Valsts kultūrpolitikas pamatnostādnes “Radošā Latvija 2014 – 2020” Radošās teritorijas
Bez rāmjiem — lai radošās idejas var plūst...
1
PIEKTDIEN, 2015. GADA 23. JANVĀRĪ 6. LAPPUSE Elīna Lāce Kļuvusi par kristieti, pastendniece Ilze Pumpu- re jau gadiem ilgi turpina piedzīvot, kā Dievs paplaši- na viņas radošo izpausmju robežas. «Mana sūtība ir paust, ka Dievs ir prieks,» Ilze sapratusi un savu mi- siju patur prātā it visā, ko dara — veidojot ziedu kom- pozīcijas, rīkojot nometnes bērniem, uzstājoties kā klauniņš un gleznojot. Ilzes ticības ceļš sākās ar iesvētes mācībām Talsu lute- rāņu draudzē. Pēc iesvētībām abi ar vīru sadedzinājuši visu Dievam netīkamo, kas mājās bija atrodams — sapņu tulkus, grāmatas par laimes kokiem, akmeņiem, zīlēšanu pēc roku līnijām, horoskopus. «Attīrījā- mies no visas māņticības. Turp- māk diena bija laba neatkarīgi no tā, ar kuru kāju biju izkāpu- si no gultas,» atceras Ilze. Par viņas pirmo kalpošanu kļuva ziedu kompozīciju veidošana baznīcas altārim, liekot lietā pašmācības ceļā apgūtās floristikas iemaņas. «Man ļoti patīk veidot ziedu kārtojumus. Kad to daru, baznīcā esmu viena. Jēzus no altārgleznas skatās ti- kai uz mani, varu runāt ar Viņu un justies tā, it kā Viņš arī dzirdētu tikai mani, ne tā kā svētdienās, kad daudzi Viņam kaut ko saka. Bet vislielākais pagodinājums ir — ka drīks- tu uzlikt savu ziedojumu uz altāra. Kurš vēl to var? Cilvēcīgi tas ir visaugstākais, kas var būt,» Ilze vērtē. Gadiem ejot, viņas veidotās ziedu kompozīcijas kļuvušas sarežģītākas, bet visīpašāk pēdējos gados esot Lieldienās veidot ziedu krustu cilvēka augumā. Ar floristes gaitu sākšanu saistās arī kāds īpašs piedzīvojums. «Reiz bija jātaisa vairāk nekā 40 ziedu pušķu iesvētā- majiem. Bija arī palīgi, bet galu galā citiem apnika, pa- liku viena. Kad veidoju pē- dējo pušķīti, fiziski sajutu, ka man kāds tā kā noglāsta mu- guru. Man cauri izgāja tāds vilnis, no kā aizrāvās elpa,» atceras Ilze. Kad viņa par to stāstījusi citiem, tie klieguši: «Spoks!» Bet Ilze droši zina, ka tas nebija spoks, bet gan Dieva glāsts pēc lie- lā darba veikšanas. «Kopš tā laika apzinos, ka mums vienmēr Kāds ir līdzās. Ziepes ne- var vārīt! Tu neko nevari noslēpt! Ja darīsi nepareizi, varbūt vairs nebūs glāsta, bet… spēriens pa pēcpusi!» viņa smejas. Pēc bērnu piedzimšanas Ilzi aicināja kalpot svētdienas skolā. Kad jau kādu laiku skolotājas pienākumi bija veikti, gadījās piedzīvot neapmierinātību. Reiz Ilze pagāja no citiem nostāk dabā, lūdza un sū- dzējās Dievam par to, ka svētdienas skolā viss notiek, kaut kā skrienot, ka pat vadītājai nekad nav laika… «Un piepeši dzirdēju bal- si, kas teica: «Tu būsi nākamā!» Man vairs nebija, ko teikt. Gāju uz mājām, pretī nāca vīrs, un arī viņš, neko nenojauzdams, teica: «Es zinu — tu būsi nākamā svētdienas sko- las vadītāja!» Nobrīnījos, bet pēc kādas ne- dēļas man tiešām piedāvāja kļūt par vadītā- ju. Tikai tad noticēju, ka viss bijis pa īstam,» atzīst Ilze. Šajā kalpošanā viņa ielikusi sevi visu un vērtē — lai bērniem piedāvātu ko ie- spaidīgu, jāiegulda daudz darba. Kursos iepazinusies ar Tukuma draudzes svētdienas skolas vadītāju, Ilze uzzināja, ka Tukumā ļoti noderētu palīdzība pasākumu un nometņu scenāriju veidošanā. «Man tie scenāriji sāka gluži vai līt cauri! Atlika tik man pateikt, ka vajag, un tūlīt scenārijs atnā- ca. Man vajadzēja vien sēsties un pierakstīt. Pasākumu bijis ļoti daudz, bet lielākais darbs saistīts ar vasaras nometnēm, kas parasti ir grandiozas. Svētīgi ir, ka cilvēki uzticas, neapšauba manas ieceres, bet tikai papildina tās. Pagājušajā vasarā bija tā — kā nometne beidzās, citi jau jokoja, kas tad būs nākamajā? Un man tūlīt arī par nākamo gadu viss bija skaidrs! Jauno ieceri uzzināju- ši, pārējie bija sajūsmā. Kad uzrakstu kādu scenāriju, atdodu to, neko sev nepaturot. Kas man tiek iedots, to atdodu tālāk. Dievs dod scenārijus katram konkrētajam pasākumam un konkrētiem cilvēkiem. Citiem tas pats nederēs. Tas, ko rakstu, nav mans. Tas tikai caur mani ienāk pasaulē, es to atdodu tālāk un aizmirstu,» apliecina Ilze. Zinot, ka radošumam noderēs arī gudrība, Ilze iestājās toreizējā Starptautiskajā Bībeles institūtā, ko šajā pa- vasarī absolvēs. «Šī starptautiskā skola ļāvu- si uz visu — Bībeli, baznīcu, kristietību — it kā paskatīties no augšas, liekot izkāpt no saviem rām- jiem. Šajā skolā mācās visu konfesiju kristieši, tāpēc arī mana kalpošana kļuva pla- šāka, izejot no savas baznī- cas robežām. Redzu, ka tas ir svētīgi — katrā draudzē vari ko smelties! Bēdīgi, ka daudzi paliek savos mūros, savā rāmī,» viņa spriež. Tieši šajā izglītības iestādē Ilze saņēma piedāvājumu mācīties par kristīgo klaunu. «Sākumā bija kauns. Nespēju saprast, vai šāda nodarbe ir man piemērota. Pasniedzē- jam Sidam pārrunās teicu, ka nesaprotu, kā- pēc Dievs grūž mani citiem priekšā, ja man labāk patīk būt citiem aiz muguras. Sids skaidroja: «Dievs tevi negrūž priekšā, Viņš tevi aicina priekšā!» Labi teikts! Nu jau kristīgo klaunu kalpošana izvēr- tusies par brīnišķīgu pieredzi. Tā atvēra jau- nus apvāršņus, ļaujot turpināt vēstīt par to, ka Dievs ir prieks. No Jelgavas līdz Liepājai karte noklāta ar atzīmētajām vietām, kur klauniņi uzstājušies kristiešiem un nekris- tiešiem, bērnunamos un pansionā- tos, jauniem, veciem, slimiem… Visur gan neejam, īpaši, ja jūtam, ka mūs aicina tikai paķēmoties kādā pasākumā. Mēs arī ne- kur nereklamējamies. Ja Dievs gribēs, lai uzstāja- mies, mūs atradīs. Gadījies pat tā, ka klauniņus sadzenā rokā caur pašvaldību, vēršoties tajā ar sakāmo: «Man lie- kas, ka jūsu pašvaldībā dzīvo kāds klauns!» Bijuši gadījumi, kad ātri jāreaģē, jo ne- zini, kas tevi sagaida. Reiz kādā pansionātā gājām pa istabiņām. Vienā no tām sapratām, ka istabiņā mīto- šais onkulītis ir akls… Ko nu? Sākām runā- ties, ļāvām ar taustes palīdzību saprast, kas mums ir līdzi, uzklausījām,» pieredzē dalās Ilze. Vasarā arī mūsu puses klauniņi dosies uz pasaules klaunu salidojumu Polijā, jau tagad priecājoties par to, cik daudz jaunu ideju šajā notikumā varēs gūt. Kļuvusi par klauniņu, Ilze sāka aizrauties arī ar gleznošanu. «Ne- varu gleznot jebkur un jebko. Man nepatīk uzstādījumi. Man vajag tā, kā Dievs ir ra- dījis, to mākslīgi neizmainot. Vislabprātāk gleznoju saulrietus un saullēktus, puķes, kalnus. Gleznošana ļauj man saredzēt, cik skaistu pasauli Dievs ir radījis. Cik krāsainu! Mums par prieku! Ir tikai tas jāsaredz. Reiz ar mācītāju Mārci Zeifertu runājām par rāmjiem. Par to, ka daudzi tajos dzīvo, kādi izkāpj ārā, bet citi pie rāmjiem pietu- ras. Tas palika man atmiņā, īpaši tāpēc, ka arī Imants Ziedonis par to ir rakstījis. Uz- meklēju viņa epifāniju un savilku paralēles ar savu dzīvi, vīru, bērniem, baznīcu. Rezul- tātā pēdējā manu darbu izstādē, ko pagājušā gada nogalē atklāja Spārē, visi darbi bija bez rāmjiem. Izstāde tā arī saucas — «Bez rām- jiem»! Man likās — ja gleznu ieliek rāmī, tā ir kā mirusi, beigusies, sastingusi! Bet man gribas, lai gleznas it kā var vēl turpināt! Punkts vēl nav pielikts,» skaidro Ilze. Viņas radošās robežas joprojām paplašinās — pērn gadījies, ka tieši Ilze radījusi vārdus nometnes himnai. Abas ar meitu esot radījušas arī Pastendes pamatskolas himnu. «Nezinu, vai varu teikt, ka esmu sevi atradusi. Varbūt vēl kaut kas būs! Tā teikt — tas arī būtu rāmis,» viņa ie- domājas. Radoša būdama, Ilze jau iztēlojusies pat par to, kādām vajadzētu būt viņas bērēm! «Varētu neko neteikt, bet visu parādīt bil- dēs. Tādas iztēlojos savas sapņu bēres. Drau- gi muzicē, bet uz ekrāna cita citu nomaina bildes par manu dzīvi! Tās taču visu par tevi pasaka — kaut kas bijis tev svarīgs vai esi tikai sēdējis pie televizora? Manuprāt, tieši tā šajā modernajā laikmetā vajadzētu veidot bēres. Nevajag nekādus dzejoļus par vēja nopūstām svecēm! Jā, manas bēres būs diez- gan garas… Bet ļoti krāsainas,» Ilze sirsnīgi smejas. Viņai prātā palicis īpašs piedzīvojums no Ziemassvētkiem. Šajā laikā baznīcā dega svece, kuras uguns bija vesta no pašas Bet- lēmes. «Izdomāju, ka arī man tādu īpašo uguntiņu vajag mājās! Sarūpēju vairākus lukturīšus, lai arī citiem varētu šo uguntiņu uzdāvināt. Braucu mājās izgaismotā auto- mašīnā! Aizvedu vienam, otram. Iebraucot mūsu sētā, sadomāju iesaiņot vīram dāvanu, kas noslēpta automašīnā. Kad jau aukliņa apsieta apkārt, sapratu, ka nevaru to dabūt pušu. Nav šķēru! Nekas — pārdedzināšu to! Noliku aukliņu virs šīs svētās uguns, bet tā sāka pa īstam degt! Pūtu, pūtu, līdz attapos, ka viss ir nopūsts… Stāvēju svētvakarā pie mājas durvīm ar izjūtu, ka nu man ir pilnīga tumsa… Centos saprast, ko Dievs caur tik muļķīgu situāciju grib man pateikt, līdz sa- ņēmu atbildi: «Tev nevajag nekādu mākslīgu uguni. Uguns ir tevī!» Tas mani tā nomieri- nāja! Tovakar nevienu sveci neie- dedzu. Uguns ir manī, man ne- vajag nekādu papildu uguni,» tagad zina Ilze. Jauna iespēja mācīties uzticēties Dievam Elīna Lāce 28. janvārī uz Derbiju Apvienotajā Karalistē dosies ilggadējais Valdemārpils, Ķurbes un Iģe- nes luterāņu draudzes mācītājs Mareks Ignats. Nedēļu vēlāk viņam pievienosies sieva ar bēr- niem. Kamēr daudzi par Ignatu izvēli bēdājas, viņi paši nešaubās par lēmuma pareizību, atkal un atkal minot arī vārdu «izaicinājums». Ignatu izvēlei pamatā ir Mareka piedzīvotais, pagā- jušajā gadā divas nedēļas pavadot pie brāļa un māsas Derbijā. «Mani jau sen aicināja čigāni, kuri tur dzīvo un strādā. Šajās divās nedēļās apciemoju daudz čigānu, biju uz dievkalpojumiem vietējās draudzēs. Kādā brīdī vienkārši bija «klikšķis» — neizskaidrojama izjūta, ka arī mēs te būsim. Kādā lūgšanu vakarā bija sie- viete, kura visu laiku uz mani skatījās un smaidī- ja. Nevarēju saprast, kā- pēc tā. Vēlāk viņa manai māsai pateica, ka jau sen lūdz par to, lai es brauk- tu kalpot uz Angliju! Tas man bija vēl viens ap- stiprinājums, ka jābrauc, lai kalpotu čigāniem, kuri sevi pieskaita tradi- cionālajām konfesijām, bet draudzes neapmeklē. Ko darīt, kā darīt un kas tā- lāk notiks, man nav ne mazākās nojausmas. Aizbrauk- sim un kādu laiku pavērosim, kas darāms,» atklāj Ma- reks, kurš ir vienīgais čigānu tautības mācītājs Latvijā. Viņa sieva Aija saka — uzzinot vīra lēmumu, nav bijušas šaubas par tā pareizību. «Protams, tās ir lie- las pārmaiņas, bet man patīk izaicinājumi, patīk tas, ka Mareks Anglijā būs čigānu vidē, man patīk čigānu kultūra un tas, ka bērniem šī būs laba iespēja iemācī- ties čigānu valodu. Talsos gandrīz neviena maza čigān- bērna vairs nav — jaunās čigānu ģimenes te nevar sevi nodrošināt, jo nav darba, bet Anglijā viņi visi ir! Bija gan brīdis, kad manī iestājās panika, iedomā- joties draudzenes, kuras ir pārcēlušās uz ārzemēm un piedzīvojušas depresiju… Tad Mareks teica — ja bai- dāmies no pārmaiņām, nevarēsim nokļūt Debesīs, kur viss būs pilnīgi citādāk! Sapratu, ka tās ir tādas noko- pētas bailes no tā, ka citiem gājis grūti,» spriež Aija. Zinot, ka pirms misijas braucieniem («Es gan nezi- nu, vai mūsu gadījumu īsti var tā saukt, jo čigāni sevi uzskata par kristiešiem, viņiem tikai skaidrāk jāparāda ceļš pie Kristus,» piezīmē Mareks) vienmēr piedzīvo- jami šķēršļi un sātana uzbrukumi, Ignati sākotnēji brī- nījušies, ka viņiem viss nokārtojas tik viegli. «Bet, kad biļetes jau bija sagādātas, Lielbritānijas premjermi- nistrs Deivids Kamerons sāka runāt par to, ka turpmāk imigrantus no Anglijas izraidīs vai padarīs dzīvi tādu, lai tie, kuri turp dodas tagad, neizturētu. Saprotu, ka viņš ir politiķis, kas grib sev iegūt balsis vēlēšanās, cen- šoties pārspēt radikālos konkurentus, bet psiholoģiski, protams, nejūtamies labi, ka jābrauc uz valsti, kur mūs negaida… Tomēr, pavadot laiku lūgšanās, saprotu, ka turp nedodos sevis dēļ, tāpēc varu būt drošs, ka Dievs par visu rūpēsies. Tā ir jauna iespēja mācīties Viņam uzticēties. Es esmu vīrietis, man vajadzīgs izaicinājums! Šīs puses draudzēs esmu kalpojis ilgus gadus. Man vaja- dzīgs kas jauns, kas ļautu augt,» uzskata Mareks. Dodoties prom, Ignati patur prātā to, ka garīgus jau- tājumus nevar atrisināt īsā laikā. Tomēr cilvēki, kuri par šo ģimeni lūdz, jūtot, ka viņi atgriezīsies, un arī pašiem ir tāda pārliecība. Bez rāmjiem — lai radošās idejas var plūst cauri Ilze Pumpure starp savām gleznām. «Labi, ka reizēm baznīcu var nēsāt līdzi,» viņa saka par gleznā iemūžināto Talsu luterāņu baznīcas frag- mentu. Albuma foto Ilze kā klaunīte Pendele. Autores foto Kādā lūgšanu vakarā bija sieviete, kura visu laiku uz mani skatījās un smaidīja. Nevarēju saprast, kāpēc tā. Vēlāk viņa manai māsai pateica, ka jau sen lūdz par to, lai es brauktu kalpot uz Angliju! Nezinu, vai varu teikt, ka esmu sevi atradusi. Varbūt vēl kaut kas būs! Tā teikt — tas arī būtu rāmis.
Transcript of Bez rāmjiem — lai radošās idejas var plūst...
PIEKTDIEN, 2015. GADA 23. JANVĀRĪ
6. LAPPUSE
Elīna Lāce
Kļuvusi par kristieti, pastendniece Ilze Pumpu-re jau gadiem ilgi turpina piedzīvot, kā Dievs paplaši-na viņas radošo izpausmju robežas. «Mana sūtība ir paust, ka Dievs ir prieks,» Ilze sapratusi un savu mi-siju patur prātā it visā, ko dara — veidojot ziedu kom-pozīcijas, rīkojot nometnes bērniem, uzstājoties kā klauniņš un gleznojot.Ilzes ticības ceļš sākāsar iesvētes mācībām Talsu lute-rāņu draudzē. Pēc iesvētībām abi ar vīru sadedzinājuši visu Dievam netīkamo, kas mājās bija atrodams — sapņu tulkus, grāmatas par laimes kokiem, akmeņiem, zīlēšanu pēc roku līnijām, horoskopus. «Attīrījā-mies no visas māņticības. Turp-māk diena bija laba neatkarīgi no tā, ar kuru kāju biju izkāpu-si no gultas,» atceras Ilze.
Par viņas pirmo kalpošanu kļuva ziedu kompozīciju veidošana baznīcas altārim, liekot lietā pašmācības ceļā apgūtās floristikas iemaņas. «Man ļoti patīk veidot ziedu kārtojumus. Kad to daru, baznīcā esmu viena. Jēzus no altārgleznas skatās ti-kai uz mani, varu runāt ar Viņu un justies tā, it kā Viņš arī dzirdētu tikai mani, ne tā kā svētdienās, kad daudzi Viņam kaut ko saka. Bet vislielākais pagodinājums ir — ka drīks-tu uzlikt savu ziedojumu uz altāra. Kurš vēl to var? Cilvēcīgi tas ir visaugstākais, kas var būt,» Ilze vērtē. Gadiem ejot, viņas veidotās ziedu kompozīcijas kļuvušas sarežģītākas, bet visīpašāk pēdējos gados esot Lieldienās veidot ziedu krustu cilvēka augumā.
Ar floristes gaitu sākšanu saistās arī kāds īpašs piedzīvojums. «Reiz bija jātaisa vairāk nekā 40 ziedu pušķu iesvētā-majiem. Bija arī palīgi, bet galu galā citiem apnika, pa-liku viena. Kad veidoju pē-dējo pušķīti, fiziski sajutu, ka man kāds tā kā noglāsta mu-guru. Man cauri izgāja tāds vilnis, no kā aizrāvās elpa,» atceras Ilze. Kad viņa par to stāstījusi citiem, tie klieguši: «Spoks!» Bet Ilze droši zina, ka tas nebija spoks, bet gan Dieva glāsts pēc lie-lā darba veikšanas. «Kopš tā laika apzinos, ka mums vienmēr Kāds ir līdzās. Ziepes ne-var vārīt! Tu neko nevari noslēpt! Ja darīsi nepareizi, varbūt vairs nebūs glāsta, bet… spēriens pa pēcpusi!» viņa smejas.Pēc bērnu piedzimšanasIlzi aicināja kalpot svētdienas skolā. Kad jau kādu laiku skolotājas pienākumi bija veikti, gadījās piedzīvot neapmierinātību. Reiz Ilze pagāja no citiem nostāk dabā, lūdza un sū-dzējās Dievam par to, ka svētdienas skolā viss notiek, kaut kā skrienot, ka pat vadītājai nekad nav laika… «Un piepeši dzirdēju bal-si, kas teica: «Tu būsi nākamā!» Man vairs nebija, ko teikt. Gāju uz mājām, pretī nāca vīrs, un arī viņš, neko nenojauzdams, teica: «Es zinu — tu būsi nākamā svētdienas sko-las vadītāja!» Nobrīnījos, bet pēc kādas ne-dēļas man tiešām piedāvāja kļūt par vadītā-ju. Tikai tad noticēju, ka viss bijis pa īstam,» atzīst Ilze. Šajā kalpošanā viņa ielikusi sevi visu un vērtē — lai bērniem piedāvātu ko ie-spaidīgu, jāiegulda daudz darba.
Kursos iepazinusies ar Tukuma draudzes svētdienas skolas vadītāju, Ilze uzzināja, ka Tukumā ļoti noderētu palīdzība pasākumu un nometņu scenāriju veidošanā. «Man tie scenāriji sāka gluži vai līt cauri! Atlika tik man pateikt, ka vajag, un tūlīt scenārijs atnā-ca. Man vajadzēja vien sēsties un pierakstīt.
Pasākumu bijis ļoti daudz, bet lielākais darbs saistīts ar vasaras nometnēm, kas parasti ir grandiozas. Svētīgi ir, ka cilvēki uzticas, neapšauba manas ieceres, bet tikai papildina tās. Pagājušajā vasarā bija tā —
kā nometne beidzās, citi jau jokoja, kas tad būs nākamajā? Un man tūlīt arī par nākamo gadu viss bija skaidrs! Jauno ieceri uzzināju-ši, pārējie bija sajūsmā.
Kad uzrakstu kādu scenāriju, atdodu to, neko sev nepaturot. Kas man tiek iedots, to atdodu tālāk. Dievs dod scenārijus katram konkrētajam pasākumam un konkrētiem cilvēkiem. Citiem tas pats nederēs. Tas, ko rakstu, nav mans. Tas tikai caur mani ienāk pasaulē, es to atdodu tālāk un aizmirstu,» apliecina Ilze.Zinot, ka radošumamnoderēs arī gudrība, Ilze iestājās toreizējā Starptautiskajā Bībeles institūtā, ko šajā pa-vasarī absolvēs. «Šī starptautiskā skola ļāvu-si uz visu — Bībeli, baznīcu, kristietību — it
kā paskatīties no augšas, liekot izkāpt no saviem rām-jiem. Šajā skolā mācās visu konfesiju kristieši, tāpēc arī mana kalpošana kļuva pla-šāka, izejot no savas baznī-cas robežām. Redzu, ka tas ir svētīgi — katrā draudzē vari ko smelties! Bēdīgi, ka
daudzi paliek savos mūros, savā rāmī,» viņa spriež.
Tieši šajā izglītības iestādē Ilze saņēma piedāvājumu mācīties par kristīgo klaunu. «Sākumā bija kauns. Nespēju saprast, vai šāda nodarbe ir man piemērota. Pasniedzē-jam Sidam pārrunās teicu, ka nesaprotu, kā-pēc Dievs grūž mani citiem priekšā, ja man labāk patīk būt citiem aiz muguras. Sids skaidroja: «Dievs tevi negrūž priekšā, Viņš tevi aicina priekšā!» Labi teikts!
Nu jau kristīgo klaunu kalpošana izvēr-tusies par brīnišķīgu pieredzi. Tā atvēra jau-nus apvāršņus, ļaujot turpināt vēstīt par to, ka Dievs ir prieks. No Jelgavas līdz Liepājai karte noklāta ar atzīmētajām vietām, kur klauniņi uzstājušies kristiešiem un nekris-tiešiem, bērnunamos un pansionā-tos, jauniem, veciem, slimiem… Visur gan neejam, īpaši, ja jūtam, ka mūs aicina tikai paķēmoties kādā pasākumā. Mēs arī ne-kur nereklamējamies. Ja Dievs gribēs, lai uzstāja-mies, mūs atradīs. Gadījies pat tā, ka klauniņus sadzenā rokā caur pašvaldību, vēršoties tajā ar sakāmo: «Man lie-kas, ka jūsu pašvaldībā dzīvo kāds klauns!»
Bijuši gadījumi, kad ātri jāreaģē, jo ne-zini, kas tevi sagaida. Reiz kādā pansionātā gājām pa istabiņām. Vienā no tām sapratām, ka istabiņā mīto-
šais onkulītis ir akls… Ko nu? Sākām runā-ties, ļāvām ar taustes palīdzību saprast, kas mums ir līdzi, uzklausījām,» pieredzē dalās Ilze. Vasarā arī mūsu puses klauniņi dosies uz pasaules klaunu salidojumu Polijā, jau tagad priecājoties par to, cik daudz jaunu ideju šajā notikumā varēs gūt.Kļuvusi par klauniņu,Ilze sāka aizrauties arī ar gleznošanu. «Ne-varu gleznot jebkur un jebko. Man nepatīk uzstādījumi. Man vajag tā, kā Dievs ir ra-dījis, to mākslīgi neizmainot. Vislabprātāk gleznoju saulrietus un saullēktus, puķes, kalnus. Gleznošana ļauj man saredzēt, cik skaistu pasauli Dievs ir radījis. Cik krāsainu! Mums par prieku! Ir tikai tas jāsaredz.
Reiz ar mācītāju Mārci Zeifertu runājām par rāmjiem. Par to, ka daudzi tajos dzīvo, kādi izkāpj ārā, bet citi pie rāmjiem pietu-ras. Tas palika man atmiņā, īpaši tāpēc, ka arī Imants Ziedonis par to ir rakstījis. Uz-meklēju viņa epifāniju un savilku paralēles ar savu dzīvi, vīru, bērniem, baznīcu. Rezul-tātā pēdējā manu darbu izstādē, ko pagājušā gada nogalē atklāja Spārē, visi darbi bija bez rāmjiem. Izstāde tā arī saucas — «Bez rām-jiem»! Man likās — ja gleznu ieliek rāmī, tā ir kā mirusi, beigusies, sastingusi! Bet man gribas, lai gleznas it kā var vēl turpināt! Punkts vēl nav pielikts,» skaidro Ilze.Viņas radošās robežasjoprojām paplašinās — pērn gadījies, ka tieši Ilze radījusi vārdus nometnes himnai. Abas ar meitu esot radījušas arī Pastendes pamatskolas himnu. «Nezinu, vai varu teikt, ka esmu sevi atradusi. Varbūt vēl kaut kas būs! Tā teikt — tas arī būtu rāmis,» viņa ie-domājas.
Radoša būdama, Ilze jau iztēlojusies pat par to, kādām vajadzētu būt viņas bērēm! «Varētu neko neteikt, bet visu parādīt bil-dēs. Tādas iztēlojos savas sapņu bēres. Drau-gi muzicē, bet uz ekrāna cita citu nomaina bildes par manu dzīvi! Tās taču visu par tevi pasaka — kaut kas bijis tev svarīgs vai esi tikai sēdējis pie televizora? Manuprāt, tieši tā šajā modernajā laikmetā vajadzētu veidot bēres. Nevajag nekādus dzejoļus par vēja nopūstām svecēm! Jā, manas bēres būs diez-gan garas… Bet ļoti krāsainas,» Ilze sirsnīgi smejas.
Viņai prātā palicis īpašs piedzīvojums no Ziemassvētkiem. Šajā laikā baznīcā dega svece, kuras uguns bija vesta no pašas Bet-lēmes. «Izdomāju, ka arī man tādu īpašo uguntiņu vajag mājās! Sarūpēju vairākus lukturīšus, lai arī citiem varētu šo uguntiņu uzdāvināt. Braucu mājās izgaismotā auto-mašīnā! Aizvedu vienam, otram. Iebraucot mūsu sētā, sadomāju iesaiņot vīram dāvanu, kas noslēpta automašīnā. Kad jau aukliņa apsieta apkārt, sapratu, ka nevaru to dabūt pušu. Nav šķēru! Nekas — pārdedzināšu to! Noliku aukliņu virs šīs svētās uguns, bet tā sāka pa īstam degt! Pūtu, pūtu, līdz attapos, ka viss ir nopūsts… Stāvēju svētvakarā pie mājas durvīm ar izjūtu, ka nu man ir pilnīga tumsa… Centos saprast, ko Dievs caur tik muļķīgu situāciju grib man pateikt, līdz sa-ņēmu atbildi: «Tev nevajag nekādu mākslīgu uguni. Uguns ir tevī!» Tas mani tā nomieri-
nāja! Tovakar nevienu sveci neie-dedzu. Uguns ir manī, man ne-
vajag nekādu papildu uguni,» tagad zina Ilze.
Jauna iespēja mācīties
uzticēties DievamElīna Lāce
28. janvārī uz Derbiju Apvienotajā Karalistē dosies ilggadējais Valdemārpils, Ķurbes un Iģe-nes luterāņu draudzes mācītājs Mareks Ignats. Nedēļu vēlāk viņam pievienosies sieva ar bēr-niem. Kamēr daudzi par Ignatu izvēli bēdājas, viņi paši nešaubās par lēmuma pareizību, atkal un atkal minot arī vārdu «izaicinājums».
Ignatu izvēlei pamatā ir Mareka piedzīvotais, pagā-jušajā gadā divas nedēļas pavadot pie brāļa un māsas Derbijā. «Mani jau sen aicināja čigāni, kuri tur dzīvo un strādā. Šajās divās nedēļās apciemoju daudz čigānu, biju uz dievkalpojumiem vietējās draudzēs. Kādā brīdī vienkārši bija «klikšķis» — neizskaidrojama izjūta, ka
arī mēs te būsim. Kādā lūgšanu vakarā bija sie-viete, kura visu laiku uz mani skatījās un smaidī-ja. Nevarēju saprast, kā-pēc tā. Vēlāk viņa manai māsai pateica, ka jau sen lūdz par to, lai es brauk-tu kalpot uz Angliju! Tas man bija vēl viens ap-stiprinājums, ka jābrauc, lai kalpotu čigāniem, kuri sevi pieskaita tradi-cionālajām konfesijām,
bet draudzes neapmeklē. Ko darīt, kā darīt un kas tā-lāk notiks, man nav ne mazākās nojausmas. Aizbrauk-sim un kādu laiku pavērosim, kas darāms,» atklāj Ma-reks, kurš ir vienīgais čigānu tautības mācītājs Latvijā.
Viņa sieva Aija saka — uzzinot vīra lēmumu, nav bijušas šaubas par tā pareizību. «Protams, tās ir lie-las pārmaiņas, bet man patīk izaicinājumi, patīk tas, ka Mareks Anglijā būs čigānu vidē, man patīk čigānu kultūra un tas, ka bērniem šī būs laba iespēja iemācī-ties čigānu valodu. Talsos gandrīz neviena maza čigān-bērna vairs nav — jaunās čigānu ģimenes te nevar sevi nodrošināt, jo nav darba, bet Anglijā viņi visi ir!
Bija gan brīdis, kad manī iestājās panika, iedomā-joties draudzenes, kuras ir pārcēlušās uz ārzemēm un piedzīvojušas depresiju… Tad Mareks teica — ja bai-dāmies no pārmaiņām, nevarēsim nokļūt Debesīs, kur viss būs pilnīgi citādāk! Sapratu, ka tās ir tādas noko-pētas bailes no tā, ka citiem gājis grūti,» spriež Aija.
Zinot, ka pirms misijas braucieniem («Es gan nezi-nu, vai mūsu gadījumu īsti var tā saukt, jo čigāni sevi uzskata par kristiešiem, viņiem tikai skaidrāk jāparāda ceļš pie Kristus,» piezīmē Mareks) vienmēr piedzīvo-jami šķēršļi un sātana uzbrukumi, Ignati sākotnēji brī-nījušies, ka viņiem viss nokārtojas tik viegli. «Bet, kad biļetes jau bija sagādātas, Lielbritānijas premjermi-nistrs Deivids Kamerons sāka runāt par to, ka turpmāk imigrantus no Anglijas izraidīs vai padarīs dzīvi tādu, lai tie, kuri turp dodas tagad, neizturētu. Saprotu, ka viņš ir politiķis, kas grib sev iegūt balsis vēlēšanās, cen-šoties pārspēt radikālos konkurentus, bet psiholoģiski, protams, nejūtamies labi, ka jābrauc uz valsti, kur mūs negaida… Tomēr, pavadot laiku lūgšanās, saprotu, ka turp nedodos sevis dēļ, tāpēc varu būt drošs, ka Dievs par visu rūpēsies. Tā ir jauna iespēja mācīties Viņam uzticēties. Es esmu vīrietis, man vajadzīgs izaicinājums! Šīs puses draudzēs esmu kalpojis ilgus gadus. Man vaja-dzīgs kas jauns, kas ļautu augt,» uzskata Mareks.
Dodoties prom, Ignati patur prātā to, ka garīgus jau-tājumus nevar atrisināt īsā laikā. Tomēr cilvēki, kuri par šo ģimeni lūdz, jūtot, ka viņi atgriezīsies, un arī pašiem ir tāda pārliecība.
Bez rāmjiem — lai radošās idejas var plūst cauri
Ilze Pumpure starp savām gleznām. «Labi, ka reizēm baznīcu var nēsāt līdzi,» viņa saka par gleznā iemūžināto Talsu luterāņu baznīcas frag-mentu. Albuma foto
Ilze kā klaunīte Pendele.
Autores foto
Kādā lūgšanu vakarā bija sieviete, kura visu laiku uz mani skatījās un smaidīja. Nevarēju saprast, kāpēc tā. Vēlāk
viņa manai māsai pateica, ka jau sen lūdz par to, lai es brauktu
kalpot uz Angliju! Nezinu, vai varu teikt, ka esmu sevi atradusi.
Varbūt vēl kaut kas būs! Tā teikt — tas arī
būtu rāmis.
