ar «urā» saucieniem.

Izgaisa pēdējās bažas: mehānismsdarbojās nevainojami. Kajīte pielija arspožu elektrības gaismu. Motors strādājabez traucējumiem. Plaušas brīvi elpoja.

Taču nebija laika nodoties priekiem.Vajadzēja parūpēties par ievainotajiem.Mis Kingmane un vecā Ternipa uzņēmāsžēlsirdīgo māsu lomu. Ievainotajammatrozim pārsēja 'kāju, Gatlingam —plecu.

Ar lielām pūlēm izdevās Gatlingu

noguldīt kojā. Viņu kratīja drudzis, plecsbija uztūcis un sapeja, bet viņš gribējapats vadīt zemūdeni.

Naktī viņam kļuva sliktāk. VecāTernipa, ko bija nokausējusi bēgšana unšīs dienas uztraukumi, aizgāja gulēt, unmis Kingmane palika dežurēt pie slimā.

Gatlings negulēja. Vivianasaslapināja viņam deniņus ar ūdeni.

Viņš gurdi pasmaidīja un teica:— Pateicos jums … es jūtos

labāk . .. jūs esat nogurusi, ejiet atpūsties.— Es neesmu nogurusi!— Cik dīvaini! — viņš pēc

brītiņa iesāka. - Jums jākopj noziedznieks.. .

Mis Kingmane sadrūma.— Nerunājiet par to!— Bet es nez kādēļ tieši šodien

gribu izrunāties. Sakiet atklāti, misKingmane, vai jūs ticat, ka es esmuizdarījis noziegumu?

Mis Kingmane samulsa.— Es nezinu, vai jūs esat

izdarījis noziegumu, bet zinu, ka jūs esatlabāks par daudziem tā dēvētiem godīgiemcilvēkiem, — viņa atbildēja.

— Jūs ticat man… Es gribuizstāstīt jums visu.

— Patiešām, būtu labāk, ja jūspamēģinātu aizmigt.

• — Nē, nē . .. Klausieties … Esstrādāju par inženieri pie Džeksona …Kuģu būves rūpnīca .. . esat dzirdējusi? Esmīlēju Dellu Džeksoni, vecā Džeksonameitu. Pēc kara Džeksonam neveicās arveikaliem. Viņam draudēja bankrots. Un,kā tas bieži notiek kapitālistu aprindās,

Džeksons bija nodomājis uzlabot savustāvokli, saprecinot savu meitu ar lielabaņķiera Lorobija dēlu. Della mīlējamani. Taču viņa bija ļoti pieķērusiesvecajam tēvam un nolēma upurēties, ilaigan pret nenosvērto, deģenerātam līdzīgoLorobiju juta vienīgi pretīgumu. Esuzskatīju, ka man nav tiesību Delluatrunāt, bet uzrakstīju viņai vēstuli, kurālūdzu pēdējo reizi atnākt sastapties armani ārpus pilsētas. Biju nolēmis dotiesuz Eiropu, un man jau bija kabatā tvaikoņabiļete. Atstājis savu mašīnu ar šoferi uzceļa, es iegāju birzī, bet norunātajā vietāmis Džeksoni neatradu. Es biju ļotisarūgtināts, taču man nebija laika, laiturpinātu meklēt vai gaidītu. Vēl mazlietpaklaiņājis pa šo kluso vietu, es iekāpumašīnā, ierados ostā tieši pirms kuģa

atiešanas un atstāju Amerikas krastus.Reiz, kad, atrazdamies Dženovā,

lasīju avīzi, mani pārsteidza ziņojums noŅujorkas: Della Džeksone nogalināta.Viņas līķis atrasts netālu no tās vietas, kurbijām norunājuši satikties. Starp viņasdokumentiem izmeklēšanas iestādes bijaatradušas manu vēstuli ar uzaicinājumusatikties tieši tur, kur viņu atrada, un tajādienā, kad viņu nogalināja ….

Nopratināts šoferis, kas vedis mani,un viņa liecības pielikušas punktu. Visipierādījumi vērsās pret mani. Arislepkavības motīvi šķita pamatoti: visizināja, ka cerēju uz mis Džeksones roku unka Lorobijs ieņēma manu vietu. Sāncenši.Greizsirdība. Atriebība … Tai pašālaikrakstā bija liels sludinājums, ka tam,kas atklās mis Džeksones slepkavas —

Redžinalda Gatlinga — uzturēšanās vietuun nodos viņu policijas rokās, izmaksāsdesmittūkstoš dolāru lielu atalgojumu …Bija izsludināta manas galvas cena. Manvajadzēja slēpties. Simpkinss izsekoja unnotvēra mani, un viņš būtu par to saņēmisbalvu, ja mūsu kuģis nebūtu cietisavāriju… Tas ir viss, — Gatlings gurdinobeidza.

Mis Kingmane ar sasprindzinātuuzmanību k 1 a usīj ās s'tā stīj umu.

— Bet kas tad nogalinājis misDžeksoni?

Gatlings paraustīja plecus.—• Tas man nav skaidrs. Varbūt

nejaušs laupītājs … Svarīgi ir tas, ka esnevarēšu attaisnoties … Visi pierādījumiliecina pret mani … Un mums visiemilgotais krasts jums nozīmē glābiņu, bet

rnan — bojāeju. Tikko es speršu kāju uzzemes, atkal būšu noziedznieks, un mūsuceļi šķirsies, — viņš klusi nobeidza,raudzīdamies uz Vivianu.

Mis Kingmane noskumusi pieliecāsun noskūpstīja Gatlingu uz pieres.

— Es jums ticu! Manās acīs jūsnekad nebūsit noziedznieks.

— Pateicos. — Un viņš aizvēraacis.

iii. bez gaisaNo rīta Gatlings jutās labāk. Drudzis

bija pierimis. Viņš aizgāja uz radiotelpuun nosūtīja radiotelegrammu ar «SOS»signālu (nelaimes signāls — «Ģlābietmūsu dvēseles!»), norādot zemūdenesatrašanās vietas garuma un platuma grādu.

Zemūdenes apkalpe bija satraukta.Elektrība deva blāvu gaismu. Elpošana

bija apgrūtināta. Skābēklis gāja uzbeigām. Par katru cenu vajadzēja paceltiesvirs ūdens, bet blīvās ūdenszāles ciešiturēja savu laupījumu …

Vecie Ternipi gulēja uz grīdas,' plašiatplestām mutēm tverdami gaisu. Jaunienejutās neko labāk.

Trūka strāvas, un spuldzes kuru katrubrīdi varēja nocļzist.

— Atlicis viens vienīgs līdzeklis,— Gatlings teica. — Jāizkļūst ārā patorpēdu lūku un jāmēģina ar nazi attīrītceļu starp aļģēm. — Un viņš paņēma nazi.— Es pamēģināšu …

— Jūs esat prātu zaudējis, Gatling.Ar ievainotu roku …

— Tas ir neiespējami! — atskanējaarī citas balsis. Un visi saskatījās, it kāmeklēdami, kas uzņemsies šo riskanto

soli.— Zināt ko, Gatling. — Negaidīti

panācās uz priekšu Simpkinss. — Jūsizglābāt man dzīvību, un es esmu jūsuparādnieks. Es uzņemos šo lietu.iNerunājiet pretī! Tas nav nekāds upuris.Galu galā, ja jau reiz jāmirst, vai tad navvienalga, kur. Dāmas var novērsties! —Ātri izģērbies un apbruņojies ar nazi, viņšteica: — Esmu gatavs! Ja pēc divdesmitminūtēm zemūdene neuzpeldēs, tasnozīmēs, ka esmu pagalam.

Ātri atskrūvēja lūkas iekšējo vāku,Simpkinss ielīda šaurajā caurulē, vākuaizskrūvēja ciet, un tai pašā laikāautomātiski atvērās ārējais vāks …

Simpkinss pazuda. Vilkās mokošugaidu pilnas minūtes.

Bet Simpkinss pa to laiku kā torpēda

izšāvās no zemūdenes sāna un, ķerdamiespie ūdenszālēm, sāka ātri strādāt ar nazi.Sajutis, ka trūkst gaisa, viņš uzpeldējaaugšā, atvilka elpu un atkal ienirazajganajā jūras dzelmē. Darbs virzījās uzpriekšu lēni.

Aizvien īsāki kļuva periodi, kad viņšstrādāja zem ūdens, aizvien ilgākvajadzēja atpūsties virspusē …

Zemūdenē valdīja puskrēsla, cilvēkisaviebtām, piesarkušām sejām slāpa nostun sasprindzināti vēroja pulksteņa minūšurādītāju …

Desmit… Piecpadsmit…Septiņpadsmit … Deviņpadsmit…Divdesmit… Divdesmit piecas …Divdesmit sešas … Beigas …

Puse apkalpes jau bija gandrīznesamaņā. Spuldzēs kā dziestošas ogles

kvēloja tikai sarkanas uguntiņas. Skanējavaidi. Cilvēki tvēra sev pie krūtīm; daživārtījās pa grīdu, līda kaktos zemmēbelēm, citi rāpās augšup, trausās uzgaldiem un krēsliem un kā krastā izmestaszivis kārām, plaši atplestām mutēmmeklēja kaut malciņu svaiga gaisa. Acisspiedās ārā no orbītām. Pieri klāja auksti,sviedri. Bet visur gaiss bija saindēts.

Un šajos pēdējos izmisuma brīžoscilvēkiem likās, ka zemūdenes priekšgalsmazliet paceļas, atkal nosveras 'lejup, untad tā lēnām sāk celties augšup. Jā, tānebija halucinācija. Dziļummērītājabultiņa liecināja to pašu. Vēl un vēl…

— Mēs esam virspusē!Gatlings un divi matroži trīcošām

rokām steidza atskrūvēt vāku.Piepeši visus apžilbināja spoža

gaisma. Zemūdenē ieplūda dzīvinoša jūrasgaisa strāva.

Gaiss. Gaisma. Dzīvība.Cilvēki priecīgā burzmā rāpās

augšup, vilka līdz vecos Ternipus,ievainoto matrozi.

Gatlings metās pie Simpkinsa, kasnekustīgi gulēja kuģa korpusa malā …Simpkinss aiz pārguruma bija zaudējissamaņu, bet drīz vien atguvās.

Un pēkšņi — jauns prieka vilnis: pieapvāršņa, kūpinādams melnos dūmeņus,parādījās milzīgs amerikāņu tvaikonis.Tas nāca šurp. Tas bija pamanījiszemūdeni. Tas signalizēja.

Vētrainais prieks izvērtās par klususaviļņojumu … Jo tuvāk nāca tvaikoņamilzīgais, pelēkais stāvs, jo vairāk likās,ka satrūkst kādi pavedieni, kas bija

vienojuši šos cilvēkus. Šī grupiņasašķēlās atsevišķos cilvēkos ar savāmpersonīgām rūpēm, savu likteni, saviemceļiem.

Jo tuvāk nāca kuģis, jo svešāki viņikļuva.

Miljardiera meita, netīrie matroži,nolaidies Ternips, — kas viņiem kopīgs?Simpkinss un Gatlings — atkalienaidnieki.

Gatlings bija mierīgs, bet drūms.Bet Simp'kinss jau bija pārģērbies un

jautri svilpoja dziesmiņu.Vēl dažas minūtes — un tad viņi

atradās uz tvaikoņa.

IV. izglābšanās Viņiem pretī nāca kapteinis;

pasažieri ielenca viņus ciešā lokā …Simpkinss ar profesionālu sejas izteiksmikā ēna sekoja Gatlingam.

Ko gan viņam atlika darīt?Augstsirdības uzplūdos un, pats savasvaronības aizkustināts, viņš pirmsuzkāpšanas uz tvaikoņa bija solījisGatlingam saglabāt tā personībasnoslēpumu un piedāvājis bēgt, tiklīdzkuģis piestās tuvākajā ostā. Bet Gatlings,šis neizprotamais cilvēks, sausi un arrūgtumu bija atbildējis: «Dariet, kas jumsjādara,» it kā viņam viss būtu vienalga…Galu galā desmit tūkstoši dolāru zemē visnemētājas, un Simpkinss jau bija paspējis

kaut ko pačukstēt kapteinim.Matroži — salinieki, kas bija kļuvuši

gluži mežonīgi un atraduši no cilvēkiem— centās nolīst maliņā. Misters Ternipsar visu savu izskatu mēģināja parādīt,- kaviņš ir labāks par šiern netīrajiemcilvēkiem, kaut arī nav tīrāks par viņiem.Viņš bija izmanījies saglabāt savucaurumaino katliņu un tagad to pagrūda uzpieres ar īsta dendija žestu…

Kamēr turpinājās iztaujāšana,slepenpolicista vērīgā acs pamanīja kāduportretu laikrakstā, ko turēja viens no kuģapasažieriem.

Simpkinss palūdza avīzi, ātripārlaida acis paziņojumam, tad, pēkšņiiesaucies, piegāja pie Gatlinga un misKingmanes, kas stāvēja, blakus, negaidotizvilka no kabatas roku dzelžus un ar

profesionālu veiklību uzlika vienu aprociGatlinga rokai, bet otru — mis Kingmanesrokai, tā saķēdējot viņus kopā.

Visi bija pārsteigti. Bet Simpkinssatlocīja avīzi un skaļi izlasīja:

DELLAS DžEKSONESNOSLEPKAVOSANAS NOSLĒPUMS

Sajās dienās gluži negaidītinoskaidrojusies mis Dellas Džeksonesnoslepkavošanas mīkla — slepkavībā bijaapsūdzēts Redžinaļds Gatlings. Lorobijabankā atklāta liela mēroga zādzība nougunsdroša skapja. Tā kā viena noatslēgām atradās pie baņķiera Lorobijadēla, kas pēdējā laikā dzīvoja ļotiizlaidīgi, tad aizdomas vērsās pret viņu unpie viņa izdarīja rūpīgu kratīšanu.Pazudušo naudu pie viņa neatrada, un viņalīdzdalība zādzībā netika pierādīta. Toties

kratīšanas laikā izmeklēšanas iestāžurokās nonāca dokumenti, kas atmaskoĻorobiju kā savas līgavas mis DellasDžeksones slepkavu. Lādītē, kur glabājāsvēstules, atrasta mis Dellas Džeksonesvēstule Lorobijam. Sajā vēstulē viņakategoriski atsakās kļūt par viņa sievu, joar «privātu uzdevumu biroja» palīdzībuuzzinājusi par dažām viņa personīgāsdzīves dētajām. Lorobijs bijis tikneuzmanīgs, ka rakstījis dienasgrāmatu,kur sīki izklāstījis nozieguma apstākļus.Minēto vēstuli viņš saņēmis slepkavībasdienā. Zinādams par sāncensi — Gatlingu—, Lorobijs jau sen viņu izsekojis,uzpircis Džeksones istabeni un izmantojistās pakalpojumus; tā uzzinājis arī pargaidāmo satikšanos. Domādams, ka īstaismis Džeksones atteikuma iemesls ir viņas

mīlestība pret Gatlingu, Lorobijsgreizsirdības uzplūdos nolēmis atriebtiesmis Džekso- nei. Viņš ieradies satikšanāsvietā agrāk par Gatlingu, nogalinājis misDžeksoni un, neviena nepamanīts, pazudis.

Lorobijs atzinās, ka izdarījisnoziegumu. Tādējādi sakarā ar apstākļusakrišanu Redžinalds Gatlings. kuranevainīgums ir pilnīgi noskaidrojies, tiktikko nekļuva par tiesas kļūdas upuri.Diemžēl Gatlings laikam ir gājis bojā,avarējot tvaikonim «BenjaminsFranklins».

— Te viņš ir, šis Gatlings! — saucaSimpkinss, izlasījis avīzi. — Un, tā kānevar pieļaut, ka es velti būtu viņutvarstījis un tik daudz noņēmies ar viņu,tad es nolēmu piespriest Gatlingambrīvības atņemšanu uz mūžu… ar mis

Kingmani, ja vien viņai nekas nav pretī.Viņai acīmredzot nekas nebija pretī.Publika šo bargo spriedumu sveica

ar skaļiem aplausiem.

CETURTĀ DAĻA

I. zinātniskā ekspedīcijaVecais Kingmanis — Vivianas tēvs

— loti priecājās par meitas atgriešanos.Viņš vairs nebija cerējis to ieraudzīt, joVivianas Kingmanes vārds bija ierakstītsbojā gājušo tvaikoņa «BenjaminsFranklins» pasažieru sarakstā. Kingmaņaattieksme pret meitas precībām bijalabvēlīga. Iepazīdamies ar Gatlingu, viņštikai īsi pajautāja:

— Profesija?— Inženieris, — Gatlings atbildēja.— Labi. Tas ir derīgs darbs… —

Un padomājis Kingmanis piemetināja: —Eiropā laikam pastāv ieskats, ka mēs,amerikāņu bagātnieki,, sapņojamizprecināt savas meitas izputējušiem

Eiropas grāfiem. Tas nav taisnība. Muļķiir visur, un amerikāņu muļķi gribsaradoties ar Eiropas muļķiem, bet eslabāk gribu savai meitai viru, kas pats irizlauzis sev ceļu. Turklāt esmu jumsmūžīgs parādnieks: jūs izglābāt manumeitu! — Un Kingmanis cieši paspiedaGatlingam roku.

Reiz, kad jaunlaulātie sēdēja pieģeogrāfijas kartes, apspriezdami iecerētāceļojuma plānu, atskanēja tālruņa zvans unRedžinalds, pacēlis klausuli, izdzirdējapazīstamo Simpkinsa balsi, kas lūdzasatikšanos «svarīgā lietā». Iekams atbildētpiekrītoši, Gatlings skaļi teica klausulē:

— Tas esat jūs, Simpkins? Jūsgribat mūs sastapt? — Un viņš jautājošiuzlūkoja sievu.

— Lai jau atbrauc, — Viviana

klusi atbildēja.— Mēs gaidīsim jus, —

Redžinalds pabeidza telefona sarunu.Simpkinss visu darīja ātri, «par simt

divdesmit procentiem ātrāk nekāsimtprocentīgi amerikāņi», kā viņš patsmēdza teikt.

Drīz Gatlings izdzirdēja piebraucamautomobili. Simpkinss bija klāt un jau piedurvīm sauca:

— Jaunums! Svarīgs jaunums!— Kas noticis, Simpkins? —

Gatlings jautāja. — Vai tiešām būtuatklājies, ka vēl kāds no jūsunoziedzniekiem ir godīgs cilvēks?

— Esmu atklājis kapteiņaFergusa Sleitona nozieguma noslēpumu!

— Un kāds ir šis noslēpums?— Tas pagaidām ir, hm,

izmeklēšanas materiāls, ko nedrīkstizpaust.

— Tad jūs neesat pateicis nekājauna, Simpkinsl Jau salā mēs zinājām, kaSleito- nam ir tumša pagātne.

— Bet kāda! Es ierados jumspiedāvāt vienu projektu, — varbūt lūgtjūsu palīdzību.

— Mēs klausāmies.— Man vajag atšifrēt Sleitona

noziegumu līdz galam. Ko jūs domājat parprojektu vēlreiz apmeklēt NogrimušoKuģu salu?

— Jūs esat nelabojams,Simpkins! — Gatlings teica. — Jumspasaule ir interesanta tiktāl, ciktāl tajā mītnoziedznieki.

— Labi, uzskatiet to par sportu.Bet kādēļ jūs smejaties?

— Mēs smejamies tādēļ, —Viviana atbildēja, — ka tieši pirms jūsuierašanās apspriedām jūsu projektu.

— Braukt uz salu un atklātSleitona noslēpumu? — pārjautājaSimpkinss, pārsteigts un iepriecināts.

— Ne gluži. Mūs vairāk interesēcita noziedznieka noslēpumi…

— Cita? Vai patiešām es par tonezinu? — Simpkinss ieinteresējās. —Kas tad ir šis noziedznieks?

— Sargasu jūra, — Vivianasmaidīdama atbildēja. — Vai tad mazumukuģu tā pazudinājusi? Atklāt šīsnoziedzīgās jūras noslēpumus, brīdinātcitus — tāds ir mūsu mērķis.

— Ar vārdu sakot, mēs braucamzinātniskā ekspedīcijā, lai pētītu Sargasujūru, — Gatlings nobeidza.

— Ak šitā! Bet es ceru, ka jūsneatteiksities paņemt mani līdzi, lai es piereizes varētu izdarīt savu …

— Protams, Simpkins! Bet kādanozīme jums braukt? Sleitons taču irnogalināts…

Simpkinss izteiksmīgi pacēla uzacis.— Sleitons man vairs nav

vajadzīgs. Bet te iejauktas citu intereses.Salā man izdevās iegūt šādus tādusdokumentus.

— Ak tā?— Simpkinss velti nezaude laiku,

— detektīvs pašapmierināti noteica. —Tomēr es diemžēl nepaspēju paņemt visusdokumentus. Tie jāsadabū, un tad viss kļūsskaidrs.

— Citu intereses? Tad gan.Brauksim, Simpkins!

— Kad jūs dodaties ceļā?— Es domāju, pēc mēneša …— Kas vēl brauks kopā ar jums?— Okeanogrāfs profesors Tomsons,

divi viņa asistenti, komanda un vairākneviens.

— Tātad braucam. Manu adresi jūszināt. — Un Simpkinss palocījies steidzīgiaizgāja, bet Gatlingi atkal iegrima kartesstudēšanā.

— Paskaties! — Redžinalds rādījauz kartes. — Šī taisnā līnija, kas novilktakā ar lineālu, ir ceļš no Ņujorkas uzDženovu. Pa to mēs brauksim līdz trīssimtdivdesmitajam austrumu garuma grādamun tad pagriezīsi- mies uz dienvidiem. —Un Gatlings atzīmēja šo vietu.

Jauns apmeklētājs atrāva viņus nodarba. Ienāca profesors Tomsons —

pazīstams jūras dzīves pētnieks. PēcSimpkinsa rosības pārsteidza Tomsonamiers un pat gausums. Šis labsirdīgaiscilvēks, kam bija nosliece uz tuklumu,nekad nesteidzās; bet atlika tikaipabrīnīties, cik daudz viņš paspēja izdarīt.

Gatlingi laipni saņēma Tomsonu.— Pētāt mūsu ceļu? — viņš jautāja

un, uzmetis skatienu kartei, teica: — Esdomāju, mums tūlīt vajadzētu uzņemt kursuvairāk uz dienvidiem, uz Bermudu salām,un no tām

iet uz ziemeļaustrumiem. Bet par tomēs vēl parunāsim. Šodien es saņēmu trīskastes ar iekārtu ķīmijas laboratorijai unfotolaboratorijai. Akvārijs ir gatavs un jauuzstādīts. Rīt pienāks pēc mana sarakstasastādītā bibliotēka. Pēc nedēļas mūsubioloģijas laboratorija būs pilnīgi

iekārtota. Nu, un kā jums arinženiertehnisko pusi?

— Kādām trim nedēļām, — Gatlingsatbildēja. — Pēc mēneša mēs varēsimmest izaicinājumu sargasiem.

Tomsons pamāja ar galvu. Viņšsaprata, ko nozīmē vārds «izaicinājums».Gatlingi bija nopirkuši ekspedīcijainelielu militārām vajadzībām novecojušukuģi «Izaicinošais», un tas Gatlingavadībā bija pārveidots, lai kalpotumierīgiem mērķiem. Lielgabalu vietāuzstādīja aparātus dragu izcelšanai.Ierīkoja arī veselu virkni noliktavuzinātnisko ieguvumu uzglabāšanai.Gatlings ne mazumu bija pastrādājis, laipielāgotu kuģi braucienam pa Sargasujūras aļģēm. Priekšvadnī bija iebūvēts assgrieznis, kuram vajadzēja šķelt

ūdenszāles. Lai tās netraucētudzenskrūves darbību, skrūve bijaaizsargāta ar īpašu cilindru no metālastiepļu tīkla.

Radioiekārta, divi nelieli lielgabaliun ložmetēji — gadījumam, ja izceltossadursme ar saliniekiem — papildinājaiekārtojumu.

Visi ekspedīcijas dalībnieki strādājatik aizrautīgi un cītīgi, ka kuģis bija gatavsceļojumam jau pirms paredzētā laika.

Beidzot pienāca izbraukšanas bridis.Dalībnieki jau atradās uz kuģa. Gaidījatikai Simpkinsu. Krastmalā stāvēja lielspaziņu un ziņkārīgo pūlis.

— Kur viņš iekritis? — Gatlingsbrīnījās, raudzīdamies pulkstenī. — Bezdivdesmit minūtēm trīs.

— Mazliet pagaidīsim, —

profesors Tomsons teica.Trīs… Pusčetri… Simpkinsa

joprojām nebija. Kapteinis steidzinājaizbraukšanu. «Līdz krēslai jāizkjūst nopiekrastes joslas, kur ir dzīva kustība,»viņš sacīja, «jo vairāk tādēļ, ka tuvojasmigla.»

Četros viņi nolēma doties ceļā.Sirēna griezīgi iekaucās kā ievainotsfantastisks milzu kaķis, un kuģissakustējās. No krasta māja ar cepurēm unlakatiņiem.

Piepeši vairāki cilvēki, kas stāvējapašā piestātnes malā, parāvās sānis, unviņu vietā parādījās Simpkinss, nosvīdis,izpūris, cepure atgāzta pakausī. Viņšizmisīgi kliedza, vēcinādams rokas.

«Izaicinošā» 'kapteinis izlamājās unpavēlēja dot atpakaļgaitu. Simpkinss jau

bija iesvempies kuterī un brauca uz kuģi,nerimdams vēcināt rokas.

— Tūkstošreiz piedošanu! — viņšsauca, kāpdams augšā pa trapu. —Šausmīgi steidzos … Neparedzētaaizkavēšanās … — Un viņš parādījās uzklāja.

— Kas jums atgadījies? — pa puseibažīgi, pa pusei izsmejoši vaicājaViviana, apskatīdama Simpkinsu.

— Nekas .. . Neliels bokss ar vecupaziņu, Dzimu Šķielaci… Kāda negaidītasastapšanās! .. . Tas nelietis aizbēga; viņalaime! Ja es nesteigtos … — Un, pats sevimierinādams, viņš piemetināja: — Nekas,neizspruks. Tas ir sīks putnelis … Uzlikšukompresi, un viss pāries.

Migla aizsedza krastus. Kuģis braucalēni. Laiku pa laikam nokaucas sirēna.

— Vēss, iesim lejā, — ieteicāsViviana un kopā ar vīru nokāpa bioloģijaslaboratorijā. Tur jau strādāja profesorsTomsons un divi asistenti — Tamms unMillers.

Laboratorija bija diezgan ietilpīgaistaba ar lielu kvadrātveida logu sienā undiviem sešstūrainiem iluminatoriemgriestos. Kreiso sienu aizņēmafotolaboratorija, labo — ķīmijaslaboratorija. Virs platiem galdiem,kuriem bija daudz mazu atvilktņu kāaptiekā, bija ierīkoti grāmatplaukti.Brīvajās sienu vietās bija piestiprinātidažādi žebērkļi, harpūnas, plaukti unplauktiņi ar pudelītēm un preparātiem.Ka'tra platības pēda bija izmantota. Patpie griestiem piestiprinātas ovālas 'kārbas, kādas lieto naturālisti, un atsperu

svari. Laboratorijas vidū stāvēja milzīgsgalds. Tur bija izvietoti mikroskopi,preparēšanas, izbāzņu un herbārijugatavošanas' piederumi: skalpeļi, šķēres,pincetes, spiedes. Vairākas taburetes argrozāmiem sēdekļiem bija nostiprinātastā, ka tās varēja pārvietot gar galdu.Tomsons nesteidzīgi staigāja palaboratoriju, nesteidzīgi pārcilāja burkas,dūkdams zem deguna, un darbs viņa rokāsveicās raiti.

Vakars pagāja diezgan garlaicīgi. Betnaktī sirēna nejāva gulēt. Uz rīta pusisirēna apklusa, un Viviana iemiga ciešā,veselīgā miegā.

Pienāca saulains, skaidrs rīts. Viņidzēra kafiju uz klāja zem sauljuma.Okeāns, veldams tumšzilus viļņus,vienmērīgi, ritmiski elpoja, spirgtais jūras

gaiss jundīja možumu, un, aizmirsusi naktsbažas un šaubas, Viviana teica:

— Cik labi, Redžinald, ka mēsdevāmies šajā ceļojumā!

— Un kā vēl! — Simpkinss, kas jaubija noņēmis pārsaitēs, atsaucās Gatlingavietā. — Mēs varēsim atklāt Sleitonanoslēpumu.

— Un Sargasu jūras noslēpumus, —domīgi teica profesors Tomsons. —Tamm, sagatavojiet dragu. Vajag izsekotjūras dibenu.

Kamēr Tamms gatavoja dragunolaišanai dzelmē, Tomsons turpināja:

— Jūra ir kā daudzstāvu ēka. Katrāstāvā dzīvo savi iemītnieki, kas nepaceļasaugšējos stāvos un nenolaižas apakšējos.

— Jāpiebilst — tā ir ne tikai jūrāvien, — teica Simpkinss. — Arī uz zemes

pagraba iedzīvotājs neciemojas beletāžā…

— Tur ir neliela atšķirība. —Sarunā iejaucās Millers. — Cilvēki nopagraba varētu dzīvot arī «beletāžā», kājūs sakāt, bet jūras iemītnieki… tiem šādapārvietošanās nozīmētu bojāeju. Jadziļūdens zivs nav pie- sardžīga unpaceļas augstāk par noteiktu robežu, tāpārsprāgst, kā eksplodē tvaika katls, kadtā sienas neiztur iekšējo spiedienu.

— Hm … tātad jūras beletāžasiemītnieki var gulēt mierīgi, nebaidotiesuzbrukuma no apakšas?

— Katrā stāvā ir savi plēsoņas.Tamms nolaida dragu —

taisnstūrainu metāla rāmi, pie kurapiestiprināts maisveida siets. Lai maissbūtu smagāks, pie tā bija piesieti akmeņi.

— Cik dziļi nolaist? — jautājaTamms, kopā ar Milleru izritinādamstrosi.

— Kādus sešisimt metrus, —Tomsons atbildēja.

Visi klusēdami vēroja darbu.— Samazināt gaitu! — Tomsons

pavēlēja.Kapteinis deva rīkojumu.— Ko tad liktenis mums sūta?Divi matroži gāja palīgā Milleram un

Tammam.Tikko draga parādījās virs ūdens,

Tamms un Millers reizē iesaucās:— Linofrina!Visi ziņkāri piesteidzās apskatīt jūras

* briesmoni. Zivs sastāvēja no milzīgasmutes ar lieliem zobiem, tikpat milzīgamaisa — vēdera — un astes. Šim ķēmam

pie zoda bija zarains izaugums (zivjupievilināšanai, kā paskaidroja Tomsons),bet uz virsžokļa — kaut kas līdzīgs snuķimar paresninājumu vidū.

— Tas ir spīdošs orgāns, tā sakot,personīgs elektriskais apgaismojums.

— Bet kālab zivij vajadzīgsapgaismojums? — Simpkinss jautāja.

— Tā dzīvo dzelmē, kur neiekļūstsaules stari.

— Dzīvot mūžīgā tumsā — tad taprieks! Kas tām licis izvēlēties tik sliktumājokli!

— Jūs vēl vairāk brīnīsities, kad espastāstīšu, ka tās uz katru savas virsmaskvadrātcentimetru jūt vairākus simtuskilogramu lielu spiedienu, bet to patnemana un, ticiet man, jūtas lieliski.

— Skatieties, skatieties, sargasi! —

piepeši iesaucās Viviana, steigdamās pieeliņiem.

Zilajā okeānā patiešām vīdējaatsevišķi ieapaļi, ķekarveidīgi krūmiņioranžā un zeltaini olīvzaļā krāsā.

Visi nopriecājās par sargasiem, it kābūtu sastapuši vecu paziņu.

No 2. augusta līdz 6. augustam kuģisjau brauca Bermudu salu tuvumā. 3.augustā pa jūru peldēja tikai atsevišķibrūnaļģu kušķi. Tie bija ovāli, bet, tiklīdzuzpūta viegls dienvidu vējš, izstiepāsgarās sloksnēs. Gatlings dega nepacietībāātrāk izmēģināt sargasu masā savastehniskās ierīces. 7. augustā beidzotparādījās vienlaidu aļģu pļavas. Tagad,gluži otrādi, zilā ūdens laukumi izskatījāskā saliņas olīvzaļajā paklājā.

— ^Te nu tā ir, «recekļu jūra», kā to

dēvēja senie grieķi, — teica Tomsons.Gatlings satraukts gaidīja, kā

«Izaicinošais» tiks galā ar aļģu tīklu. Tačuviņa satraukums bija veltīgs: kuģis gandrīznern^z nepalēnināja gaitu. «Izaicinošais»šķēla sār-f gasus, un tie pašķīrās,atklādami abās kuģa pusēs garas, zilasizklīstoša ūdens lentes.

— Šķiet, jūsu piesardzība bijusiveltīga,— profesors teica. — Galu galāmūsdienu kuģim sargasi vairs nemaz navtik briesmīgi. Un vispār to«necaurejamība» ir pārspīlēta.

Noķēris dažas brūnaļģes, Tomsonsaplūkoja tās. Arī Viviana skatījās.

— Vai redzat baltos stublājus? —profesors viņai paskaidroja. — Tie jau iratmiruši. Sargasi, ko vējš norāvis unstraume ierāvusi Karaību jūrā, peld uz

ziemeļiem. Vajadzīgi piecarpus mēneši,lai tie noietu ceļu no Florīdas ilīdz Azorusalām. Un pa šo laiku tajos saglabājas netikai dzīvība, bet arī vairošanās spējas.Daži sargasi veic veselu ceļojumu pa apli,atgriezdamies savā dzimtenē — Karaībujūrā —, un pēc tam otrreiz veic to pašuceļojumu. Citi iekļūst loka iekšpusē unatmirst.

— Ak! Kas tas? Dzīvs? — Vivianapārsteigumā iesaucās.

Tomsons pasmējās.— Tas ir Austrālijas zirdziņš —

lupat- nieks, bet tās ir aktenārijas —visinteresantākie Sargasu jūras iemītnieki.Redziet, kā tās pielāgojušās? Tās nev.aratšķirt no aļģēm.

Patiešām, brūnās, baltiemplankumiem izraibinātās aktenārijas ar

izpluinltām ķermeņa formām bija ārkārtīgilīdzīgas Sargasu jūras aļģēm.

II. jaunais gubernators Nogrimušo Kuģu salā kopš

zemūdenes aizbraukšanas notikumi ritējasavu gaitu.

Kad kapteinis Sleitons, lodes ķerts,nokrita, Floress brītiņu pastāvēja pienoasiņojošā gubernatora, tad piepešiparāva aiz rokas Megiju, kas bijanoliekusies pār viņu, un īsi, bet pavēlošiteica:

— Ej prom!Megija, piespiedusi klāt bērnu,

raudādama aizgāja.Floress noliecās pār kapteini. Viņa

piemiegtajās acīs gailēja ļauna dzirksts.Kapteinis Sleitons bija viņa

sāncensim mīlestībā un godkārajās

iecerēs. Viņiem bija veci rēķini.Patīksminājies par uzvarētā, mirstošāienaidnieka izskatu, Floress pēkšņipacēla Sleitonu un iegrūda ūdenī.

— Tā būs labāk, — viņš noteica un,pagriezies pret saliniekiem, uzsauca: —Ei, jūs! Kapteinis Ferguss Sleitons irmiris, un es apglabāju viņa miesas!Nogrimušo Kuģu salai jāievēl jaunsgubernators. Es iesaku sevi. Kas iebilst?

Salinieki drūmi klusēja,— Pieņemts. Savāciet ievainotos un

šautenes! Ejam!Un viņš devās uz savu jauno

rezidenci, priecādamies, ka viss tik ātriatrisinājies. Taču viņa prieks nebijapilnīgs. Kāda nepa* tīkama, satraucoša,vēl neskaidra doma urdīja viņu kā nelielaszobu sāpes, kas teju teju pieņemsies

spēkā. Floress soļoja pa pazīstamajām«ielām», pār kuģiem pārsviestajāmlaipām, šķērsoja pussatrunējušos klājus,kāpa «kalnos» — lielos kuģos ar nelieluiegrimi—, laidās lejup plakandibena kuģu«ielejās», bet visu laiku smadzenēs urbāsnemierīga, neskaidra doma …

Aizkavējies pie kādas pārejas, viņšizdzirdēja no muguras nākošā īra O'Harasun vecā Boko balsis.

— Kā suni, ūdenī… — sacījaBoko.

— Nevarēja nociesties! — O'Haraatbildēja.

Balsis apklusa.«Ak tad šitā,» Floress nodomāja,

kāpdams pāri vecas fregates bortam.«Neapmierinātība!» Un Floress atcerējāsdrūmo klusēšanu, kas pavadīja viņa

ievēlēšanu.Floress nebija maldījies. Pārāk

vienkāršotais gubernatora apbedīšanasveids bija atstājis nepatīkamu iespaidu patuz raupjajiem, mežonīgajiem saliniekiem.

Floress nebija muļķis. Tuvodamiesgubernatora rezidencei, kas atradās uzfregates «Elizabete», jaunais gubernatorsjau apdomāja rīcības plānu.

iegājis lielajā, lieliski iekārtotajākajītē — bijušajā kapteiņa Sleitonakabinetā —, Floress iesēdās dziļā ādaskrēslā, atlaizdamies tajā ar neatkarīgu unreizē lepnu izskatu. Tad viņš trīs reizesskaļi sasita plaukstas, gluži kā Sleitons,pat labāk — skaidrāk un skaļāk.

Uz sliekšņa parādījās nēģeris.Floress ieurbās acīm viņa melnajā

sejā, bet tajā nekas nebija izlasāms.

— Bob, — Floress teica, — kurSleitons glabāja garderobi? Aizvedietmani un parādiet!

Bobs, kas neizrādīja izbrīnu,ieraudzīdams Floresu Sleitona vietā, bijapārsteigts par jaunā gubernatora uzsvērtipieklājīgo izturēšanos, kamēriepriekšējais bija familiārs.

Bet Floresam bija savs aprēķins:parādīt, kāda starpība radusies, stāvoklimmainoties. Un viņš nebija kļūdījies. Bobstā kā sarāvās un, steidzīgi tipinādams uzizeju, godbijīgi atbildēja:

— Lūdzu, nāciet.Viņi iegāja lielā, pustumšā kajītē, kas

bija pārvērsta par garderobi. Divas sienasaizsedza skapji. Gandrīz pusi kajītesaizņēma milzīgas melnā ozolkoka lādes argriezumiem, apkaltas ar nosūbējušu varu

un sudrabu.Nēģeris atvēra skapju bīdāmās

durvis. Tajos labā kārtībā karājās dažādulaikmetu, profesiju, tautību tērpi, — kāliela operas teātra kostīmu noliktavā.

— Šeit ir privātie uzvalki, —nēģeris paskaidroja, ņemdams ārāsenlaicīgus svārkus ar augstām apkaklēmun platiem atlokiem, krāsainas zīda vestes,kas bija piesūkušās ar miklurna dvaku.

Floress noraidoši papurināja galvu.Otrā skapī bija modernāki uzvalki:

smokingi, vizītsvārki un pat fra'kas.— Neder, neder.Pie skapja ar jūrnieku formas tērpiem

Floress pakavējās mazliet ilgāk. Viņšpataustīja vienu frenci no lieliskas angļuvadmalas — kapteiņa apģērbu —, bet,brītiņu padomājis, aizvēra ari šo skapi.

— Tas nav tas, ko es vēlētos, Bob.Un tas ir viss?

— Vēl ir šeit, — nēģeris atbildēja,norādīdams uz lādēm.

— Atveriet!Bobs ar pūlēm pacēla smagos vākus.

Floress brīnījās, nejuzdams mikluma untrūdu smaku. Vāki tik cieši piegūla lādēm,ka iekšā bija pilnīgi sauss.

Kad nēģeris pacēla tīru audeklagabalu, ar ko bija rūpīgi pārsegts lādessaturs, Floress neviļus skaļi iesaucās unviņa acis iedegās. Šeit bija salikti dārgispāņu tērpi, kuru piegriezums liecināja, katiem ir ne mazāk par divisimt gadiem.

Aksamīta (samta) kamzoļi —aveņkrāsā, zili, sarkani — bija izšūti arzeltu un pērlēm. Aproces un lielasapkakles no smalkām mežģīnēm vairākās

kārtās, krāsainas zīda auklas, zīdamežģīnes nebalināta audekla krāsā — visspārsteidza ar savu greznumu un smalkodarbu. Sieviešu tērpi bija vēl krāšņāki.Šīs garās, spilgtās zīda, brokāta un samtakleitas ar robotām piedurknēm, kasnokarājās līdz zemei, vērta smagas uzšūtiesmaragdi, rubīni, pērles …

«Kāda bagātība!» Floress nodomāja.«Bet mēs pārtikām no zivīm vien.»

Viņš izvēlējās vairākus tērpus.— Aiznesiet uz manu kabinetu. Bet

zeķes un apavi?— Viss kas ir. — Un, salīcis zem

smagās nastas, Bobs aizstiepa tērpus uzFloresa kajīti.

Palicis viens, Floress izraudzījatumši ķiršsārtu, ar sudrabu izšūtu kamzoliun apģērbās.

Kad viņš apskatīja sevi spogulī, tadpats bija pārsteigts par efektu. Viņš bijapārvērties ne tikai arēji, bet, šķiet, arīiekšēji. Kur cēlusies šī vīrišķīgā pašcieņa,šis pašpārliecinātais skatiens, šie cienīgiežesti?

Viņš sasita plaukstas un teicanēģerim, kas pārsteigts blenza viņā plašiieplestām acīm:

— Ataiciniet misis Megiju!«Misis Megiju!» Nēģeris steidzīgi

metās izpildīt pavēli.Floress mazliet bija pārsteidzies ar

vēlamo efektu: Megija ne pa jokampārbijās, kad, atvērusi kajītes durvis,ieraudzīja sudrabā un pērlēs mirdzošuspāņu grandu [1] . Pat tad, kad Floresssāka smieties, viņa nevarēja uzreizatgūties.

— Ģērbies ātrāk, te ir tavs tērps, —teica Floress, rādīdams uz gaišzilu kleitu.

Megija, kas bija ģērbusies vairāknekā vienkārši — vieglā blūzītē un īsos,salāpītos brunčos —, tik tikko pieskārāskleitai un palika nedroši stāvot.

— Nu, 'ko tad tu stāvi?— Es… es nemaz nezinu, kā to var

uzģērbt.Patiesību sakot, Floress par visām

šīm spožajām auklām un mežģīnēmnezināja vairāk kā Megija un nevarējaviņai palīdzēt. Taču iedzimts sievietesinstinkts palīdzēja Megijai atrast katramtualetes piederumam īsto vietu. Un, kamērFloress kārtoja plecu šalles galus unspoguļa priekšā pielaikoja zobenu ar zeltaspalu, viņa jau bija gatava.

Pagriezušies viņi izbrīnā raudzījās

viens otrā, nepazīdami unsajūsminādamies.

Patiešām, tas bija skaists pāris.Melnīgsnējais, iedegušais Floressizskatījās ļoti efektīgs.

«Velns parāvis! Viņa taču ir īstaskaistule! Kur man bijušas acis?» Floressnodomāja.

— Tagad var sākt svinīgopieņemšanu, — viņš skaļi teica un,pasaucis nēģeri, deva rīkojumu sasauktvisus kopā. Arī tas bija jaunums. Sleitonsnevienu nelaida savā kabinetā.

Ja Nogrimušo Kuģu salā pēkšņi būtuieradušies cilvēki no citas planētas, tasdroši vien nebūtu atstājis lielāku iespaidu.Salinieki izbrīnā burtiski pārakmeņojās.Pat vēsturnieks Līderss stāvēja, mutipavēris, un izskatījās ārkārtīgi pārsteigts.

Kad visi bija sanākuši, Floressuzrunāja viņus:

— Pilsoņi! Salinieki! Draugi! Nevispersonīgas godkāres jūtas, bet vēlēšanāsuzturēt slavenās Nogrimušo Kuģu salasgodu lika man uzģērbt šo tērpu … Mēs šogodu celsim vēl augstāk. Lai izpildītunospraustos mērķus, man nepieciešamipalīgi. Jūs, O'Hara,— un Floress stingriuzlūkoja īru, — tiekat iecelts par manupersonīgo sekretāru. Sniegt ziņojumus unsvētku reizēs jūs ieradīsities šajā kamzolī;tas būs pilnīgi jūsu rīcībā. — Un Floressnorādīja uz skaistu tumšzilu tērpu.

O'Hara tumši piesārta-, un Floress arpatiku ievēroja, ka īrs jūtas pagodināts.

«Par vienu sāncensi mazāk,» jaunaisgubernators nodomaja.

— Jūs, Boko, tiekat iecelts… —

Floress paberzēja pieri, — arī par manusekretāru. Lūdzu, jūsu galma tērps.

Boko goddevīgi palocījās.«Otrs sāncensis nost no kakla,»

Floress domās atzīmēja. «Kas vēl?Līderss? Viņš nav bīstams, un tomēr,katram gadījumam

— Jūs, Lītlers, esat mācīts cilvēks,es jūs ieceļu, hm … par padomniekukoloniju jautājumos. Jūsu dienesta pakāpeipiederēsies melna samta kamzolis arsudrabu.

Apbrīnojami! Pat Līderss, kas līdzšim mazāk par visiem citiem bijapievērsis uzmanību savam apģērbam unstaigāja kankaros, acīmredzot arī jutāsglaimots. Taču par iecelšanu amatā viņšbija ārkārtīgi izbrīnījies.

— Pateicos par parādīto godu, bet

kas mums var būt kārtojams ar kolonijām,kad mēs esam atšķirti no visas pasaules?

— Jā, bet mēs varam paplašinātsavus īpašumus, un mums būs kolonijas.

Salinieki saskatījās. Vai viņu jaunaisgubernators, uzvilkdams spožo kamzoli,nav zaudējis prātu?

Bet Floress bija mierīgs unpašpārliecināts.

— Jūs zināt, — viņš turpināja, —ka blakus mūsu salai, ne vairāk kā divukilometru attālumā, atrodas otra nelielasala, ko veido bojā gājušie kuģi. Tā irtuvu, bet mēs līdz šim laikam neesamvarējuši pat apskatīt to, — sargasi slēdzceļu uz turieni. Tagad mēs organizēsimekspedīciju un pievienosim salu saviemīpašumiem.

Visiem iepatikās šī ideja, un

salinieki trokšņaini apliecināja savupiekrišanu.

— Un vēl kas: mums nav nozīmesgavēt un skopoties, ja reiz mēs esamneizmērojam] bagāti. Visiem izsniegsjaunus tērpus — ikdienai un svētkiem. Esjums došu arī šauteņu patronas, un jūsmedīsit putnus, domāju, ka zivis visiem irapnikušas. Un, lai putna gala būtugaršīgāka, mēs izcepsim maizi unizdzersim mucu laba, veca spāņu vīna!

— Urā-ā! Lai dzīvo gubernatorsFloress! — gandrīz vai ekstāzē kliedzasalinieki, O'Hara un Boko skaļāk parvisiem.

Kad Floress un Megija palika vieni,Megija mīlas pilnām acīm uzlūkoja vīruun teica:

— Paklau, Flores, es gan negaidīju

…— Ko tad?— Ka tu ta proti…— Labi pārvaldīt? — Un

Floress, nerunīgais, mūžam sadrūmušais,īgnais Floress iesmējās.

III. opija smēķētājs Viegla, pelēcīga migla tina

Nogrimušo Kuģu salu. Nolauztie masti untvaikoņu dzelzs dūmeņi slējās miglā kārēgi.

Vecais Boko un ķīnietis Hao-Zeņssēdēja uz vecas brigantīnas klāja.Ķīnietis, sakrustojis kājas un uzlicisplaukstas uz ceļiem, sēdēja nekustīgi kāstatuete un vēroja augstu mastu.

Boko lāpīja tīklu un aiz gara laikaiztaujāja ķīnieti par viņa dzimteni untuvini©'

kiem. Beidzot viņš jautāja ķinietim,vai tas bijis precējies.

Ķīnieša sejai pārslīdēja ēna.— Nebiju, — viņš atbildēja un

klusāk piemetināja: — Līgava bija, labameitene.

— Un ko tad tu?— Nedrīkst — vienāds uzvārds.— Radiniece?— Nē. Tikai uzvārds. Tāds likums.Boko ar savu neuzmanīgo jautājumu

bijauzurdījis ķīnieša dvēselē kādas tālas

atmiņas. Viņš sarosījās un piecēlās.— Es nu iešu, — ķīnietis teica.— Kas tevi dzen? Atkal iesi savu

elles zāli kūpināt? Sēdi.Bet ķīnietis nedrošā, ļodzīgā gaitā

jau slāja pa laipām uz attālu barku.Boko pakratīja galvu.— Beigas būs puisim. Jau tagad

izskatās kā ēna!Boko nebija maldījies. Hao-2eņs

gāja smēķēt opiju. Kādā vecā kuģī ķīnietisreiz bija atradis šo indīgo zāļu krājumu unkopš tā laika aizrautīgi nodevāssmēķēšanai. Viņa seja pamazām nobālēja,kļuva dzeltena kā salmi, acis dziļiiegrima, raudzījās gurdi, neizteiksmīgi,rokas sāka trīcēt. Kad viņa kaisle nācagaismā, viņam stingri aizliedza smēķēt, laineizceltos ugunsgrēks. Jau kapteinisSleitons vairākas reizes nežēlīgi sodījaHao-2eņu, ieslodzīja viņu kuģa rūmē,mērdēja badā, pieprasīdams, lai ķīnietispasaka, kur atrodas opija krājumi, betnevarēja

salauzt viņa stūrgalvību. Ķīnietidrīzāk varētu nogalināt, nekā piespiestatdot opiju. Viņš bija labi noslēpiskrājumus un, tiklīdz uzraudzība atslāba,atkal izmanījās smēķēt.

Hao-Žeņs gāja uz vecu barku, kasstāvēja, sazvēlusies gandrīz 45 grāduleņķī. Šī slīpuma aizsardzībā, kas viņuslēpa salinieku skatieniem, viņš pašāūdens malā bija ierīkojis smēķēta vu.

Satraukumā drebošām rokām viņšsagatavoja visu smēķēšanai un kāri ievilkasaldenos dūmus.

Un pamazām migla ieguva zeltainunokrāsu. Zeltainu mākoņu vāli savijās garāsloksnē, un, rau, tā vairs nav sloksne, betupe, liela, zila upe, Dzelteni tīrumi,dzeltenas klintis, klintī izdobta mājiņa, piekuras durvīm vējā plīvo papīra pūķis.Tēvs pie mājas •kaut ko drāž pēc ķīniešuparaduma — nevis prom no sevis, bet uzsavu pusi. Pa upi brauc zvejnieks,stāvēdams laivas pakaļgalā un cilādamsairi. Viss tik tuvs, pazīstams, mīļšl

Upmalā zied īrisi, skaisti violeti īrisi.Kad Hao-Žeņs atģidās no reiboņa,

bija nakts. Migla bija izklīdusi. Tikaiatsevišķi lēveri kā rēgi ātri traucās uzziemeļiem. Valdīja klusums. Retumisiešļakstinājās kāda zivs. Pie apvāršņakāpa augšup sarkans mēness. Tasneatspulgoja ūdenī. Aļģes tikai vāri vizējakā matēts stikls. Vienīgi šur tur, nelielos«āliņģos» — vietās, kas brīvas no aļģēm—, ūdenī atdzirkstīja mēness gaisma.

Netālu no salas tieši pa aļģu seguslīdēja siluets, kas skaidri izcēlās uzlēcošā mēness fona. Ķīnietis izberzējaacis un ielūkojās ciešāk. Pazīstams stāvs.Ka tad, protams, tas ir viņš, nelaiķiskapteinis Sleitons! Tikai bez svārkiem.Bet miroņi jau nejūt nakts drēgnumu.Kālab viņš te klīst? Kas viņam

vajadzīgs? Hao-Zeņam sāka klabēt zobi.No rīta ķīnietis pačukstēja ausī

savam draugam Boko:— Kapteinis staigāja. Sleitons naktī

staigāja pa ūdeni. Pats redzēju. Nelaiķislikti apglabāja. Dikti slikti ir tā glabātcilvēku. Tāpēc staigā. Būs nelaime! Sliktibūs, m-m-m . ..

Boko piekrītoši māja ar galvu, arnožēlu raudzīdamies uz ķīnieti, un domāja:«Nabadziņš, cauri ir ar viņu, pilnīgiprātiņu pazaudējis no tās nolādētāsdziras.»

Pēc dažām dienām šī sarunaatkārtojās. Ķīnietis atkal bija redzējismirušo kapteini, kas lēnām pastaigājies pajūru. Boko neizturēja.

—• Tu man esi apnicis ar savumironi! Zini ko — es šonakt dežurēšu

kopā ar tevi. Un skaties tu man, ja tuieraudzīsi, bet es neredzēšu, — tad jums,diviem miroņiem, vajadzēs kopāpastaigāties pa jūru! Iemetīšu tevi ūdenī,liec aiz auss!

Nakts bija tumša. Debesis sedzabiezi mākoņi. Smidzināja lietus. Bokošķendējās, tīstīdamies salāpītajā mētelī.

Ap vieniem naktī Boko pirmaisnetālu no salas tumsā samanīja cilvēkaēnu. Bija tik tumšs, ka grūti būtu atšķirtstāva kontūras. Bet kaut kas līdzīgscilvēkam patiešām kustējās pa ūdeni unpazuda tumsā.

Boko juta, ka viņam rokas metasaukstas.

— Redzi? — ķīnietis čukstēja, artrīcošu roku tvarstīdams Boko plecu.

— Cst!

Un viņi sēdēja līdz rītam, aiz bailēmnespēdami ne pakustēties.

Tikai tad, kad uzlēca saule, Bokoatviegloti nopūtās. Drīz ziņa par kapteiņaSleitona rēgu aplidoja visus salasiedzīvotājus un sasniedza Floresu. Viņšneticēja spokiem, bet vēsts par apkārtklīstošo Sleitona rēgu satrauca viņu kāneskaidrs briesmu drauds.

«Kāpēc viņi redzēja tieši Sleitonu?Vai tad viņiem būtu tā žēl? Varbūt vainomani, ka es iegrūdu Sleitonu jūrā, nevissniedzu viņam palīdzību? Bet viņš tačugandrīz bija izlaidis garu … Vai…Muļķības! Gluži vienkārši cilvēki aiz garalaika izkūkojuši prātu. Vajag ātrāk sagādātviņiem izklaidēšanos,» Floress domāja.

Vakarā viņš slepeni ataicināja Bokoun palūdza aizvest uz to vietu, kur viņi

bija redzējuši rēgu. Taču ne šinī, nedznākamajā naktī spoks nerādījās. Floressatplauka.

— Redziet nu! Es taču teicu, kajums tikai izlicies. Pietiks noņemties arblēņām! Rīt, lūdzu, ierodieties pie manisuz apspriedi. Mums jāapdomāekspedīcijas plāns. Un neaizmirstietuzvilkt savu oficiālo tērpu, — nez kādēļjūs to sen neesat uzģērbis.

— Pietaupu, — Boko vientiesīgiatbildēja. — Tāds dārgums!

— Mūsu mūžam pietiks, Boko!

IV. izgaisusī sala Jau novakarē «Izaicinošais» bija

izgājis no sargasu joslas. Un agri no rīta,kad Gatlingi izgāja uz klāja, viņiieraudzīja, ka visapkārt plešas zils okeānaklajš, kurā tikai vietumis pavīd nelielibrūnaļģu plankumi.

— Savādi, vai patiešām mēs būtutik stipri novirzījušies uz dienvidiem? —Gatlings jautāja profesoram Tomsonam,kas pētīja kādu nelielu zivi, kura bijaiekļuvusi tīklā.

— Mēs braucam gar pašu siltāsstraumes malu, kur tā cīnās ar auksto.Aukstās plūsmas ir aiznesušas sānis daļuaļģu. Rīt mēs griezīsimies uz ziemeļiem undosimies iekšā pašā biezumā.

— Kāda dīvaina zivs! — Vivianaiesaucās. — Paskaties, Redžij!

Zivij pie galvas bija plats, ieapaļšvairo- dziņš, kas sastāvēja no ragaplāksnītēm; tās ķermeņa apakšdaļa bijatumšāka nekā augšdaļa.

Tomsons saudzīgi ielaida zivi lielāūdens bļodā. Tā tūlīt apgriezās uz mugurasun cieši piespieda vairodziņu pie bļodasdibena.

— Pamēģiniet paņemt, — Tomsonsskubināja.

Gatlings paņēma zivi aiz astes unmēģināja pacelt, bet veltīgi: zivs bija kāpieaugusi pie bļodas dibena. Tomsonssmējās.

— Redziet, kāda interesanta radība!Tā ir eheneīda jeb plūkšņu zivs. Par šozivi senatnē stāstīja veselas leģendas, it kā

tā varot apturēt kuģi, piesūkdamās piezemūdens daļas. Skatieties! — UnTomsons, gan ar pūlēm, atrāva eheneīduno bļodas.

— Profesor, jūrā peld vesels barsbruņurupuču, — ziņoja Tomsona asistentsMillers. — Vai jūs man neatļautu pamedīttos ar šo mazo zivtiņu? Esmu redzējis, kāto dara Āfri'kas iedzimtie.

Saņēmis atļauju, Millers aplika zivijap astī gredzenu ar stipru auklu un iemetato jūrā. Caurspīdīgajā ūdenī varējanovērot visas zivs kustības. Vairākasreizes nesekmīgi mēģinājusi izrauties, tātuvojās lielam bruņurupucim, kasacīmredzot mierīgi snauda okeānavirspusē; eheneīda piesūcās piebruņurupuča vēdera bruņām. Millersparāva auklu. Bruņurupucis sāka mētāties,

bet nevarēja atbrīvoties no eheneīdas unpēc brīža kopā ar zivi atradās uz kuģaklāja.

— Bravo! — Viviana sitaplaukstas.

Uz klāja parādījās Simpkinss. Viņštikko bija piecēlies un miedza acis saulesspozmē, Pa'kšķinādams pīpīti, Simpkinssvienaldzīgi paskatījās" uz bruņurupuci uncaur mutes kaktiņu novilka:

— Bruņurupuča zupa — taspatiešām būs jauki. Un kas tā par dēli?

— Tā ir nevis dēle, bet plūksnu zivs.Bruņurupucis, Simpkins, nav domāts virai,bet gan zinātniskajai kolekcijai.

— Paskatieties, cik skaisti! —Viviana atkal iesaucās, rādīdama uz jūru.

Virs okeāna lidinājās zivis. Veseliembariem tās pacēlās virs ūdens un,

spārniem līdzīgo priekšspuru nestas,nolidoja krietnu gabalu, vairākus desmitusmetru.

Visi ar baudu vēroja šo ainu.— Dactylopteres — lidojošās zivis,

— profesors Tomsons paskaidroja.— Vai patiešām visi putni cēlušies

no jūras dzīvniekiem? — jautāja Viviana.— Okeāns ir visas zemes

organiskās dzīves šūpulis. Jūs redzatlidojošas zivis, bet ir arī tādas zivis, kaspastaigājas pa sauszemi un pat uzlien uzkoku saknēm. Tās ir abinieku un putnusenči.

— Ļoti interesanti, — Simpkinssvienaldzīgi teica, — taču mēs, liekas,gribējām meklēt ne tikai bruņurupučus unplūkšņu zivis vien, bet arī NogrimušoKuģu salu, tomēr dodamies arvien vairāk

uz dienvidiem un jau esam atstājušisargasu joslu. Drīz sāksies lietus lai'ks —jau tagad bieži līst —, kad tad mēsķersimies pie salas?

— Pacietību, Simpkins; šodien mēspagrie- zīsimies uz zieme|iem, un ar katrustundu jūs tuvosities mērķim.

Simpkinss paraustīja plecus ar tāduizteiksmi, it kā gribētu teikt: «Ak, šiezinātnieki!», un, sabāzis rokas kabatās,sāka vērot jūru, pa reizei nospļaudamiespāri bortam.

— Re, kur haizivs! — viņšatdzīvojies iesaucās. Acīmredzot arī jūrāviņu interesēja tikai noziedzīgie elementi.— Oho, cik liela! Bet kāpēc tā ir balta?

— Jā, tas ir interesants eksemplārs,— Tomsons teica, — tipiska Sargasujūras pārstāve. Sargasi aiztur saules

gaismu, un šejienes haizivis acīmredzot«neiedeg» tā, kā to māsas, kas dzīvoatklātās vietās; šejienes haizivju ādaitrūkst pigmenta (krāsas).

Haizivs peldēja līdzās kuģim. Tāskustības bija straujas, spēcīgas unskaistas.

Matroži jau bija sagatavojuši virviun iezieda dzelzs āķi ar taukiem.

— Bet kāpēc haizivs neaprij tāsmazās zivtiņas, kas šaudās tai apkārt? —Viviana jautāja.

—- Tā ir loču zivs, nešķiramshaizivs pavadonis.

Tajā brīdī izmeta āķi ar ēsmu. Pirmāēsmu pamanīja loču zivs. Tā apostījaēsmu un steidzīgi piepeldēja pie haizivs,cenzdamās pievērst tās uzmanībumedījumam.

— Paskat tik, uzvedinātājs. —Simpkinss tulkoja notiekošokriminālprakses valodā.

Haizivs pagriezās, pamanīja ēsmu unkāri ierija āķi.

— Velns parāvis, tā bijaprovokācija no loču zivs puses! —Simpkinss iesaucās.

Haizivs salēcās un tik stipri parāvavirvi, ka divi matroži nogāzās uz klāja unkuģis mazliet sasvērās. Sākās cīņa.Matroži te atlaida virvi vaļīgāk, tepievilka, raudami tuvāk dzīvnieku, kasaizvien vairāk zaudēja spēkus. Pagāja nemazāk par stundu, kamēr izdevās izvilkthaizivi uz klāja. Tā bija pagurusi un gulējakā beigta.

— Aha, iekriti gan, draudziņ! —triumfējoši teica Simpkinss, tuvodamies

haizivij.— Varu saderēt, — sacīja Gatlings,

— jūs, Simpkins, nožēlojat, ka haizivijnav roku.

— Kādēļ?— Jus tai uzliktu roku dzelžus.»— Vēl viena plūksnu zivs! —

Viviana izbrīnā iesaucās, ieraudzījusizivi, kas bija piezīdusies pie haizivsvēdera.

— Parasta parādība, — Tomsonsatbildēja. — Eheneīdas bieži tā dara ungūst trij- kāršu labumu: tā sakot, braucienspar brīvu, pilnīga drošība no citiemplēsoņām visu jūras iemītnieku briesmīgāienaidnieka aizsegā, un piedevām vēl šistas atkrīt no rijīgo haizivju bagātīgā galda.

— Ar vārdu sakot, visur viens untas pats, — Simpkinss spriedelēja, — ap

lielajiem noziedzniekiem allaž grozāsmazie blēži, kas kārto sīkus uzdevumus.

— Vēl mazliet, Simpkins, un jūsuzrakstīsit zinātnisku darbu «Noziedzniekupasaule jūrā», — Gatlings smaidīdamsmēļoja.

Simpkinss piegāja tuvāk haizivij unpiepeši, satvēris eheneīdu, mēģināja toatraut.

— Nu, paskatīsimies, vai tunoturēsies?

Eheneīda bija kā pieaugusi piehaizivs vēdera. Tad Simpkinss pavilkazivi no visa spēka. Negaidīti haizivsmilzīgais ķermenis sarāvās, un tā ar astitik spēcīgi iebelza Simpkinsam, ka viņš,notirinājis kājas gaisā, pārlidoja pāribortam un iekrita jūrā.

Tomsons satraukts uzsauca matrozim:

— Ātrāk pasviediet virvi!Gatlingu pārsteidza zinātnieka

uztraukums un steiga. Simp'kinss bija labspeldētājs, turklāt, izpeldoties siltajā,gandrīz karstajā ūdenī, nevarēja arīsaaukstēties.

Taču Tomsons baidījās par citu: viņšzināja, ka haizivis bieži peld baros. Tur,kur bijusi viena, var gadīties vairākas.

'Un viņa bažas nebija veltīgas.Tiešām, tuvumā pēkšņi parādījās nez nokurienes uzradušās haizivis. Tās ātrituvojās Simpkinsam, kas vēl nebijapamanījis plēsoņas. Tikmēr kuģis jau bijadažus metrus attālinājies no Simpkinsa.

— Ātrāk, Simpkins, ātrāk! — citiskubināja viņu.

Kapteinis pavēlēja apturēt mašīnu,bet apķērīgie matroži, negaidīdami

rīkojumu, drudžainā steigā nolaida laivu.— Ko jūs uztraucaties? Es peldu kā

korķis! — sauca Simpkinss, vēlnenojauzdams briesmas, taču, redzot, kavisu skatieni pievērsti nevis viņam, betgan kaut kam jūrā, atskatījās, šausmāssarāvās un sāka izmisīgi strādāt ar rokāmun kājām. Bet samirkušais.

•apģērbs apgrūtināja peldēšanu.Kad laiva ar trīs matrožiem

sasniedza Simpkinsu, arī haizivis bijaklāt. Viena, papeldējusi zem Simpkinsa,jau pagriezās uz muguras un atvieza savuplato rīkli, kurā rēgojās vairākas rindaszobu, bet viens no matrožiem iegrūdaatvērtajā rīklē airi, kas acumirklī tikasasmalcināts sīkās šķēpelēs. Un tasizglāba Simpkinsu. Otrs matrozispalīdzēja viņam ieķepuroties laivā.

Plēsoņas, pārskaitušās, ka laupījumsizsprucis, šaudījās ap laivu, mēģinādamasto apgāzt. Vairākas reizes haizivīm tasgandrīz vai izdevās. Laiva griezās riņķī,svērās sānis, tajā smēlās ūdens. Viensmatrozis atkāvās ar aira palieku, pārējienaski airēja. Beidzot matroži un Simpkinssar lielām pūlēm piestāja pie «Izaicinošā»un uzkāpa uz kuģa.

Visi atviegloti nopūtās.Simpkinss smagi elsa. No viņa

apģērba pilēja ūdens, satecēdams mazāspeļķītēs uz klāja.

— Pateicos jums, — viņš beidzotizgrūda. — Iešu pārģērbties. — Un,apmetis lielu līkumu gulošajai haizivij,slapjās kājas plakšķinādams, Simpkinssnokāpa kajītē.

Tomsona zinātniskā kolekcija strauji

papildinājās. Jūras adatas un jūraszirdziņi, aktenārijas, lidojošās zivis, ežazivis, plankumainie zilradži, krabji,garneles, moluski, graciozie hidroīdiepolipi, kladokorīnas, sal- pas nonācaburkās ar spirtu, pārvērtās par izbāzņiemun skeletiem, piepildot laboratoriju unblakus kajītes.

«Izaicinošais» pagriezās uzziemejiem un brauca pa blīvu aļģupaklāju.

Lai gan bieži lija lietus, Tomsonsnepa- guris nodevās Sargasu jūraspētīšanai. Gatlings palīdzēja viņam, unlaiks aizritēja nemanot. Vakaros, pēcpusdienām, viņi apsēdās mājīgiiekārtotajā kajītē un klausījās Tomsonaaizraujošos stāstījumus par jūrasiemītniekiem — dīvainu, neparastu

pasauli, kas tik maz līdzinājāspazīstamajai virsūdens pasaulei.

No visiem ekspedīcijas dalībniekiemvienīgi Simpkinss garlaikojās un jutāsnelaimīgs. Viņa organisms bija pieradispie pastāvīgas kustības. Nervusasprindzinājums, kas nesaraujami saistītsar riskantiem pasākumiem, viņam bijanepieciešams kā narkotiska viela. Unšajos mierīgajos apstākļos Simpkinssjutās gluži slims. Žāvādamies viņšklaiņoja pa kuģi, traucēja visiem, sākot arkapteini un beidzot ar kurinātāju, īgniņurdēja, smēķēja un nicīgi spļāva jūrā.

Pieturējās drūmas, pelēkas dienas.Dažbrīd migla ietina visu baltā autā. Sajāokeāna daļā nedraudēja sadursme ar citukuģi, tādēļ «Izaicinošais» brauca,nepalēninādams gaitu; tikai retumis,

drošības labad, iekaucās sirēna, un šīskaņa baisi plosīja apkārtējo klusumu.

— Kur gan tā sala pazudusi! —Simpkinss pukojās.

Nogrimušo Kuģu sala patiešām bijakā noskalota no okeāna virsas. Pēc visiemaprēķiniem, tai vajadzēja atrasties šajārajonā. «Izaicinošais» klejoja pa pašuSargasu juras centru, mainīdams virzienu,bet salas nebija.

Aizritēja diena pēc dienas, betvisapkārt bija tās pašas pelēkās debesis,brūnā aļģu sega, nepārredzama, miglā tītatāle.

Nu jau ne vairs tikai Simpkinss vien,bet arī Gatlingi sāka raizēties, vai viņiemizdosies atrast salu, kas nav iezīmētanevienā kartē.

Kādu vakaru visi sanāca kopā, lai

apspriestu stāvokli. Kapteinis raustījaplecus:

— Ko tad es varu darīt! Mēsmeklējam kā akli. Tā varam braukāt gadu— un tikpat nebūs nekāda rezultāta. Mūsuceļojums ir ieildzis. Komanda irneapmierināta. Matroži rūc: «Sajā purvāvar tikai vardes ķert.»

— Ko tad jūs iesakāt? — Gatlingsjautāja.

Kapteinis atkal paraustīja plecus.— Es iesaku izbeigt šos

bezjēdzīgos meklējumus un grieztiesatpakaļ.

Gatlings iegrima domās.— Kāds ir jūsu ieskats, profesor?Tomsons noplātīja rokas.— Ko es varu teikt? Katra

brauciena diena dara zinātni bagātāku.

Tomēr, ja visi izlems, ka jāatgriežas, esneiebildīšu.

— Jūs nu gan labi aizstāvatzinātnes intereses! — Simpkinss iekaisa.Piepeši viņš pārvērtās par visdedzīgākozinātnes aizstāvi, starp citu, gan tikaitādēļ, lai turpinātu salas meklējumus. —Iebilstiet! Prasiet! Pastāviet uz savu! . ..Bet kapteinis . .. jūs arī esat labais!«Bezjēdzīga maldīšanās! Neatradīsim!»Vai jūs zināt, pa kādu rajonu mēs pašlaikbraucam? Varbūt šo pašu vietu šķērsojisKolumbs! Un arī toreiz matroži kurnēja.Vai jūs domājat, ka Kolumbam bijavieglāk atklāt Ameriku vai ceļu uz Indiju?Toreiz visi bija pārliecināti, ka nekādasAmerikas nav un kuģis var aizbraukt līdzzemes malai un iegāzties ellē pie velna.Taču Kolumbs neizbijās un atrada! Un

mēs arī atradīsim!Lai cik komiski likās dzirdēt šādu

runu no Simpkinsa mutes, bet viņanegaidītā daiļrunība atstāja iespaidu, unkapteinis, mazliet samulsis, atbildēja:

— Jā, bet Kolumbs taču braucanoteiktā virzienā, viņam bija savikomerciāli plāni, un tie viņu nepievīla,kaut arī viņš atrada nevis meklēto, bet kocitu, kamēr mēs gluži vienkārši riņķojamuz vietas. Ja jūs būsit tik laipns un precīzinorādīsit man virzienu, es neriņķošu, —kapteinis pabeidza diezgan aizvainotātonī.

— Jūrlietās es nekā nejēdzu. Bet,kas attiecas uz meklēšanu, tur man irzināma saprašana, — Simpkinss atbildēja.— Katra profesija veido savas iemaņas,disciplinē domāšanu noteiktā virzienā. Es

daudz esmu domājis, kā mums atrast salu,un laikam būšu

izdomājis. Šis ceļš ari nav īss, untomēr tas drīzāk aizvedīs mūs pie mērķa.Sakiet, Gatling, kā mēs pirmo reizinokļuvām salā?

— Bija vētra, tvaikonis avarēja. Jūstaču pats zināt.

— Tālāk?— Dzenskrūve un stūre bija

salauzta, un mūs nesa straume.— Jā, jā, tieši tā! Dzenskrūve un

stūre bija salauzta, un mūs nesa straume.Un ja nu arī mēs salauztu stūri undzenskrūvi? — Simpkinss jautāja.

Viviana un pārējie uzlukojaSimpkinsu ar neslēptām bažām.

Viņš to pamanīja un sāka smieties:— Nebaidieties, es vēl neesmu

zaudējis prātu. Par stūri un dzenskrūvisacīju pārnestā nozīmē. Apturēsimmašīnas, atstāsim stūri savā vaļā, unļausimies straumei. Es iesaku šāduvariantu. Mūs pie salas taču aiznesa kādastraume, vai ne?

Gatlings pamāja.— Paturēsim to prātā, pirmkārt. —

Un Simpkinss pielieca vienu pirkstu. — Jano boja gājušajiem kuģiem izveidojusiesvesela sala, tad Sargasu jūrā acīmredzot irpastāvīgas straumes, kas sanes visusavarējušos kuģus vienā vietā. Pareizi?

— Tā ir.— Divi. — Simpkinss pielieca otru

pirkstu. — Nu, kungi, un secinājums irskaidrs: mēs lēnām brauksim pa apli,laiku pa laikam apturēdami mašīnas, unvērosim, vai nav straumes, kas nestu kuģi

uz juras centru. Si straume aiznesīs mūspie salas. Un tas ir viss! — Un Simpkinssuzvaroši pacēla trīs pirkstus.

Plāns ieinteresēja ne vien kapteini,bet arī Tomsonu.

— Sargasu jūras iekšējās straumes!… Par to patiešām jāpadomā. Līdz šim irpētīts tikai Golfa straumes plūdums apkārtSargasu jūrai.

— No kurienes Sargasu jūrā varrasties spēcīgas zemūdens straumes? —Viviana jautāja.

— Jus gribat, lai es jums dotuatbildi uz vienu no grūtākajiemokeanogrāfijas jautājumiem, — Tomsonsatbildēja. — Kādi iemesli rada jūrasstraumes? Paši zinātnieki vēl navvienojušies šajā jautājumā. Vieniizskaidro straumju izcelšanos ar paisuma

un bēguma ietekmi, otri — ar ūdensblīvuma atšķirību, beidzot, trešie uzskata,ka galvenā nozīme ir vējiem. Un taslaikam būs vispareizākais spriedums.Vismaz jūras straumju virzieni caurmērāsakrīt ar galveno gaisa strāvu virzienu.Bet vēl ticamāk, ka šeit savienojas vairākicēloņi. Ja Simpkinsam taisnība un Sargasujūrā pastāv iekšējā straume, kas plūstNogrimušo Kuģu salas virzienā, tad tā varbūt galvenās — Golfa straumes —atzarojums vai novirze. Šādas novirzesvisbiežāk rada kādi mehāniski šķēršļigalvenās straumes ceļā.

. — Kādi mehāniski šķēršļi tad varbūt okeāna vidū? — Viviana uzdeva jaunujautājumu. — Šeit taču nav ne salu, nedzsēkļu.

— Bet zemūdens kalni? Jūs

piemirstat tos. Iedomājieties, ka vairāk uzaustrumiem zem ūdens atrodas grēda, kasšķērso Golfa straumi. Tālāk iedomājieties,ka šajā grēdā ir šaura eja — aiza, kurasizeja vērsta pret salu, kas patlaban spēlēpaslēpes ar jums. Golfa straume ir īstaupe, kuras ūdeņi traucas ar divarpus metruātrumu sekundē. Šī strauji plūstošā ūdensmasa atduras pret kalnu grēdu, atrod tikaivienu šauru eju un dodas tajā iekšā. Te nujums ir Sargasu jūras iekšējā straume.

— Un tāda droši vien ir! Citādi jaunebūtu salas, — atsaucās Simpkinss.

— Jā, šķiet gan, ka Simpkinsapadoms nav peļams, — kapteinis piekrita.— Nu, labi, mēģināsim «salauzt stūri undzenskrūvi», kā jūs sakāt.

— Un, ja mēs atradīsim salu, viss«Amerikas» atklāšanas gods piederēs

jums, — Gatlings teica Simpkinsam.— Rauj velns salu! Man jāuzmeklē

šādi tādi dokumenti; un pie reizes kopā ardokumentiem sameklēšu jums arī salu.

V. lieli notikumi Virs Nogrimušo Kuģu salas

gubernatora rezidences lielmastā plīvojagaišzila zīda karogs, uz kura bija uzšūtsbrūngans aļģu

vainags un vidu — zelta ērglis arizplestiem spārniem. Arī to bija izdomājisFloress. Viņš bija licis Megijai veselunedēļu sēdēt pie izšuvuma. Un, kad karogsbija gatavs, to ārkārtīgi svinīgi pacēla.

Floress, zeltītiem svārkiem mugurā,stāvēdams starp saviem «augstmaņiem»,kas bija raibi kā papagaiļi, teica šimgadījumam atbilstošu runu.

— Salinieki! — viņš sacīja. — Seitsanesti sargasi, ko vētras atrāvušas nodzimtajiem krastiem. Tāpat kā šīs

ūdenszāles, arī mēs visi esam atrauti nosavas dzimtenes un atnesti šurp, lai šeitrastu jaunu dzimteni, veidotu jaunusabiedrību. Mūsu skaits nav liels. Mūsuīpašumi nav plaši. Toties mēs varamlepoties ar to, ka esam neatkarīgi… Brīvikā šis ērglis ar izplestajiem spārniem.Tādu simbolu esmu ietvēris šajā ģerbonī,kas redzams mūsu karogā. Lai dzīvosargasi, kas apsargā mūsu brīvību, laidzīvo mūsu sala! Lai dzīvo salinieki!

Salinieki vētraini aplaudēja un sauca«urā», ar sajūsmu uzlūkodami skaistokarogu, kas plandījās vējā.

Floresam bija gribējies sakarā ar šosvinīgo dienu organizēt orķestri. Starpvisādiem krāmiem, ko bija savāciskapteinis Sleitons, atradās vairāki vecidažādu zemju un tautu stīgu instrumenti,

taču stīgas sen bija satrūkušas un jaunasnevarēja atrast. Floress jau gribējaatteikties no šīs ieceres, bet O'Haramienāca prātā izmantot ruporus, kuru bijavairāk nekā iedzīvotāju. Tiesa, tie varējatikai pastiprināt cilvēka balsi, totiesatgādināja pūtēju orķestra taures. Saliniekiaizrautīgi mācījās «mūziku» un karogapacelšanas svinībās atskaņoja «Saliniekumaršu». Tā bija ļoti savāda mūzika, —katrs spēlēja kādu savas dzimtenesdziesmu, cenzdamies pārkliegt citus.Iznāca nesaskanīgi, bet tik iespaidīgi unskaļi, ka pat zivis izbijušās metās prom,pīdamās ūdenszālēs.

Floress ar savām «reformām» bijapanācis arī dziļākas pārmaiņas saliniekudzīvē. Viņš bija izmanījies tos sanaidotsavā starpā, un viņi vairs neveidoja

viendabīgu masu kopš tā laika, kad radās«aristokrātija»: O'Hara un Boko tagadnepusdienoja kopējā ēdamtelpā, turējāsatsevišķi, kļuva augstprātīgi. Vienkāršiepilsoņi atbildēja viņiem ar nicināšanu unskaudību.

«Lieliski,» Floress klusībā'smējās,«es varu gulēt mierīgi.»

Tajā rītā, kad Floress bija izziņojissanāksmi, lai apspriestos par ekspedīcijuuz kaimiņu salu, O'Hara un Boko,tērpušies savos greznajos ģērbos, gāja uzrezidenci ar svarīgu augstmaņu izskatu,nevērīgi mādami ar galvām saliniekiem,ko pa ceļam sastapa.

Un salinieki, kas nebūt nebijadzimuši muļķi, bet aiz vienmuļās dzīveskļuvuši bērnišķīgi,. neviļus mulsa,redzēdami šo spožumu, un goddevīgi

nolieca galvas.Apspriede vilkās diezgan ilgi. Lai

gan kaimiņu sala atradās samērā tuvu, tosasniegt nebija viegli. Varētu uzbūvētlaivu. Bet pa aļģēm ar to varētu kulties uzpriekšu ārkārtīgi lēni un arneiedomājamām grūtībām.

Galu galā visvienkāršāk būtu ierīkotpeldošas laipas. Taču tām vajadzētu daudzbūvmateriālu, kam salā bija ārkārtīgavērtība. Tiesa, retumis jūra atnesa kuģupaliekas, bet tās ļoti taupīgi izlietojamaizes cepšanai un paretam — siltaēdiena pagatavošanai. Vairāki veci kuģijau bija nojaukti, lai ierīkotu tiltus starpkuģiem un tvaikoņiem; nojaukt vēl kādusnozīmētu samazināt «valsts teritoriju».

Turklāt būvmateriāli bijanepieciešami dzīvokļu krīzes

atrisināšanai. Tiesa, avarējušo kuģulaikam gan bija vairāk nekā salasiemītnieku. Bet šie kuģi bija sazvēlušiesvisdažādākajos leņķos pret jūras līmeni.Vieni bija tikai mazliet sasvērušies, citigulēja uz sāniem, citiem vispār ķīlis bijagaisā. Mitināties «dzīvoklī», kur grīdasagāzta 45° leņķī, pastāvīgi staigāt pa«nogāzi», pa kuru slīd lejup un argrūtībām var iztrausties ārā, nav nekādaizprieca. Un salinieki nemitīgi strīdējāspar telpām ar vairāk vai mazāk līdzenugrīdu. Lai zināmā mērā atrisinātu šodzīvokļu krīzi, vajadzēja daļu rezervesmateriālu atvēlēt mājokļu pielāgošanai.

— Mēs gan iztērētu materiālus tiltam,toties jaunajā salā varbūt ir apdzīvošanaiderīgi kuģi, — teica O'Hara, — dalaiedzīvotāju emigrēs, un atrisināsies

dzīvokļu jautājums. Bet, ja mūsu cerībasnepiepildīsies, mēs varēsim savāktpeidošā tilta dēļus un tādejādi nekānebūsim zaudējuši.

Galu galā nekas cits neatlika, unapspriedes dalībnieki nolēma, ka jābūvētilts.

Salinieki, sapulcējušies uz«Elizabetes» klāja, satraukti gaidījaapspriedes iznākumu. Salas vienmuļajādzīvē augstāk par visu vērtējaizklaidēšanos, jaunus iespaidus. To labadsalinieki bija gatavi daudz ko upurēt. Un,kad visiem kļuva zināms apspriedeslēmums, darbs iedegās pilnā sparā.

Vispārējā aizrautība bija tik liela, kaatradās labprātīgi ziedotāji, kas izlauzasavos mājokļos daļu grīdas vai arī«kāpnes» — vienkāršu dēli, kam bija

pienagloti šķērskoki —, lai tikai ātrākpagarinātu tiltu. Taču, taupības spiesti,viņi nebūvēja platu tiltu. Pa to varēja iettikai viens cilvēks. Bet šī taupība arīpaildzināja būvdarbus, jo vienamcilvēkam visu laiku vajadzēja staigātpakaļ materiāliem. Tomēr arī te drīzatrada izeju: salinieki sastājās rindā unsniedza dēļus cits citam. Trīs dienās bijapievārēta vairāk nekā puse ceļa.

Beidzot pienāca svinīgais brīdis:piektās dienas vakarā, kad jau bijasatumsis, tika pienaglots pēdējais dēlis,kas savienoja abas salas.

Lai cik liela bija vēlēšanās tūlītapciemot jauno salu, -salinieki bija spiestidoties atpakaļ, jo Floress pavēlēja atliktapmeklējumu līdz nākamās dienas rītam.

Salinieki saviļņoti gandrīz visu nakti

negulēja un šaja diena, kam piederēja ļotiizcila vieta Nogrimušo Kuģu salasvēsturē, pieceļas pirms saullēkta.

Viņi visi kā viens sapulcējās uzfregates; iegrimušā kuģa sānos klājssaskāras ar ūdeni, — no šīs vietas sākāstilts.

— Mūsu darbs vainagojiespanākumiem,— teica Floress, uzrunādamssaliniekus. — Ar pirmo saules staru mēspacelsim savu karogu uz jaunās salas!

Un salinieki devas ceļa.Pa priekšu gāja Floress ar karogu,

aiz viņa Boko, O'Hara, Līderss, tālāksekoja pārējie salas iemītnieki.

Ūdens plakšķēja zern laipas, dēļilīgojās. Vairāki cilvēki iegāzās ūdenī unsmiedamies rāpās ārā, aļģēm aplipuši.Daudziem iepatikās šis negaidītais tērpa

papildinājums. Salinieki vilka ārā noūdens garos, brūnos ūdensaugus unizrotājās ar tiem. Indiānis uzsākagaudulīgu kara dziesmu. Ceļiniekiempriekšā aizvien lielāks auga sāniskisasvēries okeāna tvaikonis, kas aizsedzajauno salu. Blakus tā pakaļgalam, kasmazliet pacēlās virs ūdens, atradās nelielazvejas laiva, uz kuras balstījās tiltapēdējais dēlis. Sala nebija liela —pavisam kādi desmit kuģi. Taču saliniekusgaidīja zināma vilšanās: kuģi neatradāscieši kopā, bet gan izklaidus. Arī šeitvajadzēja būvēt jaunas laipas, laisavienotu izkaisītos kuģus. Viņi tomērnolēma neatlikt svinības. Salinieki arpūlēm uztrausās augšā pa slīpo tvaikoņaklāju un tā augstākajā vietā piestiprinājakarogu.

Apsēdušies uz klāja, salinieki kārivēroja jaunās formas un aprises. Laikamgan lielpilsētas iedzīvotājam nevienaizrāde nebūtu sagādājusi tādu baudījumu,cik daudz deva saliniekiem šo sadauzīto,izpostīto kuģu aina. Un šķiet, visvairāk arjauno salu bija apmierināts Līderss.

— Korvete ar vienu nesegtudivdesmit lielgabalu bateriju …Deviņpadsmitā gadsimta sākums. Oho!Holandiešu burinieks, vismaz noastoņpadsmitā gadsimta sākuma. Tas tik irvectētiņš! Ek, kur tas atnests! Bet tur ircits večuks — riteņkuģis. Tas dzimis pašādeviņpadsmitā gadsimta sākumā Amerikāun pat jaunībā varēja vilkties ne ātrāk kāpiecas jūras jūdzes stundā, — Līderssskaidroja.

Taču visu uzmanību saistīja baismīgs

skats: uz korvetes «ar nesegtu divdesmitlielgabalu bateriju» visu klāju sedzaskeleti. Saulē izbālējušie kauli žilbinošimirdzēja. Ap skeletu kājām šur tur vēlrēgojās skrandas — varbūt pēdējāssatrunējušu zābaku atliekas. Toties ieroči— lielgabali, zobeni, dunči — bija labisaglabājušies, lai arī sarūsējuši.

Salinieki pieklusa. Katrs atbilstošisavai iztēlei iedomājās kuģa bojāejasšausmīgo ainu.

— Vajadzēs novākt skeletus, —Floress teica, — šeit ir diezgan daudzdzīvošanai derīgu kuģu. Nu, kā ir, šaidienai pietiks?

Rīt atnāksim, ierīkosim pārējāslaipas un apskatīsim kuģu iekšieni.

Nelabprāt salinieki kāpa lejā. Kādampaslīdēja kāja, viņš novēlās lejā pa klāja

slīpumu un iekrita ūdenī. Taču, parbrīnumu, viņš nenogrima.

— Seit ir sekls! — viņš iesaucās.Tas visus interesēja. Salinieki ar

kājām iztaustīja pamatu. Izrādījās, ka zemūdens ir nogrimušu kuģu klāji un paliekas.Ievērojot zināmu piesardzību, no vienakuģa varēja pāriet uz citiem. Salinieki,sajūsmā klaigādami, izklīda pa salu.

Piepeši nelielas, samērā jaunasbarkas rūmē atskanēja tāds kā zvērarēciens, pēc tam izbijies iekliedzāsindiānis, saukdams palīgā. Indiānisizspruka no rūmes un metās bēgt.

— Tur … zvērs … briesmīgspērtiķis … gorilla …

Salinieki kā izbiedēts ganāmpulkssapulcējās vienuviet, cieši spiezdamies unslēpdamies cits aiz cita. Viņi neizturējās

gļēvi, kad bija skaidrs, kas ir ienaidnieks.Bet tur slēpās kāda nezināma būtne.

— Kas nāks man līdzi? — Floressuzsauca. Boko baidījās pazaudēt savuaugsto titulu un kamzoli, — un viņš sekojaFlore- sam. Aiz viņa gāja arī O'ITara.

Floress uzmanīgi ielūkojās barkasiekšpusē. Tur bija dzirdama ņurdēšana.Kad acis aprada ar tumsu, Floressieraudzīja, ka kaktā sēd cilvēkam līdzīgakaila būtne ar lielu, pinkainu galvu.Grīstēs savēlušies mati un bārdanokarājās gandrīz līdz ceļgaliem. Rokunagi bija gari, sagriezušies.

— Kas tu esi? — Floress pajautājaangļu, pēc tam spāņu valodā.

— Kas tu esi? — salinieki taujājadažādās valodās, bet atbildes nebija.Tomēr skaidrs, ka tas bija nevis gorilla,

bet gan cilvēks — neapbruņots, vājš,izdēdējis cilvēks. Floress nolēca lejā,pacēla svešinieku un uz rokām iznesa ārā.Tas nemaz nepretojās.

Lai cik viegli tas bija izdarāms,Floresa rīcība pacēla viņa autoritāti vēlvienu pakāpi augstāk.

— Katram gadījumam sasiesimmāsu gūstekni un iesim. Laiks pusdienot!

Salinieki paklausīja.Pirmie salinieki ar Floresu

priekšgalā jau tuvojās Nogrimušo Kuģusalai, bet pēdējie vēl atradās uz Jaunāssalas.

Piepeši dažus soļus no Floresapazibēja kāds priekšmets, atskanējasprādziens, laipa sašķīda sīkās šķēpelēs,un Floress un vēl pieci cilvēki iekritaūdenī. Floress pieķērās pie kāda

šķērskoka, un, kad viņa acisnoskaidrojās, viņš ieraudzīja kaut ko tādu,ka gancļrīz zaudēja samaņu.

Uz salas, pašā laipas galā, ar bumburokā stāvēja kapteinis Ferguss Sleitons …Tiesa, viņš bija noaudzis ar bārdu, ģērbiesnetīrā, saplēstā kreklā, — bet tas bijaviņš.

VI. «apcietināt viņu!» Sleitons nenomira apšaudes laikā

toreiz, kad Gatlings un viņa draugiaizbēga. Lode savainoja viņam atslēgaskaulu, bet ievainojums nebija nāvīgs. KadFloress viņu iegrūda ūdenī, viņš iegāzāsseklā vietā — uz apgāzta tvaikoņa dibena.Sleitonam par laimi visi salinieki aizgājakopā ar Floresu, un neviens neredzēja, kabijušais gubernators nav noslīcis. Armilzīgu spēku sasprindzinājumu,noasiņodams, viņš ielīda buru kuģa rūmē.Šo burinieku, sasvērušos uz sāniem,straume nesen bija atdzinusi pie salas.

«Ja es zaudēšu samaņu, tad noasiņošuun nomiršu,» Sleitons toreiz domāja.«Jāpārsien brūce…» Viņš pārmeklēja

rūmi un atrada vecas buras gabalu. Sāpēssakodis zobus, ar pēdējiem spēkiemsasprindzinājis apziņu un gribu, Sleitonspārsēja savu ievainojumu un iegrimanesamaņā. Viņš atguvās tikai naktī.Vēsums atspirdzināja ievainoto. No asiņuzaudējuma un neliela drudža reiba galva.Mocīja slāpes. Kādā iedobumā uz klājaviņš atrada lietus ūdens peļķi un izdzēra tolīdz pēdējai lāsei. Apziņa noskaidrojās.Ko darīt tālāk? Šeit viņu varēja atrast.Vajadzēja pārcelties uz otru NogrimušoKuģu salu, kas atradās netālu kaimiņos.Neviens no saliniekiem vēl nebija tur kājuspēris. Tur Sleitons būtu drošībā. Viņšvienīgais zināja, ka uz šo salu var aizietpa nogrimušo kuģu klājiem, kurus tik tikkosedz ūdens. Un, uzma- iiīgi kājāmtaustīdams ce|u, Sleitons tai paša naktī

pārgāja uz otru salu.Starp mazo un lielo salu izklaidus

stāvēja vairāki kuģi, uz kuriem varējaatrast visu eksistencei nepieciešamo:sausiņus, konservus un pat vīnu. Ne VeltiSleitons bija ilgus gadus dzīvojis uz salas.Viņš zināja par visiem šiem slepenajiemkrājumiem, zināja, kā tiem piekļūt. Unnaktīs viņš klīda «pa jūru», ar kājuuzmanīgi uztaustīdams nogrimušo kuģuklājus un ķīļus, kas gulēja turpat zemūdens virsas un no vienas vietas sedzajūras dibenu salas apkārtnē. Paņēmispārtiku vairākām dienām, viņš atgriezāsmazajā salā un dzīvoja tur, kamēr krājumiizsīka.

So nakts pastaigu laikā Sleitonu bijapamanījis ķīnietis. Bet Sleitons neredzējaHao- 2eņu. Taču, kad ķīnietis naktī

ieradās kopā ar Boko, lai paskatītos«gubernatora ēnu», Sleitona asajai dzirdeinepaslīdēja garām skaņas, švīkstoņa,čuksti, kas piepeši ielauzās dziļajā naktsklusumā. Un Sleitons piesardzības labadvairākas naktis nestaigāja apkārt. TādēļFloress nedabūja viņu redzēt.

SJeitons neatmeta domu atkal sagrābtsalu. Floress viņam nešķita bīstamssāncensis. Un tomēr, lai atklāti uzbruktu,papriekš vajadzēja uzkrāt spēkus. TādēļSleitons atlika savu uzbrukumu, kamērviņa ievainojums nebūs galīgi sadzijis.Kad viņš beidzot bija pilnīgi atveseļojies,atkal jutās žirgts un spēcīgs, — varēja sāktapdomāt uzbrukuma plānu.

Šis plāns nebija sarežģīts. Viņšieradīsies lielaja salā, kad visi gulēs, undosies uz jaunā gubernatora rezidenci.

Jādomā, ka dežurējošie sardzes vīri uz«Elizabetes» gulēs. Un, ja arī ne, tad«beigtā kapteiņa» parādīšanas vien bus tikšausmīga, ka paralizēs viņus. Ļaunākajāgadījuma varēs viņus bez trokšņa nomiegtar jūrnieka dunci… Ar gulošo Floresu —Sleitons nešaubījās, ka spānietis ieņēmisviņa vietu — viegli varēs tikt galā. Betsalinieki? Viņiem nebūs pamata iebilst, —viņš taču tikai no jauna ieņems savuposteni, ko Floress nodevīgipiesavinājies.

Taču, kad Sleitons, kas uzmanīginovēroja lielo salu no savas slēptuves,ieraudzīja uzsākto tilta būvi, viņš grozījasavu plānu: tagad viņš varēs saņemt gūstāvisus saliniekus, slēdzot tiem atpakaļceļu.Jau pirms tās dienas, kad tiltu pabeidza.Sleitons nakts tumsā pārcēlās uz lielo

salu, bruņojies ar rokas granātām, unpaslēpās netālu no krasta neapdzīvotasholandiešu korvetes rūmē. Un no turienesviņš iznāca, redzēdams, ka pēdējaissalinieks aizgājis, uz mazo salu.

Sleitons ātri aizgāja uz vietu, kursākās jaunais tilts, un, paslēpies aiz resnamasta, vēroja, kad salinieki nāks atpakaļ.

Nosviedis bumbu, viņš mierīgigaidīja, kad Floress atģidīsies.

Sleitons varēja uz vietas nogalinātFloresu, bet negribēja ar slepkavībusarežģīt savu atgriešanos pie varas.

«Lai to izdara paši salinieki,» viņšnodomāja. «Floress no nāves neizbēgs.»

Un, kad spānietis šausmās ieplestāmacīm paskatījās uz Sleitonu, bijušaisgubernators, ritmiski šūpodams rokā otrubumbu, mierīgi teica:

— Ja jūs man nepaklausīsit bezierunām un nekavējoties neatzīsit mani pargubernatoru, es sviedīšu otru bumbu, unjums būs beigas.

Horess svārstījās. Padomājis viņšatbildēja:

— Labi. Es piekrītu, ja jus apsolat,ka atstāsit mani dzīvu.

— Jūs redzat, es jau to esmu darījis,— Sleitons atbildēja.

Floresu pārsteidza šī neizprotamāaugstsirdība. Patiešām, vai tad Sleitonamnebija iespēja viņu nogalināt uzreiz?

Sleitons uzmeta vienu no krastāgulošajiem dēļiem uz izpostītā tilta gala.

Floress un pārējie salinieki pilnīgāklusumā uzkāpa uz salas.

«Kas notiks tālāk? Kas uzvarēs?»salinieki domāja, ar šausmām uzlūkodami

Sleitonu.Sleitons bija paļāvies uz savu

neparasto ietekmi. Viņa vārds vienmērbija likums. Viņa priekšā cilvēki trīcēja.Un tagad, lai gan Sleitons bija izdēdējis,apaudzis ar ķe- rainu bārdu, ģērbiessaplēstā, asinīm notraipītā kreklā — taipašā, kas viņam bija mugurā Gatlingabēgšanas laikā —, viņš bija briesmīgs, vēlbriesmīgāks nekā agrāk.

Viņš redzēja, kadu iespaidu atstājisuz saliniekiem, un bija apmierināts.

— Apcietināt viņu! — Sleitonsmierīgi teica, norādīdams uz Floresu.

Floress sarāvās un strauji izslējās.— Jūs tikko apsolījāt atstāt mani

dzīvu,— viņš atgādināja.— Jā, dzīvu, bet ne brīvībā, —

Sleitons vēsi attrauca. — Bet, kas attiecas

uz jūsu dzīvību, šo jautājumu lai izšķirsalinieki, pamatojoties uz salas likumiem.Jūs pats zināt, ko esat noziedzies!

Jā, Floress to zināja un zināja arīlikumu, ka par salinieka nogalināšanu vaislepkavības mēģinājumu tiek piespriestsnāves sods.

Bija pienācis izšķirošs brīdis.— Ko jūs vēl stāvat? Apcietināt

viņu! — Sleitons, sākdams skaisties,atkārtoja.

Vairāki cilvēki nedroši tuvojāsFloresam.

— Apstājieties, neprātīgie! —Floress iesaucās. — Viņš mani notvēralamatās, viņš mani piekrāpa. Taču šīslamatas domātas arī jums. Vai tiešām jūsgribat atkal nonākt šī despota varā, atkalpārtikt no jēlām zivīm un staigāt kankaros?

Sleitons nebija ņēmis vērā vienu,proti, ka viltīgais Floress ir iekarojispopularitāti salinieku vidū. Redzēdams, kaFloresa vārdu ietekmē viņu noskaņojumsmainās, Sleitons gribēja pārtraukt savapretinieka runu, bet Floress piepešiiesaucās:

— Apcietināt viņu!Boko kājas trīcēja no bailēm, bet

«pienā- 144kūms pirmajā vieta» — papriekš

viņš, tad O'Hara, pēc tam pārējie novisām pusēm metās virsū Sleitonam unsagrāba ciet, iekams viņš bija paspējismest otru bumbu.

Sleitons nebija gaidījis tāduiznākumu un nikni lādējās.

Floress bija uzvarējis.Sleitonu aizveda uz «cietumu» —

ogļu kuģa enkurķēdes telpu —, un piedurvīm nolika sardzi.

Floress bija uzvarējis pirmajā kaujā.Bet kas būs tālāk? Sleitonu nedrīkstējaatstāt dzīvu, un tai pašā laikā ir grūti viņupubliski un likumīgi nogalināt, — viņš navneko tādu noziedzies, par ko viņu varētusodīt.

Floress lieliem soļiem staigāja pakajīti, apdomādams, ko iesākt. Viņšbaidījās atstāt Sleitonu dzīvu kaut līdzrītam. Jānogalina, tas ir skaidrs. Tikaijānogalina tā, lai salā neviens par toneuzzinātu. Tātad kopā ar Sleitonuvajadzēs novākt arī sargu, pēc tam…Sargasi prot glabāt savus noslēpumus. Unvisi domās, ka Sleitons pratis izkļūt laukā,nositis sargu (sarga līķi var atstāt turpat)un aizbēdzis.

Jā, tā Floress izdarīs. Bet ko ganupurēt, ko šonakt nolikt sardzē? Vislabākķīnieti. Tik un tā viņš drīz nomirs no savaopija. No viņa nav nekāda labuma. Staigākā aizsnaudies, ir vārgs, tikko kustas. Arviņu būs viegli tikt galā.

Tātad šonakt Sleitona rēgs beigsbaidīt saliniekus …

10 — 2862

VII. vecais Boko Simpkinsa plāns patiešām bija

pareizs. «Izaicinošais» drīz vien atradastraumi, kura veda uz pašu Sargasu jūrasvidu. Tiesa, straume plūda diezgan lēni,bet ceļotāji bija pārliecināti, ka tā aiznesīsviņus uz Nogrimušo Kuģu salu. Daudzaspazīmes apstiprināja šo pārliecību. Jotālāk «Izaicinošais» brauca, jo biežāksastapa kuģu vrakus, salauztas barkas,otrādi apsviestas laivas … Virs kādaslaivas kapteinis Murejs pamanīja putnubaru; tie griezīgi ķērca un gaisā kāvās.

— Dala laupījumu. Laivā droši vienir līķi, — viņš teica.

Kad kuģis pienāca tuvāk, ceļiniekiieraudzīja bēdīgu ainu: laivas dibenā

gulēja cilvēka līķis. Putni bija tik ciešiapsēduši šo līķi, ka to gandrīz nevarējasaredzēt. Ūdenī mudžēja haizivis, kasieskriedamās grūstīja laivu, mēģinādamasto apgāzt un iegūt laupījumu.

Kādu vakaru, kad Vivianalaboratorijā palīdzēja Tomsonam izbāztdzīvniekus, viņa izdzirdēja Simpkinsasaucienu:

— Sala!. Es redzu Nogrimušo Kuģusalu!

Visi izskrēja uz klāja.Ziemeļos pie paša apvāršņa rietošās

saules staros bija redzami tvaikoņudūmeņi un nolauzti masti. Gatlingiem unSimpkinsam šī aina bija pārāk labiiespiedusies atmiņā, lai to varētu aizmirst.Pat kapteinis Murejs, kas

nekad nebija redzējis salu,

nešaubījās, ka viņi sasnieguši mērķi.Nevienā ostā nevarētu ieraudzīt mastus undūmeņus, kas sagāzu- šies uz visām pusēm— it kā šajā ku^u sakopojumā būtuārdījusies spēcīga vētra un vistrakākajāviesuļa brāzmojumā tie piepeši sastinguši. . .

Visus pārņēma satraukums. Vinistāvēja klusēdami un nenovērsdamiesskatījās uz šo baismo kapsētu …

— Pilnu gaitu! — kapteinisnokomandēja.

Mundrais sauciens izkliedēja drūmāspārdomas, kas visus bija pārņēmušas,ieraugot salu. Nervozais noskaņojumsmeklēja izeju kustībā, darbībā.

— Nez, kā mūs saņems salinieki? —Gatlings ieteicās.

— Ja Sleitons būtu dzīvs, tad droši

vien neiztiktu bez kaujas. Bet viņš irpagalam, un tas ievērojami atvieglinasituāciju. Lai kas ieņēmis viņa vietu,mums nebūs grūti vienoties.

Jau bija gandrīz satumsis, kadtvaikonis tuvojās salai un signalizējasaliniekiem, lai viņi atsūta sarunu vedēju.

Uz salas vajadzēja pamanīt«Izaicinošo», jo vairāk tādēļ, ka sirēnagandrīz nemitīgi kauca, asi plosīdamaapkārtējo klusumu. Pasažieri bijagaidījuši, ka ieraudzīs uz kuģiem saliniekupūli, kas saskrējis pavērties neredzētajāskatā. Taču uz salas bija tukšs un kluss.

— Vai viņi visi tur apmiruši,vai? — Gatlings nepacietīgi jautāja.

— Ļoti vienkārši, — Simpkinssatsaucās, — kāda epidēmija.

— Skatieties, — Viviana teica,

— mastā redzams karogs. Agrāk tā nebija.— Tas ir uz «Elizabetes» —

gubernatora rezidences, — Gatlingspiezīmēja.

— Nevar teikt, ka salinieki mūssagaidītu viesmīlīgi, — Tomsonsieminējās.

— Tad arī ar viņiem nav ko taisītgaras ceremonijas, — Simpkinss piepešisarosījās. — Jāpamodina šis skudrupūznis. Raidiet vienu tukšu šāvienu!

— Mazliet pagaidiet, — Gatlingsatbildēja.

Sirēna turpinaja griezīgi kaukt, betsala

joprojām izskatījās ka izmirusi.— Ē, velns, patiešām! —

kapteinis piepeši saskaitās un,neprasīdams Gatlinga piekrišanu, deva

pavēli izšaut tukšu šāvienu no nelielalielgabala. Lai iespaids būtu spēcīgāks,kapteinis lika apturēt sirēnu. Iestājāsklusums, un lielgabala šāviens nodārdējakā pērkona spēriens.

— Aha, līdzēja gan! — pēkšņiSimpkinss triumfēdams iesaucās. —Redziet, parādījās kāds stāvs.

— Jā, kāds nāk. Nolaidiet laivuun brauciet uz krastu, — kapteinispavēlēja.

Matroži ātri nolaida laivu un tuvojāssalai.

Salinieks, vicinadams baltu lupatu,tuvojās laivai un, kaut ko pārrunājis armatrožiem..

iekapa pie viņiem. Pēc dažāmminūtēm viņš atradās uz klāja.

— Boko! — Viviana pazina jau

iztālēm.Boko bija ārkārtīgi izbrīnījies,

ieraudzīdams vecus paziņas. Viņš bijaģērbies vecā, salāpītā uzvalkā.

— Labdien, līgavaini! —Viviana jautri iesaucās. — Jūs taču arībijāt starp maniem līgavaiņiem, kad manijūsu salā gandrīz vai izlozēja! Atceraties?— Un viņa sniedza roku Boko.

Samulsušais un apjukušais Bokopaspieda Vivianas roku.

— Sveicināti, mis Kingmane.— Gatlinga, — viņa smaidīdama

izlaboja.— Gatlinga? Piedodiet, biju

piemirsis.— Nē, jūs neesat piemirsis. Uz

salas es biju Kingmane, bet tagad esmuGatlinga.— Un viņa norādīja uz vīru.

— Ak šila! Bet es, vecis, uzreiznevarēju iedomāties. Oho-ho-ho, — viņšnopūtās, — tas nu gan ne prātā nenāca, kavēlreiz ieraudzīšu jūs! Vai tiešām atkalatdzina straume?

— Nē, no laba prāta.— Ej nu? — Boko neticīgi

iesaucās. —Kas tur par prieku, lai no labaprāta …

— Klausieties, Boko, —Gatlings viņu pārtrauca, — sakiet, kasjums tagad ir gubernators?

Boko mulsi noplātīja rokas un, dziļinopūzdamies, atbildēja:

— Sleitons. Kapteinis FergussSleitons.

Simpkinss izbrīnā salēcās.— Nevar būt! Viņš taču …— Sveiks un vesels. Šodien

Sleitons ir gubernators. Vakar bijaFloress, bet, kas būs rīt, — vēl nezinu.Tādas tās lietiņas. Nekā priecīga nav.

— Kā tad tā? …Boko izstāstīja visu, kas noticis uz

salas līdz pat Sleitona apcietināšanasbrīdim.

- Bet no rīta, — Boko nobeidza, —pamostamies — pie gubernatorarezidences zvana gongs. Ierodamies uz«Elizabetes» un ieraugām Sleitonu. «Es,»viņš saka, «esmu jūsu gubernators. BetFloress ir noziedznieks. Viņš mani iegrūdaūdenī. Tagad viņš pats sēd cietumā. Rīttiesāsim viņu.» Tādas tās lietiņas!

Boko nezināja, kā risinājušiespagājušās nakts notikumi, bet tie patiešāmbija negaidīti pavērsušies. Tajā laikā, kadFloress nakts tumsā zagās uz Sleitona

ieslodzījuma vietu, lai nogalinātusāncensi, Sleitons kā zvērs būrī staigājapa šauro telpu un apdomāja bēgšanasplānu. Viņš bija no tiem cilvēkiem, kuriemšķēršļi pastāv tikai tālab, lai tospārvarētu.

Sleitons tumsā aptaustīja savacietuma, sienas. Tās bija gludas unnecaurlaidīgas, apsistas ar skārdu. Neloga, ne mazākās spraudziņas — izejasnebija. Taču pēc dau- diem mēģinājumiemSleitonam izdevās atrast virs durvīmnelielu, apaļu caurumu, kurā viņš diez vaivarētu iebāzt pat galvu. Ieķēries tajā arrokām un uzvilcies augšā, Slei- tonspalūkojās ārā. Pie pašām durvīm stāvējakāds cilvēks.

— Kas sardzē? — Skr.tons stingriuzkliedza, kā viņš mēdza darīt, kad naktīs

pārbaudīja posteņus.Ķīnietis sarāvās, izdzirdējis

pazīstamo pavēlošo balsi. Viņš domājapar Zilo upi, un šī balss aizbaidīja viņasapņojumus. Sakopojis domas, ķīnietisatbildēja:

— Hao-Žeņs.— Kādēļ tu bez kavēšanās

neatbildi, kad ar tevi runā gubernators? Tubiji iemidzis, stulbeni? Atver aizbīdni,man jāpārbauda ieslodzītie!

Ķīnietim galvā bija juceklis. Kaut'kur no augšas skanēja Sleitona balss.Tumsā nekā nevarēja saredzēt. Un Hao-2eņs nesaprata, kur atrodas gubernators.

Hao-2eņs jau sen bija atradispatstāvīgi spriest. Viņš spēja tikaipaklausīt. Kapteinis Sleitons pavēl. Ar topietika. Ķīnietis ātri atgrūda bultu. Tajā

brīdī pienāca Floress. Ienaidniekinegaidīti sastapās pie pašām durvīm.Sleitons iegrūda Floresu enkurķēdes telpā.Starp viņiem sākās cīņa. Sleitonamnejauši gadījās pa rokai Floresa zīdaplecu šalle, kas bija atraisījusies. Sleitonssatvēra to un aizžņaudza pretiniekam rīkli.Floress vēl spārdījās, bet Sleitons paspējaizmukt ārā un aizgrūst aizbīdni. Tad viņšpiegāja pie ķīnieša, sagrāba to aizpleciem, pacēla vārgo ķermeni gaisā,sapurināja un nošņāca:

— Vai tā stāv sardzē? Daudznetrūka, ka tu būtu palaidis vaļānoziedznieku. Ejam!

Ķīnietis sapurinājis, atelpoja priekā,ka viegli ticis cauri, un klunkurēja pakaļSlei- tonam.

Tā Sleitons atkal kļuva par salas

gubernatoru. Kad pienāca «Izaicinošais»,Sleitons aizsūtīja Boko vest sarunas.

Pastāstījis atbraucējiem jaunumus,vecītis bailīgi paskatījās uz salas pusi unsteidzīgi noteica:

— Es esmu aizpļāpājies. — Unpiepeši, pieņemdams oficiālu izskatu, viņšsvarīgi paziņoja: — Nogrimušo Kuģusalas gubernators atsūtīja mani uzzināt,kas jūs esat un kālab ieradušies pie salas.

Gatlings padomāja, tad, uzlicis rokuBoko uz pleca, sacīja:

— Ziniet ko, Boko, atmetiet šo toni,un runāsim kā veci draugi. Mēsnegaidījām, ka šeit atkal sastapsimies arSleitonu. Jūs zināt, ka mūsu šķiršanāsnebija diez cik draudzīga. Taču pretsaliniekiem mums nav nekādu ļaununodomu. Mēs ar sievu un profesoru

Tomsonu atbraucām šurp, lai pētītuSargasu jūru. Pie reizes nolēmāmapciemot arī jūs. Un, ja nu reiz esamatbraukuši, tad mēs apmeklēsim salu, vainu kapteinim Slei- tonam tas patīk vai ne.Bet. lai neapgrūtinātu jūs, uzdodot vestriskantas sarunas ar Sleitonu, mēs viņamnosūtīsim radiotele- grammu: uz salas tačuir radiouztvērējs.

Radiotelegramma, ko tūlīt nosūtīja,skanēja šādi:

«Gatlingi, Simpkinss un profesorsTomsons vēlas izkāpt uz salas. Parpiekrišanu signalizējiet ar baltu karogu.Gatlings.»

Acīmredzot radiotelegramma bijauztverta, jo pēc kāda laika no rezidencespuses atskanēja šautenes šāviens. Lodeatsitās pret laivu, nošķeldama šķēpeli no

borta.— īsi un nepārprotami! — Gatlings

teica. — Tagad skaidrs, vairs nav kokautrēties. Lai izvairītos no asinsizliešanas, nosūtīsim vēl vienuradiotelegrammu. Tu, Viviana, drošībasdēļ nokāp kajītē.

«Ja jūs nekavējoties nepiekritīsit, -espavēlēšu bombardēt salu,» bija teiktsotrajā radio- telegrammā; un par atbildiatskanēja otrs šāviens.

Gatlings jau gribēja dot pavēliapšaudīt salu, bet Tomsons ieteica atliktkaradarbību līdz rītam.

— Jau tumšs, laikam gan patiešāmlabāk pagaidīt līdz rītam. Sala neaizbēgs,— šo domu atbalstīja arī kapteinisMurejs.

Gatlings piekrita. Atstājis uz klāja

sardzē vairākus matrožus, Gatlings nokāpakajītē. Kapteinis Murejs, Simpkinss,Tomsons un Boko sekoja viņam.

Viviana ielēja tēju. Visi apsēdās;Boko — uz krēsla maliņas: svešie cilvēkiun neierastie apstākļi mulsināja viņu.Apdedzinādamies viņš dzēra karsto tēju,sarka un krekšķēja.

— Un tomēr… nebūs labi, —piepeši sa- drumis, viņš ieteicās.

— Kas nebūs labi? — Vivianajautāja.

— Nu, tas pats: sāksies apšaude.Kas tur labs? Tik daudz cilvēku varievainot.

— Bet ko tad lai dara, Boko? —Gatlings bija nesaprašanā. — Jūs patsredzējāt, ka Sleitons nepieņēma mūsumiermīlīgos priekšlikumus.

— Ko darīt? Par to jau es domāju,ko darīt. Cita nekā jau nevarēs darīt, manjāiet uz salu un jāpačukst mūsusaliniekiem: «Neklausiet kapteinimSleitonam, nešaujiet!» Sakiet saviemmatrožiem, lai nolaiž mani lejā …Ardievu, paldies par tēju!

VIII. atkal uz salas Tonakt uz «Izaicinošā» neviens

negulēja. Gatlings klimta pa klāju,ieklausīdamies nakts klusumā. Kas notiksar Boko? Vai salinieki paklausīs viņam?Dažbrīd Gatlingam šķita, ka viņš dzirdapslāpētas balsis, satrupējušo klāju dēļučīkstoņu zem kājām. Bet varbūt turrītausmas vējš šalc salauztajās rājās unmastos, purina buru skrandas, šūpo kuģus,un tie čīkst un vaid, kā vecīši vaid pamiegam, sūrodamies par savām kaitēm?Kaut būtu mēnesnīca! Cik nomācoša šītumsa!

Stundu pirms saullēkta salas pusēatkal bija dzirdams troksnis. Tagad vairsnebija šaubu: tur kaut kas notika. Varēja

skaidrisadzirdēt balsis; vairāki cilvēki

aizskrēja pa salu ar laternām rokā unlēnām nāca atpakaļ uz gubernatorarezidenci.

«Vai tiešām nabaga Boko ies bojā?»Gatlings satraukts domāja.

Pirms paša saules lēkta visi«Izaicinošā» pasažieri bija sanākuši uzklāja. Un, kad beidzot uzlēca saule, visiizbrīnā iekliedzās, — lielmastā piegubernatora rezidences plīvoja baltskarogs.

— Kapteinis Sleitons kapitulējis!— Gatlings iesaucās.

— Skatieties, Boko nāk šurp, —Viviana piezīmēja.

Boko ar savām vecajām kājāmtipināja uz «Izaicinošā» pusi, klanījās,

māja ar roku un jau iztālēm sauca ruporā:— Varat izkāpt uz salas! Kapteinis

atļāva!Steidzīgi nolaida laivu, kurā iekāpa

Gatlingi, Tomsons ar saviem asistentiemTammu un Milleru, Simpkinss un četrimatroži.

Boko sveicināja viņus, zemupalocīdamies.

— Kapteinis lūdz jūs uz savurezidenci.

— Jūs esat dzīvs, Boko, — mēstā bažījāmies par jums! — teica Viviana,spiezdama viņam roku.

— Kas te naktī notika pie jums,salā? — Gatlings jautāja.

Boko noslēpumaini pasmaidīja unatkārtoja:

— Jus aicina gubernators. Viņš

jums visu paskaidros.Viviana, saviļņojuma pārņemta, atkalizkāpa uz Nogrimušo Kuģu salas.

Viņa laipoja pa ļodzlgajiem dē|iem, kasbija pārmesti no kuģa uz kuģi,atcerēdamās, ka tāpat viņi gāja ari tad,kad ieradās šeit pirmo reizi. Bet toreizviņi bija kuģa katastrofā cietušineaizsargāti gūstekņi, kas devās pretīnezināmajam. Tagad viņi atradās«Izaicinošā» aizsardzībā.

Gatlings lūdza, lai Viviana atgriežasuz kuģa.

— Kas zina, varbūt Sleitons gribievilināt mūs lamatās?

Taču Boko mierināja:— Neuztraucieties, jūs visi esat

pilnīgā drošībā.Ceļinieki devās tālāk. Gatlings

sniedza paskaidrojumus Tomsonam,atcerējās dažādus atgadījumus sava pirmāsalas apmeklējuma laikā. Beidzotceļinieki nonāca pie rezidences. Šeit viņusjau gaidīja.

Nēģeris mirdzināja baltus zobus,atvēris muti platā smaidā.

— Arī viens no bijušajiempretendentiem uz Vivianas roku, —Gatlings smaidīdams iepazīstināja ar viņu.

— Gubernators lūdz jūs iet iekšā, —nēģeris teica.

Atbraucēji nokāpa lejā papazīstamajām kāpnēm un iegājagubernatora kabinetā.

Viņš stāvēja pie galda un laipni mājaar galvu.

— Lūdzu! Lūdzu!— Floressl — Viviana izbrīnā

iesaucās.— Esmu jūsu rīcībā, — viņš

atbildēja, sarokodamies ar viesiem, —lūdzu, atvainojiet manu izskatu.

Floresam visa seja bija zila, kaklssatūcis, deniņos liela brūce, no kuras vēlsūcās asinis.

— Jūs esat ievainots? — Vivianaapjautajās. — Varbūt pārsiet jūs?

— Nē, pateicos, — Floressatbildēja, piespiezdams pie deniņiemmutautiņu. — Neliela skramba.

— Nemociet, Flores, pasakiet, kurir Sleitons. Vai viņš dzīvs? … —Simpkinss nepacietīgi jautāja.

Floress noplātīja rokas.— Aizvakar viņš negaidīti

parādījās uz salas un es viņu apcietināju.Naktī es devos pārbaudīt sardzi. Pie ogļu

kuģa, kur bija ieslodzīts Sleitons, manpiepeši uzbruka kāds cilvēks. Tas bijaSleitons, kuram acīmredzot bija izdeviesizkjūt no sava cietuma. Starp mums sākāscīniņš, — cik karsts, to jūs varat spriestpēc mana apģērba. Viņš tik tikkonenožņaudza mani ar manu šalli. Pēctam… — Floress sastomījās, — pēc tamSleitons iegrūda mani enkurķēdes telpā,kur viņš pats bija ieslodzīts, un ieslēdza.Kas noticis tālāk, es uzzināju tikai tad, kadBoko atbrīvoja mani. Viņš pats jumspastāstīs.

— Man izdevās aprunāties arsaliniekiem un pārliecināt viņus, laineklausa Sleito- nam, — Boko teica. —Rīta pusē Sleitons sasauca visus unpavēlēja mums gatavoties kaujai ar jums,Boko parādīja uz Gatlingu. — Taču visi

kā viens atteicās. Sleitons kliedza, spērakāju pret zemi. «Nositīšu,» viņš draudēja.Bet es tai brīdī ieteicos: «Ko te māžoties?Sasiesim viņu!» Mēs tuvojāmiesSleitonam, viņš metās bēgt. Mēs diebāmpakaļ, bet kur nu! Viņš ielēca ūdenī unpazuda. Gājām meklēt Floresu. Esiedomājos paskatīties ogļu kuģī, un viņštur guļ. Izlaidām ārā, un — te nu viņš ir!

Simpkinss klausījās ar sasprindzinātuuzmanību.

— Sleitons ir dzīvs. Sleitonsatrodas uz salas. Simpkinss atrodas uzsalas. Tātad Sleitons tiks notverts, — viņšnegaidīti izgrūda.

IX. «dievi atriebjas» Otrā dienā profesors Līderss ielūdza

Tom- sonu, viņa asistentus, Gatlingus unSimpkinsu ciemos. Vecais zinātnieksdzīvoja salas nomalē uz spāņu karavelas.Tai bija četrstūrains pakaļgals, tiltiņipriekšgalā un pakaļgalā, augsts klājs,bugsprits un četri taisni masti: fokmasts,grotmasts un dļvi bezanmasti. Trīspakaļējiem mastiem bija latīņu zēģeles,pirmajam mastam — divas rājas.

Uz vecā zinātnieka mājokli vedaļodzīga laipa.

— Apbrīnojami! — iesaucāsGatlings, uzkāpdams uz tās. — Vai tiešāmpat buras -varēja saglabāties? Kuģim tačune mazāk par divisimt gadiem?

— Būs jau visi trīs simti, —atbildēja Līderss, kas pavadīja ciemiņus.— Es pats ar savām rokām restaurēju šodārgumu. Atzīstos, tas izskatījās .diezgannožēlojams. Vienu es nevarēju izdarīt:izlīdzināt karave- las iegrimi, —apkārtējie kuģi to saspieduši un krietnisazvēluši. Tas man ikdienā sagādā dažasneērtības. Jūs jau paši redzēsit. Lūdzu,sekojiet man.

Viesi nokāpa lejā pa šaurām kokakāpnēm un iegāja lielā kajītē. Pie sienamstāvēja koka soli ar izvirpotām kājām.Vienu sienu aizņēma paštaisīts skapis,kura plauktos bija redzami seni rokrakstiun kuģa žurnāli.

— Esiet uzmanīgi, — Līderssbrīdināja. — Es pats esmu pieradis staigātpa slīpu grīdu.

— Seit, šajā bibliotēkā, ir milzīgasbagātības.

— Bagātības? Kādas? —Simpkinss vaicāja.

— Zinātniskas. Nē, laikam ne tikaizinātniskas vien. Seit ir, piemēram, kuģa«Sivila» dokumenti. Kāds SebastjanoSaprozo, kas kalpojis spāniešiem, noBrazīlijas vedis uz Spāniju vairākasmucas zelta. Sebastjano nav sasniedzisSpānijas krastus. Kuģis pieskalots piesalas.

— Jūs dabūjāt šo dokumentu uz«Sivi- las», — tātad tā vēl tagad ir dzīva?— Simpkinss jautāja.

— Jā, aiz vecā ogļu kuģa dienvidosno «Elizabetes».

— Vai jūs neuzmeklējāt zeltu?— Kam man tas vajadzīgs? —

Līderss vienkārši atbildēja. — Iespējams,ka arī zelts ir saglabājies. Tas, kā teiktsdokumentos, atrodas kuģa rūmē. Tačukuģis ir tik vecs, ka nokāpt rumē būtuneprāts. Blakus kajītēs,— Līderssturpināja, — es glabāju kolekcijas.

— Sakiet, vai jūs neesat pētījis salaszemūdens daļu? — Tomsons jautāja.

— Diemžēl nē, — Līderssnopūzdamies atbildēja. — Mums irūdenslīdēju tērpi, bet es nevarēju salabotgaisa sūkņus. Draga, lotes — tas ir viss,kas man bija pieejams.

— Kur Sebastjano bija dabūjis tikdaudz zelta? — Viviana ieinteresējās.

— Tas ir interesants stāsts.Centrālās Brazīlijas mežos bororo ciltsindiāņi sagūstījuši Sebastjano Saprozo.Kareivīgie bororo nolēmuši nogalināt

Sebastjano un veduši viņu uz soda vietu.Saprozo izdevies izrauties no indiāņurokām. Šis avantūrists acīmredzot izgājislielu dzīves skolu un droši vien bijisprofesionāls akrobāts un žonglieris, kasuzstājies gadatirgos. Viņš sācis lēkāt pārimežoņu galvām, mest kūleņus gaisā untaisīt tik neparastas piruetes un saltomortale, ka līdz neprātam sajūsminājissavus sagūstītā- jus. Indiāņu naids pretsvešinieku pārvērties gandrīz vai pardievināšanu. Viņi atstājuši Sebastjanodzīvu, bet brīvībā nelaiduši. Viņšnodzīvojis pie indiāņiem vairākusmēnešus,

iemācījies viņu primitīvo valodu unparašas. Nereti viņam gadījies redzēt, kaindiāņi atstiepj milzīgus zelta tīrradņus unnes prom dziļi mežā, lai dāvinātu kādai

meža dievībai. Saprozo nav varējisuzzināt, kur šī dievība ir, jo elka atrašanāsvieta turēta noslēpumā. Taču gadījumspalīdzējis Saprozo. Paklausieties, kā patsSebastjano apraksta šo gadījumu.

Līderss atvēra senlaicīgu rokrakstusatrupējušā ādas iesējumā un, pašķirstījislaika gaitā sadzeltējušās pergamentalapas, kuras rotāja sarežģīti sākuma burtiun naivi zīmējumi, nolasīja:

«Kādu rītu, kad visi vīrieši atradāsmedībās, bet sievietes grūda maniokasaknes, no kurām viņas darina reibinošudzērienu — kaširi —, es, staigādams paciema nomali, izdzirdēju vaidus, kasskanēja no atsevišķi stāvošas būdas pašāmeža malā. Es iegāju būdā un ieraudzījumeiteni, kas bija ietīta tīklā. Lielas melnasskudras nepanesami sāpīgi 'koda viņai.

Nelaimīgās ķermenis locījās, seja bijapāršķiebta sāpēs, uz lūpām sārtas putas —viņa bija sakodījusi lūpas —aizmiglojušās acis pārgrieztas. Šī skataaizkustināts, es attinu tīklu un sāku ķertskudras, mīdīt tās kājām un sviest ārā nobūdas. Pēc tam paņēmu tīklu un atkalapsedzu meiteni, kura pateikdamāsskūpstīja man rokas. Tad es nodomāju, kameitene varētu parādīt savu pateicību mannoderīgākā veidā, un teicu Viņai:

— Šonakt, kad priesteris atbrīvostevi no tīkliem, tu ieradīsies pie Zilāstrauta un nāksi kopā ar mani . ..

Meitene pamāja ar galvu unatbildēja:

— Es darīšu, ko tu man pavēli. Esto darīšu pateicībā par lielo žēlastību,kādu tu man parādīji, atvieglodams manas

ciešanas.Naktī viņa atnāca pie Zilā strauta, un

mēs devāmies iekšā meža biezoknī. Appusnakti iznācām meža pļaviņā, kuras vidūpacēlās augsts paugurs. Virs galvasspulgoja pilnmēness, spoži apgaismodamslielu koka elku paugura virsotnē. Līdzceļiem, kas atradās cilvēka augumaaugstumā no zemes, tas bija apkrauts armirdzošiem zelta tīrradņiem. Es palocījoselkam līdz zemei, nemanāni pacēlu nozemes tīrradni zoss olas lielumā un,pagriezies pret meiteni, teicu:

— Tagad es iešu. Parādi man ceļuuz jūru.

Meitene padomāja un teica:— Labi. Viens tu neatradīsi ceļu.

Drīz būs klāt priesteri ar veltēm. Bēgsim…

Un mēs metāmies skriet. Ja nebūtu šīsmeitenes, es divdesmit reižu būtu varējisiet bojā. Viņa mani brīdināja par lamatām,saindētiem ērkšķiem, lapām pārklātāmdziļām bedrēm, kas sargāja svēto vietu;viņa mācēja atrast strautus un ēdamasogas. Viņa zināja katru taciņu mežā. Mēsiznācām piekrastē tajā brīdī, kad«Sivilas» komanda, vairs necerēdama, kaes atgriezīšos, cēla ārā enkuru un vilkaaugšā buras, gatavojoties braukt prom.Mani ieraudzīja un atsūtīja laivu. Es

pastāstīju saviem biedriem visu, kobiju piedzīvojis, parādīju viņiem zeltagabalu un pierunāju iet pakaļ zeltam. Viņipiekrita, un mums izdevās pārnest uz kuģitik daudz zelta, ka mēs ar to piepildījāmtrīs sālītas gaļas mucas.»

— Redziet, no kurienes tas zelts, —

Līderss nobeidza, nolaizdams rokrakstu uzceļiem.

— Un kas notika ar meiteni? —Viviana jautāja.

— Meitene teikusi Sebastjano, kaviņu nogalinās, ja viņa atgriezīsies mājās,un aizbraukusi tam līdzi. Tālāk rokrakstsstāsta par piedzīvojumiem braucienalaikā, par vētru, ierašanos šeit, ekipāžasbojāeju. Dienasgrāmatas pēdējās lappusēsrakstīts:

«Datumu nezinu. Galva deg. Rokastrīc! Visapkārt līķi. Nav spēka pārsviestmiroņus pār bortu. Šorīt pirms saules lēktanabaga meitene nomira manās rokās.Nomira mierīgi, ar smaidu uz lūpām. Betiepriekšējā vakarā viņa murgos aršausmām teica: «Dievi atriebjas! …» —Zelta mucas, —kam tās . ..» Šeit rokraksts

beidzas.Līderss apklusa, un visi kādu laiku

sēdēja nekustīgi, atrazdamies dzirdētāstāsta iespaidā.

— Jā, — beidzot Līderss ierunājās,— tādu stāstu man ir vesela bibliotēka.Nez vai neesmu savācis tos vairāk nekāSleitons.

— Es redzu, ka šis stāsts jūssaviļņojis,— Līderss turpināja,uzrunādams Vivianu. -—Ja jums nekasnav pretī, es varu piedāvāt mazuekskursiju pa salu. Jūsu acu priekšāaizritēs gandrīz visa kuģu būves vēsture.

Visi mīļu prātu piekrita un kāpaaugšā. Līderss, šķiet, steidzās atalgot sevipar gadiem ilgo klusēšanu un runāja bezapstājas.

— Pavērojiet šo ūdens klaidu, —

viņš sacīja, rādīdams uz okeānu. —Klusais un Atlantijas okeāns aizņemdivisimt piecdesmit piecus miljonuskvadrātkilometru — divreiz lielākuplatību nekā visas piecas pasaules daļaskopā. Ne velti okeāns kopš seniemlaikiem ir bijis bezgalības, varenības,nelokāmas gribas simbols. Okeānalabsirdība un niknums ir neizsmeļams…Tas dod bezgala daudz, bet var arī atņemtvisu — pašu dzīvību. Nav brīnums, kasenatnē to godāja kā dievību. Bet arī šis«dievs» bija uzvarēts tai pašā brīdī, kadpirmatnējais cilvēks, iekritis ūdenī,nejauši pieķērās pie peldoša koka stumbraun pārliecinājās, ka tas notur viņu virsūdens. Kopš šī brīža sākas okeānapakļaušanas vēsture — kuģniecībasvēsture. Apstrādāt koka gabalu tā, lai tas

iegūtu maksimālu stabilitāti, iemācīties tovadīt — tāda ir kuģu būves progresabūtība daudzu gadu tūkstošu gaitā. Manā«muzejā» jūs varat atrast daudz tādupirmatnēju kuģu. Rau, tur, starp vecolīnijkuģi un mazo tvaikonīti, jūs redzatdažus baļķus, kas sasieti kopā ar zariem.'Plosts ir jau milzu solis uz priekšusalīdzinājumā ar vienkāršu, neapdarinātukoka stumbru: plosts ir stabilāks un varnoturēt lielāku svaru… Bet tur, netālu noplosta, augstu izslējies vieglās pirogaspriekšgals. Taču šīs laivas bez aira unburas varēja peldēt tikai pa straumi. Senieēģiptieši, babilonieši, feniķieši jau mācējalietot airus un buras. Diemžēl manākolekcijā ir liels robs. Es varu parādītjums kuģus, kas būvēti sensenos cilvēkaaizvēsturiskās dzīves laikos un kurus līdz

šim laikam pilnīgi tāpat būvē salās, kurasapdzīvo mežoņu ciltis; bet neesmu šeitatradis ne ēģiptiešu, nedz grieķu kuģus.Apiesim apkārt šim prāvajamburiniekam, un es jums parādīšuvisvecāko Nogrimušo Kuģu salas kuģi.

Visi nokāpa lejā pa laipām un pēcbrīža apstājās pie dīvaina kuģa karkasa.

— Lūdzu, kā jums patīk? — Līderssteica, izstiepdams roku.

Tieši pretī Vivianai bija pa puseizvēra, pa pusei cilvēka seja. Putna deguns,milzīgas apaļas, neredzīgas acis unatņirgts lauvas purns radīja spēcīguiespaidu ar savu rupjo, bet izteiksmīgoskaistumu. Galva bija izgriezta no koka unpiestiprināta pie šaura, gara kuģa smailāpriekšgala. Saule, vējš un sāļais ūdensbija stipri sapostījis šo fantastisko seju.

To kā grumbas klāja plaisas, tādēļ tā šķitatikpat veca un noslēpumaina kā sfinksa.

— Tūkstoš gadu šis nezvērs raugāsokeāna viļņos, — Līderss teica, — unvarētu daudz ko pastāstīt mums, ja tā kokamēle prastu runāt. Tas mums pastāstītu parbezbailīgajiem ziemeļniekiem —vikingiem —, kas ar šo nestabilo laiviņuiedrošinājās mest izaicinājumu sirmāokeāna plašumiem. Seit varēja sakāpt nemazāk par septiņdesmit drosminieku. Viņiairēja, bet airiem palīgā uzvilkačetrstūrainu priekšējo zēģeli; kuģapriekšdaļā bija īss klājs, kur piemestieskaravīriem. Airētājus aizsargāja vairogi.

— Mani pārsteidz, zināt, kas, —Gatlings sacīja, — kā šis ziemeļu jūrasputns varēja atlaisties tik tālu uzdienvidiem? Savā drosmē neprātīgajiem

pirātiem, tāpat kā visiem citiem, vajadzējaēst un dzert saldūdeni. Vai tad viņi varējašajā čaumalā paņemt līdzi krājumus tiktālam ceļojumam?

— Es arī esmu domājis par to, —Līderss atbildēja. — Visticamāk, ka stipravētra aiznesusi šo kuģi tālu uz dienvidiem.Un nelaimīgie jūras braucēji piedzīvojušito pašu likteni, ko visi, kas nomaldījušiesokeānā: badu, slāpes, asiņainu cīņu pēdējāsaldūdens malka dēļ. Dzīvie pārtika nomirušo biedru līķiem, kamēr saulepiespieda pārmest pāri bortam pūstošāsatliekas … Ilgāk par citiem dzīvojavisspēcīgākais. Viņš viens, slāpju mocīts,vēl vairākas dienas klīda pa bezgalīgookeāna klaidu, haizivju un plēsīgu putnupavadīts, līdz pēdējam mirklimnezaudēdams cerību ieraudzīt zemi. Arī

šis pēdējais nomira, un vientuļais kuģis,pakļauts vēju rotaļai, mētājās pa jūru,kamēr straume to atdzina pie mūsu salas.Bet šo bēdīgo salu ieraudzīja tikaihimēras aklās koka acis…

Netālu no šejienes stāv divi Hanzasburinieki. Tikai kādi trīs četri gadsimtišķir burinieku būvi no tā laika, kad šis tekuģītis pirmo reizi izgāja jūrā. Tačuparaugieties, kāds progress! …

Līdersa pavadībā ekskursija,pāriedama no klāja uz klāju, devās pieXIV gadsimta Hanzas 'kuģiem.

— Šos paprāvos tirgoņu kuģusbūvēja ne tikai tirdzniecības nolūkiem, betari cīņai ar normāņu laupītāju kuģiem, —vienu no tiem jūs redzējāt. Pievērsietuzmanību: tāpat kā skandināvu kuģiem,Hanzas buriniekiem ir paaugstināts

priekšgals un pakaļgals. Tur atradāskatapultas un pat lielgabali. Buru platībapalielinājusies. Tā kā spiediens uz burāmbija liels, kuģus vadīja nevis ar airiem,bet stūri, kas stingri nostiprināta kuģapakaļgalā. Šie kuģi brīvi vagoja Vidus*jūru … Vai neesat nogurusi? — Līderssjautāja Vivianai, pamanījis, ka viņaklausās izklaidīgi.

— Nē, — Viviana atbildēja, — estikai biju iegrimusi domās.

— Par ko?— Par jūras upuriem, par visām šīm

drāmām …— Upuri un drāmas, misis Gatlinga,

līdz ar kuģu būves progresu gāja mazumā.Paraugieties uz šo portugāļu karavelu! Artādu kuģi Kolumbs devās savā ceļojumāuz nezināmām zemēm. Šīs karavelas

faktiski noslēdz jūras braucienu«varonīgo» posmu. Deviņpadsmitaisgadsimts iezīmējās ar jauna varenadzinējspēka — tvaika — izmantošanu.Jūras braucieni kļuva drošāki un …garlaicīgāki. Ja neesat noguruši, aiziesimuz mūsu salas rietumu krastu. Dīvainanejaušības rotaļa — straume sanesusi turgandrīz tikai tvaikoņus vien. Tur jūsredzēsit tvaikoņu vectētiņu — «Savanu»,nelielu riteņkuģīti, kas uzbūvētsdeviņpadsmitā gadsimta trīsdesmitajosgados. Tas ir tikai trīsdesmit metru garš.Bet pagājušā gadsimta četrdesmitajosgados jau uzbūvēts pirmais dzelzstvaikonis ar skrūvi. Tajā izmantoti visimūsdienu kuģu būves principi.

Vivianai negribējās sarūgtinātLīdersu, bet staigāšana pa salas

ļodzīgajām laipām un nogāzenajiemklājiem bija viņu nogurdinājusi, kaut ganviņa nevēlējās to atzīt. Turklāt tvaikoņubūves vēsture viņu sevišķi neinteresēja.Viņas vīrs pats bija kuģu būves inženieris.Viņam bija daudz grāmatu par kuģu būviun daudz modeļu.

— Vai mēs neatliksim šo pastaigupa tvaikoņu kapsētu? — iejautājāsSimpkinss, kuram gribējās ātrākatgriezties savā miteklī un apdomāt plānu,kas brieda viņa smadzenēs.

— Patiešām, — Gatlingspievienojās. — Laika mums vēl daudz, unmēs paspēsim nesteigdamies apskatīt visu,kas salā ievērības cienīgs.

— Nu, labi, — Līderss mazlietvīlies novilka. — Atliksim.

Viņš pavadīja ciemiņus un, pusceļā

atvadījies no viņiem, devās uz savu mītni.<.

— Šo Nogrimušo Kuģu salu, —Viviana teica vīram, kad viņi gāja prom,— varētu nosaukt par Šausmu salu. Diezvai uz zemeslodes ir otra tāda vieta, kurtik nelielā platībā būtu sakopots tik daudzcilvēku pārdzīvojumu … v

Simpkinss, atpalicis no Gatlingiem,lēnām klimta uz dienvidiem un ilginolūkojās uz «Sivilu» — pussabrukušukuģi. Todien, atrunājies ar galvas sāpēm,Simpkinss pat neieradās uz pusdienām.Viņa domas nodarbināja tikai meža dievazelts. Viņš dabūs šo zeltu, lai tas maksātuko maksādams!

Simpkinss nevarēja vien sagaidītnakti un, tiklīdz satumsa, sāka postiesce]ā. Viņš paņēma ietilpīgu ceļa somu,

kabatas bateriju, lielu nazi un virvi — norevolvera slepenpolicists nešķīrās nekad— un izgāja no kajītes.

Debesis bija kā piesētas ar spožāmzvaigznēm. Oda pēc mitruma, sapuvušakoka, aļģēm, mazliet pēc darvas, —parastā salas smarža, kas naktī pieņēmāsspēkā. Valdīja klusums. Visi jau gulēja,izņemot divus sardzes vīrus* piegubernatora rezidences. Simpkinsspārliecināti gāja uz priekšu — viņš jaubija labi izpētījis salu — un drīz nonācapie mērķa. «Sivila» stāvēja tikai divumetru attālumā no sablīvētās kuģu masas,kas veidoja salu. Simpkinss atplēsa lieludēli no tvaikoņa klāja un pārmeta to uz«Sivilu». Uzmanīgi likdams kājas, viņšuzkāpa uz šī kuģa. Pie pirmā pieskārienaeliņi salūza.

«Oho, šeit jābūt piesardzīgam!»Simpkinss nodomāja. Klāja dēļi bijasatrunējuši. Kāja mīksti grima praulos.Simpkinss aizgāja līdz nolauztajammastam, piesēja pie tā virvi, kuras otrsgals bija piestiprināts pie jostas, iededzabateriju un sāka lēnām laisties lejā pagandrīz svērtenisko trapu. Lai pakāpieninepārlūztu, viņš nelika kāju uz tiem, betšļūca pāri visā garumā. Seit grīda šķitastiprāka. Taču vajadzēja nokāpt vēl zemāk— rūmē.

Simpkinss atkal uzsvempās augšā,atsēja virvi, nolaidās kuģa vidus daļā,piestiprināja virvi pie staba un diezgansatraukts šļūca lejā pa otru trapu, kas vedarūmē. Tur bija ārkārtīgi smacīgs gaiss.Grīdu un sienas klāja gļotas un sūnas.Kuģa rūmes galā, kas bija iegrimis

visdziļāk, lukturis apgaismoja ūdeni.Acīmredzot daļa rūmes bija pieplūduši.Starp visādiem kuģa krāmiem bijaredzami skeleti. No augšējiem klājiemsalinieki tos bija aizvākuši, bet šeitacīmredzot neviens nebija ielūkojies.

«Jo labāk,» Simpkinss nodomāja.«Paskatīsimies!» Un viņš sāka apraudzītmucas. Gandrīz visas bija tukšas. Vienasmucas dibenā viņš atrada cilvēka kaulus;vai katrā mudžēt mudžēja krabji, tārpi,gliemji, kas bija salīduši iekšā pašķirbām. Simpkinss juta organiskuriebumu pret Šiem radījumiem, tačupārvarēja sevi un turpināja meklējumus,aizvien vairāk tuvodamies ūdenspieplūdušajai platībai. Un tur, jaubrizdams pa ūdeni, viņš atrada kārotāsmucas, ar zeltu. Tiesa, to bija nevis trīs,

bet divas, un viena tikai pusē, taču arīatlikušā pietika, lai nodrošinātu viņu uzvisu mūžu. .. Zeltu klaja tāda pelējumakārta, ka to nemaz nevarētu pamanīt, jaSimpkinss nezinātu, ko meklē. Viņš arriebumu notīrīja pelējumu, un milzīgiezelta gabali, ko indiāņi bija noslīpējuši,iemirdzējās. Simpkinss satraukumā sākasmagi elpot. Viņš ar . zeltu piepildījamaisu, piestūķēja kabatas, beidzot sākabāzt azotē. Glumie, aukstie gabalinetīkami skārās pie ādas, bet tas taču bijazelts, zelts! Vēl vienu gabalu …

Tomēr Simpkinsam neizdevāspaņemt vēl vienu gabalu. Sapuvusī grīdaiebruka, nespēdama izturēt ar zeltuapkrautā cilvēka svaru. Un Simpkinss juta,ka grimst ūdenī. Viņš tik tikko paguva arrokām pieķerties pie grīdas malas. Atkal

nobrīkšķēja, — ūdenī iegāzās mucas arzeltu. Bija grūti turēties pie sapuvušajiemdēļiem, tie sabirza rokās. Zelta smagumsneatturami vilka viņu lejup. Simpkinssjuta, ka gals klāt. Ja atbrīvotos no kādasdaļas zelta … Nē, nē! Viņš izkulsies,izkulsies par katru cenu! Jāvelkas aizvirves. Simpkinss to satvēra ar abāmrokām. Pie krūtīm piestiprinātā baterijaaizķērās aiz grīdas dēļiem, notrūka uniekrita ūdenī.

Tumsa … Simpkinss izlamājas unparāva virvi. Kaut kas nokrakšķēja.Acīmredzot no- lūza sapuvušais stabs, piekura bija piesieta virve. Simpkinss,zaudējis pieturas punktu, iegrima ūdenī untad pamanīja, ka kuģa dibenā iekritusīspuldzīte turpina spīdēt. Vājajā gaismāSimpkinss ieraudzīja ūdenszālei, garas

čūskveidīgas zivis, un turpat netālulocījās astoņkāja taustekļi.

Simpkinsa kājas pieskārās kuģadibenam, un stāvošais ūdens sakļāvās virsviņa galvas. Simpkinss drudžaini norāvazelta maisu, meta zeltu ārā no kabatām.Trīsdesmit sekundēs viņš atbrīvojās nodivām trešdaļām kravas un ar milzīgupiepūli iznira. Viņam izdevās ievilkt elpu,bet balasts vēl arvien bija pārāk smags, unviņš atkal iegrima ūdenī. Astoņkājistuvojās, izstiepis trīsuļojošos taustekļus.Simpkinss steidzīgi izsvieda zeltu — visulīdz pēdējam gabalam. Spuldzītes gaismapievilka jūras iemītniekus, zivis unastoņkājus, un tie sāka pulcēties no visāmmalām. Aizmetis pēdējo zelta gabalu,Simpkinss atkal iznira. Šoreiz viņamizdevās pieķerties pie dēļu galiem un

uzrāpties uz grīdas. Un tad viņšdzīvnieciskās bailēs iebļāvās nelababalsī.

Kaut kur tālumā, kuģa viņā galā,atskanēja balss. Simpkinss gribēja kliegtvēl, bet nervu spazma sažņaudza rīkli.Viņš pazina kapteiņa Sleitona balsi, kautarī nevarēja saprast vārdus. Ķīnietis kautko atbildēja Sleitonam. Ja Sleitons viņuatradīs šeit, tad būs beigas. Simpkinssklusi kā zalktis aizlīda pa grīdu līdzmucām un paslēpās starp tām. Balsisapklusa. Tā viņš nogulēja līdz rītam.

Kad no augšas iespiedās vārsgaismas stars, Simpkinss klusi uztrausāsaugšā, neviena nemanīts, izlīda ārā un,viscaur slapjš, nomākts, pārguris,aizlavījās uz savu mājokli.

X. kapteiņa Sleitonanoslēpums

Uz «Elizabetes» klāja pītos krēslossēdēja Megija un Viviana. Viviana turējaklēpī groziņu ar apelsīniem, ap viņaskrēslu rosījās salas četrrokainie iemītnieki— pērtiķi. Viens no tiem sēdēja uz krēslaatzveltnes un ar baudu grauza lieluapelsīnu. Otrs, apsēdies pie Vivianas,rakņājas groziņā, izmeklēdams vissulīgākoun gatavāko augli. Trīs citi, uzjautrinošivaikstīdamies, lēkāja ap jauno sievieti ungaidīja, kad viņiem atkal ko iedos.

— Ej prom, Džillij, — Megija teicapērti- ķim, kas sēdēja uz krēsla atzveltnes,un, pagriezusies pret Vivianu,

piemetināja:— Viņš jūs nošļakstīs ar apelsīnu

sulu.— Nac pie manis, mazais! — Un

Megija paņēma pērtiķi un apsēdināja sevklēpī.

— Kas tad notika tālāk, Megij? —Viviana jautāja.

Megija turpināja stāstīt par savudzīvi salā pēc Gatlingu aizbraukšanas.Viviana uzmanīgi klausījās, barodamapērtiķus.

Piepeši, pārtraukdama Megiju,Viviana izbijusies iesaucās:

— Kas tas tāds?Megija paskatījās uz to pusi, kur

raudzījās Viviana. «Elizabetei» tuvojāscilvēks buru audekla uzvalkā; viņam bijagari mati līdz pleciem un liela bārda.

— Vai tas ir jaunpienācējs? Esneesmu redzējusi šo cilvēku.

— Tas ir «mežonis», — Megijaatbildēja.

— Tā salinieki viņu iedēvējuši. Esgribēju jums pastāstīt arī par viņu, betviņš pats atgādināja par sevi. Mēs viņuatradām Jaunajā sala. Ar mežoni bijadaudz rūpju. Viņš no visiem baidījās,ierāvās kaktā un sēdēja tur kā vilcēns.Viņš ēda tikai jēlas zivis, rīdams kā zvērs— veseliem gabaliem. Viņš bija netīrs,ļauns, drūms, neuzticīgs. Visu laiku, kamērviņš atrodas salā, neviens no viņa navdzirdējis ne vārda. Viņš ir mēms. Tikaivecajam Boko viņš nez kāpēc uzticas.Boko pierunāja viņu nomazgāties unuzvilkt uzvalku. Taču apgriezt viņammatus un nagus neizdevās.

— Vai viņš nav bīstams? —Viviana jautāja, vērodama nepazīstamo,kas tuvojās viņām.

— Nē, viņš ir ļoti rāms. Brīnums,ka viņš nāk šurp. Droši vien viņauzmanību saistījis jūsu tērps, kas salā irneparasts.

Mežonīgais cilvēks uzkāpa uz klāja,pienāca klāt sēdošajām sievietēm un sākauzmanīgi raudzīties Vivianai tieši acīs.Viņa nevarēja izturēt šo ciešo skatienu.No tā kļuva baisi.

— Iesim kajītē, — viņa teicaMegijai. Un, atstājusi pērtiķiem kurvi arapelsīniem, kuram viss bars uzklupatrokšņodams un spiegdams, Viviananokāpa kajītē. Megija sekoja viņai.

— Cik savādu iespaidu atstāj šisiezemietis! … Bet nē.. . viņam ir balta

ādas krāsa un eiropejiski sejas panti.Drīzāk šis cilvēks ir kļuvis par 'mežoni.Kādēļ viņš tik dīvaini uzlūkoja mani?

Viviana saviļņota staigāja pa lielokopka- jīti.

— Viņš ir līdzīgs kadam no šiemboja gājušiem kuģiem, — viņa turpināja.— Varbūt arī viņš, tāpat kā šie vecievraki, kādreiz bijis jauns, dzīvojispilnskanīgu dzīvi.. .

— Vai nu vērts tā uztraukties!Nomierinieties. Uzspēlējiet man kaut ko!Esmu tā noilgojusies pēc mūzikas. —Megija ierosināja, gribēdama pavērstVivianas domas citā virzienā.

— Jā, labi, es spēlēšu, — Vivianapiekrita.

Viņa ātri piegāja pie klavierēm,nolieca

galvu, mazliet padomāja un sākaspēlēt Bēthovena Patētisko sonāti.

Piepeši kāds ienāca, un Viviana,pārtraukusi spēlēt, atliecās un ieraudzījasavā priekšā nepazjstamā seju. Šī seja arizspūrušajiem matiem bija drausmīga.Nepazīstamā acis bija plaši ieplestas, viņšsmagi elpoja, apakšžoklis drudžainitrīcēja.

Kā viņš bija ienācis? Megija sēdējaar muguru pret durvīm un nebija dzirdējusiviņa soļus, ko apslāpēja mūzika.

Viviana ātri piecēlās, atspiedās pretklavierēm un. tik tikko valdīdamās,skatījās uz nepazīstamo. Bet viņš,nenolaizdams no viņas sasprindzinātoskatienu, mēģināja kaut ko pateikt.

— Bē-bēē-ēē … hho! … — Viņagārdzošā runa atgādināja blēšanu.

Un piepeši, kā aizmirsis par Vivianasklātbūtni. nepazīstamais, uzmetis kūkumu,izpletis garos, līkos pirkstus, sāka kāriaplūkot klavieru taustiņus, — viņšatgādināja ērgli, kas gatavs iecirst naguslaupījumā. Tālāk

notika kaut kas vēl dīvaināks unpavisam negaidīts. Nepazīstamais apsēdāspie klavierēm un sāka spēlēt.

Tā bija baismīga mūzika, tikpatnesakarīga kā viņa valoda. Garie nagitraucēja. Nepazīstamais nepacietīgi rūca,ik pa brīdim ar zobiem nokoda kādu naguun atkal turpināja spēlēt.

Un, lai cik drausmīgi viņš spēlēja,tomēr varēja pazīt Bēthovena Patētiskosonāti. Nebija šaubu, ka šis cilvēkskādreiz mācījies mūziku.

Pārsteigtā Viviana pagāja sānis,

apsēdās krēslā un sāka klausīties. Unapbrīnojami — drīz mūzika aizrāva viņu… Viņas acu priekšā noskaidrojās cilvēkaapziņa. Jo ilgāk nepazīstamais spēlēja, jopareizaks kļuva viņa priekšnesums, joskaidrāk izcēlās muzikālās frāzes. Tiesa,sarepējušie pirksti arī tagad negribējaklausīt, bet viņš jutās aizvien drošāk pieinstrumenta. Un līdztekus neklausīgo rokurupjajām kļūdām ievijās neparastiizteiksmīgas vietas.

Bija pusdienu laiks. Gatlings,izdzirdējis klavieru skaņas, ienāca kajītēpasaukt Vi- vianu un sastinga pie durvīmkā sālsstabs. Viviana ar zīmēm rādījavīram, lai viņš netraucē spēlēšanu.

Nesagaidījuši Gatlingus pusdienās,kajītē cits aiz cita ienāca Tomsons, viņaasistenti, Floress, Līderss un, beidzot,

Simpkinss. Detektīvs bija grūtsirdīgs,gandrīz vai nomākts. Taču arī viņš ar lieluinteresi, pat lielāku nekā citi, vēroja, kānepazīstamais spēlē. Visi klusēja unklausījās, elpu aizturējuši.

Bet nepazīstamais turpināja spēlēt.Pabeidzis vienu sonāti, viņš uzsāka otru,trešo, ceturto. Viņa seja atplauka, acīsiedegās saprāts, bet lūpās parādījās sērīgssmaids. Pagāja stunda, divas, tačunepazīstamais joprojām spēlēja. Unpiepeši mūzikas frāze aprāvās takts vidū,viņš atgāzās atpaka) un saļima nesamaņā.

Nepazīstamais nogulēja bez samaņaspusstundu. Kad jau sāka bažīties, ka viņuneizdosies atmodināt, viņš atvēra acis.Acīmredzot viņš vēl atradās skaņu varā.Tad viņš apsēdās uz dīvāna, apskatījavisus un, ieraudzījis sievietes, aizpogāja

krekla apkakli.Mūzikas iedarbība bija apbrīnojama.

Nepazīstamais sāka runāt, kaut arī savuvārdu un pagātni vēl nevarēja atcerēties.Viņš kļuva sabiedriskāks, bet reizē arī itkā kautrīgāks. Labprāt atļāva, lai viņamapcērp matus un nagus, noskuj bārdu unūsas.

Kad viņš, ģērbies vienā no Sleitonauzvalkiem, gludi skūts, sasukāts,nomazgāts, ieradās kopkajītē, tas bijapilnīgi cits cilvēks.

«Kam viņš līdzīgs?» domājaViviana, vērodama nepazīstamā seju.«Kaut kur esmu redzējusi tādu degunu,zodu. Jeb nē, ne gluži tādu. Sim irpareizāki sejas vaibsti.» Un piepeši viņaatcerējās. Lai pārbaudītu savu minējumu,viņa uzrunāja Simpkinsu:

— Viņš ir līdzīgs kapteinimSleitonam, vai ne?

Šie.vārdi nez kādēļ atstāja spēcīguiespaidu uz Simpkinsu.

— Ehe, — viņš sarosījās. — Tomēres neesmu velti atbraucis uz salu!

I<ad nepazīstamais, izgāja,Simpkinss, vērs- damies pie Gatlingiem,sacīja:

— Tagad, man šķiet, var visiematklāt kapteiņa Sleitona noslēpumu, kasatveda mani uz šo salu. Šeit es atraduvairāk nekā biju cerējis. Nevaru teikt, kajau šobrīd man viss būtu skaidrs, betSleitona nozieguma galvenie pavedieniman rokā. Re, tur nāk Floress …Sēstieties un klausieties! Arī jums, Flores,būs interesanti uzzināt par jūsu sāncensi.

Un, ērtāk iegrozījies krēslā,

Simpkinss uzsāka:— Kad biju uz salas pirmo reizi —

kā avārijā cietis pasažieris —, tad pēcsava profesionālā ieraduma painteresējospar gubernatora Sleitona personīgoarhīvu. Gubernators, būdams pārliecināts,ka ir pilnīgā drošībā, nebija sevišķipiesardzīgs un glabāja dokumentu^rakstāmgalda atvilktnē.

— Simpkins, vai patiešām jūs? …— Rakņājos pa citu galdiem? —

Simpkinss atbildēja Gatlingam. — Mērķisattaisno līdzekļus, mans dārgais! Jā, es todarīju Sleitona prombūtnē. Atrastpiemērotu atslēgu ir tīrais sīkums. Esizskatīju viņa saraksti un atklājuinteresantas lietas. Pārējās ziņas ievācu,jau atrazdamies kontinentā. Manu

meklējumu rezultāts bija «lieta par

pilsoni Gortvanu, kas uzdodas parSleitonu». Ja šīs lietas apstākļus izklāstītuapsūdzības akta valodā, tas skanētuapmēram tā.

Kanādā, Kvēbekas provincē,Monreālas pilsētā dzīvoja kuģu īpašnieksRoberts Gor- tvans, kas nodarbojās arkravas un pasažieru pārvadāšanu pa SvētāLabrenča upi.Gortva- nam bija divi dēli.Vecāko sauca par Ābramu, jaunāko —Eduardu. Divi cilvēki, kas dzimušidažādās pasaules malās, nevarētu būtvairāk atšķirīgi kā šie. divi brāļi.Jaunākais — Eduards — bija labs dēls,jauks cilvēks un ārkārtīgi talantīgsmūziķis.

Vecākais — Ābrams —, kā mēdzteikt, piekopa «izlaidīgu dzīves veidu».Un, tā kā tēvs bija paskops, Ābrams reiz

iegrābās tēva rakstāmgaldā. Tas vēlnekas. Kad zādzība atklājās, Ābramsuzvēla vainu brālim. Tēvs tomērnenoticēja Ābramam, un drīz arī viņš patsdzērumā kaut kur izpļāpājās. Tēvs atņēmaviņam mantojumu, novēlēdams visu savukapitālu jaunākajam dēlam, Eduardam.Drīz vecais aiz bēdām un, šķiet, sirdsaptaukošanās nomira. Eduards kļuva parbagātu mantinieku. Tolaik viņš beidzakonservatoriju un gatavojās koncertētEiropā. Aiz savas labās sirds Eduardslielu daļu saņemtā mantojuma piešķīrabrālim. Taču tas notrieca visu, un viņamatkal vajadzēja naudu. Tad Ābramsizdomāja plānu, kā tikt pie visas brāļabagātības.

Ar šantāžas palīdzību dabūjis nokāda

Monreāļas baņķiera vairākustūkstošus do- lārļi, Ābrams laida naudu«apgrozībā»: uzpirka ārstus, vienu otrutiesas ierēdni, un panāca, ka Eduarduatzina par garīgi slimu, bet viņu, Ābramu,iecēļa par aizbildni. Nabaga mūziķi ielikatrako mājā, bet Ābrams, pārņēmis brāļaīpašumu, atkal uzsāka izlaidīgu dzīvi.Tomēr drīz viņu piemeklēja neveiksme.Viņš nespēja sniegt atskaiti aizbildņupadomei. Nespēja tādēļ, ka sakarā arparlamenta vēlēšanām padomē bija iecelticiti cilvēki, ar kuriem viņš acīmredzotnevarēja vienoties par cenu. Ābramamdraudēja briesmas, ka atklāsies visas viņamahinācijas ar brāli. Piedevām trako mājāparādījās jauns ārsts — savādnieks unideālists, kas neatzina kukuļņemšanu. Šisārsts, izmeklējis Eduardu, konstatēja, ka

viņš ir vesels. Tad Ābrams nolēma aizvestbrāli kaut kur tālāk, kamēr vissnomierināsies, un vienojās ar kādu ārstu,kuram bija privāta pansija Ka- nārijusalās. Brauciena laikā viņiem uzbrukavētra un aizdzina uz Nogrimušo Kuģu salu.Laivā izglābās tikai trīs: Ābrams, Eduardsun sanitars, kas drīzumā nomira, — nez,vai tikai Sleitons nepalīdzēja viņamšķirties no šīs grēcīgās pasaules. BrāliĀbrams atstāja Jaunajā salā, kur viņinonāca papriekš, pats ar laivu naktīaizbrauca uz Nogrimušo Kuģu salu unpaziņoja, ka viņš vienīgais izglābies.Eduards bez laivas nevarēja aizkļūt uzlielo salu. Ābrams acīmredzot paretamapmeklēja brāli, lai uzzinātu par viņaveselību.

— Bet kādēļ tad Sleitons

nenogalināja brāli? — Gatlings jautāja.— Testaments bija sastādīts tā, ka

Eduarda nāves gadījumā visu mantusaņemtu Har- varda universitāte, kurEduards mācījās. Un Sleitons nolēma turētbrāli Jaunajā salā, kamēr tas kļūs pilnīgimežonīgs. Tad Eduarda nenormālībaneradīs šaubas. Tādēļ Sleitons pats nekadnerīkoja ekskursijas uz Jauno salu.Savācis salā milzu bagātības, kasdaudzas reizes pārsniedza viņa brāļaīpašumu, Ābrams pameta Eduardu likteņaziņā …

Tikai vienu es īsti nezināju: vaiEduards vēl ir dzīvs. Tagad mēs zinām unvaram glābt nelaimīgo. Vai talab nebijavērts ieskatīties svešā rakstāmgaldā?

— Bet jūs taču nezinājāt, ko turatradīsit, — Gatlings atbildēja.

— Man sveša manta nav vajadzīga,es . esmu nesavtīgs cilvēks. Tagad mumstikai vajag dabūt rokā Sleitonu. Tas navgrūti. Pēc rūpīgiem meklējumiem jau esmuatradis viņu.

— Atradis? Patiešām? — klausītājireizē iesaucās.

— Jā gan, atradis, riskējot ardzīvību, — Simpkinss kautrīgi atbildēja.

XI. ūdens un uguns Pa to laiku, kamēr Simpkinss

izsekoja Sleitonu, gudrodams, kā varētuviņu saņemt

ciet, pēc iespējas iztiekot bez asinsizliešanas, Tomsons ar saviem palīgiemun Līderss pastiprināti nodarbojās arSargasu jūras pētījumiem. Vairākas reizes,uzvilkuši ūdenslīdēju tērpus, viņi devāszemūdens ekspedīcijās.

Viņiem izdevās iegūt diezgan precīzupriekšstatu par Nogrimušo Kuģu salasšķērsgriezumu. Līderss aizrautīgi gatavojarasējumu un reiz, kad visi dzēra vakaratēju, ieradās ar lielu papīra loksni rokās.

— Lūdzu, skatieties, — viņš svinīgiaicināja, atritinādams rulli. — Nogrimušo

Kuģu sala atrodas vulkāniskas izcelsmeszemūdens kalna nošķeltā virsotnē. Ap salu— kalna piekājē — dziļums sasniedzvienu tūkstoti piecus simtus metru, bet nokalna virsotnes līdz okeāna virsai ir tikaisimt metru. Visu šo telpu piepildanogrimuši kuģi, kas veido tādu kāpiramīdu.

— Kapa piemineklis, — Gatlingsnoteica.

— Jā, piemineklis tūkstošiem jūrasupuru. Bet reizē atklājās, ka šī piramīda irpilsēta, kur mīt zemūdens iedzīvotāji.

— Kā, vai tad ir arī tādi salasiemītnieki, kas dzīvo zem ūdens? —Viviana jautāja.

— Kalmāri, tintes zivis, astoņkāji.Diez vai uz zemeslodes ir cita vieta, kuršie radījumi būtu sakopoti tādā milzīgā

vairumā. Un tas ir saprotams, kādēļ.Pussabrukušie kuģi astoņkājiem irārkārtīgi ērti mitekļi. Viņi pa sūcēm ielientajos un raugās ārā pa iluminatoriem,gaidīdami laupījumu.

— Bet tas taču ir ļoti bīstami, —Viviana turpināja, — laisties lejā tādāvietā!

Kā nu ne! Zemūdens ekspedīcijasjāierobežo ar atklātām vietām, un visiemjāturas tuvāk kopā. Toties mēs varamnovērot interesantas ainas. Nesenredzējām aizraujošu skatu. Astoņkājis bijanoķēris krabi un sāka rotaļāties ar to.Krabis pretojās, mēģināja atbrīvoties notaustekļu ciešā tvēriena, bet drīz paguracīniņā. Astoņkājis vēl ilgi rotaļājās arkrabi, novietodams to visdažādākajosstāvokļos. Dažreiz viņš palaida upuri vaļā

un tūlīt atkal ķēra ciet.Tagad palikusi neizsekota tikai tā

salas daļa, kas atrodas dziļumā. Starp citu,mēs ievērojām, ka, jo dziļāk, jo spēcīgāka'kļūst jūras straume. Acīmredzot šīstraume arī sanes avarējušos kuģus pieNogrimušo Kuģu salas. Mēs domājam rītto tuvāk papētīt. Nāciet līdzi, Gatling, jūsvēl neesat bijis jūras dibenā, — Līdersspiedāvāja.

Viviana bažīgi uzlūkoja vīru.Tomsons pamanīja šo skatienu un teica:

— Neraizējieties, misis, turastoņkāju nav. Mēs tieši no «Izaicinošā»nolaidīsimies atklātā vietā, ģērbušiesūdenslīdēju tērpos. Tiem ir rezervuāri arsaspiestu gaisu. Bez tam mūsu rīcībā būstroses, ar kuru palīdzību mūs jebkurā brīdīvarēs pacelt virspusē. Tas it nemaz nav

bīstami., — It nemaz? Tādā gadījumā es iešu

kopā ar jums, — Viviana apņēmīgipaziņoja. Tomsons bija mazliet samulsispar tādu pavērsienu. Tomēr viņš jaupazina Vivianas raksturu un nestrīdējās.Vīrs mēģināja atrunāt viņu, bet veltīgi.

— Jūs taču netiksit galā arūdenslīdēja tērpu, — Līderss iejaucas. —Vai jūs zināt, ka gaisā tas sver divisimtkilogramu?

— Bet ūdenī tas būs daudzvieglāks! — Viviana atbildēja. — Esesmu ļoti spēcīga. Neraizējieties parmani.

Otrā dienā agri no rīta Gatlingi,Līderss, Tomsons un viņa asistentiuzģērba ūdenslīdēju tērpus.

Katru reizi pirms nolaišanās

Tomsons matrožiem, kas palika uz klāja,un ūdenslīdējiem paskaidroja signālunozīmi.

— Atkārtoju! Paraustīt vienu reizinozīmē: «Atrodos uz grunts, jūtos labi.»Četras reizes: «Celiet augšā!» [2] biežaraustīšana vairāk nekā četras reizes: «Manir slikti, trauksme! .. .» Tagad uzģērbiettērpus!

Viviana smagajā tērpā nevarējapakustēties, pārējie arī ne. Viņus nolaidajūrā ar vinčas palīdzību. Ūdenī visi jutāsvieglāk un brīvāk.

Ceļinieki nolaidās uz zemūdens kalnanogāzes un, turēdamies pie tievām, betizturīgām tērauda trosēm, kas bijapiestiprinātas pie jostām, devās lejup. Jaudesmit metru dziļumā valdīja krēsla.Tomsons un Līderss, kas gāja pa priekšu,

iededza kabatas baterijas, bet drīz viennodzēsa tās: gaisma pievilināja jūrasiemītnieku . Būtu bīstami saistīt haizivsvai astoņkāja uzmanību. Jo zemākūdenslīdēji kāpa, jo tumšāks un aukstākskļuva. Tai pašā laikā aizvien stiprākvarēja sajust ūdens kustību lejup, it kāstarp mierīgajiem okeāna ūdeņiem plūstustrauja upe un ceļinieki ietu pa straumesvidu. Grūti bija noturēties uz kājām.Ūdenslīdēji ciešāk saspieda rokās trosi,kas tika laista lejup reizē ar viņiem.

Zaļajā dūmakā pazibēja tumšsķermenis — varbūt haizivs. Nezināmaisplēsoņa aizpeldēja garām ceļiniekiem,pazuda un atkal parādījās no otras puses.Visi sagāja ciešāk kopā. Jūras briesmonisaizpeldēja. Bet negaidīti tas milzīgāātrumā aizdrāzās garām Tomsonam, un, ja

viņš nebūtu pieliecies, zivs to varētupārzāģēt uz pusēm, labākajā gadījumāsaplēst ūdenslīdēja tērpu, un Tomsonsnoslīktu. Pat zemūdens krēslā profesorspazina zāģa zivi. Viņš pagriezās pretceļabiedriem un ar žestiem norādīja uzdraudošajām briesmām. Sarunāties viņinevarēja. Līderss nogūlās zemē unaicināja visus sekot viņa paraugam. Zāģazivs vairākas reizes aizšāvās viņiem pāri,pie tam vienu reizi skāra Tamma trosi unstipri parāva to. Par laimi, augšā to drošivien noturēja par signālu «jūtos labi».Citādi Tammu sāktu celt augšup, un zivsvarētu viņu nogalināt.

Vairākas minūtes ūdenslīdēji gulējanekustīgi. Zivs, vairs neredzēdamamedījumu, aizpeldēja. Visi atvieglotinopūtās savās metāla ķiverēs un

piesardzīgi cēlās augšā. Taču, tiklīdz viņidevās uz priekšu, atkal parādījās viņuvajātājs. Līderss nikni lādējās, kaut arineviens viņu nedzirdēja.. Stāvoklis bijanopietns. Kā atbrīvoties no plēsoņas? Bijabīstami virzīties uz priekšu, bet ne mazākbīstami arī doties augšup. Ko darīt?

Milleram ienāca prātā laba doma.Tajā brīdī, kad zivs bija labu gabaluattālinājusies, viņš pagāja sānis, iededzakabatas bateriju un nolika to uz akmeņiemtā, ka gaisma krita prom no ceļiniekiem,atstājot viņus ēnā. Tad Millers atgriezās,un visi gaidīja, kas notiks tālāk. Viltībabija izdevusies. Spuldzītei tuvojāsdaždažādas zivis. Drīz vien tur ieradās arīzāģa zivs. Gaismas apžilbināta, tāneredzēja ūdenslīdējus, kas stāvēja ēnā.Toties starp zivīm, kas šaudījās gaismas

kūlī, atradās ne mazums gardu kumosu, unzāģa zivs sāka rīt tos.

Taču drīz parādījās vēl viena lielazivs — plankumainā haizivs — un starp toun zāģa zivi sākās cīņa uz dzīvību un nāvi.Apgaismotajā ūdens telpā abi plēsoņasuzbruka viens otram. Tie attālinājās,tuvinājās, trenkāja viens otru. Haizivscentās papeldēt apakšā un apsviežotiesiecirst asos zobus zāģa zivs vēderā. Zāģazivs izvairījās no trieciena ar kustību, ātrukā zobens vēziens. Taču pēc _vairākāmsadursmēm zāģa zivi ievainoja. Ūdenīizplūda asinis. Tomēr arī tai izdevās arsavu zāģi briesmīgi iecirst haizivij. Asinispiepludināja kaujas lauku kā sarkanamigla vai ugunskura blāzmojums.

Un piepeši no augšas sāka raustīttrosi pa trim reizēm — briesmu signāls:

«Ceļam augšā».Kas tur vēl varēja atgadīties?Drīz ūdenslīdēji sajuta, ka viņus ceļ

augšā. Visus pārņēma satraukums.Acīmredzot augšā notiek kaut kasnepatīkams. Aizritēja vēl dažas mokošasminūtes. Visi neapmierināti raudzījāsaugšup, it kā gaidīdami no turienespaskaidrojumus.

Kad ūdenslīdējus iecēla laivā unatbrīvoja no tērpiem, viņi uzzināja, kasviņu prombūtnes laikā noticis uz salas.

— Simpkinss un Floress, — teicakapteinis Murejs, — ielenca kuģi«Sivila», kur, kā atklājās, pēdējā laikāslēpies Sleitons ar ķīnieti. Sleitonsatteicās padoties, un tagad viņi sākušiapšaudīties, — dzirdat?

Salas pusē patiešām bija dzirdami

atsevišķi šāvieni.— Mēs pagaidām ieturam

neitralitāti, — Murejs smaidīdamspiemetināja.

Gatlings paņēma lauka binokli uniestādīja to uz cīniņa vietu. Uzbrucēji bijapiemetušies salas malā pie «Sivilas»,resnu mastu un sazvēlušos kuģu bortuaizsegā. Ielenktie nebija redzami. Laiku palaikam no vienas vai otras puses atskanējašāvieni.

Piepeši uz «Sivilas» klāja parādījāsķīnietis. Viņš bija gandrīz kails unvēcināja kādu priekšmetu/

Tad viņš pieskrēja pie kravastvaikoņa, kas stāvēja blakus «Sivilai», unuzmeta uz tā bumbu. Atskanēja sprādziens,un pēkšņi virs tvaikoņa pacēlās milzīgimelnu dūmu mutuļi.

— Nafta! Tur deg nafta! — iesaucāskapteinis Murejs, kas pirmais saprata,kādas briesmas draud.

Tur tiešām dega nafta, kas atradāsvecā kuģa cisternās. Liesmu mēles sākalaizīt tvaikoņa bortus. Degošais šķidrumstecēja lejup, izplūda pa ūdeni,turpinādams degt. Šķita, ka aizdegusiesjūra. Melnie dūmu blāķi kā no vulkānakrātera kāpa aizvien augstāk, aizsegdamisauli un klādami visam pāri biezu segu.

Apšaudīšanās norima. Salā izcēlāskņada. «Izaicinošā» sirēna griezīgiiekaucās. Pa to laiku uguns loks pletāsplašumā, ietverdams tuvākos kuģus.Ķīnietis skraidīja gar tvaikoņa malu virsliesmām, vēcinādams rokas, un neprātākaut ko kliedza.

—> Dzeltenā upe! Lielā Dzeltenā

upe!Piepeši dūmos blakus ķīnietim

parādījās Boko. Viņš sagrāba ķīnieti unvilka prom uz kuģa otru pusi, uz tiltiņu.«Sivilas» pakaļgals aizdegās. Starpdūmiem pavīdēja kāds stāvs, kas devās uzkuģa priekšgalu. Tas, liekas, bija Sleitons,bet neviens nepievērsa viņam uzmanību.Atskanēja vientuļš šāviens. Šāva Floress,bet acīmredzot nebija trāpījis.

Sleitons turpināja skriet, tad metāsūdenī un peldēja uz Jaunās salas pusi.

— Diez vai viņš tur paglābsies, —Murejs domīgi teica. — Degoša naftaizplūst milzīgā platībā.

Viviana bija nobažījusies par Megijuun viņas bērnu. Taču drīz Megijaparādījās kopā ar pārējiem saliniekiem.Lai gan liesmas izplatījās milzīgā ātrumā,

salinieki skrēja uz saviem mājokļiem, laipaķertu šo to no mantām.

— Ātrāk, Megij, ātrāk! — Vivianasauca.

Laivas nemitīgi veda klāt saliniekus.Megija ar bērnu jau atradās uz kuģa.Ķīnieti uz rokām atnesa O'Hara. EduardsGortvans atbrauca kopā ar Floresu.Floress bija drūms. Šķita, viņš vienīgais irnoskumis, ka jāšķiras no salas. Citā vietāviņš vairs nebūs gubernators.

— Bet kur Boko? — Vivianajautāja.

— Aizkavējies. Tūlīt būs klāt, —atbildēja O'Hara, turēdams ciet ķīnieti,kas rāvās ārā. Nelaimīgais bija zaudējisprātu.

— Mani manuskripti! — piepešiiesaucās Līderss un metās uz laivu, kas

gatavojās braukt atpakaļ uz salu.— Apstājieties, neprātīgais! —

Gatlings satvēra viņu aiz rokas. —Gandrīz visa sala liesmo. Jūs nosmaksit.

— Nē, vējš nes dūmus sānis! — Unviņš devās prom.

— Arī Simpkinsa nav, — Murejsbija uztraucies. — Ja vējš sāks dzīt naftuuz šo pusi, glābšanās ceļš būs nogriezts.

Uz tvaikoņa klāja uzkāpa Boko.Viņam rokās bija sarkana panniņa, nokuras līda ārā vina «galma» mundierapozamenta stūrītis…

Vēja virziens mainījas, un degošonaftu ātri dzina uz «Izaicinošā» pusi.

— Kā vēl trūkst? — Murejsjautāja. — Drīz vajadzēs atstāt krastu.

— Līdersa un Simpkinsa …— Re, tur kāds skrien!

Vecais Līderss skrēja pa laipām,apkrāvies ar manuskriptiem.

Jūra jau dega gandrīz pie pašaspārcelšanās vietas, kad Līderss pieskrējaun ievēlās laivā, bet tūlīt pielēca kājās, laiizzvejotu no ūdens kādu kuģa žurnālu.

— Kur Simpkinss? — viņamuzsauca no kuģa, kad laiva bijapiebraukusi tuvāk.

— Es redzēju, viņš … Oh, ļaujietatvilkt elpu, nevaru parunāt… Viņšsteidzās uz gubernatora rezidenci. Dodietroku, galva reibst…

Līdersu satvēra spēcīgas matrožurokas. Platdibena barka — salas osta —aizdegās.

— Slikti, — Murejs teica. —Simpkinsam ceļš nogriezts.

Caur biezajiem dūmu mutuļiem

Gatlings beidzot ieraudzīja, ka uz«Elizabetes» klāja parādās cilvēka stāvs.Simpkinss skrēja šurp. Taču pusceļā viņšieraudzīja, ka liesmas aizšķērso ceļu.Kādu mirkli viņš stāvēja neziņā, tad metāspa sānu laipām uz to salas daļu, kurudegošā nafta vēl nebija sasniegusi.

«Izaicinošais» jau bija iedarbinājismašīnas.

— Pacelt enkuru! — Murejskomandēja. — Atpakaļgaitu! Stūri pa labi!Pilnu gaitu!

Tvaikonis brauca apkārt salai,dodamies uz to pusi, kurp skrējaSimpkinss. Simpkinss aizrikšoja līdzpēdējam kuģim un apsēdās, gaidīdamspalīdzību. Vējš mainīja virzienu un ietinatvaikoni biezā dūmu segā, tā ka kļuva grūtielpot. Ātri nolaida laivu.

— Ātrāk, ātrāk! Es smoku! —Simpkinss kliedza.

Beidzot viņu uzņēma laivā unnogādāja uz kuģa. Simpkinsa kabatas bijakrietni piebāztas, viņa seja izplūdasmaidā. Pamanījis Gatlinga pētošoskatienu, viņš uzsita pa kabatām un teica:

— Lietiskie pierādījumi! Taču jāietpārģērbties, esmu viscaur nokvēpis …

Kapteinis deva komandu iet pilnāgaitā. Ugunsgrēka karstums kļuvaneizturams. Dūmi smacēja, liesmaspārņēma aizvien jaunas platības.

— Ja nebūtu aļģu, kas aiztur naftasizplūšanu, bez upuriem neiztiktu, —Murejs paskaidroja.

Pēc stundas ceturkšņa «Izaicinošais»izkļuva no dūmu joslas. Visi atvieglotinopūtās. Uz klāja iznāca Simpkinss. Viņš

bija nomazgājies, pārģērbies un tagadsvilpoja jautru melodiju. Vivianaraudzījās uz salu.

Virs tās ka neaptverami milzīgsjumols, kura virsotne skar augstos spalvumākoņus, pletās dūmi, kas rietošās saules

staros zvēroja sarkanā kvēlē. Lejā verdadegošā jūra. Kā uguns stabi cits pēc citagāzās augstie masti. Aļģēm klātā Sargasujūra ugunsgrēka gaismā šķita kā asiņupielieta …

[1] grands — augstākās spāņumuižniecības tituls.

[2] divas reizes: «maz gaisa,sūknējiet spēcīgāk!» Trīs reizes: «Daudzgaisa, sūknējiet lēnāk!» Tomsons izlaidašos signālus, jo viņu ūdenslīdēju tērpiembija autonoma gaisa apgāde.

Redaktore Z. Kļaviņa. Māksi,redaktors G. KrutoJs. Tehn. redaktore HPope. Ķorektore R. Mežecka. Nodotasalikšanai 1969. g. 30. decembrī.Parakstīta iespiešanai 1970. g. 17.

augustā. Tipogr. papīrs Nr. 2, formāts70X90/32. 12,88 fiz. iespiedi.: 15,07uzsk. iespiedi.; 14,41 izdevn. 1. Metiens45 000 eks. Maksā 52 kap. Izdevniecība«Zinātne» Rīgā, TurgeNeva ielā 19.Iespiesta Latvijas PSR Ministru PadomesPreses komitejas tipogrāfijā «Cīņa» Rīgā,Blaumaņa ielā 38/40. Pašūt. Nr. 2862. K 2

Izdots saskaņā ar Latvijas PSRZinātņu akadēmijas Redakciju unizdevumu padomes lēmumu