Annotation

Ivars Viks MŪSU DIŽĀ SENATNE Gan mūsu garamantu saturs, gan materiāla rakstura atradumi liekbūtiski pārvērtēt līdzšinējos uzskatus par mūsu zemes un tautas vēsturi. Mūsu senči ne tikai dzīvojuši šajāzemē pirms pēdējā ledus laikmeta, bet tiem bijušas izcilas zināšanas, kas daudzās jomās pārsniedzmūsdienu zinātnes sasniegumus. Vēl arvien lielu daļu no viņu zināšanām mēs nespējam saprast, tāpat kānespējam atkārtot viņu darbus. Mēs varam kaut ko nesaprast, bet nedrīkstam to iznīcināt… ISBN 9984-701-37-9 Rīga «Vieda> LATVIJAS EKOLOĢISKĀS IZGLĪTĪBAS APGĀDS Māras Armanovičas unZigurda Šlica zīmējumi © Ivars Viks © L. Kovalass-Kovaļevska, mākslinieciskais noformējums ©"Vieda". 2002 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

IEVADVĀRDISAISINAJUMIPIRMAIS APCIRKNIS1.1. PĀRSTEIDZOŠĀS ZINĀŠANASSAULES SISTĒMAS RADĪŠANAZEMES VEIDOŠANA1.2. OTRAIS RADĪŠANAS SOLISBIOLOĢISKĀS DZĪVĪBAS ATTĪSTĪBADIEVA DĒLU LAIKSLIELĀ RAIDĪTĀJA NOVIETOŠANA1.3. CILVĒCES SĀKUMICILVĒKA UZDEVUMSRASU RADĪŠANASKANU VALODAS ATTĪSTĪBA1.4. SENĀS SASAISTESSVETVIETU LĪNIJASMŪSU VIETA PASAULĒLAIMAS UN MĀRAS LĪNIJAS1.5. AIZLAIKIKAS IR CIVILIZĀCIJA?SENĀKĀS MATERIĀLĀS LIECĪBASTIK TĀLIE UN TOMĒR TUVIE JAPĀNIATMINAS PAR APSUKOPSAVILKUMA VIETĀOTRAIS APCIRKNIS2.1. LIKTENDAINAApšu meitas uzvara2.2. KURBADA CĪŅAS2.3. CIK SENA IR MŪSU TAUTA?GARĪGĀ UN MATERIĀLĀ KULTŪRA2. 4. LIELIE VEIDOJUMI2. 5. CEĻOJUMI UZ LETU ZEMISASAISTES AR HELLĀDU

KĀ SENATNĒ SAUCA MŪSU ZEMI?LĒTO, APOLLONS, ARTEMĪDAZINAS PAR HIPERBOREJIEMDIŽIE SKOLOTĀJI2.6. PĒDĒJAIS LEDUSLAIKMETSKĀ SĀKĀS LEDUSLAIKMETSTĀLAJĀ CELĀSALTAIS KALI LAIKS2. 7. LEDUSLAIKMETA BEIGASLIELĀ KATASTROFAĪSS KOPSAVILKUMSTREŠAIS APCIRKNIS3.1. PĒDĒJAIS AKMENS LAIKMETSGARAIS CELŠ MĀJUP3. 2. DIŽO DARBU LAIKIINDRAS LAIKSŪSIŅA LAIKSLIELĀ SAKĀRTOŠANAdzīves apstakliBET VARBŪT CITPLANĒTIEŠI?CIK SENA BIJA LETU VALSTS?3.3. RĀMAS LAIKSSAIMNIECISKĀ DARBĪBATILTS UZ SĀMSALURĀMAS LAIKA ATSPULGIKĀ SENČI SARGĀJA SAVU SVĒTĀKO VĀRDUSENBALTU CIVILIZĀCIJAS GALSCETURTAIS APCIRKNIS4.1. SAULES RAKSTIMILŽU DARBIPOPES LĪNIJATĀLĀS SAISTĪBASLIELĀS MĪKLASDIŽO DARBU NOSLĒPUMI4. 2. ZELTA ĶĒDES TRĪSSTŪRIPITAGORA TRĪSSTŪRILIELIE ZĪMĒJUMIDZIĻĀS KOPSAKARĪBASTĀ NAV SAGADĪŠANĀS4.3. ZELTA VIJAATRADUMI LAGŪNĀSMILŽU DARBI UN MODERNĀ FIZIKAPIEKTAIS APCIRKNIS5.1. AUSEKĻA NEPARASTĀ DZĪVEAUSEKLIS - VISUMA ATJAUNOTNES SIMBOLSLIELIE CIKLI CILVĒCES VĒSTURĒPROMETEJA IZCELSME

5. 2. DAUGAVAS MĪTISKAIS SPĒKSPASTARĪTE DAUGAVĀ5. 3. BALTIE VIESI AMERIKAS KONTINENTĀSENĀ SPOŽUMA ATSPULGIPĀRSTEIDZOŠAS LIECĪBASBALTIE KULTURAS NESEJI DIENVIDAMERIKĀTITIKAKAS EZERS UN TĀ MĪKLASTIAVANAKO MĪKLASKAS BIJA VIRAKOČA UN KECALKOATLS?TUNAPAS PĒDĒJAIS CEĻOJUMSĪLINŠ AMERIKĀPIECAS SAULES - PIECI LAIKMETIATCEROTIES ANTONU RUPAINI5.4. USIRA DARBĪBA EGIPTEUSIRA DZĪVETĀLĀS LĪDZĪBAS5.5. EIRĀZIJAS KONTINENTA AUSEKLISENIE MĪTI UN DABAS AUGŠĀMCELŠANĀSJAPĀNU AUSEKLISGAISMAS NESĒJU SODĪŠANAJĀNIS ŠUMERĀRĪTA ZVAIGZNES DIEVĪBAS MAZĀZIJAS UN DIVUPES TAUTU MĪTOSZVAIGŽŅU UN ŪDENS SAISTĪBA ARMĒNIJĀNO SAULES LAIVAS LĪDZ CILVĒKA UPURĒŠANAIBurtniekiGARA GAISMAS NESĒJI SENGRIEĶU MĪTOSATSPULGI DEBESU VELVĒAUSEKĻA ZEMEĪSS KOPSAVILKUMSSESTAIS APCIRKNIS6.1. GUDU LAIKSSARKANĀS OGASMŪSU SENČI ĀZIJĀGALLI UN ĶELTI6.2. SOMUGRI ŠAI ZEMĒBIARMIJAS PAKĻAUTĪBĀPĀRVALDES STRUKTŪRABALTIJAS TAUTU SASAISTESLAUKSAIMNIECĪBAS AIZSĀKUMS6.3. MATERIĀLĀS KULTŪRAS LIECĪBASVESELĪBA UN MŪŽA ILGUMSEZERU ATLIDOŠANAAKMEŅU KOPASSVĒTAKMEŅU SALIKUMIDARBS BRāļA SĒTĀBRONZAS LAIKMETSSEPTĪTAIS APCIRKNIS

7.1. POKAIŅI - SVĒTVIETU SISTĒMAS DALAPIECI POKAINIPOKAIŅI - IZCILA VIETA UZ ZEMESLODESPOKAINI - SENBALTU CIVILIZĀCIJAS SVĒTCENTRSKOSMISKĀS SAKARĪBASLATVJU GARAMANTAS PAR POKAINIEMPOKAIŅI KĀ SENKAPIAUGU VALSTS7.2. MĀKSLĪGIE VEIDOJUMINEPARASTIE KALNIDIŽĀ SEJADIVAS SEJASSVĒTIELEJU NOZĪME7.3. SALIKUMI UN KRĀVUMIGAIŠO AKMEŅU VECUMSKĀPĒC SENČI VEIDOJASALIKUMU VEIDIZINTNIEKU LAIVAMĀRAS LOKI7.4. APSTRĀDĀTIE AKMENIDZIEDNIECĪBASAVRUPATRADUMIPLĀNAS ŠĶILASPOKAINU KULTŪRADISKISAKRĀLIE MĀKSLAS PRIEKŠMETI7.5. IESKATS POKAIŅU VĒSTURĒASTOTAIS APCIRKNIS8.1. SENO BALTU DZĪVES TELPA8.2. LIELĀ TAUTU STAIGĀŠANAPĀRMAIŅAS BALTIJĀPIEKTAIS SPĒKSKAS VEIDOJA LATVIEŠU TAUTU?PĒDĒJAIS TĒRAUDA LAIKMETS8.3. UZPLAUKUMA GADSIMTIPĀRMAIŅAS RAŽOŠANĀKULTŪRA UN SAKARIVĒSTURES NOTIKUMIDEVĪTAIS APCIRKNIS9.1. LATVJU GARAMANTAS UN DZĪVESZIŅATEIKU UN PASAKU GUDRĪBADAINU LAIKA BEIGASLATVJU DZĪVESZIŅAS PAMATI9. 2. MŪSU VALODAS SENĀS SAKNESINDIJAS SVĒTĀ VALODALETU ZEME - INDOEIROPIEŠU PIRMDZIMTENE9. 3. VAI TIKAI RAKSTĪBA?

KAMOLRAKSTSPIRMSLEDUSLAIKMETA DATORI?PĒCVĀRDSGALVENIE LITERATŪRAS AVOTISATURS

Ivars VīksMŪSU DIŽĀ SENATNE

IEVADVĀRDI Pēdējos gadu desmitos mūsu zemē veikti nozīmīgi atklājumi latvju dainu un citu garamantu izpētē,

atklātas lielas seno svētvietu sistēmas ap Burtniekiem, Kalteni, Panteni, Pokaiņiem, Smilteni, Sunāksti,Valkas Sauleskalnu u.c. Šie savstarpēji saistītie atklājumi ne tikai ļauj, bet arī liek būtiski pārvērtētlīdzšinējās dogmas.

Tos senatnes priekšmetus un veidojumus, kurus mūsdienu zinātnieki līdz šim nav spējuši apjēgt,arheologi dēvē par kulta priekšmetiem. To skaits simtkārtīgi pārsniedz vēsturniekiem izprotamopriekšmetu skaitu, un šī attiecība ik gadu turpina pieaugt.

Seno svētvietu izveidošanai un t.s. kulta priekšmetu izgatavošanai veikts neiedomājami liels darbuapjoms, kas, pēc pašreizējiem priekšstatiem par senatni, mūsu zemē vien prasījis apmēram miljardu darbadienu. Senās svētvietas paredzētas daudziem tūkstošiem cilvēku, un šīs ziņas liek būtiski pārvērtētpatlaban valdošos uzskatus par pirmatnējām kopienām, kas mūsu zemē esot pastāvējušas līdz 10. gs.

Arī es, šīs grāmatas autors, atzīstu, ka ilgus gadus akli ticēju skolās mācītajam. 20. gs. sešdesmitajosgados, vadot tūristu pārgājienus un ekskursijas, sāku apjēgt, ka valdošie uzskati par mūsu zemes un tautasvēsturi nav visai pamatoti. Inženiera skatījums palīdzēja ar skaitļiem, ar mūsdienu fizikas, hidraulikas,materiālu pretestības un teorētiskās mehānikas likumiem izvērtēt līdz šim valdošos priekšstatus par mūsuzemes reljefa veidošanos. Nācās secināt, ka lielākā daļa Latvijas reljefa nav veidojusies tikai pēdējāleduslaikmetā vien. Izvērtējot tos darbu apjomus un nepieciešamos priekšnoteikumus, kas bija vajadzīgisvētvietu sistēmu radīšanai mūsu zemē, nonākam pie secinājuma par pirmsleduslaikmeta civilizācijām.Savukārt kibernētikas likumi par dinamiskajiem procesiem informatīvajās vidēs liek pārvērtēt uzskatuspar baltu tautu veidošanos. Tādējādi matemātiskās metodes sagrāva līdzšinējās dogmas kā kāršu namiņu.Vienlaikus zinātnes sasniegumi pēdējos gadu desmitos ļāvuši rast atbildes vairākām, līdz šimneatrisinātām tālās pagātnes mīklām.

Jaunākie atklājumi fizikā ļāva apjēgt simbolu valodu, kādā sacerētas mūsu senās garamantas, unizprast to patieso, līdz šim slēpto saturu. Izrādījās, ka mūsu senči cauri desmitiem tūkstošu gadu dainās,pasakās un citās garamantās saglabājuši ļoti vērtīgas ziņas par mūsu zemes un tautas senatni. Turklāt pašijaunākie zinātnes atklājumi vēl jo vairāk apliecina mūsu tālo senču sirmo gudrību un palīdz atklātpatiesību par mūsu dižo senatni.

Tāpēc jums jāzina un jūs nedrīkstat nezināt, ka latvju garamantas, un it īpaši dainas, ir vissenākaissaglabātais ziņu krājums pasaulē, mantojums no kādas pirmsleduslaikmeta civilizācijas, kuru turpmākdēvēsim par senbaltu civilizāciju. Mēs esam tās pēcteči un izcilo garīgo vērtību pārmantotāji. Mūsukultura un valoda ir loti sena. Ari mūsdienu arzemju valodnieki latviešu valodu uzskata par vecāko dzīvovalodu pasaulē.

Jums jāzina, ka tagadējā Baltijas teritorija ir bijusi plašās indoeiropiešu valodu un tautu saimespirmdzimtene. Šeit saglabājušās daudzas senās svētvietas. Daļā no tām bija paredzētas vietas plašiempasākumiem, kuros vienlaikus varēja piedalīties tūkstoši, bet dažos - pat desmitiem tūkstošu cilvēku. Tas,kā arī atradumi Pokaiņos, liek domāt, ka senatnē mūsu zemi apmeklējuši miljoniem svētceļnieku.

Jums jāzina, ka latvju senās garamantas - dainas, pasakas, teikas, sakāmvārdi, ticējumi u.c. - irvisbagātākais garamantu krājums pasaulē - kopā gandrīz 3 miljoni vienību.

Latvju garamantas sacerētas dabas simbolu valodā. Tās liecina par tik dziļu Visuma un tajānotiekošo norišu izpratni, kam mūsdienu zinātnes gaišākie prāti vēl tikai tuvojas.

Jums jāzina, kanav pasaulē otras tādas mācības kā dainās izteiktā latvju dzīvesziņa. Tajā ir tikai labestības

filozofija, ļoti augsta morāle, ētika, cieņa pret dabu un saviem tuvākajiem.Jums jāzina arī tas, ko okupanti un viņu pakalpiņi nojums slēpa: daudzu vēstures avotu liecības, kas

vēsta, ka senie indieši, grieķi, romieši un citas kultūrtautas izcili augsti vērtējušas mūsu senču zināšanas.Vēl ap 1075. g. Brēmenes Ādams par mūsu zemi rakstīja, ka "divinis auguribus atque nigromanticisomnes dojnus plenae sunt. A toto orbe obo responsa petuntur, maxime ab Hispanis et

Graecis" (pareģu un zintnieku ir visas mājas pilnas. No visas pasaules šeit meklē atbildes, visvairākno Spānijas un Grieķijas).

Protams, vārdi no visas pasaules jāuztver tolai- ku, nevis mūsdienu izpratnē. Vēl jāatzīmē, kahronikas rakstīšanas laikā Grieķiju cienīja kā senās kultūras centru, bet Spānijā arābu ietekmē jau no 8.gs. darbojās tālaika augstākās izglītības iestāde Eiropā.

Nebija tajos laikos iespējams izteikt lielāku cieņu kādai zemei un ar vēl izcilākiem vārdiem, kādusteicis Brēmenes Ādams - viens no izglītotākajiem 11. gs. cilvēkiem.

Grāmatas izklāstu un mērķus pamato cerība, ka, tuvojoties patiesībai, jaunatne iemācīsies mīlēt savuzemi un saglabāt senās kultūras pieminekļus, izprast mūsu senču lielo dzīves gudrību, vienlaikus cienot arīcitu tautu un zemju kultūru un vēsturi.

Par Latvijas senvēsturi jau iznākušas vairākas grāmatas, bet tās apiet pašas galvenās ziņas par mūsusenatni. Ieejiet jebkurā Latvijas vēstures muzejā! Tur jūs redzēsiet akmens šķēpeles ādu kasīšanai, kaulaadatas, bultu uzgaļus, sarūsējušu dzelzs priekšmetu detaļas un citus līdzīgus priekšmetus. Tā rodasaplams priekšstats, ka mūsu senču dzīve līdz okupantu ienākšanai bijusi visai nožēlojama. Tā irpuspatiesība, kas ļaunāka par pusmeliem. Taču nekur jūs nemanīsiet ziņas ne par milzīgajiem senčudarbiem - simtiem tūkstošu kubikmetru lieliem zemes veidojumiem, ne arī par simtiem tonnu smagiem,speciāli apstrādātiem, pārvietotiem, precīzi noteiktās vietās uz iepriekš sagatavotām pamatnēm noliktiemsvētak- meņiem. Ne muzejos, ne vēstures zinātnieku grāmatās nav ziņu par ļoti precīzo Latvijas svētvietutīklu.

Nebūt nenoliedzot arheologu darba nozīmi, tomēr jāteic, ka viņu atradumi atspoguļo tikai nelielusenču kultūras daļu. No tās daži pārāk pašpārliecināti vēsturnieki veidojuši mazpamatotus, toties visaiplaši pazīstamus spriedumus par senču zemo materiālo un garīgo kultūru. Salīdzinot šos spriedumus arlielajiem senatnē veiktajiem darbiem un garamantās ietvertajām atziņām, arvien skaidrāk atklājas 20. gs.vēsturnieku nepiedodami rupjās kļūdas. Turklāt, jo dziļāk ieskatāmies senatnē, jo pretrunas starppārsteidzošajām zināšanām un zemo (salīdzinājumā ar mūsdienām) materiālo kultūru kļūst lielākas unarvien grūtāk izskaidrojamas. Tas mudina pārvērtēt līdzšinējos uzskatus par aizvēsturi jau pašā būtībā.

Nozīmīgākās liecības par mūsu senatni sniedz milzīgās, visu Baltiju aptverošās svētvietu sistēmas,latvju garamantas, citu tautu mīti un daudzi vietvārdi. Sīs ziņas papildina zinātnieku atzinumi.

Pēdējos gadu desmitos atzīmējami krievu arheologu atradumi Dņepras un Bugas baseina kurgānos unsenajā Arkaimas observatorijā. Tie pavēruši iespēju ne tikai saskatīt seno Eirāzijas civilizāciju un kultūrukopsakarības, bet arī saistīt šīs ziņas ar noteiktiem laika posmiem.

Grāmatas pamatā likti fakti, mērījumi un ar matemātiskām metodēm iegūtie dati, iespēju robežāsizmantojot speciālistu publikācijas, ieteikumus un padomus. Tomēr daži no tiem izrādījušies pretrunīgi,novecojuši pēc savas būtības vai arī neatbilstoši pēdējo gadu desmitu atklājumiem. Ne vienmēr bijisiespējams pārbaudīt izmantotos rakstus, liecības, atsauces, tāpēc, saskaroties ar atšķirīgām ziņām,domām, uzskatiem, autors, tāpat kā visos iepriekšējos darbos, stingri turējies pie pamatdomas, kaapskatāmajam senatnes piemineklim jādod tāds raksturojums, kas sekmētu tā saglabāšanu, saudzēšanu,kopšanu.

Tā kā galvenās ziņas par mūsu tautas dižo senatni ir mazpazīstamas un prasa izvērsumu, grāmatadalīta deviņos apcirkņos. Četri no tiem (1., 3., 6., 8.) rāda visticamāko senatnes notikumu gaitu, betpārējie uzskatāmi par papildinājumiem. Apcirkņi savukārt dalīti numurētās sadalās, bet tās - nodalās.

Tajos gadījumos, kad valdošie uzskati nespēj atklāt patieso notikumu gaitu, ziņu iegūšanai izmantotsGētes ieteikums, ka senatne jāpēta ar senatnes metodēm. No iespējamām versijām esmu centies izvēlētiesticamākās.

SAISINAJUMI A - austrumi (u)apm. - apmēramatt. - attēlsD - dienvidi (u)g. - gadsgs. - gadsimtsgt. - gadu tūkstotisp.m.ē. - pirms mūsu ērasR - rietumi (u) sk. - skatīt t.s. - tā saucamais tūkst. - tūkstotis vjl. - virs jūras līmeņa Z - ziemeļi (u)

zīm. - zīmējums

PIRMAIS APCIRKNIS ATMIŅAS, KURAS NEDRĪKST AIZMIRST

Pēc valdošajiem uzskatiem, cilvēce savā attīstībā pašreiz ir sasniegusi vēl nebijušu līmeni. Zinātneun tehnika sevišķi strauji attīstījusies 20. gs. otrajā pusē; šo laiku pat dēvē par zinātnes un tehnikasrevolūciju. Šī attīstība pavērusi iespēju ielūkoties gan bezgalīgajos Kosmosa plašumos, gan atomuuzbūvē, gan arī spriest par pašas cilvēces rašanos un attīstību, ieskatoties vēl dziļāk - bioloģiskāsdzīvības sākotnē un pašas Zemeslodes tapšanā. Astronomijas, atomfizikas, bioloģijas un ģeoloģijasspeciālistu sadarbība šajās jomās devusi cilvēcei zināšanas, par kādām tā nevarēja sapņot pat vēl 19.gadsimtā.

Pēdējos gadu desmitos veiktie pētījumi liek domāt, ka Zeme radīta vai radusies pirms 4,6miljardiem gadu. Tā kā cilvēces vecums mērojams miljonos gadu, kas ir tikai tūkstošā daļa noZemeslodes vecuma, tad pat paši pirmie cilvēki nevarēja būt liecinieki nedz Zemes, nedz arī Saulessistēmas sākumiem. Tomēr, lai cik tas šķiet neticami, mūsu senči prata iegūt un saglabāt tādas ziņas parnotikumiem pirms miljardiem gadu, pie kurām mūsdienu zinātne nonāca tikai 20. gs. beigās vai arī tās vēltikai apgūst. Tas mudina domāt, ka mūsu sākotne ir daudz sarežģītāka un iesniedzas daudz dziļāk senatnēnekā pieņemts uzskatīt līdz šim.

Patlaban valda uzskats, ka saprātīgais cilvēks (homo sapieris) attīstījies tikai pēdējā leduslaikme- tabeigās. Tomēr daudzi fakti liek domāt, ka vismaz šeit, Baltijā, jau iepriekšējos - starpleduslaik- metosdzīvoja ne tikai saprātīgi, bet vēl jo vairāk - cilvēki ar tik dziļām un plašām zināšanām, ka vairākosvirzienos 21. gs. zinātne līdz tām vēl nav tikusi. Par to liecina gan mūsu garamantas, ganpirmsleduslaikmeta milzīgie zemes darbi un dažādi no akmens darināti mākslas priekšmeti. Tajosizpaužas augsta kultūra, kuras pamatā ir izcils garīgums, dziļa dabas un aizvēstures kopsakarību izpratne.

Mūsdienu cilvēkam vārds zināšanas izsaka tikai zinātnes pētījumu un tehnikas sasniegumu pārstāstu.Tomēr latvju garamantās ietvertas arī citas, pagaidām vēl nezināmas izcelsmes, ļoti nozīmīgas zināšanas,piemēram, par Saules sistēmas un Zemes radīšanu.

Vērtējot kopumā tās un arī citas šajā apcirknī lasāmās ziņas par pirmsleduslaikmeta kultūrasliecībām mūsu zemē, ir jāatzīst, ka vēl pirmsleduslaik- metā baltu zemēs pastāvējusi kāda izcilacivilizācija, kurn turpmāk dēvēsim par senbaltu civilizāciju, tāpēc šo grāmatu sāksim ar atmiņām, kurasnedrīkstam aizmirst.

1.1. PĀRSTEIDZOŠĀS ZINĀŠANAS Tehnikas progress kopā ar jaunām zinātniskā darba metodēm, jauniem materiāliem un precīziem

instrumentiem ļāvis ne tikai labāk izprast dabu, bet arī apjaust mūsu senatni, iepazīt vairāku senokultūrtautu garamantu saturu. Izrādās, ka gan latvju dainas, pasakas un teikas, gan arī citu tautu senie mītiietver tādas būtiskas ziņas par Visumu, tā enerģētisko uzbūvi un Saules sistēmu, ko mūsdienu zinātneatklāja samērā nesen, un pat tādas, kurām tā vēl tikai tuvojas. Tādējādi jāsecina, ka tālā senatnē cilvēceszināšanu līmenis vairākās jomās bijis daudz augstāks, nekā to vērtēja līdz šim.

Tātad mūsu senčiem tālajos aizlaikos bijuši kādi mūsu vēl neapzināti izcilu zināšanu avoti. Patiesībupar mūsu dižo senatni mēs varēsim sākt apzināt tikai tad, ja apjēgsim, ka šādi avoti ir bijuši.

Senie notikumi. Dainas un teikas simbolos vēsta par tik seniem notikumiem Kosmosā, kurus zinātneapjēdza tikai 20. gs., lai gan dažiem senajiem vēstījumiem šobrīd vēl nav ne laika, ne telpas apzīmējuma.Mēs varam vienīgi pieņemt, ka šo zināšanu avoti bija jau pirms pēdējā leduslaikmeta.

Seno garamantu saturu nevarēja izprast vēl 20. gs. sākumā, jo tālaika zinātnes līmenis vēl nesniedzāstik augstu, lai varētu apjēgt tajās pausto. Piemēru ir daudz, tāpēc minēsim tikai dažus galvenos.

Galaktiku modeļi. Gan Pokaiņos (Dobeles rajons), gan citur atrastie akmens diski vērtējami kāGalaktikas vai vismaz Saules sistēmas modeļi. Latvju garamantas apliecina, ka senči izprata Saulessistēmas uzbūvi un izcelsmi. Daudzi mūsu zemes seno svētvietu izmēri ir Saules sistēmas ķermeņudiametru decimāldaļas. Zemgalē, Kurzemē un Teotiuakanā (Centrālamerika) atrastas veidojumu kopas,kuru savstarpējie attālumi atbilst noteiktos mērogos izteiktiem Saules sistēmas planētu attālumiem.

Senās mērvienības. 20. gs. sasniegumi zinātnē un tehnikā ļauj izvērtēt mērvienību sistēmu, kosenatnē lietoja tagadējās Latvijas teritorijā. Tā ietvēra sevī collas, pēdas, verstis un t.s. angļu, krievu unzviedru jūdzes. Šīs mērvienības samērā bieži nācies sastapt, mērot senos svētakmeņus, svētvietas un tosavstarpējos attālumus. Savstarpējo attālumu ritmika vēlreiz apliecina, ka mūsu senči zināja Saulessistēmas galveno ķermeņu lielumu, attālumu līdz tiem, to kustības ātrumu un varbūt pat gaismas ātrumuvakuumā.

Precesija. Senie cilvēki zināja ari par Zemes ass stāvokļa izmaiņām - precesiju un tās ciklu ilgumu.Latvju dainās un karēļu un somu eposā Kalevala šīs ziņas izteiktas Kosmisko dzirnavu motīvos. Ja ziņaspar precesiju nebūtu pārmantotas no senatnes, tad tās no jauna atklātu labākajā gadījumā tikai 20. gs.beigās.

Torsionu plūsmas. Latvju dainas pārliecinoši rāda, ka senie cilvēki zināja par torsionu plūsmām -līdz šim mazpazīstamu enerģijas veidu, ko zinātne vēl tikai sāk pētīt. Dainās šīs plūsmas izteiktas arsimboliem - zelts un sudrabs. Vēl vairāk - senči prata tās radīt, pārveidot un izmantot.

Šo t.s. smalko enerģiju ietekme visā dabā ir ļoti nozīmīga. Mūsdienu progresīvākie zinātniekisaprot, ka ļoti daudzas parādības un notikumus nevar izskaidrot tikai ar līdz šim pazīstamajiemmateriālās pasaules likumiem. Daži zinātnieki runā par sarežģītas konfigurācijas vakuumu, tomēr šieizteikumi vēl nesniedzas līdz tai izpratnei, kādu atrodam latvju dainās par neredzamo un netveramoVisuma telpas uzbūvi un darbību.

Senās zināšanas. Latvju garamantās tās saglabājušās labāk nekā citu tautu mītos. Vēl vairāk - latvjugaramantās saglabātās ziņas veido pašu pilnīgāko seno ziņu kopumu, kuras turklāt cita citu papildina. Kautarī vairākām citām tautām, it īpaši Rietumāfrikas dogoniem un Amerikas indiāņiem, ir vērtīgas ziņas, kaspapildina mūsu garamantas, tomēr tāda vērtīga seno ziņu kopuma nav nevienai citai tautai pasaulē. Tasvedina domāt, ka mūsu senči bijuši galvenie lielo zināšanu pārmantotāji un glabātāji. Kaut ari nav zināms,kas bija šo zināšanu radītāji, tomēr nav ari šaubu, ka ilgstoši tās saglabāt varēja tikai cilvēki ar ļoti augstugarīgo kultūru.

Visai iespējams, ka vēstījumus par tālo senatni svinīgi dziedāja lielajās tautas sanākšanās un

svinamajās dienās, tādā veidā saglabājot vissenākās ziņas, jo, rūpīgi ieskatoties, vēstījumu veids ir ļotipiemērots rituālām darbībām.

Diemžēl gadu tūkstošu gaitā liela daļa zināšanu ir izplēnējusi. Mūsdienu cilvēkam, kam ieaudzinātaārkārtīgi pārspīlēta pašpārliecinātība par sava laikmeta sasniegumiem, nav viegli pieņemt domu, kaaizlaikos dzīvojušie senči bijuši gudrāki. Tas, ka esam to apzinājuši, uzskatāms par visai nozīmīguatklājumu cilvēces vissenāko laiku vēsturē. Tāpēc arī mūsu senās garamantas vērtējamas ne tikai kāatmiņas par Zemes radīšanu, kuras nedrīkstam aizmirst, bet arī kā pašas nozīmīgākās norādes par cilvēcesattīstību nākotnē.

SAULES SISTĒMAS RADĪŠANA Par Saules sistēmas un tās ķermeņu radī- šanu vēsta latvju dainas un teikas. Tās veido vienotu

kopumu ar loģisku galveno notikumu secību. Jaunākie atklājumi astronomijā par Kosmosa veidošanosapliecina latvju garamantās ietvertās ziņas, un it īpaši tās, kuras vēl 20. gs. pirmajā pusē uzskatīja parmāņticīgu ļautiņu izdomājumiem. Vēl jo vairāk - latvju garamantās atrodamais pārliecinoši precīzo ziņukopums par šiem jautājumiem rosina domāt, ka tikai pirms nepilna gadu tūkstoša, t.i., pirms krustnešuiebrukuma baltu zemēs, mūsu senčiem bija rakstos vai citos informācijas nesējos ietverts ziņu krājums parVisuma izcelšanās vēsturi un Saules sistēmas galvenajiem izmēriem.

Viena no senajām latvju teikām stāsta, ka Dievs Zemi radījis no putekļiem, bet astronomijas zinātnetikai 19. un 20. gs. mijā nonāca pie slēdziena, ka Saules sistēma veidojusies no rotējoša diskveida putekļumākoņa. Vēl jāpiebilst, ka minētā mākoņa centrālās daļas viela, salīpot kopā, izveidoja Sauli, betpārpalikumi - planētas.

Nejaušība vai apzināta rīcība? Zinātnieki domā, ka gan Saules sistēmu, gan pašu Zemi radījusinejauša apstākļu sagadīšanās. Salīdzinot šos uzskatus ar latvju teikām, redzam būtisku atšķirību. Mūsuteikas un arī citu seno tautu mīti vēsta, ka Saule, Zeme un Mēness radīti apzināti. Pašu radītāju mūsu senčijau pirms neskaitāmiem gadu tūkstošiem sauca par Dievu. Latvju teika (Fs 1840, 59) stāsta, ka gan Sauli(domāta Saules sistēma), gan arī Mēnesi Dievs palaidis no Zemes. Arī šī teika sacerēta simbolu valodā,to nedrīkst saprast burtiski, bet būtībā tā stāsta par Saules sistēmas apzinātu radīšanu. Zeme šajā teikānozīmē Kosmosa centru, no kura vadīta Saules sistēmas radīšana.

Saules sistēmas ķermeņus raksturojošo lielumu savstarpējās attiecības matemātiski izpaužasvienkāršos skaitļos. Zinātnieku versijas nespēj izskaid- rot daudzās un visai precīzās sakarības starpSaules sistēmas ķermeņu galvenajiem lielumiem. Sevišķi interesantas ir Saules, Zemes un Mēnessprecīzās savstarpējās galveno izmēru attiecības. Gan Saule, gan Mēness atrodas no Zemes 108 savudiametru attālumā. Mūsdienu astronomi minētos kosmiskos lielumus noteica tikai 19. gs. beigās, bet senāskultūrtautas skaitli 108 zināja un uzskatīja par svētu jau pirms gadu tūkstošiem. Tātad, apskatot Saulessistēmas ķermeņus raksturojošo lielumu matemātiskās attiecības, no tām izriet, ka Zemei Saules sistēmā irlielāka loma, nekā to patlaban uzskata. Nejau nejauši 108 Saules diametru attālumā no tās radās planētaZeme, kuras diametrs ir 108 reizes mazāks par Saules diametru. Arī Zemes pavadonis Mēness atrodas noZemes 108 savu diametru attālumā. Šādu nejaušību saraksts ir garš, taču pietiks ar jau teikto, lai saprastu,ka vārda nejaušība lietošana nav korekta.

Saules radīšana. Vēl jo vairāk - latvju teikas un citu seno tautu mīti stāsta, ka gan Zemi, gan Sauli,gan Mēnesi un citus Kosmosa ķermeņus radījis Dievs ar palīga Vella (nejauciet ar kristiešu Velnu!)palīdzību.

Jaunākie zinātniskie darbi fizikā un informātikā ļauj uzskatīt, ka latvju teikas tomēr ir patiesībaidaudz tuvākas nekā ortodoksālās zinātnes uzskati. Kosmosā notiekošos procesus, tā atsevišķo ķermeņurašanos, attīstību un pārvērtības nevar vairs citādi izskaidrot kā tikai ar informatīvā lauka, t.i., Dievaapzinātas vadības, izpausmi. Informācija ir primāra, bet matērija - sekundāra.

Vēl jāpiemin, ka latvju teiku atspulgi ieskanas grieķu mītos par dievības Lēto dēlu Apollonu - Saulesdiska sviedēju. Turklāt šīm teikām ir arī materiālas dabas liecības. Pokaiņos un Gulbenes apkārtnē atrastivairāki akmens diski - Saules sistēmas un arī Galaktikas simboli. Arī dažas citas garamantas saglabājušasvisai senas ziņas par Saules sistēmas radīšanu.

Planētu radīšana. Fiziķi, kas izstrādāja Saules sistēmas rašanās versiju, secināja, ka planēturadīšanai, t.i., pirmvielas putekļu sabiezināšanai noteiktos telpas punktos, vajadzēja kristalizācijascentrus. Dažādu tautu garamantu salīdzināšana liek domāt, ka mūsu senči to zināja jau vismaz pirmspēdējā leduslaikmeta. Par šo centru sēšanu kosmisko putekļu mākonī - jūrā vēsta ļoti sena daina:

Kas to teica, kas redzēja, Ka jūrai miežus sēja ? Tad jūrai miežus sēja, Kad Saulīte meita bija.LTdz. 10085Vārdi Saulīte meita bija nozīmē to, ka tai tad vēl nebija bērnu - planētu. Šī daina rosina domāt vēl

tālāk. Miežus sēt varēja tikai tas pats Radītājs, ko senči sauca par Dievu un kas palaida Sauli un Mēnesi.No tā jāsecina, ka pārējās Saules sistēmas planētas radītas Zemes bioenerģētisko norišu uztveršanai.

Ausekļa mīkla. Jau minēto un šobrīd valdošo zinātnes versiju par Saules sistēmas veidošanospilnīgi sagrauj tas fakts, ka planētas Veneras (Ausekļa) griešanās virziens ir vērsts uz pretējo pusi nekāpārējām Saules sistēmas planētām. Tātad Saules

sistēma veidojusies citādi, nekā šodien to uzskata.Pastiprinot nule teikto, vēl jāpiebilst, ka gandrīz katram Saules sistēmas ķermenim ir savas rotācijas

īpatnības, kurām nav apmierinoša skaidrojuma. Dabiski radītam ķermenim it kā vajadzētu velties paorbītu. Patiesībā gandrīz visiem Saules sistēmas ķermeņiem, arī Zemei, ass ir slīpa, un tas nodrošinagadalaiku maiņu. Planētu rotācijas ass slīpuma rašanos mūsdienu zinātne nespēj izskaidrot.

Mēness palaišana. Vairākas teikas vēsta par Mēness palaišanu no Zemes. Arī šo ziņu nedrīkstsaprast burtiski. Lai cik fantastiski šī doma skan, tomēr, pirms kritizējam senču uzskatus, izvērtēsimzinātnieku domas. Izrādās, ka šobrīd neviena no zinātnieku versijām, kas mēģina izskaidrot Mēnessdabisko izcelsmi, nav pierādāma, nepārkāpjot galvenos mehānikas likumus. Daži radoši domājošizinātnieki pēdējos gadu desmitos nonākuši pie uzskata, ka Mēness ir mākslīgi radīts un iesviests Zemesorbītā. Arī šis ir tikai viens no gadījumiem, kad mūsdienu zinātne mēģina tuvoties senajām zināšanām.

Te vēl jāpiebilst, ka Mēness palaists ievērojami vēlāk nekā Saule. Vairums seno tautu mītu liekdomāt, ka tas noticis aizlaikos, pēdējos gadu miljonos, kad uz Zemes jau dzīvoja saprātīgas būtnes.Vēlreiz par to parunāsim šā apcirkņa beigās.

Protams, tās ziņas, kuras kā teikas un dainas spējušas saglabāties tautas atmiņā cauri gadutūkstošiem, viduslaiku tumsībai un postam, ir tikai seno lielo zināšanu atspulgi. Un tomēr arī šie atspulgiir nozīmīgas liecības par senbaltu pirmsleduslaikmeta civilizācijas pārsteidzošajām zināšanām.

Trīs radīšanas soļi. Bioloģiskās dzīvības un civilizāciju attīstība salīdzināma ar mums pazīstamoķēdes reakciju - degšanu. Lai tā sāktos, vajadzīga aizdedze. Lai šī ķēdes reakcija neapdzistu,nepieciešams, lai būtu sagatavoti apstākli darbības turpināšanai.

Latvju dainās un vairākos seno tautu mītos uzsvērts visai nozīmīgs dzīvības radīšanas posms, proti,gaismas došana Zemei un tās aizdedzināšana, t.i., ierosināšana. Mūsuprāt, ar to simboliski izteikti trijukosmisko notikumu apraksti.

Vispirms atcerēsimies, ka Saules sistēma un ari pati Saule izveidojās no auksta mākoņa. Lai Saulesāktu spīdēt, to vajadzēja aizdedzināt. Nākamajā posmā līdzīgā kārtā vajadzēja aizdedzināt arī Zemi. Taspats bija jādara ari ar pārējām planētām. Trešajā posmā uz Zemes radīja pamatu bioloģiskās dzīvībasattīstībai.

Latvju dainas trīs - kosmiskās, ģeoloģiskās un bioloģiskās - dzīvības radīšanas soļus pieminsimboliski. Daži Austrumu mīti vēsta par trim augstākās dievības soļiem. Par to, ka vēl pirms nepilniemtrijiem gadu tūkstošiem senie eiropieši saglabājuši simbolisku aprakstu par pirmsākumiem, liecinasengrieķu autora Hēsioda (8. gs. p.m.ē.) eposs Teogonija par pašiem pirmsākumiem: "Sākumā bija tikaimūžīgais, bezgalīgais, tumšais Haoss. Tanī bija pasaules dzīvības avots. Viss ir cēlies no bezgalīgāHaosa - visa pasaule un nemirstīgie dievi (latviešu terminoloģijā - Dieva dēli. -I.V.)… No dzīvības avotaHaosa dzima ari varenais, visu dzīvinošais spēks Mīla…" Tātad pirmsākumā bija tumsa. No Haosa kāpirmmatērijas simbola izvirda avots, un tumsā radās gaisma. Cauri telpai sāka iet laiks, un tapa materiālāpasaule.

Rita. Visumā pastāv likumsakarība, ka lielo notikumu gaita atkārtojas mazākos aprites procesos.Tā, piemēram, Visuma radīšana atspoguļojas gan Galaktikas, gan Saules sistēmas radīšanā, un šo

lielo notikumu atspulgus saskatām arī laika apritē - ritā. Rigvēda vēsta, ka ritai pakļaujas ne tikai cilvēki,

bet arī dievības. Vārdam rita latviešu valodā ir trīs savstarpēji saistīti tulkojumi - kustība, ceļš un likums.Daži valodnieki uzskata, ka vārds rita nācis no vēl senāka vārda rito - ritenis, aplis. Viedie vecajie,apspriežot sevišķi svarīgus jautājumus, apsēdās aplī. Par to vēsta arī Homēra Odiseja.

Vēl vārdu rita saista ar zvaigžņu zodiaku un Kosmiskajām dzirnavām. Rigvēdā teikts, ka Visumsbalstās uz ritu un pārvietojas saskaņā ar to. Rita radās reizē ar vielas radīšanu un noteica tās attīstību.

Liesmojošā karstumā piedzimaLikums, kas bija patiesība.Tā tapa. tumsa.Un no viņas viļņojošs Okeāns.No Okeāna viļņiemRadās gads,Kas sadalījās dienās un naktis,Un valdnieks par visur esošo.Tikai pēc tam, kā viņi uzskatīja, tika radīta Saule, Mēness, Zeme, gaiss un pašās beigās - gaisma.

ZEMES VEIDOŠANA Ģeologi pēc ilgstošiem pētījumiem un liela zinātniskā darba noteica Zemeslodes ģeoloģiskās

vēstures galvenos notikumus. Lai arī cik tas pārsteidzoši skan, būtībā to pašu vēsta sirmā senatnē radušāslatvju teikas. Gan tās stāsta, gan 20. gs. beigās arī zinātnieki secinājuši, ka Zeme reiz bijusi karsta, mīkstaun apaļa kā lode. Pēc tam radusies vai radīta Zemes enerģētiskā struktūra, kas savukārt izveidojusireljefu. Patiesais Zemes virsmas veidols daudzviet visai plašos apgabalos ievērojami atšķiras noteorētiski aprēķinātās, nedaudz saplacinātās lodes jeb geoīda formas. Pagaidām šīs atšķirības ar simbolupalīdzību skaidro tikai latvju teikas par Zemes radīšanu, bet ortodoksālajai zinātnei par to apmierinošuversiju nav.

Ko saka teikas. Par Zemes radīšanu vēsta vairākas ļoti senas latvju teikas, kuras veido secīgustāstījumu par pašiem nozīmīgākajiem notikumiem Zemes ģeoloģiskajā sākotnē. Pirmā no tām vēsta, kaDievs kopā ar savu kalpu Vellu Zemi radījis no putekļiem. Otrā teika stāsta, ka iesākumā Zeme bijusimīksta un Dievs to izveidojis pilnīgi apaļu, bet tad viņš to uz brīdi iedevis Vellam. Tas sācis mīksto Zemispaidīt, un tā izveidojušies kalni un lejas. Kad Dievs to pamanījis, kaut ko labot bijis par vēlu, jo Zemejau bijusi sacietējusi.

Šī šķietami bērnišķīgā teika patiesībā satur ļoti nopietnas un būtiskas ziņas. To, ka iesākumā Zemebijusi karsta un mīksta, zinātne atklāja tikai 19. gs., bet to, ka savulaik mūsu planēta bijusi pilnīgi apaļa,pasaules izcilākie zinātnieki noteica tikai 20. gs. beigās, ar moderno datortehniku apstrādājot daudzusdziļurbumos iegūtus datus.

Teikā vēstītais liek domāt, ka mūsu senči nule teikto par Zemes veidošanos zināja jau pirmsneskaitāmiem gadu tūkstošiem, un tā ir vēl viena liecība par viņu izcilajām zināšanām. Savukārt to, kaZemes reljefs kopumā veidots tā, ka iepretim katram kontinentam Zemeslodes otrā pusē atrodas okeānadziļums, ģeologi konstatēja tikai 20. gs. otrajā pusē. Piemēram, tieši iepretim Antarktīdai ar tās 4 kmaugstajiem kalniem tikpat dziļā ieplakā ap Ziemeļpolu guļ Ziemeļu Ledus okeāns, kura izmēri atbilstAntarktīdas izmēriem. Zemeslodei šāds reljefs bija nepieciešams, lai radītu pietiekami daudz vietasokeānu ūdeņiem, vienlaikus neapdraudot sauszemi un radot plašas iespējas dažādu dzīvības veiduattīstībai.

Ja uz Zemeslodes nebūtu ūdens, tad tās forma ar iedobi augšā, t.i., ap Ziemeļpolu, un izvirzījumulejasdaļā varētu salīdzināt ar figūru, ko saucam par sirdi. Pārsteidzošākais ir tas, ka Pokaiņos atrastivairāki apstrādāti akmeņi, kuru veidols simbolizē šo formu.

Tagad atgriezīsimies pie notikumu gaitas Zemes radīšanas laikā.Ūdens. Uz mūsu planētas atrodas ap 20 miljardiem km3 liels ūdens daudzums. Pagaidām nav

zināms, kā tas radies. Daži ģeologi uzskata, ka ūdens varēja rasties Zemes mantijas degazācijas un vul-kānisma procesos. Citi domā, ka uz mūsu planētas nokritis ļoti daudz ledus meteorītu. Ja tā, tadģeoloģiski īsā laika sprīdī uz mūsu planētu novirzīti veseli kvadriljoni lielu meteorītu ar ledus apvalku.Un to sagadījies tieši tik, cik vajag, - ne par daudz, ne par maz. Taču pēdējo gadu tūkstošu laikā šādudebesu ķermeņu krišana tikpat kā nav novērota.

Piebildīsim, ka pašreizējie izpētes dati pieļauj domu, ka uz mūsu kaimiņu planētas - Marsa savālaikā bijušas jūras un upes, kuru tagad vairs nav. Izteikta pat versija, ka Marsa ūdens krājumi pārsūknētiuz Zemi. Lai cik fantastiski tas arī skanētu, šī versija ir daudz ticamāka nekā tā, ka ūdens varētu būtu nācisno Zemes granīta iežiem. Tie bijuši sakarsēti līdz baltkvēlei un līdz ar to kļuvuši mīksti (par to runā arīlatvju teikas). Šādos apstākļos ūdens granītos, gneisos, bazaltos un citos līdzīgos iežos saglabātiesnevarēja.

Sauszemes izcelšana no ūdens. Gan latvju teikas, gan Kalevala, gan indiešu un citu tautu mīti vēstapar laiku, kad visu Zemeslodi ilgstoši klājusi ūdens kārta. Par to, kā radusies sauszeme, stāsta jau minētā

latvju teika (LPT XIII, 118,6), kas vēsta, ka "… iesākumā bijis tikai ūdens un gaiss redzams, zeme vēlnebijusi radīta". Lai to radītu, Dievs sūtījis savu palīgu - Vellu ienirt ūdenī un iznest auglīgās dūnas.

Citu pasaules tautu teikās pēc zemes ūdenī nirst pīle, bruņurupucis vai kāda cita radība. Šo teikusimbolika šķiet atvasināta no mūsu teikām.

Zinātnes valodā tas skan tā, ka paleozoja ēras beigās no ūdens izcēlies pirmkontinents Pangeja, kasaizņēmis vienu trešo daļu no Zemeslodes platības. Uzskata, ka šī ēra sākusies pirms 570 miljoniem gadu.Zinātnieki pie nule teiktā nonāca tikai 20. gs., bet no teikā paustā secināms, ka mūsu senči to apjauta pirmssimtiem tūkstošu gadu.

Vēl jāpiebilst, ka ģeologu uzskatus par Zemes veidošanos sniedzam ļoti īsā izklāstā. Ģeoloģijaszinātnieki ir pārliecināti, ka miljonu gadu gaitā notikusi daudzkārtēja atsevišķu Zemeslodes vietucelšanās un grimšana, kontinentu savienošanās un attālināšanās, saduru vietās veidojot kalnu grēdas.Tomēr ģeologu versiju un hipotēžu iztirzājums neietilpst šīs grāmatas uzdevumos. Taču pats galvenais irtas, ka tieši jaunākās hipotēzes apliecina seno teiku vēstījumus.

AIZDEDZINĀŠANALaiki pirms cilvēka. Par ļoti seniem aizlaiku notikumiem visai nozīmīgas ziņas var atrast gan

garamantās, gan arī dažādos virszemes veidojumos.Iespējams, ka daļa turpmāk teiktā liksies neparasta, pat pārdroša, tomēr, ja fakti neatbilst zinātnes

uzskatiem, tie nebūtu jānoliedz, bet jāmeklē kļūdas pašos uzskatos.Vai Saule pati aizdegās? Šobrīd valda uzskats, ka milzīgais vielas daudzums un sablīvējums Saulē

radīja tās centrā tik lielu spiedienu, ka Saules dzīlēs paši no sevis sākās radioaktīvi procesi, kas radaSaules starojumu. Līdzīgi uzskati attiecas arī uz pārējiem Saules sistēmas ķermeņiem, jo no to dzīlēm nāksiltums. Tomēr no mūsu garamantām izriet, ka nule minēto procesu iesākšanai vielu vajadzēja aizdedzināt,bet vēl pirms aizdedzināšanas bija jāsagatavo vieta.

Vēlreiz salīdzināsim tālo aizlaiku zināšanas ar tām, kuras mūsdienu zinātne vēl nebija apjautušipirms gadu simta. Pie tās atziņas, ka Saule, kas sevī savāca lielum lielo daļu no aukstā kosmisko putekļumākoņa, pēc kāda laika sakarsa un sāka izstarot gaismu, zinātne nonāca tikai 20. gs., bet no neatminamoslaikos sacerētās Rigvēdas izriet, ka sākumā Saule bija tumša un gaismu nedeva. Rigvēda šo tumšo saulisauc par Savitaru - ierosinātāju, radošo. Savitars ir mirdzošās un liesmojošās Saules - Sūrjas tēvs.

Raugoties uz visu esību, Savitars pilda nolikto. Viņš izstiepj roku pret visa esību Un pārvalda lieloceļu.

Lielais ceļš - rita ir Saules un Visuma lielās aprites likumsakarība. Lielās aprites pamatojumusatrodam arī latvju dainās. īpaši spilgti tie pausti dainās par Ausekli. Pašas Zemes un tās bioloģiskāsdzīvības ierosinātāja - aizdedzinātā]a latvju dainās simboliski dēvēta par Gaigalu.

Runājot par bioloģisko būtņu attīstības gaitu, patlaban zinātnē valda uzskats, ka cilvēki radušies tīrāsnejaušības dēļ. Senie mīti tomēr apgalvo, ka Dieva dēli mērķtiecīgi radījuši sev palīgus. Tādējādi tikuširadīti gan cilvēki, gan senāko civilizāciju sākumi.

Dainas stāsta par upju aizdedzināšanu, teikas - par to rakšanu.Upju rakšana. Mūsdienu skolās māca, ka upes izveidojušās pašas no sevis, ūdeņiem meklējot

ērtākos ceļus uz pasaules okeānu. Tas skan visai pārliecinoši. Tomēr vismaz Baltijā, un it īpaši mūsuzemē, galveno upju ielejas veido sistēmas, kuru atspulgus redzam senajās zīmēs jeb rakstos. Latvju teikaspar upju rakšanu stāsta pavisam dīvainas lietas: dažas lielās upes esot rakuši zvēri, citas - milzis, vēlcitas - Velis, bet senči ar to gribēja pateikt, ka upe uzskatāma par apzinātu veidojumu. To apliecinaDaugavas gultnes ģenerālvirzienu plānojums un atsevišķu posmu savstarpējās attiecības. Jādomā, ka tieradīti ar mūsdienās vēl neizprastām metodēm un enerģijām. Tādējādi upju ūdeņi bija arī enerģijas un līdzar to informācijas nesēji. (Tuvāk par Daugavu sk. 5. apcirknī.)

Būtībā līdzīgas ziņas atrodamas seno šumeru eposā īnuma ilū āvilū, taču šeit ir stāstīts, ka upesrakušas dievības un nesušas ļoti smagus grozus ar zemi.

Daugavas aizdedzināšana. Lai dotu dzīvību pašai planētai Zemei, vajadzēja radīt smalko enerģijuplūsmu tīklu. Par to runā daudzas dainas, bet mēs te pieminēsim tikai tās, kur pieminēta Gaigala.

Atskrien jūras gaigaliņa, Apzeltīti spārnu gali, Iesameta Daugavā, Aizsadega Daugaviņa.LTdz. 11280, CerauksteŠeit runa nav par Saules taku Daugavā, un ne jau no jūras puses ierodas saullēkta stari. Turklāt daina

pierakstīta vietā, kas nemaz nav tuvu Daugavai.Bioloģiskā dzīvība uz Zemes varēja rasties tikai pēc dzīvības devējas Daugavas enerģētiskās

aizdedzināšanas. Daugava te pieminēta mitoloģiskā nozīmē. Šo simbolu - Gaigala varētu tulkot kādzīvības devēja, kas nāk no debesīm.

Visos Latvijas novados saglabājusies daina par kādu ievērojamu gadījumu, kad gaili ar dziedāšanumēģina izsaukt gaismu, bet tas viņiem neizdodas, kaut arī tie dzied visu nakti. Gaisma aust tikai tad, kad toaicina Gaigala.

No šīm un līdzīgām dainām var secināt, ka šeit runa nav par parastajiem putniem - gaili un gaigalu,tāpat kā rūna nav par ikrīta gaismas ausmu, bet tās stāsta par daudz būtiskākiem notikumiem. Rūpīgiieskatoties simbolu dziļākajā nozīmē, jādomā, ka dainas vēsta par kādu kosmisko notikumu, kuru dēvēsimpar kosmisko rītausmu.

Visu nakti gaiļi dzied, Nevar gaismas sagaidīt; Dzied ezera gaigaliņa, Nāk gaismiņa līgodama.LTdz. 11275Saules un Zemes aizdedzināšana nozīmēja būtisku lēcienu Zemes kā daudzu dzīvības veidu kopas

tālākai attīstībai.

1.2. OTRAIS RADĪŠANAS SOLIS Meteorīti, kas nokrituši uz Zemes, liecina, ka bioloģiskā dzīvība pastāv visā Kosmosā. Apmēram

pirms 3,5 miljardiem gadu meteoriti Pasaules Okeānā iesēja pirmo bioloģisko dzīvību - vienšūnasorganismus.

Vēl nesen mācīja, ka vienšūnas organismi esot vienkāršākā olbaltuma eksistences forma, kas dabāvarot rasties pati no sevis, bet zinātnieki tos varot radīt arī mēģenēs. Patiesībā vienšūnas organisms nebūtnav vienkāršs, bet gan neticami sarežģīts. Elektronu mikroskopā redzami daudzi veidojumi, par kurunozīmi vēl šodien nav apmierinoša skaidrojuma. Aprēķināts, ka šūnā ik sekundi notiek deviņi triljoniķīmisku reakciju. Ja šie procesi būtu jāvada ar mūsdienu metodēm, nepietiktu visas pasaules datorujaudas. Pilnīgi izslēgts, ka tik neticami sarežģītas sistēmas kā vienšūnas organismi varētu rasties paši nosevis. Daudzkārt ticamāk, ka pašas no sevis būtu radušās 20. gs. datoru sistēmas. Valdošie uzskati parbioloģiskās dzīvības sākumiem ir apbrīnojami primitīvi - it kā pietiktu tikai ar to, ka Pasaules Okeānāiekritušais meteorīts iesēja tur sīkbūtnes. Patiesībā bioloģiskās dzīvības ieviešanai nepieciešams, laikādā vietā aptuveni vienlaikus attīstītos savstarpēji saistītu bioloģisko radību kopa (biocenoze). Šādusdarbus varēja veikt tikai dainās pieminētie Dieva dēli.

BIOLOĢISKĀS DZĪVĪBAS ATTĪSTĪBA Vienšūnas organismi iezīmēja milzīgu lēcienu, pārejot no neorganiskās uz bioloģisko dzīvību. Šos

sākumus var skaidrot tikai ar vārdu radīšana. Arī visa tālākā bioloģisko būtņu attīstība skaidrojama tikaiar šo vārdu.

Pusotra miljarda gadu pēc vienšūnas organismu iesēšanas Okeānā tur sāka veidoties daudzšūnuorganismi, kas kļuva arvien sarežģītāki. Lai cik ir mēģināts dzīvo būtņu attīstību uz Zemes skaidrot kājaunu sugu rašanos no iepriekšējām sugām dabiskās atlases ceļā, tas tomēr nav izdevies. Paleontologineskaitāmas reizes atraduši pierādījumus tam, ka jauni dzīvo būtņu veidi radušies pēkšņi un navatrodamas tādas saites ar iepriekšējām sugām, kuras liecinātu par lēnu attīstību (evolūciju).

Radītās sugas ir stabilas. Tā, piemēram, krokodi.li pastāv jau 300 miljonus gadu, zivis - vēl daudzilgāk, bet to būtiskas izmaiņas nav atklātas.

To, kāda bijusi bioloģisko radību attīstības secība, zinātnieki atklāja tikai pašos pēdējos gadsimtos,taču senās garamantas liecina, ka cilvēce to zinājusi jau pirms daudziem gadu tūkstošiem.

Jaunas sugas radīšana notiek divos soļos. Pirmajā - ilgstoša iepriekšējās sugas attīstība (evolūcija).Otrajā solī samērā īsā laika posmā no iepriekšējās sugas pārstāvjiem izveido jaunas, būtiski atšķirīgasradības. Laika gaitā no tām izdzīvo tikai neliela daļa. Uz sauszemes vispirms attīstījās vienšūnasorganismi. Tikai pēc tam tika radīta zāle, krūmi, koki, vēlāk arī abinieki un pārējie dzīvnieki.

Te jāatzīmē, ka neviens no tiem, tostarp arī cilvēks, nevar pastāvēt bez vienšūnas organismiem.Tādējādi vienšūnas organismi bija, ir un paliek visas Zemes bioloģiskās dzīvības pamats.

Pirms miljardiem gadu Zemeslodes atmosfērā galvenokārt bija ogļskābā gāze. Tālaika pirmāsbioloģiskās radības - vienšūnas organismi, vēlāk arī augi un koki ieelpoja ogļskābo gāzi, bet skābekliizvadīja kā indīgu atkritumu. Nākamās bioloģiskās būtnes - kustīgie radījumi varēja attīstīties tikai tad,kad Zemes atmosfērā šā atkrituma - skābekļa bija sakrājies pietiekami daudz.

Latvijas zeme pacēlās no seklas un siltas jūras dibena. Valda uzskats, ka tas notika devona laikmetabeigās - pirms kādiem 370 miljoniem gadu. Vēlākie Permas perioda nogulumi atrodami tikaiDienvidkurzemē. Gan devona laikmeta smilšakmens, gan māla slāņos atrastas bruņuzivju pārakmeņojušāspaliekas. Lodes māla karjerā atrastas unikālas veselas bruņuzivis un pat zivju mazuļi, kas patiesi liecinapar strauju Zemes garozas celšanos.

Izcilie krievu zinātnieki V Dokučajevs un V Ver- nadskis uzskatīja, ka gan dzīvības aizsākumi, ganjauni dzīvības veidi var rasties tikai vietās ar paaugstinātu bioenerģētiskās mikroplazmas strāvojumu.Daudzi zinātnieki secinājuši, ka pirms 3,5 miljardiem gadu jūrā radās pirmās bioloģiskās dzīvās būtnes uzZemeslodes un sākās to tālāka attīstība. Pirms 1,5 miljardiem gadu dzīvei uz sauszemes sāka pielāgotieskādreizējie jūras iemītnieki.

Ņemot vērā V Dokučajeva viedokli, gan klimatiski, gan bioenerģētiski visticamākā vieta cilvēkubaltās rases un jaunu civilizāciju radīšanai varētu būt Baltija.

Var mainīties cilvēki vai viņu paražas. Zemes bioenerģētiskais starojums nemainās, un nemainās arīmūsu senču garamantās paustie dabas likumi, kas pārbaudīti ilgstošā cilvēces attīstības gaitā.

DIEVA DĒLU LAIKS Ieskatoties tālā senatnē, var izdalīt trīs lielus laikus - gaismas, zaļo un tumsas laiku. Tie aptuveni

atbilst grieķu mītos minētajam zelta, sudraba un vara laikam, kuru pamatā likta cilvēku laika izjūta. Mūsudalījums ir dziļāks, jo latvju dainas saglabājušas ziņas par pašiem nozīmīgākajiem tālās senatnesnotikumiem, bez kuriem vispār nav skaidrojama cilvēces vēsture.

Ar patlaban valdošajiem uzskatiem, ka visus Zemes reljefa veidojumus radījusi tikai dabas spēkudarbība, nav iespējams skaidrot ne milzīgos rakstos veidotos zemes darbus, ne labi apstrādātos unpārvietotos svētakmeņus, ne senos ziņu avotus, kas par tiem vēsta.

Mēs šajā grāmatā daudzas reizes salīdzinām jaunākos zinātnes atzinumus ar latvju garamantāsvēstīto. Turklāt runa ir par tām zinātnes atziņām, kas iegūtas daudzu rūpīgu mērījumu gaitā, strādājot arsarežģītu un savam laikam modernu aparatūru. No tā jāsecina, ka mūsu senčiem tāltālā senatnē bija augstiattīstīta zinātne un kultūra.

Senču zinātne. Arī ziņas par Saules sistēmas, tostarp Zemes, radīšanu nekādi nevarēja saglabātiescilvēku atmiņā, jo cilvēkus radīja tikai pēc vairākiem miljardiem gadu. Šīs ziņas nevarēja saglabāt arīZemes iežu kristāliskās struktūras, jo tās radās tikai apmēram pēc kāda miljarda gadu. Ziņas par Saulessistēmas rašanos un attīstību varēja uztvert tikai citu - vecāku zvaigžņu informatīvās sistēmas, kurusajūgumu pagaidām nosauksim par astronetu. Minētie fakti liek domāt, ka cilvēce pirmsleduslaikmetāpratusi pieslēgties astronetam un iegūt pašas svarīgākās ziņas par Visumu, tā attīstību un nozīmīgākajāmnorisēm. Tomēr arī ziņu iegūšanu šādā veidā varēja veikt tikai ļoti attīstīta civilizācija.

Mūsdienu tehniskie līdzekļi datu (informācijas) uztveršanai, pierakstīšanai, uzkrāšanai, apstrādei,pārveidošanai un noraidīšanai balstās uz elektromagnētismu. Šī visai rupjā enerģijas veida iespējas irsamērā nelielas. Tātad senčiem bija kādi labāki tehniskie risinājumi.

Ābelkoka laivu daru, Abi gali pazeltīti. Dieva dēli īrējiņi Saules meitas vizina.Daina stāsta par īrējiem - darba darītājiem. Latvijā patiešām ir saglabājušies daudzi pārsteidzoši

milzīgi zemes darbi, kurus nespēja veikt parastie cilvēki. Tālākajos šā darba apcirkņos minēsim ganPopes sistēmas veidojumus, gan Lielo trīsstūru svētkalnus, gan Kangaru un citus mākslīgi veidotos kalnus.

Pilnīgi izslēgts, ka lielos, desmitos miljonu kubikmetros vērtējamos zemes darbus būtu veikušipirmatnējie cilvēki, rokot ar aļņa lāpstiņas kaulu un pārnēsājot zemi klūgu grozos. Turklāt runa ir ne tikaipar fiziskā spēka izmantošanu. Lai zinātu, kur un ko veidot, bija vajadzīgas precīzas kartes, zemesmērīšanas instrumenti, aprēķinu metodes un, pats par sevi saprotams, teicamas matemātikas zināšanas.Teikas stāsta, ka lielos darbus esot veikuši milži. Tomēr, dzirdot vārdu milzis, nevajadzētu iedomātiestikai liela auguma cilvēku. Ir zināms, ka ļoti gara auguma cilvēku darbaspējas ir visai ierobežotas. Tāpēc,lai cik tas liekas fantastiski, aplūkojot mūsu rīcībā esošās ziņas, nonākam pie secinājuma, ka milzīgosdarbus tālā senatnē veikuši dainās pieminētie Dieva dēli. Savukārt viedās Saules meitas arī uzskatāmaspar senbaltu civilizācijas pamatlicējām.

Manā rožu dārziņāi, Simtiem sārtas rozes zied; Simtiem sārtas rozes zied, Simtiem zelta ābelītes.Saules meitas spēlējāsi Sārtiem rožu ziediņiem; Dieva dēli rotājāsi Zeltītiem āboliem.

Rožu dārziņš un zelta ābelītes simbolizē svētvietas, kuras aprūpē zintnieces - Saules meitas. Dainanorāda uz nepārprotamu Dieva dēlu saistību ar senajām svētvietām.

Es redzēju Dieva dēlu Migliņā zvejojot; Zīda tīklis, vara laiva, Sudrabiņa zēģelīte.Dieva dēlus piemin vairāki simti dainu. Dažās dainās ienākuši jaunāku laiku izkropļojumi, jo par

Dieva dēliem tās dēvē tādas Dieva izpausmes kā Ūsiņu vai Jāni. Uz to, ka Jānīt's nav Dieva dēls, norādanākamā daina.

Jānīt's kannu sadauzīja,Uz akmeņa sēdēdams;

Dieva dēls sastīpojaSudrabiņa stīpiņām.Citi minējumi. Etnogrāfs Matīss Šiliņš (1861 - 1942) izteica domu, ka Dieva dēli varētu būt

zvaigznes, tomēr šai domai kaut cik atbilst tikai dažas dainas, kuras var izprast arī citādi. No otras puses,mūsu viedie senči labi apzinājās, ka tādu lielu darbu kā Saules sistēmas, tostarp arī Zemes, radīšana, tāsreljefa veidošana, cilvēka radīšana, milzīgo zemes darbu veikšana ir apzinīgu būtņu darbība. Teikās paršo darbu veicējiem dažkārt minēts pats Dievs, tomēr tā ir Dieva nozīmes mazināšana. Citās, jau jaunākāsteikās par lielo darbu darītāju dēvē Vellu, kas ir pilnīgi nepieņemami pašā būtībā, bet vēl citās - milžus.

Pašreiz nav pieņemama doma, ka varētu pastāvēt tādas būtnes, kas spētu veikt iepriekš minētosdarbus, tāpēc jādomā, ka Dieva dēli ir apzinīgas būtnes, kas pastāv paralēlajās pasaulēs kā enerģētiskiveidojumi. Tomēr jāņem vērā, ka ari enerģētisko dzīvības veidu iespējas ir ierobežotas, tāpēc, lai veiktudarbības šajā fiziskajā Dieva pasaulē, Dieva dēliem bija jāsadarbojas ar mūsu viedajām zintniecēm -Saules meitām. Tomēr vēl plašākā nozīmē šis simbols varēja arī apzīmēt senbaltu civilizāciju kopumā.

Dieva dēlu atspulgi un mūsdienu zinātne. Minējām daudzus faktus par Saules sistēmas, tās ķermeņu,tostarp arī Zemes, radīšanu, kā arī senču neparastajām zināšanām šajās jomās. Mūsdienās šos faktusnespēj izskaidrot, tāpēc cenšas par tiem klusēt. Pirms runājam par seno notikumu zinātnisku skaidrojumu,mēģināsim vispirms apjēgt, kas ar to būtu jāsaprot.

Angļu dabaszinātnieks Izaks Ņūtons (1643 - 1729) iedibināja jaunas matemātiskās zinātnesaizsākumus. Par zinātniski pamatotām sāka uzskatīt tikai tās hipotēzes, kuras varēja pamatot ar aprēķiniemun pierādīt ar atkārtotiem eksperimentiem. Šāda pieeja ievadīja strauju tehnikas un ar to saistīto nozaruattīstību. Diemžēl vairākās cilvēku garīgās darbības nozarēs šī pieeja pārtapa t.s. vulgārajā materiālismā.Gandrīz vai jebkuru notikumu vai parādību, kuru nevarēja atkārtot un arī zinātnieki nespēja izskaidrot,centās izslēgt no aprites vai pat iznīcināt (atcerieties Pokaiņus!). Ja to nevarēja izdarīt, tad pat tādasizcilas senatnes izbūves kā Kangaru kalnus vai Kaltenes piramīdas pārdēvēja par šļūdoņa veidotiemdabas objektiem, pat nemēģinot pamatot, vai dabas likumi pieļauj tādu iespēju. Tā nu vulgārāmateriālisma piekritēji ir pamatīgi sapinušies neskaitāmās pretrunās un būtībā iestiguši modernāmisticismā. Taču viduslaikos visu neizprotamo dēvēja par Vella darbu, turpretī 21. gs. vulgārāmateriālisma vārdā neizprotamo piedēvē šļūdoņiem vai citiem dabas procesiem, kaut arī šādiapgalvojumi ir pretrunā ar vairākiem citu zinātņu pamatprincipiem.

Jāuzsver, ka Dieva dēlu kā enerģētisku veidojumu pastāvēšana un darbība nav pretrunā ar mūsdienufiziku.

Latvju dainas vēsta par Dieva dēliem, teikas - par milžu darbiem vai arī darbiem, ko veicis patsDievs. Daudz ir tādu darbu, un daudz ir arī neparasto zināšanu. Lai tās skaidrotu, jāatzīst doma, kaVisumā pastāv ne tikai cilvēki, bet arī citas apzinīgas būtnes ar lielākām iespējām.

Pēdējos trijos gadsimtos zinātnieki uzskatīja par goda lietu izskaidrot jebkuru parādību vainotikumu tikai ar tām zināšanām, kādas tālaika zinātne bija sasniegusi. Pārējos faktus noliedza. Tā nuarvien aug šo faktu skaits. Neauglīgi un nekorekti. Bet šāda nostādne kalpoja par tālāko rupjo kļūdu unmaldu cēloni. Pilnā mērā tas attiecas uz mēģinājumiem skaidrot dainās minētos Dieva dēlus kā materiālasdabas objektus.

Kas varēja to darīt, Jūras vidū kaudzi mest? To darīja Dieva dēls, Saules meitu precēdams.LD 33819Dieva dēli tālā senatnē ir apzināti palīdzējuši cilvēkiem, bet pēc pēdējā leduslaikmeta cilvēki sāka

jaunu attīstības posmu, sāka paši ar saviem spēkiem, ņemot palīgā Dieva Padomu. Arī lielo svētvietusistēmu, tostarp Pokaiņu, atklāšana nenotika bez šā Padoma. Daudzu labas gribas cilvēku līdzdalība šajādarbā un viņu sniegtās ziņas nav citādi skaidrojamas. Ziņas par Dieva dēliem jāvērtē nevis kāantizinātniska mistika, bet gan kā pati ticamākā no visām varbūtībām par mūsu dižo senatni.

Šī apskata nobeigumā jāsecina, ka pašreizējais cilvēku zināšanu līmenis nespēj izskaidrot lielāko

daļu no faktiem par mūsu senatni, tomēr izteiksim cerību, ka, augot zināšanām, tāds laiks pienāks.

LIELĀ RAIDĪTĀJA NOVIETOŠANA Tāpat kā ASV, arī bijušās PSRS zemes mākslīgie pavadoņi pētījuši kādu vienreizīgu mīklu -

starojumus, kas aptver lielu daļu Latvijas. Starojuma apļa diametrs ir 340 km, centrs meklējams Pokai-ņos (sk. 7. apcirkni). Ģeologi šajā rajonā atraduši milzīgu ķermeni, kuru pagaidām uzskata par meteorītu.

Mēs šobrīd nevaram ar pilnu pārliecību teikt, ka nule minētais objekts ir raidītājs vai raidītāja daļa.Tomēr līdz laikam, kamēr neizdosies pierādīt pretējo, Dobeles anomālija jāvērtē kā aizsargājamssenatnes piemineklis, jo nezinām, kādas sekas var izraisīt tā iznīcināšana, tāpēc atļaujamies šo objektuuzskatīt par Dieva dēlu darbu, kas kalpojis baltās rases un senbaltu civilizācijas izveidošanai.

Speciālisti par šo objektu izteikuši daudzas, savstarpēji visai pretrunīgas domas. Par autoritātiatzītais baltkrievu ģeologs E. Gromovs uzskata, ka pirms miljoniem gadu uz tagadējās Latvijas zemesnokritis milzīgs, vēl neizpētīts Kosmosa ķermenis, kura diametrs ir apmēram 4 km. Šis maz pētītaisķermenis atrodas netālu no Dobeles. Ap to gan ASY gan Krievijas (bijušās PSRS) kosmiskie aparātikonstatējuši bioenerģētiskā starojuma gredzenu ar 170 km rādiusu. Minētais starojums vedina domāt, kašis ķermenis kalpo par akumulatoru, kas baro sava veida kosmisko bāku Zemes centrālās vietasnorādīšanai. Jāšaubās, vai šis ķermenis bijis tikai meteorīts. Ja zemē ietriektos tāds meteorīts, tad visasBaltijas vietā būtu tikai milzīgs dziļš ezers vai jūras līcis.

Tā kā minētais, ap 100 miljardu tonnu smagais objekts nav ietriecies dziļi zemē, bet atrodas tuvu tāsvirskārtai, tad jādomā, ka tas ar nelielu ātrumu ir mākslīgi nosēdināts. Savukārt pastāvīgais starojums apto rosina domāt, ka viens no šā objekta uzdevumiem varētu būt saistāms ar enerģijas nodrošinājumupastāvīgam starojumam. Tomēr tā ir tikai pati vienkāršākā darbība. Pārējās būtu saistāmas ar Pokaiņusvētvietas un seno civilizāciju centra darbību.

Līdz šim laikam zinātne nav varējusi izskaidrot, kā radies un kāpēc pastāv bioenerģētiskā starojumaaplis. Ir ziņas, ka ASV fiziķi, nevarēdami atrast šai neparastajai parādībai citu iemeslu, izteica domu, kašeit darbojas kāds līdz šim nezināms PSRS kosmiskais ierocis. 7. apcirknī apskatītās Dižās sejaskosmiskās sasaistes neizslēdz iespēju, ka starojuma aplis ap to ir apzinīgu būtņu veidots. Šī pagaidāmneizprastā starojuma izpausmes saistāmas ar lieliem zemes darbiem, kas atrodas 170 km rādiusā apPokaiņiem.

Bez tam ir vēl citi objekti, piemēram, Embūte un Krievu (Krīvu) kalns, kas atrodas pusvilna attālumā(85 km) no Pokaiņiem. Ar šiem starojumiem saistīts Lielais Munameģis, kas atrodas 1,5 viļņu (255 km)attālumā. Nule minētās sakarības, kas saista Pokaiņus ar milzīgajiem zemes darbiem uz svētvietu līnijām,liek domāt arī par šo darbu veicējiem.

Šajā starojuma aplī, kas aizņem lielu daļu Latvijas, senatnē attīstījās pasaule vecākā - senbaltucivilizācija. Šī vieta bija šūpulis indoeiropiešu pirmvalodai, tautām un citām civilizācijām.

1.3. CILVĒCES SĀKUMI Cilvēka izcelsme ir viena no lielākajām mīklām. Šobrīd valda vulgārā materiālisma uzskats, ka

visas cilvēku rases radušās dabiskās izlases ceļā no pērtiķveidīgajiem (primātiem), kuri kādā brīdī sākušistaigāt uz divām kājām un lietot uzturā gaļu. Tomēr šādam uzskatam nav nopietna pamatojuma. Cilvēki unprimāti ir pārāk atšķirīgi, lai varētu runāt par to veidošanos no viena zara.

Mūsu zeme un cilvēces sākumi. Apzinot laiku, kad uz Zemeslodes sācis darboties cilvēka saprāts,būtiski jāpārvērtē valdošie uzskati par mūsu zemes vēsturi. Pat pašās jaunākajās Latvijas vēsturesgrāmatās pausts uzskats, ka pirmie cilvēki šeit ienākuši tikai pēc pēdējā leduslaikmeta. Tomēr daudzifakti mudina domāt, ka saprātīgu cilvēku darbība mūsu zemē iesniedzas miljonos gadu.

Seno laiku apziņa. Vēsturiskā apziņa izpaužas laika skaitīšanas sistēmās. Amerikas maiju laikaskaitīšanas sistēmā ir mērvienība alautun, kas atbilst 63,04 miljoniem gadu. Pirms šāda laika notika milzukatastrofa, kurā gāja bojā dinozauri un lielākā daļa dzīvo būtņu. Seno maiju kultūras pieminekļossaskatāmas norādes par 400 miljonu gadu veciem notikumiem. Lai arī cik fantastiski šie skaitļi šķiet,tomēr diez vai senie cilvēki radīja mērvienības, kurām nebija pamatojuma. Kā jau redzējām, latvjugaramantas stāsta par vēl senākiem laikiem.

Vissenākās dainas vēsta par kosmiskiem notikumiem, kas risinājušies pirms miljardiem gadu. Lielieun pavisam lielie laika riti atspoguļojas mazajos, kā, piemēram, senču astronomiskajās gadskārtās.Visuma, mazākajā nozīmē Saules un Saules sistēmas, radīšana atspoguļota Ziemassvētkos (…Ziemassvētkos Dievs piedzima…), bet fiziskās zaļās Zemes dzīvības, tostarp cilvēka, radīšana pieminētaŪsiņa (Ūziņa) dainās. Gan jauna pavasara (mazākā apritē), gan bioloģiskās dzīvības radīšana ietvertadainā:

Pār kalniņu Ūsiņš jājaAr akmeņa kumeliņu;Tas atnesa kokiem lapas,Zemei zaļu āboliņu.LD 30063Sagatavošanās. Seno kultūrtautu garamantas liecina, ka vēl pirms cilvēka radīšanas uz Zemes veikti

daudzi darbi, lai veidotu vidi cilvēka pastāvēšanai. Tā pirmām kārtām bija Zemeslodes enerģētiskā tīklajeb sagšas radīšana, par ko vēsta daudzas latvju dainas.

CILVĒKA UZDEVUMS Jau teicām, ka zinātnieki 20. gs. otrajā pusē izteikuši pieļāvumu, ka cilvēks cēlies nevis dabiskas

izlases ceļā, bet gan radīts ar ļoti senu gēnu inženieriju.Ja mūsdienu zinātne spēj radīt jaunas baktērijas, augus un dzīvniekus, tad nav nekāda pamata

apgalvot, ka senatnē Radītājs nevarēja radīt jaunas cilvēku rases. Iespējams, ka sākumā tie bija atsevišķicilvēki, no kuriem turpmākajās paaudzēs veidojās kopienas, vēlāk - ciltis un tautas.

Radīšanas mērķi apliecina arī senais šumeru eposs Inuma īlū āvilū -Kad (senatnē)dievības (bijalīdzīgas) cilvēkiem, tas vēsta par to, ka dievības igiti rakušas upes un nesušas zemi. Divarpus tūkstošusgadu tās strādājušas dienu un nakti, bet tad sadumpojušās, jo darbs licies par smagu. Tad augstākā dievībaAnu, kas pārvalda debesis, sasaukusi dievību padomi - anunnakus. Padome nolēmusi radīt cilvēkus, kasigitu vietā padarītu smagos darbus. Radīšanu veikušas pirmmātes, bet tajā piedalījušās arī dievības igiti.Eposā minētas vēl citas dievības, kam varētu būt saistība ar mūsu zemi - ūdeņu valdnieks Enki, zemesvaldnieki Enlils, Eija u.c.

Pirms aplūkojam daudzās līdzības starp latvju un šumeru garamantām, vēlreiz skaļi jāizlasa eposanosaukums - Inuma īlū āvilū. Tas skan kā sena dziesma. Šajos vārdos ieskanas Incēnu kalns, Īle un Auce.Radniecība izpaužas ne tikai līdzīgās skaņās, bet pašā būtībā. Valodnieki atraduši visai lieluindoeiropiešu valodu ietekmi šumeru valodā. Vēl pieminēsim līdzības teikās par upju rakšanu, Dieva,dēlu darbiem un - kas ir sevišķi svarīgi - par cilvēka uzdevumu. Nav zināmi citi seno kultūrtautu miti, kurtas būtu tik izteikti uzsvērts. Nedaudz tālāk redzēsim citas, vēl plašākas sasaistes, kas apliecina mūsusenču kultūras sakarus ar senajiem šumeriem.

Senās latvju dainas ne tikai apliecina šumeru tekstus, bet ļauj daudz dziļāk ieskatīties lielo notikumubūtībā.

Gan latvju dainās, gan vairāku citu seno kultūrtautu mītos atrodam dziļākus pamatojumus ziņai, kacilvēks radīts tāpēc, lai palīdzētu Dievam. Par to Dievs cilvēkam deva Zemi.

Dieviņš kāpa kumeļā, Es kāpsliti paturēju: Man Dieviņš Zemi deva, Par to kāpšļu turējumu.LD 33656Simbols kumeļš parasti nozīmē Dieva lielo spēku, ko Dievs dod arī cilvēkam, ja viņš veic to

uzdevumu, kuram vispār ir radīts - būt par palīgu Dievam, par svētvietu un apkārtējās vides kopēju.Ei, Ūsiņ, labais vīrs, Jāj ar mani pieguļā; Es guntiņas kūrējiņš, Tu kumeļu ganītājs.LD 30054Guntiņa nav parastais ugunskurs, tā simbolizē seno svētvietu kopšanu un uzturēšanu. Dabas tautas šo

uzdevumu apzinās vēl šodien. Austrālijas aborigēni tieši tādēļ ik gadu dodas grūtos pārgājienos patuksnesi, lai sakoptu un aktivizētu senās svētvietas.

Ūsiņš jāja pieguļā Ar deviņi kumeliņi; Es tecēju vārtu vērt, Man iedeva devīto.LD 30058 VŪsiņš (jaunākos laikos -Jurģis) ir Dieva izpausmes simbols gan ikgadējā Zemes, gan kosmiskā

pavasara laikā.No kurienes mēs nākam? Gan zinātnieku jaunākie atklājumi, gan senču garamantas vēsta par cilvēka

radīšanu. Par interesantu minējumu var uzskatīt ziņas, kuras viedā Rasma Rozīte ieguvusi no kādas vācugaišreģes vēstījuma par Lielvārdes jostu. Šis vēstījums ne reizi vien publicēts 20. gs. deviņdesmitajosgados. Skatot jostu, gaišreģe apgalvoja, ka tauta, kas to nēsā, nākusi no zvaigznēm.

Daudzi cilvēki šādus izteikumus vērtē ļoti kritiski, tāpat kā labu laiku to darīju arī es, šā darbaautors. Bet tad bija iespēja tikties ar Francijā dzīvojošo latvieti Anitu Lediņu - inteliģentu, gudru untalantīgu sievieti. Uzzinājusi par jau minēto Lielvārdes jostas skaidrojumu, viņa savu Lielvārdes jostuparādīja kādai pazīstamai franču gaišreģei. A. Lediņas kundze bija cieši pārliecināta, ka tai nevarēja būt

nekas zināms par latviešu valodā publicēto skaidrojumu. Liels bija viņas pārsteigums, kad rādījās, kagaišreģes redzējums, gan izteikts citiem vārdiem, savā būtībā bija ļoti tuvs tam, ko publicējusi R. Rozīte.Abu minēto gaišreģu domu sakritība var likties ļoti neparasta, pat neticama, tomēr atgādināsim, ka patkriminālistikā, nerunājot par citām cilvēka darbības nozarēm, divu neatkarīgu ekspertu vērtējumi, ja tiesavā būtībā ir vienādi, tiek uzskatīti par patiesiem.

20. gs. astoņdesmitajos gados ASV zinātnieku grupa pēc ilgstošiem pētījumiem izteica pieņēmumu,ka mūsdienu cilvēku rases ir mākslīgas gēnu pārveidošanas rezultāts. Pēc šo zinātnieku domām, mūsdienucilvēki radīti pirms 200 gt. Šī ziņa ir tuva senču uzskatiem. Daudzu seno tautu mīti vēsta, ka dievībasradījušas sev palīgus - cilvēkus.

Lai cik fantastiska šķiet mūsu izcelsme no kādu citu zvaigžņu civilizācijām, tomēr, ar vēsu prātuapsverot, tā ir ticamāka, nekā pēdējos gadsimtos valdošā versija par cilvēka rašanos dabiskās izlasesceļā. Zināmu apliecinājumu tam dod gan mūsu garamantas, gan citu seno tautu mīti. Jāņem vērā arī tā,mūsuprāt, neparasti lielā uzmanība, kādu senči pievērsa zvaigznēm, kā arī daudzie veidojumi uz Zemes,kas saistīti ar zvaigžņu stāvokli debesīs.

Cik sena ir cilvēce? Izcilais krievu ģeologs akadēmiķis Vladimirs Vernadskis (1863 - 1945), pētotapzinīgu būtņu darbības pēdas zemes slāņos, secināja, ka cilvēka saprāts uz Zemeslodes sācis darbotiespirms 15 - 20 miljoniem gadu. Pagaidām gan vecākais mūsdienu cilvēkam līdzīgais galvaskauss, kasatšķiras no pērtiķveidīgajiem ar plakanu seju, 2000. g. atrasts Kenijā. Tā vecumu vērtē ap 3,5 miljoniemgadu.

Turklāt vairākās Zemeslodes vietās atrastas saprātīgu būtņu darbības pēdas, kas ir tik senas, ka tovecumu var noteikt, tikai pētot zemes ģeoloģiskos slāņus.

Pirms 20 gadiem Sibīrijā pie Ļenas upes tika atrastas senas apmetnes paliekas. Cilvēki tur dzīvojušipirms diviem miljoniem gadu mūsdienām līdzīgos klimatiskajos apstākļos. Krievu zinātnieki secinājuši,ka šie cilvēki pratuši ne tikai iegūt uguni, bet arī celt mītnes un gatavot apģērbu. Šo un citu atklājumurezultātā pēdējos divos gadu simtos zinātnieku uzskati par cilvēces senumu daudzkārt mainījušies, atbīdotto arvien tālāk.

Cilvēces un cilvēku rasu attīstība nebija tikai vienvirziena evolūcija. Senās teikas vēsta par milzuplūdiem un citām kataklizmām, kas vairākkārt iznīcinājušas gandrīz visu cilvēci. Kečvu (kečua,Centrālamerika) un hopi (ASV) indiāņu cilšu mīti vēsta par četriem iepriekšējo cilvēku rasu iznīcināšanasun pilnīgi jaunu rasu veidošanas un atjaunotnes laika posmiem.

Senos mītus apliecina daudzās zemēs atrastie un no mūsdienu cilvēka uzbūves tikai nedaudzatšķirīgie megantropu, pitekantropu, sinantropu u.c. kauli. Te gan jāpiebilst, ka seno cilvēku kaulu vai arīmītņu palieku atradumi ir ļoti reti un jebkuras domas par tālo senatni jāuztver tikai kā minējumi.

Ziemeļeiropā saglabājušās ziņas par seno dievību Rīgu, kas bijis cilvēces pirmsencis. Vēlākosskandināvu mītos tas pārtop par Saules dievību Heim- dalu, ko dzemdējušas deviņas māsas. Ļoti līdzīgi irarī seno šumeru mīti par pirmā cilvēka dzemdēšanu. Vēlāk redzēsim, ka mūsu zeme saistāma ar baltocilvēku izcelšanos jeb radīšanu. Tāpēc arī nebūtu jābrīnās, ka mūsu senās galvaspilsētas nosaukums nācisno dievības, kurai bijis līdzīgs vārds.

RASU RADĪŠANA Mūsdienu cilvēce veidojusies no vairākām rasēm. Par rasu izcelšanos un attīstību dažādiem

speciālistiem ir visai atšķirīgas domas. Tuva patiesībai varētubūt kādas Ziemeļamerikas indiāņu cilts teika par to, ka Dievs izveidojis cilvēkus no dažādu krāsu

māliem. Protams, teikā minētais jāsaprot tikai simboliski.Jau teicām, ka senie mīti vēsta par cilvēka vairākkārtēju radīšanu un iznīcināšanu. Vistuvākie

mūsdienu baltā cilvēka senčiem šķiet kromanonieši, neandertālieši un zinātnieku vēl neminētie milži.Diemžēl materiālu liecību par senajām cilvēku rasēm ir maz, tādēļ datēt tās grūti. Pārliecinošu atbildirasu izcelšanās jautājumā vēl arvien nespēj sniegt arī zinātnieki.

Visai nepārprotamu vēstījumu par dažādu rasu cilvēku radīšanu var atrast Bībeles Vecās derībasPirmajā Mozus grāmatā. Tā stāsta par diviem radītājiem un divu dažādu cilvēku rasu radīšanu. PirmāsMozus grāmatas pirmās nodaļas 27. pants stāsta, ka Dievs radīja cilvēku pēc sava ģīmja un līdzības. Šeitvietā ir atcerēties gaišreģu izteikumus par mūsu senču ierašanos no zvaigznēm. Tālāk, piektajā nodaļā, šieDieva radītie ļaudis dēvēti par Dieva dēliem un milžiem. Indiešu un armēņu mītos viņus sauc par dēviem.

Par otras cilvēku rases radīšanu, kas notikusi tepat uz Zemes, rakstīts šīs pašas Mozus grāmatas otrāsnodaļas 7. pantā. Cita dievība, kas dēvēta kā Tas Kungs, radīja otru cilvēku (cilvēku rasi) no zemespīšļiem un iepūta tam dzīvību. Vēl atcerēsimies, pirmā rase pieminēta 27., bet otrā - 7. pantā. Tā navnejaušība. Balto cilvēku senču svētie skaitļi bija 3,r 9' un 27, bet otrai rasei - 7. Šīs rases radītas dažādoslaikos. Pirmā, uz ko norāda Bībeles teksti, kā arī kečvu (kečua) cilts teikas, bijusi balto milžu rase.

Kontinentu šķelšana. Uz brīdi vēl atgriezīsimies pie jau minētā Pangejas pirmkontinenta.Mezozoja ēras sākumā, pirms 230 miljoniem gadu, Pangeja saskaldījās divās daļās, kas sāka viena

n ̂ otras attālināties. Ģeologi ziemeļu daļu nosaukuši par Laurāziju, dienvidu - par Gondvanu. Pirmajāietilpa tagadējā Eiropa, Ziemeļāzija un Ziemeļamerika, bet otrajā daļā - Gondvanā - Āfrika,Dienvidamerika, Dienvidāzija, Austrālija un citas dienvidu puslodes zemes.

Vēl jāpiebilst, ka apmēram pirms 100 miljoniem gadu Pangeja vēlreiz saskaldījās. No tās uzdienvidiem aizpeldēja Antarktīda un Austrālija, uz rietumiem - Amerika.

Vēlāk ziemeļu un dienvidu puslodes kontinenti atkal tuvinājās, vidū atstājot Vidusjūru. Tā bija divurasu robeža. To attiecības atspoguļotas daudzu tautu mītos par divu brāļu cīņām.

Lielākā daļa zinātnieku par baltās rases cilvēku priekštečiem uzskata neandertāliešus. Savu vārdu šī,pēdējā leduslaikmetā izmirusi rase ieguvusi no pirmā, 1885. g. atrastā skeleta Tāles ielejā Disel- dorfā(Vācija). Tagad zināmi vēl daudzi citi atradumi ne tikai Eiropā, bet arī Āzijā un Āfrikā. Neandertāliešiaugumā bija mazāki par mūsdienu cilvēkiem - pieauguša vīrieša garums bija ap 160 cm. Toties šķiet, kaintelekts bijis augstāks nekā mūsdienu cilvēkiem, jo viņu smadzeņu tilpums - ap 1700 cm3 , bet mūsdienucilvēkam tas ir tikai 1350 - 1500 cm3 .

Cita senā cilvēka - kromaņonieša galvaskauss liecina par vēl lielākām garīgām spējām. Francijāatrastā Kromaņonas cilvēka augums bijis 194 cm, smadzeņu tilpums 1580 - 1880 cm3 .

Daļa antropologu domā, ka pārējo rasu pamatā bijuši neliela auguma melnās rases cilvēki melniem,cirtainiem matiem. To tipiskākie mūsdienu pārstāvji ir Andamanu salu iedzīvotāji, Austrālijas bušmeņi unCentrālāfrikas pigmeji.

Cilvēces miljoniem gadu ilgajā aizvēsturē bijušas neskaitāmas tautas un ar tām saistīti laikmeti.Katrs no tiem radies, attīstījies un sasniedzis plaukumu, tad sācis panīkt un beidzis pastāvēt. Bet tad uzdrupām un pīšļiem radušās jaunas tautas, jaunas civilizācijas, jauni laikmeti. Un sākušies atkal jauni cikli.Bet neviena rase un neviena tauta nav radīta, lai pakļautu sev kādu citu rasi vai tautu. Katrai tautai ir savitalanti, savi viedie un arī - godīgi un negodīgi cilvēki.

SKANU VALODAS ATTĪSTĪBA Vairāk nekā triju miljardu gadu ilgajā laikā, kopš uz Zemes pastāv organiskās dzīvības veidi, dzīvās

būtnes sazinās dabiskajā valodā, kuru mūsdienās dēvē par domu pārraidi. Tā sazinās gan dzīvnieki,gan putni, gan zivis, gan kukaiņi, gan koki un zāle. Skaņu valoda galvenokārt ir tikai papildinājums, kaspauž acumirkļa jūtas vai pārdzīvojumus, dažkārt arī draudus. Dabiskajā valodā raidītais spēj izplatīties.visai tālu, bet skaņu valodā - tikai dzirdamības robežās.

Cilvēces attīstības miljonu gadu gaitā valodas skaņas veidojās un pārveidojās, apgūstot arvienaugstākas skaņu frekvences. Vissenākās skaņas saistāmas ar patskani u. Senatnes pētnieks A. Rupainiscilvēka skaņu valodas pii-msākumus dēvē par U runas laikmetu. No šiem laikiem valodā saglabājusiescilvēku sasaukšanās ūjinot, pārsteiguma un prieka saucieni uil, ūja\, gaviļu sauciens ū-u-uli. Arī dažāmtautasdziesmām saglabājies piedziedājums ā-ū-u- u. Nedaudz jaunāka ir ju skaņa. Pēc tās nāca O runaslaikmets. Piemēram, vārds ozols ir jaunāks nekā latgaļu uzuls. Līdzīgi tam mūsu uguns ir vecāka paratbilstošo slāvu vārdu ogoti. Jāpiebilst, ka daudzus vārdus, kuros šodien dzirdama skaņa o, mūsu vectēviizrunāja ar senāko skaņu - divskani uo. Vēl jaunākas ir skaņas a, e un i.

Zinot valodas skanu attīstības likumus, varam salīdzināt dažādu līdzīgu vārdu savstarpējo vecumu. Itīpaši nozīmīgi tas ir, runājot par vietvārdiem un seno dievību vārdiem. Piemēram, minēsim triju mītiskoseno dievību paaudžu vārdus no grieķu mitoloģijas - Urānu (U runa), viņa dēlu Kronu (Uo runa) unmazdēlu Zevu (E runa).

Katrai rasei bija sava skaņu valoda, ko noteica vietējās dabas un pašas rases īpatnības. Daži valoduzinātnieki - lingvisti izteikuši domu, ka visām rasēm bijusi viena kopīga pirmvaloda. Tomēr līdzšinējiemēģinājumi atrast šīs pirmvalodas saknes nav pārliecinoši.

Daudzi speciālisti latviešu valodu atzīst par vecāko dzīvo valodu pasaulē. Izskan gan arī cita doma,ka vecākā varētu būt lietuviešu valoda. Šo lingvistu uzskati būtībā nav nemaz tik-pļjetrunīgi, jo vēl 12. -13. gs. baltu valodas bija claudz līdzīgākas hekā tagad. Mūsu valodas ir attālinājušas arī tāpēc, ka runasun rakstības likumus katrā Baltijas zemē veidoja visai atšķirīgi domājoši valodnieki.

1.4. SENĀS SASAISTES Katram no mums ir nācies iziet no gaišas telpas ārā, nakts tumsā. Pirmajā mirklī tumsa šķiet blīva un

pilnīgi necaurredzama. Tomēr pēc brīža mēs pie tās pierodam un varam jau saskatīt, kaut arī neskaidri,apkārtējo priekšmetu apveidu.

Visai līdzīgi jūtas ikviens, kas vēlas ieskatīties mūsu zemes tālajā senatnē. Pirmajā brīdī šķiet, kapar iepriekšējiem starpleduslaikmetiem nav saglabājušās nekādas ziņas. Tomēr, ieskatoties vērīgāk,izrādās, ka mūsu senās garamantas, citu tautu mīti, dažādās valodās saglabāto vārdu salīdzinājumi,vietvārdi, senās svētvietas un to sistēmas var sniegt visai nozīmīgas ziņas ne tiķai par cilvēcessākumiem, bet par vēl senākiem laikiem.

Garamantās atrodam ziņas pat par ļoti seniem notikumiem. Protams, tie atstāstīti simbolu valodā,tādēļ nav viegli apjēgt notikumu vietu un laiku. Tomēr ziņu apjoms ir pietiekami liels, lai apjaustu lielonotikumu secību.

Jau pārliecinājāmies, ka latvju garamantas glabā pārsteidzošas zināšanas, kuru avots pašreiz navzināms. Neatkarīgi no tā, vai šīs zināšanas nākušas no citām zvaigžņu sistēmām, vai tās radījušas kādasizmirušas un jau aizmirstas šīs Zemes civilizācijas, saglabāt tās varēja tikai cilvēki ar ļoti augstu garakultūru. Tāpēc pat arī tajā gadījumā, ja pieņemam, ka mūsu senči nav piedalījušies šo augsto zināšanuradīšanā, bet bijuši tikai pārmantotāji un saglabātāji, ar pilnām tiesībām varam viņus uzskatīt par aizlaikucivilizācijas paudējiem.

Salīdzinot mūsu senās garamantas ar citu tautu mītiem, jāsecina, ka tās sniedz dziļākas un būtiskākasziņas. Tās dod mums iespēju tuvoties pašiem pirmsākumiem.

Vietvārdi. Latvijas vietvārdi rāda, cik daudz un dažādu valodu mūsu zemē miljonu gadu gaitāMūsu vieta pasaulē. Latvju zeme atrodas ziemeļu puslodes kontinentu apļa centra

Pasaules meridiāns. Sasaistes ar Grieķiju

Amatas Zīmju akmens centrālā daļa

Popes līnijalietots, cik daudz šajā laikā bijis dažādu valdnieku un dievību. Taču pārsteidzoši ir tas, ka mūsu

senči rūpīgi centušies saglabāt tieši tos vietvārdus, kas saistīti ar seniem notikumiem. Bet vēl vairākpārsteidz tas, ka šīs ļoti nozīmīgās ziņas senčiem izdevies saglabāt cauri gadu simttūkstošiem, nezaudējottās pat ilgstošajos leduslaikmetos.

Apmēram 40% to vietvārdu, kas pierakstīti līdz 19. gs. vidum, ir baltu radīti un viegli izprotami. Nopārējiem vairāk nekā pusei vietvārdu tulkojumi jāmeklē somugru, nelielai daļai - t.s. makroķeltu (gēlu,latīņu, angļu u.c. Rietumeiropas tautu) un pat sanskrita vārdnīcās. Daļai vietvārdu visai līdzīgi vārdiatrodami pašā senākajā pirmvalodā, kuras pēdas sastopamas visā pasaulē. Bet vēl ir daļa vārdu, kurijātulko ar visai tālās japāņu valodas palīdzību. Tie liecina par senām saistībām jau ledus- laikmetā.

Stabili vietvārdi veidojas gadu simtos un pat tūkstošos. Daudzo valodu ietekme uz Latvijasvietvārdu radīšanu liek domāt, ka tie atspoguļo ne tikai iepriekšējā starpleduslaikmetā radītos vietvārdus,bet arī vēl vecākus. Uz šo laiku attiecināmi tādi vietvārdi kā Amata, Daugava, Gauja, Venta un citi.

Seno vietvārdu saglabāšana cauri vienam vai pat vairākiem leduslaikmetiem ir izcilas apbrīnasvērta. Tā liecina par augstu tolaiku kultūras līmeni un tālaika cilvēku lielo cieņu pret savu senatni. Laivietvārdus varētu saglabāt, bija vajadzīgas precīzas kartes, rakstība vai citi informācijas glabāšanasveidi, kā arī tehniskais nodrošinājums šo pierakstu saglabāšanai simttūkstošu gadu gammā.

SVETVIETU LĪNIJAS Senās kultūrtautas zināja, ka arī mūsu Zeme ir dzīvības veids. Tai, tāpat kā cilvēkiem, ir savi punkti

ar paaugstinātu bioenerģētisko starojumu. Mūsu senči šīs vietas dēvēja par svētvietām un zināja, ka tās irlabvēlīgas dziedniecībai, gaišredzībai, nākotnes izzināšanai, lauku un mājdzīvnieku auglības vairošanai,kā arī citām zintnieciskām darbībām, kas mūsdienās tikpat kā aizmirstas.

Senās svētvietas Latvijā veido sistēmas, kas atspoguļotas senču rakstos jeb zīmēs. Galvenosvētvietu līnijas turpinās arī ārpus Latvijas un iet pāri visai pasaulei. Ziņas par svētvietu tīklu vēlreizliecina, ka mūsu senču plašās un visai daudzpusīgās zināšanas veido vienotu un saskanīgu kopumu, kasuzskatāms par Dieva un Dabas likumu atspulgu.

Tikai to seno svētvietu skaits, kuras veidotas tagadējās Latvijas teritorijā, mērāms tūkstošos.Lielākajai daļai no tām ir izteiktas garenasis, šķērs- asis, ieejošo un izejošo torsionu plūsmu (āderu)virzieni. Ejot šajos virzienos, nonākam pie citām svētvietām. Tādējādi pa visu mūsu zemi un arī ārpus tāsveidojas vairāki svētvietu tīkli, kas savstarpēji krustojas mezglu punktos - lielajās svētvietās, piemēram,Pokaiņos, Sunākstē, Smiltenē, Burtniekos, Piebalgā u.c. Sie svētvietu tīkli klājas pār mūsu zemi kā daināsdaudzkārt pieminētās Saules meitu sagšas. Te uzreiz jāpiebilst, ka šī sagšu kopaina šķiet visai sarežģīta.Tomēr katras atsevišķas svētvietas saistība ar citām ir apzināma, jo tajās ieejošo un izejošo torsionuplūsmu virzieni parasti saistāmi ar Saules lēkta un rieta virzienu gadskārtās. Latvijas svētvietu lielākajaidaļai garenasis virzītas Dieva jeb Zelta (Slīpā) krusta virzienā, galvenokārt uz DA.

Svētie virzieni un skaitļi. Pirms runājam par lielo svētvietu kopsakarībām, atgādināsim, ka mūsusvētais skaitlis ir 3. Šim skaitlim ir ļoti daudzas materiāla rakstura izpausmes. Planēta Zeme, uz kuras mēsdzīvojam, ir trešā Saules sistēmā. Vasaras Saulgriežu diena Baltijā ir trīs reizes garāka par nakti. ZiemasSaulgriežos tas ir otrādi. Visas labas lietas ir trīs.

Pārlokiet trīs reizes papīra lapu tā, lai visas trīs locījuma līnijas krustojas vienā punktā. Atlokotieraudzīsiet Ausekļa zīmi ar astoņiem stariem.Ausekļa zīme ir viens no apliecinājumiem tam, ka mūsu senči gan telpu, gan arī laiku dalīja astoņās

daļās. Uzzīmējot uz kartes šos virzienus, redzēsiet, ka šī zīme sastāv it kā no diviem krustiem. Ar garajāmlīnijām izteikts Zelta krusts, kura līnijas vērstas ZR - DA un ZA - DR virzienā. Ar īsajām līnijām izteiktsNāves krusts, kura līnijas vērstas Z - D un R - A virzienā. Ģeologi, pētot plaisu virzienus pamatklintājā,nākuši pie slēdziena, ka Z - D un R - A līnija izsaka sastingumu, bet Dieva krusta līnija nozīmē attīstību.

Lielo svētvietu sistēmu pirmsākumi meklējami neatminami tālā senatnē. Pašu svētvietu līnijuvirzieni parasti saistāmi ar Saules lēkta un rieta virzienu mūsu senču svētkos un svinamajās dienās.Nozīmīgi mezglu punkti ir Pokaiņi un Lielais Munameģis (318 m vjl.). To savstarpējais novietojums navnejaušība. Ja dotos no Pokaiņiem tajā virzienā, kur lec Saule Ūsiņa dienas rītā, tad pāri Smiltenes Ūsiņakalnam nonāktu Baltijas augstākajā vietā - Lielajā Munameģī (Suur Munamegi, kas tiešā tulkojumā noigauņu valodas nozīmē Lielais Olas, t.i., Sākotnes kalns). Jāpiebilst gan, ka šā kalna apveids nebūtneatgādina olu, tāpēc meklēsim vietas nosaukuma patieso nozīmi.

Ola ir dzīvības pirmdīgļa simbols. Šis vārds liek domāt, ka tālā senatnē Baltijas augstākajai vietaibijusi kāda būtiska nozīme cilvēku vai citu dzīvu būtņu attīstībā. Pokaiņu - Dobeles ģeoloģiskāsanomālijas un Lielā Munameģa atrašanās uz senas sakrālās Ūsiņa līnijas vedina domāt, ka vismaz vienuno šiem milzīgajiem objektiem veidojušas apzinīgas būtnes. Vēl piebildīsim, ka ģeologi pamatklintājāapmēram vienu km zem zemes virskārtas konstatējuši garu plaisu, kas sakrīt ar Gaujas senieleju un tātadar nule minēto Ūsiņa līniju.

Lielās svinamās dienas. Latvju dainās un citos avotos par senču dzīvesziņu minēti trīs nozīmīgākiesvinamie gada notikumi. Vārdu svētki senči attiecināja tikai uz vienu gada svinamo dienu, proti, uzZiemassvētkiem. Šajā dienā atzīmēja Saules pagriezienu augšup no paša zemākā gada punkta uz Saules

lēktu Ziemassvētkos, t.i., uz DA vērstas daudzu seno svētvietu plānojumu centrālās ass. Šajā virzienā -augšup skatās Saules lente Pokaiņu Dižās sejas atveidā. Augšup - uz DA brauc Zintnieku laiva, uzSaderības akmens sēdēdami, tāpat augšup uz DA skatās abi saderinātie, kā tagad saka - jaunais pāris.Šajā pašā virzienā lido milzīgais putns, ko atveido Spārnu ezera ūdeņi.

Otra svarīgākā gadskārta bija Lielā diena, kad diena kļūst garāka par nakti. Ilgus gadu tūkstošus šisbrīdis mūsu senčiem iezīmēja Jaunā gada sākumu. Virzienā uz austrumiem, t.i., uz lecošo

Sauli Lielās dienas rītā, vērstas senču observatorijas, piemēram, Tukumā (Kurzeme, 19 - 95), kā arīatklājas labākie skati no daudziem seniem svēt- kalniem.

Trešais nozīmīgākais Saules gada notikums bija Jāņi, kad Saule sasniedz savu augstāko punktudebesu velvē. Līniju ZR - DA virzienā, kas vieno Saules lēktu Ziemassvētkos ar Saules rietu Jāņos,varētu saukt par Dižo svētlīniju. Tās virzienā Latvijā likti daudzi svētakmeņi, tostarp uz balstiemnovietotais milzīgais LTpsīšu akmens (Kurzeme, 13 - 83), kura virsma veidota kā mūza gulta. Tam, kasguļ šajā gultā, galva ir uz DA, bet kājas uz ZR. Līdzīgi veidoti senie svētkalni. Tāpat ZR - DA virzienā irvērstas senajiem rituāliem paredzētās uzejas un noejas Lielajos Kangaros. Tādējādi gan dainas, gan simtiseno svētvietu liecina par šā virziena lielo nozīmi tāltālā senatnē.

Ziemassvētku līnija. Droši vien tā nav nejaušība, ka Pokaiņi vispirms teorētiski tika atrasti uzpapīra, pētot lielo ZR - DA virziena svētvietu līniju Stokholma - Ventspils - Pokaiņi - Minska (sk. 7.apcirkni). Turpinot šo līniju 4500 km uz DA no Pokaiņiem, šķērsojot Minsku un Erevānu, nonākam piePersijas līča ZR gala - tagadējā Kuveitā. Te Eifratas upes krastos bijušas senās pilsētas Erida un lira.Vietvārdi, kas saistīti ar Uri un Eridas vārdiem, atrodami arī Baltijā.

MŪSU VIETA PASAULĒ Pirms apmēram 150 miljoniem gadu sākumā vienotais pirmkontinents Pangeja sāka sadalīties. Uz

dienvidiem aizslīdēja Antarktīda, Austrālija, Jaunzēlande, uz rietumiem - Amerikas kontinents.Ģeologi uzskata, ka kontinenti peld uz apmēram 70 km biezām plātnēm. Milzīgās pārvietošanās

iemesls nav zināms. Tikai, ja izvērtējam daudzās kopsakarības, rodas iespaids, ka Pangejas sadalīšana irto apzinīgo būtņu veikums, kuras dainas dēvē par Dieva dēliem.

Pēdējo 100 miljonu gadu laikā uz mūsu planētas notikuši milzīgi pārveidojumi. Jau minētajai Pan-gejai sadaloties, radušies kontinenti, salas, okeāni un jūras. Tagadējais kontinentu un lielo saluizvietojums pakļauts likumsakarībām, kas, visai iespējams, norāda uz apzinīgu būtņu darbību. Šajā,atļaušos teikt, jaunajā plānojumā mūsu senču zeme ieņem izcilu vietu, kas saistāma ar tās lielo lomu visascilvēces vēsturē. Tā kā nule sacītais var likties pavisam neparasts, sniegsim secīgu šo ziņu izklāstu.

Zemeslodes plānojums. Kaut vai pavirši apskatot Zemeslodi, redzam, ka sauszeme aizņem tikai tāstrešo daļu, turklāt tā izvietota pārlieku nevienmērīgi. Gandrīz pusi Zemeslodes aizņem Klusais okeāns,kurā sauszemes tikpat kā nav.

Ziemeļu puslodē izvietota lielākā daļa sauszemes -100 miljoni km2 un 155 miljoni km2 okeānu unjūru. Dienvidu puslodē attiecīgi ir 49 un 206 miljoni km2 .

Ievērojot to, ka Dienvidu puslodē atrodas Antarktīda, var teikt, ka Ziemeļu puslodē ir trīs reizesvairāk cilvēka dzīvei derīgas sauszemes. Turklāt Ziemeļu puslode, kurā mēs dzīvojam, atrodas labākosapstākļos. Savā riņķojumā ap Sauli Zemeslodes ass ir pavērsta pret to tā, ka ziemā mūsu puslode saņemvairāk Saules gaismas un siltuma nekā

Dienvidu puslode savas ziemas laikā, bet vasarā tā sakarst mazāk.Rūpīgāk ieskatoties kontinentu sadalījumā un atveidā, var atrast vēl interesantākas sakarības.

Pieņemot, ka visa Zemeslodes platība ir 10 vienības, sauszemes platība Dienvidu puslodē aizņemlvienību, toties Ziemeļu puslodē - 2, bet ūdeņi attiecīgi 4 un 3 vienības. Vēl pārsteidzošāks ir sauszemessadalījums.

Trīs vaļi. Zemeslodes kontinentu izvietojums nebūt nav nejaušs, bet pakļauts noteiktam trīsdaļīgamplānojumam. To nosaka trīs meridiāni, kas savstarpēji cits pret citu nobīdīti par 90°. Dažas senāsleģendas tos dēvē par trim vaļiem, citas - par trim ziloņiem vai trim bruņurupučiem, uz kuriem balstotiespasaule. Baltija un Grieķija atrodas uz Centrālā jeb Galvenā meridiāna, Amerika uz rietumu, bet Japānaun Austrālija uz austrumu meridiāna.

Pasaules meridiāns jeb Galvenā līnija.Ieskatīsimies pasaules kartē. Lielākā daļa sauszemes apvienota triju kontinentu - Eiropas, Āzijas un

Āfrikas - blokā. Sā bloka galējais ziemeļu punkts - Nordkaps ir Skandināvijas un Kolas pussalassavienojumā, kas atbilst 25. austrumu garuma un 71. ziemeļu platuma grādam. Āfrikas kontinenta dienvidugals atrodas 12 tūkstoš kilometru uz dienvidiem no šā punkta. Senie zintnieki iedomāto Z - D līniju, kasšīs vietas savieno, uzskatīja par Zemeslodes Galveno līniju (zinātniskāk būtu teikt - Galveno meridiānu).Tās garums tuvs Zemeslodes diametram (12 756 km), dabā tā iezīmēta ar senām svētvietām. Sī līnijašķērso visas trīs Baltijas valstis, kā arī Somiju un Grieķiju.

Nav brīnums, ka šīs sakarības var ieraudzīt mūsdienās, vērojot labas kartes. Pārsteidzoši ir tas, kamūsu senči šīs sakarības zināja jau pirms simttūkstoš gadiem. Viņu zināšanas apliecina īpaši uzbērtiesvēt- kalni, noteiktās vietās novietotie svētakmeņi. Tā, piemēram, Latvijas teritorijā mūsu senči šo līnijuatzīmējuši, ne vienu reizi vien iekārtojot uz tās lielas svētvietas Zilajā kalnā (Valmieras rajons) un arīnovietojot noteiktās vietās izcilus sava laika veidojumus - Meļķītāru akmeni (Aizkraukles rajons), Mārasakmeni pie Kvēpenes (Cēsu rajons) u.c.

Vēl Latvijā uz Galvenā meridiāna pie senas apdzīvotas vietas Idus atrodas Pantenes Pujēnu

svētvieta. Savukārt Grieķijā, Krētas salās, atrodas Idus kalns. Kā stāsta grieķu mīti, tieši šeit, Idus kalnapakājē Diktēs pakalnā, dzimusi sengrieķu augstākā dievība un dievību Panteona (visu dievību tempļa)valdnieks Zevs. Pievērsīsim uzmanību tam, ka par Zeva dzimšanas vietu izvēlēta nevis Idus kalnavirsotne, kā tam vajadzētu būt atbilstoši seno laiku tradīcijām, bet gan pakāje, kas atrodas uz jau minētāpasaules Galvenā meridiāna. Tas vedina domāt, ka Zeva dzimšanas vieta pakārtota Latvijas PantenesPujēnu svētvietai, kas atrodas ielejā pie jau minētā Idus. Šo vietvārdu vai' tulkot ar turpmākajā tekstāpieminētās japāņu valodas palīdzību. Iegūstam lielisku atbilstību gan Latvijas, gan Grieķijas Idum, jovārds Idus nozīmē - Vieta, kur dzimst (dievība).

Tātad transkontinentālajā svētvietu kopumā noteicošā vieta bijusi mūsu zemes svētvietām. Tā kā šīsasaiste veidota pirmsleduslaikmetā, arī šis japāņu vārds radies un ienests senajā Helladā pirmsleduslaikmeta.

Pasaules Galvenās līnijas svētvietas atrodas ne tikai Latvijā. Minēsim vēl kaut vai Suure - Jaanisvētvietu Igaunijā un Ģedimina kalnu - īpaši uzbērtu pauguru Viļņā.

Galvenā līnija nebūt nav tik šaura un tieva kā taisni nostiepta vijoles stīga. Tā salīdzināma arstarojuma joslu vai upi. Galvenos punktus vieno viegli viļņots līklocis. To, ka mūsu tālie senči izprataminēto plūsmu fizikālos pamatus, apliecina arī tie vietu nosaukumi, kas šim vilnim pieskaras, kā Vilnius(Viļņa) Lietuvā un Viljandi (Vilande) Igaunijā.

Nosakot uz kartes minēto svētvietu ģeogrāfiskos garumus, jāsecina, ka pasaules Galvenais meridiānsir josla, kuras viduslīnija atrodas 25° 06' austrumu garumā.

Mēness joslas. Ziemeļu puslodē Galveno meridiānu šķērso trīs nozīmīgas joslas, kas atbilstģeogrāfiskajām paralēlēm. Ģeofizikālā skatījumā šīs joslas saistāmas ar Zemeslodes šķēlumiem R - Avirzienā pa ģeogrāfiskajiem platuma grādiem jeb paralēlēm. Matemātiski tās izsakāmas ar Mēnessdiametru.

Pirmajā šķēlumā varētu precīzi ievietot Zemes pavadoni Mēnesi. Attiecīgi otrās joslas šķēlumadiametrs būtu tik liels, ka atbilstu divu, bet trešās - trim Mēness diametriem. Tā nebūt nav tikai iedomātakonstrukcija. Aprēķini rāda, ka šīs joslas atbilst kritiskiem spriegumiem, mainoties Zemeslodes rotācijasātrumam. Turklāt katra no šīm joslām sakrīt ar lieliem ģeofiziskiem veidojumiem.

Vienkārši aprēķini rāda, ka šīs Galvenās paralēles atbilst ziemeļu platuma 85°, 57° un 35°paralēlei. Tādējādi mūsu zemi šķērso Centrālā paralēle un ne tikai - mūsu zeme atrodas Centrālāmeridiāna un nozīmīgās Baltijas jeb Baltās paralēles joslu krustpunktā.

Šīm paralēlēm atbilst lielu ģeoloģisku izmaiņu joslas. Ziemeļu joslu iezīmē Ziemeļu Ledus okeānarobežas, Centrālo - Baltijas jūra un tās piekraste, bet dienvidu joslu - Vidusjūra. Centrālais krustpunktsnosaka Latvijas īpašo vietu Zemeslodes enerģētiskajā tīklā. Te atrodas vissenākās kultūras zemes.

Jau teicām, ka Pangejas pirmkontinents šķēlies R - A virzienā. Tas sadalījies tieši pa nule aplūkototrešo joslu.

Par Baltijas un Baltās jūras veidošanos šādi pētījumi, cik zināms, pagaidām vēl nav veikti. Bet, tā kāaprēķini rāda bīstamo šķēlumu zonu, tad ar visai lielu pārliecību varam pieņemt, ka arī šīs jūras veidojušino pirmkontinenta atšķelto daļu pārvietojumi.

Latvijas atrašanās sevišķā Zemeslodes vietā, divu paaugstināta līmeņa bioenerģētisko plūsmukrustpunktā, nosaka tās augsto bioenerģētisko starojumu un līdz ar to dabas īpašības. Šie fizikālās dabasapstākļi izsenis veicinājuši cilvēku darbīgumu un augstās garīgās spējas. Tas arī izskaidro, kāpēc tiešišeit attīstījušās senās civilizācijas un radījušas izcilus kultūras pieminekļus. Latvijā to apliecina dižāssvētvietu sistēmas, pārsteidzošie atradumi Dobeles Pokaiņos, Sunākstē, ap Smilteni, Talsu novadā, kā arīcitās senajās svētvietās.

No šejienes nākuši gara gaismas nesēji - pasaules seno civilizāciju radītāji. Šis apgabals saistāms arsenās dievības Uri sekotāju - Uri ānu darbību. Godinot vinu veikumu, senie astronomi šo vārdu un citusvārdus, kas senatnē atradušies šajā apgabalā, iemūžinājuši debesīs - Oriona zvaigznāja nosaukumā un tā

spilgtāko zvaigžņu vārdos.

LAIMAS UN MĀRAS LĪNIJAS Galvenais meridiāns vienlaikus ir arī centrālā ass trīsdaļīgai svētvietu līniju struktūrai. Senie cilvēki

to zināja un attēloja ar īpatnu zīmi (sk. zīm.) - trim stāvām līnijām, kas saiet vienā punktā. Dabā šīsdaudzu tūkstošu km garās līnijas atzīmētas ar svētvietu kopām. Līniju, kas veido minētās struktūrasrietumu daļu, dēvēsim par Māras līniju, bet austrumu - par Laimas līniju.

Māras jeb Rietumu līnija šķērso Tunturi kalnus, Igaunijā - Hāpsalu, Latvijā - Enguri un Pokai- ņus,Grieķijā - Olimpa kalnu un Delfu svētvietu ar Apollona templi. Sasaistes vietās ir senas, nozīmīgas unapzinīgu būtņu veidotas svētvietas, domātas galvenokārt likteņa vadīšanai.

Laimas jeb Austrumu līnija šķērso Tunturi kalnus, Baltijas augstāko kalnu Lielo Munameģi, Alūksni,Sauleskalnu pie Krāslavas un Gīzas piramīdas Ēģiptē. Domu par Laimas - likteņa lēmējas līniju apliecinaarī jau minētais Lielā Muna- meģa vārda tulkojums.

Šā kalna nosaukuma Suur Munameģi pirmo vārdu mūsdienās tulkojam kā dižs, varens, liels, taču tāsenais vārds bija Saule. Bet Laima ir Saules dievišķā izpausme. Gaišreģe, kas to nezināja, šo līnijuredzēja zeltainā Saules krāsā, un tas arī apliecina nule izteiktās domas.

Vēl jāpiebilst, ka visu triju minēto līniju svētvietas saistītas gan savstarpēji, gan ar citām svētvietāmun to lielajām grupām Somijā, Latvijā un Grieķijā. Piemēram, mūsu dižās svētvietas Pokaiņu centrameridiānam pakārtotas Apollona un Asklē- pija senās svētvietas Grieķijā, Peloponēsas pussalā.

Gan no nule teiktā, gan vēl jo vairāk - no turpmākā teksta ir secināms, ka mūsu senči ļoti labi unprecīzi apzinājās Zemeslodes enerģētisko joslu krustpunktu vietas. Pirms pēdējā leduslaikmeta viņi tajosizveidoja senās svētvietas. Tātad svētvietu iekārtošanu noteica kāds šobrīd vēl neapzināts, bet ļoti svarīgsvirsuzdevums. Te gan jāpiebilst, ka pagaidām apskatītie divi meridiāni ir tikai daļa no mūs vienojošosvētvietu līniju sistēmas.

Tunturi. Atcerēsimies, ko latvju dainas stāsta par Ziemassvētkiem. Tās vēsta, ka šajā laikā Dievspiedzima, kas savukārt norāda uz Saules jauno gaitu debesīs. Somijā par to saglabājies ticējums, kas laikagaitā pārtapis stāstā par ļoti jauna personāža - Santa Klausa jeb Ziemassvētku vecīša piedzimšanu Tunturitundrā.

Vārds tunturi tiešā tulkojumā no somu valodas nozīmē kailie' kalni, bet senākais un pareizākais šāvārda skaidrojums, šķiet, būtu tunt Uri, t.i., vieta, kur parādās dievība Uri. Tunturi ir plašs apgabalspolārā loka (66° 33') un Pasaules meridiāna krustojumā. Ievērojamākās vietas ap 67° ir Illas tunturi -Dievības kalns (740 m vjl.) un Kumpa tunturi - Sabērtais kalns (aiz 583 m vjl.). Uz 67. paralēles, t.i., aizpolārā loka, atrodas Puha tunturi - Svētais kalns (539 m vjl.), kura pakājē Saule parādās drīz pēcZiemassvētkiem, bet no paša kalna tās pagriezienam jābūt redzamam jau Ziemassvētkos.

Mātes zeme. Daudzu ievērojamu svētvietu atrašanās uz minētām trim līnijām liecina par ievērojamuzinātnes un kultūras līmeni pirmsleduslaik- metā. Eiropas nozīmīgāko svētvietu saistība un tām pakļautāsLaimas un Māras līnijas liecina, ka šīs vietas veido vienotu pirmsleduslaikmeta sistēmu.

Šīs zināšanas nākušas no mūsu senču - Ietu zemes. Par viņu intelektu un gudrību stāsta daudzi antīkozinātnieku darbi un dažādi mīti, to apliecina arī vietvārdi un senie svētakmeni, lielo dievību - Lielā

Tēva, Mātes un Dēla - savstarpēji saistītās svētvietu kopas. Gadu tūkstošu laikā galvenās sasaistesbija zudušas un saglabājušies tikai to atspulgi. Tēva - senās dievības Uri - parādīšanās vieta bijusitagadējā Somijā. Pati galvenā - Mātes vieta ir mūsu senču zemē, Dēla vieta - Dēlas (Dēlos) salā Grieķijā.

Par Mātes zemi izsenis saukta tagadējā Vidzeme, Latgale un Dienvidigaunija, ieskaitot Lielā unMazā Munameģa augstienes. Te arī sākas Mātes upe - Emajegi. Atcerēsimies, ka mūsu senči Mātes klēpiuzskatīja par pašu svētāko vietu, kur attīstās dzīvība. Tātad pasaules mērogā tāds gods bija mūsu zemei.

Nekur citur pasaules garamantās tik ļoti nav izcelta mātes loma kā latvju dainās. Un kāapliecinājums nule teiktajam jāpiemin, ka vēl 13. gs. sākuma dokumentos Romas pāvests Innocentijs III

mūsu zemi dēvēja par Svētās Mātes zemi atšķirībā no Jeruzalemes - Dēla zemes.Patiesībā īstā Dēla zeme ir Dēlas sala Grieķijā, kur mītos minētā Lēto dzemdēja savu dēlu Sauli -

Apollonu.Tātad Galvenais meridiāns, kas šķērso senās dievības Uri dzimšanas vietu Tunturi kalnos, saistīts ar

Dievu Tēvu, Lēto zeme ir Mātes zeme, Dēlas sala - dēla Apollona dzimšanas vieta. Centrālā līnija irdievību līnija, to varētu saukt arī par Dieva līniju.

Tāpat kā mūsu senču dižās svētvietas, arī Ēģiptes piramīdas nav celtas, kur pagadās, tās būvētasstingri noteiktās vietās un ietilpst visu Zemeslodi aptverošā seno svētvietu sistēmā. Šī līnija iezīmē lieloupju ielejas Eiropā un Āfrikā. Ēģiptē Gīzas piramīdas celtas uz Laimas līnijas un Pasaules meridiānaaustrumu joslas. Ģeogrāfiski šī vieta atrodas uz 31°10' austrumu platuma grāda. Tas pilnīgi sakrīt arNīlas, Dņepras, Veļikajas un Volhovas upju ielejām un šķērso Daugavu ļoti nozīmīgā ģenerālvirzienapagrieziena vietā pie Bešen- kovičiem.

Lielās transkontinentālās svētvietu līnijas nebūt nav tikai teorētiski iedomātas ģeometriskāskonstrukcijas. Uz šīm līnijām atrodas kopēji kultūras centri. Šīs līnijas salīdzināmas ar stariem - gaismasceļiem, pa kuriem senbaltu civilizācijas sūtņi devās kā gara gaismas nesēji uz citām zemēm un patkontinentiem. Tā Māras līnija liecina par Apollona, Artemīdas un Asklēpija saitēm ar mūsu zemi.Centrālais meridiāns ir kā centrālais gaismas stars, pa kuru uz dienvidiem devās Artemīdas un Apollonamāte Lēto. Par nule minētajiem varoņiem un mūsu senču sasaistēm ar seno Hellādu sk. 2. apcirknī.

Laimas līnija saista mūsu zemi ar seno Ēģipti, par to tuvāk sk. 5. apcirknī.Pokaiņus šķērso arī divas transkontinentālas svētvietu līnijas. Dienvidaustrumu līnija saistīja mūs ar

seno Šumeru. Par šīm sasaistēm sk. šā apcirkņa beigās.Otra - DR līnija aizved mūs seno inku valstī Dienvidamerikā. Plašāku apskatu par šīm sasaistēm sk.

5. apcirknī.Zinātne vēl nespēj rast atbildi uz jautājumu, kā gan mūsu senči spēja ar tādu precizitāti apzināt seno

svētvietu līnijas, kuru mezglu punktos iekārtoti zemes vai akmeņu veidojumi. Lai veiktu minētos darbus,vajadzēja gan ļoti precīzas kartes, gan arī augstu mērīšanas māku. Par to, ka tālajā senatnē labas kartesbijušas, liecina t.s. admirāļa Pīri karte, kas attēlo Dienvidpola apkārtni pirms leduslaik- meta. Vēl paliekvisai būtisks jautājums par veikto darbu nozīmi. Tomēr, spriežot pēc lielā darba, kas bijis ieguldīts šādumezglu sistēmu veidošanā, tās nav tapušas tikai savu zināšanu vai valdnieku varas apliecināšanai.Pagaidām, kamēr neizprotam seno svētvietu īsto nozīmi, jāapzinās, ka tās veidojusi par mums augstākacivilizācija, kuras ieceres un iespējas mēs nezinām. Ar laiku, paplašinoties mūsu zinātnes apvāršņiem unaugot sapratnei, šie senatnes pieminekļi var izrādīties ļoti nozīmīgi nākotnes cilvēku vajadzībām. Šīssvētvietas ir ne tikai sasaistes ar pagātni, bet arī ar nākotni, un tāpēc tās jāsaudzē.

1.5. AIZLAIKI Ar šo vārdu saprotam pašas senākās ziņas par cilvēces saprāta sākotnes garīgajiem un materiālajiem

pieminekļiem. Kaut tās ir tikai lauskas vai pat šo lausku atspulgi, saliekot tās kopā, varam spert pirmossoļus aizlaiku apzināšanā.

Senči pasaules Galveno līniju apzināja jau tālā senatnē. Sistēmas mezglu punktos viņi iekārtoja dižosvētvietu kopas:

Tēva vieta - Tunturi;Mātes vieta - Māras zeme;Dēla vieta - Dēlas sala.Mēģinot apkopot patlaban pieejamās ziņas par šīm vietām, jāsecina, ka, visticamāk, to veidošanas

laiks meklējams tajos aizlaikos, kad cilvēku dzīvi vēl vadīja Dieva dēli. Šo vietu atspulgi SenajāGrieķijā varēja būt tapuši leduslaikmetā, kad Ziemeļeiropu klāja bieza ledus kārta. No tā savukārtjāsecina, ka arī grieķu mīti par Eridanu un hiperboreju zemi jāattiecina uz nule minētajiem laikiem.

Ļoti senie laiki. Izcili zinātnieki uzskata, ka augsta civilizācija nevarēja attīstīties ne polārajos, nearī tropu apgabalos, tā varēja izveidoties tikai mērenā klimatā, kur cilvēki ir fiziski un garīgi aktīvāki. Kājau minētās un arī turpmāk aplūkotās ziņas visai pārliecinoši ļauj uzskatīt, ka vairāku civilizāciju sākumijāmeklē tieši mūsu zemē - Pokaiņos un ar tiem saistītajā Saules piedzimšanas kalnā - Lielajā Munameģī.Lai šo saistību apjēgtu, apskatīsim dažu seno vārdu nozīmi.

Senindiešu valodā surja nozīmē Sauli. Tas vedina domāt, ka Baltijas augstākajā vietā, ko igauņinosaukuši par Suur Munameģi, sācies ļoti senas Saules dievības - Uri vārds un kults. Dienvidos no LielāMunameģa atrodas Uri (Uuri) ciems, rietumos, netālu no Rīgas līča - apdzīvota vieta Urisāre un tiešiziemeļrietumos, netālu no Otepes - kalns, ko sauc par Mazo Munameģi. Domājams, ka tur ir bijušas Urisvētvietas. Latvijas teritorijā ar šo dievību būtu saistāmi vairāki par pilskalniem pārveidoti svētkalni,piemēram, Urele ( netālu no Cēsīm) un Uriekste Druvienā (Gulbenes rajons), kā arī Ormkalns Aizputē unOrmaņu kalns Jēkabpils rajonā.

Uri vārds un citas liecības par viņa kultu atrodamas uz Ziemassvētku līnijas, kas vieno Baltiju,Armēniju un seno Šumeru. Vācu valodā vārda Uhr (izrunā Ur) sākotnējā nozīme bijusi loti seni laiki.

Arī visas ziņas, kuras mēs saistām ar Uri vārdu, attiecināmas uz ļoti seniem laikiem, vismaz pirmspēdējā leduslaikmeta. No Uri vārda radusies jaunāka, grieķu mītos aprakstīta dievība - Urāns, kas būtutulkojams kā Uri dēls (Uri jeb Ura āns).

Vēl piebildīsim, ka vārds uri skan visai tuvu itāļu oro - zelts, latīņu aurum - zelts, zelta laikmets. Uzšāda tulkojuma ticamību norāda grieķu teikas par pašu senāko - zelta laikmetu.

Lai cik kritiski vērtētu antīko autoru darbus par hiperborejiem, jāatzīst, ka, attīrot tos nopārspīlējumiem, izskaistinājumiem un mistikas, iegūstam ļoti vērtīgas ziņas par mūsu zemi, tās viedajiemļaudīm un senajām dievībām. Tā kā šīs ziņas iekļaujas lielajās kopsakarībās, tad klusēt par tām vairsnedrīkst. Helēņi labi pazina Ēģipti, Indiju un citas kultūras zemes. Dziļā cieņa mūsu viedajiem senčiempausta ne tikai seno autoru darbos, bet arī seno tautu mītos. Tā ir vēl viena būtisku pierādījumu kopa mūsudižajai senatnei.

Senās sasaistes. Uz brīdi atgriežoties pie Ziemassvētku līnijas, jāpiebilst, ka I)A joslas austrumumala sakrīt ar Kūras upes ieleju Aizkaukāzā un ka šīs upes grīvā pie ietekas Kaspijas jūrā irizveidojusies gara un šaura pussala - Kūras kāpa, visai līdzīga Kuršu kāpai. Šīs joslas rietumu malā,netālu no Erevānas, tālā senatnē bijusi Urartu valsts. Te atrodas Vana ezers. Varbūt Dižo svētvietu līnijuvajadzētu saukt arī par Vanu līniju, jo Ziemeļeiropas senākos iedzīvotājus sauca par vaniem. Tomērbūtiskākās uz šīs līnijas ir ļoti senās un dziļās kultūrvēsturiskās saistības. To izpēte varētu dot nozīmīgasliecības par mūsu dižo senatni.

Valodnieki ir konstatējuši baltu valodu ietekmi senajā Šumerā un Babilonijā. Senie vietvārdi Eridaun Engure saistīti ar šumeru - akādiešu eposos pieminētajām dievībām Enki un Apsu. Te nevar un nedrīkstnepamanīt daudzās līdzības ar senām Latvijas svētvietām - Enguri un Apšuciemu, kur apses neaug. Vēlpārsteidzošāka ir ziņa par Dižo - Apsu seju. Kaut arī ziņas par Apsu ir visai trūcīgas, tās tomēr rāda ceļuturpmākiem atklājumiem aizvēsturē.

Valstiskie veidojumi. Latvijas vēsturnieki daudzkārt izteikuši pārliecību un pat uzsvēruši, ka mūsusenči vēl līdz 9. - 10. gs. esot dzīvojuši pirmatnējās kopienās (LPE, 5. sēj., II d., 26. lpp. u.c. avotos).Līdz ar to viņu pasaules izpratne nevarēja pārsniegt vēsturnieku izdomāto kopienu ģeofiziskās robežas.Tāpēc jebkuras domas par jebkādu civilizāciju pirmatnējo kopienu zemē būtu jāvērtē kā nenopietnas.

Patiesībā jau pirms pēdējā starpleduslaikmeta leti pastāvēja kā vienota augstas kultūras tauta (vaivismaz cilšu kopa), senbaltu civilizācijas nesēja visā pasaulē. Šīs civilizācijas pēdas atrodamas daudzāsvietās pasaulē. Tā 1998. gadā Rasma Rozīte no Peru atveda peruāņu zemnieka austu sedziņu, kurasornamentu ļoti grūti bija atšķirt no mūsējā. Tās ir atmiņas par leduslaikmeta vai pat senākām sasaistēm.

KAS IR CIVILIZĀCIJA? Pēdējos gadsimtos uzskatīja un vēl joprojām par civilizācijas pazīmēm uzskata dažādas lielas

celtnes vai to paliekas, mākslas darbus un rakstu pieminekļus. Bet, ja padomā, tad nule minētais vērtējamskā civilizācijas vienkāršākās un virspusējās (primitīvākās) izpausmes.

Civilizācijas patieso būtību labāk izteicis amerikāņu zinātnieks H. Morgans, proti, ka civilizācija irsabiedrības attīstības pakāpe, kas nomaina mežonību un barbarismu. No šā redzespunkta mūsu senčugaramantu vēstījumi un dižie darbi ir daudz pārliecinošāki nekā citi līdz šim vispāratzīti seno civilizācijupieminekļi. Minēšu dažas tiem raksturīgākās iezīmes.

Augsta gara kultūra. Indiešu profesors S. K. Ca- terdži un citi ievērojami ārzemju zinātniekiapliecina, ka latvju garamantas pauž augstāku morāli un ētiku nekā citi seno rakstu pieminekļi. Lai arīdainu vecums vērtējams pāri par 100 gt., tās vēsta vēl par daudz senākiem laikiem, kur iesniedzas arībaltu kultūras, civilizācijas un valodas sākotne.

Garīgās vērtības. Latvju garamantās atrodams tāds senu un būtisku ziņu kopums par Visuma rašanos,uzbūvi un sakarībām kā nevienos citos senajos rakstos, mītos vai citāda veida ziņās. Tādēļ mūsugaramantas uzskatāmas ne vien par senāko un nozīmīgāko, bet arī par pašu svētāko ziņu krājumu pasaulē.

Mūsu senči zināja savu izcelsmi. Par to liecina latvju dainas un šumeru mīti, ka cilvēki radīti, laipalīdzētu Dievam. Iespējams, ka izcili nozīmīgais notikums - cilvēku radīšana - tika atzīmēts t.s.Saimnieku dienās - 25. un 26. jūlijā, svinot Jēkaba un Annas dienas.

Mūsu senču garamantas sniedz būtiskas ziņas par Visuma neredzamajām un netveramajām telpām.Līdz šim tieši to bija grūti izprast, jo ortodoksālā zinātne atzina tikai vielisko, tveramo un redzamoVisuma daļu, t.i., Kosmosu. Šobrīd uz latvju garamantās vēstīto varam raudzīties ar lepnumu, jo zinātnenonākusi pie uzskatiem, ka Kosmosa viela sastāda tikai ap 10% no Visuma, bet pārējo daļu veido vēlneizprasta enerģija un neredzamais starojums. Visai līdzīgi, ne vairāk par 10%, ir vērtējamas mūsuzināšanas par Zemes seno civilizāciju iespējām.

Lielo svētvietu apjomi. Pēdējos gadu desmitos Latvijā atklātas un pētītas tālā senatnē iekārtotassvētvietas. Tās izvietotas noteiktos attālumos, un šis izkārtojums norāda uz vairākām likumsakarībām.Attālumi starp vietām liecina par ļoti senu dabisku attāluma mēru sistēmu, bet precīzais plānojums - parlabu kartogrāfu un zemes ierīko- tāju darbu. To ierīkošanai pārvietoti milzīgi zemes daudzumi - kopādesmitiem miljonu kubikmetru zemes, no liela attāluma atgādāti simtiem tonnu smagie svētakmeņi unnolikti tieši svētlīniju krustpunktos.

Svētceļniekiem, kas ieradās no citām zemēm, bija pieejamas daudzas ļoti plašas svētvietas.Lielās svētvietu sistēmas veidotas ar apbrīnojamu precizitāti. Uz vienām un tām pašām svēt- līnijām

desmitu, simtu un pat vairāku tūkstošu kilometru attālumā izvietotie objekti liecina par to, ka mūsu senčizināja, kā plānot lielās sistēmas kopumā un kā precīzi noteikt katras nākamās svētvietas iekārtošanasvietu.

Pilnīgi aplams ir patlaban vēstures zinātnē valdošais uzskats, ka senču svētvietas dēvējamas parkulta vietām. Ne mūsu garamantas, ne arī seno svētvietu iekārtojums neliecina par kulta rituāliem šāvārda mūsdienu nozīmē. Dažādi kulti un to vajadzībām veiktie rituāli liecina par zināšanu pagrimumu. Jasvētvietas veidotu kulta vajadzībām, šie kosmiskie ritmi nebūtu jāievēro.

Garīgo vērtību saglabāšana. No vietvārdiem un garamantu līdzības izriet, ka balti saprātīgi un araugstu atbildības sajūtu saglabājuši iepriekšējo civilizāciju sasniegumus un atziņas.

Minētie fakti pārliecinoši pierāda senbaltu civilizāciju. Mēs esot tās pēcteči. Tomēr tas nenozīmē,ka kaut viens no mūsdienu latviešiem var sevi uzskatīt par tiešu senču asiņu pārmantotāju. Ne tikaiLatvijas, bet arī visas Baltijas teritorijā gadu tūkstošu gaitā iebrukuši daudzi okupantu un sirotājukarapūļi. Apzinātajā pēdējā gadu tūkstoša laikā vien te sirojuši un valdījuši dāņi, krievi, poļi, vācieši un

zviedri. Tālākā senatnē daudzmaz izsekojama ir ķeltu, sakšu un somugru tautu ilgstošā ietekme šajā zemē.Katra iebrukuma laikā daļu pastāvīgo iedzīvotāju nogalināja, daļu aizveda verdzībā, sievietes izvaroja.Daļa pamatiedzīvotāju labprātīgi iekļāvās kārtējā okupantu tautā, citi pameta dzimteni. Un tomēr par spītipostam, badam un sērgām mūsu senči bija un palika šīs zemes pamatiedzīvotāji, saglabāja savu valodu,kultūru, garamantas, dzīvesziņu un senās svētvietas.

Liekas, šādu daudzkārtēju posta laiku ietekmē mūsu tautai būtu vajadzējis pilnīgi iznīkt. Tomēr tāskodols ir saglabājies, saglabājusies valoda, garamantas un galvenās nacionālās iezīmes. Turklāt katraszemes starojums gadu simtu gaitā pārveidojis arī iebrucējus. Lai gan neviens no mums nav tiešais tīrasiņupēctecis, tautas vairums tomēr saglabājis savu būtību.

Seno notikumu atspulgi atrodami mūsu vai citu tautu garamantās un rakstu pieminekļos. Tie liekdomāt, ka apzināmā civilizācijas vēsture iesniedzas vismaz vairākos starpleduslaikmetos. Seno indiešusvētie raksti, kas saistāmi ari ar mūsu senatni, piemin vairākas jugas, kas, mūsuprāt, varētu būtapjēdzamas kā starpleduslaikmeti.

…Purānas stāsta, ka Tretajugā vēdas ir dalītas četras reizes un ka dalāmā Pranavas vēda sastāvējano simtiem tūkstošu vārsmu. Vārsmu skaits liecina, kad. tās ir pierakstītas, tāpēc vēdu sacerēšana unrakstu sākumi ir meklējami agrāk - Krita- jugā, Buehla leduslaikmetā.

Otrs fakts: Dvāparajugā brahmaņi un Saules ķēniņi sacerēja vēdas. Nosaukts 91 autora vārds. Bet arīšīs vēdas ir dalītas 28 reizes.

Trešais fakts: Saules ķēniņi Kālī laikmetā padzīti mežos. Vēdas apklusušas pavisam.Ceturtais fakts: Septiņi Riši (ārieši) atnes vēdas no debesīm, un tās ir Basha (Paša) vai Sanskrita

vēdu sākums Indijā, ko lēš ap 1200. gadu pirms Kristus.Vēdu dalīšanas un transformācijas laikmetu papildina Zendavesta, un tāpēc šie laiki jāpieskaita

zināmai senvēsturei, kur gadu skaitīšana lēsta pēc ceļojošiem Turim, Ipuver, Leiden, Ubalīd un citiempapirusiem, Genesses un Manetto laika rēķiniem.

Visi senlaiku ceļojošie raksti un arī šo rakstu tulkojumi un komentāri reprezentē to vietu un laiku, kurun kad tie atrasti. Leģendas par līdzīgiem notikumiem liecina, ka Nasku papirusi un ādas bija atvestasatrašanās vietās no citiem senākiem kultūras apgabaliem. Tāpēc seno rakstu pētīšana jāsāk, izmantojotarheolingvistiku.

Protams, nule lasīto Purānu teksti nav uzskatāmi par akadēmiski pamatotu ziņojumu, bet notikumi,kas šeit aprakstīti, liecina par daudz ilgāku laika posmu nekā kādu ķēniņu dinastijas valdīšana.Turpmākajā tekstā pieskarsimies ar mūsu senatni saistītiem notikumiem Eiropā un pasaulē. Redzēsim, kamūsu senču ietekme ne vien uz Eiropas, bet arī uz visai tālu citu kontinentu zemju tautām bijusi daudzlielāka, nekā uzskata līdz šim.

SENĀKĀS MATERIĀLĀS LIECĪBAS Par iepriekšējo starpleduslaikmetu ilgumu ir atšķirīgi uzskati. Pēc G. Vestermaņa domām, tas sācies

pirms 170 gt., tātad tā ilgums bijis ap 100 gt. Tomēr šo Risas - Virmas starpleduslaikmetu nedrīkstuzskatīt par apzinīgas cilvēku darbības sākumu.

Patlaban vēstures grāmatās pirmsleduslaikme- tus nepiemin. Var rasties iespaids, ka tajā laikāvispār nekas nav bijis. Šāds uzskats ir rupji kļūdains.

Jau minējām atradumus Ļenas krastos, kuri norāda uz apzinīgā cilvēka darbību pirms diviemmiljoniem gadu. Nicā (Francija) atrastas mājas atliekas ar divslīpju jumtu, kuru vecumu vērtē ap 300 gt.Tātad šī māja būvēta aizpērnajā starpleduslaikmetā, ko dēvē par Mindeles - Risas starpleduslaikmetu.Tas sācies pirms 430 gt., beidzies pirms 240 gt.

Pirmsleduslaikmeta dabas objektu ir daudz vairāk, nekā to varam iedomāties. Latvijā ir maz tādupaugurīšu, kuri radušies tikai pēdējā apledojuma laikā. Daudzas lielo upju ielejas izskalojuši nevispēdējā ledāja kušanas ūdeņi, bet tās ir saglabājušās no neatminamiem laikiem. Ne tikai Daugavas, Gaujas,Ventas, bet arī citu lielāko upju ielejas bijušas jau pirms daudziem leduslaikmetiem. Veicot būvdarbusvai urbumus, daudzās vietās Latvijā un arī Igaunijas salās atrasti iepriekšējo starpleduslaikmetu kūdrasslāņi, bet Liepājas rajonā pie Papes tie pat iesniedzas jūrā. Diemžēl, neapzinoties atsegto slāņunozīmīgumu, cilvēki pret tiem izturas nevērīgi un arī ģeoloģijas speciālisti nav tos izmantojuši, lai iegūtuvērtīgas ziņas par tālaika klimatu un augu valsti.

Latvija ir pārbagāta ar zemes veidojumiem, kuru izcelsme nav attiecināma uz pēdējiem 13 gt., betmeklējama pirms pēdējā leduslaikmeta. Vēl jo vairāk tas jāsaka par lielajām svētvietu sistēmām.Saglabājušies arī daudzi pirms pēdējā leduslaikmeta apstrādāti svētakmeņi, kā arī citas materiāla raksturaliecības.

Ko stāsta senās skulptūras. Dobeles Pokaiņos, Idus Pantenē un Ramatas novadā (abas atrodasValmieras rajonā) un citur atrastas daudzas akmens skulptūras, kas, mūsuprāt, uzskatāmas parpirmsleduslaikmeta mākslas darbiem.

Šo darbu veidols un sīkdetaļas pārliecinoši rāda, ka tie ir cilvēku apzinātas rīcības, nevis dabasspēku radīti. Dažos darbos saskatāmi dzīvnieku vai cilvēku atveidi, bet ir arī tādi, kuru nozīme pagaidāmnav apjēgta. Vairākas skulptūras veidotas ar mums neizprotamiem paņēmieniem.

Vēl jo grūtāk iedomāties dažu veidojumu nozīmi. Piemēram, atrasti akmens diski, kas varētu būtmūsu Galaktikas atveids.

Ārzemju zinātnieki šādus darbus vērtē ļoti augstu. Latvijas arheologi pagaidām atturas no šādupriekšmetu vākšanas, tāpēc tie parasti nonāk gadījuma cilvēku rokās. Tā Pokaiņos vien pēdējo gadu laikānozagti vairāki tūkstoši vērtīgu, ļoti senu mākslas darbu.

Interesantākais no tiem ir vidēji ap 30 x 20 x 15 cm. Skatot vienu un to pašu veidojumu no dažādāmpusēm, katru reizi redzam kaut ko citu. Pokaiņu skulptūrai, no vienas puses, saskatāma līdzība ar Kro-maņonas cilvēka, no otras - ar zirga, no trešās - ar delfīna galvu. Ārzemju arheologi šādu tēlniecībasveidu dēvē par polieikoniju. Tas raksturīgs vecākā akmens laikmeta paleolīta vissenākajam posmam.

Senās skulptūras ir rūpīgi apstrādātas. Tās liecina gan par senču spējām ļoti dziļi ielūkoties senatnēun izprast notikumu gaitu, gan arī par izteiktām garīgām izjūtām un māksliniecisko prasmi. Šiem mākslasdarbiem ir liela vērtība ne tikai senuma, bet vēl jo vairāk tajās ielikto izcilo zināšanu dēļ. Arī šīsskulptūras liecina par tāltālo senču augstajām zināšanām.

Līdz šim visas Latvijā uzietās senās skulptūras atrastas tuvu zemes virskārtai. Tātad vēl samērānesen tās lietotas kādām mums neizprotamām vajadzībām.

Attīstības simboli. Domājams, ka minētie galvu atveidi simbolizē saprāta attīstību uz Zemes.Senākais kolektīvais saprāts veidojies ūdenī. Vēl tagad delfīna uztveres spējas un intelekts, kā arī runas

ātrums vairākkārt pārspēj cilvēka spējas. Latvju pasakas un dainas saglabājušas atspulgus par jūrasļaudīm:

Kur tu augi, smuks puisīti, Ka es tevi neredzēju ? Es uzaugu uz akmeni Dziļā jūras dibinā.Klaustiņa krājums, Nr. 122 v (226,141)Līdzīgas dainas ir arī par jūras meitām. Franču pasakās šos jūras ļaudis sauc par morgeniem, kas

sen- franču valodā norāda uz rītu, t.i., saprāta ritu uz Zemeslodes. Morgeniem bijuši dzelteni mati un zilasacis.

Par zirgu (kumeļu) runā daudzas dainas. Piemēram, daina par bāliņu, kas dodas karā, saka:.. .Kad es pats nepārnākšu, Sagaid' manu kumeliņ! Sagaid' manu kumeliņ, Gar jūrmalu pārnākam. Tas

nebija kumellnis, Tā bij' brāļa dvēselīte.Delfīna galva. Ir zināms, ka delfīnu priekšteči pirms simt vai vēl vairāk miljoniem gadu bijuši

sauszemes dzīvnieki. Tad kādu, vēl neizdibinātu iemeslu dēļ tie pielāgojušies dzīvei jūrā. Atmiņas par šolielo pārvērtību jaušamas ne tikai latviešu un lietuviešu, bet arī Amerikas tautu garamantās. Tās stāsta, kajauna meitene vai puisis devušies uz pastāvīgu dzīvi jūras dzelmē. Zinātne pie šādiem slēdzieniem nonācatikai pirms gadu simteņa, toties mūsu senči to zināja jau tāltālos aizlaikos. Tas lieku reizi liecina, kavisām garamantām atrodams savs materiāla rakstura pamatojums.

Vēl piebildīsim, ka nule minētā skulptūra, sākot no 1995. g., vairākas reizes rādīta TV pārraidēs. Toredzējuši visai cienījami vēsturnieki, bet neviens no viņiem nespēja vai nevēlējās tuvāk pētīt šo tālāssenatnes mākslas darbu.

Svētvietu kopas un sistēmas. Gandrīz visi aizlaiku mākslas darbi atrasti seno svētvietu tuvumā.Savukārt apstrādātie svētakmeņi veido svētvietas, kuru plānojums un izmēri iekļaujas zināmās

likumsakarībās. Likumsakarības atrodam arī seno svētvietu kopu savstarpējos attālumos un plānojumos.Tos vieno lielās svētvietu līnijas, un dažas no tām iet pāri kontinentiem. Tas viss nepārprotami liecina, kasenču svētvietas veidoja nejau savrupas pirmatnējās mežoņu kopienas, kā to uzskatīja līdz šim, bet gancivilizācijas ar globālu ietekmi.

Paskaidrosim, ka ar jēdzienu senās svētvietas jāsaprot tādas vietas, kas domātas cilvēka garīgās unfiziskās veselības kopšanai un attīstībai. Šeit nav jāmeklē īpaša līdzība ar pēdējos gadu tūkstošosizveidoto jauno reliģiju baznīcām, mošejām, tempļiem u.c. kulta vietām, kas paredzētas tikai Dieva vaidievību pielūgšanai un ar to saistītajiem rituāliem. Dainas rāda, ka mūsu senči Dieva vārdu pazina jaudesmitiem tūkstošu gadu pirms krustnešu iebrukuma.

Darbu apjoms. Lielo zemes darbu un svētak- meņu daudzuma vērtējumus tuvāk aplūkosim nākamajosapcirkņos. Pat ļoti pieticīgi vērtējumi liek domāt, ka kopējais minēto darbu apjoms pārsniedz miljardudarba dienu.

Šobrīd valda uzskats, ka lielie zemes darbi saistāmi ar zemkopības sākumiem, bet akmeņi liktibronzas un dzelzs laikmetu mijā. Nule minētais darbu apjoms rāda, ka šādi uzskati ir nekorekti. Pat, javisa senā Eiropa to vien darītu, kā veidotu mūsu zemes svētvietas, tad vēl šodien tās nebūtu gatavas.Materiālās liecības kalpo par neapgāžamu pierādījumu šajā grāmatā attīstītajai domai, ka civilizēticilvēki mūsu zemi apdzīvoja jau iepriekšējos starp- leduslaikmetos.

TIK TĀLIE UN TOMĒR TUVIE JAPĀNI Uzlecošās Saules zeme atrodas no Latvijas 10 tūkstošu km attālumā. Grūti, pat ļoti grūti iedomāties

saistības ar senjapāņiem - citas rases un ļoti atšķirīgas valodas ļaudīm. Varam minēt dažas latviešu unjapāņu līdzīgās īpašības - čaklumu, dabas mīlestību, pienākuma apziņu un pat apbrīnojamu pašaizliedzību,aizsargājot dzimteni. Vēl jo vairāk, daudzas ziņas liek domāt, ka Ietiem un senjapāņiem tālajos aizlaikosbijusi ilgstoša saskare. Šādas, turklāt pietiekami spilgtas, liecības atrodam gan abu tautu garamantās, ganvietvārdos, gan arī dzīvesziņās.

Vispirms salīdzināsim garamantās vēstīto. Salīdzinot pašus senākos japāņu mītus ar mūsu dainām,atrodam līdzības, kas liek domāt, ka senbal- tiem un senjapāņiem kontakti bijuši ne tikai pirms pēdējāstarpleduslaikmeta, bet, iespējams, pat vēl senāk.

Sevišķu interesi izraisa vārda daina tulkojums - liela dievišķa spēka pilni vārdi. Jāpiebilst, kavārdam daina var atrast skaidrojumus ari citās valodās un visi tie liecina par jauku vai noslēpumainudziesmu. Tomēr jāatzīst, ka vislabāk dainu būtību izsaka japāņu skaidrojums.

Mūsu dainas par putniem piemin putnu vārdos nosauktos zintniekus. Japāņu hieroglifu tulkojumi netikai saskan, bet arī papildina dainās pausto.

Līdzīgās garamantas. Japāņu mīti vēsta par atdzimstošo dievību - radītāju Okuninusi. Viņu nogalinabrāļi, uzveļot no kalna akmeni. Šis mīts ir ļoti līdzīgs vairākām latvju teikām par zintniekiem (teikā -skroderiem), kas gājuši bojā līdzīgā veidā.

Citi viņu mīti vēsta par Okuninusi iespiešanu ozola šķeltnē. Līdzīgi mūsu dainas vēsta par Ausekļaieslodzīšanu ozola kambari (sk. 5. apcirkni).

Citi japāņu mīti stāsta par Saules dievības Ama- terasu slēpšanos Debesu grotā. Visai līdzīgas irdažas latvju dainas. Pokaiņos atrastie sirdsveida akmeņi atgādina seno japāņu tēlus, kuriem ir sirdsveidagalva.

Japāņiem un latviešiem ir vēl kāda ļoti sen radusies līdzība tajos mitoloģiskajos uzskatos, kuruspieņemts dēvēt par Saules kultu. Viņiem Saule - Ama- terasu ir sintoisma augstākā dievība. Dievību Idza-nagi izglābj no mirušo valstības (Jomikuni), un pēc izglābšanās viņš veic attīrīšanās rituālu, kurā no ūdensšļakatām piedzimst Saules dieviete Ama- terasu, vētras dievs Susano un Mēness dievs. Ko- dziki mītstālāk stāsta, ka vēlāk vētras dievs Susano aizvaino Amaterasu un tāpēc viņa, t.i., Saule, noslēpjas alā,atstājot pasauli tumsā. No grotas viņu izvilina ar sarežģītu rituālu. Šajā rituālā tiek pieminēta gaiļadziedāšana, svētie koki un dejota rituāla deja. Tā nonākam pie vēl vienas lielas līdzības ar japāņiem -proti, abām tautām saglabājušās līdzīgas atmiņas par kādu ārkārtēju, senu kosmisko katastrofu.

Šādas un citas līdzības, kādas ir vērojamas starp mums un japāņiem, nav atrodamas ne korejiešu, nemongoļu, ne citu Austrumu un Vidusāzijas tautu mītos. Šī sasaiste liecina par ļoti seniem sakariem.

Ne tikai savā būtībā, bet arī vairākās detaļās japāņu senā un arī vēl tagad valdošā reliģija - sin-toisms ir visai līdzīgs mūsu senču pasaules uzskatam, kuru teorētiskos pamatus apkopojis Brastiņu Ernestssavā darbā par dievturību.

Senie vietvārdi. Ļoti nozīmīga liecība par seno Ietu un senjapāņu garīgās kultūras sakariem ir tovietvārdu tulkojumi, kuriem nav apmierinoša skaidrojuma ne latviešu, ne igauņu, ne citu Eiropas tautuvalodās, bet to jēga ļoti labi atklājas ar japāņu valodas palīdzību. Piemēram: Amata tulkojama kā Saulesdievības lauks-, Idus nozīmē vieta, kur piedzimst dievība; Carnikava - vieta, kur zivis ker ar groziem.Vēlāk, 5. apcirknī, atradīsim pārsteidzošu tulkojumu vārdam Daugava.

Kā piemēru vēl var minēt vārdu madara. Japāņu valodā madara nozīmē raibie.Šeit nav runa tikai par kādiem īpatniem skaidrojumiem. Nule minētie skaidrojumi sakrīt ar mums jau

zināmiem faktiem un ļauj apzināt lielākas likumsakarības. Pārdomu vērts ir arī vietvārds Aknīste, kasšķiet visai radniecīgs minētajam Oku- ninusi vārdam. Jau teicām, ka daudzi apdzīvoto vietu nosaukumi

saglabājuši ziņas par senajām dievībām.Iespējams, ka Latvijā saglabājušies arī citi ar japāņu valodas palīdzību tulkojami vietvārdi. Tomēr

ar nule minētajiem piemēriem pilnīgi pietiek, lai pierādītu šīs valodas ietekmi mūsu zemē. Protams, šajāpasaulē daudz kas var sagadīties. Bet, ja ir vārdi, kuriem nav tulkojuma ne latviešu, ne kādā citā Eiropastautu, pat ne somugru valodās, bet tāds atrodams japāņu valodā, tad šiem faktiem nevar un nedrīkstvienaldzīgi paiet garām. Matemātiski novērtējot minētos tulkojumus, tie pierāda augstu ticamību domai,ka tālā senatnē šai zemē dzīvojuši japāņu senči, sauksim viņus par senjapāņiem, un piemiņa par viņiemsaglabājusies dažos ļoti senos vietvārdos, tostarp arī dievību vārdos.

Turklāt Immas kalni Īlē (Dobeles rajons), Imeras vai Jumaras upe (Valmieras rajons), Jumurda(Madonas rajons) un citas vietas, kā arī senā dievība Jumis norāda uz saistību ar seno japāņu dievībuJimu, arī Jamu. Tiesa, līdzīgi vārdi Āzijā plaši pazīstami, tomēr ne Immas kalnus, ne Imeru nevar saistītar somugru Jumalu. Minētie vietvārdi ir daudz senāki.

Taču šīs nav vienīgās līdzības. Japāņu valoda ir dziedoša. Sarunājoties viņi vairāk dzied nekā runā.Dažviet laukos arī mūsu vecie ļaudis vēl pieprot šo dziedošo runu.

Skats dziļumā. Pirms vairākiem gadiem man pazīstami gaišreģi, vēlēdamies ielūkoties tālā senatnē,raudzījušies nozīmīgā svētakmenī, kas atrodas ap 60 km no Rīgas, un saskatījuši tajā vairāku laikmetusimbolus. Pirmo viņi ieraudzījuši tipiski japā- nisku seju, otra seja jau nedaudz līdzinājusies eiropietim,bet trešā bijusi izteikti eiropeiska. Tajā laikā mūsu senatnes izpētes grupa vēl nebija iedomājusies parjebkādām senjapāņu saitēm ar latvju zemi, tāpēc arī redzēto nesapratām. Tikai 1996. gadā, pētot dainas uncitu tautu ticējumus par putniem, atradām neparastas līdzības ar japāņu mītiem, kādu nav ne Eiropā, ne arīcitās zemēs. Sākām meklēt citas līdzības un tad atcerējāmies šo redzējumu.

Senatne jāpēta ar senču metodēm. Senčiem šāds redzējums būtu pierādījums, bet mūsdienu cilvēkamtas var dot rokās pavedienu. Daudzās līdzības un it sevišķi ar japāņu valodas palīdzību tulkojamievietvārdi norāda uz vēl daudz senākiem kontaktiem nekā pēdējais leduslaikmets. Līdz ar to mūsu abu tautukopīgā apzinātā senatne vai, pareizāk, kultūras vēsture iesniedzas ne tikai vienā, bet vairākos simtostūkstošos gadu.

Mēģināsim sniegt visai pārdrošu versiju, kas palīdzētu skaidrot mums zināmos faktus.Pirms pusmiljona gadu Mindeles - Risas starp- ledus periodā šeit varēja būt senjapāņu pirmdzim-

tene. Šajā laikā doti jau minētie vietvārdi, kas saglabājušies līdz mūsdienām. Tie liecina, ka senjapāņi jautajos laikos bija tauta ar augstu garīgo kultūru.

Risas leduslaikmetā senjapāņiem nācās aiziet no Eiropas. Šo domu apstiprina arī Tuvo Austrumumīti, ka dievība Balu, ar ko varētu būt saistīti baltu pirmsākumi, uzvarēja dievību Immu, kas visai noteiktisaistāma ar japāņu dievībām Jimu un Jamu. Ar šīm dievībām saistāmi arī Immas kalni.

Saistības ar Iii. Jau pieminējām Immas kalnus Īlē. Tie ir savdabīgi divdaļīgi pauguri ar tik stāvāmnogāzēm, kas nerada nekādas šaubas par šo kalnu mākslīgu veidošanu.

Nule minētās saistības vēl vairāk pastiprina ziņas, ka Balu tēvs bijis Ilu.Tas saista mākslīgi veidoto Īles apkārtni gan ar senjapāņu, gan Tuvo Austrumu mītiem, gan ar citām

vietām Latvijā. Tomēr bez vietvārdiem šajā novadā skatāmas arī materiāla rakstura liecības. Tikai 6 kmno Īles Immas kalniem atrodas milzīgā un ļoti senā Pokaiņu svētvieta.

Pokaiņu Dižajai sejai acis ir ieslīpas, kas liecina, ka to atveidojusi kāda no Austrumāzijas rasēm. Toapliecina arī personvārdu tulkojumi.

ATMINAS PAR APSU Dažas ziņas par ievērojamiem notikumiem mūsu zemē saglabājušās arī citu tautu garamantās, tostarp

šumeru eposos. Nule pieminējām Tuvo Austrumu mītu par Balu un Immu, kā ari neparasto veidojumu -Pokaiņu Dižo seju. Šeit apskatīsim ziņas par tās izveidošanu, bet tehnisko aprakstu sk. 7. apcirknī. Izcilāveidojuma atrašanās tieši šeit rāda, cik nozīmīga vieta mūsu zemei bijusi aizlaikos.

Par seno, dievību kārtā iecelto valdnieku Apsu vēsta viens no senākajiem indoeiropiešu kultūraspieminekļiem - 16. gs. p.m.ē. pierakstītais eposs par pasaules radīšanu - Enuma eliš [Kad (senatnē) augšā…J. Apsu te dēvēts par Radītāju. Tomēr no skopā teksta rodas pārliecība, ka Apsu bijis valdnieks ungara gaismas nesējs. Viņš vēlējies iznīcināt ļaunumu un tieši tāpēc nogalināts.

Kaut arī seno Mezopotāmijas tautu - šumeru un akādiešu mītus sāka pierakstīt tikai 4. gt. beigāsp.m.ē., tie vēsta par daudz senākiem notikumiem. Šumeru izcelsmi saista ar ienācējiem no Irānas kalniemun uzskata, ka tiem varētu būt indoeiropiešu saknes. Akādieši pieder pie semītu tautu saimes.

Apsu slepkava Eija ar burvestību palīdzību darina Apsu tēlu, tad vairākas reizes skaļi izkliedz pašasacerētos lāsta vārdus. Apsu aizmieg (I, 20 - 75). Eija viņam noņem varas un spēka simbolu tiaru(ragaino kroni) un pēc tam viņu nogalina. Aprakstā pieminēts arī Apsu padomnieks Mummu, kuru Eijaiemidzina un pēc tam ieslēdz. Šīs ziņas visai līdzīgas latvju dainās minētajai Ausekļa ieslēgšanaiozolkoka kambarī.

Virs Apsu apglabājuma vietas Eija uzceļ laulību svētnīcu (1,71). Atzīmēsim, ka arī Pokaiņossaglabājusies atbilstoši senajiem paradumiem iekārtota laulību vieta. Šajā ielejā ir likti ari akmeņukrāvumi - domājams, apglabājumu vietas.

Eposs tālāk vēsta, ka Eija uz Apsu apglabajumavietas veic rituālu dzimumaktu ar savu sievu. Viņiem piedzimst dēls - briesmonis Marduks, kuram ir

Apsu spēks (I, 75 - 90). Marduks nav līdzīgs cilvēkam, viņš ir pūķis, kas spļauj uguni (1,91 - 98).Iespējams, ka te jau meklējama norāde uz kādām tehniskām ierīcēm. Eposa stāstījumā vairāk jaušamasatskaņas par akādiešu cīņām ar baltu senčiem.

Apsu atraitne Tiamata sāk cīņu ar pūķi Mar- duku. Cīņas apraksts, kuram veltīta eposa lielākā daļa,liek domāt nevis par dievību, bet gan par divu karapulku cīņu. Marduks uzvar, pēc tam izdara rituāluslepkavību - pāršķeļ Tiamatai galvu un viņas ķermeni sadala gabalos. Vēlāk pats brauc pa debesu velvi(IV 142 - 146).

Materiālās liecības. Tad dievībai pielīdzinātais valdnieks Marduks noteicis izmērus un radījis divusdievību'pirmtēva Apsu portretus - vienu debesīs, otru uz Zemes. Pēdējais, kas savā būtībā ir svētvieta,nosaukts par Ešarru. Burtiskā tulkojumā tas nozīmē - mītne (svētvieta) daudziem. Vārda sakne šar apzīmēskaitli 3600, kas atbilst akmens krāvumu skaitam Pokaiņos Dižās sejas veidošanas laikā. No tā varspriest, ka Pokaiņu senatne iesniedzas visai tālu iepriekšējā starpleduslaik- metā. To apliecina arī tiedaudzie atradumi šajā vietā, kuri uzskatāmi par pirmsleduslaikmeta darinājumiem.

Vēl jāpiebilst, ka no teksta izriet abu seju veidošanas secība. Pirmais Apsu attēls veidots debesīs,bet attēls uz Zemes ir pirmā atspulgs.

Lai cik neticami skan ziņas par Marduka ceļojumiem izplatījumā un tur veiktajiem darbiem, tie tomērir notikuši. Tūkstoš reižu palielinātais cilvēka sejas attēls Pokaiņos ir pats lielākais šāda veida mākslasdarbs uz Zemeslodes.

Veidojums uz Marsa. Saules sistēmā - uz Marsa - atrasts vēl viens līdzīgs veidojums, kas irapmēram 10 reižu lielāks par Pokaiņu Dižo seju.

1971. g. ASV starpplanētu aparāts Mariner-9 fotografēja Marsa virsmu. Izpētot fotogrāfijas,zinātnieki atrada pārsteidzošu veidojumu - Marsa Dižo seju. Ne vien toreiz, bet vēl tagad daudziem ziņapar izcilo veidojumu šķiet neticama. Tikai pēc 28 gadiem, proti, 1999. g., izdevās atrast Dižo seju uz

Zemes.Abi šie veidojumi, kaut tie nav līdzīgi, aplūkojami kopsakarībā, tad pavērsim jaunu lappusi ne tikai

Latvijas, ne tikai pasaules, bet arī visas Saules sistēmas vēsturē.Var jau būt, ka tā ir tikai nejauša sakritība, bet visai līdzīgi skan planētas Marsa un senajās leģendās

minētā Dižo seju veidotāja Marduka vārds. Savukārt Marduka vārda otrā daļa skan visai tuvu somugrusenās dievības Uko vārdam.

Lidojums kosmosā. Vairākas latvju pasakas, būtībā teikas, saglabājušas visai nepārprotamas ziņaspar mūsu senču lidojumiem kosmosā. Nav arī nemaz tik nejauši tas, ka tieši Ansis Lerhis-Puš- kaitis(1859 - 1903), kas dzīvoja Anneniekos un Džūkstē, tātad samērā netālu no Pokaiņiem, pierakstījispasakas, būtībā teikas, par milzu galvām. Tās neapšaubāmi vēsta par Dižo seju, kura spēj dot padomus.Tādējādi atkal redzam, ka latvju garamantas, to atspulgi citu seno tautu mītos un paši jaunākie zinātnes untehnikas sasniegumi cits citu papildina, turklāt precīzi un bez pretrunām.

Pokaiņu Dižajai sejai vienlaikus ir vairākas saistības. Tā atrodas gan uz Dižo svētvietu līnijas, ganuz Galvenā meridiāna Zilās jeb Māras līnijas, kas vieno seju un Enguri. Bet pati seja raugās nedaudzvairāk uz ziemeļaustrumiem - uz Apšuciemu.

Liecības uz Zemes. Lai izveidotu Dižo seju Pokaiņos, vajadzēja veikt vismaz ap 0,3 miljoni m3zemes darbu. Lai uzbūvētu 10 reižu lielāku veidojumu uz Marsa, bija jāveic 10x10x10 = 1000 reižulielāks darba apjoms. Mūsdienu zinātne un tehnika vēl nav spējīgas pat nosūtīt cilvēku uz Marsu, kur nuvēl veikt milzu būvdarbus.

Šobrīd zinātne vēl nespēj noteikt Pokaiņos atrasto veidojumu vecumu. Tomēr daudzu atradumuvērtējumi liek domāt, ka tie tapuši jau pirms pēdējā leduslaikmeta. Kopējais secinājums ir šāds: ganmateriālas dabas liecības, gan latvju pasakas, gan šumeru eposs vēsta kaut pārsteidzošas, tomēr ziņas, kascita citu apliecina.

Apsu vārds. Senie mīti Apsu saista ar dziļo pazemes ūdeņu okeānu. Tas jāsaprot simboliski kānorāde uz šā tēla ārkārtīgi lielo senumu. Apsu vārdam nav skaidrojuma ne Eiropas, ne Tuvo Austrumutautu valodās. Tomēr tādu, turklāt ļoti pārsteidzošu atrodam senjapāņu valodā. Apsu nozīmē - seja(galva), kas gul zemē. Apsu vārdu sastopam arī vairākos vietvārdos Baltijā. Latvijā bez Apšuciema ir vēlviens vietvārds, kas būtu saistāms ar dievību Apsu. Ogres rajonā ir upīte Abza. Suntažos pie tās ietekasJuglā senatnē bijusi svētvieta.

Vēl viena svētvieta ir Igaunijā - Hāpsalu. Šim vietvārdam nav tulkojuma igauņu valodā. Bet Apsuvai tam līdzīgas saknes varētu meklēt senjapāņu valodā.

Eijas vārds. Arī Apsu slepkavas Eijas vārdam tulkojums rodams japāņu valodā, un tas nozīmēliktenis vai precīzāk - likteņa bulta. Šajā tulkojumā jaušama saistība ar vēlākos gadu tūkstošos ieviesušosuzskatu, ka gaišo cilvēku bojāeja ir likteņa lemta. Ļaunie valdnieki vienmēr centušies to atbalstīt.

Sumerologi Eengures vārdu saista ar Apsu un upes un okeānu ūdeņu valdnieka - dievības Enkisvētvietu senajā Mezopotāmijā. Eengures vārda otrajā daļā saklausāms vēl senākas dievības Uri vārds.

Apsu, Enki, Eengure, Eridu un Marduks kā Eengures valdnieks daudzkārt pieminēti seno šumeru unbabiloniešu tekstos. Šajos tekstos vairākkārt pieminēts arī dzintars, kas Babilonijā un tās kaimiņzemēsnemaz nav atrodams.

Līdzīgi šumeru Eengurei skan apdzīvotas vietas vārds Engure Talsu rajonā. Engure Latvijasteritorijā ir lielo, turpmāk aprakstīto trīsstūru virsotne. Engures novadpētniece Vera Irbe bijušā Enguresezera gultnē atradusi senās, domājams, Uri svētvietas paliekas. Skatot visas šīs saistības kopsakarībā,jāsecina, ka minēto indoeiropiešu tautu senatnē pierakstītie teksti attiecināmi uz pirmsleduslaikmetanotikumiem arī mūsu zemē.

Anu un Urāns. Šumeru eposos daudzkārt pieminēts debesu un pārējo dievību valdnieks Anu. Citosavotos viņš minēts kā senās Uri pilsētas valdnieks. Par Uri kulta sākumiem un tam veltītām svētvietāmBaltijā jau rakstījām. Anu radīja septiņus briesmoņus (I, 28 - 40). Anu ne tikai pēc sava vārda, bet arī pēc

savas būtības atbilst grieķu mītos pieminētajai senākajai dievībai Urānam. Arī tas radīja daudzusbriesmoņus. Tāpēc Anu saistāms ar grieķu mītos minēto Urāna valdīšanas laiku.

Šajos mītos izpaužas ziņas par senatnē vienoto Baltiju, Grieķiju un Tuvajiem Austrumiem. Vēlāk Urivietā nāk visai nežēlīgā dievība Erra, no kā vēlāk radās Eridanas vārds, kas saistāms ar tagadējo Latvijasteritoriju. Par notikumiem, kas ar šiem vārdiem saistīti, vairāk uzzināsim nākamajā apcirknī.

Mēness novietošana. Nākamajās eposa nodaļās aprakstīti Marduka darbi. Viņš ievieš gada dalījumu12 mēnešos, kas apkopoti pa trim. Eposa piektajā daļā aprakstīta Mēness novietošana orbītā un tākustības noregulēšana. Vēl tikai jāpiebilst, ka ne Marduku, ne Erru, ne citus eposos minētos valdniekusnevar uzskatīt par fiziskām personām, tie ir sava laika simboli.

Par Mēness novietošanu orbītā jau rakstījām šā apcirkņa sākumā. Tajās latvju teikās, kas runā tikaipar Mēness uzsviešanu debesīs, to darījis Velis. Šumeru eposā šo darbu veic briesmonis Marduks.Līdzīgu notikumu piemin arī seno ķīniešu raksti, un tas liek domāt, ka Mēness novietots orbītā jau tad, kaduz Zemes dzīvoja saprātīgi cilvēki.

Lai cik fantastiski skan doma par milzīgā debess ķermeņa pārvietošanu, tā patlaban ir vienīgā, kasvar izskaidrot Mēness riņķojumu ap Zemi pašreizējā orbītā.

KOPSAVILKUMA VIETĀ Esam minējuši tikai nelielu daļu no daudzajiem faktiem, kas apliecina cilvēces izcilos sasniegumus

tālajos aizlaikos. Šeit nav runa tikai par to, ka apjēdzam ļoti nozīmīgo faktu par seno cilvēku augstajāmzināšanām. Svarīga ir arī vēl otra atziņa - dainas, pasakas un citas latvju garamantas māca mūs dzīvotsaskaņā ar dabu. Diemžēl mūsdienu attīstība, kas notiek zinātnes sasniegumu vārdā, vienlaikus izraisījusiekoloģiski nepārdomātu, plēsonīgu dabas resursu izmantošanu, atomkara un bakterioloģisko sērgudraudus, cilvēku garīgās un fiziskās veselības katastrofālu lejupslīdi, alkoholismu, narkomāniju, zemumorāli un lielu noziedzību, kas kopumā noveduši cilvēci bezdibeņa malā.

Šie vārdi teikti ne jau kritikas dēļ, bet gan cerībā, ka, sākot apjēgt mūsu dižās senatnes liecības unatjaunojot senās zināšanas, mūsu zeme atplauks.

Protams, iepazīstot senču zināšanas, rodas jautājums, kāpēc tās ir zudušas. Par to sk. ziņas 3.apcirknī par Lielo katastrofu.

OTRAIS APCIRKNIS PĒRNAIS STARPLEDUSLAIKMETS

Jautājumā par senajām pirmsleduslaikmeta civilizācijām ortodoksālie vēsturnieki nonākušineapskaužamā situācijā. Jo vairāk attīstās citas zinātnes, jo arvien vairāk uzkrājas liecības par cilvēkudzīvi un augstām zināšanām aizlaikos. Viss nule teiktais sevišķi spilgti attiecas uz mūsu zemi un senbaltucivilizāciju.

Par lielajiem notikumiem mūsu tautas aizvēsturē vēsta daudzas dainas, teikas un pasakas, kurasdiemžēl ir maz pazīstamas un par kurām arī skolās klusē. Palasīsim, ko par to raksta A. Rupainis(Archeolinguistika, 12. lpp.): "Baznīca un skola veidoja ieskatu, ka senči bija tumši un neattīstīti. Valstsspieda vecās ciltis iekļauties viengabalainā nācijā. Bet visātrāk senvalodas izskauda zinātnes progress untehnoloģija, kas kļuva par tehnokrātiju.

… Tehnoloģija ģenerē un vada cilvēku domāšanu. Cilvēkam visa dzīve paiet, mācoties apgūt unvadīt tehnoloģiju, kas beidzot raisās no paša cilvēka kon- ti'oles. Šāda gaisotne stimulē ieskatu, ka tikaimodernais cilvēks ir īsts un viss agrākais ir kā nebijis nieks …Senču gara pasaule bija ļoti plaša unbagāta, par ko liecina miljoni dažādu garamantu, kas caur neskaitāmām paaudžu paaudzēm atviļņojas līdzmūsu dienām."

Šo domu turpina E. Virza grāmatā Mīļās Māras pārnākšana, 114. - 115. lpp.: "… dainas neliecina nepar kādu primitīvu dzīvi. Tās nav nekāds sākums - tās ir kāda latviešu civilizācijas laikmeta saules riets.Tās visas ir kādas ilgas attīstības rezultāts, jo, kad mēs sākam analizēt to dzejiskās sastāvdaļas, tad mēsarvie- nu atduramies pret salīdzinājumiem, kādi rodas tikai pēc gariem civilizācijas gājieniem."

Aplūkojot latvju dainas kā ziņu kopumu, jāsecina, ka vēsturiskās vai precīzāk - aizvēsturiskās dainasaizlaikos veidojušas vienotu vēstījumu. No dainām uzzinām par mūsu tālo senču viedajiem cilvēkiem unviņu zināšanu sadalīšanu. Par to rakstīja arī A. Rupainis, vadoties no senindiešu garamantām(.Archeolingvistika, 65 - 71). Ja divi pasaulē cienījamākie ziņu avoti - dainas un vēdas kas jau vairākusgadu tūkstošus šķirti viens no otra, vēsta būtībā vienu un to pašu, tad tas apliecina gan šo ziņupatiesīgumu, gan arī tuvos kontaktus tālajā senatnē.

2.1. LIKTENDAINA Apkopojot un sakārtojot dainas par aizlaikiem, varam gūt pārskatu par galvenajiem notikumiem, kas

saistāmi ar senbaltu civilizāciju. Dainu vēstījumi ir kā pavediens, kurš sasaista gan vēsturiskās pasakāspausto, gan arī tādas materiālas dabas liecības, kurām zinātne vēl arvien nevar noteikt datējumus.

Kopumā to dainu pamatvariantu skaits, kuras ir par tālajiem aizlaikiem, vērtējams tūkstošos. Ļotinozīmīgi, ka visu šo dainu vēstījumi lasāmi kā vienots kopums. Vēl jo vairāk - ziņas šajā kopumā saskanar citās garamantās (ari citu tautu) vēstīto. Dainām ir izcila nozīme seno svētvietu izpētē, savukārtatradumi šajās svētvietās ne tikai apliecina, bet arī palīdz labāk izprast dainās paustās senās zināšanas.

Vēlreiz uzsveram, ka dainas ir sacerētas nevis kāda šaura vēstures perioda zinātnes valodā, kasmainās visai ātri, bet gan simbolos, kuri saglabājas daudz ilgāku laiku.

Mēs sākām tad, kad bija tumsa. Laikam, kad cilvēks sadarbojās ar Dieva dēliem, sekoja un vēl tagadturpinās smags garīgā pagrimuma laiks, ko simbolu valodā dēvē par tumsu vai tumšu nakti. Sniedzamgalvenos izvilkumus no sākotnēji gara episka vēstījuma, kas sācies aizlaikos un turpinās nākotnē. Senodainu kopsakarību pavedienu apjautuši un atritinājusi G. Jakobsone.

Tumša nakte, zaļa zāle, Laukā laidu kumeliņu, Laukā laidu kumeliņu Kā pelēku vanadziņu.LD 30200Šo dainu vēstījums nav saistāms ar kumeļiem - jaunajiem, vēl nepieaugušajiem zirgiem.Senči ar Dieva kumeļu un Dieva dēlu palīdzību veikuši mūsu prātam neaptveramus un šķietami

neticamus darbus - uz iepriekš sagatavotiem pamatiem novietojuši simtiem tonnu smagus svētakmeņus,iekārtojuši svētvietu sistēmas, zvaigžņu lūkotavas un veikuši citus milzu darbus.

Jāpiebilst, ka, pirms izpratām senā vēstījuma vārdus tumša nakte, vajadzēja sevišķi rūpīgi izsvērtdažādas simbolu tulkošanas iespējas. Tomēr tieši šie vārdi ir pazīstamās dziesmas sākums. Dažus gadusvēlāk ar pārsteigumu uzzinājām, ka šīs dziesmas melodija ir tieši tāda pati kā Rigvēdas pirmajai, t.i.,galvenajai himnai. Labāku pamatojumu diezin vai var atrast.

Migla, rasa, liela rasa, Nozūd manis kumeliņš. Nozūd migla, nozūd rasa, Dabūj' savu kumeliņu,Dabūj' savu kumeliņu Pie Mēneša stalldurvlm.

FS 2022, 2376, ĪslīceArī aizlaikos mūsu senčus piemeklējuši grūti brīži, kad svešo iebrucēju pārsvars bijis pārlieku liels,

bet viņi nekad nav pilnīgi salauzti. Mūsu zemes, mūsu senču garu dotais spēks vienmēr bijis daudz lielāks.Tas līdzējis mūsu tautai atkal un atkal atjaunoties, saglabāt senās garamantas un senču zināšanas. Vēsturerāda, ka tumši laiki ir bijuši un diemžēl vēl arī būs. No dainām mums jāmācās senču gudrība, kā tospārvarēt.

Par šiem notikumiem saglabāti visai daudzi senā vēstījuma varianti, bet daļa no tiem, šķiet, vēlākoslaikos izkropļoti, daļa gājusi zudumā. Saglabātās ziņas liek domāt par Mēnesi kā ļaunuma simbolupretstatā Auseklim, kurš simbolizē tos gaišos spēkus, kas vadījuši mūsu viedos senčus.

Tumsas laika cilvēki nonāk ļaunuma varā un ietekmē. Ja ļaunu cilvēku rokās nonāk senās zināšanas,tad tam var būt katastrofālas sekas, kas skar ne tikai cilvēci, bet arī visu mūsu planētu. Lai no zināšanāmsaglabātos kaut vai daļa, tās bija jāsadala. Tādēļ Pērkons saspēra zelta ozolu - zināšanu kopuma simbolu.

Mēness ņēma Saules meitu, Pērkons jāja panāksnos; Izjādams, pārjādams, Sasper zelta ozoliņu.K 1935, 934Saules meita šajā gadījumā simbolizē Zemes civilizāciju, kuru būtībā veido un virza viedo zintnieku

darbs.Saules meita gauži raud, Zelta zarus lasīdama; Salasīja zelta zarus, Ietin baltā lakatā, Ietin baltā

lakatā, Ienes Māras baznīcā: Še tev, Māra, glabā, Māra, Tev būs, Māra, jumpraviņa.V 17, 29672

Šī ir pāratdzimšanas daina ar ļoti dziļu simbolisku jēgu un sasaucas ar Kalevalas vēstījumu. Šaurākānozīmē tā stāsta par laiku, kad izkliedētās zināšanas tika savāktas un noglabātas svētvietā, kas simboliskidēvēta par Māras baznīcu. Tās tulko viedie zintnieki, jo, tikai apgūstot pamatus, var sasniegt pašasaugstākās zināšanas - galotnīti.

Bet atgriezīsimies pie seno zināšanu - zelta zaru savākšanas, papildinot nule teikto vēl ar divāmdainām.

Trīs gadiņus Saule raud, Zelta zarus lasīdama. Ceturta' gadiņā Uzņem pašu galotnīti.LTdz. 1048Saules meita nopinuši Zelta zaru vainadziņu; Nopinuši galvā lika, Noiet Māras baznīcā.LTdz. 10483 v4Lielajā pavērsienā iesaistās arī paši augstākie zintnieki.Saule cirta Mēnestiņu Ar aso zobentiņu: Kam paņēma Auseklim Saderētu līgaviņu.OL 94, 5202Ar simboliem, kurus var novērot dabā, šeit domāta Saules civilizācijas un Mēness pārstāvētās

kultūras cīna.Brāli dodas cīnās. Par viedo zintnieku darbu » »vairāk vēsta tā sauktās kara dainas. Uzmanīgi iedziļinoties, jāatzīst, ka daļā no tām nav runa par karu

un karošanu šo vārdu vispārpieņemtajā nozīmē.Apzeltīta zīle dzied Staļļa spāres galiņā.- Ej, māmiņa, pavaicā, Kādu ziņu zīle dzied.- Zīle dzied tādu ziņu, Būs brālam karā iet.- Ej, māsiņa, dārziņā, Pušķo brāļa cepurīti…LD 31933 v 2Šī daina, šķiet, vēsta par kāda karavīra aizvadīšanu karā. Patiesībā Dieva vēstnesis -Apzeltītā zīle

dod ziņu zintniekiem par tautai ļoti nozīmīgas garīgās cīņas sākumu.Es redzēju sav' bāliņu Vidū kara līgojam: Tumšs zirdziņš, zelta segli, Sudrabiņa iemauktiņi; Pieci

pušķi aiz cepures, Sešas zvaigznes zobenam. No cepures gaisma ausa, No zobena Saule lēca…LD 32004 V 4Tumsa ir garīgais pagrimums, bailes un nomāktība. To kliedēt zintniekam palīdz zvaigžņu sega - gara

gaismas simbols.Tumsa, tumsa, kas par tumsu, Es par tumsu nebēdāj': Pie vārtiem pastāvēju, Uguntiņu rādīdams. Lai

uguņu, kam uguņu, Man uguņu nevajaga: Man bij tāda līgaviņa,Zvaigžņu deka audējiņa; Man bij tāds kumeliņš, Zvaigžņu dekis mugurā…LTdz. 10483, v 3Zvaigžņu segas spēks. Kam bija tāds kumeļš un tāda zvaigžņu sega, tas gara gaismu saskatīja ne tikai

pats, bet spēja to rādīt un dot arī citiem. Fiziskā veidā zvaigžņu sega ieraugāma Pokaiņos, kur to veido ap300 ha liela zvaigžņu karte ar 3600 gaišo akmeņu krāvumiem. Bet kartei - zvaigžņu segai ir daudzsvarīgāks uzdevums nekā zvaigžņotās debess iepazīšana.

…Sagaid' manu kumeliņu Pār kalninu pārskrejam, Pār kalninu pārskrejam, Zvaigžņu sega mugurā. Tānebija zvaigžņu sega, Tā bij' brāļa dvēselīte.

K 1198, 4802Dieva baltais karavīrs atgriežas, nesdams gaismu citiem. Daudzās dainās vārds brālis ir jāsaprot

nevis kā fiziska persona, bet gan kā senču gars, enerģētiskais dzīvības veids - bāliņš.Likteņdaina turpina savu ritējumu. Ir laiks pēc Kurbada nāves, kad zemi pārvalda Erra.Likteņdaina vēsta par nozīmīgākajiem notikumiem, sniedzot īsu pārskatu par to būtību. Šajā vietā

Likteņdainas stāstījumu papildina vēsturiskā varoņ- pasaka par Kurbadu, kam veltīsim atsevišķu nodaļu.Pārspēka vara. Kaut liels ir brāļu spēks, tomēr arī pretinieki ir ļoti spēcīgi. -Tāpēc brālis saka:

… Nu ar Dievu, tēvs, māmiņa, Jūs vairs mani neredzēsit; Par deviņām vasarām Pārnāks maniskumeliņis. Paprasaiti kumeļam, Kur palika jājējiņš? Tur palika jājējiņš, Kur asiņu upe tek, Kur asiņu upetek, Kur gul vīri kā ozoli. Sārtam krauti zobentiņi, Krustiem krautas cepurītes, No kauliem tiltu taisa.

LD 31933 vl6Brāļi ir kaujā krituši, bet cīņa turpinās. Brāļu vietā uz kaujas lauku dodas māsa.

Apšu meitas uzvara Daudzas garamantas stāsta par jaunas meitenes- māsas varoņdarbu. Dainas vēsta, ka viņa devusies

uz kaujas lauku, lai cīnītos ar ļaunajiem spēkiem, kuri nogalējuši viņas brāļus. Pasaku vēstījumos māsadodas garā, grūtā un ļoti bīstamā ceļā, lai atrastu un atdzīvinātu savus apburtos brāļus.

Iepriekšējās sadaļās jau runājām par gara gaismas nesēju Apsu, kuru nogalināja Eija. Sākās pūķaMarduka valdīšanas laiks. Latvju dainās un pasakās minētā Apšu (lasi: Apsu) meita ir simbols, nevisApsu un viņa sievas Tiamatas bērns. Apsu un viņa meitas laikus šķir daudzi gadu tūkstoši. Apšu meita netikai nozīmē Apsu piemiņas atjaunošanu, bet pat Saules spēku uzvaru. Tas, ka ziņas par šo varoni arjapāņu izcelsmes vārdu saglabātas gan latvju, gan šumeru garamantās, gan arī materiālā veidojumā -Pokaiņu Dižajā sejā, liek domāt, ka Pokaiņi tālā senatnē bijusi ļoti nozīmīga Zemeslodes vieta. Vēlpiebildīsim, ka turpmāk minētās dainas sākums ir izkropļots, tāpēc sniedzam tikai tās vēsturiski būtiskodaļu.

Pati galvenā varone Apšu meita ir senās dievības Apsu zintnieču simbols... .Apšu meita seglo zirgu, Grib par varu karā iet. Apseglojsi kumeliņu, Piejož zelta zobentiņu. - Ar

Dieviņu, tēvs, māmiņa, Jaunākie bāleliņi! Pirmo birzi es izjāju, Kā bitīte dziedādama; Otru birzi izjājusi,Satiek karu karojam. Es padevu dievpalīgu Kara vīru virsniekam. Saka veci kara vīri: Tas nav mūsubāleliņš! Jāj, māsiņa, sētiņā, Godā tēvu, māmuliņu. Tev pieder tēva zeme, Tēva bēri kumeliņi.

Klaustiņa krājums, 1299Tas nebūt nav vēstījums par īpašu gadījumu, kad jauna meitene kritušo brāļu vietā padzen

ienaidniekus, pat nepaceļot savu zelta zobenu. Daina vēsta par lielu un tēvzemei nozīmīgu garīgo uzvaru.Dainā minētās birzis - tā ir pāreja uz paralēlajām enerģētiskajām pasaulēm.

Par lielajiem notikumiem mūsu aizvēsturē stāsta arī citas dainas. Pati nozīmīgākā dainu kopa vēstapar Visuma uzbūvi, iekļaujot ziņas par neredzamajām un netveramajām enerģētiskajām telpām. Visaiplašajā šo dainu klāstā var atšķirt vairākas atsevišķas kopas, kas vienlaikus vēsta arī par pašas Zemes uncilvēces aizvēsturi, piemēram, par lielajiem cikliem - Kosmiskajām dzirnavām. Vēsturiski ļoti nozīmīgodainu kopās ietilpst: dainas par Ausekli un gara gaismas nesējiem-, deviņu brāļu māsas nolaupīšana;māsas vainaga nozagšana; tālie ceļojumi;

zintniecības vēsture putnu dainās. Kaut arī šumeru eposos ir daudz mistikas, pārspīlējumu unizkropļojumu, tie atspoguļo patiesus notikumus mūsu zemes aizvēsturē, tostarp Ietu zemes iekarošanu untās valdnieku Apsu un Tia- matas nogalināšanu. Tālākie notikumi aprakstīti Džūkstes pasakās par varoniKurbadu, kas, darbodamies grūtos laikos, uzvar pūķus. Kurbads aiztrenc arī pašu nelabo, kas jāsaprot kāsvešo priesteru padzīšana no Pokaiņiem.

2.2. KURBADA CĪŅAS Šī sadaļa savā būtībā ir Likteņdainas papildinājums. Par Kurbadu stāsta vairākas vēsturiskās

pasakas.Gan latvju garamantas, gan citu tautu mīti liecina, ka arī tālajos aizlaikos mūsu zemē notikušas lielas

un pat visai dramatiskas cīņas. Pūķa Marduka valdīšanas laiku izbeidza zeltmatis Kurbads (arī Kurpats,Kormats). Lielākā daļa varoņpasaku par Kurbadu saistāma ar Pokaiņu apkārtni. Neatkārtojot visu garopasaku, akcentēsim tikai nozīmīgākās vietas.

Ķēves dēls. Latvju dainās bieži pieminēts kumeļš - dievišķā spēka simbols. Pasakās varoņi veicsavus dižos darbus zirga mugurā vai ar tā palīdzību. Tāds bija arī Kurbads, ko pasakās dēvē par ķēvesdēlu.

Varonīgo jātnieku temats jau ieskanas pasakā par apburto milža galvu un par to, kā ķēniņa dēls unpuszirgs pieveica raganas. Varoņpasakās Kurbadam vairākas reizes palīdz arī viņa māte - baltā ķēve.Patiesībā Dieva lielā spēka simbols kumeļš ir jaunāks par Kurbada laiku, jo toreiz bija mazie mežazirdziņi. Baltie bija liela auguma un uz šiem mazajiem zirdziņiem nemaz nevarēja jāt.

Grieķu mīti vēsta par puszirgiem - puscilvēkiem kentauriem. Cilvēces vēsturē liela loma irkentauram Heironam, kas audzina un māca Lēto mazdēlu Asklēpiju. Heirona tēvs bija dievība Krons(Cronos), bet viņa mātes vārds bija Filira, kas nozīmē liepa. Pokaiņos Dižās sejas DR daļai piekļaujaszemes veidojumu kopa, kuras dienvidu daļa ir simbolisks kronis, bet rietumu daļu var simboliskisalīdzināt ar koka stumbru. Veidojuma kopējais garums atbilst pasakā minētajām 90 asīm, t.i., 190metriem. Tātad arī šī, netālu no Pokaiņiem pierakstītā pasaka, ir patiesu vēsturisku notikumu pārstāsts, kassaglabājis vietas raksturojumu. Vēl jāpiebilst, ka pasakās šīs 90 asis pieminētas atkārtoti, un tas norāda uzšā izmēra nozīmīgumu.

Kurbada cīņas. Kurbads uzveic trīs pūķus, kas simbolizē trīs iebrucēju viļņus. Maz ticams, ka tasbūtu viena varoņa mūža veikums. Drīzāk jādomā, ka varoņpasaka stāsta par ilgu laika posmu. Šo cīņuatspulgi atrodami arī citās pasakās.

Kurbads un Iliņš. Garā varoņpasaka par īliņu saistāma ar Īles apkārtni, tātad notikumi risinājušiesnetālu no Pokaiņiem. Arī šīs pasakas vēsturisko patiesību apliecina materiāla rakstura objekti vai ziņaspar tiem, kas iznīcināti nesen.

īliņa un Kurbada tēlos ir pārsteidzoši daudz līdzību, kas liek domāt, ka šīs pasakas vēsta par vienuun to pašu laiku. Abi varoņi darbojas grūtos laikos. Abiem ir tādi dzīves posmi, kad izsīkst spēki, bet arDieva palīdzību viņi tos atkal atgūst.

Turklāt vēl ir arī materiāla rakstura liecības. Pasakās mati un bārda simbolizē lielu spēku.Piemēram, šāda bārda kā šaurs un garš zemes veidojums saglabājies pie Dižās sejas zoda. Arī tas irapliecinājums varoņteikas patiesīgumam.

Kurbada nāve. Kurbads iet bojā, vienlaikus cīnīdamies ar diviem ienaidniekiem - milzi un raganu.Milzi Kurbads pieveic ar vāli, bet lidojošā ragana paspēj iespļaut indi Kurbada brūcē. Varonis raganugan nogalē, bet, pieveicis abus pretiniekus, iet bojā arī pats.

Līdzīgos apstākļos iet bojā puszirgs, kura simboli saglabājušies Pokaiņos. Tā visi šie notikumisasaistās ar vietām un objektiem, kas apskatāmi vēl tagad.

Vienots vēstījums. Aplūkojot varoņpasakas kā kopumu, nākas atzīt un nevar neatzīt, ka tās ir kādasena vēsturiska vēstījuma daļas. Tās ir samērā tuvas cita citai, kas liek domāt, ka šis vienotais vēstījumspastāvējis samērā nesen, varbūt pat vēl 13. gs. Vēstījuma patiesīgumu daudzkārt apliecina ļoti senimateriāla rakstura veidojumi Pokaiņos un citās Latvijas vietās. Teiktais vēlreiz pamato to, ka

mūsu senči šeit dzīvojuši jau iepriekšējos starp- leduslaikmetos. Tajā pašā laikā līdzīgi veidojuminav zināmi citās Eiropas valstīs.

Melno jodu satriekšana. Diemžēl Kurbada laiks nebija mūžīgs. Jaunu lielu iebrukumu no dienvidiemvarētu saistīt ar šumeru eposā par Erru pieminēto mēra dievību. Šis eposs ir nevis gaušanās par smaguepidēmiju, bet gan lielu kauju slavinājums. No otras puses, eposā aprakstītie notikumi saistāmi arLikteņdaina aprakstītajām senču cīņām pret melnajiem jodiem.

Ne tikai latvju, bet arī igauņu un lietuviešu tautu garamantas stāsta par ļauno spēku iebrukumiembaltu zemēs. Šīs zinas nebūt nav uzskatāmas par māņticības radītiem izdomājumiem. Garamantāsatrodamie aizvēsturisko notikumu pieminējumi saistāmi ar šumeru eposos aprakstītajiem Marduka unErras iebrukumiem. Mūsu senči cīnījās un, kā vēsta daina, iebrucējus satrieca.

Zirgi zviedz, Jodi brauc, tek upīte čurkstēdama.Es stāvēju maliņā ar aso zobentiņu.Es sacirtu Jodu Māti deviņos gabalos.Man apskrēja brūni svārki ar tām Jodu asinīm.Es tev lūdzu, mīlā Laime, kur es viņus izmazgāšu ?- Meklē tādu ezeriņu deviņām iztekām.Es tev lūdzu, mīļā Laime, kur es viņus izkaltēšu ?- Meklē tādu ozoliņu deviņiem žuburiem.Es tev lūdzu, mīļā Laime, kur es viņus sarullēšu ?- Meklē tādu ruļļu koku, kam deviņi vilcējiņi.Es tev lūdzu, mīļā Laime, kūres viņus saglabāšu?- Meklē tādu šķirsta galdu, kam deviņas atslēdziņas.OL 1704, 2835Dainā vēstītais sasaucas ar pasaku par Kurbadu un igauņu teikām par Kalevipoega cīņu ar velniem.

Lietuviešu valodā juodas nozīmē melns, bet galvenais nav tikai melnā krāsa. Piemēram, igauņu juudas unsomu juutas tulkojumā nozīmē velns. Kaut arī šie vārdi izzuduši no mūsdienu sarunvalodas, tie norāda uzsenām sakarībām. Tieši to pašu izsaka ukraiņu juoda - ļaunais gars.

Šie atspulgi, kā arī saistības ar Pokaiņiem liek domāt, ka zemes pie Baltijas jūras ilgāku laiku bijaokupētas. Tādu domu var rosināt dainas par Joda (Jūdu) māti kā okupantu reliģijas augstāko garīgo

Skudras pūli savilkušas Zirgu staļļa pakaļā, Garām gāja Joda māte, Savus nagus knaipīdama.LD 29835Melna čūska purvā brida, Melni segli mugurā. Bīsties pate, Joda Māte, No saviem biedēkļiem!LD 55349(Naktspamašu, izbaiļu vārdi)Es nocirtu melnu čūsku, Kumeļā sēdēdams: Čūskai bija samta svārki,Man sudraba zobeninš.LD 34117Es redzēju Jūdu Māti Ābelē pūpojot; Pieci pirksti, pieci nagi, Piecas guns ģirkstelītes.LD 555109Ābele simbolizē pašu galveno svētvietu. Kā vēsta daina, to bija ieņēmušas svešās priesterienes.

Atbrīvoties no tām varēja tikai ar Dieva palīgu.Augšas kalvi, zemes kalvi,Izkal asu zobeniņu!Es nodūru Jodu MātiCaur ūdeni, caur akmeni.OL 1311, 10977, ViļakaIestādīju baltu (zilu) pupu savā rožu dārziņā;Tā izauga liela, gara, līdz pašām debesīm.Es uzkāpu debesīs pa pupiņas zariņiem;

Tur satiku Dieva dēlu, kumeliņu sedlojot.Labrīt, labrīt, Dievadēlis! Vai redzēji tēv'ar māti?Tēvs ar māti jūrmalāi Saules meitai kāzas dzer.Ej, dēliņi, atpakaļ, kaldin' asu zobentiņu,Kaldin' asu zobentiņu deviņiemi asmiņiem!Es nokalu zobentiņu deviņiem asmiņiem,Es nocirtu Joda ( velna) māti deviņiemi gabaliem.Apskrien mani brūni svārki Joda (velna) mātes asinīm…LD 34043Vārsmas beigu daļa līdzīga iepriekšējai dainai par Jodu māti.Erra, Erīda, Eridana. Pēc Kurbada bojāejas nāca Erras laiks. Tas saistāms ar Pokaiņu otro postīšanu

un priesteru nogalināšanu. Bet par mūsu zemes atdzimšanu vēsta pasaka par īliņu.Par Erru stāsta šumeru eposs Visu valstību valdnieks. Tā apakšvirsraksts ir Poēma par mēra

dievību Erru. Tiesa, no teksta gan izriet, ka Erra nav dievība, bet karavadonis, melno galvu aizstāvis(I, 3). Šis pārvērtējums sakrīt ar nule lasītajām dainām. Šķiet, ka eposā minētais vārds mēris būtībā

ir simbols, jo pats sacerējums ir neparasta ļaunuma un naida pārpilns. No zemtekstiem izriet doma, ka tasrakstīts pēc kāda, tekstā nepieminēta, zaudējuma kaujā, jo pretējā gadījumā nav izprotams, kam vajadzīginaida pilnie draudi. Uzvarētāji tā nemēdz izteikties.

Dzintars. Eposā vairākkārt pieminēts dzintars. To saņem valdniece Balbja. Šķiet, ka eposazemteksti vēsta par zaudējumiem cīņās pret sen- baltiem.

Eposā dzintars raksturots kā akmens no koka (1, 148 un 1,66). Pieminēts pat dzintara zīmogs (iy 43).Lai cik skeptiski vērtētu šumeru tekstus, tomēr Persijas līča apkaimē dzintars nav atrodams. Nevar būtnejauši arī tas, ka ļoti attālas vietas ar līdzīgiem vai pat pilnīgi vienādiem vārdiem atrodas Vanu līnijasjoslā. Tostarp īpaši pārsteidz vairākkārtēja Engures pieminēšana.

Vietvārdi. Nule minētie vārdi sasaistās ar sengrieķu tekstos itin bieži sastopamo mūsu zemesnosaukumu - Ēridana.

Apskatot seno ziņu kopumu, jāsecina, ka Erru uzvarēja Likteņdaina un pasakās pieminētā Apšumeita. Kaut tiešu viņas vārda pieminējumu ir samērā maz, tomēr visai liels ir to pasaku skaits, kurāsdi'osmīgo māsu varoņdarbi, atbrīvojot noburtos brāļus, uzskatāmi par Apšu meitas atspulgiem.

Akmens uz akmens. Eiropā par lieliem postījumiem saka - ne akmens uz akmens nepaliks. Tasnozīmē, ka visas celtnes un ēkas tiks sagrautas līdz pamatiem. Patiesībā šajā teicienā slēpjas daudzdziļāka jēga.

Pētot senās, no akmeņiem veidotās svētvietas Latvijā, nonācām pie interesanta atklājuma. Izrādās, kalielie svētakmeņi likti uz otra līdzīga akmens it kā uz sava atspulga. Dažās vietās apakšējie akmeņi ir labisaskatāmi.

Šādus akmeņu pārus piemin šumeru eposs Visu valstību valdnieks (1,150 - 159). Šumerologi nezinanekā līdzīga senās Mezopotāmijas zemē, tādēļ uzskata, ka eposā stāstīts par dzirnavām. Taču šādsskaidrojums neatbilst teksta domai. Tāpēc teicienam akmens uz akmens pagaidām ir tikai viensskaidrojums, proti, senā šumeru eposa teksts attiecas uz mūsu zemes svētakmeņiem.

2.3. CIK SENA IR MŪSU TAUTA? Tauta ir cilvēku kopība, kuru vieno valoda, kultūra, dzīvesziņa, vēsture, rases īpatnības un citas

līdzīgas iezīmes. Tām jāpievieno vēl viena mazāk izteikta pazīme - kopīga dzīves telpa vai stingranorobežošanās savās kopienās. Neskaitāmi piemēri rāda, ka no tautas vai kopienas atšķēlušies indivīdivai to grupas trešajā paaudzē saplūst ar citu tautu un zemju iedzīvotājiem un zaudē savas nacionālāssaknes.

Nācies saskarties ar uzskatu, ka latvieši pasaulē esot pati jaunākā tauta, kas radusies reizē ar valstitikai 1918. g. 18. novembrī, apvienojot cariskās Krievijas triju guberņu - Kurzemes, Livonijas unVitebskas iedzīvotājus. Tas, ka šis uzskats ir smieklīgs, tika pierādīts jau šā darba ievadvārdos.

Patiesībā latvieši ir nevis pati jaunākā, bet gan viena no vissenākajām dzīvajām tautām pasaulē, jane pati vissenākā. Varoņpasakas par Kurbadu un Iliņu apliecina, ka tā pastāvējusi jau vismaz pēdējāstarpleduslaikmetā. Bet dainas par Saules meitām, kā arī par cilvēka uzdevumiem liek domāt, ka mūsusākotne varētu būt vēl daudz senāka.

Turklāt mūsu garamantas, kas ietver izcili vērtīgu ziņu kopumu, pārliecinoši rāda, ka mūsu senči jautālā pagātnē bijuši augstas kultūras nesēji.

Liecību par mūsu tautas senatni ir visai daudz, tikai līdz šim tās tika noklusētas un tautai slēptas, jotās neatbilda vēsturnieku valdošajiem uzskatiem.

Ļoti sens ir mūsu tautas pašizraudzītais nosaukums - leti. Tā izcelsme meklējama pirmsleduslaikmeta. To apliecina ļoti seni grieķu mīti par dievību Lēto, kas Hellādā (Senā Grieķija) ieradusiesno ziemeļiem.

Iespējams, ka vārds leti pirmsākumos apzīmēja tikai viedos zintniekus. Valodnieki šī un jau minētāLēto vārda izcelsmi saista ar vārdu gaisma un pamato to ar Rietumeiropas tautu valodās saglabātiemvārdiem - angļu light (izrunā lait), vācu Licht u.c.

No rakstu avotiem izriet, ka 13. gs. sākumā par Ietiem sauca Daugavas labā krasta iedzīvotājus -latgaļus. Par Ietu zemi to dēvēja gan igauņi, gan citas Eiropas tautas un dēvē vēl tagad. Letu vārds atkalparādās G. Merķeļa darbos, bet vēl vēlāk, nedaudz pārveidots, kļuva par mūsu valsts nosaukumu.

Kad radās leti? Mūsu garamantas ir tik cieši saistītas ar šo zemi un tās aizlaikiem, to klāsts ir tikbagāts un nozīmīgs, ka to nekādi nevarēja saglabāt klejotāju cilšu kopienas. No tā secināms, ka mūsusenči šajā zemē dzīvojuši vismaz vairākus starpleduslaikmetus.

Protams, leduslaikmetos mūsu senčiem vajadzēja šo zemi pamest. Tomēr, tiem beidzoties, viņiatgriezās savā tēvutēvu zemē.

Mūsu tautas vēsture ir daudz plašāka nekā mūsu zemes vēsture. Tā ietver sevī arī tautas došanosleduslaikmetā (leduslaikmetos) uz Indiju un atgriešanos no turienes.

Valodnieki ir pierādījuši, ka latviešu valoda ir vecākā dzīvā valoda pasaulē. No mūsu pirmvalodasatzarojušās un veidojušās citas plašās indoeiropiešu valodu saimes valodas. Turklāt valodnieki arīpārliecinoši pierādījuši, ka tagadējā Baltijas zeme ir indoeiropiešu tautu pirmdzimtene. Šeit arīmeklējams baltās rases sākums.

Mēs esam balti. Ne tikai tāpēc, ka mūsu senčiem bija gaiša, balta āda un gaiši mati. Senajās valodāsbaalt tulkojams kā senās dvēseles. Vārds apliecina mūsu neaptverami tālo senumu.

Mūsu senās ciltis bija ciešāk vienotas nekā Eiropas lielās tautas. Tā, piemēram, tikai Anglijā vien,neskaitot pārējās Lielbritānijas daļas, patlaban dažādos novados runā kādās 12 visai atšķirīgās valodās.Tas pats sakāms par Vāciju, Itāliju, Norvēģiju, Zviedriju u.c. Rietumeiropas zemēm. Bet tāpēc neviensneapšauba tādus jēdzienus kā, teiksim, angļi vai franči. Tomēr visas nule minētās tautas ir samērā jaunas,veidojušās tikai pēdējos gadu tūkstošos, apvienojoties dažādās valodās runājošām ciltīm. Tāpēc arīEiropas tautu vēsture parasti neieskatās senatnē tālāk par Romas dibināšanu. Mūs tas neapmierina. Mums

Ietu tautas senatnē jāraugās daudz plašāk un daudz nopietnāk, iedziļinoties ne tikai tūkstošos, bet arīvairāk nekā simts tūkstošos gadu.

GARĪGĀ UN MATERIĀLĀ KULTŪRA Daudzi pierādījumi liecina, ka senbaltu civilizācijas pārstāvjiem bijušas ne tikai ļoti augstas

tehniskās zināšanas, bet arī izcila morāle un garīgā kultūra.Visaugstākā garīgās kultūras izpausme ir dzīve saskaņā ar dabu. Katrai Zemeslodes daļai ir savs

bioenerģētiskais starojums, un tas veido katra Zemeslodes kontinenta, valsts un pat novada dzīvnieku uncilvēku dabisko sastāvu. Šajā dabiskajā sastāvā katrai bioloģiskai radībai ir sava vieta un savs uzdevums(ekoloģiskā niša). Katrai radībai, tostarp arī cilvēkiem, ir viss nepieciešamais, lai varētu dzīvot no tā, kodod daba. Tajā ir atrodamas arī visas zāles jebkurai slimībai, kaitei, vainai.

Katra dzīva radība var izdzīvot tikai saskaņā ar dabu, tajā iekļaujoties, nevis to pakļaujot. Ikvienasdzīvās radības izplatību un arī sugas daudzumu nosaka iespējas iegūt sev barību, neiznīcinot citas sugas.Lieliski to rāda krievu rakstnieka G. Fedo- sejeva darbi par evenku Ulukitkanu. Pat būdams badā, viņšnenogalina briežu māti, jo kas tad dzemdēs briežus viņa bērnu uzturam. Diemžēl mūsdienu cilvēki arjēdzienu garīgā kultūra saprot galvenokārt tikai mākslas darbus.

Mūsdienās Āfrikas džungļos, Brazīlijas mūžamežos, Austrālijas tuksnešos u.c. vēl samērā savrupidzīvo pirmatnējās kopienas, kuru priekšgalā ir vadonis ar stingru roku. Saslimušos vai ievainotosdziedina un aprūpē šamanis, kurš zināšanas un iemaņas mantojis no sava priekšteča. Viņš arī pareģogaidāmo laiku, tulko un izskaidro sapņus un citas zīmes. Pārējo kopienas locekļu dzīvē galvenais unnoteicošais ir pārtikas sagāde un fizioloģisko vajadzību apmierināšana.

Nule aprakstīto ainu izmanto, lai raksturotu mūsu senču dzīvi vēl pat 9. - 10. gs., līdz ar toietekmējot vēstures mācīšanu skolās. Tā arī izraisīja un joprojām izraisa augstprātīgu attieksmi pret mūsusenvēstures pieminekļiem, radīja un joprojām rada rupjas kļūdas to izpētē un senatnes skaidrojumos.

Gan materiālās liecības, gan garamantas nepārprotami liecina par šīs shēmas acīmredzamoneatbilstību daudziem faktiem.

Izplānot un izveidot svētvietu sistēmas varēja tikai augsti izglītoti cilvēki. Šādas zināšanas nevarējaapgūt bez skolām un skolotājiem. To apliecina arī milzīgais Pokaiņu apmeklētāju skaits. Cilvēki nāca uzšejieni pēc padoma un zināšanām pat no tālām zemēm.

Senatnē veikto darbu un garamantās saglabāto zināšanu salīdzināšana ar mūsdienām ļauj apgalvot, kaseno cilvēku zināšanu apjoms un prāta spējas (intelekts) nebija zemāks kā mūsdienās. Ziņas parkromaņoniešu smadzeņu apjomu jau minējām.

Izglītība. Ļoti interesantas atziņas varam gūt no dainām un ticējumiem, kas vēsta par tiem senajiemzintniekiem, kam doti putnu vārdi, piemēram, Bezdelīga, Cielava, Cīrulis, Dzenis, Dzērve, Krauklis, Irbe,Zīle un citi. Šīs dainas liecina par pārdomāti izveidotu zintnieku apmācības sistēmu. Zintniekiem bijaizvirzītas tik augstas prasības, ka šī sistēma varēja darboties vien garīgi ļoti attīstītā sabiedrībā. Tomērneiedomāsimies, ka tolaiku skolas bija tieši tādas pašas, kādas tās ir mūsdienās.

Dainas un pasakas liecina, ka cilvēku garīgais līmenis bija tik augsts, ka viņi spēja mācīties tieši nodabas.

Mūsdienu civilizācija gājusi citu attīstības ceļu un diemžēl ir zaudējusi daudzas vērtīgas zināšanas.Tās varbūt sasniegsim tuvāko gadsimtu laikā. Daudz grūtāk būs sasniegt to ētiku un dzīves gudrību, kopauž latvju dainas. Tam būs vajadzīgi gadu simti, varbūt pat tūkstoši.

Demokrātija. Vairāk nekā skaidrs ir tas, ka daudzās plašās zināšanas nevarēja ilgstoši saglabāt bezpierakstiem. Kaut arī laika zobs iznīcinājis ka- molrakstus, par tiem ir saglabājušās liecības.

Par demokrātisko vērtību sistēmām - sapulcēm sava laika likumu, garīgo vērtību un citu līdzīgujautājumu apspriešanai - liecina arī vietvārdi, piemēram, Sutras (Likumu) kalns Zosēnu pagastā (Cēsurajons), Veču (lasi: viedo vecajo) kalns Pokaiņos un Zebrus (no igauņu soprus - t.i., draudzīgu pasākumu)kalns (abi atrodas Dobeles rajonā), Kaltenes Kārtūžkalva.

Šī pierādījumu daļa liecina, ka pirmsleduslaik- metu cilvēku sabiedrības garīgā kultūra nebijazemāka kā mūsu dienās. Gan latvju garamantas, gan seno svētvietu izvietojums rāda, ka daudzās jomāsmūsdienu zinātne vislabākajā gadījumā vēl tikai sāk tuvināties tām ziņām un izpratnei, kas bija mūsusenčiem.

2. 4. LIELIE VEIDOJUMI Mūsu zemē ir daudz senu zemes un akmeņu veidojumu, kurus nevar uzskatīt par dabas spēku

radītiem. Pie tādiem pieskaitāma Kangaru kalnu kopa Rīgas un Ogres rajonā, kur var saskatīt piecusžuburus. Tāda ir treju lielo loku kopa, kas dienvidos sākas ar Popi un ziemeļos beidzas ar SlīteresZilajiem kalniem. Mākslīgi radīta ir ari R - A virzienā veidotā zemes vaļņu kopa Dobeles rajonā, Pokaiņuun Īles pauguri u.c. vietas. Visi šie darbi veikti pirms pēdējā leduslaikmeta.

Daži no milzīgajiem veidojumiem, tādi kā Diž- stroķu Elkas kalns (Kurzeme, 7 - 12), iespējams,izmantoti lielos masu pasākumos, kur vienlaikus varēja pulcēties ap 100 tūkstošiem cilvēku. Līdzīgi varteikt arī par Kangaru kalniem. Tomēr tie ir tikai minējumi. Mēs varam runāt par senbaltu civilizācijaslielajiem darbiem, bet to nozīme vēl arvien ir neskaidra.

Seno svētvietu kopas veido milzīgus zīmējumus pāri visai mūsu zemei. Tie ir pārāk lieli undarbietilpīgi, lai tos varētu uzskatīt par kādas valdnieku dinastijas iegribu, jo tie skatāmi tikai noKosmosa vai vismaz no stratosfēras. Mēs šos veidojumus dēvēsim par svētvietām, lai gan drīzāk šādidarbi uzskatāmi par ļoti augstas civilizācijas radītām konstrukcijām mums nezināmiem mērķiem.

Mūsu vecvectēvi loti labi atšķīra tās vietas, kuras radījuši dabas spēki, no tām, kuras tālā senatnēveidojušas apzinīgas būtnes. Tas varbūt skan pārsteidzoši, bet viņi labāk par mūsdienu zinātniekiemsaprata, ka jau minētos Lielos Kangams nav veidojuši dabas spēki.

Lielie svētakmeņi. Mūsu senči, nepieskaroties zemei, pārvietojuši simtiem tonnu smagus akmensbluķus, kas apstrādāti ar mums nezināmiem paņēmieniem. Kā piemēru minēsim plaši pazīstamos akmeņusPokaiņos ar mums nepazīstamā tehnikā veidotiem gravējumiem - zintnieču attēliem Laimas kalniņā u.c.vietās. Lielos apdarinātos svēt- akmeņus Nīcgalē, Vandzenē, Pantenē un citur nevar attiecināt uzpēcleduslaikmetu. Tērauda instrumenti, ar kuriem varētu tos apstrādāt, parādījās tikai pirms 1,5 gadutūkstošiem, bet paši akmeņi, turklāt jau apstrādāti, uzlikti uz īpaši apdarinātām pamatnēm daudzustūkstošus gadu pirms tam. To pierāda atradumi Engures ezera dibenā.

Mūsdienu zinātnei vēl nav ne aparatūras, ne metodikas, kā noteikt akmeņu likšanas vai zemesveidojumu radīšanas laiku, izņemot retus gadījumus, kad, vietu postot, atrod kādu bultas uzgali vai kāducitu priekšmetu. Datēšanai jālieto senās metodes, un tās sevi daudzas reizes ir attaisnojušas.

Amatas akmens. No pirmsleduslaikmeta saglabājušās vairākas materiāla rakstura liecības ar seniemrakstiem un zīmēm, kas skatāmas vēl tagad. Diemžēl zinātnes pašreizējās iespējas neļauj datēt šopieminekļu rašanās laiku. Tomēr pilnīgi droši varam teikt, ka tie radīti vismaz jau iepriekšējāstarpleduslaikmetā. No tā saglabājies Amatas rakstu akmens un milzīgi zemes veidojumi, kurus varuzskatīt par seniem zīmju rakstiem.

Amatas zīmju akmens ir sarkans granīta bluķis, kas izvēlies no noskalotā krasta. 1999. g. to atradakāds makšķernieks. Viena akmens dala ir it kā pulēta un, pirmoreiz uzskatot, tā atgādina viegli

viļņotu plakni. Tajā ar mums nezināmiem paņēmieniem iestrādāts zīmējums, ko nosacīti varētu sadalīttriju attēlu grupās, kuriem ir informatīva nozīme. Amatas krastos atrasti arī vēl citi seni darinājumi, un šīsupes vārds precīzi atbilst tulkojumam no japāņu valodas - Saules dievības lauks.

Piramīdas? Latvijā virs zemes saglabājušies daudzi seni svētkalni un citi ļoti nozīmīgi veidojumi.Gaujas senlejā, netālu no Līgatnes, tūristu grupa 20. gs. sešdesmitajos gados atrada visai neparastupauguru kopu. 1998. g. tos pētīja Rasma Rozīte. Pauguru galos un nogāzēs ir dīvaini dolomīta plākšņukrāvumi. Dažas atsegušās plāksnes šķiet apstrādātas, veidojot skaldnes, šķautnes un salaiduma vietas.Pauguros atrasti dobumi, no kuriem vasarā izplūst auksta gaisa strāvas, tādēļ jāšaubās, ka tās varētu būtzvēru alas. Tie drīzāk uzskatāmi par piramīdām līdzīgiem, ap 25 m augstiem akmeņu krāvumiem.

Tomēr iespēju, ka piramīdai līdzīgos krāvumus radījuši dabiskie ģeoloģiskie procesi, pilnībā izslēgtnevar.

Šīs vietas nepieciešams rūpīgi izpētīt. Tomēr nekādā gadījumā to nedrīkst darīt ar līdzšinējāmgraujošām metodēm. Pētot šīs vietas ar senatnes paņēmieniem, var noteikt seno piramīdu vecumu, unšķiet, ka tas iesniedzas iepriekšējā starpledus- laikmetā. Uz šo laiku attiecināmi arī dižās Pokaiņusvētvietas galvenie reljefa veidojumi.

Lielās sistēmas. Pats pārsteidzošākais senbaltu civilizācijas pierādījums ir mūsu svētvietu plašais undziļi strukturētais plānojums. Katra svētvietu kopa iekļaujas kopīgā pasaules un Baltijas sistēmā unatrodas gan uz noteikta svētvietu līniju krustpunkta, gan arī noteiktos attālumos. Savukārt noteiktāmlikumsakarībām pakļaujas kopās ietilpstošās svētvietas un veidojumi tajās. Gan svētakme- ņu, gan senosvētvietu novietojums liecina par to, ka tāltālā senatnē, pirms leduslaikmeta bijušas tik augstas zināšanaskartogrāfijā, zemes mērīšanā, matemātikā u.c. jomās, kādas mūsdienu zinātne sasniedza tikai 19. gs. vidū.Šīs ziņas liek pašos pamatos pārskatīt līdz šim valdošos uzskatus par akmens laikmeta primitīvajāmkopienām.

Latvija - Eiropas centrs. 19. gs. vidū K. Valdemārs, savienojot Eiropas galējos punktus ar divāmtaisnēm, kas savstarpēji krustojās, pierādīja, ka latvju zeme atrodas pašā Eiropas centrā. Vēl jo vairāk -senajās kartēs vārds Eiropa attiecināms tikai uz senajām baltu zemēm, kas aizņēma Eiropas centrālo daļu.Bet zemes dienvidos no tām dēvētas par Galliju. Visbeidzot, mūsu zeme un tās iedzīvotāji daudzas reizesar vislielāko cieņu pieminēti vissenākajos Eiropas rakstu pieminekļos.

Svešvarām kalpojošie vēsturnieki radījuši iespaidu, it kā mūsu zeme esot atradusies pašā Eiropasmalā, tāpēc par tās senatni nekādu ziņu neesot. Šādi apgalvojumi ir pagalam nekorekti.

2. 5. CEĻOJUMI UZ LETU ZEMI Daudzi fakti liek domāt, ka aizlaikos Eiropas iedzīvotāji bija daudz vienotāki, nekā to varam

iedomāties. Senie cilvēki no Urāliem līdz Britu salām, no Skandināvijas līdz Tuvējiem Austrumiem pratasavstarpēji sazināties. Atradumi Pokaiņos liecina par daudziem aizlaiku svētceļniekiem. Savukārt mūsudainas un pasakas stāsta par tēva dēlu, t.i., mūsu senču, tālajām gaitām.

Antīko grieķu un romiešu autoru raksti attiecas gan uz pirmsleduslaikmeta, gan pēcleduslaikmetavaroņiem un viņu darbiem. Sevišķi daudz vērtīgu ziņu ir sengrieķu mītos, jo viņi paguva pierakstīt tāsziņas, kas citur jau sāka izplēnēt un zust. Šajā grāmatā saglabāta atmiņu būtība, kas stāsta par mūsu zemiun tās viedajiem ļaudīm.

Senatnē mūsu zemi vērtēja ļoti augstu, jo šeit dzīvoja un strādāja daudzi izcili viedi zintnieki. Tiešimūsu zemē bija slavenākie dziednieki. Nejau velti seno grieķu autori vēstīja par šo zemi kā gudrākocilvēku zemi.

Turklāt Latvija atrodas visai nozīmīgā ziemeļu puslodes sauszemes daļu centrā. Velkot ap mūsudzimto zemi apli, kura rādiuss ir 9000 km, tajā pārsteidzoši labi iekļaujas Amerikas un Āzijas ziemeļudaļas un Āfrika.

Senie zemesceļi līkumoja pa ūdensšķirtnēm, šķērsojot upes braslu vai pārcelšanas vietas. Bez simtaceļā pavadītām dienām no Grieķijas aizsniegt Ietu zemi nevarēja, un šis ceļš nebija viegli veicams.Senajiem romiešiem nekādi neizdevās iekarot Centrālo Eiropu. Savas neveiksmes viņi aizbildināja arbieziem, necaurejamiem mežiem. Romiešu lielā armija tā arī nesasniedza Baltiju, kuru gan līdz, gan arīpēc tam apmeklēja daudzi romiešu tirgotāji, kas šeit pirka dzintaru.

SASAISTES AR HELLĀDU Par senbaltu ietekmi liecina tūkstoši baltiskas cilmes vietvārdu, kas sastopami ārpus Latvijas un

Lietuvas. Tos atrodam gan Rietumeiropā, gan Krievijā līdz patUrāliem. Indijā, ziemeļos no Bom- bejas,20. gs. vidū atrada ļoti senas ostas - Lat- holas drupas. Bet Austrumāzijas dienvidos zināmi vietvārdi,kuri līdzīgi nule minētajam un kuru izcelsmi nevar izskaidrot ar vietējām valodām. No teiktā secināms, kasenbaltu civilizācijas ietekme bijusi ne tikai dziļa un plaša, bet arī visai ilgstoša.

Mūsu zemei kā seno civilizāciju šūpulim bijušas ilgas un dziļas sasaistes ar citām senajām kultūraszemēm. Sevišķi izteikti sakari pastāvējuši ar seno Grieķiju (Hellādu), Šumeru un Indiju. Būtisku Ietusenču ietekmi atrodam visās indoeiropiešu apdzīvotās teritorijās, mūsdienu jēdzienos runājot, tas būtu noUrāliem līdz Spānijai un no Skandināvijas līdz Tuvajiem Austrumiem. Šajā grāmatā turpmāk aplūkosimarī mūsu senču darbības pēdas Amerikā, senajā Ēģiptē, Babilonijā un Šumerā. Bet šajā nodaļā īsiraksturosim dažas sasaistes ar Hellādu, kā senatnē sauca šo zemi, pirms tajā ieradās grieķi.

Viena no būtiskām pierādījumu kopām par pirmsleduslaikmeta zināšanu līmeni ir mūsu senosvētvietu līniju tiešās sasaistes ar seno Hellādu.

Mūsu seno svētvietu sasaistes ar Hellādu. 1. 4. sadaļā jau' stāstījām par seno svētvietu līnijām, kassaista mūsu zemi ar seno Hellādu. Atgādināsim, ka pirmā līnija jeb Pasaules meridiāns saista Idus Panteni(Valmieras rajons) ar Idus kalna pakāji Grieķijā, kur dzimis grieķu dievību Panteona valdnieks Zevs.Ģeogrāfiski tā atrodas uz 25. austrumu meridiāna. Šo līniju pavada vēl divas lielas sānu līnijas. BetPasaules meridiāna Māras līnija saista Pokaiņus ar Olimpu un Delfiem.

Uz pasaules meridiāna, 230 km ziemeļos no Krē- tas, atrodas Dēlas sala, kur Lēto dzemdējusi dēluApollonu. Hellādā šo salu uzskatīja par mūsu senču koloniju.

Uz Pokaiņu meridiāna, kas atbilst austrumu garuma 22" Grieķijā, Peloponēsas pussalas dienvidudaļā atrodas senatnē ļoti nozīmīgas svētvietas - divi Apollona tempļi un viens Apollona dēla -dziedniecības tēva Asklēpija templis. Tie ir saistīti ar Latvijas sensenās svētvietas Pokaiņu centru. Visasšīs četras vietas atrodas uz jau minētā 23° 05' austrumu garuma meridiāna.

Uz šā meridiāna vērojamas arī dažas papildu sakarības. Fotografējot no Kosmosa, ap Pokaiņiemkonstatēts mikroviļņu starojuma aplis, kura rādiuss ir 170 km. Dienvidos no Pokaiņiem šis aplis pieskarasNemunai - upei, kuru grieķi dēvēja par Kronosu, t.i., Zeva tēva Krona vārdā. Grieķijā, Argo- lidā,Asklēpija templis atrodas 170 km ziemeļos no Apollona tempļiem. Te saskatāma līdzība ar jau minētoDēlas salas novietojumu pret Krētas salu. Abos gadījumos dievību dēlu dzimšanas vietas grieķu mītos irziemeļos pret tēvam veltīto vai viņa dzimšanas vietu. Senie mīti un vietvārdi pietiekami pārliecinoši rāda,ka 2 tūkstoši km tālās sakarības senajiem cilvēkiem bija labi zināmas. Mēs varam tikai apbrīnotpārsteidzošo precizitāti, ar kādu šīs vietas izveidotas uz vairāku tūkstošu km garajām svēt- līnijām.

Gan sengrieķu mīti, gan viņu antīko vēsturnieku, filozofu un rakstnieku darbi ne reizi vienapliecinājuši ļoti ciešās abu zemju saites un seno grieķu lielo cieņu pret mūsu zemi kā visaugstākāskultūras nesēju un glabātāju.

Sengrieķu svētvietu sasaistes. Pasaules meridiāns bija zināms arī senajiem grieķiem. Delfusvētvietā, kur Apollona templī atradās slavenais orākuls, ir īpaši atzīmēta vieta, kuru grieķi uzskatīja parpasaules centru. Teika vēsta, ka Zevs pavēlējis diviem ērgļiem lidot vienādā ātrumā - vienam no pasaulesrietumu, bet otram no austrumu malas - līdz tie satiksies, lai tādā veidā noteiktu pasaules viduspunktu.Ērgļi satikušies Delfos. Kaut arī šis punkts par trim ģeogrāfiskā garuma grādiem novirzīts uz rietumiem nopasaules Galvenā meridiāna, šī ziņa apliecina seno zināšanu atblāzmu. Bet varbūt tā vienkāršotā veidāvēstīts par Māras līniju.

Starp nozīmīgākajām sengrieķu svētvietām vērojamas nepārprotamas sasaistes (sk. zīm.). Teiktopapildināsim ar nelielu ieskatu par citu dižo vietu saistību. Tā, piemēram, Delfu orākuls atrodas uz viena

22" 5' austrumu meridiāna ar Peloponēsas pussalas augstāko punktu - Olimpu, ko uzskatīja par dievībumītni. Turpinot šo līniju uz ziemeļiem, Latvijā tā šķērsos milzīgo, īpaši izveidoto valni - joni zīmi apCieceres ezeru.

Uz Pasaules meridiāna atrodas Dēlas (Dēlos) sala, Ios sala un Idus kalna pakāje Krētas salā, kurdzimis Zevs. Dēlas sala šķiet centrālā, jo tur dzimusi vienā no vissenākajām dievībām - Apol- lons. BetIos sala liek domāt par aizmirstu saistību ar vēl vienu teiku varoni - Zeva mīļāko īo. Vina Zevamdzemdēja dēlu Epafu - daudzu varoņu ciltstēvu. Divi viņa dēli - Hērakls un Persejs ieradās arī Ietu zemē.No tā izriet, ka Dēlas sala ir nozīmīgs centrs Pasaules meridiāna svētvietu rindā.

Domu par Dēlas salu kā centru apliecina arī citas sakarības. Sala atrodas uz tā paša 37,4 ziemeļuplatuma grāda kā jau minētais Asklēpija templis, dienvidaustrumos no Olimpa, un atbilst pasaules telpasastoņu virzienu dalījumam, kas iekļaujas mūsu zemes svētvietu plānojumos. Skatoties no Olimpa, tāsaistāma ar Dieva piedzimšanu Ziemas Saulgriežos. No sacītā redzam, ka Hellādas galvenās svētvietascieši saistītas ne tikai ar mūsu senajām svētvietām, bet arī savstarpēji (sk. zīm.).

Šobrīd tikai pateiksim, ka uz Galvenā meridiāna ir divi pāri Mātes un Tēva vietu, un Hellādassvētvietas atveido lielo pasaules sistēmu, līdzīgi tam, kā dzīslojums uz koka lapas attēlo tā lielo zaraizvietojumu.

KĀ SENATNĒ SAUCA MŪSU ZEMI? Leduslaikmeta beigās daļa mūsu senču no Balkāniem Krona vadībā devās uz ziemeļiem. Mīts vēsta,

ka Kronu pavadīja uzticamie palīgi - pusdievības titāni. Viņi labi zināja, ka ceļš ved uz tēvutēvu svētajāmvietām. Tās viņi sakārtoja, sakopa, un drīz vien šī zeme atguva savu seno slavu. Dala tautas, ko vadījaKrona dēls Zevs, palika Hellādā - Senajā Grieķijā. Pēc kāda laika abu brāļu tautu sakari atjaunojās.Diemžēl svešās varas mūsu zemē bija iznīcinājušas gandrīz visas ziņas par šiem sakariem. Tās tomēr kāLikteņdaina minētie zelta zari bija saglabājušās gan grieķu teikās, gan seno grieķu vēsturnieku, filozofu unrakstnieku, gan arī seno romiešu rakstnieku darbos.

Senie cilvēki labi zināja arī ūdensceļus, kas veda no Hellādas uz Ietu zemi. Piemēram, hiperborejiJāsona argonautus izvadīja bez kļūmēm no Melnās jūras Dņeprā. Tad argonauti pārvilka kuģi uz Eri-danu, t.i., Daugavu, bet no tās veiksmīgi apbrauca apkārt Eiropai un atgriezās Grieķijā. Toties 9. gs.p.m.ē. un vēlākos laikos sengrieķu autori šo ceļu vairs nepiemin. Tātad jau 9. gs. p.m.ē. bijis lielspārtraukums starp tālaika un senākajām zināšanām. Arī stāsti par Hēraklu, Perseju, Prometeju, Faetonuu.c. ir daudz senāki par Trojas laiku.

Pirmsleduslaikmeta mīti min Lēto vārdu. Tā ir viena no liecībām, ka leti bijuši Baltijas senieiedzīvotāji. Vēlākos gadu tūkstošos mūsu zemei bijuši citi vārdi. Senākais no tiem saistāms ar mītosminēto Eridanu (senais Daugavas lejteces nosaukums). Grieķu autori no 6. gs. p.m.ē. mūsu zemi dēvējapar hiperboreju zemi, tālo ziemeļu zemi, milžu zemi vai tamlīdzīgi.

Prometeja, Atlanta u.c. mītisko varoņu laikā Hēraklam vajadzēja veikt savu visgrūtāko -divpadsmito - varoņdarbu un iegūt zelta ābolus no debesu dārza - vietas, kur savienojas debesis un zeme.Hērakls ilgi klejoja pa Eiropu un Āziju, nevarēdams šo vietu atrast. To zināja tikai gudrās Eridanaszintnieces, un viņas Hēraklam pateica, kurp doties. Drīz vien Hērakls nonāca pie meklētā dārza. Ieeju tajāsargāja Atlants, kas uz saviem pleciem balstīja debesis.

Vēlāk Eridanā ieradās Persejs, kas Atlantu pārvērta klintī. Atkal jāpiebilst, ka latviešu lasītājamzināmais mīta variants par to, ka dārzs meklēts Āfrikā, nav loģisks, bet mītā par Perseju Ēridanas vārdsnav minēts.

Eridanas upē bojā gāja Faetons. Viņa māsas ieradās apraudāt varoni. Arī šī ziņa liecina, ka ceļš uzmūsu zemi grieķiem nebija svešs. Vēl jo vairāk - tas, ka Faetons savu lidaparātu izmēģināja nevisGrieķijā vai Ēģiptē, bet tieši mūsu zemē, liecina par kopīgiem projektiem.

LĒTO, APOLLONS, ARTEMĪDA Virsrakstā minētās trīs dievības ir ļoti senas. Viņu izcelsmes sākumi meklējami ne tikai pirms

tūkstošiem vai desmittūkstošiem, bet gan simt- tūkstošiem gadu. Kaut arī daudzas ziņas par viņiemzudušas, tā ir un paliek nozīmīgākā senseno dievību trijotne. Tās sākums meklējams mūsu - Ietu zemē.

Diodors (II, 47) stāsta, ka Lēto dzimusi hiper- boreju zemē. Viņu valoda esot līdzīga grieķu valodai,īpaši atēniešu un Dēlas salā dzīvojošo runai. Tas liecina par ļoti senu laiku, kad indoeiropiešu valodasbija cita citai daudz tuvākas nekā tagad.

Sengrieķu mīti vēsta par Lēto ceļojumu uz jau minēto Dēlas salu. Tur uz peldošās Asterijas(Zvaigžņu) salas viņa dzemdēja gaišmatainos dvīņus - Apollonu un Artemīdu. Pirmais pasaulē ieradāsApollons un tūlīt pēc piedzimšanas veica pirmo varoņdarbu - nožņaudza lielo čūsku Pī- tonu - Zemesdievības Gajas dēlu. Simboliski šis mīts vēsta par cita laikmeta sākumu.

Artemīda, Apollons un viņa dēls Asklēpijs bija kultūrvaroņi, gara gaismas nesēji, kuri ievadīja lielupagriezienu Hellādas vēsturē.

Savā būtībā visas tās izcilās mācības un zināšanas, ko deva Apollons un Asklēpijs, dāvāja Lēto.Krētas salas austrumu galā ir kāda vieta - Leta, bet mīts par šā vārda rašanos nav zināms.

Senie grieķi vairākkārt uzsvēruši, ka Apollons bijis zeltmatis. Ar to viņš atšķīries notumšmatainajiem pamatiedzīvotājiem. Jauneklis ar zelta matiem varēja nākt tikai no ziemeļu puses. Viņamātes Lēto vārds uz to norāda visai nepārprotami. Tāpēc dažu pētnieku izteikumi, ka Apollona tēls unkults nākuši no Mazāzijas, nav korekti.

Tie baltieši, kas pabijuši Grieķijā, apmeklējuši tās muzejus un skatījuši senās skulptūras, irievērojuši kādu būtisku pretrunu. Proti, seno grieķu dievību skulptūras vairāk atgādina baltiešus nekāmūsdienu grieķus. Sevišķi izcilām dievībām, piemēram, Apollonam ir nevis melni, bet zeltaini mati, kātas ne vienu reizi vien uzsvērts mītos. Izskaidrojums ir vienkāršs - grieķu tauta ir ienākusi šajā zemē unpārmantojusi seno kultūru. Tomēr jāatgādina kāda reta parādība - ienācēji seno kultūru nevis iznīcināja,bet saglabāja.

Lēto Hellādā ieradās nevis viena, bet kopā ar pavadonēm. Sengrieķu zinātnieks Aristotelis (384. -322. p.m.ē) Lēto ierašanos attēlo kā mītisku, viņa ieradusies it kā vilcenes izskatā (Hist. Aiiim, VI, 35).Tas lieku reizi norāda uz to, ka šis apciemojums bijis ļoti sens. Pausanijs stāsta (1,18, 5), ka palīdzēt Lētodzemdībās no hiperboreju zemes ieradusies dzemdību dievība Ilisija. Pēc citām ziņām, Lēto pavadījušasceļabiedres, kuru kapavietu grieķi vēlāk uzlūkojuši un kopuši ar cieņu.

Sengrieķu vēsturnieks Hērodots hiperborejus pieminējis vairākas reizes, kaut ari no viņa darba varsaprast, ka viņš pats tos nav saticis un viņa stāstītais attiecas uz tālu pagātni. Viņš raksta (IY 32 - 25), kahiperboreji ik rudeni uz Apollona svētvietu Dēlas salā sūtījuši divas jaunavas (lasi: zintnieces) arziedojumiem. Viņas pavadījuši pieci vīrieši, kas vienlaikus bijuši gan sargi, gan nesēji. Hērodots min aridivu jaunavu vārdus - Argo un Opidu. Zintnieces sagaidītas ar lielu godu un visai svinīgi.

Bet kādu rudeni divas jaunās zintnieces - Hipe- rona un Laodika - mājās no Dēlas salas vairs navatgriezušās. Viņas palikušas salā, tur arī mirušas un ar lielu cieņu apglabātas. Viņu kapa vieta vēl koptagadu simtiem ilgi. Pie tās nākuši jaunie pāri un kā ziedojumu nogriezuši sev pa matu šķipsnai.

Dēlas salā ar tiem laikiem dārgu mantu - vara plāksnēm - ieradušies divi hiperboreju vīri - Hekaergsun Ūpis (citviet Opis vai Apis). Cicerons raksta (De nat. deor. III, 23), ka Ūpis varētu būt Artemīdas tēvs.Arī šī ziņa apgāž ne visai loģisko mīta variantu, ka Artemīdas un Apollona tēvs bijis Zevs. Ciceronsizsaka domu, ka Hekaergs varētu būt viens no paša Apollona vārdiem, par ko jau tika runāts. Tomērticamāk, ka Hekaergs varēja būt viens no skolotājiem, kura vārdu pēc tam piedēvēja Apol- lonam.

Gaismas dievība Apollons piedzima uz peldošās Asterijas salas netālu no Dēlas. Asterijas vārdssimboliski norāda Apollona un tātad arī viņa mātes saistību ar zvaigznēm. Mīts stāsta, ka uz salas

pacēlies Kinta kalns. Šis vārds sakrīt ar zintnieka Ķinta vārdu. Latvju teikas stāsta, ka Ķints Liepājasapkārtnē novietojis milzu akmeni. Ar to sākusies svētakmeņu līnija Liepāja - Īle, kas atveidoja Saulessistēmas modeli.

Apollonu pielīdzināja Saulei. Viņa vārds ir saliktenis, kura saknes meklējamas Ziemeļeiropā. Vārdapirmā daļa saistās ar angļu up, t.i., augšup, izrunā ap. Arī Latvijā ir vietvārdi ar šo nozīmi - Apekalns, uzaugšu paceltais Upsīšu dižakmens netālu no Dundagas.

Apollona kulta uzplaukums Senajā Grieķijā bija no 12. līdz 5. gs. p.m.ē. Tomēr no tā nevajadzētusecināt, ka pirms 3,2 gt. Hellādā esot ieradusies . dievība Lēto un tur dzemdējusi dēlu Apollonu.

Tas Apollona tēls, kādu sastopam seno grieķu un Mazāzijas tautu mītos, ir daudz senākupirmsleduslaikmeta dievību atspulgs. Leģendā par diska sviešanu atspoguļojas Kosmosa Radītāja darbs,citos mītos ir runa par Dieva dēlu darbiem.

Mīts par to, ka Apollona māte ieradusies no ziemeļiem, liek domāt, ka šis tēls atspoguļo seno Ietuzināšanas. Diemžēl Apollona darbībās atainotas arī postošas iezīmes, kas saistāmas ar Mazāziju.

Vārda otrajai daļai visai līdzīgas saknes atrodam daudzu Eiropas tautu valodās. Te varētu minētigauņu hele - gaišs, spilgts, skaidrs, vācu hell - gaišs un līdzīgi. Ar to varētu saistīt arī vietvārdus Eleja,Oleri, Ollas u.c. vārdus.

Ir arī citi skaidrojumi. Iespējams, ka, godinot mūsu senčus kā seno baltu priesterus, t.i., gaiļus, radiesdievības Baala vārds, no tā savukārt izveidojies Apollona vārds. Būtībā tas ir pārtulkots latvju dainuvaroņa Ausekļa vārds. Tas arī atbilst šo vārdu būtībai, jo grieķu mīti un vēsturnieki daudzas reizesapliecina, ka galvenās zināšanas viņi saņēma no ziemeļu zemes Eridanas jeb hiperboreju zemes. ArīSenās Grieķijas vārds - Hellāda sasaucas ar jau minētajiem vārdiem, kas nāk no Saules dievības Hēlijavārda.

Apollons un Artemīda ietilpa 12 galveno dievību Panteonā. Turklāt abiem Lēto dvīņiem bija daudzivārdi un daudzas darbošanās jomas. Tā Apollons vienlaikus bija mirdzošais Fēbs (Saules dievība),Loksijs - viedais pareģis, Peāns - dziedinātājs, Hekaergs - bargais soģis, Pitijs - pūķa nāvētājs, Musahets- mūzu aizgādnis, saistītais Dēlijs no Dēlas un gaišais Likijs. Daži pētnieki uzskata, ka arī Hēlijs - Saulebija viens no Apollona vārdiem.

Apollona dēls Asklēpijs ir dziedniecības tēvs. Laika gaitā Apollonam piedēvē ļoti daudzas spējas,kas aizēno jaunākajos mītos pausto uzskatu, ka viņa tēvs ir Zevs. Taču Apollons un viņam tuvās dievībasšķiet daudz senākas par Zevu.

Apollona kults savā laikā bija visai izplatīts ne tikai Grieķijā un Itālijā, bet arī Mazāzijā. Turcijālīdz pat mūsdienām saglabājušies Apollona tem- Pļi*

Artemīda vienlaikus bija Mēness dievība Selene, dzemdētāju aizgādne Kifeja, zintnieču aizgādneHekate. Dažviet šis pēdējais tēls saplūst ar Dē- metru. Ļoti plašais darbības loks liek domāt, ka tālāsenatnē Lēto kopā ar Apollonu un Artemīdu vadījusi patstāvīgu dievību trīsvienību.

Apollodors (1, 4, 5) rakstījis par Upi (vai Opi) kā Artemīdas pavadoni. Artemīda nošāva medniekuOrionu, kas bija uzbrucis viņas pavadonim. Līdzīgas ziņas atrodam Homēra Odisejā (V, 121 - 123) unIliādā (XVIII, 416). Vēl jāpiebilst, ka vārds Ūpis vai Opis tuvs Apollona vārda pirmajai zilbei.

Par Lēto dzimtas vārda saglabāšanu liecina tas, ka romiešu dzejnieks Vergilijs Artemīdu dēvē parLatoniju (Aen. XI, 532). Sis vārds atgādina mūsu zemes seno nosaukumu, ko vēl šobrīd lieto Dien-videiropā, - Lettonia. Vēl Pausanijs piemin hiper- boreju Aheigis, kura ieradusies vēlāk nekā Ūpis (Y 7,7).

ZINAS PAR HIPERBOREJIEM Izcilais vēsturnieks Hērodots aprakstījis dažādas mītiskas tautas, kas dzīvojot ziemeļos no Hellādas.

Vistālāk uz ziemeļiem dzīvojot hiperboreji. Salīdzinājumā ar citām tautām viņi esot ļoti miermīlīgi.Vārds hiperboreji nāk no grieķu mītos minētās ziemeļu vēja dievības - Boreja. Viņš bija titāna

Astrejas - zvaigžņotās debess un Ēosas - rīta blāzmas dēls. Borejs ir ļoti sena dievība. Pēcleduslaikmetamitoloģijā viņam ir zināma saistība ar triju galveno skandināvu dievību - Odina, Villija un Vē tēvu Boru.Borejam bijuši divi spārnoti dēli - hiperboreji Kalaids un Zets.

Par hiperborejiem dēvēti tie cilvēki, kas dzīvo aiz Boreja valstības pie Ziemeļu jūras. Grieķu autorudarbos visai bieži sastopamās norādes - aiz skitu valsts, tālu ziemeļos, pie Ziemeļu jūras un tamlīdzīgi -liek domāt, ka runa ir par mūsu zemi, kas atrodas precīzi ziemeļos aiz Grieķijas.

Senie grieķi un romieši hiperborejiem veltījuši ļoti lielu vērību. Paši cienījamākie seno grieķu un arīromiešu ģeogrāfi, vēsturnieki un rakstnieki vesela gadu tūkstoša laikā uzskatīja par pienākumu un godalietu izteikt savas domas par hiperborejiem. Diemžēl visi šie apraksti ir tikai pārstāsti. Tādēļ no visabagātīgā antīko rakstu klāsta pieminam un izmantojam tikai tos, no kuriem var izlobīt kādu jaunupatiesības graudiņu. Kopumā no visai plašās seno grieķu un romiešu literatūras varam secināt, ka tā vēstane tikai par spilgtiem, bet ari ļoti seniem notikumiem. Tomēr mums šīs ziņas, kaut izskaistinātas undažviet pat mītiskas, ir nozīmīgas, jo pieder pie mūsu zemes pašiem senākajiem pieminējumiem rakstuavotos.

Pindars (Pindaros, 522. vai 518. - 442. vai 438. p.m.ē.) hiperborejus uzskatīja par tautu, kurā ļotispilgti izpaužas Apollona kā Saules (dievības) īpašības (Pyth. X, 29 - 47). Pēc Pindara domām,hiperboreji ir svēta tauta, viiii nepazīst ne slimības, ne vecumu, vienmēr priecājas un dzied savasdziesmas mūzikas instrumentu pavadībā. Kopā ar viņiem līksmojies arī grieķu varonis Persejs. Pie viņiembijis arī Danajas dēls, kuram ceļu rādījusi Atēna.

Kādā vēstulē Pindaram (01. III, 28) teikts, ka hiperboreji cēlušies no titāniem. Tas apstiprinasaistību ar Ietu zemi un norāda uz latvju teikām par milžiem. Par milžu darbību Latvijā sk. 4. apcirknī.Visai nozīmīgu liecību par to sniedz Eliāns (XI, I), kas stāsta, ka šīs tautas Apollona priesteri ir. Borejaun Hionas dēli. Viņu augums ir sešas olektis.

Sešas olektis ir nedaudz vairāk par 2,4 m. Šis lielums apbrīnojami labi sakrīt ar datiem, kas gūti,Latvijā veicot milzu svētakmeņu mērījumus. Šādas visai precīzas ziņas nekādi nevar uzskatīt par nejaušusagadīšanos.

Atcerēsimies mītu par Prometeju, kas dievībām nozaga uguni, lai aiznestu to cilvēkiem. Pausanijspārstāsta argoniešu teikto (II, 19, 5), ka Prometejs uguni ņēmis no hiperboreja Foroneja. Varētu šķist, kašī norāde simbola zemākajā līmenī saistāma ar mūsu senču zintnieku darbībām pie ugunskuriemsvinamajās dienās un svētkos. Tomēr daudz ticamāk, ka te pieminēti gara gaismas nesēji. Šīs ziņas vēljāpapildina ar senās Romas rakstnieka Plīnija Vecākā (23. - 79. m.ē.) Dabas vēsturē teikto (Nat. hist. IV22). Viņš runā par Dēlas salu, kur Lēto dzemdēja Apollonu. Šai sakarībā rakstnieks piemin vārdu Pyrpile,ko varētu tulkot kā ugutispils, kur hiperboreji izgudroja uguni. Šis vārds skan pavisam latviski, tonevarēja tāpat vien izgudrot ne romieši, ne grieķi. Tātad Purpile (Pyrpile) ir kāds no mūsu zemesvietvārdiem.

Hiperboreji dažkārt ceļojuši uz Hellādu. Diodors pat piemin hiperboreja Abarisa apciemojumu.Sīkāk par Abarisu runāsim nākamajās nodaļās.

Hiperboreji atzīmējuši 19 gadu ciklu, kad zvaigznes nostājas īstajās vietās. Tad viņi svin Lielo gadu.Svētās vietas apsargā, un valsti pārvalda priesteri - boreīdi, vēju pārvaldnieki, kuri šos uzdevumus mantono paaudzes paaudzē.

Kur tā atradās? Par to, kur atradusies hiper- boreju zeme, rakstījuši daudzi autori. Ziņas par šo

ziemeļu zemi jāaplūko kopumā. Diodors vēl izsaka domas, ka hiperboreju zeme atrodas uz okeāna salas,kas esot tik liela kā Sicīlija. Sī sala esot pretī ķeltu zemei. Visai ticami, ka ar to domāta Britānija. Plīnijs,kas Britāniju pārzināja visai labi, jau pieminētajā Dabas vēsturē (Nat. hist. IV 26) savukārt raksta, kahiperboreji dzīvo aiz Ripeju kalniem, t.i., Urāliem.

No tā secināms, ka gan hellēnisma laikā Grieķijā, gan arī Senās Romas laikā visas ziņas parhiperborejiem nāca tikai no tālas senatnes. Ap to laiku Ietu zemi apmeklējuši gan romiešu, gan arīVidusjūras baseina tirgotāji. Taču viņi tur nekā brīnumaina nebija ieraudzījuši. Trīs gadu tūkstoši ķeltupriekšteču, pēc tam somugru pakļautībā seno slavu bija pilnīgi iznīcinājuši. Tāpēc nule minētie autoricentās hiperborejus novietot tālās vietās. Grieķi viņus saistīja ar Britu salām, bet romieši - ar Urāliem.Par ļoti nozīmīgu jāuzskata Diodora teiktais, ka hiperboreju zemē dzimusi Lēto, un tas līdz ar citām ziņāmnepārprotami norāda uz Baltiju. Arī Likurgs savās liecībās (Orati Attik. frg. 86) rakstīja, ka hiperborejidzīvo ziemeļos aiz skitu zemes.

Ceļā no Grieķijas uz Ietu zemi bija jāpāriet vai nu Alpu, vai Tatru, vai arī Karpatu kalnu grēdas.Kalnos bieži vien pūta spēcīgi vēji, kas ielejās aiz tiem atkal pierima. īpaši spēcīgi ziemeļu vēji te

pūta saltajā Kālī laikmetā un pirmajos gadu tūkstošos pēc tā. Tādējādi kalnu pāriešanu saistīja arnonākšanu aiz vēja dievības Boreja valstības. Patiešām - tūlīt aiz minētajiem kalniem sākās baltu zemes.

Hellādai bija labas attiecības un dziļas zināšanas par Seno Ēģipti, Tuvējiem Austrumiem, Indiju uncitām tālām zemēm. Sengrieķu autori ar cieņu izsakās arī par tām gudrībām, kas tur iegūtas, un tomērdaudzos un dažādos pieminējumos mūsu senču zemes viedajie vērtēti daudz augstāk.

DIŽIE SKOLOTĀJI Saglabājušās ziņas par daudziem ceļojumiem gan no Ēridanas uz Hellādu, gan no Hellādas uz Ēri-

danu. Tas liek domāt, ka Ietu zemes viedie vecajie ne tikai mācīja hellēņus, bet arī rūpējās par viņiem kālabs skolotājs par saviem audzēkņiem. Papildus par gara gaismas nesējiem sk. 6. apcirknī.

Hellēņi šīs rūpes prata novērtēt. Ikvienu viesi no tālās zemes sagaidīja svinīgi un ar lielu godu.Plūtarhs raksta (De mus. 14), ka šādos gadījumos spēlējuši flautas, cītaras un citus instrumentus. Visaiticams ir Evsenija vēstītais (Praep. e. evang. Y 28, 4), ka visi Dēlas salas iedzīvotāji esot hiperborejupēcteči.

Hiperboreju zemi bez jau pieminētajiem - Da- najas dēla Faetona un viņa māsām, Hērakla, Jāsona unPerseja - apciemojuši arī daudzi citi grieķi. Par pastāvīgiem sakariem liecina Rodas Apollonija vēstītais(I, 211), ka argonautu komandā bijuši arī divi hiperboreji - Boreja dēli Zets un Kalaids. Tas, ka viņi īpašiieradušies uz šo braucienu, vedina domāt ne tikai par to, ka argonautu kapteinis Jāsons savu maršrutu caurIetu zemi plānojis jau iepriekš. Tas liecina arī par mūsu senču prasmi kuģot svešās jūrās, gan par to, kaviņi to darījuši daudz senāk, nekā uzskatīja līdz šim, gan arī par to, ka viņi ceļu pa upēm uz Melno jūruzināja jau daudzus gadu tūkstošus pirms vikingiem.

Abariss. Izcili slavena personība bija zintnieks Abariss. Hērodots par viņu raksta kā par mītiskuvaroni (IV 36), gaišreģi, Apollona kulta nesēju. Platons Abarisu min kā spēcīgu dziednieku, kura vārduspēks glābj no slimībām (Charm. 1586). Viņu pieminējis arī Likurgs. Stāsta, ka Abariss pareģodamsapstaigājis visu Grieķiju.

Citi autori stāsta, ka Abariss ieradies tai laikā, kad Hellādā plosījies mēris. Vairāki autori saistaAbarisu ar izcilo matemātiķi un zintnieku Pitagoru (570. - 500. p.m.ē.). Tiesa, ziņas par šo saistību iratšķirīgas. Vieni autori domā, ka Pitagors ir tas pats no hiperboreju zemes nākušais Abariss, otri - kaAbariss mācījis Pitagoru, trešie, ka viņi tikušies un viens otru mācījuši. Te gan jāpiebilst, ka Abarissdzīvojis vairākus gadu tūkstošus pirms Pitagora. Iespējams, ka Pitagors godīgi atsaucies uz Abarisu kāsavu neklātienes skolotāju.

Aristejs. Hērodots lielu uzmanību veltījis kādam mītiskam hiperborejam - Kaistrobija dēlamAristejam (IV 13 - 15). Par Aristeju kā brīnumdari rakstījuši arī daudzi citi senākie grieķu autori. Viņšesot miris dzirnavās, tad ik pēc noteikta laika - pilniem 240 gadiem - atkal augšāmcēlies un darījisbrīnumu darbus. Atcerēsimies, ka šeit runa ir par laiku, kad mūsu zemē vēl nebija dzirnavu kā ierīčugraudu malšanai. Ar vārdu dzirnavas šeit domātas t.s. Kosmiskās dzirnavas. Te paskaidrosim, ka šīsdzirnavas ir nevis mehānisms, bet gan jēdziens, kas pamato lielo dabas notikumu cikliskumu. Mūsu senčiuzskatīja, ka līdzīgi lielie notikumi atkārtojas ik pēc noteikta laika. Lielo Kosmisko dzirnavu apgrieziensilgst 25 920 gadus. Nule minētie 240 gadi ir 108. daļa no 25 920. Savukārt 108, kā jau minējām (1.1.), irSaules sistēmas sens svētais skaitlis. Tas arī atbilst lielajam zemes auglības ciklam mūsu apstākļos.

Aristejs ir viens no mūsu senču lielajiem zintniekiem, kas ik pēc laika atdzimst, ceļas augšā un atkalnes gara gaismu pasaulē. Neapšaubāmi, ka ziņas par mūsu senatnes mītiskajiem varoņiem - daudzkārtpieminēto Ausekli (Auseklīti) un grieķu mītos apjūsmoto Apollonu, Prometeju, Orfeju, tāpat romiešuDionīsu, ir cieši saistāmas ar sengrieķu autoru aprakstīto Aristeju un Abarisu. Vēl piebildīsim, kaAristejs, kuram Hērodots veltījis poēmu Arinespeja, tiek uzskatīts par Homēra skolotāju (XIX 1, 18).

Personvārdi. Esam uzzinājuši visai daudz mūsu dižo senču vārdus. Tie skan neparasti. Tomērjāatceras, ka daudzus gadu tūkstošus grieķi šos vārdus glabāja tautas atmiņā un, pārejot no mutes mutē, tieir mazāk vai vairāk pārveidoti un tuvināti grieķu valodai.

Pokaiņu mācekli Delfos. Delfi ir neliela Grie- * »kijas pilsētiņa Parnasa kalna pakājē. Tā ievērojama ar Apollona templi, kurā darbojusies pareģe

Pitija. Viņa esot sēdējusi uz vara trijkāja, kas bijis novietots virs klints plaisas, no kuras izplūduši

reibinoši tvaiki. Apreibusi priesteriene uz jautājumiem atbildējusi ar nesakarīgiem vārdiem, kurus tempļapriesteri pārtulkojuši. Delfu orākula slava bijusi ļoti liela, to apmeklējuši ari daudzu citu zemju valdnieki.

Pausanijs raksta (X, 5, 7 un tālāk), ka pareģošanas vietu iekārtojuši hiperboreji. Viens no tiem bijisslavens pareģis un dziedātājs Olens. Viņu piemin kā seno dziesmu zinātāju.

Pausanijs runā arī par galatu uzbrukumu Delfiem, kuru atvairījuši hiperboreju gari, t.i., veļi, kaspēkšņi parādījušies uzbrucēju priekšā. Sākoties tuvcīņai, uzbrucēju rindas šaustījuši zibeņi, no Pamasakalna uz viņiem gāzušies akmeņi (I, 4, kā arī X, 23, 2). Zināms arī, ka vienu no veļiem sauca par Hiper-ohumu, otru par - Ai'madonu. Šie vārdi tuvi Dēlas salā apglabāto hiperboreju zintnieču vārdiem.

Kaut arī pasaulē zināmi daži izcili cilvēki, kas gaišredzību un pareģošanas spējas apguvušipašmācības ceļā, tomēr tie uzskatāmi par izņēmumiem. Tāpēc iespējams, ka slavenos Delfu pareģusmācījuši Pokaiņu gaišreģi un zintnieki.

Sengrieķu dzejnieks Alkajs uzrakstījis himnu par Apollonu un Delfiem. Saglabājies Himerejapārstāsts 0Or. CIV 10). Tā sākumā teikts, ka Zevs sūtījis Apollonu uz Delfu Kostadas avotu. ViņšApollonam devis ratus, kurus vilkuši gulbji - būtībā tie ir dainās minētie Saules rati, ar kādiem Apollonsdevies arī uz savas mātes Lēto zemi. Bet vispirms viņš apstājies Delfos. Tur ļaudis sastājušies aplī,dejojuši ap viņu un lūguši, lai no hiperboreju zemes pie viņiem atvedot Dievu. Svinīgā notikuma laikācilvēkiem līdzi dziedājuši arī gulbji un lakstīgalas. Mūsdienu cilvēks var pasmaidīt par jūsmīgoapcerējumu. Tomēr teiktais ietver visai vērtīgas ziņas.

Lai kā arī senie grieķi slavināja Zevu, šajā gadījumā viņi to nav atzinuši par Dievu. Viņi lūdz, laiDievs ierodas no hiperboreju valsts. Šī ziņa sakrīt ar jau aplūkoto Dieva Tēva, Mātes un Dēla svētvietukopu vārdu un vietu dalījumu.

Lai cik skeptiski mēs vērtētu seno grieķu autoru darbus par tālo ziemeļu zemi, nevar neredzēt, kapamatā tiem bijušas nopietnas ģeogrāfiskas un vēsturiskas zināšanas par mūsu zemi un tās iedzīvotājiem.Nevarēja grieķi ne no kā izgudrot jūru, kuru ziemā klāj ledus, bet Saule spīd tikai īsu bridi. Viņi ne vienureizi vien ir nosaukuši Lēto dzimteni par lielo zināšanu zemi, kaut ari pazina Ēģipti, Babiloniju, Indiju uncitas senās kultūras valstis. Pārsteidzoša ir tā vienprātība visu seno autoru darbos, kāda izpaužasvērtējumos par mūsu senčiem. Secinājums ir viens - pateicoties seno grieķu, romiešu un indiešu autoriem,saglabātas ļoti vērtīgas ziņas par vecāko apzināmo civilizāciju pasaulē - senbaltu civilizāciju.

2.6. PĒDĒJAIS LEDUSLAIKMETS Zemeslode uzskatāma par milzīgu apaļu kristālu ar dobju vidu. Tā iekšienē zem liela spiediena

atrodas šķidra viela - magma, kurā peld kustīgs kodols. Savukārt pa šā kristāla ārējo virsmu pārvietojaskontinenti un salu grupas, kas izvietotas uz deviņām litosfēras platēm kā milzu plostiem. Visu to varsalīdzināt ar milzīgu dzīvu šūnu. Kristāliskā apvalka un kustīgā kodola mijiedarbība notiek lielos laikaciklos un kopā ar izmaiņām Galaktikas enerģētiskajos starojumos ir par pamatu klimata, reljefa un citāmpārmaiņām uz Zemes.

Magnētiskais lauks. Zemes kristāliskajam apvalkam ir savs magnētiskais lauks un poli. No fizikasmēs zinām, ka katru magnētu var pārmag- netizēt, mainot tā galu polaritāti ar ļoti spēcīgu magnētiskoimpulsu. Pirms 700 gt. kāds neaptverami liels impulss pārmagnetizēja visu Zemeslodi, un tās magnētiskiepoli mainījās vietām. Līdzīgi gadījumi bijuši arī agrāk. Zinātnieki vēl nav atklājuši, kas izraisījis daudzaslielās un ļoti būtiskās pārmaiņas.

Lielus kosmiskos notikumus piemin arī Ziemeļzemju un Amerikas tautu teikas. Iepriekš minētajiemnotikumiem veltīti apmēram divi duči ļoti senu latvju dainu, piemēram:

Trīs dieninas, t?'ls naksninas t 7 >Saul' ar Dievu ienaidā: Saules meita nolauzusi Dieva dēla zobentiņu, Dieva dēli novilkuši Saules

meitas gredzentiņu.F 828, 4031Nākamās citētās dainas vēstījums līdzīgs, pirmās rindas ir tieši tādas pašas. Arī šī daina liecina par

to, ka iznīcināta Zemes aizsargsistēma.… Dieva dēli salauzuši Saules meitas vainadziņu.LD 34018Trīs dieninas, trīs naksninas Saul' ar Dievu ķīvējās: Dieva dēli apgāzuši Saules meitas kamaniņas.LD 34020Mūsuprāt, pēdējā daina stāsta par Zemes magnētisko polu savstarpējo maiņu. Tas magnētiskais pols,

kas bija augšā - ziemeļos, nonāca dienvidos un otrādi. Daina to gleznaini dēvē par kamaniņu apgāšanu.Jau minējām, ka pēdējā šāda apgāšana notika pirms 700 gt., tātad tāltālā senatnē. Bet par to nav jābrīnās,jo dainās minēti vēl senāki notikumi. Līdzīgas ziņas atrodam arī japāņu un citu tautu mītos. Netieši šīsziņas saistāmas ar ledus- laikmetiem.

Leduslaikmeti. Zemes vēsturē bijuši daudzi un dažādi leduslaikmeti. To pēdas var atrast pat 500 -570 miljonu gadu vecajos kembrija iežos. Senu ledus- laikmetu pēdas ģeologi atraduši visā pasaulē,tostarp ari Ķīnā, Indijā, Austrālijā, Dienvidamerikā un pat Āfrikā. Eiropā pēdējo 700 gt. laikā, t.i., pēcpēdējā pārmagnetizējuma, bijuši četri leduslaikmeti - Gincas, Mindeles, Risas un Virmas.

Leduslaikmeti aizņem pusi gan no cilvēces, gan ari no mūsu tautas vēstures. Tos var salīdzināt ar ļotigarām ziemām, kas nes sev līdzi milzu postu. Sākoties leduslaikmetam, ziemeļu tautām nācās pamest savuzemi; to var salīdzināt ar putnu aizlidošanu rudeņos. Pēdējais leduslaikmets, pēc jaunākām atziņām, sākāspirms 75 gt. un beidzās pirms 13,6 - 13,7 gt.

Daļa ģeologu uzskata, ka leduslaikmetos akmeņu atlūzas atnestas no Skandināvijas, Kolas pussalasun Karēlijas klintīm.

KĀ SĀKĀS LEDUSLAIKMETS Par to, kā noritējis pēdējais leduslaikmets, ģeologi izteikuši vairākus uzskatus, kas ir ne tikai

atšķirīgi, bet pat pretrunīgi. Pagaidām neviens no šiem viedokļiem nav uzskatāms par pārliecinošu.Nesen vēl valdīja uzskats, ka leduslaikmetā abus polus pārklāja biezi ledus slāņi, kas iesniedzās arī

mērenā klimata apgabalos. Ja tā, tad temperatūrai ekvatoriālos apgabalos bija jāpazeminās tik jūtami, katropu augiem un dzīvniekiem vajadzēja izmirt. Bet tas nav noticis. Nule teikto papildina arī materiāliepierādījumi. 20. gs. septiņdesmitajos gados Krievijas arheologi, pētot alas Pečoras vidustecē, konstatēja,ka tās apdzīvotas pirms vairāk nekā 35 gadu tūkstošiem. Atrastie zālēdāju dzīvnieku kauli liecina, ka šajālaikā apkārtnē bijis pietiekami daudz zāles. No tā jāsecina, ka nekāda vispārēja Ziemeļu puslodesapledojuma tajā laikā nav bijis - apledoja nevis visi polārie apgabali, bet tikai dažas to vietas.

Dainu vēstījumi. Ieklausīsimies mūsu senču domās par lielo un nozīmīgo notikumu - Saules kamanuapgāšanos. Iespējams, ka šis simbols izmantots arī leduslaikmeta raksturošanai. Dainās saglabātasatmiņas ne tikai par pēdējo leduslaikmetu, bet ari par iepriekšējiem leduslaikmetiem. Mārtiņu un Meteņudziesmas un ticējumi vedina domāt, ka senči ledus- laikmetus uztvēra kā ciklisku notikumu.

Saule brauca, gar kalniņu, Apkrīt Saules kamaniņas; Pakaļ nāca Dieva dēlis, Pacel Sauleskamaniņas.

LD 33012Dainas liecina, ka mūsu senči zināja ne vienu vien leduslaikmetu, uztvēra tos kā ciklus, zināja to

ilgumus un iemeslus.Trīs gadiņi Saule lēca Caur lozberu lapiņām; Saules meitas kroņus vija No lozberu lapiņām.LD 34021Šī daina ir ļoti izkropļota, tomēr tā ļauj nojaust to laiku, kad Saules spožums bija stipri samazināts.

Un iespējams, tieši šīs pārmaiņas izraisīja leduslaikmetu. Būtu aplami uzskatīt, ka šīs un līdzīgas dainasvēsta par Saules aptumsumu vai citām mums zināmām astronomiskām parādībām vai par gadskārtucikliem. Trīs dieniņas, trīs naksniņas vai trīs gadiņi ir tikai simboli. Daudz ticamāk, ka ar tiem domāti trīsKosmisko dzirnavu apgriezieni - Zemeslodes precesijas cikli ik pēc 25 920 gadiem. Trīs šādi cikli atbilstleduslaikmetu ilgumam.

Leduskalns. Dainas vēsta par lielo Leduskal- nu. Arī ģeologi uzskata, ka pēdējā leduslaikmetāBotnijas līča ziemeļu daļā izveidojās milzīgs leduskalns. Aukstuma pola iespaidā Ziemeļeiropā unViduseiropā sniegs vairs nenokusa pat vasarās, tā kārta kļuva arvien biezāka, tad pārvērtās ledū, līdzmūsu zemi klāja 1 - 1,5 km biezs ledus slānis. Pāri tam no leduskalna sāka slīdēt šļūdoņi. Tomēr tienevarēja skart ar biezo ledus slāni klātos zemes veidojumus. Līdz ar to pirmsleduslaikmeta zemes reljefsīpaši nemainījās.

Daži zinātnieki apledojuma rašanos izskaidro ar to, ka silto Golfa straumi aizsprostojis kāds milzīgsšķērslis. Seno indiešu mīti vēsta par ūdeņu aiz- sprostotāju Vritru, kas sēžot kalna galā. Vēl noteiktākasziņas atrodam latvju dainās, kas vēsta par leduskalnu un tā skaldīšanu. Pēcleduslaikmetā tai vietā, kur,pēc ģeologu domām, augšup slējies apledojuma centrs, t.i., pati virsotne, atrodas Baltijas jūras Botnijaslīcis.

Patlaban uzskata, ka Eiropā pēdējais apledojums skāra Skandināviju, Kolas pussalu un tagadējoBaltiju. Lai arī cik pārsteidzoši tas skanētu, visticamāk šādu vietējas nozīmes apledojumu skaidro versijapar kosmisko caurumu. Virs šīm vietām izveidojās apgabals, pa kuru strauji noplūda Zemes siltums. Līdzar to šeit vairākus desmitus gadu tūkstošus valdīja stipri vēsāks klimats nekā citās līdzīgās Zemeslodesdaļās. Ziemeļu puslodē bijuši vairāki šādi caurumi.

Aukstuma viļņi. Sengrieķu filozofs Platons 4. gs. p.m.ē. pārstāstījis no senēģiptiešu priesteriemiegūtās ziņas par tām briesmīgajām katastrofām, kas piemeklējušas Zemi 50, 28 un 10 gt. p.m.ē. Ņemot

vērā to, ka mūsdienu zinātne tik tālus datējumus spēj noteikt tikai aptuveni, nule minētie laiki atbilstpašreiz pieņemtajiem datiem par diviem liela aukstuma viļņiem pirms 65 un pirms 20 gt., kā arī ziņām parleduslaikmeta beigām. Spilgtākās materiālās liecības par briesmīgo aukstuma vilni pirms 20 gt.saglabājušās Sibīrijas ziemeļos, Tai- mirā, kur vienā mirklī gājuši bojā pat ar biezu spalvu apaugušiemamuti. Tie atrasti ledū iesaluši ne tikai ar nesagremotu zāli kuņģī, bet pat ar zāles kumšķiem mutē.Turpat tiem blakus saglabājusies ledū iesalusi zaļa zāle.

Globālās pārmaiņas. Leduslaikmets pārmainīja dzīves apstākļus ne tikai mūsu senčiem. Ledājosuzkrājās milzīgs ūdens daudzums. Pēc dažu zinātnieku domām, kādā no pēdējiem leduslaikme- tiem ūdenslīmenis pasaules okeānā un līdz ar to jūrās kļuvis par 1130 m zemāks. Zemes, kas kādreiz bija auglīgas,kļuva pārāk sausas un ražu vairs nedeva. Ari klimats bija kļuvis vēsāks. Cilvēki sāka apdzīvot bijušo jūruseklumus. Savukārt leduslaikmeta beigās, ledājiem izkūstot, okeānu līmenis atkal sāka celties. Bijušāspiekrastes applūda, tās nācās pamest. Sākās jauna tautu pārvietošanās. Mūsu senči devās atpakaļ uzdzimto vietu, kas bija pārvērtusies līdz nepazīšanai - klāta ar biezu un neauglīgu sanesumu kārtu.

Pavisam nesen, 20. gs. otrajā trešdaļā, valdīja uzskati, ka katra kārtējā leduslaikmeta šļūdoņinolīdzinājuši visus iepriekšējo laikmetu radītos paugurus un uzbēruši atkal jaunus grants un smilšu kalnus.R - A virzienā daudzās vietās Latvijā uzbērtie valni vedina domāt, ka šādi uzskati ir nekorekti, Izteikumi,ka no ziemeļiem nākušie šlūdoni varētu radīt plūsmai perpendikulārus veidojumus, runā pretī dabaslikumiem. Ja nu kāds ļoti grib to aizstāvēt, tad ieteicam nākamajā ziemā iesaldēt šķērsām kartupeļu vagāmkaut vai 5 m garu ledus strēmeli un tad pamēģināt pastumt to uz priekšu ar domkratu. Tad redzēsiet, kaspēka pielikšanas vietā ledus sadrups, bet uz priekšu nekustēsies. Protams, īstie apledojuma apstākļi bijasarežģītāki, bet būtībā tomēr līdzīgi. Tikai domkrata vietā darbojās leduskalna virsotnē sablietētā sniegaun ledus svars, vagu vietā - zemes reljefs, it īpaši jau R - A virzienā izveidotie kalni. Vēl jo vairāk - dažiģeologi atsevišķos Latvijas reljefa veidojumos, piemēram, Svētupes ielejā (Limbažu rajons) saskatazemledus ūdens plūsmu darbības pēdas. Ja tā, tad pilnīgi atkrīt doma par to, ka lielā virsējo slāņuspiediena dēļ zemākās ledus kārtas kļuvušas plastiskas kā šķidrums. Ja arī tā būtu, tad apledojuma malāsspiediens bija mazāks un pseidošļūdonis nevarēja noplūst. Daudz pareizāk būtu leduslaikmeta sanesasuzskatīt par vairāk vai mazāk vienmērīgu segumu, kur visumā saglabājušies iepriekšējie zemes veidojumi.

TĀLAJĀ CELĀ Tagadējā Latvijas teritorijā strauju pārmaiņu liecības nav atrastas. Tāpēc domājams, ka

leduslaikmeta sākumā vasaras šeit kļuva vēsākas, sniegs ne- nokusa, bet sniga arvien klāt. Zāle vairsneuzdīga, kokiem neizplauka lapas. Arī putni, dzīvnieki un cilvēki mūžīgajā sniega tuksnesī nevarējauzturēties. Mūsu senčiem nācās pamest šo zemi. Zem apledojuma palika senču kultūras vērtības. Sala unbada dzītie cilvēki bija salīdzināmi ar bārenīti, kas palikusi bez savas mātes - dzimtenes. Par šo laikuvēsta daudzas bāreņu dainas. Vairākas citas ziņas vedina domāt, ka lielākā daļa mūsu viedo senču,sākoties leduslaikmetam, devās uz dienvidaustrumiem un apmetās Indas upes ielejas labā krasta baseinā.

Par visas tautas smagajiem jaunas dzīvesvietas meklējumu un klejojumu gadiem vēsta dainas.Lec, Saulīte, rītā agri Bāra bērnus priecināt. Bāra bērni gauži raud, Tumšu nakti staigājot. Bāra bērni

sastājuši Lielas upes maliņā.1339,300. CēsisPilnīgi jāatsakās no domas, ka šī, kā arī citas tai līdzīgas vārsmas būtu sacerētas par kādas

viduslaiku muižas bāreņiem. Turklāt citas bāreņu dziesmas visai nepārprotami liecina par tālu ceļojumuuz dienvidiem, līdzīgi tam, kā ik gadu turp dodas gājputni.

Kur gul visi balti gulbji Aukstajā ziemiņā? Kur gul visi bārenīši Aukstajā pasaulē?418,4435, PreiļiSākoties lielajai ziemai, senči devās uz dienvidiem. Tālajā ceļā vajadzēja pārvarēt daudzas

grūtības, kas simboliski nosauktas par lieliem kalniem, upēm vai tamlīdzīgi. Jāpiebilst, ka līdzīgi simbolisastopami arī ķeltu mītos.

Kam, Saulīte, vēlu lēci, Kur tik ilgi kavējies? Aiz viņiem kalniņiem Bāra bērnus sildīdama. Lec,Saulīte, rītā agri Bāra bērnus priecināt. Bāra bērni gauži raud, Tumšu nakti staigādami.

1576, 3104, ŠķibeVēl un vēlreiz atgādinām, ka mūsu dainas sacerētas simbolu valodā. Diemžēl laiku pa laikam dažs,

pat izglītots cilvēks, par katru cenu cenšas simbolus uztvert tiešajā nozīmē. Nesapratis dainā vēstīto, viņšapgalvo, ka dainas sacerētas viduslaikos. Ja nu kāds no lasītājiem tomēr domā, ka nule citētajās daināsaprakstīti pēdējo gadsimtu notikumi pie Šķibes, - padomājiet rūpīgāk! Šķibes tuvumā zeme visai plašāapkārtnē ir plakana kā galds. Un vēl vismaz kādu simtu kilometru no Šķibes uz austrumiem pat lāgapaugurīšu nav. Te Saulei nav kur kavēties. Sī daina var vēstīt tikai par visai seniem laikiem. NekurLatvijā nav tādu kalnu, aiz kuriem Saule varētu ilgi kavēties. Arī citās bāreņu dainās pieminēti tādi kalni,kādus neatradīsim ne Latvijā,

ne tās kaimiņzemēs.Bārenīte žēli raud,Lejiņā stāvēdama.Svētā Māra pār kalniņuIet bāriņu apraudzīt;Paņēmusi pie rociņas,Ved kalniņa galiņā.1600, 3751, VarakļāniArī Varakļāni atrodas līdzenā vietā - Lubānas līdzenumā. Tieši tas pats sakāms par nākamo citēto

dainu, jo arī Jūrkalne atrodas visai līdzenā vietā.Kur tecēsi, mīlā Māra,Ar to klēpi villainīšu ?Aiz kalnina nosalušuSimtiem mazi sērdienīši.

935. 32474, JūrkalneVēl piebildīsim, ka dainu laikā pat visā Jūrkalnē nebija 100 bērnu, kur nu vēl simtiem sērdieņu.

Tātad arī šī daina, tāpat kā citas nule minētās dainas, vēsta par tautas - bārenes aiziešanu no savas mātes -Zemes.

SALTAIS KALI LAIKS Līdzīgi tam, kā diena nomaina nakti, mainās arī gadalaiki. Bet senie cilvēki zināja vēl daudz

lielākus, t.s. kosmiskos gadalaikus, kas mērāmi desmitos tūkstošos gadu. Mūsu viedie vecajie ne tikaizināja par lielajiem laika cikliem, bet prata arī saglabāt ziņas par simtiem tūkstošu gadu ilgāmpārmaiņām Zemes dzīvē. Ziņas par tāltālo senatni un laika cikliem krāja un glabāja ari senie indieši,šumeri un citas kultūrtautas. Seno ēģiptiešu priesteriem bija precīzi pieraksti par desmitiem tūkstošu gaduilgiem notikumiem. Par mūsu kaimiņtautu zintnieku atmiņu, kas sniedzas gadu tūkstošos, liecina izrakumiDonas baseina kurgānos. Tālā senatnē prata ieskatīties ari senie Amerikas kontinenta iedzīvotāji.

Jāpiebilst, ka gan latvju garamantas, gan citu tautu mīti vedina domāt, ka senie cilvēki zināja, kaleduslaikmeti ik pēc laika atkārtojas, un arī apjauta šo posmu ilgumus. Indiešu garamantas runā parčetriem milzīgiem laika cikliem, kas atkārtojas, un tiem dots katram savs nosaukums.

Lielie laiki. Apskatot pēdējo 100 gadu tūkstošu notikumus mūsu zemē, izdalīsim Lēto, Kālī, Indras,Ūsiņa un Rāmas laiku. Nosaukumi ņemti no seno tautu garamantām. Par katru no minētajiem laikiemLatvijā vēl tagad var redzēt daudzas materiāla rakstura liecības, un tās pieminēsim attiecīgajās nodaļās.Nav nozīmes valdnieku vārdiem, jo gadu tūkstošos pat spilgtu valdnieku vārdi izplēnē.

Vēl piebildīsim, ka katra šā cikla beigas un nākamā sākums nebūt nav asi nodalīts kā televizorapārslēgšana uz citu programmu.

Lielo ciklu apraksti atrodami arī karēļu un somu eposāKalevala. Seno indiešu Brahmasdiena atbildatūkstotim lielo gadsimtu - Mahājuga un katrā no tām ietilpa 4 320 000 cilvēka gadu. Par cikliem vēstadaudzas dainas, izteicot tos kā pa trīs gadi ceturtā. Aizvēstures laiki parasti lēni sākas un lēni gaist, viensotru pārklājot, izņemot lielās Zemes katastrofas.

Katru mahājugu ievadīja tumsas un pagrimuma laiks - Kalijuga. Ar dievības Kālī vārdu lielākāmērogā saistāmi leduslaikmeti, bet mazākā - posta un pagrimuma laiki. Bet pēc Kālī laika sākaspacēlums, kam seko uzplaukuma un laimes laiks. Diemžēl tas nav mūžīgs, jo, paejot noteiktam gaduskaitam, atkal sākās pagrimums, kam savukārt seko Kālī laikmets.

Kālī vārda skaņa saistāma ar mūsu vārdu salts un arī gals. Ziemassvētkos beidzas viens un sākasnākamais Saules cikls. Sā laika dainas beidzas ar piedziedājumu kaladū. Vēl līdzīgi skan kails, vācuvalodā kahl (izrunā kāl), attiecinot, piemēram, uz kokiem, kas pirms ziemas nometuši lapas. Līdzīgs arīvācu kalt - auksts.

Pats vārds Kāli un tā jēga mūsu senčiem bija labi pazīstama. Vidzemes Centrālajā augstienē mirdzteiku un nostāstu apvītais Kāļa ezers. Latgales austrumu daļā, nomaļā vietā, ir Kāļa kalns. Par to, ka šievārdi nebūt nav nejauši, liecina samērā jauns vietvārds - Kāli ezeriņš Sāmsalā. Pirms 2,5 tūkstošiem gaduto izsita liels meteors, sapostot apkārtni un nodedzinot mežus. Ja vietējie iedzīvotāji jaunradītajai vietaipiešķīra Kālī vārdu, tad tas liecina, ka vēl tikai pirms 2,5 tūkstošiem gadu šis vārds un tā jēga bija labisaglabājušies Baltijas iedzīvotāju apziņā. Minētie piemēri pārliecinoši rāda, ka Kālī vārds radies mūsuzemē un tikai vēlāk aiznests uz Indiju.

Jāpiebilst, ka saskaņā ar mācību par cikliem Kālī nenozīmē bojā eju, bet gan to cikla daļu, kasiezīmē pāratdzimšanu. Lielā Indijas pilsēta Kalkuta, senāk Kālī Kuta, atrodas Gangas grīvā. Šeit upebeidz savu gaitu, bet tas nenozīmē ūdens bojāeju.

Mācība par dabas cikliem, kuros diena nomaina nakti, vasara - ziemu, noliktā laikā sākas un beidzasleduslaikmeti, nav domāta, lai attaisnotu cilvēku ļaunumu vai pat pamatotu pašu cilvēku radītusļaundarību, masu slepkavību un posta laikus, kāds, piemēram, bija 20. gs. Protams, tumsa paver iespējasļaunumam, bet pati par sevi tā nav ļaunums.

Vai kalnus var nograuzt? Dažādu laiku apledojumi pārklājuši lielu Eiropas daļu, ieskaitot Angliju,Vidusvāciju, Poliju. To kopējā platība bijusi 6,5 miljoni km2 . Šajā teritorijā pamatklintāju klāj daudzas

sanesu kārtas. Daži ģeologi uzskata, ka apledojuma centrs - leduskalns izveidojies Baltijas jūras Bot-nijas līča ziemeļu daļā, t.i., uz 63. platuma grāda. No tā uz Baltiju, Poliju un Ukrainu lejup slīdējušasledus upes - šļūdoņi, kas it kā nesuši līdzi atšķeltos kalnu iežu gabalus. Zinot šļūdoņa sanesu biezumu unar tām klāto laukumu, nav grūti aprēķināt, ka tādā gadījumā Skandināvijā vajadzēja pacelties granītakalniem vismaz Himalaju augstākās virsotnes - Džomolungmas (8842 m) augstumā.

Patiesībā šis milzīgais kalns nevarēja tik strauji sadrupt. Ir zināms, ka ne jau šļūdoņi vien deldēkalnus. Tos galvenokārt drupina klinšu spraugās iekļuvušais un sasalušais ūdens, ko atkausē Saule, betdzesē vējš. Bet 50 miljonu gadu laikā, kopš pastāv Džomolungma, būtiski nodilumi nav manīti.

Lai pārklātu ar sadrupinātajiem iežiem jau minēto Ziemeļeiropas platību, būtu vajadzīgi pat gadumiljardi, taču apledojums ilga tikai ap 60 tūkstošiem gadu. Pa to laiku šļūdonis no Skandināvijas kalniemvarēja nodrupināt tikai tik, lai pārklātu vienu Latvijas rajonu, bet ne visu Ziemeļeiropu. Tāpēc šļūdoņuteorija nešķiet korekta.

2. 7. LEDUSLAIKMETA BEIGAS Pirms 13,6 gt. visā pasaulē notika lielas un būtiskas pārmaiņas, kurn dēļ strauji sāka kust

apledojumi Ziemeļu puslodē. Ģeologi šo laiku atzīst par leduslaikmeta beigām.Mūsdienu zinātnei nav kaut cik pārliecinošu uzskatu ne par leduslaikmeta cēloņiem, ne arī par

iemesliem, kuru dēļ saltie laiki beidzās. Taču vēl pavisam nesen, aizstāvot stingri materiālistiskusuzskatus, zinātnieki izteica pārliecību, ka leduslaikmets beidzies pats no sevis. Mūsu senči tomēr zinājalielo pārmaiņu iemeslus. Par to liecina sensenā daina.

Saules meita sagšas raksta Ledus kalna galiņā. Kas gribēja klātu jāt,Lai kaldina kumeliņu.Kalējiņi, bāleliņi, Apkal manu kumeliņu Ai• veciem dālderiem, Ar tērauda nagliņām! Apkārt kalnu,

garām kalnu, Kam nav kalta kumeliņa; Man bij' kalt(i)s kumeliņ(i)s,Es par kalnu nebēdāju. Saskaldīju ledus kalnu Deviņos gabalos, Tad novedu Saules meitu Ar visām

villainēm.FS 884, 5555805Dažas senās kultūrtautas saglabājušas pat precīzus datējumus par kādu ārkārtēju notikumu nule

minētajā laikā. Tā seno indiešu Mēness - Saules kalendārs sākās 11 652. gadā p.m.ē. Maiju kalendāramviens no lielajiem cikliem sākās 11 653. gadā p.m.ē. Bet senās Ēģiptes kalendārais cikls sākās 11 542.gadā p.m.ē. Trijos dažādos kontinentos dzīvojošo seno tautu kalendāri nepārprotami apliecina kādu, visaipasaulei ļoti būtisku un svarīgu notikumu. Triju laika skaitīšanas sistēmu sākuma punkti pārsteidzošisaskan ar ģeologu uzskatiem par leduslaikmeta beigām. Seno cilvēku radītās laika skaitīšanas sistēmas unto ilgais mūžs liecina par augstas kultūras civilizāciju pastāvēšanu. Diemžēl tumšajos viduslaikos pilnīgitika iznīcināti tie senie pieraksti, kas ļautu datēt svarīgākos notikumus.

Tāpēc šajā darbā datējumiem izmantotas ziņas, ko glabā pati Zeme un latvju garamantas. Tās līdz arcitu tautu mītiem palīdz ar apmierinošu precizitāti izzināt nozīmīgāko senatnes notikumu secību un gaitu.Ģeologu pētījumi par Zemes un it īpaši Baltijas ģeoloģisko vēsturi ļauj iegūt galveno notikumu datējumus.

LIELĀ KATASTROFA Leduskalna saskaldīšana ievadīja nozīmīgu ģeoloģisko pārmaiņu laiku. Ziemeļu puslodē kļuva

manāmi siltāks. Apledojums, kas bija krājies 60 gt., samērā strauji izkusa.Latvju dainas un indiešu mīti vēsta par Leduskalna saskaldīšanu kā kādas apzinīgas būtnes

pārdomātu un apzinātu darbību. Arī daži zinātnieki izsakās par kāda liela šķēršļa iznīcināšanu, kastraucējis ūdens apmaiņu starp Atlantijas un Kluso okeānu. Ne šāda milzīga šķēršļa rašanos, ne arīizzušanu nevai" uzskatīt tikai par Zemes garozas kārtējo pārmaiņu sekām. Tāpēc iespējams, ka iemeslimeklējami arī ārpus Zemeslodes. Neizslēgsim saistību ar kādu ļoti neparastu meteorītu, kas atrastsAntarktīdā. Sis meteorīts, pēc zinātnieku domām, nācis no Marsa. Ļoti grūti iedomāties, kam vajadzētunotikt, lai akmens bluķis pārvarētu Marsa pievilkšanas spēku un atrautos no tā virsmas bez kosmiskāsraķetes palīdzības. Tātad Saules sistēmā šai laikā risinājušies kādi neaptverami spēcīgi procesi.

Dažās latvju dainās I^eduskalna saskaldīšana aprakstīta līdzīgi cīņām ar Joda māti:Es karā(i) aiziedams, Iz(a)kalu zobentiņu, Iz(a)kalu zobentiņu Abi puses cērtama. Sakapāju Joda

māti Deviņiem gabaliem…LD 31982, LiezereArī Leduskalnu, kā vēsta dainas, saskaldīja deviņos gabalos. Jodam visai tuvais somugru vārds

juuttu nozīmē iestrēgt, iestigt (purvā, dubļos, kupenā u.tml.). Šī pēdējā nozīme ļoti tuva senindiešu mītampar Vritru, kas aizsprostojot upes, turklāt šim vārdam ir vairākas nozīmes. Vritra iezīmē leduslaikmetapēdējo posmu, sagatavo lielās pārmaiņas, ver vārtus uz gaismu un siltumu. Bet Vritra nozīmē arīsastrēgumu, šķērsli, jo viņš aizsprosto upju gultnes, slēpjas ūdenī un valda pār to. Vēl citos mītos Vritrasēž kalnā, kas varētu atbilst jau minētajam Leduskalnam. Tādējādi mūsu garamantas un senindiešu mītipauž ļoti līdzīgus uzskatus.

Diemžēl kalna saskaldīšanai sekoja Lielā katastrofa. Šobrīd zinātne nevar pateikt, vai tai bijaneatkarīgi iemesli vai abu lielo notikumu secība bija likumsakarīga.

Kas atnesa sanesas? Visā Latvijā ģeologi atraduši nogulumu slāņus, kurus līdz šim uzskata paršļūdoņa nestiem. Tomēr šīs sanesas ir pārāk noapaļotas, tāpēc, šķiet, nav pamata uzskatīt, ka tāsgludinājis tikai ledājs.

Patlaban valda uzskats, ka šļūdoņi Skandināvijas kalniem atplēsuši klinšu gabalus, atnesuši šurp, paceļam tos sadrupinot.

Kalnos šļūdoņi nes gandrīz tikai šķembas. Bet tos akmeņus, oļus, smiltis vai granti, kas atrodamiLatvijā, drīzāk ir jūras un upju ūdeņi gludinājuši un apaļojuši gadu tūkstošiem ilgi. Šļūdonis nevarēja radīttik noapaļotas sanesas.

Maz ticams, ka šīs sanesas nākušas no Baltijas jūras. To taču klāja apledojums. Pat tad, ja visu šojūru izsmeltu, tās nogulu nepietiktu, lai ar tām pārklātu 6,5 miljoni km2 lielu platību.

Visā pasaulē ir saglabātas ziņas par Lielo katastrofu, kurā vainojama meteorīta krišana vai citikosmiskie iemesli. Latvju teikas vēsta, ka pēcleduslaikmetā zeme bijusi klāta ar putekļiem un gj-užiem, unpiemin velna atvemto zemi vai ko tamlīdzīgu. Patiešām, auglīgo pirmsleduslaikmeta zemes kārtu nosedzaatlūzu akmeņi, grants, smiltis, neauglīgie māli un citas sanesas. Turklāt jau pierādījām, ka šīs sanesasnevarēja nākt no Skandināvijas.

Neaptverami notikumi. Skandināvijā bijušā leduskalna vietā klintis iegrima, atstājot milzīgu iedobi -Baltijas jūras Botnijas līci. Pēc kalna iegrimšanas sākās Zemes virsmas svārstības Ziemeļu puslodē -glacioizostāzija. To periods ik reizes pieauga, amplitūda mazinājās, līdzīgi tam, kā notiek, kad ūdenīieviež akmeni.

Par šo laiku saglabājušās ziņas visā pasaulē. Tās vēsta par briešmīgu Lielo katastrofu. Daudzupasaules tautu mīti piemin neiedomājami milzīgus plūdus, zemestrīces, vulkānu izvirdumus un pat Zemes

ass nobīdi. Visos kontinentos gāja bojā lielākā daļa cilvēku un dzīvnieku. Ziemeļu puslodē, tostarpSibīrijas, Aļaskas un Kanādas kalnos, atrastas šajā laikā bojā gājušo dzīvnieku paliekas. Tas, ka ciešiblakus atrasti daudzi tādu dzīvnieku kauli, kuri nekad kopā neuzturas, liek domāt, ka zvēri nāves briesmubrīdī cieši spiedušies kopā un tā arī aizgājuši bojā.

Nav cilvēces vēsturē otra tāda notikuma, kas būtu tik dziļi un pamatīgi iespiedies tik daudzu tautuatmiņā kā šī katastrofa. Pagaidām arī tai nav materiālistiska skaidrojuma.

Vispasaules plūdi. Gan Eiropā, gan Āzijā, gan Amerikā saglabājušies nostāsti par 40 dienu un patilgākām lietavām, kuru laikā ūdens pacēlies gandrīz 2 km virs parastā līmeņa. No Bībeles tekstiem izriet,ka ūdens klājis pat augstāko kalnu virsotnes. Ģeologi šādu iespēju pilnīgi noliedz. TomērDienvidamerikā, Andu kalnos, atrastas šo milzīgo plūdu pēdas. Šai jautājumā ir daudz neskaidrību, uzkurām mūsdienu zinātne vēl nespēj atbildēt. Nav arī saprotams, no kurienes varēja rasties šāds ūdensdaudzums un kur tas pēc tam pazuda.

Te jāatzīmē, ka, kūstot apledojumiem, ūdens līmenis pasaules jūrās un okeānos ir cēlies. Ūdeņiatņēma kontinentiem piekrastes apgabalus - tagadējos šelfus. Sicīlija, kas bija savienota ar Itāliju, kļuvapar salu. Dažās Zemeslodes vietās šajā laikā strauji iegrimušas lielas zemes platības, kādreizējāsauszeme atrasta pat 2 km dziļumā.

Minēto lietavu izraisītie plūdi un to sanesas pārklāja daudzas seno cilvēku dzīvesvietas. Mūsu zemiģeologi pētījuši ļoti rūpīgi, gan veicot apsekošanas maršrutus, gan arī daudzus urbumus. Izrādās, kaLatvijas ģeoloģiskā uzbūve ir neparasti sarežģīta un daudzu mīklu pilna. Kaut arī ģeologi uzskata, ka pārmūsu zemi nav vēlies lielo plūdu vilnis, tomēr daži atradumi liek šo uzskatu apšaubīt. Tā, piemēram,Galgauskā (Gulbenes rajons) atrasti apaļi minerālu graudi (konkrēcijas), kas var veidoties tikai dziļijūras dibenā. Šeit tās atrastas zem 2 m biezas grants kārtas. Vēl pārsteidzošāk ir tas, ka šajā pašā slānīizcilais novadpētnieks Oļģerts Miezītis atradis ļoti senu, varbūt pat pirmsleduslaikmetā darinātu akmensenkuru, kas nodots Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejam.

Lielajā katastrofā visvairāk cieta zemienes jūru un okeānu tuvumā, kur izglābties spēja tikai retais.Grieķu mītā vēstīts, ka dzīvs palicis tikai Prometeja dēls Deikalions. Pēc vina tēva - Ietu titāna

Prometeja padoma Deikalions uzbūvējis laivu, kurā viņš un viņa sieva Pirra izglābušies. Viņi kļuva parjaunās cilvēku cilts aizstāvjiem. Nozīmīga ir norāde uz Prometeju - senbaltu civilizācijas zintnieku.

Otrs katastrofas iemesls varētu būt Zemes sadursme ar kādu citu kosmisko ķermeni.Ja Zemeslodei uztriektos kāda komēta, milzīgi viļņi iznīcinātu visu cilvēces sasniegto. No sešiem

miljardiem Zemes iedzīvotāju dzīvi paliktu tikai daži desmiti tūkstoši. Dzīve atkal sāktos no akmenslaikmeta, bet par 21. gs. civilizāciju paliktu tikai lēnām gaistošas atmiņas.

Kad tas notika? Jāatzīmē, ka Leduskalna saskaldīšanas laiks literatūrā datēts atšķirīgi. Ģeologi parleduslaikmeta beigām uzskata spēcīgu atkusni pirms 13,7 vai 13,6 gt.', bet Lielā katastrofa notikusi pirms12 gt. Te jāpiebilst, ka visas datēšanas metodes ir aptuvenas. Loģika vedina domāt, ka straujāapledojuma kušana sākās pēc Lielās katastrofās. Arī senie kalendāri apliecina ģeologu datējumus.

Pirms 10 gt. Zemes garozas svārstību viļņu lielums Skandināvijā bija mērojams simtos, bet Baltijā -desmitos metru. Kūstošie ledāja ūdeņi izveidoja milzīgo Baltijas ledus ezeru. Tā līcis aizņēma visuZemgali, līdz ūdeņi izlauzās pa Abavas gultni. Tie bija milzu pārmaiņu laiki, tomēr pats Abavas vārdsliecina, ka Baltijas ledus ezera laikā mūsu zeme jau bija apdzīvota. Sis vārds latīņu valodā nozīmē sencis,tātad apzīmē pirmo lielo ūdensteci pēc leduslaikmeta.

Ledāja kušana notikusi nevienmērīgi. Ledus ātrāk kusa vietās, kurās ir augsts enerģētiskaisstarojums. Te izveidojās ezeriņi, kuros nogulsnējās māla slāņi. Tā dažiem Latvijas kalniem izveidojāsmāla slāņi kā cepures. Pie Tukuma ik pēc pāra kilometriem māla kalniņi mijas ar grants pauguriem. ArīGaiziņkalna vietā bijis milzīgs ezers ar ledus krastiem.

ĪSS KOPSAVILKUMS Gan mūsu garamantu saturs, gan materiāla rakstura atradumi liek būtiski pārvērtēt līdzšinējos

uzskatus par mūsu zemes un tautas vēsturi. Mūsu senči ne tikai dzīvojuši šajā zemē pirms pēdējāleduslaikmeta, bet tiem bijušas izcilas zināšanas, kas daudzās jomās pārsniedz mūsdienu zinātnessasniegumus. Vēl arvien lielu daļu no viņu zināšanām mēs nespējam saprast, tāpat kā nespējam atkārtotviņu darbus. Mēs varam kaut ko nesaprast, bet nedrīkstam iznīcināt, kā tas tiek darīts līdz šim.

Mūsu zemes un tautas vēsture iesniedzas arī iepriekšējos starpleduslaikmetos. Šķiet, šajā laikā arīradīta lielākā daļa dižās senatnes pieminekļu. No iepriekšējiem pirmsleduslaikmetiem saglabātāsgaramantas apliecina tā laika augstās zināšanas. Tās kopā ar materiāla rakstura pieminekļiem liek runātpar pasaulē senāko apzināmo civilizāciju.

Sākoties leduslaikmetam, senčiem nācās pamest savu zemi. Tā kā saglabātais zināšanu apjomsdaudzkārt pārsniedz cilvēka atmiņas iespējas, jādomā, ka senčiem bijušas kādas, mums vēl neapjaustasinformācijas pierakstu sistēmas, kas spēja to saglabāt vismaz 60 gt. laikā.

Ģeologi, pētot nogulas zemes dzīlēs, centušies izprast lielos notikumus Baltijas jūras baseinā un dottiem kaut vai aptuvenus datējumus. Tos vai' pieņemt par pamatu vēsturisko notikumu laika

noteikšanai, tomēr norādīsim, ka tie ir tikai vērtējumi.Dažādos ziņu avotos sastopami nedaudz atšķirīgi skaitļi un datējumi.Pirms 700 gt. notikusi pēdējā Zemes pārmagne- tizēšana.Pirms 540 gt. beidzas Gincas leduslaikmets. Sākas Gincas - Mindeles starpleduslaikmets.Pirms 480 gt. beidzas starpleduslaikmets. Sākas Mindeles leduslaikmets.Pirms 430 gt. beidzas leduslaikmets. Sākas pats galvenais - Mindeles starpleduslaikmets, kas ilgst

190 gt.Pirms 240 gt. sākas Risas leduslaikmets.Pirms 180 gt. sākas pērnais starpleduslaikmets, kas ilgst 110 gt.Pirms 75 gt. sākas pēdējais leduslaikmets. Mūsu senči dodas uz dienvidiem.Pirms 50 un pirms 20 gt. uznāk lielie aukstuma viļņi un paplašinās apledojums.Pirms 12 gt. notiek Lielā katastrofa.

TREŠAIS APCIRKNIS SVĒTĀS ZEMES ATJAUNOŠANA

Pēc Lielās katastrofas mūsu zemē vēl ilgi valdīja arktisks klimats. Līdz ar to sanestajās smiltīs auguvalsts attīstījās lēni un bija nabadzīga - sūnas, ķērpji. Tikai pamazām uz sanesām uzkrājās trūdvielu kārta,sāka augt krūmi un zāle. Gaužām nabadzīga bija arī dzīvnieku valsts. Ar laiku ieviesās ziemeļbrieži,kuriem pa pēdām sekoja mednieki.

Sākās nākamais vilnis. Tagadējā Latvijas teritorijā sauszeme cēlās augšup, bet Skandināvijā grimalejup, izveidojot pazeminājumu, pa kurn Baltijas ledus ezera ūdeņi noplūda uz Ziemeļu Ledus okeānu.Līdz ar to Baltijas ledus ezers pārtapa par Joldijas jūru. Mūsu zemes piekrastē jūras līmenis pretpacēlušos sauszemi bija zemāks nekā pēdējos gadsimtos. Šajā laikā klimats kļuva vēl nedaudz siltāks,tomēr joprojām bija vēsāks nekā mūsdienās.

Dzīve pēc katastrofas. Maz bija to, kas izglābās no lielajiem ūdeņiem. Bet, kad tie noplaka, visurvaldīja posts un iznīcība. Nebija vairs mitekļu, nebija arī pārtikas. Lielāko daļu dzīvajos palikušopieveica bads un slimības. Visu vajadzēja sākt no jauna ar vienkāršiem koka, kaula un akmens rīkiem,dzīvojot zaru būdās. Cilvēce atkal ievirzījās akmens laikmetā.

Taču dainas vedina domāt, ka plūdi šo zemi bija skāruši mazāk.Grib Dieviņš šo zemitiAr ūdeni slīcināt;Mīļā Māra Dievu lūdz,Ap galviņu glāstīdama.LD 33669Arī turpmāk izklāstītās ziņas liek domāt, ka mūsu senči labāk nekā citas tautas saglabāja senās

zināšanas un to noriets nebija tik straujš kā citās zemēs.

3.1. PĒDĒJAIS AKMENS LAIKMETS Tā cilvēces vēstures daļa, ko šobrīd pieņemts dēvēt par akmens laikmetu, aizņem vismaz 99,9%

cilvēces vēstures. Pats jēdziens akmens laikmets radies tajos laikos, kad vēsturnieki vēl uzskatīja, kacilvēce ir tikai dažus gadu tūkstošus veca. Patiesībā kaut cik apzināta ir tikai tā akmens laikmeta daļa, kasattiecas uz tagadējo starpleduslaikmetu.

Darbarīkus un ieročus šai laikā gatavoja tikai no dabiskiem materiāliem - akmens, kaula, koka unraga. Turklāt pirmo no tiem - akmeni - lietoja reti, jo mūsu zemē nav pietiekami cietu akmeņu, no kuriemgatavot rīkus. Kramu lietoja maz, jo to vajadzēja pirkt no tirgotājiem. Putnu medībām izmantoja arībumerangus; par to liecina izrakumi Sārnatē. Tagad mums pat grūti iedomāties, ka tie tālie senči, kasveica milzīgos darbus, lai iekārtotu svētvietu sistēmas, kas mūs pārsteidz vēl tagad, dzīvoja visaipieticīgi, un viņu sadzīves priekšmeti un darbarīki bija ļoti vienkārši.

Latvijas teritorijā nav saglabājušās ziņas par cilvēku dzīves apstākļiem pirms pēdējā leduslaikmeta.Krievijā Voroņežas un Vladimiras apkārtnē pētītas ap 30 gt. senas apmetņu vietas. Šie cilvēki dzīvojušiciematos, pastāvīgās mītnēs, kurām bijuši vairāki konstruktīvi risinājumi. Pēdējo gadu desmitu atradumiSibīrijā liecina, ka jau pirms diviem miljoniem gadu Ziemeļu puslodes iedzīvotāji prata iegūt uguni, celtmājas, gatavot siltu apģērbu.

Senākās zinas. Citi atradumi liecina, ka senie cilvēki apģērbu darinājuši no iepriekš apstrādātāmādām, toties tā piegriezumu var uzskatīt par gluži mūsdienīgu. Visai bagātīgās aizgājējiem līdzi dotāsrotaslietas un citi priekšmeti liecina par attīstītu gaumi, māksliniecisko izjūtu un sarežģītiemapglabāšanas rituāliem. Tas nozīmē, ka tālaika cilvēkiem bijusi dziļa izpratne par aizkapa dzīvi.

Arī Rietumeiropā pēdējo gadu desmitu atradumi sniedz pilnīgi jaunu priekšstatu par iepriekšējiemstarpleduslaikmetiem. Tā netālu no Nicas (Francija) atrastas 300 gt. vecas mītnes paliekas, kurai bijisdivslīpju jumts. Polijā kādā alā atrasts ap 20. gt. vecs, no mamuta ilkņa darināts bumerangs. Jau patibumeranga ideja prasa augstas tehniskās zināšanas, jo samērā sarežģīto aerodinamisko spārnu profilusnekādi nevar atklāt nejaušas sagadīšanās dēļ. Diemžēl tik senu atradumu pasaulē ir visai maz, tomēr arīšīs nedaudzās liecības rosina pārvērtēt līdzšinējos uzskatus.

Kaut arī mūsdienu cilvēka skatījumā senču dzīvesveids šķiet ļoti pieticīgs, viņu garīgais līmenisbijis visai augsts. Latvijas svētvietu tīkla izveidojums liecina par izcilu kartogrāfijas un zemes mērīšanasprasmi, māku pārvietot lielus smagumus, veikt milzīga apjoma zemes darbus, apstrādāt akmeņus, spējāmiedarboties uz meteoroloģiskiem procesiem un klimatu. Ne jau velti tālaika pasaule atzina, ka Ietusenčiem bijusi izcila pareģošanas, likteņa vadīšanas un dziedināšanas prasme, tāpēc miljoniem gadu ilgātā dēvētā akmens laikmeta senākā daļa pelnījusi pilnīgi citu vērtējumu.

Kutelīgais jautājums. Patlaban vēsturnieki nespēj izskaidrot, kā tā dēvētajā akmens laikmetā, kadcilvēki dzīvoja visai pieticīgi, viņiem varēja būt tik izcilas zināšanas un viņi spēja veikt šos milzīgosdarbus. Mācību grāmatas cenšas radīt iespaidu, it kā 15 - 20 miljonu gadu ilgais akmens laikmets bijistikai īss acumirklis cilvēces vēsturē, toties viduslaikos kariem bijusi daudz lielāka nozīme. Skolu, tostarppašu augstāko, beidzēji paliek pārliecībā, ka akmens laikmets bijis tikai garīgā sastinguma laiks. Tas irpavisam aplams priekšstats, jo fakti liecina pretējo.

Bija vairākas katastrofas. Seno tautu mīti palīdz skaidrot tā dēvētā akmens laikmeta šķietamāspretrunas. Tie vēsta, ka cilvēce piedzīvojusi vairākas smagas katastrofas un katrā no tām zudušas kāmateriālās, tā arī garīgās vērtības. Cilvēcei savu attīstību vajadzēja sākt no jauna, no kārtējā akmenslaikmeta.

Garīgā civilizācija. Aplūkojot visas šīs zināšanas un mākas vienotā kopumā ar mūsu garamantuētiskajām vērtībām, tās uzskatāmas par garīgo, nevis tehnisko civilizāciju. Bet, ieskatoties vēl dziļāksenatnē, jārunā par vairākām pirmsleduslaikmeta civilizācijām. Senie mīti vēsta par četrām senajām

cilvēku rasēm. Būtībā tās ir četras civilizācijas, kas pēc lielām katastrofām nomainījušas cita citu.Pirmajā apcirknī mēs aplūkojām ziņas, kas liecina par senām civilizācijām. No tām gan nav

saglabājušās tehniska rakstura liecības, jo laika zobs tās sadrupinājis. Simttūkstošos gadu sarūs un bezpēdām izzūd pat nerūsējošā tērauda detaļas.

Mūsu sentēviem bija tik izcilas zināšanas par Zemes vēsturi, Visuma uzbūvi un tā dēvētajāmtorsionu enerģijām, kādām mūsdienu zinātne vēl tikai sāk tuvoties. Ne mazāk apbrīnojamas bijušas mūsuBalto tēvu spējas saglabāt dainās, pasakās, teikās u.c. garamantās ziņas par pasaules izcelšanos.

Akmens laikmets Baltijā nosacīti beidzās, sākoties tā dēvētajam bronzas laikmetam pirms 3,5 gt.Patiesībā šis laiks turpinājās vēl ilgāk.

GARAIS CELŠ MĀJUP Daudzi vietvārdi liecina, ka, bēgot no lielā apledojuma, indoeiropiešu priekšteči bija apmetušies

visai plašā apgabalā līdz Indas augštecei.Tālo ceļu gājējus var salīdzināt ar gājputniem, kas rudeņos dodas uz dienvidiem. Katru gadu arī mēs

vērojam, kā atnāk pavasaris. Tas nebūt nenotiek vienā dienā, jo atkušņi mijas ar salu un puteņiem. Totiesputni, kas atrodas tālu no dzimtās zemes, neskatoties uz to, ka svešumā nekas būtisks nemainās, tomēr jūtpavasari un īstajā laikā sāk atgriezties mājup.

Leduskalna saskaldīšanu juta arī mūsu senči un savlaicīgi sāka atgriezties dzimtenē. Vritra laikabeigās sākās viņu grūtais atceļš no Indijas uz ledāju izpostīto Daugavas baseinu.

Zināmi šā laika atspulgi atainojas dažu garo bāreņu dainu nobeigumos, piemēram:Tur atjāja Dieva dēli Ik rītiņus mazgāties, Ik rītiņus mazgāties Nēzdogā slaucīties. Tie sacīja cits uz

citu, Ko dosim bārenei ? Viens - dosim govis, vēršus, Otris - bērus kumeliņus, Tas trešais - labu zemi,Labas zemes arājiņu.

Šķiraties puri, meži, Nu ved tautas bārenīti: Pulkiem dzina govis, vēršus, Pulkiem bērus kumeliņus;No pakaļas pūriņš nāca Aj' deviņi bāleliņi.

LD 5037, LieliecavaDainas beigās atgriežamies pie bāleliņiem, t.i., senču veļiem, kas mūs sarga. Kamēr mēs ar godu

pieminēsim mūsu senčus, viņu veļi - bāleliņi mums palīdzēs. Padomāsim katrs un visi kopā, ko varamveikt, lai katrs no mums un visi kopā darītu baltu kādu mūsu zemes kaktiņu kaut vai nēzdodzina lielumā!

No Indijas uz mūsu zemi var nokļūt pa vairākiem ceļiem. Domājams, ka pirmie izceļotāji devās uzziemeļiem. Par to, ka Sibīrijā ilgu laiku dzīvojušas

Zelta ķēdes trīsstūri

Pokaiņu saistība ar Amerikas kontinenta senajiem centriem

Ziemassvētku līnija Stokholma - Ventspils - Pokaiņi Minska ■ Erevāna - Šumera

Senas Eiropas runu rakstu paraugs. Rekonstrukcijaindoeiropiešu tautas, liecina vietvārdi un arī ziņas par turienes ciltīm (sk. 6. apcirkni).Baltiem visai tuvās armēņu tautas dzīvesvietas mudina domāt, ka galvenā senču grupa atgriezusies

caur tagadējo Irānu un Balkāniem. Piebildīsim, ka armēņu tauta izvietojās uz svētvietujīnijas, kas noPokaiņiem iet DA virzienā uz seno Šumeru.

Savukārt Balkānos risinājusies divu atšķirīgi domājošu paaudžu šķelšanās. Mīti to attēlo kā divudievību - Zeva un vina tēva Krona - cīnu. Balkānos palika jaunākā paaudze, ko simbolizē Zevs. Kāds mazpazīstama mīta variants vēsta, ka Zeva tēvs Krons (Cronos) kopā ar saviem uzticamajiem palīgiem -titāniem devies uz ziemeļiem un tur dibinājis jaunu valsti. Grieķu antīkie autori to nosauca par Eridanu,bet vēlāk - par jau pieminēto hiperboreju zemi. Šai zemē dzīvojuši ļoti gudri un talantīgi cilvēki, kurusnav skārušas ne slimības, ne vecums. Savukārt sanskrita tekstos šī zeme dēvēta par Svēto Dvipu unsniegtas par to līdzīgas ziņas. Svētā Dvipa raksturota kā pasaules centrs, apjkuru riņķo Saule, Mēness unzvaigznes.

Šo mītu patiesīgumu apliecina Lietuvas lielākās upes Nemunas senākais vārds - Kronosa. Netālu notās grīvas ir Kretingas pilsēta, kuras vārds tulkojams kā Krētas kungi.

Šengrieķu autori gan Krona uzticamos titānus, gan hiperborejus raksturo kā īstus milžus. Pazīstamiemītu varoņi Prometejs un Atlants bija šo titānu pēcnācēji.

Vietvārdi kā vēsture. Atgriežoties dzimtenē, mūsu sentēvi atnesa līdzi gan rūpīgi saglabātās savusenču, gan arī iegūtās zināšanas. Kultūru mijiedarbība izpaužas ļoti dažādos veidos. Latvijā ir daudzvietvārdu, kas radniecīgi ar Kālī, Indru, Rāmu un citu Indijas dievību vārdiem. Par to liecina ari tas, kašie varoņi tuvāk saistīti ar mūsu zemi nekā ar seno Indiju. Savukārt starp Indijas dievībām atrodamLaimas, Māras un paša Dieva vārdu. Neizslēgsim iespēju, ka šie vārdi turp aiznesti no mūsu zemes. Vēl

ticamāk, ka indiešu dievības ir mūsu zemes mītisko varoņu atspulgi, tāpēc jēdziens Indijas dievību vārdilietots tikai nosacīti. Rūpīgāk pētot nule minēto Indijas dievību vārdus, atklājas, ka to saknes var atrasttepat Eiropā, bet Indijā tās pārveidotas atbilstoši turienes valodu īpatnībām. Vēl jo vairāk tas jāsaka paršo dievību dzīves aprakstiem.

Ģeologi pēdējā laikā uzskata, ka leduslaikmets nav būtiski mainījis Latvijas reljefu. Lielākāsieplakas un pacēlumi, kas bija pirms leduslaikmeta, saglabājās ari pēc tā. Būtiski mainījās tikai mazoupīšu gultnes. Daudzi vietvārdi liecina, ka tie saglabāti ne tikai no pērnā, bet pat no aizpērnā vai varbūtvēl senākiem leduslaikmetiem. To nevar izskaidrot tikai ar senču izcilo atmiņu vien.

Jāatzīmē, ka mūsdienu zinātne vēl nepazīst tādas informācijas glabāšanas metodes un tehniskonodrošinājumu, kas varētu saglabāt ziņas simttūkstoš gadu garumā. Tas, ka mūsu senči to varēja izdarīt,pirmām kārtām liecina par ļoti augstiem tālaika zinātnes sasniegumiem. Vajadzēja taču glabāt ne tikaivārdus, bet arī precīzas ģeogrāfiskās koordinātes un vietvārdu pamatojumus. Vajadzēja arī ļoti precīzuaparatūru zemes mērīšanai un vēl daudz ko citu. Cieņa pret senatnes mantojumu, kas izpaužas garamantāsun vietvārdos, liecina par mūsu senču augsto kultūru.

3. 2. DIŽO DARBU LAIKI Pēc Lielās katastrofas veikti lieli darbi, lai neauglīgajām sanesām klātā zeme atgūtu auglību. Tika

radīta un sāka darboties klimata vadīšanas sistēma. Visbeidzot - tika atjaunotas pirmsleduslaikmetasasaistes. Mūsu zeme no jauna kļuva par civilizācijas centru. Uz tās svētvietām devās tūkstošiem cilvēkuno visas pasaules.

Nule teikto apliecina ģeologu ziņas par klimatu, par milzīgajām zemes svārstībām, kā arīpārsteidzošais dižo svētvietu tīkls un simtiem tonnu smagie, apstrādātie, noteiktās vietās liktiesvētakmeņi. Sis posms ilga deviņus gadu tūkstošus, taču arheoloģisko liecību par šo laiku ir maz.

INDRAS LAIKS Leduslaikmeta beigas mūsu senči uztvēra kā Saules atdzimšanu. Par to vēsta dainas. Tajās

atrodamās ziņas labi papildina indiešu mīti par Indru, tāpēc šo laiku dēvēsim par Indras laiku.Tas iezīmē lūzumu leduslaikmeta beigās un pāreju uz jaunu laikmetu. Indiešu mitoloģijā Indra ir

nemitīgs cīnītājs. Viņa galvenais varoņdarbs ir tumsas dēmona Vritra uzveikšana, saskaldot kalnu, uz kuratas sēž. Kalnu sašķeļot, atklājas rīta blāzma, aust gaisma, kas kliedē tumsu un atsvabina ūdeņus. Sīs vēstisapbrīnojami sasaucas ar mūsu zemes vēsturi, bet ļoti grūti tās saistīt ar notikumiem senajā Indijā. Indrāmveltītas 250 himnas, t.i., vairāk nekā jebkurai citai dievībai.

Lielie Ziemassvētki. Mūsu senči apzinājās, ka lielie laikmeti atkārtojas nemitīgā apritē. Gadskārtudainās un paražās atspoguļotās pārmaiņas lielajos laikmetos sauksim par Lielo gadu. Ziemai atbilstsaltais un kailais Kālī laiks. Savukārt Ziemassvētki iezīmē Saules pagriezienu uz gaismas pusi. Tāpat kālatvju garamantas, arī indiešu mīti vēsta par lielo notikumu cikliskumu. Jebkuram lielajam ciklam veltītassvinamās dienas Saules gada gaitā. Indieši gada apritē Indru saista ar Saules atdzimšanas laiku, t.i.,Ziemassvētkiem, jo Indra dzimst tieši šajā laikā.

Latvju dainas nepiemin Indras vai kāda cita varoņa vārdu, bet šos svētkus saista ar paša Dievapiedzimšanu vai atnākšanu.

Ziemassvētki naudu skaita Ledus kalna galiņā; Es gribēju klāti tikt Ar nekaltu kumeliņu.FS 72, 13169Vairākas dainas vēsta par kalna skaldīšanas atbalsīm - rībēšanu. Šeit varoņa vārda vietā minēti paši

svētki.Kas tur rībina Uz istabiņu ? Ziemassvētki dancina Savu kumeliņu.FS 72. 113169Par Ziemassvētku nozīmīgumu mūsu senču uzskatos liecina tas, ka daudzu seno svētvietu plānojumi

Latvijā vērsti uz DA, kur Ziemassvētkos lec Saule. Tas nepārprotami redzams arī Pokaiņos.hidra ir vīriešu dzimtes vārds, kas sastāv no diviem senajiem Saules vārdiem - Inti un Ra. Indra

vairākās Austrumāzijas tautu valodās nozīmē skaists. Šo vārdu saknes meklējamas pirmsleduslaikmetā.Par Indras laiku mūsu zemē liecina vietvārdi un arī dainas par Dieva dēliem. Lielākā daļa ar Indrusaistīto vietvārdu atrodami Latvijas austrumu daļā: Indras pagasts, Indrāne - Subates Baltmuižā, Indrāni -Inčukalna un arī Indrānu pagastos, Idriči - Vecumu pagastā, Indriķi - Trapenes pagastā. Vēl vairākāsvietās ir Indāni - Galiņu, Gārsenes, Praulienas un Varakļānu pagastā. Daudzās vietās ir seni māju vārdi -Indrāni. Arī Lietuvā šie un līdzīgi vārdi nav retums. Ar šo laiku saistāms seno kulta vietu kopums Embūtesielejā, sākot no tā dēvētā Induļa pilskalna līdz Indula kapam. Dīvainais zārk- veida akmens -Indula kaps,domājams, ir piemiņas vieta pēdējiem Indras laika priesteriem.

Ģeologi domā, ka Indras laikā sāka celties augšup Slīteres Zilie kalni, viens no ģeoloģiskineizskaidrojamiem dabas brīnumiem. Šā pacēluma reljefs neatbilst parastajam glacioizostāziskajamzemes celšanās veidam, bet gan salīdzināms ar atvērtu klavieru vāku, kura viras atrodas pie Talsiem.

Uz šā laika beigu posmu attiecināmi arheoloģes I. Zagorskas atradumi pie Salaspils Laukskolas,Daugavas krasta terasē. Tajos laikos šeit bijusi Daugavas ieteka (grīva) Baltijas ledus ezerā, kas sākusies3 km lejpus - pie Doles un Ķekavas. Ap 200 m garā joslā vairākos 3x4 m lielos laukumos - seno celtņuvietās - atrasti krama bultu uzgaļi, kasīkļi, griežņi u.c. lietas, kā arī neapstrādātas krama sagataves - kopāap 1100 priekšmetu. Līdzīgi krama rīki atrasti arī Sēlpilī un pie Skrīveriem.

Tuvākās šādas krama atradnes, rēķinot pa gaisa līniju, ir vairāk nekā 500 km attālumā. Lielaiskrama priekšmetu daudzums vedina domāt, ka šeit, iespējams, bijusi tirgotāju apmetne un amatniekudarbnīcas, kas apkalpojušas briežu medniekus.

Par nedaudz jaunākām jāuzskata citas pirmo pēcleduslaikmeta iedzīvotāju pēdas - kaula un raga

harpūnas zivju duršanai, kas atrastas pie Lubānas ezera un Dvietes upes.Vēl, atgriežoties pie mītiem, jāpiebilst, ka Indra karo ar Rāvanu un viņa dēlu Meghanāndu un šo cīņu

zaudē. Indras laiks nav mūžīgs. Indiešu tempļos Indru sauc par Rita ausmu. Taču, kā zināms, ausmas laiksbeidzas līdz ar saullēktu. Tādējādi gadskārtu mijā Indras laika beigas atbilst Lielajai dienai.

Tad Indras laiku nomaina Ūsiņa laiks. Šos laikus simboliski atspoguļo mūsu senču gadskārtu svinīburituāli.

ŪSIŅA LAIKS Gaisma uzvar tumsu. Daba atplaukst. Pavasaris ir Ūsiņa laiks.Pār kalniņu Ūsiņš jājaAr akmeņa kumeliņu.Tas atnesa rudziem ziedus,Zemei zaļu āboliņu.FS 935, 13613, RaudaŪsiņa laiks ir gan skaistākais dabā, gan pats pārsteidzošākais mūsu dižajā senatnē. Šajā laikā veikti

neticami lielu apjomu darbi. Liela daļa no tiem ir saglabājusies, un ikviens var paša acīm skatītveidojumus, ko bieži vien nespēj atkārtot mūsdienu tehnika. Zinātne, vēl arvien nespējot dot kaut cikapmierinošu skaidrojumu, cenšas šos milžu darbus noklusēt, toties tautas garamantas šo darbu veicējusdēvē par milžiem.

Ūsiņa laiku varētu dēvēt par atjaunotnes sākumu. Lielā katastrofa Ietu zemē nodarīja ārkārtīgu postugan pirmsleduslaikmeta izbūvēm, gan svētvietām. Mūsu senči negaudās, bet sāka zemes atjaunošanu.Klimata un augu valsts izmaiņas, kas notika pirms 10 gadu tūkstošiem, bija pārāk straujas, lai tās varētuuzskatīt par dabiskām. Tad jau sākās apzināta saprātīgu būtņu darbība.

Klimata vadīšana. Lielās pārmaiņas grūti skaidrot tikai ar cilvēku darbošanos. Domājams, ka lielusdarbus veica latvju dainās minētie Dieva dēli. Ūsiņa laikā tika veidotas klimata vadīšanas sistēmas. Tāssāka darboties pirms 8 gadu tūkstošiem. Mūsu zemē 33 gadsimtus klimats bija tikpat maigs kā mūsdienuMoldāvijā. Zeme kļuva neparasti dāsna. Tomēr iespējams, ka pirmie klimata vadīšanas mēģinājuminotikuši jau agrāk, Joldijas jūras laikā. To, ka laiks kļuva siltāks, nevar izskaidrot ar Baltijas ledus ezeraieplūšanu okeānā, kā to uzskatīja līdz šim.

Klimata uzlabošana ļāva samērā strauji ap- mežot neauglīgās sanesas un līdz ar to radīja iespējusagādāt pārtiku ne tikai sev, bet arī tiem, kuri atgriezās no Indijas. Posta zemei apaugot ar zāli, krūmiemun kokiem, bagātāka kļuva dzīvnieku valsts, un iedzīvotāju skaits ar katru gadu simtu palielinājās.

Šis bija mītisko Dieva dēlu un milžu darbības pēdējais posms. Šajā laikā Ietu zeme atguvās nopārdzīvotā posta un atkal uzplauka par civilizācijas centru, uz kuru svētceļojumos devās cilvēki no visassenās pasaules.

Šajā laikā atsākta mūsu dižāko svētvietu kopuma - Pokaiņu - darbība. Tika ierīkota senākā Sauleslūkotava (observatorija) Tukumā, kas kalpoja kalendārā laika precīzai noteikšanai. Tika sakārtoti unpieveidoti Zilie kalni Dobelē, Īlē, pie Ogres, Pik- steres, Slīteres, Valmieras un citur. No teikāmsecināms, ka noskalotās visvecākās Rīgas vietā, kas atradās dažus kilometrus dienvidos no Ķekavas,izveidoja jaunu Rīgas vietu Ķentes kalnā Ogres Kan- garos.

Ūsiņa laika svētvietu izvietojums atspoguļojas arī vietvārdos: Usmas ezers, kas robežo Kuldīgas,Talsu un Ventspils rajonus; Ūsiņi Ruļļu kalnu viducī Jelgavas rajonā; Uši pie Kolkas; Usači (Andrupenespagasts); Usce (Dagdas pagasts); Ušāni (Variēšu pagasts); Uškāni (Cornajas pagasts); Užun- kalns(Ūdrīšu pagasts); Aušu akmens Vīdālē (Talsu rajons) u.c. Visas minētās vietas var apmeklēt, izņemotgrantī norakto Dobeles Zilo kalnu. Grantī norakta arī lielākā dala Kentes kalna, tomēr no tā pārpalikušāsaustrumu daļas var spriest par šā kalna bijušo dižumu.

Skandināvu teikas šā laika Ziemeļeiropas iedzīvotājus dēvē par vāniem. Arī mēs varam šo vārdupieņemt, jo to apliecina gan citas senās teikas, gan arī vietvārdi Vandzene un Vāne. Paskaidrosim par šāvārda iespējamo izcelsmi. Igauņu valodā vana nozīmē vecs vai sens. Līdzīgi skan angļu one - (wan) -viens, bet tā senākā nozīme varēja būt arī - pirmais. Vēl ticamāk, ka šai skaņai par pamatu varēja būtvārdkopa uāns, t. i., Dieva ( Uri) dēls (mis). Pēc senču uzskatiem, cilvēku dzīvi šajā zemē iekārtoja Dievadēli. Tas daudzkārt pieminēts dainās.

Par mūsu senčiem vārtiem liecina arī ziņas, ka Rāvana uzvarējis Indru. Protams, ar vārdiem Indra,Rāma, Kālī u.c. nav jāsaprot kādi atsevišķi valdnieki. Ar šiem vārdiem saistīti noteikti laika posmi. Gadutūkstošos saglabāto seno indiešu mītu varoņiem piedēvētas tik daudzas cilvēciskas īpašības, kas varējaatspoguļot daudzu vadoņu īpašības un darbus.

LIELĀ SAKĀRTOŠANA Pirms 8,5 gt. Ziemeļeiropu skāra lielo ģeoloģisko pārmaiņu vilnis. Skandināvijā sauszeme pacēlās,

noslēdzot savienojumu ar okeānu. Bijusī Joldijas jūra pārtapa par Ancilus ezeru. Ūdens līmenis tajā bijapar kādiem 10 m augstāks nekā tagadējā Baltijas jūrā. Daļai piekrastes iedzīvotāju nācās pārcelties uzaugstākām vietām. Šajā laikā notika visai īpatna, vēl zinātniski neizskaidrota, jūras piekrastes pacelšanās,kas aprakstīta 4. apcirkņa sadaļā Zelta vija. Šīs vijas izveidošana jāuzskata par vienu no Dieva dēluveiktajiem darbiem, un tā jāsaista ar seno svētvietu sistēmu Baltijā.

Vai Ancilus ezers bija ezers? Ģeologi domā, ka pirms 8,5 gt. Skandināvijas pussala, ceļotiesaugšup, aizsprostoja Baltijas jūras baseina ūdeņu noteku un izveidojās tā dēvētais Ancilus ezers. Valdauzskats, ka pagāja divi gadu tūkstoši, līdz radās tagadējais Baltijas jūras savienojums ar Atlantijasokeānu. Turpretī paši vienkāršākie aprēķini ļauj apšaubīt šos ģeologu apgalvojumus.

Ik gadu Baltijas jūrā ieplūst 472 km:i ūdeņu. Ja tie tālāk nenoplūstu uz okeānu, tad 419 tūkstošu km2lielajā Baltijas jūrā ūdens līmenis ik gadu celtos vairāk nekā par metru. Tas nozīmē, ka divu gadutūkstošu laikā visa Ziemeļeiropa būtu applūdusi. Taču tas nav noticis, tāpēc jāsecina, ka Ancilus ezeraliekie ūdeni nonākuši okeānā.

Klimats. Ūsiņa laikā, ko ģeologi saista ar Boreālo un Atlantisko periodu, klimats Latvijas teritorijākļuva jūtami siltāks. To var pielīdzināt tagadējiem apstākļiem Moldāvijā, Dienvidbaltkrievijā unUkrainā. Sāka augt ozoli, dižskābarži, vīksnas, īves, efejas un citi mērenās joslas augi. Atzīstot šo auguizplatību, šaubas rada dažu zinātnieku apgalvojumi, ka vidējā temperatūra te bijusi tikai par 1,7° Caugstāka nekā mūsdienās. Tajā laikā ezeros mita arī pelikāni, kas parasti dzīvo daudz siltākos ūdeņosnekā nule lasījām. Ja temperatūrās starpība bija tik niecīga, tad iznīktu lielo lapu koku meži, atdodot vietuegļu audzēm. Tātad vajadzēja būt augstākai vidējai temperatūrai.

Lielie zemes darbi. Ūsiņa laikā veikti plaši un nozīmīgi darbi, atjaunojot, sakopjot un iekārtojotLatvijas svētvietas. Latvijā zināmas daudzas milzīgas, mūsu prātam neaptveramas izbūves. Tikai to zemesdarbu apjoms, kas līdz šim apjausts, vērtējams ap 50 miljoniem m3 . Toties zināmi vēl daudzi citiveidojumi, kuru apjomi daudzkārt pārspēj nule minēto vērtējumu. To ģeoloģiskā, t.i., dabiskā, izcelsmeļoti grūti pierādāma, jo nav nekādu pazīmju, ka šajās vietās būtu notikuši zemes pacēlumi, iegruvumi vaipostoši plūdi. Savukārt teikas šo vietu rašanos skaidro ar milžu darbiem. Tuvāk pakavēsimies pie trimnozīmīgākajiem milžu darbiem:

1) trīs zemes vaļņu kopu sistēma, kas veido milzu bultu vai trejzobi - Mazie Kangari, Lielie Kangari,Ogres Zilie kalni. To zemes kopsvars vērtējams ap 20 miljoniem tonnu. Diemžēl šī sistēma ir stipribojāta, rokot granti kompartijas varas gados;

2) trīs paralēlu, arī R - A virzienā veidotu, vaļņu kopa Dobeles rajonā. Tā sākas no Rumbām,turpinās līdz Krūškalnei. To zemes kopsvars vērtējams ap 2 miljoniem tonnu. Šo veidojumu savstarpējaisattālums sakrīt ar jau minēto Kangaru vaļņu savstarpējo attālumu. Varbūt tā ir sagadīšanās, taču drīzāk gankāda likumsakarība. Šie izcilie senatnes pieminekļi gandrīz pilnīgi izpostīti, rokot granti. Diemžēl nekādavēsturiskā izpēte nav veikta;

3) elipsveida valnis ap Cieceres ezeru. Kopsvars ap 2 miljoniem tonnu.Vēl jāpiebilst, ka ģeologi patlaban apgalvo, ka gandrīz katru mūsu zemes veidojumu radījušas

pēdējā leduslaikmeta sanesas. Tomēr mēģinājumi pamatot šos uzskatus bieži vien izrādās nesekmīgi.Patiesībā lielākā daļa zemes veidojumu vai vismaz to pamatnes ir daudz senākas.

Pēdējā leduslaikmeta dabiskās norises nevarēja radīt nevienu no šīm sistēmām. Tāpat tās nevarējaradīt vēji, straumes, zemestrīces, vulkāna izvirdumi vai citi mums iedomājami dabas spēki. Šobrid nav nematemātiska, ne eksperimentāla modeļa, kā skaidrot šo milzīgo veidojumu dabisko izcelsmi. Tāpēc,ņemot vērā ari teikas, šīs vietas varam saukt par senču dižo darbu pieminekļiem, kurn nozīme gan vēl

jāapjauš.Mūsu zemes dižo svētvietu kopumus senatnē apmeklēja ļoti daudz svētceļotāju. Prāvs bija ari

apkalpojošo svētnieku, dziednieku, pavadoņu un tulku skaits. Visus minētos cilvēkus vajadzēja apgādāt aruzturu un pajumti.

Lielās svētvietu sistēmas liecina par to, ka mūsu tālajiem sentēviem bija pārsteidzošas zināšanaskartogrāfijā, zemes ierīkošanā, astronomijā, Visuma uzbūvē, vēsturē u.c. zinātnēs. Mēs varam tikaiapbrīnot, ar kādu neticamu precizitāti uz viena un tā paša meridiāna Z - D līnijas un uz vairākām R - Alīnijām jeb paralēlēm izvietotas lielo svētvietu kopas.

Zintnieks un svētnieks - bramanis, kas dzīvoja svētvietas tuvumā, vienlaikus bija ceļvedis,dziednieks, arī tiesnesis, kas izšķīra visus strīdus. Taču nejau tie bija viņa galvenie uzdevumi.

Senču svētvietas atradās Zemes lielo enerģētisko plūsmu (tagad zinātnieki tās sauc par torsionuplūsmām) krustojumos. Tautas garamantas šīs vietas sauc par krustcelēm, jo no vienas lielās svētvietas uzotru gāja senie ceļi. Tās vienlaikus bija arī novadu, cilšu, dzimtu (kopienu) robežas. Dainās svētvietuatrašanās vietu simboliski sauc par treju kungu robežām.

Šajā vietās zintnieki pareģoja un deva norādes, kā mainīt nākotni, dziedināja, tulkoja DievaPadomus, pārraidīja domas. Šīs vietas bija cieši saistītas ar Zemes un visu dzīvo radību auglībasuzlabošanu un saglabāšanu. No šejienes vadīja klimatu, iespējams, arī smago priekšmetu pārvietošanu.Viduslaiku tumsībā šīs zināšanas diemžēl gājušas zudumā. Bet tās ir atjaunojamas.

Nav iedomājams, ka tādas darbības varētu veikt vēsturnieku izdomātie akmens laikmeta pirmatnējokopienu cilvēki, rokot zemi ar aļņa lāpstiņas kaulu, nesot zemi klūgu grozos. Visi darbi veikti, lietojotcitus, mums nezināmus darba paņēmienus.

dzīves apstakli Arheologi izšķir agro akmens laikmetu jeb paleolītu, vidējo - mezolītu un vēlo - neolītu. Šie laiki

atšķiras ar akmens priekšmetu apstrādāšanas metodēm, kas laika gaitā pilnveidotas.Joldijas jūras laiks saistāms ar vidējā akmens laikmeta - mezolīta - sākumu, bet Ancilus ezera

pastāvēšanas laiks - ar mezolīta vidējo posmu. Mezolīta apmetņu vietas atrastas Babītes, Burtnieku,Dagdas, Durbes, Lielā Ludzas, Liezēres, Lubānas, Usmas, Virānes un citu ezeru krastos, it īpaši pie upjuietekām un iztekām. Cilvēki tur dzīvojuši ilgi, pat vairākus gadu tūkstošus.

Pārtiku viņiem deva ne tikai medības un zveja. Ar to vien pārtikt nevarēja, jo gaļas produktos trūkstvairākas cilvēka organismam vajadzīgas aminoskābes. Ievērojamu iztikas daļu sastādīja rudenī savāktoozolzīļu putra un plāceņi, rieksti, sēnes, ēdamās zāles un to saknes, koku lapas un mizas, kā arī jūras zāles(aļģes). Dažas no nosauktajām uzturvielām skan neparasti, taču piebildīsim, ka mūsdienās tās izmanto kādziednieciskas ēdiena piedevas.

Pagaidām vecāko liecību par tālaika iedzīvotāju sastāvu sniedz Zvejnieku kapulauks Burtnieku ezeraziemeļu galā, ko pētījuši I. un F. Zagorski. Te atrasts vecākais apbedījums Austrumbaltijā. Tas bijis ap 25gadu vecs vīrietis, kura augums - 172 cm. Viņš apglabāts pirms 8,3 gt. Salīdzinājumā ar mūsdienucilvēkiem šim vīrietim bija visai masīvi kauli un liels galvaskauss.

Lielākā daļa no šeit atsegtajiem apbedījumiem liecina, ka te apglabātas divas antropoloģiskiatšķirīgas eiropiešu tipa cilvēku grupas. Līdzās apbedīti arī mazāka auguma cilvēki ar nelielugalvaskausu un plakanu seju. Šie atradumi liecina par sakariem ar ziemeļaustrumos dzīvojošiem somug-riem. Tomēr jāpiebilst, ka vienas kopienas ļaužu ap- glabājumi ir pārāk trūcīgs materiāls, lai izdarītuplašākus secinājumus par tālaika dzīvi. Iespējams, ka pastāvēja arī citas apglabāšanas paražas,piemēram, sadedzināšana. Pagaidām jāatzīst, ka izrakumos gūtās ziņas nespēj skaidrot, kas varēja būt dižodarbu veicēji.

Vēsturnieki atzīst, ka tālaika kopienā dzīvoja vidēji 25 cilvēki. Katra kopiena medīja, zvejoja, vācauzturam arī dažādas citas dabas veltes. Zinot mežu ražību un viena cilvēka patēriņu, secināts, katagadējās Latvijas teritorijā dzīvojuši apmēram 2,3 tūkstoši cilvēku, tātad te bija ap 100 kopienu. Tomēršķiet, ka šajos aprēķinos pieļautas neprecizitātes, jo tajā laikā veikto darbu apjomi vedina domāt, ka šieskaitļi ir pārāk mazi. Tui-klāt vairākās vietās cilvēki dzīvoja daudz blīvāk.

Kad 20. gs. vidū nolaida Lubānas ezera ūdeni, šā ezera krastos vien arheologi atrada 15 senoapmetņu vietas. Pētot ēdienu atkritumus, vini uzzi- > > >

nāja, kādi dzīvnieki medīti un apēsti. Sūļagala apmetnē no visiem atrastajiem kauliem 86% bijušiaļņu kauli. Vēl uzturā izmantoti bebri, lāči, mežacūkas, vilki, zirgi un citi dzīvnieki. Apmetņuiemītniekiem bijuši suņi. Domājams, ka tie palīdzējuši medīt irbes, meža pīles, pelēkos gārņus un citusputnus. Medīti arī lielāki putni - gulbji, zosis un pelikāni.

Senajā apmetnē atrasti vienkārši zvejas piederumi - žebērkļi, šķēpi, makšķeru āķi. Tomēr asakudaudzums rāda, ka zivis nebija galvenais iztikas avots. Osas apmetnē no visām atrastajām zivju atliekām94% bija līdaku asakas. Tās bijušas visai prāvas, pat līdz 130 cm garas. Te atrastas arī asaru, karūsu,samu, zandartu un citu zivju atliekas.

Apmetņu iedzīvotāji uzturā lietojuši arī gliemenes. Pārtikai vākti dažādi savvaļas augi, saknes, lazdurieksti, bet vēl jo vairāk - ezerrieksti, sēnes, arī medus. No ogām visvairāk ēstas avenes, kazenes,zemenes.

Apstrādātie akmeņi. Agrajā akmens laikmetā - paleolītā - meistari prata sameklēt sevišķi izturīgamateriāla akmeņus un tos precīzi sadalīt. Šī akmens skaldīšanas māka bija ļoti izkopta. Apstrādāja netikai mazos akmeņus, no kuriem izgatavoja darbarīkus un ieročus. Senči prata sadalīt arī visai lielusakmeņus. Tādus redzam Burtniekos, Engurē, Grīžos (Ventspils rajons), Pokaiņos, Ramatas novadā un

citās senajās svētvietās. Seno amatnieku mākslas paraugs ir arī Arņu akmens Lielvārdes muzejā.Kaut arī šo laika posmu dēvē par akmens laikmetu, apmetnēs akmens priekšmeti atrasti maz.

Darbarīki un citas lietas gatavotas galvenokārt no kauliem un dzīvnieku ragiem.Dažādu laika posmu atradumi liecina, ka medību un darba rīki ar laiku pilnveidoti, ka uzlabota to

apstrāde.Dziedniecība. Vēl pavisam nesen, 20. gs. sākumā, mūsu zemē bija maz ārstu un par vājiniekiem

galvenām kārtām rūpējās dziednieki. Jau rakstījām, ka senie grieķi pieminēja trīs izcilus senatnesdziedniekus - hiperboreju Abarisu, Lēto mazdēlu Asklēpiju un Peānu, kuru dēvē par pašu

Apollonu. Par izcilām dzemdību aizgādnēm uzskatīja Kifeju un Apollona māsu Artemīdu. Kad Lētodzemdēja Artemīdu, viņai dzemdībās palīdzēja no hiperboreju zemes ataicinātā dziedniece Ilisija (sk. 2.apcirkni).

Visi šie dziednieki ir cieši saistīti ar mūsu zemi. Gan mūsu senču izcilā gudrība, gan šīs zemesspēcīgais bioenerģētiskais starojums, gan vērtīgie dziedniecības augi bija pazīstami tuvās un tālās zemēs.Vēl jāpiebilst, ka mūsu zemē ir vairāk enerģētisko svētvietu nekā visā pārējā Eiropā. To apliecina arīRietumeiropā pazīstamā teika par Grāla kausu, kas dod veselību un laimi, kā arī seno grieķu autoru rakstipar to, ka šeit cilvēki dzīvojuši ilgi, laimīgi un nezinājuši, kas ir slimības.

Par Latvijas dziedniecības avotiem un augu brīnumainajām spējām vēsta arī garamantas.īpaši pakavēsimies pie dažiem atradumiem, kas liecina par labi saliktiem un sadziedētiem kaulu

lūzumiem un galvaskausa operācijām. Lai tās veiktu, vajadzēja gan lielu prasmi, gan ari augstaszināšanas. Pilnīgi izslēgts, ka tādas operācijas varēja izdarīt nemācīts cilvēks, vadoties tikai pēcintuīcijas.

Mūsdienās neviens ķirurgs nevar iedomāties veikt galvaskausa operāciju meža būdiņā ar akmensšķēpelēm, bez antibiotikām, sterilām saitēm, dezinficējošām vielām utt.

Ķirurga zināšanas var iegūt vienīgi skolās. Tādas, mūsuprāt, bijušas vairākās vietās. Daudzmaz tāssaglabājušās Briņķos, Sauļos (abas atrodas Valmieras rajonā), Pokaiņos un Smiltenes apkārtnē. Šīs vietasvarētu saukt ne tikai par akmens laikmeta ambulancēm un skolām, bet varbūt pat par sava laikaakadēmijām, kur zinības ieguva gaili -

Eiropas zintnieki un arī valdnieki, jo senatnē par valdniekiem izvēlējās gudrākos cilvēkus. Katrā nošīm skolām ir speciāli apstrādātu dziedniecības akmeņu salikumi, kur vājinieku var nosēdināt vainoguldīt vajadzīgajās pozās, turklāt vietu skaits ievērojami pārsniedz tuvējās apkārtnes vajadzības. Bio-enerģētiskais starojums seno ambulanču vietās var palīdzēt cilvēkiem arī šodien tādu slimību ārstēšanai,kurām nepalīdz modernā medicīna.

BET VARBŪT CITPLANĒTIEŠI? Ziņas par visai pieticīgajiem senču dzīves apstākļiem mūsdienu cilvēkam var šķist pilnīgi

nesavienojamas ar daudzajām liecībām par senatnē veiktajiem dižajiem darbiem. Tomēr, pirms jautāt,kāpēc gan augstās zināšanas nebija virzītas uz materiālās dzīves uzlabošanu, atcerēsimies, ka gan Ņūtons,gan Galilejs, nemaz nerunājot par Leonardo da Vinči, Pitagoru, Aristoteli un Hērodotu, arī iztika bezdatora, interneta, televizora, telefona, saldējamā skapja un vēl daudzām citām ērtībām, bez kurām mumsdzīve nemaz nav domājama. Toties gan minētie, gan daudzi citi pat vēl senāk un vēl pieticīgāk dzīvojušiecilvēki veikuši lielus darbus. Cilvēka gara spējas un viņa veicamos darbus taču nosaka ne tikaisadzīviskas ērtības. Pat pavirši ielūkojoties vēstures grāmatās, atrodam simtiem izcilu personību, kasveikušas svarīgus atklājumus, dzīvojot un strādājot gluži pieticīgos apstākļos. Nav ne mazākā pamatauzskatīt, ka mūsu senči nespēja izdarīt to pašu.

Daži autori izteikuši domu, ka senie cilvēki bijuši garīgi visai vāji attīstīti. Augstās zināšanas tiemnesuši un lielos darbus veikuši uz Zemi atlidojušie citu zvaigžņu sistēmu sūtņi - astronauti. Dažādu ziņupar šādiem apciemojumiem - paleovizītēm - tālā senatnē ir visai daudz. Mūsdienās ik gadu arī šeit,Latvijā, notiek ne mazums dīvainu atgadījumu, kurus grūti skaidrot citādi kā astronautu tiešu darbību vaiviņu raidītos signālus. Arī dzīvības attīstība uz Zemes un visai atšķirīgo rasu izveidošanās navizskaidrojama tikai ar dabiskās izlases norisēm. Tāpat uz Zemeslodes veikti daudzi tādi darbi, kasmūsdienu cilvēka prātam nav aptverami. Latvju dainas vēsta par Dieva dēliem un Saules meitām. Daudziviņu darbi saglabājušies līdz pat mūsdienām. Vērtējot gan latvju, gan citu tautu garamantas kā vienotukopumu, jāsecina, ka Dieva dēlu darbi nebūt neizslēdz to, ka arī senči veikuši dižus darbus. Taču vēlvairāk par to pārliecina garamantās un citādā veidā saglabātās senās zināšanas. Par nekorektiem jāatzīstto autoru izteikumi, kas uzskata, ka lielās zināšanas garīgi neattīstītajiem Zemes iedzīvotājiem atnesušiastronauti.

Cilvēks nevar strauji uzņemt jaunas zināšanas, kas daudzkārt pārsniedz viņa apziņā jau esošās,turklāt saglabāt tās cauri gadu tūkstošiem.

Te varētu minēt tipisku piemēru no ražošanas.20. gs. astoņdesmito gadu sākumā toreizējā PSRS Aparātu būves ministrija Kirgīzijā kādas līdz tam

slepenas urāna bagātināšanas rūpnīcas vietā uzbūvēja rakstāmpiederumu rūpnīcu, lai nodarbinātu vairākustūkstošus līdzšinējo strādnieku. Piecu gadu laikā šim nolūkam izlietoja ap 20 miljoniem rubļu (tālaikarublis atbilda apmēram Ls 1,5). Bet šī nauda un ieguldītais darbs bija kā zemē nomesti.

Bijušajiem melnstrādniekiem nekādi nevarēja iemācīt rīkoties ar bīdmēru un mikrometru, ne arīapkalpot ražošanas iekārtas - jaunie uzdevumi viņiem bija pārāk grūti. Līdzīgas neveiksmes jaunu ražotņuapgūšanā zināmas visā pasaulē.

CIK SENA BIJA LETU VALSTS? Kompartijas laiku vēsturnieki, cenzdamies pazemot mūsu tautu, rakstīja, ka līdz 9. - 10. gs. latvju

senči dzīvojuši pirmatnējās kopienās (Latvijas padomju enciklopēdija, 5. sējums, 2. daļa, 129. lpp).Milzīgie darbi, radot un atjaunojot vienotu svētvietu tīklu, kā arī citi lielie pasākumi, augstā kultūra unseno grieķu raksti neapšaubāmi pierāda, ka minētais apgalvojums ir nekorekts.

Salīdzinot dažādos novados pierakstītās latvju tautas garamantas, it īpaši dainas, secināms: gandažādām ciltīm, gan dažādiem novadiem bijusi visai vienāda dzīvesziņa. To apliecina arī samērālīdzīgais daudzu seno svētvietu iekārtojums Latvijas zemē. Tās ierīkotas Zemes bioenerģētisko starojumu(leptonu vai torsionu plūsmu) krustpunktos. Reljefa un plūsmu īpatnību dēļ tās var ārēji atšķirties, betsavā dziļākajā būtībā dažādu seno svētvietu iekārtojums Baltijas zemēs ir samērā līdzīgs.

Cilvēka garīgā attīstība gadu miljonos ir cieši saistīta ar sabiedriskajiem veidojumiem.Visu bioloģisko radību sabiedriskos veidojumus lielā mērā nosaka laiks, kāds vajadzīgs nākamās

paaudzes radīšanai. Jo šis laiks ir garāks, jo vajadzīga lielāka indivīdu grupa, kas spētu apgādāt unaizsargāt gan topošo māti, gan bērnus līdz viņu pilngadībai. Mazauglīgajos apgabalos, kur jāpārstaigālielas platības, lai savāktu iztiku, dabas tautas vēl tagad dzīvo saimēs, kur katram cilvēkam ir savipienākumi.

Mūsu senči līdz 13. gs., kad tos varmācīgi pakļāva krustneši, dzīvoja saimju apvienībās - draudzēsjeb kiligundās. Tā kā šo vārdu saglabājusi gan mums radniecīgā armēņu tauta, gan kaimiņi igauņi, tadjāatzīst, ka tas ir ļoti sens un liecina par šādas sabiedrības struktūras esamību vismaz jau leduslaikmetabeigās, kad atceļā uz mājām mūsu un armēņu senči atdalījās. Šāds valstiskais veidojums saglabājās arīvēlāk, jo šo vārdu pārņēma igauņi. Viņu valodā tas skan kā kihelkonda. Abi šie vārdi tulkojami kā -vienam kungam pakļauts ciems jeb draudze.

Kiligundu vadīja kungs, bet viņš pakļāvās sabiedrībai. Svarīgākos jautājumus lēma vecajie. Viņivienlaikus bija vadoņi, dziednieki un zintnieki. Ne mītņu paliekās, ne senajos apglabājumos nav atrastsnekas tāds, kas liktu apjaust, ka tur bijušas ļoti greznas dzīvesvietas. Nav atrasti arī tādi apbedījumi, kasvēstītu par valdnieku īpaši bagāto dzīvi.

Senbaltu civilizācijas dižos darbus, augsto zināšanu un kultūras līmeni nevarēja sasniegt ne savrupāspirmatnējo kopienu grupas, ne atsevišķās ciltis, bet tikai liels un spēcīgs valstiskais veidojums.

Ziņas par seno baltu izplatību liek domāt, ka šā valstiskā veidojuma robežas sniedzās no tagadējāsVācijas vidienes līdz Urāliem un no Ziemeļu Ledus okeāna vismaz līdz Karpatiem, ja ne vēl tālāk. Betseno baltu priesteru un arī valdnieku - gailu ietekme bija vēl plašāka un sniedzās vēl tālāk (sk. 6.apcirkni).

No latvju garamantām varam secināt, ka senbaltu valstisko veidojumu pārvaldei bijuši garīgi, nevismateriālas dabas pamati. No senā vārda rīkot nācis tās centra - Rīgas vārds, kas arī iesniedzas pērnajāstarpleduslaikmetā.

Domājams, ka daudzi Ūsiņa (Uānu) laika lielie zemes darbi tika veikti, lai iekārtotu svētvietas, kasparedzētas augsto vadoņu vai priesteru rituāliem lielu tautas sapulču laikā. Tas pats sakāms par Ūsiņalaika lielajiem akmeņiem. Tāpat daudzi citi lielie darbi liecina par vienotu attieksmi pret dižajāmsvētvietu sistēmām, to vadīšanu un kopšanu. Bija cilvēki, kas rūpējās par laika skaitīšanu unmeteoroloģisko apstākļu prognozēšanu.

Nevajadzētu domāt, ka mūsu senču gājieni uz Indas ieleju un atpakaļ bija kaut kāds mežonīga pūļaskrējiens. Neapšaubāmi, ka šo gājienu vadīja vadoņi. Par valstisku veidojumu pastāvēšanu liek nojaustarī teikas. Bez vienotas vadības nebūtu iespējami milzīgie svētvietu iekārtošanas darbi plašā teritorijā.

Teikas vēsta, ka daži lielie, mākslīgi veidotie zemes uzbērumi, piemēram, Talsu Ķēniņkalns, irvaldnieka apbedījuma vieta.

Tālie sakari. Valodu pētnieki secinājuši, ka plašās indoeiropiešu tautu saimes pirmdzimtene bijusiBaltijas jūras dienvidu un dienvidaustrumu krastā (sk. 9. apcirkni). Lielās un blīvās seno svētvietu kopasmūsu zemē liecina, ka pats centrs meklējams tagadējās Latvijas rietumu daļā. Uz to norāda arī sensenaisZemgales vārds Semigallia - seno Eiropas priesteru un valdnieku gailu sēklas vieta.

Tālā senatnē cilvēce bija vairāk vienota, nekā to spējam iedomāties. Pētot apbedījumu kalniņus(kurgānus) Dņepras lejastecē, krievu arheologi secinājuši, ka pirms 6 gt., kas attiecas uz Ūsiņa laikabeigām, Eiropā bijuši teicami savstarpējie sakari gan no Britu salām līdz Urāliem, gan no Skandināvijaslīdz Tuvējiem Austrumiem. Lai gan vienmēr pastāvējusi preču apmaiņa, tomēr izrakumos pagaidām navatrastas liecības par tādu izejmateriālu ievešanu, kas noderētu darbarīku vai ieroču izgatavošanai. Tāpēcjādomā, ka tie drīzāk bijuši tikai garīgi sakari, visticamāk - sava veida internets, kurš darbojas caur senosvētvietu sistēmām. Tomēr, vai tas bija tā, vēl arvien paliek mīkla.

Tālā senatnē ilgi un stabili pastāvējušas vienotas zināšanas. Pārsteidzoši līdzīgi ir arī daudzi senotautu mīti. Vēl jo vairāk - šo mītu salīdzināšana vedina domāt, ka ideju pirmsākumi nākuši no mūsusenčiem. Tādi, piemēram, ir stāsti par Grāla kausu un Kosmiskajām dzirnavām, par kuriem vecākas ziņasvar atrast latvju dainās. Savukārt seno šumeru un babiloniešu mītos, kas pierakstīti gandrīz pirms trimgadu tūkstošiem, atrodama vērtīga informācija par Pokaiņiem (sk. 7. un 9. apcirkni).

Precīzi sakrīt Arkaimas senās observatorijas (Dienvidurāli) un Stounhendžas (Anglija) izmēri, kautabas šķir 3000 km liels attālums. Vairākās senās svētvietās Latvijā atrodam tādus plānojuma veidus unizmērus, kas vēlāk atkārtoti citās vietās, tostarp Stounhendžā.

Bija arī citi, tuvāki sakari. Vismaz reizi piecos gados vajadzēja tikties novadu zintniekiem, laivienotos par laika skaitīšanu. Bija jāsaskaņo jautājumi par svētceļnieku apkalpošanu, ēdināšanu,dziedināšanas iespējām, pavadīšanu, tulkiem, ceļiem u.c. Pilnīgi skaidrs, ka līdzīgas un vēl jo vairāk -vienotas zināšanas un arī mērvienības nevarēja pastāvēt bez kāda vadības centra. Uz tā vietu Eiropānorāda vietvārds Rīga, kas nāk no vārda rīkot, rīkoties. Nule teiktais lieku reizi apliecina, ka Rīga kācentrs, no kura vadīja kopējos darbus, mums bijusi jau vismaz kopš leduslaikmeta beigām.

Indoeiropiešu tautu dalīšanās. Ziņas par to sniedz valodnieki. Iespējams, ka pirmā dalīšanās notikaleduslaikmeta sākumā, kad tautām nācās meklēt jaunu dzīvesvietu un vienlaikus cīnīties ar vietējiemiedzīvotājiem.

Apmēram pirms 6 gt. sākās pēdējā lielā indoeiropiešu šķelšanās, pareizāk sakot - kari. Pirmie sevipieteica ģermāņi, vēlāk arī slāvi. Baltu tautas kopš tā laika apdraud ar iespējamiem uzbrukumiem gan norietumiem, gan no austrumiem. Drīz vien mūsu senči to arī piedzīvoja, jo baltu zemēs iebruka gūdi unilgstoši tās pakļāva sev. Diemžēl karu un okupācijas gadi ne tikai kavēja attīstības gaitu Baltijā, bet arīsarāva kultūras sakarus. Sāka panīkt un zust senās zināšanas.

Usina laika mīklas. Ar Ūsiņa laiku saistās daži » >neskaidri jautājumi, no kuriem zinātnieki centušies izvairīties.Mūsu zemē veiktie darbi joprojām ir apbrīnas vērti. Vēl šobrīd nav izprotams, kā lielie akmeņi

apstrādāti, pārvietoti un nolikti īpaši izraudzītās vietās un kā veikti milzīgie zemes darbi. Tai pašā laikāarheologu izpētītās mītņu vietu paliekas un apbedījumi liecina par pieticīgu, visai vienkāršu dzīvesveiduun smagu darbu. Mūsdienu cilvēkam nule teiktais var likties neizskaidrojama mīkla. Mūsuprāt,skaidrojums ir pavisam vienkāršs. Senči daudz spēka veltīja lielo svētvietu sistēmas izbūvei, jo uzskatīja,ka ērta dzīve nav un nedrīkst būt cilvēka galvenais mērķis.

Atgādinām, ka daudzi seno grieķu un romiešu autori uzskatīja mūsu zemi par visaugstākās kultūras unzināšanu zemi.

Iepazīstot teikās aprakstītos milzīgos zemes veidojumus tuvāk, kļūst skaidrs, ka neviens no tiem navleduslaikmeta dabisko procesu veidots.

Kas to spēja izdarīt? Jau minējām vēsturnieku aprēķinus par iedzīvotāju skaitu tai laikā. Šis skaitsnekādi neatbilst veikto zemes darbu apjomam, kas mērāms desmitos miljonos kubikmetru. Arī pieņemot,

ka lielākā daļa darbu veikta pirms pēdējā leduslaikmeta, iedzīvotāji nespētu veikt pat simto daļu minētozemes darbu. Un tomēr šie darbi ir veikti!

Pokaiņos un Kaltenes Vellkalvā sanesti vairāki miljoni galvas'lieluma akmeņu, kas saulē kļuvušispilgti balti. Nav saprotams, kā varēja savākt vienuviet tādu daudzumu gaišo galvas lieluma un apveidaakmeņu. Ne tuvākā, ne arī tālākā apkārtnē tik daudz tādu akmeņu savākt nevarēja. Tātad tie atgādāti 110tālienes, kas savukārt liecina par lielu apmeklētāju skaitu. Turklāt ne jau katrs nesa sev līdzi akmeni. Tā,piemēram, lielo priesteru grupās varēja būt 10-15 cilvēku un, domājams, ka tikai viens no viņiem nesaakmeni. Ja arī pieņemam, ka akmeņus sanesa vairākos gadu tūkstošos, vidēji 1000 akmeņu gadā, tadiznāk, ka sezonas laikā te ieradās ap 10 - 15 tūkstošiem apmeklētāju, ap 100 cilvēku dienā. Tos vajadzējaizmitināt un paēdināt. Tāpat bija vajadzīgi pavadoņi, tulki, dziednieki, pareģi. Lielākā daļa viesu bija tālaceļa gājēji un neieradās te tikai uz dažām dienām. Tad nu iznāk, ka mūsu zemē vienlaikus būtu uzturējušiesvairāki tūkstoši tālo viesu. Tātad visu tālaika Latvijas teritorijas darba spējīgo iedzīvotāju nepietiktu, laiaprūpētu kaut desmito dalu Pokaiņu un citu lielo svētvietu apmeklētāju. Taču milzīgie darbi tomēr tikaveikti!

3.3. RĀMAS LAIKS Ģeologi uzskata, ka pirms 6,5 gt. Ziemeļeiropā notika Zemes garozas pēdējās lielās svārstības. Starp

Dāniju un Zviedriju iegrima Skandināvijas rietumu daļa. Līdz ar to Ancilus ezers ieguva noteku uzZiemeļu Ledus okeānu un pārtapa par Litorinas jūru. Šīs ģeoloģiskās norises, tāpat kā citos līdzīgosgadījumos, radīja ne vien klimata, bet ari vēsturiskas pārmaiņas. Ap šo laiku Ziemeļeiropā ieplūdakareivīgi iekarotāji - ķeltu priekšteči, kas ieradās arī Ietu zemē. Sākās lēnās okupācijas posms - Rāmaslaiks.

Plaukstošā Dieva dēlu - Uānu zeme ar brīnišķo klimatu, kopumā ņemot, bija milzīga svētvieta.Antīkie autori to piemin kā laimīgo cilvēku zemi. Diemžēl tā izraisīja ne tikai interesi, bet arī skaudību.

No indiešu mītiem izriet, ka lielās Kuru valsts princis Rāma (lasi: Rāmas kults) bijis pirmaisRāvanas zemes iekarotājs. Jau teicām, ka Rāvanas vārds tulkojams kā Saules (Ra) senā (Vana) zeme un tāvar būt saistāma ar seno Baltiju. Liels bijis Rāvanas spēks, jo tas valdījis pār trim pasaulēm (triloku).Viņa vārds šķiet saistīts ar jaunu tehnoloģiju apgūšanu. Mītā minētās Rāmas uzvaras pār Rāvanu jāsaprotnevis kā fiziskas, bet drīzāk gan kā maģiskas cīņas.

Daudzu ziņu salīdzināšana vedina domāt, ka Rāmas laikā tapa gan jaunas svētvietas, gan arī tikapārkārtotas jau esošās. Galvenokārt šim laikam ir raksturīga lielo akmeņu apstrāde un pārvietošana,daudzu un dažādu akmeņu kopu veidošana. Daļa ar Rāmas vārdu saistīto vietu atrodas līdzās vietām, kurveikti minētie darbi. Tie norāda uz Rāmas priesteru darbības vietām. Ziemeļindiešu višnuisti Rāmuuzskata par radošā pirmsākuma vienīgo un visaptverošo iemiesojumu. Teikas par Rāmu ir īpaši izplatītasIndijas dienvidaustrumos. Rāmam veltīts plašs eposs Rāmājana. Rāma bija uzlecošās Saules dinastijasvaldnieka Raghu pēctecis, Ajodhjas valdnieka dēls. Ajodhjas vārdu varētu tulkot kā zeme, kur nav joda,t.i., nav ļaunuma. Tieši tā antīkie autori rakstīja par mūsu zemi. Mēs jau lasījām dainas par Jodasaciršanu.

Rāmam bija divas sievas. Pirmā, kā jau teicām, bija Zemes meita Sīta, otrā - Kaikejī. Viņas dēļRāmas tēvs padzen savu dēlu uz 14 gadiem no Ajodhjas valsts. Protams, šis laika posms ir lielāka laikaperioda simbols.

Rāmājanā un pārējos Rāmam veltītajos darbos mēs sastopam gan senā Saules vārda Rapieminējumus, gan citus ar seniem mītiem saistītus un Latvijas vietvārdos saglabātus dievību vārdus.

SAIMNIECISKĀ DARBĪBA Pētot seno svētvietu izbūves Latvijā, kuru izveidošana prasīja gan zemes darbus, gan akmeņu

novietošanu, rodas iespaids, ka Rāmas laikā jaunā tehnoloģija ienākusi pamazām.Daudzie ar Rāmu saistītie vietvārdi vedina domāt, ka šajā laikā sākusi uzlaboties pārtikas ieguve, it

īpaši tas sakāms par lopkopību, bet vēlāk arī par zemkopību. Rāmas laika akmeņu salikumi, iespējams,bija vajadzīgi lauku ražības celšanas rituāliem.

Saimnieciskais uzplaukums Ūsiņa laikā ierīkotā klimata vadīšanas sistēma ļoti būtiski pārveidojaLatvijas dabu. Bērzu un priežu mežu vietā senči iestādīja ozolus, dižskābaržus, ābeles, lazdas, veidojotlielas birzis. Ezeros ieaudzēja ezerriekstus, kas mūsdienās gandrīz pilnīgi iznīkuši, bet senatnē bijanozīmīgs pārtikas produkts, tāpat kā ozola zīles.

Diemžēl Rāmas laika otrajā pusē, kad viedie vecajie un priesteri bija iznīcināti, klimats vairs netikaregulēts.

Tālaika apbedījumos arheologi atraduši medību ieročus un dažādus saimniecības priekšmetus, kurukonstrukcija un izgatavošanas tehnoloģija ir atšķirīga, tāpēc vēsturnieki šo laiku sadala divos posmos.Pirmais no tiem ir vēlais mezolīts, kas sākās pirms 7,6 gt. un ilga 1,1 gt. Tam seko agrais neolīts, kassākās pirms 6,5 gt. un arī ilga 1,1 gt. Šajā laikā sāka izgatavot apdedzinātus māla traukus.

Māla trauki. Šķidrumu, graudu vai citu beramo produktu uzglabāšanai vajadzīgi trauki. Senatnē tosdarināja no ādām, bērzu tāsīm, klūgām, kuras pārklāja ar māliem. Diemžēl līdz mūsdienām šādi traukisaglabājušies maz.

Apdedzināta māla trauki mūsu zemē parādījās pirms 6,5 gt. Tas bija pirmais mākslīgaispēcleduslaikmeta materiāls. Trauku nevar izgatavot no māla vien - tas saplaisā. Tādēļ tam tikapiemaisītas vēl citas vielas. Senākajai keramikai ir putnu vai kustoņu ekskrementu, sasmalcinātu augu,olu, kā arī gliemežvāku čaumalu vai citu organisko vielu piemaisījums. Tikai vēlākos laikos māliem sākapiejaukt smiltis, granti, zvirgzdus. Trauku veidošana prasa ne vien darba iemaņas, zināšanas, betvajadzīgi arī darbarīki un dažādas ierīces. Māls vispirms jāsamīca un jāizsaldē, izveidotie trauki jāžāvē,pēc tam ceplī jāapdedzina.

Mūsdienu keramiķi traukus veido uz ripas. Kad šādu ierīču nebija, traukus salipināja no sloksnītēm.Tāpat kā citus sadzīves priekšmetus, tos rotāja ornamenti, kuru nozīme nav zināma. Senākie mūsu

zemē atrastie māla trauki rotāti ar ķemmes - bedrīšu rakstu. Arheologi šo laiku saista ar ķemmes -bedrīšu keramikas kultūras ienākšanu baltu zemēs. Šādi trauki atrasti Osas, Zvidzes, Sūļagala, Suļnes,Piestiņas un citās apmetnēs.

TILTS UZ SĀMSALU Daudzās vietās pasaulē bijis un ilgu laiku pastāvējis akmens galvu kults. Zināmas gan atsevišķas

lielas akmens galvas, piemēram, Ķēniņa akmens (Valmieras rajons), diametrs ap 4 m. īpatns, galvasatveidam līdzīgs akmens saglabājies netālu no Pļaviņām. Daudzas mazākas, bet rūpīgi apstrādātas akmensgalvas atrastas Dienvidamerikā. Latvijā plašāk sastopami ieapaļu galvas lieluma akmeņu krāvumi.Visvairāk tādu akmens galvu bija Pokaiņos (sk.7. apcirkni) - vairāk nekā divi miljoni. Kaltenē šāduakmeņu bija apmēram miljons. Līdzīgi, cilvēku veidoti akmens galvu krāvumi, tikai mazākos daudzumos,atrasti Brantos (Valkas rajons) un Ludzas apkaimē. Visi šie krāvumi likti āderu krustpunktos. Totiesvislielākais krāvums - no akmens galvām krauta piramīda, vienīgā Eiropā, ja ne pasaulē, līdz pat 20. gs.vidum bija Kaltenē.

Teika stāsta, ka Kaltenē akmeņus sakrāvis pats nelabais, lai būvētu tiltu uz Sāmsalu. Vēl 20. gs.beigās bija cilvēki, kas atcerējās, ka viņu vecāki un vecvecāki pret Lielo krāvumu, tā dēvēto Vellkalvu,izturējušies ar lielu cieņu. Bērniem te vajadzējis uzvesties klusi un rāmi. Tātad vēl 20. gs. vidū cilvēkibija saglabājuši atmiņas par Lielo krāvumu kā izcilu senču svētvietu.

Simbols Sāmsala varētu nozīmēt to pašu, ko Vāc- zeme - veļu valsts, citu dimensiju telpa, kura vardot vajadzīgās ziņas gan par pagātni, gan par nākotni. Piramīdas pamatne bija ap 80 x 80 m, augstums ap20 m. Nav grūti aprēķināt, ka šeit varēja būt vairāk nekā miljons apaļu galvas lieluma akmeņu. Arī šīvieta, iespējams, bijusi ierakstu bibliotēka.

Akmeņi visos minētajos krāvumos, kā arī piramīdā bija novietoti pilnīgi apzināti un rūpīgi Tosnevarēja radīt nekādi ģeoloģiskie procesi. Šādu akmens galvu nav arī nekur tuvumā. Arī Kaltenēkādreizējās piramīdas vietas apkārtnē nav atrodami līdzīgi akmeņi. Apaļo akmeņu krāvumi ir piemineklissenajām zintniecēm - Saules meitām, arī laimiņām. Šos akmeņus izmantoja zintniecis- kām darbībām,kuras mūsdienās dēvē par likteņa ieprogrammēšanu. Šādu darbu dēļ viņas bija slavenas visā Eiropā. Mēsvaram būt lepni, ka tieši mūsu zemē tik ilgi bija saglabājušies pieminekļi, kas liecināja par viņu darbu.Iespējams, ka te bija sanesti pirmsleduslaikmeta Pokaiņu krāvumi.

Kaltenes akmens galvu krāvums bijis kā piramīda, kas sniegusies līdz koku galotnēm. Kompartijaslaikos unikālo senatnes pieminekli samala šķembās ceļu būvei, jo neviens tālaika zinātnieks nemēģinājakaut vai tikai ierunāties par Eiropā vienīgās akmeņu piramīdas aizsardzību. Lielāka nozīme bija prēmijaipar derīgu izrakteņu krājuma atrašanu.

Diemžēl Rāmas laiks nenozīmē tikai tehnisko revolūciju vien. Rāma iznīcināja vai pakļāva vānuvadoņus un svētniekus-milžus. Interesanti atzīmēt, kā senči vērtēja milžus un kā Rāmu un viņa okupācijaslaiku.

Teikās milži, kas veica zemes darbus, raksturoti kā mīļi un lādzīgi cilvēku aizstāvji, bet akmeņunesēji un licēji - Rāmas priesteri - dēvēti par nelabajiem, kuru darbi nesuši ļaunumu. Tā milži uzskatītigluži vai par Dieva dēliem, bet Rāmas laika darboņi pielīdzināti pašam nelabajam.

Ar iekarotājiem no jau minētās Kuru valsts acīmredzot saskārušies arī mūsu kaimiņu - somugrusenči. Igauņu valodā šos iebrucējus raksturo tādi vārdi kā kuradi - velnišķīgs, kuri - ļauns, kurnaja -aplādēts, kurrata - velns un citi līdzīgi. Šķiet, ar to saistīts arī latviešu dzīvesziņai visai neraksturīgaisvārds - kurnēt.

RĀMAS LAIKA ATSPULGI Gan Māras, gan Rāmas vārds ir saliktenis, kas sastāv no diviem loti seniem vārdiem. Pirmais, kā jau

teicām, - Ra, t.i., Saule, saglabājies daudzos Latvijas vietvārdos, kā arī ēģiptiešu valodā. Otrs vārds Ma -Zeme, radītāja, dzīvības devēja. Igauņu valodā šis vārds nozīmē - dzimtene, zeme. No Ma un Raveidojusies sena dievība - Māra. Šis vārds ir daudz senāks par Rāmas vārdu. Ra un Ma laiks aptveratjaunotnes beigu posmu.

Lai arī cik kritiski izvērtētu tā vai cita Latvijas vietvārda līdzību ar indiešu dievību vārdiem, nekādinevar noliegt pārsteidzoši lielo Rāmas vārdam līdzīgo vārdu daudzumu, piemēram: Raipole - Aizkalnespagastā, Raiskums - Raiskuma pagastā, Ramata - Ramatas pagastā, Ramdoti - Taurenes pagastā, Ramlēni- Sausnējas pagastā, Rampēni - Viļānu pagastā, Rāmuči - Ukru pagastā, Rāmuļi - Vaives pagastā,Rembate, Remte. Daudzās vietās vēl saglabājies mājvārds Remeši.

Vēl jāņem vērā tas, ka Latgalē vārds Rāma skan kā Roma. Te ir Romandova - īsnaudes pagastā,Romanišķi - Kalkūnes pagastā, Romanovka - Ab- renes novadā, Romašenki - Zaļesjes pagastā, Ro-manvecumi - Rožkalna pagastā, Romulišķi - Skaistas pagastā, Romuļi - Udrīšu pagastā u.c., un šiemvietvārdiem, izņemot ārēju līdzību, nav citas saistības ar Krievijas caru Romanovu dinastiju.

Mājas Rarnas ir arī netālu no Pokaiņiem. Vēl piebildīsim, ka senprūšu svētnīca saucas Romove. Bezjau minētajiem vietvārdiem Latvijā vēl ir milzums visai līdzīgu mājvārdu. Parasti šīs mājas celtas blakussenajām svētvietām. Piemēram, tuvākās mājas blakus Abavas Lielajam (Velna) akmenim ir Remeši.Veclaicenē senu svētvietu grupu iezīmē Romeškalns. Ramatas upe savā augštecē aptver ļoti spēcīgu senosvētvietu grupu. Starp Cēsīm un Jāņmuižu ir Ramātu kalns. Ar Rāmu saistīti vietvārdi sastopami arīLietuvā un citās pasaules zemēs, bet to ir mazāk nekā Latvijā.

Pārsteidzoši lielais ar senajām dievībām, it sevišķi ar Rāmu, saistīto vietvārdu skaits nekādi nevarbūt nejaušība. Tas pilnīgi noteikti liecina, ka senatnē ilgstoši, turklāt ļoti spēcīgi, pastāvējis Rāmas kults.Vēl atcerēsimies otru skaidrojumu - Ra ļoti tuvs slāvu raj - paradīze.

Domājams, ka Rāmas vārds dots tajā laikā ierīkotajām Saules svētvietām. Tāda, piemēram, ir bijusiKalna Rautānos (t.i., Saules dēlu vieta) starp Allažiem un Mālpili, kur dzīvojusi Saulīšu dzimta.Svētvietas pamatu veido ap 300 x 200 m liels zemes vaļņa pakavs, kura loks vērsts pret lecošo Sauli. Tebijuši daudzi apstrādāti svētakmeņi, kas kompartijas laikā meliorācijas darbu gaitā sagrūsti kaudzē.

Zemes saistība ar Sauli simboliski atspoguļojas Rāmas pirmajā ģimenē, jo viņa sieva Sīta bijaZemes (Ma) meita. Neapšaubāmi interesanta ir kādā indiešu mīta vēstītā Sītas un Lakšmī (Laimas)saistība, ka Sīta esot Lakšmī izpausme (avatara). No tā izriet, ka tālā senatnē Rāma un Laima (Sīta) varējabūt vienots Saules dievību pāris.

Arī Rāmas otrās sievas Kaikejī vārds ļoti tuvs mājvārdam Kaikāži. Šīs mājas iezīmējušas seno Pie-balgas centru.

Ar Rāmas un viņa sievu vārdiem saistās arī senais Ramkas (tagad Rankas) novads, kas ietvēratagadējo Piebalgu ar senu svētvietu kopumu Zosēnos. Ļoti iespējams, ka tajā ietilpa arī milzīga senosvētvietu josla, kas sākas no Araišiem un iet cauri Raunai līdz Smiltenei un Slapjuma kalna apkārtnei.Šajā novadā ietilpa jau minētie Kaikāži, Sutras, t.i., likuma jeb Baušļu kalns Zosēnos, Elkas kalni,Dzērbenes Augstais un citi kalni. Bet varbūt šā novada robežas gāja tālāk līdz Sitai (Balvu rajons). Tadpirmie Saules stari Rāmas novadā sveic pirmajai sievai Sītai veltītu svētvietu. Savukārt norietošā Sauleapgaismo Rāmas novada rietumu malu Vecpiebalgu - svētvietu otrai sievai Kaikejī. Ar Ajodhjas vārduvarētu būt saistīti Aijaži (Limbažu rajons).

Nav šaubu, ka seno priesteru - bramaņu vārds tulkojams kā Saules (gara) gaismas apspīdēts cilvēks.Tautasdziesmās Rāmas vārdu sastopam tikai kā piedziedājumu ram.

KĀ SENČI SARGĀJA SAVU SVĒTĀKO VĀRDU Ne Kosmoss, ne Visums nav viendabīgs. Kā mūsu planēta Zeme, tā arī Saules sistēma un, iespējams,

visa mūsu Galaktika, ir piedzīvojusi neskaitāmas ārējo apstākļu pārmaiņas. Tas neapšaubāmi ietekmējaarī bioloģisko būtņu izdzīvošanu, kas prasa gan gudrību, gan izveicību.

Lielais dabas likums. Radītājs dabā ieviesis kādu ļoti svarīgu likumu: nekas nedrīkst palikt pāri,citādi visa dzīvība pēc kāda laika aizies bojā pati savos atkritumos. Tāpēc katra radība pārtiek no kādascitas radības un tā savukārt arī pati var kļūt par barību kādam citam.

Katrai bioloģiskai būtnei ir savs labvēlīgais laiks, kad tā strauji vairojas. Tad sākas jaunasteritorijas, jaunu izdzīvošanas iespēju meklējumi. Šajos meklējumos nākas saskarties un cīnīties arradībām, kas šīs teritorijas jau aizņēmušas. Dzīvnieku pasaulē tiesības dzīvot pieder tam, kurš pierādījis,ka ir stiprākais, gudrākais un izveicīgākais. Tomēr, ja uzvarētājs neiekļaujas kopējos dabas likumos, tamjāiet bojā. Pie Radītāja uzliktajiem lielajiem dabas likumiem pieder arī savstarpēja palīdzība.

Radītāja apziņa. Mūsu senči Radītāju un viņa likumus apzinājās jau kopš neatminamiem laikiem.Vairāku ziņu salīdzināšana ļauj spriest, ka viņi to apzīmēja ar vārdu Dievs jau vismaz pirms 100 gadutūkstošiem (tuvāk par to sk. 9. apcirknī). Sākoties leduslaikmetam, bramani šo vārdu aiznesa uz Indiju.Mūsu senči kā indoeiropiešu tautu sākotne to izplatīja pa visu Eiropu.

Daudzas un dažādas ziņas liecina, ka gadu tūkstošu gaitā Eiropu postījuši ne tikai sveši iebrucēji, betarī vietējās tautas karojušas savā starpā. Ikvienu karu taču izraisa kāda valdnieka vēlme vairot savubagātību uz citu tautu rēķina.

Ļaunumu mēdza dēvēt kādā citā vārdā. Iebrucēju viltīgie priesteri paziņoja, ka tas vai cits vārds esotslikts un nozīmējot pašu ļaunāko. Tā nu vismaz 100 tūkstošu gadu garumā mūsu senči ne reizi vien iraizstāvējuši Dieva vārdu. Šīm cīņām ar dažādu tautu uzskatiem varam izsekot pavisam vienkārši -pavērojot, kā tiek dēvēts pats lielākais ļaunums.

Ļaunā vārds. Gadās, ka dusmu brīdī kāds cilvēks savu pretinieku nosauc par velnu. Tā ir senaparaža.

Velna tēla pirmsākumi jāmeklē tāltālā senatnē - baltās un melnās rases cīnās. Mūsu senčiem velnsbija melns. Līdzīgi krievu valodā velkamas paralēles starp čert (velns) un černij (melns). Viens no Velnaveidiem bija Jods, kas atbilst senās melnās rases dievības JodJie-ved-he vārdam. Bet ar laikuideoloģiskie pretinieki sāka cits citu apsaukāt paša nelabā vārdā, lietojot to kā lamu vārdu. Velna tēls irdaudzkārt mainījies. Katrā gadu tūkstotī šim vārdam bijusi cita jēga, un, kā redzēsim, visai atšķirīga.

Mūsdienu cilvēkam jēdziens velns saistās ar pašu augstāko ļaunuma spēku virskundzības centru(egregoru). Bet, ja izsakāmies vienkāršāk, tad pēdējos gadsimtos lielai daļai cilvēku tas bija ļaunais garsvai ļauno garu vadonis, pasaules nelaimju vaininieks, 4. gs. izgudrotās elles valdnieks, kas vedinacilvēkus grēkot. Viņu dēvē arī par sātanu, nešķīsto, Luciferu, šaitanu utt.

Velna tēls attīstījies pēdējos gadu tūkstošos, kad iebrucēji sāka mainīt Ūsiņa (Uānu) laikā iedibinātokārtību un Dieva dēlu izveidoto zemi. Velna tēla radīšanu sekmēja iebrukumi mūsu zemē, tad akmeņupārvietošana, bet it sevišķi lopkopības un zemkopības ieviešana. Tautasdziesmās, un jo vairāk dainās, šistēls tikpat kā neparādās, jo, kaut arī tajās sastopami skauģi, burvji, raganas, tomēr nav pašas ļaunumaideoloģijas. Velna tēls ar ragiem, asti, āža kājām, šauru ģīmi un ķīļbārdiņu radās līdz ar lopkopību.

Tomēr pieļausim iespēju, ka ķeltu priekšteči, kas ienāca Ietu zemē, varēja būt visai melnīgsnēji.Kā atceraties, Rāma uzvarēja Rāvanu. Šis laiks saistāms ar pasakām par princeses vai arī trīs māsu

nolaupīšanu un citām ļaundarībām. Kā vājākas atskaņas jāpiemin teikas par Velna bikšu lāpīšanu un viņapadzīšanu no rijas, alas vai citas vietas. Šai laikā sāka plēnēt zināšanas. To vietā nāca reliģija unideoloģija. Zintnieciskās darbības rituālus aizstāja ārišķīgas ceremonijas. Tautas pretestība okupantiemsekmēja Velna tēla veidošanos.

Ar velna vārdu saistītas daudzas teiku vietas Latvijā un it īpaši lielie, vairākus simtus tonnu smagiesvētakmeņi. Liekas savādi, kā gan paša nelabā nesto akmeni var saistīt ar vārdu svēts.

Te jāpiemin, ka daudzos gadījumos jaunās reliģijas mūsu senču svētajām vietām piedēvēja dažāduļaunumu, saistot tās ar paša nelabā vārdu. Bet seno svētvietu nosaukuma maiņai saknes jāmeklē dziļāk.Paskatīsimies paša Velna tēla attīstības gaitu.

Izņemot samērā jaunos nostāstus, kur Velnam pielīdzināts kāds ļauns barons, vai arī tos, kurvadātājs vai cita iedomāta parādība maldina un muļķo cilvēkus, Velns lielum lielā daļā teiku rādīts kā ne-izdarīgs un viegli apmuļķojams. Bet arī tas ir senču uzskatu izkropļojums.

Velna vārds līdz ar ļaunā gara ideju uzslāņots pavisam senam labajam senču garam - velim. Ne jauvelti vecie ļaudis teica - velis. Šis vārds saistāms ar angļu ivell - labs, labi.

Savukārt angļu valodā no makroķeltiem saglabāta paraža ar mūsu vārdu Dievs saistīt pašu nelabo.Angļu valodā devil nozīmē velns. No tā atvasināts vācu Teufel, kam savukārt tuvs ir slāvu dja- vol -sātans. Līdzīgi Tuvajos Austrumos ļaunos garus sauc par dēviem. Šīs laipnības norāda uz ļoti senām unilgstošām cīņām. Var tikai apbrīnot, kā to ģermāņu pēcteči, kuri mūsu Dievu nosauca par Sātanu (Teufel),sākot no 13. gs. apgalvoja, ka viņi uz šo zemi esot atnesuši Dieva vārdu tumsonīgajiem pagāniem.

Tātad jau tāltālā senatnē un gadu tūkstošiem ilgi mūsu vārdam Dievs un mūsu senčiem bijuši varenipretinieki. Bet tas savukārt nozīmē, ka vareni bijuši arī mūsu senči.

SENBALTU CIVILIZĀCIJAS GALS Mēs jau aprakstījām senbaltu civilizācijas dižos darbus. Tie nebūtu iespējami bez labām

kartogrāfijas un zemes mērīšanas, tostarp arī matemātikas un trigonometrijas, zināšanām. Mūsdienuzinātne tās sasniedza tikai 19. gs. beigās. Starp pārvietotajiem akmeņiem ir arī tādi, kurus nevar pārvietotvēl šodien pat ar tām ierīcēm, kādas radītas mūsdienās.

Rūpīgi apskatot tos akmeņus, kuri minēti teikās, nākas secināt, ka tie visi likti iepriekš aprēķinātās,stingri noteiktās vietās, kas iekļaujas Latvijas svētvietu tīklā. Turklāt tie likti uz iepriekš sagatavotiempamatiem. Kā jau minējām, lielākais no senatnē apstrādātiem un zināmā, noteiktā vietā liktiem akmeņiemir Nīcgales lielais akmens. Septiņsimt tonnu smago akmeņu pārvietošana pāri purviem un upju ielejām patšodien ir grūts uzdevums.

Var strīdēties par to, pirms cik gadu tūkstošiem tur novietoti Nīcgales un citi dižakmeņi, bet pilnīgiskaidrs ir tas, ka šā akmens novietošana vēl 20. gadu simtenī nebija tehniski iespējama.

Viedo vecajo iznīcināšana izraisīja dziļu un ļoti ilgu garīgo postu. Sākās daudzus gadu tūkstošus ilgszināšanu un tikumu pagrimums, kas nav beidzies pat vēl mūsdienās. Par šā uzbrukuma sagatavošanu unnorisi vēsta gan latvju, gan arī citu tautu garamantas, vienlaikus brīdinot, ka šādi notikumi var atkārtoties.

Latvju teikas stāsta par skroderiem, kas vēluši kalnā lielu akmeni, bet pusceļā akmens sācis ripotatpakaļ un nogalējis pašus vēlējus. Tas norāda, ka mūsu viedie vecajie nepaguva paveikt visu iecerēto.Šīs teikas atspulgs saglabājies grieķu mītos par dumpīgo Aīdas valdnieku Sīsifu, kuru dievības sodīja parviņa gudrību. Sīsifam vajadzēja uzvelt kalnā lielu akmeni, kas, tuvojoties kalna galam, vienmēr izslīdējano rokām un noripoja atpakaļ zemē.

Citi grieķu mīti vēsta par Perseju, kas nogalēja Atlantu, pārvēršot to par klinti. Atlanta saistība arAtlantīdu un mūsu zemi ir skaidri redzama.

Teikai par skroderiem ļoti tuvi ir grieķu mīti par Faetonu, kas savos Hēlija (Saules) ratos uzlidojapārāk tuvu Saulei. Rati sadega, un Faetons iegāzās Eridanas, t.i., Daugavas viļņos. Šis mīts jau visai tiešinorāda uz mūsu senču zemi. Jāpiebilst, ka Faetona bojāeja gandrīz pazudināja visu Zemi.

Baldrs. Visai tiešas ziņas par to, kā makroķelti ar viltu pieveica un iznīcināja senbaltu civilizāciju,atrodamas senskandināvu sāgās par gaismas un jaunības dievību Baldru. Makroķeltu nodevīgo rīcībusimbolizē Lokijs, kurš vēlāk pārtapis par nenovēršamā likteņa simbolu - vanagu.

Baldru nogalina ar āmuli. Paskaidrosim, ka āmu- lis ir pusparazītisks augs. Latvijā tas aug uzābelēm, kļavām, liepām, pīlādžiem un vītoliem. No āmuļiem izgatavoja dzērienu, ko augstie priesterilietoja lielajos rituālos. Iespējams, tam piemita narkotiska iedarbība. Tomēr vēl ticamāk, ka āmuļapieminēšana norāda uz parazitēšanu. Tātad senbaltu civilizācijas bojāejas iemesls varēja būt priesterukastas atdalīšanās, pārejot uz parazītisku dzīvesveidu.

Baldra tēls saistāms ar atdzimstošo dievību Ba- alu Tuvējos Austrumos. Gan šo seno dievību vārdi,gan viņu būtība tuva baltu vārdam un nozīmei pasaules civilizācijas vēsturē. Baldra mātes Frigas vārdssaistāms ar senbaltu civilizācijas centra - Rīgas vārdu, kas vēlāk pacelts debesīs.

Senskandināvu sāgas vēsta, ka pēc Baldra nāves sākās likumu pārkāpumi, morāles pagrimšana,haoss, cilšu ķildas, asiņainas cīņas. Gan Senākajā, gan Jaunākajā Edā aprakstītas milzīgas klimatapārmaiņas, piemēram, trīs gadus ilga ziema, Saules aptumsumi un citas briesmas, kas pasauli gandrīznovedušas līdz bojāejai - ragnarjokai. Šīs ziņas tuvas tam, kā grieķu mīti raksturo postu pēc Faeto- nabojāejas.

Senbaltu civilizācijas bojāeja izraisīja ari citu seno civilizāciju bojāeju visā pasaulē (sk. 5.apcirkni). Maz ir to vietu pasaulē, kurās saglabātas atsevišķas seno zināšanu drumslas. Par zināšanudalīšanu vēsta arī seno indiešu sanskritā rakstītie teksti (sk. A. Rupaiņa darbu Aj'cheolingvistika). Visāpasaulē sākās liela garīgā pagrimuma laiks. Lielākā gara tumsība valdīja viduslaikos, un vēl tagad

pasaule kopumā nav sasniegusi tādu zināšanu līmeni, kāds bija senbaltu civilizācijai. Bet likumu unmorāles jomā šī atpalicība ir vēl lielāka.

Mēģinot saprast lielā zināšanu krituma iemeslus, jāsecina, ka mūsu senčiem bijusi gan ļoti augsta untāpēc arī visai trausla zināšanu iegūšanas tehnoloģija. Taču šī senā garīgā katastrofa ir ne tikai bieds, tāmudina domāt par zinību izplatīšanas elektronisko 21. gs. tehnoloģiju, kas būtībā ir līdzīga senbaltutehnoloģijai, bet vēl trauslāka par to. Iespējams, ka tieši tādēļ senči negāja to attīstības ceļu, pa kuruvirzās mūsdienu zinātne un tehnika.

Par to, kā dzīvajos palikušie senču viedie vecajie cīnījās un kāds bija viņu liktenis, vēsta zintniekudainas par Cielavu, Cīruli, Lakstīgalu, Žagatu un citiem putnu vārdos sauktajiem zintniekiem. Šovēsturisko dainu klāsts ir visai plašs. Tas vieš domu, ka mūsu senči ilgi un visādos veidos, nežēlojot savudzīvību, pretojās okupantiem.

Galveno notikumu saistība. Pirms 13,6 gt. Leduskalna saskaldīšana (LKS) - globāla raksturanotikums, kas iezīmē leduslaikmeta beigas.

1,6 gt. pēc LKS notiek Lielā katastrofa.2.3 gt. pēc LKS izveidojas Baltijas ledus ezers. Uz to pa Abavas gultni aizplūst daļa Zemgales

līdzenuma ūdeņu. Iestājas arktiskais klimats. Pauguru virsotnēs veidojas tundra, ielejās - meža tundra.3,6 gt. pēc LKS iegrimst Skandināvijas kalni. Baltijas ezera ūdeņi ieplūst Ziemeļu Ledus okeānā.

Izveidojas seklā Joldijasjūra. Kļūst siltāks. Parādās bērzu audzes.5,6 gt. pēc LKS tiek veidots Zelta uijas valnis ap jūras krastu no Kretingas līdz Pērnavai. Darbojas

klimata vadīšanas sistēmas. Letu zemē klimats kļūst maigs kā Moldāvijā. Mežos aug galvenokārt platlapjukoki - liepas, ozoli, skabārži, vīksnas u.c. Daudz lazdu, īvju, efeju. Bagātīgā augu un dzīvnieku valsts radavisai labvēlīgus apstākļus cilvēku dzīvei - tas ir zelta laikmets mūsu vēsturē. Šai pašā laikā paceļasSkandināvijas zeme, noslēdzot Jol- dijas jūru. Veidojas daļēji noslēgtais Ancilus ezers.

8.4 gt. pēc LKS veidojas pirmās šumeru pilsētas Babilonijā. Šumeras civilizācija uzskatāma parotro vecāko pēc senbaltu civilizācijas un radās tās ietekmē.

8,6 gt. pēc LKS Skandināvijas pussalas rietumu galā Ancilus ezers savienojas ar okeānu. RodasLitorinas jūra.

CETURTAIS APCIRKNIS DARBI, KURUS NEVAR ATKĀRTOT

Kam gan nav gadījies ieskatīties kādā nepazīstamā mehānismā, elektroiekārtā vai elektroniskajāshēmā. Redzot tur dažādus zobratus vai citas detaļas, vadus, savienojumus, kuru nozīmi vēl neapjēdzam,mēs tomēr saprotam, ka tur katrai detaļai ir sava vieta. To pašu cilvēks apzinās, iepazīstot kādasbioloģiskās būtnes uzbūvi.

Uzmanīgāk aplūkojot mūsu jūras krastu, Baltijas jūras salu, lielo upju, kalnu un citu veidojumuizvietojumu, var atrast daudzas pārsteidzošas sakarības. Tās vedina domāt, ka mūsu zeme savā laikāveidota vai arī pārveidota kādu neiedomājami lielu mērķu veikšanai, sekojot rūpīgi pārdomātam plānam.Kaut ari patlaban mēs vēl nevaram apjēgt pašu mērķi, tomēr varam saskatīt dažas šā plāna daļas, it īpaši,ja tās izpaužas milzīgos zemes veidojumos.

Mūsu senči uztvēra Zemi kā dzīvības veidu un zināja, ka sava nozīme ir katrai vietai, katramveidojumam. Lai veicinātu Zemes kā dzīvas būtnes darbību, viņi stingri noteiktās vietās veidojamākslīgus uzbērumus un ielejas, lika īpaši izmeklētus un apstrādātus akmeņus, tā radot svētvietas. Tāsgalvenokārt bija domātas pašai Zemei, mežu un lauku ražībai, visu dzīvo būtņu attīstībai. Tajā pašā laikāsvētvietas noderēja ari cilvēkiem viņu gara spēju un fiziskās labsajūtas, tostarp veselības, uzlabošanai.

Lielo svētvietu kopas veido svētvietu līnijas, kas iet pāri visiem kontinentiem. Savukārt lielajāmlīnijām pakārtotas mazākas, un tā visa mūsu Zeme, izrādās, pakļauta noteiktām likumsakarībām.

Seno svētvietu tīkla izveidošana prasīja gadu tūkstošiem ilgu, turklāt rūpīgi pārdomātu un labisaskaņotu (koordinētu) darbu. Var tikai pasmaidīt par šobrīd valdošo uzskatu, ka to veikušas savrupasmežoņu kopienas. Šādus darbus būtu grūti atkārtot pat ar mūsdienu tehniku.

4.1. SAULES RAKSTI Visas senās svētvietas savstarpēji ir saistītas ar citām līnijām, kuru virzienus nosaka Saules lēkta un

rieta virzieni mūsu senču svinamajās gadskārtu dienās. Vēl jāatzīmē, ka Saules lēkta un rieta virzienidažādos Zemeslodes ģeogrāfiskā platuma grādos ir atšķirīgi. Lielo veidojumu pamatā ir tieši tāssakarības, kādas Saules ceļi veido Baltijā. Arī tas norāda uz mūsu zemes nozīmīgumu tāltālajos aiz-laikos.

Es rakstīju tos rakstiņus, ko Saulīte rakstījusi. Tā mēs dziedam vēl tagad. Lai saprastu, kā ierīkotasseno svētvietu līnijas, vispirms jāiepazīst Saules raksti. Skatot tās lēkta un rieta vietas senču svinamajāsgadskārtu dienās, atrodam 10 virzienus. Pieskaitot tiem vēl virzienus uz Saules augstāko punktu pusdienaslaikā - dienvidos - un virzienu uz neredzamo tās galējo stāvokli pusnaktī - ziemeļos -, pavisam iegūstam12 nozīmīgus virzienus.

Vispirms atzīmēsim Saules lēkta un rieta virzienus Ziemas un Vasaras saulgriežos. Līnijas DA, DR,ZA un ZR virzienos veido pašu nozīmīgāko - Dieva, arī Zelta (Slīpo) krustu. Papildinot to ar Saules lēktaun rieta virzieniem Lielajā dienā un Miķeļos, t.i., A - R virzieniem, kā arī jau minētajiem Z - Dvirzieniem, iegūstam Ausekļa zīmi.

Turklāt vēl ir četras, jau mazākas nozīmes svinamās dienas. Meteņos un Mārtiņos Saule lec DAA, >_ riet DRR virzienā. Bet Ūsiņos un Rudens Māras dienā Saule lec ZAA, riet ZRR virzienā. Papildinot tosar Z - D virzienu, iegūstam sešdaļīgu ornamentu - Saules zīmi.

Katrai no nozīmīgajām līnijām ir sava pāra līnija. Tādējādi minētie divpadsmit virzieni cits citupapildina, veidojot sešus līnijpārus. Minēšu dažus piemērus. Daugavas lejtece lejpus Vitebskas Bešen-kovičiem un Rīgas līča Kurzemes krasts atbilst līniju pārim ZRR - DAA. Gaujas lejtece atbilst ZAA-DRR līnijai. Tā šķērso arī Baltijas augstāko punktu - Lielo Munameģi un Pokaiņus. Pēdējos šķērso vēlviena nozīmīga līnija, kas ZR - DA virzienā iet caur Stokholmu, Ventspili, Pokaiņiem, Minsku, Erevānuun seno Šumeru.

Jau minējām Daugavas un Gaujas lejteču gultnes, kas atbilst ģeologu izzinātajām pamatklintājalūzuma līnijām. Vairākas līnijas norāda uz senām vēsturiskām sasaistēm, jo DA virziens no Pokaiņiemnorāda uz saikni ar seno Armēniju un Šumeru. Par tām jau stāstījām. Vairākas ZD līnijas vieno mūsu unSenās Grieķijas svētvietas. Vēl no Pokaiņiem iet DR līnija uz seno inku valsti Peru. Par saistībām arAmerikas kontinentu runāsim nākamajā apcirknī.

Līnijām dosim apzīmējumus, kas atbilst Saules lēktam svinamajās dienās līdz Jāņiem:Jāņu līnijas, kas iet ZA - DR virzienā;Ūsiņu līnijas, kas iet ZAA - DRR virzienā;Metu (Lielās dienas) līnijas, kas iet R - A virzienā; ģeogrāfi tās sauc par paralēlēm;Meteņu līnijas, kas iet ZRR - DAA virzienā;Ziemassvētku līnijas, kas iet ZR - DA virzienā;Audu līnijas, kas iet Z - D virzienā; ģeogrāfi tās sauc par meridiāniem.

MILŽU DARBI Ziņu par milžiem un viņu darbiem šai zemē ir pārāk daudz, tāpēc tām var nepievērst uzmanību.

Tomēr mīklu ir daudz vairāk. Teikas vedina domāt, ka milži bija šīs zemes iedzīvotāju skaitliski neliela,bet ļoti nozīmīga daļa. Milži veica tādus darbus, ko nespēja paveikt parastie cilvēki. No citām ziņām varsecināt, ka viņi vienlaikus bija gan zintnieki, gan svētnieki, gan arī valdnieki. Mēs varam pieņemt, kamilži zināja tādus dabas spēku vadīšanas noslēpumus, kādus mēs joprojām vēl neesam atklājuši.

Bioloģisko būtņu un to sugu attīstības gaitā katrai sugai ir bijis savs milžu periods. Bija laiks, kadjūrās dzīvoja haizivis vaļa lielumā, bija milzu kro- kodili, kuru garums sasniedza 15 m, augstums unplatums -Ira. Atrasti neticami lielu putnu skeletu nospiedumi, pa sauszemi pārvietojušies zauri - dzīvnieki,kas staigāja uz divām kājām, bet bija smagāki par ziloni.

Pierādīts, ka mamuti, spalvainie degunradži, alu lāči un citi pirmsleduslaikmeta dzīvnieki bijušidaudz lielāki nekā to radinieki mūsdienās. Ja jau bija milzu dzīvnieku saime, tad varēja būt arī cilvēki -milži.

Milžus piemin gandrīz visas senās tautas. Mūsu zemē par tiem liecina milzīgi zemes darbi,pārvietotie dižakmeņi ar kāpnēm, sēdekļiem, kas piemēroti ļoti liela auguma cilvēkiem. Milžus pieminteikas un pasakas, bet to nav daudz. Domājams, ka tās sacerētas pēc Rāmas laika, kad liela augumacilvēki nekādus dižos darbus vairs neveica.

Teikas par milžiem skaidro vairāku dižu kalnu, lielu akmeņu un citu ievērojamu vietu apzinīguizveidošanu. Turklāt teikas skaidro tikai to vietu radīšanu, kuru rašanos dabiskā ceļā mūsdienuģeoloģijas zinātne nevar izskaidrot. Tādējādi, lai cik fantastisks liktos stāsts par milžiem, vismaz šobrīdtas ir vienīgais minēto objektu izcelsmes skaidrojums.

Katras fizikālas dabas norisi noteic zināmas likumsakarības, kurām jāpakļaujas matemātiskiformulētiem fizikas un mehānikas likumiem. Savukārt teorētiskās mehānikas, materiālu pretestības,hidraulikas u.c. likumi nosaka ierobežojumus, t.sk. minimālos apmērus tās vai citas norises teorētiskajaiiespējamībai.

Ģeologi, kas strādājuši citās zemēs, zina, ka viena veida ģeoloģiskās norises (procesi) aizņemvismaz daudzus desmitus tūkstošus km2 lielas platības. Latvijas zemi viņi uzskata par ģeoloģiski visaisarežģītu, jo šeit dažādas struktūras mainās ļoti nelielos posmos, un šo maiņu teorētiski grūti vai patneiespējami pamatot. Turklāt mūsu zemē ir daudz tādu visai iespaidīgu veidojumu, kuru rašanās nekādinav uzskatāma par dabisko ģeoloģisko norišu sekām. Mēs jau stāstījām par Kangaru kalnu kopu (sk. 1.apcirkni), savukārt šajā apcirknī uzzināsiet vēl par citām lielu veidojumu kopām.

Mūsu senči labi izprata daudzas Zemes reljefa veidošanās likumsakarības. Tās vietas, kuru izcelsmivar pamatot ar jau minēto zinātņu likumiem, viņi uztvēra par Dieva liktām. Bet tās, kuras nevar būt neZemes viļņveida iegrimšanas vai celšanās sekas, vulkāna izvirduma, šļūdoņa sanesu vai citu ģeoloģiskonorišu radītas, senči uzskatīja par milžu izveidotām. Un tādu vietu nav mazums.

POPES LĪNIJA Iezīmējot Latvijas kartē lielākās senču svētvietas un savienojot'tās ar līnijām, rodas zīmējums, kas

atgādina Stāmerienas sagšas rakstus. Par šādu sagšu aušanu vēsta vairākas dainas, piemēram:Saules meita sagšas auda, Vidū gaisa stāvēdama: Metus ņēma tīra. zelta, Audus tīra sudrabiņa.FS 958.2816Audēji zina, ka auduma rakstus veido gan meti, gan audi. Tas pilnībā attiecas arī uz dižo svētvietu

sagšu pāri Latvijai. Katra svētvieta sagšas ornamentā atrodas divu svētvietu līniju - metu un audu -krustpunktā. Svētvietu savstarpējais attālums ir stingri noteikts. Šajā grāmatā apskatīsim tikai dažaslīnijas, kuras saistāmas ar Galveno meridiānu.

Jāpiebilst, ka svētvietu Dižās sagšas zīmējumi nav tik vienkārši kā Stāmerienas villainē, jo Latvijuklāj vairākas svētvietu sistēmas. Katrai no tām bijuši savi uzdevumi.

Popes līnija ir Dižās sagšas ornamenta metu līnija. Tā divas reizes šķērso jūru. Saules meitaaudumu auž un ritina Saules gaitas virzienā, t.i., no A uz R. Tāpēc metiem atbilst R - A līnijas, bet paraudiem dēvējamas lielās līnijas, kas iet šķērsām pāri visai Baltijai un vēl tālāk.

Sirpjveida kalns. Braucot no Ventspils uz Rīgu, šosejas abās pusēs līdz Usmai ir gandrīz tikai vienipurvi. Tomēr 20 km no Ventspils Rīgas šoseja šķērso pacēlumu - kādu visai īpatnu zemes veidojumu, kasvirs apkārtējā purvainā līdzenuma paceļas 50 m augstumā. Ģeologi domā, ka tajos aizvēsturiskajoslaikos, kad gandrīz viss tagadējais Ventspils rajons vēl bija tikai jūras līcis, šī vieta pacēlusies virs ūdenskā sala jau pieminētajā Baltijas ledus ezerā. Tās visai stāvie ziemeļrietumu krasti patiešām šķiet kā viļņugrauzti. Pēdējos gadu tūkstošos uz salas izveidojies Popes ciems.

Visai īpatns ir šīs salas apveids, ko varētu salīdzināt ar stipri padilušu Mēness sirpi. Tā rādiuss irap 1,7 km, kas atbilst vienai tūkstošajai daļai no Mēness rādiusa. Sirpja centrs meklējams ap 0,7 kmdienvidos no Popes kapiem. Šīs salas apveidu var salīdzināt arī ar vēju sapūstu parabolisku kāpu.

Popes sirpis skatās uz ZR, uz jūras krastu pie Ovīšiem, kas arī veido līdzīgu loku. Tāpat uz Ovī-šiem lido arī iedomātā milzu spāre, kuras spārnus veido Spāres ezeri. Un vēl bez tam uz ZR raugāsDundagas pacēluma augstākā daļa - Slīteres Zilo kalnu pusloks. Abus šos puslokus vieno trešais pusloks -ap 20 km garš akmeņu valnis. Tātad šis Popes salas apveids un sirpja virziens nav nejaušs un ne tikaiizsaka kādu vairākkārt sastopamu likumību Kurzemes pussalā, bet ir kādas lielas sistēmas dala.

Šīs sistēmas kopapjoms mērojams desmitos miljardu kubikmetru. Tās izcelsmi nevar izskaidrot ardabas procesiem, taču šis apjoms ir pārāk liels, lai šādu sistēmu varētu veidot ar 21. gs. tehniku.

Popes salas sirpja centrālā daļa ir arī pati augstākā vieta. To veido ap 0,1 km plats un 0,6 km garšpacēlums ar visumā nolaidenām malām, ja neskaita kraujo sirpja R malu. Šī paugura garenass stiepjas ZR- DA virzienā. Bet sirpja ragi, kas atrodas pa labi un pa kreisi no šā paugura, visai lēzeni nolaižasapkārtējā līdzenumā.

Tā Popes salas daļa, kas paceļas virs apkārtnes līdzenuma, satur ap 30 miljoniem kubikmetruzemes. Tagad ir ne tikai grūti, bet pat neiespējami iedomāties un modelēt tādu ģeoloģisko procesu, kasbūtu varējis radīt šo milzu sirpi, kā mēdz teikt, dabiskā ceļā.

Vēl jāatzīmē, ka Popē atrodami vairāki sīkāki reljefa veidojumi, kuru mākslīgā izcelsme irneapšaubāma, piemēram, terasveida noejas no pilskalna un terases muižas parkā.

TĀLĀS SAISTĪBAS Popes kalns atrodas uz ziemeļu platuma 57° 24' paralēles.Domās virzoties pa karti uz austrumiem, pēc 43 km nokļūstam vietā ar līdzīgu vārdu - jau minētajāPopervālē. Popes kalna austrumu pakājē, t.i., uz tās pašas R - A līnijas jeb precīzi uz tās pašas 57"

24' paralēles, atrodas arī 1771. gadā celtā Popes baznīca. Virzoties tālāk uz austrumiem, tieši uz šīsparalēles atrodas arī 1793. gadā celtā Ārlavas baznīca. Zinot, ka līdz 19. gs. vidum kristīgo baznīcasmūsu zemē cēla tieši senču svētvietās, jādomā, ka tā nav sagadīšanās.

Tagad ar labas kartes palīdzību paceļosim pa nule minēto ģeogrāfisko paralēli, ko dēvēsim parPopes līniju. Ja domās šķērsojam visu Kurzemes pussalu un arī Rīgas līci, tad izrādās, ka šī paralēle irvienīgā, uz kuras Kurzemes pussalas platums ir vienāds ar Rīgas līča platumu. Kurzemes pussalu un Rīgaslīča dienvidu daļu var uzskatīt par vilni, attiecībā uz kuru pussala veido viļņa pozitīvo, bet līcis -negatīvo daļu. Izrādās, ka šim vilnim ir materiāla rakstura izpausmes gan uz rietumiem, gan arī uzaustrumiem. Kurzemes pussalas un Rīgas līča Latvijas piekrastes veidotā viļņa garums ir 170 km. Tiešitāds pats ir attālums no Kurzemes līdz Gotlandei.

Ja pa Popes līniju dodamies rietumu virzienā pāri Baltijas jūrai, tad, veicot tik lielu attālumu, kas irvienāds ar Kurzemes pussalas un Rīgas līča platuma summu, nonākam tieši Gotlandes salas augstākajāpunktā - Tora kalnā. Tā ir senas skandināvu dievības - Tora svētvieta. Tā apzīmē pilnā viļņa garumu.

Ar 170 km garu vilni sastopamies arī 2. un 7. apcirknī, apskatot seno svētvietu sistēmas. Tas iezīmēsuperīsvilņu starojumu ap Pokaiņu svētvietu. Uz tā paša meridiāna, uz kura atrodas Pokaiņi, viens no otra170 km attālu atrodas senās Apollona un

Asklēpija svētvietas Grieķijā. Pa šo pašu meridiānu 170 km no Pokaiņiem uz dienvidiem ir Nemuna.Var nosaukt vēl arī citus piemērus, bet jau no minētajiem ir skaidrs, ka tālā senatnē radīto svētvietusavstarpējie attālumi atbilst Pokaiņu starojuma rādiusam, kuru 21. gs. septiņdesmitajos gados konstatējazinātnieki, fotografējot Zemi no Kosmosa superīsviļņu diapazonā.

Mūsu minētie lielumi - Pope - Popervāle - 43 km, Lielā viļņa garums - 170 km un tā pusvilnis -Kurzemes pussala, t.i., Rīgas līča platums, uz Popes līnijas mērīti senās mērvienībās - zviedru jūdzēs. Tāsgarums - 10,7 km. Pilns viļņa garums ir 16, pusvilna - 8, viļņa ceturtdaļas - 4 zviedru jūdzes. Šīmērvienība ietilpst seno kosmisko mēru sistēmā.

Duntes mīkla. Virzāmies pa Popes līniju tālāk uz austrumiem. Rīgas līča Vidzemes daļā tā iet caurDunti. Domājams, ka šeit bijusi sena svētvieta. Viduslaikos tās vietā ierīkota muižiņa, kas līdz mūsdienāmnav saglabājusies. Duntes vārds nāk no somugru vārda tont - rēgs, spoks, parādība. Bet cits ļoti līdzīgssomugru vārds tontt ir tulkojams kā rūķītis. Te nav pretrunu, jo rūķītis taču ir nevis fiziska būtne, bet ganparādība. Senskandināvu sāgās rūķīši kala ieročus augstākai dievībai Toram. Tādējādi Duntes vārdsvarētu būt saistīts ar Tora vārdu. Atcerēsimies Tora kalnu Gotlandē, kurš atrodas tieši uz šīs līnijas.Sagadīšanās? Diez vai.

Gan uz ziemeļiem, gan arī dienvidiem no bijušās Duntes muižas ir itin jaukas vietas. Vai esatpadomājuši, kāpēc gan Dunte atrodas tieši tur, kur tā ir, nevis kaut kur citur? Iemesls ir tikai viens -tāltālie senči ļoti labi zināja, kurā vietā Popes līnija krusto seno krasta līniju. Un vēl kāda Duntes un

Tora vārdu saistība. 8 km aiz Duntes uz austrumiem Popes līnija šķērso Aģes pieteku Toru, kurastuvumā ir Kalntovu mājas. To vārds norāda uz Tora svētvietu. Vēl tuvumā ir dzelzceļa stacija Inte. Tāsnosaukums ņemts no tuvējo māju vārda, kas savukārt saistāms ar seno Saules vārdu Inti. Iespējams, ka šisvārds saistīts ar jau minēto Indras vārdu. Tātad šeit ir sena Saules svētvieta. Ar lielu pārliecību varapgalvot, ka tā nevar būt tikai sagadīšanās.

Zvejnieku un jūrnieku vidū Duntei nav laba slava. Jūrā iepretī Duntei laiku pa laikam sākasnegaidītas un neviena neparedzētas vētras, kas prasa cilvēku dzīvības. Varbūt enerģētisko līniju

krustpunkti prasa papildu uzmanību un aprūpi, ko mūsdienās cilvēki aizmirsuši.Virzoties pa Popes līniju vēl tālāk uz austrumiem, pēc mums jau zināmā pusvilna attāluma - astoņām

zviedru jūdzēm - nonākam pavisam īpatnējā kalnā pie Smiltenes, kuru tagad dēvē par Cērtenes pilskalnu.Upju grīvas un svētvietu līnijas. Gan upju iztekas no ezeriem, bet vēl jo vairāk - upju grīvas senatnē

bija svētas vietas. Dainas vēsta, ka vietā, kur upe ienes jūrā mirušo dvēseles, notiek to pārat- dzimšana(tuvāk sk. 5. apcirknī). Tāpēc Latvijas lielāko upju grīvas sakrīt ar svētvietu līnijām. Tā, piemēram,Popes līnija Baltijas jūras Kurzemes krastu šķērso tieši tajā vietā, kur jūrā ietek Venta. Līdzīgi Zosēnulīnija iziet uz Rīgas jūras līča krastu tieši tur, kur ietek Gauja. Savukārt Salacas grīvas vieta saistāma arLielā Munameģa - Kolkas - Skā- gena raga (Dānija) līniju. Nozīmīga ir arī Sakas ieteka un citu upjuietekas.

Dažkārt šķiet, ka nevis svētvietas pielāgotas upju grīvām, bet gan otrādi. Tā, piemēram, navsaprotams, kāpēc Venta pēc savienošanās ar Abavu nav šķērsojusi nelielo zemieni iepretī Sārnatei, pakuru tek Užava. Ventu no šīs zemienes - bijušā jūras dibena - atdala ģeoloģiski samērā neliels zemesvalnis, vietām tikai pāris kilometru plats. Lai gan visai pārdroši skan pieņēmums, ka 30 km garo valniVentas ūdeņu ievadīšanai jūrā iepriekš paredzētā vietā veidojušas apzinīgas būtnes, tomēr tas ir ticamāksnekā doma par tā dabisko izcelsmi.

Cērtenes pilskalns atrodas uz tās pašas 57" 24' paralēles. Tā atrašanās vieta, mērot no Duntes,atbilst jau minētajam astoņu zviedru jūdžu ritmam.

Cērtenes pilskalnu ir veidojuši cilvēki. Tas ir viens no mūsu senajiem dubultsvētkalniem.Interesantākā ir ziemeļu daļa. Tās garums ap - 150 m, platums - 50 m, augstums - ap 15 m. Nogāzes irpārāk stāvas,'lai tās uzskatītu par dabiskām. Ziemeļu nogāzē redzamas triju terašu pēdas. Zemes darbuapjoms vērtējams ap 150 tūkstošiem tonnu.

Cērtenes senajam dubultsvētkalnam ir arī vairākas citas senas saistības. Tieši dienvidos, mūsdienumērvienībās - 30 km no tā. atrodas citas, loti ievērojamas senu svētvietu kopas centrs. Tas ir Zosens,tagad Zosēni. Tā ir atsevišķa apskata vērta sistēma, bet šajā grāmatā pie tās nekavēsimies.

Visticamāk Cērtenes dubultsvētkalna ziemeļu daļa ir bijusi sena rituālu vieta Jāņu svinīgajiempasākumiem (ceremonijām). Nav jābūt seno kara lietu speciālistam, lai saprastu, ka dubultsvētkalnavalnis ir pārāk tuvu dienvidu daļai, kuru sauc par pilskalnu. Tādējādi ziemeļu kalns nekādi nevarējanoderēt pils aizstāvēšanai. Tas, ka šeit, tāpat kā daudzos citos senču svētkalnos, uzbūvēts militārs objekts,uzskatāms par posta laika darbu, bet tas nemazina senatnes dižumu.

Padomāsim, kāpēc gan tāltālā senatnē veica tik milzīgu zemes darbu apjomu. Toreiz vēl Smiltenenebija pilsēta, pat ne miests vai muiža. Te gāja garām sensens ceļš: Cēsis - Rauna - Cērtene - Grundzāle -Apekalns - Lielais Munameģis vai arī Pečori, bet diez vai tirdzniecība bija tik apjomīga, lai būvētu tādulielu svētkalnu. Tātad šā kalna būvētājiem bija kāds cits uzdevums. Tālie senči, kas dzīvoja ap Cērteni unsvētvietu sistēmā ap to, labi zināja, ko viņi dara, kāpēc dara, un zināja arī to, tieši kas kurā vietā jābūvē.

Pēdējos gados ap Cērteni atklāts seno svētvietu loks. Tā rādiuss ap 15 km. Šajā lokā ir daudzobjektu, kuri ir daudzus gadu tūkstošus veci. Tostarp jāmin 1998. gadā atrastais Emīlu bļodakmens. Tāvidējais diametrs -3 m. Viegli ovālais apveids ir precīzi viena simtmiljardā daļa no Zemes orbītas apSauli (300 miljoni km). Ovālais apveids atbilst Zemes orbītas saspiedumam. Bļodakmens nebūt navvienīgais īpaši apstrādātais akmens, kura izmēri atbilst decimāldaļai no kāda kosmiskā lieluma. Smiltenesapkārtnē zeme ir samērā neauglīga, tāpēc iedzīvotāju blīvums nav liels. Tomēr svētvietu loks ap Smiltenivienlaikus varēja uzņemt daudzus tūkstošus cilvēku, kas simtām reižu pārsniedza šā novada senoiedzīvotāju skaitu. Visu šo sistēmu kopumā varam uzskatīt par vienu no senbaltu civilizācijas centriem.Atliek secināt, ka šīs vietas bija paredzētas lielam svētceļnieku skaitam. Jau minēto attālumu līdzZosēniem var izteikt ar citām senajām mērvienībām - četrām krievu (lasi: krīvu) jūdzēm (7,5 km).

Jāteic, ka Cērtene senatnē bijusi ievērojams un nozīmīgs plašas apkārtnes centrs. Šeit iedomātosvētvietu sagšas meti šķērso trīs audu līnijas. Tās ir: Munameģis - Cērtene - Pokaiņi; Trikāta - Cērtene -

Ranka un Piebalga - Cērtene - Saule (pie Valkas). Vietvārdu Cērtene varētu tulkot, ņemot par pamatusomugru vārdu tsaori - valdnieks. No šā vārda radies krievu cars, nevis otrādi. Tātad Cērtene varētu būtvaldnieka dēla vieta. Tā uz Popes līnijas, sākot no rietumiem, bija dievības Tora vieta, svētnieka vieta -Pope un A daļā - valdnieka vieta. Šī saistība ir loģiska. Bet varbūt jāskatās vēl tālāk. Ap 0,5 km uzziemeļiem no Cērtenes pilskalna atrodas lielas, mākslīgi veidotas bedres. Nostāsti, kas vijas ap tām, liekdomāt, ka bedrēm bijusi kāda zintnie- ciska nozīme. Bet tā jau ir cita, ar kosmiskiem noslēpumiem saistītasistēma.

LIELĀS MĪKLAS Svētvietu līnijas turpinās arī jūrā un šķērso salas. Padomāsim, kāpēc viena vai otra sala atrodas tieši

tur, kur tā radusies, un kāpēc tā radusies.Gotlandes sala ir samērā jauna, tā radusies vai radīta pēc leduslaikmeta. Salas nosaukums,

ticamākais, tulkojams kā Dieva (radītā) sala. Ari tas vedina uz domām par tās radīšanu. Sala aizņem 2960km2 un ir tikpat liela kā viss Ventspils rajons. Gotu cilts vārds nācis no salas nosaukuma, nevis otrādi.Vēl tagad nav saprotams, kāpēc tā izcēlusies no jūras tieši tur, kur tas ir noticis, un kāpēc tās augstākaispunkts - Tora kalns - atrodas tieši uz Popes līnijas, precīzi tajā vietā, kas izsaka līnijas viļņa garumu.

Mēģināsim no šīs salas raudzīties uz Popes līnijas galvenajām vietām. Skatoties no Gotlandes Torakalna, uz Popes līnijas austrumu gala atrodas:

Kurzemes lielākās upes Ventas grīva;vienīgais pacēlums plašā apkārtnē - Popes kalns un baznīca tā pakājē;sena svētvieta (bija svētezers) Pesteļi, kas saistāms ar angļu tlie best - vislabākais, kā arī pestīt,

pestītājs. Šie vārdi saistāmi ar makroķeltu valdīšanas laiku (sk. 6. apcirkni);Popervāles jeb Arlavas baznīca;Dunte;četru svētlīniju krustošanās vieta - Cērtenes du bu 1 tsvē tkaln ā.Visas šīs vietas atrodas precīzi uz vienas 57" 24' ģeogrāfiskā ziemeļu platuma paralēles. Tā šķērso

Kurzemes pussalu un Rīgas līci tieši tajā vienīgajā šķēluma vietā, kur abu šo vietu platums ir vienāds.Savukārt attālumi starp tām pakļauti noteiktai ritmikai, ko nosaka sena mērvienība - zviedru jūdze.

Dabā, tāpat kā mūsu dzīvē, daudz kas var sagadīties reizi, divas, trīs. Bet te jau kopā ir deviņassagadīšanās, tātad jārunā par likumsakarību. Ņemot vērā arī to, ka attālumi starp šīm vietām ir noteikti arvienotu mērvienību, jārunā par divreiz deviņām brīnumainām sakritībām. Bet te šo sagadīšanos ir pārākdaudz. Tās var vērtēt matemātiski, un tad izrādīsies, ka miljardiem reižu pareizāk jēdziena sagadīšanāsvietā lietot jēdzienu - apzināti veidojumi.

Dažas no šeit minētajām vietām pašas par sevi ir brīnums. Tā, piemēram, Popes izveidošanāsaplūkojama saistībā ar paša vārda tulkojumu, t.i., izaugums no purva. Pope atgādina milzu kāpu, bet tātomēr nav smilšu kāpa. Pope drīzāk salīdzināma ar Dundagas pacēlumu.

Interesenti var uzlikt lineālu uz Baltijas kartes tā, lai lineāla mala skartu Popi un Dundagaspacēluma augstākās daļas - Slīteres Zilo kalnu līnijas ģeometrisko centru - Aučus (salīdziniet ar angļuout). Šīs līnijas turpinājums dienvidu virzienā iet caur Užavu, ziemeļu virzienā tā šķērso Ronu salu

un Igaunijas krastu. Šajā līnijā Užava - Pope - Auci - Latvijas krasti - Roņu sala - Igaunijas krastikatrs viegli atradīs savstarpējo attālumu ritmiku. Tas liecina, ka Popes līnija ir izvērsta milzu zīmējumāne tikai caur Cērteni, bet arī citos punktos.

Iepriekšējā apcirknī jau stāstījām par vairākām lielām zemes svārstībām pēc leduslaikmeta. Bet artām nav izskaidrojama ne Popes, ne Gotlandes, ne Ventas lejteces veidošanās.

Esam nonākuši pie lielas mīklas, kuru šodien atminēt vēl nav iespējams. Bet tas nenozīmē, kanedrīkstam mēģināt minēt. Popes līnija iekļaujama lielo, ļoti nozīmīgo senatnes dižo darbu skaitā.

DIŽO DARBU NOSLĒPUMI Mēģināsim vērtēt Popes līnijas kopsakarības, lai varētu spriest par tās veidotājiem.Četrās vietās uz Popes līnijas ir redzams cilvēku roku darbs. Un tas būtu:Popes baznīca (1771);Popervāles jeb Ārlavas baznīca (1793);Duntes muiža;Cērtenes dubultsvētkalnu terases un citi veidojumi.Neapstrīdami, ka abas baznīcas, tāpat kā daudzas citas, celtas senču svētvietās. Citādi nevar

izskaidrot to, ka baznīcas nav celtas pašos augstākajos punktos, bet būvētas tieši tur,'kur iet Popes līnija.Attālums starp abām baznīcu vietām, t.i., senajām svētvietām, ir četras jau minētās zviedru jūdzes. Šisattālums ir tieši puse no Kurzemes pussalas platuma. Vai atkal sagadīšanās? Jāmin vēl viena sagadīšanās- tieši vidū starp tām atrodas jau minētie Pesteļi. Tātad no Pesteļiem līdz Popes baznīcai ir 2 jūdzes untieši tikpat tālu ir līdz Arlavas baznīcai Popervālē. Kā senie cilvēki varēja šajā mežainajā un purvainajāapvidū precīzi atrast tās vietas, kur ierīkot minētos objektus? Tas nav izdarāms bez labām kartēm uninstmmentiem. Bet mūsu zemē šādas iespējas radās tikai 19. un 20. gs. mijā.

Tieši divreiz lielāks attālums, t.i., 8 zviedru jūdzes, ir:Kurzemes pussalas platums uz Popes līnijas;Rīgas līča platums uz šīs līnijas;attālums no Duntes līdz Cērtenei.Un vēl - precīzi divas reizes lielāks attālums ir no Ventas grīvas līdz Tora kalnam Gotlandē. To, ka

senie cilvēki zināja šīs likumsakarības, pierāda arī mūsu zemē agrāk lietotā mērvienība zviedru jūdze -10,688 km. Daudzviet minētie 170 km atbilst 16 šādām jūdzēm, un kļūda ir mazāka par 1%. Bet jāuminētais attālums no Popes baznīcas līdz Arlavas baznīcai Popervālē ir 4 jūdzes.

Vēl piebildīsim, ka šī nav vienīgā senā mērvienība, bet Popes līnija ir mērāma tieši zviedru jūdzēs.Atgriezīsimies pie Tora kalna Gotlandē. Tā vieta uz šīs līnijas ir gan pārāk precīza, gan pārāk labi

atbilst daudzām citām seno svētvietu līniju savstarpējām saistībām, lai varētu runāt par sagadīšanos.Daudz kas var sagadīties, bet šī ritmika ir pārāk precīza, lai to uzskatītu par dabas spēku izpausmi

vai rotaļu. Tajā pašā laikā Tora kalns Gotlandē ir pārāk grandiozs, lai to uzdrošinātos dēvēt par cilvēkuroku darbu. Pagaidām pieņemsim, ka tā ir mīkla, vēl viens no nenovērtētiem pasaules brīnumiem. GanTora kalns, gan Popes kalns, gan Popervāle ir šo brīnumu sastāvdaļas, bet tās nebūt nav visas.

Mēs šeit galvenokārt pieskārāmies diviem jautājumiem - par senajām kartēm un senajām zemesmērīšanas iespējām. Taču bez abām šīm mīklām paliek vēl trešā un visgrūtākā mīkla - kā un kas izcēla nozemes Popes kalnu vai Gotlandes salu, turklāt īstajā vietā? Savstarpēji salīdzinot, Ventas iegrožošana jauir tīrais sīkums, tikai 600 miljoni m:! zemes darbu,' t.i., 300 lielās Ēģiptes piramīdas apjomu. Tas skanneticami, bet miljardiem reižu neti- camāk būtu teikt, ka viss aprakstītais ir tikai netīšaastoņpadsmitkārtēja sagadīšanās.

Objektu novietojums uz Popes līnijas ir pārāk precīzs, lai to varētu veidot vienīgi dabas procesi.Dažādi fizikāli, ģeoloģiski un enerģētiski blakus faktori var izraisīt ievērojamas nobīdes. Bet, no otraspuses, darbi ir pārāk lieli, lai tos veiktu cilvēki.

Daba var radīt brīnumus, bet arī tai ir savu iespēju robežas. Pope un objekti uz tās līnijas uzskatāmipar mums nezināmu, apzinīgu būtņu veidotu brīnumu. Bet, ja šīs vietas rašanās tiešām būtu sagadīšanās,tad tas būtu vēl lielāks brīnums.

Lai cik pārsteidzošas šīs ziņas šķiet, tomēr Popes līnija nebūt nav vienīgā seno svētvietu līnija.Dažas līnijas šķērso ne tikai Latviju, bet pat visu Eiropu, atsevišķas - pat visu pasauli (sk. 5. apcirkni).Šīs līnijas ir svētvietu sagšas pamatnes. Visu Latviju klāj vairākas svētvietu sagšas, kas liecina par ļoti

senām un neticami augstām senču zināšanām. Protams, Popes līnija nebūt nav vienīgais mets. Citas metulīnijas iet pāri Burtniekiem, Kolkas- ragam, Valmieras Zilajam kalnam, Pāvilostai, jau iznīcinātajamLiepājas Saules muižas Saules akmenim un citām dižām vietām. Par dažām līnijām esmu rakstījisenciklopēdiskajā izdevumā Kurzeme. Šo līniju lielajos mezglu punktos senči ierīkojuši daudzassvētvietas. Lai veidotu tik sarežģītu sistēmu kopu, kas saskaņota ar Latvijas zemes pauguriem, upjugultnēm un jūras krastu, vajadzētu ilgu mūsdienu lieljaudas datoru darbu. Ikviens svētvietu plānojums irviens no izciliem senču augstā intelekta pierādījumiem.

4. 2. ZELTA ĶĒDES TRĪSSTŪRI 1Šajā sadaļā aplūkosim četras svētvietu līnijas, kas veido divus kopā saliktus tā dēvētos Pitagora

trīsstūrus. Tā sauc taisnleņķa trīsstūrus ar veselos skaitļos izsakāmām malu attiecībām.Mēs visi skolā mācījāmies Pitagora teorēmu, kas daudziem likās visai neizprotama. Bet tai ir liela

nozīme seno izbūvju plānojumos. No teorēmas varēja secināt, ka taisnleņķa trīsstūri veidotu virve, kurastrīs nostiepto malu garumi attiektos cits pret citu tāpat kā 3:4:5. Šāda virve (aukla, ķēde) būtuvienkāršākais no veidiem, kā konstruēt taisnu, t.i., 90° leņķi.

Grieķu matemātiķis un filozofs Pitagors, kā zināms, dzīvoja 6. gs. p.m.ē. Bet vai gan Pitagorateorēma un tās secinājumi bija zināmi jau pirms Pitagora? Ārzemēs jebkuru atradumu, kas šādu iespējuapliecinātu, uzskatītu par brīnumu. Zinātnieki pēta izbūves, kurās atrasti savstarpēji perpendikulārivirzieni, un cenšas izprast, kā tās ir plānotas. Bet mums, Latvijā, ir liela Pitagora trīsstūru kopa, kuru malukopgarums pārsniedz 300 km. Tas ir viens no mūsu dižās senatnes brīnumiem, kam nav nekā līdzīga visāpasaulē. Ne jau velti senie grieķi raksta, ka Pitagors par savu skolotāju uzskatījis mūsu senču zintniekuAbarisu, kurš dzīvojis vismaz vairākus gadu tūkstošus pirms Pitagora (sk. 2. apcirkni).

PITAGORA TRĪSSTŪRI Izpētot senās izbūyes, zinātniekus pārsteidz to precīzais plānojums. Ārzemju literatūrā vairākkārt

nācies iepazīt pētījumus, kuros vērojami centieni izprast, kā gan senie celtnieki varējuši dabā nospraustprecīzu, t.i., 90° leņķi.

1998. g. latviešu valodā izdots viens no tulkotiem darbiem, kurā kā brīnums pieminēti senatnēveidotie Pitagora trīsstūri. Tā ir Lara Fišingera grāmata Dievu laiki. Tās 200. lpp. lasām: "Ajīparceltnieku mērījumu metodēm nav nekādas skaidrības. .. Kā redzams, megalitiki (lielo akmens veidojumuceltnieki - I.V.) izmantojuši savas zināšanas par Pitagora trīsstūriem! Pie Lemenekas, rietumos noKromlehas, izveidoti divi trīsstūri, kuru malu attiecība ir 3:4:5…

Kāpēc megalitiki ainavā iekombinējuši vienkāršo - taisnlenķa trīsstūri., var tikai minēt. Vai viņi.tādējādi būtu gribējuši pierādīt savas precīzās zināšanas ģeometrijā?"

Gan minētās grāmatas autors, gan arī citu grāmatu autori, pieminot senās izbūves ar Pitagora trīsstūi-u attiecībām, tās uzskata par ļoti pārsteidzošu zināšanu izpausmi. Vēl piebildīsim, ka runāts tiek parsamērā nelieliem veidojumiem. Visu rietumu autoru aprakstītās šāda veida izbūves mērāmas dažos simtosmetru.

Protams, seno celtnieku precīzie mērījumi mūsdienu cilvēkam šķiet brīnums. Bet neizsakāmi lielāksbrīnums ir divi milzīgie taisnleņķa trīsstūri Latvijā. Lielākā trīsstūra apvilkšanai vajadzētu 300 km garuķēdi. Šos trīsstūrus veido vismaz 10 svētkalni, kas atrodas vidēji 40 km attālu cits no cita. Salīdzinājumāar ārzemju zinātnieku apbrīnotajiem Kromlehas trīsstūriem Latvijas trīsstūri ir brīnumu brīnums.

Lielie darbi Tērvetes ielejā. Daudzi no lasītājiem ir pabijuši skaistajā Tērvetes parkā, A. Bri-gaderes muzejā, izstaigājuši Anneles un Sprīdīša takas, uzkāpuši arī Tērvetes pilskalnā un priecājušiespar skaisto ainavu, kas paveras no tā. Tikai 200 m ZR virzienā no pilskalna atrodas otrs, nedaudz zemākspaugurs, kura īstais vārds ir Svēt- kalns. Tas līdzīgs milzu burtam U, atvērtam uz ziemeļiem. Abi šiekalni, šķiet, veidojušies vai drīzāk gan veidoti kā salas Tērvetes upes ielejā. Vai tiešām šī rāmā upīte tebūtu plosījusies ar neiedomājami negantu sparu, radot ap 2,5 x 1,5 km lielu ieleju?

Līdz Tērvetei upīte rāmi tek vienā gultnē, tāpat arī lejpus tās. Bet te, tikai 2 km garā posmā,Tērvetes upe veidojusi daudzas jaunas gultnes. Tērvetes sanatorijas un Kalnamuižas apkārtnē var saskatītvecupju ielejas un ezeriņus, kas liecina par upes senajām gultnēm. Pētot tās un savstarpēji salīdzinot arcitām šā novada upēm, grūti iedomāties, ka tās visas būtu tikai dabas spēku rotaļas. Daudz ticamāk šķiet,ka gultnes mainītas apzināti, lai radītu divu seno svētkalnu pāri. Tad, kā vedina domāt teika, no šāsvētkalna sāka plānot citus svētkalnu pārus un tos veidot jau pēc iepriekš radīta plāna.

Kamēr stāvam uz Tērvetes pilskalna vien un vērojam apkārtni, šķiet pilnīgi dabiski, ja upe dažkārtmaina gultni un šur tur noskalo pa krasta gabalam. Tomēr, skatot līdzīgas, upes grauztas ielejas ap Busesun Kandavas pilskalnu (abi Tukuma rajonā), bez matemātikas neiztikt. Tāpēc mēģināsim izteikt skaitļostos darbus, kas veikti Tērvetes ielejas veidošanai. Mūsdienu, t.i., pašreizējās Tērvetes upes gultnes kreisokrastu lejpus Sprīdīšiem veido augsts paugurs, uz kura plešas Tērvetes sils. Senākā gultne atrodas 2,5 kmuz austrumiem. Tās labais krasts arī ir paugurs, uz kura bijušas Pokaiņu mājas. Šīs grāmatas 7. apcirknī šīvieta dēvēta par Pokaiņiem - 4.

Izstaigājot upes izgrauzto ieleju, varam vērtēt, ka Tērvetes upe nograuzusi veselu kalnu, kuratilpums - ap 25 miljoni m3 . Valda uzskats, ka Tērvetē pilskalns izveidots, vēlākais, pirms diviem gadutūkstošiem. Tātad pēcleduslaikmeta Tērvetē katra upe varēja strādāt tikai 10 gadu tūkstošus. Vidēji tasbūtu 2500 m3 gadā. Tas ir pārāk daudz Tērvetes upes caurtecei. Lejpus Tērvetes pilskalna upe rāmi tekgultnē, kuru ierobežo augsti krasti. Straume lēna, nule minēto nogulšņu daudzumu tā nespētu aiznest. Tāpēcjādomā, ka gan Tērvetes, gan Buses un citu līdzīgu pilskalnu veidošanā ielikts ari cilvēku darbs, apzinātivadot upes tecējumu.

Teika par zelta ķēdi. Katrai teikai ir savs materiālas dabas pamats. Katrā ir ietverts slēpts saturs,tikai to vajag atminēt un iztulkot. Sāksim ar seno, it kā vienkāršo vēstījumu par zelta ķēdi Tērvetespilskalnā:

"Reiz vecos laikos viena meita ganījusi pilskalnā cūkas. Viņa pamanījusi, ka raibais vepris kaut korok. Gājusi klāt. Kā tad! Veprim mutē zelta ķēdes gals. Aizdzinusi vepri un sākusi ķēdi vilkt no zemes ārā.Vilkusi, vilkusi - ķēde jau garu garā. Te meitai uznākušas šķavas. Kā nošķaudījusies, tā ķēde izsprukušino rokām atpakaļ zemē. Neviens vairs ķēdi nekad nav manījis."

Teikā minētajai meitai neizdevās ķēdi izvilkt līdz galam. Vilksim ķēdi vēlreiz, jo nu jau mēs zinām,ka tā jāvelk no Tērvetes pilskalna. Tā būs pilskalnu ķēde.

Šajā rakstā pilskalnus pieminam tikai kā vietvārdus. Patiesībā tās ir seno svētkalnu vietas. Pilskalnuveidošana uz svētkalniem sākta tikai pēdējo 2-3 gadu tūkstošu laikā, tātad pavisam nesen.

Ieskatoties kartē, redzam, ka gandrīz vienādos attālumos un uz vienas taisnes gan uz R, gan A pusi noTērvetes izvietoti vairāki pāru pilskalni. Citiem vārdiem sakot, tā ir pilskalnu pāru ķēde, kuru kala kārtīgskalējs, jo visi ķēdes locekļi ir gandrīz viena garuma. Tā ir senu svētkalnu ķēde, kur daži kalni pārveidotimilitārām vajadzībām.

Uz austrumiem no Tērvetes pilskalna 40 km attālumā atrodas Mežotnes pilskalni. Turpinot ceļu pa topašu iedomāto līniju, pēc 37 km ir divi Skaistkalnes pakalni. Varbūt te bijis Skaistkalnes centrs, kur tagadatrodas baznīca un bijušā klostera ēka.

Taču Skaistkalnes abi pakalni ir ap 3 km dienvidos no teorētiskās līnijas. Tā iet caur nedaudzpaugurainu vietu, kurn dēvē par Deviņzari. Parasti to saista ar Deviņzares avotu, kas ietek Mēmelē. Betvarbūt šim vārdam ir kāda dziļāka jēga, kas saistīta ar Pitagora trīsstūriem.

Šī ķēde turpinās arī uz rietumiem. Pēc 40 km no Tērvetes (atcerieties šo skaitli) ir Kokmuižaspilskalns. Vēl pēc 40 km nonākam ziemeļos no Nīgrandes pie Luku Gāriskalna un Alšu Skujkalna, vēl pēc36 km - Krotē pie Misiņkalna un Elku kalna. Tātad uz vienas un tās pašas taisnes gandrīz vienādosattālumos atrodas seši dubultkalni.

Minēto ķēdes posmu kopējais garums ir 193 km. Vērīgs lasītājs jau pamanīja, ka malējie ķēdesposmi ir nedaudz īsāki.

Šie seši punkti uz kartes veido it kā piecus ķēdes locekļus. Tas atbilst gan vienas rokas pieciempirkstiem, gan ari daudzkārt latvju dainās paustajam, it kā dīvainajam skaitlim pieci seši. Paskatieties uzsavas rokas pirkstiem. Trīs vidējie no tiem ir gandrīz viena garuma, divi malējie - manāmi īsāki. Līdzīgiir ar Zelta ķēdi. Protams, tā ir tikai tāda ārēja līdzība. Nedaudz vēlāk redzēsim - katram no minētajiemattālumiem ir sava nozīme.

Dubultkalni uz vienas līnijas. Vēlreiz atgādināsim, ka visas šīs līnijas svētvietas ir dubultsistē- mas.Katrai no šīm vietām blakus atrodas divi acīmredzami speciāli veidoti kalni. Tiesa, daži no tiem pēdējosgadu tūkstošos pārbūvēti par militāru nocietinājumu vietām - pilskalniem. Bet tas nemazina seno mērniekuun celtnieku darba dižumu. Visi šie dubultie svētpauguri ir saistīti ar teikām, bet Nīgrandes AlšuSkujkalns - ar teiksmainā Velna (lasi: Milžu) akmens vietu.

Visai īpatns ir divu svētkalnu izvietojums pie Nīgrandes, kur Venta krusto Zelta ķēdi. Upes kreisajākrastā atrodas Skujkalns, labajā - pie bijušās Luku muižas - Gāriskalns. Tie atrodas iepretim viens otramuz Z - D līnijas, kas atbilst Ventas tecējuma ģenerālvirzienam. Venta ap šiem kalniem veido divus lieluslokus. Skatoties kartē, šie loki atgādina seno Zalkša zīmi. Kopā ar abiem jau minētajiem kalniem tā veidoAustrumu filozofijā pazīstamo In - jaņ zīmi.

Zelta ķēdes līnija nav gluži R - A virzienā kā lielākā daļa svētvietu metu līniju, tostarp arī Popeslīnija. Varam tikai apbrīnot seno mērnieku pārsteidzoši augsto precizitāti, veidojot svētvietu sagšas metulīnijas. Tērvetes ķēdes slīpums nav nejauša kļūda. Šīs līnijas ģeogrāfiskais azimuts ir 94"5', t.i., noTērvetes pilskalna jāskatās ne gluži uz austrumiem, bet nedaudz arī dienvidu virzienā. Šis nelielaisslīpums saistāms ar tālaika pasaules mēroga plānojumiem, par kuriem jau runājām 2. apcirknī.

Aplūkotās līnijas slīpums dažādos posmos mazliet atšķiras. Ne tikai šī, bet arī citas svētvietu līnijasnav ideāli taisnas, tās var salīdzināt ar vibrējošu kontrabasa stīgu, kas ir viegli viļņota. Vismazākā ķēdesslīpuma posms ir Dobes kalni - Tērvete. Bet šai posmā savienojošā līnija visai precīzi iet pāri vairākāmpauguru virsotnēm svētvietai pie Rom- jiem un ļoti īpatnajam Līgu svētakmenim, kurā var saskatīt ķēdesattēlu. Tā kā pagaidām pasaulē ir zināms tikai viens šāds attēls un viena Zelta ķēde, tad tā nekādi nevarbūt nejauša sagadīšanās.

Tas, ka sešas senās svētnīcas un dziednīcas, kas konstruktīvi veidotas no dubultpauguriem, atrodasuz vienas taisnes noteiktos attālumos, nekādi nevar būt nejaušība. Te pilnīgi noteikti jārunā par Zeltaķēdes sistēmas apzinātu veidošanu.

Visi minētie punkti atrodas vietās, kur starojums ir ļoti labvēlīgs cilvēkam. Zelta ķēde ir senčudziednīcu simbols. Dažkārt to apliecina paši vietvārdi. Piemēram, vārds Tērvete varētu būt cēlies nosomugru vārda terva - veselība.

To apliecina tas, ka šie apvidi bijuši visai apdzīvoti. Mežotnē, Tērvetē un vēl citās vietās arheologiatraduši plašus kapulaukus. Pirms gadu tūkstoša Mežotnē bijis vairāk iedzīvotāju nekā toreizējā Rīgasciematā.

Jau minējām, ka triju iekšējo ķēdes locekļu garums ir 40 km. Tā nevarēja būt nejaušība. Neatkarīgino tā, kādas mērvienības lietojam, šis attālums atbilst vienai tūkstošajai daļai no Zemes apkārtmēra, kasmūsdienās zināms kā 40 076 km. Tiesa, šo lielumu aptuveni noteica tikai 19. gs. beigās, bet minētoprecīzo lielumu - tikai 20. gs. otrajā pusē. Ne tikai ķēdes locekļu garumi, bet arī citu seno svētvietu izmēriliecina, ka senie cilvēki zināja gan Zemeslodes, gan arī citu Saules sistēmas ķermeņu izmērus. Bija tačukāds būtisks iemesls, kāpēc attālums 40 km uzsvērts veselas trīs reizes.

LIELIE ZĪMĒJUMI Atgriezīsimies pie Pitagora trīsstūriem. Zelta ķēde ir seno svētvietu veidoto milzīgo trīsstūru

pamats. Trīsstūru virsotnes veido vēl viens dubult- kalns, proti, Māras kalni Engurē pie pašas Enguresupes ietekas jūrā. Arī Māras kalni ir mākslīgi veidoti. Par Māras kalniem stāsta teika, un nebūt nav jābūtģeologam, lai saprastu, ka šie kalni nav nejauši radušās kāpas. Citur apkārtnē kāpu nav, un jūra šeit irpārāk akmeņaina, lai viļņi no tās nestu ārā smiltis un vēji sapūstu kāpas. Dubultkalna dienvidu daļāredzamas mākslīgi veidotu terašu pēdas, līdzīgi kā Cērtenē. Engures upes labajā krastā saskatāma ieplaka,no kurienes ņemtas smiltis kalna uzbēršanai.

Lielie trīsstūri. Zelta ķēdes viduspunkts atrodas pie Bēnes Saulītēm. Varbūt šis vārds nosaukumā irvienkārši sagadīšanās, taču tie ir interesanti pauguri. Pieļaujam domu, ka pauguros pie Auces upessenatnē bijusi Saules svētnīca.

Iedomāta līnija, kas savieno Engures Māras kalnus ar ķēdes viduspunktu, ir perpendikulāra ķēdei unveido divu Pitagora trīsstūru kopējo malu.

Uz taisnes, kas vieno ķēdes vidusdaļu ar Enguri, ir vēl arī citas ievērojamas vietas. Trīsstūru kopējāmala iet caur Pokaiņu centru - Dižo seju (sk. 7. apcirkni), senām svētvietām - Annenieku Karsto kalnu unTukuma Milzukalnu, līdz pie Rīgas jūras līča krasta tā nonāk Engurē. Turklāt abi nule izveidotie trīsstūri:Bēne - Krote - Engure un Bēne - Engure - Skaistkalne ir pilnīgi vienādi taisnleņķa trīsstūri.

Tātad blakus atrodas divi Pitagora trīsstūri. Katram no tiem malu garums ir vienāds. Kopīga ir īsākatete - 75 km, garā katete ir puse no ķēdes, t.i., 96,5 km, hipotenūzas - pa 121 km. Malu garumuattiecības ir 3:4:5. Vidējā atkāpe no jau minētās attiecības veido apmēram 1,5%.

Aplūkotajā Pitagora attiecību sistēmā 3:4:5 bāze, kas atbilst skaitlim 1, ir 24,4 km. Ar gandrīz 1%precizitāti tā atbilst 15 senām mērvienībām - tā dēvētajām angļu jūdzēm (1,61 km). Turklāt katra

Pitagora trīsstūra perimetrs - 292,5 km atbilst Zemes orbītas diametra (299 miljoni km) miljonajaidaļai.

Lielais trīsstūris. Bez šiem diviem Pitagora trīsstūriem Zelta ķēdes iekšējā daļa veido pamatni vēlvienam vienādsānu trīsstūrim. Tā ietver trīs iekšējos posmus no Tērvetes līdz Nīgrandei. Katra posmagarums ir 40 km, kopgarums - 120 km. Šā vienādsānu trīsstūra augstumu - 75 km jau minējām. Tā izmēriatbilst piectūkstoš reižu palielinātas Heopsa piramīdas sānskata projekcijai (Gīza, Ēģipte). Atgādinām, kaHeopsa piramīdas augstums ir 147 m, pamatnes malas garums - 230 m. Tātad Heopsa piramīda atšķirasno Lielā trīsstūra par 4%.

Var jau būt, ka šāda sakritība ir nejauša. Bet, ja tā nav nejauša, tad jādomā, ka Zelta liēdes pamatilikti jau pirms leduslaikmeta, bet Heopsa piramīdai - tikai pirms trim gadu tūkstošiem.

Vairāki zinātnieki secinājuši, ka Heopsa piramīdas izmēri norāda uz Zemes diametru, tās attālumulīdz Saulei un citiem kosmiskiem lielumiem. To pašu var attiecināt arī uz Lielo trīsstūri. Tā, piemēram,dubultsvētkalnu savstarpējais attālums (40 km) atbilst vienai tūkstošajai daļai no Zemes apkārtmēra. Lielātrīsstūra augstums (75 km) atbilst vienai pusmiljonajai daļai no Zemes attāluma līdz Saulei. Ir arī vēl citassaistības.

Lai cik skeptiski mēs vērtētu minētās sakarības, tās nevar noliegt. Aplūkotie trīsstūri jāuzskata parnozīmīgiem senbaltu civilizācijas pieminekļiem. Neapšaubāmi, ir bijuši kādi svarīgi iemesli, kāpēc šietrīsstūri veidoti un kāpēc tieši ar šādiem, nevis kaut kādiem citiem izmēriem.

Citi zīmējumi. Valkas rajonā nesen atrasti milzīgi akmeņu salikumi, kur iezīmējas gan apļi, ganlīnijas. Milzīgie zīmējumi aizņem ap 5 x 5 km lielu platību priežu silā. Daļa zīmējumu izpostīta 19. gs.,būvējot dzelzceļa līniju Rīga - Valka, kā arī 20. gs., būvējot Sedas ciematu. Zīmējumu atradējs AndrisZanders domā, ka te varētu saskaitīt ap 50 apļiem diametrā no 4 līdz 8 m un ap 200 līnijām.

Milzu zīmējumi, mūsuprāt, bija arī izpostītajā Idus Pantenes svētvietā (Valmieras rajons). Diemžēl

šo vietu atklāja tajā laikā, kad melioratori jau darbojās pilnā sparā, un nosargāt izdevās tikai niecīgu daļu.Šī ir viena no daudzajām vietām, kur it kā meliorācijas dēļ postīja mūsu senču svētvietas. Šādās vietāsveiktie darbi parasti bija ekonomiski nelietderīgi. Meliorētā platība tagad apaugusi ar blīvu alkšņu audzi.

DZIĻĀS KOPSAKARĪBAS Gan Pitagora trīsstūri, gan tajos iegulušais Lielais trīsstūris būvēti ap Pasaules meridiāna Māras

līniju. Savukārt šo trīsstūru saistības ar jūras krastu un upju gultnēm nevar neizraisīt būtiskas pārdomaspar veikto darbu secību un latvju teikās pieminēto upju radīšanu.

Papildu izpētes vērtas ir arī senās latvju garamantas, kas vēsta par šīm vietām. Ar tām sasaucas arīseno šumeru mīti, tostarp tie, kas vēsta par ūdeņu valdnieku Enki un sasaistēm ar Enguri.

Kur raugās Māras kalni? Engure ir skaista vieta pie Engures upes ietekas Rīgas jūras līcī. Ne velti tākopš 18. gs. vidus bijusi iecienīta muižnieku atpūtas vieta. Kaut plašāka apkārtne ir visumā līdzena, pieupes ietekas jūrā paceļas divi pauguri - katrs savā upes krastā. Tie apvīti teikām un nostāstiem, tādēļ šeitmēģināts rakt, lai atrastu naudu. Hercoga Jēkaba laikā Engures grīvā aiz Māras kalniem bijusi osta, kurpat vislielāko vētru laikā bijis ļoti mierīgi, kā saka vecie zvejnieki - kluss kā šķūnī. Tātad šie kalni navvienkārši smilšu sabērumi, bet spēj radīt spēcīgu enerģētisko barjeru.

Jau minējām, ka Zelta ķēdes pamatne nav gluži R - A virzienā; tā ir nedaudz pavērsta Sauleskustības virzienā. Tieši tāpat trīsstūros ir pagriezts vai sašķiebts pret Z - D līniju vienādsānu vidusper-pendikuls. Iedomātā līnija, kas vieno abus Pitagora trīsstūrus, vēl turpinās arī ziemeļos no Engures. Nejautikai tāpēc mūsu senči izveidoja daudzās svētvietas, lai parādītu, ka zina Pitagora teorēmu un prot ļotiprecīzi izmērīt savu zemi. Līnijai Karaļa seja Pokaiņos - Karstais kalns - Tukuma Milzu- kalns - EnguresMāras kalni ir būtiska nozīme. Raugoties tepat pāri līcim, šīs līnijas turpinājums iet pāri lielākajamdziļumam Rīgas jūras līcī, bet tālāk norāda uz seno izeju no līča Baltijas jūrā starp tagadējo Muhu salu unIgaunijas rietumu krastu. Tālāk šī līnija iet caur Tunturi kalniem (sk. 2. apcirkni), līdz nonāk Eiropas unarī Eirāzijas tālākajā ziemeļu punktā - Nordkapā, kas ir Skandināvijas un Kolas pussalas saskares vieta.

Vispārpieņemtā nozīmē par Nordkapu sauc nedaudz tālāku punktu - Magerē (Mageroy) salas stāvo,ap 300 m augsto klinšu ragu Barenca jūrā. Tā koordinātes ir 71°10' Z platumā un 25°47' A garumā. Tomērtas ir tikai Magerē salas tālākais punkts. Paša kontinenta tālākais ziemeļu punkts atrodas apmērampusgrādu uz rietumiem, un tur sākas pasaules Galvenā līnija, kas iet gan caur

Latvijas, gan Grieķijas senajām svētvietām ar vienādu nosaukumu - Idus, Valmieras Zilo kalnu uncitām ievērojamām vietām. Tad, lūk, tieši uz šo vietu arī raugās Pokaiņu - Engures līnija.

Kad trīsstūri veidoti? Visai precīzi var noteikt laiku, kad senči uzbēra Māras kalnus. Tas nav nemaztik sen un saistāms ar turpmāk aplūkotās Zelta vijas un Litorinas jūras veidošanās laiku. Vēl tikai pirms6,5 gt. to piekrastes daļu, kur tagad atrodas Engures ciems, klāja Ancilus ezera ūdeņi. Kad Rietumskandi-nāvijā sauszeme iegrima, Ancilus ezers savienojās ar okeānu un pārtapa par Litorinas jūru. Tātad diez vaiMāras kalni veidoti agrāk nekā pirms 6 gt. Šim laikam ir būtiska nozīme, jo tas liecina, ka mūsu senči vēltolaik bija saglabājuši ļoti augstas zināšanas. Blakus Māras kalniem redzama ieplaka, no kuras ņemtassmiltis kalnu uzbēršanai.

Popes līnija un Zelta ķēdes trīsstūris ir tikai divas no seno svētvietu sagšas līnijām. Tās ne tikai klājLatvijas zemi, liet tām ir arī tālas sasaites. Šādus darbus varēja veikt tikai augsti attīstīta civilizācija arspēcīgiem valstiskiem veidojumiem, kas labprātīgi iekļāvās šīs civilizācijas mērķos.

Trīs Lielo trīsstūru pamatne Zelta ķēde veidota daudz senāk. Šeit atkal un atkal sastopamies arlielajiem senatnes noslēpumiem. Mūsdienās uzzināt, kurās vietās ierīkot svētvietu trīsstūrus, nebūtuiespējams bez Kosmosa foto, precīzām kartēm, to daudzu variantu aprēķiniem ar datortehniku, precīzieminstrumentiem un kvalificētiem zemes ierīkotājiem. Šādu Zelta ķēžu ierīkošanu nevarētu veikt ātrāk par20. gs. beigām, taču šis neticamais darbs veikts tad, kad, kā apgalvo valdošie uzskati, mūsu zemē esotdzīvojušas tikai pirmatnējās akmens laikmeta kopienas. Šī Zelta ķēdes: dubultkalnu sistēma nevar būtnejauši radusies. Šeit, tāpat kā skatot Popes līniju, atrodam senču precīza darba liecības. Visi Zelta ķēdeskalni ir piesaistīti upēm. Tas plānošanu dara ievērojami grūtāku. Lai šādu ķēdi izplānotu, mūsdienu

cilvēkam nepietiktu tikai ar labām kartēm. Vēl vajadzētu strādāt ar moderno datortehniku, lai lielākosķēdes posmus sasaistītu ar upju gultnēm. To varētu izdarīt tikai pēc īpašas programmas izveidošanas unvariantu analīzes.

Senos plānojumus nevarētu īstenot, ja nebūtu labu karšu. Pētot Latvijas seno svētvietu kopas, ar šojautājumu saskaramies ik uz soļa. Pasaulē ir zināma tā dēvētā admirāļa Piri karte, kas rāda Antarktīdutādu, kāda tā bija pirms miljona gadu. Tātad kartes patiešām ir bijušas. Nejaušs nav arī jautājums pardatortehniku. Tai vēlreiz pieskarsimies 9. apcirknī.

Jo nopietnāk iedziļināmies ziņās par Zelta ķēdes trīsstūriem, jo tālāk pagātnē atbīdās iespējamais tāsveidošanas laiks. Uzskatot Zelta ķēdes posmus par Pokaiņu Dižās sejas barošanas elementiem, jāsecina,ka tie radīti vienlaikus (sk. 7. apcirkni) - pirms 220 gt. Bet šīs nodaļas sākumā minētais Engures Māraskalnu uzbēršanas laiks jāattiecina uz sistēmas atjaunošanu pēc leduslaikmeta.

TĀ NAV SAGADĪŠANĀS Ja Rietumu speciālisti, aplūkojot dažus simtus metrus garos senos veidojumus, uzskata par brīnumu

to, ka veidojumu malu attiecības atbilst Pitagora trīsstūrim, tad ko gan viņi teiktu par milzīgajiemdubultsvētvietu trīsstūriem, kuru apvilkšanai vajag bezmaz pustūkstoša kilometru ķēdes? Šeit stingrinoteiktās vietās atrodas septiņi dubultsvētkalni un vēl vismaz trīs citas senās svētvietas. Šo kopumunevai* uzskatīt par ko citu kā vismaz par vienu no lielajiem pasaules brīnumiem. Diemžēl jāņem vērā, ka,iespējams, radīsies skeptiķi, kas visu nule aprakstīto - dubultsvētkalnus, Zelta ķēdi un trīsstūrus dēvēstikai par sagadīšanos. Mēģināsim novērtēt skeptiķu izteikumus ar matemātikas palīdzību, nosakotizteikuma ticamību.

Sāksim ar visai plaša rakstura vērtējumu, ka Baltijā dubultsvētkalnus sastopam vidēji ik pa 10 000km2 , t.i., ik uz 100 x 100 km platības. Tādā gadījumā ticamība, ka kāds no tiem atrodas noteiktā 1 km2lielā platībā, atbilstu attiecībai 1:10 000. Septiņu dubult- svētkalnu atrašanos noteiktā vietā varētu izteiktar skaitļa 10 ceturto pakāpi, kuru savstarpēji reizinot septiņas reizes, iegūstam 4x7, t.i., divdesmit astotopakāpi.

Bet vēl triju citu svētvietu atrašanās noteiktās vietās šajā sistēmā aprēķināto skaitli samazinātu vēlkādu miljonu reižu.

No tā izriet, ka ticamība izteikumiem par sagadīšanos atbilst skaitlim 0, 000 000 000 000 000 000000 000 000 000 0001. Cilvēkus, kam matemātika nav īsti tuva, šis garais skaitlis var mulsināt. Tāpēcpaskaidrosim to: ja ticamību apgalvojumam par sagadīšanos varētu salīdzināt ar visu minēto kalnu undubultkalnu svaru, tad šis apgalvojums nav pat viena putekļa vērtībā. Varētu teikt arī tā, ka šo vietukopuma apzināta izveidošana ir miljardu miljardu miljardiem reižu ticamāka par sagadīšanos. Tejāpiebilst, ka līdzīgi tam par sagadīšanos varētu uzskatīt jau minēto Popes līniju.

Protams, var lietot arī citas metodes, lai aprēķinātu šāda svētkalnu kopuma nejaušu izveidošanos.Aprēķinu var veikt arī ar kādiem citiem skaitļiem, tomēr rezultāta būtība nemainās.

Mēs aplūkojām tikai divas senās svētvietu sistēmas - Popes līniju un Engures - Pokaiņu trīsstūrus. Tejāpiebilst, ka šīs nebūt nav vienīgās svētvietu sistēmas.

Nobeidzot sadaļu par Zelta ķēdi, vēl piebildīsim, ka senajām svētvietām bijuši daudzi uzdevumi.Mēs šeit runājam tikai par seno svētkalnu izvietojumu. Dažas ziņas par pašu svētvietu darbību varēsiettuvāk iepazīt aprakstā par Pokaiņu dižo svētvietu (7. apcirknis).

4.3. ZELTA VIJA Pasaulē, un tostarp arī Latvijā, ir daudz dažādu brīnumu. Tos varētu iedalīt trijās grupās. Vieni no

tiem izsauc izbrīnu tādēļ, ka neizprotam, kā gan tos pirms gadu tūkstošiem varējuši radīt cilvēki ar mumsnezināmiem līdzekļiem. Bet šos brīnumus var atkārtot ar mūsdienu tehnikas palīdzību. Pie šīs grupaspieskaitāmi daudzi lielie zemes darbi, tostarp Kangaru kalnu uzbēršana.

Otrai grupai pieskaitāmi tie brīnumi, kurus mūsdienu tehnika vēl nespēj atkārtot, bet, ja tas būtunepieciešams, šādu tehniku varētu radīt. Piemēram, minēsim daudzus simtus tonnu smago svētakmeņunovietošanu Kapsēdē, Nīcgalē, Vandzenē un citur.

Paliek trešā brīnumu grupa. Tai pieskaitāmi tādi senatnē veidoti darbi, kurus cilvēki, iespējams,nevarēs atkārtot nekad. Viens no tādiem ir milzīgais krasta valnis - Zelta vija ap Baltijas zemju juraskrastu. Par to stāsta daina:

Vij, Dieviņ, zelta viju Visgarām jūras malu, Lai nenāca salta salna Šai zemē ziedu traukt.LD 31032Milžu valni. Pasaules kontinentu un salu krastu * *kopgarums ir vērtējams miljonos kilometru. Latvijas krasta līnija ir 500 km gara. Mūsu zemes krasti

ir īpatni un neparasti ar to, ka tie atgādina paplāti ar uzvelvētu malu. Turklāt šī uzvelvētā mala ir samērājauna - tā ir tikai kādus astoņus gadu tūkstošus vecs veidojums.

Latvju senči apzinājās šo viju kā vienreizēju brīnumu, kam nav nekā līdzīga visā pasaulē un kovarēja radīt tikai ar Dieva palīgu. Mūsdienu cilvēki pa šo brīnumu staigā, būvē ceļus, mājas, pat veselaspilsētas, neapzinoties, kas tas ir. Vai nojaušat, ka runa ir par Baltijas jūras mākslīgo krastu? Jūras krasts?- jūs teiksiet. - Vai tad tas ir kāds īpašs brīnums? Kur cietzeme saskaras ar jūru, tur ir ari krasts.

Šāds nekur citur pasaulē nesastopams valnis stiepjas no Kretingas Lietuvā gandrīz līdz PērnavaiIgaunijā. Ja no attāluma starp šīm vietām atņemam vēl viena cita brīnumaina veidojuma - Slīteres Zilokalnu krasta garumuj tad uzvelvētā krasta kopgarums ir ap 600 km. Šajā daļā gandrīz visu krastu veidovidēji ap 0,5-1 km plats uz augšu pacelts valnis. Aiz tā atrodas bijusī jūras daļa, tā dēvētie lagūnu ezeri.Pie tiem Baltijas jūras daļā pieskaitāmi Papes ezers, Bārtas zemiene, Liepājas un Tosmāres ezeri,

Ploces purvs, Sārnates ezers. Rīgas līča daļā minēsim kaut vai purvaines aiz Rojas, Kaltenes unValgal- ciema, kā arī Engures, Kaņiera, Slokas, Babītes un vēl citus ezerus. Daļa no tiem ir aizaugusi, unno tiem vēlāk radušies purvi gan Kurzemes, gan Vidzemes piekrastē, tāpat arī Lietuvā un Igaunijā.

Vidēji šī lagūnu zona iesniedzas piekrastē 15 km dziļumā. Tātad Zelta, vija mūsu zemes platībupadarījusi lielāku par apmēram 7 tūkstošiem km2 .

Nērijas. Tās ir šauras un garas pussalas Baltijas jūras dienvidaustrumu daļā, kuras veidojušas jūrasstraumes, pagriežot upju tecējumu un pieskalojot smiltis. Vārda izcelsme saistāma ar angļu valodāsaglabājušos vārdu narrou) - šaurs.

Lielupes tecējums pagriezienā pie Slokas veido 20 km garu pussalu, bet tās vēl senākais tecējums -iepriekšējo arī tikpat garu nēriju starp tagadējo gultni un Babītes ezeru. Tautā to dēvē par Salu. Ap 6 kmgaru un ļoti šauru pussalu starp Apšuciemu un Klapkalnciemu veido Lāčupīte. Līdzīgi pagrieztas mazāsupītes abpus Kolkasragam. Iespaidīgi zemes veidojumi novirza pa labi Ventas un Bārtas tecējumu.

Pats iespaidīgākais no šādiem veidojumiem ir Kuršu nērija, kuru kļūdaini dēvē par Kuršu kāpām. Tāir 98 km gara un līdz 70 m augsta. Tās platums šaurākajā vietā, tāpat kā Jūrmalas pussalai, ir tikai 300 m.Vēl tālāk uz rietumiem atrodamas divas, kaut arī mazākas, tomēr iespaidīgas nērijas, kuru kopgarums irapmēram 100 km. Austrumos no Vis- las ietekas ir Mierzeja Vislana, bet ziemeļrietumos no tās -Mierzeja Helska.

Nēriju pastāvēšana ir dinamiska. Šīs pastāvēšanas dinamisko procesu ietekmē jūras straume.Tomēr to rašanās saistāma ar Milžu vaļņa rašanos vai radīšanu. Līdz šim publicētā versija par to, ka

minētās nērijas un mūsu jūras piekrasti izveidojis milzu meteorīta radītais vilnis, nav uzskatāma parkorektu.

Kad tas notika? Vecākie arheoloģiskie atradumi Zelta vijas jomā Pāvilostā, Ploces purvā, Purciemā,Sārnatē, Vārnukrogā un citur datēti kā 6,5 gt. veci. Tā kā kādreizējā jūras dibena smiltīs uzreiz dzīvotnevarēja, tad par visai ticamu Zelta vijas veidošanas nobeiguma laiku varētu pieņemt posmu pirms 7,5 gt.,bet tās sākumu - pirms 8 gt.

Taču par to, kā tas noticis, varam tikai izteikt minējumus. Milzīgais pacēlums sastāv no daļām, kuruģeoloģiskā vienotība ir diskutējama. Rietumu daļā tas izpaužas Z - D virziena pacēlumā no Palangas līdzKolkai, austrumu daļā - no Rīgas līdz Pērnavai tajā pašā virzienā. Abu šo pacēlumu savstarpējie attālumiir 170 km - skaitlis, kurn šajā grāmatā pieminam 2. un 7. apcirknī. Šos paralēlos pacēlumus vieno trešais- Milžu valnis, kas stiepjas ZR - DA un virzās no Kolkas uz Rīgu. Šobrīd nav zināma neviena ģeoloģiskavai kosmiska rakstura dabas norise, ar kuru varētu izskaidrot zigzagveida līnijas izcelsmi.

Jau minētās paralēlās nērijas Lielupes grīvā - Jūrmalas pussala un Sala, kā arī senās kāpas starp vēlsenāko jūras lagūnu - Tīreļpurvu un Babītes ezeru liek domāt, ka Milžu vaļņi nav veidojušies uzreiz, betgan vairāku secīgu notikumu gaitā. To vedina domāt arī atradumi lagūnās, par kuriem runāsim turpmāk.Bet pēdējā posma notikumi varētu būt šādi.

Jūrā, vidēji ap 15 km no toreizējās piekrastes, no simts metru dziļuma sācis uz augšu celties ap 2 kmplats valnis. Līdz ar šo valni cēlusies plata josla abpus tam gan uz iekšzemes, gan jūras pusi. Valnimpaceļoties virs ūdens, starp to un senāko jūras piekrasti palika ap 15 km plata bijušo jūras ūdeņu josla.Par to, kā izskatījās piekraste pēc pacelšanās, var spriest, apskatot Kuršu jomu, Kuršu nēriju un tāmlīdzīgus zemes vaļņus jūrā tālāk uz dienvidiem. Atdalītā jūras ūdeņu josla ar laiku daļēji pārpurvojās.

Mēs nepārzinām dabas norises tik pilnīgi, lai katru veidojumu, ko ģeologi nespēj izskaidrot,uzskatītu par apzinīgu būtņu, tostarp milžu vai cilvēku, veidotu. Tomēr nav arī pamata šādu iespējunoliegt, jo minēto Milžu vaļņu izveidošanās dabiskā ceļā neiekļaujas nekādās fizikas vai mehānikaslikumsakarībās. Lai cik tas arī fantastiski skanētu, pats visticamākais no Milžu vaļņu rašanāsskaidrojumiem liek domāt par to mākslīgu radīšanu.

Ja šādu veidojumu vajadzētu radīt, uzberot smilšu dambjus jūrā, tad to kopsvars būtu daudzi simtimiljardi tonnu. Mūsdienu cilvēcei šādi darbi vēl nav pa spēkam. Bet šeit nebūt nav notikusi tikai smilšuuzbēršana vien. Posmā Ķemeri - Klapkalnciems viegli izsekot, ka, veidojot jau minētā vaļņa pamatu,ievērojami uz augšu pacelts arī dolomīta paplāk- snis, kura biezums ir vidēji 20 - 30 m. Tikai viena pašapiekrastes kilometra robežās augšup celti līdz 2 miljardi tonnu dolomīta.

Tāpēc Zelta vijas vaļņa pacelšanās nav skaidrojama ne ar sauszemes celšanos, ne jūras atkāpšanos,ne ar straumju izskalotām smiltīm, lielu meteorītu krišanu vai ar kādu citu mums zināmu dabas norisi vaiģeoloģisku procesu.

Zigzagveida vaļņus nevar uzskatīt arī par zemes pacēlumiem, kas radušies pēc lielā apledojuma. Ganupju gultnes, gan nērijas, kas visas pagrieztas pa labi, liek domāt par ilgstošu, spēcīgu un apzināti virzītudarbību.

Izveidotajam valnim ir sarežģīta kontūra, kuras dabiska izveidošanās neiekļaujas līdz šim zināmajāsdabas procesu likumsakarībās.

ATRADUMI LAGŪNĀS Liela daļa no tās bijušās jūras daļas, kur pēdējos gadu tūkstošus viļņojas lagūnu ezeri, kādreiz bija

ilgstoši apdzīvota. Par to liecina atradumi Papes un Engures ezeru gultnēs, kā arī Kaltenē, Valgalciemā unSlīteres Zilo kalnu pakājē. Katra no šīm vietām apgāž līdz šim pieņemto uzskatu par mūsu piekras- tesvģeoloģisko veidošanos un mūsu senvēsturi.

Šie atradumi apliecina jau minēto dainu par Zelta viju. Izpētei vislabāk pieejama Rīgas līčaKurzemes piekraste.

Slīteres Zilo kalnu pakājē uz diviem balstiem novietots 5 m garais un 2,6 m augstais, gandrīz olvei-dīgais Upsīšu akmens. Tā augšpuse apstrādāta kā Milža gulta, lai tajā gulošais varētu raudzīties uz 400 kmattālās Upsalas pusi. Akmenī iekalti seni simboli, kas, iespējams, vēsta par tālaika svētvietām Kurzemē.

Valgalciema Ulu purvā var redzēt, ka svētakmeņu pamatnes pirms to likšanas uz balstiemapstrādātas līdzīgi tam, kā juvelieris apdarina dārgakmeņus pirms iestrādāšanas metālā. Redzami arīapstrādātie svētakmenu balsti.

Ļoti nozīmīgi ir bijušā Engures ezera gultnē atrastie apstrādātie svētakmeņi. Pagaidām ir atrasti ap20 šādu svētakmeņu, kuri vairākus gadu tūkstošus atradušies zem ūdens. Akmeņi apstrādāti ar mumsnezināmiem instrumentiem un paņēmieniem. Dažu svētakmeņu veidols un detaļu apdare ir visai līdzīgacitiem, jau zināmiem svētakmeņiem, kas nepārprotami liecina, ka šie akmeņi apstrādāti vismaz Rāmaslaika pirmajā pusē. Akmeņu atrašanās vieta pilnīgi noraida literatūrā sastopamo mītu par šādu akmeņuveidošanu zemkopības laikā kulta vajadzībām.

Apstrādāti akmeņi, tostarp ar iekaltām zīmēm, atrasti arī Papes ezerā.Nopietnu ievērību pelna atradumi Kaltenē. Šeit atrasti apstrādāti svētakmeņi lielu pasākumu norises

un ļaužu pulcēšanās vietās. Diemžēl lielākā daļa Kaltenes svētvietu ir iznīcinātas. Tagad ir grūti spriestpar lielajiem, savstarpēji perpendikulārajiem akmeņu krāvumiem, par milzīgo, iespējams, pasaulē lielākoakmens galvu piramīdu, kā arī par mazo akmens disku nozīmi. Tāpat vairs nav iespējams spriest parakmeņiem, ko 19. gs. sākumā izveda no Kolkas Bāžu purva bākas pamatiem. Kopumā var uzskatīt, kabijušajos lagūnu ezeros un piekrastē vismaz pirms 6 gt. veikti ļoti lieli darbi, lai izveidotu svētvietusistēmu gar Zelta viju.

MILŽU DARBI UN MODERNĀ FIZIKA Daļa lasītāju, iepazinušies ar šo apcirkni, teiks: "Nu gail par traku! Tas taču nevar būt tāpēc, ka tā

nevar būt! Un tas nav iespējams!"Šādi vai ļoti līdzīgi vārdi pēdējos gadu tūkstošos teikti daudzas reizes. Tos teica tad, kad izgudroja

pirmo buru laivu, pirmās ūdensdzirnavas un pirmo tvaikmašīnu. Franču zinātņu akadēmija savā laikāizlēma, ka meteorītu krišana no debesīm ir absurda, jo debesīs akmeņu neesot. Tāpat franču gudrākāsgalvas noraidīja tvaikoņa būves projektu, jo dzelzs ūdenī nevarot peldēt.

19. gs. vidū zinātnieki pierādīja, ka vilcieni nedrīkstot braukt ātrāk par 40 km stundā, jo lielāksātrums cilvēkus nogalināšot. Līdzīgi pierādīja to, ka lidmašīnas ideja noraidāma pašā būtībā, bet vēl1950. g. Anglijas zinātnieki pamatoja uzskatus par to, ka cilvēks nekad nevarēs lidot Kosmosā. Šādu faktuuzskaitījumu varētu turpināt.

1900. g. Parīzē atklāja 20. gs. sākumam veltīto Vispasaules zinātnes un tehnikas sasniegumu izstādi.Tās laikā notika plaša, zinātnes attīstībai veltīta konference, kurā piedalījās pasaules gudrākās galvas.Cienījamie zinātnieki konferences lēmumā atzīmēja, ka 20. gs. solās būt visai neinteresants, jo visinozīmīgākie atklājumi jau ir izdarīti. Ja kāds tajā laikā mēģinātu apgalvot, ka nepaies ne simts gadu uncilvēkiem kabatā būs mazas kastītes, kas ļaus sazināties ar draugiem un paziņām, kuri atrodas jebkurāZemeslodes vietā un, ka, sēžot savās mājās, varēs sekot notikumiem visās pasaules malās, tad šāducilvēku dēvētu par jukušu.

Ne reizi vien nācies dzirdēt to cilvēku iebildumus, kuri uzskata sevi par zinātnes aizstāvjiem, kaiepriekš minētie fakti runājot pretī zinātnieku atklātajiem un izpētītajiem dabas likumiem. Atbilde te irvienkārša: ja kāds fakts neatbilst kādam likumam, tad vaina meklējama ne jau faktā, bet gan cilvēkaizdomātajā likumā. Te jāpiebilst, ka mūsdienu zinātne apjēguši tikai pavisam nelielu daļu no visiem dabaslikumiem. Latvju garamantas un mūsu senču veiktie darbi liek domāt, ka vinu zinā- šanas daudzās jomāsbijušas visai lielas.

Nav pagājuši pat vēl divi simti gadu kopš tā laika, kad angļu fiziķis M. Faradejs sāka pētīt elektrību,berzējot dzintaru ar vilnas lupatiņu. Tolaik neviens pat nesapņoja par elektrības rūpniecisko ražošanu untās lietošanas iespējām. Šobrīd jautājumā par dabas spēku izmantošanu mēs esam tādā pašā līmenī kāsavā laikā M. Faradejs. Būtu smieklīgi noliegt to, kas ir acīmredzams.

Neskaitāmi fakti liecina, ka mūsu tālie senči zināja daudzus tādus dabas likumus, par kuriemmūsdienu zinātne pat nenojauš. Tieši tas viņiem palīdzēja veikt milzu darbus. Mēs nevaram apgalvot, kamilzu darbu veicēji bija milžu augumā, bet to, ka viņi bija gara milži, nevar apšaubīt itin neviens.

PIEKTAIS APCIRKNIS GARA GAISMAS NESĒJI

Latvju garamantās - gan dainās, gan pasakās - sastopam vēstījumus par tēva dēliem, kas devušiespasaulē veikt labus darbus. Savukārt daudzu citu tautu mītos atrodam ziņas par gaišmatainiem vīriem, kasieradušies mācīt dažādus amatus un zinības. Šīs visai līdzīgās ziņas cita citu papildina un apstiprina.

Dažādu kontinentu tautas apbrīnojami īsā laikā apguvušas plašas, turklāt visai sarežģītas mākas unzināšanas, piemēram, par ļoti smagu akmeņu pārvietošanu un apstrādi, kuģniecību, metalurģiju,dziedniecību, astronomiju u.c. Samērā līdzīgi ir senie arhitektūras, kultūras un mākslas pieminekļidažādos kontinentos, piemēram, piramīdas, pret zemestrīcēm drošās būves, senās observatorijas u.c. Šiepieminekļi liecina par ļoti augstām, turklāt visai līdzīgām zināšanām sirmajā senatnē. Daļu no tām varējaapgūt ilgstošu mēģinājumu un novērojumu gaitā, taču lielākā daļa zināšanu ir pārņemtas. Dažādu, patattālu dzīvojošu tautu mīti par to sniedz visai līdzīgas ziņas, kas cita citu papildina un apstiprina. Tasmudina domāt, ka šīs zināšanas nākušas no kāda viena kopīga avota. Mūsu garamantas, atradumi Pokaiņosun daudzas citas zinas vedina domāt, ka izcilo zināšanu avota pirmsākumi varētu būt rodami senbaltucivilizācijā. Latvju garamantas tādā gadījumā ir tuvākais seno ziņu atspulgs.

Nule apskatīto latvju un citu tautu garamantu sasaisti varētu dēvēt par pirmo sasaistes līmeni. Bet tānav vienīgā. Līdzīgi kā latvju dainās, kas vēsta, ka Trim kārtām zelta josta ap resno ozoliņu, mēs atrodamvēl citas, augstāku līmeņu sasaistes.

Otrā sasaiste veidojas, vienojot pirmo sasaisti ar Latvijā sastopamo pārsteidzoši lielo svētvietudaudzumu, turklāt neparasti dižu un plašu svētvietu tīklu. Tām rodas jau cita, globāla nozīme.

Tieši šo iemeslu, nevis sagadīšanās dēļ, mūsu zeme ir plašās indoeiropiešu tautu saimes pirm-dzimtene (sk. 9. apcirkni). Tomēr šo ziņu var uzlūkot tikai kā pakārtotu. Pasaules kultūras attīstībā daudzlielāka nozīme ir Lielo skolotāju - gara. gaismas nesēju darbam citās zemēs un kontinentos, radot jaunascivilizācijas. Par mūsu senču saskari ar Seno Grieķiju jau lasījām 2. apcirknī. Tagad iepazīsim garagaismas nesēju darbu arī citos kontinentos.

Interesantas ir savstarpēji tālu dzīvojošu tautu ziņas par šo gara gaismas nesēju visai līdzīgo izskatuun izturēšanos, ar ko viņi ievērojami atšķīrušies no vietējiem iedzīvotājiem.

Pārsteidzoša ir Kecalkoatla Centrālamerikā, Tunapa Dienvidamerikā, Usira (Ozīrisa) Ēģiptē,Apollona un Prometeja Hellādā (Senā Grieķija) un citu gara. gaismas nesēju savstarpējā līdzība. Vēlpārsteidzošāka ir šo varoņu likteņu kopība. Neapšaubāmi, ka visu līdzību pamatā ir seni patiesi notikumi.

Trešā sasaiste rodas, ja latvju dainu senāko slāni vieno ar otro sasaisti. Tad mēs iegūstam būtiskijaunu Visuma izpratni, kur, sākot no zvaigznēm līdz pat zāles stiebram, katram ir sava^vieta un savsuzdevums kopējā Visuma saskaņā. Šajā apcirknī aplūkosim latvju garamantu sasaisti ar citu tautu mītiempar izciliem varoņiem, kuru darbi veltīti cilvēcei.

Lai varētu sasaistīt tās vēstis par mūsu senatni, kuras glabā dažādu, turklāt attālu tautu mīti, nāksiessavās domās doties daudzos ceļojumos gan tālu no Latvijas, gan dziļi senatnē. Mēs sāksim ar ieskatucilvēces senāko un svētāko ziņu krājumā - latvju garamantās par mūžīgajiem Visuma likumiem, kas nosakacilvēces vēstures lielo notikumu attīstības gaitu.

5.1. AUSEKĻA NEPARASTĀ DZĪVE iKurš gan nezina vārdu Auseklis un Auseklim piedēvēto astoņstūrainās zvaigznes zīmi? Patiesībā šī

zīme ar četriem izteiktiem pamatstariem un astoņiem stūriem ir laika cikla aprites zīme. Senatnē laiku untelpu nosacīti dalīja astoņās daļās. Mūsu senči lielās laika aprites visbiežāk izteica ar simbolu gads.Ausekļa zīmē redzam tā sadalījumu. Tur izceltas četras galvenās gadskārtas, bet pavisam to ir astoņas.

Astoņi stūri bija arī latvju zintnieku cepurēm. Senatnē arī telpu nosacīti dalīja astoņās daļās.Mūsdienu astronomi no Zemes var novērot astoņas Saules sistēmas planētas. Divas no tām - Mer-

kurs un Venera - atrodas Saulei tuvāk nekā Zeme. Iespējams, ka šī tuvuma dēļ tām abām veltīja sevišķuvērību. »

Ausekļa vārds dainas izmantots, lai skaidrotu Visuma norišu būtību un secību, tostarp arī pārat-dzimšanu. Tas attiecas arī uz būtiskām pārmaiņām cilvēces vēsturē. Lielākā daļa dainu par Rīta zvaigzniAusekli būtībā ir simboliski vēstījumi par kādām cilvēcei ļoti nozīmīgām likumsakarībām, notikumiem unlielo laikmetu attīstības posmiem.

AUSEKLIS - VISUMA ATJAUNOTNES SIMBOLS Mūsu senči izvēlējās planētu Veneru, lai simbolos ietērptu ļoti būtiskas ziņas par Visuma procesu

cikliskumu. Ieskatieties, cik gan skaisti viņi to vēsta, aprakstot Ausekļa, t.i., Veneras, kustību senosimbolu valodā.

Ne tā zvaigzne visu nakti, Kas uzlēca vakarā; Ap pusnakti ielīgoja Dvēselīšu namiņā.LD 33868Dvēselīšu namiņš ir Aizsaules simbols. Planēta Venera nozūd cilvēku skatienam līdz ar Sauli. Bet

pēc nakts pienāks rīts, tāpat kā lielajā vēsturē pēc Kālī laika nāks Ūsiņa laiks.Lielum lielā zvaigžņu dainu daļa veltīta tikai vienai planētai - Auseklim. To var ieraudzīt rītos vai

vakaros pirms Saules lēkta vai arī pēc tās rieta un arī tad ne katru dienu. Zinot, ka mūsu senči bijušilietišķi ļaudis, jādomā, ka viņiem bija kādi ļoti būtiski iemesli, kuru dēļ Auseklim veltīta tik liela vērība.

Dainas vēsta, ka senči labi apzinājušies planētu kustības likumus un pratuši tos izmantot kā modelilielo vēstures ciklu skaidrojumiem.

Arī tajās dienās, kad Venera parādās vakarā pēc Saules rieta, tā drīz vien pazūd, bet atkal ir redzamano rita. Šie īsie vakara un rita pārvērtību periodi dainās izteikti kā Ausekļa atdzimšana, turklāt ar dziļusimbolisku nozīmi.

Pāratdzimšana ir viens no lielajiem Visuma likumiem. Šis likums attiecas gan uz bioloģiskāmbūtnēm, gan arī uz neorganiskiem Kosmosa ķermeņiem. Bioloģiskās būtnes, tostarp ari cilvēka,personības kodols - dvēsele, kas sūtīta no Aizsaules, kādu laiku dzīvo fiziskajā pasaulē. Tad tā atstāj šeitsavu vielisko apvalku, ko mēs saucam par ķermeni, un sāk savu ceļu caur smalkāku enerģiju telpām, līdzatgriežas atpakaļ Aizsaulē. Savukārt citas radības pārpalikušo apvalku izmanto pārtikai. Šis princips irļoti plašs, mēs tam tikai pieskarsimies. Tas sākas no mazajiem mikroorganismiem un attiecas arī uzvislielākajām bioloģiskajām būtnēm. Arī Kosmosā nepārtraukti sairst vecie objekti un no to vielas rodasjauni. Mūsdienu zinātne pie pāratdzimša- nas kā Kosmosa pamatlikuma nonāca tikai 20. gs. otrajā pusē.Mūsu priekšteči to saprata jau neatminamā senatnē un atspoguļoja to dainās, kurpārat- dzimst sieviešukārtas zintniece un gara gaismas nesēja, laikmeta simbols - Auseklīte.

Dažās dainās likteņa simbols ir vanadziņš. Pār- atdzimšanas motīvs ieskanas arī garajā dainā Kur tuskriesi, vanadziņi… Kā vēsta daina, pāratdzimšana vienmēr notiek caur ūdeņiem - upi, Daugavu, jūru.

Mēnesnīca, zvaigznes skaita, Vai ir visas vakarā; Visas bija vakarā, Auseklltes vien nebija.Ausekllte aizgājusi, Upes malā dziedādama, Upes malā, dziedādama, Ievai ziedus lasīdama. Ievai ziedusbraucljot, Nokrīt balta villainlte; Villainltes meklējot, Nohīt zelta gredzentiņš; Gredzentiņa meklējot,Iekrīt pati upītē. Upe viņu nepanesa, Tā ienesa Daugavā; Daugaviņa nepanesa, Tā ienesa jūriņā, Jūraviņas nepanesa, Tā iznesa maliņā.

FS 67.5444, JaunpiebalgaŠī daina ir ļoti līdzīga citiem variantiem par pastarītes pāratdzimšanu. Jūras malā izaug kupla liepa

deviņiem žuburiem utt. Gan šī, gan citas līdzīgas dainas vēsta par lielajām pārvērtībām, un tās nekādāgadījumā nav jāsaprot kā slīkoņa izskalošana jūrmalā.

Dainu simbolos pāratdzimšanas vieta jūra ir pirmviela, kur notiek Visuma vielas uzkrāšana,pārveidošana un jauna radīšana. Dainās par pāratdzimšanu dzīvība veidojas jūras putās.

… Auseklīša vien nebij; Auseklītis jūriņā Baltā putu gabalā.LD 33855, GulbeneŠīs pāratdzimšanas dainas sasaucas un papildina dainas par aiztecēšanu uz Veļu valsti - Vāczemi.

LIELIE CIKLI CILVĒCES VĒSTURĒ Mums skolā mācīja, ka cilvēces attīstība bijusi vairāk vai mazāk vienmērīga augšupeja no tumsas un

neziņas uz gaišo nākotni. Drausmīgais 20. gs. ar daudziem desmitiem miljonu terora upuru un daudzajiemasiņainajiem kariem uzskatāmi pārliecina, ka skolā mācītais pasaules uzskats neatbilst patiesībai. Cilvēcivirza nevis nemitīgs progress, bet gan pavisam citi likumi. Tāpēc jāmeklē pilnīgi atšķirīga un daudzdziļāka Visuma un savas esības izpratne. Tādas domas pauž mūsu dainas un citas senās mācības parmilzīgiem laika cikliem Zemes un arī cilvēces vēsturē.

Apmēram pēc katriem 150 gadu tūkstošiem uz Zemes iestājas leduslaikmets, kas atnes lielu postu.Vēl pēc lielākiem laika periodiem uz Zemeslodes notiek drausmīgas katastrofas. Katrs tāds cikls iezīmēčetrus periodus, kurus nosacīti varētu dēvēt par rītausmu - progresa sākumu, uzplaukuma, norieta unbeigās arī posta laiku. Starp četriem minētajiem lielajiem laikmetiem ir arī mazāki, tāpēc atcerēsimiesAusekļa zīmi un senču gada dalījumu. Latvju dainas šīs ziņas saista ar Ausekli kā gaišā laika ievadītāju,darbu darītāju un rīkotāju.

Mūsu senči veica dižus darbus, bet viņi paši par tiem daudz nerunāja. Arī dainās par Auseklipieminētas tikai pašas norises, nedodot tām vērtējumu. Tas jāmeklē citu tautu mītos. Sāksim ar ziņām, kassaglabājušās seno grieķu mītos.

No daudzajām zemēm, kur devušies gara gaismas nesēji - Ausekli, Grieķija ir mums vistuvāk.Vistuvāk ne tikai attāluma ziņā, bet, kā jau minēts 2. apcirknī, senie grieķi ir mums arī radniecīgi. Kāturpmāk redzēsim, Prometejs, ja to uzskatām par personu, varētu būt dzimis tepat, Baltijā. Taču, pirmsiepazīties ar galvenajām ziņām par viņu, atgādināsim jau teikto par mūsu saistībām senatnē.

Seno grieķu mīti vēsta, ka viņu augstākā dievība Zevs sacēlies pret savu tēvu Kronu un viņa palīgiem- titāniem. Pēc gūtās uzvaras Zevs savus pretiniekus ieslodzījis pazemē. Tomēr šajā pazīstamākajā mītavariantā ir daudz pretrunu, tāpēc ticamāks ir cits variants, kas vēsta par to, ka Krons ar titāniem devies uzkādu zemi tālu ziemeļos. Tur viņš esot nodibinājis jaunu valsti, kurā cilvēki dzīvojuši ilgi un laimīgi. Šovariantu apliecina gan citi grieķu mīti, gan senie indiešu raksti svētajā sanskrita valodā.

Netiešu apliecinājumu tam sniedz daži Baltijas vietvārdi: senais Lietuvas galvenās upes Nemunasnosaukums ir Kronosa, un netālu no tās grīvas atrodas sena pilsēta Kretinga, t.i., Krētas kungu pilsēta.

Ozolkoka kambaris. Dainas, kas vēsta par Visuma, tostarp arī mūsu Zemes un tās civilizācijugalvenajām norisēm, ir ļoti senas, senākas par citu tautu līdzīgiem mītiem. Kā piemērs minams sen- ēģiptiešu vēstījumi no Piramīdu tekstiem par Usira (Ozīrisa) pār atdzimšanu. Jūras malā, kur tiek izskalotasviņa miesas, izaug milzīgs tamarisks (koks). Tā saknes ietver sevī Usira šķirstu. Šis sen- ēģiptiešu mītsuzrakstīts pirms pieciem gadu tūkstošiem, un tas ir ne tikai saistāms ar daudz senākas senbaltucivilizācijas dainām, bet tiek uzskatīts, ka ir ņemts no tām.

Trīs rītiņi neredzēja Auseklīti uzlecam. Saules meita noslēpusi Ozoliņa kambarī.FS 1650,7971, CeraukstePlanēta Venera tiešām ilgāku laiku atrodas aiz Saules un nav redzama, tāpēc šī daina drīzāk

uzskatāma par simbolisku nekā astronomisku. Būtībā līdzīgs Piramīdu tekstiem un pat senāks par tiem irKalevalas vēstījums par Sampo - Kostnisko dzirnavu bojāeju un pāratdzimšanu. Kaut arī stipripārveidota, tomēr interesantus pamatvirzienus saglabājusi daina, kas stāsta par Ausekļa ceļojumu.

Vakarā iesasēdu Ozoliņa laiviņā, Rīgā man gaisma ausa, Vāczemē Saule lēca; Rīgā man tēvs,māmiņa, Vāczemē līgaviņa.

LD 52134Dainās vairākkārt minētā Vāczeme ir Viņsaules simbols. Un līgava Vāczemē ir nevis kāda puiša

izredzētā, bet gan Ausekļa līgava.

PROMETEJA IZCELSME Vispārzināma ir seno grieķu teika par titāna Ja- peta dēlu Prometeju. Viņš nozaga no debesīm uguni,

t.i., māku to iegūt un lietot, deva cilvēkiem galvenās nepieciešamās zināšanas un mācīja amatus. Zagtouguni Prometejs aiznesa, paslēpis niedrē, kas ir dzīvības un triju Visuma telpu vīrišķīgās izpausmessimbols.

Zevs Prometeju sodīja - piekala pie klints. Katru dienu atlidoja ērglis un knābāja Prometeja aknas.Piebildīšu, ka aknas ir vienīgais cilvēka orgāns, kas spēj atjaunoties. Mediķi to uzzināja 20. gs. Bet kā tozināja senie cilvēki?

Vēl par dažiem notikumiem Prometeja dzīvē. Mītā vēstīto, ka viņš iemācījis cilvēkiem iegūt uguni,prasmes un amatus, var aplūkot divējādi. Ja šīs ziņas uztver tieši, tad atcerēsimies, ka iegūt un lietot ugunicilvēki prata vismaz jau pirms diviem miljoniem gadu. Pieļausim domu, ka cilvēce cauri gadu miljoniemvarētu saglabāt pateicību par viedo cilvēku, kas apguva uguns iegūšanas un lietošanas māku. Tomērticamāk, - vārds uguns jāsaprot kā gaismas simbols.

Vai esat pamanījuši, cik gan bieži mēs vēl tagad tādus vārdus kā gaisma, uguntiņa, kvēle un tiemlīdzīgus veltām tiem cilvēkiem, kuri nes gara gaismu. Būtībā šajos gadījumos arī mēs runājam simbolos.Prometejs cilvēkiem nesa zināšanas, mācīja amatus. Tā jau arī bija tā īstā gaisma un uguns. Valda uzskats,ka Prometeja dzimtene esot Senā Grieķija. Tomēr, rūpīgāk ieskatoties senajos mītos, nākas secināt, kaPrometejs nāk no senās Ietu, t.i., mūsu senču, zemes.

Vārds Prometejs (Prometeus) tulkojams kā - uz priekšu domājošais, t.i., gaišreģis. Vēl atzīmēsim, kaPrometeja rīcība bija pilnīgi netipiska seno grieķu varoņiem. Prometejs, tāpat kā tie kultūrvaroņi, kurusdiezgan noteikti var saistīt ar Ēridanu - kā Lēto, Apollons, Asklēpijs un mūsu pasaku varoņi - Kurbads,Iliņš u.c. neatzina cilvēku upurēšanu.

Vēl pārliecinošāku apliecinājumu domai, ka Prometejs nācis no Ietu zemes, sniedz teika par Hērak-lu. Atcerēsimies, ka Hērakls nezināja, kā veikt savu visgrūtāko - divpadsmito varoņdarbu. Viņamvispirms vajadzēja atrast vietu, kur Atlants balsta visu debessjumu un no šīs vietas iekļūt Hesperīdudārzā, lai iegūtu zelta ābolus. Hērakls ilgi klīda pa Eiropu un Āziju, meklēdams šo vietu. Neviens ceļāsatiktais nezināja, kur tā ir. Padomu viņš guva Ēridanā, t.i., zemē pie Daugavas (Eridanas lejteces).

No mīta turpmākā teksta izriet, kādā veidā Hērakls pateicās par sniegto palīdzību. Viņš devāsatpakaļ nevis tieši uz Grieķiju, bet gan uz Kaukāza (domājams, ka tas ir simbols) klintīm, kur bijapiekalts Prometejs, un to atbrīvoja. Ja jau Ietu zemes gudrās zintnieces Hēraklam to lūdza, tad Prometejasaistība ar Ietu zemi Eridanu ir nenoliedzama. Te vēl ir arī citas saistības. Titāns Atlants bija Prometejabrālis. No zemteksta var spriest, ka vieta, kura balsta debesis, bija Ēridanas tuvumā. Iespējams, ka ar todomāti Pokaiņi.

Lai gan Prometeja mītā stāstīts it kā par vienu noteiktu personu, šā tēla būtība ir daudz dziļāka.Prometejs simbolizē gaismas nesējus un laikmetu, tādēļ uzskatāms par vienu no Ausekļa izpausmēm.Iepazīstot citu gaismas nesēju darbošanos

Dienvidamerikā, Centrālajā Amerikā, Ēģiptē u.c., redzēsim, ka attiecīgie kultūrvaroņi - Virakoča,Kecalkoatls, Usirs un citi - uzskatāmi par Ausekļa atspulgiem un viņu darbība iekļaujas tajāslikumsakarībās, kuras latvju dainas vēsta par Ausekli. Ziņas par šiem kultūrvaroņiem apliecina senbaltucivilizāciju kā pasaules civilizāciju pirmdzimteni un centru.

Nule teiktais diemžēl nav saglabājies kā vienlaidu vēstījums uz kāda pergamenta, papirusa vai mālaplāksnes. Tomēr, iepazīstot turpmākajās sadaļās minētos faktus, nonāksim pie secinājuma par senocivilizāciju radītāju - gaismas nesēju pārsteidzošo līdzību. Iespējams, ka šo līdzību skaidrojums mūsnovedīs senbaltu zemē.

Ziņas par gaismas nesējiem visā pasaulē salīdzināmas ar kāda lieliska, bet sadauzīta mākslas darba

lauskām, kas, izsvaidītas, kur pagadās. Par veidojuma krāšņumu un dižumu varēs spriest tikai pēc šolausku savākšanas un salikšanas kopā. Tāpēc iepazīsim vispārējās likumsakarības, ko latvju dainas vēstapar pašu pāratdzimšanas robežupi - Daugavu.

5. 2. DAUGAVAS MĪTISKAIS SPĒKS Mūsu zeme devusi cilvēkiem lielu garīgo spēku. Tas nav zudis, mēs tikai vairs neprotam to likt lietā.

Bet, ja vien labi grib, tad seno dainu vēstījumi mums var iemācīt ļoti daudz.Cilvēces pastāvēšanas un attīstības gadu miljonos krātā dzīves gudrība māca, ka dvēsele ir

nemirstīga. Mirstīgs ir cilvēka ķermenis, bet dvēsele pāratdzimst. Līdzīgas domas atrodam vairāku senotautu mitoloģijā. Bet, kā tas notiek, par to vispārliecinošāk stāsta latvju dainas. Tās sacerētas tik ģeniāli,ka vēsta ne jau tikai par cilvēka dvēseles, bet arī par cilvēces laikmetu un augstāko vērtībupāratdzimšanu. Latvju dainas apraksta pašas visaugstākās Visuma atjaunošanās likumsakarības, kurām irļoti plaša nozīme. Izcili vērtīgas ziņas par pāratdzimšanu atrodam dainās par Ausekli un Auseklīti,pastarīti.

Pārvērtību virzītāja. Pāratdzimšana noris ūdeni - senākajās dainās vispirms rasas pilienā, tad upē,Daugavā, un visbeidzot - jūrā. Daugava apzīmē ne tikai šīs un Viņsaules robežu. Neredzamā Daugava irlielo pārvērtību virzītāja.

Daugavas vārds tulkojams ar jau pieminētās (1. apcirknis) senjapāņu valodas palīdzību. Pirmā zilbeDau - Lielais (Garīgais) ceļš. Mūsdienu japāņu valodā šī skaņa ir pārveidojusies par Do. Bet Daugavasvārda otrā daļa gava nozīmē - upe.

Šāds tulkojums atbilst seno svētakmeņu rindas saistībām, kā arī citu svētvietu nozīmei un daudzajāmdainām par neredzamo Daugavu.

Ūdeni (upē) nonākušo dvēseli Daugava ienes jūrā. No jauna dvēsele atdzimst jūras krastā. Šo ļotinozīmīgo, seno pāratdzimšanas pamatideju vissenākie apraksti atrodami latvju dainās. Jaunāks irvēstījums Kalevalā - par brlnumdzirnavām Sampo, kā arī ēģiptiešu mīts par Usiru Nīlas upē. Citu senokultūrtautu uzskati ir vēl jaunāki, pārmantoti no dainām vai arī no kāda vēl senāka, domājams, senbaltucivilizācijas avota.

Bet tagad iepazīsim dainu, kurā simbolu valodā stāstīts par likteņa nesēju vanadziņu unpāratdzimšanas gaitu.

Kur tu skriesi, vanadziņi, ar tiem vasku sparniniem ?- Skriešu liepas apraudzīt, vai ir liela izauguse.Gana liela, gana kupla, zari mirka Daugavā.Tēvs ar māti mīli gul Daugaviņas maliņā;Vakarā guldamies, liepai zaru nolauzuši,Liepai zaru nolauzuši, palikuši pagalvī;No ritina celdamies, iemetuši Daugavā.Tas aizgāja pa Daugavu spīdēdams, vizēdams,Spīdēdams, vizēdams, burbulīšus mētādams.Satiek (jūras) Dieva zvejnieciņi, ieiiem viņu laiviņā;Ieņem viņu laiviņā, ietin zīda nēzdogā;Ietin zīda nēzdogā, novizina Vāczemē;Novizina Vāczemē, ienes Māras baznīcā;Ienes Māras baznīcā, noliek Dieva, altārī.Vāczemnieki brīnējās, kāda koka tie ziediņi.Saka. Māra raudādama: Tie nevaid koka ziedi,Tie nevaid koka ziedi, tā meitiņas (puisīša) dvēselīte,Tā meitiņas (puisīša)dvēselīte, Daugavā slīcināta.LD 33628

PASTARĪTE DAUGAVĀ Latvju garamantas par Visuma norisēm un to lielajiem likumiem ir pats nozīmīgākais senatnes

mantojums. Tās uzskatāmas par pamatu vēlākiem mītu variantiem gan Amerikas kontinentā, gan Ēģiptē un,kā redzēsim, arī citur.

Mūsu senči cauri daudzajiem verdzības un apspiestības gadsimtiem vairākos novados saglabājušikādu ļoti gleznainu garo dainu par pastarītes slīkšanu. Dažus līdzīgus vēstījumus jau aplūkojām. Vēl

un vēlreiz jāatgādina, ka šīs dainas sacerētas simbolu valodā, tās neataino ikdienas dzīvi, tās nav arīsvētku vai galda dziesmas. Šie vēstījumi ir visai nozīmīgi cilvēces vēstures apzināšanā, jo stāsta parlielajiem dabas aprites likumiem un tostarp arī par lielās vēstures notikumu gaitu. Tā kā dainai ir daudzivarianti, iepazīsim dažus no tiem, jo tie papildina šajā grāmatā teikto.

Sākums ir skumjš, tas vēstī par senās civilizācijas iznīkšanu.Kur, priedīte, tavi zari ?Celmi vien līdumā;Kur, māmiņa, tavas meitas?Krēsli vien istabā.Sauc, māmiņa, savas meitas,Sauc lielas, sauc mazas!Attek lielas, attek mazas,Pastarīte neattek.Pastarīte aiztecējaGar upīti dziedādama,Gar upīti dziedādama,Zilus ziedus lasīdama.Pie ziediņa liecoties,Nokrīt zelta gredzentiņš;Gredzentiņu meklējot,Nokrīt zīļu vainadziņš.Pēc vainaga sniegdamās,Iekrīt pati upītē.Upe viņu nepanesa (neturēja),Tā ienesa Daugavā,Daugaviņa nepanesa,Tā ienesa jūriņā.Jūra viņu nepanesa,Tā iznesa maliņā,Tā iznesa maliņāBaltu smilšu kalninā.LD 33625Pastarīte vai pastarītis ir mazākais, jaunākais bērns ģimenē. Latvju dainās šis vārds kā simbols

apzīmē to pašu, ko trešais tēva, dēls - t.i., gudru zintnieku. Tomēr ir pieļaujama iespēja, ka pastarītevarēja ari būt nevis jaunākais, bet gan talantīgākais bērns. Šā vārda tulkojums norāda uz zvaigzni. Panozīmē - pie, star - zvaigzne. Tātad Pastarīte ir tā, kas tuvāk zvaigznēm. Bet šeit šim simbolam ir vēldziļāka nozīme - Auseklīte, kas izsaka nule radušos rītausmu.

Pārsteidz tas, ka mūsu tauta caur ilgajiem apspiestības laikiem saglabājusi šādas dainas, kas bija tikļoti tālu no smagās vergošanas muižnieku laukos. Daudzie varianti liecina, ka šis senais garīgais

mantojums saglabājies visā Latvijas teritorijā.Ļoti seni šķiet vairāki Latgalē pierakstīti varianti, kur pastarīte noslīkst rasas pilienā.Mote goja slūtu grīstu (slotas griest)Aj picom meiteņom,Tu piktū mozokoRaseņā sleicynova.Nas raseņa, napanas,Imat ju upeitē;Nas upeite, napanas,lmat ju azarā;Nas azars, napanas,Imat ju Daugavā.LD 33625 v6Vēlreiz pieskārāmies piecām meitiņām, laikmetu ciklam, caur kuru jāiziet cilvēcei. Tas ir viens no

dabas likumiem, kas saglabāts mūsu senču garamantās.Pāratdzimšanas pieminējumu pirmdzim- tene. Dabā nekas neiet bojā, bet pārtop un pārat- dzimst citā

veidā. Pāratdzimšana ir pati visikdienišķākā parādība. Ik brīdi iet bojā un sadalās, lai pēc tam atkalpāratdzimtu, bezgala daudz dažādu sīkbūtņu, būtņu un, kaut gan retāk, - arī zvaigznes un pat Galaktikas.Pāratdzimšanai pakļautas arī tautas, pasaulē uzkrātās zināšanas un vēl citas, grūtāk tveramas nemateriālās,enerģētiskās un sociālās sistēmas.

Pāratdzimšana ir mums zināmā vielas un enerģijas nezūdamības likuma izteikšana daudz augstākā -Visuma līmenī. Tāltālā senatnē mūsu senči šo likumu labi pazina.

Vairāk vai mazāk skaidri izteiktas domas par pāratdzimšanu sastopam daudzu pasaules tautu mītos.Visi šie mīti ir seni, tomēr iespējams noteikt, kur ir šo līdzīgo domu pirmdzimtene. Tai jābūt tur, kurpāratdzimšanas pieminējumi ir visvairāk un visprecīzāk izklāstīti.

Amerikas kontinentā (sk. nākamo sadaļu) pāratdzimšana pieminēta maz, tikai runājot par kultūr-varoni Tunapu un vēl mazāk - mītos par Virakoču un Kecalkoatlu.

Vairāki, kaut arī ne sevišķi spilgti vēstījumi par pāratdzimšanu ir dzirdēti Āzijā, īpaši Japānā.Savukārt Āfrikā, Nīlas lejtecē, ir jau ļoti spilgts mīts par Usiru (sk. turpmāk). Eiropas tautu mītos,leģendās un pasakās doma par pāratdzimšanu atrodama jau biežāk un spilgtāk. Vairākkārt šī ideja paustagrieķu mītos par Perseju un Orfeju. Ļoti spilgts apraksts ir Kalevalā - par brlnumdzirnām Sampo. Bet pašipilnīgākie vēstījumi atrodami latvju dainās. Dainu vēstījumi par liepas zaru, pastarītes slīkša- nu un itīpaši par Auseklīti vedina domāt, ka pāratdzimšanas ideja nākusi no senbaltu civilizācijas.

5. 3. BALTIE VIESI AMERIKAS KONTINENTĀ Daudzi mīti, leģendas un arī materiālās kultūras pieminekļi vedina domāt, ka no mūsu zemes uz

Amerikas, Āfrikas un Āzijas kontinentiem devušies Lielie skolotāji - gara gaismas nesēji. Diemžēl ganviņu radītās civilizācijas, gan viņi paši bija pakļauti tiem pašiem likumiem kā Auseklis. Kaut gan šieceļojumi veikti ļoti sen, par tiem saglabātas spilgtas atmiņas. Apskati sāksim ar Amerikas kontinentu.

Daudzi mīti, leģendas, kā arī materiālās kultūras pieminekļi liecina, ka tālā senatnē Centrālamerikāun Dienvidamerikā no austrumiem, t.i., no Eiropas puses, pāri Atlantijas okeānam ieradušies liela augumacilvēki ar gaišu ādu un eiropeiskiem sejas pantiem. Šie cilvēki bija nevis iekarotāji un kolonizatori, betgan kultūras nesēji šā vārda vislabākajā nozīmē. Viņi nāca ar miermīlīgiem nodomiem, mācīja amatus unmākslas, ieteica izbeigt karus un cilvēku upurēšanu.

Baltie ieceļotāji izveidoja milzīgu valsti vai arī vienotu valstu kopu, kas sniedzās vismaz notagadējās Meksikas līdz Bolīvijai, bet varbūt aptvēra visu Amerikas kontinentu.

Šai valstij, kuras vārds zudis daudzo gadu tūkstošu gaitā, bija divi milzīgi dižcentri. Ziemeļu diž-centrs atradās Centrālajā Amerikā, tagadējās Meksikas dienvidu daļā, Jukatanas pussalā. Otru diž- centrucēla Andu kalnos, vairāk nekā 3000 km uz dienvidiem no pirmā centra, kurš atradās tagadējās Peru valstsdienvidos un daļēji arī Bolīvijā.

Vārds dižcentrs lietots, lai apzinātu kā vienotu kopumu visai plašus kalnu apgabalus ar daudzāmapdzīvotām vietām un celtnēm. Parasti par šiem diviem dižcentriem runā kā par divām dažādām valstīm.Taču tās bija divas valstis tikai vēsturiski apzinātā laikā. Abus centrus vienoja lielisks bruģētu ceļu tīkls.Šie ceļi tika būvēti pēc vienas ieceres un vēl tagad pārsteidz ar drosmīgiem inženiertehniskiemrisinājumiem, tostarp ar vecākajiem tuneļiem pasaulē un senākajiem tiltiem pār kalnu aizām. Vēl 20. gs.sākumā nevienā citā pasaules valstī nebija līdzīga ceļu tīkla.

Gan ceļu, gan seno svētvietu un pilsētu būvei izmantotas tādas zināšanas un tehnoloģija, ko patmūsdienās nespēj atkārtot. Dažām būvēm ir pārsteidzoša līdzība ar tā dēvēto Veco pasauli. Amerikaspiramīdas šķiet vecākas par Ēģiptes piramīdām. Dižākā no tām - Colulā - pēc sava apjoma pārsniedzvisas trīs Gīzas piramīdas (Ēģipte), kopā ņemot. Līdz pat šai dienai tā ir vislielākā celtne pasaulē.

Šīs senās valsts pastāvēšanas laiks nav pārliecinoši novērtēts. Domājams, ka tās sākumi varētu būtmeklējami pirms kādiem 20 gadu tūkstošiem. Olmeki, inki, maiji, aimari, acteki un senie peruāņi, parkuriem saglabātas vēsturiskās ziņas, bija tikai seno būvju un kultūras pārmantotāji.

16. gs. Ameriku kolonizēja spāņi. Viņi, tāpat kā krustneši mūsu zemē, iznīcināja senās mezglu rakstugrāmatas un citus kultūras pieminekļus. Tomēr arī saglabātās ziņas ir pārsteidzošas. Tās lieliski sasaucasar iepriekšējās sadaļās aplūkotajiem vēstījumiem par Ausekli kā gara gaismas nesēju un parpāratdzimšanu jūras ūdeņos.

SENĀ SPOŽUMA ATSPULGI Amerikai ir laimējies. Vajadzēja paiet tikai pieciem gadsimtiem kopš spāņu iebrukuma Amerikā, lai

pētnieki sāktu atzīt, ka senatnē Dienvidamerikā un Vidusamerikā bijusi kāda liela vienota civilizācija arneticami, mums pat neaptverami augstu kultūru. Turpretim senbaltu civilizācijas pieminekļus Pokaiņosvēsturnieki neatzīst pat 20. gs. beigās, kaut gan kopš Rietumeiropas tā dēvēto kultūras nesēju iebrukumamūsu zemē pagājuši vairāk nekā astoņi gadsimti. Tiesa, Amerikas kontinenta senās vērtības ir vieglāksaskatāmas. Šai zemē bija milzīgs gludi kaltu akmens bruģa ceļu tīkls. Tā plānojumu noteica divas 3600km garas maģistrāles. Viena no tām gājusi gar Atlantijas okeāna piekrasti, otra - pa Andu kalniem. Šeitveiktās inženierizbūves izbrīnīja spāņu konkistadorus (bruņiniekus), kuri sevi uzskatīja par kultūrasnesējiem. Viņi te atrada daudzus kalnos izcirstus tuneļus un lieliskus piekārtos tiltus pāri aizām.

Lielās maģistrāles vienoja rūpīgi izraudzīti šķērsceļi. Kopējais bruģēto ceļu garums bija ap 22 000km. Savukārt 16. gs. Eiropā bruģēto ceļu un ielu kopgarums nesasniedza pat desmito daļu šā kopgaruma,arī kvalitāte bija daudz zemāka.

Pārsteidz ari daudzās milzīgās celtnes, kuru būves mākslai pievērsīsimies vēlāk.Centrālamerikā spāņi sastapās ar actekiem, kas tur bija ienākuši samērā nesen - tikai 12. gs.

Actekiem bija sava īpatna kultūra, rakstība, attīstīta medicīna, astronomija, laika skaitīšana. Tomēr viņibija tikai kādas senākas kultūras pārņēmēji minētās impērijas ziemeļu daļā. Ari sapoteki, tolteki un citassenās Centrālamerikas ciltis bija tikai pārmantotājas. Ir zināms,^ka pirms actekiem (8. - 11. gs.) tevaldījuši tollāri. Šīs cilts vārds vedina domāt palseno milžu (no angļutcdl, izrunāto/-garš, salīdziniet ar -Talsi, Telšai u.c.) pēctečiem. Bet arī tollāri bija tikai senās kultūras pārņēmēji. Arī maiji, kas ieradāsCentrālamerikā mūsu ēras sākumā, bija tikai pārmantotāji. Vēl senākas ziņas norāda uz nēģeriemAmerikā, kas bija tikai īslaicīgi okupanti.

Dienvidamerikā senās impērijas mantojumu 11. gs. pārņēma inki. Viņiem bija īpatna mezglurakstība, ko var salīdzināt ar izzudušajiem latvju mezglu rakstiem, izcilas zināšanas astronomijā,matemātikā, dziedniecībā, celtniecībā un daudzās citās nozarēs. Tomēr arī viņi bija tikai senās kultūraspārņēmēji.

Senajā lielvalstī augstās zināšanas bija uzradušās pēkšņi. Jāsecina, ka Amerikas kontinentā tāsatnesusi kāda ienākusi civilizācija.

PĀRSTEIDZOŠAS LIECĪBAS 1998. gadā Rasma Rozīte pārveda no Peru vairākus tautas mākslas darinājumus. Kaut arī atšķiras

materiāls un veidošanas tehnika, paši raksti ir visai līdzīgi mūsu tautas mākslinieku darinājumiem. Šādalīdzība nav nejauša sakritība. Te var būt runa tikai par ilgstošu senbaltu civilizācijas ietekmi senatnē. Parlatvju un peruāņu seno zīmju un ornamentu pārsteidzošo līdzību jau pirms gadsimta ceturkšņa stāstīja(filmā Lielvārdes josta) neatkarīgais igauņu pētnieks Tenno Vints. Viņš ievēroja līdzīgus rakstus arīZiemeļamerikas, Vidusāzijas, Tuvējo Austrumu un citu tautu rotājumos. Tomēr ortodoksāli domājošosvēsturniekus šī nozīmīgā ziņa neinteresēja.

Šie raksti nebūt nav vienīgā senbaltu civilizācijas ietekme Amerikas kontinentā. R. Rozīte Peruklintīs atradusi ziedu plauktiņus, līdzīgus tiem, kas iecirsti mūsu svētakmeņos.

Mūsu seno svētvietu vārdi ļauj arī tulkot vairākus tāltālās peruāņu valsts vietu un dievību vārdus.Savukārt peruāņu mītos aprakstīto balto dievību izskats visai pārliecinoši atbilst mūsu senču izskatam,viņu izturēšanās - latvju dainu mācībām. Leģendas vēsta, ka baltie cilvēki bijuši spiesti pamest Amerikaskontinentu kādas sazvērestības dēļ. Šie notikumi jāizprot kā divu spēku cīņa, kurā zaudēja gara gaismasnesēji. Piebildīsim, ka arī Amerikā kādu laiku valdīja nēģeru cilmes vadoņi.

Bet pašas pārsteidzošākās ir sakarības starp Pokaiņiem un dižcentru novietojumu. Vērojot uz kartesšos dižcentrus, gribas jautāt, kāpēc šie centri celti tieši tur, nevis kaut kur citur, jo tie atrodas grūtipieejamās augstkalnēs. Kaut arī atsevišķas jaunākās izbūves kalpoja aizsardzībai, tomēr pašāmgalvenajām un it īpaši senākajām celtnēm militāras nozīmes nebija. Tātad vietu izvēlei bija kādi citiiemesli.

Baltijā,' kā zināms, lielākā daļa seno svētvietu ir savstarpēji saistītas virzienos, ko nosaka Sauleslēkts un riets Saulgriežos. Dažas no šīm sasaistēm sniedzas diezgan tālu. Pētot pasaules karti, varamnoteikt visai pārsteidzošu šo dižcentru saistību ar mūsu senču - Ietu zemi un seno dižo svētvietu -Pokaiņiem. Ja no Pokaiņiem vilktu iedomātu līniju senajā svētajā virzienā, kur Ziemassvētkos riet Saule,t.i., uz DR, tad, domās ceļojot pāri Atlantijas okeānam, mēs nonāktu nozīmīgākajā Dienvidu diž- centravietā Tiavanako.

Lai cik neparasti tas liktos, bet uz šīs pašas līnijas kādreiz atradies arī jau minētais senās valstsZiemeļu centrs. Tikai tad domās jāatgriežas laikā pirms daudziem desmitiem miljonu gadu, kadAmerikas, Eiropas un Āfrikas kontinenti vēl bija vienoti pirmkontinentā - Pangejā. Vēlāk Amerika mumsnezināmu iemeslu dēļ atdalījās un sāka virzīties (dreifēt) uz rietumiem. Tā, lūk, izrādās, ka pirmsAmerikas dreifa Ziemeļu centrs atradies uz jau minētās saulrieta līnijas. Tas liek domāt, ka tie, kasizvēlējās vietu dižcentru būvei - un visai droši var teikt, ka tie bija mūsu senči, - zināja par Amerikaskontinenta vietu pirms desmitiem miljoniem gadu. Tas, protams, skan ārkārtīgi pārsteidzoši, betpiebildīsim, ka jebkuri izteikumi par nejaušu sagadīšanos ir vēl mazāk ticami.

Tātad sensenie balto cilvēku - mūsu senču - veidotie dižcentri nebūt nav nejaušās vietās, bet liecinapar būtisku saistību ar senbaltu civilizāciju un ļoti dziļām senatnes zināšanām. Varam arī pieņemt, kadižcentru novietojums ir senču vēstījums nākamajām paaudzēm, kuru nevar apstrīdēt un kuru grūtiiznīcināt.

BALTIE KULTURAS NESEJI DIENVIDAMERIKĀ Gan Vidusamerikā, gan Dienvidamerikā daudzu indiāņu cilšu leģendās saglabājušās ziņas par kādu

ciemiņu, kas senatnē apmeklējis viņu zemi. Turklāt ne tikai apmeklējis, bet ari daudz ko mācījisvietējiem iedzīvotājiem. Mīti par ciemiņa ierašanos šķiet nedaudz atšķirīgi. Vieni apgalvo, ka šīs vīrsatbraucis ar kuģi no austrumu puses, citi - ka viņš iznācis no Titikakas ezera. Vēl trešie vēsta, ka viņš navbijis viens, bet kopā ar citiem baltajiem.

Vietējie iedzīvotāji pieder mongoloīdu rasei. Viņi ir neliela auguma, iesarkanu vai melnīgsnēju ādaskrāsu, plakanu seju, tumšiem matiem, bez bārdas, iešķībām acīm. Toties viesis raksturots kā lielaauguma, gaišu ādu, gaišiem matiem un bārdu, zilām acīm. Viņu attēlo ar eiropeiskiem vaibstiem.

Kur pasaulē dzīvo šāda tipa cilvēki? Skaidrs, ka tādu nav ne Ķīnā vai Japānā, ne Indijā vai Tibetā,ne Āfrikā, ne Dienvideiropā. Tie nav arī skandināvi vai īri, kuriem raksturīgi rūsgani mati. Atliek vienīgibalti, precīzāk teiksim - baltu senči.

Vēl jāpiebilst, ka daudzi dižo sen vietu nosaukumi, kuriem nav skaidrojuma vietējās valodās,apbrīnojami labi skaidrojami ar Baltijas tautu valodu senajiem svētajiem vārdiem.

TITIKAKAS EZERS UN TĀ MĪKLAS Dienvidamerikā, Centrālajos Andos, atrodas pasaules lielākais augstkalnu ezers - Titikaka. Tā ūdens

līmenis ir 3812 m vjl., garums - 220 km, platums -100 km, platība - 8240 km2 , dziļums - 304 m. Krastilīčoti, A un DR - stāvi. Netālu paceļas mūžam sniegotas virsotnes - Ankouta (6550 m) un lllimani (6882m). Paturēsim šos vārdus prātā. Ezera ziemeļu daļa atrodas Peru, bet dienvidu dala - Bolīvijas teritorijā.

Lielākā upe, kas ietek ezerā, ir Ramisa. Tās nosaukums saistāms ar mums jau pazīstamo senodievību Rāmu. Piemēram, Latvijā ir upe ar līdzīgu vārdu - Ramata, kuras baseinā ir daudz seno svētvietu.

Titikakas ezera krastos un apkārtnē atrodami miljoniem pārakmeņojušos jūras gliemežnīcu. Ezerāgalvenokārt aug jūras augi un dzīvo jūras iemītnieki. Tas mudina domāt, ka tālā senatnē ezers bijis Klusāokeāna daļa, līcis, kas sensenos laikos cēlies augšup. Daži ģeologi domā, ka ezers no okeāna atdalījiespirms diviem miljoniem gadu. Citi min daudz lielākus skaitļus.

Senatnē Titikakas ezera ūdens līmenis bijis ievērojami augstāks. Ģeologi atraduši senkrastapazīmes ezera ziemeļu daļā 90 m, bet dienvidu daļā 80 m virs tagadējā ūdens līmeņa. Tas liecina, kaezers nav cēlies augšup gluži tik vienmērīgi kā ūdens vannā.

Pārsteidzoši, ka šajā visai ilgajā laikā ezerā nav mainījusies fauna un flora. Vēl jo vairāk pārsteidztas, ka ezers vispār ir saglabājies. Augstkalnēs gaisa spiediens ir zems, tādēļ ūdens strauji iztvaiko. Tie,kas bijuši Pamira plato 4 km augstumā, zina, cik tur maz ūdens vai, precīzāk būtu teikt, ka tā tur nemaznav.

Ezera vidusdaļā ūdens ir neparasti silts - vidēji +11" C, kas augstienes apstākļos ir visai neparasti.No ezera dienvidu daļas iztek Desaguadero upe, kas ietek Popo ezerā.Popo ezers. Tas ir otrs lielākais augstkalnu ezers pasaulē un atrodas dienvidos no jau aprakstītā

Titikakas ezera. Tā ūdens līmenis ir 3690 m vjl., platība - 2530 m2 , dziļums - līdz 3 m. Ezeru baro jauminētā Titikakas noteka. Lietus laikā ūdens līmenis ceļas pat par 20m, tad liela ūdens masa aizplūst paLakahaviru uz periodiski izsīkstošo Koipasa ezeru.

Popo (Poopo) vārds saistās ar seno priesteru (latīņu valodā - popa) vārdu un apzīmē viņu darbībasvietu. Radniecība ar šo vārdu izpaužas arī citos nosaukumos. Meksikā ir 5452 m augsts vulkāns Po-pokatepetls, savukārt Latvijā, netālu no Ventspils, līdzenā zemienē paceļas Pope.

Popo ezers ir daudz lielāks par tikpat seklo Papes ezeru, un milzīgais Popokatepetls - daudz augstākspar Popes kalnu, tomēr šo vārdu radniecību nevar uzskatīt par nejaušu sakritību. Gan šo, gan citu ļotilīdzīgu vārdu devēji nākuši no vienas senās civilizācijas.

TIAVANAKO MĪKLAS Jau teicām, ka 20 km dienvidos no tagadējā Titikakas ezera krasta atrodas kādas senatnē ļoti

nozīmīgas pilsētas drupas. Neapšaubāmi, tā bijusi Titikakas ezera ostas pilsēta ar milzu svētvietu grupu.Bet vai tikai ezera osta? Daži pētnieki to uzskata arī par seno jūras ostu. Šo vietu sauc par Tia- vanako.Vārda iespējamais tulkojums, izmantojot senās valodas, varētu skanēt šādi - senā (vana), savienojošā vaisasaistošā (ko) ar Saulaino jūru (Tia). Tātad šīs vietas nosaukums jāizrunā dalīti Tia-vana-ko.

Par vietas senumu liecina ne tikai tas, ka šis pilsētas drupas atrodas tālu no ezera un 30 m virstagadējā ūdens līmeņa. Senumu apliecina arī leģenda, ka pēc lielajiem plūdiem te pieskalota laiva, kurāatradās vienīgie divi dzīvi palikušie cilvēki - vīrietis un sieviete. Šī leģenda ir ļoti līdzīga gan sengrieķuteikām, gan arī nostāstiem par Ararata kalnu dienvidaustrumos no Melnās jūras. Šajos mītos atkalieskanas jau pieminētās latvju dainas vēstījums par ceļojumu jūrā.

Ir arī citas mīklas. Tik augstu kalnos pārtiku sarūpēt nevar. Nav skaidrs, kā seno pilsētu apgādāja,kas un kāpēc tur uzturējās, kas un kāpēc to cēla. Uz šiem jautājumiem atbildēt grūti, jo 20. gs. sākumālielāko daļu seno celtņu drupu izmantoja ceļu bruģēšanai.

Tomēr no 20. gs. vidus senatnes pieminekļu postīšana tika pārtraukta. Šajā ziņā Peru apsteigusiLatviju, jo Pokaiņus postīja vēl 20. gs. deviņdesmito gadu beigās.

Spāņi 16. gs. šeit atrada tikai drupas. Vairākas ziņas liek domāt, ka tādas tās saņēmuši arī inki.Senākās vietas aprakstījis spāņu hronists Garsilaso de la Vega: "Tagad stāstīsim par neticami milzīgāmTiavanako celtnēm. Tur ir augsts, mākslīgi radīts kalns, kura pamatne veidota no speciāli liktiem klintsbluķiem. Tie pasargā kalnu no noslīdēšanas. Te ir milzīgi akmens tēli, stipri cietuši no vēja izdēdēju-miem, kas liecina par to ārkārtīgi lielo vecumu."

Ziņas par ļoti senajiem akmens tēliem sasaucas ar leģendām par to, ka Lielais Radītājs - dievībaVirakoča pirms parastajiem cilvēkiem radījis milžus. Viņš izcirtis akmens tēlus, tad tos atdzīvinājis.Sākumā viss bijis labi, bet tad milži sākuši ķildoties un negribējuši vairs strādāt. Tad Virakoča radījaneredzēti lielus plūdus. Daļa milžu noslīka, bet daļa atkal pārvērtās par akmens tēliem.

No šīs leģendas izriet, ka milži un milžu tēli bijuši pirms lielajiem plūdiem. Šī ziņa sakrīt ar de laVegas secinājumu par tēlu ārkārtīgi lielo senumu.

Visai iespējams, ka lielo plūdu beigas un jaunā pēcplūdu perioda sākums saskan ar maiju kalendāru,pēc kura laika skaitīšana sākusies pirms 13,6 gadu tūkstošiem.

Saules vārti. Tie ir vieni no retajiem senatnes lieciniekiem, kas Dienvidamerikā saglabājušies līdzmūsdienām. Vārti atgādina Eiropā izplatītos pieminekļus - triumfa arkas. Tie ir 3 m augsti, 3,8 m plati,sienas - 0,5 m biezas. Šķiet, tie ved no nebūtības uz nekurieni. Vārtus rotā (vai sargā?) daudzi mūsdienāsnezināmu dzīvnieku tēli. Līdzīgi dzīvnieki, piemēram, Amerikas ziloņi, izmiruši apmēram pirms 12 gadutūkstošiem.

Uz vārtiem saglabājušās daudzas rakstu zīmes. Daļa pētnieku šeit saskata senu kalendāra sistēmu,kas, iespējams, vēstī par milzīgiem laika cikliem.

Virakočas svētieleja.Tiavanako svētvieta atgādina trīsstūrainu peldbaseinu. Tās dziļums ir 2 m,garums - 12 m, platums -9 m, dibens izlikts ar oļiem. Sienas veido tēsti klinšu bluķi un grezno akmens tēli.Ieeja svētvietā pa kāpnēm no dienvidu puses. Ielejā saglabājušies trīs akmens tēli, no kuriem patsgalvenais ir Virakočas statuja. Tā ir 2 m augsta, ar skatu uz dienvidiem. Aiz Virakoča atrodas vēl divasstatujas, iespējams, viņa pavadoņi. Uz šiem trīsvienības tēliem no sienām noraugās daudzas telpiskiveidotas akmens sejas.

Svētielejas sastopamas arī citur pasaulē.Vidusjūras ziemeļu piekrastē un salās, piemēram, Sicīlijā ir svētielejas, tā saucamie grieķu

amfiteātri, kas senatnē bijuši Apollona tempļi. Dažas svētielejas atrodas arī Itālijas ziemeļos. Ar

akmeņiem bruģētas svētielejas, kuras veidotas pirms daudziem gadu tūkstošiem, 1997. gadā atklāja arīLatvijā - Pokaiņos.

Lielo akmeņu mīkla. Visā pasaulē saglabājušies mūsdienu cilvēkam grūti izprotamu darbuliecinieki. Senie ļaudis akmens lauztuvēs atskaldījuši milzu bluķus, dažkārt pat tūkstošiem tonnu

smagus. Tos apstrādājuši un tad ar mūsdienās aizmirstiem paņēmieniem lielos akmeņus novietojuši stingrinoteiķtās, iepriekš sagatavotās vietās. Šādus akmeņus sastopam ne tikai Latvijā un Eiropā, bet arīAmerikas kontinentā. Jau minētais spāņu hronists par tiem stāsta:

"Ēku sienas veidotas no milzīgiem akmens bluķiem. Nav saprotams, kā gan cilvēki varējuši tospacelt un novietot. No atlūzām var spriest, ka šeit bijušas visai neparastas, pat dīvainas būves, tostarpmilzīgi portāli. Tie izcirsti no viena akmens bluķa. Portāla garums - 9 m, augstums - 4 m, platums - 2 m.Nav izprotams, kā gan milzīgie akmens bluķi šeit nogādāti, ar kādiem instrumentiem tie apstrādāti."

To nesaprata 16. gs. izglītots spānis, kas savā dzimtenē bija redzējis daudzus izcilus arhitektūraspieminekļus. Vēl grūtāk uz šo jautājumu atbildēt 20. gs. beigās, kad kļuvušas zināmas daudzas papilduziņas.

Akmeņlauztuves, kur iegūti būvmateriāli, atrodas vairākus simtus kilometru attālu. Ceļā uzTiavanako jāpārvar daudzi stāvi kāpumi un dziļas aizas. Vēl tagad nav atrasti transporta ceļi, bet pa kalnutakām simtiem tonnu smagos klinšu bluķus pārvietot nevarēja. Pat ar mūsdienu tehniku šis uzdevums būtubijis ļoti grūti veicams un prasītu milzīgus sagatavošanās darbus. Vēl līdz šai dienai nav atrasta nevienavieta, kas varētu būt kalpojusi ceļamo ierīču novietošanai. Tāpēc jādomā, ka lielie akmeņi, līdzīgi kāLatvijā, pārvietoti pa gaisu ar mums nezināmiem paņēmieniem. Lielākais pusceļā atstātais bluķis sver 20000 tonnu.

Inki lielo smagumu pārvietošanas noslēpumus vairs nezināja. Par to liecina Garsilaso de la Vegaziņojums: "Inku valsts vēsturē minēts gadījums, kad kāds viņu valdnieks sadomājis mēroties spēkiem arseiiās Sansajasmeni pilsētas celtniekiem un nolēmis tur nogādāt kādu klints bluķi, kas atradies dažasjūdzes no senās pilsētas. Šo bluķi vilkuši 20 tūkstoši cilvēku, bet līdz vajadzīgajai vietai to aizgādāt navizdevies. Kādā nogāzē bluķis sācis ripot lejup un nogalinājis 3000 cilvēku."

Uzmanīgi pārlasot šo īso ziņojumu, ievērosim, ka inki vairs neatcerējās tā valdnieka vārdu, kuravaldīšanas laikā šī katastrofa notika. Tas liek domāt, ka notikums bijis krietni pirms 16. gs.

Kā? Mūsdienu cilvēkiem šķiet, ka šobrīd zinātne un tehnika sasniegusi tik augstu līmeni kā nekadiepriekš. Tomēr mēs ne tikai nezinām, kā veikti lielie darbi senatnē, bet mēs arī nevaram tos atkārtot. Mēsvaram tikai jautāt: kā to varēja izdarīt?

Kā gan Tiavanako un daudzās citās vietās nogādāti simtiem un pat tūkstošiem tonnu smagi klinšubluķi? Tā nav bluķu vilkšana piramīdu būvei pa Ēģiptes smiltīm. Vēlreiz uzsveram, ka, ceļot dižcentruceltnes, bija jāpārvar simtiem metru augstas kraujas un dziļas aizas, kalnu upes, augstu jo augstu jāceļbluķi pa stāvām klinšu sienām. Bet Peru nebija ne zirgu, ne vēršu, ne citu vilcēju kustoņu. Un ja tie arībūtu, stāvajās klinšu nogāzēs tos nevarētu izmantot. Neviens no tūkstošiem mācīto vīru, kas apmeklējušiPeru, nav varējuši noskaidrot, kā tas ticis darīts. Vienīgi spāņu hronikās lasāms vietējo iedzīvotājuteiktais, ka šeit esot izmantotas tauru skaņas.

Ne mazāk pārsteidzoša ir lielo akmens bluķu apstrādes māka. Ēku pamati veidoti no ļoti precīziapstrādātiem akmeņiem, kas savienoti ar sarežģītu formu slēgumiem (atslēgām). Pētnieks G. Hankoks uzviena tāda akmens saskatījis 33 apstrādātas plaknes. Turklāt visas apstrādātas tik precīzi, ka salaidumuvietās starp akmeņiem nevar iebāzt pat nazi.

Mūsdienu izpratnē katra tāda akmens apstrādāšana, turklāt ar akmens laikmeta rīkiem, prasītu daudzulietpratīgu amatnieku mūža darbu.

Ja jūs pasūtītu mūsdienu akmeņkalim pašu visvienkāršāko apstrādāta akmens veidu - precīzu kubu,teiksim, - 2 x 2 x 2 m, ar noteikumu, ka darbs jāveic ar precizitāti līdz 0,1 mm, akmeņkalis uzskatītu šodarbu par neizpildāmu. Tomēr baltā kultūras nesēja Virakočas ļaudis veica krietni sarežģītākus darbus un

tādā veidā apstrādājuši miljoniem lielu akmeņu. Pat tad, ja visa Amerika pēdējā gadu miljona laikānebūtu neko citu darījusi, kā tikai cēlusi Peru būves, tās joprojām nebūtu pabeigtas. Un kā vispār tajālaikā, kad vēl nebija metāla instrumentu, tika apstrādāti akmeņi un cirsti gari tuneļi caur kalniem,izveidots 22 tūkst, km garš gludu akmeņu bruģa ceļš? Arī šo akmens apstrādes māku vēl nevienam navizdevies uzminēt.

Tātad mums jārunā par pilnīgi aizmirstu, neticami precīzu kartogrāfiju un zemes mērīšanu, kā arīapbrīnojami ražīgiem paņēmieniem lielu smagumu pārvietošanā, tuneļu būvē, akmeņu apstrādē, pretzemestrīcēm drošu konstrukciju radīšanā un, ļoti iespējams, vēl daudzās citās zinībās, kuras mēs patneapjaušam.

Kad? Jautājums par to, kad darbojušies mūsu aprakstītie varoņi, attiecas ne tikai uz Amerikasvēsturi, bet arī uz senbaltu civilizācijas un visas pasaules vēsturi. Speciālistu viedokļi ir visai atšķirīgi.

Tā, piemēram, daži ģeologi domā, ka Andu kalnu straujā pacelšanās, un tostarp arī Titikakas ezeraatdalīšanās no Klusā okeāna, sākusies pirms diviem miljoniem, bet citi -, ka pirms 100 miljoniem gadu.Paši Andu kalni veidojušies, saduroties plātnei, kas nesa Amerikas kontinentu, ar Klusā okeāna plātni.

No daudzu speciālistu atzinumiem par Tiavanako vecumu, ticamākie šķiet profesora Artūra Poz-nanska aprēķini, kas seno svētcentru savstarpējo izvietojumu saista ar debess spīdekļu stāvokli senatnē.Šie aprēķini, kas veikti kopā ar profesoru Rūdolfu Milleru, liecina, ka Tiavanako celta vismaz pirms 17gadu tūkstošiem. Tās sabrukumu, pēc abu profesoru domām, izraisījusi spēcīga zemestrīce pirms 13 gadutūkstošiem. Šīs zemestrīces laikā arī pazeminājies Titikakas ezera līmenis. Acīmredzot šā iemesla dēļTiavanako vairs nav atjaunota. Tātad laikā, kad Vecajā, pasaulē vēl valdīja leduslaikmets, šeit jau bijaaugsti attīstīta civilizācija. Tās nesēji pēc katastrofas Peru nav vēl pametuši. Par to liecina 2500. g. p.m.ē.Peni celts milzīgs cietoksnis - Maču-Pikču (tulkojumā - Dižā Virsotne).

Botāniķu atrastās augu paliekas vedina domāt, ka pēc minētās katastrofas klimats Titikakas ezeraapkaimē kļuvis ievērojami vēsāks. Varbūt šai laikā kalni cēlušies augšup. Atrastās augu paliekas liecina,ka iedzīvotāji - senie peruāņi - meklejuši augus, kas augtu jaunajos apstākļos un derētu pārtikai.

KAS BIJA VIRAKOČA UN KECALKOATLS? Gan Centrālamerikas, gan arī Dienvidamerikas tautu teikas stāsta par kādu baltu vīru, kas kopā ar

saviem pavadoņiem nesis viņiem gara gaismu. Dažādas tautas šim vīram devušas atšķirīgus vārdus - Illi(Illa, Ilia), Kecalkoatls, Kons, Kon Tiki, Taapaks, Tiki, Tunapa, Tunaku, Uarakoča, Virakoča.Centrālamerikā parasti runā tikai par dievību Kecalkoatlu. Dienvidamerikā visbiežāk lieto vārduVirakoča.

Iepazīstot izcilāko vietu nosaukumus Titikakas ezera apkaimē, mums šķiet, ka īstais šā vīra vārdssaglabājies novada augstākajā virsotnē Illimani. Vārda otrā daļa var apzīmēt gan cilvēku, gan akmeni -klinti; tātad Illi klints virsotne (vai kalns). Pārējos vārdus devušas dažādas ciltis. Iegaumēsim vārdu Illi,kas varētu būt saistāms ar Iii Latvijā, un pie tā atgriezīsimies, bet pagaidām lietosim vispārpieņemtoVirakočas vārdu.

Nav apšaubāms tas, ka seno kultūru atnesa ne jau viens cilvēks. Pat simtos mūžu viņš nevarētuiemācīt visas tās neskaitāmās zināšanas, ko piedēvē Vira- kočam, sākot no zemkopības un lopkopības,dziedniecības, apģērbu darināšanas, māju celšanas līdz zintniecībai un astronomijai. Turklāt Virakočuapraksta kā vīru pusmūža gados.

Te ienāca vesela tauta ar augstu attīstības līmeni. Tās ļaudis apmetās Dienvidamerikas unCentrālamerikas teritorijā, sadalījās grupās. Katra grupa apguva vietējo valodu. To, ka Virakoča ar

katru cilti runājis tās valodā, liecina vairākas teikas. Tāpēc arī nav jābrīnās par atšķirīgajiem vārdiem, jokatra tauta saviem ciemiņiem deva savu vārdu. Gadu tūkstošiem ritot, mītos baltie ciemiņi pārvērtās parvienu varoni - kultūras nesēju.

Gan Virakoča, gan Kecalkoatls gadu tūkstošu gaitā tautas atmiņā un mītos pārvērtās par dievībām.Virakočas tēls, kas atveidots akmenī, bija garā, baltā apmetnī, sandalēm kājās. Vietējie indiāņi tāneģērbjas. Kā jau teicām, šo dievību izskats būtiski atšķīrās no vietējiem mongoloīdu izcelsmesindiāņiem.

Ziņas, kuras saglabājušas peruāņu leģendas, ir gaužām skopas, tomēr no tām var izlobīt vērtīgasnorādes. Viena no tām vēsta par balto kultūras nesēju izturēšanos. Viņi nebija iekarotāji, kas pakļaujvietējās tautas ar uguni un zobenu. Amerikas tautu mīti atzīmē, ka Virakoča un viņa palīgi bijuši laipni,sirsnīgi un gādīgi. Viņi nebija uzspieduši savu valodu, bet gan apguvuši vietējo cilšu valodas un ar katrucilti runājuši šīs cilts valodā. Šādas īpašības arī senatnē bija ļoti retas, pat neparastas.

Visā pasaulē ir tikai viens seno garamantu krājums, kurā nav ļaunuma un varmācības, kurā jūtamatikai laipnība un sirsnība. Tās ir latvju dainas. Tāpēc minētās ziņas vedina domāt, ka Virakoča unKecalkoatls, t.i., Illi saistāms ar mūsu tālajiem senčiem.

TUNAPAS PĒDĒJAIS CEĻOJUMS Balto kultūras nesēju uzturēšanās Amerikā nebija mūžīga. Viņi visi, arī tie, kas vēlāk iecelti dievību

kārtā, iznākuši no jūras un devušies tajā atpakaļ. Par šo un viņiem līdzīgo varoņu likteņiem dažādu taututeikas vēsta būtībā vienu un to pašu.

Visvairāk leģendu savīts ap Kecalkoatlu. Viņu dēvēja par Dārgo dvīni jeb Zaļām spalvām klātočūsku - visas pasaules, tostarp arī cilvēku un kultūras, radītāju, arī Rīta zvaigznes dievību. Šie pēdējievārdi liek vēlreiz atcerēties Ausekli. Piebildīsim: pēdējo gadu pētījumi rāda, ka senatnē ganVidusamerikā, gan citās seno civilizāciju vietās bijis ļoti izteikts planētas Veneras kults.

Tad, lūk, Kecalkoatls ar čūsku plostu ieradās no austrumiem un ari atpakaļ devās uz austrumiem, t.i.,pāri Atlantijas okeānam.

Kāds cits mīts vēsta, ka Kecalkoatls bijis spiests doties projām pēc tam, kad viņu piedzirdījuši arreibinošu dzērienu un dzērumā viņš nepiedienīgi uzvedies. Kauns par padarīto bijis pārāk liels, viņšbrīvprātīgi devies uz tālo austrumu zemi Tlilan- Tlapalanu. Ievērojiet, ka pirmajā vārdā ir jau zināmāskaņa Illi. Kecalkoatla pārvaldītās tollānu galvaspilsētas Tollānas vārdu varētu tulkot kā Milžu dēluvietu. Sie, ar milžiem saistītie vārdi, norāda uz īsto Kecalkoatla, tāpat arī Virakočas aiziešanas iemeslu.Bija izdarīts viss, ko baltie kultūras nesēji spēja paveikt, un viņiem bija jādodas tālāk. Viņi atstājalieliskus kultūras un zinātnes pieminekļus, bet spāņi tos iznīcināja.

Līdzīgi simbolos sacerēti stāsti par aiziešanas iemesliem palikuši arī par Virakoču, Tunapu uncitiem vadoņiem. Ari Virakoču sazvērnieki piespieda doties projām. Teika vēsta, ka savā pēdējāceļojumā viņš nonācis Konas novadā, Kočas ciemā. Šeit vinu apvainojuši, gribējuši pat nomētātakmeņiem.

Virakoča nometies uz ceļiem, izstiepis rokas pret debesīm. Debesīs parādījusies uguns, tad tāapņēmusi visu apkārtni. Kad uguns nodzisusi, indiāņi redzējuši, ka tuvākajā apkārtnē apdeguši patakmeņi. Pēc tam Virakoča devies jūrā, un neviens viņu nav vairs redzējis. Tā viņš pazudis jūras putās, unno tā radies viņa vārds, kas tulkojumā no peruāņu cilšu valodām nozīmē jūras putas.

Arī šajā teikā, tāpat kā iepriekšējā, jūtami lieli izkropļojumi. Kāpēc gan Virakoča, kuru tik ļoti visurcienīja, būtu devies projām tikai tāpēc, ka kādā ciematā viņu apvainoja? Iespējams, ka atminējumspaslēpts abos minētajos vietvārdos. Vārds Kona mūsu senču izpratnē saistāms ar vārdu ķēniņš (piemēram,ķeltu varonis Kons Eda). Koča saistāms ar somugru vārdu liess - centrs (Cēsis, Cesvaine, Cēzars). TātadVirakoča nonāca ķēniņa valsts centrā. Mūsu izpratnē pats Virakočas vārds tulkojams kā - no jūrasnākušais (Vi), Saules dievības (Ra) centrālā (Koča) izpausme.

Papildu skaidrojums gūstams bolīviešu teikā par Tunapu."Tas bija loti sen. Tunapa ar pieciem saviem līdzgaitniekiem ieradās Altiplanā (senajā Augstākajā

vietā - I.V.), nākdams no ziemeļiem. Viņš bija patīkama izskata, labs un sirsnīgs. Viņš mācīja amatus untikumus, bet ne visiem tie patika. Tunapam uzbruka sazvērnieku grupa un viņu nogalināja. Svētā cilvēkalīki ielika niedru laivā, un ielaida Titikakas ezera ūdeņos. Bet tad notika kaut kas neparasts unneiedomājams, kas slepkavās izraisīja šausmas. Laiva pēkšņi sāka traukties prom ar milzīgu ātrumu, kautarī Titikakas ezerā nav nekādu straumju un nebija arī vēja.

Niedru laiva atsitās pret ezera krastu pie Koča- merkas. Trieciens bija tik liels, ka Titikakas ezeraklintis laiva izsita milzu robu. Pa šo robu sāka tecēt Desaguadero upe, kuras agrāk nebija. Tās ūdeņiaiznesa Tunapu uz jūru. Vilni laivu ar Tunapu pieskaloja krastā pie Aj-ikas"

Šī teika ietver daudz interesantu zinu. Tā sasaista Tunapas (ari Illi, Kon Tiki, Virakoča u.c.)aiziešanu ar kādu katastrofu, kuras rezultātā pa plaisu klintī sāka noplūst Titikakas ezera ūdeņi. Jaurakstījām, ka tas varēja notikt pirms 13 gadu tūkstošiem.

Pievērsīsim uzmanību tās upes nosaukumam, kas aiznesa Tunapu uz jūru. Vārda Desaguadero vidējā

daļa - agua tulkojumā nozīmē ūdens. Taču vārda pirmā daļa varētu būt tulkojama kā debesis. TātadDesaguadero tulkosim kā Debesu upe.

Bet tieši tāds ir arī Daugavas vārda skaidrojums. Atcerēsimies garo dainu, kur Daugava nesa jūrāliepu zarus un arī Auseklīti.

Bet Desaguadero tek gar jau minēto Illi kalnu uz jau pieminēto Popo ezeru. Tātad no Augstienessvētās vietas (Altiplano) Debesu upe tek gar Illi un caur Popo uz jūru. Andu Illi un Latvijas Īle, gar kuruuz Pokaiņiem tek Sesava, skan ļoti līdzīgi, un līdzīga ir šo vietu mītiskā nozīme. Visi šie un ari agrākminētie vietvārdi pauž to pašu simbolisko jēgu, ko mūsu zemē. Tie skaidrojami nevis ar vietējāmvalodām, bet tikai ar mūsu senču svētvietu vārdiem.

ĪLINŠ AMERIKĀ Latvju garā pasaka par spēkavīru īliņu, kas devies pasaulē, lai veiktu milzu darbus, savā būtībā ir

teika - senu notikumu atspulgs. īliņa darbi mūsu zemē, vai precīzāk - viņa šūpulis, meklējami skaistajā Īlē.Šie vārdi nāk no somugru ule, kas tulkojams kā pārāks, dižāks, augstāks, lielāks vai tamlīdzīgi.

Jau minējām, ka ticamākais balto gara- gaismas nesēju cilts vārds bijis Illi un tas sakrīt ar minēto Illikalna nosaukumu Andos. Bez tam Illi vārds sakrīt ar latvju teiku varoņa vārdu.

Mūsu senči zinājuši Visuma līdzību caurviju principu: lielais atspoguļojas mazajā un otrādi. Tā arīDobeles rajona Īlei var atrast zināmu līdzību ar dižā Illi kalna apkārtni. Gar Illi kalna pakāji tekDesaguadero, gar Īli - Sesava. Desaguadero baseina augstākā ūdenstece ir Ramisa, bet Sesavu barostrauti no Rakažu kalna. Abu izteku vārdi sākas ar seno Saules vārdu - Ra.

Vēlreiz ielūkosimies dainā par liepu zara nešanu pa Daugavu uz jūru un tālāk uz jūras krastu vaimalu.

Šīs pašas dainas LD 33628 variantā (v 4) ir nedaudz atšķirīgs vēstījums par lielo liepu.Kur tu skrisi, vanadzeņ, Voska. cymdus maukdamis? - Skrīšu līpys apsavārtu, Šoka, Iela izauguse,

Soka, Iela izauguse, Zori. leika jyureņā. Atskrīn palāks vanadzeņs, Nūlauž pašu vērsyuneiti, Nūlauž pašuvērsyuneiti, Svīž jyureņa videriā. Zvejoi jyuru zvejnīceņi, Icel ju laiveņā.

LD 33628 v4Jūrā dodas Auseklīte, Virakoča, Kecalkoatls un arī Kon Tiki. Atgādinām, ka pirmā daļa kon norāda

uz seno valdnieku vārdu Baltijā - ķēniņi, konungi, kungi. Vārda otrās daļas skaidrojumu atrodamlietuviešu valodā, salīdzinājumā tikejimas - ticība, ticēšana, tikes - derīgs, izdevies ar latviešu vārdutikums. Cauri gadu tūkstošiem Vidusamerikas un Dienvidamerikas tautas saglabāja leģendas parbaltajiem, labsirdīgajiem kultūras nesējiem. Tāpēc spāņu konkistadorus, kas tur ieradās 16. gs., vietējāstautas sagaidīja kā dievības. Diemžēl nācās smagi vilties, jo labsirdīgo balto dievību vietā ieradāslaupītāji, kuriem nekas nebija svēts.

Atgriezīsimies pie Tunapas brīnišķīgā ceļojuma pa Debesu upi gar svēto Illi kalnu caur Popo ezeruuz jūru. Gan Tunapas, gan Virakočas, tāpat arī Kon Tiki un Kecalkoatla nonākšana jūrā ir kādu daudzsenāku mītu atspulgi. Pēdējā aplūkotajā latvju dainā (LD 33628 v4) liepas zaru nolauž pelēks vanadziņš.Tas ir likteņa simbols. Šā varianta stāstījums gan nedaudz savādāks, jo liepas zari līkst tieši jūriņā . Dabānekad liepas zari jūras ūdenī nemirkst, toties simbolu valodā viss ir pareizi, jo jūra ir pāratdzimšanasvieta. No pārsteidzoši daudzajām līdzībām jāsecina, ka mūsu senbaltu senču kultūra un mitoloģiskieuzskati atstājuši dziļas pēdas Centrālamerikā un Dienvidamerikā.

Šo pārdomu nobeigumā vēl atļausimies vienu salīdzinājumu. Atcerieties Virakočas piecuspavadoņus. Salīdzināsim ar latvju dainām par mātes piektās meitas pārvērtībām. Te ir tas pats jauminētais ceļš - Debesu upe Daugava - jūra, pāratdzimšana.

Māte gāja slotiņās ar piecām meitiņām. Bārenite pakaļ tek, to iegrūda upītē. Upīt' viņu nepanesa, tāienesa Daugavā; Daugaviņa nepanesa, tā ienesa jūriņā; 1 jūriņa nepanesa, tā izmeta maliņā. Tur uzaugakupla liepa deviņiemi žuburiem, Tur jāj kungi, tur stārastos, nedrīkstēja, zaru lauzt;

Atjāj divi Dieva dēli, nolauž pašu virsūnīti. Nolauzuši virsūnīti, aizpuškoja cepurītes; Aizpuškojšicepurītes, ieiet Māras baznīcā. Māra saka vērdamās: Tie navā liepas ziedi, Tie navā liepas ziedi, tā irdārga dvēselīte.

LD 33625 v 5Mote goja slūtu grīztu ar pīcom meiteņom, Tū pīktu, mozokū raseņā sleicynova. Nas raseha, napanas,

Imat jū upeitē; Nas upeite, napanas, īmat jū Daugavā; Nas Daugava, napanas, īmat jū juireņos. Nasjuireņis, napanas, izsyt viln's maleņā, Izsyt viln's maleņā boltu putu gobolā. Tī izauga kupla, līpa joskojeņu galeņā. Jau pazīda tej līpeņa sudrobeņa zīdeņīm. It i kungi, It i ļaudis, ni zareņa nanūlauž. Atjoj

divi Dīvadēli, nūlauž pošu vērsyunēti; Nūlauž pošu vērsyunēti, aizasprauž aiz capuris; Aizasprauž aizcapuris, īt Morys bazneicā (Laimis kambarī).

Soka ļaudis vārdamīs: Kaida kūka tī zīdeņi?Soka Mora (Laime) vārdamos:Tī nabeja kūku zīdi,Tī nabeja kūku zīdi,tej ir dorga dvēseleite,Tej ir dorga dvēseleite, raseņā sleicynota,Raseņā sleicynotapi iudiņu mozgojama (izskalota).LD 33625 v 66Padomāsim, kāpēc gan dažādās vietās pierakstītas dainas vēsta par piecām meitiņām. Ja tas būtu

tikai atskaņu dēļ, tad tikpat skanīgi būtu arī ar divām, trijām, četrām vai pat sešām meitiņām. Nē, tas navatskaņu dēļ. Latvju dainās katram vārdam ir ļoti dziļa un nopietna nozīme, kas vēstī par tālo senatni. Unai*ī šajā gadījumā citu, ļoti tālu tautu mīti apliecina, ka skaitlis pieci pauž visai nozīmīgu vēstījumu parpieciem lieliem laikmetiem Zemes vēsturē.

PIECAS SAULES - PIECI LAIKMETI Centrālamerikas acteki zināja par lielajiem laika cikliem, kurus viņu priesteri sauca par Saulēm un

uzskatīja, ka cilvēce jau pārdzīvojusi četras tādas Saules.Pirmā Saule (laikmets) saucās Matlaktli Mii (Desmitais ūdens). Tas ilga 4008 gadus. Šajā laikā

dzīvoja milži, kas ēda kukurūzu, dzēra ūdeni. Šā laikmeta nosaukums vēsta, ka to izbeiguši milzu plūdi -Apačiouatietli. Tos izraisījušas ilgas un nepārtrauktas lietavas. Cilvēki pārvērtušies par zivīm. Dažicilvēki tomēr izdzīvojuši un turpinājuši ļaužu dzimumu. Un tagad neliela piebilde par cilvēkiem zivīm.

Titikakas ezera iedzīvotāji stāsta par dievībām amfībijām - Čulua un Umantua, kurām ir zivs aste.Tiavanako Kalasasoijas templī ir dievības tēls, kas izskatās kā cilvēks, tikai viņa tērps zem jostasvietasatgādina zivs zvīņas. Līdzīgi tērpta acteku dievība Sipetoteks. Šīs ziņas saskan ar latvju dainās, franču,šumeru, babiloniešu u.c. mītos minētajiem jūras ļaudīm (sk. 5.5. sadaļu).

Otrā Saule - Enekoatla ilga 4015 gadus. Šo Sauli (laikmetu) pazudināja vējš. Cilvēki pārvērtāsmērkaķos. Izglābās tikai viens vīrietis un viena sieviete, kuri paslēpās aiz klints.

Trešā Saule - Tleikijauilo ilga 4081 gadu. Šo laikmetu iznīcināja uguns.Ceturtā Saule - Contililika ilga 8026 gadus. Tā beidzās ar asinsizliešanu, uguni un drausmīgu badu.Nule pārstāstīto papildina Saules akmens, kurš izkalts no bazalta bluķa 1479. g., neilgi pirms spāņu

ierašanās. Tas sver 24,5 tonnas. Minētie laikmeti attēloti koncentrisku apļu veidā ar paskaidrojošiemuzrakstiem. Šie uzraksti vēsta nedaudz atšķirīgas zinas.

Visvecāko laikmetu saista ar dievību jaguāru Oselotonatiju. Šajā laikā dzīvojuši milži, kuriemuzbrukuši jaguāri un viņus aprijuši.

Otrajā periodā valdījusi čūska - gaisa dievība Enekoatls. Gandrīz visus cilvēkus iznīcinājušasviesuļvētras, bet izdzīvojušie pārvērtušies par mērkaķiem.

Trešajā periodā valdījusi lietus un debess uguns dievība. Cilvēkus iznīcinājušas lietus gāzes unvulkānu lavas izvirdumi, viņi pārvērtušies par putniem.

Ceturtajā Saulē valdījusi lietus dieviete Koča. Sākušās milzīgas lietavas un plūdi, cilvēkipārvērtušies par zivīm.

Pašreizējās - piektās Saules laikmeta simbols esot pati Saules dievība Tonatiu. Tā ir pārmaiņuSaule, kas prasa upurus. Tiek pareģots, ka ar Zemi notikšot lielas pārmaiņas, cilvēki iešot bojā.

Šā perioda sākums esot bijis četrtūkstoš gadu pirms mūsu ēras. No maiju kalendāriem izriet, ka šispiektais periods beigsies 2012. gada 23. decembrī.

Latvju dainas māca, ka visi pieci laikmeti un pārmaiņu laiku katastrofas un bēdas ir pārdzīvojamas.Jānišami, brālīšami, Piecas bēdas vasarā: Pirmo bērnu vilks aiznesa, Otru zaķis saspārdīja; Sievu

ņēma, tā aizgāja, Ķēvi pirka, tā nosprāga, Pirti kūra, tā nodega Pašā Jāņu vakarā.FS 1919, 257, TirzaŠī daina ir simbolos izteikta seno notikumu atblāzma. Tā stāsta par pieciem smagiem, tomēr

pārdzīvojamiem laikmetiem cilvēces vēsturē. Vēl dainas piemin piecus kažokus, kas pelnīti piecos gados.Kad pienāks laiks, tie visi būs jāvelk mugurā. Tas nozīmē, ka uz nākamo pārmaiņu laiku mums būsvajadzīgas arī visos iepriekšējos laikmetos uzkrātās zināšanas. Tiem, kuri tās būs saglabājuši unapguvuši, par pasaules galu nav jāuztraucas.

Ar cieņu jāatzīmē, ka visu piecu Sauļu ilgums ir 26 gadu tūkstoši. Šis laika posma labi saskan arVecās pasaules mītos atspoguļoto Kosmisko dzirnavu apgrieziena laiku, kas bija zināms jau pirmsdaudziem gadu tūkstošiem. Mūsdienu astronomi uzskata, ka šis skaitlis raksturo Zemes ass prece- sijasciklu, un lēš to 26 tūkstošu gadu garumā. To noteica tikai 20. gs. vidū. Senie šumeri un babilonieši touzzināja pirms sešiem gadu tūkstošiem no baltā gara gaismas nesēja Jāņa (sk. 5.5. sadaļu). No teiktāizriet, ka acteki ziņas par lielo laika ciklu ieguva no tā paša avota - gaišmatainajiem, zilacainajiem gara

gaismas nesējiem - mūsu tālajiem senčiem.

ATCEROTIES ANTONU RUPAINI Ģeniālo latvju senvēstures pētnieku Antonu Rupai- ni jau pieminējām 1. apcirknī. Viņa

Ajvheolingvistika rakstīta pirms 40 - 50 gadiem, kad vēl nebija zināms daudz kas no tā, ko lasījāt šajā uniepriekšējās nodaļās. Tāpēc vēl jo vairāk pārsteidz A. Rupaiņa izteikumi par mūsu senču ietekmiAmerikas kontinentā. Citēsim dažus izteikumus, kas lasāmi Archeoling- vistikas nodaļā Pranavas uēdaKoča runa.

"… Peruāņu tradīcijas vēsta par četrām runām vai migrāciju laikmetiem. Tie iezīmēja Dainu, vēdumaiņu un jauninājumus valodā. Piemēram, Lieldienu salās jeb Nobā atrastie senie raksti saucas Rongo.Vārda sakne Rori vienu runas ēru jaunāka par sakni Run. Tālāk sakne mainās uz Ron, Rom, Raj, koēģiptieši saīsināja uz Ro un tālāk uz Re, Red un vēlāk Rī, Rid, Rit. (135. Ipp.)

… Kocha runā tradīcija uzrāda Vira Cocha, Kon Tiki Viracocha, Kontiki llloc Viracocha un arīViracocha laikus. (136. Ipp.)

… Kochu oriģinālais nosaukums bija "koks", jo viņi bijuši milzīga auguma vīri (koki) salīdzinājumāarto laiku, cilvēku augumiem. Aiīantropologu atrastie milzu zobi Ķīnā liek secināt, ka. tie ir Koko Norassenči.

… Titikakas leģenda stāsta, ka no ūdeņiem izkāpa Vira Kocha un radīja Sauli, Mēnesi un zvaigznes.(137. Ipp.)

… Titikakas leģendai ir vairāki varianti. Cita stāsta, ka Vira Kocham nav bijis ne kaulu, nedzmiesas, bet kustējies tas ātri. Cita - ka Vira Kochs bijis Saules dēls, saukts Yntip Churin. Vēl cita - viņšpazemē taisījis statujas un ielicis tajās dzīvību, tad viņš sapulcinājis ļaudis, iecēlis tiem valdnieku AlkaVica, licis iet uz Kūzko, tad atvadījies un nozudis ūdenī. Bet citas jaunākas leģendas tēlo Vira Kochu kāreālu personu, vārdā Manco Kapac, kas mācījis ļaudīm zemkopību un kā celt pilsētas. Bet arī tās pašastradīcijas stāsta, ka Vira Kochs jau atradis augstu kultūru un pilsētas.

Līdzi Vira Kocham visur tiek minēta mistiska sieviete - gan māsa, gan māte ar variētu vārdu - Ugulo,Oello, Oclo, kas mācījusi aust un darināt drānas un kopā ar Vira Kochu gājusi uz Kūzko, taustot ceļu arzelta spieķi. Kad nonākuši Kūzko tuvumā, viņi runājuši: "Mūsu tēvs, Saule, vēlas, lai mēs paliekam šeit.Mums jāklausa viņam un jāpulcina šīs zemes ļaudis kopā." Peruāņi Vira Kochu pielūdza, nomezdamies uzceļiem:

Tēvs, kur tu esi ? Kur esi ?Vīrietis vai sieviete -Auglības dievs!Kur esi tu, kur esi ?Sausuma periodos tika pielūgta lietus dieviete Kocha, dēvēta par "Tā ir princese". (138 - 139.Ipp.)Nelielie izvilkumi no A. Rupaiņa darba dod ieskatu viņa domās, ka Virakočas laiks bija tikai mūsu

sen vēstures daļa. Pati dziļākā mītu būtība vēsta par Ausekļa darbību Amerikas kontinentā.

5.4. USIRA DARBĪBA EGIPTE No Āfrikas kontinenta valstīm tikai Ēģiptē saglabātas ziņas par seno kultūm, rakstību, tēlniecību,

akmeņu apstrādes un būvniecības māku, kā arī citām izcilām prasmēm. Arī šeit nav atrastas liecības parminēto zināšanu, māku un mākslas attīstību. Zinātnieki nespēj izskaidrot, no kurienes un turklāt pēkšņivisas šīs zināšanas un amatu prasmes Ēģiptē uzradās pirms apmēram sešiem gadu tūkstošiem.

Zināšanu pēkšņo parādīšanos skaidro pašu ēģiptiešu mīti, kas samērā labi saglabājušies senajosrakstos. Tie vēsta, ka zināšanas Nīlas deltā atnesis kāds svešinieks, vārdā Usirs. Piebildīsim, ka līdz šimlatviešu literatūrā lietots Usira vārda izkropļojums - Ozīriss, kā viņu dēvēja senie grieķi. Turpmākajātekstā lietosim kultūrvaroņa īsto vārdu.

Usira vārds un būtība ir tuva latviešu Usinam, kasnes pavasari. Arī Usirs ir dabas atmodas nesējs un viens no Ausekļa atspulgiem. Tā vien šķiet, ka

Usirs ir izkāpis no latvju dainām. Saglabātās ziņas ļauj visai droši spriest par šā tēla uzplaukuma laiku.

USIRA DZĪVE Par Usiru saglabājušies gan pašu ēģiptiešu mīti, gan arī plaši sengrieķu apraksti (par Ozīrisu), kurus

sastādījis Plūtarhs (ap 46. - 120.). Pa laikam šie materiāli cits citu papildina, bet dažviet tie ir nedaudzpretrunīgi. Tomēr šīs pretrunas nav būtiskas.

Seno mītu izpēte un salīdzināšana mudina domāt, ka Usirs bija apgaismotājs, kas ieradās Ēģiptē, laimācītu ļaudis. Visai ticama šķiet Usira sasaiste ar Lēto mazdēlu - dziednieku un kultūras nesēju Asklēpiju.

Usirs bija apgaismotājs, kas mācīja ēģiptiešiem gan amatus, gan mākslas, gan uzvedību un ētiku.Viņš iemācīja zemkopību, dziedniecību, celtniecību, kā ari dārgmetālu iegūšanu un apstrādāšanu. Vēlākosmītos Usirs kļuva par auglības dievību, kā ari aizkapa, t.i.,

Viņsaules valdnieku. Vēl vēlāk Usiru iesaista Senās _ >Ēģiptes augstāko dievību ģimenē. Usiru pasludināja par debesu dievības Nutas un Zemes dievības

Geba vecāko dēlu. Viņu meita Izīda ir gan Usira māsa, gan arī sieva (sens dvīņu mīts). Tas nav jāsaprotkā asinsgrēks, jo abi ir tikai simboli. Usiram ir ari ļauns un skaudīgs brālis Sets. Te izvērsumu gūst noBabilonijas puses nākusī divu brāļu tēma.

Visai būtiskas ir Usira morālās īpašības, kas krasi atšķiras no Āfrikas kontinenta tautu tālaikaieradumiem. Viņš pārtraucis karus un cilvēku upurēšanu. Usirs atradinājis ēģiptiešus no cilvēku ēšanas(kanibālisma). Usirs nekad ar varu neesot uzspiedis savu gribu, bet centies sarunu biedrus pārliecināt.Usira augstā morāle un miermīlīgums nav raksturīgs karstasinīgajiem Āfrikas kontinenta iedzīvotājiem,toties brīnum labi saskan ar latvju dainu mācību.

Mīti vēstī par Usira mācību savdabīgo pasniegšanas veidu - dziedot mūzikas instrumenta pavadībā.Tas raksturīgs eiropiešiem, bet ne afrikāņiem. Arī šīs ziņas lieku reizi apliecina jau teikto par Usiraizcelsmi.

Šķiet dabīgi, ka ienācējam, kurš lauza tik daudzas tradīcijas, radās ienaidnieki. Mīts vēsta parsazvērestību pret Usiru, kuru vadīja Sets. Usiru nogalināja, ielika šķirstā un palaida lejup pa Nīlasstraumi. Nīla šķirstu ienesa jūrā, savukārt jūras viļņi šķirstu izskaloja malā. Šajā vietā izauga milzīgstama- risks, kura saknes šķirstu apvija un noslēpa. Milzīgo brīnumkoku ieraudzījis vietējais valdnieks,licis to nocirst un iebūvēt kā savas pils centrālo balstu. Tā nu Usira šķirsts nonācis pils centrā. Te viņuatradusi Usira sieva Izīda un savu vīru atdzīvinājusi.

Kāds cits, mūsuprāt, vecāks mīta variants stāsta, ka pati Saules dievība Ra sūtījusi melnu šakāli(suni), lai tas sargā jūras krastā izskaloto šķirstu. Šakālis Anubiss arī esot Usiru atdzīvinājis.

Šiem mītiem ir varianti. Kāds no tiem vēsta, ka Usiru ielūguši dzīrēs (atcerieties Kecalkoatlu), kurbijis novietots šķirsts. Viesi aicināti izmēģināt, kuram šī mūža māja būs pa augumam. Usirs pats labprātīgiiegūlies šķirstā, lai to pielaikotu. Protams, šķirsts pēc lieluma derējis, jo tas bija īpaši gatavots tiešiviņam. Sazvērnieki tūlīt pat uzlikuši šķirstam vāku un to aizdrīvējuši. Līdzīga tēma sastopama ganlatviešu, gan britu pasakās. Atcerēsimies arī Ausekli ozolkoka kambari.

Vēl kāds cits mīts vēsta, ka Usira ķermenis sacirsts 14 gabalos, kas izmētāti Nīlas krastos. DievieteIzīda tos savākusi kopā un vīru atdzīvinājusi. Vēlāk šajās 14 vietās uzceltas piramīdas. Piebildīsim, ka šopiramīdu novietojums nav nejaušs, tas atbilst galveno zvaigžņu stāvoklim.

Kādā jaunākā mīta variantā jau minētais Anubiss pats saliek kopā Usira ķermeņa 14 daļas un mumi-ficē. Izīda, tikai skatoties vien uz šo mūmiju, tapusi grūta un dzemdējusi dēlu Horu. Tas cīnās ar Setu,uzvar to un pēc uzvaras atdzīvina tēva ķermeni.

Kaut arī šie varianti šķiet atšķirīgi, savā būtībā tie ir viena un tā paša sena vēstījuma atspulgi, kurusēģiptieši pielāgojuši gadskārtu ciklam. Usira atdzimšana izraisa visas dabas atmodu, bet viņš atsakāsatgriezties virszemē. Savu varu Usirs atdod Horam. Ar to Ēģiptes faraoni pamatoja savas valdīšanasdievišķību.

Seno ēģiptiešu reliģiskajos uzskatos Usirs bija cieši saistīts ar Nīlu. Sausuma periodu pielīdzinājaviņa nāvei, pavasara atmodu - atdzimšanai. Jau vairākus gadu tūkstošus Ēģiptē pavasara auglības svētkusatzīmē kā Usira atdzīvināšanu un augšāmcelšanos.

TĀLĀS LĪDZĪBAS Seno ēģiptiešu tā dēvētajos Piramīdu tekstos par simbolisko robežu ar Viņsauli uzskatīja vareno

Nīlas upi. Te varam saskatīt pirmo, bet ne vienīgo Nīlas līdzību ar Daugavu. Arī senēģiptieši savos mītosradīja Nīlas atspulgu debesīs. Mēs jau stāstījām, ka senie ēģiptieši Nīlu uzskatīja par debesīs redzamāPiena ceļa atspulgu. Sīriuss savā gaitā šķērso Piena ceļu, uz laiku paliekot neredzams. Tas ir tieši tajāgadalaikā, kad Nīlā maz ūdens un kuru saista ar Usira nāvi. Dievības un zvaigznes vārdu pārsteidzošalīdzība nebūt nav nejauša, jo tos vieno arī citas dziļākas sasaistes.

Usirs un Sīriuss. Pēdējos gadu tūkstošos astronomi par Piena ceļu sauc neskaitāmu vāju zvaigznājukopā saplūdušo blāvo gaismu, kas iet pāri debesjumam kā gaiša, miglaina josla. Šajā joslā meklējams arīGalaktikas centrs. Tas atbilst Strēlnieka zvaigznājam. Strēlnieks ir tas, kurš šauj bultas mērķī, t.i., uzcentru. Mūsdienu astronomi uzskata, ka Galaktikas centrs atrodas aiz Strēlnieka zvaigznāja un tā kodoluveido tā saucamais melnais caurums. Tas pārveido vielu, dod materiālu jaunu zvaigžņu radīšanai.Mūsdienu zinātne pie šīs atziņas nonāca tikai 20. gs. otrajā pusē, bet latvju dainas šo domu pauž jau noneatminamiem laikiem.

Piena ceļu vislabāk vērot rudenī, tumšā bezmēness naktī. Tad redzams, ka tas debesīs aizņem milzīgujoslu un ir pats dižākais veidojums.

Senie ēģiptieši mītu par augstākās dievības Usira nāvi un augšāmcelšanos saistīja ar Orionazvaigznāju. Tas ik gadu, šķērsojot Piena ceļu, uz laiku kļuva neredzams, tad atkal parādījās no jauna, it kāpār atdzima. Ne jau velti mītā teikts, ka tamarisks kopā ar Usira šķirstu pārtapa par valdnieka pilsgalveno balstu. Te cieši jo cieši savijas Usira, Sīriusa un Ūsiņa tēli kā centrālie pāratdzimšanas simboli.Arī latvju dainas vēsta par pāratdzimšanu Daugavā. Pilnīgi noteikti var apgalvot, ka šajās dainās navdomāta fiziskā upe Daugava. Minētās ziņas ļauj uzskatīt, ka senči zināja Galaktikas centra nozīmi un vietu,kuru mūsdienu astronomi noteica tikai 20. gs. beigās. Sīriuss tikai reizi gadā pāriet Piena ceļu, lai atkalparādītos no jauna. Arī Ūsiņš tikai reizi gadā atjāj ar akmeņotu kumeliņu.

Akmeņu apstrādes māka. Jau aplūkojām vairākus pārsteidzošus Ausekļa dainu atspulgus citu tautumītos. Taču vēl pastāv daudzas ģeogrāfiski tālu civilizāciju savstarpējās līdzības ari materiālajā kultūrā.Šīs līdzības ir pārāk izteiktas, lai uzskatītu, ka notikusi paralēla neatkarīga attīstība. It īpaši šīs līdzībasizpaužas akmeņu apstrādē un piramīdu būvē.

Lielākie pārvietotie klinšu bluķi vai apstrādātie akmeņi ir:Latvijā - 800 tonnu smagais Nīcgales akmens;Tuvējos Austrumos - 2000 tonnu smagās plātnes Baalbekā;Peru, Dienvidamerikā - 20 000 tonnu smagais pārvietotais bluķis;Austrālijā - pasaules lielākais akmens, kura svaru vērtē virs 30 000 tonnām.Latvijā pārvietotas arī milzīgas zemes masas un veidoti mākslīgi pauguri, dambji, vaļņi. Daži no

tiem sver miljoniem tonnu.Rasma Rozīte Gaujas senlejā pētījusi dīvainus paugurus, zem kuriem atsedzas dolomīta plātņu

krāvumi. Plātņu biezums 0,6 - 1,3 m, turklāt dažas no tām ir apstrādātas. Šobrīd vēl maz izpētītospaugurus varam uzskatīt par iespējamām pirmsleduslaikmeta piramīdām. To augstums vērtējams ap 25 m,iespējamais vecums pārsniedz 100 gadu tūkstošus.

Otra līdzību grupa izpaužas lielo piramīdu būvē. Amerikas kontinentā atrasto piramīdu vecums varbūt ap 20 gadu tūkstošiem, Ēģiptē - tikai ap 5 tūkstošiem gadu. Daļa Amerikas kontinenta piramīduveidotas no māla blokiem, citas - no akmens bluķiem. Patlaban pētnieki nonākuši pie slēdziena, kapiramīdas cēla ne jau kā valdnieku kapenes. Tās saistāmas ar zvaigžņu kartes attēlu uz Zemes, betpapildus tām bijuši vēl arī citi uzdevumi. Zinātnieki, kas salīdzinājuši Ēģiptes un Amerikas piramīdas,mītus un citas abu šo civilizāciju liecības, arī atzīst, ka neviena no tām nav tieši otru ietekmējusi. Abām

civilizācijām jāmeklē kāds daudz senāks kopējais avots. Vēl kā tiešo līdzību pieminēsim senos akmensceļus. Mūsu zemē tos gan izmantoja nevis satiksmei, bet rituāliem. Šādi celi atrasti Pokaiņos

(Dobeles rajons) un Brantos (Valkas rajons). Tie pēc lieluma nav salīdzināmi ar senajiem Amerikasceļiem, toties ir interesanti kā sakrālie pieminekļi.

Nesakiet, ka Latvijā nav piramīdu. Latvijā ir bijis samērā liels piramīdas veida akmeņu salikumsKaltenē, kas sniedzies līdz pat koku galotnēm.

Līdzīgie ceļojumi pa upi un jūru. Iepriekš pieminēto kultūrvaroņu dzīves gaitas noslēgumi irpārsteidzoši līdzīgi. Gan Kecalkoatls, gan Virakoča, Tunapa, gan arī Usirs savu darbību beidz it kā tādēļ,ka pret viņiem vēršas sazvērnieki . Kecalkoatls un Virakoča spiesti doties projām, lai gan viņi bijadarījuši tikai labu. Tunapu un Usiru nonāvēja, ielika šķirstā vai laivā un atdeva ūdeņu varai. > i

Peruāņi stāsta, ka Tunapa niedru laiva pati izsi- tusi klintī robu, pati radījusi upi. Citiem vārdiem -pati gatavojusi sev tālāko ceļu.

Šī tālākā ceļa gatavošana izpaužas arī citu zemju mītos. Un tomēr rodas jautājums: kā gan varējaviņus nonāvēt? Mītos aprakstītajiem gaismas nesējiem taču bija sekotāji, mācekļi, līdzgaitnieki, patpielūdzēji. Tomēr izšķirošā brīdī gan Prometejs, gan Tunapa, gan Kecalkoatls, gan Usirs un citi palikavieni, bez atbalsta. Atcerēsimies dainas par pastarīti, bārenīti vai Auseklīti. Arī tā vientuļa slīkst ūdenspilienā. Vēl varētu saprast, ka nevērīga māte vai izklaidīgas vecākās māsas bērnu neuzraudzīja. BetAuseklīte bija jau pieaugusi, ar vainadziņu un gredzenu.

Usiram noteikti bija sardze, Tunapam un Virako- čam - pavadoņi. Pārdomājot visas šīs līdzības,nonākam pie būtiska secinājuma, proti, it kā līdzīgie vēstījumi Ēģiptē un Amerikas kontinentā ir cēlušiesno viena kopīga avota. Atšķirības radījuši jaunāko laiku dažādo domāšanas veidu uzslāņojumi.

Nezinot lielās Visuma likumsakarības, kas vēstītas latvju dainās par pāratdzimšanu, jebkurš no citutautu mītiem šķiet ne tikai baiss, bet ari nesaprotams. Nevienā no tiem nav teikts, kāpēc nonāvējamamgaismas nesējus, kas bija darījuši tikai labu. Visi četri minētie varoņi, tāpat ari grieķu Orfejs (sk.nākamajā sadaļā), dzīves beigu daļā atkal nonāk jūrā. Tunapu un Usiru izskalo jūras krastā, tieši tāpat kālatvju dainu varones.

Protams, šie dīvainie ceļojumi ir tikai senāku vēstījumu atskaņas.Arī grieķu varoni Perseju, gluži tāpat kā Usiru, ievieto šķirstā. Te līdzība ir pārāk tieša, lai varētu

runāt par nejaušu sagadīšanos. Turklāt visu minēto un arī citu varoņu pāratdzimšana iet caur jūru.Mēnesnīca zvaigznes skaita, Vai ir visas vakarā ? Visas ir, visas ir, Auseklīša vien nebij' -

Auseklītis jūriņā, Baltā putu gabalā.FS L668, 4843, StendeKaut arī šīs dainas pirmās četras rindiņas ir jaunākos laikos sagrozītas, tomēr pēdējās divas

saglabājušas būtiski svarīgu ziņu. Šī daina vienlaikus ir gan gals, gan arī sākums jaunam ciklam. Jūrasputās bija Virakoča. No jūras iznāca arī Kecalkoatls. Lai gan tieši nav pateikts, no kurienes un kā Usirsieradās Nīlas deltā, vina saistība ar Lēto mazdēlu Asklēpiju liek domāt, ka Usirs ieradies no Vidusjūras.Jūra bija gan gaismas nesēju dzīves sākums, gan arī beigas, kas savukārt iezīmē jaunu sākumu.

Ausekļa un Kecalkoatla simbola - Rīta zvaigznes izvēle liecina, ka mūsu senči labi apzinājušieslielās vēsturiskās saistības gan par cilvēces gara darbības un kultūras uzplaukuma, gan arī par pagrimumalaikiem.

Pēdējie 10 - 15 gadu tūkstoši iezīmējas ar cilvēces garīguma pagrimumu. Par to pauž gan raganu unburvju dedzināšana viduslaikos, gan masu terors 20. gs.

Kad? Sāksim ar to, ka Usira laika noskaidrošana svarīga ne tikai Ēģiptes, bet arī senbaltucivilizācijas un visas cilvēces vēsturei. Par atskates punktu šeit var noderēt piramīdu vecums, jo Usiradarbošanās notika ilgi pirms piramīdu celšanas.

Patlaban valda uzskats, ka Gīzas lielās piramīdas celtas pirms pieciem gadu tūkstošiem. Tomērzvaigžņu stāvokļa mērījumi liek domāt, ka to vecums varētu būt vērtējams ap 10 gadu tūkstošiem. Šīs

ziņas kopā skatot, jāsecina, ka senbaltu civilizācijas sūtņi, kas dēvēti par Usiru, Ēģiptē darbojušies vai nupēdējā leduslaikmetā, vai pat vēl senāk.

5.5. EIRĀZIJAS KONTINENTA AUSEKLI Eiropas un Āzijas kontinenti jau vairākus desmitus miljonu gadu saplūduši vienā kontinentā, starp

kuriem nav ūdens un kalnu šķēršļu. Tāpēc abu kontinentu kultūra un mīti tik cieši savijušies, ka jālūkokopīgā sadaļā. Varoņeposos atrodam daudzas līdzības ar jau iepazītiem Amerikas un Ēģiptes mītiem.Āzijas mīti kopumā atšķiras ar to, ka tajos uzsvērts auglības procesu cikliskums.

Auglības mītu skaits Āzijā ir visai liels. Uzmanīgi tos iepazīstot, vismaz daļēji varam attīrīt pēdējogadu tūkstošu uzslāņojumus. Tad ieraugām, cik spēcīgi visu Eirāziju ietekmējušas mūsu dainās paustāsatziņas par Ausekli - Rīta zvaigzni un viņa pāratdzimšanu. Tikai diemžēl šīs vēstis par lielajiem cikliemĀzijā ir stipri piezemētas, pārvērstas par auglības kultu.

Dainu iespaids spēcīgāk izpaužas Eiropā un Tuvējos Austrumos. To jūt arī Indijā, uz kurieni ziņasaiznesa mūsu priesteri - bramaņi. Indiešu leģendas ir saglabājušas vēstis par gaišmatainiem liela augumacilvēkiem, kuri ieradušies viņu zemē.

Savukārt no austrumiem pretī nāk mīti par Radītāja nogalināšanu, bet, tuvojoties Eiropai, tie apsīkst.Grieķu mītos vairs paliek tikai uzbrukumi vecās paaudzes valdniekiem un viņu padzīšana. Tā viens otrampretī gājuši divi dažādi uzskati par to, kā uzlabot dzīvi - ar labo vai ar ļauno. Taču mums zināmā vēstureliecina, ka tās valstis, kas dzīvo ar ļaunumu, lemtas bojāejai.

SENIE MĪTI UN DABAS AUGŠĀMCELŠANĀS Gan Eiropā, gan citos kontinentos sastopam spēcīgus gadskārtu mītus, kas vēsta par ikgadēji

atkārtotu galvenā varoņa bojāeju un pāratdzimšanu. Galveno notikumu secība: iepazīšanās, kāzas, nāve,nonākšana veļu valstī (Vāczemē) un pāratdzimšana no jauna jūras krastā - šādi vai līdzīgi atkārtojasdaudzu Eirāzijas tautu mītos.

Vīrs vai iemīļotais, retāk sieviete, tiek nogalināts un nonāk Viņsaulē. Bet ik pēc noteikta laika vīrs(iemīļotais) atkal parādās, nesot pavasari un auglību. Rudenī viņam atkal jādodas atpakaļ uz Viņsauli.

Piedzimšana dažkārt notiek apaugļotās jūras putās, nozušana - caur ūdeni, jūru. Dažkārt to simbolizēnakts peldes. Jaunākajos, pēdējo gadu tūkstošu mītos pāratdzimšanas vietā nāk nokāpšana pazemesvalstībā un tad augšāmcelšanās.

Mīti būtībā vēsta ne tikai par gada ritmiem, bet arī par daudz lielākiem - laikmetu ritumiem. No šāskatījuma Auseklis nozīmē pirmo lielo lecošo zvaigzni - izcilu personību, kas ievada jaunu, gaišulaikmetu.

Latvju dainās pausta lielo notikumu kopsakarība kā Visuma likums, bet citu tautu mītos dotas tikaiatsevišķas daļas no lielās likumsakarības. Tās, nezinot mītos aprakstītos notikumus, visai grūti uztvertcitādi kā vienreizējus atgadījumus. Vēl jo vairāk - pasaulē valdošās reliģijas dievību kārtā celto varoņupāratdzimšanu cenšas pasniegt kā vienreizējus gadījumus un tos tieši tā atzīmēt ikgadējos svētkos.

Salīdzinot tās latvju dainas, kas skar pāratdzimšanu, ar citu tautu mītiem, redzam, ka pēdējos zudusipati pāratdzimšanas būtība. Dažādu tautu mītisko varoņu darbi pauž tikai kopīgo likumu atsevišķas daļas,neuzrādot kopsakarības. Diemžēl zūdot senajām zināšanām, Tuvējos Austrumos pirms kādiem sešiem vaiastoņiem gadu tūkstošiem radās sagrozīti mīti par Radītāja nogalināšanu. Vēl vairāk izkropļoti ir pēdējogadu tūkstošu mīti, kulminētas gan Ēģiptes, gan Amerikas u.c. priesteru sazvērestības, varoņanogalināšana, saciršana gabalos un citi baismīgi notikumi.

Gan no iepriekš teiktā, gan šajā apcirknī minētā izriet, ka tālā senatnē bijis kāds vienots dziedājumspar Ausekļa ceļojumu. Saglabātās dainās par Ausekli ir tikai šā dziedājuma drumstalas, turklāt daļa notām ir sagrozītas. Ausekļa dziedājuma saturu patlaban nespējam atjaunot. Tomēr arī saglabātie dainuvēstījumi ietver sevī pašus augstākos Visuma pārvērtību principus. Tāpēc, sekojot latvju dainuvēstījumiem, var būtībā atjaunot ari pašas senākās ziņas.

JAPĀNU AUSEKLIS Jau 1. apcirknī atzīmējām mūsu senču ilgstošos kultūras sakarus ar senjapāņiem.Seno japāņu mitoloģiskie uzskati par Sauli un Saules dievībām ir visai līdzīgi mūsu senču

uzskatiem. Vēl jo vairāk, izņemot Indiju, tādu uzskatu nav nevienai citai Āzijas tautai.Latvju teikā Dievs rada Sauli. Japāņu mītos šī doma attīstīta tālāk. Vecākais dievību pāris ir Idza-

nagi un Idzanami, kura dzemdē Saules dievību Amaterasu, bet pati dzemdībās mirst. Tā šis mīts atainopaaudžu maiņu. Te pirmo, bet ne pēdējo reizi parādās vairāki pāratdzimšanas motīvi.

Idzanagi nokāpj pazemē pie Idzanami, bet, nespēdams viņu glābt, no turienes aizbēg. Iznācisvirszemē, viņš mazgājas, un šajā laikā no ūdens lāsēm dzimst Amaterasu. Šī doma ļoti saskan ar latvjudainu uzskatiem, ka jūra ir pirmviela un visa dzīvība nāk no tās vai arī caur to.

Citā mītā Saule, t.i., Amaterasu, uz laiku nozūd debesu grotā. Tikai ar viltību un rituāliem izdodasvinu no tās izvilināt ārā. Šos rituālus saista ar zemkopību, kaut savā dziļākajā būtībā mīts vēsta par

leduslaikmetu.Trešajā paaudzē nāk Zemes dievība Okuninusi, Amaterasu brāļa sestās paaudzes pēctecis. Viņam

veltīti daudzi, diemžēl daļēji pretrunīgi mīti. Dažos uzslāņojumos viņam piedēvēti Radītāja darbi. Oku-ninusi iekārto pasauli, rada cilvēkus, stāda kokus un zāli, daļēji atkārtojot Idzanagi veikto jaunasradīšanas ciklu. Okuninusi, kas tēlots kā zemes dievība, ik gadu iet bojā un atkal atdzimst.

Kaut arī Okuninusi ir viena no galvenajām dievībām, daudzveidīgie nostāsti par viņu ir visaiizplūduši, kas liek domāt, ka tie ienākuši no tālienes.

Līdzība ar latvju garamantām. Viens no mītiem vēsta, ka brāļi nogalināja Okuninusi, iespiežot viņukoka šķeltnē. Te redzam līdzību ar Ausekli ozola kambari vai Usiru šķirstā. Pēc cita mīta, brāļi viņam nokalna uzvēluši nokaitētu akmeni - atkal saskatām līdzību ar latvju teiku par skroderiem Pokaiņu Naudaskalnā. Viņi nenoturēja pašu velto akmeni, tas sāka ripot lejup un nogalināja skroderus. Šķiet, ka japāņumitoloģijā nokaitētais akmens varētu būt saistāms ar rudeni, kad Saule slīd lejup. Atcerēsimies, ka arīAuseklis Vāczemē šūdināja Saulei svārkus. Dieviete Umugihime kopā ar Kisakaihimi atdzīvina brāļunogalināto Okuninusi. Šajā mītā izzudis jēdziens par ikgadējo pāratdzimšanu.

Kopumā japāņu, tāpat kā Amerikas tautu mītos, atrodam daudz pārmantotu domu, bet diemžēl zudusipati cikliskās pāratdzimšanas ideja.

GAISMAS NESĒJU SODĪŠANA Latvju dainās Auseklītes ceļš uz jūru sākas rasas pilienā. Tālāk likteņa straume Auseklīti nes arvien

lielākos ūdeņos - upē, tad Daugavā un visbeidzot - jūrā. Tā ir dabas likumsakarība, kurā latvju dainasnesaskata ne ļaunumu, ne asins izliešanu. Zūdot senbaltu civilizācijai, zuda ari zināšanas. To atspulgos -citu tautu mītos - vienīgais gaismas nesēju nāves iemesla skaidrojums ir priesteru sazvērestība. Tā tasnotika gan ar Kecalkoatlu, gan ar Tunapu, Usiru, Okuninusi un citiem. Sazvērestības ir jaunāku laikuuzslāņojums, kuras sastopam arī grieķu teikās. Urāna dēls Krons kopā ar māti saceļas pret savu tēvu,savukārt viņa dēls Zevs kopā ar brāļiem - pret Kronu.

Gandrīz visos mītos, kas vēsta par uzbrukumu gara gaismas nesējiem, viņi ir pamesti vieni.Uzbrucēji vēlas atjaunot seno kārtību ar cilvēku upurēšanu un cita veida asinsizliešanu. Atskatoties uz jaupagājušo 20. gs., pārsteidz milzīgā bezjēdzīgā asinsizliešana daudzās pasaules zemēs. Pasauli irpārpludinājis briesmīgs ļaunums, un 21. gs. sākumā morāle ir daudz zemāka nekā 20. gs. sākumā.

Mēs redzējām, ka dainas par Ausekli atbalsojās daudzās senajās zemēs. Citu tautu mītos pamanāmgan pāratdzimšanu jūrā, gan ieslodzīšanu ozolkoka kambarī, t.i., šķirstā u.c. Tomēr, zūdot senajāmzinībām, uzskati par šo ceļojumu tika arvien vairāk sagrozīti. Viens no šādiem izkropļojumiem ir tādēvētā Dieva tiesa.

Dieva tiesa bija pazīstama ne tikai Vidusjūras baseina, bet arī citām tautām pasaulē. Tiesājamocilvēku palaida laivā vai šķirstā upes vai jūras viļņos. Ļoti bieži, bet varbūt pat vienmēr, tā pa upipalaida ārlaulības bērnus. Vēl 19. gs. kuģu kapteiņi okeāna vidū izsēdināja nepaklausīgos matrožus.

Ļaunuma attaisnošana Nozīmīga Āzijas mītu daļa vēsta par lielajiem laiku cikliem, kas atkārtojas.Diemžēl gan gadskārtu, gan arī lielie dabiskie laiku cikli šajos mītos izmantoti kā aizsegs ļaunumafilozofijas paušanai. Tie stāsta, ka ļaunā laika periodi, kas nomainījuši labos laikus, ir neizbēgami unturpinās gadu tūkstošiem. Šādu mācību ietekmētas, neskaitāmas paaudzes pacietīgi panesušas dažādasļaunuma izpausmes un grūtības, cerot, ka viņu mazbērniem klāsies labāk.

Viens no senākajiem ir Divupes indoeiropiešu mīts par dievieti pirmradītāju Tiamatu. Šis vārdstulkojams kā Jūras saimniece un atbilst mūsu Mārai. Tiamatas vīrs ir Apsu. Viņi rada nākamās dievībupaaudzes, tostarp Enki. Šo dievību pieminējām, saistot viņu ar Enguri - Pitagora trīsstūru virsotni.Simboliski arī Enki ir pašā virsotnē.

Enki uzskatīja par Zemes, pazemes un Visuma valdnieku, cilvēku dzīves kārtotāju. Viņš devazināšanas un taisnīgus likumus, darbarīkus un cita veida garīgo un materiālo kultūru. Kad dievību padomenolēma cilvēkus iznīcināt, Enki tam pretojās. Viņš apmācīja Atrahasisu būvēt kuģi, izglābt cilvēkus undzīvniekus. Vairākus gadu tūkstošus vēlāk šī teika atkārtota Bībeles stāstā par Noasu.

Citā mītā ceturtās paaudzes dievības Ana vadībā sacēlās pret Tiamatu un nonāvēja viņas vīru Apsu.Tiamata sāka cīņu ar jaunās paaudzes dievībām, bet neveiksmīgi. Marduks viņu nogalināja un sacirtagabalos (atcerieties Usiru). No tiem darināja Zemi, debesis, mākoņus, upes u.c. Tātad mīts vēsta par to,kā no senākās civilizācijas radīta jauna.

Jau atzīmējām, ka Apsu un Enki vārdi skan visai līdzīgi Rīgas jūras līča Kurzemes piekrastes ciemuvārdiem - Apšuciemam (kur apses nemaz neaug) un Engurei. Abās šajās vietās ir seni, teikām apvītisvētkalni. Arī citos senajos vārdos ir atrodamas saistības. Piemēram, senās, tā dēvētās kara dainasslavina Apšu meitu (LD), kas būtībā ir dievības Apsu zintniece un veica tādus varoņdarbus, ko nespējaveikt stipri vīri. Jau rakstījām, ka senatnē zemes ap Daugavas lejteci sauca par Ēridanu. Tad, lūk, mītistāsta, ka dievība Inanna devusies ciemos pie Enki, kas dzīvojusi Eridu pilsētā. Var jau būt, ka tā ir tikaisagadīšanās, tomēr šo sagadīšanos ir pārāk daudz, lai varētu noliegt, ka esam pieskā- rušies aizmirstaimūsu sen vēstures daļai.

Tibetas mitoloģija uzskata, ka pasaule ir vēders, no kurienes viss sākas un uz kurieni viss atgriežas.

Tā ir visai savdabīgi izprasta pāratdzimšanas ideja. Tas lieku reizi vedina uz domām, ka izslavētātibetiešu filozofija ir samērā jauna, radusies tikai viduslaikos.

Hindu mitoloģija ar Veneru saista dižo priesteri Sukru (gaisma) jeb Ušanasu. Leģendās pieminētavairākkārtēja viņa nogalināšana un pāratdzimšana dažādos veidos. Diemžēl arī tās līdzīgi citiemsenindiešu mītiem ietver visai juceklīgu jaunāko mītu uzslāņojumu. Tomēr atzīmēsim Ušanasa līdzību armūsu Ūsiņu ne tikai vārdu ziņā, bet arī būtībā.

Atcerēsimies senindiešu mītu par Indru, kas uzvar Vritru. Āzijā iecienītāki ir kareivīgu kultūr-varoņu tēli, piemēram, Marduks vai Gilgamešs.

Diemžēl šajos tēlos galveno lomu jau spēlē sevis apliecināšana un materiālo labumu iegūšana.Toties šie piemēri ļauj vērtēt kareivīgā varoņa tēla pagrimšanas sākumu. Tas norāda, ka mūsu varoņ-pasakas ir daudz vecākas.

JĀNIS ŠUMERĀ Ļoti interesantas ir ziņas par seno Šumeru. Lūk, kā paši senie šumeri un babilonieši skaidro

neparasti straujo zinību apgūšanu. Viņi pierakstījuši, ka viņu zemi - Mezopotāmiju - apciemojusi dievībaUāns (Johanness vai Jans). Viņš iznācis no ūdens (lasi: kuģa, kurn vietējie vēl nepazina). Pieraksti vēsta,ka viņš bijis līdzīgs zivij, bet zem zivs galvas (skafandra?) bijusi vēl cita galva. Uānam kājas bijušas kācilvēkam, bet tām pievienota zivs aste. Balss bijusi kā cilvēkam. Uāns ar cilvēkiem saticies tikai dienā.Saulei rietot, viņš devies atpakaļ jūrā (lasi: uz kuģa), kur pavadījis nakti.

Uāns ieradās, lai izskolotu cilvēkus. Viņš atnesa tiem daudzas vērtīgas zināšanas un mākas - ganvienkāršas, gan sarežģītas. Viņš mācīja likumus, rādīja, kā celt mājas un tempļus, ievākt uzturam derīgosaugus. Viņš mācīja arī tikumību un morāli.

Šo apskatu beigsim ar dainām par Jāņa vilkšanu no ūdens, kurās atblāzmojas tāli notikumi.Jānīts guļ upītē,Samta svārki mugurā;Sanāciet, Jāņa bērni,Velciet Jāni maliņā!FS 1341, 8522, MedņiJānlts kliedza, Jānlts brēcaDziļas upes dibenā;Nākat, puiši, nākat, meitas,Velkat Jāni maliņā,Velkat Jāni maliņā,Kaltējiet saulītē;Izkaltēj 'ši saulītē, Dodiet siera gabaliņu!FS 1552, 20334, ĒrgļiIr pilnīgi skaidrs, ka ne šajās, ne arī turpmāk citētajās dainās nav runa par Jāņu svinēšanu. Tās ir

atmiņas par ļoti seniem notikumiem, kas, iespējams, savā laikā bija kāds no Jāņu rituāliem. Par rituāluspēlēm liecina nākamā daina. Tā vēsta par puišu un meitu ciņu.

Jānlts kliedza, Jānlts brēca Dziļā upes atvarā, Nākat, puiši, nākat, meitas, Velkat Jāni maliņā. Puišivilka maliņā, Meitas grūda dibenā.

FS 1225, 32414, SaikavaŠajās dainās redzam rituālo darbību - seno notikumu atspulgu, pāreju uz draiskām auglības kulta

rotaļām.Nākamā daina jau noteikti liecina par rituālu darbību, kura līdzīga iepriekšējām, bet nepiemin Jāņa.

izvilkšanu. Šeit ieraugām ļoti senus zemtekstus, kas sasaucas ar senjapāņu mītiem par Saules izvilkšanuno alas.

Uz avotu līgot gāju Jāņu dienas vakarā, Izlīgoju zelta kroni Ar visām pazarēm.LD 33172, SlokaPatlaban zinātnē valda uzskats, ka Divupē, t.i., Šumerā un Babilonijā, bija vecākā civilizācija ne

tikai Āzijā, bet arī pasaulē. Pat tad, ja uz mirkli šo uzskatu pieņemam, jāatzīmē, ka arī šī civilizācijaradusies pēkšņi, lai gan tās rakstu pieminekļos ir ziņas, kuras varēja iegūt tikai gadu tūkstošu pieredzē.Lingvisti, kas atzīmējuši daudzas interesantas saistības starp šumeru un seno indoeiropiešu valodu,izteikuši domas, ka civilizācija Divupē ienākusi no Eiropas. Tā kā senās civilizācijas centrs atradās mūsuzemē (sk. 9. apcirkni), tad no tās arī nācis gara gaismas nesējs, kurš senos mītos dēvēts par Jāni. Tas irļoti pamatoti, jo Jāņu diena ir pati gaišākā gadā. Pēdējos gadu desmitos Šumerā un Babilonijā atrastossenrakstus uzskata par vecākajiem indoeiropiešu garīgās kultūras pieminekļiem.

RĪTA ZVAIGZNES DIEVĪBAS MAZĀZIJAS UNDIVUPES TAUTU MĪTOS

Gadu tūkstošu gaitā senās, no senbaltu civilizācijas gūtās zināšanas pakāpeniski izplēnēja. Atmiņaspārtapa mītos par dievību pāra piedzīvojumiem, kuri atkārtojas ik gadu. Jaunākajos mītos patriarhātaietekmē par galveno varoni kļūst vīrietis. Mīti vēsta par vīra bojāeju un pāratdzimšanu. Biežāk pieminētāsdievības aplūkosim alfabēta secībā.

Anate ir viena no galvenajām rietumsemītu dievībām. Viņa ir jaunava, medību un kauju dievība,mirstošā un atdzimstošā auglības dievības Baala māsa un reizē arī mīļotā. Sausajās dienvidu vasarāsauglība saistāma ar lietu, tāpēc Baals ir arī mākoņu, lietus un pērkona dievība. Viņu nogalē nāves dievībaMutu. Anate ar to nesamierinās, asiņainā kaujā Mutu pieveic un Baalu atdzīvina. Anate ir līdzīga ne tikaiApollona māsai Artemīdai, bet arī Atēnai, Astartei un Atargatīdai.

Te jāpiebilst, ka pāratdzimstošā Baala vārds saistāms ar Baltiju un baltiem. Latvijas kartē vēl tagadatrodam tādas vietas kā Balgale, Baltinava, Balvi. Daži ārzemju zinātnieki uzskata, ka Baals ir Apollonapārveidojums. Šī doma apliecina Anates tuvību Artemīdai. Pirms apmēram trim gadu tūkstošiem Baalakultu nomainīja Jod-he-ved-hes (Lietuvā Jodas, pie mums Jods) kulta pielūdzēji.

Paši senākie raksti pasaulē, kur pieminēta planēta Venera, ir Eblas teksti (3. gt. p.m.ē.). Saistībā arVeneru pieminēts dievību pāris Astars un Astarte. Veneru piemin arī Ugaritas dievību sarakstos.

Astarte ir rietumsemītu mīlas un auglības dievība, arī zirgu aizstāve, planētas Veneras iemiesojumsĒģiptes jaunās valsts periodā. Vēlāk semītu mītos viņa ir Astara - kara, auglības un apūdeņošanasaizstāvja sieva. Simbols - disks virs sirpja būtībā ir Veneras fāzes apzīmējums.

Inanna, arī Ininna, Ninanna ir šumeru auglības, mīlas un kara dieviete. Šo vārdu izcelsme saistāma arvēl senāko vārdu Ninsina - Rītausmas zvaigzne. Līdzīgi tulkojama akadiešu Ištara, tāpat jau minētieAstars un Astarte. Tie saistāmi ar senu indoeiropeiskas cilmes vārdu star - zvaigzne. Bet Ininnas vārdatiešs skaidrojums ir debesu valdniece.

Inannas simboli - gredzens ar lenti vai daudzlapu rozete šumeru tēlotājā mākslā sastapti 4. un 3. gt.mijā p.m.ē. Inanna precas ar lopkopības dievību Du- muzi. Akādieši viņu dēvēja par Duzu, aramieši - parTammuzu. Dumuzi nonāk veļu valstībā, tomēr viņš tur atrodas tikai periodiski. Ik pusgadu viņa vietā uzlaiku paliek Dumuzi uzticamā māsa Geštinanna. Tādējādi Dumuzi ir cikliski mirstošs un atkal ik pēcpusgada atdzimstošs. Bet vecākajos tekstos mira pati Inanna, viņu aizvietoja Dumuzi. Arī citas Ritazvaigznes dievības ik sezonu nomira un atkal cēlās augšā.

Pašos jaunākajos mītos bojāejai un atdzimšanai lemts vīrietis, kam nav sievas.

ZVAIGŽŅU UN ŪDENS SAISTĪBA ARMĒNIJĀ Latvju dainās Rita zvaigzne Auseklis pāratdzima jūras putās. Visai līdzīgus mītus atrodam Armēnijā

un Grieķijā.Armēņu mītos ar Veneru saistīta mīlas un ūdens dieviete Asthika (zvaigznīte). Pirmsākumos tā bija

arī auglības dieviete, bet vēlāk šo uzdevumu piedēvēja Anahitai - Lielajai mātei vai Lielajai kundzei.Mīti par Asthiku stāsta, ka tā naktī peldas Eifratas upes ūdeņos. Asthika ir Vahagna mīļotā, galvenaisviņas templis bija Aštišatā (zvaigžņu sētā).

Visai interesants ir nostāsts par Asthikas dēliem Zrvanu, Titānu un Japetu. Visi šie vārdi mums jaupazīstami. Vecākā dēla Zrvana vārds saistāms ar senāko Eiropas iedzīvotāju - vānu vārdu, atbilst Urānalaikam grieķu mītos. Arī Titāna un Japeta vārdi saistāmi ar grieķu mītiem. Japets bija Prometeja tēvs.Līdz ar to kļūst skaidrs, kāpēc Prometeju piekala pie klintīm tieši Kaukāzā.

Abi jaunākie brāļi pieprasa Zrvana ciltī iznīcināt visus vīriešu dzimuma pēcnācējus. Tas skan līdzīgigrieķu mītam par Urāna kastrēšanu, bet skandināvu sāgās iekarotāji āsi pakļauj vānus - senākosiedzīvotājus.

Asthikas tempļi bija DA no Vana ezera. Vasaras vidus armēņiem, tāpat kā Tuvo Austrumu tautām unsenēģiptiešiem, bija gadu maiņa - vecā gada beigas un jaunā sākums. To līdzīgi kā Ēģiptē noteica Sīriusaceļš debesīs. Tad svinēja Vardavara svētkus. Vārds vord tulkojams gan kā roze, gan arī kā ūdens.Ziedojumam nesa rozes, palaida baložus. Rituāla dalībnieki aplaistīja cits citu ar ūdeni.

NO SAULES LAIVAS LĪDZ CILVĒKA UPURĒŠANAI Senajās kultūrvalstīs planētu Veneru vēroja ļoti uzmanīgi. Šiem vērojumiem bijusi visai būtiska

nozīme, iespējams, auglības vai posta paredzēšanai. Ne velti daudzās senajās zemēs pastāvēja spēcīgiizteikts planētas Veneras kults. Jaunākos laikos šo planētu saistīja vairs tikai ar mīlas priekiem. Grieķi tosauca par Afrodīti, romieši - par Veneru. Tās parādīšanās laiki gan īsi pēc Saules rieta, gan pirms tāslēkta taču ir labākie mīlas izpausmēm. Tātad Senās Romas uzskati vēsta par pilnīgu seno zinību izzušanu.

Latvju garamantās atrodamās ziņas un seno svētvietu iekārtojums rāda, ka mūsu senči gadskārtassvinēja tādā veidā, kas sekmēja mežu, lauku, visas dzīvās radības auglību un veselību. Šajos gadījumosvadījās pēc paredzējumiem, Ausekļa ceļa vērojumiem debesīs, kā arī citām zīmēm. Mūsu senčiemnonākot svešu tautu varmācīgā ietekmē un pakļautībā, ar laiku šīs zināšanas zuda. Zintnieciskās darbībasnomainīja reliģiskie rituāli, tos savukārt aizstāja ārišķīgas ceremonijas. Šāds zināšanu pagrimums notikavisā pasaulē, un, jo tālāk no mūsu zemes, jo tas bija jūtamāks. Samērā bieža parādība kļuva cilvēkuupurēšana. Lai izprastu ceļu no Saules laivas līdz cilvēku upurēšanai, aplūkosim senās ziņas par Sauleslaivu jūras putās, mīlas dievību Afrodīti, valdnieka auglības asiņu ziedojumu, līdz nonāksim pie cilvēkuupurēšanas.

Valda uzskats, ka pašreiz lietotais planētas Veneras vārds saistāms ar seno romiešu dārzu dievietiVeneru. Šo vārdu romieši lietoja arī, lai apzīmētu augļus. Tāpat kā Afrodīte, arī Venera ir mīlas dieviete.Tās vārds skaidrojams kā saliktenis. Tā pirmā daļa vene somugru valodās nozīmē laiva. Otrā daļa Ra irsenais Saules vārds. Tātad Venera ir Saules laiva, kuru apraksta daudzas latvju dainas, piemēram:

Saulīt' vēlu vakarā Sēžas zelta laiviņā, Ritā agri uzlēkdama, Atstāj laivu līgojot.1627 LD 33878, ZaļeniekiTe vēl jāpiebilst, ka Latvijā daudzās vietās atrasti gan no akmeņiem likti, gan no smiltīm un grants

uzbērti dažāda lieluma laivu atveidi. Lielākie no tiem, piemēram, Ķīšezera Kangaros (ZA no Trīs- ciema)un Allažos starp Mazo un Lielo Kangaru ir ap 120 x 80 x 6 m. Tās ir senas svētvietas. Ar simbolu laivadomāts jau aplūkotais Veneras sirpis (sk. 5.1. sadaļu). Kad Saule vakarā noriet, Venera, t.i., laiva, vēlpaliek debesīs. Par to vēsta daina:

Saulit' bāla noiedama Atstāj laivu uz ūdeņa; Ritā sārta uzlēkdama Pārved laivu maliņā.LD 33908,

Burtnieki Senie ēģiptieši lielu daļu savu mītu veltījuši Saules ceļojumam naktī caur pazemi, aprakstot katru

nakts stundu.Centrālamerikas tautu mītos saglabājies putna - jaguāra - čūskas tēls. Tās ir nāves dievības, kas

saistītas ar Rita zvaigzni. Par Rita zvaigznes dievību dēvēja balto kultūras nesēju Kecalkoatlu (arī Ku-kulkanu, Tukumacu, Votencu). Viņam (viņiem) ļoti līdzīgs ir Virakoča Dienvidamerikā, kura vārdstulkojams kā Jūras putas

Asiņainās putas. Afrodītes vārda skaidrojums saistāms ar grieķu vārdu afros - jūras putas. VērojotVeneras pārvietošanos pie debesīm, tā tiešām atgādina baltu putu gabaliņu, kas peld jūrā. Grieķu mītā tāsnebūt nebija parastas jūras putas. Šīs putas radīja auglības spēka pilnās, jūrā nokļuvušās augstākāsdievības Urāna asinis, kurn izkastrēja viņa dēls Krons. Šo operāciju Krons veica nevis ar dunci, bet arsirpi. Tā ir nepārprotama norāde uz Veneras sirpi un laikmetu maiņām, sirpim dilstot.

Senākais putu pieminējums ir dainās: Auseklītis jūriņā, baltā putu gabalā. Afrodīte simbolizējaauglību, mūžīgo pavasari un dzīvību. Asiņu ienešana tik cēlā simbolā kā jūras putas liecina par senogrieķu zināšanu un morāles pagrimumu.

Neapšaubāmu līdzību ar grieķu mītu atrodam Centrālamerikā pastāvošajās tradīcijās. Tās senievaldnieki tautas priekšā ievainoja savus dzimumorgānus un notecināja asiņu strūkliņu uz altāra. Vēlāk toaizstāja ar cilvēku upurēšanu, uzskatot, ka tas nesīs laimi un auglību. Patiesībā asiņainās putas ir jaupēdējos gadu tūkstošos radies izkropļojums, kas ieviests tautas garīgo spēku iznīcināšanai. Vēlpiebildīsim, ka jūras putas, bet nejau asiņainas, varēja būt vieta, kur sāka mājot un vairoties pirmiebioloģiskās dzīvības veidi.

Nozīmīgs ir mīts par Veneras mīļāko - Adonīdu, viņa nāvi un pāratdzimšanu. Adonīda kults bija ļotiiecienīts un to piekopa arī Ēģiptē, Kiprā u.c. vietās. Sengrieķu mīti vēsta, ka Adonīds radies kāneprātīgas kaisles auglis. Viņa māte tika sodīta un pārvērsta par koku. No tā ieplaisājušā stumbrapiedzima neparasti skaists puisēns - Adonīds. Afrodīte zēnu atdeva audzināt Persefonei, kura no zēnavairs negribēja šķirties. Strīdu izšķīra pats Zevs, izlemjot, ka daļu gada Adonīds pavadīs pie pazemēnonākušās Persefones, bet otru daļu - virszemē pie Afrodītes, - visai līdzīgi kā šumeru teikā par Dumuzi.

Citas dievības, kas bija greizsirdīgas uz Afrodīti, Adonīdam uzrīdīja meža kuili, kas viņu saplosīja.Tad Afrodīte jaunekli pārvērta par ziedu. No viņa asinīm uzziedēja rozes. Te redzam saistību arVardavara rozēm Armēnijā. Savukārt no Afrodītes asarām radās anemones.

Adonīda vārds cēlies no feniķiešu Odon, kas tulkojams kā (dabas) valdnieks. Ik gadu Vidusjūrasbaseinā un Tuvajos Austrumos vēlā pavasarī svinēja Adonīda svētkus. Svētku svinēšana sākās ar

Afrodītes un Adonīda rituālo salaulāšanu. Nākamajā dienā, raudu dziesmām skanot, Adonīda statujunesa uz jūru un gremdēja ūdenī. Uzskatīja, ka šie rituāli nozīmējot viņa atgriešanos nāves valstībā, betmēs te redzam senāku motīvu - Auseklītes nonākšanu ūdenī.

Adonīda svētku laiks saistāms ar mūsu Lielo dienu, pavasara Saules ritu, bet paši rituāli ir mūsuLielās dienas svinību pārveidojumi. Savukārt citviet pirmā bija sēru, bet otrā - prieka un pat orģiju diena.Adonīds savā būtībā simbolizē dzīvības un nāves vienotību, mūžīgas pārvērtības pāratdzim- stot. Vēlākšos rituālus pārņēma jaunās reliģijas, svinot Lieldienas. Arī tur aprakstīta varmācīga nāve, nokāpšanamirušo valstībā un augšāmcelšanās. Diemžēl tajos cilvēka upuris jau bija obligāta sastāvdaļa. Vēl 21. gs.saglabājušās kanibālisma laiku rituālās darbības, kas simboliski ietver upura miesas ēšanu un asiņudzeršanu.

GARA GAISMAS NESĒJI SENGRIEĶU MĪTOS Grieķi ir Krētas - Mikēnu un citu senāku kultūru pārmantotāji. Viņi savos mītos saglabājuši daudzu

seno ziņu atspulgus. Arī Grieķijā ieraugām vairākus kultūras nesējus - dievību Apollonu, titānuPrometeju, cilvēkus Orfeju un Perseju. Šie tēli savstarpēji cits citu papildina, veidojot it kā četrusAusekļa atspulgus.

Kā jau teikts, Apollona māte Lēto devās uz Grieķiju no Ietu zemes (Lettonie, Lettland). Būtībā Lētoir mītos saglabājies Ausekļa, precīzāk, Auseklītes atspulgs. Lēto vajadzēja tikt pāri Vidusjūrasplašumiem (ūdens motīvs), lai nokļūtu Dēlas salā, kur viņa dzemdēja (pāratdzimšana) dēlu Apollonu(Saules simbols) un meitu Artemīdu (Mēness simbols). Te atspoguļota Saules sistēmas radīšana. Viņa nespirmo gaismas staru no mūsu zemes kā visas Zemeslodes civilizācijas šūpuļa. Arī Lēto ir senas cilmesindoeiropiešu vārds, kas saistāms ar gaismu.

Lēto ceļojums uz Hellādu it kā bija tikai atgriešanās vietā, no kuras savā laikā bija šķīrušies Kronaun Zeva piekritēji. Mainoties sabiedrības pārvaldes kārtībai un izveidojoties patriarhātam, Lēto - sievietenedrīkstēja mācīt grieķus. Seno mītu pārveidoja, un lielos darbus darīja viņas dēls zeltmatis Apollons.Viņa izskats būtiski atšķīrās no melnīgsnējiem grieķiem, tāpēc vārds zeltmatis uzsvērts atkārtoti. Apollons(Lēto) deva Senajai Grieķijai plašas zināšanas materiālajā un garīgajā kultūrā, tāpat arī dziedniecības unpareģošanas mākā. Visai iespējams, ka Hellāda bija atbalsta punkts, no kura zināšanas izplatījās tālāk,veidojot civilizācijas Babi- lonā, Šumerā, Ēģiptē u.c.

Apollona dēls Asklēpijs ir ne tikai dziedniecības tēvs, daži pētnieki viņu saista ar Usiru.Vēl atzīmēsim tikai dažas agrāk nepieminētas Prometeja un Apollona līdzības. Abu šo varoņu

devums un izturēšanās ir līdzīga. Abiem saknes nāk no Ietu zemes. Turklāt viņu līdzību apstiprina ziņaspar Hēraklu.

Prometeja brālis - titāns Atlants palīdzēja Hēraklam iegūt zelta ābolus. Kaut arī mīts par to nekonestāsta, notikumu secība liek domāt, ka Hēraklam par to bija jāatsvabina Prometejs. Šo domu apliecinaari Hērakla ceļš. Viņš, dabūjis dārgos ābolus, devās nevis mājup, bet vispirms uz Kaukāzu, kur pie klintsbija pieķēdēts Prometejs. Mītos atrodama vēl viena simboliska norāde uz Prometeja sakariem ar Baltiju.Kad Hērakls šauj ērgli, kas knābāja Prometeja aknas, varoņa roka rupji kļūdās. Bulta trāpa kentauramHeironam, kas palīdz Prometejam. Šis kentaurs izaudzināja un apmācīja Lēto mazdēlu - Apollona dēluAsklēpiju. Simbolu valodā skolotāja nošaušana pielīdzināma Radītāja nogalināšanai. Šī darbība netiešāveidā daudzas reizes caurauž grieķu teikas.

Visas šīs ziņas vedina domāt, ka Prometejs un Apollons bija vismaz līdzīgu laiku atspulgi. Bez jauminētajiem varoņiem - dievībām visai interesantas ziņas pauž mīti par cilvēkiem - Orfeju un Perseju.Teikas par viņiem ir jaunāku laiku mīti, kas radušies kā atspulgi no dainām par Ausekli.

Gaismas nesēju dzīve, tāpat kā citur, beigusies traģiski, saduroties ar tādu priesteru morāli, kassveša dabai un Zemes dzīvībai. Mīts par Orfeju liecina par senās zintniecības iznīcināšanu. Kad Orfejsspēlējis, elpu aizturējuši gan zvēri, gan putni. Viņa dziesmās bijis tāds dailes spēks un valdzinājums, kapat koki un mēmās klintis nav palikuši vienaldzīgi. Mīlestībā Orfejs palicis uzticīgs savai vienīgajai -Eiridikei. Ziņas par viņu ir trūcīgas. Jāatzīmē Eiridikes saistība ar Ilu, Īli (Illi, īliņu, sk. 5.3. sadaļu), t.i.,saistība ar senbaltu civilizācijas vērtībām. Orfeju nogalināja tāpēc, ka viņa uzskati neatbilda tālaikasabiedrības uzskatiem. Izkropļotajā mīta variantā to darīja piedzērušās bak- hantes. Piebildīsim, kapiedzērušo bakhanšu domāšana ir pat pārsteidzoši līdzīga mūsdienu Eiropas, vai plašāk, Rietumupasaules sabiedrības uzskatiem. Te redzama līdzība ar Latviju, kuru velk, stumj un grūž t.s. Eiropas unpasaules kultūrā (lasi: anti- kultūrā). Nule teikto apstiprina arī tas, ka Eiridi- kes vārds skan līdzīgi jauminētajam mūsu senās senču zemes vārdam Eridana.

Bet atgriezīsimies pie Orfeja. Orfeja galva pa Heb- ras upi iepeldēja jūrā un nonāca Lesbas salā.

Tur tā atdzīvojās, kļuva par slavenu pareģi un brīnumdari. Šī norāde uz runājošo galvu atkal un atkal liekpārdomāt par daudzo akmens galvu nozīmi Pokaiņos (sk. 7. apcirkni).

Jūrā nonāca arī grieķu varonis Persejs. Viņu, vēl kā mazu puisēnu, ielika šķirstā un palaida jūrā pašavectēvs, jo bija pareģots, ka mazdēls viņu nogalināšot. Perseju tomēr izglāba kāds zvejnieks (salīdzinietar latvju dainām), un viņš veica daudzus varoņdarbus. Diemžēl Persejs atņēma dzīvību jau minētajamAtlantam, pārvēršot to klintī. Atkal redzam Radītāja nonāvēšanas simbolu. Turklāt Persejs, kaut arīnejauši, metot disku, nogalināja savu vectēvu, kā bija pareģots. Arī Apollons tādā pašā veidā netīšāmnogalināja savu draugu. Te jāatceras, ka Latvijā atrasti vairāki akmens diski, kas ir kādu sen aizmirsturituālu priekšmeti. Iespējams, ka šie rituāli bija saistīti ar dainās daudzkārt aprakstīto vainadziņanolaupīšanu - lielo pārmaiņu simboliem. Vēl atzīmēsim Latvijas upju vārdus - Pērse un vairākas Bērzes,kuru nosaukums, šķiet, nācis no nule pierakstītā.

Kad bija Apollona, Prometeja, Orfeja un Perseja laikmets? To zinot, varētu kaut vai aptuveni spriestpar pēdējo Ausekļa laiku. Diemžēl tiešu atbildi atrast nevar, jo daudzos eposos un mītu grupās notikumusecība ir sajaukta. Bet tas nenozīmē, ka pašu notikumu nav bijis. Vēl jāņem vērā, ka grieķu mītiem irdaudzi varianti. Nevar spriest, balstoties tikai uz vienu pazīstamāko variantu, jāmeklē arī citas liecības.Turklāt jāievēro, ka mītus nedrīkst uztvert tieši, jo tie sacerēti simbolu valodā.

Līdzīgi kā latvju teikās, arī citu tautu mīti cenšas senos varoņu laikus piesaistīt daudz jaunākiemnotikumiem. Tā no grieķu mītiem izriet, ka Hērakls atbrīvoja Prometeju īsi pirms Trojas kara. Tā laiks irpietiekami droši noteikts -1260. g. p.m.ē. Tomēr šis datējums nesakrīt ar pārējo notikumu iespējamolaiku.

Precīzāks datējums saistāms ar Lielajiem plūdiem, pēc kuriem palika dzīvi tikai Prometeja dēlsDeikalions un viņa sieva Pirra. Lielo plūdu pēdas atrastas daudzās vietās. Bieza smilšu kārta sedz Uripilsētas senākās atliekas Divupē. Liecības par milzīgiem plūdiem atrastas Dienvidamerikā netālu noMehiko. Daži pētnieki domā, ka plūdi bija pirms 12,5 tūkstošiem gadu. Šis datējums labāk atbilst arilaikam, kad titāni ieradās Ietu zemē. Senāki datējumi būtu vēl ticamāki. Vēl nav ģeoloģiski pētīti izcilāGalgauskas novadpētnieka Oļģerta Miezīša atradumi, kur zem plānas grants kārtas atrastas konkrēcijas unsens akmens enkurs.

Prometeja atgriešanās. Jau teicām, ka sengrieķu mītos ir vairāki varoņi, kuros saskatāmi Ausekļaatspulgi un seno dainu varoņu pāratdzimšana kā dabisks cikls.

Pasaulē viss ir ciklisks. Ik pēc kāda laika Zeme cieš lielas katastrofas, tad tā atkal uzplaukst. Nebūtnav nejaušība, ka Prometeja dēls Deikalions ar sievu Pirru bija vienīgie, kas izglābās milzu plūdos un pēctam atjaunoja cilvēku cilti. Viņu dēla Helena vārds saistāms ar Senās Grieķijas vārdu Hellāda.

Tādējādi Prometejs un viņa dzimta iziet pilnu apriti, kas sevī ietver gaismas atnešanu, sodu par to,cilvēces bojāeju un pāratdzimšanu. Bet vēl augstākā līmenī to izteic Ausekļa tēls.

Par cikliskumu vēstī arī karēlu un somu eposs Kalevala. Te stāstīts, kā rodas un izzūd Kosmiskāsdzirnavas Sampo. Auseklis un Prometejs savā darbībā salīdzināmi gan ar Kalevalas Veinemeinenu, gancitiem no Baltijas nākušiem kultūrvaroniem - Kecalkoatlu un Virakoču, Usiru u.c. Bet latvju varoņpasakasglabā ziņas par Iliņu, Kurbadu, Lāču Krišu un citiem spēkavīriem. Tomēr pašas vissenākās zinas irrodamas dainās.

Vārdā Auseklis mūsu senči ielika vairākas, it kā ļoti atšķirīgas un tomēr kopā saistītas nozīmes.Vispirms ar šo vārdu apzīmēja planētu, ko šodien saucam par Veneru, t.i., Saules laivu. Dažādosperiodos tā parādījās debesīs gan kā apaļš dālderis, ar ko jāapkaļ kumeļš, lai tiktu Leduskalnā, gan kāsirpis, bet citreiz arī kā jūras putas.

Mēs labi zinām gadskārtu ritus, ko nosaka Saules gaita debesīs. Bet senči turklāt vēl zināja, kaSaules un Mēness savstarpējie stāvokļi pret Zemi atkārtojas ik pēc 19 gadiem. Ar šo pašu periodiskumuatkārtojas lielie auglības un neražas gadi. Attiecīgi Veneras stāvoklis pret Zemi atkārtojas ik pēc 584dienām, t.i., 19 mēnešiem, kas atbilst tieši 1/12 daļai no Saules - Mēness cikla. Tāpēc Eirāzijas mītos

savijušies Saules, Sīriusa un Veneras cikli.Saules un Mēness 19 gadu ciklu dēvēja par Dieva gadu, jo ar šo periodu atkārtojas auglīgie un

neauglīgie gadi. 20. gs. astoņdesmitajos gados gan ASY gan PSRS zinātnieki, izmantojot datortehniku,secināja, ka dabā pastāv šādi auglības cikli. Paliek liela mīkla, kā gan to varēja ievērot mūsu senči. Turar izcilu atmiņu vien ir par maz.

Katrā no šiem cikliem ietilpst gan saltais posta laiks, gan rītausmas - atmodas laiks, gan uzplaukumaposmi un beigās atkal pagrimums.

Ausekļa vēsturiskā jēga ir laikmets vai tā dēvētais Ausekļa laiks. Tādi ir bijuši daudzās zemēs.Skeptiķi varētu jautāt, kāda tam nozīme, ja pēc Ausekļa laika nāk pagrimums vai pat sabrukums? Bet nejau viss iet bojā. Turklāt Ausekļa laikā rodas personības-gaismas nesēji. Viņu ir daudz, un diezin vaiesam visus šos vārdus minējuši, bet viņi un viņu laiks paliek tautas atmiņā. )

Paliek zināšanu sēkla nākamajam Ausekļa laikam. Šī paaudze ar latvju un citu tautu garamantāmsaņēmusi loti labas zināšanas.

ATSPULGI DEBESU VELVĒ Atcerēsimies, ka pirms pusotra gadu simta Krišjānis Valdemārs paņēma Eiropas karti un savienoja

tās četrus galējos punktus ar krusteniskām līnijām. Izrādījās, ka mūsu zeme atrodas pašā Eiropas centrā.Jau teicām, ka senajās kartēs ar vārdu Eiropa apzīmēja tikai tās centrālo daļu - senās baltu zemes. Un tocentrs bija senā Rīga.

Par to, ka senatnē šī centra nozīme bija sevišķi liela, liecina tas, ka mūsu zeme un galvaspilsēta irvienīgās, kuru vārdi celti debesīs.

Zvaigžņu nosaukumos saglabāti pasaules vissenākie nozīmīgāko vietu nosaukumi. Valda uzskats, katos pēc ļoti senas tradīcijas devuši arābu astronomi. Tomēr, iepazīstot civilizāciju vēsturi, jāsecina, kazvaigžņu nosaukumi ir daudz senāki nekā laiks, ko varētu saistīt ar Senās Ēģiptes astronomiem.

Ļoti senajos debesu ķermeņu nosaukumos saglabājušies arī vairāki vārdi, kas saistāmi ar senbaltucivilizāciju. Tai veltīti spožākie spīdekļi debesu velves visgaišākajā daļā ap Oriona miglāju.Zvaigžņotajās debesīs senie grieķi saskatīja ap 850 spīdekļu. Katram bija savs vārds, bet ne grieķi, neēģiptieši neatrada kaut vai kādu sīku zvaigznīti savām augstākajām dievībām - Kronām, Zevam, īzīdai,Usi- ram. Toties zvaigžņu vārdos iemūžināti pasaules civilizāciju šūpuļa - mūsu zemes vietvārdi.

Skatoties zvaigžņu kartēs, redzam, ka tāds izcils gods parādīts arī Baltijas zemju centram - Rīgai.Senie astronomi tās vārdu iemūžinājuši vienā no spožākajiem debesu spīdekļiem, dodot tam vārdu Rlgels.Tas atrodas Oriona zvaigznājā, uz kurieni, pēc senēģiptiešu uzskatiem, devās mirušo faraonu dvēseles.Šis zvaigznājs atrodas no Saules sistēmas apmēram 1000 gaismas gadu attālumā.

Rīga ir vienīgā pilsēta pasaulē, kuru senie gud- rajie pacēla debesīs. Zvaigznes vārda izskaņa elnozīmē svēts. Tādējādi debesu spīdekļa vārds tulkojams kā svētā Rīga. Tā ir mūžīga piemiņa mūsuviedajiem senčiem - gara gaismas nesējiem.

Šī ziņa apliecina pasaules vecākās civilizācijas izcilo nozīmi cilvēces vēsturē. Senie arābi to vēlzināja, bet Eiropas tumšajos viduslaikos šīs ziņas izplēnēja.

Eridana. Daugavas un ai*ī mūsu zemes senais nosaukums Eridana (arī Eridāna) atspoguļots debesuzvaigznāju kartē. Netālu no Piena ceļa atrodams Eridānas zvaigznājs. Pavisam netālu no tā, tuvāk Pienaceļam, atrodas jau minētais Rīgels. Salīdzināsim: Rīgels blakus Piena ceļam debesīs, bet Rīga uz Zemesblakus Eridanai (tagad Daugava).

Kursa. Vēl šajā zvaigznājā ir zvaigzne Kursa. Vai tā arī būtu nejaušība? Diez vai! Ticamība, kanejauši blakus debesu Daugavai - Piena ceļam novietoti Eridanas, Kursasun Rīgas atspulgi debesīs,līdzinās nullei. Tālā senatnē tie bija tik cienījami vārdi, ka to vieta bija debesīs.

Oriona zvaigznāja vārds nav nejaušs un saistāms ar pirmsleduslaikmeta priesteru Uri-ānu (dievībasUri dēlu) vārdu. Vēlākos laikos sengrieķi, kas jau bija aizmirsuši vārda izcelsmi, skaidroja to kā kādamednieka vārdu, kurš esot bijis Lēto meitas Artemīdas iemīļotais. Tomēr arī šajā skaidrojumā saistība arIetu zemi ir nepārprotama. Grieķi lietoja jaunākas skaņas nekā citas senās kultūrtautas. Tuvāk par to sk. A.Rupaiņa darbā Archeoling- vistika. Baltijā var atrast vietas, kuru vārdos dzirdam senākās u(ju) skaņas, kāUreles pilskalns (Cēsu rajons), Ūri (Uuri) Pededzes augštecē netālu no Miso (Misso) (Igaunija) u.c.

Sīriusa vārds saistāms ar Usiru, kura vārds tuvs mūsu Ūsiņam. Senie grieķi Usiru saistīja ar Asklē-piju, kura vecmāmiņa bija no Ietu zemes nākusī Lēto. Tādā veidā secināms, ka spožais Oriona zvaigznājsun tam tuvākās zvaigznes bija veltītas mūsu senčiem un mūsu zemei.

Vēlreiz padomāsim par seno astronomu izvēli. Senie arābi lieliski zināja Grieķijas, Babilonijas, Su-meras, Indijas un Āfrikas civilizācijas. Varbūt mēs nemākam saskatīt senos vārdus, tomēr šķiet, kadebesīs nav neviena atspulga no šīm vietām vai šo zemju valdniekiem. Bet senbaltu civilizācijaspiemiņai veltīti vairāki vārdi. Tas liecina, ka vēl tikai > 7 pirms dažiem gadu tūkstošiem senie gudrajiezināja gan Eridanas, gan Rīgas un Kursas vārdus, gan mūsu zemi, tās vēsturi un izcilās vietas kā ļoti

nozīmīgas visas pasaules un citu civilizāciju tālākai attīstībai. Nav pasaulē otras tādas zemes, tautas vaicivilizācijas, kurai vēl būtu parādīts tik liels gods.

Dzīvības sākumi. Izcilie krievu zinātnieki V Do- kučajevs un V Vernadskis uzskatīja, ka gan dzīvībasaizsākumi, gan jauni dzīvības veidi var rasties tikai vietās ar paaugstinātu bioenerģētiskās mikroplaz- masstarojumu. Daudzi zinātnieki secinājuši, ka pirms 3,5 miljardiem gadu jūrā radās pirmās bioloģiskāsdzīvās būtnes uz Zemeslodes un sākās to tālāka attīstība. Pirms 1,5 miljardiem gadu dzīvei uz sauszemessāka pielāgoties kādreizējie jūras iemītnieki.

Ņemot vērā V Dokučajeva viedokli, gan klimatiski, gan bioenerģētiski visticamākā vieta cilvēkubaltās rases un jaunu civilizāciju radīšanai varētu būt Baltija.

Var mainīties cilvēki vai viņu paražas. Zemes bio- enerģētiskais starojums nemainās, un nemaināsarī mūsu senču garamantās paustie dabas likumi, kas pārbaudīti ilgstošā cilvēces attīstības gaitā. Mūsuzeme bijusi ļoti nozīmīga senatnē, un tāda tā būs arī nākotnē.

AUSEKĻA ZEME Miljoniem gadu ilgajā cilvēces vēstures gaitā bijuši ne viens vien, bet gan daudzi Ausekļa laiki. To

apliecina citu tautu mīti par zināšanu, gara gaismas un kultūras nesējiem. Sie mīti mijas ar leģendām parDieva dēliem. Salīdzinot šīs daudzās ziņas, nonākam pie secinājuma, ka pašu galveno par Ausekļa būtībupauž latvju dainas. Bet laika ritumam ir raksturīga savstarpēji līdzīgu notikumu likumsakarīgaatkārtošanās.

Vai esat padomājuši, kāpēc gan mūsu zemi nekad nav apciemojuši diži sludinātāji, mesijas, avatarasvai citas Ausekļa izpausmes. Atbilde ir ļoti vienkārša - tāpēc, ka nevajadzēja. Mūsu zemē vienmērdzīvojuši gaiši un dievticīgi cilvēki. No viņiem izauga skolotāji - gara gaismas nesēji, kas bija vajadzīgicitās zemēs, kur valdīja gara tumsība. Arī pēdējos trijos gadsimtos latvieši daudz devuši un joprojām dodcitu tautu garīgajai attīstībai, paši pārvācojoties, pārkrievojoties, pāramerikanizējoties. No mūsu zemesnākuši, nāk un, cerams, arī nāks gaiši, talantīgi un strādīgi cilvēki.

Pirms gandrīz pusotra gadu simta jaunais tautas atmodas saucējs Krogzemju Mikus sev izvēlējāsAusekļa vārdu. Šis vārds nebija izraudzīts nejauši. Kaut gan Ausekļa mūžs bija īss, pēc viņa jau nāca citigarīgās apgaismības stari - izcili tautas atmodas darbinieki.

Rīta zvaigzne ir arī vakara zvaigzne - Rieteklis. Šo gandrīz izzudušo vārdu atjaunoja mūsu dzejnieksJūlijs Balodis (1836-1940), kas izvēlējās sev tādu pseidonīmu. Zīmīgi, ka Rieteklis aizgāja no šīspasaules tieši 1940.gadā, kad norietēja mūsu brīvība.

Zīmīgs šķiet arī padomju laikā vajātā Gunāra Astras uzvārds. Šie cilvēki bija kā pirmie Saules stari,kas vēstīja, ka drīz tai jāuzlec.

ĪSS KOPSAVILKUMS 1. Simttūkstošu, varbūt pat miljonu gadu gaitā cilvēce piedzīvojusi daudzus uzplaukuma un mazāka

vai lielāka posta un pagrimuma laikus. Tādi gara gaismas nesēji kā Auseklis, Prometejs, Usirs,Veinemeinens u.c. bijuši daudzos laikos un zemēs.

2. Senie cilvēki skaidri apzinājās lielo notikumu gaitu, kas sevī ietvēra attīstību, uzplaukuma laiku,sabrukumu, tam sekojošo posta laiku un atkal jaunu attīstību. Seno tautu garamantas un it īpaši latvjudainas to rāda kā pasaules likumsakarību. Nedaudz atšķirīgi ir Eiropas tautu mīti, bet citu kontinentu mītospamatideju izkropļo jaunāko laiku uzslāņojumi.

3. Par notikumu mainas simbolu daudzas tautas izvēlējušās planētu Veneru. Bet, runājot it kā par to,atzīmēti ikgadējie pavasara vai vasaras sākuma svētki, Lielais jeb Dieva gads 19 gadu garumā, kā arīlielāki laika cikli.

4. Amerikas, Āzijas, Eiropas un Senās Ēģiptes mīti vēsta pārsteidzoši līdzīgas ziņas pargaišmatainajiem un zilacainajiem gara gaismas nesējiem, kuri mācījuši cilvēkiem ne tikai dažādus amatusun prasmes, bet arī ļoti dziļu morāli un ētiku. Neapšaubāmi, ka šiem mītiem ir kopīgs sens avots. Tāmeklējumi norāda uz latvju dainām un mūsu senču, t.i., senbaltu civilizāciju.

Ļoti daudzas latvju garamantas, kas vēsta par pāratdzimšanas norisēm, pauž apbrīnojamu izpratni paršo ļoti nozīmīgo Visumā valdošo likumsakarību. Tas lieku reizi apliecina tautas gadu simttūkstošos krātogudrību un mūsu senču augsto garīgās kultūras līmeni.

5. Latvju zemes enerģētiskais starojums radīja, rada un arī varēs vēl radīt daudzus izcilus talantus,kuru skaits procentuāli daudzkārt pārsniedz talantīgu cilvēku skaitu citās zemēs un tautās. Diemžēldaudzus no viņiem svešās varas iznīcināja, citus piespieda mainīt dzīvesvietu un iesūca savā vidē. Mūsunākotne ir atkarīga no tā, cik mūsu valsts būs spējīga saglabāt talantus darbam savā zemē.

SESTAIS APCIRKNIS ILGIE OKUPĀCIJU LAIKI

Mūsu zeme ir daudzu indoeiropiešu valodu un līdz ar to arī tautu šūpulis. Vēlāko irāņu, persiešu unhetu senči iepriekšējā starpleduslaikmetā atdalījās par patstāvīgām tautām un ieņēma vietu Mazāzijā.Vēlāk, pēc leduslaikmeta, Rāmas laikā, atšķēlās vēl viena tautu grupa, kurā ietilpa vēlāko ķeltu, latīņu unģermāņu (arī angļu) priekšteči. Rietumeiropas vēsturnieki šo tautu grupu dēvē par makroķeltiem.Makroķelti kādu laiku bija uzkundzējušies baltiem un varmācīgi mēģināja uzspiest savus uzskatus -druīdismu. No baltu zemēm mak- roķeltus padzina somugri. Līdz ar to balti no asiņainās pakļautībasmakroķeltiem nonāca administratīvā somu un igauņu senču pakļautībā.

Par šo senvēstures posmu liecina vietvārdi, garamantas, tostarp Kalevala, līdzības valodās unsenajos apbedījumos atrasto skeletu pētījumi. Diemžēl šie ziņu avoti līdz šim nav aplūkoti vienkopus.Līdzšinējos vēsturnieku darbos par šo mūsu senatnes posmu šīs grāmatas autoram nav izdevies atrastnekādas norādes.

Ģeologi izzinājuši, ka 3,3 gt. laikā Latvijas zemē bijis neparasti silts un maigs klimats. Tad pirms4,7 gt. laiks kļuvis vēsāks. Viens no iespējamiem iemesliem varēja būt klimata vadīšanas kļūmes vai, vēldrīzāk, šīs darbības pārtraukšana. Mūsuprāt, to izraisīja priesteru nogalināšana Pokaiņos un citāssvētvietās. Norādi par to var atrast arī sen- skandināvu sāgās vēstījumā par Kvasīra nonāvēšanu.

6.1. GUDU LAIKS Ziņas par makroķeltiem atspoguļojas latvju garamantās, teikās par ļauno un briesmīgo Sakšu māti un

dainās par sarkanajām ogām. Izsakoties mūsdienu terminoloģijā, makroķeltu laiku varētu dēvēt parakmens laikmeta totalitāro režīmu. Salīdzinot senos vietu nosaukumus un citus vārdus ar garamantām,iespējams atjaunot senas ziņas, kas nav atrodamas citos avotos. Tāpēc mēģināsim izprast dažus vārdus,kas saistīti ar seno zintniecību un svētvietām.

Bramani un krīvi. Seno lielo svētvietu tuvumā dzīvoja priesteri - bramaņi jeb brahmaņi. Viņu vārdādēvēto māju nosaukumi saglabājušies blakus senajām svētvietām. Bramaņi ne tikai palīdzēja cilvēkiem,bet arī vadīja klimatiskās norises. Seno svētvietu izvietojums rāda, ka tās kalpojušas par novadurobežām, te krustojušies ceļi, to apliecina arī dainas. Tādējādi bramaņi bija gan ceļa rādītāji, ganmiertiesneši.

Bramaņu vārdu sastopam dainās. Bramaņi kā māj- vārds saglabājies dažu seno svētvietu tuvumā -pie Allažiem, Dobes kalniem, Pokaiņiem, Idus Pantenē u.c. Vēl ir neliela apdzīvota vieta Pelēču pagastā,Bramanišķi Biķernieku pagastā un Bramberģe (Bramaņu kalns) Glūdas pagastā.

Daļa Latvijas svētvietu saistās ar citu, domājams, makroķeltu laika priesteru vārdu - krīvi. Šis vārdssastopams daudz biežāk par bramaņu pieminējumu, no kā secināms, ka tas ir ievērojami jaunāks. Tautasgaramantas krīvus nepiemin, tātad šis vārds ienācis tad, kad dainu laiks jau bija beidzies, t.i., Rāmas laikabeigu posmā vai vēlāk. īr zināmas mājas un māju kopas ar šādu vai līdzīgu nosaukumu, piemēram, KrīviVaives pagastā, Krivāni Kalupes pagastā, Krivandi Līdumnieku pagastā u.c. Daļai krīvu laika svētvietuvārds nedaudz izkropļots un kartēs lasām - Krievukalns. Piemēram, viens no tiem atrodams starp Embūtiun Priekuļi. Tikai šim kalnam nav nekā kopīga ar krieviem kā tautību. Kalna pakājē ir Krīvaišu mājas,kuru vārds norāda uz augstākajiem priesteriem - krīvu krīviem.

Par krīvičiem saukta kāda austrumbaltu cilts, kas dzīvojusi Daugavas, Dņepras un Volgas augštecē.Kad novadā ienāca slāvu ciltis, tās, kā tas bija pieņemts senajā pasaulē, arī sāka dēvēt par krīvičiem, betvēl vēlāk - par krieviem.

Ar vārdu Kri vai līdzīgu vārdu apzīmētas dažas pilsētas un apdzīvotās vietas Viduseiropā.Līdzšinējie valodnieku mēģinājumi skaidrot šā vārda izcelsmi nav īpaši pārliecinoši. Toties šo vārdu ļotilabi var izskaidrot ar senīru valodas palīdzību. Tajā vārds criu nozīmē burvis. Bet šis nebūt nav vienīgaisvārds, kas mūs saista ar ķeltu valodām.

Ķeltiskie vārdi Latvijā. Mūsu zeme ir indoeiropiešu valodu pirmdzimtene. Dažas Eiropas tautas irsaglabājušas tādus vārdus, kas jau izzuduši no mūsu valodas. Lai arī tas skan pārsteidzoši, daudziemcitādi neizprotamiem Latvijas vietvārdiem var atrast skaidrojumu īru, bretoņu, gēlu, velsiešu

un citās senajās ķeltu valodās, kā arī latīņu valodā. Piemēram, vārdiem debesis, Laima, Pērkons undaudziem citiem nav apmierinoša skaidrojuma ne latviešu, ne tuvējo kaimiņu valodās. Toties ķeltu valodupētnieks E. Šēnbergs atradis dažus interesantus tulkojumus un līdzības: daina - velsiešu dein - skaists,jauks-, debesis - gēlu de 4- bes - dievi + mājvieta; Laima - senīru laim - liktenis vai tā vara; Pērkons -gēlu fēr + kun - (dievišķās) uguns pavēlnieks-,

vainags - gēlu fainneag - neliels aplis. Šādus piemērus varētu turpināt vēl un vēl, tomēr tos nedrīkstuztvert kā liecības par makroķeltu visaptverošu ietekmi uz latviešu valodu un kultūru. Gēli labisaglabājuši tādus vārdus kā bērns, daina, kēninš un citi.

Interesants ir vārda Abava tulkojums no latīņu valodas - vectēva vecmāmiņa. Patiešām Abavavarēja būt Latvijas pirmās un vecākās upes gultne, pa kuru Daugavas baseina ūdeņi aiztecēja uz Baltijasjūru. Tādējādi vietvārda Abava tulkojums nav nejauša sakritība un apliecina gultnes senumu.

Turklāt te ir runa nevis par kādu nejaušību, bet gan par daudzās vietās sastopamiem vietvārdiem.Daudz arī tādu vārdu, kas skaidrojami ar senangļu valodas palīdzību, piemēram, Briņķi, Briņģi u.c., kas

vienmēr saistāmi ar kraujām, un to arī nozīmē vārds brink angļu valodā. Vietvārdi Suntaži un Sunākste ļotilabi izskaidrojami ar angļu vārdu sun - Saule; Bestes un Pestēli ar the best - labākais utt.

Šeit minējām tikai dažus piemērus, bet tos var atrast simtiem. Seno valodu saistība un savstarpējāietekme attiecas uz visu Eiropu. Tā, piemēram,

Igaunijas vietvārds Navva tulkojams ar angļu nar- row - šaurs, jo būtībā šī upe ir Peipusa ezerasašaurinājums. Spēcīgu ķeltu kultūras ietekmi Igaunijā atradis neatkarīgais pētnieks Tenno Vints. Latvijāviņš pazīstams kā seno rakstu zinātājs, par ko Ansis Epners uzņēma filmu Lielvārdes josta.

Ķeltu mītos, piemēram, par varoni Konu Edu, saskatāma tādu motīvu ietekme, kādus var sastapt tikaisaistībā ar mūsu senču zemi vai mūsu pasakās. Te varētu būt runa par to, ka ķelti pārmantojuši daļu mūsusenču kultūras, diemžēl ienesot tajā lielus izkropļojumus.

Pārdomas izraisa vietvārda Dagda tulkojums. Ķeltu valodā tas nozīmē labais un gudrais valdnieksvai dievības Danu (cilts) ļaudīm. Otra dievība daniešiem bija Brigita. Tagad ieklausīsimies vienā nosenajiem Tallinas nosaukumiem - Tani linn, tātad nule minēto daniešu (vēlāk dāņu) pilsēta. Šo domuapliecina arī tas, ka viduslaikos netālu no Tallinas, Piritā, bijis Svētās Birgitas klosteris. Tikko minētiefakti rāda, ka makroķelti valdījuši visā Baltijā, arī tās ziemeļaustrumu daļā.

Ķeltu ietekme. Ķeltiska izcelsme ir Ogānu pilskalna vārdam Pokaiņos un Oģēnu vārdam pie senāsBeverīnas. Kaut arī tie ir tikai minējumi un galējo slēdzienu var dot valodnieki, pētot vārdu saknes unattīstību, tomēr ziņu par makroķeltu okupāciju šajā zemē ir pārāk daudz, lai tās noklusētu. Šie un daudziciti vārdu un vietvārdu tulkojumi liecina par mūsu zemes visai tuvajiem sakariem ar jau minētoRietumeiropas tautu priekštečiem.

Minētie un vēl daudzi citi ar šīm Rietumeiropas valodām saistītie vietvārdi nozīmē to, ka viņu senči- makroķelti mūsu zemē valdījuši ilgāku laiku.

Mēģinot iekļaut šo laiku kopējā plūsmā, izrādās, ka tas sakrīt ar Rāmas laika beigām un ir uzskatāmspar pirmo pēcleduslaikmeta okupāciju. Iespējams, ka mūsu senči makroķeltus dēvēja par gūdiem. Par toliek domāt tādi vietvārdi kā Gudenieki (Kuldīgas rajons), Gudzonu ala Mazsalacā, Kūdums (Cēsu rajons)u.c. Šos vietvārdus var skaidrot ar latīņu cudo (izrunā kūdo) - sist, dauzīt. Šie vārdi raksturo

ķeltu valdīšanas laiku.Gūdu ciltis, kas tagadējās Latvijas teritoriju ieņēma ar varu, vispirms centās iznīcināt gudrākos

cilvēkus - tāpat kā tas notiek mūsdienās.Jau rakstījām (sk. 2. apcirkni) par to zemju atšķirībām, kas atrodas Melnā šķēluma iespaidā. Eiropā

cilvēku upurēšanu pārņēma no Tuvajiem Austrumiem un tiem piegulošajām zemēm. Skandināvu senieteksti vedina domāt, ka no turienes nākuši arī makroķelti vai viņu ideoloģiskie vadītāji.

Ķeltu ietekme manāma arī savdabīgos tautas tērpu izšuvumos Liepājas rajona jūrmalciemos.

SARKANĀS OGAS Pēdējos gadu desmitos Ziemeļeiropā purvos atrastas ķeltu priesteru - druīdu nogalināto augstas

kārtas ļaužu mūmijas. Tās bijušas rituālas slepkavības, kas izdarītas trīs reizes - nodurot, noslīcinot unnožņaudzot. Šīs ziņas var kalpot kā papildu liecība par mūsu seno priesteru un viedo vecajo nogalināšanu.Līdz ar to izbeidzās klimata vadības sistēmu darbība, kam savukārt bija visai tālejošas sekas.

Sarkanās ogas ir asiņu lāses. Tās liek atcerētiesIetu priesteru nogalināšanu Rāmas laika beigās, par kuru vēl līdz šim ir tikai netieši pierādījumi.Aiz Daugavas melni meži Sarkanām odziņām; Tās nebija zemes ogas, Tās Saulītes asariņas.FS 1955, 18752, LubeĀrzemju pētnieki, tostarp indiešu profesors K. Ca- terdži, atzīmējuši, ka latvju garamantas ir

vienīgās pasaulē, kuras nepauž ļaunumu. Dainās nav naida, bet izskan tikai lūgums atcerēties visus tos, koiznīcinājušas ļaunas varas.

Dieviņš zina, Laima zina, Kā Saulīte gauži raud: Pilni meži piebiruši Saules gaužu asariņu.FS 1244, 5923, AlsungaVidū jūras uz akmeņa Tur sarkanas ogas aug: Tur Saulīte raudājusi, Tur birušas asariņas.FS 935 9541, LubānaSaules asaras apliecina gan augstāko cieņu gūdu nomocītajiem cilvēkiem, gan arī dzīvajos palikušo

ļoti lielās bēdas.Bramaņu ceļojums uz Indiju. Tā kā kļuva stipri vēsāks, mežu un lauku ražība strauji samazinājās.

Mazāk kļuva arī medījumu un zivju. Cilvēkus mocīja okupācijas izraisītais bads un aukstums.Seno garamantu salīdzināšana vedina domāt, ka daļa tautas augsto priesteru - bramaņu vadībā devās

uz Indiju. Tur bramaņi radīja savu kultu, kas vēlāk pārtapa par Brahmas dievināšanu. Kaut arī ceļojums uzIndiju bija tāls, ilgs un grūts, priesteri saglabāja daudzas mūsu senču zināšanas. No mūsu senču valodasizveidojās svētā valoda - sanskrits (Saules raksts).

Bramaņu aizceļošanu uz Indiju nedrīkst uzskatīt tikai par bēgšanu no gūdiem. Drīzāk tas bija rūpīgipārdomāts pasākums, to gudro zintnieku lēmums, kas prata ieskatīties tālā nākotnē. Bramaņi uz Indijuaiznesa un saglabāja senču zināšanas, kas ilgstošās okupācijas laikā mūsu zemē tika iznīcinātas. Senieindiešu raksti šos notikumus vērtē kā zināšanu dalīšanu. Tā saglāba lielas garīgās vērtības. Par to rakstaA. Rupai- nis (Archeolingvistika, 9 - 1.0).

"Šis laikmets jau uzrāda vēsturiskus faktus… Purānas stāsta, ka tretajugā vēdas ir dalītas četrasreizes un ka dalāmā Pranavas vēda sastāvēja no simtiem tūkstošu vārsmu. Vārsmu skaitu var lēst, kad tāsir pierakstītas, tāpēc vēdu sacerēšana un rakstu sākumi ir meklējami, agrāk - kritajugā, Buehlaleduslaikmetā.

Otrs fakts: dvāparajugā brahmaņi un Saules ķēniņi sacerēja vēdas. Nosaukts 91 autora vārds. Bet arišis vēdas ir dalītas 28 reizes.

Trešais fakts: Saules ķēniņi Kāli laikmetā padzīti mežos. Vēdas apklusušas pavisam.Ceturtais fakts: septiņi riši (ārieši) atnes vēdas no debesim, un tās ir Basha (Paša) vai sanskrita vēdu

sākums Indijā, ko lēš ap 1200. gadu pirms Kristus.Vēdu dalīšanas un transformācijas laikmetu papildina Zendavesta, un tāpēc šie laiki jāpieskaita

zināmai senvēstuvei, kur gadu skaitīšana lēsta pēc ceļojošiem Turim, Ipuuer, Leiden, Ubalīd. un citiempapirusiem, Genesses un Manetto laika rēķiniem.

Visi senlaiku ceļojošie raksti un tāpat šo rakstu tulkojumi un komentāri reprezentē to vietu un laiku,kur un kad tie atrasti. Leģendas par līdzīgiem notikumiem liecina, ka papirusi un ādu Naskas bija atvestiatrašanās vietās no citiem senākiem kultūras apgabaliem. Tāpēc seno rakstu pētīšana jāsāk ararheolingvistikaspalīdzību."

Piemēram, Indijā bramaņi izplatīja savu mācību pa visu plašo zemi. Viņi atkārtoja to, ko Eiropāvairākus gadu tūkstošus Pokaiņos un citās svētvietās veica apmācītie priesteri - gaili.

MŪSU SENČI ĀZIJĀ Daudzu desmitu gadu tūkstošu ilgajā leduslaikmeta periodā, kamēr mūsu zemi klāja sniegs un ledus,

senču ciltis meklēja apgabalus, kur varētu dzīvot un sevi saglabāt. Vairākās vietās Āzijā vēl tagad dzīvobaltās rases cilvēku grupas, kuras būtiski atšķiras no vietējiem iedzīvotājiem gan ar ādas, gan acu un matukrāsu, augumu, ķermeņa uzbūvi un valodu.

Baltie cilvēki Āzijā. Senču saistību ar Indiju apliecina arī tas, ka bijušajā Indijas, tagad Pakistānasziemeļrietumu daļā starp Pendžabas un Belu- džistānas novadu kopš neatminamiem laikiem mituši un vēltagad dzīvo liela auguma baltās rases cilvēki. Šajā apgabalā - Indas upes baseinā - bijusi vecākā Indijascivilizācija. Izrakumi tās senajos centros - Mohendžodaro un Harapā - devuši pārsteidzošus rezultātus.

Diemžēl minētie baltās rases pārstāvji neveido vienotu grupu, viņi ir izkaisīti starp citu rasupārstāvjiem un, cik zināms, neviens nav vācis ne viņu atmiņas, ne arī garamantas.

Baltiskie vietvārdi. Āzijā var atrast tādus vietvārdus kā Letho, Letihola, Leti un līdzīgus, kuri visaikrasi atšķiras no citiem vietējiem vārdiem, bet šķiet tuvi mūsu valodai.

Piemēram, Birmā ir Letho Range kalnu grēda. Tūrs Heijerdāls aprakstā par Indijas okeānu pieminseno Letholas ostu, kas nav raksturīgi vietējai kultūrai.

Indijā un tās kaimiņu valstīs šādu vietvārdu ir ļoti daudz. Plašākas ziņas par līdzīgiem vietunosaukumiem un dievību vārdiem atrodamas R. Kalniņa, R. Leiša, A. Rupaiņa darbos.

Kopīgas zināšanas. Tomēr daudzas sakritības ir dziļākas izpētes vērtas. Piemēram, Dienvidurālosatrastajai 6 gt. vecajai Arkaimas observatorijai galvenie centrālās daļas izmēri pilnībā sakrīt arStounhendžas (Anglija) izmēriem. Tā nekādi nevar būt sagadīšanās, bet liecina par zintnieku ciešajiemsavstarpējiem sakariem.

Seļkupi. Ķīniešu hronikas vēsta, ka Sibīrijas dienvidos dzīvojuši liela auguma ļaudis gaišiemmatiem un zilām acīm. Viņu apdzīvotās zemes sniegušās līdz pat Ziemeļjūrai. Ejot no austrumiem uzrietumiem, ceļotāji varējuši tās šķērsot mēneša laikā. Šie ļaudis sevi dēvējuši par seļkupiem, bet krievi -par ostjakiem, t.i., austrumniekiem.

Seļkupi nodarbojušies ar laukkopību, turklāt tā bijusi vieta vistālāk ziemeļos, kur cilvēki kopušilaukus. 1. gt. p.m.ē. seļkupu lauki sniegušies pat līdz Irtišas ietekai Obā. 20. gs. tos sedza mežs, taču Tom-skas universitātes zinātnieki atraduši to pēdas - apmēram 500 m2 lielus taisnstūrveida laukumus. Turatrasta arī tāda melnzeme, kādas nekur citur Tomskas apgabalā nav.

Zeme piederēja dzimtai, to nedrīkstēja ne pārdot, ne dāvināt, to varēja tikai mantot. Vienā dzimtābijuši vairāki desmiti cilvēku - vairākas ģimenes. Apmēram 30 dzimtu zemes veidoja kopienas zemi, kurvarēja medīt un zvejot visi, bet medījums bija jāsadala vienlīdzīgās daļās visiem medniekiem.

Seļkupu saikne ar zemi bijusi ne vien ekonomiska, bet arī sakrāla. Viņi uzskatījuši, ka senči dzīvošajā zemē arī pēc nāves un apsargā to. Dzimtas zeme aizņēma lielu platību, un tās robežas neviensnedrīkstēja bez atļaujas pārkāpt.

Vairākas dzimtas apvienojās, un katrai šādai apvienībai bijis savs ķēniņš. Viens no viņiem - ķēniņšKalgups - dēvēts par Zeltmati, jo mati viņam bijuši gaiši dzelteni. Viņš apvienojis visas Pieobas zemes unapmeties Surgutā, kas uzskatīta par svētu vietu. Pēc kāda hantu nostāsta, Kalgupu Surgutā nošāvuši krievukazaki.

Ēkas bijušas koka, divslīpju jumtiem. Istabā atradusies koka gulta, zemi, četrstūraini galdiņi, lādes,pīti paklāji, pavards. Šūpulim seļkupi izvēlējušies tikai ievas līksti.

Uz dzimtas zemes atradusies svētā klēts, klētis saimniecības vajadzībām, dzimtas kapi, svētbirzs, kursievietes nedrīkstējušas ieiet, turpretī pie svētās klēts pulcējusies visa ģimene. Tur arī svinēti pavasarasvētki. Seļkupi bijuši ļoti godīgi un, lai gan viņus pastāvīgi apdraudējuši meža ļaudis - sirotāji, savasklētis nekad nav slēguši.

Seļkupi pratuši apstrādāt metālu. Viņi agrāk nekā Eiropā kausējuši dzelzi, bronzu, varu. Dzelzsizmantošana īpaši plaši ieviesusies ap 1. gt. p.m.ē., bet atrastos bronzas lējumus datē ar 2. gt. p.m.ē.Līdzās metāla rīkiem un ieročiem seļkupi lietojuši arī akmens, koka un kaula rīkus. Audumus viņigatavojuši no nātrēm, kuras iepriekš īpaši apstrādātas. Nātru auduma apģērbi šūti vēl 19. gs.

Savu kultūru seļkupi saglabāja ilgi, jo dzīvoja visai savrupi. Viņus nepakļāva pat mongoļi, kuriiekaroja un pārvaldīja visas apkārtējās zemes.

Nelabojamu ļaunumu seļkupiem nodarīja kažokzvēru medības, kas īpaši uzplauka 12. - 16. gs.Seļkupi atmeta un aizmirsa savus amatus, jo ar zvērādām varēja nopelnīt vairāk. Kad zvēru palika maz unmedības vairs nebija izdevīgas, seļkupi savu zemkopju un amatnieku kultūru bija jau zaudējuši.

Seļkupi ir tikai viens no piemēriem. Indoeiropiešu ciltis dzīvoja līdz pat Jeņisejas augštecei.Iespējams, ka desmitu gadu tūkstošu gaitā, saplūstot ar mongoloīdiem, tās izveidoja somugru ciltis.

GALLI UN ĶELTI Vairāku gadu tūkstošu laikā pēc pēdējā leduslaikmeta Rietumeiropā liela nozīme bija baltu

izcelsmes priesteriem un valdniekiem - gaiļiem. Ziņas par viņiem glabā vietvārdi, seno grieķu, romiešuu.c. rakstu avoti. Diemžēl līdz šim publicētajos darbos nebija skarta gailu saistība ar senajām baltuzemēm un gailu kā seno priesteru nozīme, tāpēc minēsim dažus faktus, kas nepieciešami kopsakarībuapjēgšanai.

Kopš neatminamiem laikiem uz Eiropu tiekušies gan Āfrikas un Tuvējo Austrumu, gan Āzijasiedzīvotāji. Tāpēc Eiropas vēsturi lielā mērā veido ziņas par nemitīgiem kariem. Tomēr dažādas ziņasvedina domāt, ka senās Eiropas cilšu un valstu dzīvi vadīja drosmīgi vadoņi un priesteri - gaili.

Ieviešoties tagadējai, teiksim, jaunākajai rakstībai Eiropā, tās vecākie ziņu avoti vēsta par gaiļiem,kuri pārvaldījuši lielu daļu Eiropas zemju. Bet 6. gs. p.m.ē., kad šie avoti parādījās, ir arī gailu norietasākums. Vēlākie rakstu avoti viņus piemin arvien retāk. Tad skopās ziņas par gaiļiem izzūd. Turklāt tāsdaudzos gadījumos vēsta nevis par gaiļiem, bet par ķeltiem, kuri viņus pakļāvuši savā virskundzībā.

Pašās senākajās Eiropas kartēs ir tikai divi uzraksti - Eiropa, ar kurn apzīmētas baltu zemes, unGallija, kas atrodas dienvidos no tām.

Ziņas par gaišmatainajiem gaiļiem ne tikai ietilpst mūsu tautas vēsturē, bet ari veido nozīmīgu tāsdaļu. Viņu izcelsmē saistāma ar tagadējo Zemgali. Tās senais vārds Semigallia tulkojumā no latīņuvalodas nozīmē gailu sēkla, t.i., novads, no kura cēlušies varonīgie senās Eiropas priesteri un valdnieki.Daļa Latvijas vietvārdu ir veidoti kā salikteņi, kuru otrā daļa ir gali, gale vai tiem līdzīgi vārdi, bet tienav saistāmi ar jēdzienu gals. Nekādus galus nevar atrast ne Valdgalē un Valgalē (Talsu rajons), ne Sak-stagalā (Rēzeknes rajons), ne Vērgalē (Liepājas rajons), ne Ramigalā, kas atrodas Lietuvā. Šiesalīdzinājumi pieļauj domu, ka daļa vietvārdu norāda uz senām gailu apmetnes vietām.

Otras lielas mūsu senču cilts - letgaļu senais vārds lettigalli rāda, ka viņi bijuši Ietu gaili. Šī cilts vēlpirms 2,5 gt. dzīvoja tālāk uz dienvidiem nekā tagad viņu pēcteči - latgaļi. Visai tuvu vārdam gaili. skangrieķu kaili - skaists. Gaili bijuši liela auguma, zilām acīm, gaišiem gariem matiem. Viņi dzīvojuši kokavai režģa mājās ar salmu vai dēļu jumtiem. No citiem Eiropas iedzīvotājiem viņi atšķīrušies ar to, kavalkājuši garas bikses.

Gailu vārds saistāms ar angļu valodā saglabājušos vārdu holy - svēts. Grieķijā par gaiļiem saucadievietes Ķibeles - Rejas priesterus. Šo dievieti sauca arī par Lielo Dievieti Māti vai Idus māti(salīdziniet ar jau minēto Idus vārdu). Reja bija Krona sieva. Tā kā Krona mūža otra puse saistīta ar mūsuzemi, tad jādomā arī par Rejas saistību ar to. Rejas kults vēlāk izzuda. No teiktā izriet, ka gailupirmsākumi saistāmi ar titānu dzimtu, un tas jo vairāk uzsver gailu kā seno priesteru izcilo nozīmi Eiropā.

Romieši gaiļus raksturo kā lepnus un zinātkārus cilvēkus, kas tiecas pēc jauninājumiem unpārmaiņām. Romieši atzīst, ka gaili cīņās bijuši varonīgi, tomēr bieži vien viņiem pietrūcis izturības. Parto gan varam šaubīties, jo romiešiem neizdevās iekarot visu Galliju un izturības pietrūka nevis gaiļiem,bet gan uzbrucējiem.

Gaili paši zemi neesot kopuši. Viņu vietā to darījuši vergi. Iespējams, tieši tāpēc lielākā daļa šozemju nonāca Romas pakļautībā. No 3. gs. Austrumgal- lijā sāka iespiesties ģermāņi un pamazām topakļāva sev.

Romieši izšķīra Šimpusalpu un Viņpusalpu Galliju, protams, skatoties no Romas. Gallija nebijavienota, bet dalījās mazākās valstīs un ciltīs. Katras cilts priekšgalā bija lielo zemes īpašnieku ievēlēts unno viņiem atkarīgs kungs. Gailu vārds saglabājies tikai Francijā.

Jau teicām, ka 6. gs. p.m.ē., kad Eiropā parādījās rakstība, uzskatāms par gailu cilšu norieta sākumu.Šajā laikā gaili pārvaldīja tagadējo Franciju, Ziemeļ- itāliju, Beļģiju, kā arī daļu Šveices,

Nīderlandes un Vācijas tagadējās teritorijas. Gaiļus savukārt jau minētajā laikā pakļāva ķelti. Šajā laikā

gailu valstīs liela vara bija ķeltu priesteriem - druīdiem. Viņi pat šķīra valstu savstarpējos strīdus.Augstākos priesterus ievēlēja uz visu mūžu. Gailu pakļaušana ķeltiem bija arī gailu laika beigas Eiropā untās pagrimuma sākums.

Par gailu valodu ziņu nav. Bet, tā kā Eiropā vietvietām sastopami visai latviski vietvārdi, atļau-simies izteikt pārdrošu minējumu, ka viņu valoda bijusi līdzīga mūsu senču valodai.

6.2. SOMUGRI ŠAI ZEMĒ Rāmas laiks ienesa daudzas būtiskas pārmaiņas mūsu senču garīgajā un saimnieciskajā dzīvē.

Ģeologi uzskata, ka šā laika beigās seismiskie viļņi mainījuši jūras piekrasti Sembijas (Zemlandes)pussalā. Līdz ar to tagadējās Baltijas, toreiz Litorinas jūras dienvidu piekrastē sāka izskalot dzintarulielākos daudzumos nekā agrāk. Tas palielināja interesi par Ietu zemi.

Senatnē dzintaru ļoti augstu vērtēja austrumu tirgos. Tā uzpircēji vienā svaru kausā lika dzintaru, otrābēra zelta smiltis. Baltijas dzintars rotāja senās Ēģiptes valdniekus - faraonus.

4. gt. p.m.ē. otrajā pusē tagadējās Baltijas teritorijā no Ladogas ezera puses ienāca somugru ciltis.Atradumi kapulaukos vedina domāt, ka tās uzskatāmas par tā dēvēto protolapoīdu tipu, kam ir ganeiropeīdās, gan mongoloīdās rases iezīmes, tāpat kā daudzām Sibīrijas ciltīm. Arheologi šos ieceļotājusuzskata par tā dēvētajiem ķemmes - bedrīšu kultūras nesējiem. Šie ieceļotāji gadu tūkstošu gaitā ganZemes starojuma ietekmē, gan arī sajaucoties ar vietējiem iedzīvotājiem pamazām zaudēja savasmongoloīdās rases iezīmes - nelielo augumu, apaļo galvaskausu, plato seju, augstos vaigu kaulus,dzeltenīgo ādas krāsu - un kļuva visai līdzīgi vietējiem iedzīvotājiem. Tā izveidojās somu un igauņu tautupriekšteči.

Mūsu zeme arī šajā laikā vēl arvien bija uzskatāma par lielu svētvietu kopu. Apdāvinātākie ungudrākie cilvēki darbojās kā priesteri. Ik gadu viņi pieņēma tūkstošiem svētceļnieku, dziedināja tos, devapadomus un vadīja rituālus. Diemžēl Ietu zemei nebija militāra spēka, tāpēc tajā ienāca un valdīja citastautas.

BIARMIJAS PAKĻAUTĪBĀ Vietvārdi liecina, ka Ūsiņa laikā baltu ciltis aizņēma vairāk nekā 3 miljonu km2 lielu teritoriju,

apmēram 50 reižu lielāku par tagadējās Latvijas aizņemto platību. Tāpat vietvārdi pierāda, ka visu šomilzu teritoriju ilgstoši pārvaldījuši somugri. Protams, to varēja izdarīt tikai ļoti spēcīga valsts vai nu pēcilgstošām kaujām, vai arī panākot brīvprātīgu pakļaušanos. Vairāki salīdzinājumi runā par labu otraiiespējai.

Biarmija. Vēl tikai pirms gadu tūkstoša tā bija liela un bagāta valsts, kas aizņēma Urālu kalnu grēdasun arī visai plašu teritoriju Obas baseina zemienē. Šī valsts apvienoja somugru ciltis. Mūsu dienāssomugru valodās runā ap 23 miljoniem cilvēku.

Rakstu avotos Biarmija, arī Biarmaland, Bjer- maland pieminēta tikai 9. gs. vikingu un ap 12. gs.krievu hronikās.

Somugri, atspiežot gūdus dienvidu virzienā, ieņēma tagadējo Ungārijas, rietumos - Vācijas teritoriju.Lietojot lielvalstu iecienītos teicienus, notika Eiropas pārdalīšana par labu somugriem.

Jādomā, ka somugri nav bijuši ienaidnieki, drīzāk gan balti aicinājuši viņus palīgā, lai atbrīvotos noķeltu virskundzības. Nule teikto apstiprina arī tas, ka somugri ienāca tikai baltu cilšu apdzīvotajosapgabalos.

Vairāk nekā četrus gadu tūkstošus Biarmija pārvaldīja baltu apdzīvotās zemes, tostarp tagadējāsLatvijas teritoriju. Leģenda vēsta, ka biarmieši pie- veikuši pat Romu un ieguvuši tur Zelta dievietesstatuju. Šī statuja nogādāta vispirms Urālos, pēc tam paslēpta kādā Taimiras pussalas kalnu alā. Milzīgāsvalsts pārvaldes centrs atradies Dien- vidurālos, Permā.

Biarmiešu augstākā dievība Jumala pārņemta no japāņu dievības Jamas (Jimas). Mūsu tēvutēvuatmiņā šī dievība vēl līdz 19. gs. bija saglabājusies kā labas ražas aizgādnis Jumis.

Biarmiešu valdīšanas laikā uzplauka tirdzniecība un daiļamatniecība. Arheoloģiskajos izrakumosatrasti tādi krama paveidi, kādi nav atrodami ne Latvijā, ne arī tās kaimiņu zemēs. Atradumi Sār- natē, betvēl jo vairāk Daugavas krastos un pie Lubānas ezera liecina, ka šeit bijušas dzintara apstrādes darbnīcas.Tālāk uz austrumiem veda jau gatavas rotaslietas un amuletus, kas atrasti Somijas ziemeļos. >

Savukārt tagadējās Baltijas zemēs atrasti darbarīki, kas gatavoti no Ladogas un Somijas slānekļa, kāarī no krama, kas atrodams Volgas augštecē.

Biarmiešu ietekme visos Latvijas novados nebija vienāda. Antropologi uzskata, ka ievērojamilielāka tā bijusi Latgalē: daudziem latgaļiem ir plakanāka seja, atšķirīga zobu virsma, austrumnieciskasiezīmes rokas pirkstu papillārās līnijās. Mūsdienu igauņiem un somiem vairs nav būtiskas līdzības armongoloīdiem. Ievērojama daļa no viņiem ir gaišmataini, ar zilām acīm.

PĀRVALDES STRUKTŪRA Biarmija bija milzīga valsts, kas aizņēma gandrīz vai pusi Eiropas un sniedzās vēl tālu aiz Urāliem.

Tā nekādā gadījumā nevarētu pastāvēt kā pirmatnējo kopienu aizņemta teritorija. Lai ieņemtu plašās baltuzemes, vajadzēja pastāvēt jau visai attīstītai pārvaldes struktūrai.

Visai izsmeļoši par somu senču dzīvi Daugavas lejtecē vēsta karēlu un somu eposs (būtībāgaramantu kopums) Kalevala. Bet ne tajā, ne igauņu, ne latvju garamantās nav pieminētas baltu unsomugru sadursmes, jaunu pārvaldes struktūru veidošana. Šī bija visai dīvaina okupācija, kura neuzspiedasavu valodu, paražas un nekādā veidā nav salīdzināma ar okupācijas jēdzienu, kādu pazīstam pēdējos 700gados.

Gadu tūkstošu laikā apbedījumos guldīti divu atšķirīgu rasu pārstāvji. Tas vedina domāt, kabiarmiešu apmetnes atradušās blakus mūsu senču apmetnēm. Biarmieši pamazām ģenētiski saplūda arvietējiem iedzīvotājiem, tomēr saglabāja savu valodu un valdošo stāvokli. Apdzīvotās vietās veidojāsadministratīvas struktūras - kiligundas jeb kihelkondas. Šādi vai līdzīgi vārdi apzīmē seno administratīvoiedalījumu no Somijas līdz Armēnijai.

Kaleualas rūnās (pantos) saglabājušās daudzas vērtīgas ziņas, kas sasaucas ar latvju garamantām.Arheologu izrakumi rāda, ka somugru valdīšanas sākumā dzintara celi virzīti uz ziemeļaustrumiem, t.i., uzBiarmijas valsts centru, tagadējo Perinu. Vēlākajos gadu tūkstošos sakari attīstās arī dienvidu undienvidaustrumu virzienā.

Mūsuprāt, ciemu (pagastu) un novadu dalījumā izmantoja Dieva liktās robežas. Dažās vietās tāssaglabājušās vēl mūsdienās. Piemēram, ja negaiss plosās Engures pagastā, tad pāri pagasta robežai tasneiet. Un otrādi - ja tas nāk no ārpuses uz Enguri, tad paliek aiz robežas. Šādu dabisko robežu ir daudz,bet pēdējos gadsimtos, neskaitāmas reizes dalot, pārdalot un reorganizējot īpašumus un valstijpiederošās zemes, Dieva liktās robežas ir aizmirstas.

Kaut arī balti saglabāja savu valodu, valdošās tomēr bija somugru valodas. Par to liek domāt t.s.bezkaunīgie vārdi latviešu valodā. Šobrīd gan tāds jēdziens ir zudis, jo jauno dzejnieku darbos un noteātru skatuvēm skan visi iespējamie un neiespējamie vārdi. Vēl pavisam nesen vārdus, kas saistīti arjaunas dzīvības radīšanu, uzskatīja par nepieklājīgiem. Tad, lūk, latviešu valodā tie vārdi, kas saistīti aršīm darbībām un attiecīgiem cilvēka orgāniem, igauņu valodā izsaka visai pieklājīgus jēdzienus,piemēram: durt - pist; ligzda - pesa; mīzali - kus.

Vīrišķā orgāna tulkojums senangļu valodā nozīmē svētā caurule. Bet senāk lietotie latvju vārdisaglabājušies tikai virtuves priekšmetu nosaukumos - miezeris un piesta, bet mīļvārdiņus uzzināsiettautasdziesmā Kur tu teci, gailīti, manu…

Citu tautu valodu pārņemšana un izmantošana pazīstama visā pasaulē. Atgādināsim, ka Krievijasgalmā lietoja polu, bet vēlāk - franču valodu un jebkuri, arī nepiedienīgie vārdi, tajā skanēja pilnīgipieņemami. Ārsti vēl mūsdienās lieto latīņu valodu arī ētisku apsvērumu dēļ.

Somugru laika mīklas. Somugru valdīšanas laiku nevar un nedrīkst mērīt ar tām mērauklām, kādaslietojam, runājot par citiem, jaunākajā vēsturē zināmajiem okupācijas laikiem.

No vienas puses, pārsteidz lielā kultūras tuvība, kas saskatāma somu, igauņu un latvju garamantās, kāarī izmantoto simbolu loti lielā līdzība. Un tomēr tā nebija svešas kultūras uzspiešana.

Arheologu izrakumi rāda, ka somugri šeit dzīvojuši tādos pašos materiālos apstākļos kā latviešusenči. Jādomā, ka somugru ienākšana šai zemē glāba mūsu senčus no iznīcināšanas gūdu virskundzībaslaikā. Varbūt tieši šim somugru laikam jāpateicas par mūsu garamantu un seno zināšanu saglabāšanu.Turpmāk aplūkotās ziņas liek domāt, ka somugru valdīšanas laikā daļēji atjaunojās arī senās zintniecībasmākas un mūsu zemes labā slava. Teiksim lielu paldies, ka šai zemē valdīja somu un igauņu, nevis kāducitu lielo tautu senči.

BALTIJAS TAUTU SASAISTES Latviešu, lietuviešu, igauņu un somu tautu vēsture ilgā laika posmā ir savijusies ārkārtīgi cieši.Somugru tautu virsvaldības laiks ilga četrus gadu tūkstošus. Kā atmiņas par šo laiku Latvijā

saglabājušies tūkstoši vietvārdu, kuru īsto nozīmi var izprast ar igauņu vai somu valodas palīdzību.Ja nepievērš uzmanību tiem vietu nosaukumiem, kas radušies 19. gs. otrajā pusē, tad jāteic, ka katrs

ceturtais, bet varbūt pat trešais Latvijas vietvārds cēlies no somugru valodām. Liela daļa no tiem irtulkojami tieši. Piemēram:

Cēsis no keskus - centrs. Vēl viduslaikos te bija Vidzemes centrs;Jelgava no jelgima - novērot. Šo nozīmi apliecina Jelgavkalns Turaidā un Jelgavkrasti Liepupē;Ķegums no liegu - dzeguze. Varbūt te kādreiz bijis daudz dzegužu;Tērvete no terve - vesels, veselīgs, jo ne velti šeit aug garākās priedes Latvijā.Daži vārdi ir sagrozīti, pielāgojot tos kaut bezjēdzīgiem, tomēr latviskotiem vietu nosaukumiem. Tā

no Jervkūll, kas tulkojams kā ezers + ciems - Ezer- ciems, radīja vietvārdu Jērkule. Ar igauņu valodusaistīti vietvārdi saglabājušies arī citās senajās baltu zemēs, kas nonāca Biarmijas pakļautībā. TāLietuvas pilsētas Kauna nosaukums radies no kaunis - skaists, bet Berlīne nopern + linn - liepa + pilsēta.Berlīnes centrālā iela joprojām tā arī saucas Unter der Linden - Liepu aleja.

Dažos gadījumos somugru cilmes vietvārdi ļauj noteikt atsevišķu vietu vecumu. Piemēram, Ķīšezerasenās notekas Langas vārds atbilst somugru long - dzija, pavediens. Patiešām šī upīte ir šaura kā diegs untātad tāda bijusi jau somugru laikos. Arī mūsdienu igauņu un latviešu valodā ir daudz līdzīgu vārdu, kasliecina par šo valodu ilgo savstarpējo ietekmi, piemēram, baravika - puravik, kadiķis - kadakas.

Salīdzinot dažādus šo valodu vārdus, jāsecina, ka šajā laikā, iespējams, pastāvējusi divvalodība.Taču latvju garamantu, to skaitā dainu, saglabāšana liecina, ka somugru valdnieki nav centušies baltiemvarmācīgi uzspiest savu kultūru un valodu.

Kultūras sakari. Triju Baltijas valstu valodās ir daudz kopīgu vārdu, kas varēja rasties tikai gadutūkstošu ilgā saskarsmē, kad nebija robežu. Daudz kopīga varam atrast arī garamantās un simbolu valodā,kādā šīs garamantas sacerētas. Tas vēlreiz norāda, ka mūsu tautas ilgstoši bijušas savstarpēji saistītas.

Arheoloģiskie atradumi tagadējās Igaunijas teritorijā liecina, ka tur atradušās lielas zemgaļuapmetnes. Igaunijā sastopami arī latviskas cilmes vietvārdi, kas apstiprina domu, ka mūsu senči šeitdzīvojuši ilgstoši. Zemgaļu vai citu mūsu seno cilšu apmetnes atrastas Alandu salās, DienvidZviedrijā unSomijā. To apliecina ne tikai vietvārdi un šo valodu kopējie vārdi, bet arī ģenētiskā līdzība.

1. gt. m.ē. sākumā somu (suomi) priekšteči pārcēlās pāri Baltijas jūras Somu līcim uz tagadējoSomijas teritoriju. Daudzas atmiņas par seno somu dzīvi mūsu zemē glabā viņu varoņeposs Kalevala. Parto, ka Veinemeinena vārds saistāms ar Daugavu jau minējām.

Runājot par lietuviešiem, jāpiebilst, ka vēl 14. gs. lietuviešu un latviešu valoda bija daudz līdzīgākanekā mūsdienās. Laika gaitā lietuviešus būtiski ietekmējusi poļu kultūra un valoda. Jāņem vērā arī katoļubaznīcas ietekme. 19. - 20. gs. sastādītās gramatikas, kā ari literārās valodas veidošanās veicināja abutautu kultūras sakaru vājināšanos un attālināšanos.

Vēl jāpiebilst, ka ikviena no trim Baltijas tautām ietver sevī vairākas senās ciltis. Piemēram, tieIgaunijas pamatiedzīvotāji, kas nāk no Ugandi zer mes, dēvē sevi par ugauņiem, bet Tartu apvidus ļaudis -par ēstiem (eesti). Ap Peipusa ezeru dzīvo seti, bet rietumu malā ap Pērnavu un Hāpsalu - sakalieši.

LAUKSAIMNIECĪBAS AIZSĀKUMS Patlaban valda uzskats, ka lauksaimniecība ir liels progress, ko tumšajām un atpalikušajām mednieku

kopienām atnesa gudrie ienācēji no dienvidiem. Patiesība par zemkopības sākumiem tomēr ir citāda.Lauksaimniecības aizsākums tiešām ir uzskatāms par revolūciju saimniecībā. Bet katra revolūcija nes sevlīdzi lielu postu.

Bagātais dainu krājums par Laimu, kā arī daudzās pasakas par ļauno pamāti liek domāt, kalauksaimniecības aizsākums mūsu zemē saistāms ar makroķeltu laiku.

Dieva kārtība. Visa daba uz Zemes ir vienota sistēma, kurā nav nekā lieka. Tā savukārt ietilpstSaules sistēmā. Šo sistēmu pastāvēšana ir ļoti jūtīga.

Mūsu sentēvu garīgajā un arī praktiskajā dzīvē liela nozīme bija Saulei un saskaņai ar dabu. Tolasām daudzās dainās. Akmens laikmeta ļaudis dzīvesvietas izvēlējās ne tikai ērtai dzīvošanai, bet arī tā,lai varētu vērot Saules gaitu, laika zīmes un citas dabas norises. Cilvēki prata sarunāties gan ar visumežu, gan ar katru koku atsevišķi. Viņi uzskatīja, ka koks ir dzīva būtne, kura nociršana pielīdzināmaslepkavībai.

Miljoniem gadu laikā cilvēki iekļāvās dabas apritē. Viņi pārtika no dabas veltēm - ozola zīlēm,riekstiem, sēnēm, ogām, zāļu saknēm, koku lapām un mizām. Viņi savāca medu, zvejoja zivis, medījameža zvērus. Laikā, kad baltu apdzīvotās zemes lielākoties klāja platlapju meži, pārtikas savākšanapārlieku lielas pūles neprasīja.

Medības un zveja. Spriežot pēc apmetņu vietās atrastajiem kauliem, uzturā galveno vietu bijaieņēmusi aļņu gaļa. Tā Zvidzes apmetnes ļaudis bija nomedījuši un uzturam izlietojuši 81 mežacūku, 69aļņus, 16 briežus, 15 brūnos lāčus un 14 taurus, jau mazāk - stirnas, bebrus, mežakaķus, lūšus un zaķus.Samērā daudz medījuši caunas, galvenokārt kažokādām.

Visai interesanti atradumi ir Salacas iztekas krastos. Labajā krastā ir tā dēvētā Zvejnieku apmetne,bet tai tieši iepretim kreisajā krastā - Riņņu- kalns. Tur atrasts 1,25 m biezs kultūrslānis, kas sastāvgandrīz tikai no gliemeņu vākiem. Gliemenes nevarēja lietot pārtikai visu gadu, jo to nebija tik daudz,turklāt ziemā tās nevar iegūt. Domājams, ka šeit notikuši ikgadēji rituālie pasākumi.

Bada Laima. Pirms 4,7 gt. klimats tapa vēsāks un sausāks, jo nebija vairs Pokaiņu svētnieku, kasprata klimatu vadīt. Cilvēku izdzīvošanas apstākļi kļuva daudz sliktāki. Bagātā lapu koku un augu valstspanīka, ievērojami samazinājās arī dzīvnieku un zivju daudzums. Izplatījās egļu meži, kuri nedeva barībucilvēkam, turklāt tajos bija maz dzīvnieku.

Līdzšinējais pārtikas vākšanas veids iztiku vairs nenodrošināja. Iestājās zemkopības laiks. Patlabanuzskata, ka tas aizsācies Dienvidrietumāzijā, jo pirms apmēram 20. gt. turienes ciltis sāka iejauktiesdabas norisēs. Šīs ciltis vai valstis pasludināja absurdo domu par cilvēka neierobežotu vairošanos kāpašmērķi un sāka pārveidot dabu. Tas sāka vest un vēl tagad ved cilvēci strupceļā, pretī iznīcībai unnosmakšanai savos atkritumos.

Zemkopības ienākšana bija ne tikai tehniskas, bet arī morālas dabas jautājums. Lai iegūtu platībasgraudu sēšanai un augu stādīšanai, vajadzēja līst līdumus, citiem vārdiem - nogalināt cilvēkiemdraudzīgas radības, t.i., nocirst dzīvus kokus un tos sadedzināt.

Nevis atpalicība, bet tālredzība. Mūsu viedie senči glabāja miljoniem gadu cilvēces krāto pieredziun labi apzinajās nedabīgās attīstības ļaunās sekas. Tāpēc tās pārmaiņas, ko mūsdienās dēvē par zinātnesun tehnikas progresu, šai zemē ienāca vēlāk nekā citur un ne jau tāpēc, ka senči par tām nezinātu, bet gantāpēc, ka viņi tām pretojās.

Tā zemkopības un lopkopības pirmās iezīmes šai zemē pamanītas arheoloģiskajos atradumos, kuruvecums vērtējams ap 4,5 gadu tūkstošiem. Graud- berži - dzirnavu priekšteči, kurus Āfrikā pazina jaupirms 8 gadu tūkstošiem, mūsu zemē ieviesti tikai 8. gs. Keramikas priekšmeti šeit parādījās tikai pirms

4,7 gadu tūkstošiem, bet citur pasaulē keramika bija pazīstama jau agrāk. Dzelzs kausēšana mūsu zemēsākās tikai ap 4. gs. Mūsu senči ļoti ilgi pretojās mūra māju celtniecībai, to ieviesa tikai 12. gs. beigās.Tikai tagad, 21. gs., cilvēki beidzot ir atjēgušies, ka veselīgāk dzīvot koka mājās. Par pretošanosjaunajām strupceļa tehnoloģijām liecina vairākas latvju pasakas, kas zemkopjus nostāda pretī mežaļaudīm.

Riska laiks un Laimas kults. Zemkopības pirmsākumi bija saistīti ar lielu risku. Pat vēl tagad, kaduzkrāta 4500 gadu liela pieredze, lauku ražu ļoti ietekmē laika apstākļi. Toreiz cilvēka izdzīvošana notiem bija atkarīga daudz vairāk. Līdz ar to ilgāku laiku cilvēku uzmanības lokā bija ticība sadzīviskaiveiksmei, laimei kā dāvanai. Radās Laimas kā dievības kults. Tomēr ar laiku tas atkal panīka.

Iespējams, ka cilvēki daļēji atguva senās zināšanas par laika apstākļu vadīšanu. Vēl šodien aizRucavas (Liepājas rajons), Ukros un pie Bēnes (Dobeles rajons), Umurgā (Limbažu rajons) u.c.saglabājušies zemes uzbērumi, no kuriem zintnieki varēja iedarboties uz mākoņu struktūru, izsaucot vainovēršot lietu, kā arī veikt citas darbības.

Aizvēsturisko līdumu laikā strauji pieauga iedzīvotāju skaits, jo zemkopība un lopkopība devaiztiku daudz lielākam cilvēku skaitam nekā medības, zveja, augu un ogu vākšana.

Šajā laikā mainījās daudzi uzskati. Neskaitāmus gadu tūkstošus Laima bija Saules augstākā garīgāizpausme. Kad cilvēki pievērsās zemkopībai, viņi Laimu sāka uzskatīt par sadzīviskās veiksmes dievību.Kādu laiku līdzās cita citai darbojās pat dievību trijotne - Laima, Dēkla un Kārta. Ir arī dainas, kursadzīves veiksmes devēja pielīdzināta pašam Dievam.

Lai cik skaisti un cienījami skan Laimas kā veiksmes devējas slavinājumi, šis laiks nebija laimīgs.Dainas vēsta, ka tas bija posta un izmisuma pilns. Varbūt pareizāk to saistīt ar pasakās daudzkārtpieminēto Pamātes laiku. Dainu izpēte vedina domāt, ka šis laiks beidzās ar lielu postu. Parādās pat tādasdainas, kas Laimu nolād. Beidzoties makro- ķeltu laikam, mūsu senči atkal atgriezās pie savas senāsDieva izpratnes.

Atgriešanās pie senās dzīvesziņas un Dieva saistāma ar somugru laiku. Tas liecina par šo cilšuaugsto garīgumu.

Bet makroķeltiem un viņu priesteriem vārds Dievs nozīmēja pavisam ko citu, tas bija ļaunā garaiemiesojums. Tā ir likteņa ironija, ka makroķeltu pēcteči - ģermāņi pēc trim gadu tūkstošiem lielījās, kaviņi mūsu zemē nesuši Dieva vārdu.

Atpakaļceļa nav. Katra revolūcija ir neatgriezeniska vēstures daļa. Pilsētnieki domā, kapašreizējais sadzīves ērtību pieaugums ir progress. Bet tie dabas tautu pārstāvji, kas ieguvuši izglītību, tānedomā. Viņi šajā progresā saskata cilvēka veselības, morāles un genofonda sagraušanas turpinājumu, kasvar beigties ar cilvēces bojāeju. Mēs vairs nevaram atgriezties senatnē, jo mežonīgo, labi bruņotoiekarotāju ir pārāk daudz. Bet to, ka šis progress ļaudis nav darījis laimīgākus, sāk apzināties arvienvairāk cilvēku. Tiek minētas arī citas cilvēces kopīgās kļūdas, kuras sauc par zinātnes un tehnikasprogresu, bet kas patiesībā ir ceļš uz cilvēces bojāeju.

Salīdziniet 19. gs. patiesos aprakstus, piemēram, Blaumaņa stāstu varoņu dzīvi, ar mūsdienām. Vaiesam laimīgāki?

Vecākās liecības par zemkopību un lopkopību rāda, ka cilvēki vispirms sāka pieradināt atsevišķusmājlopus. Vēlāk ganāmpulki kļuva lielāki.

Pie Šventojas atrastas koka kapļu un arklu detaļas, kuras var uzskatīt par senākām Baltijā.Senākā zemkopība aizsākās ar līdumu līšanu. Nolūkotajā meža gabalā kokus nocirta un sadedzināja.

Pelni mazināja zemes skābumu, un vairākus gadus tā deva apmierinošas ražas. Bet, tā kā zeme netikamēslota, ražība kritās visai strauji. Tad līda jaunu līdumu, kas bija ļoti smags darbs.

Aršanai izmantoja vēršus, jo tālaika zirgi bija visai neliela auguma. Pēc tam, kad vagas uzara vienāvirzienā, lauku šķērsām pārara otrreiz. Pirmajā gadā varēja iegūt 20 - 30 graudu (no sētā). Otrajā gadāraža jau bija vājāka, trešajā - pavisam niecīga. Tad lauku pameta un tur auga jauns mežs.

Senie zemkopji audzēja miežus, divgraudu kviešus, prosu, zirņus, pupas, vējauzas, balandas.Piebildīsim, ka pēdējos gados tās kā veselīgus augus ieteic lietot uzturā.

Lai iekoptu tīrumus un mūsu klimatiskajos apstākļos iegūtu kaut cik pietiekamas ražas, tēvutēviemnācās ilgi nodarboties ar piemērotāko šķirņu meklēšanu un atlasi. Arheologi domā, ka vecākā graudaugukultūra bijuši mieži, pēc tam apguva rudzu un kviešu audzēšanu.

Jau pirms tam, kad sāka nodarboties ar graudkopību, apdzīvoto vietu tuvumā audzēja nātres, nokurām pina un sēja apģērbus. Linus sāka audzēt vēlāk. Līdumos stādīja arī rāceņus. Kartupeļus Latvijāsāka audzēt tikai 18. gs.

Vairākus gadu tūkstošus graudus patērēja veselus - nemaltus un neskaldītus. Iespējams, ka cilvēkiemtajos laikos bijuši spēcīgāki zobi. Tikai 8. gs. Latvijā parādījās graudberži, vēlāk - rokas dzirnavas.Jāpiebilst, ka citas tautas graudberžus pazina jau četrus piecus gadu tūkstošus pirms tam. Tas vedinadomāt, ka senčiem bijuši kādi būtiski iemesli, kuru dēļ tie graudu malšanu uzskatījuši par nevēlamu.

Lopkopība. Pirmais pieradinātais mājkustonis bijis suns. Tas bijis gan sargs, gan palīgs medībās.Mājlopu audzēšana kļuva ienesīga tikai pēc lauksaimniecības apgūšanas, kad radās no mežiem brīvilauki, jo, kamēr vilki un lāči staigāja pa pagalmu, mājlopiem tur nebija vietas. Audzēja zirgus, govis,aitas, kazas un cūkas. Pašos senākajos laikos apģērbu darināja no zvērādām. Vēlāk šim nolūkamizmantoja nātres, vilnu un linus.

Pamazām lopkopība un zemkopība kļuva par galvenajām saimniecības nozarēm. Tālaika mājlopibija augumā mazāki nekā mūsdienās, tāpēc tie nebija visai spēcīgi un produktīvi. Mājlopu vidējaisaugums līdz skaustam bija: aitai 58 - 59 cm, govij - 110 cm, zirgam - 130 cm.

Dzīvesvietu maiņa. Zemkopība lika mainīt arī dzīvesvietas. Līdumnieki izklīda pa biezajiemmūžamežiem, kas tūkstošiem gadu bija netraucēti auguši, un sāka izcirst vienu līdumu pēc otra. Vienulīdumu kopīgi apsaimniekoja vai nu liela dzimta, vai neliela kopiena. Katra ģimene cēla savu māju, betvietas nosaukums bija viens. Tā radās vietas nosaukumi daudzskaitlī - Immas, Pujāti, Ķekari u. tml.

Tālākā notikumu gaita salīdzināma ar lavīnu, kura vairs nav apturama. Ja sausuma vai citu iemesludēļ zeme kļuva neauglīga vai mājlopus iznīcināja sērgas, zemkopji un lopkopji devās sirojumos uzkaimiņu zemēm un atņēma viņiem pārtiku. Sākās laupīšanas kari. Kaimiņu zemēs iebrukušie zemkopji unlopkopji varmācīgi ieviesa savu jauno kārtību, kas pastāvēja līdz nākamajai neražai vai postam. Tadklejojošie lopkopji un karojošie zemkopji devās vēl tālāk, jo cilvēku skaits viņu apmetnēs bija kļuvislielāks. Tādējādi šī zemkopības un lopkopības sērga pārņēma visu pasauli un mūsdienu cilvēce bez tāsvairs izdzīvot nevar. Nav arī viegli iedomāties, kā cilvēce varētu rast izeju no pašas radītā strupceļa.

Iespējams, ka ātrāku pāreju uz zemkopību sekmēja seno dzīvesvietu pamešana, valdnieku uzliktāsnodevas un cita veida pamudinājumi. Arheologu atradumi liek domāt, ka pirms trijiem gadu tūkstošiemlielum lielā Latvijas iedzīvotāju daļa bija pilnībā pārgājusi uz zemkopību un lopkopību. Ilgāk tai pretojāsZiemeļlatvijas un Igaunijas iedzīvotāji. Tiesa, medības un zveja nebija pilnīgi atmestas, tās joprojāmdeva apmēram pusi no iegūtās gaļas daudzuma. Zemkopības sākums arheologu un vēsturnieku datos sakrītar tā dēvētā bronzas laikmeta sākumu.

6.3. MATERIĀLĀS KULTŪRAS LIECĪBAS Nācies dzirdēt izteikumus, ka mūsu senči dzīvojuši alās. Uz to var atbildēt ar pretjautājumu: "Vai tad

viņi visi būtu satilpuši Gūtmaņa alā?" Patiesībā būvēt mītnes un darināt aukstam laikam piemērotuapģērbu cilvēki prata vismaz pirms diviem miljoniem gadu.

Arī mūsu senči miljoniem gadu gaitā bija uzkrājuši pietiekamu pieredzi māju būvniecībā un apģērbugatavošanā. Izrakumos, ko arheologi veica Sārnatē u.c. seno apmetņu vietās, atrastas mītņu paliekas un patto konstrukciju daļas. Toties ne Svētupes, ne

Mazsalacas tā dēvētajā Velna alā, ne Siguldas Velna alā neatrada priekšmetus vai citas liecības parto, ka mūsu senči būtu tur dzīvojuši.

No materiālās kultūras liecībām jāatzīmē māla trauku veidošanas un apdares īpatnības. Biarmiešimāla biezināšanai neizmantoja putnu un lopu mēslus, bet lietoja granti un citas minerālas izcelsmes dabasvielas. Traukus rotāja ar tā dēvētajiem ķemmes - bedrīšu rakstiem. Gan šī tehnika, gan apdares veidsizplatījās biarmiešu okupētajās zemēs. Ķemmes - bedrīšu raksti drīzāk šķiet sekošana modei nekānodevas kādām reliģiska rakstura paražām.

Auklas raksta keramikas kultūra. Apmēram pirms 4,3 līdz 3,5 gt. mūsu zemē no DR ienāca jaunaiedzīvotāju grupa, kas no vietējām ciltīm atšķīrās ar šauru un stipri profilētu seju. Mums visiem zināmaisKencis no Mērnieku laikiem varētu būt šo >

ienācēju tipisks pārstāvis. Varbūt viņi bija klejojošie aitu un kazu gani. Līdz šim valdīja uzskats, kaviņi atnesuši sev līdzi traukus ar auklas vai skujiņas raksta rotājumu, kā arī īpatnus laivas veida kaujascirvjus. Savdabīgas bija viņu apbedīšanas tradīcijas, jo mirušos guldīja kapā sēdus. Šīs kultūras pēdasatrastas no Reinas līdz Volgai un no Somijas dienvidiem līdz Karpatiem. Tomēr izrakumos blakus šiemmateriālās kultūras priekšmetiem atrastos skeletus antropologi vērtē kā visai atšķirīgus, tāpēc radiessecinājums, ka nule minētā kultūra nav saistāma ar kādu noteiktu tautu, bet drīzāk uzskatāma partehnoloģisku jaunumu.

Uzlabojoties dzīves apstākļiem, Latvijā pieauga iedzīvotāju skaits. Apbedījumu vietās arheologiatraduši auklas raksta keramikas un laivas veida cirvja kultūras liecības. Šādi raksturīgi priekšmeti atrastiseno apmetņu vietās Dvietē, Ičā, Lugažos, Leima- nišķos, Lejasbitēnos, Ruteniekos, Tojātos, Vārnu-krogā.

Līdz šim valdīja uzskats, ka auklas raksta keramikas pārstāvji atnesa sev līdzi lopkopību unzemkopību. A. Vaska un viņa līdzautoru grāmatā Latvijas aizvēsture pierādīts, ka šis uzskats nav korektsun gan zemkopības, gan lopkopības sākumi meklējami pirms klejojošo aitu un kazu ganu ienākšanas.

Attīstoties lauksaimniecībai, radās uzkrājumi, kas iekārdināja laupītājus. Kā zemes kopšana, tā arīkarošana kļuva gan par dzīvesveidu, gan bēdīgu nepieciešamību. Vienlaikus arvien vairāk pieauganepieciešamība pēc jauniem materiāliem. Vispirms Āzijā, pēc tam Eiropā meistari apguva alvas, svina,cinka, vara un citu rūdu ieguvi un kausēšanu, kā arī to sakausējumu - misiņa un bronzas ražošanu.

VESELĪBA UN MŪŽA ILGUMS Ne reizi vien nācies dzirdēt dažādu diētu, veģetārisma un tā dēvētā dabiskā dzīvesveida sludinātāju

sajūsmas pilnās runas, ka senatnē cilvēki ēduši dabisku barību, dzīvojuši saskaņā ar dabas likumiem untāpēc ne ar ko neesot slimojuši. Diemžēl patiesība nav tik rožaina.

Kapulaukos atrasto cilvēku masīvie kauli rāda, ka viņi jau kopš bērnības pastāvīgi un ilgstošistrādājuši smagu darbu. Cilvēka vidējais mūža garums biarmiešu valdīšanas laikā bijis ap 20 gadu, t.i.,trīs reizes īsāks nekā mūsu dienās. Ļoti liela bijusi bērnu mirstība. Kā liecina apbedījumi, pieaugušievīrieši nodzīvojuši 31-35 gadus, retumis - 45 gadus.

Sieviešu mūžs bijis nedaudz ilgāks. Tomēr nevar apgalvot, ka izpētītie apglabājumi atspoguļo ziņaspar visiem iedzīvotājiem. Iespējams, ka kapulaukos apglabāja tikai vergus un kalpus, betpamatiedzīvotāju mirstīgās atliekas sadedzināja un tāpēc par viņu veselības stāvokli un mūža ilgumu ziņunav.

Pieaugušie slimojuši ar progresējošām locītavu slimībām, artrozi, odontogēno osteomielītu, kaulutuberkulozi u.c. Daudzos gadījumos redzamas bērnībā pārciestā rahīta sekas.

Tajā pašā laikā jāatzīmē neticami augstā dziednieku prasme. Viņi sekmīgi veikuši visai sarežģītasķirurģiskās operācijas, tostarp arī galvaskausa trepanāciju. Vienā no atradumiem redzams, ka nelaimesgadījumā vai cīņā cietušajam cilvēkam noņemta daļa galvaskausa, brūce sekmīgi sadziedēta un cietušaisdzīvojis vēl vairākus gadus. Mūsdienās bez modernām iekārtām, instrumentiem un medikamentiem kautkur mežā vai laukā neviens ķirurgs neko tamlīdzīgu nespētu izdarīt.

Protams, šīs izcili augstās iemaņas ķirurģijā nebija domājamas bez plašām zināšanām vispārējādziedniecībā, kas izriet arī no seno svētvietu iekārtojuma.

EZERU ATLIDOŠANA Laiku pa laikam dažādos Zemeslodes apgabalos, tostarp arī mūsu zemē, mainās gruntsūdens līmenis,

nokrišņu daudzums, klimats. Pēcleduslaikmetā novērotas vairākas šādas pārmaiņas. Mēs jau rakstījām parklimata pasliktināšanos. Šis aukstais un sausais laiks ilga sešus gadu simtus. Iedomājaties paši, kas tasbija par postu, ja 600 gadu laikā daudzu ezeru vietā bija tikai mitras ieplakas un pat vidēja lieluma upītesbija izsīkušas.

Pirms 4,1 gt. klimats kļuva mazliet siltāks. Atkal parādījās ūdens dziļākajās ieplakās. Daudzas teikasstāsta, ka šajā laikā ezeri lidojuši.

Teikas vēsta, ka ezeru appludināto ieleju vietā agrāk bijušas ne tikai pļavas, ganības, tīrumi, bet arīsētas un mājas. Ūdens līmeņa izmaiņu dēļ senčiem nācās pamest daudzas apmetnes, kas atradās kādreizējoezeru gultnēs un krastos. Šie notikumi bijuši vēsturiski apzināmā laikā, saistībā ar zemkopību. Uzskata, kamākoņu atnesti, t.i., atlidojuši, ir šādi ezeri: Aģes, Alauksta, Alūksnes, Apguldes, Āraišu, Babītes,Biksēra, Brocēnu, Burtnieku, Buš- nieku, Cirmas, Cūku, Dieviņa (Vīdāles), Durbes, Gaurata, Kaltiķa,Kaņiera, Katvaru, Laidzes, Laņģa, Langstiņu, Lazdonas, Lejaslobiņu, Lielauces ezers, Liezers, kā arīLobes, Lubānas, Madonas, Maizes, Pepiņu, Plaužu, Pulgošņa, Puzes, Rustēģa, Saukas, Sāvienas,Silabebru, Tīreļa, Uķa, Usmas, Usūra, Vaidavas, Vecmuižas, Vīķu, Vilgales, Zebrus u.c. ezeri. Daži notiem mainījuši vietas - Burtnieks atnācis no Sedas (tagadējā purva), Durbes ezers - no Ploča, Gau- rats -no Vērpja (tagad tur purvs), Viešūrs - no Bērzaunes, bet lielākā daļa ezei*u radušies no mākoņa.

Uzmanīgi lasot teikas par ezeru atlidošanu, nevar nepamanīt, ka lielākā daļa no tām vēsta, ka šoatlidošanu vadījuši cilvēki (lasi: zintnieki). Sevišķi spilgtas šai ziņā ir teikas par Lielauces ezerasoļošanu uz savu vietu un ūdens izsaukšanu Gaurata ezerā (abi Dobeles rajonā). Tas vedina domāt, kaklimata pavērsiens uz siltāku un mitrāku laiku nebija nejaušs, un senču viedie vecajie kaut vai daļēji bijaatguvuši klimata vadīšanas māku.

AKMEŅU KOPAS Ziemeļurālos un tiem piegulošajās tundrās stāv daudzos miljonos gadu pašas dabas radīti akmens

stabi. To veidošanās saistāma ar vēja un Saules iedarbību, paaugstinātu bioenerģētisko lauku, t.i.,torsionu plūsmu koncentrāciju šajās vietās. Tāpēc Man-Pupeņas klinšu stabus un citas līdzīgas vietas kopšneatminamas senatnes apmeklē zintnieki. Šādi dabiskie veidojumi sastopami arī citur, piemēram,Krasnojarskā (Krievija), pie Elbas (Vācija) u.c. Tur, kur tādu nebija, zintnieki sāka skaldīt lielosakmeņus šķilās un piemērotās vietās slēja no tām stabus. Zinātnieki vēl joprojām nevar izprast, ar kādiempaņēmieniem to varēja izdarīt. Daļu no šīm šķilām stāvus ieraka zemē, veidojot stāvakmeņu (men- hīru)grupas. Vecākā datētā akmens šķilu vieta ir Kārnākā (Francija). Vertikālas akmens šķilas te sāka uzstādītpirms 6,65 gt. Tur bijuši novietoti 10 - 15 tūkstoši akmens stabu.

Latvijā dižākā šķila ir 4,3 m augstais Kapsēdes akmens. Apstrādāti cilvēka auguma akmeņi ir netāluno Dundagas un Alūksnes. Tādi bijuši arī Sala- cas labajā krastā augšpus Staiceles un netālu no Svētezera(Dobeles rajons). Mazāki stāvakmeņi ir vēl daudzās citās vietās.

Citās zemēs saglabājušies arī šķilu salikumi, tā dēvētie kromlehi, kas veido apļus, ovālus vai citasapzinātas figūras. Vēl zināmi salikumi, kur uz viena vai diviem stāvakmeniem uzlikts trešais akmens.

Šādus salikumus dēvē par dolmeņiem. Vēl tagad tos var atrast Anglijā, Indijā, Japānā, Francijā,Vidusjūras baseinā un tās salās, Kanāriju salās, Kaukāzā, Korejā, Sibīrijā, Skandināvijā u.c. vietās. Šāduveidojumu skaits pasaulē varējis būt ap 200 tūkstošiem. No tiem saglabājusies tikai ceturtā daļa.

Nostāsti vedina domāt, ka ievērojams tālaika veidojums mūsu zemē bijis lielo akmeņu žogs ap Ķintalaukiem, kas atradās ap 2 km no Cīravas uz Dzērves pusi (Liepājas rajons). Vieta nopostīta 19. gs.Saglabājusies tikai aka, kuras grodi kalti un likti no neparasti lieliem akmeņiem. Teika stāsta, ka Ķintsatgādājis un savā vietā nolicis Liepājas Pērkona akmeni. Šis akmens iezīmēja milzīga, domājams, Saulessistēmas modeļa centru. 600 tonnu smagais svētak- mens atradās pie bijušās Saules muižas unsaspridzināts 1841. gadā, paplašinot Rīgas ceļu.

Mēģināsim novērtēt, cik gan mūsdienu cenās izmaksāja nule aprakstīto megalītisko akmens stabuizgatavošana un uzstādīšana. Vienas, Kapsēdes akmenim līdzīgas šķilas atskaldīšana, vietas izplānošanaun izpēte, kā arī transports un uzstādīšana jāvērtē vismaz desmitos tūkstošos dolāru. Toties visu minētomegalītisko pieminekļu uzstādīšana varētu maksāt vairākus desmitus miljardu dolāru. Mūsu zemē vienveikti daudzi vēl lielāki darbi. Protams, senatnē nebija dolāru, bet šis vērtējums teikts salīdzināšanai. Jašādus milzu darbus veica, tad saprotams, ka tie bija ļoti vajadzīgi, pat nepieciešami.

Pirms 5 gadu tūkstošiem cilvēki atkal apguva akmeņu apstrādes māku un atskaldīto šķilu vietā sākaveidot kolonnas. Vecākās no tām saglabājušās Ēģiptē un Grieķijā. Lietuvā un, domājams, arī citās baltuzemēs darināti un slieti zīmēm un attēliem rotāti koka stabi.

SVĒTAKMEŅU SALIKUMI Latvijas mežos vēl saglabājušās senču likto svētakmeņu kopas. Senāk to bijis daudzkārt vairāk.

Baltvācu vēsturnieks A. Bilen- šteins rakstīja, ka šīs vietas postītas, jau sākot ar 17. gs. Milzīgs ļaunumstām nodarīts 20. gs. Pārpalikušo svētakmeņu daudzums un blīvums vēl neskartajās vietās ļauj vērtēt toskaitu pirms postīšanas. Kaltenes Vellkalvā vēl 20. gs. vidū bija saglabājusies akmeņu piramīda nosanestiem galvas lieluma ieapaļiem akmeņiem. Piramīdā varēja būt apmēram miljons šādu akmeņu. ArīPokaiņos vēl 20. gs. astoņdesmitajos gados bija apmēram 4000 akmeņu krāvumu. Apaļo akmeņu tajosbijis ne mazāk par 2 miljoniem. Tādi krāvumi atradušies arī citās vietās. Nemaz nebūtu pārspīlēts, jašādu, speciāli savāktu galvas lieluma akmeņu kopskaitu mūsu zemē vērtētu ap 3,5 miljoniem.

Vēl Vellkalvā atrada daudzus nelielus, nepārprotami apstrādātus akmens diskus dažu cm diametrā.Tā kā visi Vellkalvas akmeņi 20. gs. otrajā pusē samalti šķembās, vairs nav iespējams uzzināt, kā šiediski apstrādāti un kādam nolūkam tie paredzēti.

Dažādi salīdzinājumi ļauj vērtēt, ka bez tam vēl bijis vismaz ap 70 tūkstošiem nelielu (0,25 x 0,2 x0,2 m), īpaši liktu, vai nu rūpīgi piemeklētu, vai arī daļēji apstrādātu akmeņu.

Toties lielāku (1,5 x 1,0 x 0,8 m) akmeņu, kas piemeklēti vai apstrādāti un likti noteiktās vietās uziepriekš gatavotiem pamatiem, bijis ap 15 tūkstošiem. Vēl lielāku par tiem bijis vismaz tūkstotis.

Tie gandrīz visi ir apstrādāti, likti uz iepriekš sagatavotiem pamatiem. Vēlreiz jāpiebilst, ka runa irtikai par sevišķiem, noteiktās vietās liktiem svēt- akmeņiem, nevis par laukakmeņiem vispār. Katrusvētakmeni vajadzēja mežos sameklēt, vajadzēja apstrādāt un nogādāt noteiktā vietā. Jau iepriekšvajadzēja noteikt, kur akmenim turpmāk atrasties, un šo vietu sagatavot. Par svētakmeņu likšanu uz cita -uz pamata akmens vēsta gan mūsu garamantas, gan seno šumeru teksti. Kaut arī šīs ziņas ir ļoti pieticīgas,acīmredzams, ka tas bijis milzu darbs. Zinātnieki vēl arvien nespēj noteikt, kā lielie akmeņi pārvietoti unar kādiem instrumentiem apstrādāti.

Dižie akmeņi. Nīcgales purvā atrodas milzīgs, vairāk nekā 500 tonnu smags, senatnē apstrādātsakmens. Pat vēl mūsdienās nav tādu sauszemes transporta līdzekļu, kas tik smagu akmeni varētu pārvietot.Nīcgales akmens ir nolikts stingri noteiktā vietā, kas iekļaujas Daugavas svētvietu tīklā.

Dažus kilometrus no Liepājas, netālu no Kap- sēdes dzelzceļa stacijas, atrodas dižakmeņu grupa.Lielākais no tiem ir 4,3 m augsts, ap 9 m garš, 6 m plats. Tā svars - ap 300 tonnu. Ari to nevar pārvietotpat ar tehniku, kāda ir 21. gs. sākumā. Akmens asās šķautnes liecina, ka to noteikti nav nesis šļūdonis, kāpieņemts uzskatīt. Tas nav arī vests ar plostu vai vilkts ar ragavām. Nav zināms, vai un kā tas atgādāts noSkandināvijas. Asās skaldnes maz erodētas, kas vedina domāt, ka akmens atskaldīts tikai pirms dažiemgadu tūkstošiem.

Asas šķautnes ir ari lielajam Vandzenes akmenim, kura svars vērtējams ap 250 tonnām, un Grīžuakmenim (sver ap 180 tonnām). Ne mazāk mīklaina ir Arņu, Kalnameļķu, Ķēniņa, Meļķītāru, Mīlestības(Arakste), Ramatas, Upsīšu un citu vairāk nekā 100 tonnu smagu dižakmeņu apstrāde, pārvietošana unnolikšana uz iepriekš sagatavotiem pamatiem, kuri liecina par apbrīnojami precīziem kartogrāfijas unzemes mērīšanas darbiem senatnē. Bet tādu seno svētakmeņu skaits, kuru svars pārsniedz 10 tonnas,mērāms simtos. Tie likti sirmā senatnē, bet vēl līdz 20. gs. vidum nebija tehnisko līdzekļu totransportēšanai, nebojājot zemes pamatslāni. Savukārt arheologu izrakumi pie Meļķītāru akmens rāda, kazemes pamatslānis nav skarts. Tātad tas transportēts bez ruļļu ceļiem.

Mūsdienu cilvēkam grūti iedomāties, kā varēja apstrādāt akmeņus laikā, kad vēl nebija ne dimantaslīp- ripas, ne cietmetāla vai tērauda kalti. Akmeņu malās nav manāmas nekādas mākslīgi radītasspraugas, urbumi vai citi veidojumi, lai akmens skaldīšanai iedzītu ķīļus. Tātad šeit, iespējams, pat pirmspēdējā leduslaikmeta lietoti kādi citi mums nezināmi paņēmieni.

Svētakmeņu kopas, kas, mūsuprāt, pastāvēja jau pirms pēdējā leduslaikmeta, koptas, apmeklētas un

varbūt pat papildinātas vēl viduslaikos. Neraugoties uz kristīgās baznīcas, kompartijas un ortodoksālāszinātnes kritiku, daudzas no šīm vietām apmeklētas vēl 19. gs. un pat 20. gs. beigās. Cilvēki gāja uz senčusvētvietām, lai rastu Dieva Padomu savu problēmu risināšanai, dziedinātu slimības. Šīs vietas cilvēkikopa vai vismaz centās tās saglabāt. Neparasti lielais svētvietu blīvums mūsu zemē liecina parievērojamu svētceļnieku skaitu.

Mūsu zemē veikti arī milzīga apjoma zemes darbi. Neskaitot pašus lielākos veidojumus, par kuriemstāstīts 1. un 4. apcirknī, zemes darbu apjomu varētu vērtēt ap 50 miljoniem kubikmetru.

Ja mūsu senču veikto darbu kopējo apjomu vērtējam, vadoties no mūsdienu zinātnes uzskatiem pardarba paņēmieniem un rīkiem akmens laikmetā, tad iznāk, ka seno svētvietu ierīkošanai kopumā vajadzējavairākus simtus miljonu darba dienu.

Klusēšana, kas ļaunāka par meliem. Ortodoksālā vēstures zinātne dažnedažādos veidos centusiesklusēt par mūsu dižās senatnes pieminekļiem. Līdz ar to gan tieši, gan netieši sekmēta šo zinātnei neērtovietu iznīcināšana. Tādējādi zaudētas ļoti lielas senās kultūras vērtības, kuras varētu būt nozīmīgas mūsuzemes nākotnei. Tā ir klusēšana, kas ļaunāka par meliem. Noklusējot senču gudrību, viņu lielos darbus unto nozīmi, kurus atzinuši un augstu novērtējuši citu seno tautu gaišākie prāti (sk. 2. apcirkni), vēsturniekimūsu senčus līdz šim rādījuši kā aprobežotus pirmatnējo kopienu mežoņus. Lielās vēstures mīklas nevarapjēgt, ja par tām klusē un ja tās slēpj, bet pierādījumus iznīcina.

Kad tas darīts? Valda uzskats, ka svētakmeniapstrādāti tikai dzelzs laikmetā, jo agrāk tam nebija vajadzīgo darbarīku. Lielos zemes darbus

mēģina saistīt ar lauksaimniecību, lai gan tiem ar lauksaimniecību nav nekāda sakara. Ja tas tā būtu, tadlaika posmi šā darba veikšanai kļūst tik īsi, ka tikai senbaltu svētvietu iekārtošanai vien būtu vajadzējispiesaistīt visas Eiropas darbaspēku. To, ka patiesībā mūsu svētvietas ir daudz senākas, pierāda arī bijušāEngures ezera vietā atrastie daudzie apstrādātie svētakmeni. To vecums nekādā ziņā nevar būt mazāks par7, bet vēl ticamāk - 8 gadu tūkstošiem. Liela daļa šo atradumu ir visai līdzīgi citiem Latvijas svēt-akmeņiem un uzskatāmi liecina par to īsto vecumu.

DARBS BRāļA SĒTĀ Ari tad, ja lielos darbus veiktu brīvprātīgi palīgi vai arī vergi, viņus vajadzētu izrīkot, barot,

apsargāt. Uz jautājumu: - Kā to varēja izdarīt? - var sniegt vairākas atbildes. Ticamākā ir tā, ka senčiturpināja jau pirmsleduslaikmetā sāktos darbus un viņi izmantoja tādus darba paņēmienus, par kuriem mēspagaidām pat neko nenojaušam.

Mums zināmās svētvietu kopas ir pārāk lielas, lai tās izmantotu tikai dziedniecībai, pareģošanai,laika apstākļu mainīšanai, auglības veicināšanai. Pilnīgi noteikti var sacīt, ka tām bija vēl daudzi citiuzdevumi, kurus varam tikai apjaust, piemēram, pagaidām vēl zinātnei nepazīstamu enerģijas veidupārraide, jo tikai tā var izskaidrot milzīgos zemes darbus un lielo akmeņu pārvietošanu. Turklātdomājams, ka mūsu senči informācijas pārraidīšanai un uztveršanai neizmantoja tik nepilnīgas ierīces kāmūsdienu telefons vai internets. Smalko enerģiju lietošana ļautu vadīt pilnvērtīgākas sistēmas.

Tomēr arī šo uzdevumu veikšanai diezin vai vajadzētu ieguldīt tik lielu darbu. Latvju dainas un citutautu mīti vedina domāt par daudz lielākiem uzdevumiem - ne tikai visas Zemeslodes, bet arī visas Saulessistēmas mērogā.

Uz šīm domām vedina liela dainu grupa par brāļa sētu, kurai visapkārt oši, kļāvi, vidū Saule ritināja.Māsa, kas šajā brāļa sētā darbojas, lielajā mērogā ir Zeme, un katras zintnieces pienākums ir kopt brāļasētu. Lai cik pārdroša šī doma šķiet, tā ir ticamākā no iespējamām.

Senču uztverē Saule bija dzīva būtne, planētas - tās bērni un vienlaikus arī lielākas dzīvībasizpausmes - Saules sistēmas organismi. Šajā Lielās dzīvības riņķojumā nozīmīga vieta ir Zemei. Dainasvēsta, ka cilvēka uzdevums ir palīdzēt Dievam. To senči varēja darīt, veidojot svētvietu sistēmas, kassekmēja bioenerģētiskās plūsmas ne tikai Zemes, bet arī Saules sistēmas darbībai.

Mūsu priekšstati par tālo senatni ir nepietiekami, uz daudziem jautājumiem grūti dot neapstrīdamasatbildes. Tomēr centīsimies atbildēt, kaut vai aptuveni, tā, lai teiktais rosinātu domāt.

Jāmeklē atbildes uz šādiem jautājumiem:a) kā gan biezajos mūžamežos varēja atrast zem sūnām, saknēm un smiltīm slēptos akmeņus?Varbūt akmeņi likti jau tad, kad nebija mežu, bet vēl ticamāk, ka zemi kopa daudz senāk, kā mēs to

domājam;b) kā tos apstrādāja? Acīmredzot senči prata iegūt un apstrādāt tēraudu agrāk, nekā to uzskata līdz

šim;c) kā tos pārvietoja? domājams, ka senči prata radīt antigravitācijas laukus;d) kā aprēķināja un noteica vietas, kur likt akmeņus? Jāsecina, ka senču zināšanas un iespējas bija

nesalīdzināmi augstākas un plašākas, nekā domājām līdz šim;e) kāpēc gan izveidoja daudziem tūkstošiem cilvēku domātas svētvietas? Šīs vietas liecina, ka mūsu

zemi, kā senās pasaules svētāko vietu, apmeklēja miljoniem seno svētceļnieku. Tie gan nebijasvētceļnieki mūsdienu izpratnē. Drīzāk tie bija seno valdnieku, augstāko priesteru, viedāko dziednieku unzintnieku saieti.

Pat no pašām pieticīgākajām atbildēm ir skaidrs, ka mūsu senčiem bija neaptverami augstaszināšanas. Izsmeļošākas atbildes varētu gūt tikai, pašos pamatos pārvērtējot līdzšinējos uzskatus par mūsuzemes un tautas senatni.

Protams, šos darbus veica ne jau viena, bet daudzu tūkstošu gadu laikā. Turklāt vēl vajadzējavairākus simtus bramaņu vai citu priesteru, kas rūpējās par daudzajiem svētceļniekiem, gādāja viņiempajumti, pārtiku un citu nepieciešamo. Tikai Pokaiņos vien apglabāti ap 4000 sevišķi cienījamu cilvēku.Tādējādi, ņemot vērā ne tikai tiešos darba darītājus, bet arī tos, kas viņus apgādāja, jāsecina, ka svētvietuveidošanā, labiekārtošanā, kopšanā un apkalpošanā gan tieši, gan arī netieši varēja būt aizņemti apdiviem tūkstošiem cilvēku. Ja var ticēt vēsturnieku aprēķiniem, tad visā Latvijā nemaz nebija tik daudz

pieaugušo cilvēku . Jādomā, ka senči prata sevi labāk apgādāt ar pārtiku, nekā spējam to apjēgt.

BRONZAS LAIKMETS Bronza ir vara un alvas sakausējums. To iegūt var samērā viegli, jo alvas kausēšanas temperatūra ir

zemāka nekā varam. Sākumā no bronzas gatavoja nelielas rotaslietas, vēlāk, kausēšanas apjomiempalielinoties, arī dažādus darbarīkus - sirpjus, nažus, cirvjus, kā arī ieročus.

Jau plašākas zināšanas prasīja ķeta (čuguna) kausēšana un laba tērauda iegūšana no tā. Visaineticami, ka zināšanas metalurģijā varētu apgūt tikai pašmācības, t.i., mēģinājumu ceļā. Jāpiebilst, kadažus seno meistaru noslēpumus, piemēram, tā dēvēto Damaskas tērauda ražošanu, 21. gs. zinātne arsavām precīzajām laboratorijām, instrumentiem un citu tehniku vēl nespēj atminēt. Damaskas tēraudazobeni bija sīksti un neparasti elastīgi, tie cērtot nesalūza. Par šādiem zobeniem vēsta igauņu tautas epossKalevipoegs, tie ražoti arī pie mums.

Latvijā bronzas laikmeta priekšmeti atrasti gandrīz tikai Kurzemes rietumu piekrastē, Daugavas unAiviekstes krastos, arī Zemgales dienvidos. Tas liek domāt, ka vēl bronzas laikmetā Daugavu augšpusAiviekstes ietekas tirdzniecībai izmantoja daudz mazāk nekā Aivieksti. Citiem vārdiem - somugruiedibinātais dzintara cels uz ziemeļaustrumiem saglabāja savu nozīmi arī bronzas laikmetā.

Zemkopības aizsākumi Latvijas teritorijā nejaušības dēļ sakrīt ar laiku, kad šeit parādījās bronzaspriekšmeti. Bronzas laikmets sākās pirms 3,5 gt. un aptuveni beidzās pirms 2,5 gt., kad Latvijas teritorijāparādījās pirmie dzelzs priekšmeti.

Pirms 3,5 gt. tirgotāji sāka ievest mūsu zemē bronzas un misiņa rotaslietas. Vēlāk, 8. - 12. gs.,krāsaino metālu darinājumi ieguva jau plašāku pielietojumu. Šā laikposma izrakumos atrastas arī sudrabarotas.

Latvijā nav ne alvas, ne cinka, ne vara, ne sudraba rūdu, kas nepieciešamas šādu sakausējumuražošanai. Tomēr laika gaitā mūsu meistari iemanījās iepirkt no tirgotājiem izejvielas, apguva krāsainometālu kausēšanu un kalšanu, sāka darināt savas rotaslietas ar latviskām zīmēm.

Lai arī vēsturnieki runā par bronzas laikmetu kā ievērojamu notikumu mūsu zemes vēsturē, patiesībātolaik darināto priekšmetu praktiskā izmantošana nav kaut cik jūtami ietekmējusi mūsu senču dzīvi. Tajālaikā tomēr pieauga iedzīvotāju labklājība, radās uzkrājumi. Pirms 2,5 gt. klimats kļuva nedaudz vēsāks.Tāpēc par galveno labības pamatkultūru kļuva rudzi. Arheoloģiskajos atradumos parādās ievestie dzelzspriekšmeti.

2001. g. netālu ziemeļos no Ventspils, pie Stal- dzenes, jūra atskaloja ap 5 gt. vecu kultūrslāni, kurāatrasti no bronzas darināti zirga pajūga piederumi. Ja izdosies pierādīt, ka tie kultūrslānī nav nokļuvušinejauši, nāksies mainīt līdzšinējos uzskatus par bronzas laikmeta aizsākumiem šai zemē.

Tirdzniecība pastāv gandrīz tikpat ilgi kā pastāv cilvēce. Gan senās Šumeras un Babilonijas zemēs,gan vecākajās Ēģiptes piramīdās atrasti dzintara izstrādājumi, kuru sastāvs atbilst Baltijas jūrasdzintaram. Baltijas dzintara krelles atrastas arī Grieķijā 2,7 - 2,5 gt. vecos slāņos un daudzās vietāsDienvideiropā.

Latvijas teritorijā akmens laikmetā ieveda kramu darbarīku gatavošanai. Šeit atrasti arī gliemežvāki,kurus iegūst Indijas okeānā. Iespējams, ka ieveda arī sāli. Tas viss liecina, ka senatnē bijuši uzņēmīgicilvēki, kas nav baidījušies doties tāltālos ceļos. Arheologi izpētījuši arī katra gadu tūkstoša galvenostirdzniecības ceļus.

Visai ražīga tirdzniecība bija ar Seno Romu. Turp veda dzintaru un, domājams, arī zvērādas. NoRomas impērijas baltu zemēs ieveda bronzas, vara un sudraba izstrādājumus, stikla krelles. AtrastāsRomas monētas liek domāt, ka baltu zemēs tās bijušas maksāšanas līdzeklis. Vēlāk, ap 5. gs., sākāstirdzniecība ar Skandināviju, kas vērsās arvien plašāka.

Diemžēl jau no senseniem laikiem tirdzniecība bijusi saistīta ar laupīšanu. Līdz ar tirdzniecībaspaplašināšanos mūsu zemes iedzīvotājiem nācās daļu seno svētkalnu, kas izvērsās gar sabiedriskajiem

ūdensceļiem, pārbūvēt par nocietinātiem pilskalniem.Vergu tirdzniecība pastāvēja arī senatnē. Saglabājušās ziņas par to, ka Tuvajos Austrumos ļoti

augstas cenas maksātas par Baltijas sievietēm. Tās saviem harēmiem varēja nopirkt tikai bagātnieki.Augstu vērtēja arī no Baltijas atvestos vīriešus, jo viņi bija ne tikai spēcīgi, bet arī godīgi un neuz-pērkami. Gar Daugavas kreiso krastu uz tās augšteci veda tā dēvētais Vergu ceļš. Vēl nesen to atcerējās

Seces un Sērenes vecie ļaudis. Izvesto cilvēku, zvērādu un dzintara vērtība ievērojami pārsniedzaievestā krama un rotaslietu vērtību. Tāpēc jādomā, ka no citām zemēm vēl ievestas greznas drānas vai citiražojumi, kas nav saglabājušies.

SEPTĪTAIS APCIRKNIS POKAIŅI, AP KURIEM GRIEZA APKĀRT VISUPASAULI

Pokaiņi ir plašs seno svētvietu kopums, kam bija izcila nozīme ne tikai mūsu zemes, ne tikai Eiropas,bet visas cilvēces vēsturē. Pēdējo desmit gadu laikā šeit atklāti pusotra tūkstoša seno svētvietu.

Senatnē Pokaiņos ik gadu ieradušās neskaitāmas svētceļnieku grupas, un katra nesusi līdzi gaišuakmeni galvas lielumā. Šie apmeklētāji nāca tālus ceļus, dažkārt pat vairāk nekā tūkstoti kilometru.Vismaz miljons gaišo, no tālienes nesto akmeņu apliecina, cik liels bijis svētceļnieku grupu skaits pirmsgadu tūkstošiem. Apmeklētāju skaits bija daudzkārt lielāks par Pokaiņos atnesto akmeņu skaitu, jo daļaceļotāju neatnesa neko. Par lielo apmeklētāju pieplūdumu liecina arī plašās sapulču vietas.

Pokaiņi ir senā Gaismas pils, kas ceļas augšā no ilgas aizmirstības. Ziņas par mūsu dižo senatni,palsenajā pasaulē atzīto senbaltu civilizāciju liek mums iztaisnot pēdējos septiņos gadu simtos vergakūkumā saliekto muguru, atbrīvoties no verga dvēseles.

Kopīgas kultūras pieminekļi. Pokaiņiem šajā darbā mēs veltām veselu apcirkni nejau tāpēc vien, katā bija izcila svētvieta. Līdzīgi seno svētvietu plānojumi un līdzīgi apstrādāti svētakmeni kā Po- kaiņosatrasti arī Beverīnā jeb Vaidavas Burgā (Valmieras rajons), milzīgajā Sauleskalna svētvietu sistēmā(Valkas rajons), Araišos (Cēsu rajons), Kaltenē (Talsu rajons) u.c. vietās. Tas vēlreiz nepārprotamiliecina, ka šīs vietas veidojušas nejau savrupas pirmatnējās kopienas, kā to apgalvo vēsturnieki, bet ganvienotas kultūras pārstāvji ar augstām zināšanām.

7.1. POKAIŅI - SVĒTVIETU SISTĒMAS DALA Līdz šim vēsturnieki, kas pēta Latvijas senatni, katru jaunu atradumu uzskatīja tikai par vienu

papildu punktu senvietu kartē, kas saistīts ar mūsu senču dzīvesvietām pie upēm vai ezeriem un liecinapar tirdzniecības ceļiem. Bagātīgie atradumi Pokaiņos ļauj pamatot gluži citas, būtiski jaunas atziņas parsvētvietām, uztverot Pokaiņus kā sistēmu, sistēmu kopu un kādas lielākas sistēmas sastāvdaļu.

Šajā apcirknī galvenokārt aplūkosim plašās svētvietu sistēmas centrālo dalu - Pokainus. Tālā senatnēte apmēram 10 km2 lielā platībā senči izveidojuši sarežģītu telpisku struktūru kopu. Pirms Pokaiņuizpostīšanas tajā bija ap 4000 savstarpēji saistītu struktūru, kurās ietilpa apmēram 2 miljoni elementu.Mūsdienu zinātne vēl nespēj izvērtēt šīs vietas milzīgo nozīmi. Senatnē to apmeklējuši desmitiem miljonucilvēku.

No Pokaiņiem ceļi ved uz Krievu (lasi: Krīvu) kalniem, Zebrus ezera Elkus kalnu, uz Dobeles Zilokalnu un Gaurata ezeru. Svētceļojums varēja beigties Kokmuižā vai tās tuvumā pie Svētaiņu ezera.Vājinieki devās uz Tērveti, ko labi raksturo tās nosaukums (somugru valodā terve nozīmē vesels,veselība). Svētceļnieki droši vien apmeklēja arī Īli, Tuntuļu kalnus, Dēliņkalnu un citas apkārtnesievērojamākās vietas. Tās visas atrodas samērā tuvu Pokaiņiem, ne tālāk par 25 km. 70 km rādiusāsvētvietu blīvums ir neliels. Svētvietu izveidojums gan Zebrus Baznīcas kalnā, gan Kokmuižā, Tērvetē,Krievu kalnā u.c. vietās liecina, ka tās paredzētas daudzu tūkstošu svētceļnieku apmeklējumiem.

Tagad Pokaiņus var uzskatīt par vienu no nedaudzajām aizlaiku svētvietām pasaulē, kas ir labiapzinātas. Arī pārējās līdz šim apzinātās aizlaiku svētvietas atrodas Latvijā.

PIECI POKAINI Piecu brāļu māsa biju,Pieci raksti vaiņagā,Pieci simti ceļu grieza,Vaiņagā vērdamies.L 215. 1680Kad, braucot no Dobeles uz Īli, aiz muguras palikušas divas trešdaļas ceļa, skatienam paveras ar

kokiem apaugušais Veču kalns. Šeit, jaunā ceļa malā, ir autobusu pietura Pokaiņi un norāde uz Pokaiņusvētvietu.

Vecais Pokaiņu ceļš līkumo puskilometru pa kreisi no jaunā. Vecpokaiņu mājās senāk bijis Pokaiņukrogs. Nostāsts vēsta, ka krogā reiz nakšņojusi pati Krievijas cariene Katrīna Lielā. Pirmajā brīdī liekasdīvaini, kāpēc gan dižajai valdniecei būtu vajadzējis nakšņot necilā krodziņā patālu no lielā Vāczemesceļa. Gudrie to saprata un šīs vietas sargāja.

Pokaiņi ir plašas senbaltu svētvietu sistēmas daļa, kuras izmēri ir apmēram 40 x 20 km. Ziemeļudalu robežo Pokaini-2 un Pokaini-4, rietumu dalu - Kokmuiža un Svētainu ezers, austrumu - Pokaiņi-

5. Svētvietu sistēmas dienvidu mala meklējama netālu no Penkules, kas tulkojumā no somugruvalodām varētu nozīmēt - galvas jeb galvenais ciems - peakull (pea - galva, kuli— ciems).

Starp Pokaiņiem un Penkuli, apmēram 5 kilometrus ZR no tās, pie senā ceļa uz Pokaiņiem bijušasBramaņu mājas, kurās, domājams, dzīvojuši senie priesteri - bramaņi. Blakus, līdzīgi kā citās senobramaņu dzīvesvietās, atradušās mājas Virsaiši.

Otrie Pokaiņi. Skaidrības labad jāpiebilst, ka iepriekš minētie Veepokaiņi nav vienīgie Pokaiņi.Līdz Otrā pasaules kara beigām ziemeļos no Vecpo- kaiņiem bija vēl otras Pokaiņu mājas. Otro Pokaiņuvieta meklējama sena mākslīgi veidota svētkalna - Krievu (lasi: Krīvu, t.i., seno priesteru) kalnu pakājē.Dažas pārbaudes ļauj domāt, ka šo vietu izmantoja meteoroloģisko apstākļu mainīšanai tuvākajā apkaimē.Tai blakus atrodas akmens laikmeta dziednīca ar īpaši apstrādātiem dziedniecības akmeņiem.

Trešie Pokaiņi meklējami austrumos no Dobeles, Bērzes un Sesavas upju satecē. Bērzes upe te metsavdabīgu cilpu ap unikālu veidojumu, kura izcelsme un nozīme joprojām ir neskaidra. Pagaidām to dēvēpar Dobeles meteorītu. Ja tā izrādītos patiesība, tas būtu lielākais, daļēji apzinātais meteorīts pasaulē.Tomēr vairāki speciālisti par šādu vērtējumu izsakās visai kritiski. Dīvainā olveida objekta garumspārsniedz 1 km. Taču te nav nedz meteorīta bedrei raksturīgās apaļās ielejas, nedz vaļņa ap to. Mēģinotpētīt meteorīta iežu sastāvu, ģeologi nolauza urbi. Vairākas pazīmes, kā arī Pokaiņu māju vārds norāda, kamūsu senči par šo vietu zinājuši jau tālā senatnē. Tā labi iekļaujas Latvijas seno svētvietu tīklaplānojumā, un to nevar uzskatīt par nejaušību.

Ceturtie Pokaiņi ir neliels paugurs, kura rietumu nogāze saistāma ar Tērvetes senieleju. Tie atrodasziemeļos no Dobeles - Elejas - Bauskas šosejas, uz Dobeles un Jelgavas rajona robežas.

Piektie Pokaiņi meklējami R no Jelgavas, nedaudz uz D no Dorupes stacijas. Šis nosaukums saistāmsar pēdējos gadu tūkstošos radušās debesu dievības Toru vārdu, kas atbilst mūsu Pērkonam - vienai nodabas izpausmēm. Dažus km ZR no šiem Pokaiņiem bijušas Ķēniņu mājas. Tuvumā atrodas vissenākopriesteru - Bramaņu kalns, kur viduslaikos uzcelta Bramberģes muiža.

Vietas ar līdzīgiem nosaukumiem ir vēl citur Latvijā, piemēram, Valkas rajonā, Palsas upes krastāatrodas Pīkaiņu kalns, Gulbenes rajonā netālu no Galgauskas Veišiem, Z no Ūsiņiem ir Pokuļi, D gan noDobeles, gan Jelgavas ir Poķi.

īsi pieminējām visus piecus Pokaiņus. Tomēr turpmāk runāsim tikai par pirmajiem.

POKAIŅI - IZCILA VIETA UZ ZEMESLODES Pokaiņus var salīdzināt ar Pelnrušķīti, kuras patieso vērtību slēpj necils ietērps. Mūsdienās šīs

svētvietas vērtība nosakāma, raugoties pasaules kartē un fotogrāfijās, kas uzņemtas no Kosmosa. 20. gs.septiņdesmitos gados gan ASV gan PSRS Kosmisko pētījumu centri no mākslīgajiem pavadoņiem

fotografēja Zemeslodi tajos mikroviļņu starojumos, kuriem ir bioenerģētiskā nozīme dzīvības radīšanā unattīstībā. Uzņēmumos bija vērojamas īpatnas, no Zemes neredzamas riņķveida struktūras. Patiiespaidīgākā no tām ar 340 km diametru (jeb 1/10 daļa Mēness diametra) ietver gandrīz visu Latvijasteritoriju, tās centrs ir Pokaiņos.

Nule minētā mikroviļņu starojuma rādiuss ir 170 km. Tas atbilst 108 (svētais Saules sistēmasskaitlis) senajām mērvienībām, tā dēvētajām angļu jūdzēm (1,61 km). Minēto lielumu samērā biežisastopam seno svētvietu sistēmu plānojumos.

Zināmas arī citas visai raksturīgas kosmiskās saistības ar Mēness diametru. Viena Mēness diametrašķēlumā, kas ir apmēram Spicbergenas platumā, iegrimis Ziemeļu Ledus okeāns. Tas saistāms ar iepriekšjau aplūkoto Ziemeļu Ledus okeāna izmēru atbilstību Antarktīdas izmēriem (sk. 1.1. sadaļu).

Divu Mēness diametru šķēlums iet pa kritisko griezumu zonu Baltijas jūrā un cauri Latvijai. Pokaiņiatrodas šīs zonas un Zemeslodes Galvenās līnijas krustpunktā.

Pokaiņi ir vienīgā vieta uz Zemeslodes, kas trīskārt atzīmēta ar kosmiska rakstura līnijām. Nākamāaiz Pokaiņiem ir Grieķija. Tā ietilpst joslā, kur Zemeslodes Galvenā līnija šķērso to šķēluma zonu, kurāietilpst trīs Mēness diametri. Nedaudz tālāk redzēsim, ka Pokaiņos radīti veidojumi ar kosmisku nozīmi -Dižā seja, kas saistāma ar Marsu.

Dižās sejas un Pokaiņu centrālās daļas izvietošana jau minētā starojuma centrā liecina, ka mūsusenči labi izpratuši lielās kopsakarības.

Apļa ārējā daļā notiek enerģijas riņķojums, kura iedarbība ir acīm redzama. Riņķojuma virziensatbilst pulksteņa rādītāja, t.i., Saules, virzienam - uz labo pusi. Tāds gadu miljoniem bijis Latvijas zemesattīstības virziens, kas noteicis daudzu būtisku notikumu gaitu. Riņķojuma rezultātā Kurzemes upjutecējums pagriezts uz labo pusi, un tās līdz ietekai jūrā krietnu gabalu tek paralēli krastam. Sevišķi labitas redzams Prbes, Lāčupītes un Lielupes lejastecē. Tātad Pokaiņi ir unikāla vieta, kuras starojums radavislielāko riņķveida struktūru pasaulē.

Jau minētā mikroviļņu starojuma ZR daļa iezīmē Latvijas jūras piekrasti, ZA daļa atbilst Vidzemescentrālajai augstienei. Acij neredzamā starojuma līnija krusto Daugavu pie Krustpils. Šīs vietasnosaukumu mēģina skaidrot ar naivu izdomājumu par krustnešu laika arhitektūru. Daudz ticamāk, ka mūsusenči devuši šai vietai nosaukumu jau sen pirms krustnešu ienākšanas, apzinoties minēto starojuma līniju.

Uz šīs līnijas atrodas vairākas ievērojamas vietas - Valmieras Zilais kalns, Jūdžu akmens, jaupieminētais (sk. 3. apcirkni) Rāmas sievas Kaikejī svētcentrs Piebalgā - Kaikaži. Katra no minētajāmvietām savukārt ir citu mazāku svētvietu centrs.

Lietuvā neredzamā apļa dienvidu daļa pieskaras Nemunai. Nule pieminētajam starojumam irnepārprotamas viļņa izpausmes. Pusvilna garumā, t.i., 85 km attālu R no Pokaiņiem, atrodas Kurzemesrietumu pacēlums — pauguraine ap Embūti ar Krievukalnu (Krīvaišu, t.i., pašu augstāko Krīvu).

Bet divu viļņu (R = 340 km) A daļa visā dabā iezīmē Daugavas un Veļikajas ūdensšķirtni, t.i.,Latgales augstieni, ZA daļā - Hānjas augstieni ar Baltijas augstāko punktu - Lielo Munameģi. Šīs varenāsmaterializētās izpausmes lieku reizi apliecina Pokaiņu starojuma spēku.

Unikālais enerģētiskais veidojums saistāms arī ar Latvijas augstajām enerģētiskajām īpašībām (sk. 2.un 9. apcirkni). Tomēr vēl pārsteidzošāk ir tas, kā senči pirms daudziem gadu tūkstošiem zināja novērtētPokaiņu izcilo lomu uz Zemeslodes. Vēl 20. gs. beigās vēsturnieki un citi speciālisti šeit saskatīja tikaivietu, kur iespējams vandaliski izcirst mežu un stādīt egles.

Mūsu senči apzinājās lielās sakarības un izteica Zemeslodes veidolu ar simbolu, tā dēvēto Sirdszirni, kas daudzkārt atveidota īpaši apstrādātos Pokaiņu akmeņos.

Atgriezīsimies pie jau minētā starojuma gredzena. Lai cik pārdroši tas skan, neizslēgsim iespēju, kašis gredzens ir apzinīgu būtņu veidots. Modernajā radiotehnikā var atrast neskaitāmus piemērus, kurgredzenveidīgas konstrukcijas rada elektromagnētisko lauku informācijas pārveidošanai, pastiprināšanai,raidīšanai un līdzīgiem uzdevumiem. Tas arī skaidro mūsu zemes vēsturisko nozīmi senajā pasaulē, izcilozintnieku daudzumu tieši šeit un jau aprakstītos milžu darbus. Nule teikto apliecina arī lielie mākslīgieveidojumi Pokaiņos. Zem tiem atrodas tādi starojuma avoti, kurus grūti, pat neiespējami, uzskatīt pardabiskiem veidojumiem. Nav apšaubāms, ka milzīgie veidojumi būtu iecerēti nevis kā pašapliecinājums,bet gan kādiem visai Zemei nozīmīgiem mērķiem.

Arī mūsdienās Pokaiņi uzskatāmi par izcilu vietu uz Zemeslodes, kas atspīd un atskan debesīs gan šāvārda vistiešākajā, gan arī pārnestā nozīmē. Mākoņu vāli, kas tuvojas Pokaiņu trejdeviņu svētvietuvainagam, pagriežas un apiet to. Tāpēc Pokaiņos Saule spīd biežāk nekā citur šajā apkārtnē. Nereti, itīpaši rudeņos, no Staru kalna pakājes var vērot, kā ap Pokaiņiem_griežas kilometriem biezi mākoņu vāli.Teika par Iliņu vēsta, ka ar Dieva palīgu ap šo vietu griezās visa pasaule. Pokaiņus kā ievērojamuzintniecības centru apliecina visā pasaulē zināmie mīti par Kosmiskajām dzirnavām un Rietumeiropāizplatītās teikas par brīnumaino Grā- la kausu. Senindiešu svētajā valodā - sanskritā vēstīts par tāloziemeļu zemi, kur dzīvoja gudri un laimīgi cilvēki. Ap šo vietu griezās apkārt Saule, Mēness un debesuspīdekli. Visai līdzīgas ziņas, turklāt daudzas reizes, apliecina sengrieķu autori. Vairākkārt Pokaiņuaprakstus, tiesa gan, neminot vietas nosaukumu, varam atrast pasaulē senākajā un viedākajā ziņu krājumā— latvju dainās.

POKAINI - SENBALTU CIVILIZĀCIJAS SVĒTCENTRSAplūkojot ziņas par Pokaiņiem un mūsu zemi senatnē, secinām, ka Pokaiņi senlaikus bijuši visas

pasaules garīgais centrs. To apliecina vairāki miljoni no tālienes nesto gaišo akmeņu un dižo svētvietuiekārtojums. Velkot ap Pokaiņiem iedomātu apli, kura rādiuss atbilst Mēness apkārtmēram (10,91. km),Pokaiņi iezīmējas kā Ziemeļu puslodes kontinentu centrs.

Netālu no Pokaiņiem Dobeles virzienā 19. gs. kartēs norādītas mājas ar zīmīgu nosaukumu - Mek-ke. Šis vārds ir ievērības cienīgs. Vārds Meka vai tam līdzīgi vārdi sastopami daudzās valodās pasaulēun tulkojams kā dižs, dižā vieta, piemēram, indiešu - maka radža-dižais radža (valdnieks), grieķu mega -liels, latīņu - maximum - vislielākais, maxim§ - visvairāk. Tātad vārdi Maha, Meka, Mekke apzīmēizcilas, dižu centru vietas. Arābijas pussalā ir pilsēta Meka - visu musulmaņu svētākā vieta, kuru katrugadu apmeklē miljoni svētceļnieku. Šī vieta nav nejauša. Pirms vairākiem simtiem miljonu gadu visaZemeslodes sauszeme, visi kontinenti bija vienkopus pirmkontinents - Pangeja. Meka varēja būt Pangejasnosacītais centrs. Vēlāk no Pangejas atdalījās Antarktīda, Austrālija un Amerikas kontinents. SavukārtArābijas Meka palika kā atmiņa par seno Pangejas laiku. Pokaiņu Meka apzīmējama par nosacīto Eiropascentru. Līdzīgas domas (tiesa, par Kolku) izteica jau K. Valdemārs 19. gs. vidū.

Pokaiņu ģeogrāfiskās saistības. Atgādināsim Pokaiņu saistību ar Seno Grieķiju. Uz viena un tā pašameridiāna kā Pokaiņi - 23°06' austrumu garuma - Grieķijā atrodas ļoti nozīmīgas, senas, ar mūsu zemisaistītas svētvietas - divi Apollona tempļi un Asklēpija templis.

Lai paskaidrotu šo saistību nozīmi, atgādināsim, ka gudrību un zināšanas tāltālā senatnē uz Hellāduaiznesusi Lēto no Ietu zemes. Igauņi mūsu zemi sauc par Letimaa, vācieši un zviedri - Lettland, itāļi -Lettonia, franči - Lettonie utt., saglabājot seno vārdu leti. Grieķijā Lēto dzima dēls Apollons un meitaArtemīda. Māte Lēto nodevusi viņiem savas zināšanas, un zeltmatainais Apollons grieķus apmācījisdaudzās jo daudzās zinībās. Apollons grieķiem bija ievērojama dievība. Apollona dēls Asklēpijs bijadziedniecības pamatlicējs. Šo abu Grieķijai un vēlāk visai Eiropas kultūrai tik nozīmīgo dievību tempļuatrašanās uz viena meridiāna ar Pokaiņiem nevar būt nejaušība. Šī sakritība tikai apliecina mūsu senčuaugstās zināšanas.

Pokaiņu un Hellādas vēsturiskās saistības. Senās Grieķijas (Hellādas) svētvietas ierīkotas tiešidienvidos no Baltijas svētvietām. Pat vietvārdi ir pilnīgi vienādi. Tā, piemēram, Zevs piedzima Iduskalna nogāzē. Tā ir svēta vieta, tur uzbūvēts Knosās templis. Savukārt Latvijā starp Rūjienu unMazsalacu ir vieta Idus, kurai blakus - ievērojamā Pantenes Pujēnu svētvieta. Abi Idus atrodas precīzi uzvienas Z - D līnijas, ģeogrāfiski tā izsakāma kā 25° 10' austrumu garuma meridiāns.

Šā darba 2. apcirknī jau minējām sakarību starp abu Apollona tempļu, dziedniecības tēva Asklēpijatempli Grieķijā un Pokaiņu svētvietu vainagu Latvijā, kas atrodas uz 23° 06' austrumu garuma meridiāna.Precīzi mērot, šie objekti, izrādās, ir nedaudz atbīdīti.

Pokaiņu vainaga austrumu daļa - vieta, kur svētceļnieki sagaidīja pāri Tuntuļu kalniem lecošo Sauli,atbilst Saules dievības Apollona tempļa meridiānam Lakonijā.

Savukārt dziedniecības centrs, kas pieskaras Pokaiņu vainaga ZR daļai, izvietots uz viena meridiānaar Asklēpija templi Argolidā, 170 km Z no Apollona tempļiem.

Tagad īsumā apkoposim galvenās ziņas par Hellādas sakariem ar viņu pašu pieminēto Ēridanu.1. Grieķu mītā aprakstīta Zeva cīņa ar savu tēvu Kronu. Būtībā tā ir liecība par senās augstās

kultūras civilizācijas nomaiņu. Krons cīņu zaudēja. Pēc tam viņš kopā ar sev uzticīgajiem titāniem devāsuz ziemeļiem, kur nodibināja jaunu valsti. Tajā dzīvojuši gudri un laimīgi cilvēki. Jādomā, ka Kronavalsts vai valstība sākusies ziemeļos no Nemunas, jo upes senais nosaukums bija Kronosa.

2. Ilgstošā laika periodā pastāvējusi saistība starp Hellādu un Ēridanu (antīko grieķu autoru darbos -hiperboreju valsti), kā arī starp to svētvietām. Sensenos laikos grieķi un, domājams, arī ēģiptieši zinības

smēlās no Eridanas.3. Pēc Eridanas iekarošanas un pagrimuma par galveno kultūras centru kļuva Senā Grieķija. Tās

mītos, rakstos, eposos saglabātas gan mūsu seno zināšanu drumslas, gan ziņas par Ēridanu. Vēlāk parkultūras centru kļuva Senā Roma.

Vēl atzīmēsim šeit apmācīto seno zintnieku, priesteru, valdnieku un gara gaismas nesēju - gailu lomupasaules civilizāciju vēsturē. Tādējādi, pat pieticīgi vērtējot, Pokaiņi jāuzskata par cilvēces gara gaismascentru, kas darbojies vairākos pēdējos starpleduslaikmetos. Tikai izprotot Pokaiņu būtību, varam apzinātlielās kopsakarības, dižos darbus un to Pokaiņu veidojumu nozīmi, kas saglabājušies līdz mūsdienām.

KOSMISKĀS SAKARĪBAS Pokaiņu novietojums saistāms ar Saules, Zemes un Mēness izmēru savstarpējām attiecībām. Šīs

sakarības redzamas arī svētvietu sistēmu plānojumos.Iepriekšējie mērījumi ļauj secināt, ka atsevišķi lielie zemes vaļņu un ieleju veidojumi norāda uz

senču vēstījumu par Saules sistēmas planētām. Kā minējumu var uzlūkot atziņu, ka gaišo akmens krāvumuplāns veido lielāko zvaigžņu karti pasaulē.

Vairāki atradumi ļauj izteikt vēl pārdrošākas domas par to, ka Pokaiņos senči mums atstājuši ziņaspar Zemes, tās magnētiskā lauka, kā arī Galaktikas veidoliem un lielajiem kosmiskajiem cikliem.

Protams, kāda atsevišķa objekta izmēri un novietojums vien nevar būt par pamatu tik pārdrošiemsecinājumiem. Bet, vērtējot Pokaiņu plānojumu un veidojumus kopsakarībās, redzam, ka jebkura nosakarībām ierakstāma kopējā sasaistē, un tas jau rosina aplūkot šo izcilo vietu ar daudz dziļāku izpratni.Vēl jāpiebilst, ka daudzu gadu garumā veiktie Latvijas seno svētvietu pētījumi rāda, ka ikviena lielāobjekta novietojums bieži vien izsaka kādu dziļāku domu.

Kosmisko ritmu izpausmes var būt visai daudzveidīgas. Kāda kosmiskā ķermeņa attālumu, izmēruvai arī tā kustību raksturojošos lielumus var ieraudzīt dažādu seno svētvietu veidojumu izmēros,savstarpējos attālumos u.c.

Mēness. Pokaiņu un ar tiem saistīto svētvietu sistēmas saistības ar Mēness rādiusu (1738 km)izteiktas sevišķi spilgti. Mēness rādiuss atbilst 1080 angļu jūdzēm. 1 angļu jūdze atbilst 1,607 km.

Zemes mākslīgie pavadoņi konstatējuši ap Pokaiņiem apļveida starojumu ar 108 angļu jūdžu rādiusu.Te jāpiebilst, ka starojums izpaužas nejau kā stiga, bet kā josla ar savām svārstībām un atkāpēm. Līdzīgu108 jūdžu ritmiku var atrast arī citās vietās gan Latvijā, gan Grieķijā.

Zeme. Svētvietu plānojumos, tostarp arī Pokaiņos, daudzkārt sastopam lielumus, kas saistāmi arZemes rādiusa (6378 km) decimāldaļām. Piemēram, acu zīlīšu attālums Dižajā sejā - apmēram 61m -varētu būt saistāms ne tikai ar tūkstoškārtēju sejas palielinājumu, bet arī ar Zemes rādiusa decimāldaļu.Tā kā Pokaiņu svētvieta ir ļoti izpostīta, grūti, pat neiespējami veikt tiešus mērījumus, jo bojāti pašiatskaites punkti. Tomēr pietiekami precīzus mērījumus var iegūt ar statistikas metodēm.

Saule. Jau aplūkojām Ziemassvētku līniju. Pokaiņos daudzi objekti ir novietoti uz šīs līnijas un irsavstarpēji saistīti. Pokaiņus šķērso ari citas svētvietu līnijas, kuras virzītas Saules lēkta un rieta virzienāgada nozīmīgākajās dienās. Vairākkārt atkārtojas saistības uz vienas R - A līnijas, kas atbilst Saules lēktaun rieta virzienam Lieldienās un Mi- kelos. Arī Ūsiņa līnija iet caur Pokaiņiem. Ja iedomājamies noPokaiņiem lūkoties tajā virzienā, kur lec Saule Ūsiņos, tad skatiens būtu virzīts uz Dobeli, Bērzi, Cēsīm,Smiltenes Ūsiņa kalnu un Lielo Munameģi. Bet šīs līnijas turpinājums Kretingas virzienā norāda, kurSaule riet Meteņos un Mārtiņos.

Bioenerģētisko starojumu centrs. Ģeologi konstatējuši pamatiežu lūzuma zonu, kas sakrīt ar minētosvētvietu līniju un ir tās materializēts apliecinājums. Uz šīs līnijas atrodas četri Baltijai nozīmīgi punkti:

a) fiziski augstākā vieta Baltijā - Lielais Munameģis;b) garīgi augstākā vieta - Pokaiņu Dižā sejac) senatnes administratīvais centrs - Rīga;d) tālās senatnes piemiņas vieta - Kretinga.Četru šādu punktu atrašanās uz vienas līnijas noteikti nevar būt nejaušība.Turklāt Pokaiņu sistēmas dienvidu dalu šķērso jau minētās līnijas: Liepāja - Īle - Viļāni - Ludza un

Zelta ķēdes līnija, kuras galvenie posmi ir Nīgrande - Kokmuiža - Tērvete - Mežotne - Skaistkalne. Sīpēdējā līnija kopā ar Pokaiņu vainagu veido milzīgu zīmējumu, kas kartē atgādina Lielā Lāča zvaigznāju.Paši Pokaiņi atbilst tā kausam.

Pasaulē nav zināma otra tāda vieta, kurā krustotos tik daudz liela mēroga svētlīniju. Tas vēlreiz

norāda uz Pokaiņiem kā izcilu Zemeslodes vietū.Lielo līniju krustošanās Pokaiņos veido visai sarežģītu enerģētisko struktūru Pokaiņu vainagā. Tā

savukārt izraisa fizikāla rakstura procesu īpatnības, kuras šajā vietā var vērot visu gadu.Daudzo svētvietu līniju simbolisks atspoguļojums atrodams pie Laimas akmens, kas atrodas vietā,

kuru šķērso deviņas smalko enerģiju plūsmas jeb āderes. Tas ir ļoti rets gadījums.Seno svētvietu centros, tostarp arī Pokaiņos, mēraparāti, ar kuriem nosaka lādēto daļiņu plūsmas,

uzrāda paaugstinātu starojumu. Tas nav bīstams apmeklētājiem, tomēr jāpiebilst, ka senās svētvietas navpiemērotas nakšņošanai.

LATVJU GARAMANTAS PAR POKAINIEM Par Pokaiņu nozīmīgumu liecina daudzās garamantas, kas pierakstītas to tuvākajā apkārtnē un vēsta

par izcilās svētvietas iekārtojumu un svarīgākajiem notikumiem. Latvju garamantas papildina arī citu tautumīti un eposi. Ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē nav zināmas vietas, par kurām vēstītu tik bagāts, turklātdziļi pamatots seno garamantu klāsts.

Tiešas vai netiešas ziņas par Pokaiņu svētvietu atrodamas vairākos desmitos latvju garamantu. Tajāpašā laikā jāatzīmē, ka Pokaiņu vārds pieminēts tikai vienā teikā. Tas, ka vietas nosaukums izzudispārējās garamantās, liecina par to senumu.

Visā pasaulē, tostarp arī Latvijā, neskaitāmas reizes nācies pārliecināties, ka teikas nebūt navizdomājums, bet ietver senas un izcili vērtīgas ziņas, kuras rūpīgi glabājusi tautas atmiņa. Teikas parPokaiņu apkārtni ir visai savdabīgas.

Vairākas teikas vēstī par ugunsāderēm jeb uguns- ceļiem. Tās apstiprina jau aplūkotās ziņas parnozīmīgām svētvietu līnijām un enerģētiskajām joslām, kas Pokaiņos krustojas.

Kāda cita teika vēsta par daudzām bedrēm Īles apkārtnē. Pašā tuvākajā lies apkārtnē nekādudabisko bedru nav, tāpēc jādomā, ka teikās minētās bedres ir Pokaiņu svētielejas - lielie kausi.

Dižie viesi. Līdz mūsdienām saglabājušās teikas par ievērojamu personu apmeklējumiem.Lai īpaši izceltu kādas vietas nozīmīgumu, tā simbolos rādīta kā jaunāku laiku valdnieku

apmeklējumu vieta. Pietiktu tikai ar teiku par Krievijas carienes ierašanos, lai apliecinātu Pokaiņudižumu. Taču iespējams, ka šī ir vienīgā vieta Latvijā, kur par dižu cilvēku apciemojumiem vēsta trīsteikas. Pirmā stāsta par Krievijas carienes nakšņošanu Vec- pokaiņos, otrā - par to, ka zviedru ķēniņšstādījis apses Naudītē, bet trešā - ka tuvējo Spiņņu māju saimniekam Kurzemes hercogs dāvājis sudrabakausu. Šķiet, ka te atkal ir norāde uz mākslīgi veidotajām svētielejām, kurn saistība ar vārdu kauss irnepārprotama. Šumeru eposs Enuma eliš vēsta par dievības Apsu (atcerieties zviedru ķēniņa apses) sejasveidošanu. To apliecina latvju garamantas par Zelta galvu.

Šīs teikas vēsta, ka tālā senatnē Pokaiņus apmeklējuši ļoti augsti viesi. Tas, ka gadu tūkstošu gaitāaizmirsti augsto viesu vārdi un tituli, vietas nozīmi nemazina. Gudrie to saprata un šīs vietas sargāja.

Iliņš un Kurbads. Vēl jāpiemin kāda ļoti neparasta pasaka, patiesībā teika, par spēkavīru Iliņu.Vairāki iemesli liek šo teiku saistīt ar Pokaiņiem tuvāko lielāko apdzīvoto vietu - ILi. Šī pasaka ir

visai gara, tāpēc pārstāstīsim tikai mazu daļu no tās. īliņš jaunībā esot bijis pavisam slims. Tad Dievs parviņa labo sirdi dāvājis viņam veselību un spēku. Lai pārbaudītu, cik liels ir Iliņa spēks, Dievs, kasieradies mīlīga vecīša izskatā, Iliņa sētā uzslējis akmens stabu un licis to pagriezt. Iliņš kā griezis, tāapgriezis apkārt visu pasauli. īliņa (īstais vārds Illinkou) tēls saistāms ar Kalevalā aprakstīto debesukalvi Ilmarinenu un Pokaiņu iekārtošanu.

Teikā minēts, ka Ilinš no Dieva saņēmis tādu spēku, ka varējis apgriezt visu pasauli. Tā ir visainoteikta norāde uz Pokaiņos veiktajiem senbaltu civilizācijas dižajiem darbiem - pasaules mērogapasākumiem. Ne jau velti Pokaiņu svētvietas pieminējumi vēlāk pārvēršas visā Eiropā populārajā teikāpar Grāla kausu.

Plašāk skatot, Iliņa varoņpasaka ir daļa no iepriekš aplūkotā vēstījuma par Kurbadu. Vēlpieminēsim, ka visai liels ir to pasaku skaits, kas vēsta par Dižo seju.

Pokaiņu vārda skaidrojums. Tālā senatnē katram vārdam bija sava, rūpīgi pārdomāta nozīme. Vārduvēl iedarbīgāku padarīja skaņa, kādā to izrunāja. Pokaiņi ir senas izcelsmes vārds. Tam pagaidām navneviena neapstrīdama skaidrojuma. Baltijas un citu tautu valodās ir daudz vārdu ar līdzīgu skanējumu.Pokaiņiem tuvākais vārds latviešu valodā ir poga. Mūsdienu pogas ir plakanas, senatnē pogas veidoja kāapaļus bumbulīšus. Kaut arī tas ir visai naivs skaidrojums, bet šī poga savā laikā turēja kopā visu pasauli.Atcerēsimies svēto apli. Apļa forma bija dabiska un svēta. Pokaiņiem līdzīgi skan vārdi, kas apzīmē

apaļus veidojumus, piemēram, pogaļa. Dažos Latvijas novados mazu apaļu sēnīti sauc par poķīti.Enerģētiskais aplis ap Pokaiņiem ar 170 km rādiusu šķiet milzīgs. Bet tas garīgi saturēja kopā

Zemeslodes lielāko daļu. Tas nebija varmācīgs fiziskais spēks, bet gan garīgo - svēto vērtību ietekme.Nepārprotamu sakarību atrodam somugru valodas vārdā pūka - svēts. Šis skaidrojums norāda uz

Pokaiņu garīgo nozīmi. Tomēr ar sevišķu interesi atzīmēsim latīņu vārdupoculum (izrunāpokulum) - kauss.Daudzas īpatnās Pokaiņu ielejas ir speciāli veidotas līdzīgi kausam. Piebildīsim, ka latīņu valoda nākusino Itālijas Latium (tagad Lacio) novada, kurā tā ienākusi no ziemeļiem. Arī par to ir vērts padomāt.

Pokaiņu vārda nozīmi palīdz skaidrot arī senprūšu aizkapa valstības dievības Pekola jeb Pokolavārds. Šis skaidrojums tuvs slāvu vārdiem pokoj - miers, pokoiņik - aizgājušais, t.i., mirušais. Arī tautāglabājas ziņas, ka tālā senatnē akmeņi likti apbedījumu vietās. Piebildīsim, ka Pokaiņos zem akmenskrāvumiem savā laikā varēja būt apglabāti ap 4000 priesteru un valdnieku. Senatnē uzskatīja, kaievērojama cilvēka apglabājums piešķir svētvietai vēl lielāku garīgo spēku. Tādējādi dažādās valodās itkā nedaudz atšķirīgie skaidrojumi būtībā izsaka vienu un to pašu domu par Pokaiņiem - šo ļoti nozīmīgovietu.

Turklāt Pokaiņu vārds ļoti līdzīgs karēļu un somu eposā Kalevala minētajai Pohjolai. Šā vārda tiešstulkojums nozīmē Ziemeli. Kopumā varam teikt, ka šeit minētie tulkojumi no dažādām valodām sniedzvisai līdzīgas ziņas, kas liecina, ka Pokaiņi ir sevišķi nozīmīga seno svēto apglabājumu vieta,

POKAIŅI KĀ SENKAPI Vēl līdz Otrajam pasaules karam vietējie iedzīvotāji Pokaiņu akmens krāvumus uzskatīja par

senkapiem.Pokaiņos 20. gs. beigās vandaliski iznīcināti apmēram 2 tūkstoši kapeņu krāvumu. Jādomā, kā tas

varēja notikt un kas būtu darāms, lai tādas lietas vairs nekad neatkārtotos.Senatnē svētvietās glabāja tikai pašus izcilākos cilvēkus. Uzskatīja, ka senču gari, kamēr tos

atceras, palīdz tiem cilvēkiem, kas viņus godā un kopj viņu atdusas vietas. Protams, mēs nevaram būtpārliecināti, ka Pokaiņos saglabāti aizpērnā starpledus- laikmeta svētie apglabājumi. Drīzāk jādomā, kadaļa ki'āvumu tapuši vēlākos laikos, tāpēc šeit redzami divu veidu krāvumi. Iespējams, ka zemapgāztajām laivām guldīti cilvēku augumi, bet zem apaļajiem krāvumiem - sadedzināto cilvēku pelni.

Jaunāko laiku apglabājumi. Pokaiņu Z daļā divās jaunāko apbedījumu vietās - Metamajā, kalnā un Zno autobusu pieturas Pokaiņi atrodas 2. - 6. gs. kapi. To izpētē nav pamanītas tādas vērtības vai ziņas, kasliecinātu par šo samērā jauno kapu saistību ar Pokaiņu senatni. Šādas saiknes trūkums ir vairāk nekādīvains, tas liek domāt par būtiskām nepilnībām agrīno viduslaiku kapu izpētes metodikā.

Pirms pusotra gadu tūkstoša senči savus labākos cilvēkus bijīgi apglabāja krāvumu malā, uzberotnelielus pauguriņus, bet neaiztiekot pašus krāvumus, jo apzinājās, ka tie ir svēti. Mūsu senči senatnesvērtības izprata labāk nekā 20. gs. zinātnieki.

Pauguraines D daļā vēl palikušas Otrā pasaules kara ierakumu pēdas. Šeit vietām manāmas grants-bedres, veidoti jauni ceļi.

AUGU VALSTS Augsnes kārta Pokaiņu pauguros ir plāna, lauksaimniecībai maz noderīga. Te aug jauktu koku mežs,

pameža gandrīz nav. Vietām saauguši sīļu stādītie ozoli. 1995. g., izcērtot skujkokus, tie atstāti augam.Toreiz šiem ozoliem sānzaru vēl nebija, bet vēlāk tie sāka veidoties no snaudošajiem pumpuriem.Izcirtumos sastādītas eglītes, turklāt izmantojot vandalisku tehniku, kas izārdījusi zemes virskārtu unizpostījusi senās svētvietas.

Ielejas ir mitras, agrāk tajās augušas vārgas prie- dītes. Izcirtumos bagātīgi ienākas meža zemenes.Neparasti daudz deviņvīruspēka, raudeņu u.c. ārstniecībai noderīgu augu.

Ļoti daudz retu augu - bebru kārkliņš, dzeltenā panātre, Grīņu sārtene, zalktene u.c. Šeit ir tādi augi,kurus citur nebija ievērojuši pat labi augu pazinēji. Protams, galējais slēdziens par augiem Pokaiņu -Tuntuļu paugurainē jādod speciālistiem botāniķiem, tomēr jau tagad ar visai lielu pārliecību var teikt, kadaļa šīs pauguraines būtu aizsargājama kā botāniskais liegums.

Spēcīgā bioenerģētiskā lauka dēļ Pokaiņos augi ir zaļāki un spēcīgāki nekā citur. Tā paša iemesladēļ diezgan bieži kokiem izveidojas vairāki stumbri vai arī tie aug puduros. Biolauka ietekmē Pokaiņosbagātīgi aug sēnes. Pats redzēju milzīgu sēni, kurai cepurītes diametrs bija astoņas reizes lielāks nekāparasti. Rasma Rozīte stāstīja par baraviku, kurai cepures diametrs pārsniedzis pusmetru. Ņemot vērāiepriekš teikto, Pokaiņu mežs nav ieteicams ne ogotājiem, ne sēņotājiem, kas apkārtni labi nepārzina.

Ogas un sēnes šeit ienākas agrāk. Tā 2000. g. 14. maijā jau atradām lielu baraviku. Neparasti lielassēnes un augi novēroti arī citās augsti enerģētiskās vietās Latvijā, piemēram, Velna pēdās (Ludzasrajons), Dobeles Kokmuižā, kā arī ap Salaspils atomreaktoru. Tas vedina domāt, ka šo vietu starojumāvar būt kopīgi dažu viļņu garumi.

7.2. MĀKSLĪGIE VEIDOJUMI Pokaiņos ir daudz tādu reljefa detaļu, kuras nevar uzskatīt tikai par dabas veidojumiem. Citiem

vārdiem sakot, ar visai lielu varbūtību varam runāt par apzinīgu būtņu lielu un mērķtiecīgu darbībuPokaiņu veidošanā, lai reljefs atbilstu zintniecības vajadzībām.

Tikpat droši var sacīt, ka Dziļā grava, kas nošķir austrumu un rietumu Pokaiņus, nosacīti sadala arīdivas atšķirīgas zemes veidojumu sistēmas. Šo gravu nevarēja izveidot nekādas ūdens straumes, tāsizcelsme vismaz šobrīd ir mīkla. Varbūt tieši šeit mākslīgi pārveidotais zemes reljefs irvisinteresantākais, jo senie meistari nav žēlojuši pūles, lai tas būtu līdzīgs dabiskajam. Iespējams, teveidota mātes kulta vieta.

Bez nopietnas ģeoloģiskās izpētes nav pasakāms, cik liela loma Pokaiņu veidošanā bijusi dabai uncik daudz paveikušas apzinīgās būtnes. Pilnīgi droši var teikt, ka daudzas Pokaiņu pauguru nogāzes irpārāk stāvas, lai tās varētu uzskatīt tikai par dabas veidojumiem. Bet lielie darbi nav veikti, lai veidotukādas mītnes vai aizsardzības objektus. Šo nogāžu atsegumos nav manāmi dažādu, atšķirīgu nogulu slāņi,kas raksturīgi ģeoloģiskiem veidojumiem.

Ģeoloģijas zinātņu doktors R. Griškjans domā, ka Pokaiņu reljefu veidojis spēcīgs enerģētiskaisvirpulis. Netieši to apliecina pauguri, kas atgādina stāvviļņos sabangotu ūdeni. Tādus viļņus redzējušicilvēki, kas lielā vējā pabijuši uz Burtnieka vai kāda cita ezera. Tomēr arī R. Griškjana hipotēze skaidrotikai daļu no veidojumiem.

Pilnīgi noteikti par apzinīgu būtņu veidotām jāuzskata Dižā seja un Ogānu pilskalns. Naviedomājami dabiski procesi, kas varētu radīt R - A virzienā orientētu garenu pauguru T veida kopas.Rūpīgi iepazīstot Pokaiņu svētvietas, jāsecina, ka tās kopā veido daudzas sajūgtas struktūras. Tās ir rūpīgipārdomātas kādu vēl neapzinātu, ļoti lielu mērķu veikšanai. Jau šā apcirkņa sākumā minējām, ka Pokaiņucentrālajā daļā vien līdz to postīšanai bija ap 4000 struktūru. Pat skeptiski un pieticīgi vērtējot apzinīgubūtņu veidojumu kopapjomu, tas pārsniegs miljonu kubikmetru. Toties, ja ņem vērā arī tās vietas, kurasvarbūt tikai daļēji pārveidotas, tad šis kopapjoms vairākkārt jāpalielina. Par vismaz daļēji mākslīgiveidotiem jāuzskata tuvējie Krievu kalni ar to D daļu - Rakažkalnu, kā arī Immas kalni pie lies. Kopā arturpmāk aprakstīto Dižo seju tie veido vairākkārt sasaistītu kopumu. Z - D virzienā orientētie Krievu kalniun tiem perpendikulāri

R - A virzienā novietotie Immas kalni ar turpinājumu uz Spārnu pilskalnu arī nav uzskatāmi tikai parģeoloģisku procesu veidotu kopumu. Vismaz puse no šā kopuma veidota ar kādiem mums vēlneapjaustiem paņēmieniem, kādiem mums vēl neapzinātiem mērķiem.

Šeit ir arī daudzi cilvēku nestu akmeņu salikumi un apstrādāti akmeņi. Tie visi ir senatnespieminekļi, kas veidoti pēc kāda īpaša uzdevuma plāna, kuru vēl neizprotam.

Uzdrošināmies izteikt minējumu, ka lielie zemes veidojumi bērti pirms leduslaikmeta. Krāvumiveidoti ilgākā laika posmā, bet pēdējā gadu tūkstotī Pokaiņus vairs nekopa. Dzelzs laikmeta apbedījumilikti ārpus sakrālajiem veidojumiem.

NEPARASTIE KALNI Ģeogrāfiski Pokaiņu pauguraine piekļaujas Aus- trumkurzemes augstienes austrumu malai. Bez

Pokaiņiem šajā apvidū paceļas Tuntuļu kalni, Immas kalni, Rakažkalns un Krievu kalni. Minētās paugurukopas aizņem 5x5 km lielu platību. Pokaiņu pauguraine iekļaujas ap 1,5 - 2 km2 platībā, pārējās irmazākas. Pokaiņu paugurus no R un A ieskauj ap 2 km platā Sesavas upes ieleja. Upes nosaukums,iespējams, saistāms ar somugru vārdu kess - centrs. Sesava ietek Bērzē pie jau minētā Dobeles meteorīta.

Pokaiņu paugurus veido vai nu smilts, vai arī akmeņaina grants. Vietām uz tiem ir neliela mālukārta. Tas vedina domāt, ka tie radīti vismaz divos secīgos posmos.

Dažas pa daļai atklātās nogāzes atgādina milzīgus U veida burtus jeb lielus pakavus. Pakava lokadaļa piekļaujas kalna korei, bet tā gali ieslīpi virzās lejup.

Vainags. Pokaiņu pauguraini varētu raksturot kā svētkalnu gredzenu vai vainagu ap Staru kalnu.Gredzena A malā - Tuntuļu kalns, ZR malā - Veču kalns. Relatīvais augstums - ap 10 m. Pauguri un lejasveido savdabīgu, it kā vītu vai pītu struktūru.

Dziļā grava. Pokaiņu vainaga dienvidu daļā no Z uz D iet dziļa, gleznaina grava. Nonākot pie tās,liekas, ka esat nevis Zemgalē, bet Siguldā. Gravas izcelsmi nevar skaidrot ar šļūdoņa sanesunogulumiem, ūdens straumes izgrauzumiem vai neotek- toniskiem procesiem. Drīzāk gan tai ir mākslīgaizcelsme.

Robežšķirtne. Dziļā grava ir visai būtiska Pokaiņu pauguru robežšķirtne un reizē arī Pokaiņu daudzostruktūru plānojuma centrālā daļa. Pauguri un ielejas, kas atrodas austrumos no gravas, galvenokārtorientēti R - A virzienā. Savukārt veidojumi, kas atrodas uz rietumiem no šīs gravas, pārsvarā orientēti Z- D virzienā. Tas atbilst ļoti senu svētvietu plānojuma noteikumiem. Ja nostājamies Dziļās gravas Z, t.i.,augšdaļā, un raugāmies uz D, t.i., lejup, tad skats būtu vērsts uz diviem teiku apvītiem objektiem - Naudaskalnu un Skroderu akmeni. Šajā gadījumā gravas kreisā puse ir sievišķā un atvērtā, bet labā puse irvīrišķā un slēgtā. Kreisajā pusē atrodas Debesu kāpņu pauguri, kuru garenasis virzītas tieši tā, kā sāniskiizstiepta kreisā roka. Savukārt labajā pusē Z - D virzienā orientētie pauguri atbilst zobena cirtienam.

Pilnīgi skaidrs ir tas, ka šādas savstarpēji perpendikulāras kopas nevarēja izveidot ne apledojumašļūdonis, ne kūstošie ūdeņi, ne Zemes garozas krokošanās (neotektonika), ne kādi citi mums zināmi dabasspēki vai norises. Tāpat savstarpēji perpendikulāri ir ieleju virzieni. Šie zemes veidojumi pilnīgi noteiktiarī nav dabas, bet gan apzinīgu būtņu radīti vai vismaz pārveidoti. Šo domu apliecina arī kādas citas,mākslīgi veidotas, lielu svētvietu sistēmas - Kaltenes kalvu plānojums. Tur mākslīgi krautu akmeņugrēdas norobežo Zulnieku (Zūrnie- ku) strauts. Lielie akmeņu krāvumi kreisajā krastā ir perpendikulāristrautam, bet labajā krastā - paralēli tam. Pilnīgi izslēgts, ka tos būtu veidojuši dabas spēki, jo savstarpējiperpendikulārie krāvumi gandrīz vai saskaras.

Arī kopumā skaisto Pokaiņu pauguraini nevar uzskatīt tikai par nejaušu dabas (ģeoloģisku)veidojumu. Šeit ir pārāk daudz tādu vietu, kuras veidojušas apzinīgas būtnes.

"Daudzas vietas, it īpaši mākslīgi veidotās, līdzīgi kā citās Latvijas svētvietās, ir savstarpējisaistītas, turklāt parasti astronomiski nozīmīgos virzienos. Tā, piemēram, Ogānu tā dēvētais pilskalnsbērts tieši austrumos no Naudas kalna.

Rūpīgi iepazīstot mākslīgi veidotos paugurus, jāsecina, ka tie uzbērti tādās vietās un tik augstu, laiizmantotu torsionu plūsmas - gaisa āderes vai strin- gas.

Debesu kāpnes. Tā nosaucām četru savstarpēji paralēlu pauguru kopu, kas no putna lidojumapatiešām atgādina milzu kāpnes. Tie ir mākslīgi veidoti, R - A virzienā orientēti pauguri, kurusavstarpējais attālums citam no cita - ap 150 m. No Sesavas ielejas virzoties uz ziemeļiem, katrsnākamais paugurs slienas augstāk par iepriekšējo. Vidēji katra paugura garums - ap 100 m, platumsaugšdaļā - ap 10 m, augstums-ap 12 m. Pašu augstāko pauguru dēvē par Balto kalnu. Visu šo pauguru

nogāzes ir pārāk stāvas, lai inženierģeoloģijas likumi ļautu tos uzlūkot par dabiskiem. Debesu kāpnesbijušas lielu zintnie- cisko pasākumu vieta. Diemžēl tās vandaliski izpostītas 20. gs. beigās. Vēlpiebildīsim, ka šī nebūt nav vienīgā mākslīgi veidoto pauguru kopa.

DIŽĀ SEJA Tā nosaucām iespaidīgu, simbolisku zemes un akmeņu veidojumu kopu Pokaiņu ZR daļā, kas

atgādina gabalos cirstu cilvēka seju tūkstoškārtējā palielinājumā ar kroni galvā. Kopas izmēri - ap 500 x200 in, bet atsevišķu detaļu relatīvie augstumi līdz - 10 m. Atveidotajā senās dievības sejā nepārprotamivar izšķirt acis, degunu un citas sejas daļas, ieskaitot bārdu. Pauguru kopu virs galvas nosaucām parKroni. Tā kā gandrīz visa kopa apaugusi ar kokiem un krūmiem, tad fotografēt to pagaidām nav iespējams.

Šā veidojuma centrs atrodas uz jau pieminētās Māras līnijas, gan ari uz Pitagora trīsstūru līnijas, kasšķērso Enguri, Tukuma Milzukalnu u.c. senās svētvietas. Divu lielu mākslīgo veidojumu - Milzukalna unDižās sejas - atrašanos uz vienas ass nevar uzskatīt par nejaušu, jo katrs no šiem veidojumiem izteic kādusimbolu vai simbolu kopu. Lai šos simbolus izprastu, jāiedziļinās senajās garamantās. Piemēram, Kronisir nobīdīts pret Dižās sejas simetrijas asi. Tas sasaucas ar vēstīm par Apsu tiāras (kroņa) nonemšanu.Daļai simbolu vienlaikus ir vairākas nozīmes, kas atbilst vairākiem šīs svētvietas uzdevumiem(polifunkcionālisms). Turklāt simbolu dažādie un dažkārt pat atšķirīgie skaidrojumi nav pretrunīgi, betcits citu papildina. Piemēram, valnis, kas piegulst Dižās sejas rietumu daļai, latvju pasakā tiek skaidrotskā spieķa kāts, bet grieķu mītā par kentaura Heirona izcelsmi tas ir liepas stumbrs.

Dižais Kronis. Dižās sejas veidojumu kopas aprakstu sāksim ar tās augstāko daļu - Kroni. Tācentrālo daļu veido ZR - DA virzienā orientēts, mākslīgi uzbērts paugurs, kura izmēri pie pamatnes - ap50 x 30 m, augstums - 10 m.

Paugura sānos, it īpaši D malā, saglabājušās senu terašu pēdas. Šīs terases veido piecas spirālveidauzejas, kas seko cita citai. Lai nokļūtu Kroņa kalnā, jāveic pilns gājiens ap visu kalnu, ejot pa Saulei.Vienlaikus varēja iet pa visām piecām uzejām. Domājams, ka gājienā piedalījās tikai visaugstākiepriesteri, jo pašā kalna galā ir maz vietas. Iespējams, ka pārējie gājiena dalībnieki palika pusceļā uzterasēm.

Rietumos no Kroņa kalna atrodas Rakažu kalna Z daļa - Liepu kalns. Šai sakarībai bija astronomiskanozīme, lai noteiktu precīzu kalendāro laiku. Pavasara un rudens Saulritu (ekvinokcijas) dienās Saule lectieši austrumos un riet tieši rietumos. Rakažu kalna vārds būtu tulkojams kā Saules (Ra) centrs.Astronomiski vērojumi no Rakažu kalna Saules lēkta un no Kroņa kalna Saules rieta laikā ļāva precīzinoteikt Lielās dienas iestāšanos. Pēc seno astrologu uzskatiem, pavasara punkts saistāms ar ieiešanu Aunazīmē.

Kroņa kalna augšdaļa atgādina sirds veidolu, ko Pokaiņos sastopam daudzkārt.No Kroņa kalna gala atiet sazaroti zemes vaļņi, kuru atveids atgādina senās Augšēģi ptes valsts

valdnieka (vārava jeb faraona) kroņa augšējo dalu. Tā dienvidu daļā ir apaļš paugurs, ko nosaucām parAusekļa kalnu, jo vēlu vakarā un agri no rīta, raugoties no Kroiia kalna, šķiet, ka Auseklis (planētaVenera) iet pāri šim kalnam. Nav šaubu, ka Ausekļa kalns ir mākslīgi veidots uzbērums.

50 m ziemeļrietumos no Krona kalna ir neliels, ap 1 m augsts stāvakmens - Vaidelošu akmens. Tas irapstrādāts tā, lai cilvēkam būtu ērti sēdēt. Līdzīgi akmeni atrasti Āraišos un Beverīnā.

Ar Dižo seju un Kroņa kalnu saistāmi vairāki desmiti akmeņu un zemes veidojumu. Katram no tiem irsava, turklāt dziļa simbolika, kurā savijas senbaltu, šumeru, senēģiptiešu un sengrieķu mītu simboli. Tasrāda, ka šie veidojumi ir ļoti seni. Katram no tiem ir sava nozīme. Piemēram, starp Ausekļa un Kroņakalnu atrodas ieleja, kuras veidols atgādina lielu laivu. Tā brauc uz DA, līdzīgi kā Saules lente.

Dižās acis. Apmēram 60 m ZA no Kroņa kalna sākas svētieleja. Tās krastu D daļa atbilst pierei.Ielejas zemākajā daļā atrodas divi iegareni ezeriņi - acis. īpaši veidotās svētielejas, kas blīvi izliktas arakmeņiem, ir pirmais šāda veida atklājums Ziemeļeiropā. Šīs svētielejas saistāmas ar sevišķinozīmīgiem zintniecības pasākumiem.

Vēl 1996. g. te bija mitrs dumbrājs. Kad izsmēla gadu tūkstošiem krājušos dubļus, atsedzās divas

akmeņiem bruģētas, laivām līdzīgas, ap 27 m garas ielejas. Tās turējās sausas, līdz lietus bruģējumunomazgāja, un tad atklājās, ka to veido gaišas krāsas akmeņi. Tikai pēc tam ielejā sāka ieplūst ūdens noavotiem, kuru novietojums atbilst cilvēka acu asaru kanāliem. Abas ielejas savieno ar akmeņiem izliktaPriesteru taka 20 - 25 cm platumā un ap 27 m gara.

Tālāk uz Z seko ap 100 m garš deguns. Bet tālāk uz ZR atrodas simbolisku veidojumu kopa - mute,zods, bārda.

Vēl jāpiebilst, ka Dižās sejas attēlam ļoti līdzīgu simboliku 12. gs. izmantoja templiešu ordenis, kastoreiz bija Romas pāvesta galvenais militārais un garīgais spēks. Tas vedina domāt, ka Dižajai sejai savālaikā piemitušas kādas izcilas spējas. Vēlāk, zūdot zināšanām, par šīm spējām saglabājās leģendas.Valdnieka kronis ir šo dižo spēju simbols, ko savukārt kā simbolu pārņēma templiešu ordenis.

Dižās sejas tajās vietās, kas uz cilvēka sejas atbilst akupresūras punktiem, ir paaugstinātsenerģētiskais starojums. Tādējādi Dižā seja ir ne tikai zemes veidojums, bet zem tās atrodas speciāliveidoti akmeņu salikumi, no kuriem plūst cilvēka sejai atbilstošs enerģētiskais starojums. Tomēr ar tovien līdzība nebeidzas. Enerģētisko starojumu centri atbilst acu zīlīšu un trešās acs vietai. Mežā, vietā,kur atrodas mute, ir paaugstināts skanīgums. Lai izveidotu šo apbrīnojamo enerģētisko fenomenu,vajadzēja veikt dažādus darbus, kurn kopapjoms varētu būt ap 300 tūkstošiem m3 . Piebildīsim, ka Dižāseja nebūt nav vienīgā vieta Pokaiņos, kuras izveidošanai veikti plaši zemes darbi vairāku desmitu metrudziļumā. Šie fakti ļauj izvirzīt kādu tālejošu pieņēmumu, ka jau aprakstītais enerģētiskā starojuma aplis ar340 km diametru ir apzinīgu būtņu radīts.

Jau minējām, ka Dižā seja atrodas uz Munameģa - Rīgas - Kretingas enerģētiskās līnijas. Bet vēljāatzīmē visai interesantās saistības ar apkārtnes tuvākajiem pauguriem un Saules rieta virzieniem gadanozīmīgajās dienās. Tā 4 km uz ZR, t.i., Saules rieta virziens Jāņos, atrodas jau minētie Krievu kalni armākslīgi veidotu valni. Tas vērsts uz D - uz Rakažu kalnu un Immas kalniem pie Īles. Bet ZiemassvētkosSaule riet 4 km attālajos Immas kalnos. No teiktā izriet, ka vismaz daži no šiem kalniem ir veidotimākslīgi.

Šo domu apliecina arī tas, ka, attiecinot zodiaka zīmes uz cilvēka ķermeni, Kroņa kalns atbilst Dižāssejas Auna punktam, kas gadskārtu simbolikā apzīmē gada sākumu Lielajā dienā

Dižā seja ne tikai atrodas uz jau minētās Pitagora trīsstūru līnijas, bet vienlaikus tā arī norāda uzcitām tālām sakarībām. Dižo seju šķērso līnija Varšava - Tallina - Helsinki. Tā kā Dižās sejasveidošanas laiks ir daudz senāks par minēto pilsētu dibināšanas laiku, tad jādomā, ka šo triju pilsētuatrašanās vietas noteicis Dižās sejas skatiens.

Saules lente. Kroņa kalnu no Dižās sejas pieres atdala gaišu akmeņu bruģis. Tas veidots no galvaslieluma akmeņiem, tāpat kā krāvumi, kurus aplūkosim turpmāk. Bruģis likts slīpā nogāzē. To varsalīdzināt ar lenti, kuras augšgals vērsts uz DA, t.i., Saules lēkta virziens Ziemassvētkos, bet lejasgals uzZR - Saules rieta virziens Jāņos. Lentes platums augšdaļā ir 2 m, lejasdaļā - 4,5 m. Atsegtās daļas garumsir ap 30 m. Šis Pokaiņiem tipisko gaišo galvas lieluma akmeņu klājums likts uz mālsmilts slāņa. Diemžēl20. un 21.gs. mijā lielākā daļa lentes akmeņu nozagti.

Turpinot domās doties ZR virzienā, nonākam pie iedobes ar akmeņu salikumu - Veļu laivas.Aizsardzība. Senās ziņas un senatnes paņēmienu lietošana vietas izpētē liek domāt, ka Dižā seja vēl

tagad ir saistīta ar Marsa seju kā vecāko māsu. Mūsdienu zinātne vēl nav spējīga apjaust seno cilvēku unDieva dēlu gudrību un nodomus, tāpēc tā veicināja šo vietu postīšanu. Daudzas latvju garamantas brīdina,ka ir robežas - slepenās istabas vai lādītes, kuras nedrīkst atvērt, lai nepiesauktu nelaimi.

DIVAS SEJAS Tūkstošreižu palielinātais cilvēka sejas attēls ir pats lielākais šāda veida mākslas darbs uz

Zemeslodes. Bet Saules sistēmā - uz planētas Marsa atrasts kāds cits veidojums, kas ir 10 reižu lielākspar Pokaiņu Dižo seju. Abi šie veidojumi atrodas līdzīgos platuma grādos, abi orientēti Z - D virzienā.Tie iezīmē jaunu lappusi ne tikai Latvijas, ne tikai pasaules, bet arī visas Saules sistēmas vēsturē.

Par nule minētajām sejām vēsta viens no senākajiem indoeiropiešu kultūras pieminekļiem - 16. gs.p.m.ē. pierakstītais šumeru eposs par pasaules radīšanu - Enuma eliš (Kad augšā … IV 142 - 146). Tasstāsta, ka dievībai pielīdzinātais valdnieks Marduks noteicis izmērus un radījis divus dievību pirm- tēvaApsu portretus - vienu debesīs, otru uz Zemes. Uz zemes radītais portrets, būtībā svētvieta, nosaukta parEšarru. Burtiskā tulkojumā tas nozīmē - mītne (svētvieta) daudziem. Sā vārda daļa šar apzīmē skaitli3600. Tas ir pārsteidzoši tuvs akmens krāvumu skaitam Pokaiņos.

Var jau būt, ka tā ir tikai nejauša sakritība, bet, kā jau iepriekš teicām, planētas Marsa un senajāsleģendās minētā Dižo seju celtnieka Marduka vārds skan ļoti līdzīgi. Ziņas par Marduku saskan arī arseno romiešu domām par šo planētu. Savukārt

Marduka vārda otrā daļa skan visai tuvu somugru senās dievības Ukko vārdam.Vairākas latvju pasakas, būtībā teikas, saglabājušas pārsteidzošas ziņas par mūsu senču lidojumiem

Kosmosā. Nav arī nemaz tik nejauši tas, ka tieši Ansis Lerhis-Puškaitis (1859 - 1903), kas dzīvojaAnneniekos un Džūkstē, tātad samērā netālu no Pokaiņiem, pierakstījis pasakas, būtībā teikas, par Milžugalvām. Tās neapšaubāmi vēsta par Dižo seju, kas spēj dot padomus. Tādējādi atkal redzam, ka latvjugaramantas, to atspulgi citu seno tautu mītos un paši jaunākie zinātnes un tehnikas sasniegumi cits citupapildina, turklāt ļoti precīzi un bez pretrunām.

Pokaiņu Dižajai sejai vienlaikus ir divas saistības. Tā atrodas uz Galvenā meridiāna zilās jeb Māraslīnijas. Bet Varšavas - Tallinas līnija šķērso Apšuciemu, kur, starp citu, apses nemaz neaug.

Senie mīti Apsu vārdu saista ar dziļo pazemes ūdeņu okeānu. Tāpēc visai loģiska ir Māras līnijassaistība ar Enguri - jūras un upju dievības Enki svētvietu. Blakus tai bijusi senākai dievībai Uripiederošā vieta. Liecības par to atrastas bijušā Engures ezera gultnē.

Teiktais vēl nenozīmē, ka tās sejas daļas, pa kurām staigā daudzie ekskursanti, veidotas pirmsleduslaikmeta. Drīzāk jāuzskata, ka tās atjaunotas pēc leduslaikmeta. Tomēr dziļākās konstrukcijas, kasveido Dižās sejas bioenerģētisko portretu, uzskatāms par pašiem senākajiem mākslas un tehniskajiempieminekļiem mūsu zemē.

SVĒTIELEJU NOZĪME Pokaiņos atrastas piecas mākslīgi veidotas ielejas ar nelielām bruģētām ūdenstilpēm. Dažas no

ielejām varēja būt sapulču vai svinīgu pasākumu vietas ierobežotam cilvēku skaitam. Tas vedina domāt,ka Pokaiņos vienlaikus ritējuši daudzi pasākumi. Svēt- ieleju izvietojums Pokaiņos vedina domāt, ka tāspildījušas visai plašus un pat atšķirīgus zintniecības uzdevumus, sākot no krustabu un laulību rituāliemlīdz zintnieciskām darbībām likteņa vadīšanai. Bruģētās ūdenstilpes varēja noderēt arī zvaigžņu atspulguvērojumiem nākotnes pareģošanai.

Kā piemēru minēsim pirmo, 1994. gadā atklāto ieleju. No Saderības akmens īpaša Priesteru taka veduz akmeņiem izlikto svētieleju. īedobe ir skanīga. Ja iedobi izliktu ar tufa bluķiem tā, kā tas darīts senajosVidusjūras baseina amfiteātros, tā neatšķirtos no līdzīgām vietām Grieķijā un Sicīlijā.

Slēgto Pokaiņu svētieleju apveidi atgādina ovālus kausus vai traukus. Domājams, ka šieneapšaubāmi mākslīgie veidojumi ir dainās aprakstītās ielejas, kur

Dieva dēls pirti dara No sīkiem olīšiem; Saules meitas pērties gāja, Zelta slotas padusē. Auseklītisgaru lēja Ai' Sudraba bikerīti. Leji, lēji,, Auseklīti, Izpatapu silturniņu.

LD 33844 vlAr zināmu pārliecību šo un līdzīgas dainas varam uzskatīt par Pokaiņu svētieleju aprakstiem. Šo

domu vēl papildina bikerlša pieminējums. Interesanta un nozīmīga ir arī Ausekļa loma, kas saistāma argara gaismas nesējiem. Svētieleja būtībā ir šis biķeris vai kauss (atcerieties latīņu -pokulum). Tā kāBaltijā nav zināmas citas līdzīgas olīšiem bruģētas ielejas - kausi, tad varam teikt, ka minētās un līdzīgasdainas vēsta par Pokaiņiem.

Neiedziļinoties zintnieciskās pareģošanas būtībā, tomēr jāatzīmē precīzā sakritība starp daināsvēstīto, no vienas puses, un svētieleju iekārtojumu, no otras. Jāpiebilst, ka pirms vairākiem gadiemgaišreģes izteiktā doma par zilo (ūdens) Māras līniju saskan ar ziņām par Enguri kā senās jūras un upjudievības Enki svētvietu un Apsu - dziļo ūdeņu valdnieku. Bet kāpēc gan Apsu tiek dēvēts par dziļo ūdeņuvaldnieku? Pokaiņos, kur izveidota Apsu, t.i., Dižā seja, ne tuvākā, ne tālākā apkārtnē dziļu ezeru nav.Ģeologi tikai 20. gs. beigās konstatēja, ka zem Dobeles rajona, un tostarp Pokaiņiem, dziļi zem zemesvirskārtas atrodas milzīgi termālā ūdens krājumi. Tātad tālie senči zināja Apsu piemiņas vietas - Dižāssejas saistību ar dziļajiem ūdeņiem.

No otras puses, pareģošana šajās ielejās saistīta ar planētas Veneras, t.i., Ausekļa, vērojumiem.Visbeidzot, gan Džūkstes pasakas par Zelta galvu un Milža galvu, kā arī citas līdzīgas latvju tautaspasakas skaidri norāda, ka šīs galvas izmantotas pareģošanai. Šāda, tik pārsteidzoša saistība starpdaudzajām latvju garamantām, šumeru eposiem un svētieleju iekārtojumu liecina par to, ka mūsu senči šīsziņas līdz pat viduslaikiem bija saglabājuši rakstiski vai kādā citā mūsdienu zinātnei vēl neapjaustā veidā.

Savukārt labi saglabātās svētielejas, no kurām divas ir arī iztīrītas, var uzskatīt par nozīmīgu atslēgusenču gudrības tālākai izpētei.

7.3. SALIKUMI UN KRĀVUMI Domājams, ka Pokaiņos pirms to postīšanas bijis ap četriem tūkstošiem akmeņu salikumu un

krāvumu. Kopējo akmeņu skaitu šajos veidojumos varētu vērtēt no 1,5 līdz 2 miljoniem. Ne tuvākā, ne arītālākā apkārtnē, pat līdz 100 km no Pokaiņiem, tādi akmeņi, kas tipiski Pokaiņu krāvumiem unsalikumiem, nav atrodami kaut cik nozīmīgā daudzumā. Tāpēc jādomā, ka tie nesti no lielāka attāluma.Tas savukārt liek ļoti nopietni padomāt par iemesliem, kādēļ šādi krāvumi un salikumi veidoti.

Arī visi Pokaiņu krāvumi un salikumi atrodas āderu krustpunktos. Nevienam no pētītajiemsalikumiem nav bijis cita novietojuma. Katrs no tiem krauts rūpīgi izraudzītā vietā, un to, ka šie salikumiatrodas āderu krustpunktos, var pārbaudīt gan ar moderniem instrumentiem, gan ar sensenajiemrīkstniecības paņēmieniem.

Ja tagad pēc pārpalikušo akmeņu skaita lēšam, ka Pokaiņos ieradās viens līdz divi miljonisvētceļnieku grupu, tad var secināt, ka pašu svētceļnieku skaits bijis vismaz 15 - 20 reižu lielāks. Jaurakstījām, ka ziņas par tālās ziemeļu zemes apciemošanu ir atrodamas sengrieķu tekstos.

Izplatītākie ir gaišo akmens galvu krāvumi. Tie ir gan pauguru virsotnēs, gan ielejās, gan nogāzēs.Tas liecina, ka no šiem krāvumiem veidots kāds milzīgs zīmējums, kurā galvenā nozīme bija

krāvumu savstarpējam izvietojumam. Akmeņi galvenokārt ir gaišā krāsā, ieapaļi, apmēram cilvēka galvaslielumā, to diametrs ap 20 - 25 cm. Šeit nav ne olīšu, ne lielu akmeņu. Tomēr dažu krāvumu galā ir vienslielāks akmens, parasti līdz 40 cm diametrā.

Krāvumos likti gandrīz tikai neapstrādāti akmeņi. Nav arī skaldītu vai apskaldītu akmeņu. Nelielaidaļai akmeņu ir apstrādāta pamatne, lai tos varētu novietot vēlamā stāvoklī. Retumis sastopami akmeņi,kuros iekaltas reljefas zīmes. Kādā akmenī iekalta dzīvnieka pēda. Atrasts arī akmens ar reljefi (uz āru)veidotu (kodinātu?) krusta zīmi, kas orientēta Z - D un R - A virzienā. Iekalto zīmju platums un dziļums -no dažiem milimetriem līdz 1,5 cm. Vienā no Dižās sejas krāvumu akmeņiem saskatāms sejas atveids, kotumšajā akmenī veido balta kvarca ieslēgumi. Diemžēl šo akmeni nozaga 2000. g. rudenī.

Laika gaitā daži no krāvumos saliktajiem akmeņiem ūdens un sala ietekmē saplaisājuši unpāršķēlušies.

Daudzos akmeņos ieskrāpētas latvju rakstiem līdzīgas zīmes. Šie skrāpējumi ir stipri izdēdējuši unuz sausiem akmeņiem nav pamanāmi. Zīmes labāk saskatāmas uz mitriem akmeņiem. Dažādu vērotājuuzskati var būt atšķirīgi, jo atsevišķu akmeņu kristālu spēja atstarot gaismu mainās ne tikai mitruma, betarī dažāda stipruma gaismas ietekmē.

Tāpēc, pētot zīmes akmeņos, nevar paļauties tikai uz viena cilvēka uztveri, bet, līdzīgi kākriminālistikā, jāizjautā vairāki neatkarīgi liecinieki, ņemot vērā apstākļus - apgaismojumu un mitrumu -,kādos viņi akmeņus vērojuši.

Krāvumu veidi. Pokaiņos ir atrasti dažāda veida un lieluma krāvumi. Daļa nepostīto krāvumuatgādina apgāztu laivu, tas simboliski norāda uz aiziešanu Viņsaulē. Šo krāvumu garums - ap 4 m, platums- 2,5 m, virszemes daļas augstums - parasti ap 30 cm, kopējais augstums - ap 1 m. Bet dažu krāvumuveidols ir tuvs aplim. Lielajos krāvumos varētu būt apmēram 300 - 750 akmeņu, kurn kopsvars vērtējamslīdz 5 tonnām.

Jau pieminējām Saules lenti - akmeņu klājumu, kas atsegts tikai daļēji. Bez šā klājuma atsegti vēlvairāki desmiti apaļu krāvumu. Parasti to diametrs ir ap 1,5 m, bet paša lielākā tāda veida krāvumadiametrs ir 5 m. Tas atrodas Dižās sejas deguna kreisajā pusē un atbilst nozīmīgam akupresūras punktamuz cilvēka sejas.

Krāvumi nav nejauši sasviestu akmeņu kaudze, tie ir rūpīgi un pārdomāti salikti, lai iegūtu apgāztaslaivas vai konusa veidolu. Konstruktīvi krāvums veidots kā šūnas - katram akmenim pārsedzot apakšējotriju akmeņu izveidoto tukšumu. Mūsu senči nelika akmeņus tieši citu uz cita. Viena krāvuma vidū ir šahtas

veida dobums.Lielum lielā dala krāvumu ir mazāki. Citviet saglabājušies tikai atsevišķi akmeņi. Liekas, ka šie

krāvumi ir vai nu daļēji izlaupīti, vai arī nav pabeigti. Bet varbūt atšķirīgi veidi un lielumi bijuši iecerētijau pašā sākumā un krāvumu sistēma radīta tā, lai īstenotu kādu kopīgu plānu.

Purvainās ielejās krāvumus ieraudzīt grūti. Vietām tos atsedza mežcirtēju kāpurķēžu traktoruiebrauktās sliedes.

Seno krāvumu postīšana saimnieciskām vajadzībām, galvenokārt mūra ēku būvei, sākās 18. un 19.gs. mijā. Izcilais Latvijas vēstures pētīšanas patriarhs, baltvācietis Augusts Bīlenšteins (1826 - 1907)rakstīja, ka vēl 19. gs. sākumā Dobeles novadā uz daudziem kalnu galiem bijuši īpaši likti akmeņukrāvumi.

Pokaiņu salikumi un krāvumi tika bojāti arī Otrā pasaules kara laikā. Tomēr vislielākais posts Po-kaiņus piemeklēja 20. gs. deviņdesmitajos gados - par to tieši atbildīgai jābūt Kultūras ministrijai.Pokaiņu krāvumu lielākā daļa pilnīgi izpostīta, stādot jaunās eglītes. Tādējādi pirmsleduslaikmetaarheoloģijas pieminekļa lielākā daļa ir iznīcināta. Apmēram 300 ha eglīšu stādījumu uzskatāmi parLatvijas vēstures zinātnes nenomazgājamu kauna traipu. Vēl neizpostītie arheoloģijas pieminekļi atrodasgalvenokārt pauguru vainaga D un R daļā. Pēc vēl nepietiekami pārbaudītām ziņām, postītu krāvumuatliekas atrastas arī Tuntuļu kalnu R joslā apmēram 1 km2 lielā platībā.

Krāvumu izvietojums. Krāvumi ir izvietoti nevienmērīgi, turklāt, kā jau teikts, to lielākā daļa irizpostīta. Tomēr tajās vietās, kur krāvumi ir saglabājušies, tie bieži vien veido kopas ar struktūrasiezīmēm. Tas attiecas gan uz laivas veida, gan arī apaļajiem krāvumiem.

Krāvumu skaits. Nepostītajās platībās līdz šim atrasti ap 1200 akmens galvu krāvumi. Ik gadu atrodarvien jaunus veidojumus. Varētu uzskatīt, ka krāvumu kopskaits Pokaiņos pirms postīšanas bijis ap 3,5līdz 4 tūkstošiem. Šie skaitļi ir tuvi jau šume- ru minētajam svētvietu skaitam - Ešarra - 3600.

Dažu vēsturnieku vairākkārt izteiktie apgalvojumi, ka starp šiem akmeņu krāvumiem bijuši labībassējumi, nav korekti. Katra šāda ģimenes lauciņa lielums būtu vidēji ap 200 kvadrātmetru. Acīmredzamiaplams ir viņu apgalvojums, ka Pokaiņu krāvumi radušies, sametot čupās no laukiem novāktos akmeņus.Tādas samestu akmeņu čupas lauku malās redzamas daudzviet Latvijā. Tajās dažāda lieluma akmeņisasviesti kā pagadās. Pokaiņu krāvumos ļoti pārdomāti likti vienāda veida akmeņi.

Pareizos krāvumus vieno bramaņu celi. Katrs krāvums ir āderu krustpunktā. Krāvumu izcelsme.Mēģinot aizsargāt Pokaiņu svētvietas akmeņu krāvumus, autoram un vina domubiedriem nācās saskartiesar mūsdienu cilvēku šauri materiālistisko domāšanu. Dala zinātnieku, kā jau minējām, apgalvoja, kaakmeņi novākti no lauksaimniecībā izmantojamām zemēm. Tomēr ticamāk, ka krāvumi ir senkapi unakmeņi nesti no tālienes.

Vispirms jāatzīmē, ka ne Pokaiņu tuvākajā, ne tālākajā apkārtnē nav tādu senu galvas lielumaakmeņu kā Pokaiņos. To centrālajā daļā šādu akmeņu blīvums ir ap 30 000 gabalu uz hektāra.Apvaicājoties daudzās Pokaiņu apkārtnes mājās par to, kādi akmeņi atrasti viņu laukos, ļaudis parastiatbild - mūsu zemēs akmeņi neaug, vai tamlīdzīgi.

Otrkārt, krāvumi veidoti no Dobeles rajonam neraksturīgiem gaišiem akmeņiem. Šie akmeņi jau irmīkla paši par sevi. Bet Bramaņu takas, kas vieno šos krāvumus, arī veidotas no īpatniem gaišdzelteniemakmeņiem.

Ģeologi, apskatot Pokaiņu akmeņus, ievērojuši, ka arī gaišie akmeņi nebūt nav vienādi. Te varatrast Alandu (Elandes) salu porfīru, kā arī retu Karē- lijas gaišā granīta paveidu, kas nav sastopamsdienvidos no Pēterburgas. Turklāt neviena no šo iežu atlūzām nav atrasta pēdējā ledāja sanesās, tās varējaatgādāt tikai cilvēki.

Apzinoties, ka diez vai visā Baltijā varēs savākt tik daudz gaišu galvas lieluma akmeņu, cik to ir Po-kaiņos, jāsecina, ka tie nākuši no lielas tālienes. Bet to apstrāde paliek noslēpums.

Arī paši krāvumi nav uzlūkojami par nejauši samestu akmeņu kaudzēm. Tie likti āderu krust- >

punktos, veidojot noteiktu salikumu tā, lai katrs krāvums iekļaujas citu tuvāko veidojumu kopumā.Tos vieno īpašas akmeņu līnijas - Bramaņu takas.

GAIŠO AKMEŅU VECUMS Latvijā kā krāvumos, tā lauku malās, upju gultnēs un gravās gaiši akmeņi sastopami ļoti reti. Tāds

pats retums tie ir Kolas un Skandināvijas pussalā, no kurienes akmeņus šurp esot atnesis šļūdonis.Akmeņu krāsu tur galvenokārt veido tumšzilu, pelēku un brūnu toņu jaukums. Maz ir iesarkanu akmeņu,gadās arī melni vai pavisam tumši. Lai gan speciālisti, kas pēta iežus (petrogrāfi), akmeņu krāsu uzskatapar otršķirīgu pazīmi, sakrālajos krāvumos tai ir liela nozīme. Pokaiņos akmens galvas, ja tās nomazgā unnožāvē, saulē kļūst neparasti baltas.

Nav viegli paturēt prātā, kur Latvijā redzēti gaiši laukakmeņi. Pie Priekuļiem (Cēsu rajons) ceļaatzarojumā uz Raunu, atceroties K. Ulmaņa darbību šai novadā, novietots gaišpelēks piemiņas akmens.Vēl līdzīgu akmeni autors skatījis senajā Ib- denes novadā Z no Mazsalacas. Domājams, tie abi bijušikulta akmeņi.

Redzētas neskaitāmas mūra ēkas ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā, Igaunijā un citās zemēs. Gandrīzvisas tās celtas no tumšiem akmeņiem. Atceros tikai divas no gaišiem akmeņiem celtas ēkas - Sarkaņubaznīcu (Rēzeknes rajons) un Jaundrustu pili (Cēsu rajons). Kāds nostāsts vēsta, ka līdz Aglonasbaznīcas uzcelšanai Sarkaņi esot bijuši svētākā vieta Latgalē. Varbūt tam par iemeslu ir gaišie akmeņi?

Nav nemaz tik grūti noskaidrot, kādi akmeņi sastopami Dobeles apkaimē. Piemēram, ne Dobeles, necitās pilsdrupās, ne citu vecu celtņu mūros gaišus akmeņus neatradīsim. Šīs būves cēla no vietējiemtumšiem, tumšbrūniem, zilganpelēkiem akmeņiem. No līdzīgas krāsas akmeņiem vēlāk būvētas daudzasmājas gan tagadējā Dobeles rajonā, gan citur Latvijā. Gaišu akmeņu tur tikpat kā nav. Bet Pokaiņos to irvismaz miljons.

Krāsas maiņa. Krāsa ir priekšmeta virsmas īpašība, ko nosaka noteikta garuma izstarotie vaiatstarotie gaismas viļņi. Tāpēc atkarībā no fizikālajiem u.c. apstākļiem vienam un tam pašam priekšmetamvar būt visai atšķirīga krāsa.

Pavirši paskatoties uz Pokaiņu akmeņiem, tie šķiet gluži parasti. Tomēr, skatot vienus un tos pašusakmeņus dažādos apstākļos - lietū vai sausā laikā, ēnā vai saules gaismā -, redzam, ka šie akmeņi mainakrāsu neparasti lielās robežās. Saulē tie ir gandrīz balti, ēnā - gaišpelēki. Savukārt lietainā laikā to krāsakļūst stipri tumšāka - zilgana, iesarkana utt., un tie izskatās līdzīgi parastiem Latvijas laukakmeņiem.

Mūsu senčiem tādi jēdzieni kā gaišs un balts saistījās ar jēdzieniem vecs, gudrs, tīrs, godīgs,cienījams, svēts. Visgodājamākie cilvēki bija viedie vecajie, gudrie ar baltām galvām, baltu bārdu, baltāapģērbā, kuru baltu izbalināja pati Saule. Visās latvju garamantās balts ir pati godājamākā krāsa. Pokaiņukrāvumos pirms to vandaliskās postīšanas varēja būt ne mazāk kā 1,5 miljoni gaišo akmens galvu - netikai Dobeles apkārtnei, ne tikai Zemgalei, bet arī visai Latvijai neraksturīgu gaišu akmeņu. No kurienestos atnesa? »

Pēdējos gadu desmitos ģeologi izpētījuši, ka vielas, kas iekrāso akmeni, gadu tūkstošu laikā saulesgaismā izbalē. Tādējādi akmens spēja mainīt savu krāsu liecina par to gadu tūkstošu skaitu, kādu taspavadījis virs zemes saules gaismā, kļūdams gaišāks, it kā nosirmojis. Tādējādi varētu skaidrot vārdussirmā senatne.

Akmeņu gaišā krāsa ļauj visai droši teikt, ka Pokaiņu neparastie akmeņi atrodas zemes virspusē jauvairākus starpleduslaikmetus. Aplūkojot lielāko daļu laukakmeņu, kas zemes virspusē nokļuvuši tikai pēcpēdējā leduslaikmeta, redzam, ka tie ir

daudz tumšāki. Pokaiņu sirmie akmeni vēlreiz liecina, cik nepamatoti bijuši vēsturnieku izteikumipar akmeņu vākšanu 19. - 20.gs. mijā.

KĀPĒC SENČI VEIDOJA AKMEŅU KRĀVUMUS?

Neskaitāmas ziņas gan no Latvijas, gan citām pasaules zemēm liecina, ka akmeņu krāvumiem, tāpatkā atsevišķiem lieliem akmeņiem, bijusi izcila loma seno cilvēku dzīvē. Vēl 19. gs. uzskatīja, ka akmeņipalīdz izzināt un vadīt nākotni, veikt citus zintnie- cības pasākumus, tostarp aizsargāties pret ļaunumu.

Rūpīgāk iepazīstot tautas garamantas un mūsu aizvēsturi, kā arī pašus akmeņu krāvumus, jāsecina, kanule teiktais ir tikai neliela un pat ne būtiskākā daļa no tā, ko akmeņi varēja dot senajiem cilvēkiem.Domājams, ka pilnīgs iespēju uzskaitījums pārsteigtu pašu spilgtāko fantāziju.

Daži pētnieki nupat minētās akmeņu spējas saista ar kvarca kristālu spējām uzņemt informāciju, touzkrāt un arī izstarot. Aizlaikos senči prata sarunāties ar dabu un tā iegūt sev vajadzīgās ziņas, īpašāsvietās noliktie svētakmeni, to kopas un krāvumi šīs sazināšanās spējas veicināja un pastiprināja. Tāpēcšādiem akmeņiem viņu dzīvē bija liela nozīme, kas joprojām nav zudusi.

Ko nozīmē akmens? Mūsdienu cilvēkam akmens ir tikai būvmateriāls. Senatnē akmeni uzskatīja pardzīvības veidu, ar kuru var palīdzēt cilvēkam atgūt veselību, ar kura starpniecību gūt Dieva Padomu.

Svētceļnieki, kas senatnē ieradās Pokaiņos, uz dzeltenīgajām, Saules krāsas smiltīm ieraudzījušižilbinoši balto akmeņu krāvumus un līdzās tiem bramaņus baltos ģērbos, izjuta pavisam ko citu nekāmūsdienu cilvēks, kas biezā mežā ierauga pelēku akmeņu čupiņu.

īpaša vērtība bija akmeņiem, kas likti bioenerģētisko plūsmu tīkla krustpunktos. Tos arī uzskatīja parsvētakmeņiem.

Vārds akmens senajā svētajā valodā - sanskritā tulkojams kā savienojums ar debesim. Interesantiatzīmēt, ka latviešu valodā vārda akmens otrā zilbe atbilst angļu valodā saglabātam vārdam men - cilvēki.Daudzu tautu pasakās cilvēkus un dzīvniekus varēja gan pārvērst par akmeņiem, gan arī atburt atpakaļ. Tāka šo akmens galvu nozīme tālā senatnē varēja būt loti būtiska.

Visā pasaulē sensenos laikos pastāvēja akmens galvu kults. Dienvidamerikā un Lieldienu salās tāsbija milzīgas, citur mazākas. Pirms 30 gadiem Latvijā samala šķembās akmens galvu piramīdu pieKaltenes, kuras virsotne bija vienā līmenī ar koku galotnēm, tā dēvēto Vellkalvu, kura senāk, iespējams,saukta par Ilmatu kalvu.

Latvijā līdzīgi akmeņu krāvumi atrasti arī Krāslavas, Ludzas un Valkas rajonā. Par daudziemlīdzīgiem krāvumiem Ludzas rajona dienvidaustrumu daļā stāstījusi ģeoloģe Silvija Mūrniece. Rakstosminēts, ka tādi bijuši arī pie Alūksnes un citur. Tie atradušies pie svētozoliem. Par akmeņu krāvumiemstāsta arī angļu pētnieks Dž. Frēzers savā izcilajā darbā Zelta zars (latviski nav tulkots). Akmeņus likušiceļotāji, dodoties garā, bīstamā ceļā.

Ziemeļos no Mazsalacas, senajā Ibdenes novadā, zem liela svētakmens pārkares atradām daudzolīšu, kuri noteikti bija tur atnesti. Dabīgā ceļā šādu akmens olīšu kaudze tur nevarētu rasties. Olīšiatradās virs zemes, nebija apsūnojuši, bet tas nevarēja būt arī bērnu darbs, jo tuvumā māju nav.Acīmredzot šī paraža bijusi dzīva vēl 20. gs. sākumā.

Krāvumi, līdzīgi kā Pokaiņos, zināmi Gotlandē, Zviedrijā, Norvēģijā, Tibetā, Japānā un citur.Tibetā vēl tagad ne tikai kalnu pārejās, bet arī pie ciematiem ir akmeņu krāvumi - laces un Ihatho.

Pēdējais vārds saistās ar Iha - Kalnu dievību, kas mīt debesīs. Šīs ziņas liecina, ka akmeņu krāvumisavākti cilvēka aizsardzībai vai, vēl drīzāk, pareģošanai, zīlēšanai, lai gūtu Dieva Padomu aizsardzībai,ja jādodas bīstamos ceļos. Akmens krāvumi ir ne tikai kalnos, bet arī līdzenumos.

Norvēģijā tos dēvē par Karaļu kapenēm un, pats par sevi saprotams, tie atrodas valsts aizsardzībā.

SALIKUMU VEIDI Pokaiņi ir plaša un sarežģīta sistēma. Te atrasti vairāk nekā desmit akmeņu salikumu veidi:

svētieleju un terašu bruģējumi, bruģētie akmens laukumi, bramaņu ceļi, dziedniecības akmeņu kopas,kuriem nav ne līdzības, ne tiešas, viegli pamanāmas sasaistes ar jau aprakstītajiem krāvumiem. Vairākasakmeņu kopas liktas un izmantotas dziedniecības pasākumiem. Tādas sastopamas vainaga D un R daļā.Turklāt vismaz vairāki simti daļēji apstrādātu akmeņu ietilpst lielākos salikumu tīklos, kas klāj visusPokaiņus.

Daži akmeni nolikti atsevišķi, bet to forma vai zīmes tajos veido norādes. Šādi akmeņi ietilpstsalikumos, tikai katrs akmens no nākamā akmens vai akmeņu salikuma atrodas 70 - 200 m attālu. Tomēršie salikumi darbojas kā viena kopa. Līdzīgi, it kā savrupi, bet tomēr vienotām kopām piederīgi akmeņiatrasti Pāvilostā, Smiltenes apkārtnē, Koknesē un citās Latvijas svētvietās.

Struktūru daļas. No seno svētvietu izpētē gūtās pieredzes var strikti apgalvot, ka neviens nosalikumiem, neviens no akmeņiem nav likts tāpat vien. Gan katram salikumam, gan katram akmenim tajābijis kāds noteikts uzdevums. To izprotot, var iegūt ļoti vērtīgas ziņas, kas noderētu gan mūsu paaudzei,gan nākamajām paaudzēm. Būtiskas ziņas var sniegt gan salikuma vieta, gan veids, izmēri, orientācija.Bieži vien tas attiecas uz katru atsevišķu akmeni. Tāpēc jebkura salikuma saglabāšana, pat ja tas šķietbojāts, ir nozīmīga tam laikam, kad pieaugs cilvēku izpratne. Mūsdienu neizpratnes dēļ nekādā gadījumānav pieļaujama salikumu postīšana.

Bruģētie laukumi. Arī Pokaiņos, līdzīgi kā citās Eiropas svētvietās, priesteru vietas un ceļi irbruģēti. Kurzemē bruģēti laukumiņi atrasti Purciemā Kurzeme, 13, 106) un Matkules Baznīckalnā(Kurzeme, 15,117) u.c. Tāpat kā citās kulta vietās Eiropā, tie bijuši tikai nelieli laukumi. Pokaiņosatrastie akmeņu bruģa ceļi un bruģētās terases liecina par lielu, sazarotu un rūpīgi pārdomātu sistēmu.Lielākais no līdz šim atsegtajiem bruģētajiem laukumiem ir jau minētā Saules lente starp Dižo seju unKroņa kalnu. Tā platība ir ap 110 m2 . Visai sens šķiet rituālu laukuma bruģējums pie Saderības akmens.

Kopējā bruģēto laukumu un ceļu platība Pokaiņos vērtējama ap 5000 m2 . Bruģēto ceļu un laukumuiekārtošana bija ļoti darbietilpīga. Acīmredzot gan ceļiem, gan terasēm bijusi nozīmīga loma visā Pokaiņudarbībā. Mūsuprāt, tie salīdzināmi ar viļņu pārvadiem modernajā elektrotehnikā.

Terases. Pokaiņos atrastas gan nebruģētas, gan bruģētas terases. Nebruģētās apvij Kroņa kalnu.Tādas bijušas arī Laulību ielejā blakus Saderības akmenim. To kopējā platība ap 5000 m2 .

Bruģētās terases atrodas D no mežsarga mājas, blakus arheologu postīto krāvumu vietām. Terases,raugoties no augšas, sastāv no divām viegli ieliektām daļām. Raugoties no ielejas augšup uz pauguru,kurš, mūsuprāt, būtu saucams par Dieva kalnu, redzama ļoti sena pāratdzimšanas zīme, kas atgādinalidojoša putna spārnus. Katra spārna vēziens ir ap 13 m. Bet, raugoties no kalna lejup, t.i., no otras puses,šī zīme lasāma kā grieķu alfabēta pēdējais burts - omega, t.i., nāves zīme. Tā kā lejā ir senkapu krāvumi,arheologi vairākus no tiem 1996. gadā atraka, pētīja, izvandīja un nesakārtotus pameta.

Akmeņiem izliktās terases bija paredzētas, lai svinīgi sagaidītu Saules lēktu Jāņu dienas rītā. Ap 100m ZA no terasēm atrodas divi, domājams, mākslīgi veidoti pauguri, kas norāda Saules lēkta virzienuvasaras Saulgriežos.

Dažu vēsturnieku apgalvojums, ka terašu spārni domāti nogāžu stiprināšanai, nav korekts. Pokaiņosstāvo nogāžu kopgarums ir ap 10 km. Ap 26 m garās terases nebūt neatrodas vietā, kur zeme varētunoslīdēt. Toties sakrālās saistības ir acīmredzamas.

Milžu kāpnes. Vairākās vietās Pokaiņu pauguru nogāzēs atrasti akmeņu salikumi, kurus varētu dēvētpar šaurajām "terasēm. Taču drīzāk gan tie salīdzināmi ar aptnēram 0,8 m platam kāpnēm. Tajās ir tikai 3pakāpieni. Sie salikumi domāti kādam noteiktam rituālam. Tuvāku skaidrojumu var dot dainās daudzkārtteiktie vārdi:

Es uzkāpu debesīsPa tiem pupas zariņiem.Pareģu krēsls ir nelielu akmeņu salikums. Uz viena sēž, pret otru atbalsta kājas, taču to var izdarīt

tikai ļoti liela auguma cilvēki. Līdzīgi krēsli atrodas pie Valmieras Zilā kalna, Sperjāņu kalnā, Araišos,Mazsalacā u.c. vietās.

ZINTNIEKU LAIVA Latvju dainās un Pokaiņu veidojumos laiva kā simbols sastopama samērā bieži. Pokaiņos to atrodam

vairākos zemes veidojumos, piemēram, Kroņa kalna pakājē.Jau stāstījām par akmeņu salikumiem, kas atgādina telpiski veidotas, bet apgāztas laivas. Turklāt

Pokaiņos vēl ir atrasti vairāki salikumi, kas uz j 7zemes veido laivas kontūru. Viens no tiem ieraugāms ap 100 m DA no tā dēvētās Skaņās lejas

baltajām akmens kaudzēm. Otrs līdzīgs veidojums atrodas ap 0,5 km D no pirmā. Trešais, jau mazāksveidojums, ir Saules lentes ZR galā.

Pats dižākais laivas veida salikums kādreiz bijis R no tagadējā Pokaiņu apvedceļa. Kā teikušiaculiecinieki, tas varējis būt garāks par 30 m. Šī unikālā laiva nopostīta 20. gs. sešdesmito gadu beigās.Akmeņi aizvesti Saldus virzienā.

Sīkāk aplūkosim pirmo salikumu. .Iespējams, ka šī laiva ir viens no pašiem jaunākajiem veidojumiem Pokaiņos. Tas izlikts no

akmeņiem, kuru vidējais diametrs ap 25 cm, līdzīgi kā daudzām tā dēvētajām Velna laivām Kurzemē. Šīzintnieku laiva ar stūres airi ir vienīgais šāds veidojums Latvijā, kas saglabājies.

Salikuma veidols un izskats atbilst laivām - buru kuģiem, kādus būvēja apmēram 7. gs.Kurzemē vēl 1960. g. bija ap 20 līdzīgu salikumu. Valda uzskats, ka Velna laivas esot senkapi, jo

dažkārt zem tām atrastas urnas ar pelniem. Citiem vārdiem, tās ir darba vietas zintniekiem. Gandrīz visasVelna laivas samaltas šķembās.

Otrs laivas veida salikums atrodas pie Saules lentes Kroņa kalna ZR galā. Laivas centrā ir akmensar sēdeklim līdzīgu dobumu.

Gan visi laivas veida krāvumi, gan arī citi laivas veida darinājumi ir sistēmas daļas. Laiva ir ceļasimbols. Tā norāda, no kurienes tā braukusi, un virzienu, kurp dodas.

Laiva dodas uz DA - Saules lēkta virzienā Ziemassvētku rītā. Tā slīd it kā no Svētā ezera puses caurterasēm, caur Skaņās lejas krāvumiem uz Milžu kalnu - Naudītes Dēliņkalnu. No teiktā secināms, kavietas izvēle nav nejauša. Ja kāds sauc, dzied vai runā no balto akmens krāvuma vietas, tad atbalssatsaucas no debesīm, virs laivas centra.

MĀRAS LOKI Vērotājam no Zemes Saules un zvaigžņu kustība debesīs atgādina U veida loku. Burta U atveids

saistāms ar latīņu vārdu uterus - mātes klēpis, dzemde, dzemdēšana, t.i., radīšanas vieta. Tās simboliskiattēli atrasti vairāku Latvijas svētakmeņu salikumos un zemes veidojumos. Latvijā atrasti vairāki U veidaakmeņu salikumi. To lielums - no 1 x lm līdz 30 x 30 m. Pokaiņos atrasti trīs šāda veida salikumi. Toizmēri - apmēram 15 x 15 m, mazākā - 1 x 1 m.

Šī zīme pieminēta pasakās, teikās, ticējumos un dainās. Tikai tur tā izteikta ar citiem simboliem -pakavu vai kumeļa pēdu.

Karēļu un somu eposā Kalevala dižais debesu kalvis īlmarinens vispirms izkala loku (stopu), tadlaivu un visbeidzot - brīnumdzirnas Sampo. Pokaiņos bez akmeņu salikumiem, kas atbilst strēlnieka > > '

loka apveidam, atrasti arī lieli U veida zemes veidojumi.Zintnieciskās darbības šajās vietās veicina labu un iedarbīgu domu pārraidi, slimu vai citādi

novājinātu cilvēku dziedināšanu un spēcināšanu. Šīs darbības pēdējo desmit gadu laikā daudzkārtpārbaudītas ar labiem panākumiem .

Līdzīgi Māras loka salikumam veidota kristīgo baznīcu altāra daļa (apsīda). No altāra loka mācītājsvar daļēji hipnotizēt draudzi, stāstīt tai par labiem darbiem, garīgi spēcināt, iedrošināt u.tml. Mēs tovarētu salīdzināt ar bultu šaušanu no strēlnieka loka, šoreiz tikai labā nozīmē.

Šādi zemes veidojumu loki sastopami arī citās bijušajās senajās svētvietas. Tos var saskatītAndrupenes Ļitviņos (Krāslavas rajons), Allažu Kalna Rautānos (Rīgas rajons), Brantu mežā (Valkasrajons) gandrīz pie robežas ar Cēsu rajonu u.c. vietās. To var salīdzināt ar prožektoi*u, kas raida spēcīgugaismas staru, un arī ar kristīgo baznīcu altāra daļām.

7.4. APSTRĀDĀTIE AKMENI Pokaiņos virszemē ārpus krāvumiem lielu akmeņu ir maz. Tāpēc šeit ar jēdzienu lieli apzīmēti tie,

kuru izmērs pārsniedz 0,5 m. Pats lielākais guļ Baltā kalna pakājē. Lielo akmeņu krāsa ir zilganpelēka, pattumša. Tātad kā tie, tā arī apaļie gaišpelēkie un dzeltenie ceļa bruģa akmeņi atgādāti no dažādām vietām,tie nav viena šļūdoņa sanesas.

Salīdzinājumā ar lielo akmeņu daudzumu citās Latvijas vietās Pokaiņos to ir neparasti maz. Arī tasliecina, ka apaļie galvas lieluma akmeņi atgādāti no citām vietām.

Vairāki lieli akmeņi ar apstrādes pazīmēm novietoti atsevišķi. Tomēr arī tie saistīti savā starpā aracīm neredzamām, bet zinātājam viegli izprotamām saitēm, kuras apzināmas ar īpašiem instrumentiem vaizintnieku rīksti. Ap šiem akmeņiem bija vēl citi, mazāki akmeņi, bet tie pēdējos gados nozagti.

Pokaiņu vainaga DR daļā apmēram 200 x 400 m platā joslā atrodas Laulību svētvieta . Tās R daļā irSaderības akmens jauno pāru saderības pārbaudei. Bramaņu taka. noved pie terasētas ielejas ar bruģētuūdenstilpi, kur jaunais pāris uzzināja svarīgākos notikumus savā nākotnē un kur tika veikts laulību rituālsar jaunā pāra saliešanu vai saliedēšanu. Tālāk ceļš veda pie Laimas galdiņa, kur noteica to, kas jaunajampārim būtu jāiegaumē, tad viņi devās pie Auglības akmens, lai dzīve būtu bērniem svētīta. Netālu, jautagadējā Īles pagasta daļā, atrodas Dzemdību akmens, pie kura varēja saņemt svētību, lai bērns vieglināktu pasaulē.

Dobumakmens ar ūdens ekrānu norāda uz Laimas galdiņu, īpaši apstrādātu akmeni stāvā nogāzē. Tāizmēri - 1,6 x 1,4 x 0,5 m. Ar mums nepazīstamām metodēm tā līmeniskajā, plakanajā virsmā iestrādātaglezna - Saules meita pie ugunskura.

Šis nebūt nav vienīgais tādā veidā apstrādātais akmens, bet mākslinieciskajā ziņā pats izcilākais gan.Visādā ziņā šis akmens uzskatāms par vienu no pasaules nozīmes vissenākajiem pirmsleduslaikmetamākslas darbiem. Šim akmenim ir it kā cimda veidols, tā īkšķis rāda uz Līgavu akmeni. Šie un citinosaukumi ir mūsu doti, salīdzinot vietas iekārtojumu ar dainās vēstītām ziņām, jo senatnē katrai vietainoteikti bijis savs apzīmējums, bet tas jau sen izzudis no tautas atmiņas. Tomēr jāpiebilst, ka tādiapgaismošanas apstākļi, kad Laimas attēlu var saskatīt, gadās visai reti.

Šīm vietām ir vēl viena loģiska saistība. Z - D virzienā no terasēm atrodas trīs pauguri, kurusnosaucām par Dieva, Laimas un Māras kalniem. Laimas galdmš atrodas pie Laimas kalna. Šā kalnavirsotnē ir vieta gaišreģiem. Bet Līgavu akmens ir Māras kalnā. Tā katram kalnam ir dubultas sakrālāssasaistes.

Saderības akmens. Uz to norāda Laimas galdiņš un Līgavu akmens. Ap 2,5 x 2,5 x 0,8 m lielaisakmens uzlikts uz pamatiem, tam apkārt apmēram 6 m diametrā ir mazāku akmeņu bruģis - jaunākopriesteru vieta. Šo akmeni var izmantot divu cilvēku saderības pārbaudei un saderības stiprināšanai.

Akmens augšdaļā ir divi sēdekļi - līgavai un līgavainim. Abi sēž blakus ar skatu uz DA - Sauleslēkta virzienā Ziemassvētkos. Šajā pašā virzienā raugās arī jau minētā Saules lente. Skatiens un domasšinī vietā vērsti uz Naudas kalnu. Tāpēc jādomā, ka šim akmenim bijusi nozīme ari Ziemassvētku rituālos.Līdzīgi svētakmeni ar dubultsēdekliem atrasti Beverīnā, Grobiņā, Sedā u.c. Kartes akmens. Pokaiņuaustrumu daļā, Tuntuļu kalnu pakājē, tāda paša nosaukuma upītes labajā krastā, izcirtumā, atrodassavdabīgs, plakans akmens ar augšup velvētu reljefu. Tā galvenā līnija virzīta uz ZZA, un tās virziensatbilst jau pieminētā Galvenā meridiāna R līnijai. To šķērso vēl divas reljefas līnijas, kas virzītas no R uzA. Tās varētu atbilst Popes līnijai un Lielā trīsstūra pamatnei. Pilnīgi izslēgts, ka šādus akmens reljefaveidojumus varētu radīt dēdēšana vai citi dabiskie procesi.

Sfinksa. Ēģiptē blakus lielajām piramīdām atrodas plaši pazīstamā skulptūra Sfinksa - būtne arcilvēka seju un lauvas ķermeni. Aculiecinieki stāsta, ka līdzīga skulptūra bijusi Pokaiņos netālu no vietējāceļa, kas ved uz Bļodnieku braslu. Skulptūru aizvedis kāds cilvēks, kas dzīvojis Saldū vai tā apkārtnē.

Tuvumā vēl bijušas divas lielas konusveida bedres, blīvi piekrautas ar akmeņiem.Skroderu akmens guļ Naudas kalna pakājē, Sesavas upē. Tā izmēri - 4,8 x 3,2 x 3,0 m, daļa akmens

ir atšķēlusies, tātad tā izmēri bijuši lielāki. Lielais akmens saistīts ar jau minēto teiku par akmens velšanukalnā. Diemžēl piekļūt pie tā visai grūti. Akmens ietilpst svētvietu tīklā, kas vērsts uz DA, t.i., Sauleslēkta virzienā Ziemassvētkos. Šajā sistēmā ietilpst Kroņa kalna Saules lente, Naudas kalns, Ziemassvētkuu.c. kalni. Tie ietilpst jau plašākā sistēmā Stokholma - Ventspils ( par to sk. Kurzeme) - Pokaiņi - Minska- Erevāna - senā Šumerā.

Ziedu akmens atrodas nogāzē apvedceļa malā. Mūsu senči neatzina ar asinsizliešanu saistītus upurus,lai gan vēsturnieki, kas nepārzina senatni, cenšas iegalvot pretējo. Akmenī iekalts plauktiņš ziedulikšanai. Līdzīgi akmeņi Latvijā ir daudzās vietās. Jau minējām, ka R. Rozīte līdzīgus plauktiņus redzējusiari Peru (sk. 5. apcirkni). Latvijā līdz šim nav zināms neviens akmens, kuru pamatoti varētu dēvēt parupurakmeni.

Norādes akmeņi. Visās lielajās senču svētvietās Latvijā un to apkārtnē līdz apmēram 1 km no centraizvietoti daudzi un dažādi norādes akmeņi. To veidols var būt līdzīgs šaurai bultai, bet biežāk tie atgādinaklona maizes kukuļa pusītes. Dažkārt pat nelielā akmenī iekalta zīme. Zīmes var būt arī lielajos akmeņos,tās norāda uz savstarpējām saistībām.

Robežzīmes. Ir ari akmeņi ar cita veida norādēm, kur platas atvēruma zīmes norada svētvietasrobežas. Tās nedrīkst pārkāpt bez senču garu atļaujas.

DZIEDNIECĪBA Saglabājušās ziņas par to, ka vēl 20. gs. sākumā sasirgušie Pokaiņu apkārtnes ļaudis gājuši uz seno

svētvietu. Viņi padzēruši veselības avota ūdeni, pasēdējuši uz dziedniecības akmeņiem un kļuvuši veseli.Pokaiņos atrastas divas senču dziedniecības vietas ar īpaši apstrādātu akmeņu kopām. Viena kopa ir

Pokaiņu loka dienvidos uz Dziedniecības kalna, kas orientēts R - A virzienā. Tā izmēri: ap 100 x 40 x 10m. Kalna orientācija un stāvā Z nogāze vedina domāt par tā mākslīgu uzbēršanu. Kalna virsotnē un Zpakājē noteiktās vietās novietoti ap 30 vairāk vai mazāk apstrādātu akmeņu, kas galvenokārt saistīti ardziedniecību. Dziedniecības kalna D nogāzē atrodas īpašs akmens ziedu nolikšanai. Interesants ir 5akmeņu salikums locītavu iekaisumu dziedināšanai, bļodveida akmens ginekoloģiskām vainām, akmensgulta u.c.

Otra dziedniecības akmeņu kopa atrodas apmēram 3 km ziemeļos, netālu no bijušo Pokaiņu mājuvietas. Abās vietās īpaši liktie akmeņi ir tā apstrādāti, lai piešķirtu tiem noteiktām dziedniecībasvajadzībām atbilstošu apveidu. Katrai no šīm dziedniecības vietām ir gan atšķirīgs iekārtojums unakmeņi, gan arī to apveids un dziednieciskās spējas.

Dziedniecības vietas un akmeņi savas spējas nav zaudējuši. Ir pārbaudīts, ka tie joprojām dziedina.Ar katru gadu uzkrājas arvien vairāk ziņu par pārsteidzošiem izdziedināšanas gadījumiem.

Uz Pokaiņiem nāk dziedināties daudzi slimi vai ievainoti dzīvnieki. Līdzīga vieta ir Zebrus ezerakrastos. Abas vietas nelaimīgo zvēru atšaušanai iecienījuši mednieki.

Dziedniecības akmeni - atrodas Dziedniecības kalna augšdaļā un dienvidu nogāzē, nedaudz augstākpar Ziedu akmeni. Netālu no tiem - akmens bļoda,, iespējams, ginekoloģisku vainu dziedināšanai. Dažosakmeņos iestrādātas vietas sēdēšanai, gulēšanai vai citām vājiniekam ērtām pozām. Katrs akmensnovietots tādā vietā, kur torsionu plūsmas rada dziedināšanai labvēlīgu lauku.

Līdzīgas dziednīcas atrastas pie Vaidavas ezera un Sauļos (abas Valmieras rajonā), Smiltenē.

SAVRUPATRADUMI Pokaiņu uzartajos, precīzāk, izpostītajos laukumos atrasti vairāki desmiti interesantu, loti senasizcelsmes apstrādātu akmeņu. Daļa no tiem būtiski atšķiras no jau zināmajiem. Tos varētu iedalīt

šādi:a) plānās šķilas;b) diski un citi auglības kulta simboli;c) skulptūras.Šie atradumi mūsdienu izpratnē raksturojami kā seni rituālu priekšmeti, par kuriem mums gandrīz

pilnīgi izzudušas atmiņas. Dažos gadījumos tie saistāmi ar kosmiskas nozīmes simboliem un prasaplašākus skaidrojumus. Tomēr ne uz mirkli nedrīkstam aizmirst iespēju, ka tālajā senatnē šie apstrādātieakmeņi bija nevis kulta priekšmeti, bet gan nopietnu zint- niecisku pasākumu svarīga sastāvdaļa.

Nav ticams, ka šie priekšmeti būtu dabas veidojums.

PLĀNAS ŠĶILAS Senie cilvēki prata no plānās šķilās saskaldīta granīta apbrīnojami precīzi darināt mākslas darbus.

Plāno šķilu atšķelšana ir jau sen aizmirsta māka. Vēl pārsteidzošāka ir māka no tās izveidot noteiktasformas priekšmetu. Katrs no šiem veidojumiem ir izcils sava laika mākslas darbs. Britu muzejaspeciālisti minētos darbus uzskatītu par izcilām vērtībām. Diemžēl Latvijas Kultūras ministrijasdarbinieku un augsti titulēto vēstures zinātnieku noziedzīgas vienaldzības un nolaidības dēl lielākā dala šodarbu ir nozagti.

Pokaiņos atrasti vairāk nekā 20 šāda veida darinājumi. Mazākie no tiem ir sirdsveida kultapriekšmeti, kuru izmēri ir 5 x 5 x 0,5 cm. Lielākais atrastais no plānajām šķilām veidotais darbs ir dubult-stēla - 1,3 x 1.0 x 0,2 m. Lielākajai daļai atrasto plakano granīta plākšņu ir sirds forma.

Sirdsveida akmeņi pieder pie senatnes simbolu mīklām. Ne cilvēka, ne dzīvnieka, ne putna sirdij navtā dēvētā sirdsveida forma, drīzāk tā līdzinās liepu lapai. Dainās minētām norādēm uz zeltābolu, kā arīliepu lapu laipu liku ir simboliska nozīme, kas saistāma ar nule minēto sirds veidolu.

Apmēram pusducis nelielu sirdsveida akmeņu atrasti zem Laimas galdiņa. Toties pie Auglībasakmens un Baltajā kalnā bija pa vienai lielai sirdsveida šķilai. Tas vedina uz domām par sasaisti arsievišķo auglības izpausmi, lai gan tai šai ziņā šķiet pakārtota nozīme. Sirds augšdaļa atbilst tā dēvētajaiputna zīmei (lidojošo spārnu atveids), apakšējā daļa veido seno Māras zīmi. Tātad kopumā šie akmeņiiezīmē jaunas dzīvības sākumu, kas ir

Māras valdījumā. Rituālos šī zīme ir zintnieces rokās. Apgāztā veidā šī zīmju kopa izteic Dieva zīmivirs nāves simbola - omegas.

Sirds ir gan kosmiskās, gan bioloģiskās dzīvības sākuma un uzturēšanas simbols. Zūdot īstajāmzināšanām, šis simbols ieguvis nedaudz citu nozīmi. Sirdsveida akmens atrašanās Auglības akmens pakājēnorāda, ka šī vieta izmantota vēl pavisam nesen, domājams, vēl līdz krustnešu ienākšanai.

Sirds - putna zīme divu pauguriņu veidā - ir daudzu seno svētvietu būtiska sastāvdaļa. Mēs jauminējām skatu uz uzlēcošo Sauli no terasēm. Šādās vietās skatiens jāvirza pa ieleju starp pauguriem.Šajās vietās ir stingra zintniecības darbību sasaiste ar noteiktu kalendāra laiku.

Sirds veidols ir pašai Zemeslodei. Ziemeļpolā tam ir iedobe, Dienvidpolā - tikpat liels izcilnis.Tādējādi pirmām kārtām sirds simbolizē planētu, uz kuras dzīvojošiem cilvēkiem ar savu darbu tā irjāuztur, jo Zeme ir arī Saules sistēmas sirds.

Sirds zīmējumi atrasti vairākos akmeņos. Pokaiņos ir zināmi arī zemes veidojumi un svētakmeni,kuru veidolos vairāk vai mazāk izteikti šie simboli.

Pokaiņos atrastās lielās sirdsveida akmens šķilas ir no gaiša, bet mazās - no sarkana granīta.Pavisam šeit atrasti kādi divdesmit sirds veidā apstrādāti akmeņi. Paša lielākā izmēri - 0,8 x 0,8 m.

Sirdsveida elementu grupas sastopam Lielvārdes jostā. Iespējams, ka šeit tie izsaka dzīvības apriti,t.i., saistību ar laiku. Tā ir vēl viena norāde uz precīzu laika uzskaiti tālajā senatnē. Šajā ziņā sirdssimbols sasaucas ar jau minēto zīmi, ko veido terases.

Šī sirds kā augstāks simbols, mūsuprāt, izsaka dzīvības aprites ciklu - dvēseles un gara dzīvipasaulē. Ar līdzīgu apveidu Zemi ietver tās magnētiskais lauks. Zeme ir tā Kosmosa daļa, kurā uzturasbioloģiskās dzīvības veidi, kas veic savu uzdevumu attiecībā uz Saules sistēmas bioenerģētiskolīdzsvaru. Zeme, pēc senajiem uzskatiem, ir dzīvības devēja, Māte un arī barotāja. Parasti šo seno cilvēkuuzskatu saprot tikai ļoti šaurā nozīmē, domājot vienīgi par Zemes auglīgo virskārtu, kas baro koku, krūmuun zāles saknes. Latvju teikas mudina ieskatīties daudz dziļāk, jo Zeme ir dzīvības devēja visai Saulessistēmai.

Apstrādātie sirdsveida akmentiņi atgādina Ori- ņakas perioda (35. - 20. gt. pr. Kr.) skulptūriņas.Tādas esot atrastas vienīgi Kastīlijā un Gvardanā un apskatāmas Morāvijas muzejā Brno (Čehija).

Pieminējumi latvju dainās tomēr vedina domāt, ka šis veidols radies daudz senāk.Krustiņš. 1999. gada jūlijā Pokaiņu kopšanas talkas dalībnieki Dižās sejas labās acs ielejas dūņās

atrada no akmens šķilas izšķaidītu apmēram 14 x 6 x 0,8 cm lielu krustiņu. Iespējams, ka tas iemests kāziedojums.

Dubultstēla. Ieeju Pokaiņu mežā no rietumu puses grezno akmens dubultstēla. Tā bija nogulējusi zemaugsnes virskārtas ne vienu vien gadu tūkstoti. Dubultstēlas atrašana ir viens no daudzajiem izcilasgaišredzības brīnumiem, ko veikusi Rasma Rozīte. Stēlas vienā pusē sievietes, otrā - vīrieša seja. Šietēli, tāpat kā Laimas galdiņš, uzskatāmi par pirmsleduslaikmeta mākslas darbiem. Sievietes sejai Pokaiņupostītāji 1997. g. nodauzīja degunu.

POKAINU KULTŪRA Vēsturnieki ar jēdzienu kultūra apzīmē noteiktu sabiedrības attīstības pakāpi, kuru raksturo tie vai

citi savam laikam tipiski atradumi.Pēdējos gados daudzās vietās Latvijā atrasti gan apstrādāti svētakmeni, gan arī to dažādi salikumi,

kas visspēcīgāk izpaužas Pokaiņos. Tāpēc uzskatām, ka atklāta jauna Pokaiņu kultūra.Laivas veida salikumi (Velna laivas), kas ir veidoti gan kā laivas kontūras, gan telpiski krāvumi, gan

arī citos visai līdzīgos veidos, atrasti ne tikai Kurzemē, bet arī Vidzemē un Latgalē. Plašāk pazīstama tādēvētā Plintiņu Velna laiva (Tukuma rajons).

Vaidavas Burgā (Beverīna, Valmieras rajons) u.c. atrasti daži līdzīgi akmeņu salikumi. Līdzīgiapstrādāti svētakmeni atrasti Valkas rajona Launkalnē. Krona, kalnam līdzīgs zemes valnis atrastsLimbažu rajonā.

Pokaiņus ar citām šādām svētvietām saista lielas svētlīnijas. Šādu līdzību varētu būt vēl visai daudz,bet tās aplūkot nav šīs grāmatas mērķis. Mēs aplūkosim tikai tipiskos veidojumus, kuri raksturīgi Pokaiņukultūrai un kuriem līdzīgi sastopami vēl citās vietās Latvijā.

Auglības kulta simboli. Gan mikropasaules, gan kosmiskās dzīvības - galaktiku, zvaigžņu un planētusistēmu eksistences pamats ir rotācija ap centrālo asi. Tā ir vīrišķā spēka ass. Sievišķās izpausmessimbols ir pirmvielas vainags, disks.

Pāri kā likums. Debesīs ir divi kausi - Lielā un Mazā Lāča zvaigznāji. Pokaiņos Dižās sejas acisbūtībā ir divu svētieleju pāris. Pa pāriem izvietoti daudzi senie svētkalni, kurus vēlāk pārveidoja parpilskalniem, piemēram, Aizkrauklē, Dikļos, Kok- muižā, Mežotnē, Tērvetē un citās vietās.

Mūsu svēto upju - Svētupes, Salacas u.c. sākumus veido un apstaro divas pāru svētvietas ar spēcīgustarojumu. Dainās bieži vien pēc ūdens iet ar diviem sudraba biķeriem. Citas dainas vēstī, ka div'svecītes jūrā deg.

Dzīvību veido divi dzimumi, bet plašākā nozīmē - divi it kā pretēji poli ar labdabīgu mijiedarbību.Lai tie rastos un attīstītos, vajadzīgi divi smalko enerģiju veidi - zelta un sudraba. Lielajam Pokaiņusvētvietu ielokam ir divi gali, kas vidū savienojas. Te visur redzam dabas likumības, kuras senčipārzināja labāk nekā mēs. Un atkal pārliecināmies, ka dainās teiktais atbilst gan lielajiem dabaslikumiem, gan Latvijas senseno svētvietu iekārtojumam.

DISKI Pokaiņos un arī Gulbenes rajonā atrasti diskveida akmeņi, kuru diametrs - ap 25 cm, biezums - ap 10

cm. Tie šķiet vēl senāki nekā sirdsveida akmeni.Dabā tādu formu tikpat kā nav, ja neņem vērā īpatnas konkrēcijas (Fe-Mn minerālu nogulumi jūras

dibenā). Tuvākā vieta, kur tie atrasti, ir Baltijas jūrā aiz Rīgenes salas.Pokaiņu diski atrasti vandaliski uzartajās zemēs. Viens no tiem bijis kāda krāvuma virspusē kā

atjaunotnes simbols, bet zem tā krāvumā bijis akasveida dobums.Ļoti daudz nelielu, domājams, informāciju saturošu disku dažu cm diametrā atrasti bijušajāKaltenes Vellkalvā. 1960. - 1975. g. tos samala šķembās ceļa bruģēšanai. Tā zudušas izcilas

vērtības, jo katrs no šiem rūpīgi apstrādātajiem diskiem uzskatāms par sava laika tehnikas brīnumu, parkuru nozīmi tagad var tikai izteikt minējumus.

Disks ir kā kosmiskā pirmsākuma un dzīvības aprites simbols, tā nozīme ir ļoti plaša - sākot noGalaktikas radīšanas līdz dvēseles pārejai uz Saules valstību. Diski ir arī Saules sistēmas un Galaktikasfiziskā veidola modelis.

Pēc krievu zinātnieka Viktora Plikina teorijas, diska atveids pielīdzināms pirmvielas mākonim, koizdalīja Saule, lai veidotu kārtējās Saules sistēmas planētas. Bet klasiskās teorijas pauž viedokli, kaSaules sistēma radās no diskveida pirmvielas mākoņa. Ne velti grieķu mīti vēsta, ka disku sviedaApollons, kuram piedēvē radīšanas uzdevumus. Ēģiptiešu dievība Atons bija Saules diskapersonifikācija.

Dainas vēsta par Saules meitas vainadziņu - arī diska atveidu. Tādi ir Jāņu vainagi, kā arī nimbi apsvēto galvām. Visas šīs ziņas norāda uz senām, desmitiem tūkstošu gadu vecām, diemžēl tikpat kāaizmirstām zināšanām. Bet Pokaiņos tās tika glabātas.

Vairākām senajām kultūrtautām - ēģiptiešiem, Centrālamerikas indiāņiem u.c. - disks bija Saulessimbols. Tas jau ir kropļojums un liecina, ka aizmirsti tādi jēdzieni kā Saules sistēma un Galaktika.

Diski ļauj mums tuvoties Lēto tēla būtībai. Teikās par Lēto dēlu Apollonu ir vairākas Radītājaiezīmes un darbības. Valodnieki Lēto vārdu skaidro ar angļu light - gaisma, kas saistāms ar Saulessistēmas izstarojumiem Kosmosā.

Tā ir no mūsu zemes nākusi gara gaismas radītāja, tā ir bioenerģijas plūsma, kas rada dzīvību, tā irpielīdzināma dainās minētajai Gaigalai. Tā radīja jaunus dzīvības veidus, tostarp cilvēkus, jaunas rases,valodas, tautas un civilizācijas. Pateicoties tai, no ilgas aizmirstības piecelti Pokaiņi, atmodinātas senāszinības, radīta iespēja tās likt lietā daudz plašāk, lai pārvarētu pēdējo gadsimtu zinātnes radīto strupceļu.Tā nu secinām, ka Latvijā atrasti ļoti seni kulta priekšmeti, par kuriem citas senās civilizācijas bijasaglabājušas tikai atmiņas vai nu zīmējumos, vai mītos.

Jau minējām, ka senie simboli bija telpiski strukturēti. Teiktais attiecas ne tikai uz dainu saturu, betarī uz kulta priekšmetu nozīmi. Savā būtībā telpiski strukturētā simbolu valoda ir kosmiskās nozīmescaurviju principa praktiskā pielietošana zintniecībā. Vēlākos laikos diska kā kulta priekšmetaizmantošana saistāma gan ar apbedīšanas, gan Ziemassvētku rituāliem, jo pēdējie simbolizē arīGalaktikas un Saules sistēma radīšanas un pāratdzimšanas sākumu. Uz to norāda arī citu tautu mīti.

Sengrieķu teika vēsta, ka, sviežot disku, Apollons nejauši nogalinājis savu draugu Hiakintu. ArīPērsē js nejauši nonāvēja savu vectēvu. Šis mīts ir atblāzma no senākiem mītiem un skatāms vienkopus arteikām par skroderiem Naudas kalnā un Okuni- nusi Japānā (sk. 1. apcirkni). Senēģiptiešu dievības arSaules disku rokās neapšaubāmi ir jaunākas par Apollonu.

Gaišredzīgie cilvēki, kas spēj ieskatīties dziļajā senatnē, redzējuši diskus Pokaiņu priesteru rokās,veicot rituālas darbības pirms labprātīgas sadedzināšanās. Šīs darbības saistāmas ar latvju garamantāsaprakstīto dvēseles atgriešanos Saulē. Saule rada kosmisko dzīvību, Saule dod bioloģiskai radībai

dvēseli. Saulē atgriežas gan kosmiskie ķermeņi, gan dvēseles, jo kosmiskā dzīvība ir pilna aprite, tas ircikls, kurā nav nekā lieka.

Diska kā simbola nozīme nav zudusi arī mūsdienās. 1987. g. 16. augustā Peru no Saules tempļa senozināšanu pētnieki svinīgi iznesa zelta disku, tā iezīmējot jauna laikmeta sākumu cilvēces vēsturē. Šo dienusvinēja 144 tūkstoši pasaules gaišāko cilvēku. Varbūt tā ir tikai sagadīšanās, bet arī Latvijā (toreiz LPSR)notika būtisks pavērsiens. Senatnes izpētes grupa apzināja mūsu tāltālo pagātni kā iespējami senākocivilizāciju pasaulē. Šī grāmata rāda daudzu cilvēku veikumu, apzinot nule teikto.

Disks ir ne tikai lielo kosmisko objektu pirmvielas mākoņa, galaktiku, zvaigžņu, tostarp Saulessistēmas, radīšanas un pastāvēšanas simbols. Vispārīgā nozīmē disks ir arī jaņ minētā vainaga rotācijassimbols ap centrālo asi. Šo rotāciju daudzos simbolos piemin latvju dainas, bet citu tautu mītos šosimbolu un pašus Pokaiņus piemin kā Kosjniskās dzirnavas. Esam nonākuši pie trešā kulta priekšmeta -vīrišķā, dainās minētās Zelta niedres jeb Zelta vadžas, kam mūsdienu valodā ir rotācijas ass simbolika.Tas, ka šādus priekšmetus Pokaiņos patiešām izdevies atrast, lieku reizi apliecina gan vietas senumu, gandainu patiesīgumu.

Zelta niedre. Bioloģiskajām būtnēm dzīvības radīšana notiek divu elementu saplūšanas,savienošanās rezultātā, tikai bez rotācijas. Dainās minētā Zelta niedre ir vīrišķais dzīvības aizsākums. Šisaizsākums ir neredzamā, bet nojaušamā diska ass, tā piepilda svētieleju. Pēdējos gadu tūkstošos Zeltaniedres simbolu aizstāja kulta priekšmeti bez reālas darbības, piemēram, krīva, vēlāk pāvesta vaibīskapa zizlis (spieķis).

Auglības kulta sievišķo elementu dabā simbolizēja ielejas starp diviem pauguriņiem. Vīrišķoelementu izsaka augšup celtie pauguri. Pokaiņos atrasti arī no akmeņiem darināti vīrišķie auglības kultarituālie priekšmeti.

Vandai iski uzartajās vietās zemes virspusē atrasti vairāki nelieli apstrādāti akmeņi, kuri pēc atveidatuvi šivalingamiem, tikai mazāki. Nosacīti tos varētu raksturot kā cilindriskus priekšmetus, apmēram 30-35 cm garus, 12 cm diametrā ar noapaļotu augšgalu. Apakšējais gals apstrādāts tā, lai priekšmets,novietots uz horizontālas pamatnes, stāvētu vertikāli. Sevišķi skaists ir kāds šāda veida ragmāņa gneisaakmens ar neskaitāmiem mirdzošiem melniem ragmāņa kristāliņiem.

Tāpat kā jau minētās sirdis, arī lingami uzskatāmi par pirmsleduslaikmeta mākslas paraugiem. Arīšie senie priekšmeti atrasti tuvu zemes virskārtai. Tas liecina, ka šie priekšmeti lietoti vēl pēdējā gadutūkstotī.

SAKRĀLIE MĀKSLAS PRIEKŠMETI Pokaiņos atrasti daudzi un dažādi senās mākslas pieminekli. Tie būtiski atšķiras no mūsdienu

mākslas darbiem, daudzos gadījumos liecinot par ievērojami augstāku garīgo līmeni un tehniskoizpildījumu.

Akmens tēli. Pokaiņos atrasti arī vēl citi pārsteidzoši paleolītiskās mākslas veidojumi. 1. apcirknījau runājām par izcilo polieikoniskās mākslas darbu - akmens galvu. Aplūkojot to no dažādām pusēm, varsaskatīt trīs atšķirīgus veidojumus - delfīna, zirga un cilvēka galvu, kuri simbolizē kolektīvā saprātaattīstību. Bet tā nav šeit vienīgā. Viena no tām, kas atradās Laimas kalniņā, bija Dižās sejas atveids.Apmēram 3 mm dziļi akmenī bija iegravēta mute, deguns, acis, virs galvas - kronis. Pirmajā brīdī šķiet,ka valdnieka kronis varēja rasties tikai bronzas laikmetā, tomēr atcerēsimies milzīgo zemes veidojumu -Dižo seju ar tās kroni. Diemžēl šī galva 1995. gada rudenī nozagta.

Citādāku, arī izcilu veidojumu, tā atradēja R. Rozīte nosauca par Lāčausi. Tā vidējā daļa - tumšs,apstrādāts laukakmens ap 15 x 8 x 8 cm. Katrā sānā, turklāt ļoti simetriski, pa gaišam atšķirīga sastāvaakmenim, kas veido milzu ausis. Tās šķiet piemetinātas ar mūsdienās aizmirstiem paņēmieniem. Tomērģeoloģe I.Ulmane uzskata, ka senie meistari Lācauss veidošanai atraduši slāņainu gneisa laukakmeni, kurubagātina tumša minerālu dzīsla. Bet arī tādā gadījumā Lāčauss ir izcils dižās senatnes mākslas darbs.

Senās vērtības. Unikālie paleolītiskās mākslas priekšmeti atrasti zemes virspusē vandaliskiuzartajās vietās. Tiem līdzīgu nav ne Latvijā, ne Baltijā un nav zināmi arī Ziemeļeiropā. Liela daļa nošajā grāmatā minētajiem senču mākslas darbiem veidoti ar metodēm, kādas mūsdienu tehnika nepazīst.

Lielo zīmējumu noslēpums. Apmeklētājam, kas pirmoreiz ieradies Pokaiņos, pat neienāk prātā, kapatiesībā Pokaiņu veidojumi sasaistīti struktūrās. Pirmajā tuvinājumā šīs sasaistes var uzskatīt parmilzīgiem zīmējumiem. Šobrīd apzinātas tikai nelielas šo zīmējumu daļas.

Gandrīz visas zīmējumu līnijas sedz zeme. To arheoloģiskā izpēte ir ne tikai darbietilpīga, bet arīnav vēlama, jo graujošās metodes var nodarīt kaitējumu Pokaiņu galvenajām vērtībām.

Lielo kopsakarību vijumi. Viens no lielajiem Visuma uzbūves likumiem nosaka mikropasaules, mūsupasaules un makrostruktūru savstarpējo līdzību un dažādu struktūru atspulgus katrā ķermenī. Dižās sejasatspulgu varēja ieraudzīt tūkstoš reižu samazināta akmens portretā Laimas kalniņā. Savukārt desmit reižulielāks Dižās sejas attēls saskatīts uz Marsa.

Jau aplūkoto Zelta ķēdes trīsstūru daļas veido milzīgu zīmējumu - vienādsānu trīsstūri 75 xl20 km,kura augstuma un pamatnes attiecības ir tādas pašas kā Heopsa piramīdai Gīzā. Šā trīsstūra virsotnesatrodas Engurē, Mežotnē un Nīgrandes Alšos. Velkot līniju perpendikulāri pret pamatni, tā sakrīt ar jauaprakstīto Pitagora trīsstūru kopējo malu, kas šķērso Pokaiņu Dižo seju, Annenieku Karsto kalnu unTukuma Milzukalnu. Šis veidojums ir vecāks par Heopsa piramīdu, tāpēc ir pamats uzskatīt, ka tāsplānojums varētu būt aizņemts no senbaltu civilizācijas un veido vienu piectūkstošo daļu no nuleaprakstītā seno svētvietu plānojuma Latvijā.

Dieva kalns varētu atbilst Polārzvaigznes vietai zvaigžņu kartē. Jau minēto Zelta ķēdes trīsstūrupamatni var arī iedomāties kā daļu no debesīs redzamā Lielā Lāča zvaigznāja attēla. Tajā senā svētvietulīnija Skaistkalne - Mežotne - Tērvete - Pokaini atbilst Lielā Lāča. kausa kātam.

Ja par Pokaiņu sākumu uzskata milzīgā, vēl neizpētītā objekta nolaišanu, kas jau miljoniem gadukalpo par enerģijas avotu minētajam riņķveida starojumam, tad Pokaiņu vēsture mērāma miljonos gadu.

Zvaigžņu kartes? Latvijā vairākās vietās zināmi akmeņu izvietojumi, kam varētu būt līdzība arzvaigžņoto debesi. Dainas apliecina, ka mūsu senči vērojuši zvaigžņu kustību un labi pārzinājušiastronomiju. Pokaiņu skaidrās debesis ļoti piemērotas vērojumiem. Vēlreiz uzsveram, ka seno cilvēkuzināšanas par debesu spīdekļiem pārsteidz vēl tagad. No 21. gs. speciālistu skatījuma šīs zināšanas uninterese par zvaigznēm daudzkārt pārsniedz tās seno cilvēku vajadzības, kādas mēs spējam iedomāties.

No tā jāsecina, ka senčiem bijušas kādas, mūsdienās vēl neapjaustas zināšanas un darbības mērķi, kuruizpildīšanai viņi lūkojās uz zvaigznēm.

Atcerēsimies šumeru eposos minēto kopu - Ešar- ru, kurā ietilpa 3600 svēto vietu. Šis skaitlis ļotilabi sakrīt ar zvaigžņu skaitu, kuras redzamas mūsu zemē labos laika apstākļos. Šobrīd tas šķiet arīvienīgais loģiskais skaidrojums svētvietu skaitam Ešarrā un līdz ar to akmens krāvumu skaitam Pokaiņos,kā arī īpatnībām to izvietojumā.

Pokaiņu izpēte dod pavedienu tālākiem meklējumiem. Viens no tādiem pavedieniem ir Bramaņu celi.Bramaņu ceļi. Pokaiņu krāvumi savā starpā ir savienoti ar akmeņu bruģa taciņām, kuras dēvēsim par

Bramaņu ceļiem. Šie ceļi rūpīgi bruģēti ar gaišdzelteniem akmeņiem, kas atšķiras no krāvumos liktajiembaltajiem un gaišpelēkajiem akmeņiem. Kopumā šie ceļi izveido milzīgu tīklu. Pirmo sazaroto ceļu tīklustarp atsevišķiem svētvietu centriem atklājām 1995. g. Ap 100 m R no terasēm, noņemot sūnu slāņus noakmeņu krāvumiem, 1995. gadā atrastas pirmās bruģētās takas, kas krāvumus savieno. Pats vienkāršākaisšo ceļu skaidrojums būtu doma par bramaņu rituālajiem gājieniem no viena krāvuma uz otru.

Daudzi cilvēki uz atsegtajiem taku akmeņiem saskatījuši zīmes. Iespējams, ka tās ieskrāpētasjaunākos laikos, jo maz ticams, ka senatnē veidotās zīmes būtu tik ilgi saglabājušās.

Vēl piebildīsim, ka šo ceļu būvei izlietoti apmēram 200 tūkstoši akmeņu. Tas ir vērā ņemams darbspat tad, ja ceļi kalpotu tikai greznumam. Tāpēc ceļu nozīmes skaidrošanai jāmeklē citi, daudz nopietnākipamatojumi.

Bramaņu ceļu kopgarums mērāms vairākos desmitos kilometru. Ceļu tīkls uzskatāms par kāda dižaobjekta modeli, bet, vēl ticamāk, tas salīdzināms ar viļņu vadu. Ceļš paredzēts nevis iešanai, bet ganinformatīvo torsionu plūsmu pārraidei.

Gadu tūkstošos sabirušās lapas, skujas un sūnas senos ceļus ir apsegušas ar trūdu slāni, tāpēcparastai acij tie nav ieraugāmi. Pašreizējais cilvēku kultūras līmenis ir pārāk zems, lai drīkstētu šos ceļusatklāt. Ar laiku, attīstoties zinātnei un kultūrai, šie ceļi varētu sniegt ļoti vērtīgas ziņas.

Milzīgās tīklveida struktūras nozīmi nedrīkst novērtēt pārāk zemu. Pasaulē ir zināmi daudzi milzīgizīmējumi, piemēram, Naskas tuksnesī Peru. Tomēr tie ir tikai zīmējumi, bet Pokaiņos esam atraduši blīviliktas akmeņu rindas, kas savieno akmeņu krāvumus vai citas nozīmīgas vietas. Šīs rindas liktas uz smalkoenerģiju plūsmām (āderēm), tāpēc kopumā šie veidojumi pielīdzināmi mūsdienu elektroniskajām shēmām.Liecības par šīs shēmas mērķiem un uzdevumiem sniedz latvju garamantas. Daļa no tām liecina parneparastām zināšanām, kuras varēja iegūt tikai no citu zvaigžņu civilizācijām (sk. 1. apcirkni). Vairāknekā ducis pasaku norāda uz Pokaiņu Dižo seju vai ar to saistītiem veidojumiem kā vietu, kur var iegūtsevišķi nozīmīgas ziņas. Šobrīd tie ir tikai minējumi, bet tie ir vajadzīgi, lai mēs būtu gatavi saprast to, korādīs tālākie pētījumi. Tiem nav vajadzīgi atsegumi. Bramaņu takas un zīmējumus var noteikt arī citādāveidā. Šīs takas lieku reizi pierāda, cik absurdi ir Latvijas vēsturnieku apgalvojumi, ka Pokaiņu krāvumiradušies, novācot no tīrumiem akmeņus, kā tas darīts daudzās citās vietās Latvijā. Bet tur akmeņi vai nusamesti vaļņos gar lauka malām, vai sagāzti kaudzēs. Tur vienuviet ir gan lieli, gan mazi akmeņi. Nekadun nekur šādas kaudzes nekrauj rūpīgi, akmeņus tajās vienkārši sasviež. Nekad un nekur no laukiemnovākto akmeņu kaudzes nesavieno ar rūpīgi bruģētām taciņām. Šīm kaudzēm nav arī īpaši izvēlētasvietas āderu krustpunktos.

Zīmes akmeņos. Senatnē zīmēm bija liela nozīme. Pokaiņos sastopam daudzas un dažādas zīmes. Jauaplūkojām sargājošo U veida jeb Māras zīmi - Zintnieku loku. Vairākās vietās izveidotas īpatnas zīmes -telpiskās laivas. Terases veido dubultzīmes, kas tulkojamas atbilstoši tam, no kuras puses tās lasa. Arīpašas trīspakāpju terases ir zīmes. Vairākās vietās ir terasveida vai kāpņveida akmens salikumi.

Krāvumos liktajos akmeņos atrodamas daudzas ieskrāpētas zīmes. Varbūt tādā veidā licējs iezīmējasavu akmeni? Vēl ticamāk, ka šīs zīmes ir jaunākas, veidotas pēdējos gadu tūkstošos. Taču jāpiebilst, katās nav uzskatāmas par rakstiem mūsdienu nozīmē.

Daudzos akmeņos iekaltas norādes zīmes - vienkāršotajā skaidrojumā-ceļa rādītāji. Bet dziļākajā

būtībā tās ir sistēmas norādes zīmes. Arī daļa citu jau minēto zīmju norāda uz to, ka senči Pokainusuztvēra kā sistēmu. Netālu no Tuntulu kalniem kādā akmenī iekalts kartei līdzīgs zīmējums.

Salīdzinot līdz šim ievērotos akmeņus ar zīmēm un jau atsegto akmeņu kopskaitu, varam lēst, kakopumā Pokaiņos varētu būt vairāk nekā simts tūkstoši akmeņu ar iekaltām vai ieskrāpētām zīmēm.

Zīmējumi un attēli. Šeit jārunā par divu līmeņu tēlotāju mākslu. Parastie attēli skatāmi ikvienam.Augstāka līmeņa attēli redzami tikai noteiktā apgaismojumā un no noteikta skatpunkta, dažkārt tikai^noteiktā laikā, turklāt ne katrs var tos saskatīt. Šādu zīmējumu un attēlu skaits Pokaiņos ir ļoti liels. Arnule teikto nav domāta mistika, jo daļa attēlu fiksēta fotogrāfijās un videofilmās. Līdzīgi sakrālās mākslasdarbi zināmi arī citur pasaulē, tomēr to skaits ir neliels. Pokaiņi uzskatāmi par bagātāko senās sakrālāsmākslas pieminekļu krātuvi pasaulē.

7.5. IESKATS POKAIŅU VĒSTURĒ Pokaiņu izveidošanai veikti zemes darbi vairāku miljonu kubikmetru apjomā. No tālienes atgādāti,

apstrādāti un novietoti iepriekš izraudzītās vietās vairāk nekā divi miljoni svētakmeņu. Kopējais darbuapjoms vērtējams apmēram simts miljonos darba dienu. Mēs minam šos skaitļus un vēlreiz uzsveram dziļipārdomāto Pokaiņu struktūru tāpēc, ka katrs Pokaiņu postīšanas gadījums ir nepiedodams.

Šobrīd pasaulē nav zināma otra tik sena un komplicēta svētvieta kā Pokaiņi.Mums šķiet, ka esam apjēguši daļu no Pokaiņu uzdevumiem - dziedniecību, jauno pāru saderināšanu

un laulāšanu, zvaigžņu vērojumus, pareģošanu. Tajā pašā laikā jāapzinās, ka šajos desmit gados, kopšPokaiņi atklāti, esam izpētījuši pavisam niecīgu daļu no tā, kas šeit atrodas.

Ziņas par Dižās sejas radīšanu vedina domāt, ka tā ierīkota īpašā vietā - kādā vēl senākā un ļotinozīmīgā svētvietā. Tātad jāieskatās ne tikai iepriekšējā starpleduslaikmetā, bet vēl senāk, kad liktipirmie gaišo akmeņu krāvumi, un vēl senāk, kad veidoti zemes valni. Bet ir arī tādi akmeni, kuri novietotitikai pirms dažiem gadu tūkstošiem.

Senatnē uz Pokaiņiem devās svētceļotāju pulciņi. Lēšot, ka apmeklētāju skaits bijis daudzreiz lielākspar akmeņu galvu skaitu, tas jārēķina 10 - 20 miljonu liels. Protams, šos akmeņus atnesa ilgā laikā, varbūtpat daudzās tūkstošgadēs.

Tagadējā Dobeles rajona senais vārds Semigallia un Pokaiņu svētvietas plānojums liecina, ka šeitilgu laiku bijusi seno Eiropas dižpriesteru - gailu augstākā skola.

Pokaiņu aizvēsture iesniedzas tik dziļi aizlaikos, ka būtu mērāma nevis gadu tūkstošos vaidesmittūkstošos, bet gan starpleduslaikmetos. Pokaiņu sākums bijis pirms gadu miljoniem, kad Dieva dēliievadīja Zemi orbītā un lēni uz tās nolaida iepriekš izplānotajā vietā simtiem miljardu tonnu smagoenerģijas avotu, ko patlaban vēl dēvē par Dobeles meteorītu vai arī anomāliju. Pēc tam iekārtoja unpalaida bioenerģētiskā starojuma raidītāju, kas darbojas vēl tagad.

Nākamais darbs bija lielo svētvietu sistēmu izplānošana un mākslīgo zemes veidojumu, tostarp Zeltaķēdes un Popes līnijas, radīšana. Pēc tam, iespējams, tika veidots Immas kalns, Krievu kalni un pašuPokaiņu reljefs. Tajā pašā laikā tika izplānota Pokaiņu zvaigžņu karte - 3600 svētvietu kopa - Ešar- ra. Toaptuveni varētu attiecināt jau uz aizpērno starpleduslaikmetu.

Pērnajā starpledus laikmetā nogalināja Apsu un izveidoja Dižo seju. Tad seko jau aplūkotie Kurbadalaiki, tiem seko otrā Pokaiņu priesteru nogalināšana, Erras melno galvu iebrukuma laiks.

Pēdējā, t.i., pašreizējā starpledus periodā vispirms notika Pokaiņu sakopšana pēc ilgstošā leduslaik-meta. Laika gaitā tie apauga ar jauniem veidojumiem, apvienojot sevī senās civilizācijas augstākossasniegumus ar aizvēstures pieminekļiem. Pokaiņus, kādi tie bija līdz to vandaliskai postīšanai 20. gs.pēdējos gados, var salīdzināt ar ļoti sarežģītu mehānismu. Bramaņus, kas kopa un pilnveidoja Pokaiņus,teikā piemin kā skroderus, kas vēla akmeni Naudas kalnā. Diemžēl, veltot galveno uzmanību Pokaiņu unvisas mūsu zemes kā milzīgas svētvietu sistēmas izveidošanai, novārtā palika zemes aizsardzība. Iebrukamakroķelti, nogalināja Pokaiņu priesterus, un tam sekoja senbaltu plaukstošās civilizācijas pagrimums.

Pēc makroķeltu padzīšanas dzīve Pokaiņos pamazām atplauka, un šeit atkal ieradās svētceļnieki,tomēr viņu bija mazāk. Bet 13. gs. baltu zemēs savu kārtību jau sāka ieviest krustneši.

Tagad mēģināsim saistīt divas lielas mīklas. Šīs grāmatas sākumā teicām, ka mūsu senčiem bijušasļoti augstas zināšanas, bet nav izprotams to avots.

Pokaiņi ir ļoti sarežģīta struktūra. Tā nevarēja būt veidota tikai apbedījumu, dziedniecības,pareģošanas un laulību rituālu vajadzībām. Tātad vajadzēja būt vēl kādiem ļoti lieliem uzdevumiem. Jauteicām, ka Pokaiņu sistēmas izveidošanai patērēts apmēram simts miljoni darba dienu. Tas ir ļoti lielsapjoms. Saistot kopā visu mums zināmo, jāsecina, ka Pokaiņu sarežģītā sistēma veidota informācijassaņemšanai no citām civilizācijām un, visai iespējams, arī pārraidei.

Senajās teikās par īliņu un Naudas kalna skroderiem gūstam svarīgas ziņas par Pokaiņu vēsturi.Teika par īliņu vēsta, ka Dievs šai vietai devis lielu spēku.

Ģeologu pētījumi par klimatu senatnē vedina domāt, ka Pokaiņu ziedu laiki sākušies ap 6. gt. p.m.ē.un beigušies ap 2,7 gt. p.m.ē. Šķiet, tajā laikā senči pratuši regulēt klimatu, jo tas bijis ievērojami siltāksun maigāks nekā mūsdienās. Savukārt teika par Naudas kalnu jau stāsta par ziedu laiku beigām, kad kalnāveltais akmens saspieda un sakropļoja skroderus.

Pokaiņu melnās dienas. Teika, kas stāsta par Naudas kalnu un skroderiem, kurus tur nogalēja viņupašu veltais akmens, nemin iemeslu, kāpēc tas sāka ripot lejup.

Papildu ziņas sniedz senskandmāvu Jaunākajā Edā. pieminētais gudrais vīrs Kvasīrs, kas ceļojis papasauli, mācīdams cilvēkus. Punduri Fjalars un Ga- lars (t.i., ārieši) Kvasīru nogalina un no viņa asinīm(variantā - arī no smadzenēm) gatavo dzērienu. Kaut ari mīts ir stipri izkropļots, tajā var saskatīt ziņu pargūdu vardarbībām - Pokaiņu priesteru nogalināšanu uz akmeņu krāvumiem, kas pielīdzināti smadzenēm.

Pamazām aizsērēja Dižās sejas acis, tajās vairs nespoguļojās Saule un neatmirdzēja zvaigznes. Vairsnerunāja mute, nedzirdēja ausis, klusēja smadzenes. Tas notika pirms pieciem gadu tūkstošiem. Akmenskrāvumus vēl tīrīja un kopa līdz krustnešu iebrukumam 13. gs. Pēc tam tie sāka pārklāties ar sūnu untrūdiem, tomēr visa sistēma kopumā palika neskarta. Tikai pēc daudziem gadu simtiem 1995. gadāPokaiņu krāvumi atkal ieraudzīja saules gaismu, kad te notika pirmās kopšanas un tīrīšanas talkas.

Kaut arī 20. gs. senās svētvietas - izcili senbaltu civilizācijas un līdz ar to arī visas pasaules kultūrasun tehnikas pieminekļi - ir nežēlīgi postīti, tomēr Dobeles rajonā, Dundagā, Kaltenē, Ramatas novadā, apPāvilostu, Rūjienā, Smiltenē, Sunākstē un citās vietās vēl saglabājušās daudzas senbaltu civilizācijasdarbības pēdas. Visās šajās vietās redzams, ka senās svētvietas būvētas kā sistēmas. Vēl jo pārliecinošākto redzam Pokaiņos, kas ir pārdomāti veidotu, rūpīgi plānotu telpiski sarežģītu struktūru kopa. To varsalīdzināt ar kādu komplicētu mašīnu, kurai ir daudzi tūkstoši detaļu un katrai no tām ir sava vieta unnozīme.

Paši briesmīgākie postījumi Pokaiņos notika 1995. g., kad, uzarot kailcirtes, iznīcināja lielāko daļusmadzeņu, t.i., akmens krāvumus, un sarāva saites ar pārējām svētvietām. Kā jau tas vēsturē bijis ne vienureizi vien, zemākās, t.i.. 20. gs., civilizācijas pārstāvji iznīcināja augstākas civilizācijas darbu, patneapjaušot, ko viņi dara. Diemžēl Latvijas vadošie vēsturnieki būtībā iestājās par Pokaiņu izpostīšanu.Fakti vedina domāt, ka viņi nevēlējās mainīt pašreizējos uzskatus par Latvijas vēsturi.

Cilvēki, kuri ne tikai ciena, bet ari mīl savu zemi, bez valsts, pašvaldības vai kādu bagātu labdaruatbalsta ar senču gaišredzības metodēm veikuši daudzus izcilus atklājumus.

Daudzu labas gribas cilvēku nesavtīgs darbs Pokaiņus paglābis no tālākas vandaliskas iznīcināšanasun pārveidojis tos par pasaulē lielāko tālās senatnes pieminekļu parku brīvā dabā.

Pokaiņu jaunatklāšana un daudzie pārsteidzošie atradumi nav izskaidrojami no vulgārā materiālismaviedokļa. Tas ir viens no lielajiem Dieva brīnumiem pēdējo gadu tūkstošu laikā. Šī gaismas pils, kasceļas augšā, ir kalpojusi un nākotnē vēl var kalpot augstiem un cēliem mērķiem. Pienācis laiks pārvērtēt,cienīt un celt godā senču dižo mantojumu.

Pokaiņu - šīs senās svētvietas vērtība nav zudusi. Te cilvēki var gūt garīgu pacēlumu, mieru,atveseļoties garīgi un fiziski.

ASTOTAIS APCIRKNIS TRĪS BRĪVĪBAS GADSIMTI

Valda uzskats, it kā senajos un arī agrīnajos viduslaikos mūsu zeme atradusies Eiropas nomalē, tajādzīvojušas atpalikušas akmens laikmeta kopienas, tāpēc nekādu ziņu par Baltiju neesot. Patiesībā baltuapdzīvotās zemes aizņēma Eiropas centrālo dalu.

Par mūsu senčiem daudzkārt un loti cildinoši rakstījuši seno grieķu un romiešu autori (sk. 2.apcirkni), netieši viņus piemin arī leģendās par Grāla kausu un Kosmiskajām dzirnavām.

Taču Baltijas valstu lielie kaimiņi gan rietumos, gan austrumos vēl līdz šim laikam visos iespējamosveidos cenšas noliegt senbaltu kultūras pastāvēšanu. Ja rietumu arheologi sastopas ar Rietumeiropaineraksturīgiem atradumiem, tad parasti runā par slāvu ietekmi. Savukārt Krievijai neraksturīgusatradumus piedēvē vikingiem. Bet baltus, kas neskaitāmus gadu tūkstošus aizņēma Eiropas centrālo daļu,veidoja šeit jaunas civilizācijas un senā pirmsķeltu laika pasaules kultūras, apzināti nepieminēja. Tā bijaklusēšana, kas ļaunāka par meliem.

Vārds balti ir ļoti sens un cienījams. Senatnē tā apzīmēja cilvēkus ar augstu, ari gaišu, t.i., baltu,garīgo kultūru un morāli. Balti no citām tautām atšķiras ar savu īpašo gēnu, kam dots apzīmējums Wb.Visvairāk šī gēna ir latviešu asinīs, nedaudz mazāk to ir lietuviešu, toties stipri mazāk - citu kaimiņu tautuasinīs. Tālākajiem kaimiņiem šī gēna gandrīz nemaz nav.

Vēsturnieku uzskati par baltu izcelsmi ir visai atšķirīgi, jo katra uzskata pamatā ir kāds šaurimateriālistisks skatījums noteiktā vēstures posmā. Pagaidām neviena no valdošajām vēsturnieku versijāmnespēj skaidrot ne mūsu garamantu bagātības, ne tajās atrodamās augstās zināšanas, ne arī senču kultūraspieminekļus.

Vārda balti skaidrojums meklējams indoeiropiešu valodu kopīgajā saknē bhalto - balts, spožs, izcils,dižs, tā pauž gan fiziskās, gan garīgās atšķirības no kaimiņu tautām.

* »Par mūsu senču fizisko izskatu liecina daudzas tautasdziesmas un citas garamantas, kuras apkopojis

un pētījis Pēteris Birkerts (1881 - 1956). No tām secināms, ka mūsu senči atšķīrušies ar staltu augumu,gaišiem matiem un zilām acīm. 20. gs. sākumā tādu cilvēku tagadējā Latvijas teritorijā bija vēl daudz, betabi pasaules kari nodarījuši mūsu tautai (tās genofondam) ļoti jūtamu kaitējumu.

P Birkerts raksturojis arī mūsu tautas garīgās īpašības. Diemžēl arī tās 20. gs. jūtami mainījušās unne uz labo pusi. Tomēr senā, jau minētā vārda bhalto dziļā jēga pauž mūsu senču garīgo dižumu.

Seno cilvēku uzskatos baltā krāsa simbolizēja garīgumu un garīgo tīrību.Balta nāca tautu meita Kā ar sniegu apsnigusi; Nav ar sniegu apsnigusi, Nāk ar savu tikumiņu.Vecākie raksti, kur atrodami vārdi balti, Baltija, ir romiešu vēsturnieka Plīnija (33 - 79) darbi.

Vārdus Baltijas_ jūra (Mare Balticum) 1076. g. lietoja Brēmenes Ādams.Apzīmējums balti dots arī baltkrieviem, baltkro- ātiem (balthorvātiem) un baltserbiem.Interesantas saistības atrodam seno tautu mītos par dievībām, kuru vārds tuvs jau minētajam baltu

vārdam. Skandināvu Baldrs bija jaunības un skaistuma dievība, kuru nogalināja jaunāko dievībupaaudze. Tuvajos Austrumos daudzkārt pieminēts Ba- als, arī Balu - kungs, saimnieksL valdītājs,dievības Ilu dēls, kura saistību ar Iii un Iliņu apliecina tādi raksturojumi kā stiprinieks, ķēniņš, taisnībassargātājs, tiesnesis. Baalam nākas cīnīties ar spēcīgiem pretiniekiem, kas viņu nogalina, bet paiet laiks, unBaals atdzimst tāpat kā Auseklis. Seno tautu mītos ir sastopamas daudzas dievības ar līdzīgiem vārdiemun raksturojumiem, kas vēl un vēlreiz liecina par to, ka mūsu senčiem senatnē bijusi liela ietekme visāsenajā pasaulē.

8.1. SENO BALTU DZĪVES TELPA Vēl pirms dažiem gadu tūkstošiem indoeiropiešu ciltis dzīvoja ne tikai Eiropā un Mazāzijā, bet arī

tālu uz austrumiem līdz pat Jeņisejai. Baltu ciltis šajā plašajā teritorijā aizņēma centrālo daļu - rietumuvirzienā gandrīz pusi tagadējās Vācijas līdz pat Elbai, savukārt austrumu virzienā - vēl tālu aiz tagadējāsMaskavas. Arī ziemeļu virzienā baltu ciltis dzīvoja daudz tālāk nekā mūsu dienās, bet dienvidos tāsaizņēma lielu dalu tagadējās Ukrainas teritorijas gandrīz līdz Melnajai jūrai. Mūsu vēsturnieks unvalodnieks Miķelis Bukšs (1912 - 1971) Krievijas teritorijā atradis ap 270 tūkstošiem baltu cilmesvietvārdu, kas liecina, ka viņi ilgi dzīvojuši šajā zemē. Ar pietiekami lielu pārliecību var apgalvot, katādu pilsētu kā Berlīne, Kijeva, Maskava, Varšava sākotne saistāma ar baltu senčiem.

Ziņas par baltu izplatību var atrast gan Krievijas, gan arī Vācijas muzejos, gan krievu, gan vācuvalodā izdotajās grāmatās. Taču to nav Latvijas vēsturnieku darbos, acīmredzot tāpēc, lai negrautupatlaban valdošos uzskatus, kuri noniecina un pulgo mūsu senčus.

Lielās tautu staigāšanas laikā slāvi un ģermāņi ieņēma lielāko daļu no baltu tolaik apdzīvotāsteritorijas. Tikpat kā izzuduši tajās palikušie prūši, jātvingi un galindi. Tikai dažas Maskavas inteliģentuģimenes vēl ar lepnumu saka, ka viņu saknes nāk no goļāniem, t.i., galindiem. Pilnīgi izzudušas daudzascitas baltu ciltis. Bet ciltis, kuras nonāca tagadējā Latvijas un Lietuvas teritorijā, ar laiku apvienojoties,izveidoja latviešu un lietuviešu tautas.

Bez baltu ciltīm bija arī vēl citas ciltis, par kurām saglabājušās tikai vājas atmiņu atblāzmas. Tomērtās jāpiemin, tāpat kā jāaplūko ziņas par tuvākajām kaimiņu tautām, jo tās papildina priekšstatus par mūsusenčiem. Galvenās ziņas par senajām ciltīm un tautām, kas tieši vai netieši saistāmas ar baltiem,aplūkosim alfabēta secībā.

Aisti. Romiešu vēsturnieks Pūblijs Kornēlijs Tacits (ap 58 - ap 117) aprakstā Ģermānija pieminaistu tautu, kas dzīvo Baltijas jūras piekrastē. Ais- tus piemin arī Jordans (6. gs.), aprakstot ģermāņukaraļa Hermanarika (burtiski - ģermāņu rīkotājs, t.i., valdnieks) uzvaras 5. gs. pār aistiem un viņukaimiņiem venetiem, t.i., slāviem, dēvētiem arī par nartiem vai sklaveniem. Pašus aistus Jordans raksturokā miermīlīgu tautu.

Sākoties lielajai tautu staigāšanai, aistu sūtņi ap 525. g. veica vairāk nekā 1000 km garu ceļojumu uzItālijas pilsētu Ravennu pie ostgotu karaļa Teo- doriha Lielā, meklējot aizstāvību. Diemžēl karaļa atbildebijusi visai izvairīga. Aistiem nācies pamest savas dzīvesvietas pie Vislas grīvas. Jāpiebilst, ka savāatbildē Teodorihs viesus nosaucis par hestiem. Šis vārds tuvs igauņu pašnosaukumam eesti. Minētie tautuvārdi liecina, ka aisti bijuši somugru cilts - igauņu priekšteči. Igauņi sevi dēvē par ēstiem, tuvākos slāvus- krievus par vene, kas sakrīt ar rakstu avotos minētajām venetu ciltīm un Venedu (Baltijas) jūru. Visaiiespējams, ka, tāpat kā citur Baltijā, aisti bijuši vietējo baltu cilšu pārvaldnieki. Tāpēc ziņas par aistiemskar arī mūsu vēsturi.

Interesanti iepazīt normaņu jūras braucēja Vulf- stana aprakstu (ap 890. g.) par aistiem. Viņš tosraksturo kā varonīgus un spēcīgus ļaudis. Bagātie dzēruši ķēves pienu, nabadzīgie - medaļu. Mirušos ilgiturējuši nesadedzinātus (mūmijas?). Nelaiķu manta sadalīta tiem, kas uzvarējuši jāšanas sacensībās.

Iespējams, ka dažās garamantās sastopamās ziņas par mirušo iekāršanu skurstenī ir pilnīgi pamatotasun raksturo sava laika ieražas.

Vēlāk ar vārdu aisti apzīmēja tikai igauņus. Lietuvieši aistu vārdu saglabājuši vietvārdā Aistmare.Tā sauc jūras jomu dienvidos no Kaļiņingradas.

Vēl jāpiebilst, ka pēc Pirmā pasaules kara Baltiju mēģināja pārdēvēt par Aistiju. Šo ierosmiatbalstīja

Lietuva, bet Latvijā - tikai vesturnieki Jūlijs Bračs un Vilis Bilkins.Baltkrievi. Daudzās līdzības svētvietu iekārtojumā, senatnē svinamo dienu norisēs, garamantās un

vietvārdos liecina, ka Baltkrievijas teritorija uzskatāma par senu baltu zemi.10. -11. gs. baltkrieviem bija ļoti plaši tirdzniecības sakari ar baltiem, skandināviem, grieķiem un

vācu zemēm, bet tikpat kā nemaz šādu sakaru nebija ar slāviem. Arī tas norāda uz baltkrievu piederībunevis slāvu, bet gan baltu zemēm un kultūrai. Slāvu ietekme te sākās 7. - 8. gs., taču tad tā vēl bija vāja.Vēl 18. gs. baltkrievu valoda tik ļoti atšķīrās no krievu un poļu valodas, ka saprasties varēja tikai ar tulkapalīdzību. Pēdējos divos gadsimtos lielum lielā baltkrievu daļa ir pārkrievojusies un savu valodu gandrīzvai zaudējusi.

Dienvidos n'o Baltkrievijas ap Kijevu atrasti milzīgi zemes veidojumi, kas savā būtībā ir tuvi milzudarbiem mūsu zemē.

Līdz 12. gs. baltkrievus sauca par kryvien - krīvičiem un zemi par Kryvia - Krīviju. Vēl 9. - 10. gs.pieminēti Pripetes baseinā dzīvojošie dregoviči, kā arī radimiči, kuriem pieskaita vjatičus, severjaņus unlutičus. 10. gs. viņu vadoņi pieņēma pareizticību. No 10. līdz 13. gs. jaundibinātā Polockas kņazistepārvaldīja ievērojamu dalu Daugavas baseina ūdensceļu līdz pat Koknesei. Šai laikā tai bija arī ciešassaites ar lietuviešiem.

Kaut arī rakstu avotos ziņu maz, tomēr šai zemei bijušas visai nozīmīgas saites ar galindiem. Vēl1127. g., kad dibināja Viļņu, baltkrieviem tajā bija liela ietekme. Uz turieni aizsūtītais galindu vadonisDaumats vēlāk kļuva par Polockas kņazu. 13. gs. šī zeme iekļāvās Liellietuvas valstī, kuras sastāvā at-radās līdz pat 18. gs.

Bojeri bijusi visai kareivīga cilts. Tās vārdu saista ar senskandināvu, vēlāk arī slāvu vārdu boj -cīņa. Iespējams, ka bojeru izcelsme saistāma ar ķeltiem. Tas neizslēdz domu, ka mūsu zemes senovietvalžu - bajāru vārds varētu būt saistāms ar boje- riem. Vēlāk bojeru dzīvesvieta Moravas baseināsaistāma ar Baltijas dzintara ceļu. 7. gs. viņi cīnās Romas karaspēkā. Tālāku ziņu par bojeriem nav.

Goti. Mūsu senču saskare ar gotiem ir daudz senāka un ciešāka, nekā par to var uzzināt vēsturesgrāmatās. Jau minējām, ka no mūsu zemes nākuši senās Eiropas valdnieki gaili. 6. - 4. gs. p.m.ē. viņusdažkārt jauca ar ķeltiem, bet vēlāk - ar gotiem. Tāpēc gailu un gotu saskarsmi aplūkosim plašāk.

8. gs. p.m.ē. baltiem bija cieša saskare ar divām ģermāņu ciltīm - gotiem un gepīdiem. Goti bijavisai kustīga austrumģermāņu cilts, kura dzīvoja arī tagadējās Polijas teritorijā. Izrakumos atklātas gotusenās svētvietas. Daži to elementi, tostarp bruģētie laukumi, ir visai līdzīgi senāko svētvietuveidojumiem tagadējā Latvijas teritorijā.

Uzskata, ka goti nākuši no Skandināvijas. Savukārt skandināvi domā, ka vini savā zemē ieradušiescaur Grieķiju. No tā laika un visus vēlākos gadu tūkstošus skandināvi, to pēcteči goti un tiem tuvieģermāņi bijuši nemitīga nemiera un karu cēlāji Vidus- eiropā.

Lai aizsargātos pret gotu sirojumiem, pirms 3 - 2,5 gt. mūsu zemē sākās mākslīgi veidotu militārasnozīmes nocietinātu pauguru - pilskalnu būve.

375. g. Eiropā ielauzās huņņi, kas Melnās jūras piekrastē dzīvojošos gotus atspieda uz rietumiem.Slāvi un goti pārdalīja Eiropu un padzina somugrus uz ziemeļiem. Daļa gotu apmetās Spānijā. Tomēr

jādomā, ka šeit apmetās arī gailu pēcteci. Valodnieki atzīst, ka spāņu vārdos var atrast daudz baltiskuskaņu. Turklāt šīs līdzības nav vācu valodā, kā to uzskatīja līdz šim. Ieklausieties to Spānijas karaļuvārdos, kuri valdīja no 6. līdz 8. gs.: Taitis (321 - 38), Tauteikolos, Eigila, Aukātanagilis, Lieliva utt. Lainu kā, bet tie ir nevis spāņu un ģermāņu, bet drīzāk gan baltu cilmes vārdi. Arī citas ziņas vedina domāt,ka vestgoti, kas iegāja Spānijā, drīzāk bija mums tuvie gaili, nevis goti.

Vēl jāpiebilst, ka 410. g. ar gaiļiem sajauktie goti iegāja Romā un ienesa būtiskas pārmaiņas tālaikavīriešu apģērbā. Togās un tunikās tērptie romieši ar patiesu izbrīnu noraudzījušies uz gaiļiem -uzvarētājiem, kuri bija ģērbušies garās biksēs un svārkos. Starp citu, viņu apģērbs bijis ļoti līdzīgssenlatviešu apbedījumu vietās atrastajiem apģērbiem. Acīmredzot romiešiem šāds apģērbs drīz vieniepaticies, viņi atmetuši savus sensenos tērpus un sākuši ģērbties tāpat kā iekarotāji.

Kopumā par šo laiku jāteic, ka, lai arī tiešā gailu vara bija zudusi, viņu pēcteči kultūru Eiropā pirms

viduslaikiem ietekmējuši ievērojami vairāk nekā to uzskatīja līdz šim.6. gs. gotu ietekme Eiropā sasniedza savus ziedu laikus. Viņi pārvaldīja lielāko daļu Eiropas zemju

no Baltijas jūras līdz Melnajai jūrai un no Spānijas līdz Tatriem. Pārņemot agrākos gailu, vēlāk ķeltuvaldījumus, kā arī kultūras apmaiņas ceļā goti tomēr saglabāja daudzus baltu vārdus.

Nozīmīgs gotu centrs Baltijas jūrā bijusi Gotlan- des sala.Heruļi. Šī cilts dzīvojusi dienvidos no Piemares, starp Oderu un Vislu. Heruļu piederību baltiem

apliecina daudzie baltu cilmes vietvārdi visai plašā apgabalā līdz pat Berlīnei, kā arī Rīgenes salā. Bezheruļiem šajā apgabalā vēl dzīvoja rugiji, vilči (salīdziniet: Vilce Jelgavas rajonā), lutiči u.c. Jau 1. gs.,tūlīt pēc frīziem, heruļi kļuva par jūras laupītājiem - vikingu priekštečiem un devās sirojumos uzZviedriju. Šī cilts veikusi arī citus tālus karagājienus gan līdz Melnajai jūrai, gan Spānijai. Kareivīgāsheruļu cilts pēdas izzūd 11. gs. Tomēr viņu dzīvesvieta, raksturīgās īpašības liek domāt, ka šī ciltsienākusi Kurzemē un līdz ar to ieguvusi kuršu vārdu.

Neuri un budīni. Šīs divas lielās ciltis piemin Hērodots (5. gs. p.m.ē.) savas Vēstures četrāsgrāmatās. Neuri bijuši zemkopji. Viņiem piedēvē arī dažādas burvestības, arī vilkatās iešanu. Tomēr,neraugoties uz piedēvētajām burvestībām, pēc tam, kad neuri atteicās karot kopā ar kaimiņiem skitiem,viņiem vajadzēja pamest iekoptos laukus un doties uz mazāk auglīgajiem ziemeļiem. Vispirms neuriapmetās Pripetes baseinā, pēc tam devās vēl tālāk uz ziemeļiem.

Arī budīni sākotnēji dzīvojuši Dņepras baseinā. Viņu centrs atradās Hēbonas pilsētā pie Vorkslasupes Dņepras lejastecē. Šiem ļaudīm bijusi gaiša ādas krāsa, gaiši mati un zilas acis. Dažas baltuapmetnes bijušas arī Dņepras augštecē un vidustecē. Patlaban valda uzskats, ka baltu ciltis šeit ieradušāspirms 8 gt.

Domājams, ka lielās tautu staigāšanas laikā šīs baltu ciltis devušās uz ziemeļiem. Daļa apmetusiesLatgalē un līdz ar to iemantojusi latgaļu vārdu. Tie balti, kas devās vēl tālāk uz ziemeļiem, ar laikupārtautojās un veidoja setu cilti. Interesanti atzīmēt, ka vecākajās krievu hronikās, pieminot baltu ciltis,minēta narovu cilts. Citos avotos tās vairs nav, toties parādās letgaļu vārds. Par iespējamo letgaļusaistību ar ciltīm, kas ienāca no dienvidiem, liecina viņu temperaments un citas, samērā dienvidnie-ciskas rakstura īpašības.

Sakši. Saksija ir mūsdienu Vācijas dienvidaustrumu daļa jeb zeme, kas aizņem apmēram tādu pašuplatību kā Kurzeme. Savulaik sakšu ietekme Eiropā bijusi visai liela. To var salīdzināt ar vēlāko vikinguietekmi. Mūsu zemei sakši uzbrukuši niknāk nekā citas ģermāņu ciltis. Par to liecina Zemgalē izplatītāsteikas par briesmīgo Sakšu māti un viņas dēliem, kurus zemgaļi pieveikuši.

Sakšu sirotāji laupīja, nogalināja mierīgos iedzīvotājus un nodarīja lielu postu Kurzemei unZemgalei gan 13. gš. krustnešu pulkos, gan 18. gs. sākumā Ziemeļu kara laikā. Tomēr šie notikumi ir pārākjauni, lai tos varētu saistīt ar teikām par Sakšu māti. Arī krustnešu briesmīgās varmācības 13. gs.nevarēja būt par iemeslu teikām par sakšiem. Pamati tām jāmeklē vēl dziļāk un tālāk senatnē. Tāpēcjādomā, ka sakši te ieradušies jau senāk. Bija taču kādi iemesli tam, ka mūsu zemes iekarošanai unizlaupīšanai 12. un 13. gs. krustnešus vervēja tieši Saksijā un krustnešos tika pieņemti arīkriminālnoziedznieki. Par iestāšanos krustnešos vini saņēma pilnu grēku atlaidi. Domājams, ka sakšubrīvajiem cilvēkiem bija saglabājušās visai nelāgas atmiņas par viņu priekšteču kādreizējiemneveiksmīgajiem mēģinājumiem sirot Baltijā. Skatot šīs ziņas kopumā, jāsecina, ka izvēlei vervētkarakalpus tieši Sak- sijā bijuši pietiekami nopietni vēsturiski iemesli.

Vēsturnieki par sakšu pirmdzimteni uzskata El- bas labo krastu netālu no tās grīvas. Sakšu ciltsbijusi ļoti kareivīga ar plašu ietekmi. 4. gs. sakši vadījuši spēcīgu ģermāņu cilšu apvienību, betviduslaikos vairākas reizes bijuši Vācijas valdnieki. Šajā laikā daļa sakšu pārcēlusies pāri Lamanšam,pakļāvuši vēlākās angļu zemes valdniekus un nodibinājuši septiņas anglosakšu karaļvalstis, no kurāmizveidojās tagadējā Lielbritānija. Tāpat sakši ne reizi vien karojuši arī Eiropas vidienē.

Seno sakšu cilšu iebrukumus mūsu zemē varētu attiecināt pat uz makroķeltu laiku. Sakšu pēdas

saskatāmas vairākos vietvārdos, kas saistāmi ar notikumiem pirms lielās tautu staigāšanas. Piemēram:Beverīna no sakšu bevoerion - aizsargāt; Biterlna no biterion - sagādāt sāpes; Jersika - ier(s) + siga -draudēt + uzvara; Sigulda - sig + hylda - uzvara + labsirdība. Šie un citi vietu nosaukumi vedina domāt,ka sakši, vismaz Vidzemē, valdījuši visai ilgu laiku. Centieni tulkot šos vārdus no skandināvu valodām unsaistīt tos ar vikingu laiku nav pārliecinoši. Vikingu laiks bija pārāk īss, lai radītu paliekošus vietunosaukumus.

Atzīmējams, ka daži 13. gs. minētie valdnieku vārdi - zemgaļu Viestarts (ko nepareizi sauc parViesturu) un kuršu Lamekins - ir līdzīgi sakšu vārdiem. Tas nav nemaz tik pārsteidzoši, ja atceramies, kajau 13. gs. lietuviešu dižkunigaiši bija sakši un lietuviski nerunāja. Taču jāpiebilst, ka gan Viestarts, ganLamekins, gan leišu vadoņi cīnījās pret sakšu krustnešiem.

Sārni jeb lapi ir tauta, kas apdzīvo Lapzemi - Skandināvijas un Kolas pussalas ziemeļus. To skaits irap 50 tūkstošiem. Šī tauta apzināti cenšas saglabāt seno briežu ganu dzīvesveidu, labi izprotot mūsdienu tādēvētā zinātnes un tehnikas progresa virzību uz cilvēces bojāeju. Sārni pieder pie laponoīdās rases. Dažipētnieki domā, ka viņi ir tuvākie kroma- ņoniešu pēcteči.

Sārni bija pirmie, kas pēcleduslaikmetā apmetās Eiropas ziemeļos. Daudzus gadu tūkstošus viņi bijamūsu kaimiņi. Vecie zvejnieki ziemeļrietumu vēju sauc par sāmeni. Tas vedina domāt, ka sārni senākoslaikos dzīvojuši arī Skandināvijas pussalas dienvidos.

Iespējams, ka daļā ziemeļu teritoriju balti un sārni dzīvojuši līdzās. Vēl 20. gs. sākumā latvieši parsārņiem dēvēja arī somus, Sāmsalas igauņus un vispār visus somugrus.

Sāmiem ir sava valoda, kas tuvāka karēļu nekā somu valodai. Karēļu un somu eposā Kalevalaatrodamas daudzas līdzības ar latvju garamantām. Tādējādi arī Kalevala liecina par mūsu senču ilgstošotuvību un nevardarbīgo savstarpējo ietekmi.

8.2. LIELĀ TAUTU STAIGĀŠANA Eiropas vēsture, cik vien dziļi tajā var ielūkoties, vēsta par daudziem austrumu kaimiņu

iebrukumiem. Nereti viens iebrukumu vilnis vēl nebija beidzies, kad sākās jau nākamais. Katrā iebrukumāgāja bojā daudzi vietējie iedzīvotāji, lielu daļu aizveda verdzībā, sievietes izvaroja. Gadu tūkstošu gaitāEiropas iedzīvotāji pamazām kļuva arvien līdzīgāki iebrucējiem.

Iebrukumi, kas sākās pirms pusotra gadu tūkstoša, izraisīja ļoti postošas sekas, kas smagi skāra arībaltu zemes. Pasaules vēsture nezina citu līdzīgu notikumu kopu, kad milzīgā - 10 miljonu km2 lielāplatībā lielum lielā tās iedzīvotāju daļa pameta vietas, kur viņi dzīvojuši ne vienu vien gadu tūkstoti, undevās uz citām, dažkārt visai attālām, vietām. Turklāt blakus dzīvojošās kaimiņu tautas devās dažādosvirzienos. Minēto notikumu kopu dēvē par lielo tautu staigāšanu. Vēstures zinātnieki vēl tagad navnonākuši pie kaut cik pārliecinoša viedokļa par šo visas Eiropas pārkārtošanu un pārdalīšanu.

Lielā tautu staigāšana vienlaikus bija 400 gadu ilgs visu Eiropas tautu karš. Par tā sākumu uzskatahuņņu iebrukumu Eiropā. Huņņi bija klejotājcilšu apvienība, kas nāca no Pieurāliem. Viņi šķērsoja Volguun kopā ar alāņiem uzbruka gotiem, kas tolaik dzīvoja Melnās jūras ziemeļu piekrastē. Daļa gotu šīsvietas pameta un devās tālu uz rietumiem. Huņņi ieņēma arī tagadējo Ungārijas teritoriju. Viņi nonāca līdzGallijai, bet tur 451. gadā cieta smagu sakāvi. Drīz pēc tam huņņu varenā valsts sabruka.

Mūsu senči gaili izglāba Eiropu no huņņu iebrucējiem, bet paši gāja bojā. Pēc 1000 gadiem austrum-balti Valdaja augstienē apturēja Cingishana ordu uzvaras gājienu tagadējās Krievijas zemēs. Viņi bijavienīgie, kas glāba Eiropu, bet paši gāja bojā. Šos faktus vēsturnieki parasti noklusē. 20. gs. sākumālatviešu strēlnieku pulki sagrāva Krievijas impēriju, bet 20. gs. beigās baltieši sekmēja PSRS iziršanu.Varbūt vērts vēlreiz atskatīties uz Kurbada laiku?

Eiropā sākās lielu pārmaiņu laiki. Sabrūkot Romas impērijai un izmantojot huņņu radīto sajukumu,apvienojās ģermāņi un goti. Goti sadalīja gailu zemes Alpu pakājē. Dienvidaustrumu daļā, ko pakļāvaģermāņi, izveidojās Franku valsts, dienvidrietumos - vestgotu karaliste. Blakus, tagadējās Itālijasteritorijā, apmetās ostgoti.

Lielākajai daļai Eiropas iedzīvotāju nācās pamest savas mājas un iekoptos līdumus. Tajos laikosnebija ratu, kur salikt mantas, iesēdināt bērnus un nevarīgos sirmgalvjus. Grūti iedomāties, kā dažādāstautas un ciltis saskaņoja savus ceļus un izvēlējās jaunas apmešanās vietas, tomēr tas nenotika stihiski.Dažādu tautu pārvietošanās ceļi pirmajā brīdī šķiet haotiski: vieni devās uz ziemeļiem, otri - uz rietu-miem, trešie - uz dienvidiem, vēl citi - uz austrumiem. Tomēr, sīkāk pavērojot lielo tautu ceļus, atrodamzināmas sakarības. Jaunās un agresīvās slāvu un ģermāņu tautu kopas izmantoja vispārējo sajukumu, laipanāktu sev labāku stāvokli.

Tā, piemēram, lielāku dzīves telpu ieguva slāvu ciltis. 6. - 7. gs. slāvi nostiprinājās Balkānu pussalā,un šeit tad laika gaitā izveidojās tagadējās slāvu tautu valstis. Tāpat lielāku dzīves telpu ieguva otraagresīvo cilšu grupa - ģermāņi. Tajā pašā laikā, pamazām zaudējot savu nozīmi, pavisam izzuda gaili unķelti.

Pēc lielās tautu staigāšanas Eiropa bija ļoti novājināta. To izmantoja saracēņi - kareivīga arābutauta, kas līdz ar citiem musulmaņiem iebruka Dien- videiropā. Viņi līdzi atnesa arābu kultūru un Spānijāpēc sava parauga atvēra pirmo universitāti.

PĀRMAIŅAS BALTIJĀ Apbedījumos, kas mūsu zemē izdarīti pirms lielās tautu staigāšanas, eiropeīdo cilvēku ar šauru, labi

profilētu seju vairs ir visai maz. Lielākā daļa apglabāto ir somugru cilmes ar vidēji lielu galvaskausu,zemu pieri un paplatu seju.

Jādomā, ka arī baltu valodas šeit bija gandrīz izzudušas. Par to liecina fakts, ka baltu valoduietekme uz somu valodu tikpat kā nav manāma, lai gan pirms aiziešanas uz tagadējās Somijas teritoriju,somu senči visai ilgstoši dzīvoja pie Daugavas. Kale- ualas galvenā varoņa Veinemeinena vārdstulkojams kā vīrs no Veines, t.i., Daugavas.

Baltijas un tām piegulošo zemju teritorijās simtiem tūkstošu cilvēku vajadzēja pamest savas mājas,iekoptos tīrumus, iedzīvi un doties uz ziemeļiem. Protams, neviena no turpmāk minētajām ciltīm un tautāmto darīja nevis labprātīgi, bet gan citu tautu spiestas. Milzīgo pārceļojumu rezultāti izskatījās šādi.

Suomi - mūsdienu somu senči - 2. gs. pameta Daugavas labā krasta un Igaunijas zemes, pārcēlās pāriSomu līcim un apmetās pašreizējās dzīvesvietās, atvirzot sāmus vēl tālāk uz ziemeļiem.

Igauņu senči, kas apdzīvoja visai plašu Centrāl- eiropas daļu, devās uz ziemeļiem un apmetāstagadējās Igaunijas zemē.

Tagadējās Latvijas un Lietuvas teritorijā ap 5. gs. ienāca tās baltu ciltis, kuras bija dzīvojušaspašreizējās Austrumvācijas, Baltkrievijas, Polijas un Ukrainas teritorijā.

Gar Baltijas jūras krastu atnāca prūšiem radniecīgā heruļu cilts, kuru pēc dzīvesvietas nosauca parkuršiem. Nedaudz tālāk uz austrumiem apmetās vēlākie zemgaļi, bet viņiem tuvie žemaiši palika tagadējāsLietuvas teritorijā. No Dņepras baseina mūsu zemē ienāca jau minētie neuri un budīni un ieguva letgaļuvārdu. Baltu cilšu pārceļošana beidzās tikai ap 6. - 7. gs. Vietu starp zemgaļiem un letga- ļiem aizņēmaaugšzemnieki jeb sēļi, bet viņiem radniecīgie augštaiči palika Lietuvā.

Jāpiebilst, ka ne jau zemgaļi atnesa savas cilts vārdu uz tagadējo Dobeles rajonu, bet tieši pretēji -šeit ienākušās, karus pārcietušās ciltis (vai cilti) nosauca vietas vārdā - par zemgaļiem. Uz to norāda arī13. gs. minētais Lielupes vārds - Semigallera. Tādā gadījumā arī seno svētvietu vārdi un to skaidrojumssaskan ar vietvārdiem kā tādiem. Paradums dēvēt cilvēkus un pat dzimtas to vietu vārdos, kur tās dzīvo,saglabājās līdz pat 20. gs.

Vēsturnieki vēl nevar pateikt, no kurienes ieradās zemgaļu un sēļu senči.Izteiktas pat tādas domas, ka sēļi esot kāds trāķie- šu atzars. Šī doma tomēr nav pierādīta. Vistālāk

uz ziemeļiem aizvirzījās zemgaļi. Daļa no viņiem apmetās Braslaš lejtecē, bet kādas visai lielas grupaspēdas atrastas pat Igaunijā.

Vienlaikus notika austrumbaltu cilšu pārceļošana rietumu virzienā no Okas augšteces uz Valdajaaugstieni, kur sākas arī Daugava. Dienvidaustrumos no Latvijas palika toreiz vēl spēcīgās baltu ciltis -jātvingi un galindi.

Gandrīz visi šo lielo pārgājienu dalībnieki veica 1000 vai pat vairāk kilometru lielus attālumus.Protams, gadu tūkstošiem ilgi apdzīvotās teritorijas pamešana nenotika labprātīgi, bet ar kaujām.Arheoloģiskajos izrakumos Vidzemes pilskalnos atrastas vairākas ugunsgrēku palieku kārtas, kas liecinapar atkārtotiem uzbrukumiem.

Lielās tautu staigāšanas laiks nebeidzās arī 6. - 7. gs. Vēl 9. gs. pa jau minēto huņņu ceļu Eiropasvidienē nostiprinājās somugru ciltis. Dienvidu atzars apmetās pie Donavas un izveidoja ungāru valsti,atņemot šīs zemes ģermāņiem un slāviem. Ziemeļu atzars - lībieši Latvijas zemē ienāca (vai arī viņusieveda vikingi) tikai 10. gs. Lībiešu ienākšana jau saistāma ar jauna okupācijas laika sākumu.

Mūsu zemē ieradās arī tās baltu ciltis, kas bija dzīvojušas tālāk uz ziemeļiem, no kurienes tās bijaizspieduši skandināvi un somugri. Dažas senatnes liecības vedina domāt, ka mūsu senči, iespējams,dzīvojuši pat visai tālu ziemeļos; piemēram, māju jumtu greznojumu līdzība Kurzemē un Arhangeļskas

apgabalā rosina domu par šo vietu iedzīvotāju senu radniecību. Daudzi komi tautas pārstāvji irgaišmataini, zilām acīm. Līdzīgi ir arī abu lielo upju - Ziemeļu Dvinas un Daugavas - augštecē arī Dvinas- vārdi.

Lielā tautu staigāšana ilga vairākus gadsimtus. Arheologi atraduši liecības, ka šai laikā ganKurzemē, gan Latgalē ienākuši daudzi jauni, turklāt antropoloģiski atšķirīgi iedzīvotāji, kuri laika gaitāsaplūduši ar vietējiem ļaudīm.

Vienots centrs. Uzmanīgi lasot mūsu garamantas, ne tikai jāatzīst, bet - vēl jo vairāk - nevar neatzīt,ka tās veido vienotu kopumu, tomēr galvenās Ietu ciltis, kas minētas 12. - 13. gs. dokumentos, - kurši,letgaļi, zemgaļi, sēļi - visai ilgi, varbūt pat vairākus gadu tūkstošus, dzīvoja šķirti, iespējams, pat 1000km cita no citas. Ja tomēr, tik attāli dzīvojot, vairāku gadu tūkstošu laikā ir saglabājusies valodas,garamantu un kultūras kopība, tad noteikti darbojies kāds ļoti spēcīgs, garīgi vienojošs centrs, bijusi savarakstība un cilšu vadoņu cieši savstarpējie sakari.

Atgriešanās. Pirms pusotra tūkstoša gadu šīs ciltis atkal atgriezās savā senču zemē, atstājotciltsbrāļus prūšus - rietumos, jātvingus, lietuvjus un galindus - dienvidaustrumos. Diemžēl nākamajosgadsimtos šīs ciltis, izņemot lietuvjus, pakļāva un iznīcināja gan ģermāņi, gan slāvi. Tas pats notika artiem austrumbaltiem, kuri palika Daugavas augštecē. Taču atcerēsimies: noasiņodamas smagās cīņās pretokupantiem, šīs ciltis glāba mūsu zemi no iznīcības. Un ne tikai mūsu tautu vien.

Vērtējot visu šo sarežģīto un vēl maz pētīto, kaut arī ļoti nozīmīgo Latvijas senvēstures daļu,jāatzīmē, ka baltu ciltis uz vairākiem gadu simtiem atkal atguva brīvību un patstāvību, un līdz ar to sākāsuzplaukuma laiks.

PIEKTAIS SPĒKS Daudzus gadu tūkstošus baltu ciltis aizņēma Eiropas centrālo daļu, apmēram 1000 x 1000 km lielu

teritoriju. Pat mūsdienās nebūtu viegli saglabāt tik lielas teritorijas garīgo vienotību, bet senatnē mūsusenči to spēja.

Kaut ari mūsu zemē ne tikai dzīvoja, bet ari vairākus gadu tūkstošus valdīja somugri, tomēr nuleminētajā baltu teritorijā pastāvēja kāds piektais spēks, kuram pateicoties, daudzās ciltis vai cilšuapvienības saglabāja kopīgu valodu, garamantas, kultūru, paražas, dzīvesziņu. Grūti iedomāties, ka tasvarētu notikt bez vienotiem pierakstiem, biežām garīgo vadoņu sanāksmēm. Ģeologs Viktors Grāvītis irsavācis interesantas ziņas, kas mudina domāt par to, ka baltu ciltīm bijusi vienota laika skaitīšana unsvētkus un svinamās dienas viņi atzīmējuši vienlaikus. Citi ziņu avoti savukārt liecina par to, ka lielāstautu staigāšanas laikā ienākušās baltu ciltis runājušas vienā vai vismaz ļoti līdzīgās valodās, tām bijušasvienas un tās pašas garamantas, svinamās dienas, ieražas.

Kā liecība par šo laiku Viduseiropā un it īpaši Latvijā ir palikuši tūkstošiem somugru vietvārdu.Tā bija dīvaina okupācija, jo četru gadu tūkstošu laikā ne igauņi, ne somi bagāti nekļuva. To pierāda

arī tas, ka 13. gs. dāņi un sakšu krustneši, aplaupot Igauniju, sevišķi lielas bagātības neieguva. Somugrinecentās, bet, vēl ticamāk, nespēja latviešus pārtautot. Drīzāk jau viņu genotips pietuvojās latviešiem.

Maigā okupācija. Somugru virskundzības četri gadu tūkstoši būtiski atšķiras no pēdējo gadsimtu oku-pācijām. Ne latviešu, ne igauņu garamantās nav atrodamas pārliecinošas ziņas par savstarpējo naidu šīsokupācijas laikā. Jāsecina, ka somugri latviešu kultūru un garīgo dzīvi nav traucējuši, vietējiem ļāvuširunāt savā valodā. Ja tā nebūtu bijis, diez vai kurši, letgaļi, sēļi un zemgaļi, kas turklāt dzīvoja diezganattālu cits no cita, runātu vienā valodā un dziedātu vienas dziesmas.

Piektais spēks. Jebkura doma par to, ka no dažādām vietām ienākušās baltu ciltis ar laiku pārgāja uzvienu valodu, vienām garamantām un dzīvesziņu, ir absurda. Nevar saliedēt dažādas ciltis vienā tautā tikīsā laikā, turklāt dažādās svešvaras pat nepūlējās to darīt.

Par to viegli pārliecināties, iepazīstot Lielbritānijas, Vācijas, Spānijas un citu Eiropas tautu dzīvi,kur vēl tagad katrs novads runā savā, turklāt visai atšķirīgā valodā. Skolās, protams, māca valsts valodu,ko, piemēram, angļi dēvē par karalienes valodu . Angļu valodā kārto oficiālo saraksti, izdod laikrakstusun citus preses izdevumus, jo tā ir sazināšanās līdzeklis. Ģimenē, pat darbavietā cilvēki runā sava novadavalodā. Latvijā tā nav, un visi Latgales dialekti ir viegli saprotami, tāpat kā tāmnieku dialekts jeb ventiņuvaloda.

Ja nebūtu bijis vienojoša spēka, tad atsevišķi dzīvojošās ciltis, nemaz nerunājot par mazākāmkopām, jau dažu paaudžu laikā būtu zaudējušas saikni ar savu tautu, valodu un dzīvesziņu. Toties jauatšķēlušos kopu, vēl jo vairāk cilšu un tautu, apvienošana ir ļoti grūta.

Ne vienmēr var sakausēt divus metālus, un ne vienmēr divas tautas var pārvērst par vienu.Nacionālās problēmas Lielbritānijā, Beļģijā, Francijā, Spānijā un citās Eiropas zemēs rāda, ka to nevarpaveikt pat gadu tūkstošos. Arī tā mūsu tautas daļa, kas 220 gadus dzīvoja Latgalē, tiešā Krievijasietekmē nepārkrievojās. 700 gadu ilgā vācu virskundzība nepadarīja mūs par vāciešiem.

Atliek secināt, ka viena valoda, ļoti līdzīgas dažādu novadu garamantas un paražas var būt tikaiviena kopīga avota radītas. 13. gs. bija četras galvenās ciltis, kas tomēr bija viens kopums.

To ievērojot, ar lielu pārliecību varam apgalvot, ka daudzu gadu tūkstošu laikā baltu ciltis vienojatie viedie vecajie, kas dzīvoja tagadējās Latvijas teritorijā. Tas bija piektais spēks, kas vienojaradnieciski tuvākās baltu ciltis. Tomēr šo piekto spēku nedrīkst iedomāties tikai kā cilvēku gribasizpausmi. Ar to vien nepietiktu, lai daudzus gadu tūkstošus saglabātu tautas garu un izklaidus dzīvojošocilvēku kopību. Te var būt tikai viena atbilde - viedo vecajo darbošanās senajās svētvietās, kas devaDieva Padomu un aizsardzību.

KAS VEIDOJA LATVIEŠU TAUTU? Emilis Melngailis, kas apstaigāja visu Latviju, vākdams tautas garamantas un it īpaši melodijas,

secināja, ka mūsu zemē pastāvot 12 novadi, katrs ar savām īpatnībām. Jāpiemin, ka tikai 20. gs. vien bezpēdām izzudušas vairākas iedzīvotāju grupas ar savu atšķirīgo valodu. Patlaban izzūd lībieši un sēļi, betlielo cilšu atšķirības ir tikpat kā nolīdzinātas. Pirms pārejam pie atsevišķu cilšu apskata, piebildīsim, katās nepavisam nebija vienīgās. Vecie latgaļi var nosaukt kādas deviņas vietas ar atšķirīgu latgaļu valoduvai izloksni un pai-ažām. Tāpēc pareizāk būtu, ja turpmāk minētās ciltis dēvētu par cilšu kopām.

Letgaļi. Arheologi uzskata, ka tagadējie latgaļi veidojušies no divām daļām. Viena no tām ir vietējieletgaļi, kurus ievērojami ietekmējuši somugri. Otra daļa pirms 2,7 gt. dzīvojusi Dņepras un Desnasaugštecē. Tie bijuši masīvākiem kauliem, samērā gara auguma - ap 174 - 175 cm. Šī letgaļu daļa ap 5. gs.ieradās Austrumlietuvā un padzina somugrus no tagadējās Latgales un Vidzemes.

Livonijas Indriķa hronikā tagadējās Vidzemes un Latgales iedzīvotāji saukti par leiti vai letthi unviņu apdzīvotā teritorija - par Letthigallia vai līdzīgi. Tā ir seno Ietu zeme, no kurienes nākusi sengrieķumītos pieminētā Lēto.

Zemgaļi. Zemgales īstais un visai senais vārds ir Livonijas Indriķa hronikā pieminētā vārda Semi-gallia rupjš izkropļojums. Zemgale nav ne zemes gals, ne zemais gals. Pareizais tulkojums apzīmē vietu,no kurienes cēlušies senās Eiropas priesteri un valdnieki gaili; burtiski tulkojot, gailu sēklas vieta. Vēl šovārdu apliecina viduslaiku dokumentos minētais Lielupes vārds - Semigallera.

13. gs. sākumā jēdzienā Semigallia. ietilpa gandrīz tikai tagadējā Dobeles rajona zemes centri -Dobele, Tērvete, Spārnene, Silene, Rakte. Vēlāk tām pievienoja Upmales zemi, kuras centrs bijaMežotne.

Arī tagadējā Dobeles rajonā ir diezgan daudz som- ugru izcelsmes vietvārdu, piemēram, Bēne,Bukaiši, Ile, Penkule, Tērvete, Zebrus un citi, tomēr vietvārdos var pamanīt arī makroķeltu ietekmi -Auce, Dobele, Ogāni (pilskalns Pokaiņos).

5. gs. no dienvidiem ienāca ciltis, kuras vēlāk, atbilstoši dzīvesvietai, sāka dēvēt par zemgaļiem. Tiebija ļaudis ar masīviem kauliem, garenu un šauru seju. Citi arheologi uzskata, ka zemgaļu kultūrasīpatnības konstatējamas jau ar 2. gs., turklāt diezgan plašā teritorijā.

Diemžēl 13. gš. beigās (1290. g.) zemgaļi, negribēdami pakļauties vācu iebrucējiem, atstāja savuzemi un pievienojās brāļu ciltij - žemaišiem.

Daļa zemgaļu dzīvoja arī Vidzemē, Idumejas zemē (ap tagadējo Straupi), daļa - Igaunijā. Vēl 1413.g. franču ceļotājs Lorija (de Loria) atzīmēja, ka ceļā no Rīgas uz Novgorodu sastapis četru valodu ļaudis- lībiešus, zemgaļus, latviešus un igauņus.

Sēļi. Daugavas kreiso krastu pārvaldīja Sēlpils. Izteiktas domas, ka sēļi pirmoreiz pieminēti senoromiešu rakstos 2. vai 4. gs. tā dēvētajās Poitingera tabulās, kur ceļa kartē atzīmēta Fluvius Sellianus, kasvarētu būt Daugava. Šai ziņai pagaidām nav pierādījumu.

Sēļi jeb augšzemnieki ir tuvi radinieki Lietuvas augštaičiem. Ar vārdu Sēlija apzīmē tikai Daugavaskreisā krasta zemes, bet sēļi dzīvojuši abos krastos un vēl tālu Vidzemē - pat līdz Gulbenei.

Sēļi ienākuši Latvijas zemē no dienvidiem, un, iespējams, viņi bija veikuši tālu ceļu.13. gs. sēļi bija atspiesti no galvenajiem Daugavas ceļa punktiem un viņu loma tālaika politiskajā

dzīvē nebija būtiska. Domājams, ka mūsu ēras sākumā sēļi saplūda ar letgaļiem. Senie sēļi ir visai tuvigan letgaļiem, gan kuršiem.

Kurši. Jau pieminētā dievība Rāma bija lielās Kuru valsts princis. Tomēr nav papildu pierādījumutam, ka šo ziņu var uzskatīt par senāko kūru jeb kuršu pieminējumu.

Kuršu senči ienāca tagadējās Latvijas teritorijā gar jūras piekrasti no dienvidu puses - pa Kuršukāpām.

Ienākuši tagadējās Latvijas teritorijā, kurši somugrus daļēji atspieda uz ziemeļiem. Par tonepārprotami liecina somugriskie kuršu ķēniņu vārdi, piemēram, Tontegode, Penikis u.c.

Iekšzemē kurši nodarbojās ar lauksaimniecību.Senās Kursas dalījums dots 1230. g. dokumentā, kurā nosauktas šādas kuršu zemes - Vanema, Ven-

tava, Bandava, Piemare, Duvzare, kā arī Ceklis, Me- guva, Pilsāti. Pēdējās trīs zemes Latvijas valdībapēc 1920. g. nodeva Lietuvai, lai tā varētu piekļūt jūrai. Vēl minēta devītā zeme, kas, iespējams, nebijakaros postīta un atbilst tagadējam Saldus rajonam. To sauca par zemi starp Skrundu un Zemgali.

Kursā dzīvoja arī zemgaļi. Arheologi ievērojuši, ka Kursas kapulaukos šajos gadsimtos apbedīticilvēki ar daudz masīvākiem kauliem nekā kuršiem.

PĒDĒJAIS TĒRAUDA LAIKMETS Bronzas kausēšanu varam raksturot kā lielu soli uz priekšu, bet dzelzs metalurģija pielīdzināma

lidojumam pāri okeānam. Tomēr vispirms atzīmēsim, ka vārdu dzelzs vēsturnieki, runājot par laikmetu,lieto nepareizi.

Dzelzs ir ķīmisks elements, no tā izgatavotie priekšmeti ir gandrīz tikpat mīksti kā alumīnijs.Praktiskām vajadzībām lieto tēraudu, kas bez dzelzs satur vēl arī oglekli, mangānu u.c. elementus. Tātadpatiesībā būtu jāsaka nevis dzelzs laikmets, bet gan tērauda laikmets.

Patlaban valda uzskats, ka tērauda ražošana attīstījusies, pakāpeniski uzkrājot pieredzi un novēršotiepriekšējās kļūdas. Šāds uzskats ir pagalam aplams. Tērauda priekšmetu izgatavošana ir sarežģītsdaudzpakāpju process, kas ietver ķeta izkausēšanu, tā pārvēršanu tēraudā, tad priekšmeta formasizveidošanu, rūdīšanu un atlaidināšanu. Šie procesi ir pārāk sarežģīti, lai varētu cerēt uz veiksmi unnejaušu apstākļu sakritību.

Šobrīd nav zinātniska skaidrojuma tam, kā gan senie meistari varēja iegūt apmierinošas kvalitātestēraudu. Lai to izdarītu, vajadzīgas gan augstas zināšanas, gan prakse. Vecāko metalurģisko krāšņupētījumi vedina domāt, ka šie meistari no kaut kurienes ir saņēmuši vajadzīgās zināšanas.

Atcerēsimies, ka 20. gs. sešdesmitajos gados Ķīna nolēma strauji palielināt ķeta kausēšanu. Daudzosciemos uzcēla primitīvas krāsnis, apmācīja tērauda kausētājus. Zinot ķīniešu vērīgumu un uzcītību, varējacerēt uz labiem panākumiem. Diemžēl gandrīz visi kausējumi bija brāķis. Pēc vairāku gadu pūlēm,neraugoties uz speciālistu konsultācijām, krāsnis vajadzēja nojaukt, lai gan ķīnieši tika izmantojuši visu topieredzi, kādas nebija senajiem meistariem, kuri darbojās pirms gadu tūkstošiem. Tāpēc jādomā, kadzelzs laikmets bijis jau agrāk.

Daudzie apstrādātie Latvijas svētakmeni liecina, ka mūsu senčiem augstas kvalitātes instrumentiakmeņu apstrādei bijuši jau pirms daudziem gadu tūkstošiem un viņi tēraudu pazinuši pirms pēdējāleduslaikmeta. Indijā saglabājusies nerūsējoša tērauda kolonna, kas, pēc speciālistu domām, izgatavota ardzelzs pulvera metalurģijas metodi. Šī kolonna sver vairāk nekā 10 tonnu. Vēl 21. gs. sākumā nav tādastehnikas, kas spētu izgatavot šīs kolonnas kopiju.

Mūsu zemē par iepriekšējo tērauda laikmetu liecina tūkstošiem apstrādātie un pēc tam noteiktāsvietās noliktie svētakmeni. Aptuveni vērtējot, to apstrādāšanai vajadzēja 10 - 20 tonnu tēraudainstrumentu. Patlaban zināmās pirmsvikingu laika tērauda kausēšanas vietās nevarēja saražot tik lielutērauda instrumentu daudzumu. Arī kopējā darbietilpība akmeņu kalšanai, svētvietu sagatavošanai,akmeņu pārvietošanai un uzstādīšanai ir pārāk liela, lai to varētu veikt dažos gadsimtos. To, kasvētakmeni apstrādāti daudz senāk, nekā pieņemts uzskatīt, pārliecinoši rāda atradumi Engures ezerā. Kad1841. g. pazemināja tā ūdens līmeni, atsedzās daudzas senatnē apstrādāto svētakmeņu kopas, kas astoņusgadu tūkstošus bija atradušās zem ūdens.

Svētakmeņu novietojums nepieļauj domu, ka tie uz pašreizējām vietām būtu vesti ar plostiem vairagavām, tāpēc ar pilnu pārliecību var apgalvot, ka vēsturnieku aplūkotais dzelzs laikmets jāuzskata kāpēdējais, bet ne vienīgais tērauda laikmets.

Dzelzs metalurģija atjaunojās 2. gt, p.m.ē. Tērauda ražošana ir visa pēdējo gadu tūkstošu tehniskāprogresa pamats. No tā darināti darbarīki, ieroči, sadzīves priekšmeti, mašīnas, būvmateriāli.

Pirmie tērauda priekšmeti mūsu zemē ievesti ap 5. gs. p.m.ē. Apmēram ēru mijā vietējie meistarisāka kausēt dzelzi no purva rūdas - limonīta. Tomēr vēl daudzus gadsimtus tērauda cirvji vai zobeni bijapieejami tikai pašiem bagātākajiem, bet par tērauda bruņām varēja tikai sapņot.

Klimats. Arī pašu pēdējo 2,5 gt. laikā pēc dzelzs laikmeta sākuma atzīmētas vairākas ģeoloģiskās unklimata maiņas, kas nepārprotami ietekmējušas vēsturisko notikumu gaitu.

Pirms 2,6 gt. Eiropas mežu joslas ZA daļā klimats kļuva vēsāks. Daļu iekopto zemju nācās pamest.

Vēsa laika posms ilga apmēram 500 gadu. Ap 560. gadu atkal kļuva siltāks un mitrāks. Latvijas upeskļuva ūdeņiem bagātas un ērti kuģojamas. Labākie kuģošanas apstākļi bijuši ap 10. - 12. gs. Tad tie atkalpasliktinājās.

8.3. UZPLAUKUMA GADSIMTI Trīs brīvības gadsimti - no 5. līdz 8. un dažviet pat līdz 9. gs. - iezīmējās ar apbrīnojamu

uzplaukumu gan kultūrā, gan visās saimniecības nozarēs. Arheologi izrakumos atraduši ļoti daudz sudrabaun bronzas rotaslietu, kuras deva līdzi aizgājējiem. Nekad - ne agrāk, ne vēlāk, pat līdz mūsdienām -apbedījumi nav bijuši tik bagātīgi. Tas apliecina gan cilvēku turību šajos brīvības gadsimtos, gan ari tāducieņu pret aizgājējiem, ko mūsdienās dēvētu par pārmērīgu .

Šo laiku varētu arī dēvēt par trešo tehnisko pēcleduslaikmeta revolūciju. Diezgan noteikti to varsaistīt gan ar varas maiņu mūsu zemē, gan ar jaunu iedzīvotāju ienākšanu. Tautas un ciltis, kas ieplūda novisām četrām debespusēm, nāca kopā ar saviem amatniekiem un uzkrāto pieredzi.

Daudzas pārmaiņas bija savstarpēji saistītas. Metalurģijas apgūšana pavēra iespēju radīt izturīgākusdarbarīkus, nekā bija līdz šim. Tagad varēja celt labas guļbūvju mājas ar precīziem salaidumiem. Vēl jovairāk - varēja būvēt arī kuģus. Buru aušana sekmēja arī cilvēkam nepieciešamo drēbju darināšanu.Pārmaiņu šajā laikā bija ļoti daudz, tādēļ apskatīsim tikai galvenās.

PĀRMAIŅAS RAŽOŠANĀ Mūsu zemē ieradās meistari, kas prata atrast purva rūdu un, pats galvenais, iegūt no tās labu tēraudu.

Šai ziņā mūsu meistari sasniedza apbrīnojamus rezultātus. Kāda senā kalēja darbu paliekas atrastas pieDobes kalniem (Dobeles rajons), un tās liecina, ka 4. gs. tērauda apstrādes un darbarīku gatavošanasmāka jau bijusi visai augsta.

Māju būve. Tērauda cirvji radīja tehniskās iespējas pāriet uz guļbūvēm ar kaķētiem salaidumiem.Šīs mājas bija ērtākas, siltākas un arī drošākas.

Kuģu būve. Kuģu būve pati par sevi ir iespējama tikai augsta tehnoloģiska līmeņa ražotnēs. Kuršusenči tos būvēja jau no 1. gs. Savukārt kuģi sekmēja tirdzniecību un ziņu apmaiņu par citu zemjusasniegumiem.

Zemkopība. Šajos gadsimtos zemkopībā notika būtiskas pārmaiņas. Agrāk zemkopji bija spiestinemitīgi mainīt savu dzīvesvietu, pamest noplicinātos laukus un līst jaunus līdumus. Līdz ar mājlopuskaita palielināšanos radās iespēja zemi mēslot bagātīgāk, un tā netika vairs tik ļoti noplicināta. Tādējādinebija katru gadu jādedzina jauni līdumi, pietika ar atmatā aizlaistajiem tīrumiem. Ieviesās trīs- laukusistēma. Zemi divus gadus izmantoja, pēc tam uz gadu atstāja atmatā.

Turīgākie varēja atļauties tiem laikiem ļoti dārgas lietas, piemēram, arklus ar tērauda lemešiem, kaslabāk un dziļāk uzirdināja zemi. Līdz ar to ražas kļuva lielākas. Salīdzināšanai minēsim, ka tepat aizmūsu zemes austrumu robežas koka spīļarklus lietoja vēl 20. gs. Moldovā šīs grāmatas autors redzējaakmens lemesi, kurš acīmredzot bija lietots vēl 20. gs.

Mainījās arī graudaugu veidi, piemēram, selekcijas ceļā radīja ziemas rudzus. Līdz ar to zemkopībakļuva stabilāka. Tāpat selekcijas rezultātā tika radītas auzas, kas no 11. gs. kļuva par galveno barībuzirgiem.

Lopkopība. Dainās un tautasdziesmāsatrodam ziņas par teicami attīstītu lopkopību. Šīs ziņasnevarēja rasties viduslaikos, tās ir triju brīvības gadsimtu augstās darba kultūras atspulgs. Lai ganmedības un zveja saglabājās, tomēr mājlopu gaļa uzturā ieņēma arvien nozīmīgāku vietu.

Mežkopība. Viduslaikos viena no eksporta precēm bija burinieku mastu koki - īpašas sugas priedes.Lai izkoptu šādu priežu sugu izlases ceļā, vajadzēja vismaz tūkstoti gadu. Tā kā kuršu priekšteči heruļibija vieni no pirmajiem Ziemeļeiropas kuģu būvētājiem, tad mastu koku iegūšanai bija liela nozīme. Jauaizvēsturiskos laikos mūsu zemes mastu kokus Eiropā vērtēja ļoti augstu. No tā secināms, ka jau brīvībasgadsimtos pastāvēja apzināta mežkopība un rūpīga selekcija.

KULTŪRA UN SAKARI Šajā laikā atkal uzplauka mūsu senču talanti zint- niecībā un dziedniecībā. Lai gūtu padomus par to,

kā rīkoties nākotnē, kā vadīt likteni, šurp devās daudzi cilvēki pat no visai tālām zemēm. Runājotmūsdienu terminos, šeit bija sava laika augstākā tehnoloģija un zināšanas. Mūsu zemē bija uzkrāts ap 20tonnu sudraba izstrādājumu. Visa šī bagātība bija atnesta kā samaksa. No otras puses, tā bija liecība parmūsu seno zintnieku augstajām zināšanām.

Hronists Brēmenes Ādams vēsta, ka mūsu zemi apciemojuši cilvēki no visas pasaules. PalielinājāsPokaiņu un citu svētvietu apmeklētāju skaits.

Šai laikā sakārtotas zintnieku dainas. Iespējams, ka tās pierakstīja un izplatīja kamolrakstos. Par toliecina visai līdzīgie 19. gs. pierakstītie varianti.

Attīstījās tekstilmāksla un rotaslietu darināšanas prasme. To sekmēja arī plaša tirdzniecība ar citāmzemēm.

Apbedījumos atrastās rotaslietas un aizgājēju apģērba atliekas vēsta ne tikai par bagātību, bet ari paraugstu kultūru, izkoptām tradīcijām un seno zīmju izpratni.

Iepazīstot nule minētās ziņas kā vienotu kopumu, jāsecina, ka šajos brīvības gadsimtos uzplauka arikultūra un izglītība.

Veselība. Jūtami pagarinājās mūža ilgums, un palielinājās to cilvēku skaits, kuri nodzīvoja 60 unvairāk gadu.

Dižās senatnes liecības. Mums pieejamo tiešo un netiešo ziņu apskats raksturo mūsu tautas un zemesaizvēsturi. Mūsu senči nav centušies iekarot pasauli, kā to darīja Aleksandrs Lielais, Pēteris Lielais,Napoleons, Hitlers, Staļins un citi. Mūsu zemē nav atrastas senu cietokšņu, pilsētu vai milzu izbūvjudrupas. Vai tāpēc vien var uzskatīt, ka šeit nav civilizācijas pazīmju?

Liecības par senatni var vērtēt visai atšķirīgi. Varbūt vispirms padomāsim, vai tautai darījis goduiekarotājs, kura dēļ gājuši bojā simti, tūkstoši un pat miljoni cilvēku un kurš beigu beigās visu iekaroto irzaudējis? Vai uzskatīt par vērtīgām celtnes, kuru vienīgā atšķirība ir to lielums? Vai Bābeles tornis ir kautko devis cilvēcei?

Mūsuprāt, patiesi diži darbi ir tie, kas paliek citu kultūrtautu atmiņā daudzus gadu tūkstošus. Ar lielulepnumu varam atkārtot, ka par mūsu viedo senču gudrību pašus cildinošākos vērtējumus devuši gan seniegrieķi un romieši, gan citas senās tautas. Mūsu zemē veikti tādi milzu darbi, kurus 21. gs. tehnika vēlnevar atkārtot.

Iepazīstot faktus par atsevišķu novadu cīņām, jāsecina, ka daudzos gadījumos šo novadu rīcība bijavienota un ka senču valstiskie veidojumi turpināja pastāvēt līdz pat 13. gs.

VĒSTURES NOTIKUMI Aprakstītie kultūras un saimnieciskā uzplaukuma gadi nebūt nebija mierīgi. Iebrucēji nāca gan no

jūras, gan no austrumiem. Pirms 2,5 gt. mūsu zemē sāka būvēt pilskalnus.Ap 540. gadu bija vairāki posta un neražas gadi, kad pārstāja augt pat koki. Varbūt kaut kur Ziemeļu

puslodē bija noticis kāds spēcīgs vulkāna izvirdums, bet varbūt arī uz Zemeslodes bija nokritis kādslielāks meteorīts.

Hervaras sāga (pirms 700. gada) stāsta, ka dāņu vikingu vadonis Ivars Vidfamme iekarojis Kurzemiun citas zemes. Tomēr šī ziņa šķiet pārspīlēta, jo kurši bija gan labi karotāji, gan teicami kuģotāji.

Ap 750. gadu kuršu flotē bija daudz kuģu. Tie sniedza jūtamu palīdzību un sekmēja zviedru karaļaSigurda Ringa uzvaru Brovallas jūras kaujā. No kaujas apraksta teksta izriet, ka kuršiem bijuši vairākisimti kuģu.

Sākot ar 9. gs., daudzkārt pieminētas kuršu kaujas ar dāņu vikingiem (lasi: laupītājiem unsirotājiem).

Tomēr arī minētie notikumi nekavēja mūsu zemes attīstību. Mūsu senči bija apguvuši tiem laikiemaugstas mākas un zināšanas. Diemžēl pēc trim brīvības gadsimtiem mūsu zemes attīstība apstājās gandrīzuz veselu gadu tūkstoti. Ne vikingu, ne vācu okupācijas laikā nebija tikpat kā nekādas attīstības.Lauksaimniecība būtiski nemainījās līdz 19. gs. vidum. Rūpniecībā 17. gs. otrajā pusē hercoga Jēkabavaldīšanas laikā notika jauna - ceturtā tehniskā revolūcija.

Nākamajos 1000 gados mūsu senču tehnisko attīstību nobremzēja, bet garīgo - atsvieda atpakaļ.Tomēr šo apskatu mēs beigsim ar to, ko mūsu senči sasniedza un deva cilvēcei tajā tālajā senatnē, par kovēstures grāmatas klusē.

DEVĪTAIS APCIRKNIS SENČU BALTĀ GUDRĪBA

Šā darba pēdējais apcirknis veltīts pasaulē senākajam nozīmīgo ziņu krājumam, ko mūsu senčisaglabājuši nākamajām paaudzēm. Ortodoksālā zinātne vēl arvien nav ne spējusi, ne vēlējusies tonovērtēt. Diemžēl mūsu zemē, un tostarp arī zinātnē, par latvju garamantām valda tie paši uzskati, kāduspirms divarpus gadu simtiem pauda baltvācu mācītājs Vecais Stenders. Viņš toreiz mūsu tautasdziesmasnosauca par blēņu dziesmām, domādams to pašu arī par pasakām un citām garīgām vērtībām. Kaut ganfiziskās verdzības laiki, kad šādus uzskatus pauda, sen jau pagājuši, garīgā verdzība diemžēl valda vēljoprojām. Lai to kliedētu, jāsāk ar nelielu atskatu.

Mums skolās mācīja un vēl tagad māca, ka mūsu zemi - tās kalnus, lejas, upju un ezeru ielejas - esotveidojis pēdējā leduslaikmeta šļūdonis un lielā apledojuma kušanas ūdeņi. Kad ledāji nokusuši, radusiesaugu valsts, mūsu zemē ienākuši ziemeļbrieži. Tiem sekojuši mednieki, kuri esot bijuši pirmie šīs zemesiedzīvotāji. Balti veidojušies no klejotājciltīm, kuras ieradušās it kā no Volgas stepēm, bet varbūt arī noIrānas priekškalnēm. Nav gan saprotams, kāpēc šie klejotāji uz pastāvīgu dzīvi apmetušies tieši samērāvēsajā Baltijā. Šo nomadu kultūras līmenis bijis ļoti zems. Līdz pat 10. gs. viņi dzīvojuši pirmatnējāskopienās. Mūsu tautasdziesmas un citas garamantas radušās tikai pēdējos verdzības gadsimtos,acīmredzot vācu muižnieku ienestās Rietumeiropas kultūras ietekmē.

2000. g. vasarā Latvijas radio pārraidīja kādas visnotaļ cienījamas latviešu valodnieces izglītojošulasījumu bērniem. Cienītā zinātniece dedzīgi stāstīja, ka vēl pirms gadu simteņa neesot bijusi ne latviešuvaloda, ne arī latviešu tauta. Valoda esot radusies, saplūstot dažādu cilšu valodām un, kā varēja noprast,tikai pēc Latvijas valsts nodibināšanas 1918. g. Atlika vien priecāties par to, ka no dažādām pusēmiebrukušie iekarotāji savākuši kopā dažādās valodās runājošās ciltis. Citādi vēl tagad, ja ticētu cienījamaizinātniecei, vidzemnieki nesaprastu ne kurzemniekus, ne zemgaļus, ne sēļus. Nav šaubu, ka cienītā vēs-turniece pauda patlaban valdošos uzskatus. Tomēr patiesībā šie uzskati ir pagalam aplami. Gan K.Valdemārs, gan citu novadu gaišākie cilvēki sevi dēvēja par latvjiem, bet baltvācu inteliģence - parIetiem, neizceļot nekādas ciltis vai atsevišķas valodas. 19. gs. dziesmu svētkos tulku nebija, bet visi citscitu saprata itin labi.

Vēl atcerēsimies, ka pirms pusotra gadu simta K. Barons gāja kājām no Tērbatas uz Dundagu. Savāsceļojuma atmiņās viņš pat nepiemin kaut kādas valodas grūtības. Dažādas cilšu valodas nemanām nedainās, ne ari pasakās, teikās vai citās garamantās, kas pierakstītas 19. gs. Atliek domāt, ka atšķirīgāsciltis vienā valodā runājušas jau daudz agrāk. Vienota valoda nevarēja rasties ne 18. gs. verdzības laikos,ne asiņaino tirānu Pētera Lielā un Ivana Bargā iebrukuma laikos, ne vēl agrāk, kad mūsu zemi pārstaigājavikingi un krustneši. Tādējādi, ja sākam domāt paši ar savu galvu, nevis atkārtojam okupantu diktēto, tadne tikai nule aplūkotajā jautājumā, bet arī daudzos citos jautājumos nonāksim pie atzinām, kas būtiskiatšķirsies no vēstures zinātnē valdošajām normām.

Mūsu tālā senatne ir nesaraujami saistīta ar iepriekšējo starpleduslaikmetu dižajiem darbiem - acīmredzamajiem desmitiem miljonu kubikmetra lielajiem zemes veidojumiem un ne tik redzamo, bet pat grūtiaptveramo miljardiem kubikmetru lielo Zelta viju. Saglabājušies desmitiem tūkstošu apstrādātu, īpašāsvietās noliktu svētakmeņu un simtiem tūkstošu krāvumos saliktu, gaišu galvas lieluma akmeņu. Skatotieskartē, varam apjaust simtiem un pat tūkstošiem kilometru garās līnijas, kas vieno svētvietu kopas ne tikaiLatvijā, ne tikai Baltijā, bet pāri visai Eiropai un pat pāri Atlantijas okeānam Amerikas kontinentā. Navotras zemes pasaulē, kur būtu tik daudz iepriekšējo starpleduslaikmetu kultūras pieminekļu. Turklātkopumā tie veido vienotu struktūru. Šie milzu darbi pat pēc pašiem pieticīgākajiem aprēķiniem prasījušisimtiem miljonu darbadienu.

No otras puses, minēto darbu veikšanai senčiem bija nepieciešamas tādas zināšanas, kuras, pēcmūsdienu zinātnieku domām, nekādi neatbilst akmens laikmeta kopienu tehniskajām iespējām. Laiizveidotu precīzas svētvietu sistēmas, vajadzēja gan labas kartes un teicamas zināšanas matemātikā, ganzemes mērīšanas instrumentus. Bet, lai pārvietotu lielus smagumus, bija nepieciešamas ceļamās ietaisesun transports. Arī lielo akmeņu apstrāde nebija iedomājama tikai ar krama šķēpeli vien. Vēl jo vairāk,daudzas senās ziņas liecina par mūsu senču pārsteidzošo izpratni astronomijā un tādās fizikas nozarēs,kuras sākušas attīstīties tikai 21. gs. sākumā, piemēram, torsionu un sarežģītas konfigurācijas vakuumatelpu pētīšana.

Iepriekšējo starpleduslaikmetu celtnes, tehniskās ierīces un tamlīdzīgi ražojumi, ja tādi bijuši, irpilnīgi sairuši un sadrupuši. Kā liecības par tālaika zinātnes, tehnikas un kultūras augstajiemsasniegumiem palikuši dabīgo materiālu - akmens un zemes - veidojumi, kā arī latvju un citu tautugaramantas. Vērīgāk ielūkojoties, redzams, ka daudzi tajās sastopamie pārsteidzošie vēstījumi nebūt navizdoma, bet gan patiesas ziņas par sava laika notikumiem. Tieši latvju garamantas saglabājušas šīs senāsliecības vispilnīgāk, taču, lai tās apjaustu, jāizprot senā simbolu valoda.

Gadsimtu gaitā senās liecības saglabājušas tikai pašas būtiskākās ziņas par nozīmīgiem notikumiem.Tās ir saglabājušās teikās, kas vēlāk pārvērtušās mītos, bet dažkārt, zūdot varoņu vārdiem, - ari pasakās.

Seno vēstījumu nozīme ar katru gadu pieaug. Tie satur tik plašu un nozīmīgu zināšanu klāstu, konevar izskaidrot tikai ar tautas apbrinojamo atmiņu vien. Tāpēc jādomā arī par informācijas glabāšanasveidiem un līdzekļiem.

Dažādas tautas vai ciltis par vienu un to pašu notikumu saglabājušas kaut arī ārēji atšķirīgus, tomērbūtībā līdzīgus skaidrojumus. Tā radušās mītu, teiku un leģendu kopas, kurās jāatrod saistošais pavediens.Par tādu kopu varam uzskatīt sengrieķu mītus par mūsu zemes sūtni Lēto (Letonu u.tml.), par baltā govīpārvērsto īo un skandināvu sāgā minēto dievību, govi barotāju Audumlu.

Senāk pasaule bijusi daudz vienotāka. Daži mūsu dižās senatnes notikumi atspoguļoti un saglabātiseno grieķu un indiešu mītos. To, ka šo mītu darbība notikusi mūsu zemē vai ir ar to saistīta, apliecinavietvārdi, lielie zemes un akmeņu veidojumi, kā arī mītu savstarpējā saistība.

Mīti sacerēti simbolu valodā, tāpēc tos nedrīkst uzskatīt par tiešu pārstāstu. Mēģinot tos izprast,vienmēr jāatceras, ka skaidrojumam var būt arī varianti, ka iespējami jaunāku laiku uzslāiiojumi, patizkropļojumi. Ja nule teikto paturam prātā, varam iegūt ārkārtīgi nozīmīgas ziņas par savu pagātni.

9.1. LATVJU GARAMANTAS UN DZĪVESZIŅA Latvju garamantas atspoguļo zināšanas, kuras cilvēce uzkrājusi savā miljoniem gadu ilgajā

aizvēsturē. Garamantas, un it īpaši pasakas, satur izcili vērtīgas ziņas, bez kurām nav iespējams apzināt unizprast senatni. Nebūt nenoniecinām arheologu pētījumus, kaut gan jāpiebilst, ka tie sniedz ļoti šauru unpagalam nepilnīgu ieskatu par pēdējiem gadu tūkstošiem, toties garamantas vēsta par simtiem reižu ilgākulaiku. Tās īsā, lietišķā, tomēr saistošā izklāstā sniedz pašu būtiskāko, un šie vēstījumi nav piesārņoti arnenozīmīgiem sīkumiem.

Dainu saturs. Latvju dainas ir izcils senbaltu garīgās kultūras piemineklis. Ar vārdu dainasapzīmējam tikai simbolu valodā sacerētos vēstījumus pantmēros, atdalot atsevišķās grupāstautasdziesmas un ziņģes.

Mūsu dainu valoda ir sevišķi glezna. Tomēr šis gleznainums ir nevis pašmērķis, bet apbrīnojamamāka pateikt nozīmīgu domu vai svarīgu ziņojumu īsi, kodolīgi, skaistiem, viegli iegaumējamiemvārdiem, kas pauž ļoti nozīmīgas ziņas. Katra daina uzskatāma par īsu vēstījumu dzejā. Izvēlētie vārdiļauj pamatdomu pateikt vienlaikus vairākos līmeņos.

Kaut arī ļoti īsi, tomēr gleznainā veidā dainas stāsta par pamatlikumiem, apraksta gan Viņsaules unAizsaules, gan arī Kosmosa un Visuma iekārtojumu. Tāpat dainas īsi, bet gleznaini sniedz galvenās ziņaszintniecībā. Dažas dainas stāsta arī par ļoti senas vēstures notikumiem.

Iespējams, ka dainas drīkstēja sacerēt tikai dižākie zintnieki. Pašas jaunākās dainas attiecas uzzemkopības sākumiem. Pēc tam sacerētas vairs tikai tautasdziesmas un ziņģes.

Mūsu senči ļoti labi apzinājās, ka bez fiziskās pasaules pastāv vēl citas - neredzamās un netveramāscitu dimensiju pasaules. Šiem uzskatiem mūsdienu zinātne vēl tikai tuvojas. Šādu un līdzīgu piemēru irdaudz, tie apliecina, ka vairākās jomās mūsu senču zināšanas ievērojami pārsniedza mūsdienufundamentālās zinātnes līmeni.

Etiķa. Lai cik ari pārsteidzoši būtu garīgajā mantojumā atrodamie senču zināšanu atspulgi, vēlpārsteidzošāka ir latvju garamantās izklāstītā dzīvesziņa, kas virza tikai uz labiem darbiem un nosodaļaunumu. Salīdzinot ar citu tautu garamantām un senajiem Svētajiem rakstiem, pārsteidz latvju garamantuārkārtīgi augstā morāle un ētika, kurās nav ļaunuma filozofijas. Tās apliecina iespēju aktīvi mainītizzināto likteni. Šī pieredze pilnīgi apgāž vispārpieņemtos uzskatus par nenovēršamo nolemtību.

Pirms gadsimta trešdaļas Rīgā ieradās izcilais indiešu filologs profesors Suniti Kumars Caterdži(1890 - 1977), daudzu zinātnisku darbu, tostarp arī latviešu valodā tulkotās grāmatas Balti un āriešiautors. Sarunās ar dzejnieci un tulkotāju Mirdzu Ķempi ievērojamais zinātnieks uzsvēra, ka nav pasaulēgaramantu ar tik augstu morāli kā latvju dainas. Lai tās lasītu, pasaulslavenais zinātnieks bija apguvislatviešu valodas pamatus.

TEIKU UN PASAKU GUDRĪBA Pasaka ir tā, kas paskaidro varoņa likstu iemeslus un rāda, kā tās pārvarētas. Mūsdienās vārdu

pasaka saprot kā vairāk vai mazāk pamācošu stāstiņu bērniem. Jā, pasakas patiešām sacerētas tā, lai bērnitās viegli atcerētos, bet uzskats, ka tās domātas tikai bērniem, ir aplams. Pasakas, ja tajās rūpīgākieklausās, ir senču gudrības glabātājas, tās tikai veidotas kā viegli uztverami stāstījumi, lai prātā iegultospasaku pamatdoma, un proti, - ar čaklu, godīgu darbu, ar sirsnību un mīlestību pret savu apkārtni, dabu,arī pret skudru un zāles stiebru, var sasniegt ļoti daudz.

Mūsu folkloras krātuvēs ir ap 35 tūkstošiem pasaku. To pamatā ir patiesi gadījumi un vēsturiskinotikumi. No atmiņām tie pārvērtušies nostāstos, tad teikās un pasakās. īpaši bieži vēsturiskos vēstījumussastopam varoņpasakās, piemēram, par īliņu, Kurbadu, ķēniņa dēlu un pus- zirgu, svēto galvu u.c. Šāduvēstījumu kopējais daudzums mērāms tūkstošos. Visai nozīmīgi ir tas, ka senajās svētvietās, tostarpPokaiņos, atrodami veidojumi, kas apliecina senās pasakās pausto.

Dažādās pasakās, kā arī citu tautu mītos paustas samērā līdzīgas ziņas. Tas liek domāt, ka vēlsamērā nesen, mazāk nekā pirms gadu tūkstoša, mūsu senčiem bijis kāds vienots vēstures vēstījums.Iespējams, ka tas iznīcināts 13. -14. gs. Vācu ordeņa iebrukuma laikā.

Nule teiktais par vienoto vēstījumu attiecas ne tikai uz pasakās pausto vēsturi, bet arī uz dainām, parkuru nozīmi vēl runāsim. Kopumā šo zudušo vēstījumu varētu saukt par senču zinību enciklopēdiju.

Pasaku ētika. Mūsu tautas pasakās nav nedz gaušanās par likteni, nedz citu veiksmes apskaušanas,nedz sliņķa sapņošanas par laimi, kas pati iekritīs rokās.

Lielākā daļa pasaku pirmajā brīdī šķiet tikai pamācoši likteņstāsti, bet, ieskatoties rūpīgāk, tās ir arīizcils izziņas materiāls. Tās parasti stāsta par likstā vai nelaimē iekļuvušu varoni un rāda, kā viņš ar savuattieksmi pret dabu un cilvēkiem, ar savu paša gudrību, attapību, čaklumu un izveicību tiek ar visāmnelaimēm galā. Pasaku varonis nesūrojas par grūto likteni, bet gan strādā, cīnās un uzvar. Mūsu pasakugudrība dod lielu garīgo spēku. Ne jau velti svešas varas un reliģijas pret tām ir cīnījušās un joprojāmcīnās.

Teiku saturs. Teikas ir vēsturisku notikumu atstāsts. Tajās ir norādīta notikuma vieta, bet nav būtībasizklāsta, kādu atrodam dainās un pasakās. Parasti teikas nesatur arī tādas norādes uz varoņa rīcību, kasvarētu būt noderīgas, nokļūstot līdzīgos apstākļos.

Vēl jāpiebilst, ka dažos gadījumos ne tikai grūti, bet pat neiespējami saskatīt robežu starp teiku unpasaku.

DAINU LAIKA BEIGAS 21. gs. modernajam cilvēkam latvju dainas labākajā gadījumā ir tikai jauki pantiņi, no kuriem viena

daļa šķiet pat neizprotama. Zaudējot izpratni par dainām, tauta zaudējusi milzīgas garīgās vērtības.Senatnē dainām bija ārkārtīgi liela nozīme tautas, un it īpaši zintnieku, izglītošanā. Tās bijanepieciešamas ari zintniecības praktiskajās darbībās - nākotnes izzināšanā, likteņa noteikšanā unmainīšanā, lauku, mājlopu un cilvēku enerģētiskajā aizsardzībā.

Salīdzinājumā ar citu zemju un tautu pašiem vissenākajiem rakstjem, kas tapuši pirms pieciem gadutūkstošiem Sumerā, Babilonijā un Ēģiptē, pirms trim gadu tūkstošiem Irānā, Indijā un Grieķijā, nedaudzvēlāk Palestīnā, dainas ir divdesmit, trīsdesmit vai pat piecdesmit reižu vecākas. To pierāda arī dažādosrakstu pieminekļos pausto ziņu salīdzinājumi. Latvju dainas vērtējamas kā pasaules pašu senāko ziņukopojums.

Tiesa, šeit tūlīt vajadzīga piebilde. Gandrīz divu miljonu vienību lielais pantmērā pierakstīto latvjugaramantu krājums nebūt nav viendabīgs. Jāatšķir tautasdziesmas no dainām.

Tautasdziesma ir tautas sacerēta dziesma par ikdienas priekiem un bēdām, kā teicis K. Barons, nošūpuļa līdz kapam. To valoda un saturs ir saprotams katram.

Dainas, pasakas un arī daļa teiku sacerētas simbolu valodā, un lielum liela cilvēku daļa neizprottajās slēpto jēgu. Garamantu simbolus nav izdomājuši kādi atsevišķi cilvēki. Tas ir paša Visuma, t.i.,

Dieva, enerģētisko telpu informācijas pārraides kodu pielāgojums mūsu valodai. Šie simboli palīdzmums saņemt no Viņsaules un Aizsaules tās ziņas, ko sūta mirušo senču gari - veļi. Šī simbolika palīdzizprast zīmes, ko saņemam ar visas dzīvās radības - putnu, zvēru, koku, ūdens - palīdzību, kā arī sapņosvai citādos redzējumos.

Mūsu senču viedie zintnieki pašus svarīgākos vēstījumus un norādes sacerēja dabas simboluvalodā. Tā ir valoda, ar kuru mums nozīmīgus vēstījumus sūta senču veļi no Viņsaules. Tā ir patinozīmīgākā un nekad nenovecojoša valoda, kas ļāvusi saglabāt cauri gadu tūkstošiem pasaules izcilākāsun vērtīgākās ziņas. Diemžēl šī dabas simbolu valoda bija gandrīz aizmirsta. Tautas apziņā bijasaglabājušies tikai daži - paši vienkāršākie sadzīves notikumu skaidrojumi. Mūsu tālākais stāstījumsattiecināms uz visām garamantām, bet kā piemērus izmantosim tikai dainas.

Līdz šim izdotajos krājumos dainas klasificētas, neizprotot to patieso saturu. Lielākā daļatautasdziesmu, kā zināms, apraksta cilvēka mūža gājumu un sadzīviskus notikumus mūža ritumā. Tomēr, janopietnāk ieskatāmies katrā no krājumu nodaļām, mēs ikvienā no tām atrodam vairākas atšķirigasvēstījumu grupas, kas prasa savu - pilnīgi atšķirīgu pieeju. Par pašām svarīgākajām uzskatāmas ziņas parVisuma uzbūvi. Ieklausīsimies šajā dainā:

Cīrulīti, cīrulīti,Ko redzēji debesis ?Redzēj' pili nodegam,Redzēj'jaunu uzceļam…FS 1955, 9056Šis apraksts ir nevis par putnu, bet gan par lielo kosmisko ciklu būtību.Dainas vēsta par- Visuma uzbūves pamatiem;- Visuma fizisko un enerģētisko telpu sadarbību;- Visuma, Saules sistēmas un Zemes radīšanu un attīstību;- nozīmīgiem vēstures notikumiem;- galvenajiem zintniecības veidiem;- par zintniecībā noderīgām darbībām.

Tā kā dainas sacerētas un vēlāk pierakstītas simbolu valodā, tās var izprast un izmantot tikai tie, kurišo valodu izpratuši.

Vienots vēstījums. Iepazīstot saglabātos dainu variantus, redzams, ka vēl samērā nesen gan kuršiem,gan zemgaļiem, gan sēļiem un latgaļiem bijuši kopīgi dainu teksti, no kuriem radušies gandrīz visi dainuvarianti. To var pierādīt ar matemātiskās analīzes metodēm. Ir samērā nedaudz arī tādas dainas, kas vienuun to pašu domu izsaka ārēji atšķirīgi, bet to būtība ir līdzīga.

Daudzas dainas uzskatāmas par lielāku vēstījumu atlūzām. Dainu variantu salīdzinājumi vedinadomāt, ka vienoti dainu tekstu pieraksti bijuši vēl pirms nepilna gadu tūkstoša. Pašus vēstījumus, šķiet,iznīcinājuši krustneši. 13. gs. viņi iznīcināja gan mūsu viedos vecajos, gan viņu rakstus un citus kultūraspieminekļus. Šo vandaļu darbības rezultātā no pasaulē visnozīmīgākajām gara kultūras vērtībām palikusitikai neliela daļa, tāpēc mūsu priekšteču zināšanas jāmeklē milzīgajā garamantu krājumā kā taka lielāmežā, kur īsto ceļu norāda reti iecirtumi kokos un akmeņi ar virziena zīmēm. Taču jāteic, ka vēstījumuklāsts par Visuma uzbūvi dainās vien ir ļoti bagāts.

Pētot Pokaiņu senatni, daudzi izcili atklājumi nāca no dainās, pasakās un teikās smeltajām domām.Ari citu svētvietu izpētē garamantas devušas tādas norādes, kādas nav atrodamas citos rakstu avotos. Tevienīgi jāpiebilst: lai apjēgtu latvju garamantu, it īpaši dainu, saturu, jāizprot tajās lietotie simboli.

Simbolu izmaiņas. Gadu tūkstošu gaitā dainas ne reizi vien pārveidotas, jo mainījās jēdzieni un līdzar to arī simboli. Viens vai otrs dainās minētais simbols ļauj apjaust dainas pārveidošanās laiku. Tādisimboli kā atslēgas, dzelzs, dzirnavas, kāpslis, Rīga, sudrabs, tērauds, tornis, varš, zelts, zobens u.c. irsamērā jauni, un tie stājušies citu, senāku simbolu vietā. Taču daži no minētajiem simboliem, iespējams,ir daudz vecāki nekā pieņemts domāt līdz šim. Tā, piemēram, Rīga pastāvēja jau gadu tūkstošiem ilgipirms 1201. gada, kad krustneši te dibināja savu karabāzi.

Protams, to vai citu gaišu domu neatkarīgi cits no cita var paust dažādi cilvēki dažādos laikos undažādās vietās. Tomēr rūpīga izpēte rāda, ka dainu vēstījumi ir vienoti gan savā starpā, gan saistīti arcitām garamantām.

Dainu vecums. Tām dainām, kuras atspoguļo vēstures notikumus, var noteikt sacerēšanas laiku ardiezgan lielu precizitāti. Diemžēl šādu dainu ir ļoti maz.

Pētot dažādu dainu iespējamo vecumu, jāsecina, ka īsto dainu sacerēšana beigusies aptuvenivienlaikus ar Rāmas laiku vai, visvēlākais, sestajā apcirknī aprakstītajā biarmiešu okupācijas laikā. Nulesacītais noteikti saistāms ar seno zintnieku nogalināšanu.

Tajā pašā laikā nevar noliegt to, ka pēdējo gadsimtu dainu pārveidojumos vecie simboli visaiveiksmīgi aizstāti ar jauniem. Tas liecina, ka mūsu tautā gaiši cilvēki nav pilnīgi izzuduši, bet tas nebūtnenozīmē, ka mūsdienās kādam vajadzētu dainu tekstus labot vai piedzejot vēl kaut ko klāt. Visai daudzdainu ir pārtapušas par tautasdziesmām, saglabājot simbolu valodā izteiktos dainu elementus. Arī tie varbūt ļoti nozīmīgi senatnes izpētē.

Beidzoties dainu laikam, nozīmīgākie notikumi atspoguļojās teikās. Iespējams, ka šajā laikāturpinājās pasaku veidošanās no senajām teikām.

LATVJU DZĪVESZIŅAS PAMATI Mūsu senču dzīvesziņa nebija reliģija šā vārda mūsdienu nozīmē. Drīzāk to varētu dēvēt par

zinātniski pamatotu uzskatu kopumu. Dainās var rast ļoti nopietnus skaidrojumus pašiem visaugstākajiemjēdzieniem par Dievu, tā būtību un izpausmēm.

Latvju dzīvesziņa ietver lietišķus ieteikumus visam dzīves ritumam. Tā māca cilvēkam būt veselam,priecīgam, laimīgam, dzīvot saskaņā ar dabas likumiem. Tā ir simtiem tūkstošu gadu krāta un miljoniemreižu pārbaudīta senču dzīves pieredze, kas nekad nevar novecot. Šis lietišķo zināšanu kopums parlatvisko dzīvesveidu un senās zināšanas it īpaši vajadzīgas šajā smagajā ekonomikas, garīgo vērtību unmorāles pagrimuma laikā.

Dainās ieslēptais saturs. Lai saprastu garamantās vēstīto, nācās ilgi strādāt, līdz izdevās apgūtgalveno simbolu pamatjēgu, un tikai tad varēja sākt dainu izskaidrošanu. Apmēram 25 gadu laikā Latvijassenatnes pētnieku grupas veiktais darbs ir ļāvis apzināt, ka mūsu dainas satur ļoti senas un vērtīgas ziņaspar Visuma uzbūvi, tā vēsturi un norisēm, kā arī daudz būtiska par seno svētvietu iekārtojumu, zintniecībuun citus nozīmīgus vēstījumus. Ar pilnu atbildības sajūtu varam teikt: nav pasaulē otra tik sena, tikvērtīga, tik svēta zināšanu krājuma kā latvju dainas. Jau minējām, ka senču dainās slēptās ziņas dažkārtapsteidz mūsdienu zinātnes sasniegto.

Galvenajos pamatsimbolos ietilpst Visuma dalījums un tā raksturojums. Latvju senči Visumuapzinājās visā tā daudzveidībā. Vadoties pēc cilvēka izjūtām un izpratnes, Visumu var dalīt divās daļās.Pirmajā - cilvēkam redzamajā un tveramajā - daļā ietilpst Visuma vieliskā daļa - Kosmoss arneskaitāmiem kosmiskajiem ķermeņiem: galaktikām, zvaigznēm, planētām u.c. veidojumiem bezgalīgajātrīsdimensiju telpā.

Otra Visuma dala ir cilvēkam neredzama un netverama, jo tā atrodas citu dimensiju telpās -paralēlajās pasaulēs. Caur šo pasauļu informatīvajiem laukiem mēs dažkārt varam ielūkoties gan tālāpagātnē, gan arī nākotnē.

Mūsu dainās tā Visuma daļa, kuru apdzīvo cilvēki, simboliski dēvēta par Daugavas šo krastu, betparalēlās pasaules apzīmētas kā Daugavas viņš (pretējais) krasts. Šajā gadījumā Daugava ir nevis fiziskāupe, bet gan robeža. Cilvēks, nomodā būdams, nevar to pāriet, bet viedajos sapņos iespējams ieraudzīt,kas viņā krastā, notiek.

Es redzēju Vecomāti Daugavā zvejojot Sudrabiņa laiviņā, Zelta irklis rociņā.LD 30745Paralēlās pasaules nebūt nav šķirtas no Kosmosa. Tās viena otru caurvij un ir vienotas ar daudzām

sasaitēm. Katru cilvēku un arī katru bioloģisko radību ar paralēlajām pasaulēm vieno neredzams unnetverams bioenerģētisks veidojums - dvēsele. Tā caur zemapziņu ļauj izzināt to, ko nespēj prāts.

Mūsu sentēvi labi apzinājās arī abu minēto Visuma daļu savstarpējo mijiedarbību. Latvjugaramantās par to runāts daudz reižu. No tām izriet, ka mūsu senči pirms desmitiem tūkstošu gadu parparalēlajām pasaulēm zinājuši vairāk nekā mūsdienu pasaules izcilākie zinātnieki.

Pirmā no paralēlajām pasaulēm ir Viņsaule - veļu valstība. Latvju garamantās Viņsaule nebūt navtumša, drūma pazemes valstība. Arī tur rit dzīve. Par šo gaismas valstību stāstījuši daudzi cilvēki, kasatgriezušies no klīniskās nāves.

Otra paralēla pasaule ir Aizsaule, kur caur Viņsauli aiziet mana dvēselīte pie Dieviiia dziedādama .Arī tā ir gaiša un starojoša, pārpilnām pielieta ar spožu baltu gaismu. Gan cilvēki, gan citas bioloģiskāsradības no Aizsaules saņem dvēseli. Pēc nāves tās tur atgriežas atpakaļ.

Caurviju princips. Kosmoss ietver sevī ļoti atšķirīga lieluma, tomēr savstarpēji līdzīgas struktūras.Mazākā no tām ir atoms. Tā uzbūve savā būtībā līdzīga lielāku struktūru - Saules sistēmas un Galaktikasuzbūvei. Visām trim šīm struktūrām centrā ir kodols, kurā koncentrēta galvenā masa. Ap kodolu riņķo

apskatāmās struktūras sīkākie elementi: elektroni, planētas, zvaigžņu sistēmas. Zināmu līdzību saskatāmarī bioloģiskās dzīvības pamatelementā - šūnā. Ari šūnās ir centrālā daļa - kodols, kuru ietver citoplazmaar atsevišķiem veidojumiem - organoīdiem.

Lielas līdzības gan uzbūvē, gan norisēs var ieraudzīt visos Visuma struktūru līmeņos. Tosavstarpējā mijiedarbība izsaka ļoti būtisku Visuma uzbūves likumsakarību, kuru turpmāk dēvēsim parcaurviju principu. Ne tikai statiski, bet arī dinamiski lielās struktūras atspoguļojas mazajās, un otrādi.Tādējādi ne tikai no lielās struktūras var ietekmēt mazākās, bet arī no mazākās - lielāko. Gleznainiizsakoties, ne tikai Saule ietekmē cilvēku, bet arī cilvēks var ietekmēt dažas no tām Saules darbībasizpausmēm, kuras attiecas uz materiālo dzīvi un likteņa vadīšanu. To daudzkārt sastopam latvju dainusimbolos.

Visuma un tā jebkuru atsevišķo struktūru dzīvības izpausme ir nemitīga kustība un daudzasmijiedarbības. Gan mūsu garamantas, gan arī daudzi fakti ļauj domāt, ka nule aprakstītais Kosmosacaurviju princips darbojas arī paralēlajās pasaulēs, t.i., Visumā. Kā jau minējām, ar paralēlajāmpasaulēm mūs vieno cilvēka neredzamās un netveramās daļas - dvēsele un tās pavadonis - gars. Tās irsasaistes struktūras, kurn raksturošanai, mūsuprāt, piemērotākā būtu salīdzināšana ar fotonu. Fotons irelementārdaļiņa, kura vienlaikus ir enerģijas kvants un arī vilnis.

Jau apskatījām Visumu kā dzīvības veidu, un Dievs ir Visuma kā dzīvības dvēsele. Lai skaidrotu tāizpausmes - Laimu un Māru jāizprot Visuma struktūru mijiedarbība.

Dainu simbolos Saule ir Visuma starojuma avots, kas no Kosmosa gružiem un putekļiem rada unizstaro pirm vielu.

Tāpat kā struktūru uzbūvē, arī Visumā notiekošajiem pamatprocesiem ir raksturīgs caurviju princips,t.i., lielās, būtiskās likumsakarības ir līdzīgas visos līmeņos. Latvju dainas ne tikai cilvēku, bet ari visubioloģisko radību apriti saista ar simbola jūra augstāko izpausmi - Māru.

Simbols jūra izteic pirmvielas kopumu - bezgalīgo pirmvielas okeānu, kas aptver un caurvijVisumu. Gan tas, ko redzam Kosmosā, gan arī Visuma neredzamās un netveramās struktūras radušās vairadītas no šīs pirmvielas -]ūras.

Savukārt Saules kā starojuma avota augstākā izpausme ir dievība Laima. Tiesa, pats Laimas vārds irjaunāks par vārdiem Dievs un Māra. Otrkārt, Laimas tēls dainās un tautasdziesmās gājis caur lielāmpārvērtībām. Ir bijis laiks, kad Laima likta pat Dieva vietā, bet bijis arī laiks, kad tā nolādēta par Vellamāti. Tāpēc mūsu dainās vēstītais par Laimas kā senas Visuma starojuma centra organizējošās struktūrasizpausmi pieņemams tikai kā nosacīts modelis. Latvju garamantās gan nav tieša izklāsta par Laimas unSaules simbolu saistībām, jo tie viens otru nomainījuši pirms vairākiem gadu tūkstošiem, bet tās nav grūtisecināt, iepazīstot dainas kopumā. Piemēram, salīdzināsim dažas dainas par Sauli un par Laimu.

Trīs sarkanas ogas zied Vidū jūras uz akmeņa: Tur Saulīte raudājusi, Tur birušas asariņas.V 72, 13770Nākamā daina vēsta gandrīz to pašu, tikai raudātāja ir Laima.Vidū jūras uz akmeņa Trīs sarkanas ogas auga; Tur Laimiņa sēdējusi, Asariņas birdinājusi.V 546. 943Daudzās citās dainās minēti Dieva dēli un Saules meitas. Tomēr ir arī tādas dainas, kur blakus

Dieva dēliem parādās Laimas meitas.Jūras un Saules mijiedarbība nebūt nav vienkārša. Katra matērijas izpausme, tostarp arī starojums,

nes sev līdzi informāciju. Katrai no enerģētiskajām izpausmēm, atbilstoši jau minētajam caurvijuprincipam, var atrast zemāka līmeņa izpausmes vieliskajā pasaulē.

Tādējādi varam teikt, ka mūsu senči apzinājās Visumu kā nepārtrauktu kustību un mijiedarbību, kurviela pāriet enerģijā, tā - pirmvielā, no kuras atkal veidojas viela. Arī mūsdienu fiziķi nonākuši pie tādaVisuma modeļa, kādu senči zināja jau pirms desmitiem tūkstošiem gadu. Cilvēce, izgājusi cauri gadutūkstošiem ilgai gara tumsībai, atkal sāk tuvoties senbaltu zināšanām un pasaules uzskatam.

Nule apskatītās ziņas par Visumu, tā struktūrām un to mijiedarbību liek domāt, ka mūsu senčus gangarīgajā dzīvē, gan praktiskajā darbībā jau pirms simts un vairāk gadu tūkstošiem vadīja nevis māņticība,mistika, maģija, ticība un reliģija, bet gan zināšanas - zināšanas, kurām 21. gs. cilvēce vēl tikai sāktuvoties.

Dieva izpratne. Latvju dainās paustā attieksme pret Dievu krasi atšķiras no patlaban valdošo reliģijuuzskatiem. Dainu latvietis nelūdz Dievam ne žēlastību, ne dāvanas. Mūsu dainās cilvēks nav pazemots,nekur nav uzsvērta Dieva visvarenība, iespēja bargi sodīt cilvēkus.

Dainu latvietis lūdz Dieva Padomu, ko var iegūt ar čaklu darbu un godīgu dzīvi. Dainās nekurnemanām, ka Dievs kādam draudētu un cilvēkam tāpēc būtu jābaidās. Mūsu senči nenesa asiņainusupurus, un mūsu zemē nav atrodami vēsturnieku izdomātie upurakmeņi vai citādas upurēšanas vietas.

9. 2. MŪSU VALODAS SENĀS SAKNES Latviešu valoda ir viena no vissenākajām valodām pasaulē; tās uzbūve pieder pie lielajiem

brīnumiem, jo vārdi cits ar citu saistās pārsteidzoši dziļās kopsakarībās. Ja attīrām to no vārdiem, kasradušies citu valodu ietekmē, tad nonākam pie nozīmīgiem secinājumiem. Izrādās, katrs senais vārdssaistāms ar veselu vārdu kopumu. Kopīgās saknes ir savā starpā saistītas ar vairāku līmeņu saitēm jeb,lietojot modernos terminus, dziļi strukturētas. Vēl vairāk - šīs saknes ir tās, no kurām senajās valodāsveidoti paši galvenie jēdzieni.

Kā piemēru minēsim sakni dzi. Tālajā senatnē tā apzīmēja enerģētisko dzīvības spēku. No šīs saknesveidoti dzīvības spēka izpausmju apzīmējumi arī citās senajās valodās. Piemēram, ķīniešu valodā šospēku apzīmē ar skaņām - tsi, ci, ci, ciguns. Mūsdienu latviešu valodā šī sakne ir kopīga daudziemvārdiem. Sāksim ar vārdiem cilvēks, cilts, tad aplūkosim vārdus - dzimt, dzimta, dzimtene, dzimte, dzimtsu.c.

Tālāk varam atvasināt vārdus: dzīvība, dzīve, dzīvot. No tiem savukārt veidoti dzīvības radīšanasvārdi - dzemdēt, dzemdības, dzemde, dzemdētāja. Tad seko dzīvības saturēšanas un atjaunošanas vārdi -dzīšana (gan brūces sadzīšana, gan virzoša darbība), dzīsla (kas satur muskulatūru), dzīslojums, dzīsleneu.c. Vēl pieminami vārdi, kas saistīti ar tādu nepieciešamu dzīves būtību kā nākotnes izzināšana -zīlēšana. To darīja zem svētā koka ozola ar tā augļiem - zīlēm. Zīles nes un stāda putns sīlis.

Ziņas iegūst ne tikai zīlējot. Tās vēsta arī sīks putns zīlīte, bet cilvēks, kas iegūst ziņas, zīlējot arzīlēm, un prot tulkot zīlītes teikto, zilo ūdeņu un citas debess zīmes, ir zintnieks. Viņš ir zinīgs. No šiemvārdiem radušies vārdi ziņnesis, zināt un daudzi citi.

Ja, nedod Dievs, kāds cilvēks apslimis vai notikusi nelaime, tad viņu vajag dziedināt. To daradziednieks. Viņš gatavo dziedinošu zāļu dziru. Arī vārdi dzert, padzerties, dzirdināt ietilpst šajā grupā.

Gan zintniekam, gan dziedniekam jāprot dzirdēt un jābūt dzirdīgam. Šīs īpašības gan vajadzīgaskatram, kurš grib saglabāt dzīvību. Senie dziednieki savu darbību veicināja, dziedot dziedinošu dziesmu.Mūsu senčiem bija dziļas zināšanas. Līdzīgi kā uguni rada no dzirksteles, dzirkstīja viņu valoda, jo tāsākās no dievišķās dzirksts - dzi.

Apskatījām tikai daļu no vārdiem, kuri ietver sakni dzi un kuri kā varena uguns uzliesmo no mazasdzirksteles. Šo lielo vārdu saimi varētu salīdzināt ar jau minēto sīļa stādīto zīli, no kuras izaug varensozols. Tam vainagu veido spēcīgi pamatzari, kas, kupli zarojoties, veido grezno ozola vainagu. Mūsuvaloda dzirkstīt dzirkstī no daudzajām pārsteidzoši dziļajām sakarībām.

No šiem piemēriem redzams, ka vārdi, kas izsaka līdzīgus jēdzienus, arī paši savā starpā ir ļotilīdzīgi. Tas liecina, ka latviešu valodas vārdi nav radušies nejaušu jūtu uzplūdos, šī valoda ir apzinīgiveidota. Mūsu seno dainu valoda ļauj izteikties īsi un precīzi. Nejau velti tieši šajā valodā saglabājiespasaules senāko, svētāko un vērtīgāko ziņu krājums - latvju dainas. Vēl jo vairāk - mūsu valoda kalpojusipar izejas punktu citām indoeiropiešu valodām.

Dabas valoda. Daudzviet mūsu valodā jūtamas pašas dabas, t.i., Dieva, dotās skaņas. Par valodasveidošanas pamatu kalpojušas zemes, iežu, upju, ūdenstilpju, gaisa un citu dabas veidojumu rezonansessvārstības, kā arī vecāko bioloģisko būtņu - zāles, niedru, koku, mežu, zvēru un putnu valoda. Mūsu senčitās pārvērta balsenes radītās skaņās. Mūsu valoda vēl 20. gs. sākumā skanēja kā dziesma. Šādu izrunuvalodnieki dēvē par stiepto intonāciju. Diemžēl mūsdienās tā kļuvusi retums.

Tā kā mūsu valoda ir tuvāka dabai, tad arī tās vārdu spēks ir lielāks. Nācies salīdzināt dažādu tautudziedniecības un aizsardzības tekstus, t.s. bu- ramvārdus. Latviešu valodā to teksti ir ļoti īsi, bet citu taututeksti ir desmit un pat vairāk reižu garāki. Apmēram līdzīgi veidota ir ne tikai mums ļoti tuvā lietuviešuvaloda, bet to varētu attiecināt arī uz armēņu valodu.

Ieskats vēsturē. Septiņos verdzības gadsimtos mūsu viedos vecajos okupanti noslepkavoja, tautu

iegrūda dziļā garīgā tumsā. Līdz ar to mūsu valodā zuda daļa vārdu, tā kļuva nabadzīgāka. Tomēr,vērīgāk tajā ielūkojoties, var atrast senas un dziļas saknes, kas ļauj apjaust mūsu valodas nozīmi senatnē.

Mūsdienu ārzemju valodnieki latviešu valodu atzīst par pašu vecāko dzīvo valodu pasaulē. Tiesa,paralēli pastāv vēl otrs uzskats, kas par nedaudz vecāku atzīst lietuviešu valodu. Ņemot vērā šo valoduradniecību, abi apgalvojumi būtībā nav pretrunīgi, jo, runājot par šo valodu izcelsmi, jāieskatās ne tikaidesmitu gadu tūkstošu, bet pat simtu gadu tūkstošu tālā senatnē.

Mums nav jākaunas no savas valodas, bet gan jālepojas ar to.

INDIJAS SVĒTĀ VALODA Mūsu valoda ir ļoti tuva senindiešu svētajai valodai - sanskritam, ko augstu vērtē visa civilizētā

pasaule. Mūsu valodas saites ar sanskritu ir ļoti dziļas un ļauj apjēgt latviešu valodas patieso vēsturi.Tāpēc ielūkosimies šajās sasaistēs dziļāk.

Eiropas tirgotāji, kas viduslaikos devās uz Indiju, atklāja, ka sanskrita valodā atrodami vārdi, kaskopīgi ar itāļu, vācu u.c. Eiropas tautu valodām. Par šo ziņu ļoti ieinteresējās Vācijas inteliģence, jo tāļāva samērā nesen apvienotajai vācu tautai rast savas vēsturiskās saknes. Visai nopietni šo valodusaistību pētījis izcilais matemātiķis Kārlis Gauss (1777 - 1855). Pārsteidzošās ziņas drīz vien sasniedzaarī Baltijas vāciešus. Tam sekoja vēl daudz pārsteidzošāks atklājums. Rūjienas mācītāja Gustava Berg-maņa (1749 - 1814) ģimenes locekļi atklāja, ka latviešu valoda ir daudz tuvāka sanskritam nekā vācuvaloda.

Sanskrits. Tiešā tulkojumā šis vārds nozīmē svētais (Saules) raksts. Ar to sākumā domāja tikaimezglu rakstu, ko lietoja Ietu bramaņi un ieviesa arī

Indijā. Tātad vispirms ar šo vārdu apzīmēja tikai rakstību, bet vēlāk - arī valodu. Sākumā tā bijavienīgi priesteru valoda, bet ar laiku kļuva par daudzu Indijas tautu valodu pamatu. Tā sev pakļāva un arīizskauda daudzas vietējo cilšu valodas. Tomēr vienlaikus daudzkārt mainījās arī pats sanskrits,tuvojoties vietējo tautu skaņu izrunai un citām īpatnībām.

Vecākajā saglabātajā svētajā valodā sarakstītas četras galvenās seno ziņu kopas, proti, Rigvēda,Sāmavēda, Jadžūrvēda (Ajurvēda) un Atharvavēda. Vēlāk un jau nedaudz jaunākā valodā rakstīti vēduskaidrojumi, papildinājumi un no vēdu mācības izrietošie likumi - aranjakas, brahmanas, sutras un upani-šadas. Vēl jaunākā valodā rakstīti lielie eposi - Rā- mājana, Mahābhārata un ar to saistītās teikas - pu-rānas. Uzskata, ka sanskrita gramatikas un pareizrakstības likumus 5. - 4. gs. p.m.ē. veidojis indiešuvalodnieks Pānēni.

Sanskrits būtībā nekad nav bijis vienkāršās tautas valoda. Vēl mūsdienās dažādās valodās runājošāindiešu inteliģence to lieto kā savstarpējās saziņas līdzekli.

Līdzības. Valodu speciālisti ir mēģinājuši salīdzināt sanskritu ar dažādu tautu valodām, lai noteiktusvētās valodas izcelsmi. Par pamatu ņēma pašu senāko un svētāko tekstu - Rigvēdas pirmo himnu. Tajāsastopam 62 vārdu saknes. Latviešu valodā ir 52 līdzīgas vārdu saknes, lietuviešu - 36. Pārējo Eiropastautu valodās sakritību bija maz, piemēram, angļu, grieķu, latīņu un vācu valodā - 8 - 12 līdzīgas saknes.Tādējādi, kā arī ņemot vērā daudzos Latvijas vietvārdus, kur pieminēts Rāma, Indra, Kālī u.c. indiešudievības, secināms, ka svētā valoda - sanskrits izveidota no mūsu senču - Ietu valodas. Senie svētnieki -bramaņi aiznesa to no Ietu zemes uz Indiju pirms pieciem gadu tūkstošiem kopā ar lielajām zinībām, taču,ritot gadu tūkstošiem, ziņas par šo gājienu izplēnēja un mūsu saites ar Indiju aizmirsa.

Sanskrita un latviešu valodas daži salīdzinājumi. Iepriekšējos apcirkņos jau minējām, ka Ietubramaņi varēja doties uz Indiju, visvēlākais, pirms 4,7 gt., bet daudzie līdzīgie Latvijas vietvārdi un citasziņas liecina par ilgstošiem un tuviem kultūras sakariem jau vismaz pēdējā leduslaikmetā.

Vairāki tūkstoši sanskritā un latviešu valodā tuvo vārdu sniedz ļoti vērtīgas ziņas par tiem laikiem,kad radīja sanskritu. Pirmkārt, tie liecina par to, kādus vārdus lietoja mūsu senči vismaz pirms pieciemgadu tūkstošiem, varbūt pat daudz senāk. Otrkārt, līdzīgi vārdi kādā amatniecības vai citā nozarēnepārprotami liecina par šīs nozares apgūšanu vismaz pirms pieciem gadu tūkstošiem, ja ne ievērojamisenāk. Treškārt, šie līdzīgie vārdi lieku reizi apliecina ne tikai materiālo, bet arī augsto garīgo kultūruvismaz pirms leduslaikmeta.

Jāsecina, ka vairākas amatniecības nozares ir daudz senākas, nekā to uzskatīja līdz šim.Salīdzināsim galvenos vārdus, izmantojot vārdnīcu ar vairāk nekā 300 vārdiem, kuru sastādījis K.Lazdiņš Monreālā. Plašāku darbu, salīdzinot arī vārdu saknes un atvasinātos vārdus, 20. gs.

septiņdesmitajos gados Rīgā iesāka Igors Noskovs. Diemžēl šā talantīgā cilvēka veselību jūtami bijaiedragājuši padomju katorgas nometnēs pavadītie gadi. Pāragrā nāve neļāva pabeigt iesākto vērtīgodarbu.

Sāksim ar vārdiem, kas attiecas uz apģērbu unapaviem. Tie apliecina, ka mūsu senči prata darināt drānas un apavus vismaz jau pirms pieciem gadu

tūkstošiem, bet vēl ticamāk, ka jau daudz senāk. Drāna (kā apģērbs) - trana; sakta - sūkti; kārst (vilnu) -karsta; audēja - auta; drēbe - drapa; šūt - syuta; adīt -aditi; kurpe - kurpa; auti - auta.

Visai pārsteidzoši bija uzzināt, ka 19. gs. ieviestajam vārdam uzvalks atbilst sanskrita ancuk. Tātadšo seno vārdu pilnīgi nepamatoti uzskatīja par ģermānismu un tāpēc izskauda no valodas. Vēl jāuzsver, kane šie, ne daudzi citi līdzīgie vārdi nevarēja rasties nejauši un tos nevarēja arī pārņemt no kādasstarpvalodas. Par seno namdaru augstajām zināšanām liecina līdzīgi vārdi, kas saistīti ar celtniecību:māja - mayas; mūrēt - mur; kaļķis - kalki; kalt - kal.

Ir vēl arī citi ļoti līdzīgi vārdi par māju konstrukciju un iekārtojumu. Tas lieku reizi apliecina, kamūsu senči pirms leduslaikmeta šos jautājumus zinājuši labāk nekā 13. gs. tā dēvētie kultūras nesēji. Šissalīdzinājums apgāž arī vēsturnieku uzskatus par to, ka mūsu senči līdz krustnešu ienākšanai mūra celtnesneesot pazinuši.

Visai bagāts ir to kopējo vārdu klāsts, kas attiecas uz jāšanu, ratiem un iejūga piederumiem. Daudz irarī tādu kopēju vārdu, kas saistāmi ar kara lietām, laivām (kuģiem) un kuģošanu.

Gan šie, gan daudzi citi līdzīgie vārdi liecina, ka leduslaikmetā un pirmsleduslaikmetā materiālā ungarīgā kultūra bijusi daudz augstāka, nekā to uzskatīja līdz šim.

Uz Indiju pirms daudziem gadu tūkstošiem aiznesti tādi vārdi kā Dievs, Laima, Māra. No tānepārprotami secināms, ka ne jau krustneši mūsu zemē ienesa Dieva vārdu. Tieši otrādi - jau pirmsneskaitāmiem gadu tūkstošiem mūsu senči to nesa visai Eiropai un arī Indijai.

Kopīgi ir arī citi vārdi, kas raksturo augstu garīgās dzīves un kultūras līmeni, daudz augstāku, nekā irpieņemts domāt: garīgs - garigas, nagari; dvēsele - dvesele.

Būtībā vienoti ir arī tie vārdi, kuri saistīti ar Dieva godāšanu svētvietās: Dieva māja - Deva maya;Dieva rati - Deva ratiha; dieviete - devata.

Arī velna vārds ir līdzīgs - vaļa. Būtībā ļaunais taču ir tas, kam ļauts darīt visu, ko grib, neievērojotDieva, dabas un sabiedrības likumus. Vēl atcerēsimies, ka latviešu valodā ir līdzīgs vārds vellata.

Pati jaunākā no kontaktu iespējām ir jau minētais bramaņu gājiens, bet vēl ticamāk, ka kontaktiiezīmējušies jau leduslaikmeta sākumā vai pat vēl agrāk.

Šeit aplūkojām tikai nelielu daļu no tiem vārdiem, kas kopīgi mūsdienu latviešu valodai unsanskritam, taču vārdu klāsts, kuriem ir kopīgas saknes abās valodās, ir daudz lielāks. No tā izriet vēlviens būtisks secinājums, proti, mūsu valoda vai vismaz daudzi termini tajā pēdējo 5000 gadu laikā, betticamāk, ka vēl daudz senāk - kopš leduslaik- meta sākuma - nav būtiski mainījušies. Valodas stabilitāteapliecina tās briedumu, pilnvērtī- gumu un, vēl jo vairāk, mūsu tautas un tās dižo darbu senumu, kasjāvērtē ne tikai desmitos, bet vismaz simtos tūkstošos gadu.

Letu bramaņu ietekme. Apzinātā senās Indijas kultūra un vēsture saistāma ar ieceļotājiem tāsziemeļrietumu daļā, Indas upes augštecē. Letu un senās Indijas iedzīvotāju kultūrvēsturisko sakaru sākumiun to izpausmes garamantās un valodā jāmeklē vismaz pēdējā leduslaikmetā, bet daudz ticamāk, ka vēlsenāk.

Arī Dienvidaustrumāzijā var atrast vietvārdus, kas tuvi mūsu valodai. Tas viss vedina domāt, kamūsu senči senajā Indijas zemē uzņēmās tos pašus dižpriesteru' un gaismas nesēju pienākumus, kādus gailiveica Eiropā. Šī lappuse Indijas un Latvijas kopīgās vēstures grāmatā vēl jāatver.

Cik veca mūsu valoda? Pārmaiņas jebkurā valodā padodas matemātiskai modelēšanai, kas ļaujspriest par tās vecumu. Katras jaunas tautas un valodas veidošanos var izteikt ar tām pašām formulām, arkādām izsaka rimstošās svārstības, piemēram, ūdens virsmas nomierināšanos pēc tam, kad to saviļņojis

ūdenī iemests akmens. Lai matemātiski vērtētu valodas stabilizēšanās norises, vajadzīgi izejas dati. Šimnolūkam ļoti labi var izmantot ziņas par angļu, krievu un vācu valodas veidošanos. Kā zināms, pēdējogadu tūkstošu laikā visas šīs trīs valodas mainījušās līdz nepazīšanai. No tā secināms, ka pat tajāgadījumā, ja sanskrits veidojies no letu valodas tikai pirms pieciem gadu tūkstošiem, mūsu valodasvecums vērtējams vismaz leduslaikmeta un starpleduslaikmeta cikla garumā. Tomēr tas ir tikai patsmazākais iespējamais latviešu valodas vecums.

LETU ZEME - INDOEIROPIEŠU PIRMDZIMTENE Gandrīz visas pašreizējās tautas Eiropā, izņemot somugru saimei piederīgās, cēlušās no

indoeiropiešu pirmtautas. Viņu valodu pirmavotu meklējumi noved pie jēdziena par senbaltu civilizāciju.Par šiem jautājumiem Rudīte Raudupe (īstajā vārdā Emir, dz. Jirgensone, dzīvo ASV) studiju gadossarakstījusi pētījumu Baltija - civilizācijas šūpulis.

Tālāk ieklausīsimies R. Raudupes domās un secinājumos. Daļa no tiem dota citātos, pārējie - pār-stāstā. Tiesa, atsevišķās vietās viņas secinājumi ir precizēti, ņemot vērā pēdējo gadu atklājumus.

"Starp pasaules galvenam valodu saimēm indoeiropiešu saime ir visplašākā. Indoeiropiešu valodāsrunā Eiropā, Amerikā, Austrālijā un plašos apgabalos Āzijā un Āfrikā. Gandrīz visām Rietumu kultūrāmir indoeiropiešu valodas pamati. Kā ģermāņu, tā baltu, slāvu un ķeltu valodas visas pieder indoeiropiešucelmam."

Autore uzsver, ka daudziem sanskrita vārdiem ir pārsteidzoša līdzība ar latviešu valodu. Doma parto, ka Eiropas un Indijas valodās ir saskatāma līdzība, radās jau 16. gs. Itāļu tirgotājs Filipo Sasēti,tirgodamies Indijā, bijis visai pārsteigts, kad uzzinājis, ka izglītotie indieši runā valodā, kas atgādina itāļuvalodu. Šis atklājums ilgus gadus bija mīkla valodu pētniekiem. Izskanēja pat domas, ka sanskrits varētubūt tā pirmvaloda, kurā sazinājās Ādams un Ieva. 18. gs. sers Viljams Džeimss nāca klajā ar savā laikāvisai slaveno hipotēzi, ka sanskrits, grieķu un latīņu valodas ir māsas, jo visas cēlušās no vienaspirmvalodas.

No šīs teorijas pamazām izveidojās salīdzināmā gramatika. Ar tās palīdzību valodnieki atrada agrāknepamanītas, pārsteidzošas līdzības visai dažādās valodās, piemēram, indiešu, persiešu, itāļu, vācu, slāvuun lietuviešu, jo tās "… visas cēlušās no vienas sen izmirušas pirmvalodas - āriešu valodas. Āriešuvalodas kādreizējai pastāvēšanai bija tikai hipotētiski pamati, jo senie indoeiropieši savu valodu nebijaiemūžinājuši rakstiskā- veidā… Tikai ar salīdzināmās filoloģijas palīdzību senai āriešu valodai sadzītaspēdas."

R. Raudupe raksta, ka ap 2000. g. p.m.ē. vairākums indoeiropiešu jau bija pametuši savu pirm-dzimteni un aizņēmuši jaunas teritorijas. Tā pamazām veidojās jaunas tautas un arī jaunas valodas.Ieņemot jaunu apvidu, valoda piesavinājās svešus elementus un pamazām zaudēja daudzas savasiepriekšējās īpašības. Jo lielāks attālums šķīra atsevišķās ciltis, jo vājākas kļuva valodu savstarpējāssaites, bet tās ciltis, kas palika savā pirmdzimtenē, pirmvalodu saglabāja daudz ilgāk.

Pirmie indoeiropiešu valodas pētnieki uzskatīja, ka šīs valodas pirmdzimtene bijusi Dienvidāzijasvidienē. Viņi savus uzskatus pamatoja ar to, ka sanskrits ir vecākā valoda indoeiropiešu saimē. 19. gs.radās jauna teorija. Tā indoeiropiešu pirmdzimteni meklēja senajā Baktrijā, tagadējās Afganistānasziemeļos. Vēl vēlāk zinātnieki izteica atziņu, ka šī pirmdzimtene varētu būt gan Pamirā, gan Kaukāzā,

Ukrainā, Krievijas stepēs un vēl citās vietās. Ilgu laiku nebija vienprātības par to, kur īsti bijusiindoeiropiešu pirmdzimtene. Valdošais tomēr palika uzskats, ka lielo kultūru šūpulis meklējams kaut kurĀzijā vai Vidējos Austrumos.

Bet tālāk R. Raudupes teiktais: " …jau 19. gadsimteņa otrajā pusē sāka veidoties … pretēja, ievirzeindoeiropiešu jautājumā, kad anglis Letems (Lat- ham) pirmo reizi izteica uzskatus, ka indoeiropiešupirmdzimtene meklējama Eiropā… Zinātnieki atkal laida klajā veselu virkni jaunu teoriju, meklēdamiindoeiropiešu pirmdzimteni gan Skandināvijā, gan Vācijā, gan Baltijas jūras dienvidu piekrastē. Eiropaspirmdzimtenes teoriju stipri atbalstīja jaunie pētījumi antropoloģijā un arheoloģijā, kas apgalvoja, kasenie indoeiropieši bijuši blondas, zilacainas rases cilvēki. Mūsdienu Ziemeleiropas iedzīvotāji,tagadējie ģermāņi un balti, ir vispilnīgāk uzglabājuši sevī raksturīgākās indoeiropiešu īpatnības: gaišusmatus, lielu augumu, iegarenu galvas formu."

Tālāk autore norāda, ka tagadējo ģermāņu un baltu mājvieta ir arī seno indoeiropiešu pirmdzimtene.

Tas savukārt nozīmē, ka indoeiropiešu plūsma tāltālā senatnē nav virzījusies no austrumiem uz rietumiem,bet gan no Ziemeleiropas uz Āziju, to apliecina arī senā persiešu un indiešu literatūra.

"Visjaunākā un tieši mūsu tautai visinteresantākā pirmdzimtenes teorija ir tā, ka indoeiropiešu pirmāmājvieta bijusi Baltijas jūras dienvidu piekrastē, apvidū, kas tagad ietver dalu no Latvijas, Lietuvas unZiemelvācijas. To postulējis vācietis Pauls Tīms (Paul Thieme), balstīdams savus uzskatus uz valodaspētījumiem."

E Tīms konstatējis, ka, atjaunojot seno āriešu pirmvalodu, nav atrasti vairāku koku un augunosaukumi, piemēram, palma, ciprese, olīva. Toties valodnieki varējuši atjaunot vārdus daudziem Zie-meļeiropai raksturīgiem kokiem, kā arī dzīvniekiem, piemēram, bērzam, ozolam, vītolam, vilkam, lācim,bebram un citiem.

R. Raudupe norāda, ka P Tīms īpašu uzmanību pievērsis vārdiem lasis, skābardis un bruņurupucis.Jo, kā izrādās, tie vistuvāk iezīmē indoeiropiešu pirmdzimtenes robežas. Turklāt izrādās, ka vārdā lasisatrodama atbilde jautājumiem, kas pētniekus mocījuši gadiem ilgi. Senais āriešu vārds lasim - laks irsaglabājies tikai tur, kur laši vēl atrodami. Vācu lachs, krievu losos, lietuviešu lašiša un latviešu lasis iracīm redzami atvasinājumi no senā āriešu vārda saknes. Pārējās indoeiropiešu valodās šis vārds irizzudis vai ieguvis pavisam citu nozīmi, jo tajās vietās šāda zivs nav pazīstama.

Ir arī citas norādes, kas apliecina to, ka indoeiropie- ši mituši pie Baltijas jūras. Kā piemēru varminēt āriešu vārdu jūrai, kas būtu varējis apzīmēt Baltijas jūru.

Un vēl kāds R. Raudupes secinājums, atsaucoties uz pētnieka Gustava Kosinas atzinumiem:"Pētnieks Gustavs Kosina pat izsaka domu, ka pirmatnējie indoeiropieši bijuši priekšteči citām

galvenam aizvēstures civilizācijām.Kādu brīdi šķita, ka galvenie pirtncilšu centri bija Skandināvijā, bet arheologu izrakumi norāda, ka

ciltis bija izplatītas no Jorkšīras Anglijā līdz Latvijai. Daudzus gadsimtus vēlāk, kad klimats bija jaukļuvis stipri siltāks un priežu un bērzu meži aizstājuši arktiskās tundras, šīs pirmciltis izsūtīja kolonistusuz Lietuvu, Poliju un citiem dienvidu apgabaliem. G. Kosina domā, ka šiepirmtautu kolonisti patkolonizējuši Mezopotāmiju kā senie šumeri un ari bijuši Minošu civilizācijas dibinātāji aizvēsturiskāGrieķijā! Tas, pēc viņa domām, izskaidro pieņemto radniecību šumeru un āriešu valodu starpā. Šāduspārgalvīgus ieskatus lasot, rodas doma, ka Kosina ir par daudz aizrāvies savās teorijās, bet kā viņa, tā arīcitu zinātnieku līdzīgi formulējumi norāda uz svarīgu faktu, ka indoeiropiešu Eiropas izcelsme ir labipamatota. Ziemeļeiropā tagad liekas esam indoeiropiešu pirmdzimtene un varbūt pat pirmo civilizācijušūpulis."

Papildinot R. Raudupes izklāstu ar pēdējo gadu atklājumiem un iepriekšējos apcirkņos minētajāmziņām par vietvārdiem, kas saistīti ar Indiju, nonākam pie secinājuma, ka indoeiropiešu pirmdzimtenevarēja būt tikai tagadējās Baltijas teritorijā.

The Encyclopedia Americana 15. sējumā minēts, ka šī pirmdzimtene ir bijusi tieši Baltijas jūrasaustrumu piekraste, t.i., Latvija un Lietuva. Tā kā šā uzskata motivācija ietverta īsā, koncentrētā veidā, tadatļaušos to citēt pilnā apmērā latviešu tulkojumā:

"Indoeiropiešiem nav vārdu tropisko vai Vidusjūras zemju produktiem, stādiem un dzīvniekiem kā,piemēram, lauru kokam, vīnogu vīnam, vīģes kokam, pērtikim, kamielim, tīģerim, ēzelim, bet gan ir vārdiziemeļu dzīvniekiem un stādiem. Tādi ir lācis, vilks, govs, kaza, cūka, zoss, ābele, skābardis, bērzs,priede, un tiem ir arī vārdi sniegam. Tie acīmredzot bija apmetušies ziemeļu aukstajā klimatā, un šis fakts,kā arī dažu dzīvnieku vārdi (piemēram, lasis), tāpat arī dažu stādu vārdi norāda uz Baltijas jūras austrumupiekrasti."

Atzīstot mūsu zemi par indoeiropiešu valodu un tautu pirmdzimteni, tā vienlaikus arī jāatzīst parbalto cilvēku rases pirmdzimteni.

Mūsu valodas stabilitāte un vecums vēlreiz apliecina, ka mūsu senči šajā zemē dzīvojuši jauaizlaikos.

Valodas svētums. Nelielais ieskats tajās ziņās par latviešu valodu, kuras okupācijas varas un topakalpiņi ir slēpuši, liek izdarīt dažus secinājumus.

No mūsu senču valodas cēlušās daudzu citu indoeiropiešu tautu valodas, tostarp senās Indijas svētāvaloda - sanskrits. Senās, miljoniem gadu pārbaudītās cilvēces atziņas māca, ka sencis ir cienījamāks parpēcteci. Nav zināmi kaut cik vērā ņemami iebildumi pret senindiešu svētās valodas - sanskrita nozīmi,tāpēc mums jāapzinās mūsu senču valodas vēl jo lielāks svētums.

Kaut arī mūsdienu latviešu valodā ir saglabājušās daudzas senās'saknes, tā ievērojami izkropļota.Senās valodas atjaunošana pilnībā nav iespējama, jo mainījies dzīvesveids, apstākļi un pat jēdzieni.Tomēr pašreizējās latviešu valodas mērķtiecīga pārveidošana, tuvinot to senajai, ir iespējama. Tuvinotvalodu dabas valodai, nākamās paaudzes labāk izprastu dabu un līdz ar to kļūtu garīgi spēcīgākas - sāktostautas garīgā atdzimšana.

9. 3. VAI TIKAI RAKSTĪBA? Rakstība ir viena no civilizācijas liecībām. Tā vēsta par to, ka uzkrāto zināšanu apjoms ir bijis tik

liels, ka tās kļuvis grūti saglabāt tikai cilvēku atmiņā vien un nodot tālāk no mutes mutē.Valdošie uzskati par to, vai mūsu senčiem bijusi sava rakstība, ir visai vienkārši, - proti, kamēr nav

atrastas materiāla rakstura liecības, piemēram, māla plāksnītes, pergamenti, bērzu tāsis utt., tikmēr navpamata runāt par rakstību.

Šāda primitīvi materiālistiska pieeja bija izdevīga okupantu ideologiem, jo tā liedza meklētpierādījumus par senbaltu civilizāciju. Līdzšinējās liecības par tās dižajiem darbiem liek izstrādāt citu -analītisku pieeju jautājumam par informācijas uzglabāšanas veidiem un līdzekļiem. Šajā darbā esampieminējuši daudzas liecības par to, ka mūsu senči ir pratuši uzglabāt milzīgu informācijas daudzumu parZemes ģeogrāfiskajiem veidojumiem , tās vēsturi, vietvārdiem un daudzas citas zinas. Tādu zinudaudzumu cauri desmitiem tūkstošu gadu nekādi nevarēja saglabāt cilvēka atmiņa, tāpēc pilnīgi noteiktivaram apgalvot, ka senčiem pastāvējušas dažādas informācijas uzglabāšanas metodes, ari tādas, kādasvēl nepazīst mūsdienu zinātne. Savukārt vienlaikus vajadzēja pastāvēt arī tā vai cita veida rakstībai.

Brīvdabas muzejā Rīgā netālu no Usmas baznīcas katrs var apskatīt ar rakstu zīmēm klātu akmeni.Visai senas rakstu zīmes ir arī Upsīšu akmenī Slī- teres Zilo kalnu pakājē (Kurzeme, 13 - 85) un citur.

Tomēr šobrīd nav iespējams pateikt, kas tur rakstīts, un, pats galvenais, kas bijuši rakstītāji. Tā kācitas materiāla rakstura liecības nav atrastas, tad valda uzskats, ka mūsu senči rakstību nav pazinuši.

Jau aplūkojām pierādījumus tam, ka mūsu senčiem bijuši vienoti dainu un vēsturisko pasaku, kā arīcitu ļoti svarīgu ziņu vēstījumi jeb, kā šodien teiktu, centralizēti informācijas masīvi. Dažādu baltu cilšusavstarpējā garīgā tuvība vedina domāt, ka bez centrālajiem bijuši arī lokālie masīvi. Tie eksistējuši tādāveidā, kas ļāva informāciju ērti saglabāt cauri leduslaikmetiem desmitiem tūkstošu gadu, tikai līdzmūsdienām tie nav saglabājušies vai arī vēl nav atrasti. Bet varbūt mēs tos nepamanām?

Jāatceras, ka pāri šai zemei vēlušies daudzi iebrucēju viļņi, kas iznīcināja iekaroto zemju garīgāsvērtības. Tā darīja krustneši 13. gs., tāpat rīkojās Ivana Bargā un Pētera Lielā karavadoņi, kas pavēlējašajā zemē visu nopostīt un sagraut. 17. gs. beigās zviedru valdība pēc luterāņu baznīcas ierosinājumapavēlēja saviem karavīriem iznīcināt visas tajā laikā apzinātās latvju senču svētvietas Vidzemē. Līdz arto gāja bojā izcilas kultūrvēsturiskās vērtības.

Šāda postīšana turpinās līdz pat mūsdienām.20. gs. otrajā pusē Kaltenē iznīcināja daudzus speciāli darinātus akmens diskus, kas varēja būt

informācijas nesēji. Tos 20. gs. septiņdesmitajos gados samala šķembās ceļu bruģēšanai. Vēl pagājušāgadsimta trīsdesmitajos gados Sāmsalā atrada lielus akmeņus ar seniem aprakstiem. Tagad tie nozuduši.

Pēdējos gadu desmitos smilšakmens klintīs blakus svētajām (maģiskajām) zīmēm atrastas arīvairākas simbolisko zīmējumu kopas. Tās sniedz interesantas ziņas, bet par rakstu nav uzskatāmas.

Visbeidzot pastāv iespēja, ka Pokaiņu un citos svētakmeņos ierakstīto informāciju līdz šim mēsneesam spējuši apjēgt un izlasīt. Tā, piemēram, varētu būt ierakstīta granīta akmeņu kvarca kristālos.

Mūsdienās ar jēdzienu rakstība saprot uzrakstītas, uzdrukātas, iekaltas vai citādi veidotas simbolukopas, kur katrs simbols apzīmē kādu skaņu, skaņkopu - zilbi vai vārdu, jēdzienu vai jēdzienu kopu.Daudzie senie ieskrāpējumi Pokaiņu akmeņos un smilšakmens klintīs vedina domāt, ka senčiem bijusi arīšāda rakstība.

Zintnieku vajadzībām kalpojuši arī ieskrāpējumi akmeņos un smilšakmens klintīs, tomēr jāšaubās, katiem būtu informatīva nozīme. Šīs sadaļas galvenais mērķis ir runāt par rakstību, apjēgt, kādā veidā senčivarēja gūt un saglabāt savas patiešām pārsteidzošās zināšanas.

No teiktā jāsecina, ka senču lielie informācijas masīvi varēja būt ierakstīti ar tādām metodēm, kaspārspēj mūsdienās zināmās augstās tehnoloģijas, tomēr vienlaikus vajadzēja būt arī vienkāršākiem, viegli

izmantojamiem rakstības veidiem. Par tiem stāsta mūsu dainas. Tas ir kamolraksts.

KAMOLRAKSTS Dainās minēto kamolrakstu mūsdienu literatūrā dēvē par mezglu rakstu. To pazina arī Amerikas

kontinentā, Ķīnā un, spriežot pēc sanskrita zīmju attēliem, arī senajā Indijā.Kamolrakstu veido pie resnākas pamatauklas vai pavediena piesietas tievākas auklas vai diegi.

Indiāņi pamatauklas vietā dažkārt izmantoja koka rīksti. Piesietās auklas varēja būt dažāda resnuma,krāsas un garuma. Tajās dažādā daudzumā un attālumā iesietie mezgli vai cilpas kopā ar jau minētajāmpazīmēm veidoja burtus, burtu salikumus, zilbes, vārdus vai pat to kopas un, protams, āri skaitļus. Vēlākšāda ideja varēja kalpot par pamatu rakstaino jostu aušanai.

Kamolraksta zinātājus sāka vajāt jau 13. gs., uzskatot viņus par burvjiem un raganām. Visbeidzot 19.gs., kad bērni skolā mācījās rakstīt un lasīt, zuda arī vajadzība mācīties daudz grūtāko kamolrakstu.

Samērā daudzie dainu varianti liek domāt, ka vienotie pieraksti bijuši vēl viduslaikos. Kaut arīkamolraksts, tāpat kā rakstīšana uz pergamenta, zudis uz neatgriešanos, mums tie tomēr jāatceras kānozīmīga senču kultūras sastāvdaļa.

20. gs. sākumā kamolrakstu mūsu zemē zināja vairs tika daži cilvēki. Saglabājusies liecība parRopažu ciema Akmentiņu mājas iedzīvotājas Lediņas dziesmu vāceli ar pieciem dziesmu kamoliem, kurustā glabājusi kā lielu dārgumu. Viņa vēl šos rakstus zinājusi, pa laikam tinusi vaļā kamolus un dziedājusi.Lediņas kundze piedzīvojusi 85 gadu vecumu un mirusi 1937. gadā.

Pēc Otrā pasaules kara daži kamolraksta zinātāji vēl dzīvoja Lietuvas ziemeļu daļā, netālu noLatvijas robežas, Vismantos. Uzskata, ka šajā apvidū dzīvojot 13. gs. beigās uz Lietuvu pārnākušozemgaļu pēcteči. Saglabājušās ziņas par vairākiem mezglu alfabēta veidiem.

Vēl 20. gs. vidū bija cilvēki, kas zināja stāstīt par kaut kur redzētiem kamolrakstiem. Pēc Otrāpasaules kara kāda sieviete pat esot nodevusi Latvijas PSR Zinātņu akadēmijai maisu ar rakstu kamoliem.Vēl jāpiebilst, ka kamolos tina linu un kaņepāju diegus un auklas vai arī vilnas dziju.

Gan jāpiebilst, ka šai senajai rakstībai ir tikai netieši pierādījumi, tomēr tie ir pietiekamipārliecinoši. Tās ir ziņas par mezglu rakstiem. Par to, ka mūsu senčiem bijuši vairāki informācijaspieraksta veidi, liecina dainas:

Es citkārt jauns būdam s Dziesmas tinu kamolā; Kad gribēju, tad dziedāju, Pa vienai attidams.LD34Dziedat, meitas, ko gaidai, Man ir dziesmu vācelīte; Ik vāciņu pacilāju, Ik dziesmiņa iztecēja.LD 32Man dziesmiņu nepietrūka, Kaut jel gara vasariņa; Vēl manam kumeļam Dziesmu dekis mugurā.LD46Man dziesmiņu pieci pūriĀbelīšu dārziņā.Ik dziesmiņu izdziedāju, Satin dziesmu kamolāi.LD 47Ti'īs pūriņi man dziesmiņu Apinīšu dārziņā; Gāju brālim medībās, Sieku līdzi paņēmos.LD 50Mezglu rakstu sēja no aukliņām vai diegiem. Diemžēl šie materiāli nav ilgi saglabājami. Toties

sanskrita rakstības visu burtu un to kopu atveidi uzskatāmi par mezglu raksta grafiskiem simboliem.Kamolraksts un sanskrits. Svētais raksts - sanskrits saglabājies zīmēs kuras sauc arī par devanagari -

Dieva rakstu. Šā raksta sistēmu un zīmes senie priesteri - bramaņi aiznesa uz Indiju līdz ar senču valodu,kas tur pārtapa par svēto valodu.

Katra no 55 rakstu zīmēm izsaka vai nu burtu, vai burtu kopu.Visām sanskrita zīmēm ir viens kopīgs un ļoti nozīmīgs pamatelements. Tā ir resna horizontāla

līnija, pie kuras it kā piekarinātas dažādas tievākas līnijas ar cilpām un mezgliem. Tas liek domāt, kasanskrita zīmes atveido senākā mezglu raksta elementi. Sanskritam līdzīgi ir senās Eiropas rūnuraksti.Daži autori domā, ka tie ir vecāki par sanskritu.

Mezglu rakstu pazina arī Amerikas kontinentā, kurp devās gara gaismas nesēji. Par mezglu rakstanonākšanu tagadējā Peru liecina arī pārsteidzoši lielā mūsu un peruāņu ornamentu līdzība audumos.

Tā kā mēs jau izteicām domu par laiku, kad bramaņi, iespējams, devās uz Indiju, tad šo laiku varētuuzskatīt par pašu jaunāko mezglu raksta lietošanas datējumu. Tā izcelsme bijusi agrāka - vismaz Ūsiņalaikā.

Ar kamolrakstu vien nepietiek. Nobeidzot apskatu par senču rakstību, jāpiebilst, ka iespējaspierakstīt kamolrakstā sarežģītus ziņojumus ir visai ierobežotas, bet to lielo darbu veikšanai, kuru pēdasvēl skaidri saskatāmas, vajadzēja apkopot milzumu informācijas ērta pieraksta veidā. Iespējams, ka šīsinformācijas pierakstam un apstrādei izmantoja svētvietās noliktos akmeņus, jo tie satur kvarca kristālus,kas varēja informāciju uzkrāt un saglabāt. Šī tehnoloģija deva iespējas momentā pārraidīt vajadzīgāsziņas uz jebkuru citu svētvietu tīklam pieslēgto vietu. Tādējādi senās svētvietas kalpoja ne tikaizintnieciskiem nolūkiem, bet arī informācijas pārraidīšanai lielajā svētvietu tīklā. Šāds tehniskaisrisinājums ievērojami apsteidz 21. gs. datortehnikas sasniegumus, taču, lai šīs iespējas varētu izmantot,bija jāizprot Visuma uzbuve un tā visaugstākie principi - Dievs, Laima, Māra.

PIRMSLEDUSLAIKMETA DATORI? Iepazīstot senču zināšanas, mēs jau vairākas reizes secinājām, ka viņiem bijušas ierīces vai ietaises

lielu informācijas apjomu uzglabāšanai. Lai cik augstu mēs vērtētu kamolrakstu, grūti iedomāties, ka tajosvarētu ietvert tik lielu informācija apjomu, ar kādu sastopamies, iedziļinoties senču gara pasaulē. Senčugaramantas un viņu veiktie darbi vedina domāt, ka viņi glabāja ievērojamu informācijas daudzumu parvairākiem tematiem.

Lielie dabas likumi. Latvju garamantas vedina domāt, ka senčiem bija vienotas ziņas par Visumu, tāstruktūrām, to mijiedarbību, cilvēka iespējām izzināt pagātni un nākotni, mainīt un vadīt to. Kaut aridainās par nule minēto saglabājušās tikai gleznainas no- redzes, tās ir pietiekami saskanīgas un pareizas,lai ļautu uzskatīt, ka senatnē par šiem jautājumiem bijusi visai plaša un visu izskaidrojoša informācija.

Zemes ģeoloģiskā vēsture. Šajā kopā varēja ietilpt informācija par Saules sistēmas un Zemesrašanos, attīstību, iespēju paredzēt un mainīt dabas norises. Daļa ziņu šajā jomā ir tik pārsteidzošas, katās liecina gan par ļoti augstu zinātni, gan par sakariem ar citām zvaigžņu sistēmām.

Cilvēces vēsture. Te varēja ietilpt mācība par lielajiem cikliem, to vērošanu un pareizas rīcībasizvēli, kā arī lielie vēstures notikumi. Lai šīs ziņas iegūtu, bija nepieciešami vērojumi simtiem gadutūkstošu gammā un pieraksti par visu šo laiku.

Kartogrāfija un zemes ierīkošana. Te varēja ietilpt ne tikai kartes un vietvārdi, bet arī daudzmetodisku materiālu, matemātika, zemes mērījumi (ierīkošana), vietvārdu saglabāšana garos laikmetos,lielo svētvietu sistēmu apraksti.

Kaut arī esam apskatījuši tikai daļu no tām senču zināšanām, kas glabātas cauri neskaitāmiemlaikmetiem, redzam, ka informācijas apjomi bijuši lieli. Neviena no mūsdienu ierīcēm nevar garantēt tikilgu informācijas ierakstu saglabāšanu. Tam nede-/ rēja arī ātri sairstošie materiāli.

Vai svēta bija arī tālaika datorvaloda? Jau secinājām, ka sanskrits veidojies no senbaltu (Ietu)valodas. Tomēr pārdomas izraisa sanskrita gramatika, kas visai atšķiras no jebkuras indoeiropiešuvalodas. Ja jau pārņēma valodu, tad vajadzēja pārņemt arī gramatiku. Te slēpjas kāda mīkla.

Visai negaidītu iespēju rast šai mīklai atrisinājumu deva mākslīgā intelekta meklējumi, kas tikaveikti 20. gs. septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Vajadzēja atrast vai arī radīt valodu, kas būtupiemērota datoram. Datorvalodai, no vienas puses, jābūt dzīvai un izteiksmīgai, no otras, - ļoti precīzai, itīpaši terminos, formulējumos un pierādījumos. Šie noteikumi izvirza daudzas visai stingras prasības.Izrādījās, ka šķietami dīvainā sanskrita gramatika, salīdzinot ar citām līdzīgām valodām, ir vienīgā, kasļoti labi atbilst mākslīgā intelekta stingrajām prasībām. Šis amerikāņu zinātnieka Rika Brigsa atklājumsļauj atrisināt jau minēto mīklu. Mūsuprāt, radot sanskrita valodu no senbaltu (Ietu) valodas, tika veidotaļoti atšķirīga gramatika tāpēc, lai sanskritu varētu izmantot datoru vajadzībām. Šis pieņēmums skaidro arito, kāpēc sanskritu sauc par svēto valodu. Taču datoru valodu varēja veidot tikai tāda civilizācija, kasdatorus jau lietoja.

Akmens laikmeta internets. Seno mēru sistēmas, svētvietu iekārtojumi, to izmēri un savstarpējieattālumi ļauj secināt, ka senči zināja attālumus starp Saules sistēmas ķermeņiem, to izmērus, kustībasātrumu un arī gaismas ātrumu. Līdz ar to kļūst skaidra milzīgo darbu nozīme, iekārtojot senās svētvietas.Tās var salīdzināt ar milzīgu shēmu, kur akmeņi un grants uzbērumi kalpo par informācijas uzkrāšanas,pārstrādāšanas, glabāšanas un pārraides elementiem. Milzīgie veidojumi Pokaiņos, piemēram, Dižā seja,kā arī daudzie tūkstoši speciāli likto akmens krāvumu un bruģētās takas, kas tos savieno, pielīdzināmimilzīgam datoram. Tā atmiņas apjoms ievērojami pārsniedz visu līdz šim radīto datoru jaudu.

Gulbenes, Aizkraukles un citos Latvijas rajonos atrasti īpatni zemes veidojumi, kas atgādina radamantenas, t.s. Bļodas kalni. Bļodas kalni un paraboloīdiem līdzīgi apdarinātie akmeņi Koknesē, Zasā u.c.vietās vedina domāt, ka senči pratuši vadīt ziņas un saņemt tās no tālām zvaigznēm, izmantojot viļņus,

kuru strāvojumi pārsniedz gaismas ātrumu. Šādu iespēju vācu fiziķi eksperimentāli pierādīja 1999. gadā.Un visbeidzot - iegūstam papildu pierādījumu tam, ka no šīs zemes nākuši seno civilizāciju radītāji -

gara gaismas nesēji.Astronets. Latvju garamantas par Saules sistēmas un pašas Zemes radīšanu stāsta par laikiem, kad

cilvēku vēl nebija. Cilvēkus radīja tikai pēc vairākiem miljardiem gadu. Šīs ziņas nevarēja saglabāt arīZemes iežu kristāliskās struktūras, jo tās radās tikai apmēram pēc kāda miljarda gadu. Ziņas par Saulessistēmas rašanos un attīstību cilvēce varēja uztvert tikai no citu, vecāku, civilizāciju raidījumiem. Tātadvajadzēja būt Lielo sakaru sistēmai, kuru pagaidām nosauksim par astronetu. Minētie fakti liek domāt, kacilvēce pirmsleduslaikmetā pratusi pieslēgties astronetam un iegūt no tā pašas svarīgākās ziņas parVisumu, tā attīstību un nozīmīgākajām norisēm.

Starpzvaigžņu interneti, pareizāk, astroneti, bija veidoti no dabas materiāliem, tie izmantoja cilvēkudomu enerģiju. Tika veiktas vairākas pārraides, kas vedina domāt, ka nule teikto varētu atkārtot.

PĒCVĀRDS Ir pieņemts runāt par trim latviešu tautas atmodas laikiem, kas ievadīja, attīstīja un lielā mērā

atjaunoja tautisko apziņu. Apliecinot dainās pausto ciklu pa trīs gadi ceturtā kā īsto pagrieziena brīditautas likteņa ritējumā, tagad ir sācies ceturtais atmodas laiks. Arvien vairāk cilvēku atvērtām acīm sākvērot pasauli un tās notikumu kopsakarības, lai, vienlaikus apjaušot savas tautas dižo senatni, skaidri unnepārprotami saskatītu savu vietu un uzdevumus visas cilvēces turpmākajos likteņos. Par jaunā ceļacirtējiem jāuzlūko Brastiņu Ernests un Antons Rupai- nis - cilvēki, kuri latviskās dzīvesziņas un tautasgaramantu izpētei veltījuši visu savu mūžu.

Šā darba pamatā ir mūsu zemes seno svētvietu un garamantu izpētē gūtie fakti, kā arī objektuvērtējumos un mērījumos rastie skaitļi un veiktie aprēķini. Tie ne tikai rādīja, bet arī nepārprotamipārliecināja, ka daļa līdzšinējo uzskatu par Latvijas sen- vēsturi ir nekorekta. Ņemot par pamatu latvjugaramantas, citu tautu mītus un seno autoru darbus, izveidojās būtiski jauns un no līdzšinējām versijāmatšķirīgs priekšstats par mūsu dižo senatni. No iespējamajiem skaidrojumiem izvēlēti tie, kuri iekļāvāslatvju garamantu vēstījumā. Vairākos gadījumos, kad nācās izmantot nepilnīgas ziņas, izraudzītsvisticamākais skaidrojums. Pats par sevi saprotams, ka jauni atklājumi tos vai citus skaidrojumus varmainīt.

Jāpiebilst, ka, analizējot dažus novecojušus, bet vēl joprojām valdošus uzskatus, autors nevismazākajā mērā nav vēlējies aizvainot tās vai citas nozares speciālistus. Ikvienā darbā un meklējumosiespējamas nepilnības un kļūdas, tāpēc ar pateicību tiks pieņemtas piezīmes un kritika, kas virzītas uzpatiesības noskaidrošanu un senatnes pieminekļu saglabāšanu.

Ļoti iespējams, ka viss nule teiktais jums liksies neparasts. Skolās par to nemāca, laikraksti par toneraksta, Latvijas televīzija un radio par to nerunā.

Nule lasītās ziņas nebūt nav radušās no kādiem līdz šim nezināmiem tīstokļiem. Tās apzināti slēpušitie, kuriem bija izdevīgi, lai mēs staigātu ar verga kūkumu mugurā un ar verga dvēseli sirdī. Atvērsimsavas acis un paskatīsimies uz mūsu zemes un senatnes brīnumiem, padomāsim par tiem paši ar savugalvu! Tad ieraudzīsim, ka līdz šim sniegtās ziņas nav pat puspatiesības, bet tikai simtā daļa no tām, kaspielīdzināmas visļaunākajiem meliem.

Latvijas jaunatne joprojām dzīvo neziņā par mūsu dižo senatni, tāpēc jūs nedrīkstat klusēt. Jumsjājautā sev, saviem bijušajiem un tagadējiem skolotājiem un tiem, kuri jūs vada pa dzīves ceļu: kāpēc tovisu slēpa agrāk, slēpj šodien un ļoti gribētu noslēpt arī rīt? Noslēpt tā, lai tauta kopumā, kā arī jūs patsun jums tuvie un mīļie cilvēki klusu aizietu bojā, tāpat kā kompartijas laikā PSRS teritorijā izzuda daudzidesmiti mazo tautu.

Šīs grāmatas mērķis ir sniegt tās ziņas par mūsu dižo senatni, kuras nedrīkst nezināt. Vēl jo vairāk -tas jāzina ne tikai mums pašiem, bet arī tiem citu zemju cilvēkiem, kuriem ir tieša vai netieša saskare armūsu zemi, tautu un kultūru.

Izdzīvot var tikai tā tauta, kas ciena savu zemi, savu kultūru un vēsturi. Kārlis Ulmanis mācīja, katauta, kas aizmirst savu pagātni, iznīcina savu nākotni. Bet ko lai mēs sakām par tautu, kuras lielum lielādaļa pat neapzinās savu dižo senatni?

Tie zinātnieki, kuri saņēmuši algu par tās pētīšanu, nav šo darbu godprātīgi veikuši, līdz ar to irzudušas izcilas vērtības.

Mūsu garamantas ir ne tikai vēsture, bet ari atmiņas par nākotni. Ceram, ka šīs grāmatas devumsdižās senatnes apzināšanā palīdzēs šim cēlajam mērķim.

Autors pateicas visiem tiem labas gribas cilvēkiem, kas palīdzējuši šā darba tapšanā, sniedzot ziņasun padomus, materiālo vai cita veida atbalstu.

GALVENIE LITERATŪRAS AVOTI Latvju garamantas, it īpaši dainas, teikas, pasakas. Dažādi izdevumi.Citu tautu garamantas, it īpaši mīti un leģendas. Dažādi izdevumi.Alksnis A. Citu sauļu planētas // Zvaigžņotā debess, 1997. Vasara, 12.-13. lpp.Andželo Dž. de. Indiāņu teikas. Rīga, Sprīdītis, 1991. Anteins A. Bronza Latvijā. Rīga, Zinātne,

1988. Bībele. Jelgava. Drukāta pie J. F. Steffenhagena un dēla, 1898.Biezais H. Gaismas dievs seno latviešu reliģijā. Rīga, Minerva, 1994.Birgins L. Noklusētie arheoloģijas atklājumi. Rīga, Avots, 2000.Birkerts E Latvju tautas estētika. Rīga, autora izd. I daļa. Cilvēka skaistums, 1938; II daļa. Gara

estētika un kritika, 1939.Buiķis A. Vai mēs esam tie, kas patiesībā esam? Rīga, Madris, 2001.Caterdži S. K. Balti un ārieši. Rīga, Zinātne, 1990. Derums V Tautas veselība un dziedniecība senajā

Baltijā. Rīga, Zinātne, 1978.Egle R., Upīts A. Pasaules rakstniecības vēsture. 1. sējums. Rīga, izd. A. Gulbis, 1930.Fišingers L. A. Dievu laiki - Zemes pagājusī nākotne. Rīga, Avots, 1998.Gimbutiene M. Balti aizvēsturiskos laikos. Rīga, Zinātne, 1993.Gorbovskis A. Fakti, minējumi, hipotēzes. Rīga, Zvaigzne, 1992.Graudonis J., Urtāns V Senatnes pēdās. Rīga, LPSR Zinātņu akadēmijas izdevniecība, 1961.

Griškjans R. Raksti laikrakstos "Dziednieks" un "Zintnieks", 1996 - 2000.Hausdorfs H. Pasaules noslēpumainās vietas. Rīga, Alberts XII, 2001.Heijerdāls T. Aku - Aku. Rīga, LVI, 1959. Ieviņš K. Pie teiksmotā ezera. Rīga, 1938. īru leģendas un

pasakas. Rīga, Liesma, 1969. Jakobsone G. Ievads latviešu senču garīgajā mantojumā. Rakstu kopa //Zvaigžņotā debess. 1996. Vasara- 1998. Pavasaris.

Kalevala: Somu tautas eps. Rīga, Latvju kultūra, 1924.Kalniņš R. Baltu senču vissenākās un vēlākās dzīves vietas. Ņujorka. Iespiedis Vilis Stāls, 1982.

Kārkliņš, J. Atlantida. Rīga, P Neldnera (O. Krolla) izd., 1939.Kursīte J. Latviešu folklora mītu spogulī. Rīga, Zinātne, 1996.Kūns N. Sengrieķu mīti un varoņteikas. Rīga, LVI, 1959.Langbeins V J. Pēdējo 2500 gadu lielās mīklas. Rīga, Avots, 1996.Langbeins V J. Sfinksu sindroms. Rīga, Avots, 1997. Latviešu vēsture. Prof. Fr. Baloža un prof. A.

Ten- teļa redakcijā. Rīga, Valtera un Rapas akc. sab. apg., 1938.Latvijas vēstures hrestomātija. Sast. A.Birkerts.Valka, Kultūras balss, 1919.Leitis V Latviešu dievi Āzijā. Rīga, autora izd., 1939.Leitis V Latviskā Indijas Rigvēda. Rīga, autora izd.,1938.Lielbritānijas salu tautu pasakas un teikas. Rīga, Zinātne, 1971.Mahābhārata jeb teiksma par Bharatas pēcteču vareno kauju. Rīga, Liesma, 1975. Mešterhāzi L.

Prometeja mīkla. Rīga, Liesma, 1991. Pasaules vēsture. A. Grīna redakcijā. Rīga, Grāmatu draugs, 1929.Radiņš A. Ceļvedis Latvijas senvēsturē. Rīga, Zvaigzne ABC, 1996.Raudupe R. Nepublicētie materiāli no sarakstes ar rakstnieci R. Raudupi.Rupainis A. Archeolingvistika. Waverly, lova. ASV Latvju grāmata", 1967.Rusmanis S., Vīks I. Kurzeme. Rīga, Latvijas enciklopēdija, 1993.Sedovs V Balti senatnē. Rīga, Zinātne, 1992. Spekke A. Aistu sūtņi pie Teodori ka Ravennā//

Latviešu vēsturnieku veltījums prof. Robertam Viperam. Rakstu krājums.

Stingls M. Zvaigžņu pielūdzēji. Rīga, Zinātne, 1986. Strods H. Latvijas lauksaimniecības vēsture.Rīga, Zvaigzne, 1992.

Tacits. Ģermānija. Rīga, Grāmatu apg. A. Gulbis, 1938. Urtāns J. Latvijas senās svētnīcas. Rīga,Latvijas enciklopēdija, 1993.

Vasks A., Vaska B., Grāvere R. Latvijas aizvēsture. Rīga, Zvaigzne ABC, 1997.Veinbergs J. Piramīdu un zikurātu ēnā. Rīga, Zinātne, 1988.Vīks I. Pokaiņu meža noslēpumi // Zemgale. 22.04. 1995.Vīks I. Raksti krāj. "Latvju mājai un ģimenei", 1997 -2000, 1.-12. nr.Vīks I. Trejdeviņi Latvijas brīnumi. Rīga, Geizers O,2001. Dr. Vīksniņš N. Latvijas vēsture jaunā gaismā. Oak Parks, Krolla Kultūras birojs, 1968. Vīķe-

Freiberga V Dzintara kalnā. Rīga, Zvaigzne, 1993.Vilks I. Astronomija vidusskolai. Rīga, Zvaigzne ABC, 1996.Zalāne P Dainas - latviskās pasaules pamats // Dārzs un Drava, 1990, 6. nr, 1.-3. Ipp. Ziemeļeiropas

bronzas laikmeta laivveida akmens krāvumi. Rīga, Vides aizsardzības klubs, 1999.Atkinson R. J. C. The Prehistoric Temples of Stone- henge & Avebury. Great Britain. Pitkin

Pictorials. 1990.Bauval R., Gilbert A. The Orion Mystery. Heine- mann. 1994.Blomqvist L. Megal itgravarna i Sverige. Stockholm. Akademitryck AB. 1989.Burl A. Prehistoric Astronomy and Ritual. UK. Shire Publications. 1983.Burl A. Prehistoric Stone Circles. UK. Shire Publications. 1988.Campbell J. The Masks of God. Primitive Mytho- logy. New York. 1959.Chippindale Ch. Stonehenge Complete. London. Thames and Hudson. 1985.Critchlovv K. Time Stands Stili. London. Gordon Fraser. 1979.Dāniken E. von. Zurūck zu den Stern&i. Dūssel- dorf - Wien, 1969.Gedgaudas C. Mūsu pracities beleškant. Fotogra- fuotinis leidimas. Kaunas.Aušra. 1994. Havelock

F. J. Earth Energy. Wellingborough. The Acquarian Press. 1988.Hancock G. Fingerprints of the Gods. New York.Crown Trade Paperbacks. 1995.II Patrimonio dell' Umanita. Touring Club Italiano.Milano. Touring Editore. 1998.Lasdin Ch. (K. Lazdiņš). Sanskrit Latvian Words.Canada. Academic Language Courses. 1954.Lawlor R. Sacred Geometry. London. Thames andHudson. 1994.Lougas V Selirand Jūri. Arheoloogiga Eestimaa teedel. Tallinn. Valgus. 1989. Meaden G. Terence.

The Stonehenge Solution. London. Souvenir Press. 1922.Michell J. At the Centre of the World. London. Thames and Hudson. 1994.Michell J. Ancient Metrology. Bristol. Pentacle Books. 1981.Michell J. The New View Over Atlantis. San Fran- cisco. Harper & Row. 1986.Michell J. The Old Stones of Land's End. Bristol. Pentacle Books. 1979.PennickN. Earth Harmony. London. Centuiy. 1987. Piggot S. The Druids. London. Thames and

Hudson. 1996.Rolleston T. W Celtie Myths and Legends. London. Studio Editions. 1990.Stewart B. & Matthews J. Legendaiy Britain. London. Blandford Press. 1992. Thom A. Megalithic

Sites in Britain. Oxford.

University Press. 1979.Underwood G. The Pattern of the Past. London. Abacus. 1974.Watson L. The Nature of Things. Hodder and Stoughton. 1990.Westermann G. Grosser Atlas zur Weltgeschihte. Braunschweig G. Westermann Verlag, 1956.Балты, славяне, прибалтийские финны. Латвийская академия наук. Институт истории

Латвии. Рига. Зинатне. 1990.Горбовский А. Загадки древнейшей истории. Москва Знание. 1971.Я открою тебе сокровенное слово. Сост. В. К Афанасьева и И. М. Дьяконова. Москва.

Художественная литература 1981.Откупщиков Ю. В. Догреческий субстрат. Ленинград. Издательство Ленинградского

университета. 1988Пессель М. Золото муравьев. Москва. Мысль. 1989.Поэзия и проза Древнего Востока. Москва. Художественная литература. 1973.Шилов Ю. А. Космические тайны курганов. Москва Молодая гвардия. 1990. Всемирная

история. Академия наук СССР. Т. 1—3. Москва Го с Политиздат. 1955 — 1957. Мировоззрениедревнего населения Евразии. Российская академия наук. Институт археологии. Москва 2001.

SATURS IEVADVĀRDI……………………………………………………………………………….. 3PIRMAIS APCIRKNIS…………………………………………………………………… 9Atmiņas, kuras nedrīkst aizmirst…………………………………………….. 91.1. Pārsteidzošās zināšanas……………………………………………… 10Saules sistēmas radīšana………………………………………………. 13Zemes veidošana…………………………………………………………… 19Aizdedzināšana………………………………………………………… 231. 2. Otrais radīšanas solis……………………………………………………… 26Bioloģiskās dzīvības attīstība………………………………………… 27Dieva dēlu laiks……………………………………………………………. 29Lielā raidītāja novietošana……………………………………………. 351. 3. Cilvēces sākumi……………………………………………………………… 37Cilvēka uzdevums……………………………………………………. 39Rasu radīšana……………………………………………………………….. 43Skaņu valodas attīstība…………………………………………………. 461. 4. Senās sasaistes………………………………………………………….. 47Svētvietu līnijas………………………………………………………. 50Mīisu vieta pasaulē……………………………………………………….. 53Laimas un Māras līnijas………………………………………………… 591. 5. Aizlaiki……………………………… …………………………………… 63Kas ir civilizācija?…………………………………………………………. 66Senākās materiālās liecības………………………………………….. 71Tik tālie un tomēr tuvie japāņi……………………………………… 76Atmiņas par Apsu…………………………………………………….. 80Kopsavilkuma vietā…………………………………………………………………….. 86OTRAIS APCIRKNIS………………………………………………………………….. 88Pērnais starpleduslaikmets…………………………………………………………. 882. 1. Likteņdaina………………………………………………………………….. 892. 2. Kurbada cīnās…………………………… ………………………………… 982. 3. Cik sena ir mūsu tauta?……………………………………………….. 105Garīgā un materiālā kultūra………………………………………. 1082. 4. Lielie veidojumi…………………………………………………………… 1102. 5. Ceļojumi uz letu zemi………………………………………………….. 114Sasaistes ar Hellādu…………………………………………………… 115Kā senatnē sauca mūsu zemi………………………………………. 119Lēto, Apollons, Artemīda…………………………………………….. 120Ziņas par hiperborejiem…………………………………………….. 125Dižie skolotāji…………………………………………………………… 1292. 6. Pēdējais leduslaikmets………………………………………………… 133Kā sākās leduslaikmets…………………………………………….. 135Tālajā ceļā…………………………………………………………………… 140Saltais Kālī laiks………………………………………………………. 1432. 7. Leduslaikmeta beigas…………………………………………………. 146Lielā katastrofa…………………………………………………………. 148

īss kopsavilkums……………………………………………………………………… 153TREŠAIS APCIRKNIS…………………………………………………………….. 155Svētās zemes atjaunošana………………………………………………………… 1553. 1. Pēdējais akmens laikmets…………………………………………… 156Garais ceļš mājup………………………………………………………. 1593. 2. Dižo darbu laiki……………………………………………………………. I63Indras laiks……………………………………………………………….. 163Ūsiņa laiks…………………………………………………………………. I66Lielā sakārtošana………………………………………………………. 169Dzīves apstākļi………………………………………………………….. 173Bet varbūt citplanētieši?……………………………………………. 177Cik sena bija letu valsts?…………………………………………… 1793. 3. Rāmas laiks…………………………………………………………………. I85Saimnieciskā darbība………………………………………………… 186Tilts uz Sāmsalu………………………………………………………… 188Rāmas laika atspulgi…………………………………………………. 190Kā senči sargāja savu svētāko vārdu………………………….. 193Senbaltu civilizācijas gals………………………………………….. 197CETURTAIS APCIRKNIS………………………………………………………… 201Darbi, kurus nevar atkārtot……………………………………………………… 2014.1. Saules raksti………………………………………………………………. 202Milžu darbi………………………………………………………………… 204Popes līnija……………………………………………………………….. 206Tālās saistības…………………………………………………………… 208Lielās mīklas…………………………………………………………….. 214Dižo darbu noslēpumi……………………………………………….. 2164. 2. Zelta ķēdes trīsstūri…………………………………………………… 219Pitagora trīsstūri……………………………………………………….. 220Lielie zīmējumi…………………………………………………………… 226Dziļās kopsakarības……………………………………………………. 229Tā nav sagadīšanās……………………………………………………… 2324.3. Zelta vija……………………………………………………………………… 234Atradumi lagūnās……………………………………………………….. 239Milžu darbi un modernā fizika……………………………………. 240PIEKTAIS APCIRKNIS……………………………………………………………… 243Gara gaismas nesēji……………………………………………………………………. 2435. 1. Ausekļa neparastā dzīve……………………………………………….. 245Auseklis - Visuma atjaunotnes simbols……………………….. 246Lielie cikli cilvēces vēsturē………………………………………… 249Prometeja izcelsme……………………………………………………… 2525.2. Daugavas mītiskais spēks…………………………………………….. 254Pastarīte Daugavā………………………………………………………. 2565. 3. Baltie viesi Amerikas kontinentā…………………………………. 260Senā spožuma atspulgi………………………………………………… 262Pārsteidzošas liecības………………………………………………….. 263Baltie kultūras nesēji Dienvidamerikā……………………….. 266Titikakas ezers un tā mīklas……………………………………….. 266

Tiavanako mīklas……………………………………………………….. 268Kas bija Virakoča un Kecalkoatls?………………………………. 275Tunapas pēdējais ceļojums………………………………………….. 276īliņš Amerikā……………………………………………………………… 279Piecas Saules - pieci laikmeti……………………………………… 283Atceroties Antonu Rupaini………………………………………….. 2865. 4. Usira darbība Ēģiptē……………………………………………………… 288Usira dzīve………………………………………………………………….. 288Tālās līdzības………………………………………………………………. 2915. 5. Eirāzijas kontinenta Ausekļi………………………………………… 296Senie mīti un dabas augšāmcelšanās…………………………… 297Japāņu Auseklis…………………………………………………………. 299Gaismas nesēju sodīšana…………………………………………….. 300Jānis Šumerā……………………………………………………………… 304Rīta zvaigznes dievības Mazāzijas unDivupes tautu mītos……………………………………………………. 306Zvaigžņu un ūdens saistība Armēnijā………………………….. 308No Saules laivas līdz cilvēka upurēšanai…………………….. 309Gara gaismas nesēji sengrieķu mītos………………………… 313Atspulgi debesu velvē………………………………………………… 319Ausekļa zeme……………………………………………………………. 322īss kopsavilkums………………………………………………………………………. 324SESTAIS APCIRKNIS……………………………………………………………… 326Ilgie okupācijas laiki………………………………………………………………… 3266. 1. Gudu laiks…………………………………………………………………… 327Sarkanās ogas……………………………………………………………. 331Mūsu senči Āzijā……………………………………………………….. 334Gaili un ķelti…………………………………………………………….. 3376. 2. Somugri šai zemē………………………………………………………… 340Biarmijas pakļautībā…………………………………………………. 341Pārvaldes struktūra…………………………………………………… 343Baltijas tautu sasaistes………………………………………………. 346Lauksaimniecības aizsākums…………………………………….. 3486. 3. Materiālās kultūras liecības………………………………………… 355Veselība un mūža ilgums…………………………………………… 357Ezeru atlidošana……………………………………………………….. 358Akmeņu kopas…………………………………………………………… 360Svētakmeņu salikumi……………………………………………….. 362Darbs brāļa sētā…………………………………………………… 366Bronzas laikmets………………………………………………………. 368SEPTĪTAIS APCIRKNIS…………………………………….. ………………….. 372Pokaiņi, ap kuriem grieza apkārt visu pasauli………………………….. 3727.1. Pokaiņi - svētvietu sistēmas daļa………………………………… 373Pieci Pokaiņi…………………………………………………………….. 374Pokaiņi - izcila vieta uz zemeslodes…………………………… 376Pokaiņi - senbaltu civilizācijas svētcentrs…………………… 380Kosmiskās sakarības…………………………………………………. 383

Latvju garamantas par Pokaiņiem……………………………… 386Pokaiņi kā senkapi……………………………………………………. 390Augu valsts……………………………………………………………….. 3917. 2. Mākslīgie veidojumi……………………………………………………. 392Neparastie kalni……………………………………………………….. 394Dižā seja……………………………………………………………………. 397Divas sejas………………………………………………………………… 402Svētieleju nozīme……………………………………………………….. 4047. 3. Salikumi un krāvumi…………………………………………………… 406Gaišo akmeņu vecums………………………………………………… 411Kāpēc senči veidoja akmeņu krāvumus………………………. 413Salikumu veidi…………………………………………………………… 416Zintnieku laiva…………………………………………………………… 418Māras loki …………………………………………………………………. 4207. 4. Apstrādātie akmeņi………………………………………………………. 421Dziedniecība………………………………………………………………. 425Savrupatradumi………………………………………………………….. 426Plānās šķilas………………………………………………………………. 427Pokaiņu kultūra…………………………………………………………. 430Diski …………………………………………………………………………. 431Sakrālie mākslas priekšmeti………………………………………. 4357. 5. Ieskats Pokaiņu vēsturē………………………………………………. 441ASTOTAIS APCIRKNIS…………………………………………………………… 447Trīs brīvības gadsimti……………………………………………………………….. 4478. 1. Seno baltu dzīves telpa………………………………………………… 4498. 2. Lielā tautii staigāšana………………………………………………….. 458Pārmaiņas Baltijā……………………………………………………….. 460Piektais spēks…………………………………………………………….. 464Kas veidoja latviešu tautu?…………………………………………. 467Pēdējais tērauda laikmets…………………………………………… 4708. 3. Uzplaukuma gadsimti………………………………………………….. 472Pārmaiņas ražošanā……………………………………………………. 473Kultūra un sakari………………………………………………………. 475Vēstures notikumi……………………………………………………… 476DEVĪTAIS APCIRKNIS……………………………………………………………. 478Senču baltā gudrība………………………………………………………………….. 4789.1. Latvju garamantas un dzīvesziņa………………………………….. 482Teiku un pasaku gudrība……………………………………………. 484Dainu laika beigas……………………………………………………… 486Latvju dzīvesziņas pamati…………………………………………… 4909. 2. Mūsu valodas senās saknes………………………………………….. 496Indijas svētā valoda…………………………………………………….. 499Letu zeme - indoeiropiešu pirmdzimtene……………………. 5059. 3. Vai tikai rakstība?……………………………………………………….. 510Kamolraksts……………………………………………………………….. 513Pirmsleduslaikmeta datori?………………………………………… 517Pēcvārds…………………………………………………………………………………… 521

Galvenie literatūras avoti………………………………………………………… 524formāts 84x108/32. Apgāds «Vinda», Rīrh, Lubāna» ielA 6-4, LV - 1019 Reg. apl. Nr. 010300001.

Iespie stu SIA Tipogrāfija Ogri-, Ogrfi, Brīvības ielā 81, LV - 5001