Greisa Hallorana

BRĪNUMAINĀ ŽĒLASTĪBA

Izdzīvotājas autobiogrāfija(Amazing Grace. Autobiography of a Survivor)

1993

“Man bija liels pagodinājums recenzēt “Brīnumaino žēlastību: Izdzīvotājas autobiogrāfiju”. Lai gan pirmo reizi Greisu Haloranu es satiku pirms dažiem gadiem, lasot viņas stāstu, mana cieņa pret šo ievērojamo sievieti tikai pieauga.

“Uzņemoties atbildību, paciešot sekas un atrodot glābiņu dzelžainā ticībā, ka viņas dzīvei lemts kļūt labākai, viņa pārdzīvoja jaunības kļūdas un neapdomību. Sagrauta pēc šķiršanas no sava pirmā bērna, viņa nebeidza ticēt atkal apvienībai nākotnē.

“Nostādīta pigmentozā retinīta (tīklenes iekaisums) – slimības, kas izraisa aklumu, diagnozes priekšā, viņa noliedza tradicionālās medicīnas spriedumu un uzstādīja sev mērķi atrast līdzekli šim tā sauktajam neārstējamajam medicīniskajam stāvoklim. Vispirms, viņa meklēja iespēju palīdzēt sev un savam jaundzimušajam dēlam, kuram arī pastāvēja risks saslimt ar šo slimību, tomēr laikam ejot, viņai izdevās palīdzēt neskaitāmiem citiem cilvēkiem – ieskaitot mani.

“Visas autobiogrāfijas sevī iemieso cilvēka gara spēku. “Brīnumainā žēlastība” nav izņēmums. Pretstatā sāpēm, traģēdijai un tumsai, viņas ārkārtīgi spēcīgais gars cīnījās un uzvarēja. Viņas dzīve ir acīmredzama liecība senai parunai, ka vienīgā atšķirība starp klupšanas akmeni un atspēriena akmeni, ir tas, kā mēs tos pielietojam.

“Cauri visam, Greisa Halorana ne tikai izdzīvoja, bet pat triumfēja.”Willijs L.Brauns, Jaunākais Kalifornijas asamblejas spīķeris

“Lūk, šis ir spēka ceļojums cauri ārkārtas dzīves likstām. Viņa pielieto gudrību, ko ieguvusi no savas personīgās pieredzes, tādējādi radot atzīstamu ieskatu viņas iedvesmojošajā drosmē, ticībā un priekā. Viņa nes mums vēsti, ka mēs patiešām varam izdziedināt paši sevi, savas dzīves un attiecības, radot nebeidzamus brīnumus.”

Brūss L.Eriksons, Globālo izmaiņu jautājumu starptautiskais konsultants

“Brīnumainā žēlastība ir iedvesmojoša, provokatīva grāmata, kas parāda, kā rakstura stingrība un apņemšanās triumfē pār nopietnām personiskām problēmām. Greisas stāsts ir aizraujoša cilvēka gara liecība.”

Džefrijs Hjūsons, Asociācija “Kvalitāte, vērtība, ērtības”

“Brīnumainā žēlastība iedvesmos tūkstošiem cilvēku rādīt saviem bērniem, ka jaunības kļūdas var pārvarēt, ka veiksmīga dzīve ir iespējama.”

Lorēna Dantone, Nacionālā Finanšu izglītības centra prezidenteRaidlaika “Kā izbaudīt labākos savas dzīves gadus” autore.

2

PATEICĪBA

Īpašu pateicību izsaku visiem tiem cilvēkiem, kuri mani atbalstījuši, jo īpaši savai māsasmeitai Amberai, pateicoties kurai es sajutos kā īsta rakstniece. Esmu pateicīga arī izdevējam Džordžam Trimam, kurš pamanīja manu potenciālu; redaktoriem Tamsenam Džordžam un Mērijai Erpeldingai; kā arī pēdējam šīs grāmatas redaktoram Džonam Nīndorfam, kurš veltīja milzīgas pūles palīdzot man pabeigt šo grāmatu.

3

VELTĪJUMS

Manai mātei jo, ka viņa laida mani šajā pasaulē, un maniem bērniem,

jo viņi man iemācīja, kas ir mīlestība.

4

1

BEZMAKSAS DZĒRIENU NAV

Kad es biju maza meitene, es vienmēr sapņoju būt pirmā. Pirmā sieviete pilote vai varbūt pirmā sieviete uz mēness. Es nekad nesapņoju, ka būšu pirmā astoņpadsmit gadīgā meitene, kuru kāds Federālais tiesnesis aizsūtīs uz cietumu. Tas nepavisam nebija mans sapnis.

Vecā Ševroleta nozagšana nebija iepriekš plānota. Tā drīzāk bija impulsīvs turpinājums tam, kā ritēja mana dzīve. Es dzīvoju ar savu mīļāko – jauku, seksīgu, nemotivētu vīrieti. Nevienam no mums nebija darba. Danči un dzeršana pilsētas klubos neaizpildīja dziļo tukšumu manī.

Kriminālais stāsts sākās mirklī, kad es sēdēju bārā, izlikdamās par kādu citu – kādu vecāku, kādu smaidošu un sarunājos ar visiem vīriešiem pēc kārtas. Es sameloju bārmenim, ka šodien ir mana dzimšanas diena. Parasti bārmenis pirmo dzērienu uzsauca uz iestādes rēķina, un vīrieši bārā turpināja izmaksāt dzērienus, ja vien domāja, ka dabūs no manis ko vairāk. Tā bija spēle, ko iemācījos kādu laiciņu atpakaļ, lai dabūtu dzērienus par brīvu.

Kāds vidēja vecuma vīrietis nopirka šampanieša pudeli. Tas mani iespaidoja un no tā brīža es sāku viņu novērot. Kad viņš ierosināja izmest kādu līkumu, es jau biju labi iesilusi un izdzērusi vairāk nekā citreiz.

Mans puisis Džeks bija palicis mājās. Mēs dienā bijām sastrīdējušies. Mēs bijām pārāk jauni un ļoti izlutināti. Neviens no mums negribēja piekāpties. Viņš palika mājās, lai sodītu mani, un es devos uz bāru, lai sodītu viņu. Ar šo impulsīvo darbību panācu tikai to, ka es biju tā, kas galu galā tika sodīta uz ilgu laiku.

Atstājot bāru kopā ar svešinieku, cerēju, ka viņš mani aizvedīs uz mājām pie Džeka. Džeks to ir pelnījis, es teicu sev, tādējādi attaisnojot savu pārgalvīgo, bīstamo uzvedību.

Kad mans “randiņš” iebrauca lētā motelī nabadzīgā dienvidu Sanfrancisko kvartālā, es neko neteicu. Kaut kas manā prātā nelīmējās kopā, bet es vēl nevarēju saprast, kas tieši.

Kādēļ visi vīrieši vēlas seksu? Es ne pārāk pazinu šo puisi, un man viņš diez ko nepatika. Un tomēr te nu mēs bijām – reģistrējoties lētā motelī. Motelī, kur varēja noīrēt istabas uz stundām. Man vēderā viss sāka griezties, un es ātri atskurbu.

Es kļuvu arī nikna, gaidīdama mašīnā, kamēr viņš atnes atslēgas no moteļa administrācijas. Sajutusies slazdā, es sākumā devos viņam līdzi, mēģinādama izdomāt, kā izkļūt no šīs situācijas. Manas smadzenes darbojās ātri, mēģinādamas izskaitļot, ko darīt, lai viņš man nenodarītu pāri un neatstātu šajā pilsētas daļā. Nezinot, kas viņš ir par tipu, es baidījos riskēt viņu sadusmot. Zināju, ka viņš sagaida samaksu par izmaksātajiem dzērieniem, ar ko viņš mani tik laimīgi cienāja bārā pirms tam.

5

Tiklīdz mēs bijām istabā, viņš jau bija gatavs doties gultā. Viņa skūpsti man bija pretīgi, un man radās sliktas priekšnojautas par to, kur tas viss ved. Man kaut kā vajadzēja izvairīties.

“Vai tu neieietu dušā, dārgumiņ?” es iečukstēju viņa ausī seksīgākajā balsī, kādā vien spēju šajos apstākļos. Man kļuva bail, un es ļoti nožēloju savu sasteigto lēmumu kāpt mašīnā ar šo gadījumu sakara vīrieti.

Viņam likās, ka duša ir laba ideja un viņš gribēja, lai es viņam pievienojos. “Protams, dodies un sāc bez manis, es tūlīt nākšu,” es teicu, kļūstot dusmīgāka ar katru minūti, ne tikai uz viņu, bet arī uz sevi. Es sāku apjaust, par kādu ielasmeitu esmu kļuvusi. Jau gadiem biju dzīvojusi ielās. Vīriešus biju lietojusi, kā ieroci izdzīvošanai. Pēkšņi es ieraudzīju savu dzīvi citā gaismā, un man kļuva nelabi. Es biju vienlīdz dusmīga uz sevi, kā uz šo nožēlojamo, seksuāli uzbudināto pusmūža krīzes veci.

Dusmoties uz sevi nebija viegli. Tas nelikās pareizi. Tāpēc bez vilcināšanās es sāku dusmoties tikai uz viņu. Es redzēju tikai vienu izeju. Man bija jāizkļūst no šīs istabas un no savas pašreizējās dzīves.

Es sagrābu sava “dārgumiņa” mašīnas atslēgas, naudas maku un drēbes – visu, ko viņš tik bezrūpīgi bija nometis pa ceļam uz dušu. Es viņu ienīdu un gribēju viņu pazemot. Es ne tikai grasījos nozagt viņa mašīnu, bet arī atstāt viņu pilnīgi kailu. Doma par viņu aptinušos ar dvieli un ziņojam policijai par mašīnas zādzību, lika man pasmaidīt uz dažām sekundēm. Šis stulbenis bija pelnījis manu atriebību, es sev teicu, klusām aizvērdama aiz sevis durvis. Riepām kaucot, es pametu moteli, atpakaļ neskatīdamās.

Bija patīkami sajūta braukt pie stūres pat, ja mašīna nebija mana. Es devos centra virzienā, lai paķertu Džeku. Man likās – būtu labāk visu darīt kopā. Džeks man jau bija pateicis, ka, ja mēs dzīvotu viņa dzimtajās mājās Detroitā, viņš varētu dabūt labu darbu. Viņš solīja mani apprecēt, ja dabūtu darbu. Un es izlēmu nostādīt Džeku fakta priekšā, jo man beidzot bija līdzeklis, ar ko nokļūt Detroitā, un viņam nekas cits neatliktu kā piekrist vai apklust.

Es biju uz sabrukuma robežas. Mana dzīve drastiski mainījās, ik mirkli. Tagad es biju mašīnas zagle. Tā bija visnopietnākā lieta, ko jebkad biju darījusi. Adrenalīns saskrēja man asinīs, un es jutos apreibusi.

Džeks nezināja, ka automašīnu esmu nozagusi. Izdomāju labu stāstu, un viņš uzķērās. Mēs pametām Sanfrancisko stundas laikā no mirkļa, kad pametu lēto moteli. Mēs devāmies austrumu virzienā, un nākotnes iespējas man likās aizraujošas.

Mums vienlaicīgi sāka izbeigties gan degviela, gan nauda. Mēs uzpildījām degvielas tvertni kādā vientuļā Vaijomingas ceļmalas degvielas uzpildes stacijā un aizmukām nesamaksājuši, jo naudas, ar ko maksāt mums nebija, taču degvielas uzpildes stacijas pārdevējs bija sazvanījis policiju, vēl pirms mēs bijām tikuši prom divu minūšu attālumā. Kad mazāk kā divdesmit četru stundu attālumā no Sanfrancisko, Vaijomingas Grīnriverā mūs arestēja, Džeks uzzināja, ka automašīnu esmu nozagusi. Šī ziņa Džeku pamatīgi satrieca. Savukārt mani satrieca fakts, ko

6

uzzināju par Džeku pašu. Arī viņš nebija bijis līdz galam godīgs pret mani. Viņš bija dezertējis no jūras kara flotes.

Man likās, ka sliktāk vairs nevar būt, bet es kļūdījos. Štatu robežu šķērsošana mūsu nelielā izklaides brauciena laikā bija padarījusi mūsu likuma pārkāpumu par federālu noziegumu. Pret mani izturējās kā pret nez kādu gangsteri. Mēs bijām visaizraujošākais notikums, ko Grīnriveras šerifam nācies pieredzēt. Kad Džeks viņiem pateica, ka visu esmu izplānojusi es, ieskaitot viņa dezertēšanu no flotes, mani iesauca par Melno atraitni. Ak tu, pinkšķis, es nodomāju. Kāpēc viņš meloja? Vai Džeks bija iedomājies, ka tas viņam visu padarīs vieglāku? Vai varbūt viņš bija tik dusmīgs uz mani par to, ka esmu viņu vedusi pāri valstij zagtā mašīnā, ka nepadomāja, kādas problēmas tas radīs man.

Mīlestība, ko domāju jūtam pret Džeku, izkūpēja kā dūmi orkānā. Viņš uzvedās kā bērns, kraudams melus medaļas manā pusē. Šerifa seja kļuva vēl drūmāka, kad viņš uzzināja, ka es esmu (a) nozagusi automašīnu, (b) paņēmusi naudu, (c) aizlaidusies no degvielas uzpildes stacijas nesamaksājot. Kā punkts uz i bija fakts, ka man nebija auto vadītāja apliecības. Man bija lielas nepatikšanas, taču šīs mazās pilsēteles šerifam tā bija veiksmes diena. Šis bija mazs, kluss ciems un šerifa “ēdienkartē” nebija nekas vairāk par parastiem sestdienas vakara dzērāju kautiņiem. Viņi bijām tiešām aizrāvušies, un beidzot varēja izvilkt pistoles.

Šī, kā es manīju, nebija laba situācija. Es agrāk nekad nebiju bijusi cietumā. Cietums? Es tiku ieslēgta lielā metāla būrī, kas tika aizbultēts līdz pat betona grīdai aiz šerifa kabineta. Šim sprostam bija divas lāviņas un netīrs, smirdīgs pods ar izlietni blakus. Tas man atgādināja lielu kāmja krātiņu, un kāmis biju es.

Kad šerifs bija aizcirtis krātiņa durvis un aizslēdzis ar milzīgu viduslaiku izskata atslēgu, viņš aizgāja laimīgi svilpodams. Man jau likās, ka esmu palikusi viena, kad izdzirdēju čaboņu aizmugurē.

Es pagriezos un aci pret aci sastapos ar visvecāko indiānieti, kādu jebkad biju sastapusi. Viņai bija iesirmi mati sasieti mezglā ar plānām šķipsnām gar seju. Es jutu viņas acis dedzinām mani, it kā man būtu stiprs drudzis.

Viņas brūni sarkanā āda izskatījās bāla un neveselīga gaismā, kas iespīdēja no kameras augšējām logu restēm. Viņas zobi bija netīri un bojāti, dažu trūka. Es nekad nebiju bijusi tik tuvu īstai indiāņu iezemietei. Es biju nobijusies un jutos viegli ievainojama, ne jau tāpēc, ka viņa bija indiāniete, bet gan tādēļ, ka mēs bijām ieslēgtas vienā kamerā, un man nebija, kur sprukt vai paslēpties. Nebija iespējas izbēgt.

Viņa man ieteica nomierināties un apsēsties. Viņas balsij nebija nedz skanīguma, nedz dzīvības. Tikai viens vienīgs ārkārtīgi noguris, vienmuļš tonis.

Mana sirds sitās strauji. Es darīju tā, kā viņa ieteica, apsēdos uz gultas malas, kas bija apklāta ar visnetīrāko matraci un segu, kādu jebkad biju redzējusi. Ja es nebūtu bijusi tik nervoza, es visticamāk nekad nebūtu pat pieskārusies tai gultas lāvai, izvēloties labāk pastāvēt vai apsēsties uz grīdas. Vismaz grīda bija tīrāka.

7

Viņa pajautāja, kāpēc esmu šeit. Viņa teica, ka nekad nav redzējusi nevienu jaunu balto meiteni nevienā no cietumiem, kuros viņa bijusi iepriekš. Ko es biju izdarījusi? Nogalinājusi kādu?

Es viņai pateicu, ka esmu nozagusi automašīnu. Viņa nežēlīgi smējās un neticībā kratīja galvu. Es viņai pastāstīju, ka mēs ar draugu šķērsojām triju štatu robežas un bijām sešdesmito gadu Bonija un Klaids. Kāda dīvaina iemesla pēc man gribējās atstāt uz viņu iespaidu, pierādīt viņai, ka es iederos šajā krātiņā, ka esmu to nopelnījusi. Bija tā, it kā es izmisīgi censtos attaisnoties. Viņas sapratne un manis pieņemšana pēkšņi man šķita ļoti svarīga. Lai viņu iespaidotu, es izdomāju melīgus, bramanīgus un kriminālus pagātnes stāstus.

Kad beidzu savus melus, es pajautāju viņai: “Kāpēc tu esi cietumā?” Man likās, ka viņa man ir parādā savu stāstu, ja jau es biju uzticējusi viņai savus satriecošos stāstus ar neīstiem noziegumiem.

Viņa tikai paskatījās uz mani. Tad viņa man pateica, ka cietumā nokļuvusi tā paša iemesla pēc, kā dēļ visi indiāņi nokļūst cietumos: par dzeršanu un nemiera celšanu. Viņa skatījās uz mani ar acīm, ko nespēj aprakstīt vārds skumjas. Es varēju saskatīt sāpes un pazemojumu, ko izcietusi šī reiz tik lepnā sieviete. Es sajutu indiāņu tautas pagātnes harmoniju un līdzsvaru un kā šī harmonija tagad tikusi sagrauta un kļuvusi par dzīves elli.

Tā kā acīm saskatīt bija grūti, es sāku skatīties ar savu dvēseli, ļaujot mirkļa iespaidam no viņas pagātnes ieplūst manā apziņā. Es sajutu viņas izmisumu un brīnījos par tādu savu muļķīgo, nenozīmīgo rīcību kā automašīnas nozagšana, kad šeit bija sieviete gados, kurai baltais cilvēks uzkrāvis tik smagu netaisnības nastu. Es samirkšķināju acis un garīgā saikne bija zaudēta.

Man bija arī citas problēmas. FIB bija ceļā, lai nopratinātu mani. Nepatikšanas brieda lielākas. Es zināju, ka nevaru vienkārši atrunāties. FIBam neviens nemelo. Mans paskaidrojums ar atzīšanos bija gandrīz vienpadsmit lapas garš. Uzklausījusi savas tiesības, es tagad gaidīju, kad ieradīsies iecirkņa tienesis, lai spriestu man sodu.

Tas, kā izrādījās, nenotika trīs mēnešus. Tajā pašā laikā mani vajadzēja pārvest uz cietumu Šaienā, Vaijomingas štata galvaspilsētā, kur tiesnesis darbojās, kad atradās Vaijomingā. Paldies Dievam, es nodomāju. Es vismaz nebūšu iesprostota šajā žurku krātiņā uz trim mēnešiem. Es nedomāju, ka būtu to izturējusi.

Kad mani atveda atpakaļ uz kameru, indiāņu sievietes tur vairs nebija. Kad es jautāju, kas ar viņu noticis, zemiskais sargs izlikās, ka nesaprot, par ko es runāju.

Pēc vairākiem gadiem es prātoju vai viņa ir bijusi palīdzīgs eņģelis, viens no maniem garīgajiem vadītājiem, skolotājs, kas paradījies vecas indiāņu sievietes veidolā, lai aizsāktu manas dzīves atmodas ciklu. Varbūt jā, varbūt nē. Tā tomēr bija nozīmīga tikšanās. Viņa bija atvērusi manu dvēseli, pat ja tikai uz dažiem mirkļiem. Tā acumirklī atkal aizslēdzās, taču sēkla bija iesēta.

8

Dīvainie tās dienas notikumi nebija beigušies, un vakariņas man tika atnestas krūzē. Pupas un maize bija samīcītas kopā palielā skārda krūzē. To pašu man pasniedza arī brokastīs, tikai pupu vietā bija olas. Pusdienu nebija. Es ātri zaudēju apetīti un negribīgi apgūlos netīrajā gultā.

Blakus telpas durvis atvērās. Es gaidīju, kad sargs atgriezīsies pēc krūzes, tāpēc biju pārsteigta, kad izdzirdēju jaunāka vīrieša balsi mudinot mani pienākt tuvāk restēm.

Biju apmulsusi un ciešāk ieskatījos viņā. Viņam mugurā bija balts kombinezons nevis šerifu uniforma, ko biju redzējusi iepriekš. Viņš žigli izskaidroja, kas viņš ir. Viņš bija kāda sarga brālēns, kas bijis aizturēts par kautiņu bārā un tagad strādāja šeit nedēļas nogalēs. Viņam bija aptuveni divdesmit gadu, līdzīgi kā man.

Es nodomāju, ka man ir sabiedrotais. Viņam bija kaut kādas atslēgas, kas nozīmēja, ka viņš varētu mani izlaist.

Taču šis nebija tas gadījums. Viņš man paskaidroja, ka no kameras atslēgu viņam neesot, tikai no blakus telpas. Bet viņš esot ieradies, lai palīdzētu man citos veidos. Viņš teica, ka varot sagādāt man tīru matraci, spilvenu un segas, varbūt pat svaigu pārtiku, ja es vēl joprojām esot izsalkusi. Likās, ka man atsūtīts palīdzības eņģelis. Vienīgais šķērslis bija tas, ka man vajadzēja pieiet pie restēm un piekrist seksam ar viņu. Viņš solīja atgriezties ar balvām, ja es viņam to ļautu. Kad es atteicos, viņš apsolīja katru manu dienu padarīt par elli.

Un viņš savu solījumu turēja. Es nebiju pasējusi pagulēt ne divdesmit minūšu, kad atkal iedegās gaisma un durvis atkal atvērās. Laikam pagātnē biju izdarījusi kaut ko briesmīgu, ka biju pelnījusi šādu attieksmi. Es jau sāku pārdomāt savu lēmumu un dot viņam to, ko viņš vēlējās, taču tieši viņa grozīšanās manā tuvumā, lika man vēl jo vairāk palikt pie sava iepriekšējā lēmuma. Trīs dienas, kurās es gaidīju pārvešanu uz Šaienu, bija ļoti grūtas, un es biju viens vienīgs nervu kamols, kad federālie maršali ieradās, lai pārvestu mani uz jauno cietumu. Man atlika tikai cerēt, ka tas būs savādāks nekā šis.

Tas bija savādāks. Lielāks, ar trim divstāvu gultām, kas iebūvētas sienās, bija pat duša un galds ar ķebļiem. Nekā vairāk. Ja nomazgājies dušā, noslaucīties vari papīra dvieļos. Šeit noteikti nebija Hiltona viesnīca. Dažreiz te tika ievietotas arī citas sievietes, taču tikai dažas palika vairāk par vienu dienu vai nakti. Es sāku pierast pie izolācijas no apkārtējās pasaules un vadīju laiku lielākoties guļot. Es labprātāk aizstāju realitāti ar sapņošanu.

Kādu nakti, kad gaismas jau bija izslēgtas, biju jau devusies gulēt. Es biju viena kamerā. Vispirms likās, ka man ir šausmīgs sapnis. Manu rīkli bija sažņaugušas rokas. Mani smacēja. Pēkšņi es sapratu, ka tas nebija sapnis, bet realitāte. Kāda sieviete bija ienākusi, atradusi mani guļam un vai nu tāpēc, ka viņa bija piedzērusies, vai arī traka, bija izlēmusi mani nogalināt. Es cīnījos kā mežonīga sieviete, spārdoties un kliedzot pēc palīdzības. Es neko nevarēju redzēt. Es mežonīgi mētāju savas rokas un kājas laiku pa laikam trāpot viņai.

9

Es atrados apakšējā gultā, un tikko man izdevās atbrīvoties no viņas, es uzlēcu uz augšējās. Sēžot ar muguru pret sienu, gatava aizsargāties, es gaidīju dienas gaismu. Cietuma pārziņi nevienu reizi neņēma vērā manus palīgā saucienus. Domāju, viņi tos vai nu nedzirdēja, vai arī jau sen par tādiem neuztraucās. Kad sāka aust saule, es sadzirdēju savu uzbrucēju krācam. Viņa bija aizmigusi uz apakšējās lāvas istabas otrā pusē. Mana rīkle bija zili melna, un mums abām bija neskaitāmi skrāpējumi un zilumi, bet, kad es brokastu laikā sadūros ar viņu aci pret aci, viņa neko neatcerējās. Un es neredzēju jēgu kaut ko teikt cietuma pārzinim. Viņu tā vai tā tajā pašā pēcpusdienā izlaida.

Kopš tā brīža es vienmēr gulēju tikai uz augšējās lāvas. Turpmāk jebkurš mazākais troksnītis lika man uztrūkties kājās. Tas bija tā, it kā kāds rupjš cietuma uzraugs būtu uzlicis man ļaunu lāstu. Atlikušajās dienās un naktīs šajā kamerā laiki, kad es mierīgi nodevos sapņošanai, bija beigušies. Par nākotni domāt es nespēju. Ja šis bija seriāls ar progresējošu notikumu grūtības pakāpi, es nespēju iedomāties, kā tas būtu, ja mani aizsūtītu uz cietumu.

Pēc visšausminošākās izturēšanās un izolācijas triju mēnešu garumā, mani pārveda uz federālo tiesas namu. Tiesas zāle bija pilna ar cilvēkiem, bet neviens nebija man pazīstams. Daudzi bija vienkārši skatītāji, kas ieradušies uz izrādi. Acīmredzot šajā Dieva aizmirstajā pilsētā nebija daudz, ko darīt. Man ļoti gribējās tikt prom, vienalga uz kurieni.

Man drebēja ceļgali, kad stāvēju tiesneša priekšā. Manā pusē bija vīrietis biznesa uzvalkā, kuru nekad iepriekš nebiju redzējusi. Viņš paziņoja, ka ir mans tiesas ieceltais aizstāvis, un ka man vajadzētu ļaut viņam runāt. Es pat nezināju, ka tāds te vispār būs. Viņa klātbūtne mani tikai mulsināja un padarīja nervozāku. Kur šis zellis bija, kad man vajadzēja ar kādu parunāt? Un tagad, šajā mirklī, viņš atradās man blakus, lai izmantotu iespēju labi izskatīties. Tas nešķita godīgi. Es ātri sāku apgūt, ka lielākā daļa lietu un notikumu nebija godīgas.

Es neko daudz nedzirdēju no tā, kas notika. Es biju pārāk nervoza, lai dzirdētu, ko šis advokāts un tiesnesis teica. Tiesnesis lasīja ziņojumu, un es beidzot uzmanīgi pievērsos viņa teiktajam. Viņš runāja par mani. Viņš runāja par manu dzīvi un par to, kas šajā dzīvē notiks dažu nākamo gadu laikā. Es pievērsu uzmanību katram vārdam.

Federālais iecirkņa tiesnesis piesprieda man cietumsodu no sešiem mēnešiem līdz sešiem gadiem. Tas tika nolemts pēc Federālā likuma par likuma pārkāpējiem jauniešiem. Šis likums noteica, ka cietuma personālam ir tiesības atbrīvot jauniešus no ieslodzījuma ne ātrāk kā pēc sešiem mēnešiem, vai arī paturēt viņus ieslodzījumā līdz sešiem gadiem. Viss bija atkarīgs no cietumnieka uzvedības un labošanās.

Viss, ko es dzirdēju, bija seši gadi! Ak Kungs, pēc sešiem gadiem es būšu divdesmit četrus gadus veca sieviete. Kad plecīgs uzraugs izveda mani no tiesas zāles, es sāku kliegt: “Es gribu redzēt galveno pilnvaroto prokuroru.” Es sacēlu tādu jezgu, ka paklupu aiz tiesas stenogrāfista, un viņa ieraksts aizlidoja pāri visai telpai. Visa šī kņada un juceklis atkal pievērsa tiesneša uzmanību man. Viņš izbeidza manu lietu noteikdams spriedumu, pēc kā man saskaņā ar tiesas zāles procedūru vajadzēja

10

pazust. Ar mani viņš bija beidzis, bet te pēkšņi es biju kļuvusi viņam atkal gan redzama, gan dzirdama.

“Ko jūs gribat?” viņš jautāja. Es pateicu viņam, ka vēlos redzēt galveno prokuroru.

“Robertu Kenediju?” viņš jautāja skeptiskā balsī.

“Vai viņš arī ir te?” es vienaldzīgi atjautāju. Es biju dzirdējusi tādu terminu kā galvenais prokurors, kad mani pratināja FIB, un es izkalkulēju, ka tas varētu būt kāds, pie kura es varētu lūgt apžēlošanu, un es pateicu pirmo, kas man ienāca prātā. Izmisusi pēc palīdzības, es biju pieprasījusi augstāko tiesnesi valstī. Man nebija ne jausmas, kas ir galvenais prokurors.

Tas nenostrādāja. Īsāk sakot, es biju ceļā uz Termināla salu netālu no Sanpedro dienvidu Kalifornijā uz vienu no diviem federālajiem sieviešu cietumiem Savienotajās valstīs.

11

2

CIETUMĀ PAVADĪTAIS LAIKS

Sieviešu cietums atradās Termināla salas vienā no vīriešu cietuma sekcijām. Žogs apmēram divdesmit pēdu augstumā atdalīja sieviešu un vīriešu sekcijas. Žogs starp šīm abām sekcijām faktiski bija augstāks nekā tas žogs, kas atdalīja cietumu no ārpasaules. Man tas likās savādi.

Uzraugs, mans ceļojuma pavadonis, ieveda mani iekšā pa cietuma vārtiem. Bija skaidri redzami bruņoti sargi, kas vēroja no saviem sargposteņiem. Manas plaukstu locītavas bija rokudzelžos un piestiprinātas pie ķēdes, kas apjozta ap manu vidukli. Tas bija nopietni. Es galu galā biju automašīnas zagle. Man bija lemts cietumsods par sešus gadus veca Ševroleta nozagšanu. Vai tas bija taisnīgi?

Jaunie cietumnieki tika izvietoti mazā ēkā ar atsevišķām, izolētām istabām drošības iemeslu dēļ. Līdz brīdim, kamēr mēs nebijām iepazīstināti ar noteikumiem, medicīniski pārbaudīti un apskatīti, mēs nedrīkstējām pamest Uzņemšanas un Apmācības nodaļu. Šeit bija paredzētas manas mājas vismaz nākamās septiņas dienas.

Kad biju iegājusi dušā (kam par liecinieci bija apsardzes sieviete, ģērbta militārā uniformā), pārmeklēta katrā ķermeņa daļā un atutota ar utu pulveri visās matainajās vietās, man iedeva platu, izbalējušu, novalkātu kokvilnas kleitu, lietotu kokvilnas krūšturi, kaut kādas jaunas apakšbikses un čības. Varbūt viņiem likās, ka mēs varētu aizbēgt, ja mums būtu kurpes. Apkaunojums par nehumāno apiešanos mani bija padarījis nejūtīgu. Tas lika Grīnriverai Vaijomingā izskatīties pēc rehabilitācijas centra.

Man tik uzservētas klusas pusdienas istabā – ja paplāti, kas iestumta caur spraugu aizslēgtās durvīs var saukt par “uzservētām”, un pēc tam es uzklāju savu gultu. Man vismaz bija tīri palagi un matracis. Paldies Dievam. Es iekritu gultā emocionāli un fiziski izmocīta, cerot, ka drīz uznāks miegs. Varbūt es pamodīšos, un tas viss izrādīsies ļauns sapnis.

Milzīgas asaras, karstas un sāļas, sāka ritēt man pār vaigiem uz spilvena. Mani sāka pārņemt realitāte par neģēlību, kas ar mani bija notikusi šeit pirmajā dienā. Es atrados cietumā nedaudz vairāk kā sešas stundas, un tas likās kā sešas dienas. Kā gan es šeit izturēšu, ja jau sešas stundas velkas sešu dienu garumā? Tad jau seši mēneši šķitīs kā seši gadi un, nedod Dievs, ja man nāktos palikt uz garāko termiņu, kas līdzinātos sešdesmit gadiem! Es nevarēju panest šādu domu.

Kad esmu nelaimīga, mans prāts parasti izgudro palīdzības plānus loģiskā A, B, C kārtībā, un tā es sāku domāt augstākajā ātruma pārnesumā. Es gribēju plānu. Vairākus plānus. Un alternatīvu plānu gadījumā, ja nu pirmie nenostrādā.

Nepagāja ne cik ilgs laiks, kad galvenais plāns bija gatavs. Es bēgšu. Tas, faktiski, bija vienīgais plāns. Plāns A līdz plāns Z. Man bija jāizdomā, kā tikt ārā no šejienes. Neizprazdama potenciālās sekas, es laimīgi laidos miegā, sapņodama par

12

laiku, kad es būšu brīva – dabiska reakcija uz nehumānu attieksmi, kādu biju pārcietusi. Es nedomāju par to, kas varētu ar mani notikt. Pēc manām domām, es vēl joprojām biju jauka meitene un pilnīgi noteikti nebiju pelnījusi šīs cietuma sienas.

Kad uzlēca saule, es biju labi izgulējusies un pamodos labā omā. Mans gudrais prāts bija mani izglābis. Tagad man bija Mērķis. Kamēr man veica fiziskos un inteliģences testus, un intervēja, lai varētu novērtēt, vai neesmu potenciāla nemiera cēlāja, es novērtēju apkārtnes iespējas bēgšanai. Es biju acīmredzami priecīga un uztvēru šo situāciju kā īslaicīgu.

Nekādu problēmu. Es gatavojos izlauzties!

Pēc pusdienām biju atlaidusies gultā. Šeit nebija grāmatu vai žurnālu, nekā, kas mani varētu satraukt vai izklaidēt. Šī Uzņemšanas un Apmācības nodaļa bija nopietna un acīmredzot viņi nevēlējas, ka kāds no cietumniekiem izmanto savu laiku citādi kā vien pielāgojoties turpmākajai cietuma dzīvei. Tomēr viņi nespēja apturēt manu iztēli.

Mani sapņi bija spēcīgi un svarīga manas dzīves daļa, un es spēju sevi ievadīt pusmiega transā jebkurā laikā, kad vien to vēlējos. Es spēju vadīt savus sapņus un ieslīdēt fantāzijas pasaulē. Šo mākslu es biju uzlabojusi to triju mēnešu laikā tajā drūmajā, šausmīgajā cietuma cellē Šaienā. Tagad es biju eksperte pašizraisītā izklaidē.

Manu sapņošanas stāvokli pēkšņi pārtrauca skaļš troksnis, kās nāca no ēkas ārpuses. Neskaitāmi šāvieni. Kliedzieni. Atkal kliegšana. Atkārtoti šāvieni.

Man nebija iespējas paskatīties pa logu, stikls bija vismaz pēdu biezs, acīmredzot no tā paša materiāla, no kā taisa stikla pudeles. Ārpusē bija tumšs, neko nevarēja redzēt. Manas durvis bija aizslēgtas, un, lai gan es tās dauzīju, neviens nepienāca. Mans prāts uzdeva miljoniem jautājumu vienā sekundē. Bija skaidri saprotams, ka es nevienu neuztraucu, un nevienam nerūpēja izskaidrot šos šausmīgos trokšņus.

Vai bija sācies karš? Vai bija atbrīvoti nežēlīgi slepkavas? Vai es biju briesmās? Nespēju iztēloties, kas varētu būt noticis. Tad viss apklusa uz pāris minūtēm. Man bija laiks dziļi ievilkt elpu, ieklausīties vērīgāk, sasprindzināt savu apziņu, lai dzirdētu, kas notiek aiz sienām, kas mani ieskāva.

Es nezinu, cik ilgi es biju tur stāvējusi kā piekalta, klausoties kā katra vissīkākā mana daļiņa izstaro trauksmi. Pavisam drīz kļuva skaidrs, kas bija noticis. Kāds bija mēģinājis bēgt. Bēgļi tika sagūstīti ārpusē aiz žoga uz klintīm, iespējams pat ūdenī. (Jā, tā patiešām bija sala, neskatoties uz to, ka tilts to savienoja ar cietzemi.) Sargi sardzes torņos pamanīja personu vai personas mēģinām izbēgt un uzsāka apšaudi ar vērienīgiem pusautomātiskiem ieročiem.

Ak, mans Dievs – šāva uz kādu? Par to, ka mēģināja bēgt? Šāda iespēja man nebija ienākusi prātā. Realitāte nāca kā zibens spēriens no skaidrām debesīm, it kā es pati būtu bijusi tur uz klintīm, ar ložu rikošetu, kas zibens ātrumā lido man apkārt. Tajā mirklī es sapratu, ka bēgšanas no šejienes nav. Tā nu tas bija, un es tur neko

13

nevarēju mainīt. Es sabruku gultā pilnīgā padevībā un sakāvē. Mans plāns bija izgāzies, vēl pirms tas bija ticis tālāk par iztēli. Man nebija nekādu izredžu tikt ārā no šī krātiņa. Es biju slazdā. Kā žurka. Ko gan es tagad darīšu?

Palika tikai viena lieta. Apgūt programmu, izpētīt lietas būtību un darīt visu, kas nepieciešams, lai tiktu atbrīvota ātrākajā iespējamajā termiņā. Izklausās viegli. Vismaz man tā likās dotajā mirklī. Tas nebija tas, ko es gribēju, bet tā bija mana vienīgā izvēle.

Es pabeidzu divu nedēļu sagatavošanu Uzņemšanas un Apmācības nodaļā, un man tika piešķirta istaba vienā no kopmītnēm. Faktiski tās bija barakas, kas palikušas pāri no Otrā pasaules kara.

Tā kā es biju jaunākā sieviete cietuma sienās, vecākās sievietes man pievērsa lielu uzmanību. Viņas, tā sakot, centās mani ņemt savā aizgādībā. Es ātri apguvu, ko drīkst darīt un ko nē.

Cietumā ir stingri noteikti likumi, kas jāievēro. Sargiem ir savi noteikumi, iemītniekiem – savi. Nav nekas pārsteidzošs, ka šie noteikumi ir pilnīgā pretstatā, un tos ievērot ir tas pats, kas staigāt pa stingri novilktu virvi. Drīz vien es sapratu, cik grūti ir staigāt pa šo virvi, ko sauc par izdzīvošanu.

Katram tiek ierādīts darbs cietumā. Tā kā es pratu rakstīt ar rakstāmmašīnu, mani nozīmēja administrācijā palīdzēt cietuma sargu kapteinei. Viņa bija pavecāka, atvaļināta, militāra sieviete – stingra, bet taisnīga. Man viņa patika. Man tā likās laba iespēja, lai parādītu cietuma personālam, cik es esmu “laba” persona, lai mani izlaistu pēc sākotnēji noteiktajiem sešiem mēnešiem.

Plāns bija saprātīgs, un es neredzēju nekādas problēmas šajā sakarā. Galu galā, es nebiju saistīta ne ar narkomānēm, nedz arī iesaistīta kādā no cietuma “mīlas dēkām”. Būtībā, es devos strādāt uz administrāciju, ēdu, skatījos televīziju un gāju gulēt. Vienīgie grūtie laiki bija nedēļas nogalēs, bet tajās es centos izklaidēt sevi ar lasīšanu savā istabā. Bez tam istabā palikt bija drošāk nekā ar visu baru dienas istabā skatīties televīziju vai spēlēt kārtis. Jo mazāks bija mans kontakts ar iemītniecēm un sargiem, jo labāk man. Es biju pilnīgā mierā ar šāda veida izolāciju.

Viss likās lieliski. Protams, viss vienmēr liekas lieliski līdz tas sabrūk.

Vieglais darbs administrācijā pakļāva mani briesmām. Es to nesapratu līdz sadūros ar dažām cietuma iemītniecēm, kamēr kādu dienu stāvēju rindā pēc pusdienām. Viņas bija šī midzeņa bandas locekles, “slikto meiteņu” banda.

Viņas gribēja, lai izdaru viņām dažus pakalpojumus: nosūtu viņu personiskās vēstules, piezvanu, noskaidroju dažu citu iemītnieču lietas. Man bija pieeja visam iepriekš minētajam.

Vienu mirklīti. Vai es pareizi saklausīju? Vai šāda “ir uzvedusies” versija derēs īsākajam termiņam? Es sapratu, ka esmu briesmās. Ja es izdarītu to, ko viņas

14

prasa, mani pilnīgi noteikti pieķertu, un tas pagarinātu manu termiņu. No otras puses, ja es to izstāstītu kapteinei, es visticamāk zaudētu vairāk nekā tikai laiku. Nosūdzēšana ir lielais NĒ un var izraisīt nopietnus miesas bojājumus, pat nāvi.

Laiks nenāca man par labu, lai gan manā rīcībā bija apmēram nedēļa, pirms uz mani tiks izdarīts spiediens pabeigt slikto meiteņu uzdotos uzdevumus. Mana pirmā reakcija bija vienkārši izgaist, aizbēgt, pazust. Bet atmiņas par neseno apšaudi bija pārāk spilgtas, lai atsāktu nopietni apsvērt bēgšanas plānu.

Vienīgā atbilde bija sākt pielaist kļūdas darbā. Mani varēja atlaist no darba. Tādā gadījumā cietuma personāls mani uzskatītu par vismazāk kaitniecisku, un sievietes, kuras mani nostādīja bezizejas situācijā, būtu spiestas meklēt citu savu vēlmju izpildītāju. Neviens taču nav perfekts, vai ne?

Pieļaut kļūdas rakstīšanā ar rakstāmmašīnu bija viegli. Visi darbi, ko līdz šim biju veikusi ātri un efektīvi, tagad tika nopelti iepriekšējo uzslavu vietā. Pati biju pārsteigta, kādas tik kļūdas man neienāca prātā. Nepagāja ilgs laiks, kad kapteine pieprasīja manu pārcelšanu uz citu nodaļu.

Tas bija sākums neskaitāmiem lēcieniem no degošas pannas tieši ugunī. Cenzdamās izvairīties no problēmām, un cenzdamās izdzīvot cietuma ēnas pusē, tiku nostādīta situācijā, kādai es normālos apstākļos pat tuvumā neietu. Es jutos tā, it kā staigātu pa karstām oglēm. Lai izvairītos no tiešas konfrontācijas, es izvēlējos drošāko un vieglāko ceļu, kas manā gadījumā nozīmēja regulārus, sīkus disciplinārus pārkāpumus. Tādējādi es izbēgu no īstām problēmām.

Kad biju atbrīvota no administratīvajiem pienākumiem, mani pārcēla uz dārzniecības nodaļu. Tas šķita lieliski. Tādējādi es varēju tikt ārā saulē. Būt ārā, svaigā gaisā šķita lieliski – pļaut zāli, stādīt puķes (bija svarīgi, lai sieviešu zona izskatītos labi). Viss gāja lieliski, līdz es sapratu, ka atkal spēlējos ar uguni bez ugunsdzēšamā aparāta tuvumā.

Tā kā dārzkopības nodaļa strādāja tuvu žogam, tās darbinieki bija vietējie pastnieki cietuma sistēmā. Paciņas un zīmītes (sauktas par gaisa pūķiem) tika pastāvīgi mestas pāri sienām no cietuma ārpuses, tieši tāpat, kā no vīriešu zonas cietuma iekšienē. Šīs paciņas bieži vien saturēja narkotikas vai naudu. Viens vienīgs pieskāriens tām jau bija noziegums, katrā ziņā nopietnāks nekā lētas automašīnas zādzība. Iespējamās sekas, kas varētu mani skart jaunajā cietuma amatā, mani biedēja.

Manas lielākās bailes bija par to, ka izdarīšu nepareizu kustību kādas nomestas paciņas virzienā un tikšu uzskatīta par cietuma narkodīleri. Tā bija neapskaužama situācija. Tikpat labi es varētu saviem cietuma kolēģiem acīs pateikt vienkārši nē.

Labi, atpakaļ pie izstrādātā plāna A – vismazākais kaitnieciskums. Tas likās vispareizākais variants. Es devos pastaigā obligātās gulēšanas laikā (tas bija laiks, kad cietumnieki tika pārskaitīti; galvu skaitīšana notika ik pēc četrām stundām dienā un naktī).

15

Tieši pirms tikai aizslēgtas manas kameras durvis, es devos pastaigā. Es virzījos lielas palmas virzienā, kas atradās laukuma vidū. Tur, tā klusi sēžot palmas paēnā, es šķitu neredzama.

Kad manu prombūtni pamanīja apsargi, kas skaitīja galvas, atskanēja trauksmes zvans. Kad viņi sāka skraidīt man garām uz priekšu un atpakaļ, es sapratu, ka viņi mani nevar ieraudzīt tik mierīgi sēžam. Es sāku sajūsmināties par sava plānu, izbaudot sekundes brīvību. Es zināju, ka tas ir tikai nedaudz nopietnāks pārkāpums kā tas, kura dēļ mani atbrīvoja no administratīvās nodaļas, bet šī pārkāpuma dēļ mani noteikti atlaidīs no dārzkopības nodaļas un atkal atbrīvos no kaitnieciskajām briesmām.

Es nebiju domājusi parādīties apsargiem tik drīz, līdz brīdim, kad izdzirdēju kādu no cietumniecēm kliedzot pa logu. Viņu sauca Pērla, un viņa bija atbildīga par kazarmām. Viņa nebija oficiālā kopmītņu pārvaldniece, bet mēs visas darījām to, ko viņa lika vai arī dažu labu reizi izbaudījām brutālas sekas.

Dzirdēju viņu kliedzam, „Greisa, ja tevis dēļ es neredzēšu ‘Peitonpleisu’, tu par to samaksāsi.” Nu ko, tas jau bija pietiekami. Es parādījos. Man bija dažas minūtes, līdz sāksies ikvakara ziepju opera pa TV. Zināju, ka man ir problēmas ar cietuma personālu, bet, paldies Dievam, vismaz cietumnieces būs TV telpā, un mani rokās nedabūs. Viņas dabūja redzēt savu ‘Peitonpleisu’ pa TV, un es dabūju to, ko biju pelnījusi.

Mans sods bija 30 dienu ieslodzījums vieninieces kamerā. Bija pilnīgi skaidrs, ka pirms noteiktā termiņa mani neviens neizlaidīs. Man pateica, ka būs jāatsēž vismaz puse no noteiktajiem sešiem gadiem un, ja es turpināšu uzvesties tāpat kā līdz šim, tad atsēdēšu visus sešus. Mans plāns nebija izdevies. Lai ko es darītu, viss bija pret mani. Tikt no šejienes ārā nebūs viegli. Bez tam es vēlējos būt dzīva un vienā gabalā, kad tikšu ārā no šejienes. Staigāšanai pa virvi šeit cietumā, man bija iedota patiešām šaura virvīte.

Taču es mācījos izdzīvot – izdzīvot ārkārtēji netradicionālos apstākļos. Konfrontācija bija ārpus jebkāda jautājuma. Dzīve, faktiski, bija atkarīga no tā, cik labi es mācēju izvairīties no konfrontācijas, un es pakāpeniski to sāku apgūt. Es iekārtojos savā vieninieces kamerā un sagatavojos pavadīt laiku. Es nevarēju domāt par pasauli aiz kameras durvīm, un man nebija neviena ciemiņa no ārpasaules, kas patiesībā tiešām palīdzēja. Cietumā ir vieglāk bez apmeklētājiem. Tie man tikai atgādinātu par to, kā man nav.

Manai mammai bija pateikts, ka esmu cietumā, bet viņai bija vēl četri bērni mājās, par ko rūpēties un uztraukties. Viņa ne reizes mani neapciemoja. Tēvs nezināja, ko domāt, izņemot to, ka es atkal esmu viņu pievīlusi (pirmā reize bija, kad es nepiedzimu kā zēns). Es nekad nebiju viņa mīlule, jo nebiju tik paklausīga kā tie cilvēki, kas izpildīja katru viņa komandu trīsdesmit gadu garumā militārajā servisā. Tēvs mani apciemoja vienu reizi apmēram uz piecpadsmit minūtēm. Patiesībā ne māte, nedz tēvs īpaši par mani vairs neinteresējās pēc tam, kad biju nokļuvusi cietumā.

16

Atceros, kā kādu svētdienas pēcpusdienu es skatījos caur apmeklētāju istabas logu. Tā bija pirmā un pēdējā reize. Pārāk sāpīgi. Šeit atradās sievietes, kuras stundām ilgi pūlējās savest sevi kārtībā, lai izskatītos pēc iespējas labāk savu bērnu priekšā, kad tie ieradīsies apmeklētāju laikā. Es sāku raudāt no tā vien, kad ieraudzīju, kā viņas apskaujas un skūpstās satiekot savus tuviniekus. Dažas no sievietēm neizlaida savus bērnus no klēpjiem visu apmeklējuma laiku. Es to varēju saprast. Es pati vēlējos būt apskauta, aprūpēta. Bija sāpīgi būt neviena neapskautai – būt tik vientuļai un nemīlētai. Bet es nedrīkstēju tā domāt. Ja es tā darītu, es sajuktu prātā.

Dažām sievietēm, nonākot cietumā, bija atņemtas mātes tiesības. Ja ģimenes locekļi nevēlējās uzņemties rūpes par šo sieviešu bērniem, pēc tiesas lēmuma šie bērni tika izmitināti pagaidu audžuģimenēs vai iekļauti adopcijas programmās. Tiesu sistēma balstījās uz to, ka, ja sieviete atrodas cietumā vai apcietinājumā, viņa automātiski tiek ierindota nederīgo māšu kategorijā (sievietes cietumā bieži sastopas ar prettiesisku attieksmi tikai sava dzimuma pēc. Vienkāršs piemērs: pret mums bieži izturējās kā pret bērniem – sliktie bērni, kas “sagrēkojuši”).

Svētdienu vakari bija īpaši smagi. Pēc svētdienu naktīm neviens nebija pārsteigts dzirdot par kārtējo pašnāvības mēģinājumu. Apmeklējumi bija skarbi ikvienam. Es biju laimīga, ka man apmeklētāju nebija, un īpaši laimīga, ka man nebija bērnu. Tas būtu bijis pāri maniem mēriem. Nedomāju, ka būtu varējusi to izturēt. Mātēm, kuras redzēju cauri stiklam, sejā nepārtraukti bija sāpju izteiksme. Varbūt tāpēc tik daudzas no viņām katru nakti pirms miega dūra adatu. Heroīns bija patīkams tāpat kā jebkura cita narkotika. Ja tev cietumā ir kontakti un nauda, narkotikas vari dabūt itin viegli, ņemot vērā, ka cietums ir nekas vairāk kā tikai ārpasaules mikro versija. Lai kas arī notiktu ārpusē, notiek arī iekšpusē, tikai citos apstākļos un ar citiem izaicinājumiem.

Par manu draudzeni kļuva Elēna. Viņa šeit bija nokļuvusi par ienākuma nodokļa nemaksāšanu. Viņa bija no vidējā sociālā slāņa un cietumā atradās pastāvīgā šoka stāvoklī. Elēna tā arī nespēja pierast pie fakta, ka atrodas cietumā. Katru svētdienu Elēnas māte veda viņas trīs bērnus uz tikšanos. Parasti svētdienu vakaros pēc apmeklējuma mēs ar viņu stundām sarunājāmies. Viņa ieturēja diētas un dzēra tonnām kafiju, un tiešām izskatījās slikti. Es biju patiesi noraizējusies par viņu. Es pat izdarīju Aizliegto lietu – es runāju ar vienu no apsardzēm, lūdzot palīdzību Elēnai. Apsardzes ieteikums man bija nejaukties citu darīšanās. Cietumā ikvienam, viņa teica, ir jārūpējas pašam par sevi.

Kādu svētdienas vakaru pamanīju Elēnu ieejam savā istabā. Es tajā mirklī skatījos interesantu filmu pa televizoru, un izlēmu noskatīties to līdz galam, un pēc tam doties savā ierastajā vizītē pie Elēnas. Kad beidzot klauvēju pie viņas durvīm, viņa neatbildēja.

Mana sirds sāka sisties straujāk, un rokas un seja nosvīda no bailēm. Elēnai vajadzēja atbildēt. Es izlēmu doties iekšā. Pirms es izskrēju ārā no istabas, visu biju pamanījusi skaidri. Elēna bija izdarījusi pašnāvību, smagu un asiņainu. Roku vēna un rīkle. Asinis bija visur.

17

Viņas ķermenis tika aiznests zem apklāta pārklāja. Viņas istaba tika aizzīmogota izmeklēšanai. Pēc trim dienām mums lika iet un visu satīrīt. Es atteicos un tiku nosūtīta uz vieninieces kameru uz trim dienām. Es to vienkārši nevarēju izdarīt. Es vainoju cietumu par to, ka netika darīt nekas, lai aizkavētu viņas nāvi. Viņi zināja, ka Elēnai ir problēmas, bet nedarīja neko, lai palīdzētu. Manā skatījumā cietuma personāls bija kļuvis tikpat bīstams kā cietumnieces. Tagad man bija jāpārredz viss visapkārt. Es negrasījos šeit nomirt.

Laiks gāja. Es biju atradusi drošu patvērumu. Tagad cietumnieces nebija ieinteresētas iespējās, ko es varēju izdarīt viņu labā. Cietuma personāls mani bija ierindojis starp mazākuma nemiera cēlājām. Es nebiju laimīga, bet man bija savi īpašie brīži. Kad man vajadzēja izrauties no monotonā dzīvesveida, es atļāvos nelielus noteikumu pārkāpumus – pavisam mazas lietas, ko it kā esmu piemirsusi izdarīt – nesaklāta gulta, neizgludinātas drēbes. Tā bija spēle, ko spēlēju, gaidot, kad tikšu pasaukta atpakaļ savā kopmītnes istabā, lai izdarītu to, ko esmu atstājusi neizdarītu. Un es no tā paņēmu visu iespējamo – mazliet laika sev, izbaudot savu pasīvo pretošanos.

Tomēr manas mazās spēlītes galu galā ātri un negaidīti tika izbeigtas. Kādu dienu, kamēr es gāju atpakaļ uz savu istabu, es uzskrēju virsū Eleonorai. Eleonora bija vecākā sieviete cietumā. Viņa atradās aiz restēm apmēram divdesmit gadus un visticamāk šeit pat arī nomirs. Viņa ilgu laiku bija bijusi narkotiku tirgone, un viņai bija piespriests maksimālais termiņš bez iespējas tikt apžēlotai. Viņa bija Boss. Eleonora mūs visas uzraudzīja.

Viņa apstājās tieši man ceļā. Mans pirmais instinkts bija apiet viņai apkārt. Viņa mani nelaida. Ko? Ko es atkal biju izdarījusi? Pēkšņi es kļuvu nervoza, man izkalta rīkle.

„Kas notiek, Ellija?” es mēģināju izklausīties pārliecināta.

Biju jau iepriekš uzskrējusi viņai, un, lai gan viņa neko neteica, zināju, ka viņa mani vēro. Vismaz tā es biju dzirdējusi. Mani uztrauca tas, ka es nezināju, kāpēc viņai bija šāda īpaša interese par mani.

„Ko tu dari?” Eleonora kļuva par mana visuma centru tajā mirklī, kad viņa man uzdeva šo jautājumu.

Man galvā sāka joņot visādas domas – ‘Vienkārši sēžu cietumā,’ bija pirmā atbilde, kas man ienāca prātā.

Nepareiza atbilde. Es to sapratu tajā pašā mirklī, kad ieraudzīju viņu zilu no dusamām, izbolītām acīm, kas spļāva zibeņus un dzirksteļoja. Viņas lūpas kļuva tik plānas kā taisna līnija. Viņa nošņācās.

„Nekā nebija, Dāmīte. Es domāju, ko tu grasies darīt, kad būsi manā vecumā? Kur tu būsi?”

Dievs, es nekad nebiju par to domājusi. Tagad, stāvot aci pret acis ar šo sievieti, es skatījos laika mašīnas spogulī. Viss, ko es varēju redzēt aiz cietuma sienām, bija manis pašas atspulgs – pelēks, krunkains un noguris. Es vienā mirklī

18

pavisam skaidri sapratu, ka to nevēlos. Pateicoties vienai stingrai cietumniecei, man bija iespēja mainīt savu dzīvi tagad, dažu sekunžu laikā.

Es redzēju vīziju. Es to izgaršoju, izkošļāju un izspļāvu ārā kā kaut ko indīgu. Lūk, kāda man dzīve būtu – inde, nedzīve, anti-dzīve. Cietumā es spēlēju izdzīvošanas spēli. Es biju aizmirsusi par dzīvi ārpus cietuma sienām. Eleonora atgrieza mani manā nākotnē.

Eleonora droši vien nomira cietumā. Es nezinu, vai viņa to bija pelnījusi vai nē. Es neesmu soģis. Es tiešām ceru, ka viņai izdevās kaut nedaudz attīrīt savu karmu, dodot man iespēju ieraudzīt, ko es daru. Esmu viņai mūžīgi pateicīga par to. Viņa man atgādināja to veco indiāņu sievieti, ko satiku apcietinājumā Grīnriverā. Es zināju, ka man bija jāsāk pievērst uzmanība šīm mazajām dāvanām no debesīm. Tās bija vērtīgas mācību stundas, un es jutu, ka mani kāds pieskata. Šī doma deva man cerību.

Uzlabot attiecības ar cietuma personālu bija viegli. Es vienkārši sāku saklāt savu gultu un gludināt drēbes, un pat sāku lietot kosmētiku. Es biju viņus apmulsinājusi, un es to zināju.

Mana labā uzvedība atmaksājās ātrāk nekā es biju gaidījusi. Mani nozīmēja perforācijas nodaļā un apmācīja kā perforatora speciālisti, kas nozīmēja to, ka es apgūstu amatu, ar ko varētu pelnīt iztiku ārpus cietuma. Un tad pēkšņi notika kaut kas negaidīts.

Politikai ir milzīga loma federālo institūciju ikdienā. Cietuma priekšniece bija ambicioza politiķe, kas savu esošo amatu redzēja kā starpposmu uz kaut ko lielāku. Un, kad tika izziņota jaunā federālā likumdošana, viņa gribēja, lai viss tiktu izpildīts gludi un bez mazākās aizķeršanās. Tas dotu viņai zināmus bonusa punktus.

Jaunajā likumdošanā tika izstrādāta Cietuma Darba programma. Tas bija dažu psihologu un kriminologu gara kopdarbs. Teorija bija tāda, ka ieguvējs ir katrs, ja noteikti cietumnieki – tie, kuri bija uzticami vai prata kādu amatu, vai kādu citu noderīgu lietu, vai arī, ja tiem tuvojās ieslodzījuma beigu termiņš – varētu strādāt sabiedrībā ārpus cietuma pa dienām un vakaros atgriezties cietumā, lai pārnakšņotu.

Es biju pirmā, ko izvēlējās šai programmai, ne jau tāpēc ka biju cietuma modele, bet gan tāpēc, ka pratu drukāt uz rakstāmmašīnas. Man bija, kā viņi teica, darba spējas. Es biju algojams darbinieks. Bez tam, nenāca par ļaunu tas, ka nebiju atkarīga no narkotikām.

Man bija dalītas jūtas par šo privilēģiju strādāt ārpus cietuma pa dienām un atgriezties vakaros, lai pārlaistu nakti cietuma sienās. Zināju, ka tā nebūs nekāda ogu maize, un riska faktors visu salaist dēlī bija augsts. Man būs kārdinājums, ļoti liels kārdinājums. Un, godīgi sakot, es nezinu vai varēšu izturēt šādu pārbaudījumu. Bet kāda gan tam nozīme? Es gribēju tikt ārā, kaut vai tikai uz dažām stundām.

Pirmajā dienā cēlos četros no rīta. Mums bija jādodas ceļā piecos no rīta, lai paspētu uz autobusu pāri tiltam, kas savienoja cietuma salu ar cietzemi. Es biju

19

sajūsmā! Tā bija kā kombinācija starp pirmo dienu skolā, izlaidumu un jaunavības zaudēšanu – baiļu un sajūsmas sajaukums, un solis nezināmajā.

Sievietes, kuras bija izvēlētas Cietuma Darba programmai, tika nodalītas no parastajiem iedzīvotājiem, lai nevarētu nodarboties ar kontrabandu uz vai no cietuma. Cietuma amatpersonas to bija gudri pārdomājušas. Paldies Dievam, ka man vismaz nebija jāuztraucas par kompromisu un jaunām nepatikšanām. Lai nu kā, es sūdzējos tikai tādēļ, lai izskatītos, ka man pietrūkst pārējo cietuma sieviešu sabiedrība, un es negribu būt izvēlēta šīm īpašajām privilēģijām. Ap to laiku es jau biju kļuvusi par gluži lietpratīgu aktrisi. Izdzīvošanas spēle kļuva vieglāka.

Taču celties augšā tik agri un strādāt maz apmaksātā darbā nebija viegli. Es strādāju kā „piektdienas meitene” mazā uzņēmumā, kas iznomāja būvniecības iekārtas (īpašnieks zināja, ka esmu no cietuma, un par mani maksāja valsts – tas bija finansiāls stimuls izvēlēties mani). Ceļā turp un atpakaļ es pavadīju divas ar pusi stundas un nokļuvu savā istabā ne ātrāk par astoņiem vakarā. Man tik vien atlika laika, lai nomazgātos, paēstu un dotos gulēt. Un tomēr, tas bija tā vērts.

Bez tam es iepazinos ar dažiem vīriešiem, kas tika izvēlēti Vīriešu Cietuma Darba programmai, no cietuma otras puses. Mēs tikām uzskatīti par tādiem kā ekskluzīva klubiņa biedriem – pirmā tāda veida klubiņa Savienotajās valstīs. Mums bija kopīgas „akcijas” un iemīlēties Maikā – vienā no izskatīgākajiem tās programmas džekiem, bija pavisam viegli. Nebiju bijusi kopā ar vīrieti trīs gadus. Man pietrūka tuvības un uzmanības, ko meitenei var dot tikai vīrietis.

Mēs sēdējām viens otram pretī netīrā pieturā, kur mēs abi gaidījām savu autobusu. Sadevušies rokās mēs bez mitas sarunājāmies, līdz mums bija jādodas ceļā. Atpakaļceļā vakaros mūsu autobusu līnijas saplūda vienā maršrutā netālu no cietuma, un es vēroju katru autobusu, kas brauca garām, cenšoties ieraudzīt viņa tumšos, viļņainos matus loga atspīdumā. Es sāku dzīvot tām dārgajām minūtēm no rītiem, kad mēs varējām būt kopā.

Mūsu romance – kā to varēja nosaukt, kļuva arvien nopietnāka. Mēs runājām par nākotnes plāniem; par laiku, kad būsim ārā no cietuma; par laulībām, ģimeni un tādā garā. Es lidinājos gaisā. Jutos tā, it kā grieztos karuselī, turēdamās pie misiņa roktura, lai to palēninātu, un mana gara lidojumu varētu piebremzēt un iegūt stabilu saķeri ar pamatni. Mēs smējāmies un mīlējām viens otru autobusa pieturā piecas dienas nedēļā. Nedēļas nogales kļuva nepanesamas un šķita velkamies mūžīgi.

Beidzot, pēc dažiem nomācošiem mēnešiem tiekoties šādā veidā, mums ar Maiku radās daži nopietni plāni. Mēs izlēmām paziņot, ka esam nokavējuši savus autobusus pēc darba un pateikt, ka ieradīsimies ar nākošo. Maiks teica, ka zinot nedārgu moteli Los Andželosas centrā netālu no autobusu depo, kur mēs varētu atļauties dažus intīmus brīžus, kaut vai tikai uz īsu brīdi. Tas izklausījās lieliski, un es viņam piekritu, svētlaimes pārņemta.

Pienāca mūsu randiņa diena. Nezināju, ko vilkt mugurā. Nezināju, kā sakārtot matus. Jutos tā it kā šī būtu mana kāzu diena. Mums ar Maiku būs vismaz pusotras stundas divvientulības. Zināju, ka mēs mīlēsimies. Mūsu attiecības bija turpinājušās trīs mēnešus, un nu bija pienācis šis mirklis. Mēs abi to zinājām, un lai gan man

20

nebija bail, es biju satraukusies vai nelikšu vilties vīrietim, ko mīlēju. Kopš vidusskolas nebiju bijusi tādā sajūsmā, tik tīra un vienkārša, iemīlējusies līdz ausīm.

Laiks, ko pavadījām tur, bija brīnišķīgs. Bija tā, it kā mūsu mīlestība padarītu lēto, lipīgo viesnīcu par gaismas pilnu luksusa vietu. Šķita, ka gulēt vienam otra apskāvienos ir tas pats, kas izvilkta laimīgā loze. Kad bijām kopā, mēs bijām uzvarētāji nevis zaudētāji, divi brīnišķīgi iemīlējušies mīļākie nevis notiesātie.

Mūs apspīdēja vēlā pēcpusdienas saules gaisma, dodot, kā es uzskatīju, savu piekrišanu un sapratni. Nespēju beigt smaidīt un smieties. Dzīve bija lieliska, un mēs grasījāmies pārspēt sistēmu. Risks bija tā vērts, un Maiks nebija manī vīlies. Viņa maigie skūpsti un čuksti pārliecināja mani arvien vairāk un vairāk, ka viņš mani mīl vairāk kā jebkuru citu cilvēku šajā pasaulē. Es zināju, ka tas ir patiesi, jo tas bija patiesi man.

Mums briesmīgi negribējās pamest mūsu mīlas ligzdiņu, bet mums bija jāpaspēj uz nākamo autobusu uz Termināla salu. Mēs vismaz varējām turp doties kopā. Tas bija vismaz kaut kāds mierinājums. Viss, ko es vēlējos, bija pieskarties viņam un būt kopā ar viņu. Un, kad autobuss ieradās pēdējā pieturā pirms cietuma sienām, mēs skūpstījāmies, zinot, ka varēsim satikties nākamajā rītā, un atvadījāmies.

Es burtiski lidoju, kad devos atpakaļ uz sieviešu cietuma daļu. Iegāju galvenā biroja telpā kā parasti, gatava pārmeklēšanai, kas bija kļuvusi par rutīnu mūsu maršrutēšanai turp un atpakaļ uz cietumu. Kam es nebiju gatava, tā bija Kapteine un Leitnants, kuri stāvēja man ceļā ar sakrustotām rokām uz krūtīm. Viņu acis bija aukstas un stingras, blenžot uz mani, it kā es būtu skudra, ko pēta mikroskopā. Tā nebija parastā rutīna. Vai kaut kas bija noticis?

Jā, kaut kas bija noticis. Kāds acīmredzot mūs ar Maiku bija nodevis. Es nevienam neko nebiju teikusi, tātad Maiks par mūsu randiņiem bija kaut ko stāstījis kādam no saviem čomiem. Greizsirdība ir draņķīgs kompanjons, it īpaši cietumā.

Tajā naktī mani izslēdza no programmas. Es nekad vairs nesatiku Maiku, nekad nevarēju pateikt viņam, kas ar mani toreiz notika. Es nekad neuzzināju, kas notika ar viņu. Mani izraidīja no īpašās Cietuma Darba programmas un ierādīja vietu atpakaļ starp cietuma iemītniekiem. Es biju atpakaļ ierindā. Biju izbaudījusi brīvības sajūtu, pašcieņu, pašas nopelnītās naudas garšu, bet vissīvāk – mīlestību. Tagad tas viss bija zudis. Bija sliktāk nekā tad, kad tikko ierados cietumā. Tad man bija maz, ko zaudēt. Tagad mana dzīve šķita beigusies.

Man vairs nekas nerūpēja. Es biju sakauta. Viņi bija uzvarējuši. Es padevos un nolaidos uz zemes, lai izciestu savu sodu līdz galam. Biju jau sapratusi, ka visticamāk man nāksies atsēdēt visus sešus gadus. Un tas viss par vienu nozagtu automašīnu, ar ko šķērsoju dažu štatu robežlīnijas. Ja es būtu palikusi Kalifornijā, es nekad nebūtu nokļuvusi cietumā. Neredzamās robežas kartē bija pārvērtušas manu dzīvi uz visiem laikiem. Sevis žēlošana dziļi iecirta savus nagus manā dvēselē.

Bet galu galā es biju izdzīvotāja. Laiks gāja. Es atkal strādāju cietuma perforācijas nodaļā. Mēs strādājām divās maiņās, palīdzot valdībai apstrādāt visas pavēles saistībā ar Vjetnamas karu. Kāda starpība, ko es darīju. Es vienkārši

21

nostrādāju savu divpadsmit stundu maiņu un iekritu miegā pārāk iztukšota, lai domātu par bedri, kurā biju iekritusi.

Kad pienāca laiks manām ikgadējām fiziskajām pārbaudēm, ko noteica valdība visiem cietumniekiem, es cietumā atrados jau vairāk nekā trīs gadus. Bija pagājuši trīs mēneši kopš mēs ar Maiku bijām bijuši kopā. Atmiņas bija svaigas, un tās sāpēja tikpat stipri kā pirmajā dienā. Eksāmens man nebija ne prātā.

Ārsts bija viena bezrūpīga dvēsele, kas saņēma dažus papildus dolārus strādājot cietumā, lai papildinātu savus pensijas ieņēmumus. Viņš mani pat nepasveicināja, tikai pateica, lai guļos uz galda, atplešu ceļgalus un dziļi ievelku elpu.

Viņš pats gan ne tikai ievilka dziļu elpu, bet elsa un sprauslāja, kad bija beidzis.

„Jūs esat stāvoklī!” viņš uz mani kliedza. „Kā pie joda tas varēja notikt? Vai tad jūs nebijāt ieslēgta šeit pēdējos trīs gadus?”

Ups.

Viņš nezināja par Cietuma Darba programmu. Vai tas bija tiesa? Vai es biju stāvoklī? Es kritu panikā. Ko es teikšu savai mammai? Mēs nebijām pat runājušas viena ar otru pēdējos gadus, bet tas bija pirmais, kas man ienāca prātā: ko es teikšu viņai? Mana otrā doma bija, ko es teikšu uzraudzei? Tas mani satrieca vēl vairāk. Es lieliski apzinājos, ka biju nonākusi ļoti lielās nepatikšanās. Lēnām sāku visu aptvert. Es biju bijusi pirmā izraudzītā sieviete Cietuma Darba programmai, un tagad es biju pirmā, kas palikusi stāvoklī. Nu, vispār jau es vienmēr esmu gribējusi būt pirmā, vai tad ne? Es mācījos būt uzmanīga ar savām vēlmēm. Dažreiz manas vēlēšanās piepildījās. Lai gan, godīgi sakot es nekad nebiju domājusi izmantot grūtniecību kā izeju. Mēs izsargājāmies. Laikam jau tas nenostrādāja.

Cietuma personāls man ieteica veikt abortu. Bet es to nevēlējos. Es gribēju šo bērnu. Es biju divdesmit vienu gadu veca, izmisīgi vēlēdamās mīlēt un tikt mīlēta, un es grasījos savu bērnu paturēt. Doma par vientuļo māti mani nebiedēja nemaz. Faktiski, pēc tam, kad pārgāja pirmais šoks par jauno faktu, es sāku justies tik varena, tik fantastiski dzīva! Es jutu, ka man ir drosme un spēks darīt jebko.

Federālā valdība var daudz ko darīt ar cietuma iemītniekiem, bet piespiest cietumnieci veikt abortu bez viņas piekrišanas viņi nevar. Es turējos pretī visa veida personāla spiedienam un beigās uzvarēju. Savukārt cietuma personāls padarīja manus apstākļu nekomfortablus – rupja apiešanās, izdomāti pārmetumi un apgalvojumi, ka netikšu atbrīvota ne no viena no saviem pienākumiem tikai tāpēc, ka esmu stāvoklī. Toties man bija milzīgs atbalsts no cietuma iemītniecēm, kuras man palīdzēja ar tādiem smagiem darbiem kā guļamtelpu grīdu slaucīšana un spodrināšana.

Mani no cietuma atbrīvoja nosacīti, kad biju septītajā grūtniecības mēnesī. Taču pēc manām domām tas nebija manu sasniegumu vai priekšzīmīgās uzvedības dēļ, bet gan tāpēc, ka uzraugu vēlējās no manis tikt vaļā. Es biju pastāvīgs apliecinājums tam, kā

22

viņi izgāzušies, regulārs viņu kļūdas un vājās vadības atgādinājums. Mana grūtniecība noteikti nepalīdzētu cietuma priekšniecei viņas politiskās karjeras augšupejai.

23

3

IEVAINOTĀ SIRDS

Mans brīvlaišanas lidojums no Losandželosas uz Sanfrancisko ilga mazāk par stundu. Lidostā mani bija jāsagaida uzraudzei un jāaizved uz Florences Kritentonas Māju neprecētām mātēm, kur bija paredzēta mana dzīvesvieta. Ar katru nolidoto jūdzi, sajutu, kā cietuma dzīves smagums un visas ar to saistītās briesmas aizslīdēja prom, atstājot visu aiz muguras. Beidzot, es nodomāju, es varēšu dzīvot pati sev – un savam bērnam.

Es pretojos cietuma personāla uzstājībai veikt abortu vēl kāda iemesla dēļ. Es ļoti gribēju šo bērnu. Es nekad nebiju jutusies labāk, stiprāk vai pilnīgāk visas savas dzīves laikā. Milzīgas bija tās pārmaiņas, ko manā dzīvē ienesa ziņa, ka esmu stāvoklī. Un šis bērns bija viss, kas man palicis no jūtām pret Maiku – vīrieti, ko biju mīlējusi; vīrieti, par kura likteni es neko nezināju. Patiesībā, es tā arī nekad neuzzināju, kas ar viņu notika.

Tagad man bija kāds, kas bija kopā ar mani. Mans mazulis. Es vairs nebiju viena šajā pasaulē. Tagad es varēju rūpēties par kādu, un šis kāds mīlēs mani.

Sapņi par mātes lomu šaudījās galvā visu lidojuma laiku. Interesanti, kāda būs mana nosacītās atbrīvošanas uzraudze. Man bija noteikti vēl trīs gadi, līdz es būšu pavisam brīva. Šajos trijos gados man būs regulāri jāatskaitās savai uzraudzei, un es nedrīkstēšu iekulties nekādās nepatikšanās. Nekādu problēmu, es smaidīju pie sevis, sajūtot savu nostiepto vēderu. Pilnīgi nekādu problēmu. Es dabūšu labu darbu un rūpēšos par savu mazuli.

Nezinot kā atpazīt uzraudzi, es vienkārši stāvēju ārpus ielidošanas vārtiem, gaidot, kad kāds man pienāks klāt. Viņai bija mani dati ar fotogrāfijām, līdz ar to viņa zināja, kā es izskatos. Bez tam es biju vienīgā redzamā grūtniece, kas izkāpa no lidmašīnas. Viegls secinājums.

Uzraudze mani atrada pēc pāris minūtēm. Mēs sagaidījām pārējos pasažierus, lai dotos pēc bagāžas. Tādējādi mums bija daži privāti mirkļi pirmajā tikšanās reizē. Viņa mani aizveda līdz krēslam blakus logiem, neatraudama skatienu no skrejceļa. Viņa bija patīkama izskata cilvēks – iespaidīga un ārkārtīgi profesionāla. Viņas kostīms bija dārgs un derēja kā uzliets. Viņas apģērbā nebija nevienas krociņas; blakus viņai mana pašdarinātā grūtnieces kleita izskatījās lēta. Es sajutos vairāk nekā nelīdzvērtīga un ne tikai šī iemesla pēc.

„Es esmu mis Stantona, un jūs drīkstat saukt mani par Kerolu. Es būšu jūsu uzraudze. Jūs man iesniegsiet atskaites katru nedēļu līdz mirklim, kad es noteikšu, ka atskaišu iesniegšana var būt retāk,” viņa teica.

Nu labi, jo šoreiz man nebija nekāda nodoma salaist visu dēlī. Es to darīšu, un iknedēļas atskaitīšanās neizraisīs nekādas problēmas.

24

„Vienkārši dari kā lieku, nesasmērējies Halorana, un mēs satiksim tīri labi.” Tas šķita veids, kā viņa pasaka ‘sveiki’.

Nekādu problēmu, es piekritu. Mēs devāmies bagāžas izdošanas zonas virzienā.

Mis Stantona, nu labi – Kerola, bija nokārtojusi manu izvietošanu Mājā neprecētām mātēm. Viņa bija noskaidrojusi, ka tā ir vispiemērotākā un draudzīgākā mītne šajā piekrastes zonā. Man bija paveicies, ka viņa bija veltījusi savu laiku, lai izvērtētu vairākas iespējas, jo vēlāk es sastapu jaunu meitenei no citas līdzīgu funkciju mītnes, un viņa teica, kā tā vairāk līdzinoties cietumam.

Vienīgais nosacījums bija tāds, ka nedrīkstu teikt citām iemītniecēm, ka esmu no cietuma. Labi. Mani tā vai tā neiepriecināja doma par to, ka citi uzzinātu, ka es esmu iepriekš sodīta. Es nebiju tik moderna, strādājoša vientuļā māte. Vismaz tā likās man.

Vēlāk, kad mēs ieradāmies mājā, devāmies uz man ierādīto istabu. Tā bija jauka, un es sāku justies arvien laimīgāka, cik nu tas bija iespējams manā situācijā. Man gan vajadzēja ko nojaust.

Kerola man izskaidroja, kas no manis tiks prasīts. Viņa atzīmēja, ka „īpašo apstākļu” dēļ man būs jāievēro arī zināma mutiska vienošanās.

Ko lūdzu?

Biju pilnīgi apmulsusi. Ko viņa domāja ar „mutisku”? Visi nosacītās atbrīvošanas noteikumi, kas man bija zināmi, bija rakstiski noformēti un parakstīti gan no manas, gan no cietuma priekšnieces puses. Federāļiem patika visas lietas nodefinēt skaidri. Ja kāds pārkāpa kādu līguma punktu, tad tas visbiežāk bija atbrīvotais, un tas nozīmēja došanos atpakaļ uz cietumu. Ko gan viņa varēja domāt ar „mutisku vienošanos”? Kļuvu aizdomīga, saspringu, it kā gatavotos atvairīt fizisku triecienu.

Viņas vārdi mani šokēja un izsita man pamatu zem kājām. Kerola man paskaidroja, ka vēlas, lai es savu mazuli atdodu adopcijai! Ja es labprātīgi to nedarīšu, mani apsūdzēs pārkāpumā un nosūtīs atpakaļ uz cietumu uz atlikušajiem trim gadiem, un Federāļi tā vai tā atņems manu mazuli un ievietos viņu sociālās aprūpes mājā. Manu mazuli grasījās atņemt tā vai tā. Un es zināju, ka viņi to var izdarīt, jo es to jau biju redzējusi izdarām ar citām cietuma sievietēm.

Vārdi atbalsojās manā galvā. Nespēju noticēt tam, ko dzirdēju. Mana pasaule sāka griezties, un man sāka reibt galva. Es gribēju tikt prom no šīs trakās, nodevīgās virpuļojošās virsmas, ko sauc par zemi. Es smagi apsēdos uz gultas. Dažas minūtes iepriekš viss izskatījās brīnišķīgi, jautri, ar košiem, krāsainiem aizkariem un gultas pārklājiem. Šeit nebija nekā institucionāli noformēta. Tas bija bijis atvieglojums, jo man nebija ne jausmas, kas šī īsti būs par vietu.

Krāsas sāka izbalēt un mani apņēma sajūta, ka sienas ietin mani kā klusa, visspēcīga migla. Tas, ko man tikko pateica mana uzraudze, pilnībā atņēma visu dzīvesprieku. Nekas vairs nespēja iepriecināt.

25

Es atcerējos stāvoklī esošās sievietes, kas ieradās Termināla salā. Kad bija pienācis dzemdēšanas termiņš, viņas devās prom un atgriezās pēc dažām dienām bez prieka izteiksmes sejā. Mani vajāja skumjas viņu sejās un acīs. Tagad es pati tā izskatīšos.

Izskatījās, ka priekšniece grasījās paturēt pēdējo vārdu tā vai tā. Manas cerības, ka uzvarētāja šajā sadursmē varētu būt es, tika sagrautas ar pāris vārdiem. Mutiska nosacītās atlaišanas vienošanās. Nekādas izejas, nekādas apelācijas. Es zaudēju visas savas tiesības, kad pastrādāju Federālu noziegumu. Un tagad, pie kā es varēju griezties? Ne pie viena. Es biju viena, viena ar bērnu, kas man kļuva arvien dārgāks ar katru dienu, ar katru manas elpas vilcienu.

Mājā bija pieejams konsultāciju serviss meitenēm, kas gaidīja mazuļus. Dažas plānoja mazos paturēt; citas izlēma atdot adopcijai. Personāls bija lielisks un izrādījās bez aizspriedumiem, neskatoties uz meiteņu izvēli. Tas radīja līdzsvaru manā grūtniecībā. Patiesībā tik tikko, jo bija maz tādu nakšu, kad es aizmigu neraudot līdz pilnīgam spēku pagurumam, domājot par zaudējumu, ko es izdzīvoju katru dienu. Naktīs es nebiju viena savos asaru plūdos. Raudāja arī daudzas citas meitenes, katra par savu situāciju. Es tikai nedomāju, ka kādai no viņām bija tikpat daudz iemeslu uzpampušām acīm no rītiem kā man.

Paturi cietumu noslēpumā. Es nevarēju dalīties savās bēdās. Man bija jāizgudro meli. Šis apstāklis sāpēja kā pretīgs sods. Bet kā dēļ? Kā dēļ? Es nezināju. Man tas nepatika, un man nebija izejas.

Brīžiem es domāju par bēgšanu. Aizbēgt un paņemt līdzi savu bērnu. Tā bija mana pirmā reakcija, tāpat kā toreiz, kad pirmajā naktī gribēju bēgt no cietuma. Bet tagad, pat bez ieročiem sardzes torņos, es biju tikpat iesprostota.

Bēgšana nebūtu bijusi godīga pret manu mazuli, tā nu tas ir. Protams, es to kaut kā būtu varējusi paveikt, bet iespējamās briesmas, ko varētu nodarīt savam vēl nedzimušajam mazulim, bija lielākas nekā es biju gatava uzņemties. Bez tam, Federāļi galu galā mani tāpat atrastu. Es vēl joprojām ticēju, ka to, ko valdība apgalvo, tā arī izdara, un viena no lietām, ko cilvēks iemācās cietumā atkal un atkal ir tas, ka galu galā viņi to notvers tā vai tā un tas atkal sēdēs cietumā. Es vēl joprojām tam ticēju.

Palikšana tajā mājā nebija domāta man, bet es tur paliku savas mīļotās dāvanas – sava bērna dēļ. Tā bija otra smagākā lieta, kas man jelkad ir bijusi jādara. Pirmā vēl bija priekšā. Tā būs tad, kad man būs jāatstāj savs mazulis slimnīcā pēc tam, kad būšu devusi tam dzīvību.

Mājā iepazinos ar dažiem brīnumjaukiem draugiem, un bija tādi mirkļi, ko pavadīju neraudot un jūtoties normāli. Lai gan es nevarēju dalīties stāstos par savu dzīvi ar kādu no viņām, patiesībā ne ar vienu. Pat mana tuvākā draudzene un istabas biedrene nezināja, ka esmu sēdējusi aiz restēm – mums izveidojās cieša draudzība, kas radās no kopīgās situācijas – grūtniecības (kas bija labāk nekā kopīgas ieslodzīto intereses).

26

Dažas no mums gāja kopā pastaigāties vai uz kino. Tas izskatījās diezgan komiski, kad trīs vai četras meitenes ar lieliem grūtnieču vēderiem kopā stampāja pa ietvi. Mēs parasti devāmies garās pastaigās un par atalgojumu sev iegriezāmies brīvdabas kino Pie Mela, Geari rajonā, vienā no populārākajiem brīvdabas kino Sanfrancisko pilsētā. Galu galā mēs bijām jaunas sievietes un gribējām mazliet izklaidēties.

Vienā no šādiem pasākumiem trīs no mums – mana istabas biedrene, vēl viena grūtniece pēdējos mēnešos un es, izlēmām noskatīties Vējiem līdzi. Tā bija atkārtoti izlaista un tika rādīta Zelta Vārtu teātrī uz liela, liela ekrāna. Mēs nodrošinājāmies ar augļu sulu, popkornu un kaudzi kabatlakatiņu (atcerējāmies, kā bijām iepriekš raudājušas, to skatīdamās un tagad ar trakojošajiem hormoniem grūtniecības laikā mēs sapratām, ka jābūt gatavām lieliem asaru plūdiem. Šī bija kritiska filma, un mēs bijām pilnībā nodrošinājušās).

Filma bija fantastiska. Emocionāli amerikāņu kalniņi. Tā kā mēs zinājām, ka nevienai no mums vēl nav pienācis laiks dzemdēt, izlēmām noskatīties filmu līdz galam, jo bijām izskaitļojušas, ka mums pietiks laika tikt līdz slimnīcai, ja nu dzemdības tomēr sākas.

Ap to mirkli, kad Rets Batlers teica Skārletai, ka viņam vienkārši “ir pilnīgi vienalga”, mēs abas ar istabas biedreni sajutām spēcīgas kontrakcijas apmēram ar piecu minūšu starplaiku. Un tomēr mēs bijām paspējušas noskatīties visu filmu! Ar popkornu uz drēbēm devāmies uz vestibilu, acīmredzami satrauktas, jo pūlis pašķīrās mūsu priekšā kā Sarkanā jūra ebreju tautai Mozus vadībā.

Ārpusē bija policists, kas regulēja satiksmi, lai automašīnas pēc kino varētu ātrāk izretoties, it īpaši sastrēgumstundu laikā. Nobijies un satraucies policists paskatījās uz mums trim – katru devītajā grūtniecības mēnesī, no kurām divas saliekušās acīmredzamā diskomfortā. Viņš krita panikā. Viņš apturēja visu satiksmi, izsauca feldšerus, ugunsdzēsēju un ātrās palīdzības mašīnas. Mēs visas smējāmies līdz asarām kontrakciju starplaikos. Tā bija gandrīz vai sacelšanās un gandrīz vai burtiski.

Slimnīcā, kur apmeklējām grūtniecības un pirmsdzemdību kursus, ieradāmies ar šiku un tieši laikā. Medmāsas mums uzmeta tikai vienu paviršu skatienu un rāva mūs uz ceturto stāvu dzemdēt. Pat mana draudzene Endžija, tā, kurai kontrakcijas nebija sākušās, tika iestumta vestibilā, neskatoties uz viņas protestiem.

Pagāja divpadsmit stundas līdz sāpes izzuda, vismaz fiziskās sāpes. Šajā procesā nav laika kaut ko tēlot. Tu vienkārši esi, un tu vienkārši jūti sāpes, un strādā, un darbojies. Slimnīcā zināja, ka es savu mazuli nodošu adopcijai, un es biju pateikusi viņiem, ka es viņu vēlos paturēt pēc dzemdībām, barot un rūpēties par viņu, tik ilgi līdz man būs jāatstāj slimnīca. Slimnīcas personāls man ieteica to nedarīt, bet man bija vienalga. Es mīlēju šo bērnu, kamēr tas bija manī, un lai sasper mani zibens, ja labprātīgi laidīšu garām iespēju redzēt, ko esmu dzemdējusi un pateikt viņam, cik ļoti to mīlu. Viņi nevarēja man atņemt šo dārgo iespēju. Es to vienkārši nebūtu pieļāvusi.

27

Viņa ieradās šajā pasaulē 1968.gada 8.janvārī. Es biju pie apziņas visu dzemdību laiku. No acīm man ritēja asaras vienlaicīgi ar smieklu šaltīm. Smiekli lauzās ārā nevis par fizisko atvieglojumu, bet vairāk par brīnumu, kas nu gulēja manās rokās. Viņa raudāja skaļi un ar tādu spēku, ka es zināju – viņa ir veselīga meitene. Te nu bija mana mazā meitenīte, kura vēl tikai pirms dažiem mirkļiem bija manī. Tā bija daļa no manis, kas tagad dzīvoja un elpoja šeit, mūsu pasaulē, pati. Es gribēju viņu turēt pie sevis. Ar sāpīgu sirdi es viņai pieskāros un apmīļoju.

Pēc tam, kad medmāsas bija viņu notīrījušas, iedeva man blakus. Ak, Dievs, cik viņa bija skaista. Ideāla. Rozīga un ideāli veidota; ar zilām, dziļi zilām acīm; un vissmalkāko, vismazāko deguntiņu, lūpiņām un austiņām, kādas es jebkad biju redzējusi. Viņa bija brīnums, un pavisam noteikti visskaistākais bērns, kāds piedzimis šajā pasaulē.

Kad visbeidzot viņi meitiņu no manis paņēma, mana sirds salūza. Uzraudze ieradās, lai izrakstītu mani no slimnīcas, un lai pārliecinātos, ka es savu bērnu atstāju. No slimnīcas mani nācās izvest, jo es nevarēju redzēt, manas acis bija pārāk pilnas ar asarām. Man vairs nerūpēja nekas un neviens cits, kā tikai mans mazulis. Centos nocietināt savu sirdi. Nedomāt un nejust. Tā bija vissāpīgākā lieta, kas jelkad ar mani notikusi. Pēc divām nedēļām man bija jāparaksta adopcijas dokumenti.

Pārstāt domāt nebija iespējams. Lai gan man tika nozīmētas procedūras, lai apturētu piena veidošanos, manas krūtis tik un tā ik pārstundas kļuva cietas kā akmeņi un sāpēja. Tas bija pastāvīgs atgādinājums, ka man ir bērns, bērns, kurš bija izsalcis. Mans ķermenis reaģēja uz viņas izsalkumu automātiski, neskatoties uz medicīniskajiem pūliņiem mūs šķirt. Mēs bijām saistītas un sāpes, un apziņa par šīs saiknes spēku lika man justies pazudušai un briesmīgi vientuļai. Daudz vientuļākai, nekā biju jutusies līdz šim. Es raudāju par netaisno pasauli, kurā dzīvoju.

Ap to laiku, kad es parakstīju adopcijas dokumentus, bija pazudis arī mans piens. Mana sirds no tiesas nocietinājās, un prāts bija sastindzis. Uzraudze atzina, ka esmu sadarbojusies un, iespējams, tikšu pavisam atbrīvota viena gada laikā, ja turpināšu uzvesties tikpat labi.

Kāda gan tam nozīme? Tas manu bērnu neatdos. Neatdos mātei, kura patiesībā nekad nevēlējās šķirties no sava bērna. Bija tā, it kā mans bērns būtu miris, jo vismaz no valsts puses man bērna nebija un nebija arī mātes jūtu pret savu miesu un asinīm. Tas nebija sods. Tas bija dzīves spriedums par sērām un bēdām. Es nekad nespēšu aizmirst savu bērnu, un katru reizi, kad es ieraudzīju kādu citu mazu meitenīti, es vienmēr atcerējos par savu mazo, skaisto meitiņu. Es vienmēr domāju, kā viņa tagad izskatās, un vai viņa ir vesela un laimīga. Kur viņa bija? Vai viņa mani ienīda? Es zināju, ka šie jautājumi mani šaustīs mūžam. Es vienkārši zināju, ka tie nekad neizzudīs.

28

4

PAZUDUSISkaļš krakšķis kaklā varēja nozīmēt tikai vienu – tas bija lauzts. Guļot uz

muguras aizas vidū, es varēju redzēt gubu mākoņus slīdam zilajās, gleznainajās debesīs. Viss bija tik kluss, tik mierīgs. Šķita visapkārt nav pat mazākās kustības. Es biju nokritusi no Hondas motocikla. Vēl pirms dažiem mirkļiem mēs braucām izvairoties no smieklīga govju ganāmpulka un priecājāmies par zaļajiem kalniem. Braukšana ar motocikliem, pirms šī nelaimīgā negadījuma, man šķita pats aizraujošākais pēdējā laika notikums.

Kamēr nekustīgi gulēju uz zemes, man bija laiks pārdomāt pāris pēdējos savas dzīves gadus, lai saprastu, kas mani novedis līdz šejienei. Te nebija, kur iet, neviena, ar ko runāt. Es varēju tikai domāt.

Pēc tam, kad biju atdevusi savu meitu adopcijai, es sāku strādāt darbā, ko bija atradusi mana uzraudze Kerola. Es strādāju, ēdu, gulēju un skatījos televīziju. Tāda bija mana dzīve. Man bija savi apskaidrības mirkļi, un mana tagadējā dzīve stipri atgādināja cietuma dzīvi un to, kā es tur izdzīvoju. Vienīgā atšķirība bija tā, ka tagad es varēju ēst to, ko vēlējos, palikt ārpus mājas, ja vēlējos vai iet uz kino, ja man gribējās. Parasti man negribējās. Mans prāts nenesās uz izklaidēm. Es vēl joprojām sēroju par savu bērnu. Sāpes atkāpās no manis uz kādu brīdi, bet atlika vien ieraudzīt kādu bērnu vai grūtnieci, un tas visu atsauca atmiņā. Atmiņas par manu pašas bērnu pārpludināja prātu un sariesa acīs asaras visneparastākajos brīžos.

Kaut kā manā dzīvē trūka. Manas meitas. Es centos nedomāt par viņu, taču turpināju sērot. Tajā laikā nebija televīzijas pēcpusdienu sarunu šovu, kas man palīdzētu saprast savu emocionālo stāvokli – nebija jau pārāk lielas intereses par neprecētām vientuļām mātēm, kas vēl piedevām ir bijušās cietumnieces, un kuras ir atdevušas savus bērnus. Bez tam es jau tik un tā nemaz neskatījos televīziju dienas laikā. Mana uzraudze nebija tā tipa cilvēks, ar kuru es varēju dalīties savās emocijās. Galu galā tieši viņa bija daļa no manām sāpēm. Un tā es eksistēju. Dienu no dienas, es jutos sastingusi, bez iespējas izpaust savas bēdas. Es tās turēju sevī un dzīvoju savu dzīvi kā cietumniece brīvā sabiedrībā. Sevis sodīšana man bija labi pazīstama. To es pratu lieliski.

Kā jau iepriekš solījuši, federāļi mani atbrīvoja no nosacītā cietumsoda gadu pēc tam, kad biju parakstījusi adopcijas dokumentus. Tā bija saldi rūgta balva. Es to tā pa īstam nekad arī nenovērtēju. Taču tā man deva iespēju kļūt par klaiņotāju nevis turēties pie stabilā darba, lai apmierinātu uzraudzi.

Sanfrancisko pludmales apgabals bija pilns ar „puķu bērniem”, un tie visi meklēja mīlestību un izpausmes brīvību. Mana māsa Keitlīna, divarpus gadus jaunāka par mani, bija puķu bērns pilnā plaukumā, un es sāku klaiņot apkārt kopā ar viņu. Viņa bija ne vien mana labākā, bet arī vienīgā draudzene.

29

Sākumā stingrie cietuma nosacījumi, ko biju tur apguvusi, neļāva man iejusties brīvajā dzīvē. Es bieži biju pārsteigta par to, kā cilvēki ģērbās un uzvedās, it īpaši par to, cik maznozīmīgi viņiem bija tas, ar ko tie pārguļ. Es faktiski biju kļuvusi par tādu kā teicamnieci, ko cietumā sauca par „pareizo” sievieti, un tomēr es visur biju svešiniece. Es neiederējos kārtīgajā sabiedrībā, un es arī nejutos ērti ar šiem hipijiem. Tomēr pēc kāda laika jutu, ka sāku starp viņiem iekļauties. Man bija jāpielāgojas vairumam ieražu. Ak Kungs, mana māsa pat nevalkāja apakšveļu. Biju totāli šokēta. Man šis ceļš bija pagrūts.

Tomēr arī es pirms kāda laika biju iesviedusi savu krūšturi bēru sārtā, kur tika sadedzinātas seno laiku sievišķīgās vērtības. Tur tās izkūpēja gaisā kā nebijušas. Nevalkāt krūšturi nozīmēja nebūt saistītam vai iegrožotam. Tā bija jauna brīvība, personiskā brīvība, brīvība, ko es varēju izjust. Es sāku izprast hipiju kustību. Tā atbrīvojās no visa un visiem, kas varētu likt kādam justies sasaistītam, vai tās bija drēbes, attieksme, jūtas vai darbības. Es vairs nebiju ieinteresēta palikt kā cietumniece – nevienā jomā.

Pirmo reizi es sāku patiešām justies brīva. Mans izmisums mazinājās kopš es iemācījos izpaust savas jūtas cilvēkiem, kuri mani nesodīja, nenosodīja mani par to, ka esmu bijusī cietumniece vai neprecēta vientuļā māte vai vienkārši sieviete ar netradicionālu pagātni. Šķita, ka vecās stigmas ir izdzēstas. Un kopš es biju oficiāli sertificēta dumpiniece, daži mani faktiski uzskatīja par varoni nevis par dzīves neveiksminieci.

Lai gan es vēl joprojām nejutos ērti starp cilvēkiem vai dažādās situācijās, es jutu, ka iestāties koledžā un iesaistīties studentu kustībā – būtu jauki. Tomēr es nebiju nemaz tik liela dumpiniece, un es nesapratu retoriku, kas man visapkārt tika sludināta. Piemēram, sevi sāka pieteikt kustība Melnā pantera. Biju nobijusies no viņu radikālajiem paziņojumiem, neizprotot viņu nolūkus pilnībā. Varu tautai? Ko gan tas nozīmēja?

Sešdesmito gadu beigās dzīve ārpusē bija nomācoša. Es centos atrast savu ceļu šajā ārprātīgajā cilvēku labirintā, kas no rītiem gāja demonstrācijās, kopojās pēcpusdienās, un tad visu atlikušo dienas daļu mīlējās. Es to darīju kopā ar visiem un dažreiz arī izbaudīju. Bet kopumā tas nelikās gluži pareizi. Kaut kas man vēl joprojām pietrūka; es jutos tukša un daudzās lietās nespēju pilnībā iesaistīties ne politiski, ne emocionāli. Man pietrūka mana bērna. Tā tukšā vieta, ko tik uzstājīgi biju centusies aizpildīt ar laimi, vēl joprojām bija tukša. Bet varbūt ilgas pēc bērna bija tikai attaisnojuma meklēšana? Varbūt nemaz nav iespējams būt laimīgam? Šāda veida domas bija sāpīgas. Amerikāņu sapnis ir dzīties pakaļ laimei, un es negribēju ticēt, ka tas ir tukšs. Es vienkārši vēl nebiju atradusi savu laimi.

Dažreiz parkā, kur nāca puķu bērnu mammas ar saviem mazuļiem, es pieķēru sevi raugāmies uz viņiem un jautājam: „Vai tu varētu būt mans bērns?” Manas rokas saspringa, it kā gribēdamas sniegties pēc kāda no viņiem un apskaut. Sevis savaldīšana prasīja katru unci manas paškontroles. Baidījos, ka es nespētu šos bērnus atlaist vaļā. Lai gan pakāpeniski sāpes mazinājās, iesūcoties dziļāk manā sirdī, tās tomēr saglabāja dīvainu īpatnību atgriezties momentāni.

30

Darbu dabūt bija viegli, taču grūti tajā noturēties. Es biju izmēģinājusi visu – mašīnrakstīšanas, mašīnu operatores, viesmīles un pat pastāvīgas mājkalpotājas amatu. Pēdējais darbs bija bēgšana no atbildības. Es biju nogurusi no hipiju dzīves stila, un nespēju atrast pieklājīgu mitekli un darbu. Un tā es atsaucos sludinājumam par mājkalpotāju. Bez tam, es biju stāvoklī.

Bija pagājis apmēram gads, kopš piedzima mana meitiņa. Es biju pilnībā atbrīvota. Un nebija neviena, kas man varētu draudēt ar cietuma restēm, ja nesekošu viņu noteikumiem. Es gribēju aizstāt savu atdoto bērnu. Mana situācija, kā vēlāk uzzināju, nepavisam nebija neparasta to sieviešu vidū, kuras bija atdevušas adopcijai savus bērnus.

Bērna tēvs – rezervists Krasta apsardzē, manā dzīvē bija tikai nejauši. Man nebija ienācis prātā izsargāties. Kad atklāju, ka esmu stāvoklī, biju laimīga. Viņš tā arī nekad neuzzināja, ka ir apbērnojis mani, un es negribēju viņam neko teikt.

Mājkalpotājas darbs strādājot pie Ala un viņa desmit gadus vecā dēla Džimmija, bija ideāls risinājums. Als bija pazaudējis savu sievu apmēram pirms gada, un pilna laika darbs vienlaicīgi ar dēla audzināšanu vienpersoniski bija vairāk nekā viņš spēja uzņemties. Biju pārliecināta, ka spēšu pildīt darba pienākumus – uzkopt māju, gatavot maltītes, rūpēties par Džimmiju un faktiski būt arī par surogātmāti. Tas viss nelikās nekas sevišķs. Turklāt māja bija skaista un Als grasījās man dot savu otro automašīnu. Man vajadzēja kaut kādu rāmi. Es pat uzliku atpakaļ savu krūšturi.

Viss gāja lieliski, izņemot to, ka Als gribēja ar mani saieties. Viņš zināja, ka esmu stāvoklī, bet acīmredzot viņam tas nebija šķērslis. Viņš gribēja sev draudzeni. Es negribēju tajā iesaistīties, bet man pietrūka drosmes atteikt viņam, pirms viņš spēra pirmos soļus. Es baidījos zaudēt savu darbu; un, ja viņš izlemtu mani padzīt, es būtu grūtniece bezpajumtniece. Tas bija izdzīvošanas jautājums. Un man arī sāka patikt komforts, sociālā šķira un nauda. Viņš mani nodrošināja ar labas dzīves garšu, un tā man patika labāk, nekā gulēt uz grīdas kopā ar vairumu apšaubāmas uzvedības personām. Es turpināju sakaru ar Alu, lai saglabātu viņa interesi par sevi, tomēr nepielaižot viņu tuvāk un tajā pašā laikā arī neatstumjot. Tā nebija cēlākā lieta, ko biju darījusi, bet tajā mirklī mani instinkti man vienkārši lika to darīt, lai izdzīvotu.

Nākotne izskatījās spoža. Pēc diviem mēnešiem bija jādzimst manam bērnam, es labi strādāju un biju tik laimīga kā vēl nekad. Tad notika nelaime. Ir tāds vecs joks: „Kā tu liec Dievam smieties? Pastāsti viņam savus plānus.”

Es braucu mājās Ala Kontinentālajā Linkolnā pēc iepirkšanās. Es tā arī nepamanīju, kas man uztriecās. Lai pagrieztos pa kreisi, man bija pilnībā jāaptur automašīna. Piedzēries šoferis, kurš vilka smagu konstrukciju sava pikapa aizmugurē ietriecās manī no mugurpuses. Viņš pat nemēģināja bremzēt. Policija teica, ka man paveicies, jo biju piesprādzējusies. Tajos gados drošības siksna nebija obligāta, bet es acīmredzot biju soli priekšā savam laikam.

31

Policists redzēja, ka esmu stāvoklī un uzstāja, ka man jādodas uz tuvāko medicīnas punktu. Tur pēc īsas apskates mani izlaida ar brīdinājumu, ka visticamāk man nākamajā dienā varētu būt muskuļu sāpes. Izrādījās, ka kauli nebija lauzti, un mazulim nekas nekaitēja. Medicīnas darbinieks teica, ka man laimējies. Es ļoti rūpīgi sekoju viņa norādījumiem.

Pagāja gandrīz trīspadsmit stundas līdz es biju pilnīgi atmodusies. Galva uz spilvena šķita smaga, un, kad es sāku kustēties, sāpes bija mokošas. Es jutos kā elektriskajā šokā. Es pat nevarēju pacelt savu galvu. Es varēju tikai kliegt pēc palīdzības.

Als vēl bija mājās un ienāca istabā. Man likās, ka esmu paralizēta. Bailes, ka paralīze varētu būt paliekoša, bija milzīgas. Es nevarēju pakustēties. Ja jau tas bija tik nopietni, tad varbūt manam mazulim bija kāda vaina, un slimnīcā to vienkārši nepamanīja.

Apmēram stundas laikā ieradās ārsts un diagnosticēja ļoti stiprus sasitumus. „Dodiet viņai šīs zāles trīs reizes dienā un vienu naktī, ja viņa pamostas,” viņš noteica, izrakstot man stipras narkotikas. Man nozīmēja gultas režīmu, līdz sāpes pāries.

Nākamais mēnesis aizritēja kā pa miglu. Mani stipri zāļoja, un es pārsvarā gulēju. Mans prāts un ķermenis bija ieslēgts gaidīšanas režīmā. No gultas es varēju izkāpt tikai, lai aizietu uz vannas istabu. Ēšana vispār nebija apspriežams jautājums. Es labākajā gadījumā varēju norīt piena kokteiļus vai sulas. Mana dzīve sāka zust, un es biju pārāk tālu no tās, lai saprastu, kas notiek vai par to uztrauktos. Es jutu, ka mans mazulis arī mirst. Mani sapņi bija murgaini. Nabaga Als nezināja, ko darīt manis labā, lai gan viņš turpināja sekot ārstu norādījumiem.

Katru rītu es pamodos ar vienu un to pašu sapni: maza putna spārnu skaņas, kas sitas pret logu, veltīgi cenzdamies tikt ārā pasaulē. Tas bija ieslodzīts starp aizvērto stiklu un smagiem samta aizkariem, kas noslēdza visu gaismu. Es dzirdēju savu pašas balsi saucot kādu palīgā, lai atbrīvotu šo mazo radībiņu. Mana sirds lūza, bet mans ķermenis neatsaucās, kad es mēģināju tikt ārā no gultas, lai viņam palīdzētu. Vēlāk, pēc gadiem, kad studēju Hopi indiāņus, es sapratu, ka šis mazais putnēns bija mans mazulis, kurš centās izbēgt no dzīves uz šīs zemes. Pēc divdesmit septiņām dienām mani aizveda uz slimnīcu. Ārsti bija šokēti par manu izskatu. Es biju bāla ar tumšiem lokiem zem acīm, un mans ķermenis bija atūdeņojies. Biju zaudējusi gandrīz trīsdesmit mārciņas. Mans asinsspiediens bija ārkārtīgi zems un dzelzs līmenis bija riska zonā. Viņi nevarēja noteikt mazuļa sirdspukstus. Es patiešām biju tuvu nāvei.

Ārsts ieteica nekavējošu pētniecisku ķirurģiju. Vienīgais veids, kā es varēju parakstīt piekrišanu, bija ar milzīgu, ļodzīgu X burtu.

Pēc trim dienām, es atgriezos šajā pasaulē. Manas acis, sākumā bez koncentrēšanās, nofiksēja sarkanu līniju, kas stiepās virs manas gultas kaut kur līdz rokai. Notika asins pārliešana.

Ārsts izskatījās atvieglots ieraugot, ka esmu pamodusies. Viņa sejā parādījās plats smaids, kad es mēģināju noformulēt vārdus. Mana rīkle bija jēla, mana mēle

32

šķita apvilkusi kažoku. Viņš man apliecināja, ka mans mazulis ir dzīvs, un ka ar viņu viss ir labi. Es vēl joprojām biju stāvoklī.

Drošības josta bija izraisījusi nopietnu bojājumu vēderdobumā, un tā rezultātā radās asins izplūdums. Es iekšēji lēnām nāvīgi noasiņoju. Ķirurgi sašuva noplūdes vietu asinsvadā, bet mana atveseļošanās bija kritiska. Es biju ļoti vāja, un pastāvīgās zāles, ko es biju dzērusi pret sāpēm, nebija pasargājušas mani no slimības vai manas vēlmes dzīvot. Ceļa negadījums gandrīz paņēma divas dzīvības.

Vēl pēc desmit dienām mani izlaida – vāju, bet saviļņotu, ka mans mazulis ir dzīvs. Es biju stāvoklī astoņus mēnešus. Drīz es atkal būšu gatava sākt savu dzīvi no jauna kopā ar savu mazuli. Bet pēc divām dienām man sākās vēdera sāpes. Temperatūra cēlās. Izsaucu ārstu. Viņš man nekavējoties lika atgriezties slimnīcā.

Tagad es biju nobijusies. Kas notika? Es domāju, ka viss ir kartībā, bet tā nemaz nebija. Man bija infekcija un bija sākušās arī dzemdības. Vai tas kādreiz beigsies?

Ārsts nebija optimistiski noskaņots par bērna dzīvības glābšanu – vēlāk es sapratu, ka viņš vairāk centās glābt manējo – un es slimnīcas palātā dzemdēju nedzīvu mazuli. Ārsts man ieteica neskatīties. Viņš teica, ka par visu parūpēšoties. Es biju pārāk vārga un pārāk skumja, lai domātu par kaut ko citu, kā vien faktu, ka esmu zaudējusi vēl vienu bērnu. Biju apstulbusi, kad manā palātā iezvanījās telefons, un man jautāja, kāda veida apbedīšanas pasākumus es viņam gribētu. Ārsts mani tam nebija sagatavojis! Man nebija liela izvēle, un mans bērns tika apglabāts kā Mazais Zēns Halorans kapiņā Petalumas kapsētā, Kalifornijā. Es nekad neesmu redzējusi šo kapiņu.

Atkopšanās no šī notikuma prasīja daudz laika. Es nevarēju atgriezties darbā pie Ala, jo tur bija pārāk daudz atmiņu par plāniem, kas bija sašķobījušies. Man vajadzēja tikt prom. Es ātri pieteicos apdrošināšanas kompānijā, kas izskaitļoja, ka bērna zaudēšana ir vērtējama aptuveni trīs tūkstošu dolāru apmērā. Man tā bija prāva naudas summa, pietiekama, lai varētu sākt visu no jauna kaut kur citur.

Es noīrēju sapņu apartamentus, nopirku lietotu Karman Gia automašīnu un izlēmu dzīvot bagātnieku dzīvi. Es nesekoju saviem izdevumiem, jo trīs tūkstoši dolāru šķita kā visas pasaules nauda. Es kļuvu nekontrolējama. Vēl joprojām šoka stāvoklī par savu zaudējumu, es centos strauji virzīties uz priekšu un notērēt visu tik ātri, cik vien iespējams.

Es nopirku parūku un iesācēja eļļas krāsu komplektu, un tad uzsāku savu jauno dzīvi. Tā ilga līdz brīdim, kad kādu vakaru mana māsa Keitlīna ieradās uz vakariņām un palīdzēja apgūt manu čeku grāmatiņu. Cik ātri var notērēt naudu? Tajā naktī es sapratu, ka esmu gandrīz bankrotējusi. Pienāca laiks jaunām pārmaiņām.

Savā apartamenta ēkā iepazinos ar jauku jaunu pāri – Leo un Šeriju, kuri bija atraduši māju un meklēja kādu, kurš dalītu īres maksu ar viņiem. Tas izklausījās nevainojami. Leo, kurš strādāja piena ražošanas saimniecībā, teica, ka varētu dabūt man darbu. Tas izklausījās lieliski. Vismaz tik ilgi, kamēr sāku tur strādāt un atklāju,

33

kāpēc man nekad nebija garšojis piens. Es sapratu, ka govis ir ļoti dumjas un ļoti smirdīgas. Šis darbs man nebija uz ilgu laiku. Tomēr uz tik ilgu laiku, līdz izdosies atrast kaut ko citu un palīdzēs nopelnīt manas īres maksas daļu. Bez tam man bija nepieciešama nodarbe. Ja es nebūtu nodarbināta, es atkal sāktu izjust vecos ievainojumus savā sirdī. Es nezināju, kā atgūšos.

Tikko bijām pabeiguši uzkopt kūti, kad Leo un Šerija atrada šefa motociklus, un mēs devāmies izbraucienā kalnos. Kad braucām cauri lopu baram, es aiz sajūsmas spiedzu un ķiķināju. Mēs kaitinājām govis ar motocikla metāla ķēžu skaņu.

Es neredzēju laukakmeni. Tas laikam bija atradies tieši man priekšā, tieši vidū. Es tam uztriecos virsū ar galvu un pārlidoju pāri tieši aizā. Es dzirdēju kaulu lūzuma skaņu, kad atsitos pret zemi, un, kas bija vēl ļaunāk – manas Levis džinsas tika pa pusei norautas trieciena laikā.

Pirmā pie manis pieskrēja Šerija. Es teicu viņai, lai mani nekustina, bet lai palīdz uzvilkt bikses. Zināju, ka ieradīsies cilvēki, un es pilnīgi noteikti negribēju, ka mani ierauga pusapģērbtu. Bez tam, starp viņiem varētu būt kāds smukulītis, un es gribēju atstāt labu iespaidu. Dīvainas prioritātes.

Leo devās uz fermu izsaukt ātro palīdzību. Mēs atradāmies laukos un ātrai palīdzībai būs jābrauc pa lauku ceļiem. Es tur gulēju pacietīgi gaidot, domādama, cik savādi mana dzīve ir iegrozījusies. Likās, ka mani kāds soda, bet es vēl joprojām nezināju, kāpēc. Ātrā palīdzība ieradās pēc četrdesmit piecām minūtēm.

Tajā pašā laikā es izdzirdēju govis maujam; viņu zvani kļuva arvien skaļāki. Es sapratu, ka atrodos tieši viņām ceļā atpakaļ uz kūti. Nespēju tam noticēt. Pēc tam, kad biju izdzīvojusi motocikla negadījumā, man draudēja nomīdīšana līdz nāvei. Biju noraizējusies. Tas nu gan būtu varens veids kā nomirt! Vai tad tiešām biju tā uzdzīvojusi, lai mani tagad nomīdītu kaut kādas muļķa govis pa ceļam uz savām vakariņām mājās?

Šerija krita panikā. Viņa saprata, ka nevar mani pakustināt un govis neapšaubāmi virzījās mūsu virzienā. Ap šo laiku Leo jau bija atgriezies un palīdzēja Šerijai pacelt sadragāto motociklu. Turot to katrs savā galā, viņi deva man patvērumu no lopu bara, vicinot rokas un kliedzot uz govīm, lai tās mūs apietu. Es nezināju, cik bīstamas šīs govis patiesībā bija, bet es tik un tā uzskatīju, ka Leo un Šerija rīkojās ļoti drosmīgi. Biju pateicīga, ka man ir tādi draugi. Govis pagāja garām mums pa abām pusēm, aiztaupot mums neskaitāmu nagaiņu samīdīšanas nāves briesmas.

Mans labās puses atslēgas kauls bija lauzts. Tas bija nokrakšķējis kā sālsstandziņas. Ārsts paskaidroja, ka lūzušus atslēgas kaulus vietā neliekot, bet imobilizējot tos ar dīvaina izskata tauriņveida saitēm. Un neko vairāk.

Lūzis atslēgas kauls ir ļoti sāpīgs. Kad bija izzudis pirmais šoks, es atgriezos pie pretsāpju līdzekļiem. Jau otro reizi pāris mēnešu laikā mani zāļoja ar paprāvu pretsāpju līdzekļu daudzumu, un es jau sāku bažīties, ka kļūšu atkarīga. Taču sāpes

34

bija tik intensīvas, ka es riju šīs tabletes ar prieku, lai tikai gūtu kaut nelielu atvieglinājumu.

Tā kā man bija noteikts gultas režīms, es nevarēju palīdzēt ar īres maksu. Mana māsa Keitlīna teica, ka varu palikt pie viņas. Viņa bija sākusi strādāt, un mēs pārcēlāmies uz zemas īres maksas dzīvokļu viesnīcu Sanfrancisko Tenderloinas apgabalā, kas skaitījās viena no vissliktākajām pilsētas daļām. Suteneri, prostitūtas un narkotiku dīleri dzīvoja mums kaimiņos. Mēs cerējām sapelnīt tik daudz naudas, lai varētu pārcelties uz pieņemamāku vietu – bet vēlāk. Pašlaik šis bija viss, ko mēs varējām atļauties.

Es sasniedzu jaunu rekordu. Pēdējo divu gadu laikā es biju bijusi nesamaņā lielāko daļu laika. Negadījumi, atsāpinošie līdzekļi un emocionālie pārdzīvojumi bija radījuši man sava veida dzīvā miroņa eksistenci. Atskatījos uz to visu – tik daudz negadījumu, tik daudz zaudējumu, tik daudz grūtu brīžu. Vai es neapzināti centos nomirt? Domāju, ka ne, bet, taisnību sakot, lielāko daļu laika es biju ļoti nelaimīga. Es biju izdzīvotāja, taču man nepatika tas, kā es izdzīvoju.

Dzīvošana Tenderloinā neradīja atmosfēru, kas veicinātu attieksmes izmaiņas. Paldies Dievam, ka mana māsa gribēja būt ar mani kopā. Ja man būtu bijis jābūt vienai šajā nolaistajā apkārtnē ar ielasmeitām, kas dzīvoja un strādāja tepat tālāk gaitenī, narkomāniem, kas pabāž savas galvas ārā priekštelpā un cilvēkiem, kas tiek nogalināti tepat uz ielas mūsu viesnīcas durvju priekšā, es droši vien būtu pilnīgi padevusies.

Tā vietā Keitlīna vienmēr centās izvilkt mani ārā uz citām pilsētas daļām. Mums kopā bija jautri, un mūsu smiekli bija lipīgi. Puse no viesnīcas iemītniekiem nāca pie mums, lai tikai paskatītos, par ko tās divas draiskules smejas. Mūsu humora izjūta šajā situācijā nebija zudusi, un mēs to dalījām ar katru, kas vēlējās klausīties. Patiesībā vienīgais, kas mani izglāba, bija mana humora izjūta. Tas ir īru humors.

Piemēram, mums bija Mērfija tipa gulta, tāda vecmodīga, ko var pacelt un ielocīt sienā. Tās matracis bija antīks, uz kā guļot mūsu muguras izskatījās tāpat kā veca zirga izļodzīts mugurkauls. Gultas galvgalī bija milzīgs metāla stienis, kas nokarājās virās gar matrača malu, kad gulta tika ielocīta sienā.

Kādu nakti, kad jau stundām bijām ķiķinājušas, mēs ar Keitlīnu pēkšņi vienlaicīgi pagriezāmies viena pret otru ar mugurām. Bums! Ar skaļu krakšķi, es dabūju sitienu pa pieri. Es neko neteicu, jo nodomāju, ka kāds bija istabā kopā ar mums un centās dabūt mani ārā. Keitlīna klusi gulēja man blakus. Kad šķita, ka pagājušas jau vairākas stundas, es beidzot riskēju ar trīcošu, bailīgu čukstu: „Kas pie joda notika?”

„Es nezinu. Vai kāds Tev iesita pa pieri?” viņa atčukstēja tādā pašā tonī. „Jā,” es teicu, tagad vēl vairāk nobijusies. Es biju pārliecināta, ka mūsu istabā atradās sieviete, kas noteikti plāno mūs nogalināt.

Mēs turpinājām gulēt nekustīgi vēl dažas minūtes, līdz beidzot sapratām, ka dzīvoklī esam vienas. Tas bija vienas telpas dzīvoklis ar mazu virtuvīti un vannas

35

istabu sānā. Bijām izvilkušas gultu no sienas, saklājušas un izslēgušas gaismas. Istabā neviena nebija, kad izdzēsām gaismas, un neviens nebija iekāpis pa logu vai ienācis pa durvīm – pa divām vienīgajām iespējām tikt iekšā.

Nolēmām ieslēgt gaismu un apskatīt sevi. Mēģinot to izdarīt, atklājām, ka strauji apgriežoties abām reizē, mēs kaut kādā veidā bijām pārbīdījušas gultas salocīšanas mehānisma līdzsvaru un atsvabinājušas metāla stieni gultas galvgalī. Parasti tas tikai karājas virās virs matrača, kad gulta tika pacelta un ielocīta sienā. Tomēr šoreiz smagais metāla stienis atkabinājās un pēkšņi nokrita lejā matrača virzienā, un atsitās pret mūsu pierēm, gandrīz vai atstājot mūs guļam bezsamaņā.

Smieklu šaltis un spiedzieni uzmodināja visus kaimiņus mūsu stāvā. Mēs smējāmies gandrīz vai histēriski un nespējām apturēt nevaldāmos smieklus. Mūs gandrīz vai nogalināja mūsu pašu gulta. Nevajadzēja baidīties no suteneriem, narkotiku piegādātājiem vai laupītājiem, bet gan no mūsu pašu trīsdesmit gadus vecās gultas.

Mēs ar Keitlīnu izlēmām doties uz baznīcu – daļēji tāpēc, ka bijām par mata tiesu izbēgušas no nāves skavām, un daļēji tāpēc, ka bijām dzirdējušas, ka netālu no mūsu kvartāla esot brīnišķīga baznīca. Nu labi, arī tāpēc, ka bijām dzirdējušas, ka paliekot pēc Dievkalpojuma var dabūt bezmaksas brokastis. Tas izklausījās tieši domāts mums, patiesībā pat pārāk labi, lai būtu patiesība. Nolēmām to pārbaudīt. Bez tam nenāktu par ļaunu pateikties Lielajam Vīram, ka neļāva mums nomirt no gultas uzbrukuma.

Glaidas Memoriālā baznīca bija visietekmīgākā lūgšanu vieta, kādu jebkad biju apmeklējusi. Tā bija pārpildīta, pat balkons, ar dažādiem ļautiņiem – nabadzīgiem, bagātiem, melniem, brūniem, baltiem, dzelteniem un sarkaniem. Bija aizraujoši dzirdēt rokenrola tipa mūziku tradicionālo ērģeļu vietā un redzēt cilvēkus, kas lec augšā no nopulētiem koka soliem, apskauj vien otru, dzied un dejo baznīcas sānu ailēs. Jutos kā Alise Brīnumzemē. Kas gan šī bija par baznīcu? Vai cilvēkiem te bija labi? Šis nebija veids, kādā jelkad biju piedalījusies Dieva pielūgšanā. Nešķita, ka kādu aizrauj Katoļu baznīcas Dievkalpojumi, ko biju apmeklējusi iepriekš. Mans prāts nespēja aptvert notiekošo.

Tad iznāca sprediķotājs, melnais vīrietis, Reverends Sesils Viljams, lai pievienotos pūlim. Viņam bija harizma, prieks un milzīgs enerģijas daudzums. Viņš uz skatuves darīja visu – dziedāja, sludināja un ikvienam lika justies brīnišķīgi Svētdienā desmitos no rīta. Šī baznīca bija domāta man!

Reverends Viljams pabeidza Dievkalpojumu un skrēja uz izeju, lai katru no mums sveiktu pie baznīcas durvīm. Viņš ne tikai teica uz redzēšanos, bet katru no mums arī apskāva. Es biju mazliet apmulsusi, man tas likās pat mazliet intīmi. Es nebiju pieradusi, ka svešinieki mani apskauj, un es sastingu, kad viņš mani sagrāba. Tas nebija pieklājīgs, maigs apskāviens, bet patiess, spēcīgs, kārtīgs lāča tvēriens. Viņš iečukstēja man ausī: „Varbūt vēlies nokāpt lejā uz pieņemšanas vestibilu?”

36

Nespēju tam noticēt. Šis sprediķotājs, kuru tikko biju nostādījusi vienā līmenī ar svētajiem, mēģināja man piebraukt! Viņš gribēja, lai dodos lejā uz uzgaidāmo telpu, kādēļ? Viņa dēļ? Nu, nu! Man kļuva mazliet neērti par to, kas man šķita notiekam.

Pēc tam, kad arī mana māsa tika apskauta, es sāku viņai stāstīt, kāda veida piedāvājumu šis meistars bija iečukstējis man ausī. Pēkšņi māsa pagriezās un teica: „Kāpēc gan lai mēs nenoietu lejā?”

Ko? Vai viņš visus aicināja lejā? Laikam jau es gribēju domāt to sliktāko par cilvēku, kurš tikko bija pacēlis mani augstākā laimes un piederības līmenī, kādu jau sen nebiju izjutusi. Varēja redzēt, ka gadu gaitā mana attieksme pret vīriešiem nebija uzlabojusies. Es viņiem vēl joprojām neuzticējos un nespēju tos cienīt. Citiem vārdiem sakot, es biju gatava Sieviešu kustībai.

Mēs ar māsu devāmies lejā. Galu galā, tur gaidīja ēdiens, un ar mūsu budžetu nevarējām atļauties atteikties no jebkā, kas ir par brīvu.

Man mute palika vaļā no izbrīna. Pieņemšanas vestibils bija pilns ar cilvēkiem. Gar katru sienu bija gari galdi ar pamfletiem un dažādu informāciju. Mēs vispirms atradām ēdienu galdu. Vienā stūrī ieraudzījām Melnās panteras sarunājamies ar cilvēkiem, kuri atradās pie viņu galdiņa, grauza virtuļus un malkoja kafiju. Mēs ieraudzījām citus galdus – ar literatūru un dažādu aktīvistu grupu pārstāvjiem. Vienam bija baneris, kas pievērsa manu interesi. Tajā bija teikts „Saiknes”. Manī tas izraisīja ziņkāri, un es devos tajā virzienā, nesot rokās savu virtuli ar želeju.

Sieviete, kura stāvēja aiz letes, bija apmēram manā vecumā, un viņai bija taisni, gari, tumši mati. Bija skaidri redzams, ka viņa nenēsā krūšturi. Viņu sauca Keitija, un tas, kā viņa izskaidroja, kas ir „Saiknes”, mani sāka ieinteresēt. Viņa stāstīja, ka vīrieši cietumā reti redz savas ģimenes, jo viņi un viņu ģimenes parasti ir nabadzīgi, melnādaini un nāk no pilsētām. Bet, tā kā lielākā daļa vīriešu cietumu atrodas ārpus pilsētas robežām, tad tās ģimenes, kam nav automašīnas, ir atkarīgas no sabiedriskā transporta, kas ne vienmēr ir pieejams. Organizācijas mērķis bija piedāvāt brīvprātīgos autovadītājus un automašīnas, kas vestu vīriešu cietumnieku ģimenes uz apmeklējumiem.

„Un kā ir ar sieviešu cietumiem?” Tas bija acīmredzams izaicinājums, kas izslīdēja no manas mutes pirms es to paspēju apturēt.

Keitijas acis kļuva šaurākas, un, pirms man atbildēt, viņa ievilka gaisu,. Varēja redzēt, ka esmu pieķērusi viņu nesagatavotu. Sapratu, ka šī baltādainā, augstākās vidusšķiras liberāle pat nebija iedomājusies par cietuma sieviešu nožēlojamo stāvokli. Jutos pašapmierināta ar apziņu, ka ir viens nulle manā labā.

Viņa deva man pretsitienu: „Nekā, pilnīgi nekā, un ko jūs ar to grasāties darīt?”

Viņa bija gudra, tas man bija jāatzīst. Pēkšņi virtulis vairs nemaz tik labi negaršoja, un man nācās ieņemt pamatīgu malku kafijas, lai to dabūtu lejā. Biju samulsusi. Pēkšņi vairs nejutos tik pašpārliecināta. Ko viņa ar to domāja?

37

Keitija izstāstīja, ka viņa esot bijusi pietiekami aizņemta, organizējot visu vīriešu – cietumnieku ģimenēm, un jautāja kāpēc gan es nevarētu palīdzēt viņai izstrādāt līdzīgu sistēmu ar braucieniem uz sieviešu cietumiem?

Es iedomājos, kāpēc gan ne? Biju bezdarbniece, kura tīrīja tukšos dzīvokļus viesnīcā, kurā mēs dzīvojām, un vēl joprojām meklēju darbu, lai varētu segt savu īres daļu. Viņas birojs, kas atradās tepat Glaidas baznīcas augšējā stāvā, bija tikai dažus kvartālus no mana dzīvokļa. Pateicu viņai, ka varētu atnākt pirmdien, lai saprastu, ko es varētu darīt. Man nebija ne mazākās nojausmas, kā šī iespēja varētu ietekmēt manu dzīvi.

Kad mēs ar Keitlīnu bijām piepildījušas sevi ar bezmaksas ēdienu, devāmies atpakaļ uz mājām gar pludmali, kas tiem, kas nezina, ne tuvu nav blakus Glaidas Memoriālajai baznīcai. Keitlīnai patika pludmale, un es devos kopā ar viņu. Mēs bieži turp devāmies vērot saulrietus un satikām citus cilvēkus, kuri bija devušies peldēt līdz ar pēdējiem saules stariem. Kamēr gaidīju saules rietu, es domāju, ka šī bija bijusi mana laimīgā diena. Biju devusies uz baznīcu un, kas ir vēl nozīmīgāk, man tas bija paticis. Es satiku kādu, kurš vēlējās klausīties par sievietēm cietumā. Un tagad es gaidīju brīnišķīgas dienas izskaņu. Varbūt mana dzīve kļūs labāka. Bija laiks uzsākt savu ceļu. Šī diena likās kā jauns sākums, un es izbaudīju tās nobeigumu, jau faktiski skatoties rītdienā.

Pienāca pirmdienas rīts, un es biju gatava. Devos uz Glaidas baznīcu, uzkāpu augšā un atradu durvis ar uzrakstu „Saikne”. Keitija sēdēja pie liela koka galda un runāja pa telefonu. Viņa pamāja man, lai apsēžos. Viņa izskatījās diezgan organizēta un darbojās nopietni. Šeit bija arī citi galdi, lai gan telpā neviena cita nebija. Pamanīju daudz mapju. Pie telefoniem bija vizītkaršu bloknoti, pilni ar kartītēm. Šeit viss bija pa īstam. Uz visām sienām bija plakāti ar politiskajiem cietumniekiem. Uzlīmes ar saukļiem „Atbrīvojiet brāļus” un „Atbrīvojiet politiskos cietumniekus” bija salīmētas visur. Es sāku satraukties. Šis viss izskatījās diezgan radikāli, un es nebiju pārliecināta, ka vēlos mesties revolucionārās politikas cīņās.

Keitija nolika telefona klausuli, un mēs sākām sarunu. Kad Keitija bija dzirdējusi manu stāstu, viņa izstāstīja, ka es būšot atbildīga par jaundibināto Sieviešu kustību „Saiknēs”. Keitija apsolīja man palīdzēt, bet pamatā viss būtu uz maniem pleciem. Viņa man varot palīdzēt ar iestrādēm, bet kopumā esot pārāk aizņemta jau ar vīriešu vajadzībām, lai vēl uzņemtos kādus jaunus pienākumus.

Viņai bija taisnība. Viņa bija aizņemta. Telefons zvanīja visu laiku, kamēr es tur atrados, un kad ieradās pastnieks, viņš šķiet izgāza vairāk kā simts vēstuļu uz galda. Visas vēstules bija no vīriešiem cietumā, kas no cietuma baumu telegrāfa (daudz efektīvāka nekā AT&T – tulk. piezīme – Amerikas daudznacionāla telekomunikāciju korporācija) bija dzirdējuši par iespēju viņu sievām vai ģimenei tikt uz cietuma apmeklējumu par brīvu. Iepriekš nebiju domājusi par šādu vajadzību, bet es vienā mirklī sapratu, ka varētu kaut ko darīt, lai palīdzētu. Es tādējādi varētu atdarīt ar labu tām dažām cietumniecēm, kuras man bija palīdzējušas to triju gadu laikā, ko pavadīju cietumā.

38

Pāris pirmās dienas bija drudžainas. Mācoties, kur kas birojā atrodas, un kā noorganizēt nedēļas nogales apmeklētāju braucienu, bija pilna laika noslogojums. Un man bija sākusi sāpēt galva, kas tikai radīja stresu. Tas radīja tādas sāpes, ka dažreiz man pat zibēja gar acīm. Iepriekš man galva reti bija sāpējusi, un īsti nevarēju saprast, ko tas viss tagad nozīmē. Bet tagad man galva sāpēja katru dienu. Man likās, ka es strādāju pārāk smagi, jo paralēli šim es joprojām meklēju darbu un tīrīju dienā vismaz vienu netīru dzīvokli. Mājās mēs vairs tikpat kā nebijām. Keitlīnu es redzēju tikai tad, kad mēs devāmies gulēt. Tas man bija aizraujošs un produktīvs laiks. Man tikai bija jāiedzer vairāk aspirīna, un tas arī viss.

Tomēr galvas sāpes sāka manu dzīvi padarīt nožēlojamu, un tās kļuva stiprākas. Tās bija pilnā plaukumā pat no rītiem un nereaģēja uz bezrecepšu zāļu palīdzību. Izlēmu, ka ir pienācis laiks doties uz slimnīcu pārbaudīties. Galu galā man bija bijušas dažas nopietnas traumas pēdējos gados. Varbūt kaut kas nebija kārtībā. Nav jēgas riskēt. Bet doties vizītē pie ārsta tagad bija neērti. Mana dzīve bija pilna ar produktīvām aktivitātēm. Man bija uzradušies jauni draugi, un es sāku justies noderīga. Tagad nebija laika slimot – ne jau tagad.

Keitija saprata, kad pateicu viņai, ka tajā dienā neieradīšos savā brīvprātīgajā darbā.

„Nekādu problēmu. Piezvani man, kad esi atpakaļ,” viņa man pateica pa telefonu. Mēs bijām kļuvušas tuvas un kopā labi sastrādājāmies. Viņa man lika justies gudrai un spējīgai darīt to, ko agrāk nebiju darījusi. Biju Keitijai ļoti pateicīga un apbrīnoju viņu. Pēdējais, ko es vēlējos, bija izstāties slimības dēļ, tomēr galvas sāpes bija kļuvušas nepanesamas.

Ārsts uzņemšanas telpā nebija sajūsmā par maniem simptomiem. Varēju redzēt nogurumu viņa sejā. Iespējams, ka viņš bija maiņā jau trīsdesmit sešas stundas – un bija nomocījies. Es laikam izklausījos kā neirotiska sieviete ar parastām galvas sāpēm pirmsmenstruālā ciklā. Viņš jau grasījās mani atlaist, domājot par atbilstošu recepti, lai attaisnotu notērēto laiku ar mani.

„Vai es pieminēju mirgojošās gaismas?”

Tas pievērsa viņa uzmanību. Viņš nekavējoties uzsāka daudz rūpīgāku izmeklēšanu, iesākot ar vizuālās lokalizācijas testu. Viņš lūdza man sekot viņa pirkstam ar acīm. Es to nevarēju izdarīt. Tas, es to sapratu mazliet vēlāk, notika brīdī, kad viņš sāka domāt par „smadzeņu audzēju”. Ārsts uzdeva dažus specifiskus jautājumus par manām galvas sāpēm.

Bija skaidrs, ka viņš vairs nedomā mani atlaist ar parastu medikamentu recepti. Mirklī, kad viņš mani pierakstīja izmeklējumam slimnīcas stacionārā, viņš teica, ka ir nepieciešami daudz dziļāki testi. Es nebiju pārliecināta – man drīzāk likās, ka viņi iet pārāk tālu ar visu šo ķibeli. Viens no iemesliem bija tāpēc, ka es biju bezdarbniece un bez sociālās apdrošināšanas, un Kalifornijas štatā par izmeklējumiem tādā gadījumā būtu jāmaksā man.

39

Pēc tam, kad biju iekārtojusies neērtā standarta slimnīcas gultā, ieradās speciālists, lai izmeklētu mani tālāk. Izskatījās, ka viņš tikai atkārto tos pašus testus, ko man veica uzņemšanā pirms dažām stundām. Tas jau sāka mani kaitināt, un es viņam pajautāju, ko viņš īsti meklē.

„Jaunā dāma,” viņš mundri teica, „mums ir aizdomas par smadzeņu audzēju, bet mēs vēl veiksim izvērstākus testus, lai šo iespēju vai nu izslēgtu vai apstiprinātu.”

Smadzeņu audzējs? Biju nobijusies līdz nāvei. Ko nozīmēja „izslēgt”? Vai viņi tiešām domāja, ka man ir viena no tām lietiņām? Es parakstīju atļauju to pat neizlasījusi. Patiešām, kurš gan lasa tekstu smalkajā drukā, kad tikko sadūries ar iespēju kļūt par dārzeni uz atlikušo mūža daļu? Vai varbūt mirst? Ne jau nu es, tas nu ir noteikti.

Pirmais tests bija arterioangiogramma, procedūra, kurā tiek injicēta krāsa miega artērijās – galvenajās kakla artērijās, kas piegādā asinis galvai. Tad tiek laisti rentgena stari, lai noteiktu vai ir smadzeņu audzējs (vēlāk šo ļoti bīstamo procedūru aizvietoja ar tomogrāfisko skenēšanu). Lai gan es biju nomodā, atrados gandrīz vai bezsamaņas stāvoklī pateicoties nemitīgai diazepāma laišanai vēnās. Procedūra bija nejauka. Es varēju redzēt, dzirdēt un just adatas dūrienu kakla artērijā, bet nejutu sāpes. Par to parūpējās zāles.

Tad, pēkšņi, es sajutu asinis šļācamies ārā no kakla. Tas man pieleca. Es sastingu, un nekāds diazepāma daudzums nespēja apturēt adrenalīnu, kas sākās, kad es ieraudzīju savas asinis šļācamies augstāk par ārsta galvu, kas mani turēja.

Kad viņiem beidzot izdevās apturēt asiņošanu, sākās īstas mocības. Tika injicēta krāsa manās miega artērijās vienā pēc otras, lai varētu uzņemt manu smadzeņu rentgena attēlu. Jau visa situācija pirms procedūras izskaidrošanas laikā neizklausījās labi, un tagad ne pa visam. Patiesībā tas bija dzīvs murgs.

Sāpes bija tik stipras, it kā manas smadzenes būtu aizdedzinātas, un es izdarīju visgudrāko lietu – es atslēdzos. Es iekritu bezsamaņā. Vairs nekādu sāpju.

Fakts, ka biju bezsamaņā, ārstu neapturēja. Viņš pabeidza testu. Kad es pamodos, ap manu kaklu bija apsējs. Es atrados Intensīvās terapijas nodaļā, kur rūpīgi tika novērots mana kakla pietūkums, ko bija izraisījusi iekšējā miega artēriju asiņošana. Izskatījās, ka, ārstam iedurot adatu artērijās, lai injicētu krāsu rentgena uzņēmumam, asinis iesūcās apkārtesošajos audos. Abas artērijas bija iekšēji asiņojušas īsu brīdi pēc procedūras. Mana kakla apkārtmērs bija piecdesmit trīs centimetri. Ak Kungs, tas bija lielāks nekā Skārletas O’Hāras viduklis filmā Vējiem līdzi.

Kad kakls pietūkst divreiz lielāks par normālo, tas rada pamatīgas sāpes un runāt gandrīz nav iespējams. Es knapi varēju izspiest aizsmakušu čukstu. Medmāsas man lika gulēt mierīgi un nerunāt. Labs padoms, tikai tāpat pārāk sāpīgi. Man radās tik daudz jautājumu – viens pēc otra. Vai man bija audzējs? Vai tas būs jāoperē, vai tiks noskūta galva un sadurti caurumi? Izskatījās, ka murgs netaisās beigties. Es nevarēju pajautāt, bet man vajadzēja zināt.

40

Rezultāti bija „nepārliecinoši”. Manā gadījumā tie, pēc speciālista domām – bija neapmierinoši jaunumi. Viņi nebija atraduši neko, kas norādītu uz audzēju, bet bija jāizdara vēl viens tests, lai pilnībā izslēgtu audzēja iespējamību. Procedūra, kurā biju izdzīvojusi, nebija simtprocentīgi precīza. Cits tests – neiroencefalogramma, varētu pilnībā izslēgt baigo smadzeņu audzēja rēgu.

Pēc divām dienām, viņi man to veica – testu, ko spāņu inkvizīcija ar prieku būtu iekļāvusi savu mocekļu ikdienas kārtībā. Šo testu veica sēdu pozīcijā. Galva tiek nofiksēta siksnā, kamēr ārsts injicē gaisa burbuļus mugurkaulā. Kad burbuļi tiek līdz smadzenēm, tiek uzņemti papildus attēli.

Burbulis virzījās tieši uz turieni, kur tam bija jāvirzās, un kad tas tika līdz manām smadzenēm, es pametu istabu. Patiešām. Mans gars atstāja mani tieši caur galvu. Es varēju redzēt sevi nogāzušos ar visām atbalsta siksnām un medmāsām turam manas ļenganās rokas. Es biju ārpusē. Pagāja trīs dienas iekams atvēru acis.

Kad es atgriezos savā ķermenī, ārsti mani jau gaidīja – neliels baltu virsvalku ganāmpulks, kas paziņoja, ka testos esmu cietusi neveiksmi.

„Ak, Kungs,” es teicu, „vai man ir audzējs?” Viņi pakratīja galvas it kā sekodami kopējam gaismas punktam. Vai es nesapratu? Es biju cietusi neveiksmi, jo testi nebija apstiprinājušies. Viņi bija visu šo darījuši pārliecībā par audzēju, un es viņus biju pievīlusi.

„Bet kā tad ar mirgojošām gaismām? Kā ar galvas sāpēm?” Es centos no viņiem izspiest saprātīgu atbildi. Galu galā, es gandrīz vai nomiru šo testu laikā. Man vajadzēja attaisnojumu par pašas dalību šajā medicīniskajā ārprātā.

Un tagad es dzirdēju jaunumus: viņi bija kopīgi izlēmuši, ka esmu garīgi slima, ka man bijusi dziļa psiholoģiska problēma, kas izraisījusi visus simptomus.

Es biju traka? Vai tāda bija atbilde? Nu, labi, varēju jau tam arī noticēt, jo man bija bijuši vairāki negadījumi (slēptā pašnāvība?) un – varbūt tas vislabāk liecina par to, ka man ir problēma – es biju ļāvusi viņiem veikt visus šos neticami bīstamos un sāpīgos testus, vai tad ne tā? Tas noteikti pierādīja, cik slima es patiesībā biju. Un ar garīgajām slimībām ir tā, ka tu vari būt slims un pats to nemaz nenojaust. Tagad, ar šiem izglītotajiem vīriem visiem esot vienisprātis, pieņēmu faktu, ka es patiešām biju kalna otrā pusē – garīgi atpalikusi.

Pieteikums pārvešanai uz psihiatrisko slimnīcu jau bija sagatavots. Es iegrimu gultā, bēdīga, bet vismaz ar apziņu, ka mēs virzāmies uz augšu. Cilvēki taču atveseļojas no garīgām slimībām, vai ne? Sāku pārdomāt, ka laikam neesmu dzirdējusi ne par vienu, kurš būtu atguvies no garīgām problēmām. Varbūt smadzeņu audzējs būtu bijis labāk, to vismaz varētu izņemt. Bet kā, lai izņem garīgu slimību?

Lai novērstu risku, viens no ārstiem izlēma pārbaudīt vēl vienu teoriju pirms mani pārcelt uz trakomāju. Manas acis. Varbūt ar tām kaut kas nebija kārtībā, atsaucoties uz faktu, ka nevarēju izsekot pirksta kustībām, kad man veica sākotnējo neiroloģisko pārbaudi.

41

Tika iesaukts speciālists. Mani aizveda uz mazu tualetes izmēra pārbaužu telpu un bez lieka ievada šis medicīnas meistars sāka spīdināt man acīs spožu gaismu. Viņa deguns gandrīz vai skārās klāt manējam, un es varēju just viņa nepatīkamo elpu. Spožais apgaismojums sāpināja manas acis; tajā pašā laikā parādījās manis pašas mirgojošā gaisma, kas izskatījās pēc ceturtā jūlija salūta.

Varbūt viņam ir bijusi slikta diena. Varbūt viņu izsauca no golfa treniņa. Lai nu kāds arī būtu iemesls, šis ārsts beidza savu apskati divu minūšu laikā un ledaini noteica, ka iespējams redzes zaudēšanai varētu būt paliekošs efekts.

Paliekošs efekts? Ak tā, it kā šis vienkāršais apgalvojums mani būtu pavadījis vismaz desmit gadus. Par ko viņš vispār runāja? Zaudēt redzi? Ko?

Viņš pateica, ka man ir pigmentozais retinīts, divi latīņu vārdi, kas man prasīja trīs dienas, lai iemācītos tos izrunāt. Viņš aizgāja bez jebkādiem tālākiem paskaidrojumiem, līdzjūtības vārdiem, vai atskatīšanos. Mana dzīve bija mainījusies uz mūžu.

Medmāsa pierakstīja diagnozi un pastāstīja par to mazliet vairāk, kad stūma mani atpakaļ uz palātu. Jaunumi nebija labi. Pigmentozais retinīts ir ģenētisks traucējums, un ārstēšana tam nav zināma. Viņa atzīmēja, ka ārsts teicis, ka es medicīniski jau esmu akla un dažu gadu laikā tāda būšu patiešām.

Medicīniski akla? Nav zināma ārstēšana?

Pēc tam, kad šoks bija pārgājis, es iedomājos, ka tas varbūt tomēr bija labāk nekā smadzeņu audzējs un pavisam noteikti labāk nekā būt trakai. Es jau biju daudz redzējusi savā neilgajā mūžā. Ko gan vēl es tajā varētu redzēt? Manas acis jau nebija tik svarīgas, vai ne tā? Es nebiju pārliecināta. Bija atvieglojums beigu beigās saņemt atbildi, lai cik skarba tā arī nebūtu. Lai nu kā, es zināju, kas man vainas. Dzīve būs citāda, bet vismaz es nebūšu traka vai dārzenis. Tikai akla, tas viss.

42

5

ZAUDĒJUSI REDZIĶiršu ziedi bija pilnā plaukumā, iezīmējot ietvi manas slimnīcas palātas

priekšā. Šie rozā kokvilnas bumbuļi, tik skaisti, peldēja gar manām acīm, kas bija pilnas asaru. Šoks, par to, ko ārsts man bija pateicis, sāka nosēsties manā apziņā.

Februāris bija mans mīļākais mēnesis. Tas bija manas dzimšanas mēnesis, un man patika vērot, kā šie rozā ziedi vēstīja par pavasara atnākšanu Kalifornijā. Pēc pāris nedēļām man būs divdesmit četri gadi. Taču es jutos kā sešdesmitgadīga. Man bija palaimējies, ka netika konstatēts smadzeņu audzējs, vai ka netiku atzīta par jukušu. Tomēr fakts bija tāds, ka es biju sākusi zaudēt redzi. Laimīga, vai tad ne? Es sev teicu – es to pārdzīvošu. Jau agri savā dzīvē biju apguvusi dažas noteiktas izdzīvošanas metodes un prasmes, kas man vienmēr bija palīdzējušas tikt galā ar konkrētā brīža sāpēm. Parasti tas nozīmēja apspiest jebkādas jūtas vai emocijas, kas lika man radīja neērtības sajūtu.

Divdesmit triju gadu vecumā es neizpratu, ka kādu dienu man nāksies saskarties ar visām šīm sāpēm. Tajā mirklī, tās apspiežot, apslēpjot, neizdzīvojot, bija vieglāk. Bet visas pagātnes ciešanas tepat vien bija, tās tikai gaidīja, kad varēs uzpeldēt…, un tās nepavisam nedomāja sagaidīt, kad es būšu tādā stāvoklī, lai spētu ar to visu tikt galā.

Slimnīcas pamešana ar vienu saulesbriļļu pāri, baltu spieķi un norādījumu mācīties Braila rakstu, nebija īpaši iedvesmojoša. Es tur biju ieradusies ar galvas sāpēm, bet pametu to ar sirds sāpēm.

Kad atgriezos dzīvoklī, māsas nebija mājās. Es biju pavisam viena kādā no Sanfrancisko noplukušākajiem rajoniem, kas arī šķita piemēroti. Šī bija īstā vieta, ja esi iekritis bezdibenī. Es biju pārņemta ar sevis žēlošanu – tā ir nožēlojamākā cilvēka izpausme šādā stāvoklī.

Dzīvokļu viesnīcas vadītājs bija dzirdējis par manu veselības stāvokli un ielūdza mani pusdienās. Es uzreiz pieņēmu ielūgumu, jo gribēju atbrīvoties no drūmā noskaņojuma, kas valdīja manī un sākt atkal dzīvot.

Pusdienas bija garšīgas. Maltītes laikā man ienāca prātā, kā es ēdīšu, kad būšu akla? Kā tas būs? Izlēmu pamēģināt ēst kā akls cilvēks. Es aizvēru acis un koncentrējoties centos ēst pareizi.

Viesnīcas saimnieks bija ļoti kluss. Visbeidzot viņš jautāja: „Vai vari man pateikt, ar ko tu te tagad nodarbojies?”

Es nosarku. Es nebiju par to domājusi, jo vēl joprojām darbojos drīzāk impulsīvi nevis rūpīgi apsverot. Šī nebija īstā vieta, kur izmēģināt, kā ir būt aklam. Bez tam – man bija izdevies izmētāt zirņus pa visu galdu ap šķīvi tikpat kā neko nedabūjot mutē. Nonācu pie nelielas atziņas – kad ēd zirņus, ir jālieto karote. Noderīgs padoms aklajiem Nr.1.

43

Mana centrālā redze vēl joprojām bija laba, lai gan arī tā kļuva arvien neskaidrāka. Es varēju lasīt, redzēt zīmes tālumā un vispārēji pateikt vai cilvēks izskatījās labi vai nē. Medmāsa bija izskaidrojusi, ka nakts aklums, ko mēdz dēvēt par vistas aklumu, un sānu redze būs lielākās problēmas, ar ko saskaršos šajā acu slimības fāzē. Patiesībā nakts aklums vienmēr ir bijusi problēma visiem manā ģimenē, izņemot tēvu. Mūsu kaimiņu bērniem patika ar mums spēlēt paslēpes krēslā. Viņi vienmēr gribēja, lai vadu es, jo es viņus nekad nevarēju atrast. Tajā laikā šķita, ka tā ir tikai sagadīšanās. Tagad es sapratu, ka tas bijis nepilnības simptoms, kas pilnībā mainīs manu dzīvi.

Viss sāka nostāties savās vietās: kāpēc es uzskrēju akmenim braucot ar motociklu, kāpēc es šad un tad paklupu uz līdzenas vietas, kāpēc es reizi pa reizei apgāzu glāzes uz pusdienu galda. Es lēnām zaudēju redzi, un tā kā šis process notika tik lēni, es nesapratu, kas notiek. Laikam ejot, mans redzes lauks sašaurinājās kā fotokameras objektīvs, kad tas aizveras. Kad mani izlaida no slimnīcas, man bija palicis mazāk par pieciem procentiem redzes. Prognozes nebija daudzsološas.

Dzīvoklis kļuva par manu alu. Rīkodamās kā ievainots lācis, es dienām ilgi paliku tur iekšā. Nezinādama, ko iesākt, es izsaucu sociālo darbinieku. Medmāsa slimnīcā man ieteica pieteikties Sociālās drošības neredzīgo palīdzības dienestā. Es to nokārtoju un uzzināju, ka summa ir tik niecīga, ka man neizdosies pamest šo zemās īres maksas rajonu. Šādas labklājības reklāmas tādējādi vēl jo vairāk palielina aizvainojumu.

Vienīgais, ko es varēju iztēloties nākotnē, bija zīmuļu pārdošana ar nolaistām acīm suņa pavadā uz kāda stūra. Tā bija ļoti drūma nākotne, lai gan skatoties no gaišās puses, es vienmēr biju vēlējusies suni.

Keitija no „Saiknēm” bija dzirdējusi par manu medicīnisko slēdzienu un atnāca no Glaidas Memoriālās baznīcas mani apciemot, lai dabūtu ārā no dzīvokļa. Tā vietā, lai izrādītu līdzjūtību, viņa gribēja zināt, kad es atgriezīšos darbā. Es nespēju noticēt viņas neiejūtībai. Kā gan es tagad varēju strādāt? Es taču grasījos zaudēt redzi! Tas ikvienam šķita pietiekami, lai nestrādātu. Mans Dievs, vai tiešām viņai manis nemaz nebija žēl? Viņa uzreiz pieminēja, ka es neesmu akla un varētu veikt lielu daļu darba, pirms sāktu tirgot zīmuļus. Bez tam, viņa teica, ka mana palīdzība patiešām ir nepieciešama.

Labākais, ko teikt sevi žēlojošam cilvēkam, ir, ka viņa palīdzība patiešām ir nepieciešama. Tas nostrādāja. Kopā ar Keitiju devāmies atpakaļ uz biroju. Tā bija labākā terapija, ko es varēju vēlēties.

Darba slodze bija pamatīga un nopietna – sastādīt braucienu sarakstus uz diviem sieviešu cietumiem Kalifornijā – valsts cietumu Koronā un manu veco labo Alma Mater – Federālo cietumu Termināla salā, kuri abi atradās dienvidu Kalifornijā. Bija pienācis atmaksas laiks. Lielākā daļa cietuma personāla man teica, ka ārpusē es ilgi nepalikšot, vēlākais pēc gada būšot atpakaļ cietumā. Bija pagājuši jau gandrīz 3 gadi, un es tiešām atgriezos, bet ne tāpēc, lai paliktu. Man bija prieks pierādīt viņām pretējo.

44

Braucienu organizēšana nebija viegla. Es atcerējos skumjas ieslodzīto māšu sejās, kad viņu bērni devās prom. Tomēr prieks par tikšanos pārspēja šķiršanās skumjas. Šī pieredze man bija noderīga.

Ģimenes, ar ko sazinājos par iespējamiem braucieniem, bija pateicīgas par šādu iespēju. Lielākā daļa ģimeņu bija nabadzīgas, un tām nebija ne transporta, nedz kādu citu iespēju pašiem aizbraukt. Pārsvarā ģimenēm ir tendence izjukt, ja kāds no tās locekļiem atrodas ieslodzījumā. Šādi apmeklējumi tām palīdzētu palikt kopā, un tas bija svarīgi.

Lai noorganizētu visu starp cietuma ierēdņiem, vietējām varas iestādēm un ģimeņu locekļiem, bija nepieciešama milzīga koordinācija. Bet ar triju autovadītāju palīdzību, diviem universāliem transporta līdzekļiem un furgonu – mēs beidzot kādā mart pulksten sešos (apmeklējumi bija atļauti tikai nedēļas nogalēs).

Ar mums kopā bija desmit bērni vecumā starp pieciem un septiņpadsmit gadiem, trīs mātes un divi vīri. Neviens no viņiem nebija redzējis apcietinātās ģimenes locekles kopš brīža, kad viņas tika ieslodzītas. Šis bija ļoti īpašs brauciens, un visi bija pacilātā garastāvoklī. Pēc tam, kad bijām braukuši gandrīz visu nakti, mēs piestājām, lai pārgulētu uz kušetēm, galdiem un grīdām Advokātu Ģildes birojā Losandželosā. Mums visiem bija guļammaisi, un bijām laimīgi, ka mums vispār ir vieta, kur atpūsties, pirms dodamies tālāk.

No rīta, kad piecēlāmies, valdīja noskaņa, kas atgādināja gatavošanos vidusskolas ballei. Viņi visi gribēja izskatīties pēc iespējas labāk. Lielākā daļa bērnu nekad iepriekš nebija bijuši garākā izbraucienā un, ņemot vērā apstākļus, uzvedās kā paraugbērni. Visi viens otram palīdzējām aizpogāt pogas, aizvilkt rāvējslēdzējus un neizsmērējot uzkrāsot lūpas. Mēs bijām ģimene, ko saistīja piedzīvojumu gars.

Kad tuvojāmies cietumam, ikviens kļuva klusāks, gaidīdams atkalredzēšanos. Bija biedējoši ieraudzīt cietuma sienas, un tās atgrieza bērnus realitātē, ka mammīte ir ieslodzīta nevis aizbraukusi apciemot radiniekus, mācās medmāsu skolā vai dara ko citu atbilstoši viņu radītām fantāzijām, meklējot attaisnojumu mammas prombūtnei.

Kad bijām izgājuši cauri ēkas vārtiem, devāmies uz apmeklētāju istabu. Es nepamanīju nevienu no sargiem, un mana gaidītā uzvaras atgriešanās sāka saskābt. Ja neviens nezināja, kas es esmu, kādu tad iespaidu es varēju atstāt?

Mātes sāka ierasties. Es ātri aizmirsu savu personisko triumfu, jo sapratu, ka esmu atbildīga par šo sieviešu un viņu bērnu priecīgo atkalredzēšanos. Manai uzvarai pietika ar smaidiem viņu sejās un prieka asarām. Es jutu, ka esmu atmaksājusi zināmu daļu sava parāda, dodot šīm sievietēm iespēju sajust, kā sirdī ieplūst mīlestība pat, ja tas bija tikai uz dažām stundām.

Pirmais brauciens bija veiksmīgs, un es uzsāku regulārus tālsatiksmes braucienus nedēļas nogalēs. Visā šajā procesā es paveicu milzīgu darbu un daudz uzzināju par sevi un savām spējām. „Saikņu” dibinātāja Keitija, deva man iespēju pilnveidoties veidos, kas man nekad nebūtu izdevies bez viņas. Es nekad neaizmirsīšu viņas laipnību un pamudinājumus izmēģināt jaunas lietas, pacelties pāri robežām. Viņa bija patiess draugs un lieliska skolotāja.

45

Kad es sāku publiski runāt par sievietēm cietumos, man pavērās vēl viens ceļš – es atklāju, ka mana pieredze cilvēkus nešokēja un neaizbaidīja. Patiesībā viņi bija ieinteresēti manā stāstā un uzskatos. Tas bija reibinošs laiks manā dzīvē, jo tas manī atklāja kādu dziļi apslēptu spēku, kas ir ikvienā no mums, bet tikai retam dota iespēja izmantot to pilnībā.

Pateicoties šīm aktivitātēm, man neatlika daudz laika sevis žēlošanai, lai gan gaidāmā akluma draudi karājās kā melns mākonis virs galvas. Tagad es varēju atzīt, ka esmu zaudējusi lielu daļas savas redzes, un tā šķita turpinām pasliktināties. Lai kā es centos izlikties, ka nepastāv fiziskās robežas, tās tomēr par sevi nemitīgi atgādināja.

Toties man paveicās mīlestībā. Kādu pēcpusdienu pirms biju saņēmusi šokējošās ziņas par savām acīm, kāds puisis vārdā Bils, meklēdams darbu, ienāca „Saikņu” birojā. Viņš tikko bija atbrīvots no Treisijas – cietuma tiem, kuri likumu pārkāpuši pirmo reizi. Viņš izskatījās labi un bija patīkams. Garš, slaids, piķa melniem matiem un tik zilām acīm, kuru dēļ varētu pat nomirt. Viņš bija pievilcīgs vīrietis un pilnīgi nošokēja mani, kad uzaicināja uz randiņu. Mans izskats pēdējā laikā bija nedaudz cietis, tāpēc viņa uzmanība nāca kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Šis uzaicinājums mani sajūsmināja.

Pavisam nesen bijām izlēmuši dzīvot kopā dzīvoklī blakus viņa darbam. Viņš strādāja Svētās Marijas slimnīcā, kur mūsu birojs palīdzēja viņu iekārtot. Bet kopdzīvē mums radās grūtības. Manas lekcijas par sieviešu neatkarību nenāca par labu mūsu attiecībām un patiesībā vēl tikai pielēja eļļu ugunij. Tā kā Bils bija sēdējis cietumā, viņš neko nezināja par Sieviešu kustību, un mēs pastāvīgi strīdējāmies, it īpaši, kad viņš izteica savus komentārus par to „resno” vai to „tievo”.

Tajā laikā es, manuprāt, instinktīvi vēlējos bērnu. Es negribēju precēties, jo nebiju viņā tik ļoti iemīlējusies, bet bērnu es gribēju – ņemot vērā faktu, ka jau divus bērnus biju pazaudējusi un pēc dažiem gadiem vairs nespēšu redzēt. Es gribēju redzēt savu bērnu. Dziļi iekšienē, es droši vien arī vēlējos kādu cilvēku, kurš būtu mans, kurš mani mīlētu neskatoties ne uz ko, un kurš man palīdzētu, kad būšu neredzīga. Vai tas bija savtīgi? Es nezinu, un mani tas nemaz neuztrauca. Izdzīvošanas instinkti ir dziļi, un es vienkārši zināju, ko es vēlos. Sieviešu kustība mani bija iedrošinājusi tiktāl, ka es varētu viena pati audzināt bērnu.

Man vajadzēja trīs dienas, lai visu apsvērtu. Tad mēs ar Bilu izšķīrāmies. Kad vēlāk viņš uzzināja, ka esmu stāvoklī, Bils man pajautāja, vai tas ir viņa bērns. Es pateicu, ka nav. Pagātnē man tika atņemti mani bērni, un es nevēlējos pakļaut briesmām šo mazuli, visu sarežģījot ar tēva iekļaušanu kopainā – tāda tēva, ar kuru kopā es neredzēju nākotni. Tā bija vēl viena patmīlīga rīcība, kas radusies izmisumā. Pēc daudziem gadiem es to noteikti nožēlošu, bet pašlaik es vēlējos savu bērnu tikai sev.

Bils nekad tā arī neuzzināja, ka viņam ir dēls. Varbūt kādu dienu mans dēls satiks savu bioloģisko tēvu. Kas zina.

46

Gandrīz visi man ieteica taisīt abortu. Draugi uzskatīja, ka bērns traucēs manam darbam, jo tagad es biju cietuma kustības vietējā slavenība. Ārsti bija pārliecināti, ka man neizdosies uzaudzināt bērnu iedzimtās acu slimības dēļ. Bet nevienam neizdevās mani atrunāt. Es pilnībā noliedzu iespēju, ka mans bērns varētu mantot šo acu slimību. Šis mazulis bija mans, un es darīšu visu, lai viņu paturētu. Mazulis bija mans trumpja dūzis, mans noslēpumainais izdzīvošanas iemesls nākotnē, it īpaši tādā, kurā tumsa grasījās turēt mani savā gūstā.

Lekciju lasīšana par cietuma dzīvi un apmeklējumu braucienu organizēšanu, veicināja manu reputāciju, un ieslodzītie sāka man sūtīt vēstules. Tas bija izglītojoši, jo tā es vairāk uzzināju par politiskajiem un sociāli ekonomiskajiem faktoriem saistībā ar cietumiem un ieslodzītajiem. Es sapratu, ka tā nav nejaušība, ka lielākā daļa cietumnieku ir nabadzīgi - vienalga melnie, brūnie, sarkanie vai baltie. Gandrīz visus viņus – aptuveni deviņdesmit deviņus procentus, vienoja viņu sociālais slānis. Es nepiekritu viņu tendencei aizsargāties un attaisnot sevi, bet es saskatīju patiesības mirdzumu viņu apmulsumā runājot par cietuma sistēmu. Es sāku kļūt radikāla, lai gan pārzināju tikai medaļas vienu pusi.

Reiz manas runas laikā satiku kādus kvēkerus (organizācijas Draugu reliģiskā savienība biedri), kuri mani ielūdza uz sanāksmi, lai savā organizācijā uzklausītu manu stāstu. Tur es noklausījos kādu citu lektoru, un tas bija sākums manām zināšanām par Vjetnamu. Redzot attēlus ar postījumiem, kādus mēs tur bijām izraisījuši, man pēkšņi atvērās acis, un es biju šokēta. Vēl nesen es gāju miera gājienā. Es jutu spēju enerģijas vilni ne tikai vēderā, bet arī sirdī un prātā. Ja tev ir teikšana pasaulē, notikumi šķiet risināmies labvēlīgi.

Maršēšana desmitiem tūkstošu cilvēku gājienā pret karu lika man noticēt, ka revolūcija ir tepat aiz stūra. Hipiju kustība sešdesmito gadu beigās bija rūpīgi pārdomāts aktīvs sociāls spēks. Man tas nozīmēja sanāksmes katru nedēļas vakaru. Un mācības. Dabisku dzemdību un pirmsdzemdību uztura mācības vienā vakarā, Sieviešu tiesību kustības mācības citā. Izbeigsim karu – vēl citā vakarā. Ja nu revolūcija notiktu, un ja tiktu izraisīta bruņota sacelšanās, kā to jau prognozēja daži cilvēki, gribēju būt noderīga abos variantos. Zināju, ka varbūt būšu neredzīga, tāpēc iemācījos atvērt ieroča stobru un pielādēt to tumsā. Katram gadījumam. Personīgi es cerēju uz mierīgu risinājumu. Neredzēju jēgu darboties kustībā pret karu un nogalināšanu, vienlaicīgi piedaloties bruņotā valsts apvērsumā. Savas domas paturēju pie sevis, jo manas domas bija mazākumā starp cilvēkiem, ar kuriem ikdienā sazinājos.

Pasaule septiņdesmito gadu sākumā bija aizraujoša. manu draugu lokā bija advokāti, Stenfordas universitātes profesori, medmāsas, ārsti, bijušie cietumnieki, rakstnieki, un pat Melnās panteras kustības biedri. Es, bijusī cietumniece, neprecēta grūtniece, knapi pabeigusi vidusskolu, bet šis pūlis, kurā es atrados, uzskatīja mani par aktīvu nevis pasīvu. Mana pašcieņa auga ar katru dienu.

47

Mana ikdienas rutīna šajos nemierīgajos laikos kļuva arvien sarežģītāka. Darba grafiks nepalēninājās. Es katru dienu nostaigāju vismaz piecas jūdzes un priecājos par dzīvi vairāk kā jebkad. Es vēl joprojām aktīvi darbojos “Saiknēs”, organizējot braucienus un sazinoties ar vīriešiem un sievietēm cietumos.

Man bija regulāri jāuzstājas ar runām. Radio, avīzes un pat televīzijas intervijas mani padarīja arvien atpazīstamāku Sanfrancisko piekrastes zonā. Es biju arī pretkara kustības demonstrāciju biedre. Tas viss kopā bija pilna laika grafiks. Tajā laikā man nebija laika depresijai vai sevis žēlošanai. Ar visu sirdi es ticēju, ka rīkojos pareizi, jo negribēju, ka mans bērns uzaug kara saplosītā pasaulē. Tas man deva dzinuli virzīties uz priekšu ar milzīgu kaisli.

Es biju ļoti aktīva Miera kustībā, un mana kabata vienmēr bija pilna ar slapjiem kabatlakatiņiem, ko izvilkt, kad policijas brigāde palaida asaru gāzi – viņu otru mīļāko ieroci uzreiz aiz gumijas lodēm. Darbdienās, kad es, ģērbusies armijas kaujas uniformā bieži braucu uz darbu Muni līnijas autobusā kopā ar pilsētas finansiālās daļas pārstāvjiem, es uzkrītoši kontrastēju ar divrindu pogu uzvalciņiem, kas bija man visapkārt. Dalot mūsu brošūras, centos iedrošināt pasažierus pievienoties mūsu kustībai. Lielākā daļa bija līdzjūtīgi, un kad mēs vakarā atkal saskrējāmies autobusā, viņi gribēja zināt, kā pagājusi mana diena. Viņu balto apkaklīšu uniformas vēl joprojām bija kārtīgas un tīras, kamēr es parasti biju sasvīdusi, netīra un nomocījusies no skraidīšanas augšā un lejā pa kalnainajām ielām, izvairoties no policistiem un viņu zirgiem. Tas bija netīrs darbs, bet kādam tas bija jādara. Es galu galā strādāju arī viņu labā!

Pēc kāda laika es sapratu, ka viņi mani uzskata par saikni starp sevi un revolūciju. Man jau bija arī paliels grūtniecības termiņš, un es sapratu, ka vairs nevaru tā iesaistīties, it īpaši pēc tam, kad mani gandrīz sadragāja krītošs universālveikala logs. Policijas brigāde bija palaidusi asaru gāzi pūlī, kas bija netālu no Svētā Franciska viesnīcas. Man šķiet, ka tajā atradās prezidents Niksons kopā ar augstām Vjetnamas amatpersonām. Pūlis bija milzīgs un ikviens bija ļoti dusmīgs uz cilvēkiem viesnīcā. Grupa demonstrantu bija veiksmīgi iefiltrējusies viesnīcā un nometusi milzīgu miera plakātu no kāda augšējā stāva. Mēs bijām sajūsmā.

Tas notika tajā pašā laikā, kad policija izsmidzināja asaru gāzi demonstrantu pūlī. Pūlis krita panikā. Drošības apsvērumu vadīta es paliku uz apmales blakus universālveikalam. Bet, kad pūlis pagriezās, lai skrietu atpakaļ – prom no izsmidzinātās gāzes, mani piespieda pie loga. Tas faktiski izsprāga no pūļa spiediena. Kāda nesaprotama iemesla dēļ logs nesaplīsa, bet vienkārši izkrita no rāmja. Pateicoties brīnumam todien man ļoti paveicās, ka ne es, nedz mans bērns netikām ievainoti.

Zināju, ka ir pienācis laiks – bet tikai uz brīdi, uzkārt savas demonstrāciju kurpes uz nagliņas. Turpmāk es koncentrējos uz cietuma apmeklējumu grafiku sastādīšanu, savām pirmsdzemdību mācībām un mācībām par to, kā audzināt bērnu vienai. Man bija Šulamitas Fairstounas Seksa Dialektika, kas bija kļuvusi par manu rokasgrāmatu bērna audzināšanā. Nekāda doktora Spoka. Šis būs politisks mazulis.

48

Kādā no sieviešu kustības tikšanās reizēm es pateicu, ka mans mazulis būs meitene, un ka es viņu audzināšu kā sievieti pilnīgi bez ierobežojumiem. Mēs visas stundām pļāpājām par to, kā mēs būtu gribējušas tikt uzaudzinātas pašas. Tas man deva ieskatu par to, kā citas sievietes, lai gan viņas nebija fiziski atradušās apcietinājumā, tomēr jutās kā cietumnieces. Pamācoša pieredze, pilnīgi noteikti.

Patiesībā dzīvošana Sanfrancisko septiņdesmito gadu sākumā līdzinājās mācībām apziņas un apgaismības klasē. Mācības bija pieejamas jebkurā līmenī dienu un nakti. Mana laime uzspīdēja caur visaizraujošākajiem, man pazīstamiem cilvēkiem, kādus jelkad biju sastapusi. Lielākoties tie bija revolūcijas virzītāji, un es biju daļa no šī noslēgtā loka.

Mana mazuļa raudzības, kas notika biroja telpās „Saiknēs”, bija vienreizējas. Aptuveni trīsdesmit cilvēku, kas piedalījās, runā par to vēl šodien. Mēs ar Keitiju sagatavojām cienastu un aizņēmāmies divas filmas, ko parādīt. Viena bija par dabiskām mājas dzemdībām, otra stāstīja par Gvatemalas sievieti revolucionāri, kura cīnījās šajā banānu republikā. Abas bija lieliski hīti. Mums bija avangarda raudzības, apsteidzot savu laiku, toties tieši atbilstošas mums un pārmaiņām, par ko mēs visi cīnījāmies. Mēs aizsākām jaunu, ugunīgu ceļu. Kā gan mēs būtu varējušas rīkot tradicionālas raudzības būdamas tik inovatīvas?

Kleo, viena no manām draudzenēm, neieradās. Skaista melnādainā sieviete un vientuļā māte ar divus gadus vecu dēlēnu, kura bija mans paraugs. Mēs stundām sarunājāmies par to, kā viņa audzina savu dēlu, un Kleo bija mana iedvesma. Es viņu uzskatīju par Jaunās ēras sievieti, un es gribēju viņai līdzināties. Zināju, ka viņai būtu patikušas filmas.

Kleo tomēr parādījās ballītes beigās, un man bija liels prieks viņu redzēt. Viņa atvainojās, ka nav tikusi uz raudzību sākumu, attaisnodamās, ka ir bijis daudz darāmā (es jau tāpat zināju, cik aizņemta viņa ir – spāņu valodas mācības vietējā pieaugušo izglītības iestādē, skriešana divas vai trīs jūdzes katru dienu un austrumu cīņu mācības). Tad viņa piebilda, ka nākamajā dienā dodoties ceļojumā, kas mani ārkārtīgi pārsteidza, jo nebiju dzirdējusi, ka viņa plānotu kaut kur braukt. Lai gan mani māca ziņkāre, es biju pārāk aizrāvusies, rādīdama raudzību dāvanas, lai iztaujātu viņu, un mēs par viņas negaidīto ceļojumu nerunājām.

Nākamajā dienā mani šokēja ziņa, ka Kleo ar savu divgadīgo dēlu un draugu, bija veiksmīgi nolaupījuši lidmašīnu, kas devās uz Kubu! Es vairs nekad netiku par viņu neko dzirdējusi. Tagad es sapratu, kāpēc viņa tik aktīvi mācījās svešvalodu un sportoja. Viņa gatavojās Kubai. Kleo nespēja paciesties un sagaidīt revolūciju šeit Sanfrancisko, tāpēc viņa pievienojās citai, kas jau bija sākusies.

49

6

SVĒTAIS SOLĪJUMSNaktī, kad dzemdēju savu bērnu, Sanfrancisko bija pamatīgs lietus, krusa un

visbrīnišķīgākā zibens parāde, kādu jebkad biju redzējusi. Bija aizraujoši dzemdēt mazuli šajā atmosfērā.

Es biju labi sagatavojusies bērna dzemdībām, un man līdzi bija Monija – mana labākā draudzene. Viņa man palīdzēja dzemdību sākumā; epidurālā anestēzija man palīdzēja dzemdību beigu stadijā. Lai gan jutos nedaudz vainīga, ka izvēlējos sāpju remdinātājus, tomēr nekādas sāpes nebija labas.

Kad ārsts apsveica mani un paziņoja, ka esmu piedzemdējusi dēlu, es biju pilnīgi pārsteigta. Biju pārliecināta, ka viņš ir kļūdījies. Pēc visām manām Sieviešu kustības nodarbībām, domāju, ka man būs meitene. Par meitenēm es zināju vairāk nekā par zēniem. Plus, es biju kļuvusi ļoti radikāla Sieviešu Brīvības kustībā (kā mēs to tolaik saucām), un es jutu, ka Visums bija izspēlējis ar mani milzīgu joku… dodot man audzināšanā zēnu. Kāpēc?

Bet tajā mirklī, kad paņēmu mazuli rokās, visas manas šaubas, visas manas raizes – pazuda. Viņš bija skaists, un es viņu mīlēju ar visu savu būtību. Vissvarīgākais: neviens man šo bērnu nevarēs atņemt. Neviens. Viņš bija mans, un es biju ekstāzē. Un ļoti nogurusi. Bet es atļāvu viņu aiznest uz bērnistabu, jo nākamo pāris stundu laikā man tiks nosieti olvadi.

Pēc šī bērna biju nolēmusi vairs nedzemdēt. Manī nebija ne mazāko šaubu par pigmentozā retinīta iedzimto raksturu, jo, kamēr es biju stāvoklī, visi mani ģimenes locekļi tika pārbaudīti. Četri no pieciem bērniem un mana māte dzirdēja tās pašas ziņas, ko es pirms nepilna gada. Viņiem bija pigmentozais retinīts. Arī viņi varēja zaudēt redzi. Līdz pat nākamās dienas vakaram, kamēr man veica operāciju, un es atguvos no anestēzijas, manu mazuli man nenesa. Istaba bija tumša, un, kad māsiņa piecēla mani sēdus un ielika man rokās mazo mīlestības sainīti, es palūdzu vai viņa nevarētu ieslēgt gaismu.

Viņas asā elpas ievilkšana brīdināja mani par to, ka kaut kas nebija kārtībā. Gaisma, viņa piesardzīgi teica, jau ir ieslēgta. Es biju zaudējusi visu savu redzi. Es biju pilnīgi akla. Es nevarēju redzēt mazuli, kuru turēju rokās. Es turējos pie viņa ar dzelzs tvērienu, juzdama, kā ar milzīgām tērauda knaiblēm mani pārņem panika.

Medmāsa aizgāja pēc ārsta, un kad viņi abi atgriezās, viņiem bija jālūdzas, gandrīz vai ar spēku, jāpiespiež mani atdot mazuli. Bija grūti noticēt. Vai bija kāda kļūda? Vai viņi bija man kaut ko izdarījuši operācijas laikā, ka biju kļuvusi akla tik ātri? Es vispār nebiju redzējusi savu dēlu! Tas nebija godīgi, es vaidēju, sākot aptvert realitāti. Tas vienkārši nebija taisnīgi. Ārsti bija teikuši, ka man ir atlikuši vēl daži gadi redzes. Tam nevajadzēja notikt šādi!

Daudz vēlāk es sapratu, ka dzemdības kopā ar operāciju, kas sekoja pēc tām, sasprindzināja manas acis līdz to maksimālajām fiziskajām robežām. Es biju traumēta pārāk stipri, pārāk īsā laika periodā. Manas acis vienkārši nereaģēja uz gaismu;

50

redzamība nebija iespējama. Par laimi, labs draugs, kurš bija arī uztura konsultants, un kurš pārzināja stresa efektus, izrakstīja man super B kompleksa vitamīnus un citas barības vielas. Dažu dienu laikā acīs sāka atgriezties gaisma, un tās turpināja atlabt. Acis nebija tik stipras kā pirms dzemdībām, bet es vismaz varēju redzēt sava dēla sejiņu, viņa zilās, smejošās acis un viņa ideālo mazo augumiņu. Tā bija atelpa, cita iespēja, lai gan nesenais notikums deva ieskatu par to, kas galu galā notiks, un tas nešķita labi. Visi mani mēģinājumi ēst ar aizvērtām acīm nebija mani sagatavojuši realitātei.

Īslaicīgais redzes zudums atstāja rētas un dziļi apslēptas bailes. Biju iepazinusi dzīvi bez redzes, un tas bija daudz biedējošāk nekā biju iztēlojusies. It īpaši, kad es ilgojos apskaut mazo zīdainīti, kura izdzīvošana viņa pirmajos dzīves gados būs pilnībā atkarīga no manis. Tas, kā jau parasti, nebija tā kā biju izplānojusi.

Es biju domājusi, ka šis bērns parūpēsies par mani. Tagad, kad biju ciešāk sadraudzējusies ar savu jauno draugu Realitāti, es sapratu, ka man būs jārūpējas par viņu. Man griezās galva no šīs apzināšanās un jaunās izpratnes – it īpaši ņemot vērā to, cik ļoti es viņu mīlēju.

Tas man atgādināja par manu meitu, jo toreiz es zināju, ka viņa būs jāatdod, bet šis bērns bija mans. Mans, kuru es vedīšu mājās, paturēšu un audzināšu ar visu to mīlestību un gādību, uz ko biju spējīga. Nedomāju, ka varētu šo mazuli mīlēt vairāk. Un neviens, vismazāk jau es, nevarēja nojaust, cik nozīmīgs viņš man būs un cik daudz es mācīšos no viņa audzināšanas.

Lai gan mana redze atgriezās, tā neatgriezās pilnībā. Varbūt hormonālās izmaiņas laikā starp pirmsdzemdību un pēcdzemdību procesu radīja paliekošas izmaiņas, kas ietekmēja manu redzi. Un kā mani varēja ietekmēt zāles, ko deva operācijas laikā? Man nebija nekādu iespēju to uzzināt.

Keitija, mana kolēģe no „Saiknēm”, zināja, ka jūtos nedroša nesot mazuli. Un viņa deva savu artavu, nopērkot bērnu pārnēsāšanas mugursomu un pārnēsājamu bērnu sētiņu, un es varēju Rū ņemt līdzi uz darbu. Tas droši vien bija varens skats, kā es, staigājot ar baltu spieķi, nēsāju bērnu uz muguras kā indiāniete. Toties viņš varēja redzēt apkārtni. Visi apbrīnoja viņa acis, un es biju ārkārtīgi lepna par to. Vienmēr smaidīgs, viņš bija viens no laimīgākajiem mazuļiem, ko es vai kāds cits bija redzējis. Biju saviļņota par viņa acīmredzamo labo noskaņojumu un veselīgo dabu. Ar katru nākamo dienu es savu dēlu mīlēju arvien vairāk. Es viņu nosaucu par Rušelu, jo tas skanēja līdzīgi Mišelai no Bītlu dziesmas. Mēs viņu saucām par Rū.

Rū bija mazāk par nedēļu, kad man bija jāuzstājas ar runu nozīmīgā seminārā Sanfrancisko. To apmeklēja vairāk kā trīs simti cilvēku, un šo notikumu ļoti īpašu padarīja tas, ka lielākā daļa apmeklētāju zināja par Rū jau pirms viņa piedzimšanas. Visi gribēja sasveicināties ar viņu. Ričards Hongisto, jaunievēlētais Sanfrancisko šerifs pienāca un papliķēja pa viņa mazo galviņu. Mana runa bija par sieviešu tiesībām cietumā, un tas bija sākums projektam par vienlīdzīgu attieksmi pret sievietēm apcietinājumā pilsētas cietumos. Atšķirībā no Federāliem cietumiem, šeit

51

apcietinātajām sievietēm nebija atļauts strādāt ārpusē, bet vīriešiem bija. Es gribēju šajā sakarā kaut ko darīt.

Mana runa bija labi sagatavota. Pēc manas uzstāšanās vairākas sieviešu kārtas advokātes pienāca pie manis, un mēs sākām veidot darbības plānu. Sadarboties ar šiem cilvēkiem bija aizraujoši, jo viņi ne tikai ticēja, bet arī varēja palīdzēt mainīt sistēmu no juridiskās puses. Gada laikā bijām panākuši, ka Federālais tiesnesis virza mūsu intereses likumdošanā. Un sievietes apcietinājumā tagad arī varēja strādāt ārpus cietuma. Mēs bijām apņēmušies mainīt sistēmu, un mēs to bijām paveikuši! Ja kāds arī bija teicis: „Jūs nevarat cīnīties pret pilsētas domi”, tad tagad viņš klusēja.

Nākamā problēma, ar ko saskārāmies, bija tā, ka lielākai daļai sieviešu, kuras bija piemērotas darbam ārpusē, nebija vajadzīgo darba iemaņu. Tās galvenokārt bija nabadzīgas melnādainās sievietes no maznodrošinātām ģimenēm. Lai izdzīvotu, daudzas no viņām bija papildinājušas savus ienākumus vai nu ar prostitūciju, vai narkotiku pārdošanu. Darbu atrast viņas nevarēja. Bija jāpaveic milzīgs darba apjoms, lai mūsu uzvara būtu pilnīga, un mēs sapratām, ka ir pienācis laiks organizēt cietumniekiem profesionālas apmācības nodarbības un palīdzēt strādāt gribošām sievietēm sniegt atsauksmes viņu darba devējiem.

Mēs ar Rū pārcēlāmies pie Keitijas, kura bija nopirkusi īstu dārgumu – vecu Viktorijas laikmeta māju netālu no Sanfrancisko Operas nama. Tā bija milzīga māja, kas pārdzīvojusi 1906.gada zemestrīci un ugunsgrēku (klīda baumas, ka reiz šeit ir nakšņojis pats Enriko Karūzo). Mēs sākām piepildīt namu ar darba kolēģiem, draugiem un cilvēkiem, kas brauca cauri pilsētai.

Tas pats par sevi radīja dažādas man problēmas. Cilvēki neizprata manus redzes ierobežojumus, un tas savā ziņā man radīja fizisku diskomfortu – atstāts krēsls istabas vidū, vai pārvietota kāda cita mēbele, kas pamesta novārtā un neatlikta atpakaļ vietā. Piemēram, es iegaumēju dzīvojamās istabas izkārtojumu un parasti caur to devos uz virtuvi bez jebkādām problēmām, ja vien nepaklupu aiz kaut kā, kas atstāts vidū. Viss beidzās ar zilumiem uz stilbiem, un es kļuvu tik paranoiska, ka dažās telpās pārvietojos uz pirkstgaliem un izstieptām rokām kā Petija Djūka, kad viņa attēloja Helēnu Kelleri. Cilvēki, kuri dzīvoja namā, vienmēr bija ļoti apdomīgi, bet viņi pieļāva kļūdas. Tas viss nozīmēja lūk ko: mana dziestošā redze pavisam noteikti ietekmēja mani, un man arvien vairāk kļuva bail riskēt dodoties ārpusē.

Pateicoties Rū biju aizņemta un laimīga. Brīvajos brīžos es pārdomāju savu acu problēmu, taču tas mani dzina depresijā, tāpēc es aizdzinu šīs domas un jūtas. Tā vietā es nācu klajā ar “pārspīlētu” optimismu. Piemēram, varbūt sākotnējā diagnoze ir bijusi kļūda. It kā apstiprinot šādu iespēju, notika kaut kas pārsteidzošs un uzmundrinošs.

Keitijas tēvs, kurš bija kļuvis man par labu draugu, bija turīgs un piedāvāja aizsūtīt mani uz labāko acu klīniku pasaulē – Bostonas Acu un ausu slimnīcu. Es nebiju sajūsmā par atkārtotu acu pārbaužu veikšanu, bet nevarēju arī atteikties no iespējas, kas varētu izrādīties brīnums. Es piekritu. Mana māsa Keitlīna piekrita parūpēties par Rū, kuram tobrīd bija deviņi mēneši. Viņa man bija liels palīgs tāpat kā

52

Kellija – otra mana māsa, kura bija sešpadsmit gadus jaunāka par mani. Viņas vienmēr pieskatīja mazo, kad vien man vajadzēja aizbraukt uz dienu vai divām.

Šis brauciens ilgtu aptuveni pusotru nedēļu. Biju satraukusies atstājot Rū uz tik ilgu laiku, bet es nolēmu, ka tas ir pareizi. Bez tam, man nebija bijis atvaļinājums jau ilgu laiku un varbūt, ka pasaules labākajā acu klīnikā man kaut kas izdodas. Es varētu uzzināt kaut ko noderīgu.

Trīs dienas es Bostonā braukāju no drauga dzīvokļa uz acu klīniku. Man tika veiktas tādas pārbaudes, ko neveica Rietumu Krasta slimnīcā, un mana oma sāka uzlaboties salīdzinot ar pagātnes pieredzi, kad manas cerības tika sadragātas uz realitātes akmeņiem. Šīs pārbaudes bija acīmredzami modernākas nekā tās, kas man tika veiktas līdz šim. Patiešām: un ja nu ir bijusi noteikta kļūdaina diagnoze? Un kas zina, varbūt izveseļošanās bija iespējama? Vai vismaz ārstēšana.

Man bija jāatbild uz daudziem jautājumiem par ģimenes redzes vēsturi. Ārsts, kurš vadīja Pigmentozā retinīta pētījumu nodaļu, bija nopietni ieinteresēts slimības ģenētiskajos aspektos, un es viņam biju kā zelta mīna. Viņam bija vesela ģimene, ko pētīt – ne tikai es, bet arī mana māte, divas māsas un brālis – visi, kuriem bija konstatēts pigmentozais retinīts (PR). Ārsti vienmēr šķita ļoti ieinteresēti manā ģimenes kokā, izrādot vienlaicīgi gan ziņkārību, gan līdzjūtību par manu situāciju, gan zinātnisku aizraušanos par tādu ideālu medicīnisku eksemplāru kā es.

Trešajā un pēdējā dienā, mani nozīmēja pie galvenā ārsta. Biju sajūsmā. Es biju pārliecināta, ka slēdziens būs cerīgs. Pilnīgas izveseļošanās iztēles ainas manā prātā iezīmējās pilnīgi skaidri.

Ārsts ilgi neturēja mani neziņā. Viņš tikpat kā nepaskatījās uz mani, kad es apsēdos. Viņa baltais uzsvārcis bija neaizpogāts, uzsverot mierīgu pārliecinātību. Brilles bija pa pusei noslīdējušas no deguna. Viņa pelēkie, paplānie mati krita uz pieres. Es atsaucu atmiņā katru detaļu, jo es zināju, ka izdzirdēšu kaut ko pozitīvu no šī izglītotā terapeita.

Es nevarēju kļūdīties vēl vairāk. Dažās sekundēs visa mana pasaule sabruka. Mana diagnoze ne tikai bija noteikta pareizi, bet arī mans dēls, mans dārgais bērns, varot kļūt akls pirms vēl būs kļuvis par pusaudzi! Protams, es zināju, ka PR pārmantojas, ka pastāv zināmas ģenētiskas tendences, bet pavisam akls? Neizbēgami akls? Piedevām, kamēr viņš vēl būs bērns? Brutālais ārsta apgalvojums bija murgs. Es tam nespēju noticēt. Viņš turpināja uzbrukumu. Nākamais teikums mani burtiski nogāza no krēsla, un es vēlējos ātrāk tikt prom no viņa un viņa skarbajiem vārdiem. Ārsts paziņoja, ka es nedrīkstēju dzemdēt bērnu.

Mana redze bija slikta, bet, kad acis piepildījās ar asarām, tā noslīdēja līdz nullei. Es droši vien klumburēju mājās kā piedzērusies, jo neatceros, kā es tur nokļuvu. Ārsta vārdi turpināja atbalsoties manās smadzenēs, sūtot sāpju viļņus no galvas līdz papēžiem.

Es gribēju kliegt: „Nē, nē, tikai ne mans bērns!” Kā tas varēja notikt? Es gribēju izaudzināt savu bērnu pirms es pazaudēju visu savu redzi, nevis nodot aklumu

53

cilvēciņam, kuru mīlēju vairāk par visu šajā pasaulē. Vai Dievs varētu būt tik netaisns, tik atriebīgs, ka liktu ciest mazam bērnam? Šie jaunumi mani skāra tik dziļi, ka mana ticība Augstākai būtnei tika nopietni iedragāta. Vai Dievs varēja pieļaut ko tādu?

Man bija kaut kas jādara. Un tas bija galvenais. Man bija jāatrod risinājums, bez tam ātri, lai neļautu savam dēlam kļūt aklam. Mana redze nebija svarīga. Tagad man rūpēja dēla redze. Tovakar es apsolīju veltīt savu dzīvi, visu savu enerģiju, lai atrastu risinājumu, kas ļautu manam dēlam redzēt un turpināt redzēt šīs pasaules skaistumu. Nekam citam nebija nozīmes. Es biju gatava darīt jebko, lai paturētu dēlu redzīgo pasaulē. Nekas nenostāsies ceļā šim apsolījumam. Nekas.

54

7

JAUNS SĀKUMSRušels, manas dzīves prieks, bija aptuveni pusotru gadu vecs. Viņa

audzināšana bija kļuvusi par manas dzīves galveno un svarīgāko daļu, un es mīlēju katru šīs daļas minūti. Radikālā kustība zaudēja savu pievilcību. Rū bija pirmajā vietā.

Laiks gāja ātri, un šķita, ka es nekad neiemācīšos kļūt par māti. Piemēram, kad Rū bija seši mēneši, viņš mēģināja pats ēst izraujot karoti man no rokas. Mana pirmā reakcija bija sagrābt viņa rociņu un atņemt karoti. Tad es pēkšņi apjēdzu – kāpēc neļaut viņam ēst pašam? Tā bija viņa pirmā pamanāmā neatkarīgā rīcība, taču es nekavējoties centos to apturēt. Vai es biju tik egoistiska, tik vārga, ka, ļaujot bērnam ēst pašam, es kā māte zaudētu kādu labu īpašību? Mans dēls pat savos zīdaiņa gados, kļuva par manu diženāko skolotāju.

Nekārtība ap Rū tajā pēcpusdienā liecināja par to, cik grūti ir ēst ar galda piederumiem. Vīlies, viņš svieda karoti uz grīdas. Pēc tam ar apmierinātu triumfa sejas izteiksmi, viņš sāka ēst ar rokām. Protams! Vai tad tas nav visdabīgākais veids, kā ēst? Galu galā, es nodomāju, ap to laiku, kad viņš būs pusaudzis, viņš pavisam noteikti lietos vispāratzīto nazi un dakšiņu. Kuram gan tas nepieciešams sešu mēnešu vecumā? Bez tam, viņš varēja pats sevi pabarot, un šī rīcība bija rosinoša. Ja mans mērķis bija izaudzināt neatkarīgu, pašpārliecinātu, veselīgu bērnu, tad man bija jāiemācās ļaut viņam vaļu. Manā skatījumā tā bija un ir visgrūtākā no visām mācībām. Atlaist.

Dzīvošana lielā pilsētā nozīmēja dažādas problēmas mātei – redzes invalīdei. Pirms Rū iemācījās staigāt, es kā indiāņu māte nēsāju viņu uz muguras maksimālai mobilitātei un drošībai. Tādējādi es varēju viņu viegli ņemt sev līdzi visur, kurp devos, ieskaitot manas jaunās apmācības neredzīgajiem Gaismas namā, kas notika divu kvartālu attālumā. Tā kā mana redze vairs neuzlabojās, biju sākusi mācīties Braila rakstu, jo patiesībā biju atskārtusi, ka tā ir pat pasliktinājusies. Vienīgais, ko varēju darīt, bija iemācīties lasīt ar pirkstu galiem un vairāk paļauties uz balto spieķi ar sarkano uzgali, kas identificēja mani kā redzes invalīdu.

Man metās nelabi no domas par savu ierobežojumu rādīšanu pasaulei. Tomēr, man nācās atzīt, ka, ja reiz tava redze nav laba, tad funkcionēt pasaulē bez palīdzības – citu vai spieķa, ir neiespējami. Sīki attālumi, ceļu ierobežojumi kļuva par maniem jaunajiem ienaidniekiem. Es pēkšņi varēju atrasties notekcaurulē, auklējot izmežģītu potīti. Katra diena, ko izdzīvoju, bija izaicinājums, un es bieži jutu, ka kuru katru mirkli es šajā cīņā zaudēšu.

Mans iekšējais paštēls vienmēr bija bijis persona, kura pilnībā spēj sevi apgādāt it visā. Šim tēlam nebija nekādu fizisku vai garīgu ierobežojumu. Tagad, bez redzes, kas man bija piegādājusi vajadzīgo informāciju, es jutu, ka mans paštēls mainās. Bija sajūta, ka mana vilšanās tuvojas robežai, pie kuras kaut kam vajadzēja

55

mainīties. Tā nebija depresija, tās bija dusmas. Dusmas uz slimību un sevi par to, ka man ir fiziski trūkumi.

Došanās uz mācībām bija jautra gan Rū, gan man. Kamēr es mācījos lasīt ar pirkstiem, dažas sievietes, kuras strādāja Gaismas namā kā brīvprātīgās, pieskatīja mazulīti Rū. Tās bija jau sen zaudējušas redzi, un viņām nebija savu bērnu, jo ģimenes vai sabiedrības locekļi bija atrunājuši viņas dzemdēt viņu akluma dēļ. Viņām ļoti patika samīļot Rū un rūpēties par viņu. Viņas bija laimīgas par iespēju iejusties mātes lomā pat, ja tas bija tikai uz īsu brīdi – uz vienu stundu divas reizes nedēļā.

Es atceros pirmo reizi, kad viņām nācās apmainīt Rū autiņus. Tā tik bija pieredze! Un cik labi, ka Rū bija tik pacietīgs un izpalīdzīgs. Priecājos redzot, cik rūpīgi viņas sasprauda Rū autiņu, sargājot, lai nejauši neiedurtu. Autiņa saspraušanas ceremoniju Rū izturēja godam. Varbūt viņš saprata, ka sievietes to dara tikai un vienīgi vadoties pēc sajūtu metodes. Mēs visas atviegloti uzelpojām, kad šis varoņdarbs bija pabeigts. Liels sasniegums!

Kad Rū sāka mācīties staigāt, es biju gan pārbijusies, gan lepna. Es tik ļoti baidījos, ka viņš izskries uz ielas un tiks sadragāts vai nogalināts ceļu satiksmes negadījumā, ka, ejot pa ietvi, es viņam jau pavisam mazam esot sāku mācīt turēties pie ēkām. Es viņam mācīju, ka, izdzirdot automašīnas dzinēju, uzreiz jādodas pie tuvākās ēkas vai kāda cita objekta, piemēram, telefona būdiņas vai stāvvietu kases automāta.

Tajā laikā es no mājas izgāju tikai dienas laikā. Kļūt par satiksmes paranoiķi bija viegli, un es atskārtu, ka pie skaļiem ielas trokšņiem es salēcos vairāk nekā parasti. Vienkārši tagad, kad man bija sarežģīti pašai tikt ar visu galā, man bija jārūpējas par vēl kādas būtnes izdzīvošanu. Acīmredzami bija pienācis laiks mums pamest intensīvās satiksmes ielas un pārpildītās ietves. Dzīve lielpilsētā vairs nebija nedz aizraujoša, nedz droša.

Taču tuvāko sešu mēnešu laikā mēs vēl nepametām Sanfrancisko. Izšķirošais faktors bija kāds reiz manis nosapņots nakts murgs. Es nosapņoju, ka ēku, kuras trešā stāvā dzīvojām mēs, ir aplenkusi policija. Virs galvas lidoja helikopteri. Pa skaļruņiem nemitīgi tika ziņots, lai mēs padodamies. Sagrābusi bērnu, es pie loga kliedzu, ka mēs padodamies. Policija ātri uzskrēja augšā un lika mums nomesties uz ceļiem, salieca rokas aiz muguras un uzlika man un manai istabas biedrenei roku dzelžus. Rū raudāja. Es uztraucos par viņu. Es lūdzu policijai mūs vest uz iecirkni vienlaicīgi domājot, kuram piezvanīt, lai dabū mūs ārā. Policists pasmīnēja, izvilka pistoli, notēmēja uz manu galvu un teica: „Pēc tādiem noteikumiem mēs vairs nespēlējam.” Es pamodos aukstos sviedros, tik tikko neiekliedzoties. Pēc divām nedēļām mēs pārcēlāmies.

Darbs “Saiknēs” man bija padevies labi un tur apgūtās organizatoriskās prasmes man palīdzēja viegli apmācīt cilvēkus, kuri pārņēma manus pienākumus. Bija pagājuši gandrīz četri gadi, kopš biju iznākusi no cietuma un lielāko daļu šī laika biju pavadījusi palīdzot citiem, un tas man deva gandarījumu. Tomēr tagad bija pienācis laiks koncentrēt visu savu enerģiju uz dēlu un sevi. Es nebiju aizmirsusi savu solījumu

56

uzvarēt acu slimību. Nepavisam ne! Intuitīvie čuksti bija kļuvuši par skaļiem kliedzieniem: „Pamet pilsētu, atgriezies pie dabas!” Šie čuksti kļuva par manu aicinājumu uz pirmatnējo dabu. Biju iemācījusies uzticēties savai intuīcijai, un tagad man nebija citas izvēles kā gatavoties pamest ikdienas civilizāciju.

Kad Rū bija astoņpadsmit mēneši, un viņš jau staigāja, runāja, bija veselīgs un laimīgs, mēs pārcēlāmies uz izolētu kalnu kopienu Santa Krūzas kalnos, apmēram sešdesmit jūdzes uz dienvidiem no Sanfrancisko. Tā sākās mans zemes mātes, mans kalnu hipijmātes periods. Juridiski skaitījos neredzīga, un tas man nodrošināja ikmēneša čekus gan no Neredzīgo sociālā atbalsta dienesta, gan palīdzību no Dienesta Ģimenēm ar nepilngadīgiem bērniem. Summas nebija milzīgas un savilkt galus bija grūti, bet tas bija labāk kā nekas. Es nevēlējos visu atlikušo dzīvi pavadīt nespējot uzņemties pilnu atbildību par Rū un sevi, lai gan tajā laikā es nevarēju izdarīt vairāk.

Pārmaiņas no dzīves pilsētas centrā uz dzīvi kalnos bija ievērojamas. Tagad, ja Rū dzirdēja automašīnas motoru, viņš varēja apskaut koku. Mana māsa Keitlīna palīdzēja atrast brīnišķīgu, A-veida, īres koka māju, kas atradās apmēram jūdzi gara zemesceļa galā. Tajā bija divas guļamistabas, bēniņi un plaša sarkankoka jumta terase, kas no trim pusēm bija nostiprināta ar pāļiem un atradās virs stāvas kalnu nogāzes. Šajā īpašajā kalna virsotnē atradās vēl divas mājas. Mūsējā atradās tām pa vidu. Tā bija lieliska vieta, lai gan ļoti izolēta. Mums visapkārt bija gigantiski, skaisti sarkankoki. Skats no dzīvojamās istabas pavērās uz kalniem un mežiem, kas stiepās līdz pat horizontam.

Džeks – visu suņu suns, varēja palikt ar mums. Keitlīna bija atradusi viņu lielveikalā ieliktu kartona kastē. Viņš izrādījās visgudrākais suns pasaulē. Suns juta, ka man ir redzes problēmas un ātri iemācījās negadīties man ceļā. Džeks parasti bija kopā ar Keitlīnu, taču es domāju, ka viņa atstāja suni mums, lai tas varētu mūs pieskatīt. Viņa bija norūpējusies par manām iespējām izdzīvot mežā, jo es nekad neesmu bijusi laucinieces tips. Lai nomierinātu Keitlīnu, es iedomājos par lētu istabiņu viņai Harras Kluba viesnīcā, kas atradās pie Taho ezera. Varbūt tādējādi viņas bažas tiktu mazinātas.

Keitlīna nervozi teica, ka brauks ciemos, cik bieži vien iespējams, jo viņa devās uz koledžu Marinas apgabalā apmēram divu stundu braucienā no mūsu jaunās mājas. Tomēr mēs abas zinājām, ka man pašai būs jākļūst patstāvīgai.

Izaicinājumi nebija tik grūti, tomēr tie prasīja atjautību. Tuvākā pilsēta bija stundas gājiena attālumā lejup pa kalnu un divas stundas vai vairāk atpakaļ augšup, atkarībā no tā, cik daudz mums bija nesamā. Es piemeklēju mugursomas ikvienam no mums, pat sunim. Ja viņš gribēja ēst, viņam bija jānes pašam sava pārtika. Mēs trijatā droši vien izskatījāmies vareni – kā kalnos kāpēji ar mugursomām. Reizi pa reizei, vietējie pilsētnieki piedāvāja mūs aizvest, bet parasti mēs visu atpakaļ ceļu tomēr gājām paši. Nevarēju sūdzēties par vingrinājumu trūkumu.

Pareizi ēšanas ieradumi man kļuva ļoti svarīgi grūtniecības laikā, un sevis mācīšana ēst pareizi izrādījās nebeidzams izglītojošs process. Šķita arī, ka šī ir tā

57

dabiskā vieta, kur uzsākt labākas redzes meklējumus un pasargāt Rū no prognozētām redzes problēmām. Es izlasīju grāmatu par bioķīmisko individualitāti un par to, kā cilvēki ar nopietnām slimībām ir spējuši pārvarēt savas veselības problēmas, pateicoties pareiziem ēšanas paradumiem. Es ne tikai gribēju izmēģināt šo pieeju, bet biju sajūsmā arī par šīs terapijas iespējām. Un tā es sapirku grāmatas par ēšanas un vitamīnu terapiju.

Lai gan neviens no ārstiem, kurus biju sastapusi, ne reizes nebija apvaicājies, ko es ēdu, es zināju, ka tas ir svarīgi. Pirms manas pievēršanās veselīgākam, sabalansētākam uzturam grūtniecības laikā, es domāju, ka zivju pirkstiņi un frī kartupeļi ir sabalansēts ēdiens, it īpaši, ja varēja dabūt papildporciju. Kā ēdiens tas šķita iekļaujam četras uztura kategorijas, ko atcerējos no vidusskolas uzturvielas stundām.

Mans vispārējais plāns bija ēst visbarojošāko ēdienu, kāds bija pieejams, papildinot to ar alus rauga tabletēm un citiem vitamīniem un minerālvielām. Uzsākt gatavot veselīgu ēdienu, nozīmēja pirkt kviešu graudus, samalt tos miltos un cept maizi pašai. Tas bija brīnišķīgi, bet visu sagatavot un pēc tam uzkopt prasīja apmēram astoņas stundas dienā.

Mēs bijām laimīgi, dzīvojot savā kalnu patvērumā. Es iepazinos ar kaimiņiem, no kuriem guvu jaunas zināšanas par mājsaimniecību papildinot savu arvien pieaugošās informācijas un meklējumu apjomu.

Mazajā būdiņā pa kreisi no mums dzīvoja kāds kungs gados – Amerikas pamatiedzīvotājs ar savu mazdēlu. Viņš bieži nesa mums svaigus mangoldus no sava dārza. Viņam patika man mācīt zemes zīmes tāpat kā viņa vecāki to bija rādījuši viņam. Būtībā kā pilsētas iemītniece – es biju pilnīgi vienaldzīga pret dabu, un mans indiāņu draugs mācīja man dažādas lietas, piemēram, vai ziema būs barga vai silta. Zeme, šķiet, savām mazajām radībiņām visu plānoja dažus soļus uz priekšu. Ja ap kokiem bija sakrituši tonnām riekstu vāverēm ziemas krājumiem, tad tas bija drošs apliecinājums, ka tuvojas gara un skarba ziema. Ja dabas raža bija maza, un ja dzīvnieku kažoki bija plāni un reti, tad nenovēršami tuvojās silta, īsa ziema. Tās bija brīnišķīgas zināšanas.

Arī otri kaimiņi bija interesanti. Saimnieks bija entomoloģijas profesors, un saimniece bija hipiju māte. Viņi paši savām rokām būvēja skaistu māju un tikmēr dzīvoja šajā īrētajā kotedžā. Viņi arī apmeklēja vienu no pirmajiem kursiem, ko pasniedza Verners Erhards. Kaimiņš to sauca par „est” (tulk., saīsinājums no angļu val. Erhard Seminar Trainings – Erharda semināra mācības) un vēlāk tas kļuva labi zināms. Kad viņi atgriezās no darba grupām, viņi atstāstīja man, ko bija apguvuši. Viņiem tika doti uzdevumi, ko paveikt līdz nākamajai lekcijai, un arī es devu savu artavu, tikai man tas bija jādara par brīvu.

Erhards bija attīstījis ļoti inovatīvu revolucionāra rakstura grupas terapiju. Viņa pieeja, radikāla tomēr efektīva, bija mācība par atbildību, kuras pamatā bija noteiktas pretstatītas tehnikas. Lai gan viņš visus sauca par „pakaļām”, cilvēki smējās un piekrita. Tā nav ikdienas atbilde. Viņa filozofija bija komplicēta, un man bija

58

nepieciešami gadi, lai pilnībā izprastu šo mācību nozīmīgumu. Un tomēr, tas bija manas apziņas attīstības laiks. Kaimiņš pa kreisi man mācīja zemes zinātni un indiāņu paražas, un kaimiņi pa labi paplašināja manas prāta spējas. Tikmēr es gatavoju veselīgas maltītes un mīlēju savu dēlu. Kurš gan varēja vēlēties ko vairāk?

Rušelam patika lauku dzīve. Man dziļi sirdī iespiedās Sulamitas Fairstounas grāmata Dzimumu dialektika, un es Rušelu audzināju kā mazu pieaugušo. Rotaļlietu vietā es devu viņam dažādus mājas instrumentus. Viņš spēlējās virtuvē ar kastroļiem, pannām, koka karotēm un citiem virtuves piederumiem. Viņš bija atjautīgs un apmierināts, nemaz nerunājot par trokšņošanu.

Kad viņš kļuva nedaudz vecāks, es redzēju, kā viņš laimīgs ar āmuru sit naglas koka bluķos. Laiku pa laikam es dzirdēju, ka viņš iesit sev pa pirkstiem vai roku, bet viņš ātri saprata, ko tas nozīmē, un sevis savainošana parasti notika tikai vienu reizi. Viņš nekad nesavainoja sevi pārāk nopietni un nebaidījās izmēģināt jaunas lietas. Sadursme ar sāpēm vienkārši darīja viņu uzmanīgāku.

Reiz, kad viņš rotaļājās uz terases, es izdzirdēju viņa līksmo ķiķināšanu, izveicīgi darbojoties ar āmuru. Vēlāk, kad centos iznest atkritumus, durvis šķita iestrēgušas. Tās nekustējās vienalga, cik stipri es tās grūdu. Rū bija otrā pusē un smējās nenoguris. Viņš bija aiznaglojis durvis. Mani bija ieslodzījis pārgudrais mazulis. Tajā mirklī es izlēmu pamest Sulimatu un turpināt ar Lego.

Tā bija idilliska eksistēšana, un es visbeidzot iemīlēju kalnu klusumu, kas pirms tam bija mani biedējis. Nepiespiestā atmosfēra un brīnišķīgās maltītes, ko baudījām, lika man justies daudz labāk. Es neredzēju labāk, bet es jutos stiprāka un veselāka nekā jebkad iepriekš. Tā bija īsta svētlaime – būt ar savu bērnu, un kaut vai tikai ar tuneļa redzi, vērot, kā viņš uztver katru jaunu dienu kā lielu piedzīvojumu. Tā pavadot laiku, es pati sāku saskatīt pasauli ar jaunu interesi un paplašinātām perspektīvām.

Kādu pēcpusdienu, skatoties ārā pa logu, pamanīju, ka Rū uzmanīgi vēro sīli uz lieveņa margām. Putns nolaidās, un kad Rū tuvojās, aizlaidās. Rū mēģināja atdarināt putna kustības, vēzējot savas mazās rokas kā spārnus. Mana pirmā reakcija bija pateikt viņam, ka nav iespējams lidot. Tad es nodomāju, kāpēc viņam to teikt? Varbūt viņš var lidot. Kamēr vien viņš sevi neapdraud, kādēļ gan man pārdurt šo burbuli? Lai viņš pats to izzina. Todien viņš lidot neiemācījās, bet es vismaz nebiju iejaukusies viņa izziņas procesā. Labāk, lai viņš izmēģina un cieš neveiksmi nekā neizmēģina nemaz. Bez tam, es ticēju brīnumiem. Vēl joprojām.

Es bieži iedomājos, kur gan viņš ir pašlaik. Un tā nodomājot, viņš parādījās pēc pāris minūtēm, jautādams vai esmu viņu saukusi. Es vienmēr atbildēju, ka jā. Viņš patiešām domāja, ka esmu viņu skaļi saukusi, un es nekad viņam neteicu, ka neesmu. Pat tad, kad Rū kļuva vecāks, viņš vienmēr man atsaucās, ja es par viņu domāju ļoti intensīvi un pietiekoši ilgi. Domāju, ka savā ziņā es tādā veidā attīstīju spēju sazināties telepātiski. Tas bija viegli, bet tas nekad nebeidza mani pārsteigt.

59

Rū man tik daudz iemācīja, bet, kad uznāca lietus sezona, mūsu āra rotaļas tika pārtrauktas. Tā kā Ziemeļkalifornijas lietus sezona ir no oktobra līdz aprīlim, tas nozīmēja ļoti lielu ūdens daudzumu relatīvi īsā laika periodā. Greznajiem sarkankokiem vajag vismaz astoņdesmit collas ūdens gadā.

Izdomāt, kā nodarbināt Rū bija jauns izaicinājums. Pirms lietus sezonas visa kalna virsotne bija viņa spēļlaukums. Tagad viņš bija iegrožots mazā telpā. Man vajadzēja kaut ko darīt, lai aizkavētu telpu drudzi. Džimmijs Buffets, viens no maniem mīļākajiem mūziķiem, pat ir uzrakstījis dziesmu par telpu drudzi un acīmredzot dziesmas ietekmē „iešāva sešus caurumus savā ledusskapī”. Es, protams, negribēju, ka viss nonāktu tik tālu. Pats par sevi saprotams, pistoles man nebija. Taču jau fakts vien par šādu izmisīgu rīcību, sašaujot nevainīgu ledusskapi, mani dziļi ietekmēja. Pateicoties Džimmija gudrajam brīdinājumam, biju nodomājusi atvairīt tuvojošos šausmīgo drudzi.

Par laimi, Rū istaba bija lielākā no abām guļamistabām. Tai bija priežkoka paneļu sienas ar milzīgām sijām pie griestiem. Es aizņēmos kaimiņu urbi un ķēros pie darba, lai izveidotu iekštelpu rotaļu istabu. Nekad iepriekš neko tamlīdzīgu nebiju darījusi, bet ar materiāliem, ko savācu, mēs uzsākām istabas pārveidošanu. Kad es saku „mēs”, es ar to domāju sevi strādājam un Rū dodam daudz instrukcijas bučiņu.

Es izurbu sijās caurumus un iekarināju cilvēka izmēra gumijas piepūšamo plostu. Nacionālās ģeogrāfijas žurnālos bija plakāti ar pasaules kartēm, ko uzlīmēju uz vienas sienas un dažādu dzīvnieku bildes uz otras. Nolikt dēlu gulēt diendusu, pret ko viņš dažreiz bija iebildis, tagad bija kļuvis par īstu piedzīvojumu. Es uzcēlu Rū uz gumijas plosta, kas karājās apmēram vidukļa augstumā no grīdas, uzliku viņa mazo spilvenu un uzklāju iemīļoto segu. Es rādīju viņam dažādas salas, kā piemēram Pago Pago un Bora Bora, un citas intriģējošas vietas. Mazs grūdiens un plosts vizināja Rū, kamēr es viņam stāstīju, ka viņš dodas uz sapņu zemi tajās salās, ko tikko pētījām kartē. Viņš vairs nekad nesūdzējās par diendusu.

Paturēt urbi bija liela kļūda.

Es atradu mazu rotējošu krēslu, kam izmisīgi bija nepieciešams remonts. Tā vietā, lai to saremontētu, es nozāģēju tam kājas un rotācijas balstu tā, ka palika mazs sēdeklis ar rokturiem. Es izurbu caurumus krēslā un griestu sijā. Lūk! Iekštelpas šūpoles. Rū patika mani nobiedēt gandrīz vai līdz nāvei, šūpojoties augstu. Tas bija brīnišķīgi. Biju lepna par savu gudro izgudrojumu.

Visbeidzot izgudrošanas vājprāts ņēma virsroku. Es uzkarināju šūpuļzirdziņu, pēc tam katru krāmu, ko vien varējām atrast vai atvilkt mājās.

Kad nākamajā reizē pie mums atbrauca Keitlīna, tas bija patīkams atvieglojums mūsu ikdienas rutīnā. Viņai patika Rū istaba, tomēr viņa piespieda mani atteikties no urbja. Man bija urbjatkarība. Mana dažreiz praktiskā māsa man laipni atgādināja, ka mēs tomēr šo māju īrējam, un īpašniekiem varbūt nepatiktu, ka esmu no viņu griestu sijām izveidojusi Šveices sieru. Man bija jāpiekrīt. Bez tam nebija palicis vairs nekas, ko uzkarināt. Es visu biju pabeigusi un Rū istaba bija vislabākā rotaļu

60

istaba, kāda jelkad redzēta. Es vēl joprojām ilgojos pēc savas meitiņas, bet prieks par laiku, ko pavadīju kopā ar Rū, mazināja sāpes. Viņš, savukārt, labi apzinājās, ka kaut kur viņam ir lielā māsa, un, ja mums paveiksies, viņa mūs atradīs.

Tikmēr mana redze palika nemainīga, un es katru nakti pirms gulētiešanas lūdzos padomu un vadību. Es nelūdzu tieši Dievam, bet Visumam kā tādam. Es zināju, ka Dievs eksistē, bet vairs nesekoju nevienai konkrētai reliģijai pēc tam, kad biju redzējusi, ko tā nodara cilvēkiem. Katoļu skolas un institūcijas bija atstājušas sliktu garšu manā mutē.

Mans tēvs un māte nokristīja mani, kad man bija divpadsmit gadu. Es pretojos veltīgi. Atceros, kā teicu priesterim, kad viņš man uz pieres meta krustu, ka nevēlos būt katoliete. Tas viņu neatturēja. Došanās uz baznīcu bija strīda avots starp mani un manu tēvu. Pat tad, kad es kļuvu vecāka, viņš turpināja mani spiest svētdienās iet uz baznīcu. Kādu svētdienu, izmēģinājusi visu iespējamo, lai nebūtu jāiet uz baznīcu, es pateicu, ka neticu katoļu baznīcai. Līķa bālumā viņš noprasīja: „Ja tu neesi katoliete, tad kas, pie velna, tu esi?”

Lai iespītētu, es atbildēju bez vilcināšanās: „Budiste.”

„Izburto šo vārdu,” viņš kliedza man sejā. Es to nevarēju izdarīt. Viņš zināja, ka vārda nosaukšana pa burtiem, bija mana vājā vieta un izmantoja to sev par labu (toreiz nevienam no mums neienāca prātā, ka es nevarētu izburtot arī vārdu „katoliete”).

„Ja tu to nevari izburtot, tad tu tā nevari būt,” viņš teica. Tehniski es zaudēju, un man nācās pievienoties svētdienas rituālam.

Tagad, kad man bija redzes problēmas un zinot, ka manam dēlam paredzēts pilnīgs aklums līdz pusaudžu vecumam, es biju izmisumā. Es zināju, ka lūdzot palīdzību Visumam, Viņš man atbildēs. Un tā es lūdzos vadību Dzīvei, es lūdzos Visumam….

Pēc dažām dienām bijām ielūgti pie kaimiņiem uz jaunās mājas iesvētīšanas svinībām. Viņi bija sasnieguši to etapu, kurā varēja pārcelties uz jauno māju un grasījās pamest tagadējo māju blakus manējai.

Reksis, manas draudzenes vīrs, nejauši mums pastāstīja par savu pieredzi skolā kādā pilotprojektā, kas norisinājās mācību telpā, kurā tika simulēta atmosfēra augstu virs jūras līmeņa. Rekša apraksts par to, kā viņa redzes lauks pakāpeniski kļuva šaurāks, kad tika samazināts skābekļa daudzums telpā, lika man saprast, ka tas ir identiski manai ilgtermiņa redzes zaudēšanas pieredzei.

Jā!

Es pacilāti pametu svinības ar jauno informāciju. Instinktīvi jutu, ka daļa problēmas ir skābekļa trūkums tīklenē, kas izraisa tuneļa redzi. Loģika teica, ja man izdotos palielināt skābekļa piekļuves daudzumu acīm, redze uzlabotos. Problēma bija,

61

kā to panākt? Elpot vairāk? Nezinot šūnu vai ķermeņa fizisko uzbūvi, es vienkārši nezināju, ko darīt.

Pēc pamatīgas domāšanas es tomēr izlēmu iztēloties, ka manām acīm piekļūst vairāk gaisa. Sēžot uz terases, vērojot saulrietu pār koku galotnēm uz kalnu grēdas fona, es iztēlojos, kā gaisa burbuļi traucas, lai pabarotu un aprūpētu manu acu dzīles. Nebija ilgi jāgaida līdz mana iztēle uzņēma apgriezienus. Es vizualizēju mazas laiviņas, līdzīgas tām, ko biju redzējusi Venēcijā ar gondoljeriem, kuri drudžaini strādā, lai piegādātu acīm vajadzīgo skābekļa daudzumu. Jau domājot vien par mazajām itāļu pirmās palīdzības laiviņām, kas traucas augšup un lejup pa kapilāriem, bija relaksējoši.

Vizualizācija tagad tiek plaši izmantota dažādu mērķu sasniegšanas tehnikās un daudzās holistiskās pieejās fiziskajai labsajūtai. Tomēr tajā laikā es par to nebiju dzirdējusi. Es nezināju nevienu padomdevēju vai skolotāju, pie kura vērsties pēc palīdzības šajā tehnikā. Es vienkārši ticēju, ka prāts ir varens ierocis, un tobrīd es pārbaudīju šo ticību. Apgalvojums: „Es domāju, tātad es esmu,” ieguva jaunu jēgu manās acīs. Es tik tiešām sapratu, ka pirms jebkura izgudrojuma, darbības vai mākslas darba, ir bijusi doma. Tagad, kad es izmantoju iztēli katru dienu, mana vajadzība uzzināt vairāk par šo procesu, kļuva par virzošo spēku manā nebeidzamajā izglītošanā.

Kāds cits ceļš, ko es iepazinu, nāca no „est”. Galvenais princips, pēc kā vadījos, bija šis: savu pasauli mēs radām paši. Mūsu problēmas, mūsu veiksmes un neveiksmes – tas viss ir daļa no mūsu apziņas. Pašatbildība ir atslēga – doma, kam es sāku saskatīt jēgu.

Piemēram, cilvēki, kuriem tika diagnosticēts pigmentozais retinīts, bieži vien tika uzskatīti par upuriem. Biju pārliecināta, ka citu diagnožu īpašnieki tika vērtēti līdzīgi, bet, tā kā šī bija mana problēma, tad es arī pati to varēju atrisināt. Es iedomājos, ka tik ilgi, kamēr es sevi uzskatu par upuri, es nevarēšu panākt nekādas reālas izmaiņas savā redzē vai dzīvē. Tomēr, ja es pieņemu priekšnoteikumu, ka pati esmu atbildīga par visu, kas ar mani notiek, tad nepieciešamās izmaiņas nosaka mana attieksme.

To nebija viegli izdarīt. Es jutu sāpes un apmulsumu. Daudzas manas vecās ticības sistēmas bija apdraudētas un pieņemot šo jauno domāšanas veidu, šķita, ka iekšēji manī saglabājās milzīga nosliece paturēt veco. Viss vērtīgais, ko biju mācījusies no Rū, vērodama, kā viņš aug un attīstās, un ļaujot viņam pilnveidoties pašam, ar jauno domāšanas veidu – būtu jāizlaiž ārā pa logu, it īpaši, ja tas skāra kaut ko tik personisku un spēcīgu kā pašas slimība. Vai tiešām es pati biju atbildīga par savu redzes trūkumu? Prātot par savu iespējamo lomu slimības radīšanā, bija sāpīgi.

Ko gan es iespējami varēju gūt no šīs acu slimības? Labs jautājums, un šķita vieglāk uzbrukt cilvēkiem, kuri man šo jauno domāšanas veidu mācīja, nekā mēģināt atbildēt uz to. Izlēmu, ka viņi ir jukuši. Nudien, vai tas nozīmēja, ka taisnība ir man? Protams, bet tas nozīmēja arī to, ka esmu akla!

Apziņas paplašināšana nav viegls process, bet tas ir arī ārkārtīgi vērtīgs, un tajos agrīnajos gados es beidzot iemācījos uzticēties pārmaiņu procesam. Jaunā

62

informācija man kļuva pieņemama, un es uz to reaģēju dažādos veidos – gan negatīvi, gan pozitīvi, taču galvenais, ka es vismaz beidzot atļāvu pārmaiņām sākties.

Nelīdzēja pat bēgšana. Kāds dižens skolotājs man reiz teica – ja reiz atmodas process ir sācies, vairs neko nevar izdarīt, lai pagrieztu to atpakaļ. Es varēju aizbēgt uz mirkli. Noliegšana arī bija viena no iespējām. Tomēr ceļš jau bija iezīmēts, un mana vienīgā izvēle bija iet pa to. Es drīzumā iemācījos, ka uz šī ceļa atrodamas daudzas izvēles. Uz šī ceļa ir daudz apgaismības krustceļu un sānielu.

Es aizvien vairāk sāku saprast, ka, ja es gribu redzēt ārēji, iekšējā redze ir tikpat nepieciešama. Senie ķīnieši ticēja, ka aklie ir svēti un augstākas garīgas būtnes. Viņi ticēja, ka neredzīgajiem ir iespēja vairāk koncentrēties uz iekšējiem vīziju meklējumiem. Nu, labi. Es pamēģināšu skatīties iekšēji ar domu, ka beidzot varētu skatīties arī ārēji.

Pareiza uztura, vizualizācijas par palielinātu skābekļa daudzuma piegādi manām acīm un apziņas atvēršanas un paplašināšanas kombinācija tiešām palīdzēja uzlabot manu redzes funkciju. Sākumā pārmaiņas bija nelielas, taču mans redzes lauks pilnīgi noteikti paplašinājās. Apbrīnojami! Kad es sāku apzināties, ka man ir reālas cerības uz uzlabošanos, iekšējās šaubas ielauzās kā gangsteris, un pieturēties pie pagātnes šķita vieglāk nekā ielēkt nezināmajā. Bet man bija jālec tā vai tā – ja ne sevis pašas, tad vismaz Rū dēļ.

Nedomāju, ka man būtu pieticis drosmes doties šajā ceļojumā pretī Gaismai tikai sevis pašas dēļ. Es jau biju pieņēmusi tumsu, dažreiz pat jutos tajā komfortabli. Tas bija vislabākais attaisnojums jebkādai un visām manām neveiksmēm. Kurš gan varēja vainot aklu cilvēku? Bez bailēm, ka mans dēls zaudēs redzi tik agrā vecumā, es nebūtu devusies ceļā, pa ko vēlāk esmu gājusi visus gadus, pa ceļu, kas moklāts ar grūtībām un šķēršļiem.

Tomēr Visums vienmēr ir bijis labs pret mani, neskatoties uz to, cik grūti bija bijuši apstākļi. Tas galu galā bija dāvājis man dēlu. Kā gan es varētu uzgriezt muguru šim bērnam? Man nebija citas izvēles, kā vien doties ceļā un uzsākt alternatīvu acu terapiju. Modernā medicīnas zinātne norakstīja tos, kuriem diagnosticēts PR. Es biju izsprukusi caur medicīnas pasaules spraugu, un tagad man bija no jauna jāuzbūvē sava dzīve, dzīve, kas dotu man un manam bērnam cerību dzīvot normāli.

Pēc dažiem mēnešiem es pilnīgi noteikti atguvu daļu redzes. Tas bija reāls progress. Es pat spēju lasīt sev par iepriecinājumu, dažreiz izlasīju pat visu grāmatu vienā dienā. Kaimiņiem bija daudz grāmatu, ko man aizdot, un viņi palīdzēja man izvēlēties, jo es atrados aizvien lielākā sevis meklējumu procesā.

Karlosa Kastaņjedas grāmata „Dona Huana mācības” atvēra manas acis jaunām iespējām. Jā, atvēra manas acis. Autors aprakstīja testu, kas jaunajiem Amerikas iezemiešiem bija jāizpilda, lai pievienotos cilts vecākiem. Tas bija rituāls. Viņiem bija jāapskrien apkārt tuksnesim bezmēness naktī, cik ātri vien spēj. Ja jaunie indiāņi noskrēja visu ceļu bez klupšanas un krišanas, tie tika uzņemti ciltī kā pieaugušie.

63

Vispirms es domāju, ka tas ir neiespējami. Kā gan kāds spētu skriet ar vislielāko ātrumu un nenokrist pilnīgi neko neredzot? Mana pirmā reakcija bija uztvert to kā izdomājumu nevis patiesību. Bet, kad es turpināju lasīt, sapratu, ka jaunieši, pirms tie devās skrējienā, sevi noveda neskaidras apziņas stāvoklī. Es sāku iztēloties iespēju, kā indivīdi redz nevis ar acīm, bet ar visu savu ķermeni un it īpaši ar savām pēdām. Es sāku to saprast. Ja jauns indiānis varēja paplašināt savu apziņu līdz citām ķermeņa zonām, tad visticamāk viņš bija gatavs kļūt par vīrieti. Tā nebija maģiska ceremonija, nedz arī ilūzija, bet gan drīzāk mācību rezultāts, kas pārsniedza fiziskās robežas, ko mūsdienās akceptē daudzi no mums.

Aizrāvusies ar šo atklāsmi, es turpināju lasīt. Mana aktīvā iztēle aiznesa vārdus uz mana prāta kinofilmas ekrāna. Skats ar jauniem, veselīgiem vīriešiem, skrienam apkārt tuksnesim, lecot pāri šķēršļiem, ko tie nevarēja redzēt, lika tirpām skriet pār kauliem un deva man cerību. Ja šī indiāņu jaunatne spēja iemācīties redzēt aizvērtām acīm, kāpēc gan es nevarētu to pašu? Ja to varēja izdarīt agrāk, tad to noteikti var izdarīt atkal. Tās bija tehnikas, ko citi bija atklājuši, un es tikai grasījos tās atsvaidzināt!

Sāku pati sevi trenēt. Mans uzdevums bija saprast, ko manas pēdas varētu just un redzēt; bija tikai jāuzliek pareizais uzsvars. Es uzsāku koncentrēt apziņu savu kāju pēdās. Saskarsme ar Braila rakstu paplašināja manu taustes maņu augstākā uztveres līmenī, un to esmu vienmēr saglabājusi. Es atskārtu, ka uzliekot atbildību par jebkuras informācijas vākšanu uz apziņu, paveras plašākas iespējas, tiek iegūtas jaunas zināšanas un attīstās citas prioritātes. Man to apstiprināja Braila raksta mācīšanās process, kurā apguvu lasīšanu ar pirkstu galiem, vadoties pēc mazajiem izcilnīšiem. Bija apbrīnojams jūtīgums, kas nāca kopā ar manu jaunapgūto prasmi. Kļūstot arvien atkarīgākai no pieskārieniem, bija mainījusies mana uztvere un apziņa. Nebija iespējams izmērīt, ko tas deva iekšējam garīgajam līmenim,.

Izlēmu Kastaņjedas apgalvojumu izmēģināt praktiski. Es apņēmos paaugstināt savu vispārējo apziņu un iekļaut tajā arī pēdas. Galu galā pēdas ir primārais kontakts ar zemi un saņem informāciju vienmēr. Signāli, ja tie reiz atklāti, varētu palielināt manu spēju pārvietoties. Tādējādi manas pēdas kļuva par agrīnās brīdināšanas aizsardzības sistēmu, paziņojot man par nelīdzenu trotuāru un nedrošu ietvju bedrēm un plaisām. Augsti papēži vispār nebija apspriežams jautājums. Man vajadzēja plakanu saskarsmi ar zemi, un izrādījās, ka mokasīni lieliski sniedz precīzu informāciju. Protams, vislabākais veids, kā sazināties ar zemi, ir iet ar basām kājām. Es to darīju, kad vien tas bija iespējams.

Tā bija laba sajūta, un es patiešām sāku uzticēties informācijai, ko sniedza manas pēdas. Es vairs neapdauzīju kāju pirkstus tik bieži, nedz arī sastiepu potītes, kas iepriekš notika regulāri. Bieži es apstājos tieši pirms bedres un neiekritu. Es ļāvu pēdām darīt savu darbu, un tās to darīja ārkārtīgi labi. Cik loģiski – kompensēt vājo redzi, ļaujot visām citām maņām pārņemt vājās vietas. Labāka izpratne deva man jaunu brīvības izjūtu un pāri visam mācīja man, ka paplašināt izpratni un apziņu fiziskajā ķermenī, kurā mēs dzīvojam, patiešām ir iespējams. Šo lietu mācīšanās un maņu asināšana prasīja laiku un pastāvīgu darbu, bet tas bija tā vērts. Mana dzīve

64

kļuva daudz vieglāka, un es vienmēr biju saskarsmē ar mirkli. Ja es biju neuzmanīga, tad visticamāk notika negadījums.

65

8

KALNU BURVĪBARū auga visos brīnumainajos veidos, kādos aug bērni. Laiks, ko pavadījām

Santa Krūzas kalnos, bija izziņas un atmodas laiks. Saikne starp mums abiem kļuva ciešāka ar mīlestību, smiekliem un mutisku cieņu. Zināšanas, ko apguvām, bija spilgtas un brīnumainas. Jutu, ka ir pienācis laiks, doties tālāk.

Kalnu nošķirtība pieprasīja savu daļu. Es sāku „iesūnot”, un visa šī apziņas celšana brīžiem mani tracināja. Man vajadzēja kādu nodarbi, kaut ko tādu, ko var atrast tikai, atrodoties kustīgā, vairāk apdzīvotā vietā. Bija laiks atgriezties civilizācijā, bet ne lielpilsētā. Audzināt bērnu lielpilsētā ikvienam ir pārāk grūti, bet man jo īpaši.

Atbilde bija priekšpilsēta. Izlēmu pārcelties uz Marinas apgabalu – vienu no visskaistākajām Ziemeļkalifornijas vietām ar tādiem gleznainiem kalniem kā Milvalija (tulk. no angļu val. – Dzirnavu ieleja), Sausalito un Tiburona ar skatu uz līci. Tā bija ideāla vieta, kur dzīvot. Tie bija lauki ar laisku dzīves ritmu, bet tuvu pilsētai, un pilnīgi noteikti daudz aktīvāku dzīvesveidu kā kalnos, kur bijām dzīvojuši līdz šim.

Mana māte dzīvoja ziemeļu Marinas apgabalā, un viņa mums atļāva apmesties pie viņas, līdz atradīsim, kur palikt. Mēs ar mammu bijām sākušas saprasties daudz labāk. Laikam jau vecais labais teiciens ir patiess. Jo vecāka kļuvu es, jo gudrāka kļuva viņa. Tagad, kad pati biju māte, jutos briesmīgi par sāpēm, ko biju likusi viņai izciest savos skolas gados. Lūdzos, lai mans dēls nenodarītu man tā, kā es biju darījusi savai mātei.

Mans tētis nomira, kad Rū bija aptuveni astoņpadsmit mēnešus vecs. Viņš bija vecākais seržants Gaisa spēkos trīsdesmit gadu garumā, militāra persona caur un cauri, un es biju tipisks Gaisa spēku bērnelis. Mums ar viņu vienmēr bija pretēji viedokļi, un es jau sen biju atmetusi cerību panākt viņa uzmanību un pieķeršanos. Savukārt viņš padevās aptuveni ap to laiku, kad man parādījās pirmie puiši vidusskolas desmitajā klasē. Domāju, ka viņš vienmēr tā arī palika vīlies, ka es nebiju piedzimusi par puiku, un ka es nekad nerespektēju viņa prasības tā, kā to darīja vīrieši viņa pulkā.

Divas nedēļas pirms viņa nāves devos viņu apciemot, ņemot līdzi Rū. Jutu, ka ir pienācis laiks mums abiem izrunāties.

Zināju, ka viņš nebija priecīgs par manu dzīves stilu, bet es arī zināju, ka ilgi viņš ar mums vairs nebūs, un gribēju nojaukt sienu starp mums. Mans tēvs bija tradicionālo uzskatu piekritējs, bijušais militārists, kara varonis (bombardieris) un īru katolis ar visu savu būtību. Es biju pretkara aktīviste, bijusī ieslodzītā, neprecēta vientuļā māte, Sociālistu partijas locekle un budiste. Diviem cilvēkiem nevarētu būt vairāk pretēja, un tomēr mēs bijām arī līdzīgi: ietiepīgi un lepni – kā jau īri.

Viņš nebija sajūsmā par sarunu ar mani, bet es domāju, ka viņš tomēr saprata, ka vairs nav atlicis daudz laika. Galu galā mūsu saruna izvērtās vairāku stundu

66

garumā. Pateicu viņam, ka mīlu viņu, un ka esmu ļoti laimīga savā dzīvē. Es biju lepna par savu dēlu – viņa mazdēlu, un, lai gan es nostājos pret visu, kam ticēja viņš, es biju ļoti laimīga persona.

Saruna virzījās uz priekšu un atpakaļ, un tās laikā neviens no mums necentās pierādīt savus uzskatus, bet drīzāk saprast otra, un to, kas tad mēs īsti esam. Līdz dienas beigām bija notikušas divas lietas. Mēs bijām izlēmuši, ka cienām viens otru, un viņam pieder pēdējais vārds (pārsvarā tā bija vienmēr), un lai gan viņš neatzina manu uzvedību, viņš apsolīja vienmēr aizstāvēt manas tiesības pašai izvēlēties savu dzīves ceļu. Viņš no tiesas bija lielisks amerikānis. Tajā dienā es viņu mīlēju vairāk nekā jebkad agrāk. Visi aizvainojumi, visas sāpes izgaisa, it kā tās būtu paceltas gaisā un aiznestas hēlija balonā. Es visu mūžu būšu pateicīga, ka paklausīju savai intuīcijai un devos viņu todien apciemot.

Viss naidīgums izgaisa. Es beidzot patiesi izpratu savu tēvu. Tēvs bija audzināts Lielās depresijas laikā, viņš pievienojās armijai piecpadsmit gadu vecumā, samelojot par savu vecumu. Viņu apstiprināja armijā dienā, kad tika bombardēta Perlharbora. Viņš satika un apprecēja manu māti Otrā Pasaules kara laikā. Viņa bija bēgle no akmeņogļu zemes Kentuki Rietumvirdžīnijā. Māte bija atlidojusi uz Floridu un dabūja ierēdņa amatu Jūras spēku sekretariātā. Viņa bija gudra un skaista. Viņu aizrāva šis gados vecākais, izskatīgais kara varonis, un drīz pēc iepazīšanās viņi apprecējās.

Tēvam vienmēr bija skaidrs priekšstats par to, kādai jābūt ģimenei, bet mēs tā īsti nekad neatbildām viņa iekšējam redzējumam. Mēs centāmies, bet bijām tālu no tās, jo kopumā ņemot, viņa fantāzijas vienkārši nevarēja eksistēt reālajā pasaulē. Dzīve nebija „Donnas Rīdas šovs” vai „Tēvs zina labāk.” Es domāju, ka viņa cerības vienkārši bija nereālas.

Tagad, pēc visiem šo gadu pārdzīvojumiem, es redzēju tēvu tādu, kāds viņš patiešām bija, un es viņu mīlēju vairāk. Viņš bija skumjš, vientuļš vīrs, bez draugiem un gandrīz vienmēr pretrunā ar savu ģimeni.

Rū kaut kā sajuta mūsu sarunas nozīmīgumu. Viņš spēlējās pagalmā gandrīz visu dienu, taču atradās pietiekoši tuvu, lai uzmanīgi visu uzklausītu. Viņš klausījās un vēroja mūs ar tēvu, un pārtrauca mūs tikai dažas reizes, kad gribēja ēst vai bija jāapmaina autiņi. Un vēl – Rū, šis mazais, nepilnus astoņpadsmit mēnešus vecais bērns, pienāca pie mums, iespraucoties mūsu ciešajā apskāvienā pa vidu, bez vilcināšanās paņēma vectēvu aiz rokas un uzmanīgi izveda viņu ārā pastaigāties. Tagad bija viņa un vectēva laiks.

Asaras aizmigloja man acis, kad es no savu vecāku mājas loga vēroju, kā mans dēls un mans tēvs dodas pastaigā roku rokā. Varēju redzēt, ka tēvs sarunājas ar Rū, jo kādā mirklī Rū pacēla galvu uz augšu un pamāja, it kā viņš saprastu visu, ko vectēvs viņam saka. Labāk nevarēja būt. Mīlestība, ko mans tēvs juta pret mani un pret savu mazdēlu, beidzot varēja plūst brīvi, bez ierobežojuma, savukārt es uzcēlu mūri ap mūsu sirdīm, lai aizsargātu mūs no sāpēm, ko viens otram tik nežēlīgi bijām uzkrāvuši pagātnē.

67

Pēc divām nedēļām, Tēvu dienā, mans tētis nomira. Viņam vēl nebija sešdesmit. Tas man sāpēja, bet es nesajutu vainas apziņu, ko parasti izjūt, kad aiziet kāds mīlēts cilvēks. Es biju pateikusi viņam visu, ko vēlējos pateikt.

Pēc dzīves kalnos mēs ar Rū pārcēlāmies uz manas mātes māju, un, lai gan tas bija tikai īslaicīgi, atgriezties ģimenē tomēr bija labi.

Pirms kāda laika biju atradusi mitekli Novato, Marinas apgabala ziemeļos. Tā bija pievilcīga, maza mājiņa ar nožogotu sētas puses pagalmu un milzīgu mājas priekšpagalmu. Mājas īre man bija pārāk augsta, jo es vēl joprojām dzīvoju no pabalstiem, un sapratu, ka ir pienācis laiks atrast istabas biedrus, lai atvieglotu finansiālo slogu.

Es izlēmu, ka vēlos savā dzīvē paveikt kaut ko biznesa pasaulē, lai nodrošinātu mums ar dēlu, to, ko līdz šim nevarēju atļauties. Manas līdzšinējās hipija, zemesmātes un atgriezies-pie-dabas pieredzes nodrošināja man tikai pamata lietas. Tagad es no dzīves gribēju kaut ko smalkāku. Gribēju, lai man pietiek naudas izklaides lietām – kino apmeklējumiem, apģērbam un reizi pa reizei pusdienām ārpus mājas.

Biju pateicīga par zināšanām, ko biju ieguvusi kalnos. Es pārcēlos uz turieni, kā nožēlojams, gandrīz pilnīgi akls acu slimības upuris. Kad es devos no kalniem projām, es jau redzēju pietiekami labi, lai brauktu ar velosipēdu. Bet es vēl joprojām juridiski skaitījos akla. Man vēl joprojām bija tuneļa redze, lai gan „tunelis” bija nedaudz paplašinājies. Es varēju labāk redzēt naktīs un jutos droši, viena pārvietojoties dienas laikā. Es varēju redzēt tālumā, lasīt un diezgan labi izšķirt krāsas. Man bija grūtības izšķirt rozā, lavandas krāsu un laškrāsu – bet kuram gan tā nav?

Es virzījos dzīvē uz priekšu. Manām apziņas mācībām un vizualizācijai, ko līdzsvaroja pareizs uzturs un dziļa ticība, un uzticēšanās Visumam un augstākai būtnei, radīja pozitīvu ietekmi uz mani (un tas turpinās vēl šodien). Mana iekšējā būtība bija atmodināta. Tagad šī iekšējā būtība gribēja virzīties uz augšu pa panākumu kāpnēm. Tai vairs nepietika ar labklājību. Es gribēju savu dēlu labi nodrošināt. Es gribēju vairāk, daudz vairāk.

Uzzināju, ka Kalifornija piedāvā dažus pakalpojumus, kas palīdz invalīdiem iegūt izglītību, apgūt arodu vai amatu, atrast darbu un kļūt neatkarīgiem. Kopš pieteicos šiem pakalpojumiem, gribēju uzzināt, ko tie var piedāvāt man. Sarunāt tikšanos bija viegli, un pēc dažām nedēļām es uzsāku dalību darba apmācības projektā, apgūstot zobārstniecību. Ne jau zobārstniecības kabinetā ar baltu halātu, bet gan zobārstniecības laboratorijā, kur bija karsti, putekļaini un pāri visam – ārkārtīgi bīstami vājredzīgajiem. Tā kā es izskatījos normāla un faktiski varēju mazliet redzēt (lai gan man sānu redzes nebija vispār), mans darba konsultants vienkārši nebija izpratis manas problēmas būtību, un mēs abi uzķērāmies uz potenciālās peļņas āķa. Un tā, te nu es biju: strādājot vietā, kur gaisā virmoja Parīzes ģipša pulveris, Bunzena degļi pie katra galda statīva virsstundu laikā un mazi urbīši ar smilšpapīra uzgaļiem, ar ko viegli varēja no pirkstiem uztaisīt malto gaļu. Jā, tā bija briesmu pilna vide, kurā negadījumi varēja notikt jebkurā brīdī. Tomēr nauda, ko es galu galā saņemtu, būtu

68

ļoti liela, it īpaši vientuļajai mātei septiņdesmitajos gados – gandrīz septiņpadsmit tūkstoši dolāru gadā.

Mūsu dzīves apstākļi beidzot bija nokārtoti. Es atradu divus istabas biedrus – Koleti un Džoelu. Kolete bija matu stiliste un diplomēta vitrāžu māksliniece. Džoels bija četrus gadus studējis Gaisa spēkos un strādāja gadījuma darbus, lai papildinātu savus ienākumus. Viņš bija ļoti nosvērts, kluss puisis ar labi attīstītām mākslinieciskām spējām, un viņi abi bija jauks pāris. Mēs kļuvām draugi.

Rū respektēja viņu privāto dzīvi, un bez atļaujas viņu istabā negāja. Viņš savu mācību dabūja, kad reiz riskēja un iegāja viņu istabā, un bija sagriezis pirkstu ar stiklu, ko Kolete tur glabāja. Pēc tās reizes nebija grūti pārliecināt Rū turēties no kaimiņu istabas pa gabalu.

Dažus kvartālus no mūsu mājām bija brīnišķīgs Bērnu dienas aprūpes centrs. Tā kā man tagad bija rehabilitācijas apmācības darbs, Kalifornijas štata Rehabilitācijas programma palīdzēja apmaksāt bērna uzturēšanos centrā. Mans transports bija velosipēds, kas nokrāmēts ar dažādām papildus ierīcēm, tai skaitā koši dzeltenu plastmasas bērnu sēdeklīti.

Velosipēda parastais sēdeklis man bija mazliet par augstu, lai varētu braukt ērti, un, nebūdama mehāniķe, nekad nebiju regulējusi tā augstumu. Tā vietā es apguvu dažas iemaņas. Kad tuvojāmies pieturas punktam, kur mums bija jānokāpj, es viegli sagāzu riteni sāniski. Rū iemācījās, ka tajā mirklī viņam savā sēdeklītī ir jāsēž nekustīgi, neliecoties uz sānu un neaiztiekot zemi, kamēr neesmu viņu atsprādzējusi. Viņš bija ļoti gudrs, un lai gan viņam nepatika tādā veidā apstāties, viņš pieņēma manus trūkumus bez čīkstēšanas. Domāju, viņam vienkārši patika, ka viņu ved. Ar riteņiem mēs apguvām daudz vairāk teritorijas nekā ar kājām.

Kad atstāju Rū dienas aprūpes centrā, aši minos uz savu mācību darbu. Lai arī uz visiem roku pirkstiem bija apsaitētas dažādas sīkas brūces, kas gūtas no smilšpapīra ritentiņiem un apdegumiem no Bunzena degļiem, ko ieguvu liecoties tiem pāri, kopumā es nevarēju sūdzēties. Es vismaz virzījos augšup uz finansiālo stabilitāti. Visu manu enerģiju un virzību motivēja mīlestība un rūpes par dēlu. Viņa veselība un laime vienmēr man bija pirmajā vietā. Bija lieliski sevi tā nostādīt un mīlēt kādu tik bezgalīgi.

Pateicoties laikam, ko pavadīju kalnos, mana redze tiešām bija uzlabojusies. Es vēl joprojām praktizēju pareizas ēšanas ieradumus, lai gan strādāju, un veselīgu maltīšu gatavošanai vairs neatlika tik daudz laika. Tomēr es gatavoju ātras, veselīgas maltītes no svaigiem produktiem. Ikdienas pozitīvās vizualizācijas sesijas – pumpējot iekšā skābekli, veikt bija viegli. Laiks, ko parasti pavadīju stāvot rindās vai pat dušā, tagad bija terapijas laiks, lietderīgi pavadīts. Vizualizācija neprasīja daudz laika un nebija vajadzīgi nekādi instrumenti. Tikai atmiņa. Jo biežāk es atcerējos to praktizēt, jo labāk tā šķita darbojamies. Es nepārtraukti strādāju pie apziņas paplašināšanas, ļaujot iedarbināt visas savas sajūtas.

69

Atkal bija pienācis laiks veikt kārtējo acu pārbaudi. Nebiju uzdrošinājusies tuvoties ārsta kabinetam kopš pēdējās, briesmīgās, emocionāli iztukšojošās reizes. Lielākā daļa ārstu, ko biju iepazinusi, cilvēkus ar nopietnām, neārstējamām acu slimībām ārstē līdzīgi. Viņu bezjūtīgā personiskā attieksme lika man justies zemākai par cilvēcisku būtni, it kā man nebūtu nekādu cerību jelkad sasniegt savā dzīvē kaut ko vērtīgu. Vismaz agrāk pārbaužu laikā pie acu ārstiem es tā jutos. Es domāju: kāpēc gan iespringt? Kuram gan vajag šāda veida sodu? Ne jau nu man.

Es nekad nebūtu atkal devusies pie kāda ārsta, bet man bija sajūta, ka tagad man varētu līdzēt brilles. Es izvēlējos kompromisu. Tā vietā, lai dotos pie oftalmologa, izlēmu izmēģināt optometristu. Optometrists varēja izrakstīt brilles, un tas bija tas, kas man vajadzīgs. Man nevajadzēja vēl vienu lekciju par pigmentozo retinītu. Jutu, ka par šo tēmu jau varu uzrakstīt pati savu grāmatu.

Veiksme bija manā pusē. Dažas ēkas uz priekšu no mana darba bija optometrijas centrs. „Jā,” atbildēja viņu administrators, viņi pieņemot Medi-cal – manu štata medicīnisko apdrošināšanas karti.

Pieraksta dienā, pusdienas pārtraukumā es steidzos uz biroju, pieņemot, ka vizītei nevajadzētu vilkties pārāk ilgi. Es biju ceļā uz vienu no savas dzīves lielākajiem pārsteigumiem.

Dakteris Lerijs Džebroks bija ontoģenēzes optometrists, īpaši apmācīts sniegt redzes terapiju pacientiem, kuri vēlas uzlabot savu redzi – nevis ar brillēm vai kontaktlēcām, bet ar acu vingrinājumiem! Pārbaude bija visnopietnākais vizuālās funkcijas tests, kādu jelkad biju piedzīvojusi.

Kad ārsts izvērtēja manu spēju fokusēt, centrēt un koncentrēties lasīšanai, es nevarēju vien beigt uzdot jautājumus, kas bez mitas burbuļoja ārā no manas mutes. Dakteris Džebroks nesteidzās un atbildēja uz visiem maniem jautājumiem. Biju pārsteigta, kad ārsts man pateica, ka redze ir iemācīts process, un ka dažreiz noteiktas spējas vai nu nav tikušas attīstītas grūtniecības laikā vai agrā bērnībā, vai arī tikušas zaudētas slimības vai traumas dēļ. Satriecošākais bija tas, ka zaudētās prasmes var tikt iemācītas no jauna ar vingrinājumiem! Kāpēc tie daudzie ārsti, pie kuriem konsultējos iepriekš, nebija man pateikuši to, ko tagad atklāja šis ārsts? Viņa interese par manas redzes stāvokli bija īsta. Viņš pat jautāja, ko es darot, lai ārstētu diagnosticēto PR.

Vai es drīkstēju dalīties ar šo vīrieti savā noslēpumainajā acu programmā? Vadoties pēc savas intuīcijas, jutu, ka varu uzticēties. Viņš šķita patiesi ieinteresēts. Viņš teica, ka ticot iespējai paveikt vairāk, lai uzlabotu manu redzes funkciju ar viņa apmācības programmu. Sajūsmas mērītājs manās smadzenēs reģistrēja augstāko mērījumu.

Tas neturpinājās ilgi, jo viņš paziņoja, ka Medi-cal neapmaksās redzes terapiju. Viņi apmaksātu ikgadējo pārbaudi un briļļu pāri, bet tas arī bija viss.

Vai man nekad nebūs atelpas šajā acu spēlē? Biju panākusi progresu pati, bet tagad, mazāk kā divu pēdu attālumā no manis, sēdēja izglītots un pieredzējis vīrs, kurš varētu palīdzēt manai redzei, bet es viņu nevarēju aizsniegt. Es tik tikko valdīju asaras, kad jautāju, vai viņš dod atlaides un cik viņa pakalpojumi maksā.

70

Viņš teica, ka izstrādās maksājumu plānu, ja es sagatavošu līgumu. Daži no vārdiem, ko viņš lietoja, atgādināja man par „est” materiāliem, ko biju apguvusi no saviem kalnu kaimiņiem. Es drosmīgi pavaicāju vai viņš ir mācījies „est”. Bija. Mēs abi zinoši smaidījām to smaidu, kas saka, „Jā, tu un es – mēs abi zinām noslēpumus un valodu.” Ja mēs patiešām radīsim savu vidi, tad es spēšu rast veidu, kā samaksāt par terapiju.

Tajā vakarā es pārdomāju dienas notikumus. Faktiski es biju satikusi profesionāli, kurš ticēja, ka mans gadījums nav bezcerīgs. Lai gan viņš atzina, ka ne pārāk daudz zina par PR un nekad nav strādājis ne ar vienu, kam ir šāda problēma, viņš bija pārliecināts, ka es varu uzlabot savu redzes funkciju, balstoties uz viņa rūpīgo izmeklēšanu. Mans prāts liesmoja no iespējām. Man bija jāizskaitļo, kā dabūt šīs zināšanas sev un Rū.

Izvērtējot savu budžetu un ienākumus, sapratu, ka naudas atmaksas plānam ir par maz. Piedāvāt viņam piecus dolārus mēnesī nebūtu pat apspriežams jautājums. Šajā fāzē manas finansiālās saistības bija ierobežotas. Nākotnē, mani ienākumi būs ienesīgāki, bet pašlaik katrs penijs bija no svara. Es varēju piedāvāt vienīgi samaksas plānu ar pilnvaru, kas apliecina apmaksu. Prāts turpināja darboties arī guļot un man par prieku, kad pamodos, ideja bija klāt. Es varētu piedāvāt naudu un pakalpojumus. Laika man bija vairāk nekā naudas, turklāt tonnām enerģijas.

Lerijs bija lielisks! Viņš pieņēma manu priekšlikumu un pieņēma mani par apkopēju. Tam vajadzēja izdoties perfekti. Es varēju ierasties pēc darba, kad viņa birojs tika slēgts, un to kārtīgi iztīrīt. Lai parādītu savu labo gribu un apņemšanos, nolēmu ļaut viņam spriest par manu vērtību pēc apkopējas darba, tāpēc izlēmu neuzsākt terapiju pirms nebūšu iztīrījusi biroju vismaz pāris reižu.

Pirmajā darba vakarā Rū spēlējās administrācijas telpā, kamēr es strādāju, laimīgi mazgājot un beržot visu, kas pagadījās pa rokai. Pārbaužu telpā visas spīdīgās metāliskās virsmas nospodrināju ar spēku. Spogulim, kas pienaglots pie sienas, un atspoguļo burtus no lielā E līdz mazākajiem, gandrīz neredzamajiem burtiņiem, es veltīju vislielākās pūles un uzmanību. Es berzu, spodrināju, tīrīju un pūtu karstu elpu uz tā, lai panāktu pilnīgu tā spīdumu.

Atstājuši tīro un mirdzošo biroju, mēs ar Rū devāmies mājās ar velosipēdu. Tumsā nevarēju labi redzēt, vismaz ne tik labi, lai brauktu ātri, un pavisam noteikti ne jau ar dēlu. Mēs smējāmies un runājām visu ceļu. Rū arvien vairāk kļuva par manu nakts pavadoni. Viņš zināja, ka tumsā nevaru redzēt, bet atklāja, ka viņa acis redz tumsā. Vispirms viņš domāja, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā, ka arī viņam tumsā nav jāredz. Bija sarežģīti skaidrot par normālu un anormālu redzi divarpus gadus vecam bērnam. Es domāju, ka viņš saprata, jo pēc šīs sarunas, kad vien mēs devāmies pastaigā, viņš paņēma manu roku un vadīja mani.

Nākamajā dienā skrēju uz Lerija biroju. Elēna, viņa asistente, atradās aiz pieņemšanas galda. Uzgaidāmajā telpā bija daži pacienti, tāpēc es pārliecos pāri letei un klusi pajautāju Elēnai, vai Lerijs bija apmierināts ar manu darbu.

Viņas sejā bija grūti ko nolasīt. Viņa lika man pagaidīt, kad dakteris ar mani runāšot. Tas nemaz neizklausījās labi. Vai biju izdarījusi, ko nepareizi? Vai es kaut ko

71

aizmirsu? Ak, Kungs, vai es pārliecinājos, vai ieejas durvis ir kārtīgi aizslēgtas? Vai kāds zemisks, ļauns nelietis bija uzdrošinājies ienākt un nozagt kaut ko? Ak, Kungs, ak, Kungs, ja kāds ir aplaupījis šo vietu, Lerijs iespējams domā, ka to izdarīju es. Tas bija slikti.

Mana iztēle, kas tik bieži ir mans draugs, ieslēdzās tik spēcīgi kā divgalvaina čūska. Es sēdēju pie durvīm uz sēdekļa pašas maliņas, mērot attālumu, un – domājot par bēgšanu uz neatgriešanos.

Pirms es paguvu nosvīst aiz durvīm, Elēna jau bija atpakaļ, pamādama man sekot viņai pa gaiteni līdz Lerija kabinetam. Pēc minūtes viņš runāšot ar mani, teica Elēna, aizverot durvis un atstājot mani sēžam blakus Lerija galdam.

Beidzot ienāca Lerijs, un man visu pateica. Izrādījās, ka mana uzkopšana ir bijusi katastrofa. Spoguli viņa pārbaužu telpā nekad nedrīkstot aiztikt. Acīmredzot es biju noberzusi visas tā atspoguļošanas funkcijas, padarot to nederīgu. Šī katastrofa nebija arī lēta. Tas bija speciāls spogulis un ļoti dārgs. Patiesībā tas maksāja tikpat, cik visa mana terapijas programma kopā.

Tagad es atrados bedrē, no kuras neredzēju izeju. Mana sirds bija salauzta, bet Lerijs bija ļoti saprotošs un jauks. Viņš teica, lai neuztraucos. Viņš man atļāva maksāt piecus dolāru mēnesī par redzes terapiju, bet apkopējas darbu labāk likt malā. Mana redze tomēr nebija tik laba, un diez vai viņam nepieciešams sanitārs inženieris – redzes invalīds.

Es sāku saprast arī to, ka zobārstniecības laboratorija arī nav domāta man. Manas prasmes aprobežojās ar liešanu ģipša plāksnēs un zelta lējumu noņemšanu, un šie pienākumi neatradās uz naudas āderes. Taču tagad ar iespējām, ko man piedāvāja dakteris Džebroks, man bija jādodas uz priekšu, ja es grasījos sev palīdzēt un sākt mācīt Rū acu vingrinājumus – tiklīdz būšu tos apguvusi pati. Spiediens, ko izjutu, lai novērstu viņa neredzību, turpināja mani motivēt.

Kad iegāju sava rehabilitācijas konsultanta birojā, mans plāns pēkšņi kļuva pilnīgi un nepārprotami skaidrs. Es iestāšos koledžā un kļūšu par zinātnieci, kas specializējusies uztura zinībās un acu slimībās. Attēls par to, kā es sēžu noliekusies pie mikroskopa ar baltu halātu mugurā, nākot klajā ar atbildi vispārējai neredzības problēmai, bija saviļņojošs un aizraujošs.

Konsultants izklausījās apmulsis, taču mana pārliecība un jaunā plāna lieliskie ieguvumi bija neapstrīdami. Sāku ar apsvērumiem par pārcelšanos uz Sonomas apgabalu, kur bija labas skolas un zemas īres maksas. Atradu labāko jauniešu koledžu, kāda vien bija pieejama, atklājot, ka rehabilitācijas konsultanti neredzīgajiem bija pieejami netālu no Santa Rosas. Mans vēl joprojām apmulsušais, bet palīdzēt gatavais konsultants sāka gatavot dokumentus.

Acu vingrinājumu sesijas ar Leriju un Elēnu bija fantastiskas. Tā kā pati jau biju virzījusies uz priekšu un sasniegusi redzes terapijas beigu posmu stadiju, tad varēju praktizēt jau pašus grūtākos vingrinājumus, un es tik tiešām progresēju. Es pat uzsāku apmācīt Rū ar pašiem vienkāršākajiem, piemēram, „palmingu” (aizsedzot abas

72

acis ar delnām, vienlaicīgi elpojot dziļi un relaksēti) un acu rotāciju (viena acs aizsegta, galva nekustīga, kamēr otra acs seko lukturītim, kas veido lielus apļus). Es pamatīgi apguvu acs darbības principus un biju izslāpusi pēc turpmākām zināšanām. Biju sajūsmā par jaunajām iespējām. Tajā pašā laikā man uznāca arī nevaldāmas dusmas, kad iedomājos par visiem tiem ārstiem, kuri bija bijuši tik noliedzoši, dodot man pavisam nelielas cerības un liedzot tiekties uz pozitīvu risinājumu. Kāpēc viņi nezināja to, ko zināja Lerijs? Man tas vienkārši nešķita pareizi, un es prātoju par tiem citiem nelaimīgajiem cilvēkiem, kuri arī bija izgājuši cauri tradicionālajām medicīnas dzirnām, kas samala miltos visas viņu emocijas līdz depresīvai nebūtībai.

Mums bija apmēram trīs mēneši laika, lai pārceltos uz Santa Rosu, pirms sāksies mācības koledžā. Pamest Koleti un Džoelu bija smagi. Mēs bijām kļuvuši ļoti tuvi un labi satikām. Varbūt viņi arī būtu ar mieru pārcelties? Es piedāvāju šādu variantu, un viņi šķita atvērti šādai iespējai, tik atvērti, ka izlēma kādu svētdienu doties uz Santa Rosu, lai izpētītu apkārtni.

Tad… tas, ko es dzirdēju telefona klausulē no dežūrārsta gandrīz nogāza mani no kājām. Džoels un Kolete biju iekļuvuši smagā autoavārijā. Džoels bija kritiskā stāvoklī un Kolete arī tika hospitalizēta. Piedzēries šoferis uz ātrgaitas līnijas, braucot ar ātrumu 90 jūdzes stundā (t.i., 145 km/h), ietriecās viņu vadītajā Volkswagen automašīnas priekšpusē. Volkswagens bija pilnībā sadragāts. Vissliktākais autoavārijas veids. Otrs šoferis, arī jauns vīrietis, pie stūres dzērumā, būtībā bija neskarts.

Sarunāju kaimiņu pieskatīt Rū, kamēr kāds cits mans draugs aizveda mani līdz Kopienas slimnīcai Santa Rosā. Medmāsa paskaidroja, ka tikai tuvākie radi tiks ielaisti pie Džoela. Pateicu, ka esmu viņa māsa. Savā ziņā tā bija taisnība, jo mēs bijām tik tuvi kā māsa un brālis. Es viņu mīlēju viņa laipnības un milzīgās palīdzības dēļ, par to, ka viņš bija labs draugs un padomdevējs manam dēlam.

Es nebiju gatava ieraudzīt Džoelu komā ar lielos pārsējos ietītu galvu, nekustīgi guļam. Viņš bija ticis izsviests no automašīnas un ietriecies tieši ar galvu šosejas cietajā betonā. Koletes ievainojumi bija mazāk smagi nekā Džoela, bet arī ļoti nopietni: viņai bija savainota mugura, lauzti daži kauli, stipras sāpes gan emocionāli, gan fiziski. Kolete izskatījās tā, it kā kāds būtu sasitis viņu ar beisbola nūju. Bija sāpīgi redzēt viņu lielajā, baltajā slimnīcas gultā. Kolete – māksliniece, kurai patika krāsu dažādība, tagad šajā baltajā vidē izskatījās vēl bālāka un ievainotāka. Tas bija šausmīgi.

Taču viņa vismaz varēja runāt – un viņa bija dusmīga. Dusmīga par autoavāriju un vēl dusmīgāka uz slimnīcas personālu par to, ka viņai nestāstīja, kā jūtas Džoels. Es arī negribēju teikt, bet uzskatīju, ka viņai ir tiesības uzzināt, jo viņi nebija tikai mīļākie, bet arī labākie draugi.

Nu ko, Džoels atradās uz robežas, pa pusei dzīvs, pa pusei miris. Ārsti teica, ka nākamās dažas dienas būšot izšķirošas. Mums visiem tikai atlika cerēt un gaidīt.

73

Trīs dienas es iztiku no slimnīcas kafijas un dažām konfektēm, nervozējot un uztraucoties tā, kā vēl nekad savā mūžā. Laiks vilkās lēni, stundas pārauga dienās.

Es pastāvīgi braukāju ar liftu augšā uz reanimācijas nodaļu, kurā nekustīgi gulēja Džoels un lejā uz Koletes palātu, lai viņa būtu lietas kursā. Tas bija visgrūtākais komunikācijas darbs, ko jebkad biju mēģinājusi. Es nevarēju dot viņai veltas cerības, un tomēr es gribēju kaut kā mīkstināt realitāti par to, ko redzēju Džoela palātā.

Pēc trim dienām es vairs nevarēju izturēt. Biju tikai uz dažām minūtēm atlaidusies atpūtas krēslā, gulējusi nebiju. Nebiju arī ēdusi neko citu, kā vien ātrās uzkodas. Zināju, ka nevaru sniegt nekādu lielo palīdzību. Ieradās Džoela māte, sieviete, kuru nekad nebiju satikusi, un par kuru Džoels nemēdza stāstīt, un uzņēmās visas rūpes. Es varēju doties mājās.

Kopā ar draudzeni izejot ārā no slimnīcas un dodoties cauri autostāvvietai uz viņas automašīnu, es paklupu aiz gara betona staba, kas bija ierakts, lai autovadītāji zinātu, kur apstāties, kad tie novieto savas automašīnas stāvvietā. Ko tas nozīmēja? Pēc mirkļa domas atgriezās pie manis pašas situācijas. Mana redze bija pasliktinājusies gandrīz līdz nullei. Biju apstulbusi par pēkšņo redzes zudumu. Lai gan es biju pārāk iztukšota, lai prātotu par to dziļāk, es atskārtu divas lietas: es biju pilnīgā depresijā, un mana redze bija pazudusi. Tajā mirklī es nezināju vai tā kādreiz atgriezīsies. Mani labākie draugi bija nopietni ievainoti, un viss nesenais progress bija aizslīdējis. Mūsu pasaules bija sagriezušās kājām gaisā. Tas nelikās taisnīgi, un iedomājoties, kā to izskaidrot manam mazajam zēnam, bija pāri manai saprašanai. Es vienkārši atkritu automašīnas sēdeklī un sāku raudāt. Draudzene teica, ka nekas nespēja apturēt manas asaras. Es raudāju par Džoelu, par Koleti, par sevi un par savu dēlu. Šī mācība, lai kāds arī bija tās iemesls, bija smaga. Tā bija kļūda, jo vismaz vienam no mums nevajadzēja to visu izdzīvot atkārtoti. Visums šķita ārkārtīgi nedroša un bīstama vieta, kurā dzīvot pašlaik. Es nebiju laimīgs indivīds, un es gribēju izkliegt savas dusmas uz mēnesi.

74

9

SKOLA IR SĀKUSIESDažas mācības ir pārāk sāpīgas. No manu draugu traģiskā negadījuma es

uzzināju par stresa līmeni, kas ietekmē redzi tieši un nepārprotami. Dažu dienu laikā lielākā daļa manas redzes bija atgriezusies. Būtisku atspērienu manai redzei deva miegs un kārtīgas, veselīgas maltītes. Bailes, ka viss mans redzes progress ir iznīcināts, pagaidām bija pierimušas.

Bēdīgākais bija tas, ka Džoels tā arī nekad nenāca pie samaņas. Viņš palika komā gandrīz septiņpadsmit gadus, aizejot no šīs pasaules 1992.gadā. Koletei bija nepieciešams ļoti ilgs laiks, lai sadziedētu savu ķermeni, prātu un garu. Un es tā arī nekad nesapratu, kāpēc viņš mūs pameta tieši šādā veidā. Tas bija tik bezjēdzīgi.

Tā bija Rū pirmā pieredze drauga zaudēšanā. Viņš pilnībā neizprata, kas notika ar Džoelu, un kāpēc viņš nevarēja atgriezties. Viņš zināja tikai to, ka brīžos, kad viņš pajautāja par Džoelu, visi pieaugušie kļuva ļoti skumji. Drīzumā Džoela vārds izzuda no Rū sarunām – es domāju tāpēc, ka viņš nevēlējās radīt mums vēl vairāk sāpju. Bērniem ir pavisam savādāks skatījums uz dzīvi, jo katru jaunu dienu viņi uztver kā visu dzīvi. Turēšanās pie pagātnes ir apgūta pieaugušo reakcija. Rū pārdzīvoja par savu zaudējumu, taču atguvās daudz ātrāk nekā mēs pieaugušie.

Lielu daļu laika es biju pavadījusi tādā kā dīkstāvē – gaidot, kad Džoels un Kolete atveseļosies. Tajā pašā laikā es atradu mitekli Santa Rosā dažu kvartālu attālumā no koledžas. Tas bija vienas guļamistabas dzīvoklis par pieņemamu cenu skaistā, vecā, renovētā mājā, kur tagad iznomā istabas studentiem. Ēkas jumts ar senām Viktorijas stila smailēm, kas iesauktas par Raganu cepurēm, mums atgādināja par reiz tik iespaidīgo un grandiozo šo smaiļu nozīmi apkārtnē.

Rū tika uzņemts brīnišķīgā dienas aprūpes centrā, un es grasījos kļūt par pilna laika klātienes studenti. Mans sapnis kļūt par zinātnieci bija ceļā uz realitāti.

Jaunais rehabilitācijas konsultants bija lielisks puisis. Viņš mani atbalstīja un necentās pārdurt manu entuziasma burbuli kļūt par pasaulē slavenu zinātnieci, kuras mērķis un apņemšanās ir meklēt pretlīdzekļus pigmentozajam retinītam un citām nopietnām acu slimībām. Jā, mani mērķi bija auguši. Es prātoju – kāpēc gan, neatrast ārstniecības metodi vienai konkrētaiacu slimībai, atklāt acu mistēriju un pēc tam ārstēt visas acu slimības. Tas man šķita dabiski un loģiski.

Ar tādiem panākumiem es pilnīgi noteikti varētu būt Nobela prēmijas cienīga kandidāte. Par manu paraugu kļuva Marija Kirī. Mani aizrāva visas grāmatas, ko varēju atrast par viņu un iespējām, kādas atvēra zinātne. Manu iztēli dedzināja domas par Mariju Kirī un Albertu Einšteinu kopā pastaigājamies Hempšīras mežos un dalāmies Visuma noslēpumos. Es nespēju iedomāties neko citu tik rosinošu, tik romantisku. Manā prātā viņi bija ideāli draugi un mīļākie. Slepenībā pie sevis iedomājos, kāpēc gan ne? Es varēju kļūt līdzīga Marijai Kirī un palīdzēt planētai, un ja man paveiksies, atrast pati savu Einšteinu.

75

Bija 1973.gada septembris, un koledža sākās ar atvasaras sauli. Mani iestājeksāmenu rādītāji bija labi visos priekšmetos, izņemot vienu – matemātiku. Matemātikas testa rezultāti bija aptuveni sestās klases skolnieka līmenī. Tas nebija pārāk pārsteidzoši, jo pēdējā reize, kad atrados matemātikas stundās, bija apmēram pirms trīspadsmit gadiem.

Misters Finks toreiz bija mūsu vadošais matemātikas skolotājs. Viņš pasniedza arī mašīnrakstīšanas stundas. Matemātikai un zinātnei meiteņu vidū bija zema prioritāte. Šķita, ka misters Finks nekad neiebilda, kad mēs ķiķinājām un sūtījām zīmītes uz priekšu un atpakaļ vai pat lakojām nagus matemātikas stundu laikā. Interesanti, ka tur mēs to varējām atļauties, bet nekad, nekad viņa mašīnrakstīšanas stundās! Tur viss bija biznesam un profesionalitātei. Neviens nevarēja tikt ārā no klases, neprazdams uzrakstīt vismaz četrdesmit piecus vārdus minūtē ar ne vairāk kā trim kļūdām.

Vienīgais risinājums tagad bija uzsākt privātstundas matemātikā. Sāku saprast, ka vajadzēs daudz stundu, lai es kļūtu par zinātnieci. Es neredzēju saikni, jo mani interesēja tikai atrast veidu, kā ārstēt acu slimības, nevis kļūt par matemātikas zinātnieci. Patiesībā līdz pat pirmajai sesijai ar sava privātskolotāja palīdzību es nenojautu, cik lielu lomu zinātnē spēlē matemātika. Pēc mana privātskolotāja domām man bija nepieciešami vismaz seši gadi matemātikas stundu. Trigonometrija, matemātiskā analīze, algebra, logaritmi un citi eksotiski skanoši nosaukumi lēkāja manā galvā. Kas? Manas smadzenes un ausis nespēja noticēt tam, ko privātskolotājs saka. Man nebija nekādu iespēju mācīties matemātiku veselus sešus gadus. Pat tad, ja es patiešām censtos. Kad man bija jāsāk mācīties matemātika, jutu, ka esmu ģenētiski nepilnīga. Es vienkārši nespēju noticēt, ka esmu mantojusi matemātikas gēnu, to, kas grāmatvežiem, finansistiem un zinātniekiem ir asinīs. Mana ikmēneša finanšu bilance bija un vienmēr bija bijusi mistērija, un es nekad nespēju sabalansēt savu čeku grāmatiņu bez citu palīdzības.

Pagāja dažas dienas pirms es atjēdzos no šoka, redzot kā mans mērķis kļūt par zinātnieci noslīd lejā pa augstākās matemātikas cauruli. Taču kādā agrā rītā pamodos no sapņa, kas man palīdzēja tikt pāri zaudējumam. Sapnī es baltā halātā sēdēju noliekusies pār mikroskopu, un dienas laikā mana acs tika aizlīmēta ar plāksteri, atstājot mazu caurumiņu vidū. Man bija jāvēro, kas attīstās zem mākslīgās palielināmās lēcas. Tad kādā konkrētā mirklī izārstēšanai bija jānotiek pašai no sevis. Taču es pacēlu galvu un sāku sarunāties ar kādu, kas arī atradās telpā, smējos un jokoju. Ap to laiku, kad atgriezos pie mikroskopa, izārstēšanas mirklis bija aizgājis secen!

Pamodusies, es interpretēju sapni sekojoši – es tā īsti nebiju zinātnieka tips. Es biju parasts cilvēks, kuram labāk patīk tērzēt ar saviem paziņām nekā izolēti sēdēt laboratorijā. Tas man bija pilnīgi skaidrs. Man vajadzēja savu koledžas programmu sastādīt tajās jomās, kas palīdzētu cīnīties pret neredzību un tajā pašā laikā arī ļautu man atrasties sabiedrībā.

Tā nebija pirmā reize, kad sapņi man palīdzējuši virzīties uz priekšu pa skarbiem ūdeņiem.

76

Es žigli samainīju savus mācību priekšmetus pret uzturu, anatomiju, fizioloģiju, antropoloģiju un veselības zinātni. Šeit nebija pārāk liela saistība ar matemātiku. Biju atbrīvojusies no šķēršļa. Visums veidoja līkločus manā ceļā, taču es diezgan labi apguvu, kā līkumus apiet. Viena lieta, ko es pavisam droši varu teikt par savu attieksmi pret dzīvi un perspektīvām, ir tas, ka gribēju mainīties. Man vienmēr bija plāns B un C, un parasti rindā gaidīja vēl arī X, Y un Z. Es varēju nākt ar tiem klajā viens un divi.

Koledža bija brīnišķīga un stimulējoša. Sociālajās programmās tā bija ārkārtīgi aktīva, un tajā pat bija izveidots Sieviešu centrs, kur personāla darbinieki pieskatīja bērnus tām mātēm, kuras mācījās koledžā. Rū (ap to laiku viņam bija četri gadi) ļoti patika dienas aprūpes centrā, lai gan dažreiz es nepaspēju aizvest viņu uz centru laikā. Kad tā notika, viņš devās līdzi uz Mammītes stundām. Sieviešu kārtas pasniedzējas bija ārkārtīgi atbalstošas un atļāva Rū klusi sēdēt klasē. Savukārt antropoloģijas profesors – vecpuisis, nepieļāva bērna atrašanos klases telpā. Interesanti, ko viņš būtu iesācis ar brīnumbērnu?

Rū lieliski pavadīja laiku koledžā. Viņš bieži palīdzēja bērnu uztura stundās. Reiz, kad pasniedzēja lasīja lekciju par to, ka bērniem būtu nepieciešams ēst vairāk veselīga ēdiena, Rū brīvprātīgi pastāstīja, ka bērniem garšo jogurts, it īpaši zemeņu. Visi smaidīja un piekrita viņa apgalvojumam. Viņš nebija kautrīgs un piedalījās dažādās diskusijās. Es sāku prātot par izglītību, ko viņš saņems, kad uzsāks mācības skolā. Jebkas, zemāks par koledžas kursu varētu nebūt pietiekami stimulējošs viņa gaišajai, aktīvajai galviņai.

Katru otrdienu es ar autobusu devos uz daktera Džebroka redzes apmācībām. Mums bija izveidojušās jaukas attiecības, un tajā laikā es biju neprātīgi viņā iemīlējusies. Man ar nožēlu jāatzīst, ka viņš nejuta to pašu, tomēr viņš bija dažu lielisku manu sapņu galvenais tēls. Viena no manām fantāzijām bija tāda, ka mēs apprecamies un dodamies uz Āfriku mācīt redzes terapiju trešās pasaules valstīm. Ja kaut neliela daļa manas bagātās fantāzijas būtu piepildījusies, es būtu vislaimīgākais tūrists uz planētas Zeme.

Arī viņa asistente Elēna kļuva man par labu draugu, lai gan man diezgan bieži likās, ka viņa mani tikai piecieš. Es vienmēr biju tik runīga, mana mute nekad nestāvēja ciet, it kā šie divi cilvēki būtu vienīgie visā pasaulē, ar ko es varētu aprunāties. Viņi abi izrādīja atbalstu, kad es dalījos ar saviem sapņiem un cerībām par labāku redzi un Rū pasargāšanu no redzes zaudēšanas. Viņi klausījās un smaidīja, mājot ar galvām, un tas man deva vienīgo nepieciešamo iedrošinājumu labākas redzes pētījumu turpināšanai.

Elēnai bija smalka izglītības bāze, un man viņa šķita eleganta. Viņa bija mans paraugs, tāpēc viņas atzinums par manu virzību man daudz nozīmēja. Taču kādu dienu tika iedragāts mans ego, kad viņa pateica, ka es runājot pārāk daudz, bet pasakot pārāk maz. Kad izzuda sākotnējais šoks un apkaunojums, es sapratu, ka viņai ir taisnība. Es biju melsusi visādas muļķības, runājot par visu, kas vien ienāca prātā un nemaz necenšoties atšķirt pērles no gružiem. Atskatoties atpakaļ, es uzskatu viņas

77

piezīmi par dāvanu, par ko vēl šodien esmu pateicīga. Patiesībā arī labs draugs tev pateiktu lietas, ko tu negribi dzirdēt. Kā gan citādi cilvēks varētu mainīties uz labo pusi?

Manas acis dzīvoja pašas savu dzīvi. Redze vēl joprojām bija labāka nekā tad, kad Rū piedzima, tomēr ne tik laba, kā es vēlējos. Lai nu kā, pēc tam, kad es uzsāku kādu jaunu tehniku, pievienojot to savai augošajai redzes uzlabošanas programmai, pārsvarā es jutu zināmu progresu, lai gan parasti es sasniedzu tādu stāvokli, kurā man šķita, ka viss stāv uz vietas. Un tomēr, kad vien es redzēju, ka uzlabojums ir, es arī Rū mācīju jauno tehniku. Mums patika kopā veikt acu vingrinājumus.

Reiz kādā vēlā pēcpusdienā es palūkojos sev apkārt istabā un uz sienas pamanīju lielu spilgtu krāsu bloku. Pēkšņi biju ļoti satraukusies un ieinteresēta. Tas bija skaists un uzvedināja uz domām par varavīksni, kāda tā izskatītos, ja to varētu sasaldēt nekustīgu. Nekad iepriekš nebiju redzējusi tādu krāsu modeli un gribēju zināt tā izcelsmi.

Sienas krāsa ikdienā bija maigi balta, un uz tās nekā nebija. Man bija liels izbrīns, kad izsekojot krāsu modelim, nonācu pie tā avota – desmit galonu (t.i., 45,46 litri) zivju akvārija, kas atradās uz loga palodzes īstajā vietā, īstajā laikā. Saules stari spīdēja iekšā pa logu, turpināja ceļu caur akvāriju un visbeidzot atspīdēja uz sienas kā spilgtu krāsu spektrs. Tas izskatījās kā īsts brīnums. Krāsas mazliet vibrēja, tās mirdzēja un staroja. Izmērs, ja tas būtu palicis, bija pietiekoši liels, lai to varētu ierāmēt.

Biju apburta no krāsu šova un sajutu, ka visu manu būtību pārņem milzīgs dzinulis. Interesanti vai es varētu iekļūt šajās krāsās un ļaut tām nomazgāt manu seju? Žigli, pirms tās pazudušas, es apsēdos uz grīdas ar seju pret zivju akvāriju. Iekārtojos varavīksnes sarkanajā joslā ar muguru pret sienu. Visa mana būtība pēkšņi atsaucās satraucošā veidā. Es jutos dusmīga. Es cieši sakodu zobus, un mana elpa kļuva neregulāra un paātrināta. Tās dažas sekundes, ko pavadīju sarkanajā zonā, deva man vienu skaidru mācību par to, kā krāsa ietekmē manu ķermeni. Un sarkanā viennozīmīgi nebija domāta man! Pavirzoties pa labi, nonācu vēsās, remdinošās zilzaļās krāsas ēnās spektra malā. Ak, cik tas bija fantastiski! Viss mans ķermenis šķita nometam spriedzi, kad krāsas apklāja visu manu seju. Acis bija atslābinātas un plaši atvērtas. Parasti man spožā gaismā vajadzēja acis samiegt, taču tagad viss bija pavisam savādāk. Tas vienkārši bija labi. Sekojot moto „ja jūties labi, dari to,” es darīju.

Veselu nedēļu es katru dienu steidzos mājās uz gaismu šovu. Man bija jāsteidzas, jo saulei rietot, krāsas lēnām izzuda. Veldzējoties tikai zilzaļās joslas zonā ar Rū klēpī, es mērcējos šajos staros, un laiks paskrēja pārāk ātri. Mēs abi gaidījām mūsu kopējo ikdienas krāsu laiku.

Ļoti agri savā dzīvē Rū izstrādāja darba aprakstu par to, kas ir jādara mammai un kas ir jādara bērnam. Mammai ir jāgatavo ēst, jāuzkopj māja un jādara gandrīz viss. Viņa pienākums bija rotaļāties – un mēs ļoti strādājām pie tā.

78

Pārsvarā Rū patika spēlēties ārpus mājas, un gandrīz vienmēr viņš uz pusdienām ieradās atstājot savas rotaļlietas izmētātas pa visu priekšpagalmu. Tomēr viņam nevajadzēja uztraukties. Ja viņš neienesa savus mazos dārgumus iekšā, tad viņam taču bija mamma, kas to izdarīja viņa vietā, vai ne? Tas bija ierakstīts mammas darba aprakstā.

Mūsu māja atradās pie ielas, un lai gan apkārtne bija jauka un droša, atstāt mantas ārā pa nakti – it īpaši viņa trīsriteni, nebija apdomīgi. Tāpēc mani rotaļlietu vākšanas pienākumi dažreiz lika man ar savu faktiski neeksistējošo nakts redzi doties ārā tumsā.

Lai no mājas durvīm tiktu līdz pagalmam, vajadzēja nokāpt pa trim pakāpieniem, kas man bija īsts murgs, jo lieveņa gaisma nestrādāja, un man nebija lukturīša. Ja Rū jau bija aizmidzis, es parasti viņu nemodināju tikai tāpēc, lai viņš man palīdzētu savākt viņa rotaļlietas. Kaimiņiem tas droši vien bija varens skats, kad es rāpoju visapkārt uz ceļgaliem un izmantoju pieskārienu metodi, lai atrastu sava bērna atstātās rotaļlietas. Man visvairāk nepatika uzskriet virsū kaut kam, ko nebiju gaidījusi, piemēram, gliemezim vai suņu izkārnījumiem. Ticiet man, Rū rotaļlietu savākšana pēc tumsas iestāšanās bija patiess mātes mīlestības pierādījums.

Kādu vakaru atkal atcerējos, ka man jādodas uz pagalmu meklēt viņa novārtā atstātās mantas. Es izgāju uz lieveņa un uzreiz sapratu, ka varu redzēt tos trīs pakāpienus, kas ved uz pagalmu, un brīnumainā kārtā es varēju redzēt arī zālē atstātās rotaļlietas. Sākumā iedomājos, ka ir salabota lieveņa gaisma. Paskatoties uz augšu, redzēju, ka tā nav.

Varbūt spožāka ielas gaisma? Nē, vismaz ne manā redzes lokā. Pilnmēness? Nē, mēness nebija redzams. Kas tad?

Mans Dievs, es biju galīgi apstulbusi! Vienīgais, ko biju darījusi savādāk, bija sēdēšana krāsu vannā pēcpusdienās. Vai tam varēja būt efekts? Vai krāsu vanna bija palīdzējusi man labāk redzēt naktīs? Vai tik dīvaina lieta bija iespējama?

Mani pārņēma sajūsma. Cerība lēkāja kā nemierīgs zirgs, kas pie starta vārtiem gaida iespēju traukties hipodromā. Prāts darbojās ar ātrumu jūdze minūtē (t.i., 1,6 km). Vai es kaut kādā veidā biju paklupusi aiz dziedināšanas akmeņa? Es atcerējos visus savus garīgos vadītājus, augstsirdīgos skolotājus, kuri vienmēr ar prieku bija dalījušies savās zināšanās. Biju pateicīga saviem instinktiem, kas lika man sekot vēlmei sēdēt krāsu plūsmā, ko katru pēcpusdienu radīja mans desmit galonu zivju akvārijs.

Bet tas likās pārāk vienkārši. Pārāk viegli. Neviens tam neticēs. Man bija jāveic pētījums. Lai patiešām pieņemtu šo vienkāršo atbildi, es izlēmu, ka man jāuzzina viss iespējamais par krāsām.

Vai krāsas varēja būt dziedinošas? Nekad nebiju dzirdējusi par tādu iespēju, un tas pilnīgi noteikti bija dīvaini. Ja nevarēšu atrast kādu loģisku izskaidrojumu, tad varbūt mans entuziasms būs uzplaiksnījis velti, un šī būs tikai kāda atsevišķa manas acu slimības fāze. Mirkļa atelpa nevis kaut kas paliekošs. Bez tam, kā es varētu attiecināt nakts redzes uzlabošanos uz krāsām?

79

Visbeidzot es nomierinājos tik daudz, lai dotos gulēt. Miegam mani apskaujot, es vēl prātoju, kurp lai dodos mācīties par krāsām? Zināju, ka koledžā tādu kursu nav. Kurš zina par krāsām? Atbilde bija vienkārša – Kolete! Kā māksliniece viņa daudz zināja par krāsām. Kolete zināja, piemēram, to, kā no vienkāršām, pamata krāsām izveidot sarežģītus toņus. Kad jau devos uz sapņu valstību, es pie sevis klusībā smaidīju. Es jau rīt, uzreiz pēc lekcijām, zvanīšu Koletei.

Kolete bija mājās. Viņa bija ārkārtīgi atsaucīga. Viņai bija kāda grāmata par krāsu vēsturi „Varavīksnes grāmata”, ar atsevišķām krāsaini nodrukātām lapām. Biju sajūsmā, lasot par ēģiptiešu mākslu 1500.gadā pirms Kristus, izmantot krāsas dziedināšanā. Kad es uzzināju, ka viņu dziednieki bijuši tik zinoši, ka veikuši pat smadzeņu ķirurģiju, biju ieintriģēta. Lasot tālāk, grāmata man gandrīz vai izkrita no rokām, jo bija tāda sajūta, it kā kāds man būtu iesitis. Krāsa, ko seno ēģiptiešu dziednieki izmantoja acu slimību ārstēšanai, bija zilzaļā! Es biju attaisnota! Es nezinu kā, bet visam sāka parādīties nozīme. Es nebiju atklājusi neko jaunu, es biju no jauna atklājusi kaut ko senu.

Tā kā mana tieksme pēc krāsu un gaismas zināšanām auga, es sapratu, ka man jāuzzina vairāk par acu slimību, ko gribēju uzvarēt. Ja es cerēju izstrādāt loģisku, akurātu darbības plānu, man bija nepieciešama informācija. Es jau biju izskatījusi visus materiālus par acīm, kas bija pieejami koledžas anatomijas laboratorijā.

Septiņdesmito gadu sākumā vēl daudz kas par acs funkcionēšanu nebija zināms. Vismaz vietējā līmenī nevarēja atbildēt ne uz vienu manu tehnisko jautājumu. Kur vēl es varētu doties? Uzdodot sev šo jautājumu, es vienlaicīgi saņēmu arī atbildi – uz Kalifornijas universitātes (KU) Sanfrancisko Medicīnas centru.

Kad man sākumā tika diagnosticēts PR, KU Sanfrancisko Medicīnas centrs bija viena no tām vietām, kurp devos, lai saņemtu citu viedokli. Lai gan neviens man nevarēja palīdzēt, izrādījās, ka es varu palīdzēt viņiem. Es atļāvu studentiem izpētīt manas acis, diagnosticējot PR praksē. Un reiz, kamēr es gaidīju sākamies eksāmenu, es klīdu pa Medicīnas centra koridoriem un uzdūros medicīnas bibliotēkas ieejai. Es sapratu, ka tā būs ideāla vieta, kur sākt savu pētījumu par PR un citiem redzes traucējumiem no medicīnas viedokļa. Bez vilcināšanās izlēmu nākošajā brīvajā dienā doties uz Sanfrancisko.

Nokļūt Medicīnas centrā bija sarežģīti. Autobuss no Santa Rosas brauca gandrīz trīs stundas, pēc tam man vajadzēja trīs reizes pārsēsties Sanfrancisko tranzīta sistēmā. Kādreiz es pārzināju Muni autobusu iekšējo un ārējo sistēmu, bet tagad to izmantot nebija tik vienkārši, jo es sen nebiju braukusi pa pilsētu. Vēlu pēcpusdienā es beidzot atradu ceļu uz medicīnas bibliotēku. Man nebija daudz laika saviem pētījumiem, jo man jau drīzumā bija jāatgriežas Santa Rosā. Es nevarēju riskēt atrasties ārā tumšajā diennakts laikā. Zinot, ka bez palīdzības es pazudīšu, kritu panikā.

Īstais panikas cēlonis patiesībā bija fakts, ka bibliotēka nepiederošiem bija slēgta. Bija jābūt ārstam, ārsta asistentam vai Medicīnas centra personāla loceklim. Nedrīkstēja pat palūrēt. Durvis bija ciet un bez pareiza autorizācijas koda tās arī paliks

80

ciet. Asinis vārījās no netaisnības. Zinātnes noslēpumi man bija liegti. Tas nebija taisnīgi.

Garajā atpakaļceļā man bija daudz laika, lai apsvērtu savu likteni. Mana enerģija bija izsmelta; viss brauciens bija veltīgs. Vienīgais, kas mani pavadīja braucienā, bija dusmas par pasaules netaisnībām. Tās deva man arī dzinuli problēmu atrisināt.

Tajā vakarā, atgriezusies sava dzīvokļa drošībā, ar aizmigušo Rū klēpī, pastāstīju savai draudzenei un kaimiņienei Džūdijai par neveiksmīgo braucienu. Džūdija bija zobārsta asistente, un mēs bijām kļuvušas par tuvām draudzenēm. Viņa juta man līdzi un vēlējās kaut varētu palīdzēt.

Kad viņa jau devās prom, es pēkšņi apjēdzu, ka Džūdija var man palīdzēt. Viņai vēl joprojām mugurā bija baltais halāts, jo viņa no darba bija nākusi tieši pie manis. Tas bija sākums grandiozam plānam, kā tikt iekšā bibliotēkā.

Plāns bija sekojošs: es aizņemšos vienu no Džūdijas laboratorijas halātiem, kas bija identiski baltajiem ārstu un studentu halātiem KU Medicīnas centrā. Ar dažu aksesuāru papildinājumiem, es jau izskatījos pēc studentes.

Vietējā rotaļlietu veikaliņā bija atlaides ārstu piederumu komplektam, ar ko patīk spēlēties bērniem. Plastmasas stetoskops izskatījās īsts un jauki iederējās sāna kabatā, nedaudz izspiedies uz āru, taču uzreiz pamanāms pirmajā acu uzmetienā. Izgatavot vārda nozīmīti vietējā drukas veikaliņā bija pavisam viegli. Pāris novalkātu medmāsu kurpju no Pestīšanas armijas saimniecības veikala noslēdza koptēlu. Es varēju piemuļķot savu māti ar šo izskatu. Biju gatava atgriezties medicīnas bibliotēkā pilnībā maskējusies ar jauno kostīmu. Ar nelielu krāpšanos es grasījos iekļūt bibliotēkā un iegūt noslēpumus par savu acu slimību, ko tā glabāja.

Nākamajā reizē Sanfrancisko nokļuvu ātrāk. Tagad es zināju maršrutus un bija vieglāk pārsēsties vietējā maršruta autobusā. Savu kostīmu nesu grāmatu somā. Pirmajā iespējamajā dāmu istabā es to uzvilkšu. Ja Supermens varēja pārģērbties telefona būdiņā, tad arī es to varēju.

Pavisam drīz es jau biju medmāsiņa.

Kad biju pārliecinājusies, ka mans tērps ir kārtībā, es ievilku elpu un nostājos pie bibliotēkas durvīm. Mana sirds dauzījās. Es biju neticami nervoza. Prātoju, kāds gan varētu būt sods, ja mani pieķertu ložņājam svētajā bibliotēkā. Man prātā ienāca Inkvizīcijas spīdzināšanas attēli. Bet viņi vismaz mani neapcietinātu par izdarīto, vai ne? Tieši tāpat kā viņi neapcietināja astoņpadsmit gadīgu meiteni uz trim gadiem, kad tā izvirtulim nozaga automašīnu, vai ne? Visbeidzot noliku savas bailes malā, jo vajadzība uzzināt vairāk par slimību pārspēja visus personiskos apsvērumus. Es virzījos tuvāk durvīm, iekšā.

Tā bija kā svētku kūka. Ja kāds arī pamanīja manu ienākšanu, es to neuzzināju. Nekādi zvani nezvanīja, nebija nekādu kliedzienu no aizdomīgiem bibliotekāriem, kas noalgoti, lai aizsargātu noslēpumus, kas glabājas medicīnas bibliotēkā. Jutos tā, it kā būtu apmuļķojusi viņus visus, it kā es viena pati būtu pārspējusi viltībā visu mediķu sabiedrību.

81

Mana sajūsma bija īslaicīga. Atrasties pētniecības bibliotēkā bija ļoti mulsinoši, pat nomācoši. Šī nebija parasta, viegli pieejama koledžas bibliotēka. Es redzēju papīru kaudzes un grāmatu plauktus piekrautus ar plāniem, maziem referātiem. Nezināju, ar ko sākt. Un kā jau daudzos gadījumos, es palūdzu palīdzību tuvumā esošajiem cilvēkiem. Nepacietīgi, es pat teiktu gandrīz rupji, man parādīja virzienu uz acu pētniecības nodaļu.

Tā bija pārsteidzoša. Referāti par acu slimībām bija uzrakstīti sarežģītā žargonā, ko es nemaz nesapratu. Tā kā man nebija bijusi iepriekšēja saskare ar medicīnas žurnāliem, sapratu, ka vispirms man jāapgūst ārstu šifrs sarežģītā valodā, ko tikai pārējie ārsti var saprast. Pamanīju plauktā dažas grāmatas, kam bija vairāki eksemplāri un atradu divas par pigmentozo retinītu, un izlēmu tās paņemt līdzi uz mājām. Zināju, ka man vajadzēs laiku, lai saprastu, kas tur rakstīts, bet braukt šurp katru dienu nebūtu iespējams. Tātad vienīgā atbilde bija tās „aizņemties”. Visam vajadzētu izdoties, jo es tās atnesīšu atpakaļ. Ja kāds vēlētos tieši šīs abas grāmatas, pirms es tās atgriežu, atlikušie grāmatu eksemplāri, viņiem to nodrošinātu.

Sākumā meklēšana nebija iedrošinoša, bet ar nelokāmu apņēmību un lielu palielināmo stiklu rokā, es uzsāku lēnu un darbietilpīgu pētnieciskās oftalmoloģijas terminoloģijas tulkošanas procesu pārvēršot to vienkāršā angļu valodā. Visbeidzot, kad biju izbūrusies cauri vairākiem medicīnas vārdnīcu sējumiem un izturējusi dažas migrēnas, es pabeidzu. Lielākā daļa sarežģītās valodas tagad bija saprotama, un man bija pietiekama izpratne par to, kā tiek uzrakstīts zinātnisks dokuments.

Taču mani izziņas meklējumi radīja vēl vairāk jautājumu. Medicīnas sabiedrība vēl joprojām līdz galam neizprata pigmentozā retinīta procesu, pēc viņu domām, ārstēšana vai ārstnieciskie līdzekļi nav iespējami. Kamēr nebūs pabeigta pilna analīze, neviens ārstēšanu neuzsāks – vismaz es guvu šādu iespaidu. Tas laupīja manas cerības. Tomēr, kopš manā redzē bija parādījušies uzlabojumi, zināju, ka man ir jādara kaut kas, kas ietekmētu acu veselību. Tas viss nekādā gadījumā nebija tikai „manā galvā” vai daļa no Placebo efekta.

Placebo efekts. Acīmredzot, kā es to izpratu, dažos jauno medikamentu izmēģinājumos divām cilvēku grupām ar vienu un to pašu diagnozi tiek doti zāļu paraugi. Vienai grupai (kura šī grupa ir, ir zināms tikai pētījuma veicējiem) tiek dotas „cukura tabletes”, bet otrai īstas tabletes. Daži neīsto tablešu grupas indivīdi vienmēr ziņoja par slimības simptomu samazināšanos. Citiem vārdiem sakot, viņi ticēja, ka „ārstēšana” palīdz, un tā palīdzēja. Tas tad arī ir tā sauktais Placebo efekts. Kad es par to uzzināju, sapratu, cik spēcīgs var būt prāts, un iedomājos, vai manis pašas uzlabojums nav noticis vienkārši pateicoties gribēšanai redzēt labāk, ja jau medicīnas sabiedrība to uzskatīja par neiespējamu. Varbūt prāts ar mani bija izspēlējis kādu joku? Lai nu kā, intuīcija teica, ka mani panākumi balstīti uz īstu, objektīvu, fizisku uzlabojumu.

Ar progresu, ko es piedzīvoju, sāku saprast, ka intuitīvi biju atradusi kādu alternatīvu pieeju savas redzes uzlabošanā, iespējams, jebkura cilvēka redzes uzlabošanā. Piemēram, pētot pigmentozā retinīta raksturu, uzzināju, ka nevienam nekad nav bijuši uzlabojumi. Dažos gadījumos bija minēts, ka nav fiksētas izmaiņas vairāku gadu garumā, kas bija ievērības cienīgi, taču nebija ierakstu par

82

simtprocentīgiem uzlabojumiem. Tradicionāli slimības raksturs bija sekojošs – cilvēki zaudēja aptuveni piecpadsmit procentus redzes katru gadu, daži pat vairāk īsākā laika periodā. Bet uzlabojumu nebija. Izņemot manu gadījumu. Daktera Džebroka periodiskie testi liecināja par faktisku redzes funkcijas uzlabošanos.

Mūsu attiecības ar dakteri Džebroku bija pāraugušas stiprā draudzībā. Lerijs vienmēr bija priecīgs mani redzēt, izrādot interesi par manu jaunāko progresu pētniecībā un eksperimentēšanā. Bija diezgan interesanti, ka arī viņš bija studējis krāsu efektu ietekmi uz vizuālo sistēmu, līdz ar to mūsu informācijas apmaiņa bija produktīva mums abiem. Mēs bijām lieliska komanda, un es pajautāju Lerijam vai es nevarētu strādāt kopā ar viņu. Cerēju pasniegt uztura konsultācijas un novērtējumu cilvēkiem, kuri būtu ieinteresēti savas redzes uzlabošanā, mainot ēšanas paradumus. Lerijs bija ieinteresēts papildināt savu pakalpojumu klāstu, un es sāku strādāt viņa optometrijas centrā. Mēs pilnīgi noteikti bijām celmlauži jaunā un aizraujošā nozarē – Holistiskā optometrijā.

Man tas nozīmēja atgriešanos Novato divdesmit minūšu brauciena attālumā no Santa Rosas. Veiksme bija manā pusē. Mēs ar Rū pārcēlāmies kopā ar Silviju – draudzeni, ko biju iepazinusi koledžā. Mēs atradām mitekli tikai divu kvartālu attālumā no Lerija biroja, brīnišķīgu māju ar daudz logiem un lielu iekšpagalmu. Dzīve ritēja lieliski. Es strādāju sfērā, kurā patiešām vēlējos strādāt, un maz pamazām man acīmredzami kļuva labāk.

Silvija bija diplomēta masiere, specializējusies Šiatsu – akupresūras veidā, kas ir pilnīgāks nekā parastā masāža. Masāža pati par sevi ir ārkārtīgi noderīga, it īpaši muskuļu tonusa gadījumā masāža, kad tā palīdz paaugstināt asins cirkulāciju. Tomēr, ieguvusi speciālu izglītību, Silvija uzzināja par noteiktiem punktiem ķermenī, ko aktivizējot var uzlabot veselību. Viņa labprāt dalījās ar mani savās zināšanās. Turpinot darboties ar savu ķermeni, jutos it kā būtu atradusi jauku dzīvesvietu: tas bija labi. Es strādāju ar ķermeni, cik vien bieži varēju dabūt kādu sadarbības partneri. Arī Rū piedalījās, jo es daudz nodarbojos tieši ar viņu, bieži, kamēr viņš gulēja. Viņa slimības novēršana vēl joprojām bija pats galvenais manā prātā.

Beidzot šķita, ka dažādās pieejas, ko praktizēju, lai uzlabotu redzi, sāka apvienoties kopējam mērķim. Tās šķita kā daļa no plašāka modeļa, kas varētu sniegt veselas redzes rezultātu.

Redzēju, ka sabiedrībā tiek izmantotas dažas no manām redzes uzlabošanas pieejām. Medicīnas sabiedrība sāka pieņemt tos pašus vispārējos vizualizācijas procesus, ko es izmantoju, lai palielinātu skābekļa daudzuma piegādi acīm. Es pat izlasīju grāmatu „Atveseļoties izmantojot O2”. Karls Simontons un daži citi līdzautori grāmatā aprakstīja sekmīgi izmantotu apzināto vizualizāciju smagi slimiem vēža slimniekiem, no kuriem daži sāka atlabt.

Oficiālā medicīnas zinātne tomēr neatzīst fiziskās un garīgās terapijas apvienošanas perspektīvu. Veco uzskatu sistēmu, kas kultivēta gadsimtiem, ir grūti pārspēt. Viss ir ļoti vienkārši – pirms vairākiem gadsimtiem rietumu filozofi bija secinājuši, ka ķermenis ir mehānisks, pilnīgi nodalīts no prāta un ar prātu nav

83

ietekmējams. Visa modernās medicīnas struktūra tikusi bāzēta uz šiem pieņēmumiem, un daži ārsti to uzskata par „faktu”.

Par laimi, daudzi modernās domāšanas piekritēji attīsta metodes, kas palīdz labāk saprast attiecības starp domu un fizisku būtni, atzīmējot, ka prāts un ķermenis ietekmē viens otru. Es biju bieži dzirdējusi cilvēkus sakām: „ja tu tik ļoti nervozēsi, tad saslimsi”. Saprotot, ka katrai medaļai ir divas puses, es sāku ticēt pretējam apgalvojumam „ja tu tik ļoti cerēsi, tad izveseļosies.”

Sabalansēts uzturs bija acīmredzams labas pašsajūtas veicinātājs, lai gan man nebija pietiekami paveicies atrast tādu uzturu, ar kā palīdzību uzlabotos mana redze. Bet ēdot veselīgi bija stipri uzlabojusies mana vispārējā labsajūta.

Acu vingrinājumi tagad bija daļa no mana un Rū ikdienas ritma. Strādājot pie Lerija, guvu pieeju modernākiem krāsu terapijas instrumentiem un arī pilnīgākai izpratnei par to darbību. Pētot dziļāk, sāka atrisināties krāsas un gaismas mīkla. Krāsa ir gaisma, un gaisma ir vibrācija. Gaisma, tāpat kā skaņa, izplatās caur vienu sistēmu. Acis ir dabiska krāsu terapija. Lai funkcionētu, tām nepieciešama gaismas stimulācija. Mana intuīcija bija bijusi pareiza tajā dienā, kad es sāku sēdēt savā krāsu vannā.

Tagad, ar Silvijas akupresūras masāžām, es sāku sajust, ka dažādās pieejas labsajūtas sasniegšanai ir savstarpēji saistītas – tās visas darbojās no dažādām pusēm, lai nodrošinātu iespējami labāku redzi. Tā vēl nebija ārstēšana, bet es jutu, ka stabili stāvu uz zemes attīstot saprātīgu un efektīvu terapijas plānu. Mans haotiskais ceļš uz labāku redzi sāka noskaidroties. Nebija grūti atpazīt ceļa zīmes šī ceļa malās.

Mana ģimene bija brīnišķīgi brīvprātīgie jaunajai acu terapijai. Mamma bija lieliska, un kad vien es atradu jaunu tehniku, kas varētu palīdzēt, viņa ieradās ciemos uz pusdienām un ārstēšanu. Viņa bija atsaucīga, inteliģenta jūras cūciņa. Rū bija ok, bet nevarēja dot man tās atsauksmes, ko varēju iegūt no pieaugušajiem, un kas man bija nepieciešamas, lai izvērtētu turpmāko terapiju. Vienīgā reize, kad Rū nebija atsaucīgs, bija tad, kad es uzsāku akupunktūru. Rū savos piecos gados atteicās ļaut durstīt viņu ar adatām. Nekas, ko es teicu vai darīju, nevarēja viņu pārliecināt uzkāpt uz masāžas galda. Rokas sakrustojis priekšā krūtīm, apakšējo lūpu spītīgi izstiepis, viņš atteicās pakustēties.

„Bet Rū, uz kā tad lai es izmēģinu?” es jautāju, mēģinot viņu pierunāt. Rū mierīgi paskatījās apkārt, meklēdams alternatīvu, un pamanīja mūsu veco suni Džeku.

„Ņem viņu,” viņš norādīja, apmierināts, ka tik ātri atradis atbildi. Dzīvošana ar mani bija stiprinājusi viņa izdzīvošanas prasmes.

Uzticīgais, vecais Džeks, pavisam negribīgi kļuva par izmēģinājumu adatu spilventiņu. Es varu pateikt tikai to, ka līdz pat Džeka nāves dienai viņam bija vairāk enerģijas un spara, un vairs nekad nešķita, ka viņu mocītu artrīts, kas jau bija iemitinājies viņa pakaļējās kājās. Tas nenotika pirmajā reizē, bet apmēram mēneša laikā, viņam pilnīgi noteikti kļuva labāk.

84

Neatkarīgi no Džeka, Rū vēl joprojām atteicās. Viņš bija novilcis robežu, un es apbrīnoju viņa rakstura nelokāmību.

Man vajadzēja atmest akupunktūru, jo es nekad nebūtu nolikusi testu Kalifornijā. Tas bija pirmais štats, kas pieņēma normatīvos aktus, kas atļāva cilvēkiem praktizēt akupunktūru, un eksāmeni šeit bija vieni no grūtākajiem. Lai noliktu eksāmenu, man būtu vajadzējis identificēt kapilārus, un es to nebūtu varējusi izdarīt. Tomēr zināšanas, ko ieguvu no akupunktūras studēšanas, bija vērtīgas. Tās bija spēks, un tās man deva pilnīgi atšķirīgu pieeju, domājot par saslimšanām un slimībām. Laiku nebiju tērējusi veltīgi.

85

10

CEĻA ZĪMESLietus bija lijis visu rītu. Man bija jāierodas birojā pulksten vienos

pēcpusdienā.

Mani apciemot ieradās Kolete. Biju ļoti priecīga, jo mēs nebijām redzējušās kādu laiku. Mēs bijām izgājušas caur uguni un ūdeni, un mūsu draudzība bija kļuvusi stiprāka. Bet šajā pēcpusdienā viņa bija slikta meitene. Kā māksliniecei viņai patika vētrainas dienas. Kolete apgalvoja, ka tās esot iedvesmojošākas nekā garlaicīgās, saulainās dienas. Principā es viņai piekritu. Vētras neprātīgi pātagoja okeāna bangas, un tas bija aizraujoši.

Es gribēju doties viņai līdzi, bet man bija jāiet uz darbu. Kolete noskuma. Es padevos. Birojā nebija sajūsmā par manu novēloto paziņojumu, ka neieradīšos, bet šī bija pirmā reize, kad es kavēju darbu. Lai attaisnotu šādu rīcību, es pateicu, ka esmu saslimusi.

Masīvi lietus mākoņi pārklāja laukus, kad mēs devāmies uz pludmali. Pa ceļam, līkumojot pa divu joslu lauku ceļu ar pakalniem abās pusēs, Kolete paskatījās atpakaļskata spogulī un nekavējoties apturēja automašīnu.

„Paskaties uz varavīksni,” viņa satraukti iesaucās. Sākumā negribēju skatīties, jo iepriekš es varavīksnes nevarēju saskatīt. Parasti es skatījos tajā virzienā, kur citi, kad viņi apbrīnoja debesu mākslas šovu, bet es to neredzēju.

Lai uzlabotu Koletes noskaņojumu, es paskatījos tajā virzienā, ko viņa norādīja. Apbrīnojami – es to redzēju, viskrāšņāko skatu, kādu jebkad biju redzējusi. Ielejā ar gleznaini veidotiem zaļiem kalniem, es redzēju divas varavīksnes no viena gala līdz otram. To krāsas bija tik dzīvas! Es nekad nebiju redzējusi divas šādas varavīksnes, patiesībā es pat nezināju, ka tādas vispār eksistē. Es nolēmu, ka tas ir maģisks šovs, ko Dievs parāda tikai reizi pa reizei. Labākā šī šova daļa, protams, bija tā, ka es to varēju redzēt, patiešām redzēt. Mēs ar Koleti tur vienkārši stāvējām apskāvušās. Viņa zināja, ko šis personīgais sasniegums ieraudzīt varavīksni nozīmē man, un tas tiešām bija ļoti īpaši. Es to uztvēru kā zīmi, ka esmu uz pareizā ceļa, lai pilnībā atgūtu savu redzi.

Mēs virzījāmies uz netālo Limontūras pludmali. Tā ir slavena ar savām baltajām smiltīm, ko no vienas puses apņem kalni, bet otra puse iestiepjas Klusajā okeānā. Ūdeņi bija raibi pelēki un zili. Tumši, milzīgi lietus mākoņi, izkaisīti debesīs, meta milzu ēnas. Apsēdāmies uz augstākās smilšu kāpas, lai varētu labi pārredzēt okeānu.

Kad es paskatījos augšup, es gandrīz vai noģību. Bija tāda sajūta, it kā zeme zem manis sāktu griezties. Lai saglabātu līdzsvaru, es automātiski pasniedzos, lai pie kaut kā pieturētos. Skats bija pārāk grandiozs.

Parasti, kad devos uz pludmali, es visu redzēju it kā caur tuneli. Es varēju redzēt smiltis, ja pareizi uz tām skatījos. Ja es pacēlu galvu, lai skatītos uz debesīm,

86

nevarēju redzēt ne smiltis, ne zilo okeānu. Mana redze bija tik šaura, ka uztvert panorāmas ainavas kopumā – bija neiespējami. Man tās bija jāskata pa gabaliņiem – viens skatiņš vienai reizei.

Kad es šajā brīnumainajā dienā paskatījos apkārt, redzēju gan debesis, gan ūdeni, gan smiltis un pat klintis pludmales otrajā galā. Pirmo reizi mūžā es varēju redzēt visu ainavu kopumā! Tas man bija par daudz. Biju šokā, nespēdama saprast, kas notiek. Tikai pateicoties Koletes gādīgajai palīdzībai, es galu galā spēju aptvert notiekošā nozīmīgumu. Viss, ko biju darījusi – terapijas, ko pakāpeniski papildināju, bija palīdzējušas man iegūt vislabāko redzi, kāda man jebkad bijusi kā pieaugušam cilvēkam! Tā patiešām bija īpaša diena. Dvīņu varavīksnes bija tikai sākums.

Atpakaļceļā uz Novato mēs ar Koleti sarunājāmies. Es ieminējos, ka man tagad vajadzētu doties pie mediķiem un parādīt, ka mana redze ir uzlabojusies. Varbūt viņi arī citiem varētu palīdzēt saglabāt redzi. Tas bija smags lēmums, jo acu speciālistu attieksme pagātnē bija atstājusi zināmas sekas. Bet es zināju, ka tas jāizdara. Es to nevarēju paturēt noslēpumā un atstāt tikai sev un savai ģimenei. Pārāk daudz cilvēku pasaulē katru dienu cieta no redzes zaudēšanas, un es gribēju dalīties tajā, ko tikko biju atklājusi par saviem sasniegumiem. Sirdī es zināju, ka medicīnas iestādes ar prieku palīdzēs cilvēkiem, kuriem iepriekš nespēja, cilvēkiem, kuriem tie nedeva nekādas cerības. Protams, ka cerība bija. Bez cerības mūsu dzīves būtu tukšas čaulas, un mēs tikai gaidītu galu, lai pēc tam gars varētu doties tālāk – un tas arī tikai tiem laimīgajiem, kas vispār tic gara eksistencei. Pārējiem gan viss būtu patiešām drūmi.

Nākamajā rītā piezvanīju savam retinīta speciālistam Sanfrancisko. Norunājām vizīti nedēļas beigās. Viņš bija viens no pieprasītākajiem speciālistiem Amerikas Savienotajās Valstīs, un viņu ieinteresēja manu acu tīklenes, jo man esot dažas neparastas iezīmes, ko viņš vēlējās aprakstīt savā topošajā grāmatā. Biju izpildījusi nepieciešamos testus, no kuriem viens bija elektroretinogramma, kas bija šausmīgi sāpīga. Tas tiek uzskatīts par objektīvu testu, jo tīklenes fizioloģisko funkciju var izmērīt bez pacienta verbālas līdzdalības. Subjektīvie testi, ko medicīnas pētnieki neuzskata par ticamiem, ir tie, kuros pacientam ir jāatbild uz jautājumiem, interpretējot vai apliecinot notiekošo.

Pēdējā reizē, kad man veica elektroretinogrammu, ārsti teica, ka man to nekad vairs nevajadzēšot atkārtot. Tas mani neapbēdināja līdz mirklim, kad pajautāju, kāpēc viņi to vairs nedarīs. Tas bija sāpīgs slēdziens. Tests uzrādīja „taisnu līniju” – manas tīklenes bija nodeldētas, tās vairs nereaģēja uz gaismu. Citiem vārdiem sakot, man bija pamatīgas problēmas un labāk nekļūs. Pēc viņu vārdiem, iemesls, kāpēc man vairs nekad netiks veikts objektīvais tests, bija tas, ka neviens neatgūstas no taisnās līnijas. Līdz pat šim brīdim, tā nu tas ir.

Ārsts bija pārsteigts, kad es palūdzu nozīmēt man vēl vienu elektroretinogrammu. Teicu, ka gribu to atkārtot un pēc tam, kad rezultāti tiks izvērtēti, es viņam paskaidrošu iemeslus. Negribēju viņam teikt iepriekš, jo tas varētu likt viņam mainīt lēmumu ļaut man izpildīt vēl vienu testu. Bez tam viņš bija man parādā par visām tām reizēm, kad ļāvu viņam fotografēt savu acu aizmugurējās daļas paredzētajai grāmatai. Quid pro quo (tulk., no latīņu val. – dots pret dotu).

87

Atgriežoties tajā pašā telpā, pie tā paša aparāta, es atkal pakļāvu savas acis tām pašām mocībām. Aptuveni pēc desmit pilieniem dilatācijas šķidruma, kas dzeļ acs ābolā kā skābe, lai to sastindzinātu, katrā acī tiek ielikta milzīga kontaktlēca. To sauc par sklēras kontaktlēcu, kas aizsedz acs baltumus un tādējādi plakstiņi tiek plati un sāpīgi nofiksēti. Lēcas virskārtai tiek piestiprināti sīki elektrodi. Vai jums kļuva skaidrs? Vai tas neizklausās pēc zinātniskās šausmu filmas „Mehāniskais apelsīns”? Tas nebija patīkami.

Pēc tam, kad tehniskais asistents bija mani piesprādzējis, mani atstāja vienu tumsā uz divdesmit minūtēm. Viss, ko es varēju darīt ar lielā formāta kontaktlēcām, kas neļāva acīm pakustēties, bija atslābināties vai vismaz mēģināt to darīt. Guļot uz neērtā galda, centos paplašināt savu apziņu, elpojot dziļi un ļaujot visam sasprindzinājumam un bailēm atslābt. Es centos redzēt visu, kas vien bija saskatāms šajā tumšajā telpā bez logiem. Atmiņas par iepriekšējo pārbaudi bija tādas, ka es nevarēju redzēt pilnīgi neko. Telpa atgādināja kapenes vai alu. Tagad, guļot šajā pašā tumsā, es sāku saskatīt mazus gaismas avotus. Telefona poga uz galda mirgoja. Es to varēju redzēt! No nelielās gaismas, ko izstaroja poga, es varēju saskatīt telefona formu. Iepriekšējā vizītē tas nebija iespējams.

Ar milzīgu pašapziņu un mieru es gaidīju, kad sāksies pārbaude. Es nešaubīgi zināju, ka mana redze ir labāka, un ka šajā testā parādīsies uzlabojumi. Zināšanas ir puse no uzvaras.

Asistents uzsāka pārbaudi. Kad asistents bija apradis ar tumsu, viņš ieslēdza ārkārtīgi spoži mirgojošus gaismas starus tieši virs manām acīm, virs acīm, kuras nevarēja sevi aizsargāt pret ļauno, nikno uzbrukumu. Stars sākās lēni, līdz dažos testa posmos sāka mirgot līdz tādam rādītājam, ka tas varētu uzbudināt pat disko dejotāju. Kad gaismas šovs bija sācies, pārbaude nevilkās ilgi. Elektrodi ierakstīja manu tīkleņu spēju apstrādāt gaismu. Iepriekšējā pārbaude uzrādīja apaļu nulli, tā saukto „taisno līniju”.

Pēc tam, kad bija izņemtas kontaktlēcas no manām acīm, plakstiņi sāka mirkšķināties, cenšoties atgūt to, kā viņiem bija trūcis pēdējās stundas laikā. Lai gan manas zīlītes bija vīnogu lielumā, es biju laimīga. Kāda mana iekšējā daļa zināja, ka esmu izdarījusi pareizi. Sāpes un agonija bija tā vērtas, ja pierādījumi atspoguļo manus nepārprotamos uzlabojumus. Pēc tam ar mediķu ieinteresētību un atbalstu es varētu sākt palīdzēt citiem. Galu galā tieši tādēļ es tikko biju pakļāvusi sevi šai agonijai.

Mēs ar Koleti gaidījām priekštelpā, līdz ieradās ārsts ar rezultātiem. Tas bija ārsts, kuru iepriekš nebiju redzējusi, un viņš nezināja, ka jau esmu sevi pakļāvusi šai pārbaudei pirms dažiem gadiem. Es tā gribēju, lai viņam nerastos šķēršļi sniegt man savu patieso atzinumu.

Viņam tuvojoties, seja bija nopietna. Rokās viņš turēja papīra loksnes, kurās tad arī bija mana stāsta vēstījums.

„Haloranas jaunkundze,” viņš bēdīgi teica, „rezultāti liecina, ka jums ir daži traucējumi, taču tie ir zemākās normas robežās.” Kad paskatījos uz perforācijas lentes

88

izrakstu, pat es varēju redzēt, kā līnija lēkā augšā un lejā visā testa laikā. Mēs ar Koleti sākām apkampties aizrautīgā priekā. Ārsts bija pilnīgi apmulsis.

„Es nedomāju, ka jūs esat sapratusi, ko tas nozīmē, Haloranas jaunkundz.” Viņš centās piešķirt savai balsij nopietnāku toni, iejaucoties mūsu svinībās. „Tas nozīmē, ka jūsu acis nav normālas, un iespējams, jums ir kāda redzes disfunkcija normālas atbildes reakcijas trūkuma dēļ.” Viņš ārkārtīgi centās man pateikt, ko rezultāti nozīmēja viņam.

Bija pienācis laiks ārstam atklāt manu noslēpumu. Kad pateicu viņam, ka biju šeit pirms dažiem gadiem un man tika uzrādīta taisnā līnija, viņš skatījās skeptiski. „Kā tas var būt?” viņš jautāja. Viņš papurināja galvu it kā gribētu atbrīvot savas smadzenes no zirnekļu tīkliem. Ar visu cieņu man jāatzīst, ka viņš godam centās turēties pie savas profesionalitātes. Bet tā gruva. Viņš nekad nebija dzirdējis, ka kāda elektroretinogramma uzlabotos.

Man nevajadzēja viņam to izskaidrot. Man par šīs aizraujošās uzlabošanās pierādījumu vajadzēja runāt ar savu ārstu, un ātri. Zināju, ka viņu sagaida liels pārsteigums. Es biju tik laimīga, ka nespēju beigt smaidīt. Kolete par maniem panākumiem bija tikpat priecīga.

Atgriezos pie sava ārsta ar pierādījumu – melns uz balta. Viņš sāka ar nelielu acu aizmugurējās daļas pārbaudi. Šīs pārbaudes gaisma manām acīm šķita gandrīz neskaidra salīdzinājumā ar iepriekšējā testa griezīgajām iluminācijām. Acu zīlītes vēl joprojām bija izpletušās, tāpēc viņam bija viegli veikt pārbaudes.

Viņš klusi murmināja skatoties ciešāk. Tādas skaņas kā hmmm, hmmm, kas kļuva arvien augstākas ar katru hmmm, ko viņš izrunāja it kā izbrīnā un neticībā.

„Ko jūs redzat?” es nepacietīgi pajautāju.

Viņš man neatbildēja līdz mirklim, kad sāka pierakstīt savus novērojumus. Šķirstot manu pēdējo vizīšu pierakstus, viņš sāka kratīt galvu.

„Kaut es būtu pierakstījis… precīzu informāciju par pigmentācijas rakstu, jo, lai gan es publiski to noliegšu, šķiet, ka jums ir mazāk krāsas pigmentu nekā iepriekšējās vizītēs.” Viņš nebija pārliecināts, bet es zināju, ka viņam ir taisnība. Es domāju, ka patiesībā viņš arī zināja, ka viņam ir taisnība. Viņš vienkārši negrasījās nākt klajā bez nopietniem pierādījumiem, kas pamatotu viņa apgalvojumu. Viņu bija pārņēmusi neizpratne par medicīnas zinātnes likumiem un noteikumiem. Bez tam viņš bija Ziemeļkalifornijas Oftalmoloģijas savienības prezidents. Viņš bija varens vīrs iedibinātajā konservatīvajā kārtībā un nevarēja riskēt ar savu reputāciju. Viņš man to atzina gandrīz vai kā atvainodamies. Viņam vismaz bija drosme pateikt man patiesību.

„Tas, ko es varu darīt, ir uzrakstīt vēstuli ārstam, kuru es pazīstu, un kurš veic PR pētījumus,” viņš teica. Pētnieks, kurš noteiktu, vai man patiešām ir uzlabojumi tradicionāli deģeneratīvā acu slimībā. Labprāt gatava doties pie zinātniekiem, es pieņēmu viņa piedāvājumu.

89

Mēs ar Koleti svinējām visu atpakaļceļu, šķērsojot divus apgabalus. Viņa bija mana labākā draudzene, un mēs abas zinājām, cik nozīmīgi ir šie rezultāti. Viņa arī priecājās par manu gaidāmo tikšanos ar zinātnieku. Paies vairākas nedēļas līdz izdosies sarunāt tikšanos, taču es par to neuztraucos. Es zināju, ka redzes uzlabojums nav īslaicīgs. Tas paliks līdz turpmākai izmeklēšanai.

Vizītes dienai tuvojoties, mani atbalstīja draugi un darba kolēģi. Lerijs Džebroks palīdzēja savākt manus redzes pārbaužu izrakstus, kas parādīja uzlabojumus to dažu gadu laikā, kad mēs strādājām kopā. Šie izraksti kopā ar redzes asuma izmaiņu izrakstiem detalizēti parādīja manu progresu. Pārbaudes, ko bija veicis Lerijs, bija subjektīvas, jo arī man bija jāpiedalās. Bet elektroretinogramma bija glazūra uz tortes. Tās rezultāti, tās objektīvie rezultāti, pierādīja pārējos mērījumus. Zināju, ka man ir pamatīgs portfolio.

Neskatoties uz ciešo pārliecību, es biju uztraukusies, kamēr gaidīju Sanfrancisko Medicīnas centra struktūrvienības Zinātniskās Izpētes centrā, kas man bija svešs. Bet es neuztraucos par sarunu ar ārstu. Es uztraucos par sirdsapziņas pārmetumiem, kad atcerējos, ka tā arī neesmu atgriezusi grāmatas, ko aizņēmos no Medicīnas bibliotēkas pirms dažiem gadiem.

Vizīte bija norunāta pulksten desmitos no rīta. Bija jau desmit un četrdesmit piecas minūtes. Pat zinātnieki liek gaidīt. Varbūt viņi to iemācās skolā. Piemēram, atrodi labu nodokļu advokātu un sertificētu valsts grāmatvedi, valkā baltu virssvārci, brauc ar ārzemju automašīnu – vislabāk ar sporta vāģi, ja esi viens, vai ar sedanu, ja esi precējies, un visbeidzot pats galvenais – neaizmirsti pacientiem likt gaidīt! Šie likumi šķiet līdzīgi ārstu rokraksta veidošanas noteikumam, ko neviens cits nevar izlasīt. Esmu pārliecināta, ka tie ir tie paši principi.

Šis ārsts – pirmais īstais zinātnieks, ar ko man bija jātiekas, parādījās ar piecdesmit minūšu nokavēšanos. Tikpat kā nepaskatoties uz mani, pēc tam uzmetot acis savam digitālajam pulkstenim, viņš paziņoja, ka var man veltīt tikai desmit minūtes. Viņš teica, ka pēc pāris minūtēm viņam ir svarīgs eksperiments un tāpēc viņam drīz jāiet. Jauka atklātība, es nodomāju.

Nu labi, es pie sevis nodomāju, šis ārsts nevēlas ar mani tērēt savu laiku. Es ievilku dziļu elpu un sāku savu stāstu par smago darbu un pozitīvajiem rezultātiem. Es biju neskaitāmas reizes pārdomājusi, ko teikšu. Darba kolēģi parādīja kā jāgatavo īsa, inteliģenta, daļēji zinātniska prezentācija. Nekādu emociju, viņi brīdināja. Nekādas liekvārdības ar tādiem vārdiem kā šausmīgs un pasakains. Tādi vārdi kā ERG (elektroretinogrāfija), Snellena asums (pēc oftalmologa Hermana Snellena tabulas), Ishiharas krāsu pārbaudes, bija pamata vārdi, ko lietot, kad runā ar zinātnieku, kas darbojas acu pētniecībā. Tikai fakti. Jutu, ka viņu tas sāk ieinteresēt. Viņš apsēdās, pavirzoties nost no galda stūra. Viņš pētīja dokumentus, ko biju atvedusi, kas – sakārtoti hronoloģiskā secībā un apstiprināja katru manu apgalvojumu.

“Kā un kas izraisīja šo testu rezultātus?” viņš pajautāja. Pamanīju, ka viņš nelietoja vārdu “uzlabojums”. Sāku viņam stāstīt par izmaiņām uzturā, par uztura piedevām, ko lietoju, acu vingrinājumiem un stresa vadības un vizualizācijas

90

tehnikām. Es pastāstīju visu, aprakstot savu ikdienas darbu stiprākas un labākas acu veselības iegūšanai.

Tas, ka viņš lēnām grozīja galvu no viena sāna uz otru, lika man domāt, ka viņš, iespējams, nepiekrīt manam izskaidrojumam. Bija skaidrs, ka pazaudēju viņa ticību tajā mirklī, kad sāku stāstīt par vairākiem faktoriem, pateicoties kuriem pārbaužu rezultāti, iespējams, bija mainījušies. Viņš bija no tiem puišiem, kuram vienam cēlonim ir viens risinājums.

Tikpat veikli kā ķirurgs sāk darboties ar skalpeli, šis ārsts sāka apgāzt manus apgalvojumus. Izsmalcinātas manieres parasti nav nepieciešamas darbam ar laboratorijas žurkām. Viņa vārdi bija rupji, un viņu nepavisam neuztrauca tas, ka arī es atrodos telpā.

Viņš sāka ar nesenās elektroretinogrammas rezultātiem. Baterijas esot varējušas būt savādākas, un asistents bijis jauns. Citiem vārdiem sakot, testa parametri nebija precīzi. Lai gan slimnīca bija viena un tā pati un aparāts bija viens un tas pats, pastāvēja atšķirības, ko varēja pieļaut jebkurš īsts zinātnieks. Otrkārt, mani testa rezultāti neko nepierādot. Tā nu gan nebija zinātniska prezentācija. Laboratorijas kontrole nebija sakārtota. Viņa nodoms bija nosaukt iemeslus, kāpēc mans uzlabojums nav ticis pareizi dokumentēts. Tā vietā, lai patiešām ieklausītos manis stāstītajā – ka es patiešām redzu labāk, viņš kritizēja manas metodes. Viņa izglītība un apmācība neļāva viņam klausīties. Viņa pārliecība bija tāda, ka šo slimību nevar ārstēt un izārstēt. Jebkurš, kurš apgalvoja pretējo, kļūdījās.

Jau sava pētījuma sākumā zināju, ka mani draugi, kolēģi un es, neesam zinātnieki. Bijām savākuši tik daudz datu, cik iespējams, cerot, ka šiem faktiem tiks piemeklēta zinātniska metode. Lai gan es viņam to nepateicu skaidri, tomēr es nebiju šeit ieradusies, lai iegūtu viņa apstiprinājumu vai piekrišanu saviem pierādījumiem. Mēs cerējām uz viņa ieinteresētību un pēc tam uz viņa palīdzību uzsākot pilnvērtīgus, pieņemamus šo metožu un rezultātu pētījumus.

Viņš nebija ieinteresēts. Viņš man pateica, ka esmu savākusi vairākus simtus citu pacientu testu rezultātus, un ka tikai tad, ja viņš savā laboratorijā uztaisītu testu dublikātus, mums kaut kas būtu. Bet, pirms tas nav noticis, es tikai tērējot viņa laiku.

Dusmu un vilšanās sajaukumā es viņam asi atbildēju: “Nu labi, kad jūs tiksiet līdz tam punktam, kurā varat sarunāties ar savām žurkām, es ar lielāko prieku atgriezīšos un parādīšu, kā pie šādiem rezultātiem tikt!” Viņš pārsteigti paskatījās uz manu dusmu izvirdumu, pēc tam sajutās neērti. Ar rokas mājienu it kā atlaižot manu apsūdzību, viņš jau bija ārā no kabineta.

Devos lejā kā karsts gaisa balons, kam pēkšņi parādījies liels caurums. Mana pārliecība bija zudusi un vienīgais, kas man bija atlicis, bija raudāšana. Un to es arī darīju gandrīz visu mājupceļu. Mana pirmā tikšanās ar zinātnieku bija katastrofa. Ko gan es tagad darīšu? Visi mani sapņi par palīdzību citiem un īstas, precīzas, zinātniskas programmas izstrādāšanu bija sadragāti gabalos.

91

Ejot pa ceļu uz mājām, es uz ielas pamanīju vairāk automašīnu nekā parasti. Biju aizmirsusi, ka ieradušies daži mani draugi, lai kopā nosvinētu un uzzinātu, kā man gājis pie “Mistera Lieliskā.”

Viņu sirsnīgie sveicieni bija īsi, jo drīzumā viņi pamanīja manu bēdīgo seju. Rū piesteidzās mani samīļot, un es turēju viņu cieši, kad sāku stāstīt savu pilnīgo izgāšanos. Pēc darba bija ieradušies arī Lerijs un Elēna. Diez vai bez viņu mierinājuma vārdiem un iedrošinājuma es vēl kādreiz būtu uzdrošinājusies mēģināt atkal.

Viņi nebija pārāk pārsteigti par ārsta reakciju. Zinātnieki ir tāda unikāla cilvēku suga, Lerijs mums vēlāk paskaidroja. Viņi nedzird, ko tu viņiem saki un viņiem visam vajag personīgos pierādījumus, ļoti bieži stingrā un nepiekāpīgā veidā. Atceries, viņš teica, viņi vēl joprojām tic, ka ķermenis un prāts ir divas atsevišķas vienības nevis viena vesela aspekti, kā mēs to esam sapratuši.

Es jutos labāk, un mans gars sāka atspirgt. Šis atteikums bija pirmā reālā siena, pret ko atdūros, un es gandrīz vai sabruku. Eksperts bija mani emocionāli sagrāvis. Paldies Dievam par maniem draugiem. Bez viņu atbalsta es būtu atkritusi atpakaļ, taču es nedomāju, ka tas notiks jau nākamajā dienā.

Ja bija vajadzīgs vairāk pierādījumu, tad Dieva dēļ, man to bija tonnām. Es zināju, ka programma strādā. Mana māte to zināja, jo arī viņa guva panākumus ar vingrinājumiem. Manam mazajam zēnam bija ērgļa acis, un viņš bieži bija mans gids. Man nevajadzēja Zinātnes Vīra apstiprinājumu. Vismaz pagaidām ne. Ja zinātniekiem pierādīšanai vajadzēja vairākus gadus, es biju apņēmusies pierādīt, ka programmu ir vērts apskatīt tuvāk. Tas bija tikai loģiski. Tajā pašā laikā vismaz mēs jau izbaudījām ieguvumus ar labāku redzi. Tikai tas vien, ka zinātnieks nepēta programmu, nenozīmē, ka mums nav rezultātu. Man nebija nepieciešams viņa apstiprinājums tam, ka es redzu labāk.

Manis pašas redze bija mans zinātniskais pierādījums. Bet es biju labi apguvusi savu mācību. Ja es grasījos palīdzēt citiem cilvēkiem ar nopietnām acu slimībām, man vajadzēja panākt, ka mediķi izvērtē rezultātus un programmu. Bez dubulta neredzības pētījuma (atvainojiet par kalambūru), ieskaitot publicētu ziņojumu atzītā medicīnas žurnālā, man nav nekādu reālu cerību palīdzēt citiem. Tikai izdarot šīs lietas, programma, ko esmu izstrādājusi, tiktu akceptēta. Tas viss būs grūti un prasīs laiku, bet es gribēju to izdarīt. Mana pārliecība atgriezās. Ar draugu un ģimenes atbalstu es sāku izstrādāt uzbrukuma plānu.

Dakteris Džebroks – mans draugs un darba devējs, bija atvērts ierosinājumiem. Es teicu, ka vēlos sākt izplatīt informāciju, par mūsu programmu cilvēkiem ar PR. Ar viņa palīdzību un novērtējumiem mēs varējām uzsākt dokumentu vākšanu, kas nepieciešama, lai iekustinātu medicīnas sabiedrību.

Dažu dienu laikā kādam manam draugam izdevās sarunāt interviju ar mani vietējā apgabala avīzē. Neatkarīgais žurnāls bija apgabalā plaši pazīstama ikdienas avīze – plaši lasīta un cienījama. Pirmais raksts par manu darbu iznāca 1976.gada

92

8.janvarī – manas meitas astotajā dzimšanas dienā. Tā tik bija dieniņa, ko svinēt, lai gan manu prieku aptumšoja šīs rētas uzplēšana no jauna. Es vēl joprojām skumu pēc savas meitiņas.

Intuitīvi jutu, ka viņa dzīvo Marinas apgabalā. Tajā naktī, kad iznāca mans raksts, es stundām ilgi gulēju nomodā domājot par viņu. Kā viņai klājās? Vai viņa bija vesela? Varbūt viņas vecāki todien nopirka Neatkarīgo žurnālu. Es kaut kā jutu, ka man ir jāatstāj lieli pēdu nospiedumi, kuriem viņa varētu sekot.

Es biju pārliecināta, ka kādu dienu mēs atkal būsim kopā. Tas, ka pirmais raksts iznāca tieši Marinas apgabala avīzē, bija laba zīme. Es to jutu. Biju apņēmusies radīt sev slavu, kas būtu pamanāma un palīdzētu vadīt mani meitas meklējumos.

Man vairākas reizes bija teikts, ka tad, kad bērnam paliek astoņpadsmit gadu, viņš var saņemt adopcijas izrakstus, ja vēlas. Es zināju, ka viņa mani meklēs. Es gribēju, lai viņa var viegli mani atrast.

Nākamajā rītā es atkal pastāstīju Rū par māsu, un viņš bija sajūsmā. Viņš gribēja, lai viņa mūs uzreiz atrastu. Es paskaidroju, ka viņa vēl ir pārāk jauna, ka mums jāpagaida vēl vismaz desmit gadu. Rū piekrita, bet saprata, ka tad arī viņš jau būs izaudzis. Kad apskāvāmies, jutu, ka mana sirds atkal sāk sadzīt. Mana dēla jaunās, veselīgās rociņas deva man tādu mīlestību, kas palīdzēja atvieglot sāpes.

Avīzes raksts bija ļoti labvēlīgs un atbildes reakcija bija milzīga. Pēc raksta publicēšanas telefons Lerija birojā bija aizņemts vairāku nedēļu garumā. Cilvēki bija ieintriģēti, jo viens no viņiem – tādiem pašiem PR upuriem, bija uzvarējis apstākļus un faktiski bija nostājies pret parastās prognozes straumi. Jau pirms laba laiciņa ne tikai manas ģimenes locekļi, bet arī citi cilvēki strādāja pēc manas programmas un sadarbojās ar dakteri Džebroku.

Mēs bijām gatavi dalīties ar citiem par iegūto veiksmi. Galu galā es negribēju, ka tikai manas ģimenes locekļi ir ieguvēji. Es gribēju, lai arī citi gūst tos pašus uzlabojumus, ko mēs. Tagad man atlika iemācīties pasniegt informāciju tā, lai tā neprasītu piecu gadu taustīšanos šur un tur, meklējot atbildes. Ja programma tiešām deva reālus ieguvumus, tai bija jāaptver divi komponenti – tai ir jābūt vienkāršai jebkuram cilvēkam, un tās rezultātiem ir jābūt redzamiem dažu mēnešu laikā.

Manas dienas bija rosinošas un pilnas darba. Daudz cilvēku ar dažādām acu problēmām gribēja saņemt palīdzību. Es pavadīju daudzas naktis studējot, izvērtējot, un pamatīgi šauboties, vai programma uz citiem darbosies. Šaubas mani vienmēr mocīja naktīs. Pa dienu man bija pārliecība un profesionāla attieksme, ko iemācījos no Lerija un Elēnas. Viņi vienmēr bija mierīgi un savaldīgi. Es atdarināju viņu nostāju. Līdz mirklim, kad naktī paliku viena. Tad es līdz pat rītam domāju par programmu un cilvēkiem, ar kuriem strādāju. Ja es neiegūšu kontroli pār raizēm, zināju, ka stress atspēlēsies uz manām acīm. Man vajadzēja ar kādu parunāt par to visu. Bet ar ko?

Lerija, kā inovatīva un progresīva optometrista – reputācija bija izplatījusies tālu. Mēs pat pieņēmām darbā pirmo mācekli, optometrijas koledžas absolventu. Viņu sauca Eliots Kaplāns. Viņš bija no Bostonas – jauns, pievilcīgs, un viņam piemita

93

jauks akcents, kas seko ikvienam, kurš nāk no Austrumkrasta. Viņa entuziasms bija lipīgs, un mēs ļoti labi satikām.

Jutu, ka viņam bija svarīga pacienta izpratne par acu problēmām. Viņa interese bija patiesa. Nedēļas nogalēs mēs kopā devāmies pastaigās uz laukiem, un viņš man vienmēr prasīja, ko es redzu, un kā man tas izskatās. Tad viņš salīdzināja manu skatu ar savējo.

Atrodoties četrās sienās, vizuālās funkcijas pārbaude ir ļoti ierobežota. Īstā redzes pārbaude sākas tad, kad cilvēkam ir jāsāk darboties reālajā pasaulē. Spoža saules gaisma, koku, ēku, kalnu ēnas un krēslas laiks ir tie iespējamie faktori, kas ietekmē redzes spējas. Eliots gribēja izpētīt šīs lietas, un viņš bija studējis redzes sarežģīto dabu. Mēs kļuvām par labiem draugiem, un mūsu draudzība turpinājās piecpadsmit gadus.

Eliots kļuva par manu uzticības personu un padomdevēju attiecībā uz manu acu programmu. Man īpaši svarīgs bija fakts, ka es varēju viņam izpaust savas bailes, un tādējādi mēs tās varējām izdzīvot kopā. Bija reizes, kad iztēlojos, ka mēs ar Eliotu strādājam kopā plecu pie pleca ne tikai kā kolēģi, bet arī kā mīļākie. Pa rmīlākiem mēs nekļuvām, bet ne tāpēc, ka es par to nebūtu domājusi.

Pienāca laiks vēl vienai redzes lauka pārbaudei birojā. Es ļoti gaidīju šo pārbaudi, jo es vēl joprojām juridiski skaitījos neredzīga, lai gan mana redze bija ievērojami uzlabojusies, kad man veica pārbaudi iepriekšējo reizi. Ar pavisam niecīgu papildus uzlabojumu es oficiāli pievienošos redzīgo pasaulei.

Gan Eliots, gan Lerijs priecājās par progresējošajiem redzes lauka pārbaužu rezultātu uzlabojumiem. Katrs no viņiem bija brīvprātīgi uzņēmies veikt gaidāmo pārbaudi. Viņu uzmanība un sajūsma lika man justies kā galvu reibinošai skolniecei.

Naktī biju gulējusi labi; es biju mierīga. Bez tam man bija fantastiskas atsauksmes no maniem darba kolēģiem. Tas vairoja manu pārliecību un lika manām šaubām izskatīties pēc muļķīgām, neirotiskām raizēm.

Tajā rītā, tāpat kā citos rītos, es pamodos un paskatījos ārā pa logu, lai redzētu, ko es varu saskatīt. Tajā dienā, tāpat kā citās dienās, es pateicos debesīm par veiksmi, ka vispār varu kaut ko redzēt. Tad, tajā dienā, es rūpīgi novērtēju, ko varu redzēt, pārbaudot, vai kaut kas nav savādāk. Koku lapas šķita izteiktākas. Es varēju redzēt katru lapu atsevišķi, iepriekšējās zaļganās kontūras vietā, kas bija mans vienīgais pavediens tam, ka kokam vispār vēl ir lapas. Es iegrimu dažādajās zaļo toņu ēnās, ko tagad varēju izšķirt. Silti brūnie un gandrīz vai melnie zaru un stumbra toņi bija gluži vai jutekliski. Nebija nekāds brīnums, ka es gribēju apskaut koku. Sajūsmas pilna es gatavojos darbam. Mana ceturkšņa acu pārbaude bija nozīmēta šodien.

Mēs izmantojām vecmodīgu, bet ļoti efektīvu redzes lauka pārbaudi, ko sauc par stereokampimetru. Es ievietoju zodu izliekumā un skatījos caur binokļveidīgām lēcām. Viena acs bija aizklāta. Gaismas spuldze bija piestiprināta instrumenta augšdaļai, nodrošinot labu un atkārtojamu apgaismojumu. Mērķa distance, apgaismojums un izmērs bija standartizēti nodrošinot augstu pārbaudes precizitāti.

94

Papīrs, uz kā pārbaude tika pierakstīta, bija matēti melns ar nespodri baltiem koncentriskiem apļiem, kas sākas ar mazu centrālo apli un, izplešoties uz malām, pakāpeniski kļūst par desmit grādiem lielāks. Centrā iezīmējās mazs X, uz ko man bija jākoncentrē acs. Dakteris Džebroks lēnām ievadīja mazu, baltu apļveida mērķi melnas filca nūjiņas galā. Kad baltais mērķis nonāca manā redzes laukā, es to apstiprināju skaļi. Nūjiņa no melnā filca neradīja skaņu, kad tā slīdēja pa papīru; tā varēja parādīties no jebkura stūra bez brīdinājuma. Ja pacients to varēja ieraudzīt tikai tad, kad tā jau bija pievirzījusies diezgan tuvu baltajam X, tad šī pacienta redzes lauks bija pamatīgi ierobežots. Es to zināju tāpēc, ka pirmajos gados, kad man veica šīs pārbaudes, mērķis atradās jau gandrīz uz X, kad es to varēju ieraudzīt.

Manas emocijas bija drudžainas. Es strauji mirkšķināju acis un uz mirkli atvirzījos no instrumenta, lai saņemtos. Atbrīvojusies no jebkādām gaidāmajām cerībām, ievilkusi dziļu elpu, nomierinājusi sevi un atslābinājusies, cik vien spēju, es atgriezos pie instrumenta. Nokoncentrējusi savu aci uz X, pateicu Lerijam un Eliotam, ka esmu gatava sākt.

Tad notika visapbrīnojamākā lieta. Neatraujot aci no vidējā mērķa – baltā X, es varēju redzēt balto apļveida mērķi baltā X sānā, kad tas tikko bija uzsācis virzīties uz centru. Viņi pārprata manu šoka kliedzienu nodomādami, ka man kaut kas sāp nevis, ka pamanīju apļveida mērķi tik ātri. Gan Eliots, gan Lerijs no izbīļa palēcās vairāku pēdu augstumā.

“Es varu redzēt mērķi tagad!” es kliedzu, gribēdama, lai viņi saprot tikko notikušā nozīmīgumu.

“Pamēģini vēlreiz, Greisa,” Eliots mierīgi teica, lai gan es zināju, ka viņš tāds nebija.

Atkal, tas pats. Es skaidri varēju redzēt mērķi, un kad es pievērsu uzmanību papīram, varēju redzēt visu loksni pat ar tā blāvajiem, mazajiem, baltajiem apļiem visā garumā līdz četriem sūriem. Tas bija viens no nozīmīgākajiem brīžiem manā mūžā. Mans vēders sarāvās čokurā, it kā atvairot sitienu, un es gandrīz vai nevarēju paelpot. Tas bija daudz vairāk nekā biju gaidījusi, vairāk nekā biju uzdrošinājusies sapņot. Centrālais redzes lauks manā kreisajā acī bija gandrīz normāls – neticams sasniegums, ņemot vērā, ka pirms diviem gadiem man tika prognozēts pilnīgs aklums.

Visā birojā valdīja pilnīgs prieka un sajūsmas haoss. Tikpat labi pārbaudes rezultāti bija arī otrai acij. Visi pacienti uzgaidāmajā telpā satraukti smaidīja. Viņi bija laimīgi, taču notikuma nozīmīgumu nesaprata. Arī Lerijs, Eliots un Elēna tikpat kā nespēja saglabāt savu profesionālo izturēšanos visas atlikušās dienas garumā. Mēs veidojām vēsturi. Notikumu pludmalē apstiprināja šis tests, un tas patiešām bija uzmundrinoši. Visu atlikušo dienu jutos kā septītajās debesīs.

Tikai tad, kad biju devusies gulēt, sāku atgriezties realitātē. Tas nozīmēja tikai vienu. Es drīkstēju iegādāties automašīnu! Testa rezultāti apliecinātu manu atbilstību automašīnas vadītāja statusam, un tas nozīmēja mobilitāti un brīvību!

Dzīve bija laba. Tagad es varēju gulēt, zinot, ka tas, ko esmu atklājusi nepalīdzēs man vien, bet novērsīs prognozi, ko mediķi noteikuši manam bērnam. Es

95

gulēju mierīgi, kā jau cilvēks, kuram ne par ko nav jāuztraucas. Sāku iztēloties, kādu automašīnu iegādāties. Vai tas būs sporta vāģis? Vai praktisks pikaps? Kāds? Šis jautājums kļuva par identitātes jautājumu. Kāda veida cilvēks es esmu? Šķiet, ka cilvēku vērtē pēc automašīnas, kas tam pieder nevis pēc tā, ko viņš ēd. Kad jau laidos dziļāk miegā, jutu, ka uz lūpām rotaļājas mazs smaidiņš. Patiesībā jau nav nozīmes tam, kāda mašīna kam pieder, kaut vai tanks. Fakts bija tāds, ka es tagad varēju braukt pie stūres.

96

11

TAGAD ES REDZUMūsu skaistais, mazais pikaps – Mazda ar rotējošo dzinēju, bija lielisks,

ugunsdzēsēju automašīnas sarkanajā krāsā. Rū bija saviļņots. Tā šķita gaidām tieši mūs. Jo īpaši tāpēc, ka es jau sākumā zināju, ka tā būs pilnpiedziņas automašīna (jā, man vajadzēja visu izpētīt labāk, bet man vienkārši negribējās zināt tik daudz par tehniskām lietām). Mēs vienā mirklī varējām brīvi iesviest guļammaisus un grila piederumus automašīnas bagāžniekā un doties izbraukumā, un brauciens nebija dārgs. Rū dvīņu gultas matracis ideāli iegulējās automašīnas aizmugurē. Tagad mūsu nedēļas nogales būs savādākas. Mēs dosimies ceļā piektdienas pēcpusdienā un atgriezīsimies vēlu svētdienas vakarā.

Neviens nekad nebija tā novērtējis dabu un lielceļus kā es. Tās bija dāvanas. Tagad, kad es atkal varēju būt mobila, acīs sariesās prieka asaras, ko izraisīja atzinības un pateicības jūtas. Cilvēki droši vien domāja, ka mēs esam nedaudz „pasisti”, kad dziedājām un smējāmies, braucot pa sānceļiem un lauku ceļiem dodoties pie dabas krūts. Es bieži nobraucu no asfaltētām šosejām uz dubļainiem ceļiem, lai atrastu kādu nomaļu vietu sarkankoku mežā. Ja es būtu zinājusi jau sākumā, ka man nav pilnpiedziņas automašīnas, esmu pārliecināta, ka mums nebūtu gājis tik jautri.

Kad saule jau sen kā bija norietējusi, mēs ar Rū, atraduši klusu stūrīti, iekārtojāmies automašīnas aizmugurē, uzbužinājām spilvenus un ieritinājāmies savos guļammaisos. Mēs viens otram stāstījām visādus jokus un izbaudījām mūsu laiku klusajā mežā.

Pastaigāties zem saules gaismas staru pielietām koku galotnēm, kas atgādina katedrāles griestus, bija elpu aizraujoši, gandrīz vai svētīgi. Klusums bija dziļš, un mēs ar Rū klusi apsēdāmies, uzmanīgi vērojot kautrīgos meža iemītniekus. Gabaliņu tālāk, smaragdzaļajā zālē, kas nosedza meža pamatu, mēs redzējām briežu māti ar mazuļiem. Vāveres viena otrai klāstīja, kuru mazo čiekuriņu lasīt, bet kuru – aizmest prom. Biju pārliecināta, ka mēs kuru katru mirkli ieraudzīsim Tamboru, aiz kura nopakaļ tek viņa draugs Bembijs.

Lūk, to man nozīmēja transporta līdzeklis – luksusa iespēja izbraukt uz laukiem, elpot zemes smaržu un izmirkt rīta rasā. Līdz es to sajutu atkal, nemaz nezināju, cik ļoti tas viss man ir pietrūcis.

Mans mazais zēns auga lielāks un attīstīja pats savu personību. Tas nebija nekas neparasts, kad cilvēki man teica, cik viņš ir jauks, un ka viņam ir viszilākās acis, kādas jebkad redzētas. Mana sirds iepukstējās lepnāk, it kā es varētu paņemt kredītu, pateicoties Rū jaukajam izskatam. Katru nakti, kamēr viņš gulēja, es viegli masēju viņa akupresūras punktus, stimulējot enerģijas ceļus, kas saglabāja viņa redzi stipru. Acu vingrinājumi vēl joprojām bija daļa no mūsu ikdienas ritma. Neviens no mums nebija noguris no šīs kārtības. Bez tam, pateicoties šai kārtībai – pateicoties apņēmībai un neatlaidībai – mēs varējām ceļot apkārt ar savu sarkano automašīnu.

97

Mēs abi lieliski apzinājāmies, ka balvas ir jānopelna. Par šādiem rezultātiem mēs nevarējām sūdzēties. Uztverot dzīvi šādi, mēs katru dienu sagaidījām kā pārsteigumu, pilnu ar vizuālām baudām, un mēs nevarējām vēlēties kaut ko vairāk. Saulrieti un saullēkti bija iegravēti manā atmiņā ar to krāsu skaistumu, ko visdiženākie mākslinieki un fotogrāfi nespēja apjūsmot vairāk. Kārdinājums apstāties un aplūkot visu un jebko bieži vien bija pārāk liels. Padošanās šim kārdinājumam sniedza man vēl vairāk apmierinājuma.

Šādos brīnumainos mirkļos atsevišķās reizēs atausa domas par manu meitu. Ieraugot jaunu meitenīti iepirkšanās centrā, es iedomājos: vai tas ir mans bērns?

Pēc tam, kad viņas dzimšanas dienā tika izdots raksts par maniem sasniegumiem, es izlēmu uzrakstīt Marinas Adopcijas aģentūrai. Es gribēju viņiem izstāstīt par atklāto acu problēmu manā ģimenē, jo tas varētu būt svarīgi manas meitas medicīniskajai vēsturei. Iepriekš es vilcinājos, jo negribēju sūtīt informāciju adopcijas vecākiem, kas būtu bijis negatīvi un bezcerīgi. Tagad, kad mana redze bija uzlabojusies pateicoties programmai, kas var palīdzēt citiem, jutu, ka ir pienācis īstais brīdis paziņot par to adopcijas aģentūrai. Es cerēju, ka viņi nodos šo informāciju viņas vecākiem.

Adopcijas programma toreiz, kad es parakstīju adopcijas dokumentus, bija pamatīga. Man lika pilnīgi skaidri saprast, ka man nekādos apstākļos nebūs pieejas informācijai, kas saistīta ar manu bērnu. Parakstot dokumentus, es atteicos no jebkādām tiesībām zināt par viņas dzīves gaitām. Tāpēc vēstule bija īsa, un tā prasīja katru unci manas drosmes, lai nepajautātu, kā viņai klājas, kur viņa dzīvo, un vai viņa ir drošībā, vai ir laimīga. Es nosūtīju arī kopiju no avīzes izgriezuma un īsu acu slimības vēsturi, bet es nekad nesaņēmu atbildi ne no Adopcijas aģentūras, ne no viņas vecākiem. Es varēju tikai cerēt, ka ziņa ir nodota tālāk.

Dzīvošana Marinas apgabalā, uz ziemeļiem no Sanfrancisko, septiņdesmitajos gados deva unikālas izglītības iespējas. Marina bija kļuvusi par holistiskās medicīnas un holistiskās veselības aprūpes dzimšanas vietu Savienotajās valstīs. Darbs pie daktera Džebroka deva dažādus labumus, ieskaitot ievirzi jaunās un interesantās alternatīvās ārstēšanas metodēs. Parādījās jaunas iespējas, jo šeit atradās plašākais holistikās medicīnas praktizējošo ārstu tīkls valstī.

Es biju uzaicināta lasīt lekciju Holistikas Veselības un Uztura Institūtā (HVUI) Millas ielejā (Tulk. no angļu val. – Dzirnavu ieleja), kur tika dibināta viena no pirmajām Dabīgās Ārstēšanas Koledžām. Pārsteidzoši, es vienlaicīgi biju gan pasniedzēja, gan studente. Mana Redzes terapija, kurā tika izmantotas dabiskas metodes, bija unikāla, un manas prasmes un zināšanas tika akceptētas. Apmaiņā pret to es drīkstēju apmeklēt daudzus no tiem priekšmetiem, kas tika piedāvāti koledžā. Mans izglītības apjoms pieauga, un mani uzskati par veselību bija atvērti jaunām idejām. Cik ironiski, ka dažas no šīm jaunajām idejām bija vairāk kā sešus tūkstošus gadus vecas, jo tās bija bāzētas uz seno Austrumu medicīnas un ārstēšanas principiem. Austrumu filozofija tika dabiski apvienota ar Jaunās paaudzes veselības terapijām.

98

Satiktie cilvēki, no kuriem lielākā daļa darbojās ārstniecības jomā, bija patiesi un gādīgi. Starp viņiem bija ārsti, medmāsas un citi veselības profesionāļi ar tradicionālo medicīnisko izglītību. Parasti viņi bija noguruši no tradicionālās pieejas, kurā izmanto alopātiskos ārstniecības līdzekļus – zāles, gandrīz ikvienā pacientu sūdzību gadījumā. Jo vairāk ārstniecības līdzekļu viņi izrakstīja, jo slimāki viņu pacienti bieži vien kļuva. Kā līdzjūtīgi indivīdi viņi meklēja alternatīvus terapijas veidus – tādus, kas neradītu papildu problēmas.

Pēc gandrīz sešu mēnešu studiju apmeklēšanas un lekciju pasniegšanas, mani aicināja piebiedroties Holistikas Veselības un Uztura Institūta klīniskajam personālam. Direktors, diplomēts medicīnas doktors, piedāvāja man vadīt centra Holistiskas Redzes klīniku (HRK). Tā bija brīnišķīga iespēja. Tomēr tas nozīmēja pamest Lerija Džebroka biroju.

Tā kā Lerijs bija bijis mans mentors un draugs gandrīz piecus gadus, mans lēmums bija smags, bet viņš bija saprotošs un iedrošināja mani virzīties uz priekšu. Šīm izmaiņām bija jēga, it īpaši, ja es grasījos darboties ar cilvēkiem, kuriem bija nopietni redzes traucējumi. Lerijs turpretim darbojās ar pacientiem, kuri vai nu vēlējās atrast alternatīvas briļļu nēsāšanai, vai ar cilvēkiem, kuri gribēja izmēģināt speciālos redzes vingrinājumus un terapiju – gan tuvredzīgi, gan tālredzīgi.

Pēc diviem mēnešiem es biju HRK, kas atradās desmit minūšu brauciena attālumā no Zelta vārtu tilta, pilna laika pasniedzēja un personāla darbiniece. Mēs ar Rū palikām Novato, jo negribēju, ka viņam jāmaina skola. Tagad, kad es varēju braukt pie stūres, divdesmit minūšu brauciens turp un atpakaļ bija tīrā izprieca. Kad bija satiksmes sastrēgumi, es pie sevis smaidīju. „Nu ko, tu taču pati to vēlējies,” es sev teicu, „un tagad tu to dabūji. Ja tu vēlies braukt, tad pieņem ceļu sastrēgumus.”

HRK bija unikāla. Personāla sastāvā bija medicīnas doktori, medmāsas, praktikanti, hiropraktiķi, herbologi, akupunktūras speciālisti, iridologi (acu varavīksneņu speciālisti, kas diagnosticē veselības problēmas, izpētot acs varavīksneni), masieri (ieskaitot Rolferus, kas manipulē ar mīkstajiem audiem) un es. Grafiks bija saspringts. Katru darbdienu mēs sanācām kopā konferenču zālē uz pusdienām, lai apspriestu gadījumus, ar kuriem strādājām. Starpnozaru komunikācija bija izglītojoša un pamācoša. Ja kādam no mums bija sarežģīts gadījums, mēs izpētījām medicīnisko vēsturi, tad apspriedām atsauksmes un iztirzājām jautājumus no dažādām perspektīvām. Bieži vien kāds no praktikantiem bija izpētījis daļu no konkrētās informācijas, savukārt pirms viņa to jau bija izpētījis kāds cits praktikants un tādējādi spēja piedāvāt iespējamu risinājumu. Es nodomāju: ja vien tradicionālo medicīnu varētu ievirzīt holistiskākā pieejā!

Mūsu klienti lielākoties bija priecīgi un veiksmīgi. Mums visiem patika savs darbs un, darbojoties kopā, un viens otram palīdzot, mēs bijām neuzveicami. Tas bija ārkārtīgi aizraujošs laiks manā dzīvē, un es biju priecīga par iespēju mācīties par citām veselības problēmām un to ārstēšanu. Jauno informāciju es vienmēr attiecināju uz to, kā tā ietekmētu redzi. Tas bija intensīvas mācīšanās laiks, papildus kurss par alternatīviem veselības pakalpojumiem. Piemērot teoriju praksē bija viegli, jo Redzes klīnika sāka kļūt atpazīstama, un man bija cilvēki, ar kuriem strādāt.

99

Eliots Kaplāns pameta Lerija biroju, lai atvērtu pats savu praksi, tomēr mēs palikām draugi. Mēs trīs, lai gan aizgājām katrs savu ceļu, bijām bijuši kopā dažus īpašus brīžus, pateicoties kuriem, turpmākos gadus mēs palikām labi draugi. Eliots bija lielisks. Viņa humora izjūta un gribasspēks atklāt iekšējās izjūtas man šķita brīnišķīgas īpašības. Viņš vēl joprojām bija mana nelaimīgā mīlestība. Un tomēr, sievietei taču var būt savas fantāzijas, vai ne?

Marinas apgabals bija ārkārtīgi dārga darba vieta. Cenas bija augstas, bet aizraujošais, uz viengabalainību orientētais dzīvesveids bija tā vērts un izraisīja skaudību lielākajā daļā cilvēku, kuri to apciemoja. Nebija nekas neparasts doties parastās pusdienās pie draugiem un beigt vakaru, burbuļvannā malkojot dzirkstošu ābolu sidru deserta vietā. Pastāv kas tāds, kas cilvēkus satuvina, kad tie atrodas kaili kopā burbuļvannas karstajā ūdenī. Tas ir arī ļoti relaksējoši. Atbrīvot prātu un ķermeni no stresa kļuva par daudzu Marinas iedzīvotāju kaislību līdz tādam līmenim, ko pēc manis dzirdētā, nav pārspējusi neviena cita cilvēku grupa. Marina saistījās ar ļoti tīru vietu un laisku sabiedrību, kas vēl joprojām ar zobiem un nagiem cīnījās par iespēju tikt uz priekšu, taču darīja to izteikti zema stresa līmenī.

Marinas apgabala Gadatirgus parasti notika ap ceturto jūliju. Tas bija labākais tāda veida notikums, ko biju apmeklējusi. Tirgus, kas aizņēma vismaz desmit akrus (piez., desmit akri – 40468 m2), pievilināja ar savām zemajām cenām. Tirgus bija pilns ar gastronomijas izstrādājumiem, rokām darinātiem apģērbiem, juvelierizstrādājumiem un mākslas darbiem. Saule spīdēja, un dienas laikā temperatūra uzkāpa gandrīz līdz deviņdesmit grādiem (piez., pēc Fārenheita, t.i., trīsdesmit divi grādi pēc Celsija). Brīnišķīgas zili balti svītrotas teltis apēnoja mazos laukumiņus. Pēc manām domām izpriecu atrakcijas, kas ceļoja no pilsētas uz pilsētu, bija labākās valstī.

Visas atrakcijas bija iekļautas ieejas biļetē, un man visvairāk patika baismīgās. Mēs ar Rū iestājāmies rindā uz Cirvi, Astoņkāji, Rāvējslēdzēju un visām citām, kas mani noveda pie lūgšanām, jo tiklīdz atrakcija sākās, es iekrampējos aizsargjoslas stienī ar dzelžainu tvērienu.

Tajā mirklī es komunicēju ar Dievu. „Lūdzu Kungs,” es teicu pie sevis, „tikai ļauj man izdzīvot šajā braucienā, un es apsolu, ka nekad vairs nekāpšu nevienā citā.” Ziniet, Viņš iemācījās man neticēt, jo tajā mirklī, kad atrakcija beidzās, un mēs tikām izlaisti, mēs ar Rū jau skrējām uz nākamo baismīgo atrakciju. Nu, ko lai saku, es laikam esmu šausmu meklētāja.

Braukšana patiesi dullās atrakcijās, deva man iespēju pārbaudīt dzīvē stresa vadības tehnikas un prāta kontroli, ko biju apguvusi. Spēt atslābināties šajos ārkārtīga stresa apstākļos bija diezgan liels izaicinājums. Taču es sasniedzu tādu līmeni, ka man vairs nevajadzēja turēties pie aizsargjoslas stieņa. Es kļuvu par vienu veselu visos karuseļa pagriezienos. Tā bija izcila vieta, kur praktizēt „atbrīvošanās” mākslu.

100

Daudzi tirgotāji reklamēja produktus un pakalpojumus. Hiropraktiķi uz saviem masāžas galdiem garāmgājējiem piedāvāja pārbaudes, kas vienlaicīgi bija gan sabiedrības izglītošanas veids, gan jaunu klientu gūšana. Pēdu masieri par vienu dolāru līdz pagurumam berzēja klientu sasvīdušās pēdas. Biznesa vizītkartes, brošūras un lapiņas bija izkaisītas uz zemes kā konfeti pēc Jaunā Gada sagaidīšanas ballītes.

Manu uzmanību piesaistīja kāds vīrietis, kurš reklamēja nezināmu ķermeņa terapiju. Viņš stāvēja blakus masāžas galdam. Kāds kungs gulēja uz muguras. Vīrietis, kurš stāvēja, kustināja otra vīrieša rokas un kājas, cilājot tās augšup un lejup, dažreiz uz sāniem. Izskatījās interesanti, tāpēc es pievirzījos tuvāk. Acīmredzot viņš pārbaudīja vīrieša muskuļu spēku. Kāpēc mani tas pēkšņi ieinteresēja un es gaidīju, kad viņi beigs, lai varētu uzdot jautājumus? Es nezinu.

Kad viņš bija beidzis, vīrietis, kurš gulēja, devās prom, kratot galvu it kā nespēdams noticēt. Pat no vietas, kur es stāvēju, bija skaidri redzams, ka viņš ir guvis kaut kādu labumu. Ziņkāre kļuva tik liela, ka es kļuvu nepacietīga.

Tad pie viņa piegāja kāds mazs zēns, aptuveni mana dēla vecumā. Es viņu cieši vēroju, domājot, ka tas noteikti ir viņa dēls. Viņš izskatījās kaut kā savādāk, ne gluži normāli, bet es tobrīd nevarēju saprast, kas tas īsti bija. Viņš pilnīgi noteikti bija sajūsmā par atrašanos Gadatirgū un pēc tā, ka viņa tēvs ielika roku kabatā, biju pārliecināta, ka zēns prasīja vairāk naudas. Darbības norise man bija pazīstama, jo manas kabatas tika iztukšotas vairākas reizes dienas laikā pēc līdzīgiem lūgumiem. „Vēl naudiņu, mammu,” skanēja lūgums, it īpaši, ja tuvumā bija kāda atrakcija.

Kad vīrieša dēls laimīgi aiztraucās prom izklaides zonas virzienā, man beidzot radās izdevība pieiet tuvāk, lai uzdotu savus jautājumus. Pirmkārt, lai atraisītu sarunu, es pateicu, ka pamanīju, ka viņa dēls labi pavada laiku.

Viņa tēvs paskatījās uz mani ar savādu skatienu. Man likās, ka pamanīju asaras atblāzmu, lai gan smaids viņa sejā tūlīt pat izstiepās no vienas auss līdz otrai tieši tā, kā vecākiem, kuri ir lepni, ja kāds, jebkurš, piemin viņu bērnus. Es izmantoju izdevību un pajautāju, kāpēc asaras, cerot, ka viņa dēls ir vesels.

Tēvs, kurš sevi nosauca par Bilu, izstāstīja visneticamāko stāstu. Izrādījās, ka viņa dēls tikai divus gadus pirms šīs dienas bija bijis tik garīgi atpalicis, ka ārsti ieteikuši viņu nosūtīt uz aprūpes iestādi. Viņš nevarēja pats apģērbties, pats sasiet kurpes un tikpat kā nemācēja pats ēst. Tad Bils uzzināja par procesu, ko tikko bija veicis vīrietim uz masāžas galda. To radījis doktors Džons Tajs, hiropraktiķis no Pasadenas, Kalifornijā, un nosaucis to par „Veselības pieskārienu.” Bils to apguva, un katru dienu divu pilnu gadu garumā pielietoja šo tehniku uz savu dēlu. Rezultāti, kā jau es tikko biju pamanījusi viņu saskarsmē, bija vairāk nekā brīnums. Mans prāts sāka drudžaini darboties.

Ja šī tehnika varēja palīdzēt viņa garīgi atpalikušajam dēlam kļūt gandrīz pilnīgi normālam, ko gan tā varētu izdarīt ar PR un citām acu slimībām? Man tā bija jāiemācās. Pajautāju Bilam, kā un kur es varu gūt „Veselības pieskāriena” apmācību.

Mana intuīcija strādāja virsstundas. Es zināju, ka tā ir ļoti svarīga satikšanās un ne nejaušības pēc es sāku vērot, kas notiek tieši šajā Gadatirgus nostūrī. Mani

101

instinkti pārņēma ķermeni un vadīja mani uz demonstrējumu zonu. Un atkal, Kāds mani vadīja uz īsto vietu, īstajā laikā. Aši izsakot pateicību Visumam, es pierakstīju Bila telefona numuru un adresi, piezīmējot, ka nākamajā nedēļā viņš pasniedz ievadsemināru. Domās ar zvanu atzīmēju, ka tas jāapmeklē.

Ar šo svarīgo informāciju devos meklēt Rū un atradu viņu pie zvana grūšanas, no kurienes aizvilku viņu pie nākamās atrakcijas – Āmura. Dzīve ir pārāk īsa, lai atteiktos no izklaidēm vai lai dzertu sliktu vīnu.

„Veselības pieskāriens” ir ievērojama pašpalīdzības disciplīna. Praktiķis pārbauda ķermeņa galveno muskuļu grupu sākotnējo spēku. Ja roku vai kāju muskuļu grupa ir vāja, vai nespēj izturēt vieglu spiedienu, to uzskata par nelīdzsvarotu. Lai uzlabotu situāciju, noteiktās vietās tiek izmantota akupresūra, kas ļauj enerģijai atkal ieplūst muskulī. Viegli un efektīvi. Tā ir balstīta uz diviem galvenajiem principiem. Viens ir akupunktūra un meridiāna līdzsvarošana, kā to praktizē Austrumu medicīnā. Otrs ir Kinētika – mācība par muskuļu grupām un to kustību un funkcijām. Tā ir spēcīga tehnika, un man tā šķita ārkārtīgi izdevīga manis pašas vispārējās veselības uzlabošanā un augsta līmeņa redzes funkcijas saglabāšanā.

Satikties ar doktoru Džonu Taju, „Veselības pieskāriena” pamatlicēju, bija liela privilēģija. Ja viņš būtu bijis medicīnas doktors nevis hiropraktiķis, esmu pārliecināta, ka viņa darbs būtu guvis to plašo atzinību, ko viņš ir pelnījis. Vairāk kā viens miljons cilvēku visā pasaulē ir izgājuši šo ievērojamo pašpalīdzības terapijas kursu. Tā ātri vien kļuva par daļu no manas mācības.

Tagad jutu, ka mana programma ir pilnīga. Gadiem ilgā eksperimentēšana un pētījumi bija sasnieguši galamērķi. Es biju aptvērusi visus pamatjautājumus. Ar šo visaptverošo pieeju es biju gatava stāties publikas priekšā. Bija pienācis laiks nodot manu darbu klīniskajai izpētei – dabiskam iznākumam pēdējo desmit gadu ilgušajai eksperimentēšanai.

Neviens cits nedeva ne cerību, ne konkrētu uzlabojumu plānu cilvēkiem, kuri cieta no nopietniem redzes traucējumiem, taču es varēju piedāvāt abus. Manas personīgās sekmes no juridiski neredzīga līdz licencētam autovadītājam bija pietiekams pierādījums daudziem cilvēkiem, ka programma darbojas. Turklāt manam dēlam un tiem manas ģimenes locekļiem, kuri bija daļa no mana pētījuma, bija konstatētas pozitīvas izmaiņas viņu redzē. Es zināju, ka varu dubultot rezultātus ar citiem cilvēkiem. Tā kā es pati vienlaicīgi apguvu tikai vienu disciplīnu, tad lielākās redzes daļas atgūšanas process prasīja gadus. Es jutu, ka citiem cilvēkiem nevajadzēs tik daudz laika, lai sasniegtu uzlabojumus.

Kad kaut kas izdodas, tas izplatās ātri. Pirmais zvans no aizjūras pienāca brīvdienā. Spānis, vīrietis klausules otrā galā – amerikāņu izcelsmes rakstnieks, kurš dzīvoja Spānijā, par mani bija dzirdējis no sava drauga. Viņu sauca Džimmijs. Džimmija redze pasliktinājās, un viņš vēlējās, lai es strādāju pie viņa redzes uzlabošanas.

102

Bija kāds, kurš gatavs doties apkārt pusei zemeslodes, lai strādātu pēc manas programmas. Tas man atņēma drosmi. Kad aptvēru milzīgo atbildību, ko uzņemos, mana pārliecība izplēnēja gaisā. Jo īpaši tāpēc, ka es nevarēju garantēt, ka cilvēka redze atgriezīsies, man bija grūti pateikt: „Protams, brauciet!”

Pateicu Džimmijam, ka neesmu pārliecināta vai spēšu viņam palīdzēt, bet, ja viņš vēlas lidot uz Kaliforniju – un necer uz straujiem panākumiem – es būšu vairāk nekā laimīga darboties ar viņu. Apmainījāmies ar adresēm un telefona numuriem, un viņš pateica, ka piezvanīs, kad zinās lidmašīnas ierašanās laiku Sanfrancisko. Teicu, ka sagaidīšu viņu lidostā.

Viņš lika saprast, ka ir rakstnieks un pūlas vaiga sviedros, lai uzturētu ģimeni. Es sapratu un biju priecīga piedāvāt viņam vietu, kur palikt. Tas atviegloja viņa finansiālo slogu, un ja, tomēr neizdotos panākt redzes uzlabojumus, tad es vismaz nejustos vainīga par naudu, ko viņš būtu iztērējis. Rū ar prieku atdeva savu gultu un istabu. Tā bija pirmā reize no daudzām, kad viņš tā darīja, lai kāds cilvēks varētu piedalīties manā programmā.

Džimmijs bija vismīļākais vīriešu kārtas lāčuks, kādu jebkad biju satikusi. Kad lidostā mēs ar Rū palīdzējām nest viņa bagāžu, viņš izskatījās galīgi pamests. Lai gan viņš bija izvārdzis pēc nakts lidojuma, mēs abi jutāmies kā seni draugi, kas atkal satikušies. Pa ceļam atpakaļ uz Novato, nolēmu parādīt viņam dažus Marinas zemienes skatus. Mēs devāmies uz Tiburonu, mazu Eiropas stila ciematiņu, kas atrodas Sanfrancisko pludmalē. Ielas iezīmēja dīvaini, mazi restorāniņi ar terasēm virs ūdens sauli mīlošajiem klientiem. Mums ierādīja galdiņu, no kā pavērās krāšņs skats uz pludmali, ko ieskāva kalnu grēda un apkārtesošās pilsētas ainava. Džimmijs rādīja savas ģimenes bildes un pastāstīja vairāk par savām redzes problēmām.

Viņa redzes problēma bija tieši pretēja manējai. Viņa centrālā redze bija pasliktinājusies tik ļoti, ka viņš vairs nevarēja lasīt. Biju apmulsusi un nodomāju, ka varbūt pigmentozā retinīta diagnoze ir bijusi kļūda. Viņš mani pārliecināja, ka tā nav, atgādinot man, ka pastāv dažādi PR veidi. Es zināju, ka viņam ir taisnība, bet, tā kā mana problēma sākās ar redzes lauka sašaurināšanos, es sliecos pieņemt, ka visi PR veidi izpaužas vienādi, pat ja tiem ir vairākas variācijas.

Lai gan man bija tā luksusa iespēja pārbaudīt savu programmu uz daudziem cilvēkiem, it īpaši uz dažādu veidu PR pacientiem, es vēl joprojām nebiju pārliecināta par savas programmas funkcionalitāti. Uzpeldēja iekšējās šaubas, jo šis bija mans pirmais klients no ārzemēm.

Es nekādā gadījumā nevēlējos maldināt vai dot veltas cerības kādam, kam ir nopietnas redzes problēmas. Es pārāk labi zināju, cik ļoti cilvēku var sagraut vāja redze. Patiesībā, šķiet, ka depresija cilvēkiem ar ierobežotu redzi, ir parasta lieta. Tā ir fiziska un emocionāla depresija, tās uzveikšana prasa milzīgas pūles, un pilnībā tā nekad nebeidzas. Tā slēpjas apziņā, un nemitīgi atrodas līdzās, un gaida tikai vienu vienīgu, mazu signālu, lai atgrieztos pilnā plaukumā.

Džimmijs bija brīnišķīgs. Viņš gribēja izmēģināt visus manus ieteikumus. Dienās mēs kopā strādājām ar vingrinājumiem un terapijām, ko biju attīstījusi, pēc tam gatavojām kopā vakariņas. Viņam patika gatavot mums ēdienu, ko bija iemācījies

103

Spānijā. Vēlāk viņš runāja par visu un jebko. Viņš bija apņēmies par katru cenu panākt, lai viņa brauciens būtu veiksmīgs, un man viņa gribasspēks šķita aizkustinošs. Džimmija apņēmība atgādināja man par pašas cīņu, un tas mūs satuvināja vēl vairāk.

Kādu vakaru atpūtas centrā „Zemnieku mežs”, Marinas apgabala rietumu kalnu reģionā, tika lasīta lekcija par Holistisko veselību, un Džimmijs izrādīja interesi turp doties. Es piekritu ņemt viņu līdzi. Ap to laiku, kad mums vajadzēja doties prom, savu niknumu atraisīja visnopietnākā vētra pēdējo gadu laikā. Tas, ka mēs bijām tik drosmīgi, ka devāmies ceļā pa lauku ceļiem, kas, kā es zināju, bija nedroši pat dienas laikā, bija mistērija. Un tas, ka mēs sasniedzām savu galamērķi, bija brīnums.

Pašu lekciju es atceros ne pārāk labi, toties es atceros, ka ap to laiku, kad tā beidzās, lietus bija pierimis un viegli līņāja. Vēlāk, kad mēs gājām cauri kempingam uz autostāvvietu, pamanījām ūdens baļļas. Džimmijs, kurš iepriekš nebija mēģinājis āra karstās vannas, gribēja pamēģināt.

Tā bija sarkankoka mucveida āra vanna ar pakāpienu ārpusē un bez sēdvietām iekšpusē. Drēbes atstāt vai izģērbties bija katra paša ziņā, lai gan visi bija bez apģērba. Džimmijs bija pārsteigts, tomēr izvēlējās piedalīties. Mēs iezagāmies dušas kabīnē un, nemitīgi trīcot, izģērbāmies. Es aizslēpos aiz Džimmija, un mēs žigli iekāpām vannā.

Šeit ir tāds nerakstīts likums starp tiem, kuri kāpj vannā un tiem, kuri jau ir iekšā vannā. Neviens neskatās uz personu, kura plika kā no mātes miesām, mēģina, cik vien iespējams graciozi, iekāpt mucā. Skatīties atļauts tikai tad, kad persona ir iegrimusi vannā ar ūdeni līdz padusēm. Mēs ar Džimmiju iekūleņojām ūdenī, apšļakstot citus ar milzīgu vilni. Mums abiem bija līdzīgas ķermeņa uzbūves: apaļīgi un pilnīgi visās ķermeņa daļās. Protams, man pašai likās, ka es izskatījos kā Sofija Lorēna.

Tā kā Džimmijam šī bija pirmā reize karstajā vannā, es brīdināju, ka mums nevajadzētu palikt pārāk ilgi. Karstums var būt bīstams, ja neesi pie tā pieradis. Bet viņš neklausījās. Viņam tas patika, un es esmu pārliecināta, ka viņš paliktu līdz pat saullēktam, ja vien varētu.

Kamēr mēs mērcējāmies, man prātā atausa kāda cita reize šajā kalna virsotnes atpūtas centrā, kad bija atgadījies cits notikums manā dzīvē.

Kad mēģināju mācīties par akupresūru un šiatsu visu, kas vien man bija pieejams, es saņēmu ziņu, ka kāds japāņu meistarskolotājs vadīs darba grupu nedēļas nogalē „Zemnieku mežā”. Cenā bija iekļautas ēdienreizes un naktsmītnes, taču tā bija pārāk augsta manām iespējām un budžetam. Visa nauda, ko nopelnīju, ātri vien aizgāja bērna audzināšanā. Nekādas nožēlas – tā bija mana prioritāte, es par to nekad nesūdzējos. Tomēr ar šiem pašas noteiktajiem budžeta ierobežojumiem man vajadzēja radošu pieeju, lai dabūtu to, ko es gribēju. Tas nozīmēja arī papildus seminārus par alternatīvo medicīnu.

Pēc dažu dienu radošas domāšanas, es izlēmu piezvanīt uz atpūtas centru un pajautāt vai viņiem nav nepieciešams kāds brīvprātīgais, kas palīdzētu ar uzkopšanu vai virtuves darbiem. Viņiem vajadzēja, un mani nolīga. Es cerēju, ka varēšu slepus

104

ielavīties klasē savu pārtraukumu laikā un varbūt iegūt zināšanas un tehniku, lai palīdzētu savai redzei. Bez tam, ja man izdotos kaut uz minūti palikt vienatnē ar meistaru, es varētu pajautāt par redzes problēmu, un ko es varu darīt savu acu labā. Tas nebūtu par daudz prasīts, es domāju, attaisnojot savu uzdrīkstēšanās plānu.

Pirmo rītu pavadīju līdz elkoņiem ierakusies netīros katlos un pannās. Es biju brokastu uzkopēja. Konferenci apmeklēja vairāk kā četrdesmit cilvēku, un bija jānoberž tonnām trauku. Mazgājot nākamo šķīvi, es sapratu, ka visas manas cerības bija zudušas. Varbūt tā nemaz nebija tik laba ideja. Neko darīt, es biju pieteikusies kā brīvprātīgā uz nedēļas nogali, un es negrasījos izstāties.

Kad biju nomazgājusi veselu miljonu trauku, atpūtas centra uzraugs palūdza man aiznest palagus uz vienu no kotedžu mājiņām. Es ievērojami sasparojos. Kotedža, uz kuru bija jānes gultas veļa, bija tieši pretī konferenču zālei, kur seminārs jau bija sācies. Vai tagad man uzsmaidīs veiksme? Vai es varētu ielavīties iekšā uz kādu brītiņu un paklausīties gudrības pērles?

Turot gultas veļu tā, lai parādītu, ka es šeit esmu piederīga, atvēru durvis uz semināra telpu. Varēju redzēt meistaru telpas galā sarunājamies ar apmeklētājiem. Turpināju iet uz priekšu un uzreiz uzskrēju kaut kam virsū. Tas bija viens no viņa studentiem, kas sēdēja uz spilvena tālu ārpus mana redzes lauka. Man paklūpot, sākās ķēdes reakcija, un krītot es apgāzu vairākus citus studentus. Palagi aizlidoja pa visu telpu, un nodarbība tika pilnībā pārtraukta.

Mana seja pietvīka koši sarkana no apkaunojuma. Biju apmulsusi un ārkārtīgi satraukta. Redze bija pasliktinājusies palielinoties adrenalīna līmenim, kas ietekmēja asins cirkulāciju galvā. Meistara balss bija izteikti dziļa, un visu manu uzmanību piesaistīja viņa izteiktā prasība.

„Nāc tuvāk, jaunā sieviete,” viņš pieprasīja. Es gribēju runāt ar šo Austrumu tehniku meistaru, bet ne jau šādā veidā. Viss, ko es gribēju tagad, biju pazust.

Cilvēki palīdzēja savākt veļu, ko biju izmētājusi visapkārt kā milzīgu Cēzara salātu porciju. Kamēr es devos uz priekšu, visā klasē valdīja klusumus. Droši vien viņi domāja, ka man būs pamatīgas nepatikšanas. Protams, ka man bija. Lūk, ko es dabūju par savu mēģinājumu ielavīties. Mēģinot dabūt kaut ko par brīvu. Nu labi, ne jau gluži par brīvu. Galu galā es labprāt strādāju.

Jo vairāk es tuvojos, jo skaidrāk es redzēju viņa seju. Tā bija laipna un lēnprātīga. Sāku atslābināties. Viņš pastiepās un saņēma mani aiz rokas, pavelkot tuvāk sev. Viņš jautāja manu vārdu, un es nomurmināju atbildi. Viņš turēja manu plaukstas locītavu visu to laiku, kamēr mēs sarunājāmies vairāku minūšu garumā, un pateica auditorijai, ka man ir nopietna redzes problēma, un es nevarot labi redzēt. Viņš pajautāja, vai esmu kāda no studentēm, kas ieradusies vēlāk. Ak nē, vienlaicīgi būt tik apkaunotai un šokētai!

Bet, kā viņš zināja, ka man ir problēmas ar acīm? Viņš nebija burvis (kā man tas sākumā bija licies). Viņš spēja konstatēt manu problēmu, pamatojoties uz manu teatrālo ienākšanu, kā arī pulsa nolasīšanu no plaukstas locītavas. Es izstāstīju, ka nevarēju apmeklēt semināru finansiālu problēmu dēļ un kā es pieteicos brīvprātīgam

105

darbam ar cerību iegūt pāris kumosu zināšanu. Viņš atbrīvoja manu roku un lika man apsēsties. Palūgdams, lai daži studenti pavirzās sānis, viņš pateica, ka vēlas, lai es palieku pašā priekšā, tādējādi dodot man vislabāko vietu telpā.

No tā mirkļa es biju ne tikai studente, bet arī oficiālā jūrascūciņa. Kad vien mūsu izcilajam skolotājam vajadzēja parādīt akupresūras pielietojumu, viņš izmantoja mani. Es biju neaprakstāmi laimīga. Es ne tikai mācījos, bet meistars pats ar savām rokām faktiski strādāja ar mani. Mani! Patiešām tā bija dāvana no Visuma.

Atmiņas par to laiku izplēnēja mirklī, kad manu uzmanību atkal piesaistīja karstā vanna un Džimmijs. Toreiz tā bija burvīga pieredze, un te nu es biju atkal, vēl joprojām gūstot labumu no tā, ko piedāvāja šī vieta. Mēs abi ar Džimmiju sēdējām vannā, izbaudot atlikušo vakara daļu. Džimmijs juta, ka atrodoties karstajā ūdenī var redzēt nedaudz labāk. Manā skatījumā tam bija zināma loģika, jo redzi ietekmē stress, bet karstās vannas pilnīgi noteikti stresu mazināja. Papildus tam, jau sen pirms Marina kļuva par pasaules Karsto Vannu Apgabalu, bija pierādīts, ka karstās vannas uzlabo veselību. Šo terapijas veidu senajos Austrumos izmantoja jau gadsimtiem ilgi. Vai biju atklājusi jaunu komponentu savai programmai? Nolēmu atrast citas šādas vietas, kas mums ar Džimmiju būtu vieglāk pieejamas, lai to izmēģinātu.

Braucot pa šoseju no Novato, mazā pilsētiņā – Cotati, bija veselības centrs. Cotati bija radikāla vieta, labu sprīdi priekšā savam laikam. Noskaidroju, ka mēs abi ar Džimmiju varam izmantot viņu piedāvātās iespējas par bāzes cenu – viens dolārs stundā par personu. Tā kā mūsu budžets to atļāva, mēs devāmies ceļā, šoreiz dienas laikā.

Tur bija divas vannas. Viena atradās iekšā, iebūvēts flīžu džakuzi ar daudzām burbuļu straumes sprauslām, no kā ārā mutuļo karstais ūdens miniatūros virpuļos. Otra bija sarkankoka muca līdzīga tai, kurā bijām „Zemnieku mežā”. Mēs ar Džimmiju izvēlējāmies iekšas vannu, jo izskatījās, ka tai ir vairāk sprauslu. Mums patika sprauslu straumes, kas masēja muskuļus un aizgaiņāja spriedzi. Arī šeit apģērbs bija pēc pašu izvēles, taču mēs ar Džimmiju ieradāmies sagatavojušies. Mēs bijām vienīgie apmeklētāji vannā ar peldkostīmiem mugurā. Mums bija labi. Būt kailam naktī ir ok, it īpaši, ja tumsā neredzi pietiekami labi. Šeit – gaišā dienas laikā, būt apģērbtiem šķita pieņemamāk. Bez tam šis bija profesionāls eksperiments ar mērķi uzlabot redzi. Un, ja tas nepalīdzēs, mēs vismaz būsim gan nomazgājušies, gan atslābinājušies. Un tā mēs abi izbaudījām ūdens terapiju, kad pēkšņi izdzirdēju viņu elsojam: „Ak, man Dievs!”

Viņš bez vārdiem pamāja ar galvu kāpņu virzienā, kas veda uz džakuzi. Es paskatījos un ieraudzīju skaistu, slaidu, blondu sievieti pilnīgi kailu kāpjam ūdenī. Džimmijs caur burbuļojošā ūdens troksni čukstēja man ausī, ka viņa ir skaistākā sieviete, kādu viņš jebkad ir redzējis. Man bija jāpiekrīt, ka viņa ir vispievilcīgākā kailā sieviete, kādu es jebkad esmu redzējusi. Ne jau tāpēc, ka biju redzējusi daudzas, taču viņa bija ārpus jebkuras konkurences.

Tad man pieleca – Džimmijs bija viņu redzējis, redzējis viņu centralizēti un pietiekami labi, lai pamanītu viņas galvu reibinošo skaistumu. Mēs bijām eiforijā un

106

ķiķinājām kā tāds bērnu bariņš. Šajā gaisīgajā noskaņojumā sākām fantazēt par mana vingrinājumu kursa papildinājumu – karsta vanna vīriešiem ar skaistām sievietēm, un karsta vanna sievietēm ar tikpat pievilcīgiem, seksīgiem vīriešiem. Zinājām, ka Amerikas Medicīnas asociācija nekad neapstiprinātu šādas draiskulības, bet mēs kārtīgi izsmējāmies, apspriežot šo ideju.

Iedomājos, kā Džimmijs pateiktu savai sievai par to, kas stimulēja viņa redzes uzlabošanos. “Zini, dārgā, biju hidroterapijā, kad manu centrālo redzi atvēra pilnības un neaprakstāma skaistuma vizuāls stimulators.” Ok, man derētu šāds izskaidrojums. Bet vai derēs sievai?

Diemžēl Džimmija uzlabojums nebija liels, pat neskatoties uz to, ka tas bija ārkārtīgi aizraujošs mums abiem. Mēs kļuvām tik tuvi kā brālis ar māsu, tāpēc biju sagrauta, kad viņa redze uzlabojās tik maz. Es, protams, cerēju, ka viņš atgūs visu savu redzi, taču tam nebija lemts notikt. Zināju, ka viņš ir vīlies, taču nedomāju, ka viņš nojauta, cik vīlusies biju es. Pēc notikuma ar Džimmiju gandrīz vai pametu visu novārtā. Es negribēju satikt vēl kādu cilvēcisku būtni, kas centusies tik smagi, bet nav ieguvusi vēlamos rezultātus.

Džimmijs bija pirmā persona ar kompleksu redzes problēmu, kurš braucis tik tālu, lai satiktu mani. Mana pašapziņa bija iedragāta. Šo mācību man bija smagi sagremot. Tomēr mums vismaz bija kāds personīgs panākums, jo, kamēr viņš atradās Kalifornijā, Džimmija aģents bija labi pastrādājis pie viņa rakstītās grāmatas.

Neilgi pēc tam, tajā pašā nedēļā, kad Kaliforniju piemeklēja 4,9 balles stiprā zemestrīce, man uzradās jauns PR klients. Viņu sauca Sjūzena un viņa studēja Sakramento Valsts universitātē. Viņa bija skaista, jauna sieviete, aptuveni divdesmit gadus veca. Nesen ārsti viņai bija noteikuši pigmentozo retinītu un pateikuši, ka viņa paliks akla. Ar šiem jaunumiem viņas dzīve bija iznīcināta, un viņa nezināja, ko iesākt. Sjūzena bija ārkārtīgi talantīga pianiste, viņa jau gandrīz bija pabeigusi savu izglītību, un viņas mērķis bija mācīt mūziku. Sjūzena bija saderinājusies, bet pēc ārsta paredzējumiem, viņa baidījās dzemdēt bērnus. Viņa pat grasījās atsaukt saderināšanos. Sjūzenai tā bija briesmīga krīze.

Sjūzenai patika ideja par acu vingrinājumiem. Tā deva viņai cerību un iespējas – iespējas, ko tradicionālie ārsti nedeva. Viņa kopā ar savu tēvu divreiz nedēļā brauca no Sakramento, lai mēs varētu kopā darboties. Uzsākām ar nelielām viņas dienas režīma izmaiņām un četru mēnešu laikā Sjūzena pamanīja būtiskas izmaiņas savā klavierspēlē un universitātes pilsētiņas ikdienā. Viņa ar savu līgavaini pat devās uz dejām. Viņas redze, ko pārbaudīja neatkarīgs ārsts, uzrādīja ievērojamu uzlabojumu. Es biju ne tikai sajūsmā par viņas panākumiem, bet atgriezās arī mana pārliecība.

Ar šo veiksmi kabatā jutu, ka ir pienācis laiks stāties publikas priekšā. Viens no veidiem, kā es varēju nodot savu vēstījumu, bija uzrunas. Pagātnes pieredze Saiknēs bija man iemācījusi, kā pievērst sabiedrības uzmanību. Tas bija viegls uzdevums – uzsāku ar uzrunām vietējās sabiedriskajās organizācijās, ieskaitot veco ļaužu centrus dažās pilsētās.

107

Jutu, ka ir pienācis laiks arī informatīvam rakstam vietējās avīzēs un varbūt arī žurnālā. Tā kā nekad nebiju rakstījusi ne tāda veida rakstu, ne pārdomu vēstuli, meklēju palīdzību dzeltenajā presē.

Marinas apgabals lepojas ar vairākiem simtiem šeit dzīvojošu publicētu autoru, lielākā daļa no kuriem dzīvo Millas ielejā. Tādējādi atrast rakstnieku bija viegli. Grūtāk bija izvēlēties, kuru tieši. Visbeidzot izlēmu sadarboties ar jaunu rakstnieci vārdā Alise. Viņa bija ļoti izpalīdzīga, un mūsu rakstu akceptēja nacionālais žurnāls Dzīvosim. Tam bija ievērojams apgrozījums to cilvēku vidū, kas interesējas par dabisku veselību. Tas bija ideāls avots manam stāstam.

Žurnāls rakstu ar nosaukumu “Mācīties redzēt no jauna” plānoja izlaist savā piecdesmitās gadadienas izlaidumā, 1983.gada janvārī. Zinot, ka rakstam būs valsts mēroga ietekme, sapratu, ka nepieciešams izstrādāt plānus attiecībā uz iespējamo atbildi. Un… bija pienācis laiks atkal pārcelties.

Doma par cilvēku ierašanos no visas valsts, lai piedalītos manā programmā, dāvāja jaunas un interesantas iespējas. Novato, mazā, miegainā kopienā, trīsdesmit minūtes uz ziemeļiem no Sanfrancisko, bija tikai viena viesnīca un nožēlojams sabiedriskais transports. Es šaubījos, ka tas varētu derēt manām vajadzībām. Tāpat arī zināju, ka man “jābūt piezemētai”, lai programma būtu pieejama, un lai cilvēki varētu to atļauties.

Es jau biju atklājusi, ka transporta izmaksas vien dažreiz pārsniedz maksu, ko iekasēju par programmu. Mana jūtīgā attieksme pret ekonomisko realitāti bija svarīga, jo daudzi cilvēki, ar kuriem strādāju, pārtika no fiksētiem ienākumiem vecuma vai diagnosticētās neredzības dēļ, kas bieži nozīmēja to, ka viņiem ir pienācīgi apmaksāts darbs. Man vajadzēja atrast vietu, kas atrodas tuvu nedārgiem īres mājokļiem vai nu gājiena attālumā, vai arī ar ērtu piekļuvi sabiedriskajam transportam.

Mana īrietes veiksme šķita esam manā pusē. Es biju attīstījusi programmu, kas varēja palīdzēt cilvēkiem uzlabot redzi, taču mani klienti parasti bija nabadzīgi. Tomēr patiesā atlīdzība bija redzēt, kā viņiem kļūst labāk. Nauda nāk un iet, bet zināt, ka šie cilvēki varēja lasīt četras vai piecas rindas zemāk redzes asuma pārbaudes tabulā nekā tikai pirms pāris nedēļām, nozīmēja man vairāk nekā nauda. Jebkurā gadījumā, es jau pašā sākumā sapratu, ka bagāta no šīs nodarbes es nekļūšu. Bieži vien, kad spieda apstākļi, es strādāju bez maksas, jo palīdzēt cilvēkiem man bija svarīgāk par naudas gūšanu. Man bija jāprasa maksa, lai varētu dzīvot un audzināt savu dēlu, bet tā nebija mana prioritāte.

Manas dilemmas risinājums bija pārcelšanās uz Gernevilu, kūrorta vietu Rašnriverā, Santa Rosas rietumos. Tā atradās trīsdesmit jūdzes no Novato, skaistā zemes nostūrī. Tās kalni, sarkankoki un mierīgā upe, kas tek lejup līdz pat Klusajam okeānam, padarīja manu lēmumu vieglu. Dzīvot Gernevilā bija tas pats, kas atpūsties tūristu paradīzē visa gada garumā. Tā kā tur valdīja uz tūristiem balstīta ekonomika, mājokļu cenas bija pieņemamas, it īpaši ārpussezonas laikā. Šajā apgabalā bija daudz

108

nomas mājokļu un viesnīcu, kas nodrošināja ekonomiskas iespējas potenciālajiem klientiem, kas brauc no tālienes. Mēs ar Rū pārcēlāmies uz Gernevilu neilgi pēc 1982.gada Ziemassvētkiem.

Mūs gaidīja liela, zila, divstāvu Viktorijas laikmeta ēka, ko pilnīgu padarīja senatnīgs lievenis. Tajā bija pietiekami daudz vietas dzīvošanai mums abiem kā arī manam darbam.

Kad bijām atveduši mēbeles un kastes, ieturējām pauzi, jo diena jau tuvojās beigām. Draugi, kuri mums palīdzēja pārcelties, jau bija prom; mēs ar Rū palikām vieni savā jaunajā mājā. Bija laiks ieslēgt gaismas. Debesis bija apmākušās un lietus lija visu dienu, vēl vairāk pārpludinot pilsētas strautiņus un upi.

Gaismas nedarbojās. Plūdi bija darījuši savu ar Klusā okeāna reģiona gāzi un elektrību, un te nu mēs bijām – jaunajā mājā ar kastēm visapkārt un bez elektrības.

Nu labi, mēs ar Rū bijām iekārtojušies jau iepriekš. Ap tumsas laiku mēs jau bijām gatavi naktij. Guļammaisi uz mana divguļamās gultas matrača pie kamīna nodrošināja mums siltumu un mājīgumu. Par laimi šeit bija daudz malkas, ar ko kurināt lielo akmens kamīnu, kas sākotnēji tika izmantots visas mājas apsildīšanai. Tajā vakarā tas bija īpaši iedarbīgi.

Mums bija hotdogi un visi pārējie piknika piederumi, kas nepieciešami, lai izceptu gaļu. Iztaisnoti drēbju pakaramie lieliski noderēja par cepšanas iesmiem. Rū atrada dambretes galdiņu. Mēs spēlējām, ēdām un stāstījām baisus spoku stāstus, līdz noguruši iekritām dziļā miegā. Tas bija brīnišķīgs veids, kā pavadīt pirmo nakti jaunajā mājā. Mēs bijām atgriezušies pie dabas, kas pilna ar gleznainiem kalnu un mežu skatiem. Mazāk nekā jūdzes attālumā lejup pa kalnu atradās Ārmstronga meži, valsts parks ar neskartiem mežiem. Daži šī meža koki bija vairāk kā divus tūkstošus gadus veci. Bija lieliski atkal apskaut koku. Tomēr tanī pat laikā savā jaunajā mājvietā mēs atradāmies tikai neliela gājiena attālumā no picērijas uz asfaltēta ceļa – galvenās pilsētas ielas un videospēļu arkādes priekš Rū. Viņš bija septītajās debesīs. Šis mazais kūrortiņš bija desmit reizes mazāks par Novato, tomēr šeit bija plašāks piedāvājumu klāsts, turklāt mums nebija nepieciešama automašīna.

Beidzot iznāca mans raksts žurnālā Dzīvosim. Dažu nedēļu laikā pienāca gandrīz simts vēstuļu lūdzot sīkāku informāciju. Tas bija ļoti satraucoši, un lielāko sava laika daļu es pavadīju lasot un atbildot uz šiem dažreiz sirdi plosošajiem lūgumiem. Pirms kāda laika izlēmu uzsākt savu pirmo semināru ciklu ar nelielu cilvēku grupu, mācot viņus visus kopā. Līdz tam vienmēr biju strādājusi aci pret aci ar vienu cilvēku, atkārtojot katram nākamajam klientam to pašu, ko pirms stundas stāstīju citam. Beidzot es sapratu, ka grupa būtu daudz efektīvāks veids, kā pasniegt savu programmu.

Kamēr gaidīju iznākam savu rakstu, izstrādāju darba plānu. Es sapratu, ka, lai mācītu klasē, ir nepieciešami mācību materiāli un dalībniekiem jāpiedāvā kaut kas, ko viņi var paņemt līdzi uz mājām. Tā kā es piedāvāju ilgtermiņa pašpalīdzības terapijas programmu, tad bija vērts sagatavot atbilstošu mācību grāmatu. Noalgoju profesionālu fotogrāfu, lai uzņemtu attēlus ar vingrinājumiem un akupresūras punktiem, ko mācīju programmas ietvaros, un biju gatava spert nākamo soli. Bet, kad

109

izdevniecībā man pateica, cik dārgi izmaksā fotogrāfiju iespiešana, es gandrīz vai paģību. Sapratu, ka fotogrāfiju izmantošana ir pilnīgi izslēgta. Ko gan iesākt?

Izlēmu iemācīties zīmēt un pati ilustrēt grāmatas attēlus! Tas likās loģiski. Un tā, nezinot, kā tas ir jādara, es sapirkos zīmēšanas mācību grāmatas, kā arī nepieciešamās pildspalvas, zīmuļus un papīru. Nekas man nebija par grūtu. Mācot Rū neierobežot sevi, iemācījos to arī pati. Ja es ticēju, ka varu to izdarīt, tad es to arī izdarīšu.

Nepareizi.

Tas bija ļoti, ļoti grūti, un es nepavisam nebiju apmierināta ar saviem sākotnējiem zīmēšanas mēģinājumiem. Tas prasīja daudz vairāk laika, nekā es biju domājusi, un man vajadzēja pavadīt lielāko dienas daļu, strādājot pie ilustrācijām. Sapratu, ka grāmatas pabeigšanai es nevaru atļauties veltīt tik daudz laika, jo vajag uzturēt kārtībā arī māju un gatavot maltītes.

Mums bija brīva guļamistaba, tāpēc es nolēmu sameklēt kādu, kas man palīdzētu. Ieliku sludinājumu nākamās dienas avīzē. Apmaiņā pret istabu un guļvietu kāds varētu man palīdzēt iztīrīt māju un pagatavot ēdienu. Tādējādi es varētu pabeigt grāmatu īsā laikā.

Pirmā atsaucās sieviete, kas izklausījās jauna un enerģiska. Viņu sauca Maksīna, un viņa tikko bija pabeigusi koledžu. Viņa meklēja vietu, kur dzīvot, kamēr strādāja uz pusslodzi. Viņas kaislība bija Ķeltu arfu izgatavošana. Par laimi vienīgā rūpnīca, kas ražo arfas bija nepilnas jūdzes attālumā no mūsu mājām. Man patika, kā viņa izklausījās; viņa šķita ārkārtīgi izskatīga. Tādā veidā vakance bija aizpildīta, un viņa ievācās tajā pašā pēcpusdienā.

Pirms kāda laiciņa biju iemācījusies būt uzmanīga ar to, ko vēlos. Ja man bija skaidrs, ko es vēlos, tad parasti es to dabūju drīz. Šī šķita viena no tām reizēm. Tomēr Visumam arī bija padomā daži pārsteigumi.

Visi trīs baudījām gardu maltīti, ko bijām kopīgi pagatavojuši, lai nosvinētu Maksīnas ierašanos. Varēja redzēt, ka Rū patika Maksīna, un viņa viņam uzreiz pieķērās. Zināju, ka viss būs labi. Šī maltīte arī deva iespēju mums ar Maksīnu iepazīt vienai otru tuvāk. Mēs apsēdāmies, lai patērzētu pie tējas tases, kamēr Rū jau gatavojās doties gulēt.

Visbeidzot viņa man pajautāja, kādēļ man vajagot palīgu. Es jau viņai biju pateikusi, ka man jāpabeidz projekts. Tā kā jutos ar viņu arvien brīvāk, pastāstīju par saviem plāniem mazliet tuvāk.

Maksīna uzmanīgi klausījās, kad stāstīju par savām redzes problēmām un programmu, ko biju izstrādājusi redzes uzlabošanai. Viņa bija pārsteigta un teica, ka nevarētu pateikt, ka man vispār bijušas redzes problēmas. Man bija prieks par viņas komentāru. Mana redze tik tiešām bija daudz labāka, lai gan man vēl joprojām bija dažas grūtības, it īpaši naktīs.

Tad es pastāstīju par savu lēmumu iemācīties zīmēt un pašai ilustrēt savu grāmatu. Maksīna bija ļoti pārsteigta. Izrādījās, ka viņa ir Kalifornijas universitātes

110

Losandželosas filiāles Mākslas fakultātes absolvente ar specialitāti zīmēšanā un ilustrēšanā. Jau atkal Visums bija dzirdējis manu palīgā saucienu. Un šeit, pateicoties Viņam, bija Maksīna.

Un tā, es gatavoju maltītes, uzkopu māju un darīju visu kalpa darbu. Maksīna, apmaiņā pret istabu un guļvietu, zīmēja. Viņa bija pasakaina un ļoti veikla. Pēc mēneša mana grāmata jau atradās spiestuvē. Dzīve mums bija laba. Papildus visam mēs bijām svētīti arī ar Ķeltu arfas mūziku, ko mums dāvāja mana īrniece – māksliniece. Ko gan vēl varētu vēlēties?

Manā pirmajā klasē bija trīs studenti – divas sievietes, abas ap sešdesmit, un kungs no Oregonas, kurš uzsvēra, ka viņam ir astoņdesmit divi gadi. Viss gāja kā pa diedziņu, izņemot to reizi, kad zaudēju savaldību ar vienu no dāmām, kurai bija kaitinošs ieradums pārtraukt ikvienu, kurš runā. Viņas jautājumi bieži vien bija muļķīgi un neattiecās uz tēmu.

Beidzot viņas traucēšana lika man izskriet no telpas, un bērnišķīgā manierē aizcirst durvis ar lielu blīkšķi. Tikko norima durvju aizciršanas atbalss, es atskārtu savu rupjo kļūdu. Es biju skolotāja, un šī bija mana māja. Dzīvojamā istabā sēdēja trīs cilvēki, kuri man maksāja, lai mācu viņiem tehniku, ko biju izstrādājusi redzes uzlabošanai. Izejas nebija. Man bija jānomierinās, jāsaņemas un jāatgriežas atpakaļ. Viņi gaidīja, ka es atgriezīšos.

Neviens neteica ne vārda un sieviete, kuras uzvedība bija novedusi mani līdz šai muļķīgai rīcībai, līdz dienas beigām vairs mani nepārtrauca. Man bija daudz jāmācās, un šīs pirmās nodarbības, lai gan bieži vien apkaunojošas, bija ārkārtīgi pamācošas. Abi pārējie dalībnieki vēlāk aizveda mani sānis un teica, ka viņi mani saprotot. Viņi teica, ka, ja es nebūtu tik pēkšķi pielēkusi kājās un pametusi telpu, tad viņi paši to būtu izdarījuši. Tas lika man justies nedaudz labāk.

Pilsēta, uz ko bijām pārcēlušies, bija dīvaina ar savādām slēptām dziņām. Pēc ierašanās šeit es atklāju vairākas Rašnriveras izmaiņas, kas bija notikušas kopš maniem iepriekšējiem apmeklējumiem pusaudžu gados. Daudzas atpūtas vietas bija nopirkuši geju vīrieši un sievietes no Sanfrancisko, pārvēršot kūrorta pilsētu par atpūtas zonu gejiem nedēļas nogalēs. Pilsētas iedzīvotāju domas dalījās. Nauda, ko geji šeit tērēja, bija noderīga, bet tā atbalstīja geju kūrortu, nevis uz ģimeni orientētu apkārtni. Sabiedrība bija noraizējusies par AIDS parādīšanos. Zināšanu trūkums par AIDS un galvenokārt par geju sabiedrību, radīja pamatīgu stresu. Mani klienti, kas nāca no tādām pilsētām kā Kanzasa, Montāna un Aiova, nesaprata kas notiek. Viņi izteica savas aizdomas par iespēju inficēties ar AIDS no dzeramā ūdens, tāpat kā no baseiniem. Astoņdesmito gadu sākumā mēs vēl neko daudz nezinājām par šo slimību.

Tā kā man patika dzīvot mežu un upju zonā, es izlēmu pārcelties uz Santa Rosu – plašāku, ģimeniski orientētu pilsētu, kur mani klienti justos daudz ērtāk. Santa Rosa ir skaista pilsēta, ko ieskauj kalni. Tā ir vienkārša, bet eleganta. Cenas bija nedaudz augstākas, bet cilvēkiem bija vairāk, ko redzēt un darīt.

111

Tā kā manu klientu rinda bija aptuveni gadu uz priekšu, es jutos droša, iegādājoties māju uz kredītu. Mājai, ko atradu, bija apļveida piebraucamais ceļš, sienā iebūvēts ķieģeļu kamīns, labiekārtoti priekšpuses un sētas puses pagalmi un baseins ar tramplīnu. Tā bija pilnībā apmēbelēta, elegantā stilā. Bonusā nāca kotedžas mājiņa – ideāla manam darbam ar klientiem. Tā bija dārga, bet kāpēc gan ne? Jutos miljons dolāru vērta, darot savu darbu un dzīvojot smalku dzīvi.

Spēlēt bagāto lēdiju bija jautri. Rū lieliski pielāgojās un izbaudīja peldes katru dienu. Mēs sākām rīkot ballītes – ārā, kad bija skaists laiks un iekšā, kad bija nelāgs. Šī bija pirmā māja, kurā es varēju izklaidēties. Un es atklāju, cik daudziem maniem draugiem patika peldēt. Šķita, ka dienasgaismā viņi lien ārā no savām slēptuvēm, it īpaši, kad temperatūra uzkāpa līdz deviņdesmit grādu (piez., 32oC) atzīmei. Bija pienācis laiks dzīvot – Rū un man.

Laiks pierādīja, ka mana programma ir veiksmīga. Man vēl joprojām bija šaubas, bet es guvu pārliecību ar katru personu, kura pabeidza kursu un uzrādīja labus rezultātus. Tagad bija pienācis laiks kļūt nopietniem un uzsākt datu vākšanu pētījumam. Atmiņas par to pompozo zinātnes pētnieku bieži uzpeldēja manā atmiņā. Viņš nepārprotami bija apgalvojis, ka, ja vien es nespēšu iesniegt medicīniskus pierādījumus, ka programma darbojas, tā nekad nekļūs par daļu ne no vienas nopietnas redzes problēmu ārstēšanas modalitātes.

Acīmredzama atbilde bija – nodibināt bezpeļņas organizāciju. Es varētu piesaistīt līdzekļus no valsts, kā arī no lielajām korporācijām, un ziedotāji visam saņemtu nodokļu atvieglojumus. Sapratu, ka tas atrisinātu visas problēmas, ko redzēju tuvojamies. Es vēl joprojām varētu piedāvāt programmu, it īpaši cilvēkiem, kuri to nevar atļauties, neiztērējot visus savus finanšu līdzekļus. Un es varētu izmantot fonda līdzekļus pētījumu veikšanai, kas bija nepieciešams, lai programma tiktu dokumentēta pareizi. Tas izklausījās loģiski. Bet kā, lai es uzsāku bezpeļņas biznesu? Tāpat kā agrāk, arī tagad paļāvos uz atbilstošu grāmatu, no kā es iemācītos visu nepieciešamo. Tā kā man bija veicies lielākajā daļā lietu, ko izmēģināju pagājušajā desmitgadē, jutu, ka varu iemācīties jaunu spēli. Galu galā – cik gan grūti tas varētu būt?

112

12

GAISMAS, KAMERA, AIZIET!Kaut kādā dzīves periodā man bija radusies doma, ka es varu izdarīt jebko, ja

vien tiešām to vēlos. Dotajā mirklī ideja par bezpeļņas organizācijas nodibināšanu izrādījās visloģiskākais veids manu problēmu atrisināšanai. Zem bezpeļņas lietussarga aizsega es varētu piesaistīt līdzekļus, lai paplašinātu savus pakalpojumus. Tādējādi būtu iespējams palīdzēt cilvēkiem, kuri citkārt nebūtu varējuši atļauties šo pakalpojumu. Finanšu līdzekļi gan no privātiem uzņēmējiem, gan valsts resursiem dotu to naudas apjomu, kas nepieciešams, lai pilnībā dokumentētu rezultātus.

Atrast piemērotu grāmatu grāmatnīcā bija viegli. Tieši pretī Piepildi-savas-vēlmes-pats grāmatām un Izveido-pats-savu-pelnošo-uzņēmumu grāmatām, atradās arī Izveido-pats-savu-bezpeļņas-uzņēmumu grāmatu klāsts. Atradu grāmatu, kas apraksta organizācijas dibināšanas gaitu, pieteikumu iesniegšanu dažādos vietēja, valsts un Federālā mēroga birojos. Par divdesmit dolāriem ikviens varēja nopirkt Amerikāņu sapni. Ikviens, kurš izprot instrukcijas, un tas ir viss. Taču tā ir arī grūtākā daļa.

Grūtības nesagādāja tikai grāmatas valodas tulkojums vien. Pēc vairāku stundu sasprindzinājuma, man bija problēmas saskatīt vārdus uz lapām. Saulesgaisma man bija kļuvusi spiedīga un sāpīga, tādējādi biju spiesta nēsāt saulesbrilles vairāk nekā parasti. Biju sākusi pamanīt mazus melnus punktus peldam savā centrālajā redzē, un dziļi manā apziņā iezvanījās brīdinājuma zvans, bet es to ātri apklusināju. Tā vietā, lai reaģētu, es sāku meklēt attaisnojumus. Tomēr nācās atzīt, ka ir pienācis laiks acu pārbaudei. Bija pagājis labs laiciņš kopš pēdējās reizes. Jādodas pie mana drauga Lerija Džebroka. Būs pienācis laiks iegādāties jaunas lasīšanas brilles, un tas arī viss. Jebkurā gadījumā, Lerija spriedumam es uzticējos. Pagātnē neviens ārsts, pie kā biju vērsusies, nespēja piedāvāt skaidras redzes recepti labāk par Leriju.

Bija jauki satikt vecos draugus. Birojā valdīja kņada – laba zīme, ka biznesā viss ir kārtībā. Lerijs ar interesi klausījās, ar ko esmu nodarbojusies visu šo laiku. Viņš pilnīgi piekrita lēmumam par bezpeļņas organizācijas dibināšanu. “Teicams risinājums,” viņš teica, kad sāka manu acu pārbaudi.

Es uzreiz zināju, ka kaut kas nav kārtībā. Lerijs bija tiešs ārsts. Ar visdziļāko līdzjūtību, kādu jebkad biju dzirdējusi viņa balsī, viņš atklāja neapgāžamu pierādījumu, ka man attīstās katarakta. Es tam nespēju noticēt. Nopietna manas redzes neveiksme tieši tagad, kad man viss gāja tik labi.

Gandrīz deviņdesmit procentiem cilvēku ar PR tiek diagnosticēta agrīnā katarakta. Es to zināju. Tā kā biju pārliecināta, ka esmu starp tiem desmit procentiem, kuriem katarakta netiek konstatēta, biju pārsteigta par Lerija novērojumu. Katarakta, ko izraisa pigmentozais retinīts, sākas bojātajā redzes centrā un ietekmē centrālās lasīšanas spēju, uzreiz bloķējot gaismu. Tā ir citāda nekā katarakta, ko konstatē veciem cilvēkiem (kuriem agrīnajās stadijās parasti netiek ietekmēta centrālā redze). Centrālā katarakta ne tikai traucē gaismai nonākt acī, bet arī izraisa tās lēkāšanu apkārt un trāpīt tajās vietās, kas nav paredzētas šādai intensitātei. Lūk, kas bija

113

izraisījis manu pieaugošo jūtīgumu pret saules gaismu. Zināju, ka tas ir nopietni. Patiesībā tas bija šoks manam prātam un sirdij.

Bija tāda sajūta it kā man uzkrautu to pašu smago nastu jau otro reizi. Kas tagad notiks? Manas emocijas mētājās pa visām malām, lēkājot pa sienām un ietriecoties griestos. Kā dēļ gan es tik ļoti pūlējos, lai uzlabotu savu redzi? Visu šo laiku manu acu lēcās dzīvoja laika bumbas, kas tik to vien gaidīja, lai uzsprāgtu.

Bet, ja jau kādam bija man jāpasaka sliktās ziņas, es priecājos, ka tas bija Lerijs. Viņa rūpes bija neviltotas, bet kas ir vēl vairāk – viņš atguva līdzsvaru daudz ātrāk nekā es. “Ko tu tagad darīsi ar savām acīm?”

Pirmajā mirklī viņa jautājums man šķita bezjūtīgs un nepareizs. Uz kādu sekundi es viņu gandrīz vai ienīdu. Vai tad viņš nesaprata, ka kataraktas dēļ varu palikt pilnīgi akla?

Protams, ka viņš saprata. Bet Lerijs bija arī cīnītājs, un viņš izdarīja pamatīgu grūdienu, lai atgrieztu manī dumpinieka garu. Tas viss nozīmēja tikai to, ka nāksies strādāt smagāk ar šo jauno izaicinājumu. Es biju kļuvusi slinka pēc progresa, ko biju sasniegusi iepriekš. Tagad man bija piespiedu nepieciešamība pētījumiem un eksperimentēšanai. Bija jāatgriežas sākumpunktā.

Lai nu kā, mans garastāvoklis bija melnāks par pusnakts tumsu. Jutos tā, it kā uz maniem pleciem būtu uzlikts iznīcinošs smagums, un es pavisam nopietni šaubījos, vai spēšu panest šo nastu. Visu manu būtību pārņēma pamatīgs sevis žēlošanas vilnis. Vienīgi Rū mīlestība palīdzēja man nepadoties. Viņš mani atbalstīja no galvas līdz kājām atdodot sevi visu un neuzdodot jautājumus.

Viņam bija bail. Nebija jau tā, ka mamma uzkrautu viņam savas bailes, depresiju vai pinkšķēšanu. Es zināju, ka tas nebūtu godīgi pret viņu, taču man nebija neviena cita, pie kā griezties; bez tam, viņš par manu cīņu zināja vairāk nekā jebkurš cits šajā pasaulē. Rū bija līdzās visam notiekošajam, un tagad viņš mierināja mani sakot: “Viss būs labi, mammu. Vienkārši seko savai programmai.” Mans divpadsmit gadus vecais dēls tajā mirklī bija man tēva vietā. Viņa mīlestība bija mans vienīgais dzīvības ceļš uz realitāti.

Atgūties no šī jaunā trieciena bija arvien grūtāk un grūtāk, bet pēc pāris nedēļām es sāku uz visu skatīties no gaišās puses. Hei, varbūt, ka es varu atrast kaut ko tādu, kas palīdzētu man un citiem atbrīvoties no kataraktas. Kaut kam šajā sakarā bija jānostrādā. Man vajadzēja tikai noskaidrot visu par kataraktām, pēc tam piemeklēt ārstēšanas veidu vai terapiju. Kamēr vien man bija plāns, emocijas pašas varēja sevi stabilizēt.

Tikmēr, atgriežoties pie bezpeļņas organizācijas, bija aizpildīti un iesniegti dokumenti. Man ārkārtīgi palīdzēja, uzminiet kurš? Keitlīna. Tā kā mana lasīšanas spēja bija kompromitēta, mani glābt ieradās mīļā māsa. Ar viņas palīdzību visa dokumentācija tika pabeigta relatīvi īsā laika periodā. Tas bija vieglāk nekā es biju iztēlojusies. Protams, tas bija tāpēc, ka Keitlīna izdarīja grūtāko daļu.

114

Žurnāla Dzīvosim raksts vēl joprojām piegādāja man dažus klientus – trīs vai četrus vienlaicīgi. Es pilnveidoju grupu gan mācot, gan veicot terapiju. Šo klientu finansiālais devums nodrošināja mums iespēju palikt luksusa mājā, par ko bija jāmaksā kredīts. Mūs bija izlutinājuši brīvdienu grila pikniki ar draugiem un ģimenes locekļiem.

Kādā brīvdienā negaidīti ieradās mana māte. Pēc mūsu daudzo gadu atsvešināšanās perioda, mēs bijām satuvinājušās. Tajos šausmīgajos laikos, kad es biju pusaudze, es pret viņu izturējos diezgan slikti. Tagad, kad pati biju māte, jutos vainīga par to, ko biju nodarījusi. Es negribēju sāpināt viņu vēl vairāk, lai gan esmu pārliecināta, ka viņa no tā baidījās, ja mēs satuvinātos pārāk stipri.

Taču pāris pēdējo gadu laikā, kamēr meklēju terapijas, kas palīdzētu PR slimniekiem, mamma kļuva par manu jūrascūciņu un atbalstītāju numur viens. Viņas atsauksmes turēju ārkārtīgi augstā vērtē. Man nebūtu viss tik labi izdevies bez viņas palīdzības.

Vakars bija silts un gaisā vēdīja sausseržu smarža. Tā vakara viesi bija devušies prom, un baseina ūdens beidzot bija norimis un kristālskaidri atspoguļoja nakts gaismu. Mēs ar mammu sēdējām pie baseina un malkojām vīnu. Abas jutāmies laimīgas, jo betona grīda zem mums izstaroja siltumu, ko bija uzsūkusi no siltās saules, sniedzot mums pilnīgu relaksāciju.

Mēs sākām runāt par sāpēm un vilšanos, par notikušo, kad biju bēgošais pusaudzis. Tagad, kad mans pašas bērns tuvojās pusaudža vecumam, nespēju iedomāties, kā es dzīvotu, ja Rū aizbēgtu no mājām. Es nespēju saprast, kā manai mammai bija izdevies izdzīvot. Protams, viņai bija pārējie bērni, par ko uztraukties, un viņa nevarēja krist izmisumā manas muļķīgās rīcības pēc. Cik jocīgi, tā bija pirmā reize, kad mēs runājām par pagātni šādi. Es jutu, ka gadiem ilgā vainas izjūta un smagās sajūtas izplēn.

Es nekad nebiju vaicājusi mammai par viņas bērnību. Kad viņa sāka man stāstīt par savu jaunību, par laiku, kad viņa auga Kentuki kalnos, Rietumvirdžīnijā, par saviem sapņiem un cerībām, man izveidojās pilnīgi cits priekšstats par viņu. Viņa man atzinās ka gribējusi kļūt par rakstnieci…, par zinātniskās fantastikas rakstnieci. Es biju pārsteigta. Jo, cik vien spēju atcerēties – nu labi, vismaz pēdējos piecpadsmit gadus – es gribēju kļūt par rakstnieci. Manas mīļākās grāmatas vecumā no divpadsmit līdz astoņpadsmit gadiem bija zinātniska fantastika. Nespēju noticēt saiknei, kas valdīja starp mums! Mamma pat bija sākusi rakstīt grāmatu par kosmosu un NLO, kad viņa bija pusaudze. Vai spējat aptvert? Mana mamma? Tas bija lieliski! Mēs bijām uzarušas jaunu lauku. Daloties ar slēptākajām fantāzijām un sapņiem, kļuvām par labām draudzenēm. Tā bija jauna mūsu attiecību fāze.

Mamma bija priecīga, ka es formēju dokumentus bezpeļņas organizācijas dibināšanai un piedāvāja savu palīdzību. Mana sirds iepukstējās straujāk aiz mīlestības un lepnuma tajā brīnišķīgajā vasaras vakarā, kad es no jauna atklāju savu māti un ieguvu draugu.

115

Atbilžu meklēšana par kataraktu aizņēma daudz laika. Daži būtu padomājuši, ka tas ir bezcerīgi, jo valsts ārstniecības iestādes ar visu savu ietekmi un finansēm nodarbojās ar to pašu. Tomēr es šo jautājumu analizēju no citas perspektīvas. Man bija katarakta, un tas padarīja manu objektivitāti pārāku par jebkura zinātnieka objektivitāti, kas pēta šo problēmu. Papildus tam, es pārzināju arī kataraktas slimnieku iekšējās sajūtas, un tas stimulēja manu intuīciju virzīties uz atrisinājumu. Ar manām alternatīvās terapijas zināšanām, man bija viegli domāt par vairākām iespējamām pieejām, tāpēc tās bija vismaz vērts izmēģināt. Man nebija nekā, ko zaudēt un daudz, ko iegūt. Bez tam, jebkāda personiska pieredze ar konfrontējošu acu slimību sevī ietvēra zināmu veiksmes līmeni.

Lai pārskatītu literatūru par kataraktu, ņēmu palīgā pamatīgu palielināmo stiklu un sāku lasīt. Pirmkārt, uzzināju, ka pastāv dažādi kataraktu veidi, līdz ar to atrast vienotu atbildi nešķita iespējams. Es atklāju, ka mans gadījums ir tipisks pigmentozajam retinītam, lai gan informācijas par to bija tikai nedaudz vairāk. Tas, ko atklāju, nebija iepriecinoši. Pētījumi liecināja, ka daudziem cilvēkiem katarakta parādās kā PR komplikācija. Acīmredzot medicīnas doktori nebija veltījuši pārāk daudz uzmanības šai komplikācijai. Man viņu attieksme šķita: “Kāda nozīme uztraukties par kataraktas parādīšanos, ja pacients kļūs akls tā vai tā?”

Man asinis sāka vārīties, kad sapratu, ka neskaitāmi tūkstoši cilvēku varēja nevajadzīgi palikt akli savu ārstu vienaldzīgā aizsprieduma dēļ. PR pats par sevi parasti ietekmē sānu un nakts redzi nevis centrālo redzi – vismaz līdz pēdējām stadijām. Dažiem cilvēkiem viena stadija ilgst divdesmit vai pat trīsdesmit gadus. Tomēr centrālā katarakta, kas specifiska tieši PR, ietekmē centrālo redzi gandrīz uzreiz. Tātad cilvēkiem ļāva kļūt akliem kataraktas dēļ – tādas problēmas dēļ, ko ārsti varētu būt atrisinājuši, un zaudēt daudzus gadus iespējamās redzes. Es jau biju redzējusi, kā ierobežotu uzskatu sistēmas, aizspriedumi un šauras domāšanas attieksme ieslēdz cilvēkus mazos būrīšos, un tagad es to redzēju atkal.

Ģenētiskajai acu slimībai – pigmentozajam retinītam nebija atklāti ārstniecības līdzekļi. (Darbs, ko biju veikusi PR jomā, neatspoguļoja „ārstniecības līdzekļus”, un tas arī nebija mans mērķis. Cilvēki varēja uzlabot savu redzi, bet neviens – ieskaitot mani – faktiski neizārstējās un neatbrīvojās no slimības pilnībā. Manā uztverē izārstēšanās nozīmē, ka cilvēkam vairs nav konkrētās problēmas vispār). Tomēr kataraktai ārstniecības līdzekļi pastāvēja. To varēja izārstēt ķirurģiski, kā es to biju atklājusi. Tas deva iedvesmu. Ja nespēšu atrast kaut ko mazāk radikālu, tad vismaz man paliek cerība ķirurģijas un lēcu implantu formā.

Lielākā daļa alternatīvo metožu, ko pielietoju, kataraktai nelīdzēja. Daudzām metodēm, kā piemēram medus ieziešanai acīs pirms gulētiešanas, nebija pilnīgi nekādas jēgas, lai gan man gribējās tās pamēģināt. Medus, piemēram, koda kā traks un aizmigloja redzi uz apmēram trim dienām. Es to izmēģināju tikai vienu reizi. Mans instinkts teica, ka acīm tas par labu nenāk. Atcerieties, man bija savi standarti. Ja jūties labi, dari to. Ja ne – neatkārto to vairs. Tas bija mans moto, un es tam sekoju.

Dažas manas programmas daļas patiešām padarīja dzīvi vieglāku. Krāsu terapija, ko biju atklājusi, palīdzēja noņemt stresu un jūtīgumu pret gaismu. Tādējādi

116

es uzsāku krāsu terapiju divas reizes dienā – no rītiem un vakaros, katru divdesmit minūšu garumā.

Galu galā man tika veikta lēcu implantu ievietošanas operācija. Es atradu vislabāko ķirurgu Ziemeļkalifornijā. Viņš uzskatīja, ka operācija man varētu palīdzēt, un piekrita to veikt. Viņš nepiekrita tiem ārstiem, kuri nevēlējās aiztikt PR pacientus un uzskatīja, ka „nav nozīmes tērēt laiku, viņi tāpat kļūs akli”. Tāda attieksme viņu sadusmoja tikpat ļoti kā mani. Man patika šis ārsts. Bet pats galvenais – es viņam uzticējos.

Viņš bija fantastisks! Ja es būtu zinājusi, kāds ir šis process, es nebūtu tik ļoti baidījusies, es nebūtu bijusi tik nomākta un nebūtu tik izmisīgi meklējusi alternatīvu. Viņš bija izcils ārsts. Viņa moto bija „tikai vislabāko”. Viņš bija radījis ambulatoro pacientu ķirurģijas centru savā birojā, kur viņš varēja kontrolēt vides un citus apstākļus ar visaugstāko precizitāti. Tas bija labāk nekā strādāt blakus operāciju zālei vietējā slimnīcā. Vienmēr pastāv risks, ka kaut kas var noiet greizi, tāpēc nepārprotiet mani. Es biju ļoti uztraukusies. Galu galā, šīs acis nevar aizvietot. Viena kļūda un to vairs nav. Tomēr nonākšana izcila ķirurga rokās ievērojami palielināja manas izredzes.

Operācija beidzās pēc četrdesmit minūtēm. Es biju nomodā, taču mani stipri sazāļoja ar intravenozo Valiumu. Nervus bloķējošā injekcija (vissāpīgākā procedūras daļa) uz laiku paralizēja manu acs ābolu. Vienā operācijas reizē operē tikai vienu aci. Tā ir labāk, ja nu kaut kas noiet greizi.

Pēcpusdienā, kad sākās mana mīļākā „ziepju opera” – „Visi mani bērni”, es jau biju mājās. Pirmā tika operēta mana labā acs, jo tā bija vājāka. Pamatīgs apsējs apsedza acs aizsargu, ko es nedrīkstēju noņemt līdz vizītei pie ārsta nākamajā rītā.

Kad muskuļos ap acīm atgriezās jūtīgums, uznāca pamatīgas sāpes. Visvairāk sāp muskuļi acs plakstiņā un uzacu zonā. Pats acs ābols nesāp tik stipri. Radzenes caurspīdīgā daļa, kas pārklāj acs varavīksneni, vai krāsainā daļa, ir vienīgā zona ar jūtīgiem audiem. Līdz ar to pati acs nesāpēja, bet apkārtējās zonas mocīja vispārējas muskuļu spazmas.

Kad devos prom no pēcoperāciju telpas, medmāsa iedeva man mazu brūnu aploksni. Viņa paskaidroja, ka tur ieliktas dažas pretsāpju tabeles un viena miegam. Kad sāku protestēt, ka es nelietoju miega zāles, viņa ieteica iedzert to vēlāk, lai būtu drošāk, ka miegs būs labs. Medmāsa arī uzrakstīja ārsta mājas telefona numuru aploksnes aizmugurē. “Ja kaut kas nav kārtībā, nekavējoties sazinieties ar viņu. Zvaniet ārstam nekavējoties jebkurā diennakts stundā, ja jūtat, ka tas ir nepieciešams,” viņa noinstruēja mani. Es nekad nebiju neko tamlīdzīgu dzirdējusi. Parastos gadījumos man būtu jāzvana uz ārsta dienesta telefona numuru, kur ārsta automātiskais atbildētājs mani informētu, ka ārsts atzvanīs tiklīdz būs iespējams. Bet ne šis ārsts. Viņš pēc darba operāciju dienās uzreiz devās mājup un nerādījās klīnikā līdz savai nākamajai maiņai. Viņš bija aizrautīgs ārsts – nedzērājs, nesmēķētājs, kurš pat kafiju nedzēra, lai rokas netrīcētu.

Mana māsa Kellija aizveda mani uz pārbaudi. Nekad nevar zināt, vai acu operācijas ir bijušas veiksmīgas līdz brīdim, kad tiek noņemts apsējs. Manas acs

117

atsaitēšanai vajadzēja būt visa procesa kulminācijai. Es uzreiz saprastu, vai operācija ir izdevusies. Nu jā, ārsts var pateikt, ka operācija ir izdevusies, bet īstais pierādījums ir redze. Man nav jāsaka, ka es biju īsts nervu kamols.

Kellija todien labi izskatījās, kā jau vienmēr. Es nespēju vien beigt brīnīties, kā viņa mācēja izgreznot savu ārieni ar nedārgiem, bet gaumīgiem auskariem, rokassprādzēm, un pēc vajadzības arī kaklarotām. Man bija daudz, ko mācīties no viņas.

Viņa redzēja, ka esmu nervoza, un, kamēr es sēdēju uzgaidāmajā telpā un gaidīju ierodamies ārstu, viņa gribēja mani izklaidēt, izstāstot joku.

„Vai esi dzirdējusi joku par aklo puisi, kas devās uz bāru?”

Nespēju noticēt savām ausīm. Es te sēžu un gaidu, lai uzzinātu, vai esmu akla vai nē, un šī švītīgā jaunkundze grasījās man stāstīt jociņu par aklo puisi. Nu labi, sapratu, ka man nāksies to noklausīties, jo no pagātnes pieredzes zināju, ka ilgi mana mazā māsiņa nespēs noturēties neizstāstījusi. Viņa panāks savu agri vai vēlu.

„Nē, neesmu,” es atbildēju, pamājot viņai ar galvu, lai stāsta. Bez īpašas piekrišanas šāda tipa jokus nemaz nevar izstāstīt. Tas ir kā „tuk tuk” jociņš. Ja neviens neatbild „Kas tur ir,” joks nesanāk.

Kellija plati pasmaidīja un sāka stāstīt. „Šis čalis ienāk bārā ar savu suni pavadoni. Lielu vācu aitu suni. Aklais čalis noliecas un paceļ suni aiz astes, un sāk griezt riņķī. Viņš apgriež suni apmēram piecas reizes. Bārmenis to ieraugot pārlec pāri bāra letei kliedzot uz aklo čali. ‘Ei, vecīt, kā tev šķiet, ko tu dari tam nabaga sunim?’ Aklais čalis nolaiž suni zemē, pagriežas pret bārmeni un saka: ‘Es tikai paskatījos apkārt.’”

Nu labi, bija smieklīgi. Pat ar vienu aci apsaitētu, nezinot, vai redzēšu vai nē, es pamatīgi izsmējos. Paldies Dievam, ka tieši Kellija bija mani atvedusi uz pārbaudi. Viņas laika un humora izjūta novērsa manu prātu no drūmajām domām. Ap to laiku, kad telpā ienāca ārsts, mums ar Kelliju jau sāpēja vēders no trakās smiešanās.

Ārsts saitējot vaļā apsēju, ķiķināja. „Šī ir pirmā reize, kad es redzu un dzirdu, ka pacients smejas gaidot, kad tam tiks noņemts apsējs.”

Apsējs tika noņemts. Acs bija uztūkusi un izskatījās savāda. Kamēr šī acs – mana labā acs, pierada pie telpas apgaismojuma, es pieliku tai priekšā roku. Abās acīs sariesās laimes un pateicības asaras. Es varēju redzēt savas plaukstas līnijas, krociņas ap pirkstiem. Tādas detaļas nebiju redzējusi jau ļoti, ļoti sen.

Paskatījos uz Kelliju, kura apmulsusi sēdēja uz dīvāna pretī manam krēslam. Es varēju redzēt viņas acu krāsu, pat smieklu krunciņas ap lūpām. Tas bija apbrīnojami. Es biju skatījusies uz dzīvi kā Dorisas Dejas filmu – skaista, bet bez asuma, it kā uz lēcām būtu uzsmērēts vazelīns. Protams, labā lieta bija tā, ka es nebiju redzējusi nekādas izmaiņas vai vecuma pierādījumus savu draugu sejās. Tagad es priecājos par katru līniju un pūtītēm noklāto ādu, par visu to sīciņo, kas bijis ārpus manas redzes spējām. Operācija bija bijusi veiksmīga. Pēc dažiem mēnešiem man veiks kreisās acs operāciju un tad – ķeriet nu manu vēju! Mana redze būs ideāla!

118

13

ATVĒRTA BIZNESAMMūsu bezpeļņas organizācijas reģistrācijas apliecība tika izsniegta bez

problēmām. Tas nozīmēja, ka varam sākt meklēt finanšu līdzekļus darba uzsākšanai. Un tagad bija daudz vieglāk informēt sabiedrību ar vietējo mēdiju palīdzību. Pirms vēl to uzzināju, mēs bijām uzaicināti piedalīties vienā no populārākajiem Pludmales zonas tiešraides šoviem „Cilvēki runā.”

Šovs, ko vadīja Anna Franzera un Ross Mekgovans, tika pārraidīts Sanfrancisko katru darbdienu desmitos no rīta. Tas ilga vienu stundu, un studijā bija aicināti aptuveni 200 skatītāju. Es biju uzaicināta raidījuma pirmajā daļā ar vēl vienu viesi raidījuma otrajā daļā. Ar mani kopā pierādīt rezultātus ieradās optometrists Dr. Gregorijs Kings un Dr. Eliots Kaplāns.

Ja kāds būtu izmērījis manu asinsspiedienu vai pulsu, kad sākās šovs, domāju, ka šis kāds nekavējoties, dzīvā ētera laikā, būtu zvanījis uz 911. Teikt, ka biju nervoza ir tas pats, kas pateikt, ka saule ir karsta. Tomēr pēc dažām minūtēm, kad raidījums jau bija ēterā, es biju aizmirsusi savu ātro sirdsdarbību un pilnībā nodevusies šovam. Man patika tiešais ēters, un es jutu, ka ar redzes programmas izskaidrošanu ir paveikts labs darbiņš. Īpaši amizantās un brīnišķīgās vietās auditorija smējās un aplaudēja man. Viss gāja tik labi, ka producents atvēlēja visu raidījuma stundu manai intervijai, palūdzot otrās raidījuma daļas viesus ierasties citā reizē. Tas bija uzmundrinoši, un laiks aizritēja nemanot. (Kāda sieviete studijā iedvesmoja mani ar jautājumu, vai esmu uzrakstījusi grāmatu. Es atbildēju, ka neesmu, bet, ka grasos jau šodien pat, atgriežoties mājās, vienu uzrakstīt. Nu ko – šī tad arī ir tā grāmata).

Pēc šova mēs saņēmām simtiem zvanu ar lūgumiem pēc papildus informācijas par manu programmu un darbu, ko veicam. Tā bija mana lielā debija, un tā izdevās lieliski. Tortes gabaliņš, tā teikt, un es jutos tā, it kā manī būtu pamodusies aktrise. Mūsu organizācija bija nodibināta un darbojās. Potenciālie klienti bija pieteikušies kursiem nākamo sešu mēnešu periodam. Šis viens šovs nobruģēja mums ceļu milzīgam darba apjomam. Mēs bijām ļoti apmierināti.

Visgrūtāk bija izlemt, kā nosaukt mūsu jauno organizāciju. Visbeidzot, man radās ideja par Acu Veselības Izglītības centru. Ap to laiku jau bija materializējusies doma par biroja telpām un nelielu personālu.

Mans plāns bija mācīt programmas komponentus, piedāvājot intensīvu terapiju un apmācību divu līdz triju nedēļu garumā. Klienti varētu maksāt par kursiem pa daļām, apmeklējot terapijas kursus piecas reizes nedēļā. Grupu semināros klientus apmācītu strādāt mājās pēc pašpalīdzības programmas. Grupai atvēlētajā laikā mums bija iespējams izrunāt arī personiskās un emocionālās problēmas, kas saistītas ar redzes zudumu.

119

Tā bija ļoti spēcīga programma. Mans personāls, kur katrs no viņiem bija eksperts pats savā nozarē, tagad vēlējās iemācīties programmas, ko mācīju es. Viņi patiešām vēlējās cilvēkiem palīdzēt. Mana redze bija atgriezusies, labāka kā jebkad iepriekš, un mans Redzes Centrs bija realitāte. Visums pret mani bija dāsns. Kad Tas notrieca mani zemē, tad parasti arī piecēla un nolika labākā vietā. Pateicības un vēlreiz pateicības lūgšanas vārdi uz manām lūpām skanēja katru dienu. Rū bija vesels kā rutks, un gandrīz katru dienu spīdēja saule. Ko gan vēl vairāk varēja vēlēties?

Gada laikā mūsu vidū bija divi akupunktūras speciālisti, pilna laika akupresūras masāžas tehniķis un bioloģiskās atgriezeniskās saites terapeits, kuri strādāja ar klientiem. Mans pašas laiks tika saīsināts līdz pāris stundām dienā grupu terapijām. Manu uzmanību prasīja administratīvie pienākumi, līdzekļu piesaistīšana, ziedojumu lūgumu vēstuļu rakstīšana un sabiedrības informēšana. Tomēr es rūpīgi sekoju līdzi, lai aprūpe, ko saņēma dalībnieki, sasniegtu nospraustos rezultātus. Mēs noalgojām divus optometristus, kas konsultēja par programmu un fiksēja pārbaužu rezultātus, pirms dalībnieki uzsāka kursu, un veica pārbaudi kursa noslēdzošajā dienā.

Optometristi – Dr.Kings un Kaplāns – noteica pārbaudes atbilstoši mūsu kursa apmeklējumam. Viņi abi bija brīnišķīgi izpalīdzīgi un nodrošināja teicamas „pirms un pēc” pārbaudes, tās standartizējot, lai varētu fiksēt izmaiņas, kas notikušas kursa laikā. Es piedalījos pēdējo dienu pārbaudēs un vēroju visu tikpat vērīgi, kā vistu vanags savas pusdienas. Viņi bija manas vadlīnijas, lai saprastu, vai programma ir veiksmīga.

Personāls darbojās kolosāli, un es biju ārkārtīgi laimīga par viņu ieguldījumu. Par nelaimi man ne pārāk patika nodarboties ar administratīvajiem pienākumiem. Es tomēr nebiju biznesa cilvēks, nedz arī izpilddirektores iemiesojums. Es centos, cik varēju, taču tas nebija pietiekami, spriežot pēc pēdējām analīzēm.

Televīzijas šovs „Cilvēki runā” tika raidīts 1984.gada augustā. Tas, savukārt, pievērsa kāda cita televīzijas producenta uzmanību ar sakariem plašākā tirgū. „Vakara ziņas”, nacionāli sindicēts televīzijas šovs, sazinājās ar Centru vēlēdamies savā programmā iekļaut raidlaiku ar mūsu dalību. Manam darbam veltītais segments bija paredzēts tikai četras ar pusi minūtes garš, bet tas tiktu raidīts astoņdesmit piecās pilsētās visā valstī!

Ar visu šo uzmanību neiztiku bez galvassāpēm, taču manas māsas Keitlīna un Kellija strādāja kopā ar mani, palīdzot, cik vien iespējams, lai noturētu mani uz zemes. Rū uzņēmās visus publicitātes pienākumus. Viņš teica, ka vienmēr ir zinājis, ka es kļūšot slavena. Protams, iespējams, ka viņš to bija izsecinājis pēc tā, ko biju viņam stāstījusi, kad viņš vēl bija mazs zēns.

Es savukārt zināju, ka šādi atstāju milzu pēdas savai meitai, kad viņa sasniegs astoņpadsmit gadu vecumu. Šī doma vienmēr bija ar mani, un es vienmēr apzinājos – jo vairāk publicitātes es gūstu, jo vieglāk viņai būs mani atrast.

Publicitāte nebija vajadzīga tikai man. Tā bija nepieciešama visiem tiem cilvēkiem, kuriem tika pateikts, ka nekas nav līdzams, kuri bija pieņēmuši aklumu,

120

padevušies un pazuduši medicīnas labirintā. Viņiem bija iespēja dzirdēt patiesību: tava situācija nav bezcerīga.

Katru reizi, kad redzēju klīniskus uzlabojumus, mana pārliecība, ka programma būs veiksmīga, kļuva stiprāka. Ne tāpēc, ka tā bija mana programma. Tā bija viņu programma. Viņi paveica to darbu. Viņi bija pionieri. Viņi bija visdrosmīgākie cilvēki, kādus jebkad esmu satikusi. Viņi bieži vien ieradās Centrā tieši pretēji viņu ārstu ieteikumiem, pat viņu ģimeņu iebildumiem. Es apbrīnoju viņu spēku.

Es atklāju arī, ka maniem klientiem ir kāda dziļāka ticības stīdziņa par bojātas redzes faktu. Dziļi sirdī viņi visi ticēja, ka kaut kas kaut kur varētu viņiem palīdzēt. Viņi bija tie, kuri pēc pirmatnējā šoka par tuvojošos aklumu, spēja atgūties. Viņu atklātība un gribasspēks, kas bija nepieciešams, padarīja manu darbu vieglu. Es vienmēr centos nedot veltas cerības un nevienu nemaldināt. Bet fakts bija tāds, ka man bija daudz labāk un arī maniem ģimenes locekļiem tāpat. Un tagad ar to cilvēku palīdzību, kas kopā ar mani darbojās Centrā, mēs veidojām klientu vēstures, lai parādītu, ka tie nav atsevišķi „dīvaini” uzlabojumi, bet gan tādi, ko var atkārtot atkal un atkal.

Tomēr ne visiem kļuva labāk, un es dziļi pārdzīvoju, kad drosmīgi cilvēki, kuri cerēja uz dziedināšanu, to neieguva. Mums vajadzēja saprast, kāpēc viņi netika dziedināti, un nomoda stundās mani vajāja nepieciešamība pēc pamatīga mūsu tehniku un terapiju pētījuma. Es sāku rakstīt nodibinājumiem, kas studēja un pētīja pigmentozo retinītu, lūdzot viņiem sniegt neatkarīgu mūsu darba vērtējumu. Šādi vērtējumi dotu mums nepieciešamās atbildes. Mēs varētu saprast, kāpēc daži cilvēki atguva lielu daļu savas redzes, kamēr citiem vispār netika konstatētas nekādas izmaiņas. Varbūt tiem, kuri nereaģēja tik dramatiski, bija nepieciešama kāda konkrēta terapija vairāk vai kāda cita mazāk. Bez šādu novērtējumu zināšanām es nekad nespētu pilnveidot savu programmu tā, lai mēs varētu palīdzēt visiem cilvēkiem, kuriem tas nepieciešams.

Bet šīs iestādes uz maniem lūgumiem neatbildēja. Šo iestāžu iemesli man nebija nekāda mistērija. Labi finansētām, plaši reklamētām iestādēm ir jāietur stingri zinātniska pieeja saviem pētījumiem, ja viņi vēlas palikt šajā biznesa nozarē. Kopumā skatoties, viņi nevar atteikties no tradicionālām metodēm un cerēt, ka tiks finansēti arī turpmāk. Tā ir situācija, kas tiecas izslēgt neformālas, pašu radītas pieejas, tādas kā manējā. Es tā pa īstam neticēju, ka viņi labvēlīgi atbildēs par mūsu darbu, bet es gribēju par to pārliecināties.

Tajā pašā laikā mēs nepārtraukti apgalvojām, ka šī programma nav ārstēšana, lai gan mums pilnīgi noteikti bija uzlabojumi. Par laimi vairākumam cilvēku uzlabojumi bija, lai gan tas tik un tā nepadarīja neveiksmes vieglākas. Es izmisīgi vēlējos, lai ikvienam ir pozitīvi rezultāti.

Avīžu un žurnālu raksti, televīzijas raidījumi nodrošināja mums vēstules un zvanus no visas valsts. Jautājumi no citām valstīm tika sūtīti pa pastu. Mēs vēl nebijām saņēmuši nedz ziedojumus, nedz sabiedrības finansiālu atbalstu, taču klientu

121

pieplūdums palīdzēja mums turēt durvis atvērtas un savlaicīgi izmaksāt algas personālam. Tā bija veiksme pati par sevi.

Tagad starp maniem pienākumiem bija arī uzdevums atrast veidu, kā dabūt neatkarīgu programmas rezultātu novērtējumu. Ārsta profesija noraidīja pētījumus, ko uzkrājām mēs. Ārstu iekšējie aizspriedumi sāka gāzties laukā tajā mirklī, kad viņi atklāja, ka optometristi, nevis oftalmologi, bija veikuši pirms un pēc terapijas pārbaudes. Viņi noraidīja pētījumu kā nepārliecinošu un subjektīvu. Tas, kas viņiem bija vajadzīgs, bija „objektivitāte”, ko es visiem spēkiem biju centusies pierādīt. Vēl viņi vēlējās datus, ko savākuši oftalmologi. Ja tā pavisam godīgi, viņi negribēja, lai man vispār kaut ko izdotos pierādīt. Es viņiem galvenokārt biju tikai traucēklis.

Dotajā mirklī tā bija problēma. Pirmkārt, pat nerēķinot, cik detalizēts oftalmologa pētījums izmaksātu (trīs līdz četras reizes vairāk nekā optometrista takse), panākt oftalmologa piedalīšanos pētījumā būtu grūtāk nekā vinnēt loterijā. Saplānot visu tā, lai oftalmologs iekļautos mūsu darba grafikā, būtu gandrīz neiespējami. Tā kā mūsu klienti ieradās no visām malām un palika tikai uz divām vai trim nedēļām, ārstam būtu jāizdara tikai tāds nieks kā jāizdzēš savs esošais, saspringtais darba grafiks un jākļūst pieejamam mums uz pilnu slodzi, jo parasti vīzīte pie oftalmologa bija jāpiesaka gandrīz trīs mēnešus iepriekš. Manas izredzes atrast kādu, kas būtu gatavs pielāgoties mūsu apstākļiem, bija niecīgas.

Neskatoties uz to, es tomēr gribēju atbilst noteikumiem, lai mūsu programmu notestētu atbilstoši medicīniski izglītoti cilvēki, taču man vienkārši nebija resursu, lai savāktu nepieciešamo dokumentāciju. Tāpēc mums vispirms vajadzēja sameklēt finansējumu. Taču visas šīs problēmas „22.ķēriens” (piez., satīriska Džozefa Hellera novele), bija tāds, ka dabūt finansējumu bez medicīniskiem pētījumiem bija gandrīz neiespējami. Apjukuma jūklis starp finansējumu un AMA (Amerikas Medicīnas Asociācija) praksi padarīja mani vai traku. Vienīgais, kas man palīdzēja saņemties, bija cilvēki, kuriem tas bija nepieciešams, jo cilvēki, ar kuriem mēs satikāmies un strādājām, bija visbrīnišķīgākie cilvēki pasaulē.

Kamēr tas viss turpinājās, es saņēmu vēstuli no kādas zviedru sievietes vārdā Reba, kurai bija maza meitiņa ar PR diagnozi. Viņa bija mēģinājusi atrast Zviedrijas aģentūras, kas palīdzētu apmaksāt braucienu uz mūsu Centru. Bet tā kā mēs nebijām „medicīniski”, viņai tika liegta finansiāla palīdzība. Es viņai pateicu, ja viņai ir iespēja tikt līdz mums, mēs ar lielāko prieku strādāsim ar viņas bērnu bez maksas. Tas bija mazākais, ko es varēju darīt. Ja kāds patiešām vēlējās izmantot programmas priekšrocības, bet nevarēja to atļauties finansiāli, tad es zināju, ka nespēšu naktīs mierīgi gulēt, ja būšu cilvēkam atteikusi.

Rebas ģimene un draugi savāca nepieciešamo naudu braucienam, un tā viņa ar savu meitu Naomi ieradās pie mums vasarā. Par laimi viņām bija attāli radinieki, kas dzīvoja šajā apgabalā, līdz ar to dzīvesvietas nodrošinājums nesastādīja papildus izdevumus. Naomi bija apburoša deviņgadniece, kura brīvi runāja angliski. (Es vienmēr esmu apbrīnojusi, kā citas valstis spēj apmācīt savu jaunatni runāt vairāk nekā vienā valodā. Un parasti tieši angļu valoda ir viņu izvēlētā otrā valoda.)

122

Pirms viņas ieradās, Reba pastāstīja, ka viņa pati neko daudz nav strādājusi ārpus mājas, jo lielākā daļa laika bijusi jāvelta meitai. Zviedrijā ir daudz garu ziemas nakšu, kad saule parādās tikai uz dažām stundām pat dienas laikā, un Naomi ar savu ierobežoto redzi, nevarēja pietiekami labi redzēt, lai dotos uz skolu četru kvartālu attālumā. Tāpēc viņas mātei bija jāpavada Naomi abos virzienos.

Mēs sapratāmies teicami, un Naomi bija labvēlīgi noskaņota. Kad viņas atgriezās mājās, es saņēmu brīnišķīgu „paldies” vēstuli. Iepriekš Naomi redzes lauks bija lēnām sašaurinājies, un viņa regulāri savainojās ieskrienot durvju ailēs, galdu stūros un citos objektos. Reba rakstīja, ka tagad Naomi viena pati varēja doties uz skolu un pat piedalīties sporta stundās. Vairs nekādu zilumu un savainotu locekļu. Viņas mobilitātes spēja lieliski uzlabojās. Mana sirds pildījās ar prieku par šo jauno meiteni un viņas māti.

Reba bija priecīga, ka arī viņas pašas dzīve uzlabojās. Tagad Reba varēja pievienoties apkārtējai sabiedrībai, viņa uzvarēja pašvaldības vēlēšanās un kļuva par deputāti. Reba solīja, ka noteikti izkārtos manu braucienu uz Zviedriju, lai es varētu tur atvērt Centra filiāli. Elpa man neaizrāvās, taču es biju patīkami pārsteigta, ka viņa mani un manu darbu tik augstu vērtēja, un vēlējās ar to dalīties savā dzimtajā zemē.

Es aizrakstīju atbildi, ka ar lielāko prieku ieradīšos, ja viņai izdosies visu noorganizēt. Pēc tam es par to vairs nedomāju. Iespēja doties uz Zviedriju man šķita labākajā gadījumā tāla.

Programma, ko biju izveidojusi, tagad palīdzēja citiem, un es jutos atalgota. Katru reizi, kad cilvēki pabeidza kursu Centrā, mana apņemšanās dubultojās. Pirmajos astoņpadsmit mēnešos bijām strādājuši ar vairāk kā simts cilvēkiem, kuriem bija nopietnas redzes problēmas. Klīniskie testi rādīja, ka vairāk kā deviņdesmit procentiem ir uzlabojumi.

Darbs ar Centra dalībniekiem bija ārkārtīgi svētīgs. Kad mūsu klienti dalījās ar savu pieredzi, man prātā nāca atmiņas par laiku, kad es pati atguvos no tikpat vājas redzes. Atceros, kā domāju, ka nav nekādu cerību, ka kļūšu pilnīgi akla. Toreiz, kad ieraudzīju kaut ko skaistu, es centos iegaumēt katru detaļu. Es ticēju domai, ka, ja mana ārējā redze vairs nefunkcionē, tad nebaltām dienām es varu aicināt talkā savu vizuālo atmiņu ar skaistākajiem vizuāliem tēliem un lietām.

Manā atmiņā bija viens šāds apmēram desmit gadus vecs tēls. Pēc tam, kad gandrīz visu nakti bijām pļāpājušas ar Keitlīnu, ielēcām viņas automašīnā un devāmies skatīties saullēktu no tuvējā kalna virsotnes. Man patika brīvība, ko dod transporta līdzeklis, kad vari vienkārši iekāpt un aizbraukt, lai vērotu, kā saule uzsāk savu ikdienas debiju. Personīgais transports ir luksusa iespēja, ko cilvēki faktiski nenovērtē līdz brīdim, kad tās vairs nav. Un šādu mirkli nav iespējams notvert arī ar sabiedriskā transporta palīdzību. Un pat, ja šis sabiedriskais autobuss būtu, tas mani vienalga neaizvestu līdz kalna virsotnei rītausmā.

Mēs ieradāmies tieši laikā. No mūsu augstā novērošanas punkta, lejā redzējām ieleju, biezas, pelēkas miglas jūras ieskautu. Pakalnu virsotnes izpunktoja miglu, it kā tās būtu miniatūras saliņas. Arī milzīgi sarkankoki izspiedās caur miglas cepuri, solot

123

apslēptus pārsteigumus zem platmales malām. Klusums bija mistisks. Miglas valnis apklusināja visas skaņas.

Tieši virs mūsu galvām bija vistumšākās debesis, ko izgaismoja miljoniem zvaigžņu. Elpu aizturējusi, es pagriezos pret austrumu horizontu. Es redzēju līniju, ko tikai mākslas meistars varētu radīt no visneiedomājamākajām asinssarkanām brūcēm it kā saulei ar asiņainu cīņu būtu jāuzvar nakts melnums.

Sākot no zili melnajām debesīm virs mums un līdz pat spilgti sarkanajam horizontam, kas apskāva zemes malu, kur variēja visbrīnišķīgāko zilo toņu ēnas – no vistumšākās zilās līdz pat visgaišzilākajai – gandrīz vai rozā, līdz tam punktam, kur tās aizskāra sarkanās rētas. To dažu mirkļu laikā, kad gaidīju sauli parādāmies pilnā ampluā, biju aizturējusi elpu. Saules gaisma izklīdinās miglu, izceļot debesis arvien spožāk. Zināju, ka gaismas dāvana paņem ēnas tieši tāpat kā patiesība ienes apskaidrību.

To skaistumu, ko mums dod Visums nespēj attēlot pat visdižākais pasaules mākslinieks. Es izmisīgi vēlējos paturēt šo skatu, krāsas un it īpaši sajūtu, ka atrodos svētā vietā. Es vēlējos, kaut es būtu fotogrāfe. Varbūt kaut kāda veida māksliniece. Nē, tomēr ne tā, jo man nebija redzes, kādi gan varētu būt mani attēli? Nē, es gribēju būt rakstniece. Ilustrēt attēlus ar vārdiem. Lūk, ko es vēlējos, lai saglabātu šo burvīgo, mistisko rītu.

Kad mana uzmanība atgriezās tagadnē, iedomājos par saviem klientiem un viņu bailēm zaudēt redzi, un šis skats man atgādināja, ka mums visiem ir kas kopīgs. Neviens nevēlējās zaudēt dāvanu – redzēt dzīves skaistumu – smaidu uz mazuļa lūpām, prieka asaras mātes sejā, rozes plaukšanu, kas izraisa juteklisku baudu vai saulrietu, kas iezīmē debesis. Šis notikums notiek visur, katrā mūsu planētas vietā, katru dienu. Tās ir lietas, kas cilvēkiem pietrūkst, kad viņi zaudē spēju redzēt. Ne vienmēr tā ir funkcija, kas mums galvenokārt trūkst, bet gan skaistums. Tā kā vecās atmiņas izplēn, es turpinu pateikties, ka man bija iespēja atgūt savu redzi.

Manā dzīvē ienāca negaidīts čempions. Sieviete, vārdā Eleonora, piezvanīja no Villija Brauna – viena no ietekmīgākajiem politiķiem Kalifornijā, biroja. Viņš bija Asamblejas Spīķeris, vadošais spēks, spēcīgākais no Asamblejas, viens no politikas mākslas meistariem. Nebiju gadiem ilgi redzējusi Asamblejas vīru Brauna kungu.

Es viņu satiku, kad strādāju Saiknēs, organizējot cietumnieku ģimeņu tikšanās. Cietuma personāls reti sniedza informāciju cietumnieku ģimeņu locekļiem, un tas parasti ļoti apbēdināja ģimenes. Dažreiz cietumnieks tika pārvests uz citu cietumu, bet ģimene to nezināja līdz pat mirklim, kad tie ieradās viņu apciemot. Atceros, ka bija pat daži gadījumi, kad birojā ieradās histēriska sieva vai māte pieprasot informāciju, kur atrodas viņas mīļie. Vienīgais Štata likumdevējs, kurš varēja palīdzēt bija Villijs Brauns. Viņa zvaniem mūsu labā vienmēr bija rezultāts. Viņš jau toreiz bija nastu nesējs. Es viņu cienīju kā taisnīgu un ieinteresētu personu. Viņš vienmēr turēja savu vārdu un izturējās pret mums ar cieņu.

124

Gadiem ejot es ar ziņu palīdzību sekoju līdzi viņa ietekmes izaugsmei Štata likumdošanas jomā. Viņa galvenā mītne atradās Sanfrancisko, tāpēc dzīvošana tuvu šai lielpilsētai bieži deva man iespēju sekot līdzi viņa sasniegumiem. Viņam ik pa laikam uzradās kāds ienaidnieks, taču viņš vienmēr šķita iznākam no ūdens ar sausām kājām. Toreiz, septiņdesmito gadu sākumā, es viņu apbrīnoju, bet tagad vēl vairāk. Viņš bija leģendārs.

Runājot pa telefonu ar Eleonoru, es pieņēmu, ka viņai ir tādas vai citādas redzes problēmas. Viņa bija ārkārtīgi ziņkārīga un lūdza nosūtīt uz biroju dokumentus un literatūru. Es ar prieku piekritu.

Viņa man pastāstīja, ka nesen, slimojot mājās ar gripu, kaut kāda iemesla pēc ieslēgusi televīziju. Parasti viņa darba laikā nekad nebija mājās un nevarēja atcerēties pēdējo reizi, kad pa dienu bija skatījusies televīziju. Tajā konkrētajā dienā es biju viesis “Cilvēki runā” raidījumā. Eleonora esot jutusies tā, it kā pats liktenis būtu pievērsis viņas uzmanību raidījumam. Viņa apsolīja piezvanīt atkal, kad būs izskatījusi literatūru, kas man bija jānosūta.

Pagāja dažas nedēļas, un es jau gandrīz vai biju aizmirsusi Villija asistentes zvanu. Līdz mirklim, kad Eleonora zvanīja atkal.

Šoreiz viņa jautāja, vai es varot ierasties viņu birojā. Es piekritu bez vilcināšanās. Man patika doties uz Sanrancisko, un Kellija, mana māsa, ar lielāko prieku devās man līdzi. Kad viņa piedzima, es jau biju pametusi mājas, tāpēc strādāšana kopā deva mums iespēju satuvināties un iepazīt vienai otru labāk. Kellija bija gara, gandrīz sešas pēdas (piez., 1,82 m) un ļoti pievilcīga. Viņas jaunība un entuziasms bija lipīgi, un daļa no viņas enerģijas šad tad pielipa arī man. Mēs lieliski pavadījām laiku kopā un izmantojām katru izdevību, lai tiktu prom no biroja.

Pa ceļam Kellijai īsi izstāstīju brauciena plānu. Tikšanās bija nolikta uz pulksten diviem pēcpusdienā, līdz ar to mums pietiks laika, lai atrastu kafejnīcu un auto stāvvietu. Pusdienu vietu ir vieglāk atrast nekā stāvvietu, ticiet man. Sanfrancisko ir skaista pilsēta, kas celta uz nelielas, kalnainas pussalas. Lai gan auto stāvvietas ir par maksu, kad mēs atradām vietu nepilna kvartāla attālumā no Villija biroja, es to uzskatīju par mazo dienas brīnumu.

Bijām apģērbušās kā biznesa sievietes gadījumam, ja paveiktos iegriezties pie paša Villija. Gribēju, lai mēs izskatāmies labi. Kellijai bija lielisks moto, pēc kā mēs bijām sākušas vadīties: “Labāk ir labi izskatīties nekā labi justies.” Tas ne vienmēr nostrādāja, bet mēs vienmēr centāmies.

Sekretārs teica, ka mūs jau gaidot, un ka Spīķeris tūlīt mums pievienošoties. Tagad es biju apmulsusi. Kas šeit notika? Ar ko īsti bija tikšanās – ar Eleonoru vai Villiju?

Villijs iznāca ar mums sasveicināties. Bija tik jauki viņu satikt. Pēc iepazīstināšanas un nelielas ievadsarunas – viņš ķērās vērsim pie ragiem. Viņš vienmēr bija bijis cilvēks, kurš spēja runāt tieši un bez aplinkiem, un pašlaik viņš pilnībā attaisnoja savu reputāciju. Būtībā stāsts bija sekojošs – viņam bija redzes problēmas, iespējams PR. Viņa centrālā redze vēl joprojām funkcionēja, lai gan

125

lasīšana bija kļuvusi par problēmu. Viņš vēlējās zināt, vai pēc manām domām mana programma viņam palīdzētu. Pēc tam, kad biju atguvusies no šoka, atbildēju ka to pilnīgi noteikti ir vērts izmēģināt. Tā kā viņš bija veselīgs un gatavs strādāt, uzskatīju, ka viņa iespējas nostiprināt redzi, ir lielas.

Ja Villijs pieņem kādu lēmumu, tad lietas uzņem gaismas ātrumu. Viņš izlēma, ka ieradīsies Santa Rosā savās pavasara brīvdienās un uzsāks programmu kopā ar mani un Kelliju. Grupas darbs nebija vēlams, jo Villijs vēlējās visu paturēt noslēpumā. Politikā jebkuru vājību – īstu vai izdomātu, izmantotu viņa ienaidnieki. Mēs abi to sapratām. Par laimi tajā laikā, kad viņš vēlējās uzsākt kursu, nebija nokomplektēta neviena grupa. Kad kaut kam patiešām ir lemts notikt, tad viss sastājas savās vietās bez jebkādām pūlēm. Acīmredzot šī bija viena no tādām reizēm.

Es nopietni uzņēmu šo atbildību. Es gribēju Villijam palīdzēt ne tikai tāpēc, ka pagātnē viņš bija tik daudz palīdzējis mums, bet arī tāpēc, ka es viņu ārkārtīgi cienīju. Viņš bija viens no maniem varoņiem. Man bija skaidrs arī, ka, ja mēs spēsim palīdzēt viņam, viņš spēs palīdzēt mūsu Centram. Man bijis tas gods un privilēģija satikt Spīķeri Villiju Braunu, kurš bija cilvēks ar visplašākajiem sakariem. Pieņemot viņu par manu klientu, uz spēles bija likts daudz.

Mēs ar Kelliju izlēmām neko neteikt saviem kolēģiem. Kad ieradās Villijs, iedevām viņiem brīvu nedēļu. Visas terapijas, izņemot akupunktūru, veicām mēs ar Kelliju. Mēs ar Kelliju stundām ilgi plānojām grafiku, kas nodrošinātu Villijam optimālo terapiju un vingrinājumus. Mēs gribējām panākt visaugstākos iespējamos rezultātus tik īsā laikā, cik vien iespējams. Villijs varēja mums dot tikai septiņas dienas. Tas bija pamatīgs izaicinājums, un mums bija jāskaita katra diena.

Mēs ar Kelliju nervozi gaidījām viņa ierašanos. Villijs, kad viņu atveda uz mūsu biroju, pateica savam miesassargam – šoferim, ka atlikusī dienas daļa viņam ir brīva. Tā bija svētdiena.

Viņš mūs tūlīt pat nomierināja. Pēc apmēram stundas garas programmas izklāsta, viņš ierosināja doties uz vēlām brokastīm. Viņš zināja, kā runāt mūsu valodā – Kellijas un manā. Mēs aizvedām viņu uz vienu no labākajiem Santa Rosas restorāniem – Džons Ašs un kompānija. Par nelaimi lielākā daļa cilvēku, ko pazīstu, dodas uz Džonu Ašu svētdienas brokastīs. Villiju uzreiz pamanīja, un mūs karaliski apkalpoja. Mēs ar Kelliju jutāmies kā slavenības. Mēs ķiķinājām kā skolnieces, iedomājoties, kā visi brīnās, un domā, ka mēs arī esam svarīgas sievietes, kas brokasto kopā ar Kalifornijas Štata Asamblejas Spīķeri. Ticiet man – tajā rītā mēles kustējās aizrautīgi.

Villijs bija viens no interesantākajiem sarunu biedriem. Nebija tādas tēmas vai viedokļa, par ko viņš nespētu izteikties. Tas bija stimulējoši, un mēs ar Kelliju traki samīlējāmies viņā. Villijs, tāpat kā Kellija, bija precējies, tāpēc nekādas romantikas. Viņš vienkārši bija iespaidīgs vīrs, un mums patika atrasties viņa sabiedrībā. Viņš mūs izklaidēja no galvas līdz kājām. Tā bija neatvairāma kombinācija.

126

Katrā mūsu kopā pavadītās dienas laikā, mēs veltījām piecas līdz sešas stundas koncentrētai apmācībai un darbam. Villijs izpildīja acu vingrinājumus un citas programmas disciplīnas. Kad iepazinām viens otru tuvāk, mēs visi ar nepacietību gaidījām nākamo dienu.

Launaga laiks vienmēr bija pārtraukums, un kādu pēcpusdienu mēs ar Kelliju izlēmām noorganizēt pārsteiguma ekskursiju. Ap pusdienlaiku pateicām Villijam, ka gribam viņam parādīt Santa Rosas skaistākās vietas. Sākot no šī brīža viņš bija gatavs uz visu.

Mēs virzījāmies uz Hovaritas parka pusi – jauku ezeru pilsētas austrumu daļā. Tā kā skolās bija mācību sezona, ezera apkārtne bija gandrīz izmirusi, kad mēs ieradāmies. Mēs atradām brīvu stāvvietu pie paša ezera. Vēl joprojām izlikdamās, ka esam šeit iegriezušies nelielai apskatei, Kellija atvēra ceļasomu. Viņa bija paņēmusi gardēžu piknika pusdienas no tuvējā delikatešu veikala – visu, ieskaitot sarkanbalti rūtainu galdautu, auduma salvetes un īstas vīna glāzes.

Villijs bija pilnīgi pārsteigts. Mēs savukārt bijām sajūsmā. Mēs gribējām kaut kā atdarīt par visu to, ko viņš bija devis mums. Ap to laiku bijām kļuvuši labi draugi, jo mūs satuvināja kopīgā pieredze. Mēs visi, ieskaitot Kelliju, bijām piedzīvojuši iespēju zaudēt savu redzi. To, ka šāda saikne ir spēcīga, mēs zinājām no iepriekšējās pieredzes ar citiem mūsu klientiem. Taču ar viņu saikne kļuva spēcīgāka nekā ar jebkuru citu klientu iepriekš. Viņu bija viegli iemīlēt. Viņa humora izjūta, laipnība un gādība padarīja viņu vēl pievilcīgāku.

Villijs bija jautrs cilvēks. Patiesībā tik jautrs, ka mēs ar Kelliju no dullās smiešanās pat nokritām no krēsliem. Viņš mums stāstīja par daudzajiem politisko mītiņu piknikiem, ko viņš bija apmeklējis savas karjeras laikā. Viņš nespēja atcerēties, cik ceptu vistiņu un cik kartupeļu salātu kumosu viņš bija apēdis savas karjeras laikā. Un pirms Villijs tika pie ēšanas, viņam vispirms bija jāsaka kārtējā runa. Šis, Villijs teica, bija pirmais pikniks, ko viņš apmeklējis pēdējo divdesmit gadu laikā, un kurā viņam nav jāsaka runa pirms viņš var sākt ēst.

Tajā mirklī, kad viņš beidza savu stāstījumu, aptuveni desmit milzīgu zosu gāzelēdamās pienāca pie mums, mēģinot nočiept kādu pusdienu pārpalikumu. Es pateicu Villijam, ka viņa vēlētāji ir padzirdējuši, ka viņš šeit ieradīsies un teiks runu. Ap to mirkli mēs smējāmies jau histēriski. Klaigājošie putni aplenca Villiju, it kā viņš būtu zosu magnēts. Neteikšu, ka Villijs bija nobijies, taču varēja redzēt, ka viņš nedaudz nervozē. Kad Villijs mēģināja lielāko zosi no visa bara pabarot ar sagrieztu tomātu (kas vēl joprojām atradās uz viņa dakšas), viņš atklāja, cik nejauki šie putni var kļūt. Bara vadonis atteicās to ēst! Mēs vai plīsām no smiekliem, vērojot kā viens no ietekmīgākajiem Kalifornijas politiķiem piespiedu kārtā ar dakšiņu mēģina pabarot nepakļāvīgu, dusmīgu zosi.

Dusmās Villijs pagriezās pret vaininieci: “Es no tevis uztaisīšu pastēti sekundes laikā, ja tu nepārstāsi šņākt uz mani,” viņš norūca. Mēs ar Kelliju nespējām beigt smieties un nekādi nevarējām viņam palīdzēt. Tā tomēr bija tāda izprieca, ka galu galā zoss ik pa laiciņam dabūja kādu kāru kumosu. Cīņas politiskajā arēnā tomēr bija Villiju labi izskolojušas. Tajā mirklī es sapratu, ka nav nekā tāda, ko Villijs

127

nevarētu paveikt, ja viņš reiz tā ir nolēmis. Esmu pārliecināta, ka to bija sapratuši jau daudzi valstsvīri, kas nonākuši pretējā politiskās cīņas pusē. Viņā bija un ir sīksts klients. Tomēr mums tajā brīnišķīgajā pavasara dienā viņš bija mīlestības iemiesojums. Mēs smējāmies par viņu un kopā ar viņu.

Laiks kopā ar Villiju bija īpašs. Nebija nekādas sapulces, netuvojās nekādi politiskie ugunsgrēki, un man šķiet, ka Villijs pavadīja laiku tikpat labi kā mēs. Tomēr iemesls, kāpēc viņš bija šeit, bija nevis mini atvaļinājums, bet gan viņa redzes uzlabošana. Mēs smagi strādājām un smagi sportojām. Kurš gan ir teicis, ka nevar labi pavadīt laiku sportojot?

Pēdējā diena pienāca pārāk ātri. Man bija skumji redzēt Villiju aizejam. Viņš bija viens no pievilcīgākajiem un interesantākajiem cilvēkiem, ar ko biju strādājusi. Man tā bija izglītojoša pieredze, un esmu pārliecināta, ka viņam arī. Lai atzīmētu šo dienu, devāmies uz citu tikpat smalku Santa Rosas restorānu. Tā bija kļuvusi par tradīciju, ka beidzoties kursam, mēs sarīkojām ballīti vai devāmies pusdienās. Un šis nebija izņēmums.

Mēs visi trīs uzsaucām tostus viens otram. Pēkšņi Villijs nolika savu vīna glāzi un pajautāja Kellijai vai viņa ir lietojusi zilu acu tušu. Apmulsusi no jautājuma un iesākumā neapjaušot tā nozīmīgumu, viņa atzina, ka ir gan. Tomēr es gan biju sajūsmā, jo sapratu, cik nozīmīgs ir tikko notikušais. Villija centrālā redze bija sākusi uzlaboties!

Viņš bija pārsteigts un sāka skatīties apkārt, pēkšņi apjautis, ka spēj redzēt skaidrāk. Lai gan viņš nebija zaudējis daudz redzes, kad ieradās Centrā, viņš jau bija saskāries ar problēmu skaidri redzēt cilvēku acis, it īpaši vidējā attālumā. Tā kā labs politiķis ir atkarīgs no savas spējas “lasīt cilvēkus kā atvērtu grāmatu”, it īpaši savus oponentus, tas radīja viņam pamatīgas grūtības, un viņš vēlējās uzlabot savu redzi tik drīz, cik vien iespējams.

Viņa atklājums todien pie pusdienu galda bija priekpilns mums visiem. Un kāds atvieglojums! Mēs bijām pamatīgi pasvīduši šīs pēdējās septiņas dienas, un nu Villijam pavisam noteikti bija labāk. Es vairāk par visu vēlējos, lai viņam ir uzlabojumi, un tagad es jutos tā, it kā tonna ķieģeļu būtu novelta man no pleciem. Villijs nebija tas cilvēks, ko var muļķot, vai ar kuru var muļķot sevi. Villija vērīgais prāts par to, kas notiek ar viņa acīm, un viņa ātrā reakcija rādīja, ka uzlabojumi ir realitāte. Ja viņš pamanīja atšķirību, tad tā tepat arī bija.

Villijs jautāja, kas mums nepieciešams, lai turpinātu Centra darbību. Mūsu atbilde bija tieša un konkrēta. Nauda. Finansiāli līdzekļi mums ļautu veikt nepieciešamo pētījumu. Tādējādi programmu varētu pilnībā novērtēt. Kapitāls mums palīdzētu arī Centra durvis turēt atvērtas. Villijs teica, ka viņš darīs visu, kas ir viņa spēkos. Tas bija viss, ko vēlējos dzirdēt. Es zināju, ka Visums ir spēris stingru soli, lai ievirzītu manu programmu no izpētes līmeņa apritē.

Villijs devās uz Sakramento – tā teikt, atpakaļ uz dzirnavām. Jutāmies ļoti iepriecinātas un satrauktas, kad vēlāk Villijs mūs ar Kelliju ielūdza uz vienu no viņa

128

slavenajiem līdzekļu piesaistīšanas pasākumiem. Villijam Braunam bija piedēvēta pasakainu ballīšu rīkotāja reputācija, un mēs pieņēmām ielūgumu ar aizelsušos jā.

Oho! Bet ko lai mēs velkam mugurā? Mēs ar Kelliju skatījāmies viena uz otru un vienlaicīgi izdvesām: “Laiks doties iepirkties!” Parasti iemesls doties iepirkties bija saplēsta kurpju saite. Bet ar šāda kalibra ielūgumu uz ballīti mums patiešām bija iemesls doties uz tuvāko tirdzniecības centru.

Kellija atrada ļoti skaistu, seksīgu, pāva spalvu ziluma zīda kleitu. Es izvēlējos savu baltā un melnā apvienojumu, līdz ar to mēs bijām nokomplektētas. Pērļu auskari mums izmaksāja aptuveni sešdesmit zaļos, bet tie bija tā vērti. Tie piedeva tādu garšu Kellijas kleitai! Es atradu satriecošu, mazu, melnu kokteiļu cepurīti ar tīkliņu, kas nosedza visu cepures virspusi. Kellija bija paredzējusi vilkt arī augstas smailpapēža kurpes, tādējādi pārsniedzot savus 1,82 metrus. Man bija jāatzīst, ka, lai gan viņa bija mana māsa, viņa bija vispārsteidzošākā, pievilcīgākā būtne ballītē. Es? Es izskatījos kā baltādainā gospeļu dziedātāja garā kleitā. Mode korpulentām sievietēm gan bija veikusi garu ceļu, taču, neskatoties uz to, tai priekšā bija vēl garš ceļš. Es darīju, ko varēju.

Ierodoties pasākuma zālē, devos iekšā dalībnieku pūlī, kuri izskatījās tā, it kā piederētu “Dinastijai.” Parādē piedalījās eleganti smokingi un skaistas, garas kleitas. Kamēr cilvēki drūzmējās mini bāru tuvumā, kas bija izvietoti pa visu telpu, mūziķu kvartets spēlēja klasisko mūziku. Tas, bez šaubām, bija augstas klases notikums.

Tās bija piecsimt-dolāru-zīmju piesaistīšanas pusdienas. Mēs ar Kelliju bijām ielūgtas par brīvu, un Villijs pats personīgi bija izvēlējies cilvēkus pie mūsu galdiņa. Es gandrīz vai noģību, kad mani iepazīstināja ar viesiem, kas sēdēja kopā ar mums. Zilā krusta (piez., dzīvnieku aprūpes labdarības organizācija ASV) viceprezidents vienā pusē un Kalifornijas Optometrijas Asociācijas prezidents – otrā. Villijs teica, ka galda kartes viņš vienmēr sakārto pats. Viņš pilnīgi noteikti bija meistars pareizo cilvēku nostādīšanā pareizajā vietā un pareizajā laikā. Viņa spēja “sasaistīt” sniedzās pāri jebkam, ko biju piedzīvojusi.

Priekš manis tas viss notika pārāk ātri. Patiesībā, tas man pilnīgi atņēma drosmi. Es nebiju spēcīga lobēšanā. Mana saskarsmes prasme šajā augstajā varas vīru līmenī bija starp neko un nulli. Būdama šokā par jaunajām iespējām un no alkohola malkošanas tukšā dūšā, es biju pilnīgi izgāzusies. Es neuzsāku komunikāciju ar organizāciju pārstāvjiem, ko Villijs bija no manis gaidījis. Zinu, ka viņš bija vīlies manī, un izsakoties konkrētāk, es biju satriekta. Man tika dota dzīves izdevība, bet es visu salaidu dēlī.

Toties Kellija bija pamatīga sensācija. Viņa dejoja līdz pat rīta gaismai un bija absolūta pasākuma karaliene. Atpakaļceļā es spēju vien atlaisties automašīnas sēdeklī un censties atkal nesākt vemt, un lūgt, lai Visums dod man vēl vienu iespēju.

Protams, ka Kellija kārtīgi izsmējās par manām šausmīgajām paģirām un depresiju nākamajā dienā. Viņa nepārdzīvoja tā kā es. Tomēr es zināju, ko es nedarīšu nākamajā reizē. Es nekādā gadījumā nedzeršu, kad atradīšos tādā kompānijā. Visu garo atpakaļceļu mājup es lūdzos, lai man tiktu dota vēl viena iespēja. Kellija smējās

129

kā kutināta visu ceļu. Ja viņa nebūtu mana labākā draudzene un mana māsa, es viņu būtu ienīdusi.

Par laimi sākās jaunās apmācības. Ar tām biju tik aizņemta, ka man nebija laika kavēties pie personīgās neveiksmes haizivju ballītē. Palīdzēt cilvēkiem ar redzes problēmām bija labākais, ko es pratu. Viņiem nerūpēja vai es mācēju veidot kontaktus ar biznesa haizivīm. Kamēr vien es spēju palīdzēt viņiem, es biju veiksmīga. Tomēr tikšana pāri savai ballītes traumai prasīja diezgan ilgu laiku.

Tajā pašā laikā tuvojās brauciens uz Džeksonvilu, Ilinoisā. Ar mani sazinājās Ilinoisas Vājdzirdīgo skolas skolotāja, kad bija izlasījusi par manu programmu žurnālā. Viņa strādāja ar bērniem, kuriem paralēli vājdzirdībai papildus bija traģiska problēma ar redzes zaudēšanu. Tas ir zināms kā Ašera sindroms, kāds cits pigmentozā retinīta veids.

Gulēju nomodā, domādama, kā gan tas ir būt gan aklam, gan kurlam. Man acīs sariesās asaras, kad iedomājos par tiem jauniešiem un viņu komunikācijas grūtībām. Mana sirds sāpēja par viņiem, un es apsolīju, ja kaut ko spēšu darīt viņu labā, es apgriezīšu zemi ar kājām gaisā, lai to īstenotu.

Biļetes bija nopirktas un somas sakrāmētas. Es devos ceļā, lai aprunātos ar vecākiem un skolas personālu. Manas neveiksmes pēdējā stīga izplēnēja kopā ar manu aizbraukšanu no Pludmales zonas uz Vājdzirdīgo skolu Ilinoisā. Darbs ir labs psihes dziedinātājs.

130

14

NEVAR DZIRDĒT MŪZIKU, NEVAR REDZĒT GAISMU

Piebraucamais ceļš aizvijās briesmīga monstra virzienā pie Vājdzirdīgo skolas ēkas. Koki gar ceļa malu bija kaili un atgādināja zirnekļu tīkla siluetus, izstiepuši zarus pret pelēkajām debesīm. Ziema vēl nebija īsti beigusies, un arī pavasaris vēl nebija īsti sācies. Sniegs, kas apslēpa nedzīva izskata mauriņu, bija nokusis, atstājot garāmgājēju apskatei nedzīvus zāles stiebrus.

Galvenā ēka pie piebraucamā ceļa bija aptuveni simts piecdesmit gadus veca. Tajā bija izvietota administrācija un viesu stūrīši. Jaunākās, daudz ērtākās ēkās aiz masīvās akmens un ķieģeļu struktūras, izmitināja bērnus. Man nebija iepriekš izveidojies priekšstats par to, kādai jāizskatās vājdzirdīgo skolai, taču mani pārņēma galvenās ēkas aukstums. Jutos atvieglota, kad sapratu, ka bērni un jaunieši dzīvo daudz modernākā un mājīgākā vidē.

Tomēr vecajā mājā man bija paredzēts pārnakšņot abas naktis. Mana istaba trešajā stāvā bija liela un radīja nemīlīgas, tukšas iestādes sajūtu. Tajā bija sešas divguļamās gultas – trīs katrā pusē, un tā šķita glabājam sevī nemierīgas atmiņas par laiku, kad tajā tika izmitināti vājdzirdīgie bērni. Mana atrašanās šajā istabā vienai pašai tikai pastiprināja telpas tukšuma sajūtu.

Ja ēka sevī glabāja drūmas pagātnes sajūtas, tad vismaz cilvēki skolā bija draudzīgi. Mani iepazīstināja ar dažiem skolotājiem un administrācijas darbiniekiem, pēc tam atlikušo dienas daļu pavadīju iepazīstot apkārtējo vidi.

Pusdienlaikā mēs ar manu pavadoni devāmies uz galveno ēdamistabu. Pirmais, ko pamanīju, bija klusums: ne pārāk daudz balsu, taču milzīga aktivitāte, cilvēkiem sarunājoties, pat smejoties – ar rokām. Šī bija īpašā vājdzirdīgo pasaule. Mani pārņēma šī vide, tik atšķirīga no tās, pie kuras biju pieradusi, un es jutos kā īsta svešiniece.

Sāku uzmanīgāk vērot šos jaunos cilvēkus. Viņu vecums variēja no sešiem līdz aptuveni vēlīnajiem pusaudžu gadiem, varbūt pat agrīnajiem divdesmit. Mana pavadone – sieviete, pastāstīja, ka liela daļa no šiem bērniem ir zaudējuši dzirdi izslimojot masalas. Biju apstulbusi. Es nespēju saskatīt nekādu attaisnojumu šai novēršamajai traģēdijai.

Tomēr ne visi bija kļuvusi nedzirdīgi pēc bērnu slimībām. Astoņiem skolas bērniem bija diagnosticēts Ašera sindroms – dzirdes un redzes zaudēšanas slimība. Mākamajā dienā man bija paredzēta tikšanās ar dažiem no viņiem un viņu vecākiem.

Uz sanāksmi, ko apmeklēs vecāki un skolotāji, man palūdza sagatavot formālu prezentāciju par programmu. Skola bija pieaicinājusi arī preses pārstāvjus. Tā grasījās būt liela diena, un es cerēju būt gatava visiem tiem jaunajiem notikumiem, kas mani sagaidīja. Viss bija daudz savādāk nekā tas, pie kā biju pieradusi, un mana

131

pašpārliecība variēja starp nedrošu un neeksistējošu. Vai es varēju piedāvāt šiem bērniem kādu cerību?

Ašers man nebija nemaz tik nezināms. Iepriekš es biju strādājusi ar dažiem cilvēkiem, kuriem bija Ašera sindroms, un viņi uz programmu reaģēja labvēlīgi. Tomēr tie visi bija pieauguši cilvēki, kad viņi ieradās pie manis. Šie bija bērni, un tas lika man īpaši apzināties to milzīgo atbildību, ko izjūt pieaugušais pret bērnu. Tas var būt nomācoši. Jebkurā gadījumā, es negribēju nevienam no vecākiem dot tukšas cerības vai maldināt. Es varēju viegli iedomāties sevi viņu vietā. Varbūt tā pat bija daļa problēmas, kas kā sēkla dīga manā būtībā. Es sajutu viņu sāpes, ciešanas par viņu bērniem. Ja mēs būtu mainītās lomās, zinu, ka es apgrieztu zemi ar kājām gaisā, lai palīdzētu savam bērnam labāk justies šajā pasaulē. Es zināju, ka šis darbs nebūs viegls. Es lūdzos palīdzību un vadību.

Pusdienas bija beigušās, un bija pienācis laiks pastaigāties pa apkārtni. Ejot gar pagalmu klašu ēkas virzienā, pamanīju jaunu meiteni stāvam uz kāpnēm. Viņa bija skaists bērns, ar melniem, sprogainiem matiem, kas ieskāva viņas seju un izskatījās aptuveni desmit gadus veca. Viņai bija biezas brilles, kas viņas tumšās acis padarīja milzīgas. Kaut kāda nesaprotama iemesla pēc manas pašas acis sāka asarot. Starp mums radās cieša saikne tā skatoties vienai uz otru, saikne, ko es nespēju izskaidrot. Viņa lūkojās uz mani, un es nespēju pārtraukt acu kontaktu. Kaut kur dziļi sirdī es jutu, ka mēs viena otru pazīstam. Starp mums pavisam noteikti bija saikne, ārkārtīgi cieša saikne. Pajautāju savai pavadonei, kas ir šī jaunā meitene.

“Ak, tā ir Taņa, viena no tiem bērniem, kuriem ir Ašera sindroms. Rīt Jūs satiksiet viņas vecākus.”

Kad viņa izdzirdēja manu aso ieelpu, pavadone pajautāja vai man viss ir kārtībā. Kārtībā? Protams. Taču es sāku saprast, ka esmu šeit kāda īpaša iemesla pēc, lai gan es nezināju, kas ir šis iemesls.

Mana sirds sitās kā negudra, kad iegājām skolā. Man nekad nebija bijusi tāda fiziska reakcija, satiekot kādu cilvēku – nekad. Bija tā it kā pastāvētu kaut kādas saites, neredzamas saites, kas nāk no šī bērna un pievelk mani tuvāk viņai. Iekšēji biju gandrīz vai apreibusi no šīs sastapšanās. Es biju saistīta ar šo bērnu, bez vārdiem. Vai viņa bija iemesls, kāpēc es biju šeit? Pēkšņi es iedomājos: vai viņa varētu būt mana meita? Iespējamība bija apdullinoša, satriecoša, tomēr, kad es vēlreiz paskatījos, sapratu, ka viņa ir daudz jaunāka nekā mana meita. Ilgas atrast savu bērnu netiks remdētas šodien.

Kad tuvojāmies klasei, pavadone pateica, ka mani gaidot vēl viens pārsteigums. Viņa sāka man stāstīt par kādu citu mazu meiteni, kuru arī, man par lielu pārsteigumu, sauca Taņa. Otra Taņa pašlaik pildīja skolotāju uzdotos uzdevumus. Viņa bija mazliet jaunāka par to bērnu, ko tikko biju redzējusi, un daži skolotāji domāja, ka viņa varētu būt garīgi atpalikusi. Cik dīvaini, es nodomāju, atrast divas Taņas vienā un tajā pašā skolā ar vienu un to pašu ģenētisko defektu. Sāku domāt, ka šis brauciens ir bijis īpašs vairāk kā vienā jomā. Bija tāda sajūta, it kā es būtu nonākusi Krēslas zonā (piez., Amerikas seriāls).

132

Taņa numur divi bija mazs, kautrīgs melnādainais bērns. Kamēr es viņu vēroju, skolotāja mēģināja iemācīt viņai, kā pateikt “suns” zīmju valodā. Skolotāja pacēla suņa bildi un rādīja Taņai, kā to pateikt zīmju valodā. Es redzēju, kā Taņa skatās grozot galvu no vienas puses uz otru, uz augšu un uz leju tādā veidā, kādā to dara tikai cilvēki ar ierobežotu redzi. Pēc tam, kad viņa bija pilnībā aplūkojusi bildi, Taņa sāka locīt savas labās rokas pirkstus.

Skolotāja atkal lūdza Taņu parādīt ar zīmēm, kas bija uz bildes, un Taņa atkārtoja žestu, salokot pirkstus. Es redzēju vilšanos skolotājas sejā. Tā kā es nezināju zīmju valodu, palūdzu savai pavadonei parādīt suņa zīmi. Viņa salieca pirkstus apmēram auss augstumā un tad ar to pašu roku papliķēja sev pa augšstilbu.

Tas ķēra mani kā zibens bulta. Protams! Kad skolotāja pabeidza pirkstu locīšanu un uzsāka otro zīmes daļu, viņas roka bija ārpus Taņas ierobežotā redzes lauka. Taņa nezināja, ka tā ir divu daļu zīme. Skolotāja bija labi izglītota par vājdzirdību, bet pilnībā neizprata, kā ierobežotas redzes lauks ietekmē Taņas mācību potenciālu.

Mans prāts sagrīļojās. Vai tas varētu būt iemesls, kāpēc skolotāji domāja, ka meitene ir garīgi atpalikusi? Jo viņa mācījās lēni un šķita, ka viņa neuztver “bildi”? Man bija skaidrs, ka skolotājiem ar steigu nepieciešams ātrais kurss tādās acu slimībās kā pigmentozais retinīts. Ar labāku izpratni viņi varētu būt droši, ka viņu mācību metodes ietver to bērnu īpašās vajadzības, kuri ir vājredzīgi un kuriem ir redzes zudums.

Pamanīju saslēgtu televīzijas aprīkojumu telpā. Vadoties no pašas piedzīvotā ar ierobežotu redzi, ieteicu parādīt rokas zīmju instrukcijas ar video palīdzību. Ar mazāka ekrāna palīdzību viņi varētu parādīt Taņai visu zīmi kopumā.

Tas nostrādāja kā burvestība. Es varēju redzēt, kā Taņas sejiņa iedegās atzinībā un sapratnē. Taņa kļuva tikpat apmulsusi kā skolotāji, varbūt pat sāka domāt – tāpat kā viņi bija domājuši iepriekš – ka viņa ir dumja un atpalikusi. Beidzot kāds pamanīja viņas problēmu! Nav nekāds brīnums, ka viņa bija tik kautrīga un noslēgta. Mana sirds pukstēja par abām Taņām, kuras centās dzīvot pasaulē, kas viņas ne līdz galam izprata. Saskaroties ar redzes problēmām pašam, var redzēt skaidrāk, kas notiek. Kā izrādījās, Taņa bija ļoti apdāvināts bērns.

Tajā vakarā, kad paliku viena senatnīgās ēkas trešajā stāvā, nespēju pārstāt domāt par abām Taņām. Abas uzrādīja stipru garu un stāju. Abas aizkustināja manu sirdi uz mūžu. Es raudāju par visiem bērniem, kuriem bija jācieš, un par bailēm, ka nespēšu viņiem daudz palīdzēt. Es viņus uzreiz iemīlēju un lūdzos, lai kaut kā varētu viņiem palīdzēt.

Iemigt bija grūti. Ēka glabāja pati savus trokšņus – vaidus un čīkstoņu. Miegs bija drudžains, un man bija briesmīgi sapņi. Man nedeva mieru klusi kliedzoši tēli no istabām visa koridora garumā, ko apgaismo vājas kailspuldzes ik pa simts pēdām (piez., 100 pēdas ir 30,48 metri). Pa gaiteņiem klaiņoja to bērnu spoki, kurus šeit bija

133

atstājuši apbēdinātie vecāki ar smagām sirdīm. Šai vecajai ēkai bija vairāk nekā simts gadu vēsture, un ne vienmēr laimīgu gadu.

Pēc savas būtības, šī nebija bijusi tā gādīgākā un mīlošākā vide, kur bērniem augt. Esmu pārliecināta, ka cilvēki darīja, ko varēja, taču es zinu, ka tā atstāja rētas. Miegā, neaizsargāta pret visapkārt ložņājošo nakts enerģiju, es iemācījos vairāk nekā parasti dzirdīgs cilvēks var iemācīties par vājdzirdīgo pasauli. Es biju laimīga, kad uzlēca saule, lai aizdzītu prom pagātnes rēgus.

Tikšanās ar vecākiem un personālu pagāja labi. Es izskaidroju, ko ietver mana programma, un ko viņi no tās var sagaidīt. Viņi uzdeva labi pārdomātus jautājumus, un es biju iepriecināta, ka viņi izprata manu prezentāciju.

Pēc prezentācijas vecāki, kuru bērniem bija Ašera sindroms, tikās ar mani privāti. Mēs runājām par iespēju aizvest bērnus uz mūsu Centru. Mēs runājām par finansiālo pusi – skolotāju, tulku un vecāku aizvešanu. Tas būtu bijis dārgs pasākums. Es pastāstīju, ka Centrs samazinās vai vispār atcels samaksu, tomēr bez tā mums bija nepieciešami līdzekļi transporta un izmitināšanas izdevumiem. Grupa izlēma uzsākt līdzekļu vākšanas kampaņu. Es piekritu to pašu uzsākt Kalifornijā. Mana sirds bija pilna ar līdzjūtību pret vecākiem un viņu bērniem. Ja programma var palīdzēt viņu bērniem nezaudēt redzi un tādējādi spēt sazināties, mēs to darīsim kaut vai par brīvu. Protams, es runāju visa Centra personāla vārdā, taču es jutu, ka nepieciešamības gadījumā, viņi būtu ar mieru ziedot savu laiku šiem īpašajiem bērniem.

Atgriezties mājās bija īsts atvieglojums. Brauciens izrādījās emocionāli smags, un es jutos pilnībā iztukšota. Personāls un direktoru padome piekrita plānam. Mēs sākām gatavot plānu vasaras klasei jauniešiem no Vājdzirdīgo skolas.

Centrā visas lietas sāka nostāties savās vietās. Labākās ziņas bija tādas, ka valsts aģentūra – Kalifornijas Rehabilitācijas nodaļa, mums acīmredzot piešķirs 100 000 dolāru finansējumu. Pieteikums, ko bijām iesnieguši, bija daļēji apstiprināts. Tagad mums bija jāveic visas pārējās formalitātes dažādu komiteju un instanču labirintā, kādas nepieciešams nokārtot bezpeļņas organizācijai.

Dāvinājums būtu atbilde uz manām lūgšanām. Tas kopā ar mūsu pašu sapelnīto naudu ļautu mums paplašināt savu piedāvāto pakalpojumu klāstu un uzsākt nepieciešamās dokumentācijas formulēšanu, lai mūs akceptētu medicīnas sabiedrība.

Bija paredzēts, ka uz divu nedēļu programmu 1985.gada jūnija beigās ieradīsies deviņi bērni no Vājdzirdīgo skolas kopā ar savām mammām un divām skolotājām. Gribējām būt pārliecināti, ka esam nodrošinājuši visu nepieciešamo viņu vajadzībām.

Vienubrīd bijām domājuši sarīkot deju vakaru un pārdot ieejas biļetes. Kellija, kura bija kļuvusi par manu labo roku, bija gatava palīdzēt noorganizēt pasākumu, lai varam savākt līdzekļus bērnu izmitināšanai divu nedēļu garumā.

134

Villija Brauna asistente mums iedeva vadošu amatu cilvēku kontaktus. Mums izdevās dabūt bezmaksas aviobiļetes uz Disnejlendu bērniem un viņu ģimenēm pēc programmas beigām. Apkārtnes viesnīcas bija ar mieru piedāvāt lielas atlaides. Šķita, ka viss saliekas pa plauktiņiem, un mums visiem tā bija izglītojoša pieredze.

Mums nekad iepriekš nebija izdevies piesaistīt finanšu līdzekļus no malas, tāpēc šis process bija patiesi nozīmīgs. Tam bija pašam sava notikumu gaita, aizraujoša dažādos veidos, kad aizkustinājām komitejas locekļu sirdis ar savu darbu bērnu labā. Cilvēki bija atvērti un gribēja palīdzēt.

Rū bija trīspadsmit gadi. Tik tālu viss bija jauki. Viņa agrīnā pusaudžu gadu fāze virzījās labi. Mēs savā starpā labi satikām. Viņš bija lepns par to, ko es darīju, un viņam patika atrasties uzmanības centrā. Viņu nemaz nemulsināja filmēšanās nedz vietējā, nedz nacionālajā televīzijā. Viņa pārliecība un spēja komunicēt lika man sajust, ka es kā māte darīju adekvātu darbu.

Par spīti manām neirozēm viņš izrādījās lieliska personība. Visas pārcelšanās no vienas vietas uz otru acīmredzot nebija viņu sāpinājušas; tieši otrādi tās bija padarījušas viņu elastīgu, pielāgojoties jaunām situācijām. Viņš vēl joprojām bija manas dzīves gaisma. Visā pasaulē nebija neviena cita, ar kuru es varētu runāt tik godīgi.

Administratīvie pienākumi mani gandrīz vai beidza nost. Asinsspiediens bija augšā, un man bija grūti gulēt. Man nepatika būt par visu atbildīgai, un es sapratu, ka pilnīgi noteikti neesmu tā, ko sauc par labu vadītāju. Ar mani kopā Centrā strādāja vienpadsmit cilvēki, un ārpus Centra mums bija astoņi neatkarīgi vadītāji. Es izlēmu informēt direktoru padomi, ka vēlos būt atbildīga tikai par klīnisko darbu un pētniecību, un neko vairāk. Es prasīju, lai padome nozīmē citu Izpilddirektoru. Man nebija prasmes un talanta grāmatvedības jomā, personāla vadībā un citos biroja pienākumos. Es gribēju strādāt ar cilvēkiem, kuri ieradās pie mums pēc palīdzības. Lūk, kur bija mans talants, nemaz nepieminot manu sirdi. Es centos būt vadošs tips, bet tas vienkārši nebija priekš manis. Lietas kļuva sarežģītākas, un es pat nesapratu problēmu cēloņus, kur nu vēl iespējamos risinājumus. Es gribēju nodot vadības grožus kādam, kurš ir kvalificētāks nekā es. Jā, Centrs bija mans mazulis, bet mazulis auga, un es vairs nespēju apmierināt tā vajadzības.

Kad vājdzirdīgie bērni nolaidās Sanfrancisko lidostā, mēs viņus sagaidījām ar vērienu. Viņu ierašanās kļuva par mediju notikumu. Televīzijas vienības no lielākajām vietējo ziņu stacijām gaidīja ierodamies grupu pie pasažieru vārtiem. Mums bija daži duči krāsainu balonu, lai bērni un viņu aizbildņi varētu mūs pamanīt uzreiz, kad ienāks terminālī. Lai varētu visu izplānot un noorganizēt šo mirkli, bija nepieciešami pieci mēneši darba pa piecpadsmit līdz divdesmit stundām nedēļā. Mēs bijām noguruši, bet laimīgi, ka šī diena beidzot bija pienākusi.

135

Bija labi būt aizņemtiem, jo tas apslāpēja manas šaubas un bailes. Es parasti noskaitīju vairākas lūgšanas dienā, lūdzot palīdzību šiem bērniem. Tagad, kad viņus gaidīju – tik īpašus bērnus, lai palīdzētu viņiem ienākt uzgaidāmajā telpā, mana sirds sitās kā negudra, un visas šaubas uzpeldēja ar dubultu spēku. Ja nu mēs viņiem nespēsim palīdzēt? Kā viņi to uzņems? Kā es to uzņemšu? Ko prese darīs? Bet nu jau bija par vēlu kaut ko apturēt šajā punktā, tāpēc tikai uz priekšu un uz augšu!

Ticiet man – nevar iemācīties zīmju valodu dažās nedēļās un it īpaši no attēliem vien. Viss, ko es biju sasniegusi ar savu zīmju valodas apguvi, bija bērnu mulsināšana. Viņi tika galā ar šo problēmu ar apbrīnojamu tiešumu. Viņi pieprasīja, lai es apsēžos uz savām rokām.

Viena no Ilinoisas skolas skolotājām kļuva par oficiālo tulku. Mums gāja lēni, taču viņas klātbūtne bija īsta svētība. Citādi es nedomāju, ka mums vispār būtu izdevies pabeigt kursu vai gūt jelkāda līmeņa panākumus.

Bērni bija fantastiski. Bija kāda ģimene ar trim zēniem vecumā no vienpadsmit līdz deviņpadsmit. Jaunākais – Vils bija īpaši mīļš. Viņš nedaudz runāja, un pateicoties diviem milzīgiem pastiprinātājiem, daļēji dzirdēja. Viņš varēja diezgan labi sazināties. Tad vēl bija abas Taņas. Vecākā Taņa ar jaukiem brūniem matiem bija tā, kuru pirmo ieraudzīju skolā Ilinoisā tajā drēgnajā februāra dienā. Tā, protams, bija viņa, ar kuru mums no pirmā acu skatiena bija radusies tik cieša saikne. Viņa bija kautrīga, bet acīmredzot ne no kā nebaidījās. Viņas degsme uzsākt programmu bija tiešām iedvesmojoša. Viņas mērķis, kā man pateica māte, bija atbrīvoties no šīm biezajām brillēm. Savā prātā es par to turēju īkšķus.

Otra Taņa, visjaunākā, bija viskautrīgākā un biklākā grupā. Viņa bija skaists bērns ar jaukām matu pīnēm, kas sasietas ar krāsainām lentām. Viņas māte bija līdzās, un es zināju, ka viņām abām tas ir īpašs laiks. Mēs visi pavadījām laiku mīlestībā, smieklos un nedaudz asarās.

Taņas ierobežotais redzes lauks bija ietekmējis viņas mācību progresu (viņa ir tas bērns, kuru uzskatīja par atpalikušu). Lai varētu ar viņu sazināties, zīmes bija jārāda aptuveni divpadsmit līdz četrpadsmit collu attālumā (piez., 30 līdz 36 cm), tieši viņas sejas priekšā. Ja cilvēks neatradās viņas redzes laukā, Taņa nevarēja pateikt, kas notiek. Bet, tā kā mēs zinājām viņas īpašās vajadzības, mēs izstrādājām viņai atbilstošu programmu.

Tās divas nedēļas bija pilnas aktivitāšu. Darbs bija gan ārkārtīgs izaicinājums, gan bieži vien arī vilšanās. Es vai degu aiz vēlmes sazināties ar šiem bērniem. Bet es biju atkarīga no tulka, un starp maniem vārdiem un viņas zīmēm bija laika nobīde, maniem stāstiem bija jābūt īsiem un manām instrukcijām tiešām un konkrētām.

Par spīti grūtībām, mēs sākām kļūt par ciešu grupu. Nemitīgi apskāvieni, ne tikai ierodoties vai aizejot, kļuva par normu. Viņus visus bija viegli mīlēt. Manas bailes izzuda līdz ar viņu progresu. Vingrinājumi bērniem bija viegls kumoss. Viņi zibenīgi visu uztvēra, un viņiem patika tos pildīt. Dienas paskrēja pārāk ātri.

136

Mans dārgais draugs Eliots Kaplāns piekrita piedalīties kā brīvprātīgais, veicot bērniem pārbaudes pirms un pēc programmas. Viņš bija sajūsmā par viņu progresu un nespēja vien sagaidīt pēdējās dienas pārbaudes. Zināju, ka būs izmaiņas, bet glazūra uz tortes bija bērnu klīniskie testi, kas apstiprināja manu intuīciju un novērojumus.

Mazā Taņa – tā, kuru uzskatīja par garīgi atpalikušu, jo viņa nespēja parādīt suni zīmju valodā; tā, kura bija kautrīga, bikla un nespēja komunicēt ar cilvēkiem, ja vien viņi neatradās dažu collu attālumā – iznāca no savas čaulas. Viņa smējās un aizrautīgi sadarbojās ar pārējiem bērniem, pat no pretējās telpas puses! Es zināju, ka viņas redzes lauks ir daudz labāks. Viņas uzlabotās spējas darboties, komunicēt un pat justies drošai par sevi, mums visiem bija acīmredzamas. Viņa bija pārvērtusies par visskaistāko pirmspusaudžu vecuma taurenīti. Mana sirds bija pilna saviļņojuma, kad paskatījos uz viņas smaidīgo sejiņu. Ne miņas vairs no kautrības un bailēm, viņa bija pilna spara un entuziasma.

Vils, bērns, kurš varēja dzirdēt ar divām milzīgajām pastiprinošajām ierīcēm, sapņoja par to, ka viņš varētu atgriezties un strādāt kopā ar mums, kad būs pabeidzis vidusskolu. Viņam patika akupunktūra un nemaz nebija bail no adatām. Viņš pat lūdza, vai nevarētu dabūt dažas un paņemt līdzi uz mājām, lai pats tā darītu. Mēs visi smējāmies par viņa drosmīgo piedāvājumu pašam darboties akupunktūras jomā.

Pēdējā diena pienāca pārāk ātri. Personāls no tiesas pieķērās šiem brīnišķīgajiem bērniem. Es biju gandarīta par paveikto un zināju, ka man viņu šausmīgi pietrūks.

Eliots ieradās kā bija norunāts un uzsāka pārbaudes. Katra bērna vecāks un abas skolotājas varēja piedalīties pārbaužu telpā. Eliots ar lielāko prieku atbildēju uz visiem jautājumiem, ko viņam uzdeva. Viņš bija ļoti pacietīgs un gribēja, lai viņi zinātu konkrēti, ko viņš ir atklājis.

Mana Taņa, ar biezajām brillītēm, iznāca no Eliota kabineta ar platu smaidu sejā. Viņas acis uzrādīja labākus rezultātus bez brillēm, un viņa tās bija noņēmusi. Viņai tās vairs nebija vajadzīgas! Tajā pēcpusdienā tika izraudāta ne viena vien prieka asara. Ikviena bērna vizuālā funkcija bija uzlabojusies. Šajā kursā mums nebija nevienas neveiksmes. Simtprocentīgs veiksmes koeficients! Ļaujiet man jums pastāstīt, ka svinības un ballīti, kas notika tajā vakarā pēc pēcpusdienas pārbaudēm, nav iespējams pārspēt. Šis notikums uz visiem laikiem paliks manā sirdī.

Bērni bija apmācīti, kā darboties pašiem, kad viņi atgriezīsies mājās un skolā. Tehnikas un vingrinājumi viņiem ļaus turpināt sev palīdzēt saglabāt veselākas acis. Šajās divās īsajās nedēļās viņi bija guvuši vērā ņemamus panākumus.

Es biju priecīga, ka arī skolas skolotājām bija iespēja apmeklēt kursu ne tikai tāpēc, ka viņas mums tulkoja, bet tāpēc, ka arī viņas apguva šīs disciplīnas. Nākotnē, ja vēl kāds bērns cietīs no dubultās nelaimes – vājdzirdības un redzes zaudēšanas, skolotāji varēs uzsākt programmu skolā. Tovasar es biju ļoti lepna par mūsu darbu.

Tomēr mums bija finansiāli zaudējumi. Centram bija parādi. Cik ironiski, ka mēs varējām palīdzēt cilvēkiem uzlabot redzi, pat saskaroties ar lielām grūtībām.

137

Tomēr mums negāja labi ar atlīdzības izmaksāšanu. Paldies Dievam, ka dāvinājums, kam bijām pieteikušies, bija apstiprināts. Mēs bijām finiša taisnē nepieciešamo veidlapu aizpildīšanā, un tāpēc varējām sākt gaidīt šo finansējumu. Ar šo dāvinājumu cerējām izķepuroties no finansiālās bedres, kurā bijām iekrituši.

Pēc tam mēdijos parādījās politisks skandāls. Acīmredzot medicīnas sabiedrības locekļi neatbalstīja, ka nemedicīnisks centrs saņem finansējumu. Galu galā, pigmentozais retinīts tika klasificēts kā neārstējama un neizārstējama acu slimība. Kam mēs varējām lūgt uzlabojumu apstiprinājumu? Dažādi Asamblejas valsts vīra Brauna ienaidnieki bija izlīduši no saviem stūriem, priecādamies un apzināti ietriekdami dunci mugurā. Lielā laikrakstā Sakramento čaklā bite bija ievietota mana bilde blakus Villija Brauna attēlam ar uzpūstu rakstu par dotāciju proporcijām. Mūsu Centrs bija kļuvis par bandinieku politiskajās šaha spēlītēs.

Jautājumi, kā es sapratu, pat īsti neskāra mūs vai to, ko mēs darījām. Mēs bijām pieķerti plašākā, tālejošākā politisko intrigu, ambīciju, bažu, labumu un apvienību procesā. Visa šī lieta bija pilnīgi ārpus mūsu kontroles. Ko es varēju teikt vai darīt? Es biju piedzērusies pasākumā, kas man bija pieejams pateicoties Villijam. Vai es biju iedomājusies, ka iederēšos šeit šajā nežēlīgajā pasaulē ar augstajām politiskajām likmēm? Man līdz nāvei riebās, ka nekādi nevaru cīnīties pretī. Taču pārāk daudz bija likts uz spēles, un ne man, nedz Centram nebija finansiālu resursu, lai nogaidītu līdz situācija norims.

Dāvinājuma nauda būtu mūs izvilkusi no parādiem un ļautu dokumentēt mūsu rezultātus daudz precīzākā veidā. Ar to mums būtu pieticis gadam, un ar šiem apstiprinātajiem līdzekļiem mēs būtu varējuši piesaistīt privātos finanšu līdzekļus citiem projektiem. Ja dāvinājums tiek atcelts, mēs nepārdzīvosim 1985.gada rudeni. Politiskās un preses haizivis sajuta asinis. Sākās barošanās ārprāts, un mēs, par nelaimi, bijām pusdienas.

Politika ir netīrs bizness. Mēs kļuvām par citu cilvēku aizspriedumu un vienaldzības upuriem. Komiteja aizturēja dāvinājumu. Mūsu kontaktpersona informēja, ka baumu telegrāfā ir nonākusi ziņa, ka “drīzāk elle sasals nekā mūsu organizācija saņems finansējumu.”

Es padevos. Es vienkārši nevarēju turpināt lāpīt caurumu katru dienu, lai Centrs strādātu. Tas bija pārāk daudz.

Pateikt visiem, ka Centrs ir uzvarēts, nebija viegli. Daudzi cilvēki bija pārcēlušies, lai varētu pie mums strādāt. Jutu, ka esmu viņus personīgi iegāzusi. Visi bija apbēdināti un iespējams kaut kādā veidā vainoja mani. Manas izjūtas bija visdažādākās. Dusmas, vilšanās, bet vairāk par visu vainas izjūta, ka esmu cietusi personīgu neveiksmi. Mans mēģinājums cīnīties ar vējdzirnavām bija izgāšanās.

Un tā, Centrs tika slēgts līdz labākiem laikiem. Pagāja daži mēneši līdz es spēju pārgrupēties un izlēmu turpināt darbu pati uz savu galvu. Es biju ielūgta vadīt programmu Anglijā. Un mana draudzene Reba Zviedrijā bija smagi strādājusi, lai noorganizētu man uzstāšanos viņas dzimtajā zemē. Es izlēmu paplašināties un pastrādāt kādu laiku aizjūras zemēs. Mans lūgums debesīm bija spēt turpināt savu

138

darbu, un es biju gatava doties jebkur, lai sasniegtu savu mērķi! Ja Amerika (vai vismaz Kalifornija) mani negrib, es došos citur, jebkur, kur mani grib.

Lai gan man nebija veicies kā Centra direktorei, mans plāns redzes uzlabošanai un saglabāšanai bija veiksmīgs. Tas darbojās. Mana nemākulība vadīt lielu organizāciju noveda mani pie neveiksmes. Man bija jāpieņem šī mācība un jādodas tālāk. Tā vietā, lai uzņemtos papildus atbildību par lielu grupu, es izlēmu tālāk doties solo, vadot pavisam nelielu personālu – tikai sevi!

139

15

KAS IR DRAHMA?

Kad vienas durvis aizveras, citas vienmēr atveras. Kopš tika aizvērtas mana sapņa – Redzes Veselības Izglītības Centra – durvis, manī parādījās interese par to, ko gan man piedāvās dzīve, kādu jaunu ceļu es uzsākšu? Centra aizvēršana bija pamatīgs trieciens manai pašapziņai, un man bija smagi atbrīvoties no vainas un neveiksmes sajūtām. Aizdzīt prom slikto omu palīdzētu jauns projekts.

Reba bija pamatīgi pastrādājusi, lai noorganizētu man uzstāšanos semināros Zviedrijā. Vienlaikus kādam citam manam draugam bija izdevies izveidot lielu mācību klasi Londonā. Lietas sāka nokārtoties. Reba bija arī sagatavojusi pārsteigumu Zviedrijā. Viņa ne tikai bija atvērusi organizāciju, kas darbojās pēc manām metodēm, bet bija arī nodibinājusi kontaktus ar Eiropas Pigmentozā Retinīta Fondu. Šis Fonds ar tūkstošiem locekļu visā pasaulē rīkoja ikgadējo Konferenci Vācijā 1986.gada maijā – laikā, kad es atrados Zviedrijā. Es nezinu, kā viņa to panāca, bet Rebai izdevās dabūt man ielūgumu runāt viņu Konferencē.

Šī Konference bija trīs dienu pasākums. Puse auditorijas bija paredzēti acu ārsti un zinātnieki, kas veic pētījumus. Otra puse – cilvēki ar PR diagnozi vai PR upuru draugi un ģimenes. Bija plānoti aptuveni 700 apmeklētāju. Es biju gan apmulsusi, gan sajūsmināta par šāda veida iespēju. Mans sapnis par nopietnu manas programmas pētījumu atkal kļuva par reālu iespēju. Ja to vispār ir iespējams izdarīt, tad šī ir īstā vieta, kur stimulēt interesi.

Rū palika Štatos. Viņš bija skolnieks, pusaudzis. Viņam bija arī draudzene, un ceļojums kopā ar mammu nebija ierakstīts viņa darba kārtībā. Ar dalītām emocijām es atļāvu viņam palikt ar Keitlīnu manas prombūtnes laikā, un sāku gatavoties braucienam uz Eiropu.

Mēs ar Kelliju ieradāmies Londonā divpadsmit dienas pirms Britu klases sākuma. Es biju ielūgta uzstāties arī Zviedru Veselības pieskāriena Konvencijā, Ženēvā. Mans ego piepūtās no Eiropas kontaktu atzinības brāzmas. Tas pilnīgi noteikti izvilka ārā dzeloni no nesenās biznesa neveiksmes Centrā.

Laiks bija auksts un apmācies, no Ziemeļu jūras pūta vējš. Par spīti vairākām kārtām džemperu un mēteļu, tas koda līdz kaulam. Neviena no mums pieaugusi nebija bijusi pāri okeānam, tāpēc, neskatoties uz aukstumu, kas mūs saldēja līdz pat sirds dziļumiem, mēs devāmies izpētīt Londonu.

Londona bez šaubām ir viena no dzīvākajām un aizraujošākajām lielpilsētām pasaulē. Tās smaržas, skati un skaņas ir tikpat dažādi kā cilvēki, kuri to apdzīvo. Vēsture mūs sveicināja uz katra ielas stūra. Es varēju iztēloties redzam skursteņslauķus lēkājam pa jumtiem kā filmā Mērija Popinsa. Man likās, ka es varu dzirdēt Galma Kavalērijas zirgu soļus, kas velk Karalienes karieti, kad viņa dodas pastaigā pa pilsētu. Lai kā mums patika Londona, tās aukstums mums nemitīgi zagās klāt. Nākamajā dienā devāmies pie ceļojumu aģenta, lai rezervētu ātrāko iespējamo

140

transportu uz Šveices Alpiem, kur nākamās nedēļas nogalē bija paredzēta Konference. Mēs ātri izlēmām, ka vismaz Šveice ar sniegu un visu pārējo nevarētu būt aukstāka par šo stindzinošo salu.

Mēs devāmies uz lielāko ceļojumu aģentūru Anglijā. Sieviete, ar kuru sadarbojāmies bija lieliska. Viņa acīmredzot ar prieku mums palīdzēja, lai gan visticamāk uzskatīja mūs par muļķa amerikānietēm. Vienā mirklī es pieķēru viņu aizdomīgi smaidām. Galu galā mēs patiešām uzvedāmies kā muļķes – skaļi apspriežot savas bērnības aizraušanās un spēlēdamas “bet, ja nu mēs?” ar šiem aizraujošajiem un eksotiskajiem galamērķiem.

Mēs sapratām, ka brauciens un palikšana Šveicē būs nedzirdēti dārgi. Bijām šokētas. Tomēr ceļojumu aģente bija optimistiski noskaņota atrast mums atvaļinājumu kaut kur. Tā kā Šveice atkrita, viņa pajautāja kurp vēl mēs būtu ieinteresētas doties?

Mēs ar Kelliju saskatījāmies un abas pateicām vienu un to pašu: “Kaut ko lētu un saulainu.” Mēs izklausījāmies pēc klauniem. Ne aci nepamirkšķinot, aģente sāka klabināt datora klaviatūru.

“Kā būtu ar Kanāriju salām?”

Izklausījās labi, bet mums vajadzēja uzzināt, kāds būs valūtas kurss. Mēs jau vairākkārt bijām saskārušās ar to, ka mainot naudu vairāk kā vienu reizi, padarām bagātas bankas. Mēs bijām pārāk daudz zaudējušas ar šīm konvertācijām. Mēs arī gribējām doties tur, kur spēcīgākā valūta būtu ASV dolārs.

Naudas maiņa bija visa pamats. Kamēr es saglabāju mūsu vietu rindā, Kellija noskrēja lejā pa vītņu kāpnēm, lai iespējami ātri uzzinātu katra mūs interesējošā galamērķa valūtas kursu. Tad viņa steidzās atpakaļ augšā pa kāpnēm, lai varam izlemt.

Izkalkulējot visas nianses, mēs izlēmām, ka Kanāriju salas ir pārāk treknas mūsu asinīm. Izskatījās, ka tās ir tāds spēļu laukumiņš Saūda Arābijas bagātniekiem. Atpakaļ pie datora orākula. Kā būtu ar Spānijas dienvidiem?

Atpakaļ lejā pa spirālveida kāpnēm, lai gan Kellija bija tik tikko paspējusi atvilkt elpu no iepriekšējās reizes.

Nē. Arī Spānija bija garām.

Beidzot, it kā tas būtu darījumu ceļojumu mucas dibens, viņa piedāvāja: “Ko jūs teiktu par Grieķiju?”

Kad Kellija bija uzzinājusi, kā sauc grieķu naudu un gatava atkal skriet lejā pa kāpnēm, domāju, ka viņa salūza zem fiziskās piepūles nastas. Es baidījos, ka viņa aizelsusies sabruks tieši uz grīdas.

“Kas pie joda ir drahma?” viņa lūdzās. Jutu, ka viņa ir tuvu histērijai.

Pirms kāda laika mēs tieši uzzinājām, kas ir drahma. Tā bija nauda, kas nozīmēja, ka mēs varam doties uz Grieķiju, uz nedēļu, palikt jaukā viesnīciņā, ēdināšana vismaz trīs reizes dienā un kaut kādas tūristiem domātas aktivitātes. Tā bija

141

mūsu atvaļinājuma vieta. Dolārs Grieķijā tika plaši izmantots. Drahma un Grieķija tieši atbilda mūsu finansiālajām iespējām.

“Rezervējiet to,” mēs teicām. Dabūjām lidojuma biļetes nākamajai dienai. Mēs nebijām bijušas Londonā vairāk par trīsdesmit sešām stundām un jau bijām gatavas to pamest.

Kad atradāmies lidmašīnā un jau pusceļā, iedomājāmies, ka tā varbūt nemaz nebija tik laba doma divām brīvām amerikāņu sievietēm doties uz Grieķiju. Mūs aizveda līdz vietai, kur teroristi pārgrupējas un iefiltrējas starp mierīgajiem iedzīvotājiem. Tomēr, izvēloties nepievērst uzmanību savām bailēm, mēs ar baudu turpinājām lidojumu. Izņemot mirkli, kad snobiska angļu sieviete pagriezās pret mums un ieteica būt ļoti uzmanīgām. Viņa brīdināja, ka grieķi ienīstot amerikāņus. Viņa mums ieteica visiem teikt, ka esam kanādietes.

Mēs ar Kelliju sākām apsvērt domu palikt lidmašīnā un doties atpakaļ uz Angliju. Varens brauciens turp un atpakaļ. Tad kāds patīkama izskata vidēja vecuma vīrietis, kurš bija dzirdējis mūsu brīdināšanu par Grieķiju, stādījās priekšā kā Grieķijas iedzīvotājs un pateica, ka viņš personīgi parūpēšoties par to, lai mūsu atpūta Grieķijā būtu patīkama. Tā kā mēs jau sākām atbrīvoties no savām pieaugošajām bailēm, sieviete atkal pagriezās pret mums un teica: “Uzmanieties no grieķu pasniegtajām dāvanām.” Domāju, ka viņa bija tikai un vienīgi greizsirdīga.

Atēnu lidostā bija īsts juceklis. Vēlāk mēs uzzinājām, ka TWA lidmašīna pa ceļam uz Atēnām tikusi bombardēta stundu pirms mūsu nolaišanās. Paldies Dievam par mūsu jaunatrasto draugu. Viņš mums palīdzēja dabūt taksometru un aizveda uz pieklājīgu viesnīcu Atēnu centrā ar skatu uz Akropoli. Viss bija vienlaicīgi gan elpu aizraujošs, gan prātam neaptverams.

Atēnās dzīvoja aptuveni astoņi miljoni iedzīvotāju. Šķita, ka viņi visi brauc ar automašīnām, un šķita, ka visu viņu automašīnu taures ir iestrēgušas uz pilnu klapi. Brīžiem tas man atgādināja kādas senākas Meksikas pilsētas, ko biju apmeklējusi. Netīras, trokšņainas, skaļas, piesārņotas ar automašīnu izplūdes gāzēm un dīzeļdegvielas emisijām. Un senatnīgas… visapkārt senatnīgas.

Papildus tam, problēma bija arī valoda. Tā neizklausījās ne pēc vienas valodas, ko biju dzirdējusi iepriekš. Nedomāju, ka jebkad spētu saprast grieķu valodu.

Ar apgalvojumiem, ka mēs būsim drošībā, mūsu namatēvs un brīvprātīgais ceļojuma gids pamāja mums ar labu nakti. Viņi ar Kelliju runāja par zirgiem, un viņš jau kala plānus par sava rančo parādīšanu nākamajā dienā. Mēs piekritām satikties ar viņu nākamajā rītā.

Kellija atrada Zviedrijas futbola komandu. Vai precīzāk izsakoties, viņi atrada Kelliju, un drīzumā jau griezās dejās līdz rītam uz mūsu viesnīcas jumta disko plača. No rīta es pamodos agri, jo mani vēl joprojām ietekmēja laika joslu maiņa. Bez tam, skaļa mūzika un tumšas istabas nebija manā gaumē. Pēdējā reizē, kad es devos vakarā uz dejām un klausījos mūziku, pie kuras man patika dejot, kāds svešinieks, vīrietis nakts klubā, pienāca man klāt un uzlūdza dejot. Kad biju atguvusies no pārsteiguma, es priecīgi atbildēju “jā” un sekoju viņam dejotāju pūlī. Par nelaimi telpa bija tik

142

tumša, ka es viņu pūlī tā arī nekad neatradu. Kādu mirkli stāvēdama apmulsusi, mēģinot saprast, vai man ir deju partneris, es beidzot padevos un meklēju ceļu atpakaļ pie galdiņa. Es viņu tā arī nekad neatradu. Visu nakti biju noraizējusies – ja nu viņš bija “Misters Īstais”, bet es tumsā nevarēju redzēt pietiekami labi, lai viņu paturētu. Varbūt tāpēc es biju viena. Bet varbūt arī nē.

Es gribēju iemigt, bet miegs nenāca. Šīs miljonu iedzīvotāju pilsētas siltā, liegā nakts nebija pietiekoši klusa, lai to atļautu. Likās, ka ikvienas ģimenes mājas logi būtu plaši atvērti, lai pievilinātu vēju iepūst iekšā, kas nozīmēja to, ka visas skaņas, kas parasti paliktu iekšpusē – skaļš televizors, grandošas stereo sistēmas, uzjautrinoši ģimeņu strīdi – tagad izskanēja ārpusē. Tas viss sajaucās ar parastajiem pilsētas satiksmes un nebeidzamās nakts dzīves trokšņiem. Ielas, senas un līkumotas, aiznesa troksni, it kā tās būtu upes ūdens, kas virpuļo un mutuļo katrā iespējamā spraugā un plaisā. Mani bija pārņēmis kultūršoks. Bija grūti aprast ar svešo valodu un vidi, un ausis pārāk jūtīgi uztvēra katru skaņu. Tas kļuva nogurdinoši, un man no miega bada sāka parādīties noguruma un stresa pazīmes. Es nebiju normāli izgulējusies, kopš pametām Kaliforniju.

Ap rītu es jau biju izmisumā. Tā es nebiju iztēlojusies atvaļinājumu. Es gribēju mieru, klusumu un saulainu pludmali. Nevis desmitiem miljonu cilvēku radītu troksni, kas sacenšas par manu uzmanību, kamēr es cenšos gulēt. Es biju izlēmusi. Palūgšu mūsu draugam, lai iesaka kādu klusu vietu, kurp mēs varētu doties. Kellija piekrita. Atlika tikai atgādināt par saulainajām pludmalēm, un Kellijas iedeguma eļļa jau bija gatavībā.

Mūsu draugs mūs pilnībā izprata un pēc diviem telefona zvaniem reģistratūrā jau bija noorganizējis mūsu sapņu atvaļinājumu.

Pirmais zvans bija viņa māsai, kurai bija brīva istaba viņas mazajā viesnīciņā, kas slējās pāri Vidusjūrai Krētas salā. Otrs zvans bija vietējai aviolīnijai. Viņš mums rezervēja divas vietas pusnaktī ar pēdējo lidmašīnu no Atēnām uz Krētu.

Tas bija iekšzemes reiss un drošība nebija tik stingra kā starptautiskajos reisos. Mums nebija jāiet cauri metāla detektoriem, un mūsu mantas netika skanētas. Tas likās savādi, jo kādā citā reisā uz Atēnām vēl šajā pašā nedēļā bija sprāgusi bumba.

Abas ar Kelliju izlēmām nerunāt skaļi un nerādīt, ka esam amerikānietes. Kad iekārtojāmies uzgaidāmajā telpā, un centāmies nosist laiku, līdz izlidos lidmašīna, es paņēmu avīzi, kas atradās man blakus un izlikos, ka lasu.

Pēc kāda laika pamanīju spilgtu uzliesmojumu. (Ak, Kungs, vai tie bija teroristi?) Paskatījos augšup un ieraudzīju, ka Kellija smejas kā kutināta ar fotoaparātu rokā.

“Ko tu dari?” es ātri nočukstēju.

Kellija man iebelza un norādīja: “Ak, tu muļķa zoss, tu lasīji avīzi otrādi.”

Man tas nelikās smieklīgi. Es centos būt neuzkrītoša, bet mana nejūtīgā, neapzinīgā, trakā māsa tikko bija parakstījusi mums nāves spriedumu vai vismaz parādījusi ikvienam teroristam šajā ēkā, ka mēs esam amerikānietes brīvsolī.

143

Tomēr arī es pamanīju humoru tajā visā un pati sāku smieties. Diezgan drīz visa uzgaidāmā telpa, kas bija tik pilna, ka cilvēki sēdēja pat uz grīdas, jau smējās kopā ar mums. Nevis tāpēc, ka viņi būtu sapratuši smiešanās iemeslu; tas vienkārši bija lipīgi. Domāju, ka spriedze bija liela, jo nesen tika uzspridzināta lidmašīna. Mūsu smiekli bija atvieglojums visiem.

Ir tik daudz visa kā, kā dēļ klusiņām ir jāvirzās pa dzīvi uz priekšu. Nu labi, ja mūs grasās nolaupīt kā ķīlnieces vai nošaut tāpēc, ka esam amerikānietes, mēs vismaz būsim pirms tam izsmējušās. Toreiz, tajā vietā, mēs izlēmām, ka labāk būsim mēs pašas nekā baidīsimies. Domāju, ka ilgtermiņā tas padarīja mūsu piedzīvojumus jautrākus un aizraujošākus. Bailes ir tik ierobežojošas! Sliktā redzamība naktī, tāpat kā vēl joprojām ierobežotā redze kopumā, neskatoties uz maniem uzlabojumiem, piešāva manai dzīvei ne mazumu raižu. Lai sasper mani zibens, ja pieļaušu, ka teroristu uzbrukums iztraucēs manu dzīvi. Skaidri sapratu, ka, atliekot braucienu vai atsakoties kaut ko darīt bailēs no terorisma, teroristi būtu uzvarējuši, nemaz nesākuši.

Mums patika mūsu jaunā nostāja. Līdz brīdim, kad Krētas lidostā pamanīju apsardzi staigājam ar automātiem. Tā nebija laba zīme. Bet bija pusnakts, un mēs bijām pārāk nogurušas, lai uzsāktu histēriju, tāpēc mēs ielēcām taksometrā, iedevām vadītājam adresi, ko bija uzrakstījis mūsu draugs un uzsākām braucienu, lai atrastu mūsu pajumti nākamajai nedēļai. Mūsu galamērķis bija mazs zvejnieku ciematiņš saukts Agios Nikolas. Mājas tālu viena no otras nākamo septiņu dienu garumā.

Ieradāmies stipri pēc pusnakts, un taksometrs izlaida mūs pie pašām durvīm, atstājot vienas klusajā naktī. Vai vajadzētu uzmodināt cilvēkus? Mēs neredzējām nevienas zīmes, nedz arī kādu gaismu degam. Ak, Kungs! Ko lai tagad dara?

Tikko mēs grasījāmies klauvēt, durvis atvērās un skaista, pavecāka sieviete ar melniem, atpakaļ sasukātiem matiem, mūs aicināja iekšā. Lauzītā angļu valodā viņa paskaidroja, ka rīt varam par visu parūpēties. Bet tagad, tā kā jau bija pārāk vēls, un mēs bijām acīmredzami nogurušas, mums vajadzētu doties tieši uz paredzēto istabu. “Vienkārši ejiet gulēt, un rīt no rīta es jūs gaidīšu.” Tā kā bijām pārcietušas trīs lidojumus un vītņu kāpnes, bijām pārāk nogurušas, lai domātu. Iesviedušas savu bagāžu stūrī, izvēlējāmies katra savu gultu un sabrukām uz tām.

Kad pamodos, iekšā spīdēja saule; Kellija jau gulēja uz balkona strādādama pie sava iedeguma. Atklājās, ka mūsu istaba bija viss ceturtais stāvs. Tā bija milzīga, un balkons bija gandrīz tikpat liels – visas ēkas garumā. Skats no balkona ietvēra ostu, jūru un mazo ciematiņu, kas bija ieskāvis līci. Tas bija perfekti! Veiksme bija mūsu pusē, tas nu ir pilnīgi noteikti.

Leģenda vēsta, ka Zevs ir dzimis Krētā. Leģendās parasti ir kāda daļa patiesības, un, ja patiešām tāds Zevs pastāvēja, es spēju noticēt, ka viņš dzimis šajā burvīgajā, mūžīgajā salā.

Dzirdējām, ka tepat netālu atrodas vecpilsētas drupas, vecpilsētas, kas eksistējusi 1500 gadus pirms Kristus. Mēs paņēmām taksometru, un es biju pārsteigta

144

ieraugot krāšņās senatnīgās akmens struktūras, kas vēl joprojām tur atradās, skaidri parādot, kā pilsēta izskatījusies.

Pilī novilku sandales un uzliku pēdas uz gludajiem, siltajiem pakāpieniem. Bija tik mierīgi un klusi, ka es sāku meditēt. Man rādījās pavirši kadri no kādas vecas filmas. Vai vismaz tā man likās sākumā. Es redzēju cilvēkus stāvam pagalmā un tam abās pusēs milzīgas liesmas, lielas lāpas. Šis iespaids ilga tikai dažas sekundes. Es pasaucu Kelliju un sāku stāstīt par savu “vīziju.”

Mums par pārsteigumu Kellija norādīja uz dažiem lieliem, plakaniem akmeņiem gar kāpnēm, kuru kausveida iedobumi vēl joprojām saglabāja uguns zīmes. Vai tās varētu būt bijušas lāpu vietas pirms gadsimtiem? Vai akmeņi saglabā atmiņas? Vai tēli, kas kaut kādā veidā bija iekļuvuši manā apziņā, rādīja man, kā cilvēki ir dzīvojuši sen senos laikos? Protams, es sapratu, ka uguns tikpat labi te varēja būt degusi iepriekšējā mēnesī vai dienā, un tomēr tas bija pārsteidzošs atklājums. Pirmā reize, kad šķita esmu uzsūkusi vietas enerģiju un pēc tam saņēmusi par to vīziju. Lai kas arī notika, tas bija satricinoši.

Es biju sajūsmā arī par iespēju, ka tas varētu atkārtoties. Grieķiem ir bijusi darbīga civilizācija jau ilgu laiku, un būtu lieliski izmantot šāda veida iekšēju mācību, lai labāk saprastu, kā viņi dzīvojuši. Varbūt es pat varētu apgūt kādu no senlaiku dziedināšanas mākslām, lai palīdzētu sev un citiem. Ak vai – te nu es biju – atkal strādājam. Tomēr man šķita labāk domāt par kaut ko noderīgu. Nejutos savā ādā atpūšoties vien. Mana nepieciešamība mācīties, būt produktīvai, bija daudz spēcīgāka nekā vēlme izklaidēties.

Tovakar mūsu namamāte pastāstīja par kādu restorānu, kas mums varētu patikt. Pavadījušas dienu, pētot senās Grieķijas kultūras drupas, jutām, ka ēšana tūristu pilnā vietā, nebūtu piemērota. Tomēr, neskatoties uz to, mēs izlēmām pielāgoties vietējiem.

Pie šī restorāna man vislabāk patika, ka tas bija labi apgaismots. Nekādu tumšu kaktu vai mīklainu vakariņu. Kamēr mēs gaidījām pasūtīto ēdienu, ievērojām, ka apmeklētāji bija sasēdušies pie galdiņiem savādā kārtībā. Vīrieši, jauni un veci, sēdēja vienā pusē tam, kas izskatījās pēc deju grīdas. Sievietes sēdēja otrā pusē. Vakariņām turpinoties pamanīju, ka vīrieši pie viena no galdiņiem mūs vēroja, nemitīgi uzturot acu kontaktu ar Kelliju un mani, un draudzīgi smaidīja. Mēs, dabiski, pasmaidījām pretī. Vēlāk es uzzināju, ka tas ir viņu standarta veids, kā sameklēt sev partneri atlikušajai vakara daļai.

Pēc vakariņām notika visjaukākā lieta. Vīrieši, kuri bija ar mums flirtējuši, piecēlās un sāka dejot. Vērojot viņus lecam augšā un lejā, šūpojamies no vienas puses uz otru, sapratām, ka esam liecinieces kaut kāda veida riesta dejai. Jaunākie vīrieši ievingrināja savus muskuļus, lēca gaisā un piezemējās uz vienas kājas, un atkal lēca augšā. Patiesi, vīriešiem sākot dejot arvien ātrāk, tas kļuva par visjuteklīgāko, seksuālāko rituālu. Es aizturēju elpu, pilnībā šīs drāmas pārņemta.

145

Man par lielu pārsteigumu viens no viņiem pienāca man klāt un sagrāba aiz rokas, vedot iekšā dejas aplī. Es darīju, ko varēju, lai turētu viņiem līdzi, bet tas bija ļoti spraigi. Jau pēc pāris minūtēm es rāvos atpakaļ uz savu krēslu, sabrūkot pilnīgi bez elpas. Tā izrādījās labākā nakts, ko bijām piedzīvojušas tiktāl. Mēs to dalījām ar vietējiem, un es jutos brīnišķīgi dzīva un seksīga, kāda nebiju jutusies jau ilgu laiku. Es gribēju vairāk.

Romantika Grieķijā ir visur. Cilvēkiem ir atšķirīga attieksme. Viņi uzskata, ka mīlestība, tāpat kā labs vīns, ir jāizgaršo. Mani kārdināja tā vīrieša interese, bet vēl vairāk es jutos glaimota. Jau labu laiciņu man nebija tuvojies neviens vīrietis. Protams, kā Kellija tik dzēlīgi man norādīja, mans pielūdzējs varbūt domāja, ka es esmu bagāta amerikāniete, kas meklē vienas nakts piedzīvojumu ar satriecošu ārzemnieku. Vai arī, viņa uzdrošinājās piemetināt, viņš ir nodomājis doties uz Štatiem kā bagātas amerikānietes vīrs. Viņa pilnīgi noteikti zināja, kā uzpūst burbuli. Un tomēr, man tas nerūpēja. Viņa uzmanība bija pārāk patīkama.

Taču kaut kur dziļi sirdī es zināju, ka Kellijai ir taisnība. Un viņas aizdomas labi saderēja kopā ar manu priekšstatu par sevi kā par nepievilcīgu būtni vīriešu acīs. Mana vīriešu uzskaites karte bija diezgan neliela, un pašcieņa attiecībā uz vīriešiem nebija augsta; tas nebija manas iekšējās pasaules lauciņš. Es patiešām gribēju izmēģināt, un tieši tagad. Nožēlot varēšu vēlāk. Kurš gan mani gribēs tā vai tā?

Mēs būtu varējušas palikt Krētā visu laiku, ja nebūtu manas nojautas, sapņa, intuīcijas uzliesmojuma. Es biju redzējusi zīmi par vēl vienu braucienu uz citu salu – Santorini. Kaut kāda nezināma iemesla pēc jutu, ka mums noteikti turp jādodas, un ka mums tas jādara nekavējoties. Pārāk daudz reižu es biju ignorējusi savu intuīciju un pēc tam to nožēlojusi. Es neatstāšu šo spēcīgo dzinuli neievērotu.

Mēs norēķinājāmies ar mājas saimnieci un ar pateicību atvadījāmies. Ātri ielēcām mazā lidmašīnītē, kas kursē virs jūras viļņiem no salas uz salu. Apmēram pēc stundas mēs nolaidāmies Santorini.

Mūsu bagāža tika nolaista zem sarūsējušas mucas, uz kuras bija rakstīts, ka tā ir bagāžas izdošanas zona. Visa šī doma varbūt bija kļūda. Lai gan mums pastāstīja, ka visa sala esot ļoti moderna, un ka mūs saviļņos arheoloģiskie izrakumi (kas varētu būt zudušās Atlantīdas pilsētas izrakumi), es sāku šaubīties. Pirmais iespaids bija bēdīgs. Ar ko gan nodarbojās mana intuīcija? Kā gan šī sala varēja psiholoģiski pievilkt? Kāpēc mēs bijām šeit?

Lidostā nebija uzgaidāmās telpas. Mēs vienkārši izkāpām no lidmašīnas, dabūjām savas somas, un te arī mēs atradāmies – gaidot taksometru. Viens no diviem mazās salas taksometriem beidzot ieradās pukšķinot mūsu virzienā. Ar zobgalīgu smīnu, šoferis izlēca ārā, sāka krāmēt mūsu somas un priecīgi paziņoja, ka viņa vārds ir Džordžs. Viņš ļoti lepojās, ka prot labi runāt angliski. Viņš jautāja, vai esam amerikānietes. Atceroties pirmā lidojuma brīdinājumu, pateicām, ka esam no Kanādas. Viņš teica, ka neticot mums – mēs esot no ASV, no Kalifornijas. Kā viņš zināja? Domāju, ka viņi bija gudrāki nekā mēs uzskatījām. Galu galā tāpat arī neviens cits neticēja, ka esam kanādietes. Toties izrādījās, ka visiem patīk cilvēki no

146

Kalifornijas, un parasti viņi pat izteica vēlmi tur dzīvot. Mēs sākām domāt, ka ikviens uzskata Kaliforniju par medus un piena zemi. Vai vismaz par džeku sērferu un blondu, iedegušu, skaistu meiteņu zemi. Nemaz nerunāsim par Holivudu. Visiem patika filmas!

Džordžs mūs paņēma savā paspārnē. Kad viņš izdzirdēja, ka interesējamies par izrakumiem, viņš nekavējoties mainīja virzienu. Satraukušās pateicām viņam, ka vispirms vēlamies tikt uz viesnīcu, lai atsvaidzinātos.

“Nav laika, kundzīt,” viņš atbildēja. Izrakumu vieta drīz tikšot slēgta un tā kā mēs salā būšot tikai īsu mirkli – mazāk par divdesmit četrām stundām, tad tas esot jādara tagad vai nekad.

Santorini ir maza daļa no tā, kas palikusi pāri no kādreiz lielas zemes platības, kas uzsprāga pēc milzīga vulkāna izvirduma apmērām 1500 gadus pirms Kristus. Sprādziens ir bijis neskaitāmas reizes lielāks kā uz Svētās Helēnas salas.

Lielākā daļa arheoloģisko izrakumu atradās zem skārda jumta, kas aizsargāja tos, kas vēl strādāja izrakumos un arī palīdzēja saglabāt struktūru. Izrakumi bija neticami, pat vēl iespaidīgāki nekā tie, ko redzējām Krētā. Tik daudz kas vēl bija neskarts. Biju pārsteigta, ieraugot sarežģītas ūdens tekņu sistēmas. Tās savāca dārgo lietus ūdeni, kas ietecēja lielās, skaisti izrotātās māla krūkās. Cilvēki ar savām koplietošanas virtuvēm un mākslas darbiem uz sienām acīmredzot ir bijuši sarežģīta un moderna kultūra. Visu cieņu. Visi mani uzskati par cilvēkiem antīkajā pagātnē palika šīs pilsētas ceļmalās, kad pastaigājāmies pa šīs senatnīgās, pamestās pilsētas avēnijām. Vai šī varētu būt Atlantīda? Zīmējumi uz sienām pilnīgi noteikti attēloja civilizāciju, kas bijusi harmonijā ar dabu. Katrā ēkā bija redzami zīmējumi ar delfīniem, kā arī ainas ar dejošanu un spēlēšanu.

Klejojot pa izrakumiem, dzirdējām kādas tūristu grupas gidu stāstām, cik nozīmīgas ir šīs celtnes. Sarunas objekts bija kāda neliela zīme, pie kuras noliktas svaigas rozes. Tajā vietā bija miris vīrietis, kurš bija atklājis šo arheoloģisko vietu. Lai godinātu viņu un viņa atradumu, viņu apraka vietā, kur viņš bija pakritis. Klusībā es ātri pateicos šim vīrietim.

Es uzzināju, ka šī vieta bija viena no bagātākajiem arheoloģiskajiem atradumiem nesenajā vēsturē. Interesanti, vai vīrietis, kurš to bija atklājis, uzzināja par tās nozīmīgumu zinātnei un atmiņām, un cieņai par zudušo pasauli? Es ceru, ka tā. Kas par pagodinājumu, es nodomāju. Kur, es sev jautāju, es tikšu aprakta? Interesants jautājums.

Uzticīgais, laimīgais šoferītis mūs gaidīja, kad iznācām no skārda jumta ēkas. Viņš bija priecīgs, ka mums patika šī vieta. Viņš acīmredzot bija lepns par to.

“Man ir jāpiestāj kādā vietā un jāpaņem daži cilvēki,” viņš mums pateica, uzsākot braukt. Es kļuvu aizdomīga. Tas neizklausījās pareizi. Kaut kāda iemesla pēc mēs nebijām tās, kuras noteica šoferim, kur braukt. Bija tā, it kā mēs būtu iekāpušas taksometrā pie Kenedija lidostas, sakot, ka vēlamies braukt uz Apvienoto Nāciju centru, un mums atbildētu, ka tā vietā mēs dosimies uz Atlantu.

147

“Kādi cilvēki?” es jautāju, cenšoties izklausīties autoritāra, taču viņš tik un tā brauca.

Viņa “cilvēki” izrādījās mirušā arheologa meita. Viņa pati bija slavena arheoloģe un jauka sieviete. Es sakautrējos. Šeit, mūsu priekšā, atradās krituša varoņa meita. Viņa runāja angliski kā vietējā Britu salu iedzīvotāja. Viņu sauca Annija.

Drīzumā mēs atklājām, ka viņa mācās Amerikāņu universitātē Atēnās. Viņa bija šeit tikai uz vienu dienu ar kādu sievieti no Zviedrijas, kura savukārt uzņēma dokumentālu filmu Zviedrijas televīzijai par viņu un viņas tēva darbu. Viņas abas cieši saspiedās kopā ar Kelliju. Gods sēdēt automašīnas priekšējā sēdeklī bija ticis man. Es biju iepatikusies Džordžam, lai gan tobrīd es par to vēl nenojautu.

Pa ceļam uz viesnīcu mēs ar Anniju uzsākām diskusiju par Atlantu kultūras mitoloģiju. Es pieminēju savus pētījumus par dārgakmeņiem un kristāliem, ko viņi izmantojuši dziedināšanā. Annija pilnībā atplauka. Varēju redzēt, ka viņu ir ieintriģējušas manas zināšanas par senās kultūras dziedināšanas mākslām. Sarunājoties skatījāmies viena otrai acīs un, it kā starp mums būtu nostrādājusi telepātija, es saņēmu uzdevumu papildināt savas zināšanas par dziedniekiem, kuri dzīvojuši tik sen atpakaļ.

Mēs ar viņu uzreiz sapratāmies kā senas paziņas. Annija ielūdza mūs ciemos Atēnās, kur viņa varētu man parādīt dažus atradumus. Es biju ārkārtīgi priecīga satikt kādu, kurš tik daudz zināja par seno laiku dziedināšanas mākslas noslēpumiem. Mani apskurbināja doma, ka tas varētu papildināt manas zināšanas, ar ko pēcāk palīdzēt citiem. Sāku saprast, kāpēc biju jutusi tādu pamudinājumu doties uz Santorini. Iespējams tādēļ, lai satiktu tieši šo sievieti. Tā pilnīgi noteikti bija maģiska tikšanās. Viņa nebija bijusi Santorini gadiem ilgi un, tāpat kā mēs, atradās šeit tikai uz šo vienu dienu. Tas noteikti bija liktenis, ka mēs satikāmies.

Sajūta, ka atrodos izrādē, bija nepārvarama, un tā bija iestudēta vēl ilgi pirms es par to nojautu. Likās, ka laiks ir apstājies. Es instinktīvi jutu, ka mana atrašanās šeit šajā dienā bija daļa no manas dzīves ceļa. Lai kam arī bija paredzēts notikt tālāk, lidojums bija bijis tā vērts. Annijas satikšana bija būtisks moments, tāpat kā manas iekšējās sajūtas apstiprinājums, ka Visums ir man tepat blakus.

Mūsu viesnīcas nosaukums bija Atlantīda. Dabiski. Kāpēc es par to nebrīnījos? Lai gan Grieķijas salās tūristu sezona vēl nebija sākusies, mūsu neplānošana uz priekšu bija riskanta. Mēs nebijām veikušas rezervāciju un faktiski nezinājām, vai mēs vispār atradīsim kādu brīvu vietu, ja vien mēs neapzinājāmies, ka šo braucienu izplānoja Kāds, kurš zināja vairāk nekā mēs par visu, kas notiek. Ceļā uz apgaismību rezervācijas nav nepieciešamas.

Tuvējais ciems atradās uz klints apmēram trīs simti pēdu (piez., 91 metrs) virs jūras līmeņa. Bija redzamas tikai dažas automašīnas, jo lielākā daļa cilvēku gāja kājām. Tomēr transporta pakalpojumus sniedza labi daudz pērtiķu, nesot savu saimnieku saiņus.

Cilvēku dzīvesveids šeit bija idillisks, vai vismaz tā daļa, ko bijām redzējušas. Klintis slējās pāri izteikti briljantzilam līcim tik skaidri, ka man šķita – es varu redzēt

148

līdz pat jūras dibenam. Tomēr atpūsties gandrīz vai līča viducī bija patiesi biedējošs skats. Nāves Rags simtiem jardu (piez., 100 jardi ir 91 metrs) plats, vulkāna pierādījums atradās tepat blakus – gandrīz līdzens, piķa melnumā un pilnīgi bez jebkādas dzīvības. Vienīgā aktivitāte bija vājš dūmu stabs jeb strūkla, kas bija izbēgusi no dziļa cauruma pašā centrā un pastāvīgi atgādināja par iespējamu iznīcinošu spēku, kas uzglūn no rāmā, zilā ūdens dziļumiem. Šis nebija miris vulkāns, bet gan snaudošs milzis, kas nogaida atmodināšanu pēc gadsimtiem ilga klusuma, gatavs pabeigt pirms tūkstošiem gadu uzsākto darbu. Skatoties uz to, man uznāca drebuļi. Tik kluss, tik mierīgs – un tomēr briesmas bija īstas, gudri apslēptas jūras dzelmē.

Nebija šaubu, ka vulkāna klātbūtne deva enerģiju apkārtnes zemei un tās cilvēkiem, it kā cilvēce teiktu dabai: “Es zinu, ka tu esi bīstams, es zinu, ka tu mani vari pēkšņi, dažos mirkļos, nogalināt, taču man tas nerūp. Es turpināšu dzīvot savu dzīvi.” Viņu situācija neatšķiras no Kalifornijas Sanandreas Folta iedzīvotāju situācijas. Kādu dienu Kaliforniju vai dažas tās daļas gar šo ģeoloģisko foltu sagraus milzīga zemestrīce, un lielu daļu no šīs zonas varētu appludināt ieplūstošais ūdens no Klusā okeāna. Vismaz tā prognozē dažādi eksperti.

Dienas ritms bija laisks un mierīgs. Es atrados citā apziņas stāvoklī – tādā, kurā laiks šķiet mainījies, kļuvis lēnāks vai pat apstājies. Tie bija vērtīgi mirkļi. Laiks mums izdarīja lielu pakalpojumu tikšķēdams tik lēni. Mēs ar Kelliju atradām lielisku balkonu, kas pacēlās virs pludmales un snaudošā, elpu aizraujošā vulkāna pūķa. Spilgtas, krāsainas puķes atdalīja to no mūsu kaktiņa. Mēs sēdējām ar sejām pret vulkānu, malkojām vietējo vīnu, smējāmies un atpūtāmies. Manā dvēselē iesakņojās piederības sajūta. Es elpoju dziļi un biju apmierināta. Pat neskatoties uz ārkārtīgi bīstamo atstatumu starp mums un vulkānu – tikai akmens sviediena attālumā, es biju mierīga.

Kā atalgojumu par Džordža laipnību, mēs ielūdzām viņu uz vakariņām viņa iecienītākajā restorānā. Tas, ka es viņam biju iepatikusies, tagad bija skaidri redzams, un, lai gan jutos glaimota, es nebiju ieinteresēta. Tomēr šī draudzība bija patīkama.

Saule jau slīdēja aiz horizonta, virzoties uz otru pasaules malu, tāpēc mēs ar Kelliju izlēmām sākt gatavoties vakariņām. Metām monētu, un Kellija tika dušā pirmā. Es izlēmu iziet uz mazā, divu cilvēku izmēra balkona. Debesis peldēja burvīgās krāsās – gaišsārti violetas, rozā, pelēkas un zilas, ēnas un nokrāsas atspoguļojās pret satumstošo zilimelno līci. Jā, es vēl joprojām varēju redzēt vulkāna siluetu, tā tvaiks tagad bija skaidrāk saskatāms uz tumšā fona. Vējš kā maigs mīļākais liegi pieskārās manai sejai.

Pēkšņi, un bez kāda brīdinājuma, šķita, ka istaba uzsprāgst. Pirmā doma bija, ka vulkānā ir sācies izvirdums. Tad es sapratu, ka grieķu baznīca, kuras siena saskārās ar mūsu viesnīcas sienu, ir atdzīvojusies. Neskaitāmi zvani, varbūt pat kādi desmit vai divpadsmit teica ardievas saulei, kas tikko bija sākusi rietēt jūrā.

Kellija, tikko ieziedusi matus ar šampūnu, izskrēja no dušas. Viņas seja izskatījās pēc izbiedēta brieža. Zvanu vibrācija tik ļoti bija sakratījusi viņu dušā, ka Kellija nodomāja – ir sākusies zemestrīce! Redzot, kā šampūns tek lejup pa viņas seju

149

un nopil tieši uz grīdas, veidojot bagātīgu ūdens peļķi, izplūdu smieklos. Tiklīdz viņa saprata, ka nav sācies nekas ārkārtējs, un cik muļķīgi viņa izskatās, arī Kellija sāka smieties. Mēs smējāmies tik ilgi, līdz mums sāka sāpēt sāni. Zvani beidzot apklusa, un Kellija pabeidza mazgāšanos.

Es atgriezos uz balkona. Debesu krāsas, saulei rietot, bija kļuvušas tumšākas, bet intensīvākas. To skaistums kļuva spēcīgāks, kad es izdzirdēju grieķu priesteri sākam dziedāt. Viņa balss – skanīga, tīra un spēcīga, atsauca atpakaļ liegās vēja vēsmas. Tanī mirklī es iedomājos, ka tā laikam ir debesīs. Mani pārņēma prieka un neticama apmierinājuma asaras. Kas par dienas nobeigumu šeit, Santorini!

Daži saka, šī esot noburta sala. Tie, kas tā saka, pretargumentus no manis nesaņems. Diena patiešām bija apburoša. Es jutu, ka atrodos pareizajā vietā, pareizajā laikā. Es biju harmonijā ar dabu, un tas šķita apbrīnojami. Man vienīgi bija žēl, ka šādi nevaru palikt mūžīgi.

Džordžs ieradās tieši kā solījis. Viņš bija ģērbies melnās sandalēs un tīrā, iecietinātā, baltā kreklā. Arī mēs bijām uzposušās par godu šim notikumam. Mums bija svētku noskaņa, jo grasījāmies svinēt dzīvi un jaunas draudzības sākumu.

Lūdzām, lai Džordžs mūs aizved uz savu iecienītāko restorānu. Mēs braucām uz otru salas galu, kur pludmales smiltis ir piķa melnas. Mazas zvejnieku laiviņas, nokrāsotas sarkanas, zaļas, zilas un baltas bija izvilktas krastā pārnakšņošanai. Sāka parādīties mēness gaisma, apspīdot ziedošās, baltās viļņu galotnes, kas maigi un ritmiski sitās pret melnajām smiltīm. Vēl pirms mirkļa biju domājusi, ka šī diena nevarētu būt vēl labāka, taču šis bija brīnumains skats!

Restorāns atradās pludmalē. Kad bijām uzkāpuši pāris pakāpienus un iegājuši galvenajā ēdamzālē, Džordžs uzsauca, paziņojot par mūsu ierašanos. Pēc dažām sekundēm mūs sagaidīt iznāca liels vīrs un tikpat liela sieviete. Kad Džordžs mūs iepazīstināja, viņi sagrāba mūs un noskūpstīja uz abiem vaigiem. Tagad mēs bijām ģimene. Viņi nerunāja angliski, bet Džordžs lieliski veica tulka pienākumus. Pirms mums ierādīja galdiņu, tikām aizvesti uz virtuvi un iepazīstināti ar pavāru.

Pavārs, sajūsmināts par mūsu interesi, sāka iegremdēt pirkstus dažādajos katlos un bļodās, kuros viņš gatavoja. Bez kādas vilcināšanās vai formalitātēm, viņš ielika ēdienu, un savus pirkstus, mūs pārsteigtajās, atvērtajās mutēs. Mums bija tas gods… nobaudīt ēdienu pirms pasūtīšanas. Viņi noteikti gribēja, lai mūsu vakariņas būtu labākās, kādas viņi spēj piedāvāt.

Gan ēdiens, gan cilvēki bija brīnišķīgi. Sēžot pie galdiņa, jutos tā it kā mēs būtu mājās pie labiem draugiem baudot ēdienu un smieklus. Mēs ar Kelliju skatījāmies viena uz otru un smaidījām. Tikpat kā “Reiz Romā,” (piez., filmas nosaukums). Tikai labāk. Siltums un mīlestība, ko šie cilvēki mums sniedza, bija patiess, un nekāda pasaules nauda vai sociālais statuss nedotu mums to priviliģēto attieksmi, ko saņēmām šeit.

150

Īpašnieki pievienojās mums vakariņās, pasniedzot arī savus labākos vīnus. Šis vakars bija fantastisks sākums. Mani atkal pārņēma sajūta, ka esmu apzināti atvesta uz šo mazo saliņu dīvainā jūrā.

Pēc kāda laika pamanījām, ka sāk uzrasties cilvēki, kāpjot augšā pa kāpnēm. Īpašnieki atvainojās, bet mēs ar Džordžu un Kelliju turpinājām baudīt ēdienu un dzērienus. Tomēr pēc dažām sekundēm Kellija man piebakstīja ar elkoni. “Paskaties uz to,” viņa čukstēja pamājot uz durvju pusi.

Aptuveni piecpadsmit akli cilvēki bija ieradušies uz vakariņām. Daži ar spieķiem un citi ar redzes pavadoņiem. Mēs nespējām tam noticēt. Vai būtu iespējams, ka uz šīs mazās saliņas dzīvotu tik daudz neredzīgo cilvēku? Mūsu ziņkāre pieauga līdz neizturamam līmenim. Tad, lai mērs būtu pilns, mēs izdzirdējām viņus runājam angliski. Nevis amerikāņu angļu valodu, bet britu angļu valodu.

Nu, pietiek. Mums vajadzēja noskaidrot. Panācu, ka Kellija dodas pirmā. Kad Kellija atgriezās, viņa teica, ka tie visi esot no Anglijas, un šis esot viņu pirmais ceļojums grupā ārpus valsts. Viņi bija ieradušies izpētīt arheoloģiskos izrakumus. Mēs bijām kā bez vārdiem. Tagad es zināju, kāpēc mums bija jālido uz šo salu tieši šajā dienā.

Angļi bija meklējuši labāko restorānu, un šo tad nu viņi bija izvēlējušies. No visām vietām pasaulē viņi izvēlējās tieši šo. Man rādījās, ka neesmu apmaldījusies savā ceļā. Ne jau sadarbojoties ar Visumu. Darbs, ko es veicu bija pareizs, un šis notikums šķita to pierādām.

Mēs pievienojāmies viņu ballītei un velnišķīgi labi pavadījām laiku sarunājoties, daloties pieredzē ar redzes problēmām, smejoties un vienkārši izbaudot vakaru. Tas bija burvīgs, un tas nostiprināja manu degsmi palīdzēt sev un tiem, kuriem ir redzes problēmas, lai varētu dzīvot pilnīgi. Ar vai bez redzes! Šie cilvēki noteikti tā dzīvoja. Man vajadzēja sev atgādināt, ka arī man bija redzes problēma, un tomēr te nu mēs visi bijām – dzīvojot dzīvi.

Nākamajā dienā mazāk nekā pēc divdesmit četrām stundām pēc mūsu ierašanās, mēs pametām mazo dārgumu salu. Tā bija īsa vizīte, taču tās laikā es guvu vienu no svarīgākajām pieredzēm ceļojumu laikā. Todien un tonakt laiks priekš mums izpletās. Kādu dienu es gribētu atgriezties Santorini un uzkavēties tur ilgāk. Tā ir viena no dažām vietām pasaulē, pēc kuras es tiecos un ilgojos.

Atpakaļ uz Angliju. Aukstu, pelēku, vējainu. Bijām priecīgas par saviem iedegušajiem ķermeņiem. Mēs izskatījāmies tik veselīgas, ka mums nebija iebildumu pret drūmo angļu pavasari. Klase bija liela, un mēs tajā bijām aizņemtas no agra rīta līdz vēlam vakaram. Cilvēki bija pasakaini. Biju dzirdējusi, ka briti ir atturīgi, bet tā nepavisam neizrādījās taisnība. Viņu brīnumainā humora izjūta un gribasspēks dalīties savās iekšējās sajūtās pilnībā sagrāva mītu par vēsajiem angļiem. Varbūt tā bija mūsu kopējā saikne, vai varbūt tāpēc, ka kopā mūsu pieredze atraisījās. Papildus tam, mūsu klase bija viena no visizglītotākajām un spēcīgākajām, kādu jebkad esmu vadījusi.

151

Divdesmit dažādu rasu cilvēki ar atšķirīgu izcelsmi, padarīja mūsu grupu arī par ārkārtīgi eklektisku.

Vecākais džentlmenis Amrits bija godājams hindu priesteris, kurš izrādījās pasaulslavens Sanskrita pētnieks. Viņa dārgais draugs un skolnieks katru dienu pirms darba veda viņu uz nodarbībām. Amrits bija informācijas avots un vairākas reizes nekautrējās celties augšā un izskaidrot dažādu vārdu izcelsmes. Piemēram, kādu dienu viņš izskaidroja, ka vārdiem “Dievs” un “Acs” senajā Sanskritā ir viena un tā pati sakne. Mēs līdz galam neizpratām teiktā nozīmīgumu, taču šī sakarība bija svarīga viņam.

Amritam bija glaukoma, stāvoklis, kas var novest pie pilnīga akluma, un viņa gadījumā acīmredzot tā arī bija noticis. Viņa pieklājīgā vecuma dēļ tradicionālā medicīna nespēja palīdzēt.

Bet kaut kas saistībā ar Amritu lika man aizdomāties. “Hmm, kas gan nav kārtībā ar viņa izskatu?” Sākumā es to nespēju precīzi pateikt, bet tad pēc triju dienu programmas atbilde uzradās kā mirgojoša dienasgaismas lampa. Viņš vienmēr turēja acis aizvērtas! Vienalga vai viņš runāja, vai gāja, vai ēda, vai vienkārši sēdēja un atpūtās, viņa acis bija aizvērtas.

Kad pienāca laiks strādāt ar Amritu individuāli, pajautāju par viņa aizvērtajām acīm. Viņš turēja acis aizvērtas tāpēc, ka gaisma kā tāda radīja diskomfortu, bet spilgta jo īpaši, es to uzzināju pirms vairākiem gadiem, kad slimoju ar glaukomu. Turēt acis aizvērtas bija kļuvis par paradumu. Patiesībā viņš jau vairs pat neapzinājās, ka tās ir aizvērtas. Viņš vairs pat necentās redzēt un savās ikdienas gaitās devās ar cieši aizvērtām acīm. Cilvēki, dabiski, pieņēma, ka viņš ir pilnīgi akls, tieši tāpat kā viņš pats.

Kad biju sapratusi, kas notiek, palūdzu Amritam atvērt acis – un viņš teica, ka spēj redzēt kustību. Viņš nebija pilnīgi akls! Pēc vairāku dienu nepārtrauktas, maigas atgādināšanas, viņš sāka turēt acis atvērtas visu laiku un varēja redzēt! Tā nebija skaidra redze, ne pārāk praktiska, bet dažās situācijās tā bija noderīga. Tiem, kam ir ierobežota redzes funkcija, arī mazliet ir daudz – katrā ziņā labāk nekā pilnīgs aklums, pat ja tas nozīmē tikai spēju atšķirt gaismu no tumsas. Amrita prieks un viņa skolnieka sejas izteiksme krietni uzlaboja manu omu – it īpaši, kad viņa skolnieks pastāstīja, ka Amrits, pēc trešās dienas, varēja ēst savu maltīti skatoties nevis ar ierasto pieskaries-un-sajūti metodi!

Amritam vēl joprojām bija glaukoma, bet vingrinājumu programmas rezultātā, diskomforts, ko viņš izjuta spilgtas gaismas dēļ, tika ievērojami samazināts, tāpat kā nepieciešamība turēt acis ciet.

Tā nebija brīnumaina izdziedināšanās, tomēr gan Amrits, gan viņa draugs skolnieks vēlējās mani atalgot. Tas bija tikai novērošanas jautājums. Es ticēju, ka ikviens būtu varējis pamanīt šo problēmu. Bez tam, ja jau cilvēks pats ir pieņēmis, ka viņš ir akls, kādēļ traucēt viņu ar atgādinājumu, ka viņa acis ir aizvērtas? Vienkārši sagadījās tā, ka es biju tā, kura nonāca pie kopsaucēja par viņa aklumu.

152

Mūsu klasē pat aizsākās mīlas stāsts. Bens un Džūlija, abi jauki cilvēki, vientuļi un ar redzes traucējumiem, bez grūtībām atrada viens otru. Šī klase lika man vēlēties pašai būt par tās dalībnieci nevis pasniedzēju. Visa jautrība šķita tiekam studentiem. Es sāku justies mazliet nostumta malā.

Kāds cits skolnieks bija veiksmīgs rokmūzikas producents. Viņš bija vislaipnākais un jūtīgākais cilvēks, kādu biju iepazinusi darbojoties šajā sfērā. Tomēr viņš atzinās, ka pirms šīs klases viņš neesot bijis tik jauks. Tieši šī klase likusi viņam mainīt savu attieksmi un pat dzīves stilu – prom no sevis iznīcināšanas un žēlošanas. Es nekad neaizmirsīšu tās divas nedēļas, ko pavadījām kopā, un kuru laikā viņa dvēsele tika dziedināta.

Viņa spēja noformulēt, ko viņš juta emocionāli, visiem deva dziļu ieskatu pašiem sevī. Viņš sāka izdziedināt ne tikai savu garu, bet deva arī milzīgu ieguldījumu katra dalībnieka dziedināšanā un gara stiprināšanā. Man par lielu nožēlu viņš neguvu īpaši lielu, uzlabojumu savā redzes funkcijā, ja vispār guva. Tomēr nešķita, ka tas nomāca viņa garu.

Pēc gada viņš dalījās ar priecīgu vēsti, ka esot saņēmis lielāku dāvanu nekā redzi. Viņš bija atradis iekšējo mieru sevī un savā pasaulē. Viņš bija pārliecināts, ka viņa gars ir dziedināts. Tas šķita daudz svarīgāk nekā redze, vismaz viņam. Es sapratu, ko viņš domā, jo tas ir mērķis, uz ko es pati tiecos visus šos daudzos gadus. Mans skolnieks bija patiesi pārspējis savu skolotāju. Tagad es varēju mācīties no viņa. Es arī gribēju to, ko ieguva viņš.

Divas nedēļas pagāja pārāk ātri. Mēs visi ļoti satuvinājāmies un, kā parasti, vienīgais saprātīgais lēmums, bija rīkot ballīti, lai nosvinētu kopā pavadīto laiku. Divu kvartālu attālumā bija lielisks grieķu restorāns. Mums ar Kelliju šķita piemēroti nobeigt savu pirmo angļu kursu ar vakariņām grieķu gaumē – it īpaši pateicoties mūsu nesenajai pieredzei Santorini.

Lai ar divdesmit vājredzīgiem cilvēkiem tiktu līdz restorānam, bija nepieciešams ielūgt arī draugus un ģimenes locekļus. Līdz ar to divdesmit divu vietā, mēs bijām gandrīz četrdesmit. Restorāns jau agrā pēcpusdienā tika slēgts, lai varētu mūs visus apkalpot. Galdi bija uzklāti U veidā, un mēs visi ērti sasēdāmies. Mūsu noruna ietvēra faktu, ka katrs maksā pats par sevi, tāpēc katrs pasūtīja tieši to, ko vēlējās, ieskaitot, kā vēlāk izrādījās, pietiekamu daudzumu vīna pudeļu, lai padarītu notikumu jautrāku.

Pēc pamatēdiena ar tā neatņemamu sastāvdaļu – sarunām un smiekliem, pienāca laiks būt nopietniem. Es biju nopirkusi rozes pumpuros – vienu katram kursa beidzējam. Pieejot pie katra no viņiem, uzslavējot viņus par drosmi un panākumiem, dāvināju katram vienu rozi. Paskaidroju, ka rožu pumpuri simbolizē cerību. Iesākumā pumpurs ir sīciņš, tāpat kā ierobežota redze. Laikam ejot, rozes pumpurs uzplaukst un tāpat arī redze – gan iekšēji, gan ārēji.

Tā bija ārkārtīgi emocionāla pēcpusdiena, un mēs visi dalījāmies mīlestībā un pateicībā.

153

Kad domāju, ka ballīte tuvojas beigām, mani gaidīja pārsteigums. Ikviens no mūsu dalībniekiem piecēlās, pateica paldies un novēlēja kaut ko īpašu. Varat man ticēt, ka Kleenex salvetes tika lietotas bagātīgi. Mūzikas producents, veiksmīgs, parasti neietekmējams biznesa cilvēks, bija pēdējais, kurš dalījās savās izjūtās. Viņa runa bija daiļrunīga un aizkustinoša. Viņš uzslavēja grupas drosmi un zvērēja, ka nekad vairs sevi nežēlos. Viņam tikai bija jāatsauc atmiņā šīs divas nedēļas, lai uzveiktu depresiju un sevis žēlošanu. Viņš, nekaunoties, atklāti raudāja. Mēs visi viņam pievienojāmies sirsnīgam kolektīvam apskāvienam.

Pēc šādas emocionālas pēcpusdienas, man vajadzēja izdarīt kaut ko īpašu sev pašai. Kellija bija ceļā atpakaļ uz Štatiem klases atkal apvienošanai. Man priekšā vēl bija garš ceļš uz Zviedriju un Vāciju. Tā kā man tuvojās brīva triju dienu nedēļas nogale, izlēmu ar nakts vilcienu doties uz Skotiju. Hetijai, vienai no manām skolniecēm, kas reiz bija precējusies ar itāļu diplomātu, bija draugi mazā ciematiņā pie Glāzgovas, Skotijas rietumu krastā. Ar telefona zvanu, noorganizēju savu ceļojumu un rezervēju naktsmītnes. Steidzīgi sakrāmēju mantas un braucu uz Viktorijas staciju, iekāpu pēdējā nakts vilcienā, kas devās uz ziemeļiem.

154

16

KATRAM MĀKONIM IR RADIOAKTĪVA MALIŅA

Mācīt klasi, it īpaši tik brīnišķīgu un emocionāli aktīvu kā šī, ko tikko biju pabeigusi, nozīmēja veltīt tai visu savu laiku. Pirms vairākiem gadiem es iemācījos, ka pēc tāda emocionāla pacēluma nāk vilšanās. Pēc tam, kad biju tik emocionāli dalījusies ar klasi savās jūtās un bijusi daļa no viņu veiksmes, ja es neatradu kaut ko īpašu sev pašai, mani pārņēma depresija vismaz uz divām vai trim dienām.

Katrai klasei bija sava personība, bet visām bija kopīga viena lieta. Mēs ātri satuvinājāmies. Ja mēs dalījāmies katrā programmas aspektā, palika maz laika sarunām. Mēs rakām pamatīgi un dziļi, un apguvām pamatīgu personisko teritoriju. Kad divas nedēļas bija beigušās, un bija pienācis laiks doties mājās, mums visiem bija sajūta, it kā esam zaudējuši tuvus draugus. Man vajadzēja distancēties no mācību intensitātes un pasniegt sev balvu pēc katra kursa beigām. Dažreiz derēja kāds mazs izbrauciens uz pludmali vai neliela ballīte ar vakariņām draugu vai ģimenes lokā. Bet šoreiz, pēc šīs augstā līmeņa pieredzes, man vajadzēja daudz vairāk. Šie cilvēki bija iekrituši pārāk dziļi manā sirdī. Mēs bijām šķērsojuši dažādus tiltus un sasnieguši ne tikai fizisku uzlabojumu, bet arī garīgu dvēseles dziedināšanu kā papildus bonusu.

Brauciens ar vilcienu uz Skotiju bija ideāla atbilde, un tas deva man triju dienu nedēļas nogales atvaļinājumu.

Vilciena guļvietas nodalījums pats par sevi bija tik mazs, ka man nācās iespiest savu bagāžu starp sienu un mazo gultas plauktu. Kā pilnīga muļķe, es uzvilku savu naktskreklu. Tā bija liela kļūda, jo gultas – tik šauras un neērtas kā parka soliņš, bija novietotas taisnā kupejas leņķī. Katru reizi, kad vilciens piestāja, es ietriecos sienā. Stop un aiziet, stop un aiziet. Vienīgā reize, kad es gulēju, bija vilciena stāvēšanas laikā kādā no pieturām, kas ilga aptuveni divas stundas. Man nevajadzēja tā tērēties. Būtu bijis labāk būt pilnībā apģērbtai un sēdēt kopējā vagonā nevis izlikties, ka spēju iemigt šajā čuk-čuk-bānītī. Bet kā es to būtu varējusi zināt?

Ap rītu es biju pārvilkusi savas virsdrēbes un nespēju vien sagaidīt, kad varēšu apskatīt Skotiju. Mana iztēle uzreiz uztvēra šīs vietas mistēriju un mistiku, un es gribēju uzmest acis šai leģendārajai ainavai.

Pie pirmās iespējas izbāzu galvu ārā pa logu. Māte Daba man nelika vilties ne druskas. Vilciens traucās lielā ātrumā, un skatīties ārā pa logu bija tas pats, kas iebāzt galvu Arktikas vēja tunelī. Toties tas man deva teicamu apkārtējā apvidus skatu.

Šis skats bija iespaidīgs. Gandrīz nevienas mājas, automašīnas vai cilvēku, tik tālu, cik vien sniedzās skatiens. Senatnīgie kalni, kas gadsimtu gaitā nodiluši gludi, izskatījās grezni – ietinušies bagātīgā sniega segā tie atgādināja Arktikas temperatūrā sasalušu putukrējumu. Es nezināju, vai tie ir virši, bet augu valsts izskatījās blīva un

155

samudžināta, gandrīz vai sirreāla – kā vecs zīmējums, kas zaudējis savu pirmo krāsu sārtumu.

Tikpat laimīga kā suns, kurš dabū paostīt gaisu, izbāzis purnu pa sava saimnieka automašīnas logu, biju sastingusi kā sālsstabs. Jutos tā, it kā būtu atgriezusies mājās. Šāda veida izjūtas mani pārsteidza, jo mana izcelsme ir īru nevis skotu.

Mans brauciena galamērķis bija Apinas Durora, mazs, snaudošs ciemats ar apmēram trijiem simtiem iemītnieku, kur mītnes iekārtotas ap skaistu Loku. Loks nozīmē ezers, un konkrēti šo ezeru, kā biju noskaidrojusi no vietējiem informācijas avotiem, bija atnesusi straume no Atlantijas okeāna dienvidu daļas Bermudu salām.

Vilciena stacijā mani sagaidīja meitene no viesnīcas, kurā es palikšu. Mana namamāte bija īpašnieka brāļameita, un viņa izskaidroja, kāpēc es jūtos tā, it kā būtu atgriezusies mājās. Viņa pastāstīja, ka ļoti daudz īru senos laikos bija migrējuši uz Skotiju. Nu skaidrs, tas visu izskaidroja. Kāds sen aizmirsts skots bija devis savu artavu manam unikālajam gēnu fondam.

Viesnīca izskatījās kā sena pils, tikai vienkāršāka nekā milzīgās Gotiskā stila pilis, ko biju redzējusi lielākajā daļā Eiropas ceļojumu brošūrās. Šī bija piemērota dzīvošanai. Manā istabā, kas bija liela pēc jebkuriem standartiem, atradās gigantisks pēlis, kurā es varēju iegrimt dziļi un patīkami silti, tas sniedza man sajūtu, ka mani ir apskāvis kāds, kurš mani mīl. Ir grūti atrast labu aizvietotāju siltam ķermenim, kas guļ tev līdzās gultā, taču šī sajūta bija tik tuvu, ka šķita gandrīz īsta. Mana pirmā doma pēc tam, kad ar plunkšķi biju iegāzusies aicinošās gultas pašā viducī, bija pavadīt visu triju dienu atvaļinājumu, ērti iekārtojoties uz matrača. Pēc negulētās nakts vilcienā es biju pārgurusi. Namamāte teica, ka ļaus man izgulēties divas stundas un tad pamodinās uz brokastīm. Tas mani pilnībā apmierināja.

Pasaules smagums kļuva vieglāks ar katru jauno stundu. Sastrēguma sajūta, kas bija radusies no miljoniem enerģijas lauku, no tādiem aizņemtas, trokšņainas metropoles iedzīvotājiem kā Londona, noslīdēja no maniem pleciem kā satīna krekls. Lūk, to es saucu par “stresa mazināšanu.” Es nekad nebiju bijusi atvaļinājumā viena pati. Šis gan bija ļoti īss, taču es izgaršoju katru tā sekundi.

Pēc brīnumgardām skotu brokastīm es izgāju laukā un izlēmu apskatīt apkārtni. Migla sāka izzust, bet rīts vēl joprojām bija vēss. Viesnīca atradās nost no galvenā ceļa, ko ne pārāk bieži izmantoja. Redzēju, ka pakalni ieskauj Loka ezeru. Nolēmu tos apskatīt tuvāk, izvēloties labi iestaigātu taku, kas turpinājās no asfaltētā ceļa. Savilku ciešāk savu džemperi un mēteli un sāku kāpt augšup.

Bija aprīlis. Skotijā pavasaris iestājas vēlu. Gar taku tecēja upīte. Tās spēcīgo straumi veidoja augstāk esošo kalnu kūstošais sniegs. Upīte, trokšņaini plūzdama, radīja ledainu miglu virs sevis. Krasti bija stāvi un slideni, apauguši ar dažādiem zaļiem augiem. Taka bija pietiekami plata, lai ietu bez grūtībām. Vijoties augšup, tā pēkšņi aizgriezās pie sena, maza, no gludiem akmeņiem veidota tiltiņa.

Nevis tāpēc, ka būtu nogurusi, bet gan tāpēc, ka mani turp vadīja, es apstājos tiltiņa vidū. Pavēršot skatienu lejup, es ieraudzīju senus iežus, kas veidoja trīs pēdas

156

(piez. 91 cm) augstas iežu margas. Saule bija aiz manis pāri virsotnei, kurā kāpu. Aitas, lielākoties klusi ganījās noliektām galvām un bija aizņemtas savā izdzīvošanas darbā. Koki, no kuriem tikai daži bija ar lapām, šur un tur greznoja ainavu. Zāle, kas bija apģērbusi pakalnu, bija krāšņa un tumši zaļa, gandrīz vai smaragdzaļa. Novērtējot tās skaistumu, es biju neizsakāmi pateicīga par iespēju saglabāt savu redzi visu šo laiku.

Pēc dažu minūšu klusas meditācijas un pateicības vārdiem es pacēlu galvu, lai paraudzītos uz savu mērķi. Tas, ko es ieraudzīju, padarīja visus iepriekšējos brīnumainos skatus nenozīmīgus. Uz maza, bet skaisti veidota kaila koka pārsteidzoši krita saules gaisma. Koka trauslos, kailos zarus izpunktoja tūkstošiem mazu zvaigznītēm līdzīgu gaismiņu, it kā tās būtu mirdzoši dimanti. Redzētais aizrāva manu elpu. Sapratu, ka uz dažiem, īsiem mirkļiem saules gaisma izgaismoja neskaitāmas rasas lāses, un tas bija brīnumains skats, it kā šis koks mirdzētu tikai man vienīgajai. Stāvot kā pienaglotai, man ienāca prātā doma, ka kaut kādā veidā ar mani runā Dievs. Drīzumā spožās kniepadatas lieluma gaismiņas sāka izplēnēt. To dažu sekunžu laikā šis mazais kociņš bija apklāts ar tik daudz briljanta dārglietām, ka visas senās karalienes būtu kļuvušas greizsirdīgas.

Šīs mazās starpspēles pacēla manu garu tādā stāvoklī, ka man likās es aiz laimes pārsprāgšu. Nebiju sabijusi Skotijā vairāk par trim stundām, un zeme jau dalījās ar mani savos dārgumos. Ja laumiņas un rūķīši ar maģiskām spējām patiešām pastāv, tad viņi man bija radījuši pasakainu izrādi. Neviltota prieka asaras ritēja man pār vaigiem.

Nevēloties lauzt burvību, paliku nekustīga. Tad pēkšņi kaut kur tālu lejā, pakalna pakājē kāds skaļš un bēdīgs vaids izrāva mani no pārdomām. Sākumā tas izklausījās pēc bērna raudām. Kaut kāda dīvaina iemesla pēc šīs vaids satricināja mani līdz sirds dziļumiem. Sajutu nepieciešamību uzmeklēt vaida avotu.

Kad steidzos skaņas virzienā, kas man šķita lūgums pasaulei pēc palīdzības, es paslīdēju uz slapjās takas un ar pūlēm piecēlos kājās. Kad tuvojos raudu avotam, sapratu ka tas nav cilvēks, bet jērs.

Neesmu nekāda zemnieku meita, un mana līdzšinējā pieredze ar jēriem bija bijusi tikai pie pusdienu galda. Tāpēc es tiešām nezināju, ko un vai vispār jebko darīt. Taču sauciens pēc palīdzības bija nepārprotams, pat dzīvnieku valodā. Jo tuvāk es tiku, jo vairāk sapratu, ka šis mazulis ir apmaldījies. Daļa manis raudāja līdzīgi. Ne tagad, bet sen atpakaļ. Sajūta žigli izzuda.

Beidzot, es pamanīju jēra nepatīkamo stāvokli, tas bija iestrēdzis stāvās upes kraujas malā, un daudzo krūmu dēļ viņš nevarēja tikt drošībā. Tas kuru katru mirkli varēja iekrist ledainajā ūdenī. Bez vilcināšanās es kāpu lejup, turoties pie zariem un krūmiem, kas, es cerēju, ir pietiekami stipri iesakņojušies zemē. Pastiepjot roku es sagrābu jēriņu aiz vienas no viņa priekškājām un sāku to vilkt augšup pa stāvo nogāzi. Mazā radībiņa no apmulsuma un bailēm pretojās. Tomēr visbeidzot par atbildi manai maigajai, bet uzstājīgajai pierunāšanai, viņš sāka sadarboties manā glābšanas misijā. Pēc dažām minūtēm mēs abi bijām atpakaļ uz blīvas grunts. Viegli piebakstījis ar savu

157

purniņu – es domāju tādējādi pateikdamies – viņš bija prom. Viņš ne reizes neatskatījās.

Es viņu vēroju tik ilgi, līdz tas izzuda skatienam. Es jutos labi. Planēta tajā dienā man bija devusi daudz dāvanu. Atmiņas par fantastisko rītu Skotijā vēl joprojām ir ar mani. Tur, tajā vēsajā kalnainē, prom no mājām, viss šķita tik vienkāršs.

Atgriezties viesnīcā bija kā saņemt balvu. Mani sveicināja milzīga sprakšķoša uguns dzīvojamā istabā. Liesmu labajā pusē bija novietots skaists šūpuļkrēsls. Ideāla kombinācija siltumam un komfortam. Malks zeltaini brūna brendija, kas smaržoja kā viskijs, ieplūda manās krūtīs kā ūdens liesma. Tā Skotijā sasildās. Cilvēks šajā klimatā izsalst līdz kaulam.

Trīs dienu atvaļinājums pagāja pārāk ātri. Bija pienācis laiks doties tālāk, jo Reba bija noorganizējusi man seminārus pa visu Zviedriju. Ar skumjām atvadām un apņemšanos kādu dienu atgriezties Skotijā devos uz Glāzgovu, no kurienes man bija jālido uz Stokholmu.

Grieķija man mācīja “bāzt galvu smiltīs.” Televīziju nebiju skatījusies gandrīz nedēļu, bet viesnīcas istabā bija televizors. Kamēr es krāmēju mantas, lai dotos prom, ieslēdzu to. BBC parasti translē visus svarīgākos pasaules notikumus, un man likās, ka man jāatgūst nokavētais.

Pie Lībijas mājām – mazāk nekā 150 jūdžu attālumā no Grieķijas salas, kur es biju piestājusi – bija nomesta bumba pēc prezidenta Reigana pavēles. Tagad es sapratu, kā pasaulē darbojas lietas – jebkas varēja notikt, kamēr es laimīgi atgriezu barā pazudušas aitas.

Vai varēja būt vēl kas vairāk? Es gaidīju.

BBC reportieris bija gandrīz vai sajūsmā par izmaiņām. Intervija pēc intervijas, un es sapratu, ka ir noticis kaut kas šausmīgs. Sižeta maiņa un ekrānā parādījās cits amerikāņu komentētājs, tuvu histērijai, stāstīdams, ka vairākus tūkstošus nogalinājusi ārpus kontroles izgājusī atomelektrostacija Padomju Savienībā.

Man mute bija izžuvusi sausa, kad ar būkšķi apsēdos uz gultas pretī televizoram. Drēbes bija salocītas; es tās nometu uz grīdas. Uz mirkli es aizmirsu visu.

Šķita, ka amerikānis kuru katru brīdi zaudēs kontroli, kamēr BBC reportieris bija mierīgs, savaldīgs un sēdēja pilnīgi taisni, ziņojot pēdējos notikumus par līdz šim lielāko kodola katastrofu pasaulē. Atšķirība starp BBC reportieri un amerikāņu komentētāju bija gandrīz vai smieklīga, un varbūt tā pat arī būtu, ja situācija nebūtu tik nāvējoša.

Es uzzināju, ka Černobiļā bija noticis tas, par ko mēs pirms dažiem gadiem uztraucāmies Trīs Jūdžu salā Pensilvānijā. Černobiļa bija saniknojusies, izšļācot savu nāvējošo, neredzamo radiāciju debesīs pār Padomju Savienības rietumu teritoriju. Manā atmiņā ienāca filmas “Ķīnas sindroms” kadri.

158

Pēdējo ziņu pārraides bija paviršas, un gandrīz visa informācija tika saskaņota ar Zviedrijas valdību. Biju apmulsusi, jo nemaz tā īsti nezināju, kur atrodas Zviedrija. Taču valsts, uz ko man bija jālido jau šajā pašā dienā, kaut kādā veidā bija iesaistīta šajā šausmīgajā negadījumā. Pēc ziņu izlaiduma, sapratu, ka zviedri ir bijuši tie, kas ziņojuši par Padomju Savienību, jo Zviedrijas gaisa spēki un zeme uzrādīja palielinātu radiācijas daudzumu. Tieši viņi – un nevis Padomju Savienība – bija pirmie, kas pastāstīja pasaulei, kas ir noticis.

Vai man vajadzētu lidot uz Stokholmu? Es maz zināju par radiāciju, vienīgi to, ka tā ir slikta. Manas domas dalījās – daļa manis gribēja lidot uz Zviedriju un izpildīt Rebai doto solījumu, bet otra puse gribēja bēgt uz drošu patvērumu un netuvoties bīstamajai zonai. Mans grafiks bija nokomplektēts jau pirms vairākiem mēnešiem. No manis bija atkarīgi cilvēki. No otras puses, es biju līdz nāvei nobijusies. Vai Zviedrijā es izcepšos? Vai es pildīšu savu pienākumu, mirstot lēnā, mokpilnā radiācijas nāvē? Tas bija smags lēmums. Un ziņu izlaidumi diez ko nepalīdzēja.

Man patiešām nebija izvēles. Man bija jādodas. Biļetes bija nopirktas, un ja tur bija briesmas, es biju droša, ka iesaistītās aviolīnijas un valstis neļautu cilvēkiem pārvietoties. Vismaz tā es sev iegalvoju, kāpjot iekšā lidmašīnā. Es gan neaptvēru, ka no sekām cietīšu daudzus turpmākos gadus.

159

17

INKVIZĪCIJA

Lidojums bija vienmērīgs ar pārsēšanos Kopenhāgenā. Ierašanās Zviedrijā bija paredzēta nākamās dienas pēcpusdienā. Bailes par radiāciju noliku malā, lūdzoties, lai tiktu pasargāti cilvēki ap kodolkatastrofas vietu. Ziņas bija drūmas, un nezinot, cik nopietna šī katastrofa bija, es varēju tikai cerēt uz labāko.

Viesnīca bija paveca un eleganta. No manas istabas pavērās skats uz galveno pilsētas laukumu. Tas bija Kopenhāgenas sirds. Tas bija skaists, ļoti senu celtņu ieskauts laukums. Paskatoties lejup, ieraudzīju cilvēku grupu baltos formas tērpos; viņi strādāja, acīmredzot berza un mazgāja oļainās ielas un mozaīku terases. No mana attāluma un ar manu redzi tas man izskatījās savādi. Tad es atcerējos, ka šādos pilsētu laukumos baloži atstāj savus mēslus. Es biju dzirdējusi, ka tas garāmgājējiem izraisa veselības problēmas. Cik mīļi no dāņu puses, es nodomāju. Viņi tur ārā berza baložu izkārnījumus. Nejauks darbs, bet labi, ka kāds to tomēr darīja. Izrādījās, ka viņiem pat ir uzliktas aizsargmaskas. Aha, es pie sevis nodomāju. Izrādās, ka baložu mēsli ir bīstamāki nekā vecā nejaukā radiācija no Krievijas puses. Aizgriežoties no loga, es kaut kādā veidā sajutos drošāk. Nevar redzēt baložu atstātos mēslus. Un nevar izvairīties no radiācijas pat ar vislabāko redzi.

Ar vieglu sirdi izlēmu doties to izpētīt. Tad uz ielas, kad biju piegājusi tuvāk strādniekiem baltajā, es daudz labāk redzēju, kas bija rakstīts uz viņu uniformām. Ak, mans Dievs! Viņi nemazgāja putnu mēslus, viņi mazgāja kluso indi no debesīm – Černobiļas mēslus. Simbols uz uniformām bija skaidrs un nepārprotams starptautisks brīdinājums: UZMANĪBU, KODOLENERĢIJAS RADIĀCIJA.

Manas domas šaudījās, kad skrēju atpakaļ uz savas viesnīcas istabas drošību. Tagad es biju patiešām nobijusies. Tomēr šķita, ka cilvēki nekrīt panikā. Un tomēr šeit bija tie strādnieki. Ko tas viss varēja nozīmēt? Man tā nepatika tieši tagad būt vienai un tūkstošiem jūdžu attālumā no savas ģimenes un draugiem. Es negribēju būt pieaugusi. Pieaugušie pilnīgi noteikti sagandēja pasauli, un es nedarīju neko, lai tā nebūtu. Vienīgi to, ka grasījos doties savās biznesa darīšanās. Nākamajā rītā es sēdēju lidmašīnā uz Stokholmu.

Neredzamā inde neko nezināja par robežām. Tā skāra lielāko daļu Zviedrijas ziemeļu ģeogrāfiska reģiona – Lapzemi, kas daļēji atrodas daļā Arktikas apgabalā. Lapzeme ir ziemeļbriežu dzimtene. Vai arī bija. Simtiem briežu pulkus bija nogalinājuši Černobiļas nokrišņi. Ziemeļbrieži ne tikai velk Salavecīša kamanas, bet tie ir arī viens no svarīgākajiem uztura avotiem cilvēkiem Skandināvijā. Tā būs liesa ziema ikvienam. Krievi nebija vienīgie, kas cieta zaudējumus.

160

Satikt Rebu un viņas ģimeni bija lieliski. Būšana kopā ar viņas ģimeni, lika man vēl vairāk ilgoties pēc Rū, jo šī bija pirmā reize, kad esam šķirti tik ilgi. Man pietrūka mana lielā – garā, kaulainā, izstīdzējušā puikas – manas dzīves gaismas. Vienīgais, kas spēja atvieglot manu smeldzošo, vientuļo sirdi, bija mirkļi, kad varēju runāt par viņu, ko es darīju tik bieži, cik vien spēju iesaistīt sarunās. Viņš bija mans enkurs un mana stūre.

Uzturoties Zviedrijā ievēroju, ka tā ir viena no bagātākajām valstīm, kurā ir augsts iedzīvotāju labklājības līmenis. It īpaši tiem, kuri ir bijuši mazāk veiksmīgi. Uz katra ielas stūra bija gaismas signāla indikatori, lai vājredzīgie un neredzīgie zinātu, kad ir droši šķērsot ielu. Liftiem, kuros tiek nosaukti stāvu numuri, cipari uz pogām bija izvirzīti uz āru. Es nespēju vien saskaitīt, cik daudz reižu biju Amerikā braukājusi ar liftu augšup un lejup, gaidot, kad kāds iekāps un pateiks man, vai esmu nospiedusi pareizo pogu, un kad man būs jākāpj ārā. Mani droši vien varētu ierakstīt Ginesa rekordu grāmatā par bezjēdzīgi nobraukāto jūdžu daudzumu liftos. Bet tikai ne Zviedrijā. Valdības ierēdņi šķita tiešām rūpējamies par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Viņi identificēja problēmu, tad meklēja risinājumus, kas ļāva šiem indivīdiem saglabāt savu cieņu.

Apbrīnojami. Vienkārši apbrīnojami. Tā bija viena no pamācošākajām pieredzēm visu manu ceļojumu laikā. Ja valoda nebūtu bijusi tik grūta, un ja rudeņos un ziemās spīdētu vairāk saules, es nekavējoties sāktu apsvērt domu pārcelties uz Zviedriju. Bet patiesībā bija pārāk daudz “ja nu”. Varbūt kādu dienu mūsu valsts ņems piemēru no Zviedrijas, kā rūpēties par saviem pilsoņiem ar fizisko spēju ierobežojumiem. Es Zviedrijā neredzēju arī nevienu bezpajumtnieku.

Semināri nāca un gāja; manas idejas un darbs tika atzinīgi novērtēti. Lai gan bija dažas domstarpības, kopumā viss gāja gludi. Mani plānoja ielūgt pēc gada kursu novadīt atkārtoti.

Tagad es biju gatava atkal ceļot. Šķiet es biju patiešām gatava doties mājās, jo biju nogurusi dzīvot uz čemodāniem, tomēr manā ceļā mājas vēl nebija paredzētas.

Vācija man bija pārsteigums. Reba izlēma doties man līdzi, jo patiesībā ielūgumu sākotnēji saņēma tieši viņa. Starp Zaļās partijas locekļiem viņa bija izpelnījusies uzticību attiecībā uz ikgadējo Starptautisko PR Konvenciju. Esmu pārliecināta, ka tieši tādēļ mani ielūdza. Bez tam Rebas meitai pēc programmas beigšanas bija tik ievērojami uzlabojumi, ka pati Reba varēja piepildīt sen loloto sapni iesaistīties politikā. Viņas entuziasmu pilnīgi noteikti pārbaudīja konferences vadītājs.

Sanāksme bija plānota Badnauheimā – mazā kūrorta ciematā apmēram stundas braucienā no Frankfurtes. Pasākums bija liels un tika sagaidīts, ka apmeklētāji būs virs septiņiem simtiem. Šeit šajās dienās pulcējās zinātnieki, doktori un cilvēki ar PR diagnozi no visas pasaules. Vismaz puse no apmeklētājiem bija vai nu PR slimnieki vai viņu draugi un ģimenes locekļi.

Reģistrācija bija īsts trakonams. Pa visu telpu bija izvietoti reģistratori, kas tekoši runāja trijās vai četrās valodās. Daudzie neredzīgie vai vājredzīgie, kas klīda

161

visapkārt, padarīja šo reģistrācijas procesu unikālu, trokšņainu un mulsinošu. Konference vēl nebija sākusies, bet varēju pamanīt, ka šeit sapulcējušies cilvēki jau bija nervozi. Man bija nedaudz jāsmejas, kad iedomājos, cik tas gan būtu uzjautrinoši, ja šeit pulcētos cilvēki uz Stresa vadības semināru. Nu labi, tajā brīdī arī man pašai vajadzēja elpot dziļi.

Es biju satraukta un nervoza – un nekad nebūtu varējusi sagatavoties tai sagaidīšanai, ar kādu mani uzņēma. Kad mēs ar Rebu reģistrējāmies, pamanīju, ka viens no galda uzraugiem padod signālu kādam mums aiz muguras. Nedomājot, ka tas skar mani, es koncentrējos uz mūsu reģistrācijas dokumentiem. Taču man vajadzēja vairāk pievērst tam uzmanību.

Signāls par manu ierašanos tika padots konvencijas organizētājam, vācu džentlmenim. Pēc dažiem mirkļiem viņš bija man blakus – bez elpas, sasarkušu seju, it kā viņš tūlīt uzsprāgs. Viņš centās man kaut ko teikt angliski, taču, lai kas tas arī bija, es to nesapratu. Es tikko biju pieradusi pie cilvēkiem runājam angliski ar zviedru akcentu un vēl nebiju pieregulējusi savas ausis uz pavisam savādākām skaņām, ko dzirdēju tagad. Dažubrīd manas ausis sāpēja no pūliņiem sadzirdēt un saprast. Cilvēki runā par acu pārpūli. Vai kāds ir iedomājies par ausu pārpūli? Skaidrs, ka līdz mirklim, kad devos pāri okeānam, nebiju par to iedomājusies.

Beidzot vīrietim izdevās nonākt kontaktā ar mana organisma dzirdes aparātu. Bet tam nebija jēgas. Arī Reba klausījās viņā vairākas minūtes, un, pirms es skaidri sapratu, kas notiek, viņa aizsvilās kontrolētās, taču pamatīgās dusmās. Runādama vāciski, zviedriski un angliski, viņa gandrīz vai kliedza uz šo nabaga cilvēku.

Acīmredzot viņš bija centies ar mani sazināties, bet es biju ceļojusi visas pēdējās piecas nedēļas. Šķiet daži “zinātnieki”, un it īpaši britu un amerikāņu doktori, bija pieprasījuši, lai man neļauj runāt asamblejā. Viņi uzskatīja, ka es neesmu ticams zinātniskās sabiedrības pārstāvis un zināmā mērā apkaunotu sanāksmi.

Ko? Es nespēju tam noticēt.

Tomēr, atšķirībā no Rebas, es nevis mežonīgi aizsvilos, bet kļuvu ārkārtīgi mierīga. Taču man iekšā viss vārījās. Kā gan es varētu apdraudēt šos cilvēkus? Es nekad nesniedzu nepatiesus apgalvojumus par savu programmu. Viss, ko jebkad biju teikusi, bija cīnieties! Cīnieties visu slimības procesu ar katru unci sava spēka! Cīnieties ar depresiju, kas nāk roku rokā ar pārņemošo tumsu! Kāpēc, lai viņi pret to iebilstu? Neviens no iebildumu cēlējiem man tieši acīs nekad neko nebija teicis, tad kā viņi vispār varēja kaut ko noteikt? No kā viņiem tik ļoti bija bail?

Konferences organizatori nebija apmaksājuši manus ceļa izdevumus, nedz arī naktsmītnes. Es biju pieveikusi desmit tūkstošus jūdžu pati par savu naudu. Mazākais, ko viņi varēja izdarīt, bija ļaut man uzstāties. Tas bija Rebas arguments, un man bija jāpiekrīt.

Samulsinātais un saspringušais Konferences līderis beidzot pienāca pie manis ar plānu. Pusdienas pārtraukumā notikšot sanāksme, kurā lemšot par to, vai man ir sakāms, kas tāds, ko cilvēkiem ir vērts dzirdēt. Pēc tam, man nepiedaloties, notikšot balsojums, lai redzētu vai es varēšu piedalīties. Citiem vārdiem sakot, notiks – mini

162

tiesa, vai precīzāk izsakoties – “inkvizīcija.” Vismaz tā es sajutos. Notiks “īpaša sanāksme” ar desmit medicīnas zinātnes pārstāvjiem no vienas puses un desmit PR pacientiem no otras puses, nevienam no kuriem nav zinātnes vai medicīnas diploms. Moderatore – vācu sieviete, kurai bija jāvada tā dalībnieku grupa, kuru vidū bija paredzēta arī mana runa, būs šķīrējtiesnese, ja tas būs nepieciešams.

Sanāksmes telpā bija sagatavots garš galds mums divdesmit diviem. Zinātnieki sēdēja vienā pusē, PR pacienti – otrā, savukārt mēs ar moderatori sēdējām katra savā galda galā. Man sirds gandrīz vai kāpa pa muti laukā. Kad viesmīlis nolika šķīvi man priekšā, man likās, ka es pilnībā pazaudēšu savu paškontroli. Viņi bija izvēlējušies pasniegt asinssarkanu steiku, nedaudz kartupeļu un zirņu. Asiņainā gaļa izraisīja vēlmi vemt. Brīžiem man šķita, ka steiks uz šķīvja šajā ne tik draudzīgajā pūlī atgādina manu dvēseli.

Viss šis pasākums man atgādināja, ka pret katru jaunu ideju mēdz nostāties tūkstošiem cilvēku, mēģinot pieturēties pie vecās kārtības. Tagad es sāku saprast, kā jutās Galileo. Medicīniskais skatījums bija litānija, ka es nepiedāvāju izārstēšanu, līdz ar to nevar būt nekādas diskusijas par PR ārstēšanu. Es biju dzelonis viņu vidū. Viņi nespēja vien sagaidīt, kad varēs izstumt mani ārā. Jocīgi, taču todien es neņēmu to visu ļaunā. Patiesībā man pat sāka viņu palikt nedaudz žēl. Mēģinot nostādīt viņus savā vietā, es varēju iedomāties, kā jutās dažs labs doktors, kad viņš diagnosticē pacientam neārstējamu vai neizārstējamu slimību. Tas noteikti ir sāpīgi. Varbūt tāpēc viņi sevi tā nocietina vienaldzības čaulā, pēkšņi un paredzami pacientu atlaižot. Tādā veidā viņi netiek iesaistīti personiski, un viņi paglābj sevi no pacientu un viņu ģimeņu sāpju un ciešanu pilnajām sejām. Ne visi ir tādi, bet daudzi savas sirdis ir nocietinājuši.

Pēkšņi es viņus vairs neienīdu. Tas notika tajā mirklī, kad manī sāka ataust apskaidrība, kāpēc es viņiem esmu tāds drauds. Tā bija taisnība, ka kaut ko var darīt – taču tad viņiem būtu jāmaina visa sava nostāja, ieskaitot savu uzskatu sistēmu.

Sēde turpinājās gandrīz veselu stundu. Ap sēdes beigām mediķu – zinātnieku grupa zaudēja sava uzbrukuma intensitāti. Manas sākotnējās dusmas un bailes izzuda pēc tam, kad es biju izpratusi viņu domāšanas procesu. Kad biju apklājusi asiņaino šķīvi ar salveti, es ieguvu iekšējo mieru.

Lielākā daļa zinātnisko tipu centās nostādīt mani konfrontācijā ar sevi pašu, cerot, ka es pateikšu kaut ko muļķīgu vai nepareizu. Bet viņiem tas neizdevās. Otrai pusei – tiem, kuriem diagnosticēts PR, bija draudzīgāki un rosinošāki jautājumi man. Tā kā man pašai bija PR, neviens nespēja noliegt manas personības eksistenci. Pagātnē, lai tikai apgāztu manus uzskatus, daži doktori pat izteica apgalvojumus, ka man ar acīm viss esot kārtībā. Tomēr viņiem tikai atlika apskatīt manas tīklenes, un atbilde bija skaidra. Es vienmēr viņiem ļāvu veikt savu acu apskati.

Izstrādātajā programmā es dalos ar savu personīgo pieredzi. Nekad nebiju uzstājusi uz ārstniecības līdzekļiem, un man nebija nekā slēpjama, un, lai gan es ne vienmēr varu viņus apmierināt ar atbildēm uz zinātniskiem jautājumiem, viņi nevar noliegt manu personiski pieredzēto veiksmi.

163

Zinātniskās medicīnas locekļu sabiedrībai bija noteikti, novecojuši, vairāk kā ceturtdaļu gadsimta veci uzskati. Un tomēr viņi vēl joprojām, dažādu iemeslu dēļ, turējās pie šīm sapelējušajām idejām. Viņu uzskatu sistēma atgādināja man stāstu par izcilu skolotāju, kurš kādu pēcpusdienu tupus rāpus ārpusē uz ietves meklē pazaudētās atslēgas. Daži no viņa skolniekiem nāk garām. Ieraugot viņa nožēlojamo stāvokli, viņi jautā, vai var kā palīdzēt. Skolotājs pieņem viņu palīdzību. Drīzumā jau viņi visi meklē skolotāja atslēgas. Visbeidzot viens no studentiem jautā Izcilajam Meistaram, kur tieši viņš atslēgas ir pazaudējis?

“Mājā,” ir meistara atbilde.

“Tad kāpēc, Meistar, jūs tās meklējāt ārā uz ielas?”

“Ārpusē gaisma ir daudz labāka,” ir viņa loģiskā atbilde.

Modernā (un es šo terminu lietoju plaši) medicīna vēl joprojām meklē tur, kur gaisma ir labāka. Tā galvenokārt izmanto Rietumu filozofisko modeli, ko Eiropas domātāji radījuši pirms vairākiem simtiem gadu, apgalvojot, ka prāts un materiālā pasaule ir divas pilnīgi atdalītas esamības. Viņu idejas būtībā bija apmierinošas tam laikam un nobruģēja civilizācijas ceļu, ar ko aizsākās lielais progress. Tikai attēls, ko tie uzzīmēja, nebija visa kopaina.

Piemēram, divdesmitā gadsimta sākumā fiziķi, kas izmantoja precīzas savu disciplīnu metodes, lai sasniegtu maksimālas zināšanas par materiālo pasauli, bija pārsteigti, atklājot, ka dažos būtiskos notikumos prāts un materiālā pasaule nav nodalāmi. Vienīgā problēma bija tā, ka liela daļa oficiālo medicīnas iestāžu joprojām ir iesakņojušās vecajos veidos un faktiski naidīgi noskaņotas pret pieejām, kas apgalvo, ka starp prātu un materiālo pasauli (kas parasti nozīmē prātu un ķermeni) pastāv savstarpēja mijiedarbība.

Kamēr mūsu apziņā nenotiks šīs izmaiņas, lielākā daļa no mums vēl joprojām meklēs palīdzību un padomu pie zinātnes vīriem un sievām, it īpaši (un atbilstoši) veselības un slimību nozarē. Kad kaut kas noiet greizi, dodies pie attiecīgā speciālista. Tā mēs esam mācīti. Tā es daru. Bet dažreiz, it īpaši tad, kad kaut kas skar manas acis, apmierinošas atbildes neeksistē. Un ir pienācis laiks šīs atbildes meklēt kaut kur citur – kā piemēram sevī. Gaisma sevī nav tik laba, taču tieši tur mēs varam daudz ko atklāt.

Šādas domas šaudījās pa manu galvu, un mani vairs nebiedēja zinātnisko pretinieku komanda šajā telpā. Pēc jautājumiem un atbildēm stundas garumā mani palūdza atstāt telpu, lai varētu sākt balsošanu.

Rezultāti bija interesanti. Balsojums bija noslēdzies ar desmit par un desmit pret. Vai gribat minēt kuri desmit bija pret? Nu ko, bija pienācis laiks sievietei moderatorei izšķirt balsojumu. Viņa balsoja par labu man. Zinātnieki un doktori bija šausmu pārņemti un pieprasīja kompromisu. Situācija izvērtās sekojoša – ar mani kopā būtu vismaz viens Nobela prēmijas laureāts ar cerību, ka kāds mani pieskatīs. Ja man atļautu atrasties blakus šiem augsti cienījamiem vīriem, tas man varētu dot ticamību, ko neesmu pelnījusi – vismaz tā domāja mani kritiķi.

164

Tika panākts kompromiss, kas apmierināja visus. Man šajā sakarā nebija nekādas teikšanas. Man atļaus runāt, bet pjedestāla priekšā, uz grīdas. Man neļaus kāpt uz pjedestāla kopā ar Nobela prēmijas laureātiem. Mani šādi nosacījumi apmierināja, lai gan Reba uzskatīja, ka tas ir rupjš apvainojums. Es ātri sapratu zinātniskās sabiedrības rangu pakāpes. Tomēr, ja man ļauj runāt, man nav iebildumu pat karāties zem lustras.

Tomēr, kad visi sāka pulcēties uz konferences sākumu, es vairs nebiju tik mierīga. Manas delnas svīda kā mazas artēziskās akas, un es jutu, ka mana seja deg no palielinātā asins daudzuma galvā paaugstinātā asinsspiediena un adrenalīna dēļ.

Sanāksme tika vienlaicīgi tulkota trijās valodās: franču, vācu un angļu. Sākumā tas mani mulsināja, un man vajadzēja nedaudz laika, lai pierastu pie šī formāta. Es tikpat kā nevarēju dzirdēt tulka balsi austiņās. Sinhronā tulkošana, pēc manas pieredzes iepriekšējās reizēs, paātrina sanāksmju norisi. Reizēm es pārslēdzu ierīci, lai dzirdētu, kā tas izklausās citās valodās. Interesanti, kā būtu, ja Dievs nebūtu sašķēlis valodas pie Bābeles torņa. Pasaulē būtu bijis daudz vieglāk saprasties, ja mēs visi runātu vienā valodā, es nodomāju.

Visbeidzot moderatore – sieviete, kurai bija izšķirošā balss sapulcē, sāka iepazīstināt ar mani. Ar pārsteidzošu notikumu pavērsienu, viņa izstāstīja visai auditorijai par procesu, kas notika mūsu pusdienu sapulcē, kā rezultātā man ir ļauts runāt. Ar šādu rīcību, viņa deva manai runai ticamību, un iespējams, tāpēc vairāk cilvēku to klausīsies. Tā kā es biju atdalīta no speciālistu grupas un spiesta runāt no grīdas, mani nostādīja neveiksminieces un cietējas lomā.

Tajā konferences brīdī šķita, ka vairāk cilvēku atrodas ārpus lekciju zāles nekā sēž iekšā. Taču tagad es varēju dzirdēt, ka tie nāk iekšā no priekštelpas. Telpa sāka piepildīties līdz tādam maksimumam, ka palika vien stāvvietas. Un bija pienākusi mana kārta uzstāties. Es šo mirkli biju gaidījusi ilgu laiku.

Taisnību sakot, es neatceros, ko runāju. Tā mirkļa stresa dēļ es nespēju atsaukt atmiņā konkrētās detaļas. Bet no milzīgās atsaucības, ko es guvu, man laikam izdevās aizsniegt tos, kuru dēļ šī prezentācija tapa. Vēlāk mani ielenca ar lūgumiem pēc papildus informācijas un literatūras. Cilvēki vēlējās, lai dodos vizītēs uz viņu valstīm. Es biju iepriecināta un pārsteigta. Tas stipri pārsniedza manus vispārdrošākos sapņus.

Turpmākie tās vienas dienas uzrunas rezultāti bija fantastiski. Mani ielūdza attīstīt programmas Francijā, Vācijā, Spānijā, Anglijā, Zviedrijā un pat Islandē – valstī, kas atrodas tik nomaļus, ka es nekad nebūtu iedomājusies to apmeklēt. Starp maniem tās dienas darba rezultātiem bija paredzēti arī braucieni uz Kanādu un Brazīliju. Konvencija bija apbrīnojams logs uz iespējām, kam es izgāju cauri. Tā pilnībā mainīja manu dzīvi turpmāko piecu gadu garumā, jo es ceļoju pie dažādu kultūru, reliģiju un rasu tautām pa visu pasauli.

Privilēģija iepazīt šos cilvēkus ir devusi man nezūdošu cerību un pārliecību turpināt savas pūles. Gan nabadzīgs fermeris no Brazīlijas (kurš bija pieveicis tūkstošiem jūdžu, lai strādātu ar mani), gan Augstākās tiesas tiesnesis Zviedrijā, viņu

165

drosme, viņu gars un viņu spēja mainīties, tas viss mani ārkārtīgi ietekmēja. Esmu pagodināta par viņu dalību, un es katru dienu pateicos debesīm par to, ka esmu svētīta satikt un strādāt ar visiem šiem cilvēkiem.

Pat ilgas pēc Rū šī ceļojuma laikā bija tā vērtas. Visi šie brīnišķīgie cilvēki gandrīz vai aizpildīja tukšumu manā sirdī, kas nekad nebeidzās – ilgas pēc manas meitas. Es vienmēr cerēju, ka man ir izdevies radīt izmaiņas viņu dzīvēs, un ka esmu devusi viņiem vismaz pusi no tā, ko viņi ir devuši man.

Dievs pret mani ir bijis augstsirdīgs, dāvājot man šo draudzības velti ar tik daudz dažādiem cilvēkiem. Apbrīnojami, vai ne? Te nu es esmu, par spīti visām pagātnes kļūdām, paveikusi kaut ko vērtīgu. Nav jau tā, ka esmu saņēmusi tikai atzinību. Galu galā šis ceļš man bija iezīmēts jau sen, pirms es to uzsāku. Es par to esmu tik pārliecināta tāpēc, ka mans ceļš sevī iekļauj ģenētiski pārmantotu acu slimību, kas nodota vismaz piecās paaudzēs un bija ceļā pie manis daudzas desmitgades, pirms es piedzimu.

Katru reizi, kad es novirzījos no šī ceļa, mans darbs pats mani atrada. Saliekot to visu kopā, redzu – nevar noliegt, ka mans liktenis ir bijis iepriekšnoteikts. Palīdzība, kad man tā visvairāk bija nepieciešama, vienmēr bija man blakus. Ar tik vāju redzi lielāko daļu savas dzīves es vienmēr lūdzos, lai jebkādi vēstījumi no Visuvarenā būtu uzrakstīti ar LIELIEM BURTIEM. Mani padomdevēji vai eņģeļi, lai kas tie būtu, vienmēr bija izdarījuši tā, lai mans dzīves ceļojums lielāko daļu laika būtu skaidrs. Ja es nepievērsu uzmanību zīmēm, kas man rādīja, kurp doties un ko darīt, tad zīmes sekoja man vai uzkrita uz galvas, lai atmodinātu mani. Es tik tiešām domāju, ka esmu saņēmusi lielu daļu palīdzības sava ceļa garumā, un es vienmēr pateicos Dievam par to.

166

18

ZVAIGŽŅU GAISMA, SPOŽA GAISMA

Mans brauciens uz PR Konferenci Vācijā bija spēcīgs, stresa pilns, un tas atmaksājās. Taču tā nebija mana pirmā viesošanās šajā zemē. Pirmo reizi es turp devos kopā ar savu tēvu, kad man bija seši mēneši. Viņš bija daļa no Okupācijas spēkiem 1946.gadā, kas palīdzēja Vācijai tikt pāri II Pasaules kara ērai. Es ceļoju transporta kuģī kopā ar savu māti pāri Atlantijas okeānam.

Tagad es turp atgriezos vēlreiz. Mana draudzene Dea noorganizēja divu nedēļu klasi Freiburgā – rosīgā, vecā pilsētā netālu no Švarcvaldes kalniem, kas robežojas ar Šveici. Piedalīties gribēja astoņi cilvēki. Vecākais bija vīrs, kurš pārcietis karu. Viņu sauca Ādolfs. Jaunākie bija Patrīcija, kurai bija divpadsmit gadu, un viņas brālis Pīters – ļoti aktīvs un mīļš astoņgadnieks. Pārējie dalībnieki grupu veidoja ļoti dažādu. Tomēr mērķis bija visiem viens… uzlabot redzi un aizkavēt turpmāku redzes pavājināšanos.

Deas draugs Stefans, kuram bija normāla redze, piedāvāja savu dzīvokli un teica, ka es varu tur gan dzīvot, gan strādāt. Lielāko daļu savu mēbeļu viņš pārvietoja glabātavā, līdz ar to mācībām mēs varējām izmantot viņa dzīvojamo istabu. Biju pārsteigta par viņa attieksmi, jo viņš pats nebija vājredzīgs. Tomēr Dea bija viņa draudzene. Viņai bija PR, un viņa bija pateikusi Stefanam, cik ļoti mana programma palīdzējusi viņai. Stefana augstsirdībai nebija robežu, un viņš nesavtīgi deva savu artavu mūsu grupas veiksmei.

Ādolfam es nepatiku, un viņš to parādīja uzreiz. Man bija aizdomas par viņa karalaika aizspriedumiem un nepatiku pret amerikāņiem, kas vēl joprojām bija saglabājusies, un es kļuvu par viņa mērķi turpmāko divu nedēļu garumā. Sākumā viņa attieksme mani biedēja, taču tad es sapratu, ka tā ir viņa problēma, ne manējā. Pārējie cilvēki gribēja iegūt no programmas nevis kašķēties par savām personīgajām negācijām. Galu galā es beidzu sacensties ar Ādolfu un koncentrējos uz pārējo grupu. Viņi bija apbrīnojami.

Savos kursos esmu strādājusi gandrīz ar visām etniskajām un reliģiskajām pasaules grupām. Iegūt tik daudzveidīgu pieredzi bija fantastiski, jo cilvēki, kas sanāca kopā ar kopīgu mērķi spēt redzēt, kā arī iemācīties nolikt malā maznozīmīgus aizspriedumus un harmoniski vienam ar otru sadarboties, reti guva sasniegumus parastos izmēģinājumos. Kā jau bieži mēdz notikt, mūsu grupas dalībnieki satuvinājās viens ar otru dažu dienu laikā. Mēs ātri kļuvām par vienu veselu ģimeni, neskatoties uz valodas, kultūras vai reliģijas dažādību.

Cik interesanti, ka Patrīcija, divpadsmitgadniece, satuvinājās ar Ādolfu, kurš savu būtību atrada surogātvectēva lomā. Dienām ejot, viņi kļuva nešķirami. Viņa izturēšanās atmaiga ap astoto dienu. Viņš smaidīja, un acīmredzamā pievilkšanās starp viņiem abiem bija lipīga.

167

Mēs visi atbalstījām abus jaunākos grupas dalībniekus Patrīciju un Pīteru, lai viņiem izdotos veiksmīgi realizēt programmu. Nebija pārsteidzoši, ka pieaugušie tik ļoti novēl bērniem veiksmi. Es jutu, ka tā ir dabiska, instinktīva rīcība, kas atspoguļo vēlmi turpināt cilvēci. Piemēram, vecākie grupas locekļi neiebilda, ja es ar Patrīciju un Pīteru uzsāku strādāt individuālajās terapijās vai veltīju viņiem abiem mazliet vairāk laika. Patiesībā bieži vien grupa mani pat iedvesmoja rīkoties tieši tā.

Lielākā daļa dalībnieku runāja angliski, bet Dea un Stefans palīdzēja, kad bija nepieciešams tulkojums. Tas paņēma laiku, taču darbs tika padarīts. Pēc iepriekšējās pieredzes ar tulkiem grupās biju iemācījusies runāt ļoti precīzi un īsos teikumos. Tulkam tā ir vieglāk un, protams, dalībniekiem ir vieglāk mācīties. Tas bija smags darbs, bet vienmēr pūļu vērts.

Grupu diskusijas variēja no attieksmes pret vājredzīgiem cilvēkiem līdz nodarbinātības un potenciālajām izdziedināšanas iespējām nākotnē. Liela daļa programmas diskusiju segmenta aptvēra tēmas, kā tiek ietekmēta vājredzīgu cilvēku ikdienas dzīve. Neskatoties uz to, kur viņi dzīvo, viņiem ir vienas un tās pašas problēmas – pārvietošanās, iepirkšanās un sajūtu kontrole. Visā pasaulē, kur esmu strādājusi, šīs ir lielākās vājredzīgo cilvēku bažas. Visdziļākajā līmenī ir pašcieņa. Cilvēki ar īpašām vajadzībām parasti jūtas zemāki par “normāliem” cilvēkiem. Mūsu nespēja funkcionēt redzīgo pasaulē bez grūtībām bieži vien ir iekšēja sajūta, un tā liek mums justies kā nepareiziem vai neadekvātiem. Ikvienam ir svarīgi apzināties, ka mūsu ierobežotās redzes dēļ mēs neesam mazāk cilvēki.

Kad bijām iepazinušies tuvāk, sapratu, ka smiekli ir labākais veids kā atbrīvoties no ilgi glabātām negatīvām sajūtām. Mums visiem ir kopīgi dalāma pieredze – sasistas galvas pret atvērtām plauktiņu durvīm, paklupšana aiz negaidītiem šķēršļiem, citu cilvēku iedunkāšana, apsēšanās uz krēsla, kura tur nemaz nav, drēbju uzvilkšana ar vīlēm uz āru, mutes noslaucīšana ar žaketes atloku nevis salveti. Dalīšanās ar šiem incidentiem grupā un pasmiešanās par mūsu neveiklajiem mēģinājumiem būt “normāliem” vienmēr veicina sāpīgo, iekšējo brūču sadzīšanu.

Parasti es uzsāku diskusiju, stāstot, kā mani reiz aizveda vakariņās, un aptumšotā restorānā es apsēdos pie nepareiza galdiņa. Gan mani draugi, gan pilnīgie svešinieki, pie kuriem es apsēdos, bija pilnīgā šokā. Par laimi es pratu par sevi pasmieties, kas bija daudz veselīgāk nekā par to saskumt. Lielākai daļai dalībnieku šīs jūtas ir labi pazīstamas.

Mazvērtības vai nepilnības sajūta ir īpaša problēma Vācijā, kur tikt tai pāri ir daudz grūtāk. Vāciešiem ir sena vēsture, kurā viņi sevi dēvē par pārāku cilvēku rasi – veselīgi, spēcīgi un pilnībā funkcionāli. Hitlers bija mēģinājis iznīcināt ne tikai ebrejus un katoļus. Viņš ar nāvējošu gāzi terorizēja arī invalīdus. Līdz pat šai dienai daudzu Vācijas iedzīvotāju attieksme pret saviem pašu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām ir arhaiska labākajā gadījumā un barbariska sliktākajā. Piemēram, dažiem mūsu grupas locekļiem uz jakām bija uzšūtas dzeltenas zvaigznes. Ziņkāres vadīta es pajautāju, vai viņi pieder kādam klubam. Viņu atbilde pārsteidza, šokēja un radīja manī riebumu. Es uzzināju, ka viņiem ir valsts noteikta kārtība, saskaņā ar ko tiem jānēsā zvaigznes, lai viņus varētu atpazīt kā vājredzīgus! 1930to gadu ēnas vēl joprojām rēgojās šiem cilvēkiem. Es domāju, ka šis jautājums būtu jārisina, lai

168

plašāka iedzīvotāju daļa apzinātos, ka pilsoņu ar īpašām vajadzībām izolēšana ir tas pats, kas notika II Pasaules kara laikā.

Un plašākā mērogā, valstu vadītājiem visā pasaulē ir jāizpēta, kā viņu pavalstnieki izturas pret tiem iedzīvotājiem, kuriem nepieciešama un kuri pelnījuši īpašu attieksmi – bērni, vecie ļaudis un cilvēki ar fiziskām un garīgām problēmām. Kamēr iedzīvotāji netiks labāk izglītoti par šo cilvēku vajadzībām, tikmēr nevar uzskatīt, ka eksistē patiesa civilizācija.

Neskatoties uz mūsu grupas tuvību, es sāku uztraukties. Izskatījās, ka nevienam nav būtisku redzes uzlabojumu. Viņi bija pārāk uzmanīgi, tuvu tam progresa noliegšanas punktam, uz ko es varētu norādīt. No vienas puses viņi izmisīgi vēlējās uzlabojumus, bet no otras viņi tā īsti neticēja, ka tas ir iespējams. Tā man nebija neparasta pieredze – stāties pretī un risināt šo jautājumu ar klasi, taču mani vācu draugi bija mazliet stūrgalvīgāki nekā lielākā daļas cilvēku, ar ko biju strādājusi.

Tad, divas dienas pirms kursa beigām Patrīcija ieradās uz rīta mācībām ar platu smaidu sejā. Ādolfs – viņas jaunais oficiālais vectēvs, pamanīja viņas smaidošo seju un pajautāja, par ko viņa ir tik laimīga. Dea bija sajūsmā, kad pārtulkoja man Patrīcijas atbildi. Pēkšņi es tikpat kā nevarēju dzirdēt viņu runājam, jo visi dalībnieki bija piecēlušies kājās apskaujot viens otru, smejoties un pat raudot. Pirms Dea varēja pabeigt, es sapratu, ka Patrīcija stāsta par ievērojamu savas redzes uzlabojumu. Manās krūtīs uzvilnīja sajūsma, un es gandrīz vai uzsprāgu no lepnuma un prieka.

“Paldies Dievam,” es pie sevis nočukstēju. Tā bija priekpilna diena. Mēs visi izmisīgi vēlējāmies, lai šī meitene redzētu labāk. Viņai acīmredzami bija sarežģīti pārvietoties; viņa bieži paklupa un uzskrēja virsū kādai lietai un savainoja sevi. Šīs izmaiņas grupai deva brīnišķīgu pavērsienu.

Pēdējās divas dienas šķita aizpeldam. Mēs visi ārkārtīgi priecājāmies, jo Patrīcijas redze pilnīgi noteikti bija uzlabojusies. Viņas spēja staigāt bez palīdzības bija redzama mums visiem. Grupas dalībnieki bija nesavtīgi priecīgi par viņu, lai gan viņu pašu redzē nebija vērojamas nekādas izmaiņas. Es viņiem atgādināju, ka bērni bieži uzrāda rezultātus ātrāk, un, ka pieaugušiem, kuriem ir vecākas šūnas, nepieciešams vairāk laika. Es viņiem atgādināju arī, ka šīs tehnikas ir iedarbojušās uz daudziem cilvēkiem pagātnē, līdz ar to viņiem ir pamatots iemesls praktizēt tās tagad un nezaudēt ticību.

Es arī vienmēr centos vairot viņu cerības, informējot par aktuālajiem pētījumiem. Viscerīgākā potenciālā ārstēšana ir tīkleņu implantu ķirurģija. Pētījumi progresē cerīgā veidā. Dakteris Mārtins Silvermans – smadzeņu izpētes zinātnieks, mazā Vājdzirdīgo Centra laboratorijā Sentluisā, Misūri štatā, bija veiksmīgi implantējis veselīgus audus laboratorijas dzīvnieku tīklenēs. Agrīnie rezultāti uzrādīja, ka šī procedūra ne tikai darbojas, lai aizsargātu no turpmākas redzes pasliktināšanās, bet var redzi pat atjaunot! Visticamāk, ka jau drīzumā dakteris Silvermans izmēģinās savus pētījumus uz cilvēkiem. Viņa veikums bija viscerīgākais, ar ko esmu saskārusies. Iespēja tikt izdziedinātiem mūsu dzīves laikā bija ārkārtīgi iedvesmojoša.

169

Mūsu grupas kursa noslēguma diena pienāca pārāk ātri. Tā bija piektdiena, 13.oktobris, pilnmēness. Visas zīmes norādīja uz notikumiem bagātu dienu un nakti!

Katras grupas beigās, mēs pārrunājam, ko esam ieguvuši no kursa, ko esam piedzīvojuši, un uz ko mēs visi ceram nākotnē. Tas ir pārdomu, pateicības un atvadu laiks. Tā ir fantastiska garīga pieredze. Parasti mēs arī kārtīgi izraudamies, bet vairāk par visu mēs dalāmies mīlestībā. Lielākā daļa dalībnieku parasti lūdz grupas foto – paliekošu atgādinājumu par mūsu kopīgo laiku.

Kamēr mēs gaidījām Stefanu, lai uzņem mūsu “izlaiduma” bildi, Ādolfs pēkšņi sāka raudāt un ātri runāt. Ar vienu apbrīnojamu kustību, kam es kļuvu par liecinieci, Ādolfs sagrāba mani savās rokās, apskāva un sāka skūpstīt. Šis vīrs – kurš acīmredzami sākumā mani bija uzskatījis par ienaidnieku. Un tomēr te nu viņš bija – sajūsmināts un kaut ko dalīja ar mani! No sākuma es domāju, ka tā ir pateicība par to, ka biju spējusi palīdzēt Patrīcijai – viņa jaunajai labākajai drudzenei, bet kā izrādījās, Ādolfs bija spējis ieraudzīt Stefanu stāvam saules gaismā divpadsmit līdz piecpadsmit pēdu attālumā no mūsu grupas. Ādolfs jau gadiem ilgi nebija varējis skaidri redzēt tālumā! Nu, ko lai saka, pūlis kļuva mežonīgs. Mūsu atvadas ilga vairākas stundas, līdz prom devās pēdējais draugs.

Emocionāli iztukšota un nogurusi, es sabruku krēslā. Dea un Stefans vēl joprojām bija šeit, un es biju pateicīga par viņu kompāniju. Vēlāk mēs visi devāmies vakariņās, lai nosvinētu tik brīnišķīgas klases noslēgumu.

Kad mēs iznācām no restorāna, debesis bija melnā samta krāsā. Mēness bija pilns. Šī bija bijusi maģiska diena un tagad Visums noslēdza nakti ar bezmaksas kosmosa gaismu šovu. Izbaudot brīnumainā mēness gaismu, mēs sadevāmies rokās un laimīgi devāmies uz Stefana automašīnu.

Stefans jautāja, vai esmu pabijusi Švarcvaldes kalnā, kas apsargāja pilsētu. To es nebiju piedzīvojusi. Bērnišķīgā sajūsmas uzplūdā, es pajautāju: “Vai mēs varam turp doties tagad?”

Dažu minūšu laikā mēs jau bijām ceļā.

Mēs piestājām dzīvoklī, lai paņemtu dažas lietas – siltākas drēbes un sveču lampas. Dea paņēma kaut ko, kas man nebija zināms, ko sauca par rūnām – mazi akmentiņi ar mistiskām zīmēm, ko savā ziņā varot izmantot zīlēšanai.

Braucām kalnā ar Stefana apņemšanos sasniegt virsotni līdz pusnaktij. Iepriekš bija uzsnidzis sniegs un līkloču brauciens atgādināja izbraucienu ar raķeti atrakciju parkā. Viss, ko es varēju redzēt, bija koki, ko gar ceļa malu izgaismoja automašīnas starmeši līdz mēs nokļuvām līdz virsotnei. Šķita, ka mēs tikai kāpjam un kāpjam, augstāk un augstāk, it kā mums būtu laikā jāpaspēj uz kāda negaidīta notikuma sākumu. Bijām gluži bez elpas, kad sasniedzām virsotni.

Spirgts vējš bija aizpūtis sniega mākoņus prom. Kad izkāpu no automašīnas, nekas nebija redzams. Es varēju saskatīt tikai vienu vienīgu mākslīgo gaismu. Sākumā aukstais vējš man aizrāva elpu, bet es ievīstījos ciešāk drēbēs un paskatījos augšup uz

170

mēnesi. Mans Dievs! Tas izskatījās tik milzīgs, tik tuvu, ka man likās – atliek vien pastiept roku un aizsniegt to. Man galva reiba no pārsteidzošā skaistuma, kas mani ieskāva.

Mēs visi bijām ļoti klusi, it kā mēs atrastos baznīcā. Pagriezos pret mēnesi ar muguru un cieši vēroju debesis. Manas acis piepildīja asaras, padarot skatu vēl pārsteidzošāku. Mani pārņēma enerģija, kādu iepriekš nekad nebiju piedzīvojusi. Es skatījos visumā, taču melnā aizkara vietā, ko ar savu ierobežoto redzi redzēju parasti, man tika pasniegta varena dāvana. Es redzēju miljoniem, miljoniem zvaigžņu! Kā apburta, es cieši lūkojos ainavā, ko lemts redzēt tikai vienreiz mūžā.

Es iepazinu vēl vienu iepriekš nezināmu sajūtu, it kā visa mana būtība uzsūktu zvaigžņu enerģiju. Jutu kā katra mana ķermeņa šūna tiktu uzlādēta ar pusnakts gaismas avotu veidā, kas domāts tikai tik maģiskiem brīžiem kā šis. Nekad iepriekš nebiju jutusi savā ķermenī ko tādu. Es redzēju miljoniem sīciņu, dzirkstošu gaismiņu biljoniem jūdžu attālumā no vietas, kur es stāvēju; un tajā mirklī es faktiski spēju sajust fizisko ietekmi, kādu tās dod mūsu planētai. Man likās, ka es varētu aizlidot melnajās samtainajās debesīs.

Es vienkārši klusi stāvēju, izbaudot šo zvaigžņu gaismas lietu un uzņemot sevī siltuma sajūtu kā kaķis, kas pie loga gozējas saulītē.

Pēc dažiem mirkļiem es čukstus pajautāju Stefanam, kuram bija normāla redze, lai pārliecinātos par redzēto. Citādi es jau sāku domāt, ka varbūt esmu to visu izdomājusi. Stefans stāvēja aiz manis, viņš pagrieza savu galvu tādā pašā leņķī kā manējā, lai precīzi varētu man pastāstīt, uz ko es skatos. No viņa balss man šermuļi pārskrēja pār kauliem.

“Mana dārgā Greisa,” viņš ar godbijību teica, “tu skaties uz Piena ceļu!”

Piena ceļu? Man bija pāri četrdesmit, un šī bija pirmā reize manā mūžā, kad es redzēju Piena ceļu. Dievs ir labs. Un Piena ceļš patiešām pastāv. Mana sirds priekā salēcās par dāvanu, ko biju saņēmusi šajā valstī, tik tālu prom no mājām.

Tad, pēc pusnakts, mēs pilnmēness apspīdēti apsēdāmies aplī kalna virsotnes klajumā. Man bija tāda sajūta it kā mēs veiktu senu rituālu, ko piekopuši mūsu senči pirms daudzām paaudzēm. Kā sen pagājušo laiku gaišreģi mēs metām akmeņus – senās zīlēšanas rūnas, un tā sēžot, mēs dziļi un instinktīvi jutām, ka atrodamies saskaņā ar dabu. Viss likās pareizi, pat rūna, ko es izvilku – uz tās bija attēlots “garīgā cīnītāja” simbols. Šī tik tiešām bija bijusi visbrīnumainākā diena un nakts.

Nē, es nebiju pārsteigta, kad pēc dažām dienām gāza Berlīnes mūri. Kaut kur dziļi iekšienē es jutu, ja Visums var mums dot tādu dāvanu, kā redzēt zvaigznes un ļaut saplūst ar dabu, tad pilnīgi noteikti valstis kopā var mainīt straumes kursu vēstures upē. Kāpēc gan ne?

Tagad manā sirdī ir silta vietiņa cilvēkiem Vācijā.

171

19

ATGRIEŽOTIES NO SALDĀS DZĪVES

Pēc kursa pabeigšanas Vācijā uz vienu nedēļu iegriezos Anglijā, lai pirms došanās uz Spāniju apciemotu savus draugus. Tieši tur es dzirdēju kaut ko tik šausmīgu, ka nodrebēju pie visām miesām. Sanfrancisko tikko piemeklējusi spēcīga zemestrīce!

Es atrados taksometrā, braucot uz Londonas Hītrovas lidostu, lai lidotu uz Spāniju, kad autovadītājs pagriezās pret mani un teica: “Šausmīgs notikums, vai ne, mīlīt? Nu, tā zemestrīce Sanfrancisko.” Kādu mirkli man likās, ka viņš lidinās mākoņos, jo vienīgā lielā zemestrīce, par ko es zināju, bija notikusi 1906.gadā!

Kad es beidzot apjēdzu, ka viņš domā tagad, sajutu pēkšņu šoku. Manā prātā atausa attēli ar ēkām, kas krīt uz cilvēkiem un automašīnām. Man lija bēdu asaras par sāpēm un uztraukuma asaras par nezināmo. Vai manai ģimenei viss bija kārtībā? Vai Rū bija drošībā? Es biju viņu atstājusi vienu pašu, jo viņš bija pārāk liels, lai pie viņa sēdētu auklīte. Viņš bija pietiekami pieaudzis, lai pats par sevi parūpētos, ja mana ģimene un draugi reizi pa reizei iegriezās apraudzīt, vai viņam viss ir kārtībā.

Ziņas Hītrovā apstiprināja manas lielākās bažas. Visas lidojumi uz Sanfrancisko bija atcelti. Sanfrancisko lidostai bija nodarīti plaši postījumi, un paies vēl vairākas dienas, līdz lidmašīnas drīkstēs nosēsties. Man mute izkalta. Es alku informācijas kā narkomāns alkst kārtējās devas. Telefoni nelīdzēja. Es tā arī nekad neiemācījos Anglijā lietot sabiedriskos telefonus. Tie bija pārāk sarežģīti. Patiesībā pasaules maksas telefoni ir mistika, kas parasti man ietaupa pamatīgu naudas žūksni. Bet tajā dienā mana nezināšana tiešām stāvēja man ceļā. Tā traucēja man uzzināt, vai visi mani mīļie ir sveiki un veseli.

Mans ķermenis gribēja tikt atpakaļ uz Kaliforniju. Taču mans prāts teica – dodies vien uz Spāniju, izpildi saistības, ko es parakstījusi. Cilvēki mani gaidīja, lai strādātu ar programmu. Viņi zaudēja redzi un meklēja iespēju, kā to saglabāt, kā uzvarēt, tāpat kā es.

Kad domāju par savu apņemšanos attiecībā pret viņiem, biju pārsteigta par to, cik maza tomēr ir pasaule – spāņi bija dzirdējuši par manu programmu no apmierinātiem brazīliešu grupas beidzējiem, kurus viņi bija satikuši Maskavas Acu Ārstniecības klīnikā. Cilvēku tīkls, kas zināja par manu darbu, bija kļuvis plašāks nekā es jebkad būtu varējusi iedomāties. (Es uztraucos arī par to, ka krievu VDK (Valsts Drošības komiteja) varētu padzirdēt par mani no Krievijas tīkla ļaudīm un apcietināt. Jā, es biju salasījusies pārāk daudz spiegu romānu. Tomēr dzīvā iztēle piedod manai dzīvei nedaudz asuma.)

Realitāte ar notikušo milzīgo zemestrīci mājās dotajā mirklī bija pārāk skaudra, it īpaši tāpēc, ka es nebiju viņu tuvumā. Cilvēki mazā pilsētiņā netālu no Barselonas bija atkarīgi no manis, un es nevarēju viņus pievilt. Viņi bija mainījuši savas dzīves, lai varētu apmeklēt manu programmu. Es varēju tikai iespraust austiņas

172

savā Walkmanā un uzgriezt raidstaciju uz ziņu programmām, cerot izdzirdēt kādu attālu skaņu par lielāko zemestrīci pēdējo astoņdesmit gadu laikā, kas skārusi Kalifornijas rietumu daļu.

Es centos ēst, taču apetīte vienkārši neeksistēja, bet mani nervi kliedza. Es biju saspringta un nervoza. Bija īstais laiks likt lietā apgūtās stresa vadības tehnikas. Ar vislielāko piepūli, es piespiedu sevi atbrīvoties, atslābināties. To nebija viegli izdarīt, taču tas kaut nedaudz tomēr palīdzēja. Man vajadzēja atslābināties, citādi visi manis sasniegtie redzes rezultāti aizlidotu vējā aiz lidmašīnas loga aptuveni trīsdesmit tūkstošu pēdu (piez., 9144m) augstumā virs Vidusjūras līmeņa.

Barselonas lidostā mani sagaidīja namatēvs un viņa sekretāre, kura runāja angliski un palīdzēja man dabūt bagāžu caur muitu. Mani pirmie vārdi viņiem bija par zemestrīci Kalifornijā – un vai es lūdzu varētu izmantot telefonu?

Viņi bija dzirdējuši ziņas, taču es nedomāju, ka viņi pilnībā izprata to, ka es esmu no Sanfrancisko apgabala, un mana ģimene varētu būt ievainota vai pat mirusi. Saskarsme, šķiet, vienmēr cieš ceļā no vienas valodas līdz otrai – it īpaši, ja cilvēks, kurš cenšas komunicēt, vienlaicīgi cenšas apslāpēt histēriju, kā tobrīd es, un lai gan sekretāre runāja angliski, viņa nebija profesionāls tulks. Ne mans prāts bija mierīgs, nedz arī es spēju koncentrēties uz maziem, vienkāršiem teikumiem. Es runāju nesakarīgi, nervozi, paātrinātā, spalgā tonī. Tas nav īstais veids, kā tulkam likt saprast, ko tu centies pateikt. Es to labi zināju, taču neko nevarēju sev padarīt.

Tā vietā, lai mani aizvestu pie telefona, mani aizveda uz restorānu centrā – pēc tam, kad mēs bijām apskatījuši 1992.gada vasaras Olimpisko spēļu notikuma vietu. Šis viss sāka izskatīties pēc murga. Es gribēju piezvanīt uz mājām, taču pirms pusdienām man bija paredzēts ievērojamu vietu apskates brauciens. Normālos apstākļos man tas būtu paticis tāpat kā sarunas, izgaršojot jaunas zemes iespaidus. Tomēr ne šodien.

Pie galda bija pilns ar cilvēkiem, kuri vēlējās apmeklēt manu kursu – bērni, kuri zaudē redzi un viņu vecāki. Viņi bija satraukti un laipni vienlaicīgi. Mans prāts darbojās simtiem dažādos veidos. Es biju samulsusi, un man vajadzēja nomierināties. Es pāris reižu dziļi ievilku elpu, nokoncentrēju savu prātu un lūdzu Visumam vadību un palīdzību. Mana prioritāte bija atrasties šeit, kopā ar šiem cilvēkiem. Es varēju sajust spriedzi, kad viņi centās sazināties ar mani ar jauka, taču nepieredzējuša tulka palīdzību. Interese bija nepārprotama. Vai es varēju viņiem palīdzēt? Vai viņu bērni, vīri, sievas, dēli, brāļi un māsas spēs redzēt labāk? Vai pēc kursa beigšanas viņi varēs apturēt progresējošo aklumu, kā to biju paveikusi es? Tie bija galvenie, viņus interesējošie jautājumi.

Mana iekšējā balss gribēja kliegt: “Vai jūs visi esat traki? Vai jūs nesaprotat, ka mans dēls iespējams ir miris vai aprakts zem akmeņiem, un es nezinu, kur viņš ir, un kā viņam klājas?” Tajā mirklī es jutos kā krāpniece. Stresa ietekmē mana redze sāka pasliktināties. Kā gan lai es pasaku šiem izmisušajiem ļautiņiem, ka iespējams nespēšu viņiem palīdzēt, jo tajā mirklī es pati jutos pilnīgi akla? Es nebiju, bet es tā jutos.

173

Patīkams, labi ģērbies vecāks kungs vārdā Jorge pievienojās mums uz kafiju un desertu. Izglītots vīrietis, baņķieris, viņš teicami runāja angliski. Kad es sapratu, ka viņš mani saprot nevainojami, es lūdzu viņu man palīdzēt atrast telefonu, lai varu piezvanīt uz mājām.

Jorge uzsita knipi, un restorāna īpašnieks vienā mirklī atradās pie mūsu galda. Jorge steidzīgi izskaidroja. Man nekavējoties pasniedza bezvadu pārnēsājamo telefonu. Īpašnieka privāto telefonu.

Es uzgriezu mājas numuru. Neveiksme. Operators teica, ka visas līnijas uz Sanfrancisko apgabalu bija nesasniedzamas ārkārtas situācijas dēļ. Kāda vilšanās! Man nāksies dzīvot ar šo spriedzi vēl kādu laiku. Patiesībā paies trīs pilnas dienas, līdz es varēšu runāt ar savu dēlu un uzzināt, kas ir noticis. Gaidīšana, līdz es uzzināšu, kā klājas Rū un vai viņš vispār ir izdzīvojis, bija viena no smagākajām, sāpīgākajām pārbaudēm manā mūžā.

Trešajā dienā izlēmu viņam uzrakstīt vēstuli. Pat bez tieša apstiprinājuma, es sāku just, ka Rū viss ir kārtībā. Situācijas nopietnības ietekmē es biju pazaudējusi iekšējo saikni, un aizmirsu pieslēgties savai augstākajai apziņai, kas to jau bija zinājusi visu laiku.

Tomēr attēli Spānijas laikrakstu pirmajās lappusēs bija šausminoši. Veseli kvartāli ar degošām mājām nakts melnumā. Citos attēlos bija redzamas sabrukušu māju akmeņu un šķembu kaudzes. Šausminošs skats ar caurumu Oklendas pludmales tiltā un automašīnām krītam tam cauri, lika šermuļiem skriet man pār kauliem. Visbiedējošākās bildes no visām bija izpostīta divstāvu šoseja ar transporta līdzekļiem un iespiestiem un saplacinātiem cilvēkiem, kad augšējais betona ceļš bija sabrucis uz zemāko. Šo attēlu postošās šausmas vajāja mani nomoda stundās un palika ar mani miegā. Tas mani darīja vai traku.

Es biju nobijusies un raižu pārpilna līdz vērsos pie Augstāka vadības avota. Kad es beidzot biju spējīga tā sakoncentrēties, sajutu, ka ar Rū viss ir kārtībā, vienkārši kārtībā un viss. Patiesībā, kamēr es rakstīju Rū vēstuli, sapratu, ka, ja man būtu iespēja izvēlēties cilvēku, ar ko atrasties kopā krīzes vai ārkārtas situācijā, tad tas būtu Rū. Viņš prata rīkoties mierīgi, intuitīvi un nekrita panikā par sīkumiem. Es rakstīju viņam par savu mīlestību un sirds dziļumos zināju, ka viņš ir drošībā. Pirmo reizi, kopš Londonas taksometra vadītājs bija man pateicis par katastrofu, manā sirdī ielija miers.

Telefona līnijas atjaunojās vakarā. Es uzzināju, ka visi mani draugi un mīļie ir sveiki un veseli. Nevienam nekas nebija noticis, nedz arī kādam bija kādi nopietni īpašumu postījumi. Atvieglojums, ko sajutu, ļāva man visu uzmanību un enerģiju veltīt klasei, kas uzsāka savu kursu.

Programma noritēja labi. Patiesībā tik labi, ka steidzīgi tika noformēta vēl viena klase, un es pagarināju savu uzturēšanos, lai mācītu Zaragosā, Spānijas ziemeļaustrumu pilsētā. Zaragosas klase izrādījās vienreizēja pieredze, un nekas, pat ne spridzināšanas draudi šīs klases laikā, nespēja ietekmēt manu palikšanu.

174

Mēs satikāmies vecpilsētā, un es tiešām domāju vecu pilsētu (tai ir 1600 gadu sena vēsture). Ēka bija masīva, un tajā atradās Starptautiskais Sarkanais krusts. Mēs tikāmies vēlās pēcpusdienās un vakaros mācoties desmit dienu garā programmā.

Sākās mācības, un es strādāju ar dalībniekiem, mācot viņiem, kā iedarboties uz spiediena punktiem, kad negaidīti ieradās sētnieks. Tonī, kas man nekavējoties lika nojaust iespējamas nepatikšanas, viņš pavēlēja tūlīt pamest ēku. Es tik labi nepratu spāņu valodu, bet mācēju saklausīt paniku jebkurā valodā. Man nebija vajadzīgs tulks.

Sētnieks mums pateica, ka grupējums, kas sevi dēvē par Baskiem, ir piezvanījis un pateicis, ka ēkā ir ievietota bumba. Baski cīnījās par atdalīšanos un neatkarību jau daudzus gadus, un šī bumba varēja būt īsta. Par laimi tā bija viltus trauksme, taču pēc tam, kad mēs pametām ēku un atradāmies drošībā uz ielas, es izlēmu klasi atcelt līdz nākamajai dienai.

Nodarbības var būt ārkārtīgi interesantas, tas nu ir pavisam noteikti, un tajā naktī, kad mūsu dzīvības bija atkarīgas no redzes, mēs visi redzējām labāk. Motivācija, kā es to labi zināju, ir diezgan svarīga.

Vēlāk, tā vietā, lai dotos katrs uz savu guļamrajonu, mēs visi noslēdzām vakaru vietējā bistro un pie vīna krūkām smējāmies par savām izbailēm. Tas pat satuvināja. Mēs bijām izdzīvotāji ar vēl vienu kopīgu saikni.

Starp klases dalībniekiem bija kāda jauna meitene, aptuveni septiņus gadus veca. Viņu sauca Pilāra, un viņai bija diagnosticēts pigmentozais retinīts. Viņas vecāki baidījās, ka Pilāra varētu kļūt akla, pirms viņa kļūs par sievieti. Pilāra bija skaista, ar liesmojošām melnām acīm un melniem, gariem, bieziem matiem. Viņa bija tipiska tumšādainā spāņu skaistule, kas lauzīs sirdis, kad kļūs vecāka. Kaut kādā veidā viņa man atgādināja par manu sen pazaudēto meitiņu un to, kā viņa varētu izskatīties. Lai gan nekad nebiju viņu redzējusi, kopš atstāju slimnīcā, es vienmēr iztēlojos, kā viņa varētu izskatīties dažādos dzīves posmos. Mazā Zaragosas Pilāra izskatījās tieši tāda, kādu es iztēlojos savu bērnu tajā vecumā.

Un tā es iemīlēju Pilāru arvien vairāk. Viņa kļuva par manu ēnu. Bieži, kad vadīju klasi, Pilāra apsēdās man blakus un saspieda plaukstu vai turēja manu roku, turot savu mazo plaukstu kā krītošu rozes ziedlapiņu, maigu un brīnišķīgu. Viņa manī aizskāra kādu dziļu stīgu. Dažreiz tas mani satrauca, un es centos ne pārāk iedziļināties tajā, ko tas viss varētu nozīmēt. Man bija brūces, ko es nevēlējos uzplēst, rētas, ko nevēlējos redzēt.

Jaunie draugi izlēma sarīkot man atvadu ballīti, lai nosvinētu programmas beigas. Atvadu ballītē bija kādi četrdesmit draugi un ģimenes locekļi. Mēs sasēdāmies lielā aplī un Pilāra – lepni stāvēdama viducī, tik sīciņa, tik mīļa – pagodināja mani nodziedot dziesmu. Viņas balss bija tīra, un viņa dziedāja ar tādu briedumu, kas bija pārsteidzošs viņas vecumam.

Acis pārpludināja asaras, un man vajadzēja tās mirkšķināt, lai varētu saskatīt šo apbrīnojamo bērnu. Es negribēju zaudēt nevienu detaļu. Pilārai mugurā bija spāņu tautas tērps – kleita, mežģīņu zeķes un sandales ar siksniņām, kas bija savītas gandrīz

175

līdz ceļgaliem. Viņas krēmkrāsas priekšauts ar mežģīņu maliņām apklāja skaisto, krāsaino kleitu. Pilārai ap galvu bija aplikts atbilstošs mežģīņu lakats, izceļot viņas jauko sirsniņveida seju. Skaistie, garie, biezie, melnie mati krita pār viņas pleciem līdz pat muguras vidus daļai. Mājā nebija nevienas sausas acs, kamēr viņa dziedāja. Kad viņa beidza, neviens nekustējās. Pat ēkai šķita pietrūkstam viņas dziedāšanas, un pēkšņi visa istaba šķita vientuļa un tukša.

Es pateicos Dievam, ka man bija iespēja palīdzēt šiem cilvēkiem, bet it īpaši par to, ka man bija iespēja būt kopā ar šo bērnu. Mana sirds bija pilna. Es biju pareizi darījusi, palikdama Spānijā, un viss mans atalgojums bija šajā dziesmā, kas vēl joprojām vibrēja telpā.

Pilāra pieņēma aplausus un pateicības, un metās apskaut mani. Es negribēju viņu atlaist. Mana sirds lūza, kad atvadījos no viņas un viņas vecākiem. Lūdzoties Dievam, lai viņai labi klājas un Pilāra saglabā savu redzi, māju viņai ardievas.

Jā, mums patīk ballēties – mums vājredzīgajiem. Un šai īpašajai grupai bija īpaša ballīte. Es turpināju domāt par viņiem arī vēl tad, kad jau gatavojos iet pie miera savā viesnīcas istabā.

Klauvējiens pie durvīm vispirms mani satrauca. Tik vēlu – bija jau pāri pusnaktij, es nebiju radusi pieņemt apmeklētājus. Devos pie durvīm, jautājot, kas tur ir. Es uzreiz atpazinu Pilāras mammas balsi, lai gan nesapratu viņas teikto, jo vārdi tika izteikti lauzītā angļu valodā sajauktā ar spāņu valodu. Es ātri atvēru durvis, domādama, ka noticis kaut kas briesmīgs.

Pilāra ieskrēja manos apskāvienos, tikko atvērās durvis. Viņa raudāja un negribēja mani atlaist. Pēc dažām minūtēm es sapratu, ko viņas vecāki centās man pateikt. Viņi bija līdz pusei tikuši mājās, kad Pilāra saprata, ka rītdien vairs nebūs nodarbību, un es dodos atpakaļ uz Kaliforniju, tālu projām. Pilāra uzstāja, lai viņu vedot atpakaļ, lai pienācīgi atvadītos. Viņa nepārstāja raudāt, līdz vecāki apgrieza mašīnu un sāka braukt atpakaļ piecpadsmit jūdzes vai pat vairāk līdz manai viesnīcai. Tagad mēs no tiesas varējām atvadīties, jo viņa zināja, ka paies ilgs laiks, līdz mēs varēsim atkal tikties, ja mēs vispār kādreiz vēl patiešām tiksimies. Kādu dienu es ceru satikt Pilāru vēlreiz. Pat, ja tā nenotiks, daļa manis paliks Zaragosā.

Man nebija grūti mīlēt mazas meitenes, un Pilāra aizskāra manu dvēseli. Tā kā man bija liegts mīlēt pašai savu bērnu, es iemīlēju visas mazās meitenes, ko satiku. Pilāras mīlestība pret mani – un manējā pret viņu – remdēja ievainojumu manā sirdī.

Kad Pateicības dienā lidmašīna nolaidās Sanfrancisko Starptautiskajā lidostā, es gandrīz vai varēju sajust cepta tītara aromātu pilsētas gaisā. Šie pēdējie trīs mēneši bija bijis īpašs laiks. Izmaiņas bija jūtamas visā pasaulē. Dažas dienas pēc tam, kad pametu Vāciju, sāka nojaukt Berlīnes mūri. Dārgumu mednieki un centīgi kapitālisti saglabāja mūra gabalus nākamajām paaudzēm. Rū un mani draugi zemestrīcē nebija skarti. Pirmo reizi pēc tik ilga laika jutu, ka man ir daudz, par ko pateikties Pateicības svētkos.

176

Kamēr gaidīju lidostā, lai izietu cauri muitai, izklaidīgi skatoties apkārt, es nejauši pamanīju kādu, kas man šķita pazīstams.

Ejot cauri automātiskajām durvīm uz izejas zonu, man tuvojās garš, izskatīgs jauns cilvēks ar gaišbrūniem matiem. Viņa sejā rotājās plats smaids. Man pieleca, ka šī persona ir mana. Rū bija izlēmis pārsteigt mani un sagaidīt lidostā. Atgriezties mājās bija labi, bet nekas nelīdzinājās pirmajam apskāvienam un skūpstam, ko saņēmu no sava dēla. Pasaulē atkal viss bija nostājies savā vietā. Mēs ar Rū atkal bijām kopā sveiki un veseli. Šis bija ilgākais laiks, kad bijām šķirti visas dzīves laikā. Un mūsu atšķirtībā pasaule bija sagriezusies kājām gaisā. Vēsturē vienmēr paliks ieraksti par Berlīnes mūra krišanu un zemestrīci.

Pa ceļam uz mājām, es uzzināju, ka ir vēl kāds iemesls, kāpēc Rū ir ieradies lidostā. Viņš gribēja man pastāstīt pēdējos jaunumus par savu draudzeni Kristiju. Viņi satikās gandrīz divus gadus, un viņu attiecības bija nopietnas. Kristijai bija kaut kādas nepatikšanas mājās, un pēc Rū teiktā, viņa no mājām bija izmesta. Lai viņai nebūtu jādzīvo uz ielas, Rū bija lūdzis Kristiju palikt pie mums.

Tā kā manis tajā mirklī te nebija, un tā kā neviens cits nebija tuvumā, lai novērstu šo plānu no realizēšanas, viņi ar Rū… Vienvārdsakot, viņi dzīvoja kopā. Tas nu bija padarīts. Es sapratu, ja es pateiktu, ka Kristijai ir jādodas prom, Rū aizietu viņai līdzi. Es nebiju gatava saņemt tādu triecienu. Es nebiju gatava tam, ka mans dēls kaut kur dodas uz savu galvu. Viņam bija bez sešām nedēļām astoņpadsmit un jāpabeidz vidusskola. Viņam nebija darba prasmju. Un man bija savādāks redzējums tam, kā mēs beigsim dzīvot kopā.

Rū bija mans labākais draugs, visdārgākais cilvēks manā dzīvē. Es negribēju riskēt viņu pazaudēt. Tāpēc es ļāvu Kristijai palikt. Bet es uzstādīju noteikumu – ja viņi domā spēlēt pieaugušo spēlītes, tad viņiem arī jāuzņemas pieaugušo atbildība. Es liku viņiem abiem apzināties atbildību par izsargāšanos no grūtniecības, kā arī maksāt savu īres daļu par dzīvošanu un saimniecības izdevumiem. Tas bija mēģinājums no manas puses parādīt viņiem, kāda ir pieaugušo dzīves realitāte. Klusībā es cerēju, ka viņi nogurs no atbildības un atgriezīsies pie bērnu nodarbēm. Es nekādā gadījumā nedrīkstēju teikt, ka viņi rīkojas nepareizi. Galu galā es Rū visu mūžu biju audzinājusi kā vientuļā māte. Tā arī nekad neapprecoties, ko gan es varēju sprediķot šiem jauniešiem? Es jutu, ka godīgums ir labākā pieeja, un mēs sākām dzīvot kā ģimene.

Kopā dzīvošana nebija nekāds nieks, kā es biju cerējusi. Tomēr laiks, ko pavadījām kopā, man bija diezgan izglītojošs. Savā ziņā tā bija manis sagatavošana neizbēgamajam, viņa aiziešanai no mājām. Protams, es zināju, ka kādu dienu tas notiks, bet es biju cerējusi, ka viņš vispirms kļūs pašpietiekams, neatkarīgi veiksmīgs pieaugušais. Viņš tāds tomēr vēl nebija.

Piecu gadu garumā mana uzmanība galvenokārt bija koncentrēta uz starptautiskām aktivitātēm. Trīs vai četras reizes gadā es devos divu nedēļu garos ceļojumos uz dažādām pasaules malām, piedaloties semināros un strādājot ar cilvēkiem, kuriem bija nopietnas redzes problēmas. Taču es neradīju publicitāti Štatos, līdz ar to mani resursi šeit īstenībā bija izsīkuši. Tas bija smags periods.

177

Ap to laiku darbs, ko veicu starptautiskajā arēnā, šķita sasniedzam savu dabisko nobeigumu, kas nozīmēja to, ka lietas pieņēma vispārēja sastinguma formu. Ievērojami samazinoties maniem ienākumiem, es vairs nevarēju atļauties māju. 1990.gada aprīļa Muļķu dienā (piez., 1.aprīlis) es pārcēlos pie savas mātes. Tā es no mātes kļuvu par meitu. Tā kā šīs izmaiņas bija zināmas iepriekš, es biju cerējusi, ka Rū nāks man līdzi, bet viņš izlēma palikt ar Kristiju un tikt galā pats. Viņi pārcēlās uz drauga dzīvokli un pelnīja naudu, meistarojot kapātas gaļas burgerus.

Es biju dzīvojusi saldu dzīvi, ceļojot un strādājot ar cilvēkiem no dažādām valstīm. Es biju piedzīvojusi daudz veiksmes. Tagad tas viss bija pagātnē. Mana lielākā nožēla bija par to, ka mēs ar dēlu vairs nebijām kopā. Viss pārējais, ko es darīju, bija dūmu aizsegs, lai šis zaudējums nebūtu jāizjūt tik dziļi. Šķiet, ka izstāstot savas sāpes, kļuva mazliet vieglāk. Bet ne pārāk.

Iekārtojot savu istabu, es turpināju gaidīt, ka iezvanīsies telefons. Ka tas būs Rū un jautās, vai viņš var nākt un dzīvot kopā ar mums. Tas nekad nenotika. Es vēl joprojām nespēju noticēt, ka mūsu dzīve kopā bija beigusies. Beigusies vienā dienā. Mana dzīve biju izpostīta, un es bieži pieķēru sevi raudam.

Šķiršanās sāpes bija neizturamas. Tukšās ligzdas sindroms ir sāpīgāks, ja nav otra – pieauguša partnera, ar ko dalīt skumjas. Man iestājās dziļa depresija, un es jutu, ka tā tur ieperinājusies uz palikšanu.

Astoņpadsmit gadu garumā es biju Rū dēļ darījusi visu. Pat mans darbs pigmentozā retinīta jomā bija motivēts tāpēc, ka pastāvēja iespēja, ka Rū to varētu mantot. Ne tikai mantot, bet kļūt pilnīgi akls līdz trīspadsmit gadu vecumam. Sākotnēji es pieņēmu acu slimību sevī un tikai tad, kad bija apdraudēts mans bērns, es pret to aktīvi sāku cīnīties. Mātes mīlestība un aizsarginstinkts ir godbijības cienīgs un varens ierocis. Taču ko gan es iesākšu tagad, bez ārējās motivācijas?

Depresijas pārņemta, es kļuvu par mājsaimnieci. Es gribēju kaut ko izdarīt savas mātes labā, par viņas laipnību, pieņemot mani šajā dzīves posmā. Man bija četrdesmit četri gadi, un mēs nebijām dzīvojušas kopā kopš maniem sešpadsmit. Mans dzīves ceļš, mana loma bija blāva, un es vairs nespēju saprast, kas es esmu. Tā bija pamatīga identitātes krīze, un šķita, ka es esmu pazudusi tās vidū.

Nelaime barojas pati no sevis. Mana trīskāršojās, pat četrkāršojās. Visbeidzot es varēju uzrakstīt rakstu ar nosaukumu “Depresija: tā esmu es vai mans viltojums?”, muļķīgs, sarkastisks raksts, kas parādīja manu prātu no gaišās puses. (Tas nekad netika nodrukāts.) Sēžot pie datora, ar pirkstiem skrienot pār klaviatūras taustiņiem, es uzrakstīju visas lietas, kādēļ biju depresijā. Tas viss vienkārši izsprāga ārā. Manuskripts datora ekrānā deva man iespēju atspoguļot to, kas notika manā dzīvē. Patiešām, man bija daudz iemeslu krist depresijā. Mans dēls Mātes dienā pat nepiezvanīja, un tas tikai pielēja eļļu sevis žēlošanas un depresijas ugunij. Jā, es biju tāda bēdu ieleja kā petroleja uz ugunskura. Bija pienācis pēdējais laiks piecelties,

178

nopurināt putekļus un aizvākt to elli prom no Dodža (piez., Amerikāņu ražojuma automašīna).

Zaudējusi mātes un skolotājas lomu, es īsti nezināju, ko tieši ar sevi iesākt. Pēc pamatīgas sevis pašpārbaudes, es izlēmu rakstīt grāmatu, ko jau apmēram piecpadsmit gadus solīju uzrakstīt.

Rū un Kristija vēl joprojām dzīvoja kopā. Lai gan viņu dzīves apstākļi bija apšaubāmi, viņi smagi strādāja, lai viss izdotos labi. Mēs ar Rū nesatikāmies tik bieži, kā man būtu gribējies, bet tās reizes, kad mēs redzējāmies, bija lieliskas. Viņš vēl joprojām bija mans labākais draugs, un es uzticējos viņam ar visām savām iekšējām sajūtām.

Arī viņš saskārās ar pēkšņu un negaidītu dēmoniskās realitātes konfrontāciju. Viņa viesmīļa / kulināra darbs izzuda vienas nakts mistērijā. Restorāna īpašnieks, kurā Rū strādāja, aizslēdza durvis un izvācās no ēkas nakts vidū, neatstājot nekādas ziņas vai galīgos norēķinus saviem darbiniekiem. Klīda baumas, bet patiesību neviens tā īsti nezināja. Viss, ko zināja Rū, bija, ka nākamajā dienā laicīgi ierodoties darbā, viņam darba vairs nebija. Tas bija pirmais nopietnais šoks viņa darba dzīvē.

Ar visām pasaules izmaiņām – Berlīnes mūra nojaukšanu un Komunisma sabrukumu man radās ideja par Rū. Redzot, kā viņam izgājis un saprotot, ka neesmu viņu sagatavojusi veiksmīgai pieaugušā dzīvei, militārais dienests man izklausījās ideāls risinājums. Jutos pārliecināta, ka karu vairāk nebūs. Samazinoties draudiem no Padomju Savienības puses, es nodomāju: “Kurš gan vēl varētu radīt Savienotajām valstīm problēmas?” Ar savu ierobežoto izpratni biju pārliecināta: “Neviens.” Jutu, ka militāro vīriešu un sieviešu dzīves ir diezgan drošas, un ka es varētu iedrošināt savu vienīgo dēlu iestāties dienestā. Ar šo jaunatklāto ideju parādījās dīvainas izjūtas un jauktas emocijas. Galu galā es biju gājusi demonstrācijās pret karu, kamēr Rū peldējās manas dzemdes augļūdeņos. Iepriekš viņš bija noskaņots pret militārām iestādēm un karu. Pirmo reizi pieminot vārdus “iestājies dienestā” Rū būtu alerģiska reakcija. Es no tiesas nezināju, ko viņš teiktu, bet es jutu, ka tas ir vienīgais veids, kā viņš varētu kļūt izglītotāks un prasmīgāks, lai varētu gūt iemaņas labākai karjerai, nevis līdz mūža galam lipināt hamburgerus par minimālo algu. Bija divas izvēles – vai nu šis ceļš, vai arī jālaimē loterijā. Bet eksperti teica, ka man ir labāka iespēja dabūt ar meteorītu pa galvu nekā kļūt bagātai, pateicoties loterijas vinnestam. Man nepavisam nepatika šīs likmes.

179

20

ATRASTA

Biju iedomājusies, ka miera laika militārajā dienestā vīrieši un sievietes strādā kopā, lai atjaunotu nācijas infrastruktūru, būvē zemo izmaksu mājokļus, tiltus un ceļus. Iedomājos, ka tāda veida pieredze dotu Rū iespēju piedalīties jēgpilnos projektos.

Taču mani sākotnējie atklājumi nebija daudzsološi. Visi mūsu kopējie braucieni iemācīja viņam noderīgu pasaules perspektīvu un spēju pietiekoši labi pastāvēt jebkurā vietā. Bet to īstenot traucēja viņa skolas kredītpunktu skaits. Rū nebija pabeidzis vidusskolu – lai gan viņš bija nolicis kvalitātes testu, kas ļāva pamest skolu un vai nu sākt strādāt, vai iestāties koledžā.

Bija tikai divas dienesta iestādes, kas pieņēma tos, kuri nav pabeiguši vidusskolu – Krasta apsardze un Jūras Kara Flote. Bet tas bija labāk kā nekas. Nākamais solis bija ieinteresēt Rū šajā shēmā.

Iepriekš mēs bijām apsprieduši iespēju par viņa iestāšanos armijā. Tas nebija jauns sarunas temats. Bet, tā kā Rū pats nebija to apsvēris, viņš bija nedaudz pārsteigts, kad pateicu viņam, ka mums nākamajā rītā ir norunāta tikšanās ar Jūras Kara Flotes vervētāju. Sākumā ideju noraidījis, viņš visbeidzot noteica: “Kas man galu galā ko uztraukties. Man nekas nav jāparaksta, ja vēlos tikai apskatīties.” Mēs devāmies ceļā.

Jūras Kara Flotes vervētājs priecājās ieraugot manu garo, veselīgo dēlu. Rū izgāja sākotnējos apskates testus ar peldošajām krāsām ar augstāku punktu skaitu nekā daudzi vidusskolas beidzēji. Vervētājs bija entuziastiski noskaņots un piedāvāja noskatīties video ierakstu par elites flotes ROŅIEM. Ak, kungs, filma!

Mēs dedzīgi apsēdāmies mazā televizora ekrāna priekšā uzgaidāmajā telpā. Flotes ROŅI prata nirt, lēkt no helikopteriem un augstu lidojošām lidmašīnām, likt sev izskatīties pēc džungļu augiem tukšā pludmalē, pielādēt visus zināmos ieročus, nokāpt no stāvām kalnu klintīm un, jā, pat slēpot Arktikā!

Programmas beigās iedomājos, vai es nevarētu pievienoties. Rū, protams, bija uzķēries uz āķa. Tas bija līdzīgi nometnei, uz ko gribēju sūtīt Rū, kad viņš bija mazs, bet es to nevarēju atļauties. Šeit, pateicoties ASV Jūras Kara Flotei, viņš varēja iemācīties visu, ko es vēlējos, lai viņš iemācās. Kas gan varētu noiet greizi, kad visā pasaulē ir iestājies miers?

Rū gribēja iestāties tajā pat dienā. (Nekad nenovērtējiet par zemu televīzijas spēku!) Sliktās ziņas bija tās, ka uz to brīdi nebija nevienas brīvas vietas tiem, kas nav beiguši vidusskolu. Tomēr vervētājs apsolīja mums piezvanīt, tiklīdz kāda vieta atbrīvosies. Mēs abi bijām vīlušies…, bet Visumam bija padomā kas tāds, par ko mēs pat nenojautām.

180

Pateicoties Rū testa rezultātiem, kas bija virs vidējā, Jūras Kara Flotes vervētājs bija sazinājies ar Gaisa Spēku vervētāju, kurš atradās tajā pašā ēkā, un pēc dažām nedēļām Rū uzzināja, ka viņš var iestāties Gaisa Spēkos. Tādu iespēju mēs nebijām pat apsvēruši, jo Gaisa Spēki bijā ārkārtīgi stingri pret to uzņemšanu, kas nav absolvējusi vidusskolu. Es nekad neuzzināšu, kā tas notika. Domāju, ka mans tēvs, kas tagad dzīvoja garu pasaulē, bija tur pielicis savu pirkstu. Lai kāds arī nebija iemesls, šajā gadījumā viņi izdarīja izņēmumu, un Rū parakstīja dokumentus. Pēc dažām nedēļām viņam būs jādod zvērests, un, tā kā viņš bija izvēlējies to, ko sauc par “atlikto iesaistīšanos dienestā,” viņš faktiski neuzsāks Pamata Apmācības tuvāko sešu mēnešu laikā. Pēc tam viņš uzsāks tālākās apmācības kā hidraulikas speciālists.

Man tas bija milzīgs atvieglojums, jo es zināju, ka par viņu rūpēsies fiziski un izglītos nākamo četru gadu garumā. Manas lūgšanas bija uzklausītas. Savā ziņā tā būs mana dēla koledžas izglītība.

Rū pēc tam pildīja dažādus psiholoģiskos un fiziskos testus. Viņš tos nokārtoja bez aizķeršanās. Viņa redze astoņpadsmit gadu vecumā bija tik ideāla, ka ar koledžas grādu viņš būtu kvalificējies lidošanai! Tas man izteica visu. Jutos miljons dolāru vērta. Viss varēja būt pavisam citādi, ja ārsta paredzējums pirms daudziem gadiem būtu piepildījies. Gadiem ilgais darbs ar Rū redzi bija karaliski atmaksājies. Tagad nekas viņu neapturēs.

Es zināju, ka viņam uzsākot apmācības, atbildīgais personāls par jauniesauktajiem pamanīs viņa potenciālu. Viņa iespējām nebūs robežu. Rū bija izrādījies viens no mīļākajiem, līdzjūtīgākajiem, mīlošākajiem jaunajiem cilvēkiem, kādu es pazinu. Viņa vājās vietas bija pašdisciplīna un iesāktā darba pabeigšana. Rū vienkārši bija neapstrādāts dimants. Gaisa Spēki izslīpēs maliņas, nogludinās asumus un ļaus parādīties spīdumam. Viņš spīdēs. Es jutos lieliski.

Man vajadzēja zināt, ka tas neturpināsies ilgi.

Dažas dienas pēc tam, kad Rū parakstīja dokumentus, mans asinsspiediens bīstami sāka paaugstināties. Patiesībā tas šķita izejam ārpus kontroles. Kāda nezināma iemesla pēc tas nereaģēja uz medikamentiem. Stresa mazināšanas programma, ko parasti izmantoju, nedarbojās.

Ārsts mani ievietoja slimnīcā. Tā nebija tikai iespēja atgūt iekavēto atpūtu, jo šķita, ka mans ķermenis tūlīt uzsprāgs. Ārsts man pateica, ka pastāv visas iespējas dabūt trieku. Viņa norādījumi bija skaidri: palikt gultā, atpūsties.

Es daudz pārdomāju savu dzīvi. Atgādināju sev, ka neskatoties uz dažiem ļoti sāpīgiem apstākļiem, esmu bijusi laimīgākā sieviete pasaulē – man bija iespēja darīt to, ko es mīlu un uzaudzināt veselīgu, laimīgu dēlu.

Cilvēku iepazīšana no visas pasaules bija devusi man spēku, par kādu nekad nebūtu pat sapņojusi. Ceļošana man deva privilēģiju satikt un iepazīt daudz dažādas

181

kultūras un cilvēkus. Iecietība un mīlestība pret visiem cilvēkiem visās situācijās deva man drosmi turpināt darbu.

Es domāju par nabadzīgajiem fermeriem, diviem brāļiem, kas mācījās pie manis Braziljā, Brazīlijas galvaspilsētā. Viņi bija neizglītoti un nekad nebija bijuši tālāk par divdesmit piecām jūdzēm no sava ciemata. Tomēr, kad viņi izdzirdēja, ka varētu uzlabot savu redzi, viņi nobrauca 2700 jūdzes kravas automašīnā, lai varētu piedalīties apmācībās. Es no jauna mācījos drosmi un apņēmību no šiem Brazīlijas brāļiem.

Es domāju par Hasidu Ebreju tēvu, kurš kļuvis neredzīgs agrā jaunībā, un kurš man parādīja kā patiesi pieņemt visu Dieva Visumā. Šis vīrs, viens no mīlošākajiem un pozitīvākajiem cilvēkiem, ko esmu sastapusi, bija vistu spalvu plucinātājs. Savas redzes nespējas dēļ viņš bija palicis mājās un nebija ieguvis izglītību. Tomēr mana kursa apmeklēšanas laikā kopā ar savu astoņus gadus veco dēlu, cilvēki viņam pastāvīgi lūdza padomus par Talmūdu rabi (piez., dzīvojis aptuveni 200.-500.gadā pēc Kristus) un Izraēlas garīgajiem līderiem. Viņš bija plaši pazīstams kā cilvēks, kurš iztulkojis Ebreju Svēto grāmatu, un viņa viedoklis tika atzīts visā pasaulē. Šis vienkāršais vīrs pajautāja, vai man nebūtu iebildumu, ka viņš noskaita pāris lūgšanas par mūsu augļu koku, jo tā bija pēdējā diena, kad lūgt par augļiem. Lietusgāžu laikā viņš pateicās Dievam par augu aplaistīšanu un palīdzību lauksaimniekiem. Un to viņš darīja pat tad, ja pats bija izmircis lietusgāzēs. Šī maigā dvēsele mācīja man pazemību un harmoniju. Viņš nekad nesūdzējās par savām redzes grūtībām. Pilnīgi pretēji, viņš apgalvoja, ka viņa pienākums pret Dievu, ir nodoties jebkam, kas var palīdzēt viņam un viņa dēlam. Prāta pazemība un miers bija viņa veltes man.

Es domāju par viesošanos pie ģimenes Punjabu, Indijā. Viņiem bija aprēķina laulības; viņiem bija divi bērni un trešajam drīzumā bija jābūt klāt. Es dzīvoju tāpat kā viņi, ēdu to pašu, ko viņi un kļuvu iecietīga un saprotoša pret dzīvesveidu, kas man bija tikpat svešs kā dzīve uz mēness. Es mācījos pacietību no savas indiešu māsas. Man nebija nekādas tieksmes sludināt sievietes brīvību šai spēcīgajai personībai, kurai izdzīvošana bija pirmā prioritāte.

Viņas vīrs bija mans klients. Kad es uzzināju, ka vīrs ir iztērējis visu savu naudu, lai samaksātu par maniem izdevumiem, un es varētu strādāt ar viņa acīm, es atgriezu naudu viņa sievai. Sieva bija nikna uz viņu, taču viņš bija saimnieks.

Sākumā es biju viņas ienaidniece. Es biju iemesls tam, ka ēdiena ir mazāk, iemesls tam, ka viņas augošajiem bērniem nepaliks, ko ēst. Tomēr, ko gan viņa varēja izdarīt? Viņa nekad nebija skarba pret mani, tikai pacietīga un laipna. Viņa man iemācīja upurēšanos, pacietību un pieņemšanu.

Es domāju par savu pusnakts ceļojumu kalna virsotnē Vācijā, kas man iemācīja, ka pasaulē brīnumi vēl joprojām pastāv.

Un es domāju par savu dēlu – savu skolotāju, kurš man deva tādas nesalīdzināmas mācības kā beznosacījumu mīlestība, cieņa pret bērna garu, kas dzīvo katrā no mums un pašu grūtāko – atlaišanu.

182

Manis pašas dzīve ir bijusi piepildīta – abos virzienos. Es biju zaudējusi divus bērnus, redzi un pāris reizes pat savu prātu. Tomēr te nu es biju. Bieži vien mana pieredze skaidri vadīja mani pa ceļu, kas bija iepriekš iezīmēts, lai gan man, protams, nebija kartes. Dažreiz šis ceļš uzradās nodevīgi bīstami uz kraujas malas, kartē neatzīmēta kalna malā. Dažreiz tas mani ieveda pārsteidzoša skaistuma idillē. Tas vienmēr mani veda pa šķautni, uz nezināmo, uz atklājamo. Pēc dziļākās sava ceļojuma būtības es vienmēr turpināju iet, meklēt, ilgoties pēc labāka ceļa; es reti kad biju apmierināta, vienmēr cīnīdamās ar zināmu neapmierinātības sajūtu.

Izņemot mirkļus, kad es strādāju. Tad viss šķita pareizs Visumā. Kalpošana citiem man vienmēr lika justies labākai par to, kas es esmu.

Guļot slimnīcas gultā, prātoju, kāda nākotne mani sagaida. Par spīti manam vispārējam optimismam, mans darbs bija apstājies, mana veselība kliboja. Lai tiktu ārā no šīs bedres, man būs nepieciešama palīdzība. Bija pienācis laiks vērsties pie augstāka avota. Vai es biju piemirsusi, ka tad, kad dzīve šķiet nonākusi tumšākajā un sliktākajā punktā, kā tas tobrīd arī bija, var uzrasties vislielākā dāvana?

* * *

Pie manas gultas zvana telefons. Es neesmu tādā noskaņojumā, lai runātu, tomēr es to paceļu. Manam nepacietīgajam “hallo” atbild sīka, gandrīz vai mazas meitenes balstiņa.

“Vai tā ir Greisa Halorana?” jautā mazā balss. Esmu apmulsusi. Kurš gan, no man nepazīstamajiem cilvēkiem, meklētu mani šeit?

Gandrīz vai rupji es atbildu: “Jā, es esmu Greisa. Kas runā?”

Balstiņa vilcinās. Kaut kāda neizskaidrojama iemesla pēc viss kļūst ļoti mierīgs un kluss. Gaiss ap mani šķiet biezs un smags. Es apzinos, ka esmu aizturējusi elpu, bažīgi gaidot nākamos vārdus. Kāda cita neizskaidrojama iemesla pēc es ciešāk sažņaudzu klausuli rokā, baidoties, ka pazaudēšu saikni. Tas ir svarīgs zvans, lai gan man nav ne jausmas, kāpēc, vai arī kas ir šī persona. Par spīti manai nezināšanai, viss mans ķermenis atrodas trauksmes stāvoklī.

Viņa sāk: “Vai 1968.gada 8.janvāra datumam ir kāda īpaša nozīme jūsu dzīvē?” Viņas balss ir dreboša, acīmredzami par mata tiesu no asarām.

Pirms es no jauna ievelku elpu, mans prāts izgaismojas kā Ziemassvētku eglīte Rokfelleru centrā.

“Protams. Tā ir diena, kad piedzima mana meitenīte,” ir mana acumirklīga atbilde. Tas ir datums, ko es nekad nebiju aizmirsusi, nekad nebiju svinējusi. Tas ir datums, kas iegravēts manā atmiņā, datums, kas vienmēr pamodinās savādu, jauktu prieka un bēdu jūtu asaras. Prieks par bērna piedzimšanu, bēdas par bērna atstāšanu.

Gaiss visapkārt man ir elektrizēts, es saspringstu, lai dzirdētu visu, gandrīz vai gatava pa telefona līniju aizrāpties līdz personai otrā klausules galā.

183

Instinktīvi es jūtu, ko viņa grasās sacīt un neuzdrošinos pat acis pamirkšķināt, lai neaizbaidītu tos nākamos dažus vārdus.

“Es esmu tā meitenīte!” ir dzirdama viņas asaru pilnā balss caur šo mistisko telefona līniju.

Elsojot no prieka un sajūsmas, es sāku viņai un visai pasaulei atkārtot: “Es zināju, es zināju, ka tu mani atradīsi! Es vienmēr lūdzos, vienmēr zināju, ka kādu dienu tu mani atradīsi!”

Es smejos un raudu vienlaicīgi tieši tāpat, kā es to biju darījusi pirms visiem šiem daudziem gadiem, kad viņa ienāca šajā pasaulē.

Mans prāts sāk darboties. Man pasprūk pirmais jautājums it kā tas būtu gaidījis, kad varēs izvelties ārā mūsu atkal apvienošanās brīdī.

“Vai tu mani ienīsti?” es jautāju, gandrīz vai baidīdamās izdzirdēt atbildi. Es klusi lūdzos piedošanu un maigumu no viņas un Visuma.

“Nē.”

Viņas atbilde ir dārga dāvana. Es sāku atkal elpot un neizmērojama labklājības sajūta ieplūst katrā mana ķermeņa un apziņas stūrītī.

Tagad, pēc mana pirmā jautājuma, nāk tas, kas manu meitu bija šaustījis gandrīz ceturksni gadsimta.

“Vai tu mani gribēji?” šis ir jautājums, kas bija licis manam bērnam dzīvot neziņā, vai viņa bijusi kļūda, vai negribēta, atstāta lieta, vienreizējās lietošanas bērns.

Viņa bija pelnījusi zināt patiesību; viņa pārāk ilgi bija mocījusies šaubās.

“Ak, jā,” es saku. “Es tevi gribēju vairāk par visu šajā pasaulē.”

Patiesība. Visi šie gadi izzuda, gadi, kad es domāju par viņu, ilgojos pēc viņas, domājot kā viņai klājas. Vienalga, kas vēl notiks, es pie sevis nodomāju, es varu mirt kā laimīga sieviete. Mana mazulīte zina, ka es viņu gribēju. Viņa nezina apstākļus, un tagad, ja tas ir pareizi, es varu viņai pastāstīt, kas patiesībā notika 1968.gada janvārī.

* * *

Mana meita dzīvoja Santa Rosā, simts jūdzes uz ziemeļiem. Bija pārāk vēls, lai tajā vakarā viņa brauktu uz slimnīcu, tāpēc mēs izlēmām satikties rīt no rīta. Pirms noliku klausuli, es pateicu, ka viņai ir brālis. Brālis visu mūžu ir zinājis par viņas eksistenci. Es nekad to neslēpu no savas ģimenes. Viņi visi zināja, ka man piedzimusi meitenīte, un ka man viņas briesmīgi pietrūka. Rū zināja, ka viņam kaut kur ir māsa, taču viņai, uzzinot par brāli, bija pamatīgs pārsteigums.

Es gandrīz vai nespēju noticēt, ka Rū un Kristija dzīvoja tikai dažu kvartālu attālumā no māsas. Es viņam piezvanīju un izstāstīju labos jaunumus. Vēlāk viņš man pastāstīja, ka pēc mūsu sarunas beigšanas viņš skrējis visu ceļu – visu ceļu, lai satiktu

184

savu māsu. Dīvains likteņa pavērsiens. Mans dēls pirmais satika manu meitu. Tas mani neuztrauca. Es zināju tikai to, ka man rokas vai sāpēja no vēlmes viņu apskaut. Tonakt miegs ilgi nenāca.

Es biju tik nervoza, kā nekad savā mūžā. Vai es viņai patikšu? Kā viņa izskatās? Ak Dievs, ja nu es viņai nepatikšu? Visas manas bailes, visas sāpes turpināja pārņemt visu manu būtību. Pēdējā reizē, kad es redzēju savu bērnu, devos prom no slimnīcas kopā ar savu uzraudzi. Tas notika slimnīcas bērnu nodaļā. Mūs atdalīja logs, tāpat kā okeāns atdala kontinentus. Loga caurspīdība bija tik maldinoša, ka radīja iespaidu par iespējamu tuvību. Manas rokas bija piespiestas stiklam. Es it kā centos vēl pēdējo reizi pieskārties savam mazulim.

Mans skaistais bērns bija aizmidzis, rociņas pieliktas pie rozā vaidziņiem, mierīgi, laiski un pilnīgi uzticīgi. Mana sirds lūza, atstājot viņu tur pavisam vienu. Es prātoju, vai pēc tās dienas viņa vēl gulēja ar brīvām plaukstiņām, jeb mana nodevība lika viņai turpmāk gulēt ar sažņaugtām dūrītēm? Drīz es uzzināšu atbildi. Manā dvēselē turpināja virmot vētra, līdz es izdzirdēju viņas soļus.

Sēžot slimnīcas gultā es uztvēru viņas skatienu, kad viņa steidzās gar aizkaru. Mana sirds krūtīs auļoja. Bez vārdiem viņa apņēma mani ar savām rokām. Tagad šī nokavētā apskāviena laikā es skaidri zināju, ka esmu staigājusi apkārt ar briesmīgu ievainojumu – gigantisku ievainojumu ne tikai manā fiziskajā ķermenī, bet arī manā garā, ievainojumu, kas radās tajā dienā, kad es pametu slimnīcu bez sava bērna.

Kad mēs tā turējām viena otru, šūpojoties no vienas puses uz otru, raudot un smejoties, es jutu, ka beidzot šis ievainojums sāk sadzīt. Manas meitas rokas deva man tos medikamentus, kas bija nepieciešami vairāk kā divdesmit trīs gadus!

Beidzot mēs atlaidām viena otru, un es varēju viņu kārtīgi apskatīt. Viņa bija visskaistākā jauniete, ko biju redzējusi! Viņas skaistums bija daudz kas vairāk nekā tikai fizisks. Šī bija jauna dvēsele, kas jau daudz bija samaksājusi savā dzīvē. Bet, ak vai, kā dzirkstīja viņas smaragdzaļās acis! Caur tām spīdēja gaisma. Viņas biezie, veselīgie, kastaņbrūnie, viļņainie mati ieskāva seju, kas bija elpu aizraujoša! Šī bija mana meita, nekādu šaubu par to! Ieskatoties viņai acīs, es varēju redzēt savu jaunības dienu attēlu!

Mēs sākām kopā smieties. Izklausījās it kā kristāla zvani šķindētu siltā vasaras vēsmā. Mēs smējāmies un smējāmies, laimīgas būt tik dzīvas un kopā! Saikne, ko tik nežēlīgi bija ieplēsuši vienaldzīgi birokrāti, bija bojāta – jā, ieplēsta, bet ne pārrauta. Laikam viņa bija dzirdējusi manus asaru pilnos čukstus brīžos, kad es viņu pēc dzemdībām turēju savās rokās. Šie čuksti bija mana lūgšana atkal un atkal, kas vēstīja manai meitai, ka mīlu viņu un vienmēr ilgošos pēc viņas! Viņa bija dzirdējusi manu balsi un atcerējusies. Jo šeit viņa bija, atpakaļ manās rokās, un ja Dievs dos, nekad vairs nebūs nesasniedzama.

Tieši tā, kā es domāju, nevarēja būt labāk, mana meita bija paņēmusi līdzi pārsteigumu. Viņa noliecās un žigli ielika manās rokās mīkstu sainīti. Tā bija viņas

185

meitiņa, viņas mazulīte, mana mazmeitiņa! Es biju pateicīga, jūtu pārņemta, saviļņota. Dievs bija bijis pārāk labs pret mani.

Pēdējā reize, kad es turēju rokās savu mazulīti bija slimnīcā, un tā bija pavisam savādāka nekā šajā mirklī. Tagad pēc divdesmit trīs gadiem, man bija dota dāvana turēt rokās sava bērna mazuli. Aplis bija noslēdzies. Ir tāds miers, ko tikai māte spēj izjust mirklī, kad tā atkal apvienojas ar sen zaudētu bērnu. Tas bija bijis briesmīgs un nepamatots sods par pārkāpumu pirms tiem daudziem gadiem. Apskāvusi savu mazbērnu un savu meitu es izjutu mieru un taisnību Visumā. Man likās, it kā manas dzīves ass būtu sasvērusies uz sānu, kad man bija jāatdod savs bērns, un visu šo laiku es esmu dzīvojusi bez līdzsvara. Tagad pasaulē viss nostājās savās vietās, un līdzsvars tika atgūts.

Bija pienācis manas lielākās dziedināšanas laiks. Es domāju: ja mēs gaidām pietiekami ilgi, ja mēs turpinām censties izdzīvot un palīdzēt citiem, kā es to biju darījusi, tad šis ir veids, kā Visums pasaka: “Paldies, ka tu esi.” Es zinu tikai to, ka esmu mūžīgi pateicīga par to, ka nodzīvoju pietiekami ilgi, lai iemantotu šo iespēju. Tagad es ne tikai izdzīvošu, bet arī varēšu plaukt. Mana meita iemācīja man vissvarīgāko mācību no visām…

Dievs pastāv.

Un šis Dievs mīl mani ļoti stipri!

Pirms vairākiem simtiem gadu Džons Ņūtons, vergu kuģa kapteinis, nožēloja savus darbus un kļuva par Anglijas ministru. Viņš uzrakstīja dzejoli, kas kļuvis par

miljonu cilvēku himnu. Tā skan:

Brīnumainā žēlastība! Cik salda ir skaņa,

Kas ir izglābusi tādu nožēlojamo kā es!

Reiz es biju pazaudējis savu ceļu, bet tagad esmu to atradis.

Biju akls, bet tagad es redzu.

Brīnumainā žēlastība.

186

21

EPILOGS

Kad es šo rakstu 1993.gadā, ir pagājuši trīs gadi kopš tās neticamās nakts, kad izdzirdēju savas meitas maigo balsi pa telefonu, kas izdziedināja manu ievainoto dvēseli. Keitija – cik savādi uzzināt viņas vārdu – tagad ir pilnībā ienākusi manā dzīvē, un es viņējā. Mums abām ir dziļi emocionāli ievainojumi, taču mēs tos dziedinām – kopā. Mūsu attiecības ir bagātas, mīlestības un smieklu pilnas. Un mēs kā komanda strādājam, lai veicinātu acu fitnesa programmu.

Rušels un Kristija apprecējās 1992.gadā. Pašlaik viņš mācās trešajā kursā Gaisa spēkos, un viņa redze joprojām ir ideāla.

Es beidzot sapratu, kas lika manam asinsspiedienam tā paaugstināties un gandrīz mani nobeidza.

Ārsti atklāja mazu izaugumu vairogdziedzerī 1992.gadā, bet atzina to par “normālu” novirzi un turpināja to tikai novērot. Tomēr vēlāk es palūdzu cita ārsta slēdzienu, un viņš uzskatīja, ka vairogdziedzera izaugums varētu būt izraisījis bīstami augsto asinsspiedienu. 1993.gada maijā viņš ķirurģiski izņēma labdabīgo audzēju, kas izrādījās daudz lielāks nekā to bija uzrādījušas ultrasonogrāfijas pārbaudes. Tas bija izpleties pa visu mana kakla zonu un radīja lielu spiedienu uz abām miega artērijām, kā arī uz traheju, barības vadu un balseni.

Šī audzēja atrašana lika man saprast, cik tas ir nopietni, un palīdzēja man izprast vairākas lietas, ieskaitot manu vispārējās veselības pasliktināšanos laikā starp 1986. un 1993.gadu. Es arī nojautu, kas to varēja būt izraisījis, kad atcerējos, kā pakļāvu sevi neredzamajam radiācijas vilnim, kas aizslaucīja Černobiļu no zemes virsas 1986.gadā.

Divus mēnešus pirms man beidzot tika izņemts audzējs, es pēkšņi patiešām zaudēju visu savu centrālo redzi. Četru dienu laikā 1993.gada sākumā es kļuvu akla. Es iegrimu izmisumā.

Domāju, ka milzīgais stress radīja audzēju, kas izpostīja visu manu būtību, un tas devās tieši uz vājāko mana ķermeņa vietu: acīm. Tās vienkārši bija satriektas un nespēja turēties pretī.

Vai tas nozīmēja, ka programma, pie kuras biju tik smagi strādājusi, kaut kādā veidā izgāzās? Es ticu, ka nē. Mans sākotnējais iemesls bija pasargāt savu dēlu no redzes zaudēšanas. Un to es biju paveikusi veiksmīgi. Un es pati turpināju pietiekami redzēt astoņpadsmit gadus ilgāk nekā to paredzēja eksperti. Izgāšanās? Domāju, ka ar visiem šiem sasniegumiem, nē. Mana programma darbojās, taču tā vienkārši mani nespēja pasargāt no trieciena, ko saņēmu.

187

Tagad, kad audzējs ir izoperēts, un mana vispārējā veselība ir uzplaukusi, redze ir sākusi uzlaboties, un es atkal esmu optimistiski noskaņota par savu redzi. Es turpinu praktizēt pati savu programmu, lai uzlabotu savas redzes veselību. Kāpēc gan ne? Tā ir laba programma, un pagātnē tā man jau palīdzējusi. Turklāt, kad parādīsies ārstniecības līdzekļi pret PR, es gribu būt gatava ar labāko iespējamo redzes veselību, kāda iespējama. Es nekad iepriekš neesmu padevusies, un es to nedarīšu arī tagad.

No angļu valodas tulkoja Sandija Eglīte, 2016. Tulks ir izdarījis visu iespējamo, lai atrastu grāmatas izdevēju.

188