Laikraksts 'Latvietis' 601 · 2. lpp. Laikraksts „Latvietis“ Trešdien, 2020. gada 17. jūnijā...

Jūnija mēnesī, blakus priecīgajiem Saulgriežu svētkiem, pieminam arī skumjas, ko piedzīvoja latviešu tauta 1941. g. 14. jūni-jā.

PSRS nežēlīgie okupanti Baltijas valstīs izveda ie-dzīvotāju pirmās masu deportācijas, lai iznīcinātu Baltijas valstu tautas, to kultūras un valodas. 13./14. jūnija naktī tūkstošiem latviešu mājās at-skanēja varmāku nežēlīgas pavēles, kas aizveda vergu un nāves ceļos vīrus, sievas, sirmgalvjus un bēr-nus, kas saskaldīja ģimenes un dažās stundās iznīcināja paaudžu paaudzēs vītās ģimeņu saites. Sekoja tālākas deportācijas uz PSRS vergu nometi-nājumiem, lielākā no tām – 1949. g. 25. martā.

Jautājam – kā Dievs pieļāva mūsu tautu tā sodīt?

Vai ciešanas bija uzlikts kā sods par mūsu grēkiem, par nepateicību labklājības gados?

Bet ne vienmēr Dievs ciešanas uz-liek kā sodu; tām var būt arī cits uz-devums, proti, skaidrot, šķīstīt, rūdīt, svētīt. Ciešanas un pārbaudījumi mūsu latviešu tautu ir saliedējuši par stipru, apskaidrotu vienību. Tomēr atjaunotās brīvības un jaunās pārticības laiks ir atnesis arī jaunus kārdinājumus, kad tautas kopējo interešu vietā nereti stā-jas es un mans.

Veidosim savu rītdienu ar Dieva palīgu! Un lūgsim – lai Dievs svētī mūsu Latviju!

Prāvests Jānis Priedkalns,Adelaides latv. evanģēliski luteriskās

draudzes mācītājsLaikrakstam „Latvietis“

Published by Sterling Star Pty Ltd — PO Box 6219, SOUTH YARRA, VIC 3141, AUSTRALIA — Email: [email protected]

Laikraksts LATVIETIS www.laikraksts.comAustrālijas pirmais latviešu elektroniskais nedēļas laikraksts latviešiem pasaulē — An Australian newspaper for Latvians worldwide

Nr. 601 2020. gada 17. jūnijā TĪMEKLĪ ISSN 1837-6991

9HRLINH*gjjaac+

SatursAustrālijas ziņas ................................... 1, 4, 11Latvijas ziņas ........................1, 2, 3, 5, 7, 8, 9Latvieši pasaulē ................................ 3, 6, 14 Redakcijā .............................................................3Prāvests Jānis Priedkalns ...........................1Inese Dreimane ..............................................2Aina Nagobads-Ābols – 100 ...................3Pēteris Strazds ..................................................4Aina Gailīte ........................................................5Mācītājs Dr. Guntis Kalme ............... 10, 11Ilze Nāgela .......................................................11Olga Siliņa ........................................................12Guntars Saiva .................................................13Sēru vēsts .........................................................14Vilis Mileiko ......................................................14Mācītājs Raimonds Sokolovskis ...........15Datumi ....................................................... 15, 16Sarīkojumi, ziņojumi...................................16Eiro kurss ...........................................................16

Latviešu tautas sēras 2020. g. jūnijāCiešanas un pārbaudījumi

FOTO

Ain

a G

ailīt

e

Deportāciju vagoni ar deportējamiem un piederīgiem Ogres stacijā 1941. g. 14. jūnijā.

FOTO

grā

mat

a „B

aiga

is g

ads“

Padomju tanki Rīgā 1940. g. 17. jūnijā. Labajā pusē redza-ma bijusī autoosta – tagad tur atrodas „Forum Cinema“.

FOTO

grā

mat

a „B

aiga

is g

ads“

2. lpp. Laikraksts „Latvietis“ Trešdien, 2020. gada 17. jūnijā

FOTO

grā

mat

a „B

aiga

is g

ads“

Sabiedrībā jopro-jām valda dažādi mīti par notikumiem Latvijā karadarbības sākumā 1941. gada jūnijā.

Tas attiecas arī uz iedzīvotāju beztiesas nošaušanu Rīgas Centrālcietumā.

Šobrīd attiecīgā jautājuma izpēte tuvojas noslēgumam, un tiek apkopo-ti rezultāti. Piedāvājam lasītājiem īsu situācijas apskatu attiecībā uz Centrāl-cietumā notikušo traģēdiju.

1941. gada 22. jūnijs. Karadarbības sākums starp PSRS un nacistisko Vāciju.

1941. gada 23. jūnijs. Tiek ieviests karastāvoklis. No Latvijas cietumiem sā-kas ieslodzīto etapēšana uz Krievijas iek-šieni, kas turpinās arī 24. jūnijā. Drošības pasākumu pastiprināšanās karastāvokļa laikā, apvienojumā ar padomju sistēmai raksturīgo ienaidnieku meklēšanu, noved pie tā, ka cilvēkus sāk aizturēt uz ielām, darba un dzīves vietās, uzskatot par di-versantiem, piekto kolonnu, sabotieriem utt. Reāla pamatojuma šiem arestiem nav.

1941. gada 24. jūnijs. Aresti tur-pinās. Pārsvarā ar to nodarbojas LPSR NKGB, milicija, strādnieku gvarde, sar-kanās armijas karavīri. Cilvēki nonāk čekā vai milicijas iecirkņos. Atsevišķos gadījumos tiek uzsākts kas līdzīgs iz-meklēšanai, taču pārsvarā tādas nav.

1941. gada 25. jūnijs. Pamazāk sāk noplakt sākotnējais režīma pār-stāvju optimisms par drīzu uzvaru. Sā-kas evakuācija. Sarkanās armijas daļas jau atkāpjas no Lietuvas līdz Latvijai. Aresti turpinās. Rīgas Centrālcietumu savā pārziņā pārņem NKGB. Cietuma administrācijai un apsargiem pavēl aizbraukt no Rīgas uz Vidzemi it kā diversantu apkarošanai. Patiesībā tā ir liecinieku neitralizēšana. Lielākā daļa

cietuma darbinieku pavēlei pakļaujas.1941. gada 26. jūnijs. Aresti tur-

pinās. Arestētos pamazām pārvie-to uz Centrālcietumu. Tajā nonāk arī apcietinātie no Bauskas, Tukuma un Kuldīgas apriņķiem, Siguldas, Līgat-nes, Gulbenes. Notiek pavirša arestēto nopratināšana. Cietumā, paralēli jaun-pienākušajiem, atrodas vairāki smagi slimi ieslodzītie, kurus nebija iespējams etapēt, neliels skaits kriminālnodziedz-nieku, kā arī 1941. gada 18. jūnijā sa-gūstītais virsleitnants Voldemārs-Žanis Braše, kurš ir sašauts. Šajā dienā tiek sa-gatavots 73 nošaušanai paredzētu, cilvē-ku saraksts, kuru paraksta LPSR valsts drošības tautas komisārs Simons Šus-tins un vēl divas personas. Tas notiek, pamatojoties uz PSRS NKGB vadītāja Vsevoloda Merkulova 23. jūnija rīkoju-mu. S. Šustins pats atstāja Rīgu, burtiski aizbēga uzreiz pēc papīru parakstīšanas.

1941. gada 27. jūnijs. Nav ziņu, par to, vai turpinās aresti. Pilsētā tur-pinās evakuācija. Naktī uz 28. jūniju Centrālcietuma 4. korpusa pagalmā notiek pirmā nošaušana.

1941. gada 28. jūnijs. Evakuācija aizvien vairāk atgādina panisku bēg-šanu. Nav ziņu par to, vai turpinās aresti. LPSR NKGB Izmeklēšanas da-ļas priekšnieks Jānis Vēvers paraksta otru nošaujamo sarakstu, kurā minētas 32 personas. Naktī turpinās nošaušana.

1941. gada 29. jūnijs. No Rīgas aiz-bēg LK(b)P un komjaunatnes atlikušās amatpersonas. Seko arī iekšlietu sistēmas darbinieki, ieskaitot komisāru Alfonu No-viku. Naktī uz 30. jūniju tiek nošauti atli-kušie apcietināti, kuri minēti abos saraks-tos. Pēc tam no cietuma aizbēg arī čekisti.

1941. gada 30. jūnijs. Centrālcie-tumā palikuši vairāk nekā 60 cilvēki, kuri pārsvarā saviem spēkiem izlaužas

Published by Sterling Star Pty LtdABN 54053671855

Redakcija / Editorial Office:Sterling StarPO Box 6219

SOUTH YARRA, VIC 3141AUSTRALIA

Tel/fakss: (03) [email protected]@netspace.net.auwww.laikraksts.com

Editor: Dr. Gunars NagelsAssociate Editor: Ilze NagelaAbonēšanas cena drukātam

laikrakstam: $55 par 10 numuriem, $105 par 20 numuriem vai $260 par 52 numuriem ar piegādi Austrālijā.

Čekus rakstīt uz vārda:„Sterling Star Pty Ltd“.

Sludinājumu cena: $7 par 1 cm telpu vienā slejā vienā numurā.

Content and design:© Sterling Star 2020.All rights reserved.

Tīmeklī/Online ISSN 1837-6991Abonētājiem/Print ISSN 1837-6983Ar autora vārdu vai iniciāļiem parakstītos rakstos izteiktās domas ne katrā gadījumā atbilst redakcijas viedoklim, un redakcija par tām neuzņemas atbildību. Redakcija

patur tiesības manuskriptus un fotogrāfijas rediģēt. Laikraksts honorārus nemaksā.

Kas 1941. gada jūnija beigās notika Rīgas Centrālcietumā?...Īsa hronoloģija

no kamerām.1941. gada 1. jūlijs. Visa Rīga no-

nāk vācu armijas kontrolē. Sabiedrību sasniedz ziņas par ieslodzīto nošauša-nu cietumā. Tā pagalmā tiek atrastas nesen aizbērtas bedres.

1941. gada 2.–3. jūlijs. Tiek izvei-dota komisija, kuru vada izmeklēša-nas tiesnesis Atis Grantskalns.

1941. gada 4. jūlijs. Notiek ekshu-mācija, kuras laikā atrod 98 nošautus vīriešus.

1941. gada 5. jūlijs. Notiek noga-lināto atpazīšana.

1941. gada 6. jūlijs. Rīgas Meža kapos apbedī lielāko daļu Centrālcie-tumā nošauto. Vairākus tuvinieki ap-glabā ģimenes kapos.

1941. gada 7. jūlijs. Tiek atrasts vēl viens nošautais, kurš 4. korpusa pagalmā aprakts atsevišķi.

Izpētes rezultātā ir noskaidroti visu 99 nošauto cilvēku vārdi, kā arī lielāka-jai daļai iegūtas fotogrāfijas un biogrāfi-ju dati. Informācija ir arī par tiem, kuri palika dzīvi un izbēga 1941. gada 30. jū-nijā. Tomēr joprojām būsim pateicīgi par jebkura veida ziņu papildinājumiem.

Inese DreimaneLaikrakstam „Latvietis“

Nošauto un bez vēsts pazudušo piederīgie meklē savus tuviniekus starp līķiem Rīgas Centrālcietuma pagalmā. 29 nošautie palika neidentificēti 73 gadus.

Trešdien, 2020. gada 17. jūnijā Laikraksts „Latvietis“ 3. lpp.

2020. gada 9. jūni-jā 100. jubileju svinēja Latvijas izcilā diplomāte Aina Nagobads-Ābols. A. Nagobads-Ābols ir viena no pirmajiem vēst-

niekiem atjaunotajā Latvijā, ir bijusi Latvijas vēstniece Francijā, Spānijā un Portugālē, kā arī Latvijas pastāvīgā pārstāve UNESCO. Izcilā diplomāte ir devusi nozīmīgu ieguldījumu atjauno-tajai Latvijas valstij, ir daudz darījusi un sasniegusi, pateicoties savam asa-jam prātam, drosmei, valodu zināša-nām un sievišķīgajai pievilcībai.

Ņemot vērā pasaules notikumus, Latvijas augstākajām amatpersonām nav iespējas apsveikt jubilāri klātie-nē. Par godu šim lielajam notikumam Ārlietu ministrija ir sagatavojusi video ar jubilāres kolēģu, draugu, radinieku un citu laikabiedru sveicieniem un at-miņām. Paldies visiem sveicējiem par piedalīšanos un silto uzņemšanu!

Ainas Nagobads-Ābols apsveikums un īpašo atmiņu video pieejams:. https://www.youtube.com/watch?v=PBvCLlDAD-kSirsnīgi sveicam Ainu Nagobads-Ābols lielajā jubilejā!Lai veselība un aizvien dziļais prieks, kas gadiem pavadījis un piepildījis tik

bagāti piedzīvoto notikumu virkni!

Aina Nagobads-Ābols dzimusi 1920. gada 9. jūnijā Rīgā Ernesta Nagoba-da (1883–1949) – pedagoga un Latvijas neatkarības cīnītāja – ģimenē. Ernests Nagobads piedalījās bruņoto spēku organizēšanā Ziemeļvidzemē, bija atbrīvotā Ziemeļlatvijas apgabala Valdes priekšsēdētājs (1919), ilggadējs Rīgas pilsētas II ģimnāzijas direktors (1930–1944).

Pēc II ģimnāzijas beigšanas 1939. gadā Aina Nagobads-Ābols studēja me-dicīnu Latvijas Universitātē. 1944. gada rudenī kopā ar Universitātes slimnī-cas personālu tika evakuēta uz Vāciju. 1949. gadā A. Nagobads-Ābols beidza Tībingenas Universitātes Medicīnas fakultāti un apprecējās ar Guntaru Ābo-lu (1921–2016). Kopā ar ģimeni dzīvoja Marokā (1951–1954), pēc tam Parīzē. Strādāja administrācijā naftas industrijas uzņēmumā, iekļāvās Parīzes latviešu, kā arī Pasaules Brīvo latviešu apvienības sabiedriskajās aktivitātēs. Pateicoties Ainas Nagobads-Ābols un Guntara Ābola uzņēmībai, pēc sūtniecības Parīzē pilnvarotā lietveža Kārļa Berenda nāves 1987. gada janvārī izdevās saglabāt lielāko daļu no sūtniecības Francijā pēckara arhīva. Tagad šie vērtīgie doku-menti glabājas Latvijas Nacionālajā arhīvā.

Diplomātes ceļš sākās 1990. gada martā, kad Latvijas Republikas diplo-mātiskā un konsulātā dienesta vadītājs Anatols Dinbergs iecēla Ainu Nago-bads-Ābols par goda konsuli Francijā. Pēc Latvijas Republikas neatkarības pil-nīgas atgūšanas Aina Nagobads-Ābols bija viena no pirmajiem diplomātiem, kas tika iecelti Latvijas ārkārtējā un pilnvarotā vēstnieka amatā. 1992. gada 18. martā Aina Nagobads-Ābols tika akreditēta Francijā, 1993. gada 2. jūni-jā – Spānijā, 1993. gada 30. novembrī – Portugālē. 1991. gada 15. oktobrī, kad Latviju uzņēma UNESCO, Aina Nagobads-Ābols ienesa Latvijas valsts karogu UNESCO Ģenerālās konferences zālē.

No 1992. gada līdz 2000. gadam A.Nagobads-Ābols bija arī Latvijas pastā-vīgā pārstāve UNESCO. Viņa iestājās par Rīgas vēsturiskā centra iekļaušanu Pasaules kultūras mantojuma sarakstā.

1997. gadā izcilā diplomāte beidza veikt vēstnieces amata pienākumus Francijā un nerezidējošās vēstnieces pienākumus Spānijā un Portugālē. 2000. gada janvārī viņai piešķirts pārstāvniecības UNESCO padomnieces goda statuss.

Aina Nagobads-Ābols apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeņa III šķiru, Franci-jas Goda Leģiona ordeņa III šķiru un Portugāles Lielā Nopelnu krusta I šķiru.

2019. gadā ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, iedibinot jaunu tradīciju pasniegt balvu par mūža ieguldījumu Latvijas ārpolitikā, pirmo apbalvojumu piešķīra Ainai Nagobads-Ābols.

LR Ārlietu ministrija

RedakcijāSveicināti, lasītāji!Latvijā atzīmē depor-

tācijas un okupācijas sāku-mu, bet citur pasaulē dauza mašīnas, dedzina veikalus, gāž pieminekļus un cenzē mākslas darbus, sevišķi

filmas un televīzijas raidījumus. Laimīgā kārtā, šis trakums vēl nav Latviju pārņē-mis, bet varbūt tomēr būtu jāpadomā...

Ja sākums bija kārtējā policijas pil-nīgi nevajadzīgā vardarbība pret arestē-to melnādaino, tad tas ir pāraudzis par kaut ko daudz plašāku un bīstamāku. Džordžu Floidu arestēja par slikti vilto-tas naudas zīmes lietošanu, un policists, turot viņu guļus, ar celi saspieda Floida kaklu, līdz kamēr vairs nebija pulss, un tad vēl dažas minūtes pēc tam.

Šajos laikos visur ir videokameras, un katrs telefons ir iespējamais liecinieks, tāpēc arvien vairāk tiek publicēti līdzīgi gadījumi, vai arī gadījumi, kad arestētais bēg un tiek sašauts mugurā. Kā piemēram 2015. gadā Valters Skots, kurš tika apturēts par bojātu bremzes gaismu. Skots bēga, policists skrēja pakaļ un 8 reizes šāvu mu-gurā bēgošajam melnādainam. Policista melus, ka Skots esot apdraudējis viņu ar policistam atņemto tāzeri, atmaskoja ga-rāmgājēja telefona uzņemtais video.

Uz šāda fona liekas mazliet nea-dekvāti piekabināt cīņu par pieminekļu gāšanu (vai vismaz aptraipīšanu) un filmu cenzūru.

Mūsu vienīgais pašmāju skandāls ir „Rūjienas Saldējuma“ upeņu saldējums „Melnītis“, kuram nez kāpēc uz iepako-juma daudz lielākos burtos ir it kā angļu tulkojums „Blacky“. (Vai tas nav Valsts valodas likuma pārkāpums, liekot tul-kojumu lielāku par latviešu oriģinālu?) Lielākā daļa vārdnīcu (tai skaitā uz Ox-ford vārdnīcas bāzes veidotais bezmaksas www.lexico.com) paskaidros, ka „blacky“ ir nievājošs vārds melnādainam cilvēkam.

Protams, aizvainojuma pakāpe ir at-karīga no lasītāja un no zemes, kur tas publicēts. ASV daudzi agrāk bieži lietoti vārdi kļūst tabū, un tos pat minēt drīkst ti-kai aplinkus. Rasistiski izteicieni tiek uz-skatīti par daudz nopietnāku grēku nekā parastās rupjības. Trakākais ir „n vārds“ (angliski: „the n word“) par kura lietoša-nu var pat beigties karjera publiskā laukā.

„Rūjienas saldējums“ lai pats tiek galā ar to, vai tas centīsies iekarot ār-zemju tirgu ar šādu preci, bet ir vērts saprast, ka laiki ir mainījušies, un vār-diem ir liels spēks.

Atgriežoties pie nemieriem, vai pa-tiešām nebūtu laiks atkal gāzt kādu pie-minekli. Ja Uzvaras pieminekli apsargā Krievijas armija, tad kurš apsargā Vili Lāci? Sāksim ar kokiem aiz pieminekļa, jo tie pilnīgi aizsedz Čakstes pieminekli.

Un tad pēc kāda laika „Zvejnieka dēls“ pats varētu aizkuģot uz piemēro-tāku vietu.

GN

100. jubilejuSvin Latvijas izcilā diplomāte Aina Nagobads-Ābols

Aina Nagobads-Ābols.

FOTO

LR

Ārli

etu

min

istr

ija


Dienvidaustrālijas Baltiešu Padome katru gadu rīko Aizvesto pie-miņas atceri, Dienvid-austrālijas Migrācijas Muzeju pagalmā. Tur pie ārējās sienas ir pie-miņas plāksne. Tagad ir

vairākas plāksnes bet baltiešu plāksne, kuru piestiprināja 1992. gadā, bija pir-mā. Šogad Baltiešu Padomē prezidē lietuvieši.

Diemžēl, Covid-19 vīrusa dēļ, bija jāierobežo apmeklētāju skaitu. Laiks arī nebija labvēlīgs, jo lielāko daļu lai-ka lija lietus.

Piedalījās: Migrācijas Muzeju va-dītāja Mendy Paula (Mandy Paul), igauņu sabiedrības pārstāvis Rauls Tūls (Raoul Tuul), lietuviešu goda konsule Kristīne Jankus, latviešu goda konsuls Dr. Valdis Tomanis, Baltiešu Padomes locekļi Aleksas

Talanskas, Martin Hoile, Martin Kurvits, Jolanta Lūse (OAM) un Dr. Pēteris Strazds un katras tautības karoga sardze ar karogiem.

Aleksas Talanskas teica ievadvār-dus, sakot, ka neraugoties uz šodienas nelabvēlīgo laiku, mums ir jāatce-ras un jāpiemin tās lietas, kas notika pirms septiņdesmit deviņiem gadiem, kad deportēja desmitiem tūkstošus igauņus, latviešus un lietuviešus uz Sibīrijas GULAGU. Šajā deportācijā, kas sākās 13-14. jūnijā un ilga četras dienas, aizveda vairāk nekā 40 000 baltiešu tautiešus. Aleksas apgalvoja, ka gandrīz katra baltiešu ģimene cieta. Viņš aicināja visus uz klusumu brīdi, pieminot aizvestos.

Aleksas tad pieteica Mendiju Paulu, kura jau ilgus gadus piedalās šajā aktā. Viņa uzsvēra, ka Migrācijas Muzejs ar prieku un pagodinājumu piedalās mūsu atcerē. Mēs nedrīkstam aizmirst pagāt-

ni, un ir ļoti svarīgi uzturēt tradīcijas, kā arī plašākai tautai un mūsu jaunat-nei atgādināt vēsturi. Viņa arī pieminē-ja, ka baltieši bija pirmie, kas piestip-rināja piemiņas plāksni muzeju sienai.

Aleksas Talanskas pateicās Mendi-jai Paulai par ilggadējo sadarbību un viņas arvien līdzdalību mūsu atceres sarīkojumā, kā arī atkal uzsvēra, ka mums ir jāturpina atgādināt plašākai publikai par deportācijām un tās se-kām.

Atskaņoja visas trīs – Igaunijas, Latvijas un Lietuvas valstu himnas.

Baltiešu padomes locekļi nolika vainagu pie baltiešu plāksnes. Vainags ir ar zaļām lapām un trijām baltiešu krāsu karogu lentēm.

Pa laimi lietus bija norimis, un vai-naga nolikšana un kopīgā fotografēša-nās varēja notikt sausumā.

Pēteris Strazds,Dienvidaustrālijas Baltiešu padomes

loceklisLaikrakstam „Latvietis“

Aizvesto Piemiņas atcere AdelaidēBaltiešu kopīgais pasākums Migrācijas muzejā

Baltiešu padomes locekļi. No kreisās: igaunis Martin Kurvits, latviete Jolanta Lūse, igaunis Martin Hoile, lietuvietis Aleksas Talanskas, latvietis Pēteris Strazds. Labā pusē karogu sardze.

FOTO

Pēt

eris

Str

azds

Piemiņas plāksne.

FOTO

Pēt

eris

Str

azds

Latviešu pārstāvji. No kreisās: Dr. Pēteris Strazds, Jolanta Lūse, Rūdis Dancis, Dr. Valdis Tomanis.

FOTO

Pēt

eris

Str

azds

Aizvesto piemiņas „virtuālais“ sarīkojumsCommemoration of Mass Deportation

https://vimeo.com/428761270 (angļu valodā)


Pieminot deportāci-jas 1941. gada 14. jūnijā, arī šogad Valsts prezi-dents uzņēma Sibīrijas bērnus un stāstu un zī-mējumu konkursu uz-varētājus, tikai šogad tā

piespiesti neparastāk. Ievērojot patrei-zējos Covid-19 ieviestos noteikumus – 2 metri, bez sarokošanās utt., Rīgas pils Svētku zālē bija stipri izretināti krēsli un tik pa diviem vai vienam. Ne rokas spiediens, ne grāmata no rokas rokā. Tā neveikli, tizli, bet ko darīt, tādi laiki.

Sibīrijas bērnu bija pavisam nedaudz. Fonda Sibīrijas bērni vadītāja Dzintra Geka iepazīstināja Valsts prezidentu Egilu Levitu ar fonda darbības vizuālo informāciju. Prezidents uzrunāja klāt-esošos, apsveica skolas bērnus ar panā-kumiem konkursā. Pēc Valsts himnas at-skaņošanas, uzrunas teica Dzintra Geka, bijušais prezidents, Sibīrijas bērns, Gun-tis Ulmanis. Varēja redzēt, ka viņam joprojām ir ļoti sāpīgi runāt par šo tēmu.

Tad divus fragmentus no godalgota-jiem stāstiem nolasīja to autores. Biju ļoti patīkami pārsteigta par skaisto valodu un arī pareizo izrunu, bez angļu valodas ie-tekmes. Uzvarētāji tika apbalvoti arī ar di-vām Sibīrijas bērnu atmiņu stāstu grāma-tām, nopietnā svarā. Uzrunās izskanēja

divas domas – bērns, kas uzauga izsūtīju-ma smagajos apstākļos, visu uztvēra, tāda ir dzīve, ar badošanos un aukstumu, bet ar skaistu dabu, draugiem, viņam nebija ar ko salīdzināt, tāpat kā vietējiem bērniem, bet pieaugušajiem, kuru dzīve tika pilnībā iznīcināta, tika liegti visi sapņu piepildīju-mi, apzinājās šo milzīgo netaisnību, un ne visi to spēj piedot, tas ir pilnīgi saprotami. Atmiņu stāsti nav nekāda prieka vēsts.

Tālāk sekoja ziedu nolikšana pie Bā-renītes (tēlnieks J. Karlovs) un pie Brīvības

pieminekļa; bez pūtēju orķestra un karo-giem. Bija Valsts amatpersonas, arī vēst-nieki, bet tas notika tā samērā vienkāršoti, prezidents uzrunā preses pārstāvjus un tai pat laikā daži ministri noliec galvas pie Brīvības pieminekļa. Protams, ziedu salī-dzinoši maz, bet vēl jau tikai pusdienlaiks.

2021. gadā būs 80 gadi kopš šīs, 1941. gada 14. jūnija deportācijas. Vai viss Latvijā ir tā, kā tam vajadzētu būt.

Aina GailīteLaikrakstam „Latvietis“

Sibīrijas bērni Rīgas pilīStāstu un zīmējumu konkurss

Pasākums Rīgas pilī.

FOTO

Ain

a G

ailīt

e

Dzintra Geka uzrunā klātesošos. Klausās, no kreisās: bijušais prezidents Gun-tis Ulmanis, prezidents Egils Levits.

FOTO

Ain

a G

ailīt

e

Laikraksta „Latvietis“ galvenais redaktors Dr. Gunārs Nāgels noliek ziedus pie Brīvī-bas pieminekļa.

FOTO

Ain

a G

ailīt

e

Pie brīvības pieminekļa. Priekšā no kreisās: Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Ivars Kaļķis, Saimes priekšsēdētāja Ināra Mūr-niece, Valsts prezidents Egils Levits, Ministru prezidents Krišjānis Kariņš.

FOTO

Ain

a G

ailīt

e


14. jūnijs ir skumja diena, tā ir iz-vesto atceres diena, ko dēvējam par Komunistiskā genocīda upuru piemi-ņas dienu.

Tas ir viens no traģiskākajiem mūsu tautas un mūsu zemes 20. gad-simta notikumiem.

1941. gada naktī no 13. uz 14. jū-niju notika Latvijas iedzīvotāju – lielu un mazu, jaunu un vecu, masveidīga izvešana uz Padomju Savienības iekš-zemes apgabaliem, pamatā uz Sibīriju. Tika izsūtīti 15 424 Latvijas iedzīvo-tāji. Apmēram trešdaļa no tiem nekad neatgriezās. Represijas skāra arī mūsu kaimiņus. No Baltijas, kā arī no okupē-tajiem Rietumukrainas un Rietumbalt-krievijas apgabaliem, teritorijām, kuras saskaņā ar noziedzīgo Staļina-Hitlera vienošanos, ko zinām kā Rībentropa – Molotova paktu, sagrāba Padomju Sa-vienība, kopumā deportēja ap 100 000 cilvēku. Tas ir noziegums, kuru tā īsti un nepārprotami padomju varas pār-stāvji vai tās mantinieki, līdz šim nav nedz nosodījuši, nedz pat atzinuši.

Latvijā pirmās padomju represijas sākās līdz ar mūsu valsts okupāciju un likvidēšanu – jau 1940. gada 17. jūni-jā, pat vēl pirms formālās pievieno-šanas Padomju Savienībai, kas notika 1940. gada 5. augustā.

Padomju Savienība vēl pirms Lat-vijas, Igaunijas un Lietuvas okupācijas bija sagatavojusies Baltijas iedzīvotā-ju iznīcināšanai un deportācijām. Tā jau 1939. gada 11. oktobrī, Otrā Pa-saules kara laikā, tika izdota pavēle Nr. 001223 Par pretpadomju elementu

izsūtīšanas operācijas izpildes kārtī-bu no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas. Maskavā visu izlēma un iedarbināja represīvo mehānismu. Izsūtāmo sa-raksti tika izveidoti 1941. gada janvā-rī. Tie tapa Maskavā, un kaimiņš kai-miņu nenodeva.

Arestējot izsūtāmos, neminēja ne-kādus iemeslus, izveda visus – vīrus un sievas, zīdaiņus, vecus un slimus cilvēkus, neviens netika saudzēts vai glābts. Arestētos veda uz dzelzceļa sta-cijām, kur jau gaidīja aizrestoti preču un lopu vagoni. Tur vīriešus nošķīra no sievietēm un bērniem. Sievietes un bērnus nosūtīja uz kolhoziem Sibīrijā, vīriešus – uz GULAG nometnēm. Sta-ļiniskajās deportācijās cieta ne tikai lat-vieši, bet arī citu tautību mūsu pilsoņi.

Varas iestādes neko nepaskaidro-ja – tās izlikās, ka nekas nav noticis, laikrakstos neparādījās ne rindiņa par pazudušajiem, nekur nevarēja griez-ties pēc informācijas, palīdzības vai aizstāvības. Arī pasaule klusēja.

Latvijas tauta nekad neaizmirsa šos notikumus. 1987. gada 14. jūnijā vairā-ki tūkstoši cilvēku pirmo reizi atklāti pulcējās piemiņas brīdī pie Brīvības pieminekļa, lai godinātu deportāciju upurus. Trešās Atmodas gados šo pie-miņas dienu, līdzīgi kā 25. martu, kad 1949. gadā izveda ap 50 000 cilvēkus no Latvijas vien, sāka atzīmēt atklāti.

Pieminēsim mūsu upurus ar cieņu!Kārlis Eihenbaums,

Latvijas vēstnieks Kanādā2020. gada 13. jūnijā.

Saeima pieņem pašvaldību reformu likumuLīdzšinējo 119 pašvaldību vietā būs tikai 42

Rīga, 2020. gada 10. jūnijā – Saeima galī-gajā lasījumā apstiprinā-jusi Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM)

virzīto likumprojektu Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums. Ministra Jura Pūces (AP!) virzītā pašvaldību reforma Saeimā galīgajā lasījumā atbalstīta, Saeimai lemjot Latvijā līdzšinējo 119 vietā izveidot 42 pašvaldības. Ministrs Pūce savā uzrunā Saeimā pirms balsojuma patei-cās ikvienam, kas iesaistījās, diskutēja un deva savu ieguldījumu vietējo paš-valdību reformas īstenošanā.

Ministrs Juris Pūce (AP!): „Pašval-dību reformas īstenošana, pamatojot to ar neatliekamu nepieciešamību mazi-nāt arvien pieaugošās Latvijas reģio-nu ekonomiskās attīstības atšķirības un nodrošināt kvalitatīvu pašvaldības pakalpojumu grozu visu Latvijas nova-

du iedzīvotājiem, bija viens no galve-najiem ierakstiem šīs valdības darāmo darbu deklarācijā. Esmu gandarīts par padarīto. 500 dienās esam nogājuši ceļu no idejas par reformu līdz balso-jumam Saeimā galīgajā lasījumā.“

Ministrs savā uzrunā akcentēja pētī-jumos minētās prognozes, kā pašvaldību reforma varētu uzlabot valsts ekonomi-ku un mazināt šobrīd pastāvošo nevien-līdzību pašvaldību starpā, kad mazākām pašvaldībām ir ierobežotas iespējas uz attīstību un pakalpojumu nodrošināšanu saviem iedzīvotājiem. Saskaņā ar Latvi-jas Bankas aplēsēm, ja pašvaldības vidē-jais izmērs pieaugtu līdz 20 tūkstošiem iedzīvotāju, potenciālais ietaupījums gadā būtu 196 milj. eiro. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem 42 pašval-dību modelī, no kurām 35 ir novadu pašvaldības, vidējais iedzīvotāju skaits novados būs ap 28 tūkstošiem. Līdz ar to iespējamais ietaupījums visu funkciju uzturēšanā novados pārsniegs 200 milj.

eiro gadā. Tas nozīmē milzīgas iespējas ar esošajiem līdzekļiem izdarīt vairāk.

„Šie ir tikai skaitļi, tikai piemērs, kādus vēl varētu piesaukt daudz, taču aiz šiem skaitļiem stāv cilvēki, kuru dzīves apstākļu uzlabošana ir reformas galvenais uzdevums. Šī reforma nav bi-jusi viegla, taču valstiski ļoti nozīmīga. Līdz ar šo reformu tiks uzlabota valsts un pašvaldību ekonomiskā izaugsme un konkurētspēja, tiks nodrošināta iespēja izveidot vienlīdzīgu un ilgtspējīgu paš-valdību darbības sistēmu, reģionālās un nacionālās nozīmes attīstības centrus sasaistot vienotā administratīvā, ekono-miskā un saimnieciskā vienībā, tādējādi radot labākus priekšnosacījumus taut-saimniecības attīstībai un pakalpojumu pieejamībai iedzīvotājiem. Šīs reformas īstenošana, pašvaldībām gudri saim-niekojot, būs labs pamats jaunu investī-ciju piesaistei un produktīvu darbavietu

LR vēstnieka Kanādā Kārļa Eihenbauma uzrunaAtceres brīdī pie topošā Komunisma upuru memoriālā Otavā, Provinču un teritoriju dārzā

LR vēstnieks Kanādā Kārlis Eihenbaums pie topošā pieminekļa komunisma upuriem.

FOTO

LR

vēs

tnie

cība

Kan

ādā

Turpinājums 7. lpp.


radīšanai, tādējādi panākot konkurēt-spējīga atalgojuma iespējas un mazinot emigrāciju. Šī reforma būs paraugs arī pārmaiņu procesiem citās sfērās – izglī-tībā, veselībā, satiksmē, administratīvā sloga samazināšanā“, savā uzrunā sacī-ja ministrs J. Pūce.

Lai izpildītu Saeimas 2019. gadā 21. martā doto uzdevumu – sagatavot likumprojektu par jauno administratīvi teritoriālo iedalījumu, vienlaikus infor-mējot sabiedrību un uzklausot ekspertu viedokļus, stingri vadoties pēc Eiropas Vietējo pašvaldību hartas 5. panta – VA-RAM kā reformas virzītājs mērķtiecīgi strādāja, lai sagatavotu jaunu pašvaldī-bu iedalījuma modeli. Ministrija šajā procesā iesaistīja pašvaldības, tostarp konsultējoties ar to pārstāvi Latvijas Pašvaldības savienību, kā arī iedzīvotā-jus un sociālos partnerus reformas ap-spriešanas procesā, uzklausot viedokļus un priekšlikumus jaunā administratīvi teritoriālā iedalījuma modeļa izveidei.

Pērn 10. aprīlī ministrija organizēja reformas prezentācijas pasākumu, kur ministrs un piesaistītie eksperti skaid-roja reformas pamatjautājumus, kā arī publiskoja redzējumu par administratīvi teritoriālā iedalījuma modeļa projektu. Tam sekoja informatīvā ziņojuma Par sabiedriskai apspriešanai izvirzāmo ad-ministratīvi teritoriālā iedalījuma mode-li saskaņošanas process. 14. maijā MK tika apstiprināts ministrijas sagatavotais informatīvais ziņojums Par sabiedriskai apspriešanai izvirzāmo administratī-vi teritoriālā iedalījuma modeli, dodot

mandātu oficiālajām konsultācijām ar pašvaldībām un sabiedrības informēša-nai. Ministrija plašāko sabiedrisko ap-spriešanu Latvijas politiskajā vēsturē uz-sāka 27. maijā, un aptuveni trīs mēnešu laikā ministrs J. Pūce kopā ar ministrijas pārstāvjiem un pieaicinātajiem eksper-tiem konsultācijās tikās ar 63% jeb 947 no pašvaldību deputātiem 30 piedāvāto jauno novadu administratīvos centros, lai apspriestu ministrijas piedāvājumu administratīvo teritoriju izveides kritēri-jiem un pašvaldību iedalījumam. Saņem-tie priekšlikumi, kas bija atbilstoši MK apstiprinātajiem uzdevuma kritērijiem, tika izvērtēti un ņemti vērā konceptuālā izstrādē. Pašvaldību domēm bija iespēja iepazīties ar konkrētu administratīvi te-ritoriālā iedalījuma projektu un bija no-drošināts saprātīgs laiks tā apspriešanai. Konceptuālais ziņojums atbalstīts MK 17. septembra sēdē.

Piedaloties ministrijas piesaistī-tajiem ekspertiem no Latvijas Uni-versitātes un SIA Karšu izdevniecība „Jāņa sēta“, kā arī ekspertiem no Lat-vijas Bankas, 28. augustā ministrija organizēja diskusiju par nākotnes paš-valdībām, kur informēja par reformā izmantoto pētījumu starprezultātiem – Latvijas iedzīvotāju iekšējo migrāciju un administratīvo teritoriju ekonomis-ko aktivitāti, pašvaldību budžetu izde-vumu atšķirībām, kā arī mūsdienīgu telpiskās plānošanas platformu, ņemot vērā pievienotās vērtības izcelsmi. Pa-sākumā piedalījās pašvaldību pārstāvji un ministrijas sociālie partneri.

Paralēli likumdošanas darbam, mi-nistrija turpināja arī sabiedrības infor-mēšanu un līdzdalības pasākumus. Div-

virzienu komunikācijas nodrošināšanai pagājušā gada 2. aprīlī tika izveidots īpašs e-pasts – [email protected], uz kuru savus priekšlikumus un jautā-jumus ir iesūtījuši un turpina iesūtīt ie-dzīvotāji, sabiedriskās organizācijas un arī pašvaldības. Pašvaldību reformas in-formatīvās kampaņas ietvaros visā Lat-vijā norisinājās arī tikšanās ar iedzīvo-tājiem, darbojās informatīvais tālrunis.

Reformas apspriešanā ministrija diskutējusi arī ar sociālajiem partne-riem, atbalstu reformai paudusi gan Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kamera, gan Latvijas Darba devēju konfederācija. Arī nozīmīgas starptau-tiskās organizācijas, piemēram OECD, ir norādījušas uz reformas nepiecieša-mību un tās potenciālo labvēlīgo ietek-mi reģionālo atšķirību mazināšanā.

2019. gada 15. oktobrī valdība apstiprināja likumprojektu Adminis-tratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums ar 39 pašvaldību modeli, un tas tika nodots izskatīšanai Saeimā. Saei-ma 7. novembrī likumprojektu kon-ceptuāli atbalstīja pirmajā lasījumā. Saeimas otrajā lasījumā likumprojekts tika atbalstīts š.g. 13. martā, paredzot 40 pašvaldību iedalījuma modeli.

Un 10. jūnijā, Saeima galīgajā la-sījumā apstiprinājusi VARAM virzīto likumprojektu Administratīvo teritori-ju un apdzīvoto vietu likums. Saeima nobalsoja par 42 pašvaldību izveidi, līdzšinējo 119 vietā.

Agnese VārpiņaVides aizsardzības un reģionālās

attīstības ministrijasMinistra padomniece komunikācijas un sabiedrisko attiecību jautājumos

... pašvaldību reformu likumuTurpinājums no 6. lpp.


2020. gada 12. jūni-jā pēc Latvijas iniciatī-vas 130 valstu Apvieno-to Nāciju Organizācijā (ANO) Ņujorkā nāk kla-jā ar starpreģionālu pa-

ziņojumu par cīņu pret dezinformāciju jeb infodēmiju saistībā ar Covid-19.

Izplatītajā paziņojumā norādīts, ka valstīm, reģionālām organizācijām, ANO sistēmai un citiem iesaistītajiem – plašsaziņas līdzekļiem, sociālo mediju platformām un pilsoniskās sabiedrības organizācijām – ir svarīga loma, palīdzot

iedzīvotājiem pretoties dezinformācijai.Covid-19 krīze ir pierādījusi, ka

piekļuvei brīvai, uzticamai un zināt-niski pamatotai informācijai ir izšķi-roša nozīme. Valstis tiek aicinātas veikt pasākumus, lai novērstu dezin-formācijas izplatību, un gādāt, lai ie-dzīvotājiem ir pieejama pārbaudīta un precīza informācija no uzticamiem avotiem par Covid-19. Paziņojumā uz-svērta izteiksmes, tai skaitā mediju, brīvības nozīme un izcelta nepiecie-šamība aizsargāt mediju žurnālistu un citu mediju darbinieku drošību.

Cīņa pret dezinformāciju jau vai-rākus gadus ir viena no Latvijas prio-ritātēm daudzpusējos formātos un div-pusējā sadarbībā.

LR Ārlietu ministrija

No 2. jūnija līdz 9. augustam Rīgas Sv. Pētera baznīcas Gaiļa zālē (Reformāci-jas laukums 1) skatāma audiovizuāla instalācija

Latvijas kultūras alfabēts, kas tapusi, atzīmējot Latvijas nacionālo kultū-ras, izglītības un zinātnes institūciju 100. gadadienu, kas iekļauta UNES-CO svinamo gadadienu sarakstā.

Septiņas lielākās Latvijas valsts kultūras institūcijas – Latvijas Na-cionālais arhīvs, Latvijas Nacionālais teātris, Latvijas Mākslas akadēmija, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas aka-dēmija, Latvijas Nacionālā bibliotēka, Latvijas Universitāte un Latvijas Na-cionālā opera Latvijas simtgades zīmē svinēja dibināšanas simts gadu jubile-jas.

Izstādes atklāšanā UNESCO mītnē Parīzē 2019. gadā savā uzru-nā kultūras ministrs Nauris Puntu-lis uzsvēra: „Latvija tika dibināta kā kultūrnācijas valsts – Pirmā pasaules kara smago notikumu degpunktā tika izauklēta un realizēta ne tikai neat-karīgas Eiropas valsts ideja, bet arī dibinātas svarīgākās institūcijas. Un tās ir kultūras, izglītības un zinātnes institūcijas – augstskolas un mākslas iestādes. Tas bija un ir signāls starp-tautiskajai sabiedrībai par mūsu pa-

matvērtībām, kuru nozīme laika gaitā tikai stiprinās.“

Izstādes idejas autore ir mākslinie-ce Krista Burāne, izstādes dizainu un scenogrāfiju veidojis Rūdolfs Baltiņš sadarbībā ar operatoru Daini Jura-gu un skaņu režisoru Arti Dukaļski. Izstādē ietverti septiņi informatīvie stendi, iepazīstinot ar katru no institū-cijām. Centrālais izstādes elements ir grāmata Latvijas kultūras ābece, kuras autores ir Krista Burāne un Laila Bu-rāne, bet ilustrators – Reinis Gailītis.

Izstādes idejas autore Krista Bu-rāne: „Septiņu mākslas, izglītības un zinātnes nacionālo institūciju darbī-ba simts gadu griezumā ir radījusi mūsdienu Latvijas kultūras valodu. Kā zināms, valodas pamatā ir alfa-bēts, kura apgūšanai tiek lietota Ābe-ce. Tāpēc instalācijas centrā atrodas grāmata Latvijas kultūras ābece. Tā tapusi iedvesmojoties no 1919. gada ābeču paraugiem, bet vēsta par Latvi-jas kultūras šodienu un nākotni. Ābe-ce ietver 106 šķirkļus, kas stāsta par procesiem mūsdienu Latvijas kultūrā un cilvēkiem, kuru dzīves un darbs ir saistīts ar septiņām simtgadi svinoša-jām institūcijām. Daļu no ierakstiem, par kuriem signalizē tematiskas iko-nas uz septiņiem 1919. gada stilistikā veidotiem skolas soliem un grāmatas lappusēs, ir iespējams aplūkot papla-

šinātā digitālā formātā katra lasītāja viedierīcē, lejuplādējot latviešu izstrā-dāto programmu „Overly“. Ikonas ved uz videointervijām ar septiņām spilg-tām personībām – Katrīnu Neiburgu, Aleksandru Antoņenko, Ivetu Apkal-nu, Valteru Sīli, Māru Sprūdžu, Sil-viju Tretjakovu, Jāni Karušu. Viņu balsīs izskan arī latviešu valodas al-fabēts, aicinot katru izstādes apmeklē-tāju domāt par to, kādas vērtības viņš var radīt, izmantojot mūsu 33 burtus.“

Izstādi, kas tapusi Latvijas valsts simtgades programmas ietvaros, rīko-ja UNESCO Latvijas Nacionālā komi-sija un Latvijas Republikas Kultūras ministrija sadarbībā ar Latvijas Pastā-vīgo pārstāvniecību UNESCO, lai su-minātu septiņas nacionālās kultūras, izglītības un zinātnes institūcijas, kas dibinātas 1919. gadā un kuru intelek-tuālais devums laika gaitā ir veidojis Latvijas kultūras identitāti.

Izstādes eksponēšanu nodrošina Latvijas Nacionālais arhīvs sadarbībā ar Rīgas pašvaldības kultūras iestāžu apvienības Rīgas Sv. Pētera baznīcas pārvaldi.

Par izstādes apmeklējuma iespē-jām un darba laiku aicinām sekot līdzi aktuālajai informācijai Rīgas Sv. Pēte-ra baznīcas pārvaldes mājas lapā www.peterbaznica.riga.lv.

LR Kultūras ministrija

Audiovizuālā instalācija „Latvijas kultūras alfabēts“Skatāma Rīgas Sv. Pētera baznīcā

FOTO

LR

Kul

tūra

s min

istr

ija

FOTO

LR

Kul

tūra

s min

istr

ija

Cīņa pret infodēmiju Covid-19 laikāLatvijas rosinātu globālu aicinājumu atbalsta 130 pasaules valstu


Vides aizsardzī-bas un reģionālās at-tīstības ministrs Juris Pūce (AP!) šī gada 5. jūnijā piedalījās Ei-ropas Savienības (ES)

telekomunikāciju ministru neformālā augsta līmeņa videokonferencē, kur dalībvalstu delegāciju pārstāvji da-lījās ar atziņām, kas gūtas Covid-19 krīzes laikā digitālajā nozarē un turp-māku digitālās transformācijas snieg-to iespēju izmantošanu. Sanāksmes laikā izskanēja aicinājums Baltijas valstīm dalīties ar savām zināšanām, ieviešot un veiksmīgi pilnveidojot di-gitālus risinājumus valsts pārvaldē un pakalpojumu pieejamības nodrošinā-šanā.

Videokonferences laikā Vācijas ekonomikas ministrs Pēters Altmai-jers (Peter Altmaier) kā nākamās prezidējošās valsts pārstāvis uzteica Baltijas valstis par sasniegto digitāla-jā attīstībā un izteica oficiālu uzaici-

nājumu par digitālo transformāciju at-bildīgajiem Baltijas valstu ministriem sniegt kopīgu vēstījumu par paveikto ceļā uz digitālo transformāciju nefor-mālajā ministru Padomē Bāden-Bā-denē, kas notiks 2020. gada 15. ok-tobrī.

Ministrs J. Pūce sanāksmes laikā uzsvēra, ka Latvijā krīze ir parādīju-si sabiedrības gatavību un veicinājusi strauju digitālo risinājumu izmantoša-nas palielināšanu gan uzņēmējdarbī-bā, gan publisko pakalpojumu izman-tošanā un citās sabiedrībai nozīmīgās jomās. Tas ir bijis iespējams, patei-coties līdz šim paveiktajam digitālās politikas veidošanā un ieguldījumiem digitālās vides attīstībā.

Juris Pūce: „Esam strādājuši, lai Latvijā attīstītu labvēlīgu un moder-nu dzīves telpu, izmantojot tehnolo-ģiju sniegtās priekšrocības. Baltijas valstu sasniegumi digitālās trans-formācijas pilnveidē ir kļuvuši par piemēru Eiropas Savienībai un mūsu

pieredze un zināšanas ir augstu no-vērtētas.“

Ministrs sanāksmē arī uzsvēra, ka šobrīd būtu īpaši svarīgi nesamazināt finansiālo atbalstu, kas nepieciešams, lai izmantotu radušos situāciju digi-tālās transformācijas izrāvienam un kopīgu ES risinājumu izveidei. Sadar-bība kopīgu platformās balstītu risinā-jumu izvēršanā, izmantojot iesaistīto ES dalībvalstu stiprās puses radītu priekšnosacījumus straujai digitālai attīstībai Eiropā un arī globāli konku-rētspējīgus projektus.

Videokonferencē notika ministru viedokļu apmaiņa arī par ES konku-rētspējas celšanu, digitālo suverenitāti, un iespējām vēl vairāk ieguldīt savie-nojamības, mākslīgā intelekta un datu tehnoloģiju izvēršanā.

Agnese Vārpiņa,Vides aizsardzības un reģionālās

attīstības ministrija,Ministra padomniece komunikācijas un sabiedrisko attiecību jautājumos

„Sarunas par Latviju“. „Vai atbildība ir brīvība?“Dalīsies pārdomās un meklēs atbildes

Trešdien, 17. jūnijā, Satversmes tiesa sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku (LNB) piekto reizi aicina uz Sarunām par Latviju. Šajā reizē tēma būs Vai atbildība ir brīvība? Tās saturu atklās žurnāliste Marta Selec-ka, filozofs Raivis Bičevskis, reži-sors Viesturs Kairišs un ārsts Kārlis Rācenis. Sarunas vadīs LNB vadošā pētniece Vija Daukšte, kopsavilkumu veidos Satversmes tiesas priekšsēdētā-ja Ineta Ziemele.

Šoreiz Sarunas par Latviju rosi-nās domu apmaiņu par Latvijas Re-publikas Satversmes ievada piektajā rindkopā ietverto teikumu: „Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturo-ties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu.“

Sarunas dalībnieki dalīsies pār-domās un meklēs atbildes uz jautāju-miem:• Kas ir cilvēka brīvība sabiedrībā?• Vai brīva sabiedrība un brīvas per-

sonības var pastāvēt tikai atbildīgā sabiedrībā?

• Kādas pūles no katra indivīda prasa savas valsts uzturēšana?

• Vai Satversmē bija nepieciešams iekļaut atbildības kā vērtības jēdzie-

nu?• Vai atbildība ir tā, kas rūda cilvēku

par brīvu personību, vai arī brīvs cilvēks ir pašsaprotams priekšnotei-kums atbildīgai sabiedrībai?

Ņemot vērā valstī noteiktos epi-demioloģiskās drošības pasākumus saistībā ar Covid-19 izplatības iero-bežošanu, Sarunas par Latviju varēs vērot tikai tiešraidē LNB mājaslapā (www.lnb.lv), Satversmes tiesas mājas-lapā (https://www.satv.tiesa.gov.lv) un LNB Facebook lapā. Tiešraides sā-kums: 17. jūnijā plkst. 18.00.

Interesenti jautājumus sarunas da-lībniekiem var iesūtīt pirms pasāku-ma ([email protected]) vai uzdot tos pasākuma laikā, rakstot WhatsApp ziņu uz nr. +371 29464691 vai Facebook tiešraides komentāros.

Par „Sarunām par Latviju“Satversmes tiesa, godinot valsts

100. gadadienu, 2018. gadā aizsāka sadarbību ar LNB, veidojot jaunu tra-dīciju – dažādu nozaru profesionāļu un viedokļu līderu sarunas par Latvi-ju, Latvijas tautu un Satversmē ietver-tajām vērtībām. Sarunu ietvaros tās dalībnieki, iedvesmojoties no latviešu vēstures un kultūras mantojuma spilg-tākajām epizodēm un nozīmīgākajiem darbiem, diskutē par dažādām tēmām, kas skar Latvijas sabiedrību, Latvijas valsts esību un izaicinājumus.

Pirmajās sarunās (www.youtube.com/watch?v=9Cqdt9Rj2H4) tika

caurskatīti rakstnieces Māras Zālītes autobiogrāfiskie romāni Pieci pirksti un Paradīzes putni, runājot par latviešu tautas pagātnes pieredzi, pagātnes mantojuma pārvarēšanu, Latvijas valstij simtgades slieksni sasniedzot un to pārkāpjot.

Otrajās sarunās (www.satv.tiesa.gov.lv/press-release/sarunas-par-latviju-daugava/) priekšplānā tika izvirzīta Latvijas likteņupe – Daugava, domājot par Daugavas simbolisko nozīmi vienotas Latvijas valsts veidošanās un attīstības procesā.

Trešajās sarunās (www.youtube.com/watch?v=ELHZf5x-lOs) tika ana-lizēti raksti, kas veido nāciju, lai pa-rādītu ciešo Latvijas kultūras un vēs-tures mantojuma sasaisti ar valsti un tiesībām, kā arī starpdisciplināros ie-tvaros turpinātu analizēt valsts pama-tos gūlušās vērtības, to būtību tagadnē un nākotnē.

Ceturtajās sarunās (www.youtube.com/watch?v=OyrMlHa_pu4) tika runāts par Satversmē ietvertajām vispārcilvēciskajām un kristīgajām vērtībām. Tika meklēta atbilde uz jautājumu: vai Satversmē ir iekodēta pretruna?

Ketija Strazda,Satversmes tiesas Sabiedrisko attiecību un protokola nodaļas

vadītājaAugusts Zilberts,

Latvijas Nacionālā bibliotēka Sabiedrisko attiecību vadītājs

Digitālās transformācijas pilnveideES augsti novērtē Baltijas valstu sasniegumus


Tas nozīmē:► Pirmkārt, – atmiņa,

fakti, pieredze,► Otrkārt, – sapratne

par notikušā kopsa-karībām,

► Treškārt, – gūtā vēs-tures mācība, kas jāsniedz tālāk, – nā-kamajām paaudzēm.

(1) Atmiņa, fakti, pieredze. Mēs esam tas, ko atceramies. Mūsu pašap-ziņa, pašcieņa un identitāte veidojas no mūsu atmiņas. Sibīrijas bērnu fonds jau daudzus gadus organizē braucie-nus uz mūsu tautiešu izsūtīšanas vie-tām, lai gūtu jaunas ziņas, satiktu tur palikušos, un atvestu cilvēkstāstus, uzņemtu un demonstrētu dokumentā-las filmas. Braucēju skaits un interese par braucieniem aizvien pieaug.

Kamēr vien gribēsim būt cilvēki, tikmēr mums būs svarīgi, kas un kā-pēc ir noticis ar mūsu valsts pilsoņiem 1941. gada 14. jūnija deportācijā. (2) Sapratne par notikušo. Ģeopoli-tiski esam līdzās Ļaunuma impērijai. Tā pēc pašu krievu vēsturnieka Igora Buņiča (1937-2000) atzinuma grāmatā 500 gadu karš Krievijā1 no laika gala ir varējusi pastāvēt tikai valsts varai nemitīgi karojot pašai pret savu tautu. Lai cars noturētos pie varas, viņam jā-būt varmācīgam un brutālam, citādi tiks uzskatīts par vāju un tiks nosviests no troņa. Tā tas arī notika ar Nikolaju II, par jauno caru topot Ļeņinam un vēlāk Staļinam. Visa valdnieka uzmanība pa-iet šai karā. Ir jānovērš tautas uzmanība no tā, ka vara neprot un negrib saimnie-kot. Nemitīgi jāizdomā iekšējie un ārē-jie ienaidnieki, pret kuriem jācīnās. Tad vēl jāpalīdz kādai no kaimiņvalstu tau-tām, atbrīvojot to no brīvības, īpašuma, zemes un dzīvības. Tāpēc ir nemitīgs karš. Tam ir vajadzīgi karavīri, ieroči un lēts darbaspēks, – tauta, kas tīši tiek turēta nabadzībā un barota ar propagan-du, bailēm un stučīšanu. Vēl ir vajadzī-gi vergi, daudz vergu. Par tādiem var pārvērst savējos, – nepaklausīgos vai arī iekaroto zemju iedzīvotājus. Bet ver-gi tiek ātri nolietoti un karavīri izkauti masās, tāpēc tie ir aizvien vajadzīgi jau-ni un jauni. Šī kanibāliskā impērija ne-prot, negrib un nespēj pastāvēt savādāk.

Vēsture liecina, ka diemžēl Krie-vija jau no tās pirmā cara – Ivana III (1440-1505) laikiem, ir agresija, ieka-rojumi, citu tautu pakļaušana, savas tautas apspiešana, un tās uzrīdīšana ci-tām. Kā teica krievu dzejnieks Fjodors Tjutčevs (1803-1873): Krievijas vēsture līdz Pēterim I ir aizlūgums par miru-šajiem, pēc viņa – kriminālā hronika.

Lai kā mēs vēlētos redzēt ko citu,

diemžēl dzīves īstenība mūs atgriež realitātē. PSRS kā Krievijas IV impē-rija 1941. gada 14. jūnijā tikai izvirda kārtējo ļaunuma devu. Ne spontānu, bet sistēmisku.

Jo PSRS kopš sākuma ir bijusi te-roristiska valsts savu pilsoņu ne vien masveida, bet arī plānveidīgai iznīci-nāšanai. Komunisms un terors ir neat-dalāmi. Cilvēki tika iznīcināti mērķ-tiecīgi un pēc plāna.

Komunisms bija utopija, kas pati nevarēja īstenoties. Nācās lietot ār-kārtēju varmācību, miljonus iedzenot nabadzībā un postā, simtus tūkstošus iznīcinot fiziski. Katrs desmitais šajā „laimes zemē“ bija ieslodzītais vai iz-sūtītais. Līdz 1939. gadam režīms uz Sibīriju bija deportējis jau 4,7 miljonus „tautas ienaidnieku“.2 17 tautas tika izsūtītas pilnīgi, 48 – daļēji.3 Kad tas tika veikts, ar jauno kārtību vajadzēja aplaimot kaimiņus.

Deportācijas uzdevumi bija:a. iebiedēt okupētās tautas. Varas

terors bija sabiedrības saistvie-la: Sit savējos, lai svešie baidās!

b. tā kā 1941. gada jūlija sākumā PSRS pati gatavojās uzbrukt Vācijai, vajadzēja iztīrīt savu aizmuguri no sociāli bīsta-miem elementiem,

c. iegūt jaunu vergu darbaspēku.Lasot izsūtīto atmiņas, krīt acīs,

ka viss izsūtījuma dzīves apraksts ir tikai ciešamajā kārtā: mums paziņoja, ka mūs izsūta uz Sibīriju uz mūžu, mūs iekrāva, izkrāva, aizveda, lika strādāt, cietām badu. Runa kā par priekšme-tiem. Deportētā Beatrise Lielā (1931-2020) to raksturoja, sakot: Mēs nebi-jām cilvēki. Tiešām, tā nebija dzīve, bet gan verdzība.(3) Gūtā vēstures mācība. Arhibīs-kaps Jānis Vanags reiz sacīja: Es pa-tiesi apbrīnoju ebreju tautu par tās spēju likt pasaulei rēķināties ar savu cieņu, jūtām un interesēm. No viņiem var un vajag daudz mācīties.4

Patiesi, varam mācīties no ebrejiem. Viņi zina, ka Dieva iedibinātā, veidotā, uzturētā kārtība un taisnība ir jāuz-tur visiem spēkiem. Tāpēc viņi aktīvi meklē un tiesā holokaustā vainīgos vēl gadu desmitus pēc notikušā. Proti, viņi ar milzu spēkiem cenšas uzturēt vēstu-risko taisnīgumu, tā, kā viņi to saprot.

Vai varam iedomāt Jeruzālemē nacistu pieminekli, kas slavinātu viņu noziegumus? Kāpēc tad Pārdaugavā joprojām atrodas mūsu tautas benžu piemineklis? Tas joprojām šķeļ mūsu sabiedrību. Kāpēc tautas slepkavas V. Lāča piemineklis I Meža kapos jop-rojām sedz skatu uz J. Čaksti? Atbrī-vot skatu uz mūsu pirmo prezidentu

būtu laba dāvana Latvijas 101. gada-dienā, vai ne?

Ebreji meklē, atrod, tiesā, bet mēs? Viņus respektē visā pasaulē. Bet mūs?

Meklējot un tiesājot slepkavas – tiek apliecināts, ka pasaulē ir taisnī-gums un, ka labajam ir vara un autori-tāte tiesāt. Pret noziegumiem, kuriem nav noilguma, nav arī noilguma mūsu pienākumam tos izmeklēt un vainīgos tiesāt. Tā tiek apliecināta mūsu piede-rība Dieva iedibinātajai kārtībai, kurā valda likumība un taisnīgums.

Nevēršanās pret noziegumu nozīmē padevīgi gaidīt nākamo ļaunuma iz-pausmi un nākamos upurus. Iepriekšējā paaudze kā savu vēsturisko uzdevumu redz brīdināt nākamo no briesmām, ko paši pieredzējuši, bet jaunie vēl nespēj atpazīt. Tāpēc ne velti fundamentāla-jam divsējumu Sibīrijas bērnu cilvēk-stāstu apkopojumam ir apakšvirsraksts: Mums tas bija jāizstāsta.5 Draudošās briesmas cilvēcībai katrai paaudzei aizvien ir jāatpazīst un jāapkaro; ja to nedarīs, tad paši kļūs par upuriem.

Ja netiek pārmantota šī pieredze, secinājumi un vēstures mācība, tad arī nerodas motivācija sargāt savas vērtības. Tad parādās naivi liberālais Ēdenes sindroms – vēlme diskutēt ar sātanu, tā vietā, lai triektu to prom.

Vēsture var atkārtoties, jo diem-žēl ļaunums no cilvēces kā grēcīgām būtnēm neizzūd, tikai maina savu iz-pausmi, top viltīgāks. Tāpēc aizvien ir jautājums – ko darīt?

Komunistu vara pret mums izturējās kā pret demogrāfisko materiālu, naidī-gu statistiku, toreiz pavēlot no Latvijas izsūtīt 10 000 ģimeņu. Tas vienlaikus nozīmēja pakļaut viņus arī aizmirstībai, t.i., atcilvēciskot, depersonalizēt viņus.

Tāpēc mūsu cilvēciskais uzde-vums ir – meklēt, atrast, apzināt, pētīt, popularizēt centienus to darīt, modināt cilvēku sirdsapziņas. Atvest atpakaļ no izsūtījuma vietām – kaut atmiņas, iespaidus, cilvēkstāstus, apzinātos lik-teņus, dzīves gājumus. Un tur, Krie-vijā, liecināt par tur notikušo. Fonds Sibīrijas bērni to ir darījis jau gadiem.

Atcerēsimies profesora Heinriha Stroda (1925-2012) brīdinājumu: Ja aizmirsīsim mūsu tautas mocības un nāvi Sibīrijā, mēs zaudēsim garīgo pamatvērtību un kļūsim par ivaniem, kuri neatceras savu cilmi.6

Tātad,► Pirmkārt, – atmiņa, fakti, pieredze,► Otrkārt, – sapratne par notikušā

kopsakarībām,► Treškārt, – gūtā vēstures mācība,

kas jāsniedz tālāk – nākamajām

Pirmkārt, otrkārt, treškārtUzruna Sibīrijas bērnu fonda grāmatas „Šalom, Sibīrija“ atvēršanāSargi savu dvēseli, ka tu neaizmirstu to, ko tavas acis ir redzējušas, un ka tas neizzūd tev no sirds visās tavās mūža die-nās. Un dari to zināmu saviem bērniem un saviem bērnu bērniem (5 Mozus 4, 9).



paaudzēm.Mācītājs Dr. theol. Guntis Kalme14.06.2020. Okupācijas muzejā

1. # Игорь Бунич, 500-летняя война в России, 3 книги. (Санкт-Петербург: «ОБЛИК» 1996-1997).

2. # http://la.lv/index.

php?option=com_content&view=article&id=317946:okupcijas-briesmu-darbi-nav-jnoklus&catid=154:latvij&Itemid=179&comm=1

3. # Бердинских, Виктор. Спецпоселенцы: Политическая ссылка народов Советской России (М: Новое литературное обозрение, 2005).

4. # Vanags, Jānis, Ar ko latvieši līdzīgi

kristiešiem. Diena. 2000, 11. augusts.5. # Dz.Geka, A.Lubānietis, sast.,

Sibīrijas bērni …mums bija tas jāizstāsta… 2 sēj., (R: Fonds „Sibīrijas bērni“, 2007, 2008).

6. # http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=317946:okupcijas-briesmu-darbi-nav-jnoklus&catid=154:latvij&Itemid=179&comm=1

Pirmkārt, otrkārt, treškārtTurpinājums no 10. lpp.

Pagājis jau krietns laika sprīdis, bet tā nu ir iznācis, ka šis bija viens no brīnišķīgajiem notikumiem, kad pēdējo reizi apmeklēju koncertu dzī-vajā, bet ne internetā, kā šajos pēdējos mēnešos tos varam aizgūtnēm baudīt.

Trešdien, 12. februārī, jā, vēl pirms dižsērgas, Melburnā, pašā pil-sētas centrā, Sv. Paula katedrālē die-nas vidū notika koncerts, uz kuru bija ieradies krietns pulciņš arī latviešu. Iemesls – tas bija vijolnieces Sofijas Kirsanovas koncerts; koncertmeis-tars – Jakabs Kureks (Jakub Kurek).

Sofija Kirsanova, vairāku solo un kamermūzikas festivālu dalībniece, dzimusi Rīgā, Latvijā un pirms pāris gadiem ieradās Austrālijā, lai studētu Melburnas Konservatorijā. Sofija ir Doktora grāda kandidāte un vijoles pasniedzēja asistente Melburnas Uni-versitātē. Sofija ir baudījusi daudzvei-dīgu karjeru, uzstājoties kā soliste ar dažādiem orķestriem, guvusi līdera pozīcijas profesionālos ansambļos, uz-stājusies solo un kamermūzikas kon-certos Eiropā, Austrālijā un Izraēlā.

Šī Sofijas koncerta repertuārs pil-nībā tika veltīts latviešu komponistu darbiem. Tieši latviešu komponistu vi-joļmūzika ir arī viņas pētījumu mērķis Melburnas Konservatorijā. Sofija pēta latviešu komponistu mūziku un šo kompozīciju lomu Latvijai izšķirošā vēstures laika posmā. Baltijas dzies-motā revolūcija un mūzika tai laikā ir būtiska Sofjas projekta sastāvdaļa, kā arī ir Latvijas komponistu skaņdarbu popularizēšana, izpildot un ierakstot aktualitātes no latviešu klasiskās vijo-les un kamermūzikas repertuāra.

Koncerta programmā Sofija bija izvēlējusies iekļaut skaņdarbus gan no latviešu klasiskās vijoļmūzikas reper-tuāra, gan jaunāku komponistu darbus. Vijoles solo – virtuozs Aivara Kalē-ja (1951) skaņdarbs Toccata – kā pir-mais koncertā pārsteidza ar izcilu spē-les tehniku, ko Sofija pārliecinoši veica.

Pārsteigumu un teatrālo elementu pilns, kā arī apbrīnojams tehnikas pār-baudījums bija Sofijas izpildītais And-ra Vecumnieka (1964) Pizzicato. Sofija to demonstrēja pirmklasīgi! Tā doma, kas pēc šī skaņdarba izpildījuma man izskrēja caur galvu – cik žēl, ka tik daudzi no maniem mūzikas draugiem patreiz nav klāt un šo nedzird. Tas tie-šām bija iespaidīgi. Paldies, Sofij!

Sofija izpildīja arī četras miniatū-ras no latviešu klasiķa – Jāņa Ķepīša kompozīcijām. Viņa skaņdarbi pazīs-tami ar savām kolorītajām harmoni-jām, melodiskajām līnijām un impre-sionisma mākslas ietekmi. Dzirdējām

skaņdarbu Meitene un ciklu Dienvidu skices.

Liels paldies Sofijai un koncert-meistaram Jaku-bam Kurekam (Ja-kub Kurek) par koncertu!

Šī gada 7. jū-lijā Mimir Fes-tivālā ASV būs prezentēts Aivara Kalēja Toccata vi-deo, kas tika ierak-stīts 10. februārī

Sv. Paula Katedrālē. Video filmēja un montāžu veidoja Lukas Elberts (Luk.Media). Koncerts būs translēts tieš-saistē ASV un Eiropā – https://www.mimirfestival.org/index.html

Ir gaidāms arī dzīvais koncerts 2. augustā Melburnā, mūzikas klubā Tempo Rubato ar jaunu programmu – Platona Buravicka un Indras Rišes darbiem. Pie klavierēm būs Georgina Lēvisa (Lewis).

Lai iegūtu plašāku informāciju par Sofiju un viņas turpmākajiem priekšnesumiem, dodieties uz: www.sophiakirsanova.com

Pēc koncerta, prom ejot, paņēmu reklāmas lapiņu, lai zinātu, kādi kon-certi apmeklējami šovasar, šoruden šai katedrālē, bet... diemžēl, ne vienu no tiem vairs nebija iespēja apmeklēt, jo tie nenotika. Taču, cerēsim, ka atkal drīz pulcēsimies un baudīsim koncer-tus gan Sv. Paula katedrālē, gan citur.

Ilze NāgelaLaikrakstam „Latvietis“

Latviešu komponistu mūzika MelburnāKoncerts Sv. Paula katedrālē

Sofija Kirsanova (vijole) un Jakabs Kureks Sv. Paula katedrālē.

FOTO

Ani

ta A

nder

sone

Sofija Kirsanova.

FOTO

Ani

ta A

nder

sone

Sofija Kirsanova un Jakabs Kureks pēc koncerta.

FOTO

Ilze

Nāg

ela


Tas krievu posms bija beidzies. Uzsākām iet skolā. Izmantojām bijušās skolas internāta telpas.

Kas bija krievu laikā no skolas izslēgti, at-griezās skolā; arī vecais

skolas direktors. Es sāku sēdēt solā kopā ar citu Ingrīdu.

Mūsu rindās trūka Balviņas; izsūtīta ar ģimeni un vecākiem – tagad var lasīt Sibī-rijas bērnos. Balviņa mūsu klasē bija pirmā skolniece. Viņa kārtīgi ik reizes bija sagata-vojusi katru stundu, arī citā dienā tieši pēc izsaukšanas... Nu mēs citi tā ne... Balviņa tādu apzinību būs mantojusi no ģimenes. Kad izvešanai meklēja tēvu, kas tobrīd bija drošībā paslēpies, tie bija tik godīgi ļaudis – pateica, kur paslēpies. Visu pateica un visa ģimene pieteicās paši braukt līdzi visi kopā.

Tagad, kad braucu ik gadus uz Rīgu, es Balviņu nekad neesmu satikusi.

Kad mēs skolas gaitās 11. valsts ģimnāzijā sēdējām solā kopā ar Ingrīdu Stālbergu; viņas vecāki bija šķīrušies. Tēvs bija repatriējies; māte piepelnījās kā daļa laika modiste. Ģimeni uzturēja vectēvs Budo, kam bija vadošs darbs gumijas fabrikā. Vectēvs stāstīja, kā reiz lielā aukstumā sacirtis mēbeles, ko kurināt krāsni. Malku nevarēja dabūt.

Mani vecāki arī bija bēgļi no Pēter-pils. Viņi pameta māju ar 4 dzīvokļiem Šuvalovā (kūrortpilsēta 50 minūtes pa Finnu dzelzceļu – labas kvalitātes), ko cerēja vēlāk uzskatīs tante Matilde. 1991. gadā aizbraucu, lietus lija; adresi nezināju, māju neatradu. Matilde bija mi-rusi kā kaitniece, 100 km izsūtījumā Ka-rēlijā, kad man bija 4 vai 5 gadi, un satiku māti pirmo reizi ar garu sēru galvas segu.

Mani vecāki bija bēgļi no Pēterpils. Par brīvu brauca pusgadu caur vairākām frontēm uz Novorosijsku, kur bija eva-kuēts mātes brālis un visi vēl esot. Vietē-jie latvieši organizēja transportu uz Lat-viju. Latvija jau bijusi brīva. Mātei teica pakoties. Tēvs bija atkal cietumā. Kāds no vadītājiem pieprasīja tēvu no cietuma izlaist un komunistu vadītājiem galvoja, ka aizvedīs Rudzīti uz transportu.

Tā man pa druskai bija kas saprotams ar Ingrīdu. Klases biedri mani brīdināja, ka Ingrīda ir žīdu tautības. Mani tas diez-ko neskāra, jo mūsu mājās apgrozījās sveš-tautieši, ieskaitot žīdus. Runāja krieviski.

Atminos kādu ļoti pieticīgu žīdu no Daugavpils, kas sūtīja svaigus galviņu kāpostus tēvam ieskābēšanai. Malkins-kis ļoti kautrējās no saviem žīdu tautī-bas biedriem savas pieticīgās dzīves dēļ. Apmetās pie mums, kad viņa dēļu ārstēja Šēnfelda klīnikā*, kur bija jāpa-liek ilgāks laiks. Tēvs piedāvāja izņemt dēlu no Šēnfelda klīnikas un ar fūrmani aizvest uz Aleksandra Augstumiem**.

No Daugavpils bieži redzējām krie-vu tautības Kurmeļovu, toreiz vēl nepre-cējies un analfabēts. Tas prasīja tēvam

padomu, jo viņam patīk jaunkundze ar vidusskolas izglītību. Tēvs pastāvēja, ka sievietei jābūt gudrai, lai nešaubās. Kurmeļovs bija uzņēmīgs un nodarbojās ar dārzkopību; visus lika pie darba un kļuva diezgan turīgs. Padomus deva arī mums. Kurmeļovam izveda visu ģimeni, atskaitot dēlu, kas bija pastāvīgā kopša-nā. Viņa vārdus atradīsiet grāmatā These Names Accuse. Meklēju arī Michelsonu, ko citi žīdi teica, esot bagātākais Liepājā. Tikai nesen apķēros, kāpēc viņa tur nav...

Bieži pie mums ciemojās brāļi Ze-ļikmaņi. Viens no brāļiem parasti atgā-dināja, lai mamma viņam uztaisa cūkas cepeti. Vienu no brāļiem sameklējām 1943. gadā, strādājot ostā. Tēvs paslepus pieveda paciņas ar uzturu. Kad Darba pārvaldē pieprasījām sievietes vieglam darbam, mums atsūtīja grupu sieviešu no geto. Žīdietes bija atvestas no Austrijas uz Rīgu. Tās bija ļoti dzīvas un izdarīgas, viņas droši tirgojās. No Austrijas žīdie-tēm uzzinājām par lielo žīdu izšaušanu.

Tumarkins, mūsu zobārsts, vēl bija dzīvs un praktizēja; viņš bija Latvijas Brīvības cīnītājs; mēdza ieminēties – mēs, latvieši! Pēdējos gados Tumarkins vairs nebrauca uz Vāciju papildināties zobārstniecībā. Bija sākusies žīdu vajā-šana Vācijā. Bija grūti saprast un ticēt.

Gandrīz pazaudēju savu Ingrīdu Štālbergu. Viņai bija brālis Leo – da-žus gadus vecāks un Gvido, jaunāks par mums meitenēm.

Tai laikā krievi bija iesūtījuši savus uzticības ierēdņus ar visām ģimenēm. No Maskavas bija iebraucis Ingrīdas on-kulis, kas tobrīd bija drošības virsnieks. Sievieši ļoti labi satika, bieži pie viņiem ciemojās. Šis vīrs vēl gada sākumā esot brīdinājis, ka būšot masu izvešanas. Kas ir izvešana?... Un tā tas palikās.

No rīta man zvanīja Ingrīda: Ogel, vai tu zini, kas noticis? Ingrīda stāstīja, ka ap-cietināta it visa ģimene tais pašās trepēs – korporācijas biedri. Ingrīdas māte palīdzē-jusi pakāties, mierinājusi, izraudājušās. Sarunājām satikties pie preču stacijas. Vārti iepretim 3. pilsētas pamatskolai bija vaļā. Bija sapulcējušies kādi trīsdesmit/četrdesmit cilvēki ar pakām un somām, cerēdami steigā nepaņemto iedot saviem apcietinātiem paziņām vai radiem. Sar-kanarmieši klāt nelaida, pat krieviski ne-runāja. Zaldāti bija no Āzijas apgabaliem.

Bija redzami pāris sliežu gali ar preču vagoniem. Ieslodzītie prasīja dzert. Bei-dzot kāda ieslodzīto sieva iedeva vienu litra kanniņu ūdenim. Kāds sarkanarmie-tis, garām iedams, pielēja kanniņu ar ūde-ni no krāna, kas bija pie vārtiem pa labi.

Mēs ar Ingrīdu pastāvējām kādas mi-nūtes desmit, divdesmit un gājām mājās...

Jāteic, es tomēr neko nesapratu. Lasot šo un to, es pēc kādiem desmit gadiem sāku izprast notikušo.

Ingrīda stāstīja, ka onkulis deva padomu viņu ģimenei Rīgā nepalikt.

Jā, viņi visa ģimene nonākšot Sibīrijā, bet tur tomēr ir iespēja izdzīvot. Vācijā viņi droši aizies bojā.

Otrā vai trešā dienā pēc vāciešu ie-nākšanas gāju ciemā pie Ingrīdas, kas dzīvoja iepretim Āgenskalna tirgum. Dzīvoklī bija ievākusies cita ģimene... „Vai es nezinot, kas viņi tādi esot?...“

Dažas nedēļas vēlāk atnāca ciemā kādreizējais strādnieks Freimanis. Mūsu šoferis Plaudis, kas cīnījās Brīvības cī-ņās, saņēma zemi kaut kur aiz Šmerļa. Tēvam bija pagalmā nedaudz būvmate-riālu un ar tiem uzcirta Plaudim māju pa nedēļas nogalēm, un nu Plauži pārvācās tur dzīvot. Tā mēs zaudējām šo ģimeni. Atceros, ka Plaudis atnāca strādāt pie mums ar 4 bērniem. Vēl piedzima dvīņi.

Plaudis bija nozīmēts kā šoferis cilvē-ku izvešanai. Viņš atteicās vest ļaudis uz lopu vagoniem, Plaudi apcietināja, un viņa palika atraitne ar 8 bērniem Bērni mieri-nāja māti, tehnikumā labi mācīsies un mā-tei palīdzēs. Es viņas adresi nesameklēju, vārdu atradu, arī Nr., bet adrese nebija uz-dota grāmatā These Names Accuse.

Tai sakarā man nācās izlasīt Solžeņi-cinu, kas, vai kāds cits, apgalvoja, ka tāda izvešana nav bijusi legāla. Plaudis bija pārliecināts, ka būtu izcēlušies nemieri. Tāpēc izvešana bija veikta tieši kad iedzī-votāji laidās dziļā miegā un pamodināti ir apmulsuši, nebūdami spējīgi pretoties.

Pēc dažām nedēļām pārtrauca rādīt kinoteātros Sanfrancisko vai Kādreiz maijā, ko izrādīja ar Nelsonu Ediju un Žaneti Makdonald, arī tuvējos pilsētas kinīšos A.T. un Daina.

Nostiprinājās Uzvaras bulvāra nosau-kums un pazudusi preču stacija. Tās vietā ziemeļu galā Dzelzceļa muzejs un visga-rām pa Uzvaras bulvāri iekārtoti sīki iz-klaides uzņēmumi līdz pat Arkādijas dār-zam. Krievi uzcēla Uzvaras pieminekli, Māras dīķis piesārņots – tur sasviesti pa-mestie kara materiāli. Paši latvieši bijuši norīkoti aptīrīšanas darbos. Gribi peldēt, brauc uz Jūrmalu. Uzvaras laukums aptī-rīts. Izbērtie smilšu kalni nolīdzināti.

Lielākie kara postījumi Pārdaugavā ir Akmeņu, Trijādības un Kuģu ielā. Ie-braukšana no Jelgavas ceļa pārveidota, bet vāji nostiprināta. Torņkalna pasažieru sta-cija nav izsūtīšanas vieta, Torņkalna preču staciju vairs neatradīsiet. Preču pārvadāša-nai atstāti nelieli šleperīši un liellaivas, ku-ras vada pa lielākai tiesai krievi pēc savām ierašām. Tie nezin, kur viņi brauc, nedz arī paskaidrot braucējiem, ja arī ko jautā. Ceļotājus pavada nozīmēti gidi. Cerams, ka pēc pieprasījuma ārzemju ceļotājus pa-mazām pratīs apkalpot zinošāki pavadoņi.

Olga Siliņa2019. gada maijā

* E. Šēnfeldes nervu klīnika un sana-torija (Vienības gatvē 87)** Slimnīca neārstējamiem garīgi slimiem cilvēkiem (Tvaiku ielā 2)

Atmiņas... atmiņasPirms un pēc deportācijām


PēcvārdiMēs, kopā ar Teo-

doru Priedi, nevienu iepriekš nebrīdinājuši, nometni atstājām klusi un pēkšņi 1946. gada

29. aprīlī. No Hamburgas atsūtītā angļu armijas smagā automašīna mūs aizveda uz Gēstahtes tuvumā esošo Špakenbergas nometni. Tēvs un Teodors Priede pārgāja strādāt Baltijas Universitātē Hamburgā. Es turpināju mācības Gēstahtes Saules ģimnāzijā.

Kādu laiku vēlāk uzzinājām, ka tad, kad cilvēki Ķīlē bija sūdzēju-šies par drēbju nesaņemšanu, tiem parādītas grāmatas ar ierakstiem, ka Saivam, kā 1. barakas vecākam, iz-sniegtas drēbes izdalīšanai barakas iedzīvotājiem. Tēvu gan neviens ne-esot vainojis, jo tad vairs nekādu ilū-ziju nav bijis par nometnes vadīšanas stilu.

Katrai diktatūrai reiz pienāk beigas. Beigas pienāca arī Nikola-ja Falka diktatūrai. Viņam un viņa saimniecības vadītājam Augustam Mikainim nometne bijusi jāatstāj vēl pirms 1946. gada beigām. Liela nozīme bijusi Staņislava Jaunzema palīdzībai, kas bija labklājības virs-nieks pie britu armijas 8. Korpusa

Lībekā. Jaunzems bija saņēmis lielu skaitu sūdzību par Ķīles nometņu vadību.

Zināja stāstīt, ka N. Falks esot mi-ris Šveicē ar tuberkulozi.

Jau lasījām, ka 1946. gada pavasarī un vasarā vairāki 38. nometnes iedzī-votāji pārcēlās uz amerikāņu zonu, kur uzturs bija daudz labāks. Sākās arī lat-viešu izceļošana no Vācijas. Vispirms uz Angliju.

1946. gadā Baltiešu gulbīša (Balt Cygnet) akcijā uz Angliju varēja doties sievietes darbam slimnīcās.

Daudz plašāka bija Uz rietumiem (Westward HO) akcija smaga darba strādniekiem gan vīriešiem, gan sie-vietēm.

Sākās arī latviešu izceļošana uz aizjūras zemēm, galvenokārt uz ASV, Kanādu un Austrāliju. Nedaudzi arī uz Beļģiju un Franciju. Tas samazināja nometņu iedzīvotāju un aktīvo darbi-nieku skaitu.

Teātris Ķīles nometnē Eiženijas Lēvenšteines-Tikmanes vadībā vēl turpināja darbu gadus divus. Cik va-rēju noskaidrot, pēdējais iestudējums, vai viens no pēdējiem, bija M. Zīverta Kāds, kura nav 1948. gada 9. maijā.

Nometni likvidēja 1949. gada ok-tobrī.

1966. gadā Eiropas ceļojuma lai-kā apmeklējām arī kādreizējo Ķīles

38. nometni, kura atradām daļēji no-jauktu. Vēl nenojaukta bija redzama sarīkojumu zāle un 2. baraka. No mūsu 1. barakas (uzņēmuma labajā pusē) bija redzami tikai daži koka rāmji.

Vēlreiz 1985. gadā bija izdevība apskatīt vecās dzīves vietas. Kādreizē-jās Haszē nometnes vietā Ruszē ezera malā bija sporta laukums. Ēka Ruszē, kur dzīvojām kara pēdējos mēnešus, nebija daudz mainījusies.

Ķīles 38. nometnes vietā bija re-dzamas daudzstāvu dzīvojamās ēkas. Pašā Frīdrihsortā gan nevienu agrāk pazīstamu vietu nevarēju atrast.

Guntars SaivaLaikrakstam „Latvietis“

Atmiņas par dzīvi Ķīles bēgļu nometnēs (5)Pirmie pēckara gadiNoslēgums. Sākums LL597, LL598, LL599, LL600.

1966. gadā nojauc 38. nometni; vēl redzama 2. baraka un labajā pusē nojauktā 1. baraka.

FOTO

Gun

tars

Sai

va

1966. gadā vēl nenojauktā 38. nometnes sarīkojumu zāle.

FOTO

Gun

tars

Sai

va

40 gados nav mainījusies ēka Ruszē, kurā dzīvojām kara laikā.

FOTO

Gun

tars

Sai

va

1985. gadā kādreizējās Haszē nometnes vietā sporta lau-kums.

FOTO

Gun

tars

Sai

va

1985. gadā kādreizējās 38. nometnes vietā dzīvokļu nami.

FOTO

Gun

tars

Sai

va


Gadi nāk un pazūd tālē,

Gadi prom ar vēja spārniem skrien...

Pirmais lielais no-tikums cilvēka dzīvē ir piedzimšana. Elpas vil-

ciens, kliedziens un cilvēks ienāk šajā pasaulē. Piedzimt un dzīvot!

Dzimšanas dienā mēs atceramies mūsu nākšanu pasaulē. Un šo dienu vajadzētu svinēt jebkurā vecumā. Ka-nādā un Amerika Savienotajās valstīs vairākas ģimenes savas meitas sešpad-smitajā dzimšanas dienā atzīmē sweet sixteen dienu.

Dzimšanas dienu svinēšana nav nekas jauns. Viena no pirmajām dzim-šanas dienām tika svinēta senajā Ēģip-tē, aptuveni trīstūkstošajā gadā pirms Kristus. Tā tika svinēta par godu Fara-onan (Pharaon).

Mēs paši piedzimšanu neatcera-mies, bet mums tā ir laba iespēja pie-dalīties citu cilvēku dzimšanas svēt-kos. Dzimšanas dienā nereti nāk prātā bērnība – rāpošana, pirmie patstāvīgie soļi, utt. Un dzimšanas diena ir diena, kad tu vari pateikties saviem vecā-kiem, ka esi dzimis.

Pirmā dzimšanas diena ir, jo īpašs notikums bērna vecākiem – jauns bērniņš ir ieradies ģimenē. Visi bērni ar nepacietību gaida dzimšanas die-nas svinēšanu. Četru vai piecu gadu vecumā dzimšanas diena ir tikai tik svarīga, cik lielas dāvanas ir saņem-tas.

Viss gan mainās ar gadiem; sievie-

tei 40 gadu vecumā dzimšanas diena varētu būt pat traģiska, ja gadu gaitā viņas izskats ir krasi mainījies, mainī-jusies figūra, ādas krāsa, utt.

Dzimšanas dienu dažādās zemēs atzīmē savdabīgāk. Bērna dzimšana tiek svinēta gan pirms, gan pēc bēr-na piedzimšanas. ASV tiek rīkotas viesības ar nosaukumu Baby shower dažas nedēļas pirms bērna piedzim-šanas, kur jaunā māmiņa tiek apbēr-ta ar dāvanām. Dienvidamerikā šīs svinības sauc par Stārķa balli, un to apmeklē tikai sievietes. Stārķa bal-les tiek rīkotas tāpēc, ka stārķis jeb svētelis tiek uzskatīs par laimes ne-sēju, arī par auglības putnu, kas ga-rajā knābī mājās ienes bērniņus. Ar stārķiem saistās arī daudzi un dažā-di ticējumi. Uzskata, ka stārķi sargā māju, kā arī gādā par mājas laimi un bagātību.

Latvijā bērna nākšanu pasaulē svin pēc bērna piedzimšanas un svinī-bas sauc par raudzībām. Cilvēki, kuri ir dzimuši garā gada 29. februārī, savu dzimšanas dienu svin 1. martā vai arī 28. februārī.

Pēc Otrā pasaules kara piecus gadus mūsu ģimene dzīvoja Dānijā. Vienu vasaru, 1949. gadā, trīs mēne-šus es pavadīju internacionālā Tau-tas Augstskolā Zviedrijā, kur kādā Esperanto kongresā iepazinos ar di-vām medmāsām no Dānijas – Alfi Larsen un Lilly Fried kundzēm. Tā, ka es biju tikai skolēns un viens pats Zviedrijā, viņas sāka mani pieskatīt. Abas dāmas no Zviedrijas atgriežo-

ties Dānijā, iepazīšanās nolūkos ap-meklēja mūsu vecākus Prags bulvārī Kopenhāgenā. Sarunu valoda Zvied-rijā bija angļu valoda, valodas man padodas, un tā es tur diezgan labi apguvu angļu valodu, kas man lielis-ki noderēja ierodoties Kanādā. Kādu dienu, man nezinot, šīs divas dāmas bija nolēmušas sarīkot man pārstei-gumu – svinēt man nesen pagājušo dzimšanas dienu. Svinības notika, un uz tām bija ielūgta visa mūsu ģi-mene.

Larsena kundze un Fried kundze dzīvoja kopā vienā dzīvoklī Kopen-hāgenas centrā. Ierodoties uz viesī-bām, mūs pārsteidza divas iedegtas sveces durvju priekšā un neliels Latvi-jas karodziņš virs durvīm. Karodziņu viņas bija pašūvušas, vadoties no kāda veca atlasa, jo tanī laikā, pateicoties draugiem Krievzemē, tādas Latvijas nebija.

Skaista bija jaunība, skaista bija jaunība, diemžēl tā nenāks vairs, tā nenāks vairs, tā neatgriezīsies...

Ja tev ir jau pāri par sešdesmit gadiem, un veselība vēl laba, tad ne-sūdzies, jo pats Dievs tev ir novēlējis skaistu mūžu, pateicies Dievam par to un uzrīko lielu ballīti!

P. S. Dzimšanas diena patiesībā nav tā priecīgākā diena, jo dzimša-nas dienā mēs esam kļuvuši vienu gadu vecāki, ne jaunāki, bet varbūt gudrāki?

Vilis MileikoLaikrakstam „Latvietis“

✝Mūžībā aizgājusi

AELITA BĒRZIŅADzimusi 1928. g. 9. maijā Rīgā, Latvijā.

Mirusi 2020. g. 11. jūnijā Adelaidē, Austrālijā.

Atkal kopā ar savu mīļo dzīvesbiedru Uldi...

Zeme deva, zeme ņēma,Zeme visu nepaņēma;Labie darbi, mīļie vārdi,Tie palika šai zemē.T.dz.

Mīļā piemiņā vienmēr viņu paturēsmeita Inta un znots Juris, dēls Andis un vedekla Rudīte,

mazbērni Vizma ar dzīvesbiedru Andrew, Dainis ar dzīvesbiedri Melissa, Selga ar dzīvesbiedru Samuel, Lija ar dzīvesbiedru Callum,

mazmazbērni Daila, Zinta, Kira, James, Popija un Lola.

Dzimšanas dienasSvinēt vai nesvinēt?


Trīsvienība – tā ir Kristietības galvenā dogma, saskaņā ar ko Dievs ir viens pēc savas būtības, bet eksistē trijās personās: Dievs – Tēvs; Dievs – Dēls; Dievs –

Svētais Gars.Pati pirmā dievisķā izpausme ir tanī

apstāklī, ka Dievs radīja Realitāti, t.i. – savu Mūžīgo, nemirstīgo Trīsvienību. Tādējādi Trīsvienība ir izcelsme visiem dabiskajiem likumiem, pasaules iekār-tojuma pamats, arī zinātniska formula, tā atrodas visās tautās un visās ticībās:Brama – Višnu – Šiva (hindu),Oziriss – Izida – Horus (ēģiptiešu),Oziriss – Amons – Pta (ēģiptiešu),Jupiters – Junona – Vulkāns (romiešu),Tēvs – Dēls – Svētais Gars (kristiešu),Hokma – Bina – Keters (kaballa).

Desmit Kaballas sefiroti var atai-not Dievu, Cilvēku un Visumu – kā Dieva Garu, dvēseli un ķermeni.

Zinātne saskata Visuma uzbūvi trīsvienīgu, sākot ar Mikrokosmu un līdz pat Makrokosmam. Mikroskopis-kos mērogos, piemēram, atoma kodolu sastāda protons(+), elektrons(-) un ne-itrons (0). Makroskopiskos mērogos, piemēram, zvaigznājā, sistēmu sastā-da Saule (zvaigzne), apriņķojošā pla-nēta, un satelīts, kas riņķo ap planētu. Šiem abiem, apmēram, pa vidu – atro-das CILVĒKS. Cilvēka civilizāciju uz Zemes veido Tēvs, Māte un Bērns.

Pati par sevi mācība, ka Dievišķajā eksistences līmenī trīsvienība un vie-nība ir savstarpēji vienoti kā veselums, izskaidrojas sakrālā veidā. Un proti, Bībelē sniegtā informācija dod uzstā-dījumu, ka Dievā, tāpat kā cilvēkā – ir trīs informatīvās pozīcijas: Izzinātais, Neizzinātais un Neizzināmais.

IzzinātaisIzzinātais projicējas Dēlā, kurš ir

mums Atklājies. „Kas Mani ir redzē-jis, tas ir redzējis Tēvu.“ (Jņ.14:9)

NeizzinātaisNeizzinātais projicējas Svētajā

Garā, kas ir mūsu Cerība. Uz Svētā Gara Valstību jeb Debesu Valstību vir-zās Cilvēce. To sasniegt ir civilizācijas uzdevums Zemes virsū. „Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vār-

dā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis,“ saka Jēzus Kristus. Jāpiemin, ka ir tra-dīcija, kas uz Svēto Garu attiecina Die-va sievišķo aspektu. Vecās Derības va-lodā To sauc Shekhinah (lasa Šekhinā).

Kāds ceļš ved uz Debesu Valstību?Uz Debesu Valstību ved ceļš caur

Patiesību. „Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība,“ saka Jēzus Kristus. „Tavi vārdi ir patiesība,“ (Jņ.17:17). Patiesī-ba ir kā dievišķs oreols Tam Kungam, ko var saukt par Paradīzes slieksni. Cilvēks var vai nu tuvoties Patiesībai vai arī attālināties no Patiesības. Tie-ši to katrs cilvēks individuāli, un visa civilizācija nepārtraukti dara katru dienu, katru stundu un katru mirkli visas savas dzīves garumā. Tuvošanās Patiesībai ir kāds noslēpumains starp-posms ceļā uz Debesu Valstību. Tas ir garš un lēns process. Principā, Cilvēce pakāpeniski virzās uz Patiesību. Bet savā Zemes dzīves laikā neviens in-divīds nevar pilnībā apgūt Patiesību. Patiesība pieder Tam Kungam. Tāpēc nevienam un nekam uz Zemes nav monopoltiesības uz Patiesību.

Tikai tad, kad Cilvēce būs piegāju-si tuvu klāt Patiesībai, aptvērusi sevi ar Patiesību un piepildījusi sevi ar Pa-tiesību, tikai tad cilvēciskais ceļš uz Zemes būs pabeigts, un tikai tad būs izpildīta galvenā Debesu programma visas cilvēciskās civilizācijas eksisten-cei patreizējā veidā.

Rodas nākamais jautājums: kāds ceļš ved uz Patiesību?

Uz Patiesību ved ceļš caur Harmo-niju. Harmonijas jēdzienu Jaunajā De-rībā spilgti raksturo vārdi: „Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.“ (Rom.13:9). Har-monija visās dzīves sfērās – attiecībās ar līdzcilvēkiem, attiecībās ar Dievu un ar Sevi, ir Patiesības Ceļš. Piepil-dīties tikai ar harmonijām visās dzīves jomās ir liels varoņdarbs katram cil-vēkam. Un praktiski neiespējams. Bet tāpat kā Harmonija ved uz Patiesību, disonanse ved prom no Patiesības. Un te nu rodas izvēle – pa kuru ceļu iet? Reizēm cilvēks nevar bez disonansēm izdzīvot. Tādā gadījumā to pēc tam ir jākompensē ar maksimālām harmoni-jām citās jomās, lai kopīgais iekšējais

vektors vestu uz Patiesību. Un ir jācen-šas atjaunot harmonijas tur, kur bija disonanse. Reliģiski harmoniju pie-ņemts saukt par taisnumu, disonansi par grēku. Tāpēc eksistē grēka nožēla, meditācija un lūgšana, lai cilvēks atgū-tu Harmoniju un lai cilvēks stiprinātu Harmoniju un lai cilvēks piepildītos ar Harmonijām. Dievs Tas Kungs Savā Mīlestībā uz cilvēku Savā Dēlā Jēzū Kristū ir nesis un nes mūsu ciešanas, grēkus, slimības un trūkumus. Viņš Sava Svētā Gara Spēkā mūs Stiprina, Pamāca, Taisno un vada pa cilvēciskās dzīves ceļu. Viņš mūs piepilda ar Har-monijām un ved uz Patiesību.

Vēl atliek piebilst, ka pat sasnie-dzot Ēdeni, cilvēciskais ceļš nebeig-sies, bet turpināsies. Jo viss ir iekārtots tā, ka vienmēr būs kur iet uz priekšu. Iet tālāk. Jo Ceļš ir bezgalīgs.

NeizzināmaisNeizzināmais projicējas Tēvā.

„Viņš dzīvo nepieejamā gaismā, ko ne-viens cilvēks nav redzējis, nedz ari var redzēt.“ (I Tim.6:16) Dievs ir neizzi-nāms, bet trīsvienība vienmēr aizsedz, maskē un nedod nekādu informāciju. Jo Cilvēce šodien vēl nav gatava sa-darbībai ar Neizzināmo. Principā, tīri teorētiski, ir iespējams ievietot atslēgu durvīs, kas ved uz Neizzināmo. Un pat to pagriezt. BET! Aiz šīm durvīm atrodas kolosāla Uguns. Tā momentā aprīs atslēgu, un liesmas laizīs roku, kas atslēgu bija ielikusi. „Mūsu Dievs ir Uguns,“ saka Bībele (Ebr.12:29). Iz-platījuma fiziskajā telpā šo Uguni pār-stāv mūsu Saules un biljoniem zvaig-žņu Karstums. Izplatījuma garīgajā dimensijā to pārstāv Kristus. „Pilsētas gaisma ir Jērs (Kristus),“ (Atkl.21:23.) Tas ir kolosāls spožums, kā Saule, uz kuru raugoties žilbst acis. Kad Zauls ieraudzīja Kristus debesu spožumu (Ap.26:12-23) viņš apžilba uz vairā-kām dienām. Tad viņš kļuva par apus-tuli Pāvilu.

Dievs ir neizzināms. Līdz ar to vienība trīsvienībā ir neizzināma, bet tikai pieņemama. Trīsvienīgajam Die-vam gods, slava un pateicība mūžīgi!

Amen.Mācītājs Raimonds Sokolovskis

Laikrakstam „Latvietis“

DatumiVārda dienas, dzimšanas dienas un zīmīgi notikumi18. jūnijsAlberts, Madis1940. aktrise Vizma Kalme.1975. Latvijas futbolists Aleksandrs Koļinko.

19. jūnijsNils, Viktors

1939. SLT aktrise Valda Līce (dz. Tomsone).1940. rakstniece, tulkotāja, kinozināt-niece Silvija Līce.1960. dzejnieks Elmārs Pelše.

20. jūnijsMaira, Rasa, Rasma

1775. dibināta Jelgavas Hercoga Pēte-ra Akadēmija (Academia Petrina).1940. nošāvies ģenerālis, robežsargu bri-gādes komandieris Ludvigs Bolšteins.1940. dibināta Latvijas leļļu valdība profesora Kirhenšteina vadībā.


Garīgais komentārsTrīsvienība


Eiro kurssEiropas Centrālās bankas atsauces kurss 16. jūnijā.€1 = 1,63240 AUD€1 = 0,89370 GBP

€1 = 1,74740 NZD€1 = 1,13080 USD

Sarīkojumi, draudzes ziņas un ziņojumiAdelaidēPiektdien, 26. jūn., plkst. 18.00 Lai-mīgā stunda Tālavā. Visi Covid19 iero-bežojumi tiks ievēroti, un tādā sakarā pasākums būs mazā zālē un kafejnīcā. Varam uzņemt 30 personas, un ieeja būs tikai ar iepriekšēju pieteikšanos (zva-not Rudītei Bērziņai mob. 0411068486) un samaksāšanu. Vakariņas $10. At-spirdzinājumi, kafija un saldumi par draudzīgām cenām arī būs iegādājami, bet tikai lietojot kredītkarti.ALB: ALB sarīkojumi tiek uz laiku ATCELTI. Darīsim zināmu, kad atkal darbība atsāksies. ALB valdeALB LAIMA: ALB Laima birojs JO-PROJĀM STRĀDĀ norādītajos laikos. Pieņemam jūsu zvanus kā arī turpinām darbu ar klientiem individuāli. Birojs at-vērts otrdienās, trešdienās un ceturtdie-nās no plkst.10.00-16.00; tālr. 8172 0820DV: Līdz turpmākam rīkojumam ir ATCELTI visi sarīkojumi, sestdienas pusdienas, kora un ansambļa mēģinā-jumi, sapulces vanagu namā. Vanagu nams un bārs SLĒGTI.Adelaides Sv. Pētera draudzePrāv. Dr. J. Priedkalns.Sv. Pētera baznīcā līdz turpmākam rī-kojumam dievkalpojumi NENOTIKS.

BrisbanēLīdz jūlija beigām ATCELTI visi Bris-banes Latviešu biedrības pasākumi, kora Baltika mēģinājumi, Draudzes dievkalpojumi un citas sanāksmes. Brisbanes Latviešu nams ir SLĒGTS. Kvīnslandes latv. ev. lut. draudzeDraudzes dievkalpojumi ATCELTI.

KanberāKanberas Latviešu biedrības jūnijā pa-redzētie sarīkojumi ATCELTI. Kanberas latv. ev. lut. draudze

MelburnāPiektdien, 26. jūn., Krodziņa vakars DV mītnē, ja likumi tos atļaus.Daugavas Vanadžu pusdienas ir AT-CELTAS Domājam, ka pusdienas at-sāksies 2020. gada 7. sept., bet tas notiks tikai tad, ja būs atļauts saistībā ar valdī-bas noteikumiem. Vanadžu sanāksmes ir atceltas līdz septembra pilnsapulcei. Melburnas latv. ev. lut. draudzeSākot ar 22. martu, visi dievkalpojumi tiek ATCELTI līdz turpmākajam.

PertāPertas ev. lut. Sv. Pāvila draudzeMāc. Gunis Balodis.Svētdien, 21. jūnijā, plkst. 10.30 diev-kalpojums.

SidnejāSakarā ar Covid-19 straujo izplatīša-nos, visi sarīkojumi Sidnejas Latviešu namā ir ATCELTI un Latviešu nams ir SLĒGTS līdz turpmākam ziņojumam.

Sidnejas Daugavas vanagu nams Benkstaunā ir SLĒGTS, un visi izsludi-nātie un paredzētie DV Sidnejas nodaļas saieti un sarīkojumi, ieskaitot novusa spēles, ir ATCELTI uz nenoteiktu laiku.

Sidnejas ev. lut. latviešu draudze, Svētā Jāņa baznīcāMāc. Kolvins Makfersons.Dievkalpojumi Svētā Jāņa baznīcā pa-treiz ATCELTI.Svētrunas var tagad noskatīties uz YouTube gan latviešu, gan angļu valodā:https://www.youtube.com/channel/UCK2IwlGgZrp1I_KLisSrdJg

Sidnejas latv. ev. lut. Vienības draudzeMāc. Raimonds Sokolovskis.Dievkalpojumi baznīcā ATCELTI līdz turpmākam.

Zelta piekrastē

VācijāSvētdien, 2020. g. 21. jū

Laikraksts 'Latvietis' 601 · 2. lpp. Laikraksts „Latvietis“ Trešdien, 2020. gada 17. jūnijā...

Documents

Transcript of Laikraksts 'Latvietis' 601 · 2. lpp. Laikraksts „Latvietis“ Trešdien, 2020. gada 17. jūnijā...