Āgenskalna ģimnāzijas

Latviešu rakstnieka un dzejnieka Imanta Ziedoņa epifānijas lika 12.klašu

skolēniem uz brīdi iegrimt šĪ kaprīzā un amizantā žanra pasaulē. Skolēni ne tikai lasīja un analizēja Ziedoņa epifānijas, bet centās tās interaktīvi interpretēt skatuves valodā, bija ļoti radoši, un viņiem pat izdevās arī pašiem uzraksīt vairākas interesantas epifānijas par tēmām “Sniegs” un “I.Ziedonis –taurenis uz motocikla”. Lasiet un vērtējiet!

Žurnāla pielikumā varat noskatīties Montas Berķes veidoto I.Ziedoņa epifānijas interpretāciju.

„Sniegs”

Luīze Karlivāne 12.a

Es pagājušonedēļ piedzīvoju ārzemju sniegu. Piedzīvoju itāļu sniegu – pirmoreiz. Tas bija daudz savādāks nekā visi iepriekš satiktie un mīlētie. Tas bija kā dvēseles rudens, šķēla mani sāpju gadi. Es ilgojos pēc tā ... ļoti, ļoti... Paldies Dievam, te, Latvijā, arī ir labi daudz sniega. Varu vismaz dziedēt savas (dvēseles) sajūtu rētas. Jābrauc mīlēt sniegu uz Siguldu!

Ieva Lapiņa 12.a

Uz galvas gāžas slajpš sniegs. Tieši man uz galvas. Kas viņam ir ļāvis man tā gāzties? Vai es būtu ko ļaunu sniegam nodarījusi? Manas kājas iegrimst dziļajā sniegā. Kapēc viņš aprij manas kājas? Noraugās, kā kāds puika gāž sniegā meitenes, un pats par to priecājas. Tad jau sniegā var arī iegāzt, ne tikai viņš gāžas manī. Lai jau gāžas man uz galvas, es gāzīšu pretī!

Maruta Striķe 12.e

Sniegs mums sniegs jautru spēli. Mēs sniegsimies pēc baltā sniega, to mētāsim, lipināsim, ēdīsim. Sniegs mums sniegs siltumu. Mēs ielīdīsim sniega kupenā, un būs silti. Sniegs mums sniegs plašumu. Mēs sniegsimies pēc horizonta, bet tas aizies talāk un tālak. Šovakar sniegs snieg lielām pārslām un sniegs mums brīnumu. Sniegs sniegpārsliņas deju zem katras laternas, un mēs zem katras laternas skatīsimies deju, ko sniegs sniegpārsliņas.

Sniegs mums sniegs jautru spēli...

Sabīne Purava 12.e

Sniegs uzsniga. Vienkārši uzsniga, nevienam neko nelūdzot un nejautājot. Vai tas vēlējās mums kaut ko sniegt? Es brienu pa sniegu un sniedzos pēc tā, gaidot, kad tas man kaut ko sniegs pretī, bet viņš nesniedz. Tikai turpina vizuļot, it kā rotaļātos ar mani, saukdams: „Sniedzies vēl!” Es pasniedzos vēlreiz, pagrābju sauju, bet sniegpārslas pajūk uz visām pusēm un aizbēg. Tagad man no sniega būs slapji cimdi, un tas arī viss. Bet ko jums sniedz sniegs?

Krista Narbuta 12.a

Esmu auksto dienu laime. Šodien nesu prieku - vakar liku vilties. Aukstās dienās mani izmanto, siltās - nicina. Sniegs mainās laikā. Tāpat kā pulkstenis. Tas dara, ko grib un kā grib. Bet, kad laiks liek pazust- tas pazūd. Esmu auksto dienu laime; kad laiks siltām dienām, man ir laiks pazust.

Kristīne Hartmane 12.e

Snieg sniegs. Snigs. Sniegs. Sniegs mūsu sirdīm un dvēselēm patīkamu gaismu. Apklās ar siltu segu. Snigs pa pūciņai, pa sniega pārsliņai, līdz kamēr būs izveidojusies sniega sega. Sniega segai ir arī bedres un kupenas. Tā nekad nav līdzena. Bet sniegpārsliņas- šīs miljonās daļas no sniega- ir tik vienotas. Jo tās nespēj dzīvot atsevišķi. Tās ir kopā, lai spētu eksistēt. Pa vienai viņas ir nekaitīgas. Tās nav aukstas, bet kopā veido vienu saltu, lielu veselumu- sniegu. Sniegpārsliņas ir kā dzijas pavediens siltā segā, kas silda zemi ziemā. Bet sniegs mums sniegs prieku.

Mārtiņš Aleksandrovs 12.a

Sniegs krīt. Krīt kā domas, personības, laiki, lai nokristu uz oglekļa dioksīda sasaldētās zemes un izkustu siltumā. Izkustu pavisam. Tieši kā sapnis septiņos no rīta. Kad negribas celties. Bet tomēr vajag, lai ietu cauri šim sniegam. Sniegs, kas pavasarī izkusīs un pārvērtīsies upēs, kas mums būs jāprot savaldīt.

Alise Pabērza 12.e

Es nezinu, ko viņš mums sniegs. Varbūt slidenas ietves un krustojumus, kuros liels troksnis, būkš, un mašīnas avarē. Varbūt sniegs mums vienmuļo Durbes pils kalnu kā Disnejlendas amerikāņu kalniņu ar sarkanu „Rimi” maisiņu zem dupša. Sniegs mums sniegs sniegu. Miljardiem miljardos, ja to pārvērstu naudā vai graudā , bet maziem bērniem visbiežāk tas sanāk baudā. Sniegavīru uzcelt un ar sniega piku pasažieru vilcienam logu izsist. Sniegs mums sniegu sniegs, nu ja.

Zane Norvele 12.e

Dievs runā ar mums. Viņam ir savi paņēmieni un talanti, kā ar mums runāt. Viens no tiem ir sniegs. Snī-ē-e-egs - tie ir mīksti vārdi. Kā villainīte apsedz zemi un mūsu apsegtās galviņas.Viņa vārdi sakrīt mums skropstās, uz lūpām, cimdiņos un uz mēles. Balti, mazi burtiņi krīt no debesīm un salīp domu kupenās. Balti ir Dieva vārdi, un balta ir zeme, Dievam runājot. Vai ir kāds, kuram netīkama sniega ainava? Skaisti ir Dieva vārdi, skaists ir sniegs.

„Taurenis uz motocikla”

Ieva Lapiņa 12.a

Domām ir problēmas ar vadāmību. Vai ne tāpēc tev vajadzēja motociklu?

Domas traucās aizvien uz priekšu. Kaut kā jau viņas vajag vadīt. Vai tāpēc tu man stāstīji par tām daudzajām motocikla sastāvdaļām? Tu taču zini – motocikli ir bīstami. Nē, motocikli nav, tie kuri ir bīstami; bīstami ir ātri traukties pa ceļiem un neceļiem. Kāpec tu mūžu mužam nevarēji palikt taurenis ar viegliem spārniem? Tad tavas domas reizēm vadītu citi -kā taureni nēsā vējš. Tu esi malacis, tu, tu man parādīji, ka varu būt taurenis, kurš pieder pats sev. Es gribu, lai tu mani paņem līdzi arī savā nakošajā domu lidojumā. Tas ir labi, ka tavas domas nav vadāmas. Man patīk, kad var lidot augšup, lejup. Imant, tu esi lidotājs ar krāsaināko lidmašīnu pasaulē, un tu nekad neavarēsi, jo tavas domas nes mani tev līdzi, un mēs kopā noturēsimies.

Sabīne Purava 12.e

Vai uz tava motocikla kādreiz ir nolaidies taurenis? Nē? Bet vai tu esi kādreiz lasījis Imantu Ziedoni? Nevis lasījis kā skolas mācību grāmatu, bet tā, no sirds? Pats Imants Ziedonis jau arī ir kā tāds taurenis, kurš pašlaik, ļoti iespējams, sēž uz tava motocikla. Tu ieraudzīsi šo taureni un varbūt to dzīsi prom. „Kam gan vajadzīgs taurenis, kas tikai traucē braukšanai!” tu teiksi. Bet es klusi smaidīšu un nebildīšu ne vārda, jo mums ar Ziedoni sirdī ir taurenis. Viņš vēlējās arī Tev vienu uzdāvināt, bet tu grasies to aizdzīt. Varbūt ir vērts saglabāt taureni, varbūt ir vērts izlasīt Ziedoni un ielaist to krāsainību sirdī?

Krišjanis Mežulis 12.a

Es neesmu Ziedonis, pat Imants nē. Man patīk vasara un nepatīk motocikli. Katram savs, kā saka, un tas mūs saista. Es tiešām saprotu Ziedoni, lai gan pats nekad, nekad neizvēlētos viņa ceļu, iespējams, tāpēc arī pilnībā neesmu spējīgs novērtēt viņa darbu tā, kā citi to dara. Vārdi mani nekad nav pacēluši, tie tikai aprakstījuši. Ziedonis pazina to sajūtu, kuru es arī esmu iepazinis. To pacilāto, lidojošo ekstāzi, pārlaimi, paradīzes smaržas. To sajūtu, kura rodas brīdī, tad apzinies savu piepildījumu, veikumu, kas liek pacelties no zemes. Ziedonis pie tās nokļuva caur vārdiem, Preslijs caur skaņām, Purvītis caur krāsām. Ziedonis atrada savu ceļu, savu piepildījumu, un tas priecē mūs līdz pat šodienai.

Kristaps Aleksandrovs 12.a

Un pacēlās spārnos doma. Doma, kas aizskāra visu moderno pasaulē. Tā bija skaista un apžilbināja būtņu prātus un lika lauzt stereotipisko gaitu ikdienā. Negaidīti tai uzradās taureņa spārni – vispirms balti kā papīra lapa vai kā prieks, kas ledusskapī ikvienam ir atrodams, pēc tam tik pieņēma citas krāsas un krāsu kopas. Uznāca tās vēlā stundā. Tā pielāgojās un apņēma ap sevi mehānismus un rūkdama lidinājās tālāk un augstāk. Savas krāsas tā nezaudēja. Un augstāk! Un augstāk! Augstāk! Tā pacēlās virs pašas izveidotajiem mūžzaļajiem mežiem un spēja palikt koku galotnēs, neskatoties uz motorizātojiem apveidiem, kas vilina jaunatni, liekot tai rāpties pa kokiem neaptverot faktu, ka nāksies palikt stumbriem pa vidu vai evolucionēt daudz mierīgākā būtnē. Un tikai evolucionējoša būtne spēs tikt galā ar koku zariem un tikt līdz motorizētajiem apveidiem.

Luīze Karlivāne 12.a

Ziedonis, Imants Ziedonis – superspiegs, spējīgs iefiltrēties jebkurā situācijā,

kad vajag paveikt kaut ko ļoti svarīgu. Spējīgs pat kļūt par taureni uz motocikla – cik ļoti zinātne ir attīstījusies! Ziedonim ir tāda ekstra- radošs darbs. Viņam ir jāspēj piemēroties un maskēties, radīt un iznīcināt! Viņš to lieliski spēj paveikt savā radītajā literatūrā ... es nevienu mirkli neminēju, ka tas notiek īstenībā! Tas notiek radošajā vidē - Ziedonis iemieso daudzus un dažādus varoņus ... Atcerieties – Ziedonis jau to spēs – uz mūsu pleciem gulstas viss smagums – to saprast! Kurš būs tas varonis? Katram savs Ziedonis – spēj tik to novērtēt!

Krista Narbuta 12.a

Kas gan tur Ziedoni pie zemes? Viņš varētu katapultēties, atstājot vien zīmīti

uz mazas, nedaudz saburzītas lapeles, un doties prom: „Esmu visu šeit paveicis!” Varētu pat piekrist. Ziedonis ir iemācījis cilvēkiem redzēt lietas no cita skata punkta. Man viņš ir iemācījis neklusēt. Ziedonis nav no tiem skaļākajiem, taču viņš nekad neklusē. Lidojumā ar taureņiem viņš mūs laida, lika braukt ar motociklu, izbaudot šīs nodarbes visas dotās priekšrocības. Ziedoni varētu salīdzināt ar vēju, ko jūtam, kad aizrautīgi, nedomājot par dzīves sīkumiem, laižamies trakajā braucienā. Tas nav redzams, bet ir jūtams. Tam nevar pateikties, bet nevar arī sodīt. Man patīk vējš tikai tad, kad tas liek justies man labi. Ar Ziedoni ir tāpat kā ar vēju. Ja arī Ziedonis gribētu katapultēties, viņš nespētu. Zeme viņam neļautu. Viss, ko viņš ir ieguldījis, turētu viņu aiz nosalušajām, basajām kājām tik stipri pie zemes, ka pat pats Ziedonis saprastu, ka ir jāpaliek. Ceram, ka šāda doma viņam prātā pat negribēs ienākt.

Kristīne Hartmane 12.e

Taurenis uz motocikla? Priekš kam taurenim motociklu? Viņam taču ir spārni, viņš ir brīvs. Nekā! Tomēr taurenim nav bremzes, stūres, motora un spidometra. Taurenim ir tikai viņa skaistums. Tas padara viņu brīvu. Spārnots skaistums un motocikls? Viņam dzīve arī ir brīva. Tomēr motociklam ir vajadzīgs kāds, kurš to iedarbina, uzspiež gāzi un aiztraucas vēja spārniem. Vajag kādu, kurš pareizajā brīdī piespiedīs bremzes. Motocikls viens nevar. Taurenim - to vien vajag, kā vienam būt. Meli? Patiesība? Paprasi Ziedonim, viņš atbildēs. Atrodi Ziedoņa taureni, tad sapratīsi!

Mārtiņš Aleksandrovs 12.a

Dzejnieks? Iespējams. Bet varbūt kaut kas vairāk, nekā motocikla inženieris

vai taureņa tvarstītājs. Pagaidiet- tvarstītājs? Nē. Ne tvarstītājs. Radītājs. Brīvē laidējs. Fridrihsona gleznā bez cepures uz balkona. Laiž taureņus mums virsū. Mēs tos ķeram. Un mūsu dzīves iekrāsojas taureņa spārnu toņos. Varbūt tomēr dzejnieks. Dzejnieks, kurš ļāva sapņot realitātē. Redzēt savādāk. Redzēt skaistāk. Redzēt košāk. Un no šī skatpunkta parādās nevis dzejnieks, bet nemirstīgs burvis, kurš visu pasauli iemet krāsu akā.

Kā jau ierasts, arī šogad, sagaidot 18. Novembri, Āgenskalna ģimnāzijā norisinājās dažādu pasākumu kopums par godu Latvijai - „Tēvzemes nedēļa”. Šo pasākumu ietvaros notika arī radošo darbu konkurss, kurā vidusskolēni rakstīja savus stāstus. Šogad skolēniem tika dota izvēle starp divām tēmām: „Labuma meklētājs” un „Tagad vai nekad”. Konkursā uzvarēja un Āgenskalna ģimnāzijas Atbalsta fonda godalgas saņēma - Anna Ļebedeva, Artūrs Marcinkēvičš, Renāte Ikauniece.

Anna Ļebedeva 12.b

Labuma meklētājs

Mans vārds ir Čemodāns. Esmu vecs, brūns, ādas koferis. Neesmu gluži jauns, drīzāk vecs kā bārdains sirmgalvis. Stūri man gluži nobrāzti ,un ,ja labi ieskatās, tad pa nobrāzto stūru šķirbām var saredzēt manu saturu. Esmu pabijis savas dzīves laikā tik daudzās skaistās vietās! Esmu apceļojis tik daudzas valstis un pilsētas, cik nav apceļojuši pat desmit tālbraucēji, kopā ņemti, šobrīd es, koferis, kurš pasauli izložņājis tā, ka nav palikusi neviena ieliņa, kurā nebūtu bijis, stāvu sava saimnieka vecajā skapī, kurš novietots pie loga, pa kuru paveras skats uz skaistāko valsti, kurā esmu pabijis - uz Latviju. Tieši tā! Mans saimnieks jau ilgu laiku nepamet šo skaisto, jauko, zaļo zemīti, līdz ar to, es jau ilgu laiku tupu skapī, bet man patīk, jo saimnieks, atrodoties te, ir priecīgs, laimīgs, un galvenais- viņš jūtas kā mājās. Taču stāsts šoreiz gan nebūs par mani un to, kā es tupu skapī, bet gan par to, kā mans saimnieks atrada šo vietu, kur apmesties, vietu, kur var aizmirst par ceļojuma somu un beidzot justies kā mājās.

Mans saimnieks bija liels labuma meklētājs. Reiz, kādā saulainā vasaras rītā, viņš, paķēris mani no vectēva noputējušās skapjaugšas, uzvilka savas sandales, paķēra pasi, cepuri un izskrēja ārā no savas mājas, kliegdams: „Nekad vairs šajā bedrē neatgriezīšos! Apkārt simtiem labāku zemju, kur mani gaida, kur saule spīd spožāk, maksā vairāk un cilvēki ir laipnāki un draudzīgāki! Jau rītdien es to zemi atradīšu un palikšu uz dzīvi tur, kamēr jūs te visi trūdēsiet sliktas dzīves dēļ!" Viņš skaļi aizcirta vārtiņus un skriešus virzījās tur, kur acis rāda, pat nesadzirdot, ka iepakaļ vectēvs klusi čukstēja: „Tad jau uz drīzu redzēšanos, dēliņ mīļais, ak tu mans labuma meklētāj!"

Tā nu saimnieks kopā ar mani sāka savu dzīves lielo ceļojumu. Mēs apmetāmies Vācijā, Spānijā, Čīlē un pat Grieķijā, taču nekur puikam nebija miera. Padzīvojot pirmajās desmit zemītēs, man vēl bija cerība, ka puika tik tiešām atradīs meklēto - labi apmaksātu dzīvi, laipnus ļaudis, plašumus un dabas skaistumus, taču, jo tālāk mēs aizvirzījāmies no dzimtās zemes, jo manas cerības ar katru valstiņu kļuva mazākas. Puika nekur nevarēja atrast mieru. Spānijā bija par karstu, Austrijas Alpos par aukstu, Anglijā lietus lija pārāk bieži un Krievijā saule spīdēja pārāk reti. Taču kādu dienu, jau gadus trīs ceļojuši, mēs jau vairākas dienas nepametām apmešanās vietu. Man par brīnumu, mēs tur palikām negaidīti ilgi. Mēs tur apmetāmies uz mūžu.

Gudrāks cilvēks jau nojauš, kas tā par vietu, un jā - tev taisnība! Pēc triju gadu labuma meklēšanas es un mans saimnieks to atradām tieši tur, kur sākotnēji arī pazaudējām -Latvijā. Vectētiņam bija taisnība, kad viņš čukstēja atvadu vārdus, mēs tik tiešām atgriezāmies.

Un es? Es dievinu tupēt vectēva skapī pie loga ar skatu uz Latviju, jo nekur nav tik labi kā mājās.

Artūrs Markincēvičs 12.a Tagad vai nekad

Reiz sensenos laikos dziļi, dziļi mežā uz saulaina pakalniņa parādījās zaļš

asniņš. Plīkšķ ! – vienā mirklī parādījās tas, pavisam maziņš, necils, taču ar tālu nākotni. Saules gredzens ritēja pirmo, otro, trešo ... daudzas dienas. Un nu kalnā, saulē vizuļodams, stāvējis kociņš, neparasti apaļš, ar daudzām, daudzām, lielākām un mazākām odziņām. Daudzi zvēriņi un putniņi gājuši garām un brīnījās : „Tās gan interesantas ogas ! Tik krāsainas kā pati varavīksne ! Tik vilinošas ! Kā tik spētu aizsniegties līdz tām !” Tās lielākās, tās spīdīgākās, kas atradās kociņa augšienē, tikai gardi nosmējās: „Nebūs jums jūsu mutē būt! ” tās odziņas nu gan bija lepnas, tās ne tikai smējās par nabaga zvēriņiem, bet arī par tām odziņām, kas bija tuvāk zemei. Jo īpaši zemu un tāpēc zvēriņiem, jo īpaši kārdinoša bija sarkanbaltsarkanā. Tā kociņa ēnā tik ilgu laiku atradusies, ka bija sakrokujusies līdz nepazīšanai, taču zvēriņiem garda gan! Garda! Kurš gan negrib šo mazo gardumiņu?! Zvēriņi kratīja kociņu, mēģinādami aizsniegt zaru ar šo odziņu. Amūras tīģerim un lācim tas nu gan labi padevās, un siekalas viņiem vien tecēt tecēja no ņirgšanas: „Drīz jau vajadzētu būt!”.

Tikmēr odziņas augšpusē no kratīšanas bija kļuvušas dusmīgas, bet ko nu lai dara ... pārāk tālu tās no lāča un tīģera.

Nabaga sarkanbaltsarakanā odziņa bija izmisumā. Tā no kratīšanas kļuvusi putekļaina, neglīta. Taču bailes lika viņai sarosīties. Odziņas zars bija gluži zaļš. Tam vajadzētu paaugties garākam un pavērsties pret saulīti un citām odziņām. Tagad vai nekad! Tagad!

Un drīz tik tiešām odziņa kļuva lielāka un spīdīgāka, arvien laimīgāka, bet galvenais, ar ko viņa lepojusies, bija atspulgi. Augšā bija atspulgs ar saulīti, kas smaidījusi un sildījusi arvien vairāk, bet lejā varēja saskatīt nabaga tīģera un lāča atspulgus, blāvus un tālus.

Drīz vien lācis un tīģeris, uzlikuši viens otram ķepas uz pleciem, svilpodami aizgāja: „Nākamreiz!”

Bet sarkanbaltsarkanā odziņa, tagad mūžīgi mūžos laimīga, apaļa un spīdīga, laistījās ar citām tur, augšā, kociņa virsotnē.

Renāte Ikauniece 12.e

Tagad vai nekad

Laikā, kad varavīksnei bija vēl tikai pieci toņi un Zeme bija plakana, cilvēku

rasei bija tikai divas izvēles. Tās divas iespējas bija starp tagad un nekad. Citi varianti vienkārši nepastāvēja, jo ļaudis nebija pie tādas sistēmas pieraduši un nekas tāds arī nedrīkstēja notikt. Tā nu sabiedrībā bieži izskanēja:

„ Tagad vai nekad? Ko tu izvēlētos? Un ja otrais būs labāks nekā pirmais un nevarēs mainīt neko? Ko nu? „ Tāpēc cilvēki bija diezgan primitīvi, bet apdomīgi savās domās, izvēlē.

Kad tad īsti parādījās Tagad un Nekad? Tas bija kā brīnums, kaut kas negaidīts, taču negatīvā nozīmē, kā nokrita no gaisa. Tagad uzturējās vietās, kurās viss notika ar sparu, visam bija ritms, nekas nestāvēja uz vietas. Šajās vietās uzturējās cilvēki -elektroni ar plus zīmi, un tos neviens un nekas nevarēja apstādināt. Tie rīkojās bieži vien spontāni un neapdomīgi, nepadomājot par līdzgaitniekiem un paši par sevi. Galvenais viņiem ir izdarīt, ko iecerējuši, tādas ieceres guva, ietekmējoties no Tagad.

Nekad mīt vietās, kur bieži ir tumšs, drēgns laiks, un saule retu reizīti iespīd, ja paveicas. Nekad piekritēji ir diamagnētiķi. Ja viņi kaut kur ir vairāk par vienu, tad nu ir bēdīgi, viens otru degradē, neradot mijiedarbības strāvu, jo ir ar ġenētiski flegmatiskām pazīmēm, kuras izpaužas uz blakus esošiem īpatņiem, noslāpē visus un visu. Diamagnētiķi ir ļoti bailīgi pēc dabas. Bet, ja viņi saņemas un ko pasaka, tad nav vērts ticēt un cerēt, jo viņu vārdiem nav vērts ticēt. Tomēr viņi spēj sadzīvot savā vidē, starp savējiem. Diamagnētiķi vienmēr izvairās no cilvēkiem elektroniem, lai nenotiktu kaut kas neatgriezenisks. Globāli ikviens domā tikai par sevi, savu būtību- gan diamagnētiķi, gan cilvēki elektroni- un nekā savādāk.

Izvēle ir jūsu rokās- vai nu tagad, vai nu nekad. Es novēlu jums dzīvot vidē, kur šie abi būs kopā vai vispār nebūs. Kā saka:

„ Katra izvēle ir pašu rokās!”

Kristaps Zelmenis 12.a

Tagad vai nekad Reiz, kādā mazā mežiņā, pasaules malā, dzīvoja kāda maza rūķīšu kopiena, neviens īsti par viņiem nezināja, jo viņi ar neko neizcēlās, bet pašiem rūķīšiem bija vienalga, jo viņiem gāja labi, viņiem bija ko ēst, un vispār viss bija kārtībā. Dažiem no viņiem vienmēr kaut kas nepatika, bet tas jau ir tikai normāli. Lai iegūtu enerģiju, viņi kurināja apkārt esošo mežu un ,lai ēstu, ēda mežā esošos dzīvniekus. Ik pa brīdim kāds ieminējās, ka mežs drīz būs nokurināts un dzīvnieki apēsti, bet sabiedrībai bija vienalga, jo tā bija paēdusi un laimīga.

Agrāk rūķīšus bija paverdzinājuši troļļi, bet tagad tie bija brīvi un baudīja brīvību uz visu klapi. Rūķīši bija apreibuši no brīvības. Kādu dienu 10 galvenie rūķīši paziņoja, ka koku daudzums mežā ir sasniedzis robežu, kad vairāk kokus zāģēt nevar, jo tad rūķīšiem būs jādzīvo klajumā, un viņus aizpūtīs vējš. Jau pusgadu rūķīši pārtika no koku saknēm, jo mežs bija tik mazs, ka tur dzīvnieki vairs nedzīvoja, bet viņiem tā patika brīvība, ka viņi nemaz negribēja domāt par nākotni un risināt problēmas. Tā nu, protams, kāds pa brīdim nozāģēja pa kokam, jo enerģija bija vajadzīga. Beigās koku vairs nebija. Rūķīšu ciematā sāka pūst briesmīgs vējš, vairs nebija koku sakņu ko ēst. Tā nu rūķi sāka ēst viens otru un arī, lai briesmīgajā vējā nenosaltu, viens otru dedzināja. Beigās, kad visi rūķīši bija viens otru apēduši, palika tikai divi. Briesmīgas cīņas rezultātā uzvarēja muskuļainākais un stiprākais ciema rūķis Roļiks. Roļiks devās ceļā uz labāku vietu, bet diemžēl viņu apēda troļļi. Tā neviens šos briesmīgos notikumus neuzzināja.

Kristiāna Dance 11.e

Labuma meklētājs

Pirms dažiem gadu simtiem vēstures liecībās tiek ierakstīts vārds latvieši. Šī ir tauta ar saviem spēkiem, saviem darbiem un pat varoņdarbiem. Tā nu viņi dzīvoja un svinēja, kā paši mācēdami, bez citu pamācībām un uzspiestiem darbiem, bet tad kādu dienu latviešu tautas apdzīvotā teritorijā parādījās kāds svešinieks vārdā Tagadnis, viņš bija stalts un brašs, bet diemžēl latviešu tauta viņu redzēja pirmo reizi. Visi izbrīnīti vēroja šo jaunpienācēju viņu saimē, daudzi prātoja, kamdēļ viņš nācis mūs traucēt, mēs visi šeit tiki mierīgi dzīvojam un darām savus darbus, bet te pēkšņi no zilām debesīm nolaižas Tagadnis. Aprazdami ar domu, ka šis jauneklis atradīsies viņu saimē un centīsies iemantot ļaužu uzticību, viņi sāka šo izjautāt. Daudz skaļu un tiešu jautājumu nāca no latviešu puses, bet tā arī neviens īsti neuzzināja, kapēc viņš šeit sūtīts. Tad kādā dienā, kad visi dienas darbi bija padarīti nāca pelnīta atpūta un Tagadnis devās atpūsties uz tuvējo pļavu, kura viņam ļoti patika, jo viss tur bija tik dabisks un nesamaitāts. Viņš apsēdās uz sava mīļākā akmens un ,galvu paceldams, pie sevis murmināja, kā par brīnumu netālu gadījās viens cieminieks, kas ar interesi vēroja šo skatu, bet par skādi bija tas, ka viņš nespēja īsti sadzirdēt Tagadņa teikto, pieiedams tiešāk tam viņš dzirdēja vārdus : „Dievs, es tev apsolu sargāt šo tautu un likt viņiem dzīvot tagadnē un darīt visu šodienai, nevis atstāt visu citu ziņā.” Izbrīnīts bija šis garāmklausītājs dzirdot Tagadņa vārdus, bet apzinājies, ka iejaukties būtu lieki, viņš devās tālāk ar savu noslēpumu. Laikam ritot un dzīvei ejot uz priekšu, Tagadnis klusībā centās mudināt latviešus dzīvot katru dienu, kā pēdējo tā, lai nekas netiktu aizmirsts. Bet tad vienā pavisam nejaukā un lietainā dienā ciemā parādījās kārtējais jauneklis, kas bija savādāks par Tagadni. Viņš bija Nekadnis un izskatījās pēc brūnīgsnēja jaunekļa, bet atšķirībā no iepriekšējā, nezināmā jaunekļa, viņš bija strups ar īsām kājelēm un mazmazītiņu deguntiņu. Šajā brīdī ciema ļaudis bija pavisam apmulsuši, viņi nezināja, ko iesākt un domāt. Apkārt valdīja juceklis, bet nekur nebija redzams Tagadnis, bet vīrs, kurš nejauši bija noklausījies jaunekļa sacīto zināja, kur tas meklējams, nonākdams līdz īstajai vietai, kur atradās Tagadnis viņš atzinās savā noziegumā, ka patiesi ir noklausījies viņa teikto un turējis to cieši sevī, nevienam to neteiktdams, bet Tagadņa sejā nekas nemainījās, viņš bija bēdīgs un izbijies, jo patiesībā viņš pazīst jauno ciema pienācēju Nekadni. Kad abi bija patiesi izrunājušies viņi nolēma doties uz ciema radīto jezgu un visu izstāstīt pārējiem. Ciemā valdīja drūzmēšanās un kašķēšanās, visi vienā balsī ņurdēja par negaidītiem viesiem viņu ikdienišķajā dzīvē. Tagadnim ar Nekadni saskatoties, debesīs parādījās gaiši zibšņi kā apgaismības stari. Viņi atzinās, kāpēc nākuši uz šo ciemu. Atbilde bija pavisam izskaidrojama, viņi abi ir Dieva bērni, kam ir savs dieva nests uzdevums pret latviešu tautu. Tagadnim bija jāiemāca latviešiem dzīvot šodienai, bet Nekadnim nekad nepadoties. Abus saliekot kopā, rodas stipra tauta vārdā - latvieši.

Krišjānis Mežulis 12.a

Labuma meklētājs

Es esmu durvju rokturis. Mana dzīve nav ne pārāk koša, ne pārāk pelēka.

Neesmu arī pārāk svarīgs rokturis. Pazīstu dažus rokturus, kuriem ikdienā pieskaras lielas personas, man tāds gods nav ticis. Es saskaros ar vienkāršiem cilvēkiem, mani aiztiek tie, kuriem neveicas ar mantiskām vērtībām. Ar cilvēkiem, kuri, sakrituši mazās čupiņās, dodas caur mani, lai saņemtu palīdzību no lielās mantu kastes. Es šeit esmu jau daudzus gadus. Pirms pāris gadiem, ziemā jutos ļoti auksti, reti man pieskārās tās pasiltās cerību zaudējušās, cimdotās plaukstas. Bet tagad! Tagad man klājas labi, plaukstas pilnīgi viļņojās gar mani. Atceros vienu gadījumu, kas lika aizdomāties, tas notika nesen.

Tā bija rudenīga diena, vējš pūta drēgnu gaisu, saule uz mani neskatījās, jo apkārt man lielas mājas ar lieliem rokturiem, caur kuriem tā saule mani nekādi neatrod. Nejutos vientuļi, jo cilvēki man traucās cauri kā jau parasti, bet toreiz mani piesaistīja viens, pavecāks kungs. Tas, domājams bija pensionārs. Es nesapratu, ar ko viņš runā – ne jau ar mani. Atbildēt es nevarēju, jo mutes man nav. Nē, vecais – viņš uzrunāja sevi. Viņš jautāja sev, vai šim tas vajadzīgs. „Ko es šeit daru, man ir daudz daudz gadu, kāpēc man tagad atteikties no tās pensijas tā vietā, lai atkal varētu celties sešos un doties uz to darbu? Bet naudiņu tagad vajag, bez tās nevar. Tad es šim uzbļāvu: „Nē ko Jūs runājiet.” Tad pēkšņi viņš salēcās. Es salēcos līdz ar viņu – pirmo reizi mani kāds sadzirdēja. Viņš klusām nomurmināja: „Vai man ko teica?”. Es atkal atbildēju: „Es te lejā.” Paskatījās un neticēja pats sev: „Nevar būt” es tagad arī runāju: „Jā tas esmu es, paskaties uz mani, tu domā, ka man ir lemts slikts mūžs, nē, es esmu laimīgs tepat, esmu priecīgs par katru plaukstu, par katru smaidu, kas uz manu pusi nāk, tas man liek pasmaidīt un doties jaunā dienā ar smaidu rokturī. ” Vecajam vīram nebija ko teikt, tas apsēdās un tad tomēr sāka runāt: „Tev taisnība, kam man tā karbonāde, no tās gudrāks nepaliksi. Esmu daudz par to domājis, bet tagad saprotu - esmu radīts, lai radītu, nevis lai barotos ar karbonādēm. Paldies tev!” Tā viņš aizgāja, bet es tepat vien esmu.

Āris Krūminš 10.a Labuma meklētājs

Sen, sen, kad saulīte ar mēnesi vēl, rokās sadevušies, pa debess jumu ritinājās,

dzīvoja Jānis. Jaunais, staltais koklētājs Jānis nebija viens, turpat, vienmēr tuvumā, smaidīja Marta.

Jānis savu sidrabkokli tikai naktī spēlējis, jo tad tā labāk skanot. Šķindēja un žvadzēja arī viņa sudraba rotas, līdzi šūpojās sudraba mati. Nakts melnumā viņu vienmēr varēja redzēt spīdam.

Marta, savukārt, zeltainiem matiem, zelta vainagā, zelta kleitiņā. Kad Marta smaidīja, zvēri gaidīja, silti palika. Viņas zelta stabulei putni līdzi spēlēja un pat vilki līdzi gaudoja. Tie savulaik bijuši zelta krāsā. Kur vilciņš pāri gāja, tur zelta labība augusi.

Reiz vilciņš pie Jāņa piegāja un prasīja, lai mācot jaunu dziesmu. Jānītis piekritis, lai tik vien vilciņš labumu sameklējot. Vilks trejdeviņas latvju ciltis apmeklēja, visas rāda tik uz vecām dzirnām.

Labi! Mēģinās nu ar’! Vilciņš vecās dzirnas piepildīja ar savām spalvām tā, ka tik sidrabotais mētelītis palicis, ko mugurā uzmest. Vecās dzirnas nu spīdēja kā Martas smaids. ”Nu tik iešu Jāņa dziesmu mācīties”, vilks kliedza sajūsmā.

Jānītis vilkam ne tik jaunu dziesmu iemācīja, bet ar’ kuplu sudraba kažociņu uzdāvināja. Nu vilciņam atkal silti.

Marta vilku ieraudzīja, nobijās un aiz jūras malas paslēpās. Tikai daļu dienas smaida, otru slēpjas no vilciņa.

Nav gan tik bēdīgi - kad Martiņa slēpjas, Jānītis koklēdams lec debesīs.

Amēlija*

Man ļoti patīk puķīšbumbiņas. Milzīgas sniegpārslas ar sapnīšiem. Iet ar basām kājām pāri Vanšu tiltam. Un filma „Amēlija”. Ak, un, protams, krāsiņas, pēc kurām esmu nošmulējusies līdz bezgalībai un atradusi pilnīgu atkarību no terpentīna. Pārtieku no mīlestības, dārzeņiem un vārdiem.

*pseidonīms

Instructions for dancing. Čemodāni un somas. Notāra parakstīti dokumenti un Jaunas dzīves atslēgas. Lēnām ieejam mašīnu putnu mājā. Un lēnām atvadāmies. “Ar dievu!” “------------” nav atbildes. Asaru lietus šļācas, jo nu viss ir galā. Meitene nokrīt ceļos, raud un lūdzas “Nebrauc prom!” Kleita nu jau mērkta lidostas dubļos. “ Nebrauc, lūdzu, neatstāj mani vienu” viņš tikai līdzjūtīgi nolūkojas. “Mīļā, lūdzu, beidz....” Māte nikni kliedz “Laid viņu vaļā, viņš palaidīs garām savu dzīvi...” Tēvs stingri satver meitenes roku, pierauj to kājās. Viņa vēl raud un lūdzas Tas nelīdz. Puisis vēl pēdējo reizi lūkojas meitenē, ko pirms brīža vēl baidījās uzrunāt, kurai solīja mūžīgi būt viņas, kurai teica, ka mīl . , Kuras saraudātajā, un izmisušajā sejā var just mīlestības kaucienus. “Nē!” meitene nočukst, un saļimst ceļos... Tā arī bija pēdējā reize, kad viņš viņu redzēja tādu. Nākamās reizes, kad viņš viņu apciemoja, redzēja viņas sejā bezgalīgu bezjūtu smaidu. Tikai ārsti teica, ka reizēm naktīs viņa vēl kliedz “Nebrauc, lūdzu, neatstāj mani vienu , mīļais” Naktis viņai ir briesmīgākā atlikušās dzīves daļa – tad viņa atkal izdzīvo to dienu. Katru nakti sāpes viņa izdzīvo no gala. Taču puisis toreiz tā arī aizbrauca, neredzēdams viņas pēdējos saprāta mirkļus. Tagad tur ir viņa dzīve un laime, kamēr meitene šeit lēnām mirst.

*** Sliedes. Vilciens. Cik daudz nozīmes? Viena?! Nē! Divas?! Nē! Bet cik? Miljoniem. Ar vienu otas vilcienu velku kaligrāfisku vilcienu velku kaligrāfisku vilcienu ar maršrutu plaušas-sirds. Vēnas, kuras liek elpot, Latvju elpu. sirds artērijas uzceļ piramīdu zinātnei un Istarai, kura tur atklīdusi. Tev tikai jānopērk biļete vilcienam, Īstajam. Maršruts ir vienā virzienā, Tu vari izvēlēties- kurā.

Sveces.

Dūmaka, rīta rasa pārklāj logu. Viņa meklē zelta dzīvi, sudraba monētas tukšums. Diena, ne jau ierasts, aplaistu tikko plaukušās orhidejas, kas nodreb tikko tām pieskaras bronzas ūdens lāse. Piliens uz piliena piepilda saknes, visas saknes, mūsu senču saknes, atdzīvina. Zvans pie durvīm. Iedrāzās spilgti sārts ,melnu dokumentu saišķi rokā- elektriķis. Šodien jums atslēdz elektrību! Parakstieties. Novīst orhideja, apžūst saknes. sausums. Parakstieties. Novīst orhideja, apžūst saknes. sausums.

Avīze . Rīts. Es atveru acis, izbužinu matus Sakravāju saķepušās skropstas, vēl no vakardienas. Uzvelku pūkaino halātu un aizeju pēc avīzēm. Ienākot istabā ar dienas avīzi, atveru plaši logu. Sajūtu maigo dvesmu. Kafija ir ievilkusies. Smaržo pēc lazdu riekstiem. mmm.. kafija- kaismīga izlaušanās no ikdienas es atveru avīzi. Par kārtējiem jautājumiem. Pilsētas uzlabojumiem. Armijas tuvošanos. Pēdējiem nenopirktajiem dzīvokļiem. Jaundzimušajiem- vienu vienīgu meitenīti- Mariju. Sēru vēstis. Es meklēju tavu vārdu. Bet tomēr baidīdamās pārskatu. Nē- Tu vēl esi dzīvs, un neskarts? Bet nav ne vēstules. Nekā. Kur tu pašlaik atrodies? Tālu no frontes, Nav ne miņas.

*** Aizdomājos par puķēm. sēdi tumsā, uz asfalta. runā. interesantas personīgas sarunas... garām spīd maza luktura gaisma. labības lauks paliek gaišs. asaras kā ziedlapas nobira. par nejēdzīgām lietām. jocīgi, cik cilvēks var pārciest, bet tik un tā priecāties. pasmaidi. un dzīvo tālāk. tad piecelies. ieskrien tumsā. bēdz. prom. no pagātnes. jūti ziedlapas lieluma soļus aiz muguras? saulespuķe. nokrīt. apstājies. lūdz.

EMBRASSER. Automašīnu riepas kauc, bet Tu kopā ar viņu ej caur mašīnu rindām Kā dzīvei. Ar likumu man ir atļauts nolūkoties tikai no attāluma. Arī Tu nedrīksti tuvoties. Lūdzamais. Tomēr nespēj. Pārkāp likumu. Stāvi krustcelēs un domā, vai patiesi smilgu vārdi? Vai pastāv gurstošas smiltis, bez apdomas? Lietus lāstekas zemu sniedzas jūrā. Atejošo kuģu kaucieni? Vai tas viss pastāv? Vai atrodas tikai sirreālā gleznā? Ar bālu mēnesi, apli-māsu ,un meliem? Slīkst kailajā miesā mūsu izdomātie Torij, iztēlotie skūpsti, kuri fantāzijā kļūst gandrīz vai reāli. Roku pieskārieni. Tauriņu kori vēderā. Aizlieguma sajūta. Septiņdesmit septiņas dažādas svelmes. Sašķīst gabalu gabalos apkārtējā pasaule. Tev ir aizliegta mīlestība. Man atliek tikai ilgoties pēc sniega. Tu sajūti lēnām- lēnām manu glāstu Atmiņas nekur nepazūd. Arī aizliegtās. UN Tauriņš tikai ap tevi----- Pastāv tikai tā pasaule----- Citas pasaules nav.

Mākoņu tēja Skaistā, saulainā dienā paskaties debesīs! atrodi visskaistāko mākoni, aizver acis. apkārt liksies, viss izzūd, Tu dzirdēsi taureņu spārnus, Un viegls drebulis pārskries pāri, Tad TU jutīsi kājas atraujamies no zemes. Tu jutīsi, kā celies uz augšu, pēc brīža vēlies atvērt acis, bet nespēj, tās kāds aizlīmējis ar kaut ko skaistu, saldu, burvīgu. Tu nejūti sāpes, garām aizlido kaijas... kāda no tām kaut ko ieliek tev rokā... Tu satver- tējas kanniņa. Tu ar roku pieskaries mākonim, paņem daļiņu no tā, maigi kā vismaigāko zīda kamoliņu... ieliec kanniņā. tur parādās ūdens, Tava roka sāk svilt no karstuma. Tu palaid viņu vaļā, kanniņa krīt, bet lāsīte uzpil tev uz lūpām... Tu nogaršo, sajūta – nepārspējama... atkal garām aizlido tauriņi, Tu atkal lēnām nonāc uz zemes... Tavas pēdas pieskaras pie zemes un Tu atver acis.. Mākonis smaida.

Lauma Liberte

Mans vārds ir Lauma. Vislabākais ar mani ir noticis aizkulisēs un manos sapņos. Dažreiz kaut ko no vislabākā noķeru un iespundēju dzejā.

Sajūtu vagons.

Dubulti-Rīga. Mans vagons. Smarža sūdzas - esot jau pensijā jālaiž, un logu

rūtis liecas no mītajiem gadiem, koka krēsli, vēro steidzīgos kokus, vismaz ar acīm gribot būt tur, ar viņiem. Un cilvēki, līdz kādam brīdim puscaurspīdīgi.

Sēžu, mazliet mīņājos, atkal mētelis sapinies un mantu daudz. Viena roka maisa otrai, un steigā met kūleņus, tad salto, jo jāatrāda biļetēns kas ,protams, ir kaut kur nezin kur, kaut skaidri zinu, ka ieliku mēteļa labajā kabatā starp atslēgām ,kabatas lakatiņu un citiem reiz svarīgiem papīriem. Tas viss notiek tik zibenīgi, attopos tikai ieraugot saules spēles ar vilciena tilta vantīm. Regulāra, tieša, mazliet nosodoša skaņa, šķiet, ka zirgi hipodromā veic pēdējo apli, šķiet, ka tie tūliņ, tūliņ iemīsies zemē, un nogrims ,tad atkal uznirs. Vēss, koķetīgs rīts. Lielupe lavās cauri miglas labirintiem kausējot to, līdz tā atkāpjas ,atstādama aiz sevis krastos, maigu asaru plīvuru.

Pieturas skrienas viena ar otru, katra grib būt pirmā, klūp, tad ceļas, vilciens līkumo cenšoties tās nenomīt. Babīte. Tikai tagad uz manas skatuves tiek izgaismoti cilvēki.

Vārdi šoreiz ir prožektori. Sēž. Divas vecas sievietes, acu skatiens tām dziļš, noguris, paslēpies ādas krunkās. Viena nespēj nociesties. Atskan jautājums. Cilvēku balsis kā caur pastiprinātāju, es tik tikko spēju saklausīt jautājumu.

-Atvainojiet, vai Imanta nākamā? -Jā.

Strupi, pat nepaskatoties tuvāk logam sēdošā atbild. Viņa lūkojās sevī. Acu skatiens atduras pret loga stiklu un atspoguļojās pa visu vagonu.

-Es tā arī domāju, man te pie meitiņas jāaizbrauc, puika jāpieskata, tam jau gadiņš, ziniet, vēl tagad atceros savu mazo šajā vecumā un..

- Ko tik neteiksiet. Tikpat strupi, arī šoreiz nepaskatīdamās, pie loga sēdošā pārtraukdama atcirta. Šķiet ,ka viņa pat gribētu iesaistīties sarunā, bet pati sev zog vārdus, kas gandrīz jau paspējuši izmukt no nelaimes.

Pļāpīgākā turpināja sarunāties ar klusējošo, neliekoties nemaz zinis par to, ka viņa neatbild, neskatās, varbūt dažbrīd pasmīn par kādu joku. Viņa stāsta aizraujoši, es skatos un ar acīm klausos, daudz ko nedzirdēdama, bet minēdama, atzīšos, lasīdama no lūpām- nepieklājīgi, taču es nespēju atraut skatienu no viņām. Tas ir tik sireāli.

Pieturas skrien, es neskatos pa logu, mazliet noliekusi galvu, uzmanīgi klausos par ko abas ,precīzāk, viena no viņām stāsta. Vilciens iziet finiša taisnē uz Torņakalnu. Pie manis skrien tik spoži, zīmīgi vārdi, caur vienkāršību, taču labi afišēti tie nonāk līdz manīm ,krietni aizelsušies.

-Kur ir mans vagoniņš?! Runātīgākā prasa it kā sev. -Tepat ,re, aizvien tepat! Uz sirdi norādīdama, pie loga sēdošā saka, pirmo

reizi pasakot vairāk par ikdienišķo jā, aha, jauki.. Runātīgākā maliet vilkdama saka.

- Nekad neaizmirsīšu to dienu, māsa visu ceļu raudāja, maza bija. Kādi četri vai pieci. Pati pārtraukdama sevi, viņa turpina ar jautājumu.

- Bijāt? - Jā, visa ģimene.

Pēkšņi viņas acis paliek kā stikla rūtis, lēni, krīt spoža poga, kas atduras pret mēteli ,kur tā ieraujas materiālā un nozūd kā nebijusi. Viņa atkal pagriežas pret logu, atkal

ieslīgst sevī. Viņas vairs nerunāja. Nemaz ,nemaz . Vilciens nu jau mazliet lēnāk ,bet apņēmīgi devās tālāk, atstādāms Torņkalna staciju, vagoniņu, pēdējās sarunas. Saule viegli plaukstās ietinusi, veda tālāk mūs, tik dažādos. Cilvēki atkal nogāja aizkulisēs, manu acu priekšā zibēja melnbaltas, raustītas filmiņas, kas atgādināja dokumentālo filmu zīmīgākās vietas. Sirds sauca pēc nostaļģijas, rokas negribīgi atstutējās pret ceļiem. Es negribēju iet prom no šīs izrādes, taču vilciens pieklusa, cilvēki kā labs vīns, strauji, ar inerci, kā iešūpoti slīdēja laukā no vagona. Es sēdēju, es klausījos kā kasešu atskaņojumā savās atmiņās par nesen dzirdēto. Man šķita ,ka tas vairs nesāp, jā, man tikai šķita.

*** Auskaru atspulgs sejā, neķītrs smīns, atkal tie neķemmētie mati ,un viens, viens pieskāriens, nāk mulsuma brīdis, atbildes trieciens, spoguļots skatiens un viens ,viens skūpsts vaigā, galva kā karuselis ,neapstājas nekontrolējama darbība iznākums -negatīvs. *** Trūkst vārdu, visi aizskrēja pakaļ tev, acis vairs neredz, tās jūt. Kājas piestaigājušas smilšainu tavu sirdi, nav vairs tu un es ir kaut kāds ‘’mēs’’, tas mulsina mazliet.. kāpēc? *** Viņai no vaigiem nebija nomazgājušies skūpsti, tie nepamanāmi rāpās mutē, viņa aizrijās, klepodama ārā mīlestību.

*** mākoņi atkal ir pilni ar taviem roku nospiedumiem, saule spīd uz tavas enerģijas rēķina, es guļu tavos smieklos un mīlu, kaut nemaz tevi nepazīstu. *** Nepateikt Tik vienreiz, divreiz un trešoreiz. Pieturēt un atkal nepalaist. Saspiest, Četrus megabaitus mīļāk, Nesekot. Acīs kaunums tik spītīgi deg, Palaist, Brīvāki kļūsim, Arī viens bez otra Mēs būsim. *** Gribu dzirdēt kā tu domā, kā redzētais krīt acīs, gribu tavus soļus skaitīt, pa tumsu tavas bēdas baidīt, gribu būt krēsls, kurā sēdies, arī drēbes, kurās tērpies, varbūt sauli uz tavu pusi grozīt.. gribu tavus vārdus šūpulī likt un sapņu programmā ar tevi tikt, mīļais, stāvi likteņupes krastā, gaidi parādamies mīlestības mastus, gaidi ieraugām manus matus, būšu es, tikai sagaidi mani.

*** Piezvani man Tu jau zini, ka kredīta nav, Piezvani man Zelta zivtiņa noslīka aizvakar, Piezvani man Tu jau zini, ka darīt nav ko, Piezvani man Kaut vai uz parasto, Piezvani man Tu taču zini to, Ka bez tevis es nespēju it neko Piezvani man... *** Saule kabatas formātā smaids ,kaut vai plakātā dažreiz vārdu kārtotājs, laika skaitītājs brīžiem labākais draugs vai istabas augs zini, kur ir mans starteris, kā arī bremzes pedālis tu esi mans mūžīgais dzinējs un visas tā mīlestības rijējs.

*** Dzirdi, kā vakars atkal zog vārdus? Ar klusuma ziediem tas sedz, Un mākoņi slīcina sauli, Jūra, atplētusi muti, to norij nesagremojusi, Bet augšā skrien mēnesnīca Un ieguļas zvaigžņotā šūpulī. Nekas vairs šovakar netraucē. *** Tevi kāds iegrauza cietajā diskā Un iesprauda peles vietā, Tev vajadzēja būt skatītajam. Tagad tu esi acis kā skatlogā Tu esi pat kalendāra lapās Un ziņās, liepās un jūrmalās, Tu esi mans ēdiens, dzēriens un Sviediens, mans pēdējais elpas vilciens Atkāpties vairs nedrīkst, ir pildīts, tukšots un solīts par daudz, sen jau par daudz..

Ēriks Himls*

*Garciema kāpām* pelēkais miers virs pelēkās jūras kaut kur DNS. bezskaņu bezvējš bez vibrācijām kaut kur CNS. bezgalīgās debesīs kurš tad vēl ja ne es? miriādēm krāsu no breloka atstarotāja mēness.. izskalotās bojas ja pieiet klāt runā mēlēs. tās blāvi saka: 'jūs esat aizmirsti tā pat kā mēs.'

*** *bankomātam* vilcienu smakā stacijas tunelī man ir vienalga par tevi. Šeit vienalga ir arī tev par to, ka pārkāpj trotuāra sliekšņus, ka pārkāpj tavus likumus. Šeit vienīgie noteikumi ir ierakstīti veciem putekļiem apvilktās sienās -saša rulz-, šeit uz mitra kartona viens azartiski akordeonu plāta. No pāris taustiņiem, nagu aptraipītiem, nestrādā trīs. Šeit stāvot atliek klausīties romanci - īsu, salkanu, taču tiek spēlēts uz dullo. Ar nervozu disonanci skaņas sitas ielauztās flīzēs vismaz tīrākās par naudu, ko saņurcītu siltā kabatā nes tie, kas izlien no fēniksiem ar izdegušām acīm un 777 pelniem, sagrūstiem mutēs, viņi ar atspērienu skrien pie tevis-laidīs uz visu banku Bet ja būsi tukšā-būs jānosper melnie tam muzikantam. *pseidonīms

*vēl ne svētdienā* fiksi domas plūst ārā ledus varbūt kūst kur mūzika? ielā mašīnas nebrauc. tālumā fons nav. tik zābaku švīkas tuvu klaudz kur mūzika? nav taču svētdiena vai pāragrs rīts- sparam jābūt, bet ceļš guļošu kaiju pavēderdūnās ietīts. Kā viens pats uz pasaules palicis. jāiet končas zagt un privātīpašumos papeļu zarus kā runču astes raut! Tagad jūsu domas skaitās, viss skaitās. Kā tajā Lorijas gabalā 'same time tomorrow' -vai gadījumā nevibrē telefons?- Man tā pat nestrādā šķiltavas un kopētas man idejas. Pārsvarā visas tavas. bet uz mana elegantā 4stāva balkoniņa beidzot smird pēc jau atkal aizmirstā pavasara. (dejas). paspēju pie(mirst.)-dažas kaijas pretī mājā jumtmalā sakāvās, plūkājas. Nespēju latīnisko izrunāt nosaukumu. Ziemaini cīkstās arī gads-tāds izbadējies. un neiet būvdarbi, bet tas kas gaidīts-atnācis! -lejpagalmā no miskastes izlīst atkususi asara no organiskām atsaldētām avenēm! un mēs, uzrauktiem deguniem, ik pa brīsniņu pašķolējam augšā.... re: piekūst debesis. zin, aiz katras bālās rūts piemēram tajā daudzstāvenē varbūt kāds ciemos provē vīnu vai vienkārši skatās tarantīno..... virtuvē siltums iedzīvojies-kartupeļi pannā vakardienas smārds iesūcies tapetēs. un garšvielu skapī ziloņi un trollis plastmasas ģīmi. mati gaisā. otrādāk bārda? lai siltāk paurim? kabeļtelevīzija smacē kaimiņus - es veru vaļā savu kanālu. garām paiet dīvaini vaigots tantiņš. atpazīstu sejā citu. tās sejas kā aptaustītas. (ja nesmejas). citādāk atstāj tevi pliku. ai...lai arī ielas raudās - iestāsies atkusnis un par to arī pantiņš. P.S. atraušu aplupināto logu ar blarkšķi lai vilkmē izvēdinās istaba- varbūt varēs dzirdēt mūziku.

*Lirika Viestura dārzā* Koki lien no sapresētas zemes ārā kā adatas ar melnām atskabargām. Piķa miza satur slapjos tievos zarus, kur vārnas guļ, un slīd pa stumbra margām. Notrūkušas lapas nepārvēršas putnos, mīksti krītot vēja atomos, trīsuļo parkā elpa, un purngali jaucas un saķeras, kāpjot krūmos. Vārnu gludās galvas grozās un lūr, kā soliņos kompājina dursta nieres, ap degunu bieza apelsīna āda, un četras resnas grumbas pierēs. Kā naktstaurenis pilnīgā tintē purinās ap galotni sveša vārna, grib ielīst melnā koka dzīslās, atduras pret zaru gluma, kārna. Kāds nosvilpjas un paliek kluss nosvilpjas, ka lūpas plaisā nosvilpjas un simtiem lapu čaukstot ieskrien gaisā. Putni izauguši lapās pārlido, kur kores un jumtu dzegas, putni izauguši lapās pārlido pārlido un neaizķeras.

Reinis Virsis

Par sevi varu pateikt tikai to, ka esmu dzīvs, brīvs un diezgan nevaldāms Nevaldāms, jo domāju pats, un tādēļ, ka man nepatīk, ja mani mēģina regulēt. Varu atdot visus savus spēkus mērķa sasniegšanai, ja jūtu, ka tas ir vērts.

Es to redzēju ! Es to redzēju vēl tik pāris minūtes atpakaļ! To tumšo stāvu, kas bezmiesīgu roku satvēra manu sirdi. Kura tumšie spārni aizēnoja manas dzīves sauli. Kura bezdibeņiem līdzīgajās acīs noslīka mana dvēsele. Kura domās es pazaudēju savu būtību un padevos. Es to redzēju! Es redzēju savu nāvi!

*** Kurš zina manu stāstu ? Vējš ! Tas skandina un dzied ! Bauda stāstīt daudzās mēlēs par manu lāstu. Kurš zina manu stāstu ? Vējš ! Bet izdziedājis, skandinājis, kladzinājis tam tomēr paliek žēl. Tas apmetas uz mana kapa klusā meža nomalē un gauži raud.

*** Dzīvība Lietus ir pats laiks To nevar noķert. Tas krīt, rit un ... Beigu beigās tas sašķīst, izirst un beidzas. Lietus ir pats laiks. Skaties, redzi ? Lāses krīt, Laiks rit, sekundes steidzas Tik ilgi, līdz lietus beidzas.

***

A long way home but why should I care I already know there is no one there Who cares for me Or who would wait For my return it’s too lait. And still I walk And still i breath Or rest under a tree And watch the leafs How they fall Each one of them died But I don’t care at all There was a home But not for me It was built a prison For my dreams on one So I fled to be free And to see... And still...I die...

***

Hm ! un tu vēl saki, ka spīdēs saule! Bet snieg! Ka es tev saku! Un kaut ar skaista, pa apsnigušiem ceļiem iet tava saule, ledainu vēju un pelēku domu appūsta, griežas tava pasaule. Un tu vēl saki, ka spīdēs saule! Eh! Nu labi! Tad še! Dod ķepu! Nākšu tev līdzi. Vismaz nebūs tev vienai jābrien pa šo Balto melnās nakts sniega taku...

Ilana Sučkova

Dzimusi tālajā 1991. gadā barikāžu laikā Rīgas 6. slimnīcā. Man patīk zeķubikses, svešvārdi un dzeja. Ja svešvārdi, tas pēc iespējas garāki, Ja zeķubikses, tad zilas, zaļas vai tīģerkrāsas. Ja dzeja, tad Brieža. Elsberga, Vācieša, Aizpurietes, Ziedoņa, Ziemeļnieka, Bārdas, Apolinēra.

Brilles

Mēs satiekamies, un man uz deguna ir melnas brilles. Tu jau visu zini, pirms es ko saku. Tu pagriezies un aizej. Tikšanās bija īsa...un tā katru reizi. Tavi soļi ir Goliāta soļi. Tavs stāvs ir Boba Dilana stāvs. Tavs stāvs attālinās. Saule tevi izgaismo. Es novelku apavus un pāri tālajam metos tev pakaļ. Sens interteksts: a ja smejus hoķ mņe i ņe vsegda smešno, i očeņ zļusj, kogda govorjat čto žitj vot tak kak ja seičas ņeļzja. No počemu, vedj ja živu? Na eto ņeotveķiķ ņikomu.

Tu smejies. Tu gribi mani mainīt. Tu gribi mani salauzt. Tu gribi salauzt manu garu. Tu zini, ka tu to vari, taču tu esi vienīgais , kas to nedarīs. Tu mani aizved dzert tēju un stāsti , kas tev atgadījies, kā kursos /skicēšanā/ izstādē/ pa ceļam. Es smaidu. Es neklausos. Manas acis ir apaļas nulles. Tu izliecies. Es smaidu. Mans smaids ir apaļa nulle. Paskaties taču apkārt, mīļais. Tu redzi? Tu taču visu redzi. Tev vienmēr ir viss jāredz, tu pat mani neapskauj, lai varētu mani redzēt, lai pētītu manas detaļas, lai redzētu, kā es elpoju, kā es ievelku cigarešu dūmus plaušās un rāmi pūšu tos cauri degunam Dieva radītajā telpā, kā es dzeru tēju - maziem malkiem kā putnēns, vēl izgaršojot, mutē valstot , pirms norīt. Tu mani vēro. Tu vienmēr mani vēro. Tu zini, ka es piederu tev un to gribu, starp citu, tu esi vienīgais, kurš neņems mani pretī. Tu zini. Tu visu zini.

Tu saplēs manas melnās brilles, kas nav melnas. .. Uzmini, nu! Tās ir apburtas. Ar tām varu redzēt tevi. Mana dzīve ir apaļa nulle.

“Ja aktrisa, ja čaika Ja teperj znaju.”

/A. Čehaovs/

Kaijas

Visas sasodītās kaijas ir aktrises. Gan tās, kuras spārno pa mikrorajoniem, gan tās, kuras centrāltirgus plačos un „skvēros”. Kā man riebjas tās pašapmierinātās, glumās kaiju knābjainās sejas, ar debeszilajām, ledus zilajām acīm un glumīgi melnās acu zīlītes perfekti ovālajā galvaskausa skārienā. Viņu kaitinošie kliedzieni naktīs ir riebīgākā skaņa, ko var piedzīvot urbānisti, kas necieš jūru, tās plašumu un tās klātbūtni. Viņu pārlieku lielie ķermeņi muskuļoti, netverami cieti. Dzeltenīgās pleznas ar asinsvadu tīklojumu un bieži zilgmo nokrāsu izraisa estētiskās konvulsijas.

Urbānistu šausmas un atzītā dabas kļūda. Tādām radībām gribas izbarot cianīdu. Viņu tumšie, bezdvēseliskie skatieni, kuri, šķiet, kā sagrābuši tās cilvēku dvēseles, kuras pēc avārijas neapsedza ar foliju, tās, kuras aizlidoja un nenodusējās uz folijas. Bet viņas, redz, steigā kā pasaules valdnieces pa manu pagalmu un kašājas pa miskasti, izvelkot katru tējas maisiņu un uzkodu maišeli, apostot, paknābājot, bet tur pinot tēlot visu karaļu lepnumu, izredzētību, majestātiskumu. Kā man viņas riebjas. Viņas dumjie, lempīgie soļi, kā tas ķermenītis kustas pie katra soļa un veļas, un veļas, un veļas no viena sāna uz otru, radot antigraciozitāti, antilomu šajā pasaulē. Pasaules teātrī kaijām ir antiloma antilugas antimizanscēnās.Antiputns. Sasodītais antipunts, tu spēlē savu lomu tik labi, ka es ticu, ka es tevi nīstu. Es tevi ienīstu. Tu esi pārāk labs aktieris ,putn! Kaija, tu esi aktrise. Bet tā ir tikai profesija. Savāc savu aizkapa balsi un labāk uzdejo. Skatuves māksla nav kaiju darbs. Tu, baltais, monstr! Tu, bālais atradeni! Tu, krīta neradījum! Es gribu iedomāties lugu bez tevis. Es gribu iedomāties lugu bez tevis. Es gribu. Taču jūsu ir vairāk un jūs esat aktrises, kaijas.

Stikla kalns, Jautājuma zīme.

Jā. Šodien lietus ir milzīga bezgalība. Debess- alva izkausēta- peļķēs mir[k]st alvas zaldātiņi, līdz reibumam žēli raud lietussargi kā pamestas līgavas; lietus saraso zemi tik tīru un nevainojamu, ka , iespraužot acis debesīs, liekas, ka tiešām esi dzīvs, bet stiklā- dubultnieks, un ūdens sūcas cauri stiklam, lai mani nomazgātu. Līdz ar to- divreiz nevainojama nulle; sasodīti vajag sauli. Lai tā caur stiklu spoguļotos manī. Caur stiklu. Stiklā katru dienu redzu savu dubultnieku. Pamatā standartbiezuma 4mm stiklā. Caur to redzu tos cilvēkus, kuriem acis kā divas planētas, aukstas, tik zaļas kā polārie ledi, vai arī tās, kuras ir kā zemes, siltas, tik dziļas kā tuksneša akas, arī tās vārās un trauslās, brūnās kā paipalu spalvas un tukšās kā fotorāmji. Un viss caur to stiklu. Caur to visu redz. Tomēr caurspīdīgs, kā nekā. Matētie man nepatīk. No tiem nav jēgas. Mans stikls laiž cauri ūdeni, laikam vecs, bet griež pirkstus vienalga. Sāpīgi. Trauki, kad iegriezums mazs, tad sāp vairāk. Bet bieži es to neplēšu, jo stikls ir mans dzelzceļš jeb varbūt trolejbusa tīkls. Tā kā tomēr gadās saplēst, tad to lieku kaudzītē istabas vidū (tā iemesla dēļ mājās nekad nestaigāju basa). Kaudze jau tāda paliela. Kaimiņi sūdzas, bet neko, es esmu neatlaidīga. Nevaru elpot, ja neredzu debesis un stiklu (vislabāk, ja ir abi vienlaicīgi). Tajā kalnā neuzjāsi, pat uz zirga, vai trim, pat ja tos nokrāso sidrabainus vai zelta un uzkar lampiņas. Nē. Manā istabā zirgam ieeja veto. Enigmātisks paliek tas, kur pazūd stikla lauskas, kamēr es dienas tumšajā daļā guļu, kamēr es sapņoju par putniem, verdošo zvaigzni, vai arī, kad dienās baloži ap mani riņķo kā maitas putni. Kalns savā ziņā sarūk, bet turas, bez stiprinājumiem, sētiņas vai citiem liekajiem artefaktiem. Ja kāds turpinās man zagt lauskas, diemžēl būšu spiesta sūdzēties cilvēk[dien]am, tas, kurš to kalnu man lika krāt. Nu, nebija jau tā , ka mani bija jāpiespiež, gluži labprātīgi jau tas arī nebija, bet tomēr viss notiek un esmu iesaistīta procesā, ko sauc par glābšanu. Tādas būs lietas… Laiks nav negatīvs, tādēļ šķiet, ka laika sāk trūkt. Un tas lietus… Tas galīgi nepalīdz. Lai gan nomazgā man stiklus, tā var skaidrāk redzēt debesis, ja tur parādīsies saule. Bet tikmēr manā istabā anarhija. Kad citi jau guļ, nobeigtā nakts smeļ man rīklē tumsu, tad neredzu stiklu, kalnu, pats galvenais virsotni, nav jau man tur, ko meklēt, bet redzēt un just līdzi nekad nav lieki. No rītiem aiz stikla melnalkšņi ir tikai melnalkšņi. Un viss. Un bloki. Daudz. Un maz stiklu. Kalnu manā rajonā vēl mazāk. Un tad tāds sartrisks klusums. Zirgi ciemojas arvien retāk un nu jau bez piekabinātajām lampiņām, un nespīguļo apkārt, laikam tie zaudē cerības. To puisieti zirgi jau sen nometuši no segliem, tagad viņš ir gatavs celties kalnā bez zirga, tīri brašs. Tāds varonīgs staigā pa manu virtuvi, cenšoties ar viltu ielavīties manā istabā. Soļi brangi, smagi. Bet neizdodas; es viņam saku, lai pagaida, kad aizeju uz bodi, bet šis visu laiku palaiž garām izdevīgo situāciju. Mani viņš sauc nevis par glābšanas meiteni, bet gan par glabāšanas meiteni. Ak, zēni, zēni! Nav man, ko glabāt, jo ātrāk, kāds varēs uzrāpties tajā kalnā, jo labāk, bet bez zirgiem. Stikla kalns paliek stikla kalns, zirgs var savainoties… Pēdējā laika gan virsotnē dzirdu drausmīgu kārkšanu, tā, ka nevar pagulēt, bet, ko tas nozīmē, nezinu. Krā! Krā! Un tomēr tur kaut kam ir jābūt, citādi, jau tur būtu kluss un nebūtu vesela bara ļaužu, kuri nesaprot vārdu „veto”. Varbūt pašai uzrāpties un palūkot? Bet ziniet, saule katru rītu lec atkal un atkal bez pretenzijām. Un kāpēc man tādas? Vai tad eksistē pasaule otrpus stikla? Un stikla kalnam? Jā.

Zane Lunte

Daudz es par sevi nezinu, vēl. Tikai to, ka esmu koks. Apse. Kāpēc koks? Vienkārši. Esmu iestādīta vienā vietā, saknes man ir lielajā tēvu zemē un nemūžam nekur citur es nespēšu augt. Apse, jo man dvēsele ir kā apses lapa- tā nav gluda, bet ar iedobīti, tāpēc mūžam trīsuļo un jūt pat to sīkāko vēja plūsmiņu, kura ir nemanāma. Man patīk būt kokam: pavasarī plaukt, rudenī palikt kailākai, vasarā just vēju, bet ziemā, ziemā klausīties Čaikovski, lasīt Ziedoni un sapņot...

Es ieslogu savu dvēseli valrieksta čaulā. Nu gaidīšu savu riekstkodi. Bet varbūt nāks kāds ar āmuru Un sitīs pušu, Bet tāpat izķeksēs ārā to tik vienu- Un tad varēs apēst. Ja tu apēdīsi manu dvēseli, Būsi divdvēseļu rēgs. Tad velsimies pār kalnu Kā valriekstiņi abi. Mums būs daudz dulluma, Mums būs labi. *** Es gribu dejot līdzi vējam, Es gribu viņam lūpās kost, Lai citi smejas ,ja grib, Bet vējš tik ļoti mīlēt prot, Viņš manos matos bizi pin, Viņš manās rokās dvēseli min, Neprātā viņš dažreiz sit, Bet mūžam ceriņziedu smaržu zin. Vēja maigās skropstas Mani glāsta. Pikainos mutuļos paslēpusies Rīta blāzma. Vēja kreisajā acī riet saule, Bet labajā tā vienmēr aust. Un viena elpa ar mums vijas, Smaids tik nerātns top. Ar maigu vēsmu, Ar aristokrātisku grāciju, Viņš mani pļavā Pie zemes spiež nost. Tikai tā vējš mīlēt prot- Acu mirklīgi un strauji, Un bez žēlastībām pārvērst Manu sirdi par savējo.

Ne dienu bez rindiņas

24.februārī mēs, literārā žurnāla veidotāji, tikāmies ar dramaturģi, mūsu

skolas absolventi Leldi Stumbri. Šīs tikšanās laikā rakstniece mums stāstīja par to, kā viņa pievērsusies dramaturģijai ,par savu darbu tapšanas procesu un to, kur viņa rod iedvesmu, viņa dalījās ar mums savās pārdomās par Latviju un dzīvi kopumā.

Lelde Stumbre dzejoļus sākusi rakstīt jau skolas gados, kad viņai bija 16 gadi. Taču drīz vien viņa to pārtrauca un pievērsās lugu rakstīšanai. Uz to viņu pamudināja tas, ka dzejoļos viņa pilnībā nevarēja izpaust un ietvert savas domas. Dzejoļi rakstnieci ierobežoja. Viņa vēlējās ko lielāku un plašāku. Lugas deva viņai šo iespēju, tāpēc ka lugas ir pietiekami apjomīgi darbi, kuros rakstnieks pilnībā var izpaust savas radošās ieceres. Rakstniece stāstīja, ka proza viņai ne pārāk gājusi pie sirds.

Daudzās savās lugās viņa ietvērusi savas iekšējās sarunas, kuras viņa pārdomāja pa ceļam uz skolu, jo katra saruna bija kā neliels stāsts. Lugas rakstīt palīdzēja arī tas, ka rakstniece daudz lasīja.

Otra lieta, kas rakstnieci iedvesmoja rakstīt, bija tas, ka toreiz teātru piedāvātais repertuārs bijis diezgan garlaicīgs. Taču pati L.Stumbre bijusi pārliecināta, ka viņa varētu radīt lugas ar daudz interesantāku sižetu, kas spētu uzrunāt daudz lielāku cilvēku loku. Lugas ir veids, kā izpausties no tā, kas jau ir.

Rakstniece atklāja, ka iedvesmu savu darbu rakstīšanai viņa ir smēlusies no vairāku atzītu un slavenu rakstnieku darbiem. Sākot no sengrieķu dramaturgu darbiem, V. Šekspīra un Raiņa, bet sevišķi no H. Ibsena lugām, kurš ir rakstījis par ļoti dziļām tēmām. Taču ,sākot studijas M.Gorkija Literatūras institūtā Maskavā, rakstniece ir lasījusi arī daudzus krievu rakstnieku darbus. Rakstniece arī stāstīja par to, kur viņa rod iedvesmu, lai vispār kaut ko uzrakstītu, un vai viņai ir tādi brīži, kad trūkst iedvesmas. Iedvesma rakstniekiem ir ļoti nozīmīga, jo tikai tad, kad visas domas pārņem iedvesma, rakstnieks spēj radīt darbu. Rakstniece teica, ka arī viņai darbs ir jāraksta uzreiz, kad pienāk iedvesmas brīdis, kaut vai tas būtu vienos naktī, lai nepazustu doma. Taču rakstot vienmēr ir patīkamas sajūtas. Rakstniece gandrīz katru dienu uzraksta pa rindiņai, jo rakstīt ir jācenšas vienmēr. Taču ir arī tādi brīži, kad darbs ir iesākts un sākums ir izdevies pat diezgan daudzsološs, taču, lai to pabeigtu ,trūkst iedvesmas, un viss apstājas. Tālāk nekas neiet, taču tur neko nevar darīt, jo ir jāgaida laiks, kad šo darbu varēs pabeigt. Rakstniecei problēmas nesagādā arī vairāku darbu rakstīšana vienlaikus. L. Stumbre stāstīja arī par attieksmi pret savu lugu iestudējumiem. Ir bijušas gan ļoti labi un interesanti iestudētas izrādes, gan arī tādas, kuras autore nav pieņēmusi. Šādos gadījumos rakstniece nav klusējusi un pateikusi režisoram, ka viņu neapmierina šāda lugas izmantošana. Rakstniece savu lugu un tās izrādi, kura iestudēta teātrī, uztver kā divas atsevišķas lietas. Visvairāk rakstniecei ir patikusi sadarbība ar režisoriem A. Krūmiņu, V. Lūriņu. Veiksmīgi ir iestudēta arī luga „ Smilšu kalni”, kuru ar nosaukumu „Smiltāju mantinieki” (režisore I. Roga)varam redzēt Nacionālajā teātrī. Pašlaik rakstniece kā aktrise darbojas lugā „Plīvurīts ar punktiņiem” Austrumu robežā. Kad saruna tuvojās beigām, rakstniece stāstīja par savām jūtām pret Latviju. Viņa teica, ka arī viņai bijusi iespēja pamest Latviju pēc studijām Maskavā, kur bija lieliska kultūras dzīve. Taču rakstniece nepieļauj šādu domu, jo viņa uzskata, ka Latvija ir brīnišķīga zeme. Rakstniecei patriotisms ir iemācīts jau ģimenē, tāpēc viņa to saprot un apzinās, cik svarīgs pašreiz tas ir. Svarīgi ir apzināties, ka tu esi latvietis, un lepoties ar to.

Rakstniece arī stāstīja, ka, rakstot lugas, viņu pārņem ļoti spēcīgas emocijas, un viņa vēlas, lai šīs emocijas nonāktu arī līdz lasītājiem. Tomēr rakstniece domā, ka literatūra pašlaik daudz nevar ietekmēt procesus valstī, un tas, galvenokārt, ir tāpēc, ka trūkst kultūras cilvēku ar labām oratora prasmēm. Piemēram, kā kādreiz Ziedonis, kura teiktajā ieklausījās un saprata. Pēc sarunas ar rakstnieci arī mani pārņēma patīkamas sajūtas, kā arī pārdomas. Sarunā es arī jutu iedvesmu un enerģiju, kāda ir rakstniekos, kuri daudzas lietas redz citādāk. Rakstnieces stāstītais par patriotismu šajā laikā un attieksmi pret savu valsti arī man lika uz visu paskatīties nedaudz citādāk. Daži rakstnieces Leldes Stumbres domu graudi: „Dzīve bez fantāzijas, iedomām un sapņiem, un bailēm nebūtu dzīve.” „Cilvēks bez fantāzijas- tas ir skumji.”

Jurģis Celmiņš

Un es tieši gāju jaunu Ingu Ābeli meklēt...

Maiga balss, mazliet kautrīga un ar sirsnīgu smaidu- tā ir mana Inga Ābele

,kuru es iepazinu nepilnās divās stundās Ojāra Vācieša muzejā pasākumā ”Un es tieši gāju vārdu meklēt”, kaut gan man priekšā stāvēja galds ar cepumiem, kas pēc vairākām izsalkumā pavadītām stundām likās diezgan kārdinoši un, protams, es no tiem nespēju atteikties, vienalga, manas ausis nespēja atrauties no tās balss, kas gluži iežūžoja pavisam citādākā pasaulē. Sarunas ,kas virzījās aizvien filozofiskākā dimensijā, beidzot lika apstāties un padomāt- ne jau par rakstnieci un par viņas negaidīto vienkāršību, bet par to, cik maza ir robeža starp formālo un cilvēcīgo. Cik tuvs likās viņas samulsums un mazliet sarkanīgie vaigi. Kaut kur tur es saskatīju sevi- ne jau sejā, ne jau uzvedībā vai arī pozā, kurā viņa sēdēja, bet gan vārdos- tajos patiesajos un sirsnīgajos vārdos. Proza, dzeja, dramaturģija- visas trīs viņai ir tuvas un piedēvējamas katra savam laikam.Ja viens ir izsmelts, tad ar lielu sparu atkal ķeras pie otrā, un, kamēr viņa ienirst vienā pasaulē, tikmēr cita jau atkal sevi ir piesmēlusi pilnu ar neskaitāmām idejām un tēliem. Jau kopš bērnības viņas ģimenē literatūra bijusi vērtība.Kaut gan Inga Ābele ir studējusi bioloģiju, viņa nespēja atteikties no literatūras, tieši otrādi, viņa sevi tur atrada pavisam citā dimensijā. Inga Ābele rakstīšanu uztver kā dvēseles higiēna, tieši rakstīšanas process rakstnieci attīra no sakrājušamies sārņiem, kas atrodas realitātes un fantāzijas starptelpā. Rakstniece ,omulīgi sēdēdama, lasīja man (mums) priekšā savus darbus, mazliet ar izteiksmi, mazliet kautrēdamās, taču katrs izrunātais vārds bija kā dāvana, tā maigi un sirsnīgi pasniegts. Viņa nerunāja tikai par darbiem, bet arī par nedarbiem . Interesanti likās, ka maiga un tajā pašā laikā trausla būtne ir gatava uzdrošināties lidot uz Venēciju ar gaisa balonu, tieši šis ceļojums viņai licis saprast, ka cilvēki ir iesprostoti laikā un telpā, taču ,esot tur augšā, visas robežas zūd. Un jau atkal, pavisam reālā situācijā viņa atšķeļ filozofisko kristālu. Atbildot uz jautājumu, kad viņa ir laimīga, rakstniece atbildēja, ka viņa tagad tāda ir, jo kaut ko dara un tas ir vajadzīgs. Saņemot jautājumu par to, ko viņa lasa, rakstniece ar smīnus sejā noteica, ka kādreiz viņai bija svarīgi,lai grāmatu, kuru var ielikt kabatā un palasīt vilcienā, taču tagad viņa saprot, ka neviena grāmata, ja tā patiesi ir Grāmata, nav nejauša. Arī mūsu tikšanās ar šo rakstnieci nebija nejauša. Caur darbiem nekad nevar iepazīt rakstnieka ikdienišķo šķautni, kā to var izdarīt dzīvā sarunā un tiešā acu kontaktā ar cilvēku, ko Inga Ābele uzskata par vissvarīgāko ,kas cilvēkam ir. Kad saruna jau bija galā, nemaz vairs vilinoši nelikās cepumi, tagad vilinoši likās Ingas Ābele darbi , kāds nedarbs , lidojums un siltais smaids, vilinošs tāpēc, ka intriga bija radīta.

Lauma Liberte

Cauri laikiem...

- Arta, vai tu kādreiz esi turējusi rokās kādas korpurācijas, indivīda vai radoša cilvēka literāro izdevumu, kas tapis pirms daudziem gadiem?

- Nē, bet varbūt tu esi?

- Jā, pāris dienas iepriekš man bija iespēja viesoties Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja arhīva fondos. Man bija vienreizēja iespēja aplūkot un turēt savās rokās 100 un vairāk gadus vecus radošos darbus, kuri apkopoti tā laika attiecīgajos izdevumos.

- Vai tu saskatīji kādas būtiskas atšķirības starp mūsdienu un tā laika izdevumiem?

- Jā, protams! Atšķirību var saskatīt tā laika cilvēku domāšanā un dzīves uztverē par laiku un telpu. Sķita, ka indivīda dažas publikācijas nebija gara lidojums, bet gan korpurācijas darbības obligāts atspoguļojums. Kā kaut kas uzspiests. Vecā druka atgādina gotisko stilu. Teksti rakstīti ar roku kaligrāfiski glītos rokrakstos un zīmējumi ar karikatūrām veikti oriģinālā.

- Vai bija viegli uztvert redzēto un lasīto?

- Līdz 20. gs. sākumam vislielākās grūtības sagādāja vecā druka, kurā tika izdotas publikācijas. Atšķirīgās dzīves uztveres un cilvēku intereses. Tā ir kā 20. gs. sākuma barjera starp mani un cilvēku. Viņa joki man nešķiet smieklīgi, viņa problēmas man nav aktuālas.

- Ko tu ieguvi , aplūkojot vecos izdevumus?

- Dažas idejas, kā veidot vai neveidot savas skolas literāro žurnālu, lai tas saglabātu savu vērtību, laikam ritot.

Marta Bormane, Arta Lēruma

Laika mašīnā uz 1999. un 1989.gadu...

Kā jau zināms, literarais žurnāls mūsu skolā nav pēdējo gadu izgudrojums,

bet tam ir sena vēsture. Pirmais žurnāls iznāca jau 1987. gadā. Kādreiz žurnāla nosaukums bija „Lai top!“, bet kopš 2009. gada to sauc „Arkus ”. Pirmais, kas krīt acīs, ir kādreizējo žurnālu noformējums - žurnāli ir iesieti skaistos, biezos ādas vākos. Tomēr žurnāla būtība nav mainījusies,tajā vēl joprojām ir atspoguļoti Āgenskalna ģimnāzijas skolenu radošie darbi literetūrā, kā arī dažādi mākslas darbi. Skatoties citu gadu žurnālos, radās doma salīdzināt mūsdienu žurnālu ar žurnāliem, kuri tapuši pirms 10 un 20 gadiem, tādējādi salīdzinot dažādu paaudžu Āgenskalna ģimnāzijas skolēnu radošo domāšanu. 1999./2000. gada žurnāla izlaidums

Pirms 10 gadiem žurnālā galvenokārt tika iekļauti dažnedažādi prozas un

dzejas darbi. Salīdzinājumā ar 2009. gada izdevumu pirms 10 gadiem izlaistajā žurnālā galvenais uzsvars tika likts uz apkārt notiekošo un sadzīvi, nevis uz cilvēku jūtām un emocijām. Stāstos vēl neatspulguļojas 21.gs. iezīmes, globālās problēmas, tehnoloģijas un 21.gs. cilvēces atšķirīgā domāšanas uztvere. Izmantojot iespēju, sazinājāmies ar pirms 10 gadiem radītā žurnāla redaktoru Raimondu Kaži un uzdevām viņam dažus jautājumus.

Raimonds Kaže un viņa karikatūra pašam par sevi

1.Vai Jūs atceraties kaut ko no šī projekta un, ja jā, tad varbūt kaut ko varētu pastāstīt par to?

Sveiki! Patiesībā skolas literāro žurnālu veidojām vairāk nekā tikai vienā gadā, bet kādus 4 gadus vismaz. Pamatā visu šo pasākumu vadīja mūsu literatūras skolotāja Aina Britāne, bet pirms mūsu 12.klases viņa aizgāja pensijā un pēdējo - 2000./01.gada žurnālu veidojām bez literatūras skolotājas. Tā rezultātā mainījās saturs - radikāli sašaurinājās autoru skaits un īsti nebija vairs satura kontroles. Tiesa, arī iepriekšējos

gados lielāko daļu tekstu veidojām diezgan šaurā kolektīvā. Reizi nedēļā -piektdienas rītos - savācāmies skolā, lasījām priekšā sarakstīto, spriedām par to. 2.Ar ko jūs nodarbojaties pašreiz, un varbūt jums ir kāda saistība ar literatūru?

Es tagad esmu programmētājs, reizēm piestrādāju arī žurnālistikā, bet ar literatūru saistīts esmu vien tādā mērā, ka paša priekam kaut ko reizēm uzrakstu un publicēju savā blogā http://dullais.sapnis.com. 3.Ar ko Jums ir palikusi atmiņā jūsu vecā skola?

Atmiņas par skolu man ir visādas - par vairumu cilvēku pozitīvas, bet par iestādi kopumā - nekādas dižās, pēdējos gados esmu šajā ēkā bijis vien kā vēlēšanu iecirknī. 1989./90. gada žurnāla izlaidums

Ieskatoties pirms 20 gadiem tapušajā žurnālā, pirmais, kas krīt acīs, ir tas, ka žurnāls ir rakstīts ar rakstāmmašīnu, tādējādi atstājot iezīmi par laiku, kurā tas tapis un par tā laika tehnikas attīstību. Šāda rakstīšanas vaida dēļ saskaramies ar daudz ortogrāfiskām kļūdām, kas ir viens no nedaudzajiem trūkumiem. Lasot šo izdevumu ,uzreiz ir manāma trešās atmodas klātbūtne, jo dzeja un vairāki stāsti ir rakstīti par Jāņiem un Ziemassvētkiem, kuri padomju laikā oficiāli nebija atzīti. Daži darbi tolaik ir rakstīti vācu valodā, tāpat kā pārējos izlaidumos, kas norāda uz mūsu skolas specializāciju.

Kā jau zināms, daudzi no 89./90. gada žurnāla autoriem ir ieguvuši augstu atzinību savā profesijā. Piemēram, Līga Geistarte (Ulberte) ir ieguvusi filoloģijas zinātņu doktores grādu, bet skolas žurnālā jau lasāmas viņas rakstītās recenzijas par izrādēm „Vaidelote” un ‘Indrāni”. Inga Matisa (Riekstiņa), kura pirms 20 gadiem veidoja žurnālu ,tagad ir mūsu skolas direktores vietniece. Savā radošajā darbā viņa rakstīja ļoti patriotiski par savas dzīves vērtībām, daudz ko smeldamies no Ojāra Vācieša dzejoļiem. Lelde Čakste ir veidojusi scenārijus un raidījumus LTV. Žurnālā viņa veidoja stāstu par savu sapni, kurā viss bija ideāls, līdz iejaucās cilvēki, tādējādi parādot mīlestību pret dabu, kuru nav iespaidojuši cilvēki. Visos šajos darbos var vilkt paralēles ar savas tēvzemes mīlestību un cilvēku negatīvo ietekmi uz apkārtējo vidi.

Diemžēl visu gadu izlaidumiem ir viens trūkums, jo tie ir pieejami šauram cilvēku lokam, tāpēc, ka tie ir izlaisti vienā eksemplārā. Šo trūkumu mēs centīsimies labot, šī gada žurnālu ievietojot internetā, skolas mājas lapā, tādējādi padarot to pieejamāku plašākai auditorijai.

Laika gaitā skolas literārais žurnāls ir izveidojies par labu tradīciju, un ceram, ka pēc 10, 20 gadiem kādam būs interesanti kaut ko uzzināt par mums un mūsu dzīvi.

Materiālu sagatavoja Otto Sudrabs un Roberts Dokteris

Redakcija:

• Anna Cīrule

• Anna Zvaigzne

• Armands Osītis

• Arta Lēruma

• Marta Bormane

• Evita Zaķe

• Jēkabs Aizpurvs

• Jurģis Celmiņš

• Lauma Liberte

• Oto Dokteris

• Roberts Sudrabs

Liels paldies konsultantei sk. Baibai Siliniecei,

Kā arī radošo darbu autoriem – Āgenskalna ģimnāzijas skolēniem un

citiem atbalstītājiem!