Annotation

JĀNIS IVARS STRADIŅŠ BAUMAŅU LIETA PRESES NAMS Rīga1994 Mākslinieks LudisDanilāns Ap Noru Baumani — antikvāro priekšmetu veikala īpašnieci — sāk risināties mīklaini notikumi.Privātdetektīvi Kronbergs un Štāls, apsvēruši faktus, nonāk pie secinājuma, ka nezināmi cilvēki cenšaspanākt viņas nāvi. Tieši tad, kad par baismā nolūka iemesliem atlicis pajautāt viņai pašai, sievietenegaidīti pazūd. Līdz ar to par abu draugu galveno pretinieku kļūst laiks. Kurš pirmais atradīs pazudušo?Viņi vai ari tie cilvēki, kas tīko pēc Baumanes dzīvības?… Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojisImants Ločmelis

JĀNIS IVARS STRADIŅŠI nodaļaII nodaļaIII nodaļaIV nodaļaV nodaļaVI nodaļaVII nodaļaVIII nodaļaIX nodaļaX nodaļaXI nodaļaXII nodaļaXIII nodaļaXIV nodaļaXV nodaļaXVI nodaļaXVII nodaļaXVIII nodaļaXIX nodaļaXX nodaļaXXI nodaļaXXII nodaļaXXIII nodaļaXXIV nodaļaXXV nodaļaXXVI nodaļaXXVII nodaļaXXVIII nodalaXXIX nodaļaXXX nodaļaXXXI nodaļaXXXII nodaļaXXXIII nodaļaXXXIV nodaļa

XXXV nodaļaXXXVI nodaļaXXXVII nodaļaXXXVIII nodaļa

JĀNIS IVARS STRADIŅŠ BAUMAŅU LIETA

I nodaļa Greizsirdība

Jau veselu nedēļu brāzmains ziemeļrietumu vējš dzina Daugavas grīvā līča ūdeni. Upes un reizē arīkanāla līmenis bija cēlies turpat par diviem metriem un zemākajās vietās parka soliņi plunčājāsdzeltenīgajā straumē, kas, itin kā spītējot dabas likumiem, plūda pretējā — augšteces virzienā. Namujumti tinās pelēkbaltas miglas plīvurā, no kura bez apstājas sijājās sīks, apnicīgs lietutiņš. Nereti taspārgāja īslaicīgās, bet pamatīgās lietusgāzēs. Tādās reizēs spēcīgas brāzmas, šķiet, sagrieza vienā virpulīdebesis ar zemi. Sadzinis gājējus zem jumtiem, negantais vējš saimniekoja ielās, gaudodams pavārtēs,dārdinādams jumta skārdu un vilkdams skumju dziesmu trolejbusa vadu stīgās.

Līdz apkures sezonas sākumam bija atlikušas divas nedēļas, un, lai kaut kā padarītu uzturēšanosdzīvoklī omulīgāku, es ieslēdzu elektrisko kamīnu. Pamazām tīkamais siltums izspieda pa nakti gaisāsakrājušos mitrumu, kas kondensējoties pārklāja logu rūtis ar mikroskopisku un necaurredzamu pilieninukārtu. Dīkās stundas, ar kurām liktenis bija mūs apbalvojis par veiksmīgi noslēgto lietu, es aizpildīju, argrāmatu rokā zvilnējot atpūtas krēslā, bet Kronbergs pa to laiku priekšnamā laboja nelielo plauktiņu, uzkura mēs glabājām apavu sukas un krēmu. Piepeši āmura klaudzienus pārskanēja durvju zvans. Palūkojiesgar stenderi, draugs vaicāja:

— Tu kādu gaidi?— Nē.— Hm… Liekas, ka mūsu atpūta draud izjukt, — viņš grūtsirdīgi nopūtās un devās atvērt.Valts atgriezās plecīga, gadus trīsdesmit piecus veca, izskatīga vīrieša pavadībā. Pa atvērtajām

durvīm es redzēju viesi noaujam slapjās kurpes un atstutējam kaktā salijušo lietussargu.— Lūk, čības! — Kronbergs nometa ciemiņa priekšā rezerves pāri un, kad tas bija apāvies,

aicināja tālāk.— Roberts Štāls, — atlicis grāmatu sāņus, es piecēlos, un viesis pastiepa man spēcīgu roku:— Konrāds Baumanis.— Sēstieties šeit, Baumaņa kungs, — mans draugs piestūma viņam krēslu. — Elektriskais

kamīns, protams, neatsver degošas bērza šķilas, taču savu siltumu dod, bet tas jums pašreiz ir patsnepieciešamākais. Siltums un kumelīšu tēja.

— Jums taisnība, pēdējās dienas es nejūtos sevišķi labi.— Tādā gadījumā pārvietosimies uz virtuvi, — Valts ierosināja. — Kamēr uzvārīsies ūdens,

jūs izstāstīsiet, kas uz sirds, protams, ja esat ieradies pie mums pēc palīdzības.Es paņēmu līdzi elektrisko kamīnu, jo vaļējā ventilācijas lūka bija padarījusi pagalam nemīlīgu

iecienītāko telpu dzīvoklī. Taču jau pēc pāris minūtēm virtuve iesila, bet ciemiņā šis iepriecinošais faktsizraisīja veselu negatīvu reakciju lavīnu — vispirms tam sāka tecēt deguns, tad uzmācās šķavas, kuraspārmāca dziļš, sauss klepus. Bija redzams, ka viņš ir krietni saaukstējies, un terapijas nolūkos Kronbergsielēja nelielu degvīna glāzīti.

— Paldies! — izdzēris to, viesis noslaucīja kabatlakatā miklos lūpu kaktiņus un nokodacepuma gabaliņu. Pēc tam, nedaudz atvilcis elpu, pārlaida mums pētošu skatienu.

— Jūs ieteica kāda kundze…Nosauktais uzvārds man neko neizteica, taču draugs uzreiz sarosījās.— Kā viņai ar veselību?— Paldies, nesūdzas.— Jā, — Valts pamāja, — šīs dzimtas pārstāvji ir no ilgdzīvotājiem. Ja atmiņa neviļ, tad

kundzei šogad apritēja astoņdesmit trešā dzimšanas diena.

— Astoņdesmit ceturtā. Jums viņa lika nodot vissirsnīgākos sveicienus.Mūsu viesim bija iegarena, no sāniem nedaudz saplacināta galva, pakausis izskatījās nedabiski

apjomīgs, bet seja šķita šaura un grūtsirdīgi gara. Taču kopumā bija jāatzīst, ka mūsu priekšā sēdēja itinglīts vīrietis. Elpoja Baumanis sekli un ātri, turklāt pelēcīgā ādas krāsa un koši sarkanās lūpas liecinājapar paaugstinātu temperatūru.

Viņa lejpus ceļiem pamatīgi salijušās bikses bija zaudējušas formu, taču apģērbs elegants, ar to tikkomanāmo konservatīvisma piedevu, kas raksturo īsti latviskā vidē augušu vīrieti.

— Jūsu situācijā tik draņķīgā laikā pats pareizākais būtu atrasties gultā, nekā vairāk par stundudežurēt uz ielas, — piezīmēja Kronbergs.

Sparīgi nošņaucies, viesis uzrāva uzacis.— Kā jūs to zināt?— Pēc biksēm, — pasmaidīja Valts. — Redziet, es ievēroju, ka pirms nepilnas stundas norima

vējš. Līdz tam nebija iespējams atvērt logu, lai izvēdinātu, jo spēcīgas brāzmas meta rūtīs gandrīzhorizontālas lietus šaltis. Esmu pārliecināts, ka bezvējā ar tik lielu lietussargu kā jūsējais virs galvas,bikses tik augstu nekādā gadījumā necietīs, bet vējā, kad lietus iet slīpi, tas ir neizbēgami. Spriežot pēc tā,ka tās ir caurcaurēm izmirkušas, tam būtu nepieciešama vismaz ceturtdaļstunda. Pieliekot šim laikam klātpēdējās piecdesmit piecas minūtes klusuma un faktu, ka daļēji bikses jau apžuvušas, kas arī apstiprina šosspriedumus, kopā sanāk mazliet vairāk par stundu. Par to, ka neesat dīki stāvējis, liecina tas, ka labāskājas stara saslapusi galvenokārt no sāniem, kamēr kreisā cietusi daudz mazāk. Šis fakts liek man secināt;ka esat kaut ko novērojis. Ja jūs būtu vienkārši kādu gaidījis, mitrums piespiestu pagriezt vējam te vienus,te otrus sānus vai muguru, bet tādā gadījumā bikses samirktu arī citās vietās.

— Varbūt es gāju…— Sāniski? — es iesmējos.— M… jā, — Baumanis domīgi nomurmināja, — man ne prātā nevarēja ienākt, cik daudz var

pastāstīt lietū izmirkušas bikses.— Tātad jūs novērojāt…— Jā, — viesis pamāja. — Man tiešām vajadzīga palīdzība, bet sākšu no sākuma. Esmu precējies

jau divpadsmit gadus, taču… — uz mirkli viņš saminstinājās, bet tad apņēmīgi turpināja, — man nebijane jausmas, ka sievas vectēvs Latvijas laikos bijis ļoti turīgs cilvēks. Uzzināju par to pavisam nesen.Kādu dienu Nora — tā sauc manu sievu, paziņoja, ka nolēmusi pieprasīt ģimenes bijušos īpašumus. Esļoti izbrīnījos, uzzinājis, ka denacionalizācijas rezultātā viņa cer atgūt ne tikai vairākus namus Rīgascentrā, bet arī pusotru hektāru lielu apbūves platību Pārdaugavā un vasarnīcu Jūrmalā — Lielupē.

— Vai izdevās? — es pārtraucu stāstītāju.— Kā par brīnumu, bez kādiem šķēršļiem, un pirms trim mēnešiem mēs pārvācāmies uz jaunu

dzīvokli tagad jau viņai piederošā namā Stabu ielā.— Vai uz šiem īpašumiem var pretendēt vēl kāds?— Sievas tēva māsa Vallija Pētersone, kas dzīvo Juglā, un tās brālis no ASV. Viņš nedēļas divas

paviesojās pie mums Rīgā, taču nav pat ieminējies par savām tiesībām. Gluži otrādi, īsi pirms savasaizbraukšanas viņš piedāvāja Norai pamatīgu summu, lai varētu savest kārtībā namus.

— Sieva to pieņēma?— Nezinu, — ciemiņš paraustīja plecus un iegrozījās tā, lai kamīna izstarotais siltums kristu uz

mitrajiem ceļgaliem.— Kā tā?Drūmi raudzīdamies sānis, Baumanis klusā, dusmīgā balsī atteica:— Redziet, pēc tam, kad sieva atguva savus īpašumus, viņā pamodās līdz tam nemanīts lepnības un

iedomības gars. Agrākie draugi tagad tai šķita par prastiem, apģērbs par trūcīgu, bet es… — viņš atmetaar roku. — Visu vainagoja fakts, ka viņa atvēra elegantu antikvāro priekšmetu salonu. Liekas, ka tēvoča

nauda ir atradusi vietu viņas kabatā, tikai izlietota pavisam citiem mērķiem…— Vai tad nami neienes pietiekamu peļņu, lai…— Ko jūs, — Baumanis pirmo reizi pasmaidīja. Smaidīja viņš visai savādi — ar labo mutes

kaktiņu. Uzrāvies tas sašķieba šauro seju tādā kā neizteiksmīgā jautājuma zīmē. — Cik man zināms, arīres maksām tik tikko pietiek, lai uzturētu mājas lietošanas kārtībā.

— Spriežot pēc jūsu vārdiem, jūs dzīvojat kā svešinieki, ja pat naudas lietās…— Gluži tā nav, — viesis iebilda, — saimniecības vajadzībām mums ir kopēja kase, kurā lauvas

tiesu ieliek tieši viņa. Man kā vīrietim, tas, protams, ir ļoti pazemojoši, taču, ko darīt, — tādi laiki. Betklausieties tālāk. Amerikas tēvocis aizbraucot atstāja Rīgā savu cilvēku, paskaidrodams, ka viņauzdevums ir atrast Latvijā izdevīga biznesa iespējas. Šis vīrietis — viņam jābūt aptuveni trīsdesmit gaduvecam, sākumā apmetās viesnīcā, taču, kad mēs pārvācāmies uz jauno dzīvokli, sieva, patnepainteresējusies par manām domām, pierunāja viņu pārcelties pie mums, jo dzīvošana viesnīcā irārkārtīgi dārga. Tādējādi, ienesot ārkārtīgu diskomfortu, pirms mēneša šis svešinieks iemitinājās manāsmājās. Paši varat iedomāties, ko tas nozīmē cilvēkam, kas par visu vairāk pasaulē ciena mieru. Turklātviņš apbrīnojami labi saprotas ar sievu, ury spriežot pēc dažām frāzēm, antikvariāta dibināšana bijusiviņa ideja. Šis cilvēks ir salona faktiskais vadītājs, turklāt jāatzīst, ka labāku speciālistu par viņu būtugrūti atrast.

— Vai tēvoča darbs aiz okeāna ir saistīts ar senlietām?— Nē. Viņam pieder kokapstrādes uzņēmums un divas mēbeļu firmas, taču antikvārie priekšmeti ir

viņa vājība. Starp citu, tēvocis esot organizējis vairākas izsoles retumiem, kuru vērtība rakstāma arsešciparu skaitli, tikai tāpēc, lai, neviena netraucēts, varētu tos aplūkot tuvumā.

Jāpiezīmē, ka pēc viņa aizbraukšanas sieva kļuva pavisam dīvaina. Ja, kā es jau ieminējos, pēcīpašuma atgūšanas viņas raksturā parādījās agrāk neredzētas, nepatīkamas iezīmes, tad tagad tāmpievienojās vēl nerunība un noslēgtība. Vienīgais cilvēks, ar kuru tā labprāt tērzē, ir tēvoča atstātaisemisārs. Tas ir dīvains cilvēks. Guļ līdz vienpadsmitiem. Lai gan viņam naudas ir kā spalu, jebkuroslaika apstākļos staigā tikai kājām. Mati līdz pleciem, apģērbts pat vairāk nekā ekstravaganti, bet raksturāapbrīnojami lēnprātīgs. Jāatzīstas, ka man šis cilvēks nav izprotams.

— Kā viņu sauc?— Visvaldis Skots.— Spriežot pēc vārda — puslatvietis.— Es viņa radurakstus nezinu. Latviski runā bez akcenta.— Turpiniet!— Tas viss aizsākās pirms nedēļas. — Ciemiņa balsī iezagās tāda kā grūtsirdīga bezcerība. —

Bija dziļa nakts. Piepeši — kā no grūdiena es pamodos. Neskaidrs nemiers lika ieklausīties. Dzīvoklīvaldīja dīvains klusums, un sākumā es neaptvēru, kāpēc tas man šķiet neparasts, un tikai pēc brīža pārmani nāca apskaidrība — līdzās nedzirdēju sievas elpu! Pastiepu roku — tukšs, palagi auksti!

Labu brīdi gulēju vaļējām acīm, blenzdams griestos, un gaidīju, kad viņa atgriezīsies, taču laiksritēja, bet no Noras ne vēsts! Galvā iezagās nelabas aizdomas. Piecēlies uzmetu peldmēteli un uz pirkstugaliem izzagos gaitenī. Nāsīs iesitās kafijas smarža! No virtuves puses tumsu pāršķēla šaura gaismassvītra. Pielavījies piespiedu ausi pie durvju spraugas, taču iekšā valdīja klusums. Bridi gaidīju, unpiepeši līdz manām ausīm atlidoja tāda kā papīra čaukstēšana. Neizturējis sasprindzinājumu, sagrāburokturi un ar rāvienu atdarīju durvis. Izdzirduši negaidīto troksni, divi pie galda sēdošie stāvi salēcās unreizē atskatījās. Lieki būtu paskaidrot, kas tie bija. Noras seja nobāla, bet Skots pietvīka kā pārgatavojiestomāts. Citos apstākļos es droši vien spētu savaldīties, taču šoreiz mani sagrāba ledains niknums — tātaču bija divkārša nodevība! Iespiedis rokas sānos, caur zobiem nošņācu:

— Ko tas nozīmē?Sieva sašķieba lūpas nožēlojamā grimasē.

— Mēs te… mums… steidzams darbs… — viņa murmināja, un no tā es aizsvilos vēl vairāk.— Tad ejiet istabā, tur ir gulta!… — indīgi izmetis, ar blīkšķi aizcirtu durvis.Skaidrs, ka rīkojos es muļķīgi, stulbi, bet greizsirdība man atņēma kā aukstasinību, tā saprātu.

Nevaldāmās dusmās iegāzies gultā, aizliku aiz pakauša rokas un, stingi blenzdams griestos, neatbildēju nevārda, kad, pēc pusminūtes atgriezusies guļamtelpā, Nora sāka taisnoties.

— Ar ko viņa izskaidroja divdomīgo situāciju?— Runāja kaut ko par bezmiegu, aizdomām un nejaušību, bet precīzi — nezinu.— Kā tā?— Niknums mani tā smacēja, ka viņas vārdi nespēja nonākt līdz apziņai.— M… jā, — Valts domīgi novilka, — greizsirdība tik tiešām no laika gala nekad nav bijusi

labākais padomdevējs. Un kas notika tālāk?— No rīta Skots izlikās, it kā nekas nebūtu noticis, Nora tāpat, taču mūsu starpā sāka valdīt

vārdos neizsakāma, nospiedoša sasprieg- tība. Esmu pārliecināts, ka sieva mani krāpj! — šos vārdusmūsu ciemiņš pateica tik gurdi un vienaldzīgi, ka izbrīnījies es pacēlu līdz tam intīmās tēmas dēļ nodurtoskatienu. Lai gan viņa balsī nevarēja saklausīt ne miņas no emocijām, sāpju pilnās acis un lejupnoslīgušie lūpu kaktiņi runāja skaidri saprotamu valodu, liecinot par jūtu vētru, kas plosīja nabadziņaizmocīto sirdi.

— Vai esat guvis apstiprinājumu savām aizdomām? — es vaicāju.Baumanis palocīja galvu.— Jau nākamajā naktī…— Tiešām?— Jā. Viss atkārtojās. Es viņus atkal pārsteidzu turpat…— Virtuvē?— Jā.— Visai dīvaina satikšanās vieta, — neticīgi novilka mans draugs. — Starp citu, es aizmirsu

pavaicāt — kā jūsu sieva bija ģērbusies?— Rītakleitā.— Bet Skots?— Vilnas treniņtērpā, melnā. Viņš valkā tikai melnu. Arī pats melnīgsnējs.— Sasprindziniet atmiņu un pamēģiniet atcerēties, vai uz galda nestāvēja kāda tur nepiederīga

lieta?Ciemiņš aizdomājās.— Šķiet, tur bija… kafijas tases… divas… Jā, uz galda stāvēja atvērta piezīmju klade… bet

varbūt burtnīca…. Precīzi nudien…! Saprotiet manu stāvokli.— Saprotam, — Kronbergs pamāja. — Bet turpiniet!— Šoreiz es strikti pavēlēju Skotam jau nākamajā rītā uz visiem laikiem izvākties no mūsu

mājām. Sieva uz to reaģēja vētraini — kāpēc es, muļķis, maisoties tur, kur neko nesajēdzot? Kāpēc postotviņas laimi? Nora pat necentās noslēpt savus sakarus ar šo… cilvēku.

— Bet varbūt viņas vārdi zīmējās pavisam uz ko citu?— Uz ko?Atbildes vietā Kronbergs tikai paraustīja plecus.— Redziet nu…— Jūs pats, Baumaņa kungs, tikai pirms dažām minūtēmieminējāties, ka greizsirdība atņemot cilvēkam spējas saprātīgi spriest, tāpēc, šķiet, būs tikai taisnīgi

pieļaut, ka viņas teiktais no jūsu puses tiek iztulkots vienpusīgi… Pamēģiniet nomierināties un…— Esmu mierīgs, — viesis asi pārtrauca manu draugu, un Valts skumji pasmaidīja.— Lai tā būtu. Turpiniet!

— Skots aizvācās, taču no tā diemžēl atmosfēra mūsu mājā neuzlabojās, gluži otrādi — kļuvapavisam ļauni. Nora ar mani nerunā, arī es klusēju, un ir skaidrs, ka ilgāk tas tā nevar turpināties. Un tades nolēmu apburto loku pārraut — pārliecināties līdz galam par viņas sakariem, un tāpēc sāku izsekotsievu! — šos vārdus viņš burtiski izkliedza, taču, tūlīt pat attapies, vainīgi pasmaidīja. — Piedodiet!Nervi…

— Nekas, nekas.— Skots, — Baumanis stāstīja tālāk, — lielāko dienas daļu braukā apkārt, zondēdams iespējas

atvērt Latvijā kopfirmu, kas nodarbotos ar mēbeļu ražošanu, iepirkt kokmateriālus un tā tālāk, bet uzvakarpusi parasti iegriežas antikvariātā, lai noteiktu kārtējā pārdošanai atnestā priekšmeta vērtību.Muzeja pārstāvju, kas sākumā pildīja šīs funkcijas, vērtējums parasti atšķīrās no viņa nosauktajāmsummām par niecīgiem, vērā neņemamiem skaitļiem. Šis fakts apstiprināja Skota profesionalitāti šajājomā, tāpēc tagad viņš pilda oficiāla senlietu eksperta pienākumus sievas uzņēmumā un par to saņemattiecīgu atalgojumu.

Nora dienas lielāko daļu pavada salonā, kur vienmēr ir daudz apmeklētāju. Nereti arī viņai nākasiziet dažādu darījumu kārtošanai, un kāda balss manī runāja, ka tieši šīs stundas viņa izmanto, lai tiktos arSkotu vai nu viesnīcā, vai kādā citā vientuļā vietā.

— Tātad jūs dežurējāt pie veikala?— Jā, — mūsu ciemiņš sparīgi nošņaucās. — Gribēju viņus pieķert, lai izklīdinātu visas šaubas, un

pēc tam iesniegt pieprasījumu tiesā šķirt laulību.— Baumaņa kungs, šī noslēpumainā balss, kas grūž jūs uz visai neapdomīgu rīcību, nav nekas cits

ka greizsirdības čuksti. Tā nav saprāta balss! Nepadodieties tai! Vai nav vienkāršāk vaļsirdīgi izrunātiesar sievu divatā?

— Nevaru… turklāt viņa… Nevaru! Bez tam vakar manas aizdomas daļēji apstiprinājās. Esnovēroju salona ieeju. Ap divpadsmitiem dienā pie durvīm apstājās elegants ārzemju automobilis.Nedaudz vēlāk iznāca Nora un iesēdās tajā tā, it kā mašīna būtu viņas īpašums. Sekot es, protams,nevarēju, tāpēc, bruņojies ar pacietību, paliku gaidīt. Sieva pārradās tikai pēc divām stundām. Sapratāt— pēc divām!

— Viņa atgriezās ar to pašu automobili?— Jā.— Kas sēdēja pie stūres?— Nepazīstams jauneklis.— Skotu neredzējāt?— Nē.— Hm… Turpiniet!— Šorīt es sapratu, ka viens galā netikšu, te vajadzīgs profesionālis. Jūsu adrese gulēja manā

kabatā, un, ne minūti nevilcinādamies, es devos šurp. Vai mani argumenti ir vai nav pārliecinoši, tagadsakiet jūs.

— Vai tās automašīnas numuru ievērojāt?— Nē.— Skaidrs. Tātad mūsu uzdevums — sameklēt neapgāžamus pierādījumus, kas apstiprinātu

jūsu laulātās draudzenes neuzticību, lai pēc tam bez sirdsapziņas ēdām varētu uzrakstīt iesniegumu šķirtneizdevušos savienību, vai ne?

Baumanis pamāja.— Sakiet, vai divpadsmit kopdzīves gadu laikā kaut kas tamlīdzīgs atgadījies arī agrāk?— Nekad. No kurienes tādas domas?— Gluži vienkārši, ja esam sastapušies ar recidīvu, uzdevums var ievērojami vienkāršoties.

Redziet, — mans draugs paskaidroja, — bezgodīgas sievietes iet pretim savai pazušanai pa vieniem un

tiem pašiem, gadsimtos iestaigātajiem ceļiem, atšķirības meklējamas tikai pielūgsmes objektos. Patsprimitīvākais šāda tipa maršruts mūsdienās ir restorāns—gulta. Protams, reizēm gadās arī sarežģītāki,taču alkohols ir neiztrūkstošs netīras sirdsapziņas nomierinātājs, bet recidīva gadījumā — instinktuatbrīvošanās līdzeklis.

— Sieva nedzer.— Nemaz?— Nemaz. Nieres…— Hm… Nu labi. Tagad aprakstiet savu kundzi. Objektīvi.— Es jau pieskāros viņas raksturam, ko vēl varētu piebilst? Nora ir sangviniķe, bet tikai

iekšēji, es zinu. Pēc izglītības viņa ir matemātiķe, bet šī profesija prasa aukstasinību, un ar prātapalīdzību sieva prot sevi kontrolēt. Neviens, redzot tikai nedaudz sārtākās lūpas, nespētu iedomāties, kasplosās viņas sirdī. Man reizēm šķiet, ka sievas raksturu noteikusi kā iedzimtība, tā — profesija,sakausējot divus dažādas mentalitātes cilvēkus vienā.

— Tādā gadījumā pastāstiet par viņas vecākiem.— Noras māte nomira, viņai nākot pasaulē. Taču šī nelaime nebija nekas cits kā tēva

nodevības sekas.— Kādā zinā?— Viņš pameta ģimeni. Aizbrauca uz ārzemēm un neatgriezās. Nora piedzima jau pēc tam…— Pastāstiet par šo atgadījumu nedaudz sīkāk, — palūdza Valts un, sakrustojis uz krūtīm rokas,

atgāzās krēslā.Mūsu viesis nobaudīja malciņu karstas tējas, no kā viņa sārtais deguns pārklājās sīkām sviedru

lāsītēm, atstūma tasīti un teica:— Noras tēvs, Voldemārs Dauge, lai ari ne pirmā lieluma zvaigzne, sešdesmito gadu beigās bija

viens no vadošajiem basketbolistiem. Esmu dzirdējis, galvenokārt gan no svešiem, jo sieva par to nemīlrunāt, ka kādas ārzemju turnejas laikā, nevienam neko neteicis, viņš pameta komandu tieši pirmsizšķirošās spēles un pazuda. Pēc gada, kad pienākusi vēstule no Amerikas Savienotajām Valstīm, viņasieva jau gulējusi kapā. Noru pie sevis esot piemitinājusi vecmāmiņa no mātes puses. Pie viņas meitenearī uzaugusi. Tas arī viss, kas man zināms par šo gadījumu.

— Vai sievas vecāmāte vēl dzīva?— Diemžēl nē. Taču man nav saprotama jūsu ziņkāre, kungi, par lietām, kam nav nekāda sakara ar

manas neuzticīgās sievas izsekošanu. Problēma taču ir vienkārša, un būtu man pietiekamas iemaņas, esbūtu ar to ticis galā pats. Turklāt, — te Baumanis viegli pasmaidīja, — ar sausām biksēm. Koizmeklēšanai var dot ziņas, kuras jūs cenšaties izvilkt no manis, nudien nesaprotu.

Kronbergs paliecās uz priekšu un viegli pieskārās ciemiņam pie pleca.— Mūsu darbā, — viņš nopietni paskaidroja, — reizēm lieti noder tas, kas no pirmā acu uzmetiena

šķiet ar uzdevumu galīgi nesaderīgs un pat lieks. Piemēra pēc iedomājieties namdari, kurš, lai ieliktudurvīs jaunu atslēgu, dotos izpildīt darbu ar vienu vienīgu skrūvgriezi kabatā. Skaidrs, ka pēc brīža viņamievajadzētos kaltu, pēc tam āmuru vai īlenu. Rezultātā laiks, ko viņš patērētu, skraidot pakaļvajadzīgajiem darbarīkiem, ievērojami pārsniegtu to, kas nepieciešams atslēgas nomainīšanai. Vai nebūtuprātīgāk nēsāt instrumentus līdzi portfelī, nekā bezjēdzīgi izniekot darba laiku, skraidot tiem pakaļ?

Viesis pamāja.— Redziet nu. Ja turpināt šo līdzību, tad mūsu portfelis ir galva, bet darbarīki — visa iespējamā

informācija, kas varētu noderēt izmeklēšanā. Tāpēc nedusmojieties par jautājumiem, kas varbūt jumsšķitīs visai nedelikāti, jo, tāpat kā ārstiem, mums nākas iedziļināties tur, kur reizēm ir diezgan nepatīkamiielūkoties.

— Sapratu. Varat jautāt visu, ko uzskatāt par nepieciešamu.— Lūk, šāds klients ir detektīvam visvēlamākais, vai ne, Robert?

— Valts pavērās manī. — Parasti, — viņš paskaidroja Baumanim, — grūtībās vai nelaimē nonāciscilvēks kļūst pārāk jūtīgs, lai spētu aptvert iztaujāšanas nepieciešamību. Jā, — mans draugs domīgipiebilda, — mēs tiešām esam ārsti, kam nevajadzīga žēlsirdība var ne tikai sarežģīt darbu, bet pat izraisītnegatīvus rezultātus. Par laimi, jūs to saprotat, tāpēc lūgšu atbildēt vaļsirdīgi — vai, liekot roku uz sirds,iekšēji esat pārliecināts, ka sieva kļuvusi neuzticīga? Nesteidzieties atbildēt, ielūkojieties savā sirdī.

— Sirdī… — nomurmināja Baumanis un uz brīdi it kā atslēdzās no ārpasaules. Piepeši viņaacis uzliesmoja. — Kā es to neiedomājos pats?

— Ko? — es izbrīnījos, redzēdams gurdo seju atdzīvojušos. Viņš izskatījās pēc tāda, kasnegaidīti saņēmis iepriecinošu ziņu.

— Par sirdi… Kungi, — mūsu viesis izslējās un ar ciešu pārliecību balsī paziņoja, — jumstaisnība! Tikko es apjēdzu, ka Nora manā priekšā ir bez vainas. Sapratu ar sirdi… Jā, greizsirdība…

— Redziet nu, — Kronbergs pasmaidīja. — Priecājos.— Tātad jūs no klienta piepeši esat pārvērties parastā sarunu biedrā… — es ieminējos.— Kurš pie tam nepiedodami izniekojis jūsu laiku, — Baumanis nobeidza manā vietā un,

vainīgi pasmaidījis, piecēlās. — Piedodiet! Pateicos par viesmīlību, bet…— Tā necietīs, ja vēl kādu brītiņu uzkavēsities pie mums, turklāt laukā atkal sākusies

lietusgāze. Mani interesē — ko esat izlēmis? Ko taisāties darīt?— Izlēmis? — viesis izbrīnījās. — Es pat lāgā neesmu paguvis aptvert jauno situāciju…

Izlēmis… — viņš vēlreiz nomurmināja un apsēdās.— Protams. Tādas attiecības kā patlaban laulāto draugu starpā nav normālas. Vai domājat

parunāt vaļsirdīgi?Baumanis papurināja galvu.— Viņa ir vainīga, tāpēc lai pirmā…— Bet tā tas var ievilkties līdz bezgalībai. Cietīsiet taču jūs abi! — Kronbergs brīdināja. —

Vai tiešām to jūs gribat?— Lai viņa… — mūsu ciemiņa balsī ieskanējās metāliski toņi, un es sapratu, ka vīrieša

patmīlība neļaus viņam spert pirmo soli uz izlīgšanu.— Kur tad izeja? — es painteresējos.Iestājās klusums.— Varbūt… — es iesāku, taču Baumanis pārtrauca mani pusvārdā.— Jums tomēr būs jāuzņem mani kā klientu. Pārbaudiet Noru, un, ja mana iekšējā pārliecība

apstiprināsies, esmu gatavs viņas priekšā atzīt savu kļūdu un lūgt piedošanu.Kronbergs iesmčjās.— Visai interesanti. Vai pamanījāt, ka lietas būtība nav mainījusies, vienīgi jūsu attieksme, bet no

tā mērķis kļuvis gandrīz diametrāli pretējs. Cik gan vājš ir cilvēks savos spriedumos, vai ne, cfraugi?— Jā, — atceroties savas neskaitāmās versijas, kas nebija izturējušas Valta nesaudtfgo analīzi, es

piekritu.— Nu labi. Ceru, ka, nākot šurp, jūs paņēmāt līdzi savas laulātās draudzenes fotogrāfiju?— Protams, — mūsu viesis atteica un, izvilcis kabatas portfeli, pasniedza Valtam nelielu

uzņēmumu.Kronbergs nolika to uz galda, un es pievilku tuvāk krēslu. Krāsainajā fotokartiņā atainotās sievietes

seja no pirmā acu uzmetiena šķita paskarba, taču, ieskatījies rūpīgāk, es sapratu, ka šo iespaidu rada lejupnoslīgušie lūpu kaktiņi. Domās pacēlu tos uz augšu un tajā pašā mirklī skarbo skolotājas stingrībunomainīja izteikts maigums. Viņai bija lielas, tumši brūnas acis, kuras apēnoja garas skropstas, betkastaņbrūnie, viegli viļņotie mati harmonēja ar vaigu maigo sārtumu. Baumaņa sieva bija no tiemcilvēkiem, kuros, tāpat kā da Vinči «Monā Līzā», nolūkojoties ilgāk, varēja atrast aizvien jaunas unbagātākas iekšējās pasaules izpausmes. Tie nebija tikai vaibsti, bet kaut kas dziļāks. Likās, ka, tāpat kā

skatiens spēj atklāt jūtas, tā šīs zīmes — būtību. Jau pēc brīža es raksturotu viņu ne tikai ar tiem vārdiem,kurus pirms nepilnām piecām minūtēm dzirdēju no tās vīra, bet vēl piebilstu, ka šī sieviete neieredznetaisnību un melus. Noteiktais, atklātais skatiens apstiprināja šo raksturojumu. Brīnums, kā Baumanis,nodzīvojis tik ilgi ar viņu kopā, varēja pieļaut bezgodīgumu no sievas puses. Bet varbūt es kļūdos?

Kā atbildot uz manām pārdomām, draugs tikko dzirdami nomurmināja:— Godīga…Viesis šo piezīmi nesaklausīja, jo visiem spēkiem nopūlējās apturēt kārtējo klepus lēkmi. Kad

nabadziņa pūliņi beidzot vainagojās panākumiem, viņš izslaucīja acis un vaicāja:— Jūs uzņemsieties manu lietu?— Noteikti, — nevilcinoties atbildēja Kronbergs, — un ne tāpēc, ka mums patlaban trūktu darba.

Gandarījums, Baumaņa kungs, atdodot cilvēkiem nozaudēto laimi, krietni vien pārsniedz gandarījumu,kuru gūst, atdodot nolaupīto mantu. Bet kā domā tu, Robert? — viņš jautāja.

— Gluži tāpat, — es atbildēju, un mūsu ciemiņa acis silti iemirdzējās.— Paldies, — viņš klusi sacīja, — paldies!

II nodaļa Slepkavība

Jaunais klients pameta mūs tikai pēc stundas, kad norima vēja brāzmas un lietusgāzi nomainījasmalks lietutiņš. Pa šīm sešdesmit minūtēm viņa nospiestais garastāvoklis jūtami uzlabojās un, cikpamanīju, — arī pašsajūta. Visu šo laiku Baumanis vaļsirdīgi atbildēja uz mana drauga jautājumiem, tačuneko būtisku tā arī nepateica. Izrādījās, ka Skots bija noīrējis divistabu dzīvokli centrā. Šis fakts maniizbrīnīja, jo es zināju, cik nepanesami grūtos apstākļos dzīvo mani tautieši, gadiem ilgi nespēdami tikt piedzīvokļa pat ar daļējām ērtībām. Tirgus ekonomikas bezsirdība parādījās visai drīz. Lielākā domājošopilsoņu daļa ātri vien pārliecinājās, ka iegūtā brīvība nav nekas cits kā jauns verdzības paveids, kuriepriekšējā vergtura vietā nācis ne mazāk nežēlīgs — nauda.

Domādams, ka vismaz līdz pieciem vakarā varēšu neviena netraucēts izbaudīt to labsajūtu, kuru spējsniegt vienīgi laba grāmata kopā af ērtu atzveltni, biju nepatīkami pārsteigts, kad, nokravājis savusgaldnieka rīkus atvilktnē, Kronbergs nepiekāpīgā tonī paziņoja:

— Ejam pastaigāties, Robert!— Uz kurieni?— Ielūkosimies Baumaņa kundzes antikvariātā, varbūt izdodas iegādāties kādu retumu, bet, ja nē,

tad vismaz pamielot acis. Mani vienmēr ir pievilkušas senlietas, bet tevi?— Tikai labā laikā. Paskaties logā!— Smidzina… Celies, celies, aiziesim izlūkos! Zvilnējot krēslā, Robčik, aug tauki, bet, vērojot

dzīvi — atzina.— It kā grāmata to nedotu… — īgni noņurdējis, es negribīgi uzslējos, — To visu mēs pagūtu

darbadienas beigās…— Nerūc un sapurinies! — bija viss, ko draugs atļāvās atbildēt.Pēc piecpadsmit minūtēm mēs pametām Edz omulības zemākajaipakāpei iesilušo dzīvokli. Ielās valdīja īsts gripas laiks. Slapjš un drēgns. Par laimi, vējš bija

pierimis un ar lietussargu virs galvas varēja justies puslīdz ciešami Laipodami starp lielām peļķēm,soļojām Stabu ielas virzienā. Lietus putekļi kopā ar pārstrādāta benzīna izgarojumiem veidoja iezilganusmogu, liekot turēties pēc iespējas tālāk no brauktuves.

Senlietu salonu atradām kādas sētas mājas pirmajā stāvā. Klusi nodžinkstēja zvaniņš, un mūsu acīmatklājās neparasta pasaule. Ja tiražētie priekšmeti jau sen bija padarījuši mani par vienaldzīgu to lietotāju,tad šeit redzamie tērpās tādās mākslinieciskās formās, kas lika tos uzlūkot vairāk ar gara, nekā miesasacīm. Kā tikai te nebija — sākot ar monumentāliem portretiem senlaicīgos, smagos rāmjos, līdz pat noziloņkaula izgrieztiem zobu bakstāmajiem. Mani pārsteidza bagātais mēbeļu klāsts, it sevišķi ar gaišu,austrumnieciski izrakstītu zīdu apvilktie krēsli vēlīnā baroka stilā, kuros laiks, kā par brīnumu, nebijaatstājis nekādas pēdas. Pati prozaiskākā, ikdienā nepieciešamā lieta te pierādīja, ka mākslas iespējas tiktiešām ir bezgalīgas. Taču nelielie, baltā, cietā kartona taisnstūrīši, uz kuriem bija atspoguļota atbilstošāpriekšmeta vērtība, atņēma tiem lielu pievilcības daļu. Jā, šādas cenas nebija pa kabatai ierindaspilsonim.

Gluži kā muzejā, mēs lēnām virzījāmies pa apli, aplūkodami pārdošanai izliktos mākslas darbus.Starp divām bronzas statuetēm, no kurām viena attēloja Milosas Venēru, bet otra — pakaļkājās izslējušoslāci, es pamanīju, iespējams, vienu no vissenākajiem telefona aparātiem. Tā klausules sastāvēja nodiviem atsevišķiem stobriņiem

— viena — telefonam, otra — mikrofonam. Turpat līdzās slējās nez kādam gigantam domātsvismaz trīs metrus augsts spogulis, ieslēgts kokā grieztā, sarkanbrūnā rāmī. Ielūkojies spožajā virsmā, es

sastingu— skumjām, nopietnām acīm no tās manī noraudzījās Nora Baumane! Attēls bija tik līdzīgs

fotogrāfijā redzētajam, ka tikai pēc mirkļa es aptvēru, ka tas ir tikai atspulgs! Taču, kad atskatījos, viņabija pazudusi. Nelielās durvis pretējā sienā, kas tobrīd nedzirdami aizvērās, liecināja, kur palikusi mūsuklienta sieva.

— Tu redzēji? — es iečukstēju draugam ausī. Atbildes vietā Kronbergs atturīgi pamāja.Salonā grozījās divi sportiskas ārienes puiši — drīzāk ar policistu, nekā pārdevēju manierēm.

Manuprāt, viņi pildīja kā vienu, tā otru funkciju, un, zinot, kā Rīgā savairojušies izspiedēji, nebūtu nekādsbrīnums, ja tā izrādītos taisnība. Manu uzmanību piesaistīja garākais

— platplecains vīrs, kura vaigu šķērsoja dziļa rēta. Tādu diezvai būtu iespējams iebaidīt.Pircēji, spriežot pēc apģērba, pārstāvēja pilsētas turīgāko iedzīvotāju slāni. Pārsteidzoša bija viņu

interese par apskatei izstādītajiem eksponātiem, jo valsts ekonomiskā pagrimuma fāzē uzpeldējušabagātnieka intelekts manā uztverē nekādi nebija savienojams ne ar mākslu, ne — kultūru.

Aplis bija noslēdzies, viss apskatīts, taču mans draugs vēl kavējās. Es pamanīju, ka abi pārdevējipēc kārtas apveltīja mūs ar pētošiem skatieniem. Pēdējo reizi uzmetis acis milzīga grīdas pulksteņazeltītajai ciparnīcai, Valts pagriezās uz durvīm.

— Ejam, — viņš teica un, laikam lai nomierinātu aizdomīgos puišus, .nedaudz skaļāk piebilda, —žēl gan, ka no dzintara nekā nav.

Es redzēju, ka pēc šis replikas tuvākajam noskaidrojās seja un, nemaz neslēpdams, ka noklausījies,viņš paziņoja:

— No rīta pie mums iegriezās tūristu grupa no Vācijas un izpirka visu līdz pat pēdējam.Ienāciet rīt.

— Man mājās mētājas vairākas pieclatu monētas…— Ja vēlaties pārdot, esam jūsu rīcībā. Nesiet tik šurp!— Jāpadomā, varbūt tiešām… Bet apmainīt?— Atvainojiet, kungi, šis tomēr ir veikals. Mainīties varat savā starpā, mēs pārdodam!— Tā pati apmaiņa vien ir, — Kronbergs pasmaidīja un pamājis devās uz durvīm. Ar acs

kaktiņu es fiksēju, ka, zaudējuši interesi par mums, pārdevēji pievērsa savu uzmanību elegantam pārim,kas kā apburti nespēja atraut skatienus no brīnišķīgas porcelāna servīzes divpadsmit personām.

Kad tikām uz ielas, Valts ierunājās:— Līdz salona slēgšanai atlikušas divdesmit piecas minūtes. Es domāju, ka tās mums

jāpavada ielas pretējā pusē, jo diemžēl tuvumā nekur neredz nedz stiklotas parādes durvis, nedzpiemērotas pavārtes.

— Tad tāpēc mūsu klients bija spiests stāvēt zem klajas debess, — es teicu, un Valts palocījagalvu.

— Jā, un tagad to pašu nāksies darīt ari mums. Par laimi, vēja nav un bikses necietīs. Redzi —tur, — Kronbergs pamāja uz līdzās stāvošā nama pusi, kura ārsiena balstījās uz četriem kājām līdzīgiemizvirzījumiem, — aiz tā tuvākā kontrforsa mēs ari aizslēpsimies. Nemaz nešaubos, ka rīta pusē tur stāvējisBaumanis, vismaz, spriežot pēc vēja virziena un slapjajām biksēm, šāds secinājums uzprasās pats nosevis.

Ieņēmuši norādīto vietu, no kuras, paši paliekot gandrīz neredzami, ērti varējām saskatītiebraucamos vārtus, sākām gaidīt. Sētas māju, no kurienes bija jāparādās Norai Baumanei, aizsedzapriekšā stāvošais nams, tāpēc visu uzmanību veltījām vārtiem.

— Nekā nespēju atcerēties, — es sacīju, — vai Baumanis stāstīja, cikos viņa pēc darba mēdzatgriezties mājās, vai nē.

— Nestāstīja, Robert.— Bet tad jau…

— Nebija nekādas vajadzības to darīt.— Kā tā?— Saki, vai tā iekšējā balss viņam būtu čukstējusi, ka sieva saviem sakariem izmanto tieši

darba laiku, ja viņa uzreiz pēc veikala slēgšanas nenāktu mājās! Cita lieta, ja Nora pie ģimenes pavardabūtu paradusi atgriezties ap pusnakti. Tādā gadījumā bez visas čukstēšanas būtu skaidrs, kad tas tiekdarīts, vai ne?

— Jā, — es nopūtos, skaidri apzinādamies sava prāta bezspēcību drauga skaidro spriedumupriekšā.

Joprojām smidzināja. Sarāvušies zem lietussargiem, salīkuši, gājēji steidzās ātrāk tikt zem jumta.Pilsēta šķita iemērkta drēgnas un slapjas miglas mākonī. Gribēdams kaut nedaudz sasildīt nosalušodegunu, es aizsmēķēju, taču miklajā gaisā dūms likās līdz šķebīgumam pretīgs. Nācās cigareti nodzēst, untieši šajā brīdī parādījās gaidītā sieviete. Viņa nogriezās pa labi — virzienā, kas sakrita ar Baumaņudzīvesvietas adresi. Pēc mirkļa, kad es jau pacēlu kāju, lai sekotu, Kronbergs negaidīti parāva mani aizpiedurknes. Padevies atpakaļ, neizpratnē palūkojos savā draugā.

— Kas noticis?— Redzi to tipu, — Valts čukstēja, un es palūkojos tai pašā virzienā.No ielas viņā pusē stāvošas automašīnas patlaban izkāpa melnālietusmētelī tērpies vīrietis un, uzsitis apkakli, sāka virzīties nopakaļ mūsu klienta sievai.— Tu domā, ka viņu interesē Baumane?— Gandrīz simtprocentīgi. Šo vīru es pamanīju, pirms mēs vēl ieņēmām savu posteni.

Neraugoties uz to, ka seju daļēji nomaskēja mašīnas vējstikls, man uzreiz uzkrita viņa skatiens — tālūkojas cilvēks, kas kaut ko novēro. Droši vien bailes palaist garām vajadzīgo objektu lika tamsasprindzināt redzi. Starp citu, tādās reizēs cilvēks daudz vājāk fiksē notikumus apkārtnē. Tāpēc viņš mūsnepamanīja, toties pamatīgi piesaistīja uzmanību sev. Es visu šo laiku viņu uzmanīju un redzēju, ka,tiklīdz parādījās Baumane, puisis-nekavējoties sarosījās.

— Ko tas varētu nozīmēt?— Ne jausmas.— Nāksies kaut ko izdomāt. Varbūt iesim viņam nopakaļ?— Ko citu mēs varam. Tikai uzmanies. Starp citu, automašīnā palika vēl viens. Šoferis. Ejam, un

neblenz uz to pusi, citādi piesaistīsi mums uzmanību.No malas raugoties, mēs droši vien izskatījāmies kā divi paziņas, kas iegrimuši interesantā sarunā.

Temats, kuru aizsāka mans draugs, 'tiešām bija aizraujošs, turklāt problemātisks, visnotaļ spējīgs izraisītdiskusiju. Taču vētraina tā šķita tikai svešam, jo visa mūsu uzmanība bija vērsta nevis uz sarunu, bet soļustrīsdesmit pa priekšu ejošo vīrieti. Spriežot pēc stājas, tas bija vēl jauns, turklāt spēcīgs cilvēks. Žēl, kanebiju pamanījis viņa seju, jo, izkāpjot no mašīnas, to aizsedza durvis, bet tagad bija redzama tikaimugura. Taču enerģiskās kustības, liekas, apstiprināja sākotnējo spriedumu.

Baumane soļoja tādā pašā attālumā pa priekšu viņam, kā viņš mums, tādējādi atstājot visaiminimālas iespējas manevram. Ja dāmai piepeši ienāktu prātā nogriezties gar stūri, lai ieietu tuvākajānamā vai iekāptu tramvajā, skaidrs, ka mēs nepagūtu reaģēt un izlaistu viņu no acīm. Taču piesaistīt sevsvešā uzmanību arī nedrīkstējām, kas zina, kādu nolūku vadīts, viņš izseko to pašu sievieti, ko mēs.Pilnīgi iespējams, ka, rīkojoties neuzmanīgi, mēs apdraudētu kā Baumani, tā sevi, jo, spriežot pēc visa,mums pa priekšu gāja profesionālis. Kāds? Droši vien uz to es nespētu dot viennozīmīgu atbildi, taču,redzot, cik veikli viņš izmanto par aizsegu garāmgājēju muguras, cik neuzkrītoši un mērķtiecīgi protieturēt vajadzīgo distanci, kā arī kontrolēt aizmuguri — to sekotājs izdarīja, negaidīti paceļot pie acīmdūrē iežmiegtu nelielu spogulīti, spriedums par profesionalitāti uzradās it kā pats no sevis. Kronbergs, kasuz šo žestu bija reaģējis zibenīgi, apstājoties un aizsedzot mūs ar savu lielo lietussargu, drūmi norūca:

— Man tas nepatīk…

Par laimi, mēs soļojām pa pretējo ietvi, tāpēc varējām būt puslīdz droši, ka neesam pamanīti.Automobili, no kura bija izkāpis aizdomīgais tips, attāluma un priekšā stāvošu mašīnu dēļ nevarējasaskatīt, tā ka no tās puses briesmas tikt atklātiem mums pagaidām nedraudēja.

Spriežot pēc namu numuriem, Baumane pa šo laiku bija sasniegusi savas mājas parādes durvis.Piepeši es pamanīju, ka sākotnējā distance mūsu starpā ir mainījusies. Taču tas bija nevis mūsu, bet papriekšu ejošā vīrieša nopelns, jo mūs no viņa Šķīra sākuma attālums. Mirklī, kad mūsu klienta sievasatvēra rokturi, viņš teciņiem devās uz priekšu. Ne vārda neteicis, Kronbergs sagrāba mani aiz rokas unmetās pāri ielai. Laime, ka tā bija tukša. Lai gan mēs abi bijām itin veikli skrējēji, pirms viņu panācām,nepazīstamais paguva nozust durvīs. Pie ieejas Valts nedaudz saminstinājās, taču tas ilga tikai mirkli.Nākamajā mēs bijām tumšajā kāpņu telpā, un te es izdzirdu klusu, nomierinošu troksni, par kura avotunevarēja būt šaubu, — kaut kur virs mūsu galvām, ne augstāk par otro stāvu, aizkrita dzīvokļa durvis.Paldies Dievam, nelabās domas, kuras ar savu aizdomīgo rīcību bija modinājis nepazīstamais, izrādījāstikai iedomas.

Mēs stāvējām platā, tumšā, liekas, daudzkrāsainām flīzēm izliktā gaitenī, kas noslēdzās ar stiklotāmdivviru durvīm, caur kurām neskaidri varēja saskatīt kāpnes. Sekotāju nekur neredzēja, bet tad espamanīju blāvu plankumu. Paspēru soli uz priekšu un cauri biezajam stiklam ieraudzīju vaļējās sētasdurvis.

— Viņš… — es ierunājos, bet Kronbergs bez ceremonijām aizspieda man muti.— Cst!Piepeši līdz mums atlidoja savādi trokšņi — kaut kāds maisījums no krākšanas un bērna šņukstiem

līdzīgām skaņām. Klusītēm piegājis,Kronbergs pastūma uz priekšu vienu durvju pusi, bet tā nekustējās. Tad viņš saņēma aiz roktura un

pavilka. Durvis bija atsperotas — veramas uz abām pusēm, un šoreiz tās padevās. Spraugā uz grīdasmelnēja bezveidīgs plankums, un tikai pašā pēdējā mirklī es paguvu apturēt jau pacelto kāju. Sagrābstījiskabatā sērkociņus, uzvilku uguni un sastingu. Izplestām rokām mūsu priekšā gulēja nepazīstamaisBaumanes izsekotājs! Pietika acu uzmetiena, lai pazītu viņa metāliski spīdošo melno mēteli un līdzāsgulošo cepuri ar platām malām.

Pieliecies Valts uzspieda īkšķi uz nelaimīgā cilvēka plaukstas pamatnes. Acīmredzot pulss nebijajūtams, jo steidzīgiem pirkstiem draugs sāka pogāt vaļā lietusmēteli. Negaidīti sērkociņš nodzisa. Tumsā,kas iestājās, nekas nebija saskatāms. Pagāja vismaz sekundes desmit, iekams man izdevās uzraut nākamo.Uzliesmojumā mūsu acīm pavērās baiga aina — nepazīstamā mētelis bija vaļā, žakete tāpat, bet uzsniegbaltā krekla sirds apvidū izplūda melnu asiņu palts.

— Miris! — ieraudzījis balto seju, mans draugs nočukstēja, un tikai tagad es sapratu, ka pirms tamdzirdētās skaņas ir bijuši gulošā pēdējie — agonijas vaidi!

III nodaļa Červoncs

Tās dažas sekundes, līdz izdega kārtējais sērkociņš, mēs drudžaini apsvērām, kā rīkoties tālāk. Es tiklabi pazinu Valtu, ka bez grūtībām varēju pateikt, kas darās aiz viņa aiz dziļas rievas pāršķeltās pieres.

— Baumane…— Nē, — Kronbergs pārtrauca mani. — Viņa sekotāju nepamanīja, tas ir skaidrs. Nē.— Kas tad?— Robert, kā es to varu zināt? — viņš pārmetoši iesaucās. — Uzkāpsim pie mūsu klienta un

piezvanīsim policijai. Man nepavisam negribas figurēt šajā lietā kā lieciniekam, tāpēc pacentīsimiespierunāt Baumani, lai viņš uzņemas atradēja lomu. Pagaidām pavilksim mironi sāņus, lai kāds nepaklūpun neizbīstas.

Saņēmuši līķi katrs aiz savas rokas, mēs atstutējām to pussēdus ar muguru pret sienu, kreisās durvjupuses aizsegā.

— Tās ir nekustīgas, — kad es mēģināju durvis pavilkt uz savu pusi, draugs paskaidroja. — Te neviņš, ne arī viņu kāds traucēs. Turklāt pamanīt ari nav tik viegli. Ejam!

Mēs uzkāpām otrajā stāvā, un Valts piespieda zvana pogu. Durvis atvēra Nora Baumane. Varējaredzēt, ka viņa mūs neatceras, turklāt glītajos vaibstos neredzēja ne pēdas no pārdzīvojumiem, kādinoteikti tur būtu, ja viņa zinātu, kas noticis tikai stāvu zemāk. Liekas, ka šajā ziņā Valtam ir taisnība.

— Vai Baumaņa kungs mājās? — viņš vaicāja.— Konrād! — namamāte nokliedza pāri plecam, — te pie tevis!Durvīs parādījās vīra plecīgais augums. Liekas, ka pēc mūsuapmeklējuma viņam kļuvis krietni labāk. Ieraudzījis mūs, Baumanis pietvīka.— Vai aicināsiet tālāk? — draugs uzstājīgi jautāja, un attapies dzīvokļa saimnieks pamāja.— Lūdzu!Veicīgi salikuši aizdurvē lietussargus, sekojām namatēvam bibliotēkai līdzīgā telpā, kuras trīs sienas

aizņēma augstas stelāžas ar grāmatām. Uz rakstāmgalda stāvēja sarkans taustiņu tālrunis.— Atvainojiet, — Kronbergs palocījās pret saimnieci un aizvēra aiz sevis durvis. Taču, pirms

tas notika, es paguvu pamanīt, kā sakniebās skaistās lūpas. Droši vien viņas acīs mēs izskatījāmies kāmucā auguši lamzaki.

— Baumaņa kungs, — līdzko svešas ausis nevarēja sadzirdēt, Kronbergs steidzīgi sacīja, —izsekojot jūsu sievu, jūsmājās kāpņu telpā mēs uzdūrāmies vīrieša līķim. Šķiet, ka lieta iegājusi nopietnāsun visai bīstamās sliedēs, jo šis cilvēks vēl tikko kā bija dzīvs, turklāt arī viņš… gāja pa jūsu sievaspēdām.

Mūsu klienta iegarenā seja pauda neviltotu izbrīnu.— Jums uzdevums — piezvanīt policijai un dot liecību. Sakiet, ka, iznākot no mājām, nejauši

uzdūrāties mironim. Tikai tā bez traucēšanas no oficiālo iestāžu puses mēs varēsim turpināt jūsu lietu.Turpretim, ja tajā sāksim figurēt mēs, slepkavību var sasaistīt ar jūsu ģimenes nesaskaņām. Šis cilvēkstika noslepkavots tūlīt pēc tam, kad nopakaļ jūsu sievai iegāja kāpņu telpā. Starpība bija tikai sekundēs.Pie labas gribas var daudz ko iztulkot ne tā, kā tas ir patiesībā.

Baumanis pēkšņi nobāla.— Vai Nora…— Viņa nav vainīga. Zvaniet, pēc tam nokāpsim lejā un es parādīšu, kur viņš guļ. Vai kāpnēs

vienmēr tik tumšs?— Vienmēr.

— Labi, zvaniet!Namatēvs ar nedaudz trīcošu roku nocēla klausuli un sastādīja vajadzīgo numuru. Viņa ziņojums bija

īss, tāpat atbilde, kuras nobeigumu es no savas vietas saklausīju pavisam skaidri:— Izbraucam.Tikko saruna beidzās, Kronbergs pamāja:— Ejam!Gaitenis bija tumšs, acīmredzot skaistā namamāte savā istabā nodevās pārdomām par dīvainajiem un

nepieklājīgajiem viesiem. Līķi atradām tādā pašā pozā, kādā bijām atstājuši, par to liecināja tumsābalsnījošais nelaiķa krekls. Kad uzrāvu sērkociņu, spilgtajā gaismā ieraudzīju, kā šausmās iepletāsBaumaņa acis.

— Tas ir viņš, — Kronbergs apstājās nekustīgā auguma priekšā. — Tagad ejiet atpakaļ,saģērbieties un kāpiet lejā sagaidīt policiju, viņiem drīz jābūt klāt. Paņemiet līdzi kabatas bateriju. Rīt norīta esiet pie mums. Jā, pajautājiet, vai sieva nav dzirdējusi kāpnēs šāvienu. Vērojiet, bet secinājumusizdarīsim visi kopā. Labi?

Nevarīgi pamājis, mūsu klients pagriezās uz kāpņu pusi, bet mēs ar Valtu devāmies uz izeju. Visuceļu Kronbergs klusēja. Uz ielas valdīja nakts. Lietus bija pārstājis, taču drēgnums vilka līdz kaulam.Pārnākuši pirmām kārtām uzlikām sildīt kafijai ūdeni.

— Ko tu domā par šo atgadījumu? — ieņēmis savu vietu virtuvē pie loga, draugs vaicāja.Es paraustīju plecus.— Sagadīšanās?— Kādā ziņā?— Gluži vienkārši — nepazīstamā ceļš sakrita ar Baumanes, un tās ir divas, savā starpā

nesaistītas lietas. Viņa mērķis ir bijusi māja, nevis pret mūsu klienta laulāto draudzeni vērsti tumši nolūki.Kronbergs papurināja galvu.— Tu noraidi šo versiju?— Jā, jo esmu pārliecināts, ka viņš sekoja. To pierāda visi šī cilvēka uz ielas izdarītie

manevri, kurus tev pašam bija izdevība novērtēt. Turklāt viņa nodomi nebija labi. Es jau teicu, —nogriezis gāzi zem burbuļojošās tējkannas, draugs salēja tasēs kafiju un, tikai apsēdies, turpināja, — kaman uzkrita šie cilvēki automašīnā, vēl pirms kaut kas bija noticis. Ar spogulīša palīdzību parasts gājējstaču nekad neiedomāsies kontrolēt aizmuguri. Tam domāts kakls un galva.

— Tiešām, tev taisnība, — es pasmaidīju.— Varu saderēt — ja mēs soļotu pa vienu ietvi, šis glūņa mūs atklātu. Pārāk jau profesionālas

bija visas viņa izdarības.— Vajadzēja pārmeklēt līķa kabatas.— Lai sajauktu izmeklētājam kārtis? Nē. Es ceru uz Baumani. Ja viņš izrādīsies pietiekami

vērīgs, iespējams, mēs uzzināsim kaut ko, kas mums noderēs turpmākajam darbam. Ko mēs varējām?Kāpņu telpā bija pārāk tumšs, lai kaut ko atšķirtu. Bet rītdien, pēc mūsu klienta vizītes, aiziesim uz turienivēlreiz un pamēģināsim atrast kaut ko paši.

— Pēc policijas?— Kālab ne? Vai pirmo reizi? — pasmaidījis Kronbergs atjautāja un tūdaļ pat, kļuvis nopietns,

piebilda, — uz viņu šauts no sētas durvju puses. Spriežot pēc cauruma kreklā, lietā likts deviņmilimetrī-gais parabellums, taču precīzi to noteiks, protams, tikai ekspertīze. Es domāju, ka pistole bijusi apgādātaar klusinātāju.

— Domā vien… Manuprāt, to var tikai dzirdēt, — es viegli pasmaidīju.Valts pacēla pie lūpām tasīti un, lūkodamies pāri maliņai, teica:— Pirmkārt — mēs šāvienu nesaklausījām, lai gan, — te viņš pamācoši izslēja gaisā savu slaido

rādītājpirkstu, — šāviena mirklī atradāmies aiz durvīm. Kāpēc tieši tur un nevis uz ietves? Tāpēc ka,

iegājuši namā, tūlīt sadzirdējām agonijas krākšanu. Trāpīts tieši sirdī. Pēc tāda ievainojuma dziestošādzīvība spēj sevi izpaust vēl tikai kādas pāris sekundes, bet pēc tam iestājas nāve. Tieši tik mumsaizņēma durvju atvēršana, bet šāviena troksni, kā zināms, nedzirdējām. Iespējams, ka to saklausījusiBaumane, jo tajā brīdī viņa vēl bija kāpņu telpā.

— Bet varbūt dzīvoklī?— Durvis, Robert, aizkrita, un tam mēs abi esam liecinieki, tikai pēc tam, kad ienācām trepju

telpā. Tobrīd nepazīstamais jau bija viņpasaulē.— Kā tu zini, ka tās bijušas Baumaņu dzīvokļa durvis?Pēc mana iebilduma drauga pieri pāršķēla stāva rieva. Vismaz minūti nekustīgi blenzis pretējā sienā,

viņš strauji nolika tasīti uz galda.— Nē! Tādā gadījumā mūsu klienta sievai vajadzēja joņot pa kāpnēm kā uz ugunsgrēku, turklāt…

Nē, Robi, nosvērtā gaitā kāpjot, viņai laika pietika akurāt, lai nokļūtu līdz durvīm, turklāt otrā klaudzienataču nebija! Starp citu, vai atceļā tu pamanīji, ka automašīnas, no kuras izkāpa nepazīstamais, tajā vietāvairs nebija?

Liekas, es pietvīku, jo, uzlicis roku man uz pleca, Valts nomierinošā tonī teica:— Pēc tāda skata… Jāatzīstas, ka ik reizi, redzot varmācīgi izdzēstu dzīvību, manī mostas

drausmīga nepatika pret sabiedrību, kas izauklējusi sevī slepkavu. Droši vien arī tev pat prātā nebijanācis, kādā purvā tautu iegrūdīs skaistie runātāji ar izteikto pašapziņu un smadzeņu mazspēju, kas Latvijasnākotni spēj saskatīt vienīgi caur personīgās labklājības prizmu. Mani pārsteidz šo cilvēku fantastiskātuvredzība.

— Ne jau visi ir tādi.— Jā, — Kronbergs nopūtās, — ne jau visi, bet tos, kas patiesi tādi nav, lai cik dīvaini būtu,

velēšanās neatbalstīja pati tauta. Bet atgriezīsimies pie temata. Slepkava savu upuri gaidījis kāpņu telpā.Gaismas, kas krīt cauri sētas durvīm, pie tumsas pieradušām acīm vajadzēja būt pietiekami, ne vien laipazītu nācēju, bet arī — lai nekļūdīgi trāpītu. Pēc slepkavības noziedznieks metās atpakaļ pagalmā uncauri iebraucamajiem vārtiem vienā mierā iznāca uz Stabu ielas. Kā tev šķiet, vai šai versijā ir daudzvāju punktu?

Es paraustīju plecus.— Domāju, ka nē.Atbīdījis tukšo tasīti, Kronbergs piecēlās.— Analīzi turpinot, — viņš sacīja, — mēs neizbēgami pāriesim uz minējumu sfēru. Diemžēl tā

nekad nesoļo roku rokā ar patiesību, tāpēc piedāvāju… uzspēlēt šahu. Pārslēgsimies no noziedzīgās uzmelnbalto lauciņu iemītnieku sabiedrību ar tās loģiskajām likumsakarībām, kur nokaušana notiek bezasinsizliešanas un ļaunprātības.

Par spīti tam, ka man neizdevās uzvarēt nevienā partijā, spēle noņēma lielu negatīvo emociju daļu, tāka gulētejot es varēju nebaidīties ne no caura miega, ne murgiem.

Rīts atausa drūms un lietains. Zemi, pelēki padebeši kā līķauts klājās pāri pilsētai, modinot sirdīgrūtsirdību un nemieru. To padziļināja atmiņas — sērkociņa drebošajā gaismā atklājusies drausmīgā ainatumsā grimstošo kāpņu telpā. Labu brīdi bezspēcīgi blenzu griestos, nokaudamies ar savas nelabojamāsfantāzijas uzburtajām ainām. Kā dūksnājs tās vilka mani arvien šausmīgāku vīziju pasaulē, bet skaidrāapziņa apliecināja, ka te nav nekā ārkārtēja, tikai vājprātam līdzīga dzīve. Tāda, kurā vienīgi pagurušasvai slimības skartas smadzenes spēja saskatīt objektīvu apstākļu sekas. Es turpretim redzēju arvardarbības, klaja seksa un bezdarba zīmogu apstiprināta mērķtiecīga darba rezultātus. Elli, kas bezapstājas ražoja noziedzniekus, skorpionu, kas trieca indes devu pēc devas pats savā neaizsargātajāķermenī. Latvija man šķita grūta ar šo indi, šiem cilvēkiem, kuriem vienīgā vērtība bija nauda. Par laimi,no briesmīgā, nevarīgai pussnaudai līdzīgā sastinguma mani izrāva drauga balss:

— Brokastīs!

Virtuves mājīgās atmosfēras apņemts, es ātri vien atspirgu. Dziļā nomāktība atkāpās un tās vietāuzpeldēja ikdienas rūpes. Taču, kad atskanēja zvans un uz durvju sliekšņa parādījās mūsu klientaplecīgais augums, es sapratu, ka nekas nekur nav pazudis. Ļaunums un alkatība, nelietība un meli joprojāmir līdzās, dzimst un dzīvo kopā ar mums, elpo vienu gaisu un padara neciešamu eksistenci.

— Labrīt! — ienākdams virtuvē, Baumanis sveicināja. Viņa šaurajā sejā atspoguļojāsnoguruma un negulētas nakts postošās pēdas.

— Kafiju? — es jautājoši palūkojos mūsu viesī, bet viņš papurināja galvu.— Pateicos, es jau brokastoju.— Sēstieties un stāstiet! — Valts norādīja uz krēslu sev līdzās.Ciemiņš smagi atslīga piedāvātajā vietā. Es pastiepu cigaretes, unBaumanis aizsmēķēja. Izpūtis dūmu gristi, pārmeta kāju pār kāju un atgāzās pret atzveltni. Lai gan

pilnīgi vesels mūsu viesis joprojām neizskatījās, taču šodien viņam vismaz deguns netecēja, šķavasneuzmācās, tikai reizēm runu pārtrauca neliels īslaicīgs klepus. Arī kustības bija kļuvušas enerģiskākas unreizē nosvērtākas. Izskatījās, ka cerības iedarbojušās uz viņu labāk par ārsta izrakstītām, aktīvām zālēm.

— Policija atbrauca pēc minūtēm piecām, — viņš sāka stāstīt. — Es aizvedu galveno — tāduplecīgu virsnieku — pie līķa. Pēc tam viņi iestiepa kāpņu telpā kaut ko līdzīgu pārnēsājamamprožektoram un sāka fotografēt, kaut ko pētīt uz grīdas un sienām, tad mērīt. Es no šīm būšanām nekonesaprotu, taču negāju projām, lai gan skats nebija no patīkamākajiem. Kā jūs pieteicāt — stāvēju kāpņugalā un vēroju. Pa ausu galam saklausīju, ka šis cilvēks noslepkavots ar revolveri, liekas, parabellumu.Brūce cauršauta — viņi atrada lodi. Kāds ieminējās par klusinātāju, un pēc šīs piezīmes galvenais likanoklaušināt abu pirmā stāva dzīvokļu īrniekus. Taču neviens neko nebija ne dzirdējis, ne redzējis. Pēc tamviņi ilgi grozījās ap sētas durvīm. No sarunām es nopratu, ka atrasts noziedznieka kurpes nospiedums.

— Nospiedums? — Kronbergs izbrīnījās. — Kur?— Pagalma dubļos.— Nu, nu, tikpat labi to esat atstājis jūs vai kāds cits no mājas iemītniekiem.Baumanis paraustīja plecus.— Es tikai atstāstu to, ko dzirdēju. — Viesis, liekas, nedaudz sadrūvējās.— Atvainojiet.— Kāds izklāstīja versiju, ka pēc slepkavības vainīgais iemucis pagalmā, bet no turienes

cauri vārtiem iznācis uz ielas. Pēc brīža atbrauca kinologi ar suni, taču tas skraidīja pa apli un vienā laidāsmilkstēja.

— Tātad pēdas neuzņēma… — domīgi norūca mans draugs, un ciemiņš pamāja.— Nē.— Ko vēl redzējāt vai dzirdējāt?— Nelaiķa kabatu saturu.— Jā? Un kas tajās glabājās?— Monēta.— Monēta?— Jā.— Un viss?— Viss.— Kas tā par monētu?— Cara laika zelta červoncs.— Interesanti… — Valts domīgi nomurmināja. — Vai tiešām pie viņa vairāk nekā neatrada?— Absolūti nekā. Pat man tas uzkrita. Ne atslēgas, ne matu sukas, ne kabatlakatiņa. Turklāt, lai

gan policisti nosprieda, ka viņš bijis smēķētājs, kabatās nebija ne cigarešu, ne sērkociņu, tikai senāmonēta.

— Jūs nopratināja?— Jā. Es atbildēju, kā mācījāt, un izmeklētājam ar to pietika. Viņš jau pēc dažiem jautājumiem

atstāja mani mierā.Kronbergs piecēlās un, sakrustojis uz krūtīm rokas, piegāja pie loga. Varēja redzēt, ka Baumaņa

atnestās ziņas kaut ko mainījušas mana drauga spriedumos. Par to liecināja augstā, kā dusmās sarauktāpiere un smagais skatiens, ar kādu viņš neatņemdamies lūkojās lietū norasojušajā rūtī.

— Tracis droši vien sacēla kājās visu māju, — pagriezies viņš vaicāja.— Tracis tiešām bija pamatīgs, — piekrita mūsu viesis.— Vai pārnācis izstāstījāt sievai, kas noticis?— Kālab? Pēc tam, kad es pavaicāju, vai viņa mājās nākot nav dzirdējusi kāpnēs šāvienu,

Nora pati nokāpa lejā.— Un kā tad skanēja atbilde?— Pusstāvā viņai licies, ka lejā kāds atvēris šampanieša pudeli. Noskanējis tāds pakluss

paukšķis, taču Nora nav tam pievērsusi uzmanību.— Kā kundze reaģēja, ieraugot Eķi?— Labi, ka es stāvēju līdzās. Sieva izdvesa: «O!» un bez samaņas saļima uz kāpnēm.

IV nodaļa Uzbrukums

— M… jā, — domīgi nopurpināja Kronbergs. — Bet jūs jau apgalvojāt, ka sieva esot visainosvērta. Baumanis pamāja.

— Man šķiet, ka šāda reakcija vairāk piedien histēriķei nekā sangviniķei, — es iespraudu.Mūsu viesis paraustīja platos plecus un, nokratījis pelnus, ievilka dūmu.— Sieviete paliek sieviete… Labi, ka reakcija saglabājusies, — es jaunībā nodarbojos ar

sportu, citādi Nora būtu pārlauzusi kaklu. Mēs tobrīd stāvējām pusstāvā uz laukumiņa, bet kāpnes, kāredzējāt, ir ļoti stāvas. Kritiens pa tām varēja ļoti bēdīgi beigties.

— Kas notika pēc tam?— Policistiem nebija pie rokas nekā, ar ko sniegt sievai palīdzību, tāpēc es uznesu viņu augšā

un noguldīju uz dīvāna. Jau pēc dažām sekundēm Nora atvēra acis. Pirmo reizi mūžā viņa uzlūkoja maniar tādu skatienu… — stāstītājs neviļus nodrebēja.

— Ar kādu? — es jautāju*.— Ar skatienu, — viņš lēnām atbildēja, — kurā vīdēja dzīvnieciskas šausmas! Tad, tāpat kā

kāpņu telpā, viņa mežonīgi iekliedzās: «O!» Taču nākamajā mirklī pazinusi apķērās man ap kaklu un sākatik gauži raudāt, it kā nule būtu zaudējusi savu visdārgāko tuvinieku.

— Šāda izturēšanās jums droši vien šķita visai aizdomīga?— Jā. Tāpēc es diezgan parupji viņu atstūmu un uzstājīgi noprasīju — kas tas par vīrieti tur

lejā guļ un kas viņu noslepkavojis?— Bet…— Cilvēki pēdējā laikā liek daudz ko pārvērtēt… Es biju pārliecināts, ka uzbrukums tobrīd ir

pats labākais, lai izspiestu atzīšanos.Skumji nogrozījis galvu, Valts painteresējās:— Šis… uzbrukums attaisnojās?— Diemžēl nē. Nora izņēma man no rokām ūdensglāzi un, izdzērusi malku, piecēlās. Lai gan

nervu satricinājums bija padarījis kustības nedrošas, taču balss pat neiedrebējās, kad, nomērījusi mani arvēsu skatienu, viņa izmeta vienu vienīgu vārdu: «Stulbenis!…» Pēc tam viņa pagriezās un nozuda savāistabā. Tovakar mēs vairāk netikāmies, bet šorīt, kad piecēlos, sieva jau bija projām. Tad es saģērbos untaisnā ceļā devos pie jums. Tas ir viss.

— Jums darbā nav jābūt? — es vaicāju, taču Kronbergs pasteidzās atbildēt mūsu ciemiņavietā:

— Baumaņa kungs strādā pa vakariem.— Kur?— Restorānā.— Neatceros, ka būtu to teicis… — viesis uzmeta viņam izbrīnītu skatienu.— Nebija arī vajadzības. Vakar, — Valts paskaidroja, — jūsu žaketes krūšu kabatiņu izspīlēja

kāds priekšmets. Pēc formas tas atgādināja trompetes iemuti. Šis novērojums lāva man izdarīt noteiktussecinājumus attiecībā uz jūsu profesiju. Bet to, ka pa vakariem esat aizņemts, spēlējot restorānā, esnoteicu… vai zināt, kā? — mans draugs nopietni un cieši uzlūkoja mūsu klientu.

— Ne jausmas.— Analīze ir visai dzija, — Kronbergs atgāzās savā krēslā. — Pirmkārt, es pieņēmu, ka jūs

spēlējat estrādes orķestrī. Trompete tajā ir neiztrūkstošs instruments. Iemuti kabatā nēsās tikaiprofesionālis, un ne tikai tāpēc, ka baidītos pazaudēt, bet vēl tāpēc, lai vajadzīgajā brīdī tas būtu pie

rokas un lietošanas kārtībā — tas ir sauss. Nākamais punkts, — dežurēt pie sievas vadītā salona dienaslaikā var atļauties tikai tādā gadījumā, ja pašam darbs sākas vakarā. Atmetot šādas tādas blakusvarbūtības, es apstājos pie reālākās — restorāna.

— Hm… — neticīgi norūca mūsu klients.— Un ne tikai pie restorāna, bet pie noteikta restorāna — «Rīgas».— Kāpēc? — es izbrīnījos, jo līdz šim no drauga mutes man nebija nācies dzirdēt tik

nepārliecinošus argumentus.— Tāpēc, — Valts ieturēja nelielu pauzi un piepeši izšāva, — tāpēc, ka jau divas reizes tur esmu

viņu redzējis orķestra sastāvā izpildām solo trompetei. — Kronbergs skali iesmējās un pēc sekundes mēspievienojāmies.

Mana drauga joks it kā norāva no Baumaņa iegarenās sejas rūpju masku — vaibsti izlīdzinājās, acīsiemirdzējās labsirdības un humora dzirkstis. Tagad viņš šķita pavisam cits cilvēks.

— Atgriezīsimies pie temata, — kad bijām no sirds izsmējušies, Valts teica, un grūtsirdība nojauna sakrunkoja viesa vaibstus rūgtuma pilnā izteiksmē. — Man kaut kā negribas ticēt, ka pie līķaneatrada nevienu priekšmetu, izņemot jau pieminēto monētu. Galu galā var taču būt, ka jūs to vienkāršipalaidāt garām. Nepamanījāt.

— Visu, ko izdevās atrast viņa kabatās, izmeklētājs nolika uz līdzās izklātās balta papīra lapas. Estur redzēju tikai vienu pašu monētu.

— Šoreiz es nerunāju par kabatu saturu. Nepieciešamu priekšmetu var nēsāt Edži, taču glabātpavisam citā vietā.

— Kur un kādu?— Teiksim — adatu. To var aizspraust aiz žaketes atloka, lai nejauši nesadurtos. Galu galā ari

rokas pulksteni neviens taču neliek kabatā.— Pie viņa neatrada ne adatu, ne pulksteni, bet… — piepeši mūsu sarunu biedrs apklusa.— Runājiet, — es viņu pamudināju.— Es tagad atcerējos. Šim cilvēkam ap kreisās rokas apakšdelmu, vietā, kur parasti apliek

pulksteni, bija aptīta tieva ādas sloksnīte. Nespēdams atāķēt, izmeklētājs to atstāja uz nelaiķa rokas.— Hm… Un viss?Baumanis pasmaidīja.— Esat gan jūs … neatlaidīgs. Diemžēl vairāk es neko nespēju atminēties, — viņš nožēlā

paplēta rokas.— Bet uz grīdas? Kāpņu telpā, zemē? Varbūt tur vāļājās kaut kas interesants, tāds, kas

piesaistīja jūsu vai izmeklētāja uzmanību?— Nē.— Cigaretes gals, sērkociņš…— Trepes bija tīras, turklāt vakarrīt es dzirdēju, kā sētniece tās slaucīja.— Skaidrs. Vai nezināt, kam uzticēta šī lieta?— Nē. Viņi viens otru neuzrunāja vārdos.— Bet kā ar Skotu? Vai esat viņu saticis?Viesis papurināja galvu.— Negribu viņu redzēt.Kādu brīdi valdīja klusums. Mēs ar Baumani smēķējām, bet Valts, atspiedis dūrēs zodu, kaut ko

saspringti apsvēra. Kaut kur aiz sienas aizgūtnēm brēca bērns. Beidzot draugs pacēla savas pelēkās acisuz ciemiņu un sacīja:

— Mums jāsāk rīkoties. Pamēģināsim noskaidrot, ar ko nodarbojas Skots, un pasekot viņagaitām. Varbūt, ka no šīs puses būs vieglāk uzzināt patiesību par jūsu kundzes un amerikāņa attiecībām.Pēdējais jautājums — vai sieva vakar vakarā kaut kur zvanīja pa tālruni?

— Jā.— Kam?— To es nezinu. Dzīvoklī ir divi telefoni. Viens stāv gaitenī uz skapīša, otrs — manā istabā.

Es dzirdēju atzvanu, kad viņa grieza numuru, taču noklausīties… Nekad!— Tādā gadījumā lietas labā kādreiz pamēģiniet. — Kronbergs pasmaidīja un piecēlies

pastiepa mūsu klientam roku. — Bet tagad atvadīsimies. Lai pēc iespējas ātrāk atgrieztu zaudēto mierujūsu mājās, mums jāsāk strādāt. Uz redzēšanos!

Pavadījis ciemiņu līdz durvīm, viņš papildus piekodināja:— Tikko uzzināsiet kaut ko jaunu, nekavējoties zvaniet!— Noteikti, — Baumanis stingri apsolīja, un durvis aiz viņa aizcirtās.— Nu ko, Robert, — atgriezies Valts izstaipījās tā, ka kauli vien nobrakšķēja, — laiks sākt

darboties. Attiecībā uz Baumaņa kundzes lietu, man šķiet, ka tā nav izēstas olas vērta, — ar to es domājuvīra aizdomas. Taču gribu piezīmēt, ka sadabūt pierādījumus par viņas nevainību nebūs viegli. Padomāpats — kā tikt pie tādiem? Pierādīt, ka laulātā draudzene krāpj savu vīru, ir nesalīdzināmi vieglāk, nekāto, ka viņa to nedara.

Tikai pēc šiem vārdiem es sapratu, cik grūtu uzdevumu esam uzņēmušies.— Kādai iespējai taču jābūt, — es teicu, pats nespēdams tādu izdomāt.— Jābūt.— Kādai?— Visvienkāršākā un pārliecinošākā — piespiest Skotu un Baumani atklāt savas kārtis, atzīties,

kāds iemesls spiedis viņus nakts vidū pamest savas iesildītās gultas, lai tiktos virtuvē. No dāmas pusestas bija nepiedodams risks, un tāpēc vien, zinot, ka viņa nav muļķe, esmu pārliecināts, ka te pat runasnevar būt par krāpšanu. Aiz visa mīklainā notikuma kaut kas slēpjas. Mums jāmēģina uztaustīt kopsakarustarp Baumaņa sievas dīvaino uzvedību un kāpņu telpā atrasto līķi. Nojauta saka, ka tas nav tālu jāmeklē.Taču visi pavedieni par slepkavību pagaidām ir policijas rokās, tāpēc tagad es došos pie mūsu draugaValda Vītola un mēģināšu noskaidrot kaut ko par šo notikumu sīkāk. Gribu dzirdēt izmeklētāja versiju.Tāpat jānoskaidro detaļas, jo, būdams nespeciālists, Baumanis daudz ko varēja palaist garām. Vēljāuzzina, kas nelaiķis bijis par cilvēku.

— Ja viņš identificēts.— Cerēsim. Policijā draugu man ir pietiekami, lai pie šādām ziņām es tiktu. Vismaz mēģināšu.

Turklāt neaizmirsti, ka Valdis ir mūsu biroja štatā.— Bet ko darīt man?— Tu aizej uz Skota adresi Elizabetes ielā. Mums zināms, ka laukā viņš nāk tikai pēc

vienpadsmitiem, tātad tev vēl ir pusstunda laika, bet ceļš līdz turienei aizņem ne vairāk par desmitminūtēm. Ārējais apraksts diezvai ļaus šo puisi sajaukt ar kādu citu. Pamēģini izsekot, un, ja Baumanimtaisnība, ka šis dīvainis visvairāk paļaujas uz savām kājām, tas nebūs grūti. Jānoskaidro, ar ko viņškontaktējas. Mazliet izmaini savu ārieni, jo nojauta mani brīdina, ka šī lieta var izrādīties bīstama.

Jau pēc divdesmit minūtēm es stāvēju iepretim skaistai piecstāvu mājai, kuras pagrabtelpā bijaizvietojies rakstāmpiederumu veikals. Ar bareljefiem bagātīgi rotātais portāls un fasāde liecināja, kanams celts gadsimta sākumā. Salīdzinot ar apkārtstāvošajām ēkām, šī izskatījās ne tikai labāksaglabājusies, bet arī rūpīgāk apkopta. Acīmredzot tās īpašnieks, apzinādamies mājas izdevīgo atrašanāsvietu, bija ieguldījis kārtīgus līdzekļus tās atjaunošanā, cerēdams ar laiku uz pamatīgu peļņu. Uz ielasstāvēja vairākas supermodernas automašīnas, ar savu klātbūtni it kā apliecinot, ka tālredzīgais īpašnieksnav kļūdījies un jau tagad atsevišķi īrnieki ieliek viņa kabatā krietnus ienākumus.

Laiks bija uzlabojies. La gan pāri pilsētai joprojām klājās zemi, pelnu pelēki padebeši, lietus nelija.Mākoņu sega ar katru mirkli kļuva arvien plānāka, liecinot, ka drīz jāparādās sen gaidītajai saulei. Kadtas notika, pēkšņais uzliesmojums pārsteidza mani nesagatavotu. Neraugoties uz to, ka dienas spīdeklis

karājās man aiz muguras, tā apžilbinošie, logu stiklu atstarotie stari lika piemiegt acis.Pēkšņi noklaudzēja durvis. Piesardzīgi palūkojies no pievērto plakstu apakšas spalgā trokšņa

virzienā, es ieraudzīju Visvaldi Skotu. Te nu tiešām kļūdīties nebija iespējams. Amerikānis izrādījās garaauguma vīrs kalsnu seju un kraukļmelniem matiem, kas kā sievietei brīvi krita pāri pleciem. Galvā viņambija melna platmale, kas apēnoja pieres daļu. Augumu nosedza melns, maisveidīgam talāram līdzīgslietusmētelis, no kura apakšas rēgojās tikai kurpju purngali. Lai kā meklēju, visā viņa apģērbā nevarējuatrast nevienu citu, kā tikai melno krāsu. Skots piegāja pie ietves malas, un līdzās stāvošā automašīnanosignalizēja ar veselu skaņu lavīnu, turklāt dažādās variācijās, ar to apliecinot, ka amerikāņa kabatāglabājas atslēgas no tās. Taču melnā ģērbtais vīrietis šķērsoja ielu un, pagājis man cieši garām, iegriezāsparkā. Paguvu ievērot, ka pat acis viņam ir izteikti melnā krāsā. Par laimi, Skots neveltīja ne mazākouzmanību apkārtnei, un pagriezies es aizsoļoju pa viņa atstātajām pēdām. Varēju pat nelūkoties uz priekšu,lai noteiktu virzienu, tik reljefus, bet galvenais — neatkārtojamus nospiedumus atstāja viņa pazoles. Pēcieilgušā slapjdraņķa parka celiņus klāja bieza sanestu dubļu kārta.

Skots gāja šķietami lēnā solī, taču tas bija tik plats, ka man nācās piespiesties, lai atsevišķās vietāsnebūtu jālaižas teciņiem. Šķērsojis parku, pēc tam Valdemāra ielu, pa priekšu ejošais nogriezās uzVecrīgas pusi. Netālu no Doma laukuma viņš apstājās un, izvilcis no dziļās mēteļa kabatas cigaretes,aizsmēķēja. Redzot, ka melnā tērptais vīrs ir netaisās turpināt ceļu, arī es apstājos. Izvēlējos lieluskatlogu, lai it kā patīksminātos par tajā izstādītajām precēm, bet pats ar acs kaktiņu turpināju novērot.Pagāja viena, divas… desmit minūtes. Kļuva skaidrs, ka viņš kādu gaida. Es stāvēju diezgan neizdevīgāvietā, turklāt tikai tagad pamanīju, ka vitrīnā ir izlikta sieviešu apakšveļa, turklāt pati intīmākā tās daļa.Šķiet, es pietvīku, un mirklī, kad, nolēmis sameklēt piemērotāku vietu, pagriezos, ieraudzīju amerikānipaceļam roku. Uzmanīgi palūkojies viņa skata virzienā, pamanīju pāri ielai nākam elegantā, violetārudens mētelī ģērbtu sievieti. Man pietika pavirša acu uzmetiena, lai bālajā, zilu loku iezīmētajā sejāpazītu vakar redzēto ziedošo skaistuli, mūsu klienta sievu Noru Baumani!

Jāatzīstas, sirds man salēcās krūtīs. Pārliecība par to, ka šī sieviete kaut kādu mums nezināmuapstākļu liktenīgas sakritības dēļ pašai

negribot nonākusi divdomīgā situācijā, bija tik spēcīga, ka, ieraudzījis viņu, es vārda tiešā nozīmēpaliku ar pavērtu muti. Taču man nepaslīdēja garām kāda nianse — viņu tikšanās ne ar ko neatgādinājadivu mīlnieku slepenu satikšanos. Ne vēsts no maiguma, pat sarokojās, kā to darītu pavirši pazīstamidarbabiedri. Bet varbūt tā ir tikai izlikšanās, auksta maska, zem kuras tiek slēpta kvēlojoša kaisle, laitādējādi maldinātu nejauši satiktu paziņu? Iespējams, ka galu galā tā bija katram gadījumam iestudētaizturēšanās.

— M… jā, — gluži kā to mēdza darīt Kronbergs, es norūcu zem deguna, tikai tagad līdz galamsaprazdams, cik grūtu uzdevumu esam uzņēmušies. Interesanti, ar kādiem paņēmieniem būtu iespējamspiespiest viņus atklāt savas kārtis. Protams, ja iemesls, kas viņus saveda nakts laikā virtuvē, nav bijusimīlestība, tad ir cerības. Bet ja nu tieši tā ir vainīgā? Skaidrs, ka tādā gadījumā tieši šīs jūtas kļūs mumspar klupšanas akmeni, liekot vainīgajiem tās noliegt līdz galam.

— M… jā, — es vēlreiz noburkšķēju, redzēdams pārīti pagriežamies un nozūdam līdzāsstāvošāpiecstāvu nama durvīs.

Līdz nepazīšanai pārveidotā āriene, liekas, garantēja to, ka Baumane nespēs manī sazīmētvakardienas ne visai pieklājīgo apmeklētāju. Tāpēc, nekavēdamies ne mirkli, sekoju, lai noskaidrotu ja nedzīvokli, tad vismaz stāvu, uz kuru tie dodas. Pie pašas ieejas uz sekundes desmitdaļu mani aizkavējazeltīta plāksnīte, kas informēja, ka namā izvietojies advokātu kantoris. Tas bija tikai mirklis, taču tāpietika, lai Skots ar Baumani pagūtu pazust. Pēc mana aprēķina, viņi nevarēja tikt pat otrajā stāvā, tačukāpnēs soļus nedzirdēja! Te es pamanīju priekšā durvis ar tādu pašu plāksnīti, kā uz ielas. Un ja nu viņumērķis bijis nevis no nevienam nezināmas ar apšaubāmu tikumu apveltītas vecenes izīrēta istaba, bet ganšis te kantoris? Vēl neticēdams, nospiedu rokturi, un pirmais, ko, ielūkojoties durvju spraugā, ieraudzīju,

bija pamatīgs resnis. Zelta acenes uz viņa milzīgā deguna izskatījās tik miniatūras kā bērnu rotaļlieta.Viņa priekšā sēdēja Skots ar Baumani! Rakstāmgalds ar dokumentu kaudzi liecināja, ka resnis iradvokāts. Skaidrs, ka es nedrīkstēju te ilgāk uzkavēties, jo, pavirši uzlūkojot, mana maskarāde noslēpabūtisko, taču nebūt nebija tik pilnīga, lai dienasgaismas spuldžu atspīdumā tās defekti nepiesaistītu kādauzmanību. Amerikānis uzmeta man asu, aizdomīgu skatienu. Kā pārskatījies cilvēks es lēnprātīgiatvainojos un klusītēm aizvēru aiz sevis durvis.

Ticis atpakaļ uz ielas, aplaidu apkārt steidzīgu skatienu, cerībā atrast kādu aizsegu. Patspiemērotākais man šķita ielas stūris, kas vizēt vizēja milzīgas vitrīnas stiklos. Aizslēpies aiz tā, patspaliekot neredzams, cauri skatlogiem droši vien labi varēšu saskatīt ieeju namā.

Nekavējoties pārgāju pretējā pusē un nostājos izraudzītajā vietā. Mans aprēķins izrādījās pareizs.Lai arī ne sevišķi skaidri, jo vitrīna atspoguļoja kā apkārtstāvošos namus, tā gājējus, es tomēr spējusaskatīt visu vajadzīgo. Stikli izrādījās ievērojami biezi, un šis apstāklis papildus apgrūtinājanovērošanu, toties es varēju būt pārliecināts, ka pārītis nemanīti man garām nepašmauks.

Tā nokvernēju vismaz pusstundu. Piepeši debesis satumsa un sāka Ht. Par nelaimi, man nebija līdzilietussarga, un, lai kaut kā paglābtos no ledusaukstās dušas, cieši piespiedos pie skatloga. Jau pēc pārisminūtēm redzamība kļuva pavisam slikta — stikli norasoja un konturētu figūru vietā tagad ļāva saskatīttikai izplūdušas ēnas. Ērtais un drošais novērošanas postenis piepeši kļuva pagalam nederīgs. Šisapstāklis piespieda mani mainīt vietu. Pagājis dažus soļus uz priekšu, es sāku lūkoties gar stūri. Negaidītisacēlās vējš. Arvien tumšāki padebeši joņoja pāri namu jumtiem un arvien biezāks lietus sijājās no tiem,līdz beidzot pārtapa pamatīgā lietusgāzē.

Kopš bērnības man paticis lietus laikā, kad vējš gaudo skurstenī, sēdēt siltā istabā pie loga argrāmatu rokā. Šādās reizēs liekas, ka plānās rūtis norobežo divas pasaules — vienu — pirmatnēju, kurānaidīgā daba pastāvīgi apdraud kā cilvēka veselību, tā dzīvību, un otru — omulīgu, kā radītu garalidojumam. Stihijai plosoties aiz loga, istabas mājīgums rada īpašu drošības un miera labsajūtu. Taču,atrodoties šādā laikā uz ielas, nudien raisās citas domas. Jau pēc piecām minūtēm biju slapjš no galvaslīdz kājām. Liekās ūsas, neizturējušas šos grēku plūdus, bez iepriekšēja brīdinājuma patvaļīgi un negaidītipameta savu vietu. Pašā pēdējā acumirklī man laimējās tās noķert, citādi mākslīgā sejas rota tagadpeldētu duļķainajā straumē, kas, burbuļus mezdama, traucās notekas virzienā.

Bija skaidrs, ka ilgi es tā neizturēšu, tāpēc, apsvēris tālāko rīcību, nolēmu iezagties kāpņu telpā unpaslēpties stāvu augstāk. Protams, tas nebija pats labākais variants, tomēr iedzīvoties plaušu karsonīgreizsirdīga vīra apmātības dēļ arī nebūtu sevišķi prātīgi. Taču, tikko es paspēru pirmo soli, lai realizētusavu nodomu, uz ietves parādījās gaidītais pārītis. Atvēruši lietussargus un pametuši viens otram atvadāmar galvu, viņi devās katrs uz savu pusi. Es apjuku. Mirkli stāvēju neziņā, ko darīt. Līdz šim bijupārliecināts, ka Baumane ar Skotu tālāk dosies divatā, un tagad nespēju izšķirties, kam sekot. Amerikānisnogriezās pa labi — virzienā, kas veda projām no man tik nepieciešamās siltuma un atpūtas vietas, betBaumane pa kreisi, droši vien uz savu salonu. Labi saprazdams, ka tādā izskatā es tikai piesaistītu Skotauzmanību, bet vēl vairāk tāpēc, ka mūsu klienta sievas ceļi daļēji sakrita ar man vēlamo virzienu, es, cikdziļi varēdams.

ievilkos mēteļa apkaklē un, uzkucis kā vecis, sāku virzīties viņai nopakaļ. Par laimi, slaidā sievietesoļoja ātrā gaitā, droši vien tāpat kā es vēlēdamās pēc iespējas drīzāk tikt zem jumta. Negaiss trakoja arvisu sparu, un vairākas reizes viņa bija spiesta apstāties, lai sakārtotu otrādi izvērsto lietussargu.

Kad nopakaļ mūsu klienta sievai no Vecrīgas šauro ieliņu labirinta iznācu klajumā uz Kaļķu ielasstūra iepretim lielajam pulkstenim, negaiss gāzās virsū ar vēl lielāku spēku. Augstu izslējusi lietussargu,Baumane izspraucās starp divām blakusstāvošām automašīnām un, tikko uzspēra kāju uz ielas braucamāsdaļas, kā kreisajā pusē ierēcās motors. Turpmākais norisinājās zibenīgi. Ieraudzīju, kā sievietei virsūmežonīgā ātrumā traucas automobilis. Baumane mēģināja izvairīties, taču par vēlu. Sekoja dobjštrieciens, lietussargs aizlidoja pa gaisu kā dīvaina kustīga sēne, bet tā īpašniece bez skaņas saļima uz

bruģa. Vainīgā mašīna, pat nesamazinot ātrumu, kā rēgs izgaisa lietus un miglas virpulī. Pamanīju vienīgito, ka tas bija tumši brūns BMW, taču numuru saskatīt neizdevās — to klāja necaurredzama dubļu kārta.Kad pieskrēju pie ielas vidū nekustīgi gulošās sievietes, tai apkārt jau drūzmējās nez no kurienes uzradiesļaužu pūlītis. Bez ceremonijām aizspraucies līdz cietušajai, ielūkojos baltajā sejā. Paldies Dievam, laigan plati ieplestajās acīs dega sāpes, taču tās apstiprināja ari dzīvību.

V nodaļa CILPA

Kaut kādas liktenīgas apstākļu sakritības dēļ tobrīd garām nelaimes vietai traucās ātrās palīdzībasautomašīna. Apkārtstāvošie pat lāgā nebija apmainījušies domām par notikušo, kad divi baltos halātostērpti vīri uzmanīgi novietoja uz nestuvēm Baumanes ļengano augumu un pēc mirkļa mašīnas durvisaizcirtās. Kad ātrās palīdzības automobilis nozuda aiz pagrieziena, man blakusstāvošais vecis saliek-šķētā lietusmētelī un rūtainā žokejcepurē, no kuras spraucās sirmu matu pinkas, rezignēti novilka:

— Policijas, protams, atkal nebūs un vainīgais kā parasti nesaņems sodu…— Vai neievērojāt numuru? — es jautāju.— Ko tur varēja saprast — vieni vienīgi dubļi. Bet šoferis gan man palika atmiņā. Taču policijas

tik un tā nebūs…— Kā viņš izskatījās?— Tāds stiegrains gadus divdesmit piecus vecs jauneklis ar ezīti apcirptiem matiem, garu,

plānu degunu, ģērbies zilā džemperi un zelta ķēdītē iekārtu krustiņu ap kaklu. Uz kreisās rokas mazāpirkstiņa čūskveida sudraba gredzens. Gaiši zilas, nepatīkamas acis.

— Hm… Jums ir ērgļa redze un profesora atmina. Kā izdevās to pamanīt?— Pavisam vienkārši, bet… paiesim malā. Redziet — nāk tramvajs.Pametuši brauktuvi, mēs pagājām zem viesnīcas «de Rome» nojumes.Te, lietus netraucēti, turpinājām sarunu.— Es šajā vietā stāvu jau otro stundu. Pārdodu reklāmas avīzi, — vecais paplēta mēteli, un es

ieraudzīju viņa azotē laikrakstu saini. — Vai nevēlaties eksemplāru?— Pateicos, nē. Bet pastāstiet, kā jums galu galā izdevās ievērot visus sīkumus tā puiša

ārienē?Vīlies vīrietis aizsita mēteļa stūrus un diezgan negribīgi paskaidroja:— Viņš vismaz stundu grozījās te tuvumā, tā ka man laika pietika atliku likām, lai iegaumētu tā

ārieni.. Tikai nesaprotu, kāds dullums šim iesitās galvā. Stāvēja, stāvēja, un — še tev! Piepeši kā negudrsdrāžas uz priekšu! Galīgi bez prāta palikuši tie jaunie.

— Tātad… bez kāda iemesla? Hm… Bet varbūt viņš to darīja tīšām?Mani vārdi uz padzīvojušo avīžu pārdevēju iedarbojās kā strāvastrieciens.— Vai tad tā var… — viņš murmināja, un izbalējušās acis iepletās neviltotā izbrīnā. — Vai

tad… Nē, es nevaru iedomāties tādu necilvēcību. Nē! — vecais vīrs kategoriski novēzēja roku un izvilcispastiepa avīzi garāmgājējam:

— Nopērciet, kungs! Reklāma, jaunā televīzijas programma, ziņas, anekdotes. Nopērciet!Redzot, ka pārdot kaut vienu eksemplāru viņam ir nesalīdzināmi svarīgāk nekā turpināt sarunu, īsi

atvadījies, skriešus devos uz mājām.Kāds prieks pārņēma mani, kad, atvēris durvis, es sajutu tikko vārītas kafijas smaržu! Virtuvē mani

sagaidīja pārsteigums — Valdis Vītols. Būdams oficiāls izmeklēšanas departamenta darbinieks, viņšreizē, ja tā var teikt — uz pusslodzi, skaitījās ari mūsu birojā. Jāpiezīmē, ka Kronbergs pie viņa pēcpalīdzības griezās tikai ārkārtējos gadījumos, kā ari reizēs, kad bija nepieciešama papildu informācija.Valdis bija neparasti spēcīgs, taču, kā nereti mans draugs bija piezīmējis, nemaz neslēpdams to no pašaVītola, — viņa lielākais trūkums esot kritiskos brīžos pārlieku paļauties uz savu spēku, nevis galvu. Betreizēs, kad mums bija vajadzīga fiziskā varēšana, Valdis nebija atsverams.

— Sveiks, Robi! — viņš saspieda manu roku tā, ka pirksti vien nobrakšķēja. — Priecājos tevi

redzēt! Pēc kā tu izskaties?— Pēc vistas, turklāt slapjas, — es atrūcu. — Atstājiet ari man tasīti — pārsalu kā suns.Pēc minūtes, nomainījis izmirkušās drēbes pret siltu treniņtērpu, pievienojos draugiem. Pāris karsti

kafijas malki atgrieza mundrumu, un es sāku sasilt.— Par ko spriežat? — pārlaidis saviem galdabiedriem skatienu, es painteresējos.— Valdis nule kā ieradās. Tūlīt pēc tam pārnāci tu, tā ka spriešana pagaidām nav pat sākusies.— Pēc Valta lūguma, es atnesu jaunākās ziņas, kas skar slepkavību Stabu ielā, — paskaidroja

Vītols. — Šķiet, ka varam sākt? — viņš palūkojās Kronbergā.— Vari, — Valts žēlīgi atļāva.— Cik es noprotu, tad šis līķis kaut kādā veidā savij ies ar lietu, kuru pašreiz izmeklējat… —

policijas pārstāvis uzmeta pētošu skatienu vispirms man, tad Valtam, bet, tā kā mēs klusējām, turpināja,— taču, lai jūs nesajauktu ar savām versijām man galvu, izklāstīšu faktus, bet secinājumus varat izdarītpaši.

— Okey! Tātad šī lieta uzdota tev?— Gandrīz.— Turklāt, spriežot pēc tavas pašapzinīgās sejas, problēmu nav?— Nav. Bet paklausieties paši. Nelaiķis, kam uzdūrās tā paša nama iedzīvotājs kāpņu telpā, ir

sen meklētais tips ar palamu Cilpa. Tev vajadzētu viņu atcerēties, Valt.Kronbergā acīs atspoguļojās uzmanība.— Tas šizofrēniķis?— Jā. Žņaudzējs. Roberts laikam nav par viņu dzirdējis, bet savā laikā viņš turēja

sasprindzinājumā visu miliciju. Laikam pirms gadiem desmit aizsākās dīvainu slepkavību sērija. Visiupuri tika nogalināti… nožņaudzot!

— Brr… — es nodrebinājos. — īsts priekšsēdētājs…— Kāds priekšsēdētājs?— Bija tāda filma.— A… Tad, lūk, lai kā mēs tolaik centāmies, tikt uz noziedznieka pēdām tā ari neizdevās.

Izmanīgs nelietis. Taču vienu lietu tomēr noskaidrojām — šis cilvēks ir slepkava uz pasūtījumu! Skaidrsir viens — kas maksāja, tam ari palīdzēja… Mums ir aizdomas, ka viņš bijis sadists. Vai vari iedomāties,kur parasti atrada viņa likvidētos cilvēkus?

Es paraustīju plecus.— Kāpņu telpās, Robert! Cik liktenīgi, vai ne? Vietā, kur viņš izdzēsis neskaitāmas dzīvības,

tagad tā atņemta pašam… Slepkavības ierocis — ap apakšdelmu aptīta ādas sloksnīte, kurā ievīta tievatērauda ķēdīte. Šo aukliņveidīgo nāves rīku mēs atradām, un pēc tā arī izdevās identificēt nelaiķi. Toizdarīja divi tikko kā no ieslodzījuma atbrīvoti recidīvisti.

— Kāds ir šī tipa īstais vārds?— Neviens nezina. Arhīvā viņa ģīmi atrast neizdevās. Cilpa un viss.— Turpini!— Draņķis nožmiegts, nu, to jūs jau zināt. Apšaubu, vai kāds par viņu raudās. Nošauts ar

parabellumu, kalibrs — deviņi milimetri. Trāpīts tieši sirdī. Suns pēdas neuzņēma, tātad slepkavanodrošinājies. Pagalmā izdevās atrast dīvainas pazoles nospiedumu.

— Kāpēc jūs nolēmāt, ka to atstājis slepkava?Mūsu viesis uzmeta Valtam aizdomīgu skatienu.— No kurienes tas tev zināms?— Žagata pačukstēja…— Hm… Vari pateikt tai pļāpai, lai pārstāj izplatīt baumas. Nospiedums bija vienīgais, ko

līķa tuvākajā apkārtnē izdevās atrast, tāpēc viens no mūsējiem pasmējās, ka droši vien to atstājis

slepkava, lai neliktu sašļukt mūsu garastāvoklim. Tur kāds bija paslīdējis un nokritis uz ceļiem dubļos.Tava žagata ir apveltīta ar vāju humora izjūtu, ja joku spēj uztvert kā nopietnību.

— Tāpēc jau tā ir tikai žagata. Stāsti tālāk!— Lodi atradām, tā atdota ekspertiem. Bet tagad nāks pats interesantākais. Nelaiķa kabatās

mēs uzgājām tikai vienu priekšmetu. Taču kvalitāte šoreiz atsver kvantitāti, jo tas izrādījās vareninteresants priekšmets.

— Kas tad tajā ir tik interesants?— Tas ir cara laika zelta červoncs.— Nu un?— Lieta tā, ka šī monēta izrādījās viltota!— No bronzas, vai?— Zelta daudzums tajā ir gandrīz tikpat cik īstajā, bet tieši šis — gandrīz ļāva mums atklāt

viltojumu. To izdarīja mašīna.— Nesaprotu, kur var izmantot naudu, kas jau sen kā izņemta no apgrozības? — es neizpratnē

paraustīju plecus.— Numismāti tā nedomā, Robert, — atbildēja policijas pārstāvis. — Par vienu červoncu

ārzemēs gatavi maksāt cenu, kas ievērojami pārsniedz nominālvērtību, ja to noteikt pēc zelta daudzuma unieguldītā darba. Tā ir liela nauda, draugi, ļoti liela.

— Interesanti, — Kronbergs norūca. — Tātad ar šīs monētas palīdzību tu ceri tikt uz pēdāmviltotāju bandai?

— Nekāds brīnums nebūtu. Jau labu laiku rietumu numismāti ir panikā — te tur, te šur parādāsmeistarīgi viltotas monētas. Dažs ir izmetis veselu kapitālu par absolūti bezvērtīga metāla gabaliņu. Nezkādās pagrīdes skolās mācījušies tie, kas to dara? Šie cilvēki ir ne tikai izcili mākslinieki, tenepieciešamas ari pamatīgas zināšanas ķīmijā un metalurģijā. Dažas pazīmes rāda, ka Latvijā darbojasviltotāju grupa, bet varbūt pat vairākas.

— Iespējams, iespējams, — Kronbergs domīgi noteica un piecēlies sabāza rokas kabatās, atbalstījaplecu pret stenderi un izdarīja dažas visai vienkāršas kustības. — Sāp mugura, — viņš paskaidroja. —Draņķīgais laiks…

— Man nav saprotams, kāpēc Cilpas kabatā glabājās červoncs? Viņa profesijai taču nav nekaskopējs ar naudas viltošanu, — es ieteicos.

— Pagaidām tas arī mums ir mīkla. Iespējams, ka viņš to nozadzis. Vēl iespējams, ka vidē, kur šisnoziedznieks apgrozās, kāds ir saistīts ar viltotājiem, te daudz kas iespējams, taču, manuprāt, tas navsvarīgi.

— Manuprāt gan, — iebilda Valts, bet izmeklētājs viņa piezīmi atstāja bez ievērības.— Svarīgi ir, lai šī te monētiņa novestu mūs pie tiem, kas to izgatavojuši, — viņš nedaudz

pašpārliecināti paziņoja un piecēlās. — Esmu pateicis visu, un man tagad jāiet. Ja patrāpīsies kādsinteresants jaunums, es zvanīšu. Izlaid mani, Robert!

Kad atgriezos, Kronbergs sēdēja ierastajā vietā, taču viņa saspringtā poza liecināja, ka sāpes vēlnav atlaidušās. Valts bija pietiekami vīrišķīgs, lai nepievērstu tām uzmanību. Tā vietā viņš intensīvinodarbināja savu ar policijas pārstāvja argumentiem iekustināto prāta mašīnu. Draugs pat nepamanījamani ienākam. Negribēdams traucēt, apsēdos un, izvilcis cigaretes, aizsmēķēju. Laukā joprojām trakojanegaiss. Fantāzijas spārnu dzīts, ari es drīz vien atrados tālu no vietas, kur zvilnēja mans ķermenis.Piepeši drauga balss atsauca mani īstenībā:

— Kā tu domā, Robert, pa kādiem ceļiem nelaiķa kabatā varēja nonākt viltotā monēta?Paraustījis plecus, es atbildēju:— Nav svarīgi.— Ir gan, draudziņ.

— Kāpēc? — es saraucu pieri.— Man ir lielas aizdomas, ka tā tur atradās ne jau nejaušu apstākļu sakritības rezultātā. Bet, ja ir

likumsakarība, tad jābūt cēlonim un sekām.— Cēlonim?— Jā gan. Man liekas, ka ar šo monētu viņam ticis samaksāts par darbu.— Bet sekas?Kronbergs paliecās uz priekšu un klusā, noteiktā balsi atbildēja:— Slepkavība!— Tātad, — es iesāku, bet draugs nelāva man pabeigt.— Par slepkavības upuri bija izraudzīta Nora Baumane, — viņš teica, un es nodrebēju.

VI nodaļa Zādzība slimnīcā

Kronbergā pēdējie secinājumi sakrita ar maniem šīsdienas novērojumiem, un, beidzot ticis pievārda, nekavējoties iepazīstināju viņu ar savām gaitām. Baumanes un Skota vizīte pie advokāta Valturecizami ieinteresēja, bet, kad pastāstīju par satiksmes negadījumu, kurā sieviete tik tikko nebijazaudējusi dzīvību, viņš sastinga ar pavērtu muti. Nākamajā mirklī, pielēcis kājās, iekliedzās:

— Tā jau es domāju! Tā nav bijusi nekāda sagadīšanās!Pēc tam es atstāstīju visu, ko biju uzzinājis no sirmā laikrakstu pārdevēja, un mana drauga pelēkās

acis iemirdzējās.— BMW un apraksts! Ko vairāk var vēlēties! — Apsēdies uzsita man uz pleca. — Malacis,

Robert! Nav šaubu, ka mums darīšana ar cilvēka medībām. Nekavējoties jāuzzina, uz kuru slimnīcu viņaaizvesta! Viens ir skaidrs — ja Baumane ir dzīva, viņai draud lielas briesmas. Liekas, ka pagaidām mumsnāksies visus darbus atlikt, lai veltītu savus spēkus un laiku šīs sievietes glābšanai.

Kronbergs atkal pielēca kājās un, salicis rokas uz muguras, sāka mērot virtuvi turp un atpakaļ.— Piezvani policijai, lai norīko apsardzi, — es ieteicu, bet draugs nošūpoja galvu.— No manis prasīs pamatojumu, bet, ja Baumane pat ar vīru nebija vaļsirdīga, tad ar policiju

nebūs ne tik. Turklāt — kā mēs pierādīsim, ka viņai tiek plānots uzbrukums? Cilpas līķis Baumanes kāpņutelpā? Tas nav arguments. Katastrofa uz ielas? Nelaimes gadījums.

— Ko darīt?— Ko darīt? — Kronbergs domīgi pāijautāja. — Manuprāt, vienīgo, jo citas iespējas, kā

palīdzēt, es neredzu. Ja gūtās traumas nav pārāk smagas, — nozagt un pārvest uz drošu vietu, līdz,noskaidrojuši visus apstākļus, saņemsim ciet šos medniekus. Jautājums — kur viņu noslēpt?

Te es atcerējos Laimas tanti un jautāju:— Vai atminies no fon Heca lietas manu tēvoci? Viņš toreiz mums palīdzēja.— Vilonkuli?— Jā.'— Tādu vīru nevar aizmirst.— Domāju, ka viņš neatteiksies mums izlīdzēt. Pie viņiem Baumane būs drošībā, turklāt Laimas

tante ir strādājusi par žēlsirdīgo māsu un zina, kā jāapietas ar šādiem slimniekiem.— Teicami, Robert. Tagad mums atliek uzzināt, uz kuru slimnīcu viņa aizvesta, un ķerties pie

sava plāna realizēšanas.— Pagaidi, — es apturēju draugu, — Baumane, cik noprotu, zina, ka viņas dzīvībai draud

briesmas. Vai vari iedomāties, kādu brēku sacels, ja mēģināsim bez iepriekšēja brīdinājuma realizēt savuplānu? Sievietes balss bailēs kliedzot spējīga pat mironi uzsliet kājās!

Uzmetis īsu skatienu, Kronbergs dusmīgi nogrozīja galvu.— Kāpēc tu domā, ka to visu neesmu apsvēris un ņēmis vērā? Nomierinies, Robert, tās ir tikai

tehniska rakstura detaļas. Labi, sēdi un gaidi, es drīz būšu atpakaļ.Paguvu izkūpināt divas cigaretes un papildus izdzert lieku tasi kafijas, iekams mans draugs atgriezās.— Baumane ievietota pirmās klīniskās slimnīcas ķirurģiskajā nodaļā. Paldies Dievam, dzīvībai

briesmas nedraudot, ari traumas pie tāda negadījuma esot relatīvi niecīgas — lauzts kreisais apakšdelmsun vairāki stipri sasitumi. No kā es baidījos visvairāk, — smadzeņu satricinājuma — nav, tātad viņu varpārvietot. Tagad, Robert, tava kārta. Zvani tēvocim!

Viļonkulis jau bija pieradis pie mana darba negaidītajām izpausmēm, tāpēc pēkšņais priekšlikumsviņu nepārsteidza. īsumā izklāstījis iemeslus, kas likuši griezties pēc palīdzības tieši pie viņa, es jautāju:

— Vai esi ar mieru?— Jāpavaicā mammucim, — tēvocis atbildēja. — Es jau esmu, bet pagaidi, viņa pati grib

parunāt.— Robertiņ, — klausulē atskanēja jau krietnu laika sprīdi nedzirdētā mīļā balss, — vai esi

vesels? Ārā tik nejauks laiks.-..— Kā rutks.— Tad stāsti — kas uz sirds. Ja papucis pastāstīs, nesapratīšu. Viņam jau tā fotografēšana

padodas, bet ar runāšanu pavisam švaki.Man viņu savstarpējā uzruna bija jaunums, un es sapratu, ka tā nav nekas cits kā tuvā vecuma

izpausme. Nācās atkārtot visu no sākuma, tikai Laimas tante bija neatlaidīgāka un interesējās par detaļām.— Cik veca tā sieviete ir?— īsti nezinu, bet domāju, ka tuvu trīsdesmit pieciem. Glīta, bet galvenais — godīga.— Tagad tas ir retums. Vai tik tu neesi…Līdz galam neizteiktā doma lika man iesmieties.— Neesmu, Laimas tant. Viņai ir vīrs, tā ka vari neturēt mani aizdomās. Nu, vai būsi ar mieru

nelaimīgo uz kādu laiku ne tikai piemitināt, bet arī aprūpēt? Viņa ir stipri sasitusies, turklāt lauzta roka.— Nabadzīte! Kā tu, Robčik, vari par mani šaubīties? Tā taču mana profesija, bet sirdi tev, liekas,

bija laiks pazīt.— Neapvainojies. Tātad gaidiet zvanu un esiet gatavi uzņemt.— Ved tik šurp.— Uz redzēšanos, Laimas tant!— Sargi sevi, Robert! — atbildes vietā viņa palūdza, un klausulē atskanēja īsie pīkstieni.Kad, atgriezies virtuvē, taisījos atstāstīt sarunas rezultātus, Kronbergs tikai pamāja:— Dzirdēju. Tagad mums atlicis grūtākais — izvest viņu no slimnīcas. Par laimi, kārtība tagad

tur mainījusies un teritorijā drīkst iebraukt bez atļaujas. Kas mums ir nepieciešams? Pirmais —mikroautobuss, kurā var ievietot nestuves, tad divi balti halāti un iedarbīgas miega zāles. Tā kā navzināms, cik laika ir mūsu rīcībā, es nekavēšos, bet tu gaidi mājās un nekur neej. Esi gatavs!

Drauga prombūtne ieilga, acīmredzot nebija tik viegli tikt pie nepieciešamajām lietām. Es staigājupa dzīvokli, pūlēdamies apspiest drūmās priekšnojautas. Pulkstenis rādīja sesto stundu, kad beidzotatgriezās Kronbergs.

— Viss kārtībā, — jau no sliekšņa viņš paziņoja. — Izrādās, ka tagad ar naudas palīdzību var tiktpie visa, pat ātrās palīdzības mašīnas. Es, muļķis, mēģināju iedarbināt iepriekšējās sistēmas sviras —paziņas. Un — nekā! Bet, tikko pavēru maku, viss nostājās savās vietās. Taisies! Uzvelc šo! — Valtsnometa uz krēsla atzveltnes baltu halātu. — Dakteri jau aizgājuši mājās, tā ka mūs neviens netraucēs.

Pēc piecām minūtēm es sēdēju līdzās draugam ātrās palīdzības mašīnā. Biju pārliecināts, ka, nomalas raugoties, mēs ne ar ko neatšķiramies no diviem sanitāriem, turklāt tik profesionāli viss izskatījās,sākot no baltajiem ietērpiem un beidzot ar automobili, ka diezvai kādam varējām izraisīt aizdomas. Sejasbijām nomaskējuši ar grima kārtu, lai, pazinusi mūs, Baumane neizbītos un nesaceltu traci. Jāatzīstas,sirds man drebēja notikumu gaidās. Ja nodoms neizdodas un mūs aiztur, varēju paredzēt iespējamās sekas.Vismaz pusi ceļa es ik pa mirklim iemetu acis aizmugures spogulīti, jo šķita, ka mums seko svešs, jaunsskatiens! Taču tukšā iela ātri vien izgaisināja aizdomu radīto satraukumu. Un, lai gan es sapratu, kavainīgas ir paša iedomas, jau pēc brītiņa viss atkārtojās, līdz, saņēmis sevi rokās, piespiedu lūkoties tikaiuz priekšu.

Slimnīcas teritorijā iebraucām bez šķēršļiem. Šur tur izmētātās, atsevišķi stāvošās divstāvu mājeles,kā arī pati centrālā ēka atstāja drūmu iespaidu. To pastiprināja nejaukais laiks. Nez kāpēc projektētājsšāda objekta celtniecībai bija izvēlējies tik nepiemēroti tumšu materiālu un nomācošas formas? Klīniskāsslimnīcas lielākais korpuss ar stāvo jumtu un tornīšiem vairāk atgādināja baznīcu, nekā ārstniecības

iestādi.Valtam, redzams, te viss bija pazīstams, jo, apstājies galvenās ieejas priekšā, viņš uzmundrinoši

uzplāja man uz ceļa un pamirkšķinājis teica:— Esam atbraukuši. Ņemam nestuves, vecīt!Man iekšā viss drebēja, kad, satvēris gumijotos rokturus, nopakaļ draugam iespraucos pa durvīm.

Lai gan pa ceļam nesastapām nevienu no medicīniskā personāla, šķita, ka pat pelēkbrūnajos halātos unnovalkātajās čībās tērptie slimnieki pavada mūs ar aizdomīgiem, slēptas neuzticības pilniem skatieniem.Turpat garā gaiteņa galā, kas lēzeni veda lejup, stāvēja vairāki nestuvēm pielāgoti ratiņi. Uzlikuši savunesamo uz pirmajiem, kas patrāpījās pa rokai, braucām lejup. No gaiteņa pa labi atzarojās atsevišķunodaļu korpusi. Pie uzraksta — «Ķirurģiskā nodaļa» Valts apstājās un čukstus sacīja:

— Tu gaidi mani šeit. Es viņai iešļircināšu it kā pretsāpju līdzekli un pēc tam iznākšu pēc tevis.Iedarbība sāksies pēc minūtes. Baumane cieši aizmigs, bet mēs varēsim netraucēti rīkoties. Atceries — jakāds kaut ko jautā, atbildi, ka kauli nav pareizi savienoti. Atcerēsies?

Es pamāju, un Valts atvēra augstās durvis. Palicis viens, neraugoties uz to, ka pa gaiteni šurp turpbez apstājas staigāja cilvēki, es jutos kā mežā pamests, vientuļš bērns, kuram no visām pusēm uzglūnbriesmas.

— Sanitār! — man aiz muguras piepeši atskanēja sēcoša balss un atskatījies es ieraudzījuslimnīcas nožēlojamā apģērbā tērptu pusmūža vīrieti. Viņam bija dzeltena, krunkaina seja, šķidri pelnukrāsas mati un asarojošas acis.

— Ko vēlaties? — ar grūtībām saglabādams mieru, es jautāju.— Cigareti! — vīrietis lūdzoši sacīja. — Smēķēt gribas, ka vai gals klāt! Iedod vienu!— Jums atļauts? — drošības pēc es painteresējos, bet roka pa to laiku jau pati bija ieslīdējusi

bikšu kabatā.— Atļauts, atļauts, — slimnieks, it ka baidīdamies, ka pārdomāšu, steidzīgi atbildēja un,

vainīgi pasmaidījis, piebilda, — es paņemšu divas. Drīkst?— Ņemiet, — es žēlīgi atļāvu, un, kā nez kādu dārgumu sažņaudzis savu ieguvumu saujā, viņš zemu

paklanījās.— Paldies!Raugoties nopakaļ, man negaidīti iešāvās prātā, ka mazā, indīgā cigarete paverdzinājusi ari mani un

es nebūt neizskatos labāk par šo nožēlojamo, kas nedrošā gaitā izsteberēja pa durvīm, lai nekavējotiespiepildītu plaušas ar kaitīgo saturu.

— Robi! — līdzās atskanēja drauga balss. — Uz priekšu!Aizdomājies es nebiju pamanījis iznākam Kronbergu.— Kā izdevās?— Viss kārtībā. Palātā izmitinātas vēl trīs sievietes. Sarunās neielaidies. Stumjam!Izbraukuši cauri ieejai, mēs nokļuvām šaurā gaitenī. Pie trešās palātas durvīm, nocēluši nestuves,

atstājām ratiņus ārpusē, un pa priekšu ejošais Kronbergs ar kāju atgrūda durvis. Nelielajā, kvadrātmetrusdivdesmit istabiņā valdīja specifiska, nedaudz šķebinoša smaka. Gultā pa kreisi gulēja korpulentasieviete ar gaisā izslietu, ieģipsētu kāju, kuru šajā nedabiskajā stāvokG noturēja aukla. Pati aukla bijapārmesta pāri griestos iestiprinātam trīsim, bet tās galā karājās pamatīgs atsvars. Viņas kaimiņienei bijaaizsaitēta visa seja, brīvas atstājot tikai acis, muti un degunu. Trešā palātas iemītniece — neparastiizģindis radījums ar saraustītām, lēkājošām kustībām Šķirstīja koši ilustrēta modes žurnāla lapas un metapāri tā malai ašus ieinteresētus skatienus. Par laimi, viņa tikai skatījās, jo, ja man piepeši būtu jāatbild uznegaidītu, nedod Dievs — medicīnu skarošu jautājumu, diez vai es spētu to izdarīt, neizraisot aizdomas.

Baumani es pazinu tikai ar grūtībām. Divi izplūduši zilumi uz abiem vaigiem un plats plāksterisšķērsām pierei sievieti pārvērta līdz nepazīšanai. Viņa gulēja ciešā miegā.

Nolikuši nestuves līdzās gultai, mēs ar visām segām pārvietojām cietušo uz tām un, klusuciešot

pacēluši, pametām palātu. Par laimi, nevienu neinteresēja, kas mēs tādi un uz kurieni stumjam savusratiņus ar gulošo sievieti. Kad bijām ievietojuši nestuves automobilī un atsBguši savos sēdekļos, esmehāniski iemetu mutē cigareti, bet Valts nopūtās kā tvaika mašīnas ventiļa svilpe.

Izbraucot no slimnīcas teritorijas, es ar acs kaktiņu pamanīju brūnu BMW markas automašīnu, aizkuras stikla, šķiet, pavīdēja zils džemperis. Var jau būt, ka tas bija tikai iedomu izraisīts redzes māns,taču, kad pateicu par to draugam, viņa atbilde bija:

— Tomēr paguvām!

VII nodaļa Nedzirdu trompeti…

Kopš mūsu pēdējās tikšanās Vilonkulis nebija nemaz izmainījies. Tas pats milzīgais stāvs, no kurastaroja spēks, labsirdība un miers. Cits viņa vietā būtu satraucies — kā nekā liekas neērtības, turklātnebija zināms, kā viss vēl beigsies. Tēvocis spēja saglabāt nosvērtību pašās kritiskākajās dzīvessituācijās. Atvēris durvis, viņš priecīgi pasmaidīja un, sveiciena vietā pamājis ar savu lāpstveidīgo ķepu,teica:

— Stiepiet turp!Pie nākamajām durvīm, pieturēdama, lai neaizveras, stāvēja Laimas tante. Ieraudzījusi gulošo, viņa

nočukstēja:— Nabadzīte!Liekas, ka cilvēkā, kas ir uzņēmies žēlsirdības darbu — slimnieku kopšanu, ik dienas saskaroties ar

sāpēm, būtu jāizstrādājas imunitātei pret ciešanām. Es varu tikai iedomāties, kādas mokas diendienāplosītu ārsta sirdi, ja viņa dvēsele nespētu nocietināties pret svešām ciešanām. Šaubos, vai tāds varētubezkaislīgi un, galvenais, kvalitatīvi veikt savu darbu. Taču Laimas tante — viņa veselus astoņpadsmitgadus bija nostrādājusi slimnīcā par medicīnas māsu, — spēja kā vienu, tā otru — neatmetot līdzcietību,veikt savu darbu. Redzot viņas acis, negribējās ticēt, ka tās ir viņas rokas, kas noteiktām, cietām kustībāmnovieto Baumanes ļengano ķermeni gultā, pozā, kas atbilst ievainojumam. Nelaimīgā sieviete elpoja dziļiun vienmērīgi. Palūgusi mūs iziet, noslēguma pienākumus pret slimnieci Laimas tante veica viena pati.

— Nu, puiši, — Vilonkulis sagaidīja mūs virtuvē, jāteniski sēdēdams uz ķebļa, — stāstiet, kasīsti noticis!

— Pagaidīsim Laimas tanti, — es iebildu. — Viņa arī grib dzirdēt.— Tu, Robi, domā, ka es nepratīšu atstāstīt?— Pratīsi jau, pratīsi, bet tomēr labāk pagaidīsim. Labāk saki, kā pašam sviežas.Tēvocis sakrustoja rokas uz krūtīm un, atslējis masīvo plecu pret ledusskapja stūri, atbildēja:— Pats redzi. Kļūstu vājāks, zaudēju formu un drīz divpudu bumba man kļūs par smagu.

Pensija — viens čiksī Bet ko tur runāt, it kā citiem ietu labāk. Bet, — viņš paliecās uz priekšu, — atbildiman — kas tagad dzīvo labi?

— Ne jau mēs, — es noņurdēju, bet tēvocis, pasmaidījis tā, kā tikai viņš prata, atteica:— Ticu. Un tomēr — kāds taču ari tagad dzīvo labāk. Kas?— Tirgotāji.— Apšaubu. Visi viņi ir uz bankrota robežas. Kas tad tā par tirgošanos, ja trūkst pircēju? Nē,

draugi, tie nebūt nedzīvo labi, ja nu tikai īsu, īsu brītiņu. Labi, tad cits jautājums — kāpēc sagruvaPadomju Savienība?

— Nu… neefektīvas ekonomiskās attiecības… Lejupslīde… Sociālisma ideju bankrots…Totalitārās sistēmas noziegumi un nespēja kaut ko…

— Ko tu tur murmini, Robert? Kas — tev smadzeņu nespēja? Atbildi tu, Valt, redzi, draugsgalīgās sprukās.

Jāpiezīmē, ka pēdējā laikā Kronbergs nemaz neinteresējās par politiku, visu savu laiku veltot tikaidarbam. Tāpēc biju visai pārsteigts, dzirdot atbildi. Tā liecināja, ka šis jautājums viņu jau agrāknodarbinājis. Neizprotamā izskaidrošanai draugs bija licis lietā savu apskaužamo loģiku, iegūstot visaisavdabīgu rezultātu. Vismaz tādu izskaidrojumu dzirdēju pirmo reizi.

— Es neapgalvoju, ka manos slēdzienos nevarētu atrast kļūdu, tā varēja iezagties, taču, izanalizējisnetiešos faktus, esmu izdarījis secinājumu — pie impērijas sabrukšanas ir vainojama… nauda!

— Nu, nu? — Vilonkulis ieinteresēti paliecās uz priekšu. — Paskaidro saprotami.— Lieta nemaz nav sarežģīta. Visus šos garos un tumšos PSRS pastāvēšanas gadus tika nežēlīgi

ekspluatētas tautas, arī mūsējā. Gan ar maskēta bezdarba palīdzību, uz desmit galviņām izmaksājot tikaivienu algu, gan piespiedu veidā — ieslodzījuma vietās, gan ar saukļiem, gan sestdienas talkām, gan… nu,jūs jau paši to zināt. Skaidrs, ka tādā ceļā tika uzkrātas fantastiskas bagātības, kuras piesavinājāsnoziedzīgās sistēmas dzinējs — partija. Kas nu notika? Bagātības krājās, taču totalitārās iekārtasmehānisms neļāva tās izmantot. Bija vajadzīga revolūcija, lai, atgriežoties pie privātīpašuma, atsevišķāmpersonām būtu iespējams legalizēt bijušo partijas īpašumu kā savu privātkapitālu. Esmu gandrīzpārliecināts, ka ekonomisko reformu pamatā bija ielikts tieši šis plāns. Kas ir šīs personas? To noskaidrotir vienkāršāk par vienkāršu. Uzkrātās bagātības bija noguldītas neitrālu valstu bankās, kuras neinteresē neklientu morālās īpašības, nedz tas, no kurienes nākuši un kādā ceļā iegūti šie kapitāli. Netiešie fakti —sīkie gariņi, kas amata stāvokļa dēļ bija informēti par šo afēru, vienkārši «izkrita» pa logu! Atceraties,bija laiks, kad Centrālās/ Komitejas lietu pārvaldnieki, šķiet, ar to tikai nodarbojās… Bet organizētkopuzņēmumu, kurā tiek «atmazgāta» netīrā nauda, nav nekas vairāk kā bērnu spēlīte. Nu, kā? Liekas, kaari uz jūsu neatbildēto jautājumu esmu devis atbildi?

— Pie tam izsmeļošu, — Vilonkulis pamāja ar savu lielo galvu. —Re, arī Laima klāt. Sēdi, mammuci! Puiši neparko man vienam negribēja stāstīt, laikam neuzticas…

Galva veca, pats arī… Labi, labi, — pamanījis iebildumus manā sejā, viņš iesmējās, — es tikai pajokoju.Runā, Valt!

Kronbergs ļoti saistoši izstāstīja mūsu piedzīvojumus, bet beigās loģiski nopamatoja nepieciešamībunogādāt Baumani drošā vietā. Tēvocis, galvu piešķiebis, uzmanīgi klausījās un, kad mans draugs beidzisapklusa, domīgi sacīja:

— Medības… Ir nu gan nelieši! Bet jūs es apsveicu — apsvērts viss Edz pēdējam sīkumam.Tagad iepazīstiniet mūs ar pienākumiem.

— Domāju, ka slimniecei galvenais ir miers. Nekāds ļaunums necelsies, ja pateiksiet, ka piejums viņa pārvesta drošības interesēs. Tikai netinciniet! No tā var rasties aizdomas un… komplikācijas.Par ārstēšanu…

— Varat neuztraukties, — noteica Laimas tante.— Tad viss kārtībā. Ja ko ievajagas, zvaniet. Tas izdevumiem, — neraugoties uz protestiem,

Valts nolika uz galda malas vairākas naudaszīmes un piecēlās. — Mums ar Robertu laiks doties projām.— Bet ābolu pankūkas? — Laimas tante nocēla lielai māla bļodai vāku, un nāsīs iesitās-kairinoša

smarža. — Speciāli uzcepu, — viņa paziņoja, un es lūdzoši pavēros savā draugā.— Nekas, tās palīdzēs nodibināt draudzīgas attiecības ar cietušo. Paldies, bet nevaram kavēties.

Ejam, Robert! — Valts gandrīz ar varu piecēla mani kājās. — Uz redzēšanos!— Bet… — es vārgi iebildu, taču tas nelīdzēja, un jau pēc mirkļa mēs bijām uz ielas.Laukā atkal bija sākusies lietusgāze. Četros, piecos lēcienos šķērsojuši attālumu, kas mūs šķīra no

ātrās palīdzības automobiļa, uzrāvām bagāžas nodalījuma vāku un iegrūduši nestuves, ieklupām kabīnē.— Uz mājām? — es painteresējos, kad, iedarbinājis motoru, Kronbergs uzspieda uz gāzes

pedāļa un, atlaidis sajūgu, iekustināja mašīnu.— Uz Stabu ielu.— Pie Baumaņa?— Jā, — Valts atteica. — Tas, ka viņu kā laulāto draugu attiecības nav visai normālas, nedrīkst

kļūt par iemeslu, lai noklusētu to, kas noticis ar viņa sievu.— Bet automašīna? Pulkstenis jau septiņi…— Mums norunāts, ka es to atdošu rīt no rīta. Ir gan laiks! — noburkšķēja mans šoferis un,

paliecoties uz priekšu, ieurbās ar acīm tumsā. Šauro, asfaltēto celiņu, kas izlocījās starp tumsāgrimstošajiem, vienādajiem Āgenskalna namiem, tik tikko varēja saskatīt. Kad tikām uz ielas, Valts

uzņēma ātrumu. Piebraucot pie Baumaņa mājas, es ar skumjām atcerējos Laimas tantes lielās māla bļodassaturu.

Kāpņu telpā bija tik tumšs, ka ne acī durams, taču mans tālredzīgais draugs iededza līdzpaņemtolukturīti. Vietā, kur bija gulējis līķis, vīdēja tumšs plankums, acīmredzot sakaltušu asiņu palts. Man šīvieta likās drausmīga, un gluži neapzināti es pieliku soli. Uzkāpuši otrajā stāvā, piezvanījām, tačudzīvoklī valdīja klusums.

— Varbūt viņš aizgājis uz darbu? — es ieminējos, bet Kronbergs pakratīja galvu.— Orķestris sāk vēlāk.— Piezvani vēlreiz, varbūt guļ.Valts paklausīja, taču atkal bez rezultātiem.— Neko darīt, — brīdi pagaidījis, viņš norūca. — Jābrauc mājās, bet pašā vakarā aiziesim uz

restorānu. Iespējams, ka patlaban Baumanis ir ceļā uz darbu.Pārbraukuši steigā iekodām, kas gadījās pa rokai. Gremojot bezgaršīgo sviestmaizi, manā atmiņā no

jauna pazibēja Laimas tantes kārdinošā māla bļoda. Draugs visu laiku klusēdams kaut ko sasprindzinātidomāja. Pēc tam pārģērbāmies, nospodrinājām kurpes un novērtējām viens otra ārieni. Kāpjot pa kāpnēmlejup, es ievaicājos:

— Iesim kājām?— Kālab? — Valts jautāja. — Laukā līst, turklāt šņabot es netaisos…Atstājuši automašīnu iepretim Lielajam pulkstenim, mēs pārgājām viesnīcas «de Rome» pusē.— Šeit parasti stāvot tas acīgais avīžu pārdevējs, atminies — kas tik vienreizēji man

aprakstīja BMW šofera ārieni, — es norādīju uz vietu zem nojumes.— Tātad Baumanei uzbrauca kaut kur tepat?— Jā, — es pamāju uz ielu, kuru tikko kā bijām šķērsojuši. — Mašīna izšāvās no kreisās

puses.— Skaidrs, — Valts norūca un pagriezās uz Vecrīgas pusi.— Bet «Rīga» taču atrodas tur, — es norādīju ar roku.— Baumanis strādā «Mazajā Rīgā», — draugs paskaidroja un aši aizsoļoja pa Vaļņu ielas

flīzēm uz priekšu.Paldies Dievam, ka rindu un uzpūtīgo šveicaru laiks bija garām. Viesmīlīgs sirmgalvis uniformā

plaši atvēra durvis. Līdz mums atlidoja klusinātas orķestra skaņas. Atdevuši garderobē virsdrēbes,sasukājāmies augsta spoguļa priekšā un, sakārtojuši kaklasaites, pagriezāmies uz zāles pusi. Piepeši mansdraugs apstājās.

— Kas noticis? — pavēries viņa saspringtajā sejā, es vaicāju.— Nedzirdu trompeti… — Kronbergs klusu atbildēja.

VIII nodaļa Kas te noticis?

Zāles pārzinis, vidēja auguma plikpauris, pamanījis mūs, ar aristokrātisku iznesību paklanījās uncieņas pilnā balsī vaicāja:

— Kur kungi vēlētos? Pie loga, vai…— Mēs gribētu tuvāk orķestrim.Droši vien šī vēlēšanās viņa acīs šķita vispēdīgākā muļķība, jo, paraustījis plecus, zāles pārzinis

cēli aizsoļoja uz priekšu un, it kā viņam būtu darīšana kā tiešā, tā pārnestā nozīmē ar galīgiem ausaiņiem,apsēdināja mūs pie galdiņa līdzās bundziniekam. Šis puskailais, sviedros spīdošais vīrs ar krustiņu kaklāun tetovējumiem klātām rokām patlaban kā negudrs rāvās ap savu apjomīgo instrumentu, pārmaiņus dauzotte dažāda izmēra bungas, te šķīvjus. Pārzinis laikam ar šo gājienu izteica mums savu iekšējo vērtējumu,kuru deklarēt skaļi neatļāva ieņemamais amats.

Pienāca viesmīlis un, pavirinājis muti, pastiepa ēdienkarti. Saklausīt, ko viņš teica, nebijaiespējams, jo negudrais joprojām ārdījās ar saviem sitamajiem tempā, kādā karatē meistars aizstāvētospret vairākiem uzbrucējiem. Man ienāca prātā, ka, šādi diendienā spēlējot, viņu, kā likums, vecumdienāsgaida ja ne klausāmais stobriņš, tad kāds modernāks, ar elektroniku piebāzts dzirdes aparāts. Pat tad, kadnervus tricinošais solo beidzās, piepešajā klusumā ausīs man joprojām turpinājās mežonīgā dārdoņa, arīasinsrite šķita pārgājusi uz paātrinātu pulsāciju. Viesmīļa balss, pieņemot no Kronbergā pasūtījumu, likāsnākam kā caur vati.

Es aizsmēķēju, bet Valts, atgāzies pret krēsla atzveltni, aplaida apkārt garlaikotu skatienu. Pēc brīžatas apstājās pie orķestra. Viņa pelēkās acis pēc kārtas pārslīdēja visiem dalībniekiem, līdz apstājās piepianista. Šis vīrs laikam bija orķestra vadītājs, jo, piedauzījis ar pirkstu kauliņiem pie flīģeļa vāka,vispirms pievērsa pārējo kolēģu uzmanību sev un, palocījis kā diriģents galvu, aizsāka nākamo gabalu.Par laimi, šoreiz tas bija blūzs, kurā bundzinieka vienīgais pienākums bija vienmērīgi slaucīt savainstrumenta virsu ar divām metāla slotiņām, tikai retumis pieduroties zeltainajiem šķīvjiem.

Zāles vidū trīs pāri lēnās, vijīgās kustībās izteica to noskanu, ko radīja melanholiskā mūzika unasinīs dzirkstošais vīns. Apmeklētāju bija maz, acīmredzot gluži kā lietus gājējus, tā ekonomiskālejupslīde izpriecu meklētājus bija sadzinusi pa mājām. Apkārt redzamā publika man šķita visaispecifiska, vismaz agrāk tādu es nebiju ievērojis.

Vairākas uzkrītošos, dārgos tērpos ģērbtas dāmas, uzkrītoši jaunekļi, kuru intelekts, šķiet, nesniedzāstālāk par sievietes jaukumiem un personīgā maka saturu, kā ari vairāki padzīvojuši ārzemnieki koptāmsārtām sejām un sirmiem matiem.

Viesmīlis vienaldzīgi uzklāja galdiņu. Acīmredzot šo attieksmi izraisīja fakts, ka mūsu pasūtījumātrūka alkohola. Mājās apēstā sviestmaize jau bija beigusi savas funkcijas un īslaicīgo sāta sajūtu no jaunapārmācis izsalkums. It sevišķi tas uzliesmoja, kad mūsu priekšā uzradās pa šķīvim ar pamatīgukarbonādes gabalu un brūni saceptiem kartupeļiem. Orķestris ar smeldzīgo afrikāņu melodiju vēl nebijane pusē, bet mana šķīvja saturs jau paguvis pārvietoties tur, kur ar miesīgu aci to nevarēja saskatīt. Tāvienā rāvienā biju nokāvis uzmācīgu izsalkumu. Iegūto labsajūtu es vainagoju ar kuplu cigaretes dūmu unlaiska uzdzīvotāja ērto pozu.

Lai gan no malas šķita, ka Kronbergs visu uzmanību veltī ēdienam, es redzēju, kā viņa vērīgās acisburtiski aptausta visu, kas bija saskatāms zālē, — cilvēkus, sejas, apģērbus, galdus un krēslus. Patiniecīgākā kustība piesaistīja viņa uzmanību. Kādā līdzīgā reizē es viņam pavaicāju — cik priekšmetu viņšfiksējis telpā, kurā pirms tam bijām uzturējušies. Es ar nolūku biju centies ievērot un paturēt prātā pēciespējas vairāk, cerēdams šādā ne visai godīgā ceļā vismaz vienreiz pārspēt draugu. Taču ar kaunu

jāatzīstas, ka ari toreiz Kronbergā pārsvars bija nenoliedzams, izsakot skaitliski — trīs pret vienu. Viņampiemita ne tikai teicamas analītiķa dotības, bet ari fenomenāla redzes atmiņa. Ja viņš to lika lietā kādetektīvs un nevis paviršs vērotājs, rezultāti patiesi bija pārsteidzoši.

Atskaņojis blūzu, orķestris apklusa. Vēl pēdējais smeldzīgais minora akords vibrēja gaisā, betspēlētāji, jau piecēlušies, izstaipījās un sakārtoja savus instrumentus. Acīmredzot aizsākās klusuma pauze,pa kuras laiku dalībnieki atpūtīsies. Pirmais — gaišmatains ģitārists jau nozuda nelielajās durtiņās zālesdibensienā. Pārējie, pārmīdami savā starpā pa frāzei, grupiņā virzījās nopakaļ. Kā pēdējais estrādipameta pianists.

Piecēlies ar vairākiem ašiem soļiem Valts panāca viņu un, saņēmis pie elkoņa, kaut ko pateica.Mūziķis apstājās. īsais dialogs viņu starpā ilga ne vairāk kā trīs minūtes, un, kad draugs atgriezās savāvietā, es jautāju:

— Ko uzzināji?— Baumanis esot punktuālākais no visiem orķestra vīriem. Bez tam viņiem iestudēti vairāki gabali

ar solo tieši trompetei. Neesot brīdinājis, ka nebūšot, un viņš ļoti brīnījās, jo nekad agrāk tādabezatbildība no Baumaņa puses neesot manīta. Klavierspēlētājs, viņš

ari orķestra vadītājs, izteica varbūtību, ka kolēģis negaidīti saslimis, vai ari notikusi kāda nelaime.— Slims var ari piezvanīt.— Jā. Ņemot vērā dzirdēto, jāsaka, ka man tas nepatīk. Liekas, mūsu uzdzīve būs jāpārtrauc un

jāiet uzzināt, kas īsti noticis.— Piezvani, tas ir ērtāk.— Pianists jau zvanījis, taču Baumaņu dzīvokļa telefons neatbildot. Pag, man kaut kas iešāvās

prātā! — draugs piecēlās. — Gaidi mani atpakaļ, — viņš izmeta un drošā gaitā aizsoļoja uz durvīm, aizkurām patlaban atpūtās orķestra vīri.

Palicis viens, es sāku apdomāt jauno ziņu. Baumaņa rīcība man šķita ļoti aizdomīga. Bet varbūt, kautkādā veidā uzzinājis par nelaimi, viņš tagad dzen pēdas sievai. Un ja nu viņš pazudis? Vispirms tiekinscenēta autokatastrofa Norai, pēc tam pazūd vīrs! Ja tā ir taisnība, vai starp šiem faktiem neeksistē kādspagaidām neatklāts pavediens? Kas tie par ļaudīm, kas vajā nelaimīgo sievieti? Viens bija skaidrs — tieir nežēlīgi, uz visu gatavi cilvēki. Pēdējā doma man uzdzina aukstus drebuļus, un, kad atgriezāsKronbergs, es teicu:

— Ja nu Baumanis kritis par upuri tiem pašiem neliešiem, kas uzglūn viņa sievai? Kā tudomā?

— Es tikko kā piezvanīju uz telefonu centrāli dežurantam un palūdzu pārbaudīt Baumaņutelefona numuru.

— To viņi izdarīs tikai rit.— Nē, Robert. Lai pārbaudītu līniju — vai tās galā ir pieslēgts aparāts, nebūt nav jāizsūta

montieri. Šo darbu veic dežurants no kabeļu sadales krosa, bet tieši tas ari man bija vajadzīgs.— Ko viņš noskaidroja?— Lūzumu.— Kā to saprast?— Sakaru līnija ir pārrauta…— Tādā gadījumā Baumanis tiešām varbūt ir slims un nav spējis piezvanīt. Vajadzētu vēlreiz

aizbraukt pie viņa.— Gluži manas domas. Viesmīl! Rēķinu!Drauga balsī dzirdamā trauksme ari manī uzjundīja nemieru. Viesmīlis lēnām bruņurupuča kustībām

izvilka blociņu, uzmeta pāris rindiņu un nolika mūsu priekšā. Pat karbonāde manā vēderā sašutumāsalēcās no tur rakstītās summas, un es cieši nolēmu līdz tam laikam, kamēr visas tautas ienākumineatbildīs šādas te iestādes bandītiskajam rēķinam, bez izteiktas nepieciešamības nespert kāju pāri tās

slieksnim.ārā līņāja, un lukturu atspulgi peļķēs, papildus pārējam apgaismojumam, ietērpa Rīgu mirdzošā rotā.

Atrās palīdzības automobiļa salons bija drēgns un auksts.— Liekas, mums vajadzētu iegādāties pašiem savu braucamo, — es ieminējos, kad Valts

atpakaļgaitā bija izstūrējis uz ielas.— Jā, — viņš piekrita. — Pēc mūsu pēdējiem piedzīvojumiem Francijā tas mums ir pilnīgi pa

spēkam. Nav ko kavēties, rīt pat to izdarīsim.— Tu domā — jaunu?Kronbergs iesmējās.— Neesam jau baņķieri. Mūsu vajadzībām pietiks ar lietotu. Netālu no mājām tādas var iegādāties

cik tīk.Pēc desmit minūtēm, jau otro reizi šajā vakarā, mēs izkāpām Stabu ielā pie Baumaņa mājas. Man

nebija saprotams, ar kādas maņas palīdzību nama iedzīvotāji bija iemanījušies bez traumām tikt savosdzīvokļos. Vismaz es pat lukturīša gaismā orientējos tik slikti, ka tad, kad draugs lika nospiest zvanapogu, sāku grābstīties gar nepareizo stenderi. Uz zvanu neviens neatsaucās, un, mirkli pagaidījis, Valtsatdeva bateriju man un izvilka no azotes mūķīzeru saišķi. Uzvilcis vieglus, cieši piegulošus pirkstaiņus,viņš pieliecās un, lai būtu ērtāk, saņēma aiz roktura, gribēdams iebāzt tievo stienīti slēdzenē. Piepešikliņķis noslīga lejup un ar vieglu klakšķi durvis padevās. Mēs saskatījāmies.

— Ko darīsim? — es čukstēju.Kaut kur kāpnēs atskanēja balsis, pēc tam noklaudzēja durvis un no augšas sāka tuvoties vairāku

cilvēku soļi.— Drošam pieder pasaule! — atčukstēja draugs.Izņēmis man no rokām lukturīti, viņš bez trokšņa ieslīdēja priekšnamā un, pagaidījis mani, klusām

aizvēra ārdurvis.— Tikai neskaries nekam klāt! — redzēdams, ka es meklēju elektrisko slēdzi, Kronbergs

nobrīdināja un, izslēdzis kabatas bateriju, pats uzspieda uz tā savu cimdā tērpto pirkstu. Pie griestiemuzliesmoja lustra un spilgtā gaisma apspīdēja gaiteni. Pēc kā te izskatījās! Sienas skapja durvis līdz galamvaļā un viss saturs uz grīdas! Starp apaviem, kurpju sukām, tūbiņām ar krēmu, tualetes piederumiem unapģērba gabaliem vāļājās biezs ģimenes albums, kas acīmredzot bija glabājies kādā no plauktiem.

— Kas te noticis? — es nočukstēju.Valts uzmanīgi pārkāpa pāri gubai un iegāja pirmajā istabā pa kreisi. Tā izrādījās viesistaba, un te

valdīja tāds pats haoss kā priekšnamā. Taču no dzīvokļa saimnieka te nebija ne vēsts. Mēs ātrā gaitāizstaigājām visas telpas, kurās, šķiet, tikko bija plosījies orkāns. Ielūkojāmies arī vannas istabā un tualetē,pavērām pat pieliekamā durvis — mūsu klienta nekur nebija.

Priekšnamā Valts nocēla klausuli, taču, atbildot uz manu jautājošo skatienu, tikai noliedzoši pašūpojagalvu. Gaiteņa galā viņš dažas sekundes saspringti ieklausījās, bet, tā kā kāpnēs valdīja klusums, uzmanīgipavēris ārdurvis, paspīdināja augšup baterijas staru. Arī es iznācu kāpņu laukumiņā, un pirmais, ko,pacēlis uz augšu acis, ieraudzīju, bija pārkniebtais tālruņa vads! Man pietika ar sekundi, lai pārliecinātos,ka tieši tas no sadales kārbiņas atzarojas uz mūsu klienta dzīvokli. Bez šaubām, Baumaņu mājoklīpavisam nesen saimniekojuši sveši cilvēki, kas aizejot, iespējams, ar varu, bija aizveduši sev līdzi ari tāsaimnieku!

IX nodaļa Bumba

Pamājis, lai pagaidu, Valts iesteidzās atpakaļ un pēc mirkļa atgriezās ar priekšnamā redzēto ģimenesalbumu padusē. Uzmanīgi aizvēris aiz sevis durvis, draugs saņēma mani zem rokas un kabatas dzeltenāstara gaismā piesardzīgi sāka kāpt lejup. Apakšā, man par izbrīnu, viņš nogriezās uz sētas durvju pusi.Tikko nokļuvām pagalmā, mūs no vasām pusēm iekļāva piķa melna tumsa, kurai vājais baterijas starsgandrīz nemaz nekaitēja, turklāt papildus nokļuvām ķepīgu dubļu jūrā. Pēc tam Kronbergs ar līkumuieveda mani iebraucamo vārtu telpā, un es sapratu, ka mēs atkārtojam Cilpas slepkavas atkāpšanās ceļu.Pie izejas draugs apstājās un, iebāzis jau nevajadzīgo lukturīti kabatā, piesardzīgi palūkojās gar stūri.Vismaz trīs bezgala garas minūtes es nostāvēju Valtam aiz muguras, iekāms, pārliecinājies, ka briesmasnedraud, viņš sāka virzīties tālāk.

Mājās pārradāmies pusnaktī. Šīs dienas notikumu raibais kaleidoskops bija padarījis pagalamgurdus kā manus locekļus, tā prātu. Taču, kad Valts pārģērbies noteikti pagriezās uz virtuves pusi, essapratu, ka no kārtējās faktu analīzes neizvairīties. Smagi nopūties, sekoju draugam, un, atslīdzis savākrēslā, miegaini vēroju, kā viņš uzliek vārīties ūdeni un izņem no skapīša kafijas tases. Šobrīd mani pat arceļamkrānu nebūtu iespējams uzdabūt kājās, lai piespiestu iet palīgā. Kad viss bija gatavs, mēs lēnā garānobaudījām karsto un rūgto dzērienu. Bridi klusuciešot sēdējām gaidīdami, līdz atkāpsies nogurums. Jaupēc brīža, lai gan joprojām nejutos svaigs un atpūties, atgriezās spēja domāt un reizē pamodās ariinterese.

— Kur viņš varēja pazust? — es beidzot jautāju.Valts tikai papurināja galvu.— Neminēsim, Robert, bet pārspriedīsim visu metodiski, ievērojot notikumu secību. Sāksim ar to,

kas iekustināja visu šo lietu, — Baumanes aizdomīgo rīcību. Liekas, nav jāpaskaidro, ka aiz tāŠ slēpjaskāds noslēpums. Kad visi cilvēki guļ, viņa ar Skotu virtuvē pēta kaut kādus papīrus. Par mīlas intrigu tenevar būt ne runas, un kaut kas tāds var ienākt prātā tikai greizsirdības apmātam vīram. Tā kā mūs šīsnožēlojamās jūtas neapdraud, varēsim analizēt aukstasinīgi un ar vēsu prātu. Manuprāt, Noras un Skotatikšanās iemesls tik aizdomīgā stundā ir bijuši tieši šie papīri.

— Viņi taču katru dienu tiekas antikvariātā, bet… Bet, pag… vai šie dokumenti nevarētu būtsaistīti ar viņu darbu?

— Šādiem nolūkiem parasti gan izmanto dienu, nevis nakti.— Bet ja kaut kas steidzīgs… Pats zini, ka pagūt visu darba laikā reizēm neiznāk.— Tad to vajadzēja darīt vakarā. Tur jau ir tas āķis. Kādas pretenzijas Baumanim varētu rasties,

ja pirms došanās pie miera amerikānis un viņa kolēģe atklāti, viesistabā uz galda pārskatītu darbadokumentus. Bet tā vietā viņi izvēlas melnāko nakts stundu, turklāt dara to zagšus. Viss tas apstiprina, kaviņu rīcību diktējis kāds noslēpums, kurā sieva nav gribējusi ļaut ieskatīties pat savam vīram.

— Piekrītu.— Tad iesim tālāk. Ko mēs varam secināt par Cilpu un viņa lomu visā šajā karuselī?— Darbs…— Jā, viņa darbs apstiprina, ka par upuri bijusi izraudzīta Nora. Kā tu domā, vai Baumanes

aizdomīgā rīcība naktī nevarētu būt saistīta ar žņaudzēja ieplānoto uzbrukumu? Vismaz es esmu stingripārliecināts, ja Cilpa nebūtu nošauts, mūsu klienta sieva patlaban gulētu morgā!

— Bet ir tikai divi cilvēki, bez viņas pašas, protams, kam zināms, kas noticis naktī, — Noras vīrsun Visvaldis Skots. Tātad iznāk, ka viens no abiem ir ieinteresēts Baumani novākt. Tā kā šai lomai galīginepiemērots man liekas mūsu klients, atliek vienīgi amerikānis.

— Hm… — Kronbergs pakasīja pakausi, — loģiski. Taču tāds secinājums izriet no pieņēmuma,ka abi šie gadījumi saistīti savā starpā kā cēlonis ar sekām. Es biju šo sakarību iedomājies pavisam citādi— par noteicošo ņemot nevis Noras rīcību, bet gan noslēpumu, kas spiedis uz to. Saprati — cēlonis —dokumenti, nevis Baumaņa sievas nakts gaitas.

— Tas tā varētu būt, — es piekritu. — Bet kas un kāpēc uzsūtīja viņai Cilpu?— Iespējams, ka kādam šie dokumenti var izrādīties bīstami, un ne mazāk bīstama pati Baumane,

jo zina to saturu.— Bet tas ir zināms ari amerikānim.— Cilvēkiem, kas uzņēmušies nepateicīgo pienākumu novākt sievieti, par šo faktu var nebūt ne

jausmas.— Kā tu izskaidro paša slepkavas slepkavību?Kronbergs nomalkoja kafiju un piecēlies piegāja pie loga. Drauga sarauktā piere liecināja, ka šis

jautājums viņam sagādā ne mazās grūtības.— Atklāti sakot — nezinu, — viņš beidzot atzinās. — Varu tikai pieņemt zināšanai varbūtību, ka te

darbojies kāds trešais spēks, taču apgalvot, ka tas bijis noskaņots labvēlīgi Baumanei, es neuzņemos, joiespējama ir notikumu sakritība.

— Cilpa nošauts Baumaņu mājas kāpņu telpā, — es atgādināju.— Pilnīgi pareizi, Robert, — Kronbergs palocīja galvu. — Varbūt šis cilvēks zinājis par

slepkavas — žņaudzēja uzdevumu un, lai slēptu pēdas, gaidījis viņu šajā vietā, lai pēc tam, kad Baumanebūtu likvidēta, nošautu slepkavu pašu. Un pa tumsu noklūdījics. Izdomāt mēs varētu daudz, tikai jautājums,vai ar to mēs pietuvotos patiesībai? Viens gan ir skaidrs — atentāta organizētājiem par Cilpas nāvi kļuvazināms nekavējoties.

— Pēc kā tu spried?— Pēc tā, ka jau nākamajā dienā Noru atkal mēģināja novākt, šoreiz ar citu paņēmienu.— Kā viņi uzzināja, ka Cilpa pats kritis par upuri?— Droši vien to izdarīja automašīnā palikušais cilvēks. Izgaidījies norunātajā vietā un ieraudzījis

atbraucam Vītola komandu, viņš noteikti pārbaudīja, kas noticis. Izdarīt to ir gaužām vienkārši — pietikaiebāzt galvu Baumaņu mājas kāpņu telpā. Pēc tam ziņot attiecīgajiem cilvēkiem, bet tie jau rīkojāsnekavējoties. Tieši tādēļ mums vajadzēja tik steidzami parūpēties par Noru Baumani un nogādāt drošāvietā. Nav šaubu, ka, tikai pārliecinājušies par sievietes nāvi, tie liksies mierā.

— M… jā, — es norūcu, — tātad medības turpinās…— Lai, — atsaucās mans draugs. — Tikt uz pēdām viņiem nav iespējams, bet aktīva rīcība nodos

pašus. Liekas, ka mēs varam izdarīt paviršu kopsavilkumu — mūsu klienta savandītais dzīvoklis liecina,ka iebrucēji meklējuši to, ar ko visa šī jezga aizsākās, — dokumentus! Darba smadzenēm te, cik tik uziet.Kas par noslēpumu ieslēgts šajos papīros? Kāpēc izvērstas tik nežēlīgas medības uz vāju, neaizsargātusievieti? Interesanta ir arī slepkavas uz pasūtījumu kabatā atrastā monēta. Kāda ir amerikāņa loma visosšajos notikumos? Galu galā — ko viņš un mūsu klienta sieva darījuši pie advokāta? Domāju, ka ar šājautājuma noskaidrošanu mums rit jāaizsāk savs darbs.

— Bet pats Baumanis? Ielaušanās viņa dzīvoklī?— Es par to informēšu Vītolu. Turklāt nekavējoties. Varbūt nekāda traģēdija nav notikusi, bet,

remdējot greizsirdības kārtējos uzplūdus, mūsu klients pārvērtējis viņam pieļaujamo alkohola normu unrezultātā nokļuvis atskurbtuvē. Panikai pagaidām nav iemesla, taču situācija ir bīstama un neņemt to vērābūtu strausa politika. Es gulēt, Robert, — uzmanīgi ielūkojies man sejā, draugs ieteica, — citādi vēlnogāzīsies no krēsla. Es piezvanīšu Valdim un vēl brītiņu pasēdēšu. Ej, ej!

Jāatzīstas, ka drauga pamudinājums nāca īstajā laikā, un, lai gan no krēsla gāzties vēl netaisījos, tačujutos kā pēc negulētas, smagā darbā pavadītas nakts. Pēdējie Kronbergā spriedumi jau slīdēja garāmmanai apmiglotajai apziņai. Fiksēju to pēc tam, kad biju saklausījis vairāku teikumu neskaidrās beigas,

kamēr pati doma nebija atradusi vietu manā galvā. Lai gan es paklausīgi piecēlos, taču, ievainotāspatmīlības saurdīts, visai dzēlīgi norūcu:

— Tev taisnība — tāds vārgulis kā es ir tikai par traucēkli. Ko darīt — nespēcīgs kā garā, tāmiesā…

— Kārtējais mazvērtības komplekss… — manu dīkšanu aizvainojoši vienaldzīgi nokomentējaValts. — Izgulies, un no rīta viss rādīsies pavisam citās krāsās.

Kronbergam izrādījās taisnība. Pienācīgi atpūties, mans ķermenis bija atguvis enerģiju un Edz ar tospējas un gribu darboties, turklāt pelēcīgo padebesi negaidīti bija nomainījusi tīras debess zilgme. Saulesstari, it kā gribēdami pierādīt mana sprieduma nekļūdību, ietērpa telpu vizuļojošā rotā. Kad, aizskalojisar ledusauksto krāna ūdeni pēdējās miega paliekas, parādījos virtuvē, Kronbergs, kas patlaban līkņāja garplīti, pazemīgi sveicināja:

— Labrīt, tu miesā un garā nespēcīgais cilvēk! Tavā priekšā klanās tavs necienīgais pavārs, kas,gribēdams iztapt savam kungam, ir uzcepis… ābolu pankūkas!

Tikai tagad kairinošā smarža, kuru biju piedēvējis savām atmiņām par Laimas tantes lielo mālabļodu, ieguva reālu apstiprinājumu apziņā. Drauga uzmanības aizkustināts, muļķīgi slēpdams pateicību aizsamākslota smaida, atbildēju:

— Kungs ir žēlīgi gatavs tās nobaudīt…Kafijas tases un mana mīļākā ēdiena radīto labsajūtu es jau gribēju vainagot ar cigaretes dūmu, bet

tad man iešāvās prātā, ka tā būtu vismelnākā nepateicība no manas puses. Kronbergs, kopš atmetasmēķēšanu, ļoti jutīgi un ar lielu nepatiku reaģēja uz nikotīna tvaikiem, tāpēc, iegrūdis paciņu atpakaļ,vaicāju:

— Kurp dosimies?— Pie advokāta. Ceru, ka neesi aizmirsis kantora atrašanās vietu?— Lietus duša, kuru nācās toreiz izbaudīt, bija pārāk spēcīga, lai tik ātri varētu aizmirst, kur tā

saņemta, — es atteicu un piecēlos. — Ejam!Salicis izlietnē netīros traukus, Kronbergs atbildēja:— Uz priekšu!Uz ielas vēju, lietu un drūmo padebesi bija nomainījusi saule. Lai gan brokastlaiks jau sen bija

garām, dienas spīdeklis joprojām nespēja pacelties virs apvāršņa augstāk par trīsdesmit grādiem, tādējādiapliecinot tuvo ziemu. Ejot tas spīdēja tieši acīs, taču spilgtie stari deva maz siltuma.

— Vai iegaumēji advokāta ārieni? — piepeši vaicāja Valts. — Viņu tur var būt vairāki.— Šo grūti sajaukt ar citu. Pamatīgs resnis ar milzīgu degunu un zelta brillēm. Bet gan jau pats

redzēsi. Mani interesē viens — kā tu domā ar viņu runāt?— Kā ar cilvēku, kas pats ir jurists, — Valts atteica, nogriezdamies no ietves uz parka celiņu.

— Izskaidrošu aptuveni iemeslu, kāpēc esam spiesti griezties pie viņa, un ceru, ka viņš sapratīs. Un netikai sapratīs.

— Un ja nu ne?Kronbergs paraustīja plecus.— Tad arī apsvērsim, ko darīt tālāk.Pa ceļam Valts vairākkārt pameta atpakaļ piesardzīgus un pētošus skatienus. Kad es painteresējos,

ko viņš tur ieraudzījis, draugs atteica:— Paldies Dievam, neko!Man no galvas neizgāja pazudušais Baumanis, taču, kad par to ieminējos skaļi, Kronbergs drūmi

atbildēja:— Jāpaciešas. Pēcpusdienā Vītols pastāstīs, kas tiek darīts, lai viņu atrastu. Ja iepriecinošu

ziņu nebūs, vajadzēs izziņot meklēšanu. Cilvēks nav adata.Pie labas gribas es varēju atspēkot drauga pēdējos vārdus, jo gandrīz neviena televīzijas pārraide,

kurā tika skarta kriminogēnā situācija republikā, nenoslēdzās bez lūguma sniegt kādas ziņas parpazudušiem cilvēkiem, taču tobrīd mēs pienācām pie vajadzīgā nama.

— «Šteins», — Valts izlasīja izkārtnes apakšā ar sīkiem burtiņiem iegravēto kantora īpašniekavārdu. Es to biju palaidis garām.

— Pirmajā stāvā viņam ofiss, liekas, tā tagad latviski izrunā vārdu — kantoris.Atvēris smagās, ar grieztiem rotājumiem greznotās, laika gaitā nomelnējušās durvis, es palaidu

Kronbergu pa priekšu. Resnais advokāts, kura ārienē es saskatīju līdzību ar Lielbritānijas premjerunelaiķi Vinstonu Čērčilu, mums ienākot, smagnēji piecēlās. Viņa skatiens, vienaldzīgi pārslīdējis man,apstājās pie Valta. Piepeši mazās ačeles aiz biezajām briļļu lēcām plati iepletās, un čērkstošā,piesmakušā balsī viņš izdvesa:

— Ko es redzu! Vai tiešām Valts Kronbergs?Mana drauga acīs uzliesmoja jautras uguntiņas.— Bet es lauzīju galvu — kas tas par Šteinu? Sveiks, Bumba, atvaino — Salvi! — viņš

sparīgi pakratīja advokāta gaļīgo roku un, pievērsdamies man, piebilda, — mans kolēģis…— Roberts Štāls, — es nobeidzu viņa vietā.Kabineta īpašnieka roka bija mikla un karsta kā drudža slimniekam.— Mēs kopā mācījāmies, — paskaidroja Valts un, apsēdies apmeklētājiem domātajā krēslā,

vaicāja, — kā sviežas, Bumba? Cik gadus neesam redzējušies!Resnais, tiešām bumbai līdzīgais advokāts smagi atslīga savā atzveltnī aiz rakstāmgalda un, izvilcis

kabatas lakatiņu, pārlaida sviedros spīdošajai pierei.— Pats redzi, — viņš izteiksmīgi atbildēja. — Nolādētā vielmaiņa…— Apetīte… — viegli pasmaidīja mans draugs. — Tikai nečīksti, es tevi pazīstu un redzu, ka

neesi atmetis vecos niķus. Varu iedomāties, cik grūti tev iet, — nodokļi spiež, īres maksa žņaudz,ienākumu tik, cik melns aiz naga, tik vien ir kā nēsāt savu masu uz darbu un atpakaļ.

— Tu ari neesi izmainījies, — Šteins pārmetoši nogrozīja savu lielo galvu. — Dzēlība tevasinīs…

— Kļūdies, Bumba, mums vienkārši nav laika. Izlīdzi man kā draugam vienā lietā, mūžambūšu pateicīgs.

— Kādā? — resnā advokāta ačelēs iedegās viltīgas uguntiņas.— Gribu zināt — ko no tevis vēlējušies Visvaldis Skots un Nora Baumane.Atgāzies krēslā, Šteins nomērīja Kronbergu ar ciešu skatienu.— Vai tas tevi interesē kā… darba jautājums, vai kā personīgais?— Kā darba, Bumba. Un, lai tu saprastu, ka lieta ir ļoti nopietna, pačukstēšu, ka sievietei, kuru

tikko kā pieminēju, jau divas reizes ir mēģināts laupīt dzīvību. Patlaban viņa ar lauztu roku guļ.» slimnīcā.— Ar kādu paņēmienu viņu gribējuši novākt? — advokāta balsī jautās vienaldzīga

profesionāļa interese.— Sabraucot ar automašīnu.— Tu teici — divas reizes.— Par to — pirmo, liecina netieši fakti. Viņai tika uzsūtīts algots slepkava. Baumane izglābās

laimīgas "nejaušības rezultātā.— Tu mani biedē!— Palīdzi, Bumba! Neko konkrētu es pastāstīt nevaru, jo izmek-Iešana ir sākuma stadijā, bet varbūt ar tavu palīdzību izdodas kaut ko uztaustīt. Saprotoši pamājis,

resnis atbildēja:— Nora Baumane lūdza noskaidrot — kādas ir reālas iespējas atgūt namu, kuru pirms

deviņdesmit gadiem iegādājies viņas vectēvs Leonīds Dauge.— Bet viņa to jau ir izdarījusi.

— Šis nams neatrodas Rīgā, Valt.— Kur tad?— Krievijā. Pēterburgā.

X nodaļa Bēgle

— Tu re, — es nepatikā norūcu, — apetīte rodas ēdot! Nepietiek ar to, kas ir, vajaga vēl.Gluži kā caurā mucā — ber un ber, tikpat tukša!

Resnis izvilka no rakstāmgalda cigaretes un pastiepa mums. Kronbergs noliedzoši pašūpoja galvu,bet es aizsmēķēju. Nez kāpēc šī vairāk rituālam, nekā nepieciešamībai piederīgā nodarbība allaž manīradīja tuvības sajūtu ar to, kas tajā piedalījās. Droši vien to izraisīja nikotīna reibinošā daļa, jo pēc pārisdūmiem korpulentais advokāts man šķita kā labsirdīgas lēnības iemiesojums. Šteina kustības bijanesteidzīgas un čērkstošā balss ar to omulības pieskaņu, kas raksturīga talantīgam anekdošu stāstītājam.Tagad man likās, ka viņš gatavs drauga labā uzņemties jebkuru nastu, taču viltīgās, acīs dziļi ieslēptāsuguntiņas liecināja, ka advokāts nekad nepiemirst par savu labumu, un sekojošais mājiens to apstiprināja:

— Finansiālie apstākļi tagad tik grūti…Pavīpsnājis Kronbergs uzlika roku uz viņa elkoņa.— Bumba, es samaksāšu!— Cik? — tai pašā acumirklī bez mazākās neveiklības reaģēja Šteins, un Valts nosauca

summu, kas nebija ne liela, ne maza, īsti piemērota kā mūsdienu apstākļiem, tā pakalpojuma lielumam.— Tik vien?…— Netirgojies. Tagad neviens nepeldas zelta upītē. Dod ziņas un saņemsi ne vien skanošo, bet

ari pateicību. Nedosi — nebūs ne viena, rie otra. Izvēlies!Resnis, gluži kā padomju laika nomenklatūras pārstāvis dzīvokļusadales laukā, pavilka uz savu pusi atvilktni, bet pats demonstratīvi aizgriezās uz loga pusi. Taču,

kad viņš atskatījās, briļļu aizsegtās acis pirmām kārtām iekrita tur, kur Kronbergs tikko kā bija ielicisvairākas banknotes. Apmierināti nokrekšķējies, Šteins aizgrūda atvilktni un parakņājies izvilka nodokumentu kaudzes papīra lapu.

— Pieraksti, — viņš teica, un Valts izņēma blociņu.— Runā!— Sanktpēterburgā, Kalēju šķērsielā 3. Pierakstīji?— Jā. Kas tas par namu?— Nezinu. Man uzdeva tikai adresi. Tagad man jānoskaidro Krievijas likumi

denacionalizācijas jautājumos un jāiesniedz pieprasījums.— Skaidrs, Bumba. Bet tagad pastāsti par Skotu. Ko viņš te darīja?— Viņš? Viņš bija faktiskais sarunas vadītājs. Baumane bija paņēmusi to līdzi, lai būtu

saprotamāk. Vīrietis — tā viņa argumentēja, domājot ar galvu, bet sieviete — ar emocijām, tāpēc vīrietimbūšot vieglāk saprast. Viņai izrādījās taisnība. Amerikāņa spriedumi tiešām atstāja gudra cilvēka iespaiduun specifiskās grūtības šī jautājuma noskaidrošanā viņam nebija papildus jāpaskaidro.

— Skaidrs. Skots tās netielējoties apmaksāja.— Jā. — Rešņa sejā nenotrīcēja ne vaibsts, un es sapratu, ka jaunā sistēma jau paguvusi viņu

pārtaisīt par to, par ko tā cenšas pārtaisīt visu tautu, — par naudas skaitāmo mašīnu!Pēc mirkļa pauzes, pa kuras laiku kantora īpašnieks iebāza lapiņu atpakaļ savā vietā apjomīgās

dokumentu kaudzes vidū, Kronbergs jautāja:— Pastāsti, kādu iespaidu uz tevi atstāja šī vizīte. Tu vienmēr esi bijis acīgs, Bumba, tāpēc

gribu dzirdēt tavu vērtējumu.— Par darījumu man nav ko piebilst.— Bet par cilvēkiem?

— Par cilvēkiem… — advokāts domīgi novilka. — Labi, sākšu ar sievieti, jo dāmām tačudodama priekšroka, vai ne? Baumane pēc dabas ir taisna, bez tās viltībiņas, kas, un to es saku ar lepnumu,piemīt man…. Tāda tipa ļaudis ir primitīvi — ne viņi spēj atšķirt izdevīgo no neizdevīgā, ne pareizinovērtēt situāciju no nākotnes pozīcijām. Tiešums, atklātība, manuprāt, ir muļķības izpausme. Ja viņainebūtu līdzi Skota, es izvilktu visu, taču amerikānis bija visai piesardzīgs un nelāva pateikt neko lieku.Bet…

— Bet?— Viņa ir alkatīga!— Ūja… — Kronbergs novilka, — un to saki tu? Es esmu dzirdējis atsauksmes.— Valt, — advokāts atgāzās krēslā tā, ka atzveltnis žēli nočīkstēja,— tās savas atsauksmes vari ierakstīt lapiņā un uzspraust tualete uz nagliņas… Ja es ko saku, tad

saku! Salīdzinoši — man ir vēlēšanās dzīvot turīgi, es zinu savas vājības, bet visam savs mērs. Baumaneir alkatīga, mantaskāres apsēsta sieviete. Liekas, no universitātes laikiem tev bija jāatceras, ka neesmuvājāks analītiķis par tevi. Piekrītu, piemīt man šādi tādi defekti, arī kājas neprot tik čakli skraidīt kātavējās, bet domāt… Taču tu pats to zini ne sliktāk par mani, vai ne?

Valts nopietni pamāja, un piekrītošais žests mani patiesi izbrīnīja, jo līdz šim biju pārliecināts, kamana drauga loģikai spētu pretimstāvēt vienīgi pašas augstākās klases skaitļojamā mašīna, bet arī tikaigadījumos, kur nav vajadzīga iztēle, tā mākslinieciskā nobeigtība, kas parasti pavadīja visus Kronbergāslēdzienus. Bet — še tev! Resni, kura ārienē pat ar palielināmo stiklu nebūtu iespējams atrastnepieciešamos intelekta vaibstus, pats Valts nostādīja uz viena pakāpiena ar sevi!

— Baumane par katru cenu grib atgūt šo namu, — Šteins turpināja.— Jāsaka, ka es viņas vietā būtu… Nē, šī dāma ir pavisam no cita līmeņa! Tāpēc atkārtoju — viņa

ir traki alkatīga!— Pastāsti par Skotu.Resnis paraustīja masīvos plecus.— Šis vīrs man ir mīkla. Iznesīgs, glīts, ekstravagants un domājošs, taču kaut kas man viņā

nepatika. No sākuma likās, ka amerikānis pilda Baumanes lūgumu — būt viņas vietā par runātāju, betvēlāk palika iespaids, ka šajā jautājumā viņš tomēr nav bezkaislīgs vērotājs no malas, bet visaiieinteresēta persona.

— Uz kādu adresi jānosūta atbilde?Šteins uzmeta uz neliela, vizītkartei līdzīga kartona gabaliņa vienu rindiņu un pārstūma mūsu pusē.

Ielūkojies tajā, Kronbergs izbrīnā uzrāva uzacis, taču, neko nejautājis, iebāza krūšu kabatiņā un piecēlās.— Bumba, — sniegdams resnim roku, mans draugs ar dziļas cieņas pieskaņu balsī sacīja un zemu

nolieca galvu advokāta priekšā, — pieņem manu visdziļāko pateicību, bet tas mūsu nolīguma iemiesotaispunkts, kas patlaban atrodas tavā atvilktnē, apstiprinās, ka tā ir neviltota!

— Ak Dievs! — sēdētāja milzīgais vēders nokratījās smieklos, — tu nemaz neesi izmainījies…Uz ielas mūs sagaidīja apžilbinoša saule. Tās stari šķita izgaismojam ne tikai pilsētu, bet arī

dvēseles, un man likās neticami, ka kaut kur pavisam netālu, spožās gaismas pielietajā Rīgā, tumši ļautiņiperina vēl tumšākus nodomus pret saviem līdzcilvēkiem. Kad iegriezāmies parkā, šķita, ka vēlā rudensvietā ir iestājies pavasaris. PiesauGtē kailo krūmu zari bija kā piebārstīti ar pelēkbrūnām, čivinošāmbumbiņām

— zvirbuļiem. Mazie putniņi lēkāja no zara uz zariņu un pieskandināja apkārtni ar priecīgāmdziesmām. Saules stari pa vizītes laiku Šteina kantori bija kļuvuši siltāki, un es atpogāju mēteli.Kronbergs, salicis rokas uz muguras, likās, neievēroja dzīvespriecīgo apkārtni, bet, kad es gribējupievērst viņa uzmanību šim gadalaikam nedabiski dzeltenīgajiem kārklu zariem, kas ar savu krāsu it kāapstiprināja zvirbuļu izziņoto dabas kļūdu, galvu nepaceldams, sacīja:

— Redzu, Robert, redzu, bet atļauj padomāt.

Pēc šādas atbildes uz vēl neizteikto domu es vairs nemēģināju traucēt. Klusuciešot mēs šķērsojāmparku un pēc desmit minūtēm pa apžūt paguvušajām ietvēm nokļuvām līdz mājām. Dzīvoklī Valtsnekavējoties okupēja tālruni, bet es iegriezos savā istabā kaut nedaudz palasīt.

Ar mani tā ir vienmēr — pēc spraigiem notikumiem, kas papildus izraisa veselu jautājumu gūzmu,iegrimt literārajā darbā kādu laiku traucē atmiņas par paša piedzīvojumiem. Un tikai pēc laba laika tāspārmāc no lappusēm strāvojošais rakstnieka gara spēks. Tā arī šoreiz, no sākuma mazliet pamocījies, pēcbrīža tā iegrimu interesanto notikumu aprakstā, ka aizmirsu par visu pasaulē.

— Robert! — piepeši no gaiteņa atskanējusī Kronbergs balss atgrieza mani īstenībā. — Kafija!Jāatzīstas, ka pretējais process nebija no patīkamākajiem. Pārslēgties no piedzīvojumiem, kurus var

izbaudīt, ērti zvilnot atpūtas krēslā, uz aktīvu rīcību nemaz negribējās. Es sapratu, ka pa šo laikuKronbergs būs ne tikai ieguvis jaunu informāciju, bet, jau pārstrādājis to savā galvā, liks priekšā noteiktudarbības plānu.

— Vītola šodien nebūs, — ieraudzījis mani durvīs, viņš pavēstīja.— To, kas interesē mūs, Valdis pastāstīja pa telefonu. Policijā pieteikta slimnieces Baumanes

pazušana no ķirurģiskās nodaļas. Viņu meklē. Par laimi, Vītols šo ziņu saņēma, pirms devās uz Baumaņadzīvokli pēc mana lūguma noskaidrot gan to, kas tur noticis, gan saimnieka likteni. Tagad viņam bijaoficiāls iemesls to darīt, turklāt, zinot, ka durvis ir vaļā, iespēja ielūkoties dzīvoklī. Konstatēts —iebrucēji bijuši divi. Vispirms ticis pārkniebts tālruņa vads un pēc tam atmūķētas durvis. Pēdu, kasapliecinātu vardarbību, — nekādu. Ko šie cilvēki meklējuši, nav zināms, bet izteikta versija, ka naudu, jodzīvoklī nav atrasts ne santīms. Baumaņu telefons jau salabots, tā ka vajadzēs ik pa brīdim piezvanīt,varbūt tomēr viņš uzrodas. Jāatzīstas, ka mūsu klienta pazušana mani uztrauc.

— Varbūt kaut kādā veidā viņš uzzinājis par medībām uz sievu, nobijies un aizmucis?Mana piezīme lika draugam aizdomāties.— M… jā, — viņš beidzot norūca, — nabaga cilvēks! Šitāda jezga! Un tieši tad, kad viss jau

likās noskaidrots un sievas bezvainība gandrīz pierādīta.— Atvaino, līdz pierādījumiem vēl tālu, — es iebildu, taču Valts pakratīja galvu.— Prāta apsvērumi reizēm ir pārliecinošāki par aukstiem faktiem, it sevišķi gadījumos, kas

skar cilvēka iekšējo pasauli. Bet iesim tālāk. Kā tu vērtē Steina spriedumus attiecībā uz Noru Baumani?— Tu runā par alkatību?— Jā.— Cik atceros, tad viņas vīrs arī minēja kaut ko līdzīgu. It kā pēc īpašumu atgūšanas viņa esot

ļoti izmainījusies. To varētu pieņemt par apstiprinājumu advokāta argumentiem.— Labi, tad darīsim tā. Bet vai tu zini, uz kurieni Šteinam pēc jautājuma noskaidrošanas

attiecībā uz namu Sanktpēterburgā ir jānosūta atbilde?— Droši vien uz Baumaņu adresi Stabu ielā?— Nekā nebija, draudziņ. Pavisam uz citu Rīgas daļu — Vallijai Pētersonei Juglā. Kamēr tu

lasīji, es uzzināju, ka šī sieviete dzīvo viena pati nelielā savrupmājā netālu no Velnezera.— Interesanti. Konspirācija, vai? Ko mēs tagad darīsim?— Iesim pirkt automašīnu. Mūsu darbam ar trolejbusu vai tramvaju reizēm ir par maz. Ejam?— Tūlīt?— Protams. Bet pēc tam piezvanīsim Viļonkulim, vai Baumane ir runājama.Izrādījās, ka iegādāties lietotu automašīnu mūsdienās ir nieka lieta. Stāvvieta, kurā ar tām tirgojas,

bija bāztin piebāzta ar visdažādāko ārzemju firmu braucamajiem. Valta izvēle krita uz pelēku opeli. Esgan iebildu pret krāsu, taču draugs apgalvoja, ka tā mūsu profesijai ir vispiemērotākā, jo jebkurāgadalaikā šis tonis esot visgrūtāk pamanāms. Automobiļa vecums un tehniskais stāvoklis bijaapmierinošs, bet pats galvenais — atbilda cenai. Jau pēc pusstundas ar Kronbergu pie stūres mēsizbraucām no stāvvietas kā automašīnas jaunie īpašnieki. Pārējos dokumentus, kas saistījās ar stāšanos

autoinspekcijas uzskaitē, draugs apsolīja nokārtot rīt. Pēc brīža es nomainīju pie stūres Valtu. Man mašīnapatika. Starta ātrums pilnīgi pieņemams, gaita viegla, klusa, arī salons ērts. Izmetis nelielu līkumu,apturēju braucamo pie mūsu durvīm un palūkojos draugā.

— Šķiet, tā nekas…— Gluži manas domas, — Kronbergs piekrita. — Bet tagad kāpjam augšā. Jāpiezvana

Viļonkulim. Nez, kā viņi tur tiek galā?Šķiet, ka reizē ar pirkumu bija cēlusies ari mana pašapziņa. Ātri vien iejuties jaunajā lomā, es

redzēju sevi nevis iespiestu sabiedriskajā transportā starp neiecietīgiem cilvēkiem, kur trūkst gaisa unsaimnieko kabatzagļi, bet atlaidušos eleganta automobiļa ērtajā sēdeklī. Gribot negribot bija jāatzīst, kapat tik minimāla neatkarība kā iespēja brīvi mainīt braukšanas virzienu pēc paša vēlēšanās ir visaipatīkama lieta.

— Es uzvārīšu kafiju, — Valts paziņoja, — lai būtu ar ko atzīmēt pirkumu, bet tu pa to laikupiezvani tēvocim.

— Labi, — es atbildēju, taču mani apsteidza tālruņa zvans. Nocēlis klausuli, pieliku pie aussun izdzirdu trauksmaino Laimas tantes balsi:

— Vai Roberts? — Parasti viņa runāja klusu un nosvērti. Sirds sažņaudzās nelaimespriekšnojautās.

— Jā.— Baumane aizbēgusi!…

XI nodaļa Tā tik ir sieviete!

No negaidītās ziņas man mute palika vaļā. Kaut kur tālu skanēja Laimas tantes balss, taču vārdidiemžēl nespēja atrast vietu manās smadzenēs.

— Robert, tu mani dzirdi? — beidzot līdz apziņai izlauzās pēdējā jautājuma jēga.— Jā. Kad tas notika?— Nezinu. Pirms stundas, ne vairāk. Atbrauciet, tad izstāstīšu. Atbrauksiet?— Pēc pusstundas būsim klāt, — es apsolīju un noliku klausuli. Kronbergu notikušais pārsteidza

kā zibens spēriens. Likās, ka patviņa smadzenes nespēja uzreiz tikt galā ar jauno ziņu. Taču, kad tas bija izdarīts, viņš reaģēja bez

liekas kavēšanās.— Braucam!— Vai…— Nejautā. Vienīgais, ko varu teikt, — es neticu, ka viņa ir aizbēgusi.— Bet…— Vienīgais izskaidrojums — Baumane ir nolaupīta!Mēs veicīgi saģērbāmies. Vēl brītiņu man nācās gaidīt uz Kronbergu, kas steidzīgi pārkravāja no

atvilktnes kabatās nez kādus priekšmetus. Kad beidzot viņš bija gatavs, skriešus metāmies pa kāpnēmlejā. Par laimi, automašīnā benzīna netrūka — iepriekšējais īpašnieks bija

piepildījis pilnu bāku. Pēc divdesmit minūtēm bijām Āgenskalnā, bet pēc trīsdesmit, kā bijuapsolījis, vērām durvis.

Tik apmulsušu Vilonkuli, jāatzīstas, man līdz šim nebija nācies redzēt, bet Laimas tante šķitapavisam izsista no sliedēm. Novilkuši mēteļus, nopakaļ saimniekiem sagājām istabiņā, kura bija atvēlētaslimniecei. Seit mēs apsēdāmies un tēvocis balsī, kas pēc notikušā bija zaudējusi krietnu daļu taipiemītošās pašapziņas, atstāstīja atgadījumu sīkāk.

— Vakar vēlu vakarā, kad beidzot viņa atmodās, — namatēvs teica, — pēc iespējas tā, lai mazākuztrauktu, mēs pastāstījām to, ko jūs atļāvāt teikt. Baumane nemaz neizbrinījās, uzzinājusi, ka kāpņu telpānoslepkavotais cilvēks bijis uzsūtīts ar nolūku laupīt dzīvību viņai. Liekas, sieviete saprata, ka arīautokatastrofa ir vienas un tās pašas sazvērestības izpausme, jo, kad pastāstīju par šofera aizdomīgorīcību, viņa tikko dzirdami nočukstēja: «Par to viņi vēl samaksās!» Mammucis arī dzirdēja un varapstiprināt. Baumane paēda un pēc tam painteresējās, kā šeit nokļuvusi. Es pateicu, ka draugi, rūpēs parviņas dzīvību, pārveduši pie mums. Pēc tam Laima aplūkoja ievainojumus, apkopa, kas nepieciešams,izdarīja injekciju, un cietusī aizmiga. Jāsaka, ka viņa izturējās ļoti mierīgi un nosvērti, tā ka mums neprātā nevarēja ienākt tas, ko tā izdarīja šodien.

— Centieties neizlaist ne mazāko sīkumu, — Valts palūdza, un pamājis Vilonkulis turpināja stāstīt.— Pēc brokastīm Baumane palūdza kādu apģērba gabalu, jo viņas drēbes bija palikušas slimnīcā.

Gulēt esot apgrūtinoši, un viņa vēloties pasēdēt pie loga. Mammucis parakņājās savā garderobē unsameklēja viņai šādas tādas drēbītes no savām jaunības dienām. Lai gan lauztā roka tai sagādājaneērtības, viešņa izskatījās krietni mundrāka nekā vakar un, paņēmusi grāmatu, apsēdās lasīt.

Vilonkulis apklusa un, it kā dodams sievai vārdu, pamāja. Laimas tante pietvīka un turpināja viņavietā:

— Ledusskapis mums bija tukšs, un es aizsūtīju Vili uz tirgu. Veikalos produkti tik dārgi…Sarakstīju sīki papīriņā, ko lai nopērk… Kad papucis aizgāja, mēģināju uzsākt ar slimnieci sarunu, kā jausieviete ar sievieti, taču viņa bija atturīga, un vairāk par jā vai nē no viņas nedzirdēju. Nospriedusi, ka tas

ir pārejošs vājums, ķēros pie mājas darbiem. Te piezvanīja kaimiņiene no blakus dzīvokļa — Inta, unpalūdza kādu pusstundu pasēdēt pie mazā Pēcīša. Nesen viņai piedzima bērniņš, un, kad tētis darbā, jaunāmāmiņa kļūst pagalam nevarīga. Ne uz veikalu aiziet, ne ratiņus nonest. Ir gan tās jaunās, vai ne? Varatiedomāties — tikai tad, kad bērns sāk pieprasīt, viņa sāk domāt, ko īsti tam dot! Pastāstījusi to Baumaneiun piekodinājusi, lai jūtas kā mājās, gāju auklēt Pēci, kas jau auroja tā, ka visa māja skanēja.

Kronbergs uzplāja sev pa ceļiem, taču skaļi neko neteica.— Kad atgriezos, — Laimas tante bēdīgā balsī turpināja, — viņas nebija! Izskraidīju visas

istabas — tukšs! Zvanīju jums, neviens neatbild! Viņas nav! Es gandriz prātā sajuku no bailēm. Par laimi,driz atgriezās papucis, bet pēc tam sazvanīju arī jūs. Re, kāda nelaime! Ko nu darīt?

— Cik ilgi jūs nebijāt mājās?— Minūtes divdesmit.— Izejot durvis aizslēdzāt?— Nē. Kas to varēja iedomāties?— Vai, sēžot pie bērna, nedzirdējāt kāpņu telpā svešas skaņas, balsis vai rosīšanos?— Pēcim tā balss kā… Nē, neko.— Hm… Un jūs domājat, ka Baumane aizbēgusi?Pēkšņi Viļonkuļa krēsls žēli novaidējās. Paliecies uz priekšu, tēvocis ieurbās ar skatienu manā

draugā.— Iznāk… tu uzskati… viņa aizvesta ar varu?Paraustījis plecus, Kronbergs piecēlās.— Līdz šim — jā, bet tagad — nezinu. Pārbaudīsim. Neatstājot pēdas, cilvēku ar varu aizvest

ir gandrīz neiespējami.Izvilcis no azotes lupu, Valts sāka pārbaudīt ārdurvju atslēgu. To viņš darīja ļoti uzmanīgi — lēni,

lēni virzot uz priekšu palielināmo stiklu un vērīgi aplūkojot caur to slēdzeni, meklējot mūķīzera atstātosieskrambājumus. Acīmredzot neko neatradis, draugs tikpat metodiski aplūkoja aplodu, tad atslēgas mēlītiun pašās beigās arī nelielo gumijas paklājiņu durvju priekšā.-

— Liekas, jums taisnība, — atgriezies istabā, viņš sacīja Laimas tantei, kas ar nolūkunomierināt nervus bija ķērusies pie adīkļa, — Baumane tiešām aizbēgusi pati. Taču vienās čībās unrītakleitā tālu netikt, tāpēc palūgšu apskatīties, vai kaut kas nav pazudis.

Atlikusi sāņus rokdarbu, namamāte ielūkojās skapī. Viņai pietika ar dažām sekundēm, lai konstatētu,ka pazudis vecais lietusmētelis, bet no veļas — daži sievietei nepieciešamākie apģērba gabali. Savukārtno skapīša priekšnamā bija izgaisušas kurpes un no pakaramā paņemts raibs lakats.

— Tagad tiešām nav šaubu, ka Baumane aizmukusi, — drūmi konstatēja Valts. — NedodDievs, ja viņai ienāk prātā meklēt patvērumu savā dzīvoklī.

— Liekas, ka es zinu, kur viņu meklēt, — es ieteicos, un visas galvas reizē pagriezās pretmani.

— Kur? — Vilonkulis nedaudz skeptiski jautāja.— Pie Skota.Kronbergā pelēkās acis iepletās.— Tu esi ģēnijs! — viņš priecīgi iesaucās un uzsita man uz pleca. — Kā es to pats

neiedomājos! Tūlīt pārbaudīsim. Robi, celies!Kad gaitenī, jau apvilkuši savus mēteļus, grasījāmies atvadīties, es piepeši izdzirdu Viļonkuli

izbrīnīti norūcam:— Kas tad tas? 'Viņš lūkojās uz balta papīra lapiņu, kas gluži kā franta nēzdoga mala lūkojās laukā no vecas žaketes

krūšu kabatiņas.— Mammuci, vai tu to ieliki? — viņš vaicāja Laimas tantei un, saņēmis noteiktu — nē, iebāza

roku kabatā pēc brillēm.— Ko tas varētu nozīmēt, — lēnām locīdams vaļā papīru, viņš ņurdēja zem deguna, pēc tam

pastiepa roku ar lapiņu uz priekšu, kā cilvēks, kam lēcas jau kļuvušas par vājām, un skaļi lasīja:— Kronbergam. Esmu bezgala pateicīga par palīdzību un rūpēm. Paņemtās mantas atsūtīšu pa

pastu. Mājās mani varat nemeklēt, pie Visvalža Skota tāpat. Ar cieņu, Nora Baumane.Mēs saskatījāmies. Valts lēnām novilka mēteli un atgriezās istabā. Apsēdies viņš labu bridi tukšām

acīm raudzījās tālumā, un, kad es .jau pavēru muti jautājumam, to apsteidzot, viņš iesaucās:— Tā tik ir sieviete!

XII nodaļa Nodevējs

Laimas tantei no satraucošajiem notikumiem tā sasāpējās galva, ka atvainojusies viņa aizgājaatlaisties blakusistabā uz dīvāna. Savukārt Vilonkulis atslodzei grasījās celt mūsu priekšā savu pēdējofotoalbumu — lepnumu, kurā vienkopus bija savākti veiksmīgākie amatiera dzīvē izdarītie uzņēmumi, tačuKronbergs viņu apturēja.

— Man zināma jūsu aizraušanās, Roberts stāstīja. Slavēja. Taču patlaban nav laika. Tikaineiedomājieties, ka mani neinteresē jūsu daiļrade. Interesē, un vēl kā. Bet es nevēlos būt paviršs skatītājs,kā laika trūkumā nonācis šahists. Izdarīsim labāk to citā reizē, bet tagad es gribu piezvanīt. Vai drīkst?

— Kas par jautāšanu? — ielicis albumu atpakaļ skapī, bez mazākās aizvainojuma ēnas tēvocisatteica. — Zvani, dārgais, cik tik lien.

Draugs izgāja gaitenī, bet Vilonkulis, piesēdies blakus, apņēma mani ap pleciem.— Pēdējā laikā reti tevi izdodas redzēt, — ar tikkko jaušamu pārmetumu viņš sacīja. — Būtu

kaut piezvanījis biežāk, ja atnākt par grūtu.— Darbs.— Kūtrums, Robert. Sirds kūtrums. Ej pie Dieva, lasi viņa vārdu un kļūsi citāds. Ir laiks

atradīsies, ir sevi spēsi novērtēt objektīvāk, ir nākotni saskatīt nevis ar vēderu, bet — sirdi. Tad tā kļūspar mērķi, laimi, tu tieksies pēc tās, nevis ābolu pankūkām brokastīs.

— Kāpēc tik skarbi?— Tavs tēvs man tevi uzticēja, lūdza pastutēt grūtākos brīžos, bet es… Pastutēju, protams, bet

kā? Ar naudu, ar dzīves padomu, bet īsto gudrību tā arī neesmu iemācījis.— īsto? — es izbrīnījos. — Kāda tā ir?— Dievbijība.— Kāda tur gudrība? — man paspruka dumjš smiekliņš. — Nekad neesmu dzirdējis, ka bailēs,

jo bijība taču nozīmē bailes, vai ne, meklējama gudrība. Bailes no laika gala ir bijušas vājuma izpausme.Tēvocis dusmīgi nošūpoja galvu.— Prāta vājuma, Robert. Ja Dievs mums licis…— Ko licis? — pašam negaidīti es aizsvilos. — Vienmēr tu ar saviem sprediķiem! Nu labi —

zvanīšu, apciemošu, stāstīšu par sevi un saviem nākotnes plāniem. Labošos, ar vārdu sakot. Tā ja?— Muļķis, — Vilonkulis gluži mierīgi atteica. — Vai tad es runāju par to?— Par ko tad?— Par tevi. Gribu, lai neaizietu pazušanā.— Kādā pazušanā? Vai es zogu? Vai meloju? Nē! Kāpēc man būtu jāiet pazušanā?— Tāpēc, ka Dievs cilvēkiem licis…— Atkal — licis! Izdomā taču kaut ko jaunu!— Pagaidi taču! Paklusē kaut mirkli! — Tēvocis piepeši saspieda man plecu tā, ka šķita — tas

negaidīti iekļuvis skrūvspīlēs, — tik briesmīgs spēks līdz šai dienai mājoja viņa rokās. — Re nu, uzreizrāmāks kļuvi… — Vilonkulis pavīpsnāja. — Miesas sods pat tavā vecumā nes svētību. Tagad klausies,ko es teikšu, bet tavs uzdevums būs atbildēt. Negribu dzirdēt nekādu filozofiju! Ja atmiņa mani neviļ, tukādreiz spēlēji basketbolu?

— Jā.— Spēles noteikumus atceries?— Protams.— Par laimi, arī es. Par katru pārkāpumu komanda vai nu zaudē bumbu, vai tiek izpildīts soda

metiens uz tās grozu. Tā?— Tā.— Cik piezīmes viens spēlētājs drīkst sapelnīt?— Piecas.— Un ja vairāk?— Jānoiet no laukuma.— Un citas izejas nav?— Nav.— Tātad spēles noteikumi jāpilda. Un nelīdzēs ierunas un mēģinājumi pierādīt, ka neesi

zinājis vai gribējis, tiesnesis par pieciem pārkāpumiem tāpat tevi nodzīs malā. Līdzīgi Dievs, cilvēcestiesnesis, ir devis savus noteikumus, kuru nepildīšanas gadījumā gaida… nu to, liekas, tu zini. Lasi Bībeli,Robert, tur šie noteikumi ierakstīti. Tu, es redzu, joprojām lolo ilūzijas sevi pārveidot pats, bet tas navDieva plāns. Viņš vienīgais spēj to izdarīt tā, lai tas būtu pareizi, un gaida, kad tu atļausi. Bet, ja tiepsies,vari uzskatīt, ka piecas piezīmes dzīves skolā jau nopelnītas.

Es nepaguvu atbildēt, jo atgriezās Kronbergs.— Ko uzzināji? — Vilonkulis pārslēdzās uz manu draugu.— Baumane zvanījusi uz pirmās klīniskās slimnīcas ķirurģisko nodaļu. Es spriežu, ka tā bijusi

viņa, ņemot vērā stundu, kad tas noticis. Man pateica, ka nezināma sieviete pa tālruni interesējusies parautokatastrofā cietušās likteni. Izprašņājusi par cilvēkiem, kas viņu aizveduši, — tas ir, mums. Taujājusipar sīkumiem, sākot no apģērba un beidzot ar matu krāsu, visu, ko varēja atcerēties palātas biedrenes.Dežurantei licies, ka zvanītāja ir izmeklētāja, tāpēc viņa atbildējusi pēc iespējas izsmeļošāk. Acīmredzotiegūto informāciju Baumane salīdzināja ar pašas novērojumiem un, iespējams, to, ko zināja par mumsagrāk.

Man drauga argumenti nelikās visai pārliecinoši.— No kurienes mēs viņai varējām būt pazīstami?— Zīmītē minētais adresāts apstiprina, ka, analizējot situāciju, viņa nonākusi pie mums.

Acīmredzot kādā punktā, par kuru mums nav ne jausmas, mūsu ceļi kādreiz krustojušies, bet varbūt kādspateicis…

— Bumba, — pašam negaidot es iespraudu.— Ko? — Kronbergs ieurbās ar pelēkajām acīm manī. — Ko tu teici? Atkārto!— Bumba. Advokāts Šteins.Dziļi ievilcis elpu, Valts lēnām uzslējās kājās.— Celies, Robi, braucam! Ja tā izrādīsies taisnība, tad…— Tu vairāk ar viņu nedraudzēsies…— Nē, — Kronbergs palocīja galvu, — nedraudzēšos. Bet tu jau otro reizi pēc kārtas

izrādījies ģēnijs! No viņa tik tiešām kaut ko tādu var sagaidīt.Saģērbušies steigā atvadījāmies un metāmies lejā. Līdz darba dienas beigām bija atlikušas

piecpadsmit minūtes, kad mēs ar Valtu burtiski iebrukām advokātu kantorī. Acīmredzot Šteins patlabantaisījās uz mājām, jo, zemu pieliecies, tā, ka virs rakstāmgalda kā pelēks kalns rēgojās tikai uzkumpusīmugura, viņš bāza atvilktnēs dokumentu mapes. Lieki netērējot laiku, Kronbergs aši paspēra tos pārissoļus, kas viņu šķīra no kabineta saimnieka, un ar slaidu vēzienu nolaida roku, kā man likās, nedaudzzemāk par advokāta ķermeņa redzamo daļu. Atskanēja skaļš plaukšķis un tajā pašā acumirklī virs galdauzsprāga sarkani pietvīkusi seja. Man likās, ka Šteins dusmās pārsprāgs, taču norīstījies viņš piepešiiesmējās:

— Tu tiešām nemaz neesi izmainījies! Es tevi gaidīju, bet ne tik brutāli…— Bumba, — Kronbergā balsī nebija ne miņas no jautrības, — tu esi mani nodevis!— Kas par muļķībām, — atkritis krēslā, advokāts uzmeta lūpu. — Minūtes piecas pēc jūsu

aiziešanas piepeši piezvanīja Baumane. It kā nekas sevišķs pa šo laiku nebūtu noticis, painteresējās, kāvirzās uz priekšu viņas lieta. Pēc tam ar krietnu humora piedevu aprakstīja notikušo autokatastrofu,slimnīcu, savu nozagšanu un pašās beigās… tevi! Viņa nemaz nepainteresējās, vai es tevi pazīstu, betuzreiz prasīja pēc vārda! Protams, es apmulsu… un… Bet tu taču mani nebrīdināji.

— Cik?— Ko — cik?— Cik par to viņa tev apsolīja?Resnis paraustīja plecus.— Nesaprotu, par ko tu runā.— Un kā vēl saproti, Bumba. Esmu par deviņdesmit procentiem, turklāt ar astīti, pārliecināts,

ka Baumane pēc mūsu ārējā apraksta tevi lūdza noteiktās aprindās pamēģināt noskaidrot, kas mēs esam.Protams, tavs deguns uzreiz saoda izdevīgu darījumu, — ka ne par ko vari nopelnīt glītu summiņu, un… tumani nodevi!

— Fui! Kā var tā runāt! Es godīgi nopelnīju…— Liekas, ka tavu godu dēvē mazliet citādāk.— Kā? — advokāta gaļīgo pieri pāršķēla stāva rieva, un tagad es jutu, ka viņš no tiesas tik

tikko valdās.— Agrāk tā vārds bija rublis, tagad — lats.— Tur ir durvis! — Šteins piepeši izšāva sānis kreiso roku ar izstieptu rādītājpirkstu. —

Sveiki!Nicinoši pasmīnējis, Kronbergs atteica:— Te būs mana vizītkarte. Tikko uzzināsi viņas adresi, zvani!— Ne prātā nenāk!— Es samaksāšu.— Ne prātā nenāk! — advokāts ietiepīgi un nikni atkārtoja, taču Valts tikai pasmējās:— Ienāks, kad gribēsi nopelnīt. Dzīvo vesels! — viņš pagriezās uz papēža un, atpakaļ

neskatīdamies, pameta Šteina kantori. Izejot es pamanīju, ka dusmu rievu jurista sejā bija nomainījusidomīga aprēķinātāja izteiksme.

— Varēji mazliet korektāk, — soļojot stāvvietas virzienā, es bildu, taču Kronbergs tikai atmeta arroku.

— Es Bumbu pazīstu, turklāt pateicu, vienu vienīgu patiesību. Starp citu, Robert, to teātri arapvainošanos viņš izspēlēja tikai tevis dēļ. Man smiekli nāca jau toreiz, kad Šteins no savas alkatībasdebesskrāpja mēģināja noraksturot Baumanes mantkārību. Vistīrākā skaudība. Iedomājies zagli, kuramnākas kritizēt savu amata brāli tāda priekšā, kam zināms par viņa paša profesiju. Vai tāds spēs to izdarītobjektīvi? Nē, viņš visiem spēkiem pārspīlēs sava biedra negatīvās īpašības, lai uz šī fona izceltos kālabāks. Štrunts tāds! Alkatības ziņā Bumba ir tīrais čempions. Un nebaidies. Ja viņš tiks mūsu klientasievai uz pēdām, mēs būsim pirmie, kas par to uzzinās.

Baumaņa pieminēšana atsauca atmiņā ne tikai viņu pašu, bet arī viņa noslēpumaino pazušanu.Acīmredzot Kronbergam bija iešāvusies galvā tā pati doma, jo, sēžoties automašīnā, viņš tikko dzirdaminomurmināja:

— Kur gan varēja iekrist tas trompetists? Vai tiešām notikusi vēl viena nelaime?

XIII nodaļa Negaidīts atradums

Mājās Valts pirmām kārtām piezvanīja Vītolam. Ziņas nebija iepriecinošas:— No Baumaņa ne vēsts, ari par sievu nekā jauna. Sakarību starp Eķi kāpņu telpā un mīklaino

Baumaņu pāra pazušanu policija nav uztvērusi, tā pagaidām tiekot traktēta tikai kā varbūtība, turklāt arļoti zemu ticamības procentu. Vairākums sliecoties saskatīt šajos faktos nejaušību, un tikai retais domājot,ka tie tomēr saistīti savā starpā. Es piezvanīju ari uz mūsu klienta dzīvokli, taču tur joprojām neviensneatbild. Liekas, ka mums atlicis vienīgais, ko šovakar vēl varam izdarīt.

— Kas tas būtu? — es negribīgi painteresējos.— Apskatīt albumu.Tikai tagad es atcerējos ģimenes fotoalbumu, kuru tālredzīgais draugs paķēra Edži no Baumaņu

saārdītā dzīvokļa.— Ko tu gribi tur atrast?.— Kādu seju, varbūt adresi… Mums taču jāsameklē kāds Baumaņu draugs vai rads. Jāpamēģina

noskaidrot, pie kā un kur viņš vai viņa varētu atrast pajumti. Reizēm fotoalbumā šo to var atrast, it sevišķiuzņēmumu otrajā pusē. Mums nepieciešams izejas punkts.

Padzēruši tēju, devāmies katrs savā istabā. Es, protams, lai turpinātu raibo dienas notikumupārtraukto lasīšanu, bet Valts, lai svešu cilvēku sejās mēģinātu atrast to, kurš spētu mūs uzvest uzpazudušo laulāto draugu pēdām. Par sevi varu teikt, ka es apšaubīju šīs metodes iespēju nest augļus. Pašāvakarā uz mirkli mēs tikāmies virtuvē. Uz manu jautājošo skatienu Valts klusēdams papurināja galvu un,pievācis pāris sviestmaižu, klusēdams nozuda savas istabas durvīs. Pirms aizmigt, arī es pamēģinājupalauzīt galvu, meklēdams mīklainā notikuma iespējamo atrisinājumu vai vismaz tā atslēgu, taču manaspūles izrādījās veltas. Viss šķita tik haotisks un prātam neaptverams, ka jau pēc mirkļa, aptvēris savunevarību, atmetu ar roku prātošanai un… cieši aizmigu.

Pamodos ar sāpošu galvu un nespēku visā ķermenī. Vai nu pie tā vainīgas bija saules aktivitātesizraisītās magnētiskās vētras, vai mūsu pagalam piesārņotā atmosfēra, bet mana pašsajūta bija neparastislikta. Lēnām apģērbos, lēnām ievilkos virtuvē un sabruku uz krēsla. Arī mans draugs šorīt neizskatījās tiklabi kā citkārt, taču tam bija pavisam cits iemesls. Izrādījās, ka Kronbergs līdz četriem rītā bijapārskatījis ģimenes albumu, pielīmētās fotogrāfijas rūpīgi atdalīdams no biezā kartona lapām, laimēģinātu otrā pusē atrast kādu uzrakstu. Nometis līdzās manai kafijas tasei trīs kartiņas, viņš atslīga savākrēslā. Gurdeni pievilcis sev tuvāk jaunas meitenes portretu, mirkli lūkojos neizteiksmīgajā lelles sejiņāun, neatradis nekā uzmanības vērta, apgriezu otro pusi. Šķērsām pāri muguriņai, ar lieliem, neapšaubāmi— sievietes rokas vilktiem burtiem, stiepās uzraksts — «Ruta Kaija. Atceries mani un Lapmežciemu.1980. Rīgā, Nītaures ielā 2—15.»

Nākamajā uzņēmumā objektīva priekšā pozēja neliela jauniešu grupiņa. Aizmugurē, pie mājas sienaslīdzās parādes durvīm, bija piestiprināta plāksnīte, kurā es ar grūtībām spēju saburtot: «Mūzikas skola…»Liekas, ka pirmajā rindā, trešā no labās puses, smaidīja jau pazīstamā blondīne ar lelles sejiņu.

Trešajā fotogrāfijā, tas bija kvalitatīvs krāsains uzņēmums, bija attēlots sirms, stalts, eleganti ģērbiesvīrietis. Uzraksts otrajā pusē liecināja, ka tas ir mums jau zināmais Noras Baumanes Amerikas tēvocis.Plašā vīrišķīgā rokrakstā, ar kaligrāfiskiem latīņu burtiem bija uzvilkts ne tikai viņa vārds, uzvārds unadrese, bet pievienots ari mājas telefona numurs.

— M… jā, — atstūmis uzņēmumus, es pacēlu pie lūpām kūpošo kafijas tasīti, — man rādās, kanekāds sevišķais ieguvums te nav…

— Kā to ņem. Vismaz tagad mums zināms, ka Baumanis ir beidzis otro mūzikas skolu. Kopā ar

viņu to absolvējusi Ruta Kaija, kurai ar mūsu pazudušo klientu tolaik droši vien ir bijis romāns.— Es neatradu Baumani.— Skaties uzmanīgāk, — ieteica draugs un no jauna piestūma man jauniešu grupiņas

fotogrāfiju.— Neredzu, — miegaini lūkodamies izplūstošajās sejās, es noburkšķēju.— Robi, tev pēdējais laiks drāzt pie optika. Tas — otrajā rindā, — Kronbergs iebadīja kāda

puiša cekulā, kurš nezin kāpēc raudzījās nevis objektīvā, bet sev zem kājām, — ir Baumanis.Nācās atzīt, ka draugam taisnība. Tā pati no sāniem nedaudz saplacinātā galva un dīvainā maniere

turēt plecus. Lai gan no sejas bija saskatāma tikai daļa, tomēr ari tās bija pietiekami, lai nekļūdīgi pazītuBaumani.

— Ko mēs iesāksim ar šīm ziņām? — es painteresējos, jo tonizējošais dzēriens, atdzīvinājissagurušo miesu, bija izvēdinājis no galvas ari miegainību.

Valts savāca fotogrāfijas un sakārtojis iebāza kabatā.— Par spīti Baumanes atstātajai zīmītei, apgalvojumu — nemeklēt viņu pie Skota, domāju

tomēr pārbaudīt. Jautājums tikai — kā?— Pajautā.— Nemuļķojies, Robert. Šis cilvēks nav tik vienkāršs, kā varētu likties no pirmā acu

uzmetiena. Man viņš šķiet kā melnais zirdziņš, kam spēlē atvēlēta sākumā neievērojama loma, lai tikaiizšķirošajā mirklī no slēpņa to mestu cīņā. Kaut kas šī jaunā cilvēka rīcībā man ne sevišķi patīk, bet kas?Jāatzīstas, es to pat noformulēt nespētu, bet nepatīk. Varbūt to izraisījusi viņa dzīves nesakārtotība unnenoteiktais darbs, — tu zini, ka man kārtība ir vienkārši otrā dabā, bet varbūt haotiskā grābstīšanās pēckaut kā, līdzīga tai, kas baro zelta meklētāja nožēlojamo iztēli. Taču pārbaudīt, vai Baumane nav atradusisev patvērumu viņa dzīvoklī, mums tomēr nāksies, Robert.

— Salonā droši vien uztraukušies — kur palikusi vadītāja?— Baidos, ka nē. Šī sieviete apbrīnojami labi prot kārtot savas darīšanas pa tālruni…— Valt, tu joprojām galveno uzsvaru liec tiēši uz mūsu klienta sievu, galīgi aizmirstot par viņu

pašu. Bet Baumanis taču tāpat pazudis, turklāt daudz draudīgākos apstākļos.— Darīsim visu pēc kārtas, Robert, — Kronbergs brīdinoši pacēla roku. — Diemžēl mums ir tikai

viena automašīna, bet vairākas adreses — Skota, Rutas Kaijas un tās sievietes no Juglas, kurai Bumbasūtīs atbildi, bet laika maz. Lai visu pagūtu, sāksim no amerikāņa un secīgi virzīsimies pa šo maršrutu uzpriekšu līdz pat Juglai. Pēc vienpadsmitiem, kad Baumanes tēvoča pmisārs dosies savās ikdienasizdevīga biznesa medībās, mēs bez īrnieka atļaujas ielūkosimies viņa apartamentos. Es nebūt neesmuaizmirsis par mūsu klientu, Robi, taču pagaidām neredzu nekādu citu iespēju, kā viņam palīdzēt. Starpcitu, vīrs ar sievu, kas jau divpadsmit gadus ir nodzīvojuši laulībā, apkārtējo un draugu acīs kļūst it kā parvienu personu. Viņi kopā iet viesos, uz teātri, apmeklē paziņas, bet tie savukārt viņus un tikai ļoti retāsreizēs kādu no tiem atsevišķi. Atrodot kādu, kas atbilstu šīm prasībām, mēs varam tikt pie informācijasgan par pašiem Baumaņiem, gan viņy tuviniekiem un paziņām, ievērojami paplašinot meklēšanas iespējasun pietuvinot reālu rezultātu.

— Bet… — es gribēju iebilst, taču draugs mani pārtrauca.— Materiālajā pasaulē, tātad ari mūsu spriedumos viss ir relatīvs un to, ko es saku, izejot no

vienām pozīcijām, pavisam vienkārši var apgāzt, ņemot palīgā citus kritērijus. Ejam, pulkstenis gandrīzpusvienpadsmit.

— Un kas tad ir?— Mums taču jāpārliecinās, ka Skots ir projām. Palūkosimies, kā amerikānis aiziet, un tikai pēc

tam sāksim rīkoties. Stādies priekšā, kas notiks, ja, atmūķējuši durvis, uzskriesim viņam.— Atvainosimies par kļūdu, — es pasmīnēju un piecēlos.Tā kā līdz Skota dzīvesvietai bija ne vairāk kā piecu minūšu gājiens, automašīnu atstājām stāvvietā.

Vietu novērošanai izraudzījāmies krūmu aizsegā. Neraugoties uz to, ka kailie zari visai vāji aizsedza nosvešiem skatieniem, zināmu drošības sajūtu, ka Skotam neizdosies mūs pamanīt, tie tomēr deva.

Gaidīdams iznākam amerikāni, gluži neviļus es sāku novērot vairākas pīles, kas tepat netālu kaut komeklēja melnajā zemē. Vispirms manu uzmanību piesaistīja tēviņu saulē vizuļojošā galva. Reizēm tā šķitazaļa, te atkal violeta, bet brīžiem pat melna. Krāšņās spalvas uz muguras veidoja zīmējumu, kasatgādināja kāda eksotiska auga roboto lapu. Mātīte, pavirši salīdzinot ar košo vīriešu kārtas pārstāvi,šķita pavisam necili tērpta, taču, aplūkojot uzmanīgāk, pārsteidza maigā toņu pāreja. Ja cilvēkam ienāktuprātā izveidot šādu pāreju no tumšāka uz gaišāku, pie tam ievērojot ari krāsas toņa maiņu un zīmējumu, unto izdarīt nevis ar otas triepienu, bet sakārtojot niecīgas spalviņas, kuru ārējā maliņa, ne platāka parmilimetru, kalpo šim nolūkam, — cik milzīgu darbu tas prasītu. Pīļu izturēšanās turklāt atspoguļoja netikai šo piutnu radītāja māksliniecisko talantu, bet arī viegli ironisko humora izjūtu. Izgāzušas resnosvēderus, svarīga priekšnieka gaitā, uzpūtīgi lūkodamās uz visām pusēm, pīles gāzelējās šurp turp, taču jaunākamajā mirklī, zaudējušas visu pārmērīgi lepno izturēšanos, mēģināja ieknābt viena otrai astē. Cik ļotišī putnu bariņa mikropasaulē redzamais atgādināja cilvēkus! Tā pati ārējā dižmanība, kas pēc brīža nokrītnetīrumos apvārtīta kumosa dēļ. Krāšņā spalvu rotā ietērpta nenovīdība un egoisms…

— Skots, — piepeši mani aiz piedurknes parāva līdzsstāvošais draugs.Palūkojies pāri ielai, es ieraudzīju amerikāni kāpjam lejup pa lieveņa trepītēm. Tāpat kā iepriekšējā

reizē, viņš pagāja cieši garām savai automašīnai, kas kā uzticīgs robots nosignalizēja savam saimniekam,ka viss kārtībā. Pēc tam, šķērsojis ielu metru trīsdesmit atstatumā no mūsu posteņa, iegriezās parkā.Pavadījām viņu ar acīm, līdz lietusmētelī tērptais melnais augums izgaisa tālumā. Vēl labu brīdiKronbergs neizkustējās no vietas, gandrīz iztaustīdams ar skatienu katru priekšmetu mūsu apkārtnē. Es jausāku kļūt nepacietīgs. Draugs, it kā nemanīdams manu dīdīšanos, joprojām pētīja automobiļus, gājējus,parka celiņus un ielu. Tikai pēc minūtēm desmit, neko aizdomīgu nepamanījis, pamāja:

— Ejam!Pa neierasti tīrām un gaišām kāpnēm mēs uzkāpām trešajā stāvā un iepretim septītajam dzīvoklim

apstājāmies. Valts bezbailīgi uzspieda rādītājpirkstu uz zvana pogas, taču uz spalgo skaņu neviensneatsaucās. Dzīvoklī un kāpņu telpā valdošā klusuma nomierināts, draugs izvilka no kabatas instrumentus,kas nepieciešami svešu durvju atdarīšanai, un ķērās pie darba. Man iešāvās prātā doma par to, cikradniecīgus paņēmienus izmanto kā kramplauži, ,tā privātdetektīvi, un tikai diametrāli pretējie mērķinovilka to starpā nepārkāpjamu svītru. Valts bija sasniedzis izcilus panākumus šo instrumentupielietošanā, un jau pēc dažiem acumirkļiem nrtjs stāvējām platā kvadrātveida priekšnamā. Cauristiklotām durvīm plūda balta, izkliedēta gaisma, ietērpdama gaiteni nedzīvā krāsā. Mani izbrīnīja tevaldošā izcilā kārtība, kādai, pēc manām domām, vajadzētu valdīt klīrigas vecmeitas dzīvoklī, nevisjauna, enerģiska cilvēka miteklī.

Kronbergs nebija no tiem, kas, izplānojis rīcību, kavētos to izvest dzīvē. Kā vienmēr viņš rīkojāsaši, enerģiski un mērķtiecīgi. Satvēris rokturi, draugs strauji atvēra pirmās durvis pa kreisi un mēsnokļuvām senlaicīgā viesistabā. Tikai tagad es sapratu, ka amerikānis ir izīrējis jau mēbelētas telpas.Acīmredzot dzīvokļa īpašnieki, veci cilvēki, mitinājās kaut kur citur, iespējams, pie bērniem, unpiepelnījās, izīrēdami telpas ar visām mēbelēm svešiem. Gan no tām, gan dzeltenās daudzspuldžu lustras,gan stiklotajā skapī redzamajām grāmatu muguriņām dvesa gadiem krātu putekļu smacējošā elpa. Kautkādu acīm nesaskatāmu, nomācošu grūtsirdību glabāja sevī un izplatīja telpā vecie priekšmeti.

Aplaidis apkārt pētošu skatienu, Kronbergs atgriezās priekšnamā un atvēra blakusdurvis. Šoreiz mēsnonācām darba kabinetā ar smagu rakstāmgaldu, virs kura karājās, liekas, Rēriha iezilganā Indijas kalnuainava. Senlaicīga dīvāniņa galā sakrautā akurātā gultasveļas kaudzīte liecināja, ka uz tā naktis pavadagarais amerikānis. Diezvai viņš varēja savā guļvietā izstiepties visā garumā. Ari šeit jautās tā patinomācošā atmosfēra, kas viesistabā. Man sāka likties, ka lietas ir spējīgas uztvert un akumulēt sevīcilvēka garastāvokli. Varbūt, ka šajā dzīvoklī ilgus gadus sirdzis neglābjami slims cilvēks, kura smagās

domas atradušas sev vietu arī telpās izvietotajos priekšmetos. Lai nu kā, bet arī šeit, neatraduši neBaumani, ne pēdas, kas liecinātu, ka viņa te bijusi, vērām nākamās durvis. Tās mūs ieveda brīnumjaukā,spodrā un baltā virtuvītē. Šī bija tik mājīga mierpilna telpa, ka jau redzētās šķita pavisam no citadzīvokļa. Arī tualetes telpā un vannas istabā neviena nebija, tā ka mums atlika tikai doties projām.Pienākums bija izpildīts. Taču Valts vēlreiz atgriezās darba kabinetā un, laikam, lai pārliecinātos līdzgalam, pavēra veclaicīga drēbju skapja durvis. Tas izrādījās gandrīz tukšs — uz pakaramā karājās tikaipelēks uzvalks un tādas pašas krāsas ziemas mētelis. Nez kāda sestā prāta mudināts, draugs iebāza divuspirkstus pelēkās žaketes krūšu kabatiņā. Pačamdījies izvilka un es paliku pavērtu muti *— starpKronbergā pirkstiem vizēja dzeltena spoža ripiņa — cara laika zelta červoncs!

XIV nodaļa kaija

RutaNegaidītais atradums, liekas, sarosināja Kronbergā iztēli, jo labu bridi viņš šķita it kā atslēdzies no

ārpasaules. Ja drauga galvā pirms tam sev vietu bija radusi kāda man nezināma versija, tad, spriežot pēcviņa pārsteigumā sarauktās pieres, šis mazais dzeltenā metāla gabaliņš bija izrāvis t#jā pamatīgu robu, betvarbūt pat sašķobījis pašus pamatus. Kā atgaiņādams nepatīkamas un uzmācīgas domas, Valts papurinājagalvu un, aizcirtis skapja durvis, pamāja:

— Lasāmies!— Valt, — es iesaucos, — atliec monētu vietā.— Esmu gan es… — viņš īgni noburkšķēja un, pavēris skapja durvis, iebāza spraugā roku.Pēc tam, ievērodami maksimālu piesardzību, pametām Skota mājvietu. Acīmredzot baidīdamies

pārsteidzīgi komentēt ar monētu saistīto faktu un no tā izdarīt nepārdomātus secinājumus, Kronbergs visuceļu nosoļoja klusēdams. Pa šo laiku es paguvu izdomāt veselu virkni visfantastiskāko versiju, uz kādāmdroši vien bija spējīga tikai mana neiegrožotā fantāzija. Tiešām, sasaistot uzpirktā slepkavas unamerikāņa kabatā uzietos retumus ar loģisku spriedumu saiti, varēja nonākt pie visneiedomājamākiemsecinājumiem. Tikai mazliet paana- lizējis, es aptvēru savu smadzeņu virspusīgo un paviršo darbību,nespēju uztvert patiesību visā kopumā, jo katra versija, atsevišķi ņemta, šķita vienīgi iespējamā un loģiskipamatotā. Tas liecināja, ka joprojām esmu ļoti tālu no patiesā notikumu tulkojuma.

Neiegriežoties mājās, Kronbergs devās uz stāvvietu un atvēra mūsu jaunās automašīnas durvis.— Derētu iereģistrēt pirkumu, — es ieminējos.— Pēcpusdienā izdarīšu, — draugs apsolīja un, iesēdies šofera vietā, ieslēdza aizdedzi. — Tagad

aizbrauksim pie Rutas Kaijas. Pamēģināsim ielūkoties mūsu klienta pagātnē, varbūt tur izdodas atrast topavediena galu, kas saistīts ar notikumiem mūsdienās. Pēc tam dosimies uz Juglu.

Izrādījās, ka fotokartiņā redzētā blondīne dzīvo nelielā ieliņā, kas atzarojās no Valdemāra ielas pakreisi. Pa tīrām «Valtera» firmas kāpnēm uzkāpām piektajā stāvā. Aiz sētas puses logiem pletās nelielsaugļu dārzs. Spriežot pēc koku vainaga formas, tur auga pāris bumbieres un vairākas ābeles. Daži diezganpanīkuši ķirši slējās pāri ērkšķogu un jāņogu krūmiem. Dārzu apjoza augsts metāla režģu žogs, un bijavisai dīvaini uzlūkot šo saliņu piecstāvu namu ielenkumā. Man ienāca prātā, ka ziedoņa laikā tā droši vienienesa mājas iemītnieku dzīvē ne ar ko nesalīdzināmu burvību, veldzējot ar ziedu kupenām pilsētnieku pēcdabas izslāpušās dvēseles.

Durvis atvēra drūma, saīgusi pusmūža sieviete. Uz mūsu jautājumu — kur varētu sastapt Rutu Kaiju,viņa čērkstošā, nosmēķētā balsī atteica:

— Tā esmu es.Atbildes pārsteigti, mēs labu brīdi blenzām viņā, nespēdami izteikt ne vārda. Zinot, ka tikai

piecpadsmit gadu šķir to mirkli, kad viņa kopā ar saviem klasesbiedriem pozēja objektīva priekšā,iemūžinot pēdējo skolas dienu, un šo, likās neticami, ka mūsu priekšā stāv tā pati ziedošā blondīne arlelles sejiņu. Laikam nepieklājīgās klusēšanas dēļ apvainojusies, namamāte pastiepās pēc roktura, gatavaaizcirst durvis mūsu degungalā, taču Kronbergs paguva atvērt muti, pirms tas bija noticis.

— Jums sveiciens no Baumaņa.— No kāda vēl Baumaņa? — viņa uzrāva ar melno krāsu pieķepētās uzacis.— Konrāda.— No Konrāda? — saņurcītā, nožēlojamā sieviete izdvesa un reizē it kā saguma. Man likās, ka

jaunības dienu tīrās atmiņas kā neatvairāma apsūdzība pret izlaidīgo dzīvi — tas skaidri jautās pāragra

vecuma apvītinātajā sejā —, piepeši uzgūlušas pleciem, salieca viņu vecas vecenes līkumā. Tikai pēcbrīža viņa spēja izslieties.

— Ienāciet, — īgnumu balsī bija nomainījis saldsērīgs minors.Nopakaļ namamātei mēs iegājām priekšnamā un, uzkāruši mēteļusuz nožēlojama pakaramā, kam āķus aizvietoja dēlī sadzītas naglas, sekojām istabā. Šī kādreiz skaistā

telpa — to varēja pateikt pēc griestu rotājumiem un parketa grīdas, atgādināja atkritumu bedri. Istabasvidū stāvēja apaļš galds uz trim kājām, kuram ceturto aizvietoja kaut kāds neapstrādāta koka gabals,atgādinot nevarīga ubaga spieķi. Galda virsu klāja abstrakta zīmējuma mozaīka — glāžu un pudeļu atstātienospiedumi te klājās viens pār otru un mijās ar izlijušā alkohola atstātajiem plankumiem un nažagrieztajām švīkām. Sienas notraipītas, no griestiem nokarājas tīmekļu pavedieni. Telpā smirdēja pēc zivjukonserviem un nemazgātas, sviedrainas veļas. Stūrī stāvēja saliekamā gulta bez matrača un vecs krēsls, novienas vietas nokārts ar dažnedažādām lupatām, kurās tikai ar grūtībām varēja pazīt sievietes apģērbagabalus. Uz divām režģotām piena kastēm bija uzlikts neēvelēts dēlis, citādi mums nāktos stāvēt kājās.Uzaicinājumu negaidīdams, Kronbergs apsēdās un es ieņēmu vietu viņam līdzās. Namamāte atkrita uzvienīgā krēsla, ar savu augumu aizsegdama uz tā samesto kankaru kaudzi. Tagad viņu varēja labi apskatīt.Uzblīdusī, sarkanā seja liecināja, ka tās īpašniece mfl iedzert, turklāt dara to bieži. Acīmredzot tiešialkoholā bija meklējams izskaidrojums viņas krišanai — man reti nācies redzēt sievieti pašos briedumagados tik nolaidušos kā Rutu Kaiju. Bet, ja arī gadījies, tad nezinu reizes, kad tā pamatā būtu bijis kascits. Vienīgais, ko šī sieviete bija saglabājusi no jaunības dienām, — salmu dzeltenā matu krāsaizspūrušajā cekulā.

Es pamanīju, ka ari patlaban viņa nav īsti skaidrā, bet fakts, ka tās elpā nebiju sajutis sīvā dvingu,liecināja, ka namamāte lieto kaut kādu specifisku apreibināšanās līdzekli. Pilnīgi iespējams, ka tās bijakādas uz spirta uzlietas aptiekās dabūjamas zāles. Piepeši viņa plati nožāvājās, atsegdama divas bojātuzobu rindas, un, droši vien jau aizmirsusi, par ko bijām runājuši pie durvīm, paprasīja:

— Iedodiet uzpīpēt!Es izvilku paciņu un pastiepu viņai. Kaija paņēma divas cigaretes — vienu aizsprauda aiz auss, otru

aizsmēķēja. Lai nosistu pretīgo zivju konservu smaku, es sekoju saimnieces piemēram. Valts, kas visulaiku neatraudamies bija pētījis viņas seju, piepeši jautāja:

— Kāpēc jūs izšķīrāties ar Konrādu?— Kāpēc? — sekundi stulbi blenzusi sienā, Kaija piepeši uzrāva novalkātajā halātā tērptos

plecus un, muļķīgi noirgojusi, atteica:— Viņš aizgāja pie citas, bet es… pie cita.— Raksturu nesaderība?— Kas, kas? — namamāte vispirms sarauca pieri, taču, kad mana drauga jautājums aizgāja līdz

tās saprašanai, spalgi iesmējās un ievilka kārtējo dūmu.Nesagaidījis atbildi, Kronbergs taujāja tālāk:— Uz kāda instrumenta jūs spēlējat?— Uz nerviem, bet reizēm…Viņa izvilka no kabatas lielu, sarkanu ķemmi un, pārklājusi ar tādu kā sviestpapīram līdzīgu lancku,

pielika pie lūpām. Atskanēja nervus stindzinošas skaņas, kurās kā par brīnumu varēja saklausīt «Kur tadtu nu biji, āzīti manu» izkropļoto melodiju. Beigusi priekšnesumu, Kaija iebāza kabatā neparastoinstrumentu un, kā pieņemdama aplausus, palocījusi galvu, no jauna ķērās pie cigaretes.

— Skaisti! — mans draugs pasmīnēja, — gluži kā… cirkā. Kad jūs pēdējo reizi tikāties arKonrādu Baumani?

— Pirms desmit gadiem. Tad es vēl… bet viņš jau bija precējies.— Vai Lapmežciemu atminaties?Pretimsēdošā sieviete piepeši aizrijās. Varbūt pie tā bija vainīgs sīvais dūms, bet neatraudamās viņa

kāsēja vismaz minūti. Kad klepus bija mitējies, klusā, naidīgā balsī vaicāja:— Ko jūs gribat? Kam sirdi raujat laukā? Un vispār, kas jūs īsti esat?— Mēs meklējam Baumani. Aizdomīgos apstākļos viņš pazudis. Ar senas fotokartiņas

palīdzību uzzinājuši par jūsu eksistenci, ienācām pārbaudīt. Kas gan nenotiek uz pasaules, un kurgarantija, ka viņš nav meklējis patvērumu pie savas jaunības dienu sirdspuķītes.

— Šim droši vien ar sievu neklapē, ja jau domājat atrast viņu šeit. Šeit, mani mīļie, iegriežasvienīgi prinči vai karaļi… Paši redzat! — viņa izteiksmīgi aplaida apkārt roku, un, it kā šis žests būtubijis mājiens mums prasties, Valts piecēlās.

— Varbūt pazīstat kādu viņa draugu?— Vienīgais, ko zinu, ir tas, ka man nav naudas, ar ko salāpīt paģiras…Draugs paraustīja plecus un, izvilcis kabatas portfeli, nometa uz galda pieclatu banknoti, pagriezās

un izgāja no istabas. Pēdējais, ko, sekojot viņa pēdās, redzēju, bija saimnieces plati ieplesto acunekustīgais skatiens, kuru tai, liekas, nebija spēka atraut no negaidītās dāvanas. Kaija tā arī neiznāca mūspavadīt, droši vien pārsteigums un prieks bija laupījuši kājām spēku.

Tikuši uz ielas, reizē ierāvām pa pamatīgam svaiga gaisa malkam un nopūtāmies. Piesaulītē durvjupriekšā valdīja īsts pavasaris, un te mēs apstājāmies, lai nedaudz izvēdinātu no drēbēm nelāgo smaku.Atbalstījis plecus pret sasilušo mūri, pievēru acis un ļāvos saules glāstiem, taču jau pēc mirkļa silto staruizraisīto miegainību aizdzina Kronbergā balss:

— Uz priekšu, Robert! Mūs gaida Jugla.— Kādu atziņu tu smēlies pie Rutas Kaijas? — kad izbraucām uz Valdemāra ielas,

painteresējās mans draugs.— Ka sieviete ir visnožēlojamākais radījums pasaulē!— Ūja!— Tu nepiekriti?— Protams.— Sieviete, kas dzer, Valt, saglabā tikai savu nosaukumu! Visā citā tā ir dzīvnieks, netīrīgs

dzīvnieks. Morāle, ētika? Tukša skaņa tādas ausīs. Vienīgais tās aicinājums — glāzīte, un tikt pie tāsviņas māk labāk par tāda paša profila vīriem. Man nācies dzirdēt, ka sievietes alkoholiķes daudznežēlīgāk izturoties pret bērniem nekā dzērāji vīrieši.

Kronbergs palocīja galvu.— Tev taisnība. Turklāt viņas pagrimst daudz ātrāk un nenovērša- māk par pretējā dzimuma

pārstāvjiem. Bet ko mēs varam mainīt? Vai varam nelaimīgajām kaut ar ko palīdzēt? — Valts paraustījaplecus un ciešāk satvēra stūri.

XV nodaļa Juglā

Draugs izvēlējās ceļu cauri Mežaparkam. Šajā rajonā vienmēr valdījis īpašs mikroklimats, kuruvislabāk varētu raksturot ar diviem vārdiem — rāms miers. Mājīgie, priežu apēnotie namiņi, šaurās,klusās ieliņas,

kuru plānošanā, par laimi, dalību nebija ņēmis tas feldfebēliskais gars, kas praktiskā vienveidībā untaisnās līnijās saskata vienīgo skaistumu. Viss liecināja, ka te strādājis radošs, māksliniecisks, dailiizprotošs prāts. Kopā ar mežu un klusumu tas it kā apzināti bija nošķīris Mežaparku no pārējās —dārdošās, benzīna izgarojumiem piesātinātās, nemierpilnās Rīgas. Ja tur satraucās, tad te nomierinājāsdvēsele. Izbraukuši cauri mājīgajam rajonam, vēlreiz šķērsojām dzelzceļa sliedes un aiztraucāmies paBrīvības ielu Juglas virzienā.

Vajadzīgo vietu Kronbergs atrada bez grūtībām. Būtu pie stūres es, tas aizņemtu divas reizes ilgākulaiku. Aiz Tirzas masīva mums nācās vēlreiz atgriezties dzelzceļa viņā pusē. Netālu aiz tā atradām nelieluciematiņu, ieslēgtu starp Ķīšezeru no vienas un priežu mežu — no otras puses. Man ne reizi nebija tenācies iegriezties, un es izbrīnījos, redzēdams tik nomaļu vietu turpat līdzās dzīvībā verdošajiemrajoniem. Šeit neredzēja ne veikalus,, ne ietves, tikai smilšaini, putekļaini celiņi stiepās starppaplukušajām vienstāva mājelēm. Kaut kur priekšā starp kokiem zilgmoja šaura ūdens svītra, droši vienVelnezers.

Pēc Bumbas dotās adreses mēs atradām nokalnītē celtu, salīdzinot ar pārējām — diezgan pamatīgupusotra stāva mūra māju. Smilšainajā augsnē nekas, izņemot retu zāli, nebija spējīgs atrast sevuzturvielas. Nekur neredzēja nedz iekoptas zemes laukumiņus, nedz ogu krūmus, tikai pašā pagalma stūrīstāvēja neliela, stiklota siltumnīca. Aiz mājas slējās stāva krauja, kuras virsotnē auga līka priede, bīstamāleņķī nosvērusies uz nama pusi. Man ienāca prātā, ka te nemaz nebūtu vajadzīga vētra, pietiktu arpamatīgu pūtienu, lai to nogāztu. Tas noteikti būtu vieglāk par vieglu, it sevišķi tāpēc, ka no kraujasnobirušās smiltis bija atsegušas ievērojamu daļu sakņu. Krītot priede varēja izraisīt nelabojamu nelaimi,un es brīnījos par cilvēkiem, kas, neko nedarot, varēja dzīvot ar Damokla zobenu virs galvas.

Sūnās ieauguši vārtiņi izveda mūs uz nomīdīta celiņa. Pati māja atradās pagalma dziļumā. Stiprās,masīvās ieejas durvis nebija apgādātas ar zvanu, tāpēc Kronbergs pieklauvēja. Iekšā kāds sarosījās, tačutikai pēc laba laiciņa aiz durvīm atskanēja skarba sievietes balss:

— Kas tur?— Atvedām sveicienus no Noras, — droši atbildēja Valts.Noklaudzēja atšauta bulta un durvis plaši atvērās. Tumšajā četrstūrī stāvēja liela auguma, stalta un

spēcīga sieviete. No pirmā acu uzmetiena viņa likās jauna, taču, ieskatījies sejā, es sapratu, ka esmukļūdījies. Tik neiedomājami sakrunkotu, saules un vēja nobrūninātu vaigu es savā fantāzijā varēju piešķirtvienīgi kareivīgo amazoņu vadonei, kas ar savu fizisko spēku, veiklību un skarbumu gatava aizraut līdzipārējās karotājas. Smaids, ar kādu mūs sagaidīja, piepeši izdzisa plānajās lūpās un, aizdomīgi noskatījusimūs no galvas līdz kājām, viņa asi noprasīja:

— Kas jūs esat?— Valts Kronbergs, — mans draugs visai iznesīgi palocījās un, pamājis uz manu pusi,

piebilda, — un Roberts Štāls.Sievietes rievu izvagoto seju no jauna atdzīvināja smaids, tikai šoreiz tas šķita vairāk ironisks nekā

sirsnīgs. Viegli paraustījusi plecus, saimniece uzmeta acis opelim aiz vārtiem, pēc tam vēlreiz mums undiezgan negribīgi atteica:

— Ja jau esat atbraukuši, ko tad, nāciet iekšā!

Viņa ieveda mūs patumšā viesistabā, aiz kuras rēgojās krauja, un, atcerējies par bīstamo koku tāsgalā, es jautāju:

— Vai vienā jaukā dienā tā priede…— Nekas, — viņa mani pārtrauca, — nevar notikt, jo priede ir nostiprināta. Sēstieties. Mani

sauc…— Vallija Pētersone, — Kronbergs nobeidza viņas vietā. — Mēs zinām. Man pie jums lūgums

— atļaujiet piezvanīt.— Man nav tālruņa.— Bet kārniņiem?— Tur, — namamāte pameta ar roku sānis, — aiz tā kalna ir telefona automāts, cita, no

kurienes piezvanīt, te nav.— Žēl gan, bet neko darīt. Mūs jūs, protams, nepazīstat?— Pazīstu gan, — Pētersone apsēdās mums iepretim un salika uz galda lielās rokas, ar kurām

salīdzinot manējās liktos kā pausaudzim. — Kas gan nav dzirdējis par izcilajiem detektīviem? Lai gan šīir nomaļa vieta, šādas tādas ziņas reizēm atklīst ari pie mums.

— Man gan liekas, — viegli pavīpsnājis, Kronbergs atteica, — ka šo zinu avots ir kādsnoteikts cilvēks.

— 'Kas?— Nora Baumane.— Nora?— Jā gan. Tieši viņas dēļ mēs esam šeit. Nora visai mīklainos apstākļos ir pazudusi, un

pilnīgi iespējams, ka atrodas jūsu mājās.— Pazudusi? Nevar būt! — it kā nedzirdējusi Valta pēdējos vārdus, mūsu sarunas biedrene

iesaucās. Man šķita, ka viņas pārsteigums ir neviltots.Kronbergs vairāk apstiprinošā, nekā jautājošā tonī sacīja:— Jūs esat viņas radiniece?— Jā. Tēva māsa.— Vai palīdzēsiet atrast pazudušo?— Cik manos spēkos, tikai es ar Noru tiekos reti un visai maz par viņu zinu. Iemesls?

Negribētos par to runāt… Redziet, ar brāli,viņas tēvu, man nekad nav bijušas labas attiecības. Viņš mani neieredzēja…— Kāds tam iemesls? — Valts izbrīnījās.— Nezinu. Tas sākās bērnībā… Mums bija pretēji raksturi, bet par mirušajiem, ja nevar labu,

tad vispār pareizāk ir nerunāt.— Vai esat precējusies?Namamāte pietvīka.— Alfrēds guļ.— Dienas laikā?— Viņš ir paralizēts.— No kā?— Viņam uzbruka bandīti, aplaupīja un izmeta no pilnā gaitā ejoša vilciena.— Sen?— Pirms… trim gadiem. — Atbilde skanēja ļoti nenoteikti.— Drausmīgi! Viņš nerunā?— Ari nekustas.— Jūtu līdzi. Kā jūs tiekat ar visu galā?Namamāte tikai atmeta ar sastrādāto roku.

— Vai drīkstu ar viņu sasveicināties? — manuprāt, ne visai pieklājīgi pajautāja Kronbergs, unPētersone negribīgi piecēlās.

— Sasveicinieties, ja jau vēlaties.Viņa atvēra blakusistabas durvis, un mēs ieraudzījām uz dīvāna nekustīgu augumu. Tas izrādījās

gadus piecdesmit piecus vecs vīrietis. Stīvi raudzīdamies griestos, viņš pat nereaģēja uz durvjuklaudzienu.

— Labdien! — Valts sveicināja, un gulošā acis lēnām pievērsās mums, taču mute klusēja.Ne vārda neteikusi, saimniece aizdarīja durvis un mēs atgriezāmies savās vietās pie galda. Es jutos

visai neveikli, taču mana biedra āda brīžos, kad lietas intereses prasīja, bija kā bifelim.— Pastāstiet kaut ko par savu brāli, — viņš palūdza. — Mums tas vajadzīgs, lai varētu izsvērt

visas iespējamās varbūtības, kur meklēt Noru.— Varbūt notikusi nelaime?— Pagaidām uztraukumam nav iemesla.Namamāte sakrustoja uz krūtīm rokas un atgāzās krēslā. Ne tikai viņas lielais augums un stūrainās

kustības, bet ari izturēšanās to pielīdzināja vairāk vīrietim, nekā maigā dzimuma pārstāvei.— Par brāli, brāli… — viņa domīgi murmināja un, strauji pacēlusi galvu, iesaucās, — viņš

taču pameta sievu stāvoklī!— Toreiz, kad aizmuka no Latvijas? — Valts neuzkrītoši mēģināja uzvedināt viņu uz atklātību.Pētersone enerģiski pamāja.— Jā. Un es to nevarēju piedot. Neatbildēju uz viņa vēstulēm. Zinu tikai, — kā vienmēr, viņam

veicies labi. Kā nu ne, ja priekšā gaidīja Gunārs.— Kāds Gunārs?— Gunārs Dauge. Mēs vecākiem bijām trīs — es, Voldemārs un Gunārs. Taču manu brālīšu

daba nav manā gaumē, — saimnieces zaļganajās acīs pazibēja dīvainas uguntiņas.— Man nav lāgā izprotama situācija, — Valts sacīja. — Kā tas nāk, ka jūs ar Voldemāru

dzīvojāt Rīgā, bet brālis Gunārs Amerikas Savienotajās Valstīs.— Četrdesmit ceturtajā gadā, sapratis, ka Latvijai nekur nedēties un drīz pie mums saimniekos

lielinieki tādām pašām metodēm kā pirms kara, tēvs izlēma emigrēt. Tovasar es ar Voldi ciemojos piesavas radinieces Balvu pusē. Izdevība aizbraukt radās pašā vasaras nogalē, taču padomju karaspēksvirzījās uz priekšu tik strauji, ka negaidīti mēs ar brāli izrādījāmies frontes aizmugurē. Sapratuši, ka,paliekot Rīgā, briesmām tiks pakļauti ne tikai paši, „bet arī mēs ar Voldi, vispār — visa ģimene, vecākipaņēma līdzi tikai Gunāru un aizbrauca uz Vāciju. Pēc kara viņi nokļuva Rietumu zonas filtrācijasnometnē, bet pēcāk pārcēlās uz ASV.

— Jūs, protams, zināt, ka denacionalizācijas rezultātā Nora atguvusi Daugēm piederošosīpašumus.

— Jā.— Kāpēc nepieprasāt savu daļu?— Mums ir notāra apstiprināts līgums, kurā tā nesto peļņu paredzēts dalīt uz pusēm.— Un jūs to darāt?— Kā citādi.— Bet pienākumus?Pētersone pasmīnēja.— Nora ir jauna, lai raujas…— Skaidrs. Vai jūsu ģimenei citu īpašumu nav bijis, kā vienīgi tie, kas atrodas Latvijā?— Nē.— Arī vectēvam?Namamāte tikai papurināja galvu, taču es atkal pamanīju viņas zaļganajās kaķa acīs tās pašas

dīvainās uguntiņas. Šoreiz tās izraisīja asu netīksmi pret šo stūraino, maskulinizēto sievieti. Kādu brīdivaldīja klusums. Liekas, ka šoreiz Valts bija nokļuvis strupceļā. Piepeši, kā atcerējies kaut ko, viņš straujipacēla galvu.

— Jūs pieminējāt savu radinieci, kas, ja pareizi atceros, dzīvo kaut kur netālu no Balviem. Vaiviņa vēl dzīva? »

— Šķiet, ka jā.— Nora viņu pazīst?— Nora tur bijusi biežāk nekā es. Bērnībā katru vasaru tur vien pavadīja. Tante Līze viņu pat

par meitu saukāja. Šogad tantei apritēja astoņdesmit seši gadi.— Katram gadījumam ierakstiet šeit adresi, — Kronbergs pasniedza namamātei atvērtu

piezīmju grāmatiņu un pildspalvu.Pētersone ar neveikliem, pie rakstīšanas nepieradušiem pirkstiem uzšņāpa rindiņu un atdeva blociņu

īpašniekam. Ielūkojies Valts jautāja:— Tas, liekas, ir tikai sešus kilometrus no Balviem?— Astoņus.— Skaidrs. Bet nu, ja nav noslēpums, pastāstiet, pie kā jūs ar brāli augāt.— Mani pie sevis pieņēma krustmāte no Rīgas, bet Voldi tā arī uzaudzināja tante Līze. Tāpēc

jau Nora viņai ir tik tuva, tuvāka nekā es. Arī savas kāzas Voldis nosvinēja pie viņas laukos. Kad Norapalika viena, tante arī viņu gribēja paņemt pie sevis, taču mātes vecāki ietiepās un meitene uzauga tepatRīgā. Taču tante Līze, viņa ir ļoti enerģiska, nekad neizlaida Noru no acīm — apciemoja, sūtījaciemakukuļus, bet pa vasarām ņēma pie sevis.

— Vai Baumanes mātes vecāki vēl dzīvi?— Miruši. Abi. Vienā gadā aizgāja, akurāt, kad Nora iestājās augstskolā.Kronbergā sejā atspoguļojās iekšēja cīņa, bet tad, kā izšķīries, viņš papurināja galvu un balsī, kurā

laikam tikai es sajutu iekšēja skarbuma pieskaņu, vaicāja:— Atvainojiet par varbūt nedelikāto jautājumu, bet… kāpēc brāļameitu pie sevis nepaņēmāt

jūs?Mūsu sarunas biedrene aizgriezās un klusā noteiktā balsī atcirta:— Ciest nevaru bērnus!

XVI nodaļa Viltība

Pētersones atzīšanās izraisīja manī veselu sašutuma vētru, taču domāju, ka šīs izjūtas neatspoguļojāssejā. Liekas, ka ari Valts pārdzīvoja kaut ko tamlīdzīgu, jo viegli ironiskā tonī pajautāja:

— Tāpēc ka jums nav savējo?— Un kas tad ir? — viņa izaicinoši atvaicāja. — Jā, man nevar būt bērnu, bet kas tad ir? —

Atkārtotajā jautājumā loģika bija sarukusi līdz vērā neņemamam lielumam.— Neapvainojieties, — Kronbergs mēģināja apdzēst saimnieces dusmu kvēli, bet no tā

liesmas uzšāvās vēl augstāk. Šķita, ka viņa ieklausās kādā balsī, tādējādi saņemot enerģiju nesakarīgusavārstījumu atkārtošanai.

— Es apsaldējos… Jā, jā, laukos pie tantes Līzes… Kas vainīgs, ka pēc tam… Mazus bērnusvienus laist… Bet tante? Turklāt karš… Bet viņi tikai Gunāru paņēma… Pēc tam mēģināja atpirkties aramerikāņu lupatām… Visi, visi cilvēki ir nelieši! Visi! Nekas, ari es reiz tikšu pie sava!… Nora varēsplika skraidīt… Viss, viss man būs! Viss, ko vien sirds kāro, un pigu tiem! Pigu!

— Par ko jūs runājat? — Kronbergs, kas līdz šim visai vienaldzīgi bija klausījies, negaidītiaprāva namamātes izvirdumu.

Laikam pēkšņais jautājums atdeva spējas Pētersonei valdīt pār saviem nerviem, jo apklususi viņacaur pieri paglūnēja uz mums un, acis nodūrusi, noburkšķēja:

— Kas jums par daļu?— Dusmas nav labākais padomdevējs, — izlīdzinoši noteica Valts.— Priecāties, vai? Brīvības nav, naudas nav, vieni bandīti apkārt… Kāda jēga tādai dzīvei?

Bērnu arī nav… Virs aizgāja pie citas tādēļ…— Bet Alfrēds?Pētersone atbildes vietā tikai atmeta ar roku.— M… jā, — Kronbergs domīgi norūca. Šķiet, viņš mēģināja atrast pienācīgus mierinājuma

vārdus, kurus es, starp citu, pat nemēģināju meklēt. Acīmredzot tādus neatradis, viņš teica:— Atlicis pēdējais jautājums — vai jūs pazīstat cilvēku, vārdā Visvaldis Skots?— Pat dzirdējusi neesmu.— Bet…— Es teicu — pat dzirdējusi neesmu!Kronbergs piecēlās.— Piedodiet par traucējumu. Ja gadījumā kaut ko uzzināsiet par pazudušo — te būs mana

vizītkarte. Zvaniet! Uz redzēšanos, Pētersones kundze!— Uz redzēšanos, — kā atbalss atkārtoja namamāte, taču pat nepakustējās, lai pavadītu mūs

līdz durvīm. Sakrustojusi spēcīgās rokas uz krūtīm, viņa sekoja mums ar dīvainu skatienu, kurā nez kāpēcman šķita gailējam naids. Ko gan šī sieviete neieredzēja? Droši vien visus, kas zem saules dzīvoja labāknekā viņa, tos, kam laulātais draugs nevis gulēja kā bluķis, gaidīdams uz apkopšanu, bet palīdzēja mājasdarbos, tos, kuriem auga bērni — atvasītes, kas spēja sniegt mierinājumu pat visdrūmākajā laikā.Neapšaubāmi, ka ļaunā likteņa triecieni pamazām vien viņā bija sagrāvuši ticību līdzcilvēkiem, bet rūgtāikdiena nokāvusi mīlestību. Iespējams, ka šī nelaimīgā sieviete neieredzēja pat savu nevarīgo vīru. Kadaiz mums aizcirtās nama ārdurvis, es spēju tikai nopūsties:

— Žēl viņas.Draugs nepiekrītot nošūpoja galvu.— Cilvēks nav meklējis atziņu, un nu viņai šķiet, ka tikai apkārtējie vai liktenis ir vienīgie

vainīgie pie viņas nožēlojamā stāvokļa. Bet pati?— sēzdamies automašīnā, Valts jautāja.— Viņai nebija izvēles.— Tu tā domā? — kad biju atslīdzis līdzās, Kronbergs pārjautāja.— Izvēle ir vienmēr, Robert. Tās var, protams, pietrūkt atsevišķās dzīves situācijās, taču nekad

visā dzīvē. Piemēra pēc, mēģini atbildēt— kāpēc viņa neparūpējās par savu brāļameitu?Es paraustīju plecus.— Pētersone jau paskaidroja.— Bet tu ej tālāk.— Neprotu.— Nu labi. Izbaudījusi, ko nozīmē augt bez vecākiem, viņa varēja iežēloties un dot meitenei to,

kā kādreiz bija pietrūcis pašai. Bet nē. Te, Robi, caurcaurēm saskatāmas likumsakarības — cietas sirdsaugļi. Sākumā vecāku, bet pēc tam bērnu. Tēvs ar māti aizbrauca, pametot viņus faktiski likteņa varā! Kurte mīlestība? Viss pakārtots viens otram — raksturs un attieksme pāriet uz paaudzēm. Pa ģimenes stafeteslīniju tiek nodots lāsts. Beigu beigās nežēlība vēršas pret pašu dzimtu, tāpat kā mīlestība ar laiku, betnenovēršami nes savus augļus.

— Nez ko viņa domāja ar to pigu?Kronbergs tikai atmeta ar roku.— Haoss smadzenēs. Tā piga domāta visiem, visai pasaulei. Viņai vienkārši pietrūkst atbalsta

punkta, tāpēc aiz sava iekšējā naida muld kā bez jēgas. Tādai meklēt Dievu, bet pamēģini iestāstīt.Pateicības vietā dabūsi ar pavārnīcu. Labi, braucam mājās. Šī vizīte mani, jāatzīstas, krietni nokausējusi.

Gurdi kāpjot pa mūsu nama apbružātajām kāpnēm uz augšu, laikam pēdējo dienu piedzīvojumuietekmē, es ieteicos:

— Baidos, ka ar mūsu klientu atgadījusies nelaime.— Izslēgts, — atbildēja draugs, turklāt tik kategoriskā tonī, ka pārsteigumā es apstājos kā

iemiets.— Kāpēc tu tā domā?— Tāpēc, — Kronbergs norādīja ar zodu uz augšu, — ka tas, liekas, ir pats Baumaņa kungs, kas tur

ar zvana palīdzību cenšas kādu no mums piedabūt pie durvīm.Tikai tagad es pamanīju kāpņu laukumiņā taisni iepretim mūsu dzīvokļa durvīm vīrieti. Uz Valta

pēdējiem vārdiem tas atskatījās, un, ieraudzījis viņa no sāniem it kā saplacināto galvu, pirmo reizi pēdējodienu laikā es sajutu krūtīs ielīstam prieku. Dzīvs! Tikai tagad, redzot Baumani sveiku un veselu, essapratu, cik gan uzbāzīga bijusi doma par nelaimi.

— Beidzot! — it kā nevis viņš, bet mēs būtu pazuduši un tagad negaidīti atradušies, mūsuklients iesaucās.

Spiezdams viņa roku, Kronbergs mierīgi vaicāja:— Kas noticis?— Kā kas? Vai tad jūs nezināt? Pazudusi Nora! Es ļoti baidos, ka…— Nu, nu — Valts mierinoši saņēma viņu zem elkoņa, — par jums mēs baidījāmies ne mazāk,

bet kā redzam, nekas ļauns nav noticis.— Kā — par mani? — mūsu ciemiņš ieplēta acis.Slēgdams durvis, Kronbergs atteica:— Ko citu var iedomāties, ja cilvēks piepeši nav sastopams ne darbā, ne mājās, turklāt zina,

ka var ievajadzēties kuru katru mirkli, bet, neraugoties uz to, pat nebrīdina ne mūs, ne savus kolēģus.Pagaidiet vien, dabūsiet no viņiem vēju!

— Vai tad jums nezvanīja?

— Kas?— Es atstāju kaimiņam tālruņa numuru!— Diemžēl neviens mums nav zvanījis, bet nāciet vien iekšā, tur aprunāsimies.Kamēr mūsu viesis atģērbās, es uzliku ūdeni kafijai, bet Valts nozuda savā istabā. Pēc pusminūtes

Baumanis piebiedrojās man un tūlīt pēc viņa arī Valts.— Stāstiet! — ar barga soģa izteiksmi sejā pavēlēja mans draugs un, uzmeties jāteniski uz

ķebļa, ieurbās ar skatienu ciemiņā. — Kur bijāt, ko darījāt? Par sievu parunāsim pēc tam, bet pagaidāmvaru tikai pateikt — ja Nora būs pietiekami piesardzīga, un pēdējā laikā, jāpiezīmē — viņa tāda arībijusi, tad briesmas nav visai aktuālas. Bet tagad stāstiet par sevi!

— Kur viņa ir?— Stāstiet'! — Valts atkārtoja.— Nu labi, — Baumanis negribīgi piekrita. — Todien, kad šķīrāmies, es izmetu nelielu līkumu

pa Vecrīgu, bet, kad, atgriezies mājās, atslēdzu pastkastīti, atradu telegrammu. Te jāpaskaidro, ka man irbrālēns, ļoti tuvs, kas, izdienējis nolikto laiku padomju armijā, apprecējās un apmetās uz dzīvi bijušajādienesta vietā Alītā. Tā ir neliela pilsētiņa Lietuvas dienvidos. Telegramma vēstīja, ka pēc neilgas, betgrūtas slimības viņš miris. Sūtītāja — nelaiķa sieva apgalvoja, ka Rūdis, zinādams par tuvo galu,nozvērinājis, lai es būtu bērēs. Atvadīšanās no aizgājēja bija nolikta uz nākamo dienu, bet, lai tiktu līdzAlītai, jābrauc vispirms uz Viļņu, bet tālāk ar reisa autobusu. Tāpēc es ne mirkli nekavējos. Uzšņāpusievai zīmīti, tad mēģināju sadabūt rokā jūs, bet, kad tas neizdevās, piezvanīju kaimiņam.

— Pa tālruni?— Jā, mēs ar viņu tā darām. Palūdzu draugu paziņot uz darbu un jums.Jāatzīstas, ka negaidītā vēsts mani bija satriekusi, un ceļa lielākā daļa pagāja kā miglā. Atcerējos

jaunību, kad kopā spēlējām basketbolu. Tuvāka drauga par Rūdi man nav bijis. Viļņā iepirkos un pēc tamsēdos autobusā, kas cauri Alītai gāja uz Druskininkiem. Ar vārdu sakot, kad nonācu galā, bija jau nākamāsdienas pusdienlaiks. Bēres bija noliktas uz pieciem, tāpēc, ne mirkli nekavēdamies, taisnā ceļā devos uznelaiķa dzīvokli. Piezvanīju, durvis atvērās un uz sliekšņa nostājās… Rūdis!

XVII nodaļa Apsvērumi

Stāstītājs bija paliecies uz priekšu un visa viņa āriene pauda toreiz pārdzīvoto pārsteigumu. Jāsaka,ka ne uz mani, ne Kronbergu graujošais nobeigums neatstāja gaidīto iespaidu — mēs jau bijām gatavi kautkam tamlīdzīgam. Redzot mūsu vienaldzīgās sejas, Baumanis apvainojās.

— Jūs tas nemaz neinteresē…— Ko jūs, — Kronbergs pasteidzās viņu nomierināt. — Vienkārši tas bija gluži loģisks noslēgums,

kura beigas mēs ar Robertu jau iepriekš paredzējām. To gan es saku no šī brīža pozīcijām. Protams,todien, kad izbraucāt, arī es nebūtu par santīmu gudrāks. Bet turpiniet!

— Jāatzīstas, ka mīklainais atgadījums mani uztrauca, un es nekavējoties gribēju doties atceļā,taču autobuss uz Viļņu atgāja tikai nākamajā rītā. Turklāt iebraukšanas laiks stacijā bija saskaņots ar manvajadzīgā vilciena atiešanas stundu. Nācās nakti pārlaist pie brālēna. Dažnedažādu aizdomu mocīts,novāļājos bez miega un nākamajā rītā piecēlos kā smagi slims. Sēdos autobusā, pēc tam Viļņā pārkāpuvilcienā. Atceļš norisa daudz lielākā nervu sasprindzinājumā

nekā brauciens uz bērēm. Nekādi nevarēju izdomāt — kas un kāpēc tā izjokojis mani. Iebraucis Rīgā,vispirms metos uz mājām. Kad atvēru durvis, manām acīm atklājās šaušalīga aina — visīstākais laupītājuatstātais grautiņš! Sirds sažņaudzās nelaimes nojausmās, un, lai gan uz sievas darbu es parasti neeju,apspiedis pašlepnumu, aizdrāzos uz salonu. Izrādījās, ka Nora tur nebija rādījusies kopš aizvakardienas!Tad, nespēdams izdomāt neko citu, atgriezos mājās, vēlreiz mēģināju sazvanīt jūs, pēc tam apģērbos unnolēmu atnākt pats. Te nu es esmu.

— Vai telegrammu saglabājāt?— Nē.— Žēl. Kurā vietā jūs atstājāt zīmīti sievai?— Virtuvē uz galda.— Hm…— Stāstiet par Noru!— Jūsu sieva cietusi autokatastrofā!— Ko! — Baumanis uzsprāga kājās, šaurā seja nobāla. — Kur viņa ir? Kurā slimnīcā? Es tūlīt

braucu!— Diemžēl tas mums nav zināms, — skumji atteica Kronbergs uniepazīstināja viesi ar pēdējo dienu notikumiem, neslēpjot to, kā mēsNoru izzagām no slimnīcas, līdz pat brīdim, kad Baumane pati aizmukano Vilonkula dzīvokļa,— Pie kā jūsu sieva varētu atrast patvērumu? — es vaicāju.Iestājās klusums. Mūsu klients mokoši rauca pieri, ar maksimālupiepūli meklēdams savā atmiņā pavediena galu, kas aizvestu pie laulātās draudzenes. Es redzēju, ka

viņš joprojām mīl sievu un visu viņa pārsteidzīgo rīcību ir izprovocējusi šo jūtu uzjundītā greizsirdība.— Varbūt pacentieties atcerēties kādu sievas draudzeni, — es mēģināju palīdzēt, bet viņš tikai

papurināja galvu un turpināja ar mēnessērdzīgā stingo skatienu blenzt tālumā. Piepeši šaurā pierenoskaidrojās.

— Zinu! — viņš iekliedzās. — Nudien zinu!— Un kur tas būtu? — ar slikti slēptu neticību Kronbergs vaicāja.— Pie tantes Līzes!— Hm… Arī jūs to nevarat pateikt… — viesa atklāsmi grūtsirdīgi nokomentēja mans draugs.

— Bet…— Pagaidiet, — Valts viņu pārtrauca, — par izejas pozīcijām ņemsim nevis to, kur un pie kā

viņa vislabprātāk meklētu patvērumu, bet gan… apģērbu, roku un naudu.Jāatzīstas, ka ne tikai Baumanim, bet arī man nebija saprotami Kronbergā vārdi. Redzēdams mūsu

jautājošos skatienus, draugs viegli pasmaidīja.— Cik man zināms, tad jūsu sieva pievērš lielu uzmanību apģērbam?— viņš vaicāja mūsu viesim un, kad tas pamāja, turpināja. — Nora pameta Viļonkuļa dzīvokli

novalkātajās Laimas tantes drēbēs, kas ne tikai neatbilst sezonai, bet ari jūsu kundzes gaumei un augumam.Neticu, ka viņa uzņemsies tādu ceļa gabalu tik necili tērpta. Tas būtu pirmais manu spriedumu punkts.Otrais — jūsu sievai nav naudas. Trešais — lauzta roka, turklāt nevar nerēķināties ar trieciena sekām.Tas viss liek atmest tanti Līzi, jo man zināms, ka viņa dzīvo netālu no Balviem. Pēc smagas traumas,turklāt vēl vājā dzimuma pārstāvei, tik garš ceļš — kopā tur sanāk vairāk par divsimt kilometriem — būtupar grūtu. Taču man rezervē ir vēl viens arguments — ceturtais.

— Un kāds tas būtu?— Ka viņa tomēr riskējusi un patlaban tiešām atrodas pie tantes Līzes.— Tagad tu mēģināsi apgāzt pats savus apsvērumus, — es iebildu.— Cilvēks ekstremālā situācijā nedomā par ārieni, bet nauda? Bez biļetes…— Piezvanīja paziņai un aizņēmās.— No kurienes?— Pa Viļonkuļa tālruni.— Bet roka?— Sadzērās sāpes remdinošus un tonizējošus līdzekļus.— Valt, tu esi visīstākā bumba! — es dusmīgi iesaucos un, redzēdams viņa pieri saraucamies

krunkās, iesmējos. — Es nedomāju par Šteinu, es runāju par visparastāko apaļo bumbu, kura, lai kānoliktu, stāv! Liekas, ka tu spēj pierādīt gan šā, gan tā, papildus vēl pavisam ačgārni, taču, neraugoties uzto, ari tad tev iznāk taisnība!

— Es vairāk tā nedarīšu, Robert, — draugs apsolīja. — Tā bija tikai analīze, pēc kuras atmetlieko, lai izvēlētos piemērotāko versiju. Liekas, ka tomēr būs jābrauc.

— Pie tantes Līzes? — jautāja Baumanis, un Kronbergs apstiprinoši palocīja galvu.— Tātad jūs piekrītat?— Nepiekrītu, bet, tā kā citas vietas, kur meklēt, pagaidām nav, man tas jādara. Ko gribat, ja,

tik ilgi nodzīvojis kopā ar Noru, jūs spējāt piedāvāt tikai šo vienīgo iespēju. Sakiet, kādas viņai bijaattiecības ar Valliju Pētersoni?

— Sliktas. Nora tikai vienu vienīgu reizi ir viesojusies pie viņas mājās. Tā kā Pētersonei irpat lielākas tiesības uz Dauges īpašumiem nekā Norai, viņas noslēdza savstarpēju līgumu, kurā paredzētsnesto peļņu dalīt uz pusēm.

— Kura no viņām ierosināja uzrakstīt šo vienošanos?— Cik zinu, tad Pētersone. Es viņu pāris reizes esmu redzējis — tāda žultaina un krunkaina

sieviete. Man viņa nepatīk.— Mums ari, — Valts atbildēja abu vārdā un izstāstīja par šodienas vizīti Juglas pusē, bet

nobeigumā painteresējās, — jūsu sieva pie viņas droši vien nemeklētu nedz atbalstu, nedz pajumti?— Nekādā ziņā! — kategoriski apstiprināja Baumanis.— Bet tagad pastāstiet par Rūdi.— Ko lai stāstu?— Kā jūs uzņēma, par telegrammu.— Man gan likās, ka te vairāk nav ko paskaidrot… Ne viņš, ne Rūda sieva nekādu telegrammu

nav sūtījuši un viņš pat domājis nav slimot, kur nu vēl mirt. Mēs izdomājāmies gan šā, gan tā, un neslēpšu,

ka vienu brīdi man šķita, ka Nora, lai iegūtu rīcības brīvību, gluži vienkārši ir aizmānījusi mani prom.— Sieva… — Kronbergs domīgi noteica pie sevis. — No kurienes viņai pazīstams šis puisis?— Rūdis?— Jā.— No vēstulēm. Mēs kopā lasījām, kad vēl… — piepeši viņš aprāvās.— Kāpēc jūs apklusāt?— Ak, nekas, — kā pamozdamies no dziļa miega, Baumanis papurināja galvu.Iestājās klusums. Es ielēju kafiju. Mūsu viesis, nervozi klikšķinādams pirkstu locītavas, lūkojās logā,

bet Valts kā parasti domāja.— Izbrauksim rit no rīta, — viņš beidzot paziņoja.— Varbūt paņemsiet ari mani līdzi? — mūsu klients lūdzoši pavērās Kronbergā sejā. — Es

tanti Līzi pazīstu un varbūt būšu jums noderīgs.— Labi, — Valts žēlīgi pamāja, — tikai atprasieties no darba.— Noteikti. Ar ko brauksim?— Mums ir automašīna, -r- es lepni paziņoju, un Kronbergs tikko manāmi pasmīnēja.— Brīnišķīgi! Es tagad iešu sakārtot māju un rīt no rīta būšu pie jums.— Tikai neskraidiet apkārt, meklēdams Noru, — Valts nobrīdināja, — citādi pazaudēsiet

pavisam. Tad vēl — noskaidrojiet, kāpēc kaimiņš nav izpildījis savu solījumu brīdināt mūsu un jūsudarbabiedrus. Starp citu, mēžot māju, var atrast daudz ko interesantu. Gribu, lai jūs pievērstu uzmanībukatram sīkumam, varbūt kāds izraisa aizdomas, vai ari agrāk nav redzēts. Iebrucēji, — draugspaskaidroja, — tajā jūklī varēja pazaudēt kādu pašiem piederošu priekšmetu pat nepamanot, ka tas irnoticis. No jums tiek prasīta rūpība.

— Pacentīšos, — Baumanis apsolīja.— Vēl mirklīti uzkavējieties, es atdošu ģimenes albumu. Uztraukušies par jūsu prombūtni, mēs

ielūkojāmies dzīvoklī — durvis bija vaļā, un promejot, lietas labā, es to paķēru līdzi.Valts izgāja un pēc mirkļa atgriezies nolika biezo grāmatu uz galda.— Ar albuma palīdzību man izdevās iepazīties ar kādu jūsu draudzeni no jaunības dienām, —

viņš pasmaidīja.— Ar kādu?— Ar Rutu Kaiju.— Nabaga sieviete… — bija viss, ko šajā sakarībā atļāvās pateikt mūsu klients, pēc tam, pasitis

pamatīgo foliantu padusē, viņš nozuda dzīvokļa durvīs.— Paziņo Vītolam, ka Baumanis atradies, lai nemeklē, — es teicu, un Kronbergs paklausīgi izgāja

priekšnamā.Novācis traukus, šo to piekopu un atlaidos krēslā uzsmēķēt. Pa galvu jaucās viena par otru

interesantākas un dīvainākas versijas. Man pat ienāca prātā, ka varbūt tiešām Baumaņa sieva izstrādājusišo triku ar telegrammu, lai aizmānītu traucējošo vīru no Rīgas. Ej pēc tam un pierādi, ka tā nav bijusiviņa. Bet tad atcerējos, ka vienīgajam vīrietim, uz kuru krīt aizdomas par sakariem ar viņu, pašam irdzīvoklis. Skaidrs, ka tā nav bijusi Nora. Kad atgriezās Valts, es vaicāju:

— Kas jauns?— Valdis atviegloti nopūtās, tas ari viss.— Bet es, te sēdēdams, pārdomāju lietu, taču nekādi nevaru saprast, kāpēc Baumani kādam

vajadzēja aizdabūt no Rīgas, pie tam vēl tik tālu. Nozagts taču nekas nav.— Sēdēdams… — neapmierināti noburkšķējis, draugs atvēra vienu loga pusi un, papildus uzmetis

nosodošu skatienu kūpošajam cigaretes galam, atbildēja:— Manuprāt, iemesli bijuši divi. Pirmais — izlikt pazudušajai Baumanei slēpni viņas pašas

dzīvoklī tā, lai neviens nevarētu traucēt, un otrs — viņi tur kaut ko cerējuši atrast. Par slēpni liecināja

pārkniebtais tālruņa vads. Droši vien, nebūdami pārliecināti, vai Nora nav atgriezusies savās mājās, viņivispirms atvienoja telefonu, lai, dzirdot mūķējam durvis, namamāte nevarētu sacelt trauksmi. Bet par to,ka viņiem bijis vēl viens mērķis, liecina savandītais dzīvoklis. Protams, var jau pieļaut, ka tas izdarīts arnolūku, lai uzvestu… ieinteresētos cilvēkus, teiksim — mūs, uz nepareizām pēdām un spēkā ir tikaiapsvērumu pirmā daļa. Taču, lai nu kā būtu, viens man ir skaidrs — šie cilvēki pieļāvuši milzīgu, taisninepiedodamu kļūdu. Mūsu pienākums ir izmantot šo kļūdu savās interesēs.

— Kas tā par kļūdu?— Baumanim atsūtītā telegramma.— Bet viņš taču to izmeta.— Nu un tad? Mani tā interesē vismazāk. Galvenais ir saturs. Kam varēja būt zināma mūsu

klienta sirsnīgā draudzība ar savu brālēnu no Lietuvas? Lieta sāk skaidroties, Robert, vai ne?

XVIII nodaļa Līzes tante

Bāzdams kabatās dokumentus, Kronbergs vienlaicīgi instruēja mani:— Tu tagad palasi, bet, kad nogurs acis, pamēģini arā uztaustīt to personu loku, kurām varētu

būt zināms šis fakts. Pamēģini atšķetināt pagājušos notikumus un no jauna sakombinēt tā, lai iznāktu kautviena vērā ņemama versija. Pagaidām mums nav pat zināmi šo cilvēku patiesie mērķi. Baumanesslepkavība nekādā ziņā tas nevar būt, drīzāk šī sieviete traucē. Lūk, cik daudz darba smadzenēm. Bet espa to laiku izlaidīšu nelielu līkumiņu. Mēģināšu noskaidrot dažus nākotnē noderīgus sīkumus, bet pēc tamiereģistrēšu mūsu pirkumu autoinspekcijā. Pagatavo pusdienvakariņas.

Uzreiz jāsaka, ka, lai gan mana drauga padoma pirmā daļa aizņēma lielāko mana laika daļu, realizētes spēju tikai otro. Toties par to es saņēmu neviltotu uzslavu.

— Cept kartupeļus tā kā tu no man pazīstamajiem cilvēkiem, liekas, pratis tikai viens.— Droši vien pavārs?— Nē, ģenerālis.Valts ar tādu apetīti locīja iekšā mana darba augļus, ka atlika tikai nopūsties. Nudien, labas

namamātes uzslava galvenokārt ir saskatāma ātrumā, ar kādu tiek nokopts viņas pagatavotais ēdiens.Nebija arī ko brīnīties, jo pulkstenis patlaban nosita astoņi.

— Iereģistrēji?Kronbergs pamāja.— Ne to vien. Iebraucu pārbaudīt bremzes un nomazgāt.— Kā ar sīkumiem?-Šo to izdevās uzzināt, taču runāt par to nekādas jēgas patlaban nav. Varbūt ar laiku šie fakti ieņems

pienākošos vietu, bet šobrīd tie neko nedod. Bet tu? Izsmadzeņoji kaut ko vērā ņemamu?— Jā, — es droši atbildēju.Mans draugs sarosījās un, uzmetis man pētošu skatienu, jautāja:— Ko tādu izdomāji?— To, un domāju, un tas nav maz, ka… esmu pamatīgs muļķis, kam nav pa spēkam radošs

smadzeņu darbs.Nolicis tasīti, Valts no sirds nosmējās.— Diemžēl pat te tev nav taisnība. Vai zini, kāpēc?Es tikai paraustīju plecus.— Tāpēc, Robert, ka muļķība pati par sevi ir tik unikāla parādība, ka tam, kas tāds ir, nav ļauts to

saprast, muļķis uz to nav spējīgs. Taču tas, kam izdevies aptvert savu muļķību, nekādā ziņā tāds nevar būt.Bet labāk uzspēlēsim šahu, kas nu nekādā ziņā nav izgudrots nesaprātīgo izklaidēšanai.

— Lai notiek, — es piekritu un devos sameklēt kastīti ar figūrām.Mans lielākais sasniegums pret Kronbergu senajā spēlē bija kādsnegaidīti nokauts kauliņš, kad aizsapņojies pretinieks sāka pavirši sekot notikumiem uz melnbalto

lauciņu kvadrāta. Taču, līdzko kaut kas tāds notika, viņš tūdaļ atmeta blakus domas un ātri vien sakāvamani lupatu lēveros. Nebija reizes, kad šajā cīniņā mēs būtu tikuši līdz līdzvērtīgai galotnei. Jāpiezīmē,ka detektīva darbs pamazām sāka atstāt ietekmi, — es pieradinājos metodiskāk domāt, savienot cēloņusun sekas ar loģisku starpnotikumu saiti, un viss tas beigu beigās atspoguļojās ari spēlē. Taču draugadiapazons, kas bija nesalīdzināmi plašāks, ļāva viņam aptvert ievērojami vairāk variantu. Rezultātā eszaudēju, bet zaudēju jau pēc cīņas. To atzina ari mans pretinieks, kad, likdams figūras atpakaļ kārbiņā, it

kā starp citu piezīmēja:— Tu audz…Vakarpusē noklausījos pa televizoru jaunākās ziņas, un mani izbrīnīja šīs informācijas piezemētība,

cita vārda neatrast. Problēmas, kuru īstā vieta būtu aprobežotas ķēkšas interešu lokā, te tika apspriestasaugstu ierēdņu vidū kā aktuālas un nozīmīgas. Man ienāca prātā, ka varbūt es pats esmu tiktāl atpalicis,dzenot pēdas noziedzniekiem, ka nespēju saskatīt tajās ieslēpto jēgu, taču, kad Kronbergs, nicīgi norūcis:«Viena muldēšana!», izslēdza kaitinošo kasti, es sapratu, ka tās nav tikai manas domas.

— Kaut kas ir noticis ar tautas intelektu, — es ieminējos. — Nesaprotu tikai — kas?— Nekas ar šo intelektu nav noticis, — draugs atbildēja. — Gluži vienkārši tam nav ļauts piekļūt

pie skaļiem ruporiem. Masu informācijas līdzekļos rupji ielaužas naudīgo pārpircēju primitīvāmentalitāte. Ja gala mērķis ir tikai kapitāls, neatkarīgi, vai tas skar budžetu, vai personīgo kontu, tadjāsaprot, ka ceļš pie tā neved mūzu sabiedrībā vai gara pacēlumā. Diemžēl tās ir tumšas līčloču takas, jo,kur valda banknotes, kur viss ir pērkams un pārdodams, tur valda tikai dzīvnieciski sagrābšanas instinkti.Starp citu, šie instinkti ir jau tagad pārvērtuši lielu daļu cilvēku naudas ražošanas mašīnās. Nu pasaki, vaitādai mentalitātei ir vajadzīgs Šekspīrs, Ticiāns vai mīlestība? Viņa taču no tā neko nesaprot, vienīgi —kā to izdevīgāk pārdot. Nauda? Jā. Tumsas ceļi pie tās? Jā. Gaidi, kad nomainīsies paaudzes, kad naudasbums ies mazumā, tad no jauna sāks meklēt Ticiānu, Šekspīru, mīlestību. Tad arī tautas intelekts, kā tuizteicies, no jauna tiks pie informācijas līdzekļiem. Bet pagaidām — lats, marka, dolārs — tā irvissaprotamākā valoda tiem, kuri runā no ekrāna.

— Vai ilgi?— Paaudzes, protams, pārspīlēti teikts, bet… to tikai Dievs zina.Valta pesimistiskā prognoze izraisīja manī īslaicīgu nomāktību, kasizgaisa, līdzko draugs atgādināja par priekšāstāvošo ekskursiju uz Balvu pusi.— Cikos izbrauksim?— Tiklīdz ieradīsies Baumanis. Cerēsim, ka nelīs.Taču nākamais rīts, kā par spīti, atausa apmācies. Zemie padebeši, pamazām sabiezējot, solīja drīzu

lietu.Mūsu klients ieradās agri — tūlīt pēc astoņiem, taču Valtam tas bija pa prātam.— Ātrāk turp, ātrāk atpakaļ, — spiezdams viesim roku, viņš pateicašos vārdus kā uzslavu. — No sievas zinu nav?Baumanis papurināja galvu. Pietūkušie, zilie maisiņi zem acīm un pelēkā sejas krāsa liecināja, ka

viņš pārlaidis grūtu bezmiega nakti.— Vai izdevās atrast kaut ko tādu, kas varētu mūs ieinteresēt?— Neko, tikai mūsu mantas.— Es vakar aizmirsu pajautāt — vai jums nav pazudusi nauda?— Nē.— Nē? — Kronbergs izbrīnījās. — Ja nav noslēpums — kur tā glabājās?— Makā.— Bet maks?— Manā kabatā! — neko nesaprazdams, Baumanis lūkojās prašņātājā ar naivas izbrīnās

pilnu skatienu.Es iesmējos, un Kronbergs uzmeta man greizu mirkli, kurā par spīti nopietnībai jautās tikko

pamanāma humora dzirksts. Tad viņš turpināja:— Es runāju par ģimenes naudu, kur tā glabājās?— Vecā kafijas kārbā virtuvē uz plaukta.Pasmaidījis draugs piemiedza man ar aci. Es šo žestu iztulkoju kā vieglu ironiju, veltītu nevis mums,

bet kolēģim no policijas Valdim Vītolam. Pēc tam mēs izdzērām pa kafijas tasei un sēdāmies opelī.

Norunājām, ka pusi ceļa šofera pienākumus veiks Kronbergs, otru pusi — es.Drūmā prognoze drīz vien apstiprinājās — jau pie Ogres sāka smidzināt. Sādā laikā vieglo

automobiļu šoferim vislielākās neērtības sagādā milzīgie autofurgoni, kas no katra riteņa apakšas izmetveselu dubļu mākoni. Braukt tādam nopakaļ ir visīstākās mocības. Itin kā pārbaudīdami mūsu pacietību,kādi desmit giganti, izrotāti ar dažnedažādiem uzrakstiem ārzemju valodās, nepanesami lēnām vilkās pašoseju, aizņemdami ne tikai turpat visu tās platumu, bet arī neiedomājami garu gabalu. Tikai retumis radāsiespēja kādu apdzīt, jo pretimbraucošās modernās visu marku automašīnas ne par ko nevēlējās ievērotreglamentēto — deviņdesmit kilometru ātrumu stundā, bet traucās tā, ka bija riskanti uzsākt apdzīšanu.Pelēkbalta dubļu kārtiņa gluži kā līme noklāja vējstiklu. No debesīm krītošā lietus bija par maz, lai toizšķīdinātu. Redzamība ar katru kilometru kļuva arvien sliktāka un sliktāka. Stiklu tīrītājs, atstādamsšvīkas, tikai padarīja tos necaurredzamākus. Par laimi, autofurgonu karavāna beidzot palika aiz mugurasun priekšā pavērās brīva šoseja. Lai gan ainavu vairs neaizsedza rūcošie milži, netīrie stikli joprojāmneļāva to saskatīt pietiekami skaidri. Taču drīz vien dubļu kārtiņa atmiekšķējās un tīrītājs, veicis savuuzdevumu, atklāja mūsu acīm Latvijas tāles. Lūkodamies taisni uz priekšu, Kronbergs jautāja Baumanim:

— Vai uzzinājāt, kāpēc kaimiņš nav informējis mūs par jūsu aizbraukšanu.— Galīgi piemirsu pateikt. Vakar vakarā piezvanīju, bet klausuli šoreiz nocēla viņa sieva. Kad

palūdzu pie telefona Linardu, viņa paziņoja, ka vīrs guļot slimnīcā. Tās dienas pēcpusdienā, kad esaizbraucu, viņam sākušās pēkšņas sāpes vēderā. Atbraukusi ātrā palīdzība un kaimiņš taisnā ceļā nogādātsuz operāciju galda. Apendicīts! Plīsusi aklā zarna, sākušās komplikācijas… Vai man varēja ienākt prātātik liktenīga sagadīšanās? Par laimi, viņam viss beidzies, cik nu tādā gadījumā var teikt, — laimīgi, kodiemžēl nevar sacīt par mani.

Valts galvu vien nogrozīja.— Tā vien liekas, ka liktenis neparko nevēlas, lai mēs šo lietu novestu līdz galam. Vienā laidā bāž

sprunguļus riteņos… Vai Skotu neesat saticis?— Nē. Turklāt nejūtu ne mazāko vajadzību.— Mani izbrīni tas, ka viņš nav painteresējies par savu kolēģi — kā nekā, amerikānis ar jūsu sievu

strādā vienā salonā. Antikvariāta intereses var ciest, — Kronbergs teica. — Taču, pilnīgi iespējams, kaSkots ir brīdināts. Zināt, Baumaņa kungs, kad atgriezīsimies Rīgā, jums tomēr būs ar viņu jāsatiekas.

— Nekad! — mūsu klienta seja pietvīka.— Lietas labā. Jūs taču vēlaties atrast savu sievu?Mūsu ceļabiedrs saduga.— Kas man jādara?— Redziet, jūsu rīcība var kādam kļūt aizdomīga. Pazudusi sieva, bet vīrs neceļ ne ausu… Šis

ir tas iemesls, kāpēc jums tomēr būs jāpārvar savs pašlepnums. Izstāstiet Skotam visu par notikumiem līdzpat brīdim, kad mēs Noru aizvedām no slimnīcas. Fiksējiet vazomo- torus.

— Kas tie tādi?Valts pasmaidīja.— Reakcijas. Cilvēka nervu sistēma reaģē uz negaidītām ziņām gan ar mīmiku, gan —

kustībām. Ja, teiksim, piepeši pamanāt sarunu biedra sejā izbīli, tūdaļ pat iegaumējiet, kas to izraisījis. Espateikšu, kad būs jānodibina ar viņu kontakts, pats no sevis neko neuzsāciet. Mēs paļaujamies uz jums.

Mana biedra pēdējā piezīme, liekas, mazliet pacēla Baumaņa panīkušo pašapziņu.— Nu, ja jau vajag…— Pie tam ļoti. Starp citu, vai esat pamanījis, ka jūsu pieteiktā lieta jau otro reizi ieguvusi

pavisam citu virzienu, un reizē ar to kardināli mainījies ari mūsu uzdevums?— Jā. Tagad galvenais atrast Noru!— To ari darām. Robert, — viņš pēkšņi nobremzēja, — tava kārta sēsties pie stūres.Mēs apmainījāmies vietām. Pa šo laiku mākoņu sega bija kļuvusi plānāka. Šur tur jau parādījās

spraugas, pa kurām izlauzušies saules stari dūmakā iezīmējās kā taisnas, dzeltenas un caurspīdīgas nodebesīm krītošas taciņas. Lai gan šoseja vēl bija mitra, pretimbraucošās mašīnas vairs nespēja aizķepētvējstiklu. Brauciens šādā laikā sagādāja īpašu baudu. Latvijas ainava decembrī nekad nav varējusilepoties ar krāšņumu, taču, tāpat kā neglīts bērns mātei, tā bija man mīļa jebkurā gadalaikā.

Neiebraucot Balvos, mēs nogriezāmies pa kreisi un pēc dažiem kilometriem Baumanis pacēla roku.— Tagad uzmanieties, tūlīt jābūt atzarojumam.Es nometu gāzi un, nospiedis bremzes pedāli, ieslēdzu otro ātrumu. Gar abām ceļa pusēm slīdēja

augsts mežs. Tik staltas, čiekuriem pilnas egles bieži vis nenākas redzēt.— Re! — Baumanis iesaucās, bet ari es jau biju pamanījis grantēto taciņu, kas atzarojās pa labi

no šosejas.Šķērsojuši nelielu, no dēļiem izliktu tiltiņu, zem kura dziļā grāvītraucās brūna ūdens straume, iebraucām mežā. Tas šķita biezs, pirmatnējs. Pamežs — pilns ar kritušo

koku stumbriem un krūmiem. Starp sadzeltējušajām mellenāja mētrām dažviet acis iepriecēja zaļāsbrūklenāju laucītes. Redzēju neparasti daudz kadiķu, kā arī sērmūkšļu, kuru zari bija kā piebārstīti arlieliem oranžsarkanu ogu čemuriem. Braucām lēnām. Piepeši mežs beidzās un mūsu priekšā parādījāsaparts lauks, aiz kura rēgojās vientuļas lauku mājas jumts. Guļbaļķu dzīvojamā celtne šķita stipra, betskaidu jumta dzeltenīgā nokrāsa liecināja, ka uzsists tas samērā nesen. Zemās kūtiņas pamats bija izliktsno šķeltiem laukakmeņiem, bet garā siena šķūņa kore aizstīdza taisna kā lineāls. Acīmredzot saimnieksnebija žēlojis nedz līdzekļus, nez darbu, lai saimniecības ēkas stāvētu tikpat stipri kā dzīvojamā. Cikreižu nebija nācies redzēt šķūņa jumtu ieliekušos kā vecas govs muguru vai kūts pakšus, kurus saēdusivirca.

Aiz mājas pletās augļu dārzs, gar malām bija sastādīta ķiršu rinda un ogu krūmi, bet viducī —ābeles. Pagalma centrā bija aka no betona grodiem, un netālu no tās es apturēju savu braucamo. Izkāpušiizstaipījāmies un dziļi ievilkām plaušās lauku dzīvinošo gaisu. Es redzēju savu ceļabiedru sejās tomierpilno izteiksmi, ar kuru tiek apzīmogots dabas tuvumā nokļuvuša pilsētnieka vaigs. Neierastajāklusumā ausīs joprojām šķita tūkstam monotonā automobiļa sirds.

Māja atradās nomaļā vietā, jo sānceliņš, pa kuru bijām iebraukuši, šeit arī beidzās. Namu unsaimniecības ēkas no visām pusēm apjoza rūpīgi aparti, ziemai sagatavoti lauki, bet automaģistrālesrūkoņa līdz šejienei nenonāca, to apslāpēja augstais mežs. Vasarā te noteikti būtu burvīgi, vēl jo vairāktāpēc, ka es pamanīju šauru taciņu, kas sākās aiz šķūņa un veda pa nokalni lejup, kur zilgmoja nelielaezeriņa strēle. Skaidrs, ka tikai ar saimnieka atļauju šeit varēja ielauzties civilizācija, bet, tā kā nekurnemanīja nedz televīzijas antenu, nedz automobiļa atstātās riteņu slieces, redzams, ka tante Līze pēc tāsnemaz netiecās. Zinot viņas vecumu, es varēju tikai pabrīnīties par to, cik pagalms ir kopts, tāpat kūts unšķūņa priekša. Tā kā uz mūsu ierašanos nereaģēja ne saimniece, ne suns, kuru acīmredzot tā neturēja, arBaumani pa priekšu iegājām mājā. Vispirms nokļuvām platā vējtveri, tad priekšnamā un no turienesvirtuvē. Pirmais, ko, atvēruši durvis, ieraudzījām, bija sirma, gadu saliekta sieviņa, kas stāvēja pie plītsun ar garu koka karoti kaut ko maisīja melni nokvēpušā katlā. Pie viņas kājām, raudzīdamies augšup,glaudās balts kaķis. Virtuvē dīvaini smaržoja gan pēc pļavas, gan svaigi ceptas maizes. Palūkojiesaugšup, ieraudzīju no griestu sijas nokarājamies dažnedažādu žāvētu zāļu kušķīšus. Te bija gan mežazemeņu mētras, gan vīgriezes, gan kadiķu zariņi ar visām ogām, gan pelašķi, gan daudz visvisādu citu,man nepazīstamu augu.

— Labdien, Līzes tant! — Baumanis skali sacīja, un tikai tagad namamāte pamanīja mūsuklātbūtni.

— Konrād! — viņa, atstājusi karoti katlā, sasita rokas. — Kāds vējš tevi te atpūtis? KurNora?

Sis jautājums vienā mirklī salika visu pa vietām — brauciens bijis veltīgs un Baumaņa sievas tenebija. Droši vien nelaimīgais vīrs līdz pat pēdējam mirklim bija lolojis vārās cerības, taču pēc šiem

vārdiem it kā negaisa mākonis pārklāja viņa šauro pieri.— Tātad Nora pie tevis nav rādījusies? — drūmajā balsī skaidri jautās bezcerība.— Kāpēc tu tā jautā? — saimniece pastūma no uguns katlu, uzvilka savā vietā riņķus un

noslaucīja priekšautā rokas. Visu šo laiku viņas brūnās acis nenovērsdamās raudzījās Baumanī, it kācenzdamās iespiesties sirds dzīlēs pēc patiesības.

— Nora pazudusi! — pēc garas pauzes nabaga vīrs tikko dzirdami nomurmināja.— Ko? — vecenīte kā bezspēkā atslīga uz ķeblīša, un kaķis, kā to vien gaidījis, tajā pašā mirklī

pārvietojās viņai klēpī. — Stāsti, lai var saprast!— Vispirms iepazīsties, — viņš stādīja namamātei priekšā mani un pēc tam arī Valtu. — Šie

cilvēki man palīdz.— Līze, — saimnieces roka bija maza un cieta. Sasveicinājusies viņa pagriezās pret Baumani

un pavēlēja:— Bet tagad stāsti visu pēc kārtas.— Man ar to runāšanu… Varbūt labāk lai to izdara Kronbergs?Valtam tiešām piemita spējas ļoti sarežģītus notikumus izklāstītviegli uztveramā formā. īsie, konkrētie un nobeigtie teikumi it kā saskaldīja garāku domu gabaliņos,

taču, nobeigumā izdarot kopsavilkumu, vēl skaidrāk tika izcelta tajos ietvertā būtība. Es redzēju, ka Līzestantei, lai gan viņa atradās tālu no kaislībās virmojošās lielpilsētas dzīves, papildus nekas nebijajāpaskaidro.

— Kaut tikai būtu dzīva… — noklausījusies līdz galam, vecenīte nodrebinājās.

XIX nodaļa Vecais Dauge

Līzes tante bija stiegraina un izkaltusi kā sauss žagars, taču varēja redzēt, ka enerģijas un saprātaviņā joprojām papilnam. To varēja noteikt gan pēc tā, kā, ne reizes nepārtraukdama, viņa klausījās, gan

1.00 pēc noteiktās kustības, ar kādu cēlās cīpslainā roka, glāstot klēpī izlaidušos, svētlaimīgo peļujunkuru.

— Varbūt jūs varat dot kādu padomu? — Kronbergs jautājoši ielūkojās žirgtajās namamātes acīs.— Ko tad es? — viņa paraustīja plecus. — Vienu gan varu, to, ka tikai muļķis, — te viņa iebadīja

ar mezglaino pirkstu mūsu klientam taisni krūtīs, — var turēt Noru aizdomās par kaut ko tādu…Baumanis pietvīka līdz pat tumšo matu saiknēm. Acīmredzot nelaime bija nomākusi greizsirdības

uzplūdus un atbrīvotā sirdsapziņa nekavējoties izdeva savu nepielūdzamo liecību pret viņu pašu…— Kas bijis, pagājis… — es izlīdzinoši ierunājos, un nelaimīgais uzmeta mari pateicīgu skatienu.

— Jautājums ir — ko darīsim tālāk?— Ieturēsimies, — paziņoja Valts un sāka izkravāt līdzpaņemto sporta somu. Tā izrādījās līdz

malām piebāzta ar dažnedažādiem kārumiem, kurus uzlūkojot Līzes tantes brūnās acis iemirdzējās.— Es tūlīt. — Viņa uzlika uz plīts garsnīpja tējkannu un, pasaukusi mūs Edži, ierādīja, ko katram

darīt. Jau pēc dažiem mirkļiem rūtotā galda virsma ieguva visai kārdinošu izskatu.Namamāte izrādījās ļoti viesmīlīga, bez mazākās ārišķības, īsts savējais cilvēks. Man viņa patika.

Parasti laucinieces ir stūrainas kā kustībās, tā runāšanā, taču Līzes tante, par spīti nomaļai vietai, bijanecerēti mūsdienīga, turklāt viņas spriedumi vienmēr pamatoti. Pie galda risinājās brīvas, nepiespiestassarunas, kas sākumā saistījās ap pašas saimnieces jaunības dienām. Taču viņa nebūt nebija uzbāzīga, joKronbergs bija tas, kas bez apstājas apbēra vecenīti ar jautājumiem. Taču bija redzams, ka viņa atbildvisai izklaidīgi, acīmredzot domas joprojām kavējās pie pazudušās sievietes. Jāatzīst bija arī Līzes tantesatmiņa un erudīcija, runājot par notikumiem vesela mūža garumā.

Es nevarēju saprast, no kurienes viņai tāda iznesība, raita, izglītota cilvēka valoda, kurā netrūka nehumora, ne asprātības. Taču drīz vien viss noskaidrojās. Izrādījās, ka Līzes tante savu bērnību pavadījusibagātā radinieka baņķiera Leonīda Dauges mājā Pēterburgā. Tur viņa audzināta kā pašu meita. Savusvecākus viņa nepazina un tikai no sen sen noklausītas sarunas zināja, ka Leonīds Dauge bijis viņas mātesbrālēns. Mājas ļaudis izvairījušies par šo tematu runāt, un klusēšana bijusi vienīgā atbilde uz meitenesjautājumiem.

Dauges savā namā bieži rīkojuši viesības, un Pēterburgas augstāko aprindu cilvēki uzskatījuši pargodu tajās piedaEties. Augstdzimušo viesu aristokrātiskās manieres valdzinājušas mazo Līzīti, un viņa ļotiātri tās apguvusi. Redzot meitenītes graciozo gaitu un izsmalcināto uzvedību pie galda, ciemiņi bieži viennespējuši valdīt smieklus. Lai gan šīs atmiņas bija sadrumstalotas, savu rotaļu biedru Andreju Daugi

Līzes tante atcerējās ļoti labi. Tāpat arī jauniņo guvernanti Sašu, kas mīlēja nosēdināt bērnus katru uzsava ceļgala un stāstīt pasakas vai uzvilkt kādu no dzimtās Karēlijas stieptajām melodijām. Stāstot parbērnību, Līzes tantes acis ieguva saldsērīgu izteiksmi, liecinot, cik dārgas vecajai sievietei ir šīs atmiņas.

— Kurā gadā jūs izbraucāt uz dzimteni?— Divdesmitajā.— Tātad jums bijusi iespēja savām acīm redzēt abas Krievijas revolūcijas?— Deviņgadīgam skuķim… Ko es no tā sapratu. Pat pieaugušie bija apjukuši. Atceros šāvienus

naktīs, svešus cilvēkus, gārdzošā rīkles balsī izkliegtas pavēles, bet nākamajā ziemā — beigtu zirgu uzielas, kuram caunādās tērpta, sirma dāma ar virtuves nazi no gurna griež gaļas gabalu… Vēl vienaepizode. Cik atceros, tas notika septiņpadsmitā gada februāra beigās, kad demonstrācijas pārauga bruņotā

cīņā. Sprādzieni, šāvieni, zaldāti garos šineļos, šausmas ārā, bailes sirdī. Redzot, kas notiek, vecaisDauge piepeši pielēca un, iesaucies: «Nelieši!», izmetās pa durvīm. Šis negaidītais solis izraisījamājiniekos drausmīgu kņadu un satraukumu. Dauges kundze raud, mēs ar Andreju piebalsojam jo gauži,Saša bālu seju pārmaiņus ucina te vienu, te otru, kalpone Aņisja šaudās no zāļu skapīša pie saimnieces unatpakaļ. Tracis pa visu māju. Par laimi, pēc kādas stundas pagalmā atskanēja rūkoņa un, izliekušies palogu, mēs ieraudzījām no smagās mašīnas raušamies ārā veco Daugi. Tikai tagad visi saprata, cik stipripaļāvušies uz sirmo, bet joprojām jauneklīgi enerģisko vīru.

Kad Dauge mums piebiedrojās, viņa seja liecināja, ka stāvoklis ir oti nopietns. Vecā vīrapaziņojums izraisīja sievai jaunu histērijas ēkmi — vairāki tuvi viņu paziņas, augstāko aprindu cilvēki,bija nošauti! Kopš tās dienas agrāk tik dzīvespriecīgais, jautrais saimnieks kļuva drūms un nerunīgs. Pēcgada mūs izlika no mājas un tajā iekārtojās, liekas — komandantūra vai milicija, lāgā nezinu. Kad pirmsdesmit gadiem man iznāca pabūt vecajās vietās, es pirmām kārtām aizgāju apraudzīt vecā Dauges māju.Nams joprojām stingri stāv savā vietā, un tāpat kā toreiz tur saimnieko cilvēki formā.

— Vai Leonīds Dauge sadarbojās ar jauno varu?— Nē. Pie viņa — tas notika, šķiet, gada beigās, jo uz ielas jau valdīja ziema, — ieradās

boļševiku delegācija ar ādas vējjakā tērptu matrozi priekšgalā un pavēlēja nodot nacionalizēto īpašumu— banku. Visu, kas vēl bija palicis pāri gan no civilā, gan formā tērpto laupītāju rokām, kā aridokumentāciju un atslēgas atdevis šim cilvēkam, Dauge atgriezās mājās, nomazgāja rokas un pateica:«Viss!» Mēs sapratām, ka iepriekšējā dzīve beigusies.

Lai gan ar iebaidīšanu un glaimiem pie viņa ne vienu reizi vien griezās jaunās valdības pārstāvji,gribēdami piespiest strādāt savā labā, Dauge palika nelokāms. Viņš dzīvoja mājās, ģimenes vidū un patnemēģināja sameklēt sev darbu jaunajā finansu sistēmā. No mājas mūs droši vien izlika šīs viņa ietiepībasdēļ, un tagad, zinot, kas toreiz notika, varam vienīgi slavēt Dievu, ka tik viegli tikām cauri. Mums ierādījanelielu dzīvoklīti pagrabstāvā Ņevas tuvumā. Rudens plūdu laikā tas mirka ūdenī. Atminos gaitenī izliktulaipu, pa kuru varēja tikt līdz durvīm, un brīnos, ka neviens nopietni nesaslima. Pārtikām galvenokārt notā, ko izdevās pārdot. Daugēm bija liela porcelāna un gleznu kolekcija, un sākumā tā ļāva iztikt glužipieklājīgi. Kad uzzinājām jaunumu — Latvija atguvusi neatkarību, vecais sasauca visu saimi gala istabā— tā bija vislielākā dzīvoklī — un bezierunu tonī paziņoja:

— Mēs izbraucam uz dzimteni!Saša sāka gauži raudāt, bet Aņisja tikai grozīja galvu kā pūce, visu laiku atkārtodama:— Ko nu? Ko nu?Viņas tā ari palika Krievijā. Trauslā guvernante Sašiņa vēl pirms mūsu aizbraukšanas paguva

iekārtoties metālliešanas rūpnīcā, bet Aņisja devās uz dzimto ciematu. Braucām lopu vagonos. Kundzebija paņēmusi līdzi senlaicīgu ampīra stila krēslu, un es līdz šim atceros, kā viņa cēli sēdēja tajā, it kājoprojām atrastos sava nama lielajā zālē. Pārējie izvietojās uz paunām un čemodāniem. Kā jau bērni, mēsar Andreju jutāmies tur ne sliktāk kā pagraba dzīvoklī. Pleskavā nācās pārsēsties. Te mēs divasdiennaktis pavadījām ceļmalas grāvī, gaidīdami uz iespēju virzāties tālāk. Es redzēju garāmbraucošusvilcienus, kuru vagonus rotāja milzīgi uzraksti — «Badā mirstošajiem Latvijā!» Kāds dzelzceļnieks,pārkrievojies latvietis, vietējais pārmijnieks, pa kluso pačukstēja Daugem, ka katru dienu tukši vagoni aršādiem uzrakstiem cauri Pleskavai tiekot aizdzīti līdz robežai un tādi paši atpakaļ. Vēl viņš pastāstīja, ka,šķērsojot robežu, repatriantiem tiekot atņemts viss vērtīgais, sākot ar naudu un beidzot ar rotaslietām. Topadzirdējis, Dauge nez kur sameklēja kravas mašīnu. Ar to pa tikai kontrabandistiem un bēgļiemzināmajiem ceļiem mēs atgriezāmies tēvzemē. Kad pēc Petrogradas izslaucītajām vitrīnām ieraudzījuproduktu bagātību veikalos, man šķita, ka tiešā ceļā esam nokļuvuši paradīzē.

Pa ceļam uz Rīgu iegriezāmies šajā te mājā. Tolaik te dzīvoja mana mātes māsīca, un no viņas manšo to izdevās uzzināt par savu vecāku nelaimīgo likteni. Mūs uzņēma ļoti sirsnīgi, un es nolēmu palikt pieviņas, jo mātes māsīca dzīvoja viena. Vecais Dauge neiebilda, un tā mēs šķīrāmies. Jāsaka, ka es nekad

nesarāvu saites ar Daugēm, īpaši ar Andreju. Kad paaugās viņa bērni, vienmēr biju laimīga tos redzēt piesevis. Galu galā man kaut nedaudz izdevās atdarīt viņiem par visu to labo, ko biju pieredzējusiPetrogradā.

Bet tagad es pārcelšos uz priekšu — uz četrdesmitajiem gadiem. Karam nākot uz beigām, pie manisviesojās divi no trim Andreja bērniem — Voldemārs un Vallija. Piepešs padomju karaspēka uzbrukumsun frontes līnija atgrieza mūs no Rīgas. Pa to laiku, vairāk ne uz ko necerēdami, vecie Dauges līdz arAndreja sievu un dēlu Gunāru izbrauca uz Vāciju. Es tā arī uzaudzināju Voldemāru, bet Valliju paņēmapie sevis viņas mātes radi.

Kad Voldis izauga un apprecējās, un kāzas tika nosvinētas pie manis, es tā nopriecājos. Viņš manbija gluži kā dēls, bet tagad mazbērni… Ko vecumā vēl var vēlēties? Taču kad, nebrīdinājis ne mani, nesievu, viņš aizmuka uz Ameriku, es paliku vaļēju muti! Cik naktis novāļājos bez miega, meklēdama savuvainu. Nekad pat prātā man nebija nācis, ka viņš būtu spējīgs uz šādu nelietību, — Volda sieva tolaik bijastāvoklī! Un iedzina taču viņu kapā! Neģēlis!

Noriņa nedzīvoja pie manis, taču es pierunāju vismaz pa vasarām viņu laist pie dabas. Viņa auga piemātes vecākiem. Reizēm es vienatnē apdomāju — cik dīvaini liktenis ir izrīkojies ar Dauges dzimtasbērniem — es, tad Voldis un Vallija, pēc tam Nora, mēs visi esam auguši bez savu vecāku gādības.

— Diez vai te vainojams liktenis, — tikko dzirdami norūca mans draugs, taču namamāte sadzirdēja.— Kas tad?— Esmu pārliecināts, ka jūs pati to esat jau izpratusi. Kam lieki paskaidrot?Līzes tante veltīja manam draugam pētošu skatienu un tad piekrītoši palocīja sirmo galvu.— Jums taisnība — esmu.Labu brīdi klusuciešot mielojāmies. Es redzēju, ka jaunās ziņas Kronbergam bija devušas vielu

pārdomām. Izsalcis pēc garā ceļa, es visu savu uzmanību veltīju ēdienam un Baumanis tāpat. Likās, ka,izņemot tos krikumus pie mums, viņš kopš vakardienas neko nebija licis mutē.

— Pastāstiet par Valliju.Namamāte sarauca pieri.— Jāatzīstas, ka ar Valliju esmu tikusies ļoti reti. Parasti Andrejs pa vasarām sūtīja pie manis abus

brāļus, un tikai liktenīgajā vasarā, kad Dauges izlēma emigrēt, viņa dzīvoja pie manis. Liekas, ka Gunārstoreiz bija sasirdzis un viņa vietā Andrejs atsūtīja meitu. Stūraina un stūrgalvīga, nepaklausīga un ļotisavtīga, to es pamanīju uzreiz. Ja viņai bija divas ogas, tad neparko vienu neatdos brālim, bet apēdīs pati.Lai gan viņa bija tikai bērns, taču skaidri izteikta egoiste, ne pielikt, ne atņemt. Varbūt tāpēc es sevišķinepretojos, kad viņu pie sevis paņēma mātes radi, bet, kā redzat, arī Voldis izrādījās ne jau zeltagabaliņš. Vallija apprecējās un izšķīrās, pēc tam sagājās ar kādu vīrieti, kuram bijusi visai tumša pagātne,tā vismaz ļaudis melš. Man viņa nepatīk.

— Bet Nora?— Noriņa ir krietna meitene, — Līzes tante jau kuro reizi uzmeta greizu skatienu Baumanim. —

Iedomāties kaut ko tādu…— Līzes tant, — Kronbergs pasteidzās glābt mūsu klientu no kārtējā uzbrukuma, — esmu

uzzinājis, ka Daugēm jau divdesmit piektajā gadā piederējuši vairāki lieli īres nami Rīgā. No kurienesrepatriantam, lai arī bagātam cariskās Krievijas laikā, bet nabagam kā padomju iekārtā, tā buržuāziskajāLatvijā, atradās tik daudz naudas, lai tos uzceltu?

Saimniece paraustīja plecus.— Nezinu.— Varbūt jūs ievērojāt, ar ko Leonīds Dauge maksāja smagās automašīnas šoferim, kas

kontrabandas ceļā pārveda jūs pāri Krievijas—Latvijas robežai?— Ievēroju.— Ar ko? — Kronbergs paliecās uz priekšu un, gaidot atbildi, viņa pelēkās acis nepacietīgi

ieurbās Līzes tantes brūnajās.— Ar cara laika zelta červonciem.

XX nodaļa Zilais audi

Valts atgāzās pret atzveltni un sakrustoja uz krūtīm rokas. Man viņš atgādināja labsirdīgupasniedzēju, kas smagā divcīņā ar slinka studenta stūrgalvīgo atmiņu nule kā izspiedis pareizo atbildi untagad svinēja uzvaru, atvelkot elpu.

— Vai atceraties Dauges nama Pēterburgā adresi?— Protams. Kalēju šķērsielā trīs.— Jauki, jums ir teicama atmiņa. Bet vai jums zināms, ka Nora kā mantiniece pieprasījusi,

pareizāk — taisās pieprasīt to privātīpašumā?— Nē, taču, ja tas iespējams, — kāpēc ne? Varbūt pirms nāves es vēlreiz izstaigāšu… Skaista

divstāvu māja ar platām kāpnēm, kolonnām… Parketa grīdas, lustras… griezumiem rotātas durvis…gleznas… Cik tas bija sen… — viņa sapņaini nopūtās. — Bet Noras rokās, esmu pārliecināta, nams nestuaugļus.

— Ceru, ka jūsu vēlēšanās radīs piepildījumu. Rudeņos laikam šeit daudz sēņu? — Kronbergspiepeši mainīja tematu.

— Pulka. Šī ir skaista puse. Te aug ne tikai sēnes, bet arī tāda zāļu bagātība, ka taisni jābrīnās— kāpēc ļaudis rij tabletes, ārstējot vienu un bendējot otru, ja zem kājām atrodams viss vajadzīgais.Dievs, radīdams cilvēku, taču padomāja par to, kā tam cīnīties pret slimībām. Latvijas laikā dakterisBieziņš publicēja labu grāmatu ar visiem zīmējumiem par ārstnieciskajiem augiem un to izmantošanu.

— Droši vien ar tās svētību pie sijas karājas tie kūlīši? — es vaicāju, pamādams uz augšu.— Jā. Man tā ir kā rokasgrāmata.— Līzes tant, — nokozdams cepuma gabaliņu, teica Valts, — ja jums ir vēlēšanās, aizšausim

līdz veikalam, nopirksim, ko vajaga, un izmetīsim līkumu. Šeit tik brīnišķīgas vietas.— Vai ta… Bet ar ko?— Mums pagalmā stāv mašīna.— Mašīna? — vecenīte izbrīnījās un tikai tagad, pamanījusi līdzās akai mūsu opeli, pietvīka

kā jauna meitene. — Kā es nesaklausīju…— Ārzemju automobiļiem motors strādā nesalīdzināmi klusāk nekā mūsējiem, — smalkjūtīgi

paskaidroja Baumanis, bet Kronbergs atkārtoja:— Brauksim?— Jūs nopietni?— Protams.— Es jau… es tūlīt… — večiņa sarosījās, acīmredzot tāda izdevība katru dienu vis negadījās.

Saņēmis viņu aiz rokas, mans draugs pasmaidīja:— Nekur nedeg… Mierīgi apsveriet — kas vajadzīgs, un pēc tam tikai brauksim, bet šiem

abiem dodiet darbu, lai dīki neslaistās. Jums taču vīrieša roku mājā nav.Es saņēmu uzdevumu piegādāt govij sienu, bet Baumanis uzņēmās saremontēt kaut ko kūtī.

Apbruņojies ar dakšām un ķerru, pa nomīdītu taciņu laidu prom uz šķūni. No kūts puses jau atskanējaāmura klaudzieni, kurus pārmāca pagalmā ierūcies motors. Drīz vien automobiļa rūkoņa izgaisa aiz augstāmeža, un tikai lauku mājai raksturīgie darba trokšņi pārtrauca apkaimē valdošo decembra klusumu.

Siena un kūts smarža izvēdināja no manas galvas drūmās domas, kas ik pa brīdim tiecās atgrieztiespie pazudušās sievietes. Drīz vien man šķita, ka nekas briesmīgs nav noticis, — pārbrauksim un vissnokārtosies pats no sevis. Kad ap pusdienlaiku Valts iebrauca pagalmā, kā godam uzdevumu veikušialgādži mēs atrādījām saimniecei savu veikumu.

— Malači! — viņa uzteica un, pagriezusies pret Baumani, papildus piebilda, — Noriņa priecāsiespar tevi, Konrād!

Varēja redzēt, ka vecenīte nekādi nespēj atturēties, ik pa brīdim neiedzēlusi nelaimīgajam vīram. Esbrīnījos par lēnprātību, ar kādu viņš to panesa. Droši vien sirdsapziņa nosodīja daudz stiprāk, nekā tospēja Līzes tantes vārdi.

Mēs paēdām pusdienas, kuras pagatavot tas gods piekrita man, jo pēc izbrauciena, juzdamās nedaudzsagurusi, namamāte atlaidās atpūsties. Iedzimtā kautrība neļauj atkārtot tos cildinājuma vārdus, ar kādiemtika novērtēta mana pieticīgā pavārmāksla. Pēc tam mēs atvadījāmies no viesmīlīgās saimnieces.

— Tātad par to… jūs esat pilnīgi pārliecināta? — turēdams viņas sauso, dzīslaino roku savāspēcīgajā plaukstā, Valts mīklaini vaicāja.

— Pilnīgi, — namamāte palocīja sirmo galvu. — Atmiņa man laba, turklāt viss kā dzīvs stāv acupriekšā. Pag! — viņa piepeši izrāva roku, iemetās mājā un pēc mirkļa atgriezās ar melnu ādas mapīti. —Kad pārbraucām no Krievijas, vecais Dauge to piemirsa te. Varbūt atradīsiet tajā kaut ko sev noderīgu,— viņa iespieda mapīti manam draugam rokā un atvadoties pamāja, — lai Dievs stāv jums klāt! Kadatradīsiet Noriņu, nekavējoties paziņojiet.

— Noteikti, — Kronbergs apsolīja un nospieda gāzes pedāli.Atceļš norisa bez starpgadījumiem, un pēc trim stundām mēs vērāmsava dzīvokļa durvis. Ticis priekšnamā, mūsu klients, atļauju neprasot, nocēla klausuli un uzgrieza

savas mājas tālruņa numuru. Es sapratu, ka viņš joprojām cerēja, taču telefons klusēja — Noras mājāsnebija. Redzot vēl vairāk apmācamies jau tā nogurušo seju, es ierosināju nobaudīt pa kafijas tasei, tačuBaumanis papurināja galvu.

— Pateicos, es izdzeršu mājās. Gribu apiet kādu līkumu, jo vakarā jāiet uz darbu, — viņš atteicaun, apsolījies rīta pusē ieskriet, nozuda durvīs.

Manuprāt, draugs nemaz nejutās apbēdināts par Baumaņa steidzīgo aiziešanu, jo, kaut ko apmierinātinorūcis zem deguna, pasita padusē Līzes tantes iedoto ādas mapīti un pavēra savas istabas durvis arskaidri izteiktu nolūku tikt vaļā arī no manas sabiedrības. Taču es paguvu iešaut spraugā kāju un, kadpelēkās acis, vispirms palūkojušās lejup, neslēpjot neapmierinātību, pavērās manī, cik nu iespējamsstingrā balsī sacīju:

— Kas tev par noslēpumiem ar Līzes tanti?— Par ko tu runā? — Kronbergs nevainīgi vaicāja, taču ne balsī dzirdamā neizpratne, ne uzrautās

uzacis nespēja mani maldināt.— Netēlo! — es dusmīgi atcirtu, — pats ļoti labi zini, par ko! Ja mēs darām vienu darbu, kāpēc

jāspēlē paslēpes?— Nu labi, — draugs padevās, — nāc iekšā, tikai brīdinu, ka tas, ko uzzināju no Līzes tantes, der

vienīgi apcerei. Sēsties! — viņš norādīja uz krēslu, bet pats, nometis rītakurpes, ierausās dīvāna stūrī un,nolicis līdzās mapīti, atgāzās pret sienu.

— Tā jau es domāju, ka brauciens uz veikalu tev bija vajadzīgs, lai atkratītos no mums arBaumani. — Pārmetums manā balsī lika draugam pasmaidīt.

— Nudien, Robi, tev ir pārāk jūtīga dvēsele… Taču jāatzīst, ka es tiešām gribēju atkratīties, tikaitas nebiji tu, bet gan Konrāds Baumanis.

No Kronbergā vārdiem man kļuva nedaudz siltāk ap sirdi, bet tādēļ vien es kapitulēt nebūt netaisījos.Redzot manu nepiekāpīgo klusēšanu, Valts kā bezizejā nošūpoja galvu un sacīja:

— Tad klausies ar. Vispirms, lai būtu vieglāk aptvert, savirknēsim mums zināmos faktus tādā kāķēdītē. Nē, ne jau versijā, bet pagaidu konstrukcijā, kurā var elastīgi mainīt atsevišķus elementus vietāmvai ienest jaunus. Mēģināsim atrast kādu punktu, detaļu, kas sasaistītu notikumus. Sāksim no sākuma — arBaumanei ieplānotā uzbrukuma izgāšanos, kas beidzās ar uzsūtītā slepkavas nāvi. Viņa kabatā atrod zeltačervoncu. Tālāk — Noru vēlreiz mēģina novākt, taču atkal tā iziet sveikā, turklāt pēc tam pazūd.

Izmeklējot šos apstākļus, mēs uzdūrāmies amerikāņa Skota žaketes kabatiņā tādai pašai cara laiku zeltamonētiņai. Pēc tam seko iebrukums Baumaņu dzīvoklī, iepriekš saimnieku aizmānot no Rīgas. Nav šaubu,ka tur kaut kas ticis meklēts. Šos notikumus noslēgsim ar mazītiņu jautājumiņu — kas?

Bet tagad pārslēgsimies uz pašā pēdējā laikā iegūtajām ziņām — tām, kas attiecas uz Dauges dzimtasradu rakstiem. Pārskatāmības labad es sākšu ar veco — Leonīdu Daugi un pēc kārtas nosaukšu visus tāpēcnācējus līdz pat Norai. Tātad vecajam Daugēm bijis viens pats dēls Andrejs, bet Andrejam jau trīsbērni — Vallija, Voldemārs un Gunārs. Par Valliju Pētersoni runājot, — viņai bērnu nav, Gunāram tāpat,bet Voldemāram ir tikai viena meita, mums jau pazīstamā Nora. Voldemārs ir miris, tātad tiešo Daugespēcnācēju palicis visai maz, bet precīzāk — trīs. Vallija Pētersone, Gunārs Dauge un Nora Baumane.

— Tu aizmirsi Līzes tanti.— Viņa ir no sānu atzara.— A… — es novilku, pamazām sākdams saprast drauga domu gaitu.— Tātad uz namu Pēterburgā var kandidēt tikai…. Hm… Bet slepkavības mēģinājums? Tad jau…— Jā… — Kronbergs domīgi palocīja galvu, — te ir ko padomāt, vai ne? Cik es spēju izlobīt no

Līzes tantes atmiņām, šo namu, kādreizējo grāfa Orlova īpašumu, Dauge nopircis pašā gadsimta sākumā.Palaidnīgais grāfs pārāk mīlējis vīnu, sievietes un kārtis, bet, cik bīstama šī trijotne ir turīgam cilvēkam,vari iedomāties pats. Jāpiezīmē, ka te nav runa par namu vien, bet arī par lielu zemes gabalu pašāPēterburgas centrā, jo māju apjožot tā saucamais angļu parks. Pati celtne esot arhitekta Rosi izcils darbs.Līzes tante pieminēja tādas detaļas tās ārienē un arī iekšienē, kas padara to līdzvērtīgu pilij. Runa ir parļoti lielu kapitālu, Robert.

— Tātad tu gribi teikt, ka intrigas centrs ir šis te mantojums?Kronbergs paraustīja plecus.— Es neko negribu teikt… Bet tu taču nenoliegsi faktu, ka mēs esam atraduši iemeslu, un tas nav

tik maz. Baumane jau spērusi pirmo soli, lai šo īpašumu atgūtu, un tūlīt pēc tam viņu mēģina nogalināt.— Tu aizmirsi, ka pirms…— Es neko neesmu aizmirsis. Saistīju šos faktus savā starpā kā cēloni ar sekām vienīgi uzsvara

dēļ. Skaidrs, ka tikai tagad, kad sāk denacionalizēt bijušos īpašumus, varēja uzpeldēt šī problēma. Tāpēctam, vai viņas vizīte pie Bumbas bijusi pirms žņaudzēja neveiksmīgā varasdarba, vai pēc tam, navbūtiskas nozīmes. Kam, tāpat kā viņai, ir likumīgas tiesības uz namu Pēterburgā, mums zināms. Šo cilvēkuīpašības tāpat. Gunārs Dauge savējās nodemonstrēja, piedāvājot Norai naudu, bet Vallija Pētersone…

— Pētersone! — es nomurmināju, līdz galam sapratis savu draugu, un piepeši atcerējos dīvainouguntiņu vīrietim līdzīgās sievietes acīs, viņas vārdus, runājot par Noru un savu nākotni.

— Vai atminies viņas vīru — to paralizēto Alfrēdu?— Jā.— Šis cilvēks man šķita kaut kur redzēts, un man likās, ka tieši uz viņu zīmējās Līzes tantes vārdi

par Pētersones… drauga tumšo pagātni. Tāpēc es nolēmu painteresēties par viņu tuvāk. Uz šo sarunu ariattiecas vārdi, kas tev nedeva mieru. Vecenīte pastāstīja, ko zināja. Vallija esot izšķīrusies ar pirmo vīruAnsi Pētersonu. Viņa gan apgalvojot, ka pie tā vainīga bijusi viņas nespēja laist pasaulē bērnus, tačuLīzes tante pārliecināta, ka raksturs. Pēc tam nešpetnā sieviete sagājusies ar kādu vīrieti, kas pēc aprakstaatgādina to paralizēto. Cik viņa zinot, tad otrreiz Vallija neesot precējusies. Cilvēki runājuši, ka viņš esotsēdējis cietumā par laupīšanu.

— Iznāk, ka…— Zini, — draugs atmeta ar roku, — pagaidām ne uz ko vairāk par tukšu spriedelēšanu mēs

neesam gatavi. Kā tev ar atmiņu? — viņš piepeši painteresējās.— Objektīvi — nekas.— Tādā gadījumā pieiesim lietai no subjektīvās puses. Pamēģini atcerēties Pētersones mājas

priekšnamu. Iznāca kaut kas?

— Visai miglaini.— Varbūt noformulē — kādu iespaidu uz tevi atstāja šī nelielā telpa.— Nekādu. Bet uz tevi?— Sliktu. Man visai dīvaina likās viena lieta — tīkliņš, pilns ar tukšām alus pudelēm, kas

karājās uz vadža.— Kas tur dīvains?— Pētersone nedzer, to var noteikt pēc sejas. Vīrs nekustīgs.— Viņa nav precējusies, — es atgādināju.— Nu, draugs. Bērnu nav. Kas varēja iztukšot šo bateriju?— Kā es to varu zināt?— Starp citu, pēc dzirdētā man tagad liekas, ka es ar to paralizēto Alfrēdu esmu ticies sakarā

ar kādu krimināllietu, bet noteikti kaut ko apgalvot tomēr neņemos. Vai tu sajuti telpā, kur viņš gulēja,dīvainu smaku?

— Varbūt šim pasprucis…— Tā bija tikko dzerta alus smarža…— Tev deguns nav kārtībā.— Bet tev galva. Zini, aizbraucam uz Juglu, tāpat vēl par agru likties uz auss. Gribu

noslēpumainajam vīram vēlreiz uzmest acis.Lai gan pulkstenis rādīja tikai septiņi, laukā valdīja melna nakts. Pēc nogurdinošā reisa pie Līzes

tantes man drausmīgi negribējās pamest omulīgo dzīvokli. Es to arī nedarītu, ja man jau iepriekš nebūtuzināma drauga reakcija uz atteikumu. Viņa zāles bija visai vienveidīgas, bet ļoti iedarbīgas. Vieglaironija, kura pretstatā drauga spēkam liek apjaust savu vārgumu, lai, mans pašlepnums beigu beigāssvinētu uzvaru… nostājoties Valta pusē. Lai gan šī pieeja man bija skaidrāka par skaidru, es nemēģinājuizdomāt savu pretspēli, jo tāpat labi zināju iznākumu.

— Braucam, ja jau tas ir tik nepieciešami…— Iztaisno pieri! Tā vien liekas, ka es tikai par to sapņotu. Darbs ir darbs, Robert, — audams

kājas, viņš kaitinoši pamācošā tonī teica, — un, iespējams, ka tieši Juglā mums uzsmaida laime.Jau automašīnā es ieteicos:— Labi gan, ka nopirkām braucamo. Vieglāk būs meklēt Noru.— Nē, Robert. Tieši to patlaban mēs nedfīkstam darīt. Esmupārliecināts, ka šī sieviete zina ievērojami vairāk nekā mēs, un pakļaut viņu papildu riskam mums

nav tiesību. Ja kāds mūs novēro…— Ir kādas pazīmes?— Ir. Redzi aizmugurē to zilo automobili? Audi? Tikai neblenz pāri plecam, izmanto spogulīti

saules aizsarga otrajā pusē.Noliecis uz leju ar raupju dermatīnu apdarināto plāksni, es ieraudzīju tās vidū nelielu, četrstūrainu

spogulīti. Acīmredzot tas bija paredzēts dāmu ērtībām, taču man izdevās iegrozīties tā, lai, gan argrūtībām, ko sagādāja automobiļa svārstības un vibrācija, kā arī paša neērtā poza, saskatītu aizmugurēzemu, nepatīkami zilu audi-80. Salonā"sēdēja divi, bet, vai tie bija vīrieši, vai sievietes, vai arī vīrietisun sieviete, nespēju noteikt. Abiem bija vienādi gari mati, bet, zinot par modes idiotisko lēkāšanu noplikgalvības uz pusskūtiem pauriem un visbeidzot — nazīrieša cienīgām pinkām, iespēja kļūdīties bijaviens pret vienu.

— Tu esi pārliecināts, ka viņi seko mums?— To zilo audi es pamanīju jau puskvartālu no mājām.— Ko viņiem vajag?— Varbūt apturēt un pajautāt? — draugs veltīja man ironisku mirkli. — Labi jau labi, nevajag

uzreiz sapūsties. Pietiks ar to, ka mašīnu esam ievērojuši, numuru tāpat, un, cik nu iespējams, arī

fizionomijas. Paturēsim to visu atmiņā, un, ja tā nav sagadīšanās, vari būt drošs, kādreiz tas mumsnoderēs. Starp citu, par sagadīšanos. Ja viņi no Brīvības ielas nogriezīsies mums pakaļ pāri tramvajasliedēm, vari likt desmit pret vienu — tā nav nejaušība. Turp reti kāds brauc.

Kronbergā aizdomas apstiprinājās — audi nopakaļ mums iegriezās ielas lukturu vāji apgaismotajāsānceļā, un tagad nebija šaubu — mašīna seko! Man, kā vienmēr šādās reizēs, sāka pa muguru tekalētskudriņas, bet ne jau no bailēm. To izraisīja satraukums — nervu sistēma it kā reaģēja uz pētošajiem,noslēpumainajiem skatieniem, kas nekautrīgi urbās mums mugurās. Taču kad, tikuši līdz nelielajamprivātmāju pudurim, nogriezāmies izdangātajā celiņā, kas veda uz Vallijas Pētersones māju, zilaisautomobilis palika kaut kur iepakaļ un mēs to vairs neredzējām.

Visā namā bija apgaismots viens vienīgs logs. Kad piegājām pie ārdurvīm, man šķita, ka es dzirdubalsis. Kronbergs pieklauvēja, un iekšā iestājās klusums. Pēc brīža durvīm tuvojās piesardzīgi soļi unPētersones balss jautāja:

— Kas tur?— Atvainojiet par vēlo vizīti… — ierunājās Valts, un tajā pašā mirklī ārdurvis ar troksni atsprāga

vaļā un uz sliekšņa izauga namamātes vīrišķīgā figūra. Iespiedusi rokas sānos, viņa izaicinoši nomērījamūs no galvas līdz kājām un aizturētā niknumā cauri zobiem nosīca:

— Atkal jūs! Ko tad šoreiz vajaga?— Gribējām…— Ko — gribējām! — viņa piepeši iespiedzās. — Okšķeri tādi, cilvēkiem mieru nedod! Man vīrs

paralizēts…— Vai varu ar viņu parunāt?— Ko? — sievietes acis iegailējās naidā. — Vācies, un lai es jūs vairāk šeit neredzētu! Lai

smakas te nebūtu no… — viņa iekliedzās, un durvis tā nobrīkšķēja, ka visa māja nodrebēja.— Jā… — bija viss, ko Valts spēja no sevis izspiest un jau mašīnā piebilda, — nevaram jau

vienmēr sagaidīt veiksmi baltos pirkstaiņos. Jābūt gataviem uz tikšanos arī ar šādām… dāmām. Žēl, betneko darīt. Braucam mājās un liekamies uz auss.

Izbraucot uz asfaltētā ceļa, kas veda mājup, kā es, tā Kronbergs aplaidām apkārt tramīgus skatienus,bet no zilā audi nebija ne vēsts. Es atviegloti uzelpoju, taču sapratu, ka sekotāji slikti apgaismotajā ielāvarēja saplūst ar kuru katru daudzmaz biezāku ēnu. Kad, šķērsojuši sliedes, nogriezāmies uz Brīvībasielas, es instinktīvi pametu skatienu atpakaļ. Tukšs. Varbūt kaut kas tiem licis mainīt nodomus, bet tikpatlabi tā bijusi viena no tām retajām reizēm, kad sagadīšanās liek izdarīt gaužām nepareizus secinājumus.Kā atbildot uz manām domām, Kronbergs norūca:

— Varbūt tiešām sāk rēgoties?— Kādā ziņā?— Baumanes sindroms. Tagad mums sāk likties, ka pa pēdām velkas tikpat aizdomīgi tipi kā Cilpa

un ar tikpat asinskāriem nodomiem. Pēdējais laiks nomainīt emocijas pret loģiku, bet… — piepeši viņšapklusa, un, nedzirdēdams turpinājumu, es pavēros draugā. Viņa skatiens bija kā piekalts pie aizmuguresspogulīša, un es sapratu, ka aiz mums brauc tas pats zilais audi…

Piepeši Kronbergs, riepām iekaucoties, nogriezās pa labi un tūlīt aiz stūra — iebraucamajos vārtos.Šķērsojis piķa melnu pagalmu, viņš izbrauca atkal uz… Brīvības ielas! Drauga manevrs bija tik zibenīgs,pagalms, cik paspēju pamanīt, — ar trim izejām, turklāt pielūžņots, tā ka varējām būt droši, ka sekotājimūs pazaudējuši. Papildus pēdu jaukšanai Valts nogriezās pretējā virzienā un, tikai izmetis vairākuslīkumus pa Teikas privātmājiņu rajonu un pārliecinājies, ka aizmugurē neviena nav, pagrieza mūsu opeliuz māju pusi.

— Draņķi! Kas viņiem vajadzīgs?Kronbergs paraustīja plecus.— To tikai viņi paši zina. Galvenais, lai aiz mums nevilktos aste, un šoreiz mēs esam tikuši no tās

vaļā.Taču drauga spriedums izrādījās pāragrs. Kad, atstājuši automobili stāvvietā, gurdām kājām slājām

mājup, piepeši ielas pretējā pusē noklaudzēja automašīnas durvis. Palūkojies turp, ieraudzīju… zilo audi,no kura patlaban rausās ārā sportiskas ārienes jauneklis. Izkāpis viņš devās šķērsām pāri ielai, un essapratu, ka pēc dažiem soliem mūsu celi krustosies!

— Redzu… — uz manu tikko manāmo žestu atrūca Kronbergs, un es pamanīju, ka viņa gaitakļuvusi gāzelīga, acīmredzot, atbrīvojis muskuļus, viņš bija sagatavojies uz visu.

To dažu sekunžu laikā, kas mūs šķīra no nācēja, es paguvu atcerēties vismaz trīs gangsteru filmāsredzētos kadrus — zibenīga kustība, vairāki viens otram sekojoši šāvieni un uz ietves sastindzis līķis! Betvarbūt divi?…

Puiša kustības bija drošas, noteiktas, gaita nosvērta, bet sejā, neraugoties uz trūcīgo apgaismojumu,neredzēju nedz zemiskus instinktus, nedz varmākas bezsirdību. Taču, zinādams, cik ārējais izskats reizēmir mānīgs, es sagatavojos uz vissliktāko. Visvairāk man nepatika viņa labā roka, kuru tas turēja ādasvējjakas kabatā. Iespējams, ka viņš pat netaisījās vilkt to laukā…

Valts izturējās tā, it kā neredzētu viņu tuvojamies. Mirklī, kad atradāmies līdzās, puisis ierunājāssvepstošā baritonā:

— Vai Kronbergā kungs?It kā tikai tagad viņu ieraudzījis, mans draugs vispirms apstājās un, paspēris soli tuvāk, jautāja:— Ko jums no viņa vajaga?— Nodot vēstuli.Kronbergs pievirzījās vēl tuvāk un ieņēma tādu pozīciju, ka tagad, ja arī puiša kabatā tiešām atrastos

ierocis, es, zinot Valta reakciju, varēju būt drošs, ka likt lietā to jauneklim neizdosies.— Es esmu Kronbergs.Puisis izvilka savu aizdomīgo roku no kabatas, pastiepa manam draugam papīra lapiņu un, ne vārda

nepaskaidrojis, pagriezās atpakaļ. Audi nozuda aiz stūra, atstādams mūs pārsteigti blenžam nopakaļ. Valtsparaustīja plecus un atlocīja papīrīti. Taču ielas luktura gaisma bija par vāju, lai varētu saburtot rakstīto.Iebāzis vēstuli kabatā, draugs pamāja:

— Mājās izlasīsim.Dzīvoklī draugs kaitinoši lēnām pārģērbās un, tikai akurāti nolicis savā vietā virsdrēbes un

piestūmis dzelteno stāvlampu, nolika uz galda saņemto zīmīti. Tā bija parasta balta rakstāmmašīnasloksne, no vienas puses tīra, no otras — aprakstīta.

— Kronbergā kungs, — mans draugs lasīja, — jūsu aktivitāte un darbaspējas ir pārsteidzošas.Esmu dziļi pateicīga, ka aizvedāt mani

no slimnīcas, bet ierobežot manu brīvību jums nebija tiesību. Ja agrāk jūs palīdzējāt, tad tagad sākattraucēt. Pārstājiet rakņāties manas ģimenes intīmajā dzīvē. Cik noprotu, tad visā vainīga Konrādagreizsirdība un pārsteidzīgā rīcība. Pārtrauciet šo lietu un paziņojiet viņam, ka mūsu starpā nekad navbijis un nebūs trešā. Liekas, šī vēstule pārliecinās, ka pa šo līniju jūsu misija beigusies. Izdevumusapmaksāšu vēlāk, jo pagaidām, kamēr mana dzīvība ir briesmās, parādīties atklātībā nevaru. Cerībā uzjūsu godaprātu, Nora Baumane.

P. S. Mani nemeklējiet, tikai paziņojiet par šo vēsti vīram.Valts atgrūda papīru galda vidū un, atgāzies krēslā, uzmeta man jautājošu skatienu.— Ko teiksi, Robert?— Paldies Dievam, viņa ir dzīva!— Un viss?— Man nav skaidrs — kādā ziņā mēs sākam traucēt? — atbildes vietā es atjautāju.— Izskaidrojums, manuprāt, ir viens — viņai bail par vīru.— Hm…

— Iespējams, ka Bumba vēl kaut ko izpļāpājis. Cik pazīstu, tad par atriebīgu viņu nevarnosaukt, bet neuzmanīgu un pārsteidzīgu gan. Ja Norai nācis ausīs, ka esam iztaujājuši advokātu par viņasmantošanas lietām, tas var sadusmot. Starp citu, Baumane pareizi uztvērusi sākotnējo iemeslu, kasizraisījis šo lietu. Varbūt tieši tāpēc mūsu rīcība viņai ir tik nepieņemama, nesavienojama ar cēloni.Manuprāt, kaut kur pavisam netālu slēpjas āķis, kuru līdz šim pat neesam apjēguši. Viņa zina pardraudošajām briesmām… Pag, paritināsim atpakaļ laika kamolīti. Pamēģini atcerēties, vai uzbrukumamēģinājums kāpņu telpā notika pirms vai pēc viņas vizītes pie Bumbas?

— Tu runā par Cilpu?— Jā.— Pirms.— Hm… Bet tādā gadījumā Pētersone manā versijā neiederas… Vai tikai te nav darīšana ar

kādu citu, pagaidām neatšifrētu noslēpumu. Galva iet no tā visa rinkī.— Ko tad tu pieļauj?— Pagaidām neko. Labi, lai hipotēzes un versijas gaida savu stundu, bet mēs rītdien

apstaigāsim Rīgas antikvariātus, pamielosim acis ap senlietām un noskaidrosim, vai tie pieņem komisijācara laika zelta červoncus.

— Iegriezīsimies arī Baumanes salonā?— Nekādā ziņā. Mēs pat degunu tur nedrīkstam rādīt. Bet šo, —salocījis Valts iebāza dīvaino zīmīti kabatā, — varbūt mūsu maldināšanai atsūtījis pavisam cits

cilvēks. Tāpēc rīt es to nodošu grafoloģis- kajai ekspertīzei.— Policijā?— Konrādam Baumanim. Kas gan labāk par vīru spēs noteikt sievas rokrakstu?

XXI nodaļa Atklājums Vecrīgā

Smagā diena veica savu un, līdzko galva pieskārās spilvenam, ciešs miegs slēdza gurdos plakstus.Rīta pusē mani pamodināja automašīnas signāls. Arā trakoja īsta vētra, kas acīmredzot bija iešūpojusikādu uz ielas stāvošo automobili, tādējādi iedarbinot pretaizdzīšanas signalizāciju. Pulkstenis rādījaceturksni uz septiņiem, un svaigā galva liecināja, ka aizmigt vairs neizdosies. Piecēlies minūtes desmitnoņēmos ar hantelēm, jo vējainā laikā skriešana man izsauca klepu. Atjaunoto asinsriti papildus stimulējisar auksta ūdens procedūru un noberzējies ar raupju dvieli, devos uz virtuvi gatavot brokastis. Gaitenīmanu uzmanību piesaistīja dzeltenas gaismas svītriņa, kas plūda pa Kronbergā durvju spraugu.Acīmredzot draugs jau bija augšā, un es pieklauvēju.

— Iekšā! — atskanēja Valta balss un, pavēris durvis, ieraudzīju viņu treniņtērpā sēžamsaklātajā gultā ar papīra lapu uz ceļiem.

— Piezīmēju svarīgāko, — draugs paskaidroja. — Tas palīdz atsijāt pelavas no graudiem. Betko tu tik agri?

— Jau izgulējos un tagad eju gatavot brokastis.— Tu esi kolosāls zēns, Robi, un reizēm nezinu, ko es darītu, ja visus saimniecības darbus mēs

būtu sadalījuši vienlīdzīgi. Nu labi, ej, bet es tūlīt beigšu un steigšos palīgā.Neticami, bet tādās reizēs, kad, laika trūkuma spiesti, mēs veicām virtuves darbus divatā, liekas, tie

šķīrās ar trīskāršu ātrumu. Uzcepuši veselu paplāti ar grauzdētām maizītēm un uzvārījuši pamatīgu kafijaskannu, ar rīta stundai nepiedienīgi labu apetīti sēdāmies pie galda. Tikko sākušos maltīti piepešipārtrauca durvju zvans.

— Kas tas varētu būt? — es nomurmināju, jo pēdējā laikā negaidīts viesis lika man saspringt unmodināja aizdomas.

Kronbergs uzmeta acis rokas pulkstenim un piecēlās.— Kas cits kā Baumanis, — viņš atteica. — Nabagam nenāk miegs.Draugam izrādījās taisnība. Pietika ar paviršu skatienu, lai pēc mūsuklienta pelēcīgās sejas noteiktu precīzu diagnozi, turklāt šķita, ka vakar viņš ir mazliet iedzēris.— Piedodiet, ka tik agri, — vilkdams nost mēteli, viņš atvainojās.— Nāciet šurp, sēstieties, — Kronbergs piestūma viesim krēslu. — Tūlīt ieturēsim brokastis.— Paldies, bet…— Nestīvējieties. Mēs ar Robertu, dzīvodami vecpuišu dzīvi, esam ne tikai apraduši ar

saimniekošanu gar plīti, bet guvuši šajā jomā arī zināmus panākumus. Jums, ģimenes cilvēkam, sievastrūkums šai jomā laikam ir stipri jūtams?

Baumanis pamāja.— Es vispār neko nejēdzu no pavāra darbiem. Protu uzvārīt olu, tas arī viss. Un arī tad — tikai

cietu. - ,— Nu, tādā gadījumā jums radusies iespēja novērtēt vecpuiša virtuves priekšrocības.Šoreiz mūsu ciemiņu nevajadzēja mudināt, acīmredzot brūnganā grauzdēto maizīšu garoziņa un

kairinošā smarža iedarbojās labāk par vārdiem. Liekot lietā žokļus, viņš tiktāl atmodināja savupārdzīvojumu rezultātā aizsnaudušos apetīti, ka man nācās vēlreiz ķerties pie pannas.

— Ko jaunu uzzinājāt darbā?— Nora nav nedz zvanījusi, nedz kā citādi padevusi par sevi ziņu. Man bail…— Jūs labi pazīstat sievas rokrakstu?— Protams. Viņai bija paradums reizēs, kad netikāmies pie galda, atstāt man zīmīti ar

norādījumiem — kur meklēt pusdienas vai vakariņas. Esmu ļoti nepraktisks un, vaļsirdīgi runājot,vienīgais, ko protu, — spēlēt trompeti.

— Tas nav tik maz, — Valts atteica. Izvilcis tik dīvainā ceļā saņemto zīmīti, atlocīja un nolikamūsu ciemiņa priekšā.

— Kas tas ir? — Baumanis jautājoši pavērās Kronbergā.— Lasiet!Nelaimīgajam vīram pietika ar paviršu skatienu.— Nora! — sagrābis vēstuli, viņš iesaucās.— Jūs esat pārliecināts?— Kā gan citādi. Varu norādīt uz vairākiem sīkumiem, raksturīgiem tikai viņas rokrakstam. Bet

pagaidiet… — Baumanis norūca un iegrima lasīšanā.No malas es neuzkrītoši vēroju viņa seju, un, kad tajā piepeši uzliesmoja pārsteigums un prieks,

likās, tas sasildīja arī manu sirdi. Sievas atzīšanās, liekas, uzjundīja viņa vēlēšanos nekavējoties, ar visukrūti mesties ciņā par sev tik dārgo būtni. Redzot šo kvēli, mans draugs pacentās to apdzēst pašā iedīglī,taču šoreiz tas viņam neizdevās.

— Viņa lūdz likt mierā! — Kronbergs teica. — Turklāt veids, kādā mēs saņēmām zīmīti,liecina, ka lieta ir ļoti nopietna.

— Bet…— Mūsu iejaukšanās traucē jūsu sievai realizēt kādu nodomu.— Un tad? Lai rauj nelabais tos nodomus! Nora taču pati atzīstas, ka viņas dzīvībai draud

briesmas!— Ko jūs vēlaties?— Jums šī lieta jānoved līdz galam. Mainās tikai mērķis.— Jau trešo reizi, — es norūcu, bet Baumanis to nesadzirdēja, acīmredzot viņa galva bija

pilnībā aizņemta ar negaidīto problēmu.— Cik noprotu, tad jauno mērķi īsumā varētu formulēt tā — atrast jūsu sievu, — es ieminējos.— Nē, — viesis papurināja galvu. — Viņa pati atzīst, ka, parādoties atklātībā, kāds momentāni

apdraudēs tās dzīvību. Jūsu uzdevums — atrast šo vai — šos cilvēkus un padarīt nekaitīgus.— Uzdevums nav no vieglajiem, — Kronbergs domīgi un tomēr ar vieglu smaidu lūpās

atbildēja. — Jums pašam tas jāatzīst.— Mans bankas konts ir jūsu rīcībā.— Runa nav par naudu. Jūs domājat, ka ir tik vienkārši padarīt nekaitīgu cilvēku, kas perina

slepkavīgus nodomus? Ja tāda pagātnē vai tagadnē izdodas atrast nesodītu apgrēkošanos pret likumu, citalieta. Mēs ari nevaram nošaut viņu, pat tad ne, ja mūsu rokās būtu neapgāžami pierādījumi.

— Bet tos var iesniegt tiesā.— Var jau, — Valts negribīgi pamāja, — taču tiesas precedentu, kad vainīgais tiek saukts pie

atbildības par nodomātu, bet neizdarītu noziegumu, šķiet, nebūs sevišķi daudz.— Bet uzbrukums Norai?— Tas vēl jāpierāda. Turklāt, kur garantija, ka jūsu sieva raksta par to? Starp citu, domāju, ka

jūsu tikšanās ar Skotu ir jāatceļ, tā vairs nav aktuāla. — Baumaņa seja noskaidrojās. — Kā tu domā? —draugs pagriezās pret mani, — vai uzņemsimies piedāvāto lietu?

Es paraustīju piecas un viegli ironiskā tonī atbildēju:— It kā tu kādam būtu atteicis… Starp citu, tas būs tikai turpinājums.Kronbergs iesmējās un, uzplājis ar plaukstām pa ceļgaliem, pacēlakafijas tasīti:— Mēs uzņemamies jūsu lietu. Saskandināsim, draugi! Uz izdošanos!Kad palikām vieni, Valts ievilka mani savā istabā un ar vislielāko

rūpību pārveidoja ārieni. Agrākajās reizēs, kad lietas labā nācās slēpties no svešiem skatieniem zemgrima kārtas, to darītu es pats. Fakts, ka šoreiz šo darbu uzņēmās mans draugs, apliecināja stāvokļanopietnību. Pārvērtis mani no konservatīva latvieša internacionālā naudasmaisā ar visām pārpircējamraksturīgām iezīmēm, viņš vainagoja savu izdomu, pielīmēdams pie manas virslūpas šķidras pusaudžaūsiņas, ar to laupot sejai pašu pēdējo individualitātes iezīmi. Gluži kā skroderis, pielaikojot klientamjaunu uzvalku, viņš atkāpās vairākus soļus un, nopētījis mani no galvas līdz kājām ar savām skadrajāmacīm, neslēpjot apmierinājumu, teica:

— No tāda neviens nekautrēsies…— Izņemot pašu, — es noburkšķēju. — Tagad tava kārta, bet es eju palasīt.Kad Valts parādījās manas istabas durvīs, šķita, ka redzu savu dubultnieku. Te gan jāpiezīmē, ka tā

nebija nedz seju, nedz apģērba līdzība. Kronbergam bija izdevies radīt no mums tieši tos tipus, kādiapgrozījās visās vietās, kur kaut mazliet oda pēc naudas.

Māju pametām pa sētas durvīm. Piesardzīgi šķērsojuši pagalmu un blakusnamu, neviena nepamanīti,iznācām uz ielas. Atkal lija. Man vienmēr šķitis, ka mūsu rajonā līst stiprāk nekā pārējā Rīgā. Šo iespaiduradīja viens pie otra sablīvētie nami, kuru skārda jumti dārdēja kā desmitiem bungu, bet noteku caurulesizverda duļķainās straumes asfaltētajos pagalmos ar ūdenskritumam līdzīgu troksni. Pat neliela lietus laikālikās, ka debesu slūžas ir atvērtas līdz galam.

Mēs bijām apbruņojušies ar pamatīgiem lietussargiem, jo pats niecīgākais virsnormas mitrumaprocents gaisā, kur nu vēl lietus šalts sejā, spēja vienā mirklī pārvilkt svītru visām Valta pūlēm unpārvērst mūsu ārieni no neievērojamas ļoti aizdomīgā. Vispirms Kronbergs aizveda mani uz Brīvībasielas diviem lielākajiem antikvariātiem, taču, par brīnumu, nevienā no tiem ar numismātiskiem retumiemnetirgojās. Te priekšroka tika dota monumentālām gleznām, porcelāna izstrādājumiem vai antīkāmmēbelēm. Jāpiezīmē, ka, salīdzinot ar vēl tik nesenajiem padomju laikiem, apmeklētāju skaits bija krietnivien sarucis. Skaidrs, ka pie tā nebija vainojams intereses trūkums, jo piedāvāto priekšmetu sortimentsbija kļuvis nesalīdzināmi bagātāks, bet gan tautas dzīves līmeņa piepešs kritiens. Pārdevējas vientuļistāvēja aiz letēm, pacietīgi gaidīdamas to reto apmeklētāju, kura maks nenodrebētu augsto cenu priekšā.Mums līdzīgas ārienes subjekti slaistījās pa veikala telpām, it kā aplūkodami vitrīnās izlikto preci, tajāpašā laikā acīm aptaustot katru pircēju, novērtējot tā potenciālās iespējas kļūt kā par viņu tumšo nodomupartneri, tā upuri. Aiz durvīm stāvošais bariņš liecināja, ka parādīt pārāk piebāztu zuteni šajās ārējirespektablajās telpās nozīmē krietnu, bet galvenais — neprognozējamu risku. Nez no kurienes, no kādāmšķirbām bija izlīduši šie blaktīm līdzīgie asinskārie cilvēki. To primitīvie instinkti tik skaidri izpaudāszaglīgajos skatienos un kustībās, ka, manuprāt, pat muļķim būtu skaidrs, kas tie tādi ir. Šķita, ka ap mumstinas pretīgas un lipīgas dēles, kas tā vien gaida, lai pie pirmās izdevības piesūktos nepiesardzīgajamupurim. Sie izteikti kriminālie tipi bija ar dienvidniekiem raksturīgu ārieni un latviešiem nepieņemamivulgāru izturēšanos.

— Nez kur skatās policija? — kad tikām uz ielas un no draudīgā pulciņa mūs šķīra drošadistance, es jautāju.

— Blenž budžeta ailē, no kuras atkarīgs atalgojums, — skanēja īsa atbilde.Tagad mēs virzījāmies uz Vecrīgas pusi, un, kad es painteresējos par mērķi, draugs paskaidroja:— Līdzās Doma laukumam ir neliels senlietu veikaliņš, kura skatlogā esmu pamanījis

medaļas, ordeņus un naudu. Nebūtu nekāds brīnums, ja izdotos tm ieraudzīt ari cara laika zelta červoncus.— Pieņemsim, ka izdodas. Ko tālāk?— Painteresēsimies, vai viņi iepērk?— Nu, ja jau ir, tad, protams, iepērk. Un viss?— Piedāvāsim savu preci.— Kādu? — es izbrīnījos, bet Valts atbildes vietā izvilka roku no kabatas un atvēra plaukstu.

Platās, vīrišķīgās delnas vidū blāvi vizēja dzeltena metāla aplītis — zelta červoncs!

— Kur tu to dabūji?— Aizņēmos, — Kronbergs izvairīgi atbildēja un iemeta monētiņu "atpakaļ kabatā.Tikai zinātājs spētu atrast nelielo senlietu veikaliņu, kas aizņēma noplukušas, vairāku simtu gadu

vecas mājeles pirmo stāvu. Izkārtne, kas sastāvēja no trim burtiem, vai nu apzīmēja īpašnieka iniciāļus,vai arī slēpa sevī kādu garāmgājējiem nezināmu, oriģinālu domu. Manuprāt, no tā cieta antikvariātaapgrozījums, jo nebija šaubu, ka tikai retajam iegribējās to noskaidrot, paverot zemās durvis. Taču tam,kas to izdarīja, savu rīcību nožēlot nenācās, jo pat lielajos Brīvības ielas veikalos es nebiju pamanījis tikoriģinālu priekšmetu klāstu kā šeit. Turklāt nedz iekšpusē, nedz ārpusē te neslaistījās aizdomīgi tipi aršaudīgajiem skatieniem un zaglīgajām manierēm, laupot jebkuru vēlēšanos uzkavēties antīko lietu pasaulēilgāk.

Nelielajā, ar antikvārajiem priekšmetiem piekrāmētajā telpā apgrozījās iesirms vīrietis vidējosgados, kas vairāk atgādināja nopelniem bagātu kultūras darbinieku nekā vienkāršu veikalnieku. Taču viņaprofesiju tūdaļ apstiprināja goddevīgs smaids un jautājums:

— Ko kungi vēlas?— Apskatīties.— Lūdzu, lūdzu. Gleznas? Man te karājas Ubāna oriģināls. Varbūt sudrabu? Lūk, paplāte, īsts

spogulis, vai ne? Bet šis kandelabrs… Nē?Labi. Varu piedāvāt porcelāna izstrādājumus. ŠI vēderainā skulptūriņa nākusi no tālās Ķīnas, šis te ir

Meisenes porcelāns, bet, lūk, šī servīze ir paša Jesena ražojums.— Laikam bez plašām zināšanām pareizi noteikt šo tik dažādo priekšmetu vērtību nemaz nav

iespējams?— Protams, — saimnieks cienīgi palocīja galvu.— Jums ir eksperts vai arī izglītība…Pasmaidījis veikalnieks atspiedās ar labo roku pret vitrīnas stiklu.— Mana īstā profesija diemžēl vairs netiek cienīta mūsu valstī. Nācās pārorientēties.— Ja nav noslēpums, ar ko jūs nodarbojāties agrāk?— Pētīju metālu pretkorozijas metodes un centos iegūt efektīvus pārklājumus. Tagad tas

nevienam nav vajadzīgs. Bija ārzemju piedāvājumi, bija… bet dzimtene… Tā, lūk, nācās pārprofilēties,bet es nenožēloju. Mani vienmēr pievilkuši putekļi un vecas, skaistas lietas zem tiem, — viņš iesmējās.

— M… jā, — Kronbergs līdzjūtīgi norūca.— Es nenožēloju, — it kā atgaiņādams ar saviem vārdiem pretēju un uzmācīgu domu,

saimnieks enerģiski papurināja galvu un vēlreiz, ar uzsvaru, atkārtoja, — es nenožēloju.— Mūs interesē pretējs process.— Jūs vēlaties kaut ko pārdot?— Jā.— Kas tas būtu?Valts izvilka no kabatas roku un, tāpat kā pirms tam man, atbildes vietā parādīja antikvariāta

īpašniekam mazo zelta monētiņu.— Cervoncs! — Cēlajos vaibstos piepeši iesitās bālums.— Jā. Kas jūs tā izbrīni?— Nekas. — Vīrietis nervozi paraustīja plecus. — Nesaprotu, kāpēc mani lai tas izbrīnītu… —

viņš runāja droši, taču es skaidri redzēju, ka mūsu jautājums izsitis viņu no sliedēm. — Dodiet šurp!Kronbergs iemeta viņa pastieptajā rokā monētu, un atvainojies saimnieks nozuda aiz smagām,

sarkanīgām portjerām. Viņa vietā tirdzniecības zālē parādījas ražena sieviete. Uzmetusi mums šķietamipaviršu skatienu, viņa sāka pārvietot vitrīnā izliktos nieciņus. Man šī rīcība likās bezjēdzīga, un tikai pēcbrīža es apjēdzu, ka dāmas vienīgais uzdevums veikala vadītāja prombūtnes laikā bija uzraudzīt izstādītāssenlietas. Kad salona īpašnieks atgriezās, sieviete tūdaļ pat nozuda aiz smagajiem aizkariem.

— Mans vārds ir Kohs, Izāks Kohs, — viņš negaidīti stādījās priekšā, un tikai lagad esmelnīgsnējos vaibstos saskatīju ebreju. Droši vien man tas būtu izdevies agrāk, taču staltais vīrs runājaabsolūti bez

akcenta. — Es pieņemu šo monētu komisijā, taču pirms tam mums jānoformē dokumenti.— Protams. Kādu summu es saņemšu?Nosauktais skaitlis bija pārsteidzoši liels, taču, it kā tas Kronbergam jau būtu bijis zināms iepriekš,

viņš piekrītoši palocīja galvu un painteresējās:— Pieprasījums pēc červonciem…— Pārsniedz piedāvājumu, — saimnieks nobeidza viņa vietā un, pakāpies pāris soļus atpakaļ,

atbīdīja sarkanbrūnās portjeras. Aiz tām atklājās niecīgs kabinetiņš ar rakstāmgaldu, tālruni, seifu unstiklotu dokumentu skapi. Aiz galda sēdēja nule kā redzētā raženā sieviete. Klusuciešot norādījusi mumsuz krēsliem, viņa atvēra lielu grāmatu. Kohs stāvēja līdzās.

— Jūs ar neuzticību izturaties pret saviem klientiem, — apsēzdamies draugs piezīmēja unsaimnieks kā neizpratnē uzrāva uzacis.

— Kādā ziņā?— Vistiešākajā. Tikko taču jūs pārbaudījāt, vai monēta ir īsta.Kohs paraustīja plecus.— Tas ir mans pienākums pret pircējiem, — viņš mierīgi paskaidroja, taču vaigu galus

iekrāsoja nodevīgs sārtums.— Vai tad gadījumi ir bijuši?Sieviete pagrieza uz mūsu pusi lielo grāmatu un, iedūrusi sardelei līdzīgo pirkstu kādā ailē, zemā

vīrieša balsī teica:— Šis cilvēks ar mūsu antikvariāta starpniecību kādam ārzemniekam realizēja trīs monētas. Pēc

kāda laika pircējs atnāca vēlreiz un sašutis apgalvoja, ka tās bijušas viltotas. Pārbaude pierādīja, kaviņam taisnība, un man nācās apmaksāt ne tikai červoncu vērtību, bet arī sagādātās neērtības, tā teikt —sāpju naudu.

— Roza, — Kohs pārmetoši nošūpoja galvu, — es taču lūdzu…— Nekas, nekas, šie ir kārtīgi cilvēki.— Pēc šī gadījuma, — vārdu atkal ņēma saimnieks, — es iegādājos šādam nolūkam konstruētu

portatīvu analizatoru un tagad esmu drošs.— Vai pieprasījāt šim cilvēkam kompensāciju par sev sagādātajiem zaudējumiem?— Mēģināju, bet viņš apgalvoja, ka nopircis monētas tirgū no kādas vecenītes, bet no manis

iegūto naudu jau paguvis notērēt. Ar vārdu sakot, toreiz es iekļuvu pamatīgos zaudējumos. Dodiet pasi!Kronbergs iebāza roku azotē, pačamdījās un piepeši vainīgi * pasmaidīja.— Ak, es ausainis! Aizmirsu! — viņš iesaucās. — Ko nu darīt?— Lieta ir labojama, — sniegdams monētiņu īpašniekam, atbildēja Kohs. — Aizejiet pakaļ.

Diemžēl bez dokumentiem pieņemtpriekšmetus komisijā stingri aizliegts. Ceru, ka jūs saprotat manu stāvokli, cienītie?— Protams, saprotam, — Kronbergs pamāja un iebāza červoncu krūšu kabatiņā. Viss Valta

izskats pauda, cik vīlies un dusmīgs pats uz sevi viņš ir. — Uz redzēšanos!— Uz redzēšanos, kungi! Gaidu jūs atpakaļ.Atbildes vietā kaut ko neskaidri nomurminājis, mans draugs pašķīra portjeras. Ticis uz ielas, viņš

apmierināti saberzēja rokas un klusu iesmējās.— Veikli, vai ne, Robert?— Par ko tu priecājies?— Par pavediena galu. Nevar būt, ka tas novestu strupceļā.Es paraustīju plecus.

— Vajadzēja iegaumēt tā tipa adresi…Kronbergs apstājās un nomērīja mani ar neapmierinātu skatienu. Šo izteiksmi es pazinu — tā

vienmēr parādījās viņa sejā tad, kad man izdevās pateikt klaju muļķību. Valts izvilka piezīmju grāmatiņu,ierakstīja tajā rindiņu un parādīja man.

— Vladislavs Stankēvičs, — es skaļi lasīju. — Skolas iela 7—3.

XXII nodaļa Aizdomīgais piedāvājums

— Nez kāpēc Kohs par šo Stankēviču nav ziņojis policijai? — soļodams līdzās draugamBrīvības pieminekļa virzienā, es ierunājos.

— Ko tas dotu, izņemot nepatikšanas pašam? — draugs atvaicāja. — Viņa gājiens bija patspareizākais — kontrolaparāts, kas salīdzina komisijai atnesto monētu ar oriģinālu. Bet kontakti arpoliciju… kas zina, kā varēja beigties.

Labu bridi mēs gājām klusuciešot, un tikai pie lielā pulksteņa Kronbergs no jauna ierunājās:— Man pirksti niez pašrocīgi uzlikt rokudzeižus tam, kas organizējis medības uz Baumani. Tas

notika tur? — Acīmredzot vieta, kur nabaga sieviete tik tikko nekrita par upuri autokatastrofai, izraisījaviņā noteiktas asociācijas.

— Vairāk pa kreisi. Pag, re kur mans paziņa! — atskatījies un ieraudzījis zem viesnīcasnojumes vecā avīžu pārdevēja salickšķēto lietusmēteli un rūtaino žokejcepuri, es iesaucos. — Varbūtvēlies pārmīt kādu vārdu?

Kronbergs pārlaida ašu skatienu kārnajam stāvam ar avīžu paku pār roku un noliedzoši pakratījagalvu.

— Pagaidām nē. Pats labākais, ko mēs varam, — iet pārģērbties.— Bet Stankēvičs?— Pagaidīs. Man ir cita doma. Pazondēsim tos kriminālos tipus, kas ganās ap Brīvības ielas

antikvariātu. Iespējams, ka tas izrādās vēl labāks ceļš par Stankēviču.— Tāpēc nav jāpārģērbjas.— Ir gan, Robert. Pirmkārt, kāds no tā bara var mūs atcerēties, otrkārt, kolēģis — uzpircējs tiem

tikpat nepieciešams kā zaķim spidometrs un, treškārt… Treškārt, tāpēc arī pārģērbsimies. Ejam unveicīgi, lai līdz pusdienu pārtraukumam tiekam galā.

Ātrā gaitā pa diagonāli šķērsojuši divus parkus, jau pēc divdesmit minūtēm bijām mājās. Arī šoreizKronbergs pārveidoja manu ārieni pats. Kad gribēju sākt protestēt, viņš vienkārši parāva mani aiz degunaun pavēlēja:

— Sēdi mierīgi! Mums būs jārunā ar cilvēkiem aci pret aci, nevis trīsdesmit soļu attālumā jāvelkasnopakaļ…

Zem viņa Veiklajiem, spēcīgajiem pirkstiem mana seja, it kā būtu no plastilīna, ar neliela grimapalīdzību pārtapa pavisam nepazīstamā fizionomijā. Arī maisveidīgais apģērbs tika aizstāts ar korektuuzvalku, baltu kreklu, kaklasaiti un gaišu putekļumēteli. Ielūkojies spogulī, es nopriecājos kā puika —man ne prātā nebija nācis, ka ar krāsas palīdzību vien mans apaļais ģjmis varētu iegūt Žana Marēvīrišķīgos vaibstus. Kopumā es tagad atgādināju respektablu biznesa pārstāvi, tikai šoreiz nevis nopārpircēju sugas, bet gan banku kalpotāju kastas. Kad arī Valts, nomaskējies tādā pašā veidā, nostājāsman līdzās, es iesmējos:

— Akurāt ka restorānkafejnīcas «Lolo Pub» klienti!— Ir nu gan nosaukumi, — paraustīja plecus mans draugs.Vai nu ērtību labad, vai kāda cita apsvēruma vadīts, Kronbergs šoreiz ieteica braukt ar automašīnu.

Es jau nu nebiju no tiem, kas pretotos, un pēc desmit minūtēm Valts apturēja opeli nelielā šķērsieliņā,puskvartāla atstatumā no mums vajadzīgā antikvariāta. Durvju priekšā joprojām grozījās aizdomīgosubjektu bariņš.

— Iesim droši iekšā. Tikai nepiegriez tiem šmuļiem uzmanību. Skaļi pieprasīsim červoncus, un ganjau kāds, kas blandās pa iekšu, sadzirdēs. Ja mūsu aprēķins izrādīsies pareizs un mēs tiksim noturēti par

dulliem monētu krājējiem no ārzemēm, vari nešaubīties, ka piedāvājums neliks uz sevi gaidīt. Ne jauplika prieka pēc tie tur slaistās, protams, ja viņiem būs prece, kas vajadzīga mums. Turi īkšķi, lai šisgājiens izdotos!

— Turu, — es pacēlu roku.— Tad — uz priekšu!Kā pašapzinīgi un turīgi vīri atvērām durvis, un, ieraudzījusi mūs, gurdā pārdevēja uzreiz sarosījās

— acīmredzot Valta izdoma nesa augļus.— Ko vēlaties, kungi? — Bija redzams, ka viņa mūs neatceras.— Zelta červoncus, — nedaudz nazālā balsī, kas atgādināja ārzemju latvieša akcentu,

Kronbergs skaļi atbildēja un zāles stūrī stāvošais mūsainais jauneklis, kas patlaban pētīja porcelānastatueti, pameta uz mūsu pusi zibenīgu mirkli.

— Diemžēl nav! — meitene noplātīja rokas. — Pavisam nesen mums vienu monētiņupiedāvāja, taču numismātikai domātā vitrīna vēl nav gatava, un mēs atteicām. Varbūt vēlaties ko citu?

— Nē. Mums vajadzīgi červonci.— Daudz?— Vismaz piecdesmit.— Oho! Pat nezinu, ko ieteikt.— Tādā gadījumā nedariet to. Uz redzēšanos!— Sveiki! — pārdevēja mums veltīja standartsmaidu un, atbalstījusies pret aizmugurē

stāvošās vitrīnas stūri, no jauna pārvērtās tai pašā rezignētajā būtnē, kā mums ienākot.Paspraukušies garām nepatīkamajam dienvidnieku pūlītim, mēs uzņēmām ceļu nākamā senlietu

veikala virzienā. Gājām klusēdami, domādami vienu un to pašu domu, jo, pie manis nevērsdamies,Kronbergs nomurmināja sev zem deguna:

— Viņš noteikti dzirdēja…— Kas?— Tas mūsainais puisis. Tu viņu pamanīji?— Ne tikai. Ievēroju ari reakciju. Šim acis vien nozibēja, kad tu pieprasīji červoncus. Bet

varbūt zelta pieminēšana tādiem no tā vien liek salēkties?Valts paraustīja plecus.— Es gan domāju… — viņš iesāka, taču, ko viņš domā, es neuzzināju, jo piepeši mums aiz

muguras kāda balss paklusi ierunājās:— Kungi meklē cara laika zelta červoncus?Mēs reizē apstājāmies un atskatījāmies. Runātājs izrādījās gadus četrdesmit vecs vīrietis, solīds no

ārienes, viņš ne ar ko neatgādināja tos kriminālos vīrus, uz kuriem Valts bija licis cerības. Vismaz es šocilvēku redzēju pirmo reizi.

— Jā, — Kronbergs atbildēja, — meklējam. Taču mēs ejam legālu ceļu…— Pagaidiet, — nepazīstamais aprāva manu draugu, — uzklausiet mani, bet pēc tam — jūsu daļa.

Es īsi paskaidrošu, kāpēc griežos tieši un nevis ar antikvariāta starpniecību. Vainīgi ir nodokļi! Redziet,pārdodot šīs… senlietas caur veikalu, nodokļi tām paceltu cenu neatbilstoši augstu. Tāpēc iemantot arstarpnieka palīdzību ir ļoti neizdevīgi — pusi pievāc valsts, ceturtdaļu — veikals, bet kas paliekīpašniekam? — Vīrs runāja raiti un pārliecinoši, taču šaudīgais skatiens nodeva netīrus nolūkus. — Manir ievērojama šo monētu kolekcija un varu piedāvāt neierobežotu daudzumu.

— Pat maisu? — es pasmīnēju.— Pat maisu, — nopietni atbildēja nepazīstamais.Kronbergs kā cilvēks, kas negaidīti uzgājis zelta āderi, saberzēja rokas un jautāja:— Cik maksā viena monēta?Skaitlis izrādījās zemāks nekā Koha nosauktais.

— Tā lieta varētu iet. Man būs vajadzīgas… — draugs sarauca pieri, it kā apsverot savasiespējas un tajā pašā laikā neslēpjot, ka vēlas maksimāli izmantot izdevīgo priekšlikumu, — septiņdesmittrīs monētas! — ticis ar aprēķiniem galā, viņš piepeši izšāva un ieurbās ar acīm mūsu sarunas biedrā.

Nez no kurienes viņš izrāva šo skaitli. Man, to dzirdot, sanāca smiekli.— Būs.— Kad?— Rīt. Jūs paši saprotat, ka tādu daudzumu kabatā nemēdz nēsāt.— Varbūt jums ir līdzi kāds eksemplārs? — Kronbergs nevainīgi pajautāja. — Es nopirktu

uzreiz.— Diemžēl nav. Bet rīt būs visi.— Labi. Kur tiksimies?— Šeit. Trīspadsmitos nulle nulle gaidīšu jūs ar preci. Līdz rītam! — nepazīstamais pagriezās

un devās pa Brīvības ielu uz priekšu. Es ievēroju, ka ar labo kāju viņš nedaudz piekliboja, liekas, tā celībija stīva. Neraugoties uz to, vīrietis soļoja platā solī, braši atstūmis uz pakauša melno ādas naģeni.

— Valt, — es pačukstēju, — ejam viņam pakaļ!— Nē, — draugs stingri saņēma mani aiz elkoņa. — Šim nolūkam visērtākā ir automašīna,

turklāt nav nekādas garantijas, ka mūs nenovēro viņa līdzdalībnieks. Šie cilvēki, Robert, ļoti nemīl riskētbez iemesla.

Paklausot Kronbergā padomam, pagriezāmies un pusteciņus likāmies pretējā virzienā. Pēc minūtēmtrim mēs sēdējām savā opelī. Taču, kad tikām atpakaļ uz Brīvības ielas, lai cik vērīgi lūkojāmies uzvisām pusēm, nepazīstamais bija kā ūdenī iekritis. Redzēdams manu nepacietību, draugs iegriezaautomobili Dzirnavu ielā un netālu no stūra apstājās.

— Robert, — viņa balss skanēja stingri, — dusmoties pēc mazākās neveiksmes?… Tas navnopietni. Ņem vērā, ka tā pati neveiksme nākošajā reizē var pārvērsties veiksmē.

— Nesapratu.— Pārsteidzība, arī steiga bieži vien ir nesusi gluži pretējus rezultātus, bet piespiedu

vilcināšanās, kā šodien izrādījies, tos sekmējusi. Bez faktiem tā būs mazauglīga spriedelēšana, tāpēclabāk brauksim uzmest aci aizdomīgā Stankēviča dzīvesvietai. Tas ir tepat — netālu.

Otrajā šķērsielā Valts nogriezās pa labi un turpat pie stūra apstājās. Es jau satvēru durvju rokturi,kad Kronbergs paklusu, pavēloši iesaucās:

— Sēdi! Nu, vai man nebija taisnība?— Kas noticis? — neizpratnē palūkojos draugā.— Skaties!Tikai tagad es pamanīju pa pretējo ietvi ejošu vīrieti. Kaut kas viņa gaitā man likās pazīstams, taču

tikai pēc tam, kad zem melnās naģenes ieraudzīju seju, es sapratu, ka tas ir tas pats klibais, ar kuru mumsuz rītdienu nolikta tikšanās. Apstājies iepretim dzeltenam četrstāvu namam, nepazīstamais pameta atpakaļvērīgu skatienu, nospieda rokturi un nozuda durvīs. Uz mājas stūra ne bez grūtībām man izdevās saskatītzilu tāfelīti ar baltu ciparu — septiņi.

XXIII nodaļa Nopakaļ klibajam

— Lieta kļūst arvien interesantāka, — Kronbergs nomurmināja. — Tu uzsmēķē, Robi, — viņšvēlīgi atļāva. — Rets gadījums pēddziņa praksē — veiksme plus komforts. Kā tu izskaidro visu šoepopeju, sākot no Koha un beidzot ar to vīru, kas nule kā nozuda septītā numura durvīs?

— Man viss šķiet pārāk samudžināts.— Ķeries klāt un šķetini vaļā!— Vispirms jāatrod pavediena gals. Piesvied, ja vari.— Bet lūdzu. Viltotais zelta červoncs.— Man tas neko nedod.— Žēl. Tad mēģināšu es. Pieņemsim, ka Rīgā ievesta vai arī parādījusies uz vietas viltota cara

nauda. Pēdējā laikā mūs apciemo gan svešzemju radi, gan dažnedažādas ārzemju delegācijas, ganvienkārši tūristi. Tā kā mūsu likumdošana joprojām kūņojas bērnu autiņos, bet policijas dienestā šāduspeciālistu vispār nav, jāsecina, ka abi šie faktori ir veicinājuši nelegālā pagrīdes biznesa nodibināšanos.Varbūtība, ka tā ir pašmāju produkcija, man šķiet lielāka par to, ka šī nauda ievesta. Es domāju, ka kautkur Rīgā uzņēmīgi cilvēki nodarbojas ar zelta červoncu sērijveida ražošanu. Liekas, ka mūsu draugam nopolicijas Valdim Vītolam šajā reizē būs taisnība.

— Bet zelts?— Neuzstādi muļķīgus jautājumus, Robert. It kā tas būtu šķērslis. Ņem vērā, ka zelta uzpirkšana jau

sen kā nav valsts monopols, bet ekonomiskais pagrimums ļauj iegādāties to no pilsoņiem par smieklanaudu. Atliek realizācija. Šis te ir viņu sāpīgākais punkts. Cik noprotu, viltotā nauda parādījusies uzreizvairākos antikvariātos, taču atklāta. Skaidrs, ka Koham ātri vien aizbāzta mute vai nu ar draudiem, vaiattiecīgi lielu kukuli, bet Nora Baumane nav…

— Tu domā, ka caur…— Kā tad. Arī caur viņas salonu ir mēģināts realizēt viltojumus. To pierāda Skota kabatā atrastā

monēta. Man liekas, ka viņš vai nu to gatavojies nodot ekspertīzei, vai arī mēs atradām jau pēc tās. Šķiet,ka ar Baumani viņiem kaut kas misējies, iespējams, ka trauslā sieviete izrādījās nepiekāpīgāka parVecrīgas senlietu veikaliņa īpašnieku. Bet tikpat labi, nonākusi ne mazāk kutelīgā situācijā par Kohu,piedraudējusi griezties policijā un ar šo soli izraisījusi nežēlīgu pretdarbību. Kā netiešu liecību varamuzskatīt faktu, ka tagad červoncus jau piedāvā no rokas. Un vēl Koha analizators…

— Labi. Bet slepkavība?— Cilpas?— Jā.— Viņa kabatā atrastā monēta apstiprina, ka mana sākuma versija paliek spēkā. Ar šo naudas

gabalu nelietim samaksāts par darbu.— Avanss, — es iespraudu, un Kronbergs palocīja galvu.— Jā, avanss. Nevienam taču pat prātā nevarēja ienākt tāda notikumu attīstība.— Bet kas bijis šāvējs?Kronbergs paraustīja plecus.— Zini ko — neminēsim. Šajā lietā, jaušu, mums priekšā daudz krustceļu, tāpēc noiesim vispirms

pirmo posmu. Manuprāt, ja mums izdosies saņemt viltotājus, uzreiz noskaidrosies mīklaino notikumuviena daļa. Pēc tam viss kļūs vienkāršāks. Es ļoti uz to ceru, — pēc nelielas pauzes viņš tomēr piebilda,un es sapratu, ka Valts savos slēdzienos nemaz nav tik drošs, kā izliekas. — Tev, protams, skaidrs, kāpēcmūsu biznesmenis izvēlējies taisni šo namu?

— Te dzīvo Vladislavs Stankēvičs, tas pats vīrs, kas iemānīja Koham viltoto zelta červoncu. Tevtaisnība — tā nav sakritība.

— Bet pārliecība tomēr jāapstiprina ar faktiem, Robi. Starp citu, var gadīties, ka ar vienu šāvienumums izdosies noguldīt reizē divus zaķus.

— Par kuriem tu runā?— Es nebrīnītos, — draugs domīgi atteica, — ja cilvēks, kas apturēja mūs uz ielas, un Vladislavs

Stankēvičs izrādīsies viena un tā pati persona.Man atlika tikai nogrozīt galvu.— Kā es to neiedomājos!Minūtes piecas mēs nozvilnējām automobilī, vērodami garāmgājējus un paretam pamezdami acis uz

dzeltenā nama ieejas pusi. Negaidīti Valts sarosījās. Nez no kurienes izvilcis šķīdinātāja pudelīti, ar vatespiciņas palīdzību viņš vispirms sevi, un pēc tam arī mani atbrīvoja no nepatīkamās grima kārtiņas.Ielūkojies spogulītī un labi situētā vīrieša sejas vietā ieraudzījis savu apaļo ģīmi, es sapratu, ka patelegantais apģērbs, kas joprojām bija man mugurā, nespētu apslēpt tā valkātāja pārlieku ikdienišķobūtību. Beidzis draugs noraisīja kaklasaiti un, uzmetis uz aizmugures sēdekļa savu mēteli, paziņoja:

— Gaidi mani mašīnā! .— Uz kurieni tu dosies?— Apklaušināšos pie pirmā stāva iemītniekiem, kur dzīvo sētniece, un mēģināšu no viņas izdibināt

kaut ko par trešā stāva iemītniekierrf. Abiem iet nav vērts, turklāt kādam jānovēro māja. Ja nu klibaispiepeši parādās.

— Labi, — es atteicu, atgāžos sēdeklī un iemetu mutē cigareti. — Vismaz nebūs neviena, kamtraucēt mani uzsmēķēt…

Šķērsojis ielu, Kronbergs nozuda septītās mājas parādes durvīs, taču jau pēc pāris minūtēm atkalparādījās un, pagājis divus namus tālāk, iegriezās apbružātā divstāvu koka mājelē. Drauga prombūtneieilga. Vērodams apkārtstāvošo namu aplupušās fasādes un sarūsējušos jumtus — nomestā režīma atstātomantojumu, es domāju par sūro savas tautas likteni, par šīs fatālās, gadsimtiem ieilgušās nolemtībasiemesliem. Es intuitīvi jutu un ne vien jutu — ari redzēju, ka komunistiskās ideoloģijas vietā nākušaisnaudas bums nebūt neizcels latviešu labās īpašības. Jau tagad virspusē uzpeldējušie sārni nodeva spilgtuliecību par nācijas bēdīgo nākotni. Bet cēloņi slēpās kaut kur dziļumos, netverami, tik tikko jaušami, tačuno tā ne mazāk reāli.

«Interesanti, vai uz to dod atbildi Dievs?» — stingri nolēmis toizdibināt, es nodomāju, un tieši šajā mirklī mājeles durvīs parādījās Kronbergs. Aplaidis apkārt

vērīgu skatienu, viņš pamāja man. Sapratis žestu, pārsēdos šofera vietā un, iedarbinājis motoru, jau pēcmirkļa uzņēmu Valtu automašīnā.

— Uz kurieni?— Pasēdēsim tepat, — viņš atbildēja, un es izslēdzu aizdedzi.— Kā veicās?— Apciemoju sētnieci.— Tajā divstāvu mājiņā?— Jā. Starp citu, manus priekšstatus par šo profesiju kā sieviešu monopolu sagrāva liela

auguma ūsainis. Atvēris durvis, viņš uzreiz jautāja:— Atkal ūdens noslēgts?— Nē, — es atbildēju. — Iegriezos citā jautājumā. Mani interesē cilvēki no septītā numura. Es

dzīvoju sētas mājā un ik pāris naktis kāds apsēstais no septītā nama kaucina savu magnetofonu pa visupagalmu. Liekas, ka viņš mitinās trešajā dzīvoklī.

— Stankēvičs?— To es nezinu, bet labprāt gribētu zināt. Kā jūs teicāt — Stankēvičs? Aprakstiet viņu,

iespējams, es pazīšu, vai tas ir tas pats apsēstais, vai nē.— Vladislavs Stankēvičs… — sētnieks domīgi purpināja, un pēc tā, kā saraucās viņa platā

piere, es sapratu, ka šis vīrs nav pieradis pie lielas runāšanas. — Ienāciet! — viņš piepeši atdarīja plašākdurvis, un man likās, ka šo pretimnākšanu bija izraisījusi vēlēšanās iegūt apdomas laiku.

Es paklausīju un, sekojot namatēvam, nokļuvu palielā viesistabā, kuras stūri balsnīja cilindrveidīga,ar alumīnija krāsu krāsota krāsns. Mājā oda pēc puvuša koka un nemazgātām drēbēm. Apsēdinājis manipie galda, saimnieks izvilka cigaretes.

— Vladislavs Stankēvičs, — aizsmēķēdams viņš vēlreiz atkārtoja un piepeši neapstādamiesnobēra gluži kā zirņus, — trīsdesmit pieci gadi, precējies, bērnu nav, trīsistabu dzīvoklis, pēc profesijas— ķīmiķis.

— Neesmu no policijas, — es pasmaidīju. — Mani visvairāk uztrauc tas nolāpītaismagnetofons.

— Neesmu dzirdējis, bet viņam… nav jau tie gadi, lai tā blēņotos.— Pag, pag, liekas, ka es viņu pazīstu, — kā atcerējies kaut ko, es piepeši iesaucos. — Vai

Stankēvičs gadījumā nestrādā zinātniskās pētniecības institūtā kaut kur Teikas rajonā?— Nē, — namatēvs pakratīja galvu. — Cik zinu, agrāk — rūpnīcā, bet tagad esmu sastapis ari

darba laikā.— Es tomēr gribētu noprecizēt līdz galam. Lai gan attālums no mana līdz viņa logam nav mazais,

tomēr esmu ievērojis, ka tas mūzikas mīļotājs mazliet pieklibo. Vai šim Stankēvičam nepiemīt līdzīgsdefekts?

Sētnieks pakratīja lielo galvu tā, ka dzeltenīgās ūsas noplandīja kā divi Čīles karogi un, izgrūdispretīgi smirdošu dūmu mutuli, atbildēja: — Šim kājas savā vietā. Bet varbūt…

Es saausījos.— Runājiet.— Viņam ir drauģelis, tas gan pieklibo. Varbūt tas ir vainīgais. Vienreiz'pats kāpnēs dzirdēju,

ka Vladislavs mēģināja pierunāt šo pārnakšņot, jo līdz Pumpuriem esot pārāk tālu.— Kā viņam vārds?— Nezinu.— Bet tik bieži viņš taču pie sava drauga nenakšņo, — lai mana ziņkārība nekļūtu pārāk

aizdomīga, es iebildu. — Izgulēties man iznāk divas no četrām naktīm.Sētnieks paraustīja platos plecus.— Tad tas nav viņš.Vēl brītiņu mēs patērzējām par valdības antihumāno nodokļu politiku, tad man nācās noklausīties

sīku analīzi par to, kā cigarešu cenas ietekmē ielas tīrību. Beigu beigās ūsainis aizrāvās un visaiinteresanti iepazīstināja ar saviem novērojumiem par klimatiskajām izmaiņām Rīgā, kas galvenokārtsaistījās ar lapkriti rudenī un sniega segu 'ziemā. Cik grūti viņš bija iekustināms sākumā, tikpat grūtiapstādināms, kad ātrums bija uzņemts. Par laimi, negaidīti iezvanījās tālrunis, un tas man ļāva pieklājīgiatvadīties.

— Tātad, — es secināju, — tam vīram, ar kuru esam norunājuši randiņu, dzīvesvieta atrodasJūrmalā, Pumpuros.

— Par to dzīvošanu nav teikts, taču nav arī nekas neiespējams. Rau, kur viņš pats!Palūkojies' atpakaļ, es ieraudzīju mūsu paziņu patlaban šķērsojam ielu. Pēc tam pa pretējo ietvi viņš

aizkliboja parka virzienā.'— Maķenīt pagaidi, tad lēnītēm brauc nopakaļ! — Kronbergs pavēlēja.Es paklausīju. Izrādījās, ka, braucot automašīnā, ir neiedomājamigrūti izsekot kājāmgājēju. Tā — te braukdams, lai panāktu, te stāvēdams, lai viņš attālinātos

pienācīgā atstatumā, es ar katafalka ātrumu pavadīju nevienādajā gaitā ejošo vīru līdz pat Merķeļa ielai.

Tā kā tā bija vienvirziena, bet mums vajadzīgais cilvēks nogriezās braukšanai aizliegtajā virzienā, netāluno krustojuma biju spiests apstāties.

— Gaidi mani atpakaļ! — Valts piekodināja un, izrausies no automobiļa, uzsita mēteļaapkakli, uzkumpa un steberējošā veča gaitā

aizsteidzās nopakaļ pieklibojošajam stāvam dzelzceļa stacijas virzienā. Kad pēc desmit minūtēmdraugs atgriezās, viņa pelēkajās acīs vīdēja rūpes.

— Kas noticis?— Nekas, — Kronbergs gurdi atteica. — Gribēju uz mājām, bet… tas tips iegādājās biļeti un

uzkāpa uz perona. Zona atbilst Pumpuriem. Vilciens aties pēc divdesmit minūtēm un mums pietiks laika.— Kam?— Lai sagaidītu viņu Pumpuru stacijā. Spied uz pedāļa, vecīt!

XXIV nodaļa Pumpuros

Es nogriezos pa Merķeļa ielu centrālajai dzelzceļa stacijai pretējā virzienā, pēc tam pa Valdemāraielu šķērsoju vanšu tiltu un, ticis uz Jūrmalas šosejas, ar simt kilometru lielu ātrumu stundā aiztraucoskūrortam pretim.

Formalitāšu, kas saistījās ar iebraukšanu atpūtas zonā, nokārtošana Kronbergam aizņēma ne vairākpar trim minūtēm, un drīz vien Lielupes tilts nozuda priežu ieskautajā ceļa līkumā. Decembra Jūrmalāvaldīja klusā sezona. Rāms miers klājās pāri vairāku kilometru garumā izstieptajai pilsētai. Gājējus tikpatkā neredzēja, automašīnu bija maz, un šķita, ka neredzama roka piepeši palaidusi vaļīgāk manassaspriegtās nervu sistēmas saites. Šajā gadalaikā Jūrmala ļoti atgādināja Mežaparka tukšās, priedēsgrimstošās ieliņas, taču pietika tikai apstāties un atvērt automobiļa durvis, kā dzestrais rietumu vējš tūdaļiemeta sejā jūras sāļo elpu.

Kad iebraucām Pumpuros, līdz mums vajadzīgā elektrovilciena pienākšanai bija atlikušas desmitminūtes — pilnīgi pietiekami, lai bez steigas atrastu vietu, no kurienes netraucēti varējām pārredzētperonu, paši paliekot apslēpti svešiem skatieniem. Tā kā grims bija noņemts, pat uzskrienot virsū, diezvai spekulantam rastos aizdomas, ka viņa priekšā ir tie paši vīri, ar kuriem norunāts rītdienas darījums.Mūsu postenis atradās uz krūmos ieauguša soliņa iepretim perona vidum, tādējādi ļaujot cerēt, ka spēsimvienlīdz labi saskatīt kā no pirmā, tā — pēdējā vagona izkāpjošos pasažierus. Drošības pēc sadalījāmpienākumus — mans uzdevums bija novērot vilciena priekšgalu, bet Valts uzņēmās atbildību par tāpakaļgalu.

Jāatzīstas, ka sirds dziļumos mani māca šaubas, vai Kronbergamizrādīsies taisnība, taču, kad ar šņākoņu atsprāga Rīgas—Ķemeru elektrovilciena durvis un no

vagona tieši iepretim mūsu paslēptuvei izkāpa nepazīstamais, kārtējo reizi nācās atzīt kā viņa intuīcijas, tāloģiskās domāšanas spēku. Pat nepametis apkārt acis, nepazīstamais aizkliboja pa centrālo ceļu jūrasvirzienā. Mēs nekavējoties devāmies uz automašīnu un, tiklīdz atstarpe bija pietiekama, lai mūsu opeļarūkoņa neizraisītu aizdomas, Valts iedarbināja motoru. Šoreiz draugam nācās izbaudīt, ko nozīmē izsekotgājēju, pašam sēžot pie stūres. Trešajā šķērsielā vīrietis nogriezās pa labi un tagad aizsoļoja Dubultuvirzienā. Par laimi, viņš lūkojās tikai uz priekšu, tādējādi sekošanu padarot visai vienkāršu.

Pēc metriem piecdesmit klibais atvēra zemus vārtiņus un nozuda pagalmā, kura dziļumā rēgojās zaļikrāsota vienstāva koka māja ar platu lieveni un šīfera jumtu. Kronbergs apturēja automobili ielas pretējāpusē. No turienes mēs redzējām, kā, šķērsojis pagalmu, viņš uzkāpa trīs pakāpienus. Uz mirkli izmetušaspa spraugu dzeltenas gaismas strēli, durvis aizcirtās aiz gaišajā rudens mētelī tērptā auguma. Glužinemanot bija satumsis un šur tur apkārtējo namu logos iedegās blāvas uguntiņas. Izvilcis blociņu,Kronbergs pierakstīja adresi, kas lieliem, baltiem un neveikliem burtiem bija uzšņāpta uz mājas stūra.

Labu brīdi, grimdami katrs savās domās, klusējot lūkojāmies pa mašīnas logu. Es vēroju, kābaltpelēkā debess pamazām iegūst arvien tumšāku nokrāsu, kurā ievijas violets tonis. Augsto priežu paēnātā sabiezēja līdz zilganmelnai agrāk, nekā augšā paguva iedegties pirmās zvaigznes.

— Kaut kas jādara, — draugs beidzot ierunājās. — Manuprāt, jāriskē un jāpamēģina kaut koizvilkt no kaimiņiem, taču kā attaisnot mūsu vizīti, nudien nevaru izdomāt.

— Kas nu par risku… — es iebildu, un Kronbergs kā izbrīnījies pavērās manī.— Risks? Risks ir pamatīgs, — bija vienīgais, ko viņš atbildēja. Pēc tam, iebāzis automašīnas

atslēgas kabatā, pamāja ar galvu pa kreisi. — Tur noteikti mūs gaida…Šajā ielas pusē bija daudz skrajāks, tāpēc arī tumsa te nebija tik bieza. Nams, uz kuru norādīja Valts,

atradās metrus desmit aiz žoga. Tā bija pusotrstāva ķieģeļu ēka, acīmredzot celta samērā nesen, kuras

platie logi mirdzēja vienās ugunīs. Vārtiņi izrādījās vaļā, un pa betona flīzēm izliktu celiņu mēs nonācāmdurvju priekšā. Kronbergs nospieda zvana pogu, un iekšpusē neganti ierējās suns. Spriežot pēc balss,likās, ka tur plosās kāds ļauns un nikns briesmonis, taču, kad durvis atvērās un mežonīgais rējējsparādījās uz sliekšņa, man paspruka smiekliņš — savu mūžu nebija gadījies sastapt tik sīku blusiņu,apveltītu ar tik nesamērīgi skaļu rīkli. Sprīža garuma šunelis, tievs kā skals, izdeva skaņas, kuru priekšāaiz skaudības nobālētu rokgrupas dinamiskais skaļrunis. Aiz mazā negantnieka stāvēja smuidra, gadussešpadsmit veca meitene vecmodīgās brillēs. Pavērusies cauri apaļajiem stikliem, viņa stingrasskolotājas tonī sacīja:

— Kur tu tik ilgi… — Piepeši meiča aprāvās, acīmredzot mūsu vietā bija gaidīts kāds cits.— Atvainojiet par traucējumu, — Valts teica un, neļaujot viņai attapties, turpināja,— mēs

meklējam kādu cilvēku — viņam jādzīvo kaut kur tepat tuvumā. Varbūt esat ievērojusi — šis vīrietis.valkā gaišu rudens mēteli, melnu ādas naģeni un pieklibo ar vienu kāju.

— Pieklibo? — mūsu jauniņā sarunu biedre piepeši noņēma brilles un kā uz burvja mājienu nomelnīgsnējās sejiņas nozuda visa stingrība. Es sapratu, ka acenes viņa bija uzlikusi, jokus dzīdama.Meitene pieliecās un paņēma uz rokām šuneli. Uzreiz iestājās klusums. — Bet…

Redzēdams, ka viņa grasās kaut ko jautāt, es pasteidzos pirmais.— Mums steidzami jānokārto dokumenti. Rīgā nepaguvām, tāpēc nācās atbraukt. Negaidīti

apstākļi. Diemžēl mums tādi pat prātā neienāca. Mājas adresi nepierakstījām, bet bez šī cilvēka… patisaprotat,

— es kā nožēlā paplētu rokas.— Ielas viņā pusē esmu redzējusi cilvēku… Jā, viņš pieklibo, bet vai dzīvo tur, nezinu. Pēri!

— meitene piepeši iesaucās un, kā no gaisa nokritis, mums līdzās nostājās gadus divpadsmit vecs zēns. —Tu visus pazīsti, pastāsti, ko tev jautās, bet man, piedodiet, nav laika.

— Viņa pakniksēja un ar mazo kverkšķi padusē iegāja mājā.Palikuši ar žirgto puišeli vienatnē, uzreiz jutāmies brīvāk — kā nekā vīrieša cilvēks, savējais. It kā

saprazdams savu nozīmīgumu, mazais svarīgi izrieza krūtis.— Pēc', — Valts uzlika roku viņam uz pleca, — vai tu labi pazīsti to cilvēku, kas tur dzīvo? —

viņš norādīja uz zaļo māju ielas otrajā pusē.Zēns pamāja.— Jā.— Viņš pieklibo?— Nē. Saimnieks neklibo. Reizēm pie viņa gan iegriežas viens… Tas klibo.— Ko tu vari pastāstīt par šo cilvēku?— Par klibo?— Jā.— Klibais… — mūsu mazais sarunu biedrs iesāka, bet tā arī nepabeidza, jo durvīs piepeši

parādījās paveca sieviete ar garu, dzeltenbālu seju un sāpju pilnām, zilu riņķu apvilktām acīm. Trīsošuroku sagrābusi aiz plcca, viņa raušus ierāva puisēnu priekšnamā. Viss, ko man izdevās saklausīt, pirmsdurvis ar blīkšķi aizcirtās mūsu priekšā, bija:

— Es tevi brīdināju…— M… jā, — kad atgriezušies ieņēmām savas vietas opell, Kronbergs noburkšķēja, — un tu

vēl brīnījies — kur te risks?— Turpinu to darīt.Valts uzmeta man īdzīgu mirkli.— Kas, tavuprāt, piecēla šo slimo sievieti no gultas?— Kā es to varu zināt?— Bailes, Robert, dzīvnieciskas bailes.

— No kā?— Manuprāt, no tiem cilvēkiem, kas tur mitinās, — draugs pamāja tumsā grimstošās mājas

virzienā. Tās atrašanās vietu tagad varēja noteikt vienīgi pēc cauri slēģiem krītošās gaismas svītriņām. —Vai tad iespiesties tur, kur mājo draudi, svešiem nav saistīts ar risku?

— Bet varbūt tā sieva bija viena no tām nervozajām, haotiskajām būtnēm, kas prot no odauzpūst ziloni un kuras rīcību vairāk vada emocijas, nekā apstākļi un prāts. Tādām vispiemērotākā vieta irlaba psihiatra sabiedrībā, — es iebildu, bet Valts pakratīja galvu.

— Nē, Robert, šis nav tas gadījums. Vairākas detaļas, sākot no vazomotorikas un beidzot arreakciju pret bērnu, kas gan grūti padodas aprakstam, ļauj viņas izlēcienu novērtēt kā visīstākās bailes.Turklāt nevis iedomu izraisītas, bet reālas. Turklāt nevis no mums, bet — temata, tātad no tā cilvēka, parkuru prašņājām, — klibā.

Drauga vārdi man lika aizdomāties. Tagad es atcerējos sievietes tramīgo skatienu, kas pirmāmkārtām pavērsās nevis pret mums, bet kaimiņmājas virzienā, tās drebošo, pēc puisēna pastiepto roku. Manliekas, ka viņa pat nepaskatījās uz mums.

— Šķiet, ka tev taisnība, — es nomurmināju. — Interesanti, no kā gan īsti viņa…Es nepaguvu līdz galam izteikt savu domu, kad gluži kā spoks no tumsas iznira mirdzoša ārzemju

mašīna un bez skaņas apstājās ielas viņā pusē. Acīmredzot tās motors strādāja tik klusi, ka mūsu salonānebija sadzirdams. Noklaudzēja durtiņas un trīs tumši stāvi ieslīdēja pa aizdomīgās mājas vārtiņiem unsaplūda ar pagalma melnumu.

Pametu acis uz Valtu. Viņa seja tumsā balsnīja kā nenoteikts, izplūdis plankums.Varbūt…— Nekādā ziņā, — draugs mani aprāva. — Iespējams, kāds palicis sardzē. Sēdi klusu un

skaties!Piepeši pagalmā ielija gaismas strēle — plaši atvērās nama durvis un visi trīs stāvi nozuda ieejā.

Gaidīt nācās ilgi — vismaz pusstundu mēs nosēdējām, ieklausīdamies katrā troksnītī. Beigās, kadpacietība jau sāka ļodzīties, durvis no jauna atdarījās, izlaizdamas vēlīnos ciemiņus. Jāatzīstas, ka mantaisni šausmīgi gribējās ieraudzīt kāda seju, un, it kā sajutis šo vēlmi, pēdējais — gara auguma tēvainis,pirms sēsties automašīnā, uzšķīla uguni. Lai gan aizsmēķēšana tam aizņēma ne vairāk par piecāmsekundēm, šaudīgās liesmiņas gaismā es paguvu viņa sejā saskatīt dziļu rētu. Tā šķērsoja labo vaigu nomutes kaktiņa līdz pat ausij. Nākamajā mirklī vīrietis pieliecās, durvis aizkrita, motors klusu iedūcās, unkā mirdzošs rēgs mašīna nozuda aiz pirmā pagrieziena pa kreisi.

— Kur esmu viņu redzējis? — domīgi nomurmināja Kronbergs, un viņa vārdi gluži kā atbalssatkārtojās manās smadzenēs:

«Kur esmu viņu redzējis?»

XXV nodaļa Izjucis darījums

Dažas minūtes centīgi nopūlējos iedarbināt savu atmiņu, bet Melti. Lai gan es skaidri zināju, kapavisam nesen esmu kaut kur sastapis šo cilvēku, taču nekādi nespēju atcerēties — kur, kādos apstākļos.Nespēdams neko izdomāt, piedūros draugam pie elkoņa.

— Varbūt izmēģinām laimi vēl kādā mājā?Kā atmodies no dziļa miega, Kronbergs izberzēja acis un iedarbināja motoru.— Riskanti, Robert, te ir nomaļa vieta, iedzīvotāji viens otru pazīst un valodas par diviem

ziņkārīgajiem ātri vien var nokļūt zaļās mājas iemītnieku ausīs. Iztiksim ar to mazumiņu, kas mums ir. Rītpēc automašīnas numura noskaidrosim tās īpašnieka vārdu. Pēc tam turpināsim pacietīgi šķetināt kamoliņutālāk.

— Ko iesāksim ar klibo?— Tu runā par rītdienas darījumu?— Jā.— Sagrabināsim, cik varēsim atrast mājās, naudu un sadalīsim, lai gan ļoti šaubos, vai no tā

kas iznāks. Tu jau pats pamanīji, kā viņš nevēlējās pārdot uzreiz kaut vienu monētiņu?Palocījis galvu, es atbildēju:— Droši vien visa viņa prece ir viltota. Klibais baidījās, ka mēs to nepārbaudām.— Noteikti, — Valts piekrita. — Par laimi, mēs šī vīra koordinātes un sakarus esam daļēji

nofiksējuši un pazaudēt viņu, ja kaut kas arī izjūk, nevaram.— Bet varbūt labāk viņu arestēt? Rīt?— Muļķības, Robi! Ko tu teiksi, ja viņš ieradīsies tukšām kabatām? Kādi tev pierādījumi? Nekādi!

Saprati — nekādi! Nē, jāmeklē saknes. Pagaidām mūsu rokā ir tikai vāra lapiņa, kuru, nedod Dievs,negaidīta brāzma izrauj no rokām. Liekas, te būs vajadzīga pamatīga pacietība.

Valts nospieda gāzes pedāli, un opelis līgani izkustējās no vietas. Ceļš mājup aizņēma minūtesčetrdesmit, taču divus kvartālus pirms Valts nobremzēja ietves malā un, pavēris durvis, teica:

— Tu novieto automašīnu stāvvietā, bet es izmetīšu vēl vienu līkumu.Redzēdams, ka iztaujāt draugu par viņa nodomiem nav nekādas nozīmes, es tikai pajautāju:— Kad būsi atpakaļ?— Nezinu, — Kronbergs paraustīja plecus. — Var gadīties, ka tikai rīt.Durtiņas aizcirtās un drauga staltais augums nozuda aiz stūra, bet es pārvietojos šofera sēdeklī.«Kur gan esmu viņu redzējis?» man joprojām neizgāja no galvas šaudīgās šķiltavu liesmiņas gaismā

redzētā seja ar rētu. Biju tā aizdomājies, ka, pavirši apbraucot stāvošu limuzīnu, gandrīz aizķēru tāpakaļējo bamperu. Šis sīkais atgadījums momentā saasināja manu uzmanību, reizē ļaujot atbrīvoties nouzmācīgā jautājuma.

Mājās, kā paradis, vispirms pārģērbos treniņtērpā un ar grāmatu rokā iekritu savā atpūtas krēslā pieloga. Par laimi, izspīdzinājusi iedzīvotājus papildus mēnesi, pašvaldība beidzot bija spiesta sākt apkuressezonu, Tīkamais siltums, kas no radiatoriem plūda uz kājām, svaigā gaisa pūsma no loga un saistošālasāmviela darīja brīnumus — atslābstot uzvilktajiem nerviem, tumšās nākotnes nojausmas nomainījavisaptveroša omulības sajūta un dvēselē atgriezās miers. Tikai dziļā naktī es beidzot noliku grāmatusāņus. Bija skaidrs, ka šovakar gaidīt draugu atpakaļ nav vērts, un, padzēris tēju, likos uz auss.

Valts pārradās uz brokastīm. Viņa kā vienmēr gludi skūtajā un enerģiskajā sejā ierastā miera vietā essaskatīju tādu kā pacilātību. Pelēkajās acīs mirdzēja ja ne uzvaras prieks, tad pārliecība par drīzu veiksmigan.

— Nu, stāsti! — es piestūmu viņam kafijas tasi, taču atbildes vietā Kronbergs izvilka no azotesvairākas naudas paciņas un akurāti sarindoja uz galda.

— Kas tas ir?— Izdevumiem.— Tātad pirksim visus! — es piepeši aptvēru.— Jā, visus septiņdesmit trīs. Sis skaitlis man paspruka negribot un loti neapdomīgi, bet ko

darīt — izlietu ūdeni nesasmelsi. Es tā domāju — ja piepeši ņemsim mazāk, nekā esam norunājuši, viņamtūdaļ radīsies aizdomas, taču tas patlaban ir visnevēlamākais. Lai viņi domā, ka viss iet gludi, tad mazākpiesargāsies.

— Vai noskaidroji Jūrmalā redzētās automašīnas īpašnieku?— Jā.— Kas viņš tāds?— Uno Sammiste, pēc tautības igaunis, trīsdesmit astoņus gadus vecs, dzīvo Rīgā Čaka ielā

divdesmit. Es palūdzu Vītolu parakņāties arhīvā, varbūt par viņu kaut ko var atrast, un nebrīnīšos, ka tābūs atbilde uz manu lūgumu, — Valts ar atliektu īkšķi norādīja sev aiz muguras, kur tobrīd iezvanījāstālrunis, un piecēlās. Saruna bija īsa un, to noslēdzot, es skaidri saklausīju drauga vārdus:

— Vecs paziņa. Nu paldies!Atgriezies Kronbergs atkrita krēslā un, pārmetis kāju pār kāju, uzvaroši palūkojās manī.— Redzu, ka vēsts bijusi iepriecinoša, — pa pusei apstiprinošā tonī teicu, un mans galda

biedrs palocīja galvu.— Uno Sammiste, viņš arī Uldis Krievs, divreiz tiesāts. No savas ne visai garās dzīves desmit

gadus pavadījis ieslodzījumā.— Liekas, ka tu viņu pazīsti?Mans draugs viegli pasmaidīja.— Pirms septiņiem gadiem puisis toreiz gan nesa citu vārdu, mūsu ceļi krustojās, un viņam tas

maksāja vienu priekšzobu. Vīrs bija iedomājies, ka visu var un viss tam atļauts… Es zēnam liku pārskatītšos uzskatus. Bet tagad uzmini — par ko viņš sēdējis?

— Par ko?— Par naudas viltošanu, Robert, — Valts atteica. — Vītols, to uzzinājis, ļoti satraucās, tu jau

zini, ka šī lieta uzdota viņam, taču mēs vienojāmies par kompromisu — neraugoties uz to, kurš svinēsuzvaru — policija vai mēs, — noslēguma akciju veikt kopīgi. Pagaidām viņi mums netraucēs. Bet tagadejam grimēties. Pēc pusstundas jābūt gataviem.

Tieši pēc trīsdesmit minūtēm, aizslēguši durvis, pametām māju pa slepeno ceļu. Lēns vējš stūmatādas kā saplacinātu mākoņu driskas austrumu virzienā. Zemās saules stari apspīdēja tikai māju augšējosstāvus, tāpēc, lai gan pulkstenis rādīja pusdienas laiku, palika iespaids, ka tuvojas vakars. Izmetušidrošībai papildu līkumu, devāmies uz automobiļu stāvvietu. Pēc Valta mierpilnās sejas es sapratu, kamums neviens neseko, taču pa ceļam viņš vairākkārt iemeta pētošu skatienu aizmugures spogulītī.Atstājuši opeli tajā pašā šķērsielā, kur iepriekšējo reizi, lēnā gaitā devāmies uz norunāto tikšanās vietu.

No malas varētu likties, ka Kronbergs kā cilvēks, kam nekur nav jāsteidzas, pavirši vērogarāmgājējus, pa reizei pametot vienaldzīgas acis skatlogā vai palūkojoties nopakaļ kādas skaistulessmuidrajam augumam, tādējādi aizpildot savu ne ar ko neaizņemto laiku. Taču es labi zināju, ka tādāsreizēs viņš fiksē katru aizdomīgu kustību mūsu apkārtnē. Mana paļāvība uz drauga skadro skatienu unprofesionālo pieredzi līdz šim nebija likusi vilties. Kad nokļuvām norunātajā vietā, no mūsu darījumapartnera nebija ne vēsts. Es pastūmu uz augšu kreiso piedurkni — trīspadsmit un piecas minūtes!

— Viņš solīja gaidīt, — es sacīju.— Atmiņa tevi neviļ, taču šis vīrs gan. Nebrīnies par to, Robert. Pilnīgi iespējams, ka viņš vispār

neatnāk. Es tādus pazīstu. Šie cilvēki ir maksimāli piesardzīgi un vispirms pacentīsies noskaidrot, vai

kaut kas nedraud. Patlaban mūs novēro vismaz četri acu pāri.— Nevar būt!— Oho! Pat pieci! — palūkojies pa kreisi, draugs izlaboja. — Vai tikai viņiem nav radušās

ilūzijas, ka mēs esam īstie, kam realizēt savu produkciju vairumā?Tikai tagad es pamanīju netālu stāvošu jaunekli, kas, atbalstījis plecu pret sienas izcilni, vienaldzīgi

vēroja garām slīdošo mūsaino puisi. Lai gan viņa kustībās nebija ne vēsts no satraukuma, taču zaglīgaisskatiens nodeva nepieredzējušu novērotāju. Viņa acis visu laiku šaudījās no vienas sejas pie otras, lai ikpa mirklim, kā magnēta vilktas, pārlēktu uz mums un, pat neaizķeroties, tūdaļ atsāktu savu deju pagarāmgājēju galvām.

— Kad tie glūņas uzradās? Vai jau no mājām?— Nē, — Kronbergs papurināja galvu. — Paldies Dievam, tikai šeit. Acīmredzot to te vesela

banda. Ielenkuši mūs, lai nodrošinātu savējo. Viss rāda, ka tikšanās tomēr notiks.— Sagatavojušies, it kā būtu gaidāma operācija ar miljoniem… — es norūcu.Bija visai nepatīkami sajust glūnošos skatienus — šķita, ka neredzamas rokas viegliem

pieskārieniem iztausta mani no galvas līdz kājām, un tajā pašā laikā modās pārliecība, ka beidzot esamsastapušies ar īstajiem ļaudīm. Ritēja minūtes, bet klibais joprojām nerādījās. Piepeši likās, ka mumsveltītā uzmanība atslābst. Neredzamo roku pieskārieni bija tikko jūtami, un, slepus pametis skatienu uzmūsainā jaunekļa pusi, ieraudzīju, ka viņa postenis stāv tukšs!

— Hm… — Kronbergs nomurmināja, — redzams, ka tikšanās tomēr nebūs…Drošs paliek drošs, mēs nostāvējām norunātajā vietā veselu pusstundu virs normas, bet klibais tā arī

neatnāca. Bez divdesmit minūtēm divos Valts, kā dusmās par neizdevušos darījumu atmeta ar roku un,saraucis pieri, pievērsās man:

— Nav te ko kvernēt, — viņš norūca un, saņēmis mani zem rokas, pagriezās mūsu opelimpretējā virzienā. Tikai, kad nogriezāmies pa Lāčplēša ielu uz leju, draugs beidzot ierunājās:

— Kādam radušās aizdomas.— Uz mums?Kronbergs paraustīja plecus.— Nezinu. Taču aizmugurē kāds velkas, es jūtu skatienu. Nāksies pārbaudīt, — viņš piemiedza

ar aci, it kā būtu pateicis kaut ko ļoti patīkamu. — Mēs tagad aiziesim līdz Valdemāra ielai, tad nogriezī-simies pa kreisi. Netālu no stūra ir caurstaigājams pagalms un laba vieta, kur paslēpties. No turienes,neviena netraucēti, varēsim aplūkot to, kura interesi esam izraisījuši.

— Es šoreiz nejūtu…— Nekas. Un tomēr — pārbaudīsim.Valta pieminētajā paslēptuvē mēs nonācām, izgājuši cauri platai arkveida ejai. Aiz tās pletās liels

pagalms, uz kuru izgāja apkārtstāvošo namu parādes durvis. Dažos lēcienos Kronbergs sasniedza tuvākās,un pēc mirkļa mēs atradāmies tumšā, garā gaitenī, kura galā neskaidri vīdēja kāpnes. Cauri biezajiemdurvju stikliem labi varēja saskatīt arkveida eju. Vienu brīdi man šķita, ka draugs kļūdījies, bet piepeši espamanīju vidēja auguma platplecainu vīrieti melnā ādas vējjakā, kas, gluži kā izniris no ūdens, negaidītiuzradās ailes melnajā mutē. Zaglīgās kustības, ašie, uz visām pusēm raidītie skatieni runāja skaidruvalodu. Uzmetis viņam acis, Kronbergs nošūpoja galvu un tikko dzirdami iečukstēja man ausī:

— Uno Sammmiste…

XXVI nodaļa Ideja

Vīrietis paspēra vairākus soļus uz priekšu, tādējādi ļaujot sevi aplūkot pamatīgāk. Skūts zods,nelielas ūsiņas, akurāti apgriezti mati, iekrituši vaigi — šķita, ka tur stāv inteliģents, kārtīgs cilvēks.Melnās ādas vējjakas izgriezumā vīdēja balts krekls, kas kopā ar atturīgo kaklasaiti apstiprināja sākotnējoiespaidu. Kad Sammistes profilā ieraudzīju sengrieķu skaistuma atblāzmu, biju gandrīz gatavs pieļaut nodrauga puses kādu liktenīgu kļūdu. Taču glītā vīrieša acis — šis dvēseles spogulis — viņu atmaskoja.Savu mūžu man nebija nācies redzēt tik glūnīgu, slepenu un reizē šaudīgu skatienu, gatavu iztaustīt katruspraugu, katru svešu kabatu. Turklāt viņš vienā laidā, it kā tam grauztu acis, nepatīkami mirkšķināja, patne mirkšķināja — miedzās. Respektablā āriene tagad Ūkās radīta ar nolūku notušēt dabas doto liecību. Uzmani šis cilvēks atstāja taisni derdzīgu iespaidu, tādu, kas rodas, saskaroties ar kāda rāpuļa auksto,gļotaino ādu, turklāt bīstama un asinskāra rāpuļa. Bet jāatzīstas, ka to es aptvēru tikai pēc kāda brīža.

Mūsu pēkšņā pazušana laikam radīja viņā aizdomas. Es redzēju glūnīgo skatienu pārslīdam pagalmalabās puses namu rindai, tad tas pārsviedās uz kreiso un visbeidzot apstājās pie durvīm, aiz kurāmslēpāmies. Liekas, ka viņš bija izskaitļojis mūsu atrašanās vietu, jo, mirkli kaut ko domīgi apsvēris,turklāt miegdamies vēl intensīvāk nekā parasti, pameta atpakaļ piesardzīgu skatienu un, iebāzis labo rokuvējjakas kabatā, sāka virzīties uz mūsu pusi.

— Hm… — Kronbergs dusmīgi norūca, — ir nu gan daba! Liekas, ka puisis pārvarēm grib tikt vaļāno vēl viena priekšzoba.

It kā sajutis šos draudus, nācējs apstājās un, piepeši apsviedies, iemetās atpakaļ tumšajā ailē. Viņanegaidītais gājiens izraisīja manā draugā nedzirdamu smieklu lēkmi.

— Tomēr mainījusies tā daba. Lai gan zobs ir ielikts, atmiņa brīdināja, ka var atgadīties kaut kaslīdzīgs. Starp citu, — jau nopietni Kronbergs turpināja, — viņa gājiens man nepatīk. Vai nu viņš aizgājapēc papildspēkiem, vai ari dirn aiz stūra.

— Domā — viņš tevi pazina?Valts paraustīja plecus.— Viens Dievs to zina, taču liekas, ka nevajadzētu. Pasaki pats, — viņš pagriezās pret mani kā

pret spoguli, ļaujot kā manekens novērtēt no visām pusēm savu ārieni.Es piekasīgi pārlaidu viņam acis, meklēdams kādu nodevīgu detaļu, taču garajā, uzkumpušajā

cilvēkā ar īsiem, ezītī apcirptajiem matiem un zaļajām saulesbrillēm, kas apēnoja vaigus, pat tuvākaiscilvēks nespētu sazīmēt Kronbergu. Pārējais — apģērbs un stāja pauda iedomīga naudasmaisa uzpūtīgopārliecību, ka viss ir pērkams. Šo iespaidu pastiprināja ar zaļu akmeni rotātais zelta gredzens, kas apjozaviņa labās rokas zeltnesi.

— Nezinot, kas zem visa tā slēpjas, — mana roka apvilka gaisā izteiksmīgu loku, — sastapistevi uz ielas, es paietu garām pat nepasveicinājis…

Mani vārdi lika Valtam pasmaidīt, un, piegājis pie pašām durvīm, viņš gluži vai iežīdās ar skatienuailes tumsā, meklēdams kādu nodevīgu kustību vai sveša auguma kontūras. Arī es darīju to pašu, taču bezpanākumiem — acīmredzot Sammiste bija pārtraucis izsekošanu. Pilnīgi iespējams, ka šo lēmumu bijaizsaukusi mūsu pēkšņā pazušana.

— Manuprāt, jāiet. — Valts pieskārās man pie pleca. — Turpināsim ceļu cauri pagalmam. Tu tikainelūri atpakaļ. Ja viņš noslēpies, tad, līdzko līdīs no savas spraugas, es nofiksēšu. Uzmanies, un, ja kasnotiek, atceries — tā puiša labajā kabatā ir stobrs! Nē, pagaidi! — kad dzīros atgrūst durvis, Kronbergspiepeši satvēra mani aiz piedurknes.

Neizpratnē pacēlu acis uz draugu.

— Man iešāvās prātā cits plāns, — viņš paskaidroja. — Un realizēt to nāksies tev. Darīsim labāktā: es gaidīšu šepat, bet tu, neaizmirstot par vina kabatas saturu, loti uzmanīgi, cauri ailei, pa kuru šeitienācām, mēģini izdibināt, kur puisis palicis. Jā, tā būs labāk, nekā pasīvi gaidīt uz notikumiem. Izvairiesno straujām kustībām. Še, ņem manu mēteli un cepuri!

Mēs veicīgi apmainījāmies ar dažiem apģērba gabaliem, un es bez trokšņa izslīdēju pagalmā.Virzījos uz priekšu lēnām un uzmanīgi. Lūk, ari velvētā aile. Piesardzīgi palūrēju gar stūri. Tukšs! TicisGdz stiklotajām durvīm, kas norobežoja mani no Valdemāra ielas, cauri aizkvēpušajai rūtij pārlaidu ašuskatienu tās ierobežotajam redzes laukam, taču nekā aizdomīga nepamanīju. Vēlreiz, šoreiz daudz rūpīgāk,gandrīz vai aptaustot katru priekšmetu ar acīm, atkārtoti pārlūkoju visu platību un piepeši pamanīju otrpusielai tumši brūnu automašīnu ar augstu bagāžnieku un izteiktām plūdlīnijas formām. Man nebija jāskatāsdivreiz, lai tajā pazītu vakarvakarā pie klibā vārtiņiem redzēto automobili. Kā apstiprinot manusnovērojumus, šofera sēdeklī es saskatīju Uno Sammistes šaudīgās acis. Līdzās sēdošais vīrietisacīmredzot patlaban runāja pa mobilo tālruni — redzēju tikai plakanu, melnu kārbiņu ar izvilktu antenu unroku, kas to turēja. Piepeši, noņēmis to no auss, viņš pagriezās, un es pazinu to pašu cilvēku, kas visuvakaru nebija man devis mieru, — vīrieti ar rētu! Pārmijuši savā starpā pāris vārdus, abi reizēparaudzījās uz manu pusi, un es jau gandrīz sāku kāpties atpakaļ, kad, bez kādām redzamām šoferamanipulācijām ap vadības iekārtu, automašīna negaidīti startēja un pēc sekundes simtdaļas tikai nelielsiezilganu dūmu mākonītis liecināja, kurā vietā tā tikko kā stāvējusi.

Kronbergs klusucicšot noklausījās manu atskaiti, un pēc viņa sakniebtajām lūpām es nopratu, kanotikumi sākuši uzņemt apgriezienus un priekšā mums ir bīstams darbs.

— Nu ko, Robert, — kad biju beidzis, viņš klusu sacīja, — liekas, ka lapseņu pūznis sācis kļūttramīgs. Vieta! Tagad pats svarīgākais

— atrast vietu, kur tiek ražota nauda! Bet nu dodamies mājās! — Draugs nevērīgi atgrūda durvis unpāri plecam izmeta:

— Pie kafijas patērzēsim.— Bet, — es cieši sagrābu viņu aiz rokas, — bet mūsu opelis? Ja nu…— Nekur viņš nepazudīs, — Kronbergs nomierinoši uzsmaidīja. — Vēlāk aiziesim pakaļ, —

un, uzmanīgi atbrīvojis roku, nošūpoja galvu,— tev pirksti kā knaibles…Ja cilvēkam ir omulīga mājvieta, kur atpūsties pēc spraigiem notikumiem bagātas dienas, draugs, ar

ko pārmīt vārdu, savstarpēji interesantas problēmas un pienācīgi liela kafijas kanna, ar kuras saturuuzmundrināt un iepriecināt dvēseli, ko vairāk var vēlēties. Viss tas man bija, bet, runājot par notikumiemun problēmām, — ar uzviju.

Mēs paēdām kārtīgas pusdienas, un tikai pie kafijas es beidzot ierunājos:— Ar ko tu izskaidro neveiksmi?Valts, kas līdz šim bija nekustīgi lūkojies logā, satrūkās, pārvilka ar roku pāri matiem, uzslējās kājās

un, it kā nebūtu dzirdējis manu jautājumu, sacīja:— Pagaidi, vispirms piezvanīšu Valdim.Draugs izgāja, bet jau pēc minūtes atkal sēdēja savā vietā man iepretim. Viņa vaigs pauda vieglu

apjukumu, kuru līdz šim biju ievērojis viņa sejā ne vairāk kā divas reizes, gadījumos, kad lietasamudžinājās tiktāl, ka nebija saprotams, kur gals, kur sākums. Uz manu jautājošo skatienu draugs izmetavienu vienīgu vārdu:

— Kokteilis!— Kādā ziņā?— Policija nonākusi strupceļā, un Vītols visas cerības tagad liek uz mums. Priekšniecība gaida

no viņa rezultātus nedēļas laikā. Tu saproti, ko tas nozīmē? Jāpalīdz draugam. — Piepeši viņa acisapdzisa, un labu bridi, pilnīgi atslēdzies no apkārtnes, Kronbergs kā nepieskaitāmais stīvi blenza logā.

Tikpat negaidīti pelēko acu skatiens no jauna noskaidrojās, tajā ar rāvienu atgriezās dzīvība, vaigu galosuzplauka košs sārtums, un man bija skaidrs, ka nule kā Valts ticis pie atbildes.

— Padalies, — vērodams draugu vārā cerībā, ka viņš paskaidros savu domu gājienu,ierunājos, taču, kā tas bija noticis ne reizi vien ari agrāk, — vīlos.

— Gan jau, — Valts atrūca un, lai izvairītos no tālākas prašņāšanas, aizslēpās aiz kafijas tasītes.Brīdi dusmīgi purpinādams kaut ko sev zem deguna, bezmērķīgi un nikni maisīju tasītes saturu, it kā

tā būtu vainīga pāridarījumā, taču draugs nebija pielūdzams.— Kad fakti apstiprinās slēdzienus, tad, Robert, tu visu uzzināsi. Kāda jēga pirms laika dzesēt

muti. Labāk padomāsim par to cilvēku, kurš mums abiem nedod mieru, — viņš viltīgi teica un,saprazdams, ka nav manos spēkos pret drauga gribu izdabūt atbildi, es padevos.

— Par kuru?— Par vīru, kura labo vaigu šķērso rēta. Spriežot pēc formas, to cirtis nazis. Liekas, kā tevī, tā

manī mīt pārliecība, ka esam ar viņu tikušies, vai ne?Es palocīju galvu.— Nu redzi. Ja jau abos, tad tā nevar būt nekāda vīzija. Vai esi padomājis — kur tas varēja notikt?— Jā, taču nevaru atcerēties. Vai es tev stāstīju, ka arī šodien viņš sēdēja Sammistes automobilī?— Jā, — Valts pamāja. — Tagad vairs nav šaubu, ka esam uzdūrušies bandai, kas nodarbojas ar

červoncu viltošanu. Esmu apsvēris dažādas varbūtības, taču analīze un netiešie fakti liecina, ka mumsdarīšana ne ar ievestu preci, ne ar tranzītu, kura laikā kaut kas atkrīt tiem, kas to nodrošina, bet gan arpašmāju ražošanu. Darīsim tā — vispirms iedomāsimies sevi šo cilvēku vietā un pēc tam mēģināsimizskaitļot, kur varējām šo vīru sastapt. Kāds ir bandas darba lauks? Pirmkārt, šie nelieši ir nodarbināti arzelta iepirkšanu, tālāk — šī metāla pārstrādāšanu monētās un, visbeidzot — ar realizāciju. Kurā no šiemposmiem mūsu ceļi varēja krustoties?

— Pie pirmajiem diviem mēs nekādi nespētu piekļūt, to viņi dara slepenībā, tātad atliek vienīgi…realizācija, — es atbildēju.

— Jā, — Kronbergs piekrita, — tikai un vienīgi tur, protams, neizslēdzot arī liktenīgu sagadīšanos,kas nepakļaujas dedukcijai. Bet tagad sasprindzināsim atmiņu — kur tieši. Mēs apstaigājām trīsantikvariātus — divus Brīvības ielā un vienu lekšrīgā. Pasēdēsim, paklusēsim un pamēģināsim šo faktuizcelt no atmiņas, varbūt kādam tas izdodas.

Veselas piecas minūtes mēs sasprindzināti domājām. Solīti pa solītim es prātā pārstaigāju visumaršrutu, atsaucu atmiņā katru redzēto seju, un tieši tad, kad biju ar visu galā, mans biedrs pacēla galvuun drūmi noteica:

— Nudien, nevaru atminēties.Piepeši man kaut kas iešāvās prātā.— Bet mēs taču aizmirsām vēl vienu.— Ko?— Senlietu tirgotavu.— Nevar būt! — Kronbergs izbrīnījās. — Kuru?— Noras Baumanes salonu Stabu ielā, — es atbildēju.

XXVII nodaļa Vīrietis ar rētu

Liekas, ka šoreiz man izdevās draugu pārsteigt. Labu brīdi nemirkšķinot, viņš raudzījās manī, tadlēnām piecēlās un, sabāzis rokas kabatās, aizsoļoja līdz durvīm. Tur apstājās un, galvu nodūris, lēnāmapgriezās.

— Un tomēr… nevaru atcerēties.— Man turpretim tagad liekas, ka tieši tur viņu esam redzējuši, — es teicu, lai gan ar prātu

joprojām nespēju uztaustīt ne īsto mirkli, kad tas bija noticis, ne viņu pašu. — Varbūt aizkāpjam?Iespējams, ka šis tur ganās apkārt tāpat kā tie ap Brīvības ielas salonu?

Kronbergs nogrozīja galvu.— Negribas, Robi, vai, kā negribas!— Tikai iemetīsim aci.— Negribas.— Ko tad tu iesaki?Valts domīgi uzlūkoja mani un, acīmredzot kaut ko apsvēris, ātri izgāja un pēc mirkļa atgriezās ar

visiem maskarādes piederumiem, sākot ar grima kārbiņām un beidzot ar parūku, kas bija ievīstīta liekajābārdā.

— To izdarīsi tu, — viņš paskaidroja, — jo manī radušās aizdomas, ka pie mūsu neveiksmes arklibo visvairāk esmu vainojams tieši es. Iespējams, kāds pazinis. Bet, lietai aizsākoties, ne prātā nenācasargāties. Labi, iztaisīsim no tevis Ziemassvētku vecīti, pie tam tādu, lai nevienam nerastos ne mazākāsaizdomas, ka aiz impozantās ārienes slēpjas mans kolēģis Roberts Štāls. Pagriezies un sēdi mierīgi!

Es paklausīgi pārsēdos ar visu krēslu Kronbergam pretim un piecu minūšu laikā pārtapu pavisamcitā cilvēkā. Kad ielūkojos spogulī, man pretim raudzījās varen pretīgs tips ar iezilganu profesionālaalkoholiķa degunu, netīru seju, salēkšķētiem taisniem matiem un sapinkātu bārdu. Savu nodomu Valtsvainagoja ar atkritumu tvertnē atrastu apģērba gabalu, ko tikai nosacīti varēja ierindot mēteļu kategorijā,un šalli, kas atgādināja cilpu.

— Smird… — es noburkšķēju.— Nekas, — draugs pasmaidīja, — būs neliela garantija, ka tuvāk par trim soliem neviens

nebāzīsies. Bet tagad pastāsti — ko un kā tu taisies darīt!— Aiziešu, pagrozīšos vispirms uz ielas, pavērošu apkārtni un speršos iekšā, — es atbildēju.— No savas puses varu piebilst, — Valts uzblieza man uz pleca, — turi acis vaļā un esi

piesardzīgs! Atpakaļ nākot, pievāc mašīnu, — viņš iespieda man delnā atslēgas. — No mājas izej cauripagalmam.

— Labi, — es palocīju galvu un pēc pāris sekundēm aizdarīju aiz sevis dzīvokļa durvis.Par laimi, es jau sāku aprast ar biežajām lomu maiņām, un iejusties sabiedrības padibeņu pārstāvī

tagad man nesagādāja nekādas lielās grūtības. Taču kad, izgājis uz ielas, negaidīti uzskrēju savambijušajam skolas biedram, tik tikko neizdarīju kļūdu.

— Sveiks, Ziedoni! — galīgi aizmirsis, pēc kā izskatos, es iesaucos, un tikai tad, kad respektablaiskungs piesardzīgi paspēra solīti atpakaļ un, neslēpjot riebumu, nopētīja manu pastiepto roku, aptvēru savupārsteidzību.

— Ko vēlaties? Šņabim pietrūkst?— Neko! — iegrūdis roku atpakaļ kabatā, kas bija bez oderes un nepieciešamības gadījumā ļāva

neuzkrītoši pakasīt vēderu, es noburkšķēju un aizslāju viņam garām, taču vēl metrus divdesmit jutu armuguru aizdomīgu skatienu. Pēc šī incidenta man kļuva skaidrs, ka iejusties lomā diemžēl nav tas pats,

kas veiksmīgi notēlot to līdz galam.Ticis līdz Stabu ielai, es minūtes piecpadsmit nokvernēju mūsu vecajā vietā — kontrforsa aizsegā.

Taču, lai kā pētīju apkārtni, līdzīgus tiem aizdomīgajiem tipiem, kas nekaunīgi riņķoja ap Brīvības ielasantikvariātu, neredzēju. Pēc tam tikpat rūpīgi aplūkoju ietves malā stāvošās automašīnas, taču arī tajāsneizdevās ieraudzīt nekā tāda, kas darītu mani uzmanīgu. Mana āriene kā cimds delnai atbilda zemākāskategorijas alkoholiķim, kurš gatavs stundām nodirnēt vienā vietā, gaidot uz laimīgu gadījumu, kas ļautubez maksas dzesēt slāpes. Neviens man nepievērsa uzmanību, un, kļuvis drošāks, kā arī redzēdams, ka tenav ko darīt, es pārvietojos uz nelielo pagalmiņu Baumanes salona priekšā. Te, pašā kaktā pie sienas,stāvēja soliņš, taču, kad paspēru soli tā virzienā, ievēroju tieši iepretim ar baltām žalūzijām līdz puseiaizsegtu logu. Nebija šaubu, ka tas piederēja pie salona administrācijas telpām. Sēžot es noteiktipiesaistītu kāda darbinieka, vai — nedod Dievs, paša Skota uzmanību. To nedrīkstēja darīt, un, tā kāpagalmiņā bez manis nebija neviena cilvēka, atmetis cerības atrast kādu aizsegu, sadūšojos un, ar dažiemplatiem soļiem šķērsojis asfaltēto četrstūri, nevilcinādamies atgrūdu antikvariāta durvis. Uz kluso zvaniņaskaņu vienīgais cilvēks visā tirdzniecības zālē atskatījās, un es gandrīz pietupos no pārsteiguma —neuzticīgi caur pieri manī noraudzījās nepazīstamais vīrietis ar rētu!

Sekundes simtdaļā mana atmiņa kā no mozaīkas gabaliņiem atveidoja ainu ar mūsu pirmās vizīteslaikā šeit redzētajiem diviem sportiskās ārienes pārdevējiem. Viena labo vaigu šķērsoja dziļa rēta.

— Kur lien, stulbeni! — vi v iebaurojās un ar pieredzējuša restorāna šveicara paņēmienusagrāba ,.iani aiz mēteļa, bet kā apdedzinājies tai pašā acumirklī palaida vaļā. — Smird…

Es tik tikko noturējos neiesmējies un čērkstošā balsī vaicāju:— Vai alus ir?Garais atvēzēja roku kā sitienam, un es gluži neviļus parāvos atpakaļ.— Es tev rādīšu alu, smerdelis tāds!— Ja nav, nav, — kā vīlies es noplātīju rokas. — Kālab dusmoties?Piepeši pārdevējam aiz muguras atskanēja kāda balss, kurā skaidrijautās ārzemnieka akcents:— Tiešām, kāpēc jādusmojas?Tikai tagad es ieraudzīju pašu runātāju — Skots! Lai gan amerikānis bija gandrīz viena auguma ar

savu kolēģi, plecu daļā viņš likās vismaz sprīdi šaurāks.— Smird… — atbildes vietā norūca vīrs ar rētu un, aizslājis uz zāles viņu galu, demonstratīvi

aizgriezās.— Ko jūs vēlējāties? — Skots, it kā tikai tagad ieraudzījis, vēlīgi vērsās pie manis. Pēkšņi

viņa iegarenā seja sastinga, tad saviebās un, izvilcis kabatas lakatiņu, delikāti — imitējot iesnas, viņšaizspieda degunu un, atbildi negaidīdams, nozuda durvīs telpas dibensienā.

Man atlika paraustīt plecus, pagriezties un pamest neviesmīlīgo telpu. Negaidīti ari mans degunssaraucās, sajutis neizsakāmi šķebīgu dvaku. Droši vien āra gaisa un kustību iedarbībā vecajā mētelīieslēptais aromāts bija atradis izeju un kļuvis vismaz trīsreiz apdullinošāks, turklāt papildus ieguvis tādukā puvušu olu drausmīgo piesmaku. Aizverot aiz sevis durvis, es spēju vismaz daļēji attaisnot šo cilvēkuaizvainojošo uzvedību.

Bija skaidrs, lai saglabātu automobili lietošanas kārtībā, tāds es nedrīkstēju sēsties iekšā, tāpēc,izmetis līkumu un pārliecinājies, ka mūsu opelis sveiks un vesels stāv savā vietā, pusskriešus metos uzmājām.

— Tik ātri? — ieraudzījis mani durvīs, Kronbergs izbrīnījās. Nākošajā sekundē viņa skatienskļuva tāds kā domīgs un, dziļi ievilcis elpu, draugs jautāja:

— Tu nopirki sieru?— Kāpēc sieru? — es neviltoti izbrīnījos.— Smird…

Šoreiz mani nekas netraucēja iesmieties un, norāvis pretīgo apģērba gabalu, ielidināju to Valtamrokās.

— Se, liec uz maizes! — smieklos smakdams, izgrūdu.Kronbergs uzmanīgi paostīja grīdas lupatai līdzīgo drēbi, pēc tamgandrīz līdz plecam iebāza roku mēteļa kabatā. Labu brīdi čamdījies, izvilka, un es ieraudzīju viņa

pirkstos kaut kādu zaļgandzeltenu bezformīgu vīstokli, no kura nāca paties» apdullinoši šķebīga smirdoņa.Ar šo smaku, manuprāt, varētu nolikt gar zemi veselu medību suņu baru. Līdz tam brīdim, kamēr nebūšupārliecinājies par skunksa iespējām, es nepārstāšu apgalvot, ka zem saules nekad nekas nav briesmīgāksmirdējis par šo aiz oderes atrasto kunkuli. Tas tiešām izrādījās siera gabals, kas, ievīstīts polietilēnamaisiņā, nebija vis sakaltis, bet sapuvis. Kā draugs spējis noteikt, ka tas ir siers, līdz šai dienai man irmīkla, tāpat neesmu noskaidrojis paša mēteļa likteni — pa kādiem ceļiem tas nokļuvis mana akurātādrauga garderobē, bet, pēc piegriezuma spriežot, tāds bijis modē trīsdesmitajos gados. Man soļojot,maisiņš acīmredzot bija atnācis vaļā un reizē tikusi ārā arī drausmīgā smaka. Nepatīkamo atradumuKronbergs nekavējoties noslīcināja tualetē, bet mēteli izmeta laukā. Taču veselu nedēļu pēc šī incidentamans deguns spēja sajust telpās tā atstāto pretīgo dvaku. Es izsmidzināju gaisā atsvaidzinātāju, bet Valtsatrāva līdz galam visus logus. Pēc tam, pārvietojušies viņa istabā, cieši aizvērām aiz sevis durvis unbeidzot sākām sarunu.

— Vai spēsi runāt? — nopietni painteresējās mans draugs.— Liekas, — es atteicu un iepazīstināju viņu ar saviem atklājumiem. Redzēju, kā, man stāstot par

vīrieti ar rētu, pārsteigumā iepletās Valta pelēkās acis.— Malacis! — kad biju beidzis, viņš uzslavēja. — Tev izrādījās taisnība. Tātad viņš ir no

turienes, bet Skots Baumanes prombūtnes laikā uzņēmies veikala vadītāja pienākumus?— Tāds iespaids palika.— Hm… Interesanti, vai viņš tos uzņēmies patvaļīgi vai ar pašas Baumanes ziņu? Nu labi,

galvenais pašreiz ir vīrs ar rētu. Tātad viņš strādā salonā… Hm…— Jā.— Skaidrs. Kur opelis?— Tāds sesks, es neriskēju sēsties iekšā. Stāv savā vietā, es pārbaudīju.— Pareizi darīji. Tagad ej, nomazgājies un vakarpusē esi gatavs nelielam darbiņam. Automobili es

atvedīšu pats, vari neuztraukties.— Kurp dodies?— Mēģināšu šo to noskaidrot par bandu.— Par kādu bandu tu runā?Valts atlaida jau satverto durvju rokturi.— Es runāju par cilvēkiem, kas saistīti ar viltotājiem, — viņš apsēdās turpat krēslā un,

pirkstus pieliekdams, sāka uzskaitīt. — Mums jau zināmi četri cilvēki, kas neapšaubāmi ir saistīti kā arčervonciem, tā savā starpā. Sākšu ar Klibo, īsuma labad dēvēsim viņu turpmāk tā, tad nāk Stankēvičs, pēcviņa — Uno Sammiste un visbeidzot — cilvēks ar rētu. Par to, ka mums darīšana ar bandu, šaubu nav, parto tevi, liekas, pārliecināja tie glūņas, kas mūs novēroja, tāpat — izsekošana pēc tam. Protams, liela daļano tiem bija algotņi, taču secinājuma būtību tas nemaina. Tas, ka šie cilvēki ir gatavi pat uz slepkavību,apliecina, ka viņu pagrīdes bizness ir ļoti izdevīgs. Manuprāt, šajā grupā labi iederas puisis, kas mēģinājasabraukt Baumani. Tas ir visai diletantisks slepkavības mēģinājums, un es domāju, ka viņam atvēlēta tādakā pakalpiņa loma. Tādiem vienmēr vajadzīgs kāds, ko palikt pa sitienam savā vietā. Būtu labi viņuatrast. Šajā nolūkā es tagad došos uz hoteli de Rome un noklaušināšu veco avīžu pārdevēju, turklātparunāšos ar šoferiem. Esmu ievērojis, ka pie lielā pulksteņa parasti stāv vienas un tās pašasautomašīnas. Varbūt bez vecā vīra vēl kāds būs ievērojis to puisi. Lai varētu novest līdz galam pēdējoBaumaņa ierosināto lietu, — te draugs viegli pasmaidīja, — mums taču jāizdara tāds sīkums — jālikvidē

banda, vai ne?— Jā, — es pasmējos. — Bet ko tu esi ieplānojis uz vakaru?Izstaipījies Kronbergs uzslējās kājās un, uzlicis roku man uz pleca,atbildēja:— Viss atkarīgs no apstākļiem. Ceru, ka tu nekur netaisies?— Nē.— Tad gaidi mani atpakaļ.

XXVIII nodala Vīzija

Kronbergs pārradās pēc četrām stundām. Drauga bezkaislīgā seja atainoja tikai pamatīgu apetīti,kad, ievilcis gaisu nāsīs, viņš painteresējās:

— Sautēti kāposti?— Ar cūkgaļu.— Man dosi?Es paraustīju plecus un, izmantodams situāciju, atbildēju:— Raugoties, cik būsi atklāts.— Būšu.— Tad ņem šķīvi.Pat nenorunājuši, mēs bijām izlaiduši vienu ēdienreizi. Pēc briesmīgi smakojošā kunkuļa es tikai

tagad biju piespiedis sevi pabeigt no rīta aizsākto pusdienu gatavošanu. Jau agrāk biju ievērojis, kaēzdams Kronbergs runāja tikai ārkārtējos gadījumos, bet izspiest no viņa kaut vārdu ar pilnu muti bijagalīgi neiespējami. Tikai pabeidzis maltīti, draugs atgrieza ūdenskrānu un, skalodams zem siltās strūklastraukus, sāka stāstīt:

— Veco avīžu pārdevēju atradu parastajā vietā. Viņš tiešām ir vienreizēji acīgs vīrs, turklātapbalvots ar teicamu atmiņu. Kad painteresējos, kas vēl redzējis negadījumu, vecais pamāja bijušāskafejnīcas «Luna» virzienā un atbildēja:

— Pēc pusstundas piebrauks maizes ceptuves furgons ar tortēm tam veikaliņam aiz stūra. Aritodien, kad tik tikko nesabrauca sievieti, strādnieks izkrāva mašīnu, šoferis tikmēr pīpēja zem nojumesakurāt līdzās tam dullajam.

— Kolosāli! — man paspruka. — Nekad nebūtu domājis, ka tādā negaisā atradīsies vēl kāds.— Kas meklē, tas atrod, Robert. Protams, es sagaidīju šo furgonu. Šoferis, kas vairāk

atgādināja pusaudzi nekā nobriedušu vīrieti, nekaunīgi kūpinādams man sejā vienu cigareti pēc otras,stāstīja tādā ložmetēja ātrumā, ka vismaz piecas reizes nācās lūgt atkārtot. Taču šīs sarunas rezultāts bijapagalam negaidīts, — Valts izvilka no kabatas salocītu papīra gabalu un izgludinājis nolika manā priekšā.

— Automobiļa numurs? — uzmetis acis četramju ciparam, es jautāju.— Jā, — Kronbergs pamāja.— Bet tas taču bija vienos dubļos!— Smēķēdams šoferis aiz gara laika pamēģinājis zem netīrumu kārtas saburtot rakstīto, un, kā

par brīnumu, tas viņam arī izdevies.— Vai viņš redzējis arī avāriju?— Jā.— Valt, bet tādā gadījumā mums ir divi liecinieki un viņam nav kur sprukt. Ja vēl izrādīsies, ka

braucamais ari ir viņa, tad…— Viņa, es jau noskaidroju, — atteica Kronbergs. — Turklāt man izdevās šo puisi apskatīt

tuvplānā, un varu teikt, ka vecā avīžu pārdevēja dotais apraksts bijis meistarigs. Viktors Balodis, tā saucšo jaunekli. Gluži parasts sprukstiņš, kas skolas mācības vispirms apmainījis pret rokmūziku, bet, kaddzīve piepeši pieprasījusi paša eksistences nodrošināšanai izglītību, profesiju vai vismaz kādas iemaņasdarbā, sašļucis. Nav nekāds brīnums, ka pēc tam puisi ātri vien pievāca kriminālie. Man izdevās viņunopētīt visai kārtīgi. Gailēns, kuram apbružāts ārzemju automobilis, gluži kā alpīnistam Džomolungma,liekas augstākais dzīves sasniegums. Saskare ar noslēpumu, par kuru tam nav ne mazākās jēgas,neraugoties uz atvēlēto pakalpiņa lomu, pacēlusi puiša pašapziņu mākoņos. Varu saderēt, ka viņam ne

jausmas nav par to, kā viss var beigties. Skaidrs, ka bandā darbojas pieredzējuši cilvēki. Tādas klaseskriminālie pat gudram psihologam var būt ciets rieksts, un, protams, nav tādi muļķi, lai savus potenciālosupurus pirms uzņemšanas dienestā iepazīstinātu ar kriminālkodeksa attiecīgajiem pantiem un saviemslepenajiem nolūkiem. Viņa nākotne jau tagad ir skaidri saskatāma: vai nu cietumā, vai — pēc nodevīgadunča dūriena mugurā — nevienam nezināmā kapa vietā. Ceļu turp puisis jau uzsācis.

— Cik viņam gadu?— Divdesmit divi. Šis ir vienīgais punkts, kurā vecais avīžu pārdevējs kļūdījies, viss pārējais ir

bez vainas. Man gan uz šovakaru bija citi plāni, taču… tāds jau ir mūsu darbs. Uzmetīsim acis viņabraucamajam.

— Es toreiz nofiksēju — tumši brūns BMW, līdzīgs, bet bez tās plūdlīnijas kā Sammistes, turklātkrietni vecāka gadagājuma.

Kronbergs palocīja galvu.— Atzīšos, ka automobiļu markas un krāsas sakritība jau labu laiku jauca man galvu, taču, kad

noskaidrojās katra īpašnieks, viss nostājās savās vietās. Tagad mums jānoskaidro, vai pēc uzbraukšanasmēģinājuma Baumanei uz automašīnas spārna, motora pārsega vai kādā citā vietā nav palicis iespiedumsvai kādas citas trieciena pēdas, kas liecinātu par sadursmi. Ja veiksies, iespējams, nāksies parunāt arpuisi zem četrām acīm…

— Zem sešām, — es iespraudu.— Var ari zem sešām, — Kronbergs piekrita. — Puikam vēl piens aiz lūpas, tāpēc, domāju, viņš

ātri vien kļūs vaļsirdīgs, jārada tikai apstākļi. Bet parunāt mums ir par ko. Vai tu zini, ka tieši viņš bijistas, kas atvedis Cilpu ar savu automašīnu uz Stabu ielu?

— Un tu klusēji?— Bet, Robert, — Valts pārmetoši atsaucās, — ko tev būtu devis vārds un uzvārds? Mums tikai

šodien izdevās šo puisi pievienot savai kolekcijai, bet pirms tam? Man pat laika nav bijis ar tonodarboties.

Saprazdams, ka Kronbergam taisnība, es tikai pajautāju:— Ko tu sauc par kolekciju?— Bandu, kas nodarbojas ar zelta červoncu viltošanu. Tagad tu redzi, kā viss saistās kopā? Es biju

kā apmāts — neiedomāties, ka cilvēks ar rētu meklējams Baumanei tuvākajā apkārtnē! Tas navpiedodami! Paldies Dievam, vismaz tava galva izrādījās īstajā vietā. Ja Nora ir godīga un neuzpērkama,tad šis apstāklis izskaidro, kāpēc viņi ķērušies pie slepkavības. Šī sieviete, Robert, pārāk daudz zina.

— Tad jau tie dīdās kā uz karstām oglēm.— Jā, viņi to dara, turklāt ļoti intensīvi, to pierādīja mūsu izjukušais darījums. Paralēli noteikti

tiek meklēta šīs dīdīšanās vaininiece. Mums jāpasteidzas, Robert! Baumanes dzīvība ir briesmās, un risksar katru stundu aug. Es tagad minūtes trīsdesmit atpūtīšos un, līdzko satumsīs, esi gatavs.

— Vai opelis…— Stāv lejā, — mani nomierināja draugs un nozuda savas istabas durvīs.Kronbergā nolikto laiku es pavadīju tādā kā transā, kā pussnaudā zvilnēdams uz dīvāna, kad visi

jutekļi liekas atslēgušies un vienīgi tauste vāji fiksē apkārtni. Ar mani tā gadās. Tādās reizēs gar acīmslīdošās vīzijas šķiet daudz reālākas par atstarotajā gaismā redzamo pasauli. Šajos sapņos pat lielaapjoma priekšmetu detaļas ir saskatāmas reljefi, visos sīkumos, turklāt redze, vai kā to sauc, te iegūstīpašību ne tikai aplūkot ārieni, bet iespiesties dziļumā un uztvert būtisko.

Vispirms manā priekšā no bālganas dūmakas iznira seja. Tā piederēja vīrietim vidējos gados, labiģērbtam, un izstaroja godaprātu, sirsnību un gudrību. Saskatīju visu tik dzīvi un konturēti, ka patkniepadatas lieluma dzimumzīmīte uz viņa kreisās nāss izskatījās kā ar vissmalkāko spalvu iezīmētsmākslinieka darbs. Vīrietis lūkojās kaut kur sānis, un profilā viņa deguns ar nelielu kumpu atgādinājatramplīnu. Viņam bija lielas plakanas ausis gandrīz bez ļipiņām un sirmi biezi mati, kas sākās krietni virs

baltās krekla apkaklītes. Piepeši, it kā satrūcies, vīrietis pavērās manī un mūsu acis sastapās. Viņamizrādījās bērnišķīgi zilas varavīksnenes, bet zīlītes izskatījās melnas kā nakts. Negaidīti mans skatiens,gluži kā dzīva būtne — pastāvīga, neatkarīga no manis un tomēr saistīta, — iespiedās tajās un, straujišķērsojis lēcas, nokrita uz tīklenes fotoreceptoriem, kas nekavējoties to iesūca sevī. Nākamajā mirklīgluži kā zaglis pa šā cilvēka redzes nerviem es ielavījos smadzenēs. Ko gan visu es te neieraudzīju —dažnedažādas groteskas figūras, darbības un priekšmetus, un tikai pēc brīža aptvēru, ka tās ir simbolosietērptās vīrieša tieksmes. Jāsaka, ka zemiskie instinkti, jo cita apzīmējuma šeit redzamajām aināmneatrast, iedvesa šausmas.- Te klaja, baudkāra vardarbība un asinskāre dejoja izvirtušu deju ar netiklību,iekāri un patoloģisku pašlepnumu. Es redzēju varaskāri, kuras dzelzs dūres bija paceltas pret debesīm, unļauno mantkārību, kas nekautrējoties izģērba nevarīgo nabadzību.

Pāri atbaidošajām orģijām lija sarkana gaisma, šļakstījās vīns un skanēja mokošu sāpju vaidi.Skurbajā ārprātā auksti noraudzījās meli, gaidot uz izdevību pakalpot dzelzī kaltajai varaskārei vaikabatzagļa veiklajiem pirkstiem līdzīgajai mantkārībai.

Izbrīnījies lūkojos apkārt, meklēdams godaprātu, sirsnību un gudrību, taču neredzēju, un kad,nevaldāmas ziņkāres dzīts, gribēju iespiesties vēl dziļāk drausmīgajās smadzenēs, manu ceļu aizšķērsojamelni ģērbts kungs un āža balsī ieblējās:

— Uz kurieni?— Meklēju gudrību, sirsnību un godaprātu, redzēju tos ārpusē, — bez mazākajām bailēm atbildēju.Melnā ģērbtais vīrs valdonīgi pamāja, un kā vēja dzīts gaisa balons pie mums piepeldēja uzpūtīga

būtne, kurā es pazinu zināšanas.— Tā ir gudrība, — mans sarunas biedrs paskaidroja, — bet šī, lūk, sirsnība. — Garais, zīmulim

līdzīgais pirksts iebadīja iztapīgi saliektās liekulības plecā, un tās sejā uzplauka lišķīgs smaids.— Bet godaprāts? — es neatlaidos un pamanīju, ka meli nelabi nosmīnēja.— Šis ir godaprāts, — viņš izstūma priekšā milzīga auguma aprēķinu.— Kam tas viss pieder? — es palūkojos visapkārt, un melni ģērbtais vīrs baisā smīnā atsedza ilkni.— Man. Ej! — viņš pavēloši pameta ar roku un es jeb mans skatiens, kā grūsts, zibens ātrumā

atgriezās savā dabiskajā vietā. Un atkal es redzēju gudrību, sirsnību un godaprātu, kas apstaroja svešāvīrieša seju.

«Kas viņš ir?» vērodams pievilcīgos vaibstus, es domāju, un negaidīti kāda balss manī atbildēja:— Cilvēks!Kā izbijusies no šīs atbildes, seja piepeši pazuda un tās vietā es ieraudzīju dzeltenu zelta monētiņu.

Tāpat kā pirms tam vīrieti, mans skatiens vispirms to aplūkoja no ārpuses. Es ievēroju uz reljefi iespiestāzīmējuma nodiluma pazīmes. Tās liecināja, ka monēta ilgi bijusi apgrozībā. Negaidīti, it kā magnētavilkts, es iespiedos dzeltenīgajā struktūrā, un gluži kā gigantiskā elektronmikroskopā sīkie zelta graudiņi,no kā tā sastāvēja, pārvērtās kristāliskā režģa stingri simetriski izvietotajās molekulās, kuras savukārtnomainīja elektronu veidotie, izplūdušie mākonīši, bet tos — kā agonijā trīsošie atomi. Pēkšņi manamskatienam no jauna atklājās jau redzētā šausmīgo simbolu pasaule, un es sapratu kā dzeltenajā metālāieslēpto spēku, tā cilvēka atkarību no tā.

«Kur izeja?» domās bezpalīdzīgi čukstēju, un man atbildēja balss, kas piepilda visu matēriju:— Šaurs ir ceļš uz dzīvību, un retais to zina. Meklē, jo kas meklē, tas atrod.— Robert! — kaut kur ārpusē negaidīti ierunājās Kronbergs, un, gluži kā sadauzot stiklu,

bakhanāliskā aina sašķīda lielos gabalos, tad— lauskās, un es atgriezos īstenībā.Acīmredzot tikko kā redzētā vīzija bija ievilkusi vaibstos dīvainu izteiksmi, jo, pētoši uzlūkojis

mani, Valts jautāja:— Sapņoji?Būdams pēdējās atziņas varā, negribīgi pamāju.

— Ko labu redzēji?Manā atmiņā no jauna uzplaiksnīja noslēpumainā simbolu pasaule, un, papurinājis galvu, ar ciešu

pārliecību balsī atbildēju:— Sevi…Mazais rādītājs uz zeltītās sienas pulksteņa ciparnīcas nule kā bija šķērsojis romiešu piecnieku, taču

ārā jau valdīja nakts. Izstaipījis svina smagos, notirpušos locekļus, pagriezos pret Valtu un bez mazākāssajūsmas vaicāju:

— Braucam?— Jā, — pakodams portfelī kaut kādus krāmus, draugs attrauca.— Ģērbies!— Un ja tas puisis būs mājās?— Nebūs, bet, ja arī būtu, mūs tas netraucēs.— Kā tu zini?— Zinu. Ģērbies, — Valts nepacietīgi atkārtoja un, noklikšķinājis portfeļa slēdžus, atvēra līdz

galam manas istabas durvis. — Ja stiepsi gumiju, tiešām kaut kas var nojukt.Šie vārdi lika man sapurināties, un jau pēc minūtes mēs sēdējām opeti. Es joprojām nespēju

atbrīvoties no vīzijas izraisītās nolemtības sajūtas, kas, nosēdusies apziņā, lika nez kāpēc justiesneiedomājami netīram. Taču naksnīgās pilsētas ainas pamazām izdzēsa šo sajūtu, un drīz vien es jutos tīrskā vienmēr.

— Kur tas Balodis dzīvo?— Pārdaugavā, — nogriezdamies pa labi, attrauca Kronbergs.Lija. Automobiļu ielas lukturu un reklāmas uguņos mirgojošaisslapjais asfalts šķita kā izkausēta metāla vizuļojošā virsma. Mežonīgā gaismas deja tikai ar grūtībām

ļāva saskatīt šaudīgās, melnās mašīnu ēnas, kas kā steidzīgas zemas vaboles traucās pa ceļu, nogriezāsšķērsielās, uzradās it kā no nekurienes, lai nākamajā mirklī atkal pazustu. Satiksmes noteikumu iegrožotohaosu pavadīja zema, draudīga rūkoņa — lielpilsētas nakts simfonija neskaitāmu motoru izpildījumā.

Es nobrīnījos par to, cik labi Valts orientējās man svešajā Pārdaugavas rajonā. Šī bija ar vecāmprivātmājām apbūvēta vieta.

Atsevišķi dārza dziļumā ieslēpušies namiņi mijās ar divu un triju stāvu koka un mūra ēkām, kasstāvēja pašā ietves malā. Šo garumā izstiepto māju pirmos stāvus aizņēma vai nu pārtikas veikali, vainelielas kafejnīcas.

Mūsu ceļš noslēdzās izdangātā, divu blakāmstāvošu labības kombainu platuma ielā bez ietvēm. Abāstās pusēs stiepās dēļu žogi, bet retie lukturi izgaismoja labi ja desmito daļu no nepieciešamās platības.Turpinot ceļu, mēs riskētu pa tumsu iestigt kādā no lielajām lāmām, kas nedzīvi aukstā gaismā vizuļojapriekšā. Melnā zeme bija tā sapostīta, it kā nule tai pāri būtu gājusi vesela tanku kolonna.

Valts izslēdza motoru. Stikla tīrītājiem apstājoties, vējstikls tūdaļ norasoja ar sīkiem pilieniņiem,kas jau pēc mirkļa, saplūstot viens ar otru, izveidoja lejup tekoša ūdens tērcītes. Grūtsirdīgu domunospiests, vēros neiepriecinošajā ainā aiz loga.

— Ko darīsim?— Paskaties turp, — Kronbergs pastiepa roku pa kreisi, un, palūkojies sānstiklā, es turpat līdzās

mašīnai ieraudzīju žogu. Aiz tā, metru divdesmit atstatumā, blāvoja vientuļš logs.— Neredzu nekā neparasta.— Skaties žoga šinī pusē.Tikai tagad, ne vairāk kā desmit soļu atstatumā, apkārt valdošajā tumsā es saskatīju vēl tumšāku,

viegli spīdošu plankumu. Pagāja vairākas sekundes, līdz apjēdzu, ka tajā vietā sēta beidzas un dīvainaisplankums nav nekas cits kā šķērsielā stāvošās automašīnas priekšējā dala. No mūsu vietas bija saskatāmstikai tās purns.

— BMW? Tas pats?— Jā, — Valts pamāja. — Es izkāpšu un, tikko būšu līdzās puiša braucamajam, ieslēdz tālās

ugunis, atslēga ir vajadzīgajā stāvoklī. Cik nu iespējams šajā ne visai piemērotajā apgaismojumā,mēģināšu noteikt, vai sadursme ar Baumani ir kaitējusi mašīnai un, ja ir, tad kurā vietā palikušas pēdas.

Mēs tā arī izdarījām. Kad draugs, uzmanīgi laipodams starp peļķēm, sasniedza mērķi, es ieslēdzustarmešus un spilgtajā uzliesmojumā uzreiz pazinu to pašu automobili, kas iepretim Lielajam pulkstenimbija taranējis Noru Baumani. No manas vietas tā spīdīgajā virsmā nevarēja saskatīt ne mazāko bojājumu.Kronbergs pieliecās, pārvilka ar pirkstu pāri savienojumu vietām, tūdaļ pat izslējās un pavēloši novēzējaar roku. Sapratis drauga žestu, es izslēdzu gaismu. Pēc minūtes Valts atkrita man līdzās.

— Kaut ko atradi? — es vaicāju.Kronbergs uzsita man uz ceļa, taču, tikai iedarbinājis motoru, atbildēja:— Atradu, Robert.— Runā taču!— Viņš tikko kā nomainījis priekšējo spārnu…

XXIX nodaļa Bārā

Kronbergam tikai ar pūlēm izdevās apgriezt automobili atpakaļceļam. Taču mūsu prieks izrādījāspāragrs un, lai gan lielās peļķes kija palikušas aiz muguras, uz gluži līdzenas vietas velkošie riteņinegaidīti iegrima ķepīgā dūksnājā. Draugs neuzmanīgi uzspieda uz gāzes pedāļa un, motoram iekaucoties,tie mežonīgā ātrumā sāka griezties uz vietas. Es jau gribēju rausties ārā, lai piepalīdzētu mūsumehāniskajam zirdziņam, taču Valts pamāja, lai sēžu. Meistarīgi iešūpojis un brīnumainā kārtā atradisšajā žļurgā stingrāku pamatu, kur aizķerties protektoriem, viņš lēnītēm izdabūja mašīnu uz cieta ceļa.

— Uff! Sēsties, Robi, manā vietā. Tā nav vienāda pienākumu sadale, ja viens zviln, bet otrsstrādā.

Kad bijām apmainījušies, es iegrozījos ērtāk, iemetu mutē cigareti un, satvēris stūri, pavērosKronbergā.

— Uz kurieni?— Liekas — uz mājām.— Kāpēc tikai liekas?— Tāpēc, ka pirmām kārtām vajadzētu noskaidrot, kurā autoservisā viņš nomainījis savam

automobilim spārnu.— Kā tu to izdarīsi? Servisu tagad cik tik uziet. Visi griež, visi metina, ej nu atrodi.— Bet ne visi krāso. Redzi, es pamanīju, ka nomainītā spārna tonis neatšķiras no pārējās

virsbūves. Pats zini, ka tikai vienas partijas krāsa ir absolūti identiska, bet ari tad pēc kāda laikapārklājums saules staru, nokrišņu, smogā esošo skābes un sārmu pilienu, kā arī automašīnu izplūdes gāzuietekmē ātri vien zaudē savas sākotnējās īpašības. Reizēm tonis var izmainīties tā, ka, mēģinot piekrāšotkādu defektu ar tās pašas partijas krāsu, kas visu šo laiku glabājusies, teiksim, hermētiskā traukā, iznāk kājauns ielāps uz vecām biksēm. Tā kā šī mašīna ir krāsota sen, bet spārns tikko kā nomainīts — to esnoteicu pēc nelīdzenās metinājuma šuves, tad pats no sevis uzprasās jautājums — kā tas nāk, ka spārna unvirsbūves tonis sakrīt? Ko tu varētu bilst šajā jautājumā?

Man atlika paraustīt plecus.— Tas nozīmē, — manā vietā atbildēja pats Kronbergs, — ka mums jāmeklē laboratorija, kurā šis

tonis iegūts. Krāsu jaukšanas process nav tik vienkāršs, kā no pirmā acu uzmetiena varētu likties. Tejāņem vērā gan pārklājamās virsmas īpatnības, gan atstarotās gaismas spektrālais sastāvs, gan daudz kascits. To nevar izdarīt konservu kārbā, ar skaidu samaisot dažādas krāsas. Žēl, ka tik vēls! Es vislabprātāktūlīt dotos šīs laboratorijas meklējumos. Ko darīt, atliksim reidu pa autoservisiem uz rītdienu. Tagadaizbrauksim pārģērbties un, pārkāpjot savus principus, uzaicinu tevi uz izklaidējošām vakariņam nelielāVecrīgas bārā. Nerauc pieri, Robert! Tur Balodis pavada vakarus. Maskēties gan nāksies, jo šajā lietānevar zināt — kad un kur var negaidīti uzrasties nodevīgu acu pāris. Uzmanīsimies, tas nevienam ļaunumunav atnesis. Bet nu — uz priekšu! Pēc pusstundas mums jābūt mājās.

Precīzi noliktajā laikā es nobremzēju durvju priekšā. Jāatzīst, ka opelis bija tik paklausīgs stūrei kāmīloša sieva vīram, un man nesagādāja ne mazākās grūtības iekļauties drauga noliktajā grafikā.

Pēc brīža, zem Kronbergā izveicīgajiem pirkstiem pārtapuši divos slaistos, kam kā peļķe, tā jūra irpār vienu kārti metamas, ap astoņiem vakarā pametām dzīvokli. Cauri pagalmam — mēs šo ce|u tagaddēvējām par rezerves izeju — tikuši uz ielas un būdami absolūti pārliecināti, ka nevienam nevar ne prātāienākt, kas slēpjas zem divu uzdzīvotāju izlaidīgās ārienes, aizsoļojām Vecrīgas virzienā.

Mazais bāriņš atradās netālu no Filharmonijas atjaunotā senlaiku mājiņā. Palielā telpa bija neparastimājīga, turklāt iekārtota ar gaumi. Apkārt puslokā izvietotajai letei uz augstiem ķebļiem sēdēja vairāki

jaunekļi un dažas visai izaicinoši ģērbtas meičas, bet četri zāles stūrī novietotie galdiņi stāvēja tukši.Bārmenim, vidēja auguma plikpaurim, aiz muguras rēgojās neiztrūkstošais televizors. Patlaban translējateātra izrādi un pie letes sēdošie nepievērsa tai ne mazāko uzmanību. Meičas, nepiedienīgi skaļi ķiķinot,atbildēja uz savu kavalieru nodrāztajiem jokiem, bet puiši, nespēdami nekā citādi pārspēt viens otruatjautībā, centās vismaz pārkliegt konkurentus.

Mēs izvēlējāmies sev vietu pie galdiņa pašā kaktā. No šejienes labi varēja pārredzēt pie bāra letessēdošos viesus un pārējos galdiņus. Tikko paguvām apsēsties, kā līdzās nostājās meitene minisvārciņos aratvērtu piezīmju grāmatiņu vienā un rakstīšanai sagatavotu lodīšu pildspalvu otrā rokā.

— Ko kungi pasūtīs?— Kaut ko ēdamu.Piedāvātais sortiments sastāvēja no trim dīvainiem nosaukumiem.Liekas, ka ir Valtam, ir man tas izteica vienīgi to, ka neviens nav no latviešu virtuves. Pēc mazas

pauzes draugs piesardzīgi atkārtoja pirmo, acīmredzot tas vislabāk bija iespiedies atmiņā. Par laimi,Kronbergā izvēle izrādījās reti veiksmīga — brūni cepts vistas stilbs ar kraukšķošiem kartupeļiem unmarinētu biešu salātiem. Bet liķiera pudele, neizraisot aizdomas nedz saimniekā, nedz viesos, ļāvapavadīt visu vakaru savā kaktā.

Minūtes divdesmit lēnā garā locījām katrs savu cāļa kāju un, izklaidīgi vērodami apmeklētājus,risinājām nenozīmīgas sarunas. Zeltainā liķiera glāzīte atdzīvināja pagurušās asinis. Kad, pieklusinājistelevizoru, bārmenis kaut ko noklikšķināja pagaldē un telpā ielija lēna tango smeldzīgā melodija, manšķita, ka mājīgāku vietu par šo zem saules neatrast.

Piepeši, ka pēc komandas, jaunieši uzslējās kājās un, skaļi sasaukdamies, savu izkrāsoto dāmupavadībā nozuda durvīs. Mēs ar Valtu palikām vienīgie, un pēc tā, kā saraucās viņa piere, es sapratu, kadraugam tas nepatīk. Par laimi, atkal noklaudzēja durvis un pret bāra letes vidu uz augstā ķebļa nozvēlāsmaisam līdzīgs vīrs. Acīmredzot šis apmeklētājs saimniekam bija labi pazīstams, jo, lieki netērēdamslaiku, viņš piepildīja vēderainu glāzi un uzsmaidījis piebīdīja jaunajam viesim. Spriežot pēc krāsas, tāsaturēja konjaku, bet pēc apjoma — vismaz divus simtus gramu šī šķidruma. Taču vīrs ar vienu vienīguguldzošu malku to iztukšoja. Atkal noklaudzēja durvis, droši vien tagad sākās apmeklētāju laiks. Šoreizman pietika pavirša skatiena, lai pazītu nācēju, — Viktors Balodis. Tiešām, vecā avīžu pārdevējaapraksts izrādījās tik precīzs, ka nebija divreiz jāskatās.

- Vienīgā kļūda — gadi — bija attaisnojama, jo puisis izskatījās krietni vecāks nekā patiesībā.Familiāri pametis ar galvu saimniekam, arī viņš izvēlējās sev vietu pie letes, taču, atšķirībā nomaisveidīgā, pašā stūrī. Jaunekļa brūno acu skatiens aši pārslīdēja mums. Vēl pēc minūtes ieradāspadzīvojis, respektabls pāris. Vīrietis, atturīgi ģērbies sirms kungs, palīdzēja savai dāmai — apmēramtāda paša gadagājuma sievietei, atbrīvoties no elegantā mēteļa. Zem tā izrādījās ne mazāk uzkrītoša,zeltaini vizuļojoša vakarkleita. Viņi izvēlējās galdiņu mums līdzās un tūdaļ pat iegrima sarunā. Meitenei,kas izpildīja viesmīles pienākumus, viņš tikai īsi izmeta: «Kā parasti!» un turpināja runāt tālāk. Vārdusnevarēja saklausīt, bet, spriežot pēc tā, cik tuvu viņi bija pieliekušies viens otram, temats bija intīms.Vienādie laulības gredzeni liecināja, ka tie ir vīrs ar sievu. Es sapratu, ka bez mums ar Valtu šeit navnejaušu apmeklētāju. Iespējams, ka tie tuvāko namu iedzīvotāji, kas deva priekšroku sabiedriskāsizklaidēšanās vietām, parasti īsināja vakarus mājīgajā kafejnīcā.

Pēc brīža zālē iebruka skaļu pusaudžu bars. Par laimi, viņiem pietika ar košļājamo gumiju sauju.Sadalījuši uz galviņām savu ieguvumu, viņi izbira uz ielas. Pēc tam viens aiz otra ieradās vairāki vīridāmu pavadībā, mazliet vēlāk — pāris vientuļnieku, un pamazām nelielā zāle piepildījās ar cilvēkiem unklusinātu balsu murdoņu. Pie mūsu galdiņa piesēdās gadus trīsdesmit vecs vīrietis ar savu meiču.Pasūtījuši šampanieša pudeli, viņi uzreiz aizmirsa par visu pasaulē, izņemot viens otru. Man ienāca prātā,ka tik neatlaidīgi raudzīties acīs savam sarunu biedram ir visai apgrūtinoši, taču viņiem tā bija nieka lieta.Pa visu vakaru, izņemot brīžus, kas tika aizpildīti ar šampanieša kausu tukšošanu, viņi lielākais divas vai

trīs reizes novērsās viens no otra. Nabadziņi šķita pildām pienākumu, par kuru nāksies dot stingru atskaiti.Negaidīti es sajutu ciešu skatienu. Turpinādams sarunāties ar Kronbergu, neuzkrītoši palūkojos

apkārt un ieraudzīju durvīs vīrieti. Nepazīstamais lūkojās manī ar gaiši zilām, laipnām un bērnišķīgāmacīm. Lai gan viņš atradās vismaz desmit soļu atstatumā, tas, ko ieraudzīju uz viņa kreisās nāss, lika mannodrebēt — sīka melna, kniepadatas galviņas lieluma dzimumzīmīte! Vīrietis atlaida rokturi un devās uzbāra pusi. Tagad es redzēju to profilā. Kumpais, tramplīnam līdzīgais deguns un lielās ausis bez ļipiņāmneatstāja vietu pat mazākajām šaubām — apveltīts ar miesu un asinīm, nosvērtām kustībām, dāsniizstarojot ap sevi gudrību, sirsnību un godaprātu, bāra letei tuvojās pussnaudas vīzijā redzētais tēls!

Laikam manā sejā parādījās dīvaina izteiksme, jo, viegli piegrūdis pie pleca, Valts jautāja:— Kas noticis?— Tikko kā ienāca… — es iesāku, bet draugs mani strupi un nepacietīgi aprāva:— Redzēju.Nācās izstāstīt savu sapni, un es pamanīju, ka Kronbergā acis iepletās izbrīnā.— Neticami!— Man arī tā šķiet… — es nomurmināju.Neatradis sev vietu pie letes, tāpat stāvēdams, vīrietis pasūtīja un izdzēra, liekas, sulas glāzi, vēlreiz

aplaida apkārt savu bērnišķīgi naivo skatienu un nosvērtā gaitā devās uz izeju. Visu šo laiku es ar acskaktiņu vēroju stūri zvilnošo Balodi. Ne reizi nepaceldams galvu, tas vienaldzīgi blenza sienā un caurisalmiņam tukšoja lielas glāzes saturu. Liekas, ka viņi nebija pazīstami. Acīmredzot manas vīzijas tēlsnebija no tiem, kas ņemtu dalību Baumanes lietā.

Tagad apmeklētāji mainījās kā kaleidoskopā. Cilvēki nāca un gāja, ari pārīti pie mūsu galda jau senkā bija nomainījis cits, taču joprojām

nekas nenotika. Ja ņem vērā viņa gadus, tad novērojamais izturējās apbrīnojami vienaldzīgi pretapkārtni. Man jau sāka likties, ka tā trakā nauda par abiem cāļa stilbiem būs izmesta vējā, kad piepešijauneklis, kura dēļ tas varēja notikt, piecēlās. Biju domājis, ka viņš taisās projām, taču puisis pienāca pieblakusgaldiņa un, pametis apkārt vērīgu skatienu, pieliecās pie auss respektablajam vīrietim. Lainetraucētu, dāma zeltainajā kleitā atvirzījās nostāk. Balodis pateica tikai dažus vārdus, vīrietisapstiprinoši pamāja, un jauneklis nekavējoties atgriezās savā vietā. Viss notika tik vienkārši unnepiespiesti, ka laikam jau mēs ar Valtu bijām vienīgie, kas to pamanīja.

Kronbergs salēja atlikušo liķieri glāzītēs un pieskandinājis čukstus sacīja:— Laiks, Robi!Kad aiz mūsu mugurām aizkrita omulīgā bāra durvis, atstādamas aci pret aci ar tukšu, šauru un

drēgnu ieliņu, viegli nodrebinājies, teicu:— Tas vīrietis…— Viņa vārds — Otto Goldšmits. Vēl ilgi pirms neatkarības atgūšanas praktizēja

kontrabandas ceļā izvest uz rietumiem dārglietas un antikvāros retumus. Viņa sievai un kolēģei, RegīnaiGoldšmitei, cik zināms, ir stabili kontakti Vācijā ar radniecīga profila cilvēkiem. Tie šo produkcijurealizē vai nu uz vietas, vai transportē tālāk.

— No kurienes tas tev zināms?— Pirms septiņiem gadiem, būdams vēl sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs, es pats arestēju šo

pārīti Rīgas lidostā ar visu preci. Liekas, ka, mainoties likumiem vai amnestijas rezultātā viņi tikuši laukāpirms termiņa: Nule kā redzētais apstiprina, ka neviens no tiem mainīt savu profesiju netaisās.

— Ko darīsim? '— Mēģināsim izsekot.— Balodi?.-— Nē. Laulātos Goldšmitus, Robert!

XXX nodaļa Lai top!

Mēs pagājām dažas mājas uz priekšu un, atraduši tumšāku pVvārti, nostājāmies apdrupušās mūrasienas aizsegā. No pagalma puses vi'lka ar puvuma un kanalizācijas smaku pievildzis gaiss. Par laimi,gaic'īt

nenācās ilgi. Vispirms ātrā solī mums garām aizsteidzās Balodis, bet pēc pāris minūtēm tajā pašāvirzienā aizsoļoja respektablais pāris. Ieķērusies vīram elkonī, dāma kaut ko raiti stāstīja.

Sāka līņāt, un Kronbergs izpleta mums virs galvas savu lielo, melno lietussargu. Kad, pametušipaslēptuvi, iznācām uz ietves un lietus sāka sisties tieši sejā, Valts nolieca to uz priekšu. Tādējādi mēsieguvām dabisku aizsegu kā no uzmācīgajām pilēm, tā — pa priekšu ejošo acīm. Bet laikam jau likumipatiesi bija kļuvuši liberāli, jo kā citādi izskaidrot to, ka neviens no Goldšmitiem tā arī nepameta atpakaļpat paviršu skatienu.

Baloža augums vīdēja kaut kur tālu priekšā, un varēja nodomāt, ka tikai sagadīšanās pēc padzīvojušāpāra ceļš ved tajā pašā virzienā, taču tikko samanāma saspringtība vīrieša kustībās liecināja, ka viņšcenšas neizlaist jaunekli no redzesloka. Šķērsojuši Doma laukuma bruģi, pa Smilšu ielu, garāmPulvertornim, viņi iznāca uz Aspazijas bulvāra. Tā malu, gluži kā siļķes mucā, aizņēma cieši viens pieotra sablīvēti automobiļi. Goldšmiti nogriezās pa kreisi, bet mēs, pārgājuši pāri ielai, patvērāmies zemkarstvīnu kioska nojumes, jo sekot pa tukšo, tālu pārskatāmo ietvi Valts neriskēja. Balodi priekšāneredzēja. Pēc metriem divdesmit vīrietis ar sievieti apstājās. Piepeši nedaudz tālāk virs automobiļujumtiem izslējās garš stāvs. Lai gan ielas lukturi deva ļoti blāvu gaismu, man šis cilvēks likās kaut kurredzēts, un, kā atbildot manām domām, Kronbergs tikko dzirdami norūca:

— Vīrs ar rētu!Jā, tas tiešām bija Baumanes salona kalpotājs, pazinu viņu, vēl pirms drauga vārdi bija izskanējuši

līdz galam. Ātrā solī piegājis pie stāvošajiem, viņš pateica pāris vārdu. Pēc tam izvilka kaut ko līdzīgunelielam vīstoklim un pastiepa sievietei. Ari Goldšmita rokā uzradās, liekas, avīzē ieieta paciņa.Nākamajā mirklī, apmainījušies ar saviem īpašumiem, gluži kā svešinieki viņi devās katrs uz savu pusi —Goldšmiti atpaka.\ bet garais no jauna ienira starp stāvošo automobiļu jumtiem. Pēkšņi iur, kur viņš bijapazudis, klusu iedziedājās motors un nedzirdami.' 'kā rēgs, ielas braucamajā daļā izspraucās tumši brūnsBMW, Zemā mašīna pagriezās Nacionālā teātra virzienā un pēc dažām sekundēm mozuda ceļa līkumā.

— Liekas — Sammiste?— Jā, — kronbergs palocīja galvu. — Tagad, šķiet, viss ir skaidrs. Baumani apdraud tieši šie

nelieši. Varu saderēt, ka Goldšmits pat nenojauš., Lva prece, ko viņš tikko saņēmis, ir viltota!— Esi gan tu pārliecināts par savu nekļūdību…— Kas nu par nekļūdību, ja nule kā mēs fiksējām pagrīdes biznesa piirkšanas—pārdošanas aktu. Bet

kāda nekaunība, vai ne? To, ko agrākdarīja nevienam nezināmās, nomaļās vietās, sargājoties no nelūgtiem lieciniekiem kā no uguns, tagad

nekautrējas tieši uz ielas.— Pats teici — likumi.— Jā, — Kronbergs noņurdēja. — Man kā vienmēr līdzīgos gadījumos gribas pavaicāt — kam tas

ir izdevīgi?— Slinkumam.Draugs domīgi palocīja galvu.— Iespējams, ka tev taisnība. Taču, ja slinkums sāk graut ražošanu, kultūru un lauksaimniecību, ja

ar tā palīdzību tiek dota vaļa viszemiskākajiem instinktiem, sākot no pornogrāfijas triumfa, klaja seksa

līdz pat zvēriskas vardarbības iepotēšanai ļaužu apziņā, tad šis slinkums pārvēršas noziegumā pret tautu.Runājām par atmodu, bet atmosties joprojām nespējam. Taču laiks mājās. Svarīgāko esam uzzinājuši,tagad atliek noskaidrot, kur atrodas naudas kaltuve, un saņemt tos ciet. Redzi nu, bet tu apšaubīji, vaiizdosies Baumaņa ierosināto lietu novest līdz galam. Mēs ne tikai to izdarīsim, mēs vēl izgriezīsim mūsudraugam Vītolam visas pogas…

Ceļš mājup cauri retu lukturu apgaismotajam parkam nebija no patīkamajiem. Ja līdzās nesoļotudraugs, es noteikti būtu metis līkumu pa nesalīdzināmi labāk apgaismotajām ielām. Augsto koku zarosšalca vējš. Kailie krūmi meta uz celiņiem kustīgas ēnas likās, ka ūdenszālēm līdzīgi taustekļi snaikstās,cenšoties satvert mūs aiz kājām. Attālāk stāvošo koku stumbri atgādināja draudīgus stāvus, bet vējānegaidīti nokrakšķējis zars likās salūzis zem neredzama sekotāja zaglīgajiem soļiem.

Piepeši sirds manās krūtīs gandrīz apstājās — no melnajām pazarēm izlēkšoja briesmonis! Redzotmetamies to mūsu virzienā, es sastingu. Nelielo laucīti, kuru tas šķērsoja, apspīdēja vientuļš lukturis, tačublāvās gaismas pietika, lai saskatītu milzīgu piķa melnu suni. Spriežot pēc plīvojošās bārdas, tas bijašnaucers. Suns tuvojās lieliem lēcieniem un, tikai ticis līdz pāris soļu atstatumam, spēji nobremzēja. Pēctam, rāmā solī pietecējis, piegrūda slapjo purnu man pie rokas un aizlēkšoja tālāk, turp, kur tālumārēgojās vientuļš vīrieša stāvs.

— Bāskervilu suns… — raudzīdamies nopakaļ muskuļotajam dzīvniekam, pasmīnēja Kronbergs.— Vecenītei ar vārgu sirdi tāds var izrādīties liktenīgs, — nespēdams uzreiz atbrīvoties no

sasprindzinājuma, es dusmīgi noburkšķēju, un Valts piekrītoši palocīja galvu.— Vienam laika kavēklis, otram — nervi… Kā visā… Mājās draugs vismaz pusstundu neatgāja no

tālruņa. Velti izgaidījies, gāju klāt gultu. Pa galvu jaucās haotiskas domu drumslas, kuras ar loģikaspalīdzību mēģinot sarindot secīgā konstrukcijā panācu tikai to, ka tās sadalījās vēl sīkākos, savstarpējinesaistītos fragmentos. Kad, palīdis zem segas, lai izbeigtu bezjēdzīgo prātošanu, atšķīru grāmatu, durvīsparādījās Valts.

— Tu guli?Es tikai pasmaidīju par jautājumu.— Tad es brītiņu pasēdēšu, — viņš atslīga klubkrēslā pie durvīm, pārmeta kāju pār kāju un,

saņēmis rokas aiz pakauša, atgāzās pret atzveltni.— Vai esi padomājis — kā rīkoties tālāk?— Esmu, taču neko reālāku par piepūles izraisītām galvassāpēm neesmu spējis. Bet tu?— To vien daru, Robi, man visu laiku nedod mieru sajūta, ka Baumanei ar katru brīdi draud arvien

lielākas briesmas. Liekas, ka es tev par to jau agrāk ieminējos, bet tagad šī sajūta kļūst arvien uzmācīgākaun spēcīgāka, un, šķiet, ignorēt to nebūtu visai prātīgi. No tā izriet secinājums, ka mums par katru cenuvistuvākajā laikā banda jālikvidē. Es spriežu tā — Baumanei pieder senlietu veikals, kurā strādā cilvēksar rētu, kā esam noskaidrojuši, saistīts ar viltotājiem. Vai būtu pārsteidzīgi pieņemt, ka šis tips, salonaīpašniecei nezinot, mēģinājis caur antikvariātu realizēt šo produkciju?

Mazliet padomājis, es atteicu:— Protams, viņiem vislielākā problēma ir pārdot. Skaidrs, ka es šī subjekta vietā mēģinātu šo

iespēju likt lietā un pie tam pa kluso.— Teicami, bet iesim tālāk. Pieņemsim, ka Baumanei nejauši izdevies afēru atklāt, bet varbūt

kāds pircējs, tāpat kā pie Koha, novēloti griezies ar pretenzijām un viņa sākusi novērot savus padotos.Bet, kad atklāja vainīgo, piedraudēja ziņot policijai un ar to izraisīja pretdarbību, bet vēlāk, sapratusi, kavaras orgāni nespēs garantēt drošību, nolēmusi pazust. Iespējams, ka šo lēmumu viņa pieņēmusi tūlīt pēcinscenētās autokatastrofas.

— Tātad mūsu klienta sievas klusēšanu tu izskaidro ar cenšanos tādējādi pārliecināt savuspretiniekus, ka no viņas nav jābaidās?

— Tu pareizi esi sapratis. Kā tev šķiet — šī versija iztur kritiku?

— Domāju gan. Bet Cilpa? Viņa nāve te kaut kā tomēr neiederas.— Atkal Cilpa! — Atāķējis rokas, Kronbergs uzplāja sev pa ceļiem. — Ar Cilpu varēja iznākt

vienkārši negadījums. Pieņemsim tādu variantu — divi cilvēki, viens no otra neatkarīgi, nolemj novāktBaumani. Abi pieder pie bandas. Ņem vērā, ka viltotāji ir lieli viltnieki un prot konspirēties kā nosvešiem, tā — savējiem. Viņi nepakļaus sevi liekam riskam un tāpēc, viens otram nesakot, noalgodivus… izpildītājus. Pirmais izvēlas Cilpu, otrais — to ar parabellumu. Liktenīgas sakritības rezultātā,lai gan padomājot, — kāda te sakritība, drīzāk gan tūlītēja reakcija, par baisā nodoma izpildīšanas vietuir viens, ir otrs izvēlas Baumaņu nama tumšās kāpņu telpas. Vīrs ar šaujamo gaida vārtos, un viņam neprātā nevar ienākt, ka upurim pa pēdām min amata brālis ar tādiem pašiem nolūkiem. Ieraudzījis sievieti,šāvējs cauri vārtiem aizmetas uz sētas durvīm un, tikko kāpnēs parādās cilvēks, iešauj tam sirdī lodi.

— Un trāpīja nevis Baumanei, bet vīrietim, krietni masīvākam un garākam, kuru pat tumsas dēļdiezvai iespējams sajaukt ar trauslas sievietes augumu. Tam tēviņam noteikti ir ēzeļa galva unbruņurupuča reakcija».

— Tu tā domā? Bet varbūt noklausies līdz galam, Robert, — Kronbergs mierīgi atteica, — un pēctam varēsi šo vīru vēlreiz noraksturot. Vai atminies faktu — policija pagalma dubļos atrada pēdasnospiedumu?

— Protams.— Redzi, es speciāli iegriezos tur dienas laikā un labi apskatīju. Turklāt ne tikai apskatīju, bet

pamēģināju šī cilvēka vietā ielikt sevi.— Un kas iznāca?— Viņš bija paslīdējis.— Es zinu.— Tad, lūk, ja man būtu slīdējusi kāja tādā veidā kā viņam, es nenovēršami ietriektos ar galvu

sienā, pie tam karnīzē. Turklāt visai nepatīkamā veidā — ar deniņiem! Es pārbaudīju — šaurā, pussprīdiplatā dzega ir noklāta ar skārdu un tajā vietā, kur, pēc mana aprēķina, viņam bija jāiebada, ir iespiedums.Šķiet, ka nav vajadzīga sevišķa prāta piepūle, lai saprastu, ka nelielais starpgadījums viņu aizkavējis. Unaizkavējis tieši par tik, cik nepieciešams, lai Baumane pagūtu uzkāpt augšā, bet viņas vietā parādītosCilpa. Var pieļaut, ka pēc trieciena šāvējs bija zaudējis to prāta skaidrību, kas ļautu pilnībā aptvert, kastumsā stāv viņa priekšā. Rezultātā sievietei domāto lodi saņēma žņaudzējs, un man tas liekas tikai taisnīgi.

— Loģiski, — es atzinu. — Kāpēc tu līdz šim klusēji?— Tāpēc, — Kronbergs lēnām atbildēja, — ka joprojām nekas nav pierādīts līdz galam. Tā ir tikai

hipotēze. Loģiska? Jā, bet… viss var izrādīties pavisam citādāk, ja šīs pēdas nospiedums nepiederēs visslepkavam, bet pavisam citam cilvēkam.

— M… jā, — man atlika tikai nopūsties par drauga spējām uzburt tik pārsteidzoši viengabalainuainu, lai pašā pēdējā mirklī atņemtu tai pašu svarīgāko argumentu.

— Ceru, ka šāds mīklainā notikuma skaidrojums tevi apmierina. Bet tādā gadījumā lai Cilpasdīvainā nāve mūs pagaidām netraucē. Mūsu uzdevums ir — cik ātri vien iespējams atrast naudas kaltuvi.Kādu ceļu tu iesaki?

Es paraustīju plecus.— Varbūt klibā māja Pumpuros?— Nē, Robert, turklāt mēs nemaz nezinām, vai tā ir viņa. Vispareizāk būs, ja taciņu uz turieni

parādīs viņi paši. Un šim nolūkam vispiemērotākais man šķiet Vladislavs Stankēvičs.— Kāpēc tieši viņš?— Tāpēc, ka Stankēvičs ir ķīmiķis. Šīs profesijas cilvēks ir absolūti nepieciešams gan pie

sakausējuma, gan tehnoloģiskā procesa izstrādāšanas un regulēšanas. Ar vārdu sakot — pie paša darba.Ja pārējie var nodoties noieta meklēšanai, tad ķīmiķim ir jābūt klāt pie ražošanas. Tātad — Stankēvičs?

— Lai top! — es atbildēju.

XXXI nodaļa Babītē

Nākamajā rītā uz brokastgalda es atradu zīmīti:«Būšu uz pusdienām. Valts.»Mans draugs, salīdzinot ar citu profesiju cilvēkiem, bija gluži neaprēķināms. Faktiski to varēja

izskaidrot ar viņa mūžīgi aizņemtajām smadzenēm, kurās kā sēnes pēc lietus dzima viena par otrupārsteidzošākas idejas. Zinu vairākas reizes, kad nakts vidū Valts bija cēlies, lai, lieki nekavējoties, tāspārbaudītu praksē. Pastāvīgais domu spiediens uz rīcību bija padarījis Kronbergu tik neprognozējamu, kaviņš varēja veselu dienu novāļāties pa dīvānu kā pats miermīlīgākais pilsonis, pārskatīdams vecu avīžukalnu vai pētīdams dīvainus izziņas materiālus, taču, kārtējās idejas saurdīts, pašā vakarā izgaist uzvairākām dienām. Šādās reizēs viņš pazuda nebrīdinājis, un vienīgais, ko atļāvās, — atstāt uz galdavēstuli. Tikai pēc laba laika man izdevās atklāt likumsakarību — ja zīmītē nebija minēts atgriešanās laiks,tās dienas vakarā, aizmetis drošības ķēdi, mierīgi varēju likties uz auss, nebaidoties, ka nakts vidū maniuzraus no miega negaidīts zvans pie durvīm. Taču, ja Valts bija pierakstījis, cikos būs atpakaļ, drošivarēja uz nolikto stundu likt sildīt ūdeni kafijai. Tā arī šoreiz — tieši divos dienā, man nogriežot gāzi zemgatavajām pusdienām, ārdurvīs noskrapšķēja atslēga un ar angļa cienīgu precizitāti uz sliekšņa izaugamana drauga staltais augums. Paostījis gaisu, viņš jautāja:

— Kaut kas no liellopa?— Gulašs.— Ja es būtu karalis, Robert, — vilkdams nost mēteli, Valts paziņoja, — tad tu būtu valstī otrais.— Ja pavārs, tad negribu. Cik viņu nav aizgājuši nāvē liekas sāls šķipsniņas dēļ.— Tu būtu otrais aiz karaļa. Atbildētu par saimniecību un valdnieka galdu. Es tevi ieceltu par

virspavāru, bet bez tām galējībām, par kurām minēji. Par to mēs varētu noslēgt līgumu.— Vai Majestāte man piešķirtu arī titulu?— O, jā! — Apbruņojies ar nazi un dakšiņu, Kronbergs ieņēma savu vietu. — Es tevi apbalvotu ar

visgaršīgāko no visiem pasaulē esošajiem tituliem, tādu, kas visvairāk izceltu īpašnieka personīgosnopelnus. Piemēram, lords Ābolu Pankūka tevi apmierinātu?

— Pilnīgi. Jūsu pusdienas, Majestāt! Ābolu pankūkas būs pēc tam.— Tencinu! Bet garšīgi gan! Galīgi piemirsu paēst brokastis, taču šajā šķīvī ir manas aizmāršības

alga.— Liekas, tu priecājies?— Paēdīšu, tad turpināsim, — Valts atteica un nākamās piecas minūtes nedalītu uzmanību veltīja

pusdienām. Beidzis atstūma tukšo šķīvi un sacīja:— Paldies! Bet tagad turpināsim. Priecājos, kā nepriecāties — veiksme! Izrādījās, ka Stankēvičs

vairākus gadus nostrādājis darbagaldu rūpnīcas laboratorijā. Veicis pētījumus lējumu mehāniskajāapstrādē.

— Vai viņš joprojām strādā tur?— Nē. Rūpnīca faktiski pārstājusi eksistēt. Vēl viens otrs fanātiķis pūloties kaut ko labot, taču

diezvai no tā kas iznākšot — metāla neesot, komplektējošo detaļu tāpat, laboratorija likvidēta un štatadarbinieki izklīduši kur kurais. Arī strādnieku lielākā daļa staigājot vai nu bezdarbniekos, vai atradusidarbu citur. Es runāju ar galveno tehhnologu. Šis vīrs vēl uz kaut ko cer, taču, kad ielūkojos cehos, mankļuva viņa žēl — tā vairs nav rūpnīca. Kas aiznesams, aiznests, kas noplēšams, noplēsts.

Šorīt jau pirms septiņiem es sēdēju opeG netālu no Skolas ielas septītā nama. Sētnieks — tasūsainis, slaucīja ietvi un, pamanījis mani, izlika visu, ko nebija paguvis iepriekšējā reizē. Vīrs visai

simpātisks, taču drausmīgs pīpmanis. Viņš iesēdās pie manis, un tagad vismaz nedēļu mūsu automašīnassalons smirdēs kā hroniska smēķētāja drēbju skapis.

— Man tas nekait, — es iespraudu un, uzmetis man greizu skatienu, Kronbergs turpināja:— Sētnieks man parādīja Stankēviču. Stalts vīrietis, mētelis pēc pēdējās modes, platmale — nekur

piesieties. Redzams, vīram nauda turas. Viņam pieder sarkans plimuts un krietni pāri pieļaujamai robežaieleganta sieva. Redzot abus aizejam, izsēdināju savu sarunu biedru un, lēnītēm braucot nopakaļ, izsekojulīdz restorānam. Acīmredzot pat brokastu pagatavošana dāmai par grūtu. Faktiski ar tik gariem nagiem patneiespējami. Man viņa šķita gadus desmit jaunāka, turklāt no tām būtnēm, kurām āriene, liekas, ir arī visssaturs. Pašam Stankēvičam ir inteliģenta, iegarena seja, smalkas rokas ar gariem, nemierīgiem vijolniekapirkstiem un brūnas, domīgas acis. Nav brīnums, ka Kohs uzrāvies. Tumši, un, tai daļā, ko izdevāssaskatīt, — biezi mati. Pagarš deguns ar smailu, nedaudz lejup nolīkušu galu. Uz labās rokaskvadrātcentimetru liela apdeguma rēta un sakropļots īkšķis. Kustības brīvas, sportiskas, liekas, ka ari parreakciju nesūdzas.

Galvenais tehnologs labi pazīst Stankēviču un raksturoja to kā gudru un spējīgu speciālistu, turklātapveltītu ar radošu dzirksti, tikai noslēgtu. Izņemot laboratorijas vadītāju Sergeju Zotovu, citu drauguviņam rūpnīcā neesot bijis. Tas arī viss, ko izdevās uzzināt par aizdomās turamo. Tagad tev skaidrs, kaviņš ir ideāli piemērots — ar to es domāju specialitāti — pagrīdes naudas kalšanas darbam.

— Par Zotovu painteresējies?— Protams. Viņam esot pāri piecdesmitiem, specialitāte tā pati, kas Stankēvičam. Galvenais

tehnologs, kā jau uzņēmuma elitei pieņemts, piedalījies vairākos vietējos banketos, taču tikai vienā klātbijis arī Zotovs. Brīvā, nepiespiestā atmosfērā viņi sākuši tērzēt, un izrādījies, ka abi ir aizrautīgimednieki. Mednieks ar mednieku daudz ātrāk atradīs kopīgu valodu nekā laboratorijas vadītājs ar galvenotehnologu, tāpēc jau pēc šī viena vakara viņi pārgājuši uz tu. Kādā reizē mans sarunu biedrs tieši pirmsmedībām atjēdzies, ka mājā nav patronu. Piezvanījis Zotovam, un tas izlīdzējis.

— Tātad tu dabūji ari adresi?— Jā. Zotovs dzīvojot Babītē. Tur viņam privātmāja.— Skaidrs, — es norūcu.— Kas tev skaidrs?— Tālākās darbības plāns.Kronbergs iesmējās.— Tev taisnība — aizbrauksim uz Babīti. Uzmetīsim acis Zotova mājai. Es nemaz nebrīnītos, ja

ari šis cilvēks izrādītos saistīts ar zelta červoncu ražošanu.— Bet kā tad Stankēvičs?— Neesmu viņu aizmirsis. Līdz sešiem vīrs sēdēs mājās un tikai pēc tam grasās kaut kur izbraukt.— Kā tu to zini? — es izbrīnījos.— Kad laulātā pāra priekšā es pakalpīgi atvēru restorāna durvis, kungs patlaban to paziņoja savai

sievai.— Esi gan tu nekauņa, Valt!— Ko darīt, dārgais, — Kronbergs kā nožēlā paplēta rokas, — tāda profesija…Līdzko draugs bija izdzēris savu kafiju, laika ekonomijas nolūkos atstājuši netīros traukus izlietnē,

devāmies ceļā. Valts izvēlējās maršrutu cauri Imantai. Nebiju rādījies te vairāk nekā gadu, un, kad nojauna ieraudzīju vienādās, kā no štances nākušās blokmājas, gluži neviļus prātā ienāca doma, ka tāsprojektējušas ar bērnišķīgu tieksmi pēc vienveidības sirgstošas smadzenes. Esmu pārliecināts, kapiecgadīgs puišelis spētu izdarīt to ne sliktāk, izmantojot savus rotaļu klucīšus.

— Viņiem nebija izvēles, — no manas dusmīgi sarauktās pieres nolasījis domas, Kronbergspaskaidroja. — Cik man zināms, tad arhitektiem savos projektos nācās iespiest noteikta plānojuma tāsauktos tipveida dzīvokļus. Sērijveida ražošana. Protams, ka tādā jaunradei vietas neatrast. Muļķības

triumfs! Visu mikrorajonu plānošana tādā pašā līmenī — uz vairākiem hektāriem viens pārtikas veikals,pēc rūpniecības izstrādājumiem vispār vari braukt uz centru, telefonu centrāles iespējas par mazām, laipietiktu visiem, bet kurpnieku vai frizieri ar uguni nesameklēsi.

Vienādo namu rinda beidzās, un mēs iebraucām alejā, kuras abās pusēs kailos zarus pleta liepas unbērzi. Pēc minūtēm desmit, šķērsojuši nelielu priežu mežiņu un pabraukuši garam vairākiem uzartiemlaukiem, iebraucām Babītē. Vajadzīgo ielu izdevās atrast ar grūtībām — tikai piektais cilvēks, kampajautājām ceļu, spēja aptuveni norādīt virzienu. Nebija arī nekāds brīnums, jo tā izrādījās tikai taciņa,kas veda līdztekus dziļam un platam meliorācijas grāvim. Vienā tās pusē pletās žogu atdalītasprivātmājiņas, bet otrā — klajš lauks. Tālumā zilgmoja mežs. Ar šo ieliņu beidzās Babītes apbūvētāteritorija.

Priekšā rēgojās lielas lāmas un bedres, tāpēc, tālredzīgi atstājuši automašīnu pie krustojuma, tālākgājām kājām. Zotova māju ieraudzījām jau pa gabalu. Pārējo vidū tā ne ar ko īpašu neizcēlās — tāds patsbaltu ķieģeļu namiņš ar verandu un mazdārziņu kā citi. Kad no mērķa mūs šķīra divas mājas, Valts piepešiapstājās un, pamājis pa labi, teica:

— Pamēģināsim aprunāties ar to vīru. Varbūt izdodas kaut ko uzzināt.Tikai tagad es pamanīju aiz resnas ābeles līkņājam kādu stāvu. Tas izrādījās pusmūža vīrietis vatenī

un gumijas zabakos ar saules nobrūninātu, rievu izvagotu seju. Viņš patlaban apkārt kokam spraudanodarinātu kārklu zarus. Uz zemes, līdzās, gulēja vesels ruberoīda rullis.

— Labdien, saimniek, — Kronbergs sveicināja.Strādātājs lēnām izslējās un, kā osteohondriķis pabraucījis ar delnas virspusi muguru, atbildēja:— Sveicināti!— Jums te laikam daudz zaķu?— Jā, — uzrunātais atbildēja. — Pagājšgad kaimiņam trīs ābeles nograuza, bet es esmu

tālredzīgs. Tādam žogam kā manējais neviens garausis netiks pāri, — viņš pamāja uz dārza pusi, un esieraudzīju vairākas ābelītes pusotra metra augstumā apjoztas ar ruberoīda sloksni, kas bija izvilkta slaidovicu starpā. No malas izskatījās, it kā kociņi būtu sastādīti lielos puķpodos.

— Lai nenosalst, vajadzētu…— Pēc tam, — pacēlis zemēm aplipušo pirkstu, vīrietis pārtrauca Valtu, — pēc tam aplikšu ar

egļu zariem. Tāpēc jau ruberoīdu netinu ap koku, bet atstāju atstarpi.— Jūs visu esat paredzējis, visu zināt. Varbūt arī to — vai Zotovs, tas no kaimiņiem tur tālāk,

patlaban ir mājās?— Sergejs?— Jā.— Jūs nākat maķenīt par vēlu. Pirms trim mēnešiem viņš pārdeva māju un ar visu ģimeni

pārcēlās uz dzīvi Krievijā.Kronbergā seja saviebās tik rūgtā grimasē, ka vīram, liekas, kļuva viņa žēl, jo, pienācis pie žoga, tas

paskaidroja:— Tagad tur dzīvo Zvirgzdu ģimene. Gan jau kāds būs mājās un iedos adresi. Tikai

uzmanieties — pa dārzu skraida suns. Zobi tam, paši redzēsiet…— Kā tad lai tiek iekšā?— Uz vārtu stabiņa ir poga, piespiediet.— Pateicos, saimniek!— Nav par ko, — vīrietis atteica un, masēdams krustus, devās turpināt pārtraukto darbu.Milzīgais rūsganais vilku sugas suns, kas, atsaucoties uz zvanu, izlēkšoja no mājas stūra, pārliecināja

vairāk nekā brīdinošais uzraksts uz žoga, ka bez saimnieka ziņas labāk vārtiņus nevērt vaļā. Atņirdzisdzeltenos ilkņus, kā krampjos saraudamies ar visu ķermeni, suns izgrūda īsus, draudīgus rūcienus. Tāļaunajās acīs, kas neatlaizdamās sekoja katrai mūsu kustībai, atainojās sarga instinkta izraisītais naids

pret svešiem.Mājas durvis atvērās un uz sliekšņa parādījās slaida sieviete. Kad viņa pienāca tuvāk, mani

pārsteidza frizūra — baltie mati spilgti kontrastēja ar jaunas meitenes svaigi piemīlīgo sejiņu. Bijaskaidrs, ka viņa nosirmojusi kādas dvēseles kataklizmas rezultātā, jo skaistajās, melnajās acīs dziļi slēpāssāpes un skumjas, pat izmisums.

— Vietā! — viņa pavēloši uzsauca, un apklusis rūsganais milzenis momentā apsviedās unstīvā, ieslīpā vilka riksī nozuda aiz stūra. — Ko vēlaties? — pavadījusi bīstamo sargu ar ciešu skatienu,namamāte pievērsās mums.

— Mums vajadzīgs Sergejs Zotovs, — Kronbergs atbildēja. — Šī taču ir viņa māja?— Bijusī. Mēs to nopirkām, bet Zotovs ar ģimeni atgriezās Krievijā.— Sen?— Pirms trim mēnešiem. Bet kas jūs būsiet?— Mēs? Redziet, Zotovs mums ir vajadzīgs kā liecinieks kādā lietā… — Valts neveikli

paskaidroja, un es pamanīju, ka sievietes seja apmācās.— Tātad jūs esat no policijas?Kronbergs mazliet paminstinājās, bet, acīmredzot baidīdamies izraisīt papildu aizdomas, droši

atbildēja:— Jā.— Sveiki! — viņa apcirtās un, ne vārda neteikusi, nozuda mājā.Kad bijām ieņēmuši savas vietas automašīnā, mans draugs drūmipiezīmēja:— Viņa ar vienu pašu vārdu izteica mūsu policijas darba novērtējumu. Uz priekšu, Robert,

lai lieki nesarežģītu kontaktus ar svešiem cilvēkiem, izvairīsimies sev piešķirt šo nosaukumu. Es izdarījupamatīgu kļūdu. Neuzticība — drausmīgs vārds, kas vislabāk raksturo valstī starp cilvēkiem valdošāsattiecības. Nabaga tauta! Labi, braucam!

— Pagaidi! Zotovu…— Zotovu, — iespiedis gāzes pedāli un atlaidis sajūgu, Kronbergs nobeidza, — droši varam

svītrot no aizdomīgo personu sarakstiem. Gandrīz droši.

XXXII nodaļa Jānis Vilumainis

— Valt, — kad bijām tikuši uz šosejas, es ierunājos, — vai galu galā mums tomēr nevajadzētutikties ar Skotu? Var taču pieļaut, ka šim cilvēkam zināmi ir tie, kas apdraud Baumani, tā teikt —personīgi, ir tie, kas nodarbojas ar mahinācijām. Viņa kabatā mēs atradām viltoto -červoncu, un tu patsteici, ka…

— Es minēju, Robert, — draugs mani pārtrauca, — būvēju versiju. Vai mēs varam apgalvot, kaari Skots nav bandas loceklis? Nevaram.

Tātad vislielākā kļūda būtu ielaisties ar amerikāni atklātās sarunās.Starp citu, pildīdams salona vadītāja pienākumus, viņš ne tikai nav informējis policiju par Baumanes

pazušanu, bet, pēc visa spriežot, pat neuztraucas par to. Šis simptoms man šķiet ļoti aizdomīgs. Turklāt…nē, Skotu mēs traucēt nedrīkstam. Gan jau pienāks ari viņa kārta, nemaz nešaubies. Mums pats svarīgākais— izskaitļot naudas kaltuves vietu.

— Pumpuros.Kronbergs man uzmeta ašu skatienu.— Jau otro reizi tu to saki. Nojauta?— Nezinu. Tur mitinās kāds no bandas locekļiem, vai ne? Kaimiņiem no šīs vietas ir bail. Tur mēs

redzējām Sammisti, kas, kā tu appgalvo, ir pieredzējis naudas viltotājs. Turklāt pati māja ir tik drūma…Valts iesmējās.— Pēdējais arguments ir vispārliecinošākais. Un tomēr Pumpurus pagaidām liksim mierā. Bet

tagad brauksim mājās, paēdīsim un es tev iedošu kādu adresi. Tur tu sastapsi vīru, kam skolas gados ļotipatikusi Baumane, taču nabags dabūjis «kurvīti», jo vietu pie meitenes sāniem izcīnījis kāds cits.Pamēģini viņu izjautāt par Noru, par klasesbiedriem, ar kuriem tā draudzējās, interesējies par visu, kasmums var noderēt. Nav šaubu, ka puisis, kas ieskatījies meitenē, daudz vairāk varēs pastāstīt par viņunekā citi.

— Kur tu izrāvi šo cilvēku?— Sestās vidusskolas skolotāju istabā, — Kronbergs viegli pasmaidīja. — Audzinātāji līdz šai

dienai atceras nelaimīgo pielūdzēju ar mocekļa izteiksmi sejā, kā viņš ēnai līdzīgi vilcies savassirdsdāmas pēdās.

— Labi, es aiziešu. Bet ko darīsi tu?— Man nepieciešama informācija šādos tādos jautājumos, bet tā dabūjama dažādās Rīgas vietās.

Lai visur pagūtu, ar tavu atļauju es paņemšu opeli. Tev mašīna nebūs vajadzīga, jo vajadzīgais vīrs dzīvopavisam netālu no mums — Dzirnavu ielas pašā sākumā. Labi?

— Lūdzu.Mājās uz ātru roku iekodām. Redzot Kronbergā žokļus strādājot ar tvaika mašīnas spēku un ritmu, es

sapratu, ka draugs steidzas. Vārdos neizteiktās bažas par Baumanes likteni laikam izpaudās ari tādējādi,turklāt droši vien pašam to neapzinoties. Ari man izdevās sevi pieķert pie domas — ātrāk, ātrāk!Saasinātā briesmu izjūta, kā nereti tas bija noticis agrāk, sirdī bija iedegusi trauksmes signālu, brīdinot,ka tuvākajā laikā mūs sagaida bīstami piedzīvojumi.

— Lūk, adrese, — noslaucījis kabatlakatiņā lūpas, Valts nometa manā priekšā četrstūri salocītupapīrīti. — Jānis Vilumainis. Neko īsti par viņu nezinu, taču izmeklējamo lietu šis cilvēks neapdraud, jotūlīt pēc skolas beigšanas savu pirmo mīlestību esot gluži vienkārši aizmirsis, bet drīz pēc tam atdāvinājissirdi citai. Viņam tagad ir ģimene un trīs bērni, tā vismaz apgalvoja barga izskata matemātikas skolotāja.Neaizmirsti lietussargu — ārā atkal līst. Gaidi mani vakarā.

— Jau tagad nakts, — pavēries aprasojušajā rūtī, es norūcu.— Nerunā niekus, vēl tikai seši, — pāri plecam izmeta Valts un ar portfeli padusē nozuda durvīs.Es vēl brīdi pakavējos, lai izsmēķētu cigareti un sakārtotu domas. Vajadzēja atrast kādu ieganstu, ar

ko sākt sarunu. Paļaušanās uz gadījumu varēja bēdīgi beigties, jo mazākā sākumā pieļautā kļūda momentāatsaucās uz cilvēkiem. Vienā gadījumā pārsteidzība varēja izraisīt noslēgtību, bet citā — pat atteikšanosrunāt vispār. Beigu beigās, nolēmis, ka visprātīgākais būs balstīt sarunu uz to notikumu daļu, kas skarBaumanes pazušanu, nodzēsu cigareti, atvēru līdz galam logu un, uzmetis mēteli, devos ceļā.

Uz ielas stūra bļaustījās iereibušu jauniešu bariņš. Ar kaķa vaimanām līdzīgiem spiedzieniem tiempiebalsoja tāda paša vecuma meitenes, acīmredzot uzskatīdamas pašu izdotās skaņas par sievietiskāvaldzinājuma kalngalu. Pieliedams ielu ar nervus destabilizējošo ritmu, kaut kur drausmīgi vienveidīgidārdēja metāliskais roks. Tumšie garāmgājēju stāvi, kurus agrākajos laikos es vienkārši neievēroju, tagadit kā izstaroja ap sevi draudus, liekot katrā pretimnācējā vispirms saskatīt ienaidnieku. Masu informācijaslīdzekļos bez izskaistinājuma un noklusēšanas atainotā varmācība, parādījusi beigu pagrimuma ainu,spieda pilsoņus ievērot piesardzību. Es iedomājos, ka šai piesardzībai var izrādīties tālu ejošas sekas,kuras spēs visai stipri iedragāt mūsu tautas dzīvespriecīgo garu.

Naktī Dzirnavu iela izskatījās drūma un pamesta. Augstu piekārtie, retie lukturi apgaismoja tikainelielu bruģa daļu. Gāju lēnām, jo izdangātā ietve grima pustumsā un, ja nebūtu gaismas logos, kādā bedrēizmežģīt kāju, šķiet, būtu vienkāršāk par vienkāršu. Par laimi, man vajadzīgais nams atradās netālu nokrustojuma. Tā izrādījās četrstāvu ēka ar nodrāztām parādes durvīm un piemēslotu kāpņu telpu, kurā caurisētas durvīm vilka drēgns caurvējš. Puvuma smaka liecināja, ka pagrabs mirkst ūdenī. Biju ievērojis, kaposmā līdz Valdemāra ielai šī nelaime piemita gandrīz katrai mājai. Droši vien sava vainas dala te bijajāuzņemas ne tikai sarūsējušajām ūdensvada un kanalizācijas caurulēm, bet pazemes Rīdzenei, kurasgultne vietumis gāja zem pašiem namiem.

Vilumainis izrādījās gara auguma vīrietis pašos spēka gados. Viņam bija melnīgsnēja seja ar drīzākjaunieša, nekā nobrieduša vīrieša stingrajiem vaibstiem. Šķita, ka dzīves vētras šo cilvēku maz skārušas,nespējot elastīgajā ādā iegravēt tās zīmes, kurās atklājas raksturs. Izdzirdis Baumanes meitenes laikuvārdu, viņš ieplēta acis.

— Noru! Daugi Noru? Kā lai es aizmirstu Noru! Ienāciet, ienāciet, labprāt dalīšos ar jums savāsatmiņās. Muļķa puišeļa aizraušanās, taču atcerēties to ir patīkami. Lūdzu šeit! Sieva ar bērniemaizbraukusi pie vecāsmātes un esmu mājās viens. Tā ka nekas mūs netraucēs izdzert pa glāzītei uz viņas,tagad droši vien jau precētas un bērnu mātes, veselību.

Man likās, ka šis vīrs ir radis visu tvert vienkāršoti un virspusēji, neiedziļinoties būtībā, paviršistaigājot pa dzīvi un nemeklējot jēgu.

Ievedis mani mājīgi iekārtotā viesistabā, it kā būtu darīšana nevis ar absolūti svešu cilvēku, bet gansen neredzētu paziņu, Vilumainis salika uz galda glāzītes. Piepildījis glāzītes ar dzeltenīgu šķidrumu, kas,spriežot pēc staipīgās konsistences, bija liķieris, pacēla savējo:

— Uz Noras veselību!Norijis glāzītes saturu, viņš mirkli nekustīgi blenza sienā, tad piešāva mutei priekšā roku un, cauri

nāsīm dziļi ievilcis gaisu, atgāzās pret atzveltni. Neko ļaunu nedomādams, arī es nobaudīju malciņu, bet,līdzko tas nokļuva mutē, nācās sekot namatēva priekšzīmei. Pēc skata patīkamais šķidrums izrādījās ļotisalds un ļoti stiprs.

— Dienvidu liķieris, — atguvis elpu, Vilumainis paskaidroja, — mans mīļākais dzēriens! Šie irsāļie cepumi, — viņš piestūma man kristāla trauciņu. — Kontrasts! Pats es neuzkožu. Bet tagad stāstiet!Gribu zināt visu — kā Nora dzīvo, ko dara, vai ir laimīga. Stāstiet!

Par laimi, mans sarunu biedrs bez kādām aizdomām mācēja pārslēgties no paša priekšstatu pasaulesuz to, ko es viņam nekavējoties pastāstīju.

— Nora pazudusi! — viņš sasita rokas gluži neviltotā pārsteigumā, kas, jāsaka, mani ne mazums

izbrīnīja, un tūlīt pat no jauna piepildīja glāzītes. — Uz ātrāku atrašanos! — Pieskandinājis šoreiz izmetasavējo, ne aci nepamirkšķinājis un, pieliecies tuvāk, jautāja:

— Kā tas varēja atgadīties?Neiedziļinoties detaļās, visai nekonkrēti un virspusēji es izklāstīju notikušo, taču namatēvam, kura

vaigi tagad dega rozes sārtumā, neko vairāk ari nevajadzēja. Viņš bija no tiem, kas darbību izprot tikai kānotikumu, nemeklējot tās cēloņus un neinteresējoties par sekām. Man ienāca prātā, ka, šādi dzīvojot,cilvēks noteikti ir laimīgāks par to domātāju, kas visam paradis meklēt izskaidrojumu. Turpmākā saruna,kuru viņš visai bieži pārtrauca, lai piepildītu galvenokārt savu iztukšoto glāzīti, apstiprināja sākumavērtējumu. Viļumaini vismazāk interesēja, kāpēc Baumane pazudusi, bet gan — kur viņa varētu būt. Nācāsnoklausīties vienu par otru fantastiskāku versiju. Šis bija tas laimīgais gadījums, kad liecinieks atbild,neko neslēpjot, turklāt bez slēptām aizdomām vai ļaunprātības. Mani pārsteidza arī tas, ka namatēvs patnepainteresējās, kas es, no kurienes, pat nepajautāja, kāds man vārds. Tik infantilu personību, jāatzīstas,es sastapu pirmo reizi.

Pamazām mūsu saruna sāka lēkāt no viena temata pie otra, jo viņš neiedomājami ātri noreiba. Galugalā sapratis, ka tālākā uzturēšānās šeit kļūst bezjēdzīga, es piecēlos, taču, pirms atvadīties, diezgannekautrīgi painteresējos:

— Man stāstīja, ka jums ar Noru tā arī nekas neesot sanācis, jo kāds Apolons pamanījies jumsizgriezt pogas?

Mana piezīme pirmo reizi izraisīja saimnieka sejā agrāk neredzētas pārmaiņas, taču šī grimase bijatik īslaicīga, ka es nepaguvu nofiksēt, ko tā izteic. Nākamajā mirklī viņš sirsnīgi iesmējās:

— Izgrieza gan tās pogas, izgrieza.— Kas, ja nav noslēpums?— Tāds nolaizīts čalis no komjaunatnes komitejas. Staigāja, piepūties kā pāvs, dižodamies ar

nozīmīti. Mēs toreiz mācījāmies pēdējā klasē. Viņš ieradās kādā skolas ballē un tur iepazinās ar Noru.— Un viņa?— Nora? Tas taču skaidrs — es biju parasts skolnieks, zīdainis, bet šis jau vīrietis. Pēdējās

klasēs meitenes vairāk skatās uz svešiem nekā skolas biedriem. Vai tiešām viņa ar to švaukstu arīapprecējās?

— Kā viņam vārds?— Nezinu. Dēvēja par Roli. Man liekas, ka viņš bija daudz vecāks par mums. Atklāti sakot, tas

puisis man ļoti nepatika un ne tāpēc, ka šim ar Noru vairāk paveicās nekā man. Viņā bija kaut kas…pretīgs.

— Par laimi, Nora izvēlējās citu.— Uz to mums jāiedzer. Es baidījos, ka tomēr… Kad vien atminos jaunību un prātā ienāk

viņš… brr…— Jūtu līdzi. Tātad pēc skolas beigšanas jūs aizgājāt katrs uz savu pusi un vairāk tā ari

netikāties?— Jā. Es drīz vien apprecējos un tagad man ir trīs bērni. Darbs ir, sieva ir. Es nesūdzos.— Priecājos, — es pastiepu namatēvam roku. — Jūs esat no tiem retajiem, kas negaužas.— No tā labāk nepaliek, — viņam piepeši paspruka gauži prātīga doma. — Vai jūs jau aizejat?— Man laiks.— Bet kā es uzzināšu, vai Nora atradusies?Saimnieka jautājums lika man pasmaidīt. Izvilcis piezīmju grāmatiņu, atvēru lappusi uz burtu V un

pastiepu viņam pildspalvu:— Ierakstiet savu tālruņa numuru. Lūk šeit, — es iebadīju ar pirkstu. — Kad viss nokārtosies,

piezvanīšu. Bet pilnīgi iespējams, ka to izdarīs Nora pati.— Nora… — Viļumainis nopūtās un, ar nedrošu roku iešņāpis blociņā sešciparu skaitli,

piebilda, — kad Nora atradīsies, lai piezvana pati. Vai varēsiet to nokārtot?— Pacentīšos, — es apsolīju. — Dzīvojiet vesels!

XXXIII nodaļa Uzvara!

Kad atgriezos mājās, Kronbergs jau bija priekšā. Atgāzies atzveltnī un sakrustojis kājas, viņš lasījaavīzi. Ieraudzījis mani, nesteidzīgi salocīja savu laikrakstu un jautāja:

— Kādi rezultāti?— Diemžēl nekā, — es paraustīju plecus un atstāstīju mūsu sarunu.— Skaidrs, — Valts pamāja. — Tagad mums atliek sameklēt Vītolu un braukt likvidēt naudas

kaltuvi.— Ko? — man acis gandrīz izvēlās no orbītām. — Kur?— Babītē. Bet gan jau pats redzēsi.Draugs izgāja priekšnamā, un es dzirdēju vispirms klakšķi, kas rodas, noceļot tālruņa klausuli, un

pēc tam Urkšķēšanu, griežot numuru. Pati saruna ievilkās, acīmredzot Valdim bija nepieciešams laiks, laisaprastu jauno ziņu. Parasti viņš bija grūti iekustināms, taču, kad aptvēra lietas būtību, rīkojāsnekavējoties. Tā tas bija ari šoreiz, jo, beidzis sarunu, Kronbergs iesaucās:

— Robi, ģērbies!— Ak Dievs! — man izlauzās. — Kā vienmēr pirms gulētiešanas…— Brauksim ar savu opeli, — uz ielas Valts sacīja. — Valdis būs pie mūsu durvīm pēc desmit

minūtēm. Soļo veicīgāk!Dažas minūtes iznāca aizkavēties, jo nekā nevarējām iedarbināt motoru, un, kad piebraucām pie

mājām, mūs jau gaidīja mikroautobuss un policijas mašīna. Kronbergs nobremzēja līdzās sānu pie sāna,un tajā pašā mirklī nolaidās stikls un lodziņā parādījās Vītola apaļā seja.

— Laid aiz manis! — pavēris durvis, Valts izmeta, un Valdis palocīja galvu.Pametis skatienu atpakaļ, mikroautobusa logā es ieraudzīju vairākusvīrus zaļganpelēkos aizsargkombinezonos, zem kuriem jautās bruņu- vestes. Šis novērojums visai

spēcīgi iedarbojās uz manu jūtīgo fantāziju. Katram skaidrs, ka, izbraucot zaļumos, bruņuveste navvajadzīga, tad mūs gaida kaut kas ļoti bīstams.

Kronbergs uzspieda uz gāzes pedāļa un virknītē, ar mikroautobusu kā pēdējo, mēs devāmies ceļā.Kamēr virzījāmies cauri puslīdz labi apgaismotajai Rīgai, priekšā stāvošie notikumi šķita ne visaidraudīgi, taču, kad iebraucām tumšajā alejā, kas sākās aiz Imantas, un pēc tam mežiņā, viss sāka rēgotiespavisam citās krāsās. Jāatzīstas, ka mans garastāvoklis un uztvere ir cieši saistīti ar to diennakts daļu,kurā iekrīt ar kaut ko bīstamu saistītie notikumi. Rītos esmu visoptimistiskākais, dienas vidū —visnosvērtākais, vakaros — piesardzīgākais, bet nakts tumsā pārvēršos izteiktā pesimistā. Kā savuspiecus pirkstus zinādams manas vājības, Valts klusuciešot grozīja stūri, kamēr es, pūzdams dūmus vaļējāvēdlodziņā, smēķēju cigareti pēc cigaretes. Draugs šādās reizēs bija reti iecietīgs. Parādoties pirmajāmBabītes mājām, izmetu izsmēķi un aizvēru lodziņu. Droši vien izskatījos visai kareivīgi, jo, uzmetis manašu skatienu, Valts pasmīnēja un ieteica:

— Atslābinies, Robi. Tev uzbrukumā nav jāiet.— Kam tad?— Tie puiši, — draugs pamāja atpakaļ, — šo lietu pieprot nesalīdzināmi labāk.Gluži nemanot bijām sasnieguši vajadzīgās ieliņas galu, un te es ieraudzīju kaut ko tādu, kas lika man

nodrebēt, — tumši brūno Sammistes BMW. Automašīna stāvēja cieši pie žoga, gandrīz saplūzdama armelnajām ēnām, un tikai mūsu opeļa gabarītugunis, atstarojoties no pulētā korpusa, iezīmēja to gluži kāmirgojošas zibens šautriņas.

Kronbergs, ne vārda neteicis, uzsita man uz ceļa un izteiksmīgi izslēja gaisā atliekto īkšķi.

Atbraukušo automobiļu ugunis apdzisa un viens aiz otra uz ielas izbira tumši stāvi ar automātiem uzpleca vai rokā. Ari mēs izrausāmies laukā. Pēc iesilušā salona ārā gaiss likās nepatīkami auksts un mitrs.Pēc brītiņa pie mums pienāca Vītols.

— Šī mašīna, — Kronbergs pameta ar galvu uz brūnā automobiļa pusi, — ir viņu. Tikai nemūķējietvaļā, tā noteikti nodrošināta ar pretaizdzīšanas līdzekli.

— Skaidrs.— Atceries par suni. Tas nerej.— Nav problēmas.— Tad — ar Dieva palīgu!— Turi īkšķi.Kronbergs nopietni palocīja galvu. Vītols pamāja, un desmit cilvēku grupiņa izklaidus sāka virzīties

pa tumšo, izdangāto šķērsieliņu turp, kur Zvirgzda nama logā blāvoja vientuļa uguntiņa. Ar desmit soļuatstarpi mēs sekojām. Pie mašīnām palika tikai divi — šoferis policijas automobilī un vēl viens vīrs, kasar automātu šaušanas gatavībā nostājās līdzās brūnajam BMW.

Puiši izrādījās uzdevuma augstumos — ne skrapšķis, ne lūzuša zariņa troksnis vai skaļāks elpasvilciens nepārtrauca ieliņā valdošo klusumu. Taču to, ko nespēja cilvēks, spēja suņa auss, jo, kadnonācām vajadzīgo vārtiņu priekšā, aiz tiem saspringtā pozā mūs sagaidīja ņurdošais sarkanbrūnais vilks.

Vītols brīdinoši novēzēja roku, un tumšie stāvi pakāpās atpakaļ. Satvēris aiz piedurknes, Kronbergsaizvilka mani pie pārējās grupiņas. Es redzēju Valdi izvelkam no kabatas pistolei līdzīgu priekšmetu, unņurdoņa aiz vārtiņiem divkāršojās. Kad es jau sāku bažīties, vai to neizdzirdēs kāds no mājasiemītniekiem, atskanēja kluss paukšķis un rūsganais sargs, kā zibens trāpīts, apvēlās uz sāniem. Ceļš bijabrīvs, taču vārtiņi izrādījās aizslēgti. Šajā situācijā lieti noderēja Kronbergā filigrāni noslīpētākrampjlauža meistarība. Kabatas lukturīša gaismā viņš dažu sekunžu laikā tika galā ar atslēgu, un vārtiņiatvērās.

Liekas, ka manī bija atmodies agrāk neapjausts, no senčiem pārmantots mednieka instinkts.Nepacietībā nodrebējis, nopakaļ pa diviem izklīdušajai grupiņai es iespēru kāju pagalmā. Tai pašā mirklīdzelžaini pirksti saspieda manu plecu un ausī atskanēja Kronbergā balss:

— Es taču brīdināju — tev uzbrukumā nebūs jāiet!Vīlies paklausīgi atgriezos žoga viņā pusē. Piepeši pie mājas pakša nosignalizēja lukturīša acs, un

Kronbergs nekavējoties nospieda zvana pogu. Pagāja desmit sekundes, tad divdesmit, taču nekas nenotika.Asinis neiedomājami skaļi tukstēja deniņos. Man ienāca prātā, ka iemītnieki vienkārši nav saklausījušizvanu, bet, kad pavēru muti, lai pamudinātu draugu piezvanīt vēlreiz, melnajā nama siluetā uzliesmojagaišs četrstūris, kurā skaidri izdalījās sievietes augums.

— Kas tur? — stāvēdama uz sliekšņa, viņa sauca pāri pagalmam.Piepeši, kā no gaisa nokritis, tai līdzās izauga melns stāvs. Nākamajā mirklī, neraugoties uz izmisīgo

pretošanos, viņa kā sainis tika iznesta pagalmā, bet gaišais ārdurvju četrstūris vienu pēc otras iesūca sevīastoņas tumšas ēnas. Piepeši mājas iekšienē atskanēja nelabs bļāviens, kaut kas norībēja, nošķindējaplīstoši stikli un iestājās klusums.

Man kāja jau otro reizi patvaļīgi paspēra soli uz priekšu, un tūdaļ atskanēja Valta brīdinājums:— Stāvi!Nervozā sasprindzinājumā pagāja vēl dažas minūtes. Pēkšņi atvērtajās durvīs parādījās plecīgs

vīrieša augums, un balss, kurā es pazinu Valdi Vītolu, nokliedza:— Valt!— Jā, — mans draugs atsaucās.— Nāciet šurp!— Uz priekšu, vecīt! — Kronbergs piegrūda man ar elkoni. — Tagad var.Biju pavisam piemirsis par sagūstīto sievieti un, sajutis priekšā kustību, satrūkos. Taču tā bija viņa,

kas sava neaicinātā kavaliera pavadībā klusuciešot atgriezās mājās. Gaismā es uzreiz pazinu to pašu dāmuar sirmajiem matiem un meitenīgo seju, kura mūs tik nelaipni bija uzņēmusi pagājušajā reizē. Nopakaļnamamātei, kuras labo roku cieši turēja maskēšanās tērpā ģērbies būdīgs puisis ar automātu šķērsām pārimugurai, mēs iegājām plašā viesistabā. Visā mājā dega ugunis. Man ne prātā nebija ienācis tik necilasārienes namiņā ieraudzīt Krēza cienīgus apartamentus. No visa — mēbelēm, grīdsegas, greznumapriekšmetiem, pat daudzžuburu lustras un gaišajām tapetēm dvesa izšķērdīga, taču laba gaume.

Apkārt ovālajam ar perlamutru inkrustētajam galdam mīkstos atzveltnes krēslos ar dzelžos saslēgtāmrokām sēdēja četri vīrieši. Trīs no tiem es pazinu uzreiz — Uno Sammisti, Baumanes salona kalpotāju arrētu pāri vaigam un klibo. Ceturtais šķita kaut kur redzēts, un, kad pēc piepūles atcerējos Valta dotoaprakstu, sapratu, ka tas ir Vladislavs Stankēvičs. Viss kvartets, drūmi blenzdams galda spīdīgajā virsmā,klusēja, it kā notiekošais uz viņiem neattiektos. Piepeši Sammiste pacēla galvu un, ieurbies manā draugāapaļām acīm, tikko dzirdami izdvesa:

— Kronbergs!Čuksts uz pārējiem iedarbojās kā strāvas trieciens, un uz Valtu sakrustojās visu četru sēdošo vīru acu

pāri. Es pamanīju, ka, viņu ieraudzījis, garais nodrebēja kā no sitiena, bet Stankēvičs pat parāvās atpakaļ.Vienīgi klibais, nīgri nosmīnējis, no jauna nodūra galvu.

— Kur? — Kronbergs pagriezās pret Vītolu.— Pagrabā. Tur ir viss — gan kausējamā krāsns, gan štance, gan viltotie zelta červonci, pat

ārzemēs pirkta optikas iekārta. Gribi paskatīties?— Gan jau pagūsim.— Ražība neiedomājami augsta, precizitāte tāpat. Speciālisti! Atradām ne tikai Nikolaja II, bet arī

tā priekšteču naudu. Mūsu lati ir daudz nekvalitatīvāki. Šie…— Šeit sēž viss zieds, — Valts pamāja uz apcietināto pusi, —izņemot… bet par to vēlāk.

Stankēvičs — ķīmiķis, jūs, — viņš pagriezās pret garo ar rētu — metalurgs, bet šis cilvēks, — mansdraugs uzlika roku uz klibā pleca, — sevī apvieno pat abas nosauktās specialitātes. Turklāt vairākusgadus nostrādājis rūpnīcā par galveno inženieri, tātad pieredzējis organizators ar plašiem sakariem. Betšis, — Kronbergā rādītājpirksts atdūrās Sammistes krūtīs, — profesionāļu profesionālis. Būtunodarbojies ar biznesu — mazāks risks, bet peļņa arī nav mazā.

Sēdošais tikai pievēra plakstus, bet nekā neatbildēja.— Nešaubos, — Kronbergs turpināja, — ka iekārta viltotās naudas kalšanai nākusi no

izlaupītā uzņēmuma. Liekas, Valdi, tu nezini, ka šeit sēž agrākie kolēģi no darbgaldu rūpnīcas, un proti —galvenais inženieris, sagādes daļas priekšnieks, viņš arī metalurgs, un laboratorijas pārstāvis Stankēvičs.Ko var atbildēt galvenais inženieris? No kurienes iekārta?

Klibais aizgriezās.— Kriev! — pēkšņi mans draugs uzsauca, — kāds ir tavs jaunais uzvārds? — viņš ieurbās

draudošu skatienu Sammistē.— Zvirgzds, — aiz muguras atskanēja klusa, noteikta balss, un atskatījies es ieraudzīju

namamātes asarām noplūdušo seju. Viņas skaistajās acīs gailēja neizsakāms naids, taču tās neskatījās visKronbergā, bet profesionālajā naudas viltotājā.

— Turi muti!— Nomierinieties! — apņēmis ap trīsošajiem pleciem, Valts apsēdināja sievieti krēslā. —

Tātad viņš…— Viņš ir mans vīrs! Briesmonis…— Cik jums gadu?— Divdesmit trīs! Tēvs mani izprecināja… bet viņš pēc laulībām pieņēma manu uzvārdu.— Tēvs neiebilda?— Nē.

— Kur viņš pašreiz atrodas?— Tēvs?— Jā.— Aizbrauca uz Lielupi.— Ko? — Kronbergs, kā iegremdējoties aukstā ūdenī, dziļi ievilka elpu. — Kad?— Pirms četrdesmit minūtēm.— Pie kā?— Nezinu, dzirdēju tikai, ka viņam tur darīšanas.— Tātad, — mans draugs, pieliecies viņai klāt un cieši raudzīdamies acīs, pārjautāja, — tēvs

aizbraucis uz Lielupi?— Jā, — sieviete palocīja sirmo galvu.— Valdi, — izslējies Valts pagriezās pret operācijas vadītāju, — norīko kādu savā vietā, paņem

līdzi pāris brašāko puišu, un braucam. — Viņa balsī skanēja trauksme.Vītols vairākus gadus bija nodienējis iekšlietu iestādē Kronbergā vadībā un, redzams, šis laiks

nebija pagājis veltīgi. Vairāki steidzīgi, bet mērķtiecīgi rīkojumi, un divu apbruņotu, plecīgu vīrupavadībā viņš sekoja mums ārā — drēgnajā un melnajā decembra naktī.

XXXIV nodaļa Glābta!

Kājām slīdot, kabatas lukturu lēkājošā gaismā teciņiem atgriezāmies ielu krustojumā, kur mūs gaidījaautomobiļi un pie tiem atstātie sargi. Es ar Valtu iesēdos opefi, bet policisti kopā ar savu priekšniekusakāpa savā mašīnā, uz kuras gaišajām durvīm tumsā tik tikko saskatāms iezīmējās Latvijas ģerbonis.Atpakaļgaitā izdarījis pagriezienu, Kronbergs, motoram ierēcoties, piedeva gāzi. Ticis uz ceļa, viņšpagrieza mašīnu, un jau pēc dažām minūtēm mēs izbraucām uz pialās Jūrmalas autostrādes. Te, ar ieslēgturotējošo lukturi uz jumta, lielā ātrumā mums garām padrāzās Vītola vadītais automobilis.

— Kur viņš tā skrien? — es neizpratnē nogrozīju galvu. — Ceļu taču rādi tu.— Pie tilta ir kontroles punkts. Valdis brīdinās, lai viņi necenšas mūs aizturēt, — it ka runa būtu

par iepriekšēju norunu, Kronbergs paskaidroja.Viņam izrādījās taisnība. Kad mēs nokļuvām pie tilta, līdzās šosejai stāvēja pazīstamā policijas

mašīna un tai blakām mūsu draugs, bet inspektors ar melnbalto zizli signalizēja, ka ceļš ir brīvs. Valtspalocīja galvu un, pat nepiebremzējis, aizjoņoja garām. Ar acs kaktiņu paguvu pamanīt Vītolu ielecamatpakaļ mašīnā, bet, kad tilta vidū atskatījos, policijas mašīna sekoja cieši aizmugurē. Rotējošais lukturisbija izslēgts.

Acīmredzot Valts labi zināja maršrutu, jo es ne reizi nepamanīju viņu saminstināmies Lielupes šauroun tumšo ieliņu krustojumos. Viņš droši nogriezās te pa labi, te — kreisi, bet reiz pat griezās atpakaļ, laiar līkumu tiktu atkal uz priekšu vajadzīgajā virzienā. Mūsu ceļš noslēdzās vismaz divus metrus augsta, zaļikrāsota dēļu žoga priekšā. Es pārsteigumā izberzēju acis, ieraudzījis vēl vienu brūnu BMW. Taču šis bijaagrāka izlaiduma un vairāk apbružāts. Lai gan es nevarēju saskatīt mašīnas priekšējo spārnu un arī numuru

neatcerējos, nebija šaubu, ka ar šo pašu braucamo Balodis tik tikko nebija laupījis dzīvību NoraiBaumanei.

Kamēr es tā blenzu, Kronbergā pusē noklaudzēja durvis. Kad izrausos uz ietves, mani sagaidīja četrucilvēku grupiņa. Soļu desmit attālumā zaļajā žogā rēgojās vārtiņi. Pamājis, lai paliekam uz vietas, Valtsašā solī aizsteidzās turp, taču, jau pēc dažām sekundēm atgriezies, čukstus paziņoja:

— Ciet. No iekšpuses aizšauta bulta. Nāksies kāpt pāri. Jūs trīs šajā vietā, bet mēs ar Robertupaiesim tālāk. Tikai uzmanieties, puiši!

Zēna gados spēlēdams dažnedažādas ar slēpšanos un ķeršanu saistītas rotaļas, biju pamatīgiietrenējies dažādu šķēršļu pārvarēšanā. Lai gan nebiju domājis, ka šīs iemaņas man kādreiz noderēs, tačupēc iepazīšanās ar Kronbergu un detektīva darbu tās ne vienu reizi vien nācās likt lietā. Kad draugsizteica gatavību palīdzēt, pastiepjot uz priekšu rokas ar augšup pavērstām delnām un sakrampētiempirkstiem, ne vārda neteicis, palēcos un vienā rāvienā biju pāri. Pēc mirkļa, klusi kā kaķis, Valtspiezemējās līdzās.

Mūsu priekšā pletās liels pagalms. Prātā iešāvās doma par suni, bet tūlīt to atmetu, jo Kronbergsnebija no tiem, kas velti riskēs. Biezās tumsas dēļ gandrīz neko nevarēja saskatīt, taču lielais melnaisplankums neapšaubāmi bija māja. Pirmajā mirklī man tā šķita bez dzīvības, bet tad es pamanīju uz zemesbālganu četrstūri. Kamēr prātoju, kas tas varētu būt, draugs, saņēmis mani aiz piedurknes, iečukstēja ausī:

— Logs!Tikai tagad apjēdzu, ka gaišais paralelograms nav nekas cits kā rāmja iezīmētais degošās lampas

atspīdums uz melnās zemes. Pašu gaismas avotu aizsedza nama stūris. Negaidīti, kā no gaisa nokritis,mums līdzās izauga Vītola stāvs.

— Redzat?— Jā, — atsaucās Kronbergs. — Pieiesim tuvāk. Abi puiši lai dodas pie durvīm un pēc mana

sauciena — aiziet! — sāk uzbrukumu. Sapratāt?— Kas tur ko nesaprast? — kāds atvaicāja un divas ēnas aizslīdēja uz nama pusi, saplūstot ar tā

melnajām aprisēm.— Šoferis palika mašīnā?— Nē, — Valdis atbildēja. — Katram gadījumam es liku uzmanīt vārtiņus.- — Viņš ir apbruņots?— Protams.— Ļoti labi. Gribu brīdināt — gadījumā, ja izveidojas ārkārtēja situācija, logu pirmais taranēju es.

Bez iebildumiem, vecīt! — viņš saņēma Vītolu aiz pleca. — Saprati?— Kas tur ko nesaprast, — ar sava biedra vārdiem Valdis negribīgi novilka, acīmredzot

profesionāļa pašlepnums bija nedaudz aizskarts.Ar Kronbergu pa priekšu mēs piesardzīgi sākām virzīties uz mājas pusi. Piepeši zem kājām kaut kas

salēcās, spiedzīgi iebrēcās maza bērna balsī un aizlēkšoja sānis. Sirds krūtīs pamira un kājas kļuva kā novates.

— Kaķis… — Valts čukstēja. — Ejam tālāk!Apvaldījis drebuļus, piespiedu sevi turpināt ceļu. Aizlavījušies līdz ēkas stūrim, apsēdāmies, lai

ieklausītos. Acis, jau apradušas ar tumsu, spēja izšķirt pagalmā divus priežu stumbrus, nelielas šūpoles unsoliņu. Pats nams, kā jau kūrorta celtņu lielākā daļa, bija būvēts no koka.

Piepeši es izdzirdu balsis. Runāja vīrietis. Vārdus atšķirt nevarēja, toties zemā baritona intonācijāneapšaubāmi jautās draudi. Atbildēja sieviete — steidzīgi, ātri. Kronbergs aizslīdēja līdz logam.Pieliecies izlīda pa apakšu un izslējies palūrēja gar stūri. Pa to laiku arī es pāri Vītola plecam ieskatījostelpā, no kuras plūda rāmā, nespodrā gaisma. Pirmais, kas iekrita acīs, — vidēja auguma, iesirms vīrietis.Viņš stāvēja ar muguru pret logu. Pie griestiem dega vientuļa spuldzīte bez abažūra. Pati telpa vairākatgādināja slimnīcas palātu nekā dzīvojamo istabu. Metāla gultiņa, pārklāta ar zaļganbrūnu flaneļa segu,zems, krāsots skapītis, divi krēsli un nolietots divdurvju drēbju skapis bija visas te redzamās mēbeles.Pie sienas karājās neizskatīgs spogulis, bet kaktu aizņēma baltu podiņu krāsns, kas, spriežot pēc šaudīgāsliesmas atspīduma uz grīdas, patlaban kurējās. Piepeši es pamanīju vēl divus cilvēkus. Pirmais —jauneklis zilā džemperī ar zelta ķēdītē iekārtu krustiņu ap kaklu, glūnēdams caur pieri, stāvēja kaktā. Vissviņa ķermenis — to izteica poza, — bija neiedomājami saspringts. Es uzreiz pazinu aiz vārtiem stāvošāsbrūnās automašīnas īpašnieku. Balodis! Jau pati šī cilvēka klātbūtne liecināja, ka aiz loga gatavojas kautkas nelāgs.

Trešā persona, kuru Gdz šim aizsedza nepazīstamā vīrieša platā mugura, negaidīti pakāpās sānis untādējādi ari nonāca manā redzes laukā. Nora Baumane! Piepeši es pamanīju vēl kaut ko. Nepazīstamaisvīrietis turēja rokas uz muguras. Šī stāja pati par sevi šķita visai miermīlīga, taču es ieraudzīju vinalabajā rokā kādu priekšmetu. Tas atgādināja tādas kā liela izmēra šķiltavas vai ari durvju rokturi. Pirksti,kas līdz šim bija nevērīgi spēlējušies ar dīvaino rotaļlietu, negaidīti sažņaudza to dūrē. Nākamajā mirklīman skudriņas pārskrēja pār muguru, redzot no tā izšaujamies plānu, metāliski zaigojošu asmeni. Nazis!Tajā acumirklī līdzās nogranda apdullinošs bļāviens:

— Aiziet!Nošķinda stikli un, spēcīgas rokas grūstas, loga abas puses atsprāga vaļā. Kā tīģeris, kas,

nepievēršot uzmanību šķēršļiem, metas uz laupījumu, Kronbergā veiklais ķermenis pārlidoja pāripalodzei. Ne mazāk efektīgi viņam sekoja Vītols. Ar acs kaktiņu pamanīju strauji atveramies durvis, unglūnīgais jauneklis piepeši izrādījās iespiests starp diviem milzīgiem stāviem. Pa to laiku, bez mazākāspiepūles ticis galā ar nepazīstamo, Valts nometa uz grīdas tā nazi, bet Valdis iespieda tā apakšdelmustērauda aprocēs. Kā šausmu iemiesojums, pieplakusi pie sienas, plati ieplestām acīm šo scēnu vērojanelaimīgā sieviete. Pēkšņi viņa sagrīļojās un nopūtusies nošļuka uz grīdas.

Tikai tagad arī es pārrausos pāri palodzei. Saņēmis aiz pleca, Kronbergs iegrūda nepazīstamo gultā.

Ieraudzījis viņa seju, es sastingu — tramplīnam līdzīgs deguns, lielas ausis bez ļipiņām, dzimumzīme uznāss, un acis! Bērnišķīgi zilas, tās pašas, caur kurām biju ieskatījies šī cilvēka būtībā! Taču tagad tajās nolaipnības vai sirsnības nebija ne vēsts, skatienā naids un ļaunums — mūsu priekšā sēdēja manas vīzijastēls un vienlaicīgi Vecrīgas bārā redzētais cilvēks.

— Rolands Linde, — Kronbergs parādīja Vītolam. — Darbagaldu rūpnīcas direktors, kasorganizējis viltotas zelta naudas ražošanu. Bez tā šmurguļa, — viņš pamāja uz Baloža pusi, — pēdējaisno bandas un… pirmais tajā! Augsta ranga nelietis. Valdi, paskaties, kas noticis sievietei!

Vītols noliecās pār gulošo, pataustīja pulsu, pēc tam pacēla acs plakstiņu un izslējies atteica:— Tikai paģībusi.— Pieskati, Robert, šo, — mans draugs iebadīja bezpalīdzīgā direktora krūtīs rādītājpirkstu un,

šķērsojis istabu, nostājās jaunekļa priekšā. Jāsaka, ka Kronbergs vajadzības gadījumā no nosvērta,labvēlību ap sevi izstarojoša vīra mācēja pārvērsties draudīgā, ar caururbjošu, gandrīz suģestējošuskatienu cilvēkā. Rets noziedznieks spēja izturēt šo psiholoģisko uzbrukumu, bet, kam izdevās apslāpētbaiļu uzplūdus un aizslēgt lūpas nepārdomātam vārdam, tas tiešām bija apveltīts ar dzelzs nerviem. Esredzēju, ka mana drauga kārtējais pretinieks, lai gan līdz ausīm iestidzis noziegumos, nebija tik nobriedis,lai saglabātu mieru. Satraucies kā zirgs suņa priekšā, viņš sāka kāpties atpakaļ, taču aizmugurē bija siena,bet abās pusēs kā neizkustināmi betona stabi slējās abu policistu stāvi. Valts lēnām pastiepa roku, un,saņēmis krūšu daļā aiz džempera, pievilka puisi sev klāt. Baloža melnīgsnējā seja nobāla tā, ka plānā,garā deguna gals kļuva balts kā krīts un -momentā pārklājās ar sīksīkām sviedru lāsītēm.

— Nu, balodīt, — es saklausīju draudīgu čukstu, — tev nāksies atbildēt par slepkavību.— Es nevienu neesmu… — kā trusītis čūskas priekšā, nenovērsdams izvalbītās acis no

Kronbergā, puisis šļupstēja.— Neesi? Bet kas atveda Cilpu uz Stabu ielu?— Šefs lika. — Balodis pameta ar galvu uz direktora pusi, bet tas, nozibsnījis zilās acis, caur

zobiem norūca:— Muldi vien, kucēn, muldi! Gan jau norēķināsimies…Taču Kronbergā seja nabagam, šķiet, likās daudz draudošāka par no istabas viņa gala izteiktajiem

nākotnes solījumiem. Vairāk respektēdams tuvākās briesmas, jauneklis lielā ātrumā nobēra:— Viņš pavēlēja atvest Cilpu uz Stabu ielu, parādīt šo sievieti, — mājiens uz gulošās

Baumanes pusi, — un pēc tam atvest atpakaļ uz Babīti.— Kas atrada Cilpu?— Zvirgzds.— Tu zināji, kālab jāparāda Baumane?Puisis izspieda nožēlojamu smaidiņu.— Cilpa strādāja tikai vienu darbu…— Slepkavība?— M… m.— Runā skaidrāk!— Jā. — Balodis palocīja galvu, un es redzēju, ka bijušais direktors nodrebēja.— Ļoti labi. Bet tagad pastāsti, Viktor, ko tu darīji pēc tam, kad • jūsu uzsūtītais žņaudzējs

neatgriezās.— Atbrauca policija… es sapratu, ka kaut kas noticis… nogaidīju… izlikos par garāmgājēju

un ielūkojos kāpņu telpā.— Nofiksēji tiki un brauci viens pats uz Babīti?— Aha.— Kas īsti pataisīja aukstu jūsu sūtni?Balodis uzmeta jautātājam izbrīnītu skatienu.

— Ne jausmas.— Direktor, ko teiksi tu?— Meklē, tas tavs amats, — Linde atrūca.— Kas vēl zināja par Cilpas uzdevumu?— Šefs, Zvirgzds un es.— Bet tas ar rētu?— Nē. Arī pārējie nezināja, šefs baidījās, ka nepaklīst valodas.Kronbergs uzmeta man izteiksmīgu skatienu.— Labi. Tālāk!— Izdzirdis par neveiksmi, šefs sadusmojās un nākamajā rītā lika to izdarīt… man. — It kā

tikai tagad apjēdzis savu vārdu nozīmi, puisis apklusa.— Sabraukt? — Kronbergs sapurināja vīnu kā pelavu maisu.— Jā.— Un atkal neveiksme! Jūtu līdzi, Linde. Sastādi protokolu, Valdi, lai Balodis parakstās. Tātad

Baumanei bija zināms par jūsu afēru, citādi — kāda jēga būtu riskēt ar savu ādu, vai ne? — atlaidis savuupuri, Valts pagriezās pret gultā sēdošo, taču šis vīrs bija nesalīdzināmi cietāks rieksts.

— Nesaprotu, par ko jūs runājat.— Par zelta červonciem. Jūsu mājā Babītē, tas ir, jūsu meitas mājā, jau izdarīta, kratīšana un

arestēti pārējie bandas locekļi.Nīgri pasmīnējis, Linde atkārtoja:— Nesaprotu, par ko jūs runājat.— Jums izdevās aizbāzt Koham muti, bet ar Baumani tas izrādījās krietni sarežģītāk. Kļūda,

Linde! Jūs pārrēķinājāties, uzskatīdams sevi par neatvairāmu un domādams, ka Noras jaunības dienuaizraušanās ir tikpat stipra kā senāk. Kāpēc neņēmāt vērā, ka viņai ir vīrs? Iedomās vēlamais vienmērizskatās ja ne pēc patiesības, tad ļoti tuvu tai, vai ne? Jūsu aģenta — tā, ar rētu, galvenais uzdevumssalonā droši vien bija fiksēt perspektīvus ārzemniekus, ar kuriem pēc tam varētu slēgt izdevīgusdarījumus par viltotajiem zelta červonciem. Meklējāt noietu? Manuprāt, Baumanei izdevies noklausītieskādu no sarunām, un, sapratusi, ka apdraudēts veikala prestižs, viņa nolēma radikāli iejaukties.

Paraustījis plecus, direktors izmeta savu trafareto frāzi:— Nesaprotu, par ko jūs runājat.— Un kā vēl saprotat. Balodi, vārds tev! Tagad vaļsirdīgi — kā pie bikts, pastāsti par tavas

un Lindes ierašanās mērķi pie šīs sievietes! — Kronbergs atkal pievērsās puisim, kura seja no baltas bijapārvērtusies iezaļganā.

— Man lika… atvest… šefs pats… viņš vēl uzbļāva — smurguli, es parādīšu, kā to dara…— Uz ko šie vārdi zīmējās?— Uz Baumani. Viņš taisījās to novākt pats…— Krupis… — no gultas puses atskanēja īsa replika, un Balodis salēcās kā dzelts.— Mieru! — Valts uzlika roku uz pleca, un puisis saplaka kā zem preses. — Vai paguvi

pierakstīt? — Kronbergs palūkojās Vītolā, kas, uzlicis lapiņu uz zemā skapīša, rakstīja protokolu.— Jā.— Ej! — mans draugs pastūma Balodi uz priekšu. — Izlasi un paraksties.Pieliecies jauneklis steigā pārskrēja ar acīm tekstam, paņēma pildspalvu, pakratīja galvu un

parakstījās.— Krupis… — Lindes no jauna izgrūstā replika atkal skāra puisi kā strāvas trieciens, taču

Kronbergs iegrūda viņu policistu rokās.— Pieturiet, ka neiekož. — Vieglā ironija viņa balsi atvēsināja Balodi labāk par draudiem.Mirkli Kronbergs spraigi domāja. Acīmredzot kaut kas viņa aprēķinos negāja kopā, bet tikpat labi

viņš vienkārši nespēja atrast īsto pavedienu, lai turpinātu pratināšanu. Viens bija skaidrs — Balodispateicis visu un vairāk no viņa neko neizdosies izspiest.

— Linde, — Valts caur pieri palūkojās direktorā, — kāpēc jums bija vajadzīgi divislepkavas? Domājāt, ka vienam nebūs pa spēkam tikt ar Baumani galā? Es nerunāju par Balodi, es runājupar to, kas noknieba jūsu uzsūtīto žņaudzēju.

— Nesaprotu, par ko jūs runājat…— Nekas, drīz sāksiet saprast. Aizvediet apcietinātos, zēni! Par sievieti parūpēsimies mēs.

Tev, Valdi, nāksies braukt kopā ar mums, jo policijas mašīnā vietu vairāk nav.— Kam pieder šī māja? — es vaicāju.— Šī māja pieder Norai Baumanei, Robert. Diemžēl tikai aizvakar man izdevās izskaitļot

pazudušās sievietes atrašanās vietu. Protams, es nekavējoties atbraucu pārbaudīt savus apsvērumus.Vārtiņi izrādījās ciet un, tāpat kā šodien, man nācās kāpt pāri žogam. Taču pagalmā uzreiz kļuva skaidrs,ka mūsu klienta sieva atradusi patvērumu tieši šeit.

— Pēc kā?— Kūpēja dūmenis. Interesanti, kā šo vietu atradis Linde? — domīgi raudzīdamies aizejošā

direktora mugurā, nomurmināja Valts.— Es to pateikšu, — atskanēja klusa balss, un nelaimīgā sieviete sakustējās. — Paldies

Dievam, es jums izstāstīšu visu.

XXXV nodaļa Atrisinājums

Kopīgiem spēkiem mēs uzdabūjām Baumani kājās un atsēdinājām krēslā. Vītols atnesa ūdens krūzīti.Viņa pastiepa trīcošu roku un izšļakstīdama norija pāris malku. Acīmredzot nelaimīgā joprojām atradāsnāves baiļu iespaidā, jo, pārvilkusi ar ieģipsēto roku pāri pierei, piepeši atzinās:

— Nevaru. Man ar galvu kaut kas noticis… Jūk domas…— Varbūt brauksim mājās? — es ieteicos, un, uzmetusi man pateicīgu skatienu, viņa

nočukstēja:— Gribu mājās.— Labi, — Kronbergs piecēlās. — Mēs jūs aizvedīsim pie vīra, bet vienu vienīgu — pēdējo vārdu

— vai visas briesmas ir garām?— Linde taču…— Protams, viņš apcietināts.— Tad viss kārtībā.— Man prieks. Ceļamies ari mēs, — Valts saņēma mūsu klienta sievu zem elkoņa un uzmanīgi sāka

virzīties uz durvju pusi. Es izgāju pēdējais. Izdzēsu gaismu un aizslēdzu kā māju, tā vārtiņus ar vienu un topašu atslēgu, kuru atradu ārdurvju slēdzenē. Vēl minūti mūs aizkavēja Vītols, izdalīdams policijas mašīnāsēdošajiem vīriem rīkojumus.

— Pēc tam atbrauciet man pakal, — es dzirdēju, un noslēgumā tika nosaukta mūsu adrese Vidusielā.

Kad viņš mums piebiedrojās, automobilis ar arestētajiem jau nogriezās gar stūri. Valts nesteidzīgiieslēdza aizdedzi, un, paklausīgi ierūcies, opelis sāka ripot uz priekšu. Visu ceļu man likās, ka Baumanetūlīt, tūlīt ierunāsies, bet velti. Galvu nodūrusi, viņa tādā kā pusmiegā zvilnēja sēdeklī un, liekas, līdzgalam nespēdama aptvert, kas noticis, vienā laidā žāvājās. Droši vien šis pēcšokam līdzīgais stāvoklisneļāva tai sakārtot domas un iedarbināt gribu. Tikai iebraucot Rīgā, viņa pacēla galvu un, vainīgipasmaidījusi, atkārtoja:

— Nevaru…Stabu ielā Valts apturēja opeli iepretim Baumaņu mājai. Es no vienas, Kronbergs — no otras puses,

saņēmuši nevarīgo sievieti zem rokām, — solīti pa solītim uzvedām otrajā stāvā. Jo tuvāk nācagalamērķis, jo saspringtāka viņa kļuva. Valts piezvanīja, iekšpusē atskanēja steidzīgi soļi un atsprāgadurvis.

— Nora!… — tikko dzirdamais čuksts ar neiedomājamu spēku izrāva Baumani no mūsu rokām un,aizgūtnēm elsodama, viņa apkrita vīram ap kaklu.

— Konrād!— Te mēs esam lieki, — Valts norūca un, klusām aizvēruši aiz ' laimīgajiem durvis, mēs kāpām

lejā.Pulkstenis rādīja ceturksni uz divpadsmitiem, kad noguruši, bet ar uzvaras prieku sirdī vērām

dzīvokļa durvis. Valdis pie mums jutās kā savās mājās un, pirmais noģērbies, uzaicinājumu negaidīdams,devās uz virtuvi. Pēc mirkļa nošvirkstēja sērkociņš, liecinot, ka mūsu draugs uzlicis sildīt ūdeni.

— Puiši, — kad diezgan smagnējām, stīvām kustībām bijām ieņēmuši savas vietas, viņš nolikakatram priekšā pa tasītei, — vai neizklausīsies pārāk uzbāzīgi, ja pajautāšu — kā jūs to veicāt?

— Nē, — Kronbergs pasmaidīja. — Jautā vesels.— Tādā gadījumā — kā jūs to veicāt?— Ielej tēju, apsēdies un kopīgi paritināsim atpakaļ laika kamolu. Tikai ņem vērā, ka vairāki

punkti man pašam nav līdz galam skaidri.Kronbergs iesāka ar Konrāda Baumaņa pirmo vizīti pie mums un iemesliem, kas bija to izraisījuši.

Pat tagad, atskatoties uz pavisam nesenajiem notikumiem, man tie likās tikpat samudžināti kā sākumā.— Droši vien Robertam arī līdz šim nav skaidrs iemesls, kāpēc,. zinot, ka vīrs atrodas tai pašā

dzīvoklī, Skots ar Noru izraudzījās par tikšanās vietu nakti un virtuvi.— Nē, — es atzinos.— Redzi, pirmais, kas man uzkrita, bija tas, ka ar mīlestības intrigu šim notikumam nav nekā

kopēja. To neļāva secināt nedz vieta, nedz aizdomās turamo nodarbošanās — mūsu klients viņuspārsteidza, kopīgi izskatot dokumentus. Par nožēlošanu, tas netraucēja viņam saskatīt neesošo un noliegttaisni acīs krītošo. Skots bija spiests aizvākties no dzīvokļa, bet apmātais vīrs griezās pie mums arlūgumu sameklēt pierādījumus par sievas neuzticību, lai pēc tam varētu iesniegt tiesā prasību šķirtneizdevušos laulību. Ko darīt, uzņēmušies šo nepateicīgo darbu, mēs sākām aizdomās turamās sievietesizsekošanu. Un jau pašā sākumā viss aizgāja šķērsām. Ejot pa Noras pēdām, mēs pamanījām, ka neesamvienīgie, kas interesējas par senlietu salona īpašnieci. Mums pa priekšu gāja aizdomīgs tips, kuru pēc tamatradām nošautu. Tev, Valdi, ir skaidrs, par ko es runāju?

— Par Cilpu, protams.— Pilnīgi pareizi — par viņu. Tālāk. Šī slepkavas — tas, ka par upuri bija jākļūst Baumanei,

šaubas nerada — kabatā atrada viltotu zelta červoncu, kas tev lika izdarīt virkni secinājumu, kas šodiendaļēji ir apstiprinājušies. Apsveicu! — Vītols pietvīka, bet Valts, it kā nebūtu to pamanījis, runāja tālāk.— Uzzinājis par atradumu, es savirknēju mums zināmos faktus noteiktā, savstarpēji saistītā ķēdītē.Pirmais posms, — Nora Baumane ir antikvariāta īpašniece, otrais, — Skots strādā tajā par senlietuekspertu, un trešais, — červoncs ir numismātisks retums, senlieta, par kuru bagāti kolekcionāri ir gatavimaksāt lielu naudu. Pievēršu jūsu uzmanību tam, ka monēta bija viltota. Tātad, sasaistot pieminētos faktusar intuitīvas loģikas palīdzību, iznāca, ka Skota un Noras nakts tikšanās varēja būt saistīta tieši ar šiemčervonciem. Kādā ziņā? Man ienāca prātā, ka caur salonu kāds ir mēģinājis pārdot viltojumus, bet atklāts,un apstiprinājumu — šī cilvēka vārdu — viņi meklējuši kvītīs, kurās tiek reģistrēts komisijā nodotaispriekšmets. Protams, mums tobrīd par to nebija ne jausmas, turklāt uzdevums bija pavisam cits, tāpēc,lieki nenopūlot galvu, mēs

vienkārši turpinājām Baumanes izsekošanu. Jau nākamajā dienā viņu atkal mēģināja novākt —sabraucot ar automašīnu. Uzbrukums bija organizēts visai prasmīgi, taču izpildītājs izrādījās tādamdarbam nepieredzējis un upuris arī šoreiz palika dzīvs. Ko darīt? Skaidrs, ka mēs bijām sadūrušies armedībām uz cilvēku. Šādos gadījumos mazākā vilcināšanās var maksāt dzīvību, tāpēc, noskaidrojuši, kurāslimnīcā cietusī ievietota, mēs ar Robertu tai pašā dienā viņu no turienes… izzagām.

— Ko? — Vītola acis iepletās kā mēteļa pogas. — Un tu man ļāvi…— Vai tas tik svarīgi? Vai tad izziņotā meklēšana pārlieku noslogoja varas aparātu, vai arī bija tik

dārga, ka būtu jāatsauc?— Nē.— Redzi nu, zaudējuma tikpat kā nekāda, bet ieguvumi varēja būt vairāki. Tātad Cilpa tev, man —

Baumane, bet pati tās meklēšana — pliks čiks. Taču mums misējās, jāatzīstas, nebiju visu paredzējis.Izmantodama apstākļus, Nora aizbēga, un tas mani pārliecināja, ka viņa ne tikai zina par draudošajāmbriesmām, bet pazīst cilvēkus, no kuriem ir jāsargās. Pēc tam no mājām tiek aizvilināts vīrs. Sekoielaušanās Baumaņu dzīvoklī. Milzīgā nekārtība tajā liecināja, ka kaut kas ticis meklēts. Kas? Šo lietiņuman izdevās atrast Skota žaketes kabatā.

— Kādā veidā?— Mēs ar Robertu apmeklējām viņa jauno dzīvesvietu.— Protams, ar atļauju?— Protams — bez.

— Hm… Un kas tas bija, ko tu atradi amerikāņa kabatā?— Zelta červoncs. Esmu pārliecināts, ka no viltotajiem. Skaidrs, ka senlietu eksperta kabatā tāds

nevar nokļūt nejauši. Fakts, ka arī Skots strādā tai pašā salonā, apstiprina manu versiju, ka kāds mēģinājisrealizēt viltojumus tieši cauri Baumanes antikvariātam. Acīmredzot šis cilvēks bijis pārliecināts, kaatdarinājums ir pārāk meistarīgs, lai to atklātu, bet iekritis. Es jau sacīju, ka katrs, kas nodod kādu lietukomisijā, tiek iereģistrēts. Un tūlīt rodas jautājums — ja Skots ar Baumani ir meklējuši pierādījumussalona dokumentos, kāpēc tas ticis darīts naktī, mājās, un nevis darba laikā uz vietas?

— Man tas joprojām nav skaidrs, — es teicu.— Bet tieši tu, Robert, devi atbildi uz šo jautājumu.— Kādā veidā?— Kad izteici savu ģeniālo atklāsmi par to, ka vīrietis ar rētu ir jāmeklē Baumanes salonā. Viņi

vienkārši baidījušies to darīt darbā. Kas no tā izrietēja? Izrietēja tas, ka viltojumu ir mēģinājis realizētnevis nejaušs klients, bet pašu darbinieks. Tagad skaidrs, ka Baumane ar Skotu izvēlējušies mājas, laipārskatītu reģistrācijas dokumentus tieši tāpēc, bet nakti un virtuvi — mūsu klienta nevaldāmāsgreizsirdības dēļ. Šis fakts un atradums Skota kabatā ir vienas ķēdītes posmi. Lai nu kā, bet jau rīt šisjautājums kļūs līdz galam skaidrs, taču mana versija, liekas, izskaidro šo divu cilvēku dīvaino uzvedību,vai ne?

— Pilnīgi, — es piekritu, un Vītols apstiprinoši pamāja. — Jautājums vienīgi, vai tiešām tāgreizsirdība bija tik liela, lai…

Kronbergs, paraustījis plecus, pasmaidīja.— Domāju, ka jā, bet Nora pati pastāstīs. Par ielaušanās mērķiem Baumaņu dzīvoklī, manuprāt, arī

nav īpašu neskaidrību — banda gribēja atdabūt lietisko pierādījumu — viltoto zelta červoncu, nezinot, katas glabājas Skota vecajā žaketē.

— Noteikti, — Vītols noņurdēja.— Labi, tad iesim tālāk. Kad savus apsvērumus, ar to es domāju tikai briesmas viņa sievai, mēs

izstāstījām apmātajam vīram, tai pašā acumirklī mūsu uzdevums radikāli mainījās.Iesmējies Valdis sacīja:— Droši vien viņš pieprasīja likvidēt bandu.Kronbergs nopietni palocīja galvu.— Lai cik dīvaini izklausītos, tev taisnība. Šie cilvēki, kādi — par to viņam nebija ne jausmas,

apdraudot laulātās draudzenes dzīvību, tāpēc mums tie jāpadarot nekaitīgi.— Tas vīrs ir jucis! Policijai, — to vēl var saprast, bet privātdetektīviem!Atbildes vietā Valts tikai ironiski pasmīnēja, un Vītols pietvīka tomāta sarkanumā.— Nu labi, es turpināšu. Vecrīgā mēs ar Robertu uzdūrāmies kādam antikvariātam, kas, izrādās, bija

iekritis, pieņemot komisijā červoncus. Tie izrādījušies viltoti!— Nevar būt!— Kā redzi. Starp citu — vari painteresēties, tev taču būs vajadzīgi liecinieki. Veikaliņa īpašnieks,

kāds Kohs, dabūjis pat maksāt klientam nodarītos zaudējumus, taču policijai nav ziņojis. Kāpēc? Topajautāsi viņam pats. Faktiski Lindes bandu iegāza milzīgā pašpārliecinātība. Vari iedomāties, pārliecībāpar savas produkcijas augsto klasi, šīs monētas ar savu pasi realizēt atnesa… Stankēvičs! Tālākais jaugāja viegli — caur viņu, izsekojot klibo, mēs nonācām Pumpuros pie mājas, kas pieder Lindem. Pēc tampakutinājām viņiem nervus, izlikdamies par bagātiem ārzemniekiem, kas gatavi iegādāties pat maisu armonētām.

— Kādā veidā?— Bandas aģenti ganās gar antikvariātiem cerībā noķert piemērotus klientus.— Vai iecerētais izdevās?— Diemžēl nē. Negaidīti viņi kļuva piesardzīgi, bet varbūt paši bijām pāršāvuši pār strīpu. Taču

tikpat labi Baumanes pazušana un mūsu gatavība pirkt tik lielu daudzumu bija modinājusi aizdomas. Šāvai tā — darījums izjuka. Bet nav ļaunuma bez labuma, jo viņu cenšanās par katru cenu noskaidrot, kasmēs tādi, lika tiem izdarīt kļūdu. Viņi sāka mūs izsekot, tādējādi atklājot paši sevi.

Jau Pumpuros mēs nofiksējām brūnu BMW, bet, kad pēc izjukušā kontakta ar klibo to atkalpamanījām, sāka noskaidroties iejaukto ļaužu loks. Jau pirms tam tu, Valdi, pēc automobiļa numurauzzināji un tagad pēc sekotāja sejas es pārliecinājos pats, ka tā īpašnieks ir mans vecais paziņa UnoSammiste, viņš arī Uldis Krievs, agrāk sodīts, profesionāls naudas viltotājs. Taču, kad pārbaudīju viņaČaka ielas adresi, tur dzīvoja pavisam citi cilvēki. Sammiste bija izrakstījies pirms gada, bet neviensnevarēja pateikt, uz kurieni pārcēlies. Tikai tagad noskaidrojies, ka, apprecēdams Lindes meitu, viņšmainījis uzvārdu, lai tas it kā vairāk skanētu latviski, taču autoinspekcijas uzskaitē joprojām figurē vecais.

— Bet, — es iebildu, — viņa uzvārds ir Zvirgzds, nevis Linde.— Tam ir savs izskaidrojums. Sammiste ir direktora meitas otrais vīrs. Pirmais? Pirmais — Tālis

Zvirgzds, traģiski gāja bojā tās acu priekšā… Šis atgadījums bijis neticami drausmīgs, un viņas sirmiemati to apliecina. Nejautājiet pēc sīkumiem, tie nav būtiski, bet spēj sabojāt apetīti vismaz uz nedēļu…Pēc tam es pievērsos Stankēvičam. Pēc profesijas viņš izrādījās ķīmiķis, strādājis darbagaldu rūpnīcaslaboratorijā. Aizgāju uz turieni, bet no uzņēmuma bija palicis viens vienīgs nosaukums. Taču, neraugotiesuz to, ka visas iekārtas bija izpārdotas un cehi slēgti, man izdevās satikt galveno tehnologu. Viņšpastāstīja visai interesantas un izmeklēšanai noderīgas lietas. Izrādījās, ka Stankēvičs vairākus gadus bijanostrādājis Sergeja Zotova vadībā. Šis cilvēks dzīvoja Babītē, un mēs ar Robertu tur iegriezāmies. Tačuizrādījās, ka Zotovs pārdevis māju Zvirgzdiem, bet pats pārcēlies Uz Krieviju. Šķita, ka esam nonākušistrupceļā un daudzsološais pavediens ir pārtrūcis. Taču, runājot ar mājas saimnieci, kāda pat Robertamlīdz šim nezināma detaļa mani pārliecināja, ka tur kaut kas nav kārtībā. Te gan jāatzīstas, ka pats es to.aptvēru tikai pēc dienas.

— Kas tā par detaļu? — Valdis painteresējās.— Runājot ar sievieti, es turēju roku uz vārtiņiem un jutu, ka reizumis tie tik tikko manāmi notrīc.— Un tad?— Kad vēlāk to atcerējos, es uzdevu sev jautājumu — kas to varēja izraisīt?— Vējš.— Tāda nebija. Kas vēl?Vītols paraustīja plecus.— Ne jausmas.— Vārtiņi, — Kronbergs paskaidroja, — bija iekārti eņģēs. Tas savukārt iestiprinātas zemē

ieraktā betona stabā.— Zeme, — es iesaucos, — drebēja zeme!— Pareizi, Robert, drebēja zeme. Gandrīz katrs, pat atrazdamies pamatīgā attālumā no sliedēm, ir

sajutis zem kājām vibrāciju, garām aiztraucoties vilcienam. Šis gadījums bija analogs, tikai vibrācijasvietā bija sajūtami grūdieni. Zeme nodrebēja ik pa noteiktiem intervāliem. Lai gan viltotas naudasražošana man ir sveša, taču šīs tehnoloģijas pamatā, liekas, jābūt sagataves pārvēršanai gatavā monētā armilzu spiediena, bet vēl labāk — trieciena palīdzību. Manuprāt, viņi šo darbu veikuši ar štancei līdzīga,masīva mehānisma palīdzību.

— Jā, — Vītols iemeta starpā.— Tātad pareizi. Katrs tāds trieciens sadrebināja zemi. Šie viļņi, izplatoties tāīāk, iekustināja pie

staba iekārtos vārtiņus, un es šos satricinājumus sajutu ar roku. Kā redzat, draugi, šie spriedumi izrādījāspareizi, un beigu beigās Zvirgzdu mājā mēs atradām pagrīdes naudas kaltuvi. Tagad atlika noskaidrot topersonu, kas visu bija organizējusi. Sāku ar kādu neskaidrību, kas visu laiku man nedeva mieru. Lieta tā,ka cilvēkam, kas aizvilināja no mājām Konrādu Baumani, bija jāpazīst viņa Lietuvā dzīvojošais brālēns,jāzina par viņu attiecībām un adrese. Skaidrs, ka tādu es varēju atrast tikai Baumaņu laulātā pāra draugu

vai radinieku vidū.— Kas īsti tas bija? — es nenocictos.— Linde, Rolands Linde, Noras Baumanes jaunības dienu draugs Rolis! Gan jau nelaimīgā

sieviete to atklās. Taču, runājot par organizētāju, pareizāk būtu runāt par tandēmu — Linde—Sammistejeb padomju nomenklatūras darbinieks plus noziedznieks. Pat viņu saradošanās, manuprāt, izskatās vairākpēc likumsakarības nekā nejaušības. Vispirms tiek izlaupīta rūpnīca. To, liekas, sauc par privatizācijasvai denacionalizācijas programmas īstenošanu. Es uzreiz ievēroju, ka direktors pret šādu marodierismuizturējies vairāk nekā vienaldzīgi. Galvenais tehnologs zināja pastāstīt, ka lielākā daļa iekārtu pārdotasprivātpersonām par simboliskām summām. Viņš gan esot mēģinājis protestēt, taču viņam aizbāzuši muti— kuģis grimstot, tāpēc jāgrābjot, ko varot, jo tāpat sociālistiskā īpašuma vairs neesot, bet privātajāsektorā katrs sīkums noderēšot. Tā arī iztīrījuši visu līdz pat pēdējai skrūvītei, palikušas vienīgi dažasnovecojušas, vairāku tonnu smagas štances.

— Kādam taču par šīm nejēdzībām būs jāatbild.— Robi, Robi, — kā nožēlā draugs pakratīja galvu, — tu joprojām dzīvo kā uz Mēness. Nevienam,

izņemot tevi, nav noslēpums, ka tiek mērķtiecīgi izlaupīta valsts. Es pieļauju, ka var ar novēlošanospieņemt vajadzīgu likumprojektu vai izstrādāt to tā, lai pēc mēneša būtu jāiesniedz labojumi, unattaisnoties ar pieredzes trūkumu, taču tur, kur tiek pavērts ceļš nesodītai laupīšanai, vismaz es nevarunesaskatīt mērķtiecību. Bet kam velti muti dzesēt, ja tas tikpat neko nemainīs. Starp citu — tautai bija dotabrīva izvēle un tā to arī izmantoja, ko tad te vēl vainot?

Uzņēmuma izpārdošana ļāva Lindem piesavināties visas tās iekārtas, kas varēja noderēt iecerētajampagrīdes biznesam. Droši vien viņiem sagādāja ne mazās grūtības kaimiņiem nemanot, lai arī pa daļām,nogādāt smagos mehānismus mājā. Vai šim nolūkam bija izbrīvēta īpaša telpa?

— Pamatīgs betona bunkuris.— Vai sen būvēts?— Domāju, ka pirms diviem gadiem, — atbildēja Vītols.— Skaidrs — tātad Zotova laikā. Tā, lūk, pamazām sarodas visi punkti uz i. Skaidrs, ka bijušais

laboratorijas vadītājs arī ir bandas līdzdalībnieks un pārcēlies uz Krieviju tās uzdevumā. Liekas, ka arīmājas pārdošana bijis tikai blefs, pēdu jaukšana. Tev nāksies šo versiju pārbaudīt, Valdi! Viņi ar Zotovastarpniecību varēja meklēt noieta tirgu austrumos vai arī iespējas iepirkt zeltu vairumā un par zemākucenu, taču nebūtu nekāds brīnums, ja visi šie uzdevumi izrādītos apvienoti vienā. Kad pēc neatkarībasatgūšanas metālietilpīgās ražotnes vienā mirklī kļuva nerentablas, jo tika pārtrauktas piegādes noKrievijas, direktors noteikti uzdeva sev jautājumu — ko darīt? Domāju, ka Linde zinājis par sava znotapagātni, jo tikai tā var izskaidrot, ka viņš uz bijušā uzņēmuma drupām organizējis nevis cehu nagluizgatavošanai, bet pagrīdes naudas kaltuvi. Vajadzīgie speciālisti bija pa rokai, jo agrāko kolēģu vidūbija gan metalurgi, gan ķīmiķi — cilvēki, kas spētu atrast precīzu sakausējuma formulu un kas pārzinamašīnas. Lai pagatavotu presformu, ir nepieciešams pat mākslinieks, un šo darbu veica klibais. Starp citu,Robert, viņš ir beidzis kā institūtu, tā ari mākslas vidusskolu.

— Man nav skaidrs, kas tad īsti nošāvis žņaudzēju, bet galvenais — par ko? — jautāja Valdis.Valts īsos vārdos iepazīstināja viņu ar saviem apsvērumiem, kurus bija izraisījis pagalma dubļos

atrastais pazoles nospiedums.— Tātad, — Vītols domīgi pakasīja pakausi, — tu uzskati, ka divi no bandas, viens no otra

neatkarīgi, nolīguši katrs savu slepkavu?— Jā.— Un liktenīgas nejaušības rezultātā par upuri kritusi nevis Baumane, bet viens no viņiem?— Cita izskaidrojuma man nav. Iespējams, ka pratināšanā tev izdosies izvilkt patiesību. Ja

rītu tu arestēsi arī Goldšmitu laulāto pāri, tad visi lietiskie pierādījumi un cilvēki būs tavās rokās.Labu brīdi valdīja klusums. Vītols lēnām piecēlās, klusuciešot paspieda mums rokas un devās uz

izeju. Jau durvīs viņš atskatījās.— Paldies par mācību, Valt! Vecā kaite — nekā nevaru atcerēties, kas esi tu un kas es. Bet

cilvēka attiecības ar Dievu, šķiet, ir tādas pašas.— Pateicos par komplimentu, — Kronbergs viegli pavīpsnāja.

XXXVI nodaļa Samierināšanās

It kā pārliecinādams, ka kārtējais tumšo un draudošo notikumu periods noslēdzies, rīts atausa, tērpiesspožos saules staros. Karādamies tikai dažus grādus virs apvāršņa, dienas spīdeklis izgaismoja istabasvisapslēptākos kaktiņus,ļaujot pārliecināties, ka pienācis laiks ķerties pie lupatas un ūdens.

Cenzdamies netrokšņot, jo, spriežot pēc klusuma dzīvoklī, draugs vēl gulēja, izmazgāju grīdas,noslaucīju putekļus, un uzreiz kļuva vieglāk elpot. Pēc tam ķēros pie brokastu pagatavošanas. Acīmredzotceptu sīpolu kairinošā smarža galu galā piespieda sarosīties arī Kronbergu.

— Labrīt, Robert, — ienācis viņš pārskrēja ar acīm virtuves piederumiem un, apstājies piepannas, piedauzīja ar rādītājpirksta nagu pie čuguna vāka. — Deru, ka tur cepas zemnieku brokastis.

— Tu, kā vienmēr, esi gaišreģis.— Gaišostis, — draugs mani izlaboja un sāka klāt galdu.Brokastis pagāja tādā kā laiskā, omulīgā mierā, tajā atbrīvotajā noskaņā, kas pārņem dvēseli pēc

trauksmainiem notikumiem vai no steidzīgiem pienākumiem brīvajos brīžos. Ari sarunas risinājās appavisam ikdienišķām problēmām, sākot no cenām pārtikas veikalos un tirgū, un beidzot ar to, kam ietkārtot maksājumus par īri. Piepeši es atcerējos Baumani.

— Kā tu izdomāji, kur viņu meklēt?— Gaužām vienkārši — ar automašīnas numura palīdzību, — draugs atteica. — Vai esi

ievērojis, cik liktenīgu lomu bandas lietā ir nospēlējuši viņu automobiļi, ļaujot pēc numuriem noskaidrotto īpašniekus?

— Esmu.— Redzi, šis gadījums ir līdzīgs. Ar autoinspekcijas palīdzību man izdevās uzzināt zilā audi

īpašnieka adresi. Vārdam nebija lielas nozīmes, galvenā — adresei. Izrādījās, ka tas puisis dzīvoLielupē. Manā atmiņā uzreiz atausa fakts, ka meklējamā sieviete atguvusi savus īpašumus arī Jūrmalā.Kad pārliecinājos, ka Noras vasarnīca atrodas līdzās, viss kļuva skaidrs.

— Tātad to, kur Baumane slēpjas, tu zināji jau sen?— Pietiekami, lai noņemtu no Vītola pleciem lieku nastu. Taču es nedrīkstēju to darīt, jo

skaidrs, ka sievietes dzīvība bija briesmās. Ne jau velti, aizmukusi no Viļonkuļa, viņa nemeklējapatvērumu pie vīra. Arī viņam es nedrīkstēju atklāt sievas atrašanās vietu, jo ar nepārdomātu rīcībuBaumanis varēja izsaukt nelaimi. Skaidrs, ka Linde bija licis viņu novērot.

Piepeši atskanēja tālruņa zvans, un draugs piecēlās.— Tas noteikti ir Baumanis, — viņš nomurmināja un, kad, sarunu beidzis, atgriezās savā vietā,

apstiprināja, — Baumanis. Vakarpusē viņš kopā ar savu sievu taisās mūs apciemot. Esmu pārliecināts, kapatlaban viņi izgājuši noslēgtajai lietai atbilstoši lielas tortes medībās.

— Gaidi… — es neticīgi norūcu un, uzslējies kājās, kategoriski paziņoju, — pusdienasgatavosi tu. Es šodienu veltu tikai grāmatai.

— Labi, — smagi nopūties, draugs padevīgi palocīja galvu.Kā solījis, Bdz ar tumsu ieradās Baumaņu laulātais pāris. Vispirms pa durvīm iespraucās milzīgs

neļķu pušķis. Atradis sev vietu Kronbergā rokās, tas atklāja joprojām bālo, bet smaidošo Noras seju.Viņai sekoja vīrs, turēdams izstieptā rokā lielu tortes kārbu. Tā savukārt tika pasniegta man. Kad, saņēmisdāvanu, atskatījos, Valta lūpās rotājās viegls smaids.

Baumanim piepalīdzot, jo Noras ieģipsētā roka karājās kaklā, uzklājām galdu Valta istabā. Kad vissbija gatavs, Kronbergs nolika vidū konjaka pudeli un, nez kāpēc pagriezies pret mani, jautāja:

— Noslēgumā taču drīkst?

Es paraustīju plecus.— Laikam.Valts piepildīja glāzes, taču, kad pacēlu savējo, viņš klusā balsī sacīja:— Mazliet pagaidīsim.— Ko?— To, kam domāti šie galda piederumi.Tikai tagad es pamanīju, ka galdu esam uzklājuši piecām personām.Piepeši atskanēja durvju zvans. Liels bija mans izbrīns, kad, atvēris, ieraudzīju savā priekšā Skota

garo augumu.— Vai šeit dzīvo Kronbergs?— Jā.— Viņš lūdza, lai iegriežos.— Ienāciet!Kad kopā ar jauno ciemiņu parādījos istabas durvīs, šķita, ka mūsu klienta iegarenajai sejai

pārskrēja negaisa mākonis — acis satumsa, pieri pāršķēla stāva rieva, bet lūpu kaktiņi noslīga lejup.— Atļausiet iepazīstināt, — Valts pagriezās pret Konrādu Baumani, — šis ir Visvaldis Skots,

jūsu sievas brālis!— Ko? — mūsu klients izskatījās pēc triekas ķertā — sastindzis ar ieplestu muti un izvalbītām

acīm. Nudien, kā tikai nepārvērš cilvēka seju negaidīts pārsteigums.— Jā, — vienā mierā attrauca mans draugs. —- Noras Baumanes tēva Voldemāra Dauges dēls.— Nora, — norīstījies mūsu klients pievērsās sievai, — vai tā ir taisnība?Uzrunātā pamāja.— Kāpēc tu klusēji?— Kāpēc? Tāpēc, ka tu uzvedies kā pēdējais kretīns, pirms es pati to uzzināju. Vai man nav

taisnība? Vajadzēja tikai ieminēties par viņu, kā tu jau eksplodēji! Aizbraucot tēvocis šo ziņu gribējapasniegt kā dāvanu un tikai tevis dēļ to atklāja man vienai. Bet, kad pēc viņa lūguma es uzņēmu Visvaldisavā dzīvoklī, kā izturējies tu?

Nabaga Baumanis zemu nodūra galvu, taču sieva turpināja nesaudzīgo uzbrukumu:— Un, kad par spīti tavai idiotiskajai greizsirdībai, gribēdama visu atklāt, es ieminējos, ka

viņš man ir tuvs cilvēks, kas sekoja?— Kā es varēju zināt — kādā nozīmē…— Nespried pēc sevis! Bet tagad — tūRt paspied viņam roku un saki, ka nožēlo! Tūlīt! — Šī

pavēle tika izteikta kategoriskā tonī, un, redzot sievietes dusmās zaigojošās acis, es sapratu, ka tuvākajālaikā nabaga vīru sagaida vesela virkne rūgtu brīžu. Par laimi, sirdsapziņas izmocītais Baumanis pats alkamiera, jo, ne vārda neteicis, piecēlās un pastiepa amerikānim roku. Draudzīgais žests tai pašā mirklīpārvērta saspringto atmosfēru savstarpējas labvēlības gaisotnē. Cik maz gan cilvēkam nepieciešams, laino ienaidnieka pārvērstos draugā,

taču — ak vai! — vel mazāk, lai notiktu otrādi. Es redzēju arī, kā atmaiga sievietes seja un, kad vīrsatskatījās, viņas acis silti iemirdzējās.

— Grūti dzīvot kopā ar greizsirdīgu… — Nora teica.— Stulbeni, — viņas vietā nobeidza vīrs. — Piedod!— Kas bijis, bijis, draugi, — ierunājās Kronbergs, — laiks dziedina visas brūces. Sie pēdējie

notikumi… Zināt, mani ļoti interesē viss no sākuma, par Lindi, viltotajiem červonciem, viss…— Vispirms iedzersim, — es atgādināju, un klātesošie saskandināja.— Par laimīgām beigām, — melnā ģērbtais Skots teica, un Baumanis uzmeta viņam pateicīgu

skatienu.Kad mūsu viešņas vaigi uzplauka rozes sārtumā, nācās atzīt, ka viņa tiešām ir skaista sieviete, un

man kļuva saprotamāki tās vīra izlēcieni. Pēc mazas pauzes, dziļi ievilkusi elpu, viņa sāka raiti stāstīt. Laigan maigajā balsī jautās neliela nervozitāte — acīmredzot pēdējo pārdzīvojumu sekas, taču notikumusviņa izgaismoja secīgi un saprotami, varbūt vienīgi nedaudz sasteigti. Izrādījās, ka Linde ir veseluspiecpadsmit gadus par viņu vecāks un skolas gados centies iegūt meitenes sirdi. Un darījis to visaiīpatnēji — ar dāvanām, uzskatīdams, ka viss ir pērkams un pārdodams. Būdams jau nobriedis vīrietis,viņš ar savu klātbūtni vien piespiedis ar maigām jūtām apveltītos Noras vienaudžus kapitulēt. Tādējāditicis radīts iespaids, ka meitene ir viņa draudzene, lai gan viņš tai bijis nepatīkams.

Satikusi viņu atkal pavisam nesen, tieši tad, kad sagatavošanas darbi jau bijuši galā un vistuvākajālaikā jaunajam salonam vajadzējis vērt durvis pirmajiem klientiem. Linde bijis ļoti pieklājīgs, betuzstājīgs un gandrīz burtiski izspiedis no viņas ielūgumu uz vakariņām. Te daiļā stāstītāja piezīmēja, kašonakt viss tapis zināms vīram. Droši vien šī replika bija domāta man, jo, nespēdams novaldīties, esuzmetu Baumanim ašu skatu.

Izturējies Linde ļoti korekti. Pastāstījis par savām nedienām rūpnīcā, apsveicis Noru ar īpašumuatgūšanu un jau promejot painteresējies, vai jaunatveramajā antikvariātā nav kāda vakance vienam noviņa bijušajiem darbiniekiem, kurš nule kā atlaists. Viņam esot liela ģimene un tā tālāk.

— Droši vien tas ar rētu, — es ieminējos.— Jā, — Baumane pamāja.Pēc dabas būdama līdzcietīga ari pret svešu nelaimi, viņa bez vārda runas pieņēmusi Lindes protežē,

pat neiedomādamās, ka te varētu būt kādi tumši nolūki. Taču drīz pēc tam sākušās dīvainas lietas —veikalā nereti iegriezušies aizdomīgi tipi, kas par kaut ko slepeni sačukstējušies ar pārdevēju. Reiz Norapati pamanījusi viņu pārdodam kādam ārzemniekam zelta monētu. Pēc kāda laika vairākas tādas

monētas viņa jau ievērojusi vitrīnā. Jāsaka, ka katalogos minētos numismātikas priekšmetusdrīkstējuši pieņemt komisijā arī pārdevēji, bet pārējos novērtējis eksperts.

Kādu dienu, pirmo reizi palikusi pusdienlaikā kabinetā, pa puspievērtajām durvīm viņa nejaušinoklausījās sarunu:

— Vai pārdevi? — jautāja kaut kur dzirdēta balss.— Jā. — Atbildētāju viņa pazina.— Visas?— Viena palika vitrīnā.— Vai Nora nekļūst aizdomīga? Atceries par dokumentiem.— Ko tā kaza…Ja dzirdētais lika viņai aizdomāties, tad pēdējais vārds aizdeva dusmas. Neizturējusi Nora atrāva

durvis un ieraudzīja Lindi, kas patlaban sarunājās ar pārdevēju. Pamanījuši viņu, vīrieši sarāvās,acīmredzot ne viens, ne otrs nebija zinājis, ka Baumane atrodas veikalā.

— Ak tad es esmu tā kaza? — Baumane iesaucās un, piegājusi pie vitrīnas, izņēma zeltamonētiņu un pacēla gaisā. — Tātad šī ir tā, par kuru jūs runājāt?

Abi vīrieši saskatījās.— Skaidrs, jau šodien to nodošu policijā.Linde saknieba lūpas, un viņa acīs pazibēja velnišķīgas uguntiņas.— Dod šurp! — viņš pavēloši pastiepa roku.— Ne prātā nenāk! — Nora atcirta, un tajā mirklī rupjas rokas sagrāba viņas plecus.— Atdod, vai tu apklusīsi uz mūžu!— Nē!Lindes zvēriskais skatiens liecināja, ka šis cilvēks ir gatavs uz visu. Vīrietis ar rētu sagrābis viņas

apakšdelmu un sācis izgriezt roku. Baumane iekliegušies. Par laimi, šajā mirklī atsprāgušas durvis unveikalā kāda muzeja eksperta pavadībā ienācis Skots. Linde neuzkrītoši izslīdējis laukā.

Valts painteresējās — kad tas noticis. Izrādījās, ka tajā dienā, kad Baumaņa nama kāpņu telpā tika

atrasts nošautais vīrietis.— M… jā, — Kronbergs nomurmināja, — Linde nav no tiem, kas velk garumā.Nevienam nemanot, Nora monētiņu atdevusi Skotam, taču par notikušo pastāstījusi tikai nākamajā

dienā, jo vīrietis ar rētu visu laiku uzkrītoši grozījies tuvumā. Kad, atgriežoties no advokāta Šteinakantora, viņu mēģināja sabraukt automašīna, nelaimīgā sieviete sapratusi, ka joki nav. Tālab tai visinepazīstamie likušies aizdomīgi, un, lai gan ir Viļonkulis, ir Laimas tante šķituši visai simpātiski cilvēki,

neuzticības izraisītā panika ņēmusi virsroku. Izrādījās, ka Kronbergā viņa pazinusi slavenodetektīvu, pateicoties manai pārsteidzīgi izmestai frāzei. Lai gan Šteins pa tālruni devis tik precīzuaprakstu, ka nebijis iespējams kļūdīties, viņa bailēs nemeklējusi vis palīdzību pie mums, bet uzrakstījusizīmīti, iebāzusi Viļonkuļa vecajā žaketē un aizmukusi. Baumanes mērķis bijis atgūtā Lielupes vasarnīca,kas pagaidām stāvēja tukša. Kaimiņos tai dzīvojuši divi vecīši ar vienīgo dēlu. Pa ziemu viņi apņēmušiesuzraudzīt Noras īpašumu, turklāt pie tiem glabājās ari atslēgas. Nospriedusi, ka tā būs vislabākāpaslēptuve, viņa devusies uz Jūrm<iJu. Lai gan bēgle ne vārda nepaskaidrojusi par iemesliem, kaspiespieduši *to tik dīvainā apģērbā pamest Rīgu, kaimiņi, neko nejautādami, visiem spēkiem centušiespalīdzēt. Pamazām Nora bijusi spiesta atklāt savu nelaimi, taču, kad viņu dēls pieteicies paziņot vīram,baidīdamās apdraudēt kā viņu, tā sevi, kategoriski atteikusies. Tam nopietns šķērslis bijis arī sievietesievainotais pašlepnums.

Pārdomādama situāciju, Baumane sapratusi, ka Linde viņu noteikti meklēs un to pašu darīs arīKronbergs. Diezgan loģiski bēgle nonākusi pie secinājuma, ka šo cilvēku ceļi var krustoties un bijušaisdirektors, ejot pa detektīva pēdām, var atklāt viņas paslēptuvi. Šis spriedums, gluži kā dīgstošs grauds,izdzinis pamatīgu baiļu asnu. Beigu beigās, neizturējusi pastāvīgo nervu spriedzi, viņa tomēr palūgusikaimiņu dēlam, kam piederējis zilais audi, nodot mums vēstuli. Vienīgais cilvēks, ar ko tā uzturējusipastāvīgus kontaktus, bijis Skots. Atrisinājums, iespējams, būtu bijis pavisam cits, ja amerikānis nebūtumonētiņu… pazaudējis!

— Nevar būt! — Kronbergs pārtrauca stāstītāju un ielūkojās jaunā vīrieša melnajās acīs.— Tā ir taisnība, — tas apstiprināja.— Kur tā glabājās?— Skapī, vecā uzvalka krūšu kabatiņā.— Varbūt sānkabatā?Amerikānis noskatīja manu draugu ar izteiksmīgu skatienu.— Abām sānkabatām atirusi odere. Tā ir, — kā nožēlā viņš paplēta rokas, — kad sievas nav. Es

redzēju aizdomīgus cilvēkus diendienā grozāmies ap un pa veikalu, un bija skaidrs — ja Nora teparādīsies, tā būs pēdējā diena viņas mūžā. Un mēs nolēmām gaidīt.

— Ko?— Nezinu. Gluži vienkārši, ir man, ir Norai bija sajūta, ka tuvākajā laikā Lindes bandu sagaida

krahs. Ar šo lietu taču nodarbojās pats Kronbergs!Mans draugs iesmējās, taču tūdaļ pat, atguvis nopietnību, vaicāja:— Vai jums bija aizdomas, ka monēta viltota?— Jā. Esmu eksperts. Tā bija… pārāk jauna.— Skaidrs, tātad vienīgais pierādījums bija pazudis un nebija ko iesniegt policijai. Tagad es

saprotu… Kā jūs kontaktējāties?— Pa kaimiņu tālruni, — atbildēja Baumane.— Tagad pastāstiet, kas vakar vakarā notika vasarnīcā.Sieviete pārvilka ar roku pāri pierei un nodrebēja.— Jau tumsā pie durvīm pieklauvēja. Domādama, ka atnākusi kaimiņiene — es viņai biju

lūgusi nopirkt maizi, atvēru, bet aiz tām… Linde un tas… otrais. Viņi iestūma mani atpakaļ istabā unpieprasīja atdot zelta červoncu. To no vitrīnas… Neredzēdama citas' izejas, es pateicu, ka tas pazudis.

Linde neticēja un izvilka nazi! Ak Dievs! Ja jūs pat minūti vēlāk…— Nomierinies, — Baumanis noglāstīja sievai roku. — Viss jau garām un rauj jods to

nelaimīgo monētu.— Līdz šai dienai nevaru saprast, kur tā palikusi, — Skots domīgi nomurmināja.— Gribat, palīdzēšu? — Kronbergs piepeši jautāja, un amerikānis uzmeta manam draugam

pētošu skatienu.— Kādā veidā?— Aiziesim pie jums, šķiet, ka te ir tikai triju minūšu gājiens. Tur uz vietas es kaut ko

izdomāšu. Okey?— Okey. Bet ja neatradīsiet?— Man ir vēl viens konjaks…— Norunāts.— Jūs, — Valts teica laulātajiem, — pamielojieties, izdzeriet pa glāzītei, bet mēs pēc desmit

minūtēm būsim atpakaļ. Celies, Robert!Kad garais amerikānis ieveda mūs savā dzīvoklī, man gandrīz paspruka, ka esam jau te bijuši. Bet

drauga seja atainoja tik rāmu vienaldzību, ka es apspiedu vēlēšanos atzīties.— Lūk, — Skots izvilka no skapja pelēku žaketi un pasniedza Kronbergam. — Monēta

glabājās krūšu kabatiņā.Valts iebāza tajā divus pirkstus un nogrozīja galvu.— Tukšs.Kad Valta roka līdz pat elkonim iegrima sānkabatā, amerikānis pasmīnēja, acīmredzot viņš bija no

tiem, kas zina, kur kas glabājas. Taču, kad tā iznira, viņa acis iepletās — starp Valta pirkstiem vizējadzeltena ripiņa — zelta červoncs!

XXXVII nodaļa Negaidīta zina

Vismaz pāris sekundes namatēvs nostāvēja kā sālsstabs, izvalbītām acīm blenzdams uz atradumuKronbergā rokā.

— Tas… nav saistīts ar triku? — viņš beidzot izspieda. — Varbūt esat trenējies?— Nebūt ne, — Kronbergs smaidīja. — Izskaidrojums ir pavisam cits — te vainojama mana

izklaidība. Tās dēļ es iemetu monētu nepareizā kabatā… Neuztraucieties, Visvaldi, šis ir vienīgaiszaudējums, ko ar savu neatļauto ielaušanos jums esmu nodarījis, turklāt nav zināms, vai šī kļūme patiesībānav ieguvums.

Mans draugs īsos vārdos iepazīstināja amerikāni ar lietas būtību. Par laimi, šis cilvēks bija apveltītsne tikai ar iztēli, bet arī ar praktisku prātu, turklāt bez kompleksiem, un nemaz neapvainojās par mūsusavdabīgo vizīti savā dzīvoklī, kā arī rakņāšanos pa kabatām.

Kad atgriezāmies savā dzīvoklī, redzot Baumaņus, šķita, ka saticīgāku pāri man savā mūžā navnācies sastapt, — piespiedušies viens pie otra, viņi dūdoja kā divi balodīši, un svešam ne prātā nevarētuienākt, ka postošās greizsirdības dēļ šī ģimene vēl pavisam nesen stāvējusi bezdibeņa malā.

Kad Kronbergs Norai pastāstīja par savu liktenīgo kļūdu, kuras rezultātā monēta nokļuva citā kabatā,šķiet, ka sieviete to pat nesaklausīja. Man likās, ka viņa priekā par atgūto laimi bija aizmirsusi parpasaulīgām rūpēm, lai līdz galam varētu izbaudīt savu un vīra sirds atkalsavienošanos. Saprotošipārslēdzies uz amerikāni, Kronbergs palūdza paskaidrot, kāpēc nodrošināto dzīvi aiz okeāna viņšapmainījis pret trauksmaino un grūtību pilno eksistenci Latvijā.

— Mans tēvs Voldemārs Dauge nodzīvoja īsu, bet laimīgu kopdzīvi ar manu māti. Kāpēc man navviņa uzvārds? Izskaidrojums tam vienkāršs — kad vecāki iepazinās, viņš bija precējies! Tēvs visu mūžunomocījās sirdsapziņas pārmetumos, uzzinājis, ka viņa sieva, Noras māte, drīz pēc aizbraukšanas mirusi.Šajā nelaimē viņš saskatīja vienīgi savu vainu un tikai tāpēc atteicās stāties laulībā otrreiz. NeviensLatvijā līdz šim nezināja, ka mēs ar Noru esam brālis un māsa, — amerikānis ar savām melnajām acīmcieši palūkojās manā draugā, — un mani interesē, kas jums to pateica.

— Gunārs Dauge, — Kronbergs pasmaidīja. — Es uzrakstīju viņam vēstuli. Redziet, cik viss irvienkārši. Atbildi saņēmu pirms trim

dienām. Tēvocis liek jums abiem nodot sirsnīgus sveicienus un lūdz neaizmirst to, ko viņš uzdevis.Kas tas ir?

— Viņš ļoti vēlas atgūt mūsu namu Pēterburgā. Tēvocis ir ļoti vecs un pirms nāves viņa lielākāvēlēšanās būtu vēlreiz redzēt dzimtās vietas, izstaigāt parku un Dauges mājas greznās telpas. Viņu varsaprast.

— Var, — Kronbergs piekrita. — Tante Līze ir gluži tāda pati. Ko esat darījuši lietas labā?— Palūdzām advokātam noformēt prasību.— Šteinam?— Kā jūs to zināt? — kā atmodusies Baumane pacēla galvu.Valts pasmaidīja.— Tāda profesija… Taču man palikušas dažas neskaidrības. Pirmā— jūsu vīrs ar telegrammas palīdzību tika aizmānīts uz Lietuvu, kur tam it kā miris brālēns.

Skaidrs, ka to izdarījis Linde, taču es nesaprotu, kur viņš dabūjis adresi.Baumane tikko manāmi pietvīka.— Viņš taču pazina Rūdi! Atcerieties, es stāstīju, ka Linde uzplijās, lai ielūdzot viņu pie sevis?

— Atceros.— Rūdolfa kāzu uzņēmums stāvēja uz grāmatplaukta. Linde paņēma fotogrāfiju un iejautājās,

vai tikai tas neesot Rūdis, un, kad es apstiprināju, viņš pastāstīja, ka pazinis viņa tēvu, ar kuru kopā esotstrādājuši. Pēc tam es pati iedevu viņam Konrāda brālēna adresi.

— Skaidrs. Slavējiet Dievu, ka viss beidzies laimīgi. Nebūtu Rūda, Linde noteikti ķertos pievardarbības. Bet tagad izskaidrojiet savu rīcību — kāpēc jūs ar Visvaldi izvēlējāties nakts laiku, virtuvi,lai apspriestos, nevis dienu. Kāpēc tāda slepenība?

Baumane uzmeta īsu skatienu savam senlietu ekspertam, un, tā kā viņš neizrādīja ne mazākovēlēšanos atbildēt, teica:

— Jau pirms incidenta ar Lindi es pamanīju, ka viņa ieteiktais darbinieks pārāk brīvi, laineteiktu — nekaunīgi uzrunā apmeklētājus. Viņā nebija tās atturības un korektuma, kas nepieciešamsšādam kalpotājam, bet drīzāk gan spekulanta uzbāzība.

— Paskaidrojiet.— Redziet, es caurām dienām apgrozos salonā, un, kā jau teicu,— numismātikas retumus, kas atrodami katalogos, atļauts pieņemt komisijā ari pārdevējiem. Cena

cieta, un ar nepieciešamajiem aprēķiniem tiktu galā pat piektās klases skolnieks. Drīz vien atklāju, kavispieprasītākā prece ir vecās monētas, precīzāk — zelta červonci. Lai gan vitrīnās parasti bija tikaiviena vai divas monētas, man likās, ka viņš pārdevis vairāk. Arēji viss šķita norisam likumā paredzētākārtībā, taču pirkumi notika pārāk bieži… Kad ieminējos par savām aizdomām Visvaldim, viņš ieteicapārbaudīt kvītis. Par katru nodoto priekšmetu tiek sastādīti vairāki eksemplāri, turklāt vēl papildusiegrāmatoti. Kabinetā ir atļauts ienākt visiem darbiniekiem, bet šis cilvēks bija pārāk glūnīgs un…bīstams. Negribēdami izraisīt viņā aizdomas, nolēmām pāršķirot papīrus mājās — Visvaldis tolaikmitinājās pie mums. Bet Konrāds! Viņam pietika ieraudzīt mūs vienu otram tuvāk par diviem metriem, laigalīgi zaudētu prātu! Nenormālais!

Mūsu klients koši pietvīka.— Zinādams, ka vīram miegs ir kā lācim, lai neizraisītos nevajadzīgs konflikts, norunājām kvītis

izskatīt nakti. Uzvārījām kafiju, izlikām uz galda dokumentus un te… iedrāžas tas dullaisL.Bija redzams, ka, atceroties vīra nepiedodamo uzvedību, sieva bija gatava aizsvilties no jauna, taču

Kronbergs tālredzīgi pacēla glāzīti:— Uz laimi jūsu ģimenē!Nelielā starpepizode atdzesēja sievietes dusmas, un jau mierīgā balsī viņa turpināja:— Protams, tonakt viss izjuka un mēs atlikām šo darbu uz nākamo. Taču nākamā diemžēl izrādījās

vēl trakāka, un rezultātā Visvaldis bija spiests pārvākties uz citurieni. Ar vārdu sakot, mums bijaaizdomas, ka lielākā monētu daļa netiek reģistrēta, bet pārdota, tā teikt — zem letes. Brālim sākāsskriešana, lai atrastu vietu, kur piemesties, tāpēc dokumentu izskatīšanu atlikām uz vēlāku laiku — kadviņš būs atradis dzīvokli. Mani mocīja aizdomas, ka ar šīm monētām kaut kas nav tīrs, jo riskēt ar darbunelielās komisijas naudas dēļ pārdevējam nevarēja būt izdevīgi. Beigu beigās Visvaldis izteica aizdomas,ka šīs monētas ir viltotas! Tas bija vienīgais pārdevēja dīvainās rīcības izskaidrojums. Tobrīd. Turklāt esno viņa baidījos…

— Ak tad tāpēc jūs Lindem paziņojāt, ka nodosiet to nelaimīgo monētu policijā?— Jā. Jūs taču aptverat sekas, ja kāds atklātu viltojumu?— Aptveru. Jūsu aizdomas, kā zināms, apstiprinājās, taču tas, ka manas vainas dēļ nevarējāt savus

draudus realizēt, manuprāt, ir tikai ieguvums. Nav zināms, kā viss vēl būtu beidzies, bet tagad policijasrīcībā ir ne vien lietiskie pierādījumi, bet liecības, fakti un… banda! Robert, šķiet, ka pienākusi kārtatortei.

Nocēlis vāku, es novietoju gardumu galda vidū.— Man atlicis pēdējais jautājums, — Valts domīgi pavērās līdzās sēdošās viešņas skaistajās acīs.

— Jautājiet, — Nora pasmaidīja.— Ko nozīmēja vīram izmestie vārdi, kad viņš jūs ar Visvaldi pārsteidza tonakt? Starp citu, šie

vārdi visvairāk aizskāra viņa pašlepnumu un… aizsāka jūsu lietu.— Neatceros, — sieviete sarauca pieri.— Kāpēc tu posti manu laimi? — piepeši ierunājās līdz šim klusējušais Baumanis.— Bet, — viņa izbrīnījusies pavērās vīrā, — kā citādi to nosaukt?— Paskaidro!— Ak tu, muļķis! Vai tad greizsirdība, tavuprāt, neposta manu laimi? Manu un… tavu? Mūsu

laimi, muļķīt! Ko gan citu es varēju tev pateikt?— Redziet nu, — Kronbergs pagriezās pret mūsu klientu. — Es jau pašā sākumā ieminējos, ka

varbūt jūs neesat sapratis šo vārdu īsto nozīmi.— Jums taisnība, — Baumanis bezcerīgi nokāra galvu, — un Norai ari. Kāds es tomēr esmu

auns…— Nekas, — Valts uzlika roku viņam uz pleca, — tagad, kad atradies gans, aunam visas

nepatikšanas ir garām… Paldies Dievam, slepkavīgie notikumi ir pagātnē un…Piepeši atskanēja tālruņa zvans un, nepabeidzis domu, draugs piecēlās.— Droši vien sakarā ar lietu, — viņš izmeta un, nokodis kūkas gabaliņu, iegāja priekšnamā.Mēs izdzērām pa glāzītei un es palūdzu Skotu pastāstīt par Ameriku. Jāsaka, ka mani interesēja šī

valsts, kurā pamatnācija nefigurēja pat nosaukumā. Taču mūsu viesis nepaguva atdarīt muti, kad atgriezāsKronbergs. Biju iepazinis drauga seju līdz vissīkākajām niansēm. Svešam neko neizteiktu viņa vieglisarauktā piere un lejup noslīgušie lūpu kaktiņi, taču es uzreiz sapratu — kaut kas noticis. Aplaidis apkārtdīvainu skatienu, Valts klusā balsī sacīja:

— Tikko man zvanīja no policijas. Pirms stundas savā mājā Juglā atrasta mirusi VallijaPētersone! Mirusi varmācīgā nāvē — nogalināta ar šāvienu deniņos!

XXXVIII nodaļa Vecās pēdas

Negaidītā ziņa uz klātesošajiem atstāja visai atšķirīgu iespaidu — Nora iešņukstējās, Skots sarāvās,vienīgi Konrāda Baumaņa seja palika nekustīga, manuprāt, pārdzīvojumu nomocītais vīrs lāgā nespējaaptvert jauno ziņu.

— Jums jābrauc, — tālredzīgi konstatēja Skots un piecēlās. — Liekas, ari mums laiks!Baumanis caur pieri palūkojās uz savu iedomāto sāncensi un, pagriezies pret sievu, piepeši izteica

priekšlikumu, no kura man palika silti ap sirdi:— Kā tu domā, Nora, vai Visvaldis pieņems priekšlikumu atgriezties mūsu mājās?Caur asarām, šķelmīgi palūkojusies vīrā, skaistā sieviete atbildēja: — Manuprāt, pa ceļam viņš dos

uz to atbildi pats…Mēs šķīrāmies uz stūra, un, palūkojies nopakaļ vīriešiem, kuriem pa vidu soļoja Baumane, es

nopūtos:— Tik daudz pārdzīvojumu, un ne no kā! Tev zvanīja Vītols?— Jā.— Kāpēc tieši tev?— Viņš atradis Pētersones mājā manu vizītkarti, atceries, es atstāju.Draugs nogriezās uz stāvvietas pusi, un jau pēc minūtes mēs savā opelī pametām asfaltēto četrstūri

skolas pagalmā, kuru uzņēmīgi cilvēki bija pārvērtuši par iedzīvošanās avotu.Bez piedzīvojumiem šķērsojuši ugunīs zaigojošo Rīgu, pēc tam slikti apgaismotās Juglas ieliņas, jau

pēc pusstundas nobremzējām Pētersones mājas priekšā. Pie vārtiņiem stāvēja policijas mašīna un tailīdzās mīdījās kalsns jauneklis, ar pūlēm noturēdams pie kājas lielu vilku sugas suni piķa melnā krāsā.Turpat netālu līkņāja kāds stāvs, kabatas lukturīša gaismā pētīdams miklo zemi. Kad viņš atliecās, blāvajāatspīdumā es pazinu Valda Vītola apaļo seju.

— Sveicināti, zēni! — pēc kārtas paspiedis mums rokas, viņš pamāja uz vārtiņu pusi. — Iesimmājā. Līķis jau aizgādāts, eksperti arī ir prom, palikuši tikai mēs abi un Džeks. Tu, Edž, gaidi laukā, —viņš pavēlēja puisim ar suni, — ja paliks vēss, kāp mašīnā.

Valts iededza kabatas lukturīti. Uz nomīdītās taciņas pēdas neredzēja. Logā dega uguns. SekojotVītolam, mēs nonācām jau pazīstamajā istabā. S>eit stāvošās mēbeles, iekārtojums, pat aizkari liecinājapar stūraino, vīrišķīgo sievieti, kas it kā pati bija šo masīvo lietu neatņemama sastāvdaļa. Tāpēc jodīvaināks un nepieņemamāks man likās fakts, ka viņas vairs nav.

— Pētersone gulēja te, — Kronbergs norādīja uz cilvēka ķermeņa formas atgādinošu, ar krītuuzvilktu figūru uz grīdas. — Šauts no durvīm. Parabellums ar klusinātāju…

Kronbergs caur pieri uzmeta stāstītājam ašu skatienu.— Lode atrasta. Izskatās… bet eksperti apsolīja piezvanīt, tad jau būs konkrēti fakti.— Pirkstu nospiedumi?— Nav.— Kaut kas taču jums ir?— Ir gan. Panāc šurp!, — viņš pieveda mūs pie galda, uz kura stāvēja balta papīra lapa.— Pēda! — Kronbergā piere saraucās, vērojot droši vien ar roku uzmesto zīmējumu. —

Kurpes?Policijas pārstāvis paraustīja platos plecus.— Kopš sākusies tirgus ekonomika un standarti nav spēkā, neko nevar saprast, bet man liekas,

ka tās ir botas.

— Droši vien, — Valts pamāja. — Hm… Tev ir kāda versija?Vītols noraidoši papurināja galvu.— Pagaidām nav. Paskatīsimies, ko teiks eksperti. Starp citu, ja nebūtu uzdūries vizītkartei,

neparko nebūtu iedomājies tev piezvanīt. Tu pazīsti Valliju Pētersoni?— Viņa ir Noras Baumanes tēva māsa.Valdis iesvilpās.— Nekādas līdzības.— Patruļdienesta jefreitora cienīgs apgalvojums. Kaimiņus iztaujājāt?— Jā. Neviens neko nav ne dzirdējis, ne redzējis.— Slepkava atnācis kājām?— Nav zināms. Džeks pēdas neuzņēma. Taču aiz vārtiņiem man izdevās atrast interesantu

protektora nospiedumu. Iespējams, ka tam nav nekāda sakara ar notikumu, taču es pavēlēju nofiksēt.— Kas tajā tik interesants?— Gumijā iedūrusies nagla. Ieslīpi. Ar laiku tā noteikti pārdurs kameru.— Viss? Vairāk neko neatradāt?— Neko.— Ko darīsiet ar paralizēto?Vītols neizpratnē uzrāva uzacis.— Ar kādu paralizēto?— Vīru. Viņš guļ tur, — Valts pamāja uz blakusistabas pusi.Brīdi policists neatraudamies blenza manā draugā, tad piegāja piedurvīm, atvēra un iededza gaismu. Gulta, kurā bija gulējis nekustīgais vīrietis, izrādījās tukša! Vītols

izvilka no kabatas pasi un, atšķīris lapu, kurā dzimtsarakstu birojs izdara atzīmi par laulības noslēgšanu,parādīja mums.

— Pētersones?— Pētersones. Kā redzi, tas nav bijis viņas vīrs. Starp citu, man nav nācies redzēt paralizētu

cilvēku, kas staigātu.Kronbergs atslīga krēslā.— Kaimiņi par viņas… draugu neko nestāstīja?— Čakstes māte tur — blakusmājā, teica, ka pēdējā laikā Pētersonei uzradies tāds kā īrnieks,

kā piedzīvotājs… Daudz dzerot. Ja tam būtu kaut mazākais kustību traucējums, es zinātu, tātad šis vīrsbijis absolūti vesels. Pieliekamajā atradām pilnu grīdu ar tukšajām alus pudelēm. Taču neko tuvāk parviņu attiecībām kaimiņiene pastāstīt nevarēja. Arī Zandere — māju tālāk, par šo cilvēku daudz vairāknezināja. Tomēr portretu iegūt izdevās. Tu viņu labi apskatīji?

— Nē. Šis tips gulēja puskrēslā, apsedzies līdz zodam. Ievēroju tikai viņa smailo degungalu,tas arī viss.

Vītols pasmīnēja.— Švaks liecinieks no tevis, draudziņ…— Tu nebūtu labāks. Pastāsti par saviem secinājumiem.— Mums palika iespaids, ka šis vīrs bijis vienkāršs dzērājs, kam nebijis kur piemesties. Tādas

stūrainas vecmeitas kā Pētersone parasti ir bez pretenzijām pret stiprā dzimuma ārieni. Kaimiņi to smailodegungalu, kuram tu ievēroji tikai formu, noraksturoja arī pēc krāsas, īsts šņabdeguns — zilgansārts. Tābaterija apstiprina, ka šis vīrs atturībnieks nav bijis.

— Varbūt to alu…— Pētersone sapirkusi frizūrai? — Vītols iesmējās. — Rullīšiem… Nāc, paskaties pats!Mēs iegājām diezgan plašā virtuvē, kuru apgaismoja vīta vada galā iekārta sēņveidīga lampa.

Pētersones pieliekamais izrādījās pamatīgs. Pie labas gribas tajā varēja ietilpināt lielas cūkas rumpi.

Visu grīdu no vienas vietas klāja tukšu pudeļu klājums, lielāko tiesu alus, lai gan šur tur pavīdēja arīcaurspīdīgāka stikla trauks ar garāku kaklu.

— Pētersonei patika iemest? — gribēdams pārbaudīt Valta agrāk izteikto versiju, es vaicāju.— Kaimiņi noliedza, es jau pajautāju. Viņa ne reizi neesot redzēta ne tikai piedzērusi, bet pat

viegli iereibuši.— Interesanti, — Kronbergs norūca, — kur gan palicis tas, kas visu to iztukšojis?Mēs izstaigājām namu, sākot no bēniņiem un beidzot ar pagrabu, taču neko, kas ienestu gaismu

mīklainā nozieguma tumsā un uzvestu uz slepkavas pēdām, neatradām. Likās, ka viņš ienācis, pavērisdurvis uz istabu, nošāvis saimnieci un vienā mierā pa to pašu ceļu atgriezies uz ielas. Taču izrādījās, kalieta ir sarežģītāka. Kad atgriezāmies viesistabā, Vītols kā starp citu paziņoja:.

— Mājā nav ne santīma.— Tāpat kā pie Baumaņiem? — Kronbergs pasmīnēja un izstāstīja, kur glabājusies viņu dzīvoklī

ģimenes nauda.Valdis pietvīka.— Sankcijas taču nebija un apskate tika veikta pavirši. Mums nebija ne laika, ne tiesību līst

katrā kabatā!— Netaisnojies, lai nu tas paliek, runāsim par šodienu. Iznāk, ka Pētersone aplaupīta?— Mums ir tāda versija. Kaimiņiene liecināja, ka aizvakar gaļas veikalā redzējusi viņu

izvelkam maku, piebāztu ar desmitlatniekiem. Uz ieintriģēto Čakstes kundzes skatienu paskaidrojusi, kaviņai tagad esot pastāvīga peļņa no īres namiem.

— Tātad vainīgais…— Ir tas vīrs, kura darba augļi redzami pieliekamajā uz grīdas.Kronbergs neapmierināti nošūpoja galvu.— Maku var nozagt, kāpēc tīši bāzt cilpā kaklu?— Tad man jāatgriežas pie Čakstes mātes liecības. Viņa ir viena acīga vecenīte. Vecā kundze

zināja pastāstīt, ka nelaiķe bijusi traki skopa un katru santīmu glabājusi kā vislielāko dārgumu. Maks viņaibijis visai īpatnējs — liels un piepogājams! Vai esat dzirdējuši kaut ko tamlīdzīgu? Ejot laukā, viņa topiepogājusi pie mēteļa kabatas, dzīvojot pa māju — pie rītakleitas. Senāk vina spekulējusi.

— Ar ko?— Ar alkoholu. Iespējams, ka jūsu paralītiķis bijis kāds no tās agrākajiem klientiem.— Bet tagad?— Tagad tas nav modē, turklāt tu dzirdēji, no kurienes viņai nauda. Būs jāpārbauda.— Nav vajadzīgs, Pētersone runāja patiesību. Nu labi, tu meklē to alus pumpētāju no dzērāju

brālības, bet mēs pagaidām nodarbosimies ar savām lietām. Visai iespējams, drīzumā mūsu ceļi atkalkrustosies.

Valdis pavadīja mūs līdz opelim un, paspiedis rokas, paziņoja:— Es vēl pakavēšos. Līdzko uzzināšu no ekspertiem…Piepeši priekšā stāvošā policijas mašīnā kaut kas noskrapšķēja, es dzirdēju ētera traucējumu

izkropļotu balsi, puisis kaut ko atbildēja, un iestājās klusums.— Ja tagad viņš izkāps un zinos… — man ausī iečukstēja draugs, — ka…Noklaudzēja durvis, un no mašīnas izrausās policists.— Runā! — Vītols pavēlēja.— Ekspertīze noteikusi, ka apavu nospiedums atbilst fiksētajam Stabu ielā, bet lode izšauta no

revolvera, ar kuru nogalināts kāpņu telpā atrastais puisis!Valts uzmeta man dīvainu skatienu un, piemiedzis ar aci, nomurmināja:— Kā tas tev patīk, vecīt?

1994. Rīga,Datorsalikums. Parakstīta iespiešanai 11.11.94. Reģistrācijas apliecība Nr. 2-0610. Formāts 60

x84/16. Ofseta tehnika. 13,25 ftz. iespiedi. Metiens 5000 eks. Līgumcena. Pas. nr. 1051. Salikta uniespiesta a/s «Preses nams» tipogrāfijā, LV 1081, Rīgā, Balasta dambī 3.