Latvijas Universitāte Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas ... · Izraēlas un tika...

Latvijas Universitāte

Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāte

Inna Solomatina

KOLEKTĪVĀS VAINAS IZJŪTAS IETEKME UZ KONFLIKTA RISINĀŠANAS

STRATĒĢIJU VĒRTĒJUMU: IZRAĒLAS – PALESTĪNAS KONFLIKTA

GADĪJUMS

Promocijas darba kopsavilkums

Doktora grāda iegūšanai psiholoģijas nozarē

Apakšnozare: sociālā psiholoģija

Rīga, 2015

2

Promocijas darbs izstrādāts Latvijas Universitātes

Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē,

Psiholoģijas nodaļā

laika posmā no 2010. gada līdz 2014. gadam

Darbs sastāv no ievada, četrām nodaļām, nobeiguma, literatūras saraksta, 14 pielikumiem.

Darba forma: disertācija psiholoģijas zinātņu nozarē, sociālās psiholoģijas apakšnozarē

Darba zinātniskais vadītājs/-a : Ph. D., profesors Ivars Austers, Latvijas Universitāte

Darba recenzenti:

1) Ph.D., profesors Ģirts Dimdiņš, Latvijas Universitāte

2) Dr.psych., docents Aleksejs Ruža, Daugavpils Universitāte

3) Ph.D., profesors Henry Montgomery, Stokholmas Universitāte

Promocijas darba aizstāvēšana notiks 2015. gada 17.februārī

Latvijas Universitātes

Psiholoģijas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēdē

Rīgā, Latvijas Universitātes Psiholoģijas, pedagoģijas un mākslas fakultātē, Jūrmalas gatvē 74/76

Ar promocijas darbu un tā kopsavilkumu var iepazīties Latvijas Universitātes Bibliotēkā Rīgā, Kalpaka bulvārī 4.

LU Psiholoģijas zinātņu nozares promocijas

padomes priekšsēdētājs /- a _______________

(paraksts)

promocijas padomes sekretāre _______________/ Dr.psych., Anika Miltuze/

(paraksts)

© Latvijas Universitāte, 2015

© Inna Solomatina, 2015

Eiropas Sociālā fonda projekts „Atbalsts doktora studijām Latvijas

Universitātē ” Nr.2009/0138/ 1DP/1.1.2.1.2./ 09/IPIA/ VIAA/004.

3

Anotācija

Pētījuma mērķis bija izpētīt kolektīvās vainas izjūtas ietekmi uz konflikta risinājumu vērtējumu

cilvēkiem ar dažādiem iekšgrupas identifikācijas līmeņiem un to izskaidrot, balstoties psiholoģijas

teorijās un koncepcijās. Pētījumā piedalījās 240 abu dzimumu respondenti vecumā no 15 līdz 36

gadiem no četrām valstīm: Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Izraēlas. Pētījumam tika izmantots

kvazieksperimentāls dizains, kur viens kvazieksperimentāls faktors bija identifikācijas līmenis,

savukārt, otrs eksperimentālais – kolektīvā vaina. Respondenti ar mazāk izteiktu identifikācijas līmeni

bija vairāk gatavi piekāpties un izvēlēties problēmu risināšanas stratēģiju nekā respondenti ar

izteiktāko identifikācijas līmeni. Kopumā, kolektīvā vaina un vecums spēj prognozēt pozitīvāku

attieksmi pret problēmu risināšanas stratēģiju.

Atslēgvārdi: kolektīvā vaina, Izraēlas – Palestīnas konflikts, konflikta risināšanas stratēģijas,

iekšgrupas identifikācija, sociālās identitātes teorija

4

Saturs

Ievads............................................................................................................................................ 5

Ar promocijas darbu saistītās zinātniskās publikācijas ................................................................. 7

Pētījuma rezultātu prezentācijas zinātniskās konferencēs ............................................................ 7

1.Teorētiskā daļa ......................................................................................................................... 7

1.1.Identifikācijas un kolektīvas vainas problemātika ...................................................... 7

1.2.Sociāli psiholoģiskais skatījums uz konfliktiem ......................................................... 10

1.3. Izraēlas-Palestīnas konflikta realitāte ......................................................................... 11

2.Metode ....................................................................................................................................... 13

2.1.Pētījuma dalībnieki ...................................................................................................... 13

2.2.Eksperimentālā manipulācija un mērījumi .................................................................. 13

2.3.Procedūra ..................................................................................................................... 14

3.Rezultāti .................................................................................................................................... 15

4.Iztirzājums ................................................................................................................................ 18

5.Nobeigums................................................................................................................................. 21

5.1.Galvenie secinājumi .................................................................................................... 21 Pētījuma ierobežojumi

5.2.Pētījuma ierobežojumi ................................................................................................ 22

5.3.Pētījuma praktiskais pielietojums................................................................................ 22

5.4.Turpmāko pētījumu virzieni ........................................................................................ 23

Literatūras saraksts .................................................................................................................... 47

5

Ievads Šobrīd grūti iedomāties cilvēku pasaulē, kurš neko nebūtu dzirdējis par Izraēlas – Palestīnas

konfliktu. Teju katru dienu mediji publicē šokējušus faktus, skaitļus par šo konfliktu, un liekas, ka ar

katru dienu iespēja atrisināt šo konfliktu miera ceļā kļūst arvien sarežģītāka. Vairāku zinātņu pētnieki,

piemēram, politologi, sociologi, ekonomisti mēģina izpētīt šī konflikta cēloņus un izvirzīt savas

prognozes. Rodas arvien lielāka nepieciešamība arī pēc psihologu skatījuma uz šiem notikumiem.

Promocijas darba sociālā aktualitāte ir saistīta ar vienu no dramatiskākajiem konfliktiem

cilvēces vēsturē: Izraēlas – Palestīnas konfliktu. Vērtējot tēmas sociālo nozīmību, jāatzīst, ka tas ir

viens no pirmajiem mēģinājumiem paskatīties uz šo konfliktu ne tikai konflikta reģionā, bet arī saprast,

kā uz to skatās ebreji citās valstīs. Cilvēki, arī neatrodaties konflikta zonā, ir netieša veidā iesaistīti

konfliktā un spēj ietekmēt arī konflikta risināšanas veidus. Zinātniskā novitāte ir saistīta ar to, ka šis

ir viens no nedaudziem pētījumiem, kurā tiek integrēti trīs mainīgie lielumi: iekšgrupas identitāte,

kolektīvā vaina un konflikta risināšanas stratēģijas. Šis pētījums ir mēģinājums paskatīties uz

dažādiem psiholoģiskiem mehānismiem, kas var veicināt konflikta risinājumus. Lielākā daļa no

pētījumiem šajā jomā veikti korelatīvā pētījumu dizainā, savukārt šajā pētījumā eksperimentālā ceļā ir

parādīts, kā kolektīvā vaina var sekmēt dažādas konflikta risināšanas stratēģijas. Iepriekšējo pētījumu

ietvaros galvenokārt pētīta saistība starp kolektīvo vainu un kompromisiem (Maoz & McCauley,

2005), savukārt šajā pētījumā tika operēts ar četrām konflikta risināšanas stratēģijām, kā arī tika ņemts

vērā vēl viens būtisks faktors – iekšgrupas identifikācijas pakāpe.

Viena no motivācijām veikt šo pētījumu ir saistīta ar vēlmi sniegt ieteikumus gan pedagogiem,

gan vecākiem, gan arī mediju pārstāvjiem. Zinot, kādi faktori rada konstruktīvus vai agresīvus

konflikta risinājumus, tie var ietekmēt cilvēku attieksmes un gatavību atbalstīt miera procesu.

Neapšaubāmi, šie atklājumi netiek ierobežoti tikai Izraēlas – Palestīnas konflikta ietvaros, - uz šīm

sakarībām var skatīties arī plašākā kontekstā.

Šajā pētījumā tika izmantotas vairākas psiholoģijas teorijas par identifikācijas tematu. Darbā

tika izmantots Rokasas un kolēģu (Roccas et al., 2006) piedāvātais skatījums uz identifikāciju kā

divām dimensijām – piesaisti un slavināšanu. Papildus kolektīvajai vainai, darbā iekļauti arī citi faktori

– iekšgrupas atbildība, iekšgrupas rīcību leģitimitāte un attaisnošanas domāšana, ko šobrīd pētnieki

apskata kopā ar kolektīvo vainu (Wohl & Branscombe, 2008). Darba ietvaros izveidota arī autores

aptauja par konflikta risināšanas iespējām, kas ietver gan konstruktīvus, gan agresīvus risināšanas

veidus.

Pētījuma mērķis ir izpētīt kolektīvās vainas izjūtas ietekmi uz konflikta risinājumu vērtējumu

cilvēkiem ar dažādiem iekšgrupas identifikācijas līmeņiem un mēģināt to izskaidrot, balstoties

psiholoģijas teorijās un koncepcijās. Apkopojot vairākas teorijas par kolektīvās vainas izjūtas izcelsmi

un konflikta risināšanas stratēģijām, tika izvirzītas pētījuma hipotēzes.

Kolektīvā vaina ietekmē konflikta risināšanas stratēģiju izvēli. Jo izteiktāk cilvēks izjūt

kolektīvo vainu, jo lielākā mērā viņš atbalsta problēmu risināšanas stratēģiju. Respektīvi, tika

sagaidīts, ka pastāv atsķirības starp grupām, kuru ietvaros ir mazāk vai vairāk izteikta kolektīvā

vaina problēmu risināšanas stratēģijas izvēlē. Tika prognozēts, ka grupas ar mazāk izteiktu

kolektīvo vainu mazākā mērā atbalsta problēmu risināšanas stratēģiju nekā grupas ar vairāk

izteiktu kolektīvo vainu.

Mazāk identificējoties ar kādu no konfliktā iesaistītajām pusēm, cilvēki lielākā mērā izjutīs

kolektīvo vainu un lielākā mērā atbalstīs problēmu risināšanas stratēģiju.

Papildus tika izvirzīta hipotēze par sociālo kontaktu ar ārgrupu.

Mazāk identificējoties ar kādu no konfliktā iesaistītajām pusēm, cilvēki būs vairāk gatavi

sociālajam kontaktam ar konfliktā iesaistīto ārgrupu.

Pētījuma priekšmets šajā pētījumā ir kolektīvās vainas ietekme uz konflikta risinājumiem,

iekšgrupas identifikācija. Neatkarīgie mainīgie ir iekšgrupas identifikācijas izteiktība, kā arī dažādas

identifikācijas dimensijas, kolektīvā vaina, iekšgrupas atbildība, iekšgrupas rīcības leģitimitāte,

attaisnošanas domāšana, savukārt atkarīgie mainīgie – konflikta risināšanas stratēģijas un gatavība

sociālam kontaktam ar ārgrupu.

6

Pētījuma metode - divu faktoru eksperiments: 2 (izlases ar dažādu identifikācijas izteiktību –

augsta/zema, kvazieksperimentāls faktors) x 4 (kolektīvās vainas eksperimentālā manipulācija:

izraēliešu vaina, palestīniešu vaina, ambivalentā informācija, neitrālā informācija). Kolektīvā vaina

(augsta/zema) tika manipulēta, piedāvājot pētījuma dalībniekiem lasīt dažādus rakstus par Izraēlas –

Palestīnas konfliktu, tā aktualizējot vienas vai otras puses vainu; kā arī tika iekļauta ambivalentā un

neitrālā informācija. Pētījuma dalībnieki bija no četrām valstīm: Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un

Izraēlas un tika pielīdzināti pēc vecuma un dzimuma. Respondentu vidējais vecums – 22,8 gadi (SD =

5,06). Baltijas respondentu vidējais vecums – 22,2 gadi (SD = 4,72). Izraēlas respondentu vidējais

vecums – 23,3 gadi (SD = 5,34). Katrā izlasē bija 69 sievietes un 51 vīrietis. Tika izmantoti vairāki

mērījumi: identifikācijas pakāpe (nacionālā identifikācija ar Izraēlu, etniskā identifikācija ar ebrejiem,

piesaistes un slavināšanas iekšgrupas identifikācijas dimensijas), kolektīvās vainas izjūtas, iekšgrupas

atbildības, leģitimitātes un attaisnošanas domāšanas mērījums, saraksts ar konflikta risinājumiem,

gatavība sociālam kontaktam ar ārgrupu un demogrāfiskie dati. Kā eksperimentālās manipulācijas tika

izmantoti raksti, lai veicinātu kolektīvās vainas izjūtas rašanos (trīs eksperimentālās un viena kontroles

grupa).

Pirms īstā eksperimenta tika veikti daži pilotpētījumi, lai pilnveidotu atkarīgo mainīgo

mērījumu, eksperimentālo manipulāciju, kā arī pārbaudītu visa eksperimenta instrukciju teksta saturu.

Procedūra – sākotnēji visi respondenti atbildēja uz identifikācijas mērījuma jautājumiem, pēc tam tika

pakārtoti eksperimentālai manipulācijai (piemēram, lasīja tekstus par izraēliešu vainu, palestīniešu

vainu, ambivalentu vai neitrālu informāciju), atbildēja uz atkarīgo mainīgo mērījuma jautājumiem un

noslēgumā vērtēja dažādas konflikta risināšanas stratēģijas un gatavību sociālam kontaktam ar

ārgrupu. Viss eksperiments notika datorizētā formā. Eksperiments tika veikts grupās, vienlaikus

piedaloties diviem līdz septiņiem cilvēkiem. Katrs dalībnieks atradās pie datora; šim procesam netika

noteikti laika ierobežojumi. Eksperimenta vajadzībām tika izveidota atsevišķa interneta mājaslapa:

www.surveyontheweb.net. Eksperiments notika divās valodās – krievu un ivrītā.

Datu apstrādei un analīzei tika izmantota SPSS programmas 19. versija un šādas statistiskās

metodes: aprakstošā statistika, dispersiju analīze, regresiju un faktoru analīze.

Pētījuma uzdevumi:

izpētīt un izanalizēt zinātnisko literatūru par pētījuma tematu;

izstrādāt pētījuma projektu un aprobēt mērījuma instrumentus;

veikt empīrisko pētījumu un interpretēt datus;

apkopot pētījuma rezultātus un galvenās atziņas.

Galvenās aizstāvēšanai izvirzītas tēzes – šādas atziņas:

1) Lai gan eksperimentāli lielāka kolektīvā vainas izjūta tika izraisīta izraēliešu vainas un

ambivalentas informācijas grupās, netika atklātas atšķirības problēmu risināšanas stratēģijā

starp grupām ar lielāku vai mazāku kolektīvo vainu;

2) Kolektīvās vainas izjūta un vecums pozitīvi prognozē problēmu risināšanas stratēģiju.

Turklāt identifikācijas izteiktībai kopumā, attaisnošanas domāšanai un identifikācijas ar

ebrejiem izteiktībai ir negatīva prognastika attiecībā uz to;

3) Respondenti ar mazāk izteiktu nacionālo identifikāciju (Baltijas respondenti) kopumā ir

vairāk gatavi atbalstīt problēmu risināšanas un piekāpšanās stratēģiju nekā respondenti ar

izteiktāku nacionālo identifikāciju (Izraēlas respondenti);

4) Respondenti ar mazāk izteiktu nacionālo identifikāciju (Baltijas respondenti) ir tikpat gatavi

sociālam kontaktam ar palestīniešiem kā respondenti ar izteiktāku nacionālo identifikāciju

(Izraēlas respondenti).

Promocijas darbs sastāv no četrām teorētiskām nodaļām. Pirmajā nodaļā ir sniegts īss pārskats

par mūsdienu grupas identifikācijas pieejām un teorijām. Otrajā daļā ir apskatīta kolektīvā vainas izjūta

sociālās identitātes skatījumā. Trešajā daļā – analizētas konflikta risināšanas teorijas, un ceturtajā –

Izraēlas – Palestīnas konflikts sociāli psiholoģiskā skatījumā. Darbā ir arī nodaļa par metodi un

rezultātiem. Darba noslēgumā ir iztirzājums, nobeigums, izmantotās literatūras saraksts un

kopsavilkums angļu valodā (Summary). Darbā ir četri attēli un deviņpadsmit tabulas (bez

http://www.surveyontheweb.net/

7

pielikumiem), kā arī 14 pielikumi. Izmantoti 155 literatūras avoti. Neskaitot pielikumus, darba apjoms

ir 89 lpp., pielikumi – 14 lpp.

Ar promocijas darbu saistītās zinātniskās publikācijas

Solomatina, I., & Austers, I. (2014). Collective Guilt Makes Conflicting Parties More Collaborative:

Quasi-experimental Study of the Israeli-Palestinian Conflict. Psychology Research, 4(4), 271-285.

Solomatina, I., & Austers, I. (2011). Kolektīvās vainas izjūtas ietekme uz prosociālo uzvedību.

Latvijas Universitātes Zinātnisko rakstu krājums „Psiholoģija”, 774, 17-29.

Pētījuma rezultātu prezentācijas zinātniskās konferencēs

Solomatina, I. (2014). Collective guilt feeling – am I ready to cooperate? Different countries with

different solutions to Israeli-Palestinian conflict. 28th

International Congress of Applied Psychology,

Paris, France.

Solomatina, I. (2013). Does collective guilt make us to support problem resolution strategies?

Different countries with different solutions to Israeli-Palestinian conflict. International Society of

Political Psychology, Herzliya, Israel.

Solomatina, I. (2013). Kolektīvās vainas izjūtas ietekme uz konflikta risināšanas stratēģiju vērtējumu:

Izraēlas-Palestīnas konflikta piemērs. Latvijas Universitātes 71. konference, Rīga, Latvija


Izraēlas-Palestīnas konflikta piemērs. Latvijas Universitātes 70. konference, Rīga, Latvija


Izraēlas-Palestīnas konflikta piemērs. 2. Apvienotais Latvijas Psihologu Kongress, Daugavpils,

Latvija

Solomatina, I. (2012). The impact of collective guilt on preferences of conflict resolution strategies:

The case of Israeli-Palestnian conflict. International Psychological Applications Conferences and

Trends, Lisbon, Portugale.


The case of Israeli-Palestinian conflict. Biopsychological Basics of Life in Education and Health,

Riga, Latvia.

Solomatina, I. (2011). Kolektīvās vainas izjūtas ietekme uz prosociālo uzvedību. Latvijas Universitātes

69. konference, Rīga, Latvija

1. Teorētiskā daļa 1.1. Identifikācijas un kolektīvas vainas problemātika

Šodien nav iespējams iztēloties dzīvi bez noteiktiem cilvēkiem, kuri mums dzīvē ir svarīgi:

ģimenes, kursa biedriem, kolēģiem, kaimiņiem utt. Visi šie cilvēki veido noteiktas grupas, kuras

ietekmē cilvēka domas, jūtas, rīcību. Pētījumi par grupas uzvedību ieņem centrālu vietu sociālajā

psiholoģijā un arī citās līdzīgās disciplīnās. Citiem vārdiem, bez grupas uzvedības nav iespējams

saprast individuālās atšķirības un to, kā tas spēj ietekmēt plašāku kontekstu.

Daži pētnieki apskata identifikāciju ar grupām kā personīgo dispozīciju, kura ir relatīvi stabila

(Triandis & Gelfand, 1998), citi pētnieki apskata to sociālā kontekstā (Turner et al., 1987). Grupas

identifikācijas tradīciju psiholoģijā ir vērts apskatīt no sociālās identitātes un paškategorizācijas teoriju

perspektīvām. Sociālās identitātes teorija palīdz saprast starpgrupu diskriminācijas psiholoģisko

pamatu. „Sociālā identitāte ir indivīda pašraksturojums, kas rodas, pieskaitot sevi noteiktai sociālai

grupai kopā ar tā nozīmi, emocionālo svarīgumu un piederību” (Tajfel, 1981, 255). Šo teoriju veido

trīs elementi (Tajfel, 1981; Tajfel & Turner, 1979):

- kategorizācija – mēs bieži domājam par sevi un citiem kategorijās. Katrai kategorijai ir kaut

kas, kas vieno tās dalībniekus;

- identifikācija – mēs asociējam sevi ar noteiktām grupām (iekšgrupām), kas stiprina mūsu

pašcieņu;

- salīdzinājums – mēs salīdzinām mūsu grupu ar citām grupām, esam labvēlīgāk noskaņoti pret

grupu, kurai piederam.

8

Grupas emocionālās reakcijas ir iespējamas tad, ja cilvēki kategorizēti kā grupas dalībnieki. Tā

kā cilvēku identitāte balstās grupas piederībā, vēlme pozitīvi domāt par savu grupu bieži ir saistīta ar

grupas attaisnošanas stratēģijām. Savukārt, ja tas kļūst neiespējams, cilvēki var izjust kolektīvo vainu

tādā pakāpē, ka iekšgrupas pagātnes darbības apdraud tagadnes morāles standartus. „Kolektīvā vaina –

vaina, kas rodas, kad cilvēks kategorizē sevi kā piederīgu grupai, kas nodarījusi ļaunu citai grupai, un

šīs rīcības ir neleģitīmas” (Doosje et al., 2006). Pamatojoties paškategorizācijas teorijā (Turner et al.,

1987), kur Es ir kategorizēts grupas līmenī, cilvēki sāk izjūst emocijas arī kolektīvā līmenī. Lai gan

cilvēki paši var pāstāvēt jaunāku paaudzi, kas nekādas ļaunprātības nav nodarījusi, viņi var izjust

kolektīvo vainu, kā arī sagaida to no citiem grupas dalībniekiem (Wohl & Branscombe, 2005).

Cilvēkiem var būt grūti izvairīties no paškategorizācijas un neiespējami noliegt kolektīvo atbildību,

līdz ar to ir iespējams mēģinājums minimizēt kaitējuma vērtējumu. Ja šī stratēģija nav efektīva, cilvēki

sāk izjust kolektīvo vainu (Branscombe & Doosje, 2004). No brīža, kad cilvēks sāk identificēties ar

grupu, viņš ir mazāk gatavs konfrontēt ar negatīvām informāciju par savu iekšgrupu. Kad tiek izjusta

mazāka piesaiste grupai, rodas gatavība atzīt negatīvo pieredzi. Cilvēki ar mazāk izteiktu identifikāciju

izjūt relatīvi lielāku kolektīvo vainu (Doosje et al., 1998) un lielākā mērā piedēvē iekšējus cēloņus

savas grupas uzvedībai (Doosje & Branscombe, 2003). Saskaņā ar šiem atklājumiem, cilvēki ar zemu

identifikāciju vairāk atbalsta zaudējumu atlīdzināšanas politiku (Doosje et al., 1998), bet tie, kuriem

raksturīga izteikta identifikācija, izjūt pārākumu pār citām ārgrupām, tāpēc relatīvi mazāk izjūt

kolektīvo vainu, lielākā mērā grupas uzvedību izskaidro ar ārējiem cēloņiem (Doosje & Branscombe,

2003), un rezultātā mazāk iesaistās zaudējumu atlīdzināšanā (Doosje et al., 1998).

Iepriekšējo pētījumu prakse bijusi mērīt sociālo identifikāciju kā viendimensionālu konstruktu,

parasti – ar vienas skalas palīdzību (Doosje et al., 1998). Šobrīd ir atklāts, ka viendimensionāls skats

uz identifikācijas tēmu nav pilnīgs un efektīvs (Roccas et al., 2008). Pēdējos gados identifikācijas

koncepcija tiek saistīta ar tās multidimensionālo struktūru, lai gan mūsdienās ir maza vienprātība par

to, kādas dimensijas to veido. Šīs neskaidrības daļēji var izskaidrot, jo vairāki psiholoģijas

apakšnozaru pārstāvji ir ieinteresēti identifikācijas tematā. Pētījumi 20. gadsima beigās un 21.

gadsimta sākumā sniedza pretrunīgus rezultātus par attiecībām starp identifikācijas lielumu un

kolektīvo vainu, - tā, piemēram, Doosje un kolēģi (1998) novēroja negatīvu, bet pēc tam – pozitīvu

saistību (2004) vai arī nenovēroja to vispār (Branscombe et al., 2004). Ambivalentas informācijas

apstākļos cilvēki ar zemu identifikācijas pakāpi izjūt lielāku kolektīvo vainu, nekā cilvēki, kuriem tā ir

izteikta (Schmitt et al., 2004). No vienas puses, cilvēkiem ar izteiktāku identifikāciju ir jābūt lielākai

morālai atbildībai par iekšgrupas rīcību, kas var nozīmēt, ka kolektīvā vaina var būt pozitīvi saistīta ar

identifikāciju. No otras puses, pamatojoties sociālās identitātes teorijā, ir zināms, ka tie, kuriem ir

izteiktāka identifikācija ar iekšgrupu, ir vairāk motivēti saglabāt pozitīvu sociālo identitāti, tāpēc viņi

vairāk konfrontēs ar negatīvo informāciju, mēģinās to interpretēt citādāk. Saskaņā ar šo atziņu, grupas

identifikācijas sekmē grupas rīcības leģitimitāti, un rezultātā mazinās grupas vaina. Summējot šīs divas

pieejas, varam secināt, ka identifikācija var būt vienlaikus pozitīvi un negatīvi saistīta ar kolektīvo

vainu. Ir aktuāls jautājums – kā tas iespējams? Nesen veiktā pētījumā tika noskaidrota identifikācijas

nelineāra ietekme uz kolektīvo vainu (Klein et al.,2011). Respektīvi, tika atklāta apgriezta U veida

saistība starp grupas identifikāciju un kolektīvo vainu ar maksimumu cilvēkiem, kam vidēji izteikta

identifikācija. Ir noskaidrots, ka pastav negatīva korelācija starp identifikācijas izteiktību un kaitējuma

citiem smaguma atzīšanu, kā arī pozitīva – starp identifikācijas izteiktību un ticību iekšgrupas rīcības

leģitimitātei (Klein et al., 2011). Tāpat arī ir noskaidrots, ka pastāv negatīva identifikācijas ietekme uz

atbalstu reparācijām, ka arī ir apstiprināta pozitīva saistība starp kolektīvo vainu un atbalstu tām.

Turklāt šī saistība ir lineāra – pieaugot identifikācijas izteiktībai, atbalsts reparācijām kļūst mazāks.

Nelineārā saistība liecina par diviem atšķirīgiem procesiem: no vienas puses, kolektīvā vaina ir kā

sociālās identitātes funkcija, kur sociālā identifikācija sekmē vainas izjūtu, no otras puses, tā apdraud

sociālo identitāti, un rezultātā cilvēki ar izteiktāku identifikāciju izmanto aizsardzības stratēģijas, lai

attaisnotu savu grupu (Klein et al., 2011).

Lai atrisinātu identifikācijas – vainas paradoksu, Rokasa un kolēģi (Roccas et al., 2008)

piedāvā jaunu multidimensionālo grupas identifikācijas modeli. Pētnieki (Roccas et al., 2006)

piedāvāja skatīties uz identifikāciju kā uz divām dimensijām – piesaisti (svarīguma un saistības

9

kombināciju) un slavināšanu (pārākuma un pakļaušanās kombināciju). Jo vairāk cilvēki slavina savu

grupu, jo mazāk viņi izjūt kolektīvo vainu. Piesaiste ir pozitīvi saistīta ar kolektīvo vainu tad, ja

slavināšanas dimensija ir kontrolēta, tas nozīmē, ka kopumā slavināšana samazina piesaistes

identifikācijas efektu uz kolektīvo vainu.

Rokasa un kolēģi (Roccas et al, 2006) veica pētījumu Izraēlā 2000. un 2001. gadā – miera un

saspringtu attiecību apstākļos. Pētnieki secināja, ka kopumā piesaistes un slavināšanas rādītāji

nemainās, savukārt saspringtos attiecību apstākļos (biežāki terora akti, uzbrukumi utt.) palielinājās

attaisnošanas domāšanas stratēģijas, bet kolektīvā vaina – samazinājās (Roccas et al., 2006). Rezultāti

parādīja, ka slavināšanas dimensija pozitīvi korelē ar attaisnošanas domāšanu un negatīvi – ar

kolektīvo vainu. Savukārt piesaistes dimensija ir mazāk saistīta ar šiem faktoriem. Kontrolējot

slavināšanas dimensiju, piesaiste ir negatīvi saistīta ar attaisnošanas domāšanu un pozitīvi – ar

kolektīvo vainu. Pastāv pozitīva saistība starp slavināšanu un piesaisti, kas arī neizslēdz iespēju, ka

cilvēkam viens rādītājs var būt zems, bet otrs – augsts (un otrādi) (Leidner et al., 2010).

Nacionālajām un citām sociālajām grupām ir sava vēsture. Tās atgādināšana var nopietni

ietekmēt cilvēka emocionālas reakcijas. Domājot par dažādiem grupas vēstures aspektiem, iespējams

izjust kolektīvo lepnumu, un ir arī tādi vēstures aspekti, kuri var izraisīt kolektīvo vainu un vēlmi

atlīdzināt kaitējumu. Tādas emocionālās reakcijas rodas nevis no personīgas iesaistīšanas šajās

situācijās, bet tad, ja personīgais Es ir kategorizēts kā grupai piederīgs. Kopumā var runāt par četriem

svarīgiem procesiem kolektīvās vainas rašanās procesā: paškategorizāciju grupai, kura ir nodarījusi

ļaunumu citai grupai; grupas atbildības uzņemšanos par nodarīto; neleģitīmas rīcības apzināšanos;

kaitējuma atlīdzināšanas centieniem (Wohl et al., 2006). Cilvēki paškategorizējas kā grupas, kuri

veikusi ļaunu darbību, dalībnieki, uzņemoties grupas atbildību par darbībām, kas nodarījušas ļaunu

citai grupai. Grupas dalībnieki atzīst, ka grupas darbības bijušas neleģitīmas. Kolektīvas vainas lielums

ir atkarīgs no kaitējuma atlīdzināšanas „izdevumiem” jeb tā, cik šie centieni ir smagi. No sociālās

identitātes teorijas perspektīvas, pieaugot iekšgrupas nozīmībai, pieaug arī iespējamība, ka indivīds

pārdzīvos emocijas, kas nāk no piederības grupai (Tajfel & Turner, 1979). Tā kā mūsu identitātes

veido mūsu piederība sociālām grupām, „mūsu”, grupu sasniegumi un zaudējumi var tikt konstruēti kā

mūsu personīgie sasniegumi un zaudējumi (Turner et al., 1987). Cilvēki aizsargā iekšgrupas tēlu:

iekšgrupas dalībnieki var censties minimizēt vai noliegt savas grupas atbildību par nodarīto vai viņi var

atzīt to par leģitīmu (Wohl et al., 2006). Vēl viena iespēja samazināt kolektīvo vainu ir attaisnošanas

domāšanas mehānisms - „pārliecības, kas var palīdzēt indivīdam attaisnot vai atbrīvot iekšgrupu no

ļaunuma nodarījuma, minimizējot negatīvas darbības vai vainojot upura grupu” (Roccas et al., 134).

Caur šo attaisnošanas domāšanu cilvēki mēģina saglabāt pozitīvu iekšgrupas tēlu.

Negatīva informācija par iekšgrupas pagātni ir drauds grupas morālei, līdz ar to cilvēki ar

izteiktu identifikāciju darīs visu, lai noliegtu šo informāciju. Pamatojoties uz informācijas avotu,

cilvēki secina, cik lielā mērā informācija ir ticama. Dosje un kolēģi (Doosje et al., 2006) pētīja

informācijas avotu un nacionālās identifikācijas ietekmi uz kolektīvo vainu. Tika atklāts, ka tad, ja

informācija bija pasniegta no ārgrupas, dalībnieki izjuta mazāku kolektīvo vainu, savukārt ja

informācija bija pasniegta no iekšgrupas, dalībniekiem bija grūti to noliegt, un rezultātā viņi vairāk

izjuta kolektīvo vainu. Ja šo atziņu saista ar identifikācijas lielumu, var secināt, ka tad, ja identifikācija

ir izteikta, cilvēki ir vairāk ietekmēti, ja avots ir iekšgrupa, un rezultātā izjūt lielāku kolektīvo vainu.

Apkopojot iepriekšminēto, var secināt, ka grupas identitāte ir pozitīvas pašcieņas avots, līdz ar

to cilvēki ar izteiktu identifikāciju ir lielākā mērā motivēti iesaistīties grupas aizsardzības stratēģijās un

noliegt negatīvo informāciju. Rezultātā cilvēki ar izteiktu identifikāciju vairāk izmantos eksternālu,

nekā internālu atribūciju par negatīvu iekšgrupas vēsturi. Pamatojoties uz sociālo identitātes teoriju,

cilvēki ar izteiktu identifikāciju ir vairāk motivēti saglabāt pozitīvu sociālu identitāti, tāpēc meklēs

iespēju noliegt, ka grupas uzvedība bijusi nepareiza. Vienlaikus cilvēki ar izteiktu identifikāciju izjūt

lielāku kolektīvo vainu, ja informācija par pārkāpumu nāk no pašas iekšgrupas. Cilvēki ar izteiktu

identifikāciju var domāt, ka atlīdzināt kaitējumu ir grūtāk, līdz ar to izjūt mazāku kolektīvo vainu.

10

1.2. Sociāli psiholoģiskais skatījums uz konfliktiem Izraēlas – Palestīnas konflikts ir tikai viens no piemēriem, kur iesaistītās puses nevar atrisinat

šo konfliktu miera ceļā. Jebkurš konflikts starp sabiedrībām vai nācijām veidojas tad, ja abu pušu

mērķi, nodomi un/vai rīcības tiek uztvertas kā abpusēji nesavienojamas (Bar-Tal et al., 1989).

„Konflikts – situācija, kad divi vai vairāki indivīdi vai grupas saskata būtiskas interešu atšķirības savā

starpā un uzskata, ka pušu mērķi nav vienlaicīgi sasniedzami” (Rubin et al., 1994, 5). Konflikta

rezultātā rodas neapmierinātas vajadzības, līdz ar to ir nepieciešams meklēt iespējas, kā apmierināt,

piemēram, pozitīvu identitāti, drošības vajadzību utt. (Staub, 2003). Ir nepieciešams mācīties tikt galā

ar hronisku stresu, bailēm un citām negatīvām emocijām. Vajadzīgi arī apstākļi, kuri ļautu sekmīgi

nepadoties pretiniekam, uzvarēt konfliktā vai vismaz nezaudēt. Līdz ar to kopumā var runāt par trim

izaicinājumiem: sabiedrības locekļu vajadzību apmierināšanu, stresa un baiļu pārvārēšanu, kā arī

nepadošanos pretiniekam (Bar-Tal, 2007). Neatrisināmi konflikti lielā mērā ietekmē sociālās

identitātes saturu un funkcionēšanu (Ross, 2001). Pirmkārt, neatrisināma konflikta laikā cilvēkiem

palielinās identifikācija ar grupu, jo viņi cenšas apmierināt savu vajadzību pēc piederības un drošības.

Otrkārt, sociālā identitāte stiprina grupas locekļus ar sajūtu par kopīgu likteni. Treškārt, tajā rodami

koordinēšanas un saliedētības pamati, kā tikt galā ar konfliktu. Spēcīga sociālā identitāte ir viens no

spēkiem, kas stiprina sabiedrības locekļus mobilizēties konfliktam.

Vēl viens no mūsdienu konfliktu risināšanas skaidrojumiem ir abstrakcijas līmeņa teorija un tās

ietekme uz sociāliem spriedumiem (Trope & Liberman, 2010). Mūsu interpretācijas jeb abstrakcijas

līmenis ietekmē, kā mēs traktējam notikumus, faktus utt. Psiholoģiski tuvi notikumi un parādības tiek

reprezentētas zemākā abstrakcijas līmenī, bet psiholoģiski tāli – augstākā. Izmantojot šo teorētisko

atziņu pētījumā, autori ir secinājuši, ka cilvēki konflikta situācijā vairāk fokusējas uz sekundārām

pazīmēm (problēmatiskiem jautājumiem), nevis uz primārām pazīmēm (interesēm) tad, ja psiholoģiskā

distance ir zema un konstruēšanas līmenis – specifisks, nevis globāls un abstrakts (Giacomantonio et

al., 2010). Cilvēki ar lielāku abstrakcijas līmeni izvēlas vairāk abstraktas un uz mērķi orientētas

konflikta stratēģijas. Sarunu dalībnieki, kuri atrodas dažādās vietās, spēj atrast labāku risinājumu, nekā

tad, ja distance starp viņiem ir mazāka (Henderson, 2010). Respektīvi, cilvēki, kuri dzīvo tuvu

konflikta zonai, operē ar detalizētāku informāciju, nekā tie, kuri dzīvo tālu no konflikta zonas, un

rezultātā atrast pilnīgu kompromisu var būt grūtāk. Tas nozīmē, ka izteiktākas identifikācijas gadījumā

būs mazāka gatavība sadarboties, jo cilvēki ir vairāk informēti par konfliktu, iespējamiem riskiem utt.

Pastāv vairākas pieejas, kā skatīties uz konfliktu risināšanu (Shamir & Shikari, 2002). Daži

pētnieki atzīmē interesēs – bāzēto pieeju, kuras fokuss ir problēmu risināšanas mediācija, daži piedāvā

aprakstošo modeli, kas balstīts sociāli psiholoģiskajā teorijā (Bar-Tal, 2000), daži saista to ar

piedošanas teoriju. Tas, kas apvieno šīs trīs pieejas, ir idejas par to, ka konflikta atrisināšana iekļauj

konfliktu transformāciju, kas saistīta ar sociālām un kultūras izmaiņām, kā arī attiecību transformāciju

starp abām pusēm. Izmantojot “divējādo rūpju modeļa” atziņas konflikta risināšanas jomā, autori

piedāvā skatīties uz risinājumiem, izmantojot divas rūpes: par sevi un par citiem. Rūpes par savām

interesēm ir dogmatiska un uzstājīga pieeja, saistīta ar nevēlēšanos piekāpties; savukārt rūpes par citu

interesēm ir saistītas ar sadarbības iespējām, koncepciju par sociāliem motīviem. Tomass un Kilmans

vēlāk, izmantojot šo vadības stilu sadalījumu, piedāvāja savu modeli ar pieciem konflikta risinājumiem

(Thomas & Kilman, 1978) (sk.1. attēlu).

Augstas

Rūpes par otru pusi

Zemas

Zemas Rūpes par sevi Augstas

1. attēls. „Divējādo rūpju” modelis (Thomas & Kilman, 1978)

Piekāpšanās

Izvairīšanās

Problēmu risināšana

Sacensība

Kompromiss

11

Kā varam redzēt 1. attēlā, sacensības stratēģija ir saistīta ar sava risinājuma uzspiešanu otrai

pusei, ignorējot tās intereses un cenšoties panākt piekāpšanos. Tas var būt saistīts ar fizisko vardarbību,

agresiju un draudiem. Piekāpšanās stratēģija ir saistīta ar atteikšanos no savām interesēm un mērķiem.

Problēmu risināšana ir taktika, kas ļauj pilnā mērā apmierināt abas puses. Tas var būt saistīts ar

interešu atklāšanu un starpnieku izmantošanu. Izvairīšanās taktika nedod iespēju apmierināt nevienas

puses vajadzības, jo rūpes par savu un otro pusi ir zemas. Kompromiss savā ziņā ir katras puses

gatavība upurēt ar kaut ko ar mērķi sasniegt mieru.

Mūsdienu konflikta risināšanas koncepcijas ietvaros ir pieņemts runāt par miera veidošanu kā

galveno nosacījumu konflikta atrisināšanai. Patiess miera veidošanas process ir dziļāks nekā formāls

dokuments, jo paredz motivācijas, mērķu, pārliecību, attieksmju un emociju izmaiņas lielākai

sabiedrības daļai (Bar-Tal, 2011). Gatavība sociālam kontaktam ir gan viens no konflikta risināšanas

rezultātiem, gan arī sadarbības veids ar ārgrupu. Vairāki mainīgie ir saistīti ar gatavību sociālam

kontaktam: iepriekšēja pieredze, personīgas iezīmes un vērtības. Gatavība sociālam kontaktam ir

pozitīvi saistīta ar universālisma vērtību un negatīvi – ar tradīcijām, drošību un konformitātes vērtībām

(Sagiv & Schwartz, 1995).

Var secināt, ka pastāv vairākas teorijas un pieejas, kā analizēt konflikta risināšanas stratēģijas.

Pamatā var skatīties uz piecām: piekāpšanos, izvairīšanos, kompromisu, sacensību un problēmu

risināšanu. Tikai caur abpusēju pieņemšanu, uzticību, godīgumu un taisnīgu attieksmi ir iespējams

sasniegt patiesu un ilgtermiņa mieru. Pamatā mēs varam runāt par diviem svarīgiem faktoriem, kas

ietekmē konflikta risināšanas vērtējumu: identifikāciju un kolektīvās vainas izaicinājumiem.

1.3. Izraēlas-Palestīnas konflikta realitāte „Vai miers kādreiz būs iespējams?” Tieši tādu jautājumu sev uzdod katrs izraēlietis un

palestīnietis, domājot par nākotni Tuvajos Austrumos. Ir uzņemtas daudzas filmas, uzrakstītas

grāmatas, rīkoti semināri un konferences par cilvēku viedokli attiecībā uz šo konfliktu. Vairāku

gadsimtu laikā Palestīnas nacionālisms un cionisms, ebreju nacionālā kustība, periodiski konfliktē par

teritorijām, pašnoteikšanās tiesībām, valsts statusu un taisnību. Jau ilgu laiku šis konflikts ir viens no

neatrisināmāko konfliktu piemēriem, kurš ilgst vairākus gadus, ir vardarbīgs, kuram piemīt nulles

summas daba (Bar-Tal, 2007). Ričmans (Richman, 2010) ir apkopojis vairākus pētījumus par Izraēlas

–Palestīnas konflikta risinājumiem, kuri tika veikti 2009. un 2010. gadā kā Miera Balsošanas pētījumi

(Peace Poll). Viņš secināja, ka abas puses vēlas mieru, tajā pašā laikā dziļi neuzticas viena otrai un ir

pesimistiski noskaņotas attiecībā pret to, ka šo konfliktu būs iespējams ātri atrisināt. Starp izraēliešiem

80 procenti atbalsta pārrunas ar palestīniešiem, 65 procenti no palestīniešiem atbalsta miera procesu.

Jāsecina, ka Izraēlas – Palestīnas konflikts reprezentē vienu no neatrisināmākajiem un

vardarbīgākajiem konfliktiem pasaulē. Pat šodien abas puses netic, ka drīz būs iespējams to atrisināt.

Ja izraēlieši kā primāro mērķi izvirza savas valsts un iedzīvotāju ilgtermiņa drošību, tad palestīniešu

galvenais mērķis ir izveidot neatkarīgu valsti (Richman & Nolle, 2011; Richman, 2010).

Izraēlas – Palestīnas konflikts tika plaši pētīts saistībā ar dažādiem faktoriem: kolektīvajām

emocijām, identifikācijas jautājumiem, socio-demogrāfiski faktiem utt. Lielākā daļa pētījumu par

Izraēlas – Palestīnas konflikta risinājumiem ir korelatīvi un tikai neliela daļa ir eksperimentāla dizaina

pētījumi. Pētnieki konstatējuši, ka pretošanos kompromisiem vislabāk spēj prognozēt sociālā pārliecība

par konflikta nulles – summas dabu un uztvertie draudi no palestīniešiem. Savukārt gatavība

kompromisiem ir pozitīvi saistīta ar simpātijām pret palestīniešiem, kas savukārt nav saistīta ar bailēm

no viņiem (Maoz & McCauley, 2005). Cits skaidrojums ir saistīts ar neleģitimitātes piedēvēšanu

palestīniešiem. Halperins un kolēģi (Halperin et al., 2008) atklāja, ka tā ir negatīvi saistīta ar cerībām

un optimismu par konflikta atrisināšanu. Palestīniešu dehumanizācija sekmē agresīvas rīcības no

izraēliešu puses (Maoz & McCauley, 2008). Liela daļa no pētījumiem ir veltīti iekšgrupas upuru

lomas ietekmei uz konflikta risināšanas veidiem. Pētot dažādas grupas, tika atklāts, ka ticība

iekšgrupas upuru lomai ir saistīta ar zemu atvērtību jaunai informācijai par konfliktu un ar zemu

atbalstu kompromisiem (Bar-Tal et al., 2009). Cilvēki, kuri ticēja, ka Izraēla ir upuru lomā, vairāk

uzskatīja, ka ebrejiem ir tiesības uz Izraēlas teritorijām, biežāk atbalstīja dehumanizējošas idejas par

arābiem un palestīniešiem, piedevēja vainu par konflikta ilgumu un neveiksmēm ārgrupai, izjuta

12

lielāku naidu pret ārgrupu, un rezultātā mazāk atbalstīja kompromisus. Tie, kuri lielākā mērā ieņēma

upura lomu, mazāk izjuta vainu par nodarīto, bija mazāk gatavi uzņemties grupas atbildību un

kompensēt palestīniešiem nodarīto ļaunumu. Tādi cilvēki arī lielākā mērā izmantoja attaisnošanas

domāšanu (Bar-Tal et al., 2009). Ticība iekšgrupas ievainojamībai sekmē agresīvu uzvedību un rada

mazāku kompromisu meklēšanu (Maoz & Eidelson, 2007). Nesen veiktā pētījumā tika atklāts, ka

ticība iekšgrupas upura lomai ir saistīta ar vēlmi aizvainot palestīniešus un negatīvi saistīta ar kolektīvo

vainu (Schori et al., 2009).

Daļa no pētījumiem veltīti emociju ietekmei uz konflikta risināšanas veidiem. Nesen veiktajā

Halperina pētījumā (Halperin, 2011) atklāts, ka bailes sekmē destruktīvus konflikta risināšanas veidus.

Cilvēki ar baiļu izjūtām mazāk atbalstīja kompromisu, jo tas radīja drošības draudus. Izraēlas ebreji,

kas juta lielāku naidu, vairāk atbalstīja ar Izraēlas agresiju saistītas rīcības un mazāk – kompromisu

(Halperin, 2008). Vēl vienā interesantā pētījumā par emociju saistību ar attieksmēm pret karojošām

pusēm tika konstatēts, ka naids pret ārgrupu tiek ietekmēts ar šādiem faktoriem: reliģiozitāti, nacionālo

identifikāciju, drošības jautājumu un politisko ideoloģiju (Moore & Aweiss, 2002). Kopumā lielāka

identifikācija ar ebrejiem sekmē lielāku atteikšanos no citas perspektīvas ieņemšanas (Baram et al.,

2009). Lielāks naids pret ārgrupu ir tiem dalībniekiem, kuriem ir svarīgs drošības jautājums, augsta

ebreju identitāte un kuri ir reliģiozi. Savukārt mazāks naids pret ārgrupu ir tiem, kuri nav reliģiozi, ar

augstu Izraēlas identitāti, kuri atbalsta demokrātiskas vērtības un miera procesu (Moore & Aweiss,

2002). Respektīvi, tie, kuri atbalsta miera procesu, mazāk izjūt naidu pret ārgrupu un otrādi. Tas savā

ziņā ir apstiprinājums sociālās identitātes teorijas idejai – spēcīga identifikācija ar iekšgrupu palielina

naidīgumu pret ārgrupu un samazina iekšgrupas dalībnieku spēju redzēt otrās puses prasības kā

leģitīmas (Ashforth, & Mael, 1989). Turpinot tēmu par emociju ietekmi uz konflikta risināšanas

veidiem, ir jāpievērš uzmanība emocijām kolektīva līmenī. Nesen veiktā pētījumā tika apstiprināts

fakts, ka empātija pret Palestīniešiem sekmē kolektīvo vainu, kaunu un iekšgrupas dusmas - īpaši

situācijās, kur izraēliešu identitāte ir apdraudēta. Kolektīvā vaina kopumā sekmē kompensācijas

(Sharvit et. al., 2011).

Izraēlas iedzīvotāju atbalsts miera plāniem ir dažāds, piemēram, mazāk reliģiozi un kreisās

partijas piekritēji vairāk atbalsta miera pārrunas (Richman & Nolle, 2011; Richman, 2010). Tika

apstiprināts fakts, ka reliģiozie ebreji ir mazāk gatavi atbalstīt kompromisa risinājumus. Sievietes

vairāk atbalsta politisko kompromisu, savukārt vecāki cilvēki to atbalsta mazāk (Shamir & Shikari,

2002). Turpinot dzimuma atšķirības tēmu, pētījumos gūts apstiprinājums, ka kompromisa plānu, kuru

piedāvāja sievietes, oponenti vērtē pozitīvāk, nekā tādu pašu plānu, bet no vīrieša puses (Maoz, 2009).

Sievietes kopumā vairāk izvēlas kompromisu un mazāk – agresiju un karu, nekā vīrieši (Caprioli &

Boyer, 2001).

Hipotēzes

Apkopojot vairākas teorijas par kolektīvās vainas izjūtas izcelsmi un konflikta risināšanas

stratēģijām, var izvirzīt šādas hipotēzes.



sagaidīts, ka pastāv atsķirības starp grupām, kuru ietvaros ir mazāk vai vairāk izteikta kolektīvā

vaina problēmu risināšanas stratēģijas izvēlē. Tika pieņemts, ka grupas ar mazāk izteiktu




kolektīvo vainu un lielākā mērā atbalstīs problēmu risināšanas stratēģiju.

Papildus tika izvirzīta hipotēze par sociālo kontaktu ar ārgrupu.



13

2. Metode Tika veikts divu faktoru kvazieksperiments: 2 (izlases ar dažādu identifikācijas izteiktību –

augsta/zema) x 4 (kolektīvās vainas eksperimentālā manipulācija: izraēliešu vaina, palestīniešu vaina,

ambivalentā informācija, neitrālā informācija). Izlases (valstis ar dažādu identifikācijas izteiktību (ar to

ir saprotama nacionāla identifikācija, kura var būt gan augsta, gan zema)) bija kvazieksperimentāls

faktors (tālāk tekstā: identifikācijas līmenis). Kvazieksperiments tika veikts divās izlasēs – Baltijas

valstīs (Latvija, Lietuva, Igaunija) un Izraēlā. Pētījums notika datorizēti. Tika sagaidīts, ka izraēliešiem

būs izteiktāka un ebrejiem no Baltijas valstīm – mazāk izteikta nacionālā identifikācija. Ar kolektīvo

vainu (augsta/zema) tika manipulēts, lasot dažādus rakstus par Izraēlas – Palestīnas konfliktu, tā

aktualizējot vienas vai otras puses vainu, kā arī sniedzot ambivalentu un neitrālu informāciju.

Respondenti aizpildīja divas aptaujas, lai noskaidrotu identifikācijas un kolektīvās vainas izteiktību,

otrā no tām „kalpoja” kā manipulācijas kontrole. Papildus kolektīvajai vainai, tika mērīta gatavība

uzņemties grupas atbildību, iekšgrupas rīcības leģitimitāte un attaisnošanas domāšana. Konflikta

risināšanas stratēģijas (atkarīgais mainīgais) tika mērītas ar piedāvātiem konflikta risināšanas

variantiem un iespēju tos novērtēt Likerta skalā. Papildus tika jautāts arī par gatavību sociālam

kontaktam ar ārgrupu (palestīniešiem). Manipulējot ar kolektīvās vainas izteiktību, tika mērīts

atkarīgais mainīgais – dažādas konflikta risināšanas stratēģijas un gatavība sociālam kontaktam ar

ārgrupu (palestīniešiem).

2.1. Pētījuma dalībnieki Eksperimentā piedalījās 240 abu dzimumu ebreju tautības respondenti vecumā no 15 līdz 36

gadiem, kuru vidējais vecums bija 22,8 gadi (SD=5,06). Baltijas respondentu vidējais vecums ir 22,2

gadi (SD=4,72), Izraēlas – 23,3 gadi (SD=5,34). Katrā izlasē bija 69 sievietes un 51 vīrietis.

Respondenti no Baltijas valstīm pildīja eksperimenta mērījumus krievu valodā (dzimta valodā),

Izraēlas respondenti – ivritā (dzimta valodā). Pirms eksperimenta tika veikts tulkojums ar divu cilvēku

palīdzību, kuriem abas valodas ir dzimtās. Pēc tam tika veikts pilotpētījums, lai pārliecinātos, ka

dažādās valodās veiktā eksperimentā netiktu konstatētas nozīmīgas psihometrisko rādītāju atšķirības.

Katra izlasē randomizēti tika izveidotas četras grupas – grupa ar Izraēlas vainu, grupa ar Palestīnas

vainu, grupa ar ambivalentu informāciju un grupa ar neitrālu informāciju. Respektīvi, pirmajās trīs

grupās bija kolektīvas vainas manipulācija, bet ceturtā bija kontroles grupa. Katras apakšgrupas

apjoms – 30 cilvēki. Dalībnieki attiecībā uz kvazieksperimentālo faktoru tika pielīdzināti pēc vecuma

un dzimuma. Vispirms eksperiments tika veikts Baltijas valstīs, tālāk eksperimentālās grupas un

kontroles grupa Izraēlā tika pielīdzinātas pēc Latvijas, Igaunijas un Lietuvas dalībniekiem. Veicot

kopējo 2 (identifikācijas līmenis) x 4 (eksperimentālā manipulācija) faktoru ANOVA, netika atklātas

vecuma atšķirības starp izlasēm F(1,232)=2,73, p > 0,05. Starp eksperimentālām grupām nepastāv

statistiski nozīmīgas atšķirības vecuma faktorā F(3,232)=0,67, p > 0,05. Saskaņā ar χ2

testa

rezultātiem, starp izlasēm nepastāv statistiski nozīmīgas atšķirības dzimuma faktorā (χ2

(1, N=240)=0,

p > 0,05). Saskaņā ar χ2

testa rezultātiem, starp eksperimentālām grupām nepastāv statistiski

nozīmīgas atšķirības dzimuma faktorā (χ2

(3, N=120)=0,75, p > 0,05). Saskaņā ar χ2

testa rezultātiem,

starp izlasēm nav novērojamas statistiski nozīmīgas atšķirības reliģijas piederības faktorā (χ2

(1,

N=240)=0,42, p > 0,05). Saskaņā ar χ2

testa rezultātiem, starp eksperimentālām grupām nepastāv

statistiski nozīmīgas atšķirības reliģijas piederības faktorā (χ2

(1, N=120)=1,25, p > 0,05).

2.2. Eksperimentālā manipulācija un mērījumi Eksperimentā tika izmantoti šādi mērījumi: identifikācijas mērījums (identifikācija ar Izraēlu,

identifikācija ar ebrejiem, piesaistes un slavināšanas identifikācijas dimensijas), kolektīvās vainas

izjūtas, iekšgrupas atbildības, iekšgrupas rīcības leģitimitātes un attaisnošanas domāšanas mērījums,

saraksts ar konflikta risinājumiem, gatavība sociālam kontaktam ar ārgrupu un demogrāfiskie dati.

Tāpat tika izmantota kolektīvās vainas izjūtas manipulācija (trīs eksperimentālās grupas un viena

kontroles grupa).

Identifikācijas mērīšanai ar Izraēlu un ebrejiem tika izmantoti četri apgalvojumi no „Skalas

identifikācijas ar holandiešiem mērīšanai” („Identification scale with the Dutch”, Doosje et al., 2006).

Oriģinālās aptaujas Kronbaha alfa ir 0,92, jautājumi tika precizēti grupas specifikai. Var minēt

piemēru: „ebreji man ir svarīga grupa”. Piesaistes un slavināšanas identifikācijas dimensijai tika

14

izmantoti astoņi apgalvojumi no „Identifikācijas ar Izraēlu mērījuma skalas” („Measure of

identification with Israel”, Roccas et al., 2006). Oriģinālās aptaujas Kronbaha alfas attiecīgi ir 0,89 un

0,78. Var minēt dažus piemērus: „man ir svarīgi zināt, kas notiek Izraēlā”, „tā ir kļūda no citu valstu

puses – kritizēt Izraēlu”. Pēc katra apgalvojuma dalībnieks atzīmēja Likerta tipa skalā, cik lielā mērā

viņš tam piekrīt. Kopā bija izveidoti 12 apgalvojumi, lai mērītu identifikāciju ar iekšgrupu.

Lai novērtētu kolektīvās vainas izteiktību, tika izmantoti kolektīvās vainas skalas četri

apgalvojumi („Collective guilt measurement”, Wohl & Branscombe, 2008). Oriģinālās aptaujas

Kronbaha alfa ir 0,95. Papildus tika izmantoti divi apgalvojumi par iekšgrupas atbildību (Wohl &

Branscombe, 2008). Oriģinālās aptaujas Kronbaha alfa ir 0,82. Tika izmantoti arī divi apgalvojumi par

iekšgrupas rīcības leģitimitāti (Wohl & Branscombe, 2008). Oriģinālās aptaujas Kronbaha alfa ir 0,91.

Vēl tika izmantoti divi apgalvojumi par attaisnošanas domāšanu (Roccas et al., 2006). Oriģinālās

aptaujas Kronbaha alfa ir 0,92. Jautājumi tika precizēti atbilstoši grupas specifikai. Pēc katra

apgalvojuma dalībnieks atzīmēja Likerta skalā, cik lielā mērā viņš tam piekrīt. Var minēt dažus

piemērus katram mainīgajam: „es izjūtu nepatīkamas emocijas, kad domāju par Izraēlas politiku

attiecībā pret palestīniešiem”; „Izraēla uzņemas galveno atbildību par konflikta ar palestīniešiem

sekām”; „terorisms no palestīniešu puses ir licis Izraēlai aizstāvēties ar bruņotiem spēkiem”;

„manuprāt, iepriekšējā slaidā atspoguļotā informācija ir pārmērīgi negatīva attiecībā pret Izraēlu”.

Lai novērtētu konflikta risināšanas stratēģijas, dalībnieki no piedāvātā saraksta izteica atbalstu

katram risinājumam Likerta skalā. Saraksts sastāvēja no 14 risinājumiem (4 – problēmu risināšanas

stratēģija, 3 – sacensība, 3 – izvairīšanās, 4 – piekāpšanās). Papildus pašam respondentam tika dota

iespēja ierakstīt savu variantu un to novērtēt. Atkarīgo mainīgo mērījumā, izmantojot 14

apgalvojumus par konflikta risināšanas stratēģijām, tika veikta faktoru analīze. Tās rezultātos tika

uzrādītas četras konflikta risināšanas stratēģijas (problēmu risināšana, sacensība, izvairīšanās,

piekāpšanās).

Lai novērtētu gatavību sociālam kontaktam ar ārgrupu, dalībniekiem tika piedāvāta modificēta

Bogarda tipa skala, kur 5 baļļu skalā tika lūgts novērtēt, cik lielā mērā viņi ir gatavi iesaistīties

kontaktos ar palestīniešiem (Bar-Tal et al. 2006; Sagiv & Schwartz, 1995). Oriģinālo aptauju

Kronbaha alfas ir attiecīgi 0,93 un 0,95. Kopumā tika piedāvāti septiņu kontaktu veidi ar ārgrupu.

Noslēgumā tika lūgts aizpildīt informāciju par demogrāfiskiem datiem: dzimumu, vecumu,

pilsētu, nodarbošanās veidu, studiju programmu, reliģisko piederību un reliģijas nozīmi.

2.3. Procedūra Eksperiments tika veikts individuāli – katrs dalībnieks atradās pie datora, šim procesam netika

noteikti laika ierobežojumi.Vienlaicīgi piedalījās divi līdz septiņi cilvēki. Eksperimenta vajadzībām

tika izveidota atsevišķa interneta mājaslapa: www.surveyontheweb.net. Datora ekrānā bija lasāms, ka

pētījuma mērķis ir atklāt dažādus cilvēku viedokļus par aktuāliem notikumiem Izraēlā. Pēc katras

grupas, pabeidzot eksperimentu, tika organizēta saruna, kurā tika izskaidrota eksperimenta būtība, kā

arī atbildēts uz dalībnieku jautājumiem. Tika kontrolēts arī laiks, cik ilgi katrs dalībnieks pavadīja pie

katra slaida, un, ja tas bija mazāks par piecām sekundēm, rezultāti netika iekļauti gala analīzē.

Tālāk aprakstīta paša eksperimenta procedūra.

1. Vispirms visi dalībnieki aizpildīja identifikācijas ar iekšgrupu mērījumu, kas sastāvēja no

diviem apgalvojumiem par identifikāciju ar Izraēlu, diviem apgalvojumiem par identifikāciju ar

ebrejiem, četriem apgalvojumiem par piesaistes dimensiju un četriem apgalvojumiem par slavināšanas

dimensiju.

2. Tālāk katra izlase (Baltijas valstis un Izraēla - 120 cilvēki katrā izlasē) pēc nejaušības

principa tika sadalīta četrās eksperimentālās grupās:

-pirmā grupa – lasīja informāciju par to, ko izraēlieši ir nodarījuši palestīniešiem, respektīvi,

tika aktualizēta izraēliešu kolektīvā vaina;

-otrā grupa –lasīja informāciju par to, ko palestīnieši ir nodarījuši ebrejiem, respektīvi, tika

aktualizēta palestīniešu kolektīvā vaina;

-trešā grupa – lasīja informāciju par to, ka gan izraēlieši, gan palestīnieši ir nodarījuši kaitējumu

viens otram;


15

-ceturtā grupa – lasīja dažādus faktus par tūrismu un citām jomām Izraēlā. Tā savā veidā bija

kontroles grupa.

Trīs pirmie stāsti simboliski attēlo, kā masu saziņas līdzekļi nodod informāciju par konfliktu Tuvajos

Austrumos. Atkarībā no pasniegšanas satura, var mainīties cilvēka kolektīvās vainas izteiktība.

3. Turpmākajā pētījuma gaitā visi dalībnieki aizpildīja kolektīvās vainas mērījuma

apgalvojumus, kā arī iekšgrupas atbildības (divi apgalvojumi), iekšgrupas rīcību leģitimitātes (divi

apgalvojumi) un attaisnošanas domāšanas (divi apgalvojumi) mērījumu apgalvojumus.

4. Pēc tam visi dalībnieki saņēma sarakstu ar 14 iespējamajiem Izraēlas – Palestīnas konflikta

risinājumiem. Katrs dalībnieks novērtēja katru risinājumu Likerta skalā no „-3” (pilnīgi neatbalstu) līdz

„3” (pilnīgi atbalstu). Papildus pašam respondentam tika dota iespēja ierakstīt savu variantu un to

novērtēt.

5. Katrs dalībnieks aizpildīja modificēto Bogarda tipa skalu par gatavību sociālam kontaktam

ar palestīniešiem. Katru no septiņiem apgalvojumiem dalībnieki novērtēja Likerta skalā.

6. Noslēgumā katrs sniedza informāciju par sevi, norādot dzimumu, vecumu, dzīvesvietu

(pilsētu), nodarbošanās veidu, studiju programmu, reliģisko piederību un reliģijas nozīmi.

Tā kā šis eksperiments tika veikts individuāli datorizētā formā, noslēgumā bija norādīts autores

e – pasts, lai respondenti varētu sazināties un uzzināt vairāk par eksperimenta būtību, kā arī tika

atbildēts uz dalībnieku jautājumiem. Noslēgumā respondenti varēja saņemt atgriezenisko saiti, kur bija

pastāstīts par eksperimenta mērķiem.

3. Rezultāti

Lai noteiktu, cik saskaņoti ir apgalvojumi katra mainīgā mērījumā, tika aprēķināta Kronbaha

alfa jeb jautājumu iekšējās saskaņotības rādītājs. Gandrīz visi Kronbaha Alfas rezultāti (arī katras

izlases ietvaros) ir diapazonā no 0,58 līdz 0,94. Zemāki rezultāti ir iekšgrupas rīcības leģitimitātes

saskaņotības rādītājam Izraēlas izlasē (0,48). Visi aritmētiskie vidēji ir attēloti 1. tabulā (sk. 1. tabulu).

1. tabula.Eksperimenta mērījumu aritmētiskie vidējie, standartnovirzes un iekšējās

saskaņotības rādītājs

Mērījums (apgalvojumu skaits)

Baltijas

valstis

M (SD)

Izraēla

M (SD)

Baltijas

valsts α

Izraēla

α

Identifikācijas

mērījums

Identifikācija

ar Izraēlu (2)

5,24 (1,26) 6,50 (0,70) 0,64 0,74

Identifikācija

ar ebrejiem (2)

5,96 (1,39) 5,98 (1,39) 0,82 0,88

Piesaistes

dimensija (4)

4,93 (1,14) 6,20 (0,84) 0,73 0,73

Slavināšanas

dimensija (4

5,33 (1,02) 5,09 (1,14) 0,74 0,74

Eksperimentālās

manipulācijas

pārbaude

Kolektīvā

vaina (4)

2,71 (1,34) 2,83 (1,41) 0,88 0,86

Iekšgrupas

atbildība (2)

2,47 (1,26) 2,02 (1,40) 0,85 0,87

Iekšgrupas

rīcības

leģitimitāte

(2)

5,48 (1,19) 5,64 (1,22) 0,60 0,48

Attaisnošanas

domāšana (2)

3,84 (1,69) 3,72 (2,16) 0,75 0,88

16

Konflikta

risinājumu

stratēģijas

Problēmu

risināšana (4)

1,12 (1,14) 0,03 (1,32) 0,73 0,70

Piekāpšanās

(4)

-0,90 (1,11) -1,61 (1,42) 0,65 0,80

Sacensība (3) -0,18 (1,46) -0,33 (1,73) 0,68 0,77

Izvairīšanās

(3)

0,03 (1,29) -0,26 (1,35) 0,58 0,63

Gatavība

sociālam

kontaktam ar

palestīniešiem

Apgalvojumi

(7)

2,51 (0,87) 2,29 (1,07) 0,90 0,94

Demogrāfiskie rādītāji

Veicot kopējo 2 (identifikācijas līmenis) x 4 (eksperimentālā manipulācija) faktoru ANOVA,

tika atklātas reliģijas nozīmes atšķirības starp izlasēm F(1,232)=6,15, p < 0,05. Izraēlieši (M=3,40,

SD=1,49) lielāku nozīmi piešķir reliģijas jautājumam, salīdzinot ar Baltijas (M=2,97, SD=1,18)

dalībniekiem. Starp eksperimentālajām grupām nepastāv statistiski nozīmīgas atšķirības reliģijas

nozīmē F(3,232)=0,54, p > 0,05. Tika atklātas dažas dzimumatšķirības, respektīvi, pastāv statistiski

nozīmīgas atšķirības kolektīvajā vainā (t = 2,296, p < 0,05) un reliģijas nozīmē (t = 2,197, p < 0,05).

Sievietes (M=2,94, SD=1,40) kopumā vairāk izjūt kolektīvo vainu nekā vīrieši (M=2,54, SD=1,30).

Sievietes (M=3,35, SD=1,32) piešķir lielāku nozīmi reliģijai nekā vīrieši (M=2,96, SD=1,39).

Neatkarīgie mainīgie

Tālāk apskatīsim neatkarīgo mainīgo rezultātus, respektīvi, identifikācijas mērījumu (sk. 2.

tabulu).

2. tabula. Identifikācijas ar iekšgrupu mērījuma aprakstošās statistikas rādītāji

Identifikācijas

mērījums

Izraēlas vaina

M(SD)

Palestīnas vaina

M(SD)

Ambivalentā

informācija

M(SD)

Neitrālā

informācija

M(SD)

Baltijas

izlase

Izraēla Baltijas

izlase

Izraēla Baltijas

izlase

Izraēla Baltijas

izlase

Izraēla

Identifikācija

ar Izraēlu

5,69

(1,23)*

6,63

(0,64)*

4,92

(1,47)*

6,53

(0,63)*

5,08

(1,01)*

6,27

(0,90)*

5,27

(1,21)*

6,59

(0,56)*

Identifikācija

ar ebrejiem

6,38

(1,06)

6,10

(1,12)

5,82

(1,48)

5,92

(1,58)

6,07

(1,12)

5,62

(1,52)

5,58

(1,73)

6,28

(1,28)

Piesaistes

dimensija

4,95

(1,10)*

6,30

(0,74)*

4,91

(1,31)*

6,23

(0,90)*

4,97

(0,91)*

6,00

(1,01)*

4,88

(1,25)*

6,29

(0,70)*

Slavināšanas

dimensija

5,31

(1,05)

5,07

(1,30)

5,30

(1,16)

5,26

(0,87)

5,16

(0,88)

4,71

(1,19)

5,54

(0,98)

5,32

(1,13)

Piezīme: *Salīdzinājumi starp attiecīgajām eksperimentālām grupām izlasēs ir statistiski nozīmīgi pie p

< 0,001 Dispersijas analīzē tika konstatēts, ka starp izlasēm pastāv statistiski nozīmīgas atšķirības

identifikācijas ar Izraēlu mērījumā: F(1,238)=93,05, p < 0,001. Respektīvi, kopumā izraēliešu

respondentiem ir izteiktāka identifikācija ar Izraēlu (M=6,50, SD=0,70) nekā Baltijas respondentiem

(M=5,24, SD=1,26). Starp izlasēm pastāv statistiski nozīmīgas atšķirības piesaistes dimensijā:

F(1,238)=97,28, p < 0,001. Izraēliešu respondentiem ir arī izteiktāka piesaiste Izraēlai (M=6,20,

SD=0,84) nekā Baltijas respondentiem (M=4,93, SD=1,14). Starp izlasēm nepastāv statistiski

nozīmīgas atšķirības identifikācijas ar ebrejiem mērījumā (p > 0,05, n.s.) un slavināšanas dimensijā (p

> 0,05, n.s.). Vienas izlases ietvaros statistiski nozīmīgas atšķirības identifikācijas mērījumos nav

novērojamas.

17

Eksperimentālās manipulācijas pārbaude

Lai noskaidrotu, vai pastāv atšķirības eksperimentālās manipulācijas pārbaudes mērījumos, tika

veikta MANOVA. Datu analīzei tika izmantoti 2 (identifikācijas līmenis) x 4 (eksperimentālā

manipulācija) x 2 (dzimums). Tā kā pastāv dzimumatšķirības kolektīvajā vainā, dzimums kā faktors arī

ir iekļauts modelī. Tika noteikta faktoru un faktoru mijiedarbības ietekme. Kopējais multivariatīvais

modelis starp izlasēm ir statistiski nozīmīgs: F(4,221)=3,95, p<0,01. Kopējais multivariatīvais modelis

starp eksperimentālajām grupām ir statistiski nozīmīgs: F(12,669)=12,67, p<0,001. Tas nozīmē, ka

kopumā izlases un eksperimentālās manipulācijas iespaido visus mainīgos. Dispersijas analīzē tika

konstatēts, ka pastāv statistiski nozīmīgas atšķirības starp eksperimentālajām grupām kolektīvās vainas

mērījumā F(3,224)=22,56, p < 0,001. Izteiktāka kolektīvā vaina bija izraisīta izraēliešu vainas grupā

(M=3,54, SD=1,56) un ambivalentās informācijas grupās (M=3,25, SD=1,48). Izlase mijiedarbībā ar

eksperimentālo manipulāciju un dzimumu ietekmē kolektīvo vainu (F(3,224)=3,36, p<0,05). Tas

nozīmē, ka sievietes no Izraēlas izraēliešu vainas (M=3,57, SD=1,65) un ambivalentās informācijas

grupās (M=3,32, SD=1,37) izjūt izteiktāko kolektīvo vainu.

Dispersijas analīzē tika konstatēts, ka pastāv statistiski nozīmīgas atšķirības starp

eksperimentālajām grupām iekšgrupas atbildības mērījumā F(3,224)=8,54, p < 0,001. Tas nozīmē, ka

pateicoties eksperimentālai manipulācijai, tika izraisīta lielāka iekšgrupas atbildības uzņemšanās

izraēliešu un ambivalentas informācijas grupās. Pastāv atšķirības arī starp izlasēm (F(1,224)=6,38, p <

0,05). Baltijas respondenti kopumā ir vairāk gatavi atzīt grupas atbildību (M=2,47, SD=1,26) nekā

Izraēlas respondenti (M=2,02, SD=1,40). Turklāt tika atklāta statistiski nozīmīga atšķirība starp

Baltijas (M=3,15, SD=1,42) un Izraēlas (M=2,18, SD=1,63) respondentiem izraēliešu vainas grupas

gadījumā (t = 2,45, p<0,05) – Baltijas respondenti bija daudz vairāk gatavi atzīt iekšgrupas atbildību

par nodarīto.

Dispersijas analīzē tika konstatēts, ka pastāv statistiski nozīmīgas atšķirības starp

eksperimentālām grupām attaisnošanas domāšanas mērījumā F(3,224)=43,24, p < 0,001. Tas nozīmē,

ka eksperimentālā manipulācija ir radījusi ietekmi neatkarīgi no izlases, respektīvi, tika izraisīta lielāka

attaisnošanas domāšana izraēliešu (M=5,29, SD=1,38) un ambivalentas informācijas grupās (M=4,27,

SD=1,53) abās izlasēs.

Dispersijas analīzē tika konstatēts, ka neviens no faktoriem vai to mijiedarbības neatstāj ietekmi

uz iekšgrupas leģitimitātes mērījumu.

Hipotēžu pārbaude

Tālāk apskatīsim eksperimentālo manipulāciju ietekmi uz visām četrām konfliktu risināšanas

stratēģijām, kā arī gatavību sociālam kontaktam ar ārgrupu. Lai noskaidrotu, vai pastāv atšķirības

konfliktu risināšanas stratēģijas mērījumos, tika veikta MANOVA. Datu analīzei tika izmantots 2

(identifikācijas līmenis) x 4 (eksperimentālā manipulācija) x 2 (dzimums) modelis. Datu analīzē katrs

mainīgais ir analizēts atsevišķi un mijiedarbībā. Identifikācijas līmenis (multivariatīvais modelis) ir

statistiski nozīmīgs: F(5,220)=12,49, p<0,001. Eksperimentālā manipulācija (multivariatīvais modelis)

nav statistiski nozīmīga: F(15,666)=1,14, p>0,05. Kopumā dispersijas analīzē konstatēts, ka

eksperimentālā manipulācija neatstāj ietekmi uz nevienu no četrām stratēģijām.

Ir novērojamas atšķirības starp izlasēm piekāpšanās stratēģijā F(1,224)=17,37, p<0,001. Tas

nozīmē, ka neatkarīgi no eksperimentālās grupas, Baltijas respondenti (M= - 0,90, SD=1,11) ir vairāk

gatavi piekāpties nekā Izraēlas respondenti (M= - 1,61, SD=1,42). Neviens no faktoriem atsevišķi, kā

arī faktoru mijiedarbība neatstāj ietekmi uz izvairīšanās stratēģiju. Kopumā tas nozīmē, ka neatkarīgi

no eksperimentalās grupas, Baltijas respondenti ir tikpat gatavi atbalstīt izvairīšanās stratēģiju, kā

Izraēlas respondenti. Neviens no faktoriem, kā arī faktoru mijiedarbība neatstāj ietekmi uz sacensības

stratēģiju. Tas nozīmē, ka neatkarīgi no eksperimentālās grupas, Baltijas respondenti ir tikpat gatavi

atbalstīt sacensības stratēģiju kā Izraēlas respondenti. Bija novērojamas atšķirības starp izlasēm

problēmu risināšanas stratēģiju. Kopumā analīzē secināts, ka pastāv nozīmīgas atšķirības problēmu

risināšanas stratēģijā F(1, 224) = 41,95, p < 0,001. Respektīvi, kopumā Baltijas respondenti (M=1,12,

SD=1,14) ir gatavi vairāk atbalstīt problēmu risināšanas stratēģiju nekā Izraēlas respondenti (M=0,03,

SD=1,32) neatkarīgi no eksperimentālās manipulācijas. Mijiedarbība starp eksperimentālo

18

manipulāciju un dzimumu atstāj ietekmi uz gatavību kontaktam ar ārgrupu F(3,224)=3,55, p<0,05.

Sievietes no neitrālām grupām (M=2,69, SD=1,16) un izraēliešu vainas grupas (M=2,51, SD=1,08)

vairāk gatavas kontaktam ar ārgrupu.

Papildus katrai konflikta risināšanas stratēģijai, kā arī gatavībai sociālam kontaktam ar

palestīniešiem, tika veikta regresijas analīze. Atkarīgais mainīgais bija viena no konflikta risināšanas

stratēģijām vai gatavība sociālam kontaktam ar palestīniešiem, savukārt neatkarīgie mainīgi bija:

identifikācija ar Izraēlu, identifikācija ar ebrejiem, piesaistes dimensijas, slavināšanas dimensijas,

kolektīvā vaina, iekšgrupas atbildība, iekšgrupas rīcības leģitimāte, attaisnošanas domāšana, dzimums,

vecums, reliģijas nozīme, izlase. Regresijas tika veiktas, izmantojot soļu metodi (forward). Tabulā ir

attēloti pēdējā solī iekļautie prognozētāji. Visi rezultāti ir attēloti tabulā (sk. 3. tabulu).

3.tabula. Regresiju analīzes rezultāti konflikta risināšanas stratēģijām un gatavībai sociālam kontaktam

ar ārgrupu

Neatkarīgie mainīgie

Atkarīgie mainīgie

Problēmu risināsāna a

Piekāpšanāsb Sacensība c Izvairīšanāsd Gatavība sociālam

kontaktam ar ārgrupu e

B SE B β B SE B β B SE B β B SE B β B SE B β

Identifikācija ar

ebrejiem -0.12 0.06 -0.13*

Slavināšanas dimensija -0.15 0.08 -0.13* 0.41 0.09 0.28***

Kolektīvā vaina 0.23 0.06 0.23*** -0.22 0.08 -0.19** 0.18 0.05 0.26***

Iekšgrupas atbildība 0.37 0.06 0.37***

Leģitimātes atzīšana -0.17 0.07 -0.16** 0.25 0.09 0.19** -0.24 0.05 -0.30***

Attaisnošanas domāšana -0.10 0.04 -0.15*

Vecums 0.03 0.02 0.13*

Reliģijas nozīme -0.11 0.04 -0.15**

Izlase (1-Baltijas valstis,

2– Izraēla) -1.17 0.15 -0.43*** -0.43 0.17 -0.17*

Piezīmes. Regresjas tika veiktas izmantojot soļu metodi (forward): * p < 0,05, ** p < 0,01, ***p < 0,001; a F(5,239) = 17,17, p < 0,001, R2 =

0,27, b F(4,239) = 24,71, p < 0,001, R2 = 0,39, c F(3,239) = 27,15, p < 0,001, R2 = 0,26, d F(4,239) < 1, n.s., e F(4,239) = 30,04, p < 0,001, R2 =

0,28. Tabulā tika iekļautas tikai statistiski nozīmīgi koeficenti.

Tādi rezultāti ļauj secināt, ka dabiskas atšķirības kolektīvā vainā ir nozīmīgākas nekā

eksperimentāli inducētas. Būtisku daļu no variācijām izskaidro atšķirības, kā dalībnieki reaģēja uz

eksperimentālām manipulācijām, nevis „tīri” eksperimentālās manipulācijas ceļā izraisīta kolektīvā

vaina.

4. Iztirzājums Promocijas darbs kopumā tika veikts, lai izpētītu kolektīvās vainas izjūtas ietekmi uz konfliktu

risinājumu vērtējumu cilvēkiem ar dažādiem iekšgrupas identifikācijas līmeņiem un izskaidrotu to,

balstoties psiholoģijas teorijās un koncepcijās. Kopumā tika izvirzītas trīs pētījuma hipotēzes.



sagaidīts, ka pastāv atsķirības starp grupām, kuru ietvaros ir mazāk izteikta vai vairāk kolektīvā

vaina problēmu risināšanas stratēģijas izvēlē. Tika pieņemts, ka grupas ar mazāk izteiktu




kolektīvo vainu un atbalstīs problēmu risināšanas stratēģiju.



19

Apkopojot pētījuma rezultātus, bija iespējams secināt, ka hipotēze „kolektīvā vaina ietekmē

konflikta risināšanas stratēģiju izvēli” daļēji apstiprinājās. Respektīvi, kopumā kolektīvā vaina

prognozēja atbalstu problēmu risināšanas stratēģijai, tajā pašā laikā, izmantojot tikai kolektīvās vainas

eksperimentālo manipulāciju, grupās netika panāktas atšķirības problēmu risināšanas stratēģiju

vērtējumā. Līdzīgi atklājumi ir veikti arī citos pētījumos – kolektīvā vaina sekmējusi reparācijas

(Sharvit et al., 2011) un motivāciju izlabot kaitējumu, kuru iekšgrupa nodarījusi ārgrupai (Doosje et

al.,1998). Turklāt Baltijas respondenti kopumā bija vairāk gatavi uzņemties grupas atbildību nekā

Izraēlas respondenti, vienlaikus apmēram vienādā līmenī respondenti no abām izlasēm bija gatavi atzīt

iekšgrupas rīcības leģitimitāti, kā arī izmantoja attaisnošanas domāšanu.

Daļēji apstiprinājās hipotēze „mazāk identificējoties ar kādu no konfliktā iesaistītajām pusēm,

cilvēki lielākā mērā izjutīs kolektīvo vainu un atbalstīs problēmu risināšanas stratēģiju”. Respektīvi,

Izraēlas ebrejiem bija raksturīga izteiktāka identifikācija ar Izraēlas valsti, kā arī izteiktāka piesaiste

Izraēlai nekā Baltijas ebrejiem, bet abu izlašu respondenti apmēram vienādā līmenī izjuta kolektīvo

vainu. Neatkarīgi no eksperimentālām grupām, Baltijas ebreji kopumā bija vairāk gatavi atbalstīt

problēmu risināšanas stratēģiju nekā Izraēlas ebreji. No sociālās identitātes teorijas perspektīvas,

pieaugot grupas nozīmībai, pieaug arī iespējamība, ka indivīds pārdzīvos emocijas, kas rodas no

piederības grupai (Tajfel & Turner, 1979). Šī pētījuma rezultāti ir pretrunā ar atklājumiem par to, ka

dalībniekiem ar izteiktāku identifikāciju ir mazāk izteikta kolektīvā vaina (Doosje et al., 1998), un arī

ar atklājumiem par to, ka cilvēkiem ar izteiktāku identifikāciju ir raksturīga lielāka kolektīvā vaina

gadījumā, ja informācija par pārkāpumu nāk no pašas iekšgrupas (Doosje et al., 2006). Iespējams, tas

saistīts ar to, ka Izraēlas dalībniekiem tika atklāta izteiktāka identifikācijas pakāpe (piesaistes

dimensija), kas savukārt varētu būt sekmējusi šo cilvēku gatavību pieņemt negatīvo informāciju par

iekšgrupu. Līdz ar to, tas var būt iemesls, kāpēc abās izlasēs (Baltijas valstīs un Izraēlā) tika konstatēta

apmēram vienlīdzīga kolektīvā vaina, lai gan identifikācijas pakāpe bija dažāda. Šajā pētījumā

informācijas avots netika komunicēts, līdz ar to katrs dalībnieks varēja individuāli interpretēt

informācijas ticamību. Vienlaikus – kopumā Baltijas respondenti vairāk atbalstīja problēmu

risināšanas un piekāpšanās stratēģiju nekā Izraēlas respondenti. Viens no skaidrojumiem ir abstrakcijas

līmeņa teorija un tās ietekme uz sociāliem spriedumiem (Trope & Liberman, 2010) – sarunu

dalībnieki, kuri atrodas ģeogrāfiski tālu, spēj atrast labāku risinājumu nekā tie, kas dzīvo tuvu

(Henderson, 2010). Respektīvi, cilvēki, kuri dzīvo tuvu konflikta zonai, operē ar detalizētāku

informāciju nekā cilvēki, kuri dzīvo tālu no konflikta zonas, rezultātā atrast pilnīgu kompromisu var

būt grūtāk. Līdz ar to, ebreji, kas dzīvo tālu no konflikta zonas, iespējams, ir vairāk tendēti uz

pārrunām ar oponentu pusi. Papildus atšķirībām identifikācijas lielumā, pastāv arī reālas atšķirības

starp ebreju tautības cilvēkiem Baltijā un Izraēlā attiecībā uz atbildību un sekām par konkrētiem

konflikta risinājumiem. Tiešā (proximal) iekšgrupa (Izraēlas ebreji) izjūt tiešāku ietekmi no pagātnes,

tagadnes un nākotnes lēmumiem nekā netiešā (distal) iekšgrupa (Baltijas ebreji). Tas varētu būt viens

no skaidrojumiem, kāpēc Izraēlas ebreji izvairījās no riskantiem risinājumiem un biežāk izvēlējās

aizsargājošas stratēģijas. Tas varētu būt saistīts arī ar to, ka cilvēki, kuri dzīvo konflikta zonā, lielākā

mērā ieņem upura lomu (Branscombe, 2004), un rezultātā Izraēlas respondenti bija mazāk gatavi

pozitīvi risināt problēmu, salīdzinot ar ebrejiem, kas dzīvoja ārpus konflikta zonas. No līdzīgiem

pētījumiem zināms, ka ticība iekšgrupas upuru lomai ir saistīta ar zemu atvērtību jaunai informācijai

par konfliktu un zemu atbalstu kompromisiem (Bar-Tal et al., 2009). Cilvēki, kuri tic, ka Izraēla ir

upuru lomā, biežāk pieņem, ka ebrejiem ir tiesības uz Izraēlas teritorijām, vairāk atbalsta

dehumanizējošas idejas par arābiem un palestīniešiem, piedevē vainu par konflikta ilgumu un

neveiksmēm ārgrupai, izjūt lielāku naidu pret ārgrupu, un rezultātā mazāk atbalsta kompromisus. Tas

varētu būt viens no skaidrojumiem, kāpēc atrodoties konflikta zonā, cilvēki pretojas pozitīvai

problēmu risināšanai.

Papildus tika izvirzīta hipotēze par sociālo kontaktu ar ārgrupu - „mazāk identificējoties ar

kādu no konfliktā iesaistītajām pusēm, cilvēki būs vairāk gatavi sociālajam kontaktam ar konfliktā

iesaistīto ārgrupu”. Šī hipotēze neapstiprinājās, jo dalībnieki no abām izlasēm apmēram vienādā līmenī

bija gatavi iesaistīties kontaktos ar palestīniešiem. Tas varētu būt saistīts ar to, ka mūsdienās dzīve

„prasa” ceļot, daudz komunicēt ar dažādiem cilvēkiem no dažādām tautībām, kopīgi strādāt ar

20

kolēģiem no dažādām valstīm, līdz ar to šobrīd ir pieņemami iesaistīties sociālos kontaktos ar dažādām

grupām. Kā secināts pētījumos, lielāka mijiedarība starp cilvēkiem un uzticība ir saistīta ar zemāku

sociālo distanci (Binzel & Dietmar, 2013).

Pētījuma rezultātos konstatēts, ka abu izlašu dalībnieki (Baltijas valstu un Izraēlas) ir līdzīgi

reliģijas piederības, dzimuma un vecuma faktorā, tomēr izraēlieši piešķīra lielāku nozīmi reliģijas

jautājumam nekā Baltijas respondenti. Tika atklātas arī dzimumatšķirības – sievietes abās izlasēs

kopumā izteiktāk izjuta kolektīvo vainu, kā arī piešķīra lielāku nozīmi reliģijas jautājumam nekā

vīrieši. Sievietes vairāk atbalstīja politisko kompromisu (Shamir & Shikari, 2002). Pētījumos

apstiprināts, ka kompromisa plānu, kuru piedāvā sievietes, oponenti vērtē pozitīvāk nekā tādu pašu

vīriešu piedāvātu plānu. Sievietes pārrunu laikā tiek augstāk novērtētas kā sirsnīgas un ar lielāku

uzticamību, bet zemāku uzstājību nekā vīrieši (Maoz, 2009). Svarīgs atklājums ir saistīts ar

identifikācijas mērījumu – izraēliešiem kopumā tika konstatēta izteiktāka identifikācija ar Izraēlas

valsti un arī izteiktāka piesaiste Izraēlai nekā Baltijas respondentiem. Šī tendence parādījās visās

eksperimentālajās grupās. Tas loģiski sader ar ideju, ka cilvēkiem ir izteiktāka identifikācija ar valsti,

kurā viņi dzīvo. Tas arī tika paredzēts, plānojot šo kvazieksperimentālo pētījumu.

Pētījuma eksperimentālā manipulācija neatstāja ietekmi uz nevienu no četrām konflikta

risināšanas stratēģijām. Tajā pašā laikā tika atklāts, ka dalībnieki ar mazāk izteiktu identifikāciju

(Baltijas respondenti) biežāk bija gatavi piekāpties nekā dalībnieki ar izteiktu identifikāciju (Izraēlas

respondenti) visās eksperimentālajās grupās. Tas saskan ar atklājumiem, ka dalībnieki ar mazāk

izteiktu identifikāciju ir vairāk gatavi sadarboties un atzīt grupas atbildību (rezultātā, iespējams, arī kā

piekāpšanās stratēģiju), nekā respondenti ar izteiktāku identifikāciju (Doosje et al.,1998). Baltijas un

Izraēlas respondenti apmēram vienādi atbalstīja izvairīšanās un sacensības stratēģijas. Tas nozīmē, ka

neatkarīgi no eksperimentālās manipulācijas, Baltijas respondenti bija tikpat gatavi tās atbalstīt kā

Izraēlas respondenti. Kopumā dalībnieki ar mazāk izteiktu identifikāciju (Baltijas respondenti) visās

eksperimentālajās grupās bija gatavi vairāk atbalstīt arī problēmu risināšanas stratēģiju nekā dalībnieki

ar izteiktu identifikāciju (Izraēlas respondenti). Iegūtie rezultāti apliecināja arī to, ka cilvēki ar

izteiktāku identifikāciju (šajā pētījumā – no Izraēlas) bija gatavi vairāk pretoties negatīvai informācijai

nekā cilvēki ar zemu identifikāciju ar iekšgrupu (šajā pētījumā – no Latvijas), līdz ar to – mazāk gatavi

iesaistīties reparācijas darbībās (Doosje et al., 1998). Cilvēki aizsargā iekšgrupas tēlu: iekšgrupas

dalībnieki var minimizēt vai noliegt savas grupas atbildību par nodarīto vai atzīt to par leģitīmu (Wohl

et al., 2006). Baltijas un Izraēlas respondenti apmēram vienādi bija gatavi iesaistīties sociālos

kontaktos ar palestīniešiem. Tika arī atklāts, ka sievietes neitrālās informācijas un izraēliešu vainas

grupās bija gatavas vairāk iesaistīties kontaktos ar ārgrupu.

Pētījumā tika atklāts, ka iekšgrupas atbildība pozitīvi prognozē piekāpšanās stratēģiju. Tas

nozīmē, ka jo vairāk dalībnieku atzina iekšgrupas atbildību, jo vairāk viņi bija gatavi piekāpties

konfliktā. Savukārt iekšgrupas leģitimitāte, identifikācijas līmenis (izlase) un slavināšanas dimensija

negatīvi prognozēja gatavību piekāpties. Tas nozīmē, ka jo vairāk cilvēku attaisnoja iekšgrupas

leģitimitāti, jo mazāk viņi bija gatavi piekāpties. Dalībnieki no Izraēlas kopumā izrādīja mazāku

gatavību piekāpties. Jo izteiktāka bija slavināšanas dimensija, jo mazāk dalībnieks bija gatavs

piekāpties.

Kolektīvā vaina negatīvi prognozē gatavību sacensties; tas savukārt nozīmē, ka jo vairāk cilvēks

izjūt kolektīvo vainu, jo mazāk viņš atbalsta sacensības stratēģiju. Slavināšanas dimensija un

iekšgrupas rīcības leģitimitāte pozitīvi prognozē sacensības stratēģiju. Tas nozīmē – jo izteiktāka ir

slavināšanas dimensija, un jo vairāk cilvēki uzskata, ka iekšgrupa ir rīkojusies leģitīmi, jo vairāk viņi ir

gatavi izvēlēties sacensības stratēģiju. Iepriekšējos pētījumos ir atklāts, ka slavināšanas rādītājiem

pieaugot, samazinās taisnīguma prasības, izmantojot morālo brīvlaišanu. Rezultātā slavināšanas

dimensija neļauj cilvēkiem pieņemt kritisku informāciju par iekšgrupas rīcību (Leidner et al., 2010),

kas var radīt destruktīvus konflikta risinājumus. Tika atklāts, ka dažādas identifikācijas dimensijas spēj

prognozēt konflikta risināšanas stratēģijas. Tas ir vēl viens pierādījums tam, ka identifikācija ir

multidimensionāla koncepcija (Roccas et al., 2008), kuru efektīvāk apskatīt, izmantojot vairākas

dimensijas. Spēcīga identifikācija ar iekšgrupu palielina naidīgumu pret ārgrupu un samazina

iekšgrupas dalībnieku spēju redzēt otrās puses prasības kā leģitīmas (Ashforth & Mael, 1989).

21

Kolektīvā vaina un vecums pozitīvi prognozē atbalstu problēmu risināšanas stratēģijai.

Savukārt identifikācijas līmenis (izlase), attaisnošanas domāšana un identifikācija ar ebrejiem to

prognozē negatīvi. Dalībnieki ar vairāk izteiktu identifikāciju (Izraēlas dalībnieki) kopumā mazāk

atbalsta problēmu risināšanas stratēģiju, kā arī – jo vairāk respondenti attaisno iekšgrupas rīcību un jo

izteiktāka ir identifikācija ar ebrejiem, jo mazāk cilvēki ir vērsti uz sadarbību. Tas saskan arī ar citiem

pētījumiem, kur atklāts, ka attaisnošanas domāšana ir saistīta ar kopēju tendenci minimizēt iekšgrupas

darbības kaitējuma sekas (Roccas et al., 2004). Rezultātā var arī būt samazināta cilvēku gatavība

sadarboties, jo motivācijas bāze ir minimāla vai likvidēta. Citos pētījumos arī ir atklāts, ka cilvēki ar

izteiktāku identifikāciju ir gatavi mazākā mērā atzīt kolektīvo vainu, ja definē savu grupu kā upurus,

rezultātā mazāk atbalstot reparācijas (Zebel et al., 2009). Iespējams, respondenti ar izteiktāku

identifikāciju ar ebrejiem ieņēma upura grupas perspektīvu, nevis perspektīvu uz iekšgrupas atbildību.

Kolektīvā vaina ir pozitīvi saistīta ar gatavību iesaistīties sociālos kontaktos ar palestīniešiem.

Tas nozīmē, ka jo vairāk tiek atzīta kolektīva vaina, jo izteiktāk cilvēki būs gatavi iesaistīties kontaktos

ar ārgrupu. Iekšgrupas leģitimitāte un reliģijas nozīme negatīvi prognozē iesaistīšanos sociālos

kontaktos ar ārgrupu. Tas nozīmē, ka jo vairak cilvēki uzskata, ka iekšgrupas rīcība ir leģitīma un

piešķir nozīmi reliģijas jautājumam, jo mazāk viņi ir gatavi iesaistīties kontaktos ar ārgrupu. Līdzīgi

atklājumi ir arī citos pētījumos, kur ir novērojama tendence, ka ortodoksāli ebreji kopumā mazāk

atbalsta miera plānu, nekā nereliģiozi ebreji (Richman & Nolle, 2011). Tas nozīmē, ka reliģijas nozīme

cilvēku dzīvē var bloķēt gatavību iesaistīties kontaktos ar ārgrupu. Arī citā nesen veiktā pētījumā tika

atklāts, ka reliģiozi ebreji mazāk atbalsta miera plānu (Moore & Aweiss, 2012), lielākā mērā izjūtot

naidu pret ārgrupu. Reliģiozi ebreji mazāk vēlas iesaistīties sociālās attiecībās ar arābiem un mazāk

gatavi atrast teritoriālo kompromisu (Griffel et al.,1997).

Iegūtie rezultāti saskan ar ideju, ka atzīšana par nodarīto bieži „iet roku rokā” ar vēlmi izpirkt

vainu (Baumeister et al., 1994). Grupas, kurās eksperimentālās manipulācijas ceļā bija izraisīta lielāka

kolektīvā vaina, rezultātā neizvēlējās problēmu risināšanas stratēģiju, tomēr vienlaikus kolektīvā vaina

pozitīvi prognozē gan to, gan gatavību iesaistīties sociālos kontaktos ar ārgrupu un negatīvi -

sacensības stratēģiju. Pamatojoties uz teorētiskiem un praktiskiem atklājumiem, var secināt, ka

kolektīvā vaina sekmē motivāciju izlabot kaitējumu, kuru iekšgrupa ir nodarījusi ārgrupas

dalībniekiem.

5. Nobeigums

5.1. Galvenie secinājumi Pētījuma hipotēzes daļēji apstiprinājās, respektīvi, kopumā kolektīvā vaina prognozē problēmu

risināšanas stratēģiju. Tomēr izmantojot tikai kolektīvās vainas eksperimentālo manipulāciju, grupās

netika panāktas atšķirības problēmu risināšanas stratēģiju vērtējumā. Šajā pētījumā tika apstiprināts, ka

lielāka kolektīvā vaina ir grupās, kur aktualizēta iekšgrupas atbildība, tomēr nav atšķirības attiecībā uz

to, vai tā ir tikai iekšgrupas vaina vai ambivalenta informācija. Grupās, kurās tika lasīta neitrāla

informācija vai informācija par palestīniešu vainu, tika izraisīta vismazākā kolektīvā vaina.

Šis pētījums ir viens no pirmajiem mēģinājumiem izskaidrot gatavību atbalstīt dažādas

konfliktu risināšanas stratēģijas, izmantojot atziņas no identifikācijas pieejām un ņemot vērā kolektīvo

vainu. Pētījuma veikšana vairākās valstīs sniedz plašāku izpratni par šīm saistībām un iezīmē tālākās

pētījuma iespējas. Atklātās atziņas neaprobežojas tikai Izraēlas – Palestīnas konflikta kontekstā, jo ļauj

paskatīties uz citiem makro līmeņa konfliktiem, kuros tiek aktualizēta kolektīvā vaina un dažāds

iekšgrupas identifikācijas līmenis. Tālāk tika aprakstīti galvenie empīriskie rezultāti, kuri ir saistīti ar

hipotēzēm.

1. Kopumā kolektīvā vaina prognozē problēmu risināšanas stratēģiju. Tomēr izmantojot tikai vainas

eksperimentālo manipulāciju, grupās netika panāktas atšķirības problēmu risināšanas stratēģiju

vērtējumā. Kopumā dalībnieki ar mazāk izteiktu identifikāciju vairāk atbalsta problēmu risināšanas un

piekāpšanās stratēģiju nekā dalībnieki ar vairāk izteiktu identifikāciju.

2. Dalībnieki ar vairāk un mazāk izteiktu identifikāciju apmēram vienādā līmenī izjūt kolektīvo vainu

pēc eksperimentālās manipulācijas. Dalībnieki ar mazāk izteiktu identifikāciju kopumā ir vairāk gatavi

22

uzņemties grupas atbildību nekā dalībnieki, kam tā izteikta vairāk, taču abu izlašu dalībnieki ir gatavi

atzīt iekšgrupas rīcības leģitimitāti apmēram vienādā līmenī, kā arī izmanto attaisnošanas domāšanu.

3. Pētījumā tika atklāts, ka iekšgrupas atbildība pozitīvi prognozē piekāpšanas stratēģiju. Savukārt

iekšgrupas leģitimitāte, identifikācijas izteiktība un slavināšanas dimensija negatīvi prognozē gatavību

piekāpties.

4. Kolektīvā vaina negatīvi prognozē gatavību sacensties. Slavināšanas dimensija un iekšgrupas rīcības

leģitimitāte pozitīvi prognozē sacensības stratēģiju.

5. Kolektīvā vaina un vecums pozitīvi prognozē atbalstu problēmu risināšanas stratēģijai. Savukārt

identifikācijas izteiktība, attaisnošanas domāšana un identifikācija ar ebrejiem negatīvi prognozē

problēmu risināšanas stratēģiju.

6. Kolektīvā vaina pozitīvi prognozē gatavību iesaistīties sociālos kontaktos ar palestīniešiem.

Iekšgrupas leģitimitāte un reliģijas nozīme negatīvi prognozē iesaistīšanos sociālajos kontaktos ar

ārgrupu.

5.2. Pētījuma ierobežojumi

Viens no pētījuma trūkumiem ir zems iekšējās saskaņotības rādītājs iekšgrupas rīcības

leģitimitātes un izvairīšanas stratēģijas mērījumā, līdz ar to šo rādītāju interpretācijai nepieciešama

īpaša rūpība un uzmanība. Nākotnē šo mērījumu nepieciešams izvērtēt un pārformulēt, lai paaugstinātu

ticamību. Viens no pētījuma ierobežojumiem ir tāds, ka eksperimentālās grupas ir mazas, iespējams,

nejaušības dēļ nebija iespējams iegūt rezultātus, kas varētu pilnībā apstiprināt hipotēzes. Pētījuma laikā

tika aktualizēts jautājums par to, vai eksperimentālās manipulācijas ceļā ir iespējams ietekmēt dabisko

kolektīvo vainu. Ir skaidrs, ka katram no mums piemīt dabiska pastāvīga kolektīvā vaina (kā

emocionālās reakcijas pret noteiktu grupu), kuru eksperimentāli var mēģināt palielināt vai samazināt

(šajā pētījumā tas netika mērīts). Ņemot vērā, ka izraēliešu vainas grupā un ambivalentās informācijas

grupās tika konstatēta kolektīvā vaina, var argumentēt, ka dabiskā vaina tika palielināta, bet, iespējams,

ar to bija par maz, lai ietekmētu konflikta risināšanas vērtējumu. Tas nozīmē, ka emocionālā līmenī

kolektīvā vaina tika izraisīta, bet tā nebija tik spēcīga, lai ietekmētu respondentu viedokļus par

konflikta risināšanas iespējām. Iespējams, dabiskā kolektīvā vaina atstāj spēcīgāku ietekmi uz to, kā

cilvēks risina konfliktus. Rezultātu analīzē iespējams secināt, ka ir vērts strādāt ar kolektīvās vainas

konstrukciju, bet kopumā tas nav vienkārši. Iespējams, ir jāņem vērā arī personības aspekti, kuri saistīti

ar dabisko kolektīvo vainu, nevis ir situatīvi izraisīti. Pētījumos atklāts, ka konflikta risinājumi ir

saistīti ar personības iezīmēm.

5.3. Pētījuma praktiskais pielietojums

Sociāli un praktiski šī pētījuma rezultātiem ir ļoti liela nozīme, jo zinot pētījumā atklātās

tendences, ir iespējams ņemt vērā vairākus mehānismus, kas atstāj ietekmi uz mūsu vērtējumiem par

konfliktiem. Šie atklājumi attiecināmi ne vien Izraēlas – Palestīnas konfliktu, bet arī uz konfliktiem

pagātnē, kā arī uz citiem mūsdienu konfliktiem. Izmantojot pētījuma atklājumus, var saprast, ka

manipulējot ar kolektīvo vainu, var mainīt cilvēku vērtējumu par konflikta risinājumiem. Īpaši

cilvēkiem ar izteiktāku identifikāciju ar valsti (nacionālo identifikāciju) būtu noderīgi aktualizēt

informāciju, kurā atspoguļota gan iekšgrupas, gan ārgrupas vaina (ambivalenta informācija), jo tā ir

iespējams izraisīt gan lielāku kolektīvo vainu, gan mazāku iekšgrupas rīcības leģitimitāti.

Šos atklājumus ir iespējams izmantot mediju industrijā, kurā katru dienu tiek atspoguļota

informācija par šo konfliktu. Var rasties jautājums, cik lielā mērā mēs ticam šai informācijai un vai

uzskatām, ka tā ir objektīva. Pētījumu rezultātu analīze ļauj secināt, ka vislabāk atspoguļot informāciju,

izmantojot gan faktus par Izraēlas, gan Palestīnas darbībām, tādā veidā prezentējot abas puses. Tas

savukārt var samazināt agresīvas reakcijas un ļautu produktīvāk risināt šo konfliktu. Šos atklājumus var

izmantot, plānojot arī apmaiņas programmas starp ebrejiem un palestīniešiem. Tā kā pastāv

demogrāfiskas atšķirības, ir skaidrs, ka it īpaši svarīgi strādāt ar tiem cilvēkiem, kuriem ir izteiktāka

identifikācija un kuri lielāku nozīmi piešķir reliģijas jautājumam. Šo speciālo apmācību grupās būtu

ieteicams iekļaut cilvēkus no dažādām valstīm, lai viņi varētu dalīties savā pieredzē un apmainīties ar

23

idejām, kā labāk risināt šo konfliktu. Vadot šīs kopīgās programmas, var panākt lielāku mijiedarību un

toleranci, kas varētu samazināt sociālo distanci starp abām grupām. Protams, tas ir ilgtermiņa darbs, un

ir jāstrādā ne tikai ar ebrejiem, kas dzīvo Izraēlā, bet arī iesaistot ebrejus, kas dzīvo ārpus konflikta

zonas.

5.4. Turpmāko pētījumu virzieni

Pētniecisko darbību varētu turpināt, gan pētot šo pašu konfliktu, gan arī izmantojot kādu no

pagātnes notikumiem. Pētot Izraēlas – Palestīnas konfliktu, būtu interesanti analizēt, kā kolektīvā vaina

sekmē konflikta risinājumus cilvēkiem, kuri dzimuši Izraēlā un tiem, kuri dzīvo Izraēlā pēc

repatriācijas. Iespējams, pastāv atšķirības starp cilvēkiem, kuri dzimuši Izraēlā un kuri repatriējās uz

Izraēlu kolektīvās vainas izjūtā, kā arī gatavībā risināt konfliktu. Būtu nepieciešams arī uzlabot

mērījumus un palielināt iekšējo saskaņotības rādītājus, piemēram, iekšgrupas rīcības leģitimitātes

mērījumu un izvairīšanās stratēģiju. Plānojot turpmākos eksperimentus, būtu jāpārbauda arī, cik šis

efekts ir ilgstošs – cik ilgi cilvēks var izjust kolektīvo vainu, kas var sekmēt pozitīvus konflikta

risinājumus. Kā minēts iepriekš, būtu ieteicams iekļaut personības mērījumus, lai saprastu, kā veidojas

dabiskā kolektīvā vaina.

Ir iespējams runāt par šādiem turmpākiem pētījuma virzieniem:

izpētīt kolektīvās vainas ietekmi uz konflikta risinājumiem, aktualizējot pagātnes notikumus

(piemēram, atgādināt par iekšgrupas upura lomu pagātnē). Šeit var izmantot arī citus kolektīvās

vainas manipulācijas veidus;

izpētīt kolektīvās vainas ietekmi uz konflikta risinājumiem atsķirīgos sociālos kontekstos

(piemēram, kad attiecības starp iekšgrupu un ārgrupu ir vairāk un mazāk labvelīgas);

izpētīt procesus, kad individuālā un kolektīvā vaina tiek piedzīvota vienlaikus – kā cilvēks reaģē,

kad ir personīgi un kolektīvi atbildīgs;

izstrādāt mērījumu ne tikai par konflikta risinājumu vērtējumu, bet arī par reālo darbību, kuru

cilvēks ir gatavs veikt, lai atrisinātu konfliktu.

Promocijas darbā veiktais eksperiments un iegūtie rezultāti ir papildinājums pētījumu klāstam,

kas par kolektīvo vainas izjūtu ietekmi uz konflikta risinājumiem veikti līdz šim.

24

University of Latvia

Faculty of Education, Psychology and Art

Inna Solomatina

THE IMPACT OF COLLECTIVE GUILT ON PREFERENCES OF CONFLICT

RESOLUTION STRATEGIES: THE CASE OF ISRAELI-PALESTINIAN CONFLICT

Summary of Doctoral Thesis

Submitted for the degree of Doctor of Psychology

Subfield of Social Psychology

Riga, 2015

25

The doctoral thesis was carried out:

at the Chair of Faculty of Education, Psychology and Art,

Faculty of Psychology, University of Latvia,

from 2010 to 2014

The thesis contains the introduction, four chapters, reference list, 14 appendices

Form of the thesis: dissertation in Psychology, subfield of Social psychology

Supervisor : Ph. D., professor Ivars Austers, University of Latvia

Reviewers:

1) Ph.D., professor Ģirts Dimdiņš, University of Latvia

2) Dr.psych., associate professor Aleksejs Ruža, Daugavpils University

3) Ph.D., professor Henry Montgomery, Stocholm University

The thesis will be defended at the public session of the Doctoral Committee of Psychology, University of Latvia, at 12:30

on the 17th of February, 2015, Jūrmalas gatve 74/76 A, Riga, Latvia.

The thesis is available at the Library of the University of Latvia, Kalpaka blvd. 4.

This thesis is accepted for the commencement of the degree of Doctor of Psychology on 17th of February, 2015 by the

Doctoral Committee of Psychology, University of Latvia.

Chairman of the Doctoral Committee _______________

(paraksts)

Secretary of the Doctoral Committee _______________/ Dr.psych., Anika Miltuze/

(paraksts)

© University of Latvia, 2015

© Inna Solomatina, 2015

Eiropas Sociālā fonda projekts „Atbalsts doktora studijām Latvijas

Universitātē ” Nr.2009/0138/ 1DP/1.1.2.1.2./ 09/IPIA/ VIAA/004.

26

Abstract

The aim of the research was to study the impact of collective guilt on preferences towards conflict

resolution made by persons with different in-group identification levels and to try to explain this based

on psychological theories and concepts. Participants were 240 persons of both sexes aged 15 to 36

from the four countries: Latvia, Lithuania, Estonia and Israel. A quasi-experiment with two factors was

used as a research method, where quasi-experimental factor was identification level and experimental

factor – collective guilt. Participants with a lower identification supported the collaborative and

accommodative strategies more than participants with a higher identification. In general, collective

guilt and age predicted support for a collaborative strategy.

Keywords: collective guilt, Israeli-Palestinian conflict, conflict resolution, in-group identification,

social identity theory

27

Contents

Inroduction .................................................................................................................................. 28

Scientific publications related to the promotion paper ................................................................. 30

Presentation of the results of research at scientific conferences ................................................... 30

1.Theoretical part ........................................................................................................................ 30

1.1.Problems of identification and collective guilt ........................................................... 30

1.2.A social and psychological view on the conflict ......................................................... 33

1.3.The reality of the Israeli-Palestinian conflict .............................................................. 34

2.Method ...................................................................................................................................... 36

2.1.Participants in the research .......................................................................................... 36

2.2.Experimental manipulation and measurements........................................................... 36

2.3.Procedure ..................................................................................................................... 37

3.Results ....................................................................................................................................... 38

4.Discussion .................................................................................................................................. 41

5.Conclusion................................................................................................................................. 44

5.1.Main conclusion .......................................................................................................... 44 Pētījuma ierobežojumi

5.2.Restricitions of the research ........................................................................................ 45

5.3.Practical applications of the research .......................................................................... 45

5.4.The direction for further studies .................................................................................. 46

References .................................................................................................................................... 47

28

Introduction

It is difficult to imagine that there is anyone in the world who hasn’t heard something about the

Israeli–Palestinian conflict. Almost every day, the media publish shocking facts and figures about this

conflict and it seems that the possibility of solving this conflict peacefully gets more difficult with

every day. Academic researchers in a number of fields, like political scientists and economists are

trying to study the causes of this conflict and propose solutions. The need to get the view of a

psychologist about these events grows larger each day.

The social topicality of this promotion paper is connected with one of the most dramatic

conflicts in the history of mankind: the Israeli–Palestinian conflict. When assessing the social

importance of the subject, it has to be admitted that this is one of the first attempts to look at this

conflict, not only in the region of conflict, but also in gaining an understanding of how Jews in other

countries look at it. People, even if they are not participating in the area of conflict, are indirectly

involved in the conflict and can affect ways of solving the conflict. The scientific novelty is connected

with that fact that this is one of the few studies which integrates three variables: the identity of the in-

group, collective guilt and conflict resolution strategies. This research is an attempt to look at different

psychological mechanisms that can facilitate solutions to the conflict. It has to be admitted that most of

the studies in this area have been performed with correlative research design, but this research reveals,

in an experimental way, how collective guilt can facilitate different conflict resolution strategies. The

earlier research has looked mainly at the connection with collective guilt and compromises (Maoz &

McCauley, 2005), but this research operates using four potential conflict resolutions, while an extra

important factor was taken into account – the degree of in-group identification.

One of the motivations for performing this research was connected to the wish to provide

suggestions for teachers, parents and media representatives. By knowing which factors cause

constructive or aggressive conflict resolution, they can affect the attitudes of persons and their

readiness to support the peace process. These discoveries are certainly not limited to the framework of

the Israeli–Palestinian conflict; it’s possible to look at this coherency in a wider context as well.

Several psychological theories of group identification were used in this research. The view of

Roccas and colleagues (Roccas et al., 2006) on identification as two dimensions – an attachment and a

glorification mode was used in the paper. In addition to collective guilt, the paper also includes other

factors – in-group responsibility, the legitimacy of in-group activities and exonerating cognitions

which have been considered here by the researchers, together with collective guilt (Wohl &

Branscombe, 2008). Additionally, in this research, questions on both constructive and aggressive ways

of conflict resolution were developed.

The aim of the research is to study the impact of collective guilt on preferences towards

conflict resolution made by persons with different in-group identification levels and to try to explain

this based on psychological theories and concepts. Having summarized several theories on the origin

of collective guilt feelings and conflict resolution strategies, the following research hypotheses were

tested.

Collective guilt facilitates the preference for a conflict resolution strategy. The more the person

feels collective guilt, the more he/she supports a collaborative strategy. Respectively, it was

expected that there would be a difference between the groups with high and low levels of

collective guilt in the selection of a collaborative strategy. It was assumed that the group with

less collective guilt would support a collaborative strategy less than the group with high

collective guilt.

People identifying less with one of the parties involved in the conflict, will feel collective guilt

to a larger extent and support a more collaborative strategy.

The hypothesis on social contact with the out-group was tested as well.

People identifying less with one of the parties involved in the conflict, will be more ready for

social contact with the out-group involved in the conflict.

The subject of the research is the impact of collective guilt on conflict resolution and in-group

identification. The independent variables are in-group identification, and different dimensions of

29

identification, collective guilt, responsibility of the in-group, the legitimacy of in-group activity,

exonerating cognitions, but the depending variables - the conflict resolution strategy and the readiness

for social contact with the out-group.

Research method – a quasi-experiment with two factors: 2 (sub-samples with different

identification levels – high/low, quasi experimental factor) x 4 (collective guilt experimental

manipulation: Israeli guilt, Palestinian guilt, ambiguous information, neutral information). Collective

guilt (high/low) was manipulated by offering different facts to participants to read about the Israeli–

Palestinian conflict which indicate the guilt of one or other party; ambiguous and neutral information

was included as well. The participants in the research were from four countries: Latvia, Lithuania,

Estonia and Israel. The participants were equated to age and gender. The average age of the

respondents – 22.8 years (SD = 5.06). The average age of the respondents in the Baltic States – 22.2

years (SD = 4.72). The average age of the respondents in Israel – 23.3 years (SD = 5.34). Each sub-

sample contained 69 women and 51 men. Several measurements were used: the degree of

identification (national identification with Israel, ethnic identification with Jews, attachment and the

glorification’s in-group identification dimensions), collective guilt feelings, measurement of in-group

responsibility, legitimacy and exonerating cognitions, a list of conflict resolutions, readiness for social

contact with the out-group and demographic data. Different facts were used for experimental

manipulation to facilitate collective guilt (three experimental and one control group).

A few pilot measurements were performed prior to the real experiment, to improve the

measurement of dependent variables, experimental manipulation, and to verify the content of the

instruction text for the whole experiment. Procedure – initially all respondents answered questions

about the measurement of identification, then – they were subjected to experimental manipulation (e.g.

they read texts on Israeli guilt, Palestinian guilt and ambiguous or neutral information), answered

questions about dependent variable measurements and, at the end, assessed different conflict resolution

strategies and their readiness for social contact with the out-group. The whole experiment was entirely

computerized. The experiment was performed in groups with two to seven persons simultaneously.

Each participant was at a computer; no time limits were set for this process. A separate homepage:

www.surveyontheweb.net was created for this purpose. The experiment was arranged in two languages

– Russian and Hebrew.

The SPSS 19 program version and the following statistical methods were used in the

processing and analysis of data: descriptive statistics, analysis of dispersions, analysis of regressions

and factors.

Tasks involved in the research:

to study and analyse the scientific literature on the subject of the research;

to develop the research project and approbate the measurement tools;

to perform the empirical research and interpret the data;

to summarize the results and the main cognitions from the research.

The main theses nominated for presentation – the following cognitions:

1)Although higher collective guilt was caused by experimental manipulation in Israeli and ambituous

information groups, groups, in which a higher collective guilt was caused didn’t choose a collaborative

strategy more.

2)Collective guilt and age predict support for a collaborative strategy positively. High identification in

general, exonerating cognitions and high identification with Jews predict a collaborative strategy

negatively.

3)Respondents with low national identification (Baltic respondents), in general, are more ready to

support a collaborating and accommodating strategy than respondents with high national identification

(Israeli respondents).

4)Respondents with low national identification (Baltic respondents) and respondents with high

national identification (Israeli respondents) are ready for contact with Palestinians to the same degree.

The promotion paper consists of four theoretical chapters. The first chapter gives a short

description on contemporary group identification approaches and theories. The second chapter

discusses collective guilt in the view of social identification. The third chapter analyses conflict


30

resolution theories and the fourth – the Israeli-Palestinian conflict from a social and psychological

view. The paper also contains a chapter on the method and results. At the end of the paper, there is

discussion, a conclusion, a bibliographic list and a summary in English. The paper has four figures and

nineteen tables (without annexes), and 14 annexes. 155 bibliography sources are used. The size of the

work 89 pages (without annexes), plus another 14 pages with annexes.

Scientific publications related to the promotion paper

Solomatina, I., & Austers, I. (2014). Collective Guilt Makes Conflicting Parties More Collaborative:

Quasi-experimental Study of the Israeli-Palestinian Conflict. Psychology Research, 4(4), 271-285.

Solomatina, I., & Austers, I. (2011). The impact of collective guilt on prosocial behaviour. Issue of

Scientific Publications of University of Latvia “Psychology”, 774, 17-29.

Presentation of the results of research at scientific conferences

Solomatina, I. (2014). Collective guilt feeling – am I ready to cooperate? Different countries with

different solutions to Israeli-Palestinian conflict. 28th

International Congress of Applied Psychology,

Paris, France.

Solomatina, I. (2013). Does collective guilt make us to support problem resolution strategies?

Different countries with different solutions to Israeli-Palestinian conflict. International Society of

Political Psychology, Herzliya, Israel.

Solomatina, I. (2013). The impact of collective guilt on preferences of conflict resolution strategy: The

case of Israeli-Palestinian conflict. 71st conference of the University of Latvia, Riga, Latvia


case of Israeli-Palestinian conflict. 70th

conference of the University of Latvia, Riga, Latvia


case of Israeli-Palestinian conflict. 2. United congress of Psychologists of Latvia, Daugavpils, Latvia


The case of Israeli-Palestinian conflict. International Psychological Applications Conferences and

Trends, Lisbon, Portugal.


The case of Israeli-Palestinian conflict. Biopsychological Basics of Life in Education and Health,

Riga, Latvia.

Solomatina, I. (2011). The impact of collective guilt on prosocial behaviour. 69th

conference of the

University of Latvia, Riga, Latvia

1. Theoretical part 1.1. Problems of Identification and Collective Guilt

It is almost impossible to imagine our lives without considering the relationships we have with

the people who are important to us: family, friends, colleagues, neighbours, etc. All these persons form

groups which influence our thoughts, feelings, and behaviours. Research on group behaviour takes the

central place in social psychology and in other similar disciplines. Respectively, without group

behaviour, it is impossible to understand individual differences and how they can affect the broader

context.

Several researchers discuss identification with groups as a personal disposition which is

relatively stable (Triandis & Gelfand, 1998), while other researchers discuss it in a social context

(Turner et al., 1987). It is worth discussing the group identification tradition in psychology from the

perspectives of social identity and self-categorization theory. Social identity theory helps us to

understand the psychological grounds for intergroup discrimination. “Social identity is the part of an

individual’s self-concept which derives from his membership of a social group, together with the value

and emotional significance attached to this” (Tajfel, 1981, 255). This theory consists of three elements

(Tajfel, 1981; Tajfel & Turner, 1979):

31

- categorization – we think about ourselves and others in categories. Each category has

something that unites its members;

- identification – we associate ourselves with definite groups (in-groups) that strengthen our self-

esteem;

- comparison – we compare our group with other groups, we are inclined to be more predisposed

towards the group to which we belong.

The emotional reactions of a group are possible when people are categorized as group

members. Since the identity of persons is based on belonging to a group, the wish to think positively of

one’s own group is often related to group exonerating strategies. But if this becomes impossible,

persons can feel collective guilt to such an extent that past activities of the in-group can endanger

present moral standards. “Collective guilt – guilt that is experienced as a consequence of belonging to

a group that has done something that is perceived as illegitimate” (Doosje et al., 2006, 326). On the

base of self-categorization theory (Turner et al., 1987) where “I” is categorized at a group level,

persons also start feeling emotions at a collective level. Irrespective of the fact that people can be

representative of a younger generation, that hasn’t itself done any harm, people can feel collective guilt

and expect it also from other group members (Wohl & Branscombe, 2005). It can be difficult for

persons to avoid self-categorization and impossible to deny collective responsibility, therefore it is

possible to attempt to minimize the assessment of harm. If this strategy is ineffective, people start

feeling collective guilt (Branscombe & Doosje, 2004). From the moment when a person starts

identifying him/herself with a group, he is less ready to confront negative information about his in-

group. When less attraction to a group is felt, a readiness to admit the negative experience appears.

People with low identification feel relatively larger collective guilt (Doosje et al., 1998) and do more

internal attributions (Doosje & Branscombe, 2003). In accordance with the findings, people with low

identification support the damage compensation policy more (Doosje et al., 1998), but those who have

high identification, feel superiority over other out-groups, feel less collective guilt, and explain the

group behaviour with external attributions to a larger extent (Doosje & Branscombe, 2003), and as a

result become less involved in compensation policy (Doosje et al., 1998).

Earlier research measured social identification as a one-dimensional construct, usually – with

the aid of one scale (Doosje et al., 1998). Now it has been discovered that the one-dimensional view on

the subject of identification is not complete and efficient (Roccas et al., 2008). Lately, the concept of

identification has been connected with its multi-dimensional structure, even despite the fact that

nowadays there is little agreement on what dimensions it consists of. These ambiguities can be

partially explained, because several representatives of subsectors of psychology are interested in the

subject of identification. Research at the end of the 20th

century and the beginning of the 21st century

revealed contradictory results about the relationship between identification and collective guilt. For

example, Doosje and colleagues (1998) first found negative connections, then a positive one (2004), or

did not find any connections at all (Branscombe et al., 2004). Under conditions of ambiguous

information, people with low identification felt more collective guilt than did people with high

identification (Schmitt et al., 2004). On the one hand, people with high identification must have a

higher moral responsibility for the activities of the in-group, which can mean that collective guilt may

be positively related to identification. On the other hand, on the basis of social identity theory, it has

been established that people who identify more with an in-group will also be more motivated to

maintain a positive social identity; hence, they will experience a higher degree of confrontation with

negative information about the in-group and will try to find an alternative interpretation for it.

According to this line of measurement, group identification facilitates the perceived legitimacy of the

intergroup relationship; hence, less guilt will be experienced regarding the group’s action. By

summarizing both of these approaches, identification may be simultaneously related both positively

and negatively to collective guilt; this issue is still under discussion. A recent study found a non-linear

effect of identification on collective guilt (Klein et al., 2011). Respectively, it was discovered that an

inverted U relationship exists between group identification and collective guilt. The strongest feeling

of collective guilt was found for those with an average degree of identification. A negative correlation

has been found between the degree of identification and recognition of the severity of harm, as well as

32

a positive correlation between the degree of identification and the perceived legitimacy of intergroup

actions (Klein et al., 2011). In addition, a negative effect of identification on reparation support, as

well as a positive correlation between collective guilt and reparation support has been found. This

relationship indicates two different processes: collective guilt serves as a function of social identity,

where the social identity facilitates the feeling of guilt, while collective guilt endangers social identity;

thus, people with higher identification use defensive reactions (Klein et al., 2011)

In order to solve the identification-guilt paradox, Roccas and colleagues (Roccas et. al., 2008)

offer a new multi-dimensional model of group identification. Researchers (Roccas et. al., 2006)

proposed looking at identification as two dimensions – attachment mode (a combination of importance

and commitment) and glorification mode (a combination of superiority and deference). The more

people glorify their group, the less they feel collective guilt. The attachment mode is positively related

to collective guilt in the case where the glorification dimension is being controlled, which means that

glorification reduces the effect of attachment identification to collective guilt in general.

Roccas and colleagues (Roccas et al, 2006) conducted a study in Israel in 2000 and 2001 – in

the circumstances of peace, and in a conflict situation. In general the attachment and glorification

parameters didn’t change, but in conflict circumstances (more frequent terror acts, attacks, etc.),

exonerating cognition strategies increased, but collective guilt – decreased (Roccas et al., 2006). The

results showed that the glorification dimension correlated positively with exonerating cognitions and

negatively – with collective guilt. But the attachment dimension is less connected with these factors.

When controlling the glorification dimension, attachment is negatively connected with the exonerating

cognitions and positively – with collective guilt. There is a positive connection between the

glorification and attachment that doesn’t exclude the option that one parameter can be low in a person,

but the other – high (and vice versa) (Leidner et al., 2010).

National and other social groups have their own history. Reminding a group about its history

can affect current emotional reactions considerably. When people think about different aspects of their

group’s history, they may feel collective pride; in turn, there are some aspects of group history which

can cause collective guilt and a wish to minimize the harm. Such emotional reactions are increased, not

by personal involvement in these situations, but by a categorization of the personal “I” as a part of the

group. In general, four main processes are under discussion in the course of the emergence of

collective guilt: self-categorization with a group that has harmed another group, an acceptance of

group responsibility for the harm, recognition of illegitimate activity, and harm recognition efforts

(Wohl et al., 2006). People self-categorize as members of a group, which has caused harm to another

group. Group members take group responsibility for activities which caused harm to another group.

Group members recognize the illegitimacy of the group activities. The size of the collective guilt will

depend on the harm reparation “expenses” or costs of such efforts. From the perspective of social

identity theory, an increase in the significance of the group enlarges the possibility that the individual

will experience emotions coming from belonging to the group (Tajfel & Turner, 1979). Since our

identities form our belonging to social groups, the achievements and losses of “our” groups may be

constructed as our personal achievements and losses (Turner et al., 1987). People are protective of

their in-group image: in-group members may try to minimize or deny the responsibility of their group

for the harm, or they can admit it as legitimate (Wohl et al., 2006). Another possibility for reducing

collective guilt is the mechanism of exonerating cognitions. Exonerating cognitions are “beliefs that

could maintain a positive view of the in-group by denying the veracity of the information or by

assigning blame to the victims themselves (Roccas et al., 2004, 134). Through these exonerating

cognitions, people try to maintain a positive image of their in-group.

Negative information about the in-group’s past endangers group morality; consequently, people

with high identification will do everything to deny such information. Based on the information source,

people make a decision about the credibility of the information. Dosje and colleagues (Doosje et al.,

2006) investigated the effect of information sources and national identification on collective guilt.

They found that in cases when the information was presented by an out-group, participants felt less

collective guilt; whereas, when the information was presented by the in-group, participants had

difficulties in denying it, which resulted in higher collective guilt. The linking of this cognition with

33

the level of identification shows that with high identification, people are more affected when the

source is the in-group and consequently feel more collective guilt

To sum up, it can be concluded that group identity is a source of positive self-esteem. People

with high identification are very motivated to be involved in group defence strategies and deny

negative information. As a result, people with high identification will use more external that internal

attribution on negative in-group history. On the base of social identity theory, people with high

identification are more motivated to maintain positive social identity so they will look for an

opportunity to deny that the group action had been incorrect. At the same time, people with high

identification feel more collective guilt if information comes from the in-group. Persons with high

identification may think that compensation costs are high so they feel less collective guilt.

1.2. A social and psychological view on the conflicts The Israeli-Palestinian conflict is only one of the examples where the parties involved cannot

solve their conflict peacefully. Any conflict between societies and nations forms when the aims,

intentions and/or activities of both parties are comprehended as mutually inconsistent (Bar-Tal et al.,

1989). “Conflict is a perceived divergence of interest, or a belief that the parties’ current aspirations

cannot be achieved simultaneously” (Rubin et al., 1994, 5). As a result of conflict, unsatisfied needs

appear, therefore it is necessary to look for opportunities how to satisfy such needs as positive identity,

safety, etc. (Staub, 2003). It is necessary to learn how to cope with chronic stress, fear and negative

emotions. There is a necessity for such conditions that would allow one to not give up to the opponent

but in a successful way, win in the conflict or at least not to lose. In general it is possible to speak of

three challenges: satisfaction of the needs of the members of society, overcoming of stress and fear,

and not giving up to the opponent (Bar-Tal, 2007). Intractable conflicts greatly affect the content and

functioning of social identity (Ross, 2001). First, during intractable conflict, the identification of

persons with a group increases because they try to satisfy their needs for belonging and safety.

Secondly, social identity strengthens the group members, with a feeling of common faith. Third, social

identity offers the base for coordination and solidity, for how to cope with a conflict. Strong social

identity is one of the forces that strengthens the members of society to get mobilized in a conflict.

Another explanation of conflict resolution is the theory of construal level and its influence on

social judgements (Trope & Liberman, 2010). Our interpretation or construal level influences the way

in which we interpret events, facts, etc. Psychologically close events and things are represented at a

lower construal level, but psychologically distant – at a higher level. Applying this theoretical

cognition in the research, the authors have concluded that persons in a conflict situation focus more on

secondary features (problem issues), not on the primary features (interests) if the psychological

distance is low and construction level – specific, not global and abstract (Giacomantonio et al., 2010).

Persons with a higher construal level choose more abstract and targeted conflict strategies. Participants

in negotiations located at different places can find a better solution, than if the distance between them

is smaller (Henderson, 2010). Respectively, a person who lives close to a conflict area, operates with

more detailed information than a person who lives far from the conflict area; and as a result is can be

more difficult to find a complete compromise. It means that persons with a higher identification are

less ready to collaborate because they are more informed about the conflict, possible risks, etc.

There are several approaches for how one can look at conflict resolution (Shamir & Shikari,

2002). Some researchers mark the interest-based approach which focuses on problem resolution

mediation, some offer the descriptive model that is based on the socio-psychological theory (Bar-Tal,

2000), and some link it with the forgiving theory. The thing that unites these three approaches is the

idea that conflict resolution includes transformation of conflicts that are connected with social and

cultural changes, and transformation of relationships between both parties. Applying the “two concerns

model” in the area of conflict resolution, the authors offer a look at solutions using two concerns: for

oneself and for others. A concern for one’s own interests is a dogmatic and insistent approach, but

concern for other’s interests is connected with collaboration options. Concern for others is tightly

connected with the concept of social motives, but concern for oneself – with an unwillingness to

accommodate. Thomas and Kilman later offered their model with five conflict resolutions (Thomas &

Kilman, 1978) (see Figure 1).

34

High

Concern for another

Low

Low Concern for oneself High

Figure 1. “Two concern” model (Thomas & Kilman, 1978)

As we can see in Figure 1, the competing strategy is connected with forcing one’s solution on

the other party, ignoring their interests and trying to get accommodation. This may be connected with

physical violence, aggression and threats. An accommodating strategy is connected with rejecting

one’s own interests and aims. A collaboration strategy is a tactic that allows the complete satisfaction

of both parties. This may be connected with the revealing of interests and the use of mediators. An

avoiding strategy doesn’t give an option to satisfy the needs of parties because the concern for oneself

and the other party are low. Compromise is the readiness of each party to sacrifice something with the

aim of gaining peace.

Within the framework of the contemporary conflict resolution concept, it is assumed that talk

about creating peace is the main condition for conflict resolution. A real peace creating process is

deeper than a formal document because it anticipates changes in motivation, aims, convictions,

attitudes and emotions for most of society (Bar-Tal, 2011). A readiness for social contact is both - the

result of conflict resolution and a type of collaboration with the out-group. Several variables are

connected with the readiness for social contact: formed experience, personal features and values. A

readiness for social contact is positively connected with the value of universalism and negatively –

with traditions, safety and values of conformity (Sagiv & Schwartz, 1995).

It can be concluded that there are several theories and approaches on how one can analyse

conflict resolution strategies. We can look at five conflict resolution strategies: an accommodating,

avoiding, compromising, competing and a collaborating strategy. Only through mutual acceptance,

trust, honesty and fair attitude is it possible to achieve true and long-term peace. Basically, we can

speak of two important factors that influence the preference for conflict resolution: identification and

the challenges of collective guilt.

1.3. The reality of the Israeli-Palestinian conflict “Is peace ever possible?” This is exactly the question each Israeli and Palestinian asks when

thinking about the future in the Middle East. Many films have been shot, many books written, and

seminars and conferences arranged on this topic. Over several centuries, Palestinian nationalism and

Zionism (the Jewish national movement) has periodically been in conflict over territory, the right to

self-determination, the status of the country and justice. For a long time this conflict has been an

example of one of the most intractable conflicts lasting several years, has been violent and is

characterized by a zero-sum nature (Bar-Tal, 2007). Richman (Richman, 2010) has summarized

several studies on Israeli-Palestinian conflict resolutions which were done in 2009 and 2010 as the

Peace Poll researches. He concluded that both parties want peace, but at the same time they deeply

mistrust each other and are pessimistic about the fact that this conflict could be resolved quickly. 80

percent of Israelis support negotiations with the Palestinians, while 65 percent of Palestinians support

the peace process. Even today, neither of the parties believe that it will soon be possible to resolve this

conflict. If the Israelis nominate the long-term safety of their country and people as the primary aim,

then the main aim of the Palestinians is to form an independent country (Richman & Nolle, 2011;

Richman, 2010).

The Israeli-Palestinian conflict was widely researched in connection with different factors:

collective emotions, issues of identification, socio-demographic facts, etc. Most studies on the

resolutions of the Israel-Palestine conflict are correlative, and only a small portion is composed of

research of an experimental design. It has been found that resistance to compromise is best predicted

Accommodating

g

Avoiding

Collaborating

Competing

Compromising

35

by social confidence about the zero-sum nature of the conflict and the perceived threat from the

Palestinian side. Meanwhile, a readiness for compromise is positively related to sympathy for the

Palestinians, which, in turn, is not connected to a fear of them (Maoz & McCauley, 2005).

Another explanation is linked to the attribution of illegitimacy to the Palestinians. Halperin and

colleagues (Halperin et al., 2008) found that the attribution of illegitimacy to the Palestinians is

negatively related to hope and optimism in respect to conflict resolution. The dehumanization of the

Palestinians facilitates aggressive activities by the Israelis (Maoz & McCauley, 2008). A large part of

the research is devoted to the influence of the in-group victim role on forms of conflict resolution.

Research on different groups discloses the following: trust of the in-group victim role is connected to

low receptiveness to new information about the conflict and low support for compromise (Bar-Tal et

al., 2009). People, who believed that Israel bore the role of a victim, believed more in the Jewish

people only having the right to Israel’s territories and were more supportive of dehumanizing ideas

about Arabs and Palestinians; they ascribed guilt for the length and failures of the conflict to the out-

group; they felt a deeper hate for the out-group and, consequently, gave less support to compromise.

People who were more accepting of the role of victim felt less guilt for the causes, were less ready to

assume group liability and were less ready to compensate the harm caused to the Palestinians. In

addition, such people applied exonerating cognitions (Bar-Tal et al., 2009). Trust in the vulnerability

of the in-group facilitated aggressive behaviour and less searching for compromises (Maoz &

Eidelson, 2007). A recent study discovered that trust in the in-group victim role is related to a wish to

offend Palestinians and negatively related with collective guilt (Schori, et al., 2009).

Some of the studies have been devoted to the effect of emotions on conflict resolution. A recent

study by Halperin (Halperin, 2011) reveals that fear facilitates a destructive method of conflict

resolution. People with stronger fear emotions, were less ready to support a compromising strategy

because of the lack of security. Israeli respondents experiencing hate gave much stronger support to

activities related to aggression by Israeli and weaker support for compromise (Halperin, 2008).

Another interesting study revealed that the hate against the out-group was influenced by the following

factors: religiosity, national identification, the safety issue and political ideology (Moore, & Aweiss,

2002). In general, a higher identification with Jews facilitates a greater refusal from taking another

perspective (Baram et al., 2009). Those members, for whom the safety issue was important, members

with high Jewish identity and who were religious, had stronger hate against the out-group. Those

persons who were not religious, who had high Israeli identity and who supported democratic values

and the process of peace had less hate against the out-group (Moore & Aweiss, 2002). Respectively,

those who support the process of peace, feel less hate towards the out-group and vice versa. In some

respects, this is an approval for the idea of social identity theory – strong identification with the in-

group increases the antagonism against the out-group and decreases the ability of in-group members to

see the requirements of the other party as legitimate (Ashforth & Mael, 1989). When continuing the

influence of emotions on the types of conflict resolution, attention must be paid to emotions at the

collective level. Empathy towards the Palestinians facilitates collective guilt, shame and feelings of

anger for the in-group – especially in situations where the identity of Israel is endangered. Collective

guilt facilitates general compensation actions (Sharvit et al., 2011).

Support of a peace plan is different. For example, less religious persons and persons supporting

the left party, support peace negotiations more (Richman & Nolle, 2011; Richman, 2010). It was

revealed that religious Jews are less ready to support compromise solutions. Women support political

compromise more, but elderly people support it less (Shamir & Shikari, 2002). When continuing the

issue on gender differences, the compromise plan offered by women was assessed as more positive by

opponents, than the same plan offered by a man (Maoz, 2009). Women in general choose more

compromising and less competing strategy than men (Caprioli & Boyer, 2001).

Hypotheses

Having summarized several theories on collective guilt and conflict resolution strategies, the

following hypotheses can be tested:

Collective guilt facilitates the preference for a conflict resolution strategy. The more the person


36

expected that there would be a difference between the groups with high and low levels of

collective guilt in the selection of a collaborative strategy. It was assumed that a group with

less collective guilt would support a collaborative strategy less than a group with high

collective guilt.



Additionally, the hypothesis on social contact with the out-group was tested.



2. Method The study was a 2 (sub-samples with different identification levels – high/low, quasi

experimental factor, hereinafter: identification level) x 4 (collective guilt high/low) quasi-experiment.

This quasi-experiment was performed in two sub-samples – the Baltic States (Latvia, Lithuania and

Estonia) and Israel. The entire research was arranged in a computerized form. It was expected that

Israelis would have higher national identification than Jews from the Baltic States. Collective guilt was

manipulated (high/low) by reading different articles on the Israeli-Palestinian conflict, thus activating

the guilt of one or other party, and by providing ambiguous and neutral information. Respondents

filled in two questionnaires to determine the level of identification and collective guilt. In addition to

collective guilt, a readiness to accept group responsibility, the perceived legitimacy of the group

relationship, and exonerating cognitions were measured. The conflict resolution strategy (the

dependant variable) was measured by a list of feasible solutions to the Israeli-Palestinian conflict. In

addition, questions were asked about a readiness for social contact with the out-group (Palestinians).

2.1. Participants in the research There were 240 Jewish respondents of both genders in the age range from 15 to 36 years with a

mean age of 22.8 years (SD=5.06) taking part in the quasi-experiment. The mean age of Baltic

respondents was 22.2 years (SD = 4.72), and the mean age of Israeli respondents was 23.3 years (SD =

5.34). Each sub-sample contained 69 women and 51 men. Respondents from the Baltic filled in the

experiment measurements in Russian, respondents from Israel – in Hebrew. To ensure the

comparability of Russian and Hebrew experiment versions, pilot studies were conducted; no

differences were found in translation. The Russian language was a native language for Baltic Jews, and

Hebrew was the native language for Israeli Jews. In each sub-sample, four randomized groups were

formed – a group with Israeli guilt, a group with Palestinian guilt, a group with ambiguous information

and a group with neutral information. Respectively, the first three groups had collective guilt

manipulation, with the fourth being the control group. The size of each sub-group – 30 persons. As to

the quasi-experimental factor, the participants were equated to age and gender. First of all, the quasi-

experiment was carried out in the Baltic countries; afterwards, the Israeli sample was formed by

matching age and gender. The was no difference in age between the respondents F(1.232)=2.73, p >

0.05. There were no statistically important differences between the experimental groups on the age

factor F(3.232)=0.67, p > 0.05. In accordance with χ2

tests results, no statistically important differences

existed in the gender factor (χ2

(1, N=240)=0, p > 0,05). In accordance with χ2

test results, no

statistically important differences existed between the selections in the gender factor between the

experimental groups (χ2

(3, N=120)=0.75, p > 0.05). In accordance with χ2

test results, no statistically

important differences were observed between the selections in the religious adherence factor (χ2

(1,

N=240)=0.42, p > 0.05). In accordance with χ2 test results, no statistically important differences

existed between the experimental groups in the religious adherence factor (χ2

(1, N=120)=1.25, p >

0.05).

2.2. Experimental manipulation and measurements The following measurements were used in the experiment: an identification measurement

(identification with Israel, identification with Jews, attachment and glorification identification

37

dimensions), collective guilt, in-group responsibility, perceived legitimacy of the group relationship,

exonerating cognitions, a list with conflict resolutions, readiness for social conflict with the out-group

and demographic data. Manipulation with the collective guilt feeling was used in the experiments

(three experimental groups and one control group).

Four items from the “Identification scale with the Dutch” (Doosje et al., 2006) were used to

measure the identification with Israel and the Jews. Cronbach's alpha of the original questionnaire is

0.92, and questions were adjusted for the group. For example: “Jews are an important group for me”.

Eight items from “Measure of identification with Israel” (Roccas et al., 2006) were used for attachment

and the glorification identification dimension. Cronbach's alphas of the original questionnaire are

accordingly 0.89 and 0.78. Some examples: “for me it is important to know what is going on in Israel”,

“it is a mistake of other countries to criticize Israel”. Each respondent’s statement was assessed with

the Likert scale to find out to what extent he/she agreed with it. Respectively, 12 statements were

established in total for the measurement of identification with the in-group.

Four statements from “Collective guilt measurement” (Wohl & Branscombe, 2008) were used

to assess the collective guilt. Cronbach's alpha of the original questionnaire was 0.95. Two statements

on in-group responsibility (Wohl & Branscombe, 2008) were also used. Cronbach's alpha of the

original questionnaire was 0.82. Two statements on the perceived legitimacy of the group relationship

(Wohl & Branscombe, 2008) were also used. Cronbach's alpha of the original questionnaire was 0.91.

Two more statements were used on exonerating cognitions (Roccas et al., 2006). Cronbach's alpha of

the original questionnaire was 0.92. Questions were adjusted for the group. Here are some examples

for each variable: “I feel unpleasant emotions when I think of the policy of Israel in relation to the

Palestinians”; “Israel assumes the main responsibility for the consequences of conflict with the

Palestinians”; “terrorism on the part of Palestinians has made Israel defend itself with armed forces”;

“in my opinion, information displayed in the previous slide is too negative in relation to Israel”.

For an evaluation of the conflict resolution strategies, participants assessed every resolution

from a given list on a scale from -3 (“Completely against”) to 3 (“Support completely”). The list

consisted of 14 possible resolutions (4 – collaborating, 3 – competing, 3 – avoiding strategy, 4 –

accommodating) to the Israeli-Palestinian conflict. Additionally, the respondent was given the

possibility to enter his/her own version and evaluate it. Based on factor analyses results, four different

conflict resolutions were discovered (collaboratin, competing, avoiding and accommodating)

A Bogardus-type scale was used to measure for out-group social contact. Participants had to

respectively assess the level of their readiness for involvement in contact with Palestinians on a 5 point

scale (Bar-Tal et al. 2006; Sagiv, & Schwartz, 1995). Cronbach's alphas of the original questionnaire

were accordingly 0.93 and 0.95. In total, seven types of contacts with the out-group were offered.

At the end, information on demographic data was asked to be filled in: gender, age, city,

occupation, study program, religious adherence and importance of religion.

2.3. Procedure The experiment was performed individually with each participant sitting at a computer; the

process had no time limit. Two to seven persons participated simultaneously. An individual homepage:

www.surveyontheweb.net was created for the purposes of the experiment. On the computer screen one

could read that the aim of the research was to reveal the opinions of different persons on topical issues

in Israel. The participants were also provided with a debriefing at the end of the research. The time was

controlled, as to how much time each participant spent with each slide, and if it was less than five

seconds, the results were not included in the final analysis.

The procedure for the experiment itself is described here:

1.First all, the participants completed the measurement about identification with the in-group which

consisted of two statement on identification with Israel, two statements on identification with Jews,

four statements on the attachment dimension and four statements on the glorification dimension.

2.Each sub-sample (Baltic and Israel - 120 persons in each selection) were randomly divided into four

groups:

- first group – read information on what Israelis had done to Palestinians, respectively, Israeli

collective guilt was activated;


38

- second group – read information on what Palestinians had done to Jews, respectively, Palestinian

collective guilt was activated;

- third group – read information on the fact that both the Israelis and Palestinians had done harm to

each other (ambiguous information);

- fourth group – read different facts on tourism and other fields in Israel. This was a type of control

group.

The first three stories symbolically represent how the media transfers information about the conflict in

the Middle East. Depending on the content of the presentation, the level of collective guilt may change.

3.All participants completed the collective guilt measurements, two statements on in-group

responsibility, two statements on the perceived legitimacy of the group relationship and two statements

on exonerating cognitions.

4.All participants received a list with 14 possible Israeli-Palestinian conflict resolutions. Each

participant assessed the solution on the Likert scale from -3 (“completely against”) to 3 (“support

completely”).

5.Each participant assessed their readiness for social contact with Palestinians. The participants

assessed each of seven statements on the Likert scale.

6.At the end, each participant provided information on him/herself, specifying their gender, age, place

of residence (city), type of occupation, study program, religious adherence and importance of religion.

Since this experiment was done individually in computerized form, at the end, the author’s e-

mail was provided so that the respondents could contact and find out more about the nature of the

experiments, and so that the participants’ questions were answered. The participants were also

provided with a debriefing at the end of the research.

3.Results Almost all of the Cronbach's alpha results (also within the framework of selection) were in the

range between 0.58 to 0.94. Lower results were for the perceived legitimacy of the group relationship

in the Israel sub-sample (0.48). All arithmetical means are represented in Table 1 (see table 1).

1. Table. Arithmetical means of the experiment measurements, standard deviations and

Cronbach’s alpha results

Measurement (number of

statements)

Baltic

M (SD)

Israel

M (SD)

Baltic

α

Israel

α

Identification

measurement

Identification

with Israel (2)

5.24 (1.26)

6.50 (0.70)

0.64

0.74

Identification

with Jews (2)

5.96 (1.39) 5.98 (1.39) 0.82 0.88

Attachment

dimension (4)

4.93 (1.14) 6.20 (0.84) 0.73 0.73

Glorification

dimension (4)

5.33 (1.02) 5.09 (1.14) 0.74 0.74

Verification of

experimental

manipulation

Collective

guilt (4)

2.71 (1.34) 2.83 (1.41) 0.88 0.86

In-group

responsibility

(2)

2.47 (1.26) 2.02 (1.40) 0.85 0.87

Perceived

legitimacy (2)

5.48 (1.19) 5.64 (1.22) 0.60 0.48

39

Exonerating

cognitions (2)

3.84 (1.69) 3.72 (2.16) 0.75 0.88

Conflict

resolution

strategies

Collaborating

(4)

1.12 (1.14) 0.03 (1.32) 0.73 0.70

Accommodati

ng (4)

-0.90 (1.11) -1.61 (1.42) 0.65 0.80

Competing (3) -0.18 (1.46) -0.33 (1.73) 0.68 0.77

Avoiding (3) 0.03 (1.29) -0.26 (1.35) 0.58 0.63

Readiness for

social contact

with Palestinians

Statements (7) 2.51 (0.87) 2.29 (1.07) 0.90 0.94

Demographic parameters

A total of 2 (identification level) x 4 (experimental manipulation) ANOVA were conducted.

Differences in the importance of religion were discovered between the sub-samples F(1.232)=6.15, p <

0.05. Israeli Jews (M=3.40, SD=1.49) attached more importance to the issue of religion, than the

participants from the Baltic (M=2.97, SD=1.18). There are no statistically important differences

between the experimental groups in terms of religion F(3.232)=0.54, p > 0.05. Some gender

differences were stated. Respectively, there were statistically important differences in collective guilt (t

= 2.296, p < 0.05) and in terms of religion (t = 2.197, p < 0.05). Women (M=2.94, SD=1.40), in

general, felt more collective guilt than men (M=2.54, SD=1.30). Women (M=3.35, SD=1.32) attached

more importance to religion than men (M=2.96, SD=1.39).

Independent variables

We shall discuss the results of independent variables further, for instance, the identification

measurement (see Table 2).

2.Table. The parameters of descriptive statistics of identification with in-group

measurement

Identification

measurement

Israeli guilt

M(SD)

Palestinian

guilt M(SD)

Ambiguous

information

M(SD)

Neutral

information

M(SD)

Baltic Israel Baltic Israel Baltic Israel Baltic Israel

Identification

with Israel

5.69

(1.23)*

6.63

(0.64)*

4.92

(1.47)*

6.53

(0.63)*

5.08

(1.01)*

6.27

(0.90)*

5.27

(1.21)*

6.59

(0.56)*

Identification

with Jews

6.38

(1.06)

6.10

(1.12)

5.82

(1.48)

5.92

(1.58)

6.07

(1.12)

5.62

(1.52)

5.58

(1.73)

6.28

(1.28)

Attachment

dimension

4.95

(1.10)*

6.30

(0.74)*

4.91

(1.31)*

6.23

(0.90)*

4.97

(0.91)*

6.00

(1.01)*

4.88

(1.25)*

6.29

(0.70)*

Glorification

dimension

5.31

(1.05)

5.07

(1.30)

5.30

(1.16)

5.26

(0.87)

5.16

(0.88)

4.71

(1.19)

5.54

(0.98)

5.32

(1.13)

Remark: *Comparisons between the relevant experimental groups are statistically important at p <

0.001 There was a significant difference in the score for identification with Israel F(1.238)=93.05, p <

0.001. Respectively, Israeli respondents had a higher identification with Israel (M=6.50, SD=0.70)

than respondents from the Baltic (M=5.24, SD=1.26). There was a significant difference in the score of

attachment mode: F(1.238)=97.28, p < 0.001. Israeli respondents had a higher attachment mode

(M=6.20, SD=0.84) than respondents from the Baltic (M=4.93, SD=1.14). There were no significant

differences in the score for identification with Jews (p > 0.05, n.s.) and in the glorification mode (p >

0.05, n.s.).

40

Impact of experimental manipulation

In order to test experimental manipulation, we performed MANOVA 2 (identification level) x 4

(experimental manipulation) x 2 (gender). Since there are gender differences in collective guilt, gender

as a factor was also included in the model. The impact of factors and interaction was determined. The

common model between the sub-samples is significant important: F(4.221)=3.95, p<0.01. The

common model between the experimental groups is statistically important: F(12.669)=12.67, p<0.001.

It means that in general the sub-samples and experimental manipulations influence all variables. There

was a significant difference between the experimental groups in the measurement of collective guilt

F(3.224)=22.56, p < 0.001. The highest collective guilt was caused in the group for Israeli guilt

(M=3.54, SD=1.56) and in the groups with ambiguous information (M=3.25, SD=1.48). Interaction

between the identification level (country), experimental manipulation and gender influenced collective

guilt (F(3.224)=3.36, p<0.05). It means that women from Israel in the groups for Israeli guilt (M=3.57,

SD=1.65) and ambiguous information (M=3.32, SD=1.37) felt collective guilt at the highest level.

There was a significant difference between the experimental groups in the measurement for in-

group responsibility F(3.224)=8.54, p < 0.001. Higher in-group responsibility was raised in Israeli guilt

(M=2.66, SD=1.59) and ambiguous information groups (M=2.63, SD=1.50). There was also a

significant difference between sub-samples F(1.224)=6.38, p < 0.05. Respondents from the Baltic, in

total, were more ready to admit group responsibility (M=2.47, SD=1.26) than Israeli respondents

(M=2.02, SD=1.40).

There was a significant difference between experimental groups in the measurement of

exonerating cognitions F(3.224)=43.24, p < 0.001. Higher exonerating cognitions were raised in the

Israeli guilt group (M=5.29, SD=1.38) and in the group with ambiguous information (M=4.27,

SD=1.53).

The MANOVA also showed that experimental manipulation with the country, or interaction of

the factors had no effects on the perceived legitimacy of the group relationship (F <1, n.s.).

Testing of Hypotheses

We shall discuss the influence of experimental manipulations further on all four conflict

resolution strategies and the readiness for social contact with the out-group. A MANOVA was

performed to find out whether there were differences in the measurements for a conflict resolution

strategy. We used 2 (identification level) x 4 (experimental manipulation) x 2 (gender) models. Each

variable in the data analysis was analysed individually and in interaction. The identification level was

significantly important: F(5.220)=12.49, p<0.001. Experimental manipulation was not significantly

important: F(15.666)=1.14, p>0.05. The total model has revealed that experimental manipulation had

no effect on conflict resolution strategies.

There were significant differences in the accommodating strategy F(1.224)=17.37, p<0.001. It

means that irrespective of the experimental group, respondents from the Baltic (M= - 0.90, SD=1.11)

are more ready to accommodate than respondents from Israel (M= - 1.61, SD=1.42). Experimental

manipulation, the country or interaction of the factors had no effects on the avoiding strategy. There

were no differences in the preferences for an avoiding strategy between the sub-samples and

experimental groups. Experimental manipulation, country or interaction of the factors had no effects

on the competing strategy. There were no differences in the preferences for the competing strategy

between the sub-samples and experimental groups. There was a significant difference between the sub-

samples in the collaborating strategy F(1. 224) = 41.95, p < 0.001. Baltic respondents (M=1.12,

SD=1.14) were more ready to support a collaborating strategy than Israeli respondents (M=0.03,

SD=1.32) irrespective of the experimental manipulation. Interaction between the experimental

manipulation and gender leaves an influence on the readiness for contact with the out-group

F(3.224)=3.55, p<0.05. Women from neutral groups (M=2.69, SD=1.16) and the group for Israeli guilt

(M=2.51, SD=1.08) are more ready for contact with the out-group.

In order to test the hypotheses, regression analysis was undertaken for each conflict resolution

strategy and also for the readiness for social contact with Palestinians. The dependant variable was one

of the conflict resolution strategies or readiness for social contact with Palestinians, but the

41

independent variables were: identification with Israel, identification with Jews, attachment mode,

glorification mode, collective guilt, in-group responsibility, perceived legitimacy of the group

relationship, exonerating cognitions, gender, age, importance of religion and country. Regressions

were made using the forward method. The table represents the forecasters included in the last step. All

results are presented in Table 3 (see Table 3).

3.Table. Regression predicting conflict resolutions and readiness for social contact with the out-group

Independent variables

Dependent variables

Collaboratinga Accommodatingb Competing c Avoidingd Readiness for social

contact with out-group e

B SE B β B SE B β B SE B β B SE B β B SE B β

Identification with Jews -0.12 0.06 -0.13*

Glorification mode -0.15 0.08 -0.13* 0.41 0.09 0.28***

Collective guilt 0.23 0.06 0.23*** -0.22 0.08 -0.19** 0.18 0.05 0.26***

In-group responsibility 0.37 0.06 0.37***

Perceived legitimacy -0.17 0.07 -0.16** 0.25 0.09 0.19** -0.24 0.05 -0.30***

Exonerating cognitions -0.10 0.04 -0.15*

Age 0.03 0.02 0.13*

Importance of religion -0.11 0.04 -0.15**

Country (1-Baltic

States,

2-Israel)

-1.17 0.15 -0.43*** -0.43 0.17 -0.17*

Notes. Regressions were conducted applying the stepwise (forward) method; * p < 0.05, ** p < 0.01, ***p < 0.001; a F(5.239) = 17.17, p <

0.001, R2 = 0.27, b F(4.239) = 24.71, p < 0.001, R2 = 0.39, c F(3.239) = 27.15, p < 0.001, R2 = 0.26, d F(4.239) < 1, n.s., e F(4.239) = 30.04, p <

0.001, R2 = 0.28. The table includes only the significantly important coefficients.

These results revealed that natural differences in collective guilt are more important than

experimentally induced ones. A fundamental aspect of the variations is explained by differences in

how the participants responded to experimental manipulation, not the collective guilt “purely” caused

through experimental manipulation.

4. Discussion The promotion paper, in general, was written to study the impact of collective guilt on

preferences towards conflict resolution made by persons with different in-group identification levels

and to try to explain this based on psychological theories and concepts. In general, three research

hypotheses were tested:

Collective guilt facilitates a preference for a conflict resolution strategy. The more the person


expected that there would be a difference between the groups with a high and a low level of

collective guilt in the selection of a collaborative strategy. It was assumed that a group with

less collective guilt would support a collaborative strategy less than the group with high

collective guilt.



The hypothesis on social contact with the out-group was tested as well.



Having summarized the results of the research, it is possible to conclude that the hypothesis

“collective guilt facilitates the preference for a conflict resolution strategy” was partially confirmed.

Respectively, collective guilt predicts a collaborative strategy in general; however, the experimental

manipulation of collective guilt alone did not succeed in promoting the choice of a collaborative

strategy. To some extent these findings are in line with other studies showing that collective guilt

42

facilitates compensation (Sharvit et al., 2011) and promotes motivation for averting the harm caused

by the in-group (Doosje et al., 1998). In addition, respondents from the Baltic, in general, were more

ready to admit group responsibility than the respondents from Israel. At the same time respondents

from both groups were ready to admit the legitimacy of in-group activity at a similar level and applied

the exonerating cognitions.

The hypothesis “people identifying less with one of the parties involved in the conflict, will feel

collective guilt to a larger extent and support a more collaborative strategy” was partially proved.

Respectively, Israeli Jews were characterized by a higher identification with the country of Israel, and

a higher attachment to Israel than the Jews from the Baltic, but respondents from both countries felt

collective guilt at approximately the same level. Irrespective of the experimental groups, Jews from the

Baltic, in total, were more ready to support a collaborative strategy than Israel Jews. From the

perspective of social identity theory, a person can feel emotions from belonging to a particular group

(Tajfel & Turner, 1979). The results of this research do not support the finding that participants with

high identification have a lower collective guilt than participants with low identification (Doosje et al.,

1998). The results of this research do not support the finding that people with higher identification

have high collective guilt in the case where information on violation comes from the in-group itself

(Doosje et al., 2006). It’s possible that it is connected with the fact that the highest identification level

(attachment mode) was discovered in the participants from Israel. It could have facilitated their

readiness to accept negative information about the in-group. It could also be the reason why an

approximately similar collective guilt was evoked in both sub-samples (Baltic and Israel) although the

identification level was different. In this research, the source of information was not communicated;

therefore, each participant could interpret the credibility of the information individually. At the same

time – respondents in the Baltic, in general, supported a collaborating and accommodating strategy

more than the respondents in Israel. One of the explanations is the construal level theory and its

influence on social judgements (Trope & Liberman, 2010). Negotiators located in different places are

able to find a better solution than under a condition of reduced distance between them (Henderson,

2010). Respectively, the ones living near the conflict area are operating with more detailed information

than the people who live far away from the conflict zone; thus, finding a complete compromise might

be more complicated. Consequently, Jewish people living far away from the conflict area lean more

towards negotiation with their opponents. One more explanation is that, in addition to differences in

the level and mode of identification with Israel, there are real differences between Baltic and Israeli

Jews in terms, both of the responsibility for, and consequences of, the particular resolution strategies.

The proximate in-group (Israeli Jews) has more direct influence on the past, present and future policy-

making than the distal in-group (Baltic Jews), and different implications for collective guilt could be

demonstrated. It would be quite natural for Israeli Jews to be more risk-averse in their choices and

employ defensive coping strategies when they could be adversely affected in ways that the Baltic Jews

would not. Another explanation is related to the fact that people involved in conflict are more

accepting of the role of the victim (Branscombe, 2004); thus, Israeli participants are less ready for a

positive solution to the problem than are Jewish people living outside the conflict area. Similar studies

have disclosed that trust in the in-group victim role is related to a low receptiveness to new

information about the conflict and low support for compromises (Bar-Tal et al., 2009). People

believing in the victim role of Israel had a greater belief that Jewish people had a right to Israeli

territories, were more supportive of dehumanizing ideas about Arabs and Palestinians, attributed the

fault for the length of the conflict and failures to the out-group, felt stronger hate towards the out-

group, and, consequently, were less supportive of compromise. This might be one of the explanations

for the fact that the people in the conflict area are resistant to positive collaboration.

A hypothesis on social contact with the out-group was additionally tested – “people identifying

less with one of the parties involved in the conflict, will be more ready for social contact with the out-

group involved in the conflict”. This hypothesis was not proved, as participants from both countries

were ready to be involved in contact with the Palestinians at approximately the same level. This could

be connected to the fact that nowadays life “demands” a lot of travelling and communicating with

different people of different nationalities from us, as well as collaboration with colleagues from

43

different countries. Therefore, it is acceptable to be involved in social contact with different groups. As

was concluded in the studies, greater interaction among people is related with lower social distance

(Binzel & Dietmar, 2013).

In the results of the research, the participants from both selected groups (Baltic States and

Israel) were of similar religious belonging, gender and age factor. At the same time, Israelis attached

more importance to the issue of religion than the respondents from the Baltic States. Differences

between the genders were also discovered – women in general felt more collective guilt, and attached

more importance to the issue of religion than men. Women supported a political compromise more

(Shamir & Shikari, 2002). In the previous research it was proved that a compromise plan offered by

women was assessed more positively by opponents, than the same plan offered by men. During the

negotiations, women were evaluated more highly as being sincere and with higher reliability, but with

lower insistence than men (Maoz, 2009). The highest identification measurement – identification with

Israel and attachment to Israel was in the Israeli sub-sample. In planning this research, similar findings

were expected. This matches logically with the idea that people have a higher identification with the

country in which they live.

The regression analyses showed that experimental manipulation on its own did not affect the

preference for any of the four conflict strategies. At the same time, it was discovered that respondents

with lower identification level (Baltic respondents) were more ready for accommodation strategy than

were respondents with higher identification level (Israeli respondents) across all experimental groups.

It coincides with the findings that persons with a lower level of identification are ready for cooperation

to a higher extent, as well as being more ready to admit group responsibility than are persons with a

high degree of identification (Doosje et al., 1998). The Baltic and Israeli participants supported both

the competing and the avoiding strategies similarly. In general, respondents with lower identification

level (Baltic participants) were ready to support a collaborative strategy in all the experimental groups

to a higher extent than were the respondents wih higher identification level (Israeli respondents). In

addition, the results obtained confirmed that people with a higher degree of identification (in this study

the Israelis) are more ready to resist negative information than are people with a lower identification

with the in-group (in this study the Baltic participants), and consequently, were less ready to be

involved in reparation actions (Doosje et al., 1998). People tend to protect the image of their in-group

– they can minimize or deny the responsibility of their group for the damage they have caused, or they

can acknowledge it as legal (Wohl et al., 2006). Respondents from the Baltic States and Israel were

approximately equally ready to be involved in social contacts with the Palestinians. It was also

discovered that women in the neutral information group and the group for Israeli guilt were more ready

to be involved in contacts with the out-group.

The quasi-experiment discovered that in-group responsibility positively predicts an

accommodating strategy. It means the following: the more respondents are ready to assign

responsibility to the in-group, the more ready they are to accommodate in the conflict. Meanwhile,

perceived legitimacy, identification level and the glorification mode predict a readiness to

accommodate negatively. Namely, the more people support in-group legitimacy and have a high

glorification level, the less they are ready to accommodate. Israeli respondents are, in general, less

ready for accommodation.

Collective guilt predicts a readiness for competing negatively, which in turn means that in the

case of higher collective guilt, there will be less support for a competing strategy. The glorification and

perceived legitimacy predicted a competing strategy positively. It means the following: the higher one

scored on glorification, and the more one supported in-group legitimacy, the more that person would be

ready to use the strategy of competition. Previous studies have found that glorification reduces the

demand for justice through moral recovery, thus, glorification does not permit acceptance of critical

information about in-group behaviour (Leidner et al., 2010); consequently, it may lead to destructive

resolutions of the conflict. This research also supported the fact, that different identification modes

could predict conflict resolution strategies. It is another substantiation for the multi-dimensional

concept of identification (Roccas et al., 2008), which can be more efficiently observed by the

application of several dimensions. Strong identification with the in-group increases hostility to the out-

44

group and reduces the ability of in-group participants to see the demands of the other party as

legitimate (Ashforth & Mael, 1989).

Collective guilt and age predict support for a collaborative strategy positively. It means that, by

age, people lean more towards cooperation; in addition, the stronger the collective guilt, the more

people are ready to support a collaborative strategy. Meanwhile, identification level, the exonerating

cognitions, and the identification with Jewish people predict a collaborative strategy negatively. In

general, Israeli respondents support a cooperation model less and the more respondents exonerated

behaviour and the higher the identification with Jewish people, the less the participants were

cooperation-oriented. It coincided with other studies, which have found that exoneration cognitions are

related to the overall tendency to minimize the consequences of harm created by the in-group

behaviour (Roccas et al., 2004). As a result, the readiness of persons to collaborate may be reduced

because the motivation base is minimal or has been destroyed. In other studies it was also discovered

that people with high identification are less ready to admit the collective guilt because they define their

groups as victims, consequently less supportive of reparations (Zebel et al., 2009). Perhaps the

respondents with a high identification with the Jewish people took the perspective of the victim group,

not the perspective of in-group responsibility.

Collective guilt was positively related to the readiness to engage in social contact with

Palestinians, which means that the more collective guilt is admitted, the more ready people will be to

engage in contact with the out-group. The perceived legitimacy and the importance of religion

negatively predicted the involvement in social contact with the out-group. Namely, the more

participants supported the legitimacy of the in-group and the more importance they attached to religion,

the less ready they were to engage in contact with the out-group. Similar findings are coming from

other studies as well; it was found that, in general, orthodox Jewish people have a lower tendency to

support the peace plan than non-religious Jewish people (Richman & Nolle, 2011). It means that the

importance of religion in life can block a readiness to be involved in contacts with an out-group.

Another recent study disclosed that religious Jewish people are less supportive of the peace plan

(Moore & Aweiss, 2012); and, the less they support the peace plan, the stronger is their hate towards

theout-group. Religious Jewish people were less ready to be involved in social relations with Arabs and

less ready for territorial compromises (Griffel et al., 1997).

The results of the study go together with the idea that the admission of what was done, often

“goes hand in hand” with the wish to redeem one’s guilt (Baumeister et al., 1994). Groups, where a

higher collective guilt was caused by experimental manipulation, didn’t choose the collaborative

strategy more, but at the same time collective guilt predicted collaboration and a readiness to be

involved in social contact with the out-group positively, and a competing strategy - negatively. On the

basis of these theoretical and practical discoveries, it can be concluded that collective guilt promotes

the motivation to diminish the harm the in-group has done to members of the out-group.

5. Conclusion

5.1. Main conclusion The hypotheses of the research were partially proved, respectively, that in general, collective

guilt predicts a collaborating strategy. Groups with a higher level of collective guilt supported a

collaborative strategy on the same level as did groups with a lower collective guilt. This research is

one of the first attempts to explain the readiness to support different conflict resolution strategies,

together with cognitions from group identification approaches, and taking into account collective guilt.

The conducting of the research in several countries gives a wider understanding about these liabilities

and indicates further research possibilities. These findings are not limited to the Israeli-Palestinian

conflict only; they may help us to understand other conflicts from the past, as well as other modern

conflicts. The main empirical results which are connected with the hypotheses are described further

here:

1. In general, collective guilt predicted a collaborative strategy. Groups, in which a higher collective

guilt was caused by experimental manipulation, didn’t choose a collaborative strategy more.

Participants with a lower identification supported the collaboration and accommodation strategies

45

more than participants with a higher identification.

2. Participants with a low and high identification felt collective guilt approximately at the same level

after the experimental manipulation. Participants with a low identification in general were more ready

to admit group responsibility than participants with a higher identification; however, participants in

both groups were ready to admit the legitimacy of the in-group and used exonerating cognitions at the

same level.

3. In-group responsibility predicted an accommodating strategy positively. But perceived legitimacy,

identification level and glorification predicted an accommodation strategy negatively.

4. Collective guilt predicted a readiness to compete negatively. Glorification and perceived legitimacy

predicted a competing strategy positively.

5. Collective guilt and age predicted support for a collaborating strategy positively. An identification

level, exonerating cognitions and identification with Jews predicted a collaborative strategy negatively.

6. Collective guilt predicted a readiness to be involved in social contacts with Palestinians positively.

Perceived legitimacy and the importance of religion predicted involvement in social contact with the

out-group negatively.

5.2. Restrictions of the research

One of the shortcomings of the research was the low parameter of inner coherence in the

measurement of the perceived legitimacy and avoiding strategy, therefore, special care and attention is

required in interpreting these parameters. In future, it will be necessary to assess and re-formulate these

measurements to increase their reliability. One of the restrictions of the research was that the

experimental groups were small, and perhaps, due to coincidence, it was impossible to get results that

could confirm the hypotheses completely. During this study, an interesting topic was raised, whether it

is possible to influence natural collective guilt (it wasn’t measured in this study) by way of

experimental manipulation. It is clear that each of us has a natural constant collective guilt (as an

emotional response towards a definite group) which one can try to increase or decrease experimentally.

Considering the fact that the highest collective guilt was evoked in the group for Israeli guilt and the

ambiguous information group, it can be substantiated that natural guilt was increased, but, perhaps, it

was too little to influence the assessment of conflict resolution. This means that collective guilt was

caused at an emotional level, but it was not strong enough to influence the preferences of respondents

on conflict resolution possibilities. Perhaps natural collective guilt leaves a more powerful influence on

the way that a person solves conflicts. Having analysed the results, it can be concluded that it is worth

working with the construction of collective guilt, but in general this is not simple. Perhaps, the aspects

of personality which are connected with natural collective guilt, not experimentally caused, must also

be taken into account. In recent studies it has been discovered that conflict resolution is connected with

the features of personality.

5.3. Practical applications of the research

The results of this research are very important socially and practically, because knowing the

trends discovered during the research, it is possible to take into account several mechanisms that leave

an influence on our observations about conflicts. These findings are not limited to the Israeli-

Palestinian conflict only; they may help us to understand other conflicts from the past, as well as other

modern conflicts. By applying the findings of the present study, it becomes clear that manipulation

with collective guilt can change human preferences for conflict resolutions. Especially, people with a

high identification with a country (Israel) feel a necessity for updated information reflecting both in-

group guilt and out-group guilt (ambiguous information), because it provides for the possibility of

increasing collective guilt and a reduction in the perceived legitimacy of the in-group relationship.

These findings can be applied through the media industry, displaying information about this conflict

every day. As we know, when reflecting information, we can ask to what extent we believe this

information and whether we regard it to be objective. An analysis of the results of the research allows

for the making of a conclusion that the best way to reflect information is by using the facts on the

activities of Israel and Palestine, in this way presenting both parties. This, in turn, may reduce

46

aggressive responses and would allow for the solution of this conflict more efficiently. These findings

can be used when planning common exchange programs between Jews and Palestinians. Since there

are demographic differences, the necessity for working with people having a high identification and

attaching more importance to religion is evident. It is recommended that people from different

countries be included in such special training groups in order to provide them with the possibility of

sharing and exchanging their ideas for a better solution to this conflict. Through managing such

common programs, it will be possible to achieve greater interaction and tolerance which could result in

a reduction in the social distance between both groups. This is, of course, long-term work and this

work should be carried out not only with Jewish people who live in Israel, but also involve Jewish

people who live outside the conflict area.

5.4. The direction for further studies

The research could be continued by investigating this conflict or using some different events

from the past. When researching the Israel-Palestinian conflict, it would be interesting to analyse how

collective guilt predicts conflict resolution for people who were born in Israel and for those who have

come to live in Israel after repatriation. Perhaps there are differences between the people who were

born in Israel and who repatriated to Israel with respect to the feeling of collective guilt, and in their

preference for conflict resolution. It would also be necessary to improve the measurements, especially

perceived legitimacy and avoiding strategy measurements. In planning further experiments, how

lasting this effect is should also be verified – how long a person feels the collective guilt that predicts

positive conflict resolution. As was already mentioned, it would be advisable to include personality

measurements to understand how natural collective guilt is formed.

It is possible to speak about the following further directions for research:

The impact of collective guilt on conflict resolution by activating a past event (for example,

reminders about the in-group’s victim role in the past). Other ways of collective guilt

manipulation could also be used here;

The impact of collective guilt on conflict resolution in different social contexts (for example,

when relations between the in group and the out-group are changing);

The processes when individual and collective guilt are experienced simultaneously – how a

person reacts, when he/she is personally and collectively responsible;

Measurement development not only for the assessment of conflict resolution, but also for the real

activity that a person is ready to take to solve a conflict.

The experiment performed during the promotion paper and the results obtained are a

supplement to the studies that have been performed up till now on the influence of collective guilt on

conflict resolution.

47

Literatūras saraksts / References

Ashforth, B.E. & Mael, F. (1989). Social identity theory and the organization. Academy of

Management Review, 14, 20-39.

Baram, H., Dagan, S., & Klar, Y. (2009). Telling "our" and "their" national stories: Commitment to

ingroup narrative (CIN) and the reconstruction of ingroup and outgourp narratives. In Bar-Tal, D,

Halperin, E., & Oren, N. (Eds.), Socio-psychological barriers to peace making: the case of the

Israeli Jewish society (pp.63-109).

Bar-Tal, D. (2000). From intractable conflict through conflict resolution to reconciliation:

psychological analysis. Political Psychology, 24(2), 351-365.

Bar-Tal, D. (2007). Sociopsychological foundations of intractable conflicts. American Behavioral

Scientist, 50, 1430-1453.

Bar-Tal, D. (2011). Intergroup conflicts and their resolution: Social psychological perspective. New

York: Psychology Press.

Bar-Tal, Y., Bar-Tal, D., & Cohen-Hendeles, E. (2006). The influence of context and political

identification on Israeli Jews’ views of Palestinians. Peace and Conflict: Journal of Peace

Psychology, 12(3), 229-250.

Bar-Tal, D., Chernyak-Hai, L., Schori, N., & Gundar, A. (2009). A sense of self-perceived collective

victimhood in intractable conflicts. International Review of the Red, 91 (874), 229-277.

Bar-Tal, D., Kruglanski, A.W., & Klar, Y. (1989). Conflict termination: An epistemological analysis

of international cases. Political Psychology, 10, 233-255.

Baumeister, R., Stillwell, A., & Heatherton, T. (1994). Guilt: an interpersonal approach. Psychological

Bulletin, 115, 243- 267.

Binzel, C. & Dietmar, F. ( 2013). Social distance and trust: Experimental evidence from a slum in

Cairo. Journal of Development Economics, 103, 99-106.

Branscombe, N. (2004). A social psychological process perspective on collective guilt. In N. R.

Branscombe & B. Doosje (Eds.), Collective guilt: international perspectives (pp. 320 -334).

Cambridge: Cambridge University Press.

Branscombe, N.& Doosje, B. (2004). Collective Guilt: International perspectives. Cambridge:

Cambridge University Press.

Branscombe, N., Slugoski, B., & Kappen, D. (2004). The measurement of collective guilt: what it is

and what it is not. In N. R. Branscombe & B. Doosje (Eds.), Collective guilt: international

perspectives (pp. 16 – 34). Cambridge: Cambridge University Press.

Caprioli, M.& Boyer, M. (2001). Gender, violence, and international crisis. Journal of Conflict

Resolution, 40(4), 503-518.

Doosje, B., Branscombe, N., Spears, R., & Manstead, A. (1998). Guilty by association: when one’s

group has a negative history. Journal of Personality and Social Psychology, 75, 872-886.

Doosje, B.& Branscombe, N. (2003). Attributions for the negative historical actions of a group.

European Journal of Social Psychology, 33, 235-248.

Doosje, B., Branscombe, N., Spears, R., & Manstead, A. (2004). Consequences of national ingroup

identification for responses to immoral historical events. In N. R. Branscombe & B. Doosje

(Eds.), Collective guilt: international perspectives (pp. 95 – 112). Cambridge: Cambridge

University Press.

Doosje, B., Branscombe, N., Spears, R., & Manstead, A. (2006). Antecedents and consequences of

group-based guilt: the effects of ingroup identification. Group Processes & Intergroup Relations,

9(3), 325-338.

Giacomantonio, M., De Dreu C.K.W., & Mannetti, L. (2010). Now you see it, now you don’t:

interests, issues, and psychological distance in integrative negotiation. Journal of Personality and

Social Psychology, 98 (5), 761-774.

Griffel, A., Eisikovits, Z., Fishman, G., & Grinstein-Weiss, M. (1997). Israeli youth attitudes survey

1997: attitudes towards the Middle East peace process and military service. In Halperin, E., Bar-

Tal, D., Nets-Zehngut, & Drori, E. (Eds). Emotions in conflict: correlates of fear and hope in the

Israeli-Jewish society (pp.233-258).

http://ideas.repec.org/a/eee/deveco/v103y2013icp99-106.html

http://ideas.repec.org/a/eee/deveco/v103y2013icp99-106.html

http://ideas.repec.org/s/eee/deveco.html

48

Halperin, E. (2008). Group-based hatred in intractable conflict in Israel. Journal of Conflict

Resolution, 52, 713-736.

Halperin, E. (2011). Emotional Barriers to Peace: Emotions and Public Opinion of Jewish Israelis

About the Peace Process in the Middle East. Peace and Conflict: Journal of Peace Psychology,

17(1), 22-45.

Halperin, E., Bar-Tal, D., Nets-Zehngut, R & Almog, E. (2008). Fear and hope in conflict: Some

determinants in the Israeli-Jewish society. Peace and Conflict: Journal of Peace Psychology, 14,

1-26.

Henderson, M. D. (2010). Mere physical distance and integrative agreements: When more space

improves negotiation outcomes. Journal of Experimental Social Psychology, 47, 7-15.

Klein, O., Licata, L., & Pierucci, S. (2011). Does group identification facilitate or prevent collective

guilt about past misdeeds? Resolving the paradox. British Journal of Social Psychology, 50, 563

– 572.

Leidner, B., Castano, E., Zaiser, E., & Giner –Sorolla, R. (2010). Ingroup glorification, moral

disengagement, and justice in the context of collective violence. Personality and Social

Psychology Bulletin, 36(8), 1115-1129.

Maoz, I. (2009). The women and peace hypothesis? The effect of opponent negotiators’ gender on the

evaluation of compromise solutions in the Israeli-Palestinian conflict. International Negotiation,

14, 519-536.

Maoz, I. & Eidelson R. (2007). Psychological bases of exterme policy preferences American Behavior

Scientist, 50(11), 1476-1497.

Maoz, I. & McCauley, R.

(2005). Psychological correlates of support for compormise: A polling study

of Jewish-Israeli attitudes towards solutions to the Israeli-Palestinian conflict. Political

Psychology, 26, 791-807.

Maoz, I. & McCauley, R.

(2008). Threat, dehumanization, and support for retaliatory aggressive

policies in asymmetric conflict. Journal of Conflict Resolution, 52, 93-116.

Moore, D.& Aweiss, S. (2002). Hatred of „others” among Jewish, Arab, and Palestinian students in

Israel. Analyses of Social Issues and Public Policy, 2(1), 151-172.

Richman, A. (2010). Attitude factors in the search for Israeli-Palestinian peace: a comprehensive

review of recent polls. Retrieved 3 May, 2012 from

http://www.worldpublicopinion.org/pipa/pdf/sep10/IsPal_Sep10_rpt.pdf

Richman, A.& Nolle, D.B. (2011). Correlates of the Israeli public’s support for a peace accord.

Retrieved 3 May, 2012 from

http://www.worldpublicopinion.org/pipa/pdf/feb11/IsraeliPeacePlan_Feb11_rpt.pdf

Rubin, J. Z., Pruitt, D. G., & Kim, S. H. (1994). Social conflict: escalation, stalemate, and settlement

(2nd ed.). New York: McGraw-Hill.

Roccas, S., Klar, Y., & Liviatan, I. (2004). Exonerating cognitions, group identification, and personal

values as predictors of collective guilt among Jewish-Israelis. In N. R. Branscombe & B. Doosje

(Eds.), Collective guilt: international perspectives (pp. 130-147). Cambridge: Cambridge

University Press.

Roccas, S., Klar, Y., & Liviatan, I. (2006). The paradox of group-based guilt: modes of national

identification, conflict vehemence, and reaction to the in-group’s moral violations. Journal of

Personality and Social Psychology, 91(4), 698 – 711.

Roccas, S., Sagiv, L., Schwartz, S., Halevy, N., & Eidelson, R. (2008). Toward a unifying model of

identification with groups: integrating theoretical perspectives. Personality and Social

Psychology Review, 12(3), 280-306.

Ross, M. H. (2001). Psychocultural interpretations and dramas: Identity dynamics in ethnic conflict.

Political Psychology, 22, 157-198.

Sagiv, L. & Schwartz, S.H. (1995). Value priorities and readiness for out-group social contact.

Interpersonal Relations and Group Processes, 69(3), 437-448.

http://www.worldpublicopinion.org/pipa/pdf/sep10/IsPal_Sep10_rpt.pdf

http://www.worldpublicopinion.org/pipa/pdf/feb11/IsraeliPeacePlan_Feb11_rpt.pdf

49

Schmitt, M., Branscombe, N., & Brehm, J. (2004). Gender inequality and the intensity of men’s

collective guilt. In N. R. Branscombe & B. Doosje (Eds.), Collective guilt: international

perspectives (pp. 75 – 95). Cambridge: Cambridge University Press.

Schori, N., Klar, Y., & Roccas, S. (2009). When past is present: reminders of historical victimhood

and their effect on intergroup conflicts. In Bar-Tal, D, Halperin, E., & Oren, N. (Eds.), Socio-

psychological barriers to peace making: the case of the Israeli Jewish society (pp.63-109)

Shamir, J.& Shikari, K. (2002). Determinants of reconciliation and compromise among Israelis and

Palestinians. Journal of Peace Research, 39(2), 185-202.

Sharvit, K., Halperin, E & Rosler, N. (2011). Prolonged Domination: Empathy, Justifying Beliefs and

Moral Emotions (Social Psychological and Personality Science – Revise and Resubmit).

Staub, E. (2003). The psychology of good and evil: the roots of benefiting and harming other. New

York: Cambridge University Press.

Tajfel, H. (1981). Human groups and social categories. Studies in social psychology. Cambridge,

London, New York: Cambridge University Press.

Tajfel, H. & Turner, J. (1979). An integrative theory of intergroup conflict. In W. G. Austin & S.

Worchel (Eds.), The Social Psychology of Intergroup Relations (pp.33-47). California:

Brooks/Cole .

Thomas, K.W.& Kilmann, R.H. (1978). Comparison of four instruments measuring conflict behavior.

Psychological Reports, 42, 1139-1145.

Triandis, H. C.& Gelfand, M. J. (1998). Converging measurement of horizontal and vertical

individualism and collectivism. Journal of Personality and Social Psychology, 74, 118–128.

Trope, Y.& Liberman, N. (2010). Construal-Level Theory of Psychological Distance. Psychological

Review, 117( 2), 440–463.

Turner, J., Hogg, M., Oakes, P., Reicher, S., & Wetherell, M. (1987). Rediscovering the social group:

a self-categorization theory. In M.Wohl, N.Branscombe, & Y.Klar (Eds.), Collective guilt:

emotional reactions when one's group has done wrong or been wronged (pp.1-37). European

Review of Social Psychology.

Wohl, M. & Branscombe, N. (2005). Forgiveness and collective guilt assignment to historical

perpetrator groups depend on level of social category inclusiveness. Journal of Personality and

Social Psychology, 88, 288 – 303.

Wohl, M. & Branscombe, N. (2008). Remembering historical victimization: collective guilt for

current ingroup transgressions. Journal of Personality and Social Psychology, 94(6), 988 – 1006.

Wohl, M., Branscombe, N., & Klar, Y. (2006). Collective guilt: emotional reactions when one's group

has done wrong or been wronged. European Review of Social Psychology, 17, l-37.

Zebel, S., Doosje, B., & Spears, R. (2009). How perspective-taking helps and hinders group-based

guilt as a function of group identification. Group Processes & Intergroup Relations, 12(1), 61-

78.

Latvijas Universitāte Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas ... · Izraēlas un tika...

Documents

Transcript of Latvijas Universitāte Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas ... · Izraēlas un tika...