Mācību materiāls

AMBULATORĀS APRŪPES MĀSASPAMATSPECIALITĀTE

Natālija Lobova, Vita Saulīte, Inese Paudere, Ina Mežiņa-Mamajeva, Inga Odiņa, Sanita Krankale, Iveta Kārkliņa

Latvijas Universitāte

2009

Eiropas Sociālā fonda darbības programmas "Cilvēkresursi un nodarbinātība" papildinājuma 1.3.2.3. aktivitātes "Veselības aprūpes un veicināšanas procesā iesaistīto institūciju personāla kompetences, prasmju un iemaņu līmeņa paaugstināšana" projekts "Veselības aprūpes un veicināšanas procesā iesaistīto institūciju personāla tālākizglītība nozares ilgtspējīgai attīstībai".

3

Mācību materiāls fi nansēts no Eiropas Savienības ESF darbības programmas "Cilvēkresursi un nodarbinātība" papildinājuma 1.3.2.3. aktivitātes "Veselības aprūpes un veicināšanas procesā iesaistīto institūciju personāla kompetences, prasmju un iemaņu līmeņa paaugstināšana" projekta "Veselības aprūpes un veicināšanas procesā iesaistīto institūciju personāla tālākizglītība nozares ilgtspējīgai attīstībai" līdzekļiem

Mācību materiālsAmbulatorās aprūpes māsas pamatspecialitāte

Natālija Lobova, Vita Saulīte, Inese Paudere, Ina Mežiņa-Mamajeva, Inga Odiņa, Sanita Krankale, Iveta Kārkliņa

Latvijas Universitāte

Galvenā redaktore Maija ŠetlereLiterārais redaktors Emīls LiepiņšKorektore Lonija DukaMaketētājs Pēteris Gricenko

Bibliogrāfe Velta Pozņaka

Teksta redakciju un maketu sagatavoja SIA "Nacionālais apgāds" Rīgā, Katrīnas ielā 2-2Materiāls iespiests SIA "Jelgavas tipogrāfi ja" Jelgavā, Langervaldes ielā 1a

Bezmaksas izdevums

ANOTĀCIJA

Metodiskā materiāla izdošanas mērķis ir nodrošināt medmāsas ar teorētiskajām zināšanām dar-bam primārajā veselības aprūpē un apkopotām jaunākajām atziņām par holistisku pieeju pacientu aprūpē, kā arī attīstīt kritiskās domāšanas pieeju aprūpes plānošanā, īstenošanā, tādējādi pilnveido-jot iemaņas darbam ar atšķirīgām iedzīvotāju grupām. Metodiskais materiāls veidos izpratni par sa-biedrības — ģimenes — indivīda veselības aprūpes pamatnostādnēm un vispārējiem aprūpes prin-cipiem primārajā veselības aprūpē ģimenes ārsta praksē un pacienta dzīvesvietā, t. i., mājās.

Metodisko materiālu veidojušas gan pedagoģijā, gan veselības aprūpē praktizējošas māsas. Ma-teriālā ir 4 nodaļas un pielikumi. Metodiskais materiāls ilustrēts ar zīmējumiem, tabulām, un tā sagatavošanā autori izmantojuši gan pašu uzkrāto pieredzi, gan mūsu valsts un ārvalstu literatūras avotus.

Metodiskajā materiālā izklāstītas sabiedrības veselības, vienotas tautas veselības problēmas pri-mārajā veselības aprūpē. Metodiskajā materiālā atspoguļoti pacientu aprūpes un izglītošanas galve-nie pamatprincipi. Tiek sniegta izsmeļoša informācija par darba organizēšanas optimizāciju, strā-dājot ar pacientu, kā aprūpēt pacientus ar veselības problēmām, kā veikt profi laktisko darbu, pirms radušās veselības problēmas, un kā sadarboties ar citu jomu speciālistiem, veicinot indivīda, ģime-nes un sabiedrības veselību.

Programmu darbības un personāla darba novērtēšanai autori iesaka pielietot dažādas metodes, kas dos iespēju izvērtēt programmu priekšrocības un iespējas, laikus apzināt aprūpes problēmas un novērst veselības traucējumus, tādējādi panākot programmu darbības stabilitāti un ilglaicīgumu.

5

SATURS

Ievads . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 10

Sabiedrības veselības nodrošināšana . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 11Sabiedrības veselības un māsu prakses izveidošanās vēsture . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 11

Senie laiki un renesanse . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 11Industriālā revolūcija . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 13Aprūpes attīstība . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 15Kopsavilkums . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 19

Sabiedrības veselība . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 20Mūsdienu sabiedrības veselības kustības vēsture . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 20Problēmu kopīga risināšana slimību profi laksē un kontrolē . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 23Māsu darba organizācijas modeļi sabiedrības veselības jomā . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 24Sabiedrības veselības galveno jautājumu loks . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 26Kopsavilkums . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 27

Epidemioloģija . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 28Epidemioloģijas vēsturiskā attīstība . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 29Epidēmiskais process . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 30Slimību biežuma rādītāji un to aprēķināšana . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 31Epidemioloģiskā drošība . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 33Kopsavilkums . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 34

Cilvēks vidē . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 36Atkritumi kā viena no galvenajām vides problēmām . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 38Atkritumu ietekme uz vidi un cilvēka veselību . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 39Atkritumu apsaimniekošana Latvijā . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 40Kopsavilkums . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 41

Veselības aprūpe . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 42Veselības aprūpes organizācijas līmeņi . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 42Veselības aprūpes fi nansēšana . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 47Pacientu un ārstniecības personu tiesības un pienākumi . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 48Kopsavilkums . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 51

Sociālā aprūpe . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 52Sociālie pakalpojumi Latvijā . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 53Valsts fi nansētie sociālie pakalpojumi . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 54Drošības poga . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 56Kopsavilkums . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 56

Aprūpe mājās jeb pacienta dzīvesvietā . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 58Veselības aprūpes dienesti, kas nodrošina aprūpi mājās . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 60Mājas vizītes . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 62Spēkā esošie normatīvie dokumenti, kas nosaka māsu prakses modeli Latvijā . . . . . . . . 62Kopsavilkums . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 63

6 7

Paliatīvā aprūpe . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 65Vēsture . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 65Pretsāpju terapija . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 67Imobilitāte jeb nekustīgums . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 73Aprūpes psiholoģiskie aspekti . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 74Miršana . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 75Saskarsme ar paliatīvajiem pacientiem . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 76Sērošana . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 76Izdegšanas sindroms . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 78Kopsavilkums . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 79

Medicīniskās rehabilitācijas pamatprincipi . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 80Rehabilitācijas pamatprincipi pacientiem ar kustību traucējumiem . . . . . . . . . . . . . . . . . 83Rehabilitācijas pamatprincipi kardioloģiskajiem pacientiem . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 84Rehabilitācijas pamatprincipi pulmonoloģiskajiem pacientiem . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 85Kustību traucējumu iemesli un to iespējamā rehabilitācija . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 86Kopsavilkums . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 87

Veselības veicināšana . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 88Veselība, veselīgs dzīvesveids un veselības veicināšana . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 88Veselību veicinošie faktori un veselības aizsardzība . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 90Veselību ietekmējošie faktori . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 91Veselības veicināšana darbavietā . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 92Kopsavilkums . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 95

Kaitīgo ieradumu profi lakse . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 96Atkarību izraisošās vielas, reibum simptomi, sekas . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 96Internets, datorspēles un to psiholoģiskie aspekti . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 106Profi laktiskie pasākumi . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 107Pusaudžu atkarība . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 108Kopsavilkums . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 110

Vardarbība . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 112Vardarbības veidi, vardarbības aplis . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 112Varmākas un upura pazīmes . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 114Vardarbība pret bērnu . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 116Vardarbība no pacientu puses . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 121Kopsavilkums . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 123

Pacientu primārā veselības aprūpe praksē un mājās . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 125Cukura diabēta pacientu aprūpe un pacientu izglītošanas principi . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 125

Cukura diabēta tipi un klīniskās izpausmes . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 125Cukura diabēta komplikācijas un saslimšanas riska faktori . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 127Cukura diabēta diagnostika . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 127Cukura diabēta pacientu aprūpes problēmas . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 128

Cukura diabēta ārstēšana . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 132Pacientu izglītošanas principi . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 134Kopsavilkums . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 137

Tuberkulozes pacientu aprūpe un pacientu izglītošanas principi . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 139Tuberkulozes simptomi un piesardzības pasākumi . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 140Tuberkulozes diagnostika . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 141Tuberkulozes ārstēšana . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 142Pacienta izglītošana . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 144Tuberkulozes īpatnības bērna vecumā . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 149Kopsavilkums . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 150

Bronhiālās astmas pacientu aprūpe un pacientu izglītošanas principi . . . . . . . . . . . . . . . . . . 151Bronhiālās astmas slimības attīstība, klīniskās izpausmes . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 151Bronhiālās astmas diagnostika un ārstēšanas pamatprincipi . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 155Bronhiālās astmas pacientu aprūpe . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 156Pacientu izglītošanas principi . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 157Kopsavilkums . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 157

Onkoloģisko pacientu aprūpe un pacientu izglītošanas principi . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 158Labdabīgo un ļaundabīgo audzēju raksturojums, to īpatnības . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 158Ļaundabīgo audzēju veicinātājfaktori . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 161Vēždraudes slimības . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 162Onkoloģisko pacientu paliatīvā aprūpe . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 163Onkoloģisko pacientu aprūpes īpatnības un izglītošanas principi . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 165Kopsavilkums . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 169

Seksuāli transmisīvo un ādas slimību pacientu aprūpe un pacientu izglītošanas principi . . 169Bakteriālas dabas seksuāli transmisīvās slimības . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 169Sēnīšu izraisītās seksuāli transmisīvās slimības . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 173Vienšūnas organismu izraisītās seksuāli transmisīvās slimības . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 174Vīrusu izraisītās seksuāli transmisīvās slimības . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 175Kopsavilkums . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 179

Infekcijas slimību pacientu aprūpe un pacientu izglītošanas principi . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 180Pamatjēdzieni infektoloģijā . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 180Zarnu trakta infekcijas . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 184Ar ērcēm saistītās infekcijas slimības . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 190Hepatīti . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 193Gripa . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 197Kopsavilkums . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 199

Mentālo slimību pacientu aprūpe un pacientu izglītošanas principi . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 200Empātija pacientu aprūpē . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 200Mentālo slimību attīstība, klīnika, pacientu aprūpe . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 200Pacientu izglītošanas principi . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 207Kopsavilkums . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 208

8

Sirds un asinsvadu slimību pacientu aprūpe un pacientu izglītošanas principi . . . . . . . . . . . 208Sirds un asinsvadu sistēmas uzbūve un funkcijas . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 208Arteriālā asinsspiediena novirzes no normas, ar tām saistītās slimības . . . . . . . . . . . . . . . 211Koronārā sirds slimība (KSS) . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 213Sirds iekaisuma un vārstuļu slimības . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 218Asinsvadu slimības . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 220Kopsavilkums . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 225

Ķirurģisko pacientu aprūpe un pacientu izglītošanas principi . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 226Aprūpes problēmas un māsas darbība ķirurģisko pacientu aprūpē . . . . . . . . . . . . . . . . . 226Pacienta aprūpe pirmsoperācijas periodā . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 232Pacienta aprūpe pēcoperācijas periodā . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 233Kopsavilkums . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 235

Grūtnieču aprūpe, aprūpe pēcdzemdību periodā un izglītošanas principi . . . . . . . . . . . . . . . 236Grūtniecības agrīnās pazīmes, mazuļa attīstība mātes organismā . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 236Aprūpe dzemdību nodaļās . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 238Pēcdzemdību aprūpe, krūts barošana, izglītošanas principi . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 241Kopsavilkums . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 245

Bērnu un pusaudžu aprūpe un izglītošanas principi . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 246Jaundzimušo attīstība un aprūpe . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 247Bērna aprūpes īpatnības dažādos vecuma periodos . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 253Raksturīgākās veselības problēmas, aprūpes īpatnības, izglītošanas pamatprincipi . . . . 255Kopsavilkums . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 266

Geriatriskā aprūpe un izglītošanas principi . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 267Dzīves cikla fāzes, novecošana kā normāls organisma attīstības posms . . . . . . . . . . . . . . 267Vecuma radītās anatomiski fi zioloģiskās pārmaiņas cilvēka organismā,

novecošanas psihosociālie aspekti . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 268Priekšlaicīga novecošana . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 275Geriatrisko pacientu aprūpe un izglītošanas pamatprincipi . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 277Kopsavilkums . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 284

Izmantotā literatūra . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 285

Neatliekamā palīdzība vitālo funkciju atjaunošanai . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 290Nāves patoloģiskā fi zioloģija . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 290Pamata Atdzīvināšanas (ABC) algoritms . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 291Neatliekamā medicīniskā palīdzība specifi skās situācijās . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 292Rīcības pasākumi dzīvībai bīstamu situāciju gadījumos . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 300Kopsavilkums . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 305

Aprūpes teorija un prakse . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 307Māsu prakses fi lozofi ja . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 307Aprūpes teorijas . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 308

Aprūpes process . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 316Kopsavilkums . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 317

Profesionālās saskarsmes principi un transkulturālā aprūpe . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 319Saskarsmes funkcijas . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 319Saskarsmes veidi . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 320Verbālā un neverbālā saskarsme . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 321Saskarsme un savstarpējā saprašanās . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 328Komunikācijas barjeras . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 329Partneru ietekmēšanas veidi . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 332Konfl ikti . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 334Mobings . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 336Transkulturālā saskarsme jeb kultūriespaids uz aprūpi . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 338Transkulturālās aprūpes teorijas . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 340Kopsavilkums . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 342

Ētikas aspekti māsu praksē . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 345Ētikas principi un to izmantošana . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 346Kopsavilkums . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 351

Pielikumi . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 352

10 11

IEVADS

Mūsdienās izpratne par sabiedrības veselību diemžēl un pārlieku bieži kļūdaini balstās vēl agrī-najā vēsturiskajā redzējumā. Gan sabiedrība, gan politiķi nereti ar sabiedrības veselību izprot tikai kvalitatīvu sadzīves sanitāro apstākļu uzturēšanu, pārtikas drošību, ārstniecības pakalpojumus vai arī infekcijas slimību pētījumu veikšanu. Uzsvars ir novirzījies no profi lakses pasākumiem uz ār-stēšanu. Veselības aprūpes sistēma ir nonākusi sabiedrības uzmanības centrā, ietverot arī pacientu tiesības un visiem pieejamas veselības aprūpes principu.

Rokasgrāmata primārajā veselības aprūpē strādājošajām māsām nāk klajā laikā, kad noris aktīvs pārmaiņu process veselības aprūpes organizācijā.

Primārā veselības aprūpe ir sabiedrības un indivīda veselības veicināšanas un saglabāšanas prio-ritāte. Veselības aprūpes politikā galvenā uzmanība tiek veltīta primārās veselības aprūpes attīstī-bai. Primārā veselības aprūpe ir veselības aprūpes pakalpojumu kopums, tas ir pirmais saskarsmes posms starp pacientu un veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju, kurā risina iedzīvotāju veselības problēmas, pielietojot vienkāršas un izmaksu ziņā efektīvas medicīnas tehnoloģijas. Veselības aprū-pes pamatu veido primārā aprūpe, kas nodrošina profi laksi, savlaicīgu slimību diagnostiku, efektīvu un pareizi izvēlētu tālāku ārstēšanu. Šos veselības aprūpes pakalpojumus veic ģimenes ārsts kopīgi ar māsu vai ārsta palīgu. Veselības aprūpes pakalpojumi tiek sniegti ģimenes ārsta praksē, veselības centrā un nepieciešamības gadījumā tiek nodrošināta pie pacienta mājās jeb dzīvesvietā.

Darbs primārajā veselības aprūpē nozīmē, ka māsai ir profesionāli jāapgūst māsas loma, funkci-jas un atbildība, līdz ar to māsām ir pastāvīgi jāpilnveido savas profesionālās zināšanas un prasmes. Pacientu aprūpe kļūst arvien sarežģītāka, jo ārstēšanās iespējas un medicīniskās tehnoloģijas nepār-traukti attīstās. Šodien pacients ļoti labi apzinās savas tiesības saņemt kvalitatīvu veselības aprūpi. Viens no veidiem, kā nodrošināt kvalitatīvu aprūpi, ir māsu profesionālo prasmju pilnveidošana, ko nodrošina semināri, kursi, konferences un māsu specializācijas programmu apgūšana.

Ambulatorās aprūpes māsas rokasgrāmatā tiek aplūkotas sabiedrības veselības nodrošināšanas iespējas, vienotas tautas veselības problēmu risinājuma iespējas primārajā veselības aprūpē, neatlie-kamā palīdzība dzīvībai svarīgo funkciju atjaunošanai un citi specialitāti nodrošinošie un vispāriz-glītojošie studiju kursi.

SABIEDRĪBAS VESELĪBAS NODROŠINĀŠANA

SABIEDRĪBAS VESELĪBAS UN MĀSU PRAKSES IZVEIDOŠANĀS VĒSTURE

Modernās sabiedrības veselības un ārstēšanas prakses pirmsākumi stiepjas senā pagātnē. Agrī-nie vēstures ieraksti sniedz pierādījums par veselības un slimību novēršanas nozīmi vairākās senajās civilizācijās. Jau 3000. līdz 1000. gadā p. m. ē. mīnojieši un krētieši bija izveidojuši kanalizācijas sist-ēmas un atbrīvošanos no notekūdeņiem (Harper and Lambert, 1994). Ap 2000. g. p. m. ē. Hammu-rapi, Babilonas valdnieks, sastādīja šīs zemes likumus. Hammurapi likumos bija sīki aprakstītas ve-selības aprūpes prakses, un tas regulēja ārstu rīcību (Anderson, Morton and Green, 1978). Slimnieku ārstēšana šajā vēstures posmā bija ģimenes sieviešu pienākums (Bullough and Bullough, 1993).

SENIE LAIKI UN RENESANSESenatnē slimnieku kopšanu un ārstēšanu veica priesteri un priesterienes. Šai darbā, darbojoties

patstāvīgi un arī veicot priesteru norādījumus, piedalījās arī burves. Grieķijā savulaik slimnieku kopšanā palīdzēja vergi. Plašs un tam laikam atbilstoši iekārtots medicīnas centrs atradās Epikūrā. Tur strādāja 200 priesterienes, kuru darbu pārraudzīja galvenās māsas — priesterienes.

Laikam ritot, ar žēlsirdību un līdzjūtību apveltītas sievietes iesaistījās darbā baznīcās un aprūpēja slimos draudzes locekļus; tās bija māsas diakones. Vēlākos laikos gudras un ievērojamas Senās Ro-mas sievietes — bagātas patricietes — savās mājās ierīkoja slimnīcas, organizēja slimnieku kopšanu un aprūpi. Kad sāka dibināties klosteri, pie tiem iekārtoja sieviešu un vīriešu dubultslimnīcas, kurās ar slimnieku kopšanu nodarbojās mūki un mūķenes. Tolaik klosteri bija ne vien labdarības, bet arī izglītības centri. Katoļu klosteru mūķenes izveidoja pirmās slimnīcas jeb hospitāļus.

Vēlākos gados slimnieku un ievainoto kopšanai dibināja bruņinieku ordeņus. Mūķenes, kas strā-dāja šajās slimnīcās, bija tērptas melnā apģērbā ar baltu, vēlāk — sarkanu krustu. Ordeņi un to slim-nīcas pastāvēja daudzās zemēs līdz pat Sarkanā Krusta organizācijas dibināšanai.

Līdztekus reliģiskajiem ordeņiem izveidojās amatieru grupas, kas rūpējās par slimniekiem. Viena tāda grupa bija beguīnes, kas rūpējās par slimniekiem gan slimnīcā, gan pie slimnieka mājās. Beguīnes bija mūsdienu patronāžas māsu priekšgājējas (Brainerd, 1985). Beļģijā vēl tagad darbojas 12. gadsimtā dibinātais beguīņu ordenis. Beguīņu jeb "pelēko māsu" kustība ātri izplatījās Nīder-landē, Vācijā, Spānijā, Polijā un nonāca arī līdz Baltijai. Nosaukums "pelēkā māsa" saistījās ar pie-ticīgo pelēkās krāsas tērpu, turklāt šīs māsas deva solījumu atturēties no laicīgajiem priekiem un dzīvot pieticīgi.

Pirmais hospitālis Rīgā tika nodibināts 1220. gadā. Tas ir bijis Sv. Gara hospitālis, kā to apliecina bīskapa Alberta parakstīts dokuments. Pirms 500 gadiem arī Rīgā uzcēla "pelēko māsu" patversmi. Pirmā "pelēkā māsa" Rīgā bija beguīne Menborna. Līdzās beguīņu ordenim kopš 12. gadsimta Šveicē un Vācijā pastāvēja arī vīriešu ordenis, un arī tā galvenais uzdevums bija slimnieku kopšana. Rīgā

12 13

kopš 13. gadsimta beigām "pelēkās māsas" dzīvoja Pētera baznīcas apkaimē. Kopienu vadīja vecākā māsa — maģistre jeb oberiene. Sākumā māsas slimniekus kopa mājās, vēlāk, kopienai kļūstot tu-rīgākai, 14. gadsimtā tā izveidoja savu hospitāli. Rīgā "pelēko māsu" kustība pastāvēja līdz 15. gad-simtam.

Viduslaikos, renesanses laikmetā, lielās epidēmijas izraisīja cilvēku paļaušanos liktenim un vis-pārēju depresīvu attieksmi pret veselību. Tomēr šajā laikā ļaudis kļuva atvērtāki jaunām idejām. Un tā starp 1500. un 1700. gadu medicīna sāka progresēt. Renesansi raksturo sasniegumi mākslā un cenšanās pēc izglītības, kā arī uzplaukums tirdzniecībā un rūpniecībā. Attīstījās ticība humānis-mam. Praktisko veselības aprūpi sāka ietekmēt cilvēciskā cieņa (skat. 1. tab.; Kalisch and Kalisch, 1986).

1. tabula. Daži pavērsiena punkti māsu prakses vēsturē. Gads Sabiedrības veselība un sabiedrības veselības māsas

1600.—1865. gadā1601. Likums par nabadzīgajiem (Anglija; Elizabethan Poor Law).1617. Priesteris Sv. Vincents de Pauls nodibināja Žēlsirdīgo dāmu

(Les Dames de Charite) biedrību (Francija).1797. Nodibināts Baltimoras Veselības departaments (ASV).1814. Dienvidkarolīnā Čarlstonā (ASV) nodibināta Labdabīgo

lēdiju biedrība (Ladies Benevolent Society of Charleston).1822. Luterāņu mācītājs no Kaiservertas Teodors Flīdners kopā ar

sievu Frederiku nodibināja sieviešu biedrību (Vācija).1827. Dublinā nodibināta Žēlsirdīgo māsu biedrība (Sisters of

Mercy). 1836. Teodors Flīdners nodibināja slimnīcu un māsu skolu

(Vācija). 1850. Masačūsetsas Sanitārās komisijas ziņojums (Shattuck Report)

par medicīnisko izglītotību (ASV).1851. Florense Naitingeila publicē pirmo māsu diakonu

rokasgrāmatu (Lielbritānija). 1855. Karantīnas padome Jaunorleānā uzsāka tuberkulozes

apkarošanas kampaņu (ASV).1859. Nodibināta žēlsirdīgo māsu skola Lozannā (Šveice).

1859.—1862.

Viljams Ratbone Liverpūlē ieviesa rajona māsu aprūpi, nodibināja pirmo iecirkņa (rajona) māsu asociāciju (ASV).

1860. Florense Naitingeila nodibināja māsu skolu Sv. Tomasa hospitālī Londonā (Lielbritānija).

1864. Nodibināta Starptautiskā Sarkanā Krusta organizācija.

1610. gadā priesteris Sv. Francis un Šantalas kundze izveidoja brīvprātīgu Parīzes turīgo sieviešu organizāciju, lai rūpētos par slimniekiem viņu mājās. 1617. gadā priesteris Sv. Vincents de Pauls nodibināja Žēlsirdīgo dāmu apvienību. Viņš pulcināja ap sevi vidusšķiras jaunavas ar nevainojamu

pagātni. Sv. Vincents sāka slimnieku kopšanas reformas, un tolaik arī pirmo reizi radās apzīmējums žēlsirdīgā māsa (Byrd, 1995). Lielu vērību viņš veltīja gan māsu teorētiskajām zināšanām, gan prak-tiskajām iemaņām. Šīs organizācijas darbība satuvināja cilvēkus, kas veica slimnieku aprūpi mājās (Brainerd, 1985).

Renesanse ievadīja jaunu vēstures laikmetu, kurā tika uzsākta tāda sabiedrības veselības aprūpe, kā to pazīstam patlaban (Rosen, 1958). Daudzi tehnoloģiskie atklājumi (jauninājumi), kas tika ra-dīti, lai ārstētu viduslaiku epidēmiju slimniekus, deva stimulus un resursus, kas nepieciešami pār-maiņām veselības aprūpē, tādējādi attīstot modernās veselības aprūpes pamatus.

Renesanses laikā izvērsās nopietnas debates, vai slimības, kas toreiz bija "populāras" (šarlaks, rahīts, cinga, sifi liss, bakas un malārija), izraisa infekcija, vai tām ir cits cēlonis. 17. gs. beigās tika izgudrots mikroskops. Antonijs van Lēvenhūks atbalstīja uzskatu par mikroorganismu esamību augsnē un ūdenī (Rosen, 1958).

Lai gan Eiropā neizdevās nostiprināt sistemātisku nacionālās veselības politiku, veselības problē-mas sāka analizēt un tika izvirzīti priekšlikumi nacionālai rīcībai (Rosen, 1958). Viljams Perijs deva ievērojamu ieguldījumu veselības zinātnē ar savu ticību, ka infekcijas slimību kontrole mazinātu zīdaiņu mirstību un uzlabotu cilvēku veselības stāvokli. Lai gan šai idejai bija sava nozīme, tomēr to nevarēja ieviest, jo vietējām varām nebija juridisku tiesību ārpus savas teritorijas, un ar kuģiem bieži ostās nonāca ar infekcijas slimībām saslimuši jūrnieki (Rosen, 1958).

Renesanses laikā mazu un lielu pilsētu iedzīvotāji centās sakopt savas mājas apkārtni, uzturēt tī-ras ielas. Sabiedrībai nebija nekādas sistēmas, kā atbrīvoties no notekūdeņiem. Ūdeni piegādāja pri-vāti uzņēmumi. Pilsētās tika sniegts atbalsts slimajiem un kroplām personām. Šājā laikā slimnīcās ne tikai rūpējās par slimajiem pacientiem, bet arī studēja un mācīja medicīnas zinātnes pamatus. Šie pasākumi kalpoja par pamatu vēlākajiem zinātniskajiem atklājumiem (Kalisch and Kalisch, 1986).

INDUSTRIĀLĀ REVOLŪCIJAIndustriālā revolūcija pieredzēja milzīgus panākumus transportā, komunikācijās un citās teh-

noloģiju jomās. Modernā sabiedrības veselības aprūpe uzsāka veidoties Anglijā. Tā laika galvenā sociālā problēma bija rūpes par nabadzīgajiem iedzīvotājiem. 1601. gada Likums par nabadzīga-jiem garantēja medicīnisko un māsu aprūpi nabadzīgajiem, aklajiem un indivīdiem ar kustību trau-cējumiem. Tika nodibināta īpaša izmeklēšanas komisija, ko vadīja Edvīns Čedviks, kas visu savu karjeru veltīja palīdzībai nabadzīgajiem. Viņš cīnījās, lai parlaments pieņemtu likumu, kas ne tikai sniegtu palīdzību nabadzīgajiem, bet arī novērstu dažus antisanitāros vides apstākļus. Ir arī ziņas, ka Krāslavā grāfi ene Auguste Oginska–Plātere 1789. gadā žēlsirdīgo māsu klosterim novēlēja 100 tūk-stošus zlotu slimnieku, kropļu un nabagu kopšanai.

Agrīnie sabiedrības veselības māsu aizsākumi atrodami pasaulē pirmajos māsu ordeņos Britu sa-lās. 1812. gadā Marija Aikenheda — māsa Marija Augustīna — noorganizēja Īrijas Labdarības māsu apvienību Dublinā (Th e Irish Sisters of Charity in Dublin), kur māsas organizēja vizītes pie nabadzī-gajiem iedzīvotājiem. Žēlsirdīgās māsas (Th e Sisters of Mercy) nodibināja apmešanās vietu — namu bez līdzekļiem palikušajiem trūcīgajiem iedzīvotājiem un apmeklēja slimos viņu mājās (Kalisch and Kalisch, 1986).

14 15

1836. gadā Vācijā mācītājs Teodors Flīdners no Kaizervālas pie Reinas nodibināja māsu skolu un atvēra slimnīcu. Viņš kopā ar sievu Frederiku iesaistīja gados jaunas sievietes slimnieku kopšanā. Diakones apguva teorētiskās un praktiskās zināšanas, ētiku, Bībeles mācību, farmakoloģiju un slim-nieku kopšanu. T. Flīdners izdeva žurnālu un pirmo grāmatu par māsu ētiku un māsu apmācību. Māsas diakones piederēja pie noteiktas "mātes mājas". Šai vietā katrs kristietis varēja gūt garīgu atjaunošanos, atpūtu un arī izglītību. "Mātes māja" bija arī māsu diakonu dzīvesvieta. Vācijā "mātes mājas" pastāv vēl tagad un pie tām darbojas māsu skolas. Pēc T. Flīdnera diakonu ordeņa atjauno-šanas un māsu skolas dibināšanas strauji pieauga māsu diakonu skaits Vācijā un arī citās valstīs. Lo-zannā Šveicē 1859. gadā nodibina žēlsirdīgo māsu skolu "Avots" — pirmo mācību iestādi, kas nebija saistīta ar kādu reliģisku ordeni.

Baltijā par vadošo kļūstot luterāņu ticībai, katoļu "pelēkās māsas" — beguīnes — nomaina māsas diakones. Diakoņu skolu dibināja 1866. gadā, tur mācījās bagātu ģimeņu jaunavas (neprecētas atva-ses) vai atraitnes.

Krievijā pirmās rakstītās ziņas par sieviešu darbu veselības aprūpē attiecināmas uz Pētera I val-dīšanas laiku. Ar viņa dekrētu trīs kara hospitāļos — Pēterburgā, Rēvelē un Kotlinas salā (Baltijas jūras Somu līcī) — ofi ciāli reglamentēja sieviešu mūķeņu darbu. Taču Katrīna I šo dekrētu atcēla, un sieviešu līdzdalība slimnieku aprūpē tika pārtraukta. Tomēr jau 1844. gadā Pēterburgā noorganizēja pirmo žēlsirdīgo māsu kopienu, kuru vēlāk (1873. gadā) sāka dēvēt par Sv. Trīsvienības kopienu. Tā eksistēja no labdarības organizācijas līdzekļiem, kopienā uzņēma jaunavas un atraitnes no 20 līdz 40 gadu vecumam.

Latvijā Rīgas 1. slimnīca ir vecākā civilā slimnīca; tā tika dibināta 1803. gadā kā Rīgas trūcīgo jeb nabagu slimnīca ar 50 gultasvietām. Jelgavas pilsētas slimnīcas aizsākums ir 1824. gadā, kad Drik-sas upes tuvumā, bijušajā hercoga staļļu ēkā, atklāja tālaika pirmo slimnīcu Jelgavā — Sabiedriskās aizgādības kolēģijas slimnīcu. Grāfi ene Mēdema, iepazinusies ar diakonu kustību Vācijā, 1865. gadā nodibina māsu diakonu namu un kā tā sastāvdaļu atver Diakoņu slimnīcu. Tajā strādāja diakones — mūķenes, kuras tika apmācītas žēlsirdīgās māsas darbā. Māsu diakoņu darbā iesaistījās arī latviešu jaunavas. Diakoņu nama darbu vadīja un organizēja rektors — izcilais humānists mācītājs Ludvigs Katerfelds. Vēlākos gados māsu diakoņu skolas, namus un slimnīcas atvēra arī Ventspilī, Tukumā, Talsos, Kandavā, Sabilē, Aizputē. Diakonijas darba popularizēšanai L. Katerfelds 1881. gadā sāka izdot laikrakstu "Jelgavas Diakoņu Nama Vēstnesis". 1887. gadā Jelgavā L. Katerfelds dibina Tabora iestādi — slimnīcu garīgi slimajiem, kas, apvienojoties ar 1901. gadā dibināto Ģintermuižas slim-nīcu, 1921. gadā kļūst par Republikas Jelgavas psihoneiroloģisko slimnīcu.

Tuvojoties industriālās revolūcijas beigām, varēja vērot aprūpes funkciju pārmaiņas. Sievietes no iejūtīgu sieviešu grupas, kas veica aprūpes funkcijas, ko lielā mērā atbalstīja reliģiskās organizācijas, izveidojās par sabiedrības padibenēm: netīras, negodīgas, dzērājas (Swinson, 1965). Čarlzs Dikenss darbā "Mārtins Čizlevits" raksturoja Seiriju Gampu kā dzērāju, neapmācītu kalponi, kas sniedza kaut ko līdzīgu aprūpei. Šāda veida aprūpe atstāja paliekošu iespaidu 18. gs. slimnieku aprūpē.

APRŪPES ATTĪSTĪBA

1. attēls. F. Naitingeila.

Lai gan bažas par veselību un rūpes par indivīdiem sabiedrībā ir eksistējušas visu gadsimtu laikā, Anglijā organizētas aprūpes nebija līdz pat 1800. gada vidum. To iedibināja Florense Naitingeila (skat. 1. att.; Florence Nightingale; 1820—1910).

Par pagrieziena punktu žēlsirdīgo māsu darbā kļuva Krimas karš (1853—1856). Galvenokārt tas saistās ar divu cilvēku vārdiem — ievērojamais krievu ķirurgs Nikolajs Pirogovs (1810—1881) un angļu žēlsirdīgā māsa Florense Naitingeila, kura bija angļu izcelsmes. Viņas vecāki daudz ceļoja. Jau pusaudzes gados viņai radās interese par slimo kopšanu un to aprūpi, tādēļ Florense izvēlējās apgūt māsas profesiju un devās uz Vāciju. N. Pirogovs nodibināja "Krusta pacelšanas māsu kopienu", tās nolikumu apstiprināja 1854. gadā; viņš arī izstrādāja mācību programmu. Tika īstenota iecere — sūtīt žēlsirdīgās māsas uz karadarbības vietām, lai viņas pirmo reizi medicīnas vēsturē sniegtu palī-dzību slimajiem un ievainotajiem kara hospitāļos un kaujas laukā. N. Pirogovs ar savu ārstu vienību un 28 žēlsirdīgajām māsām no jaundibinātās kopienas 1854. gadā ieradās Sevastopolē. Žēlsirdīgo māsu darbs aplenktajā Sevastopolē bija ārkārtīgi grūts. Katra ceturtā māsa gāja bojā karadarbības vai slimības dēļ, katra otrā pārslimoja tīfu.

Tajā pašā laikā, t. i., 1854. gadā, Anglijas valdība aicināja F. Naitingeilu doties uz Krimu, lai viņa veiktu un vadītu ievainoto kareivju aprūpi. Hospitālis atradās Turcijas pilsētā Skutari (tagad Stambulas rajons Īskīdara). Tur F. Naitingeila ieradās kopā ar 40 labi situētām sabiedrības dāmām, 117 noīrētām māsām un 15 apmaksātām kopējām.

16 17

Tas, ko ieraudzīja Florense Naitingeila un viņas sekotājas, bija kritiskos apstākļos guloši karā ievainotie: saspiesti šaurās telpās, valdīja netīrība, utis, žurkas, parazīti, nepietika pārtikas, gaiss bija sasmacis un medikamentu krājumi — neatbilstoši. Ievainotos aprūpēja netīras un neprasmīgas ko-pējas, slimo kopšanas aprīkojums bija nožēlojams (Cohen, 1984; Palmer, 1983). Šajos apstākļos sāka izpausties F. Naitingeilas vadītājas un slimo aprūpētājas talants. Viņa organizēja aprūpi, nodrošināja nepieciešamo aprīkojumu, kā arī ieviesa higiēnas pasākumus. Tas viss krasi mazināja mirstību ievai-noto karavīru vidū. F. Naitingeila veica pārmaiņas slimnieku aprūpē un šīm pārmaiņām piesaistīja sabiedrības uzmanību. Viņa ieguldīja milzīgu darbu, lai uzlabotu slimo cilvēku dzīves apstākļus, — uzlabotu šo cilvēku dzīves kvalitāti. 1860. gadā Londonā F. Naitingeila par angļu sabiedrības sazie-dotajiem līdzekļiem uzcēla vienu no lielākajām slimnīcām — Svētā Toma hospitāli un pirmo reizi vēsturē nodibināja vienu no labākajām žēlsirdīgo māsu skolām pasaulē, tādējādi liekot pamatus profesionālajai māsu izglītībai. Par pirmo mācību grāmatu kļuva F. Naitingeilas 1851. gadā izdotā grāmata "Piezīmes par slimnieku kopšanu". Viņa lielu darbu ieguldīja arī mājas aprūpes izveidē, ap-rūpēja nabadzīgos ļaudis mājās un ieviesa aprūpi dzemdniecībā. Vēsturiski Florense Naitingeila bija pirmā, kas lika pamatus māsu profesijai, pirmā uzsāka pētniecību un rakstīja grāmatas aprūpē.

F. Naitingeila uzsvēra sabiedrības veselības māsu lomu. Viņa izveidoja vārdkopu veselības ap-rūpe, uzsvēra, ka aprūpē nozīmīga ir veselības veicināšana un slimību profi lakse. Viņa strādāja kopā ar Viljamu Ratboni (William Rathbone), angļu fi lantropistu, kas Liverpūlē nodibināja pirmo iecirkņa/rajona māsu asociāciju laikposmā no 1859. līdz 1862. gadam. V. Ratbone veicināja iecirkņa māsu aprūpes dienesta servisa attīstību tāpēc, ka izmantoja aprūpes pakalpojumus laikā, kad mira viņa sieva. Balstoties uz šīs pieredzes, V. Ratbone secināja, ka daudziem cilvēkiem ar hroniskām saslimšanām labāk aprūpi veikt mājās nekā stacionārā. Ratbones pamudinājums pēc tam sekmēja, ka Liverpūles pabalstu biedrība pilsētā nodalīja aprūpes māsas iecirknī no Savstarpējās palīdzības aģentu (Friendly Visitors) komitejas pārstāvjiem, kas katrā iecirknī nodrošināja veselības aprūpi pēc iedzīvotāju vajadzībām (Kalisch and Kalisch, 1977). Radās nepieciešamība standartizēt sabiedrības veselības aprūpes pakalpojumu. Vadoties pēc Liverpūles pieredzes, Ratbone sarakstīja grāmatu, kas bija fi lozofi sks traktāts par veselības aprūpi mājās. V. Ratbones darbs papildināja F. Naitingeilas pub-licēto brošūru "Priekšlikumi māsu aprūpes servisa uzlabošanai", kurā viņa iesaka veidus, kā nodro-šināt aprūpi mājās (Bullough and Bullough, 1964). Naitingeilas un Ratbones centienu kopsadarbībā profesionālas iecirkņa māsas 1875. gadā jau bija visā Lielbritānijas teritorijā, kā arī tika izveidota Nacionālā aprūpes asociācija, kas arī sastāvēja no profesionālām māsām.

Nacionālā aprūpes asociācija ietvēra trīs modernās sabiedrības veselības ārstēšanas principus.Pirmais no tiem bija īpašas apmācības nepieciešamība māsām, kas strādāja iecirknī/rajonā. Līdz

1889. gadam šī nepieciešamība tika plaši apzināta. Visu šo laiku Karalienes Viktorijas gadadienas jubilejas fondā ziedotā nauda tika piešķirta Karalienes Viktorijas māsu skolai (Cohen, 1997). Skola tika izveidota, lai sagatavotu sabiedrības veselības aprūpē strādājošas māsas un lai paplašinātu sa-biedrības veselības aprūpi visā Britu impērijā (Gardner, 1952).

Otrais modernās sabiedrības veselības aprūpes princips bija aprūpes nodalīšana no materiālo labumu nodrošināšanas. Nacionālā aprūpes asociācija nepieļāva tādas labdarības darbības kā nau-das, pārtikas un apģērba dalīšanu un koncentrējās uz ārstēšanu un aprūpes nodrošināšanu (Mont-riero, 1987).

Trešais princips —māsām bija aizliegts ietekmēt cilvēkus reliģiski, t. i., pievērst jaunai ticībai.

Vienu no pirmajām asociācijas aktivitātēm vadīja Florense Lesa, viena no Naitingeilas skolnie-cēm, kas pētīja sabiedrības vajadzības, kadru personālsastāvu, apmācības vajadzības un strādāja ar iecirkņa māsām. Rezultātā apmācītas, kvalifi cētas iecirkņa māsas tika nodarbinātas visā Londonā (Brainerd, 1985).

Savā grāmatā "Piezīmes par kopšanu; kas tas ir un kas tas nav" Naitingeila izklāstīja aprūpes uz-devumus. Tie ir: "uzturēt ķermeni tādā stāvoklī, lai tas nesaslimst vai lai tas būtu spējīgs atveseļoties no slimības". Viņa formulēja principus, kas turpina attīstīt ne tikai aprūpes praksi vispār, bet īpaši sabiedrības veselības aprūpes praksi. Viņa noteica piecus būtiskākos nosacījumus, lai nodrošinātu ģimeņu veselību un veicinātu veselību vispār: tīrs gaiss, tīrs ūdens, kvalitatīva kanalizācija, tīrība un gaisma. Par svarīgu viņa uzskatīja arī labu pārtiku, atpūtu, sanitāriju un higiēnu, kas nepieciešama veselības uzturēšanai. Sabiedrības veselības māsas, rūpējoties par pacientiem, turpināja vērst uzma-nību uz veselības veicināšanu, slimību profi laksi un apkārtējo vidi.

Pēc šveicieša Žana Anrī Dināna (1828—1910) priekšlikuma 1859. gadā tika pieņemta Ženēvas konvencija par Starptautiskā Sarkanā Krusta organizācijas dibināšanu, un par vienu no tās pamat-uzdevumiem kļuva žēlsirdīgo māsu sagatavošana. F. Naitingeilas vadībā arī izveidojās žēlsirdīgo māsu kustība, kas vēlāk iekļāvās Sarkanā Krusta (SK) organizācijā. Pirmās SK žēlsirdīgo māsu skolas tika atvērtas Šveicē, Zviedrijā, Vācijā, Japānā un citās valstīs. 19. gadsimta beigu posmā un 20. gad-simta sākumā žēlsirdīgās māsas sāka apvienoties nacionālajās un vēlāk starptautiskajās profesionā-lajās organizācijās. Pirmo šādu organizāciju nodibināja 1887. gadā Anglijā. Starptautiskā žēlsirdīgo māsu savienība tika nodibināta 1889. gadā. Pirmā starptautiskā žēlsirdīgo māsu konference notika 1901. gadā Bufalo (ASV).

Krievu–japāņu kara laikā 1905. gadā Rīgas barona Līvena vadībā no Vidzemes guberņas uz Por-tartūru devās ešelons ar ārstiem, sanitāriem un SK kopienas žēlsirdīgajām māsām. Pēc Krimas kara Krievijā nodibināja daudzas žēlsirdīgo māsu kopienas, kas pakāpeniski pārgāja SK pārziņā. Māsu apmācībai lielākajās slimnīcās dibināja kursus. 1912. gadā Krievijas SK rīcībā bija 109 žēlsirdīgo māsu kopienas ar aptuveni 3500 žēlsirdīgajām māsām.

Latvijā pirmā žēlsirdīgo māsu kopiena tika nodibināta 1867. gadā Rīgā, vēlāk arī Jelgavā un Dau-gavpilī. Pirmo māsu kopienas mītni Rīgā, Ģertrūdes ielā atklāja 1880. gadā. Tai pašā gadā Rīgā pirmo reizi pēc speciālas programmas sāka apmācīt SK kopienas māsas. Pēc SK iniciatīvas 1920. gadā Rīgā nodibināja žēlsirdīgo māsu skolu uz SK slimnīcas bāzes. 1883. gadā mācības beidza 6, bet 1884. gadā jau 24 audzēknes. 1925. gadā Latvijas Sarkanā Krusta žēlsirdīgo māsu savienība kļuva par Baltijas valstu un Vispasaules māsu savienības locekli.

Tajā pašā laikā ASV tika uzsākta organizēta sabiedrības veselības aprūpe pilsētās. Māsas sāka aktīvi apmeklēt slimniekus mājās, un pilsētas dzīvojamos rajonos tika izveidoti slimnieku izmiti-nāšanas nami. Patronāžas māsas (visiting nurses) devās mājās pie pacientiem. Citas vadīja apmet-nes — komūnas. Un, ja tās atradās teritorijā, kuru tās apkalpoja, viņas tur arī dzīvoja. Komūnas tika veidotas, pamatojoties uz domu, ka visefektīvākais veids, kā palīdzēt nabadzīgajiem uzlabot veselību, ir izglītotiem cilvēkiem dzīvot starp viņiem un izglītot tos ar savu piemēru, kā arī sniegt padomus, kā saglabāt veselību. Komūnas izveidojās par centriem, kur tika īstenota veselības aprū-pes programma: indivīda–ģimenes–komūnas iedzīvotāju izglītošana un veselības aprūpe (Kalisch and Kalisch, 1986).

18 19

Pirmās māsas, kas devās mājas vizītēs, dzīvoja Ņujorkā. 1877. gadā Ņujorkas misijas sieviešu padome algoja Belevū hospitāļa pirmās aprūpes klases absolventi Frēnsisu Rotu, lai viņa apmeklētu un aprūpētu nabadzīgos, kā arī sniegtu reliģiskus pakalpojumus (Bullough and Bullough, 1964). 1878. gadā Ņujorkas etniskās kultūras biedrība algoja 4 māsas darbam ambulancēs. Tas bija aizsā-kums primārās veselības aprūpei. Turpmākajos gados tika nodibinātas Patronāžas māsu asociācijas Bufalo (1885), Filadelfi jā (1886) un Bostonā (1886). Šīs māsas stingri sekoja ārstu norādēm, veica selektīvu ārstēšanu un sekoja pulsa un temperatūras rādītājiem. Tā kā māsu vizītes bija īslaicīgas, vi-ņas drīz konstatēja, ka aprūpes pamatelementus nepieciešams iemācīt ģimenes locekļiem (Bullough and Bullough, 1964). Tādējādi jau kopš sākuma sabiedrības veselības aprūpe ietvēra apmācību un profi laksi.

Tikmēr 1886. gadā divas sievietes Bostonā vērsās pie Sieviešu izglītības asociācijas, lai tā sniegtu atbalstu iecirkņa/rajona aprūpes izveidei. Viņas lietoja terminu instruējoša iecirkņa aprūpe, lai uz-svērtu aprūpes saikni ar veselības izglītību un palielinātu iespējamību saņemt atbalstu. Tiekoties ar Bostonas ambulatorā dienesta pārstāvjiem, kas sniedza bezmaksas medicīnisko aprūpi sava iecirkņa nabadzīgajiem, notika vienošanās, un Bostonā pirmā iecirkņa māsa sāka strādāt 1886. gada februārī. 1888. gadā Instruktīvā patronāžas māsu asociācija tika reģistrēta kā brīvprātīga aģentūra, lai sniegtu aprūpi nabadzīgajiem un apmācītu ģimenes rūpēties par savu veselību (Brainard, 1922). Bostonas Instruktīvā patronāžas māsu asociācija uzsvēra sabiedrības veselības māsu izglītības funkciju kā vienu no lomām slimo aprūpē, kas bija aizsākums veselības veicināšanai un viens no svarīgākajiem faktoriem pašreizējā sabiedrības veselības aprūpē.

1897. gadā Kanādā izveidojās Viktoriāņu ordeņa māsas (Viktorian Order of nurses), kas izīrēja pirmās sabiedrības veselības māsas no Britu Kolumbijas (Zilm and Warbinek, 1995).

1890. gadā patronāžas māsu aprūpes dienesti jau darbojās 21 Amerikas pilsētā (Novak, 1988); 22 gadus vēlāk, kad nodibinājās nacionālā organizācija Tautas veselības aprūpe, ASV strādāja 3000 patronāžas māsu (Winslow, 1993).

Latvijā par pašaizliedzīgu darbu karalaukā, slimnieku kopšanu un medicīnas popularizēšanu ar Florenses Naitingeilas medaļu apbalvotas četras Latvijas žēlsirdīgās māsas. Marta Celmiņa bija Pirmā pasaules kara žēlsirdīgā māsa, Latvijas Sarkanā Krusta (LSK) slimnīcas pirmā virsmāsa un LSK žēlsirdīgo māsu savienības priekšniece no dibināšanas līdz 1937. gadam. Elza Grīvāne bija Pirmā pasaules kara žēlsirdīgā māsa, LSK žēlsirdīgo māsu savienības vicepriekšniece, žēlsirdīgo māsu skolas pasniedzēja instruktore. Elza Nulle–Siecniece arī bija Pirmā pasaules kara žēlsirdīgā māsa, LSK slimnīcas virsmāsa, žēlsirdīgo māsu skolas pasniedzēja instruktore. Justīne Kušķe bija LSK žēlsirdīgo māsu savienības sekretāre, vēlāk vicepriekšniece un priekšniece. 1937. gadā viņa bija Starptautiskā žēlsirdīgo māsu kongresa delegāte, no 1929. līdz 1940. gadam — žurnāla "Žēlsirdīgā Māsa" redaktore.

Māsu prakse attīstījusies cauri laikmetiem kopā ar izaugsmi kultūrā. Tā ir mainījusies no tradi-cionālās izpratnes, ka māsa gādā par slimiem cilvēkiem, par tādu, kas ietver māsas darbību slimību novēršanā (profi laksē) un veselības veicināšanu ne tikai indivīdam, bet arī ģimenei un sabiedrībai kopumā.

KOPSAVILKUMSSabiedrības veselības aprūpē māsu lomas mainās. Daudzas no tām var atrast agrīnajā 19. gad-

simtā, kad sabiedrības rūpes par veselību centrējās uz apkārtējās vides apstākļiem: higiēnu, infekci-jas slimību kontroli, apmācību par personisko higiēnu, slimību profi laksi un slimo personu aprūpi viņa mājās. Lai gan apkārtējās vides, infekcijas un hronisko slimību draudi veselībai laika gaitā ir mainījušies, tomēr pamatprincipi un mērķi sabiedrības veselības aprūpē nav mainījušies. Daudzas slimības (piemēram, dift erija, holēra, vēdera tīfs) attīstītajās valstīs tiek kontrolētas, taču tās ir nomainījis hepatīts, iegūtais imūndefi cīta sindroms (AIDS), un atdzimst tādas slimības kā masa-las, tuberkuloze. Turklāt industriālajās valstīs uz ielām nav piesārņojuma ar atkritumiem, toties pastāv draudi piesārņot vidi ar pārpildītām atkritumu izgāztuvēm, — atkritumi ieplūst ūdenī, kas nelabvēlīgi ietekmē lauksaimniecības kultūras, toksīni nokļūst gaisā, ūdenī un zemē. Tieši tāpēc, ka populācija noveco, veidojas atšķirīgas sabiedrības veselības vajadzības (New York Visiting Nurse Service, 1994).

Literatūra 1. Dirbe A. Divas žēlsirdīgās māsas. "Latvijas Žēlsirdīgo māsu žurnāls". 1994; 1: 94–5. 2. Kreišmane G. Slimnieku kopšanas un žēlsirdīgo māsu kustības vēsture. "Latvijas Žēlsirdīgo

māsu žurnāls". 1994; 1: 89–9. 3. Ķelle I. Māsas misija sabiedrībā. "Latvijas Žēlsirdīgo māsu žurnāls". 1994; 1: 5–8. 4. Laucis U. Ar Sarkanā Krusta dzīvības zīmi [tīmekļa vietne] [skatīts 2007. gada 23. martā].

Pieeja: http://www.latvijasvestnesis.lv/index.php?menu_body=DOC&id=405&menu_left =LAIDIENS&PHPSESSID=0731cc0c1e5dbec048dd1a99a23847a7

5. Māsas Florenses Naitingeilas teorija. Māsu organizācijas [tīmekļa vietne] [skatīts 2005. gada 3. februārī]. Pieeja: http://www.masas.lv/page.php?id=141

6. Nagobads V., Vīksna A. Latvijas Sarkanais krusts. Rīga: Imanta, 2003. 7. Vīksna A. Dodot gaismu sadegu. Rīga: Zvaigzne, 1983. 8. Zabludovskis P., Kaņeps V., Grigorass F., Bļugers A. Krievu un latviešu medicīnas vēsture.

Rīga: Zvaigzne, 1968. 9. A selection of letters written by Florence Nightingale [homepage on the Internet] [cited

2007 February 2]. Available from: http://clendening.kumc.edu/dc/fn/ 10. Clark M. J. Nursing in the community: dimensions of community health nursing. 3rd ed.

Standford, Connecticut: Appleton & Lange, 1999. 11. Distric nursing in England and wales before the national healthservice: the neglected evi-

dence [homepage on the Internet] [cited 2007 March 9]. Available from: http://www.pub-medcentral.nih.gov/picrender.fcgi?artid=1036883&blobtype=pdf

12. Gravesites of prominent nurses. American association of nursing [homepage on the Inter-net] [cited 2007 February 2]. Available from: http://www.aahn.org/gravesites/graves.html.

13. Stanhope M., Lancaster J. Community health nursing: promoting health of aggregates, fami-lies and individuals. 4th ed. St. Louis: Mosby, 2001.

20 21

SABIEDRĪBAS VESELĪBA

Sabiedrības veselība ir zinātne un pasākumu kopums, kā pagarināt dzīvi, paaugstināt tās kvali-tāti, veidot veselīgu vidi, veikt slimību profi laksi un veicināt fi zisko un garīgo veselību... "Sabiedrības veselības aprūpe ir viens no sabiedrības organizētās darbības veidiem, lai aizsargātu, veicinātu un atjaunotu cilvēku veselību" (J. M. Last, 1989).

Katrai ES dalībvalstij ir tiesības noteikt saviem apstākļiem un tradīcijām vispiemērotāko veselī-bas politiku, taču visām dalībvalstīm ir tādas kopīgas vērtības kā visiem ir tiesības uz vienādiem sa-biedrības veselības aizsardzības standartiem un vienlīdzīgu piekļuvi kvalitatīviem veselības aprūpes pakalpojumiem. Tālab ir lietderīgi sadarboties, risinot tādus kopīgus jautājumus, kas sniedzas no iedzīvotāju novecošanās līdz pat aptaukošanās problēmai. ES ir arī apņēmusies visās politikas jomās ievērot ietekmi uz veselību.

Slimībām nav robežu, īpaši globalizētā pasaulē, kurā daudzi no mums ceļo. Kopīga rīcība ir īpaši efektīva tādos gadījumos, kad jāstājas pretim iespējamajiem draudiem, piemēram, gripas epidēmijai vai bioterorismam. Likumsakarīgi, ka ES ir kopīgi standarti attiecībā uz pārtikas nekaitīgumu un uz-turvielu marķējumu, medicīnas iekārtu drošību, asins produktiem un orgāniem, kā arī gaisa un ūdens kvalitāti. Pētījumi liecina, ka nepilnības veselības aprūpē neapšaubāmi ietekmē mirstības rādītājus, tomēr attiecībā uz noteiktām slimībām un ārējiem cēloņiem to nozīmīgums nav tik liels. Mirstības rādītāju pieauguma būtiskākais iemesls ir slimību un nelaimes gadījumu skaita palielināšanās, ko savukārt nosaka visai nedaudzu veselību ietekmējošo faktoru darbība. Sadarbībā ar citām nozarēm sabiedrības veselības politika, stratēģija un prakse lielā mērā var mazināt šo faktoru ietekmi.

Notiek arī debates, vai šo nozari precīzāk raksturo termins 'sabiedrības/kopienas veselības ap-rūpe' (community health nursing) vai 'tautas veselības aprūpe' (public health nursing). Tautas veselī-bas aprūpes prakse koncentrējas uz lielu iedzīvotāju grupu aprūpi, kuras pamatā ir iedzīvotāju izglī-tošana. Savukārt sabiedrības veselības māsu prakse piedāvā aprūpi indivīdiem, kā, piemēram, indi-vīda vai ģimenes aprūpe mājās, skolā. Dažu autoru skatījumā tautas veselības aprūpe tiek uzskatīta par sabiedrības veselības aprūpes apakšspecialitāti (Josten, Clarke, Ostwald, Stoskopf and Shannon, 1995; Matuk and Horsburg, 1992). Gan 'tautas veselības aprūpe', gan 'sabiedrības veselības aprūpe' ir termini, kas izveidoti, lai tos saistītu ar aprūpes praksi, kas vērsta uz iedzīvotāju veselības uzlabo-šanu (Josten, Aroskar, Reckinger and Shannon, 1996).

MŪSDIENU SABIEDRĪBAS VESELĪBAS KUSTĪBAS VĒSTUREEiropas sabiedrības veselības kustība aizsākās lielākajās pilsētās 19. gadsimtā un attīstījās par

veselību veicinošu praktiskās darbības virzienu. To vidū bija, piemēram, sabiedrības atbalsts poli-tikai, medicīnai, slimnieku kopšanai, epidemioloģijai, tehnoloģiju attīstībai, veselības izglītībai un sanitārajai inspekcijai. Sabiedrības veselības aizsardzība un veicināšana radīja jaunu institucionālu vidi, jaunu valsts centrālās un vietējās pārvaldes institūciju izveidi, veselības un vides aizsardzības pakalpojumus. Sākotnēji uzmanības centrā bija sadzīves apstākļu kvalitātes uzlabošana, dzeramā ūdens pieejamības nodrošināšana, ārstniecības pakalpojumu uzlabošana utt., t. i., veselības kvalitā-tes uzturēšanai atbilstošas vides infrastruktūras izveidošana.

Sabiedrības veselības kustība veidojās ne tikai administratīvā procesā, bet politiskas cīņas ap-stākļos, zinātnisku disputu un politisku debašu veidā. Sabiedrības veselības kustības attīstības dzi-nējspēks bija arī bailes no infekcijas slimību izplatības iedzīvotāju vidū — īpaši politiskajā elitē, kas attiecīgi mobilizēja valsts resursus cīņai ar sabiedrības posta izraisīšanas patiesajiem cēloņiem. Šajā ziņā tai bija milzīgi panākumi. Lai uzlabotu veselības un vides apstākļus, tādas lielas pilsētas kā Londona, Parīze vai Berlīne piecdesmit gadu laikā ieguldīja lielas investīcijas sabiedrības veselības infrastruktūrā, darba apstākļu regulēšanā un pārtikas kvalitātes standartu attīstībā. Bieži vien valstij nācās uzņemties jaunus pienākumus, fi nansēt šos pasākumus no nodokļu ieņēmumiem ar ievēro-jamām atšķirībām visā Eiropā atkarībā no tā, kā šīs funkcijas tika pildītas. Tas joprojām ir spēkā arī mūsdienu Eiropā.

Mūsdienās izpratne par sabiedrības veselību diemžēl un pārlieku bieži kļūdaini balstās vēl agrī-najā vēsturiskajā redzējumā. Gan sabiedrība, gan politiķi nereti ar sabiedrības veselību izprot tikai kvalitatīvu sadzīves sanitāro apstākļu uzturēšanu, pārtikas drošību, ārstniecības pakalpojumus vai arī infekcijas slimību pētījumu veikšanu. Nākas atzīt, ka uzsvars ir novirzījies no profi lakses pasā-kumiem uz ārstēšanu. Veselības aprūpes sistēma ir nonākusi sabiedrības uzmanības centrā, ietverot arī pacientu tiesības un visiem pieejamas veselības aprūpes principu. Tādējādi patiesā sabiedrības veselības būtība tiek sašaurināta un atstāta tikai profesionālo organizāciju rūpju lokā.

Tomēr pēdējā pusgadsimta laikā lielākajai ES iedzīvotāju daļai veselības stāvoklis ir mainījies. Mēs lielākoties esam labāk paēduši, mums ir labāki dzīves apstākļi, esam labāk izglītoti un saņemam modernizētu veselības aprūpi. Diemžēl pat mūsdienu augsti attīstītas sabiedrības apstākļos ir iedzī-votāju grupas, kas nesaņem elementāru veselības aprūpi. Arī bagātākajās valstīs veselības aprūpes uzlabojumi nebūt nav visiem vienlīdz pieejami. Daudzos gadījumos nevienlīdzība veselības aprūpes pieejamībā vienas valsts ietvaros un dažādās valstīs ir padziļinājusies. Eiropas valstīs ārpus Eiropas Savienības robežām padomju sistēmas ekonomikas sabrukums nozīmēja, ka dažos gadījumos iedzī-votāju veselības līmenim bija vērojama lejupslīde, nevis tendence uzlaboties.

Pēdējo trīsdesmit gadu laikā vērojami saskaņoti pūliņi aktualizēt rīcības plānu, kas veicinātu sabiedrības veselību. Daļēji šī attīstība balstās uz zinātni un epidemioloģiju.

Epidemiologs Tomass Makeouns uzskata, ka 20. gadsimtā panāktais iedzīvotāju veselības un dzīves ilguma uzlabojums (izmantojot Anglijas datus), kas vispārēji piedēvēts medicīnai, tostarp arī sabiedrības veselības veicināšanai, lielākā mērā attiecināms uz pārtikas un vides apstākļiem, nevis veselības aprūpi. Pēc viņa domām, progress lauksaimniecībā un rūpniecībā uzlaboja sabiedrības kontroli pār vidi, mazināja pārtikas piesārņotību un citus veselību noteicošos faktorus, kā arī sama-zināja infi cēšanās apjomus.

Otrs aspekts bija jaunu veselības draudu atjaunošanās līdzvērtīgi agrākos gadsimtos piedzīvota-jām masu epidēmijām. HIV/AIDS ir viens no piemēriem, bet pastāv daudz citu epidēmiju, kurām pievērsta mazāka sabiedrības uzmanība. Par spīti efektīvām kampaņām pret tādām slimībām kā poliomielīts un bakas, pēdējo divu gadu desmitu laikā pasaulē konstatētas vairāk nekā 30 jaunas slimības, — daudzām no tām vēl nav rastas ārstēšanas metodes, līdzekļi vai vakcīnas. Daudzās Ei-ropas valstīs nekontrolētas un neatbilstošas antibiotiku lietošanas dēļ ir pieaugusi mikroorganismu rezistence pret antibiotikām, kas nopietni apdraud iespēju medikamentozi kontrolēt tādas slimības kā tuberkuloze, malārija, holera, dizentērija, pneimonija vai seksuāli transmisīvās infekcijas.

22 23

Līdzās šīm atjaunotajām bažām par infekcijas vai lipīgo slimību izplatību radusies jauna veselī-bas risku kategorija. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas atsauci uz "ne-infekcijas slimībām" (non-communicable diseases (NCDs)) tās ietver tādas hroniskas slimības kā liekā svara problēma vai diabēts, kuru iemesls ir pārmaiņas uztura ieradumos un dzīvesstilā, kuras, tāpat kā garīgās veselī-bas problēmas, izraisa sociālās izolētības, bezdarba apstākļi vai narkotisko vielu, alkohola lietošana vai smēķēšana. Pēdējos no minētajiem veicina pret veselību vērstu bagātu un ietekmīgu spēku un industrijas darbība. Jaunie draudi norāda, ka ekonomiskās pārticības palielināšanās vēl nenozīmē uzlabojumus veselības jomā; liekā svara masveida epidēmija visvairāk izteikta Amerikas Savienota-jās Valstīs.

Visbeidzot, sabiedrības veselības draudi neaprobežojas ar fi zioloģiskajām pārmaiņām cilvēka ķermenī. Vēl viena svarīga risku grupa veidojas vides pārmaiņu iespaidā, sagrūstot zemeslodes bio-sistēmām. Jauni riski saistās ar globālo sasilšanu, noturīgiem neorganiskajiem piesārņotājiem un stresu, ko izraisa pārapdzīvotība un urbanizācija. Nespējot uzturēt ekoloģisko veselību, pieaug cil-vēku uzņēmība pret slimībām un palielinās sociālie zaudējumi un traucējumi.

Minētās problēmas nevar atrisināt ar pastiprinātu veselības aprūpi — tās nevar pat atrisināt ar klasisko sabiedrības veselības formulu palīdzību. Maldīgais uzskats, ka pastāv "ātrs" medicīnisks risinājums, būtībā kavē efektīvāku pasākumu īstenošanu. To izprata kritiski domājoši veselības tē-mai veltītās konferences dalībnieki Alma-Atā 1978. gadā, kas bija pulcējušies, lai izpētītu primārās aprūpes pamatu, un tā rezultātā tapa "Alma-Atas Harta".

Saskaņā ar Alma-Atas un Otavas konferencē gūtajām atziņām sabiedrības veselība mūsdienu izpratnē ietver ne tikai zinātni vai medicīnu, bet slimību novēršanas pasākumus un politiku, kā arī veselības un labklājības veicināšanu. Šie pasākumi atspoguļo starpsektorālu sadarbības nepie-ciešamību, ietverot likumdošanu, monetāros instrumentus, nodokļu politiku un organizatoriskas pārmaiņas. Saskaņotas rīcības mērķis ir veselība, ienākumu un sociālā politika, kas veicina lielāku vienlīdzību un labklājību. Kopēja darbība sekmē drošākus un veselīgākus produktus, veselībai ne-kaitīgus un kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus, kā arī tīru un labvēlīgu vidi. Galvenokārt tas at-tiecināms uz ekonomiskās un citas nevienlīdzības formām, netaisnības izpausmēm un cilvēktiesību noliegumu. Tie ir galvenie nevienlīdzības iemesli veselības jomā. Tādējādi līdzās izvērstai klasiskās attieksmes pret sabiedrības veselību pārskatīšanai, mūsdienīga izpratne par sabiedrības veselību ie-tver aktīvu atbalstu sabiedrības iesaistīšanā un pilsonisku rīcību.

Sabiedrības veselības klasiskās attieksmes stiprās puses bija spēja mobilizēt valsts resursus, mo-dernizējot tikai elitei pieejamo veselības sistēmas daļu, taču mūsdienās nepieciešams daudz plašāks vēriens, jo aizvien biežāk tiek lietoti tādi termini kā 'jaunā sabiedrības veselība' vai pavisam nesen plašāk izskanējušais termins 'ekoloģiskā sabiedrības veselība'. Vide šā vārda visplašākajā nozīmē — sabiedriskā, ekoloģiskā un bioloģiskā vide — ir infrastruktūra, uz kā balstās un no kā ir atkarīga cilvēku veselība. Ja sabiedrības veselības izpratne saistīsies ar tradicionālajām tēmām (piemēram, sanitāriju vai pārtikas kvalitāti), vai arī aprobežosies tikai ar profesionāļu darbību, sabiedrības vese-lības nozīmīgums nepalielināsies un arī veiktajiem pasākumiem nebūs gaidītā rezultāta. Joprojām ievērojama ir tradicionālo jautājumu nozīme un būtiski svarīga ir profesionāļu loma, bet smagu neinfekcijas slimību straujas izplatības un biosistēmu degradāciju gadsimtā rodas īpaša nepiecieša-mība pēc spēku samēra un galveno uzdevumu maiņas. Organizētas sabiedrības veselības kustības

nodibināšana visā Eiropā un Eiropas jaunajās dalībvalstīs paver iespēju defi nēt sabiedrības veselības rīcības principus un paplašināt sabiedrības veselības tradicionālo izpratni. Sabiedrības veselības uz-manības centrā ir nevis atsevišķu pacientu slimību ārstēšana, bet gan vispārējā iedzīvotāju veselības uzlabošana un labklājība.

PROBLĒMU KOPĪGA RISINĀŠANA SLIMĪBU PROFILAKSĒ UN KONTROLĒES izstrādā saskaņotu darbības plānu gadījumos, kad draud pandēmija, kā tas tika darīts, piemē-

ram, putnu gripas gadījumā. Eiropas Slimību profi lakses un kontroles centrs Stokholmā apkopo un dalās zināšanās par esošajiem un jauniem veselības apdraudējumiem, sadarbojas ar veselības aiz-sardzības organizācijām dalībvalstīs, lai izstrādātu Eiropā izplatītu slimību uzraudzības un agrīnās brīdināšanas sistēmas. Ar centrālu aģentūru ES varēs ātri reaģēt uz draudiem. Tas var būt izšķirošs faktors, kas noteiks, vai slimības uzliesmojums būs neliels vai būs nopietna epidēmija.

Sabiedrības veselību uzlabo vides sakārtošana. No vienas ceturtās daļas līdz vienai trešajai daļai no saslimstībām un slimībām rūpnieciski attīstītajās valstīs rodas vides faktoru, galvenokārt piesār-ņotības, ietekmē. It īpaši neaizsargāti ir bērni. Eiropas Komisijas Vides un veselības rīcības plāna ietvaros izstrādātajā stratēģijā uzmanība ir pievērsta saistībai starp vides faktoriem un tādām vese-lības problēmām kā astma, alerģijas, elpceļu slimības, vēzis un nervu sistēmas attīstības traucējumi, piemēram, autisms un runas problēmas.

Visā Eiropā tiek nodrošināta piekļuve veselības aprūpei: iespējai brīvi ceļot vai dzīvot un strādāt jebkurā vietā Eiropā ir nozīme tikai tad, ja ES pilsoņi var būt droši, ka viņi var saņemt veselības aprūpi visur, kur tie dodas. Eiropas veselības apdrošināšanas karte ir garants tiem, kuri dodas darī-jumu braucienā vai ceļo kā tūristi, lai pieprasītu savas tiesības uz veselības aprūpi, ja viņi saslimst, atrazdamies citā dalībvalstī vai kādā no Eiropas valstīm, kas nav ES dalībvalsts. Turklāt noteiktos apstākļos ES pilsoņiem ir tiesības saņemt medicīnisko aprūpi jebkurā ES dalībvalstī pēc viņu izvēles, pat tad, ja viņi uz turieni nav devušies atpūtas braucienā.

Attieksme pret sabiedrības veselību apvieno tradicionālās sabiedrības veselības stiprās puses ar jauninājumiem, kas izklāstīti Alma-Atas un Otavas hartās:

• galvenā uzmanība tiek pievērsta slimību izraisošajiem cēloņiem;• sabiedrības veselība balstās uz pierādījumiem, zinātnes atziņām, pētījumiem un aptauju

rezultātiem, kā arī sekmē jauninājumu ieviešanu;• tiek veicinātas pārmaiņas un vēršanās pret nevienlīdzību, netaisnību un cilvēktiesību pār-

kāpumiem;• tiek atzīta vides un bioloģisko aspektu nozīmība veselības labklājības veicināšanā;• sabiedrības veselība nav atkarīga no profesionālajām un organizāciju robežām;• tiek sekmēta pilsoņu pilnvērtīga līdzdalība.

Pārstāvot profesionālas darbības jomu, sabiedrības veselība ir iesaistīta šādu funkciju un uzde-vumu izpildē:

• veselības un vides uzraudzība, novērtēšana un analīze;• slimību uzliesmojumu, epidēmiju un veselības risku pētīšana;• veselības risku regulēšana;

24 25

• veselības veicināšanas un slimību novēršanas programmu radīšana, izstrāde un vadī-šana;

• sabiedrības informēšana un izglītošana, lai tiktu veicināta veselība un mazināta nevien-līdzība;

• ilglaicīgas starpvaldību un starpnozaru sadarbības radīšana un nodrošināšana, lai uzla-botu veselību un mazinātu nevienlīdzību;

• veselības aizsardzības un veicināšanas pasākumu saskaņošana ar normatīvajiem aktiem un likumiem;

• labi izglītota un apmācīta daudznozaru sabiedrības veselības darbaspēka attīstīšana un izmantošana;

• efektīvu veselības un vides pakalpojumu pieejamību nodrošināšana, lai īstenotu mērķus veselības uzlabošanā, slimību profi laksē un nevienlīdzības mazināšanā;

• jaunievedumu izpēte, attīstība, izvērtēšana un veicināšana;• kvalitatīvas sabiedrības veselības īstenošana.

MĀSU DARBA ORGANIZĀCIJAS MODEĻI SABIEDRĪBAS VESELĪBAS JOMĀ

Sabiedrības veselības aprūpe ir specifi ska aprūpe. Māsu prakse un speciālās zināšanas nodala šo veselības aprūpi no citām un ietver sevī četras galvenās pazīmes:

1) uzmanības koncentrēšana uz iedzīvotājiem, kas atrodas ārpus ārstniecības iestādes;2) stratēģijas uzsvars tiek likts uz veselības profi laksi, saglabāšanu un slimības novēršanu;3) tiek izvirzītas rūpes par saistību starp iedzīvotāju veselību un apdzīvoto vidi (fi zisko,

bioloģisko, sociālkulturālo vidi);4) par galveno iejaukšanās stratēģiju mērķu sasniegšanai izmanto politiskos procesus.

1981. gadā Amerikas Sabiedrības veselības aprūpes asociācija formulēja sabiedrības veselības aprūpes māsu lomu. Defi nīcijas centrālā doma — sabiedrības veselības aprūpe sintezē zināšanas no sabiedrības veselības zinātnēm un profesionālās aprūpes teorijām. Pamatmērķis ir sabiedrības veselības aprūpes prakse un sistemātisks process, kurā:

1) iedzīvotāju veselība un rūpes par veselību ir uzsvērtas saistībā ar citām disciplīnām, lai identifi cētu neizglītotās iedzīvotāju masas, ģimenes un indivīdus, kam ir paaugstināts risks saslimšanai, nevarībai vai priekšlaicīgai nāvei;

2) iejaukšanās plāns tiek izveidots, lai apmierinātu tās vajadzības, kas ietver pieejamos re-sursus un tās aktivitātes, kas veicina veselību un atveseļošanos, slimību profi laksi, neva-rības vai priekšlaicīgas nāves novēršanu;

3) efektīvi, kavlitatīvi un objektīvi tiek īstenots veselības aprūpes plāns, tiek veikts aktivi-tāšu novērtējums, lai noteiktu, kādām aktivitātēm ir ietekme uz iedzīvotāju veselības statusu.

Sabiedrības veselības prakse sekmē un saglabā sabiedrības veselību, integrējot iemaņas un zinā-šanas par aprūpi un tautas veselību. Prakse ir visaptveroša, ilgstoša un nav ierobežota ar noteiktu in-

divīda vecumu vai diagnožu grupām. Sabiedrības veselības aprūpes prakse ir vērsta uz indivīdiem, ģimenēm un grupām, t. i., uz sabiedrību kā veselumu (Th e American Nurses Association, 1989).

Sabiedrības veselības aprūpi raksturo vairāki faktori.Orientācija uz veselību — veselības veicināšana un saglabāšana, nevis slimības ārstēšana

(Clarcke, Beddome and Whyte, 1993; Liepert, 1996; Reutter and Ford, 1996). Šīs aprūpes funkcijas ir aktuālas un tiek īstenotas jau kopš Florenses Naitingeilas darbības laikiem.

Autonomija. Tā kā sabiedrības veselības aprūpe parasti tiek piedāvāta indivīda mājās, indivīds parasti aktīvi iesaistās veselības aprūpes lēmumu pieņemšanā. Līdz ar to māsai šāda situācija ir jāpa-redz un ir atbilstoši situācijai tā jārisina. Māsa atsevišķā situācijā var būt vienīgā pieejamā veselības aprūpes speciāliste, kas pieņem lēmumu par atbilstošās aprūpes veikšanu. Autonomija ir noteicošais faktors sabiedrības veselības māsu darbībā (Leipert, 1996; Parahoo and Barr, 1994; Reutter and Ford, 1996; Stewart and Arklie, 1994).

Aprūpes nepārtrauktība. Attiecības starp māsu un pacientu ir relatīvi ilgstošas. Sabiedrības ve-selības māsu darba laiks ir elastīgs, kas pieskaņots indivīda aprūpes vajadzībām (Family Health Ser-vices, 1993). Māsa var novērtēt un izlemt, kāda aprūpe nepieciešama — īslaicīga vai ilgstoša. Māsa var piedāvāt aprūpi plašākam indivīdu lokam, nekā tas ir iespējams tradicionālā māsu praksē.

Sadarbība starp māsu un indivīdu ir līdzvērtīga. Akūtas aprūpes situācijās māsas bieži sa-darbojas ar citiem aprūpes sniedzēju dienestiem, kas ir tieši vai netieši saistīti ar veselības aprūpi (policiju, ugunsdzēsējiem, sociālajiem aprūpētājiem, reliģiozo konfesiju pārstāvjiem un citām paš-valdību vai valsts institūcijām).

Mijiedarbība starp veselību un slimību. Māsa izvērtē vidi, kurā atrodas indivīds/ģimene, iden-tifi cē kopsakarību faktorus un vada veselības aprūpi.

Atbildība par vispārējo populācijas veselību. Sabiedrības veselības māsām ir jāparedz un jā-plāno veselības veicināšanas un slimību profi lakses pasākumi, jāiesaista un jāuzsver sabiedrības līdzdalība pasākumu plānošanā (skat. 2. att.).

2. attēls. Problēmas risinājuma soļi.

Sabiedrības veselības māsa Indivīds, ģimene, sabiedrība

Identificē problēmu

Identificē problēmas risinājumu

Īsteno plānotos pasākumus

Izstrādā risinājuma kritērijus

26 27

SABIEDRĪBAS VESELĪBAS GALVENO JAUTĀJUMU LOKSBērna veselība:

• bērna attīstība;• uzturs/barošana;• imunizācija;• veselības problēmas: - ievainojumi/traumas, nelaimes gadījumi, - akūtas saslimšanas, - pēkšņās nāves sindroms, - hroniskās veselības problēmas, - pārmaiņas uzvedībā.

Sievietes veselība:• sievietes statuss;• sievietes attīstība;• sirds slimības;• audzēji;• HIV;• artrīts, osteoporoze;• urīna inkontinence/nesaturēšana;• depresija;• reproduktīvā veselība; - ģimenes plānošana, - prenetālā veselība,• sievietes pusmūžā/menopauze;• specifi skā populācija; - lesbietes, - sievietes cietumā, - vientuļās mātes.

Vīrieša veselība:• kā vīrietis defi nē veselību;• vīrieša attīstība (psiholoģiskā, morālā);• vīrieša veselība un mirstība;• dzimuma atšķirības;• vadošie cēloņi vīrieša veselībā; - sirds, kardiovaskulārās saslimšanas, - audzēji, - nelaimes gadījumi, - plaušu slimības, - imūndefi cīta sindroms/AIDS, - suicīds, - slepkavības, - alkohola izraisītie traucējumi,• vīrieša veselība ikdienas dzīvē.

Veco ļaužu veselība:• demogrāfi ja; - ģeogrāfi skais stāvoklis un vecums, - dzīves sakārtošana un vecums, - ekonomika un vecums, - izglītības līmenis vecumā,• mīti un teorijas par vecumu;• attīstības uzdevumi vecumā;• galvenās veselības problēmas vecumā;• geriatriskā aprūpe.

Bīstamās infekcijas slimības/t. s. STS.Bezpajumtnieki.Nepilngadīgās grūtnieces.Emigranti.Psihiskā veselība.Atkarība no apreibinošām vielām.Vardarbība (izvarošana, suicīds, slepkavība, uzbrukums u. c.).

KOPSAVILKUMSMūsdienīgas sabiedrības veselības prakses viena no galvenajam funkcijām ir nodrošināt, lai visas

politikas jomas būtu vērstas uz iedzīvotāju veselības stāvokļa uzlabošanu un nevienlīdzības mazinā-šanu veselības aprūpē, tādēļ nepārtraukti nepieciešams novērtēt dažādu jomu ietekmi uz veselību, apzināt sabiedrības veselības problēmas, noteikt sabiedrības veselības prioritātes, sagatavot padzi-ļinātu izmaksu–ieguvumu analīzi, izstrādāt rīcības plānus sabiedrības veselības problēmu risinā-šanai. Veselības aprūpes politika ietver sabiedrības veselības un veselības aprūpes, vides veselības, epidemioloģiskas drošības politiku, farmācijas attīstības politiku. Lai sabiedrības veselības sistēma varētu efektīvi darboties, jānodrošina sistemātiska ilgtermiņa sabiedrības veselības politikas vadība un koordinācija.

Kontroljautājumi1. Skaidrojiet jēdzienu "sabiedrības veselība".2. Sabiedrības veselības aprūpes jomā strādājošās māsas darbības pamatuzdevumi ir:

a) profi lakse, izglītošana, ārstnieciskās procedūras prakses vietā/mājās; b) ārstnieciskais, izglītojošais darbs, veselības veicināšana;c) profi laktiskais, ārstnieciskais darbs.

3. Sabiedrības veselības aprūpes jomā strādājošā māsa klasifi cē pacientus pēc: a) vecuma, riska faktoriem, sociālā stāvokļa;b) sociālā stāvokļa, riska faktoriem;c) veselības aprūpes vajadzībām;d) slimības diagnozēm.

28 29

4. Lai novērtu indivīda/ģimenes veselības stāvokli un vajadzības, māsa ievāc datus par reģis-trāciju:

a) pie ģimenes ārsta, sūdzības par veselības stāvokli, vakcinācijas stāvokli;b) pie ģimenes ārsta, sūdzības par veselības stāvokli, ģimenes sastāvu;c) pie ģimenes ārsta, sūdzības par sociālo stāvokli;d) pie ģimenes ārsta, sūdzības par veselības stāvokli, vakcinācijas stāvokli, ģimenes sastāvu.

5. Kādi faktori māsai jāņem vērā, nosakot aprūpes problēmas pacienta dzīvesvietā: a) vides faktori, fi zioloģiskie faktori, psihosociālie faktori;b) fi zioloģiskie faktori, psihosociālie faktori, darbības, kas saistās ar veselību;c) vides, fi zioloģiskie faktori, psihosociālie faktori, darbības, kas saistās ar veselību;d) psihosociālie un psihoemocionālie faktori.

Literatūra 1. Baltiņš M. Lietišķā epidemioloģija. Rīga: Zvaigzne, 2003. 2. Kalniņa I. Rokasgrāmata sabiedrības veselības māsām. Rīga: Medicīnas profesionālās izglī-

tības centrs, 1999. 3. Pasaules Veselības organizācija; Eiropas Reģionālais birojs. Veselība-21: veselību visiem:

politikas pamatnostādnes PVO Eiropas reģionam. Kopenhāgena, 1999. 4. Sabiedrības veselība. Europa. Eiropas Savienības portāls [tīmekļa vietne] [skatīts 2008. gada

21. oktobrī]. Pieeja: http://europa.eu/pol/health/overview_lv.htm 5. PVO. Veselība-21: veselību visiem: politikas pamatnostādnes PVO Eiropas reģionam. Kopen-

hāgena, 1999. 6. Veselības aprūpe ilgtermiņā. Veselība ES [tīmekļa vietne] [skatīts 2009. gada 7. maijā]. Pie-

eja: http://ec.europa.eu/health-eu/care_for_me/long_term_care/index_lv.htm 7. Beare P. G., Myers J. Principles and practice of adult health nursing. 2nd ed. Missouri: Mosby,

1998. 8. Clark M. J. Nursing in the community: dimensions of community health nursing. 3rd ed.

Standford, Connecticut: Appleton&Lange, 1999. 9. Fawcett-Henesy A., Ingolfsdottir V., Edmond C. Portfolio of innovative practice in primary

health care nursing and midwifery. WHO Regional offi ce for Europe, 1999.10. Geof R. Sabiedrības veselības nacionālās alianses veidošana Eiropas Savienības jaunajās da-

lībvalstīs: organizācijas izveides rokasgrāmata. Eiropas sabiedrības veselības alianse, 2004. 11. Hogston R., Marjoram B. A. Foundations of nursing practice. 3rd ed. Palgrave, 2007.12. Stanhope M., Lancaster J. Community health nursing: promoting health of aggregates, fami-

lies and individuals. 4th ed. St. Louis: Mosby, 2001.

EPIDEMIOLOĢIJA

Epidemioloģija (no grieķu valodas epi — virs, pie, starp, blakus; demos — tauta; logos — mā-cība) — mācība par procesiem, kas notiek populācijā. Epidemioloģija ir zinātne par infekcijas raša-nos, izplatīšanos, izbeigšanās likumsakarībām, infekcijas profi laksi un likvidācijas metodēm. "Epi-

demioloģija ir zinātne par veselības stāvokļu vai notikumu izplatību un determinantēm precizētās populācijās un šo pētījumu lietojums veselības problēmu kontrolē" (Last, 1983).

EPIDEMIOLOĢIJAS VĒSTURISKĀ ATTĪSTĪBA Par epidemioloģijas pamatlicēju tiek uzskatīt Hipokrats (Hippocrates, 460—377 p. m. ē.). Līdz

mūsdienām ir saglabājušies Hipokrata raksti "Septiņas grāmatas par epidēmijām", "Par gaisu, ūdeni un apkārtni" u. c. No Hipokrata laikiem, t. i., pirms 2400 gadiem, ar vārdu "epidēmija" saprata in-fekcioza un neinfekcioza rakstura masveida saslimšanu cilvēku vidū. Viduslaikos epidēmijas izcēlās galvenokārt lipīgo saslimšanu dēļ. Viedokļi, kas ir lipīgās slimības un kā tās nokļūst organismā, bija atšķirīgi. Pastāvēja vairākas teorijas.

Pirmo teoriju izvirzīja Hipokrats, pieļaudams, ka epidēmijas cēlonis ir slimību ierosinoša matē-rija — miasma jeb kaitīgie izgarojumi, kas nonāca cilvēka organismā, to ieelpojot lielos daudzumos. Par miasmas izcelsmes vietu uzskatīja purvainu augsni. Šo teoriju izvirzīja, jo nebija cita izskaidro-juma slimību, piemēram, malārijas izcelsmei.

Otro teoriju izvirzīja grieķu fi lozofs Aristotelis, izsakot domu, ka epidēmiju izraisa dzīvs slimības ierosinātājs, izplatoties starp cilvēkiem. Šī teorija attīstījās un par pierādījumu kalpoja acīmredzamā lipīgo slimību (mēris, bakas u. c.) izplatība.

Eiropā slimību ierobežošanai tika piemērotas karantīnas, lepras slimniekiem bija aizliegts ap-meklēt baznīcas, ceptuves, izmantot akas. Krievijā 1510. gadā piemēroja slimo izolēšanu no vesela-jiem, bija aizliegta slimnieku apmeklēšana.

Epidemioloģijas kā zinātnes pamatlicējs bija Džirolāmo Frakastoro (Girolamo Fracastoro, 1478—1553), kas izteica ideju par infekcijas procesu un dzīvo slimības ierosinātāju. Viņš publicēja grāmatu "Siphilides Libris III" (no kurienes cēlies arī vārds "sifi liss"). Tā kā seksuāli transmisīvo saslimšanu gadījumā kontaktpersonas izsekot nav grūti, grāmatā tika izvirzīta teorija par slimības nodošanu kontaktceļā. Šīs teorijas turpinātājs bija krievu zinātnieks Daņilo Samoilovičs (Данило Самойлович, 1743/45—1805).

Nākamais noteicošais posms bija mikrobioloģijas atklājumi. Holandietis Antonijs van Lēvenhūks (Antoni van Leeuwenhoek, 1632—1723, pirmā mikroskopa izgudrotājs) 1675. gadā atklāja vienšū-nas organismus. Viņš arī pirmo reizi saskatīja dzīvnieku šūnas — spermatozoīdus un eritrocītus. Franču ķīmiķis un mikrobiologs Luijs Pastērs (Louis Pasteur, 1822—1895) un viņa sieva Marija ir zināmi ar saviem eksperimentiem, kuri atbalstīja teoriju, ka slimības izraisa mikrobi. Viņš arī izstrā-dāja dažādas vakcīnas, no kurām ievērojama ir vakcīna pret trakumsērgu. 1872. gadā, Luija Pastēra iedvesmots, vācu zinātnieks Roberts Kohs (Robert Koch, 1843—1910) pievērsās mikroorganismu pētīšanai. R. Koha pētījumi mikrobioloģijā saistīti ar Sibīrijas mēri (1876) un par ieguldījumiem mikrobioloģijas attīstībā, tuberkulozes izraisītāja atklāšanu un tuberkulozes testa izveidi 1905. gadā viņš saņēma Nobela prēmiju medicīnā un fi zioloģijā.

Šo zinātnieku (skat. 3. att.) atklājumi nostiprināja epidemioloģijas kā zinātnes statusu. Tādējādi var teikt, ka medicīnas progresu veicināja visu teoriju piekritēji, piemēram, M. Petenkofera (M. Pet-tenkoff er, 1873) darbi par ūdensapgādes uzlabošanu, lai novērstu holēras izplatību, vai F. Naitingei-las idejas par slimnīcu labiekārtošanu.

30 31

3. attēls. Zinātnieki — epidemioloģijas pamatlicēji.

Dž. Frakastro (1478—1553) A. Lēvenhūks (1632—1723) L. Pastērs (1822—1895)

Epidemioloģijas uzdevumi:• pētīt veselības procesu (piemēram, slimības, fi zioloģiskos rādītājus, traumas), to izcelsmi

un raksturu iedzīvotāju grupās;• apkopot zināšanas par kādu veselības parādību (piemēram, plaušu vēža saslimšanas bie-

žumu, riska faktoriem, klīniskajām pazīmēm un slimības attīstības gaitu).Epidēmiskais process ir parādību kopums, kas rodas, ja organismā iekļūst un veidojas patogēni

mikroorganismi, kas izraisa pastāvīgus organisma iekšējās vides traucējumus.

EPIDĒMISKAIS PROCESSEpidēmiskais process veidojas no trim obligātajiem procesa virzītājiem.1. Infekcijas avots:

a) slimo tikai cilvēks (antroponoze);b) slimo gan cilvēki, gan dzīvnieki (antropozoonoze);c) slimo tikai dzīvnieki (zoonoze).

2. Pārnešanas mehānisms jeb parazīta bioloģiskā saimnieka maiņa:a) ierosinātāja izdalīšanās no organisma;b) ierosinātāja atrašanās ārējā vidē;c) iekļūšana jaunā organismā.

3. Organisma uzņēmība — specifi skas imunitātes trūkums pret konkrēto ierosinātāju. Ļoti zems specifi skās rezistences (izturības) līmenis.

Epidēmiskā procesa intensitātes līmeņi:1) kvantitatīvie epidēmiskie procesi jeb daudzums,2) kvalitatīvie epidēmiskie procesi jeb rašanās vieta.

Kvantitatīvie epidēmiskie procesi jeb daudzums:• sporādiska saslimšana jeb sporādija, kas raksturīgs konkrētai vietai un laikam, parasts

infekciju skaits; • epidēmiska saslimšana jeb epidēmija, kam raksturīgs ievērojams infekciju skaita pieau-

gums, epidēmisks uzliesmojums.

Iemesli: - vienlaicīga noteiktas iedzīvotāju grupas saslimšana, - viens infekcijas avots, - kopīgi infekcijas pārnešanas ceļi;• pandēmiska saslimšana jeb pandēmija. Plaša infekcijas izplatīšanās, kas skar valstis, kon-

tinentus. Kvalitatīvie epidēmiskie procesi jeb rašanās vieta:

• izriet no vietējiem infekcijas avotiem (lokāli procesi);• galvenais infekcijas rezervuārs/infekcijas avots ir vietējie dzīvnieki;• infekcijas ienākšana no citām valstīm jeb ievestie procesi (piemēram, gripa);• infekcijas ievešana no citām valstīm jeb eksotiskie procesi (netipiski).

SLIMĪBU BIEŽUMA RĀDĪTĀJI UN TO APRĒĶINĀŠANAPētot saslimšanas, ir svarīgi zināt laiku, vietu un slimības pazīmes, jo saslimšana grupās nenotiek

nejauši un vienmērīgi, bet drīzāk dažādām iedzīvotāju grupām ir atšķirīgs saslimšanas risks (Li-lienfelds, 1998). Tā, piemēram, slimības pazīmes var būt: vecums, dzimums un etniskā grupa; soci-ālās un ekonomiskās pazīmes (izglītība, nodarbinātība, ienākumi); veselību ietekmējošie paradumi (smēķēšana, alkohola lietošana); pārmantotās pazīmes (rase un asinsgrupa). Ja zina pazīmes, kas paaugstina saslimšanas risku, tad pastāv iespēja tās mazināt un saslimšanu vai traumu novērst. No-vērošanas objekts ir cilvēku grupa (epidemioloģijā — daudz cilvēku, infektoloģijā — daži cilvēki).

Slimību biežuma rādītāji un aprēķini ir svarīgi, lai novērtētu visas teritorijas vai cilvēku grupas veselību. Ar šiem rādītājiem var raksturot un salīdzināt dažādas teritorijas vai vienu teritoriju dažā-dos laika posmos. Tie var sniegt ieskatu, vai veselības aprūpes pasākumi bijuši sekmīgi, vai nē.

Kā tiek iegūti dati?Pacients nonāk pie ārsta vai slimnīcā, saslimšana tiek fi ksēta, ja slimības ārstēšana tiek apmak-

sāta no valsts budžeta, piemēram, onkoloģiska slimība, dift erija u. c. Ja saslimšana ir vieglāka, pie-mēram, akūta respiratora slimība vai gripa, dati var būt neprecīzi.

Saslimstība (incidence). Lai aprakstītu, cik jaunu kādas slimības vai traumas gadījumu notiek zināmā laika posmā un

spētu salīdzināt gadījumu biežumu ar citu apdzīvoto vietu vai laika posmu, gadījumu skaitu jāpār-vērš salīdzināmā rādītājā — gadījumi uz 1000, 10 000 vai 100 000 iedzīvotājiem:

jaunu gadījumu skaits konkrētā vietā un laika posmā × 1000. riska populācija novērojuma perioda sākumā

(vai vidējais iedzīvotāju skaits tajā pašā laika posmā)

piemērs.1998. gadā saslimstība ar vīrushepatītu pilsētā A (iedzīvotāju skaits 25 000) ir 58 jauni saslimša-

nas gadījumi un pilsētā B (iedzīvotāju skaits 7000) ir 35 jauni saslimšanas gadījumi:

32 33

A = 58 × 1000 = 2,32 jauni saslimšanas gadījumi uz 1000 iedzīvotājiem; 25 000

B = 35 × 1000 = 5 jauni saslimšanas gadījumi uz 1000 iedzīvotājiem. 7000

Jaunu saslimšanas gadījumu skaits ir informatīvs rādītājs, raksturojot, piemēram, infekcijas sli-mības.

Slimības izplatība (prevalence):

kopējais slimnieku skaits noteiktā laika posmā × 1000. iedzīvotāju skaits tajā pašā laika posmā

vai indivīdu skaits populācijā

Slimības izplatība ir svarīgs rādītājs, lai apzinātu hronisku saslimšanu biežumu un slimnieku aprūpes vajadzības, piemēram, ja tiek konstatēts, ka kādā teritorijā ir augsts sirds slimnieku vai on-koloģisko saslimšanu skaits salīdzinājumā ar citām teritorijām. Māsa izstrādā apmācību vai atbalsta grupu darbības plānu riska grupā ietilpstošajiem iedzīvotājiem.

Epidēmijas izpētē ir sistemātiska pieeja:1) apstiprina diagnozi, balstoties uz klīniskajām pazīmēm vai laboratoriskajām pārbau-

dēm;2) nosaka saslimšanas gadījumu skaitu, kas pārsniedz parasto gadījumu biežumu;3) veido grafi ku katrai dienai, kas norāda uz saslimšanas gadījumu skaitu; 4) pārbauda hipotēzes: piemēram, ja visi, kas ir saslimuši konkrētajā laika posmā, ir bijuši

mežā, pastāv varbūtība, ka atbilstošo slimību pārnēsā ērces.Biežākie epidēmijas cēloņi ir infi cētas barības vai dzēriena lietošana, piemēram, saslimšana ar

salmonelozi skolā. Tiek rūpīgi ievākti dati, jo parasti, kad ierodas epidemioloģiskā dienesta dar-binieki, ēdieni jau ir apēsti vai novākti, tāpēc infi cēto ēdienu noskaidro ar iegūtajiem datiem un statistiskajām sakritībām (skat. 2. tab.), tikai retos gadījumos — ar laboratoriskajām metodēm. Lai aprēķinātu saslimšanas biežumu, katram ēdienam izmanto aprēķina formulas:

indivīdu skaits, kas ēda un saslima × 1000. indivīdu skaits, kas ēda;

indivīdu skaits, kas neēda un saslima × 1000. indivīdu skaits, kas neēda.

2. tabula. Situācijas izpēte.Grupa, kas ēda Grupa, kas neēda

Ēdiens Slimi Veseli Kopā Saslimšanas bie-žums uz 1000

Slimi Veseli Kopā Saslimšanas bie-žums uz 1000

Kotletes 29 17 46 6,3 17 12 29 5,8Kartupeļi 23 14 37 6,2 23 14 37 6,2Salāti 2 2 6 6,7 42 27 69 6,1Biezpiens 43 11 54 7,9 3 18 21 1,4

Vislielākā ir starpība starp tiem, kuri ēda un neēda biezpienu; jo lielāka starpība, jo lielāka ti-camība, ka biezpiens bija slimības izraisītājs. Saslimšanas biežuma starpība ir 6,5, tā ir lielāka nekā citiem ēdieniem, kur saslimšanas gadījumu biežums ir līdzīgs.

Demogrāfi skie rādītāji ir dati par mirstību, dzimstību, imigrāciju, emigrāciju, laulībām un laulību šķiršanu. Svarīgi populācijas dati ir mirstība, mirstība no atsevišķām slimībām, mirstība pa vecuma grupām:

notikumu skaits konkrētā laikā un vietā × 10 000. iedzīvotāju skaits konkrētā

laikā un vietā

Zīdaiņu mirstība (no 0 līdz 1 gadam):

mirušo bērnu skaits laika vienībā × 1000. dzimušo bērnu skaits

laika vienībā

Mirstības cēloņi:

mirušo skaits laika vienībā un vietā no specifi ska cēloņa × 10 000. visi populācijas iedzīvotāji

Epidemioloģiskie un demogrāfi skie rādītāji sniedz iespēju aplūkot, salīdzināt un analizēt valsts, rajona, pilsētas iedzīvotāju veselības stāvokli, saskatīt riska grupu problemātiskos rādītājus un izvē-lēties piemērotākos iejaukšanās pasākumus, izvērtēt rezultātus.

EPIDEMIOLOĢISKĀ DROŠĪBAEpidemioloģiskā drošība ir profi lakses, pretepidēmijas, ārstniecības un organizatorisko pasā-

kumu sistēma infekcijas slimību izplatīšanās ierobežošanai, apkarošanai un to izcelšanās iespēju novēršanai. Epidemioloģiskā drošība ietver:

1) vides sanitārhigiēniskā stāvokļa kontroli un vides atveseļošanās pasākumus;2) infekcijas slimību epidemioloģisko uzraudzību;

34 35

3) iedzīvotāju vakcināciju;4) slimnieku un infekciozo personu atklāšanu, uzskaiti, ārstēšanu un, ja nepieciešams, izo-

lēšanu;5) kontaktpersonu laboratoriskās pārbaudes, medicīnisko un epidemioloģisko novēro-

šanu;6) slimnieku un infekciozo personu profesionālās darbības ierobežošanu un aizliegšanu;7) epidēmijas perēkļu atveseļošanas pasākumus, kā arī pasākumus infekcijas slimību izrai-

sītāju cirkulācijas pārtraukšanai ārējā vidē;8) medicīniski sanitāros pasākumus, kas vērsti pret bīstamo infekcijas slimību izraisītāju

ievešanu un šo slimību izplatīšanos;9) iedzīvotāju informēšanu par epidemioloģisko situāciju un izglītošanu infekcijas slimību

profi lakses jautājumos.Neatņemama valsts epidemioloģiskās drošības sistēmas sastāvdaļa ir imunizācija.Imunizācija ir visefektīvākais infekcijas slimību profi lakses līdzeklis. Tā krasi mazina saslimstību

ar infekcijas slimībām vai pat pilnīgi likvidē atsevišķas no tām, mazina bērnu mirstību, novērš epi-dēmiju rašanās draudus, palīdz mazināt sociālos un ekonomiskos zaudējumus, ko izraisa infekcijas slimības.

KOPSAVILKUMSMūsdienu infekcijas slimību epidemioloģijā noteicošais faktors ir zināšanas par epidemioloģisko

procesu, infekcijas izraisītāja avotiem, nodošanas mehānismiem, uzņēmību, slimības izplatības li-kumsakarībām atkarībā no sociālajiem un citiem faktoriem. Epidemioloģijā tiek pielietotas komp-leksas metodes, kas ietver epidemioloģisko izmeklēšanu, mikrobioloģisko, epidēmijas vēsturiski sa-līdzinošo izpēti, statistisko analīzi un eksperimentālo metodi, līdz ar to epidemioloģijas kā zinātnes attīstība ir saistīta ar mikrobioloģiju, virusoloģiju, parazitoloģiju, imunoloģiju, higiēnu un infekcijas slimību klīnisko izpēti. Epidemioloģijas praksē tiek izmantoti šo disciplīnu sasniegumi vakcīnu iz-strādē, dezinfekcijā un laboratoriskajā diagnostikā.

Mūsdienās epidemioloģija aplūko arī neinfekciozo saslimšanu izplatību (sirds un asinsvadu sli-mības, onkoloģiskās un citas slimības), kur nepieciešama epidemioloģiskā pieeja, izvērtējot likum-sakarības slimību izplatībā un profi laktisko pasākumu izstrādē.

Kontroljautājumi1. Kas ir epidemioloģija?

a) Zinātne, kas pēta sabiedrības veselības stāvokļu vai notikumu biežumu un cēloņus no-teiktās populācijās un to pielietojumu veselības problēmu risināšanā.

b) Kopējais iedzīvotāju skaits, vecums, dzimums, dabiskā kustība (dzimstība, mirstība) un sociāli ekonomiskais sastāvs.

2. Demogrāfi ja pēta: a) iedzīvotāju skaitu, vecumu, dzimumu, dabisko kustību (dzimstība, mirstība) un sociāli

ekonomisko sastāvu; b) saslimšanas biežumu noteiktajā laika posmā;

c) sabiedrības veselības stāvokļa vai notikumu biežumu un cēloņus noteiktās populācijās, saslimšanas biežumu noteiktajā laika posmā.

3. Kā aprēķina dzimstības rādītāju? a) dzimušo skaits laika vienībā

× 1000; kopējo iedzīvotāju skaitsb) dzimušo skaits laika vienībā

× 1000. kopējo mirušo bērnu skaits4. Kā aprēķina mirstību?

a) mirušo skaits laika vienībā × 1000; kopējo iedzīvotāju skaits

b) mirušo skaits × 1000. dzimušo bērnu skaits

Literatūra 1. Baltiņš M. Lietišķā epidemioloģija. Rīga: Zvaigzne, 2003. 2. Kalniņa I. Rokasgrāmata sabiedrības veselības māsām. Rīga: Medicīnas profesionālās izglī-

tības centrs, 1999. 3. Ķīmiskie riska faktori. Veselība ES [tīmekļa vietne] [skatīts 2009. gada 10. jūlijā]. Pieeja:

http://ec.europa.eu/health-eu/my_environment/chemical_risks/index_lv.htm 4. Clark M. J. Nursing in the community: dimensions of community health nursing. 3rd ed.

Standford, Connecticut: Appleton & Lange, 1999. 5. Stanhope M., Lancaster J. Community health nursing: promoting health of aggregates, fami-

lies and individuals. 4th ed. St. Louis: Mosby, 2001. 6. Беляков В. Д., Яфаев Р Х. Эпидемиология: учебник. Москва: Медицина, 1989. 7. Брико Н. И., Покровский В. И., Бражников А. Ю. Общая эпидемиология с основами

доказательной медицины: руководство к практическим занятиям. Москва: ГЭОТАР-Медиа, 2008.

8. Власов В. В. Эпидемиология. Москва: ГЭОТАР-Медиа, 2004. 9. Власов B. B. Эпидемиология: учебник. 2-е изд. Москва: ГЭОТАР-Медиа, 2006.10. Исхаков В П. К методологии эпидемиологического изучения эндогенных психозов.

Журн. невропат. и психиатр. им. С. С. Корсакова. 1986; 86 (8): 1180–6. 11. Исхаков В. П. О причинном фазово-пространственном анализе заболеваний в педиат-

рии. В кн: Матер. V съезда педиатров Республики Узбекистан. Ташкент. 2004. с. 128–129.12. Покровский В. И. Руководство по эпидемиологии инфекционных болезней. В 2х т.

Москва: Медицина, 1993. 13. Черкасский Б. Л. Глобальная эпидемиология. Москва: Практическая медицина, 2008.14. Шлегель Г. Г. История микробиологии. Москва: изд-во УРСС, 2002.15. Эпидемиология [интернет страница] [просмотрено 10 июля 2009]. Доступ: http://epi-

demiolog.ru/persons/ 16. Ющук Н. Д., Жогова М. А., Бушуева В. В., Колесова В. Н. Епидемиология. Москва:

Медицина, 1993.

36 37

CILVĒKS VIDĒ

Dabā viss atrodas savstarpējā mijiedarbībā. Katrs cilvēks nepārtraukti ietekmē gan vidi, kurā viņš dzīvo, gan arī apkārtējos cilvēkus — tos, ar kuriem saskaras ikdienā, kā arī tos, ar kuriem nav tieša kontakta.

Mūsdienās zinātnieki vides defi nīciju veido, ņemot vērā tās komponentu savstarpējo mijiedar-bību. Tiek uzskatīts, ka vides jēdziena saturu veido dabasvide — dzīvā un nedzīvā daba, kas eksistē neatkarīgi no cilvēka; cilvēka pārveidotā vide — vide, kas sastāv no cilvēka radītajiem tehniskajiem elementiem un dabas elementiem cilvēku vajadzību nodrošināšanai; sociālā vide — attiecības starp cilvēkiem un viņu radītajām materiālajām un garīgajām vērtībām, kā arī cilvēku savstarpējās attie-cības; cilvēka iekšējā vide — cilvēka mentālais, emocionālais, garīgais un fi ziskais stāvoklis.

Visas minētās vides komponentes nav nodalāmas cita no citas un, savstarpēji mijiedarbojoties, ietekmē ikvienu cilvēku. Pārmaiņas vienā no vides komponentēm ietekmēs pārējās un līdz ar to arī cilvēka fi zisko un emocionālo labsajūtu.

Vide aptver visus faktorus, kas ietekmē indivīdu, to, ko mēs redzam un jūtam sev apkārt, ieskai-tot attiecības. Vides jēdziens ir daudzpusīgs, tas iesaista fi zisko apkārtni, kurā indivīds dzīvo, viņa iekšējo fi zioloģisko sistēmu, kā arī inteliģenci, psiholoģiskos un sociālos faktorus. Starp indivīdiem un vidi notiek pastāvīga mijiedarbība, viņi iedarbojas uz vidi, piemēram, to piesārņojot, un tā iedar-bojas uz cilvēku, piemēram, Saule ietekmē ādu.

Cilvēks funkcionē ciešā savas iekšējās vides un ārējās vides mijiedarbībā. Tātad, cilvēki ir sistē-mas, kuras sastāv no apakšsistēmām, un tās nodrošina un uztur ķermeņa iekšējo vidi. Kamēr cilvēks atrodas homeostatiskā līdzsvarā, viņa iekšējā vide ir stabila, neskatoties uz ārējās vides pārmaiņām. Cilvēkam ir nepieciešams uzturēt ne tikai fi zisko līdzsvaru (šķidruma un elektrolītu līdzsvaru, līdz-svaru starp barības uzņemšanu un enerģijas izvadīšanu u. c.), bet arī psiholoģisko līdzsvaru.

Lai nodrošinātu homeostāzi, cilvēkam ir jāapmierina pamata fi zioloģiskās vajadzības, piemē-ram, vajadzību pēc gaisa, pēc ēdiena utt. Ja dzīvībai svarīgās pamatvajadzības netiek apmierinātas, tad dzīvā sistēma sabrūk. Tādēļ jebkurai māsai, aprūpējot indivīdus, ir jāspēj:

• novērtēt, kā savstarpēji mijiedarbojas un funkcionē iekšējie orgāni un sistēmas;• noteikt, vai viss organisms mijiedarbojas ar ārējo vidi.

Ārējā vide ir vieta un apstākļi, kurā cilvēks darbojas. To veido fi ziskie, sociālie un psihiskie fak-tori.

Fiziskie faktori ir daba un klimatiskie apstākļi. Ņemot to vērā, ir jāatzīst, ka cilvēkam kā atvērtai sistēmai ir svarīgi, lai tā netiktu stipri mainīta. Jārūpējas, lai daba netiktu piesārņota ar radioaktīvām vai toksiskām vielām, lai netiktu mainīti apkārtnes klimatiskie apstākļi utt. Ja arī kādas pārmaiņas notiek, tad tām ir jābūt tādām, kurām cilvēks spēj pielāgoties, nemainot savu homeostatisko līdz-svaru.

Psihosociālie faktori ir ģimene, draugi, kolēģi un sabiedrība, kurā cilvēks darbojas. Neapšau-bāmi, ka sociālajai videi ir liela ietekme uz cilvēka veselību. Mocia (Moccia, 1986) izsaka viedokli, ka "vide kā sociāla, politiska un ekonomiska struktūra palīdz mums daudz pilnīgāk izprast šodienas veselības un saslimstības apstākļus." Ir zināms, ka bezdarbs un no tā izrietošā nabadzība, nepie-

tiekama veselības apdrošināšana, apgrūtināta veselības aprūpes pieejamību un izjukušas ģimenes negatīvi ietekmē visu sabiedrību un arī katru cilvēku atsevišķi.

Māsas profesija ir daļa no visas lielās veselības aprūpes sistēmas, tātad tā ir arī daļa no sabied-rības. Vispārējais uzskats par vidi kā sabiedrisku vietu var tikt attiecināms arī uz vietu, kurā notiek aprūpe. Tā var būt slimnīca, indivīda darbavieta, veselības aprūpes centrs vai pacienta mājas.

Vides kā jēdziena iekļaušana māsu zinātnes teorijās ļauj māsām kvalitatīvāk veikt aprūpi un vei-dot daudzpusīgāku pieeju problēmu risināšanā. Piemēram, ja pacients slimo ar plaušu tuberkulozi, tad māsai, veicot aprūpi, ir jāņem vērā arī vides ietekme uz šo slimību:

• ģimenes locekļi, kuri pacienta klātbūtnē varētu smēķēt;• caurvējš istabās;• neveselīgs uzturs; • nepietiekami ģimenes ienākumi, kā dēļ viņš nevar atļauties visu, ko iesaka veselības ap-

rūpētāji. Vide ietver visus faktorus, kuri varētu ietekmēt indivīdu: klimatiskos, ekonomiskos, politiskos

faktorus; sabiedriskās attiecības, veselības aprūpes sistēmu sabiedrībā, stāvokli ģimenē un darbā utt.

Cilvēces pastāvēšana atkarīga no izdzīvošanai nepieciešamo resursu krājumiem un vides kvalitā-tes. Sabiedrība ekonomiskajā praksē pārāk zemu novērtējusi savas aktivitātes izraisīto dabassistēmu postījumu apjomus un izmaksas. Daba rīkojas ekonomiskāk nekā cilvēku sabiedrība — lielāko daļu izejvielu tā atgūst un izmanto otrreiz. Turpretim cilvēkiem ir raksturīgi preces izmantot vienreiz, bieži vien izmetot vēl lietošanai derīgas lietas.

Jau 20. gadsimta beigās par būtisku labklājības rādītāju tiek uzskatīta vides kvalitāte — iedzī-votāju iespējas dzīvot tīrā, sakoptā un veselībai nekaitīgā vidē. Vides kvalitāte ir atkarīga no tā, cik droši un saprātīgi tiek apsaimniekoti atkritumi. Iedzīvotāju attieksmi un rīcību atkritumu apsaim-niekošanā ļoti būtiski var ietekmēt informētība un izglītošana.

Atkritumiem ir daudzveidīga ietekme uz vidi, un dabas procesi šo piesārņojumu izplata da-basvidē (atmosfērā, hidrosfērā, Zemes garozā), kā arī ietekmē kultūrvidi. Pēc atkritumu apglabāša-nas notiek to tālāka sadalīšanās. Ja apraktie atkritumi nav kaut kādā veidā izolēti no zemes, tad vie-las izplūst un pārvietojas ar pazemes ūdeņiem. Atkritumu deponēšanas vietās, izšķīstot toksiskajām vielām (smagajiem metāliem, slāpekļa, hlora savienojumiem) un dažādām organiskajām vielām, notiek augsnes un gruntsūdeņu piesārņošana un saindēšana. Organiskās vielas kopā ar slāpekļa savienojumiem var radīt virszemes ūdeņu eitrofi kāciju, piesārņot dzeramo ūdeni. Dažu atkritumu biodegradācijas (bioloģiskās noārdīšanās) procesā izdalās kaitīgas gāzes, piemēram, metāns, kas ir eksplozīvs. Dažas gāzes var būt toksiskas. Oglekļa dioksīds (CO2) un metāns veicina siltumnīcas efektu. Sadegšanas procesā rodas smago metālu, piemēram, kadmija (Cd), svina (Pb), dzīvsudraba (Hg) savienojumi. Organisko vielu dedzināšanas galaprodukts atkarīgs no sadegšanas temperatū-ras. Organiskajām vielām sadegot, var veidoties dioksīns un furāns, kas ir īpaši toksiski. Sadegšanas gaitā var izdalīties arī aromātisko ogļūdeņražu savienojumi, piemēram, benzopirēns, kas arī ir tok-sisks. Daudzas kaitīgās vielas pelnu un kvēpu sastāvā uzkrājas dūmeņu fi ltros. Kaitīgās iedarbības uz vidi noteikšanā atkritumu apsaimniekošanā izmanto monitoringu.

38 39

Svarīga nozīme ir vienotai rīcībai Eiropā. Daudzveidīgi vidi ietekmē mājsaimniecība jeb sadzīve. Mājsaimniecības ietekme uz vidi pieaug ar dzīves līmeņa paaugstināšanos. Labklājības līmeņa celša-nās neveicina taupību, nenodrošina videi draudzīgāku rīcību. Cilvēku dzīves apstākļu nodrošināšana un sadzīve ietekmē gan ūdeni un gaisu, gan augsni un ainavu. Kopējais atkritumu apjoms pasaulē pieaug. Īpaši pieaug preču iesaiņojuma apjoms. Iepakojuma materiāli sastāv no papīra, plastmasas, metāla un stikla. Saprātīga attieksme var ietekmēt radušos atkritumu daudzumu un tā veicināt vides kvalitātes saglabāšanu vai uzlabošanu.

Iespējamā rīcība vides uzlabošanai:• nemest zemē papīrus un citus atkritumus;• taupīt enerģiju, taupīgāk lietojot karsto ūdeni un siltinot māju;• šķirot sadzīves atkritumus, tā veicinot to pārstrādi;• taupīt dzeramo ūdeni;• pirkt preces videi draudzīgākā iepakojumā, lai arī tās ir dārgākas;• lietot transportu, kas mazāk piesārņo gaisu, braukt ar velosipēdu, sabiedrisko transportu,

iet kājām;• brīvdienas pavadīt videi draudzīgā veidā;• piedalīties vietējās aktivitātēs — sakopšanas talkās;• izteikt savu viedokli pret projektiem, kas var kaitēt videi;• fi nansiāli atbalstīt vides aizsardzības organizācijas;• pašam būt kādas vides aizsardzības organizācijas biedram.

Videi draudzīgāka rīcība samazinās resursu un enerģijas patēriņu, tā netieši mazinot atkritumu radīto slodzi uz vidi.

ATKRITUMI KĀ VIENA NO GALVENAJĀM VIDES PROBLĒMĀMValsts ekonomikā katrs sektors — lauksaimniecība, ieguves rūpniecība, pārstrādes rūpniecība,

tirdzniecība, transports un mājsaimniecība — ražo atkritumus, kuri kaut kur jānovieto. Lai arī sadzī-ves atkritumu apjoma (masas) ziņā ir mazāk, to apsaimniekošana ir pati svarīgākā, jo nozaru atkritu-mus daļēji apsaimnieko pašas nozares. Sadzīves atkritumu apsaimniekošana ir svarīga, jo:

• tie rodas vietās, kur cilvēki dzīvo, un tāpēc ir ātri jāaizvāc projām;• tie sastāva ziņā ir ļoti daudzveidīgi;• to daudzums pieaug ļoti strauji.

Parasti nešķirotu sadzīves atkritumu sastāvs ir ļoti daudzveidīgs. Prasme apsaimniekot atkri-tumus ir viens no galvenajiem kritērijiem, kā vērtēt vietējās pašvaldības darbību. Pēdējos gados atkritumu apsaimniekošanā pieaug privātā sektora loma. To, cik nozīmīgi tas ir sabiedrības veselī-bas drošībai, pierādījuši atkritumu saimniecības strādnieku streiki daudzās pilsētās. Pat neliels pār-traukums atkritumu savākšanā un izvešanā siltā laikā rada ļoti strauju mušu un žurku savairošanos. Apsaimniekotāji cenšas atkritumus ātrāk aizvest, bet to tālāka novietošana bieži notiek lēnāk. No veselības aizsardzības viedokļa visi savāktie atkritumi pēc iespējas ātrāk jāapsaimnieko, jo atkritu-mos var savairoties arī patogēnās jeb slimības izraisošās baktērijas (skat. 4. att.).

4. attēls. Atkritumu savākšanas sistēma.

ATKRITUMU IETEKME UZ VIDI UN CILVĒKA VESELĪBUPastāv dažādi atkritumu negatīvas iedarbības veidi uz apkārtējo vidi un cilvēka veselību. To ie-

tekme un sekas var būt dažādas. Tas ir atkarīgs no atkritumu daudzuma, sastāva un apsaimnieko-šanas veida.

Atkritumu iespējamais kaitējums.1. Gaisa piesārņojums.Sadaloties atkritumiem, veidojas gāzes:

1) metāns — viela, kas ar skābekli var veidot eksplozīvu maisījumu, ugunsnedrošs; viens no siltumnīcas efekta radītājiem, kas nodara kaitējumu ozona slānim;

2) oglekļa dioksīds — viela, kas rada siltumnīcas efektu, tā nodarot kaitējumu ozona slā-nim;

3) slāpekļa savienojumi;4) citas gāzes.

Bīstamo sadzīves atkritumu noglabāšanas rezultātā izdalās toksiskas vielas — benzols, tetrahlor-metāns (tetrahlorogleklis) u. c. Veidojas atkritumu smaka, kuru rada putekļi, tvaiki, gaisā izplūstošo gāzu maisījumi, kas rada diskomfortu. Tie var veicināt astmatisku vai cita veida alerģisku reakciju.

2. Augsnes, gruntsūdeņu un virsūdeņu piesārņojums.Bīstamajos sadzīves atkritumos ietilpstošās vielas — smago metālu svina Pb, kadmija Cd, dzīv-

sudraba Hg u. c. savienojumi var būt kancerogēni, genotoksiski un var kaitīgi iedarboties uz dažā-dām organisma sistēmām.

Slāpekļa savienojumi pasliktina ūdenstilpes stāvokli (rada skābekļa trūkumu).

40 41

3. Mikrobioloģiskais un parazītiskais piesārņojums.Izplatās ar vēja, infi ltrāta (šķidruma, kas veidojas atkritumu izgāztuvēs), insektu, grauzēju un arī

cilvēku darbību no vietām, kur atrodas atkritumi.Grauzēju infekcijas izraisa trakumsērgu, trihinelozi u. c.Akūtas zarnu infekcijas var notikt, infi cējoties ar pārtiku.Brūču infekcijas rodas, iedzīvotājiem nekontrolēti iekļūstot izgāztuvēs.4. Kā piesārņojums var nokļūt cilvēka organismā?

• Lietojot pārtikā ūdeni no akām.• Lietojot pārtikā piesārņotu virszemes ūdeni vai tajā peldoties.• Ieelpojot piesārņotās augsnes putekļus un ādai kontaktējoties ar piesārņoto augsni.• Lietojot pārtikā piesārņotā augsnē augušus augus.• Lietojot pārtikā putnus, zivis un dzīvniekus, kas ir uzņēmuši barību piesārņotā vidē.

Dabā atkritumi neveidojas. Tie maina savu formu. Beigti dzīvnieki un augi satrūd un sadalās, veidojot enerģiju augiem un barību dzīvniekiem. To sauc par dabas riņķojumu. Pēdējos simts gados cilvēks aizvien vairāk izjauc dabas riņķojuma līdzsvaru, patērējot vairāk dabas resursus, nekā daba spēj tos atražot. Sabiedrība ir saražojusi preces un tās tā pārveidojusi, ka tās ir kļuvušas par videi bīstamiem atkritumiem.

ATKRITUMU APSAIMNIEKOŠANA LATVIJĀ 1998. gadā Latvijā ir pieņemta "Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas stratēģija Latvijā". Stra-

tēģija visu Latvijas teritoriju paredz nosacīti sadalīt reģionos, kur katrā būtu vienota atkritumu apsaimniekošanas sistēma un mūsdienu sanitārajām prasībām atbilstošs atkritumu apglabāšanas poligons. Latvijā tiek plānots uzcelt 10—12 atkritumu apglabāšanas poligonus. Sadzīves atkri-tumu apsaimniekošanas stratēģija saskaņā ar ES politiku atkritumu sektorā nosaka darbības prio-ritārā secībā:

• atkritumu rašanās novēršana to rašanās vietā;• saražoto atkritumu daudzuma samazināšana un to bīstamības pakāpes mazināšana;• atkritumos esošo materiālu atgriešanās apritē tehniskās un ekonomiskās iespējamības

robežās, kam seko materiālu atkārtota izmantošana vai pārstrāde, kā rezultātā iegūst otr-reizējās izejvielas;

• atkārtotai izmantošanai vai pārstrādei nederīgo atkritumu izmantošana enerģijas iegu-vei;

• to atkritumu apglabāšana, kuri nav derīgi atkārtotai izmantošanai, pārstrādei vai ener-ģijas iegūšanai, kā arī to atkritumu atlikumu apglabāšana, no kuriem ir iegūta enerģija, neradot draudus cilvēka veselībai un izmantojot videi draudzīgas metodes.

Sadzīves atkritumu apsaimniekošana ir jāorganizē saskaņā ar principu, kas nosaka, ka ietekmei uz vidi jābūt iespējami mazai. Šis princips nozīmē arī to, ka sadzīves atkritumu apsaimniekošanas izmaksām ir jābūt tādām, kādas iedzīvotāji var atļauties.

KOPSAVILKUMSDabā viss atrodas savstarpējā mijiedarbībā. Katrs cilvēks nepārtraukti ietekmē gan vidi, kurā

viņš dzīvo, gan arī apkārtējos cilvēkus — tos, ar kuriem saskaras ikdienā. Tiek uzskatīts, ka vides jēdziena saturu veido dabasvide — dzīvā un nedzīvā daba, kas eksistē neatkarīgi no cilvēka; cilvēka pārveidotā vide — vide, kas sastāv no cilvēka radītiem tehniskajiem elementiem un dabas elemen-tiem cilvēku vajadzību nodrošināšanai; sociālā vide — attiecības starp cilvēkiem un viņu radītajām materiālajām un garīgajām vērtībām, kā arī cilvēku savstarpējās attiecības; cilvēka iekšējā vide — cilvēka mentālais, emocionālais, garīgais un fi ziskais stāvoklis. Visas vides komponentes nav no-dalāmas cita no citas un, savstarpēji mijiedarbojoties, ietekmē ikvienu cilvēku. Pārmaiņas vienā no vides komponentēm ietekmē pārējās un līdz ar to cilvēka fi zisko un emocionālo labsajūtu.

Kontroljautājumi1. Kas ir atkritumi?2. Kāpēc rodas atkritumi?3. Kāpēc nemitīgi pieaug atkritumu apjoms?4. Kāda veida atkritumi ikdienā sastopami visbiežāk?5. Kuri atkritumi ir visbīstamākie? Kāpēc?

Literatūra 1. Bendere R. Atkritumu saimniecības pārvaldes pamati. Burtnīca 8.1. Rīga: Latvijas Universi-

tātes Vides zinātnes un pārvaldes institūts, 2002. 2. Brizga J., Bruņenieks J., Belmane I., Vesere R., Bruņeniece I. Current Status and recent chan-

ges in consumption and production patterns in Latvia: background report., UNEP (United Nations Environment Programme) publication 2004. Pieeja: www.unep.ch

3. Brizga J. NVO ziņojums par ilgtspējīgu attīstību Latvijā. Rīga: Zaļā brīvība, 2007. 4. Brizga J., Ozola–Matule A., Balcers O., Pļavinskis J., Indriksone D. NVO ieteikumi energo-

efektivitātes celšanai Latvijā. Rīga: Zaļā brīvība, 2006. 5. Brizga J. Rokasgrāmata lauku attīstībai. Rīga: Zaļā brīvība, 2003. 6. Brizga J., Zālīte I. Zaļais ceļvedis — gudrai un videi draudzīgai izvēlei. Rīga: Zaļā brīvība,

2008. 7. Dravniece D. Dzīvo zaļi: padomi tev un man par iespējām dzīvot veselīgā vidē rīt, rūpējoties

par to jau šodien. Rīga: Zaļā brīvība, 2003. 8. Grīnberga M., Rīdūze L., Veģere I. Cilvēks vidē: māc. līdzeklis vides izglītībā. Rīga: Ulma,

2004. 9. Izglītība ilgtspējīgai attīstībai Baltijas jūras reģionā: apaļā galda diskusija 2002. Politika.

lv [tīmekļa vietne] [skatīts 2009. gada 7. maijā]. Pieeja: http://www.politika.lv/temas/pilsoniska_sabiedriba/5871/

10. LASA. Atkritumu saimniecības pamati. Rīga: Preses nams, 1998.11. Latvijas Zaļais punkts. Gada pārskats. Rīga, 2002.

42 43

12. Steigens A. Nākotne sākas šodien. Rīga, 1999.13. Vakerneidžels M., Rīss V. Mūsu ekoloģiskais pēdas nospiedums. Rīga: Norden AB, 2000.14. Zālīte I. Studiju loku sērija: atkritumi, dārzkopība, enerģija, masu informācijas līdzekļi, sa-

biedrības līdzdalība, vietējā ekonomika, zaļā māja, zaļie svētki un patēriņš. Rīga: Zaļā brī-vība, 2001, 7 × 2 + 4 lpp.

15. Europe goes Green Dot [brochure on the Internet] [cited 2009 February 2]. Available from: http://www.pro-e.org/fi les/Europe_goes_Green_Dot.pdf

16. European Environmental Agency. Europe's environmen — the Dobris assessment[publication on the Internet] [cited 2009 February 2]. Available from: http://www.eea.europa.eu/publications/92-826-5409-5.

17. Nadakavukaren A. Our global environmen: a health perspective. 5th ed. USA, 2000. p. 623–682.

18. Taylor C., Lillis C., LeMone P. Fundamentals of nursing the art and science of nursing care. 2nd ed. Philadelphia: I.B.Lippincott Compny, 1993.

VESELĪBAS APRŪPE

VESELĪBAS APRŪPES ORGANIZĀCIJAS LĪMEŅI1993. gadā Latvijā tika uzsākta veselības aprūpes fi nansēšanas reforma, kuras mērķis bija pāreja

no sociālisma laika plānošanas un ārstniecības iestāžu fi nansēšanas pēc tāmes principiem uz sa-maksu par padarīto darbu. Labklājības ministrijas pirmais uzdevums bija izveidot struktūras, kas nodrošinātu reformas īstenošanu un veiktu samaksu par ārstniecības iestāžu sniegtajiem veselības aprūpes pakalpojumiem.

1993. gada 25. martā, izveidojot Labklājības ministrijas Veselības departamenta Centrālo norē-ķinu kasi, valstī sākās praktiskais darbs veselības aprūpes novērtēšanas kritēriju un darba samaksas principu veidošanas izstrādei. Izvirzītā stratēģija bija veselības aprūpes uzlabošana valstī un kvali-tatīvas medicīniskās aprūpes pieejamības nodrošināšana visiem valsts iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu sociālā stāvokļa un dzīves vietas.

1997. gadā tika uzsākta iedzīvotāju reģistrācija pie primārās veselības aprūpes ārstiem. Ja pa-cients, kas vēršas pie ārsta, nav reģistrējies, viņš tiek aicināts reģistrēties. Pretējā gadījumā viņam ir liegta iespēja saņemt valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus.

Tā kā veselības aprūpei paredzētie līdzekļi tajā laikā bija iezīmēta daļa no iedzīvotāju ienākuma nodokļa, tie nonāca rajonu un pilsētu pašvaldību rīcībā. Vienlaicīgi ar Labklājības ministrijas Ve-selības departamenta Centrālās norēķinu kases izveidi tika uzsākta pirmo norēķinu kasu izveide valsts rajonos un lielākajās pilsētās. To uzdevums bija attīstīt veselības aprūpes iestāžu veiktā darba uzskaiti, datu apstrādi un analīzi, veikt norēķinus ar ārstniecības iestādēm. Norēķinu kases kļuva par pašvaldību slimokasēm, bet Labklājības ministrijas Veselības departamenta Centrālā norēķinu kase — par Valsts slimokasi. Valsts slimokase bija Labklājības ministrijas pakļautības valsts iestāde.

Valsts slimokases loma bija tieši organizēt norēķinu veikšanu ar visām slimokasēm, izstrādāt veselī-bas aprūpes pakalpojumu cenas, ārstnieciskos vērtēšanas kritērijus un to piemērošanas metodikas.

1998. gadā Valsts slimokasi reorganizēja par Labklājības ministrijas Valsts obligātās veselības apdrošināšanas centrālo fondu. Iestādes uzdevums bija, slēdzot līgumus ar slimokasēm, organizēt un nodrošināt samaksu no valsts pamatbudžeta un valsts speciālā budžeta par ārstniecības iestāžu sniegtajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, veikt līdzekļu izlietojuma uzraudzību un kontroli.

1999. gada 3. martā uz valsts budžeta iestādes "Valsts obligātās veselības apdrošināšanas centrā-lais fonds" bāzes tika nodibināta bezpeļņas organizācija valsts akciju sabiedrība "Valsts obligātās ve-selības apdrošināšanas aģentūra". Tās dibinātāja un kapitāla īpašniece bija valsts. Valsts kapitāldaļu turētāja bija Labklājības ministrija. Tās darbības mērķis nemainījās — administrēt valsts obligātās veselības apdrošināšanas līdzekļus valsts deleģēto funkciju ietvaros.

Pēc 8. Saeimas vēlēšanām tika veidota Veselības ministrija, kura juridiski tika izveidota 2003. gada februārī, atdalot no Labklājības ministrijas ar veselības aprūpes politiku saistītās funkcijas.

2003. gada janvārī Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūra (VOAVA) kā Veselības mi-nistrijas pārraudzības valsts iestāde uzsāk darbību Aģentūras fi liāles reorganizētas par Aģentūras teritoriālajām nodaļām. No 2003. gada 1. jūlija Aģentūrai ir četras teritoriālās nodaļas — Rīgas no-daļa, Kurzemes nodaļa, Latgales nodaļa un Vidzemes nodaļa.

2009. gada janvārī tika uzsākts Latvijā nebijis pasākums — apjomīga valsts fi nansētā vēža skrī-ninga programma — profi lakses pasākumi, kas agrīnā stadijā ļaus audzēju diagnosticēt un izārstēt. Organizētās pārbaudes tiek veiktas tikai tām onkoloģiskajām saslimšanām, kas sabiedrībā izplatītas visvairāk, kurām ir ilgs latentais periods un kuras var atklāt un izārstēt agrīnā stadijā.

Veselības aprūpes sistēmu veido:• veselības aprūpes institūcijas, kas sniedz veselības aprūpes pakalpojumus — valsts, paš-

valdības un privātās ārstniecības iestādes un ārstniecības personas. Visu veselības aprū-pes iestāžu darbību reglamentē noteikti normatīvie akti;

• valsts pārvaldes institūcijas, kas plāno, koordinē un uzrauga veselības aprūpes pakalpo-jumu sniedzēju darbību, kā arī administrē veselības aprūpei iedalītos valsts budžeta lī-dzekļus normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

Veselības aprūpe valstī tiek organizēta trijos līmeņos:• primārā veselības aprūpe (PVA) — pirmais saskarsmes posms starp pacientu un veselības

aprūpes pakalpojumu sniedzēju; • sekundārā veselības aprūpe — specializēta ambulatorā un stacionārā veselības aprūpe,

kas vērsta uz neatliekamu, akūtu vai plānveida veselības aprūpi; • terciārā veselības aprūpe — augsti specializēti veselības aprūpes pakalpojumi, kurus spe-

cializētās ārstniecības iestādēs nodrošina vienas vai vairāku medicīnas nozaru speciālisti ar papildu kvalifi kāciju.

Primārā veselības aprūpe. Veselības aprūpē galvenā uzmanība tiek veltīta primārās veselības aprūpes (PVA) attīstībai, jo tā ir pirmais līmenis veselības aprūpes daudzpakāpju sistēmā, ar ko vispirms saskaras cilvēks. Primārā veselības aprūpe ir veselības aprūpes pakalpojumu kopums, ko primārās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēji nodrošina personai ambulatorajās ārstniecības iestādēs, stacionārās ārstniecības iestādes ambulatorajā nodaļā vai dzīvesvietā.

44 45

Primārās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēji ir: • ģimenes ārsts; • ārsta palīgs (feldšeris); • māsa; • vecmāte; • zobārsts, zobārsta asistents, zobārsta māsa un higiēnists.

Ģimenes ārsts:• novērtē pacienta veselības stāvokli;• diagnosticē slimību;• savas kompetences ietvaros nosaka nepieciešamos profi laktiskos un ārstnieciskos pasā-

kumus; ja nepieciešams, nosaka speciālos izmeklējumus un citu veselības aprūpes speciā-listu līdzdalību. Ģimenes ārsta darbība ir centrālais posms primārajā veselības aprūpē.

Ģimenes ārsta darbavietā vai ģimenes ārsta darbības pamatteritorijā strādājošas māsas pamatuz-devumi, pildot ģimenes ārsta uzdevumus slimību diagnostikā, ārstēšanā un profi laksē:

• veikt pacientu un viņu piederīgo izglītošanu veselības veicināšanas un veselības aprūpes jautājumos;

• sniegt informāciju par slimības riska faktoriem;• sekot profi laktisko apskašu programmas izpildei;• piedalīties pacientu veselības aprūpes un sociālo jautājumu koordinēšanā un risināšanā;• sadarbībā ar ģimenes ārstu veikt pacientu aprūpi ārsta darbavietā un, ja nepieciešams, arī

pacientu aprūpi mājas apstākļos;• veikt ģimenes ārsta noteiktās procedūras ārsta darbavietā un, ja nepieciešams, arī mājas

apstākļos;• sadarbībā ar ģimenes ārstu sastādīt un īstenot vakcinācijas kalendāru;• veikt riska grupu izvērtēšanu un novērošanu pēc individuālas shēmas;• sniegt pirmo un neatliekamo medicīnisko palīdzību, nodrošināt pirmsārsta palīdzību

darba laikā;• dokumentēt veikto aprūpi;• nodrošināt medicīniskās un uzskaites dokumentācijas uzglabāšanu un nepieejamību per-

sonām, kas nav saistītas ar pacientu aprūpi un ārstēšanu.Ģimenes ārsta un māsas darbības un fi nansēšanas nosacījumus ietver līgumā starp ģimenes ār-

stu un VOAVA. Māsas darbības nodrošināšanas maksājumu ģimenes ārsta darbavietā un ģimenes ārsta darbības pamatteritorijā strādājošai māsai aprēķina atbilstoši noteiktajai vidējai darba samak-sai mēnesī:

• par 1800 pieaugušo pacientu veselības aprūpi ārsta praksē un ģimenes ārsta darbības pa-matteritorijā;

• par 800 pacientu vecumā līdz 18 gadiem veselības aprūpi ārsta praksē un ģimenes ārsta darbības pamatteritorijā.

Sekundārā ambulatorā veselības aprūpe ir veselības aprūpes pakalpojumu kopums, ko personai sniedz kādā slimību profi lā specializējusies ārstniecības persona vai ārstniecības atbalsta persona ambulatorajā ārstniecības iestādē, slimnīcas ambulatorajā nodaļā, neatliekamās medicīniskās palī-dzības iestādē, ja tajā organizēta ambulatorās palīdzības sniegšana vai dienas stacionārā.

Lai saņemtu sekundārās veselības aprūpes pakalpojumus (atbilstoši spēkā esošiem normatīva-jiem aktiem — izņemot pie narkologa, ja persona slimo ar alkohola, narkotisko vai psihotropo vielu atkarību; pie ft iziopneimonologa, ja persona slimo ar tuberkulozi; pie dermatovenerologa, ja per-sona slimo ar seksuāli transmisīvajām slimībām), ģimenes ārsts vai speciālists noformē nosūtījumu. To noformē uz veidlapas, kas apstiprināta normatīvajos aktos par medicīniskās dokumentācijas liet-vedības kārtību.

Lai pacients saņemtu sekundāro ambulatoro veselības aprūpes pakalpojumu, ģimenes ārsts vai speciālists kopīgi ar pacientu izvēlas konsultācijas vai diagnostiskā izmeklējuma vietu, izvērtējot pa-kalpojuma saņemšanas steidzamību; informē pacientu par nepieciešamību pa tālruni vai personīgi pieteikties uz konsultāciju vai diagnostisko izmeklējumu. Nosūtot uz dienas stacionāru, ģimenes ārsts vai speciālists vienojas ar pacientu un ārstniecības iestādi par veselības aprūpes pakalpojuma saņemšanas laiku un izdara par to atzīmi nosūtījumā. Tajā norādītā ārstniecības iestāde informē attiecīgo ģimenes ārstu vai speciālistu par sniegto veselības aprūpes pakalpojumu atbilstoši nosūtī-šanas mērķim.

Tātad, sekundārās veselības aprūpes pakalpojumus persona var saņem pēc ģimenes ārsta vai speciālista nosūtījuma, vai pēc savas iniciatīvas vēršoties pie tiešās pieejamības speciālistiem. Tas ir veselības aprūpes pakalpojumu kopums, kas tiek sniegts pacientam, neievietojot pacientu slimnīcā (diennakts ārstniecības iestādē).

Primārie un ambulatorie veselības aprūpes pakalpojumi tiek nodrošināti ģimenes ārstu praksēs un veselības aprūpes centros.

Ģimenes ārstu praksēs nodrošina primāro veselības aprūpi. Tas ir pirmais saskarsmes posms starp pacientu un veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju, kurā risina iedzīvotāju veselības prob-lēmas, lietojot vienkāršas un izmaksu ziņā efektīvas medicīnas tehnoloģijas. Veselības aprūpes pa-matu veido primārā aprūpe, kas nodrošina profi laksi, savlaicīgu slimību diagnostiku, efektīvu un pareizi izvēlētu tālāku ārstēšanu. Šos veselības aprūpes pakalpojumus veic ģimenes ārsts kopīgi ar māsu vai ārsta palīgu.

Veselības aprūpes centros, kas ir daudzprofi lu vai monoprofi la ārstniecības iestāde, iedzīvotā-jiem nodrošina pamatā primāro veselības aprūpi un/vai sekundāro ambulatoro veselības aprūpi, slimību diagnostiku, sniedz medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumus, veic profi laktisko darbu un veicina sadarbību starp dažādiem veselības aprūpes un citu institūciju speciālistiem.

Stacionārā un terciārā veselības aprūpe tiek nodrošināta slimnīcā. Slimnīca ir ārstniecības iest-āde, kur pacientam sniedz neatliekamo medicīnisko palīdzību, nosaka diagnozi un ārstē. Stacio-nārā aprūpe nodrošina pacientu atrašanos pastāvīgā ārstniecības personu aprūpē visu diennakti. Stacionārās aprūpes ietvaros tiek sniegti sekundārā un terciārā (īpaši sarežģīti un augsti kvalifi cēti pakalpojumi) līmeņa ārstniecības pakalpojumi. Slimnīcā pacientam ir nodrošināta gultasvieta un ēdināšana.

Terciārā veselības aprūpe ir augsti specializēti ambulatori un stacionāri veselības aprūpes pakal-pojumi, kurus specializētās ārstniecības iestādēs nodrošina vienas vai vairāku medicīnas nozaru speciālisti ar papildu kvalifi kāciju. Tā ir saistīta ar tehniski daudzveidīgu un sarežģītu diagnostikas un medicīnas iekārtu izmantošanu. Terciārajam veselības aprūpes līmenim raksturīgas viena vai

46 47

vairākas šādas pazīmes: augstas tehnoloģijas, bīstamas slimības, augsta riska terapija, reti sastopamu slimību diagnostika un ārstēšana.

Ambulatorie, stacionārie un terciārie veselības aprūpes pakalpojumu tiek nodrošināti reģionāla-jās un lokālajās daudzprofi lu slimnīcās, specializētajos centros un specializētajās slimnīcās.

Reģionālās daudzprofi lu slimnīcās nodrošina iedzīvotājiem visaptverošu sekundāro un terciāro stacionāro veselības aprūpi un speciālistu sekundāro ambulatoro palīdzību. Reģionālajā daudzpro-fi lu slimnīcā ir ne mazāk par 300 gultām ar vidējo noslodzi 85%, tai skaitā no kopējā gultu skaita 3% ir intensīvās terapijas gultas (gultu skaits un vidējā gultu noslodze noteikta, piemērojot Latvijas ap- stākļiem Eiropā noteiktos rādītājus universitātes slimnīcām un lokālajām daudzprofi lu slim-nīcām, lai nodrošinātu racionālu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību, sasniegtu kvalitātes rādītājus un efektīvu resursu izlietojumu veselības aprūpē).

Lokālajās daudzprofi lu slimnīcās iedzīvotājiem sniedz ierobežotu profi lu stacionāro veselības aprūpi akūto un hronisko slimību gadījumā, kā arī nodrošina speciālistu sekundāro ambulatoro palīdzību. Lokālajā slimnīcā ir ne mazāk par 120 gultām ar vidējo noslodzi 85%, tai skaitā no kopējā gultu skaita 3% ir intensīvās terapijas gultas (gultu skaits un vidējā gultu noslodze noteikta tāpat kā iepriekš).

Specializētajos centros visā valsts teritorijā dzīvojošajiem pacientiem sniedz vienā profi lā specia-lizētu sekundāro un terciāro ambulatoro veselības aprūpi, veic veselības aprūpes metodisko vadību valstī un nodrošina speciālistu sekundāro ambulatoro palīdzību.

Specializētajās slimnīcās pacientiem sniedz vienā profi lā specializētu sekundāro veselības aprūpi un nodrošina speciālistu sekundāro ambulatoro palīdzību.

Neatliekamā medicīniskā palīdzība tiek nodrošināta, ja cietušais (saslimušais) ir dzīvībai un ve-selībai kritiskā stāvoklī. Neatliekamo medicīnisko palīdzību sniedz:

• neatliekamās medicīniskās palīdzības iestādes brigāde,• ārstniecības iestāde, • Katastrofu medicīnas centrs.

Neatliekamās medicīniskās palīdzības iestādes brigāde neatliekamo medicīnisko palīdzību cie-tušajam (saslimušajam) sniedz notikuma vietā, kā arī transportēšanas laikā uz ārstniecības iestādi šādos gadījumos:

1. nelaimes gadījumi, avārijas, katastrofas, smagas mehāniskās, termiskās, ķīmiskās un kombinē-tās traumas, elektrotraumas, svešķermeņi elpošanas ceļos, slīkšana, smakšana, saindēšanās;

2. pēkšņa slimība vai trauma sabiedriskā vietā; 3. pēkšņa slimība vai hronisku slimību saasināšanās, kas apdraud pacienta dzīvību: 3.1. sirds un asinsvadu slimība, kurai raksturīgas sāpes, smakšanas lēkmes vai aizdusa, auksti

sviedri, sirdsdarbības ritma traucējumi, samaņas zudums; 3.2. perifēro asinsvadu slimība, kurai raksturīgas pēkšņas sāpes rokās vai kājās, roku vai kāju

aukstums, bālums; 3.3. centrālās vai perifēriskās nervu sistēmas slimības, kurām raksturīgi pēkšņi apziņas traucē-

jumi, krampji, ģībonis, galvas vai muguras sāpes, jušanas vai kustību traucējumi; 3.4. kuņģa vai zarnu trakta slimība, kurai raksturīgas pēkšņas sāpes vēderā, vemšana, auksti

sviedri, nepārtraukta caureja;

3.5. urīnceļu slimība, kurai raksturīgas pēkšņas sāpes jostas un krustu apvidū vai akūti urinācijas traucējumi;

3.6. akūti psihiskās darbības traucējumi, kuriem raksturīga agresīva rīcība vai pašnāvības mēģi-nājums;

3.7. dzīvībai bīstama jebkuras izcelsmes asiņošana; 3.8. dzīvībai bīstamas jebkuras izcelsmes alerģiskas reakcijas; 3.9. bronhiālās astmas lēkme; 4. ja veselībai un dzīvībai kritiskā stāvoklī nepieciešama pacienta neatliekama pārvešana atbil-

stoši šo noteikumu 76.1. apakšpunktam un 84. punktam, kā arī dzemdētājas nogādāšana attiecīgajā ārstniecības iestādē.

Neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanai nepieciešamo brigāžu skaitu plāno, ņemot vērā:

• iedzīvotāju blīvumu valsts pilsētās un rajonu pilsētās; • iedzīvotāju blīvumu un apkalpojamās zonas lielumu rajonu pilsētās ar lauku teritoriju; • apkalpojamās zonas lielumu pārējās teritorijās; • citus faktorus, kas ietekmē neatliekamās medicīniskās palīdzības pieejamību noteiktā

laikā (piemēram, slikta ceļu kvalitāte).

VESELĪBAS APRŪPES FINANSĒŠANA Valsts veselības budžets veidojas no divām daļām:

• valsts budžeta dotācijām, • ieņēmumiem no iedzīvotāju ienākuma nodokļa noteiktas daļas.

1997. gadā tika ieviesta valsts obligātā veselības apdrošināšana un valsts apmaksātais medicīnas pakalpojumu "minimums". Tas nozīmē, ka valsts apmaksā iedzīvotājiem konkrētus veselības ap-rūpes pakalpojumus. Savukārt pacientam no savas puses ir jāveic pacienta iemaksa. Visus budžeta līdzekļus pārvalda Valsts obligātā veselības apdrošināšanas aģentūra. Ģimenes ārsta darba samaksa notiek pēc jauktā kapitalizācijas modeļa, pēc kura daļu līdzekļu primārās veselības ārsta prakse sa-ņem atkarībā no reģistrēto pacientu skaita un to vecuma struktūras, daļu — fi ksētu iemaksu veidā.

Kopš 2004. gada ģimenes ārstu prakšu skaits nav būtiski mainījies. Nav pārmaiņu arī ģimenes ārstu kopskaitā. Turklāt nelabvēlīgā Latvijas demogrāfi skā situācija ir līdzējusi programmas īsteno-tājiem izpildīt vienu no galvenajiem izvirzītajiem uzdevumiem. (Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2007. gada sākumā Latvijā dzīvoja 2 miljoni 281 tūkstotis cilvēku jeb par 13,3 tūkstošiem mazāk nekā pirms gada.) Proti, reģistrēto pacientu skaits uz vienu ģimenes ārstu jau 2007. gadā nepārsniedza 1800; 2007. gadā pie viena ģimenes ārsta vidēji bija reģistrēti 1626 pacienti. Tie ir vidējie rādītāji, jo Rīgā un Latgalē reģistrēto pacientu skaits joprojām pārsniedz plānoto, ko nosaka augstais iedzīvotāju blīvums Rīgā un ģimenes ārstu trūkumu Latgalē. Primārās veselības aprūpes prakšu skaits, kurās reģistrēto pacientu ir vairāk nekā 2000, Latgalē veido gandrīz trešo daļu (27%). Līdz ar to arī veselības aprūpes politikas īstenotāji atzīst, ka ārstu trūkuma dēļ lauku teritorijās, īpaši Latgalē, ir tukšas ārstu prakšu vietas, kurās neizdodas piesaistīt ārstus.

48 49

Samaksu par speciālistu sniegtajiem sekundārajiem ambulatorajiem veselības aprūpes pakal-pojumiem (to vidū dienas stacionārā) veic (pamatojoties uz spēkā esošajiem normatīvajiem doku-mentiem):

• saskaņā ar aprūpes epizožu sarakstu un manipulāciju sarakstu, par kurām veic piemak-sas;

• saskaņā ar veselības aprūpes pakalpojumu tarifi em par profi lakses, diagnostikas, ārstēša-nas un rehabilitācijas pakalpojumiem un aprūpes epizožu tarifi em;

• saskaņā ar ikmēneša fi ksēto maksājumu. Samaksu par stacionārajiem veselības aprūpes pakalpojumiem veic saskaņā ar spēkā esošajos

normatīvajos dokumentos minēto pakalpojumu tarifu formulu, izmantojot šādus samaksas veidus: 1. gadījuma samaksa par konkrētu slimības diagnozi vai diagnožu grupu; 1.1 gadījuma samaksa par konkrētu slimības diagnozi vai diagnožu grupu īslaicīgās ķirurģiskās

ārstēšanas gadījumā; 2. samaksa par slimību profi los iekļautajām diagnozēm; 3. samaksa atbilstoši faktiskajām gultasdienām; 4. samaksa par stacionāro tiesu psihiatrisko ekspertīzi un ārstēšanu piespiedu ārstēšanas nodaļā

ar apsardzi slēgtā režīmā saskaņā ar tāmes fi nansējuma principiem atbilstoši faktiskajiem izdevu-miem sadalījumā pa izdevumu veidiem.

Samaksu par neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes sniegtajiem neatliekamās medicī-niskās palīdzības pakalpojumiem veic saskaņā ar tāmes fi nansējuma principiem atbilstoši faktiska-jiem izdevumiem sadalījumā pa izdevumu veidiem.

PACIENTU UN ĀRSTNIECĪBAS PERSONU TIESĪBAS UN PIENĀKUMIPirms doties pie ārsta, lai saņemtu valsts garantēto ārstēšanu, jānoskaidro:

• vai izvēlētais ārsts vai ārstniecības iestāde sniedz ārstēšanu, ko apmaksā valsts;• vai nepieciešamo ārstēšanu apmaksā valsts.

Valsts garantēto veselības aprūpi var saņemt:• Latvijas pavalstnieki;• Latvijas nepilsoņi;• ES dalībvalstu, Eiropas Ekonomiskās zonas valstu un Šveices Konfederācijas pilsoņi, kuri

uzturas Latvijā sakarā ar nodarbinātību vai kā pašnodarbinātas personas, kā arī viņu ģi-menes locekļi;

• ārzemnieki, kuriem ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja Latvijā;• bēgļi un personas, kurām piešķirts alternatīvais statuss;• aizturētie, apcietinātie un ar brīvības atņemšanu notiesātās personas.

Pacientu tiesību pamatā ir tiesības uz informāciju, piekrišanu un konfi dencialitāti. Ikvienam ir tiesības uz kvalitatīvu veselības aprūpi. Latvijā ikvienam cilvēkam neatkarīgi no vecuma, tau-tības vai sociālā stāvokļa ir tiesības:

1) brīvi izvēlēties savu ārstu un ārstniecības iestādi profi laksei, diagnostikai, dažādu sli-mību un traumu ārstēšanai, kā arī rehabilitācijai;

2) reģistrēties pie primārās veselības aprūpes ārsta; pēc vēlēšanās, bet ne biežāk kā divas reizes gadā, mainīt savu primārās veselības aprūpes ārstu; šis ierobežojums nav spēkā gadījumos, kad ārsta nomaiņas iemesls ir jūsu dzīves vai darbavietas maiņa;

3) saņemt kvalitatīvu, laipnu un cieņpilnu ārstēšanu un aprūpi; saņemt neatliekamo me-dicīnisko palīdzību;

4) saprotamā veidā saņemt no ārsta informāciju par savas slimības diagnozi, izmeklēšanas un ārstēšanas plānu, kā arī par citām iespējamajām ārstēšanas metodēm un prognozi;

5) saņemt visa veida informāciju par ārstniecības pakalpojumu sniegšanas kārtību un iz-maksām;

6) atteikties no piedāvātās izmeklēšanas vai ārstēšanas; 7) uz konfi dencialitāti — tiesības uz to, ka informācija par indivīda veselības stāvokli netiks

izpausta trešajām personām (izņemot citas ārstniecības personas, ja tās tieši iesaistītas ārstniecībā, kā arī Valsts institūcijas, kā atrunāts LR Ārstniecības likuma 50. pantā);

8) iepriekš pieteikt vizīti pie ārsta; 9) nepieciešamības gadījumā saņemt nosūtījumu pie cita speciālista vai arī nosūtījumu uz

slimnīcu; 10) pieteikt mājas vizīti, ja indivīds ir smagi slims vai ierobežots kustībās; 11) iegūt informāciju par medicīniskās palīdzības saņemšanas iespējām un aizvietošanu

ārsta prombūtnē — atvaļinājumu, brīvdienu, komandējumu, mācību laikā. Katrai personai ir tiesības izvēlēties citu ģimenes ārstu un veikt pārreģistrāciju ne biežāk kā divas

reizes kalendārā gada laikā (izņemot gadījumus, ja pārreģistrācijas iemesls ir dzīvesvietas maiņa). Lai pārreģistrētos, persona vēršas pie izvēlētā ģimenes ārsta un atkārtoti aizpilda reģistrācijas an-ketu. Noteikumi paredz, ka katra persona var būt reģistrēta tikai pie viena ģimenes ārsta.

Pacientu pienākumi: 1) rūpēties un būt atbildīgam par savu, savu tuvinieku un apgādībā esošo personu vese-

lību;2) ievērot visus ar ārstēšanu un aprūpi saistītos ārstniecības personu norādījumus, ja pa-

cients ir piekritis piedāvātajam ārstēšanas plānam;3) ārstēšanās laikā neveikt darbības, kas varētu kaitēt pacients veselībai;4) apzināties, ka katram pacientam ir rezervēts noteikts pieņemšanas laiks un, ja nav iespē-

jams ierasties uz pieņemšanu atbilstoši pierakstam, laikus par to paziņot ārstam; 5) ievērot konkrētās ārstniecības iestādes iekšējās kārtības noteikumus.

Ārstniecības personu pienākumus un tiesības ārstniecībā nosaka Ārstniecības likums.46. pants. Ārstniecības personas pienākums ir sniegt pirmo un neatliekamo medicīnisko palī-

dzību.47. pants. Ārstniecības personai ir tiesības atteikt pirmo un neatliekamo medicīnisko palīdzību

apstākļos, kas apdraud ārstniecības personas pašas dzīvību, kā arī tad, ja ārstniecības persona to nespēj veselības stāvokļa dēļ.

48. pants. Ārstniecības personas pienākums ir regulāri pilnveidot savu profesionālo kvalifi kāciju un izglītoties neatliekamās palīdzības sniegšanā.

50 51

49. pants. Gadījumos, kad vilcināšanās apdraud pacienta dzīvību un nav iespējams saņemt pa-cienta, viņa ģimenes locekļu, bet, ja tādu nav, — tuvāko radinieku vai likumīgo pārstāvju (aizgādņu, aizbildņu) atļauju, ārstniecības personai savas kompetences ietvaros ir pienākums veikt neatlieka-mus pasākumus — izmeklēšanu, ārstēšanu un ķirurģisku iejaukšanos. Šādos gadījumos izmeklē-šanas un ārstēšanas plānu apstiprina un lēmumu pieņem ārstu konsilijs (izņemot gadījumu, kad jāsniedz pirmā vai neatliekamā medicīniskā palīdzība). Ārsta pienākums nepilngadīgā interešu aiz-stāvības nolūkā ir ziņot bāriņtiesai vai pagasttiesai par konsilija pieņemto lēmumu, kas saistīts ar nepilngadīga pacienta turpmāko izmeklēšanu un ārstēšanu.

50. pants. (1) Ziņas par pacienta ārstēšanu, slimības diagnozi un prognozi (turpmāk — ziņas par pacientu), kā arī ziņas, ko ārstniecības personas ārstniecības procesā ieguvušas par pacienta un viņa tuvāko radinieku privāto dzīvi, ir konfi denciālas.

(2) Ziņas par pacientu var sniegt:1) citām ārstniecības personām ārstniecības mērķu sasniegšanai;2) Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijai (VDEĀVK); 3) Veselības inspekcijai;4) iestādei, kas veic veselības aprūpes pakalpojumu administrēšanu;5) Valsts darba inspekcijai — nelaimes gadījumu darbā un arodslimību izmeklēšanai un

uzskaitei.(3) Tiesai, prokuratūrai, policijai, atbildīgajai valsts institūcijai bērnu un ģimenes lietās (valsts

bērnu tiesību aizsardzības inspektoriem), bāriņtiesai (pagasttiesai), kā arī institūcijām, kuras veic izziņu, ziņas par pacientu sniedzamas tikai pēc šo institūciju rakstveida pieprasījuma, ja ir ārstnie-cības iestādes vadītāja parakstīta atļauja.

(4) Zinātniskajos pētījumos ziņas par pacientu var izmantot, ja ir garantēta pacienta anonimitāte vai saņemta viņa piekrišana.

(5) Nacionālo bruņoto spēku rezerves uzskaites struktūrvienības ir tiesīgas Ministru kabineta noteiktajā kārtībā pieprasīt no ārstniecības iestādēm informāciju par rezerves karavīru un rezer-vistu veselības stāvokli.

(6) Valsts ugunsdzēsības dienests ir tiesīgs pieprasīt no ārstniecības iestādēm statistikas ziņas par kaitējumu personu veselībai, kas nodarīts ugunsgrēka bīstamo faktoru iedarbības rezultātā, un statistikas ziņas par gadījumiem, kad ugunsgrēka bīstamo faktoru nodarītā kaitējuma iedarbības rezultātā iestājusies personas nāve. Ārstniecības iestādes Valsts ugunsdzēsības dienestam nedrīkst izpaust personas datus.

(7) Ārstniecības personas un ārstniecības iestādes ziņas par pacientu šā panta otrajā daļā minē-tajām personām un iestādēm sniedz ne vēlāk kā 15 dienu laikā pēc pieprasījuma saņemšanas.

51. pants. Ārstniecības personai ir tiesības atteikties sniegt šā likuma 50. pantā minētās ziņas pa tālruni vai ar citu telekomunikācijas līdzekļu palīdzību.

53.1 pants. (1) Ārstniecības personai piemērojamas darba tiesiskās attiecības regulējošo norma-tīvo aktu normas tiktāl, ciktāl šajā likumā nav noteikts citādi.

(2) Ārstniecības personai var noteikt pagarinātu normālo darba laiku, kas pārsniedz Darba li-kumā noteikto normālo darba laiku, ja tiek ievēroti darba drošības un veselības aizsardzības vispā-rīgie principi.

(3) Lai nodrošinātu ārstniecības pieejamību, pēc ārstniecības personas vai ārstniecības iestā-des iniciatīvas ārstniecības personai var noteikt pagarinātu normālo darba laiku, kas nepārsniedz 60 stundas nedēļā un 240 stundas mēnesī.

(4) Ārstniecības personu aizliegts sodīt vai citādi tieši vai netieši radīt tai nelabvēlīgas sekas, ja šī persona nepiekrīt pagarināta normālā darba laika noteikšanai.

(5) Ja ārstniecības personai noteikts pagarināts normālais darba laiks, tad ne retāk kā ik pēc četriem mēnešiem ārstniecības iestādei nepieciešams saņemt šīs personas rakstveida piekrišanu pa-garinātā normālā darba laika noteikšanai.

(6) Ārstniecības iestāde veic to ārstniecības personu uzskaiti, kurām noteikts pagarināts normā-lais darba laiks, un nodrošina šīs informācijas pieejamību Valsts darba inspekcijai.

(7) Ja ārstniecības personai noteikts pagarināts normālais darba laiks, darba samaksu par darbu laiku, kas pārsniedz Darba likumā noteikto normālo darba laiku, nosaka proporcionāli darba laika pieaugumam ne mazāk kā noteiktās stundas vai dienas algas likmes apmērā, bet, ja nolīgta akord-alga, — atbilstoši akorddarba izcenojumam par paveiktā darba daudzumu.

KOPSAVILKUMSEiropas Savienībā par veselības aprūpes sistēmas plānošanu, fi nansēšanu un vadību ir atbildīgas

dalībvalstis. Patlaban visas dalībvalstu veselības aprūpes sistēmas saskaras ar jaunām problēmām, ko galvenokārt rada sabiedrības novecošanās un pieaugošās pacientu prasības. Lai rastu risinājumu šīm problēmām, Eiropas Savienība ierosina saskaņotus modernizēšanas pasākumus. Atbalstot dalīb-valstu sistēmu reformēšanu, Eiropas Savienība iesaka trīs vienlaicīgi īstenojamus ilgtermiņa mērķus dalībvalstu aprūpes sistēmām: nodrošināt, ka veselības aprūpes pakalpojumi ir viegli pieejami; uz-labot aprūpes kvalitāti; nodrošināt fi nansēšanas ilgtspēju.

Lai šos mērķus sasniegtu, būtiski, lai visas ieinteresētās puses kopīgi veidotu stipras partnerattie-cības, pieredzes apmaiņa palīdz izplatīt zināšanas par ieviestajām stratēģijām, tādā veidā atbalstot mācīšanos citam no cita un veicinot progresu.

Kontroljautājumi1. Tautas veselību noteicošie pamatfaktori ir;

a) veselības aprūpes sistēmas efektivitāte, politiskā sistēma, iedzīvotāju izglītības līmenis;b) veselības aprūpes sistēmas efektivitāte, vide, pārtikas produktu kvalitāte;c) veselības aprūpes sistēmas efektivitāte, politiskā sistēma, vide;d) fi nansiālās sistēmas efektivitāte, politiskā sistēma.

2. Veselība sastāv no: a) fi ziskās un garīgās labklājības;b) fi ziskās un sociālās labklājības;c) fi ziskās, garīgās un sociālās labklājības;d) garīgās un sociālās labklājības.

3. Primārā veselības aprūpe ir racionālās veselības aprūpes pamats, kas raksturojams ar(pabeidziet teikumu)___________________________________________________________________________________.

52 53

4. Raksturojiet, kādi veselības aprūpes pakalpojumi tiek sniegti primārajā, sekundārajā un terci-ālajā veselības aprūpes līmenī!

5. Kādus veselības aprūpes pakalpojuma veidus ietver primārā veselības aprūpe? a) Akūtu, hronisku slimību ārstēšana, profi lakse.b) Akūtu, hronisku slimību ārstēšana, profi lakse, veselības veicināšana.c) Veselības veicināšana, profi lakse, akūtu slimību ārstēšana, izglītošana.

Literatūra 1. Ārstniecības likums ("LV", 167/168 (882/883), 01.07.1997.) [spēkā kopš 01.10.1997.]

[elektroniskā publikācija] [skatīts 2009. gada 6. maijā]. Pieeja: http://www.likumi.lv/doc.php?id=44108&mode=KDOC

2. Darba likums ("LV", 105 (2492), 06.07.2001.) [spēkā ar 01.06.2002] [elektroniskā versija] [skatīts 2009. gada 6. maijā]. Pieeja: http://www.likumi.lv/doc.php?id=260193

3. Veselības aprūpe. Latvijas Republikas Veselības ministrija [tīmekļa vietne] [skatīts 2009. gada 7. maijā]. Pieeja: http://www.vm.gov.lv/

4. Veselības aprūpe. Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūra [tīmekļa vietne] [skatīts 2009. gada 7. maijā]. Pieeja: http://www.voava.gov.lv/lat/

5. Veselības aprūpe ilgtermiņā. Veselība ES [tīmekļa vietne] [skatīts 2009. gada 7. maijā]. Pieeja: http://ec.europa.eu/health-eu/care_for_me/long_term_care/index_lv.htm

6. Veselības aprūpes organizēšanas un fi nansēšanas kārtība: MK noteikumi Nr. 1046, ("LV", 208 (3576), 30.12.2006.) [spēkā kopš 01.01.2007] [elektroniskā versija] [skatīts 2009. gada 6. maijā]. Pieeja: http://www.likumi.lv/doc.php?id=150766

7. Veselības aprūpes pakalpojumu pašreizējā stāvokļa izvērtējums, tā ietekmējošo faktoru ana-līze un nākotnes tendences. Rīga: Deabaltika, 2002

SOCIĀLĀ APRŪPE

Sociālā aprūpe ir profesionāla darbība, kas sevī ietver sociālās palīdzības un sociālo pakalpo-jumu sniegšanu.

Sociālās aprūpes pakalpojums ir pasākumu kopums, kas vērsts uz to personu pamatvajadzību apmierināšanu, kurām ir objektīvas grūtības aprūpēt sevi vecuma vai funkcionālo traucējumu dēļ, un ietver sevī pakalpojumus personas dzīvesvietā un ilgstošas sociālās aprūpes institūcijās.

Sociālajā aprūpē strādājošais ir persona, kurai ir Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā noteiktā izglītība un kura veic sociālā darbinieka, sociālā aprūpētāja, sociālā rehabilitētāja vai sociālās palīdzības organizatora profesionālos pienākumus, kā arī praktizēttiesīgu māsu reģistrā reģistrētas māsas, aprūpētāji un speciālisti, kurus piesaista sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzī-bas sniedzēja vadītājs.

Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības sniedzējs ir institūcija, kas sniedz sociālās aprūpes, sociālās rehabilitācijas un sociālā darba pakalpojumus, kā arī piešķir naudas vai mantisku pabalstu personām, kurām trūkst līdzekļu pamatvajadzību apmierināšanai.

SOCIĀLIE PAKALPOJUMI LATVIJĀSociālie pakalpojumi ietver sociālo aprūpi un sociālo rehabilitāciju.Sociālās aprūpes mērķis ir nodrošināt dzīves kvalitātes nepazemināšanos cilvēkiem, kuri vecuma

vai funkcionālo traucējumu dēļ to nevar nodrošināt paši saviem spēkiem.Sociālās rehabilitācijas mērķis ir novērst vai mazināt invaliditātes, darba nespējas, atkarības un

citu faktoru izraisītās negatīvās sociālās sekas cilvēku dzīvē.Sociālie pakalpojumi:

• aprūpe mājās — pakalpojumi dzīvesvietā pamatvajadzību (piemēram, ēdiens, apģērbs, mājoklis, veselības aprūpe) apmierināšanai cilvēkiem, kuri objektīvu apstākļu dēļ nevar sevi aprūpēt;

• uzturēšanās ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās, kas nodro-šina mājokli, pilnu aprūpi un sociālo rehabilitāciju cilvēkiem, kuri vecuma vai veselības stāvokļa dēļ nespēj sevi aprūpēt, kā arī bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem;

• uzturēšanās naktspatversmē, kas krīzes situācijā nonākušiem cilvēkiem vai cilvēkiem bez noteiktas dzīvesvietas nodrošina naktsmītni, vakariņas un personiskās higiēnas iespējas;

• uzturēšanās patversmē, kas krīzes situācijā nonākušiem cilvēkiem vai cilvēkiem bez no-teiktas dzīvesvietas nodrošina īslaicīgas uzturēšanās iespējas, uzturu, personiskās higiē-nas iespējas un sniedz sociālo palīdzību;

• uzturēšanās krīzes centrā, kurā tiek sniegta īslaicīga psiholoģiska un cita veida palīdzība krīzes situācijā nonākušiem cilvēkiem;

• uzturēšanās servisa dzīvoklī, kas tiek izīrēts un ir pielāgots cilvēkiem ar smagiem funk-cionāliem traucējumiem, lai palielinātu iespējas dzīvot patstāvīgi un aprūpēt sevi;

• uzturēšanās pusceļa mājā — sociālās rehabilitācijas institūcijā vai ilgstošas sociālās aprū-pes un rehabilitācijas institūcijas struktūrvienībā, kurā cilvēkiem ar garīga rakstura trau-cējumiem tiek nodrošināti sociālās rehabilitācijas pakalpojumi;

• uzturēšanās grupu mājā (dzīvoklī) — atsevišķā dzīvoklī vai mājā, kurā cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem nodrošina individuālu atbalstu sociālo problēmu risināšanā;

• institūcijas sodu izcietušajiem cilvēkiem — sociāla institūcija, kas nodrošina sodu izcie-tušajiem sociālo rehabilitāciju, lai veicinātu viņu atgriešanos ikdienas dzīvē;

• institūcijas atkarībā nonākušajiem cilvēkiem — sociāla institūcija, kas nodrošina no alko-hola, narkotikām vai citām psihotropām vielām atkarīgo cilvēku sociālo rehabilitāciju;

• uzturēšanās dienas aprūpes centrā, kas dienas laikā nodrošina sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, sociālo prasmju attīstību, izglītošanu un brīvā laika pavadī-šanas iespējas cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, invalīdiem, pensionāriem un bērniem no trūcīgām ģimenēm un ģimenēm, kurās ir bērna attīstībai nelabvēlīgi apstākļi.

54 55

VALSTS FINANSĒTIE SOCIĀLIE PAKALPOJUMIValsts fi nansētie sociālie pakalpojumi ir:

• invalīdu profesionālā rehabilitācija;• redzes un dzirdes invalīdu sociālā rehabilitācija;• no vardarbības cietušo bērnu sociālā rehabilitācija dzīvesvietā un institūcijā;• cilvēku tirdzniecības upuru sociālā rehabilitācija;• sociālā rehabilitācija no narkotiskajām, toksiskajām vai citām apreibinošām vielām atka-

rīgiem bērniem un pieaugušajiem;• sociālās rehabilitācijas pakalpojumi cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, politiski

represētajiem un Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībnie-kiem;

Valsts piedalās cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem paredzēto dienas centru, grupu māju (dzīvokļu) un pusceļa māju izveidošanas un aprīkošanas fi nansēšanā;

Valsts daļēji fi nansē (50%) uzturēšanos grupu mājā (dzīvoklī) tiem cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, kuri atgriežas no ilgstošas uzturēšanās valsts sociālās aprūpes un sociālās rehabilitā-cijas institūcijās.

Valsts atbalsta programmu ar celiakiju slimajiem bērniem, kuriem nav noteikta invaliditāte.Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas nodrošina mājokli, sociālo aprūpi

un sociālo rehabilitāciju bez vecāku gādības palikušajiem bērniem; pensijas vecuma personām un invalīdiem, tai skaitā bērniem invalīdiem, ja nepieciešamais pakalpojumu apjoms pārsniedz aprū-pei mājās noteikto apjomu.

Sociālās aprūpes centrā dzīvojošai personai ir tiesības patstāvīgi pieņemt lēmumus un tos īstenot tiktāl, cik tas neierobežo citu personu tiesības un brīvību. Tāpat klientam ir tiesības baudīt indivi-duālu personāla pieeju sociālo pakalpojumu sniegšanā, un katram klientam ir jāsaņem noteikta naudas summa personiskajiem izdevumiem. Veiksmīgas sociālās institūcijas darbība ir balstīta uz klienta esošo un nākotnes vajadzību izpratni un to apmierināšanu. Šāda veida darbība ir saistoša tām institūcijām, kuru darbinieki neaprobežojas tikai ar klientu prasību apmierināšanu normatīva-jos dokumentos noteiktajā kārtībā. Sociālo institūciju misija ir nodrošināt pakalpojumus, kas palī-dzētu indivīdam atrisināt viņa problēmas, sniegt pēc iespējas labākus sociālos pakalpojumus cilvē-kiem, kuriem tie ir nepieciešami.

Tiesības saņemt valsts fi nansētus pakalpojumus ilgstošās sociālās aprūpes un sociālās rehabilitā-cijas institūcijās ir:

• bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem vecumā līdz 2 gadiem un bērniem ar garīgās un fi ziskās attīstības traucējumiem līdz 4 gadu vecumam;

• bērniem invalīdiem ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem no 4 līdz 18 gadiem;• pilngadīgām personām ar smagiem garīga rakstura traucējumiem (1. un 2. grupas inva-

līdi), kuriem nav nepieciešama atrašanās specializētā ārstniecības iestādē un kuru veselī-bas stāvoklis neapdraud apkārtējos;

• invalīdiem ar redzes traucējumiem.

Lai saņemtu sociālās aprūpes pakalpojumus, cilvēkam vai viņa likumiskajam pārstāvim jā-vēršas savas pašvaldības sociālajā dienestā. Ja sociālais dienests nav izveidots, jādodas uz pilsē-tas vai novada pašvaldību.

Sociālā aprūpe mājās ir pakalpojumu komplekss mājās personām, kuras pašas nevar sevi aprū-pēt. Aprūpi mājās nodrošina un fi nansē pilsētu un novadu pašvaldības. Tiešie pakalpojumu snie-dzēji ir sociālie aprūpētāji. Aprūpe mājās var būt pastāvīga vai pagaidu.

Tiesības uz pastāvīgu aprūpi mājās ir personām, kas vecuma, garīgas attīstības vai fi ziska rak-stura traucējumu dēļ nevar veikt ikdienas mājas darbus un savu personisko aprūpi pašu spēkiem.

Tiesības uz pagaidu aprūpi mājās ikdienas darbu veikšanai un personiskās aprūpes nodrošināša-nai ir personām slimošanas gadījumā vai atveseļošanās perioda laikā.

Tiesības uz pagaidu aprūpi mājās kā pagaidu palīdzību ir ģimenēm, kas pastāvīgi aprūpē bērnu vai pieaugušo personu ar garīgās attīstības vai fi ziska rakstura traucējumiem.

Persona var saņemt minimāli nepieciešamās aprūpes mājās un paplašinātās aprūpes mājās pa-kalpojumu kompleksu vai atsevišķus pakalpojumus.

Minimāli nepieciešamā aprūpe mājās aptver:1. Personisko aprūpi:

• palīdzība personiskās higiēnas nodrošināšanā;• palīdzība apģērbties vai apģērbšana;• palīdzība ēdienreizes nodrošināšanā vai barošana;• palīdzība protēžu apkopšanā, medikamentu uzņemšanā;• pavadoņa pakalpojumus (līdz 2 reizēm mēnesī, redzes invalīdiem — līdz 2 reizēm ne-

dēļā);• starpnieka pakalpojumus citu sociālās palīdzības pakalpojumu nepieciešamības gadīju-

mos;• ārsta un citu medicīnas darbinieku izsaukšana;• pārrunas par nepieciešamo aprūpi.

2. Ikdienas mājas darbus:• dzīvojamo telpu uzkopšana;• palīdzība gultas klāšanā;• pārtikas produktu pirkšana un piegāde mājās;• pārējo ikdienas preču pirkšana un piegāde mājās;• palīdzība ēdiena pagatavošanā;• palīdzība trauku mazgāšanā;• veļas (sīkas) mazgāšana;• veļas un apģērba nodošana veļas mazgātavā un saņemšana;• dzīvokļa īres u. c. komunālo maksājumu kārtošana;• kurināmā piegāde telpās, krāsns kurināšana;• ūdens piegāde telpās, izlietotā ūdens iznešana.

Sociālo aprūpi bērniem bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem no 2 gadu vecuma līdz 18 gadiem (atsevišķos gadījumos līdz 24 gadiem) nodrošina bērnu sociālās aprūpes un audzi-nāšanas iestādes, kuru galvenais uzdevums ir nodrošināt bāreņu un bez vecāku gādības palikušo

56 57

bērnu audzināšana, vispusīga attīstība, sociālā aprūpe, kā arī pasākumi, lai veicinātu un atbalstītu bērnu atgriešanos ģimenē vai nodošanu adopcijā vai aizbildnībā. Bērnu sociālās aprūpes un audzi-nāšanas iestādes bērniem nodrošina:

• audzināšanas darbu ar katru bērnu un grupās atbilstoši bērna individuālajai attīstībai;• bērnu sociālo un psiholoģisko rehabilitāciju;• dzīvojamo telpu un sadzīvei nepieciešamo aprīkojumu;• veļu, apģērbu un apavus;• racionālu ēdināšanu atbilstoši bērnu vecumam un veselības stāvoklim;• citus pakalpojumus bērnu vajadzību, interešu un tiesību aizsardzībai.

Alternatīvo ārpusģimenes aprūpi bērniem bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bēr-niem sniedz aizbildņi un audžuģimenes. Aizbildņi, kuri aprūpē un audzina divus vai vairāk bērnus, var saņemt pašvaldības pabalstu par aizbildnībā esošo otro un katru nākamo bērnu papildus valsts sociālajiem pabalstiem.

Sociālā aprūpe pensijas vecuma personām un personām ar funkcionāliem traucējumiem. Personas, kuras vecuma vai veselības stāvokļa dēļ nevar sevi aprūpēt, kurām nepieciešama pastāvīga aprūpe un kuras nesaņem ne no viena cita pietiekamu palīdzību, var saņemt sociālās aprūpes pakalpojumus ilgstošas sociālās aprūpes institūcijās, ja:

• ir sasniegts pensijas vecums;• no 18 gadu vecuma, ja ir 1. vai 2. grupas invaliditāte ar fi ziska rakstura traucējumiem.

DROŠĪBAS POGALai klients savās mājās justos drošs, arī būdams viens, bez radiniekiem vai aprūpētāja, un neno-

nāktu ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās, kopš 2003. gada sadarbībā ar biedrību "Rīgas Samariešu apvienība" un "Mājas neatliekamā izsaukuma dienestu" Rīgā tiek nodro-šināts pakalpojums — "drošības poga". "Drošības pogas" darbībā tiek izmantota speciāla un katra cilvēka īpašajām vajadzībām ieprogrammēta sarunu iekārta. Pēc pogas nospiešanas caur trauksmes signāla raidītāju notiek savienojums ar "Mājas neatliekamā izsaukuma dienesta" centrāli, kur īpaši apmācīti speciālisti, sazinoties ar "drošības pogas" klientu, izvērtē viņa situāciju un nodrošina at-bilstošu palīdzību. Nepieciešamības gadījumā tiek iesaistīts rezerves atslēgu dienests, neatliekamā izsaukuma brigāde, piederīgie, kaimiņi, ģimenes ārsts, aprūpētājs u. c. speciālisti vai dienesti. Neat-liekamo palīdzību un aprūpi var saņemt visu diennakti, arī brīvdienās un svētku dienās.

KOPSAVILKUMSSociālo pakalpojumu nozīme Latvijas sociālās drošības sistēmā aizvien pieaug. Pašvaldības, so-

ciālā darba speciālisti un arī sabiedrība kopumā arvien vairāk pārliecinās un gūst izpratni par to, ka tikai ar sociālās palīdzības sniegšanu iedzīvotāju sociālās problēmas nav iespējams atrisināt ne īstermiņā, ne ilgtermiņā. Sociālie pakalpojumi ir pasākumu kopums, kas vērsts uz personu sociālās funkcionēšanas spēju atjaunošanu vai uzlabošanu, lai nodrošinātu viņu iekļaušanos sabiedrībā, un personu, kurām ir objektīvas grūtības sevi aprūpēt vecuma vai funkcionālo traucējumu dēļ, pamat-

vajadzību apmierināšanu un ietver sevī pakalpojumus personas dzīvesvietā vai sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās. Sociālās aprūpes mērķis ir nodrošināt dzīves kvalitātes nepaze-mināšanos personai, kura vecuma vai funkcionālo traucējumu dēļ to nevar nodrošināt pati saviem spēkiem. Sociālās rehabilitācijas mērķis ir novērst vai mazināt invaliditātes, darba nespējas, atkarī-bas un citu faktoru izraisītās negatīvās sociālās sekas personas dzīvē. Galvenie sociālo pakalpojumu veidi — sociālās aprūpes pakalpojumi personas dzīvesvietā, aprūpe ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās, sociālās rehabilitācijas pakalpojumi personas dzīvesvietā.

Kontroljautājumi1. Skaidrojiet jēdzienu "sociālā aprūpe"!2. Kam ir tiesības saņemt valsts fi nansētus sociālos pakalpojumus?3. Kādi pakalpojumi tiek piedāvāti ilgstošajā sociālajā aprūpē? 4. Kādu pakalpojumu kompleksu ietver sociālā aprūpe mājās?

Literatūra 1. Baka A., Grunvalds K. Grāmata par aprūpi. Rīga: Preses nams, 1998. 2. Eiropas reģionālās attīstības fonds. Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju

infrastruktūras un aprīkojuma uzlabošana: nacionālā programma. Rīga, 2004. 3. Latvijas Nacionālais rīcības plāns nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanai: 2004—

2006. Politika.lv[tīmekļa vietne] [skatīts 2009. gada 1. martā]. Pieeja: http://www.politika.lv/print.hhp?id=5155

4. LR Labklājības ministrija. Sociālais ziņojums. Rīga. 2006. 5. Sociālā aprūpe [tīmekļa vietne] [skatīts 2008. gada 21. maijā]. Pieeja: http://www.eurosocap.

org/Dowlonds/European-Guidance-Latvian.pdf. 6. Sociālā aprūpe. Latvijas Medicīniskā Paraplēģijas biedrība [tīmekļa vietne] [skatīts 2009. gada

7. maijā]. Pieeja: http://www.rehab.lv/lmpb/sociaalaa_apruupe_maajaas.htm 7. Sociālā aprūpe. Sociālo pakalpojumu pārvalde [tīmekļa vietne] [skatīts 2009. gada 7. maijā].

Pieeja: http://www.socpp.gov.lv/?object_id=958 8. Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums ("LV", 168 (2743), 19.11.2002.) [spēkā kopš

01.01.2003.] [skatīts 2009. gada 7.maijā]. Pieeja: http://www.likumi.lv/doc.php?id=68488 9. Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības saņemšanas kārtība: Ministru kabineta no-

teikumi Nr. 946. ("LV", 190 (3558), 24.11.2006.) [spēkā ar 25.11.2006. zaudējis spēku 24.04.2008] [elektroniskā versija] [skatīts 2008. gada 6. februārī]. Pieeja: http://www.likumi.lv/doc.php?id=148623

10. Stepčenko A., Brants M., Bukovska L. Dzīves kvalitāte Latvijas veco ļaužu pansionātos: pētī-juma pārskats. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds: 2007.

11. Prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem: MK noteikumi Nr. 291 ("LV", 85 (2850), 06.06.2003.) [spēkā ar 07.06.2003. [skatīts 2009. gada 7. maijā]. Pieeja: http://www.likumi.lv/doc.php?id=148623

12. Reņģe V. Sociālā psiholoģija. Rīga: Zvaigzne ABC, 2002. 13. Roy C. Introduction to nursing: an adaptation model. New York: Prentice Hall, 1976.

58 59

14. Roy C., Roberts S. Th eory construction in nursing: an adaption model. New York: Prentice Hall, 1981.

15. Roy C. Th e Roy adaptation model. In: Riehl J. P., Roy C., editors. Conceptual Models for Nursing Practice. 2nd ed. Norwalk: Appleton & Lange, 1980.

APRŪPE MĀJĀS JEB PACIENTA DZĪVESVIETĀ

Mainoties veselības aprūpes kvalitātei un sabiedrības veselības kritērijiem, ir nepieciešamas arī pārmaiņas sabiedrības veselības aprūpē, ko var piedāvāt primārā veselības aprūpes līmenī strādājo-šās māsas. Šo māsu darbību nodrošina un pamato gan augošā sabiedrības labklājība, gan medicīnas zinātņu un tehnoloģiju attīstība, gan māszinību prakses zinātniskā un praktiskā pilnveidošanās.

Aprūpes pakalpojumi mājās no citiem māsu prakses darbības veidiem atšķiras ar to, ka veselības aprūpe tiek nodrošināta pie klienta mājās, viņa dzīvesvietā. Unikālie aprūpes apstākļi ietekmē māsu prakses darbību klienta vidē, liekot māsai profesionāli apgūt māsu lomas, funkcijas un atbildību. Veselības aprūpei klienta dzīvesvietā ir nozīmīga loma, jo tā dod iespēju saglabāt katram klientam drošību, neatkarību, cieņu un komfortu savā ierastajā vidē, kas pamatots ar ētiskajiem principiem un, respektējot cilvēka brīvību un cieņu, nodrošina autonomijas principu.

Sabiedrības veselības aprūpes stratēģija primāro veselības aprūpi izvirza par prioritāti veselības saglabāšanā, un viens no primārās veselības aprūpes uzdevumiem ir nodrošināt kvalitatīvu pacientu aprūpi mājās.

Organizējot un plānojot aprūpi mājas apstākļos, jāpiedalās augsti kvalifi cētiem speciālistiem, ve-selības aprūpes speciālistiem, sociālajiem darbiniekiem, pašvaldību struktūru dienestiem, veidojot multidisciplināru komandas darbu. Tas garantē dzīves kvalitātes saglabāšanu un, risinot pacienta problēmas, uzlabo vai saglabā pacienta veselību.

Aprūpe mājās novērš pacienta aprūpes fragmentāciju un nodrošina aprūpes nepārtrauktību, ho-listisku pieeju pacienta aprūpei starpdisciplīnu lietojumā. Aprūpe mājās novērš pārāk ātru stacio-nēšanos un samazina uzturēšanās laiku stacionārā, rezultātā tas dod iespēju samazināt ārstēšanās izmaksas stacionārā, novērst pacientu psiholoģiskās stacionēšanās krīzes un uzlabot pēcstacionāro aprūpi, jo tieši pirmās dienas pēc slimnīcas atstāšanas ir kritiskas.

Mājas aprūpes modeļu un prakses analīze garantē pacienta aprūpes mērķu un to ietekmējošo faktoru izpratni, kas tālāk pamato mājas aprūpes defi nīciju. Amerikas Māsu asociācijas defi nīcija mājas aprūpes mērķiem ir ieviest, pārzināt un novērtēt nepieciešamos resursus, lai veicinātu klienta labklājības optimālo līmeni (Warhola, 1980). Savukārt, cita Amerikas Veselības departamenta darba grupas defi nīcija apraksta mājas aprūpi kā pasākumu kopumu, kas saistīts ar veselības saglabāšanu, atjaunošanu vai uzturēšanu, kamēr tiek samazināta slimības ietekme (1992). Visu minēto pamato viena Pasaules Veselības aizsardzības organizācijas defi nīcija par veselību, kā cilvēka stāvokli, kurā viņš ir ne tikai brīvs no slimības un vājuma, bet kurā viņš bauda arī fi zisko, psihisko un sociālo lab-klājību (WHO, Copenhagen, 1995).

Efektīvas un kvalitatīvas pacienta aprūpes priekšnoteikums ir rūpīga un profesionāla pacienta stāvokļa novērtēšana, kas palīdz izvirzīt sasniedzamu aprūpes mērķi un veikt atbilstošu aprūpes plā-

nošanu. Pamatojoties uz holistisku pacienta aprūpi, tiek novērtēta fi ziskā veselība, garīgās veselības stāvoklis, psihosociālais un geriatriskais stāvoklis, vides un mājas drošība. Tieši pacienta psihofi -ziskā neatkarība ir pamats ikdienas autonomijai, normālam ikdienas režīmam un tālākai psihofi -ziskai rehabilitācijai. Fiziskā neatkarība ietver tādu fi ziskā stāvokļa novērtēšanu kā fi ziskā aktivitāte un prasība, mājas aktivitātes un vides drošība. Pacienta novērtējums dod iespēju noteikt aprūpes darbības — primāro, sekundāro vai terciāro aprūpi. Primārā profi lakse ir slimības novēršana, pirms parādījušās sekas vai slimības simptomi. Sekundārā profi lakse nepieciešama tad, kad parādījusies slimības simptomātika. Terciārā profi lakse ir adaptācija, apmācība un stabilitātes saglabāšana. Sta-bilitātes saglabāšanā svarīgs ir gan sociālais atbalsts un palīdzība, gan uzlabota dzīves kvalitāte un pēc iespējas mazāks pacienta kustību ierobežojums. Veselības veicināšana un slimības ārstēšana nav viens un tas pats, atšķirība ir mērķos un veselības uzlabošanas stratēģijā. Īpaši svarīgi tas ir gados ve-ciem cilvēkiem, kam ir nepieciešama gan veselības veicināšana, gan ārstēšana, nodrošinot holistisku pieeju. Šīs pieejas koncepcija ir multidisciplināra modeļa nozīme veselības aprūpē, kur galvenie faktori ir mazināt slimības klātbūtni, nodrošināt optimālu funkcionālo stāvokli — fi zisko, garīgo un atbilstošu sociālo atbalstu. Multidisciplinārs modelis nodrošina gan slimības ietekmes mazināšanu, gan akūtu palīdzību un rehabilitāciju, gan atbalstu mājās, gan veselības aprūpes darbības.

Pacientu aprūpe dzīvesvietā (mājās) ir daļa no sabiedrības veselības māsu prakses ar trim sva-rīgākajiem principiem — pacienta izglītošana, pacienta piekrišana un pašaprūpe. Aprūpe mājās ietver dažādus pasākumus, kas saistīti ar veselības aprūpes nodrošināšanu pacienta dzīvesvietā. Pa-plašināta mājas aprūpes defi nīcija mājas aprūpi raksturo kā visaptverošas veselības aprūpes turpi-nājumu, kas nodrošina veselības saglabāšanu, uzturēšanu vai atjaunošanu un veicina neatkarības līmeņa palielināšanos, līdz tiek samazināta nevarības vai slimības ietekme. Atbilstoši indivīda un ģimenes vajadzībām tiek plānots, koordinēts un sastādīts aprūpes plāns mājās, kura izpildē pie-dalās māsas, māsu palīgi, sociālie darbinieki un sociālie aprūpētāji. Aprūpe mājās paredzēta gan īstermiņa, gan ilgtermiņa aprūpei, nodrošinot aprūpes turpinājumu pēc izrakstīšanās no stacionāra vai novēršot pāragru stacionēšanos hroniski slimiem pacientiem. Aprūpe mājās ir alternatīva sta-cionārajai aprūpei daudziem pacientiem, jo nodrošina aprūpes nepārtrauktību, un tai ir liela loma hroniski slimu un neārstējamu pacientu aprūpē.

Saskare ar indivīdiem vai viņu ģimenēm viņu mājvietās ir bijusi raksturīga sabiedrības veselības māsas darbam jau no pirmsākumiem pirmajos māsu ordeņos Britu salās. 1812. gadā tika izveidota Īrijas Labdarības māsu apvienību Dublinā (Th e Irish Sisters of Charity in Dublin), kur māsas organi-zēja vizītes mājās pie nabadzīgajiem iedzīvotājiem. Tikai mājas vizītes laikā māsai ir iespēja iepazī-ties un izvērtēt katras ģimenes sadzīves apstākļus. To nav iespējams izdarīt, tiekoties ar pacientiem veselības aprūpes iestādē. Šis apstāklis ir nozīmīgs, jo vismaz 75% gadījumos iedzīvotāju veselības stāvoklis ir atkarīgs no apkārtējās vides.

Mājas aprūpes unikalitāte ietekmē māsu prakses pienākumus un ietver tādas darbības kā māsu lomas, māsu funkcijas, māsu atbildību. Kā svarīgākās māsu lomas tiek minētas: izglītojošā, aizstāvja, padomdevēja, aprūpētāja un pētnieka lomas. Māsu lomas dod iespēju noteikt māsu prakses standar-tus aprūpei mājās veciem cilvēkiem un sniegt mērķtiecīgu un efektīvu aprūpi veselības saglabāšanā. Māsas, strādājot multidisciplinārā komandā, sasniedz veselības aprūpes primāro mērķi — kvalita-tīvu veselības aprūpi mājās cilvēkiem, kuriem nepieciešama veselības saglabāšana.

60 61

VESELĪBAS APRŪPES DIENESTI, KAS NODROŠINA APRŪPI MĀJĀSMājas aprūpes mērķu sasniegšanu nodrošina veselības aprūpes dienesti, kuru dienestu darbība

atšķiras ar organizācijas un administrācijas struktūru, bet savā praksē tie izmanto vienādus aprūpes standartus un darbību raksturojošos lielumus; licences, sertifi kāciju un akreditāciju. Mājas aprūpē kā svarīgākie faktori tiek minēti šādi:

1) apmaksas sistēma, kas pamato agru izrakstīšanos no stacionāra ar aprūpes turpinājumu mājās;

2) mājas aprūpes nepieciešamība gados veciem cilvēkiem ar hroniskām saslimšanām;3) aprūpes nepārtrauktības saglabāšana, ar augstu tehnoloģiju attīstību nodrošinot ērtības

savās mājās;4) mājas aprūpe nodrošina humānu mirstoša pacienta aprūpi savās mājās.

Minētie faktori nosaka aprūpes procesa iedalījumu trīs līmeņos: intensīva aprūpe (ārstēšana), rehabilitācijas līmeņa aprūpe, uzturoša un atbalstoša personas aprūpe un palīdzība mājas darbos, kad nav sagaidāmas veselības stāvokļa pārmaiņas vai uzlabojums.

Veselības aprūpes dienesti, kas veic aprūpi mājas apstākļos, darbojas dažādos veidos.1. Ofi ciālais dienests — no nodokļu kapitāla fi nansēta valsts vai pašvaldību iestāde, kuras pa-

matuzdevums ir veselības izglītība un slimību profi lakse sabiedrībā, bet kā papildu uzdevums ir aprūpe mājās. Sabiedrības veselības māsas mājas vizītes laikā veic veselības aprūpes profi laksi, kā arī apmeklē bērnus, veic to aprūpi un imunizāciju.

2. Voluntārais un privātais bezpeļņas dienests — darbību nodrošina labdarības atbalsts no sa-biedriskajām organizācijām. Vēsturiski tieši šie aprūpes dienesti pirmie attīstīja māsu praksi mājās, pamatojoties uz klienta vajadzībām, nevis uz maksātspēju.

3. Kombinētie dienesti veidojas, apvienojoties ofi ciālajam un voluntārajam dienestam, nodroši-not veselības aprūpi mājās.

4. Stacionāra bāzes dienests atšķirībā no citiem mājas aprūpes dienestiem darbojas uz stacionāra bāzes, pakalpojums tiek piedāvāts pacientiem pēc izrakstīšanās no stacionāra.

5. Patentētie dienesti — licencēti un sertifi cēti no tādām sabiedriskām organizācijām kā Medi-care, fi nansējums nāk arī no citām sabiedriskajām organizācijām un individuālajiem ziedotājiem; darbības pamatā — peļņas gūšana (NAHC, 1986).

Katrs mājas veselības aprūpes dienests izvēlās atbilstošāko un piemērotāko māsu prakses aprū-pes modeli. Māsu prakses aprūpes modeļu pārzināšana un izmantošana atvieglo māsu praksi un citu aprūpētāju darba uzdevumus. Tiek izdalīti trīs māsu prakses modeļi.

1. Primārā māsu prakse. Šo modeli dēvē arī par teritoriālo māsu praksi, jo māsa ir atbildīga par noteiktas teritorijas iedzīvotājiem; katra māsa ir prasmīga un kvalifi cēta māsu prakses darbībās, lai nodrošinātu visas ar pacientu saistītās problēmas. Raksturīgi, ka viena māsa ir atbildīga par indivi-duālu pacientu vai ģimeni un uzņemas pilnu atbildību par pacientu aprūpi.

2. Funkcionālais māsu prakses modelis. Šis modelis ir pirmsākums zinātnisko menedžmenta teo-riju periodam un vērsts uz lielāku efektivitāti, izpildot konkrētus uzdevumus. Šo modeli plaši pie-lieto mājas aprūpes dienesti, individuāliem pacientiem nodrošinot personas aprūpi un palīdzību mājās. Modelis pamatojas uz pacienta diagnožu saskaņošanu, kur aprūpi veic profesionāla māsa ar atbilstošām iemaņām pie konkrētām saslimšanām. Māsas uzdevumi ir tā sadalīti, lai uzlabotu māsu

prakses aprūpes kvalitāti individuāliem pacientiem ar noteiktām aprūpes vajadzībām. Šī pieeja bieži tiek kombinēta ar teritoriālo māsu prakses modeli.

Mājas aprūpes dienesti Eiropā izmanto funkcionālo māsu prakses modeli, lai uzlabotu aprūpes kvalitāti, jo piedāvātās aprūpes programmas sniedz plašas aprūpes iespējas pacientiem, piemēram, bērnu un ģimeņu aprūpē, personas atbalstam un palīdzībai mājās, garīgās veselības aprūpei un at-balstam, paliatīvajā aprūpē, geriatrisko pacientu aprūpē, ilgtermiņa aprūpē u. c.

Tiek piedāvātas apmācības, rehabilitācijas un sociālā atbalsta programmas, veicot pacienta no-vērtēšanas plānu, tādējādi nodrošinot primāro, sekundāro un terciāro profi laksi. Piedāvātā aprūpe jebkurā gadījumā ir holistiska, uz pacientu orientēta, respektējot pacienta un viņa ģimenes locekļu lomu aprūpes procesā, kurā pacients vienmēr ir aktīvs savas aprūpes plānotājs un līdzdalībnieks. Aprūpi nodrošina reģistrētas un licencētas māsas ar praktiskām vispārējām iemaņām, dažos gadīju-mos pieaicinot māsas ar speciālajām iemaņām, lai veiktu injekcijas, brūču aprūpi vai mātes un bērna aprūpi. Rehabilitācijas procesu nodrošina fi zioterapeiti, dietologi, sociālie darbinieki, savukārt soci-ālo vajadzību risināšanu veic sociālie strādnieki, aprūpētāji un psihologi, pierādot multidisciplinā-ras komandas nozīmi veselības aprūpei mājās.

3. Komandas māsu prakse. Šis modelis ietver aprūpētāju komandu māsu praksē. Aprūpes vadī-šanu, plānošanu un koordinēšanu veic komandas vadītājs. Praksē šis modelis, tāpat kā iepriekšējais modelis, bieži tiek kombinēts ar teritoriālo māsu prakses modeli, ar mērķi nodrošināt aprūpi pēc iespējas lielākam iedzīvotāju skaitam noteiktā reģionā. Komandas vadītājs nosaka konkrētam aprū-pes gadījumam atbilstošu māsu ar noteiktām iemaņām, zināšanām un pieredzi. Šī pieeja dod iespēju plānot daudzās pacientu un ģimenes locekļu vajadzības. Komandas māsu praksei ir otrs variants, kad komandas vadītājs sastāda darba grafi ku un ir atbildīgs par mājas aprūpes plānošanu un ap-meklējumu grafi ku. Šajā variantā aprūpi veic saskaņā ar iepriekš sastādītu māsu vai citu aprūpētāju grafi ku. Šo pieeju vairāk izmanto stacionāra bāzes dienesti un tādēļ raksturīgi, ka šī tipa aprūpes dienestā strādā stacionāra māsas. Šis modelis ir pierādījis, ka ir spējīgs pastāvēt un ir veiksmīgi izmantojams sabiedrības veselības māsu praksē, konkurējot ar dārgajiem, privātajiem veselības ap-rūpes dienestiem (Marriner, 1984).

Komandas aprūpes modelis veiksmīgi tiek izmantots daudzās ES valstīs. Sadarbība ar stacionāra personālu nodrošina informāciju par pacientu un viņam nepieciešamo aprūpi pēc izrakstīšanās no stacionāra. Pacientam ir nepārtraukts kontakts ar aprūpējošo personālu, kuru nodrošina tiešs rāci-jas savienojums pacienta mājām ar aprūpes dienesta dežurējošo māsu. Tas dod pacientam papildu drošību, un māsa pilnībā uzņemas atbildību par pacienta aprūpes problēmām. Šajā aprūpes modelī mājas aprūpes darbību mērķis ir nodrošināt, lai pacienti pēc iespējas ilgāk varētu atrasties mājās savā ierastajā vidē.

Mājas aprūpes mērķis ietver trīs galvenos aprūpes aspektus: ētiskos, pašaprūpes un sociālos as-pektus. Ētiskie faktori ir īpaši svarīgi mirstošu pacientu aprūpē, kuru vēlēšanās ir sagaidīt nāvi savās mājās, ģimenes lokā. Par to liecina viena no cilvēka humānās uztveres praktiskajām izpausmēm — autonomija. Šāda aprūpes dienesta izveide pamatota ar to, ka tā ir ekonomiski izdevīga, jo saīsina uzturēšanos stacionārā vai pat pilnīgi to aizvieto. Māsas strādā pēc iepriekš sastādīta darba grafi ka aprūpes dienestā un papildus stacionārā, kas dod iespēju saglabāt profesionālās iemaņas un pieredzi pacientu aprūpē. Komandas darbā tiek iesaistīti arī māsu palīgi, sociālie darbinieki, fi zioterapeiti un citi speciālisti.

62 63

MĀJAS VIZĪTESMājas vizītes pamatposmi:

• sagatavošanās posms — telefoniski vai rakstiski vienojas par vizītes laiku un dienu;• sākumposms — iepazīstas, informē par vizītes nolūku un iestādi, kuru pārstāv, pēc iespē-

jas sasveicinās ar visiem ģimenes locekļiem;• darba posms — veic datu ievākšanu no pacienta/ģimenes, noskaidro vajadzības/prob-

lēmas un sadarbībā ar indivīdu/ģimeni izstrādā aprūpes plānu, veic paredzēto aprūpi, apmācību, informācijas sniegšanu;

• beigu posms — atkārto vienošanos par vajadzībām un aprūpes plānu (kur, kas un kā rīkosies tālāk), māsa sazinās ar citiem darbiniekiem, kuru līdzdalība nepieciešama, lai sekmīgāk risinātu pacienta/ģimenes problēmas.

Māsas prakses raksturīgākās iezīmes mājas vizītes laikā — māsa vai cits veselības aprūpes darbi-nieks atrodas vidē, kur noteicējs ir iedzīvotājs/pacients un tikai ar savstarpēju izpratni un sadarbību ir iespējams panākt pārmaiņas indivīda, ģimenes veselības stāvoklī (skat. 3 tab.).

3. tabula. Mājas vizīšu priekšrocības un nevēlamie faktori.Priekšrocības Nevēlamie faktoriIespēja redzēt pacienta sadzīves apstākļus un apkārtējo vidi, kas nav mazsvarīgs moments aprūpē.

Mājas vizītes prasa daudz laika.

Pacients un ģimenes locekļi jūtas brīvāki, atvērtāki.

Dārgas transporta izmaksas.

Visu ģimeni var iesaistīt problēmu risināšanā. Mājās dažreiz valda haoss, antisanitāri apstākļi, kas traucē veikt aprūpi.

Iespēja sniegt aprūpi indivīdiem, kuri nevēlas vai nespēj ierasties ārstniecības iestādē.

Aprūpes sniedzējam pastāv draudi no nikniem suņiem, iereibušiem vai agresīviem cilvēkiem.

Iespēja nodibināt pozitīvu komunikāciju ar visiem ģimenes locekļiem.

Viss aprūpei nepieciešamais inventārs un medicīniskās preces jāplāno iepriekš un tām pēc vajadzības jābūt pieejamām.

Iespēja apzināt citus ģimenes locekļus vai pat kaimiņus, kuriem ir veselības problēmas un vajadzīga aprūpe.

SPĒKĀ ESOŠIE NORMATĪVIE DOKUMENTI, KAS NOSAKA MĀSU PRAKSES MODELI LATVIJĀ

Kopš 1997. gada Latvijā primārā veselības aprūpe tika izvirzīta par prioritāti veselības aprūpē, un tika izveidota ģimenes ārstu institūcija. Ģimenes ārsta praksē ciešā sadarbībā ar ārstu strādā māsa vai ārsta palīgs. Māsas pamatuzdevums ir sadarbībā ar ģimenes ārstu veikt pacientu aprūpi ārsta darbavietā jeb praksē un, ja nepieciešams, arī pacientu aprūpi mājās.

Kopš 2009. gada 1. janvāra MK Noteikumos Nr. 1046 "Veselības aprūpes organizēšanas un fi nan-sēšanas kārtība" ir sadaļa "Kārtība, kādā veicama pacientu veselības aprūpe mājās".

233.1 punkts nosaka, ka pacientam veselības aprūpes pakalpojumus mājās sniedz, ja viņam ir nepieciešama regulāra jeb pastāvīga ambulatora ārstnieciskā palīdzība, bet medicīnisku indikāciju dēļ pacients nespēj ierasties ārstniecības iestādē ambulatorās aprūpes saņemšanai.

233.2 Veselības aprūpes pakalpojumi mājās tiek sniegti pacientiem ar šādām diagnozēm un stā-vokļiem:

233.2 1. guloši pacienti ar ļaundabīgiem audzējiem; 233.2 2. pacienti ar psihiskiem traucējumiem; 233.2 3. ar izgulējumiem; 233.2 4. ar cerebrālo trieku un citiem paralītiskajiem sindromiem; 233.2 5. pacienti, kuriem nepieciešama respiratoriska terapija; 233.2 6. un pacienti ar kustību traucējumiem.Tātad aprūpe mājās paredzēta pacientiem ar smagiem veselības traucējumiem. To nodrošina

sertifi cēta māsa vai ārsta palīgs, kas strādā ārstniecības iestādē, kura noslēgusi līgumu par veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu mājās. Tā ir specializēta aprūpe, ko nodrošina savā jomā profesio-nālas māsas.

Papildus primārās veselības aprūpes dienestiem aprūpi mājās nodrošina arī privāti mājas aprū-pes dienesti, kuri darbojas pēc kombinēta modeļa un ietver primāro aprūpi un komercaprūpi. Šie aprūpes dienesti piedāvā gan personas aprūpi, gan palīdzību mājas darbos, gan paliatīvo aprūpi un medicīnisko manipulāciju izpildi.

KOPSAVILKUMSVeselības un sociālās aprūpes pakalpojumu secīga sastāvdaļa ir aprūpe mājās, kas nodrošina

nepārtrauktu un pacienta dzīvesvietai pietuvinātu secīgu aprūpes pakalpojumu sniegšanu. Prakse atspoguļo pozitīvos un vēlamos faktorus mājas aprūpes pakalpojumu attīstīšanai. Veselības aprūpe mājās no citām veselības aprūpes darbībām atšķiras ar to, ka veselības aprūpe tiek nodrošināta pa-cienta vidē. Aprūpe mājās ietver dažādus pasākumus, kas saistīti ar veselības aprūpes nodrošināšanu pacienta dzīvesvietā. Katrs mājas veselības aprūpes dienests izvēlās atbilstošāko un piemērotāko māsu prakses modeli. Mājas aprūpes mērķi ietver trīs galvenos aprūpes aspektus: ētiskos, pašaprū-pes un sociālos aspektus.

Kontroljautājumi1. Kāds ir mērķis pacientu aprūpei mājās?2. Kādus faktorus māsai jāņem vērā, nosakot aprūpes problēmas pacienta dzīvesvietā?

a) vides faktorus, fi zioloģiskos faktorus, psihosociālos faktorus;b) fi zioloģiskos faktorus, psihosociālos faktorus, darbības, kas saistītas ar veselību;c) vides, fi zioloģiskos un psihosociālos faktorus, darbības, kas saistītas ar veselību;d) psihosociālos un psihoemocionālos faktorus.

64 65

3. Kādā secībā māsa plāno dienas darbus, vadoties pēc aprūpes prioritātēm (sakārtot dotās dar-bības pēc atbilstības)?

a) augsta prioritāte 1) profi laktiska vizīte, pacientam nav veselības problēmub) vidēja prioritāte 2) pacienta veselības stāvoklis stabils, nepieciešama uzraudzībac) zemākā prioritāte 3) neatliekama vizīte, pacienta veselības stāvoklis nestabils

4. Raksturojiet mājas vizīšu priekšrocības un nevēlamos faktorus.5. Nosauciet mājas vizītes posmus:

a) _____________ _____________________________________________________________ b) _____________ _____________________________________________________________ c) _____________ _____________________________________________________________ d) _____________ _____________________________________________________________

Literatūra 1. Glāzītis A. Primārās veselības aprūpes māsu darbības attīstība Rīgā. Rīga: Rīgas pašvaldības

bezpeļņas organizācija SIA Rīgas Novada Slimokase, 1998. 2. Kalniņa–Priede Z. Māsas prakse, pamatota teorijā. Milvoki, Viskonsina, 1998. 3. Kalniņa I. Rokasgrāmata sabiedrības veselības māsām. Rīga: Medicīnas profesionālās izglī-

tības centrs, 1999. 4. Kamergrauzis N. Ētikas dimensijas: ievads mūsdienu kristīgajā ētikā. Rīga: Svētdienas Rīts,

1997. 5. Kandere D., Kardele G. Veselības mājas aprūpes dienests bērniem un veciem cilvēkiem Dā-

nijā. Rīga, 1997. 6. Pasaules Veselības organizācija. Veselība-21: veselību visiem: politikas pamatnostādnes PVO

Eiropas reģionam. Kopenhāgena, 1999. 7. Vigdisa G. Pacienta izglītošana. Rīga: Medicīnas profesionālās izglītības centrs. 1998. 8. Beare P. G., Myers J. Principles and practice of adult health nursing. 2nd ed. Missouri: Mosby,

1998. 9. Berkel R. L., Burton J. R., Zieve P. D. Principles of ambulatory medicine. Philadelphia: Wil-

liams & Wilkins. 1999.10. Clark M. J. Nursing in the community: dimensions of community health nursing. 3rd ed.

Standford, Connecticut: Appleton & Lange, 1999. 11. How to choose a home care provider. Homecare [homepage on the Internet] [cited 2009

February 2]. Available from: http://www.nahc.org/Consumer/coninfo.html 12. Jalap–Hermansons A., Larsson B., Birol A. Home care. Seminar of Project — Quality social

care services. Th e National Board of health and welfare. Stockholm, Sweden 2006. March.13. Jokinen T. Home Care. In: International Conference. 1997 Apr; Budapest, Bulgaria. 1997. 14. Marriner T., et al. Nursing theorists and their work. 3rd ed.Toronto: Mosby. 1994.15. Nursing home care standards. California advocates for nursing home reform (CANHR)

[homepage on the Internet] [cited 2009 February 2]. Available from: http://www.canhr.org 16. Robert E, Rakels M D. Essentials of family practice. Philadelphia: W.B. Saunders Company,

1993.

17. Saint Elizabeth health care- provider of home health care services. Saint Elizabeth Health Care [homepage on the Internet] [cited 2005 June 2]. Available from: http://www.sainteliza-beth.com/index1.htm

18. Sirola K. Public Health nurses. In: Conference Satakunta Polytechni; 2003 Oct; Pori, Fin-land. 2003.

19. Stanhope M., Lancaster J. Community health nursing: promoting health of aggregates, fami-lies and individuals. 4th ed. St. Louis: Mosby, 2001.

20. Taylor C., Lillis C., LeMone P. Fundamentals of nursing the art and science of nursing care. 2nd ed. Philadelphia: I.B.Lippincott Compny, 1993.

PALIATĪVĀ APRŪPE

VĒSTURELatīniskais termins 'pallium' apzīmēja apmetni jeb pledu, ko nēsāja romiešu karavīri, aizsargā-

joties no vēja, lietus un sniega. "Paliatīvs" apzīmē simptomus noņemošs, atvieglojošs. Ja slimības cēloni vairs nevar novērst, tad jānoņem simptomi, slimības izpausmes. Apzīmējums 'paliatīvs' radās 1975. gadā Monreālā, Kanādā. PVO iesaka lietot terminu 'paliatīvs', neatmetot arī vēsturisko apzī-mējumu "hospiss".

Viduslaikos terminu 'hospice' lietoja, lai apzīmētu pajumtes vietu svētceļniekiem un ceļotājiem. Eiropā sasaiste starp "hospisiem" un aprūpi mirstošam slimniekam sākas ar Žannas Garnjē darbu Francijā, Lionā, 1842. gadā, bet Īrijā Īrijas Labdarības māsu apvienības Dublinā dibinātāja Marija Aikenheda atvēra hospisus Dublinā un Korkā 1870. gadā un vēlāk Londonā 1905. gadā. Šīs iestādes bija cieši saistītas ar tādu slimnieku aprūpi, kas sirga ar ieilgušām un neārstējamām slimībām. To-mēr pūles remdēt sāpes un citus simptomus kavēja nezināšana par šo simptomu dabu un efektīvu zāļu trūkums.

Moderno hospisu un paliatīvās aprūpes evolūcijai lielā mērā jāpateicas Siselijas Saundersas vī-zijai, drosmei un atdevei. Būdama māsa, sociālā darbiniece un ārste, viņa tiek uzskatīta par moder-nās hospisa kustības pamatlicēju. Siselija Saundersa veltīja savu profesionālo un privāto dzīvi tādu slimnieku izpētei un aprūpei, kas slimoja ar ielaistām un progresējošam slimībām. Viņa apzinājās un reaģēja uz to vienaldzīgo veidu, ar kādu sabiedrība attiecās pret mirstošiem slimniekiem un to ģimenēm. Viņa vienmēr koncentrējās uz specifi skām un unikālām katra individuālā slimnieka un viņa ģimenes vajadzībām.

Paliatīvā aprūpe ir veselības aprūpes nozare, kurā aktīvi tiek īstenots holistiskais (bioloģiski–psi-holoģiski–socioloģiski–garīgais) aprūpes modelis. Šā modeļa darbību nodrošina multidisciplināras komandas darbs. Pacients un viņa tuvinieki tiek iekļauti ne tikai kā aprūpes ņēmēji, bet arī kā ko-mandas dalībnieki.

Paliatīvā aprūpe tiek uzsākta kopš nedziedināmās slimības diagnozes uzstādīšanas brīža. Pa-liatīvo aprūpi pamatā jānodrošina primārās veselības aprūpes līmenī — ģimenes ārstam, māsai, sociālajam aprūpētājam. Lai veiktu kvalitatīvu aprūpi, sniegtu atbalstu pacientam un viņa ģimenei,

66 67

nepieciešams profesionāli sagatavots ārstnieciskais personāls. Svarīga ir māsas loma, īpaši pacientu aprūpē mājās.

Paliatīvās aprūpes būtība ietverta tās defi nīcijā: "paliatīvā aprūpe ir aktīva, visaptveroša tādu pa-cientu aprūpe, kuriem radikālas terapijas iespējas ir izsmeltas. Tās mērķis ir nodrošināt pacientiem un viņu ģimenēm labu dzīves kvalitāti. Sāpju un citu simptomu noņemšana, psiholoģisku, sociālu un garīgu problēmu risināšana jāveic vienotas aprūpes sistēmas ietvaros" (World Health Organiza-tion report entitled Cancer and Palliative Care).

Paliatīvā aprūpē tiek izmantotas visas attiecīgās paliatīvās iejaukšanās, kas var ietvert slimību modifi cējošās terapijas — ķirurģiju, radioterapiju, ķīmijterapiju, hormonterapiju u. c. manipulā-cijas. Visu šo iejaukšanos galīgais mērķis ir maksimāli rehabilitēt slimnieku, noņemot ciešanas un panākt pēc iespējas labāku dzīves kvalitāti. No tā izriet, ka ir ļoti svarīgi, lai paliatīvās aprūpes prog -rammas būtu pilnībā integrētas veselības aprūpes sistēmā, slimnīcās un sabiedrībā kopumā, kas jāpielāgo katra pacienta individuālajām vajadzībām.

Lai nodrošinātu pacientu un viņu piederīgo labāku dzīves kvalitāti, paliatīvo aprūpi veic multi-disciplināra darba grupa, t. i., dažādi speciālisti, kuru profesionālais pienākums ir risināt minētās problēmas.

Pacienta dzīves kvalitāti vispirms uzlabo slimības simptomu mazināšana, dažādas atsāpināšanas metodes, blokādes, sliktas dūšas vai vemšanas noņemšana, pleiras izsvīduma vai ascīta punkcijas utt. To nodrošina veselības aprūpes speciālisti.

Pacienta psiholoģiskās problēmas, visbiežāk paliatīvās aprūpes nodaļas ietvaros, risina psihologs (psihoterapeits) kā arī pārējie komandas dalībnieki — ārsti, māsas, kopēji, sociālie darbinieki, kape-lāns, brīvprātīgie pacientu aprūpētāji.

Ļoti svarīga nozīme paliatīvajā aprūpē ir sociālajiem darbiniekiem, kuri risina pacienta un viņa ģimenes sociālās problēmas, piemēram, pacienta pārvietošanu no nodaļas uz mājām, pansionātu vai speciālu iestādi. Sociālais darbinieks palīdz kārtot juridiskās formalitātes, izskaidro likumdoša-nas normatīvus, pacienta tiesības un iespējas.

Pacienta garīgo aprūpi var veikt slimnīcas kapelāns vai speciāli apmācīts cilvēks. Garīgā aprūpe nepieciešama daudziem pacientiem vai viņu piederīgajiem, jo paliatīvā aprūpe saskaras ar dau-dziem fi lozofi skiem un reliģiskiem aspektiem, smagām, citus cilvēkus garīgi traumējošām slimības izpausmēm, pacienta termināliem stāvokļiem, krasiem pavērsieniem cilvēku dzīvē, neatrisinātām problēmām, dzīves jēgas meklējumiem utt. Protams, ka ne visos gadījumos pacientiem personīgi ir nepieciešama garīgā aprūpe, kā arī psihosociālā vai medicīniskā palīdzība.

Īpaša nozīme šim palīdzības veidam ir mājas apstākļos. Paliatīvā aprūpe jāveido divos līmeņos. Pirmkārt, lielajās klīnikās jāizveido specializētas nodaļas vai palātas, lai kompleksi un ātri varētu

veikt diagnostiskus pasākumus un noteiktu efektīvu terapeitiskās palīdzības apjomu pacientiem ar ielaistām slimībām.

Otrkārt, aprūpe mājās tiek uzskatīta par noteicošo un lētāko. Tomēr efektīvu palīdzību pacien-tam un viņa piederīgajiem var sniegt tikai profesionāļu sastādīts aprūpes plāns un atbilstoši sagata-vots personāls.

Latvijā paliatīvās aprūpes darbs aizsākās 1995. gadā izglītības jomā. 1996. gada jūlijā tika atvērta pirmā paliatīvās aprūpes nodaļa Latvijas Onkoloģijas centrā.

Līdz pat šim brīdim Latvijā eksistē daudzi šķēršļi, kas traucē veikt efektīvu paliatīvo aprūpi mājas apstākļos, piemēram, pretsāpju līdzekļu izrakstīšanas devu ierobežojums, praksē maz izmanto pe-rorālos morfīna preparātus, kas jāuzskata par galvenajiem hronisku un stipru sāpju gadījumos. Par ļoti nopietnu šķērsli paliatīvās aprūpes ieviešanai ir jāuzskata nepietiekamās medicīnas, sociālās un kopēju specifi skās zināšanas.

PRETSĀPJU TERAPIJAVisā pasaulē ar vēzi slimo ap 37 miljoniem cilvēku. Pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem

pasaulē gadā ir ap 6 miljoni jaunu vēža saslimšanas gadījumu un ap 4 miljoniem cilvēku ik gadu mirst no ļaundabīgām saslimšanām.

No visiem vēža slimniekiem apmēram 70% cieš vidējas vai stipras sāpes, un vēlīnās audzēja stadijās tas ir galvenais simptoms. Pasaulē katru dienu no audzēja izraisītām sāpēm cieš apmēram 3,5 miljoni cilvēku.

Ar relatīvi vienkāršām metodēm vēža sāpes līdz pat 90% gadījumu var efektīvi novērst. Ja arī vēža sāpes vai citus simptomus nevar novērst pilnībā, tad atbilstošu terapijas metožu lietojums efek-tīvi samazina sāpes lielākajai daļai pacientu. Pretsāpju terapijas efekts neaprobežojas tikai ar sāpju novēršanu. Tas aktīvi uzlabo pacienta dzīves kvalitāti, ļaujot viņam produktīvi un normāli iekļauties ģimenē un sabiedrībā.

Sāpju sindroms. Sāpju sindroma rašanās mehānisms audzēju gadījumos līdz galam vēl nav no-skaidrots. Vēža slimības sākuma stadijās sāpes novēro reti, un lielākoties tās liecina par jau ielaistu slimību. Ļaundabīgu audzēju gadījumos nav vienota sāpju patoģenēzes mehānisma, un bieži tam par iemeslu var būt vairāki cēloņi. Dažādas bioķīmiskas un neirofi zioloģiskas reakcijas norisinās kaulos, mīkstajos audos, limfātiskajā sistēmā, asinsvados, nervos un iekšējos orgānos.

Pacienta papildu klīniskā izmeklēšana dod iespēju noteikt sāpju mehānismus un noskaidrot cē-loņus, piemēram:

• audzēja dēļ radies nervu nospiedums; • audzējs lokalizēts perifēriskajā nervu sistēmā (perineirāli vai endoneirāli);• audzējs mīkstajos audos (skeleta muskulatūrā);• audzējs ir kaulos, kaula plēvē;• audzējs lokalizēts parenhimatozajos orgānos, iestiepjot orgānu kapsulu;• audzējs dobajos orgānos (piemēram, kuņģa un zarnu traktā); • metastāžu gadījumos, ja tās atrodas tuvu kauliem vai nerviem, vai tajos ieaug;• paraneoplastisku reakciju gadījumos — audzēja šūnas producē hormonus vai hormo-

niem līdzīgas vielas un to darbības rezultātā rodas neiroloģiska rakstura sāpes, locītavu sāpes utt.;

• audzējs nosprosto izvadceļus, kam seko iekaisums, nekroze; • audzēju pavada iekaisums, parenhimatozo orgānu nekroze (aizkuņģa dziedzera vēzis); • pēcoperācijas periodā (piemēram, mastektomija, laparatomija, amputācijas sāpes

u. tml.).

68 69

Līdz pat 90% pacientu audzēja progresēšanas laikā cieš stipras vai izteiktas sāpes. 60—90% ga-dījumu sāpes rodas, audzējam tieši skarot orgānu vai blakusesošos audus. 10—25% gadījumu vei-dojas jatrogēnas blaknes (medikamentu vai staru terapijas sekas u. c.). 5—20% gadījumu sāpes iz-sauc audzēja sekundāri izraisītas sekas (piemēram, orgānu kompresija, patoloģiski lūzumi u. c.). 3—10% gadījumu sāpes izraisa citas slimības, kas nav saistītas ar audzēju — infekcijas, nierakmeņi u. tml.

Sāpju novērtēšana. Nespēja novērtēt sāpes ir galvenais faktors, kas nenovēršami noved pie ne-pietiekamas pretsāpju terapijas efektivitātes. Sāpju novērtēšanā jāiesaistās ārstam, māsai, pacientam un viņa tuviniekiem.

Galvenie sāpju novērtēšanas principi:• sāpes novērtē regulāri, jau no pirmās pretsāpju terapijas dienas;• papildus novērtē katru jaunu sāpju epizodi;• sāpes novērtē pēc medikamentozām vai cita veida manipulācijām, piemēram, 15—30 mi-

nūtes pēc parenterālas medikamentu ievades vai 1 stundu pēc perorālas zāļu ieņemšanas.Sākotnējā novērtēšanā jāatklāj sāpju cēlonis, to lokalizācija un stiprums. Šajā procesā ir būtiski

balstīties uz detalizētu pacienta izjautāšanu, izmeklēšanu, diagnostikas datiem un psihosociālo no-vērtējumu.

Pacienta personīgais sāpju novērtējums. Sāpju sindroma novērtēšanā būtiskākais ir pacienta sū-dzības par sāpēm. Māsai jāapmāca pacients un viņa ģimenes locekļi lietot noteiktus sāpju vērtēšanas paņēmienus mājas apstākļos (subjektīvās sāpju intensitātes skalas; skat. 4. un 5. tab.). Māsai jāpalīdz pacientam pašam raksturot savas sāpes, jāaicina izteikties par savām sāpēm maksimāli detalizēti un aprakstoši. Pacientam jāprot pašam norādīt sāpju lokalizācijas vietu vai ķermeņa punktu. Var izmantot arī cilvēka ķermeņa attēlu, kurā pacients norāda sāpošo vietu.

4. tabula. Vienkāršā sāpju intensitātes skala.nav vieglas vidējas stipras ļoti stipras neciešamas

5. tabula. Skaitliskā sāpju intensitātes skala. 0 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10

nav vidējas stipras neciešamas

Sāpju stipruma novērtēšanā pacients lieto sāpju intensitātes skalu. Tā jālieto visā terapijas laikā, un pacienti parasti ātri iemācās novērtēt sāpju stiprumu un par tām paziņot ar skalas palīdzību. Ap-rūpes kartē šīs skalas atzīmē ar 10 cm garu nogriezni, ieliekot atzīmi saskaņā ar pacienta sūdzībām.

Pastiprinošie vai atvieglojošie faktori. Noskaidro, kad sāp visvairāk un kad vismazāk. Pacienta iz-vēlētā sāpju vērtēšanas skala jāfi ksē aprūpes plānā un pretsāpju terapijas rezultāti jāataino dinamikā ar šīs skalas palīdzību.

Sāpju novērtēšana dinamikā. Ilgstoša un sistemātiska sāpju novērtēšana ir būtiskākais elements pretsāpju terapijā. Ja novēro sāpju intensitātes pārmaiņas aprūpes periodā, nekavējoties ir jāziņo ārstējošajam ārstam, kas veic terapijas korekcijas.

Medikamentozā pretsāpju terapija. Zāļu terapija ir vēža sāpju risinājuma stūrakmens. Tā ir efek-tīva, ne pārāk dārga, ar relatīvi zemu risku un ātru iedarbību. Būtiskākais zāļu terapijas princips cīņā ar sāpēm ir katra pacienta ārstēšanas režīma individualizācija. Lietojot pat vienas pretsāpju grupas preparātus, pacientiem novēro medikamentu efekta un blakņu individuālas variācijas. Pasaules Veselības organizācija ieteic pretsāpju medikamentozās terapijas trīspakāpju principu (skat. 5. att.).

5. attēls. Pretsāpju medikamentozās terapijas trīspakāpju princips.

3. stiprie opiāti neopiāti adjuvantie medikamenti2. vieglie opiāti neopiāti adjuvantie medikamenti

1. neopiāti adjuvantie medikamenti

Svarīgākie ieteikumi pretsāpju terapijas izmantošanā: • pretsāpju terapija jāsāk ar vienkāršām devu shēmām un neinvazīvām metodēm; • ja sāpes neizzūd vai pastiprinās, nekavējoties jāinformē ārstējošais ārsts;• medikamentu devas jālieto regulāros intervālos ("pēc pulksteņa"), lai uzturētu stabilu

zāļu koncentrācijas līmeni plazmā un novērstu sāpju atsākšanos (šajā procesā aktīvi jāie-saista pacients un viņa ģimenes locekļi, kas atzīmē tabulā medikamenta ieņemšanas vai ievadīšanas laiku);

• stipru sāpju gadījumos pretsāpju terapiju nozīmē 24 stundu grafi kā ar papilddevām "pēc vajadzības";

• perorālais zāļu ievadīšanas veids ir noteicošais, jo tas ir visērtākais un lētākais; ja pacients nespēj lietot zāles perorāli, pāriet uz rektālo un/vai transdermālo ievadīšanas veidu;

• intramuskulārā pretsāpju zāļu ievadīšana nav ieteicama, jo tā ir sāpīga, neērta un zāļu uzsūkšanās nav paredzama, piemēram, kahektiskiem pacientiem;

• intravenozais vai subkutānais ievadīšanas veids ir efektīva alternatīva pretsāpju terapijā, iesakāms vemšanas, rīšanas traucējumu, apziņas traucējumu gadījumos, ja nepieciešams ātrs efekts, vienīgi jāņem vērā pretsāpju efekta īsā iedarbība;

• intraspinālais ievadīšanas veids iesakāms gadījumos, ja sāpes nav iespējams novērst ar ie-priekšminētajiem paņēmieniem; intraspinālā medikamentu ievade prasa specifi sku me-dicīnisko tehniku, augsti profesionālus speciālistus, ļoti precīzu kontroli un tā iespējama tikai specializētās nodaļās; galvenā indikācija ilgtermiņa intraspinālai medikamentu ie-vadei ir neciešamas sāpes;

• pastāvīgi jāseko iespējamām blakņu izpausmēm (miegainība, vemšana, elpošanas nomā-kums, aizcietējumi), jāveic profi laktiski pasākumi un jānovēro dinamika;

• pacientam un/vai piederīgajiem, kopējiem jāiedod rakstisks sāpju terapijas plāns un vēža sāpju novēršanai nevajadzētu izmantot placebo.

Nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus (NSPL) izdevīgi lietot kā sākuma terapiju vieglu sāpju gadī-jumā, jo tie ir pietiekami efektīvi un tos var sekmīgi lietot kombinācijās ar opiātiem un adjuvantajiem līdzekļiem, ja sāpes pastiprinās. Kā vienkāršākie līdzekļi būtu minami acetaminofēns (tailenols),

70 71

aspirīns, metamizols (analgīns). Acetaminofēns tiek iekļauts šajā grupā tā pretsāpju efekta dēļ, lai gan pretiekaisuma īpašības tam ir zemas. Galvenā acetaminofēna priekšrocība ir tā ļoti zemās trom-bolītiskās īpašības salīdzinājumā ar citiem NSPL, tāpēc to var lietot pacienti ar trombocitopēniju. NSPL neaktivē opija receptorus organismā, to pretsāpju efekts rodas citas darbības rezultātā. Līdz ar to kombinēta opiātu, NSPL un acetaminofēna lietošana rada spēcīgāku pretsāpju efektu nekā katra medikamentu grupa atsevišķi, NSPL un acetaminofēna pievienošana opiātiem izsauc "devas sama-zināšanas" parādību, kad opiātu zemākā deva jau varētu novērst sāpes un arī opiātu blaknes būtu neizteiktākas. Atšķirībā no opiātiem NSPL nerada toleranci, fi zisko vai psiholoģisko atkarību.

NSPL blaknes ir: • nieru funkciju traucējumi,• aknu funkciju traucējumi,• asiņošana,• kuņģa vai duodena čūlas, erozijas.

Pacienti, kas saņem pretsāpju terapijā NSPL atsevišķi vai kopā ar opiātiem, ir uzmanīgi jānovēro. Īpaša uzmanība jāpievērš gados vecākiem pacientiem.

Lielākā daļa NSPL ir pieejami perorālās lietošanas formās — tabletēs, kapsulās u. tml. Daļa ir pieejama arī rektālo svecīšu veidā.

Opiāti. Vidēju un stipru sāpju gadījumos opiāti ir galvenā pretsāpju medikamentu grupa. To no-saka opiātu izteiktā pretsāpju efektivitāte, devu titrācijas vienkāršība un salīdzinoši zemais blakņu risks. Opiātu pretsāpju mehānisma pamatā ir to saistīšanās ar specifi skiem receptoriem gan centrā-lajā nervu sistēmā (CNS), gan ārpus tās. Opiātus klasifi cē kā pilnos agonistus, daļējus agonistus un jauktus agonistus–antagonistus atkarībā no to piesaistīšanās specifi skajiem receptoriem. Visbiežāk lietotie pilnie agonisti ir morfi js, hidromorfons, kodeīns, oksikodons, hidrokodons, metadons un levorfanols.

Tolerance un fi ziskā atkarība. Opiātu tolerance un fi ziskā atkarība var rasties, ilgstoši lietojot opiātus pretsāpju terapijā, un to nevajadzētu jaukt ar psiholoģisko atkarību — abstinenci, kas rodas opiātu lietošanas ieraduma rezultātā, lai radītu narkotisku reibumu. Vēža pacientiem tolerances un fi ziskās atkarības iestāšanās nav pielīdzināmas abstinencei. Fiziskā atkarība no opiātiem rodas, ja tos pēkšņi pārtrauc lietot vai neprecīzi tiek lietots naloksons opiātu neitralizācijas nolūkā. Tā izpaužas kā bailes, uzbudināmība, drebuļi un karstuma viļņi, locītavu sāpes, asarošana, nelaba dūša vai vem-šana, vēdergraizes, caureja.

Lietojot opiātus ar ātru noārdīšanās periodu (kodeīns, morfi js, hidrokodons, hidromorfons), atkarības izpausmes var parādīties vidēji 6—12 stundas (maksimāli 24—72 stundas) pēc medika-menta lietošanas pārtraukšanas. Lietojot opiātus ar lēnu noārdīšanās periodu (metadons, levorfa-lons), atkarības pazīmes var parādīties tikai pēc 24 stundām vai pat vēl pēc ilgāka laika. Atkarības simptomu parādīšanās liecina par fi ziskās atkarības iestāšanos pret opiātiem. Visbiežāk tas notiek apmēram divas nedēļas pēc opiātu lietošanas sākuma, taču tas nenorāda uz psiholoģisku atkarību (abstinenci). Lielākā daļa pacientu saņem opiātus pretsāpju terapijā ilgāk par divām nedēļām un ļoti reti kādam no viņiem novēro abstinences pazīmes vai tieksmi nepamatoti pieprasīt opiātu devas palielināšanu.

Tolerance pret opiātiem izpaužas kā devu palielināšanas nepieciešamība laika gaitā, lai uzturētu pretsāpju efektu. Lielākajai daļai pacientu kā pirmā tolerances pazīme ir pretsāpju efekta ilguma sa-mazināšanās pie noteiktas un nemainīgas opiātu devas. Opiātu devu palielināšanos šiem pacientiem objektīvi nosaka slimības progresēšana ar sekojošu sāpju pieaugumu. Pacientiem ar stabilu slimības gaitu parasti nav nepieciešamības palielināt opiātu devu pretsāpju terapijā.

Morfīns pieder pie stiprajiem opiātu grupas pretsāpju līdzekļiem un tas tradicionāli tiek visplašāk lietots onkoloģiskajā praksē. Tā lietošana medicīnā bija zināma vismaz 300 gadus p. m. ē. un savu nosaukumu "morfīns" ieguvis no sengrieķu sapņu un miega dieva vārda. Morfīna dabiskais ieguves avots ir opija magoņu sula. Lielās devās morfīns izsauc miegu, īpaši tad, ja miega traucējumi radu-šies sāpju dēļ. Darbības mehānisma pamatā morfīnam ir konkurējoša iedarbība uz stereospecifi s-kiem CNS receptoriem, kuri atrodas dažādās smadzeņu daļās, aizstājot endorfīnus un enkefalīnus. Morfīns, bloķējot opiātu receptorus, mazina sāpju centru uzbudināmību un iestājas centrālās dabas pretsāpju efekts. Ja morfīnu lieto regulāri, endorfīna un enkefalīnu endogēnā sintēze mazinās. Tā-pēc, lai saglabātu pretsāpju efektu ilgstošu un stipru sāpju gadījumos, tā devas periodiski jāpalielina. Apmēram pēc 3 mēnešu ilgas morfīna lietošanas iestājas tā sauktais "plato efekts". Tiek sasniegta noteikta medikamenta deva ar noteiktiem ievadīšanas intervāliem, kas nodrošina pietiekamu pret-sāpju efektu. Šādos gadījumos devas palielināšana nav nepieciešama ilgāku laiku.

Morfīna metabolizēšanās notiek aknās un vairāku enzīmu ietekmē veidojas dažādi metabolīti. Morfīna metabolītu koncentrācijas līmenis ir atkarīgs no aknu funkcijas un asinsrites, tāpēc jārē-ķinās ar morfīna devu samazināšanu aknu slimību, asinsrites traucējumu gadījumos, kā arī gados veciem cilvēkiem ar smagām psihiskām saslimšanām (Alcheimera slimība, vecuma debilitāte).

Prolongētā morfīna lietošanas principi:• devas ievada noteiktā laikā pēc pulksteņa;• pirmo prolongētā morfīna devu ievada kopā ar pēdējo zemādas vai intramuskulāro mor-

fīna devu vai arī ar parasto perorālā morfīna devu;• ja terapijā uzsāk lietot morfīnu, tad optimālo pretsāpju efektu vēlams vispirms sasniegt

ar morfīna šķīdumu vai tabletēm, tā nosakot kopējo diennakts devu, un tad pāriet uz prolongēto formu;

• ja sāpes pastiprinās 12 stundu laikā, tad papildus ievada vienkāršo morfīnu (šķīdumā vai tabletēs);

• ja sāpes pieaug naktī, tad devu uz nakti paaugstina par 50—100%;• terapiju papildina ar NSPL, tricikliskiem antidepresantiem, sedatīviem preparātiem u. c.

pēc individuāliem kritērijiem.Opiātu iespējamās blaknes.Aizcietējumi. Pretsāpju terapijas izraisīti aizcietējumi iestājas ilgstošas terapijas rezultātā. Aiz-

cietējumi ar laiku var pastiprināties sakarā ar audzēja progresēšanu (zarnu nospiedums, samazināts uztura un šķidruma daudzums apetītes trūkuma dēļ utt.), tādēļ detalizēti jāizanalizē arī citi cēloņi. Neizteiktus aizcietējumus var sekmīgi novērst ar šķiedrvielu palielināšanu uzturā. Izteiktu aizcietē-jumu gadījumā jālieto medikamentoza terapija, perorālie līdzekļi jālieto uz nakti, bet rektālās sve-cītes no rīta.

72 73

Miegainība. Pārejoša miegainība var rasties pirmās 3—5 dienas, kad medikamentu deva tiek paaugstināta līdz stabilam līmenim un turpmāk tā ātri izzūd. Pastāvīgu zāļu izraisītu miegainību sekmīgi novērš reizes devas samazināšana vai to ievades biežuma palielināšana. Tas ļauj pazemi-nāt īslaicīgo pīķveida devu līmeni gan asinīs, gan smadzenēs, atstājot nemainīgu pastāvīgo līmeni asinīs.

Vemšana. Medikamentu izraisīto nelabo dūšu un vemšanu sekmīgi neitralizē pretvemšanas lī-dzekļi. Uzsākot pretsāpju terapiju, slikta dūša un vemšana visbiežāk izzūd pirmās nedēļas laikā.

Elpošanas nomākums. Ilgtermiņa terapijas laikā pacientiem parasti attīstās tolerance pret terapi-jas izraisīto elpošanas centra nomākumu. Dažos gadījumos tiek nomākta elpošana, ja sāpes pēkšņi pilnīgi izzūd zāļu ietekmē. Ja elpošanas biežums pazeminās līdz 6 reizēm minūtē, nekavējoties jāin-formē ārstējošais ārsts.

Adjuvantos medikamentus lieto, lai pastiprinātu NSPL vai opiātu pretsāpju efektu un mazinātu citus simptomus, kas paasina sāpes.

Kortikosteroīdus lieto to psihostimulējošās, pretiekaisuma, pretvemšanas un apetīti pastiprinošā efekta dēļ. Kortikosteroīdi dod labvēlīgu ietekmi kaheksijas, apetītes nomākuma gadījumos, mazina galvas un muguras smadzeņu tūsku to saspieduma dēļ, ir efektīvi pret sāpēm tūsku un perifērisko nervu nospieduma gadījumos. Kortikosteroīdu blaknes — miopātija, hiperglikēmija, svara pieau-gums un disforija — parādās tikai pēc ilgstošas to lietošanas.

Antidepresanti ir efektīvi neiropātisko sāpju gadījumos. Tie potencē opiātu pretsāpju efektu un tiem piemīt arī savs pretsāpju potenciāls.

Neiroleptiskos līdzekļus lieto psihisko traucējumu ārstēšanā, bet var lietot arī kā adjuvantus pret-sāpju līdzekļus.

Nemedikamentozā pretsāpju terapija.Fizikālā terapija var palīdzēt sāpju atvieglošanā, taču tā nevar pilnībā aizvietot medikamentozo

terapiju. Visbiežāk izmanto siltuma vai aukstuma aplikācijas, elementāros fi ziskos vingrinājumus, imobilizāciju, transkutāno neiroelektostimulāciju un akupunktūru. Šīs metodes parasti lieto novā-jinātiem un mazkustīgiem pacientiem kopā ar medikamentozo terapiju. Fizikālo terapiju ir mērķ-tiecīgi lietot atlasītiem pacientiem, kuriem kāda noteikta metode dod jūtamu pozitīvu efektu sāpju atvieglošanā. Visbiežāk šo metodi izmanto pacientiem ar perifērisko neiropātiju, sāpīgām muskuļu spazmām, ādas virsmas defektiem vai iekaisumiem, kaulu vai locītavu sāpēm. Fizikālās terapijas efektivitāte pastāvīgi jānovērtē, lai tā neizraisītu nevēlamas komplikācijas.

Staru terapija jeb apstarošana spēj mazināt metastāžu izraisītās sāpes un arī lokāli izplatīta au-dzēja izraisītas sāpes un simptomus. Paliatīvās apstarošanas mērķis ir ātra sāpju novēršana. Ārstē-šana tiek pieskaņota pacienta klīniskajam stāvoklim un vispārējai prognozei. Staru terapija papildina medikamentozo pretsāpju terapiju un var pastiprināt medikamentu efektu, jo tā tiek vērsta tieši uz sāpju cēloni. Staru terapijas blaknes ir atkarīgas no struktūrām, kas ietilpst apstarojamā zonā, no apstarojuma devas un audu jutības pret apstarošanu. Staru terapijas blaknes izpaužas apstarojamajā zonā, un tie var būt akūti, kas parādās terapijas kursa laikā, un vēlīnas blaknes, kuras parādās pēc mēnešiem vai gadiem. Akūtas blaknes rodas pie lielām kopējām staru devām. Tās parasti izpaužas kā ādas un gļotādas zonu iekaisumi. Vēlīnās staru terapijas blaknes ir dažādu audu fi broze.

Pasaules Veselības organizācija pētījumu rezultāti ir uzrādījuši veselu virkni svarīgu problēmu, kas ir kopējas visām Austrumeiropas valstīm:

• trūkst noteiktu politisku lēmumu šajā nozarē, fi nansējuma un valdības atbalsta;• nav pietiekami pieejami pretsāpju preparāti;• trūkst kvalifi cētu darbinieku;• trūkst ārstniecisko līdzekļu un kopšanas piederumu;• trūkst pētnieciskā darba iespēju;• dominē negatīvi kultūras stereotipi (mīti).

Pretsāpju terapijai ir jābūt pieejamai visiem pacientiem un jebkurā slimības stadijā. Pacienti, kuriem nav sāpju, spēj daudz labāk piemēroties aktīvai ārstēšanai un līdz ar to viņu atlikušās dzīves kvalitātes līmenis var tik uzturēts pēc iespējas augstāks.

IMOBILITĀTE JEB NEKUSTĪGUMS Imobilitāte jeb nekustīgums ir viena no problēmām, kas ir bieži sastopama paliatīvajā aprūpē.Kā tas ietekmē orgānus un ķermeņa sistēmas?

• Kaulu nekustīgums noved pie demineralizācijas, negatīva kalcija līdzsvara un kalcija iz-skalošanās no kauliem, mazinās kaula blīvums — rodas osteoporoze. Pētījumi liecina, ka kaula blīvums samazinās par 3,6% pēc 27 nekustīguma dienām, līdz 25—45% — pēc 36 nedēļām.

• Muskuļu nekustīgums izslēdz muskuļu slodzi, rezultātā iestājas atrofi ja. Lielākās mus-kuļu spēka pārmaiņas novēro nekustīguma 1. nedēļā. Ja nekustīgums ilgst vairāk nekā 4 mēnešus, novēro nervu šķiedru deģenerāciju, un pilna muskuļu funkciju atgūšana nav iespējama.

• Locītavu nekustīguma gadījumos konstatē locītavu audu progresējošas deģeneratīvas pārmaiņas, kas noved pie kustību samazināšanās vai locītavas kustību apjoma zuduma jeb kontraktūras.

• Sirds un asinsvadu sistēmas nekustīguma rezultātā attīstās ortostatiskā nepietiekamība, paaugstinās trombembolijas risks, samazinās sirds darba tilpums, pieaug asins viskozitāte (biezums).

• Gastrointestinālās sistēmas nekustīguma galvenais negatīvais efekts ir aizcietējums. • Uroģenitālās sistēmas nekustīgums veicina hiperkalciūriju jeb pastiprinātu kalcija izda-

līšanos caur nierēm. Paralizētiem pacientiem var novērot tipisku triādi: hiperkalciūrija, urīna stāze un urīnceļu infekcija, kas veicina nierakmeņu veidošanos.

• Elpošanas sistēmas nekustīgums veicina pneimoniju attīstību un tālāk atelektāzi.• Ādas pārmaiņas. Ārējs spiediens uz ādu traucē kapilāro asinsriti un rada audu išēmiju.

Pēc ilgstošas audu išēmijas veidojas nekroze un izgulējumu čūla.• Psihosensoriskās sistēmas pārmaiņas. Ilgstoša atrašanās guļus stāvoklī nav tikai fi ziska ne-

aktivitāte un ierobežojums, bet arī sensoriskās stimulācijas samazinājums, kas var veici-nāt psihosociālās (izziņas, uztveres un rīcības procesu) pārmaiņas. Piemēram, pacients neizrāda interesi par savu veselības stāvokli, negribīgi sarunājas ar ārstniecības personālu, var novērot pat halucinācijas.

74 75

Pasākumi pret imobilizācijas sekām. Māsas darbības mērķis ir neitralizēt nekustīguma izraisī-tās problēmas, aktivizēt pacientu individuālā veselības stāvokļa robežās, atjaunot un pirmsnekustī-guma līmenī uzturēt pacienta ķermeņa funkcijas un novērst stāvokļa pasliktināšanos. Māsa apmāca pacientu, piederīgos un aprūpētājus veikt profi laktiskos pasākumus pret imobilizācijas sekām:

• pacienta pozīciju maiņa ik pēc 2 stundām, pēc shēmas;• elpošanas vingrinājumi (10 reižu — ieelpa, izelpa, un 3 reizes — klepot; vingrinājumu

atkārtot ik pēc pusstundas);• kustību vingrojumus (maksimālais, normālais kustību apjoms, kas ir iespējams katrā at-

sevišķā locītavā) veic 2—3 reizes dienā: - aktīvie vingrojumi (izpilda pats pacients), - pasīvie vingrojumi (kustības pacientam palīdz veikt cita persona);• sēdoša pozīcija gultā (kājas pāri gultas malai); ja ir iespējams, staigā ar palīdzību vai pie-

turoties pie gultas.Vēlamais iznākums ir novērst nekustīguma problēmas, uzturēt skeleta–muskuļu sistēmas nor-

mālu funkcionēšanu (vadoties pēc individuālā pacienta veselības stāvokļa) un nodrošināt normālu plaušu ventilāciju, uzturēt asinsvadu tonusu un normālu zarnu un urīnpūšļa iztukšošanos.

APRŪPES PSIHOLOĢISKIE ASPEKTI Paliatīvajā aprūpē nonāk pacienti, kuriem ir lielas fi ziskas ciešanas vai kuriem ir uzstādīta neno-

vēršama diagnoze un nepieciešama simptomātiska terapija. Fizisko simptomu nasta un tuvojošās nāves fakts rada milzīgu stresu. Tādējādi pacients cieš ne tikai fi ziski, bet arī psiholoģiski.

Visbiežāk sastopamie psiholoģiskie traucējumi pacientiem ir depresija, trauksme, pielāgošanās grūtības, suicidālas domas un emocionālais distress. Tas izpaužas kā niecīguma sajūta, nožēla, vai-nas apziņa, bezcerība. Turklāt 50—80% pacientu izjūt nāves baiļu pārdzīvojumus. Bailēm vienmēr atrodas vieta tad, kad pietrūkst informācijas apzinātai situācijas izvērtēšanai un sagaidāmā mo-dulēšanai. Baiļu dēļ maz tiek domāts un runāts par nāves un miršanas jautājumiem, tādēļ, ar tiem sastopoties, daudzi (gan mirstošais cilvēks, gan piederīgie) jūtas nomākti un nesagatavojušies. Par izvairīšanos var uzskatīt arī to, ka sarunās parasti izvairās no tiešas vārda "miršana" pieminēšanas, tā vietā sakot "cilvēks aiziet, izdziest, mūs pamet".

Daudzi pacienti slimības dēļ ir zaudējuši savu sociālo stāvokli, fi ziskās spējas, pievilcību, pašpa-ļāvību. Tas veicina personības identitātes zaudēšanu. Daži pacienti uzskata sevi par fi zisku, emo-cionālu, sociālu un fi nansiālu nastu savai ģimenei un cieš no šīs apziņas. Šādiem pacientiem ir gan emocionālas, gan sociālas vajadzības, kas bieži netiek atpazītas un paliek neapmierinātas.

Daudziem pacientiem aktuālas ir bailes būt pamestam un nomirt vientulībā vai būt nošķirtam no tuviniekiem cilvēciski siltu attiecību trūkumā. Tāpat pacienti bieži uztraucas, ka viņi var būt ne-patīkami citiem, piemēram, ja vemšana kļūst nekontrolējama vai arī gadījumos, kad pacients pats nevar kontrolēt ķermeņa sekrēcijas. Ir svarīgi pasargāt viņu no pašvērtības zaudēšanas. Pacienti baidās arī no savas autonomijas zaudēšanas. Daudziem cilvēkiem ir grūti pieņemt palīdzību un būt atkarīgiem no citiem.

Medmāsām kā palīdzošo profesiju pārstāvēm ir jāizprot miršanas process un tā posmi, lai atbil-stoši un bez bailēm spētu aprūpēt mirstošo cilvēku.

MIRŠANAVisplašāk pazīstamas ir Elizabetes Kubleres–Rosas aprakstītās miršanas stadijas. Ne katrs pa-

cients piedzīvo visas stadijas, bet to apraksts ļauj saprast procesa dinamiku, kas ir pietiekami rakstu-rīga nedziedināmi slima cilvēka miršanas gaitai.

Šoka stadija. Pirmais, dzirdot ārsta nosaukto diagnozi, ir šoks. Paliatīvajā aprūpē svarīga ir mak-simāla atklātība un savstarpēja uzticība, jo tā var atvieglot pacienta stāvokli visos aspektos. Padomju deontoloģija kategoriski noliedza atklātību pret pacientu, kuram bija iespējama vienīgi simptomā-tiska terapija. Iespējams, tā bija izvairīšanās no grūtībām vai grūtību slēpšana ar meliem. Jāatzīst, ka patiesības paziņošana var cilvēku psiholoģiski un garīgi sagraut, tomēr pētījumi parāda, ka pacients pats noteiktā laikā jūt sava stāvokļa nopietnību. Nozīmīga ir medicīniskā personāla un piederīgo attieksme. Vārdi sastāda tikai nelielu daļu no paustās informācijas, bet neverbālie komunikācijas līdzekļi smago ziņu pavēsta slimniekam daudz ātrāk. Bieži ir tā, ka pacients savu stāvokli jau saprot, tikai baidās par to domāt, tāpēc to noliedz.

Noliegums un izolācija. Pacients netic, ka diagnoze ir noteikta pareizi, mēģina vērsties pie ārstiem cerībā, ka kāds "atcels" diagnozi un tās vietā uzstādīs kādu labvēlīgāku diagnozi. Svarīgi pacientam nepārmest, bet vēlreiz skaidri un maksimāli godīgi sniegt visu viņu interesējošo informāciju, sapro-tot, ka noliegums ir neapzināta psihiskās aizsardzības reakcija uz trauksmi. Svarīgi ir godīgi atbildēt uz pacienta jautājumiem un, galvenais un visgrūtākais, nestrīdēties.

Dusmu un niknuma stadijas galvenais jautājums ir: "Kāpēc es?". Cilvēks ir dusmīgs uz visu pa-sauli tāpēc, ka ir saslimis. Dažreiz var sākt kvēli nīst un fantazēt, ka tuvinieki, draugi vai paziņas ir kaut ko maģisku darījuši, lai viņš saslimtu. Mēdz apskaust cilvēkus, kas ir veseli un jauni. Pacients šajā stadijā var būt nervozs, prasīgs, kritizējošs. Lai profesionāli spētu veidot attiecības ar pacientu, jāatceras, ka smagās emocijas, kas vērstas pret apkārtējiem, nav jāuztver personiski. Tās ir emocijas, kas vērstas pret situāciju, stāvokli. Tā ir miršanas procesa fāze, kurā pacients šādi protestē pret radu-šos bezpalīdzības sajūtu. Šajā stadijā svarīgi klienta dusmas uzklausīt, bet darīt to nedusmojoties, ko iespējams izdarīt tikai tad, ja māsa saprot, ka dusmas nav vērstas personīgi pret viņu.

Kaulēšanās stadija. Novērots, ka šī stadija bieži mēdz būt ļoti īsa vai tās var nebūt vispār. Šajā stadijā cilvēks slēdz "derības" ar Dievu, ar sevi, mēģinot "nopirkt" papildu laiku, piemēram: "Ja es varētu sagaidīt sava bērna kāzu dienu, es sāktu apmeklēt baznīcu, utt.". Šajā stadijā varētu cilvēkam piedāvāt iesaistīties (ja to atļauj veselības stāvoklis) kādā atbalsta grupā, piedāvāt garīdznieka pakal-pojumus.

Depresijas stadijā kļuvis skaidrs: "Jā, es." Cilvēks saprot, ka mirst un ka tas nav novēršams. Mēdz būt smaga zaudējuma sajūta attiecībā uz bērniem, tuviniekiem, naudu, kas iztērēta ārstēšanai. Vis-labākā palīdzība ir vienkārši būt līdzās. Pieskāriens, labs vārds dos sajūtu, ka cilvēks nav pamests, ka apkārt ir cilvēki, kas viņu mīl un izies cauri šim grūtajam posmam, nepametot viņu ar smagām domām vientulībā, bet būs gatavi ar viņu par tām izrunāties. Svarīgi ir arī atvēlēt laiku atpūtai. Ne-pieļaut, lai kāds kliedētu savas bažas uz mirēja rēķina, uzmācoties viņam ar bezjēdzīgu pļāpāšanu,

76 77

kas bieži vien ir satraukuma pazīme un tā izlādes veids. Tas ir nepieciešams palicējam, bet nevis mirstošajam cilvēkam. Šajā brīdī pirmajā vietā būtu liekamas mirstošā cilvēka garīgās intereses.

Samierināšanās un miera stadija. "Jā, es esmu gatavs." Ar nāvi saistītais emocionālais konfl ikts ir atrisināts. Cilvēks ir sasniedzis stadiju, kad viņš saprot nāves nenovēršamību un samierinās ar to. Lai nonāktu līdz šai stadijai, pacients ir zaudējis daudz spēka, ejot cauri iepriekšējām stadijām. Tagad lielāko daļu laika viņš pavada guļot, jo jūtas noguris un nespēcīgs. Cilvēks ļaujas nāvei. Pali-cējiem šis posms ir īpaši grūts, jo viņi var justies atstumti. Māsai ir jāpalīdz tuviniekiem saprast, ka, lai cilvēks varētu mierīgi nomirt, viņam ir jāatstāj viss, kas saistīts ar dzīvi. Lai arī cilvēks šajā stadijā bieži nevēlas runāt, tomēr labprāt vēlas, lai kāds atrodas tuvumā.

Novērots, ka smagu slimību gadījumos, kad reāla kļūst nāves tuvošanās, cilvēka dzīve būtiski mainās — viņš it kā apstājas, pārvērtē vērtības, nokārto lietas, ko nav paspējis dzīves laikā.

Galvenais mirstoša cilvēka aprūpes mērķis ir nodrošināt pacientam maksimālu labsajūtu. Tas ir panākams, mazinot sāpes, depresiju un bailes. Cilvēkam ir svarīgi nomirt mierīgi, ar cieņu, bez sma-gām sāpēm, emocionālām un fi ziskām ciešanām, arī tām, kas saistītas ar vientulības un pamestības sajūtu. Pacientu jāaprūpē un jābūt blakus, līdz iestājas nāve.

SASKARSME AR PALIATĪVAJIEM PACIENTIEMSaskarsmes procesā cilvēks izmanto balss aparātu, ķermeni un savu personību (domas, vēlmes,

jūtas). Ir pierādīts, ka verbāli partnerim tiek nodota mazākā informācijas daļa, daudz lielāka — 60—80% informācijas — tiek noraidīta ar visdažādāko neverbālās komunikācijas zīmju palīdzību. Ar vārdu var izsmeļoši paust faktus, bet ne vienmēr iespējams izteikt jūtas. Neverbālā saskarsme ir pakļauta cilvēka psihes neapzinātajam līmenim, tāpēc tajā ir daudz mazāk apziņas radītu māks-līgu, nepatiesu, stereotipisku elementu. Cilvēka mīmikā un žestos atspoguļojas ne tikai dinamiskie, emocionālie stāvokļi, bet arī rakstura iezīmes. Vērojot indivīda mīmiku, žestus, var noteikt personas emocionālo stāvokli, viņa attieksmi pret situāciju.

Saskarsmē ar paliatīvajiem pacientiem īpaši svarīga ir neverbālā jeb ķermeņa valoda. Tā tiek uzskatīta par nozīmīgākās informācijas "nesēju", jo cilvēks pretēji verbālajai saskarsmei tikpat kā nespēj kontrolēt neverbālās saskarsmes norisi. Daudz vieglāk ir samelot ar vārdiem nekā ar acu skatienu vai pozu.

Neverbālā saskarsme ir mūsu patiesās būtības izpausme. Saskarsmē ar paliatīvajiem pacientiem ne mazāk svarīga ir arī verbālā saskarsme.

SĒROŠANAZaudējums/Sēras. Katru dienu mēs uzzinām par nelaimes gadījumiem, AIDS izplatību, seksuāli

izmantotiem bērniem, kas atstāj garīgu traumu uz visu dzīvi. Mēs pieņemam, ka šādi pārbaudījumi piemeklē tos, kas to ir pelnījuši un smagus zaudējumus piedzīvos citi, nevis mēs. Vai arī cilvēks uz-dod sev jautājumu: "Ko es darīšu, ja man pēc medicīniskas pārbaudes atklās vēzi?"

Jāsāk ir ar atzīšanu, ka zaudējums ir normāla dzīves sastāvdaļa, un mēs esam gatavi par to runāt. Pēc katra zaudējuma cilvēks izjūt bēdas. Bēdas nav tas, no kā būtu par katru cenu jāizvairās. Labāk ir

pārdzīvot tās jūtas, kas atbilst dzīves situācijai. Ja ir noticis kas labs, patīkams — priecāties, ja cilvēku piemeklējis zaudējums, tad to pavada bēdas. Ja indivīds neizrāda savas bēdas, neraud visu klātbūtnē, viņu lielīs, ka "labi turas". Šādā situācijā neraudāt nozīmē uzvesties neatbilstoši situācijai, un tas ir drauds veselībai. Ja kāds vēlas, lai indivīds (vai jūs) kontrolētu savas izjūtas, viņš domā par savām ērtībām nevis par līdzcilvēka emocionālo labklājību. Normāla reakcija ir tad, ja klients ļauj brīvību savām jūtām.

Bieži uzdod jautājumu: "Cik ilgi ir jāsēro pēc tuva cilvēka nāves?" Populāra atbilde ir: "No 48 stundām līdz 2 nedēļām." Pētījumi liecina, ka vairākumā gadījumu cilvēki pēc smaga zaudē-juma normālā dzīvē atgriežas pēc 2 gadiem. Ja pēc 2, 3, 4 gadiem indivīds nevar atgūties no zaudē-juma, tas nozīmē, ka sērošanas process vēl turpinās, un klientam jau ir nepieciešama profesionāļu palīdzība.

Zaudējums nav ienaidnieks, ienaidnieks ir dzīve pastāvīgās bailēs no zaudējuma.Reakcija uz tuvinieka nāvi. Cik cilvēku, tik ir arī zaudējuma/sērošanas veidu, bet ir noteikti

posmi, cauri kuriem iziet visi: šoks, noliegums, atzīšana, pieņemšana. Dažiem tie norit ātri un bez īpašas piepūles, bet citiem tas prasa lielu enerģiju un gribasspēku, kas ilgst vairākus gadus. Aplūko-sim, kā šos posmus aprakstījis Bo Deits.

Šoks ir pirmais, ko cilvēks izjūt, dzirdot vārdu "nāve". Jebkurš uzvedības veids pēc sliktās vēsts ir normāls: raudāšana, noslēgšanās sevī, kliegšana, histērija, aktīva organizatoriska darbība (piemē-ram, veic sagatavošanās darbus bērēm). Neatkarīgi no indivīda uzvedības iekšēji viņš ir sastindzis un darbojas refl ektori. Iespējams, tādējādi daba neļauj pilnībā uztvert zaudējumu, nedaudz atvirzot sēras. Taču, ja pēc 3 mēnešiem uzvedība nemainās, iespējams, indivīdam nepieciešama profesionāla palīdzība.

Noliegums. Indivīds negrib pieņemt, ka zaudējums ir dzīves sastāvdaļa un, kad tas ir noticis, cil-vēks to cenšas noliegt.

Nolieguma posma pazīmes: • vājums, spēku izsīkums;• apetītes trūkums;• bezmiegs vai miegainība;• sausums mutē;• fi ziskas sāpes;• personīgās higiēnas neievērošana;• fantāzijas, kuru centrā ir mirušais;• gaidas, ka viņš varbūt atgriezīsies;• naidīgums uz radiem, draugiem, paziņām, apkārtējiem;• nespēja veikt ierastos ikdienas darbus.

Tā ir normāla reakcija uz zaudējumu. Indivīdam var novērot vairākas no uzskaitītajām pazī-mēm, dažas no tām var izzust un atgriezties. Daudzi nezina, par ko un kā runāt ar bēdu nomākto personu, citi centīsies izvairīties no tikšanās, bet visi viņam novēlēs pēc iespējas ātrāk pielāgoties un atgriezties ierastajā dzīves ritmā. Svarīgi ir atpazīt nolieguma posma pazīmes un pieņemt tās kā sērošanas procesa sastāvdaļu.

Atzīšana un sāpes. Nepieciešams atzīt, ka zaudējums ir reāls, bet zaudējuma atzīšana var izraisīt "dvēseles sāpes", un tāpēc ir iespējama atkalatgriešanās nolieguma posmā. Zaudējumu ir iespējams

78 79

atzīt 3—6 mēnešu laikā, bet ja zaudējums nav pirmais vai indivīds nespēj pieņemt tuvā cilvēka nāvi, var paiet arī gads. Svarīgi ir runāt par jūtām — kāds ir indivīda emocionālais stāvoklis, kā viņš jūtas. Cilvēku nepieciešams uzklausīt, ja viņš vēlas runāt, bet, ja ir noslēdzies sevī, uzaicināt uz sarunu. Ļaut klientam runāt par savām izjūtām jeb paust savas emocijas.

Pieņemšana un pielāgošanās ir pirmā pazīme, ka smagākais posms sērošanas procesā ir noiets. Tad jautājumus: "Kāpēc tas ir noticis ar mani?", "Kāpēc bojā gāja tieši mans brālis?" nomaina jau-tājumi: "Kā man dzīvot tālāk?", "Kā man aizpildīt tukšumu pēc brāļa nāves?" Svarīgi, lai indivīds varētu sev pateikt: "Zaudējums, ko es pārdzīvoju, ir smagākais notikums manā dzīvē. Iespējams, sliktākais, kas ir ar mani noticis, bet tās vēl nav beigas. Es varu vēl dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Bēdas man ir daudz ko iemācījušas, un es varu no tām iziet vēl labāks nekā iepriekš." To nav viegli sev pa-teikt, vēl grūtāk ir to pateikt skaļi. Kad indivīds spēs tā pateikt par savu zaudējumu, viņš iegūs jaunu enerģiju un dzīvesprieku, kurā vairs nav pārdzīvojumu par zaudējumu, nospraužot jaunu dzīves mērķi tuvākajiem 2—3 gadiem.

Cilvēks neaizmirsīs zaudējumu, tas vienmēr būs viņa dzīves sastāvdaļa, bet, domājot par zaudēto personu, neizjutīs sāpes.

Bēdas ir spēcīgas jūtas. Tāpēc ir svarīgi izprast, vai tās tiek izdzīvotas pareizi vai izkropļotā veidā. Ja cilvēks ir izsmēlis savas iespējas un pats nespēj tikt galā ar stresu, depresiju, krīzi, viņam ir nepie-ciešama profesionāla palīdzība.

Der atcerēties, ka nevajag kautrēties meklēt palīdzību.

IZDEGŠANAS SINDROMSPaliatīvajā aprūpē jāsaskaras ar fi lozofi skiem, garīgiem un reliģiskiem jautājumiem. Kapelāns,

garīdznieks palīdz risināt garīga rakstura problēmas, pēc pacienta vēlmes un atbilstoši viņa reli-ģiskajai piederībai pieaicinot attiecīgās konfesijas garīdznieku. Garīgās aprūpes galvenais mērķis ir veicināt domāt ar pilnu atklātību un sakārtot savu pieredzi.

Daudzu profesiju pārstāvji, arī māsas, kuru darbs ir saistīts ar tiešo un intīmo saskarsmi, pa-kļauti pakāpeniskai emocionālai pārslodzei un iztukšotībai. Emocionālā izdegšana vai izdegšanas sindroms, ko raksturo emocionāls, garīgs un fi zisks izsīkums, rodas ilgstošas emocionālas slodzes dēļ. Vajag novērot, ieklausīties, just līdzi, atbalstīt, palīdzēt atrisināt psiholoģiska, sociāla un fi ziska rakstura problēmas, un galvenais — pastāvīgi nākas uztvert klienta enerģētisko izlādēšanos.

Uzmanība tiek vērsta galvenokārt uz pacientu vai personu, kas saņem pakalpojumus, nevis uz pakalpojumu sniedzēju — viņa subjektīvajām izjūtām un pārdzīvojumiem. Lai profesionāli veiktu savu darbu, māsām sevi ir jāpasargā no spēcīgām emocijām. Emocionālā izdegšana veidojas daudzu faktoru ietekmē:

• ilgstoša, saspringta psihoemocionāla darbība;• paaugstināta atbildība par veicamo funkciju vai darbu kopumā;• nelabvēlīga psiholoģiska atmosfēra darbā;• psiholoģiski smagu pacientu aprūpe;• sociālie faktori.

Lai izvairītos no izdegšanas sindroma, nepieciešams rūpēties par savas dzīves kvalitāti:• saglabāt profesionālo un personisko pašcieņu;• atzīt personisko spēju robežas;• atrisināt personiskās grūtības ar sev piemērotiem līdzekļiem, ārpus darba;• pozitīva attieksme pret darbabiedriem un pozitīvi domājoši darbabiedri;• patīkami un mierīgi darba apstākļi;• intereses — vaļasprieki ārpus darba;• veselīgs dzīvesveids — pilnvērtīgs uzturs, fi ziskās aktivitātes, atpūta.

Risinājums jāsāk ar praktisku pieeju. Jāapzinās, ko var pats mainīt un ko nevar. Jāsāk ar tām lie-tām, ko var mainīt — analizējot situāciju un kopīgi meklējot risinājumu.

Cilvēce joprojām diskutē par jautājumu: "Vai nāve jāuzskata par cilvēka dzīves beigām, vai par pāreju uz citu dzīvi?" Vairākums reliģiju nāvi uzlūko kā pāreju uz citu eksistences formu. Senlatvie-šus mūža nogalē aizsaulē pieņēma Zemes māte, budisti nāvi aplūko kā cilvēka pamošanās brīdi, jo "šīspasaules" dzīvi uzskata par iesākumu īstajai dzīvei.

KOPSAVILKUMSPVO izstrādātie principi, saskaņā ar kuriem paliatīvā aprūpe:

• remdē sāpes un noņem citus simptomus;• apstiprina dzīvības vērtību un uzskata miršanu par normālu procesu;• nepaātrina un nepaildzina nāves iestāšanos;• integrē psiholoģiskos un garīgos aspektus slimnieka kopšanā;• piedāvā atbalsta sistēmu, kā palīdzēt slimniekiem izdzīvot pēc iespējas aktīvāk līdz pat

nāves brīdim;• piedāvā atbalstu ģimenei pacienta slimības laikā un zaudējuma gadījumā;• ar komandas darbu risina pacienta un ģimenes vajadzības, ieskaitot konsultācijas sēru

gadījumā, ja tas nepieciešams;• uzlabo slimnieka dzīves kvalitāti un pozitīvi ietekmē slimības gaitu;• ir pieejama agrīnā slimības posmā, ņemot vērā visplašākās ārstnieciskās iespējas, kas var

paildzināt pacienta dzīvi, kā, piemēram, ķīmijterapija, apstarošana, lietojot tās izmeklēša-nas metodes, kuras palīdz labāk izprast un kontrolēt mokošas slimības klīniskās izpaus-mes.

Kontroljautājumi1. Kāds ir paliatīvās aprūpes mērķis?2. Kas nodrošina paliatīvo aprūpi?3. Paskaidrojiet sāpju novērtēšanas mehānismu!4. Kādi ir svarīgākie ieteikumi pretsāpju terapijas lietošanā?5. Kas ir imobilitāte, un kā tas ietekmē orgānus un ķermeņa sistēmas?6. Kādi pasākumi jāveic, lai novērstu imobilitātes izraisītās sekas?

80 81

Literatūra 1. Bogdanovs V. Garīgā aprūpe: realitātes ignorēšana mirstot. Rīga: ABC Paliatīvā aprūpe,

2001. 2. Deits B. Dzīve pēc zaudējuma. 1999. 3. Krīzes centrs "Skalbes". Krīzes intervence: semināra materiāli. 2001. 4. Materiāli. No: 3. Starptautiskā paliatīvās aprūpes konference Latvijā. 5. Ministru kabineta rekomendācijas Rec (2003) 24 Eiropas padomes dalībvalstīm par paliatī-

vās aprūpes organizāciju [tīmekļa vietne] [skatīts 2008. gada 21. maijā]. Pieeja: http://www.eapcnet.org/download/forReccCoun-Europe/ReccCE-Latvian.pdf10

6. Omārova S. Cilvēks runā ar cilvēku. Rīga: Kamene, 2002. 7. Paliatīvā aprūpe. Palliative.lv [tīmekļa vietne] [skatīts 2009. gada 11. jūnijā]. Pieeja: http://

www.palliative.lv/25/ 8. Paliatīvā aprūpe un palīdzība dzīves noslēgumā. Boarders health in hand [tīmekļa vietne]

[skatīts 2009. gada 11. maijā]. Pieeja: http://www.bordershealthinhand.scot.nhs.uk/langua-ges/latviešu.aspx

9. Pasaules Veselības organizācija. Sāpju atvieglošana vēža slimniekiem = Looking forward to cancer pain relief for all: starptautiskās vienošanās par vēža sāpju problēmām: PVO reko-mendācijas. Rīga: ABC Paliatīvā aprūpe, 2001.

10. Pavlovska I. Sociālais darbs paliatīvajā aprūpē. Rīga, 2001. 11. Sāpju terapija bērnu paliatīvajā aprūpē. Rīga: Bērnu paliatīvās aprūpes biedrība, 2008.12. Sosārs V. Vājo un stipro opiātu klīniskais raksturojums. Rīga: ABC Paliatīvā aprūpe, 2000. 13. Davies E., Higginson I. J. Palliative care. Copenhagen: WHO. Regional Offi ce for Europe,

2004.14. Kubler–Ross E. On death and dying: routledge. 1973. 15. Кашапов Р. Р. Курс практической психологии. Ижевск, 1995. 16. Особенности хосписной и палиативной медицины в педиатрии. Минск, 2008.

MEDICĪNISKĀS REHABILITĀCIJAS PAMATPRINCIPI

Medicīniskā rehabilitācija ir medicīnas nozare, kas veic cilvēka fi ziskā, psiholoģiskā, sociālā, aroda, izglītības potenciāla atgūšanu un attīstīšanu atbilstoši viņa fi zioloģiskajiem vai anatomis-kajiem ierobežojumiem vai stabilu veselības traucējumu gadījumā — pacienta dzīves pielāgošanu apkārtējai videi un sabiedrībai.

Rehabilitācija ir aktīvs process, kurā cilvēks ar nespēju, kas radusies slimības vai traumas dēļ, sasniedz pilnīgu atveseļošanos vai arī, ja tas nav iespējams, īsteno savu optimālo fi zisko, garīgo un sociālo potenciālu un integrējas sev vispiemērotākajā vidē.

Rehabilitācijas galvenais mērķis ir uzlabot pacienta funkcionālās spējas, tādējādi mazinot ne-spēju un nevarību.

Medicīniskās rehabilitācijas objekti.• Slimība (etioloģija, patoloģija) — diagnoze un patoloģisks process, piemēram, muguras

smadzeņu šķērsbojājums.• Mazspēja — anatomiska, fi zioloģiska un psiholoģiska struktūras un funkcijas patoloģija,

tā ataino traucējumus orgānu līmenī. Var būt intelektuālā, psiholoģiskā, valodas, dzirdes, redzes, viscerālā, balsta–kustību, kosmētiskā, ģeneralizētā un jušanas mazspēja, piemē-ram, kāju paralīze.

• Nespēja — mazspējas sekas, kas ir saistītas ar indivīda funkcionālajām spējām un ak-tivitāti, tā ataino traucējumus personas līmenī un var būt par pamatu invaliditātes no-teikšanai. Var būt uzvedības, komunikācijas, pašaprūpes, kustību, ķermeņa deformācijas, veiklības nespēja.

• Invaliditāte attiecas uz problēmu, kas kavē vai ierobežo indivīda normālu funkcionēšanu atbilstoši viņa vecumam, dzimumam, sociālajiem un kultūras faktoriem, tā ataino trau-cējumus sociālajā līmenī un ir par pamatu invaliditātes noteikšanai. Var būt orientācijas, fi ziskās neatkarības, pārvietošanās, nodarbošanās, sociālās integrācijas, ekonomiskās ne-atkarības invaliditāte.

Rehabilitācijas fi lozofi jas pamatprincipi:• katram cilvēkam, arī invalīdiem, ir tiesības uz pilnvērtīgu dzīvi, kas atbilst viņa sociāla-

jām un etniskajām prasībām;• visiem cilvēkiem, kuriem ir fi ziska vai garīga nepilnība, kas traucē tiem iekļauties nor-

mālā dzīvē, ir tiesības saņemt nepieciešamo palīdzību;• palīdzība ir nepieciešama arī cilvēku grupai, kurā invalīds dzīvo;• nepieciešams ieguldījums ekonomisko problēmu jomā, lai pasargātu invalīdu no krīzes

radītām sekām. Rehabilitācijas pamatmērķi:

• īstermiņa mērķi, kas ir ātri sasniedzami un specifi ski, piemēram, palielināt kustību ap-jomu locītavās, iemācīt galvenās iemaņas riteņkrēsla vadīšanā u. c.;

• ilgtermiņa mērķi, kas ir sasniedzami ilgākā laika posmā un vērsti uz pacienta funkcionē-šanu pēc rehabilitācijas pabeigšanas, piemēram, veicināt neatkarību pašaprūpē un mobi-litātē.

Rehabilitācijas galvenais pamatprincips ir pacienta aktīva līdzdalība paša rehabilitācijas procesā.Rehabilitācijas pamatkomponenti ir:

• multidisciplinārās komandas koordinēta, saskaņota darbība;• uz problēmām vērsta pieeja;• rehabilitācijas pasākumi dzīvesvietā un rehabilitācijas centros;• psiholoģisko faktoru izskaidrošana;• sociālo faktoru izskaidrošana un risināšana;• atbalsta pakalpojumu pieejamības organizēšana;• ilgtermiņa kontrole un atkārtota novērtēšana.

82 83

Multidisciplinārajā rehabilitācijas komandā strādā ārsts, māsa, fi zioterapeits, ergoterapeits, reit-terapeits, psihologs, logopēds, ortozists/protēzists, uztura speciālists, sociālais darbinieks. Koman-das darba efektivitātei svarīga ir arī paša pacienta un viņa ģimenes locekļu aktīva iesaistīšanās reha-bilitācijas procesā.

Rehabilitācijas iedalījums.Pirmā posma jeb akūtā medicīniskā rehabilitācija ir ārstnieciskā procesa sastāvdaļa, kuras gal-

venie uzdevumi ir:• slimības atkārtošanās un vispārējā stāvokļa pasliktināšanās profi lakse,• iespējamo komplikāciju mazināšana,• pacienta veselības resursu mobilizēšana,• iedrošināšana atsākt pašaprūpes aktivitātes,• apmācība mazspējas reducēšanai nepieciešamo palīgierīču izmantošanā,• emocionāla atbalsta sniegšana pacientam un viņa ģimenei,• akūta ārstēšanās posma pabeigšanas (izrakstīšanās) plānošana.

Nepieciešamības gadījumā tiek plānota tālāka medicīniskā rehabilitācija.Otrā posma medicīniskā rehabilitācija ir īpašu ārstniecisku pasākumu kopums, kas integrē me-

dicīnisko un sociālo palīdzību, veidojot pamatu pacienta sociālajai drošībai. To iedala:• terciārajā medicīniskajā rehabilitācijā, kas ir agrīna, specializēta, intensīva augsti kvalifi -

cētu rehabilitācijas speciālistu individuāla aprūpe ar plašu ārstniecības tehnoloģiju pielie-tošanu stacionāra apstākļos;

• sekundārajā intensīvajā medicīniskajā rehabilitācijā, kas ir specializēta vai vispārēja vi-dējas intensitātes aprūpe ar vidēja apjoma ārstniecības tehnoloģiju lietojumu stacionāra apstākļos;

• sekundārajā bāzes medicīniskajā rehabilitācijā, kas ir specializēta vai vispārēja aprūpe ar atsevišķu ārstniecības tehnoloģiju lietojumu stacionārā, dienas stacionārā vai ambulato-ros apstākļos.

Kustību aktivitātes nodrošinājuma nozīme organisma funkcionēšanā. Kustību aktivitāte pilnveido organisma aizsargmehānismus un pielāgošanās reakcijas, paaugstina organisma pretestību, nodro-šina slimību profi laksi, pagarina aktīvo mūžu. Jāņem vērā nosacījums, ka fi ziskajai slodzei ir jābūt optimālai konkrētajam cilvēkam. Pārmaiņas organisma sistēmās ir atkarīgas no kustību defi cīta lie-luma un ilguma. Nepietiekama fi ziskā aktivitāte ir ne tikai kardiovaskulāro, bet arī citu hronisku sli-mību — cukura diabēta, aptaukošanās, hipertensijas, kaulu un locītavu slimību, depresijas — riska faktors. Labvēlīga fi zisko slodžu iedarbība saistīta ar vairākiem bioloģiskajiem mehānismiem orga-nismā. Kopā ar pareizu uzturu fi ziskā slodze uzlabo ķermeņa vispārējo stāvokli. Kustību aktivitāte labvēlīgi ietekmē:

• CNS — stabilizē CNS, radot psiholoģisku labsajūtu, palīdz atbrīvoties no stresa, nemiera, depresijas, uzlabo atmiņu un mentālo veiklību;

• kustību un balsta sistēmu — uzlabo līdzsvaru un koordināciju, mazina kustību apjoma ie-robežojumus locītavās, uzlabo lokanību, stiprina kaulus, attīsta muskuļu spēku, apjomu, izturību un elastīgumu, uzlabo stāju, rehabilitē pēc traumām, slimībām, arī pie autoimū-nām slimībām (reimatoīdā artrīta u. c.);

• vielmaiņas un gremošanas sistēmu — palīdz kontrolēt cukura līmeni, samazina tauku daudzumu zemādā, novērš aizcietējumus;

• sirds un asinsvadu un elpošanas sistēmu — uzlabo sistēmu funkcionālo efektivitāti, sama-zina holesterīna līmeni un paaugstinātu asinsspiedienu. Laikus uzsākta fi ziskā aktivitāte veicina kolaterālo asinsvadu attīstību, palielinās slodzes tolerance, uzlabojas sirds mus-kuļa funkcionālās spējas, sirds asinsvadu tonuss, koronārā asinsrite un autonomā regu-lācija, palielinās plaušu kapacitāte, notiek primārā rehabilitācija infarkta un sirds sāpju gadījumos;

• psihiskās funkcijas un imūnsistēmu — stiprina imūnsistēmu, mazina depresiju, palīdz psi-holoģiskajā cīņā ar slimību, uzlabo garastāvokli un pašcieņu.

REHABILITĀCIJAS PAMATPRINCIPI PACIENTIEM AR KUSTĪBU TRAUCĒJUMIEM

Latvijā katru gadu apmēram 100 cilvēku gūst paliekošu muguras smadzeņu bojājumu, kam seko paralīze, jušanas traucējumi, mazā iegurņa orgānu darbības traucējumi, ādas un citas problēmas. Biežākais muguras smadzeņu bojājuma iemesls ir dažādas traumas, kas gūtas satiksmes negadīju-mos, krītot no augstuma, lecot ūdenī. Ir iespējami arī netraumatiski iemesli, tādi kā akūti asinsrites traucējumi, mugurkaulāja deģeneratīvas, iekaisīgas slimības, onkoloģiskas slimības ar sekundāru muguras smadzeņu bojājumu. Muguras smadzeņu bojājuma klīnisko izpausmju mazināšanās, funk-ciju atjaunošanās var notikt tuvāko diennakšu laikā, retāk tuvākajās nedēļās vai dažos turpmākajos mēnešos, vai arī turpmāka būtiska uzlabošanās nav gaidāma. Muguras smadzeņu bojājums tiek uzskatīts par neatgriezenisku. Pacientu ar muguras smadzeņu bojājumu dzīves kvalitātes rādītājs ir neatkarības pakāpe dažādu ikdienas aktivitāšu veikšanā. Katra pacienta reāli sasniedzamo funkcio-nālo iespēju apjoms pamatā atkarīgs no:

• bojājuma līmeņa;• bojājuma smaguma pakāpes.

Ar muguras smadzeņu bojājumu saistītas daudzas medicīniskas komplikācijas. 1. Izgulējumi.2. Mazā iegurņa orgānu disfunkcija.3. Muskuļu un skeleta sistēma:

• spasticitāte;• kontraktūras;• osteoporoze, patoloģiskie lūzumi;• paralītiskā skolioze.

4. Kardiovaskulārā sistēma:• arteriālā hipotensija; • dziļo vēnu tromboze.

5. Respiratoriskā sistēma.6. Seksualitāte, ģimenes plānošana.7. Depresija, alkoholisms, narkomānija.

84 85

Rehabilitācijas programmu īsteno multidisciplinārā speciālistu komanda ārsta rehabilitologa vadībā:

• izgulējumu profi lakse,• respiratoriskās sistēmas aprūpe,• funkcionālās mobilitātes treniņš,• ikdienas aktivitāšu treniņš,• roku funkcijas uzlabošana,• mazā iegurņa funkciju traucējumu risinājums,• sāpju problēma,• riteņkrēsla piemērošana un lietošana,• staigātapmācība,• palīglīdzekļu piemērošana,• psiholoģiskā pielāgošanās,• profesionālā pārorientācija,• automobiļa vadīšanas pārapmācība,• pacienta un tuvinieku apmācība.

REHABILITĀCIJAS PAMATPRINCIPI KARDIOLOĢISKAJIEM PACIENTIEM Kardioloģiskā rehabilitācija ir ilgtermiņa programma, kas sevī ietver pacientu izmeklēšanu, no-

teiktus fi ziskus vingrinājumus, riska faktoru modifi kāciju, pacientu izglītošanas darbu, kaitīgo iera-dumu maiņu.

Programma ir domāta, lai:• ierobežotu sirds slimības radītos nelabvēlīgos psiholoģiskos un fi zioloģiskos efektus;• mazinātu pēkšņas nāves risku, atkārtotus miokarda infarktus;• kontrolētu kardiālos simptomus, aterosklerozes procesu;• uzlabotu pacientu psiholoģisko un profesionālo stāvokli.

Kardioloģisko pacientu medicīniskās rehabilitācijas mērķi:• uzlabot dzīves kvalitāti,• paaugstināt fi ziskās slodzes toleranci,• mazināt psihoemocionālo spriedzi,• uzlabot pašaprūpes līmeni,• veikt sekundāro profi laksi,• stabilizēt hipertensiju,• koriģēt diētu,• apmācīt pacientu un pacienta tuviniekus.

Ieteicamie fi zisko aktivitāšu veidi:• pastaiga,• soļošana,• ātra soļošana,• lēns skrējiens (dažas minūtes),

• braukšana ar velosipēdu,• peldēšana,• slēpošana,• sporta spēles (īslaicīgi),• vingrošana.

REHABILITĀCIJAS PAMATPRINCIPI PULMONOLOĢISKAJIEM PACIENTIEM

Rehabilitācija ir nepieciešama pacientiem ar dažādām elpošanas sistēmas slimībām (bronhīts, pneimonija, bronhiālā astma u. c.) gan stacionārajā posmā, gan specializētajā rehabilitācijas centrā, gan ambulatorajā posmā.

Rehabilitācijas mērķi:• nostiprināt un attīstīt elpošanas orgānu sistēmu,• veikt pareizu elpošanas stereotipu,• sekmēt krūškurvja ekskursiju,• veicināt sekrēta izdali,• mazināt iespējamās komplikācijas.

Elpošanas vingrinājumu iedalījums:• statiskie elpošanas vingrinājumi (piedalās tikai elpošanas muskulatūra, iespējama krūšu

un diafragmālā elpošana),• dinamiskie elpošanas vingrinājumi (iesaistās citas muskuļu grupas),• speciālie elpošanas vingrinājumi (izelpa ar skaņām, palīgmateriālu izmantošana).

Posturālā drenāža — plaušu attīrīšanas metode, pielietojot pozas maiņu. Tā izmanto smaguma spēku plaušu attīrīšanai no krēpām. Nedrīkst pielietot, ja ir apgrūtināta sirdsdarbība, izteikta elpo-šanas nepietiekamība.

Posturālās drenāžas pozas.• Lai drenētu plaušu lejasdaļu mugurpusē, persona guļ uz vēdera, iegurnis pacelts ar spil-

venu.• Lai drenētu plaušu lejasdaļu priekšpusē, persona guļ uz muguras, iegurnis pacelts ar spil-

venu.• Lai drenētu plaušu augšdaļu priekšpusē, persona sēž ar nedaudz uz mugurpusi atliektu

plecu joslu.• Lai drenētu plaušu augšdaļu mugurpusē, persona sēž ar nedaudz uz priekšu paliektu plecu

joslu.• Lai drenētu labās plaušas vidusdaļu, persona guļ uz kreisajiem sāniem uz līdzena pamata.• Lai drenētu kreisās plaušas vidusdaļu, persona guļ uz labajiem sāniem uz līdzena pamata.

Krūškurvja apklauvēšana — krēpu atdalīšanas metode, tās sakratot krūškurvī. To izdara attiecī-gajās posturālās drenāžas pozās. To darot, plauksta saliekta "kausiņā", attiecīgo plaušu daļu apklauvē ar šādi saliektu roku aptuveni 3—5 minūtes. Veic lēnā ritmā, pārtraucot uz laiku, kamēr persona klepo. Neapklauvē mugurkaulu, muguras lejasdaļu, krūšu dziedzerus un vēderu.

86 87

KUSTĪBU TRAUCĒJUMU IEMESLI UN TO IESPĒJAMĀ REHABILITĀCIJA

Rehabilitācija pie stājas traucējumiem. Nepareiza stāja tiek vērtēta gan no estētiskā viedokļa, gan arī kā faktors, kas izraisa pārmaiņas

dažādu ķermeņa daļu savstarpējā novietojumā, rada muskuļu disbalansu, līdz ar to rodas biomehā-nikas traucējumi. Traucētas biomehānikas rezultāts ir audu hroniska mikrotraumatizācija, ātrāka deģeneratīvi distrofi sku slimību klīniskā manifestācija.

Normālas stājas defi nīcija. Līdzsvarots muskuļu un skeleta stāvoklis, kas pasargā ķermeņa seg-mentus un locītavas no pārslodzes, mikrotraumatizācijas un deģeneratīvi distrofi sku pārmaiņu ra-šanās, tā nodrošinot optimālu muskuļu darbu un maksimālu komfortu krūškurvja un vēdera do-buma orgāniem (Amerikas Ortopēdu asociācija, 1946). Ideāla stāja raksturīga pieaugušam, jaunam cilvēkam, stājas stereotipi izveidojas apmēram 12—13 gadu vecumā. Bērnībā un vecumā stājas ste-reotipi atšķiras, mainās gan atsevišķu segmentu savstarpējās attiecības, gan visa ķermeņa gravitā-cijas centra projekcija atbalsta laukumā. Novērtējot stāju, ņem vērā ķermeņa stāvokli attiecībā pret gravitācijas līniju un atsevišķu ķermeņa daļu savstarpējo stāvokli.

Fizioterapiju pielieto, lai nostiprinātu vājos muskuļus, stieptu saīsinātos muskuļus, kopumā ma-zinot muskuļu disbalansu, kā arī, lai nostiprinātu muskuļus, kas balsta iegurni un mugurkaulu, vei-dojot tā saucamo muskuļu korseti, kas fi ksē balsta un kustību sistēmas struktūras un nodrošina to stabilitāti gan statiskā pozīcijā, gan kustībā. Šim nolūkam izmanto vingrojumus, ja nepieciešams arī masāžas un manuālās terapijas elementus. Fizikālās terapijas procedūras un masāžas nepieciešamas, lai ārstētu sāpju sindromus, kas var rasties ilgstošas nepareizas statiskas un dinamiskas slodzes dēļ. Tās pielietojamas tikai kā papildmetodes.

Profi lakse saistīta ar pareizu vides ergonomisku iekārtošanu, atbilstošu apavu, skolas somas iz-vēli, uzmanība jāvērš uz atbilstošu fi zisko slodzi, pareizu smagumu celšanu u. c. No fi ziskām aktivi-tātēm, lai mazinātu ilgstošu izometrisku tonisku muskuļu sasprindzinājumu, nepieciešama pietie-kama, regulāra fi ziskā aktivitāte ar dinamisku muskuļu darbu. Iesaka skriešanu, soļošanu, peldēšanu. Nav ieteicami asimetriskie sporta veidi, kas nevienmērīgi nodarbina simetriskās muskuļu grupas, piemēram, kanoe airēšana, teniss, un piesardzība nepieciešama atsevišķās peldēšanas disciplīnās (krauls).

Rehabilitācija pie skoliozes. Skolioze ir mugurkaula sāniska deformācija frontālā plaknē ar vienlaicīgu skriemeļu savērpša-

nos (torsiju) ap garenasi.Skoliotiskajā procesā noteicošie riska faktori ir:

• kaulu sistēmas attīstības traucējumi;• vielmaiņas traucējumi, it sevišķi visa organisma saistaudu sistēmas vājums;• statiskas un dinamiskas pārslodzes;• bērniem ar skoliozi konstatējama arī gūžas locītavas displāzija, sakodiena anomālijas, se-

jas, acu spraugu asimetrija, plakanā pēda, pavājināta redze u. c.Skolioze ķermenī rada asimetriju, kuras vizuālās izpausmes ir šādas:Viens plecs ir zemāks/augstāks par otru.Viena lāpstiņa ir zemāka/augstāka par otru.

Vienai lāpstiņai apakšējais stūris vairāk izspiedies uz sāniem nekā otrai.Vienas paduses kroka ir zemāka/augstāka par otru.Viduklim ir izlīdzināts ieliekums vienā no pusēm.Mugurkaulāja skriemeļu smailie izaugumi novirzījušies no vertikālas līnijas.Ir asimetrisks iegurņa novietojums.Ir asimetriskas gluteālās krokas.Kājas ir dažāda garuma.Ir asimetriskas paceles rievas.Ahilleja cīpslas ir asimetriskas.Ārstēšana un rehabilitācija. Vislabākā skoliozes ārstēšana ir agrīna noteikšana un novērošana.

Skoliozes iztaisnošana netiek uzskatīta par galējo mērķi, tas tiek minēts vienīgi vēlamā formā. Gal-venais mērķis ir skoliotiskā procesa apturēšana un skoliozes ļaundabīgas ietekmes mazināšana. Iz-šķir konservatīvu un operatīvu ārstēšanu.

Skoliozes konservatīvā ārstēšana ir kompleksa un ilgst līdz mugurkaula nobriešanas procesa bei-gām. Tā ietver:

• veselīga dzīvesveida ievērošanu;• profi lakses pasākumus, regulāru novērošanu;• agrīnu skoliozes diagnostiku;• pasākumus, kas ierobežo skoliozes progresēšanu;• mugurkaula deformācijas korekciju;• muskuļu un saišu sistēmas nostiprināšanu.

Izmantojamās metodes:1) fi zioterapija/koriģējošā vingrošana,2) ortopēdiskā ārstēšana,3) racionāls mugurkaula slogojuma režīms,4) diētas korekcija,5) fi zikālās terapijas procedūras,6) baseina apmeklējums.

Galvenais uzsvars tiek likts uz fi zioterapiju, tiek izstrādāti speciāli individuāli vingrojumi, kas jāveic katru dienu.

KOPSAVILKUMSMedicīniskā rehabilitācija ir medicīnas nozare, kas veic cilvēka fi ziskā, psiholoģiskā, sociālā,

aroda, izglītības potenciāla atgūšanu un attīstīšanu atbilstoši viņa fi zioloģiskajiem vai anatomis-kajiem ierobežojumiem, vai stabilu veselības traucējumu gadījumā — pacieta dzīves pielāgošanu apkārtējai videi un sabiedrībai. Rehabilitācijas galvenais mērķis ir uzlabot pacienta funkcionālās spējas, tādējādi mazinot nespēju un nevarību. Specializēto medicīnisko rehabilitāciju nodrošina medicīniskās rehabilitācijas speciālisti: ārsts rehabilitologs, māsa, fi zioterapeits, ergoterapeits, reitte-rapeits, logopēds, bet vispārējo pacienta aktivizāciju mājas apstākļos veic primārā veselības aprūpes līmenī strādājošās māsas, kas ir ieguvušas atbilstošas zināšanas un apguvušas prasmes.

88 89

Kontroljautājumi1. Kādus pasākumus ietver medicīniskā rehabilitācija?2. Kādi speciālisti nodrošina medicīnisko rehabilitāciju?3. Kādi ir rehabilitācijas pamatprincipi pacientiem ar kustību traucējumiem?4. Kādi pasākumi jāveic māsai skoliozes profi laksē?

Literatūra1. Aberberga–Augškalne L. Fizioloģija rehabilitologiem. Rīga: Nacionālais medicīnas apgāds,

2002. 2. Berloviene D. Rehabilitācija: māc. metodiskais materiāls. MPIC.3. Greiems J. H., Kenedijs R. L. Insulta ārstēšana praksē. Rīga: Servier International, 2002. 4. Kaplans L. R., Dikens M. L., Īstons Dž. D. Rokasgrāmata ikvienam par insultu. Rīga: Konti-

nents, 2000. 5. Nulle A., Bārzdiņš J. Ambulatorā aprūpe personām ar muguras smadzeņu bojājumu. British

Council, 1998. 6. Nulle A. Spināls pacients: ko darīt? "Jums, Kolēģi". 2005; 4: 15–8. 7. Švarca I. Daži stājas patoloģijas klīniskie aspekti. "Jums, Kolēģi". 2001; 11: 38–44.8. Vīgante A., Miglāne E. Insulta riska faktori, primārā un sekundārā profi lakse. "Jums, Kolēģi".

2004; 10: 6–12.9. Zeidlers I. Klīniskā fi zikālā medicīna. Rīga: Nacionālais apgāds, 2004.

VESELĪBAS VEICINĀŠANA

VESELĪBA, VESELĪGS DZĪVESVEIDS UN VESELĪBAS VEICINĀŠANAVeselība ir viena no cilvēka pamattiesībām, tā ir dzīves kvalitātes, personīgās un ģimenes labklā-

jības pamats. Atbilstoši Pasaules Veselības organizācijas 1948. gadā pieņemtajai defi nīcijai "veselība ir pilnīga fi ziska, garīga un sociāla labklājība, nevis tikai stāvoklis bez slimības vai fi ziskiem trūku-miem".

Indivīda veselību veido fi ziskā, garīgā un sociālā veselība. Fiziskā veselība nozīmē orgānu sistēmu un visa ķermeņa netraucētu funkcionēšanu.Sociālā veselība izpaužas cilvēka spējā pielāgoties sociālajai videi; tā īstenojas saskarsmē un ko-

munikācijā. To būtiski ietekmē vides sociālekonomiskā un sociālpsiholoģiskā situācija. Garīgā veselība ir emocionāla un intelektuāla līdzsvarotība, gatavība radīt produktīvas attiecības

ar cilvēkiem un pārvarēt grūtības. Garīgajai veselībai ir trīs komponenti: mentālā, emocionālā un garīgā veselība. Mentālā veselība ir prāta veselīga funkcionēšana (normāla uztvere, domāšana, at-miņa). Emocionālā veselība ir indivīda spējas brīvi, bez vainas izjūtas paust savas pozitīvās izjūtas (prieku, laimi utt.), spējas pārvaldīt emocijas un negatīvo spriedzi, kā arī līdzjūtības un iecietības spējas. Mēdz atsevišķi izdalīt arī spirituālo jeb dvēseliskās veselības aspektu, kas atkarīgs no indi-

vīda iespējām apmierināt savas vajadzības, piemēram, pēc reliģijas, mākslas, literatūras, mūzikas. Psihiskā līdzsvarotība rada iekšēju mieru, stabilitāti, harmoniju un saskaņu ar sevi un citiem, līdz ar to veicina toleranci (iecietību) un empātiju. Grūti nošķirt veselības garīgo un sociālo aspektu. Pie-mēram, fi ziskās veselības traucējumi, kas var izpausties kā sāpes, negatīvi ietekmē psihes emocio-nālo stāvokli, bet laba fi ziskā forma rada možu noskaņojumu, tātad uzlabo garīgo veselību. Sociālās veselības traucējumi var negatīvi iespaidot gan fi zisko, gan garīgo veselību.

Visi minētie veselības komponenti īstenojas kopsakarībā un mijiedarbībā. Kopveseluma jeb ho-lisma idejas respektēšana ir būtiska veselības aprūpē un veselības veicināšanā, novērtējot veselības atsevišķo komponentu mijiedarbību un analizējot veselību noteicošos faktorus.

Kas ir veselīgs dzīvesveids? Tas ir dzīvesveids, kas mums nodrošina teicamu fi zisko un psihisko formu. Teicama forma ir enerģijas pārpilnība, pašapziņa, labs noskaņojums, vingrs ķermenis, veiks me un sekmes. To var iegūt, saglabājot labu garastāvokli, kopjot savu ķermeni, ievērojot dienas režīmu, veselīgi ēdot, atsakoties no veselībai kaitīgiem ieradumiem, pietiekami bieži un ilgi veicot fi ziskus vingrinājumus.

Var droši teikt, ka ikviens cilvēks, izvēloties savu dzīvesveidu, zināmā mērā pats nosaka ne tikai to, kāda būs veselība, bet arī kāds būs mūža ilgums. Jo pilnīgāk pārvaldām visu to, kas nāk par labu mūsu ķermenim un garam, jo lielākas ir izredzes nodzīvot ilgu, veselīgu un tātad laimīgu mūžu.

Veselības veicināšana ir process, kas stiprina cilvēku spējas un iespējas uzņemties atbildību par veselību — to saglabāt un uzlabot. Sabiedrība, bet īpaši valsts un pašvaldību institūcijas, var regulēt veselību ietekmējošos vides apstākļus, gan fi ziskās vides, gan arī psihosociālos un psihoekonomis-kos veselības nosacījumus. Arī katrs indivīds ir atbildīgs par savu veselību ietekmējošo dzīvesveidu, tā pilnveidē būtiska nozīme ir izglītotībai veselības jomā.

20. gadsimta 70. gadu beigās Pasaules Veselības organizācijas eksperti secināja, ka veselības iz-glītība, īstenota tam laikam raksturīgajā autoritārajā stilā, nav pietiekami efektīva, lai jauniešus un pieaugušos rosinātu vides un veselību ietekmējošā dzīvesveida uzlabošanai. Nozīmīga ir tāda ve-selības izglītība, kura, attīstot izglītojamo dzīves/veselības prasmes, stiprina viņu spējas pieņemt veselīgu dzīvesveidu, iekļauties veselības veicināšanas aktivitātēs. 1986. gadā PVO konferencē Otavā tika pieņemta Otavas Harta, kurā ietverta kompleksā veselības veicināšanas stratēģija. Atbilstoši tai formulēti pieci veselības veicināšanas prioritārie virzieni:

• valsts un pašvaldību politika, ko īsteno politiķi, respektējot veselību kā vienu no cilvēka pamattiesībām;

• veselīgas vides radīšana;• sabiedrības aktīva darbība veselības veicināšanā;• veselības izglītība, izmantojot dažādas iespējas;• veselības aprūpes iestāžu un darbinieku iekļaušanās veselības veicināšanā.

Sabiedrības veselības veicināšanā jāpiedalās valdībai un pašvaldībām. Veselības veicināšanas po-litika ietekmē prioritāšu izvēli, lēmumu un stratēģijas pieņemšanu. To, cik lielā mērā politika vērsta uz iedzīvotāju veselību, atspoguļo tas, kā tiek sadalīts budžets — vai par nozīmīgiem objektiem tiek uzskatīti veselības centri, kultūras iestādes un sporta bāzes. Valsts veselības politika izpaužas arī likumdošanā, kura regulē, piemēram, alkohola un tabakas tirdzniecību, spēļu namu darbību,

90 91

TV programmu un reklāmu saturu. Noteiktai veselības politikai jābūt katrā iestādē, uzņēmumā, tātad arī skolā; tā izpaužas rūpēs par strādājošo vai skolēnu fi zisko, garīgo un sociālo veselību. Vese-lības politikas nozīmīgums izteikts formulā:

veselības veicināšana = sabiedrības veselības politika × veselības izglītība.

Veselības veicināšanu sekmē higiēnas un darba aizsardzības noteikumu ievērošana, tā sekmējot vides un cilvēku veselību. Veselības veicināšanas kompleksā nozīmīgas ir sabiedrības aktivitātes, iekļaujoties vides uzlabošanas un citos pasākumos un projektos. Šāda sabiedrības veselības veici-nāšanas pozitīvā pieredze ir daudzās valstīs. Veselību veicinošo aktivitāšu īstenotāji ir, piemēram, uzņēmuma darbinieki, mikrorajona iedzīvotāji, skolā — skolēni un skolotāji, skolas personāls. Kon-sultanti parasti ir sabiedrības veselības eksperti, psihologi, sociālie darbinieki, veselības aprūpes speciālisti u. tml. Lai cilvēki veiktu mērķtiecīgas un efektīvas veselību veicinošas aktivitātes, ir ne-pieciešams atbilstošs zināšanu un kompetences līmenis, tāpēc veselības izglītība ir būtiska veselī-bas veicināšanas sastāvdaļa. Bērnu un jauniešu izglītošanā liela nozīme ir ne tikai zināšanām par veselību, bet arī veselības prasmju apguvei. Skolas māsas, kuras skolā veic gan veselības aprūpes funkcijas, gan piedalās veselības veicināšanas darba jomās, var minēt kā pozitīvu piemēru veselības darbinieku līdzdalībai veselības veicināšanā.

VESELĪBU VEICINOŠIE FAKTORI UN VESELĪBAS AIZSARDZĪBAVeselības veicināšanu motivē vēlme uzlabot labklājību un īstenot cilvēces veselības potences. Ve-

selības aizsargāšanu motivē vēlme aktīvi izvairīties no slimības, agri to atklāt. Veselības veicināšana ir veselības aizsargāšana. Veselības veicināšanu motivē pieeja, turpretim veselības aizsargāšanu mo-tivē izvairīšanās. Veselības veicināšana meklē, kā paplašināt pozitīvu pieeju veselībai, bet veselības aizsargāšana meklē, kā aizkavēt ievainojuma sekas uz veselību un labklājību. Aizsargāšana nozīmē pasargāšanos no ikdienišķiem notikumiem, bet veicināšana nozīmē palīdzēt vai veicināt veselības pastāvēšanu, uzturēšanu vai saglabāšanu. Veselības veicināšanas mērķis ir palīdzēt indivīdiem, ģi-menēm un sabiedrībai atrisināt viņu pašu veselības grūtības. Katram jāuzņemas sava atbildības daļa, jo katrs indivīds iespaido ģimeni un katra ģimene iespaido sabiedrību.

Galvenie uzdevumi veselības veicināšanā ir slimību kontrole, mātes un bērna veselības uzlabo-šana, nelaimes gadījumu un saindēšanās skaita samazināšana, infekcijas slimību biežuma samazinā-šana, garīgo slimību skaita samazināšana, alkohola, psihoaktīvo vielu lietošanas seku kontrole, garīgi slimo cilvēku labklājības un dzīves kvalitātes uzlabošana, pašnāvību gadījumu skaita samazināšana, sirds un asinsvadu slimību (invaliditāte, pāragra nāve) un insultu skaita mazināšana, ļaundabīgo au-dzēju saslimstības biežuma samazināšana, tajā skaitā mirstības līdz 60 gadiem mazināšana vismaz par 15%, saslimšanas biežuma ar cukura diabētu un mirstību līdz 50 gadiem mazināšana vismaz par 15%, hronisku plaušu slimību skaita un mirstības līdz 60 gadiem mazināšana par 20%.

Veselības veicināšana ir: • panākt, ka vismaz 95% sabiedrisko vietu ir nesmēķētāju zonas; • apturēt alkohola patēriņa pieaugumu uz vienu cilvēku;

• samazināt pārmērīgu medikamentu lietošanu; • veikt veselīga uztura ideju izplatīšanu un izskaidrošanu; • uzlabot fi zisko veselību; • mazināt negatīvā stresa ietekmi (pašnāvības, bezmiegs, nomierinošo līdzekļu lietošana); • veicināt veselīgu seksu (drošas un apmierinājumu sniedzošas personīgās seksuālās attie-

cības, nevēlamas grūtniecības biežuma samazināšana kontracepcijas ietvaros);• uzturēt veselīgu vidi (ģimene un savstarpējās attiecības tajā, sabiedrība un tās savstarpē-

jās attiecības, darbs un darbavieta, apkārtējā vide, mājoklis un ieradumi).Ir triju veidu mērķi, kas veselības izglītības procesā ir jāpanāk, lai iedzīvotāji kaut ko uzzinātu,

izjustu vai izdarītu. Šos mērķus var saukt par zināšanu (attiecas uz informācijas sniegšanu, tās iz-skaidrošanu), izjūtu (saistīti ar attieksmi, uzskatiem, vērtīborientāciju un viedokļiem) un darbības (attiecas uz pacienta iemaņām un darbību) mērķiem.

Veselības izglītības uzdevumi ir šādi:1. Panākt veselības jautājumu apzināšanos vai izpratni — nospraužam mērķi, kas ir saistīts ar

cilvēka zināšanām.2. Zināšanu uzdevumi — sniegt zināšanas par veselības jautājumiem, kurus indivīdam ir jāapzi-

nās, bet kurus neizprot vai nezina.3. Pašapzināšanās uzdevumi — mērķi, emocijas, izpratne. Jāpalīdz pieņemt to, kas otram cilvē-

kam ir svarīgi.4. Attieksmes maiņas uzdevumi — mainās cilvēka viedoklis vienā vai otrā jautājumā.5. Lēmumu pieņemšanas uzdevumi — ietver zināšanas, izjūtas un attiecas uz lēmumiem, kas

turpmāk ir jāpieņem.6. Uzvedības maiņas uzdevumi — uzdevumi attiecas uz lēmuma izpildi, konkrētu rīcību, ko

cilvēks var izpildīt.7. Sociālo pārmaiņu uzdevumi — pamudina cilvēku uz veselības pārmaiņām, veselīgāku uzve-

dību. Veselības izglītība ir process, kurā cilvēks apgūst prasmes apzināt savas fi ziskās un garīgās va-

jadzības un atrast veidus un līdzekļus, kā šīs vajadzības apmierināt, veicinot veselību un nekaitējot tai. Veselība nav statisks stāvoklis, bet gan dinamisks process, kas atkarīgs no cilvēka dzīvesveida un mijiedarbības ar apkārtējo vidi.

VESELĪBU IETEKMĒJOŠIE FAKTORIVeselību ietekmējošie faktori ir:

• fi zikālie, ķīmiskie, bioloģiskie un psihosociālie faktori;• ar dzīvesveidu un paradumiem saistītie riska faktori, piemēram, smēķēšana, alkohola,

narkotisko un psihotropo vielu lietošana, nesabalansēts uzturs, mazkustīgs dzīvesveids un nedroša seksuālā uzvedība;

• riska apstākļi, it īpaši sociālā un ekonomiskā nevienlīdzība, ilgstošs bezdarbs, nabadzība un sociālā izolētība, kas būtiski ietekmē arī dzīvesveidu un paradumus.

92 93

Savukārt pēc Dž. Devera un F. Šampaņa priekšlikuma 1984. gadā visus faktorus, kam ir būtiska nozīme slimību vai citu veselības traucējumu izcelsmē un to turpmākajā attīstībā, iedalīja šādi.

• Ar cilvēka bioloģiju saistītie faktori: pārmantotās īpatnības un citas ģenētiski determinē-tas īpašības, noteikti fi zioloģiskie stāvokļi — pubertāte, nobriešana, novecošana u. c.

• Vides faktori: fi zioloģiskā, bioloģiskā, mikrosociālā (psiholoģiskā) un makrosociālā vide.

• Uzvedības faktori: uztura paradumi, ar arodu un vaļasprieku saistītie riska faktori, smē-ķēšana, alkohola un narkotisko vielu lietošana, agresīva uzvedība, nedroša dzimumdzīve u. c. paša izvēlēti, veselībai kaitīgi paradumi.

• Ar veselības aprūpes dienestiem saistītie faktori: veselības veicināšana, profi lakse, veselī-bas aprūpes pasākumi, rehabilitācija.

Plašais veselību ietekmējošo faktoru spektrs nosaka kompleksu pasākumu nepieciešamību visā sabiedrībā, sākot no katra indivīda līdz pat valdībai. Lai to panāktu, ir nepieciešama efektīva sa-biedrības veselības prakse — uz sabiedrību vērsts un zinātniski pamatots pasākumu kopums, kura mērķis ir veselības veicināšana, slimību profi lakse un mūža ilguma pagarināšana, izmantojot siste-mātiski organizētus sabiedrības spēkus. Tā sasniegšanai jāiesaista:

• valdība un augstākā līmeņa politiķi (piemēram, cīņā ar nabadzību vai vides piesārņo-šanu);

• daudzi un dažādi sektori, ieskaitot valsts, pašvaldību un privāto sektoru, profesionālās apvienības un nevalstiskās organizācijas (piemēram, veselīgu uztura paradumu veicinā-šanā, tabakas kontrolē).

VESELĪBAS VEICINĀŠANA DARBAVIETĀDarba vide ieņem ļoti nozīmīgu lomu darbinieka dzīvē, jo aptuveni ceturto daļu no sava mūža

mēs pavadām darbā. Darba vide ir katra darbavieta ar visiem tajā un ap to esošajiem apstākļiem un riska faktoriem, kas ietekmē vai var ietekmēt ne tikai personāla drošību un veselību, bet arī resursu izmantošanas efektivitāti, darba kvalitāti un arī produkcijas kvalitāti. Darba vides kvalitāte ir pamats cilvēku saimnieciskajai darbībai un līdz ar to viens no svarīgākajiem cilvēka dzīves kvalitāti ietek-mējošajiem faktoriem. Tāpēc ir svarīgi, lai darbinieki darba vidē jūtas labi un pēc iespējas ērti un droši. No zinātniskās un citas literatūra izpētes var secināt, ka labā un sakārtotā darba vidē pieaug darba ražīgums, mazinās nelaimes gadījumu un arodslimības gadījumu skaits, darbinieki strādā efektīvāk un viņu darba mūžs pagarinās. Mūsdienās tehnoloģiskā attīstība un nepārtrauktais kon-kurences spiediens izraisa straujas pārmaiņas darba apstākļos, darba procesos un to organizācijā. Organizācijām jābūt spējīgām nepārtraukti efektīvi risināt darba drošības, veselības aizsardzības problēmas un veselības veicināšanas pasākumus.

Analizējot terminoloģiju, vislakoniskākā un visaptverošākā šīs pieejas defi nīcija tika radīta 1997. gadā Eiropas veselības veicināšanas darbavietās sadarbības tīkla (European Network for work-place health promotion — ENWHP) Luksemburgas sanāksmē, kur tika pieņemts šāds formulējums: "veselības veicināšana darbavietā ir kopēja darba devēju, nodarbināto un sabiedrības rīcība veselības

un labklājības nodrošināšanai darbavietās". Citiem vārdiem sakot, tā ir moderna pieeja uzņēmuma darbības organizēšanā, kas ir vērsta uz veselībai nelabvēlīgu ietekmju samazināšanu vai novēršanu, nodarbināto veselības potenciāla pilnveidošanu un labklājības nodrošināšanu darbavietās. Šāda pieeja ir viegli integrējama uzņēmumu vadības sistēmās kā neatņemama daļa no kvalitātes, perso-nālvadības, arodveselības un darba drošības sistēmām.

Varētu šķist, ka "veselības veicināšana darbavietās" ir tā pati darba aizsardzība. Jāatzīst, ka robeža starp darba aizsardzību jeb "drošības un veselības nodrošināšanu darbā" un "veselības veicināšanu darbavietās" ir diezgan izplūdusi. Viens no kritērijiem, kā nošķirt šīs divas lietas, ir tas, ka darba aizsardzībai ES dalībvalstīs ir noteiktas stingras pamatprasības, kuras ir vērstas uz darba apstākļu uzlabošanu līdz noteiktam minimālajam līmenim, savukārt veselības veicināšana darbavietā kā koncepcija aptver plašāku jautājumu un problēmu loku, papildus darba apstākļu nodrošināšanai vēršoties arī uz veselīga dzīvesstila un ēšanas paradumu veicināšanu, kaitīgo ieradumu un atkarību mazināšanu, fi zisko aktivitāšu un sociālo kontaktu veicināšanu, kā arī vēl uz daudz ko citu. Darba aizsardzības prasību nodrošināšana ir pirmais solis veselības nodrošināšanai darbavietās, kurš, at-karībā no konkrētās valsts, bieži vien jau ietver veselības veicināšanas pasākumus (piemēram, Lat-vijā ir obligātās veselības pārbaudes un vakcinācijas, kas arī ir defi nējamas kā aktivitātes veselības veicināšanai darbavietā). Tomēr tas nenozīmē, ka veselības veicināšana darbavietā ir domāta tikai lieliem uzņēmumiem ar labiem darba apstākļiem kā nākamais solis labklājības uzlabošanai darba-vietās. Pētījumi un pieejamie labās prakses piemēri (citu uzņēmumu pieredze) apliecina, ka uz vese-lības veicināšanu darbavietā balstīta uzņēmuma attīstības stratēģija ir svarīga jebkuram uzņēmējam neatkarīgi no darbības nozares un uzņēmuma lieluma.

Kādas aktivitātes varētu saukt par "veselību veicinošām" un saistītām ar darbavietu? Prakse rāda, ka šādu aktivitāšu var būt ārkārtīgi daudz atkarībā no uzņēmuma vai nozares specifi kas vai konkrē-tām uzņēmumu problēmām.

Tipiskākie veselības veicināšana darbavietā piemēri.Darba apstākļu tālāka uzlabošana (nodrošinot labākus apstākļus salīdzinājumā ar minimālo

prasību izpildi):• mikroklimata uzlabošana, darbavietu iekārtojuma pilnveidošana u. c.;• darba organizācijas, darbalaika u. c. faktoru uzlabošana.

Vispārējā veselības stāvokļa uzlabošana:• sirds un asinsvadu slimību profi lakse — holesterīna un asinsspiediena kontrole, informā-

cijas kampaņas par sirds un asinsvadu slimību riska faktoriem u. c.;• vakcinācijas (piemēram, pret gripu);• papildu veselības pārbaudes;• vecāko darbinieku veselības stāvokļa nostiprināšana;• veselīgu ēšanas paradumu veicināšana — piemērotu higiēnisko apstākļu nodrošināšana,

veselīgu maltīšu nodrošināšana darbavietās, speciālas programmas ēšanas paradumu maiņai, liekā svara kontroles programmu veicināšana, palīdzība individuālu diētu izstrā-dāšanai u. c.

94 95

Fizisko aktivitāšu un veselīga dzīvesveida veicināšana:• speciālu vingrojumu kompleksu attīstība, apmācība (piemēram, smagumu pārvietoša-

nai);• sporta nodarbību apmeklējumu veicināšana (piemēram, uzņēmumu sporta zāļu veido-

šana u. c.);• darbinieku līdzdalības veicināšana sporta pasākumos (uzņēmumu komandas u. c.);• darbavietu piemērošana sportiskam dzīvesveidam (velosipēdu novietņu izvietošana uz-

ņēmumos u. c.).Sociālo kontaktu veicināšana:

• kopīgu pasākumu organizēšana;• sociālo kontaktu veicināšana ārpus darba laika un vietas, ģimeņu iesaistīšana u. c.

Atkarību profi lakse un mazināšana:• pretsmēķēšanas kampaņas, vispārējās nesmēķēšanas kultūras ieviešana u. c.;• informācijas kampaņas par alkoholisma un narkotisko vielu radītajām problēmām, atka-

rības ārstēšanas programmu ieviešana. Vairums šo pasākumu nav nekāds jaunums, un arī Latvijā ir atsevišķi uzņēmumi, kas jau tagad ir

apzinājušies šādas pieejas nozīmīgumu un sekmīgi īsteno atsevišķus no šiem pasākumiem. Protams, ja vēlamies uzlabot Latvijas uzņēmumu darba apstākļus un nodarbināto veselību darbavietās, šāda pieeja būtu jāpieņem vairumam darba devēju.

Secinājumi.• Mainoties darba apstākļiem un prasībām, nodarbināto veselība un labklājība darbavietās

kļūst aizvien būtiskāka.• Līdzšinējie pētījumi un pieredze rāda, ka veselības veicināšana darbavietās ir ekonomiski

pamatota un izdevīga gan valsts līmenī, gan uzņēmumu līmenī neatkarīgi no to lieluma un nozares.

• Veselības veicināšanai darbavietās būtu jābūt integrētai jebkura uzņēmuma attīstības un vadības stratēģijā un jākļūst par to neatņemamu sastāvdaļu un uzņēmēju domāšanas veidu. Analizējot veselības veicināšanas darbavietā ieviešanas iespējas un pieredzi Latvi-jas uzņēmumos, kā arī iespējamo aktivitāšu praktisko īstenošanu un mēģinot novērtēt to ekonomisko izdevīgumu, var secināt, ka, rēķinot izmaksas valsts mērogā (tiek segtas no mūsu maksātajiem nodokļiem), tās parasti sastāda apmēram 4 reizes lielāku summu (ārstēšanās un rehabilitācijas izmaksas, slimības lapu izmaksas, invaliditātes radītās iz-maksas u. c.). Šie skaitļi apliecina, ka veselības veicināšana darbavietā var būt ekonomiski ļoti izdevīga.

Kā būtiskākie uzņēmēju ieguvumi no veselības veicināšana darbavietā būtu jāmin:• kavēto darba dienu skaita (slimības lapu) samazinājums,• mazāka personāla mainība,• paaugstināta darbinieku motivācija,• paaugstinātas darbinieku darbaspējas,• uzņēmuma prestiža pieaugums.

KOPSAVILKUMS Veselības veicināšana ir process, kas stiprina cilvēku spējas un iespējas uzņemties atbildību par

veselību — to saglabāt un uzlabot. Sabiedrība, bet īpaši valsts un pašvaldību institūcijas, var regulēt veselību ietekmējošos vides apstākļus, gan fi ziskās vides, gan arī psihosociālos un psihoekonomis-kos veselības nosacījumus. Arī katrs indivīds ir atbildīgs par savu veselību ietekmējošo dzīvesveidu, tā pilnveidē būtiska nozīme ir izglītotībai veselības jomā.

Kontroljautājumi1. Kas ir veselības veicināšana?2. Kādi ir galvenie uzdevumi veselības veicināšanā?3. Nosauciet veselību ietekmējošos faktorus!4. Nosauciet kritērijus, kas raksturo "drošības un veselības nodrošināšanu darbā" un "veselības

veicināšanu darbavietās"!

Literatūra 1. Dubkēvičs L. Saskarsme audzēkņiem. Rīga: Jumava, 2006. 2. Jauniešiem draudzīgi veselības pakalpojumi: Reproduktīvā veselība un HIV profi lakse: ro-

kasgrāmata veselības aprūpes sniedzējiem. Rīga: UNDP, 2003. 3—24. lpp. 3. Kollēns K., Noaks K., Strazdiņš J., Šills V. Skolēni un atkarības problēma: māc. materiāli ve-

selības māc. 5—10. klasei. Rīga: Jumava. 1999. 4. Makelroja Š. Jaunieši pārmaiņu sabiedrībās: diskusiju ceļvedis: Centrāleiropa un Austrum-

eiropa, Neatkarīgo Valstu savienība un Baltijas valstis. Rīga: UNICEF, 2002. 5. PVO. Veselība-21: veselību visiem: politikas pamatnostādnes PVO Eiropas reģionam.

Kopenhāgena, 1999. 28—45. lpp. 6. Ranka I., Pukše I., Kalniņa I. Veselība un veselības ieražas skolas vecuma bērniem Latvijā.

Rīga, 1999. 7. Reņģe V. Psiholoģija. Personības psiholoģija. Rīga: Zvaigzne ABC, 2000. 119—124. lpp. 8. Putniņa A., Ķelle I., Birzule I., Krastiņa Z. Iedzīvotāju reproduktīvā veselība: pārskats par

situāciju Latvijā 1997—2003. Rīga: ANO, 2004. 9. Rubana I. M. Tava veselība: veselīgs dzīvesveids. Rīga: RaKa, 1998. 15—63. lpp.10. Stanhope M., Lancaster J. Community health nursing: promoting health of aggregates, fami-

lies and individuals. 4th ed. St. Louis: Mosby, 2001. 11. Veselību veicinoša skola: metod. materiāls. Rīga: RaKa, 2005.12. Vidnere M. Stresa menedžments: pārvarēšana un profi lakse. Rīga: AGB, 1998. 119—125. lpp.13. Clark M. J. Nursing in the community: dimensions of community health nursing. 3rd ed.

Standford, Connecticut: Appleton & Lange, 1999. 14. Demmer H. Workplace health promotion: how to go about it. Copenhagen: Essen, 1995. 15. Hogston R., Marjoram B. A., editors. Foundations of nursing practice. 3rd ed. Basingstoke:

Palgrave, 2007.16. Neuman B. Th e Neuman systems model. Norwalk: Appleton & Lange, 1989.

96 97

17. Th euringer T., Missler M. Brave new working world? Europe needs investment in work-place health promotion — more than ever before. Promot Educ. 2003; 10(4): 178–81, 198–9, 211.

18. Wolf K. Global perspectives in workplace health promotion. In: O’Donnell M. P., et al, edi-tors. Health promotion in the workplace. Stamford, 2002.

KAITĪGO IERADUMU PROFILAKSE(atkarību izraisošās vielas, datoratkarība)

ATKARĪBU IZRAISOŠĀS VIELAS, REIBUM SIMPTOMI, SEKASMēs visi esam no kaut kā atkarīgi — gaisa, ūdens, cigaretēm, alkohola vai kā cita. Ir lietas, bez

kurām nespējam dzīvot, bet ir arī tādas, kuras mūs garīgi un fi ziski sakropļo, sagrauj apkārtējos un bieži iznīcina cilvēku pilnībā.

Pēdējo gadu laikā daudz tiek runāts par atkarību izraisošu vielu lietošanu — narkomāniju, al-koholismu, smēķēšanu un toksikomāniju. Tomēr sabiedrībā, īpaši jauniešu vidū, turpina pieaugt to indivīdu skaits, kas pakļauj sevi šo vielu postošai darbībai. Vieglprātība, pamēģinot vai uzsākot lietot kaitīgās vielas, parasti noved pie neatgriezeniskām pārmaiņām organismā, cilvēks degradējas un ātri vien var aiziet bojā. Tāpēc jārunā par atkarību izraisošām vielām, lai cilvēki būtu vispusīgi informēti par smago kaitējumu veselībai, lai nerastos vēlme tās pamēģināt.

Kas ir atkarība? Atkarība ir nepārvarama tieksme pastāvīgi un atkārtoti lietot vielas, kas izraisa patīkamas sajūtas. Patīkamās sajūtas jeb eiforija ir īslaicīgas. Sliktā pašsajūta, kas attīstās pēc eiforijas, pastiprina tieksmi lietot attiecīgās vielas. Parasti nav iespējams atteikties no kaitīgo vielu turpmākas lietošanas, jo pārtraukšana rada grūti paciešamus fi ziskus un psihiskus traucējumus — abstinenci, kas izzūd, uzņemot atkārtotu attiecīgās vielas devu.

Atkarībā no lietotās vielas izšķir:• narkomāniju,• toksikomāniju.

Starp tām pastāv tikai juridiska atšķirība. Par narkomāniju runā, ja tiek lietotas vielas, kuras iekļautas starptautisko konvenciju apstiprinātā narkotisko vielu sarakstā, piemēram, morfi js, he-roīns, kodeīns, amfetamīns, kokaīns, marihuāna u. c. Savukārt, ja radies pieradums pie vielas, kas nav atzīta par narkotisku, to sauc par toksikomāniju. Toksikomāni apreibinās ar viegli gaistošiem šķīdinātājiem, benzīnu, aerosoliem, līmi. No narkotiskajām vielām ir grūtāk atsacīties, turpretim toksikomānu lietotās vielas vairāk sagrauj cilvēka organismu. Jāatzīmē, ka alkoholisms un smēķēšana jeb nikotīnisms arī tiek uzskatīti par toksikomāniju.

Atkarību rada garastāvokli uzlabojošu vielu lietošana. Visas garastāvokli uzlabojošas vielas iz-raisa vielmaiņas pārmaiņas galvas smadzenēs. Rodas atbilstošas garastāvokļa, fi ziskā stāvokļa un uz-vedības pārmaiņas, maiņa domāšanā un ar laiku arī sociālajās attiecībās. Šīm vielām ir neapšaubāmi kaitīga iedarbība uz visu organismu.

Vadoties no atkarību izraisošo vielu iedarbības uz galvas smadzeņu garozu, tās var iedalīt:1) nomācošās vielas (depresanti) — alkohols vai nomierinošie līdzekļi un miegalīdzekļi,

opiāti;2) halucinogēni — hašišs, marihuāna, LSD u. c.;3) stimulatori — vielas, kas rada možuma sajūtu (kokaīns, kreks, kofeīns, amfetamīni,

efedrons, efedrīns, ritalīns u. c.);4) vielas bez spēcīgas ietekmes uz galvas smadzeņu garozu — nikotīns.

Atkarību radošu vielu "pamēģināšana" ir taisnākais ceļš uz to ilgstošu lietošanuParasti uzskata, ka atkarība visos tās veidos jau ir slimība. Diemžēl daudzi nesaprot, ka atkarība

sāk veidoties reizē ar atkarību radošo vielu "pamēģināšanu" un par slimību kļūst tad, kad jau kont-rolē mūsu dzīvi, virza tās notikumus un gaitu. Turklāt, ja kāds uz to aizrāda, mēs dusmojamies un atbildam ar diezgan vienveidīgu teicienu: "Ja es gribēšu, tad pārtraukšu lietot!" Kāpēc? Tāpēc, ka sāk darboties atkarības slimības noliegšanas mehānisms.

Bet tagad par to, kas ar mums notiek, ja sākam lietot kādu no atkarību izraisošajām vielām. Pirmkārt, organismā notiek bioķīmiskas pārmaiņas. Daļēji tās saistītas ar smadzeņu bioķīmiju,

kur pastiprināti izdalās baudas sajūtu izraisošās vielas un daļēji paliek novārtā fi zioloģiskie baudas veidošanas mehānismi. Tā parastās baudu radošās darbības (kustību prieks, estētiskā bauda, savstar-pējās saskarsmes izjūtas) pamazām tiek izspiestas ar daudz vienkāršāku un vieglāk iegūstamu bau-das avotu — garastāvokli "uzlabojošās" vielas lietošanu. Daļēji šīs bioķīmiskās pārmaiņas saistītas ar šo vielu noārdīšanās un izvadīšanas mehānismiem, kuri pastiprinās, reizēm neatgriezeniski bojājot attiecīgos orgānus (aknas, nieres, plaušas u. c.). Nav nekaitīgu atkarību izraisošo vielu devu.

Otrkārt, sākas pārmaiņas pasaules uztverē, sevis un apkārtējo cilvēku un notikumu vērtējumā. Viss, kas saistīts ar šo vielu lietošanu, šķiet patīkamāks, cilvēki, kuri lieto šo vielu, šķiet interesantāki, garīgi tuvāki un saprotamāki. Un, otrādi, cilvēki, kuri nelieto šo vielu, sāk šķist "sausi", neinteresanti, garlaicīgi, bet notikumi bez šīs vielas lietošanas — lietišķi, apnicīgi, kuros cilvēks piedalās, pienā-kuma spiests, bez personiskās ieinteresētības. Tā, piemēram, alkoholisko dzērienu lietotājam pasā-kumi bez šo dzērienu lietošanas vienmēr būs neinteresantāki un garlaicīgāki nekā pasākumi, kur šo dzērienu lietošana ir paredzēta un garastāvoklis uzlabojas jau krietni pirms iedzeršanas sākuma, jau tikai gaidot priekšāstāvošo iedzeršanu. Tāpēc arī alkoholisko dzērienu lietotāji cenšas šo lietošanu piesaistīt visiem savas dzīves notikumiem. Sākot lietot atkarību izraisošu vielu, mainās cilvēka pa-saules uztvere, viņa domāšana un jūtas.

Treškārt, atkarību izraisošo vielu lietošana izraisa pārmaiņas cilvēka garīgajā pasaulē, viņa garī-gajā izaugsmē. Tas, kas, skaidrā esot, bija neiespējams, vielas iespaidā kļūst iespējams; morāles nor-mas, kuras, skaidrā esot, bija nepārvarams šķērslis, pēc vielas lietošanas vairs neliekas tik svarīgas. Atkarību izraisošo vielu lietošana rada personības sociālās būtības pārmaiņas — garīgās pasaules izkropļojumu un sabrukumu.

Atkarības izveidošanās.Nepatīkamie pārdzīvojumi parasti ir saistīti ar kādas vajadzības rašanos (slāpes, izsalkums, psi-

hiskās vai fi ziskās labsajūtas saglabāšana, vajadzība pēc saskarsmes ar simpātiskiem cilvēkiem un ar to saistītā vientulības sajūta, estētisko pārdzīvojumu vajadzība utt.). Patīkamie pārdzīvojumi rodas tad, ja šo vajadzību apmierina.

98 99

Smadzenēs patīkamās sajūtas rada narkotiskajai vielai morfīnam līdzīgas vielas. Cilvēki cenšas apmierināt sava organisma psihiskās un fi ziskās vajadzības, bet organisms kā atalgojumu par to iz-sniedz narkotiskās vielas devu. Taču šim apstāklim ir dramatiskas sekas — ievadot narkotisko vielu mākslīgi, iejaucamies organisma vajadzību apmierināšanas procesā, traucējam to, un patieso orga-nisma vajadzību apmierināšana tiek aizvietota ar surogātu, t. i., no ārpuses organismā ievadītu nar-kotiskās vielas devu. Vielas iedarbība izslēdz vēlēšanos šās vielas lietošanu pārtraukt. Visas atkarību izraisošās vielas kairina baudu centrus galvas smadzenēs. Tātad — šo vielu iedarbība ir patīkama.

Alkohols.Alkohols ir spēcīga narkotika, kas rada atkarību, īpaši tad, ja tas tiek lietots daudz un bieži. Par

alkoholu parasti sauc etilspirtu (metanolu). Tā ir narkotiskā viela, kas toksiski iedarbojas uz CNS. Līdzīgi citām narkotiskajām vielām, arī alkohola iedarbībai uz CNS ir 3 stadijas: uzbudinājuma, narkozes un agonālā stadija.

Sākotnēji alkohols nomāc kavēšanas procesus smadzeņu garozā un pārsvaru iegūst uzbudinā-juma procesi. Tas izpaužas kā eiforija — pacilāts garastāvoklis; indivīds kļūst bezrūpīgs, pļāpīgs, zūd paškritika, paškontrole (alkohola saturs asinīs 0,5—1,5 promiles). Ja alkohola koncentrācija asinīs pieaug līdz 1,5—2,5 promilēm, tiek nomākti arī uzbudinājuma procesi, iestājas miegainība, var būt apziņas traucējumi, bezsamaņa. Alkohola saturs asinīs 2,5—3 promilēm atbilst agonālajai stadijai, izzūd refl eksi, atslābst muskulatūra, var apstāties sirdsdarbība, elpošana, jo tiek nomākti dzīvībai svarīgi centri iegarenajās smadzenēs. Vienreizēja nāvējošā deva — apmēram 1 litrs degvīna.

Sadzīves alkoholisms ir epizodiska iedzeršana; intoksikācijas gadījumā rodas aizsargrefl ekss — vemšana; pierodot pie alkohola, šī reakcija izzūd.

Hronisks alkoholisms attīstās, ja alkoholu lieto sistemātiski, izšķir 3 stadijas:• 1. jeb neirastēniskā stadija rodas pēc 1—5 gadu ilgas sistemātiskas alkohola lietošanas;

pieradums pie lielām devām, dzer vienatnē, dzeršana neturpinās ilgāk par vienu dienu;• 2. jeb narkomānijas stadija ilgst 4—6 gadus; novēro maksimālo izturību pret alkoholu, at-

tīstās abstinences sindroms, parādās "plosti", mainās indivīda personība, zūd paškritika;• 3. jeb encefalopātijas stadijai raksturīga tolerances krišanās — nepanes lielas alkohola de-

vas, alkohols nerada labsajūtu; saskatāma personības un intelekta degradācija, kas noved pie plānprātības; attīstās alkohola delīrijs (apziņas aptumšošanās), halucinācijas, murgi.

Alkohola atkarības izveidošanās shēmu skat. 6. att.

Apzīmējumi:⇑ — alkohola līmenis paaugstinās,⇓ — alkohola līmenis pazeminās,⇑ — endogēno opioīdu aktivitāte pieaug,⇓ — endogēno opioīdu aktivitāte samazinās.

6. attēls. Alkohola atkarības izveidošanās shēma.

Narkotikas:• opiāti,• marihuāna un hašišs,• amfetamīni,• ekstazi, • halucinogēni,• inhalanti,• kokaīns (kreks),• barbiturāti un trankvilizatori.

Opiāti: magoņu salmi; acetilētais opijs; jēlopijs; metadons; heroīns.Reibuma simptomi:

• neparasta miegainība visdažādākajā laikā (iesācējiem); • palēnināts "stiepts" runas veids, bieži "atpaliek" no sarunas temata un virzības;• labsirdīga, pakļāvīga uzvedība; • rodas iespaids, ka lietotājs vienmēr ir iegrimis domās; • vēlas uzturēties vienatnē, tumsā un klusumā, neraugoties uz diennakts stundu; • ļoti šauras acu zīlītes, nereaģē uz gaismas maiņu; • sliktā apgaismojumā pazeminās redzes asums; • pazeminās jutīgums pret sāpēm.

Narkotiku iedarbība turpinās 6 līdz 12 stundas. Ja opiātu lietošana jau kļuvusi sistemātiska (re-gulāra ar noteiktu starplaiku starp lietošanas reizēm), tad pēc narkotikas iedarbības beigšanās sāk attīstīties abstinences (paģiru) sindroms, — obligāta opija narkomānijas sastāvdaļa — fi ziskās atka-rības pazīme. Pēc abstinences sindroma var konstatēt narkotiku lietošanu.

Abstinences (paģiru) sindroma parādības: • nemiers, spriedze, nervozitāte;• ja fi ziskā atkarība ir neliela un abstinences sindroms parādās vieglā formā, tad tas atgā-

dina saaukstēšanos: ātri parādās un ātri pāriet;• strauji paplašinās acu zīlītes, acis kļūst sarkanas, sāk asarot;

100 101

• iesnas un šķavas;• kuņģa darbības traucējumi, caureja;• bezmiegs;• spēcīgas lauzošas sāpes visā ķermenī;• izteikta tieksme pēc narkotikām.

Sistemātiskas lietošanas pazīmes: • biežas un straujas garastāvokļa un aktivitātes maiņas neatkarīgi no situācijas; • traucēts miega un nomoda režīms; • nedabiski šauras zīlītes; • neizskaidrojams, biežs nespēks; • periodiski mainās reibuma stāvoklis ar abstinenci.

Opiātu lietošanas medicīniskās sekas:• ļoti liels risks saslimt ar AIDS un hepatītu, lietojot vienu šļirci; • narkotiku sliktās kvalitātes dēļ cieš aknas — aknās deponējas etiķskābes anhidrīds;• pazeminās imunitāte un tāpēc iespējams saslimt ar infekcijas slimībām;• lietotāju apdraud vēnu slimības;• bojājas zobi, jo tiek izjaukta kalcija maiņa organismā;• var iestāties potences traucējumi; • Ļoti reāli ir pārdozēšanas draudi, kam var būt smagas sekas, ieskaitot nāvi.

Opiātu lietošanas sociālās sekas:• zūd sociālās saiknes — ģimene un draugi;• tiek zaudēts darbs;• iespējami krimināli nodarījumi.

Marihuāna un hašišs.Kaņepju preparātu lietošanas pazīmes:

• raksturīga spēcīga bada un slāpju sajūta; • apsarkušas acis;• nelielas devas ieņemšana izraisa divējādas organisma reakcijas: gan relaksāciju, gan sti-

mulāciju; • pastiprināta krāsu un skaņu uztvere;• paaugstināts jutīgums pret gaismu, jo acu zīlītes ir stipri palielinātas.

Ja lietotājs ir šādā stāvoklī, tad nespeciālistam būs grūti pateikt, ka viņš atrodas narkotiku rei-bumā, un to varēs noteikt tikai pēc ārējām pazīmēm. Ja ieņemta liela deva, tad vieniem novēro palēninātu reakciju, sagurumu, neskaidru runu, bet citiem — emociju "uzliesmojumus", skaļus smieklus, iespējama agresivitāte, nemotivēta rīcība. Uzvešanās var kļūt neadekvāta. Dažkārt var sāk-ties halucinācijas. Iespējams, ka narkotiku lietotājs vairs "nesajūt savu ķermeni", viņam ir izkropļota telpiskuma izjūta, kas izraisa bailes un paniku. Telpā ilgi saglabājas raksturīga (dedzinātu auklu) smaka, ar kuru mēdz piesūkties arī apģērbs.

Lietošanas sekas.• Ilgstošas lietošanas rezultātā noteikti veidojas psihiskā atkarība. Atkarībā no vecuma lie-

tošanas biežuma un organisma individuālajām īpatnībām, atkarības veidošanās ātrums

un smagums dažādiem cilvēkiem var stipri atšķirties. Atkarības stadijā smēķēšana vairs apmierinājumu nesniedz, taču kļūst par nepieciešamību. Gaidītā efekta trūkums noved pie tā, ka tā sasniegšanai tiek lietots alkohols vai citas narkotikas.

• Abstinences stāvoklī pacientu moka bezmiegs, viņš kļūst nervozs, satraukts.• Smēķēšana veicina bronhīta, emfi zēmas, plaušu vēža rašanos. Pazeminās imunitāte.• Laika gaitā mainās raksturs, pasliktinās atmiņa, koncentrēšanās un prāta spējas, veidojas

t. s. "amotivācijas" sindroms.• Vīriešiem samazinās spermatozoīdu skaits un dzimumhormonu līmenis.• Sievietēm iestājas mēnešreižu traucējumi un neauglība.

Amfetamīni.Tās ir narkotikas ar psihostimulējošu — uzbudinošu iedarbību. Šai grupai pieskaitāmas sintētis-

kās vielas, kas satur amfetamīna savienojumus. Galvenokārt tiek ievadītas vēnā, lieto arī iekšķīgi. Šo narkotiku lietošana visbīstamākā ir pusaudžu vecumā, jo psihes traucējumi sākas ļoti ātri.

Lietošanas pazīmes:• pārmērīgs kustīgums,• pļāpīgums,• darbošanās ir neproduktīva un vienveidīga,• nav bada sajūtas,• izjaukts miega un nomoda režīms,• iestājas spēcīga seksuālā tieksme.

Narkotikas iedarbība ilgst no 2 līdz 12 stundām (atkarībā no narkotikas veida). Veidojas psihiskā un fi ziskā atkarība. Ilgstoši lietojot, deva nemitīgi jāpalielina. Amfetamīna nar-

komānijai raksturīgi "plosti" — lietošanas periodus nomaina "tukšie" periodi, kas laika gaitā kļūst arvien īsāki.

Abstinencei raksturīgas spēcīgas depresijas un disforiski (dusmu) simptomi. Paaugstināta mie-gainība, ko nomaina nervozitāte, agresijas lēkmes. Vēlāk rodas nepamatota trauksmes sajūta un aizdomīgums. Iespējami pašnāvības mēģinājumi.

Amfetamīnu lietošanas sekas:• nepārtraukta amfetamīnu lietošana var provocēt latentas psihiskās slimības;• sirds un asinsvadu sistēmas un visu iekšējo orgānu bojājumi;• ļoti liels risks saslimt ar AIDS un hepatītu, lietojot kopējas šļirces;• aknu bojājumi narkotiku sliktās kvalitātes dēļ — aknās deponējas jods, kālija permanga-

nāts un sarkanais fosfors;• stipri pazeminās imunitāte, tāpēc lietotāju apdraud infekcijas slimības;• rodas psihiskā un fi ziskā atkarība;• ļoti reāli ir pārdozēšanas draudi, kam var būt smagas sekas, ieskaitot nāvi.

Ekstazi.Nelegāla sintētiska narkotiska viela. Ķīmiskā savienojuma saīsināts nosaukums ir "MDMA". Pē-

tījumi ir pierādījuši, ka ekstazi pazemina serotonīna (viela smadzenēs, kas nosaka cilvēka garastā-vokli) daudzumu smadzenēs. Plaši izplatīta arī viltotu tablešu pārdošana (kas vispār nav MDMA, bet satur LSD, amfetamīnus u. c. vielas).

102 103

Reibuma simptomi. Vielas narkotiskā iedarbība ilgst no 3 līdz 6 stundām. Kad narkotikas iedarbība beigusies, iestājas

apātisks stāvoklis, cilvēks kļūst depresīvs, noguris un miegains. Šāds stāvoklis var ilgt vairākas die-nas, jo organismam jāatjauno iztērētie spēki.

Lietošanas sekas:• ātri rodas psihiskā atkarība — bez vielas cilvēks vairs nav spējīgs produktīvi strādāt;• lietošana noved pie fi ziska un garīga izsīkuma;• garīga iztukšošanās izraisa depresijas, pašnāvības;• Anglijā ir bijuši vairāki nāves gadījumi MDMA lietošanas dēļ, ko izskaidro ar "siltuma

šoku", kas rodas šo narkotiku iespaidā, stundām ilgi dejojot karstās, nevēdinātās disko-tēku telpās;

• daži cilvēki ārkārtīgi jutīgi reaģē uz MDMA, pat parastā MDMA deva tiem var būt nāvē-joša;

• pasliktinās organisma spēja pretoties slimībām, īpaši sievietēm veicina urīnceļu un dzi-mumorgānu slimības:

• negatīvi ietekmē aknu darbību, var izraisīt hepatītu;• var kļūt par pēkšņas nāves cēloni, izraisot sirds mazspēju, asinsizplūdumus smadzenēs,

plaušu darbības traucējumus un organisma atūdeņošanos. Pašlaik jauniešu vidū ir izveidojusies pietiekami liela potenciālo ekstazi lietotāju grupa, kas jau

atrodas stadijā, ko varētu nosaukt par sociālu atkarību no narkotikām. Halucinogēni. Halucinogēni (psihodēliskas vai psihotomimētiskas vielas) ir vielu grupa, kuru lietošanas rezul-

tātā rodas simptomi, kas līdzīgi psihozei, piemēram, halucinācijas, orientācijas zudums u. c. pār-maiņas domāšanā un uztverē. Halucinogēnu grupas robežas ir grūti diferencējamas, jo šinī grupā ietilpst 100 dažādas dabīgas un sintētiskas vielas.

Halucinogēnu reibuma pazīmes:• paātrināts pulss, paaugstināts spiediens;• paplašinātas acu zīlītes, roku trīce, ādas sausums;• reibums, kas saistīts ar pārmaiņām laika, telpas un attāluma sajūtās un sava ķermeņa

uztverē, rodas nereālas ilūzijas un halucinācijas; LSD iedarbību parasti apraksta kā "ceļo-jumu".

Lietošanas sekas:• LSD var provocēt latentas psihiskās slimības, izsaucot mānijas, paranoju, šizofrēnijai lī-

dzīgus stāvokļus;• LSD var izraisīt izteiktus trauksmes stāvokļus, panikas lēkmes, arī agresiju; tās var būt ne

tikai narkotiku lietošanas laikā, bet arī parādīties vēlākā laikā pēc lietošanas;• LSD lietošanas iespaidā mainās lietotāju personība;• LSD vājina spriešanas spējas; • LSD iespaidā nedrīkst vadīt transportlīdzekļus un darboties ar citiem mehānismiem.

Inhalanti. Šajā grupā ietilpst narkotiskas iedarbības gaistošas vielas. Tās ir sadzīves ķīmijas vielu sastāvā:

krāsvielās, šķīdinātajos, līmēs, lakās. Pašas par sevi inhalanti nav narkotikas. Reibuma sajūta rodas, ja šīs vielas organismā nokļūst lielākā daudzumā un tiek speciāli lietotas, lai apreibinātos. Tādā ga-dījumā reibums ir viens no simptomiem, kas liecina par saindēšanos ar inhalantiem.

Reibuma simptomi.Šim stāvoklim raksturīgi kustību koordinācijas traucējumi, halucinācijas, miegainība, iespējama

arī lietotāja neatbisltoša rīcība. Efekts zūd strauji, tādēļ lietotāji bieži atkārto vielas ostīšanu. Inha-lantus parasti lieto jaunākā un vidējā skolas vecuma pusaudži.

Lietošanas sekas:• izraisa toksisku nieru, aknu bojājumu;• var iestāties nāve — pārdozēšanas, noslāpšanas, sirdsdarbības traucējumu dēļ;• veicina pneimoniju, bronhīta rašanos;• veidojas neatgriezeniski galvas smadzeņu bojājumi — pavājinās atmiņa, interešu zudums,

uztveres spēju pazemināšanās, pat plānprātība;• ugunsnedrošums palielina iespēju rasties apdegumiem, notikt citiem nelaimes gadīju-

miem.Kokaīns (kreks).Kokaīns līdzīgi amfetamīniem ir stimulants, bet tā darbība ir īslaicīgāka. Kokaīna hidrohlorīds

ir balts pulveris, kuru var iešņaukt un injicēt. Kreks ir ķīmiski pārveidots kristālu veidā, ko izmanto smēķēšanai.

Reibuma simptomi.Kokaīna lietošana mazās devās izsauc īslaicīgu reibumu, var arī izpausties negatīvi ar baiļu sajū-

tām. Lielākas lietošanas devas var novest pie nekontrolējamas un agresīvas rīcības, it sevišķi kopā ar alkoholu. Fiziskie simptomi uzrāda paātrinātu sirdsdarbību, elpošanu, ķermeņa temperatūras pa-augstināšanos, svīšanu, bālumu, mazinās nepieciešamība pēc miega un ēdiena. Kokaīns organismā ļoti ātri noārdās, tāpēc tā bieža lietošana nelielās devās var dienas laikā radīt pārdozēšanas iespējas.

Lietošanas sekas:• apetītes un svara zudums, bezmiegs;• nepārtraukta lietošana var izraisīt depresīvus stāvokļus, aizdomīgumu, psihomotoru uz-

budinājumu, izsaukt halucinācijas un psihozes;• tiem, kas injicē kokaīnu, pastāv risks saslimt ar hepatītu un AIDS, bojāt vēnas, radīt trom-

bozes un abscesus;• pārdozēšanas dēļ rodas krampji, elpošanas traucējumi, ļoti augsta temperatūra;• veidojas izteikta psihiskā atkarība.

Barbiturāti un trankvilizatori. Ļaunprātīgi bieži tiek lietoti dažādi nomierinoši un miegu izsaucoši medicīniski preparāti: trank-

vilizatori un barbiturāti, antidepresanti un citas vielas. Tos bieži izraksta ārsti, kad nepieciešams mazināt trauksmi, veicināt miegu, panākt muskuļu relaksāciju, kā arī pretkrampju efektu. Parasti lietošana ir iekšķīga, bet dažreiz lieto arī injekciju veidā. Tie ir dažādas krāsas un izmēra tablešu, kapsulu, pulveru un ampulu veidā.

104 105

Šo vielu reibuma simptomātika ir līdzīga alkohola reibumam — eiforija, miegainība, emocionāla nestabilitāte, uzmācība, lēna domāšana, neskaidra valoda un kustību traucējumi, dažreiz arī apdul-lums.

Miega un nomierinošu līdzekļu lietošanas sekas:• ātri iestājas izteikta psihiska un fi ziska atkarība, aug medikamentu lietošanas tolerance —

lai sasniegtu to pašu efektu, devas jāpalielina;• abstinences (paģiru) sindroms pēc lietošanas ir diezgan smags, it sevišķi lietojot barbitu-

rātus — tas izpaužas kā nemiers, depresija, bezmiegs, pat suicīdas tendences, lauzošas sā-pes lielajās locītavās, iespējamas ilgstošas psihozes delīrija veidā un krampju sindroms;

• šīs psihotropās vielas no organisma izdalās lēni, abstinences sindroms ilgst nedēļām, pat mēnesi;

• bieži uz ādas rodas dažādi strutaini izsitumi;• var rasties distrofi skas pārmaiņas aknās, sirds miokardā.

Nikotīns.Ir pierādīts, ka tabaka izraisa aptuveni 25 dzīvībai bīstamas slimības vai slimību grupas. Atmetot smēķēšanu, daudzas no tām var novērst, atvirzīt vai atvieglot. Šobrīd tādas hroniskas kaites kā sirds un asinsvadu slimības un vēzis ir galvenie mirstības cēloņi

jaunattīstības valstīs.Daži fakti par tabakas lietošanu pasaulē. Zinātniskie pētījumi rāda, ka smēķēšanai, kas ir svarīgā-

kais ierobežojamais slimības izraisošais faktors pasaulē, ir nozīmīga ietekme uz sabiedrības veselību. Viena trešdaļa no pasaules pieaugušajiem jeb 1,1 miljards cilvēku, no kuriem 200 miljoni ir sievie-tes, ir smēķētāji. Katru gadu tabaka izraisa 3,5 miljonus nāves gadījumu jeb 10 000 nāves gadījumu dienā. Viens miljons šo nāves gadījumu ir jaunattīstības valstīs. Tiek lēsts, ka vispasaules tabakas epidēmija agrīni ietekmē 250 miljonu jauniešu un bērnu dzīvi. Paredzams, ka ap 2020. gadu smēķē-šana kļūs par vadošo mirstības un invaliditātes cēloni, kas ik gadu nogalinās vairāk nekā 10 miljonus cilvēku. Šis skaitlis pārsniedz nāves gadījumu skaitu, ko izraisa HIV, tuberkuloze, satiksmes negadī-jumi, pašnāvības un slepkavības, kopā ņemot.

Tabaka rada atkarību. Pasaules Veselības organizācija klasifi cē smēķēšanu kā atkarību. Tabakas lietošana ir regulāra un nepārvarama, un lietošanas pārtraukšanas sindroms parasti izraisa tabakas abstinenci. Tabakas atkarību noteicošie farmakoloģiskie un uzvedības procesi ir tie paši, kas nosaka atkarību no tādām narkotikām kā heroīns un kokaīns. Nikotīnam ir tāda pati ietekme uz smadzeņu dopamīna izdales sistēmu kā narkotikām heroīnam, amfetamīnam un kokaīnam. Sagrupējot psihiski aktīvos medikamentus pēc to spējas izraisīt atkarību, ir noteikts, ka nikotīns rada spēcīgāku piera-šanu nekā heroīns, kokaīns, alkohols, kofeīns un marihuāna. Nikotīna farmakoloģiskā iedarbība ir pārsvarā stimulējoša, tas veicina elektrokortikālo aktivitāti, stimulē sirds un endokrīno sistēmu. Nikotīns, kas organismā nonāk ar cigarešu dūmiem, ietekmē gandrīz visa veida smadzeņu impulsu pārvadi un neiroendokrīnās sistēmas. Hroniska saskare ar nikotīnu izraisa smadzeņu strukturālas pārmaiņas, palielinoties nikotīna receptoru skaitam. Nikotīna lietošanas tūlītējas sekas ir paātrināta sirdsdarbība un asiņu plūsmas ātrums, paaugstināts asinsspiediens, asinsvadu sašaurināšanās. Citi smēķēšanas efekti, ko galvenokārt rada citi tās elementi, bet ko izraisa arī nikotīns, ir samazināts skā-bekļa daudzums asinīs, jo pieaug oglekļa monoksīda koncentrācija serumā, palielināts taukskābju,

glikozes, kortizola un citu hormonu līmenis asinīs, palielināts artēriju apkaļķošanās un asins trombu veidošanās risks (noved pie sirdslēkmēm un insulta) un kanceroģenēze. Visnopietnākais nevēla-mais nikotīna lietošanas efekts ir atkarības rašanās. Kad cilvēks kļūst par smēķētāju, ir psiholoģiski un fi ziski grūti salauzt šo ieradumu. Papildus psiholoģiskai atkarībai cigarešu smēķēšana var izraisīt atalgojuma izjūtu. Tas kopā ar biežiem aizdedzināšanas un dūmu ievilkšanas rituāliem nodrošina, ka smēķēšana kļūst par spēcīgu un nepārvaramu ieradumu. Smēķēšanas pārtraukšana — nozīmīgs tabakas kontroles un veselības veicināšanas mērķis — ietver fi zisku atkarību radoša ieraduma salau-šanu un ierastā uzvedības veida modifi kāciju. Ir vispārzināms fakts, ka smēķēšana ir grūti laužams ieradums un ļoti nedaudziem smēķētājiem izdodas atmest smēķēšanu ar pirmo reizi.

Tabakas lietošanas ietekme uz veselību.• Tabakas lietošanas tūlītējais ļaunums ietver aizdusu, paātrinātu sirdsdarbību, astmas pa-

asinājumus, impotenci, neauglību un palielinātu oglekļa monoksīda daudzumu asins se-rumā.

• Smēķēšanas ilglaicīgie kaitējumi, kas ir galvenais saslimstības un mirstības cēlonis, ir sirdslēkmes un insulti, plaušu un citi vēži (balsenes, mutes dobuma, rīkles, barības vada, aizkuņģa dziedzera, urīnpūšļa, dzemdes kakliņa vēzis, leikoze) un hroniska obstruktīva plaušu slimība (hronisks bronhīts un emfi zēma).

• Tabakas dūmi kaitē ne tikai pašam smēķētājam, bet arī apkārtējiem cilvēkiem. Citu cil-vēku radīto dūmu ieelpošana var izraisīt jaundzimušo nāvi, elpceļu un vidusauss slimības zīdaiņiem un bērniem, plaušu vēzi un sirds slimības pieaugušajiem. Bērni tiek pakļauti papildu riskam, jo viņu vecāku smēķēšana palielina iespēju, ka arī viņi paši sāks smēķēt.

Ieguvumi no smēķēšanas pārtraukšanas.• Veselības ieguvumi.

Smēķēšanas pārtraukšana mazina draudus veselībai, kas saistīti ar tabakas lietošanu, tādējādi dodot labumu gan indivīdu, gan sabiedrības veselībai. Pūles pārtraukt smēķēšanu var mazināt tādu slimību nastu kā sirds, plaušu, elpošanas slimības un vēzis. Indivīdi var gūt tiešu labumu no sava lē-muma pārtraukt smēķēšanu. Smēķētāji, kas pārtrauc 30 gadu vecumā, gandrīz pilnībā likvidē smē-ķēšanas izraisītās agrīnās nāves risku. Smēķēšanas pārtraukšana sniedz skaidrus veselības uzlabo-jumus, ieskaitot ilgāku mūžu, pat tiem smēķētājiem, kas pārtrauc 60 gadu vecumā vai vēl vēlāk. Ve-selības uzlabojumu veids, ko dod smēķēšanas pārtraukšana, ir atšķirīgs dažādām slimībām. Plaušu vēža risks ir atkarīgs gan no smēķēšanas apjoma, gan no smēķēšanas ilguma. Šis slimības risks, kas tiek sasniegts 20 gadu laikā, ir neliels, bet tas pieaug eksponenciāli ar katru nākamo nosmēķēto gadu. Smēķēšanas pārtraukšana stabilizē plaušu vēža attīstības risku, lai gan nespēj to mazināt līdz līmenim, kāds novērojams cilvēkiem, kas vispār nav smēķējuši. Taču, tā kā smēķēšanas turpināšana liktu vēža attīstības riskam pastāvīgi pieaugt, tās pārtraukšana izteikti mazina vēža risku, salīdzinot ar cilvēkiem, kas turpina smēķēšanu. Sirds slimību gadījumā veselības ieguvums, pārtraucot smēķē-šanu, ir momentāns — pat pēc pirmās nesmēķētās dienas sirdslēkmes rašanās iespējamība mazinās. Vienu gadu pēc smēķēšanas atmešanas sirds koronārās slimības attīstības risks samazinās uz pusi, salīdzinot ar cilvēku, kas turpina smēķēt, bet pēc 15 gadu nesmēķēšanas koronārās slimības risks ir tāds pats kā cilvēkiem, kas nekad nav smēķējuši. Neatkarīgi no tā, cik daudz cilvēks smēķē, kāds ir viņa/-as veselības stāvoklis, kāds ir smēķētāja/-as vecums, smēķēšanas pārtraukšana samazinās smēķēšanas radīto risku viņu veselībai.

106 107

• Personīgie ieguvumi. Personīgie ieguvumi no smēķēšanas pārtraukšanas ietver uzlabotu veselību, labāku garšas izjūtu,

labāku ožu, naudas ietaupījumu, pašapziņu, svaigāku elpu, labāku gaisu mājās un automobilī. Dažas nedēļas pēc smēķēšanas pārtraukšanas cilvēki ar atvieglojumu ievēro, ka pazūd stress. Indivīdi, kas atmet smēķēšanu, rāda labu piemēru saviem bērniem, — viņu bērni ir veselīgāki, viņiem nav jāuz-traucas par apkārtējo cilvēku pakļaušanu dūmiem.

• Finansiālie ieguvumi. Tabakas lietošana ir milzu slogs ne tikai sabiedrības veselībai, bet arī pasaules fi nanšu sistēmai.

Tabakas lietošana tiek uzskatīta par nopietnu draudu ilgstošai un reālai ekonomikas attīstībai. Pa-saules Bankas pētījums "Ieguvumi un izmaksas, ieguldot tabakas industrijā" norāda, ka ar tabaku saistīto slimību izmaksas pasaulē ik gadu rada 200 miljardu ASV dolāru neto zaudējumus. Smēķē-šanas ierobežošana ir starp fi nansiāli visizdevīgākajiem ieguldījumiem veselības aprūpē, jo zināms, ka smēķēšana strauji kļūst par aizvien lielāku atsevišķi izdalāmu saslimstības un mirstības cēloni. Smēķēšanas ierobežošana un tās pārtraukšanas veicināšana ir fi nansiāli izdevīga.

INTERNETS, DATORSPĒLES UN TO PSIHOLOĢISKIE ASPEKTIAtkarība no datora vai atkarība no interneta.Atkarība no interneta — tikpat bīstama kā alkoholisms. Speciālisti aizvien biežāk spriež par tādu

parādību kā internetomānija jeb pārlieku liela atkarība no starptautiskā datortīkla. Interneta tīklā "iepinas" aizvien vairāk cilvēku un bez speciālistu palīdzības nespēj vairs tikt laukā jeb, precīzāk ru-nājot, vairs netiek prom no sava datora ne dienu, ne nakti.

Viens no pēdējiem Amerikas Savienotajās Valstīs veiktajiem pētījumiem norāda, ka aptuveni 25 procenti respondentu pirmajos sešos interneta lietošanas mēnešos kļuvuši no datortīkla atka-rīgi.

Atkarībai no interneta izšķir trīs posmus. Pirmajā fāzē iesācējs iepazīst starptautisko datortīklu. Bieži — pēc tam, kad kā dāvanu saņēmis

datoru. Otrajā fāzē šis cilvēks sāk līdzdzīvot kādā interneta sabiedrībā, un tā pamazām kļūst par ļoti ak-

tuālu nodarbi. Šim cilvēkam ir diezgan grūti katru dienu netuvoties savam datoram, lai "iesērfotu" internetā, taču tas ir neiespējami.

Trešajā fāzē bīstami pieaug jaunā internetomāna pasaules tīklā pavadītai laiks. Viņš jūtas laimīgs un atpūties tikai internetā un, lai apmierinātu šo vajadzību, viņam tīklā jāpavada aizvien vairāk un vairāk laika.

Līdzatkarība ir emocionāla atkarība no otra cilvēka vai viņa uzvedības. Līdzatkarīgam cilvēkam nav robežu — viņš nejūt, kur beidzas pats un kur sākas otrs cilvēks. Līdzatkarīgais "zina labāk", kas vajadzīgs un ko vēlas otrs. Ja ģimenē kāds kļūst atkarīgs vai eksperimentē ar atkarības vielām, vai pārmērīgi aizraujas un kļūst atkarīgs no azartspēlēm, datoriem, tas ietekmē arī pārējos ģimenes locekļus. Viņu dzīves bieži tiek pakārtotas atkarīgā dzīvei. Protams, ikdienā esam atkarīgi viens no otra dažādos veidos, taču līdzatkarība nes sev līdzi pārmērības. Tas nozīmē, ka nedzīvo vairs savu dzīvi, bet otra cilvēka dzīvi.

Līdzatkarības attīstības līkne. 1. Tolerances (iecietības) pieaugšana. Veidojas iecietība pret tuvinieka atkarības vielu lietošanu

vai spēlēšanu. Šķiet, ka nav tik briesmīgi. Pieaug izturība pret emocionālām sāpēm. 2. Slēpšana. Nevienam nestāsta, kas patiesībā notiek. Ja kāds tomēr cenšas izzināt patieso stā-

vokli, līdzatkarīgais melo. 3. Paciešana. Pacieš atkarīgā lietošanu. 4. Problēmas noliegšana. Mierina un māna sevi un līdzcilvēkus, ka nav problēmu. Tās ir atka-

rīgajam. Tic, ka tad, kad atkarīgais atrisinās savas problēmas, tad automātiski atrisināsies arī problēmas ģimenē.

5. Perfekcionisms. Uzvedas "pareizi" un nevainojami, jo tic, ka tas palīdzēs atkarīgajam nelie-tot.

6. Kontrole. Nepārtraukti kontrolē atkarīgā uzvedību, pārbauda viņa personiskās mantas, zvana, interesējas, ko dara un kur atrodas.

7. Sevis žēlošana. Uzdod sev jautājumu: "Kāpēc tas notiek ar mani?"; arvien izteiktāk jūtas kā upuris.

8. Vientulība. Izvairās no sabiedrības, pārdzīvo vienatnē, jo ir kauns dalīties ar citiem. 9. Zema pašcieņa. "Es neesmu pietiekami laba/-s!?"10. Izdabāšana. Daudz ko dara atkarīgā vietā, cerot atvieglot viņa dzīvi. Atkarīgo atbrīvo no

pienākumiem un atbildības.11. Domas vērstas uz atkarību. Domā tikai par šo problēmu, aizmirstot veltīt laiku sev.12. Kauns. Kauns par atkarīgā uzvedību.13. Vainas apziņa. Izjūt vainu par to, kas notiek ar atkarīgo.14. Mazinās tolerance (iecietība). Fizisko un emocionālo spēku izsīkums, veselības stāvokļa pa-

sliktināšanās.15. Šķiršanās draudi. Partnerim tiek draudēts, ka šķirsies, bet patiesībā tie ir tikai vārdi, — rīcība

neseko.16. Bezcerība. Bezspēcības sajūta, ka nevar neko mainīt.17. Baiļu sajūtas. Vispārējas bailes (par nākotni, sevi, atkarīgo u. tml.).18. Emocionāls haoss. Domas par prātā jukšanu.19. Domas par pašnāvību. "Dzīvei nav jēgas!"20. Saprot, ka vajadzīga palīdzība. Meklē palīdzību sev.

PROFILAKTISKIE PASĀKUMIKā nekļūt par līdzatkarīgu? (skat. 6. tab.)1. Atcerēties un pieņemt lietas, kuras nav spēkos mainīt. Nevar alkoholiķa vietā nedzert, narko-

māna vietā nelietot narkotikas u. tml. Tā ir atkarīgā izvēle, bet ne tā, kurš ir blakus.2. Ļaut atkarīgajam pašam uzņemties atbildību par savu rīcību. Atkarīgais pats ir atbildīgs par

savu dzīvi.3. Iemācīties aizstāvēt savas tiesības un drošību, sakot stingru "Nē!"

108 109

4. Neļaut manipulēt ar sevi, cienīt savas vajadzības. Neļaut citiem cilvēkiem rīkoties tikai savās interesēs.

5. Nesakrāt problēmas, bet risināt tās nekavējoties. 6. Pārtraukt kontrolēt un vainot citus. 7. Nebaidīties prasīt, mācīties saņemt palīdzību. 8. Neiestrēgt pagātnē un nedzīvot nākotnē. Dzīvot šodien un tagad. 9. Necensties mainīt otru, mainīties pašam.10. Iemācīties cīnīties ar stresu un sagādāt prieku sev.

6. tabula. Kā atšķirt līdzatkarību un neatkarību?Līdzatkarība NeatkarībaEs esmu spītīgs/-a. Es varu prasīt to, ko vēlos.Man jābūt ideālam/-ai. Es varu kļūdīties.Man cītīgi jāstrādā. Es varu atpūsties un izklaidēties.Man vienmēr jābūt pareizam/-ai. Es spēju atzīt to, ka man nav taisnība.Es esmu saspringts/-a. Es varu atslābināties un aizmirst visu.Man jāpielāgojas citiem. Es varu domāt, par ko vēlos.Man jābūt stipram/-ai. Es varu just un man ir vajadzības.Es esmu nejēga. Es spēju spriest un varu būt produktīvs/-a.Man jābūt atkarīgam/-ai no kāda, lai mani mīlētu. Es varu būt neatkarīgs/-a un mīlēts/-a.

Atkarīgs cilvēks savā slimībā parasti iziet caur trim fāzēm:1. Noliegums.2. Cīņa.3. Rezignācija vai pieņemšana.Tieši tāpat notiek arī ar tuviniekiem.

PUSAUDŽU ATKARĪBASituācijā, kad bērns ģimenē lieto, piemēram, narkotikas, speciālistu — narkologu, psihologu —

palīdzība būs nepieciešama gan bērnam, gan vecākiem. Vecākiem galvenokārt nepieciešams emo-cionāls atbalsts, kā arī iespēja iemācīties jaunus uzvedības veidus attiecībās ar bērniem, lai neveici-nātu viņu atkarību.

Lai apgūtu šo jauno uzvedību, ir jāzina arī, no kā izvairīties, kādā veidā vecāki netieši var veicināt lietošanas progresēšanu un pāraugšanu atkarībā.

1. Izvairīšanās un aizsargāšana — jebkura uzvedība, kas noslēpj vai aizkavē lietošanu vai tās sekas. Situācija, kad vecākiem pirmo reizi atklājas bērna eksperimenti ar alkoholu, cigaretēm vai narkotikām, nav viegla. Ir dusmas, vilšanās, bailes, neziņa, ko darīt, kā runāt ar bērnu. Galvenais šajā situācijā ir neatstāt notikumu bez ievērības. Solījumi nekā neteikt, noklusēt vai noslēpt ir nepro-duktīvs veids, tas parāda bērnam šādas rīcības iespējamību un bērns pats var sākt slēpt savu rīcību. Jāatceras, ka jebkurai bērna rīcībai ir kāds iemesls; ja ir runa par narkotikām — ziņkāre, nespēja pre-

toties vienaudžu spiedienam, bailes atšķirties no citiem. Pat, ja tas ir viens eksperiments ar smēķē-šanu, ir svarīgi mierīgi aprunāties ar bērnu, uzzināt viņa domas par notikušo. Savu satraukumu un negatīvās emocijas labāk izrunāt, zvanot uz uzticības tālruni vai pārrunāt ar kādu sev tuvu cilvēku, kuram uzticas. Tas palīdzēs patiesāk vērtēt situāciju un rīkoties ne tikai emociju ietekmē, bet plānot darbību. Svarīgi, lai vecāku rīcība būtu vienota.

2. Kontrole — jebkura uzvedība, kas tiek veikta, lai pārņemtu otra cilvēka vielu lietošanas kont-roli. Rīcības robežām jābūt izrunātām līdz pusaudža vecumam. Ja vecāki mēģinās likt ierobežoju-mus tikai pusaudža vecumā, viņi var sastapties ar aktīvu pretdarbību, jo pusaudža vecums ir laiks, kad bērniem ir izteikta vajadzība būt patstāvīgiem, arī vajadzība piederēt vienaudžu grupai. Ja bērns no mazotnes pierod ģimenē pārrunāt savus plānus, ar laiku ārējā kontrole pārtop iekšējā kontrolē. Pusaudža vecākiem parasti sagādā grūtības pieņemt bērna patstāvību. Eksperimentēšana ar vielām var būt arī bērna protests pret vecāku pārmērīgu vēlmi kontrolēt. Sodi reaģē uz sekām, nevis izprot cēloni. Audzinot tikai ar sodu palīdzību, vecāku uzvedība kļūst tikai reaktīva, nevis aktīva.

3. Pienākumu uzņemšanās — jebkura uzvedība, kas rada iespēju atkarīgajai personai nedarīt sīkus mājas darbus, neuzņemties atbildību par pienākumiem ģimenē. Bērni bieži vien nesaista at-karību izraisošu vielu lietošanu vai sēdēšanu pie datora ar nogurumu, agresivitāti vai citām sekām. Viņi mēdz dzīvot šim brīdim un daudz nedomāt par to, kas bijis un kas būs vai var būt. Ja vecāki šīs sekas izskaidros vienkārši ar slinkumu un bērnu norās vai uzņemsies pienākumus viņa vietā, ar laiku bērnā var izveidoties nostāja: "Ak jūs domājat, ka es esmu slinks un slikts, tad es arī tāds būšu." Galu galā no šādas nostājas ir arī savs labums — mazāk jādara. Vecākiem vajadzēs noteiktību, laiku, pacietību un neatlaidību, lai atstātu bērna pienākumus viņam.

4. Racionalizēšana un pieņemšana — jebkuras atkarīgas uzvedības (lietošanas) izskaidrošana ar citiem iemesliem. Atkarīgas uzvedības gadījumā ir svarīgi nesajaukt cēloni ar sekām. Par to palīdzēs tikt skaidrībā speciālists. Runājot ar bērnu, ir svarīgi minēt faktus, nevis meklēt vainīgo. Piemēram: "Šorīt tavā istabā uz grīdas es atradu pustukšu cigarešu paciņu.", "Vakar es redzēju tevi kopā ar drau-giem, kuri dzēra alu". Bērni parasti paši cenšas izskaidrot notikušo ar kāda cita līdzdalību — tās ir drauga cigaretes, es nedzēru utt. Tieši tāpēc vecākiem ir ļoti svarīgi uzturēt kontaktus ar skolu, kā arī zināt, ar ko bērns satiekas, ļoti var palīdzēt kontaktu uzturēšana ar klasesbiedru un draugu ve-cākiem.

5. Sadarbošanās un līdzdarbošanās — jebkurš atbalsts un palīdzība vielu (alkohola, tabakas, nar-kotiku) pirkšanā, pārdošanā vai lietošanā. Šāda rīcība veicina atkarību, kā arī parāda vecāku atbal-stošo attieksmi bērna lietošanai. Ir daudz diskusiju par to, vai bērnam alkohols pirmo reizi jāpagaršo mājās. Vienlaikus bērnam ir jādara zināms, kādēļ vecāki viņam nedod alkoholu — jo viņš vēl aug, uz viņa organismu alkohols atstās negatīvu iespaidu. Vecāki ne tikai akli kaut ko aizliedz, bet pa-mato savu rīcību. Patiesībā jau neatkarīgi no bērna vecuma, neatkarīgi no tā, ko stāsta draugi un vecāki, tikai bērnam pašam ir izvēle — lietot vai nelietot, pamēģināt vai nemēģināt, jo vecāki nevar visur būt blakus. Vēlāk, kad organisms ir fi ziski nobriedis, kad ir izveidojies noteikts interešu loks, lietošanas vai nelietošanas aktualitāte mazinās. Bērnam ir jābūt skaidrai vecāku attieksmei.

6. Glābšana un veicināšana — jebkura uzvedība, kad līdzatkarīgais aizsargā otra intereses, pa-kārtojot savas vajadzības. Bieži vien vecāki ļoti vēlu pamana lietošanas sekas, jo bērna garastāvokļa maiņas, nogurumu, agresiju var izskaidrot arī ar pubertātes vecumu. Tad kādu dienu vecāki sāk

110 111

pamanīt naudas, vērtslietu pazušanu. Parasti tiek noskaidrots, kur tās palikušas, un bērns stingri sa-rāts vai sodīts. Tomēr jāatceras, ka saistībā ar atkarību naudas un vērtslietu pazušana ir ļoti nopietns signāls nopietnai rīcībai. Tas nozīmē, ka bērnam jau ir atkarība, viņš ir gatavs zagt un slēpt, lai tikai varētu piepildīt savu vajadzību. Tādā veidā cieš ģimene, bet lietotājs redz, ka vecāki palīdz un sekas nav nemaz tik briesmīgas — izeja atrodas vienmēr. Tas veicina šādas rīcības pieļaušanu turpmāk.

Runājot par kādu vielu lietošanu un atkarību pusaudžiem, ir grūti novilkt robežu, kur beidzas vienkārši eksperimentēšana, sākas ļaunprātīga lietošana, kur tā ir jau atkarības slimība. To precīzi var noteikt tikai speciālists. Tieši tāpat ir ar vecāku problēmām attiecībās ar bērniem. Svarīgi ir sav-laicīgi ievērot savas grūtības un meklēt jaunus uzvedības modeļus. Ja tas neizdodas pašu spēkiem, palīdzēt var speciālists. Ja ir aizdomas par vielu lietošanu, jāgriežas pie narkologa, kurš ieteiks ne-pieciešamās pārbaudes vai ārstēšanu. Ja ir attiecību problēmas starp vecākiem un bērniem vai bēr-nam ir problēmas skolā, palīdzība jāmeklē pie psihologa. Jebkurā gadījumā, kad ir līdzīga rakstura problēmas, vecākiem ir ieteicams apmeklēt vecāku atbalsta grupas.

Narkologs ir speciālists ar medicīnisko izglītību, ārsts; bieži specializējies arī psihiatrijā. Viņš var pēc sarunas ar bērnu vai vecākiem palīdzēt noteikt, vai nepieciešama pārbaude (ekspertīze) par vielu lietošanu, vai nepieciešami medikamenti, cik ilgi un kāda ārstēšana nepieciešama, vai nepie-ciešams piesaistīt citus speciālistus (citu specialitāšu ārstus, psihologu, sociālo darbinieku).

Psihologs ir speciālists, kurš neizraksta medikamentus, bet palīdz emocionālās grūtībās nonāku-šiem vecākiem un bērnam ar sarunu palīdzību. Viņš var palīdzēt ar testu palīdzību noteikt bērna rakstura iezīmes un iespējamās problēmas, noteikt bērna intelektuālo un emocionālo briedumu un tā atbilstību vecumam, palīdzēt atrisināt attiecību problēmas ģimenē, pārrunāt ar vecākiem svarīgā-kās bērna attīstības likumsakarības un vajadzības, pilnveidot audzināšanas stilu, saskarsmi, uzklau-sīt vecākus krīzes situācijās.

Atbalsta grupa ir cilvēku kopa, kurā vecāki sociālā darbinieka, psihologa vai psihoterapeita vadībā pārrunā sev svarīgus jautājumus, notikumus, dalās domās un pieredzē un mēģina rast risinājumu problēmsituācijās. Svarīga atbalsta grupas funkcija ir atbalsts "vecāks–vecākiem", sajūta, ka vecāki savās grūtībās nav vieni.

KOPSAVILKUMSCilvēka dzīvē mēdz būt tādi ieradumi, kas bojā viņa veselību un arī kopējo dzīvi. Atbrīvojoties

no tiem, cilvēks kļūst daudz veselīgāks un dzīvespriecīgāks. Zinot, kāpēc un kādā gadījumā var at-tīstīties kāds kaitīgs ieradums, cilvēks var savlaicīgi izsargāties no tā.

Atkarība var būt dažāda. Cilvēki ir atkarīgi no ūdensapgādes, darba devējiem, no elektrības un citiem apstākļiem. Galvas smadzenēs ir centri, kas izraisa gan patīkamus, gan nepatīkamus pārdzī-vojumus.

Nepatīkamie pārdzīvojumi parasti ir saistīti ar kādas vajadzības rašanos (slāpes, izsalkums, psi-hiskās vai fi ziskās labsajūtas saglabāšana, vajadzība pēc saskarsmes ar simpātiskiem cilvēkiem un ar to saistītā vientulības sajūta, estētisko pārdzīvojumu vajadzība utt.).

Patīkamie pārdzīvojumi rodas tad, ja šo radušos vajadzību apmierina.Visas atkarību izraisošās vielas kairina baudu centrus galvas smadzenēs. Tātad — šo vielu iedar-

bība ir patīkama.

Kontroljautājumi1. Nosauciet vielas, kas pieder pie narkotikām!2. Nosauciet opiātu reibuma simptomus!3. Nosauciet amfetamīna lietošanas pazīmes!4. Raksturojiet, kas ir ekstazi!5. Raksturojiet, kas ir līdzatkarība!

Literatūra 1. Atkarību izraisošas vielas [tīmekļa vietne] [skatīts 2009. gada 5. augustā]. Pieeja: www.me-

dicine.lv 2. Atkarību izraisošu vielu apraksti, reivs un narkotikas, pusaudži un narkotikas. [tīmekļa

vietne] [skatīts 2009. gada 4. jūlijā]. Pieeja: htpp://www.high & www.nodrug.ru 3. E.M.C.D.D.A. Galvenais epidemioloģiskais rādītājs: Kaitīgas narkotiku lietošanas izplatība:

EMCADDA ieteiktais tehnisko metožu un vadlīniju projekts "Drug Abuse Prevalence in Latvia": pētījuma rezultāti. Rīga: Narkoloģijas centrs, 2003.

4. Gercena A. I; Krievijas Valsts Pedagoģiskā universitāte. Профилактика наркозависимости среди молодежи: zinātniski metodisks apkopojums par narkotiku atkarības ārstēšanu jau-niešu vidū: pedagogu un mediķu sadarbība, psihoprofi lakse, datorspēles — kā atkarības iz-raisītāji, antialkohola audzināšana, 2003.

5. Gercena A. I. Krievijas Valsts Pedagoģiskā universitāte. Профилактика наркозависимости среди молодежи. Zinātniski teorētisks apkopojums: epidemioloģiskie aspekti narkomāni-jas problēmā, narkomānijas izplatības faktori, atkarības sindroms, atkarības profi lakses me-todika, 2002.

6. Gercena A. I; Krievijas Valsts Pedagoģiskā universitāte. Профилактика наркозависимости среди молодежи: Izglītojoši metodiskais apkopojums: viss, ko vajadzētu zināt par narkoti-kām un to lietošanu, narkomānijas izplatības teorija, profi lakses veidi, 2002.

7. Materiāli no: Narkoloģijas centrs. Alkoholisma, narkomānijas un smēķēšanas izplatība un sekas Latvijā 2002; Alkoholisms Rīgas iedzīvotāju alkoholisko dzērienu lietošanas paradumi, alkohola patēriņa mazināšanās: narkoloģiskā dienesta dati — reģistrētās saslimšanas, stacio-nārā ārstēšana. Rīga, 2002.

8. Materiāli no: Rīgas Narkomānijas profi lakses centrs. Azartspēļu un jauno tehnoloģiju atka-rība: Problēmas un risinājumi: materiālu apkopojums pēc konferences. Rīga, 2003.

9. Materiāli no: Konference "Marihuāna un sintētiskās narkotikas — izklaide vai nopietns risks"; 2004. g. 29. apr.; Rīgā. 2004.

10. Rīgas Narkomānijas profi lakses centrs. Vecākiem par datoriem: informatīvs materiāls par aizraušanos ar datoru, datoratkarības simptomi, kur gūt palīdzību, alternatīvas, vingrinā-jumi. Rīga, 2007.

11. Veselības veicināšanas centrs "Starptautiskais jauniešu smēķēšanas pētījums": 2002. g. ap-tauja Latvijā. LR Bērnu un ģimenes lietu ministrija [tīmekļa vietne] [skatīts 2009. gada 7. maijā]. Pieeja: http://www.bm.gov.lv/lat/jaunatnes_politika/petijumi_par_jaunatni/vese-

112 113

libas_veicinasanas_centrs_starptautiskais_jauniesu_smekesanas_petijums_2002_gada_ap-tauja_latvija.

12. Volkerts J. Narkomānija: psiholoģija, terapija. Rīga: UNDCP, 1999.13. Prevalence and consequences of alcohol abuse, drug abuse and smoking in Latvia. Annual

report 2003: the state of the drugs problem in the acceding and candidate countries to the European Union [homepage on the Internet] [cited 2009 February 2]. Available from: http://candidates2003.emcdda.europa.eu/en/page71-en.html

14. Report on the drug situation in the candidate CEECs. European monitoring centre for drugs and drug addiction [homepage on the Internet] [cited 2009 February 2]. Available from: http://candidates2002.emcdda.europa.eu/

VARDARBĪBA

VARDARBĪBAS VEIDI, VARDARBĪBAS APLISFiziskā, seksuālā, emocionālā vardarbība ir cita cilvēka apzināta piespiešana darīt nepieciešamo

un nepatīkamo (piespiešana pakļauties). Fiziskā vardarbība ir fi ziskā spēka vai tehniskā ieroča draudi citiem cilvēkiem, sākot no traumas

nodarīšanas iespēju demonstrēšanas līdz miesas bojājumiem un fi ziskai iznīcināšanai.Vardarbība mājās ir bērnu, vecāku cilvēku, dzīvesbiedru un pārējo mājas iemītnieku aizskar-

šana, ko veic kāds no ģimenes locekļiem vai kopā dzīvojošiem cilvēkiem. Attiecas arī uz gadīju-miem, kad indivīda īpašumu, veselību un dzīvību tīši apdraud vai bojā kāds no ģimenes locekļiem. Parasti izpaužas kā neatbilstošs konfl iktu atrisināšanas līdzeklis. Visbiežāk tas atgādina emocio-nālo vardarbību.

Emocionālā vardarbība ir cilvēka pašcieņas aizskaršana, sākot no ignorēšanas un ņirgāšanās līdz ilgstošai dabisko tiesību atņemšanai. Vardarbība, kas vērsta pret bērniem, izraisa vislielākās negatī-vās sekas, palielinot agresivitāti pret sevi un/vai pret citiem. Psiholoģiskie pētījumi rāda, ka vardar-bība ar ļoti lielu varbūtību atkārtojas nākamo paaudžu ģimenēs.

Tāpat kā citās valstīs, arī mūsdienu Latvijā vardarbības problēma kļūst arvien aktuālāka. Sliktā-kais ir tas, ka vardarbība arvien vairāk tiek vērsta pret aizstāvēties nespējīgākajiem, t. i., bērniem. Pētījumi rāda, ka:

• katru nedēļu divas sievietes nogalina viņu partneri; • 29% sieviešu vienu reizi gadā piedzīvo fi zisko vardarbību; • 22% vīriešu atzīst, ka bijuši vardarbīgi; • 4% vīriešu cieš no vardarbības jeb vardarbīga bijusi sieviete;• apmēram 50% pusaudžu atzīst, ka nav piedzīvojuši vardarbību; • fi zisku vardarbību ir piedzīvojuši 23%, psiholoģisku — 14%, bet smagu fi zisku vardar-

bību — 13% pusaudžu.

Sabiedrībā valda uzskats, ka indivīda drošība visvairāk tiek apdraudēta uz ielas, taču sievietes visbiežāk cieš no vardarbības (arī izvarošanas un slepkavības) pašas savās mājās. Varmākas visbie-žāk ir cietušo vīri, partneri, ģimenes locekļi, draugi, paziņas, nevis nejauši svešinieki.

Vardarbība notiek cikliski:1. fāze — spriedzes pieaugšana;2. fāze — vardarbības akts;3. fāze — medusmēnesis.Pirmā fāze: spriedzes pieaugšana. Pāridarītājs arvien biežāk ir gatavs negatīvi reaģēt uz sasprin-

dzinājumu. Sadzīvē parādās epizodes, kurās vīrietis pret sievieti izturas brutāli un egoistiski. Abi partneri cenšas mazināt nesaskaņu nozīmi, sieviete var kļūt mīlošāka vai pakļāvīgāka, vai arī cen-sties negadīties pāridarītājam ceļā — vadoties pēc tā, kā viņa saskata iespēju novērst vardarbību. Nereti sieviete secina, ka viņa nedrīkst izrādīt dusmas. Pāridarītāju šī pasīvā pakļāvība iedrošina, un viņš necenšas sevi kontrolēt.

Sievietes, kuras laika gaitā tikušas sistas, zina, ka šie sākotnēji sīkie vardarbības incidenti novedīs pie smagākiem gadījumiem. Neskatoties uz to, viņas nereti secina, ka varbūt bija pelnījušas tādu at-tieksmi, un nolemj "pacensties vairāk", cerot, ka viņu uzvedība ietekmēs pāridarītāja uzvedību. Kad pāridarītājs "eksplodē", cietusī bieži vien uzņemas vainu, pārmezdama sev, ka zaudēja kontroli pār situāciju. Strauji aug viņas dusmas, lai gan viņā tās var nepazīt vai nespēt izrādīt.

Šajā fāzē pāridarītāju pārņem bailes, ka upuris viņu pametīs. Šīs bailes pastiprina arī sievietes cenšanās izvairīties no pāridarītāja. Vardarbīgs vīrietis kļūst arvien egoistiskāks, greizsirdīgāks un cenšas sievieti iebiedēt. Tā kā gan pāridarītājs, gan cietusī pirmās fāzes laikā izjūt pieaugušo sprie-dzi, abiem kļūst arvien grūtāk tikt ar to galā. Abas puses kļūst arvien nervozākas.

Nepārtraukta stresa nogurdināta, viņa cenšas vēl vairāk noslēgties sevī. Pāridarītājs meklē viņā pazīmes, kas liecina par dusmām, jūtot tās pat tad, kad viņa tās mēģina noliegt. Katrs viņas spertais solis tiek iztulkots nepareizi. Spriedze abu starpā kļūst neciešama. Sasniedzot brīdi, kad vardarbība jau ir neizbēgama, pāris ātri nonāk pie otrās fāzes, kad notiek pats vardarbības akts.

Otrā fāze: vardarbības akts. Otrā fāze ir nekontrolēta uzkrājušās spriedzes izlādēšanās. Kontroles trūkums un vardarbības postošais efekts atšķir to no pirmās fāzes laikā notikušiem mazāka mēroga fi ziskiem nodarījumiem. Otrā fāze ir visīsākā, kas parasti ilgst no dažām minūtēm līdz vairākām stundām, un tās laikā gan pāridarītājs, gan upuris secina, ka pāridarītāja dusmas nav kontrolējamas. Lai arī pāridarītājs visu sāk ar domu "vajag mazliet viņu pārmācīt" un pārtrauc tad, kad viņam šķiet, ka viņa ir pietiekami "savaldīta", viņš bieži vien atklāj, ka ir nopietni savainojis upuri. Viss beidzas ar to, ka viņš nesaprot, kas noticis. Otrajā fāzē notikušo vardarbības aktu reti kad izraisa upura uzve-dība, — vardarbībai par iemeslu parasti kalpo kāds ārējs faktors vai pāridarītāja iekšējais stāvoklis.

Kad vardarbības akts ir beidzies, tam parasti seko sākotnējs šoks, neticība un notikušā nolieg-šana. Gan pāridarītājs, gan upuris meklē attaisnojumu šādam vardarbības aktam. Daudzreiz var-darbības upuris pārdzīvo 24—48 stundu ilgu emocionālu sabrukumu, kura pazīmes ir depresija, bezpalīdzības izjūta un apātija. Piekautās sievietes bieži vien meklē palīdzību tikai 24—48 stundas pēc notikušās vardarbības.

114 115

Trešā fāze: medusmēnesis, miers un aplidošana. Otrai fāzei ir raksturīga brutalitāte, taču trešajā fāzē notiek pretējais: pāridarītājs ir ārkārtīgi mīlošs, labs, un viņa uzvedība liecina par "vainas ap-zināšanos". Viņš saprot, ka ir gājis pārāk tālu, un cenšas upurim pielabināties. Šo fāzi pieņem abas puses, taču tieši šajā fāzē sievietes pilnībā kļūst par upuri. Šajā fāzē pāridarītājs cenšas nepārtraukti izrādīt savu mīlestību. Viņš atvainojas, sola, ka nekas līdzīgs nekad neatkārtosies, un lūdz piedošanu. Pāridarītājs pilnībā tic, ka viņš nekad nepacels roku pret sievieti, kuru mīl, un ka no šā brīža viņš spēs sevi kontrolēt. Viņš vienlaikus tic, ka ir savu partneri mazliet "pārmācījis" un ka viņa turpmāk nekad neuzvedīsies tā, lai izaicinātu viņu pielietot fi zisku spēku. Viņš atstāj patiesa grēku nožēlotāja iespaidu un spēj notikumā iesaistītos pārliecināt, ka viņa uzvedība mainīsies. Trešajā fāzē pārida-rītājs bieži "apber" upuri ar dāvanām — ziediem, saldumiem, rotaslietām, saimniecības precēm. Šajā kampaņā tiek iesaistīti citi tuvie cilvēki — ģimenes locekļi, draugi, lai tikai pārliecinātu sievieti, ka attiecību izbeigšana nav pareizā izeja. Notikumā iesaistītie bieži vien notic, ka vīrietis nožēlo notikušo un ir gatavs mainīties, ka pie visa vainīga milzīgā darba slodze vai dzeršana, ka bērniem vajadzīgs tēvs, ka pāridarītājam nepieciešama upura palīdzība, un upuris sāk uzņemties atbildību par jebkuru sodu, ko var saņemt pāridarītājs. Šīs fāzes laikā upuris redz daļu no sava sapņa par brī-nišķīgu, patiesu mīlestību. Sieviete izvēlas noticēt tam, ka partnerim vairāk raksturīga mīloša, nevis vardarbīga uzvedība. Šajā laikā viņa var redzēt vīrieša neaizsargātību un vājumu. Sieviete redz sevi kā tiltu uz vīrieša emocionālo stabilitāti.

Šādā situācijā ir gandrīz nereāli cerēt, ka pāridarītājs meklēs profesionālu palīdzību, lai mainītu savu vardarbīgo uzvedību. Vairākumā gadījumu pāridarītājs meklēs palīdzību tikai tad, kad upu-ris būs viņu atstājis un kad viņš pats uzskatīs, ka vēršanās pēc psiholoģiskas palīdzības pārliecinās upuri atgriezties. Tā kā trešajā fāzē novērojamas visas laulības vai kopdzīves skaistās un vēlamās pu-ses, šajā fāzē upurim ir grūti pieņemt lēmumu meklēt juridisku aizsardzību vai izbeigt attiecības. Ja sieviete šaubās, — aiziet no vīrieša vai neaiziet, viņu parasti attur trešās fāzes laikā piedzīvotā mīlošā attieksme, nevis pirmās un otrās fāzes nodarījums. Ja sieviete jau vairākkārt ir pārdzīvojusi šādus vardarbības ciklus, viņa nereti zemapziņā ir pārliecināta, ka upurē pašas emocionālo un fi zisko lab-klājību īsam mīlestības uzplūdu mirklim trešās fāzes laikā. Šī apzināšanās mazina viņas pašapziņu, liek kaunēties un pat ienīst sevi. Daudzas sievietes atzīst — pirms viņas apjauš trešās fāzes beigas, jau ir novērojami pirmajai fāzei raksturīgi incidenti. Pēdējo gadu pētījumi liecina, ka atsevišķās partnerattiecībās, kas balstās uz ilgstošu vardarbību, trešā fāze pilnīgi izzūd.

VARMĀKAS UN UPURA PAZĪMESKas raksturīgs vīrietim, kurš ir vardarbīgs ģimenē?

• Zema pašapziņa.• Tic vīrieša pārākumam pār sievieti un tradicionālajai izpratnei par vīrieša lomu ģimenē.• Visbiežāk emocijas izrāda dusmu veidā.• Vāji kontrolē savu uzvedību.• Saista savus panākumus un neveiksmes ar ārējiem faktoriem — vienmēr citi pie visa ir

vainīgi.

• Bieži runā par atsvešinātību, tomēr tā ir paša radīta. Viņš neuzticas citiem un izvairās runāt par sevi. Viņš reti meklē palīdzību vai pārrunā personiskās problēmas ar citiem.

• Izjūt vajadzību kontrolēt notiekošo un valdīt pār cilvēkiem. Kontroli nesaista ar paškont-roli. Zaudējot savaldību, viņš bieži cenšas atgūt "pašapziņu", būdams agresīvs pret apkār-tējiem.

• Ir liela varbūtība, ka viņš nāk no ģimenes, kurā bijis liecinieks vardarbībai pret māti vai arī pats ticis sists.

• Sievietes sišanu attaisno, noveļot vainu uz pašu sievieti, alkoholu, saviem vecākiem, darbu vai atrod vēl kādu citu iemeslu.

• Mēģina mazināt savas vardarbīgās uzvedības nopietnību gan savā, gan citu priekšā. Ten-dence mazināt savas rīcības nopietnību drīzāk ir sevis noliegšanas veids, nevis melo-šana.

• Jūt atkarību un vienlaikus izturas ar īpašniecisku attieksmi pret upuri, ko pats izskaidro kā mīlestību.

Kas raksturīgs sievietei, kura cieš no vardarbības?• Zema pašapziņa.• Tic tiem mītiem, kas attaisno vardarbību ģimenē.• Tic tradicionālajām vīriešu un sieviešu lomām.• Pārspīlēta emocionālā atkarība no partnera.• Izolācija no citiem.• Bezspēcības izjūta.• Grūtības uzticēties citiem.• Baiļu, trauksmes, depresijas izjūta.• Neizlēmība, nenoteiktība.

Vardarbības ilgstošās sekas.Emocionālās sekas:

• zems pašvērtējums,• vainas izjūta,• kauna izjūta,• trauksme, dusmas,• bezspēcības izjūta,• bezcerības izjūta,• krīze,• depresija.

Uztveres sekas:• traumas noliegšana,• uztveres izkropļojumi,• amnēzija,• nakts murgi,• halucinācijas,• psihoze.

116 117

Fiziskās sekas:• miesas bojājumi,• dažādas slimības (migrēna, gremošanas trakta iekaisumi u. c.),• ginekoloģiskās slimības,• miega traucējumi.

Seksuālās sekas:• uzmācīgas bailes no intimitātes,• nepatika, traucēts uzbudinājums vai orgasms,• nespēja atdalīt seksualitāti no emocionalitātes,• pārmērīga seksualizācija.

Starppersonālās sekas:• izolēšanās,• atsvešināšanās,• grūtības attiecībās vispār vai attiecībās ar kādu grupu (vīrieši, sievietes, vecāki, bērni),• bailes no intimitātes,• viktīma (upura) uzvedība.

Uzvedības sekas:• pašsakropļojoša uzvedība (cigarešu dedzināšana uz miesas, roku, kāju, ķermeņa graizī-

šana),• pašnāvnieciska uzvedība, pašnāvība,• ēšanas traucējumi,• narkotisko vielu un alkohola pastiprināta lietošana,• izaicinoša, agresīva uzvedība.

Klients ir pārvarējis vardarbības sekas, ja:• pārtraucis vainot sevi par vardarbību un pāri darījumiem attiecībās;• atsakās uzņemties atbildību par sava partnera varmācīgo uzvedību;• ir sapratis — lai rūpētos par ģimeni, vispirms jārūpējas par sevi pašu;• atzīst, ka ir tiesības uz savām jūtām un domām un ka tās ir pelnījušas pienācīgu uzma-

nību;• var atļauties kļūdīties un apzināties — lai tu tiktu mīlēts/-a, nav jābūt ideālam/-ai;• sākt pienācīgi novērtēt sevi un savas spējas būt patstāvīgam/-ai;• sākt pieņemt patieso situāciju, nevis sapņot, kā varētu būt bijis.

VARDARBĪBA PRET BĒRNUKas ir emocionālā vardarbība?Emocionālā (psiholoģiskā) vardarbība ir visgrūtāk defi nējama, atklājama un pierādāma. Tai nav

tieši konstatējamu seku, tomēr emocionālā vardarbība uz bērnu var atstāt tikpat graujošu ietekmi, kā citi vardarbības veidi (fi ziska, seksuāla vardarbība, nerūpēšanās par bērnu). Par emocionālo var-darbību var saukt vecāku izturēšanos pret bērnu, kas viņu traumē un traucē bērna personības ve-

selīgu attīstību. Emocionālā vardarbība izpaužas veidā, kad pusaudzis ilgā laika posmā un regulāri tiek pakļauts uzvedībai, kas aizskar viņa pašcieņu, kā arī kavē psiholoģisko attīstību; var izpausties kā atstumšana vai ignorēšana, kas ietver arī atstāšanu novārtā. Šī vardarbība var būt arī vārdiska, piemēram, lamāšanās, draudi, kritizēšana, ņirgāšanās.

Kā izpaužas emocionālā vardarbība?Emocionālās vardarbības izpausmes var būt daudzveidīgas. Daži piemēri:

• atraidīšana — neapzinās bērna klātbūtni, bērna vērtību, bērnam liek saprast, ka viņš ir negribēts, nemitīgi raida bērnu prom, apsaukā, nerunā ar bērnu, neapmīļo, bērns tiek vainots visās problēmās, atsakās runāt ar bērnu;

• ignorēšana — nereaģē vai neatbilstoši reaģē uz bērna emocionālajām vajadzībām, jūtām (izsmej bērnu par dabisku emociju izpaušanu); neizrāda interesi par bērnu, nespēj izrādīt pozitīvas emocijas pret bērnu, nerūpējas par bērna emocionālo labsajūtu; rūpju, uzmanī-bas, atbalsta, pieķeršanās, bērna vajadzību saprašanas un pieņemšanas trūkums;

• izolēšana, ierobežošana — atņem bērnam brīvību, ierobežo sociālos kontaktus ar citiem cilvēkiem, liedz bērniem normālu sociālo vidi, kas var izraisīt depresiju, neļauj iesaistīties aktivitātēs ar vienaudžiem.

• terorizēšana — kritizē un soda bērnu, publiski pazemo, demonstrē bērna negatīvās īpašī-bas, pārmērīgi kritiski attiecas pret bērnu;

• diskriminācija — nevienlīdzīga attieksme, izturēšanās pret bērniem ģimenē;• iebiedēšana vai draudi — bērnu fi ziski ietekmē, pamet, aizdzen no mājām, sola atdot

"sliktajam onkulim", nemīl, draud saslimt vai nomirt bērna rīcības dēļ, iedveš bailes ar ļauniem gariem;

• ekspluatēšana — izmanto bērnus savās interesēs, peļņai, savām vajadzībām;• noniecināšana — ņirgājas, pazemo bērnu, nodod bērna jūtas, apvaino, izsmej, kliedz, ap-

saukā, pārmērīgi kritizē; katram bērnam piemīt dabas doti talanti un trūkumi, kas veido viņa individualitāti, — ja vecāki tos ignorē, bērns var justies nepilnvērtīgs;

• bērnam neatbilstošu prasību un pienākumu uzlikšana — nepiemēroti smagi fi ziski darbi, mazāko brāļu un māsu audzināšana; prasība bērnam dziedāt korī, lai gan viņam absolūti nav muzikālo dotību u. c.;

• lomu sajaukums — bērns uzņemas rūpes par vecāka emocionālo un/vai fi zisko labsajūtu, kas bieži notiek, ja vecāki jūtas bezpalīdzīgi un nespēj tikt galā ar sevi;

• pārmērīga aprūpe, neļaujot bērnam būt patstāvīgam, pašam izvēlēties, pašam kļūdīties un labot savas kļūdas;

• cerība, ka bērns piepildīs dzīvē vecāku neīstenotos sapņus; vecāki redz savu ideālo bērnu, bet nespēj mīlēt un pieņemt tādu, kāds viņš patiesībā ir;

• traumatiski notikumi, kas "izkropļo" vecāku attieksmi pret bērnu, piemēram, iepriekšējā bērna nāve, bērna hroniskas veselības problēmas u. c.

Emocionālā vardarbība pret bērnu tiek uzskatīta par vissmagāko vardarbības veidu, jo tā var palikt neatklāta, nav acīmredzamu pazīmju un pierādījumu. Emocionālās vardarbības pazīmes iz-paužas bērna uzvedībā, noskaņojumā.

118 119

Emocionālās vardarbības sekas. Emocionālās vardarbības visbiežākās sekas un pazīmes ir zems pašnovērtējums, sevis kritizē-

šana, ilgstoša nomāktība un pašnāvības domas, bailes dažādās tās izpausmēs, pārmērīga pakļāvība un paklausība, agresija, vienaldzība, nevajadzīgs uztraukums, raudāšana un atteikšanās apmeklēt skolu vai nākt mājās, agresija pret sevi.

Emocionālās vardarbības ietekme uz bērnu ir atkarīga no vardarbības smaguma un ilguma (pie-mēram, publisku pazemojumu bērni bieži pārdzīvo smagāk nekā vienatnē saņemtu kritizēšanu), no bērna vecuma, rakstura īpatnībām (piemēram, vai bērns izrāda savas jūtas vai patur tās sevī), inte-lektuālajām spējām, atbalsta sistēmas (ja emocionāli vardarbīgs ir viens no ģimenes locekļiem, bet pārējie izturas pret bērnu atbalstoši, tad bērnam ir vairāk resursu, lai tiktu galā), vecāku attieksme pret vardarbību (piemēram, vai vecāki spēj atzīt savas kļūdas, vai visā vaino bērnu). Sekas var būt īslaicīgas, kā reakcija uz vienu psihotraumējošu situāciju — bērns par to runā, izspēlē to ar savām lellītēm, ir jūtīgāks nekā parasti, "regresē" jeb pakāpjas atpakaļ savā attīstībā, neuzticas un baidās no pāridarītāja, izjūt vainas sajūtu par vardarbību, naktī slikti guļ, redz sliktus sapņus, zaudē apetīti, ir nedrošs. Ja vardarbība neturpinās, pārmaiņas bērna pašsajūtā ar laiku izzūd. Ilgstošās sekas parasti ir novērojamas, ja bērns vardarbību ir pieredzējis atkārtoti vai nav ticis pāri kādai īpaši traumējošai situācijai. Ilgstošās sekas var izpausties kā aizkavēta emocionāla, intelektuāla un fi ziska attīstība, veselības problēmas, zems pašvērtējums, agresivitāte, ļaunums, depresija, bailes, grūtības veidot at-tiecības ar vienaudžiem, nespēja kļūt patstāvīgam.

Kāpēc notiek emocionāla vardarbība? Visbiežāk vecāki emocionāli vardarbīgi izturas pret saviem bērniem tāpēc, ka paši ir piedzīvojuši

vilšanos, nav spējuši piepildīt savus sapņus, jūtas dusmīgi, izmisuši, bezpalīdzīgi. Tāpēc saskarsmē ar bērnu viegli zaudē pašsavaldīšanos, ir nepacietīgi, izjūt grūtības sadzirdēt un saredzēt savu bērnu. Ģimenē emocionālai vardarbībai pret bērnu ir tendence būt ilgstošai un bieži intensīvai, jo tā ir tieši saistīta ar vecāku iekšējās pasaules disharmoniju, kā dēļ vecāki bieži neievēro savas rīcības ietekmi uz bērnu, un, ja ievēro, tad nespēj mainīt savu destruktīvo uzvedību. Bieži vecāki vēršas pie psiho-loga pēc palīdzības, jo raizējas par bērnu, tomēr iedziļinoties ģimenes attiecībās, psihologam raizes rodas par pieaugušajiem, jo viņi ir tie, kas nespēj atrisināt savas grūtības, vienīgi ierauga tās kā at-spulgu savos bērnos. Tāpēc būtiskākais solis uz bērnu atveseļošanos ir palīdzība vecākiem.

Vardarbība pret bērnu ir pieaugušo paškontroles problēma. Ir jāpārzina pusaudžu psiholoģija un attīstības īpatnības, lai audzināšanas saspringtākajos brīžos vecāki spētu savaldīties un saprast, ka pusaudzis ir tikai bērns. Grūti ir tādos gadījumos, ja bērns par sīkumiem izjūt fi zisku vai emocio-nālu vardarbību no vecāku puses. Vēl sarežģītāk ir seksuālās vardarbības gadījumos. Interesanti, ka vardarbība ģimenē pārvēršas "ķēdē", kas tālāk noved pie vardarbības pusaudžu starpā. Vardarbība pret pusaudzi var tikt novērota gan ģimenē, gan skolā starp vienaudžiem.

Kas ir bērna pamešana novārtā?Pamešanas novērtā izpaužas kā nepietiekama uzmanība pret bērna veselības, izglītības, vides,

uztura un emocionālajām vajadzībām.Pazīmes:

• noguris, miegains izskats;• sanitārhigiēniski slikti aprūpēts (neapkopts, netīrs);

• nieze un citas slimības;• tieksme zagt bada dēļ;• atpalicība fi ziskajā un valodas attīstībā;• agresijas un impulsivitātes izrādīšana, kas mainās ar apātiju un nomāktu stāvokli;• grūtības mācībās;• pasivitāte attiecībās ar vienaudžiem, kas ir zema pašnovērtējuma rezultāts;• nepiemērots apģērbs;• bērns parasti ir izsalcis;• bieži noskumis, bēdīgs;• grūtības saskarsmē vienaudžu vidē.

Pamešanas novārtā sekas, salīdzinājumā ar citiem vardarbības veidiem, vairāk ir saskatāmas bērna izskatā, nekā uzvedībā. N. Platonova un J. Platonovs sadala pamešanas novārtā sekas atkarībā no bērna vecuma:

• līdz 1 gadam — fi ziskās attīstības aizkavēšanās, atkārtotas infekciju slimības, biežas hos-pitalizācijas;

• pirmsskolas vecumā — mazs augums un svars, valodas attīstības, uzmanības līmeņa aiz-kavēšanās, hiperaktivitāte, agresivitāte, impulsivitāte;

• skolas vecumā — sliktas atzīmes, tieksme būt vienam, sliktas attiecības ar vienaudžiem un pieaugušajiem, destruktīva uzvedība.

Bērnu, pret kuru nevērīgi, nolaidīgi izturas, var raksturot šādi: viņš ir pamests, nepienācīgi kont-rolēts, viņam pievērš maz uzmanības.

Seksuālā vardarbība pret bērnu.Seksuāla vardarbība pret bērnu ir bērna iesaistīšana pretēji viņa gribai seksuālās darbībās, ko

bērns nesaprot vai kam nevar dot apzinātu piekrišanu, lai sasniegtu seksuālo apmierinājumu vai labumu.

Izpausmes:• "kontakta" vardarbība: - dzimumakts ar bērnu, vaginālā, anālā, orālā veidā; - manuālais, orālais, ģenitālais vai cits kontakts ar bērna dzimumorgāniem, kā arī

bērna erogēno zonu glāstīšana; - dažādu priekšmetu ievadīšana makstī vai anusā; - masturbācija no bērna un pieaugušā puses.• "nekontakta" vardarbība: - erotisku un pornogrāfi sku materiālu rādīšana; - dzimumakta veikšana bērna klātbūtnē; - kailu ģenitāliju, krūšu vai gurnu uskatāma rādīšana bērnam; - novērošana, kā bērns veic intīmās procedūras, piespiedu bērna izģērbšana. Seksuā-

lās vardarbības gadījumos bērns tiek izmantots seksuālos kontaktos vai iesaistīts dažādās nodarbēs, lai pieaugušais vai vienaudzis saņemtu seksuālu apmierinājumu. Seksuālās vardarbības pazīmes ir izteikta seksuālā uzvedība attiecībās ar vienau-džiem vai pieaugušajiem, garastāvokļa maiņa, slapināšana biksēs, īkšķa sūkāšana jeb

120 121

regresija, emocionālas problēmas, piemēram, bailes, vainas sajūta, domas par nāvi. Var arī būt grūtības mācībās, izvairīšanās no sociāliem kontaktiem. Seksuālajās at-tiecībās cietušie pāragri iesaistās dzimumkontaktos, var novērot arī izteiktu seksuālo uzvedību vai, gluži pretēji, seksuālā attīstība var aizkavēties.

Seksuālā vardarbība internetā. Interesants ir fakts, ka mūsdienās seksuālā vardarbība notiek arī internetā. Arī šajā vidē var kļūt

par vardarbības upuri. Vecākiem jābūt uzmanīgiem, un gadījumos, ja bērns ilgu laiku pavada inter-netā vai bieži telefoniski sarunājas ar nepazīstamiem cilvēkiem, saņem vēstules un dāvanas, kā arī maina monitora attēlu brīdī, kad pieaugušie ienāk istabā, jāreaģē nekavējoties un jāmeklē palīdzība policijā un pie psihoterapeita. Ļoti grūti ir izdzēst no atmiņas seksuālās vardarbības aktu — upuris vienmēr pārdzīvo, tāpēc bīstamākās sekas ir psiholoģiskās un uzvedības sekas. Pārdzīvotā vardar-bība var izraisīt uztraukumu, kauna sajūtu, miega traucējumus, izziņas spēju traucējumus, depre-siju, agresiju, kādēļ bērns vai pusaudzis var sākt pārmērīgi lietot alkoholu, smēķēt, lai tādā veidā remdinātu sāpes.

Fiziskā vardarbība. Fiziskā vardarbība visbiežāk ir ar redzamām sekām. Bērns tiek fi ziski ievainots, sitot ar rokām,

siksnu vai dažādiem priekšmetiem, kniebjot, purinot, spārdot, sperot, raujot aiz matiem, ausīm u. c. veidos.

Fiziskās vardarbības cēloņi. Tiek izdalītas riska ģimenes, kurās var notikt fi ziskā vardarbība pret bērnu:

• vecāki ir alkoholiķi, narkomāni vai toksikomāni;• vecākiem ir psihiskās slimības; • ģimenē ir emocionāli psiholoģiskā klimata traucējumi (skandāli, ķildas); • vecāki nav bioloģiski — ir patēvs vai pamāte; • stresa stāvoklis ģimenē radies radinieku nāves, bezdarba, smago sociālo apstākļu dēļ.

Fiziskās vardarbības pazīmes un sekas.Bērns:

• ir kļuvis piesardzīgs, uzmanīgs pret pieaugušajiem,• maz smaida,• ir cietsirdīgs pret dzīvniekiem un citiem bērniem,• izvairās no paskaidrojumiem,• ir pārlieku piesardzīgs pret pieaugušajiem,• izvairās no fi ziska kontakta.

Bērnam ir:• spilgti izteikts bailīgums,• neatbisltoša uzvedība jaunās situācijās, ar jauniem cilvēkiem,• ievainojumi, traumas uz ķermeņa: kāju un roku lūzumi, apdegumi, sasitumi, zilumi, dzē-

lieni, applaucējumi, galvaskausa ievainojumi, brūces, rētas.Fiziskās vardarbības sekas var būt, sākot ar nelieliem zilumiem līdz pat slepkavībai. Neapšau-

bāmi, ka lielākais posts tiek nodarīts bērna fi ziskajai veselībai — viņam var būt dažādas sāpes, slikta dūša; mazākiem bērniem fi ziskā vardarbība var izraisīt nervu sistēmas darbības traucējumus vai

pat novest līdz attīstības traucējumiem. Pēc pārciestas fi ziskās vardarbības bērns var būt vai nu pār-mērīgi pasīvs, noslēgts, vai pretēji — ļoti agresīvs. Bērnam, kas cieš no vardarbības, redzot vecāku agresīvo uzvedību, pašam veidojas agresīvs uzvedības modelis. Šis vardarbības veids var būt par iemeslu bērna depresijai. Salīdzinājumā ar bērnu, kas ir audzis normālos apstākļos, fi ziski iespaido-tam bērnam ir zems pašvērtējums, viņš bieži uzskata, ka vardarbība ir pamatota — pat taisnīga. No vardarbības cietuši bērni ir pārāk impulsīvi, nespēj izpaust sevi, viņiem trūkst uzticības cilvēkiem. Īpaši bīstama fi ziskā vardarbība ir maziem bērniem, kuriem orgāni nav līdz galam izveidojušies, āda ir pārāk jūtīga, kauli ir trausli; tā var beigties pat ar nāvi.

Vardarbība ģimenē. Ja ir vardarbība ģimenē, visbiežāk pusaudzis to slēpj. Pusaudzis apzinās — ja izstāstīs to, kas no-

tiek ģimenē, vēlāk vardarbība var izpausties stiprākās izpausmēs. Ir gadījumi, ka tēvs ir vardarbīgs pret bērnu, un māte klusē. Tas nozīmē, ka tēvs ir vardarbīgs arī pret māti, un sievietei nav drosmes uzņemties atbildību par bērnu. Protams, sievietes nereti cenšas pārtraukt attiecības ar varmāku, bet bieži tas neizdodas. Visbiežāk tas skaidrojams ar to, ka sieviete jau ir atkarīga no sava dzīvesbiedra un ir pieņēmusi šādu uzvedības modeli par normu. Ņemot vērā vardarbības ciklu, kas sastāv no 3 fāzēm — spriedzes pieaugšanas, vardarbības akta un "medusmēneša" — parasti pēdējās fāzes laikā viss ir jauki un saulaini. Ziedi, dāvanas, atvainošanās. Šīs fāzes ir novērojamas arī attiecībā pret pus-audžiem. Beigās vecāki nožēlo izdarīto, bet nākamo reizi var izraisīt jebkāds sīkums, kas nav bijis vecākiem pa prātam, piemēram, sasista krūzīte. Jāsaprot, ka šī ķēde nekad nebeidzas, un palīdzēt var tikai psihoterapeits, uzticami draugi un policija.

Vardarbības sekas. Vardarbībai var būt emocionālās, kognitīvās, uzvedības, fi ziskās un sociālās sekas. Emocionālās

sekas izpaužas kā vainas sajūta, zems pašnovērtējums, psihisks sastingums, agresija un neuzticēša-nās. Pusaudzis var pārdzīvot dziļu kaunu. Uzvedības sekas izpaužas kā pārmaiņas uzvedībā, piemē-ram, pārmērīga agresivitāte vai mazkustīgums. Kognitīvās sekas ietekmē bērna domāšanu. Notiek pārmaiņas uztverē, uzmanības procesos. Parasti ir sliktas sekmes, grūtības mācīties, jo ir koncent-rēšanās problēmas. Fiziskās sekas ir visvieglāk atpazīt, un tās, protams, ir zilumi, lūzumi, brūces un sāpes dažādās ķermeņa daļās vai orgānos. Var būt arī temperatūra vai slikta dūša. Sociālās sekas izpaužas grūtībās veidot sociālos kontaktus. Var būt neuzticēšanās cilvēkiem, vēlme izolēties utt.

Uzticības tālrunis. Jebkurā vardarbības gadījumā viens no glābiņiem ir Bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis —

80006008. Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija Bērnu un ģimenes lietu ministrijas mājas lapā no-rāda, ka "analizējot saņemtos zvanus, secināts, ka pusaudžus visvairāk satrauc vienaudžu attiecības, īpaši emocionālā un fi ziskā vardarbība no vienaudžu puses izglītības iestādēs. Bērni daudz runā, ka cieš no vienaudžu apsmiekla, ņirgāšanās un pazemošanas".

VARDARBĪBA NO PACIENTU PUSESKā rīkoties, ja pacients izturas agresīvi?Vai pazīstat verbālās un neverbālās norādes, kas liecina, ka pacients var kļūt agresīvs? Kā rīkoties,

lai apvaldītu šo iespējamo agresiju? Ko darīt, ja pacients zaudē savaldību? Kad stresa ietekmē sabrūk

122 123

pacienta pārvarēšanas mehānismi, viņam rodas frustrācija un daudzreiz arī dusmas. Ja viņš ir pie-radis ar dusmām tikt galā, izlādējot tās darbībā, tad viņa uzvedība var kļūt agresīva. Viņš medicīnas darbiniekos var saskatīt draudus, šķērsli vai pat ienaidnieku. Bieži frustrāciju rada kāds faktors, kas viņu traucē, piemēram, fi ksētas rokas. Vislabāk ir jau iepriekš paredzēt vardarbības iespēju.

Pacients:• šķiet pārāk "uzvilkts", nemierīgs, uzbudināts;• pieprasa, lai visi viņam pievērš uzmanību;• pārāk skaļi un ātri runā;• zobo un aizskar citus ar vārdiem;• sarunā lieto vulgārus vārdus un lamas;• uzskatāmi pauž sašaurinātu uzmanības loku.

Atcerieties, ka dusmīgam pacientam nevajag šīs jūtas apspiest, bet jāatbrīvojas no tām, tās izpau-žot uz āru! Palīdziet viņam to izdarīt, pasargājot viņu no iespējas savainot sevi vai citus! Novirziet agresiju!

Ja pacienta uzvedība liecina, ka viņš var kļūt agresīvs,• paredziet, ka varbūt vajadzēs viņu sasaistīt;• izvēlieties kādu no personāla pārrunām ar pacientu — cilvēku, kuru viņš pazīst vislabāk

un kuram uzticas;• mēģiniet noteikt, kurš faktors veicina agresiju, un centieties to tūlīt novērst;• necentieties pacientu satvert un ietekmēt fi ziski, mēģiniet sarunāties, lai noskaidrotu, kas

viņu satrauc, ko viņš vēlas — tā viņš atbrīvosies no liekā uzbudinājuma!Veiciniet saskarsmi:

• uzklausiet viņu, bet neizsakiet provocējošas piezīmes vai aizskarošus vārdus;• neizrādiet nosodījumu, pat ja tas nenākas viegli;• runājiet īsi; • izlemiet, kas jādara, necentieties gari to skaidrot;• saglabājiet acu kontaktu; • izturieties brīvi, neizskatieties uzbrūkošs/-a!

Ar smaidiem, galvas mājieniem, citiem pozitīviem žestiem reizēm var panākt pretēju efektu. Uzbudināts pacients jūsu smaidu var pārprast un domāt, ka jūs smejaties par viņu.

Kā tikt galā ar uzbrūkošu pacientu?Pacients no vārdiem pārgājis pie uzbrūkošiem žestiem un rīcības. Jūsu uzdevums joprojām ir

uzturēt saskarsmi ar viņu, bet situāciju šobrīd nosaka viņš, nevis jūs. Kontroli atgūt varat tikai ar pareizu rīcību:

• pasauciet palīgus; tomēr raugieties, lai palīgi nedrūzmējas lielā barā jums aiz muguras, bet patur jūs redzeslokā;

• maziniet kairinātājus; izslēdziet televizoru, aizveriet durvis, palūdziet, lai kāds mierīgi un bez nevajadzīgiem paskaidrojumiem izraida visus liekos cilvēkus;

• aizsargājiet sevi; raugieties, lai jūs būtu tuvāk durvīm, tālāk no iespējamiem rīkiem, kurus var izmantot uzbrukumam; nekad nepagrieziet pacientam muguru;

• neizturieties autoritāri, nedraudiet, nepaceliet balsi, nekomandējiet;

• pārbaudiet, kā pacients reaģē, pavirzoties viņam nedaudz tuvāk; esiet piesardzīgs/-a; ap-zinieties, ka viņam nepieciešama personiskā telpa;

• turpiniet sarunāties; klausieties un atbildiet ar empātiju; varat izteikt solījumus, bet esiet godīgs/-a; nesoliet to, ko nedomājat pildīt;

• esiet gatavs/-a pielietot sasaistīšanu. Kā aizvest pacientu uz citu vietu?Lai pacientu aizvestu citur, nepieciešami divi cilvēki, un tas der, ja pacients pārāk nepretojas.

Pieejiet pacientam no abām pusēm. Ja esat labajā pusē:• kreiso roku ielieciet pacientam padusē,• ar savu labo roku satveriet pacienta kreiso delnas locītavu,• ar savu kreiso roku satveriet pacienta labo delnas locītavu.

KOPSAVILKUMSVardarbība — cita cilvēka apzināta piespiešana pakļauties. Pastāv fi ziskā un emocionālā vardar-

bība. Vardarbība notiek cikliski: spriedzes pieaugšana, vardarbības akts un "medusmēnesis". Lai varētu palīdzēt cilvēkiem, kuri cieš no vardarbības, svarīgi saprast, kādas ir tās izpausmes un pa-zīt upura un varmākas pazīmes. Viens no sabiedrībā aktuālākajiem vardarbības veidiem ir bērna pamešana novārtā, arvien vairāk skolās aktualizējas bērna pamešanas novārtā pazīmes un sekas. Viena no vardarbības izpausmēm ir vardarbība no pacientu puses, tāpēc svarīgi zināt, kā rīkoties, ja pacients izturas agresīvi.

Kontroljautājumi1. Raksturojiet vardarbības ilgstošās sekas!2. Nosauciet un raksturojiet vardarbības ciklu!3. Raksturojiet emocionālās vardarbības izpausmes!4. Atpazīstiet varmākas un upura pazīmes!5. Kāda būs jūsu rīcība, ja jūsu pacients zaudē savaldību?

Literatūra 1. Borns L. E., Ruso N. F. Psiholoģija: izturēšanās un tās konteksts. 3. daļa. Rīga: RaKa, 2002. 2. Emocionālā vardarbība pret bērnu: buklets. Rīga: Dardedze. 3. Orska R. Vardarbība ģimenē: psiholoģiskā palīdzība neadekvāti aprūpētiem un vardarbībā

cietušiem bērniem. Rīga: SO Kopā ar mums, 2002. 13—14. lpp. 4. Pret vardarbību: rokasgrāmata. Rīga: Dardedze, 2004. 15—22. lpp. 5. Psiholoģijas vārdnīca, Rīga: Māc. Grām., 1999. 6. Sociālā darba terminoloģijas vārdnīca. Rīga: Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augst-

skola "Attīstība", 2000. 7. Vardarbība [tīmekļa vietne] [skatīts 2009. gada 10. augustā]. Pieeja: http://www.pretvardar-

bibu.lv/

125

8. Vardarbība[tīmekļa vietne] [skatīts 2009. gada 10. jūlijā]. Pieeja: http://www.norvegija.lv/policy/gender/violence/ violence.htm

9. Grosson C. Tower child abuse and neglect. Boston: Allyn & Bacon, 2002. p.72, 73, 76, 77, 92, 93, 100, 101.

10. Herbert M., Harper — Dorton K. V. Working with children: adolescents and their families. Oxford: BPS Blackwell, 2002. p. 50—53.

11. Munro E. Eff ective child protection. London: Sage Publications, 2002. p. 50—53.12. Soroka M. P., Bryjak G. I. Social problems: a world at risk. Boston: Allyn & Bacon, 1999.

p. 44—47. 13. Демушкина О. Социальная работа: курсовые и рефераты. Ростов-на-Дону: Феникс,

2004. c. 75—88.

PACIENTU PRIMĀRĀ VESELĪBAS APRŪPE PRAKSĒ UN MĀJĀS

CUKURA DIABĒTA PACIENTU APRŪPE UN PACIENTU IZGLĪTOŠANAS PRINCIPI

Cukura diabēts ir hroniska slimība, kuras pamatpazīme ir paaugstināts cukura (glikozes) līmenis asinīs. Glikoze ir organisma enerģijas avots — šūnas to izmanto enerģijas iegūšanai.

Lai šūnas iegūtu enerģiju, glikozei no asinīm jānokļūst šūnā. Šim procesam nepieciešams insu-līns. Insulīns ir hormons, kuru ražo aizkuņģa dziedzera ß (bēta) šūnas. Insulīns palīdz ar uzturu uzņemtajai enerģijai — glikozei — nokļūt šūnās. Bez insulīna glikoze paliek asinīs.

Cukura diabēta gadījumā aizkuņģa dziedzera ß šūnas neražo insulīnu pietiekamā daudzumā (insulīna defi cīts) vai organisms nespēj insulīnu efektīvi izmantot.

Cukura diabētu raksturo:1) relatīvs vai absolūts insulīna defi cīts,2) audu insulīna receptoru rezistence pret insulīnu,3) pārmaiņas ogļhidrātu, olbaltumvielu un tauku metabolismā.

CUKURA DIABĒTA TIPI UN KLĪNISKĀS IZPAUSMESIzšķir četrus cukura diabēta veidus.1. Pirmā tipa cukura diabēts.2. Otrā tipa cukura diabēts.3. Sekundārais cukura diabēts.4. Grūtnieču cukura diabēts.Pirmā tipa cukura diabēts.Imūnsistēma sāk darboties pret aizkuņģa dziedzera bēta šūnām. Šādu reakciju var izraisīt daži

faktori (piemēram, vīrusi, toksiskas vielas, medikamenti), to ietekmē sākas autoimūna reakcija. Īpatnības:

1) sastopams 10—15% gadījumos un biežāk gados jauniem cilvēkiem; parasti saslimst cil-vēki ar normālu ķermeņa masu, bet pēc slimības sākuma tie strauji novājē;

2) raksturīgs bēta šūnu bojājums, kas rada absolūtu insulīna defi cītu; sākumā insulīns izda-lās nepietiekami, bet, slimībai progresējot, rodas totāls insulīna defi cīts;

3) insulīna ievadīšana ir vienīgais iespējamais terapijas veids, un insulīnterapija nepiecie-šama visu mūžu; daļai pacientu ārstēšanas sākumā krasi samazinās vajadzība pēc insu-līna;

4) slimības sākums ir straujš — ar slāpēm, polidipsiju, poliūriju; 5) var būt pastiprināta ēstgriba — polifāgija; 6) polidipsijas un poliūrijas cēlonis ir hiperglikēmija;

126 127

7) slimībai progresējot, ēstgriba pasliktinās līdz tās pilnīgam zudumam;8) iespējama akūta diabēta dekompensācija ketoacidozes veidā; iespējamas insulīna izrai-

sītas hipoglikēmijas.Otrā tipa cukura diabēts.Apmēram 90% gadījumu cilvēki saslimst ar otrā tipa cukura diabētu. Insulīna ražošana aizkuņģa

dziedzerī ir traucēta (par maz un par lēnu), un insulīns nedarbojas pietiekami efektīvi (rezistence). Cēloņi nav zināmi, liela loma ir iedzimtībai.

Īpatnības:1) biežāk sastop cilvēkiem pēc 40 gadu vecuma; ķermeņa masa parasti ir palielināta, pa-

cienti ir adipozi;2) slimības sākumā bēta šūnu bojājuma nav, insulīns izdalās pietiekami vai daļēji nepietie-

kami, bet pacientam ir rezistence pret insulīnu receptoru līmenī — rodas relatīvs insu-līna trūkums jeb defi cīts; slimībai attīstoties, vairāku gadu laikā pakāpeniski rodas bēta šūnu bojājums, samazinās insulīna sekrēcija tajās — tas rada absolūtu insulīna defi cītu, taču diabēta tips tāpēc nemainās;

3) insulīna relatīvo defi cītu novērš perorālie pretdiabēta līdzekļi; vēlāk var būt nepiecie-šama insulīna ievadīšana;

4) slimības sākums ir pakāpenisks ar • slāpēm, • polidipsiju, • poliūriju; 5) simptomi parasti attīstās lēni un izpaužas mēreni, tāpēc nereti diabēts tiek diagnosticēts

novēloti, kad pievienojas komplikācijas; 6) ketoacidozes veidošanās nav raksturīga, bet iespējama; pretdiabēta tablešu pārdozēša-

nas gadījumā var būt hipoglikēmija; 7) visbiežākās pazīmes: • nogurums bez redzama iemesla, • neizskaidrojams svara zudums, • slāpes, • bieža urinācija, • redzes pasliktināšanās, • tirpšanas sajūta, "skudriņas kājās", • lēna brūču dzīšana un strutojošas infekcijas.

Pazīmes parādās pakāpeniski un lēni, tāpēc tās ilgi var palikt nepamanītas.Sekundārais diabēts.Absolūts insulīna defi cīts attīstās:

1) kāda medikamenta lietošanas dēļ (piemēram, GK (glikokortikoīdu) masīva lietošana);2) bēta šūnu bojājuma dēļ (piemēram, pankreatīts);3) endogēnu GK pārprodukcija (piemēram, Icenko–Kušinga sindroms).

Insulīna defi cīts var būt īslaicīgs un pāriet pēc stāvokļa normalizēšanās. Parasti nepieciešama insulīnterapija uz laiku.

Grūtnieču diabēts.Var rasties tikai grūtniecības laikā hormonālo pārmaiņu dēļ. Nepieciešama insulīnterapija, nav

pieļaujama perorālo pretdiabēta līdzekļu lietošana. Reizēm pēc dzemdībām slimība it kā pazūd. Taču nākamās grūtniecības laikā var atkārtoties, un sākties cukura diabēts.

CUKURA DIABĒTA KOMPLIKĀCIJAS UN SASLIMŠANAS RISKA FAKTORIPacientiem ar cukura diabētu var būt negaidīta un neparedzēta pašsajūtas un veselības paslikti-

nāšanās sakarā ar cukura diabēta akūtām komplikācijām. Akūtās komplikācijas prasa neatliekamu palīdzību. Svarīgi atpazīt pēkšņās pašsajūtas pasliktināšanās pazīmes.

Diabēta akūtās komplikācijas ir: • hipoglikēmija — pēkšņa glikozes līmeņa asinīs pazemināšanās zem 4 mmol/l, kas var

novest līdz hipoglikēmiskajai komai (bezsamaņai); • hiperglikēmija un ketoacidoze — glikozes līmeņa asinīs paaugstināšanās virs

15—20 mmol/l, kas var novest pie ketonvielu veidošanās (acetons urīnā) un diabētiskās komas ar bezsamaņu;

• nepietiekami ārstējot diabētu, t. i., nesasniedzot labu cukura diabēta kontroli, pastāvīgi kaut nedaudz paaugstināts glikozes līmenis asinīs sekmē cukura diabēta hronisko jeb vēlīno komplikāciju attīstību svarīgos orgānos.

Diabēta hroniskās komplikācijas ir: • acu bojājumi līdz aklumam; • nieru bojājumi;• perifēro nervu bojājumi, kas savukārt sekmē nedzīstošu čūlu rašanos pēdās, un amputā-

cijas;• lielo asinsvadu bojājumi sirdī (infarkts), smadzenēs (insults) un kājās.

Diabēta hroniskās komplikācijas mazina darbaspējas, rada invaliditāti un pazemina dzīves kva-litāti.

Otrā tipa cukura diabēta saslimšanas riska faktori:• liekais svars (80% pacientu ar cukura diabētu ir liekais ķermeņa svars),• mazkustīgs dzīvesveids,• ģimenes anamnēzē otrā tipa cukura diabēts,• vecums virs 40 gadiem, • cukura diabēts bijis grūtniecības laikā,• stress (iespējams) pasliktina insulīna izmantošanu.

CUKURA DIABĒTA DIAGNOSTIKADiabēta diagnozi apstiprina, ja atkārtoti laboratorijā atrod paaugstinātu cukura līmeni asinīs.

Subjektīvu sūdzību pacientam var arī nebūt. Diagnozi nevar noteikt ar glikometru. Cukura nor-mas asinīs un asins plazmā ir atšķirīgas, ir starpība arī, vai tās ir kapilārās vai venozās asinis. Tāpēc vienmēr skaidri jāzina, kur cukurs noteikts — asinīs vai plazmā, un kādās asinīs. Mūsu laboratorijās visbiežāk cukuru nosaka plazmā.

128 129

Diabēta diagnozi apstiprina šādas pārmaiņas (skat. 7. tab.).

7. tabula. Diagnozes kritēriji.ASINIS PLAZMA

VENOZĀS KAPILĀRĀS VENOZĀ KAPILĀRĀGlikozes līmeņa pārmaiņas tukšā dūšā ≥5,0/<6,1 ≥5,0/<6,1 ≥5,6/<7,0 ≥5,6/<7,0Glikozes tolerances pārmaiņas (IGT) ≥6,7/<10,0 ≥7,8 <11,1 ≥7,8<11,1 ≥8,9 <12,2

Cukura diabēta diagnozi iespējams noteikt trijos veidos.1. Nejauši (neatkarīgi no pēdējās ēdienreizes laika) konstatēts glikozes līmenis venozajā plazmā

≥11,1 mmol/l un ir cukura diabētam raksturīgie simptomi (poliūrija, polidipsija, ķermeņa masas samazināšanās neskaidru cēloņu dēļ u. c.).

2. Glikozes līmenis tukšā dūšā (t. i., pacients nav ēdis pēdējās 8 h) divās atkārtotās pārbaudēs ≥7,0 mmol/l.

3. Glikozes līmenis divas stundas pēc OGTT ≥11,1 mmol/l. OGTT veic no rīta tukšā dūšā: 3—5 minūšu laikā pacientam jāizdzer 75 g glikozes, kas izšķīdināta 250 ml silta ūdens, glikēmiju nosaka testa sākumā un pēc divām stundām.

CUKURA DIABĒTA PACIENTU APRŪPES PROBLĒMAS 1. Barojuma traucējumi, palielināts svars, saistīts ar pastiprinātu uztura uzņemšanu neatkarīgi

no fi ziskās aktivitātes. 2. Bailes, kas saistītas ar insulīna injekciju. 3. Aktivitātes nespēja, kas saistīta ar sliktu glikozes kontroli. 4. Zināšanu defi cīts par medikamentu lietošanu. 5. Zināšanu defi cīts par pareiza uztura lietošanu saslimšanas gadījumā. 6. Zināšanu defi cīts par pēdu pareizu aprūpi. 7. Zināšanu defi cīts par nepieciešamām ārstēšanas metodēm, prognozi un iespējamajām

komp likācijām. 8. Ādas veseluma bojājuma risks, kas saistīts ar pavājinātu asins cirkulēšanu un jutību kājās. 9. Neefektīva pielāgošanās, kas saistīta ar hronisku saslimšanu un pašaprūpes režīma pārkāpu-

miem.10. Organisma šķidruma apjoma defi cīts, kas saistīts ar hiperglikēmiju.11. Neefektīva terapeitiskā režīma vadīšana, kas saistīta ar kļūdām insulīna devas noteikšanā.12. Šķidruma defi cīts, kas saistīts ar dehidratāciju. Aprūpes principi pie diabētiskās pēdas čūlas.Lai sekmīgi ārstētu diabētiskās pēdas čūlu, ir nepieciešams novērst un mazināt pēdu traumati-

zāciju, išēmiju un infekciju. Plantārā spiediena samazināšana:

• nedrīkst atbalstīties uz slimās kājas;• izvairīties no ilgstošas staigāšanas un stāvēšanas kājās;

• lietot kruķus, riteņkrēslu;• ādas perfūzijas atjaunošana;• arteriālās revaskularizācijas procedūras (pacientiem, kuriem veikta šī manipulācija, re-

zultāti ir tādi paši kā pacientiem bez diabēta, bet biežāk jāveido distālās apvedanastomo-zes);

• jāpārtrauc smēķēšana;• jākoriģē arteriālā hipertensija un dislipidēmija;

Riska novērtējums un profi lakse.• Diabētiskās pēdas un diabētiskās pēdas čūlas veidošanās riska pakāpes noteikšana.• Augsta riska diabēta pacientu grupa — pacienti ar perifēro artēriju slimību un ar ļoti iz-

teiktu diabētisko sensoro neiropātiju un/vai pēdas un pirkstu deformāciju (diabētisku os-teoartropātiju), un/vai perifērās išēmijas pazīmēm, čūlu un amputāciju anamnēzē. Pēdu apskati veic reizi trīs mēnešos.

• Vidēji augsta riska pacientu grupa — pacienti ar diabētisko sensoro neiropātiju. Apskati veic reizi sešos mēnešos.

• Neliela vai zema riska pacientu grupa — pacienti, kuriem nav diabētiskās sensorās neiro-pātijas. Apskati veic reizi gadā.

Ieteikumi pacientu aprūpei.• Paškontrole.

Glikozes noteikšana asinīs vai urīnā, ketonvielu noteikšana urīnā ikdienas apstākļos vai dažas dienas nedēļā (atkarībā no slimības tipa un ārstēšanas veida), ko katrs pacients veic pats ar speciāli paredzētu teststrēmeļu (stripu) palīdzību, izmantojot pievienoto krāsu skalu vai ar aparāta — gliko-metra palīdzību. Tā ātri un pietiekami precīzi var uzzināt cukura līmeni asinīs un novērtēt pacienta veselības stāvokli.

• Uzturs.Uztura galvenās sastāvdaļas ir ogļhidrāti, olbaltumvielas, taukvielas, miecvielas, minerālvielas

un vitamīni. Kuņģa un zarnu traktā barība tiek sasmalcināta un ar gremošanas fermentu palīdzību sašķelta līdz sīkākām sastāvdaļām. Tās nokļūst asinīs un tiek aizvadītas līdz katrai ķermeņa šūnai. Tālāk tās izmanto vai nu šūnu atjaunošanai, vai enerģijas iegūšanai.

Enerģija vajadzīga ne tikai muskuļu darbam, bet arī orgānu funkciju uzturēšanai. Lai cilvēka or-ganisms varētu normāli darboties, tam ar uzturu ikdienā jāuzņem nepieciešamā enerģija. Enerģiju mēra un arī uztura daudzumu izsaka kilokalorijās (kcal), ievērojot, ka:

- 1 g ogļhidrātu ir aptuveni 4 kcal; - 1 g olbaltumvielu ir aptuveni 4 kcal;- 1 g taukvielu ir aptuveni 9 kcal.

Visām uztura sastāvdaļām jābūt noteiktās attiecībās, lai organisms ar uzturu saņemtu: - ar ogļhidrātiem 50—55%,- ar olbaltumvielām 10—15%,- ar taukvielām 30—35% enerģijas.

Pacientam ar cukura diabētu, kas pirms ēdienreizēm ievada insulīnu, ir ļoti svarīgi zināt, ko ēst, cik daudz vienā ēdienreizē ēst, cik ēdienreizēm dienā ir jābūt. Regulējot cukura līmeni asinīs ar

130 131

uztura palīdzību, ir svarīgi pareizi prast novērtēt ogļhidrātu saturu dažādos produktos un ēdienos, zināt, kā šie produkti ietekmē cukura (glikozes) līmeni asinīs pēc ēšanas.

Dažādi produkti tiek sagrupēti, ņemot vērā, kā palielinās cukura (glikozes) līmenis asinīs pēc to ēšanas. Norādītais produkta daudzums, kas satur 10—15 g (vidēji 12 g) ogļhidrātu, tiek saukts par maizes vienību (MV). Ja ēdienkarte sastāv no 1900 kcal, tad tajā būs 17 MV ogļhidrātu.

To vienmērīgs sadalījums ir šāds: • brokastis — 3 MV,• 2. brokastis — 2 MV, • pusdienas — 4 MV, • launags — 2 MV, • vakariņas — 4 MV, • 2. vakariņas — 2 MV.

Ieteikumi uzturam.Produkti ar vienādu MV daudzumu var būt ar atšķirīgu enerģētisko vērtību (kaloriju daudzumu).

1 MV vidēji = 12 g ogļhidrātu. Produkti, kas būtiski ietekmē cukura līmeni asinīs (satur daudz ogļhidrātu):

• cukurs, medus un visi produkti, ēdieni un dzērieni, kur tie pievienoti (dažādi saldumi);• visas augļu un dārzeņu sulas (pēdējās gan mazāk);• visi augļi un ogas;• atsevišķi piena produkti — piens, kefīrs, paniņas, jogurts, saldie biezpiena krēmi un sie-

riņi (pievienots cukurs), saldējums;• visas sēklas, graudaugi un no tiem gatavotie izstrādājumi — milti, putraimi, maize, ma-

karoni, pārslas u. c.;• kartupeļi;• rieksti;• pākšaugi — pupas, pupiņas, zirņi, lēcas.

Produkti, kas parasti neietekmē cukura līmeni asinīs (satur daudz olbaltumvielu, maz ogļhid-rātu, dažādu tauku daudzumu):

• gaļa un tās izstrādājumi (desas, pastētes u. c.);• zivis un to izstrādājumi;• olas;• biezpiens;• siers;• soja.

Produkti, kas neietekmē cukura līmeni asinīs (satur daudz tauku, nedaudz vai nemaz ogļhidrātu un/vai olbaltumvielu):

• krējums;• sviests;• majonēze;• augu eļļas, margarīni, augu tauki;• speķis;• avokado.

Jāņem vērā atsevišķi faktori, kas būtiski palēnina ogļhidrātu produktu uzsūkšanos:• jebkuru tauku klātbūtne (šokolāde uzsūksies lēnāk nekā karameles);• balastvielas (daudz to ir dārzeņos, īpaši termiski neapstrādātos, kā arī pākšaugos);• vislabāk galvenajās ēdienreizēs (brokastīs, pusdienās, vakariņās) izmantot t. s. "šķīvja mo-

deli", kurā daļu šķīvja aizņem dārzeņu salāti, daļu — olbaltumvielu un tauku produkti, daļu — ogļhidrātu produkti (balastvielām bagāti cietes produkti — pilngraudu maize, dažādi putraimi — rīsi, griķi u. c., pārslas, kartupeļi, pākšaugi).

Aptuvens MV (maizes vienību) skaits dienā varētu būt: - 3—4 g 12—14 MV, - 5—6 g 14—16 MV, - 7—8 g 16—18 MV, - 9—10 g 18—20 MV, - 11—12 g 20—22 MV.• Sava svara kontrole (aptaukošanās novēršana, svara samazināšana).

Aptaukošanās jeb adipozitāte ir daudzfaktoru slimība, kas saistīta ar pārmērīgu tauku uzkrā-šanos, kā dēļ pasliktinās veselība. Aptaukošanās laikā tauku šūnu izmēri un/vai skaits organismā palielinās — pieņemoties svarā, vispirms tauku šūnas kļūst lielākas un tad pieaug to skaits. Liekais svars un aptaukošanās ir iemesls cukura diabēta attīstībai, kā arī izraisa asinsspiediena un holeste-rīna paaugstināšanos, neauglību, locītavu bojājumus (artrīti) un pasliktina veselību.

Adipozitātes novērtēšanai izmanto vienkāršu matemātisku formulu — ķermeņa masas indeksu (ĶMI). ĶMI ir svars (kg) dalīts ar garumu kvadrātā (m2). Katrs savu ķermeņa masas indeksu var atrast jau sastādītās tabulās. Pasaules Veselības organizācija atkarībā no ĶMI svaru klasifi cē: paze-mināts svars, normāls svars, lieks svars un aptaukošanās (skat. 8. tab.).

8. tabula. Ķermeņa masas indekss.Novērtējums ĶMI (kg/m2)Pazemināts svars < 18,5Normāls svars 18,5—24,9Lieks svars >25Aptaukošanās >30Aptaukošanās I 30,0—34,9Aptaukošanās II 35,0—39,9Aptaukošanās III >40,0

Savukārt vidukļa (jostas) apkārtmērs ir vienkāršs rādītājs, ar kuru precizē "vēdera" jeb abdo-minālo aptaukošanos. Ja vidukļa apkārtmērs ir lielāks par 102 cm (vīriešiem) un lielāks par 89 cm sievietēm, palielinās cukura diabēta un citu ar lieko svaru saistīto slimību rašanās varbūtība.

Aptaukošanos diezgan precīzi var diagnosticēt arī pēc vidukļa–gurnu izmēru attiecības. Ja tas ir lielāks par 1,0 vīriešiem un lielāks par 0,8 sievietēm, tas liecina par adipozitāti.

132 133

• Dzīvesveida uzlabošana.Dzīvesveida uzlabošana ar veselīgāka uztura un mērenas fi ziskās aktivitātes palīdzību (piemē-

ram, katru dienu 25 min pastaiga) mazina diabēta attīstības risku par 40—60%. Tieši tāpēc svara pieaugšanas novēršanai un fi ziskās aktivitātes palielināšanai ir vislielākā nozīme otrā tipa diabēta profi laksē.

CUKURA DIABĒTA ĀRSTĒŠANAUzskata, ka diabēta pacientam pašam ir jāveic vismaz 98% no diabēta ārstēšanas un jāmācās par

savu slimību (arī regulāri šīs zināšanas jāpapildina), lai ikdienā pieņemtu lēmumus par sava diabēta ārstēšanu.

Ārstēšanas metodēs ietilpst šādi faktori:1. Diēta. Tas, ko, kad un cik ēd, nozīmīgi ietekmē cukura diabēta gaitu. Pareizs ēšanas režīms

palīdz regulēt glikozes līmeni asinīs. 2. Fiziskās slodzes režīms. Regulāra fi ziskā slodze palīdz organismam labāk izmantot insulīnu un

glikozi, uzlabo vispārējo veselības stāvokli un garastāvokli. 3. Normāla svara uzturēšana. Liekā ķermeņa svara samazināšana ir īpaši svarīga otrā tipa cu-

kura diabēta gadījumā. Normāls svars uzlabo insulīna racionālu izmantošanu organismā. 4. Medikamenti. Pirmā tipa cukura diabēta pacientiem nepieciešamas insulīna injekcijas. Otrā

tipa cukura diabētu bieži var kontrolēt tikai ar pareizu diētu un fi zisko slodzi, tomēr varētu būt nepieciešamas tabletes glikozes līmeņa pazemināšanai un/vai insulīna injekcijas.

5. Paškontrole. Cukura diabēta paškontrole nepieciešama tādēļ, lai slimību varētu sekmīgāk ār-stēt. Paškontrole nozīmē to, ka diabēta pacients mājas apstākļos pats nosaka sev glikozes lī-meni asinīs, urīnā un ketonvielas asinīs un urīnā. Cukura diabēta pacientiem, kas ārstējas ar insulīnu, būtu jānosaka glikozes līmenis asinīs 2—4 un vairāk reižu dienā (atkarībā no insulīnterapijas veida un konkrētā slimnieka vajadzībām). Tiem otrā tipa cukura diabēta pa-cientiem, kuri ārstējas ar diētu vai tabletētiem antidiabētiskajiem līdzekļiem, glikozes līmenis asinīs jānosaka vismaz divas reizes nedēļā vairākas reizes dienā.

6. Apmācība. Visiem cukura diabēta pacientiem daudz jāmācās par savu slimību, jāapgūst jauns, īpašs dzīvesveids — dzīve ar cukura diabētu, lai saglabātu iespēju dzīvot aktīvi, pilnvērtīgi, ilgi.

7. Veselības pārbaudes. Diabēta pacientiem ir ļoti svarīgi regulāri un savlaicīgi veikt ārsta ieteik-tās veselības pārbaudes.

Cukura diabēta nemedikamentozā ārstēšana.Nemedikamentozai ārstēšanai ir liela loma cukura diabēta terapijā. Bieži vien pacientiem ar otrā

tipa cukura diabētu kādu laiku nav nepieciešami medikamenti, bet pietiek ar nemedikamentozo ārstēšanu un paškontroli (glikēmija, pēdu apskate, asinsspiediens, ķermeņa masa). Nemedikamen-tozajā ārstēšanā ietilpst diēta un fi ziskā slodze.

Diētas principi.1. Uzturam jābūt pilnvērtīgam.2. Nepieciešams mazināt palielinātu vai saglabāt normālu ķermeņa masu.

3. Ēdot jāievēro mērenība.4. Jāēd regulāri.5. Īpaša uzmanība jāpievērš ogļhidrātu saturošiem produktiem. Svarīgi pareizi izvēlēties ogļhid-

rātus saturošus produktus: • ogļhidrātus, kas ātri un pilnīgi uzsūcas un ātri palielina cukura līmeni asinīs, var lietot

hipoglikēmijas likvidēšanai un pirms fi ziskās slodzes, lai novērstu hipoglikēmiju (cukurs, medus, baltmaize, cepumi, konfektes, rozīnes, saldas sulas utt.);

• ogļhidrātus, kas lēni uzsūcas un lēni palielina cukura līmeni asinīs, ieteicams lietot regu-lāri (vārīti kartupeļi, graudaugi un to produkti, gandrīz visi dārzeņi, pākšaugi utt.).

6. Motivēti lietot saldvielas:• dabiskos cukurus — saharozi (cukurs), fruktozi (augļu cukurs), glikozi, laktozi (piena

cukurs), maltozi (iesala cukurs) var lietot nelielā daudzumā (līdz 30 g dienā), ieteicams maltītes beigās;

• cukura aizstājēji — sorbīts, ksilīts, mannīts u. c., kurus iegūst no augu produktiem, gli-kozes līmeni paaugstina nedaudz, bet var izraisīt gremošanas traucējumus un tiem nav būtisku priekšrocību salīdzinājumā ar parasto cukuru;

• mākslīgajiem saldinātājiem — aspartāmam, taumatīnam, ciklamātam — nav enerģētiskās vērtības un tie nepaaugstina cukura līmeni asinīs, bet nav ieteicams lietot lielā daudzumā, jo tie zaudē saldo garšu, kļūst rūgti, ar metālisku piegaršu.

7. Ik dienu ar ēdienu un dažādiem dzērieniem jāuzņem 1,5—2,5 l šķidruma, kas nesatur ogļ-hidrātus (ūdens, kafi ja un tēja bez cukura); tādus dzērienus drīkst lietot neierobežoti. Lietojot piena produktus, augļu sulas, kokakolu un citus dzērienus, jāņem vērā dzērienu kalorāža un ogļhidrātu daudzums.

8. Alkohola lietošana ir bīstama, tāpēc ka alkohols veicina hipoglikēmijas rašanos.9. Cukura diabēta kompensācijas sasniegšanā būtiska nozīme ir fi ziskajai slodzei.Pacientiem ar labi kompensētu cukura diabētu fi ziskās slodzes laikā, pieaugot muskuļu jutībai

pret insulīnu un glikozes intensīvai izmantošanai muskuļos, cukura līmenis asinīs strauji krīt. Pa-cients jābrīdina par hipoglikēmijas risku — plānojot fi zisko slodzi, insulīna devu vēlams nedaudz samazināt. Ievērojot dažus noteikumus, fi ziskā slodze var būt pat intensīva, var piedalīties sacensī-bās un pat nodarboties ar profesionālo sportu.

Pacientiem ar dekompensētu cukura diabētu pastāvot insulīna defi cītam fi ziskās slodzes laikā sākas intensīva tauku šķelšanās un līdztekus pieaug ketonvielu līmenis asinīs. Nereti šāds stāvoklis var beigties ar ketoacidozi un komu.

Cukura diabēta medikamentozā ārstēšana.Insulīnterapija.Insulīns ir olbaltums, ko veido divas ķēdes — A un B, kas savienotas ar diviem sēra tiltiņiem.

Insulīna sekrēcijas galvenais un spēcīgākais stimulators ir glikoze. Insulīna galvenās funkcijas:• stimulē ogļhidrātu iekļūšanu šūnās un to metabolismu šūnās,• aktivē glikogēna veidošanos muskuļos,• stimulē DNS sintēzi un šūnu dalīšanos.

134 135

Vesela cilvēka aizkuņģa dziedzeris izstrādā 30—40 DV insulīna diennaktī. Maksimālā vajadzība pēc insulīna ir plkst. 5.00—9.00 no rīta.

Bazālā insulīna sekrēcija (50% no visa diennakts insulīna daudzuma) nodrošina pastāvīgos viel-maiņas procesus organismā.

Papildu insulīna sekrēcija (prandiālais jeb "ēšanas" insulīns) saistīta ar uztura uzņemšanu un ogļhidrātu daudzumu uzturā.

Pacientiem ar absolūtu insulīna defi cītu ir nepieciešama pastāvīga insulīnterapija (cilvēka insu-līni vai insulīna analogi).

Pagarinātas darbības (prolongētais) insulīns nodrošina bazālo insulīna daudzumu. Īsas darbības insulīns pirms ēdienreizēm nodrošina "ēšanas" insulīna daudzumu.Īsas darbības insulīnu ievada s/c, inhalācijās un i/v, bet prolongēto — tikai s/c. Insulīnterapija var būt īslaicīga vai ilglaicīga. Īslaicīga insulīnterapija nepieciešama, piemēram, pacientiem ar augstiem glikēmijas raksturlie-

lumiem, kam pirmreizēji diagnosticēts otrā tipa diabēts (pēdējos gados veiktie klīniskie pētījumi pierādījuši teorētisko atziņu, ka 2—4 nedēļas ilga insulīnterapija pacientiem ar augstu sākotnējo glikēmiju, kuriem cukura diabēts diagnosticēts pirmreizēji, turpmākajā slimības gaitā atjauno fi zio-loģiskajai tuvu endogēnā insulīna sekrēciju, tādējādi nodrošinot labāku cukura diabēta metabolisko kompensāciju turpmāko gadu laikā), smagas pavadslimības ar iekaisumu, akūta miokarda infarkta vai lielu ķirurģisku operāciju gadījumā.

Ilglaicīga insulīnterapija nepieciešama pacientiem, kuriem ar atbilstošu perorālo pretdiabētisko līdzekļu lietošanu netiek sasniegti cukura diabēta kompensācijas mērķa raksturlielumi (piemēram, HbA1c >7%), laboratoriskie izmeklējumi apstiprina endogēnā insulīna atlieku sekrēcijas izsīkumu (piemēram, C peptīds <1,2 ng/ml) vai ir kontrindikācijas perorālo pretdiabētisko līdzekļu lietošanai (piemēram, aktīvs C vīrushepatīts).

Insulīnterapijas pamatmetode ir intensifi cēta insulīnterapija — prolongētais insulīns no rīta un pirms gulētiešanas, un īsas darbības insulīns pirms pamatēdienreizēm. Ārstēšanas laikā nepiecie-šama pastāvīga cukura diabēta norises kontrole.

Perorālie pretdiabēta līdzekļi.Lietošana paredzēta tikai otrā tipa cukura diabēta gadījumā. Slimības sākumā, kad endogēnā

insulīna sekrēcija ir pietiekama, hiperglikēmiju cenšas novērst ar diētu un fi zisko aktivitāti. Vēlāk paredzēta perorālo pretdiabēta līdzekļu lietošana, preparāta izvēle ir atkarīga no konkrētas situāci-jas. Ja ar gadiem rodas absolūts insulīna defi cīts, tad jālieto insulīns.

PACIENTU IZGLĪTOŠANAS PRINCIPIDiabēta apmācība jeb izglītošanās par savu slimību un tās kontroli dod katram pacientam iespēju

iegūt nepieciešamās zināšanas un praktiskās iemaņas, lai justos labi un dzīve ar cukura diabētu būtu pilnvērtīga un aktīva. Diabēta apmācība ir labas diabēta ārstēšanas neatņemama sastāvdaļa. Tā dod iespēju ikdienā pieņemt pareizus un veselīgus, uz zināšanām balstītus lēmumus attiecībā uz uzturu, medikamentu devu izvēlē.

Paškontrole — glikozes noteikšana asinīs vai urīnā, ketonvielu noteikšana urīnā ikdienas apstāk-ļos ik dienu vai dažas dienas nedēļā (atkarībā no slimības tipa un ārstēšanas veida) ļauj novērtēt savu stāvokli, izdarīt secinājumus un disciplinē diabēta režīma ievērošanā.

Pacientu izglītošanas shēma.1. Diabētiskās pēdas pārbaude.2. Pēdu noslogojuma noteikšana ar podogrāfu.3. Ar cukura diabētu saslimuša pacienta apmācība: 3.1. detalizēta diēta pirmā tipa cukura diabēta (turpmāk — CD) gadījumā; 3.2. detalizēta diēta otrā tipa CD gadījumā; 3.3. paškontrole un terapijas mērķi pirmā tipa CD gadījumā; 3.4. paškontrole un terapijas mērķi otrā tipa CD gadījumā; 3.5. insulīnterapija, insulīna devu pašregulācija; 3.6. perorālā medikamentozā terapija otrā tipa CD gadījumā; 3.7. hiperglikēmija, tās novēršana, kupēšana; 3.8. rīcība akūtu un hronisku slimību gadījumos; 3.9. fi ziskā aktivitāte un CD; 3.10. vēlīno komplikāciju profi lakse; 3.11. ceļošana un diabēts; 3.12. pēdu bojājumi, to profi lakse CD gadījumā; 3.13. grūtniecība un ģimenes plānošana CD pacientiem.4. Ārstnieciskais pedikīrs diabētiskās pēdas gadījumā.5. Endokrīno pacientu (izņemot cukura diabēta pacientu) un viņu vecāku apmācība.6. Hormonālo diagnostisko testu izdarīšana.

Informācija pacientam.• Cukura diabēta kontrole.

1. Glikēmijas kontrole:a) tukšas dūšas glikēmija (no rīta, pirms brokastīm),b) pēcēšanas glikēmija (2 stundas pēc ēšanas),c) pirms naktsmiera.

2. Glikozētā Hb — HbA1c kontrole. HbA1c nosaka % no kopējā Hb daudzuma:a) 6% — īpaši laba diabēta kompensācija,b) 6,5—7% — laba kompensācija,c) 7—7,5% — apmierinoša kompensācija.d) >7,5 — slikta kompensācija, jāmaina terapijas taktika.

3. Ketonvielu kontrole. Ketonvielas organismā veidojas, ja šūnas enerģijas ieguvei sāk izmantot taukus (normāli šūnas vielmaiņai enerģiju iegūst no glikozes), tas liecina par diabēta dekom-pensāciju. Šobrīd ketonvielas iespējams noteikt:

• asinīs, izmantojot speciālo glikometru,• urīnā — izmanto vizuālās teststrēmeles.• Hroniskas (vēlīnas) cukura diabēta komplikācijas.

136 137

Diabētiskā nefropātija.Cukura diabēta slimības gaitā nieru kamoliņu pamatmembrāna un citas nieru asinsvadu struk-

tūras sabiezē, pēc gadiem ilgas slimošanas arvien vairāk nieru kamoliņu vairs nespēj fi ltrēt asinis. Diabētiskā nefropātija ir biežākais cukura diabēta pacientu nāves cēlonis.

Galvenās pazīmes ir proteīnūrija un augsts asinsspiediens. Pirmā laboratoriskā pazīme ir mikro-albuminūrija, kas pakāpeniski pāriet proteinūrijā.

Nefropātijas veidošanos iespējams novērst vai aizkavēt, ja tiek īstenoti šādi ieteikumi: 1. Glikēmijas kontrole — pastāvīgi stabils glikozes līmenis asinīs.2. Asinsspiediena kontrole — īpaši piemēroti AKE inhibitori, kam piemīt nieru aizsargājošas

īpašības.3. Olbaltumu ierobežošana diētā jau pirmajā stadijā (0,7 g/kg dienā).4. Novērst urīnceļu infekciju, kas diabēta pacientiem ir bieži sastopama.Diabētiskā neiropātija. Var izpausties ar:1. jušanas traucējumiem:

• neiropātiskās sāpes, • hiperalgēzija, • parestēzijas, • temperatūras sajūtu traucējumi, • mainīta vibrācijas un kustību stāvokļa sajūta, • līdzsvara traucējumi u. c.;

2. motorisko jeb kustību nervu bojājumiem — neiropātija var skart dažādu muskuļu nervus, simptomi ir atkarīgi no tā, kurš nervs vai nervi ir bojāti;

3. traucējumiem, kas skāruši autonomo jeb veģetatīvo nervu sistēmu, — kontrolē nervu sistēmas daļu, kas "darbina" sirds, zarnu, urīnpūšļa, elpošanas muskuļus un nepakļaujas mūsu gribai. Var būt kardiopātija ar sirdsklauvēm un tahikardiju, enteropātija ar caureju un aizcietējumu miju, urīnpūšļa darbības traucējumi ar pilna urīnpūšļa nejušanu, seksuālie traucējumi.

Acu komplikācijas.1. Katarakta — pakāpeniski dzidri caurspīdīgā acs lēca sāk apduļķoties, redze kļūst neskaidra,

miglaina.2. Glaukoma — acs iekšējā spiediena paaugstināšanās, kas bojā redzes nervu un neatgriezeniski

pasliktina redzi.3. Diabētiskā retinopātija — rodas tīklenes pārmaiņas, kas skar sīkākos asinsvadus.4. Cukura diabēts joprojām ir pasaulē biežākais akluma cēlonis.Diabētiskā pēda.1. Pēdu bojājumi gandrīz vienmēr ir kombinēti un skar gan jušanas un kustību nervu šķiedras,

gan maģistrālos asinsvadus. Pat mērena hiperglikēmija (9—15 mmol/l) ilgākā laikā bojā kāju asinsvadus.

2. Sākumsimptomi: • dažāda veida sāpīgas sajūtas kāju pirkstos un pēdās, vēlāk arī apakšstilbos, • dedzināšana, • tirpšana, • salšana, • "nemierīgas kājas".

3. Bieži sāpju stadijai seko pirkstu un pēdu nejutīgums. Tas ir bīstamāks nekā sāpes, jo pacients gluži nemanot var ievainot pēdas, gūt nopietnu noberzumu, tulznas, kā arī apsaldēt pēdas.

4. Neiropātijai progresējot, zūd dziļā jušana:• pacients sliktāk jūt zem kājām cietu pamatu, nejūt sīkus šķēršļus; • iespējams viegli paklupt; • mainās gaita.

5. Spilgtas neiropātijas gadījumā ļoti bieži attīstās neiropātiskā čūla un pēdu deformācija. Nei-ropātiskā čūla sākumā ir nesāpīga; čūlai izplatoties dziļāk un plašāk, pievienojoties infekcijai, sākas sāpes, apsārtums, pietūkums. Ja pēdu laikus neārstē, var rasties plašs strutains iekai-sums — fl egmona.

Ateroskleroze — makroangiopātija, lielu asinsvadu bojājumi. Koronārie asinsvadi, galvas sma-dzeņu asinsvadi, perifērisko artēriju slimības.

KOPSAVILKUMSCukura diabēts ir hroniska slimība, kuras pamatpazīme ir paaugstināts cukura (glikozes) līmenis

asinīs. Glikoze ir organisma enerģijas avots — šūnas to izmanto enerģijas iegūšanai. Lai šūnas iegūtu enerģiju, glikozei no asinīm jānokļūst šūnā. Šim procesam — glikozes nokļū-

šanai no asinīm šūnās, nepieciešams insulīns. Insulīns ir hormons, kuru ražo aizkuņģa dziedzera ß (bēta) šūnas. Insulīns palīdz ar uzturu uzņemtajai enerģijai — glikozei — nokļūt šūnās. Bez in-sulīna glikoze paliek asinīs. Ik dienu uz svara kilogramu nepieciešams aptuveni 0,3—0,5 vienības insulīna. Apmēram puse no nepieciešamā daudzuma izdalās nepārtraukti visu diennakti, lai nodro-šinātu šūnas ar enerģiju starp ēdienreizēm un naktī. Pēc ēšanas īslaicīgi izdalās pārējais, lai papildi-nātu organisma enerģijas rezerves aknās un muskuļos.

Cukura diabēta gadījumā aizkuņģa dziedzera ß šūnas neražo insulīnu pietiekamā daudzumā (insulīna defi cīts) vai organisms nespēj insulīnu efektīvi izmantot.

Pirmā tipa cukura diabēts — imūnsistēma sāk darboties pret aizkuņģa dziedzera bēta šūnām. Šādu reakciju var izraisīt daži faktori (piemēram, vīrusi, toksiskas vielas, medikamenti), to ietekmē sākas autoimūna reakcija.

Otrā tipa cukura diabēts — apmēram 90% gadījumu cilvēki saslimst ar otrā tipa cukura diabētu. Insulīna ražošana aizkuņģa dziedzerī ir traucēta (par maz un par lēnu), un insulīns nedarbojas pie-tiekami efektīvi (rezistence). Cēloņi nav zināmi, liela loma ir iedzimtībai.

139

Kontroljautājumi1. Nosauciet cukura diabēta veidus!2. Miniet pirmā tipa cukura diabēta īpatnības!3. Miniet otrā tipa cukura diabēta īpatnības!4. Kādas ir cukura diabēta akūtās komplikācijas?5. Kādas ir cukura diabēta hroniskās komplikācijas?

TUBERKULOZES PACIENTU APRŪPE UN PACIENTU IZGLĪTOŠANAS PRINCIPI

Tuberkuloze ir viena no vecākajām cilvēcei pazīstamajām infekcijas slimībām. To pazina jau Senajā Ēģiptē, un kopš seniem laikiem pasaule vairākkārt ir piedzīvojusi smagas tuberkulozes epi-dēmijas. 1882. gadā vācu zinātnieks R. Kohs atklāja tuberkulozes izraisītāju — tuberkulozes nūjiņu. 1945. gadā S. A. Vaksmens ieviesa streptomicīnu tuberkulozes ārstēšanā. Vēlāk tika atklāti citi pret-tuberkulozes līdzekļi, ko ļoti efektīvi tuberkulozes ārstēšanā izmanto arī patlaban.

Tuberkuloze ir infekcijas slimība, ko izraisa tuberkulozes nūjiņa — Mycobacterium tuberculosis. Slimība visbiežāk skar plaušas, bet tuberkulozes nūjiņa pa asins straumi un limfātisko sistēmu var izplatīties visā organismā un bojāt jebkuru orgānu vai sistēmu (mugurkaulu, gūžas kaulu, nieres, dzimumorgānus, galvas smadzenes utt.).

Tuberkuloze izplatās pa gaisu ikdienas kontaktos ar slimo cilvēku, kurš izdala tuberkulozes nūji-ņas. Slimību izplata tikai tie pacienti, kuri ir slimi ar plaušu tuberkulozi. Šiem pacientiem tuberkulo-zes nūjiņa izraisa iekaisumu plaušās. Slimībai progresējot, veidojas tuberkulozās strutas jeb kazeoze, kurā ir ļoti daudz slimības izraisītāju. Kazeozi pacients izklepo, veidojas dobums jeb kaverna plau-šās. Ja slimību neārstē, baciļi dobumos ātri turpina vairoties, un slimība progresē.

Slimais cilvēks klepojot, šķaudot, runājot, dziedot vai atkrēpojoties kopā ar ļoti sīkiem siekalu pilieniem apkārtējā vidē izdala baciļus.

Infi cēties ar tuberkulozi neatkarīgi no vecuma var visu mūžu, pat vienu reizi ieelpojot baktēriju, bet parasti nepieciešams ilgstošs kontakts.

Vislielākais risks infi cēties ir ģimenes locekļiem, darbiniekiem, draugiem. Ja slimais cilvēks ne-ārstējas, viņš gadā var infi cēt 10—15 citus cilvēkus.

Slimība sākas pakāpeniski — ar nogurumu pēcpusdienās, nelielu klepu, svīšanu naktīs, bet rei-zēm diezgan ātri ar augstu temperatūru un citiem simptomiem. Tuberkulozes simptomi slimības sākumā ir gandrīz nemanāmi, bet, slimībai progresējot, tie kļūst izteikti. Slimību pavada drudzis, mokošs klepus, asins spļaušana, svara zudums. Taču visbiežākais tuberkulozes simptoms ir kle-pus — neliels vai vairāk izteikts, ar nedaudz, sākumā gļotainām, vēlāk — strutainām krēpām.

Tuberkuloze ir ārstējama slimība. Ja tā ir atklāta savlaicīgi, pēc ārstēšanās kursa pacientam nepa-liek nekādi veselības traucējumi.

Daudzi tuberkulozes pacienti ir sociālo problēmu nomākti, tāpēc speciālistiem kopā ar ģimenes ārstiem un māsām vajadzētu veicināt un atbalstīt sadarbību ar vietējo pašvaldību sociālajiem dar-biniekiem.

Nacionālā tuberkulozes apkarošanas programma ietver tuberkulozes apkarošanas nacionālo stratēģiju Latvijas Republikā. Tās izstrādē un plānošanas procesā tiek izmantotas Pasaules Veselības organizācijas rekomendācijas tuberkulozes apkarošanā valstīs ar augstu tuberkulozes saslimstības līmeni. Nacionālās tuberkulozes apkarošanas programmas mērķis ir sasniegt stabilu saslimstības ar tuberkulozes samazināšanu, uzlabot tautas veselību.

Tuberkulozes apkarošanas jomai ir divi galvenie virzieni:• savlaicīga un precīza ar tuberkulozes slima pacienta atklāšana;• pareiza, stingri uzraugāma, kontrolējama ar tuberkulozi slima pacienta ārstēšana.

140 141

Saslimšanai ar tuberkulozi visbiežāk pakļautas:• personas, kas atrodas pastāvīgā kontaktā ar tuberkulozes pacientu;• slimojošie ar hroniskām plaušu slimībām, alkoholismu, narkomāniju, toksikomāniju, tu-

berkulozi pārslimojušās personas;• slimojošie ar cukura diabētu, kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlas slimību;• personas ar novājinātu imūnsistēmu;• pacienti, kas medicīnisku indikāciju dēļ lieto imūnsupresīvu terapiju;• pacienti ar imūndefi cītu;• sievietes pēc dzemdībām;• pieaugušie — grūtnieču ģimenes locekļi;• medicīnas darbinieki;• personas, kas strādā bērnu iestādēs;• personas, kas dzīvo ciešā kontaktā;• iebraucēji no epidemioloģiski nelabvēlīgiem apvidiem;• strādājošie, kuru darbs saistīts ar veselībai kaitīgiem piesārņojumiem.

TUBERKULOZES SIMPTOMI UN PIESARDZĪBAS PASĀKUMI1. Klepus.Tuberkuloze ir viena no slimībām, kas izpaužas ar ilgstoši nepārejošu klepu. Ja klepus ilgst trīs

nedēļas un ilgāk, tad:• jādodas pie ārsta; • klepojot vai šķaudot mutei priekšā jāliek tīrs nēzdodziņš vai sliktākā gadījumā —

plauksta;• istaba, kurā atrodas pacients, bieži jāvēdina un jāuzkopj, lai nekrātos putekļi, kas ir tuber-

kulozes baciļu "transportlīdzeklis";• pacienta traukus un zobu suku nedrīkst lietot citi ģimenes locekļi, sevišķi bērni;• nedrīkst skūpstīties ar pacientu, pat ja viņš ir jūsu laulātais draugs; pavisam stingri jāaiz-

liedz pacientam skūpstīt bērnus;• ja klepojot izdalās krēpas, tās nedrīkst spļaut, kur pagadās, jo tā var aplipināt apkārtējos;• asins piejaukums krēpām ir bīstams tuberkulozes simptoms.

Lai arī kādi cēloņi būtu izraisījuši ilgstoši nepārejošu klepu, ievērojot minētos noteikumus, mēs būsim pasargājuši no aplipšanas apkārtējos, bet pacients nonāks ārstu uzraudzībā, kuri noskaidros patieso klepus iemeslu.

2. Ķermeņa temperatūra.Tuberkulozei raksturīga nedaudz paaugstināta ķermeņa temperatūra: ap 37,2—37,8 °C.Katrs cilvēks temperatūras paaugstināšanos pacieš atšķirīgi: viens to nemaz nejūt un saglabā ak-

tivitāti un darbaspējas, bet cits — jūtas salauzts un vārgs. Tuberkulozes (sākumstadijā) izraisītā ne-lielā temperatūra parasti nerada pašsajūtas traucējumus, gluži pretēji — pacientam var būt šķietama labsajūta, kas tiek saukta par eiforiju. Šķietamā labsajūta neļauj cilvēkam apzināties savu slimību, kas savukārt neļauj savlaicīgi noteikt diagnozi un uzsākt ārstēšanu.

3. Nogurums, spēku zudums.Nogurums pastāv ilgstoši un, ja tas nav izskaidrojams ar nesamērīgu darba slodzi vai pienākumu

nastu, tad tas, protams, ir simptoms jeb slimības pazīme.4. Krišanās svarā.Tuberkulozei progresējot, pieaug slimības graujošā ietekme uz organismu. Nemainot uztura

daudzumu un sastāvu, ķermeņa svars samazinās.5. Svīšana.Svīšana ir bez redzama iemesla, it īpaši naktīs. Tuberkulozes pacienti mēdz svīst tik stipri, ka veļa

kļūst viscaur slapja.6. Sāpes.Plaušu tuberkulozes īpatnība ir tā, ka sākumstadijā tā nerada sāpes. Ja sāpes krūtīs parādās, tas

var liecināt par neārstētu tuberkulozi.7. Elpas trūkums.Elpas trūkums plaušu tuberkulozes gadījumā attīstās, ja slimība ir ielaista. Aizdusa var būt arī

dažu citu slimību gadījumā, to diagnosticē ārsts.

TUBERKULOZES DIAGNOSTIKA1. Rentgendiagnostika.Tuberkulozes process plaušās ir saskatāms krūškurvja rentgenuzņēmumos.2. Tuberkulīna diagnostika.Tuberkulīna raudzi (testu) izdara bērniem.3. Krēpu izmeklēšana.

Tuberkulozes agrīnā atklāšana. Pastāv divi tuberkulozes atklāšanas veidi: aktīvā un pasīvā.Aktīvā tuberkulozes atklāšana ir periodiska visas populācijas vai riska grupu rentgenoloģiska

izmeklēšana, tuberkulīna diagnostika, krēpu izmeklēšana uz TM. Aktīvā atklāšana pieaugušajiem Latvijā ieteic īstenot kā krūškurvja orgānu rentgenoloģisku izmeklēšanu reizi gadā personām ar tu-berkulozes saslimšanas risku vai personām ar augstu iespēju infi cēt citus tuberkulozes saslimšanas gadījumā. Riska grupa ir noteikti defi nēta personu kopa, kurā saslimstība ar tuberkulozi ir vairākas reizes augstāka nekā pamatpopulācijā. Augsta riska grupa ir noteikta defi nēta personu kopa, kurā saslimstība ar tuberkulozi ir piecas un vairāk reižu augstāka nekā pamatpopulācijā. Riska grupās ietver šādas personas.

• Tuberkulozes slimnieku kontaktpersonas, bacilāro slimnieku kontaktpersonas, īpaši bērni. Veic secīgu izmeklēšanu, sākot no ciešajiem kontaktiem, turpinot ar mazāk cie-šiem, attāliem kontaktiem, ņemot vērā iepriekšējās grupas izmeklēšanas rezultātus.

• Bezpajumtnieki un maznodrošinātie iedzīvotāji. Apsekošana caur patversmēm (sociālās palīdzības dienestu), rīkojot akcijas.

• Cietumnieki. Izmeklēšana ar pārvietojamu rentgenaparātu, krēpas uz TM.• Nespējnieku namos dzīvojošie.

142 143

• Alkoholiķi, toksikomāni, narkomāni. Atkarībā no sociālā stāvokļa, HIV infi cētības.• Personas ar imūndefi cītu, iedzimto, iegūto HIV infi cēšanos, AIDS.• Slimojošie ar cukura diabētu.• Slimojošie ar hroniskām plaušu slimībām.• Tuberkulozi pārslimojušie. • Medicīnas darbinieki.• Sievietes pēc dzemdībām vai abortiem.• Personas ar augstu iespēju infi cēt citus TB saslimšanas gadījumā (pieaugušie grūtnieču

ģimenes locekļi, bērnu iestādēs, ar pārtikas produktiem strādājošas personas.Pasīvā tuberkulozes atklāšana. Tuberkulozes atklāšana, pamatojoties uz tai raksturīgajiem simptomiem un atbilstoši nozīmē-

tiem izmeklējumiem. Aptuveni 90% tuberkulozes gadījumu iespējams atklāt pēc šīs metodes. Cik labi strādā šī sistēma, atkarīgs no katras tuberkulozes apkarošanas programmas modeļa integrāci-jas primārās veselības aprūpes tīklā. Pacientiem ar tuberkulozei raksturīgiem simptomiem (pamat-simptoms — klepus, kas ilgst vairāk nekā trīs nedēļas, vispārējā tuberkulozes intoksikācija) ārsts nozīmē veikt vismaz diagnostikas minimumu izmeklēšanai uz tuberkulozi:

• 3 krēpu izmeklējumus uz TM,• krūškurvja orgānu rentgenoloģisko izmeklēšanu.

Pastāv vairāki faktori, kas būtiski ietekmē tuberkulozes atklāšanas ātrumu un efektivitāti, kuru rezultātā diagnoze var tikt novēlota. Tie ir:

• pacienta novēlošanās,• ārsta novēlošanās,• krēpu iztriepē TM netiek atrastas.

TUBERKULOZES ĀRSTĒŠANATuberkulozes infekcijas ārstēšana.Tuberkulozes infekciju ārstē, lai novērstu tās progresēšanu līdz slimībai. To sauc par profi lak-

tisko ārstēšanu. Dažiem tuberkulozes infi cētiem cilvēkiem ir ļoti augsts risks attīsties tuberkulozei, un viņiem, pirmkārt, būtu jāsaņem profi laktiskā ārstēšana. Slimību ārstē, lai izārstētu pacientu un apturētu tālāku tuberkulozes izplatību. Pieaugušo grupas, kurām jādod priekšroka profi laktiskajai ārstēšanai, ir ciešs kontakts ar cilvēkiem, kuriem ir infekcioza tuberkuloze; cilvēki, kuriem ādas rau-dze pēdējo divu gadu laikā ir konvertējusies no negatīvas uz pozitīvu un norāda uz nesenu infi cē-šanos; cilvēki, kuri injicē narkotikas; cilvēki, kuru veselības stāvoklis veicina tuberkulozes attīstību, nabadzīgi cilvēki ar niecīgām veselības aprūpes iespējām; cilvēki, kuri dzīvo ilgstošas uzturēšanās iestādēs un kuriem ir papildu riska faktori. Bērniem, kas jaunāki par sešiem mēnešiem un kuri ir bijuši ekspozīcijā ar tuberkulozi, uzsāk profi laktisko ārstēšanu pat tad, ja viņiem ir negatīva ādas raudze. Tas ir tāpēc, ka viņiem pastāv liels risks slimības ātrai attīstībai un viņiem var būt viltus ne-gatīva tuberkulīna ādas raudze. Bērniem līdz astoņpadsmit gadu vecumam nepieciešams nozīmēt profi laktisko ārstēšanu, ja bijis kontakts ar infekciozu tuberkulozes pacientu (TM pozitīvs iztriepē vai izteikti pozitīvs kultūrā).

Tuberkulozes slimības ārstēšana.Tuberkulozes slimības ārstēšana ir nozīmīga un ļoti svarīga personai, kurai ir tuberkuloze, kā arī

sabiedrībai ir ieguvums no tuberkulozes ārstēšanas. Tuberkuloze ir jāārstē vismaz sešus mēnešus, dažos gadījumos ārstēšana ir pat ilgāka. Tas palīdz pacientam, jo pasargā no invaliditātes, nāves un atjauno veselību. Lielākā daļa no tuberkulozes baciļiem tiek nonāvēti pirmajās astoņās nedēļās. To-mēr daži baciļi kļūst snaudoši (neaktīvi) un tādi var palikt ilgāku laiku. Medikamenti, kurus lieto, lai ārstētu tuberkulozi, uz snaudošajiem baciļiem neiedarbojas tāpat, kā tie iedarbojas uz augošajiem baciļiem. Tādēļ ārstēšana jāturpina vēl vairākus mēnešus, lai nogalinātu atlikušos baciļus (ilgstošā fāzē). Ja ārstēšana netiek turpināta pietiekami ilgi, daži baciļi var izdzīvot un izraisīt atkārtotu sli-mību pēc kāda laika (recidīvs).

Ārsta un māsas prakse un darbības apjoms.Medicīnas darbiniekam vajadzētu rūpīgi izmeklēt katru pacientu, kuram ir aizdomas par tuber-

kulozi, cik agrīni vien ir iespējams, lai apturētu tālāku slimības izplatību. Tuberkulozes diagnostika un ārstēšana ir viena no tuberkulozes apkarošanas programmas daļām, par kuru atbildīgs ft iziatrijas dienests, bet tuberkulozes agrīnā atklāšana ir vispārējā ārstniecības tīkla uzdevums.

Ārstam jāpievērš uzmanība, ka pacienti dalās 3 grupās.1. Bacilāras tuberkulozes pacientam (TM + iztriepē) parasti ir sūdzības vai simptomi, kuri lie-

cina par tuberkulozi:• pastāvīgs klepus, kas ilgst trīs nedēļas un ilgāk;• svara zudums, nogurums, subfebrila temperatūra, nakts svīšana, sāpes krūtīs, aizdusa,

ēstgribas zudums, asins spļaušana.Ārstam pacients rūpīgi jāizjautā, lai noskaidrotu tuberkulozes simptomus, nekavējoties pirmā

apmeklējuma laikā jāveic krēpu iztriepe pēc Cīla–Nēlsena (Ziehl–Neelsen) un plaušu rentgenoloģis-kie izmeklējumi. Ja ir aizdomas par tuberkulozi un pacients ir smagā vai vidēji smagā stāvoklī, viņu tūlīt hospitalizē un izmeklējumus veic stacionārā.

2. Pacienti, kuri apmeklē ārstu dažādu iemeslu dēļ, un viņiem ir maz izteikti tuberkulozei rakstu-rīgie simptomi vai arī viņiem bijušas neskaidras vai atkārtotas vīrusinfekcijas, kā arī saaukstēšanās slimības. Šādiem pacientiem veic plaušu rentgenoloģisko izmeklēšanu un, ja plaušās atrod pārmai-ņas, veic krēpu iztriepi pēc Cīla–Nēlsena, bet ja ir aizdomas par aktīvu plaušu tuberkulozi, jānosūta pie ft iziatra.

3. Pacienti, kuriem rentgenoloģiskās izmeklēšanas iespēja ir apgrūtināta, bet kuri klepo (veci cil-vēki, invalīdi, dzīvo tālu no medicīnas iestādes). Krēpu savākšanu analīzei veic mājas apmeklējuma laikā un nogādā laboratorijā.

Kontaktu meklēšana un izmeklēšana.Kontaktu meklēšana un izmeklēšana ir tuberkulozes uzraudzības un profi lakses sastāvdaļa, kas

ieņem nozīmīgu vietu Nacionālajās tuberkulozes apkarošanas programmās. Kontaktu meklēšanas uzdevumi ir pārtraukt tuberkulozes transmisiju, noteikt augsta riska kontaktus, atklāt pārējos iespē-jamos tuberkulozes gadījumus, aizkavēt tuberkulozes progresēšanu kontaktpersonu vidū, noteikt infi cēšanās un slimības riska pakāpi, nodrošināt savlaicīgu, atbilstošu izmeklēšanu, ārstēšanu, novē-rošanu, noteikt kontaktu līdztiesības barjeras, iegūt precīzu, ticamu, konfi denciālu informāciju par infekcijas avotu.

144 145

Ļoti svarīga ir saruna ar kontaktpersonu. Šim cilvēkam ir jāizskaidro izmeklēšanas nozīme un mērķis, jāapstiprina konfi dencialitātes ievērošanu no ārsta un māsas puses. Obligāti ir jānovērtē pacienta spēja saprast uzdotos jautājumus, jāizvērtē izpratne par slimību, jo gadās, ka šie kontakti ir no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm. Jāiegūst informācija par ģimeni, dzīvesvietu, skolu, darbavietu, ieradumiem. Izmeklējot kontaktpersonu, pastāv dažādi informācijas iegūšanas veidi, kā, piemēram, saruna, telefoniska izjautāšana, rakstisks uzaicinājums uz pārbaudi, mājas vizīte. Ir jāņem vērā kon-taktpersonu sociālais risks. Tā, piemēram, ja ģimenē ir viens vai vairāki iztriepē pozitīvi MT+ gadī-jumi, maznodrošināta ģimene, zemi ienākumi, slikti sadzīves apstākļi, kaimiņi slimi ar aktīvu tuber-kulozi, kas regulāri izmanto koplietošanas telpas (lift u, kāpņu telpu, sanitāro mezglu utt.), pacienti bez noteiktas dzīvesvietas, dzīvesvieta — rajons ar augstiem saslimstības rādītājiem.

Viens no kontaktu meklēšanas un izmeklēšanas sistēmas modeļiem — B. Ņūmenas Sistēmas modelis izveidots 1970. gadā Kalifornijas universitātē un sniedz ieskatu par pacientu aprūpes mai-nību. Modelis balstīts uz četriem pieņemtajiem māszinību jēdzieniem — pacients/klients, vide, veselība un aprūpe — un parāda, kā lūkoties uz klientu holistiski un multidimensionāli sistēmas perspektīvas ietvaros. Sistēmas modelis parāda, kā dažādi mainīgie apstākļi ietekmē klientu un kā tas ietekmē iespējamās vai aktuālās atbildes reakcijas uz apkārtējiem vides spriedzi izraisošajiem faktoriem — stresoriem.

Klientu nepārtraukti ietekmē piecu savstarpēji mainīgo fi zioloģisko, psiholoģisko, sociālo, kul-turālo, garīgo un attīstības faktoru kopums, kas daļēji sakrīt ar Pasaules Veselības organizācijas no-teikumiem tuberkulozes pacienta dzīves kvalitātes aspektiem — fi ziskajiem (sāpes, diskomforts, nogurums, miegs un tā kvalitāte, spēja pārvietoties, veikt ikdienas aktivitātes, spēja aprūpēt sevi u. c.), psiholoģiskajiem (pozitīvas un negatīvas emocijas, spēja koncentrēties un veikt garīgu piepūli, pašcieņa, neatkarība), sociālajiem (personiskie kontakti, sociālais atbalsts), apkārtnes (fi ziskā vide, drošības izjūta, veselības un sociālās aprūpes pieejamība un kvalitāte), garīgajiem aspektiem (per-soniskie uzskati, reliģiozitāte, spēja baudīt mākslu).

Mijiedarbīgas, savstarpēji atkarīgas un saistītas klientu sistēmas funkcionēšana prasa multidi-mensionālu domāšanu un rīkošanos no aprūpes personāla puses. Tā rezultātā rodas vienreizēji jē-dzieni, lomas un radošs darbs, organizējot un pielietojot zināšanas visos pacienta aprūpes līmeņos. Pielietojot tuberkulozes pacientiem un to kontaktiem ilgtermiņa ārstēšanos un izmeklēšanas pro-fi laksi aprūpē, B. Ņūmenas Sistēmas modelī galvenais mērķis ir noturēt klienta sistēmas stabilitāti visa ilgstošā terapijas kursa laikā.

PACIENTA IZGLĪTOŠANAKatram pacientam ir psiholoģiski smagi uzzināt par savu slimību. Pirmā reakcija ir: "Nē, tas ne-

var būt!", "Kā un kāpēc tas notika ar mani?" Tad, kad pacientu iepazīstina ar ārstēšanu, stresa līmenis palielinās. Stresa intensitāte šajā fāzē vienmēr ir atkarīga no ārstēšanas veida. Pacienti, kuriem pare-dzēta stacionēšana, baidās no nezināmā, raizējas par saviem ģimenes locekļiem un to, vai sabiedrība viņus neatstums, uzzinot par viņa slimību, jo šie pacienti tiek izjautāti par visiem kontaktiem.

B. Ņūmenas Sistēmas modelī vide ir defi nēta kā visi iekšējie un ārējie faktori, kas iedarbojas uz pacientu un kurus dēvē par stresoriem jeb spriedzes faktoriem. Pacienta/klienta sistēma atrodas

nepārtrauktā mijiedarbībā ar apkārtējo vidi. Klienta rezistences līnijas — iekšējie un ārējie resursi, ir vides faktori, kuri tiek aktivizēti, lai cīnītos ar potenciālajiem vai akūtajiem stresoriem. Sistēmu modelī izšķir triju veidu stresorus — intrapersonālos (darbojas klienta sistēmas robežās), interper-sonālie (darbojas starpersonu robežās) un ekstrapersonālie (radušies ārpus personas, bet ir ietekme uz klienta sistēmu). Uz tuberkulozes pacientu terapijas laikā darbojas visu triju veidu stresori. Pa-cienta sistēmas iekšējo stabilitāti ietekmē tādi intrapersonālie stresori kā sāpes, nespēks, nedrošība, neziņa un bailes par slimības prognozi un ārstēšanas rezultātiem, un citi. Kā interpersonālus sprie-dzes faktorus var minēt pacienta attiecības ar ģimenes locekļiem, to atbalsts un līdzdalība ārstēšanās procesā, kā arī aprūpes personāla iejūtība un attieksme ārstēšanās procesā. Tuberkulozes pacienta procedūras neatņemama sastāvdaļa ir rentgenoloģiskās izmeklēšanas un inhalatora tehniskais aprī-kojums, kas prasa noteiktas darbības procedūras veikšanai. Tās uz pacientu var darboties kā ekstra-personālie stresori. Māsas uzdevums ir pēc iespējas mazināt to vides faktoru iedarbību uz pacientu, kuri varētu radīt diskomfortu un ietekmēt pacienta veselības stāvokli terapijas laikā.

Pacienta informēšana un izglītošana ir svarīgas māsu darbības. Tā nav tikai informēšana, bet arī pacienta stāvokļa nostiprināšana, palielinot izpratni un zināšanas, — šāds viedoklis ir radies māsu starptautiskajā pieredzes apmaiņā. Informēšana, izglītošana ietver dažāda veida mutisku un rakstisku pacientu un viņa radinieku izglītošanu un informēšanu, instruēšanu, konsultēšanu un demonstrēšanu. Pacienta apmācīšana ir un būs veselības veicināšanas darba svarīga sastāvdaļa. Ir neapstrīdami dati, ka informēšana kā apdomāta māsu darbība ir efektīva ne tikai primārajā aprūpē, bet noder arī pacienta ātrākai atveseļošanai un psiholoģiskai labsajūtai.

Pacienta izglītošanai augstākais mērķis ir panākt, lai pacients kļūtu tik stiprs, ka varētu pieņemt savu pašreizējo dzīves situāciju. Tas var nozīmēt veselības stāvokļa uzlabošanos un/vai jēgas atra-šanu savā dzīves situācijā, kā arī jau esošā veselības stāvokļa uzturēšanu.

Veselība ir vērtība, par to neviens nešaubās. Vesels cilvēks spēj reāli novērtēt sevi un savas iespē-jas reālos apstākļos, viņam piemīt pašcieņa, viņš jūtas drošs un pašpārliecināts, ir spējīgs dzīvot ar maksimālu atdevi, viņa dzīvei ir jēga, un pašam ir nākotne. Veselība nav tikai slimības neesamība. Tā ir arī prasme gūt prieku par iespējām, kas dotas. Somu māsu zinātnes pētniece Ketija Ēriksone (1986) defi nē veselību kā "integrētu veselīguma, možuma un labsajūtas stāvokli, bet nevis obligātu slimības klātneesamību". Viņa saka, ka "veselīgums, možums un labsajūta veido indivīda spējas (ka-pacitāti) un iekšējo stāvokli. Integrēts veselīguma un labsajūtas stāvoklis ir gan nepieciešams, gan piemērots veselības priekšnoteikums".

Veselība teorijā tiek pielīdzināta optimālai klienta sistēmas stabilitātei, t. i., labākajam iespē-jamajam veselības stāvoklim jebkurā laika brīdī. Šodien pacienti daudz labāk apzinās, ka viņiem ir atbildība, pareizāk sakot, līdzdalība savā veselības stāvoklī, un tāpēc viņi vēlas iegūt vairāk in-formācijas. Pacienta izglītošanai būs arvien lielāka loma arī tāpēc, ka cilvēku veselība pasliktinās dzīves īpatnību dēļ.

Tā kā uzturēšanās laiks slimnīcā tiek saīsināts un tālāka ārstēšana tiek veikta ambulatori stingrā ārsta ft iziopneimonologa uzraudzībā, palielinās izglītošanas nozīme. Šeit sākas tuberkulozes kabi-neta sadarbība ar ģimenes ārstu praksēm.

Svarīga loma pacienta izglītošanā ir motivācijai. Gaidāmā ārstēšanās pacientu biedē, viņš kļūst stresains, ko rada neziņa, tāpēc pacients, uzsākot terapiju, ir motivēts izglītošanai. Pacientam ir va-

146 147

jadzīgas zināšanas par ambulatoro ārstēšanu, par zālēm, ko viņš turpinās lietot, gan par tās blaknēm, to novēršanas iespējām un režīmu ārstēšanās laikā. Tas nozīmē, ka pacientam ir iekšēja motivācija mācīties, jo zināšanas var dot drošības sajūtu par to, kas notiks ārstēšanās periodā. Šādās situācijās motivācija ir aktīvs pacienta stāvoklis.

Ja pacients jūt, ka māsa patiesi interesējas par viņu un uzdod jautājumus, kas balstīti uz pacienta situācijas izpratni, var uzskatīt, ka viņš vēlas apgūt jaunas zināšanas. Līdz ar to viņš izjutīs izglītošanu kā patīkamu procesu. Motivācija rodas arī izglītošanas gaitā, kad pacients pārliecinās par savām jau-najām zināšanām. Varēšana tikt galā ar kaut ko jaunu tiks izjusta atalgojuma nozīmē — "es varu ko tādu, ko agrāk nevarēju". Tas savukārt atkal radīs jaunu motivāciju tālākai izglītošanai.

Informēts un izglītots pacients spēj labāk veidot attiecības ar aprūpes personālu, kā arī izprot aprūpes nepieciešamību un iespējas pašam pieņemt lēmumus par aprūpi, līdzdarboties tajā.

Pacienta līdzdalība aprūpes plānošanā. Pacienta līdzdalības svarīgums tiek uzsvērts daudzās valstīs. Zviedrijā tas ir skaidri noteikts li-

kumdošanā. Zviedrijas likumi izvirza nosacījumus, ka pacienta aprūpei un ārstēšanai vajadzētu, cik vien iespējams, notikt ar pacienta līdzdalību. Veselība ir jēdziens, kas aprakstīts no dažādiem viedokļiem un apkopots šādos formulējumos: dinamisks process, mērķis un spēja rūpēties par sevi, optimāla ķermeņa, prāta un gara funkcionēšana, pašintegritāte; izjūta, ka esi vesels, subjektīvs pār-dzīvojums, adaptīva kupēšana, piedalīšanās dzīves procesos, izvēloties un izpildot tādas uzvedības formas, kas noved pie personas potenciāla sasniegšanas.

Liela nozīme piešķirama profi laktisko apskašu pilnveidošanai un īstenošanai. To galvenais uzde-vums ir atklāt slimību sākumstadijā. Diemžēl, kā liecina statistikas dati, vēl joprojām ir liels vēlīni diagnosticēto slimību skaits, kas savukārt ietekmē visu turpmāko cilvēka dzīves kvalitāti. Cilvēki nereti ir ne tikai nepietiekami informēti, kādas profi laktiskās apskates būtu nepieciešams veikt viņu vecumā, bet arī viņu lielā aizņemtība darbā un citu sadzīves problēmu risināšana atvirza tālāk viņu rūpes un atbilstošu rīcību no veselības aprūpes perspektīvas.

Raksturojot esošo situāciju, tiek uzsvērts, ka veselība nav vien iedzimtības un citu bioloģisko faktoru rezultāts. To lielā mērā ietekmē dzīves un darba vide, kā arī paradumi, kuriem bieži ir no-teicošā loma. Neveselīgs uzturs, nepietiekama fi ziskā aktivitāte, smēķēšana ir vieni no galvenajiem iemesliem augstajiem rādītājiem par mirstību un saslimstību ar sirds un asinsvadu slimībām, vēzi, citām hroniskām infekciju slimībām.

Medicīniskajā aprūpē ir ļoti svarīga ne tikai pacientu kvalitatīva aprūpe, bet arī kvalitatīva sa-runa. Pētījumā par pacientu lasītprasmes, rakstītprasmes un izpratības līmeni, kas tika veikts ASV, konstatēja, ka 33% pacientu nespēj lasīt ar veselības aprūpi saistītos materiālus; 42% nevar izsekot norādījumiem saistībā ar medikamentu lietošanu; 26% nevar saprast informāciju par nākamo vizīti; 43% nesaprot informāciju par savām tiesībām un pienākumiem; 60% nesaprot standarta vienošanās formu par ārstēšanu. Pētījumu dati liecina, ka pacienti nesaprot veselības aprūpes darbinieku no-rādījumus, jo tie ir pārāk sarežģīti un tajos tiek izmantoti pacientiem nesaprotami svešvārdi. Šādos gadījumos pacienti daudz retāk ievēro nozīmēto ārstēšanas režīmu, daudz vairāk pieļauj kļūdu me-dikamentu lietošanā, nemeklē profi laktiskās ārstēšanas iespējas. Šādiem pacientiem trūkst iemaņu, lai komunicētu un sadarbotos ar veselības aprūpes darbiniekiem, kā dēļ viņi paliek slimnīcā vidēji divas dienas ilgāk.

Tas tikai liecina, ka veselības aprūpes darbiniekiem ir radies priekšstats, ka viņu sniegtā informā-cija ir saprotama, viegli uztverama, bet pacientus pārņem ļoti liels izbrīns, nesapratne un bažas, ko tad īsti ārsts ir pateicis vai ko ir gribējis pateikt.

Lai saruna būtu efektīva, veselības aprūpes darbiniekam pirms tās jāpārliecinās, ka informācija, kas tiks sniegta pacientam, ir skaidra, precīza, saprotama. "Jāmēģina sniegt skaidrojumi katram me-dicīniskajam terminam, jo tad pacienti labāk ievēros medikamentu lietošanas instrukcijas, konsul-tēsies ar veselības aprūpes darbinieku daudz retāk, retāk tiks hospitalizēti, būs ar labākiem ārstēša-nas rezultātiem un vispārēji apmierinātāki ar veselības aprūpes darbinieku darbu".

Abreviatūras (nosaukumi, kas veidoti no vairāku vārdu sākumburtiem) šķiet pazīstamas un viegli saprotamas veselības aprūpes darbiniekiem, tomēr, sarunājoties ar pacientu, būtu ieteicams lietot pilnos izmeklējumu vai veicamo analīžu nosaukumus, piemēram, CT — kompjūtertomogrā-fi ja vai US — ultrasonogrāfi ja.

Ikvienam, kas strādā ar pacientiem, svarīgi apzināties, ka pacientiem ir grūti atcerēties visu sniegtās informācijas apjomu. Tādēļ veselības aprūpes darbiniekiem vajadzētu:

• ierobežot sniegtās informācijas daudzumu vienas tikšanās laikā;• runāt lēni;• izvairīties no medicīniskā žargona lietošanas;• izmantot attēlus un modeļus, lai izskaidrotu un ilustrētu sarežģītus jautājumus, problē-

mas;• pārliecināties par pacientu sapratni, lietojot "parādiet/izstāstiet man" metodi;• veidot pozitīvu gaisotni;• ievērot konfi dencialitāti, tādējādi iedrošināt pacientus uzdot jautājumus.

Lai izvairītos no grūtībām atcerēties vārdus un teicienus vai tos izgudrot no jauna katrā tikša-nās reizē ar pacientu, veselības aprūpes darbiniekiem ieteicams izveidot visbiežāk lietoto neskaidro vārdu un izteicienu sarakstu, tādējādi atvieglojot savstarpējo sazināšanos ar pacientiem. Dažreiz cilvēkiem šķiet, ka viņi ir sapratuši vārdu jēgu un nozīmi, bet ne vienmēr tas tā ir. Tādēļ ļoti svarīgi ir pārliecināties un uzzināt, vai veselības aprūpes darbinieks un pacients runā, domā un saprot vienu un to pašu.

Taču dažreiz pacients nesaprot sniegto informāciju ne tāpēc, ka tā ir pārāk sarežģīta un ne-skaidra. Pacients var būt apmulsis, nobijies, šoka stāvoklī par uzstādīto diagnozi — visi šie faktori traucē uztvert teikto un tādēļ jāņem vērā saskarsmē ar pacientu. Pacientam var rasties jautājumi, bet daži tos neuzdod. Lielākā daļa pacientu smaida un māj ar galvu, savukārt veselības aprūpes darbi-nieki ir apmierināti ar paveikto.

Žargons var būt ļoti noderīgs, bet arī bīstams, jo veidojas pārpratumi un sarežģījumi. Žargona lietošana var būt noderīga, lai sasniegtu noteiktus mērķus, bet ļoti jāpiedomā, kur, kā un kādā kon-tekstā tas tiek lietots. Ikreiz, kad tiek lietots žargons, jārēķinās, ka var būt nesaprašanās vai pārpa-tumi, jo viens un tas pats vārds var tikt saprasts dažādi.

Viens no veidiem, kā iedrošināt pacienta līdzdalību, ir iesaistīt pacientu aprūpes plānošanā, lē-mumu pieņemšanā un viņa aprūpes ieviešanā, kas var veicināt pacienta pašaprūpi. Pacientam, kam ir lielāka iespēja sadarboties un vairāk kontrolēt pašaprūpi, uzņemties atbildību, ir novērota po-zitīva ietekme uz viņa pašcieņu un sociālo uzvedību. Ļoti svarīga ir pacienta līdzdalība ārstēšanā.

148 149

Tuberkulozes slimības ārstēšana ir daudz ilgāka un nepieciešams daudz vairāk medikamentu nekā citām infekcijas slimībām. Lai izārstētu tuberkulozi un novērstu zāļu rezistenci, pacientiem jāizpilda nozīmētais ārstēšanās kurss. To sauc par piesaistīto ārstēšanu. Tomēr pacienta pārliecināšana ārstē-šanās piesaistei var izrādīties grūts pasākums, jo daudzi pacienti negrib dzert vairākus atšķirīgus medikamentus daudzus mēnešus. Visefektīvākā stratēģija ir stingri uzraugāmā ārstēšana (DOT). Šo ārstēšanas metodi vajadzētu lietot visiem pacientiem, jo nav veida, kā paredzēt, kurš pacients iesaistīsies ārstēšanās procesā.

Pacienta perspektīva sadarboties, lemt par pašaprūpi lielā mērā atkarīga no informācijas, ko pie-dāvā māsas un ārsti, tās apjomiem, objektivitātes. DOT vajadzētu veikt laikā un vietā, kas ir izdevīga pacientam. Veselības aprūpes darbiniekam ir jāpiedāvā iespējas.

Pacienta aprūpes līdzdalībā dažreiz tiek iesaistīti viņa ģimenes locekļi vai radinieki. Tuva cil-vēka piedalīšanās tuberkulozes slimnieka aprūpē un ārstēšanā vēlāk ir izšķiroša nozīme ilgstošai ārstēšanai. Ārstniecības personāla attieksme pret radiniekiem ietekmē aktivitāti aprūpes procesa līdzdalībā. Cits veids, kā uzlabot pacientu piesaisti, ir piedāvāt stimulus vai iespējas. Stimuli ir maza atlīdzība pacientam, lai ieinteresētu viņus dzert zāles vai izpildīt DOT. Pacientam varētu iedot pār-tiku, ēdināšanas talonus, drēbes, transporta talonus, lai nokļūtu līdz slimnīcai. Stimulus un iespējas vajadzētu izvēlēties, ņemot vērā pacienta vajadzības, un tās piedāvāt kopā ar DOT.

Iesaistot pacientu aprūpes plānošanā, informējot to par terapijas iespējām, gaitu, pacientam tiek radīta apmierinātības sajūta par sniegto aprūpi, jo tā tika īstenota saskaņoti.

Pirms ārstēšanas uzsākšanas pieaugušajiem vajadzētu noteikt asins testus un redzes testus, lai palīdzētu noteikt jebkādas patoloģijas, kas varētu sarežģīt ārstēšanu. Bērniem nepieciešams tikai re-dzes tests, neskatoties uz to, ka ir citi medicīniskie stāvokļi, kas varētu sarežģīt ārstēšanu. Kontroles testus veic periodiski, ja pamattests norāda uz patoloģiju, vai, ja pacientam ir simptomi, kas norāda par zāļu blaknēm.

Saņemot ārstēšanu, visi pacienti, kuriem ārstē tuberkulozi, jāizglīto par zāļu blakņu simptomiem, kādus var izraisīt medikamenti, kurus viņi lieto. Pacientus jābrīdina par maznozīmīgu blakņu simp-tomiem (urīna krāsošanās oranžā krāsā no rifampicīna), kā arī potenciāli svarīgas blaknes simpto-miem (vemšana vai sāpes vēderā). Pacientu instruē par nekavējošu medicīniskās palīdzības meklē-šanu, ja viņiem ir nopietnu blakņu simptomi.

Ārstēšanas laikā ārstam jāapskata visi pacienti vienu reizi mēnesī un jāizmeklē uz iespējamajām zāļu blaknēm. Šīs izmeklēšanas laikā ārstam vajadzētu pajautāt pacientiem, vai viņiem nav kādi simptomi, kas būtu radušies zāļu blakņu dēļ, un pārbaudīt pacientam iespējamās zāļu blakņu pazī-mes. Tāpat veselības aprūpes darbiniekam, kuram ir regulārs kontakts ar pacientiem, katras vizītes laikā vajadzētu pajautāt par zāļu blaknēm.

Māszinību teorētiķe B. Ņūmena Sistēmas modelī pacienta aprūpi defi nē kā mērķtiecīgas māsas darbības pacienta sistēmas stabilizēšanai, kas balstītas uz izpratni par klientu kā holistisku sistēmu, kura sastāv no dažādām savstarpēji dinamiskām apakšsistēmām. Pacienta aprūpes mērķis ir iespē-jami augstāka labsajūtas līmeņa sasniegšana, un darbības tiek uzsāktas, lai labāk saglabātu, atgūtu un uzturētu pacienta veselību/labklājību. Māsa rada saikni starp pacientu, vidi, veselību un aprūpi. Plānojot, īstenojot un izvērtējot aprūpi, māsa ņem vērā visus pacienta/klienta sistēmas mainīgos apstākļus un to holistisko vispārējo mijiedarbību ar iekšējo un ārējo vidi. Māsa identifi cē gan ak-

tuālās, gan potenciālās stresoru iedarbības un to izraisītās reakcijas un īsteno primāro, sekundāro un terciāro profi laksi kā darbību, lai saglabātu, sasniegtu vai uzturētu optimālu veselības/labklājības līmeni.

Primārā profi lakse saglabā pacienta labklājības stāvokli, aizsargājot viņu no stresoru iekļūšanas aiz normālās aizsardzības līnijas, kas attēlo pacienta parasto veselības līmeni. Tuberkulozes pacientu aprūpē māsa primārās profi lakses pasākumus lieto pirms stresoru iedarbības uz klienta aizsardzības līnijām. Aprūpes sniedzēja uzdevums ir radīt pacientam iespējami labāku fi zisku un garīgu lab-sajūtu. Sniedzot iespējami daudz informācijas par tuberkulozes terapijas būtību, ārstēšanas gaitu, režīmu, iespējamām blaknēm, māsa veicina pacienta iesaistīšanos aprūpē, tādējādi mobilizējot fak-torus mainīgās aizsardzības līnijas stiprināšanai.

Sekundāra profi lakse ir aprūpes darbību kopums, kuras tiek veiktas tad, kad stresors jau ir ie-darbojies uz organismu. Māsa veic pasākumus, lai aizsargātu pacienta sistēmas pamatstruktūru, stiprinot iekšējās rezistences līnijas. Darbības mērķis ir mazināt un/vai mainīt reakciju, ko radījusi stresoru iekļūšana cauri normālai aizsardzības līnijai. Sekundārā profi lakse tuberkulozes terapijas pacientiem jāveic tad, kad terapijas gaitā ir radušās komplikācijas.

Terciārās profi lakses pasākumu kopumā ietilpst aprūpes darbības, lai veicinātu klienta sistēmas stabilitāti vai labklājību. Izskaidrojot pacientam ārstēšanās gaitu, kā arī norādot pazīmes, kurām būtu jāpievērš uzmanība ārstēšanās un kontaktu meklēšanas gaitā.

Nodrošinot kvalitatīvu un jēgpilnu aprūpi, tikpat nozīmīga ir aprūpes komandas darbības iz-pratne, zināšanas par indivīda aprūpes kultūras vērtībām, tradīcijām. Kvalitatīva pacienta aprūpe nozīmē sniegt palīdzību cilvēkiem — celt viņu personīgās vērtības viņiem vai viņu eksistencei nozī-mīgā līmenī. Tas ir interaktīvs process, kurā cilvēks lēmumu pieņemšanā par savu aprūpi redz sevi kā dziļi cienītu dalībnieku un izpildītāju visaugstākajā pakāpē, kas vien iespējams.

Labvēlīga māsu attieksme, atsaucība, laikus un saprotami sniegta informācija stabilizē pa-cienta sistēmas aizsardzības līnijas un rezistences faktorus, veicinot klienta sistēmas tuvošanos veselības/labklājības līmenim.

Domājot par aprūpes procesa un māsu prakses tālāko attīstību, nozīmīgi ir izprast māsas ne tikai kā atsevišķas personas un grupas, kas spēj izjust veselību un tās nozīmi. Aprūpes kvalitāte tiek apdraudēta, ja aprūpes komandai ir normatīvs viedoklis par veselību.

TUBERKULOZES ĪPATNĪBAS BĒRNA VECUMĀJa bērns ieelpojis tuberkulozes bacili, tas visbiežāk nonāk limfmezglos, kas atrodas ap traheju un

bronhiem. Daļa bērnu tādā veidā tikai infi cējas, bet daļa saslimst.Veicinošie faktori ir pazeminātas organisma pretestības spējas un kontakts ar tuberkulozes ba-

ciļu izdalītāju, visbiežāk pieaugušu cilvēku. Tuberkulozes riska grupām pieskaitāmi šādi bērni:

• bieži slimojošie ar ARJV, atkārtotiem bronhītiem, pneimonijām;• bērni ar hroniskām slimībām;• cukura diabēta slimnieki;• bērni, kas saņem ilgstošu glikokortikoīdu terapiju;

150 151

• bērni, kas nav saņēmuši prettuberkulozes (BCG) vakcīnu;• bērni, kam nav izveidojusies rētiņa pēc BCG vakcīnas;• sociāli nelabvēlīgu ģimeņu bērni.

Izmantojot tuberkulīna ādas testu (Mantū reakciju), ir iespējams noteikt, vai bērns ir infi cējies ar tuberkulozes bacili.

Plaušu tuberkuloze ir biežāk sastopamā, bet ne vienīgā tuberkulozes forma, jo ar asins un/vai limfas straumi tuberkulozes baciļi var izplatīties pa visu organismu, izraisot saslimšanu ādā, limfas dziedzeros, acīs, kaulos, nierēs, vēdera dobuma orgānos un pleirā.

KOPSAVILKUMSTuberkuloze ir infekcijas slimība, ko izraisa tuberkulozes nūjiņa — Mycobacterium tuberculosis.

Slimība visbiežāk skar plaušas, bet tuberkulozes nūjiņa pa asins straumi un limfātisko sistēmu var izplatīties visā organismā un bojāt jebkuru orgānu vai sistēmu — mugurkaulu, gūžas kaulu, nieres, dzimumorgānus, galvas smadzenes utt.

Tuberkuloze izplatās pa gaisu ikdienas kontaktos ar slimo cilvēku, kurš izdala tuberkulozes nū-jiņas. Slimību izplata tikai tie pacienti, kuri ir slimi ar plaušu tuberkulozi. Šiem pacientiem tuber-kulozes nūjiņa izraisa iekaisumu plaušās. Slimībai progresējot, veidojas tuberkulozās strutas jeb ka-zeoze, kurā ir ļoti daudz slimības izraisītāju. Kazeozi pacients izklepo, plaušās veidojas dobums jeb kaverna. Ja slimību neārstē, baciļi dobumos ātri turpina vairoties, un slimība progresē.

Tuberkuloze ir slimība, kuras diagnozi nosaka tuberkulozes diagnostikas metodes, kas padara diagnostiku drošāku un mazina kļūdu iespējas. Tuberkulozes diagnostikas precizitāte ir atkarīga no tā, cik savlaicīgi pats pacients ir aizgājis pie ārsta.

Tuberkulozi var sekmīgi ārstēt un tās izplatīšanos sabiedrībā var apturēt, ievērojot diezgan vien-kāršus noteikumus.

1. Prettuberkulozes zāļu līdzekļi jālieto ilgstoši.2. Prettuberkulozes zāļu līdzekļi jālieto regulāri.3. Tuberkulozes ārstēšana ir efektīva tikai tad, ja vienlaicīgi tiek lietoti vairāki prettuberkulozes

zāļu līdzekļi.4. Tuberkulozes baciļu nejutība pret zāļu līdzekļiem ir bīstama parādība, kas apdraud gan paša

pacienta, gan apkārtējo cilvēku veselību.

Kontroljautājumi1. Nosauciet tuberkulozes ierosinātāju!2. Raksturojiet tuberkulozes simptomus!3. Nosauciet un raksturojiet galvenos tuberkulozes pacientu izglītošanas principus!4. Nosauciet un pamatojiet, kuras personu grupas ir vairāk pakļautas saslimšanai ar tuberkulozi! 5. Pamatojiet tuberkulozes pacienta līdzdalību aprūpes plānošanā!

BRONHIĀLĀS ASTMAS PACIENTU APRŪPE UN PACIENTU IZGLĪTOŠANAS PRINCIPI

BRONHIĀLĀS ASTMAS SLIMĪBAS ATTĪSTĪBA, KLĪNISKĀS IZPAUSMES

Bronhiālā astma (BA) ir hroniska iekaisīgi alerģiska elpceļu slimība. Bronhu sieniņas ir pie-tūkušas un apsārtušas. To iekaisums izraisa paaugstinātu jutību pret dažādiem ārējiem kairinātā-jiem — alergēniem, kuri savukārt var izraisīt bronhiālās astmas lēkmes. Kairinātāji var būt dažādi, piemēram, mājas putekļi ar tajos esošajām putekļu ērcītēm, pelējuma sēnītes, ziedputekšņi, māj-dzīvnieku spalvas, medikamenti, pārtikas produkti, piesārņots gaiss, auksts gaiss, stipras smaržas, fi ziska slodze.

Bronhiālā astma (BA) pašlaik ir viens no pasaulē visbiežāk izplatītajiem ilgtermiņa patoloģiska-jiem stāvokļiem. Tā skar vidēji 5—10% iedzīvotāju dažādās pasaules valstīs. Latvijā 5% no visiem iedzīvotājiem slimo ar BA. Šīs slimības hroniskā gaita veicina daudzu somatisko komplikāciju attīst-ību, kas izteikti mazina pacientu darbaspējas, sociālo aktivitāti un dzīves kvalitāti. Statistika liecina, ka no astmas cieš ~300 miljoni, un katru gadu mirst 250 000 planētas iedzīvotāju. Zinātnieki paredz, ka līdz 2015. gadam ar astmu slimos puse no visiem Eiropas iedzīvotājiem, bet līdz 2025. gadam astmas pacientu skaits pasaulē var palielināties vēl par 100 miljoniem.

Bronhiālās astmas defi nīcija.Bronhiālā astma (grieķu asthma — aizdusa, bronchos — elpvads) ir iekaisīgs elpceļu bojājums,

kurā iesaistītas dažādas iekaisuma šūnas (eozinofi lie leikocīti, tuklās šūnas, T limfocīti, dendrītšū-nas, makrofāgi, neitrofi lie leikocīti) un daudzējādi mediatori (hemoķīni, cisteīnleikotreīni, citokīni, histamīns, slāpekļa oksīds, prostaglandīns D2), kas rada BA raksturīgās patofi zioloģiskās pārmaiņas. Šis iekaisums nosaka pastiprinātu bronhu reaktivitāti uz dažādiem stimuliem un izraisa atgrieze-niskas elpas trūkuma, sausu trokšņu un/vai klepus lēkmes, īpaši naktīs un agri no rīta. Šīs epizodes saistās ar izteiktu, bet mainīgu elpceļu obstrukciju, kas ir reversibla gan spontāni, gan pēc ārstēša-nas, tomēr, slimībai progresējot, rodas arī neatgriezeniskas pārmaiņas (remodulācija) elpceļos.

Bronhiālās astmas klasifi kācija.Bronhiālās astmas klasifi kāciju pēc smaguma pakāpēm — intermitējošā, viegli persistējošā, vi-

dēji smagā vai smagā persistējošā bronhiālā astma — jaunās GINA (Global Iniative for Asthma) 2008 vadlīnijas ieteic tikai pirmreizējiem pacientiem, kuri nesaņem terapiju, un zinātniskajiem mērķiem. Tā vietā GINA 2008 iesaka klasifi kāciju pēc slimības kontroles līmeņa — kontrolēta, daļēji kont-rolēta un nekontrolēta astma. Astmas smaguma pakāpe ir mainīga mēnešu un gadu laikā, jo at-karīga ne tikai no slimības smaguma, bet arī no terapijas efektivitātes. Astmu uzskata par kontro-lētu, ja pacientam nav simptomu, nav miega un ikdienas aktivitāšu traucējumu, nav nepieciešams lietot ātras darbības bronhodilatatorus, ir normāla plaušu funkcija un nav slimības uzliesmojumu (skat. 9. tab.).

152 153

9. tabula. Bronhiālās astmas kontroles līmeņi (GINA 2008).Raksturojums Kontrolēta Daļēji kontrolēta NekontrolētaDienas simptomi Nav (divas vai mazāk

epizožu nedēļā)Vairāk nekā divasepizodes nedēļā

Trīs vai vairāki no daļēji kontrolētas astmas kritērijiem nedēļas laikā

Aktivitātes ierobežojumi

Nav Reizēm

Nakts simptomi Nav ReizēmNepieciešams “glābjošais" aerosols

Nav (divas vai mazāk reižu nedēļā)

Vairāk nekā divas reizes nedēļā

Ventilācijas funkcijas — PEF vai FEV1

Normāla < 80% no paredzamā vai individuālā labākā rādītāja

Uzliesmojumi Nav Viens vai vairāki gadā Katru nedēļu

Bronhiālās astmas etioloģija.Astmas rašanos un attīstību nosaka ģenētisko faktoru un ārējās vides mijiedarbība.Ģenētiskie faktori:

• ģenētiskā predispozīcija,• svars,• dzimums.

Ģenētiski predisponētām personām ir svarīga imūnatbildes nobriešana un infekcijas ekspozī-cijas laiks pirmajā dzīves gadā. Svarīgi ir sociālekonomiskie apstākļi un dzīvesveids. Pēdējos gados īpaši tiek uzsvērta liekā svara nozīme astmas attīstībā, tāpēc virkne mediatoru nelabvēlīgi ietekmē elpceļu funkciju. Astmas attīstībā nozīmīgs arī dzimums — vīriešu dzimums ir riska faktors slimī-bas attīstībai bērnībā, savukārt sieviešu dzimums — pieaugušo vecumā.

Ārējās vides faktori:• iekšējie un ārējie alergēni (dzīvnieku alergēni, mājas putekļu ērcītes, pelējums, ziedpu-

tekšņi);• uzturproduktu alergēni (olbaltumvielas, alkohols, sērs);• infekcijas, īpaši vīrusinfekcijas;• ķīmiskie faktori (cigarešu dūmi, ozons, sadzīves ķīmija);• fi zikālie faktori (auksts, sauss gaiss, neierasta piepūle);• psihiskie faktori (bailes, stipra emocionāla spriedze);• medikamenti ar potenciālu astmogēnu iedarbību (β adrenoblokatori, nesteroīdie analgē-

tikas, aspirīns);• arodfaktori (ārstniecības personām — latekss un dezinfektanti, maizniekam — milti utt.).

Strukturālas pārmaiņas elpceļos astmas lēkmes laikā.1. Iekaisums — elpceļu gļotāda iekaist, tajā rodas tūska, kas parasti izraisa astmas lēkmi.2. Elpceļu muskuļu kontrakcija — elpceļi sašaurinās, jo savelkas tos aptverošā muskulatūra.3. Pastiprināta gļotu sekrēcija — pietūkst elpceļu sieniņu gļotāda un pastiprināti sāk izdalīties

gļotas, kas nosprosto elpceļus.

4. Bronhu epitēlija deskvamācija.5. Elpceļu sienas remodulācija.Šie faktori apgrūtina gaisa plūsmu un rada astmas pacientam raksturīgo sēkšanu.Bronhiālās astmas raksturīgākās pazīmes.1. BA ir iekaisīga slimība.2. Sakarā ar hronisku bronhu iekaisumu rodas pastiprināta bronhu reaktivitāte uz dažādiem

stimuliem.3. Atgriezeniska elpceļu obstrukcija — var pāriet spontāni vai ārstēšanas ietekmē. 4. Bronhiālās obstrukcijas elementi:

• gļotādas tūska,• gļotu hipersekrēcija,• gludās muskulatūras spazma.

5. Lēkmjveidīgi simptomi:• elpas trūkums ar pagarinātu izelpu,• spīlējoša sajūta krūškurvī ar sausiem čīkstošiem trokšņiem,• klepus — sauss vai mazproduktīvs.

Izšķir trīs bronhiālās astmas formas.1. Eksogēnā (atopiskā, neinfekciozā) BA — izraisa neinfekciozi alergēni — ziedputekšņi, uztur-

vielas, mājdzīvnieku spalvas, tarakāni, dažādi medikamenti (aspirīna astma).2. Endogēnā (infekciozā) BA — izraisa infekciozi faktori, astma attīstās uz elpceļu gļotādas in-

fekcioza iekaisuma fona.3. Jaukta tipa BA.Patoģenēze. Bronhiālās astmas patoģenēzes pamatā ir infekciozi vai neinfekciozi alergēni, kas atkārtoti no-

kļūst bronhos. Rodas hronisks elpceļu iekaisums, un tā dēļ attīstās paaugstināts elpceļu jutīgums jeb sensibilizācija. Tad, alergēnam atkārtoti nokļūstot organismā, sākas alerģiska reakcija:

• alergēns saistās ar organismā izstrādātajām antivielām (IgE), kas cenšas alergēnu neitra-lizēt;

• neitralizācijas laikā tiek bojātas organisma šūnas;• no bojātajām šūnām atbrīvojas leikotriēni, histamīns, prostaglandīni, serotonīns;• pamatā ir bronhu gludās muskulatūras spazmas, elpceļu gļotādas pietūkums un bronhu

nosprostojums ar staipīgām, biezām krēpām.Klīniskā aina.1. Lēkmes sākums un priekšvēstneši — lēkme visbiežāk sākas piepeši, bet daži pacienti jūt lēk-

mes tuvošanos — sākas sauss klepus, niezēšana vai kutēšana degunā, šķaudīšana utt. 2. Parādās spiediena sajūta krūtīs, kas pakāpeniski pāriet smagā elpas trūkumā, tiek apgrūtināta

galvenokārt izelpa. Jau no attāluma dzirdami skaļi svilpjoši trokšņi.3. Pacients ieņem piespiedu stāvokli — sēdus stāvoklis, saliecies uz priekšu, ar rokām atbalstās

pret krēslu vai citu priekšmetu. Var redzēt, kā strādā elpošanas palīgmuskulatūra.4. Elpošanas biežums palielināts, tahikardija ir 90—100 reizes minūtē. Vieglos gadījumos pa-

cients runā teikumos, smagos gadījumos — vārdos, parasti ir nemierīgs, uzbudināts.

154 155

Perkutējot — lēkmes laikā virs plaušām dzirdama kastes skaņa (rodas akūta plaušu emfi zēma).Auskultējot — dzird ļoti daudz sauso trokšņu, it sevišķi izelpā.Parasta lēkme ilgst no dažām minūtēm līdz 3—4 stundām un ilgāk. Lēkmes beigās pastiprināti

izdalās krēpas. Taču vēl ilgu laiku pēc lēkmes plaušās dzirdami sausie trokšņi. Starplēkmju posmā pacients jūtas labi vai diezgan labi, — tas ir atkarīgs no astmas smaguma pakāpes.

Bronhiālās astmas komplikācijas.• Plaušu emfi zēma.• Pneimoskleroze.• Sirdsdarbības traucējumi.• Hroniska sirds mazspēja.• Astmatiskais stāvoklis.

Ja bronhiālās astmas lēkmes ir biežas vai ieilgušas, tas veicina plaušu emfi zēmas (plaušās ir pār-mērīgs gaisa daudzums) un/vai pneimosklerozes rašanos (plaušu audos pastiprināti ieaug saistaudi). Abos gadījumos ir apgrūtināts arī sirds darbs, un izveidojas hroniska sirds mazspēja. Bīstamākā slimības komplikācija, kas var beigties ar pacienta nāvi, ir astmatiskais stāvoklis. Tas var attīstīties, ja neizdodas astmas lēkmi novērst vairākas stundas un pat dienu. Ir nepieciešama neatliekamā me-dicīniskā palīdzība, jo pacients var nonākt dziļā bezsamaņā.

Smaga bronhiālās astmas lēkme.Ja lēkme ieilgst, attīstās respiratora mazspēja, pacientam ir ļoti izteikts, progresējošs elpas trū-

kums, bet sausu trokšņu plaušās kļūst mazāk. Parādās izteikta tahikardija — 140 un vairāk reižu minūtē, izteikts spēka izsīkums.

Pēc tam iestājas hipoksēmiskā koma. Pacientam parādās difūza cianoze, pazeminās asinsspie-diens, iestājas bezsamaņas stāvoklis. Plaušās sausus trokšņus vairs nedzird, rodas tā saucamās "mē-mās plaušas" — ļoti smaga bronhu obstrukcija; bronhi ir nosprostoti tādā pakāpē, ka pacients gan-drīz pavisam nevar izelpot gaisu. Draud elpošanas apstāšanās.

Kontrolētas astmas pazīmes. 1. Pastāvīgie astmas simptomi ir parastā, nemainīgā līmenī (piemēram, klepus vai elpas trū-

kums slodzes laikā).2. Lēkmes nav biežas, palīdz ierastais inhalators parastā devā (1—2 reizes dienā).3. Pacients tiek galā ar ikdienas aktivitātēm.4. Izelpas maksimumplūsma ir 80—100% no normas.Bronhiālā astma un alerģiskās iesnas. Bronhiālās astmas cēloniskā saistība ar alerģiskajām iesnām ir visai izteikta. Pētījumi liecina, ka

65—88% pieaugušo un apmēram 75% bērnu, kas slimo ar astmu, ir arī alerģiskās iesnas.Neārstētas alerģiskās iesnas var veicināt astmas attīstību. Ja elpošana caur degunu ir apgrūtināta,

ieelpojot caur muti lielāks daudzums alergēnu nokļūst tieši plaušās.

BRONHIĀLĀS ASTMAS DIAGNOSTIKA UN ĀRSTĒŠANAS PAMATPRINCIPIBronhiālās astmas diagnostika.Ne vienmēr bronhiālā astma izpaužas klasiski. Slimības simptomi var būt maskēti, vāji izteikti. 1. Vissvarīgākais posms ir pacienta iztaujāšana — anamnēze. Svarīgi noskaidrot, vai tuvāko ra-

dinieku vidū kādam ir bijusi vai ir bronhiālā astma, vai pat tikai aizdomas par to, alerģiskas ādas slimības. Ja ir novērotas kādas alerģiskas reakcijas, tad kā tās izpaudušās un kas tās izraisījis.

2. Klīniskā izmeklēšana — pacientu rūpīgi apskata, izklausa plaušas, vai nav dzirdami čīkstoši, pīkstoši trokšņi. Dažreiz trokšņi ir saklausāmi tikai sevišķi dziļi izelpojot.

3. Nosaka plaušu elpošanas rādītājus — to sauc par spirometriju. 4. Krūškurvja rentgenizmeklēšana. 5. Asins analīzēs nosaka iekaisuma rādītājus. 6. Alergologa konsultācija, lai atrastu vai precizētu iespējamos astmas lēkmju izraisītājus. 7. Slāpekļa oksīda (NO) noteikšana izelpas gaisā uzlabo astmas diagnostiku un ārstēšanu.

Astmas pacientiem izelpas gaisā ir augsta slāpekļa oksīda (NO) koncentrācija. Būtiskākais, ka NO koncentrācija ir atkarīga no alerģiskā iekaisuma aktivitātes: jo spēcīgāk izteikts iekaisums, jo augst-āka NO koncentrācija izelpotajā gaisā. Šobrīd lielākās plaušu slimību speciālistu asociācijas (ATS, ERS) ir nākušas pie secinājuma, ka NO noteikšana ir precīza un informatīva alerģiskā iekaisuma noteikšanas metode. Rezultātus iespējams iegūt uzreiz un nav nepieciešama nopietnu izmeklēšanas metožu (piemēram, bronhoskopijas, bronhu biopsijas) lietošana. Ar NO noteikšanu izelpas gaisā iespējams: diagnosticēt bronhiālo astmu pieaugušajiem un bērniem jau no 4 gadu vecuma; novērtēt uzsāktās ārstēšanas efektivitāti; paredzēt pretiekaisuma terapijas efektivitāti; individuāli novērtēt, kāda zāļu deva nepieciešama ilgstošai pacienta ārstēšanai jeb "minimālās efektīvās" devas noteik-šana; paredzēt astmas uzliesmojumu pirms pirmo klīnisko simptomu parādīšanās; atklāt pacientus, kas neārstējas pareizi.

8. Noteikt izelpas maksimumplūsmas (PEF) mērītājus. PEF ir maksimālā momentānā gaisa plūsma, kas tiek sasniegta forsētā izelpā, kura sākta pēc pilnas ieelpas. PEF tiek sasniegta izel-pas pirmās trešdaļas laikā. Šis rādītājs ir atkarīgs no izelpā ieliktā spēka un pārsvarā atspoguļo lielo bronhu caurlaidību. Izelpas maksimumplūsmas mērītājus astmas pacienti var lietot, lai no-vērtētu savas elpošanas funkcijas. Tas dod pacientam iespēju savlaicīgi konstatēt lēkmes draudus, regulēt terapiju, izmantojot iepriekšdoto ārsta shēmu.

Ārstēšanas principi.• Lēkmes kupēšana.• Plānveida ārstēšana.• Izraisītājfaktoru novēršana: jāizsargājas no elpceļu infekcijām, jāārstē latentas infekcijas

perēkļi; cik iespējams, jāizvairās no kairinātajiem (cigarešu dūmi, auksts gaiss, putekļi); jāizvairās no individuālā alerģiskā faktora — neturēt dzīvokļos mājdzīvniekus, novākt te-piķus, kopt dzīvokli ar mitru lupatu, vēdināt telpas; no uztura jāizslēdz produkti, kas var izraisīt organisma alerģizāciju — zemenes, citrusaugļi, olas, ikri, sarkanās zivis.

• Regulāra pretiekaisuma terapija: a) specifi skā imūnterapija — specifi skā hiposensibilizācija ar infekcioziem vai nein-

fekcioziem alergēniem pēc noteiktas shēmas, ko nosaka ārstējošais ārsts;

156 157

b) psihoterapija; c) fi zioterapija, klimatterapija (ieteicams sauss un silts klimats).

Medikamentozā terapija.Medikamentus bronhiālās astmas ārstēšanai iedala divās grupās:

• stāvokli atvieglojošie jeb glābjošie medikamenti, kas ātri mazina bronhu obstrukciju;• medikamenti ilgstošai, uzturošai terapijai — kontrolējošie medikamenti.

Kontrolējošos medikamentus uzņem katru dienu un ilgstoši, lai panāktu ilgstošu astmas kont-roli, galvenokārt nodrošinot pretiekaisuma efektu. Tie ietver inhalējamos un sistēmiskos gliko-kortikoīdus, leikotriēnu receptoru antagonistus (LTRA), ilgas darbības inhalējamos ß2 agonistus kombinācijā ar inhalējamiem glikokortikoīdiem, prolongētas darbības teofi līnu, kromoglikātiem, anti-IgE. Atvieglojošie medikamenti ātri samazina bronhu obstrukciju un atvieglo tās simptomus (čīkstēšanu, smaguma sajūtu krūškurvī un klepu). Akūto simptomu novēršanai lieto īsas darbības inhalējamos ß2 agonistus, antiholīnerģiskos līdzekļus, īsas darbības teofi līnus, īsas darbības peror-ālos ß2 agonistus, sistēmiskos kortikosteroīdus. Atkarībā no pieejamā medikamenta veida un pa-cienta stāvokļa medikamentus var ievadīt dažādi — inhalācijās, perorāli un parenterāli.

BRONHIĀLĀS ASTMAS PACIENTU APRŪPEBronhiālās astmas ārstēšanas un aprūpes efektivitāte ir atkarīga ne tikai no medikamentu pa-

reizas izvēles, bet arī no tā, cik labi pacients ir informēts un izglītots par savu slimību, cik pareizi lieto ārsta izrakstītos medikamentus. Lai uzlabotu zināšanas, ārstēšanas efektivitāti, samazinātu ie-spējamo astmas uzliesmojumu skaitu, novērstu nepieciešamību ārstēties stacionārā un līdz ar to pacientu aprūpe būtu kvalitatīva, ir nepieciešama pacientu izglītošana. Pacientu izglītošana ir viens no galvenajiem pamatprincipiem, aprūpējot bronhiālās astmas pacientu.

Galvenās aprūpes problēmas: 1) pastiprināta bronhu reaktivitāte; 2) elpceļu obstrukcija; 3) gļotādas tūska; 4) gļotu hipersekrēcija; 5) gludās muskulatūras spazma; 6) elpas trūkums ar pagarinātu izelpu; 7) spīlējoša sajūta krūškurvī ar sausiem čīkstošiem trokšņiem; 8) klepus — sauss vai mazproduktīvs; 9) lēkmes tuvošanās priekšvēstneši — sauss klepus, niezēšana vai kutēšana degunā, šķau-

dīšana;10) spiediena sajūta krūtīs;11) smags elpas trūkums (tiek apgrūtināta galvenokārt izelpa);12) skaļi svilpjoši trokšņi;13) palielināts elpošanas biežums, tahikardija 90—100 reižu minūtē;14) perkutējot — lēkmes laikā virs plaušām dzirdama kastes skaņa (rodas akūta plaušu

emfi zēma);

15) auskultējot — dzird ļoti daudz sauso trokšņu, it sevišķi izelpā;16) pastiprināta krēpu izdalīšanās;17) respiratora mazspēja;18) hipoksēmiskā koma;19) difūza cianoze;20) pazemināts asinsspiediens;21) iespējams bezsamaņas stāvoklis;22) klepus un/vai elpas trūkums slodzes laikā.

PACIENTU IZGLĪTOŠANAS PRINCIPISvarīgi pacientam iemācīt:

1) kontrolēt un iemācīties novērtēt savu veselības stāvokli; 2) iemācīt pareizu inhalācijas tehniku; 3) lietot maksimumplūsmas mērītāju; 4) jācenšas izvairīties no saskares ar astmas lēkmes izraisošajiem faktoriem; 5) ieilgušas lēkmes gadījumā jāmeklē medicīnas darbinieku palīdzība; 6) nesmēķēt pašam un neuzturēties piesmēķētās telpās; 7) laikus ārstēt citas slimības, kas var veicināt vai uzturēt astmas attīstību (iesnas u. c.); 8) fi ziskās kultūras un sporta nodarbības, aktivitātes saskaņojot ar savu ģimenes ārstu,

tajā skaitā arī elpošanas vingrinājumus; 9) norūdīt organismu; 10) rīkoties saskaņā ar sava ārsta norādījumiem; 11) informēt savu ārstu, ja mainījies bronhiālās astmas lēkmju raksturs: izraisītāji, ilgums,

vai lēkmes nepadodas ierastajai ārstēšanas shēmai; 12) izmantot psihologa, psihoterapeita palīdzība, ja tas nepieciešams.

Jo labāka astmas paškontrole, jo retāki uzliesmojumi un labāka dzīves kvalitāte. Pareizi ārstēta un aprūpēta bronhiālā astma var būtiski ietekmēt dzīves kvalitāti.

KOPSAVILKUMSBronhiālā astma (BA) ir hroniska iekaisīgi alerģiska elpceļu slimība. Bronhu sieniņas ir pietūku-

šas un apsārtušas. To iekaisums izraisa paaugstinātu jutību pret dažādiem ārējiem kairinātājiem — alergēniem, kuri savukārt var izraisīt bronhiālās astmas lēkmes.

Kairinātāji var būt dažādi, piemēram, mājas putekļi ar tajos esošajām putekļu ērcītēm, pelē-juma sēnītes, ziedputekšņi, mājdzīvnieku spalvas, medikamenti, pārtikas produkti, piesārņots gaiss, auksts gaiss, stipras smaržas, fi ziska slodze.

Bronhiālās astmas lēkmes izpaužas kā elpas trūkums ar apgrūtinātu izelpu. Ir čīkstēšana krūtīs, bieži pievienojas arī klepus. Tas var būt ar vai bez krēpām. Klepus vairāk raksturīgs naktīs un agri no rīta.

158 159

Lēkmju biežums un smagums ir atkarīgs arī no tā, vai nav pievienojusies kāda vīrusu infekcija, iesnas, deguna blakusdobumu iekaisums.

Bronhiālās astmas patoģenēzes pamatā ir infekciozi vai neinfekciozi alergēni, kas atkārtoti no-kļūst bronhos. Rodas hronisks elpceļu iekaisums. Sakarā ar to attīstās paaugstināts elpceļu jutīgums jeb sensibilizācija. Tad, alergēnam atkārtoti nokļūstot organismā, sākas alerģiska reakcija.

Ne vienmēr bronhiālā astma izpaužas klasiski. Slimības simptomi var būt maskēti, vāji izteikti. Vissvarīgākais posms ir pacienta iztaujāšana — anamnēze. Svarīgi noskaidrot, vai tuvāko radinieku vidū kādam ir bijusi vai ir bronhiālā astma, vai pat tikai aizdomas par to, alerģiskas ādas slimības. Ja ir novērotas kādas alerģiskas reakcijas, tad kā tās izpaudušās un kas tās izraisījis. Klīniskā izmeklē-šana — pacientu rūpīgi apskata, izklausa plaušas, vai nav dzirdami čīkstoši, pīkstoši trokšņi. Dažreiz trokšņi saklausāmi tikai sevišķi dziļi izelpojot.

Kontroljautājumi1. Miniet bronhiālās astmas raksturīgākās pazīmes!2. Kādas ir bronhiālās astmas formas?3. Kādi ir bronhiālo astmu provocējoši faktori?4. Kādi ir bronhiālās astmas ārstēšanas pamatprincipi?5. Kādas ir galvenās aprūpes problēmas bronhiālās astmas pacientam?

ONKOLOĢISKO PACIENTU APRŪPE UN PACIENTU IZGLĪTOŠANAS PRINCIPI

LABDABĪGO UN ĻAUNDABĪGO AUDZĒJU RAKSTUROJUMS, TO ĪPATNĪBAS

Pēc Latvijas Vēža slimnieku reģistra datiem 2007. gadā ļaundabīgs audzējs pirmo reizi mūžā tika diagnosticēts 9227 cilvēkiem, bet līdz 2007. gada 1. janvārim uzskaitē bija pavisam 59 375 pacienti. Nāves cēloņu struktūrā ļaundabīgie audzēji jau ilgāku laiku nemainīgi ieņem otro vietu aiz asinsrites sistēmas slimībām.

Pēdējo desmit gadu laikā primāri ielaisto (III vai IV stadijas) un neprecizētas stadijas ļaunda-bīgo audzēju gadījumu skaits nemainīgi ir 60% robežās. Novēlotas diagnostikas iemesli saistīti gan ar paša pacienta izvēli un rīcību, gan ārsta profesionalitāti (primārās aprūpes ārsti ne vienmēr pa-reizi vērtē sūdzības un simptomus saistībā ar iespējamu ļaundabīgu audzēju un nepietiekami izvērš mērķtiecīgu diagnostisko darbu), slēptu slimības gaitu un sistēmas jeb onkoloģiskā aprūpes die-nesta nepilnībām. Latvijā ir liels primāri ielaisto vizuālo lokalizāciju audzēju īpatsvars. Augstā un nemainīgā primārā ielaistība savukārt ietekmē pirmā gada mirstību un piecu gadu dzīvildzi.

Latvijā vīrieši biežāk slimo ar plaušu, prostatas, kuņģa un zarnu trakta ļaundabīgajiem audzē-jiem, turklāt saslimstība ar prostatas vēzi pēdējo 10 gadu laikā palielinājusies par 25%, kas gan, visdrīzāk, skaidrojams ar PSA skrīningdiagnostikas sākšanu 1999. gadā. Lai arī jaunatklāto plaušu vēža gadījumu skaits Latvijā ik gadu mazinās, saslimstība kopumā joprojām ir augstāka nekā vidēji

Eiropā. Plaušu vēzis ir arī biežākais nāves cēlonis onkoloģisko slimību kopā. Latvijā pirmā gada le-talitāte pacientiem ar plaušu vēzi 2007. gadā bija 65,9%, bet piecu gadu dzīvildze — tikai 12,3%.

Trešais biežākais ļaundabīgais audzējs vīriešiem ir kolorektālais (resnās un taisnās zarnas) vēzis. Mirstība no šiem ļaundabīgajiem audzējiem pieaug, jo vairumā gadījumu slimību diagnosticē no-vēloti III un IV stadijā.

Sievietēm biežākie ir krūts, ādas, resnās zarnas un dzemdes ļaundabīgie audzēji. Saslimstība ar krūts vēzi pēdējo 10 gadu laikā kopumā palielinājusies par 15%. Latvijā šo slimību ik gadu primāri diagnosticē ap 1000 sievietēm, turklāt ⅓ gadījumu novēloti — III un IV stadijā. Kopumā, salīdzinot ar citu Eiropas valstu datiem, saslimstība ar krūts vēzi Latvijā ir zemāka, bet mirstība — augstāka, ko lielā mērā nosaka primārā ielaistība un ierobežotas ārstēšanas iespējas. Lai gan Latvijā tāpat kā citviet pasaulē krūts vēzis biežāk skar sievietes pēc 50 gadu vecuma, šī slimība ieņem pirmo vietu starp priekšlaicīgas nāves cēloņiem sievietēm 35—64 gadu vecumā. Jārēķinās, ka, populācijai turpi-not novecoties, krūts vēža gadījumu skaits nākotnē paredzami pieaugs.

Trešais biežākais ļaundabīgais audzējs sievietēm pēc krūts un ādas vēža ir kolorektālais vēzis. Lai arī vērojama neliela saslimstības mazināšanās, tā būtiski neietekmē mirstību, jo liels ir sākotnēji ielaisto audzēju īpatsvars.

Biežākais jaunu sieviešu (līdz 40 gadu vecumam) ļaundabīgais audzējs ir dzemdes kakla vēzis, turklāt nepiedodami daudz ir primāri ielaisto gadījumu.

Bērni visbiežāk (46%) slimo ar leikozēm un limfomām, 30% gadījumu atrod centrālās nervu sistēmas audzējus, kam seko mīksto audu un kaulu sarkomas. Epitēlijaudu audzējus jeb karcino-mas bērniem sastop ļoti reti. Risks saslimt ar kādu ļaundabīgo slimību divreiz lielāks ir bērniem līdz piecu gadu vecumam, salīdzinot ar vēlāku vecumu. Turklāt gandrīz ½ gadījumu embrionālos audzējus, ko saista ar iedzimtību, novēro līdz četru gadu vecumam. Pusaudžiem biežāk ir kaulu audzēji un Hodžkina limfoma.

Audzējs jeb tumors (latīņu valodā — tumor pietūkums) ir jaunveidojums, kas rodas vietējas pastiprinātas audu augšanas dēļ, turklāt šī šūnu augšana nenoris normāli. Audzējs var skart jeb-kuru orgānu un var izraisīt traucējumus daudzās organisma sistēmās. Audzējs nav viena atsevišķa slimība. Ar šo nosaukumu apzīmē vairāk par diviem simtiem audzēju veidu. Katra pacienta reakcija uz audzēju var būt ļoti individuāla, gan fi zioloģiski, gan psiholoģiski atšķirīga atkarībā no pacienta personības, paštēla, kultūras un iepriekšējās pieredzes.

Audzēja šūna — ļaundabīga audzēja pamatelements ir atipiska šūna ar atšķirīgu vielmaiņu. Pagaidām nav konstatētas būtiskas kvalitatīvas atšķirības šūnu uzbūvē (morfoloģijā) un vielmaiņā, kas ļautu atšķirt audzēju šūnu no normālas. Atšķirības ir tikai kvantitatīvas. Neatbilstība normālai šūnai ir:

• funkcionāla — audzēja šūna nepilda vai tikai daļēji pilda funkcijas, ko veica normālā šūna, no kuras veidojies audzējs;

• morfoloģiska — šūnu lieluma, formas, kā arī struktūrelementu (citoplazma, kodols, ko-doliņš) pārmaiņas, uz kurām pamatojas audzēju citoloģiskā diagnostika;

• ķīmiska — pārmaiņas slāpekļa vielmaiņā un līdz ar to aminoskābju sastāvā, to savstarpē-jās attiecībās, sintēzes intensitātē, fermentu aktivitātē; uz tām pamatojas audzēju citoķī-miskā diagnostika;

160 161

• imunoloģiska — specifi ski antigēni audzēju šūnu virsmā;• spēja atrauties no galvenā audzēja, iespiesties starp normāliem audiem un cirkulēt pa

organismu, veidojot metastāzes. Labdabīgo audzēju šūnām raksturīgāka lielāka morfoloģiskā vienveidība; t. s. priekšvēža proce-

sos sastopamas šūnas, kuras veido it kā pāreju uz ļaundabīgu audzēju.Audzēja audi no normālajiem atšķiras ar šādām galvenajām specifi skajām bioloģiskajām īpat-

nībām:• atšķirīgu šūnu un audu uzbūvi;• šūnu spēju strauji un nepārtraukti dalīties, autonomi augt, atbīdot veselos audus, vai arī

tajos ieaugot;• spēju izveidot jaunus audzējus patoloģisko šūnu migrācijas vietās.

Audzējus klasifi cē pēc trim galvenajām pazīmēm:• izcelsmes (histoloģiski),• morfoloģijas,• lokalizācijas.

Pēc izcelsmes audzējus iedala:• epitēlijaudu audzējos,• saistaudu audzējos.

Katru šo grupu var iedalīt sīkāk pēc audiem, no kuriem audzējs izveidojies, piemēram, epitēlij-audu audzēji ir epitelioma (no epitēlija) un adenoma (no dziedzerepitēlija); saistaudu audzēji — fi b-roma, lipoma (no taukaudiem), osteoma (no kaulaudiem) un hondroma (no skrimšļaudiem).

Bieži audzējus klasifi cē pēc orgāna, kurā tie veidojušies, piemēram, angioma — asinsvadu au-dzējs, neirinoma — nervaudu audzējs, mioma — dzemdes miometrija audzējs.

Pēc augšanas īpatnībām audzējus iedala: • labdabīgajos audzējos, • ļaundabīgajos audzējos (skat. 10. tab.).

Labdabīgie audzēji: • aug lēni; • atbīda apkārtējos audus, bet neieaug tajos; • tos bieži ietver kapsula; • neveido jaunus audzēju perēkļus — metastāzes; • maz ietekmē organisma vispārējo stāvokli.

Ļaundabīgie audzēji: • aug ātri; • iespiežas veselajos audos un orgānos (infi ltratīvā augšana); • rada metastāzes citās organisma vietās, kur audzēja šūnas nokļūst ar asinīm vai limfu; • ja operācijas laikā netiek izņemti visi audzēja audi, veidojas recidīvi; • nelabvēlīgi ietekmē organisma funkcijas, saindējot to ar audzēja audu vielmaiņas pro-

duktiem (audzēja intoksikācija) un radot visa organisma novājēšanu jeb audzēja kahek-siju, anēmiju.

Ļaundabīgo audzēju, kas veidojies no saistaudiem, sauc par sarkomu (grieķu val. sarkos — gaļa; gaļīgs izaugums), bet no epitēlijaudiem izveidojušos audzēju — par vēzi jeb karcinomu (grieķu val. karkinos — vēzis).

10. tabula. Labdabīgo un ļaundabīgo audzēju salīdzinājums.Raksturojums Labdabīgais audzējs Ļaundabīgais audzējsDiferenciācija Struktūra bieži ir tipiska tiem

audiem, no kuriem audzējs ir veidojies.

Struktūra bieži ir atipiska (t. i., diferenciācija ir nepilnīga).

Augšanas ātrums Augšana ir lēna, tā var apstāties vai regresēt.

Augšana var būt strauja, un tā ir nepareiza.

Augšanas veids Augšana parasti ir ekspansīva un veidojas kapsula.

Augšana ir infi ltratīva un ekspansīva, gandrīz nekad neveidojas kapsula.

Metastāzes Nav. Bieži ir.

ĻAUNDABĪGO AUDZĒJU VEICINĀTĀJFAKTORIVispāratzītas teorijas, kas izskaidro audzēju rašanās cēloņus, pagaidām nav. Visvairāk izplatītas

ir polietioloģiskā, vīrusu un kancerogēno (latīņu val. cancer + genos — izcelsme, rašanās) jeb vēzi izraisošo vielu teorijas. Polietioloģiskā teorija audzēja izcelsmi saista ar vairāku faktoru iedarbību uz organismu, piemēram, ķīmisko un fi zikālo kancerogēno faktoru, onkovīrusu (grieķu val. onkos — pampums, audzējs; latīņu val. virus — inde), jonizējošā starojuma, hormonālā līdzsvara traucējumu, embrionālās attīstības defektu un hronisku iekaisumu ietekmi. Audzēju epidemioloģijas pētījumi, dati par mirstību, demogrāfi skie dati par audzēju atkarību no vecuma, rases, nodarbošanās un ģeo-grāfi skā izvietojuma veicinājuši hipotēžu rašanos un eksperimentus laboratorijās ar dzīvniekiem, lai noteiktu audzēju etioloģiju.

Vispāratzīts ir uzskats, ka 70—90% gadījumu ļaundabīgos audzējus izraisa apkārtējās vides fak-tori. Pie šiem faktoriem pieder gan personiskie ieradumi (t. i., smēķēšana, diēta), gan ārējā vide. Tādējādi ļaundabīgais audzējs rodas katra atsevišķā organisma šūnu un ārējās vides faktoru mijie-darbības galarezultātā. Tātad, runājot par ļaundabīgo audzēju etioloģiju, jāņem vērā gan paša orga-nisma iekšējie faktori, gan ārējie faktori.

Audzēja attīstību veicinošie organisma iekšējie faktori:• ģenētiskie faktori, • rase un etniskā piederība, • dzimums, • vecums, • ģeogrāfi skais stāvoklis un sociālekonomiskie faktori, • imūnreaktivitāte.

Ārējās vides faktori ir galvenokārt ķīmiskās vielas, radiācija un vīrusi.Ir atklātas daudzas ķīmiskas vielas, kas var būt kancerogēnas. Vairumā gadījumu cilvēks ar šīm

vielām sastopas darbā, lietojot medikamentus, vai arī dažādu personisku ieradumu dēļ.

162 163

Profesionālos faktorus jeb arodfaktorus skat. 11. tab.

11. tabula. Svarīgākie kancerogēnie arodfaktori.Faktors Skartais orgāns Svarīgākie tehnoloģiskie procesi

Aromātiskie amīni Urīnpūslis Gumijas rūpniecībaArsēns Plaušas, āda Stikla, metāla un pesticīdu ražošanaAzbests Plaušas, pleira Izolācijas un fi ltrācijas materiāliBenzols Leikozes Šķīdinātāji, kurināmaisHroma (VI) savienojumi

Deguns, plaušas Hromēšana, krāsu ražošana

Dioksīns Dažādas lokalizācijas Ķīmiskās sintēzes blakusproduktsPolicikliskie aromātiskie ogļūdeņraži

Āda, plaušas, urīnpūslis

Smērvielas, kurināmais, krāsvielas

Niķelis Deguns, plaušas MetalurģijaSilīcija savienojumi, kvarcs

Plaušas Kalnrūpniecība, akmens apstrāde, keramisko materiālu ražošana un podniecība

Vinilhlorīds Aknas Plastmasu ražošanaKoksnes putekļi Deguns Koksnes apstrāde

Kancerogēni ir arī vairāki medikamenti. Visbūtiskākais sadzīves faktors, kas izraisa kancerogēno vielu iedarbību uz organismu, ir smē-

ķēšana.Ļaundabīgo audzēju veidošanos izraisa radioaktivitāte. Visi radioaktīvā starojuma veidi ir kanc-

erogēni. Kancerogēno faktoru vidū ir arī vīrusi.

VĒŽDRAUDES SLIMĪBASSvarīga nozīme ir iedzīvotāju izglītošanas darbam, kas dod iespēju apzināt pirmos (agrīnos)

vēždraudes simptomus un nebaidīties no tiem, bet laikus doties pie ārsta. Visus simptomus var no-sacīti iedalīt vispārīgos un orgānspecifi skos simptomos, t. i., tādos, kas jau norāda uz kāda konkrēta orgāna vai orgānu sistēmas darbības traucējumiem.

Vispārīgie simptomi:• svara samazināšanās;• nespēks, nogurums, pazeminātas darbaspējas;• paaugstināta temperatūra;• kaheksija jeb izdilšana;• sāpes.

Šos simptomus novēro pacientiem ar jau progresējošiem audzējiem. Taču nereti tieši tie var pat par vairākām nedēļām apsteigt citas vēža tipiskās izpausmes. Sūdzības parasti attīstās pakāpeniski, tādēļ tās jāzina un pienācīgi jānovērtē.

Galvenie brīdinošie simptomi:1) vēdera izejas vai urinācijas traucējumi (aizcietējumi, neregulāra vēdera izeja, nepilnīgas

defekācijas sajūta, sāpes defekācijas laikā vai pēc tās, lentveidīgi izkārnījumi, asiņu pie-jaukums fēcēm, tenesmi, sāpes urinācijas laikā, strūklas pārmaiņas, urīna nesaturēšana, asiņu piejaukums urīnam vai citādi mainīts urīns);

2) ilgstoši nedzīstoši ādas pušumi, čūliņas (īpaši uz sejas) vecu rētu vai citu hronisku ādas bojājumu vietās, nezūdošas kreveles, ādas sarepējumi;

3) dzimumzīmītes vai kārpas pārmaiņas (krāsojums paliek nevienmērīgs, bieži tumšs, pat zilgani melns, izplūdušas neregulāras robežas, mainīta apsārtusi āda ap dzimumzīmīti ar atsevišķiem pigmenta punktiņiem, dzimumzīmītes virsma kļūst grubuļaina, viegli ievainojama, sulojoša, asiņojoša);

4) neparasti izdalījumi vai asiņošana (no maksts, krūtsgaliem, taisnās zarnas, asiņu atvem-šana, asiņu spļaušana);

5) sacietējumi vai neparasti veidojumi (krūtīs, sēkliniekos, kaklā, padusēs, cirkšņos, mīk-stajos audos);

6) rīšanas traucējumi (šķietamas aizrīšanās epizodes, sāpes aiz krūšu kaula rīšanas brīdī, kumosa aizķeršanās kaklā, apgrūtināta cieta un vēlāk arī šķidra ēdiena norīšana);

7) ilgstošs (vairāk nekā trīs nedēļas) klepus un balss piesmakums (krekšķis, klepus rakstura pārmaiņas, sauss, kairinošs klepus, neskaidras izcelsmes balss piesmakums, pakāpeniska balss stipruma mazināšanās).

ONKOLOĢISKO PACIENTU PALIATĪVĀ APRŪPEPēdējos 50 gados paliatīvā aprūpe kļuvusi par integrālu fundamentālās medicīnas un aprūpes

sistēmas sastāvdaļu. 1995. gada jūlijā Latvijā tika pārdomāti un sperti pirmie soļi, lai radikāli uzla-botu nedziedināmu, ar nenovēršamām slimībām sirgstošu cilvēku dzīves kvalitāti, mazinātu slimību izraisītās ciešanas un izveidotu jaunu aprūpes koncepciju, kas atbilstu Pasaules Veselības organizā-cijas standartiem, attīstītāko Eiropas valstu aprūpes sistēmas modeļiem, sasniegumiem zinātnē un praksē.

Paliatīvās aprūpes modeļa veidošanu Latvijā var iedalīt vairākos posmos. Paliatīvā aprūpe sākas kopš diagnozes uzstādīšanas brīža. Tātad paliatīvās aprūpes sistēma jādala nosacīti divās daļās:

• onkoloģisko pacientu aprūpe,• neonkoloģisko pacientu aprūpe.

Paliatīvā aprūpe ir nedziedināmi slimu pacientu aprūpe, kas sevī ietver gan medicīnisku, gan garīgu, gan psiholoģisku, gan sociālu atbalstu. Turklāt tas ir atbalsts ne tikai pacientam, bet arī viņa ģimenes locekļiem: vecākiem, māsām, brāļiem, citiem tuviniekiem.

"Hospisa aprūpe" nozīmē nedziedināmo slimību beigu posmu, kad prognoze ir seši mēneši vai pat vēl mazāk.

Aprūpējot šādus pacientus, galvenais ir pacienta ērtību nodrošināšana. Aprūpējot onkoloģiskos pacientus, vienmēr jāatceras, ka viņi ir tikpat nozīmīgi kā pārējie pacienti, kuru atveseļošanās notiek daudz ātrāk. Aprūpējot šādus pacientus, jācenšas būt pacietīgiem un saprotošiem. Ikviens pacients

164 165

grib ticēt, ka viņš vēl nemirst. Ja mirstošs pacients runā par nāvi — ieteicams uzklausīt, bet nedot veltas cerības. Sniegt pacientam pozitīvi orientētas atbildes. Uz jautājumu: "Vai es mirstu?", var at-bildēt, ka pašreiz vēl tas nenotiek un neviens nezina, kad tas tieši notiks. Var pajautāt, kā pašreiz jūs varat pacientam palīdzēt. Jāatceras, ka cilvēkiem ir dažādi uzskati un idejas par nāvi un dzīvi pēc tās. Tie ir atkarīgi no pacienta ticības un zināšanām. Vienmēr jāizrāda cieņa un jārespektē pacienta un viņa piederīgo ticība un pārliecība. Nekādā gadījumā neuzbāzieties pacientam un viņa piederīga-jiem ar savu pārliecību. Aprūpējot galēji slimus pacientus, jānodrošina maksimālas ērtības.

Personīgo vajadzību apmierināšana. Šādam pacientam joprojām nepieciešams veikt personīgo higiēnu, piemēram, ikdienas aprūpi, vannošanu, mutes dobuma kopšanu utt. Pacienti, kas zaudē spēju aprūpēt sevi, to ļoti pārdzīvo, un aprūpe prasa ilgāku laika patēriņu. Pacienta vietā jāizdara daudzas lietas, ko agrāk viņš būtu veicis pats.

Pacienta iekārtošana ērtā pozīcijā. Pacients pats var pateikt, kā viņš jūtas visērtāk. Svarīgi ir atcerēties, ka pacientam ir jāsaglabā maksimāla aktivitāte pēc iespējas ilgāk. Tas pasargās pacientu no dažādām komplikācijām, piemēram, izgulējumiem.

Komunikācijas vajadzību apmierināšana. Sarunāties ar pacientu nepieciešams pat tad, ja viņš ir bezsamaņā. Pastāv uzskats, ka arī šādā stāvoklī cilvēks dzird un uztver, jo dzirde ir pēdējā sajūta, kas saglabājas. Informējiet pacientu, kas jūs esat un ko jūs ar viņu darīsiet. Aiciniet piederīgos arī sarunāties ar pacientu, atcerēties gaišos brīžus, stāstīt labo un atbalstīt pacientu.

Vizuālo vajadzību apmierināšana. Palātā jāieslēdz tāds apgaismojums, lai pacients justos ērti. Pacientam var nepatikt spožs apgaismojums, vai arī daži pacienti baidās no tumsas. Nakts laikā ga-lēji smagam pacientam atstājiet ieslēgtu nelielu apgaismojumu, lai tas nespīdētu pacienta acīs.

Eliminācijas vajadzību apmierināšana. Tuvojoties nāvei, pacienta sfi nkteri var atslābt, un pa-cients zaudē spēju kontrolēt zarnu un urīnpūšļa darbību. Šādā situācijā nepieciešams uzturēt pa-cienta ķermeni tīru un sausu, un tas pasargās viņu no izgulējumiem. Pacienta urīns kļūst koncent-rētāks, un tas iegūst nepatīkamu un asu smaku. Pacienta gultasveļa ir jāmaina pēc vajadzības, un viņš ir jāaprīvē biežāk nekā parasti.

Ēšanas vajadzību apmierināšana. Parasti pacientam ir atļauts ēst visus ēdienus, kādus viņš vē-las. Pacientam var būt pazemināta apetīte. Viņam vieglāk būs norīt pusmīkstus ēdienus nekā pa-rastu šķidro ēdienu.

Orālās higiēnas vajadzību apmierināšana. Mirstošiem pacientiem nepieciešama īpaša mutes dobuma kopšana. Tā kā elpošana notiek caur muti, tā ātri izkalst. Mutes dobums jākopj ar glice-rīnu vai citu ieeļļojošu šķīdumu, noslaukot pacienta lūpas un muti. Bieži, cilvēkam mirstot, asiņo lūpas un smaganas — asiņu noslaucīšanai labāk izmantojiet tumšu materiālu, tas mazāk satrauks pacientu.

Pacienta vajadzības pēc skābekļa apmierināšana. Pacienti bieži saņem skābekli caur nazālo katetru, tāpēc pārbaudiet, kādā stāvoklī ir nāsis. Pārbaudiet vietas, kur ādai pieskaras katetrs, īpaši, ja tas ir piestiprināts ar leikoplastu. Šajās vietās mēdz rasties ādas kairinājums.

Garīgo vajadzību apmierināšana. Sniedziet pacientam un viņa ģimenes locekļiem nepiecie-šamo garīgo atbalstu. Ja jums pacients izsaka īpašas vēlmes, centieties tās izpildīt. Tikai vienmēr atcerieties, ka nedrīkst nodarīt pacientam ļaunu un nonākt pretrunās ar iestādē esošajiem darbu reglamentējošajiem nolikumiem.

ONKOLOĢISKO PACIENTU APRŪPES ĪPATNĪBAS UN IZGLĪTOŠANAS PRINCIPI

Onkoloģisko pacientu aprūpes īpatnības ir saistītas ar ārstēšanas metodēm. Galvenās ārstēšanas metodes ir apstarošana, operācija, ķīmijterapija.Apstarošana. Onkoloģiskajiem pacientiem bieži tiek veikta apstarošana. Visvairāk pacientu ap-

rūpē pēc apstarošanas jāsaskaras ar ādas problēmām. Apstarošanas rezultātā tā kļūst hiperēmēta, trausla, jutīga, viegli ievainojama. Āda ir jākopj ļoti rūpīgi, jo no kopšanas var būt atkarīgs, vai pacients varēs saņemt visu apstarošanas kursu. Ādu ieteicams kopt ar tādiem līdzekļiem, kas to mīkstina un dziedē, piemēram, smiltsērkšķu eļļa vai pantenola aerosols.

Operācija. Onkoloģiskajiem pacientiem veiktās operācijas dažreiz mēdz būt plašas un trauma-tiskas. Šādas operāciju brūces dzīst lēnām. Tām ir nepieciešama rūpīga novērošana, regulāra pār-siešana.

Ķīmijterapija. Plaši izplatīta ārstēšanas metode onkoloģijā ir ķīmijterapija. Šīs ārstēšanas me-todes rezultātā pacienta organismā notiek lielas pārmaiņas. Ķīmijterapija ietekmē ne tikai slimās šūnas, bet ietekmē arī veselo šūnu attīstību. Ķīmijterapijas rezultātā pacientam mainās asinsaina, un līdz ar to aprūpes problēmas ir saistītas ar to, ka ir traucēta asins šūnu funkciju veikšana. Pacients sūdzas par nogurumu. Viņam nav spēka sevi aprūpēt vai aiziet uz procedūrām, ir pazeminātas orga-nisma aizsargspējas un paaugstināts infekcijas risks. Pacienti sūdzas par asinsizplūdumiem ādā pat pēc neliela spiediena vai pieskāriena, lieli asinsizplūdumi rodas no niecīgām traumām, var sākties gļotādu virsmas vai deguna asiņošana bez redzama iemesla.

Tātad ķīmijterapijas rezultātā pacientiem var būt trīs galvenās aprūpes problēmas:• liels nespēks, kas saistīts ar anēmiju (zems hemoglobīns) — pacients uz izmeklējumiem

transportējams ar sēdratiem, jāpalīdz pacientam veikt personiskā higiēna;• pazemināta imunitāte (pazemināts leikocītu daudzums) — iespējams, ka pacientam būs

nepieciešams izolācijas režīms;• iespējama asiņošana (pazemināts trombocītu daudzums) — pacientam jāievēro stingrs

gultas režīms.Sāpju nozīme onkoloģiskajiem pacientiem.Sāpes visbiežāk ir slimības simptoms. Tas ir bioloģisks aizsargmehānisms — brīdinājuma signāls,

kurš var atskanēt dažādu iemeslu dēļ. Lielākā daļa cilvēku sāpes uztver kā draudus savai veselībai un labsajūtai. Sāpes var iedalīt divās lielās grupās: akūtās sāpes, hroniskās sāpes.

Akūtās sāpes. Tās izraisa audu bojājums un tas ir stāvoklis, kad cilvēkam pastāv īslaicīga rak-stura sāpes, diskomforta sajūta, kas nav ilgāka par sešiem mēnešiem. Pacientiem ar akūtajām sāpēm simptomi, kas raksturo viņu uzvedību, ir šādi:

• turēšanās pie sāpīgās vietas,• trīcēšana,• sāpju izteiksme sejā,• pozas vai gaitas maiņa,• sāpju reakcija pieskaršanās laikā,• atraušanās refl ekss.

166 167

Hroniskās sāpes. Sāpes, kas pastāv ilgstoši un to ārstēšanai nepieciešams ilgs laika posms — il-gāk par sešiem mēnešiem. Pacientus ar hroniskajām sāpēm raksturo šādi noteicoši simptomi:

• sāpju izteiksme sejā,• krišanās svarā,• bezmiegs,• vārdos izsaka sāpju sajūtas,• piesardzīgas kustības,• nospiests garastāvoklis,• personības pārmaiņas,• nervozitāte,• bailes no atkārtotas traumas,• nespēja turpināt iepriekšējās aktivitātes.

Sāpju dēļ rodas kompleksas fi ziskās, psiholoģiskās un sociālās problēmas.Aprūpējot onkoloģiskos pacientus ar sāpēm, jāatceras, ka šiem pacientiem ir lielas ciešanas.

Pirms uzsākt aprūpi, svarīgi noskaidrot, vai pacientam nesāp. Sāpju gadījumā vēlams veikt atsāpi-nāšanu un tikai pēc tam veikt aprūpi. Tas pats attiecas arī uz izmeklējumiem. Iespējamā problēma, veicot aprūpi, var būt pacienta nevēlēšanās kaut ko darīt. Tad, kad sāp — pacients nevar neko veikt, bet, kad nesāp — pacients vēlas izbaudīt šo mirkli un baidās no jaunām sāpēm.

Aprūpes īpatnības pacientiem ar krūts audzējiem.Sievietes ļoti pārdzīvo saslimšanu ar krūts audzēju. Tā parasti ir liela emocionāla trauma. Sie-

vietes jūtas ļoti nedrošas par savu nākotni. Šai laika periodā sievietēm ir nepieciešams emocionāls atbalsts. Tādēļ liela nozīme ir medicīnas personāla attieksmei. Svarīgi ir uzklausīt pacienti, kad viņa vēlas parunāties, izvairīties no nevajadzīgas padomu došanas, ja paciente to nevēlas. Sarunā ar pa-cienti svarīgi pastāstīt, ka viņa nav vienīgā ar šādu problēmu.

Aprūpes īpatnības pacientiem ar plaušu audzējiem.Elpošanas traucējumi būs līdzīgi kā citu plaušu slimību gadījumos, un arī aprūpe būs līdzīga.

Veiciet regulāru elpošanas rādītāju kontroli, novērtējiet pacienta klepu. Elpošanu atvieglo pussēdus stāvoklis gultā. Var veikt elpošanas un klepināšanas vingrinājumus. Maziniet satraukumu, kas ir saistīts ar elpas trūkumu, iesakot atslābinošus vingrinājumus.

Asiņošana no plaušām onkoloģiskajiem pacientiem ir tikpat nepatīkama kā traumu vai citu plaušu slimību gadījumā. Aprūpes pamatprincipi ir līdzīgi.

Pacientiem raksturīgas sāpes. Ir pazemināta apetīte — aprūpējot uzsveriet pilnvērtīga uztura nozīmi. Lai mazinātu diskomfortu, pacientiem var ieteikt ēst mazākām porcijām, iespēju robežās — pacientam tīkamu ēdienu.

Aprūpe pacientiem ar gremošanas sistēmas audzējiem.Pacientu problēmas un aprūpe ir saistīta ar pamatsimptomu mazināšanu. Pamatproblēma ir

saistīta ar uztura uzņemšanu un izkārnījumu izvadīšanu, ko ietekmē audzēju lokalizācija, slimības attīstības pakāpe. Nereti pacientiem vairs nav iespējams veikt radikālu palīdzību un, lai atvieglotu pacienta stāvokli, veic paliatīvās operācijas, izveidojot stomas — mākslīgi izveidotas atveres, lai:

• nodrošinātu barības ievades funkciju (gastrostoma, enterostoma);• nodrošinātu izkārnījumu izvadīšanu (ileostoma, kolonostoma).

Pēc stomas izveidošanas ir jāveic tās aprūpe atbilstoši standartam un pacientam jāsniedz psiho-loģisks atbalsts.

Melanomas profi lakse. Svarīgs melanomas riska mazināšanas faktors ir profi lakse. Primārās profi lakses mērķis ir cen-

sties pasargāt pašam sevi un izvairīties no melanomu veicinošiem faktoriem:• nepakļaut zīdaiņus līdz 1 gada vecumam tiešai Saules staru iedarbībai;• bērniem un pusaudžiem ierobežot uzturēšanās ilgumu saulē un obligāti lietot piemērotu

sauli atstarojošu un aizturošu apģērbu, galvassegu un aizsargkrēmus;• katram cilvēkam svarīgi noteikt savu individuālo ādas tipu un ādas reakciju uz ultravio-

leto starojumu;• nav ieteicama mākslīga apsauļošanās kosmētiskos nolūkos, ņemot vērā, ka ultravioletie

stari ir potenciāls melanomu veicinošs faktors;• ja izvairīšanās no Saules nav iespējama, tad noteikti jālieto aizsarglīdzekļi (apģērbs, ce-

pure, brilles, krēmi);• atcerieties, ka arī ēnā iespējams pārsauļoties;• neaizmirstiet cepuri (īpaši plikpauriem, skūtgalvjiem, cilvēkiem ar plāniem, rudiem vai

gaišiem matiem), turklāt vēlama arī cepure ar platām malām, kas daļēji pasargā arī kaklu;• lietot speciālas saulesbrilles, vēlams ar īpaši pielāgotiem sānu aizsegiem;• lietot saules aizsargkrēmus ar aizsargfaktoru robežās no 10—15;

Sekundārās profi lakses mērķis ir iespējami agri pamanīt slimīgās pārmaiņas ādā, tādējādi ma-zinot mirstību no melanomas. Melanomas veidošanās process parasti ir lēns, ko nosacīti varētu attēlot šādi: parasta dzimumzīme–atipiska dzimumzīme–melanoma in situ–radiāli augoša melano-ma–vertikāli augoša melanoma.

Aprūpes īpatnības pacientiem ar ādas jaunveidojumiem.Aprūpējot pacientus ar ādas audzējiem, jāatceras, ka pacientiem ir ādas veseluma traucējumi.

Āda pilnvērtīgi nespēj veikt savas funkcijas. Pie ādas audzējiem iespējamas plašas, slikti dzīstošas brūces un čūlas. Tās prasa ilgstošu un rūpīgu ārstēšanu un kopšanu. Iespējams, ka šādiem pacien-tiem bieži jāmaina pārsēji, jo bojājuma vietas sulo. Regulāri novēro pārsēju stāvokli. Rūpīgi izvēlas ādas kopšanas līdzekļus un seko, lai tie nenokļūst brūcē vai uz pārsēja.

Aprūpes īpatnības pacientiem ar ginekoloģiskajiem un prostatas audzējiem.Pacientēm ar ginekoloģiskajiem audzējiem ir nepieciešams tikpat liels emocionālais atbalsts kā

pacientēm ar krūts audzējiem. Tā kā galvenās ārstēšanas metodes ir operācija, apstarošana vai ķī-mijterapija, tad aprūpe ir saistīta ar šīm ārstēšanas metodēm un ir līdzīga, kā aprakstīts iepriekš.

Pacientiem ar prostatas audzējiem viena no visbiežāk sastopamajām problēmām ir apgrūtināta mikcija. Lai varētu kontrolēt, vai pacients izdala pietiekami daudz urīna un tas neuzkrājas urīnpūslī, ir jāmēra diurēze. Izmērītā diurēze precīzi ir jādokumentē un jāsaskaita kopējā diennakts diurēze. Stundā cilvēka nieres izvada vismaz 30 ml urīna. Ja stundas diurēze ir mazāka — jādomā, kādēļ.

Krūts dziedzeru pašizmeklēšana.Tā sievietei var sniegt pilnīgu informāciju par krūšu stāvokli. Jāveic reizi mēnesī pirmajā nedēļā

pēc menstruālās asiņošanas vai menopauzē vienā noteiktā mēneša dienā. Pašizmeklēšana jāuzsāk 20 gadu vecumā.

168 169

1. Spoguļa priekšā labā apgaismojumā apskata un salīdzina abu krūšu formu, lielumu, ādas krāsu (skat. 7. att.). Uzmanība jāpievērš ādas čūlām, izdalījumiem, ievilktiem krūšu galiņiem u. c. Tad rokas nolaiž, atbalsta pret gurniem un spiež plaukstas uz leju, tādējādi sasprindzinot krūškurvja muskuļus. Uzmanīgi aplūko un salīdzina abas krūtis, iztausta paduses un kakla sānu daļas.

2. Guļus stāvoklī, pārbaudot labo krūti, novieto spilvenu zem labā pleca un labo roku aizliek aiz galvas. Ar kreisās rokas iztaisnotiem pirkstiem rūpīgi apļveidā iztausta labo krūti. Jāpievērš uzma-nība veidojumiem un sacietējumiem. Tāpat izmeklē kreiso krūti. Jāpārbauda arī, vai nav izdalījumu no krūts galiņa, to saspiežot un apskatot veļu. Ja atrod pārmaiņas, nekavējoties jādodas pie onko-loga, ķirurga, ginekologa vai ģimenes ārsta.

3. Mazgājoties āda ir mitra un labāk slīd. Ar iztaisnotiem pirkstiem rūpīgi jāizmeklē abas krūtis. Kustības var būt apļveida, pa vertikāli uz augšu un leju, no krūts malām uz centru un atpakaļ.

7. attēls. Krūts izmeklēšana.

Ja sūdzību nav, tad ginekologs būtu jāapmeklē reizi gadā.

KOPSAVILKUMSAudzējs jeb tumors (latīņu valodā tumor — pietūkums) ir jaunveidojums, kas rodas vietējas

pastiprinātas audu augšanas dēļ, turklāt šūnu augšana nenoris normāli. Audzējs var skart jebkuru orgānu un var izraisīt traucējumus daudzās organisma sistēmās. Audzējs nav viena atsevišķa sli-mība. Ar šo nosaukumu apzīmē vairāk par diviem simtiem audzēju veidu. Katra pacienta reakcija uz audzēju var būt ļoti individuāla, gan fi zioloģiski, gan psiholoģiski atšķirīga atkarībā no pacienta personības, paštēla, kultūras un iepriekšējās pieredzes.

Ļaundabīgā audzēja pamatelements ir atipiska šūna ar atšķirīgu vielmaiņu. Pagaidām nav kon-statētas būtiskas kvalitatīvas atšķirības šūnu uzbūvē (morfoloģijā) un vielmaiņā, kas ļautu atšķirt audzēju šūnu no normālas šūnas.

Labdabīgo audzēju šūnām raksturīgāka lielāka morfoloģiskā vienveidība; t.s. priekšvēža proce-sos sastopamas šūnas, kuras veido it kā pāreju uz ļaundabīgo audzēju.

Vēzis ir pieaugoša problēma visā pasaulē un arī Latvijā. Kopš 1995. gada saslimušo skaits Latvijā ir palielinājies par 20,9% gadā, bet incidences biežums, rēķinot uz 100 000 iedzīvotāju, ir palielinā-jies no 320,5 saslimušajiem 1995. gadā līdz 430,8 saslimušajiem 2005. gadā, bet 2006. gadā — līdz 451,1. Pēc Latvijas Vēža pacientu reģistra datiem, Latvijā 2006. gadā vēzis pirmo reizi mūžā tika di-agnosticēts 10 321 cilvēkiem. Nāves cēloņu struktūrā ļaundabīgie audzēji ieņem otro vietu aiz sirds un asinsvadu slimībām.

Kontroljautājumi1. Ar ko atšķiras audzēja audi no normālajiem audiem?2. Kādas ir augšanas īpatnības labdabīgajiem audzējiem?3. Kādas ir augšanas īpatnības ļaundabīgajiem audzējiem?4. Kādi ir organisma iekšējie faktori, kas var veicināt audzēja attīstību?5. Kādi ir galvenie nozīmīgi ētikas principi, aprūpējot onkoloģiskos pacientus?6. Raksturojiet, kas ir paliatīvā aprūpe!

SEKSUĀLI TRANSMISĪVO UN ĀDAS SLIMĪBU PACIENTU APRŪPE UN PACIENTU IZGLĪTOŠANAS PRINCIPI

Seksuāli transmisīvās slimības (STS) ir infekcijas slimības, kuras iegūst galvenokārt dzimum-kontakta laikā ar infi cētu partneri, ja neveic profi laktiskus pasākumus. Iekaisums parasti skar dzi-mumceļu un urīnceļu gļotādu. STS var būt gan vīrusu, gan bakteriālas dabas. Ar tām var infi cēties vaginālā (sievietes maksts), orālā vai anālā seksa laikā. Savukārt kaunuma utis, kašķis, kārpas, ģeni-tālais herpess (vīrusinfekcija) var tikt nodots partnerim, tikai saskaroties ar ķermeņa virsmām.

170 171

BAKTERIĀLAS DABAS SEKSUĀLI TRANSMISĪVĀS SLIMĪBASSaslimšanu skaitu Latvijā skat. 12. tabulā.

12. tabula. Seksuāli transmisīvās slimības.Slimības nosaukums

Gadījumu skaits2008. gads 2009. gads

V VI VII VIII IX X XI XII I II III IV VGonoreja 43 29 51 47 50 52 34 43 36 33 47 36 18Sifi liss 12 9 20 34 17 26 17 25 10 25 20 14 11Hlamidioze 36 28 44 57 58 101 103 88 90 107 101 105 52

Gonoreja.Gonoreja ir hroniska dzimumceļu un urīnceļu gļotādu slimība, ko izraisa baktērijas Neisseria

gonorrhoeae. Simptomi.Sievietēm: zaļgani, strutaini izdalījumi no dzimumorgāniem; sāpes vēdera lejasdaļā; bieža, sā-

pīga urinēšana; ilgstošas, neregulāras vai sāpīgas menstruācijas.Vīriešiem: sāpīga urinēšana; strutaini izdalījumi no urīnizvadkanāla, īpaši slimības sākumsta-

dijā; bieža urinācija; sāpes vēdera lejasdaļā.Pirmās sūdzības var rasties 3 dienu līdz 3 nedēļu laikā pēc infi cēšanās, bet slimība var noritēt arī

ar vājiem simptomiem.Infekcijas pārnešanas mehānisms.Infi cēšanās notiek dzimumkontaktu ceļā. Infi cējoties orālā vai anālā seksa laikā, iekaisums attīst-

īsies rīklē vai taisnajā zarnā. Ja pēc tualetes lietošanas nemazgā rokas, gonoreja var tikt ienesta acu gļotādā, kur attīstās akūts iekaisums. Ar gonoreju slimojoša māte dzemdību laikā var infi cēt bērnu. Ar gonoreju var infi cēties, lietojot kopīgus higiēnas priekšmetus — mitrus dvieļus, sūkļus. Šādā ceļā infekciju var pārnest arī uz mazu meiteņu dzimumceļiem.

Diagnostika.Gonorejas diagnozi apstiprina ar laboratoriskajiem izdalījumu izmeklējumiem.Komplikācijas:

• strutains acs konjunktīvas iekaisums (blenoreja),• locītavu iekaisums,• taisnās zarnas iekaisums (proktīts),• strutains mandeļu iekaisums (tonsilīts).

Aprūpe.Pacientu ārstēšanu un aprūpi var veikt mājas apstākļos, lietojot ārsta nozīmētos medikamentus.Pacienta izglītošana.

• Pacientam un viņa tuviniekiem izstāsta par slimības norisi, ārstēšanu, kopīgi plāno ap-rūpi, ņemot vērā pacienta viedokli un uzskatus.

• Infekcija ir izārstējama. Pārslimota gonoreja nerada imunitāti un ir iespējama atkārtota infi cēšanās.

• Neārstēta gonoreja gan vīriešiem, gan sievietēm var izraisīt neauglību un locītavu iekai-sumu. Sievietēm iespējams akūts vēderplēves iekaisums un sastrutojums mazajā iegurnī.

• Gonoreja ir izārstēta tikai tad, ja klīniski nav atrodami iekaisuma perēkļi un laboratoris-kajās analīzēs gonokoki nav atrodami vismaz divu menstruālo ciklu laikā vai vīriešiem 2—3 mēnešu laikā.

Sifi liss.Sifi lisa ierosinātājs ir Treponema pallidum.Simptomi:

• cietas čūliņas,• palielināti limfmezgli,• izsitumi uz ādas un gļotādām.

Pirmās sifi lisa pazīmes parasti parādās 3 līdz 6 nedēļas pēc infi cēšanās.Sākumā parādās nesāpīgas, cietas čūliņas (cietais šankrs jeb ulcus durum) uz ārējiem dzimumor-

gāniem, pēc pāris nedēļām palielinās limfmezgli cirksnī, vēl pēc trim nedēļām uz ādas un gļotādām parādās izsitumi — sārti plankumi, mezgliņi. Limfmezgli palielinās arī citās vietās. Pāris mēnešu laikā primārā čūliņa sadzīst un izzūd arī izsitumi. Izsitumi atkārtoti parādās pēc trim mēnešiem, sāk izkrist mati, aizsmok balss. Nākamie izsitumi ir lielāki un lokalizējas uz gļotādām, dzimumor-gāniem, plaukstām, pēdām, ķermeņa sānu virsmām. Uz skausta rodas bālgani plankumi, sāk izkrist mati. Šī stadija var ilgt vairākus gadus.

Ja neārstējas, 3—10 gadus pēc infi cēšanās ādā, gļotādā, iekšējos orgānos, nervu sistēmā, lielajos asinsvados veidojas īpaši veidojumi — gummas vai tuberkuli. Tie rada smagas anatomiskas pārmai-ņas un orgānu funkciju traucējumus.

Infekcijas pārnešanas mehānisms. Infi cēšanās ar sifi lisu galvenokārt notiek dzimumkontaktu laikā. Infi cēties iespējams arī, pārlejot

asinis, lietojot kopīgas šļirces un adatas. Ar sifi lisu slima sieviete var dzemdēt bērnu ar iedzimtu sifi lisu. Ar sifi lisu var infi cēties arī ciešā sadzīves kontaktā — skūpstoties, smēķējot vienu cigareti. Biežāk sadzīves ceļā infi cē mazus bērnus, kad slimais piederīgais, kuram mutē ir sifi lisa izsitumi, aplaiza karotīti vai knupīti, kuru dod bērnam.

Diagnostika.Sifi lisa diagnozi apstiprina ar laboratoriskajiem izmeklējumiem.Aprūpe.Pacientu ārstēšanu un aprūpi var veikt mājas apstākļos, lietojot ārsta nozīmētos medikamentus.Pacienta izglītošana.

• Pacientam un viņa tuviniekiem izstāsta par slimības norisi, ārstēšanu, kopīgi plāno ap-rūpi, ņemot vērā pacienta viedokli un uzskatus.

• Infekcija ir izārstējama, bet vēlākās stadijās ārstēšana ir ilgstoša. • Ja laicīgi neuzsāk ārstēšanu, notiek neatgriezeniskas pārmaiņas visos orgānos un nervu

sistēmā, kam seko invaliditāte vai pat nāve.Bakteriālā vaginoze.Bakteriālā vaginoze ir polimikrobiska infekcija (infekciju izraisa vairāki mikroorganismi), kuras

ierosinātāji var būt Gardnerella vaginalis, Bacteroides, Mobiluncus, Peptococci, M. hominis.

172 173

Simptomi:• smakojoši, pelēcīgi bālgani izdalījumi,• dzimumorgānu nieze,• sāpīga urinācija.

Patogēnie mikroorganismi savairojas maksts gļotādā, turpretim pienskābi radošie laktobaciļi, kas nodrošina maksts sekrēta normālo skābo reakciju, ir izzuduši. Šo pārmaiņu cēlonis ir dishor-monālas pārmaiņas organismā un citu infekciju klātbūtne.

Vīriešiem gardnerellas izraisa urīnizvadkanāla iekaisumu ar nelieliem izdalījumiem un reizēm nepatīkamas sajūtas urīnizvadkanālā.

Diagnostika.Bakteriālās vaginozes diagnozi apstiprina ar maksts vai urīnizvadkanāla iztriepes laboratorisku

izmeklējumu, konstatējot tipiskas gļotādas mikrofl oras pārmaiņas un mikroorganismus.Aprūpe.Pacientu ārstēšanu un aprūpi var veikt mājas apstākļos, lietojot ārsta nozīmētos medikamentus.Pacienta izglītošana.

• Pacientam un viņa tuviniekiem izstāsta par slimības norisi, ārstēšanu, kopīgi plāno ap-rūpi, ņemot vērā pacienta viedokli un uzskatus.

• Slimība ir veiksmīgi ārstējama, bet galvenais uzdevums ir disbakteriozes veicinošo fak-toru likvidēšana.

Hlamidioze.Savu īpašību dēļ hlamīdijas ir starpposms starp vīrusiem un baktērijām. Līdzīgi vīrusiem, tās

vairojas tikai dzīvās šūnās, jo ir obligāti šūnu parazīti un neaug uz mākslīgām barotnēm. Bet to šūnu siena, šūnu elementi un bioķīmiskais sastāvs ir tāds pats kā baktērijām.

Simptomi.Hlamidioze ir baktēriju izraisīta dzimumorgānu slimība, ar ko infi cējas dzimumkontaktu ceļā.

Pirmās sūdzības var parādīties 1 līdz 3 nedēļu laikā pēc infi cēšanās, tomēr vairumā gadījumu sli-mība norit bez sūdzībām.

Ja infi cēšanās notikusi orālā seksa rezultātā, parādās sāpes kaklā un izdalījumi aizdegunē. Anālai hlamīdiju infekcijai raksturīgs sāpīgums taisnās zarnas apvidū un gļotaini, strutaini izdalījumi no anālās atveres. Infekcijai iekļūstot acu gļotādā, attīstās konjunktivīts.

Sievietēm ginekoloģiskajās apskatēs tiek konstatēts hronisks urīnizvadkanāla iekaisums, hro-nisks dzemdes kakla iekaisums, nereti pat dzemdes kakla erozija. Var attīstīties arī Bartolīna dzie-dzera iekaisums, kad ārējos dzimumorgānos mazo kaunuma lūpu mugurējā trešdaļā veidojas sāpīgs sastrutojis sabiezējums. Ar laiku sākas velkošas sāpes vēdera lejasdaļā, krustos, kā arī menstruālā cikla traucējumi.

Vīriešiem sākumā ir mazsimptomātisks urīnizvadkanāla iekaisums, kas divu mēnešu laikā pāriet hroniskā uretrītā. Infekcija bieži izraisa priekšdziedzera iekaisumu (prostatītu) ar tam raksturīgām nepatīkamām sajūtām un urinācijas traucējumiem. Var iekaist arī sēklinieks (orhīts) un tā piedēklis (orhoepididimīts). Urīnpūšļa iekaisums, ko izraisījušas hlamīdijas, rada sāpīgumu urinācijas laikā un vēlēšanos bieži urinēt.

Diagnostika.Hlamidiozes diagnozi apstiprina ar iztriepes laboratorisku izmeklējumu vai antivielu noteikšanu

asins serumā. Komplikācijas:

• locītavu iekaisums,• Reitera slimība.

Reitera slimība — hlamīdiju infekcija vienlaikus izraisījusi urīndzimumceļu, acs konjunktīvas un locītavu iekaisumu ar smagu vispārējo stāvokli, kas jāārstē stacionārā, lai slimnieks nekļūtu in-valīds.

Aprūpe.Pacientu ārstēšanu un aprūpi var veikt mājas apstākļos, lietojot ārsta nozīmētos medikamentus.Pacienta izglītošana.

• Pacientam un viņa tuviniekiem izstāsta par slimības norisi, ārstēšanu, kopīgi plāno ap-rūpi, ņemot vērā pacienta viedokli un uzskatus.

• Infekcija ir grūti izārstējama. Tā ir izārstējama, ja pareizi un savlaicīgi noteikta diagnoze un ārstējas visi seksa partneri.

SĒNĪŠU IZRAISĪTĀS SEKSUĀLI TRANSMISĪVĀS SLIMĪBASKandidamikoze.Kandidamikozi izraisa raugveida sēnīte Candida albicans.Simptomi:

• dedzināšanas sajūta,• nieze,• biezpienveida aplikumi,• sāpīga urinācija,• tieksme bieži urinēt.

Slimības izraisītājs ir cilvēka organismā un kļūst patogēns, pavājinoties gļotādas aizsargspējai. Ja notikusi infi cēšanās dzimumkontakta ceļā (lielākoties vīriešiem), tad slimības pazīmes var rasties pēc 3—5 dienām, bet tas ir atkarīgs no indivīda ādas un gļotādas aizsargspējas.

Rauga sēnītes pastiprināti vairojas novājinātā organismā, diabēta gadījumā, grūtniecības laikā vai var būt sekas plaša spektra iedarbības antibiotiku lietošanai.

Sievietēm raugveida sēnīte izraisa ārējo dzimumorgānu un maksts iekaisumu. Slimība sākas ar dedzināšanas sajūtu, niezi un daudziem biezpienveida aplikumiem, zem kuriem veidojas erozijas.

Vīriešiem, kuriem slimība sākusies pēc kontakta ar slimu partneri, sākas dzimumlocekļa galvi-ņas un priekšādas iekšējās virsmas iekaisums (balanopostīts). Tas rada dedzināšanas sajūtu un niezi, iekaisušās vietas ir sarkanas, klātas ar bālganu aplikumu, zem kura āda ir erozīva un viegli asiņo. Iekaisuma dēļ var rasties fi moze (priekšādas sašaurinājums, kas neļauj atsegt dzimumlocekļa gal-viņu) vai parafi moze (priekšādas uztūkums, kas spiež uz dzimumlocekļa galviņu, izraisot asinsrites traucējumus). Šādas komplikācijas gadījumā draud dzimumlocekļa galviņas atmiršana. Ja vīrietim

174 175

kandidamikoze attīstās iekšēju cēloņu izraisīta, iekaisums ir urīnizvadkanālā (uretrīts), kas rakstu-rojas ar sāpīgu urināciju un bālganiem izdalījumiem no urīnizvadkanāla.

Diagnostika.Kandidamikozes diagnozi apstiprina ar iztriepes laboratorisku izmeklējumu. Aprūpe.Pacientu ārstēšanu un aprūpi var veikt mājas apstākļos, lietojot ārsta nozīmētos medikamentus.Pacienta izglītošana.

• Pacientam un viņa tuviniekiem izstāsta par slimības norisi, ārstēšanu, kopīgi plāno ap-rūpi, ņemot vērā pacienta viedokli un uzskatus.

• Slimība ir ārstējama, bet mēdz atkārtoties. Lai ārstēšana būtu sekmīga, vienlaicīgi jāārstē arī dzimumpartneris.

• Nepieciešams stiprināt gļotādas aizsargreakcijas, vitamīnterapija, īpaši B2 vitamīns, stabi-lizēt imunitāti, kā arī jāārstē disbakterioze.

VIENŠŪNAS ORGANISMU IZRAISĪTĀS SEKSUĀLI TRANSMISĪVĀS SLIMĪBAS

Trihomonoze.Trihomonoze ir vienšūnas parazīta izraisīta hroniska dzimumorgānu un urīnceļu slimība, ar ko

infi cējas dzimumkontaktu laikā. Slimības izraisītājs ir Trichomona vaginalis.Simptomi.Sievietēm: bālgani dzelteni izdalījumi no dzimumorgāniem; nieze; dedzinoša sajūta un ārējo

dzimumorgānu gļotādas pietūkums; nepatīkama sajūta dzimumakta laikā.Vīriešiem: sāpes un izdalījumi no urīnizvadkanāla; sāpes vai smaguma sajūta starpenes apvidū. Ar trihomonām infi cējas dzimumceļā. Ar trihomonām var infi cēties arī, lietojot kopīgus higiē-

nas priekšmetus — mitrus sūkļus, dvieļus u. c. Pirmie simptomi parādās apmēram pēc 1—3 nedē-ļām pēc infi cēšanās.

Diagnostika.Trihomonozes diagnozi apstiprina ar iztriepes laboratorisku izmeklējumu. Aprūpe.Pacientu ārstēšanu un aprūpi var veikt mājas apstākļos, lietojot ārsta nozīmētos medikamentus.Pacienta izglītošana.

• Pacientam un viņa tuviniekiem izstāsta par slimības norisi, ārstēšanu, kopīgi plāno ap-rūpi, ņemot vērā pacienta viedokli un uzskatus.

• Infekcija ir izārstējama. Tā bieži noris vienlaikus ar citām seksuāli transmisīvajām slimī-bām.

• Ārstēšana nepieciešama abiem partneriem pat tad, ja vienam izmeklēšanas atradne ir negatīva un nav sūdzību.

• Sievietēm neizārstēta trihomonoze var kļūt par iemeslu olvadu iekaisumiem.

VĪRUSU IZRAISĪTĀS SEKSUĀLI TRANSMISĪVĀS SLIMĪBASSaslimšanu skaitu Latvijā skat. 13. tabulā.

13. tabula. Seksuāli transmisīvās slimības.Slimības

nosaukumsGadījumu skaits

2008. gads 2009. gadsV VI VII VIII IX X XI XII I II III IV V

HIV 25 20 25 25 37 34 20 42 27 23 18 22 10AIDS 6 6 7 6 0 11 9 5 4 2 2 5 10

HIV/AIDS.HIV/AIDS vēsture pasaulē.Par HIV infekcijas izplatības sākumu pasaulē uzskata laiku no 1980. līdz 1984. gadam. Kopš

tā laika visā pasaulē infi cējušies gandrīz 40 miljoni cilvēku visdažādākajās sabiedrības grupās un slāņos. HIV izplatību katrā konkrētajā valstī būtiski ietekmē sociālekonomiskā situācija, kultūrvēs-turiskās tradīcijas, mentalitāte un citi aspekti.

Pirmie slimības gadījumi tika aprakstīti jau 1978. gadā Ņujorkā. 1981. gada sākumā gados jau-nam slimniekam konstatēja ādas audzēju, kas parasti veidojas cilvēkiem pēc 70 gadu vecuma — Ka-poši sarkomu, kas attīstījies uz izteikti novājinātas imūnsistēmas fona.

Sākumā ASV lielajās pilsētās, galvenokārt Ņujorkā, Sanfrancisko un Losandželosā, lēnām pie-auga šādu slimnieku skaits. 1981. gada beigās ASV jau bija fi ksēti apmēram 30 šādu visai neparastu saslimšanas gadījumu. Visi slimnieki, smagi mocījušies, nomira.

Jau pašu pirmo slimnieku izmeklēšanas rezultāti norādīja uz to, ka viņiem bojāta imūnsistēma. Tieši šai sistēmai ir vissvarīgākā nozīme organisma aizsardzībā pret infekcijām un audzēju veidoša-nos.

Tā kā pirmie desmiti un simti AIDS gadījumu tika reģistrēti tikai vīriešu homoseksuālistu vidū, tad gluži dabiski, ka slimību mēģināja sasaistīt ar šo cilvēku dzimumdzīvi.

Taču jau 1982. gadā AIDS konstatēja tādiem slimniekiem, kuriem izdarīta asins pārliešana, pēc tam arī narkomāniem, kas ievada narkotiskās vielas vēnā.

Sākotnēji uzskatīja, ka infi cēšanās ar HIV vīrusu heteroseksuālos dzimumkontaktos (sieviete ar vīrieti) notiek reti, tomēr drīz pēc slimības atklāšanas infi cēto vīriešu un sieviešu attiecība kļuva gandrīz 1:1.

Astoņdesmito gadu sākumā AIDS izraisītāju vienlaicīgi identifi cēja divas pētnieku grupas ASV un Francijā. 1983. gadā Pastēra institūtā (Francijā) Lūks Montanjē izdalīja vīrusu no kāda AIDS slimnieka audiem un nosauca to par LAV (Lymphadenopathy Associated Virus), bet 1984. gadā Ro-berts Gallo no Nacionālā vēža izpētes institūta (ASV) izolēja vīrusu, kuru nosauca par HTLV-III (Human T-Lymphotropic Virus Type III). Šie vīrusi izrādījās identiski un tika nosaukti par HIV: H — Human (cilvēka), I — Immunodefi ciency (imūndefi cīta), V — Virus (vīruss).

HIV izraisa hronisku, lēni progresējošu infekciju, kuras galastadijā attīstās AIDS jeb iegūtais imūndefi cīta sindroms: A — Acquired (iegūtais), I — Immuno- (imūn-), D — defi ciency (defi cīta), S — Syndrome (sindroms).

176 177

HIV infekcijas norise.HIV infekcija ir hroniska, lēni progresējoša infekcijas slimība, kuru izraisa cilvēka imūndefi cīta

vīruss (HIV), kas, nonākot organismā, lēnām sagrauj cilvēka imūnsistēmu. Ar šo vīrusu infi cētu cilvēku sauc par HIV infi cētu vai HIV vīrusa nēsātāju.

HIV vīrusam nonākot cilvēka organismā, kā uz jebkuru infekciju, arī uz to reaģē imūnsistēma, veidojot specifi skas antivielas cīņai ar šo infekciju. Bet cilvēka imūnsistēma nav spējīga iznīcināt HIV vīrusu, tāpēc, reiz iegūta, šī infekcija saglabājas visu atlikušo mūžu.

Vīrusa izplatīšanās stadija sākas apmēram 1—2 nedēļas pēc infi cēšanās brīža un var ilgt līdz 6 mēnešiem. Vidēji 1—2 nedēļas pēc infi cēšanās var novērot ķermeņa temperatūras paaugstināša-nos (1—2 dienas) vai arī citus akūtas vīrusa infekcijas īslaicīgus un pārejošus simptomus. Šo stadiju novēro aptuveni 20—30% HIV infi cēto cilvēku. Šajā stadijā organisma imūnsistēma sāk veidot an-tivielas pret HIV vīrusu. Veicot HIV testu šā perioda sākumā, analīžu rezultāti var būt negatīvi — ir antivielas pret HIV vīrusu (loga periods). Perioda beigās asinīs būs konstatējamas antivielas pret HIV vīrusu.

Latentajā periodā nenovēro nekādus fi ziski jūtamus un fi ksējamus simptomus — slimības pa-zīmes. Infi cētie jūtas un izskatās veseli. Šis periods var ilgt no dažiem mēnešiem līdz 10 un vairāk gadiem. Tāpēc infi cētā persona visbiežāk neapzinās savu stāvokli.

Ar AIDS saistītais komplekss ir slimības stadija, kurā infi cētajam cilvēkam parādās specifi sko klīnisko simptomu kopums. Slimības simptomi vēl nav krasi izteikti. Biežāk novēro apetītes zu-dumu, krišanos svarā, drudzi, uzņēmību pret dažādām infekcijām.

AIDS ir HIV infekcijas beigu stadija, kad cilvēka imūnsistēma nav spējīga cīnīties ar audzējiem un infekcijām, kuras parastos apstākļos slimības neizraisa.

Simptomi.Pieaugot vīrusu daudzumam organismā un mazinoties organisma aizsardzības spējām, infi cēta-

jam cilvēkam sāk parādīties noteikti simptomi. Sākumā visbiežāk novēro: • apetītes zudumu, • novājēšanu, • nogurumu, darbaspēju mazināšanos, • drudzi, paaugstinātu temperatūru, • izteiktu svīšanu naktīs, ādas pārmaiņas, • hronisku caureju, • uzņēmību pret infekciju slimībām, • palielinātus limfmezglus.

HIV vīruss var bojāt arī nervu sistēmu un izraisīt smadzeņu darbības traucējumus. Šī HIV infek-cijas stadija strauji progresē un parasti beidzas ar nāvi.

Diagnostika.HIV antivielu noteikšana cilvēka asins serumā.Aprūpe.

• Slimības norises gadījumā pacientu ārstēšanu un aprūpi var veikt mājas apstākļos.• Lietot ārsta nozīmētos medikamentus.

• Motivēt pacientu iesaistīties ārstēšanas procesā, sadarboties ar ārstiem un pilnībā jāap-zinās, ka antiretrovirālo medikamentu lietošana būs jāturpina visu mūžu. Ārstēšanā ne-drīkst būt pārtraukumu, neraugoties uz grūtībām, ko tā var izraisīt.

Pacienta un viņa ģimenes locekļu izglītošana.• Pacientam un viņa tuviniekiem izstāsta par slimības norisi, ārstēšanu, kopīgi plāno ap-

rūpi, ņemot vērā pacienta viedokli un uzskatus.• Pašreiz nav zāļu HIV infekcijas izārstēšanai, nav arī vakcīnu efektīvai šīs infekcijas profi -

laksei, bet, savlaicīgi veicot speciālu ārstēšanas kursu, iespējams pagarināt laika periodu, kad cilvēks jūtas praktiski vesels, t. i., aizkavēt AIDS stadijas iestāšanos. Tāpēc svarīgi infi cēšanos ar HIV vīrusu konstatēt laikus.

• Antiretrovirālā terapija ir galvenais AIDS slimnieku ārstēšanas paņēmiens. Tā nedod pil-nīgu izdziedināšanu, bet var uz vairākiem gadiem aizkavēt slimības attīstības procesu. Ārstēšana nozīmē pastāvīgu medikamentu (vairāku zāļu kombināciju) lietošanu ik dienu visu mūžu. Antiretrovirālie medikamenti aizkavē HIV vairošanos organismā, līdz ar to optimizē kopējo veselības stāvokli un dod iespēju infi cētajam cilvēkam dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Šī specifi skā ārstēšana savā ziņā ir arī HIV izplatības profi lakse, jo var samazināt HIV daudzumu infi cētā cilvēka organisma šķidrumos (asinīs, izdalījumos no dzimumor-gāniem un mātes pienā) līdz tādam līmenim, ka tie nav infekciozi un bīstami citiem cil-vēkiem. Tas nozīmē, ka antiretrovirālās terapijas pieejamība ir būtiski nozīmīga ne tikai HIV infi cētajiem cilvēkiem, bet arī sabiedrībai kopumā.

• Nepareiza (galvenokārt, neregulāra) antiretrovirālo medikamentu lietošana var izraisīt pret medikamentiem rezistentu HIV formu veidošanos, t. i., vīruss attīsta tādas formas, kurām lietotās zāļu kombinācijas vairs nepalīdz. Ar šādām vīrusa formām infi cētiem cil-vēkiem var rasties grūtības piemērot optimālu ārstēšanu.

• Izsargāties no infi cēšanās ar HIV var: - uzturot seksuālās attiecības ar vienu pastāvīgu dzimumpartneri, kurš nelieto narko-

tiskās vielas un kuram nav citu dzimumpartneru; - atturoties no gadījumrakstura dzimumkontaktiem; - gadījumrakstura dzimumkontaktu laikā vienmēr lietojot prezervatīvus — tie ma-

zina risku infi cēties ar HIV vīrusu un citām seksuāli transmisīvajām slimībām; - injicējot narkotiskās vielas, izmantot tikai savu šļirci un adatas, nelietojot narkotikas

no kopēja trauka; - darbā un situācijās, kurās ir saskare ar asinīm vai citiem organisma šķidrumiem

(sperma, maksts izdalījumi, asiņainas krēpas u. c.) vienmēr lietot aizsarglīdzekļus (gumijas cimdus u. c.).

• Var infi cēties: - stājoties dzimumkontaktos ar HIV infi cētu cilvēku; - injicējot narkotiskās vielas — lietojot šļirces vai adatas kopīgi ar HIV infi cētu cil-

vēku; - pārlejot infi cētas asinis vai asiņu preparātus;

178 179

- HIV infi cēta sieviete var infi cēt savu bērnu grūtniecības vai dzemdību laikā, kā arī barojot bērnu ar krūti.

• Ar HIV nevar infi cēties: - lietojot kopīgu apģērbu, - lietojot kopīgus traukus, - sarokojoties, - šķaudot, klepojot, - no kukaiņiem, to kodieniem, - kopjot AIDS slimniekus, - peldoties baseinā, - izmantojot sabiedriskās tualetes. • Ja HIV infi cētais cilvēks gatavojas ceļot uz "siltajām zemēm", viņam jāvakcinējas pret da-

žādām tropu slimībām, jo novājinātās imunitātes dēļ iespēja saslimt ir daudz lielāka nekā citiem cilvēkiem. Vakcinēšanās neietekmē HIV infi cētā cilvēka veselību. Komplikācijas var rasties, ja ir vajadzība vakcinēties pret dzelteno drudzi. Pasaules Veselības organi-zācijas speciālisti to neiesaka, tādēļ infi cētajam cilvēkam par savu HIV statusu noteikti jāinformē medicīnas darbinieks, kas veic vakcinēšanu.

Dzimumorgānu pūslīšēde (Herpes simplex progenitalis).Ierosinātājs — Herpes simplex, ar kuru infi cēti 90% cilvēku, no kuriem 20% ir klīniski simp-

tomi.Simptomi:

• ādas apsārtums,• pūslīši,• palielināti limfmezgli,• nieze.

Dzimumorgānu herpes izraisa divi Herpes simplex serotipi — HSV-1 un HSV-2, biežāk HSV-2. Raksturīga lokalizācija ādas un gļotādas pārejas vietās: vīriešiem — uz priekšādas iekšējās virsmas vai dzimumlocekļa galviņas, sievietēm — uz mazajām un lielajām kaunuma lūpām.

Sākumā rodas ādas apsārtums, kura virsmā veidojas grupveida pūslīši, kas vēlāk pāriet daudzka-meru pūšļos. Tiem plīstot, veidojas polocikliskas erozijas ar serozām vai serozi dzeltenīgām apgul-snēm. Palielinās tuvējie limfmezgli, un pacienti sūdzas par niezi izsutumu vietās.

Infekcijas pārnešanas mehānisms. Infi cēšanās parasti notiek dzimumkontakta laikā, bet var notikt jaundzimušo infi cēšanās dzem-

dību laikā.Herpētiskā infekcija ir recidivējoša un slimības uzliesmojumu izraisa organisma aizsargspēju

mazināšanās.Diagnostika.Herpes simplex progenitalis tipisku formu gadījumā laboratoriskā diagnostika nav nepieciešama.

Diagnozi apstiprina ar virusoloģiskām metodēm, molekulārbioloģisko testu, imūnfermentanalīzes vai imūnfl uorescences testu.

Aprūpe.Pacientu ārstēšanu un aprūpi var veikt mājas apstākļos, lietojot ārsta nozīmētos medikamentus.Pacienta izglītošana.

• Pacientam un viņa tuviniekiem izstāsta par slimības norisi, ārstēšanu, kopīgi plāno ap-rūpi, ņemot vērā pacienta viedokli un uzskatus.

• Infekcija ir izārstējama. • Ārstēšana nepieciešama abiem partneriem.• Herpesvīruss var izraisīt grūtniecības un dzemdību patoloģiju, spontānu abortu un augļa

bojāeju, ģeneralizētu infekciju jaundzimušajiem. Smailās kandilomas.Smailās kandilomas izraisa cilvēka papilovīrusa (DNS grupa) 6. un 11. tips.Simptomi.Inkubācijas periods ir 1—8 mēneši. Slimības attīstību veicina citas uroģenitālās slimības ar izda-

lījumiem un zema imunitāte. Ir trīs kandilomu klīniskie varianti. 1. Papilomatozie izaugumi ir gludi, nedaudz paceļas virs ādas, atgādina juvenilās kārpas. 2. Ādas, gļotādas virsmā uz tievas kājiņas veidojas ziedkāpostam līdzīgi veģetetīvie izaugumi,

kuru krāsa var būt no sārtas līdz ciānai. Lielums var būt no nelieliem elementiem līdz plašiem bojājumiem, kas aizpilda visu maksti, sedz visus dzimumorgānus vai anālo atveri. Plašas kan-dilomas izplata nepatīkamu smaku.

3. Plašie papilomatozie veidojumi var sačūlot vai sastrutot.Ja organisma aizsargsistēma ir laba, kontaktpersonai smailās kandilomas neattīstās.Diagnostika.Smailās kandilomas diagnosticē patohistoloģiskajā izmeklēšanā vai seroloģiski. Aprūpe.Pacientu ārstēšanu un aprūpi var veikt mājas apstākļos, lietojot ārsta nozīmētos medikamentus.Pacienta izglītošana.

• Pacientam un viņa tuviniekiem izstāsta par slimības norisi, ārstēšanu, kopīgi plāno ap-rūpi, ņemot vērā pacienta viedokli un uzskatus.

• Var būt nepieciešama vietējā terapija — ķirurģiska terapija (plašo bojājumu noņemšana), krioterapija, diatermokoagulācija, lāzerterapija.

KOPSAVILKUMSSeksuāli transmisīvas slimības (STS) ir infekcijas slimības, kuras iegūst galvenokārt dzimum-

kontakta laikā ar infi cētu partneri, neveicot profi laktiskus pasākumus. Iekaisums parasti skar dzi-mumceļu un urīnceļu gļotādu. STS var būt gan vīrusu, gan bakteriālas dabas. Ar tām var infi cēties vaginālā (sievietes maksts), orālā vai anālā seksa laikā. Savukārt kaunuma utis, kašķis, kārpas, ģeni-tālais herpess (vīrusinfekcija) var tikt nodots partnerim, tikai saskaroties ar ķermeņa virsmām.

180 181

Kontroljautājumi1. Kādi mikroorganismi ierosina STS?2. Kādi ir iespējamie infekcijas pārnešanas mehānismi STS gadījumā?3. Kāpēc svarīgi STS ārstēšanas procesā ārstēties arī pacienta partnerim?4. Kādas ir biežāk sastopamās STS komplikācijas?5. Kāda ir bīstamākā komplikācija hlamidiozes gadījumā?

INFEKCIJAS SLIMĪBU PACIENTU APRŪPE UN PACIENTU IZGLĪTOŠANAS PRINCIPI

PAMATJĒDZIENI INFEKTOLOĢIJĀInfekcija ir slimības ierosinātāju (mikroorganismu) iekļūšana makroorganismā. Infekcijas slimī-

bas ir slimības, kuras izraisa mikroorganismi — vīrusi, baktērijas, sēnes un parazīti. Slimība rodas organisma imūnās atbildes rezultātā, kad organismam mēģinot iznīcināt mikroorganismu, rodas iekaisums.

Infekcijas process ir patoloģisks process, ko izraisa uzņēmīgā makroorganismā iekļuvušie patogē-nie mikroorganismi, un šis process notiek noteiktu ārējās vides apstākļu ietekmē.

Mikroorganismus, kas spēj izraisīt infekcijas slimības, sauc par patogēniem, bet tādus, kas eksistē dabā un saslimšanas neizraisa — par saprofītiem. Ir vēl arī trešā grupa — nosacīti patogēnie mik-roorganismi. Šie mikroorganismi atrodas cilvēka organismā un saslimšanas neizraisa, bet, pazemi-noties makroorganisma aizsargspējām, var izraisīt saslimšanas. Biežāk šīs saslimšanas ir iekaisumi. Viens no nosacīti patogēniem mikroorganismiem ir zarnu nūjiņa, kas normālos apstākļos darbojas kā zarnu infekciju antagonists un savā vielmaiņas procesā sintezē B grupas vitamīnus, kurus var izmantot arī makroorganisms. Dažādu faktoru ietekmē organisma rezistencei pazeminoties, zarnu nūjiņa var izraisīt iekaisumus.

Patogēnos mikroorganismus raksturo iedarbības specifi skums. Tas ir, katrs patogēnais mikro-organisms var izraisīt noteiktu infekcijas slimību. Taču infekciozā procesa rašanās iespēja, tā gaita, smagums un iznākums ir vairāk atkarīgs no makroorganisma stāvokļa.

Lai patogēnais mikroorganisms spētu izraisīt saslimšanu, ir nozīmīgi divi faktori:• iekļuvušo mikroorganismu daudzums,• iekļuvušo mikroorganismu virulence.

Patogēniem mikroorganismiem ir divi rādītāji:• patogenitāte,• virulence.

Patogenitāte ir sugas pazīme. Ir patogēnie mikroorganismi, kas patogēni tikai cilvēkiem vai tikai dzīvniekiem, vai vieniem un otriem. Pēc šīs mikroorganismu sugas īpašības visas infekciju slimības var iedalīt:

• antroponozēs — raksturīgas cilvēkiem (dizentērija, dift erija);• antropozoonozēs — raksturīgas gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem (tuberkuloze, trakum-

sērga);• zoonozēs — raksturīgas dzīvniekiem (suņu mēris).

Virulence ir patogenitātes pakāpe. Vienas un tās pašas sugas baktēriju kultūrai var būt atšķirīga virulence. Jo virulentāka kultūra, jo mazāk patogēno mikroorganismu nepieciešams, lai izraisītu saslimšanu.

Kultūras, ko izdala no slimnieka organisma, ir ar augstu virulenci, bet tās, ko ilgstoši audzē la-boratorijās, — ar zemāku virulenci. Ilgstoši kultivējot laboratorijas apstākļos, it sevišķi uz barotnēm ar nepiemērotu vielu piedevu, var iegūt pat pilnīgi avirulentas kultūras. Šo paņēmienu lieto dzīvu novājinātu vakcīnu izstrādāšanai.

Virulenci nodrošina dažādi faktori:• spēja veidot kapsulu (tas pasargā no fagocitozes un AB iedarbības);• spēja izstrādāt agresijas fermentus, kuri palīdz iekļūt organismā vai virzīties tajā: - hemolizīnu — Er hemolīze (sabrukšana), - leikocidīnu — toksisks pret L un pazemina fagocitozes spējas, - fi brinolizīns — šķidrina asins recekli;• toksīnu klātbūtne (endotoksīni, eksotoksīni).

Endotoksīns atrodas mikroorganismu šūnas iekšpusē un var atbrīvoties, tikai šūnai aizejot bojā. Šie toksīni izraisa organisma vispārējas intoksikācijas pazīmes (paaugstinātu temperatūru, galvas-sāpes, nogurumu, nespēku).

Eksotoksīns jeb īstais toksīns izraisa katrai infekcijas slimībai raksturīgi klīnisko ainu. Eksotok-sīnu izstrādā dzīva šūna un to izdala ārpus šūnas cilvēka organismā vai barotnē. Eksotoksīnam pie-mīt antigēna īpašības, — tas organismā izraisa specifi sko AV (antivielu) — antitoksīnu veidošanos. AV (antivielu) veidošanos var izraisīt arī anatoksīns, kas ir specifi ski apstrādāts eksotoksīns, kas zaudējis toksiskās, bet saglabājis antigēnās īpašības. Anatoksīnu izmanto vakcinācijā.

Infekcijas slimību atšķirīgās pazīmes:• vairumam raksturīga paaugstināta temperatūra, • dzīvs ierosinātājs,• tās ir lipīgas,• visām ir infekcijas slimību periodi,• veidojas imunitāte.

Infekciju slimības parasti iedala atkarībā no to izraisītāja:• vīrusinfekcijas,• bakteriālas infekcijas,• sēnīšu infekcijas, • parazitāras invāzijas.

Infekcijas slimību periodi.• Inkubācijas jeb latentais periods. Tas ir laika posms no mikroorganisma iekļūšanas

organismā līdz pirmo simptomu parādīšanās brīdim, kuri liecina par saslimšanu. Šajā periodā notiek mikroorganismu vairošanās un toksīnu uzkrāšanās. Inkubācijas perioda

182 183

ilgums ir atkarīgs no mikroorganisma īpatnībām, mikroorganisma virulences un dau-dzuma, makroorganisma rezistences (pretošanās spēja), no infekcijas "ieejas vārtiem".

• Prodromālais periods. Ļoti īslaicīgs — no dažām stundām līdz divām dienām. Novēro vispārējos simptomus (paaugstinātu temperatūru, galvassāpes, nogurumu, nespēku).

• Klīnisko simptomu periods. Parādās infekcijas slimībai raksturīgās pazīmes, kas dod iespēju diagnosticēt slimību. Perioda ilgums ir dažāds — no dažām stundām (piemēram, pārtikas saindēšanās) līdz pat vairākiem mēnešiem un gadiem.

• Slimības iznākums vai rezultāts. Tā var būt izveseļošanās, pāreja hroniskā formā, nāve.Infekcijas slimībām ir šādi procesi.

• Reinfekcija — atkārtota infi cēšanās ar to pašu ierosinātāju pēc iepriekš pārciestas slimī-bas.

• Superinfekcija — rodas, ja slimības laikā tie paši mikroorganismi atkārtoti iekļūst orga-nismā.

• Sekundāra infekcija — citas infekcijas slimības pievienošanās pamatslimībai.• Recidīvs — slimības atkārtošanās jeb paasinājums uz organismā palikušo mikroorga-

nismu fona.• Jaukta infekcija — ja reizē ir divas infekcijas slimības.

Saslimstības rādītāji.• Sporādiska saslimstība — parasti atsevišķi saslimšanas gadījumi, kas nav saistīti savā

starpā.• Epidēmija — masveidīga saslimstība, kas saistīta vai nu ar kopēju infekcijas avotu, vai

kopīgiem slimības izplatīšanās ceļiem.• Pandēmija — saslimstība, kas aptver veselu valsti vai pat vairākas valstis.• Endēmija — saslimstība, ko pastāvīgi novēro attiecīgajā teritorijā.

Infekcijas procesā svarīgs makroorganisma fi zioloģiskais stāvoklis.• Vecums (bērnu infekcijas slimības; veciem cilvēkiem vairāk raksturīgas pneimonijas).• Uzturs (olbaltumvielas, vitamīnu trūkums): B — zarnu infekcijas, A — ādas infekcijas,

C — visas infekcijas.• Hormonālais stāvoklis (diabētam — strutainās infekcijas).• Ģenētiskais statuss.• Novājināts organisms.• Liekais svars.• Nespecifi skie aizsargfaktori: āda, gļotāda, kuņģa un zarnu trakta sekrēti.

Vides loma infekciju procesā.• Temperatūra — cilvēks nosalst; īpaši strauja atdzišana pēc pārkaršanas.• Mitrums–sausums.

• Gadalaiks — marta beigas–oktobris; ērču encefalīta sezona.• Sociālā vide–dzīves līmenis; valsts politika; medicīna.

Infekcijas avoti.• Primārie (dzīvie) avoti: - slims cilvēks vai baktēriju nēsātājs, - slims dzīvnieks vai baktēriju nēsātājs.• Sekundārie (nedzīvie) avoti: - ūdens, - gaiss, - pārtika, - augsne.

Infekcijas pārnešanas ceļi:• fekāli orālais ceļš (ar netīrām rokām),• gaisa pilienu ceļš (šķaudot, klepojot),• kontakta ceļš (saskaroties tieši ar slimnieku vai ar priekšmetiem, kas atrodas pie slim-

nieka),• transmisīvais ceļš (ar asinīm — malārijas odi, ērces).

Infekcijas procesa primārā lokalizācija:• elpceļi,• kuņģa un zarnu trakts,• āda, gļotāda,• asinis.

Infekcijas "ieejas vārti" ir audi vai orgāni, caur kuriem infekcija nokļūst organismā. Daži patogē-nie mikroorganismi spēj izraisīt saslimšanu neatkarīgi no tā, caur kādiem audiem iekļuvuši, mainās tikai slimības forma.

Mikroorganismi var palikt "ieejas vārtos" — lokāla infekcija. Toksīnu producējošie mikroorga-nismi paliek "ieejas vārtos", bet toksīns cirkulē organismā.

Mikroorganismi var aiziet no "ieejas vārtiem" pa asinīm, limfu, nerviem, audu spraugām. Tad mikroorganismi sasniedz tos audus, pret kuriem tiem ir tropisms (tendence nokļūt noteiktos au-dos), piemēram, neirotropie mikroorganismi nonāk CNS, pneimotropie — plaušās.

Pēc izsaucēja lokalizācijas un slimības izplatīšanās rakstura infekcijas slimības iedala:• bakteriēmija — mikroorganismi kādu laika periodu atrodas asinīs, bet tur nevairojas;• sepse — mikroorganismi vairojas asinīs;• septikopiēmija — mikroorganismi asinīs vairojas un ar asins straumi tiek iznēsāti pa visu

organismu, kur dažādos audos un orgānos rodas strutaini perēkļi;• toksinēmija — ierosinātājs paliek "ieejas vārtos", bet toksīns cirkulē asinīs (piemēram,

dift erija).

184 185

ZARNU TRAKTA INFEKCIJASSaslimšanu skaitu Latvijā skat. 14. tabulā.

14. tabula. Zarnu trakta infekcijas.Slimības nosaukums

Gadījumu skaits2008. gads 2009. gads

V VI VII VIII IX X XI XII I II III IV VSalmoneloze 58 149 115 180 228 141 82 101 86 28 73 30 71t.sk. S. enteritidis

46 111 96 166 201 121 77 78 83 25 65 27 55

S. typhimurium 7 9 1 6 5 10 3 3 1 2 5 3 10Šigeloze 2 2 6 16 16 11 9 24 4 4 6 11 4t.sk. Sh. fl exnery 0 1 1 0 4 0 4 0 2 1 2 5 3Sh. sonnae 2 1 5 13 11 11 5 17 2 3 4 5 1Stafi lokoku pār-tikas toksikoin-fekcija

5 5 5 2 2 2 4 1 3 0 4 4 1

Rotavīrusa gas-troenterīts

251 223 133 90 91 92 71 130 292 376 525 506 469

Salmoneloze.Salmoneloze ir infekcijas slimība, kas skar zarnu traktu. Salmonelozi izraisa baktēriju grupa —

salmonellas. Ir apmēram 2000 salmonellu tipu, bet Latvijā pacientiem konstatētas apmēram 20. Visizplatītākās ir Salmonella enteritidis un Salmonella typhimurium.

Simptomi:• slikta dūša, • vemšana, krampji, • caureja, • drudzis, • galvassāpes.

Salmonelozes simptomi parādās 6—72 stundas pēc infi cēšanās. Bieži vien salmoneloze noris smagā formā un nepieciešama slimnieku hospitalizācija. Ja slimība noris smagā formā, vai arī, ja saslimušais ir mazs bērns, liels šķidruma zudums var izraisīt smagu organisma dehidratāciju.

Bīstama slimības komplikācija ir baktēriju iekļūšana no zarnu trakta asinīs, kas var izraisīt iek-šējo orgānu infi cēšanu (abscesu, artrītu, meningītu u. c.). Šādos gadījumos salmoneloze var beigties ar nāvi. Veciem cilvēkiem, maziem bērniem, personām ar pārmaiņām imūnsistēmā un pacientiem, kuru organisms ir novājināts citu slimību dēļ, infi cēšanās ar salmonelozi ir smaga slimība.

Salmonellu infekcijas avots.Infekcijas avots ir daudzi savvaļas un mājdzīvnieki, kā arī cilvēki. Salmonellas dzīvo un vairojas

zarnu traktā un izdalās apkārtējā vidē ar izkārnījumiem. Labvēlīgos temperatūras apstākļos (no +5,2 līdz +45 °C) salmonellas intensīvi vairojas arī daudzos pārtikas produktos. Salmonellas ļoti

ilgi dzīvo sasaldētos pārtikas produktos, 200 dienas augsnē, līdz 10 mēnešiem putekļos, ilgāk par 10 mēnešiem — grauzēju izkārnījumos, ilgāk par 4 gadiem — sausā olu pulverī.

Diagnostika.Ir daudz infekciju, kas izraisa caureju, sāpes vēderā un drudzi. Salmonelozes diagnostikai veic

izkārnījumu mikrobioloģisko izmeklēšanu. Ja salmonella tiek atrasta, parasti veic citus testus, lai precīzāk identifi cētu šo mikroorganismu un pārbaudītu tā jutību pret antibiotikām. Tas palīdz izvē-lēties pareizu ārstēšanas kursu.

Komplikācijas.Slimnieki parasti izveseļojas 5—7 dienu laikā. Dažreiz organismam ir nepieciešami vairāki mē-

neši, lai pilnībā atjaunotu zarnu trakta normālu darbību. Atsevišķos gadījumos novēro tā saukto Reitera sindromu (sāpes locītavās, acābolu iekaisumu un sāpīgu urināciju), kas ilgst dažus mēnešus vai gadus. Var izveidoties hronisks artrīts (locītavu iekaisums), kā arī hroniska salmonellu nēsāšana. Apmēram 1% salmonelozi pārslimojušo pieaugušo un 5% bērnu līdz 5 gadu vecumam spēj infi cēt ar salmonellām ilgāk par vienu gadu. Šie baktēriju nēsātāji var kļūt par infekcijas avotu ne tikai ģime-nes locekļiem. Īpaši bīstami, ja salmonellu nēsātāji strādā pārtikas uzņēmumos, slimnīcās un bērnu pirmsskolas iestādēs.

Infi cēšanās iemesli.• Uzturā lietoti termiski nepietiekami apstrādāti dzīvnieku valsts produkti (gaļa, olas, piens

un piena produkti, zivis, garneles u. c.) vai ēdiens, kas pagatavots no šiem produktiem.• Ir bijis kontakts ar infi cētiem dzīvniekiem (putnkopībā, lopkopībā); mazi bērni var infi -

cēties, spēlējoties ar mājdzīvniekiem — putniem, bruņurupučiem, pelēm un žurkām.• Uzturā lietoti tādi ēdieni, kas pagatavoti apstākļos, kur netiek ievērotas sanitārās nor-

mas — salmonellu pārnešana no jēliem uz gataviem pārtikas produktiem ar rokām, vir-tuves priekšmetiem un virsmām, kukaiņiem un grauzējiem, kā arī šo produktu tieša sa-skare, nepareizi tos glabājot.

• Ir bijusi tieša vai netieša saskare ar infi cētiem cilvēkiem (slimniekiem vai baktēriju nēsā-tājiem).

Salmoneloze var izplatīties slimnīcās ar medicīnisko aprīkojumu vai priekšmetiem. Ja ēdnīcā strādā kāds infi cēts darbinieks, viņš var infi cēt daudzus apmeklētājus. Salmoneloze izplatās arī ar rotaļlietām bērnu spēļu laikā bērnudārzos u. c.

Aprūpe.• Slimības vieglas norises gadījumā pacientu ārstēšanu un aprūpi var veikt mājas apstākļos,

bet slimības smagas norises gadījumā (pacienta ķermeņa temperatūras paaugstināšanās virs 38 °C, liels šķidruma zudums ar smagu organisma dehidratāciju u. c.) pacientu ne-pieciešams hospitalizēt.

• Kontrolē pacienta dzīvībai svarīgos rādītājus.• Novērtē ādas turgoru un integritāti.• Kontrolē aktīvu šķidruma zaudēšanu.• Novērtē vēdergraizes, krampjus, vēdera izejas biežumu, vemšanas biežumu.• Nodrošina pietiekamu šķidruma uzņemšanu.• Novērtē pacienta pašaprūpes līmeni.

186 187

• Sniedz pacientam palīdzību, ja viņš nevar pats paēst vai uzņemt šķidrumu.• Lieto ārsta nozīmētos medikamentus.• Ievēro un nodrošina higiēnu aprūpes procesā.• Mazina slimības radīto emocionālo triecienu.

Pacienta izglītošana.• Pacientam un viņa tuviniekiem izstāsta par slimības norisi, ārstēšanu, kopīgi plāno ap-

rūpi, ņemot vērā pacienta viedokli un uzskatus, profi lakses pasākumus, lai neinfi cētu ģi-menes locekļus.

• Personīgās higiēnas ievērošana — mazgāt rokas pēc tualetes apmeklēšanas un pirms ēša-nas.

• Cilvēki, kuriem ir zarnu infekcijas simptomi, nedrīkst nodarboties ar pārtikas produktu pagatavošanu, glabāšanu un transportēšanu.

Šigeloze.Šigeloze ir akūta bakteriāla zarnu infekcijas slimība, kuru izraisa Shigella ģints baktērijas. Šigella

ģintī ir četras sugas: S. dysenteriae, S. fl exneri, S. boydii, S. sonnei. Latvijā izplatītas S. fl exneri un S. sonnei.

Simptomi:• augsta temperatūra,• slikta dūša,• caureja (tipiskos gadījumos fēces bieži ar asins piejaukumu un gļotām),• krampjveida sāpes vēderā (tenesmi),• dažreiz vemšana.

Inkubācijas periods vidēji ir līdz 3 dienām, bet svārstās no 12 stundām līdz 7 dienām. Reizēm infekcija norit bez klīniskiem simptomiem.

Slimības smaguma pakāpe un mirstības rādītājs ir atkarīgi no:• uzņēmīgā organisma vecuma, • veselības stāvokļa, • baktērijas serotipa,• uzņemtā mikroorganismu daudzuma.

Infekcijas avots.Infekcijas avots ir slims cilvēks, kurš ir izveseļošanās periodā, vai baktēriju nēsātājs, kurš izdala

slimības ierosinātāju no organisma ar fekālijām. Infekcijas avots, izdalot ierosinātāju no organisma, izplata infekciju, tieši kontaktējoties ar citiem cilvēkiem, tieši vai netieši kontaminējot (infi cējot) ūdeni, pārtiku vai sadzīves priekšmetus, kas kalpo kā pārnešanas faktori infekcijas tālākai izplatībai. Cilvēks infi cējas, infekcijas ierosinātājam nokļūstot gremošanas traktā, lietojot uzturā ar baktērijām piesārņotu pārtiku vai ūdeni, ar infi cētu sadzīves priekšmetu starpniecību, tieša kontakta ceļā ar slimnieku.

Diagnostika.Diagnozi nosaka, ņemot vērā klīniskos simptomus, epidemioloģiskās izmeklēšanas datus un la-

boratorisko izmeklējumu rezultātus, mikrobioloģiskos izmeklējumos izdalot no fēcēm Shigella ģints baktērijas vai seroloģisko atradni.

Neārstēts šigelozes slimnieks ir infekciozs (izdala infekcijas ierosinātāju) laika posmā līdz 4 ne-dēļām, reizēm — vairākus mēnešus. Slimnieks ir īpaši infekciozs caurejas laikā.

Infi cēšanās iemesli: • personāla personīgās higiēnas neievērošana pārtikas ražošanas strādnieku un sabiedris-

kās ēdināšanas darbinieku vidū,• higiēnas prasību neievērošana pārtikas apritē,• nemazgātu augļu un dārzeņu lietošana uzturā,• tieša vai netieša saskare ar infi cētiem cilvēkiem (slimniekiem vai baktēriju nēsātājiem).

Aprūpe.• Slimības vieglas norises gadījumā pacientu ārstēšanu un aprūpi var veikt mājas apstākļos,

bet slimības smagas norises gadījumā (pacienta ķermeņa temperatūras paaugstināšanās virs 38 °C, liels šķidruma zudums ar smagu organisma dehidratāciju u. c.) pacientu ne-pieciešams hospitalizēt.

• Slimnieku izolē, lai novērstu citu cilvēku infi cēšanos.• Kontrolē pacienta dzīvībai svarīgos rādītājus.• Novērtē ādas turgoru un integritāti.• Kontrolē aktīvu šķidruma zaudēšanu.• Novērtē vēdergraizes, krampjus, vēdera izejas biežumu, vemšanas biežumu.• Nodrošina pietiekamu šķidruma uzņemšanu.• Novērtē pacienta pašaprūpes līmeni.• Sniedz pacientam palīdzību, ja viņš pats nevar paēst vai uzņemt šķidrumu.• Lieto ārsta nozīmētos medikamentus.• Ievēro un nodrošina higiēnu aprūpes procesā.• Mazina slimības radīto emocionālo triecienu.

Pacienta izglītošana.• Pacientam un viņa tuviniekiem izstāsta par slimības norisi, ārstēšanu, kopīgi plāno ap-

rūpi, ņemot vērā pacienta viedokli un uzskatus, profi lakses pasākumus, lai neinfi cētu ģi-menes locekļus.

• Personīgās higiēnas ievērošana — mazgāt rokas pēc tualetes apmeklēšanas un pirms ēša-nas.

• Cilvēki, kuriem ir zarnu infekcijas simptomi, nedrīkst nodarboties ar pārtikas produktu pagatavošanu, glabāšanu un transportēšanu.

Citi pasākumi.1. Rūpīgi mazgāt rokas ar ziepēm pēc saskares ar izkārnījumiem vai iespējami infi cētiem priekš-

metiem, pēc tualetes apmeklējuma, pirms ēšanas, pirms ēdienu gatavošanas, kā arī gatavošanas laikā.

2. Slimniekam vēlams izmantot atsevišķas ziepes un dvieli, izdalīt atsevišķus traukus un rotaļ-lietas. Visdrošāk roku nosusināšanai ir izmantot vienreizējās lietošanas papīra dvieļus, ar kuru palī-dzību pēc roku noslaucīšanas aizgriezt ūdens krānu.

3. Infi cētās personas veļu savākt, mazgāt atsevišķi no citas veļas un pēc tam gludināt.

188 189

4. Regulāri veikt to priekšmetu tīrīšanu un dezinfekciju, kas bijuši tiešā saskarē ar slimnieku un slimnieka izdalījumiem (fēcēm, atvemtām masām u. c.), kā arī veikt telpu mitro uzkopšanu, izman-tojot sadzīves dezinfekcijas līdzekļus. Īpaša uzmanība jāpievērš priekšmetiem, uz kuru virsmām visbiežāk var atrasties šigelozes ierosinātājs — rotaļlietām, tualetes poda sēdekļiem, klozeta ūdens tvertnes un ūdensvada krāna rokturiem, durvju rokturiem, traukiem.

5. Infi cētās personas nedrīkst apmeklēt kolektīvos pasākumus, sabiedriskās pirtis un dušas, strā-dāt pārtikas aprites uzņēmumos.

6. Šigelozi pārslimojušās personas drīkst apmeklēt kolektīvos pasākumus un atsākt darbu pār-tikas aprites uzņēmumos, izglītības un ārstniecības iestādēs pēc klīniskās izveseļošanās, pabeidzot ārstēšanās kursu un saņemot divus negatīvus mikrobioloģisko izmeklējumu rezultātus.

Stafi lokoku pārtikas toksikoinfekcija.Ierosina tie stafi lokoki, kas producē enterotoksīnu. Simptomi:

• slikta dūša,• vemšana,• asas sāpes vēderā,• caureja.

Inkubācijas periods no 30 min līdz 2 stundām. Slimība parasti ilgst vienu dienu.Infekcijas avots.Pārtiku infi cē cilvēks, kuram ir stafi lokoku infekcija vai kurš ir baktēriju nēsātājs. Parasti tie ir

produkti, kas ilgi stāv un kurus pirms ēšanas termiski neapstrādā, piemēram, tortes, kūkas. Cilvēks apēd jau gatavu toksīnu.

Aprūpe.• Slimības vieglas norises gadījumā pacientu ārstēšanu un aprūpi var veikt mājas apstāk-

ļos. • Kontrolē pacienta dzīvībai svarīgos rādītājus.• Kontrolē aktīvu šķidruma zaudēšanu.• Novērtē ādas turgoru un integritāti.• Novērtē vēdergraizes, krampjus, vēdera izejas biežumu, vemšanas biežumu.• Nodrošina pietiekamu šķidruma uzņemšanu.• Novērtē pacienta pašaprūpes līmeni.• Sniedz pacientam palīdzību, ja viņš pats nevar paēst vai uzņemt šķidrumu.• Lieto ārsta nozīmētos medikamentus.• Ievēro un nodrošina higiēnu aprūpes procesā.• Mazina slimības radīto emocionālo triecienu.

Pacienta izglītošana.• Pacientam un viņa tuviniekiem izstāsta par slimības norisi, ārstēšanu, kopīgi plāno ap-

rūpi, ņemot vērā pacienta viedokli un uzskatus, profi lakses pasākumus, lai neinfi cētu ģi-menes locekļus.

• Personīgās higiēnas ievērošana — mazgāt rokas pēc tualetes apmeklēšanas un pirms ēša-nas.

• Cilvēki, kuriem ir zarnu infekcijas simptomi, nedrīkst nodarboties ar pārtikas produktu pagatavošanu, glabāšanu un transportēšanu.

Rotavīrusu infekcija (rotavīrusu gastroenterīts).Rotavīrusu infekcija ir akūta vīrusu infekcijas slimība, kurai raksturīgs galvenokārt gremošanas

trakta gļotādas iekaisums.Simptomi:

• vemšana, • bieža vēdera izeja, • slikta dūša, • sāpes vēderā, • galvassāpes, • vājums, • slikta apetīte, • paaugstināta ķermeņa temperatūra, • raksturīgs arī vienlaicīgs augšējo elpceļu iekaisums (iesnas, klepus).

Rotavīrusu infekcijas simptomi parādās 15 stundu līdz 7 dienu laikā pēc infi cēšanās, parasti 1—2 dienu laikā. Infekcijas ierosinātājs — rotavīruss, kas ietilpst reovīrusu grupā. Vīrusiem rakstu-rīgi ilgstoši saglabāt dzīvotspēju (spēju izsaukt slimību) apkārtējā vidē uz dažādiem priekšmetiem (no 10—15 dienām līdz 1 mēnesim).

Infekcijas avots.Infekcijas avots ir slims cilvēks vai infekcijas ierosinātāja nēsātājs bez slimības simptomiem.

Infi cētā persona vīrusu izdala vidēji 7—8 dienas, bet personas ar novājinātu imunitāti — ilgāk.Rotavīrusu infekcijas ierosinātājs izdalās no cilvēka organisma ar fekālijām. Iespējama infekcijas

pārnešana gaisa pilienu vai gaisa putekļu ceļā.Imunitāte pret rotatavīrusu infekciju ir nenoturīga, iespējama atkārtota infi cēšanās.Aprūpe.

• Slimības vieglas norises gadījumā pacientu ārstēšanu un aprūpi var veikt mājas apstākļos, bet slimības smagas norises gadījumā (pacienta ķermeņa temperatūras paaugstināšanās virs 38 °C, liels šķidruma zudums ar smagu organisma dehidratāciju u. c.) pacientu ne-pieciešams hospitalizēt.

• Slimnieku izolē, lai novērstu citu cilvēku infi cēšanos.• Kontrolē pacienta dzīvībai svarīgos rādītājus.• Novērtē ādas turgoru un integritāti.• Kontrolē aktīvu šķidruma zaudēšanu.• Novērtē vēdergraizes, krampjus, vēdera izejas biežumu, vemšanas biežumu.• Nodrošina pietiekamu šķidruma uzņemšanu.• Novērtē pacienta pašaprūpes līmeni.• Sniedz pacientam palīdzību, ja viņš pats nevar paēst vai uzņemt šķidrumu.• Lieto ārsta nozīmētos medikamentus.• Ievēro un nodrošina higiēnu aprūpes procesā.• Mazina slimības radīto emocionālo triecienu.

190 191

Pacienta izglītošana.• Pacientam un viņa tuviniekiem izstāsta par slimības norisi, ārstēšanu, kopīgi plāno ap-

rūpi, ņemot vērā pacienta viedokli un uzskatus, profi lakses pasākumus, lai neinfi cētu ģi-menes locekļus.

• Personīgās higiēnas ievērošana — mazgāt rokas pēc tualetes apmeklēšanas un pirms ēša-nas.

• Cilvēki, kuriem ir zarnu infekciju simptomi, nedrīkst nodarboties ar pārtikas produktu pagatavošanu, glabāšanu un transportēšanu.

Citi pasākumi.1. Rūpīgi mazgāt rokas ar ziepēm pēc saskares ar izkārnījumiem vai iespējami infi cētiem priekš-

metiem, pēc tualetes apmeklējuma, pirms ēšanas, pirms ēdienu gatavošanas, kā arī gatavošanas laikā.

2. Slimniekam vēlams izmantot atsevišķas ziepes un dvieli, izdalīt atsevišķus traukus un rotaļ-lietas. Visdrošāk roku nosusināšanai ir izmantot vienreizējās lietošanas papīra dvieļus, ar kuru palī-dzību pēc roku noslaucīšanas aizgriezt ūdens krānu.

3. Infi cētās personas veļu savākt, mazgāt atsevišķi no citas veļas un pēc tam gludināt.4. Regulāri veikt to priekšmetu tīrīšanu un dezinfekciju, kuri bijuši tiešā saskarē ar slimnieku un

slimnieka izdalījumiem (fēcēm, atvemtām masām u. c.), kā arī veikt telpu mitro uzkopšanu, izman-tojot sadzīves dezinfekcijas līdzekļus.

5. Infi cētās personas nedrīkst apmeklēt kolektīvus pasākumus, sabiedriskās pirtis un dušas, strā-dāt pārtikas aprites uzņēmumos.

6. Personām, kuras kontaktējas ar rotavīrusu infekcijas slimnieku, profi laktiska ārstēšana un vakcinācija netiek veikta.

7. Zīdaiņiem vecumā no 6 nedēļām līdz 6 mēnešiem iespējama profi lakse — vakcinācija pret rotavīrusu infekciju.

AR ĒRCĒM SAISTĪTĀS INFEKCIJAS SLIMĪBASSaslimšanu skaitu Latvijā skat. 15. tabulā.

15. tabula. Ar ērcēm saistītās infekcijas slimības.Slimības

nosaukumsGadījumu skaits

2008. gads 2009. gadsV VI VII VIII IX X XI XII I II III IV V

Ērču encefalīts 8 21 30 33 34 32 18 6 3 0 0 1 6Laimas slimība 20 40 58 65 82 73 61 28 12 16 4 4 12

Ērču encefalīts.Ierosinātājs ir sīks B grupas arbovīruss. Ērču encefalīta vīruss atklāts zīdītāju, īpaši sīko grauzēju,

asinīs, un ērces to pārnes uz cilvēkiem. Ērcēs vīruss atrodas galvenokārt siekalu dziedzeros un sieka-lās. Putni un lielākie dzīvnieki spēj pārnest infi cētās ērces lielos attālumos. Ar ērču encefalīta vīrusu

infi cētās ērces pēdējos gados konstatētas mežos un krūmājos visā Latvijas teritorijā. Noskaidrots, ka ap 30% ērču, kas piesūkušās iedzīvotājiem, bijušas infi cētas ar ērču encefalīta vīrusu, tādēļ pēc ērces koduma ir liels risks saslimt.

Piesūcoties ērce caur atskabargaino snuķīti ielaiž koduma brūcē siekalas. Tajās ir vielas, kas ma-zina sāpes un neļauj asinīm sarecēt. Parasti cilvēki ērces kodienu nejūt, tādēļ iespējams, ka ērce no-krīt, pirms tā pamanīta. Ērces attīstības sākumstadijās to niecīgo izmēru dēļ ir grūti saskatīt.

Ērču aktivitātes sezona Latvijā parasti ilgst no aprīļa sākuma līdz oktobra beigām, bet labvēlīgos meteoroloģiskos apstākļos aktivitāte var būt ilgāka. Ērces kļūst aktīvas, ja gaisa temperatūra pār-sniedz no +3 līdz +5 °C.

Simptomi:• var novērot gripai līdzīgus simptomus (paaugstinātu temperatūru, galvassāpes un sāpes

ķermenī), • augstu temperatūru, • stipras galvassāpes, • spranda stīvums, • vemšana, • reiboņi,• smags vispārējais stāvoklis.

Gripai līdzīgie simptomi saglabājas apmēram vienu nedēļu. Pēc tam seko izveseļošanās, vai arī vīruss izplatās smadzenēs un smadzeņu apvalkos. Ērču encefalītam nav specifi sku ārstēšanas me-tožu (antibiotikas šajā gadījumā nepalīdz). Ērču encefalītu pārslimojušie parasti iegūst imunitāti visam mūžam.

Diagnostika.Ērču encefalīta diagnozi apstiprina ar specifi sku antivielu klātbūtnes noteikšanu asinīs un spinā-

lajā šķidrumā. Aprūpe.

• Slimības vieglas norises gadījumā pacientu ārstēšanu un aprūpi var veikt mājas apstākļos, bet slimības smagas norises gadījumā (meningīta, encefalīta, meningoencefalomielīta vai meningoencefaloradikulīta klīniskā aina) pacientu nepieciešams hospitalizēt.

• Piesūkusies ērce iespējami ātri jānoņem, un tas jāveic ļoti uzmanīgi, jo, saspiežot ērces ķermeni, koduma brūcē var iekļūt tās iekšējais saturs, un palielinās iespēja saslimt ar kādu no ērču pārnestajām slimībām.

• Pirms ērces izvilkšanas dezinfi cē vietu, kur tā piesūkusies. Ērces izvilkšanai izmanto smailu pinceti, ar ko satver ērces snuķīti pēc iespējas tuvāk ādai un lēni, ar apļveida kust-ību izvelk ārā. Ja nav pieejama pincete, ap ērces snuķīti apsien stipru diegu un, velkot aiz diega galiem, izņem ērci. Pēc ērces izņemšanas koduma brūci dezinfi cē un rokas no-mazgā ar ūdeni un ziepēm.

• Kontrolē pacienta dzīvībai svarīgos rādītājus.• Novērtē sāpju raksturu, intensitāti.• Seko līdzi sāpju pārmaiņām pēc medikamentu lietošanas.• Novērtē ādas turgoru un integritāti.

192 193

• Kontrolē aktīvu šķidruma zaudēšanu.• Novērtē vēdergraizes, krampjus, vēdera izejas biežumu, vemšanas biežumu.• Nodrošina pietiekamu šķidruma uzņemšanu.• Novērtē pacienta pašaprūpes līmeni.• Sniedz pacientam palīdzību, ja viņš pats nevar paēst vai uzņemt šķidrumu.• Lieto ārsta nozīmētos medikamentus.• Ievēro un nodrošina higiēnu aprūpes procesā.• Mazina slimības radīto emocionālo triecienu.

Pacienta izglītošana.Pacientam un viņa tuviniekiem izstāsta par slimības norisi, ārstēšanu, kopīgi plāno aprūpi, ņe-

mot vērā pacienta viedokli un uzskatus.Profi lakses pasākumi.Lai izsargātos no ērču encefalīta, būtiskākais profi lakses pasākums ir savlaicīga vakcinācija. Vak-

cinācija īpaši nepieciešama personām, kuras regulāri apmeklē mežus un krūmājus, kā arī tūristiem, kuri apmeklē ērču encefalīta endēmiskos rajonus.

Vakcinācijas shēmas pilns pamatkurss ietver trīs vakcīnas devas. 1—3 mēnešus pēc pirmās vak-cīnas devas ievadīšanas tiek ievadīta otrā vakcīnas deva. Aizsardzība jeb imunitāte pēc divām devām ir pietiekama tikai vienai sezonai. Trešo devu ievada pēc 6—12 mēnešiem. Lai saglabātu imunitāti, ik pēc 3—5 gadiem jāievada revakcinācijas deva.

Pēcvakcinācijas periodā injekcijas vieta var būt sāpīga, iespējama neliela temperatūras paaugsti-nāšanās. Vakcinācijai nav vecuma ierobežojumu, bērniem vakcinācija pret ērču encefalītu veicama no viena gada vecuma. Vakcināciju pēc parastās shēmas ieteicams veikt ziemas mēnešos. Ja vakci-nāciju veic vasarā, tā veicama pēc ātrās vakcinācijas shēmas, lai ātrāk izveidotos antivielas (imuni-tāte).

Laimas borelioze.Laimas boreliozi izraisa spirohetas borēlijas, kas galvenokārt lokalizējas ērces zarnu traktā. Ēr-

ces, kas pārnēsā borēlijas, sastopamas ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā, Ziemeļamerikā, Austrālijā un dažās Āzijas valstīs.

Latvijā ik gadu ar Laimas boreliozi saslimst 200—600 iedzīvotāju. Ērču izpētes rezultāti liecina, ka vidēji 20—40% ērču ir infi cētas ar borēlijām. Atšķirībā no ērču encefalīta, kad vīruss tiek ievadīts tieši asinīs, borēlijas no piesūkšanās vietas izplatās cilvēka organismā pēc vairākām diennaktīm.

Simptomi:• ādas apsārtums — erythema migrans; • simptomi, kas liecina, ka skarta: - nervu sistēma, - locītavas, - sirds.

Ādas apsārtums parādās ērces piesūkšanās vietā pēc 1—4 nedēļām. Apsārtums izplatās 3—5 cm diametrā (un vairāk) un pēc kāda laika pazūd.

Nervu sistēmas traucējumu simptomi var parādīties pāris nedēļas vai mēnesi pēc ērces piesūkša-nās. Tie var izpausties kā nogurums, galvassāpes, nelabums, svara zudums, neliela temperatūra vai

sāpes roku un kāju locītavās, pakausī vai mugurā. Pieaugušajiem iespējama daļēja sejas paralīze. Ja skartas locītavas, visbiežāk novērojamas periodiskas sāpju lēkmes un uztūkums atsevišķās locītavās. Visbiežāk tiek skartas ceļu, potīšu, elkoņu un plaukstu locītavas.

Vairākus gadus pēc infi cēšanās var parādīties ādas bojājumi sarkanzilu laukumu veidā, kas lī-dzinās veciem apsaldējumiem. Šie ādas bojājumi visbiežāk sastopami uz rokām un kājām, un to skartajās vietās iespējamas trulas sāpes vai nejutīgums.

Diagnostika.Laimas boreliozes diagnoze tiek noteikta pēc klīniskām pazīmēm, kā arī laboratoriski veicot

asins un spinālā šķidruma analīzes. Aprūpe.

• Slimības vieglas norises gadījumā pacientu ārstēšanu un aprūpi var veikt mājas apstākļos, bet slimības smagas norises gadījumā (simptomi, kas liecina, ka skarta nervu, locītavu, sirds un asinsvadu sistēma) pacientu nepieciešams hospitalizēt.

• Kontrolē pacienta dzīvībai svarīgos rādītājus.• Novērtēt sāpju raksturu, intensitāti,• Novērtē ādas turgoru un integritāti.• Kontrolē aktīvu šķidruma zaudēšanu.• Novērtē vēdergraizes, krampjus, vēdera izejas biežumu, vemšanas biežumu.• Nodrošina pietiekamu šķidruma uzņemšanu.• Novērtē pacienta pašaprūpes līmeni.• Sniedz pacientam palīdzību, ja viņš pats nevar paēst vai uzņemt šķidrumu.• Lieto ārsta nozīmētos medikamentus.• Ievēro un nodrošina higiēnu aprūpes procesā.• Mazina slimības radīto emocionālo triecienu.

Pacienta izglītošana.• Pacientam un viņa tuviniekiem izstāsta par slimības norisi, ārstēšanu, kopīgi plāno ap-

rūpi, ņemot vērā pacienta viedokli un uzskatus.• Pēc pārslimotas boreliozes imunitāte neveidojas, un iespējama atkārtota infi cēšanās. • Pagaidām vēl nav iespējams vakcinēties pret Laimas boreliozi.

HEPATĪTISaslimšanu skaitu Latvijā skat. 16. tab.

16. tabula. Hepatītu gadījumu skaits.Slimības nosaukums

Gadījumu skaits2008. gads 2009. gads

V VI VII VIII IX X XI XII I II III IV VAkūts A hepatīts 105 83 91 126 489 666 605 529 467 462 325 182 146Akūts B hepatīts 18 11 12 10 11 11 6 22 13 10 15 7 8Akūts C hepatīts 8 10 10 9 13 13 7 13 5 9 6 4 10

194 195

A hepatīts.A hepatīts ir vīrusu infekcija, kas izplatās kā zarnu infekcija (fekāli orālais infi cēšanās mehā-

nisms). Līdz 90. gadu vidum A hepatīts bija ļoti izplatīta infekcijas slimība arī Latvijā, piemēram,

1991. gadā tika reģistrēts 3901 A hepatīta gadījums, 1995. gadā — 2534 gadījumi. 2000. gadā sasli-mušo skaits samazinājās līdz 237 gadījumiem, un arī turpmāk saslimstība turpināja samazināties. Lai gan 2007. gadā saslimstība ar A hepatītu bija viszemākā, tomēr infekcijas ievešanas un izplatīša-nās risks joprojām pastāv, jo vīruss viegli izplatās, ja netiek ievērota personīgā higiēna.

Simptomi:• paaugstināta ķermeņa temperatūra (pirmās divas dienas),• drudzis,• galvassāpes,• lauzošas kaulu sāpes,• slikta dūša,• apetītes zudums,• sāpes labajā paribē.

Periods no infi cēšanās brīža līdz pirmajiem slimības simptomiem ir 15 līdz 50 dienas (vidēji 4 nedēļas). Slimība sākas akūti. Raksturīgi gripai līdzīgi simptomi.

Pēc 4—5 dienām šīs pazīmes izzūd, temperatūra samazinās un parādās gremošanas trakta sli-mībām raksturīgi simptomi. Pirmsdzeltes periods ilgst no 3 līdz 7 dienām, kad pacientam ir slikta dūša, nogurums, apetītes zudums, drudzis, sāpes labajā paribē. Bieži vien A hepatīts atgādina gripai līdzīgu slimību vai kuņģa un zarnu trakta darbības traucējumus.

Aizdomas par hepatītu rodas tad, kad pacientam parādās tumšs urīns un gaiši izkārnījumi. Pēc dažām dienām acāboli un āda kļūst dzelteni. Dzeltes periods ilgst līdz 2 nedēļām. Maziem bērniem dzelte var arī neveidoties. Nereti infekcija norit bez simptomiem.

Divas nedēļas pirms slimības simptomu parādīšanās A hepatīta vīruss izdalās ar slimnieka fekā-lijām. Tas nozīmē, ka cilvēks, pats jūtoties vesels, var izplatīt infekciju, ja netiek ievērota personīgā higiēna.

A hepatīts beidzas ar izveseļošanos. Hronisku formu nav.Diagnostika.Antigēna noteikšana slimnieka izkārnījumos un antivielu noteikšana slimnieka asins serumā.Aprūpe.

• Slimības vieglas norises gadījumā pacientu ārstēšanu un aprūpi var veikt mājas apstākļos, bet slimības smagas norises gadījumā pacientu nepieciešams hospitalizēt.

• Kontrolē pacienta dzīvībai svarīgos rādītājus.• Novērtēt sāpju raksturu, intensitāti,• Novērtē ādas turgoru un integritāti.• Kontrolē aktīvu šķidruma zaudēšanu.• Novērtē vēdergraizes, krampjus, vēdera izejas biežumu, vemšanas biežumu.• Nodrošina pietiekamu šķidruma uzņemšanu.• Novērtē pacienta pašaprūpes līmeni.

• Pacientam sniedz palīdzību, ja viņš pats nevar paēst vai uzņemt šķidrumu.• Lieto ārsta nozīmētos medikamentus.• Ievēro un nodrošina higiēnu aprūpes procesā.• Mazina slimības radīto emocionālo triecienu.

Pacienta izglītošana.• Pacientam un viņa tuviniekiem izstāsta par slimības norisi, ārstēšanu, kopīgi plāno ap-

rūpi, ņemot vērā pacienta viedokli un uzskatus.• A hepatīts beidzas ar izveseļošanos. Hronisku formu nav.

Specifi skā profi lakse. • Vakcinācija pret A hepatītu dod ilgstošu un efektīvu aizsardzību. Vakcinācija ieteicama

pirms ceļojuma uz valstīm, kurās A hepatīts ir plaši izplatīta infekcija. Atkarībā no vak-cīnas ražotāja bērnus var vakcinēt no 1 vai 2 gadu vecumam. Par vakcinācijas iespēju jākonsultējas ar savu ģimenes ārstu.

• Imūnglobulīna ievadīšana pēc kontakta ar A hepatīta slimnieku (praktizē atsevišķās val-stīs). Aizsardzības efekts ir īslaicīgs — līdz 3 mēnešiem.

Nespecifi skā profi lakse. • Personīgās higiēnas ievērošana. Vairākas reizes dienā rūpīgi mazgāt rokas ar ziepēm, it

sevišķi pēc tualetes apmeklēšanas, pirms ēšanas, dzeršanas, ēdiena gatavošanas un pa-sniegšanas, zāļu lietošanas, dekoratīvās kosmētikas uzlikšanas, rīcības ar kontaktlēcām, smēķēšanas.

• Roku mazgāšanā priekšrocība ir šķidrajām ziepēm, jo vīrusi saglabājas uz ziepju gaba-liem.

• Ja rokas nav mazgātas, izvairīties no pieskaršanās acīm, degunam un mutei. • Nelietot kopīgus traukus — glāzes, karotes u. c. • Nedzert ūdeni no krāna. Uzturā lietot vārītu ūdeni.

B hepatīts.B hepatīts ir viena no izplatītākajām infekcijas slimībām pasaulē. Vīruss, kuru sauc par B hepa-

tīta vīrusu (HBV), var izraisīt hronisku infekciju (vīrusa nēsāšanu visas turpmākās dzīves laikā) un akūtu vīrushepatītu un, iespējams, arī aknu cirozi, aknu vēzi.

Simptomi:• dzelte,• drudzis,• urīns tumšā alus krāsā,• vēdersāpes,• nespēks,• ēstgribas zudums.

Periods, kad cilvēks ir infi cējies, bet vēl nav slimības klīnisko pazīmju, vidēji ilgst 2—6 mēnešus. Bērniem pirmajos dzīves gados infekcija var noritēt bez klīniskajiem simptomiem, bet ļoti bieži bērns pēc tam kļūst par vīrusu nēsātāju. Reizēm cilvēkam, kurš infi cējies ar HBV, simptomu nav vispār. Jāatceras, ka apmēram ⅓ infi cēto personu vīrushepatīts B noris bez simptomiem. Slimība pāriet hroniskā formā 5—10% gadījumu.

196 197

Diagnostika.HBV infekciju var diagnosticēt, identifi cējot vīrusa marķierus — HBV DNS, HBV antigēnus, kā

arī HBV polimerāzi un AntiHBV antivielas.Aprūpe.

• Slimības vieglas norises gadījumā pacientu ārstēšanu un aprūpi var veikt mājas apstākļos, bet slimības smagas norises gadījumā pacientu nepieciešams hospitalizēt.

• Kontrolē pacienta dzīvībai svarīgos rādītājus.• Novērtēt sāpju raksturu, intensitāti,• Novērtē ādas turgoru un integritāti.• Kontrolē aktīvu šķidruma zaudēšanu.• Novērtē vēdergraizes, krampjus, vēdera izejas biežumu, vemšanas biežumu.• Nodrošina pietiekamu šķidruma uzņemšanu.• Novērtē pacienta pašaprūpes līmeni.• Pacientam sniedz palīdzību, ja viņš pats nevar paēst vai uzņemt šķidrumu.• Lieto ārsta nozīmētos medikamentus.• Ievēro un nodrošina higiēnu aprūpes procesā.• Mazina slimības radīto emocionālo triecienu.

Pacienta izglītošana.• Pacientam un viņa tuviniekiem izstāsta par slimības norisi, ārstēšanu, kopīgi plāno ap-

rūpi, ņemot vērā pacienta viedokli un uzskatus.• Kopš 1997. gada novembra Latvijas imunizācijas kalendārā ir iekļauta obligātā jaundzi-

mušo vakcinācija pret B hepatītu. Kopš 2007. gada bezmaksas vakcināciju pret šo infek-ciju veic arī bērniem, kas ir dzimuši pirms 1997. gada (pusaudžiem 14 gadu vecumā).

• Vakcināciju iesaka veikt: - ģimenes locekļiem, kuru ģimenēs ir hroniska B hepatīta slimnieks vai B hepatīta

vīrusa nēsātājs, - personām, kuras pārslimojošas C hepatītu.

C hepatīts.C vīrushepatīts ir akūta vai hroniska vīrusa izraisīta infekcija. Lielai daļai C hepatīta slimnieku

nav simptomu vai arī tie ir nespecifi ski (20—30%). Tikai 25% slimnieku parādās dzelte. Simptomi:

• apetītes un svara zudums,• nogurums, muskuļu vājums, • neskaidras sāpes vēderā (spiedošas sāpes labajā paribē), • dzelte (āda un acu gļotāda iekrāsojas dzeltena), • sāpes muskuļos un locītavās, • palielinātas aknas, • palielināta liesa, • vemšana, • caureja.

Simptomi var parādīties 2 nedēļu līdz 6 mēnešu laikā pēc infi cēšanās.Diagnostika.Laboratoriskajos izmeklējumos palielināts AlAT līmenis, specifi skie marķieri (AntiHCV,

HCV-RNA). Būtiska ir diferenciāldiagnostika no autoimūna B hepatīta, D hepatīta un alkohola vai medikamentu izraisīta hepatīta.

Aprūpe.• Slimības vieglas norises gadījumā pacientu ārstēšanu un aprūpi var veikt mājas apstākļos,

bet slimības smagas norises gadījumā pacientu nepieciešams hospitalizēt.• Kontrolē pacienta dzīvībai svarīgos rādītājus.• Novērtēt sāpju raksturu, intensitāti,• Novērtē ādas turgoru un integritāti.• Kontrolē aktīvu šķidruma zaudēšanu.• Novērtē vēdergraizes, krampjus, vēdera izejas biežumu, vemšanas biežumu.• Nodrošina pietiekamu šķidruma uzņemšanu.• Novērtē pacienta pašaprūpes līmeni.• Pacientam sniedz palīdzību, ja viņš pats nevar paēst vai uzņemt šķidrumu.• Lieto ārsta nozīmētos medikamentus.• Ievēro un nodrošina higiēnu aprūpes procesā.• Mazina slimības radīto emocionālo triecienu.

Pacienta izglītošana.• Pacientam un viņa tuviniekiem izstāsta par slimības norisi, ārstēšanu, kopīgi plāno ap-

rūpi, ņemot vērā pacienta viedokli un uzskatus.

GRIPAGripa ir akūta, sevišķi lipīga vīrusinfekcija, kas skar elpceļus. Simptomi:

• paaugstināta temperatūra,• galvassāpes,• drudzis,• paaugstināta temperatūra,• kaulu laušanas sajūta,• "aizlikts deguns" bez iesnām,• sauss, rejošs klepus.

Inkubācijas periods gripai ir no vienas līdz četrām dienām. Salīdzinot ar citām infekcijas sli-mībām, gripa atšķiras ar izplatīšanās ātrumu, izraisīto komplikāciju biežumu un smagumu. To dēļ gripas epidēmijas laikā 2—5 reizes pieaug hospitalizāciju skaits un ārsta apmeklējumu biežums. Pilnīga atveseļošanās gripas gadījumā parasti norit 1—2 nedēļās, bet vecāka gadagājuma pacienti un pacienti ar hroniskām slimībām slimo ilgāk. Gripa Latvijā izplatās rudens–ziemas laikā. Parasti saslimstības pacēlums ilgst 8—10 nedēļas.

198 199

Gripas ierosinātājs.Gripas ierosinātājs ir vīruss, kas atšķiras no citiem vīrusiem ar savu mainīgo dabu. Uz tā ārējā ap-

valka atrodas antigēni, kas katru gadu ir citādā kombinācijā. Vīrusam nokļūstot cilvēka organismā, izveidojas antivielas pret šiem antigēniem. Jo ātrāk organisma imūnsistēma izveido antivielas, jo āt-rāk izveidojas imunitāte. Antivielas, kas izveidojušās iepriekšējā sezonā, vairs nav derīgas attiecībā pret nākamās sezonas gripas vīrusu, tāpēc katru gadu cilvēki ar gripu slimo no jauna.

Infekcijas avots ir slims cilvēks. Tam klepojot, runājot, šķaudot veidojas aerosola mākonis, kas satur augstu vīrusu koncentrāciju. Pēc kārtīgas nošķaudīšanās vīrusi var izplatīties pat 6 metru attā-lumā. Cilvēks infi cējas, ieelpojot gaisu, kas satur gripas vīrusus vai lietojot priekšmetus, uz kuriem atrodas slimā cilvēka deguna un rīkles sekrēti.

Gripas iespējamās komplikācijas:• bronhīts,• pneimonija,• miokardīts,• perikardīts,• encefalīts.

Aprūpe.• Slimības vieglas norises gadījumā pacientu ārstēšanu un aprūpi var veikt mājas apstākļos,

bet slimības smagas norises gadījumā (aptumšota apziņa un ķermeņa temperatūra virs 40 °C) pacientu nepieciešams hospitalizēt.

• Kontrolē pacienta dzīvībai svarīgos rādītājus.• Novērtē ādas turgoru un integritāti.• Kontrolē aktīvu šķidruma zaudēšanu.• Nodrošina pietiekamu šķidruma uzņemšanu.• Novērtē pacienta pašaprūpes līmeni.• Pacientam sniedz palīdzību, ja viņš pats nevar paēst vai uzņemt šķidrumu.• Lieto ārsta nozīmētos medikamentus.• Ievēro un nodrošina higiēnu aprūpes procesā.• Mazina slimības radīto emocionālo triecienu.• Vairākas reizes dienā vēdina telpas.• Uzkopj telpas ar mitru lupatu.• Nodrošina pacientam mieru un atpūtu.• Pastiprināti uzņem C vitamīnu.• Atvieglo klepošanu un veicina atkrēpošanos ar inhalācijām.

Pacienta izglītošana.• Pacientam un viņu tuviniekiem izstāsta par slimības norisi, ārstēšanu, kopīgi plāno ap-

rūpi, ņemot vērā pacienta viedokli un uzskatus.• Imunitāti var izveidot arī mākslīgi, ievadot organismā vakcīnu, kas satur dzīvu, novāji-

nātu gripas vīrusu antigēnus, kuri organismā izraisa antivielu veidošanos, bet neizraisa slimību. Taču gripas vīrusa mainības dēļ katru gadu vakcīna ir jāizstrādā no jauna un katru gadu pirms gripas sezonas sākšanās vakcinācija ir jāatkārto.

• Parasti vakcīnas sastāvā pēc Pasaules Veselības organizācijas ieteikuma tiek iekļauti tie gripas vīrusa varianti, kas parādījušies iepriekšējās gripas sezonas beigās, jo nākamajā sezonā tie dominē.

• Vakcinācija nav ieteicama tiem cilvēkiem, kuriem ir izteikta alerģija uz olas proteīnu, savukārt īpaši ieteicama:

- cilvēkiem, kuri sasnieguši 60 gadu vecumu; - pieaugušajiem un bērniem (vecākiem par 6 mēnešiem), kuri pieder augsta riska

grupai, jo tiem ir lielākas iespējas izveidoties gripas komplikācijām; tās ir personas, kuras slimo ar hroniskām elpceļu (piemēram, bronhiālo astmu) un sirds un asins-vadu slimībām, nieru un asins slimībām (piemēram, sirpjveida šūnu anēmiju), me-tabolām slimībām (piemēram, cukura diabētu) un imūnsupresiju;

- personām, kurām ir cieša saskare ar augsta riska grupas slimniekiem, — medicīnas darbiniekiem un slimnieku ģimenes locekļiem;

- visiem tiem, kas negrib slimot ar gripu vai nevar to atļauties (studenti, sportisti utt.).

KOPSAVILKUMSInfekcija ir slimības ierosinātāju (mikroorganismu) iekļūšana makroorganismā. Infekciju slimī-

bas ir slimības, kuras izraisa mikroorganismi — vīrusi, baktērijas, sēnes un parazīti. Slimība rodas organisma imūnās atbildes rezultātā, kad, organismam mēģinot iznīcināt mikroorganismu, rodas iekaisums.

Infekcijas process ir patoloģisks process, ko izraisa uzņēmīgā makroorganismā iekļuvušie pato-gēnie mikroorganismi, un šis process notiek noteiktu ārējās vides apstākļu ietekmē.

Patogēnos mikroorganismus raksturo iedarbības specifi skums, t. i., katrs patogēnais mikroor-ganisms var izraisīt noteiktu infekcijas slimību. Taču infekciozā procesa rašanās iespēja, tās gaita, smagums un iznākums ir vairāk atkarīgs no makroorganisma stāvokļa.

Infekciju slimību periodi ir šādi. • Inkubācijas jeb latentais periods. Tas ir laika posms no mikroorganisma iekļūšanas orga-

nismā līdz pirmo simptomu parādīšanās brīdim, kas liecina par saslimšanu. Šajā periodā notiek mikroorganismu vairošanās un toksīnu uzkrāšanās. Inkubācijas perioda ilgums ir atkarīgs no mikroorganisma īpatnībām, mikroorganisma virulences un daudzuma, makroorganisma rezistences (pretošanās spējas), no infekciju "ieejas vārtiem".

• Prodromālais periods. Ļoti īslaicīgs no dažām stundām līdz 2 dienām. Novēro vispārējos simptomus (paaugstinātu temperatūru, galvassāpes, nogurumu, nespēku).

• Klīnisko simptomu periods. Parādās infekciju slimībai raksturīgās pazīmes, kas dod ie-spēju diagnosticēt saslimšanu. Perioda ilgums ir dažāds — no dažām stundām (piemē-ram, pārtikas saindēšanās) līdz pat vairākiem mēnešiem un gadiem.

• Slimības iznākums vai rezultāts. Tā var būt izveseļošanās, pāreja hroniskā formā, nāve.

200 201

Kontroljautājumi1. Kādas ir infekciju slimību atšķirīgās pazīmes?2. Kā iedala infekciju slimības atkarībā no to izraisītāja?3. Kas ir inkubācijas periods?4. Kā sauc cilvēku, kurš pats neslimo, bet kura organismā dzīvo slimības ierosinātājs, ko viņš var

izdalīt apkārtējā vidē?5. Kādas ir infekciju procesa primārās lokalizācijas?6. Kādi ir infekciju slimību periodi?

MENTĀLO SLIMĪBU PACIENTU APRŪPE UN PACIENTU IZGLĪTOŠANAS PRINCIPI

EMPĀTIJA PACIENTU APRŪPĒAttiecībā uz aprūpi empātija nozīmē procesu, kad māsa izjūt otra cilvēka jūtas un pārdzīvoju-

mus tā, it kā tie būtu viņas pašas, bet tiešām "it kā". Ir jāveido saskarsme ar otru cilvēku, jāatzīst un jānoskaidro viņa jūtas.

Empātijas procesa sastāvdaļas.Izpratne. Māsa aktīvi klausās, ko pacients saka — ne tikai vārdus, bet vēro pozu, seju, žestus.

Mēģina iedomāties, ka viņa izsaka tos pašus vārdus, ko pacients. Ko viņa justu? Jāmēģina izprast to, ko pacients pats neapzinās, bet nedrīkst mēģināt pacientam izteikt savus iespējamos secinājumus.

Objektivitāte. Nedrīkst uzņemt pacienta izjūtas kā savējās, sākt tās pati izjust; tas traucēs palīdzēt pacientam saprast viņa jūtas un tikt ar tām galā. Ja ļaujas subjektīvi iesaistīties otra izjūtās, tad no-stāda sevi tādā stāvoklī, ka pašam arī nepieciešama palīdzība.

Spēja pieņemt cita pasaules uztveri. Laikā, kad aprūpē pacientu, neietekmējas no savām vērtī-bām un uzskatiem, lai bez aizspriedumiem saprastu otra cilvēka pasauli. Tas cieši saistīts ar objek-tivitāti.

Apstiprinājums. Lai apstiprinātu, vai māsa tiešām ir sapratusi, ko pacients viņai grib pastāstīt, viņai jāsaņem no viņa atgriezeniskā saite — apstiprinājums.

Noskaidrošana. Pēc tam kad no pacienta saņemts apstiprinājums, māsa salīdzina savas izjūtas, vai viņa ir pareizi to novērtējusi.

Empātisko attiecību rezultāti. Pacients jūt, ka māsa viņu saprot, un nejūtas atstumts un atsve-šinājies. Viņš jūt, ka par viņu rūpējas un pieņem viņu kā personību. Viņš var sākt vērtēt sevi un pieņemt sevi tādu, kāds viņš ir.

MENTĀLO SLIMĪBU ATTĪSTĪBA, KLĪNIKA, PACIENTU APRŪPEŠizofrēnija.Etioloģija.

• Iedzimtība. Monozigoto dvīņu vidū šizofrēnija izpaužas no 35% līdz 70% biežāk nekā kopumā populācijā.

• Dopamīna hipotēze — dopamīnerģiskās sistēmas hiperaktivitāte.• Neiroanatomiskie pētījumi parāda smadzeņu vēderiņu palielināšanos, smadzeņu rievu

paplašināšanos, smadzenīšu atrofi ju.• Elektrofi zioloģiskie pētījumi (EEG) šizofrēnijas pacientiem novēro samazinātu alfa akti-

vitāti (alfa viļņu samazināšanos), pastiprinātu delta aktivitāti.Klīnika.Šizofrēnijas veidi.

• Paranoidālā šizofrēnija — dominē halucinācija un murgi; nav vērojama runas, izturēša-nās dezorganizācija, afektu dezorganizācija.

• Reziduālā šizofrēnija — nav vairs produktīvās simptomātikas; ir vērojami daži simptomi (stipra sociāla izvairīšanās vai izolācija, uzkrītoša savāda izturēšanās, uzkrītoša personis-kās higiēnas normu neievērošana).

• Katatonā šizofrēnija — motorā imobilitāte (vaska lokanība); pārmērīga, bezmērķīga mo-torā aktivitāte; ekstrēms negatīvisms; dīvainas, voluntāras kustības (pozēšana, kustību stereotipija, manierīgums, prominentu grimašu veidošana); eholalija vai ehopraksija.

• Nediferencētā šizofrēnija — ir pozitīvā (produktīvā) simptomātika: iespējamas halucinā-cijas, murgi un dīvaina izturēšanās.

Aprūpe. 1. Izturēdamies mierīgi, pastāvīgi nodrošināt gadīgu un skaidru atgriezenisko saiti. 2. Neapstrīdēt pacienta izturēšanās saturu. 3. Dot zāles atbilstoši norādījumiem, reģistrējot pacienta atbildes reakcijas. 4. Runāt ar pacientu vienkāršā valodā, īsi un skaidri. 5. Rosināt pacientu dalīties jūtās. 6. Dot pacientam pietiekami daudz laika murgu satura izklāstam, necenšoties pierādīt to ne-

atbilstību īstenībai. 7. Iedrošināt pacientu piedalīties grupu darbā. 8. Iedrošināt pacientu izteikt jūtas vārdos. 9. Pievērst uzmanību pacienta jūtām un uzvedībai.10. Palīdzēt pacientam veidot adaptīvu uzvedību, kas uzlabotu pacienta iespējas socializēties un

veikt ikdienas pienākumus.Demence.Primārā demence — primāri deģeneratīvi smadzeņu bojājumi, kas progresē, ir neatgriezeniski un

nav saistāmi ar kādu citu slimību. Tiem pieskaitāma Alcheimera slimība un vaskulārā demence.Etioloģija.

• Iedzimtība.• Lēno vīrusu infekcija.• Autoimūnie procesi.• Galvas trauma.

Sekundārā demence — citu patoloģisku procesu rezultāts.Etioloģija.

• Izraisa infekcijas (hronisks meningīts, postencefalītiskās demences sindroms, sifi liss).• Ar hidrocefāliju saistīta demence.

202 203

• Vaskulārā demence.• Traumatiska rakstura demence, piemēram, posttraumatiskā encefalopātija un subdurālā

hematoma.Klīnika.

• Lēns, nemanāms iesākums.• Ilglaicīgās un īslaicīgās atmiņas traucējumi.• Spriešanas spēju, abstraktās domāšanas pavājināšanās.• Personības pārmaiņas.

Ārstēšana.Efektīva ārstēšana balstās uz primārās patoloģijas diagnostiku, redzes un dzirdes patoloģiju no-

teikšanu. Uzbudinājuma mazināšanai un psihozes gadījumā lieto neiroleptiskos līdzekļus; depresi-jas novēršanai — antidepresantus.

Aprūpe.1. Runāt lēni, īsiem teikumiem, vienkāršiem vārdiem.2. Atgādināt, kas jūs esat; katru reizi tiekoties, nosaukt savu vārdu.3. Uzturēt telpu labi apgaismotu.4. Izvietot pacienta redzes laukā kalendārus, pulksteņus un personiskas nozīmes priekšmetus.5. Pacientam kļūstot agresīvam, mainīt sarunas tematu uz mierīgāku, drošāku.6. Palīdzēt pacientam veikt ikdienas pienākumus un uzraudzīt, kā viņš to dara.7. Uzraudzīt uztura un šķidruma uzņemšanu.Astēniskais sindroms.Vairāk vai mazāk izteiktu astēniju novēro visiem somatiskajiem pacientiem. Klīniskā aina.

• Pazemināts uzbudināmības slieksnis gan pret fi zikālajiem un somatiskajiem, gan pret psihiskajiem kairinātājiem. Pacients ir viegli satraucams. Dažādi sīkumi, kam cilvēks se-nāk nav pievērsis uzmanību, viņu tagad uztrauc, kaitina, sadusmo, nomāc. Pacientu vis-vairāk apgrūtina līdz šim neievērotais apkārtējais troksnis, lai arī tas nav kļuvis stiprāks, satrauc skaļas sarunas, soļi koridorā, trauku šķindoņa. Iestājoties astēnijai, cilvēks asāk, pat pārmērīgi jutīgi reaģē uz nelaipnāk vai vienkārši neuzmanīgāk izteiktu vārdu, skar-bāku intonāciju.

• Nogurums un spēka izsīkums: pacientam grūti sagaidīt darba beigas, pēc atgriešanās no darba uznāk vēlēšanās tūlīt vienkārši atlaisties uz dīvāna un atpūsties.

• Miega traucējumi — vai nu pastāvīga miegainība, vai arī "caurs" miegs ar nepatīkamiem sapņiem.

• Pacientiem ir emocionāla labilitāte, taču garastāvokļa svārstības ir nelielas. Pacilātībai raksturīga sentimentalitāte, bet vieglai depresijai — raudulība. Viņi ātri uztraucas un ir viegli saraudināmi.

• No somatiskajiem simptomiem raksturīgākā ir veģetatīvā labilitāte — biežas galvassāpes, sāpes sirds rajonā, asinsspiediena svārstības. Pacientu pašsajūtu īpaši iespaido atmosfēras spiediena maiņa.

• Atšķirībā no endogēnās depresijas pacientiem astēnijas pacienti noteikti atzīmē, ka paš-sajūta vienmēr pasliktinās pēc slodzes, parasti pēcpusdienā.

Halucinācijas.Halucināciju gadījumā pacienti uztver vispār neesošus priekšmetus, dzīvas būtnes vai parādības.

Halucināciju tēli no īstiem reāliem priekšmetiem ne ar ko neatšķiras, tāpēc pacienti pret halucinā-cijām ir nekritiski, t. i., neuzskata tās par slimības izpausmi.

Redzes halucinācijas.Fotopsijas ir vienkāršas, elementāras redzes halucinācijas bez konkrētas formas, lieluma un

priekšmetiskuma — liesmas, dūmi, migla.Biežāk nekā fotopsijas pacienti redz noteiktas formas priekšmetus — īstās redzes halucinācijas.

Tās veido gan priekšmeti, kas sastopami reālā dzīvē, gan pavisam fantastiskas ainas. Dažreiz pa-cients vēro veselas scēnas.

Hemianoptiskās halucinācijas lokalizējas vienā redzes lauka pusē, tās mēdz būt pacientiem ar organisku CNS bojājumu.

Hipnogogās halucinācijas rodas pusmiegā, īsi pirms iemigšanas, kad pacientam acis ir aizvērtas, tās redz uz tumša fona.

Hipnopompās halucinācijas tāpat rodas pusmiegā, tikai tas notiek pamostoties. Pēc pilnīgas at-mošanās halucinācijas izbeidzas.

Dzirdes halucinācijas.Verbālās halucinācijas ir atsevišķi vārdi, teikumi. Pēc satura tās var būt gan gluži neitrālas, gan arī

imperatīvas. Reizēm pacienti imperatīvo halucināciju iespaidā var būt agresīvi vai izdarīt pašnāvību.Kontrastējošās jeb antagoniskās halucinācijas nereti novērojamas alkohola psihožu ietvaros —

pacients dzird daudzas balsis, kas runā cita citai pretī. Viena balss pacientu lamā, otra turpretim pacientu aizstāv.

Draudu halucinācijas, kad visu laiku dzird balsis, kas draud pacientu nogalināt, sadurt, mocīt, indēt.

Ožas halucinācijas.Ožas halucināciju gadījumā pacienti jūt kodīgu skābju, slikta gaisa smaku, nepatīkamas smakas

no ēdiena.Garšas halucinācijas.Garšas halucināciju gadījumā pacienti sajūt mutē matus, kādu piegaršu ēdienam vai citu ļoti

nepatīkamu garšu.Taustes halucinācijas.Taustes jeb taktilo halucināciju gadījumā sajūtas lokalizējas ādas virspusē vai tieši zem tās. Pa-

cientam šķiet, ka pa rokām ložņā kukaiņi, ādā ir tārpiņi vai skabargas, uz rokām atrodas dedzinošs pulveris, galvas ādā ir stikla drumslas.

Viscerālās halucinācijas.Viscerālo halucināciju gadījumā sajūtas lokalizējas ķermenī, biežāk — krūtīs vai vēderā. Pacien-

tam šķiet, ka ķermenī ir apaļš, ciets veidojums, vēnā palikusi injekciju adata, barības vadā vai zarnās iestrēgusi asaka.

Aprūpe.Bieži, sevišķi šizofrēnijas gadījumos, pacients par saviem uztveres maldiem ārstam nestāsta vai

nu izteikta autisma dēļ, vai arī tāpēc, ka stāstīt "aizliedz balsis". Šajos gadījumos par halucināciju

204 205

esamību liecina halucināciju objektīvās pazīmes, kas jāprot atrast un pareizi novērtēt. Pacienti, kam ir redzes halucinācijas, cieši kaut kur skatās un ar attiecīgu mīmiku un koncentrēšanos reaģē uz to saturu. Pacienti, kam ir dzirdes halucinācijas, ieklausās, reizēm nevietā smejas, runājot ar ārstu, pēkšņi apklust vai pasaka kādu sarunai pavisam nepiemērotu vārdu, t. i., atbild balsīm. Pacienti, kam ir garšas halucinācijas, var atteikties no ēdiena.

Depresija.Depresiju pieskaita pie garastāvokļa (afektīvajiem) traucējumiem. Garastāvokli veido emocijas,

kuras iekrāso personas pasaules uztveri. Depresija ir patoloģisks, sāpīgs, psihofi zioloģiski novār-dzinošs process. Depresija ir vairāk nekā tikai skumjas; tā ietekmē mūsu priekšstatus par nākotni un var mainīt pašuztveri un pašattieksmi. Depresīvs cilvēks var būt tik izmisis, ka pauž pilnīgu bezcerību. Par garastāvokļa (afektīvajiem) traucējumiem runā tad, ja noskaņojuma "pacēlumi" vai "kritumi" ieilgst vai kļūst tik smagi, ka traucē savstarpējās attiecības vai profesionālo darbību.

Etioloģija.Bioloģiskie faktori.Dvīņu pētījumi apliecina, ka iedzimtībai ir nozīmīga loma depresijas izveidē: ja vienam no dvī-

ņiem ir depresija, tad 72% gadījumu pastāv iespēja, ka tā veidosies arī otram dvīnim.Bioķīmiskie faktori.

• Depresiju var izraisīt CNS neiromediatoru sistēmas patoloģija. • Neiromediatoru patoloģija var veidoties vides faktoru ietekmes vai iedzimtības rezultātā,

kā arī vienlaicīgu fi ziskās veselības traucējumu rezultātā.• Svarīgākie neiromediatori, kuriem ir nozīme depresijas izveidē, ir: serotonīns, norepinef-

rīns un dopamīns.Neiroendokrīnie faktori.

• Visvairāk pētītā neiroendokrīnās sistēmas daļa, kam ir nozīme depresijas izveidē, ir lim-bisko hipotalamo hipofi zāri adrenālā sistēma.

• Dažiem ar depresiju slimojošiem indivīdiem atrod kortizona hipersekrēciju.Klīnika.

• Miega traucējumi ir viens no svarīgākajiem depresijas bioloģiskajiem rādītājiem.• Parasta ir agra mošanās no rītiem un atkārtotas pamošanās nakts vidū.• Turpinās ilgāk par 2 nedēļām.• Nopietni traucē sociālo un profesionālo darbību.• Nomākts noskaņojums.• Ievērojams svara zudums vai pieaugums.• Bezmiegs vai miegainība.• Pavājināta motorā aktivitāte.• Anerģija (nogurums vai enerģijas zudums).• Bezvērtīguma, beznozīmīguma vai neatbilstoša vainas izjūta.• Pavājinātas koncentrēšanās spējas vai neizlēmīgums.• Uzmācīgas domas par nāvi vai suicīda veikšanu.

Komplikācijas.Suicīda potenciāls vai neapzināts mēģinājums to veikt, somatizējoties vai nodarot sev nopietnus

fi ziskus bojājumus.

Ārstēšana.• Tricikliskie antidepresanti — Amitriptyline, Doxepin.• Tetracikliskie antidepresanti — Maprotiline.• Selektīvie serotonīna atpakaļuzsūkšanās inhibitori.

Aprūpe.• Regulāri noteiktā, ieplānotā laikā nodarboties ar pacientu (veicinot sadarbību).• Veicināt jūtu verbalizēšanu.• Kopā ar pacientu izanalizēt depresijas cēloņus un to uzturošos mehānismus.• Noskaidrot nozīmīgos zaudējumus pacienta dzīvē.• Palīdzēt pacientam veidot atbalsta sistēmu.• Noteikt iespējamo suicīda risku.• No pacienta personiskajām mantām aizvākt priekšmetus, kas varētu kalpot pašagresī-

viem mērķiem un pārbaudīt vietas, kur uzturas pacients, nodrošinot drošību.Anoreksija.Anorexia nervosa kritēriji ir šādi.

• Traucējums, ko raksturo svara zaudēšana ar skaidru nolūku. To izraisa un veicina pa-cients pats. Traucējumus visbiežāk novēro padsmitgadniecēm un jaunām, pieaugušām sievietēm un jauniem, pieaugušiem vīriešiem, tāpat bērniem neilgi pirms pubertātes un sievietēm līdz pat menopauzei.

• Bailes no aptaukošanās un liekā svara kļūst par pārspīlēti pārvērtētu ideju.• Visbiežāk novēro barības uzņemšanas nepietiekamību un novājēšanu visdažādākajās pa-

kāpēs ar sekundārām pārmaiņām endokrīnajā sistēmā.• Simptomi aptver ierobežotu diētu, intensīvas fi ziskās nodarbības, pašizsauktu vemšanu

un notievēšanas līdzekļu, arī caurejas un diurētisko līdzekļu, lietošanu.Simptomi.1. Stipras bailes kļūt resnam, neraugoties uz acīm redzamu novājēšanu.2. Aplams priekšstats par savu ķermeni: pacients uzskata sevi par resnāku, nekā to saskata ap-

kārtējie.3. Svars ir vismaz par 25% mazāks attiecībā pret garumu un vecumu nekā normālais svars.4. Nav konstatēta somatiska slimība, kas varētu veicināt esošo stāvokli.Slimības norise.Slimības norisei raksturīgas trīs fāzes.

• Sākums kā parastas notievēšanas gadījumā, bet pakāpeniski process pārvēršas par bado-šanos un kļūst par uzmācību. Svars krītas strauji, novājēšana ir izteikta un satrauc ģimeni. Vairums aizsākušos anoreksijas gadījumu droši vien šajā fāzē tiek pārtraukti.

• Kad badošanās sasniegusi zināmu robežu, organisms reaģē ar dažu enerģiju prasošu sist-ēmu darbības ierobežošanu. Izbeidzas menstruācijas, samazinās asinsriņķošana rokās un kājās, tāpēc rodas salšanas sajūta, krītas psihiskās koncentrēšanās spējas. Ja stāvoklis neuzlabojas, parasti pacientu ievieto slimnīcā. Daļai pacientu novēro pacilātu noskaņo-jumu, jo izsalkuma sajūta zudusi, un pacients izjūt apmierinājumu tās trūkumā.

206 207

• Pacients sver, iespējams, ap 30 kg, un organisma vielmaiņa sāk izmantot pēdējos enerģijas resursus. Tauku krājumi ir izlietoti, un sadalās organisma proteīns. Tā dēvētais slāpekļa līdzsvars kļūst negatīvs. Šāda situācija ir dzīvībai bīstama, un tai mēdz sekot apjukuma stāvoklis.

Pastāv arī paaugstināta uzņēmība pret infekcijām. Nav jēgas mēģināt pacientam palīdzēt ar psi-hoterapeitiskajiem līdzekļiem. Nepieciešama aktīva ārstēšana: tajā ietilpst intravenoza asins un ba-rības vielu ievadīšana organismā, vajadzības gadījumā arī barošana ar zondi.

Dinamika.Tradicionāli personības galvenos tipus iedala divās grupās — histēriskais jeb histrioniskais (di-

sociatīvais) tips un obsesīvi kompulsīvais tips, ko raksturo uzmācības.Histrioniskā personība sarunā ir "atklāta" un priecīga, it kā viņu nekas nesatrauktu un nekas

nebūtu nepareizi. Vienīgi tāds sīkums, ka viņa neēd vai pēc ēšanas parasti vemj.Ar uzmācību apzīmogotajai personībai ir arī robežstruktūras iezīmes vai arī tā ir uz iekšu vērsta

un depresīva.Pacienti drīz vien kļūst par ģimenes dzīves centru, bet to viņi panāk, faktiski liekot ķīlā savu

dzīvību.Anoreksijas pacientu slimības ainā ietilpst arī stipri izkropļots skats par sevi: pacienti uzskata,

ka ir resni, lai gan patiesībā ir redzami novājējuši. Ainā iederas arī izsalkuma signālu un noguruma sajūtas noliegums. Pacienti ir hiperaktīvi, darbojas, kamēr krīt no kājām.

Var izšķirt anoreksijas iekšējo, privāto daļu un to, kas saistīta ar attiecībām uz āru. Iekšējā, zem-apziņas nozīme meitenēm izpaužas vēlmē uz visiem laikiem apturēt sievišķības veidošanos, tādējādi protestējot pret neizbēgamo procesu kļūt pieaugušām.

No savstarpējo attiecību viedokļa anorexia nervosa uzskatāma par protestu, sevišķi pret māti, no kuras notiek krasa norobežošanās.

Ārstēšana.Psihoterapija.Ģimenes psihoterapija bieži kopā ar individuālu terapiju ir vienīgā ārstēšanas metode, kas, kā to

rāda arī atkārtoti ārstēšanas izvērtējumi, nodrošina salīdzinoši augstu pozitīvu rezultātu. Pirmajā un otrajā, dažreiz arī trešajā fāzē psihoterapija ir sevišķi svarīga ārstēšanas metode. Tas nozīmē, ka ar cieņu jāizturas pret ģimene pozitīvajām iezīmēm, jāizvairās no vainas sajūtas radīšanas un augst-prātīgi aizbildnieciskas nostājas.

Individuālā terapija galvenokārt balstās uz palīdzību radīt pacientā sajūtu, ka viņa iekšējā dzīve ir nozīmīga un ka viņam piemīt kas neatkārtojams, pašam savs.

Tā kā liela grupa anoreksijas pacientu nekad neuztic savas problēmas profesionāliem psihotera-peitiem, ļoti var noderēt pašpalīdzības grupas un programmas ar informāciju par psiholoģiskiem vingrinājumiem, kas vērsti uz slimības apzināšanos.

Medicīniskā aprūpe.Nav nozīmes pastāvīgi atgādināt un nemitīgi jautāt pacientam, vai viņš ir paēdis. Daudzi piere-

dzējuši psihoterapeiti mēdz nodrošināt pacientu ar profesionālu dietologu padomiem un piedāvā pacientam tādus vai citādus piemērotus pārtikas produktus, ko viņš pats var iegādāties un sagatavot. Tas, ka pacients pats var parūpēties par savu ēdienu, ir ļoti svarīgs ārstēšanas komponents — ēdiens kļūst par kaut ko pacientam pašam un nevis mātei piederošu.

Ja pacientu ķermeņa svars turpina kristies un ir iestājusies trešā fāze, viņš jāinformē, ka slimnīcā tiks barots pret paša gribu. Nav likumsakarīgi šajā stadijā gaidīt, ka pacients pats būs ar mieru atsākt ēšanu. Viņa stāvokli parasti raksturo apātija un depresija tīri fi zisku iemeslu dēļ.

Hormonu terapija menstruāciju atjaunošanai un vairogdziedzera ārstēšanai ir pilnīgi norai-dāma, jo organisms vienkārši nespēj tikt galā ar papildu enerģijas patēriņu. Turpretim kontrolētas vitamīnu piedevas ir noderīgas.

Komplikācijas.Komplikācija, kas parādās dažos gadījumos, īpaši tajos, kas ir saistīta ar robežstruktūras proble-

mātiku, ir pašnāvība.Bulīmija. Sastopamība un simptomi.Bulīmiju reizēm var uzskatīt tikai par pārmērīgu ēšanu, reizēm — par anorexia nervosa variantu.

Novēro atkārtotas pārmērīgas ēšanas epizodes un pārspīlētu aizņemtību ar svara kontrolēšanu. Tas izveido noteiktu modeli — negausīgu ēšanu un sekojošu vemšanu vai caurejas līdzekļu lietošanu. Daudzi traucējuma psiholoģiskie faktori sakrīt ar anorexia nervosa, arī sakāpinātās rūpes par ķer-meņa ārējo izskatu un svaru. Atkārtota vemšana izraisa traucējumus elektrolītu līdzsvarā, kā arī fi ziskas komplikācijas. Bieži, bet ne vienmēr, anamnēzē parādās anorexia nervosa gadījumi, kas no-tikuši pirms dažiem mēnešiem vai gadiem.

Norise un dinamika.Barības uzņemšana bieži notiek slepeni. Ledusskapja un pieliekamā saturs "pazūd" naktīs. Tiek

patērēti lieli pārtikas daudzumi. Ēšana notiek bez jebkādas aiztures, līdz sāpju robežai, kad vēders stipri izspīlējas. Pēc tam parasti seko vemšana. Ēdiena uzņemšana ir patīkama līdz brīdim pirms sāta sajūtas iestāšanās. Pēc vemšanas rodas apjukums, pat depresija, ko raksturo sevis nicināšana un domas, ka šī ir pēdējā reize. Minētās domas pilnīgi zaudē jēgu jau nākamajā dienā.

Bulīmija var turpināties gadiem. Nopietnākie blakusefekti ir kālija trūkums. Tas rada nogurumu un muskuļu vājumu. Tāpat novēro arī zobu bojājumus sālsskābes iedarbības rezultātā.

Neirotisko bulīmiju var nosaukt par traucējumu, kurā izpaužas grūtības uzsākt patstāvīgu dzīvi un aiziet no vecāku mājām. Ķermeņa uztveres problēmas nav tik izteiktas kā anoreksijas gadījumos. Letāls iznākums nav pārāk bieži sastopams, pašnāvības mēģinājumi — daļēji kā depresīva izmisuma komponents.

Ārstēšana.Līdzīgi kā anoreksijas gadījumos populāra ir individuāla vai ģimenes psihoterapija. Svarīgi ir

palīdzēt pacientam lauzt savu uzmācīgo paradumu — negausīgi ēst.

PACIENTU IZGLĪTOŠANAS PRINCIPIPacientus, kam ir ar trauksmi saistīti traucējumi, izglīto šādi.1. Izglīto pacientus un viņa ģimenes locekļus par trauksmes raksturu, nosakot tās atšķirības no

bailēm, izskaidro trauksmes cēloņus un nosaka būtiskās trauksmes pazīmes un simptomus.2. Pamato medikamentu lietošanas noteikto kārtību un secību.3. Pamato, izskaidro un veic dziļo muskuļu relaksāciju, relaksējošo elpošanu.

208 209

4. Māca ģimenei sniegt pozitīvu novērtējumu pacienta veselīgai uzvedībai.5. Māca ģimenei neuzņemties atbildību par lomām, kas parasti paredzētas pacientam.6. Māca būt uzmanīgiem pret pacientu, nevis pret slimības simptomiem.Pacientus, kam ir ar garastāvokli saistīti traucējumi, izglīto šādi.1. Pastāsta pacientam un viņa ģimenes locekļiem par depresijas fi zioloģiskajām izpausmēm, par

antidepresīvo zāļu lietošanas mērķiem, efektiem, blaknēm, lietošanas veidu un kā māca pazīt agrīnās slimības recidīva pazīmes.

2. Izskaidro, kā depresija ietekmē ģimenes sistēmu.3. Nodrošina pacientu un ģimenes locekļus ar informāciju par palīdzības saņemšanas iespē-

jām. Pacientus, kam ir ar domāšanu saistīti (psihotiski) traucējumi, izglīto šādi.1. Pastāsta pacientam un viņa ģimenei par slimības procesu, kā pazīt un pārvarēt slimības reci-

dīvus.2. Informē par zāļu lietošanas veidu, iedarbību, blaknēm.3. Informē pacientu un viņa ģimeni, kā saņemt palīdzību, ja tas ir nepieciešams.

KOPSAVILKUMSAttiecībā uz mentālo slimību pacientu aprūpi, svarīgi ir saprast empātijas nozīmes procesu, kad

māsa izjūt otra cilvēka jūtas un pārdzīvojumus. Ir jāveido saskarsme ar otru cilvēku, jāatzīst un jā-noskaidro viņa jūtas. Mentālās slimības ir sarežģītas; tās var progresēt, un tāpēc pacientu aprūpei un izglītošanai nepieciešama īpaša pieeja.

Kontroljautājumi1. Raksturojiet empātiju pacientu aprūpē!2. Kāda ir šizofrēnijas pacientu aprūpe?3. Kāda ir demences pacientu aprūpe?4. Raksturojiet halucinācijas veidus!5. Raksturojiet depresijas klīniku!

SIRDS UN ASINSVADU SLIMĪBU PACIENTU APRŪPE UN PACIENTU IZGLĪTOŠANAS PRINCIPI

SIRDS UN ASINSVADU SISTĒMAS UZBŪVE UN FUNKCIJASSirds — centrālais orgāns, caur kuru cirkulē visas organismā esošās asinis; tai ir sūkņa funk-

cija — nodrošināt asins cirkulāciju.Asinsvadi — sistēmas perifērā daļa, ko pēc uzbūves iedala: artērijās — asinsvadi, pa kuriem asi-

nis aizplūst no sirds; vēnās — asinsvadi, pa kuriem asinis plūst virzienā uz sirdi.

Sirds kopā ar artēriju un vēnu tīklu veido noslēgtu cirkulāru sistēmu, kurā sirds kontrakcijas uztur nepārtrauktu asins plūsmu pa asinsvadiem.

Asinsvados cirkulējošās asinis pilda šādas funkcijas.• Piegādā visiem audiem un orgāniem skābekli, kas nepieciešams šūnu dzīvības proce-

siem.• Transportē no audiem un orgāniem vielmaiņas procesu rezultātā radušos ogļskābo gāzi,

slāpekli saturošus produktus un citas organismam nederīgas vielas.• Iznēsā pa organismu hormonus, kas nodrošina vienotu organisma procesu regulēšanu.• Piedalās ķermeņa temperatūras regulēšanā.

Sirds ir dobs, muskuļains konusveida orgāns, kas atrodas videnes apakšējā daļā. Attiecībā pret ķermeņa viduslīniju tā novietota asimetriski — ⅓ no tās pa labi, un ⅔ — pa kreisi no viduslīnijas. Sirds platākā, plakanā daļa — sirds pamatne — atrodas uz augšu, pa labi un atpakaļ. No tās atiet lielie asinsvadi, tāpēc tā ir vairāk fi ksēta un mazkustīga. Sirds smailākā daļa — galotne — atrodas apmēram 5. ribstarpā uz kreisā atslēgas kaula viduslīnijas. Galotne nav fi ksēta, tāpēc sirds kontrak-ciju laikā tās kustības ir jūtamas.

Sirds somiņa.Sirdi apņem saistaudu apvalks, kas sastāv no divām daļām.

• Perikarda apņem sirds muskuļslāni un sastāv no 2 lapiņām: iekšējās, viscerālās lapiņas jeb epikarda, kas ir tuvāk muskuļslānim un saaugusi kopā ar to, un piesienas jeb parietālās lapiņas, kas ir vairāk perifērijā. Pie lielo asinsvadu saknes lapiņas pāriet viena otrā, starp abām veidojas hermētiski noslēgta telpa — perikarda dobums, kurā ir neliels daudzums seroza šķidruma.

• Biezs, blīvs saistaudu slānis, kas atrodas visvairāk virspusēji un ir saaudzis ar perikarda piesienas lapiņu.

Sirds virsma.Noņemot sirds somiņu, var redzēt sirds virsmu ar rievām, kas sadala sirdi daļās:

• sirdi gredzenveidīgi apņem šķērsrieva jeb vainagrieva (tā atbilst priekškambaru un kam-baru robežai);

• kambaru priekšējā starprieva atrodas uz sirds priekšējās rievas (atbilst robežai starp labo un kreiso kambari);

• kambaru mugurējā starprieva atrodas uz sirds mugurējās virsmas (atbilst robežai starp labo un kreiso kambari).

Pa rievām iet artērijas un vēnas, kas apasiņo sirds sienu. Sirds dobums ir sadalīts 4 kamerās: 2 priekškambaros (ātrijos) — labajā un kreisajā, un 2 kambaros (ventrikulos) — labajā un kreisajā. Labo sirds pusi no kreisās atdala starpsiena, kuras uzdevums ir nodrošināt labās un kreisās sirds puses izolāciju, t. i., arteriālo un venozo asiņu nesajaukšanos un saglabāt spiediena starpību starp labo un kreiso sirds pusi.

Sirds vārstuļi.Starp labo priekškambari un kambari, kā arī starp kreiso priekškambari un kambari atrodas

atveres. Katru atveri norobežo fi brozs gredzens, no kura sākas sirds vārstuļi. Vārstuļiem ir liela no-zīme asinsritē. Kad tie atveras, asinis nonāk no priekškambariem kambaros, bet atpakaļ netiek, jo tie atveras tikai asins plūsmas virzienā.

210 211

Trīsviru vārstulis atrodas starp labo priekškambari un kambari.Divviru (mitrālais) vārstulis atrodas starp kreiso priekškambari un kambari.Pusmēness vārstuļi atrodas plaušu stumbra atverē un aortas atverē.Sirds sienas uzbūve.Sirds siena sastāv no 3 slāņiem.1. Endokards — iekšējais slānis. Tas izklāj priekškambarus un kambarus, un no tā ir veidoti

sirds vārstuļi.2. Miokards — sirds muskuļslānis. Sirds muskuli veido īpatnēja šķērssvītrotā muskulatūra ar

šūnveida uzbūvi, kas nav pakļauta cilvēka gribai. Miokarda biezums ir atkarīgs no konkrētās sirds daļas veicamā darba — visbiezākais kreisajā kambarī, visplānākais — priekškambaros.

3. Perikards — ārējais saistaudu slānis.Asinsrites loki.Asiņu ceļu cauri ķermeņa asinsvadiem nosacīti var iedalīt divos posmos — lielajā un mazajā

asinsrites lokā. Asinis secīgi iziet abus šos lokus.Lielā asinsrites loka funkcija ir apgādāt audus un orgānus ar skābekli un barības vielām un atbrī-

vot no vielmaiņas galaproduktiem. Tas sākas no kreisā priekškambara ar pašu lielāko asinsvadu — aortu; caur tās zariem nokļūst līdz visu orgānu kapilāru tīklam, kur pāriet venozajos asinsvados. Sī-kās vēnas savienojas aizvien lielākās vēnās, līdz izveido divas galvenās — augšējo un apakšējo dobo vēnu, kas ieplūst labajā priekškambarī, kur arī beidzas lielais asinsrites loks.

Mazā asinsrites loka funkcija ir venozo asiņu atbrīvošana no ogļskābās gāzes un bagātināšana ar skābekli jeb asiņu apskābļošana (arterializēšana). Mazais asinsrites loks sākas labajā kambarī, tālāk caur plaušu stumbru venozās asinis plūst uz plaušām. Katrā plaušā artērijas sazarojas aizvien sīkākos arteriālajos zariņos, pēc tam kapilāros, kas apņem plaušu alveolas. Caur alveolu sienām noris gāzu apmaiņa: asinis uzņem no alveolām gaisa skābekli un atdod ogļskābās gāzes pārpalikumu. No veno-zajiem kapilāriem apskābļotas asinis saplūst vēnās. No katras plaušas caur plaušu saknēm iznāk divas vēnas, tātad kopā 4 vēnas ieplūst sirds kreisajā priekškambarī, kur beidzas mazais asinsrites loks.

Sirdarbības fi zioloģija.Sirds ritmisko darbību iedala ciklos, bet katrs cikls sastāv no vairākām fāzēm.Pirmā fāze — priekškambaru sistole. Sistole ir kādas sirds daļas muskulatūras kontrakcija. Abi priekškambari saraujas praktiski vien-

laicīgi. Saraujoties cirkulārajai muskulatūrai, vēnu ietekas tiek aizspiestas, tāpēc asinis nevar nokļūt atpakaļ vēnās, bet caur atverēm tiek iespiestas kambaros.

Otrā fāze — kambaru sistole.Tai ir divas apakšfāzes:

1) kambaru muskuļu sasprindzinājuma fāze, kad aizveras atrioventrikulārās atveres, tāpēc kambari kļūst par pilnīgi slēgtiem, ar asinīm pildītiem dobumiem; šajā laikā kambaros strauji ceļas spiediens; kad tas kļūst lielāks par spiedienu aortā un plaušu stumbrā, sākas otrā fāze;

2) asins izgrūšanas fāze; atveras pusmēness vārstuļi, un kambaru dobumi iztukšojas, izgrū-žot asinis lielajos asinsvados — no kreisā kambara aortā, bet no labā kambara — plaušu stumbrā.

Trešā fāze — diastole jeb kopējā sirds pauze.Diastole ir sirds daļas muskulatūras atslābums. Šajā laikā priekškambaru un kambaru muskula-

tūra ir atslābusi. No vēnām asinis piepilda sirds priekškambarus.

ARTERIĀLĀ ASINSSPIEDIENA NOVIRZES NO NORMAS, AR TĀM SAISTĪTĀS SLIMĪBAS

Paaugstināts asinsspiediens, jeb arteriālā hipertensija.Hipertensija ir hroniska arteriālā asinsspiediena paaugstināšanās, kad sistoliskais spiediens turas

virs 140 mm/Hg, bet diastoliskais — virs 90 mm/Hg.Asinsspiediena lielumu ietekmē sirdsdarbības spēks, perifērā asinsvadu pretestība, asins viskozi-

tāte un sirds izsviesto asiņu daudzums. Asinsspiediens mainās atkarībā no fi ziskās slodzes, emocio-nālā stāvokļa, miega un citiem faktoriem. Arī nieru, virsnieru asinsvadu un nervu darbība ietekmē asinsspiedienu. Arteriālā hipertensija ar retiem izņēmumiem ir neizārstējama slimība, ar kuru jā-mācās sadzīvot un to kontrolēt, uzturot asinsspiedienu normas robežās.

Ilgstoši paaugstināts asinsspiediens negatīvi ietekmē organismu. Sirdij patstāvīgi jāstrādā ar lie-lāku spēku, kas sirds muskulim prasa lielāku skābekļa patēriņu, tāpēc lielāks ir miokarda bojājuma vai sirds mazspējas attīstības risks. Paaugstināts asins plūsmas spiediens bojā asinsvadu sienu, vis-vairāk nierēs, acs asinsvadu apvalkā, galvas smadzenēs. Šis bojājums var izraisīt asinsvadu plīsumu vai veicināt aterosklerozes attīstību.

Saslimstība ar šo slimību ir saistīta ar vairākiem riska faktoriem:1) ģimenes anamnēzē ir hipertensija un sirds un asinsvadu slimības,2) hiperlipidēmija,3) cukura diabēts,4) smēķēšana,5) diētas kļūdas (pastiprināta vārāmā sāls lietošana),6) aptaukošanās.

Neatliekama palīdzība var būt nepieciešama hipertoniskās krīzes gadījumā, kad strauji paaug-stinās asinsspiediens, radot stipras galvassāpes, sliktu dūšu, reiboni, reizēm vemšanu, redzes trau-cējumus un citas sūdzības. Nopietnākās komplikācijas krīzes gadījumā ir asinsizplūdums galvas smadzenēs vai akūta sirds mazspēja.

Aprūpējot pacientu ar arteriālu hipertensiju, vēlamais iznākums ir stabili normalizēts asinsspie-diens. Lai to panāktu, pacientam ir jāsaņem nepieciešamā informācija par šīs slimības gaitu, riska faktoriem un ārstēšanas principiem.

Jēdziens par šoku un kolapsu.Šoks un kolapss ir nereti sastopamas dažādu slimību komplikācijas. Šajos gadījumos mazinās

cirkulējošo asiņu daudzums, tādēļ krītas arteriālais un venozais asinsspiediens, samazinās sirdij pie-plūstošo asiņu daudzums.

Samazinoties asinsspiedienam, visas organisma sistēmas saņem par maz asinis, tātad arī par maz skābekļa. No tā sevišķi cieš CSN un sirds. Tādēļ, ja smaga šoka vai kolapsa stāvoklis ieilgst, pacien-tam draud nāve no smadzeņu vai sirdsdarbības traucējumiem.

212 213

Iekšķīgo slimību klīnikā šoku vai kolapsu izraisa:1) stiprs sāpju kairinājums,2) liels šķidruma zudums pēc vemšanas vai masīvas caurejas,3) saindēšanās (ar uzturu, ķimikālijām, medikamentiem),4) endogēnas intoksikācijas (urēmija, aknu koma),5) mikroorganismu izraisītas intoksikācijas (sepse),6) alerģiska anafl ikatiska reakcija,7) smaga sirds patoloģija (miokarda infarkts, plaušu artērijas trombembolija).

Klīniski pacients šoka vai kolapsa stāvoklī var būt bezsamaņā, bet biežāk tomēr samaņa ir sagla-bāta. Pacients sūdzas par stipru nespēku, vājumu, galvas reiboni. Āda ir bāla, vēsa, mitra, pulss — paātrināts, vāji pildīts un grūti sataustāms. Viena no vissvarīgākajām pazīmēm ir pazemināts asins-spiediens. Tipiskos gadījumos sistoliskais arteriālais asinsspiediens ir 80 mm/Hg vai zemāks; jo ze-māks asinsspiediens, jo nopietnāks un dzīvībai bīstamāks stāvoklis.

Šoka vai kolapsa gadījumā pacientu transportēt nav ieteicams, visa iespējamā palīdzība jāsniedz nekavējoties:

1) jānogulda bez pagalvja ar 45° leņķī paceltām kājām, lai uzlabotu asins piegādi galvas smadzenēm;

2) silti jāapsedz;3) ja šoku izraisījušas sāpes, tās nekavējoties jākupē;4) jāsauc ārsts.

Sirds vainagartēriju slimības.Cilvēka asinsvadi ir sistēma, pa kuru cirkulē dažādas vielas, kas tiek uzņemtas no apkārtējās vides

un kas veidojas pašā organismā apkārtējās vides ietekmē. Šī ietekme ne vienmēr ir pozitīva, tāpēc asinsvadu sienas var tikt bojātas, turklāt patoloģiskais faktors bojā visu sistēmu, tātad cieš artērijas visā organismā. Tomēr dažādu orgānu artēriju bojājums var dot atšķirīgu slimības simptomātiku.

Sirdi apasiņojošās artērijas sauc par vainagartērijām jeb koronārajām artērijām, bet slimību grupu, kas rodas no to bojājumiem, sauc par koronāro sirds slimību (KSS).

Galvenais patoģenētiskais mehānisms, kas bojā organisma artērijas, ir ateroskleroze. Ateroskle-roze ir process, kas skar artērijas, radot to sieniņu nevienmērīgu sabiezēšanos vai smagos gadījumos daļēju vai pilnīgu slēgšanos. Asinsvada sieniņā rodas aterosklerotiskā panga jeb plātnīte — sabiezē-jums, kur centrā ir putriņai līdzīga serde, ko aptver ciets apvalks. Serdes sastāvā ir tauki — holeste-rīns un triglicerīdi. Kamēr plātnīte ir plāna, cilvēks traucējumu nejūt, bet, kad plātnīte jau sašauri-nājusi asinsvada lūmenu, rodas attiecīgā orgāna apasiņošanas traucējumi, kas visbiežāk izpaužas kā stipras sāpes.

Ateroskleroze ir plaši izplatīta slimība, kas pakāpeniski parādās jau 20—30 gadu vecumā, bet klīniskās izpausmes parādās pēc 40—50 gadu vecuma.

Mediķu pienākums ir pacientu informēšana par aterosklerozes riska faktoriem, jo dzīvesveids būtiski nosaka aterosklerozes un tās izraisīto slimību risku.

KORONĀRĀ SIRDS SLIMĪBA (KSS)Koronārā sirds slimība pasaulē joprojām ieņem vadošo vietu mirstības cēloņu ziņā. Latvija sirds

un asinsvadu slimību izraisītās mirstības ziņā apsteidz visas Eiropas valstis.Sirds un asinsvadu slimību izplatības pamatā ir dzīvesveida faktori (neracionāls uzturs, smēķē-

šana, mazkustīgs dzīvesveids), tāpēc var secināt, ka Latvijā ir viens no visneveselīgākajiem dzīves-veidiem Eiropā.

Slimības riska faktori.1. Vecums un dzimums. Pastāv atšķirība KSS izplatībā starp vīriešiem un sievietēm. Vīriešiem

risks saslimt parādās pēc 35—40 gadu vecuma un pakāpeniski palielinās, pieaugot vecumam, bet sievietēm risks saslimt parādās tikai pēc 55 gadu vecuma. To saista ar sievišķajiem dzi-mumorgāniem, kam ir aizsargājoša nozīme.

2. Smēķēšana ir viens no kaitīgākajiem, bet pilnīgi novēršamajiem riska faktoriem. Smēķēšanas nelabvēlīgā ietekme ir ciešā saistībā ar izsmēķēto cigarešu skaitu, agrīnu tās uzsākšanu un ilgumu. Par augstas atkarības smēķēšanu uzskata situāciju, ja pacients izsmēķē vairāk nekā 20 cigaretes dienā. Īpašs atkarības rādītājs ir tas, ja smēķē 30 minūšu laikā pēc pamošanās. Smēķēšana maina asinsvadu sienas īpašības, padarot tos neaizsargātus pret citiem riska fak-toriem. Pārtraucot smēķēšanu, izdodas pakāpeniski uzlabot pacienta stāvokli; lai gan slimība jau radusies, tāpēc nekad nav par vēlu ieteikt pacientam pārtraukt smēķēšanu.

3. Aptaukošanās. KSS saistītas ne tik daudz ar kopējo svara pieaugumu, cik ar centrālo aptauko-šanos jeb ābolveida aptaukošanos, ko novērtē pēc vidukļa apkārtmēra un gurnu apkārtmēra attiecības. Normāla vidukļa/gurnu attiecība vīriešiem ir līdz 0,9, bet sievietēm līdz 0,8. Ja šī attiecība pārsniedz normu, jāuzskata, ka cilvēkam ir paaugstināts risks saslimt ar KSS. Arī šis riska faktors pieder pie novēršamajiem un ir cieši saistīts ar uzturu un fi zisko aktivitāti. Ieteicamāka ir lēna un pakāpeniska svara samazināšana, nevis badošanās kursi, kad svars tiek zaudēts ātri, bet tikpat ātri un nenovēršami ar uzviju atkal atgūts. Optimāls svara samazinā-šanās temps ir 0,5 kg nedēļā.

4. Mazkustīgs dzīvesveids nosaka palielinātu risku aptaukoties, jo fi ziskā slodze palīdz samazi-nāt arteriālo asinsspiedienu, svaru, uzlabot asins sastāvu, mazināt trauksmi, depresiju. Tomēr jāatceras, ka pacientiem, kuriem jau ir KSS, fi ziskā slodze var būt arī bīstama, tāpēc precizē-jama un nosakāma stingrā ārsta kontrolē.

5. Neracionāls uzturs. Nepareizs uzturs veicina aptaukošanos, paaugstināta asinsspiediena vei-došanos un ietekmē asins sastāvu, paaugstinot tajā to vielu daudzumu, kas maina asinsvadu sienas pretestības spējas. Tātad pareizai diētai ir būtiska pozitīva ietekme uz citiem riska fak-toriem.

6. Paaugstināts asinsspiediens ir viens no svarīgākajiem riska faktoriem saslimšanā ar KSS. Par paaugstinātu uzskata asinsspiedienu, kas pārsniedz 140/90 mm/Hg. Būtiski svarīgi ir iemācīt pacientam uzturēt normālu asinsspiedienu, ievērojot diētu, atbilstošu fi zisku aktivitāti vai lie-tojot medikamentus, ja tas nepieciešams.

7. Cukura diabēts bieži kombinējas ar citiem riska faktoriem, īpaši ar aptaukošanos, kā arī vei-cina asins lipīdu sastāva pārmaiņas. Pareizi ārstējot cukura diabētu, var stipri uzlabot sirds slimnieku stāvokli un prognozi.

214 215

8. Alkohola lietošana. Ir vērojama "U veida" sakarība starp alkohola uzņemšanas daudzumu un risku saslimt ar KSS, t. i., nedzērājiem ir augstāks risks, mēreniem alkohola daudzuma patē-rētājiem — zemāks, bet liela alkohola daudzuma lietotājiem risks atkal palielinās. Alkohola iespējamā pozitīvā ietekme uz kopējās mirstības samazināšanos izpaužas tikai vīriešiem pēc 40 gadu vecuma un sievietēm pēc 50 gadu vecuma. Ir daudzi norādījumi, ka, iespējams, sar-kanvīnam ir labvēlīgāka ietekme, jo tas satur antioksidantus.

Galvenie diētas principi, kas jāievēro, lai novērstu iespēju saslimt ar KSS. 1. Jāierobežo kopējais tauku daudzums uzturā. Īpaši nelabvēlīgi ir tauki, kuros nav polinepiesā-

tināto taukskābju — sviests, krējums, liellopu tauki, to vietā ieteicamas augu eļļas un treknās jūras zivis.

2. Jāsamazina ar uzturu uzņemamā holesterīna daudzums. Īpaši daudz holesterīna satur olas un subprodukti: smadzenes, aknas, nieres, sirds.

3. Jāpalielina šķiedrvielu saturs diētā. Augsts šķiedrvielu saturs ir klijās, rupja maluma graudu produktos, pākšaugos, sojas produktos.

4. Jāsamazina ar uzturu uzņemamā nātrija daudzums. Sāls būtu jāierobežo līdz 5 gramiem dienā, tātad tas nozīmē — nepievienot sāli jau gatavam ēdienam.

5. Kopējam uzņemtās enerģijas daudzumam jābūt tādam, lai saglabātu vai iegūtu normālu ķer-meņa svaru.

6. Uzturā pēc iespējas vairāk jālieto dārzeņi, augļi, graudu produkti, zivis.7. Iesakot ievērot diētu, tomēr jārēķinās arī ar pacientu ēšanas paradumiem, prasībām un iespē-

jām. Nevajag aizmirst, ka ēšana ir arī viena no cilvēka baudām.Koronārās sirds slimības formas.KSS ir sirds muskuļa bojājums, ko izraisījuši asinsapgādes traucējumi sakarā ar koronārās artē-

rijas lūmena sašaurinājumu. Izšķir šādas KSS formas.Primārā asinsrites apstāšanās. Miokarda reakcija uz skābekļa nepietiekamu piegādi var izpausties kā pēkšņa sirdsdarbības ap-

stāšanās. Tā var notikt pirms tam it kā veselam cilvēkam, kas nekad par sirdi nav sūdzējies, kā arī hroniskam sirds slimniekam. Klīniski tā ir pēkšņas nāves aina, — tātad pacientam elpošana un pulss uz maģistrālajām artērijām nav konstatējams.

Šajā situācijā pacientam liktenīga var būt katra sekunde, tāpēc, ja tas noticis aprūpes personāla klātbūtnē, nepieciešams rīkoties nekavējoties:

a) novietot pacientu uz cieta, stingra pamata,b) uzsākt kardiopulmonālo reanimāciju,c) izsaukt ārstu.

Stenokardija.Tā kā rodas neatbilstība starp skābekļa piegādi caur sašaurinātajām vainagartērijām un mio-

karda nepieciešamību pēc skābekļa, kādā sirds muskuļa rajonā rodas skābekļa bads — hipoksija. Uz skābekļa badu audi reaģē, dodot stipru sāpju impulsu. Raksturīga stenokardijas sāpju lēkme ir spiedoši žņaudzošas sāpes sirds apvidū vai aiz krūšu kaula, kas var izstarot uz kreiso roku vai plecu, vai uz krūškurvja labo pusi. Sāpes parasti rodas fi ziskas vai psihoemocionālas slodzes laikā, ilgst 2—10 min, un pašas no sevis pāriet.

Šāda sāpju lēkme rada cilvēkam stipru baiļu sajūtu, reizēm to pavada auksti, lipīgi sviedri. Lai gan stenokardijas lēkme ilgst tikai pāris minūtes, pacientam būtu jāzina, ka nitroglicerīna tablete vislabāk palīdz lēkmes kupēšanai, jo tās efekts ir vainagartēriju paplašināšana, tāpēc lēkme beidzas ātrāk un tiek novērsta iespējama muskuļa papildu bojāšana. Neatliekamā palīdzība stenokardijas lēkmes laikā:

d) pacientu apguldīt vai apsēdināt,e) atbrīvot apkakli, atvērt logu,f) piedāvāt palikt zem mēles nitroglicerīna tableti.

Miokarda infarkts (MI).Tā ir kādas sirds muskuļa daļas nekroze, kas radusies sakarā ar pārmērīgi lielu neatbilstību starp

skābekļa piegādi un nepieciešamību pēc tā. Miokarda šūnās, kas nesaņem skābekli, pēc 15—20 mi-nūtēm pārtrūkst dzīvības procesi un rodas neatgriezeniskas pārmaiņas. Jo ilgāk turpinās skābekļa bads, jo dziļākas un plašākas pārmaiņas rodas. Tipiskos gadījumos miokarda infarkts izpaužas kā ilgstošas, žņaudzošas vai dedzinoša rakstura sāpes aiz krūšu kaula vai sirds apvidū, kas var izstarot uz abām rokām, pleciem, muguru. Sāpes pavada nāves baiļu sajūta, uzbudinājums, pastiprināta svī-šana, hipotensija vai hipertensija, bradikardija vai tahikardija; izteikts vājums. Kamēr turpinās sā-pes, turpinās miokarda hipoksija, tātad bojājumi aizvien vairāk palielinās. MI ir dinamisks process, kura laikā viens vai vairāki sirds muskuļa rajoni pakļauti smagam un ilgstošam skābekļa trūkumam nepietiekamas koronārās asinsrites dēļ; rezultātā rodas miokarda audu nekroze.

MI sākums var būt pēkšņs vai pakāpenisks, process var ilgt 3—6 stundas. Tāpēc infarkta gadī-jumā ir ļoti svarīgi kupēt sāpes. Vislabākais medikaments ir nitroglicerīns zem mēles vai intrave-nozi, bet infarkta gadījumā atšķirībā no stenokardijas ar nitroglicerīnu parasti sāpes nevar kupēt, tāpēc papildus ievada narkotiskos analgētiskos līdzekļus. Tomēr jāatceras, ka var būt arī bezsāpju miokarda infarkts, kad hipoksija un miokarda bojājums ir radies, bet sāpju, kas par to signalizētu, nav. Tad pacients ir vairāk pakļauts pēkšņas nāves riskam. Nelielu infarktu gadījumā pēc 1—2 mē-nešiem miokards ir sadzijis, bet plašu infarktu gadījumā (ja pacients izdzīvo) normālo muskuļaudu vietā noformējas saistaudu rēta, kas traucē miokardam pilnvērtīgi strādāt. Tāpēc pakāpeniski attīst ās sirds mazspēja, sirds ritma traucējumi vai citas komplikācijas.

Terapija — skābekļa terapija, sāpju mazināšana (opiāti, vazodilatatori, anksiolītiskie līdzekļi), farmakoterapija, perkutāna translumināla koronārā angioplastika, ķirurģiskā revaskularizācija.

Aprūpes diagnozes.1. Sāpes nepietiekamas skābekļa apgādes dēļ.2. Trauksme sāpju, nāves baiļu un svešas apkārtnes dēļ.3. Samazināts sirds sistoles tilpums.4. Nespēja veikt ikdienas aktivitātes.5. Asiņošanas risks trombolītisko preparātu lietošanas dēļ.6. Pārmaiņas miokarda audu perfūzijā atkārtotas koronārās stenozes un infarkta paplašināša-

nās dēļ.7. Psiholoģisko aizsargspēju zudums pašapziņas traucējumu, miega traucējumu un tuvinieku

atbalsta trūkuma dēļ.8. Pacienta un tuvinieku izglītošana veselības uzturēšanas jautājumos.

216 217

Pacientam ar akūtu miokarda infarktu nepieciešama intensīva ārstēšana, novērošana un aprūpe, tāpēc viņš tiek ievietots intensīvās terapijas nodaļā, kur iespējams nodrošināt nepārtrauktu dzīvībai svarīgu rādītāju kontroli. Intensīva novērošana ir nepieciešama, lai novērstu akūtas miokarda in-farkta komplikācijas:

g) smagus sirds ritma traucējumus, piemēram, kambaru fi brilāciju, kas klīniski izpaužas kā pēkšņa nāve;

h) kardiogēnu šoku;i) akūtu sirds mazspēju;j) akūtu gremošanas orgānu un urīnpūšļa funkciju traucējumus.

Akūta sirds mazspēja.Pārāk liela sirds noslogojuma vai nopietnas sirds vai plaušu slimības komplikācija var būt akūta

sirds mazspēja. Tas ir akūts stāvoklis, kad sirds pēkšņi vairs nespēj atbilstoši pildīt savu sūkņa funk-ciju. No lielajām vēnām plūstošās asinis sirdī sastop pretestību, jo savas pasliktinātās darbības dēļ tā vēl nav iztukšojusies no iepriekšējās asiņu porcijas. Tā kā venozās asinis pilnā apjomā netiek uz-ņemtas sirdī, tās veido sastrēgumu vēnās. Biežāk no akūtās pārslodzes cieš kreisais kambaris, tāpēc sastrēgums rodas tajās vēnās, kas nāk no plaušām. Rezultātā plaušās izveidojas venozais sastrēgums, kas refl ektoriski rada elpas trūkumu. Šādu stāvokli sauc par kardiālo astmu. Ja sirds darbs joprojām netiek atvieglots, kardiālā astma var pāraugt kvalitatīvi jaunā, vēl nopietnākā akūtā stāvoklī. Šajā gadījumā vēnās esošais sastrēgums kļuvis tik nopietns, ka asiņu šķidrā daļa no asinsvadiem nonā-kusi starpaudu šķidrumā un pārpildījusi alveolas. Tātad telpa, kurā būtu jānotiek gāzu apmaiņai, ir pārpildīta ar šķidrumu. Šo stāvokli sauc par plaušu tūsku.

Kardiālā astma — pacients pēkšņi jūt izteiktu elpas trūkumu, kas spiež viņu ieņemt vertikālu stāvokli, lai mazinātu smakšanas sajūtu; var būt neliels sauss klepus. Šai pacienta vēlmei ir zināt-nisks izskaidrojums, jo venozais sastrēgums gravitācijas spēka ietekmē parasti novietojas zemākajās plaušu daļās, tātad guļus aizņem lielāku laukumu nekā sēdus. Kardiālā astma bieži rodas naktī, kad pacients atrodas guļus stāvoklī.

Pazīmes, ka pacientam ir kardiālā astma — pacients ir ieņēmis vai cenšas ieņemt sēdus stāvokli, lūpu vai sejas cianoze, acīs baiļu izteiksme, var būt pastiprināta svīšana, redzamas paplašinātas kakla vēnas, elpošana ir paātrināta, sekla, elpošanā piedalās palīgmuskulatūra, sirdsdarbība parasti ir pa-ātrināta.

Plaušu tūska — elpas trūkuma sajūta strauji pieaug, sausais klepus kļūst mitrs, un pacients at-klepo rozā putainas krēpas. Objektīvais stāvoklis ir līdzīgs kā kardiālās astmas gadījumā, tikai el-pošana ir vēl ātrāka (līdz 60 reizēm minūtē), elpošanas laikā ir dzirdami skaļi burbuļojoši trokšņi. Lēkmes sākumā tos dzird, auskultējot plaušas, bet dažu minūšu laikā tie var kļūt dzirdami, jau ie-nākot palātā.

Kardiālā astma un plaušu tūska ir dzīvībai bīstami stāvokļi, kas prasa tūlītēju neatliekamu palī-dzību, lai uzlabotu elpošanu un gāzu apmaiņu, kā arī, lai mazinātu sastrēgumu plaušās. Tas jāveic, izpildot secīgas darbības.

1. Pacients jāapsēdina ar galvu un pleciem uz augšu, bet kājas jānovieto maksimāli uz leju; vis-labāk, ja kājas var pārlikt pāri gultas malai, lai asinis uzkrājas zemākesošajos audos un mak-simāli atslogo sirdi.

2. Dot skābekli caur masku augstā koncentrācijā, lai mazinātu hipoksiju un elpas trūkuma sa-jūtu.

3. Pārmaiņus var likt venozus žņaugus uz ekstremitātēm, lai samazinātu venozo plūsmu uz sirdi.

4. Neatliekamās palīdzības medikaments ir nitroglicerīns zem mēles, bet nepieciešama arī stei-dzama narkotisko analgētiku, urīndzenošu līdzekļu, sirds glikozīdu u. c. medikamentu ieva-dīšana intravenozi.

5. Ļoti svarīga šādā situācijā ir aprūpes personāla mierīga, mērķtiecīga rīcība, kas rada pacientā paļāvību un drošības sajūtu.

Hroniska sirds mazspēja.Tā ir sirds sūkņa funkcijas nepietiekamība, kad sirds vairs nespēj audiem piegādāt nepieciešamo

oksigenēto asiņu daudzumu. Veidojas hronisks sastrēgums visā asinsrites sistēmā, kas savukārt rada nātrija un ūdens hronisku aizturi organismā. Sirds mazspējas cēloņi ir sirds slimības, kas pavājinā-jušas sirds kontrakciju efektivitāti (KSS, hipertensija, sirds ritma traucējumi, vārstuļu slimības), hro-niskas plaušu slimības, mazasinība un endokrīnās un vielmaiņas slimības. Hroniskā sirds mazspēja rodas pakāpeniski, vairāku mēnešu vai gadu laikā. Sākumā var būt atsevišķi simptomi, kas liecina tikai par kreisās sirds puses nepietiekamu darbību, bet pakāpeniski pievienojas arī labās sirds puses nepietiekamība, un tipiskos gadījumos vēro kombinētu labā un kreisā kambara mazspēju.

Galvenās pamatvajadzību problēmas pacientam ar hronisko sirds mazspēju.1. Elpošanas problēmas. Ja ir pavājināta sirds kreisā kambara funkcija, sastrēgums pārsvarā ro-

das plaušās sakarā ar plaušu asinsvadu pārpildījumu ar venozajām asinīm. Pacients sūdzas par elpas trūkumu, sausu klepu slodzes laikā vai guļus stāvoklī naktīs.

2. Kustību ierobežojuma problēmas. Tā kā sirdsdarbība ir pavājināta un neefektīva, pacients slodzes laikā jūt pastiprinātu nogurumu, turklāt fi ziskā slodze vēl vairāk apgrūtina novājināto sirdi, tāpēc veicina slimības progresēšanu. Slodzes laikā pacients var just parasto nepatīkamo izjūtu pastiprināšanos — var pieaugt elpas trūkums, tūskas uz kājām, sirdsklauves. Pacientam īpaši nevēlama ir smagumu celšana vai nešana.

3. Šķidruma uzņemšanas un eliminācijas problēmas. Novājinātā sirds ar lielu piepūli sūknē asins masu pa asinsvadiem. Tā kā šis darbs ir neefektīvs un veidojas sastrēgums, asiņu šķidrā daļa virzās no asinsvadiem uz starpaudu telpu, radot zemādas audu tūsku. Slimības sākuma posmā tūska rodas uz zemākesošajām ķermeņa daļām — pēdām, apakšstilbiem, gulošiem pacientiem — uz krustiem un muguras, bet, slimībai progresējot, tūskas parādās aizvien augst āk, piemēram, pacientam ar trešās pakāpes sirds mazspēju tūskas var būt no pēdām līdz pat cirkšņiem. Palielinās un kļūst sāpīgas aknas, pasliktinās apetīte, bieži ir slikta dūša, jo ve-nozais sastrēgums rodas arī vēdera dobuma orgānos — aknās, kuņģa un zarnu sienās. Smagas nepietiekamības gadījumā asiņu šķidrā daļa parādās ne tikai zemādā, bet arī sāk pārpildīt ķermeņa dobumus — vēdera dobumu (ascīts), pleirālo telpu (hidrotorakss). Asins masas pie-augums, kas rodas, ja pacients iedzer šķidrumu, slodzi sirdij tikai palielina. Tāpēc viens no ieteikumiem pacientam ir — nelietot pārāk daudz šķidruma. No otras puses — daļa no asins šķidrās daļas atrodas ārpus asinsvadiem, tāpēc regulatoro procesu ietekmē pacients var just slāpes. Šķidruma uzkrāšanās rada ķermeņa masas pieaugumu.

218 219

4. Barības uzņemšanas problēmas. Hroniskas sirds mazspējas gadījumā jācenšas mazināt jeb-kurš faktors, kas var sirdij radīt papildu slodzi. Viens no šādiem faktoriem ir arī ķermeņa liekais svars. Pacientam būtu jāievēro diētas nosacījumi, kas paredz tādu kopējo kaloriju dau-dzumu, lai uzturētu vai normalizētu ķermeņa masu. Sirds mazspējas gadījumā diētā iesaka samazināt arī vārāmā sāls daudzumu līdz 5 gramiem dienā, jo vārāmā sāls aiztur organismā ūdeni, tātad sekmē pārslodzi.

5. Miega un atpūtas problēmas. Pacienti ar smagu sirds mazspēju ļoti cieš no miega problēmām, jo guļus stāvoklī viņi jūt neizturamu elpas trūkumu. Pacienti spiesti pavadīt nakti sēdus, pus-miegā, atspiežoties pret spilveniem, kas nenodrošina vajadzīgo atpūtu.

6. Vēdera izejas traucējumi. Asinsrites traucējumi zarnās, samazinātais uzņemtais šķidruma daudzums un medikamentu ietekme bieži rada aizcietējumus.

7. Raizes un bailes. Daudzo pamatvajadzību ierobežojums rada depresiju, nomāktību un bez-cerību.

8. Ādas veseluma saglabāšanas problēmas. Tūskaina āda uz krustiem gulošam pacientam ar sirds mazspēju pakļauta lielam izgulējumu rašanās riskam. Masīva tūska uz kājām var radīt ādas plīsumus, caur kuriem sāk tecēt šķidrums.

SIRDS IEKAISUMA UN VĀRSTUĻU SLIMĪBAS Iekaisums var skart jebkuru sirds sienas kārtu — endokardu (endokardīts), miokardu (miokar-

dīts) vai perikardu (perikardīts). Varbūt arī situācijas, kad iekaisušas visas sienas kārtas (pankar-dīts). Katrai no šīm slimībām ir savi cēloņi, provocējoši faktori un varbūt arī atšķirīgas izpausmes un ārstēšana.

Endokardīts.Endokardīts ir sirds iekšējās kārtas iekaisums. To izraisa dažādi mikroorganismi, kas var veidot

aplikumus uz endokarda virsmas. No sirds šie aplikumi ar asins straumi var nonākt jebkurā citā orgānā, radot embolijas draudus. Slimība ir polisimptomātiska, taču tipiskākās pazīmes ir: paaug-stināta temperatūra ar drudzi, izsitumi, sāpes locītavās un mugurā, ķermeņa masas zudumi, vājums, splenomegālija. Var parādīties pārmaiņas ādā un nagos, sirdsdarbības traucējumi, galvassāpes, he-miplēģija, pārmaiņas psihē, afāzija.

Šīs slimības sekas var būt vārstuļu defektu veidošanās:• vārstuļa nepietiekamība, kad vārstulis ir tā pārmainīts, ka nespēj noslēgt visu atveri, tāpēc

asins plūsma caur šo atveri var virzīties arī pretējā virzienā;• atveres stenoze, kad atveres diametrs sašaurinās, tāpēc sirds muskulim jāpieliek daudz

lielāks spēks, lai izstumtu asinis tam cauri.Vārstuļu defekti apgrūtina sirds darbu, tāpēc pakāpeniski attīstās hroniska sirds mazspējas aina

ar visām šīs slimības tipiskajām problēmām.Terapija:

• antimikrobu terapija atkarībā no slimības izraisītāja; • pirms antibiotiku lietošanas jāveic audiogramma; • ik pēc 48 stundām — urīna un asins uzsējumi, lai noteiktu medikamentu efektivitāti;

• kardiologa uzraudzība; • pilnvērtīgs uzturs; • iespējama operācijas nepieciešamība, ja ir akūti destruktīvi vārstuļu bojājumi (infi cēto

vārstuļu ekscīzija vai mākslīga vārstuļa izņemšana), hemodinamikas traucējumi, atkār-tota embolija, antibakteriālās terapijas neefektivitāte;

• empiēmas vai abscesa drenāža, ja tie ir lokalizēti; • perifērās vai centrālās mikotiskās aneirismas operācija.

Aprūpes problēmas.1. Samazināts sistoles tilpums vārstuļu mazspējas dēļ.2. Pārmaiņas audu (nieru, smadzeņu, sirds, plaušu, gastrointestinālā trakta, perifēro audu)

perfūzijā samazinātas asinsplūsmas dēļ.3. Hipertermijas slimības dehidratācijas un intensīvas antibiotiku terapijas dēļ.4. Nepietiekams uzturs anoreksijas dēļ.5. Trauksme slimības hospitalizācijas dēļ.6. Pacienta, tuvinieku izglītošana veselības uzturēšanas jautājumos.Miokardīts.Miokardīts ir sirds muskuļa iekaisums, ko var izraisīt mikroorganismi, medikamenti un citi tok-

siski faktori. Pacienti sūdzas par nespēku, elpas trūkumu un sirdsklauvēm, drudzi un tahikardiju. Konstatē sirds palielināšanos, anomālas sirds skaņas, trokšņus, sirds mazspējas pazīmes. Aprūpes mērķis akūtā periodā ir mazināt sirds slodzi, tāpēc pacientam tiek nozīmēts gultas režīms.

Diagnostika — pārejošas pārmaiņas EKG, palielināts leikocītu daudzums, paātrināts asins grim-šanas ātrums, paaugstināti antivielu titri kā reimatisma gadījumā, fekāliju un kakla gļotu uzsējumā konstatētas baktērijas vai vīrusi, tiek veikta endomiokarda biopsija diagnozes precizēšanai.

Terapija (galvenokārt, lai novērstu komplikācijas) — diurētiskie līdzekļi un digoksīns, antiarit-miskie līdzekļi, stingrs gultas režīms; ja noteikts slimības izraisītājs, iespējama antimikrobu terapija.

Komplikācijas — sirds mazspēja, kardiomiopātija.Aprūpes diagnozes.1. Hipertermija iekaisuma un infekcijas procesa dēļ.2. Samazināts sistoles tilpums pavājinātu kontrakciju un aritmijas dēļ.3. Apgrūtināta aktivitāte apgrūtinātas sirdsdarbības un drudža dēļ.Pēc miokardīta pārslimošanas nepieciešams ilgstošs rehabilitācijas process, lai nepieļautu komp-

likāciju, piemēram, hroniskas sirds mazspējas rašanos. Ieteikumi pacientam pēc miokardīta pārsli-mošanas:

• fi zisko aktivitāti atjaunot ļoti pamazām,• izvairīties no alkohola un citiem toksiskiem aģentiem.

Perikardīts.Perikardīts jeb ārējās sirds kārtas iekaisums parasti nav patstāvīga slimība, bet gan citas slimī-

bas pavadošais simptoms, piemēram, saistaudu slimību, miokarda infarkta sekas, traumas, medika-mentu vai arī mikroorganismu izraisīts bojājums. Pacients sūdzas par sāpēm krūškurvja priekšpusē, kas mazinās, noliecoties uz priekšu, elpas trūkumu, sirdsklauvēm, drudzi. Izklausot sirdi, var būt dzirdams perikarda berzes troksnis.

220 221

Diagnostika — ehokardiogramma, krūškurvja rentgenogramma, EKG, leikocītu noteikšana, se-roloģiskie testi, tuberkulīna tests un antistreptolizīna titru noteikšana, perikardiocentēze, noteikt asins urīnvielas slāpekli, lai noteiktu urēmiju.

Terapija — atkarīga no slimības izraisītāja. Jānovērš iespējamā sirds tamponāde. Nopietnākais perikardīta veids ir eksudatīvais perikardīts, kad slēgtajā telpā starp abām peri-

karda lapiņām sāk krāties šķidrums, kas nospiež sirds kameras, un tās nevar piepildīties ar asinīm. Šādu stāvokli sauc par sirds tamponādi. Tā ir akūta, dzīvībai bīstama situācija, kad nepieciešama ne-atliekama ķirurģiska iejaukšanās — šķidruma evakuācija no perikarda dobuma (perikardiocentēze).

Konstriktīvs perikardīts — abas perikarda lapiņas var saaugt, rētaudos var izgulsnēties kalcija sāļi, miokards ir pastāvīgi saspiests, un tā funkcijas tiek traucētas.

Komplikācijas — sirds tamponāde, sirds mazspēja, asiņu uzkrāšanās perikarda dobumā.Aprūpes diagnozes.1. Sāpes krūtīs perikarda iekaisuma dēļ.2. Samazināts sistoles tilpums samazinātas kambaru izplešanās dēļ.Reimatisms.Reimatisms ir sirds iekaisuma un vārstuļu slimību klasiskais piemērs. Reimatisms agrāk bija

viena no visizplatītākajām un arī viena no vissmagākajām sirds slimībām, kas galvenokārt sākās bērnībā vai jaunībā un agri izraisīja darbaspēju zudumu un stipri saīsināja mūžu. Pēdējās desmitga-dēs saslimstība ar reimatismu ir mazinājusies, galvenokārt pateicoties antibiotiku terapijai.

Reimatismu izraisa galvenokārt streptokoki, kas parasti iekļūst organismā caur elpošanas ceļiem un rada angīnu, faringītu vai kādu citu no streptokoku infekcijām. Ja šis iekaisums netiek izārstēts, tas saglabājas hroniskā veidā, kas sākumā var neradīt nekādus traucējumus. Nemanāmi streptokoki nokļūst arī citos audos un orgānos un rada hronisku iekaisumu saistaudos. Pret streptokoku izda-lītajām vielām organismā sāk veidoties antivielas, un šīs antivielas sāk bojāt paša organisma audus. Reimatisma gadījumā visvairāk tiek bojāta sirds siena, locītavas, āda, nervu sistēma un reizēm arī citi orgāni.

Reimatiskā drudža klīniskās izpausmes:1. Poliartrīts — pietūkušas, sāpīgas un apsārtušas locītavas. Iekaisums ir migrējošs, kas defor-

mācijas locītavās nerada.2. Kardīts — sirds sienas iekaisums, kas izpaužas ar visām raksturīgajām sirds slimnieka sūdzī-

bām — elpas trūkumu, sāpēm un sirdsklauvēm.3. Horeja — neregulāras, ar gribu nekontrolējamas muskuļu kustības.4. Gredzenveida eritēma.5. Zemādas mezgliņi.6. Drudzis. Reimatiskā endokardīta sekas ir sirds vārstuļu defekti, kas pakāpeniski rada hronisku sirds maz-

spēju.

ASINSVADU SLIMĪBAS Vēnu slimības.Trombofl ebīts, fl ebotromboze, dziļo vēnu tromboze.Praksē nereti šie termini netiek šķirti un var apzīmēt vienu un to pašu slimību.

Trombofl ebīts ir stāvoklis, kad fl ebīta vai daļējas vēnu obstrukcijas dēļ vēnā veidojas receklis.Flebotromboze ir tromba vai trombu veidošanās vēnā; receklis var veidoties: stāzes, vēnu sieniņu

anomālijas, recekļu veidošanās mehānisma anomālijas dēļ. Parasti tiek skartas apakšējo ekstremi-tāšu dziļās vēnas.

Dziļo vēnu tromboze ir tromboze dziļajās, bet ne virspusējās vēnās. Divas nopietnākās kompli-kācijas ir plaušu embolija un postfl ebītiskais sindroms.

Flebīts ir vēnas sieniņas iekaisums. Tas ir klīnisks termins, lai apzīmētu lokalizētu slimību, kas var tikt ārstēta ar lokālu sildīšanu.

Patofi zioloģija — veicina asins stāze, asinsvada sieniņas bojājums, pārmaiņas asins koagulācijā. Veicinošie faktori: venozā stāze pēc operācijas, dzemdībām, ilgstoša gultas režīma; ilgstoša sēdēšana vai varikozu vēnu komplikācijas; ievainojumi; plaša ap asinsvadu esošu audu infekcija; ļaundabīgi audzēji; vēnu mazspēja anamnēzē; lūzumi, mežģījumi u. c.

Diagnostika — fl ebogrāfi ja, pletismogrāfi ja, fi brinogēna I 125 tests, Doplera tests.Terapija: novērst tromba virzīšanos un mazināt pulmonārās embolijas risku; novērst atkārtotu

trombemboliju; antikoagulācija; trombolītiskā terapija; nemedikamentozas metodes (sauss siltums, mitrs siltums, spiediens asinsvadu dilatācijas veicināšanai, atgulšanās pēc pastaigas, lai novērstu tromba izkustēšanos); operācija.

Komplikācijas: plaušu embolija, postfl ebītiskais sindroms.Aprūpes diagnozes.1. Sāpes pavājinātas venozās asinsrites dēļ.2. Asiņošanas risks antikoagulantu terapijas dēļ.3. Kustību apjoma mazināšanās sāpju un ārstēšanas dēļ.4. Izglītošana.Hroniska vēnu mazspēja.Postfl ebītiskais sindroms ir hroniskas venozās stāzes forma; tas var attīstīties pēc fl ebīta hronis-

kas vēnu oklūzijas vai vārstuļu destrukcijas dēļ.Patofi zioloģija — mazie asinsvadi izplešas, jo galvenos venozās atteces kanālus ir nosprostojis

trombs. Bojāto vēnu vārstuļi nespēj novērst asins atplūšanu, tādēļ rodas hroniska vēnu stāze, kam seko tūska un virspusējo vēnu varikoze. Mainās apakšstilba krāsa vēnu stāzes un pigmentētu čūlu dēļ. Parasti skar iliakālās un ferālās vēnas.

Klīnika — hroniska tūska, kas pastiprinās, ja kājas nolaistas uz leju; ekstremitāšu krāsas maiņa; sāpes; čūlas.

Diagnostika — Doplera tests; elastīgo zeķu, saišu valkāšana; pēc sindroma attīstīšanās iespējama vienīgi paliatīva un simptomātiska terapija, jo bojājums ir neatgriezenisks.

Komplikācijas: trofi skās čūlas; celulīts; trombozes recidīvs.Trofi skās čūlas ir nekrotisku audu veidošanās ādas virspusē, ko parasti izraisa apakšējās ekstre-

mitātes asinsvadu mazspēja.Čūlas rodas, ja audi nepietiekami tiek apgādāti ar skābekli un citām barības vielām tūskas un

cirkulācijas traucējumu dēļ. Var rasties sekundāra infekcija, jo pavājinātā cirkulācija apgrūtina or-ganisma pretestības spējas. Vairākums čūlu rodas postfl ebītiskā sindroma un stāzes dēļ.

Klīnika — atklāts, iekaisis jēlums; čūla var sulot vai būt klāta ar tumšāku, sausu ādu. Pacients sūdzas par tūsku, sāpēm, smaguma sajūtu un nogurumu, tūska un pigmentācija ap čūlu.

222 223

Terapija:• devitalizēto audu noņemšana — nekrotisko audu notīrīšana, ekscīzija; • granulācijas audu veidošanās stimulācija — dažādi pārsēji, virs pārsējiem elastīgās ze-

ķes vai saites, Unnas zābaks, atgulšanās ar paceltām kājām, medikamentu lietošana, ādas transplantu izmantošana;

• recidīva profi lakse — augšstilba safenofemorālo vai safenopopliteālo vēnu liģēšana; apakš-stilba vēnu liģēšana; dziļo vēnu apvada veidošana vai rekonstrukcija, infekcijas kompre-sijas skleroterapija.

Komplikācijas: infekcija, sepse.Aprūpes diagnozes. 1. Audu bojājumi trofi skās čūlas dēļ. 2. Sāpes trofi skās čūlas dēļ.3. Pacienta izglītošana.Varikozas vēnas. Primārā vēnu varikoze — abpusēja zemādas vēnu paplašināšanās un pagarināšanās, dziļās vēnas

ir normālas. Stāvoklim progresējot, hidrostatiskā spiediena un vēnu vājuma dēļ vēnu sieniņas iz-stiepjas, asimetriski paplašinoties, un daži vārstuļi pārstāj funkcionēt. Šis process ir neatgriezenisks. Sekundārā varikoze rodas dziļo vēnu obstrukcijas dēļ.

Teleangiektāzija ir paplašināti zemādas kapilāri, arteriolas un vēnulas. Tie ir kosmētiski nepievil-cīgi, bet nerada cirkulācijas traucējumus.

Vēnu paplašināšanās traucē vārstuļu darbību, pieaug spiediens, kas izplatās uz nākamo zemādas vēnas segmentu. Vēnu paplašināšanās un vārstuļu mazspēja izraisa varikozi. Varikoze var attīstīties jebkurā ķermeņa vietā, kur spiediens ir paaugstināts.

Veicinātājfaktori: iedzimtība, ilgstošs vēnu iestiepums grūtniecības, aptaukošanās, ilgstošas stā-vēšanas dēļ, vecums — audu elastīguma zudums.

Klīnika — kosmētisks defekts lielu zilganu kāju vēnu dēļ; noguruma vai smaguma sajūta un krampji kājās; sāpju pastiprināšanās menstruācijas laikā; muskuļu krampji naktīs.

Diagnostika — Doplera ultraskaņas tests, fotopletismogrāfi ja, venozās atteces un refl uksa plest-ismogrāfi ja un citas.

Terapija: • Konservatīvā terapija — svara samazināšana, izvairīšanās no ilgas stāvēšanas. • Operatīvā terapija — ķirurģiskas procedūras, sklerotizējoša injekcija, multipla vēnu liģē-

šana, safenozo vēnu liģēšana, lāzerterapija.Komplikācijas: asiņošana vēnu sieniņu vājuma un spiediena dēļ; ādas infekcijas un čūlas.Aprūpes diagnozes.1. Audu bojājumi hronisku trofi kas traucējumu un pēcoperācijas iekaisuma dēļ.2. Sāpes incīzijas vai iekaisuma dēļ.3. Zināšanu trūkums.Artēriju slimības.Arterioskleroze un ateroskleroze.Arterioskleroze ir artēriju slimība, kas izpaužas kā asinsvadu sieniņas elastīguma zudums un

sacietēšana.

Ateroskleroze ir parastākais arteriosklerozes tips, kam raksturīga ateromu (pangu) veidošanās asinsvadu sieniņas iekšējā virsmā.

Patofi zioloģija — iespējams, ka arteroskleroze skaidrojama ar teoriju, kas to saista ar reakciju uz bojājumu.

1. Endotēlija šūnu bojājums izraisa pastiprinātu trombocītu un monocītu uzkrāšanos bojājumu vietā.

2. Notiek gludo muskuļu šūnu migrācija un proliferācija.3. Veidojas matrica no kolagēna un elastīgajām šķiedrām.Ir divu tipu aterosklerotiskie bojājumi: tauku slānis un fi brozs aplikums. Galvenie riska faktori ir: nelabvēlīga iedzimtība, vecums, vīriešu dzimums, smēķēšana, paaugsti-

nāts holesterīna līmenis asinīs, cukura diabēts, aptaukošanās, mazkustīgums, stress.Klīnika: var skart visu asinsvadu sistēmu vai vienu segmentu. Simptomi atkarīgi no skartā rajona:

a) smadzenes — cerebroarterioskleroze,b) sirds — sirds išēmiskā slimība,c) kuņģa un zarnu trakts — resnās zarnas erozijas aneirisma,d) nieres — nieru artēriju stenoze,e) ekstremitātes — tendence uz emboliju.

Pavājināts pulss.Diagnostika atkarīga no skartās ķermeņa sistēmas.1. Arteriogrāfi ja var norādīt uz stenozi un pastiprinātu cirkulāciju.2. Diagnozes noteikšanai palīdz EKG, ehokardiogramma, Holtera kontrole, slodzes tests, mio-

karda skenēšana un sirds katetrizācija.Terapija: medikamenti; riska faktoru novēršana; orgānu disfunkcijas specifi ska ārstēšana; ope-

rācijas:a) perkutāna translumināla angioplastika artēriju stenozes mazināšanai (ja bojājuma vieta

pieejama ar speciālu piepūšamu zondi, kā femorālajā un ilikālajā artērijā);b) lāzera angioplastika (caur optisko šķiedru katetru tiek virzīts lāzera stars, kas iznīcina

aterosklerotisko uzslāņojumu);c) rotācijas aterektomija (lielā ātrumā rotējošs uzgalis abrāzijas ceļā noņem aplikumu; šīs

operācijas plusi ir minimāls normālā endotēlija bojājums un zems komplikāciju pro-cents).

Komplikācijas.1. Sirds slimības: koronārā ateroskleroze, stenokardija, akūts miokarda infarkts.2. Cerebrovaskulārās slimības: pārejoša išēmija, insults.3. Aortas ateroskleroze — aneirisma.4. Aterosklerotiski ekstremitāšu bojājumi — gangrēna.5. Nieru artērijas stenoze — nieru mazspēja.Obliterējošās artēriju slimības.Obliterējošās artēriju slimības ir arteriosklerozes forma, kuras gadījumā tiek bloķēta kāju vas-

kulārā sistēma. Biežāk konstatējama hroniska nevis akūta slimības forma (pēkšņa totāla asinsvada nosprostošanās ar trombu vai embolu). Notiek asinsvadu bifurkācijas vietā. Parasti konstatējama

224 225

aortoilikālajā, femoropopliteālajā un popliteālajā tibiālajā artērijā. Raksturīgs asinsvadu nosprost-ojums iekaisuma un trombozes dēļ. Trombi rodas sirds kreisajā pusē ātriju fi brilācijas vai mitrā-lās stenozes rezultātā. Trombs var rasties aterosklerotiskā aplikuma vietā. Artēriju nosprostojums traucē asinsriti distālajā ekstremitātē.

Klīnika: simptomi rodas pakāpeniski — periodiska klibošana; ekstremitātes vēsums; ekstremi-tātes krāsas pārmaiņas (bālums); kājas samazināšanās; kāju pirkstu tirpšana un nejutīgums; vēlāk sāpes pat miera stāvoklī, bieži naktī, pacientam jāceļas pastaigāt, lai mazinātu sāpes; krampjveida sāpes ikru muskuļos; čūlas uz kāju pirkstiem un pēdām.

Diagnostika.1. Asinsvadu izmeklēšana.2. Doplera ultrasonogrāfi ja.3. Segmentāla pletismogrāfi ja dod iespēju konstatēt pavājinātu spiedienu.4. Angiogrāfi ja, lai apstiprinātu nosprostojuma diagnozi.Terapija, lai saglabātu ekstremitāti un mazinātu periodisko klibošanu: konservatīva terapija kli-

bošanas mazināšanai; terapija ar pentoksifi līnu; ja konservatīvi pasākumi nelīdz, var būt nepiecie-šama artēriju operācija; perkutāna translumināla angioplastika; mikrovaskulāra operācija nelielu artēriju obliterējošās slimības gadījumos.

Komplikācijas: lēni dzīstošas čūlas; gangrēna, sepse; smagu artēriju nosprostojumu gadījumā var būt nepieciešama ekstremitātes vai tās daļas amputācija.

Aprūpes diagnozes.1. Pārmaiņas audu perfūzijā pavājinātas arteriālās asinsrites dēļ.2. Savainojuma risks sensoro traucējumu dēļ.3. Infekciju risks pavājinātas arteriālās asinsrites dēļ.Artēriju embolija. Artēriju embolija ir arteriālo asiņu recekļi, kas var izraisīt pilnīgu artēriju nosprostojumu. Vis-

biežāk rodas sirdī ātriju fi brilācijas, miokarda infarkta, hroniskas sirds mazspējas dēļ. Pacientam simptomu var nebūt. Var just akūtas sāpes, var būt sensoro un motorisko funkciju

zudums, embolam nosprostojot artēriju: ekstremitātes paralīze, ekstremitātes nejutīgums, bālums un vēsums.

Terapija: gultas režīms, medikamenti, šoka novēršana, operācija (embolektomija jāveic 6—10 stundu laikā, lai novērstu muskuļu nekrozi un ekstremitātes amputāciju).

Komplikācijas: neatgriezeniska išēmija un ekstremitātes zaudējums; šoks.Aprūpes diagnozes.1. Savainojuma risks jušanas un motorikas traucējumu dēļ.2. Pārmaiņas perifēro audu perfūzijā asinsrites traucējumu dēļ.3. Infekcijas risks operācijas dēļ.4. Pacienta izglītošana.Vazoplastiski traucējumi: Reino slimība.Reino slimība ir vispārīgs apzīmējums stāvoklim, kam raksturīgs pazemināts vai netipisks jutī-

gums pret aukstumu vai emocionālajiem faktoriem, kas sākotnēji izpaužas plaukstās.

Cēlonis nav zināms. Rodas neregulāras arteriolāras asinsvadu sašaurināšanās dēļ, kas izraisa roku un kāju pirkstu vai degungala bālumu, vēsumu un sāpes.

Klīnika: pirkstu vai degungala vēsums, sāpes, bālums, dažreiz rodas čūlas pirkstu galos.Diagnostika: simptomiem jābūt vismaz divus gadus pirms diagnozes. Jāveic diferenciāldiagnost-

ika.Terapija: izvairīties no provocējošiem faktoriem, medikamentoza terapija.Komplikācijas: hroniska slimība var izraisīt ādas un muskuļu atrofi ju; čūlas un gangrēna (reti).Aprūpes diagnozes. 1. Pārmaiņas jutīgumā asinsvadu spazmu dēļ.2. Sāpes hiperēmijas dēļ.

KOPSAVILKUMSSirds kopā ar artēriju un vēnu tīklu veido noslēgtu cirkulāru sistēmu, kurā sirds kontrakcijas

izraisa nepārtrauktu asins plūsmu pa asinsvadiem. Pa asinsvadiem cirkulējošās asinis pilda šādas funkcijas: piegādā visiem audiem un orgāniem

skābekli, kas nepieciešams šūnu dzīvības procesiem; transportē no audiem un orgāniem vielmaiņas procesu rezultātā radušos ogļskābo gāzi, slāpekli saturošus produktus un citas organismam nede-rīgas vielas; iznēsā pa organismu hormonus, kas nodrošina vienotu organisma procesu regulēšanu; piedalās ķermeņa temperatūras regulēšanā.

Hipertensija ir hroniska arteriālā asinsspiediena paaugstināšanās, kad sistoliskais spiediens turas virs 140 mm/Hg, bet diastoliskais — virs 90 mm/Hg.

Asinsspiediena lielumu ietekmē sirdsdarbības spēks, perifērā asinsvadu pretestība, asins viskozi-tāte un sirds izsviesto asiņu daudzums. Asinsspiediens mainās atkarībā no fi ziskās slodzes, emocio-nālā stāvokļa, miega un citiem faktoriem. Arī nieru, virsnieru asinsvadu un nervu darbība ietekmē asinsspiedienu. Arteriālā hipertensija ar retiem izņēmumiem ir neizārstējama slimība, ar ko jāmā-cās sadzīvot un to kontrolēt, uzturot asinsspiedienu normas robežās.

Cilvēka asinsvadi ir sistēma, pa kuru cirkulē dažādas vielas, kas tiek uzņemtas no apkārtējās vides un kas veidojas pašā organismā apkārtējās vides ietekmē. Šī ietekme ne vienmēr ir pozitīva, tāpēc asinsvadu sienas var tikt bojātas, turklāt patoloģiskais faktors bojā visu sistēmu, tātad cieš artērijas visā organismā. Tomēr dažādu orgānu artēriju bojājums var dot atšķirīgu slimības simptomātiku.

Sirdi apasiņojošās artērijas sauc par vainagartērijām jeb koronārajām artērijām, bet slimību grupu, kas rodas no to bojājumiem, sauc par koronāro sirds slimību (KSS).

Kontroljautājumi1. Nosauciet riska faktorus saslimšanai ar sirds un asinsvadu sistēmas slimībām!2. Miniet hipertensijas rašanās cēloņus, profi laksi, kontroli!3. Kādas ir aprūpes problēmas pacientiem ar vēnu varikozi?4. Kāda ir stenokardijas simptomātika, profi lakse?5. Miniet miokarda infarkta simptomātiku, profi laksi!6. Nosauciet būtiskākās aprūpes problēmas un to risinājumus pacientiem ar trofi sko čūlu!

226 227

ĶIRURĢISKO PACIENTU APRŪPE UN PACIENTU IZGLĪTOŠANAS PRINCIPI

APRŪPES PROBLĒMAS UN MĀSAS DARBĪBA ĶIRURĢISKO PACIENTU APRŪPĒ

Aprūpes problēmas:• ādas veseluma traucējumi;• infekcijas risks;• sāpes;• diskomforts;• vēdera izejas traucējumi;• fi zisko aktivitāšu trūkums;• šķidruma apjoma defi cīts;• barojuma traucējumi;• nepietiekama urīna izdalīšanās;• slikta dūša, vemšana;• slāpes;• venozās atteces traucējumu risks;• izgulējumu risks;• zināšanu trūkums par saslimšanu.

Ādas veseluma traucējumi sakarā ar ķirurģisko griezienu.Brūce — ādas un zemākesošo audu bojājums, audu vienotības pārrāvums ārēju faktoru iedarbī-

bas dēļ. Pēcoperācijas brūce — akūta griezta brūce.Māsas darbība.1. Novērtēt operācijas brūci (apsārtums, pietūkums) un pārsēju (sauss, mitrs, asiņains).2. Pārbaudīt, vai ir izdalījumi no brūces, un novērtēt tos. Izdalījumi no brūces var būt:

1) serozi (dzidri, bezkrāsaini, bez smakas), piemēram, limfa, ascīts, seroma;2) hemorāģiski (ar asins piejaukumu); pirmajā pēcoperācijas dienā tie ir normāli izdalī-

jumi no brūces;3) hemorāģiski izdalījumi lielā daudzumā 5.—7. pēcoperācijas dienā ir eventerācijas pa-

zīme!;4) strutaini (ar strutām — balti, duļķaini, pelēcīgi, ar vai bez smakas);5) žultaini (dzeltenīgas nokrāsas, bez smakas);6) zarnu saturs (zaļgani vai brūngani, ar nepatīkamu smaku).

Serozi hemorāģiski izdalījumi pirmajā pēcoperācijas dienā ir vienīgie normālie izdalījumi no brūces. Citi izdalījumi no brūces vai izdalījumi lielā daudzumā norāda uz brūces komplikāciju vai pēcoperācijas komplikāciju.

3. Nodrošināt aseptiku pārsiešanas laikā.4. Mainīt brūces pārsēju katru otro dienu, katru dienu vai biežāk, ja nepieciešams. Pārsiešanas principi:

• lietot piemērotus (atbilstošus) plāksterus (pārsējus);

• pārsēju īpašības: nepielīp brūcei, absorbē eksudāta pārprodukciju, rada ideālu brūces kondīciju, mazina sāpes, iespējami reti jāmaina;

• ja brūcē atstāti tamponi vai drenas, tad pārsēja samirkšana ir normāla parādība, un pār-sēja nomainīšanas biežums atkarīgs no samirkšanas ātruma;

• nomainīt pārsēju nekavējoties, ja tas piesūcies ar izdalījumiem no brūces; • pirms sāpīgām pārsiešanām ievadīt pretsāpju medikamentus;• lietot brūces dzīšanas fāzei atbilstošus medikamentus.

Infekcijas risks sakarā ar ādas veseluma bojājumu, mazkustīgumu, plaušu hipoventilāciju, pa-toloģisku procesu.

Māsas darbība.1. Novērtēt brūci un izdalījumus no brūces. Sauss pārsējs liecina par normālu brūces stāvokli.2. Novērtēt izdalījumus no drenām, zondēm (daudzumu, krāsu, smaku, konsistenci). Drenas

tiek atstātas vēdera dobumā, lai evakuētu šķidrumu (asinis, strutas), kontrolētu asiņošanu, zarnu fi stulu veidošanos. Izdalījumu raksturs: serozi, asiņaini, strutaini, ar žults piejaukumu, ar zarnu satura piejaukumu.

3. Noskaidrot, kur un kādam nolūkam drenas ievietotas. Jānodrošina pareizs drenu stāvoklis:1) ja mērķis ir evakuēt šķidrumu vai kontrolēt asiņošanu, drenai jābūt atvērtai un savieno-

tai ar uztvērēju (plastikāta maisiņš, pudele, cimds), jāseko, lai drena nebūtu saliekusies un netraucētu šķidruma atteci;

2) aktīvās aspirācijas drenas — kā sūkni izmanto gofrētu elastīgu 50—200ml konteineru, kuram jābūt nedaudz saspiestā stāvoklī;

3) pleiras telpā novietotas drenas ārējam galam jāatrodas uztvērējtraukā zem šķidruma lī-meņa.

4. Mērīt ķermeņa temperatūru.5. Ieteikt pacientiem elpošanas vingrinājumus, atklepoties.6. Regulāri grozīt gulošus pacientus.7. Pēc iespējas ātrāk uzsākt aktīvas kustības. 8. Veikt antibakteriālo terapiju.Sāpes sakarā ar ādas veseluma bojājumu, ķirurģisku iejaukšanos, patoloģisku procesu.Sāpes ir subjektīvs simptoms, ar ko pacients izrāda savas ciešanas. Operācijas rezultātā ievaino-

tie vai kairinātie nervu gali izraisa sāpes. Sāpes ir viens no pirmajiem simptomiem, ko pacients jūt, beidzoties anestēzijas līdzekļu iedarbībai. Pēcoperācijas sāpes visstiprāk jūtamas 12—36 stundas pēc operācijas. Katram pacientam sāpju sajūtas un reakcija uz sāpēm ir atšķirīga, to ietekmē pacienta fi ziskais un garīgais stāvoklis. Sāpju ārstēšanai jābūt elastīgai: tā jāmaina, ņemot vērā pacienta vaja-dzības, vispārējo stāvokli un reakciju uz ārstēšanas metodēm.

Māsas darbība.1. Noskaidrot sāpju lokalizāciju (operācijas brūce), intensitāti (izmantojot sāpju skalu no 0 līdz

10; skat. 8. att.), raksturu (asas, durošas, šaujošas, trulas, smeldzošas, spiedošas). Sāpju sajūtas intensitāte jāizvērtē gan miera stāvoklī, gan aktivizējot pacientu (dziļi ieelpojot, paklepojot vai veicot kādu kustību).

228 229

8. attēls. Sāpju intensitātes skala.

2. Injicēt nozīmētos pretsāpju medikamentus, ievērojot stundu grafi ku, lai pacientam nodroši-nātu lielāku labsajūtu. Sāpes iespējams novērst, izmantojot sāpju remdēšanas trīspakāpju sist-ēmu jeb analgēzijas kāpnes (skat. 9. att.). Akūtu sāpju ārstēšanas stratēģija paredz virzību no augšas lejup. Hronisku sāpju gadījumā ārstēšanas stratēģija paredz virzību no lejas augšup.

9. attēls. Analgēzijas kāpnes.

Analgētiskie līdzekļi: • NSPL (nesteroīdi pretiekaisuma līdzekļi), piemēram, Diklofenaks, Ketorolaks, Lornoksi-

kams;• vājie opioīdi, piemēram, Tramadols;• stiprie opioīdi, piemēram, Promedols, Morfīns.

Palīglīdzekļi:• prethistamīna līdzekļi — potencē (pastiprina un pagarina) pretsāpju līdzekļu iedarbību,

novērš miega traucējumus; var pastiprināt elpošanas nomākumu, izraisīt izteiktu sedā-ciju (Suprastīns);

• sedatīvie līdzekļi, trankvilizatori, miega līdzekļi — nepotencē pretsāpju efektu, bet novērš spriedzi, baiļu sajūtu, muskuļu sasprindzinājumu; regulāra lietošana izraisa toleranci un atkarību (Diazepams, Klonazepams);

• antidrepesanti kombinācijā ar pretsāpju līdzekļiem rada potencējošu efektu (Amitripti-līns);

• spazmolītiskie līdzekļi uzlabo pretsāpju efektu, ja sāpes izraisa spazmas (Nošpa, Atropīna grupa).

3. Novērtēt analgēzijas efektivitāti, medikamenta iedarbības ilgumu. Svarīgi noskaidrot laiku no pēdējās pretsāpju preparāta ievadīšanas līdz sāpju atsākšanās brīdim.

4. Sekot sāpju sajūtas intensitātei. Sāpju intensitātes pieaugums var liecināt par komplikācijām (asiņošanu, infekciju), nepietiekamu analgētisko līdzekļu darbību.

5. Palīdzēt pacientam atrast piemērotu un ērtu ķermeņa pozu.6. Noskaidrot iespējamos sāpju izraisītājus, piemēram, pārāk ciešs pārsējs/plāksteris, pilns urīn-

pūslis, neērts (pārāk ciešs) apģērbs, paaugstināta temperatūra (liecina par infekciju, iekai-sumu).

7. Iemācīt pacientam, kā pareizi fi ksēt brūces vietu pie kustībām, klepošanas, dziļas elpošanas, lai mazinātu neērtības. Kustību apjoms jāpalielina saudzīgi, jo kustības uzlabo pašsajūtu. Mazkustīgums pastiprina sāpju izjūtas.

8. Mazināt stresu izraisošus faktorus, diskomfortu. Ilgstošs stress un depresija pazemina sāpju slieksni, padara pacientu jutīgāku pret sāpēm.

9. Nodrošināt, lai pacients varētu pagulēt un atpūsties. Jānovērš bezmiegs, jo tas var padarīt ne-efektīvu sāpju terapiju, pirms gulētiešanas jāpalielina pretsāpju preparāta deva.

Diskomforts sakarā ar drenu, cauruli vai pārsēju; iekšējas vai ārējas ķermeņa daļas amputāciju; smakojošu brūci; stomu.

Māsas darbība.1. Novērtēt pārmaiņas ķermeņa daļās, funkcijās.2. Palīdzēt pacientam identifi cēt pārmaiņas.3. Palīdzēt pacientam iekļaut faktiskās pārmaiņas fi ziskajās aktivitātēs, sadzīvē.4. Mācīt pacientu pielāgoties, lai kompensētu faktisko ķermeņa uzbūvi, funkcijas.Vēdera izejas traucējumi.

• Aizcietējumi sakarā ar nepietiekamu šķidruma uzņemšanu, nekustīgumu, bailēm no sāpēm, medikamentu lietošanu, caurejas līdzekļu pārdozēšanu, psiholoģiskajām problē-mām (šībera izmantošanu).

Māsas darbība.1. Nodrošināt pietiekamu šķidruma uzņemšanu — i/v inf., dzert.2. Diētas korekcijas — šķiedrvielām bagāts uzturs, graudaugu produkti.3. Palielināt fi ziskās aktivitātes.4. Pacientu atstāt vienatnē vai norobežot no pārējiem defekācijas laikā.5. Medikamentu nozīmēšana — rektālas svecītes, caurejas līdzekļi per os, klizmas.

• Šķidra vēdera izeja sakarā ar stresu, medikamentu lietošanu, zarnu darbības traucēju-miem, diētas kļūdām, barošanu caur zondi.

Māsas darbība.1. Pretcaurejas līdzekļi (pēc ārsta nozīmējuma).2. Pārmaiņas diētā.3. Kompensēt zaudēto šķidrumu — i/v inf.Fizisko aktivitāšu trūkums sakarā ar ilgstošu hospitalizāciju, ilgstošu gultas režīmu, nespēju

nodarboties ar ierastām lietām, ierastās sabiedrības trūkumu.

230 231

Māsas darbība.1. Ārstnieciskā fi zkultūra.2. Novērst traucējošos apstākļus, palīdzēt pielāgoties (urīna katetrs, drenas).3. Piedāvāt lasīt, klausīties radio, mūziku, skatīties televizoru.4. Iesaistīt ģimeni.Šķidruma apjoma defi cīts sakarā ar nepietiekamu šķidruma uzņemšanu, sliktu dūšu, vemšanu,

pastiprinātu vielmaiņu (drudzis, infekcija), asiņošanu.Māsas darbība.1. Sekot uzņemtajam un izvadītajam šķidruma daudzumam.2. Novērtēt izdalījumus no brūces un drenām.3. Ievadīt pacientam i/v šķīdumus, kā arī asins aizvietotājus, ja tādi nozīmēti.4. Ievadīt pretvemšanas līdzekļus.5. Uzsākt pakāpenisku šķidruma un barības uzņemšanu per os.Barojuma traucējumi sakarā ar diētas maiņu pēcoperācijas periodā.Māsas darbība.1. Nodrošināt diētas ievērošanu pēc ārsta nozīmējuma. 2. Izskaidrot diētas nepieciešamību un atļautos ēdienus.Pēcoperācijas perioda diētas secība:

• mitrināt lūpas,• daži malki ūdens,• dzert ūdeni,• šķidra barība (tume, aktimels),• mīksta barība (biezputras, biezeņi),• ierastā diēta.

Pēcoperācijas periodā parasti ieteic:• ēdienkartē iekļaut produktus ar augstu šķiedrvielu saturu;• izslēgt produktus, kas veicina gāzu veidošanos un vēdera uzpūšanos;• lietot daudz šķidruma;• uzņemt pietiekami daudz kaloriju, lai novērstu enerģijas patēriņu.

Kuņģa un zarnu motorikas stāvoklis nosaka laiku, kad pacientu var sākt barot.Nepietiekama urīna izdalīšanās sakarā ar vispārējo anestēziju, vietējo anestēziju, sāpēm, nepie-

tiekamu šķidruma uzņemšanu.Māsas darbība.1. Novērtēt izdalītā urīna daudzumu.2. Noskaidrot iemeslu — refl ektoras spazmas, narkotisko pretsāpju medikamentu darbība,

prost atas adenoma, pūšļa muskulatūras atonija sakarā ar manipulācijām pūšļa tuvumā.3. Sāpju mazināšanai lietot nenarkotiskus pretsāpju līdzekļus.4. Ja pacientam ir pastāvīgais katetrs, pārbaudīt tā caurlaidību, izskalot.5. Ja pacients ir gulošs, pa tvērienam (tuvumā ērti aizsniedzams) jānovieto šīberis.6. Ja iespējams, pacients jānovieto vertikālā pozā (sēdus vai stāvus).7. Pacients jāatstāj vienatnē urinācijas laikā;

8. Ja nekas nepalīdz, veikt katetrizāciju. 9. Ievietot pastāvīgo katetru.10. Ievadīt nepieciešamo šķidrumu i/v.11. Veicināt šķidruma lietošanu.Slikta dūša un vemšana sakarā ar anestēzijas līdzekļu lietošanu, narkotisko analģētiķu lietošanu,

šķidruma, barības uzkrāšanās kuņģī pirms peristaltikas atjaunošanās.Māsas darbība.1. Aicināt pacientu dziļi elpot, lai veicinātu anestēzijas līdzekļu iedarbības izzušanu.2. Pacientam rīstoties un vemjot, pagriezt galvu uz sāniem, lai novērstu aizrīšanos.3. Ievadīt pretvemšanas līdzekļus i/m, i/v.4. Reģistrēt uzņemto un izdalīto šķidruma daudzumu.5. Kompensēt šķidruma zudumu — i/v inf.6. Ja nepieciešams (lai izslēgtu aspirācijas iespēju), ievadīt transnazālo zondi kuņģī un atsūkt

kuņģa saturu.Žagas ir simptoms, kas liecina par pilnu kuņģi.Žagas → kuņģa satura uzkrāšanās → vemšana.Slāpes sakarā ar atropīna izraisīto sekrēcijas mazināšanos, anestēzijas līdzekļu lietošanu, šķid-

ruma zudumu (svīšanu) un/vai asins zudumu, pirmsoperācijas šķidruma patēriņa ierobežojumu.Māsas darbība.1. Mitrināt lūpas.2. Ievadīt šķidrumu i/v.3. Skalot muti.4. Dot dzert, ja tas ir atļauts.Venozās atteces traucējumu risks sakarā ar vēnu varikozi, ilgstošu gultas režīmu.Sastrēgums perifērajos asinsvados saistībā ar venozās atteces traucējumiem. Paaugstināts trom-

bozes risks, PATE risks.Māsas darbība.1. Nodrošināt pacientu ar pietiekamu šķidruma daudzuma uzņemšanu — i/v, per os.2. Ārstnieciskā fi zkultūra — kāju vingrinājumi.3. Mudināt pacientu celties, staigāt, ja tas ir atļauts.4. Lietot elastīgās zeķes, elastīgās saites.5. Ievadīt heparīnu vai mazmolekulāro heparīnu.Izgulējumu risks sakarā ar ilgstošu gultas režīmu.Izgulējumi ir hroniskas brūces, kas veidojas trofi sku pārmaiņu dēļ, pie ilgstoša spiediena uz ādu,

visbiežāk krustos, papēžos.Māsas darbība.1. Regulāri mainīt pozu gulošam pacientam.2. Nepieļaut ilgstoši mitru ādu.3. Lietot ādu barojošus krēmus.4. Izgulējumu sākotnējā fāzē lietot dezinfi cējošus līdzekļus.

232 233

Zināšanu trūkums par saslimšanu nepietiekamas informētības dēļ.Māsas darbība.1. Informēt/izglītot par saslimšanu, izmantojot dažādus palīglīdzekļus.

PACIENTA APRŪPE PIRMSOPERĀCIJAS PERIODĀPirmsoperācijas periods ir laika posms no pacienta stacionēšanas līdz operācijas veikšanai.

Pirms operācijas perioda ilgums ir atkarīgs no slimības rakstura, pacienta vispārējā stāvokļa un ope-rācijas steidzamības pakāpes.

Pirmsoperācijas periodu iedala diagnozes precizēšanas un operācijas sagatavošanas posmā. Di-agnozes precizēšanas posmā precizē diagnozi, pārbauda dažādu pacienta orgānu un sistēmu stā-vokli, veic laboratoriskos izmeklējumus, apsver operācijas indikācijas. Operācijas sagatavošanas posmā pacientu sagatavo operācijai.

Neatliekamo (akūto) operāciju gadījumos pirmsoperācijas periodu saīsina līdz minimumam; šajā laikā veic elementārās procedūras (apmazgāšanu, apmatojuma noskūšanu) vai izmeklējumus (urīna, asins analīze, krūškurvja vai vēdera dobuma rentgencaurskate). Arī higiēnisko vannu neveic smagi slimajiem vai tad, kad operācija ir ļoti steidzama.

Plānveida operāciju gadījumos (sirdskaišu ķirurģijā, žultsceļu un kuņģa rekonstruktīvajā ķirur-ģijā) pirmsoperācijas periods ilgst vairākas dienas vai nedēļas.

Pirmsoperācijas sagatavošana ir svarīga pacientam; no tās atkarīga operācijas gaita un pēcoperā-cijas periods, kas var būt saistāms ar iespējamām komplikācijām (anestēzijas veidu, asiņošanu pēc operācijas, operācijas šoku, infekcijas attīstību vai organismam svarīgo orgānu traucējumiem).

Plānveida operāciju sagatavošanas gaitā izšķir attālo pirmsoperācijas periodu, kura laikā veic ka-riozo zobu sanēšanu, likvidē infekciju uzturošus procesus deguna blakusdobumos, stabilizē nervu sistēmu, sirds un asinsvadu sistēmu. Tāpat svarīga ir nieru funkciju pārbaude. Tiešā pirmsoperācijas periodā veic pasākumus, kas ir vienveidīgi un obligāti ikvienas operācijas sagatavošanā: higiēniskā pelde, apmatojuma noskūšana, tīrīšanas klizma un urīnpūšļa iztukšošana.

Vietējā sagatavošana.Pirmsoperācijas periodā nepieciešama rūpīga ķermeņa ādas apskate (iekaisuma pazīmes, izsi-

tumi), atklājot iekaisuma pazīmes vai ādas pārmaiņas vietā, kur paredzēta operācija. Ja vitālu indi-kāciju nav, operācija jāatceļ, jo var rasties pēcoperācijas komplikācijas.

Operācijas dienas priekšvakarā pacientam veic higiēnisko peldi, veļas maiņu, no vakara ierobežo ēšanu, dodot dzert tikai saldinātu tēju, veic zarnu trakta tīrības klizmu.

Operācijas dienas rītā sagatavo operācijas lauku — ķermeņa daļas, kur tiks veikta operācija vai ķirurģiska manipulācija. Atkārtoti nomazgā ar ziepēm vai ādas kopšanas līdzekli, noskuj apmato-jumu plašākā laukumā. Operāciju dienas rītā pacients nedrīkst ne ēst, ne dzert, pirms operācijas pacientam liek nolaist urīnu; ja pacients pats to nevar, tad jānokatetrizē. Ja paredzēta resnās zarnas operācija (hemoroidālie mezgli), tad atkārtoti veic tīrīšanas klizmu vai resnās zarnas skalošanu (si-fona klizma). Svarīgi pirms operācijas iztukšot kuņģa zarnu traktu, jo pēc operācijas, kura ir noritē-jusi narkozē, pacientam var būt vemšana, kas var radīt smagas komplikācijas, piemēram, aspirācijas pneimoniju. Pacientam, kuram operācija jāveic steidzīgi, kuņģi iztukšo ar zondi.

Pirms operācijas pacientam tiek izņemtas zobu protēzes, jo operācijas laikā var rasties problēmas (aizrīšanās, elpošanas traucējumi). Pacientu operācijas zālē ieved uz guļratiem vai sēdratiem, jo pa-cients ir saņēmis pirmsoperācijas medikamentus — premedikāciju.

Pirmsoperāciju telpā pacientam novelk palātas veļu un pārģērbj operācijas zāles veļu. Pacientu pārceļ uz operāciju galda un fi ksē kājas. Pacientu uz operācijas galda novieto tādā stāvoklī, lai var ērti veikt operāciju (pēc operācijas māsas norādījuma). Modernas konstrukcijas operāciju galdi ļauj mainīt pacienta stāvokli arī pašā operācijas gaitā.

PACIENTA APRŪPE PĒCOPERĀCIJAS PERIODĀPēcoperācijas periods aptver laiku pēc operācijas beigšanas līdz brīdim, kad pacients atgūst darba

spējas vai iestājas stabils seku stāvoklis.Pēcoperācijas periodu iedala trijās fāzēs:

• agrīnā fāze: 3—5 dienas pēc operācijas;• vēlīnā fāze: 2—3 nedēļas pēc operācijas;• attālā fāze: līdz darbaspēju atgūšanai.

Operācija pacientam ir fi ziska un psihiska trauma. Izšķir:

• gludo jeb normālo pēcoperācijas periodu,• periodu ar komplikācijām.

Pirmajā periodā organismā notiek mērenas organisma reaktivitātes izpausmes, bet otrajā — funk-cionālas pārmaiņas, kas rada un veicina pēcoperācijas komplikācijas. Kļūdas pēcoperācijas periodā var radīt smagas komplikācijas.

Pacienta novērošana pēcoperācijas periodā.Pacientu no operācijas galda pārvieto uz nestuvēm, ratiņiem vai pārceļ tieši gultā. Gulta pirms

tam sagatavota — pārklāta ar tīru veļu, sasildīta ar termoforiem vai siltuma kastēm, jo pacientam pēc operācijas var būt termoregulācijas traucējumi (auksts, drudzis, drebuļi). Veselības stāvokļa dēļ smagākie pacienti pēc operācijas tiek pārvesti uz intensīvās terapijas palātu vai nodaļu, kur iespē-jama nepārtraukta novērošana un neatliekamās palīdzības sniegšana. Pacientu silti sasedz, virs se-gas pie kājām var likt siltus termoforus.

Pacientu pēc narkozes gultā novieto bez spilvena, atliecot galvu nedaudz atpakaļ un uz sāniem, jo pēc narkozes pēcoperācijas periodā var būt nelabums, vemšana. Vemšana pēcoperāciju posmā var izraisīt anestēzijas līdzekļi, kas rada kuņģa un zarnu trakta kairinājumu, šķidruma un barības uzkrāšanās kuņģī pirms peristaltikas atjaunošanās, medikamenti, sāpes. Paredzot potenciālo vem-šanas iespējamību, jātur gatavībā nierveida šālīte, salvetes un instruments mutes dobuma tīrīšanai. Ja sākas vemšana, pacients var aizrīties, viņam var aizkrist mēle un tiek kavēta elpošana, var pēkšņi pasliktināties sirdsdarbība.

Atmošanās laikā pacienti nereti ir uzbudināti, kliedz, ir nekontrolējami rīcībā, var noraut pārsēju. Pēcoperācijas periodā slāpju dēļ pacients var izjust diskomfortu. Slāpes pēcoperācijas periodā

galvenokārt izraisa anestēzijas līdzekļi. Lai mazinātu diskomfortu, pacientam jāslapina lūpas vai arī piedāvā maziem malciņiem dzert tēju, ja nav norādes par šķidruma uzņemšanas ierobežojumu.

234 235

Svarīgi sekot pacienta elpošanai, pulsa ritmam, asinsspiedienam. Svarīgi ir novērot pacientu, jo nereti pacienta sejas vaibsti norāda veselības stāvokli. Ja seja ir sārta, mierīga, pacients jūtas labi, bet, ja sejas panti iekrituši, asi, āda bāla vai cianotiska — pacienta stāvoklis ir smags, un tad mēdz būt nopietni sarežģījumi. Par to jāziņo nodaļas māsai.

Pēcoperācijas komplikācijas.Pēcoperācijas komplikācijas iespējamas gan agrīnajā, gan arī attālajā fāzē. Komplikāciju dau-

dzumu un smagumu var ierobežot ar rūpīgu pacientu izmeklēšanu, ar pareizu pacientu sagatavo-šanu pirmsoperācijas periodā, ar informāciju pacientam par pēcoperācijas periodu, ar saudzīgu attieksmi, ar pacientu aktivizēšanu pēcoperācijas periodā.

Nervu sistēmas komplikācijas.Tās ir sāpes, miega traucējumi, psihozes, nervu parēzes vai paralīzes.Sāpes lielākā vai mazākā mērā novēro pēc katras operācijas. Sāpju veids un intensitāte ir atkarīga

no operācijas apjoma, audu traumatizācijas. Sāpju sajūtu mazina pareizs pacienta stāvoklis, brīva un mierīga elpošana, regulāra pārsēju maiņa un medikamentozā terapija.

Miega traucējumi parasti ir bezmiegs. Pacientam nepieciešams radīt tīkamus apstākļus, labi vē-dināt telpu, ievērot klusumu.

Psihozes pēc operācijas biežāk attīstās novājinātiem pacientiem. Šādi pacienti ir ar traucētiem domāšanas procesiem, bieži nekontaktējami intoksikāciju pieaugšanas gadījumā. Sevišķa uzmanība jāpievērš pacientiem pēcnarkozes periodā.

Sirds un asinsvadu sistēmas komplikācijas. Komplikācijas ir akūts sirds vājums, trombozes, embolijas.Akūta sirds vājuma gadījumā mainās pulsa ritms, palēninās asinsrite. Pacientam novēro bālu

ādas krāsu vai cianozi, kas norāda uz sirds mazspēju vai anēmiju.Trombozes biežāk attīstās apakšējās ekstremitātēs vai iegurņa vēnās. Liela nozīme trombožu

profi laksē pacienta aktivizēšanai ir izmantot ārstniecisko fi zkultūru, pēc iespējas agrīnu staigāšanu.Trombožu dēļ var attīstīties plaušu artēriju embolijas, nieru infarkti, plaušu infarkti.Elpošanas orgānu komplikācijas. Var būt akūta elpošanas nepietiekamība, bronhīti, traheīti, pleirīti, neefektīva elpceļu caurlai-

dība.Pēc operācijas jāseko pacienta elpceļu caurlaidībai (vajadzības gadījumā atsūkšana no elpceļiem

ar sūkni). Palīdz pacientu pareiza novietošana gultā (pussēdus stāvoklī), elpošanas vingrinājumu ordinēšana, klepus gadījumā lietoti atklepošanas līdzekļi, inhalācijas, smagos gadījumos — skā-bekļa terapija.

Gremošanas orgānu komplikācijas.Gremošanas orgānu komplikācijas izpaužas kā gremošanas trakta motorikas un sekretoriskās

funkcijas traucējumi — slikta dūša, vemšana, atraugas un žagošanās, meteorisms vai caureja.Ilgstoša vemšana izraisa organisma atūdeņošanos.Pirmajās dienās pēc vēdera dobuma operācijām bieži tiek traucēta zarnu darbība.Iespējama zarnu necaurejamība. Kamēr nav noskaidrots zarnu necaurejamības iemesls, zarnu

tonusu var uzlabot, ievadot kuņģī zondi (arī nazogastrālo) un periodiski evakuējot kuņģa saturu, vienlaicīgi kuņģi izskalojot.

Ja nenoiet gāzes, taisnajā zarnā ievada gāzu novades caurulīti vai arī izmanto hipertonisko klizmu.

Varētu arī būt zarnu trofi kas traucējumi, kā dēļ atkārtojas caurejas; pacients zaudē zarnu sulas un ātri novājē. Nepieciešama rūpīga pacienta aprūpe, biežas pārsiešanas, ja izveidojusies fi stula.

Urīnizvadorgānu komplikācijas. Tās ir urīna aizture, urīna neizdalīšanās, urīnceļu un nieru iekaisumi. Urīna neizdalīšanās — anūrija — parasti ir neirorefl ektoriska. Urīnpūslis tādos gadījumos ir

tukšs, nav tieksmes urinēt, jo nefunkcionē nieres. Šādos gadījumos arī katetrizācija nedod rezultātu, pieaug intoksikācija. Ārstēšanā galvenais ir pārtraukt neirorefl ektorisko iedarbību.

Urīna aizturi biežāk novēro pēc operācijām mazajā iegurnī. Tā veidojas refl ektoriski sāpju kairi-nājuma vai meteorisma dēļ. Šādos gadījumos pacients sāpju dēļ nespēj urinēt, lai gan tieksme ir un pūslis ir pilns.

Jācenšas novērst sāpes, radīt pacientam apstākļus, kas veicinātu urinēšanu (patecināt ūdens krānu, pacientu paceļot stāvus, pūšļa apvidū uzliekot siltu termoforu. Ja šie pasākumi rezultātu ne-dod, veic urīnpūšļa katetrizāciju.

Operāciju brūču komplikācijas.Tās ir brūču asiņošana, hematomas, infi ltrāts brūces vietā, iekšējo orgānu eventrācija. Svarīgi ir sekot brūču pārsējam, — vai tas nav piesūcies ar asinīm, vai pārsējs nav nobrucis. Pār-

sēja pārmaiņas gadījumā, vai ja pacients sūdzas par diskomforta sajūtu operācijas vietā, ziņo ārstam. Regulāri kontrolē ķermeņa temperatūru, jo tās maiņa var liecināt par brūces infekciju.

Psiholoģiski traucējumi.Depresija var izpausties kā apetītes trūkums, raudulība, jebkuru ambīciju zudums, citu cilvēku

noraidīšana. Cēlonis var būt veselības stāvokļa pasliktināšanās, sāpes, pārmaiņas paštēlā, bažas par nākotni.

Delīrijs var rasties pēc ilgstošas anestēzijas kā reakcija uz zālēm vai alkoholisms anamnēzē. Iz-paužas kā uzbudinājums, orientācijas trūkums, halucinācijas, murgi.

Galvenais aprūpē ir konstatēt pārmaiņas pacienta psiholoģiskajā stāvoklī un ziņot ārstam. Rūpē-ties par pacienta drošības pasākumiem.

KOPSAVILKUMSĶirurģija ir viena no medicīnas nozarēm, kad slimību ārstēšanā lieto galvenokārt operatīvo me-

todi. To gaitā uz audiem iedarbojas ar mehāniskiem līdzekļiem, tos pārdalot, izdalot patoloģisko perēkli, kā arī atjaunojot orgāna vai ķermeņa daļu normālo formu, funkciju, pārstādot audus un orgānus.

Ķirurģijā lieto mehāniskās iedarbības līdzekļus, fi zikālus, ķīmiskus, bioloģiskus pasākumus, bieži izmanto tehniskos palīglīdzekļus.

Svarīgi ir izprast ķirurģisko pacientu aprūpes īpatnības, kas ļauj veikt kvalitatīvu pacientu aprūpi un līdz ar to arī pacientu izglītošanu.

Pie ķirurģiskajām pacientu aprūpes problēmām pieskaita neefektīvu gaisa caurlaidību, neefek-tīvu elpošanu, ķermeņa kustību traucējumus, termoregulācijas traucējumus, komunikācijas traucē-

236 237

jumus, runas traucējumus, vēdera izejas traucējumus, urīna nesaturēšanu vai aizturi, gāzu apmaiņas nepietiekamību, raizes, bailes un stresa situācijas, sāpes, bezcerību, ķermeņa veseluma traucējumus, miega traucējumus, domāšanas traucējumus, zināšanu defi cītu, aktivitātes trūkumu, pašaprūpes de-fi cītu.

Kontroljautājumi1. Kādas ir galvenās ķirurģisko pacientu aprūpes problēmas?2. Raksturojiet sāpju intensitātes skalu!3. Kāpēc nepieciešama palīglīdzekļu izmantošana sāpju novēršanai?4. Minēt svarīgāko pacientu aprūpē pirmsoperācijas periodā!5. Raksturojiet pēcoperācijas komplikācijas!

GRŪTNIEČU APRŪPE, APRŪPE PĒCDZEMDĪBU PERIODĀ UN IZGLĪTOŠANAS PRINCIPI

Mātes un bērna veselība un tās aprūpe ir viena no svarīgākajām sabiedrības veselības jomām. Vesels bērns ir veselas sabiedrības priekšnoteikums. Mātes un bērna veselības veicināšana sekmē ne tikai reproduktīvo un bērnu veselību, bet līdz ar to uzlabo arī visu sabiedrības veselību kopumā.

GRŪTNIECĪBAS AGRĪNĀS PAZĪMES, MAZUĻA ATTĪSTĪBA MĀTES ORGANISMĀ

Grūtniecības agrīnās pazīmes. 1. Nav mēnešreižu. Bet, ja mēnešreizes parasti ir neregulāras vai arī ir bijis satraukums, tas

nevar būt pārliecinošs rādītājs. Ir iespējama arī neliela asiņošana ap to laiku, kad jābūt mē-nešreizēm arī tad, ja ir iestājusies grūtniecība.

2. Palielinātas, jutīgas, nedaudz niezošas krūtis. 3. Savāda, metāliska garša mutē. 4. Nogurums ne tikai vakarā, bet arī dienas laikā. 5. Vājums, galvas reiboņi. 6. Palielinās izdalījumi no maksts. 7. Nelabums, iespējama vemšana jebkurā dienas laikā. 8. Stipra nepatika pret dažām lietām (alkohols, kafi ja, cigarešu dūmi) un kāre pēc citām. 9. Neparasta emocionalitāte hormonālo pārmaiņu dēļ.10. Bieža urinēšana.Mazuļa attīstīšanās mātes organismā.Apaugļota olšūna (augļa ola) attīstoties turpina virzīšanos pa olvadu uz dzemdi, kur tā iekļūst

6.—7. dienā pēc apaugļošanās. Šeit notiek turpmākā augļa olas augšana un attīstība.

Dzemdē uz augļa olas virsmas veidojas daudz bārkstiņu, kuras ieaug dzemdes gļotādā. Sākumā bārkstiņas pārklāj visu augļa olas virsmu, vēlāk to lielākā daļa atmirst un paliek tikai tās bārkstiņas, kas tieši pieguļ dzemdes sienai. Turpmāk šī bārkstiņu daļa attīstās īpaši spēcīgi un kopā ar irdeno dzemdes gļotādu veido placentu, caur kuru auglis saņem no mātes organisma barības vielas un skābekli, bet atdod vielmaiņas galaproduktus un ogļskābo gāzi. Augļa apvalki veido ūdenspūsli, kas pildīts ar augļa ūdeni. Augļa attīstība ilgst vidēji 280 dienas jeb 10 grūtniecības mēnešus.

9 nedēļas vecam auglim izzūd astes piedēklis, žaunu loki. Diezgan lielajā galvā sāk veidoties acu, deguna un mutes aizmetņi. Sāk attīstīties arī ārējie dzimumorgāni. Augļa garums ir 3—4 cm.

3. mēneša beigās augļa garums ir 8—9 cm, masa 20—25 g. Galvas lielums līdzinās pusei no augļa garuma; jau diferencējušies locekļi; rodas pirmie kaulu aizmetņi.

4. mēneša beigās augļa garums vidēji ir 16 cm, masa 120 g. Veidojas seja, rodas mati. Labi izšķi-rams dzimums; gremošanas traktā sāk izdalīties fermenti. Beidzas muskuļu veidošanās.

5. mēneša beigās augļa garums sasniedz 25 cm, masa — 300 g. Attīstās zemādas tauku kārta. Zarnās veidojas izkārnījumi ar žults piejaukumu (mekonijs); aknās sāk uzkrāties glikogēns. Sāk funkcionēt nieres. Cauri topošās mātes vēdera sienai var saklausīt augļa sirdsdarbību. Māte jau jūt augļa kustības.

6. mēneša beigās augļa garums ir 30—31 cm, masa 600—700 g. Galva nesamērīgi liela. Auglis vēl nav dzīvotspējīgs ārpus mātes organisma.

7. mēneša beigās augļa garums sasniedz 35 cm, masa 1000—1200 g. Āda sārta un krokaina, jo zemādas tauku kārta vēl vāji attīstīta. Sākot ar šo vecumu auglis jau ir dzīvotspējīgs ārpus mātes or-ganisma, ja to sevišķi rūpīgi kopj (neiznēsāts bērns).

8. mēneša beigās augļa garums vidēji ir 40 cm, masa 1600 g. Āda vēl sārta, bet jau gludāka, klāta ar pūkām.

9. mēneša beigās augļa garums sasniedz 45 cm, masa — 2500 g. Augļa attīstība tuvojas nobrie-dumam. Āda bāli sārta, gluda; zemādas tauku kārta labi attīstīta; sāk izzust pūkas, kas sedz ķermeni; nagi sasniedz pirkstu galus. Zēniem sēklinieki jau ieslīdējuši sēklinieku maisiņā.

10. mēneša beigās auglis ir pilnīgi nobriedis, iznēsāts. Tā garums vidēji ir 50 cm, masa 3200—3500 g. Āda sārta, gluda, elastīga; pūkas sedz tikai plecus; matu garums sasniedz 2 cm un vairāk, nagi pārsedz pirkstu galus.

Tikko piedzimis jaundzimušais skaļi kliedz un ir ļoti kustīgs. Augļa antenatālā aizsardzība.Tas ir higiēnas un profi laktisko pasākumu komplekss optimālu augļa attīstības apstākļu radīša-

nai un tā pasargāšanai no piedzimtām slimībām un attīstības anomālijām. Šai aizsardzībai ir liela nozīme cilvēka turpmākajā dzīvē.

Tai jāsākas jau tūlīt pēc apaugļotās olšūnas implantācijas dzemdes gļotādā, tāpēc, menstruācijai aizkavējoties, sievietei tūlīt jāapmeklē ginekologs un grūtniecības gadījumā jāstājas uzskaitē sie-viešu konsultācijā. Dažādas slimības (infekcijas slimības, vielmaiņas traucējumi, asinsrites sistēmas slimības u. c.), ar kurām māte slimojusi pirms grūtniecības vai grūtniecības laikā, var nelabvēlīgi ietekmēt augļa attīstību, kā arī izraisīt priekšlaicīgas dzemdības.

Pie augļa antenatālās aizsardzības pieder rūpīga grūtnieces izmeklēšana, slimību profi lakse un ārstēšana, kā arī grūtniecības toksikožu profi lakse un savlaicīga ārstēšana. Ļoti svarīga nozīme ir

238 239

pareizam grūtnieces dzīves režīmam, uzturam (grūtnieces higiēna). Ja darba apstākļi ir nelabvēlīgi (liela fi ziskā piepūle, vibrācijas, saskare ar kaitīgām vielām, darbs naktīs), grūtnieci būtu ieteicams pārcelt citā, vairāk piemērotā darbā. Saslimstot grūtniecei nekavējoties jāvēršas pie ārsta. Nekādā gadījumā nedrīkst lietot medikamentus bez ārsta atļaujas, jo tie var radīt traucējumus augļa attīst-ībā. Arī alkohols un nikotīns negatīvi ietekmē augli.

APRŪPE DZEMDĪBU NODAĻĀSDzemdību palīdzība dzemdību nodaļās Latvijā atbilst augstākajiem pasaules standartiem, kas

ļoti mazina mātes traumatismu dzemdībās. Parastā kārtībā, topošajai māmiņai ierodoties dzemdību nodaļā, viņa saņem dzemdību palī-

dzību. Visu dzemdību procesu vada un pārrauga ginekologs — dzemdību speciālists. Tajās reizēs, kad māmiņa dzemdē pati, bērnu pieņem vecmāte. Ārsts pieņem bērnu reizēs, ja bērnam ir tūpļa guļa, kad nepieciešams lietot vakuumu vai stangas, vai jāveic ķeizargrieziens.

Dzemdību stāvokli kontrolē novērojot, klausoties bērniņa sirds toņus ar stetoskopu, izmeklējot māmiņu, lietojot speciālu aparatūru, kas pieraksta bērna sirdspukstus un dzemdes darbību. Bērna sirds toņu izpēte ir nozīmīga tādēļ, ka liecina par mazuļa labsajūtu dzemdību laikā.

Topošajai māmiņai jāzina, ka viņa var daudz darīt, lai gan pašai, gan bērniņam dzemdībās būtu vieglāk. Iepriekš ir jāiepazīstas ar speciālo literatūru, patstāvīgi jācenšas noskaidrot neskaidrie jau-tājumi, jautājot medicīnas darbiniekiem vai apmeklējot lekcijas un speciālas, dzemdībām nepiecie-šamas elpošanas nodarbības.

Dzemdību norise.Dzemdības ir sarežģīts fi zioloģisks process, kura beigās auglis (pēc tam arī placenta) tiek izvadīts

no dzemdes; tas ir dabisks grūtniecības nobeigums.Dzemdības parasti notiek grūtniecības 40. nedēļas beigās (novirze var būt ±1—2 nedēļas). Daž-

reiz dzemdības var iestāties agrāk par 38. grūtniecības nedēļu vai arī vēlāk par 42. grūtniecības nedēļu.

Jau grūtniecības pēdējās nedēļās sievietes organismā notiek pārmaiņas, kas saistītas ar dzem-dībām. Tuvojoties tām, mainās iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbība — palielinās estrogēnu dau-dzums un samazinās progesterona daudzums. Tāpēc pastiprinās dzemdes muskulatūras ierosinā-mība. Dzemdes muskulatūras saraušanos veicina tādas fi zioloģiski aktīvas vielas kā acetilholīns, oksītocīns, pituitrīns u. c., kā arī vitamīni, īpaši B grupas vitamīni.

Svarīga nozīme dzemdību izraisīšanā ir pārmaiņām centrālajā nervu sistēmā: pierādīts, ka galvas smadzeņu ierosināmība pirms dzemdībām samazinās, bet muguras smadzeņu ierosināmība palieli-nās. Dzemdības izraisa arī augļa radītais dzemdes muskulatūras refl ektoriskais kairinājums. Parasti 10—12 dienas pirms dzemdībām parādās t.s. priekšvēstneši: augļa priekšguļošā daļa (parasti tā ir galva) pakāpeniski piespiežas pie iegurņa ieejas, dzemde novietojas zemāk, tāpēc ārēji kairinājumi, piemēram, pieskaršanās, izraisa dzemdes muskulatūras saraušanos.

Dažas dienas vai retāk — dažas stundas pirms dzemdībām dzimumceļos rodas gļotaini izdalī-jumi, vēdera lejasdaļā vai krustos sākas neregulāras sāpes, kas nereti izstaro uz gurniem. Kad dzem-des muskulatūras saraušanās kļūst regulāra, sākas dzemdības.

Klīniski dzemdībām ir trīs periodi: 1) dzemdes kakla atvēršanās periods, 2) augļa izstumšanas periods, 3) placentārais periods.

Dzemdes kakla atvēršanās periodā dzemdes muskulatūras saraušanās ir regulāra: sākumā reta (ik pēc 15—20, pat 30 min) un īslaicīga (10—15 sekundes), vēlāk tā kļūst biežāka un ilgāka. Šajā pe-riodā dzemdes kakls pakāpeniski izlīdzinās un atveras. Pirmdzemdētājām dzemdes kakls vispirms izlīdzinās un pēc tam atveras; atkārtotu dzemdību gadījumā abi procesi notiek vienlaicīgi, tāpēc arī pirmā perioda ilgums ir mazāks (10—12 stundas; pirmdzemdētājām tas var ilgt 16—18 stundas).

Dzemdes kakla atvēršanos veicina augļa ūdenspūslis, kas ķīļveidīgi iespiežas dzemdes kaklā un mehāniski veicina tā atvēršanos, kā arī, kairinot dzemdes kakla receptorus, refl ektoriski pastiprina dzemdes muskulatūras saraušanos. Parasti augļa ūdenspūslis plīst tad, kad dzemdes kakls ir pilnīgi atvēries vai arī tas ir atvēries vairāk par 6 cm. Ja augļa ūdenspūslis plīst agrāk, dzemdībās var rasties komplikācijas (vāja dzemdes muskulatūras saraušanās, infekcijas, nabassaites izkrišana). Ja dzemdes kakls ir pilnīgi atvēries, bet augļa ūdenspūslis nav pārplīsis, to pārplēš. Dzemdes kakla atvēršanās periodam beidzoties, dzemdes dobums, dzemdes kakla kanāls un maksts veido kopēju dzemdību ceļu, kuram ir caurules veids un pa kuru nākamajā periodā virzās auglis.

Augļa izstumšanas periodā saraujas ne tikai dzemdes muskulatūra, bet arī vēdera sienas un star-penes muskuļi. Šo muskuļu saraušanās, atšķirībā no dzemdes muskulatūras saraušanās, ir pakļauta cilvēka gribai. Bērna piedzimšana lielā mērā atkarīga no vēdera priekšējās sienas un starpenes mus-kuļu spēcīguma. Dzemdību norisē svarīga nozīme ir sievietes iegurņa un augļa, tā priekšguļošās da-ļas izmēru atbilstībai. Normāli sievietes mazā iegurņa izmēri (lielākais ir 13 cm, mazākais — 11 cm) ir pietiekami lieli, lai auglis bez grūtībām virzītos pa dzemdību ceļiem. Ja sievietes iegurnis ir sašau-rināts (rahīts, tbc, trauma, mugurkaula vai iegurņa deformācija), dzemdību gaitā var rasties kompli-kācijas. Parasti auglis, virzoties cauri dzemdību ceļiem, izdara vairākas kustības, lai labāk piemēro-tos iegurņa formai un lai būtu mazāka pretestība. Vispirms augļa galva pagriežas ar seju pret vienu no mātes gūžas kauliem, pēc tam augļa zods piespiežas pie krūškurvja un augļa galva ieslīd iegurņa dobumā, auglim vienlaikus pagriežoties ar seju pret mātes krustu kaulu. Mazā iegurņa izejā auglis ar pakausi atspiežas pret simfīzi, galva atliecas un iznāk no dzemdību ceļiem. Tālāk, līdzīgi rotējot, iznāk ārā pleci un ķermenis.

Dzimstot bērns līdz ar pirmo kliedzienu sāk elpot un zaudē saistību ar mātes organismu. Pār-griežot nabassaiti, jaundzimušais tiek pilnīgi atdalīts no mātes organisma. Pirmdzemdētājām iz-stumšanas periods ilgst 2—3 stundas; sievietēm, kas dzemdē atkārtoti, tas ir īsāks — līdz 1 stundai.

Placentārais periods sākas pēc bērna piedzimšanas. Dzemdes muskulatūras saraušanās atjauno-jas: placenta atslāņojas no dzemdes sienas un izdalās ārā. Ar to dzemdības beidzas; sakas pēcdzem-dību periods. Pirmdzemdētājām dzemdības parasti ilgst 18—24 stundas, sievietēm, kas dzemdē atkārtoti, 12—14 stundas. Asins zaudējums dzemdībās ir neliels (150—250 g).

Dzemdību ilgums ir atkarīgs no dzemdētājas vecuma (sievietēm, kas jaunākas par 17 gadiem un vecākas par 30 gadiem, dzemdības var būt ilgākas) un iegurņa izmēriem, augļa lieluma, dzemdes muskulatūras saraušanās stipruma u. tml. Lai dzemdības noritētu normāli, sievietei tām jāsagatavo-jas jau grūtniecības laikā.

240 241

Ja grūtniecei sāk regulāri sarauties dzemdes muskulatūra vai arī dzimumceļos rodas asiņaini izdalījumi, vai noplūst augļa ūdens, viņai obligāti jāatguļas un jāizsauc ātrā medicīniskā palīdzība, kas viņu nogādā slimnīcā, kur dzemdētāju rūpīgi izmeklē.

Normālās dzemdībās sāpes dzemdes saraušanās laikā var nebūt vai arī tās var būt nelielas. Ja dzemdētāja jūt stipras sāpes, tiek lietoti pretsāpju līdzekļi, kā arī vielas, kas samazina dzemdes kakla stingrumu (promedols, atropīns, nošpa, lidāze).

Ķeizargrieziena operācija. Ķeizargrieziena operācija ir viena no grūtniecības atrisināšanas metodēm, kas tiek gan plānota,

gan izmantota akūtā kārtā noteiktu sarežģījumu gadījumā. Tā ir operācija, kurā, atverot vēdera do-bumu un pārgriežot dzemdes sienu, izņem augli un placentu. Ķeizargriezienu veic operāciju zālē vispārējā vai spinālā anestēzijā. Ādas grieziens vēdera priekšēja sienā ir nedaudz virs simfīzes, tāpēc īpaša kosmētiska defekta nav. Atkārtotā ķeizargrieziena operācijā ādas grieziens tiek veikts tajā pašā vietā.

Grūtniecības laikā var rasties sarežģījumi, kuru gadījumā jau laikus būs zināms, ka nepieciešama plānota ķeizargrieziena operācija. Tā varētu būt placentas priekšguļa, daudzaugļu grūtniecība, augļa šķērsguļa, augļa tūpļa priekšguļas gadījums un citi.

Akūta ķeizargrieziena operācija parasti tiek veikta dzemdību laikā, ja auglim radušās problēmas (augļa hipoksija, t. i., skābekļa bads, nabassaites izkrišana), kā arī, ja sākušies sarežģījumi dzemdētā-jai (asiņošana placentas priekšlaicīgas atslāņošanās dēļ, sakarā ar dzemdību darbības vājumu u. c.).

Pirms katras operācijas rūpīgi ievāc anamnēzi par saslimšanām, par medikamentu nepanesa-mību. Par anestēzijas izvēli konsultē anesteziologs. Tiek noteikta asins grupa un Rh faktors, tiek veiktas nepieciešamās asins analīzes, urīna analīze. Ir gadījumi, kad jāveic arī EKG izmeklēšana.

Pēc ārsta izskaidrojuma par operācijas nepieciešamību, kā arī iespējamajām operācijas un anest-ēzijas komplikācijām un sekām ir jābūt rakstiskai pacienta piekrišanai par operācijas veikšanu, ko apstiprina ar parakstu pacienta vēsturē.

Pēcoperācijas periodā jaunajai māmiņai jābūt aktīvai. Sēdēt jāsāk pēc 8—12 stundām, staigāt — pēc 24 stundām, mazgāties dušā — pēc 48 stundām. Pirmajās dienās pēc operācijas var sāpēt operā-cijas rētas apvidū, piemēram, klepojot, straujāk pieceļoties. Sāpju gadījumā nepieciešami atsāpinoši medikamenti, censties staigāt ar taisnu muguru, reizēm palīdz pēcdzemdību josta. Ādas rēta sadzīst apmēram vienas nedēļas laikā.

Tāpat kā pēc dzemdībām, arī pēc ķeizargrieziena operācijas bērns jābaro ar krūti. Dzimumattie-cības pēc dzemdībām ieteic ne ātrāk kā pēc sešām nedēļām. Ar fi zkultūru intensīvāk var sākt nodar-boties pēc 6 nedēļām. Nākamo grūtniecību vēlams plānot ne ātrāk kā pēc 1—2 gadiem.

Pēc ķeizargrieziena operācijas iespējamas arī spontānas (normālas) dzemdības, taču tas būs at-karīgs no daudziem faktoriem (kā noritējis pēcoperācijas periods, vai nav dzemdes rētas nepilnvēr-tības pazīmes, kā noritēs nākamā grūtniecība, kā jutīsies auglis u. c.).

Dzemdību atsāpināšana. Psihoemocionālā sagatavošanās dzemdībām.Atsāpināšanu dzemdībās uzskata par vienu no dzemdniecības anestezioloģijas pamatu. Uz

jautājumu, vai dzemdību sāpes ir jāremdē, tiek sniegtas ļoti pretrunīgas atbildes. Argumenti pret dzemdību atsāpināšanu nav pārliecinoši. Tāpēc sievietes vēlēšanās dzemdēt bez atsāpināšanas ir jā-respektē. Pareizi izvēlēta, efektīva atsāpināšana dzemdībās apliecina dzemdību palīdzības kvalitāti.

Sāpes nav fi zioloģiska parādība, bet dzīva organisma spēcīgu kairinājumu un stresa stāvokļa atspo-guļojums, kas izpaužas savdabīgās cilvēka psihoemocionālā stāvokļa atbildes reakcijās. Ir vairākas iespējas, kā mazināt dzemdību sāpes.

1. Nefarmakoloģiskās metodes — hipnoze, akupunktūra, ūdens vanna, masāža un citas. Efek-tivitāte ir samērā neliela. Šo metožu iedarbības mehānismi nav pilnībā izpētīti. Jādomā, ka loma ir psiholoģiskajai komponentei.

2. Medikamentozā atsāpināšana. Vēnā vai muskulī tiek ievadītas stipri iedarbīgas pretsāpju un nomierinošu zāļu kombinācijas. Šiem medikamentiem jāatbilst zināmām prasībām:

1) tiem jābūt ar pietiekamu pretsāpju efektu, bez izteiktas narkotiskās darbības;2) jāizvēlas zāles, kas savstarpēji pastiprina vēlamo efektu; 3) zāļu kombinācijas jāievada mazās devās;4) nedrīkst nomākt dzemdību darbību un negatīvi ietekmēt augli un jaundzimušo;5) jāsaglabā dzemdētājas aktīva līdzdalība dzemdību procesā.

Izvēloties šo metodi, jāņem vērā iespējamās blaknes gan mātei, gan bērnam (īslaicīgs elpošanas nomākums un miegainība, iespējamā medikamentu nepanesība un citi).

3. Dzemdību atsāpināšana caur elpceļiem. Panāk, ieelpojot gāzu maisījumu, kas sastāv no "jaut-rības gāzes" (N2O) un skābekļa (O2) noteiktās attiecībās. Iespējams mazināt dzemdību sāpes, bet nepieciešama zināma pieredze, lai izvairītos no elpošanas nomākšanas. Lielāku efektu var panākt, šo metodi iekļaujot kā papildu sastāvdaļu medikamentozās atsāpināšanas variantā.

4. Epidurālā, spinālā un kombinētā spināli epidurālā dzemdību atsāpināšana. Pasaulē atzīta efektīva un droša metode. Neapšaubāmi uzskatāma par visefektīvāko atsāpināšanas metodi. Ievadot vietējās anestēzijas vielas starp skriemeļiem mugurkaula jostas daļā noteiktā līmenī, tiek panākta atgriezeniska nervu blokāde, kas izslēdz sāpju sajūtu, saglabājot dzemdes mus-kulatūrai spēju strādāt.

Lēmumu dzemdēt ar vai bez atsāpināšanas pieņem dzemdētāja kopīgi ar dzemdību speciālistu, kas vada dzemdības. Lai izvēlētos visoptimālāko atsāpināšanas veidu, vēlams savlaicīgi konsultēties ar ārstu anesteziologu. Speciālists sniegs atbildes uz visiem neskaidrajiem jautājumiem, izskaidros izvēlētās anestēzijas būtību un informēs par iespējamajiem riska faktoriem.

PĒCDZEMDĪBU APRŪPE, KRŪTS BAROŠANA, IZGLĪTOŠANAS PRINCIPI

Ārstniecības iestādē palātas tiek veidotas tā, lai jaunajai māmiņai būtu pēc iespējas gaiši, mierīgi un ērti. Ārsts darba dienās regulāri kontrolē nedēļnieču veselības stāvokli. Svētdienās dežūrārsts aprūpē neatliekamos gadījumos.

Pēcdzemdību vecmāte rūpējas par ginekologa ikdienas nozīmējumiem. Nepieciešamības gadī-jumā jaunā māmiņa saņem medikamentus, kas veicina dzemdes savilkšanos, antibiotikas vai pret-sāpju zāles. Tiek veikta brūču ikdienas tualete. Pēcdzemdību periodā jānodrošina papildu izmeklē-jumi, ieskaitot ultrasonogrāfi ju dzemdes stāvokļa kontrolei.

242 243

Biežākais uzturēšanās ilgums stacionārā ir 3—4 dienas parastu dzemdību gadījumā un 5—7 die-nas pēc ķeizargrieziena operācijas.

Pēcdzemdību palātā māte ir kopā ar bērnu, kuru pati kopj un baro. Ikrīta medicīnisko tualeti veic māsiņa vai vecmāte. Visu diennakti nodaļā dežurē bērnu māsa vai vecmāte, kas palīdz bērniņu saprast un aprūpēt, kā arī apmāca jauno māmiņu.

Darba dienās bērnu ārsts kontrolē bērniņa veselības stāvokli, nozīmē nepieciešamos izmeklēju-mus un palīdz saslimšanas gadījumos. Neparedzētu sarežģījumu un grūtāku situāciju atrisināšanu nodrošina dežurējošais pediatrs.

Pēcdzemdību periods.Pēcdzemdību periods sākas no placentas izstumšanas brīža un turpinās sešas nedēļas. Šajā pe-

riodā izzūd ar grūtniecību un dzemdībām saistītās pārmaiņas un notiek orgānu, orgānu sistēmu un to funkciju atjaunošanās pirmsgrūtniecības stāvoklī.

Fizioloģiskās pārmaiņas sievietes organismā pēcdzemdību periodā ir šādas:• Dzemde sešu nedēļu laikā atgūst normālu lielumu, tās masa samazinās no apmēram

1000 gramiem līdz 100—50 gramiem. Par dzemdes saraušanos jeb involūciju var spriest pēc dzemdes pamata augstuma virs simfīzes. Normā tas katru dienu noslīd vismaz par 1—2 centimetriem. Sestajā pēcdzemdību dienā dzemdes pamatne ir vidū starp simfīzi un nabu. Dzemdes saraušanās intensitāte būtiski palielinās tūlīt pēc dzemdībām, strauji samazinoties dzemdes tilpumam. Dzemdes miometrija aktivitāte veicina hemostāzi, no-spiežot dzemdes intramurālos asinsvadus. Estrogēnu līmenis, kas stimulēja miometrija augšanu, kā arī progesterona līmenis, kas noteica dzemdes masas palielināšanos grūt-niecības laikā, pēc dzemdībām strauji pazeminās. Dzemdei savelkoties, 2—3 dienas pēc dzemdībām nedēļniece jūt atsāpes. Pirmdzemdētājām tās nav tik raksturīgas, jo dzemde pastāvīgi ir paaugstinātā tonusā. Atsāpes pastiprinās bērna zīdīšanas laikā. Krūšgalu kairinājums veicina oksitocīna izdalīšanos neirohipofīzē, kas veicina dzemdes sarauša-nos. Atsāpes ir vairāk izteiktas pēc dvīņu dzemdībām, liela augļa dzemdībās, pārpildītas dzemdes dēļ.

• Dzemdes kakla iekšējā mute slēdzas pirmās pēcdzemdību nedēļas beigās. Desmitajā dienā dzemdes kakla kanāls ir pilnīgi izveidojies. Dzemdes kakla ārējā mute pilnā mērā slēdzas trešajā nedēļā pēc dzemdībām. Tā iegūst spraugas formu.

• Endometrija reģenerācija noris strauji. Pilnīga tā atjaunošanās notiek trīs nedēļu laikā, placentas piestiprināšanās vietā — sestās pēcdzemdību nedēļas beigās.

• Dzemdes iekšējās virsmas brūcei dzīstot, rodas pēcdzemdību izdalījumi — lohijas (lo-chia). Tām ir bāziska reakcija, specifi ska smaka. Lohijas sastāv no eritrocītiem, deciduālo audu atliekām, epitēlija šūnām, leikocītiem, baktērijām. Lochia rubra ir koši sarkani izda-lījumi, kas sastāv galvenokārt no asinīm, eritrocītiem, deciduālo audu atliekām. Izdalās 3—4 dienas. Lochia serosa — bālāki sārti vai brūngani izdalījumi. Izdalās apmēram līdz desmitajai pēcdzemdību dienai. Pārsvarā sastāv no leikocītiem. Lochia alba — dzelte-nīgi vai balti izdalījumi pēc desmitās pēcdzemdību dienas. Satur lielu daudzumu leiko-cītu, deciduālo audu atliekas, epitēlija šūnas, gļotas, baktērijas. Var izdalīties apmēram 2—6 nedēļas pēc dzemdībām.

• Maksts apjoms samazinās pakāpeniski. Sienu tūska pilnīgi izzūd pēcdzemdību perioda beigās.

• Olnīcas. Bērna zīdīšanas periodā menstruācijas var nebūt. Ja nav laktācijas, ovulācija pa-rasti notiek apmēram desmitajā nedēļā pēc dzemdībām, bet pirmā menstruācija ir 12. ne-dēļā pēc dzemdībām. Tomēr pirmā menstruācija var būt arī 6.—8. nedēļā pēc dzemdī-bām. Šajā gadījumā pirmais menstruālais cikls parasti ir anovulators.

• Krūts dziedzeri. Līdz ar placentas zaudēšanu asinīs pazeminās hormonu estrogēna un progesterona līmenis, bet paaugstinās prolaktīna līmenis, kas izraisa laktāciju. Pirmās pāris dienas pēc dzemdībām sievietei sekretējas pirmpiens. Nobrieduša krūts piena sek-rēcija parasti sākas apmēram trešajā pēcdzemdību dienā, bet tas var notikt arī agrāk. Apmēram 3—5 dienas pēc dzemdībām novēro krūšu pietūkumu un jutīgumu; tas saistīts ar piena pieplūdumu, venozo un limfātisko stāzi.

• Pārmaiņas pārējās orgānu sistēmās. Pēcdzemdību periodā notiek pārmaiņas hemodina-mikā. Pirmajās 48 stundās pēc dzemdībām var novērot ortostatisko hipotensiju. Dažas dienas pēc dzemdībām vēl ir palielināts sirds minūtes tilpums. Tas saistīts ar palielinātu sirds sistolisko tilpumu tādēļ, ka tanī pašā laikā vērojama sirds ritma palēnināšanās. Pirmsgrūtniecības stāvoklis tiek atgūts divu nedēļu laikā. Diafragmai noslīdot savā vietā, palielinās plaušu tilpums, normalizējas elpošanas biežums. Vielmaiņa savu sākotnējo stā-vokli sasniedz trīs līdz četru nedēļu laikā. Pakāpeniski normalizējas iekšējo sekrēcijas dziedzeru funkcijas. Pēcdzemdību periodā iespējama vienreizēja temperatūras paaugsti-nāšanās. To izskaidro ar fi zisko un garīgo pārslodzi dzemdībās. Pēcdzemdību 3.—4. dienā iespējama ķermeņa temperatūras paaugstināšanās straujākas piena veidošanās dēļ. Pa-rasti temperatūra ir paaugstināta ne ilgāk par 24 stundām. Gremošanas orgānu darbība pēcdzemdību periodā ir normā. Pirmās 2—3 dienas zarnas var neiztukšoties. Pavājināta zarnu darbība reizēm izraisa aizcietējumu. Nieru funkcijas atjaunojas mēneša laikā pēc dzemdībām. 2—8 nedēļas var būt dilatēti urīnvadi un nieru bļodiņas. Dzemdības ar lielu augli, ieilgušu dzemdību otro periodu, starpenes iegriešanu var veicināt stresa urīna nesa-turēšanas attīstību pēc dzemdībām. Tā kā pirmajās dienās pēc dzemdībām ir pazemināts urīnpūšļa muskuļu tonuss vai nervu saspiedums urīnpūšļa apvidū, nedēļniece var nejust vajadzību urinēt vai vispār to nespēj. Nedēļniece var bieži urinēt mazām urīna porcijām. Pēc dzemdībām nereti konstatē hemoroidālus mezglus. Ja tie iesprūst, rodas tūska, mez-gli saspringst, kļūst sāpīgi. Pāris dienas pēc dzemdībām iespējama pastiprināta svīšana, īpaši naktīs. Pakāpeniski nostiprinās vēdera priekšējā siena. Strijas kļūst bālākas.

Pēcdzemdību perioda vadīšana.Agrīnajā pēcdzemdību periodā nepieciešams rūpīgi izvērtēt sievietes sūdzības, vispārējo stā-

vokli, dzemdes pamatnes augstumu un konsistenci, lohiju daudzumu, krāsu un smaku, starpenes stāvokli, vai nav tūskas, hematomas, abu krūtsgalu piemērotību zīdīšanai.

Higiēna. Pēc dzemdībām sievietei svarīgi ievērot personīgo higiēnu. Vismaz reizi diennaktī jā-nomazgājas dušā. Pēc katras urinācijas un defekācijas jāapmazgājas ar siltu ūdeni. Intīmo vietu kop-šanai nevajag lietot parastās ziepes un dušas želejas, jāmazgājas virzienā no priekšas uz mugurpusi. Bieži jāmaina paketes. Rokas jāmazgā pirms un pēc starpenes apkopšanas.

244 245

Uzturs. Sievietei pēc dzemdībām jānodrošina pilnvērtīgs uzturs: 2600 kcal/dienā. Nepieciešami dažādi produkti. Nav absolūta aizlieguma produktu izvēlē. Jālieto 2—3 litri šķidruma diennaktī. Pirmos mēnešus pēc dzemdībām ieteic turpināt lietot vitamīnus un dzelzs preparātus.

Urīnpūšļa un zarnu trakta funkcija. Svarīgi urīnpūsli iztukšot ik pēc 4—6 stundām, lai izvairītos no urīnpūšļa infekcijas, muskuļu tonusa zaudēšanas urīnpūšļa pārpildīšanās dēļ. Ja traucēta urīn-pūšļa funkcija, ieteic ieiet siltā dušā, klausīties tekoša ūdens skaņās, pastaigāt, izdzert glāzi ūdens. Tā kā pirmajās nedēļās pēc dzemdībām sievietei var būt problēmas ar vēdera iztukšošanos, iesaka uzturā vairāk lietot dārzeņus, graudaugus un citas šķiedrvielas. Nepieciešamības gadījumā ieteic Microlax klizmu. Ja izveidojušies hemoroīdi, tie jāārstē.

Fiziskā aktivitāte. Lai gan sievietei pēc dzemdībām nepieciešama atpūta, fi ziskā aktivitāte un kustības uzlabo orgānu apasiņošanu, atjauno izstiepto un vājo vēdera preses un muguras musku-latūru, mazina muguras sāpes, stīvumu, mazina aizcietējumus un gāzu uzkrāšanos. Jau nākamajā dienā pēc dzemdībām jāveic viegli vēdera presi stiprinoši vingrojumi. Tikpat svarīgi ir arī Kēgela vingrojumi. Pēc normālām dzemdībām ierastās fi ziskās aktivitātes — skriešanu, riteņbraukšanu, nodarbības sporta zālē — var atsākt tad, kad sieviete jūtas pietiekami stipra un atpūtusies.

Dzimumdzīve. Nav precīzi noteikts, kad pēc dzemdībām drīkst uzsākt dzimumattiecības. Parasti sievietēm tiek ieteikts nogaidīt 4—6 nedēļas (kamēr vēl ir pēcdzemdību izdalījumi), lai sadzītu pēc-dzemdību rētas. Taču šis laiks ir atkarīgs no dzemdību veida. Dzimumdzīvi neiesaka tad, ja sievietei ir sāpes vēdera lejasdaļā, stipra asiņošana, daudz izdalījumu ar nepatīkamu smaku, nav sadzijušas starpenes plīsumu vai ķeizargrieziena brūces. Bērna zīdīšanas dēļ sievietes organismā ir zems estro-gēnu līmenis, tas rada maksts sausumu, tādējādi apgrūtinot dzimumdzīvi. Šajā situācijā var līdzēt dažādi maksts lubrikanti.

Atpūta un miegs. Pēc dzemdībām un visu turpmāko pēcdzemdību periodu sievietei ir nepiecie-šamas vismaz 1—2 stundas diendusas un sešas stundas nakts miega.

Pirms izrakstīšanas no stacionāra nepieciešams brīdināt sievieti par iespējamajiem riska fakto-riem (ķermeņa temperatūras paaugstināšanās; pastiprināta asiņošana no dzimumorgāniem; sma-kojoši izdalījumi no dzimumorgāniem; vēdera sāpes; bieža, dedzinoša sajūta urinējot; piena dzie-dzeru, kāju vai šuvju vietu pietūkums, apsārtums vai sāpes), kas varētu rasties turpmākajā pēcdzem-dību perioda posmā, lai nepieciešamības gadījumā savlaicīgi varētu saņemt kvalifi cētu speciālistu palīdzību.

Krūts barošana.Mātes piens ir vispiemērotākā barība jaundzimušajam un zīdainim.Mātes piens:

• vienlaikus ir gan ēdiens, gan dzēriens;• būtiski nepieciešams pilnvērtīgai bērna augšanai;• aizsargā bērnu pret daudzām slimībām bērnībā un vēlāk;• mazina alerģiju rašanos;• nomierina mazuli;• vieno māti un bērnu.

Pirmajā dienā mazulis var gribēt pēc dzemdībām atpūsties un ēst retāk. Otrajā un trešajā dienā bērns krūti prasa īpaši bieži, pat līdz 12 reizēm diennaktī un vairāk; reizēm var šķist, ka nepār-

traukti. Parādoties pienam, turpmākajās nedēļās zīdainis parasti ir apmierināts ar 8—9—10 ēšanas reizēm. Iznēsāts, vesels bērns savu izsalkumu pauž ar kliedzienu, meklējot krūti ar muti, acīm, gro-zot galviņu, zīžot dūrīti vai arī ilgāk neaizverot actiņas un nevarot aizmigt.

Pirmajās dienās pirmpiens tek pa pilītēm, ir ar atšķirīgu, vērtīgu sastāvu. Lai arī šķiet, ka tā ir maz, bērns var zīst stundu. Zīdīšana parasti ir pietiekama, ja bērns aktīvi ēdis 15—20 minūtes no katras krūts, abas dodot vienā reizē. Parasti tā ilgst no 30 minūtēm līdz stundai. Ja barošanas ilgums ir mazāks cieša miedziņa dēļ, bērns var gribēt krūti jau pēc stundas. Par stundu ilgāka barošana parasti ir izņēmuma gadījums. Regulāra ļoti ilga ēšana var būt retas barošanas iemesls — varbūt mazulim ir "klusētāja raksturs" un viņš jāuzaicina uz barošanu ātrāk.

Parasti ikkatras 2—3 stundas modināmi ir neiznēsāti bērni vai mazliet nenobrieduši mazuļi. Ēšanas laikā bērns var atraugāties, iesnausties, izspiest vēdera izeju, iepauzēt, atlaist un atkal paņemt krūti. Nepārtrauciet barošanu, ja bērns vēl grib zīst, protestē ar kliedzienu, vai arī ir no labsajūtas iesnaudies pēc dažiem piena malkiem!

Reizēm pirms zīšanas jaundzimušajam ir jāiepazīstas ar māmiņas krūti, īpaši pirmajās barošanas reizēs: bērns var laizīt krūts galiņu, paņemt to, tad drīz atlaist, grozīt galvu ap krūti, pirms rodas vēlēšanās aktīvi satvert un zīst. Šāda bērniņa rīcība stimulē piena parādīšanos.

Zīdot bērniņu, pagrieziet viņu tā, lai krūts ir starp bērna rociņām, abi vaidziņi vienādi piespiesti pie krūts un mazuļa ķermenītis ar krūtīm un vēderiņu pagriezts pret māti! Uzmaniet, lai bērniņam ir ērti — pietiekams atbalsts zem galvas, ķermeņa, bērns neslīd prom no krūtsgala! Svarīgi, lai ma-zulis krūti satver dziļi — nedaudz aiz krūtsgala un tieši centrāli, — ne par augstu, ne par zemu, ne no sāna. Tas palīdzēs izvairīties no krūtsgalu sāpēm vai mazinās tās. Pareizajā pozā bērna deguntiņš un vaidziņi piespiežas pie mātes. Deguntiņam elpošanu var atbrīvot ar mātes pirkstu, iespiežot krūtī mazu bedrīti tieši pie nāsīm. Varat barot guļus vai sēdus.

Iesaka nelietot krūts piena aizstājējus, jo tie nenodrošina bērna vajadzības. Bērnam nav jādod ūdens, jo pienā tā daudzums ir pietiekams. Knupītis mājas apstākļos nav jālieto, jo zīdainis jābaro katrreiz, kad viņš to prasa. Bez tam knupīša zīšana var traucēt bērna iemaņas pareizi satvert krūti, var mainīt sakodienu vēlākā vecumā.

Miega–nomoda ritms ir mainījies. Varat gulēt, kad to dara bērns, svarīgi, lai miegs ir pietiekami ilgs. Šis ir būtisks nosacījums, lai barošana izdotos ilgi. Ēst dabisku, svaigi gatavotu ēdienu. Dienām glabāti, konservēti produkti nesatur ļoti nepieciešamās, ātri gaistošās bioloģiski aktīvās vielas (fi ton-cīdus, dažus vitamīnus u. c.). Saldināti, sālīti, citādi konservēti produkti var nedaudz mainīt piena sastāvu, uzpūst bērna vēderiņu vai radīt alerģiju. Īpaši jāuzmanās ar ogām, medu un ļoti saldiem augļiem — bērnam iespējama alerģija. Bērniņa barošana palīdzēs izzust ar grūtniecību saistītajām pārmaiņām sievietes ķermenī. Tā nodrošina pareizu organisma funkcionēšanu, tādēļ mazina ie-spēju saslimt ar dažām slimībām. Saslimšanas gadījumā bērniņu jāturpina barot.

KOPSAVILKUMSMātes un bērna veselība un tās aprūpe ir viena no svarīgākajām sabiedrības veselības jomām.

Vesels bērns ir veselas sabiedrības priekšnoteikums. Mātes un bērna veselības veicināšana sekmē ne tikai reproduktīvo un bērnu veselību, bet līdz ar to uzlabo arī visu sabiedrības veselību kopumā.

246 247

Grūtniecības agrīnās pazīmes: nav mēnešreižu; palielinātas, jutīgas, nedaudz niezošas krūtis; savāda, metāliska garša mutē; nogurums ne tikai vakarā, bet arī dienas laikā; vājums, galvas reiboņi; palielinās izdalījumi no maksts; nelabums, iespējama vemšana jebkurā dienas laikā; stipra nepatika pret dažām lietām (alkohols, kafi ja, cigarešu dūmi) un kāre pēc citām; neparasta emocionalitāte hormonālo pārmaiņu dēļ; bieža urinēšana.

Apaugļota olšūna (augļa ola) attīstoties turpina virzīšanos pa olvadu uz dzemdi, kur tā iekļūst 6.—7. dienā pēc apaugļošanās. Šeit notiek turpmākā augļa olas augšana un attīstība. Dzemdē uz augļa olas virsmas veidojas daudz bārkstiņu, kuras ieaug dzemdes gļotādā. Sākumā bārkstiņas pār-klāj visu augļa olas virsmu, vēlāk to lielākā daļa atmirst un paliek tikai tās bārkstiņas, kas tieši pieguļ dzemdes sienai. Turpmāk šī bārkstiņu daļa īpaši spēcīgi attīstās un kopā ar irdeno dzemdes gļotādu veido placentu, caur kuru auglis saņem no mātes organisma barības vielas un skābekli, bet atdod vielmaiņas galaproduktus un ogļskābo gāzi. Augļa apvalki veido ūdenspūsli, kas pildīts ar augļa ūdeni. Augļa attīstība ilgst vidēji 280 dienas jeb 10 grūtniecības mēnešus.

Kontroljautājumi1. Kādas ir agrīnās grūtniecības pazīmes?2. Kas ir antenatālā aizsardzība?3. Nosaukt dzemdību periodus!4. Kad sākas placentārais periods?5. Ko mazulim nodrošina mātes piens?

BĒRNU UN PUSAUDŽU APRŪPE UN IZGLĪTOŠANAS PRINCIPI

Atbilstoši ANO Konvencijai "Par bērna tiesībām" par bērnu uzskatāma katra cilvēcīga būtne līdz 18 gadu vecumam. Atbilstoši šai Konvencijai bērnam ir tiesības: uz dzīvi un veselību, uz pamat-izglītību, būt pasargātam no izmantošanas un vardarbības, paust savu viedokli un būt sabiedriski aktīvam.

Bērna attīstības periodi.1. Intrauterīnais (antenatālais, prenatālais) periods:

1) blastoģenēzes periods (0.—15 diena),2) embrioģenēzes periods (15.—75 diena), 3) fetoģenēzes periods no 75. dienas līdz 40. nedēļai.

2. Intranatālais periods — dzemdības.3. Postantālais periods:

1) jaundzimušā periods (agrīnais: 0.—7. diena; vēlīnais: 8.—28. diena);2) zīdaiņa periods — no 1 mēneša līdz 1 gadam;3) mazbērna periods — no 1 līdz 3 gadiem;4) pirmsskolas periods — no 3 līdz 7 gadiem;5) jaunākais skolas vecums zēniem — no 7 līdz 12 gadiem;

6) jaunākais skolas vecums meitenēm — no 7 līdz 11 gadiem;7) pusaudžu vecums zēniem — no 12 līdz 18 gadiem;8) pusaudžu vecums meitenēm — no 11 līdz 18 gadiem.

JAUNDZIMUŠO ATTĪSTĪBA UN APRŪPESmaidoša, sārta seja, vērīgs skatiens — tādu māte iedomājas gaidāmo bērnu. Bet, tikko piedzimis

bērns ir krunkains, zilganu ādu, aizvērtām acīm, slapjš, vietām asiņains, pārklāts ar kaut kādu ziedi, kliedziens atskan brīdi pēc dzimšanas (pat pēc 20—30 sekundēm).

Dzemdībās bērnam jāpārvar lielas sāpes, viņš tiek stumts, spiests, rotēts utt. Dabas dotas spējas ļauj paciest īslaicīgas grūtības. Bet kas notiek pēc piedzimšanas? Pirmajā mirklī šķiet, ka bērns ir nopietni slims (pēc izskata), taču bērnam nepieciešams pārejas posms.

Pēc nabassaites pārgriešanas un līdz ar pirmo ieelpu mainās bērna asinsrite: pakāpeniski aiz-veras foramen ovale un Botallo vads (dusctus Botallo) (starp lielajiem asinsvadiem). Kādu laiku vēl iespējama arteriālo un venozo asiņu sajaukšanās. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc jaundzimušajam ir zilganas pēdas un plaukstas. Sirdsdarbība ir 130—150 reižu minūtē. Līdz ar pirmo kliedzienu gaiss nonāk plaušās, kas sastāv no alveolām (nedzīvam bērnam alveolas ir saplakušas). Pirmajās stundās atveras tikai daļa alveolu. Tāpēc, lai nodrošinātu nepieciešamo skābekļa daudzumu, elpo-šana ir biežāka (40—60 reižu minūtē), reizēm virspusēja, ar periodiskām, dziļām ieelpām (it kā "aizmirst"elpot). Jaundzimušais bieži "šķauda", deguns ir īsāks, uzrauts, deguna ejas ir šaurākas, pēc dzemdībām ir deguna gļotādas pietūkums. Jebkurš kairinājums izraisa šķaudīšanu. Šķaudot attīrās deguna ejas. Tām jābūt brīvām, jo vienlaicīgi jāelpo un jāēd (jāzīž).

Iznēsāta jaundzimušā pazīmes.Masa: vidēji 3200—3500 g; viszemākā robeža — 2500 g.Garums: vidēji 50 cm; robežās no 48 līdz 52 cm. Atkārtotās dzemdībās dzimušo masa un garums ir lielāks.Galvas apkārtmērs: 32—33 cm; par 2—4 cm pārsniedz krūšu apkārtmēru.Krūškurvja apkārtmērs: par 3—5 cm lielāks nekā puse no bērna auguma.Gurnu apkārtmērs: par 2—3 cm mazāks par plecu joslas apkārtmēru.Nabas gredzens atrodas vidū starp simfīzi un processus xiphoideus.Galvaskausa sejas daļa ir salīdzinoši mazāka par smadzeņu daļu.Zemādas tauku kārta ir labi attīstīta.Āda pārklāj vernix caseosa un lanugo uz muguras un augšdelmu ādas.Krūškurvis ir izvelvēts, īss, mazs, mazkustīgs.Ekstremitātes ir īsas, muskuļi vāji attīstīti, skaidri izteikts muskuļu hipertonuss. Kāju un roku kustības ir haotiskas.Balss skaļa, kliedziens uzstājīgs. Pietiekami labi izteikti beznosacījuma refl eksi. Zēniem sēklinieki noslīdējuši sēklinieku maisiņos. Meitenēm lielās kaunuma lūpas nosedz mazās kaunuma lūpas un kutekli. Jaundzimušajam viss, kas notiek ap un ar viņu, ir nepiedzīvots un jauns.

248 249

Tas nozīmē, ka pirmais dzīves mēnesis ir pielāgošanās laiks. Jaundzimušajam vēl nav nekāda dienas režīma.

Jaundzimušā psihomotorā attīstība.Jaundzimušajam ir nekoordinētas locekļu kustības, bērns atrodas embrija pozā (prevalē fl eksori).

Guļot uz muguras nomodā: ķermenis pārsvarā saliekts; galva parasti ir saliekta sānis, ķermenis tai seko; rokas saliektas, pirksti viegli saliekti dūrītē; pleci vērsti nedaudz atpakaļ un pieskaras galda virsmai; kājas gūžas locītavās izvērstas uz āru, ceļi saliekti; bērns bieži veic haotiskas kustības (sa-rāvies čokurā). Guļot uz vēdera: ķermenis ir saliekts, ceļi pavilkti zem ķermeņa vai atrodas blakus; galva pagriezta uz vienu pusi, uz īsu brīdi var pacelt, lai pagrieztu uz otru pusi; pleci saliekti uz priekšu, rokas pievilktas zem krūtīm vai novietotas blakus; ceļot aiz rokām (it kā sēdinot), galva atgāžas atpakaļ; paceļot aiz padusēm, atsperas pret galda virsmu.

Jaundzimušais ir tuvredzīgs. Viņš uztver kustīgu priekšmetu, ja tā attālums no sejas ir 16—24 cm. Uz īsu brīdi fi ksē skatu, acu kustības vāji koordinētas, periodiski šķielē. Jau otrajā dzīves nedēļā viņš spēj īslaicīgi fi ksēt skatienu uz gaismu un priekšmetiem, arī uz mammas un tēta seju. Uz negaidī-tiem trokšņiem viņš reaģē satrūkstoties.

Uzmanību saista skaļa skaņa. Izdzirdējis troksni, satrūkstas vai beidz kustēties. Jaundzimušais spēj sadzirdēt un pazīt mātes balsi, atšķir dažādas skaņas, bet nesaprot, ko tās nozīmē. Jāmeklē pa-līdzība, ja bērns uz skaņām nereaģē.

Neapzināti veido dažas burbuļojošas skaņas. Trešajā nedēļā mazais īslaicīgi spēj ar acīm sekot priekšmetiem un nedēļas beigās sāk "runāties" (gugināt). Mēneša vecumā bērns skatās acīs, atbild smaidam, runājas un spēj pagriezt galvu, sekojot līdzi priekšmetiem.

Jaundzimušā seja ir gandrīz nekustīga, reizēm spontāni pasmaida, nomierinās, kad paņem rokās vai dzird pazīstamu skaņu, sajūt ķermeņa siltumu, ieklausās mātes sirdspukstos. Raud izsalkuma, nepatikas, sāpju dēļ. Izsalkuma, sāpju dēļ ir stipra kliegšana, ko nevar ātri pārtraukt. Zīdīšanas laikā seja vērsta pret māti, aplūko mātes seju, veidojas acu kontakts, ādas kontakts.

Attīstījusies elpošanas tehnika ir pielāgota zīšanas un rīšanas refl eksiem ēdināšanas laikā (ar krūti vai pudelīti). Jaundzimušais māk zīst un rīt tikai šķidrumus. Kad ir izsalcis, raud un/vai ņurd, uzmanīgi vēro viņu ēdinošo personu, ēdināšanas laikā plaši atver muti, tādējādi parādīdams, ka grib ēst vēl. Kad jūtas paēdis, pārtrauc zīst, aizmieg. Piemērotākais ēdiens jaundzimušajam ir mākslīgais piena maisījums. Pediatri ir pārliecināti, ka vesels bērns nekad neēd par maz, jo ēšanas instinkts bērnam ir iedzimts.

Bērns jāēdina ar mammas pienu, kad vien viņš prasa. Pirmajās nedēļās zīdainītis ir miegains un ēdot ātri nogurst, jo zīšana ir liela slodze. Tāpēc mazo zīda pat 10 līdz 12 reižu dienā, bet ne retāk kā 7 reizes, neskaitot ēdināšanas reizes naktī. Ēšana naktī nav obligāta: ja bērniņš saldi guļ, nevaja-dzētu viņa miegu traucēt. Ja ar zīdīšanu rodas problēmas, pēc iespējas ātri jāmeklē palīdzība. Trešajā nedēļā māmiņai var šķist, ka nedaudz samazinājies piena daudzums. Trešās nedēļas krīze ilgst aptu-veni 10 dienas. Lai piena daudzumu palielinātu, mazais biežāk jāliek pie krūts. Pakāpeniski ēšanas režīms noregulējas un ir 6—7 ēdienreizes diennaktī ar 3—3,5 stundu intervālu.

Ceturtajā nedēļā parādās bērna temperaments. Vecākiem būs jāpieņem fakts, ka mazulis ir pa-cietīgs vai prasīgs bērns. Zīdainītis ir diezgan pielāgojies, sāk iezīmēties dienas režīms. Pēc ēšanas

30—40 minūtes viņš spēj palikt nomodā, sāk vērot vecāku seju, veido pirmās skaņas, ko ierasts saukt par gugināšanu.

Pirmajā dzīves mēnesī bērns vidēji pieņemas svarā no 500 gramiem līdz 1 kilogramam un izaug par trim centimetriem.

Jaundzimušā nervu sistēma.Jaundzimušajam neiroloģiskie mehānismi ir nenobrieduši, jo nervu sistēma anatomiski un fi -

zioloģiski vēl nav pilnīgi attīstīta. Tādēļ bērnam novēro nekoordinētas kustības, labilu temperatūru, nespēju kontrolēt muskulatūru. Galvas smadzeņu masa ir salīdzinoši liela: 350—400 g, bet ir vāji attīstīta smadzeņu garoza. Labi ir attīstītas zemgarozas un muguras smadzenes. Nav izteiktas nervu mielinizācijas.

Beznosacījuma refl eksi.Beznosacījuma refl eksi pēc piedzimšanas nodrošina bērna organisma pielāgošanos jaunajos dzī-

ves apstākļos. Tie ir nozīmīgi bērna neirālās attīstības rādītāji. Daži refl eksi (transitīvie) ir tikai no-teiktu laiku un tad izzūd, piemēram, meklēšanas un soļošanas refl eksi, bet daži (stabilie) saglabājas visu mūžu, piemēram, šķaudīšanas, rīšanas un mirkšķināšanas refl eksi.

Stabilie automātisma refl eksi:1) rīšanas refl ekss,2) zīšanas refl ekss, 3) šķaudīšanas refl ekss,4) mirkšķināšanas refl ekss.

Jaundzimušā fi zioloģiskie (transitīvie automātisma) refl eksi:1) meklēšanas refl ekss (ar pirkstu pieskaroties mutes kaktiņam, bērns atbilstoši pagriež

galvu uz attiecīgo pusi); izzūd pirmā dzīvības gada beigās;2) snuķīša refl ekss (kad ar pirkstu viegli uzsit uz augšlūpas, lūpiņas izstiepjas uz priekšu);

izzūd 6—8 nedēļu vecumā;3) Babinska refl ekss (velkot pa pēdu, izpleš kāju pirkstus); izzūd 2 gadu vecumā;4) magnēta refl ekss (kad ar īkšķi uzspiež uz kājas pēdām, pēc tam īkšķus lēnām atvelk, tad

bērnam kājas iztaisnojas un seko īkšķiem kā magnētam); izzūd 2 mēnešu vecumā;5) atbalsta refl ekss (paceļot bērnu aiz padusēm vertikāli, bērns atbalstās pret pamatu ar

kājām); izzūd 2 mēnešu vecumā;6) Bauera refl ekss (rāpošanas refl ekss: radot kājām atbalstu, bērns pozīcijā uz vēdera rāpo

uz priekšu); izzūd 4 mēnešu vecumā;7) soļošanas refl ekss (kad bērnu aiz rokām tur vertikāli un viegli noliec uz priekšu, tad

bērns izdara kustības, kas atgādina soļošanu, un soļo, nekrustojot kājas); izzūd 2 mēnešu vecumā;

8) Robinsona refl ekss — palmārais tveršanas refl ekss (pieskaroties bērna plaukstai, viņš savelk pirkstus dūrē tik stipri, ka bērnu var pacelt sēdus); izzūd 4 mēnešu vecumā;

9) Galanta refl ekss jeb mugurkaula refl ekss (bērnam guļot uz vēdera, velk ar pirkstu pa-ravertebrāli (blakus mugurkaulam), un bērns izliecas uz to pusi, pa kuru velk); izzūd 2 mēnešu vecumā.

Šie refl eksi labi izsaucami otrajā dzīves dienā.

250 251

Jaundzimušā anatomiski fi zioloģiskās īpatnības.Āda šķir cilvēka organismu no ārējās vides un tanī pašā laikā funkcionāli saista ar to ar daudz-

ajiem receptoriem, kas atrodas ādā, un nodrošina organisma pielāgošanos vides apstākļiem. Vesela āda ir gaiši sārta, samtaina, gluda, maiga.

Zīdaiņu ādai aizsargfunkcija ir vāji izteikta. Bērna āda bieži ir infekcijas ieejas vārti, tāpēc liela loma ir ādas pareizai kopšanai.

Arī termoregulācijas funkcija bērniem ir slikti izteikta. Bērniem ir salīdzinoši liela ādas virsma salīdzinājumā ar ķermeņa masu, īpaši pret galviņas masu, tādēļ, ja ir auksts, telpā un ārā bērnam ir jāuzliek cepurīte. CNS ir nenobriedusi, tādēļ zīdainis caur ādu atdod siltumu. Īpaši tas ir atzīmējams neiznestiem bērniem. Jāņem vērā arī fakts, ka bērni pirmajos mēnešos maz kustas.

Piedalīšanās vielmaiņā (rezorbcijas funkcija un izvadfunkcija) ir labi attīstīta.Sintēzes funkcija ir labi attīstīta. Ultravioleto staru ietekmē ādā sāk veidoties D vitamīns.Elpošanas funkcija. Zīdaiņiem ir intensīva ādas elpošana. Bērniem tā ir 800 reižu labāk attīstīta

nekā pieaugušajiem.Jušanas funkcija ir labi attīstīta. Ādā ir daudz receptoru.Asiņu depo funkcija ir labi attīstīta. Ādā ir daudz asinsvadu, tie ir plaši.Bērniem ir salīdzinoši liela ādas virsma. Epiderma ir ļoti plāna. Zīdaiņiem raga slānis ir ļoti plāns.

Sastāv tikai no 2—3 kārtām. Notiek nejūtama ūdens izdale — iztvaikošana caur ādu — perspirācija. Raga slānis neļauj ūdenim iztvaikot un dzīvajām šūnām izžūt. Epidermā atrodas melanocīti — šū-nas, kas sintezē ādas pigmentu, kurš pasargā organismu no ultravioletajiem stariem. Ādas pigments zīdaiņiem ir labi izteikts, sevišķi uz sejas, ekstremitātēm, krūtīm, muguras. Derma ir vidējais ādas slānis, kas ir daudz biezāks par epidermu. Zīdaiņiem derma ir 2—3 reizes plānāka nekā pieauguša-jiem. Dermā atrodas saistaudi, sviedru dziedzeri, tauku dziedzeri, matu folikuli, asins kapilāri.

Saistaudi satur daudz elastīgo audu. Elastīgās šķiedras ir vāji attīstītas.Sviedru dziedzeri bērniem pirmajos dzīves mēnešos ir slikti attīstīti. Ekrīnie dziedzeri zīdaiņiem

sāk funkcionēt 3—4 mēnešu vecumā. Tie izstrādā caurspīdīgu sekrētu, kuram nav smaržas. Apokrī-nie dziedzeri aktivizējas tikai pubertātes vecumā.

Tauku dziedzeri ir pilnīgi attīstīti. Tie funkcionē jau intrauterīni un zīdaiņa vecumā ir labi at-tīstīti, pilnīgi noformēti. Tauku dziedzeri izdala daudz sekrēta. Visvairāk šo dziedzeru ir uz galvas, sejas, muguras. Tauku dziedzeri gandrīz vienmēr saistīti ar matiem. Tauku dziedzeru sekrēts kalpo matu tauku smērei, pasargā matus no izžūšanas. Tauku smēre aizsargā ādu no ūdens, ķīmiskajām vielām, nonāvē daļu patogēno mikrobu un sēnīšu, saglabā epidermas veselumu, ādai piešķir elasti-citāti un mīkstina ādu. Nepietiekami aizsargāta āda ir tajās vietās, kur nav tauku dziedzeru, piemē-ram, uz pēdām, plaukstām un pirkststarpās.

Ādas receptori nodrošina ārējo kairinājumu uztveri, tālāku pārvadi sāpju, taustes, temperatūras un orientācijas, kustēšanas un vibrācijas sajūtām. Ādas receptori uztver arī patoloģiskus kairinātā-jus, kas tālāk pārveidojas niezes sajūtā. Ādas temperatūras kairinājums — gaisa peldes, ūdens proce-dūras trenē un norūda organismu, rosina daudzu orgānu darbību, rada labu noskaņojumu, jo tādā veidā tiek trenēta arī centrālā nervu sistēma un mazulis atbrīvojas no lieka uzbudinājuma.

Hipoderma ir visdziļākais ādas slānis. Taukaudi zem dermas piešķir ķermenim formu, palīdz saglabāt siltumu, pasargā to no atdzišanas. Zīdaiņiem tas ir ļoti labi izteikts, tāpēc ķermeņa formas

ir apaļīgas, veidojas dziļas krokas ekstremitāšu ielokos. Īpaši bieza zemādas tauku kārta veidojas uz vaigiem (Biša spilventiņi), uz rociņām un kājām, bet plānāka — uz vēdera.

Zemāda var tikt atslāņota vannošanās gadījumā, ja ūdens temperatūra ir par karstu vai, ja āda tiek berzta, tāpēc, bērnu slaukot, viņu var tikai nosusināt.

Jaundzimušajiem un zīdaiņiem mati pūciņu veidā noklāj ādu. Uz galvas matiņi ir īsi, plāni, reti. Pirmie mati ir vienādā resnumā — salīdzinoši plāni, apmēram 1 cm gari. Pirmie mati sāk izkrist 2—4 mēnešu vecumā. Tos nomaina mati, kas ir bagātāki ar pigmentu, ir rupjāki un garāki, atseviš-ķos matos parādās serde (piemēram, skropstās).

Matu krāsu nosaka pigments melanīns, kas veidojas matu folikulu šūnās. Matu struktūru (taisni, lokaini, sprogaini) nosaka iedzimtības faktori.

Zīdaiņiem mati izaug par 0,3—0,5 mm dienā. Gada laikā mati izaug par 15 cm. Galvas matu mūžs ir 2—7 gadi, uzacu un skropstu — 5—7 gadi, pūku matu mūžs ir 4—5 mēneši.

Nagus veido ragviela. Nagiem ir sārta krāsa. Nagi norāda uz jaundzimušā briedumu. Dienā nagi izaug par 0,1 mm. Vasarā nagi aug ātrāk nekā ziemā. Roku pirkstiem nagi aug ātrāk nekā kājām.

Kaulu un muskuļu sistēma. Zīdaiņu kaulaudiem ir šķiedraina uzbūve. Kaulos ir maz minerāl-vielu, daudz ūdens un asinsvadu. To sastāvā ir 70% ūdens un 30% cietvielu. Tāpēc bērnu kauli ir mīksti un viegli padodas deformācijām, ja bērnu nepareizi guldina, nepareizi tur uz rokām, nepa-reizi ģērbj, lieto šaurus apavus. Kauli reti lūst. Zīdaiņiem ir bieza kaulu plēve, tāpēc gadījumā, ja tie lūst, tie lūst pēc "zaļā koka principa" — neaizlūst pilnīgi (subperiostāli lūzumi). Kaulu apasiņošana ir laba. Pēc bērna piedzimšanas kauli intensīvi aug.

Galva ir salīdzinoši liela — sastāda ¼ daļu no ķermeņa garuma, tai ir ieapaļa forma. Pirmajā dzīvības gadā galvaskauss intensīvi aug. Starp galvaskausa kauliem atrodas šuves, kuras zīdaiņiem ir platas un var sataustīt. Galvaskausa kaulu savienošanās vietās ir avotiņi, kurus veido saistaudu membrāna. Ir lielais avotiņš, mazais avotiņš un sānu avotiņi. Sānu avotiņi ir neiznēsātiem bērniem. Lielais avotiņš atrodas starp paura un pakauša kauliem, tam ir rombveida forma, vidēji tā izmēri ir 2 × 2,5 cm, lielais avotiņš pakāpeniski aizaug (samazinās) un tam pilnīgi jāslēdzas līdz 18 mēnešu vecumam. Mazajam avotiņam ir trīsstūrveida forma, tas atrodas pakauša rajonā, tam ir jāaizaug 3 mēnešu vecumā.

Piedzimstot mugurkauls ir taisns, tam nav fi zioloģisku izliekumu. Bērnam augot un attīstoties, noteiktā secībā veidojas mugurkaula fi zioloģiskie izliekumi. Tie veidojas kraniokaudālā virzienā. Pirmais izliekums — kakla lordoze — sāk veidoties 2 mēnešu vecumā, kad zīdainis sāk noturēt galviņu. Otrais izliekums — krūšu daļas kifoze — sāk veidoties 6 mēnešu vecumā, kad zīdainis sāk sēdēt. Trešais izliekums — jostas daļas lordoze — sāk veidoties 12 mēnešu vecumā, kad bērns stāv un sāk staigāt. Izliekumi nostiprinās vēlākā bērna vecumā. Nelabvēlīgu ārējo apstākļu ietekmē var veidoties patoloģiski izliekumi, piemēram, lordoze.

Zīdaiņiem līdz 6 mēnešu vecumam krūškurvim ir cilindriska (mucveida) forma, tas atgādina nošķeltu konusu. Ribas atrodas horizontālā stāvoklī. Krūškurvis pakāpeniski pagarinās, un ribas noslīd uz leju.

Stobrkauli. Garajos kaulos starp diafīzi un epifīzi atrodas epifi ziārais skrimslis, kura šūnas ir spē-jīgas vairoties, tāpēc kauls var augt garumā. Kauls platumā aug ar kaulu plēves palīdzību. Pirmajos mēnešos bērnam var būt nedaudz līkas kājas. Tas nav saistīts ar kaulu izliekumu, bet ar īpatnēju mīksto audu augšanu.

252 253

Bērni piedzimst ar piena un patstāvīgo zobu aizmetņiem, kuri parādās noteiktā laikā. Piena zobi zīdaiņiem vidēji parādās 6—7 mēnešu vecumā. Pirmie parādās apakšējie centrālie zobi. 7—8 mē-nešu vecumā parādās augšējie centrālie zobi. 8—9 mēnešu vecumā parādās augšējie laterālie priekš-zobi. 10—12 mēnešu vecumā parādās apakšējie laterālie priekšzobi. Gada vecuma bērnam vidēji ir 8 zobi. Piena zobu skaitu var aprēķināt pēc formulas N — 4, kur N ir mēnešu skaits. Piena zobu šķilšanās parasti ir nesāpīga, jo tas ir fi zioloģisks akts. Bērniem, kuri cieš no rahīta, anēmijas vai neirastēnijas, zobu izšķilšanos pavada smaganu sāpīgums, uzbriedums, apetītes mazināšanās, slikts miegs, temperatūras paaugstināšanās.

Muskulatūra. Zīdaiņiem līdz 3 mēnešu vecumam prevalē saliecējmuskuļu hipertonuss. Ar laiku mainās arī muskuļu histoloģiskā uzbūve, veidojas muskuļu saistaudu karkass. Muskuļu attīstība no-tiek nevienmērīgi. Sākumā notiek lielo muskuļu attīstība, pēc tam mazo muskuļu attīstība.

Elpošanas sistēma. Augšējo elpceļu gļotāda ir ļoti maiga, labi apasiņota un tāpēc pie iekai-suma viegli uzbriest. Zīdaiņiem elpošana ir sekla un bieža. 1 mēneša vecumā elpošanas biežums ir 40—45 reizes minūtē, 6 mēnešu vecumā — 35—40 reizes minūtē, 12 mēnešu vecumā — 35 reizes minūtē. Gan zēniem, gan meitenēm ir krūšu–vēdera elpošanas tips.

Sirds un asinsvadu sistēma. Sirds masa zīdainim ir relatīvi lielāka nekā pieaugušajam. Jaundzi-mušajam sirds masa ir 24 g. Zīdaiņa vecumā sirds ātri aug līdz 2 gadu vecumam, tad palēninās. Sirds daļas aug nevienmērīgi. Muskuļu šķiedras ir plānas, īsas. Saistaudi un elastīgie audi vāji attīstīti. Sirds pirmajos mēnešos novietota augstu un šķērsām. Zīdaiņu vecumā var būt ovāla, konusveida, bumbierveida sirds forma. Artērijas ir relatīvi platākas nekā pieaugušajiem. Artērijas un vēnas dia-metra attiecības ir 1:1 (pieaugušajiem — 1:2). Sirdī ir plašs kapilāru tīkls. Sirdsdarbības biežums jaundzimušajiem ir 140 reižu min, 6 mēnešu vecumā — 130—135 reizes minūtē, 12 mēnešu ve-cumā — 120—125 reizes min. Arteriālais spiediens (AS) jaundzimušajiem un zīdaiņiem ir zemāks nekā cita vecuma grupu bērniem un pieaugušajiem. Sistoliskais asinsspiediens (SAS) jaundzimu-šajiem vidēji ir 70 mm Hg, zīdainim to var aprēķināt pēc formulas 70 + n (n — vecums mēnešos). Diastoliskais asinsspiediens (DAS) ir robežās no ⅔ SAS līdz ½ SAS.

Gremošanas sistēma. Gremošanas orgāni aug un attīstās līdz ar bērnu — pilnveidojas gremo-šanas sulu, fermentu un hormonu izdalīšanās, lai veiktu apēsto produktu sagremošanu. Vienlaikus mainās arī uztura saturs, apjoms, garša, biezums.

Mutes dobums ir relatīvi mazs; mutes gļotāda maiga, bagāta ar asinsvadiem; gļotāda pirmajos mē-nešos ir pasausa, siekalu dziedzeri aktīvi izdala siekalas 3—4 mēnešu vecumā; siekalas satur amilāzi, tā šķeļ polisaharīdus līdz disaharīdiem — siekalas ir pirmā gremošanas sula (uz 100 ml piena izdalās 10 ml siekalu); siekalu reakcija sākumā ir neitrāla, pēc tam kļūst sārmaina; vaigos un lūpās labi at-tīstīti muskuļi; vaigos novietoti tauku uzkrājumi — Biša spilventiņi; uz smaganām ir valnītis; mēle ir klāta ar garšas kārpiņām, tās ir arī uz lūpām un cietajām aukslējām, garšas kārpiņu uz mēles ir pat vairāk nekā pieaugušajiem. Mutes gļotādu nedrīkst berzt, tā ir maiga, viegli ievainojama.

Barības vads relatīvi garāks nekā pieaugušajiem, tam ir piltuvveida forma. Tā gļotāda ir maiga, bagāta ar asinsvadiem, jo gandrīz nav gļotu dziedzeru.

Kuņģa tilpums piedzimstot ir 30—35 ml. Pirmajā dzīves gadā notiek intensīva kuņģa augšana, īpaši aug tā fundus un pylorus daļas. Kuņģa palielināšanās zīdaiņiem notiek uz muskuļu šķiedru rēķina. Katru mēnesi kuņģa tilpums vidēji palielinās par 20 ml, gada vecumā sasniedzot 250 ml.

Kuņģis atrodas kreisajā paribē, augstu — virs diafragmas, gandrīz horizontāli. Bērnam sākot staigāt, kuņģis pakāpeniski noslīd uz leju. Nevienmērīgi ir attīstījusies kuņģa muskuļu kārta, vājāk ir attīst-ījies savelkošais gredzeniskais muskuļslānis pie barības vada ieejas kuņģī — fi zioloģiskā ahalāzija, labāk ir attīstījies kuņģa izejas daļas savelkošais gredzeniskais muskulis — pylorus sfi nkteris. Kopā ar pienu bērns norij arī gaisu — fi zioloģiskā aerofāgija, kas kopā ar barību nonāk kuņģī. Ņemot vērā šīs anatomiski fi zioloģiskās īpatnības, lai bērns pienu neatgrūstu, viņš pēc ēdināšanas ir uzmanīgi jāpaceļ vertikāli, lai palīdzētu izdalīties gaisa pūslim. Pēc ēdināšanas nav ieteicams bērnu aktīvi no-darbināt. Jo mazāks bērns, jo mazāks kuņģa skābums un izdalīšanās apjoms, taču tas pilnīgi nodro-šina normālu gremošanu ar mātes pienu barotam bērnam. Kuņģa motorika pirmajos mēnešos ir sa-mazināta, peristaltika gļēva, gāzes pūslis ir palielināts. Kuņģī mātes piens atrodas 2—3 stundas, govs piens 3—4, pat 5 stundas atkarībā no piena skābuma, ūdens no kuņģa evakuējas 0,5—1 stundā.

Jaundzimušajiem un zīdaiņiem aknas ir relatīvi lielas, tās ir morfoloģiski un funkcionāli neno-briedušas.

Aizkuņģa dziedzeris ir relatīvi lielāks, labi apasiņots, bet nepietiekami diferencēts. Intensīvi aug vecumā no 6 mēnešiem līdz 2 gadiem, kas sakrīt ar bērna ēdināšanas maiņu. Pieaug aizkuņģa dzie-dzera sekrēcija, īpaši pēc piebarojuma uzsākšanas.

Zarnu trakta garums ir salīdzinoši lielāks nekā pieaugušajiem. Zīdaiņiem tā garums ir 6 reizes lielāks par ķermeņa garumu (pieaugušajiem — 4 reizes). Tievajās zarnās notiek tālākā barības vielu sagremošana un uzsūkšana. Divpadsmitpirkstu zarnā nonāk aizkuņģa dziedzera sekrēts un žults. Zarnu gļotāda ir labi attīstīta, apasiņota. Tajā ir daudz bārkstiņu un limfmezglu. Slikti attīstīta ir zemgļotāda, muskulatūra, šķērskrokas, nepilnīgi ir attīstīts nervu pinums. Viegli var izjaukt zarnu peristaltiku. Zīdainim ātri rodas gremošanas traucējumi. Ir pastiprināta zarnu sieniņas caurlaidība, kas nosaka to, ka zarnu traktā esošie toksīni ātri nokļūst asinīs un izraisa citu sistēmu bojājumus. Resnajās zarnās ar mikrobu līdzdalību formējas fekālijas, uzsūcas ūdens. Vesela zīdaiņa zarnu mik-rofl ora ir atkarīga no ēdināšanas veida. Dabīgā barošanā prevalē Lactobacillus bifi dus, mākslīgajā ēdināšanā — zarnu nūjiņa. Normālā mikrofl ora nomāc patoloģisko fl oru, piedalās B grupas vit-amīnu, K vitamīna, folijskābes, biotīna sintēzē.

Vēdera izeja ir mainīga, atkarīga no bērna vecuma, ēdināšanas veida, kuņģa un zarnu trakta funkcionālā stāvokļa. Dabīgajā ēdināšanā vēdera izeja var būt biežāka (līdz 5—6 reizēm diennaktī), dažiem mātes piens tiek īpaši labi izmantots (vēdera izeja — 1 reizi divās dienās). Fekālijas ir homo-gēnas, ar putrveida konsistenci, dzeltenīgā krasā, ar skābu smaku. Gaisa skābekļa ietekmē fekālijas oksidējas, kļūst zaļganas. Mākslīgi ēdinātajiem zīdaiņiem vēdera izeja visbiežāk ir retāka (1—2 rei-zes diennaktī), bieži veidojas aizcietējumi. Fekālijas ir gaišākas, cietākas, ar asāku puvuma smaku.

BĒRNA APRŪPES ĪPATNĪBAS DAŽĀDOS VECUMA PERIODOSAprūpes īpatnības.1. Iztaujāt vecākus, kā bērns parasti panes jaunas un sarežģītas stresa situācijas. Zināšanas par

bērna reakciju dos iespēju plānot atbilstošus pasākumus, aprūpējot bērnus.2. Iztaujāt bērna vecākus, kādu informāciju viņi ir snieguši par sagaidāmo sastapšanos ar vese-

lības aprūpes speciālistiem.

254 255

3. Novērot bērna uzvedību, lai novērtētu viņa gatavību sadarboties ar veselības aprūpes spe-ciālistiem.

4. Novērtēt bērna attīstības līmeni un uzmanības spējas pirms viņam atbilstošo izmeklēšanas paņēmienu izvēles.

5. Ja bērnam ir apgrūtināta pakļaušanās izmeklēšanai, tad runāt ar bērna vecākiem, izglīto-jot un informējot par gaidāmajām darbībām, paslavēt bērnu, iespēju robežās paspēlēties ar bērnu vai uzskatāmi parādīt kādu procedūru. Vispirms ieteicams procedūru parādīt, to pielietojot bērna vecākiem.

6. Uzmundrināt bērnu, uzdodot jautājumus izmeklēšanas vai procedūras laikā (ja tas iespē-jams).

7. Izskaidrot izmeklēšanas procesu bērna attīstības līmenim atbilstošos terminos. 8. Neizsniegt pārmērīgi daudz informācijas. 9. Savus norādījumus izteikt skaidri un saprotami.10. Nepiedāvāt izvēles iespējas, ja tādu nav.Zīdaiņa aprūpes īpatnības. 1. Ja nepieciešams, saturēt zīdaini. Tas ir jādara stingri un bez iepriekšējas sagatavošanās, kā,

piemēram, pielabināšanās un ucināšanas. 2. Izmeklēšana jāveic maksimāli ātri un tā, lai bērns varētu paturēt redzeslaukā savus vecākus,

vai, lai vecāki turētu bērnu rokās, ja tas ir iespējams.Aprūpe mazbērna periodā. 1. Māsas roku atgrūšana un raudāšana ir baiļu, nemiera, zināšanu trūkuma izpausme. 2. Mazbērna periodā bērns uztver verbālas komunikācijas burtiski, viņš vēl nav spējīgs izprast

abstrakcijas un viņu baida frāzes, kuras šķiet gluži saprotamas pieaugušajiem. 3. Aprūpējot jālieto īsi, konkrēti termini. 4. Paskaidrojumus un aprakstus ir jāatkārto vairākas reizes, izskaidrojumiem noder dažādas

lelles. Lietderīgi ir atļaut paturēt rokās dažādus instrumentus un priekšmetus.Aprūpe pirmsskolas vecuma bērniem. 1. Pirmsskolas vecuma bērna spriešana ir intuitīva. 2. Dažādu izmeklējuma nolūkā atļauja paturēt rokās instrumentus mazina viņa bailes un pa-

līdz atbildēt uz jautājumiem par iedotā instrumenta lietojumu. 3. Pirmsskolas vecuma bērns bieži ir kautrīgs, un tādēļ izmeklēšanas laikā viņa izģērbšanai

jābūt minimālai. Bērnam ir skaidri jānorāda, kas tiek izmeklēts un tādējādi jāveicina iespēja uzdot jautājumus.

Aprūpe skolas vecuma bērniem. 1. Šajā vecumā bērns domā konkrētos terminos, bet sagrozītākā veidā. 2. Atkarībā no iepriekšējās pieredzes bērns izmeklēšanas laikā var būt kautrīgs vai mazrunīgs. 3. Lietderīgi noskaidrot, ko bērns jau zina par nepieciešamo veselības aprūpi. 4. Šajā vecumā bērns var būt ziņkārīgs par aprīkojuma funkcijām un to pielietojumu. Aprūpe pusaudžu vecumā. 1. Pusaudzis uz uzdotajiem jautājumiem var atbildēt ar īsiem vārdiem, mazrunību, dusmām

vai citu līdzīgu uzvedību.

2. Māsai jāizvairās atbildēt uz jautājumu ar konfrontāciju, tiesāšanu, lūgšanu. 3. Lietderīgi iztaujāt pusaudzi par viņa zināšanām veselības aprūpē.4. Jānodrošina intimitāte izmeklēšanas vai procedūras laikā, pat bez vecāku klātbūtnes, ja pus-

audzis tā vēlas.Aprūpes īpatnības bērnu vecākiem.1. Vecāki ir primārais avots informācijai par bērnu.2. Vecāku sniegtā informācija vairumā gadījumu ir uzticama.

RAKSTURĪGĀKĀS VESELĪBAS PROBLĒMAS, APRŪPES ĪPATNĪBAS, IZGLĪTOŠANAS PAMATPRINCIPI

Jaundzimušo veselības problēmas.Jaundzimušo asfi ksija.Aprūpes pasākumi.1. Veicināt un nodrošināt adekvātu gāzu apmaiņu. Bērnu gultiņā novieto tā, lai ķermeņa augš-

daļa atrastos augstāk.2. Vērot bērna dzīvībai svarīgos rādītājus, ādas krāsu.3. Nodrošināt atbilstošu ēdināšanu un hidratāciju atbilstoši bērna vecumam un stāvoklim.4. Nodrošināt termoregulācijas saglabāšanu.5. Apmācīt un iesaistīt aprūpē vecākus.Respiratoriskā distresa sindroms (RDS) (hialīno membrānu slimība).Aprūpes pasākumi.1. Veicināt adekvātu gāzu apmaiņu, kas sevī ietver nepārtrauktu kardiorespiratoru monitorē-

šanu, skābekļa papildu pievadi; novērot bērna ādas krāsu, deguna spārnu cilāšanos; rūpīgi novērot, vai nav apnojas lēkmes. Ieteicams bērnu guldināt uz vēdera, — tas nodrošinās lie-lāku plaušu tilpumu, mazinās enerģijas patēriņu, paildzinās miega ilgumu. Vērtīgi būtu bieži mainīt bērna pozu.

2. Nodrošināt atbilstošu ēdināšanu un hidratāciju. Bērnam jāsaņem i/v šķidrums un enterāla barošana, tāpēc rūpīgi jānovēro i/v injekcijas vietas uz infi ltrāciju un infekciju. Svarīgi nodro-šināt atbilstošu kaloriju uzņemšanu, ko parasti veic ar nazogastrālo zondi. Bērns jāsver katru dienu; tas palīdzēs ne tikai kontrolēt svara dinamiku, bet arī uzņemtā un izdalītā šķidruma līdzsvaru.

3. Saglabāt termoregulāciju. Apkārtējās vides temperatūra jānodrošina tāda, lai bērna vēdera ādas temperatūra būtu 36—36,5 oC. Vislabāk tas izdarāms inkubatorā; var izmantot speciālus sildītājus, ko novieto virs gultiņas, vai apsildāmos matračus.

4. Pakāpeniski ievadīt vecākus bērna aprūpes procesā, lai viņi izprastu slimības nopietnību, sa-ņemtu visu nepieciešamo informāciju bērna aprūpei, tālākai novērošanai, attīstības rādītāju kontrolei.

Jaundzimušo hemolītiskā slimība (JHS).Aprūpes pasākumi.1. Nodrošināt bērna dzīvībai svarīgo rādītāju monitorēšanu.

256 257

2. Novērot komplikācijas• pēc fototerapijas — hipertermija, dehidratācija, šķidra vēdera izeja, ādas krāsas maiņa;• pēc asins apmaiņas — dzīvībai svarīgo rādītāju pārmaiņas, nabas asinsvadu asiņošana vai

infekcija.3. Novērot kodolikterusa simptomu parādīšanos:

• letarģija, nomākti refl eksi, hipotonija, vāja zīšana kā CNS depresija; • uzbudinājums — tremors, krampji, spalgs kliedziens, opistotonuss.

4. Nodrošināt atbilstošu šķidruma un barības uzņemšanu.5. Saglabāt termoregulāciju.6. Iesaistīt vecākus bērna aprūpē. Imperforēts anus (slēgta anālā atvere).Ārstēšana ir ķirurģiska.Atkarībā no patoloģijas lokalizācijas, formas un bērna vecuma, iespējamas triju veidu ķirurģis-

kas korekcijas.1. Anus plastika.2. Īslaicīga kolostoma ar galīgo korekciju vēlākā laikā.3. Abdominālā plastika.Pirmsoperācijas aprūpes pasākumi.1. Neēdināt bērnu, novērot vemšanu, tā apjomu, mērīt vēdera apkārtmēru.2. Bieži kontrolēt dzīvībai svarīgos rādītājus.3. Nodrošināt temperatūras saglabāšanu (inkubatorā vai zem sildītāja).Pēcoperācijas aprūpes pasākumi.Pēcoperācijas aprūpei jābūt maksimāli rūpīgai, lai nepieļautu komplikāciju veidošanos. Īpaša

uzmanība jāpievērš katrai vemšanai, katrai vēdera izejai.1. Infekcijas novēršana šuves vietā — guldināt bērnu tā, lai starpene būtu pēc iespējas ērtāk pie-

ejama ādas aprūpei, iespējami maz tiktu kairināta; bieži veikt gaisa peldes; neko neievadīt caur anālo atveri; kontrolēt ādas apsārtumu, patoloģiskos izdalījumus, audu dzīšanas procesu.

2. Šķidruma un elektrolītu līdzsvara uzturēšana — uzsākt perorālo ēdināšanu pēc ārsta norā-dījuma, novērot zarnu peristaltiku; kontrolēt parenterālo šķidrumu ievadi, pēc tam atjaunot perorālo šķidruma uzņemšanu.

3. Vecāku iesaistīšana aprūpē — apmācīt mājas aprūpē; iepazīstināt ar prognozi; veicināt kon-taktus ar ģimenēm, kurās ir līdzīgas problēmas.

Barības vada atrēzija ar tā fi stulu uz traheju.Pirmsoperācijas aprūpe. 1. Aspirācijas novēršana — bērnu guldināt ar 30° leņķī paceltu galvu un krūšu daļu, tādējādi

mazinot kuņģa sulas atplūšanu uz elpceļiem. Šāds stāvoklis ļauj bērnam vieglāk elpot, jo zar-nas noslīdēs uz leju, tālāk no diafragmas.

2. Ieteicams bērnu bieži grozīt, lai novērstu atelektāžu un pneimoniju rašanos.3. Svarīgi veikt regulāru sekrēta atsūkšanu no aklā barības vada maisa, regulāri kopt mutes do-

bumu. Ja nepieciešams, pievadīt skābekli, neko nedot caur muti.4. Hidratācijas novēršana — ievadīt nozīmētos parenterālos šķīdumus un elektrolītus. Monito-

rēt dzīvībai svarīgos rādītājus, reģistrēt uzņemto un izdalīto, arī izdalījumus no kuņģa.5. Izskaidrot vecākiem situāciju.

Pēcoperācijas aprūpe.1. Brīvu elpceļu uzturēšana.2. Atbilstošas ēdināšanas nodrošināšana.3. Iespēju robežās novērst bērna raudāšanu, guldīt bērnu ērtā pozā, veikt mutes aprūpi, ievadīt

nozīmētos pretsāpju līdzekļus, bērnu bieži ņemt rokās.4. Krūškurvja drenāžas saglabāšana.5. Komplikāciju sākuma novērošana.6. Perorālas ēdināšanas uzsākšana.7. Vecāku iesaistīšana bērna aprūpē, ģimenes izglītošana.Zīdaiņu vecuma veselības problēmas.Atopiskais dermatīts.Aprūpes pasākumi.Ādas integritātes uzlabošanai.1. Mazināt iekaisumu akūtā slimības stadijā ar lokālām aplikācijām un mitriem pārsējiem:

• izmantot mīkstu, vieglu audumu, neizmantot marli (pielīp ādai);• šķīdumiem ir jābūt bērna ķermeņa temperatūrā, lai neizraisītu bērna salšanu;• 3—4 reizes dienā ādas hidratācijas uzlabošanai uzliek kompreses; tām ir jābūt mēreni

mitrām, bet ne pilošām; tās jānoņem pēc 20 minūtēm;• pēc kompresēm var uzlikt lokālos kortikosteroīdus niezes un iekaisuma mazināšanai;• novēro ādas pārmaiņas ārstēšanas laikā.

2. Novērst ādas sausumu subakūtās un hroniskās stadijās.Niezes mazināšanai.1. Izmantot lokālos kortikosteroīdus:

• uzklāt plānā slānī bojājumu vietās 2—4 reizes dienā;• kontrolēt iespējamās blaknes ilgstošas lietošanas gadījumos;• sargāt no kasīšanas.

2. Ievadīt orālos pretniezes preparātus; kontrolēt sedatīvo līdzekļu iedarbību un skrāpēšanos.3. Apmācīt bērnus un viņu vecākus pareizas hipoalergēnas diētas izvēlē:

• dokumentēt katru zināmo bērna pārtikas alergēnu;• katras 3—5 dienas diētu papildināt ar kādu jaunu produktu; šajā periodā novērot bērna

reakciju uz to; ja novēro alerģisku reakciju, šo produktu no bērna diētas izslēdz, ja reak-cijas nav — pievieno diētai.

Infekcijas novēršanai.Novērtēt un ārstēt sekundāro infekciju:

• novērot ādas infi cēšanās pazīmes;• ievadīt nozīmētos antibiotiķus;• attīrīt ādu no krevelēm un izdalījumiem ar ūdeni un mitrām kompresēm;• novērtēt ādas atbildes reakciju uz ārstēšanu.

Ģimenes izglītošanai.Apmācīt ģimeni, kā izvairīties no iespējamajiem slimības provocētājiem:

• bērna pakļaušanas karstumam vai aukstumam, vējam, ātrai temperatūras maiņai;• vilnas un sintētisko audumu lietošanas, kas veicina svīšanu un niezi;

258 259

• pārmērīgām fi ziskajām aktivitātēm, kas pastiprina svīšanu; peldēšana ir atļauta, ja bērns pēc tam noskalojas dušā un ādu ieeļļo vai uzliek lokālos medikamentus;

• mazināt stresu; izslēgt no diētas visus produktus, kas izraisa ādas reakciju.Mutes kandidoze (piena sēnīte).Aprūpes pasākumi.1. Pazīt piena sēnīti bērna mutes dobumā.2. Apmācīt vecākus pārbaudīt bērna mutes dobumu pirms katras ēdināšanas.3. Informēt vecākus par piena sēnītes profi lakses iespējām: rūpīga roku mazgāšana, visi priekš-

meti, kas nonāk saskarē ar bērnu, ir tīri. Gastroezofagiālais refl ukss (GER).Aprūpes pasākumi. 1. Aspirācijas novēršana. Visu bērna nomoda laiku saglabāt paceltu galvgali 30—40° leņķī. Iz-

vairīties no sakumpušas pozas. Bērniem ar izteiktu refl uksu veikt dzīvībai svarīgo rādītāju monitorēšanu, kontrolējot apnojas periodus, dokumentēt tos.

2. Atbilstošas ēdināšanas nodrošināšana. Katrā ēdienreizē dot biezo maisījumu , palielināt knupīša caurumu, lai būtu vieglāk izsūkt ēdienu, nesarijoties gaisu. Turēt bērnu vertikāli. Maksimāli mazināt bērna raudāšanu gan pirms, gan pēc ēdināšanas. Reģistrēt bērna izēsto ēdiena daudzumu. Neēdināt bērnu 2—4 stundas pirms gulētiešanas. Regulāri kontrolēt bērna svaru.

3. Šķidruma un elektrolītu līdzsvara nodrošināšana. Kontrolēt dzīvībai svarīgos rādītājus un ādas turgoru; novērtēt un reģistrēt urīna izdali. Kopt ādu, novērst tās bojājumus.

4. Vecāku izglītošana un iesaistīšana aprūpē. Hipertrofi skā kuņģa vārtnieka (pylorus) stenoze (HPS).Ārstēšana.1. Sākuma ārstēšana: rehidratācija ar elektrolītu korekciju, alkalozes korekcija.2. Ķirurģiska ārstēšana: piloromiotomijas operācija.Pirmsoperācijas aprūpe. 1. Šķidruma un elektrolītu līdzsvara saglabāšana: dehidratācijas un elektrolītu defi cīta korekcija

ar i/v ievadītiem šķidrumiem, novērtējot izdalīto urīna daudzumu, vemšanu, vēdera izeju. Svērt bērnu katru dienu. Kontrolēt dzīvībai svarīgos rādītājus.

2. Uzturvielu nodrošināšana: bērna rehidratācijas, elektrolītu līdzsvara, organisma tauku un ol-baltuma rezervju atjaunošana. Neko neievadīt caur muti, ievadīt pastāvīgu nazogastrālo zondi (kontrolēt izdalījumus no tās). Nodrošināt paaugstinātu gultas galvgali 75—80° leņķī.

3. Nodrošināt bērna labsajūtu. Aprūpēt mutes dobumu, mitrināt lūpas, ļaut sūkāt māneklīti, nodrošināt fi zisku kontaktu, bez vajadzības nepārvietot, nodrošināt redzes un dzirdes stimu-lāciju.

4. Bērna aprūpē iesaistīt vecākus.Pēcoperācijas aprūpe.1. Komplikāciju novēršana. Rūpīgi kontrolēt dzīvībai svarīgos rādītājus, svērt katru dienu, iz-

vērtēt ādas un gļotādu stāvokli. Guldīt ar paceltu galvgali. Vēdera uzpūšanās novēršanai sa-glabāt atvērtu nazogastrālo zondi.

2. Hidratācijas nodrošināšana. Atsākt perorālo ēdināšanu 2—8 stundas pēc operācijas, sākt ar glikozes šķīdumu nelielās porcijās un bieži, diētu pakāpeniski paplašināt līdz vecumam atbil-stošai, ēdināt lēni, ļaujot bērnam bieži atraugāties. Dokumentēt katru vemšanu.

3. Ievadīt nozīmētos pretsāpju līdzekļus.4. Kontrolēt izdalījumus un iekaisuma pazīmes griezuma vietā, veikt brūces aprūpi.5. Bērna aprūpē iesaistīt vecākus.Kardiovaskulārās saslimšanas bērna vecumā.Iedzimtas sirdskaites.Aprūpes pasākumi. 1. Elpošanas distresa atvieglošana. Zīdaiņiem elpošana virs 60 reizēm minūtē norāda uz elpoša-

nas grūtībām, mazbērniem — virs 40 reizēm minūtē. Novērot elpošanas regularitāti. Novērot retrakcijas starpribu rajonos virs un zem krūšu kaula, zem ribu loka, novērot deguna spārnu cilāšanos. Dokumentēt elpošanas ātrumu, regularitāti un atbildi uz skābekļa terapiju, atbildi uz noteiktu pozu, ādas krāsas maiņu, uzbudinājumu, nemieru. Bērnu guldīt 45° leņķī, iekšējo orgānu spiediena mazināšanai uz diafragmu un plaušu tilpuma palielināšanai. Autiņus tīt brīvi, apģērbu izvēlēties ērtu. Ēdināt bērnu lēni, ļaujot bērnam atpūsties, novērst aspirāciju, vēdera uzpūšanos, aizcietējumus.

2. Sirds sistoliskā tilpuma efektivitātes uzlabošanai organizēt aprūpi, lai bērnam būtu netrau-cēti miera periodi. Izvairīties no liekām aktivitātēm, bērna cilāšanas, ņemšanas rokā, mazināt bērna raudāšanu. Saglabāt nemainīgu vides temperatūru.

3. Oksigenācijas un aktivitāšu tolerances uzlabošana. Nodrošināt drošu un iedarbīgu skābekļa vidi, novērot bērna reakciju uz skābekli — ādas krāsas uzlabošanos, elpošanas rakstura maiņu.

4. Atbilstošas ēdināšanas nodrošināšana. Ēdināt lēni, pusguļus pozā, ļaut zīdainim periodiski atraugāties, izmantot knupīšus ar lieliem caurumiem. Nodrošināt biežas ēdienreizes ar ma-zām porcijām un augstu kalorāžu. Dokumentēt vemšanu, caureju. Ievērot stingri noteiktu uzņemtā un izdalītā šķidruma apjomu. Svērt katru dienu, lai konstatētu šķidruma aizturi.

5. Infekcijas novēršana.6. Baiļu mazināšana.7. Ģimenes izglītošana un iesaistīšana aprūpē.Ārstēšana gandrīz vienmēr ir plānveida ķirurģiska.Reimatisms.Aprūpes pasākumi.1. Infekcijas kontrole. Ievadīt nozīmētos medikamentus. Ievadīt salicilātus ar pienu vai anta-

cīdiem, ziņot par blaknēm. Informēt pacientu par steroīdu terapijas blaknēm (pastiprināts apmatojums, svara pieaugums).

2. Sirds sistoles tilpuma efektivitātes uzlabošana. Izskaidrot miera režīma nepieciešamību, kon-trolēt dzīvībai svarīgos rādītājus.

3. Bērna pašsajūtas uzlabošana. Stīvuma un ādas bojājumu novēršanai gultā bieži mainīt bērna pozu, atbalstīt iekaisušās locītavas, tās kustināt ļoti maigi un uzmanīgi.

260 261

4. Drošības un atbalsta nodrošināšanai bērnam ar horeju. Mazināt traumatisma iespējamību, nodrošināt augstas kalorāžas diētu, jo tiek tērēts daudz enerģijas. Izskaidrot bērnam, ka šāds stāvoklis ir pārejošs. Saglabāt mierīgu vidi un ilgstošus atpūtas brīžus, jo nogurumā un spriedzē spontānās kustības pastiprinās.

5. Gultas režīma saglabāšana. Palīdzēt bērnam izprast ierobežojumus un to, ka uzlabošanās būs lēna. Veicināt sadarbību ar ģimeni, nodrošināt mācību procesu skolēniem.

6. Ģimenes izglītošana.

Respiratorās infekcijas.Rūpīgi kontrolēt šķidruma un elektrolītu līdzsvaru. Zīdaiņiem sistemātiski jāatsūc sekrēts no

deguna ejām. Nedaudz jāpaaugstina bērna galvgalis elpošanas efektivitātes uzlabošanai. Jāievēro kontakta un respiratorā izolācija. Visām saslimšanām aprūpes pasākumi praktiski ir identiski.

Efektīgas elpceļu attīrīšanas veicināšana. Nodrošināt mitru, ar skābekli bagātinātu vidi hipoksijas likvidēšanai un sekrēta šķidrināšanai. Elpošanas atvieglošana:1. Lai atvieglotu plaušu ventilāciju, bērnu novietot viņam ērtā pozā:

• sāna vai vēdera poza palīdzēs šķidrinātā sekrēta drenāžai;• neguldiet bērnu ar smagu respiratoru distresu uz muguras; ļaujiet viņam ieņemt visēr-

tāko pozu.2. Nodrošiniet pasākumus ventilācijas uzlabošanai skartajā plaušas daļā:

• bieži mainiet pozu;• nodrošiniet pozas drenāžu, ja tā ir nozīmēta;• atvieglojiet deguna nosprostojumu, kas apgrūtina bērna elpošanu;• veiciet nazālo atsūkšanu;• klepošana ir normāla traheobronhiālas attīrīšanās procedūra, bet brīžiem atvieglojiet

bērna klepošanu, dodot viņam padzerties ūdeni; • ievērojiet visstingrāko piesardzību aspirācijas novēršanai;• ja nozīmēts, ievadiet nazogastrālo zondi, lai mazinātu vēdera uzpūšanos, kas ierobežo

diafragmu.3. Ievadiet atbilstošu antibiotiku terapiju:

• novērojiet, vai nav alerģijas pret zālēm;• novērojiet bērna reakciju uz terapiju.

Atbilstošas hidratācijas nodrošināšana:• ievadiet i/v šķidrumus nozīmētajā ātrumā;• atzīmējiet katru vemšanu un vēdera uzpūšanos pēc šķidruma iedošanas bērnam;• palīdziet likvidēt drudzi, lai mazinātu respiratoro ātrumu un šķidruma zudumu;• dodiet nozīmētos antipirētiķus;• ar remdenu aplikāciju palīdzību veiciniet iztvaikošanu caur ādu;• reģistrējiet bērna uzņemto un izdalīto.

Atbilstošas atpūtas veicināšana:• organizējiet bērna aprūpi, lai traucētu viņu pēc iespējas mazāk;• līdzko bērna stāvoklis uzlabojas, nodrošiniet apstākļus mierīgām rotaļām.

Nemiera mazināšana:• izskaidrojiet bērnam viņa vecumam atbilstošā līmenī visas procedūras un slimnīcas re-

žīmu;• nodrošiniet ar mierīgu, neuztraucošu vidi.

Vecāku izglītošana un iesaistīšana aprūpē.Kalcija metabolisma traucējumi.Aprūpes pasākumi.1. Atbilstoša kustīguma veicināšana. Regulāri pārbaudīt bērna psihomotoro attīstību, īpaši stai-

gāšanas prasmes. Izglītot vecākus par savlaicīgas profi lakses vai ārstēšanas nozīmi, lai novēr-stu turpmākas kāju un staigāšanas problēmas.

2. Profi lakses pasākumu veikšana. Līdz gada vecumam regulāri katru dienu saņemt D3 vitamīnu 500 IV, ja nepieciešams, profi laksi var turpināt līdz 3 gadu vecumam, izņemot saulaino gada laiku. Precīzi ievērot ģimenes ārsta norādījumus.

3. Vecumam atbilstošas pārtikas saņemšana.4. Ģimenes izglītošana un iesaistīšana aprūpes procesā.Anēmija.Aprūpes pasākumi.1. Noguruma mazināšana. Aprūpi plānot tā, lai bērnam būtu pietiekami gari atpūtas periodi,

veicināt vairāk sēdošas aktivitātes. Nodrošināt viegli gremojamu ēdienu, lai mazinātu enerģi-jas patēriņu gremošanai.

2. Atbilstošas ēdināšanas nodrošināšana. Nodrošināt diētu, kas bagāta ar dzelzi un vitamīniem. Ja bērnam nozīmēti dzelzs preparāti, tos ieņemt ar apelsīnu sulu ēdienu starplaikos (Fe labāk uzsūcas skābā vidē). Ierobežot pienu un tā produktus, jo piens nomāc Fe uzsūkšanos.

3. Normālas augšanas un attīstības veicināšana.4. Ģimenes izglītošana, vecāku iesaistīšana aprūpē.Celiakijas slimība.Aprūpes pasākumi. 1. Atbilstošas ēdināšanas un dietāro ierobežojumu nodrošināšana:

• sākuma diētā nodrošināt augstu olbaltuma, relatīvi zemu tauku saturu un izslēgt no diē-tas cieti;

• pakāpeniski diētā palielināt olbaltumus un cukurus;• no diētas izslēgt kviešu un rudzus;• bērnu ēdināt bieži, ar nelielām, pievilcīgi sagatavotām maltītēm; neuzspiest ēšanu ar varu,

ja bērnam nav apetītes; reģistrēt ēdienus, kuri bērnam ir tīkami, un no kuriem viņš atsa-kās, izturēšanās maiņas pēc ēšanas, vēdera izejas biežumu un raksturu;

parasti uzlabošanos novēro 2—3 dienas pēc stingras diētas uzsākšanas;• ja pēc kāda produkta simptomi pastiprinās, šo produktu uz laiku ir jāizslēdz no diētas.

2. Ģimenes izglītošana:• apmācīt vecākus par celiakijas slimību un par diētas nozīmi tās ārstēšanā;• sastādīt aizliegto un atļauto ēdienu sarakstu;• apmācīt vecākus pareizi lasīt produktu etiķetes, lai identifi cētu kviešu un rudzu saturošos

produktus;

262 263

• piedāvāt alternatīvus produktus — kukurūzu, rīsus, soju, bezglutēna stērķeli;• uzsvērt vitamīnu nepieciešamību;• iztirzāt ar vecākiem stingrās diētas nepieciešamību arī normālas pašsajūtas laikā, kad

bērns labi ēd un vēdera izeja ir normāla.Bērnu infekciju slimības.Masaliņas (rubeola).Aprūpes pasākumi.1. Temperatūras kontrole. Mērīt temperatūru divas reizes dienā. Pie paaugstinātas temperatūras

bērnam dot nozīmētos antipirētiskos līdzekļus (izņemot aspirīnu).2. Novērst dehidratāciju. Pie paaugstinātas temperatūras veicināt šķidruma uzņemšanu.3. Novērst infekcijas izplatīšanos. Kontakti ar masaliņu slimnieku no kontagiozitātes tipiskākās

otrās slimības dienas līdz izsitumu perioda piektajai dienai sevišķi riskanti grūtniecēm. Sli-mība var izraisīt traucējumus augļa attīstībā. Identifi cēt kontaktā bijušos bērnus.

Masalas (morbilli).Aprūpes pasākumi.1. Nodrošināt mieru. Ievērot gultas režīmu. Veicināt vecāku klātbūtni.2. Mazināt drudzi. Bērnu ģērbt viegli, noberzēt ar mitru sūkli. Ievadīt nozīmētos antipirētiskos

līdzekļus. Veicināt šķidruma uzņemšanu. Kontrolēt ķermeņa temperatūru.3. Uzturēt brīvus elpceļus. Veicināt sekrēta drenāžu no elpceļiem. Nāsīs pilināt nozīmētos medi-

kamentus. Atsūkt sekrētu, ja nepieciešams.4. Mazināt konjunktivītu, fotofobiju. Uzlikt iekaisušām acīm samitrinātu marles salvetīti. No-

vērst spilgtas gaismas tiešu iedarbību uz acīm. Pilināt acīs nozīmētos medikamentus. Bērna acis tīrīt ar vārītā siltā ūdenī vai kumelīšu tējā samitrinātu vates tamponiņu virzienā no acs iekšējā kaktiņa uz ārējo. Katrai acij lietot jaunu vates tamponiņu.

5. Mutes dobuma higiēna. Pēc ēšanas mutes skalošana vai šķidruma uzņemšana.6. Nodrošināt ēdināšanu. Nodrošināt augstas kaloritātes bērnam pieņemamu ēdienu.7. Novērst infekcijas izplatīšanos. Izolēt bērnu un identifi cēt kontaktus. Iemācīt bērnu pareizi

klepot un šķaudīt. Lietot atsevišķus dvieļus, mazgājamos sūkļus, ēdiena traukus. Cūciņas (parotitis epidemica).Aprūpes pasākumi.1. Nodrošināt mieru — gultas režīmu. Nodrošināt ar bērna vecumam un interesēm atbilstošu

mierīgu izklaidēšanos.2. Temperatūras kontrole. Ja tā paaugstināta, antipirētisko līdzekļu lietošana.3. Novērst dehidratāciju. Veicināt šķidruma uzņemšanu. Nedot skābi saturošus dzērienus.4. Atvieglot bērnam sāpes, atverot muti: piedāvāt uzņemt dzērienu caur salmiņu.5. Nodrošināt ēdināšanu. Ja rīšana sagādā sāpes, nodrošināt šķidru vai pusšķidru ēdienu.6. Lokāla sildīšana. Auss apvidum uzliek sasildītu mīkstu audumu vai vates pārsēju. Ar siltu

ūdeni pildītu, dvielī ietītu termoforu bērnam pieliek apvidū zem vaiga.7. Novērst infekcijas izplatīšanos. Slimā bērna izolācija no citiem ģimenes locekļiem. Individu-

āli trauki un personīgās higiēnas priekšmeti. Kontaktu identifi cēšana.

Vējbakas (varicella).Aprūpes pasākumi.1. Temperatūras kontrole. Mērīt ķermeņa temperatūru; pie paaugstinātas temperatūras dot an-

tipirētiskos līdzekļus (nedot aspirīnu).2. Režīms. Nodrošināt ar pietiekamu šķidruma daudzumu dzerot. Gultas režīma ievērošana.

Bērnu nodrošināt ar vecumam un interesēm atbilstošām, mierīgām izklaidēšanās iespējām. Novērst infekcijas izplatīšanos. Izolēt slimo bērnu un identifi cēt kontaktus. Nodrošināt telpu vēdināšanu.

3. Novērst audu infekciju. Neļaut bērnam kasīt pūtītes. Nogriezt bērnam nagus un rūpēties, lai tie būtu tīri. Maziem bērniem var uzvilkt dūrainīšus. Lietot ārsta nozīmēto antibiotikas satu-rošo krēmu.

4. Mazināt niezi. Ieziest vezikulas ar 1% briljantzaļā šķīdumu vai 10% kālija permanganāta šķī-dumu, vai tām viegli pieskarties ar kalamīna šķīdumā samērcētu vati. Dot bērnam ārsta nozī-mētos antihistamīna preparātus. Bērns labāk jutīsies kokvilnas apģērbā.

5. Vannošana. Atļauta pēc krevelīšu izveidošanās. Siltai vannai var pievienot sodu vai vāju kālija permanganāta šķīdumu.

6. Mutes dobuma kopšana. Skalošana. Čūlas apziež ar 1% pioktanīnu.Skarlatīna (scarlatina).Aprūpes pasākumi.1. Novērst infekcijas izplatīšanos. Izolēt slimnieku atsevišķā istabā vai hospitalizēt. Kontaktu

identifi cēšana. Telpu vēdināšana. Lietot individuālus traukus un higiēnas priekšmetus, rotaļ-lietas.

2. Nodrošināt mieru. Līdz 6.—7. dienai gultas režīms. Nodrošināt vecumam un interesēm atbil-stošu, mierīgu izklaidēšanos. Uzturēt labu garastāvokli.

3. Mazināt drudzi. Kontrolēt temperatūru, ievadīt nozīmētos antipirētiskos līdzekļus. Pazemi-nāt istabas temperatūru, izmantot samitrinātu, remdenu sūkli.

4. Novērst dehidratāciju. Likt bērnam daudz dzert. Sekot urinācijas biežumam. Lai nekairinātu sāpošo kaklu, nedot skābus un asus dzērienus.

5. Likvidēt bakteriālo infekciju. Ievadīt nozīmētos antibiotiskos preparātus.6. Nodrošināt ēdināšanu. Dot pilnvērtīgu, mehāniski un ķīmiski saudzējošu uzturu.Garais klepus (pertussis).Profi lakse: veselie bērni saņem garā klepus vakcīnu 3 mēnešu, 4,5 mēnešu, 6 mēnešu vecumā,

revakcināciju 18 mēnešu vecumā. Aprūpes pasākumi. 1. Novērst bērna nemieru. Nodrošināt vecāku klātbūtni. Nodrošināt iespējamās ērtības, mie-

rīgu izklaidēšanos. Novērst uztraukumu izraisošus faktorus.2. Noteikt izraisītājus. Savākt nepieciešamos analīžu paraugus.3. Pastaigu organizēšana. Nepieciešams vairākas reizes dienā nodrošināt uzturēšanos svaigā

gaisā. Neļaut smēķēt bērna klātbūtnē.4. Ēdināšana. Dot ēst biežāk, bet mazās porcijās. Vēlams ēst pēc klepus lēkmēm vai vemšanas.

Nedot sausu vai kairinošu uzturu, kas var izraisīt jaunu klepus lēkmi vai vemšanu.

264 265

5. Zīdaiņa aprūpēšana pie klepus lēkmes. Bērnu noguldīt gultiņā uz vēdera, lai būtu nedaudz pacelta ķermeņa lejasdaļa. Mazuli var noguldīt sev klēpī ar galvu uz leju. Palikt pie bērna, līdz pāriet klepus lēkme, līdz viņš atkal normāli elpo. Apmīļot mazuli pēc klepus lēkmes un nomierināt viņu. Vēl var apsēdināt mazuli sev klēpī ar muguru pret sevi un nedaudz paliekt viņu uz priekšu. Nolikt blakus bļodu, kurā bērns var izspļaut atklepotās krēpas.

6. Novērst infekcijas izplatīšanos. Lietot individuālos traukus un higiēnas priekšmetus, rotaļlie-tas, izolēt slimnieku.

7. Specifi skā profi lakse. Lieto garā klepus vakcīnu. Skatīt potēšanas kalendāru. Vakcinēti bērni var slimot vieglā formā.

Poliomielīts.Profi lakse: vakcinācija kopš 1959. gada. Perorālus pilienus bērni saņēma 3 mēnešu, 4,5 mēnešu,

6 mēnešu, 18 mēnešu, 7 gadu un 14 gadu vecumā. Tagad bērni saņem poliomielīta vakcīnu tetra-vakcīnas sastāvā intramuskulāri.

Infekciozā mononukleoze.Aprūpes pasākumi. 1. Mazināt drudzi. Pie paaugstinātas temperatūras lietot antipirētiskos līdzekļus. Viegls apģērbs,

plāna sega. Ādu norīvēt ar mitru sūkli. Temperatūras kontrole. Veicināt šķidruma uzņemšanu un sekot tā izvadīšanai.

2. Mazināt sāpes kaklā. Skalot kaklu. Dot nozīmētās antibiotikas. Dot šķidru vai pusšķidru uz-turu, lai atvieglinātu norīšanu. Nodrošināt bērnam pieņemamu ēdienu.

3. Saglabāt enerģiju. Nodrošināt atpūtu un mieru.Dift erija.Profi lakse: galvenā nozīme ir aktīvai imunizācijai, ko uzsāk 3 mēnešu vecumā ar tetravak-

cīnu DTPP (dift erija, stinguma krampji, garais klepus, poliomielīts). Nākamās devas bērns saņem 4,5 mēnešu un 6 mēnešu vecumā. Revakcināciju veic 18 mēnešu, 7 gadu un 14 gadu vecumā. Pēc pēdējiem datiem pieaugušajiem jāsaņem vakcīna ik pēc 5 gadiem. Izslimojot ar dift eriju, veidojas stabila imunitāte visam mūžam.

Aprūpes pasākumi. 1. Novērst infekcijas izplatīšanos. Nepieciešama hospitalizācija.2. Nodrošināt mieru. Ievērot gultas režīmu. Vēlama vecāku klātbūtne. Novērst psihotraumati-

zējošas situācijas.3. Palīdzēt diagnostikā. Iegūt bakterioloģisko analīžu paraugus pirms antibiotiku terapijas.4. Mazināt drudzi. Dot nozīmētos antipirētiskos medikamentus.5. Novērst intoksikāciju. Ievadīt nozīmēto antitoksisko pretdift erijas serumu.6. Intubācijas vai traheostomas gadījumā veikt sekrēta atsūkšanu un skalošanu.7. Saglabāt ēdināšanu. Nodrošināt nozīmēto diētu. Intubēts bērns jāēdina ar pusšķidru vai

šķidru barību, ko vieglāk norīt. Slimnieku ēdina guļus stāvoklī vai caur nazogastrālo zondi.Meningokoku infekcija.Aprūpes pasākumi. 1. Novērst infekcijas izplatīšanos. Izolēt meningīta vai meningokokcēmijas slimniekus. Identifi -

cēt kontaktus un apzināt riska grupas bērnus, kuriem būtu lietderīga vakcinācija.

2. Palīdzēt diagnostikā. Iegūt bakterioloģisko analīžu paraugus, nosūtīt tos uz laboratoriju. 3. Palīdzēt infūzu uzlikšanā. 4. Palīdzēt novērtēt neiroloģisko stāvokli. Noteikt dzīvībai svarīgos rādītājus. 5. Uzturēt optimālo hidratāciju. Mērīt uzņemto un izdalīto šķidruma daudzumu. Svērt katru

dienu. Saglabāt ēdināšanu. 6. Mazināt ilgstošas intravenozās terapijas un imobilitātes efektu. Nodrošināt atbilstošas rota-

ļas un izklaidēšanos. Sniegt emocionālu atbalstu, arī vecākiem.Akūtas kuņģa un zarnu trakta infekcijas.Aprūpes pasākumi kuņģa un zarnu trakta infekcijas (dizentērijas, koli infekcijas, stafi lokoku in-

fekcijas, zīdaiņu vīrusu diarejas) pacientiem. 1. Novērst infekcijas izplatīšanos. Izolēt slimo bērnu. Ievērot visus izdalījumu dezinfekcijas

likumus. Apmācīt bērnu un vecākus lietot protektīvos pasākumus, piemēram, uzturēties ti-kai atļautā telpā, mazgāt rokas pēc tualetes apmeklējuma, pirms ēšanas un ēst gatavošanas, pirms un pēc autiņu nomaiņas. Atturēt mazus bērnus no infi cēto vietu aizskaršanas.

2. Konstatēt, vai necieš no dehidratācijas. Pazīmes — sausums mutē, sausas lūpas, tumšs, kon-centrēts urīns, urinācija nav bijusi vismaz 6 stundas, iekritušas acis, zīdaiņiem iegrimis avo-tiņš, bērns apātisks un miegains.

3. Novērst dehidratāciju. Ievadīt rehidratācijas pulveri, pievienojot to dzērienam. Pie stipras dehidratācijas šķidrumu ievada intravenozi caur katetru. Novērtēt hidratācijas procesu, svērt bērnu katru dienu.

4. Novērst traucējumus terapijā. Izmantot atbilstošās bērna iegrožošanas metodes. Novērst sarež-ģījumus, ko izraisa iegrožošana, bieži mainot bērna stāvokli, pārbaudot pozu, cirkulāciju u. c.

5. Pasargāt ādu no iekaisumiem. Rūpīgi tīrīt ādu sēžas un ģenitāliju apvidū. Lietot ādu pasar-gājošu ziedi, apsārtušās vietas eksponēt siltumam un gaismai.

6. Palīdzēt bērnam vemšanas gadījumā. Turēt bērnu virs bļodas. Mierināt. Pēc vemšanas ap-kopt muti, iedot nedaudz šķidruma; lielākajiem var dot izskalot muti. Nekad neatstāt bērnu vienu.

7. Novērst caurejas stāvokli. Reģistrēt defekācijas biežumu, tilpumu, raksturu. Novērot un re-ģistrēt tenesmus, spazmas, vemšanu, atraugas.

8. Nodrošināt labsajūtas uzlabošanos. Veikt mutes dobuma un lūpu aprūpi. Nomierināt zī-daini, kamēr viņam ir ierobežojumi, piemēram, intravenozi ievadot šķidrumu. Mazu bērnu ieteicams apmīļot, paauklēt. Nodrošināt bērna vecumam atbilstošu izklaidēšanos. Iesaistīt bērna vecākus šajā aprūpē.

9. Likvidēt infekcijas izraisītājus. Ievadīt nozīmētos antibakteriālos līdzekļus, kā arī citus me-dikamentus. Atklāt infekcijas avotu, izmeklējot pārējos ģimenes un kolektīva locekļus. Veikt nepieciešamās analīzes.

10. Atjaunot vecumam atbilstošu diētu, pakāpeniski ieviešot nozīmētos ēdienus.11. Atbalstīt un izglītot vecākus. Izskaidrot vecākiem veiktās manipulācijas un terapijas paņē-

mienus, kas varētu viņus uztraukt — neko nedot caur muti; parenterālie šķidrumi; iegrožo-šana; bērna izolācija; vecākiem ievērojamie piesardzības pasākumi. Apmācīt vecākus diētas plānošanā, produktu uzglabāšanā, higiēnas un sanitārijas normu ievērošanā.

266 267

12. Nokārtot turpmāko bērna aprūpi, uzsverot pēcstacionāra novērošanas nepieciešamību. No-sūtīt uz veselības aprūpes dienestiem uzraudzībai un konsultācijām.

Tuberkuloze.Obligāta ft iziatra konsultācija nepieciešama šādos gadījumos.1. Bērniem, kuriem iespējama primāra infi cēšanās ar tuberkulozi:

• pirmo reizi pozitīva tuberkulīna raudze pēc iepriekšējās negatīvās 3 un vairāk gadus pēc BCG vakcinācijas (revakcinācijas);

• hipererģiska tuberkulīna raudze pēc BCG vakcinācijas;• strauji pieaugoša tuberkulīna raudze uz postvakcinācijas alerģijas fona 3 un vairāk gadus

pēc BCG vakcinācijas (revakcinācijas);• jebkura izmēra pozitīva tuberkulīna raudze bērnam, kurš nav vakcinēts vai kuram nav

izveidojusies rēta pēc vakcinācijas.2. Bērniem, kuri, iespējams, ir infi cējušies ar tuberkulozi:

• pirmo reizi pozitīva tuberkulīna raudze pēc iepriekšējās negatīvās (anamnēzē);• tuberkulīna raudzes palielināšanās par 6 mm un vairāk, salīdzinot ar iepriekšējo raudzi.

3. Bērniem ar tuberkulozes klīniskajiem simptomiem. Tuberkulozes ārstēšana ir ilgstoša un dārga. Vairākus mēnešus pacientam jālieto antibakteriālā

terapija, bērns ilgstoši atrodas speciālā ārstniecības iestādē, pēc tam sanatorijā.

KOPSAVILKUMSAtbilstoši ANO Konvencijai "Par bērna tiesībām" par bērnu uzskatāma katra cilvēcīga būtne līdz

18 gadu vecumam. Atbilstoši šai Konvencijai bērnam ir tiesības: uz dzīvi un veselību, uz pamat-izglītību, būt pasargātam no izmantošanas un vardarbības, paust savu viedokli un būt sabiedriski aktīvam.

Bērna augšana un attīstība ir nesaraujami saistītas. Bērna augšana ir kvantitatīvs process bērna ķermeņa masas, garuma un citu izmēru palielināšanās, kas notiek šūnu skaita un šūnu lieluma pieauguma rezultātā. Bērna attīstība ietver gan fi ziskā ķermeņa attīstību, gan psihosociālo attīstību. Fiziskā bērna augšana izpaužas kā organisma strukturālas pārmaiņas — ķermeņa šūnu diferencēša-nās, orgānu un sistēmu nobriešana.

Svarīgi ir izprast bērna attīstības periodus, kas iedalās šādi: jaundzimušā periods no 1. līdz 10. dienai pēc dzimšanas; zīdaiņa periods no 10. dienas līdz viena gada vecumam; mazbērna pe-riods no viena gada vecuma līdz 3 gadiem; pirmsskolas periods no 3 gadu vecuma līdz 7 gadiem; jaunākais skolas periods no 7 gadu vecuma līdz 11—12 gadiem; pusaudža periods no 11—12 gadu vecuma līdz 18 gadiem.

Bērna attīstību intrauterīni var ietekmēt tādu saslimšanu kā cukura diabēta, fenilketonūrijas, galaktozēmijas, hipotireozes, sirpjveida šūnu anēmijas izraisītās pārmaiņas grūtnieces organismā, ja ir bijuši pārtraukumi slimības ārstēšanā.

Par intranatālā perioda traucējumiem tiek uzskatīti sarežģījumi dzemdībās, piemēram, dzem-dību traumas, asfi ksija; tie var ietekmēt bērna attīstību turpmākajā dzīvē.

Eksogēnie faktori ir daba, kas ietver klimatu, kosmiskos faktorus, bioloģiskos faktorus, un soci-ālā vide — personību socializējošie faktori, sociālpolitiskie, sociālekonomiskie un sociālhigiēniskie faktori.

Kontroljautājumi1. Kādus periodus izšķir bērna attīstībā?2. Nosaukt kādi ir bērna vecuma periodi!3. Miniet bērna attīstību un veselību ietekmējošos faktorus!4. Kādas ir aprūpes īpatnības pirmsskolas vecuma bērniem?5. Kādi ir celiakijas pacientu aprūpes pasākumi?

GERIATRISKĀ APRŪPE UN IZGLĪTOŠANAS PRINCIPI

DZĪVES CIKLA FĀZES, NOVECOŠANA KĀ NORMĀLS ORGANISMA ATTĪSTĪBAS POSMS

Cilvēka dzīvi var iedalīt atsevišķos posmos vai fāzēs (periodos). Katram posmam ir savi konkrēti uzdevumi, tomēr starp tiem nav stingri noteiktu robežu, tie var cits citu pārklāt. Cilvēka dzīvi var sadalīt fāzēs pēc dažādiem kritērijiem, piemēram, pēc kalendārā vecuma:

• bērnība — aptuveni no dzimšanas līdz 12—13 gadiem;• pusaudža vecums — aptuveni līdz 20 gadiem;• jaunība — līdz 30 gadu vecumam;• brieduma gadi — līdz 44 gadiem;• vidējais vecums — no 45 līdz 59 gadiem;• padzīvojis cilvēks (jeb vēlīnais vidējais vecums) — no 60 līdz 74 gadiem;• veca cilvēka periods — no 75 gadiem;• ilgdzīvotāji — virs 90 gadu vecumam.

Cilvēka novecošana ir komplekss, pakāpenisks un likumsakarīgs bioloģisks process, kas ilgst visu mūžu. Visu organisma dzīves laiku kaut kādas struktūras iet bojā un kaut kādas rodas no jauna. Šā procesa intensitāti vairāk vai mazāk nosaka indivīda ģenētiskā attīstības programma.

20. gadsimta fenomens ir iedzīvotāju struktūras pārmaiņas — attīstītākajās valstīs strauji noveco sabiedrība un sāk prevalēt padzīvojušu un vecu cilvēku īpatsvars pār sabiedrības jauno locekļu īpat-svaru. Iemesli tam ir dažādi, bet viens no vadošajiem ir dzimstības vispārēja samazināšanās attīstī-tajās valstīs.

Cilvēka organisma attīstību nosacīti var iedalīt divās daļās: augšupejošā daļa (pārsvarā ir veido-šanās procesi) un lejupejošā daļa (pārsvarā ir noārdīšanās procesi). Starp šīm daļām ir neliela plato daļa, kas raksturojas ar zināmu stabilitāti (abi procesi ir līdzsvarā). Pilnīgu briedumu organisms sasniedz aptuveni 25 gadu vecumā, bet novecošanas process sākas jau ap 30—35 gadu vecumu.

Lai arī novecošana ir likumsakarīga, tomēr tā vienlaicīgi ir arī stingri individuāla, tāpēc noteikt konkrētus gadus ir gandrīz neiespējami. Sākuma posmā novecošanas procesi ir nemanāmi, vēlāk

268 269

tos var konstatēt, cilvēku ļoti rūpīgi izmeklējot, līdz beigās tie jau ir viegli atrodami, tomēr nove-cošana nav slimība, bet gan normāls process. Mūža pēdējos gadu desmitus pakāpeniski mazinās fi ziskā aktivitāte, bet psiholoģiskā aktivitāte var saglabāties ļoti ilgi.

Novecošanu iedala:• kalendārajā jeb hronoloģiskajā novecošanā, kas atbilst gadu skaitam;• bioloģiskajā jeb funkcionālajā novecošanā, kas ir svarīgāka, jo nosaka organisma funk-

cionālās spējas.Vecums ir normāls un neizbēgams organismu attīstības posms. Gerontoloģija ir mācība par

normāliem cilvēka novecošanas procesiem. Novecošanu zināmā mērā nosaka organisma ģenētiskie faktori (iedzimtība), un to sauc par primāro novecošanu. Ir arī sekundārā novecošana, ko nosaka un ietekmē dzīves laikā pārciestās slimības, vides un sociālie apstākļi.

VECUMA RADĪTĀS ANATOMISKI FIZIOLOĢISKĀS PĀRMAIŅAS CILVĒKA ORGANISMĀ, NOVECOŠANAS PSIHOSOCIĀLIE ASPEKTI

Šūnu novecošana.Bioloģiski katras atsevišķas šūnas dzīves ilgums ir neliels, pēc diferencēšanās tās strauji noveco

un atmirst (izņēmums ir muskuļu un nervu šūnas).Vairums zinātnieki uzskata, ka šūnas dzīves ilgums ir ģenētiski noteikts, bet novecojot rodas

kļūdas ģenētiskās informācijas pārraidē:• rodas informācijas nolasīšanas kļūdas DNS molekulas dubultošanās procesā;• mainās regulējošo gēnu darbība (tie var aktivizēt nepareizos gēnus un nomākt pareizos).

Šūnām novecojot:• šūnas mainās pēc lieluma un formas;• izjūk šūnu sakārtojums orgānā;• var parādīties šūnas ar vairākiem kodoliem, ar mainītu hromosomu skaitu;• mainās šūnapvalka caurlaidība;• atsevišķi organoīdi mainās vai atmirst pavisam; īpaša nozīme šai procesā ir lizosomām —

to membrāna kļūst caurlaidīga, pat fragmentāra, un fermenti izkļūst šūnā un sāk šūnu sagremot.

Visu pārmaiņu rezultātā pakāpeniski mainās audu šķidrumu ķīmiskais sastāvs, asins sastāvs, hormonu attiecības, pieaug šūnu membrānu jutīgums pret hormoniem, pieaug to faktoru (inhibi-toru) aktivitāte, kas nomāc šūnas aktīvo darbību.

Novecojot nekad nedarbojas tikai viens faktors, bet gan visu to faktoru summa, tikai konkrētā posmā kāds no tiem var būt par vadošo.

Ādas novecošana.Pirmās novecošanas pazīmes parādās vispirms uz atklātajām ķermeņa daļām, jo tās visvairāk pa-

kļautas ārējās vides kaitīgajai iedarbībai — saule, vējš, mitrums, temperatūras maiņa. Redzamas no-vecošanas pazīmes parādās ap 40 gadu vecumu, — āda kļūst plānāka, jutīgāka pret vides iedarbību. Kolagēnās šķiedras kļūst rupjākas, blīvākas, bet elastīgās saaug savā starpā un veido rupjus kūļus, tāpēc sākumā ir maz un seklas grumbas, bet to skaits un dziļums pakāpeniski pieaug. Sakarā ar sīko

tauku dziedzeru atrofi ju āda kļūst arī sausāka. Pēc 50 gadu vecuma šādas pārmaiņas parādās arī uz tām ķermeņa daļām, ko klāj apģērbs. Ap 60 gadiem plāni ir kļuvuši visi ādas slāņi, ir pārtraukuši darboties arī vairums lielo tauku dziedzeru. Ap 70 gadiem hipodermas (zemādas) praktiski nav, vir-sējais raga slānis plāns, irdens, viegli lobās, bet normālā fi zioloģiskā lobīšanās (atjaunošanās) ir stipri palēnināta. Šā iemesla dēļ viegli rodas nobrāzumi, izgulējumi tur, kur āda tiek traumēta, saspiesta, un bojājumi dzīst ļoti lēni. Mazinās ādas pigmentācija (āda kļūst bāla), bet tā pastiprinās lokāli (dzimumzīmītes, plankumiņi). Mazinās arī matu pigmentācija, palēninās to augšana, pēc izkrišanas vairs neatjaunojas, tāpēc zūd apmatojums, pavājinās pilomotorais refl ekss (zosāda). Asinsvadu un limfvadu sieniņas kļūst trauslas, viegli traumējamas, parādās vēnu paplašinājumi, rodas trombi (sīki asinsvadu nosprostojumi). Nervu galu skaits samazinās, tie atrofējas, un mazinās ādas jutīgums. Uzskata, ka sāpju sajūtas var mazināties pat par 20%, bet taktilās (pieskāriena) sajūtas — 2—3 reizes. Pavājinās arī vibrāciju sajūtas, it īpaši apakšējās ekstremitātēs. Āda vecam cilvēkam ir bāla, sausa, plāna, viegli traumējama, tāpēc rodas nobrāzumi, apsārtumi, izgulējumi. Pēc bojājumiem sadzīša-nas process ir lēns, jo arī asinsapgāde ir samazinājusies. Izzudis ir zemādas tauku slānis un vājš ir pilomotorais refl ekss, tāpēc šie cilvēki ir ļoti salīgi. Pārmaiņu dēļ nervu sistēmā mazinās ādas jutība, un tāpēc vecumā var viegli applaucēties un apsaldēties.

Ādas novecošanas procesu ietekmē iekaisumi, sekrēcijas maiņa kuņģa un zarnu traktā. Tāpat ādas izskatu pasliktina vitamīnu nepietiekamība, kaitīgi ieradumi, dzīves apstākļi u. c. Lēnāku ādas novecošanu var panākt, ja ievēro darba un atpūtas režīmu (pilnvērtīgs miegs), pilnvērtīgu diētu, regulāri un pietiekami agri sāk kopt ādu, to aizsargājot un barojot.

Sirds un asinsvadu sistēmas novecošana.Pēc 60 gadu vecuma samazinās sirds masa, jo pakāpeniski samazinās miokarda šūnu skaits, pa-

plašinās sirds kambari, sirds iekšējais slānis (endokards) kļūst biezāks. Pārmainās arī palikušās mio-karda šūnas. Visa tā rezultātā sirdsdarbība kļūst mazākefektīva, sevišķi īpašos apstākļos tā nespēj piemēroties pēkšņai gan fi ziskai, gan emocionālai (priecīgai vai bēdīgai) slodzei. Sirdsdarbības ritms biežāk kļūst lēnāks, ir ritma traucējumi (pārsitieni, aritmija), it īpaši slodzes apstākļos. Var būt pār-maiņas asinsspiedienā (tas ir paaugstināts vai pazemināts).

Mainās arī asinsvadi. To iekšējais slānis (endotēlijs) sabiezinās, muskuļu slānī parādās daudz kolagēno šķiedru, sieniņā nogulsnējas kalcija sāļi. Sīko kapilāru sieniņas orgānos arī ir sabiezētas, blīvas, tāpēc ir traucēta to caurlaidība. Tas rada vielmaiņas traucējumus orgānos, jo tie nesaņem pietiekami daudz barības vielu un skābekli, kā arī no orgāniem slikti tiek aizvadīti kaitīgie produkti. Daļa kapilāru nosprostojas; tas vēl vairāk pasliktina asinsapgādi. Visas šīs pārmaiņas izteiktākas ir apakšējās ekstremitātēs, asinsvadi izlokās, tajos rodas paplašinājumi. Vairāk tiek skartas vēnas.

Elpošanas sistēmas novecošana.Pārmaiņas elpošanas sistēmā var iedalīt divās grupās: vienas ir saistītas ar pārmaiņām pašās

plaušās, bet otras — ar pārmaiņām elpošanas muskulatūrā.Dzīves laikā pakāpeniski atrofējas elpceļu gļotāda, izzūd epitēlija skropstiņas. Alveolu membrāna

kļūst biezāka, tās ir seklākas. Bronhu sieniņas zaudē elastīgumu, jo daļa skrimšļaudu pārkaulojas. Kā sekas šiem procesiem ir biežas saaukstēšanās, kas mazina elpošanas apjomu un orgānu apgādi ar skābekli. Plaušu tilpums nepalielinās, tāpēc kompensēšanai palielinās elpošanas biežums — īpaši slodzes apstākļos.

270 271

Vecumā pavājinās visa muskulatūra, arī elpošanas muskulatūra. Tas ir dabīgs muskuļu šķiedru novecošanas process, taču to pastiprina un paātrina ierobežotas kustībspējas (mazkustīgums); el-pošana ir sekla.

Pasliktinās skābekļa daudzums asinīs, un organisms cieš no skābekļa trūkuma, kas pamazām pieaug. Īpaši ierobežotas ir plaušu spējas piemēroties slodzes maiņai, tāpēc vienīgais pielāgošanās mehānisms ir elpošanas biežuma pieaugums; rodas aizdusa.

Gremošanas sistēmas novecošana.Vairumam vecu cilvēku ir slikti zobi, kas traucē barības sasmalcināšanu un sajaukšanu ar sie-

kalām. Vājāka ir arī siekalu sekrēcija. Atrofējas gremošanas trakta gļotāda visā garumā, pavājinās arī muskulatūras tonuss. Var būt rīšanas traucējumi (disfāgija), bet kuņģa slēdzējmuskuļa vājuma dēļ pēc sātīgas ēšanas reizēm ir atvilnis (refl ukss), kad kuņģa saturs iekļūst barības vadā. Kuņģī ir samazināta sekrēcija (fermenti, sālsskābe), tāpēc ir pasliktināta barības sagremošana, bet kuņģa muskulatūras vājuma dēļ barība ilgi uzturas kuņģī, reizēm var rasties antiperistaltikas vilnis (kuņģī barība tiek pārbīdīta pretējā virzienā — uz barības vadu). Aknas samazinās izmēros, to šūnās uz-krājas tauki, var rasties divkodolu šūnas, līdz ar to aknu spēja sintezēt olbaltumus ir pavājināta. Samazināta ir arī aknu atindēšanas spēja, kas noved pie ātrākas saindēšanās ar pārtikas produktiem, medikamentiem, alkoholu. Tievajās zarnās ir traucēta uzsūkšanās, tāpēc organismā nepietiekamā daudzumā nokļūst aminoskābes, vitamīni, mikroelementi u. c. Sakarā ar tievo zarnu muskulatū-ras vājumu ir samazināta zarnu peristaltika (kustības) un var novērot aizcietējumus, ko vēl vairāk pastiprina balastvielu trūkums barībā. Mainās arī aizkuņģa dziedzera ārējā sekrēcija (fermenti, kas pasliktina barības sagremošanu) un iekšējā sekrēcija (var rasties cukura diabēts). Muskulatūras vā-jums pasliktina žultspūšļa iztukšošanās spējas, kas traucē tauku sagremošanu un līdz ar to arī taukos šķīstošo vitamīnu uzsūkšanos.

Visas šīs pārmaiņas rada labvēlīgus apstākļus, lai vairotos nosacīti patogēnie un patogēnie mikrobi, kas izraisa papildu traucējumus gremošanā, — var rasties caureja, vemšana, vēdera uz-pūšanās.

Nervu sistēmas novecošana.Nervu sistēma, tāpat kā citas organisma sistēmas, noveco ļoti pakāpeniski un nevienādi. Pa-

kāpeniski samazinās smadzeņu kopējā masa, jo daļa nervu šūnu (neironi) dzīves laikā aiziet bojā (atsevišķās smadzeņu daļās ir pat par 25—45% mazāk šūnu nekā jaundzimušam bērnam). Palikušie neironi pastiprināti darbojas, to kodolu virsma ir palielināta, šūnās ir vairāk kodoliņu. Šūnās uzkrā-jas t. s. novecošanas pigments, samazinās šūnu izaugumu skaits un to uzbūve u. c. Smadzeņu krokas kļūst seklākas, bet iedobes starp tām paplašinās, smadzeņu garoza kļūst plānāka, smadzeņu vēderiņi paplašinās. Arī muguras smadzeņu ganglijos (mezglos) samazinās nervu šūnu skaits.

Anatomiskās pārmaiņas skar arī perifēros nervus, jo samazinās nervu galu skaits, palikušie kļūst blīvi, sklerotizējas, nespēj veikt savas funkcijas. Savukārt nervu apvalki kļūst plānāki, blīvi, fragmen-tējas.

Neskatoties uz diezgan izteiktajām anatomiskajām pārmaiņām, nervu sistēmas funkcionālās spējas saglabājas ilgstoši. Pārmaiņas centrālajā nervu sistēmā izraisa organismā vecumam raksturī-gas pārmaiņas citās sistēmās, jo nervu sistēmai ir regulējoša funkcija.

Novecojot nervu sistēmai,• mazinās un izzūd reproduktīvās spējas (spējas radīt pēcnācējus);• mazinās kustību aktivitāte un ir grūtības veikt smalku, precīzu darbu;• pazeminās kopējās (fi ziskās un psihiskās) darbaspējas;• mainās iekšējās vides pastāvība (homeostāze);• pakāpeniski mainās psihe — uzvedība, atmiņa, emocionālās izpausmes, ko sākumā iz-

skaidro ar dažādām sadzīves situācijām.Pieaugot vecumam, visas pārmaiņas padziļinās, tomēr ilgi var saglabāties:

• spējas kontaktēties ar citiem cilvēkiem;• uzmanības koncentrācija darbam, ko cilvēks ir veicis visu mūžu;• intelektuālā smadzeņu darbība, it īpaši attiecībā uz pazīstamām jomām.

Novecošanas procesā visātrāk un smagāk cieš bremzējošie procesi smadzeņu garozā, bet ar laiku arī uzbudinājuma process, tātad izjūk šo abu procesu līdzsvars, kas nosaka vecu cilvēku psihes īpat-nības. Kā galvenās pārmaiņas var minēt:

• pakāpeniski mainās (bieži mazinās) psihiskās darbības aktivitāte;• palēninās psihomotorā darbība (laiks no kairinājuma saņemšanas līdz atbildes kustībai);• pasliktinās uztveres spējas un apjoms, ko cilvēks spēj uztvert;• mazinās uzmanības koncentrēšanās spējas ilgums;• ir apgrūtināta pārslēgšanās no vienas darbības uz citu;• ir grūti abstrahēties un grūti integrēties jaunā vidē;• pastiprinās psihiskā rigiditāte (mazkustīgums), tāpēc cilvēks pastāvīgi atgriežas pagātnē,

slikti pieņem visu jauno, ir izteikti konservatīvs.Vecumā pastiprinās tās rakstura īpašības, kas bijušas visu mūžu neizteiktā veidā, var parādīties

arī tādas, kas agrāk nav bijušas (skopums, cietsirdība, egocentrisms, neuzticēšanās u. c.). Vairumā tās virzītas uz sevis aizstāvēšanu un žēlošanu. Reizēm šīm pārmaiņām ir tik izteikts raksturs, ka tas robežojas ar slimību (vecuma plānprātība).

Analizatoru novecošana.Pārmaiņas analizatoru darbībā ir saistītas gan ar pārmaiņām pašā analizatorā, gan arī ar pārmai-

ņām centrālajā nervu sistēmā. Ar gadiem pavājinās sāpju sajūtas, taktilās (taustes) sajūtas, vibrācijas sajūtas, kā arī var būt traucēta temperatūras regulācija — tā var būt pazemināta vai paaugstināta.

Gadu gaitā samazinās acs lēcas elasticitāte, mainās bioķīmiskās un fi zioloģiskās funkcijas stikl-veida ķermenī. Rezultātā pasliktinās redzes asums, akomodācijas spējas, parādās vecuma tālredzība, pasliktinās adaptācija tumsā, rodas presbiopija (vecuma redze). Ir pārmaiņas arī acs kustību mus-kuļos. Var rasties katarakta, glaukoma, un kā sekas var būt pilnīgs aklums. Veciem cilvēkiem ir ne-pieciešams ilgāks laiks redzes stimula apstrādei. Ir konstatēts, ka vecuma redzes īpatnības izpaužas vairāk tad, kad uztveramie objekti ir sarežģītāki. Vēl īpatnēji ir tas, ka vecumā savas kustības un darbība vairāk ir jākontrolē ar redzi.

Dzirdes pārmaiņas rodas jau vidējā vecumā, dzirde pasliktinās vispirms uz augstajām skaņām, reizēm ir grūtības izšķirt atsevišķas skaņas. Iekšējā ausī dzirdes un līdzsvara orgāna šūnu jutība pret kairinājumu mainās, var būt arī dzīves laikā iegūti bojājumi slimību vai traumu dēļ. Uzskata, ka dzirdes sajūtas vairāk pasliktinās tiem cilvēkiem, kuru darbs ir bijis saistīts ar troksni. Vecumā ir

272 273

raksturīgi galvas reiboņi, kas var pastiprināties, strauji mainot ķermeņa stāvokli. Šie traucējumi var būt saistīti ar asinsrites traucējumiem vestibulārajā aparātā, kā arī ar mazkustīgumu.

Vecumā mainās arī garšas izjūtas (salds, rūgts, skābs, sāļš) un oža (tomēr par ožu ir dažādi uz-skati — tā vecumā var pat pastiprināties). Tas saistīts ar to, ka samazinās garšas kārpiņu daudzums, to uzbūve, noveco ožas receptori un ir bojātas nervu šķiedras. Rezultāts ir tāds, ka vecs cilvēks nejūt īpašu baudu no garšīgi pagatavota ēdiena, var apēst bojātus produktus, var applaucēt mutes gļotādu, jo nejūt ēdiena temperatūru. Vairums veciem cilvēkiem ir pastāvīgs sausums mutē, jo siekalu sekrē-cija ir samazināta, to vēl vairāk pastiprina pastāvīgā medikamentu lietošana.

Endokrīnās un imūnās sistēmas novecošana.Endokrīnās sistēmas visi dziedzeri ir ļoti cieši savstarpēji saistīti un, mainoties viena dziedzera

darbībai, mainās arī citu dziedzeru darbība, kas rezultātā maina visu vielmaiņu. Novecošanas pro-cess notiek visos dziedzeros, tomēr laika ziņā tas ir ļoti atšķirīgs pat viena dziedzera dažādās daļās. Atšķiras arī novecošanas intensitāte. Šo pārmaiņu rezultātā parasti samazinās hormonu sekrēcija un izjūk to saskaņotā darbība organismā. Lai saglabātu nepieciešamo līdzsvaru (iekšējo stabilitāti), tajos orgānos, uz kuru šūnām darbojas konkrēts hormons, pieaug šūnu jutība pret šo hormonu (ma-zāks hormona daudzums var izraisīt orgāna atbildes reakciju).

Galvenie procesi dziedzeros:• hipofīzes šūnās samazinās hormonu sintēzes intensitāte; mazāk var atrast specifi sko gra-

nulu; šūnu organoīdu (RNS) daudzums ir samazināts;• vairogdziedzerī arī samazinās hormonu sekrēcija; audi kļūst blīvi, tajos vairāk ir saist-

audu;• aizkuņģa dziedzerī samazinās bēta šūnu daudzums; mainās alfa un bēta šūnu attiecības,

bet tā rezultātā samazinās insulīna sekrēcija, kam sekas ir vecuma cukura diabēts;• virsnierēs arī samazinās aktīvo šūnu daudzums, turklāt dažādās virsnieru daļās tas norit

dažādi gan intensitātes, gan laika ziņā;• dzimumdziedzeros mainās vīrišķo un sievišķo dzimumhormonu attiecības; samazinās

dzimumšūnu veidošanās ātrums un daudzums, līdz sievietēm tas izbeidzas pavisam (ie-stājas menopauze);

• imūnsistēmas pārmaiņas ir ļoti cieši saistītas ar endokrīnās sistēmas pārmaiņām; pamat-rezultāts ir līdzīgs — mazāk kļūst to šūnu, kas veido, regulē un atbild par imunitāti; sama-zinās antivielu produkcija, bet vairāk rodas nepareizo (patoloģisko) olbaltumu, parādās autoantivielas (pretvielas sava organisma normālajiem audiem); procesu rezultāts ir tāds, ka veci cilvēki ir uzņēmīgāki pret infekciju slimībām, tās noris smagāk, ar visai nerakstu-rīgām pazīmēm, atveseļošanās ir lēna, biežāk ir ļaundabīgie audzēji.

Kustību un atbalsta aparāta novecošana.Muskuļu šūnu skaits vecumā samazinās, to apkārtmērs kļūst mazāks, samazinās organoīdu dau-

dzums šūnās, tāpēc pavājinās arī to funkcijas. Muskuļi ir vājāki, nespēcīgāki. Pārmaiņas pastiprina mazkustīgais dzīvesveids. Bez tam jau tika pieminēts, ka muskuļu darbu ietekmē arī pārmaiņas nervu sistēmā — pasliktinās kustību koordinācija, impulsu pārvade ir palēnināta, cilvēks slikti var izpildīt sīkas, precīzas kustības, reizēm parādās muskuļu trīce (tremors), kas smagākā gadījumā iz-paužas kā Pārkinsona slimība.

Kauli kļūst cieti un trausli, viegli lūzt. Kaulaudu veidošanās palēninās, tāpēc lūzumi slikti sadzīst. Vairumam vecu cilvēku ir sastopama osteoporoze (kaulos maz ir kalcija sāļu). Kalcija daudzumu or-ganismā ietekmē hormonu nepietiekamība (sievietēm), nepietiekams un nepilnvērtīgs uzturs (maz uzņem un trūkst D vitamīna), kaitīgi ieradumi (alkohols, smēķēšana), bieža slimošana, pārmērīga medikamentu lietošana.

Locītavās pakāpeniski pārkaulojas skrimšļainās locītavu virsmas, tās kļūst nelīdzenas, viegli ro-das iekaisumi. Tāpat pārkaulojas arī saistaudi un cīpslas (locītavu saites). Šo dabisko procesu veicina dažādas dzīvē gūtās traumas. Tā visa dēļ kustīgums locītavās mazinās, kustības ir sāpīgas, ierobežo-tas, tāpēc vecie cilvēki cenšas ierobežot kustības, kas vēl vairāk mazina kustību amplitūdu locītavās (rodas apburtais loks).

Uroģenitālās sistēmas novecošana.Arī nierēs un urīnpūslī notiek līdzīgi novecošanas procesi kā citur organismā. Nierēs samazinās aktīvo nefronu skaits, jo noveco nieru šūnas, bet sakarā ar pārmaiņām asinsva-

dos, nierēm mazāk tiek piegādātas asinis, kam seko fi ltrācijas samazināšanās (samazinās pirmurīna daudzums). Pārmaiņas skar arī kanālīšu epitēlijaudus, tāpēc traucēta ir arī reabsorbcija (atpakaļuz-sūkšanās), ekskrēcija (vielu izdale no organisma), bet kā sekas tam ir kālija un nātrija sāļu attiecību maiņa, kas var radīt briesmas dzīvībai, kā arī medikamentu mainīta izdalīšanās no organisma, kas savukārt iespaido to iedarbību (pavājina, pastiprina vai izraisa saindēšanos).

Urīnpūšļa muskulatūra ir vājāka, tonuss samazināts, slēdzējmuskuļi (sfi nkteri) darbojas vājāk, urīnpūšļa tilpums ir samazināts. Sekas tam ir bieža urinācija mazām porcijām, urīna nesaturēšana. Papildus tam vīriešiem vecumā vairumā gadījumu ir palielināts priekšdziedzeris, kas spiež uz urīna izvadkanālu un apgrūtina urināciju, bet sievietēm vājāka kļūst mazā iegurņa muskulatūra, kas pa-stiprina urīna nesaturēšanu.

Novecošanas psihosociālie aspekti.Bioloģiskajā aspektā galvenais ir pārmaiņas sensorajos orgānos (redze, dzirde, taktilās sajūtas)

un nervu sistēmā (atmiņa, mācīšanās spējas, jaunā nepieņemšana u. c.), kā arī pārmaiņas kustību–atbalsta aparātā (mazinās kustību aktivitāte). Šo iemeslu dēļ mazinās darbaspējas.

Psihiskajā aspektā galvenās pārmaiņas ir pazemināta informācijas uzņemšanas un pārstrādes spēja, pasliktināta atmiņa u. c. Vecumā vairāk izteikta intraversija, t. i., cilvēks vairāk ir vērsts uz savu personību, — sava "es" aizsardzības mehānismi kļūst stiprāki.

Socioloģiskajā aspektā šajā periodā mainās sociālais stāvoklis, lomas, aktivitātes līmenis, līdz ar to cilvēka ietekme uz sociālo un ekonomisko sfēru mazinās.

Par veciem cilvēkiem nevar runāt kā par viendabīgu sociālo grupu, jo tiem ir dažāda dzīves pieredze, materiālā nodrošinātība, iekrājumi. Vairums dzīvo atsevišķi no bērniem, tāpēc veidojas paaudžu atsvešinātība. Visi šie faktori kopā nosaka veca cilvēka reakciju uz jebkuru dzīves situāciju. Parasti vieglāk tiek pārciesti iepriekšparedzami notikumi, taču krīzi var izraisīt pēkšņi un viens ot-ram sekojoši nelabvēlīgi faktori.

Ja runā par psihosociālajiem aspektiem novecošanas procesā, tad ir jāatzīmē vairāki jautājumi un situācijas, ar kurām saskaras gerontoloģija.

1. Sociālās pārmaiņas ir vienas no noteicošajām, jo sabiedrība mainās, bet vecais cilvēks nespēj šīm pārmaiņām sekot, nespēj mainīt savus uzskatus, nespēj samierināties ar to, ka viņa zinā-

274 275

šanas, darba metodes izrādās novecojušas, nelietderīgas. Tas savukārt rada neērtības, bailes no nākotnes, nestabilitātes izjūtas.

2. Sabiedriskā statusa raksturs arī ar gadiem mainās, jo senāk visas zināšanas tika nodotas no vecākās paaudzes jaunajiem, līdz ar to vecais cilvēks bija cienījams un vajadzīgs, bet tagad jau-nie savas zināšanas apgūst, dažādos veidos mācoties, informāciju iegūst citādā veidā, un vecā cilvēka autoritāte sabiedrībā krītas. Tas savukārt pastiprina šīs sabiedrības daļas izolētību. Jāsaka arī, ka bieži vien vecie cilvēki paši atsakās no savas vectētiņa vai vecmāmiņas lomas, kas vēl vairāk paātrina novecošanu.

3. Svarīga ir sabiedrības valdošā kultūra, t. i., sabiedrībā pieņemtās nostādnes attiecībā uz rū-pēm par vecu cilvēku veselību un labklājību, kā arī vietu sabiedrībā.

4. Darbs un aiziešana pensijā ļoti stipri iespaido vairumu veco cilvēku, jo zūd viņa kontakti ar darbabiedriem, ierasto un pazīstamo vidi, ikdienas pienākumiem. Īpaši smagi vecie cilvēki pārdzīvo pēkšņu atlaišanu no darba vecuma dēļ. Ir jādomā, kā aiziešana pensijā var ietekmēt cilvēka garīgo veselību (vecuma psihozes u. c. psihiskas traumas), kā atbalstīt un kam varētu būt noderīgs pensionārs. Būtisks ir jautājums par atpūtu, brīvā laika pavadīšanu. Ja cilvēkam darbs nav bijis galvenais dzīvē vai viņš ir brīvo profesiju pārstāvis, tad vecuma pārmaiņas ir mazākas, bet vairums nezina, ko darīt, kā interesanti pavadīt brīvo laiku, kā atpūsties, neredz motivāciju rūpēties par sevi. Strādājošajiem vecajiem cilvēkiem mainās attieksme pret darbu, tā ir vairāk emocionāla. Vecu cilvēku prioritātes darbā ir darba prasmes un iemaņas, atbildī-bas izjūtas un pienākums, centība, noturība, paradums, pieradums un vēlēšanās būt noderī-gam, arī materiālā ieinteresētība, bet mazāk svarīgs ir interesantums, nākotnes perspektīvas.

5. Ģimenes attiecībām arī ir liela loma novecošanas procesā. Smagi var iespaidot laulātā drauga nāve. Pēdējā gadsimta laikā ir krasi mainījies priekšstats par "ģimenes galvas" lomu, mokoša ir vecā cilvēka vientulība vispār un vēl smagāka ir vientulība savā ģimenē, noslēgšanās sevī, nesaskaņas starp ģimenes locekļiem, vecā cilvēka ignorēšana, nerēķināšanās ar viņa vajadzī-bām.

6. Garīgā veselība ir svarīgs faktors, kas ietekmē ne tikai pašu veco cilvēku, bet arī apkārtējos. Šajā aspektā ir jādomā par vecu cilvēku labsajūtu, pašapmierinājumu, nodarbinātību, lietde-rību.

7. Katrā sabiedrībā ir nomāktas, depresīvas, naidīgas cilvēku grupas, kas nosodoši un agresīvi izturas pret pārējiem sabiedrības locekļiem. Šīs grupas rodas no vecajiem cilvēkiem, kas ir zaudējuši savu stāvokli sabiedrībā, savus ienākumus, ir pilnīgi atkarīgi no citiem. Par šo cil-vēku labsajūtu būtu jārūpējas sabiedrības locekļiem, iesaistot viņus atbilstošos darbos. Bieži vien šie darbi prasa pielāgošanos, tie ir mazāk kvalifi cēti, par tiem saņem mazāku atalgojumu, tāpēc liela daļa vecu cilvēku no tā atsakās, tādējādi nevēloties sev palīdzēt, bet gan vainojot savās nelaimēs un nespēkā visus pārējos.

Vairumu vecu cilvēku smagi iespaido novecošanas process, sapratnes un atbalsta trūkums no ģimenes locekļu un sabiedrības puses. Daudziem ir psihes traucējumi, depresija, problēmas ar al-kohola lietošanu. Veci cilvēki ir vairāk vērsti uz sevi, tomēr arī esošos veselības traucējumus katrs pārdzīvo citādi. Daži ir apmierināti ar dzīvi un optimistiski noskaņoti arī tad, ja veselība ir slikta, turpretim citus dzen izmisumā pat visniecīgākie traucējumi un ierobežojumi. Ja cilvēks ir nomākts,

tad viņš par savu veselību ir ļoti uztraucies, uzskata sevi par slimu, vāju, aprūpējamu, un otrādi. Psi-holoģiskais stāvoklis sliktāks ir tiem, kam dzīves laikā ir bijušas kādas psihes novirzes, un vecumā viņš bieži nespēj tikt ar sevi galā.

Strādājot ar veciem cilvēkiem, novērtējot viņu stāvokli, paredzot reakciju uz gaidāmajām situā-cijām, ir jāzina viņa dzīves gaita. Tā ir svarīga arī, lai varētu šo cilvēku vērst uz pielāgošanos jaunām situācijām, uz vienas nodarbošanās aizstāšanu ar citu, uz iekļaušanos sabiedrībā.

PRIEKŠLAICĪGA NOVECOŠANAFizioloģiska novecošana ir pakāpenisks process un vairāk vai mazāk sakrīt ar hronoloģisko ve-

cumu, turklāt tai raksturīgas pietiekami efektīvas un ilgstošas pielāgošanās spējas. Patoloģiska jeb priekšlaicīga novecošana ir saistīta ar agrīnām vecumam raksturīgām pārmai-

ņām audos, orgānos, uzvedībā, domāšanā u. c. Tās ir ļoti nevienmērīgas gan rašanās laika ziņā, gan intensitātes ziņā. Pielāgošanās spējas šajā gadījumā ir visai niecīgas, un bieži rodas dažādas saslim-šanas.

Mūža ilgums nav pakļauts nekādai skaitļu maģijai, ne tīri zinātniskiem defi nējumiem, bet gan ļoti lielā mērā reālajiem dzīves procesiem, apstākļiem un indivīda mijiedarbībai ar apkārtējo vidi, kā arī indivīda reakcijai uz notiekošo. No vienas puses var teikt, ka smagi sadzīves apstākļi var saīsināt dzīvi, taču pētījumi šo pieņēmumu gan apstiprina, gan noliedz.

Faktori, kas var izraisīt priekšlaicīgu novecošanu, ir ļoti dažādi un uz katru organismu tie atstāj citādu iespaidu. Arī paši faktori var būt dažādi:

• no vieniem cilvēks ir spējīgs izvairīties vai var vismaz mazināt to kaitīgo ietekmi;• citus nav iespējams ietekmēt, tāpēc ar tiem ir jāspēj samierināties, jāprot ar tiem

sadzīvot.Patoloģisko novecošanu ietekmē viss, kas cilvēka dzīves laikā ar viņu ir noticis, kas ir pārdzīvots

un pieredzēts. Kā biežākos veicinošos faktorus agrīnai novecošanai var minēt:• kaitīgie ieradumi (smēķēšana, alkohols, narkotikas),• biežas infekcijas slimības,• ilgstošs stress (sasprindzinājums),• psihiska un fi ziska pārslodze (it īpaši ilgstoša),• mazkustīgs dzīvesveids,• rakstura īpatnības.

Gan sabiedrība, gan pats indivīds ir ieinteresēts, lai šādu agrīni novecojušu cilvēku būtu pēc ie-spējas mazāk. Cīņa ar priekšlaicīgu novecošanu ir pietiekami smago un ilgstoša, turklāt tā jāsāk jau vismaz vidējā vecumā un cilvēkam ir jābūt uz to noskaņotam. Galvenā uzmanība ir jāpievērš:

• darbam un atpūtai,• racionālam ēšanas režīmam,• pietiekamai fi ziskajai aktivitātei,• stresa mazināšanai,• labām attiecībām ar apkārtējiem cilvēkiem.

276 277

Darbs ir cieši saistīts ar cilvēka dzīvesveidu, paradumiem utt., un jo ilgāk saglabājas darbaspējas, jo labāk. Lai tas tā patiešām būtu, cilvēkiem ir jāiemācās pareizi strādāt, un jau vidējā vecumā ir jāpieņem tas, ka vairs visus darbus nespēj paveikt tikpat ātri un kvalitatīvi kā senāk, bet atsevišķus darbus vispār nevar veikt. Vajadzētu prast panākt, ka cilvēks pievēršas citām interesēm un nodar-bēm, kas spētu aizvietot dabīgo nevarēšanu. Īpaši svarīgi tas ir pirmspensijas vecumā. Ja tas neizdo-das, tad var rasties t. s. "pensijas slimība", kad strauji pasliktinās psihiskā un fi ziskā veselība.

Atpūta ir nepieciešama jebkurai organisma struktūrai un visam organismam kopumā. Ļoti nepie ciešams ir miegs, kura ilgums ir individuāls — apmēram 5—8 stundas. Ja miega trūkums ir ilgstošs un regulārs, tad var rasties dažādas slimības. Vidējā vecumā un vēlāk ir nepieciešama arī atpūta pēcpusdienā apmēram 1 stundu. Tas var nebūt miegs, pietiek ar atgulšanos.

Racionāls uzturs ir vajadzīgs, lai atjaunotu organisma enerģiju, bet nevis lai aptaukotos un vēl vairāk tuvinātu vecumu. Vielmaiņas procesi ar gadiem palēninās, mazinās arī enerģijas patēriņš, tāpēc ir jāsamazina kopējais kaloriju daudzums, tauku daudzums un arī vienkāršo cukuru uzņem-šana. Ir vēlams saglabāt optimālo svaru, kas atbilst vecumam un auguma garumam, bet ja tas ne-izdodas, organisms ir spiests pastāvīgi strādāt ar palielinātu slodzi, kas atkal veicina novecošanās procesu.

Aktīvas kustības ir ne tikai fi zisks darbs, bet arī aktīva atpūta (pastaigas, sporta spēles, slēpošana, slidošana, peldēšana, tūrisms) un fi zkultūra. Ir izpētīts, ka fi ziskās aktivitātes uzlabo asinsriti, līdz ar to uzlabojas vielmaiņa, audu un orgānu apgāde ar skābekli un barības vielām. Ja darbs ir sēdošs vai cilvēks ieņem pastāvīgu ķermeņa pozu, tad pēc noteikta laika posma ir nepieciešams piecelties, pavingrot, mainīt ķermeņa pozu.

Norūdīšanās ir saistīta ar fi ziskajām kustībām. Norūdīšanās faktori ir saule, gaiss, ūdens. Ja ilgst-oša uzturēšanās saulē nav vēlama, tad ļoti vēlamas ir gaisa peldes un ūdens procedūras. Sākot kādu jaunu procedūru, ir jāievēro pakāpeniskums un jākontrolē pašsajūta.

Psihoemocionālais stāvoklis ir ļoti svarīgs, jo tas ietekmē visas organisma funkcijas. Fiziskā un psihiskā aktivitāte pozitīvi ietekmē nervu sistēmu. Mērens sasprindzinājums darbojas kā kairinātājs un stimulators. Ja tas ir ilgstošs un spēcīgs, tad tas var izsmelt organisma spēkus un veicināt priekš-laicīgu novecošanu. Ja kairinājumu ir maz un tie ir vāji, tad cilvēkam zūd interese par apkārtējo vidi, cilvēks noslēdzas sevī, centrālās nervu sistēmas funkcijas ir minimālas, un notiek ļoti strauja novecošana.

Stress (negatīvas emocijas) ir galvenais priekšlaicīgas novecošanas faktors. To var raksturot kā līdzsvara trūkumu starp prasībām, kuras cilvēkam tiek uzstādītas (vai arī viņš pats tās uzstāda), un viņa spējām un iespējām tās izpildīt. Stresu var izraisīt fi ziski, psihiski un sociāli faktori. Reakcija uz stresu ietekmē gan pašu indivīdu, gan arī viņa apkārtni. Indivīda spēju atbilstoši reaģēt uz stresu izskaidro jēdziens par adaptāciju.

Cilvēka spēju adaptēties (pielāgoties, sadzīvot, piemēroties) nosaka visu pagājušo un pašreizējo faktoru mijiedarbība. Analizējot adaptēšanās spējas jaunībā, var spriest par iespējamajām reakcijām vecumā. Visas adaptācijas reakcijas norisinās galvenokārt tāpēc, lai saglabātu organisma veselumu un palīdzētu tam pielāgoties jaunajai situācijai. Ja adaptācija ir sekmīga, pietiekama, tad cilvēks var sekmīgi darboties mainīgā vidē un izturēt dažādus dzīves uzliktus pārbaudījumus. Tomēr adap-

tācijas spējas ir ierobežotas, un ar gadiem tās mazinās. Reakcija uz stresu mainās līdz ar uztveres, atbildes reakcijas un pielāgošanās spēju pārmaiņām.

Veids, kā organisms tiek galā ar stresu, ir atkarīgs no ģenētiskās (iedzimtās) konstitūcijas, pie-redzes, dzīves fāzes, kā arī no apkārtējās vides. Draudošo signālu uztveršana ir atkarīga no to no-zīmīguma un svarīguma konkrētajam indivīdam (citam tas var būt niecīgs kairinājums), cik lielus draudus tas rada šim indivīdam. Adaptācija nenozīmē tikai uzvaru vai padošanos, bet drīzāk gan spēju veidot pieņemamus kompromisus visā dzīves laikā. Atbilde uz stresu (pozitīvu vai negatīvu) ir visa organisma reakcija. Tas, ka cilvēki slikti pielāgojas vides pārmaiņām, liecina, ka ir pavājinājušās organisma regulācijas spējas.

Adaptācijas slimības rodas tad, kad stresa līmenis ir pārsniedzis organisma pielāgošanās spēju lī-meni. Adaptācijas spēju pavājināšanos Seljē ir nosaucis par adaptācijas slimībām. Daudzi šo slimību simptomi ir līdzīgi virsnieru pastiprinātai darbībai (hiperfunkcijai), kad asinīs lielos daudzumos tiek izmesti virsnieru hormoni — glikokortikoīdi un minerālkortikoīdi. Rezultātā rodas pārmai-ņas vielmaiņā, dažādu orgānu funkcijās. Bieži ir paaugstināts asinsspiediens, cukura līmenis asinīs, tauku līmenis asinīs, pavājinās imunitāte, rodas autoimūnas slimības. Ilgstošs stress var izraisīt pār-maiņas sirds muskulī, locītavās, nierēs.

GERIATRISKO PACIENTU APRŪPE UN IZGLĪTOŠANAS PAMATPRINCIPI

Jebkuras aprūpes galvenais uzdevums ir pēc iespējas ilgāk saglabāt veca cilvēka fi zisko un psi-hisko veselību, sociālo labklājību. Lai pilnvērtīgi varētu aprūpēt vecu cilvēku, ir jāiegūst pacienta uzticība, labvēlīga attieksme. Sākot darbu, vajadzētu iepazīties ne tikai ar pašreizējo veselības stā-vokli, bet arī ar ģimenes apstākļiem, materiālo nodrošinājumu, sociālo stāvokli. Ar tiešiem jautā-jumiem reti kad var panākt pilnīgu atklātību. Visas iegūtās ziņas ir izmantojamas tikai paša cilvēka vajadzībām, tās nedrīkst izpaust citiem. Ja cilvēks zaudē uzticību, tad viņš zaudē drošības sajūtu, kas savukārt rada neuzticēšanos visās jomās, kaprīzumu utt.

Vecu cilvēku uzturs.Vecu cilvēku vajadzība pēc uztura ir līdzīga kā pieaugušam cilvēkam, tikai ar samazinātu ener-

ģētisko vērtību, jo ir samazināts vielmaiņas ātrums, fi ziskā aktivitāte.Enerģētiskajai vērtībai jābūt individuālai, tādai, lai pacients saglabātu normālu ķermeņa svaru. Vajadzība pēc olbaltumvielām ir tāda pati, bet var būt traucēta to uzsūkšanās, tāpēc reizēm ir ne-

pieciešams to daudzumu palielināt. Olbaltumvielu lielāko daļu jāuzņem ar augu valsts produktiem, īpaši ar graudaugiem (biezputras, maize, kartupeļi, arī makaroni, rīsi u. c.).

Lai reāli samazinātu kaloriju daudzumu, ir jāsamazina tauku daudzums uzturā, īpaši tas attiecas uz dzīvnieku taukiem (trekna gaļa, sviests, krējums). Jāpievērš uzmanība arī tā saucamajiem slēpta-jiem taukiem dažādos produktos (trekns siers, desas, kūkas u. c.). Nepieciešamos taukus ir jānodro-šina ar augu eļļām, kas satur daudz nepiesātināto taukskābju.

Ogļhidrātu daudzumu īpaši nevajadzētu mainīt, taču ir jāsamazina vienkāršo cukuru daudzums. Labāk ēst svaigus augļus un ogas, jo tas nodrošina arī pektīnvielu un šķiedrvielu uzņemšanu. Ogļ-hidrātus nodrošina arī graudaugi, — tajos ir daudz šķiedrvielu.

278 279

Ļoti nepieciešamas ir arī minerālvielas, sevišķi kalcijs un fosfors. To varētu nodrošināt šķidrie piena produkti (ar samazinātu kalorāžu). Kalcijs un dzelzs sastopami arī graudaugos.

Varētu teikt, ka vecam cilvēkam ir nepieciešams pilnvērtīgs un dažāds uzturs. Bieži vien ir arī vitamīnu defi cīts, tāpēc reizēm ir jālieto mākslīgie vitamīni. Vislabākie ir tie, kas domāti veciem cilvēkiem un satur vitamīnus, minerālvielas, mikroelementus. Svarīgi ir ievērot ēšanas režīmu: ēst 3—5 reizes dienā nelielām porcijām un vismaz divas stundas pirms gulēšanas neēst. Tomēr reizēm arī pie sabalansēta uztura rodas dažādas problēmas.

Vecumā mainās garša, oža, ir zobu problēmas (to nav vai ir sliktas protēzes), maz izdalās siekalas, tāpēc mazāka ir labsajūta ēšanas procesā un pacients neredz motivāciju gatavot garšīgu un pilnvēr-tīgu ēdienu, sevišķi, ja dzīvo viens. Iespaidu atstāj arī ēšanas ieradumi dzīves laikā, diētas untumi. Svarīgs faktors ir materiālais nodrošinājums, spēja iepirkties (nevar aiziet uz veikalu). Visi šie fak-tori ir jāņem vērā, sastādot veca cilvēka aprūpes programmu.

Protams, ka vecam cilvēkam nevēlams ir alkohols, kas var izraisīt papildu gremošanas un uzsūk-šanās problēmas. Bez tam alkohols satur daudz kaloriju, kas ir nevēlami.

Kopējās uztura problēmas, aprūpējot vecu cilvēku:• ožas un garšas pārmaiņu dēļ pārtikā var sākt lietot nekvalitatīvus produktus;• nepilnvērtīgi zobi ierobežo šķiedrvielām bagātu produktu lietošanu, kas var veicināt ve-

cuma aizcietējumu rašanos, kā arī pasliktina gremošanas procesu vispār;• aizcietējumus veicina arī mazkustīgs dzīvesveids, ierobežotas fi ziskās aktivitātes;• aptaukošanos vecumā var izraisīt pārlieku bagātīga ēšana, kas neatbilst enerģētiskajam

patēriņam;• var parādīties dažādu pārtikas sastāvdaļu (vitamīnu, olbaltumvielu u. c.) defi cīta simp-

tomi;• šķidruma defi cīts pasliktina organisma vispārējo stāvokli un veicina aizcietējumu raša-

nos;• neregulāra ēšana (retas un bagātīgas maltītes) un nevēlēšanās mainīt dzīvē iedibinātās

ēšanas tradīcijas.Pie visām šīm problēmām klāt nāk arī tās, kas saistītas ar materiālas dabas jautājumiem, ar to,

ka vecais cilvēks nevar aiziet iepirkies (kustību traucējumi, redzes pasliktināšanās vai zudums u. c.). Ieteikumi uztura jautājumu risināšanā veciem cilvēkiem nedarbosies, ja tie būs izteikti pavēles

formā, tāpat grūti būs mainīt ēšanas paradumus, nav iespējams mainīt materiālo nodrošinājumu un fi ziskos traucējumus, tāpēc kopā ar pacientu jāapspriež individuālās iespējas. Tomēr ir jāievēro kopējās nostādnes:

• jāēd regulāri, 3—5 reizes dienā, nelielām porcijām;• pietiekamā daudzumā (1,5—2 litri) jālieto šķidrums, ko vairāk var lietot dienas pirmajā

pusē (ūdens, zāļu tējas, vāja kafi ja u. c.);• uzturā ierobežoti jālieto taukus saturoši produkti, vienkāršie cukuri;• pietiekamā daudzumā jālieto olbaltumvielas;• pēc iespējas vairāk jālieto dārzeņi, augļi, piena produkti;• nepieciešamības gadījumā jālieto mākslīgie vitamīni.

Vecs cilvēks un medikamenti.Tas ir īpašs jautājums, jo veci cilvēki lieto daudz un dažādus medikamentus vienlaicīgi, turklāt

bieži paši uz savu roku, bez ārsta nozīmējuma, kas var pasliktināt organisma vispārējo stāvokli un veicināt dažādu sarežģījumu rašanos. Jāatceras, ka veciem cilvēkiem medikamentu iedarbība bieži ir atšķirīga (stiprāka, vājāka, citādāka). Tas ir tāpēc, ka:

• ir traucēti uzsūkšanās procesi, jo mainījies kuņģa skābums, palēnināta kuņģa iztukšoša-nās, samazināta zarnu sieniņu asinsapgāde;

• ir traucēts uzturvielu sadalījums organismā, jo olbaltumu daudzums un kvalitāte ir pa-sliktinājusies, mainījusies arī audu piesaiste un caurlaidīgums;

• mainās (palēninās) metabolisms (vielmaiņa), kā arī mazinās to receptoru daudzums un jutīgums, ar kuriem medikamentiem ir jāsaistās;

• vecuma pārmaiņu dēļ ir traucēta izdalīšanās no organisma caur nierēm.Visu šo iemeslu dēļ jācenšas veco cilvēku atturēt no patvaļīgas un nekontrolētas medikamentu

lietošanas. Ja medikamenti tiek lietoti, tad ir jānoskaidro — kādi, cik sen, cik bieži, un par to jāin-formē ārstējošais ārsts. Tas tāpēc, ka savstarpēji iedarbojoties, var mainīties medikamentu galvenā iedarbība, var būt pat pretējs efekts, var rasties neparedzēti sarežģījumi. Ja medikamentus ir no-zīmējis ārsts, tad ir jāpalīdz tikt galā ar pareizu lietošanu (cik reizes dienā, pirms vai pēc ēšanas). Vēlreiz jāpaskaidro medikamentu lietošanas kārtība, kas jāpapildina ar uzrakstu uz iepakojuma vai atsevišķas lapas; vēlams, lai katrs medikaments būtu uzrakstīts citā krāsā, ar pietiekami lieliem un skaidri salasāmiem burtiem. Jābūt arī uzrakstam, kam šīs zāles domātas. Vēlams izjautāt pacientu par zāļu panesību un par to ziņot ārstam.

Vecu cilvēku vispārējās aprūpes aspekti.Pirms sākt veca cilvēka aprūpi, ir jāiepazīstas ar pašreizējo situāciju un arī galvenajiem dzīves

notikumiem. Bet ir arī aspekti, kas jāievēro, strādājot ar jebkuru vecu cilvēku, tāpēc ir jāzina kopējie principi.

Padzīvojušiem un veciem cilvēkiem gandrīz vienmēr ir traucēts miegs. Tas nebūt nenozīmē, ka jālieto medikamenti, jo veca cilvēka miegs nekad nebūs tik ciešs kā jaunam cilvēkam. Parasti vecie cilvēki snauž dienas lielāko daļu, bet naktī guļ mazāk. Ja pacients sūdzas par bezmiegu, tad vispirms ir jānoskaidro faktori, kas traucē gulēt naktī. Ja tādu nav, tad jācenšas viņu dienā nodarbināt ar lie-tām, kas cilvēku interesē. Ja tas ir pansionāts, kur uzturas pacients, tad jāļauj viņam vakarā (vai pat naktī) palasīt grāmatu, līdz atkal iemieg.

Nelaimes gadījumi vecumā ir diezgan bieži, neskatoties uz piesardzību. Tie ir gan telpās, gan uz ielas. Pārejot ielu, vecais cilvēks nespēj paātrināt gaitu, viņam ir traucēta gan redze, gan dzirde, gan kustību koordinācija, gan līdzsvars, gan iespējama situācijas nenovērtēšana. Telpās nelaimes gadījumi biežāk saistīti ar vannas istabu — var būt applaucēšanās, kritieni utt. Lai tos novērstu, tad vannā ūdens ir jāsagatavo vajadzīgajā temperatūrā, uz grīdas un vannā jābūt paklājiņiem, kas neslīd. Ja vecais cilvēks mazgājas pats, tad vēlams durvis nenoslēgt. Pārējā dzīvoklī nelaimes gadījumus veicina slikts apgaismojums, nelīdzena grīda, paklāji, kuri var slīdēt, mēbeles ar asiem stūriem, pār-blīvētas istabas. Ja pārbīda mēbeles, tad vēlams pirmās dienas atstāt naktīs apgaismojumu, jo vecais cilvēks biežāk orientējas ar pieredzi, nevis ar redzes kontroli. Jaunā vietā vecais cilvēks jūtas slikti, un paiet ilgs laiks, līdz viņš pielāgojas. Vajadzētu pārliecināt pacientu, ka visi darbi, ko viņš spēj veikt,

280 281

ir jāveic lēnām, bez steigas, bet, ja kaut ko vairs nevar izdarīt, tad ar to jāsamierinās un ar šo domu jāsadzīvo.

Gultai un mēbelēm jābūt ērtām un piemērotām. Gultai vēlams būt ne zemākai par 60 cm, cietai, bet elastīgai, lai kalpotu par atbalstu iespējami lielākai ķermeņa virsmai. Tas mazinās izgulējumu rašanos iespējas. Vēlamas arī palīgierīces, kas atvieglina pacienta pāreju no guļus stāvokļa sēdus, un otrādi. Spilveni nepieciešami vismaz divi, bet nelieli. Krēslam ir jābūt mīkstam, bet ne dziļam, lai nenospiestu paceles asinsvadus. Vēlams istabu nepieblīvēt ar mēbelēm un nemainīt to izvietojumu.

Ventilācija ir ļoti nepieciešama, it īpaši, ja vecais cilvēks reti vai nemaz neuzturas svaigā gaisā. To-mēr ir jāatceras, ka zemādas tauku slāņa izzušanas un ādas asinsapgādes traucējumu dēļ šie cilvēki ir jutīgi pret aukstumu, caurvēju. Šādam pacientam ir pazemināta ādas temperatūra, pastiprinās sāpes muskuļos. Optimālā temperatūra telpās ir 22—23 °C, bet gulošiem — ap 20 °C. Vēdināšana ietei-cama tad, kad vecais cilvēks neatrodas telpās. Ja ir centrālā apkure, tad jāraugās, lai nebūtu pārāk sauss gaiss, jo tas pastiprina klepu.

Ādas un mutes kopšana ir ļoti svarīga. Līdz ar pārmaiņām ādā, kam sekas ir ādas sausums, traus-lums, samazināts jutīgums, tai mazinās arī aizsargfunkcijas un baktericīdās īpašības. Āda ir jāmazgā uzmanīgi, neberžot, ar maigām ziepēm un remdenu ūdeni. Ja to neievēro, tad var parādīties apsār-tumi, nobrāzumi, nieze, blaugznas. Pēc mitrām procedūrām āda jāieziež ar mitrinošu un barojošu krēmu. Ja ādu nekopj, var rasties dažādas ādas infekcijas, kas grūti padodas ārstēšanai. Sevišķi rūpīgi ir jākopj nagi, it īpaši tas attiecas uz diabēta pacientiem, jo ir iespējama infekcija, kas var beigties ar gangrēnu. Nagi vecumā ir biezi un cieti, tāpēc pirms procedūras tie ir jāmērcē un jāapgriež uz-manīgi, vēlams ar speciālām knaiblītēm, bet procedūras beigās apstrādāt ar dezinfi cējošu šķīdumu. Mutes problēmas parasti rada zobi un protēzes, — tās ir sevišķi rūpīgi jākopj, jāmazgā, jātīra. Ja mutē ir sausums, vairāk jālieto šķidrums.

Uroģenitālās sistēmas kopšana ir ļoti svarīga arī jaunībā, bet it īpaši cilvēkam novecojot. Viena no problēmām ir sviedru un citu izdalījumu sastāva pārmaiņas, kas rada nepatīkamu aromātu, tāpēc īpaši svarīgi ir personīgās higiēnas ievērošana. Veci cilvēki parasti pret to izturas visai atturīgi. Visu šo procesu pastiprina urīna nesaturēšana. Tā var būt pārejoša un pastāvīga. Ja cilvēkam ir skaidra apziņa, tad šīs problēmas var būt par iemeslu pašizolācijai. Aprūpējot ir jānodrošina regulāra autiņu nomaiņa, apmazgāšanās, jo urīns var izraisīt ādas kairinājumu un infekcijas. Ir jācenšas noskaidrot urīna nesaturēšanas iemeslu (nepareiza un pārmērīga medikamentu lietošana, urīnceļu infekcijas, nepareiza šķidruma lietošana, pārāk vēlu apmeklē tualeti u. c.). Sakarā ar vagīnas gļotādas atrofi ju un samazinātu sekrēciju ir lielākas iespējas infekcijai, tāpēc ir nepieciešams mazgāties ar īpašiem kopšanas līdzekļiem, kas gļotādu nesausina. Vīriešiem savukārt seksuālās problēmas izraisa kaitīgie ieradumi (alkohols, smēķēšana), dažādi medikamenti. Ja visās lietās ievēro mērenību, rūpējas par savu veselību, tad seksuālo aktivitāti abi dzimumi var saglabāt ilgi, vīrieši pat līdz 70 un 80 gadu vecumam var saglabāt spējas radīt pēcnācējus.

Gerokosmetoloģija ir ļoti svarīga, jo tā dod vērtības apziņu līdzīgi kā jaunībā, īpaši sievietēm. Diemžēl mūsu sabiedrībā tikai tagad sāk domāt par šiem jautājumiem. Labs ārējais izskats palīdz saglabāt labu garastāvokli un zināmu pašpārliecinātību. Dabiskās vecuma pārmaiņas izskatā paslik-tina psihoemocionālo stāvokli un var mazināt darbaspējas. Ģimenes locekļiem vajadzētu palīdzēt rūpēties par vecā cilvēka izskatu. Ir nepieciešams sekot apģērbam (tīrs, glīts), matu sakārtojumam.

Vecu cilvēku biežāk sastopamās slimības.Infekciju slimības. Infekcijas slimības vecumā norit smagāk, tās ir biežākas, biežāk beidzas ar

nāvi, tās ir grūti atpazīstamas, jo vecuma anatomisko un fi zioloģisko pārmaiņu dēļ slimību pazī-mes ir neizteiktas, neraksturīgas (nav paaugstinātas temperatūras, var būt apziņas traucējumi). Mai-nīta ir arī reakcija uz pretiekaisuma medikamentiem, — tie var iedarboties vājāk, ātrāk var rasties blaknes un saindēšanās. Visu pastiprina un ietekmē jau esošās hroniskās slimības, viena aiz otras sekojošas akūtas slimības, kā arī psiholoģiskie faktori, ja pacientu ievieto slimnīcā (maina ierasto vidi). Aprūpējot šādu cilvēku, ir nepieciešama īpaša, uzmanīga novērošana, lai par katru pārmaiņu veselības stāvoklī varētu informēt ārstu. Vecs cilvēks ir bieži jāapmazgā, lai novērstu papildu infek-cijas, rūpīgi ir jāseko pareizai, savlaicīgai medikamentu lietošanai, jānodrošina pareizs uzturs un pietiekams šķidruma daudzums.

Asinsrites traucējumi. Šajā vecumā biežākas ir asinsrites sistēmas saslimšanas, tās var rasties gan smadzenēs, gan sirds muskulī, gan nierēs, gan apakšējās ekstremitātēs, gan zarnu traktā u. c. Kā sekas tam var būt locekļu pilnīga vai daļēja paralīze, garīgi traucējumi, asinsrites traucējumi atseviš-ķās ekstremitātēs, nieru funkciju nepietiekamība, sirds muskuļa infarkts. Aprūpējot šos pacientus, ir jāpievērš uzmanība ādas stāvoklim, jo barošanās traucējumu dēļ ātri var rasties apsārtumi un izgulējumi.

Audzēji. Veciem cilvēkiem biežāk ir ļaundabīgie audzēji un to diagnostika ir novēlota, jo pirmās pazīmes parasti tiek pamatotas ar vecuma pārmaiņām. Aprūpējot šos cilvēkus, ir jācenšas pēc ie-spējas saglabāt viņu labsajūtu, respektēt nevēlēšanos ārstēties slimnīcā (īpaši novēlotos gadījumos), kopā ar ārstu censties saglabāt ilgāk apmierinošu dzīves kvalitāti (nodrošināt pietiekamu pretsāpju terapiju). Tāpat ir nepieciešama ādas kopšana (izgulējumi), kontakts ar cilvēkiem, palīdzēt saglabāt interesi par dzīvi vispār, palīdzēt risināt sadzīves un mantiskās problēmas.

Anēmija. Anēmija jeb mazasinība ir bieži novērojama veciem cilvēkiem. Daļēji to var izskaidrot ar vecumam raksturīgām pārmaiņām, taču diezgan bieži tai ir cits cēlonis. Tas var būt nepietiekama un nepareiza uztura rezultāts, nepietiekama barības vielu uzsūkšanās no zarnu trakta. Tādos gadī-jumos ir nepieciešams koriģēt ēšanu, papildus lietot dzelzs preparātus utt.

Cukura diabēts. Ja saslimšana (cukurslimība) ir bijusi jau agrāk, tad ir novērojama ātrāka nove-cošana gandrīz visos orgānos un sistēmās. Bieži rodas vecuma diabēts, kas ir kā sekas novecošanas procesiem organismā (galvenokārt aizkuņģa dziedzerī). Aprūpes problēmas rodas tāpēc, ka vecam cilvēkam ir grūtības, bet dažreiz nevēlēšanās mainīt savu ēšanas režīmu, paciest dažādus ierobežoju-mus, tāpēc ir vajadzīga liela pacietība un uzmanība, lai pierunātu ievērot diētu. Turklāt šāds pacients nespēj pareizi novērtēt pārmaiņas savās sajūtās, kas saistītas ar cukura līmeņa svārstībām asinīs, tāpēc pacients ir uzmanīgi un regulāri jānovēro. Ļoti svarīga ir arī ādas un nagu regulāra kopšana, lai novērstu izgulējumu, iekaisumu un gangrēnas iespēju.

Muskuļu un skeleta patoloģijas. Šīs pārmaiņas drīzāk ir normālas novecošanas izpausmes, kas var būt smagas un agrīnas un noved pacientu izolācijā (ierobežotas spējas pārvietoties), pasliktina viņa psiholoģisko veselību, veicina atkarību no apkārtējiem. Pie šīs grupas var pieskaitīt gan osteoporozi (kaulu atmiekšķēšanās), kas izteikta ir sievietēm pēc menopauzes, locītavu deģeneratīvās saslimša-nas (locītavu skrimšļa un saišu pārkaulošanās), reimatiskās pārmaiņas locītavās. Visi šie traucējumi bieži noved pie traumām (kritieni, lūzumi), kas dzīst ilgstoši, tāpēc ir ilgstošs nekustīgums, kas sa-

282 283

vukārt veicina dažādus sarežģījumus. Pacientam ir jāatvieglo sāpes, jāmudina saglabāt kustību akti-vitāte, vajadzības gadījumā jānodrošina ar palīgierīcēm, kas ļauj veikt pašaprūpi. Ir jāpalīdz iekārtot vidi tā, lai tā neveicinātu traumas, apmācīt pacientu veikt pašaprūpi ierobežotu kustību apstākļos. Kustību traucējumus var izraisīt arī slimīgi stāvokļi smadzenēs (galvenokārt asinsrites traucējumi). Biežāk sastopamā ir Pārkinsona slimība jeb parkinsonisms, kad kustības veikt traucē muskuļu trīce; nespējai līdzi nāk arī psiholoģiski traucējumi (kauns, neērtības sajūta).

Guloši pacienti vecumā ir īpaši. Vēl nesen uzskatīja, ka, jo vecāks ir cilvēks, jo vairāk ir jāatpūšas guļus, jāsaaudzē savi spēki, it īpaši, ja viņš jūtas saguris vai ir slims. Tomēr pēdējie pētījumi rāda, ka šādos gadījumos rodas daudz sarežģījumu, kurus var novērst tikai kustēšanās iespēju robežās. Ēšanai un citām nodarbībām ir vēlams virs gultas nostiprināms un maināms galdiņš. Gulošam pa-cientam jābūt pieejamam zvanam, ar ko iespējams izsaukt personālu. Tas rada drošības sajūtu. Gu-ļot var būt apgrūtināta urinācija un rasties urīnceļu iekaisumi, rasties plaušu iekaisumi, asinsvadu nosprostojumi, izgulējumi, pasliktinās asinsrite, mazinās apetīte, kam seko aizcietējumu pastipri-nāšanās. Aprūpējot šādu pacientu, ir jāveicina viņa vēlēšanās kustēties, veikt savu aprūpi, iespēju robežās saglabāt neatkarību.

Veca cilvēka veselības novērtēšana un novērošana.Svarīgi tas, kā vecais cilvēks uztver novecošanu un kā pret to izturas. Ir cilvēki, kas noliedz ve-

cumu un cenšas visu veikt tikpat intensīvi kā jaunībā; ir tādi, kas dzīvo pēc principa "ko nu es vairs", bet ir arī tādi, kas vecumu pieņem kā nenovēršamu dzīves posmu, cenšas tam pielāgoties un atrast skaistumu arī šajā dzīves posmā. Attiecīgi arī vecā pacienta izskats, izturēšanās, runas veids ir atbils-tošs. Visvieglāk strādāt ir ar trešo tipu, taču tādu nav sevišķi daudz.

Lai pareizi organizētu geriatrisko, psiholoģisko un sociālo aprūpi, ir nepieciešami noteikti pa-rametri, pēc kuriem novērtēt veco pacientu. Novērtēšanas galvenais uzdevums ir palīdzēt saglabāt funkcionālo veselību un cilvēka neatkarību pēc iespējas ilgāk, izstrādāt atbilstošus rehabilitācijas pasākumus. Lai varētu šo uzdevumu veikt, ir jānovērtē:

• fi ziskā veselība, kur īpaša vērība jāpievērš ādai, acīm, ausīm, mutei, zobiem, nervu sistē-mai, iegurņa orgānu funkcijām (urinācija, defekācija);

• psihiskā veselība, nosakot garastāvokli, prāta spējas un izziņas funkcijas, interešu loku, iespējamās saslimšanas (depresija, demence u. c.);

• sadzīves apstākļi, t. i., kur cilvēks atrodas (mājās, pansionātā, slimnīcā), kā iekārtotas tel-pas, vai nepastāv kāda bīstamība (gāze, uguns u. c.), vai lieto kādas palīgierīces kustībām, vai dzīvo viens vai ar ģimeni;

• sociālie un ekonomiskie resursi, kas spēj nodrošināt pacienta materiālās vajadzības un atbalstu, vai ir personas, kas grib un var uzņemties atbildību par vecā cilvēka aprūpi; zi-nāma loma te ir arī sabiedriskajām organizācijām, tomēr tās var palīdzēt īslaicīgi, parasti krīzes situācijās;

• funkcionālais stāvoklis, kas ir galvenais faktors; to novērtē pēc speciāli izstrādātas sistē-mas (autors Kacs), kur vērtē sešas pamatfunkcijas trīs līmeņos, tomēr pansionātos izdala vēl arī ceturto līmeni, kas attiecas uz pilnīgu atkarību (skat. 17. tab.).

17. tabula. Aprūpes līmenis.1. līmenis 2. līmenis 3. līmenis 4. līmenis

Aktivitātes patstāvīgs vajag mehānisku atbalstu

vajag cilvēcisku atbalstu

pilnīgi atkarīgs

Barošana ēd pats lieto speciālus ēšanas rīkus

jāapkalpo, jāsagriež, jānomizo, jāatgādina, ka jāpaēd

jāpabaro

Mazgāšana pats aiziet uz vannas istabu, iekāpj, izkāpj no vannas, var nomazgāt visu ķermeni

lieto speciālus atbalsta rīkus vannas istabā, var pats nomazgāties vannā vai dušā

vajag atbalstu, jāieceļ vannā vai dušā, jānomazgā mugura vai citas ķermeņa daļas

2 vai 3 ieceļ dušā vai vannā, pilnīgi jānomazgā dušā, vannā vai gultā

Ģērbšanās pats saģērbjas drēbes, kurpes pārveidotas ar spiedpogām, saitēm un gumijām ar ezīti

jāpalīdz uzģērbt atsevišķus apģērba gabalus vai jāatgādina ģērbšanās kārtība

pilnīgi jāapģērbj

Urīna saturēšana

pilnīgi kontrolē urīna un kuņģa zarnu trakta darbību

vajag katetru, klizmas

var nesaturēt, jāatgādina aiziet uz tualeti

pilnīgi nespēj saturēt urīnu un vēdera izeju vai jākatetrizē

Tualetes režīms

pats lieto tualeti vai šīberi pats, pats spēj notīrīties

pats lieto pārvietojamo podu, šīberi vai pīlīti

jāpalīdz lietot šīberi, pīlīti, jāapslauka un jānotīra

nespēj lietot tualeti, šīberi, pīlīti, jāapslauka, jānotīra

Kustības pārvietojas no gultas uz krēslu, staigā pats

lieto spieķus, kruķus, ratiņus, krāģīti, trapeci bez palīdzības

var staigāt vai pārvietoties ar palīgierīcēm ar palīdzību vai ir viens pastāvīgs palīgs

pilnīgi nespēj pārvietoties, darbināt ratiņus, ir divi pastāvīgi palīgi

Bez šiem novērtējumiem vēl papildus ir jāuzzina un jānovērtē pacienta neatkarība — vai viņš spēj gatavot ēst, iepirkties, rīkoties ar naudu, vai var apkopt māju, mazgāt veļu, braukt ar transportu, vai ir vajadzīga medicīniskā palīdzība u. c.

Novērtēšanu var veikt tikai pēc anamnēzes ievākšanas, ko veic sarunu laikā. Sākot sarunu, ir jābūt pacietīgam, laipnam, pozitīvi noskaņotam pret veco cilvēku neatkarīgi no viņa nostājas, sim-pātijām, izteicieniem, nekorektām piezīmēm u. c. Jāatceras, ka nokļūstot jaunā, nepazīstamā vidē (slimnīcā, pansionātā, u. c.) pacienta uzvedība var mainīties. Šādos gadījumos vēlams pēc iespējas ļaut saglabāt iepriekšējos paradumus, saglabāt savas lietas, palīdzēt orientēties apkārtnē. Iegūto in-formāciju jāizmanto tikai aprūpes vajadzībām, to nedrīkst izpaust citiem. Vēlams pēc iespējas ne-mainīt aprūpējošās personas. Ja veco cilvēku uzklausa ar cieņu un interesi, savāktā informācija un tātad arī novērtējums ir precīzāka, pacients jūtas droši un grib sadarboties. Runājoties ar pacientu, vajadzētu censties aktīvi klausīties arī pacienta atmiņas.

284 285

Pēc novērtēšanas ir jāsastāda aprūpes plāns, ko precīzi ir jāievēro un jāveicina vecā cilvēka labsa-jūtas un aktivitāšu saglabāšanai.

Novērošana.Ja vecais cilvēks atrodas ārstniecības iestādē, tad viņš ir regulāri jānovēro, ar viņu ir jāaprunājas,

jānomierina. To vēlams veikt katras divas stundas (pēc vajadzības to var darīt arī biežāk), īpaša uz-manība jāpievērš tiem pacientiem, kam ir novērtējuma 3. vai 4. līmenis — viņiem ir nepieciešama saskarsme, palīdzība higiēnas pasākumos, kustības un grozīšana gultā, norīvēšana, veļas maiņa, dzirdināšana utt.

Regulāri jānovēro pacients neatkarīgi no viņa atrašanās vietas un jāvērtē šādi parametri:• vispārējais izskats — pārmaiņas salīdzinājumā ar iepriekšējo reizi, vai kustības ir mērķtie-

cīgas, vai ir trīce, drebelīgums, vai ir atbilstoša uzvedība, vai nav parādījusies smaka;• garastāvoklis — runā saprātīgi, runīgs vai kluss, agresīvs, nervozs, raud, nospiests, dez-

orientēts;• ikdienas aktivitātes — patstāvīgs, vai veic pašaprūpi, kāds ir funkcionālais līmenis, vai tas

mainījies, vai ir nogurums, vājums;• miegs — vai ir mainījies miega ritms, sūdzības par bezmiegu vai miegainību, kādus miega

medikamentus ir lietojis;• gulēšana gultā — poza (uz muguras vai sāniem), guļ mierīgi vai nemierīgi, pats var pa-

griezties;• sāpes — vai tās ir, vai ir kādas pārmaiņas salīdzinājumā ar iepriekšējo, sāpju raksturs,

lokalizācija, ilgums, intensitāte, vai lietoti kādi medikamenti, un kā tas palīdzēja;• uzturs — kāda ir apetīte, ko ēd, cik izdzer šķidruma, vai nav sliktas dūšas, vemšanas, kāds

zobu un to protēžu stāvoklis;• āda — krāsa, sausa vai mitra, izsitumi, apsārtumi, iekaisumi, nieze, temperatūra, asinsiz-

plūdumi, tūskas, izgulējumi;• acis, ausis, deguns — iekaisumi, izdalījumi, redze, dzirde, oža, apgrūtināta elpošana, sā-

pes;• elpošana — normāla vai elpas trūkums, klepus, krēpas, sāpes krūtīs, elpa skaļa, šņācoša,

aritmiska;• urīns — biežums, daudzums, krāsa un piejaukumi, nakts urinācija, urinācija ar vai bez

sāpēm, aizture;• resnā zarna — sāpes vēderā, vēdera izejas regularitāte, caureja vai aizcietējumi, gāzes,

hemoroīdi, kāda izkārnījumu krāsa, vai ir piejaukumi.Pēc vajadzības šo novērojumu amplitūdu var palielināt vai samazināt, tā noteikti ir dokumentāli

pierakstāma. Ļoti svarīgi ir atzīmēt jebkuras pārmaiņas veselības stāvoklī.

KOPSAVILKUMSCilvēka dzīvi var iedalīt atsevišķos posmos vai fāzēs (periodos). Katram periodam ir savi kon-

krēti uzdevumi, tomēr starp tiem nav stingri noteiktu robežu, tie var cits citu pārklāt. Cilvēka dzīvi var sadalīt fāzēs pēc dažādiem kritērijiem.

Cilvēka novecošana ir komplekss, pakāpenisks un likumsakarīgs bioloģisks process, kas ilgst visu mūžu. Visu organisma dzīves laiku kaut kādas struktūras iet bojā un kaut kādas rodas no jauna. Šā procesa intensitāti vairāk vai mazāk nosaka indivīda ģenētiskā attīstības programma.

20. gadsimta fenomens ir iedzīvotāju struktūras pārmaiņas — attīstītākajās valstīs sabiedrība strauji noveco un sāk parādīties padzīvojušu un vecu cilvēku pārsvars pār sabiedrības jauno locekļu īpatsvaru. Iemesli tam ir daudz un dažādi, bet viens no vadošajiem ir dzimstības samazināšanās attīstītajās valstīs.

Kontroljautājumi1. Raksturojiet cilvēka dzīves cikla fāzes!2. Kas paātrina ādas novecošanas procesu? 3. Kāpēc pasliktinās barības sagremošana vecumā?4. Kādas raksturīgas novirzes rodas vecumā, novecojot centrālai nervu sistēmai?5. Ko saprot ar jēdzienu "priekšlaicīga novecošana"?6. Kādi noteikumi jāievēro, kopjot ādu?

IZMANTOTĀ LITERATŪRA

1. Apinis P. Cilvēks: anatomija, fi zioloģija, patoloģijas pamati. Rīga: Nacionālais medicīnas apgāds, 1998.

2. Baltiņa D., red. Klīniskā onkoloģija. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999. 3. Bareta A., u. c. Bērna kopšanas mazā enciklopēdija: Rīga: Jumava, 1997. 4. Biezā V., Pičukāne I., Kozinda I., u. c. Aprūpe pacientiem ar veselības traucējumiem. 2. nod.:

Metodiskais māc. materiāls, MPIC, 2002. 5. Bisjarina V. Bērnu slimības un bērna kopšana. Rīga: Zvaigzne, 1989. 6. Brila A. Infekciju slimību epidemioloģija. Rīga: Nacionālais apgāds, 2003. 7. Ceisa G. Bērna veselībai. Rīga: Jumava, 1996. 8. Diētas principi diabēta ārstēšanai un profi laksei: Amerikas Diabēta asociācijas rekomen-

dācijas klīniskajai praksei 2003 [tīmekļa vietne] [skatīts 2009. gada 7. maijā]. Pieeja: http://www.diabets-asoc.lv

9. Dimza D., Gigele I., Skrule J. Neinfekcijas slimību izplatība: cukura diabēts, Rīga: v/a Sabied-rības veselības aģentūra, 2007.

10. Eglītis I. Psihiatrija. Rīga: Zvaigzne, 1989. 11. Flēmiga I. Zīdaiņa attīstība un attīstības traucējumi. Rīga: Zvaigzne, 1987.12. Gaile I. Bērna un jaundzimušā aprūpe [dokuments tiešsaitē] [skatīts 2009. gada 7. maijā].

Pieeja: http://mpic.vi.gov.lv/fi les/LMK-6-Berna%20aprupe.doc13. Galdiņa A. Veca cilvēka aprūpes īpatnības 5. nod.: māc. materiāls Leonardo da Vinci pro-

grammas projekta ietvaros. Vienotas māsu palīgu izglītības programmas izstrāde.

286 287

14. Geske R., Zirnīte G., Vilciņa A. Bērnu aprūpes īpatnības. 4. nod.: māc. materiāls Leonardo da Vinci programmas projekta ietvaros. Vienotas māsu palīgu izglītības programmas iz-strāde.

15. Granuma V. Pacienta izglītošana. Rīga: MPIC, 1998.16. Heglins J. Ķirurģiskā izmeklēšana. Rīga: Zvaigzne, 1985.17. Henvika E. Māte un bērns. Rīga: Jumava, 1998.18. Helds A. Klīniskā endokrinoloģija. Rīga: SIA REVI-2, 2002.19. Hellbrige T. Pirmās 365 dienas bērna dzīvē. Rīga: Elpa, 2000.20. Inlanders Č. B., Moralesa K. Veselības grāmata ģimenei. Rīga: Avots, 2002.21. Kalniņa V. Ī. Virusoloģijas rokasgrāmata. Rīga: Nacionālais apgāds, 2003.22. Konrāde I. 2. tipa cukura diabēta terapijas principi un to pielietošana pacientu ārstēšanā un

aprūpē, mācību materiāls ģimenes ārstiem un citu specialitāšu ārstiem. Rīga: RSU, 2009.23. Konrāde I., Krūmiņa G., Ārente L. Cukura diabēta ABC. Rīga: Nacionālais apgāds, 2004.24. Konrāde I., Akermane R., Palīglīdzeklis cukura diabēta pacientu apmācībā. Rīga: McĀbols,

1999.25. Kalniņa–Priede Z. Māsas prakse, pamatota teorijā. Milvoki, Viskonsina, 1998. 26. Kalvelis A. Kardioloģija. Rīga: RSU, 1999.27. Kraca Š. R. Slimnieku kopšanas un aprūpes process. Rīga: Pētergailis, 1995. 28. Kulbergs J. Dinamiskā psihiatrija. Rīga: Jumava, 2001.29. Latvijas Nacionālā UNICEF Komisija. 10 soļi sekmīgai krūts barošanai. Rīga, 1999.30. Lazovskis I. Klīniskie simptomi un sindromi. Rīga: Nacionālais medicīnas apgāds, 2001.31. Lapiņa K. Psihosomātiskās sakarības un mūsdienu cilvēks. Rīga: Librum, 2006.32. Liepiņa A, red. Rokasgrāmata pediatrijā. — Rīga: Rīgas Starptaut. medicīnas zin. un farmāc.

centra apg., 1996.33. Liepiņa S. Gerontoloģijas psiholoģiskie aspekti. Rīga: RaKa, 1998.34. Mazuļa veidošanās mātes vēderā [tīmekļa vietne] [skatīts 2009. gada 7. maijā]. Pieeja: http://

woman.delfi .lv/webbaby/kalendar/article.php?id=1130116935. Medicīnas māsas palīgs slimnieku kopšanā. 2 d. Madona, 1994.36. Medicīniskās aprūpes rokasgrāmata. Rīga: Jumava, 2001.37. Miške I., Brutāne D. Dzīvības elementi. Rīga: Nordik, 2004. 38. Neimane L. Vitamīni un minerālvielas. Rīga: Jumava, 2001.39. Ozoliņa Nucho A., Vidnere M. Stresa menedžments: pārvarēšana un profi lakse. Rīga: Biz-

nesa Partneri, 2004.40. Pavliņa I., Rasa I. Diabētiskā pēda un diabētiskās pēdas čūla. Doctus. 2006; 1:37–40, 42–3. 41. Petermane I. Bērnu slimības: māc. metodiskais materiāls [dokuments tiešsaitē] [skatīts

2009. gada 7. maijā]. Pieeja: http://mpic.vi.gov.lv/fi les/LMK-7-Bernu%20slimibas.doc +Petermane+I.+B%C4%93rnu+slim%C4%ABbas&cd=4&hl=lv&ct=clnk&gl=lv

42. Pusaudžiem par intīmo: rokasgrāmata skolotājiem. Rīga: Izglītības un zinātnes min., 2004.43. Puškarevs I. Attīstības psiholoģija. Rīga: RaKa, 2001.44. Puškarevs I., Golubeva A. Bērna attīstība: skolotāja grāmata. Lielvārde: Lielvārds, 1999.

45. PVO; Eiropas reģ. Birojs. Mācību materiāls māsām un vecmātēm: māc. materiālu krājums māsām: māc. materiāli par māsu praksi = Learning material on nursing : LEMON. Kopen-hāgena, 1996. 1., 2., 3., 8. grām.

46. Rasa I., Pīrāgs V. 2. tipa cukura diabēta profi lakses: diagnostikas un ārstēšanas vadlīnijas. Rīga: Latvijas Diabēta asociācija; Latvijas Endokrinologu asociācija, 2007.

47. Reņģe V. Sociālā psiholoģija. Rīga: Zvaigzne ABC, 2002.48. Rubana I. M. Veselības izglītības pamati. Rīga: RaKa, 1997.49. Rubenis A. Ētika XX gadsimtā. Rīga: Zvaigzne ABC, 1996.50. Rubins A., Gūtmane R., Rubins S. u. c. Seksuāli transmisīvās slimības. Rīga: Latvijas Der-

matoveneroloģijas fonds, 2001.51. Rubins A. Ilustrēta rokasgrāmata dermatoveneroloģijā. Rīga: J. Rubīns, 1996.52. Rīgas Dzemdību nams. Perinatālās aprūpes principi mātes un bērna veselības veicināšanai

pirmsdzemdību, dzemdību un pēcdzemdību periodā: māc. metodiskais materiāls. Rīga: Na-cionālais apgāds, 2009.

53. Rozentāle B. Gripa: informatīvs izdevums. Rīga: Nacionālais apgāds, 2004.54. Seneri A. Narkotikas. Rīga: Egmont, 2000.55. Sīle V. Medicīnas ētikas pamatprincipi. Rīga: Zinātne, 1999.56. Sīlis V. Dzīves kvalitāte Latvijā: rūpes par veselību un dzīves kvalitāti. Rīga: Zinātne, 2006.57. Sosārs V., Kalniņš–Bergs D. Paliatīvā aprūpe Latvijā — attīstības stratēģija un perspektīvas.

Doctus. 2001; 1: 6–9.58. Studente A. Ģimenē aug bērns: Mazbērns, pirmsskolas bērns. Rīga: Zvaigzne, 1985.59. Suveizde R., Sosārs V., Baltkāje S. Laikus atklāt krūts vēzi var sieviete pati. Latvijas onkolo-

ģijas centrs, [b. g.].60. Šiliņa M., Dupure I. Pacientu izglītošana — māsas kompetence. Rīga: Nacionālais apgāds,

2009.61. 2. tipa cukura diabēts: vadlīnijas ģimenes ārstiem. Rīga, 2001. 62. Tirāns E. Infekcijas slimību un sindromu ārstēšana un profi lakse: rokasgrāmata. Rīga: Au-

torizd., 2002.63. Tuberkuloze: kas ir tuberkuloze. Tuberkulozes un plaušu slimību valsts aģentūra [tīmekļa

vietne] [skatīts 2009. gada 7. maijā]. Pieeja: http://www.tuberkulosis.lv64. Utkins V. Klīniskā ķirurģija. Rīga: Zvaigzne, 1992.65. Unitāns A. Cilvēka psihe. Rīga: Nacionālais apgāds, 2005. 66. Valtneris A. Bērnu un pusaudžu fi zioloģija. Rīga: Zvaigzne, 2001.67. Vasariņš P. Klīniskā dermatoveneroloģija. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999.68. Zariņš Z., Neimane L. Uztura mācība. Rīga: Rasa ABC, 1998.69. Zaļkalns J. Latvijas iedzīvotāju novecošana un ar to saistītās veselības problēmas: SVA kon-

ferences materiāls. Rīga, 2008.70. Zāģere A. Mentālo pacientu aprūpe: māc. metodiskais materiāls [dokuments tiešsaitē] [ska-

tīts 2009. gada 7. maijā]. Pieeja: http://www.lmk.edu.lv/wp-content/uploads/fi le/LMK%20kursi%20masas,%20arstu%20paligi.doc

288

71. Zirnīte G. Jaundzimušā apmbulatorā aprūpe: Sarkanā Krusta medicīnas koledžas metodis-kais materiāls. Rīga, 2009.

72. Beyers M., Dudas S. Th e clinical practice of medical — surgical nursing Boston; Toronto, 1984.

73. Beyers M., Dudas S. Māsu zinības: Aprūpe pacientiem ar veselības traucējumiem: māc. ma-teriāls. 1994.

74. Carrol–Johnson R. M., Gorman L. M., Bush N. J., editors. Psyhosocial nursing care along the cancer continium. Pitsburg: Oncology Nursing Press, 1998.

75. Clinical Practice Recommendations: 2007 [homepage on the Internet] [cited 2007 Febru-ary 2]. Available from http://www.diabetes.org/for-health-professionals-and-scientists/cpr.jsp

76. Ehnnfors M., Nordstrand K. Documentation of nursing diagnosis and patient problems in a sample of Swedish nursing records. 1995.

77. Eliopoulos Ch. Gerontological Nursing. Lippincott: Williams and Wilkins, 1997.78. Engel J. Pediatriskā novērtēšana 2. izd. Kembridžas Universitāte; Māsu skola, 1993.79. Glenister D. Patient participation in psychiatric services: a literature review and proposal for

a research strategy. J Adv Nurs. 1994 Apr; 19 (4): 802–11. 80. Health Literacy: A Prescription to End Confusion. Th e National Academies Press (NAP)

[homepage on the Internet] [cited 2007 February 2]. Available from: http://books.nap.edu/openbook.php?record_id=10883&page=194

81. Hinchliff S. M., Norman S. E., Schober J. E., editors. Nursing Practice and health care. 2nd ed. London, 1993.

82. Neuman B. Th e Neuman systems model. 4th ed. Prentice Hall, 2001.83. Nettina S. Th e lippincott manual of nursing practice. 9th ed. Lippincott: Williams & Wilkins,

2009.84. Sorrentino S. A., Gorek B. Basic skills for nursing assistants in long-term care. St. Louis:

Elsevier, 2005.85. Sorrentino S. A. Textbook for nursing assistants. 3rd ed. Chicago: Mosby, 1992.86. Stanley M., Blair K. A., Beare P. G. Gerontological Nursing: promoting successful aging with

older adults, 2004.87. Th ompson J. M., et al. Mosby's Clinical Nursing, 5th ed. St. Louis: Mosby, 2002.88. Vaughn S. Mosby's Textbook for Nursing Assistants. St. Louis: Mosby, 2007.89. Weiss B. D. 20 Common Problems in Primary Care. New York: McGraw-Hill, 1999.90. Werterberger L. Psihiatrijas rokasgrāmata. Zviedrija, 1993. 91. Whaley L., Wong D. Nursing care of children and infants. 5th ed. St. Louis: Mosby, 1996.92. Williams M. V., Parker R. M., Baker D. W., Parikh N. S., Pitkin K., Coates W. C., Nurss J. R.

Inadequate functional health literacy among patients at two public hospitals. JAMA. 1995 Dec 6; 274 (21): 1677–82.

93. Гопьберг А. П. Козин А. Н. Осмоловская Н. Н. Можно ли избежать заболиваний молочной железы. Сестренское дело. 2007:2.

94. Краткое руководство по туберкулезу для работников первичной медико-санитарной помощи. ВОЗ, 2006. [документ в интернете] [просмотрено 10 июля 2009]. Доступ: http://www.euro.who.int/document/e82858r.pdf

290 291

NEATLIEKAMĀ PALĪDZĪBA VITĀLO FUNKCIJU ATJAUNOŠANAI

NĀVES PATOLOĢISKĀ FIZIOLOĢIJA

Nāve ir dzīvībai svarīgo orgānu funkciju izbeigšanās hipoksijas dēļ. Izšķir dabīgo un priekšlai-cīgo nāvi. Miršana notiek noteiktā laika periodā, kad organismā beidz funkcionēt struktūras tādā secībā, kas ir pretēja to fi loģenētiskajam vecumam. Vispirms iet bojā jaunākās un augstāk diferen-cētās struktūras (CNS garoza, CNS zemgarozas centri). Salīdzinoši ilgi turpina funkcionēt fi loģe-nētiski senākās struktūras — saistaudi un to veidojumi. Tie turpina dzīvot pat dažas diennaktis pēc organisma nāves (mati, nagi, bārda).

Miršanas posmi:• preagonālais,• agonālais, Terminālie stāvokļi, kad organismu var atdzīvināt.• klīniskā nāve,• bioloģiskā nāve.

Preagonālais periods — raksturīgs motorisks uzbudinājums. Asinsspiediens samazinās, pulss paātrinās. Āda bāla, cianotiska. Kardiovaskulārās sistēmas traucējumu dēļ veidojas cirkulatorā hi-poksija, un audi saņem mazāk skābekļa. Audos samazinās oksidācijas procesi, un aerobo glikolīzi nomaina anaerobā glikolīze. Tās rezultātā šūnā uzkrājās skābie vielmaiņas produkti. Cirkulācijas traucējumu dēļ nieres nestrādā, un ir kavēta skābo vielmaiņas produktu izdalīšana no organisma. Plaušu funkciju traucējumi pastiprina hipoksiju un kavē gaistošo skābo produktu izdalīšanos caur plaušām. Organismā pastiprinās acidoze. Preagonālajā periodā mēģina darboties kompensācijas mehānismi:

• asinsrites centralizācija — perifērijā asinsvadi sašaurinās (āda bāla, auksta), un asinis tiek novirzītas uz dzīvībai svarīgiem orgāniem;

• elpošanas frekvence un dziļums pieaug;• mazinās enerģijas patēriņš galvas smadzeņu garozā, tāpēc pacients var būt kavēts, neat-

bild uz jautājumiem.Preagonālā stadija var ilgt vairākas diennaktis, tā ir mokoša.Agonālā stadija — klīniski raksturīga bezsamaņa. Nereti novēro krampjus, decerebrācijas rigi-

ditāti (stīvums), spontānu urināciju un defekāciju. Anaerobās glikolīzes dēļ (uzkrājas skābie pro-dukti) CNS garozā notiek kavēšana un zemgarozas centri nonāk uzbudinājuma stāvoklī. Visilgāk saglabājas iegareno smadzeņu darbība — bulbārā regulācija, kas zināmu laiku nodrošina asinsriti un elpošanu. Skābie vielmaiņas produkti no audiem un BAV pārtrauc asinsrites centralizāciju, pe-rifērijā paplašinās asinsvadi, un asinsspiediens samazinās. Vāja pildījuma pulsu var konstatēt tikai uz maģistrālajām artērijām. Elpošana mainās: hiperventilāciju nomaina agonālā jeb terminālā el-pošana — pacients veic dažas dziļas ieelpas ar atvērtu muti, piepalīdzot elpošanas muskulatūrai, un tad dažas sekundes (pat 3—4 sekundes) vispār neelpo. Šo periodu sauc par terminālo pauzi, kuras

laikā spiedienu, pulsu un radzenes refl eksu nevar noteikt. Acu zīlītes paplašinātas, jo pārtraukusi darboties parasimpātiskā nervu sistēma, kas fi loģenētiski ir jaunākā veģetatīvās nervu sistēmas daļa. Izsīkstot iegareno smadzeņu funkcijām, beidzas elpošana un sirdsdarbība.

Klīniskā nāve. Par to liecina sirdsdarbības un elpošanas izbeigšanās, visu refl eksu zudums. Klī-niskās nāves periods beidzas līdz ar neatgriezenisku pārmaiņu rašanos galvas smadzeņu garozā. Smadzeņu garoza iet bojā 3—5 minūšu laikā pēc sirdsdarbības un elpošanas apstāšanās, jo nervu sistēmā nav skābekļa un glikozes rezervju. Klīniskās nāves periodu var ietekmēt:

• apkārtējās vides temperatūra — pazeminātā temperatūrā, kad organisma prasība pēc skābekļa ir samazināta un šūnās vielmaiņa ir lēnāka, klīniskās nāves periods pagarinās (siltumā — pretēji);

• organisma vecums;• miršanas procesa ilgums — vieglāk ir atdzīvināt organismu, kurš iet bojā pēkšņi — elekt-

rošoks, strauja noasiņošana, jo smadzenēs enerģijas krājumi nav izsīkuši. Ja miršanas process bijis ilgs, piemēram, ļaundabīgi audzēji, hroniskas sirds/plaušu slimības, orga-nisms patiesībā ir miris jau pirms sirdsdarbības un elpošanas apstāšanās.

Bioloģiskā nāve iestājas reizē ar neatgriezeniskām pārmaiņām CNS garozā. Galvenie patoģenēzes faktori ir hipoksija, enerģijas resursu trūkums, acidoze. Bioloģisko nāvi raksturo:

• ķermeņa atdzišana, jo organismā nenotiek vielmaiņas procesi;• līķa stingums, kas rodas sakarā ar muskuļu koloidālo struktūru uzbriešanu skābā vidē;

līķa stingums iestājas 6—8 stundas pēc nāves, bet zūd pēc pirmās diennakts;• līķa plankumi — novēro uz ķermeņa lejupvērstajām daļām un rodas sakarā ar asins uz-

krāšanos paplašinātos asinsvados; Hb iziet no Er apkārtējos audos un izgulsnējas tajos netīri tumši sarkanu plankumu veidā; tie parādās pirmās diennakts laikā.

Nāvi klīniski konstatē pēc šādām pazīmēm:• nosaka pulsu uz abām miega artērijām,• nosaka elpošanu,• novērtē acu zīlīšu platumu.

PAMATA ATDZĪVINĀŠANAS (ABC) ALGORITMS

Tā ir shēma viskritiskāko stāvokļu novērtēšanai, dzīvības saglabāšanai un uzturēšanai. ABC shēma stājas spēkā tad, ja cietušais zaudē samaņu:

A — airway — elpceļi;B — breathing — elpošana;C — circulation — cirkulācija.2005. gada Eiropas Savienības atdzīvināšanas vadlīnijas. Lai nodrošinātu NMP un citu medicīnas iestāžu ārstniecības personu apmācību atbilstoši

2005. gada Eiropas Savienības atdzīvināšanas vadlīnijām, ir izstrādātas pieaugušo un bērnu pamata atdzīvināšanas, universālo atdzīvināšanas, tahikardiju, bradikardiju kupēšanas, aizrīšanās ārstēša-nas algoritmi (skat. 3., 4., 5., 6., 7., 8., 9., 10., 11. pielikumu).

292 293

NEATLIEKAMĀ MEDICĪNISKĀ PALĪDZĪBA SPECIFISKĀS SITUĀCIJĀS

Slīkšana.Slīkšana ir process, kad cietušā plaušās nokļūst ūdens, ir traucēta gāzu apmaiņa alveolās, bet pēc

izvilkšanas no ūdens kaut uz īsu brīdi atjaunojas dzīvības funkcijas. Noslīkšanas rezultāts ir neat-griezenisks process.

Cilvēks ūdenī var iet bojā arī citu iemeslu dēļ.• Imersijas (iegrimšanas) sindroms — pēkšņa nāve iestājas sakarā ar parasimpātiskās nervu

sistēmas pārkairinājumu (sirds ritma traucējumi).• Elpošanas apstāšanās sakarā ar balsenes spazmām ("sausā slīkšana").

Otrreizējā slīkšana — cietušajam, kurš slīcis, pēc kāda laika atjaunojas elpošanas traucējumi un attīstās sekundārā plaušu tūska.

Iemesli:• traumas,• pārgalvība, • alkohola un medikamentu lietošana,• suicīdi, slepkavības, varmācīga izturēšanās pret bērniem,• epilepsija,• hipoglikēmija.

Slīkšana saldūdenī.• Hipoosmolārā hiperhidratācija. • Hemolīze.• Kambaru fi brilācija. • Plaušu atelektāze.• Hiperosmolārā hipohidratācija. • Plaušu tūska.• Asistolija.

Rīcība negadījuma vietā:• cietušā glābšana (izvilkšana no ūdens laivā, uz plosta, ar glābšanas riņķi); • ūdenī uzsāk elpināšanu (ja iespējams);• cietušo ūdenī novieto uz dēļa; • kaklu fi ksē ar rokām.

Iespējama vemšana (aspirācijas draudi).NMP slīkušajiem:

• izvērtēšana pēc ABC algoritma, • RAN uzsākšana, • agrīna intubācija (elpinot — PEEP vārsts),• 100% skābekļa inhalācija, • i/v šķīdumu ievadīšana,• sirdsdarbības monitorings, • hipotermijas novēršana, • nogādāšana stacionārā.

Saindēšanās. Saindēšanās ir stāvoklis, ko radījusi organismā iekļuvusi indīga viela. Inde ir viela, kas, nonā-

kot organismā noteiktā daudzumā, izraisa visa organisma vai tā atsevišķu orgānu bojājumu un/vai apdraud visa organisma dzīvības uzturēšanas funkcijas. Pieaugušie visbiežāk saindējas, pārdozējot medikamentus vai iedzerot kādu indi. Nepieciešams noteikt, ar ko cietušais ir saindējies. Nepie-ciešamās ziņas dažreiz var sniegt pats cietušais, piederīgie vai klātesošie. Ziņas var iegūt, atrodot medikamentu, tā iesaiņojumu vai indes pārpalikumu. Bērni parasti saindējas nejauši, ziņkārības dēļ, neziņas.

Jebkura saindēšanās ar organismam kaitīgām vielām var nopietni apdraudēt cilvēka dzīvību. Saindēšanās smagumu nosaka ne tikai bīstamās vielas koncentrācija, bet arī tās iedarbības ilgums. Tāpēc īpaši svarīgi pēc iespējas ātrāk sniegt neatliekamo palīdzību, lai savlaicīgi izvadītu vai neitra-lizētu kaitīgo vielu.

Saindēšanās gadījumā cietušā stāvoklis parasti ir smags, neskatoties uz to, kāda kaitīgā viela to ir izraisījusi.

Indes iekļūšanas ceļi:• apēdot vai iedzerot noteiktas vielas; • ieelpojot tvaikus, dūmus, gāzes utt.; • dzīvnieka kodums vai infekcija; • speciālām indēm nokļūstot uz veselas un nebojātas ādas.

Saindēšanās pazīmes var būt visdažādākās, taču visbiežāk sastopamās ir:• slikta dūša, vemšana, caureja;• pēkšņas sāpes vēderā;• siekalošanās;• galvassāpes, reibonis;• pulsa paātrināšanās vai palēnināšanās;• uzbudinājums, miegainība, krampji;• elpošanas traucējumi; • redzes traucējumi.

Saindēšanās dēļ iestājas:• šoks, • bezsamaņa, • elpošanas apstāšanās, • sirds un asinsrites apstāšanās.

Visu pazīmju var arī nebūt. Tās ir atkarīgas no indīgās vielas ķīmiskajām īpašībām, organisma individuālajām īpatnībām, devas utt.

Jebkuras saindēšanās gadījumā pirmās neatliekamās palīdzības pamatprincipi ir:• gādāt par paša drošību; • ja iespējams, novērst saindēšanās cēloni (piemēram, tvana gāzes izplūdi); • izsaukt ātro medicīnisko palīdzību; • kontrolēt elpošanu un asinsriti; • ja nepieciešams, cīņa ar šoku;

294 295

• ja saindēts cietušā apģērbs, tas jānovelk; • kaitīgo vielu jeb indi jānogādā drošā vietā.

Saindēšanās gadījumā svarīgi, izsaucot ātro palīdzību, sniegt precīzu informāciju par:• cietušā vecumu (vai nav cietis bērns); • indes veidu un daudzumu; • indes ieņemšanas veidu; • jānosauc īpašas pazīmes, ja tādas ir; • īsi jāpastāsta par jau veiktajiem pirmās palīdzības pasākumiem.

Saindēšanās var notikt dažādos veidos:• caur gremošanas ceļiem,• caur elpceļiem, • kaitīgām vielām nonākot tieši asinsritē, • saindēšanās caur ādu.

Saindēšanās caur gremošanas ceļiem.Saindēšanās ar alkoholu ir diezgan bieži sastopama. Tai raksturīgs sākotnējs uzbudinājums, al-

kohola smaka no mutes, galvassāpes, bet smagākos gadījumos cietušais ir bāls, bezsamaņā, var būt krampji vai murgi. Šādos gadījumos cietušais ir jānogulda, jānomierina un jādod dzert 0,5—1 litru silta ūdens, lai izraisītu vemšanu. To var atkārtot līdz pat 10 reizēm. Ja cietušā stāvoklis ir smags, nekavējoties izsaukt ātro palīdzību un rīkoties pēc ABC plāna.

Ar medikamentiem bieži vien saindējas bērni, ja zāles tiek glabātas viegli pieejamās vietās. Bērni, atdarinot vecākus vai vecvecākus, spēlējoties iedzer medikamentus. Citreiz krāsainas tabletes atgā-dina konfektes, un bērni cenšas tās nogaršot. Bez tam saindēšanās ar medikamentiem var būt arī ļaunprātīga, kad tos ieņem pārāk lielā devā pašnāvības nolūkos. Par saindēšanos ar medikamentiem var liecināt cietušajam tuvumā esošas zāļu pudelītes, cietušajam bieži ir apziņas traucējumi vai citi simptomi, lai gan pirms tam viņš ir bijis vesels. Sniedzot neatliekamo palīdzību, cietušajam jāizraisa vemšana, lai pārtrauktu turpmāku medikamentu uzsūkšanos no kuņģa un zarnu trakta. Jāsavāc atrodamos medikamentus, ja nepieciešams, jārīkojas pēc ABC plāna un noteikti jāizsauc ātrā palī-dzība.

Saindēšanās ar skābēm, sārmiem, mazgāšanas līdzekļiem, benzīnu un šķīdinātājiem (acetonu) parasti notiek nejauši, kļūdas dēļ iedzerot kaitīgo vielu. Atcerieties! Ja notikusi saindēšanās ar minē-tajām vielām, nedrīkst izraisīt vemšanu, jo tā var radīt vēl smagāku barības vada un mutes dobuma bojājumu. Noteikti savākt jebkurus apkārt esošos pierādījumus, kas varētu palīdzēt noskaidrot in-des raksturu.

Saindēšanās ar indīgiem augiem un sēnēm ir otrs izplatītākais saindēšanās veids. Tai raksturīga slikta dūša, vemšana, sāpes vēderā, caureja, pat samaņas zudums un koma. Tiklīdz parādās kāda no minētajām sūdzībām pēc sēņu vai nezināmu augu ēšanas, cilvēks noteikti jānogādā slimnīcā, lai veiktu izmeklējumus. Piemēram, saindējoties ar indīgām sēnēm, bieži vien cietušie iet bojā tikai tāpēc, ka pēc palīdzības vērsušies pārāk vēlu.

Saindēšanās caur elpceļiem.Saindēšanās ar tvana gāzi visbiežāk notiek ugunsgrēku gadījumos; garāžā, ja durvis nav atvērtas,

bet mašīnas motors darbojas; kurināmā nepilnīgas sadegšanas gadījumā. Cietušie parasti sūdzas par

galvassāpēm, reiboni, sliktu dūšu vai vemšanu. Spēcīgas saindēšanās gadījumā rodas elpas trūkums, apziņas traucējumi līdz pat pilnīgai bezsamaņai. Neatliekamā palīdzība:

• nekavējoties atvērt logus un durvis, lai mazinātu tvana gāzes daudzumu; • pirms ieiešanas telpā glābējam ir jāaiztur elpa; • jāiznes cietušais ārā no bīstamās zonas;• nedrīkst lietot atklātu uguni un ieslēgt elektroierīces, lai nenotiktu eksplozija, ja nepiecie-

šams, rīkoties pēc ABC plāna; • izsaukt ātro medicīnisko palīdzību.

Saindēties ar pesticīdiem var gan caur elpceļiem, gan caur ādu. Parasti tos lieto kaitēkļu apkaro-šanai lauksaimniecībā un mājās. Ja notikusi saindēšanās, glābējam jābūt ļoti uzmanīgam, sniedzot neatliekamo palīdzību, lai neciestu pats. Nedrīkst cietušajam pieskarties ar kailām rokām, labāk cietušu neelpināt mute–mutē. Pēc iespējas ātrāk izsaukt medicīnisko palīdzību.

Čūsku kodieni. Latvijas apstākļos bīstami ir odžu kodieni, kā arī pēdējā laikā, pieaugot ievesto eksotisko čūsku skaitam, nākas saskarties arī ar to kodieniem. Jebkurā gadījumā svarīgi agrīni kon-statēt, kas ir iekodis, lai nepieciešamības gadījumā ievadītu vajadzīgo pretindes serumu. Ja iekodusi čūska, nesūciet, negrieziet, nesaldējiet brūci! Nelieciet žņaugu! Cietušo noguldiet un nodrošiniet mieru! Pēc tam nekavējoties transportēt uz slimnīcu.

Bites vai lapsenes kodieni var būt bīstami dzīvībai, ja cilvēkam ir paaugstināta jutība pret to indi jeb tā saucamā anafi laktiskā reakcija. Anafi laktiskās reakcijas gadījumā var būt pietūkums sejas, kakla rajonā, elpas trūkums, sirdsdarbības traucējumi, pat apziņas traucējumi. Šai gadījumā nekavē-joties jāizsauc ātrā palīdzība. Pēc kukaiņu koduma svarīgi izvilkt dzeloni un kodiena vietu apstrādāt ar spirtu.

Ja iekodis suns, lapsa vai cits meža dzīvnieks, nekavējoties vērsieties pēc medicīniskās palīdzības, lai saņemtu prettrakumsērgas potes un apkoptu brūces!

Pārkaršana.Pārkaršana visbiežāk notiek karstās un nevēdinātās telpās, kur ir paaugstināts gaisa mitrums

(piemēram, pirtīs, karstos cehos). Biežāk cieš cilvēki, kam ir pārmērīgs ķermeņa svars un kas slimo ar sirds slimībām. No pārkaršanas bieži cieš arī mazi bērni. Pārkaršanu veicina arī fi ziska slodze un neatbilstošs apģērbs.

Pazīmes:• galvassāpes, • karsta āda, • ātrs pulss un elpošana, • apziņas traucējumi, • slikta dūša, vemšana.

Palīdzība:• novietot cietušo guļus ar paceltu galvgali vēsā un labi vēdinātā telpā, • atģērbt, • dzesēt galvu un krūtis ar mitrām un vēsām kompresēm, • dot dzert vēsus dzērienus, • ABC, ja nepieciešams.

296 297

Apsaldējumi.Apsaldējumi ir audu bojājumi, kas rodas pazeminātas temperatūras ietekmē. Apsaldējumi var

rasties ne tikai tad, kad ārējā temperatūra ir zemāka par 0 °C, bet arī + 4 °C un pat augstākā tempe-ratūrā, it īpaši, ja aukstums iedarbojas ilgstoši. Svarīga nozīme ir arī gaisa mitrumam un apģērbam: paaugstināts gaisa mitrums, mitrs vai nepietiekams apģērbs sekmē apsaldējumu rašanos.

Nereti apsaldējumi rodas alkohola reibumā, kad ir pazemināta organisma jutība pret tempera-tūru un mazinājusies paškritika. Visbiežāk no apsaldējumiem cieš kāju un roku pirksti, seja un au-sis. Aukstuma iedarbībā asinsvadi sašaurinās, līdz ar to tiek traucēta audu asinsapgāde. Apsaldētās daļas netiek apgādātas ar asinīm, un cietušie audi iet bojā.

Veicinošie faktori: • aukstums, • mitrums, • vējš, • nepiemērots apģērbs (pārāk šauri apavi), • alkohola lietošana.

Pazīmes:• apsaldētā ķermeņa daļa ir bāla, • dedzinošas vai durstošas sāpes, • jušanas mazināšanās, • robeža starp veselo un apsaldēto ķermeņa daļu nav skaidri nosakāma.

Apsaldējumi ir bīstami, jo var rasties infekcija un audu atmiršana. Palīdzība:

• apsaldēto ķermeņa daļu ietīt sausā apģērbā; • pasargāt no jaunas aukstuma iedarbības;• nemasēt, nesildīt, nekustināt apsaldētās vietas; • dod dzert siltu un saldu dzērienu;• čūlas nepārdurt, tās nespiežot pārsiet.

Atdzišana.Atdzišana (pārsalšana) ir ķermeņa temperatūras pazemināšanās zem 35 °C. To novēro, ja cietu-

šais ilgāku laiku ir uzturējies pazeminātā temperatūrā. Visjutīgākie ir gados pavisam jauni un veci cilvēki. Ja viņi nekustīgi sēž vai guļ telpā, kur temperatūra ir zemāka par 18 °C, un ir nepietiekami apģērbti vai sasegti, viņi var 1—2 stundās pārsalt līdz nāvei.

Pazīmes:• drebuļi, • nepārvarama miegainība, vienaldzība, • lēns pulss un elpošana, • stipra ķermeņa temperatūras pazemināšanās, • roku un kāju stīvums, • bezsamaņa.

Ja ķermeņa temperatūra pazeminās zem 35 °C, apstājas sirds!Palīdzība — ir jādara viss iespējamais, lai aizkavētu tālāku siltuma zudumu:

• pārsalušo, ja iespējams, ienest telpā ar istabas temperatūru, taču nedrīkst pārkarsēt — cietušajam ir jāatsilst "no iekšpuses";

• nodrošināt pilnīgu mieru, nekustināt, nemasēt; masējot "aukstās" asinis no rokām un kājām pārvietojas uz centrālajiem orgāniem un atdzesē organismu vēl vairāk;

• pie saglabātas samaņas dod siltu un saldu dzērienu, cik var izdzert; • atkārtoti kontrolēt samaņu, elpošanu un pulsu; • ABC, ja nepieciešams.

Svarīgi:• alkohola radītā siltuma sajūta ir tikai šķietama, patiesībā alkohols darbojas pavisam

pretēji. Ķīmiskie apdegumi.Tie ir apdegumi, ko izraisa ķīmiskās vielas: skābes, sārmi, smago metālu sāļi, fosfors. Visbiežāk

šādos negadījumos cieš āda un gļotāda. Gļotādas (mutes dobuma, barības vada, kuņģa) apdegumi visbiežāk rodas mājās, aiz pārskatīša-

nas iedzerot kādu ķīmisku vielu (etiķskābi, sārmu u. c.). Pēdējā laikā ir kļuvuši biežāki gadījumi, kad cilvēki iegūst ķīmiskos apdegumus jūrmalā, sajau-

cot dzintaru ar fosforu, ko ieliek kabatā un kur tas vēlāk uzliesmo, vai turpat jūrmalā notraipoties ar kaujas vielu iprītu, kas arvien lielākā daudzumā izplūst no Baltijas jūrā nogremdētā ķīmisko ieroču arsenāla. Bojājuma smagums ir atkarīgs no šo vielu koncentrācijas un daudzuma.

Ķīmiskā apdeguma pazīmes:• pieaugošas stipras sāpes (kamēr ķīmiskā viela iedarbojas), • pārmaiņas ādā (gļotādā),• pietūkums, • asiņošana.

Daudzas ķīmiskās vielas vienlaicīgi izraisa ari saindēšanos un, iedarbojoties uz acīm, var izraisīt aklumu. Palīdzības iespējas uz vietas ir ļoti ierobežotas, jo katras vielas iedarbībai ir sava specifi ka, taču pastāv arī kopējie principi, kas jāievēro palīdzības sniedzējam: ievērojiet!

• Nekad neizraisīt vemšanu, ja ir iedzerta skābe vai sārms. Tas radīs kuņģa plīsumu.• Pie ķīmiskiem apdegumiem ļoti stipri slāpst, bet dzert var dot tikai tīru ūdeni, un ne vai-

rāk par 200 ml. • Sausu vielu, kas izraisījusi apdegumu, nopurināt. • Bojāto ādas apvidu skalot ar tekošu ūdeni. • Pārsiet ar tīru pārsēju. • Bojāto apģērbu un apavus tūlīt uzmanīgi novilkt. • Izsaukt ātro palīdzību.

Palīdzība pie acu ķīmiskiem apdegumiem.Pēdējā laikā tie sastopami bieži sakarā ar t.s. "asaru gāzes" plašo izplatību. Šī gāze parasti nekādas

paliekošas problēmas acīm nerada, taču ir jāatceras, ka īstenībā tā nemaz nav gāze, bet ļoti smalks

298 299

pulveris, kas izšauts vai iepūsts acīs no tuva attāluma, var dziļi iekļūt radzenē un izraisīt daudz prob-lēmu, galvenā no kurām ir paliekošs aklums. Tāpēc pēc asaru gāzes uzbrukuma ir jārīkojas šādi:

• cietušo noguldiet; • galvu pagrieziet uz cietušās acs pusi; • saudzējiet veselo aci; • acis neberzējiet;• skalojiet ar tekošu ūdeni 20 minūtes apmēram no 10 cm augstuma; ūdeni lejiet uz acs

iekšējo kaktiņu tā, lai tas plūstu virs acs ābola un pa ārējo kaktiņu iztecētu ārā, uzlieciet tīru pārsēju uz abām acīm;

Pilnīgi tāpat jārīkojas, ja acs (acis) apdedzinātas ar jebkuru citu ķīmisko vielu. Elpceļu ķīmisks apdegums.Visbiežāk rodas, saelpojoties kādas kodīgas vielas tvaikus. Parasti šīs vielas ir sālsskābe vai amon-

jaks (ožamais spirts). Jāatceras, ka te nav obligāti jāieelpo augstas koncentrācijas tvaiki. Pietiek ar šo vielu tvaiku esamību elpojamā gaisā, arī nelielā, pat cietušajam viegli panesamā koncentrācijā. Galvenais te būs "ekspozīcijas laiks" — cik ilgi šī viela ieelpota.

Pazīmes:• sauss nepārtraukts klepus, • elpas trūkums.

Palīdzība:• pārvietot cietušo uz vietu, kur nav apdedzinošās vielas tvaiku; • nodrošināt cietušajam svaigu gaisu; • nomierināt cietušo.

Bioloģiskie apdegumi.Pēdējā laikā kļūst arvien izplatītāki latvāņu straujās izplatības dēļ. Pat neliels kontakts ar šā auga

lapām rada visiem medicīniskajiem kritērijiem atbilstošus 2. pakāpes ķīmiskos apdegumus. Palīdzība.Apdegumi parādās tikai pēc laika, tāpēc, jo agrāk skalo cietušo vietu, vai vēl labāk — mazgā to ar

ūdeni un ziepēm, jo labāk. Pie plašiem apdegumiem obligāti apmeklēt ārstu.Elektrotraumas.Tas ir elektriskās strāvas izraisīts organisma bojājums. Elektriskās strāvas ietekmē organisma au-

dos rodas apdegumi. Pārmaiņas rodas ne tikai strāvas avota pieskaršanās vietā, bet arī dziļāk — visā strāvas ceļā. Apdegumi ir dzeltenīgi brūni vai pat melni. Iedarbojoties strāvai, bieži vien ir ļoti grūti vai pat pilnīgi neiespējami atraut roku no strāvas avota.

Strāvas iedarbībā rodas:• dažādu muskuļu grupu spēcīgs sasprindzinājums, kas var izraisīt kaulu lūzumus; • muskuļu spazmas var pārņemt visus muskuļus, ieskaitot diafragmu un starpribu musku-

ļus, tā izraisot elpošanas apstāšanos; • ilgāks kontakts izraisa arī sirdsdarbības apstāšanos un nāvi; • stiprāka strāva pat īslaicīga kontakta rezultātā var momentāni izraisīt sirdsdarbības ap-

stāšanos; • strāva, ejot caur ķermeņa audiem, rada siltumu, un rodas apdegumi.

Negadījumos liela nozīme ir ķermeņa elektriskajai pretestībai, kas ir atkarīga no daudziem ap-stākļiem: apģērba, ādas biezuma un mitruma, cilvēka kontakta ar zemi. Ādas pretestība palielinās līdz ar tās biezumu, bet mazinās, ja āda ir mitra. Jo mazāka ir ādas pretestība, jo jūtamāka un dziļāka ir strāvas iedarbība. Strāvas radītie apdegumi visvairāk izteikti kontakta vietā. Tie ir pelēcīgi, nesā-pīgi. Līdzīgas brūces var būt arī strāvas izejas vietā.

Bīstamāka ir maiņstrāva un strāva ar lielāku spriegumu. Nozīme ir arī strāvas iedarbības ilgu-mam, apkārtējai videi un organisma īpatnībām.

Lai nogalinātu zirgu, pilnīgi pietiek ar spriegumu 36 V, bet cilvēkam strāva līdz 24 V parasti dzī-vībai nav bīstama.

Sniedzot palīdzību, ir jāievēro atšķirība starp: • zemspriegumu (spriegums līdz 1000 V), • augstspriegumu (spriegums virs 1000 V).

Augstsprieguma ierīces ir apzīmētas ar brīdinājuma plāksnīti. Izslēgt šo elektrolīniju (savieno elektroapgādes uzņēmumu un transformatora staciju) var tikai specializēts dienests.

Tuvoties strāvas avotam ar spriegumu 1000 V un vairāk ir bīstami, jo var notikt tās "pārlēkšana" uz ķermeni elektriskās dzirksteles veidā. Ja nav zināms spriegums, tad labāk ir ieturēt vismaz 10 m attālumu.

Atcerieties! Līdz šim visi mēģinājumi nespeciālistam glābt cietušo, kurš atrodas augstsprieguma strāvas iedarbībā, ir beigušies ar paša glābtmēģinātāja nāvi.

Palīdzība. Vispirms cietušais ir jāatbrīvo no strāvas iedarbības. To var izdarīt, izslēdzot strāvu ar slēdžiem,

izskrūvējot drošinātājus u. tml. Ja to nevar izdarīt, tad jāmēģina cietušo izvilkt no bīstamās zonas ar elektrību nevadošiem priekšmetiem (gumiju, sausu koku u. tml.). Tālākā rīcība ir atkarīga no cietušā stāvokļa.

• Ja cietušais ir bezsamaņā, pirmais uzdevums ir novērtēt elpošanu un asinsriti. • Ja nepieciešams, sākt mākslīgo elpināšanu un netiešo sirds masāžu. Pareizi izdarīta atdzī-

vināšana elektrotraumas gadījumā ir ļoti efektīva.• Apdeguma brūcēm uzlikt tīru pārsēju. • Izsaukt ātro palīdzību.

Zibens trauma.Pazīmes:

• bīstami sirdsdarbības ritma traucējumi, • izteikti apziņas traucējumi.

Palīdzība:• ātri evakuēt cietušo no negadījuma vietas, • ABC, ja nepieciešams, • izsaukt ātro palīdzību, • pārsiet brūces.

Svarīgi: sekojot nespeciālistu ieteikumiem, nekādā gadījumā nedrīkst no zibens cietušo apbērt ar zemi.

300 301

RĪCĪBAS PASĀKUMI DZĪVĪBAI BĪSTAMU SITUĀCIJU GADĪJUMOS

• Krampji.Palīdzība.Lēkmei sākoties, pasargāt no iespējamajām traumām. Lēkmes laikā slimnieku nefi ksēt, nemēģināt atvērt sakostos zobus, pasargāt galvu, neko nelikt

mutē, izsaukt NMP.Tikai pēc lēkmes tīrīt muti; ABC, ja nepieciešams.• Sāpes krūtīs vai elpas trūkums.Palīdzība:

- nodrošināt mieru un svaigu gaisu;- palīdzēt pacientam ieņemt visērtāko ķermeņa stāvokli;- palīdzēt pacientam ieņemt viņam pašam jau zināmās zāles;- ABC, ja nepieciešams;- izsaukt NMP.

• Sāpes vēderā.Palīdzība:

- nedot ēst, nedot dzert;- nedot pretsāpju medikamentus, nesildīt;- palīdzēt pacientam ieņemt visērtāko ķermeņa stāvokli;- izsaukt NMP.

• Cukura diabēts.Cukura līmeņa pazemināšanās asinīs var izraisīt dzīvībai bīstamu stāvokli. Apziniet cukura dia-

bēta pacientus savu paziņu vidū! Palīdzība:

- ja pacients sāk justies slikti — dot cukuru saturošus dzērienus vai ēdienus (Cukura aiz-vietotāji neder!);

- izsaukt NMP;- ja pacients zaudē samaņu — ABC.

• Šoks. Šoks ir nepietiekama skābekļa apgāde dzīvībai svarīgajos orgānos, kas noved pie to bojājuma.

Katrs nelaimes gadījums var izraisīt šoku. To var izraisīt asins zudums, sāpes.Pazīmes:

- bāla, ar aukstiem sviedriem klāta āda; - apziņas traucējumi; - ātrs, vāji sataustāms pulss; - paātrināta elpošana.

Katrs šoks var izraisīt cietušā nāvi. Neļaut šokam attīstīties!Palīdzība:

- novērst vai ierobežot šoka cēloni (apturēt asiņošanu, papildus neradīt sāpes); - atstāt vai novietot cietušo guļus;

- izsaukt NMP; - neļaut cietušajam atdzist; - aprūpēt, nomierināt cietušo.

• Amputācijas.Palīdzība:

- apturēt asiņošanu (cieši nosaitēt brūci, žņaugs — galējs līdzeklis dzīvībai bīstamas asiņo-šanas apturēšanai);

- šoka profi lakse;- ABC, ja nepieciešams;- izsaukt NMP;- rūpēties par amputēto locekļa daļu (nemazgāt to, bet ietīt tīrā materiālā, ielikt plastikāta

maisiņā, kuram apkārt ir otrs maisiņš ar ledu un aukstu ūdeni vai ievietot ledusskapja "siltākajā" daļā);

- neļaut amputētajai locekļa daļai sasalt.• Izsists zobs.Palīdzība:

- zobu var saglabāt, turot to remdenā pienā;- steidzami nepieciešama stomatologa konsultācija.

• Dzīvnieku kostas brūces.Bīstami! Potenciālas trakumsērgas briesmas.Palīdzība:

- ja brūce neliela, nav dzīvībai bīstamas asiņošanas, — mazgāt ar ziepēm un ūdeni;- pārsiet brūci;- nekavējoties nogādāt cietušo medicīnas iestādē, kur var izdarīt potēšanu pret trakum-

sērgu.• Čūskas kodums.Palīdzība:

- vienmēr izsaukt NMP;- nelikt žņaugu vai pārsējus, nesūkt indi ar muti, negriezt, nepiededzināt;- censties nekustināt sakosto ekstremitāti.

• Insektu kodumi mutes dobumā.Bīstami! Iespējama elpceļu nosprostošanās un smakšana tūskas dēļ.Palīdzība:

- nekavējoties izsaukt NMP;- dot sūkāt ledu vai maziem malkiem dzert aukstu dzeramo ūdeni;- dzesēt kaklu no ārpuses.

• Piesūkusies ērce. Palīdzība:

- pēc iespējas ātrāk izvilkt ērci;- ērces izvilkšanai izmantot diega cilpu vai speciālu ērču pinceti;- nesaspiest ērci;

302 303

- mazgāt rokas pēc kontakta ar ērci;- ja neizdodas izvilkt ērci, meklēt mediķu palīdzību;- ērces izvilkšanai neizmantot nekādas vielas.

• Traumas.Ja ir asiņojošas brūces, izmantot tikai sausus, vēlams sterilus pārsējus, nelietot ziedes, pūderus,

dezinfekcijas līdzekļus.Roku un kāju traumas:

- sasitumi,- sastiepumi,- izmežģījumi,- lūzumi.

Pazīmes:- sāpes,- deformācija,- nespēja kustināt locekli,- pietūkums.

Necensties atšķirt dažādos traumu veidus! Vienmēr pieļaut, ka trauma var būt lūzums!Palīdzība.

- Ja traumēts augšdelms vai kāja — nekustināt, nepārvietot, izsaukt NMP.- Ja traumēts apakšdelms — fi ksēt roku ar diviem trīsstūrveida lakatiņiem un cietušo var

transportēt, saglabāt traumas radīto deformāciju.Mugurkaula traumas.Ja nelaimes gadījumu izraisījis kritiens no augstuma, lēciens ūdenī, ceļu satiksmes negadījums,

cietušajam uzkritis liels smagums, tad pieļauj, ka cietušajam var būt traumēts mugurkauls. Palīdzība:

- nekustināt, nepārvietot;- pārvietot tikai tad, ja draud briesmas dzīvībai;- pārvietojot saudzēt mugurkaulu;- vienmēr izsaukt NMP.

Vēdera traumas.Palīdzība:

- necensties ievietot izkritušos orgānus atpakaļ vēderā;- pārsiet ar sterilu pārsēju;- nedot ēst, nedot dzert, nedot medikamentus;- novietot guļus ar valnīti zem ceļiem, vai saglabāt cietušā saudzējošo pozu;- vienmēr izsaukt NMP.

Slēgtas krūškurvja traumas.Palīdzība:

- novietot pussēdus stāvoklī vai noguldīt slīpi uz bojātās krūškurvja puses;- izsaukt NMP.

Galvas traumas.Ir dzīvībai bīstamas. Palīdzība:

- novietot cietušo pusguļus;- vienmēr izsaukt NMP;- ja cietušais vemj, pagriezt uz sāniem;- ABC, ja nepieciešams.

• Rīcība autoavārijas vietā.1. Ieraugot autoavāriju, novērtēt situāciju un, neapdraudot sevi, sākt glābšanas darbus:

- apstādināt savu automobili drošā attālumā no negadījuma vietas;- ieslēgt sava automobiļa avārijas gaismas signalizāciju;- paņemt automobiļa aptieciņu, avārijas zīmi;- novietot avārijas zīmi nepieciešamajā attālumā no negadījuma vietas;- censties iekļūt avarējušā automobiļa salonā (izslēgt aizdedzi, bet atslēgu neizņemt, cen-

sties nofi ksēt automobili).2. Izvērtēt situāciju un cietušā stāvokli:

- atvērušies gaisa spilveni nav bīstami;- uzmanīties, ja spilveni nav atvērušies;- atstāt cietušo automobiļa salonā, izņemot gadījumus, ja ir briesmas dzīvībai, ja cietušais

ir bezsamaņā, ja ir stipra asiņošana, ko nevar apturēt transportlīdzeklī.3. Saudzīgi izvilkt cietušo ar "pērtiķa tvērienu".4. Sniegt nepieciešamo palīdzību.5. Ja notikusi motocikla avārija, aizsargķiveri noņem ļoti uzmanīgi, saudzējot cietušā kaklu, tikai

gadījumos, ja ir bezsamaņa, ir asiņošana no ķiveres apakšas, ir vemšana, cietušais grib to noņemt.Kā rīkoties?1. Saglabāt mieru.2. Novērtēt situāciju, esošās un draudošās briesmas.3. Rīkoties ātri, droši, bet mērķtiecīgi.4. Nebaidīties no kļūdām.5. Sargāt pašam sevi.• "Glābšanas ķēdītes" pamatprincipi.Katra ķēde ir tikai tik stipra, cik stiprs ir vājākais ķēdes posms. "Glābšanas ķēdīte" sastāv no pie-

ciem posmiem.- Tūlītējie pasākumi.- Palīdzības izsaukšana.- Cietušā aprūpe.- Neatliekamā medicīniskā palīdzība (NMP).- Slimnīca.

Tūlītējie pasākumi jāveic pirms palīdzības izsaukšanas, lai saglabātu cietušā vai saslimušā dzīvību: - briesmu avota novēršana — noslēdz gāzi, nodzēš liesmu, atslēdz elektrību; - uzstāda brīdinājuma zīmes;- dzīvības glābšanas pasākumi — asiņošanas apturēšana, elpināšana, masāža.

304 305

Palīdzības izsaukšana: - saukt pēc apkārtējo palīdzības;- NMP lai izsauc citi.

Kā izsaukt NMP? - censties izmantot stacionāru tālruni, zvanīt 03;- izmantojot mobilo tālruni, zvanīt 112;

3) palīdzību var izsaukt arī garāmbraucoši autovadītāji.Ziņot:

- kur noticis,- kas noticis,- cik cietušo vai slimo,- nepārtraukt sarunu, pirms to nav izdarījis dispečers.

Atgriezties pie cietušā un turpināt sniegt palīdzību līdz NMP ierašanās brīdim.Cietušā aprūpe: pirmā palīdzība līdz NMP ierašanās brīdim.Tavs uzdevums — darboties pirmo 3, retos izņēmuma gadījumos, pirmo 4 posmu ietvaros.• Svešķermeņi.Elpceļos.Bīstami — iespējama smakšana! Palīdzība. Ja cietušais svešķermeni pats nespēj atklepot, tad palīdzēt viņam:

• noliekt cietušā ķermeņa augšdaļu, uzsist 5 reizes starp lāpstiņām;• lietot Heimliha paņēmienu;• izsaukt NMP.

Brūcē.Palīdzība:

- neizvilkt svešķermeni,- vaļīgi pārsiet brūci kopā ar to,- nepieļaut svešķermeņa iespiešanu brūcē.

Dzīvībai bīstamas asiņošanas apturēšanai izmantot žņaugu, bet ne spiedošu pārsēju!Acīs. Palīdzība. Ja svešķermenis ir iedūries acī:

- neizvilkt to, - uzlikt pārsēju abām acīm,- izsaukt NMP.

Ausīs.Palīdzība. Ja auss ejā ir iekļuvis kukainis, tad noslīcināt to, iepilinot ausī eļļu vai ūdeni.• Dzīvībai bīstama asiņošana.Pazīmes: asinis tek ar straumi vai strūklu, redzams daudz asiņu un ir asiņainas drēbes.Palīdzība.Ja brūce ir rokā vai kājā:

- uzvilkt rokās vienreizlietojamos gumijas cimdus vai cita necaurlaidīga materiāla izstrādā-jumu (piemēram, plastikāta maisiņu);

- aizspiest brūci ar pirkstu, plaukstu, dūri, izmantojot marles kompresi vai tīru auduma gabalu;

- novietot cietušo guļus un pacelt ekstremitāti uz augšu;- uzlikt spiedošu pārsēju;- pārliecināties, vai asiņošana neturpinās; ja tā turpinās, papildināt spiedošā pārsēja konst-

rukciju ar vēl vienu spiedošu priekšmetu;- izsaukt NMP.

Ja brūce ir ķermenī, kaklā, galvā: - uzvilkt rokās vienreizlietojamos gumijas cimdus vai cita necaurlaidīga materiāla izstrādā-

jumu (piemēram, plastikāta maisiņu);- aizspiest brūci ar pirkstu, plaukstu, dūri un turēt līdz ĀP atbraukšanai;- ja iespējams, brūces nospiešanai izmantot marli vai tīru audumu;- noguldīt cietušo guļus vai pozā ar asiņojošo vietu uz augšu;- izsaukt NMP.

Atcerieties: žņaugs ir galējs līdzeklis! To lieto tikai tad, ja dzīvībai bīstamu asiņošanu nav izdevies apturēt ar citām metodēm.

• Daudz cietušo vienlaicīgi.Saglabāt mieru! Glābjot citus, neriskēt!Staigājošos cietušos sapulcināt atsevišķi.1. Apskatīt tos, kas nekliedz (iespējama bezsamaņa).2. Apskatīt tos, kas asiņo (dzīvībai bīstama asiņošana).3. Atrast un organizēt palīgus.4. Sniegt pirmo palīdzību.5. Izsaukt NMP.6. Neatļaut cietušajiem atdzist.7. Nomierināt visus, neļaut izcelties panikai.• Glābēja drošība.1. Nebaidieties sniegt palīdzību!2. Esiet piesardzīgs!3. Atcerieties, ka cietušais var būt inficēts ar dažādām infekcijas slimībām (AIDS, vīrus -

hepatīts u. c.)!4. Elpinot lietojiet masku!5. Pārsienot lietojiet cimdus!

KOPSAVILKUMS

Pirmā palīdzība nelaimes gadījumos un pieaugušo pamata atdzīvināšanas algoritms ir darbī-bas, kas ir jāzina jebkuram cilvēkam. Šī zināšanas un prasmes it īpaši ir svarīgas māsām, kas strādā primārajā aprūpē, jo pārsvarā gadījumos blakus nav kolēģu, kam lūgt palīdzību vai padomu, un arī mājas apstākļos ne vienmēr ir nepieciešamie medicīniskie materiāli un aprīkojums, kas nepie-

307

ciešams palīdzības sniegšanai, līdz ar to ir jāsniedz kvalitatīva palīdzība ar tiem resursiem, kas ir pieejami tobrīd.

Kontroljautājumi1. Kāds ir pieaugušo pamata atdzīvināšanas (ABC) algoritms? 2. Kāda ir rīcība, ja pacients sūdzas par sāpēm vēderā?3. Kādi ir "Glābšanas ķēdītes" pamatprincipi?4. Kāda ir rīcība dzīvībai bīstamas asiņošanas gadījumā?5. Kas jāatceras, lai nodrošinātu glābēja drošību?

Literatūra1. Eiropas Atdzīvināšanas padome. Atdzīvināšana: jaunās pieaugušo un bērnu atdzīvināšanas

vadlīnijas. 2005. 2. Jakubaņeca Dz. Šoks. Rīga: Nacionālais apgāds, 2004.3. Keris V. Visjaunākais par galvas traumām. Doctus. 1999; 3: 12–3.4. Krieviņš D., red. Neatliekamā medicīniskā palīdzība: atdzīvināšana. Rīga: Neatliekamās me-

dicīniskās palīdzības centrs, 2004.5. Krieviņš D., red. Neatliekamā medicīniskā palīdzība: traumas. Rīga: Neatliekamās medicī-

niskās palīdzības centrs, 2001.6. Vanags I. Anafi lakse, lateksa alerģija, anafi laktiskais šoks. Latvijas Ārsts. 2003; 4: 17–21.

APRŪPES TEORIJA UN PRAKSE

MĀSU PRAKSES FILOZOFIJA

Māsu prakses fi lozofi ja ietver vispārēju izpratni par māsu praksi un tās saturu, darbības princi-piem un ētiskajiem elementiem. Filozofi ja (no grieķu — gudrības mīlestība) ir cilvēka garīgās dar-bības forma, kurā atspoguļojas pasaules kopuma jautājumi, cilvēka vieta pasaulē, cilvēka savstarpējā mijiedarbība ar pasauli. No fi lozofi jas mēs aizgūstam domāšanas veidus (piemēram, likumus, kas ir parādību savstarpējās saiknes), fi lozofi jas kategorijas (iemesli, būtība), bez kurām nevar iztikt neviena zinātnes nozare.

Filozofi sko pārdomu nepieciešamību diktēja māsu profesijas attīstība. Arvien biežāk, raksturojot māsu praksi, radās jauni jēdzieni un termini. Tie prasīja paskaidrojumus, precizējumus un galare-zultātā jaunus spriedumus par māsu prakses būtību.

Balstoties uz starptautisko vienošanos, par māsu prakses fi lozofi sko ietvaru tiek defi nēti šādi jēdzieni:

• indivīds (pacients),• māsu prakse,• vide,• veselība/slimība.

Šos jēdzienus laika gaitā māsu prakses pētnieki defi nējuši, lai veidotu vienotu izpratni par māsu prakses fenomenu. Teorētiskās un fi lozofi skās idejas un jēdzienu apraksti atšķirīgu autoru darbos ir aprakstīti ar ideju līdzībām. Dažādu autoru teorētiskie pētījumi ir sagrupējami pēc to kopīgajām tēmām un jēdzieniskā satura. Neskatoties uz to, ka dažādi autori piedāvā vienādas konceptuālās fi -lozofi skās idejas par aprūpes būtību, jēdzieni un defi nīcijas ir atšķirīgas. Teorētiķu aprakstos sastop skaidrojumus, kas norāda, ka indivīds ir sistēmas kopums (B. Neimane, D. E. Džonsone) vai arī indivīds tiek raksturots kā līdzsvarots veselums (D. Orema).

Veselības jēdzienu teoriju autori bieži sasaista ar veseluma izpratni, jo veselumu nevar sadalīt, tas ir kopums. Katrs indivīds ir sistēma ar bioloģiskajiem, psiholoģiskajiem un sociālajiem kom-ponentiem. Zaudējot kaut daļu no šā kopuma, indivīds zaudē veselumu. Veselība un veselums au-toru darbos bieži dublējas vai arī skaidro vienu un to pašu parādību. Konceptuālie modeļi slimību raksturo kā homeostāzes pārmaiņas, kam seko indivīda līdzsvara un pielāgošanās grūtības. Tāpat autoru darbos veselības jēdziens tiek identifi cēts ar slimnieku aprūpes mērķi. F. Naitingeila apgalvo, ka "veselībai un slimnieku kopšanai ir tie paši noteikumi", raksturojot veselību kā kārtības stāvokli. Mūsdienu aprūpes teorijas apraksti atsaucas uz šiem senajiem pieņēmumiem. Citi autori veselības jēdzienu apraksta kā slimības neesamību. Uzskatot, ka veselība pastāv neatkarīgi no slimības, tas ir dinamisks process, kas ar laiku mainās un var dažādi izpausties atkarībā no dzīves apstākļiem. Daži autori uzskata veselību kā mijiedarbības procesu ar apkārtējo vidi. Piemēram, M. E. Levine (1967) teorijā nelieto veselības un slimības jēdzienu skaidrojumu, bet izmanto "veseluma saglabāšanas" defi nīciju, kas rosina māsu praksē uz konkrētu darbību un aplūko indivīdu kā veselumu.

308 309

Sabiedrības un vides jēdzieni pacientu aprūpes teorijās ir viens no centrālajiem aprakstiem, lai gan dažos pētījumos šis jēdziens nav formulēts. Vairāki pacientu aprūpes modeļi ietver ideju par sa-biedrību vai kultūru un uztver to kā būtisku, savstarpēji ietekmējošu spēku. F. Naitingeilas publikā-cijās vide ir noteicošai jēdziens, kas formulē pacientu aprūpi. F. Naitingeila uzskatīja, ka svarīgākais uzdevums slimnieku aprūpē ir mainīt fi zisko vidi, lai atveseļošanās procesa laikā indivīds uzturētos vislabākajos iespējamajos apstākļos. Vairāki fi lozofi skie modeļi noliedz vides nozīmi vai arī ietver to sabiedrības jēdzienā. Mūsdienu publikācijās sastop vispārpieņemtu vides raksturojumu — tā ir cilvēka dzīvi un darbību visaptveroša vide, kurā indivīds saskaras ar psiholoģiskajiem, sociālajiem, reliģiskajiem, kultūras un fi zioloģiskajiem faktoriem. Tomēr tāds vispārpieņemts defi nējums neat-spoguļo atšķirīgu autoru viedokļus.

Autori katrā no teorijām apraksta un skaidro pacienta aprūpes darba saturu un mērķus. Izvērtē-jot māsu prakses teorijas un fi lozofi skos atzinumus, vairumā darbu ir uzsvērta sadarbības un mijie-darbības principu ievērošana. Kā rezultātā māsu praksi raksturo kā medicīniskās prakses daļu, kuru realizē medicīnas māsa, kā zinātni un mākslu, kura ir vērsta uz esošo un potenciālo veselības prob-lēmu risināšanu mainīgajos apkārtējās vides apstākļos. Būtiski ir pieminēt, ka māsu prakses fi lozo-fi jas pamatprincips ir pietāte pret dzīvību, cilvēka tiesību ievērošanas principi. Šie principi nosaka māsas atbildību pret sabiedrību un indivīdu, tāpat arī sabiedrības atbildību pret māsu. Māsu prakses fi lozofi ja ir pamats māsu profesionālajai darbībai. Pieņemot fi lozofi jas pamatprincipus, māsa uz-ņemas ētisku atbildību — runāt patiesību, darīt labu, būt uzticīgai, cienīt citu tiesības, pildīt pienā-kumu, pildīt solījumus. Saskaņā ar māsu prakses fi lozofi ju un atšķirīgu teorētiķu apgalvojumu māsa tiecas ar savu darbību sasniegt ētiskas vērtības, t. i., profesionalitāti, veselību, neatkarību, cieņu, aprūpi, vides veselību. Māsu prakses fi lozofi ja nosaka arī māsas individuālās rakstura īpašības, kādai jābūt labai medicīnas māsai — labdarei, nosakot, ka viņa dara labu, zinošai, prasmīgai un līdzjūtīgai. Māsu praksē ētikas kodekss nosaka māsu prakses uzvedības standartus.

APRŪPES TEORIJAS

Pacientu aprūpē nemainīgi saglabājas māsu profesijas fi lozofi skais skaidrojums un praktiskā holistiskā pieeja. Profesijas attīstības sākotnē primārā uzmanība tika veltīta fi ziskam ķermenim tā funkciju saglabāšanai, veicot novērošanu un faktu pierakstīšanu, veicinot aprūpes darbības un uz-skatot aprūpi kā mākslas sastāvdaļu. Nepārtraukta slimnieku kopšanas zināšanu attīstīšana atbalsta pētījumus māsu praksē. 21. gadsimtā straujā tehnoloģijas un sabiedrības zinību attīstība veicina holistiskas pieejas pārņemšanu pacientu aprūpē un visdažādāko mācību metožu pielietošanu.

Pirms modernās pacientu aprūpes aizsākumiem pacientu aprūpe pastāvēja visdažādākās formās. Aprūpes veicēji bija dažādu sabiedrības slāņu un grupu pārstāvji, sabiedriskā iekārta noteica, kam šīs funkcijas tika deleģētas. Slimnieku kopšana vienmēr ir bijusi saistīta ar rūpēm par vārgajiem, ievainotajiem, garā vājajiem un nelaimīgajiem, un šī loma biežāk tika piešķirta sievietēm. Dažā-dās sabiedriskajās iekārtās šo lomu veikušas dažādas personas — dziednieki, zāļu sievas, vecmātes, šamaņi un citi tautas pārstāvji. Slimības izcelsmes skaidrojumi pamatā tika defi nēti kā izrietoši no

gara pasaules, tāpēc ārstēšanā tika izmantoti dažādi rituāli, amuleti, lūgšanas, lai aizgaiņātu ļauno un lūgtu labo. Jau izsenis ārstēšanā un aprūpē tika izmantoti augi, to uzlējumi. Šīs empīriskās zinā-šanas tika nodotas no paaudzes paaudzei. Pieaugot zinātnisko teoriju popularitātei, mainījās uzskati par slimības izraisītājiem, nonākot pie secinājuma, ka tām ir dabīgi iemesli. Mainoties izpratnei par slimības būtību, mainījās aprūpētāju misija. Spilgts pierādījums vēstures skatījumā ir reliģiskie ordeņi, kuri nodrošināja slimo aprūpi ar tālaika modernām aprūpes un ārstēšanas metodēm. Pie slimo aprūpētāju kārtas tika pieskaitīti arī tie sabiedrības locekļi, kuri slimo kopšanu veica ģimenē, kuriem bija pārmantotas zināšanas par slimo aprūpi.

Neskatoties uz to, ka slimo kopšana bija sabiedrībā atbalstīta un izprasta nodarbe, tomēr tikai ar F. Naitingeilas izvirzīto standartu slimnieku kopšana tika atzīta kā profesija, kurai nepieciešamas īpašas zināšanas, izglītība un personīgās īpašības. Viņas ieguldītais darbs, zinātniskie raksti pārvei-doja uzskatus par slimo kopšanu. Tādējādi slimo kopšana no F. Naitingeilas darbības sākuma tiek uzskatīta par profesiju.

F. Naitingeila ar pārliecību runāja par slimnieku kopšanas profesionālo atšķirību no medicī-nas, uzsverot, ka tā ir sfēra, kas sniedz nozīmīgu ieguldījumu visai sabiedrībai (1869). Paziņojot, ka slimnieku kopšanas ideja ir atšķirīga no medicīnas idejas, F. Naitingeila aizstāvēja viedokli, ka tās zināšanas, kas tiek attīstītas un izmantotas slimnieku kopšanā, jāatdala no medicīnas zināšanām. Medicīna, pēc viņas viedokļa, koncentrējās uz pacientu ķirurģisku un farmaceitisku "ārstēšanu", un šī tradīcija spēcīgi balstās uz empīriskajām zinātnēm.

Atbalstot koncepciju par slimnieku aprūpi indivīda atveseļošanās procesā, viņa pievērsās slim-nieku aprūpētāju sagatavošanai un konkrētu zināšanu apkopošanai. Divdesmitā gadsimta piecdes-mitajos un sešdesmitajos gados nostiprinājās idejas, ka slimnieku kopšana balstīta zinātnē. Slim-nieku kopšana, kurā tika uzsvērtas tehniskās prasmes, pienākuma apziņa un tikumiskās īpašības, nomainīja perspektīva, kas vērsta uz zinātnisku un praktisku slimnieku aprūpi.

Uztvert slimnieku aprūpi kā zinātni veicināja māsu iesaistīšanās abos pasaules karos, kuri ri-sinājās divdesmitā gadsimtā. Kari radīja tādus sociālus apstākļus, kuri mainīja sieviešu un māsu lomu sadalījumā sabiedrībā. Vīriešu prombūtne kara laukos sniedza sievietēm brīvu izvēli bez dažā-diem ierobežojumiem veikt izvēlētus pienākumus saskaņā ar pašu prioritātēm un vēlmēm. Tas bija posms, kurā sievietes pievērsās kvalifi cētam vai mazāk kvalifi cētam darbam. Meklējot zinātniskus skaidrojumus pacientu aprūpei, tika piemeklēti plašāki jēdzieni, un aprūpi vairs neraksturoja kā specifi sku procedūru veikšanu un tehnisku prasmju izpildi, aklu pakļaušanos pienākumam ar ti-kumu apvienojumu.

Nozīmīgs solis māsu praksē bija zinātnisko atziņu akcepts, pieņemot, ka tās ir neapstrīdamu zi-nāšanu avots. Sabiedriskie procesi un karadarbība gan Pirmā pasaules kara laikā, gan Otrā pasaules kara laikā nesa ne tikai zaudējumus, bet arī strauji attīstīja māsu praksi. Tā bija iespēja papildināt zi-nāšanas prakses ārkārtas situācijās. Vēlāk tika radītas skolas un institūcijas, lai šīs zināšanas nodotu tālāk. Piecdesmitajos gados zināšanas tiek apkopotas pirmajos pētījumu žurnālos, pieejamas kļūst pirmās teorijas par slimnieku kopšanas mākslu. Septiņdesmitajos gados izvēršas publiskas debates par slimnieku kopšanas idejām un ar kopšanas tradīcijām saistītām metodēm (skat. 18. tab.).

310 311

18. tabula. Aprūpes teoriju attīstības vēsture.Līdz

1955. gadamTeorētiskie apraksti par pacienta aprūpi, kas pamatoti ar F. Naitingeilas uzskatiem

Florense Naitingeila apraksta māsu praksi un vides nozīmi aprūpes darbā

1860

1955—1960 Jaunu teoriju attīstība. Vajadzību teoriju apraksti

Hildegarde E. Peplaua. Māsa sadarbības procesā. Pacients un viņa vajadzības

1952

Fajē Abdela. Pacientam tuvināta aprūpe

1960

1961—1965 Teorijas kā aprūpes kritērijs māsu praksē. Holisma un humānisma ideju popularizēšana

Ida Džīna Orlando.Pacienta un māsas saskarsme

1961

Ernestīne Viedenbaha.Māsu prakse, fi lozofi ja un māksla

1964

1966—1970 Praktisko teoriju apraksti. Reāli zinātniski mērķi

Virdžīnija Hendersone.14 vajadzību nodrošinājums

1966

Mira Estrīna Levina.Četri aprūpes principi.

1967

1971—1975 Teoriju struktūras izveide Doroteja Orema. Pacienta pašaprūpes modelis

1971

Salista Roja. Adaptācijas modelis

1974

1976—1980 Pārdomu un spriedumu laiks, zinātnisku atziņu apkopojums

Džozefīne Patersone.Humānisma idejas

1976

Madelīne Leiningere.Starpkulturālā aprūpe

1977

Betija Neimane.Sistēmas modelis

1979

1981—1985 Teoriju atjaunošana un jēdzienu saskaņošana

Rozmarija R. Parsa.Cilvēks–dzīve–veselība

1981

1986.—1990 Alternatīvu fi lozofi sko pieņēmumu apraksti. Teorētisko un praktisko darbu publikācijas, analīze, sintēze māsu prakses teoriju attīstīšana

Publicētas vairākas monogrāfi jas, zinātniskie raksti, atziņas par teoriju attīstību un lietojumu

Teorijas ietvēra plašas zināšanas, un jau divdesmitā gadsimta otrajā pusē dominēja trīs galvenie virzieni, kas balstīti uz zinātniski empīrisko metodi. Tās bija teorijas, kas aizgūtas no citu zinātņu nozarēm, izvēlētu fi lozofi ju un teoriju attīstīšana pamatota ar slimnieku aprūpi un prakses sasaisti ar teoriju.

Slimnieku aprūpes zināšanu papildināšanai labs pamats bija citu nozaru teorijas. Praksē šķie-tami neatrisināmās aprūpes problēmas bija iespējams izskaidro ar šīm teorijām. Tā, piemēram, ga-rīgi slima pacienta uzturēšanās klīnikā un pielāgošanās apstākļiem tika skaidrota no adaptācijas teoriju viedokļa, vai arī bērna aprūpē kā svarīgs elements izmantota atbalsta, mīlestības un pieķer-

šanās saiknes saglabāšanas teorija. Aizgūtās teorijas ne vienmēr ņēma vērā tos nozīmīgos faktorus, ar kuriem sastopas māsu praksē un pacientu aprūpē. Piemēram, veicot pacienta izglītošanu veselī-bas uzturēšanas jautājumos, pedagoģijā pielietotās mācīšanās teorijas neparedz pārmaiņas mācību procesā, ņemot vērā pacienta mainīgo veselības situāciju. Aizgūtās teorijas ir nozīmīgas, tomēr savu derīgumu tās var apliecināt tikai praksē.

Daudzi agrīnie slimnieku kopšanas modeļi ir idealizēti; tie vairāk sniedz informāciju, kā vaja-dzētu darīt, bet neaplūko tiešo praksi. Konceptuālie modeļi un fi lozofi skie atzinumi tika izmantoti kā pamats mācību procesā un norādījumiem praksei. Tie apkopoja aprakstus par slimnieku aprūpes procesu. Aprūpes process savā ziņā ir līdzīgs pētījuma risināšanas procesam, uztverot pacientu ap-rūpi kā apzinātu kritiskās domāšanas sistēmu. Sākotnēji aprūpes procesā tika izmantots medicīnis-kais modelis, kurā māsa darbojās kā ārsta palīdze un slimnieka aprūpe balstījās uz novērojumiem. Bieži aprūpes darbā tika izmantoti nepārbaudīti norādījumi un principi, kas neveicināja atgrieze-nisku problēmu risināšanu. Jaunajā slimnieku aprūpes pieejā tika uzsvērta pastiprināta slimnieku iztaujāšana un novērošana, aprūpes diagnozes noteikšana izrietēja no slimnieka aprūpes vajadzī-bām. Kopumā tas atvirzīja slimnieku aprūpi no medicīnas teorētiskā modeļa.

Īpaši nozīmīgas teorijas veidojās septiņdesmitajos gados, kad praktiskais teorijas pielietojums tiek uzskatīts kā nopietns skaidrojums māsu praksei. Šādas teorijas aprakstīja tos sociālos mērķus un uzdevumus, kam slimnieku kopšana kalpo; detalizēti izskaidroja, kā rīkojas māsas, lai īstenotu šos mērķus, un defi nēja parametrus un apstākļus, kas var ietekmēt slimības un veselības procesus. Tādi teoriju autori kā Kalista Roja, Doroteja Orema, Virdžīnija Hendersone, Hildegrande Peplaua pievērsās slimības un veselības aprakstiem, ieskicējot māsas darbību cilvēka veselības atgūšanas procesā. Teorētiskie apraksti sniedza skaidrojumu par aprūpes funkciju pielietojumu praksē, lai no-drošinātu pacienta veselību un labsajūtu. Aprakstītās funkcijas pēc savas dabas ir teorētiskas, tāpēc tiek skaidrotas abstraktā līmenī. Slimnieku aprūpe tiek uzskatīta par lomu vai funkciju kompleksu, nevis par konkrētām tehniskām procedūrām. Māsu lomas un pacientu aprūpes funkcijas, kā arī teorētiskās idejas par pacientu aprūpi ir vērstas uz pacienta veselības labklājības radīšanu.

Teorija ir fi lozofi sks māsu prakses analīzes un vērtējuma apkopojums, kad tiek aplūkots māsu prakses fenomens savstarpēji saistītos aprūpes aspektos. Katra autora skaidrojumi par teorijas lie-tojumu praksē ir pielāgoti kādai noteiktai prakses situācijai, kurā teorija veiksmīgāk darbojas. Kā piemēri veselības aprūpes uzturēšanas un māsu praksē aprakstā izvēlētas dažas no minētajām teo-rijām.

Doroteja Džonsone (Dorothy E. Johnson).Teorijas autore apraksta indivīda apakšsistēmu darbību, pamatojoties uz indivīda iepriekšējo

pieredzi sasniegt mērķi. Rezultāts ir atkarīgs no indivīda spējas izprast savu uzvedību un savas ie-spējas turpmākā uzvedības maiņā. Lai attīstītu teoriju, autore ir izmantojusi psiholoģijas, socioloģi-jas, etnoloģijas un biheivioristu zinātnieku darbus.

Lai paplašinātu savu teoriju māszinību praksē, viņa izmanto jēdzienus no citām disciplīnām: so-ciālā mācīšana, motivācija, sensoru stimulācija, adaptācija, uzvedības modifi kācija, pārmaiņu pro-cess, spriedze un stress.

D. Džonsone apraksta cilvēka septiņas apakšsistēmas, kas ietekmē un maina cilvēka uzvedību.

312 313

Tās ir: • sasniegumi — raksturojas ar paškontroli un apkārtnes kontroli; • pieķeršanās (piederība) — raksturojas ar tuvu attiecību uzturēšanu ar apkārtējiem; • agresija — raksturojas ar pašaizsardzības instinktu un pašapliecināšanos; • atkarība — raksturojas ar atkarību no citiem; • izvadīšana — raksturojas ar dzīvības funkciju atlieku vielu izdali; • uzņemšana — raksturojas ar organisma veseluma uzturēšanu, ķermeniskās labsajūtas ra-

dīšanu; • seksuālā — raksturojas ar seksuālo apmierinātību.

D. Džonsone izceļ divus cilvēka uzvedības modeļus:1) uzvedība, kas izriet no darbībām un objektiem ap cilvēku;2) uzvedība, kas izriet no ieradumiem.

Teorijas pamatā, apskatot jēdzienu skaidrojumus, autore pacientu raksturo kā indivīdu, kurā ir savstarpēji saistītu cilvēka uzvedības apakšsistēmu komplekts, turklāt katra no šīm sistēmām tiecas uz pilnīgumu un līdzsvaru sistēmā. Slimība raksturojas ar apakšsistēmu līdzsvara pārmaiņām, kuru rezultātā mainās cilvēka uzvedība. Aprūpes mērķis ir novērtēt pacienta vispārējo stāvokli no apakš-sistēmu darbības viedokļa un novērtēšanā noteikt, vai pacienta uzvedība noteiks sistēmu līdzsvara maiņu kādā no apakšsistēmām, un noskaidrot traucējumu iemeslus. Aprūpes īstenošanas posmā autore ieteic: kontrolēt un ierobežot indivīda uzvedību noteiktos uzvedības ietvaros; pasargāt no draudiem un citiem faktoriem, kas izraisa stresu; nomākt vai pieslāpēt neefektīvas uzvedības reak-cijas; stimulēt uzvedības maiņu, partnerattiecības aprūpē un aizgādībā.

Māsai ir atvēlēta speciālista loma atjaunot apakšsistēmu līdzsvarotu darbību pastiprināta emo-cionālā un/vai fi ziskā stresa rezultātā. Veicot veselības aprūpes darbu, māsa praksē ikdienā sastopas ar pacientiem, kuri cieš no stresa reakcijām, kas ietekmē cilvēka apakšsistēmu darbību. Piemēram, pacientam pēc veselības stāvokļa novērtējuma tiek diagnosticēta slimība, kas saistīta ar ilgstošiem un tehniski sarežģītiem slimības novēršanas pasākumiem, kuros viņam aktīvi jāiesaistās, pielietojot savas prasmes un izpratni (jāapgūst cukura noteikšanas testi mājas apstākļos un insulīna injekciju tehnika). Šī situācija pacientu apgrūtina un šķiet pārlieku sarežģīta, viņš atsakās no apkārtējo pa-līdzības. Novērtējot situāciju un pacientu, novēro pārmaiņas agresijas un atkarības apakšsistēmās. Plānojot aprūpes darbības, māsai jāizvērtē aprūpes mērķis. Lai to noteiktu, jānoskaidro, vai pacients pagātnes pieredzē nav pārdzīvojis līdzīgas situācijas (pārmēru bailes par savu drošību, pielāgošanās grūtības). Ja minētās situācijas pacienta pieredzē ir bijušas, tad runā par pacienta strukturālajām pārmaiņām, t. i., veicot aprūpi, māsai jāpievērš uzmanība apkārtējās vides faktoriem (aprīkojumam, iespējām, pacienta motivācijas radīšanai).

Funkcionālas pārmaiņas, kas rada uzvedības maiņu, nosaka komplicētu pacienta aprūpes dar-bību plānošanu. Māsas darbība jāvērš uz pacienta pasargāšanu no nelabvēlīgiem ārējās vides fakto-riem, piemērota aprīkojuma iegādi individuālo manipulāciju veikšanai, neatbilstošu, neracionālu uzvedības reakciju apspiešanu, papildinot zināšanas un veicinot pielāgošanos jaunajos apstākļos. Teorijas autore pacientu aprūpi defi nē kā ārēju spēku, kas darbojas, lai saglabātu pacienta izturē-šanās sistēmu, uzspiežot jeb uzliekot viņam regulāru mehānismu vai piedāvājot resursus, kamēr pacients ir stresā.

Pacientu aprūpe ir māksla un zinātne — tā nodrošina ārēju palīdzību gan pirms sistēmas līdz-svara traucējumiem, gan sistēmas līdzsvara traucējumu laikā.

Salista Roja (Sister Sallista Roy).S. Rojas aprūpes modelis aprakstīts 1976. gadā, izmantojot sasniegumus sociālo zinātņu un me-

dicīnas nozarē. Autore uzskata, ka starp fi zioloģisko un psiholoģisko sistēmu pastāv noteikts dabas līdzsvars, kuru cenšas sasniegt ikviens indivīds. Tas ir stāvoklis, kad cilvēks spēj atbilstoši risināt savus pārdzīvojumus, un katram indivīdam šis stāvoklis ir unikāls. Saskaņā ar šo modeli autore uzskata, ka ir noteikts pielāgošanās līmenis, kad jebkādi stresori, nokļūstot šajā stāvoklī, sastop lab-vēlīgāku reakciju nekā tie, kas ir ārpus šā stāvokļa.

S. Roja defi nē faktorus, kas ietekmē pielāgošanās spējas. Indivīda adaptācijas sistēma ir spēja reaģēt uz stresoru, un šī spēja var būt efektīva vai arī neefektīva. To nosaka indivīda organisma spēja reaģēt un darboties tā, lai nodrošinātu līdzsvaru un veselību, kad pretēji pie neefektīvas adaptīvās reakcijas organisma reakcijas to nevar nodrošināt. Aprūpes darba mērķis nosaka veikt darbības, kas rosinātu adaptācijas reakcijas nostiprināšanu, lai pacients var sasniegt līdzsvaru un veselību. Praksei pielāgojot modeli, ir jāatzīmē, ka svarīgs faktors ir pacienta pirmreizējā novērtēšana, kad tiek iden-tifi cēta indivīda adaptīvās spējas, kā arī noteikti stresori.

S. Roja teorijas ietvaros nosaka, ka katrs indivīds tiecas pēc psiholoģiskās un fi zioloģiskās lab-sajūtas līmeņa. Māsai praksē jānovērš stresoru iedarbība tādā līmenī, lai indivīda adaptīvā sistēma spētu tikt galā ar kairinātājiem. Piemēram, pacients pēc kājas amputācijas cieš no ķermeņa veseluma zaudēšanas. Lietojot S. Rojas teorijas ideju, māsai sadarbībā ar pacientu būtu jālieto "Es koncepcija", t. i., jāļauj pacientam izvērtēt esošo situāciju un apzināt tās vērtības, kas ir gūtas un zaudētas. No-sakot īslaicīgus aprūpes mērķus, nepieciešama sadarbība ar ģimeni un draugiem, lai veicinātu pa-cienta pielāgošanās sistēmas darbu.

Indivīda pielāgošanās līmenis aprūpes procesā tiek nepārtraukti labots. Lai ik reizi novērtētu iejaukšanās efektivitāti, ir nepieciešams atgriezties pie pirmā posma aprūpes procesā. Aprūpē nevar kompensēt zaudēto ķermeņa daļu, bet var palīdzēt sadzīvot un attīstīt kompensācijas mehānismus, lai indivīds justos dzīves līdzsvarā.

Betija Neimane (Betty Neumen).B. Neimanes veselības aprūpes sistēmas modelis pirmo reizi tika aprakstīts 1980. gadā. Teorijas

skaidrojumā ir izmantota Seljē stresa teorijas pamatkoncepcijas un atsevišķas psiholoģijas zinātnes autoru atzinumi. Autore defi nē indivīdu kā unikālu holistisku sistēmu, kas ir atvērta un mijiedarbo-jas ar apkārtējo vidi. Tieši iekšējās un ārējās vides stresori rada sistēmas līdzsvara maiņu. Indivīda reakcija uz šiem stresoriem ir pretošanās, lai aizsargātu indivīda sistēmu, stabilizētu un atgrieztu līdzsvara un veselības stāvoklī. Teorijā aprakstīta pacientu aprūpes mainība mainīgajos apstākļos, kas ietekmē indivīda atbildes reakciju uz spriedzes situāciju. Teorētiskais modelis ir dinamisks, tas skaidro indivīda nepārtrauktu mijiedarbību ar vides spriedzes faktoriem, kas veidojas gan veselības, gan slimības situācijās. Indivīda sistēmu mijiedarbība, funkciju dinamika atspoguļo modeļa unikālo raksturu — iespējas pielietot to visos pacienta aprūpes līmeņos. Sistēmas modeļa diagramma sniedz pārskatu par teorijas galvenajiem jēdzieniem un ieskatu teorijas pielietošanai praksē (skat. 2. pieli-kumu).

314 315

Autores defi nētā sistēma var būt gan indivīds, gan ģimene, gan grupa un sabiedrība. Svarīgākais aprūpes darbībās ir noturēt sistēmu līdzsvarā, palīdzot indivīdam, ģimenei, grupai vai sabiedrībai īstenot pielāgošanos, lai sasniegtu vislabāko labsajūtas stāvokli. Teorijā aprakstītie trīs profi lakses līmeņi ir instruments, kas palīdz veicināt indivīda, ģimenes, grupas vai sabiedrības sistēmas dina-misku stāvokli, lai visizdevīgāk izmantotu esošos resursus sistēmas stabilitātes un labklājības atgū-šanai.

Virdžīnija Hendersone (Virginia Hendersone).V. Hendersones teorija ir balstīta uz pacienta fi zioloģisko vajadzību apmierināšanu. Tā ir viena

no pirmajām teorijām, kas pievērš uzmanību indivīda vajadzību nodrošinājumam. 1966. gadā teo-rija ir publicēta pirmo reizi un jau papildināta 1972—1978. gadā. Būtiskākais teorijā ir indivīda līdz-dalība un plānošana aprūpes procesā. Autore apraksta 14 vajadzības ikdienas dzīvē. Vesels cilvēks neizjūt nepieciešamību šīs vajadzības nodrošināt. Tajā pašā laikā šīs vajadzības aktualizējas tad, kad indivīds ir saslimis. Aprūpes mērķis ir pēc iespējas ātrāk atjaunot indivīda neatkarību, nodrošinot šādas vajadzības:

• normālu elpošanu,• pietiekama uztura uzņemšanu,• spēju izdalīt no organisma atlieku vielas,• kustēties un nodrošināt atbilstošu ķermeņa stāvokli,• miegu un atpūtu,• patstāvīgi apģērbties/izģērbties, piemeklēt apģērbu,• uzturēt ķermeņa temperatūru,• ievērot individuālo higiēnu, rūpēties par savu tēlu,• nodrošināt savu drošību un neradīt draudus apkārtējiem,• īstenot reliģiskos rituālus atbilstoši savai ticībai,• uzturēt sadarbību ar citiem indivīdiem, paužot savas jūtas un emocijas,• atpūsties, izvēloties atbilstošas aktivitātes,• nodarboties ar izvēlēto darbu/profesiju,• nodrošināt pašizglītošanos.

Autores aprūpes modelis paredz indivīda līdzdalību visos aprūpes posmos. Novērtēšanas posmā māsa ar indivīdu identifi cē nodrošināmās vajadzības. Aprūpes ilgtermiņa mērķis ir sasniegt tādu indivīda/pacienta vispārējo stāvokli, kad ir sasniegta maksimāla viņa neatkarība visās vajadzību kategorijās. Piemēram, pacients cieš no bezmiega, kas izraisa nogurumu un trauksmi. Aprūpes uz-devums ir vispirms novērtēt pacienta bezmiega cēloņus (fi zioloģiski, psiholoģiski, vides, sociāli cē-loņi u. c.). Īstenojot aprūpi, pēc V. Hendersones teorijas nepieciešams indivīdam/pacientam sniegt pamācības par iespēju atslābināties, radīt labus vides apstākļus — vēdināt telpas, rosināt uz aktivi-tātēm pirms miega. Māsas iejaukšanās sniedz palīdzību indivīdam sasniegt neatkarību tik, cik vien tas viņa situācijā ir iespējams.

Doroteja Orema (Dorthea R. Orem).D. Oremas aprūpes teorijas modelis publicēts 1971. gadā un balstīts uz pašaprūpes koncepciju.

Aprūpes teorija ietver viedokli par indivīda atbildību par savu veselību. D. Oremas teorija cieši saistīta ar V. Hendersones teoriju, aplūkojot māsas darbību kā kompensējošu mehānismu, lai atjau-

notu indivīda/pacienta pašaprūpes spējas. Autore aprakstījusi tās veselības problēmas, kas ierobežo indivīdu/pacientu veikt pašaprūpi, kā arī sniegusi māsas darbības aprakstu indivīda/pacienta paš-aprūpes veicināšanai.

Pašaprūpes nepieciešamības autore iedala trīs kategorijās: universālās, ar ontoģenēzi saistītās, ar veselības traucējumiem saistītās pašaprūpes vajadzības.

Universālās pašaprūpes vajadzības ir saistītas ar indivīda nepieciešamību īstenot kādas noteik-tas organisma funkcijas, nodrošinot normālu dzīves procesu. D. Orema defi nē astoņas universālās pašaprūpes vajadzības:

• gaisa nodrošinājums,• ūdens nodrošinājums,• uzturvielu nodrošinājums,• aprūpe, kas saistīta ar izdalīšanas funkciju,• aktivitāšu un atpūtas līdzsvars,• saskarsmes un vienatnes līdzsvars,• drošība un labklājība,• piederība sabiedrībai.

Minētās vajadzības ietekmējošie faktori ir vecums, dzimums, attīstības stadija, veselības stāvok-lis, kultūras līmenis, sociālā vide, fi nanšu iespējas.

Ar ontoģenēzi saistītas pašaprūpes vajadzības autore defi nē kā cilvēka dzīves attīstības procesu no cilvēka dzimšanas līdz miršanai. Lai īstenotu šo procesu, indivīdam nepieciešama noteikta pie-pūle. Vajadzības, kas saistītas ar bioloģiskajiem procesiem, ir saistītas ar attīstības procesiem, kurā atrodas katrs indivīds, piemēram, intrauterīnais stāvoklis, dzemdības, dažādi dzīves cikla posmi.

Veselības homeostāzes stāvoklī katrs cilvēks ir līdzsvarā starp pašaprūpes vajadzībām un iespē-jām tās īstenot. No tā izriet pirmreizējā indivīda novērtēšana, kurā māsai jānosaka indivīda/pacienta līdzsvars starp vajadzībām un iespējām. Apkopojot informāciju par pašaprūpes defi cīta iemesliem, ir iespēja izprast pacienta problēmu — zināšanu defi cītu, motivācijas trūkumu, uzvedības ierobežo-jumus, kas izriet no sabiedrības kultūras normām. Piemēram, pacients pēc insulta vēlīnā periodā ir ierobežots savā pašaprūpē. Pirmreizējā novērtēšanā redzam, ka indivīdam ir kustību ierobežojumi. Situācijā pastāv noteikt līdzsvara traucējumi starp pacienta vajadzībām un iespējām tās nodrošināt. Universālās vajadzības (ūdens, uzturvielas, gaiss) ir nodrošinātas, bet kustību ierobežojumi traucē citas pašaprūpes vajadzības, kas ir izrietošas no spējas kustēties. Māsas darbība šajā situācijā ir vir-zīta uz līdzsvara atjaunošanu starp pašaprūpes spēju un iespējām.

D. Oremas teorija, pēc autores viedokļa, ir apraksts un pamatojums māsu darbībai, kas vērsta uz konkrētu indivīdu. Citiem vārdiem sakot, kad indivīds nav spējīgs veikt pašaprūpi pilnā apjomā, to jāuzņemas kādam citam. Vadoties pēc autores apraksta, aprūpes īstenošanu nosaka noteiktu situā-ciju klātbūtne — ja kādam ir nepieciešama palīdzība un ir, kas to spēj sniegt, palīdzību alkstošie ir spējīgi īstenot daļēji pašaprūpi, bet nespēj pilnībā veikt visas darbības pašaprūpes kontekstā. Aprūpi sniedzošie apzinās pašaprūpes apjomu un ir spējīgi to nodrošināt.

Visbeidzot aprūpes sniedzēja darbības aizvieto nepieciešamās darbības pašaprūpē vai ir virzītas uz situācijas uzlabošanos, nostiprinot indivīda iespējas pašam veikt pašaprūpi. Jēdziens 'pašaprū-pes spēja' ir saistīts ar indivīda zināšanu līmeni, iemaņām, spējām, kas nepieciešamas cilvēkam, lai

316 317

īstenotu aprūpi vai "īstenotu pašaprūpi". Pašaprūpes teorija apraksta svarīgu cilvēka darbības jomu, kas ir ikviena cilvēka dzīves sastāvdaļa veselības saglabāšanas un labklājības nodrošināšanā. Tomēr D. Orema aplūko pašaprūpi kā profesionālu darbību, ko raksturo kā māsu prakses pamatfunkciju.

APRŪPES PROCESS

Veselības aprūpes praksē lietotais jēdziens 'aprūpes process' tika ieviests piecdesmito gadu vidū ASV, apzīmējot māsu praktisko darbību pacientu aprūpē. Septiņdesmito gadu sākumā aprūpes pro-cess tika defi nēts kā četru savstarpēji sekojošu darbību apraksts (novērtēšana, plānošana, īstenošana, izvērtēšana); tikai 1973. gadā sakarā ar māsu prakses standartu apstiprināšanu (ASV) tika defi nēta papildu darbība — diagnosticēšana.

Novērtēšana ietver māsu darbību pacienta veselības situācijas novērtēšanā, identifi cējot pacienta vajadzības. Novērtēšanas gaitā nepieciešams apkopot intervijas rezultātus, bet apskate ietver subjek-tīvo un objektīvo atradi. Novērtēšanu uzsāk, tiklīdz pacients ir nonācis veselības aprūpes iestādē, līdz brīdim, kad pacients tiek izrakstīts no tās vai arī indivīds ir atguvis līdzsvaru un patstāvību ve-selības aprūpes kontekstā. Apkopotās informācijas analīze ļauj noteikt indivīda prioritārās aprūpes vajadzības. Apkopotā informācija ir pamats aprūpes diagnozes defi nēšanai.

Aprūpes diagnoze ir pacienta veselības problēmu formulējums, kas var būt esošs vai potenciāli iespējams. Vērtējot aprūpes problēmu prioritātes, nepieciešams apzināt klīnisko diagnozi, pacienta dzīvesveidu, riska faktorus, psiholoģisko un emocionālo stāvokli. Aprūpes diagnozes defi nēšana no-saka plašu zināšanu kopumu, lai sasaistītu veselības novirzes reakcijas ar pacienta vispārējā stāvokļa raksturojumu. 1987. gadā Ziemeļamerikas Māsu diagnozes asociācija (NANDA) publicē aprūpes diagnožu sarakstu, kas ir pamatots ar pacienta problēmām. Ar aprūpes diagnozi saprot profesionālu māsu spriedumus saistībā ar veselību vai sociāliem procesiem, kā arī darbības jomu, kas ir māsu kompetence.

Mērķu noteikšana un aprūpes plānošana ir vēlamo rezultātu noteikšana un aprūpes plānošana saistībā ar veicamo darba apjomu pacienta vajadzību nodrošināšanā. Plānojot aprūpi, nodrošina prioritāri risināmo problēmu īstenošanu.

Aprūpes īstenošana ietver māsu darbības aprūpes veikšanā, aprūpes pasākumu koordināciju, plānotu un neplānotu pasākumu īstenošanu atkarībā no aprūpes situācijas maiņas.

Aprūpes izvērtējums ir aprūpes procesa nobeiguma darbība: sasniegto aprūpes rezultātu izvēr-tēšana; aprūpes efektivitātes noteikšana; turpmākās aprūpes mērķu noteikšana, ja iepriekšējie rezul-tāti ir nepietiekami; kritisks aprūpes darbības izvērtējums, katrā posmā ieviešot korekcijas.

Lai gan sākotnēji teorētiskos aprūpes procesa aprakstos nav minētas norādes par aprūpes doku-mentēšanu, tieši aprūpes darbību plānošanas un īstenošanas laikā svarīgi ir dokumentēt aprūpi, tā nodrošinot aprūpes kontroli un aprūpes kvalitātes nodrošināšanu.

KOPSAVILKUMS

Slimo kopšana jau no F. Naitingeilas darbības sākuma tiek uzskatīta par profesiju. F. Naitingeila ar pārliecību runāja par slimnieku kopšanas profesionālo atšķirību no medicīnas, uzsverot, ka tā ir sfēra, kas sniedz nozīmīgu ieguldījumu visai sabiedrībai un ka slimnieku kopšanas ideja ir atšķirīga no medicīnas idejas.

F. Naitingeila aizstāvēja viedokli, ka tās zināšanas, kas attīstītas un izmantotas slimnieku kop-šanā, jāatdala no medicīnas zināšanām. Medicīna, pēc viņas viedokļa, koncentrējās uz pacientu ķi-rurģisku un farmaceitisku "ārstēšanu". Atbalstot koncepciju par slimnieku aprūpi indivīda atveseļo-šanās procesā, viņa pievērsās slimnieku aprūpētāju sagatavošanai un konkrētu zināšanu apkopoša-nai. Divdesmitā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados nostiprinājās idejas, ka slimnieku kopšana balstās uz zinātni. Slimnieku kopšana, kurā tika uzsvērtas tehniskās prasmes, pienākuma apziņa un tikumiskās īpašības, nomainīja perspektīva, kas vērsta uz zinātnisku un praktisku slim-nieku aprūpi.

Kontroljautājumi 1. Skaidrojiet aprūpes fi lozofi jas saturu! 2. Pastāstiet par māsu prakses zinātniskiem pirmsākumiem! 3. Kāda bija aprūpes teoriju attīstība un saturs? 4. Nosauciet aprūpes teoriju autorus un teoriju koncepcijas! 5. Kas veido teoriju paradigmas rāmi? 6. Nosauciet vajadzību teorijas! 7. Nosauciet praktiski pielietojamas teorijas un piemērus! 8. Kādi ir V. Hendersones teorijas pamatpieņēmumi? 9. Izklāstiet pašaprūpes koncepcijas skaidrojumu D. Oremas teorijā!10. Kāds ir S. Rojas adaptācijas teorijas praktiskais pielietojums?11. Kādas ir D. Džonsones teorijas aprakstītās apakšsistēmas?12. Paskaidrojiet B. Neimanes teorijas sakarības!13. Nosauciet aprūpes procesa darba posmus!14. Kādi ir māsas uzdevumi veselības aprūpes uzturēšanā sabiedrībā?

Literatūra 1. Carper B. Fundamental patterns of knowing in nursing. ANS Adv Nurs Sci. 1978 Oct; 1 (1):

13—23. 2. Henderson V. Th e nature of nursing: a defi nition and its implications for practice, research

and education. New York: Macmillan Company, 1966. 3. Jonson D. E. Th e behaviour system for nursing. In: Riehl J P, Roy C, editors. Conceptual

Models for Nursing Practice. 2nd ed. Norwalk: Appleton & Lange, 1980. 4. Jonson D. E. Development of theory: a requisite for nursing as a primary health profession.

Nurs Res. 1974; 23 (5): 372—5.

319

5. King I., editor. Toward a theory in nursing: general concepts of human behavior. New York: John Wiley & Sons, 1971.

6. Kirkevold M. Sykepleieteorier–analyse og evaluering. Oslo: Ads Notam Gylgendal AS, 1998.

7. Marriner A., Raile M., Alligood. Nursing theorists and their work. 4th ed. St. Louis; Balti-more; Boston: Mosby, 1998.

8. Neuman B. Th e Neuman systems model. 4th ed. Prentice Hall, 2001. 9. Nightingale F. Notes on nursing: what it is and what it is not. London: Harrison, 1860.10. Orem D. E. Nursing: concepts of practice. 4thed. St. Louis: Mosby, 1991.11. Orlando I. J. Th e dynamic nurse — patient relationship. New York: G.P. Putnam’s Sons,

1961.12. Parse R. R. Man–living–health: a theory of nursing. Philadelphia: John Wiley & Sons,1981.13. Paterson J. G., Zderad L. T. Humanistic nursing. Philadelphia: John Wiley & Sons, 1976.14. Peplau H. E. Interpersonal relations in nursing. New York: G.P. Putnam’s Sons, 1952.15. Rogers M. E. An introduction to the theoretical basis of nursing. Philadelphia: F. A. Davis,

1970.16. Roy C. Introduction to nursing: an adaptation model. 2nd ed. New York: Prentice-Hall,

1984.17. Tomey A. M., Alligood M. R. Nursing theorists and their work. St. Louis: Mosby, 1994.18. Watson J. Nursing: human science and human care. Norwalk, CT: Appleton & Lange, 1985.19. Watson J. Nursing: the philosophy and science of caring. Boston: Little, Brown, 1979.20. Yura H., Walsh M. B. Th e nursing process: assesing, planning, implementing, evaluating.

2nd ed. New York: Appleton & Lange, 1973.21. Обуховец Т. П., Склярова Т. А., Чернова О. В. Основы сестринского дела. Ростов на

Дону: Феникс, 2007.

PROFESIONĀLĀS SASKARSMES PRINCIPI UN TRANSKULTURĀLĀ APRŪPE

Galvenās savas sociālās vajadzības cilvēks var apmierināt, tikai kontaktējoties ar citiem cilvē-kiem. Saskarsmes process ir reālais, aktuālais konteksts, kurā notiek cilvēku mijiedarbība un nodi-binās cilvēciskie sakari (A. de Sent–Ekziperī).

Saskarsme, arī komunikācija, sazināšanās, saziņa un savstarpēji sakari ir informācijas (domu, jūtu u. c.) apmaiņa starp diviem vai vairākiem cilvēkiem gan runas, gan žestu veidā. Tā ir ļaužu vai sociālo grupu savstarpēja mijiedarbība. Saskarsme ir viens no galvenajiem personībai pieejamajiem izziņas paņēmieniem, jo katra personība tikai saskarsmē, atdarinot citus saskarsmes locekļus, iemā-cās saprast sabiedrību un līdz ar to arī sevi. Mēs esam saistīti ar citiem cilvēkiem, un no viņiem esam tāpat atkarīgi, kā viņi ir atkarīgi no mums. Savstarpējās attiecībās mēs veidojamies par cilvekiem, jo caur tām tiek apmierinātas mūsu pamatvajadzības. Saskarsmē gandrīz nekas nav mazsvarīgs — gan vārdi, darbība, gan garastāvoklis un izturēšanās veids, pat mīmika vai klusēšana sniedz informāciju par mums, un mēs varam iegūt informāciju par sarunas biedru.

Vārdu "komunikācija" mūsdienās ir pierasts dzirdēt ļoti bieži, pat nedomājot par tā jēgu. Šis vārds ietver sevī gan klausīšanos, gan runāšanu, gan partnera vērošanu utt. Šā vārda izcelsme mek-lējama latīņu darbības vārdā communicare — sarunāties, paust domas, sazināties, sadarboties.

Tātad saskarsme ir tiešs vai netiešs kontaktēšanās process, lai ietekmētu partnera uzvedību, emo-cijas, attieksmes vai aktivitātes pakāpi un darbību. Saskarsme ir spēja (vai māksla) redzēt, dzirdēt, saprast un pieskarties. Efektīva un pilnvērtīga saskarsme nav iespējama, ja nav izpildīti divi pamat-nosacījumi:

1) spēja pieņemt sevi tādu, kāds esi, jo problēmas saskarsmē sākas tad, kad mēs cenšamies spēlēt dzīvē un saskarsmē to lomu, kas nav mūsējā; pieņemt sevi nozīmē apzināties savas stiprās un vājās puses un pareizi tās izmantot;

2) spēja pieņemt citus cilvēkus tādus, kādi viņi ir, un tur, kur viņi ir, jo katram ir tiesības ticēt, domāt un just citādāk, un citu cilvēku pārliecība, domas un jūtas arī ir patiesas.

SASKARSMES FUNKCIJAS

Saskarsmes galvenā funkcija ir cilvēka sociālo vajadzību apmierināšana. Šī funkcija īstenojas caur virkni šaurāku funkciju.

1. Regulatīvā funkcija. Saskarsmes procesā īstenojas partneru savstarpējā iedarbība, ietekme.2. Izziņas un pašizziņas funkcija. Saskarsmes procesā tiek iegūtas dzīvei nepieciešamās zināša-

nas, starp tām arī profesionālās zināšanas par citiem cilvēkiem. Tādējādi cilvēki iepazīst dzīvi. Izziņas process īstenojas mūža apmācībā. Saskarsme ir cilvēka spogulis. Saskarsmē cilvēks iegūst zināšanas par sevi — analizē savas izjūtas, domas, rīcību. Sevis iepazīšana ir pašpilnvei-došanās nosacījums (arī profesionālajā jomā). Tādējādi var teikt, ka sistemātiskajos kontaktos cilvēki iegūst zināšanas gan paši par sevi, gan cits par citu, gan arī par kopīgo uzdevumu risi-nāšanas veidiem.

320 321

3. Ekspresīvā jeb pašizpausmes un pašapliecinājuma funkcija. Saskarsmē cilvēki pauž savas do-mas, izjūtas, pārdzīvojumus, attieksmi pret notiekošo, arī pret partneri. Vienlaicīgi tā ir arī sevis apliecināšana. Tieši saskarsmē cilvēki apliecina arī savas profesionālās spējas, prasmes un iemaņas, savu profesionālo kompetenci. Tas ir sevis īstenošanas process. Saskarsme ļauj mums paust savas emocijas un pārdzīvojumus, izteikt savu attieksmi pret notiekošo, faktiem, partneri. Gadās, ka emocionālo reaģēšanas veidu nesakritība noved pie partneru atsvešināša-nās, slēptiem konfl iktiem un attiecību izjukšanas.

4. Sociālās kontroles funkcija. Saskarsmē tiek kontrolēta un koriģēta saskarsmes partnera uzve-dība, domas, izjūtas. Tā īstenojas kā paškontrole un paškorekcija, pateicoties partneru mij-iedarbībai. Saskarsme nereti īstenojas kā pozitīvu (uzslava, cildinājums) vai negatīvu (no-pēlums, kritika) sankciju komplekss attiecībā pret partneri, lai koriģētu viņa uzvedību. Arī nekontaktēšanos (saskarsmes boikots, ignorēšana) var uzskatīt par nopietnu sankciju.

5. Socializācijas funkcija. Saskarsmes procesā cilvēki apgūst sociālās uzvedības normas un stan-dartus, piemēro tos. Tas ir personības veidošanās process. Tikai saskarsmē ar citiem cilvē-kiem mēs kļūstam par personībām, iegūstam kontaktēšanās pieredzi, zināšanas, prasmi ātri orientēties situācijā, iemācāmies klausīties un runāt, uzvesties un darboties.

Visu saskarsmes veidu pamatā ir kontakts — process, ko var iedalīt vairākos posmos.• Priekškontakts — sagatavošanās kontaktam, notikumi tieši pirms kontakta, kas var ietek-

mēt kontakta dalībniekus un kontakta gaitu (piemēram, man kā medmāsai, strādājošai neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādē, ir jārēķinās ar to, ka gandrīz visiem pacien-tiem ir negatīvs priekškontakts — tajā ir sāpes, bailes, stress, radinieku uztraukums).

• Iesaistīšanās — paša kontakta sākums. Laika ziņā šī fāze ir ļoti īsa un sastāv no rituāliem (iepazīšanās, sasveicināšanas, frāzes — simboli "Kā klājas?", "Labi izskaties!" utt.). Pirm-reizēja kontakta gadījumā iesaistīšanās posmā izveidojas pirmais iespaids (pārsvarā pir-mais iespaids balstās uz vizuālo informāciju un ir ļoti noturīgs, to ir grūti mainīt).

• Kontakts — jebkura veida attiecības (darbība, saruna, klusēšana, raudāšana). Kontaktam ir jābūt pareizi vērstam laikā: sākam ar tagadni, tad pārejam pie pagātnes un beidzam ar nākotni.

Saskarsme var tikt motivēta kā lietišķs darījums vai saruna par darba jautājumiem, vai saruna ar draugu, paziņu, vai epizodiska saruna ar nejaušu garāmgājēju.

Sociālās apmaiņas teorija apgalvo, ka cilvēks viens pats nespēj īstenot savus mērķus, t. i., apmie-rināt savas vajadzības bez citu cilvēku palīdzības. Ikvienam cilvēkam kādā dzīves situācijā ir ne-pieciešams speciālista (ārsta, jurista, viesmīļa, skolotāja u. c.) padoms, bērniem ir vajadzīgs vecāku padoms.

SASKARSMES VEIDI

Atkarībā no kritēriju izvēles ir dažādas saskarsmes veidu klasifi kācijas. Alūkosim visbiežāk ap-rakstītos saskarsmes veidus:

a) saskarsme pašam ar sevi,b) pāru vai starppersonu saskarsme,

c) saskarsme grupā,d) publiskā saskarsme.

Saskarsme pašam ar sevi ir pašanalīze un pašnovērtējums, kas īstenojas pašizziņas procesā. Sa-skarsmei ar sevi ir nepieciešamība pabūt vienatnē. Vienatne ir zināma norobežošanās no citiem cilvēkiem. Vienatne ir saskarsmes sastāvdaļa — nepieciešamā pauze vai atelpa saskarsmes procesā. Vienatne nenozīmē būt vientuļam, tā nav saskarsmes vēlmes un saskarsmes kontaktu nepietieka-mības konfl ikts. Vienatnē ar sevi mēs novērtējam dažādas saskarsmes situācijas, saskarsmes part-nerus un paši sevi šajās attiecībās. Mēs izdarām noteiktus secinājumus. Saskarsmi pašam ar sevi mēs varam salīdzināt ar brīdi spoguļa priekšā: katru rītu pirms došanās ārpus mājas — uz darbu, mācību iestādi vai viesos, mēs palūkojamies spogulī, novērtējam sevi un sakārtojamies. Tiesa gan, tas attiecas uz mūsu ārējo izskatu, taču līdzīgi notiek arī tad, kad mēs vienatnē kaut ko pārdomājam. Tajā pašā laikā cilvēki bieži sūdzas par vientulību, lai gan viņiem ir daudz saskarsmes kontaktu. Šo sūdzību pamatā ir nevis pilnīga izolācija, bet gan sapratnes, uzticības vai atbalsta trūkums. Netiek apmierināta cilvēka dabiskā vēlme pēc intīma līdzpārdzīvojuma, tuvības. Tas nozīmē, ka saskarsme cilvēkam nedod apmierinājumu.

Pāru saskarsme. Tā ir saskarsme "viens pret vienu". Tas ir tiešs, "dzīvs" kontakts. Šeit viss ir sva-rīgs. Īpašu nozīmi iegūst ārējā, redzamā saskarsmes puse, tāpēc tik svarīgs saskarsmē ir pirmais iespaids un arī etiķetes jautājumi. Šis saskarsmes veids kļūst īpaši nozīmīgs brīvā tirgus apstākļos, kad individuālā pieeja klientam nosaka sekmes, īpaši mazajā un vidējā biznesā. Pāru saskarsmes piemēri: attiecības starp kolēģiem, draugiem, starp studentu un pasniedzēju, starp pircēju un pār-devēju, starp sievu un vīru.

Saskarsmes grupā. Pārsvarā saskarsme norisinās grupā: ģimenē, mācību iestādē, darba kolektīvā. Saskarsmes noteikumu pārzināšana ir sevišķi nozīmīga efektīvu lēmumu pieņemšanā un konfl iktsi-tuāciju risināšanā grupā. Katrs cilvēks vienlaicīgi ir daudzu un dažādu grupu loceklis. Īpaši svarīga ir cilvēka mikrovide jeb tuvākā dzīves telpa: kolēģi, ģimene, radinieki, draugi, kaimiņi. Attiecības šajās grupās ir nozīmīgas ikvienam cilvēkam, jo no tām ir atkarīga pašsajūta sadzīvē un izvēlētajā profesijā.

Publiskā saskarsme. Tā ir saskarsme ar lielu auditoriju, uzstāšanās lielas auditorijas priekšā. Šajā gadījumā ir svarīgi piesaistīt auditorijas uzmanību un to pārliecināt. Māka uzstāties ir ļoti svarīga dažādās dzīves situācijās. Publiskās saskarsmes piemērs ir lekcija.

Šie dažādie saskarsmes veidi var būt dažādi motivēti. Tā var būt vienkārši nepieciešamība "iz-kratīt sirdi", piemēram, saruna ar tuvu cilvēku; tā var būt lietišķs darījums. Jāatceras, ka pašas sa-skarsmes attiecības var būt epizodiskas vai regulāras, vai nejaušas (piemēram, saskarsme ar nejaušu ceļabiedru vilcienā). Tas viss kopumā noteiks saskarsmes saturu, attiecības un rezultātu.

VERBĀLĀ UN NEVERBĀLĀ SASKARSME

Cilvēki parasti izmanto divējādus saskarsmes līdzekļus: • verbālo saskarsmi (vārdi, frāzes, literārā un tehniskā valoda); • neverbālo saskarsmi (žesti, pozas, mīmika, balss tonalitāte un diapazons, runas temps,

vizuālais kontakts).

322 323

Gan verbālajai, gan arī neverbālajai saskarsmei ir ļoti svarīga loma cilvēku mijiedarbības pro-cesā. Svarīgi ir mācēt saprast tieši neverbālo mijiedarbību, jo verbālajā saskarsmē ļoti bieži cilvēki daudz ko slēpj, noklusē vai arī neizsaka savas patiesās domas. Labi izprotot neverbālo izturēšanos, ir iespējams atšifrēt un uzzināt sarunu partnera patieso noskaņojumu un attieksmi pret notiekošo.

Verbālā saskarsme ir prasme runāt, klausīties, sarakstīties; tās procesā piedalās vismaz divi cilvēki.• To, kurš saņem informāciju, sauc par recipientu vai saņēmēju.• To, kurš nodod informāciju, sauc par komunikatoru.

Cilvēki kā sazināšanās līdzekli izmanto valodu. Valoda ir zīmju sistēma, kurā zīme ir vārds. Runa ir dzīvā valoda. Svarīgi ir ne tikai, ko pasaka, bet arī — kā pasaka. Ir svarīgi katram no mums apgūt saskarsmes mākas pamatus. Tas nepieciešams, lai ietekmētu partnera darbību, uzvedību, emocijas, attieksmi un aktivitāti. Saskarsmes iemaņas ir vienas no svarīgākajām cilvēka dzīvē un profesionā-lajā karjerā. Saskarsmes mākas apguvei, tāpat kā jebkuras profesijas vai nodarbes veida apguvei, ir nepieciešamas:

a) noteiktas attieksmes,b) noteiktas zināšanas,c) noteiktas iemaņas un prasmes,d) noteikti palīglīdzekļi (Č. S. Pīrss).

Pārdevējam, lai sekmīgi pārdotu preci, ir nepieciešamas gan zināšanas par attiecīgo preci, tās kvalitāti, gan arī zināmas pārdošanas iemaņas un prasmes. Svarīga ir pareizas attieksmes izvēle sa-skarsmē ar klientu. Medmāsai ir nepieciešamas zināšanas, iemaņas un prasmes pacientu aprūpē un pareiza attieksme pret pacientu: nosvērtība, precizitāte, laipnība, līdzcietība. Palīglīdzekļa piemērs ir mācību grāmata. Gluži tāpat ir ar saskarsmes mākas apguvi. Te ir nepieciešams noteikts zināšanu apjoms, piemēram, zināšanas par intervijas vadīšanu, kā arī noteiktas intervijas vadīšanas iemaņas un prasmes. Nepieciešama noteikta labvēlīga attieksme pret intervējamo personu. Pats svarīgākais elements ir tieši attieksme pret palīglīdzekļiem un to izvēle.

Lai apgūtu saskarsmes māku, vajadzīgs laiks un apņēmība, bet pēdējā jau ir noteikts attieksmes veids.

ASV psihologs R. Jakobsons uzskata, ka informācijas procesu veido seši elementi: 1) informācijas sūtītājs, 2) informācijas saņēmējs,3) kontakts — informācijas nodošanas veids, 4) paziņojums — informācijas saturs, 5) kods — valoda, ar ko tiek nodota informācija, 6) konteksts — patiesā saskarsmes situācija.

Verbālā saskarsme sastāv no prasmes nodot informāciju, t. i., prasmes runāt un prasmes klau-sīties. Klausīšanās ir informācijas uztveres process, kura laikā informācija tiek saņemta, dekodēta, apjēgta un interpretēta. Savukārt prasme runāt ietver prasmes lietot slēgtos un atvērtos jautājumus. Uz slēgtajiem jautājumiem var atbildēt galvenokārt ar "jā" vai "nē", savukārt atvērtie jautājumi sākas ar "kas?, ko?, kad?, kāpēc?, kā?".

Neverbālā saskarsme tiek uzskatīta par ļoti nozīmīgu informācijas avotu, jo cilvēks tikpat kā nespēj kontrolēt neverbālās saskarsmes norisi. Neverbālā saskarsme ir pakļauta cilvēka psihes neap-

zinātajam līmenim, tāpēc tajā ir daudz mazāk apziņas radītu, mākslīgu, nepatiesu elementu. Daudz vieglāk ir samelot ar vārdiem nekā ar mīmiku vai pozu, vai balss intonāciju. Neverbālā saskarsme ir mūsu patiesās būtības izpausme. Tā sniedz visai pilnīgu cilvēka emocionālo raksturojumu. Ne-verbālos saskarsmes paņēmienus personības attīstības procesā cilvēks apgūst agrāk nekā verbālos. Mazs bērns, kas vēl neprot runāt, savu vajadzību izpausmei izmanto mīmiku un, no otras puses, mācās uztvert apkārtējo cilvēku emocionālo stāvokli tieši pēc ārējām zīmēm — žestiem, balss into-nācijas.

Neverbālo saskarsmi kontrolē zemapziņa; to iedala 4 zīmju sistēmās:1) optiski kinētiskā jeb mīmika, žesti, ķermeņa motorika, kas atspoguļo emocijas;2) paralingvistiskā jeb balss intonācija, diapazons un ekstralingvistiskā jeb pauzes, klepus,

smiekli, asaras, runas temps;3) proksēmiskā jeb organizācija telpā un laikā;4) vizuālais kontakts jeb acu skatiena valoda.

Žesti — apzinātas vai neapzinātas galvas, rokas un kāju kustības, kas pavada cilvēku saskarsmi. Parasti apziņa visai maz kontrolē cilvēka žestikulāciju. Visā cilvēka žestu lielajā daudzveidībā var atrast dažus kopīgus to lietošanas principus, tāpēc žestus nosacīti iedala trīs grupās.

• Komunikatīvie žesti aizstāj vārdus. Tie ir sasveicināšanās un atvadīšanās, draudu žesti, uz-manību pievēršanas žesti, uzaicinošie, aizliedzošie, apvainojošie, apstiprinošie, noliedzo-šie, jautājošie, pateicības u. c. žesti, kas sarunu biedram saprotami bez runas pavadījuma, jo tiem ir patstāvīga nozīme. Lai komunikatīvie žesti negatīvi neietekmētu saskarsmi, ir jāatceras, ka šo žestu daudzums sarunā ir stingri jākontrolē — pārāk daudz žestu izraisa negatīvu partnera reakciju, pārāk mazs žestikulācijas diapazons liecina par pasivitāti un intereses trūkumu.

• Tēlaini aprakstošie žesti uzsver verbālo informāciju — pavada runu, bet zaudē jēgu bez runas konteksta. Lietojot šos žestus, ar roku (plaukstu, pirkstiem) tiek attēlota priekšmeta līnija, laukuma forma, matērijas īpašības, kustība, šūpošanās, vibrācijas, var tikt uzsvērts runas ritms utt. Aprakstošie žesti ir ļoti uzskatāmi un parasti neizraisa klausītājā nepa-tiku. Tikai tad, ja šo žestu ir pārāk daudz (parasti tas liecina par runātāja satraukumu) un tie ir pārāk plaši, sagaidāma klausītāju negatīva attieksme.

• Modālie žesti — tādi kā ciešanas, neziņa, koncentrēšanās, apjukums, riebums, sajūsma u. c. Parasti izsaka vērtējumu, attieksmi pret priekšmetiem, cilvēkiem, parādībām. Šie žesti vieglāk ir saprotami kopā ar sejas mīmiku. Modālie žesti bieži vien aizstāj vārdus, tos lieto pat ar veselu frāžu nozīmi.

Starp žestiem pastāv arī nevajadzīgo žestu grupa. Tādi žesti, piemēram, ir roku lauzīšana, nagu graušana, apģērba plucināšana, pakauša kasīšana, bezgalīga matu pieglaušana u. c. Parasti neva-jadzīgie žesti nav apzināti. Ar šiem žestiem cilvēks cenšas pielāgoties viņu satraucošai situācijai, atbrīvoties no iekšējās spriedzes. Šie žesti parāda, ka cilvēks nejūtas ērti vai nervozē. Ja to ir pārāk daudz, tie parasti kaitina saskarsmes partneri, radot nepārliecinošu un pārsvarā negatīvu iespaidu par cilvēku, kā arī rada nervozitāti. Tā kā šos nevajadzīgos žestus apziņa tikpat kā nekontrolē, tie vispatiesāk izsaka partnera attieksmi gan pret mums, gan saskarsmes situāciju, gan apspriežamo jautājumu. Izskaidrojot žestus, nedrīkst kādu atsevišķu žestu skaidrot atrauti no citiem žestiem, ir

324 325

jāņem vērā žestu kombinācijas, ir jāņem vērā arī apkārtējie apstākļi, t. i., visi žesti jāaplūko kontekstā ar apkārtējo situāciju.

Pozas arī liecina par attieksmi pret saskarsmes partneri, kā arī par paša cilvēka emocionālo stā-vokli. Psiholoģijā pozas iedala atvērtajās un slēgtajās pozās.

Atvērtās pozas ir tad, kad stāja ir brīva un atraisīta; īpašas pazīmes — atsegtas plaukstu iekšpuses un "atvērtas" ķermeņa daļas (vēders, krūtis, kakls). Sēžot kājas izstieptas uz priekšu, rokas virs galda, ķermenis saliekts uz priekšu. Šīs pozas parasti tiek interpretētas kā uzticības, piekrišanas, labvēlības, psiholoģiskā komforta pozas.

Slēgtās pozas raksturīgas ar to, ka cilvēks cenšas aizsegt ķermeņa augšdaļu un savus svarīgākos orgānus — sirdi, plaušas, krūtis. Mēģina ieņemt pēc iespējas mazāk vietas telpā. Šādā pozā rokas parasti ir sakrustotas uz krūtīm, nereti sakrustotas ir arī kājas. Par noslēgšanos liecina arī sakram-pēti pirksti klēpī vai aiz muguras, ķermeņa atliekšana atpakaļ. Slēgtās pozas saskarsmē parasti tiek uztvertas kā nepiekrišana, neuzticība, noraidījums, opozīcija, pretošanās, kritika vai pat baiļu un nedrošības izpausme. Slēgtā poza tiek interpretēta kā psiholoģiskā diskomforta poza.

Tātad, ja vēlamies veidot labvēlīgas attiecības ar partneri un veicināt saskarsmi, nepieciešams kontrolēt savu pozu, izvēlēties atvērtās un tuvošanās pozas. Slēgtajā pozā atrodošos partneri va-jadzētu "atvērt" — iedot viņam kaut ko paturēt, apskatīt, lai atbrīvotu rokas. Brīvākā poza ar laiku iedarbojas arī uz partnera iekšējo psihisko stāvokli, cilvēks nomierinās, mazinās spriedze.

Mīmika ir savstarpējs partneru emocionālā stāvokļa izpausmes paņēmiens ar smaida, acu kustī-bas, acu piemiegšanas, lūpu sakniebšanas, uzacu konfi gurācijas u. tml. palīdzību. Tieši sejā vispirms atspoguļojas cilvēka emocijas. Galvenās emocijas, ko atspoguļo cilvēka seja, ir prieks, izbrīns, bailes, ciešanas, dusmas, bēdas, riebums vai nicinājums, mīlestība un interese. Mīmiku veido gan iedzimti pamatemociju atspoguļošanas faktori sejā (bailes, prieks, sāpes, izbrīns utt.), gan arī sociālie faktori (piemēram, ja apkalpojošais personāls pieklājīgi smaida klientam, tas ne vienmēr atspoguļo patiesas jūtas). Visvairāk cilvēka sejā atspoguļotās emocijas var aprakstīt šādi:

• izbrīns ir tad, kad acis ir plati ieplestas, uzacis paceltas, sejas vaibsti īslaicīgi sastinguši, pierē redzamas horizontālas rievas, lūpu kaktiņi pacelti augšup, mute pavērta;

• prieku parasti pauž smaids, taču to, vai cilvēks ir patiesi priecīgs, iespējams noteikt arī pēc augšup paceltām uzacīm, silta acu skatiena, priekam raksturīga acu spīduma, dinamiskas un bieži mainīgas sejas izteiksmes, valgām lūpām;

• ciešanas redzamas, ja mute aizvērta, lūpas var būt cieši sakniebtas, lūpu kaktiņi nolaisti, acu forma sašaurināta un skatiens blāvs, uzacis savilktas pieres vidū, uzacu ārējā puse pa-celta augšup, pierē savilktas vertikālas rievas, sejas izteiksme var būt ilglaicīgi sastingusi;

• nicinājumu izjūtot, mute parasti ir aizvērta, lūpu kaktiņi ir nolaisti, acis sašaurinātas un spīdošas, uz pieres virs deguna vertikālas rievas, sejas izteiksme var būt ļoti dinamiska;

• naidā mute ir pavērta, bieži vien sašķiebta, lūpu kaktiņi nolaisti un lūpas sasprindzinātas, visa sejas izteiksme ir spriedzes piesātināta, var pat izspīlēties vaigu kauli;

• bailes redzamas, ja mute ieplesta, lūpu kaktiņi pacelti, acis plati ieplestas, uz pieres hori-zontālas rievas, sejas izteiksme sastingusi un skatiens neizteiksmīgs vai šausmu pilns.

Viennozīmīgas sakarības starp mīmiku un pārdzīvojamām emocijām nav. Cilvēks var maskēt savu īsto emocionālo stāvokli ar sejas izteiksmi, zinot mīmikas atbilstību konkrētām emocijām. Ir izpētīts, ka sejas kreisā un labā puse var atspoguļot cilvēka emocijas atšķirīgi. Smadzeņu kreisā puslode kontrolē runu un intelektuālo darbību, bet labā — sensoro darbību. Tāpēc sejas labo pusi, attēlojot savu emocionālo stāvokli, cilvēks vairāk kontrolē, bet emocijas, ko pauž sejas kreisā puse, ir grūtāk noslēpt. Turklāt pozitīvās emocijas sejas abās pusēs atspoguļojas apmēram vienādi, bet negatīvās parasti spilgtāk redzamas sejas kreisajā pusē.

Sekošana partnera emocionālajām ekspresijām atvieglo mums viņa izpratni, tāpēc, ja vēlas pa-nākt efektīvāku saskarsmi, uzmanīgi jāseko sarunu biedra sejas izteiksmei. Sieviešu emocionālā ekspresija parasti ir spilgtāka nekā vīriešu ekspresija. Visgrūtāk ir kontaktēties ar cilvēkiem, kuri izvairās no emocionālās ekspresijas, kuriem ir mazkustīgi vaibsti. Parasti šādi cilvēki sastopas ar grūtībām un problēmām saskarsmē. Šādā gadījumā lielāka uzmanība jāpievērš citām neverbālās komunikācijas zīmju sistēmām — cilvēka pozai, intonācijai, žestiem.

Runas ekspresija ietver balss skaļumu, tembru, intonāciju, runas tempu un pauzes, arī smieklus, klepu, šņukstus un krekšķus. Tos, prasmīgi izmantojot, verbālo informāciju iespējams pilnīgi mai-nīt. Runas ekspresija palīdz salikt pareizos uzsvarus un uzsvērt vajadzīgās nianses. Ekspresija ļoti skaidri parāda emocionālās noturības un iecietības pakāpi. Pareizi un prasmīgi lietota runas ekspre-sija liecina par iekšēju stabilitāti un pašpārliecinātību. Pastāv trīs galvenie intonācijas veidi, kurus cilvēks izmanto:

• bikla, nedroša, lūdzoša, nepārliecinoša intonācija;• lietišķi uzstājīga, noteikta, pārliecinoša intonācija;• agresīva, nosodoša, apsūdzoša, uzbrūkoša intonācija.

Runas intonācija izsaka cilvēka pašizjūtu saskarsmē un viņa attieksmi pret partneri. Bikla, ne-droša intonācija var liecināt par sarunas biedra zemu pašvērtējumu, nepārliecinātību par saviem spēkiem, vainas un baiļu izjūtu. Agresīva, apsūdzoša intonācija pauž varas apziņu, uzsver augst-āku statusu, bet var būt arī naida un izmisuma izpausme. Lietišķi uzstājīga intonācija norāda uz pašcieņu un cieņu pret partneri, kuru mēs uzskatām par līdzvērtīgu, saprātīgu un mūsu kontaktu vērtu. Reālajā saskarsmes situācijā cilvēks izmanto visas intonācijas, un katra no tām var izrādīties produktīva noteiktos apstākļos, — viss atkarīgs no konkrētā partnera un situācijas.

Saskarmes laika un telpas strukturēšana. Saskarsmes vieta ir vide, kurā notiek kontakts. At-tiecības ar saskarsmes partneri ietekmē telpas iekārtojums, dizains, apgaismojums, temperatūra, blakustrokšņi, citu cilvēku klātbūtne, mūzika.

Saskarsmes telpas strukturēšana (uzvedības organizēšana, ņemot vērā konkrētās telpas īpatnī-bas) ir ļoti svarīga saskarsmē ar cilvēkiem, kas īpaši jutīgi uztver savas personības privātās telpas robežu pārkāpšanu. Pareizi izvēlēts indivīdu izvietojums un attālums nodrošina saskarsmes efekti-vitāti. Turpretim nepareizi ieturēta distance bieži vien var novest pie neveiksmīgas saskarsmes vai pat konfl ikta veidošanās. Piemēram, pārāk liels saskarsmes attālums dažkārt aizskar cilvēka pat-mīlību un cieņu, turpretim pārāk pietuvināta distance var radīt iespaidu par agresīva uzbrukuma draudiem. Cilvēku savstarpējā telpiskā distance var būt atšķirīga, jo tā ir atkarīga no saskarsmes partneru vecuma, dzimuma, sociālā statusa, nacionālajām tradīcijām, personības psiholoģiskajām īpašībām u. c.

326 327

Par personīgo telpu sauc tādu elpu, kas apņem cilvēka ķermeni apmēram izstieptas rokas attā-lumā. Cilvēkam pārvietojoties, viņam "līdzi dodas“ arī viņa personīgā telpa. Parasti cilvēki nevēlas svešinieku ielaušanos savā personīgajā telpā, daži ir ļoti jutīgi pret šīs telpas robežu pārkāpšanu, citi — iecietīgāki. Izšķir četrus starppersonu distances apgabalus.

• Publiskās saskarsmes telpa — 3,7 m un vairāk. Šajā attālumā var apmainīties tikai ar dažiem vārdiem vai vispār atturēties no saskarsmes. Šo distanci var novērot publiskās vietās.

• Sociālās saskarsmes telpa — 1,2—3,7 m; pieņemams neformālām un lietišķām attiecī-bām, turklāt augšējā robeža atbilst formālām attiecībām. Šajā attālumā cilvēki kontaktējas kā noteiktu sociālo grupu pārstāvji;

• Personiskās saskarsmes telpa — 0,5—1,2 m; raksturīgs draugu sarunai, šajā attālumā pa-rasti kontaktējas arī darba kolēģi, radi, paziņas.

• Intīmās saskarsmes telpa — līdz 0,5 m; šajā distancē kontakti noris starp cilvēkiem, kurus vieno ciešas emocionālās saites. Tie ir kontakti starp vecākiem un bērniem, starp laulāta-jiem, starp ļoti tuviem draugiem. Parasti kādas personas ienākšanu mūsu intīmajā zonā nosaka viens no diviem iespējamajiem iemesliem: ienācējs ir tuvs radinieks vai draugs, vai arī viņam vai viņai ir seksuāla rakstura nolūki; ienācējs ir naidīgi noskaņots un var uzbrukt. Svešinieka ielaušanās intīmajā saskarsmes telpā izraisa fi zioloģiskas pārmaiņas mūsu ķermenī — paātrinās sirdsdarbība, asinīs ieplūst adrenalīns un asinis pieplūst sma-dzenēm un muskuļiem, fi ziski sagatavojot mūs varbūtējai cīņai vai bēgšanai. Ieiešana pre-tējā dzimuma intīmajā teritorijā ir paņēmiens, ko cilvēki lieto, lai izrādītu interesi par šo personu. Ja šī ieiešana intīmajā zonā tiek atraidīta, otra persona atkāpjas, lai saglabātu distanci. Ja ieiešana zonā tiek pieņemta, otra persona saglabā savu pozīciju un atļauj ie-nācējam palikt intīmajā zonā.

Katram cilvēkam ir sava optimālā kontaktu distance, kurā viņš jūtas psiholoģiski ērti. Parasti šo distanci var intuitīvi nojaust, taču ir jābūt vērīgiem, jo partnera solis atpakaļ var liecināt, ka esam piegājuši par tuvu. Saskarsmes telpas strukturēšana ietver sevī arī noteikta saskarsmes partneru savstarpējā uztveres leņķa un orientācijas izvēli, kas arī atstāj nozīmīgu iespaidu uz kontakta norisi. Saskarsmē partneri var atrasties viens pret otru ar sejām, sāniem vai mugurām. Partneru savstar-pējo orientāciju nosaka sarunas saturs.

Vizuālais kontakts. Jebkura saskarsme sākas ar paskatīšanos vienam uz otru, tāpēc vizuālais kontakts — acu un plakstiņu kustības, skatienam piešķirtā noskaņa un emocionālās nianses — ir būtisks līdzeklis neverbālajā saskarsmē. Skatiens, kas vērsts uz saskarsmes partneri, liecina par ie-interesētību un cieņas pilnu attieksmi. Vizuālā kontakta esamība un koncentrētība nodrošina sa-skarsmes efektivitāti, aicina uz tās sākumu vai signalizē par tās nobeigumu. Tiek uzskatīts, ka acis var raidīt visatklātākos un precīzākos cilvēku savstarpējās saprašanās signālus, jo acis ir ķermeņa punkts, uz kuru koncentrējas vērotāju skats, turklāt acu zīlītes darbojas neatkarīgi no cilvēku gribas. Attiecīgā apgaismojumā acu zīlītes izplešas vai saraujas atkarībā no cilvēku attieksmes un garastā-vokļa maiņas. Cilvēkam par kaut ko sajūsminoties, zīlītes var izplesties, bet sadusmota un negatīva attieksme liek tām sarauties.

Vizuālajā kontaktā būtiski ir ievērot mēra sajūtu, jo, piemēram, pārāk ciešu, neatlaidīgu ska-tienu vai skatienu nevietā visbiežāk uztver kā agresijas izpausmi, it īpaši, ja sarunas temats ir nepa-tīkams un risināms diplomātiski. Šāds skatiens var izraisīt sašutumu un tikt uztverts kā naidīguma pazīme, partnerī tas var izraisīt satraukumu un pāriešanu psiholoģiskajā aizsardzībā. Nozīmīgs ir ne tikai skatiena ilgums, tikpat svarīga ir tā ķermeņa daļa, uz kuru skatiens tiek vērsts, jo arī tas var noteikt sarunas iznākumu. Pēc ķermeņa vietas, uz kuru tiek vērsts skatiens, tiek izdalīti vairāki skatienu veidi.

• Lietišķais skatiens, kad skats ir vērsts uz iedomātu trjstūri partnera pierē. Koncentrējot skatienu uz šo trijstūri, iespējams radīt nopietnu gaisotni. Ja vien jūsu skatiens nenolaižas zem partnera acu līmeņa, jūs varat saglabāt situācijas vadību.

• Sabiedriskais skatiens, kad skatiens nolaižas zem otras personas acu līmeņa. Arī šeit vei-dojas it kā iedomāts trijstūris, tikai šā trijstūra robežas veido acis un mute.

• Intīmais skatiens ir tad, kad skatiens tiek vērsts no acīm pār zodu uz leju virzienā uz citām ķermeņa daļām. Vīrieši un sievietes šo skatienu lieto, lai izrādītu savstarpēju interesi, un tie, kuri arī ir ieinteresēti, atbild šim skatienam.

• Sāniskais skatiens tiek lietots, lai pārraidītu vai nu ieinteresētību, vai naidīgumu. Savienots ar nedaudz paceltām uzacīm vai smaidu, tas liecina par ieinteresētību un bieži tiek lietots, lai piesaistītu pretējā dzimuma interesi. Ja sānisko skatienu pavada uz leju nolaist as vai sarauktas uzacis vai arī uz leju savilkti mutes kaktiņi, tas norāda uz aizdomīgu, naidīgu vai kritisku attieksmi.

Starp vizuālā kontakta žestiem vēl izdala "aizvērto acu žestus". Šis žests parasti parādās neapzi-nāti un uzskatāms par attiecīgā cilvēka mēģinājumu izslēgt jūs no sava skatiena robežām, jo jūs viņu nogurdināt vai garlaikojat, vai arī viņam šķiet, ka viņš ir par jums pārāks. Šādā situācijā "aizvērto acu žests" tiek apvienots ar atpakaļ atgāztu galvu, vērojot jūs ar ilgu skatienu. Ja sarunas gaitā partneris izmanto šo žestu, tas nozīmē, ka jūsu pieeja izraisa negatīvu reakciju un jālieto cits paņēmiens, lai notiktu efektīva domu apmaiņu.

Vizuālais kontakts ļauj runātājam sajust klausītāja pozitīvo attieksmi pret teikto vai arī noraidošo, vienaldzīgo attieksmi pret runātāju un pašu saskarsmes procesu. Tas veicina saskarsmi starp partne-riem patīkamu jautājumu apspriešanā. Apspriežot nepatīkamus un sarežģītus jautājumus, partneru atturēšanās no tieša vizuāla kontakta liecina par pieklājības izpausmi, partnera emocionālā stāvokļa izpausmi. Ja cilvēks tīši melo, viņš parasti neskatās partnerī, izvairās skatīties sarunu biedram acīs.

Svarīgi ir arī, kā partneri skatās viens uz otru. Ilgstošs vizuālais kontakts ir pozitīvi vērtējams intīmu un tuvu attiecību gadījumā. Strādājot grupā, ar vizuālā kontakta palīdzību ir iespējams aktīvi regulēt notiekošā tempu, darba spriedzi, labāk kontrolēt situāciju kopumā. Lai izveidotu veiksmīgu saskarsmi, ieteicams izmantot laipnu, ieinteresētu skatienu.

Saskarsmē liela nozīme ir empātijai. Empātija ir spēja sajust saskarsmes partnera iekšējo stāvokli un rēķināties ar to. Tas nozīmē spēju novērtēt situāciju no partnera viedokļa. Neverbālajā saskars mē vairāk ir jārunā par emocionālo kontaktu. Bieži vien tam ir izšķirošā nozīme saskarsmes sākum-posmā. Labvēlīgu emocionālo kontaktu veidošanos būtiski ietekmē partnera fi ziskā pievilcība, iz-turēšanās stils un manieres, arī kompetence, sociālais statuss, nodarbošanās un spēja izturēties da-biski. Cilvēku savstarpējās attiecībās emocionālo kontaktu veido arī balss tembrs, intonācija, citi

328 329

balss parametri, smaids un paštēls. Arī veiksmīga rīcība kritiskās situācijās cilvēkā var radīt cieņu pret sevi un vairot pievilcību, veidojot augsni labākam emocionālam kontaktam. Simpātijas veido-jas gan vienpusēji, gan abpusēji — parasti pēdējais gadījums ir iespējams tad, ja partneru kopīgai darbībai ir kooperācijas raksturs. Negatīvs saskarsmes emocionālais raksturojums visbiežāk rodas konkurences attiecībās, tādēļ svarīgs faktors savstarpēju simpātiju izveidošanā ir kopīga darbība, kas nozīmīga abiem saskarsmes partneriem.

Prasme izmantot neverbālos saskarsmes līdzekļus nosaka personības saskarsmes spēju, tās sa-biedriskumu. Tiek uzskatīts, ka sarunā neverbālās komunikācijas līdzekļi:

a) uzsver kādu verbālās informācijas daļu;b) apsteidz to ziņu, kas tiks pateikta vārdiski;c) izteic nozīmi, kas pretēja tam, kas pateikts vārdiem;d) aizpilda vai izskaidro pauzes, norāda uz vēlēšanos turpināt sarunu, vārda meklējumiem

utt.;e) aizstāj atsevišķu vārdu vai frāzi.

Par sarunu biedra noskaņojumu un vēlmi sadarboties vai nē var spriest, viņu vērojot un izvērtē-jot kopumā — ķermeņa pozu, žestus, sejas izteiksmi, balss intonāciju.

Komunikācijā jābūt saskaņotībai starp vārdiem un ķermeniskajām izpausmēm, t. i., apzināti uz-skatāmi pausto un neapzināti īsto attieksmi.

SASKARSME UN SAVSTARPĒJĀ SAPRAŠANĀS

Viena no cilvēku sabiedrības pamatproblēmām ir saprašanās problēma. Mēs nesaprotam mācību vielu, citus cilvēkus, savus kolēģus un paši sevi. Attiecībās starp cilvēkiem tā pārtop par cilvēku sav-starpējās saprašanās problēmu. Izpratne, tāpat kā neizpratne, veidojas saskarsmē.

Pasīvā neizpratne ir tad, ja cilvēks, kurš kaut ko neizprot, norobežojas sevī, neizjūt vēlmi neiz-prasto izprast, ar laiku var kļūst agresīvi noskaņots pret to, ko nav sapratis.

Aktīvā, radošā neizpratne ir tā, kas rosina radošus meklējumus, vēlēšanos izprast: "Kā tas var būt, ka es to nesaprotu! Jāpamēģina vēlreiz!" Šis neizpratnes veids veicina pašpilnveidošanās procesu.

Saprast un saprasties nozīmē apzināties savas un otra cilvēka īpatnības, mērķus, problēmas un attieksmi. Tas ir grūts un pilnībā neizpildāms uzdevums, jo līdz galam sevi un otru cilvēku izprast nav iespējams. Tomēr tas neizslēdz iespēju saprasties noteiktos jautājumos, jomās, situācijās.

Var izdalīt divus efektīvas saskarsmes un saprašanās pamatnosacījumus:1) spēja pieņemt sevi tādu, kāds esi;2) spēja pieņemt citus cilvēkus tādus, kādi viņi ir, un tur, kur viņi ir.

Cilvēks ne vienmēr prot būt "pats". Būt "pašam" nenozīmē dzīves pozīciju — "es esmu tāds, kāds es esmu, un vai nu pieņemiet mani, vai nē". Problēmas saskarsmē sākas tad, kad mēs cenšamies spē-lēt to lomu, kas mums nepiedien. Tas nozīmē, ka esam piesavinājušies kaut ko lieku, "svešu mantu". Tā ir bēgšana no sevis paša. Mēs mainām saskarsmes vidi: darbavietas, mācību iestādes, profesijas, dzīvesvietas, draugus, paziņas. Aizbēgt no sevis nav iespējams. Pieņemt sevi nozīmē apzināties sa-vas "stiprās" un "vājās" puses. To veicina pašanalīze.

Ko nozīmē pieņemt vai atzīt otru cilvēku? Atzīt nenozīmē noteikti piekrist, nekad neapvainoties vai nedusmoties, kad ir izteikta kritika. Sava "es" saglabāšana saskarsmē ir ļoti svarīga. Tas ir arī pašcieņas un cieņas jautājums.

Savstarpējo saprašanos saskarsmē nosaka indivīda sasakarsmes kompetence:• prasme sekot savai uzvedībai, saglabāt mieru, līdzsvarotību;• prasme uzklausīt otru cilvēku, labestības spējas;• prasme veidot iecietīgas, lojālas attiecības;• prasme kontaktēties ar kolēģiem;• prasme pamatot savu viedokli;• prasme pārliecināt;• atklātuma radīšanas prasme;• dabiskuma prasme;• prasme noturēt līdera pozīciju;• prasme paredzēt saskarsmes rezultātus;• māka uzturēt iekšējās un ārējās kultūras vienotību;• humora prasme;• prasme saskarsmē koordinēti izmantot zināšanas un dzīves pieredzi.

Saskarsmes rezultativitāte ir atkarīga:• no ārējā izskata, balss tembra;• atgriezeniskās saites veidošanas;• distances ievērošanas;• informācijas loģiskuma;• prasmes pabeigt sarunu, rezumēt;• prasmes izrādīt ieinteresētību.

KOMUNIKĀCIJAS BARJERAS

Katrs no mums zina, ka ne vienmēr saskarsme ar partneri ir veiksmīga. Katrs droši vien ir bijis situācijā, kad partneris nesaprot vai negrib saprast, pārprot, nepareizi interpretē vārdus vai vispār nevēlas jūs uzklausīt. Efektīvas komunikācijas gadījumā parasti notiek pārmaiņas partnera uzskatos par sevi, situāciju, citiem cilvēkiem. Ne jau katrs cilvēks, kuram adresēta informācija, vēlas pār-maiņas. Saņemtā informācija var emocionāli traumēt partneri, izjaukt viņa priekšstatu par sevi un pasauli, ietekmēt viņa domas, viņa attiecības ar citiem cilvēkiem. Ir vērojamas situācijas, kad cilvēks izsargājas no jaunas informācijas. Katrs runājošais indivīds iedarbojas uz partneri, un viņa vārdiem ir suģestējošs spēks. Ja partneris mums uzticas, ja mēs protam izteikties tā, lai neaizskartu otra cil-vēka pašcieņu, tad klausītājs pozitīvi uzņem pasniegto informāciju, vārdus, emocijas, un vērtējumi rod atbalsi klausītājā. Taču var ieslēgties kontrsuģestijas mehānismi, un cilvēks uzklausa tikai tad, ja partneris prot viņu pārliecināt par informācijas noderīgumu. Kontrsuģestijas (pretiedvešanas) mehānismi ir pamatā komunikatīvajām barjerām ar tiem pašiem nosaukumiem.

330 331

Saskarsmē ar nepazīstamiem un neuzticamiem saskarsmes partneriem rodas komunikācijas barjeras. Jānis Kupčs apraksta plašāk pazīstamos komunikatīvo barjeru veidus.

• Lingvistiskā barjera rodas, ja saskarsmes partneris runā kādā svešvalodā, ar stipru ak-centu, ar runas defektiem, nesaprotamā dialektā.

• Loģiskā barjera rodas, ja netiek pieņemti saskarsmes partnera argumenti, domu gaita.• Ignorances barjera izpaužas visās iespējamās darbībās, kuras nosaka tieksmi izvairīties

vai nu no saskarsmes ar nepatīkamu partneri, vai vismaz no viņa sniegtās informācijas un tās ietekmes. Bieži izpaužas kā neuzmanība, tieksme iespējami ātri pārtraukt kontaktu.

Krievu vēsturnieks un psihologs B. Poršņevs izdala komunikatīvās barjeras. • Izvairīšanās barjera. Ja indivīds partneri ir novērtējis kā bīstamu, nelabvēli, ienaidnieku,

pats veiksmīgākais aizsargāšanās līdzeklis ir izvairīšanās no kontaktiem. Šajā gadījumā nekāda saskarsme vairs nav iespējama. Uz mēģinājumiem iesākt sarunu cilvēks atbild pēc šablona: "Liec mani mierā, kā es tevi lieku mierā!" vai vēl agresīvāk. Studenti pārstāj nākt uz lekcijām pie "ļauna" vai garlaicīga pasniedzēja, darbā padotie cenšas netrāpīties acīs priekšniekam diktatoram. Ja fi ziski izvairīties no kontaktiem nav iespējams (dzīvo-jam vienā dzīvoklī, strādājam vienā kolektīvā), cilvēks dara visu iespējamo, lai izvairītos vismaz no informācijas un tās ietekmes. Indivīds ir neuzmanīgs, neklausās, neskatās uz partneri, izmanto jebkuru iespēju, lai ātrāk izbeigtu sarunu. Šajā variantā izvairīšanās izpaužas kā neuzmanība.

• Autoritāte kā komunikatīvā barjera. Saskarsmē indivīds partnerus iedala sev nozīmīgos partneros un tādos, kuri viņam nav autoritātes. Cilvēks uzticas pirmajiem un neieklausās otrajos. Uzticēšanās vai neuzticēšanās ir atkarīga nevis no pašas informācijas, bet gan no tās avota, no tā, kas runā. Katram cilvēkam ir savas autoritātes dažādām dzīves sfē-rām. Bieži mēs indivīdam "autoritātes indeksu" piešķiram uz parasto perceptīvo shēmu pamata: pārākums kādā svarīgā parametrā, ārējā pievilcība, laba attieksme pret mums. Tikai saprotot, kas un kāds cilvēks konkrētajam partnerim ir autoritāte, mēs varam cerēt uz komunikācijas efektivitāti.

• Nesapratne kā komunikatīvā barjera. Pēc satura nesapratne nozīmē to pašu, ko "ne dzirdu, ne redzu". Dzīvē bieži gadās, ka ne uzreiz mēs partneri varam novērtēt kā nelabvēlīgu, naidīgu vai neautoritatīvu un tādā veidā izsargāties no viņa ietekmes komunikācijā. Ne-reti potenciāli bīstama vai nepatīkama informācija var nākt arī no cilvēkiem, kuriem mēs kopumā uzticamies, — "savējiem" un pietiekami autoritatīviem. Šajā gadījumā aizsardzī-bas mehānisms ir nesapratne. Nesapratnei vai nesaprašanai var būt četri varianti: fonē-tiskā, semantiskā, stilistiskā un loģiskā nesapratne.

Fonētiskā nesapratne parādās situācijās, kad partneris runā kādā svešvalodā, ar stipru akcentu, dialektā, pārāk ātri, "norijot galotnes", neizrunājot noteiktas skaņas.

Semantiskā nesapratne. Aizsardzība iedarbojas arī tad, kad partneris fonētiski ir "savējais", bet pēc informācijas satura, jēgas — "svešais". Barjeras pastāvēšana ir izskaidrojama ar polisēmiju, t. i., vienam un tam pašam vārdam var būt vairākas nozīmes, vārds tiek lietots ārpus konteksta, piemē-

ram, vārds "zāle" var nozīmēt viesistabu kādā namā, greznu telpu kādā pilī, zaļumus apstādījumos un pat "drapes". Vārdu nozīmes dažādiem cilvēkiem var nesaskanēt. Spilgts piemērs ir žargons, slengs, argo, visādas slepenās valodas. Visi zina, ka pastāv zagļu žargons, studentu žargons, profe-sionālie žargoni.

Semantiskā barjera aiztur nesaprotamo informāciju un var partnera pateiktajā ielikt pavisam citu jēgu. Piemēram, puisis saka otram: "Vajadzēs gaiļiem uz strīpas piešķirt kādu kāpostiņu..." Ko jūs sapratāt? Un kāpēc nesapratāt? Semantiskās barjeras cēlonis ir tas, ka indivīdiem ir atšķirīgs iz-glītības, intelekta, profesionālās pieredzes u. c. līmenis. Katram cilvēkam pieder viņa zināšanas par apkārtējo pasauli, visa viņa profesionālā un dzīves pieredze. Ja komunikācijas partneru pieredze — zināšanas, intelekts — ir atšķirīgi, efektīva savstarpējā saprašanās ir neiespējama. Piemēram, rakstu par augstākās matemātikas problēmām nesapratīs fi lologs. Vienas paaudzes cilvēki labāk saprot cits citu nekā dažādu paaudžu cilvēki. Vienas kultūras cilvēki saprot cits citu labāk nekā dažādu kultūru pārstāvji. Vienas profesijas cilvēki vieglāk atrod kopīgu valodu nekā dažādu profesiju speciālisti.

Stilistiskā barjera. Stils ir veids, kādā mēs panākam informācijas satura un formas atbilstību. Pie-mēram, grūti ir saprast runu, ja cilvēks neievēro gramatikas likumus, piemēram, cilvēki, kuri tikko sāk mācīties svešvalodas. Pie nesaprašanas noved arī stila sarežģīšana dažviet zinātniskajā literatūrā, kad dzimtā valoda šķiet kā svešvaloda.

Loģiskā barjera. Loģiskā barjera iedarbojas tad, ja viens no partneriem nepieņem otra loģiku un argumentus. Ja cilvēks dara kaut ko tādu, kas, pēc mūsu domām, runā pretī veselajam saprātam, mēs atsakāmies viņu saprast un emocionāli uztveram partneri visai negatīvi. Cilvēkam šķiet, ka pastāv tikai viena pareizā loģika, un tā ir viņa loģika. Atteikušies saprast partnera loģiku, mēs nolaižam starp mums nesapratnes barjeru.

Komunikatīvās barjeras veido šķēršļus efektīvai saskarsmei. Šī aizsardzības sistēma strādā auto-mātiskā režīmā, visbiežāk pilnīgi neapzināti. Nevajag domāt, ka saskarsmes sākumā cilvēks zināmu laiku domā par partneri: kas tad ir viņa priekšā — savējais vai svešais, labvēlis vai nelabvēlis, autori-tāte vai neautoritāte un, tikai to visu izspriedis, nolemj, ka vajag izvairīties no šā partnera un ieslēgt neuzmanības barjeru. Nav arī tā, ka, izdzirdis kādu sarežģītu un grūti aptveramu frāzi, cilvēks no-lemj, ka tā ir "bīstama", nepieņemama, un tāpēc "nolaiž" nesapratnes barjeru.

Reālajā dzīvē un saskarsmē šīs barjeras darbojas kā aizsardzības mehānismi, kuri mūsu psihē ir un kuru īstenā daba un pat pastāvēšana lielākajai daļai cilvēku nemaz nav zināma. Šīs barjeras strādā automātiskā režīmā. Piemēram, indivīds var neklausīties partnerī ne tāpēc, ka viņš ir nelabvēlīgs vai nepievilcīgs, bet tāpēc, ka indivīds ir aizņemts ar savām domām un problēmām. Šajā gadījumā auto-mātiski iedarbojas izvairīšanās barjera, un indivīds kļūsts neuzmanīgs. Sanktpēterburgas psihologi J. Križanskaja un V. Tretjakovs salīdzina komunikatīvās barjeras ar automatizētu apsardzes sistēmu ar signalizāciju. Tikko signalizācija iedarbojas, barjeras nolaižas, cilvēks noslēdzas un nav vairs su-ģestējams, ietekmējams (skat. 19. tab.).

332 333

19. tabula. Veiksmīgas komunikācijas traucētāji.Draudi.Izraisa bailes, pakļaušanos, apvainojumu, naidīgumu

• Ja nevarat laikā ierasties darbā, tad…• Dari, kā tev lieku, vai arī…

Pavēles.Kad cenšamies valdīt pār citiem

• Ātri nāc pie manis!• Neprasi, bet dari, kā es tev saku!

Negatīva kritika • Tu nestrādā rūpīgi.• Vienmēr tu ar kaut ko esi neapmierināts.

Aizskaroši izteicieni • Kaut ko tādu var pateikt tikai nejēga!• Tu vienkārši esi muļķis!• Ko gan citu var sagaidīt no birokrāta!

Vārdi "vajag" un "nevajag" • Tev vajag uzmanīgāk klausīties!• Tev nevajag tā dusmoties!

Nevajadzīga iztaujāšana • Cik tas maksāja? • Kāpēc tu tik vēlu? • Ar ko tu nodarbojies? • Kur tu tik ilgi biji? • Kāpēc tu ar mani nerunā?

Nevietā doti padomi tad, kad cilvēki vēlas, lai viņus uzklausa

• Kāpēc nedarīji tā, kā es teicu? • Es taču tev teicu, ka no tā nekas neizdosies! • Vienkārši nepievērs tam uzmanību!

Uzvedības motīvu piedēvēšana • Tev vienkārši pietrūkst gribasspēka. • Tev pietrūkst radošas aktivitātes. • Tev traucē tavi aizspriedumi.

Atteikšanās apspriest • Tur nav ko apspriest. • Es te nesaskatu nekādu problēmu. • Es par to negribu runāt.

Tēmas mainīšana • Ļoti interesanti. • Bet zini, ko es vakar satiku? • Jā, jā, bet paklausies, ko es vakar uzzināju!

Nomierinoša noliegšana • Nenervozē! • Neuztraucies, viss nokārtosies! • Nekas traģisks jau nav noticis! • Nu un? • Viss pāries!• Nedomā vienkārši par to, gan jau viss būs labi!

PARTNERU IETEKMĒŠANAS VEIDI

Galvenie partneru ietekmēšanas veidi ir piespiešana, partnera emocionālā iespaidošana (su-ģestija) un ieinteresēšana (pārliecināšana).

Piespiešana jeb rīkstes, pātagas metode ir visai iedarbīgs partnera ietekmēšanas veids. Šī me-tode iedarbojas uz līmeni, kas ir tuvs partnera instinktīvajam pašsaglabāšanās vajadzību līmenim.

Piespiešanas psiholoģiskais mehānisms ir bailes no soda, zaudējumiem, nopietnām nepatikšanām, kas var apdraudēt cilvēka drošību. Piespiešana ir iedarbīga tad, ja cilvēks reāli baidās no soda un ir pārliecināts, ka mēs patiešām varam viņu sodīt. Piespiešanas metodi vajadzētu izmantot uzmanīgi, jo ļoti bieži tai ir neparedzamas sekas, nevar precīzi pateikt, kā cilvēks rīkosies pēc soda saņemša-nas — mainīs savu rīcību un labosies, vai nākamreiz centīsies izbēgt no soda un darīs to pašu, tikai piesardzīgāk. Jāņem vērā, ka piespiešanu partneris uztver kā varmācību pret sevi, jūt pazemojumu, reizēm lolo atriebības jūtas un kaļ atriebības plānus. Piespiešanu vajadzētu uzskatīt par pēdējo ietek-mēšanas līdzekli, kad visi citi nav devuši pozitīvu rezultātu.

Emocionālā iespaidošana ir ietekmēšanas metode, kas balstās uz emocionālās sfēras nozīmī-gumu cilvēka dzīvē. Daudzi psihologi uzskata cilvēku vairāk par emocionālu un iracionālu nekā racionālu būtni. Emocionālā iespaidošana balstās uz partnera suģestiju (iedvešanu, aizraušanu) gal-venokārt ar neverbālās komunikācijas līdzekļu palīdzību. Liela nozīme ir intonācijām, balss voka-lizācijai, žestiem, pauzēm, acu kontaktam, mīmikai un pantomīmikai. Emocionālo iespaidošanu plaši izmanto politiķi, talantīgi vadītāji, reliģiozie līderi. Emocionāli iespaidojot partneri, kompe-tenti izmantojot verbālās un neverbālās komunikācijas līdzekļus, var piešķirt saviem vārdiem īpašu nozīmīgumu, panākt vajadzīgo uzvedību.

Ieinteresēšana jeb pārliecināšana ir ietekmēšanas metode, kas balstās uz partnera intereses iz-raisīšanu. Lai radītu interesi, maksimāli jāīsteno "jūs" pieeja sarunā. Jānoskaņo sevi uz partneri, jāveido dialoģiska saskarsme. Jāpieņem cilvēks tāds, kāds viņš ir, un jāprot pieskaņoties partnerim. Jāprot ne tikai pārliecinoši un emocionāli runāt, bet arī uzmanīgi un aktīvi klausīties. Sarunas laikā uzmanīgi jāvēro partneris, jāuzsver kopības momenti interesēs un viedokļos. Tātad, ja gribam pa-mudināt cilvēku uz darbību, jāpierāda viņam mērķa nozīmīgums un tā sasniegšanas iespējamība, jo cilvēks nedarīs neko, ja mērķis viņam personīgi nebūs nozīmīgs (partneris nav ieinteresēts), vai arī domās, ka mērķis nav sasniedzams (pat ja subjektīvi tas ir nozīmīgs).

Uzslava un kritika kā ietekmēšanas līdzekļi. Uzslavai ir pozitīva ietekmējoša loma saskarsmē. Uzslava apmierina cilvēka vajadzības pēc vērtējuma un atzinības, ceļ indivīda pašapziņu, apliecina darbības pareizumu un efektivitāti. Uzslava var būt vārdiska atzinības paušana, darbības veicināšana ar prēmiju palīdzību (papildu samaksa, dāvana, atvaļinājums, ceļojums utt.), stimulēšana ar atbildī-bas paplašināšanu (jaunu pilnvaru piešķiršana, iecelšana augstākā amatā u. c.). Uzslavas pamatā ir pozitīvas attieksmes paušana pret partneri un viņa paveikto. Uzslava var tikt izteikta personīgi un publiski. Abos gadījumos tas ir efektīvs ietekmēšanas līdzeklis. Pareizi izteikta uzslava rosina cilvēka aktivitāti, uzlabo attiecības, veicina kontaktu efektivitāti.

Efektīvs cilvēka ietekmēšanas un pārliecināšanas līdzeklis ir arī kritika, ja tā tiek izteikta psiholo-ģiski pareizi. Kritizēt ir jāprot, jo, tikai prasmīgi kritizējot, var panākt vēlamo rezultātu un nesabojāt attiecības ar partneri. Lielu daļu cilvēku vispār nevar kritizēt, vēl lielāka daļa cilvēku kritiku uztver kā iespēju izpaust savu agresiju un negatīvās emocijas. Šie cilvēki kritiku izmanto kā sodu partne-rim. Šeit galvenais ir pazemot otru cilvēku, aizskart viņa pašcieņu, sevišķi efektīvi tas iespējams svešu un mazpazīstamu cilvēku klātbūtnē. "Kritika kā sods" vienmēr ir nekonstruktīva. Nekonst-ruktīvas kritikas galvenā pazīme ir cilvēka aizvainojums, sašutums, psiholoģiskā aizsardzība pat tad, ja tiek norādīts uz konkrētām kļūdām. Konstruktīva kritika patiesībā ir atbalsts partnerim. Tās mērķis ir sekmēt cilvēka darbību, panākt tās uzlabošanos. Konstruktīva kritika bāzējas uz pozitīvu

334 335

attieksmi pret partneri, patiesu ieinteresētību viņa darbībā. Efektīva kritika vienmēr ir personīga un konkrēta. Mēs runājam paši savā vārdā ("Man šķiet...", "Mani neapmierina..."), neatsaucoties uz kaut kādām augstākām instancēm. Konkrēti tiek norādīts uz viņa kļūdām un skaidri pateikts, kas partnerim jāmaina savā uzvedībā, darbībā.

KONFLIKTI

Konfl ikts (no latīņu confl ictus — sadursme) ir interešu, uzskatu vai spēku sadursme. Amerikāņu politiķis, jurists un orators Daniels Vebsters konfl iktu defi nē kā sacensību vai ķīviņu starp atšķirīgi domājošiem indivīdiem; tas ir antagonisks stāvoklis vai rīcība; cīņa, ko izraisījušas atšķirīgas vaja-dzības, centieni, vēlmes vai prasības; naidīga sadursme. Konfl ikts rodas, ja pastāv konkurējoši vai nesavienojami viedokļi. Konfl ikti ir neatņemama un tāpēc normāla dzīves sastāvdaļa. Ne vienmēr konfl ikts ir naidīgs, lai gan bieži naidīgums, uzbrūkoša attieksme kļūst par tā sastāvdaļu. Ar kon-fl iktu parasti ir saistītas ļoti spēcīgas emocionālas izjūtas, un visbiežāk tās ir negatīvas.

Konfl iktu veidi. Konfl iktam ir vairāki veidi: iekšējais konfl ikts un ārējais jeb savstarpējais konfl ikts.Iekšējais konfl ikts ir nemiers, kas plosās indivīda iekšienē. Tas vērojams gadījumos, kad indivīda

pieredzei, domām un vērtību sistēmai jāpārveidojas, jāpaplašinās ārpus komforta robežām, vai arī kad šie personības elementi nonāk konfl iktā cits ar citu, vai kad tie nesaskan ar vēlmēm un vajadzī-bām, radot emocionālu diskomfortu. Iekšējais konfl ikts traucē ikdienas dzīvi un dažreiz laupa spēju brīvi rīkoties. Iekšējam konfl iktam ir vairākas pakāpes: pirmās stadijas iekšējais konfl ikts izpaužas kā vieglas galvas un reizēm arī muguras sāpes. Otrās stadijas iekšējā konfl iktā stress sasniedz tādu līmeni, ka ķermenis liekas kā izdedzis. Bet trešajā stadijā cilvēku jau nomoka domas par pašnāvību un eksistences bezjēdzību. Indivīda spēja tikt galā ar iekšējiem konfl iktiem liecina par viņa izturē-šanos savstarpējos konfl iktos.

Savstarpējs konfl ikts pastāv starp vairākiem indivīdiem. Tie rodas, ja kāds pārkāpj indivīda pa-matprasības (t. i., prasību, lai indivīdu pienācīgi novērtē un izturas pret viņu kā personību; nepie-ciešamību valdīt pār sevi un situāciju; spēcīgi izteiktu pašvērtību; vajadzību rast saskaņu un kop-saucēju). Ja šīs vajadzības pārkāpj, konfl ikts parasti izpaužas kā viens no 4 uzvedības modeļiem: atriebība, centieni gūt virsroku, novēršanās un sadarbība. Savstarpējie konfl ikti tiek iedalīti grupas iekšējā konfl iktā un savstarpējā grupu konfl iktā. Grupas iekšējais konfl ikts pastāv konkrētas ļaužu grupas robežās, savukārt savstarpējo grupu konfl iktā ir iesaistītas vairākas ļaužu grupas. Amerikāņu psihologs Kurts Levins norāda trīs konfl iktsituāciju tipus:

a) jāizvēlas viens no diviem pozitīviem mērķiem;b) jāizvēlas viens no diviem negatīviem mērķiem;c) cilvēka mērķis vienlaicīgi ir pozitīvs un negatīvs.

Savstarpējos grupu konfl iktos grupas aspekts padara šos konfl iktus daudz sarežģītākus, jo in-divīdam ne tikai jāpārvar katra iekšējās problēmas un nesaskaņas divu vai vairāku personu starpā, bet arī jāiesaistās notikumos, kuros darbojas visi konfl iktā iesaistītie spēlētāji. Bieži var novērot, ka šādi konfl ikti arvien vairāk plešas plašumā, politiskās intrigas, tenkas, netieši mājieni vairo problē-

mas. Ieteicams censties likvidēt vai vismaz ierobežot konfl iktu, kamēr tajā iesaistīts mazāks cilvēku skaits.

Konfl ikta stadijas. Konfl iktiem ir trīs stadijas: ikdienišķu ķīviņu un uzskatu sadursmes, tās vislabāk likvidēt ar vis-

miermīlīgākajiem līdzekļiem; nozīmīgākas viedokļu sadursmes atstāj ilgstošas sekas, tāpēc to risi-nāšana prasa pieredzi un zināšanas; atklāts viedokļu pretnostatījums, dominē vēlme sodīt, indivīdi var izturēties pret pārējiem nežēlīgi un nesavaldīgi, — šādus konfl iktus ir visgrūtāk atrisināt, parasti atrisinājums rodas, tikai izšķirot konfl ikta dalībniekus.

Izšķir vairākus starppersonu konfl iktu tipus.• Racionāli apzinātais konfl ikts. Šis konfl iktu veids raksturīgs ar to, ka abas konfl iktējo-

šās puses apzinās savu pretrunīgo interešu būtību, zina, ka konfl iktam ir iemesls. Abas puses zina, par kādām vērtībām noris cīņa, saprot savus un pretinieka nolūkus, apzinās, ka savas pretenzijas nāksies pierādīt. Šādam konfl iktam raksturīga pietiekami racionāla, civilizēta uzvedība konfl ikta situācijā, gatavība atrisināt konfl iktu.

• Pseidokonfl ikts. Vienam no oponentiem šķiet, ka abu pušu intereses ir nesamierināmas, nekādu kompromisu nevar būt. Šādam konfl iktam ir vienpusīgs raksturs — viena puse cīnās, otra parasti novēro. Karojošā puse nerēķinās ar pretinieka resursiem, pārvērtē un neapdomīgi tērē savējos, nodarot sev milzīgus zaudējumus (izput, sabeidz veselību, sajūk prātā). Neracionāla uzvedības stratēģija un taktika pseidokonfl iktā noved pie neiespēja-mības uzvarēt. Rezultāts ir zaudēti resursi un vilšanās. Šis konfl ikta veids atgādina cīņu ar vējdzirnavām.

• Iracionālais konfl ikts. Abas konfl iktējošās puses ir pārliecinātas, ka tās šķir pretrunu bez-dibenis. Vērtība, par ko noris cīņa, šķiet nedalāma. Uzvarai ir jāmobilizē visi spēki un resursi. Pretinieks ir jāiznīcina. Šis ir pats destruktīvākais konfl iktu veids.

• Latentais jeb slēptais konfl ikts. Konfl iktam ir iemesls, bet partneri īsto iemeslu vārdā ne-sauc vai arī labi neapzinās. Viņu starpā notiek strīdi, kašķēšanās par sīkumiem. Piemē-ram, ģimenē ir seksuālas nesaskaņas, bet laulātie strīdas par to, ko gatavot vakariņās un kam jāmazgā trauki.

• Nobīdītais konfl ikts jeb strīdēšanās par sīkumiem. Šis konfl iktu veids rodas no daudzu savlaicīgi neatrisinātu konfl iktu uzslāņošanās. Konfl iktam it kā nav iemesla, bet tas ro-das uz uzkrāto aizvainojumu un negatīvo emociju bāzes. Mazākā neveiksme vai partnera asāks vārds provocē konfl ikta uzliesmošanu.

• Gadījuma konfl ikts jeb uzplaiksnījums. Šis konfl ikts ir ļoti pārejošs, ātri sākas un beidzas. Tam nav dziļāku sakņu. Vienkārši tā gadās, ja kādam ir saspringti nervi, slikts noska-ņojums, zema uzvedības kultūra, viegli "eksplodējošs" raksturs. Piemērs tam varētu būt bļaustīšanās trolejbusā, sadursme veikalā.

Uzvedības taktika konfl iktsituācijās. Visbiežāk sastopamās taktikas konfl iktsituācijās ir šādas.1. Izvairīšanās no konfl ikta. Cenšas mainīt tēmu, atsaucas uz laika trūkumu radušās problēmas

apspriešanai. Šī taktika neatrisina konfl iktu, bet atliek to. Viena puse bēg no atklātas sadursmes, ļauj partnerim "atdzist", pārdomāt savas pretenzijas. Cerība ir tāda, ka atliktā konfl iktsituācija kaut kā at-

336 337

risināsies pati no sevis vai vismaz zaudēs savu asumu. Cilvēks cenšas nomierināt partneri, piekrītot viņa pretenzijām kaut vai tikai konkrētajā brīdī un tīri ārēji. Reizēm šāda taktika iedarbojas, sevišķi, ja konfl ikta cēlonis nav nopietns. Atsevišķos gadījumos izvairīšanās no konfl ikta tikai attālina atri-sinājumu, jo neapmierinātības iemesls netiek likvidēts. Ilga konfl ikta atlikšana nereti rada lavīnas efektu, — savstarpējie aizvainojumi, neskaidrības attiecībās uzkrājas, negatīvā emocionālā spriedze pieaug. Izvairīšanās no konfl ikta reizēm var arī uzskatāmi paust vienaldzību pret partneri un viņa interesēm.

2. Konkurence jeb konfl ikta eskalācijas taktika. Neviens no oponentiem nerēķinās ar otra inte-resēm un viedokli, aktīvi aizstāv savu pozīciju, argumentē un kontrargumentē. Konkurences bīsta-mība slēpjas tajā apstāklī, ka puses var pāriet uz personiskajiem apvainojumiem un cieņas aizskar-šanu, kad visi racionālie argumenti ir izsmelti. Konkurences taktiku parasti izvēlas ļoti spēcīgas, dominantas personas ar apņēmību un stingrību lēmumos, vai arī cilvēki, kuri ir apstākļu spiesti un izmisuma dzīti, lielā stresā un ar augstu konfl ikta atrisināšanas motivāciju. Konkurences taktikas pozitīva iezīme ir tā, ka ekstremālā situācijā ļauj konfl iktantiem ieraudzīt vienam otra stiprās un vājās puses, patiesās vajadzības, vēlmes un intereses. Divu pušu konkurencē parasti uzvar tas, kam ir lielāka vara, resursi un mazāka perspektīvas — attiecību saglabāšanas — vajadzības.

3. Pielāgošanas taktika ir tāda konfl ikta risinājuma izstrāde, kas apmierina vienas konfl iktējošās puses intereses. Parasti šo taktiku izmanto cilvēki ar mazāku varu un lielāku perspektīvas vajadzību nekā partnerim. Reizēm arī tālredzīgi cilvēki, kas, piekāpjoties minētājā konfl iktā, veicina partnera piekāpšanos kādā citā interešu sadursmes situācijā, kurā viņi būs patiesi ieinteresēti. Šāda taktika bieži ir piemērotākā draugu un laulāto attiecībās. Taču jāņem vērā, ka mūžīga piekāpšanās veicina negatīvās enerģijas uzkrāšanos, rada frustrāciju un vilšanos, aizvainojuma sajūtu.

4. Sadarbība ir optimālākais uzvedības veids konfl iktsituācijā. Raksturīgs tas, ka oponenti aktīvi meklē veidus, lai varētu abpusēji piemēroties, respektē un izzina viens otra intereses, vajadzības un cenšas atrast sadarbības iespējas uz kopīga lēmuma pamata, lai abu pušu vajadzības tiktu apmierinā-tas un intereses tiktu īstenotas. Sadarboties gatavi cilvēki ne tikai atrisina konfl iktu, bet, noregulējuši attiecības, veido nākotnes kooperācijas iespējas.

5. Kompromiss — konfl ikta risināšana taktika, kurā abas puses upurē daļu savu interešu otras labā, savstarpēji piekāpjas, apzinoties, ka abas ne tikai zaudēs, bet arī iegūs, ja tiks panākts abus opo-nentus vairāk vai mazāk apmierinošs lēmums, kas pavērs tālākas konstruktīvas sadarbības iespējas. Kompromisa taktika ir plaši izplatīta biznesa sfērā, draugu un laulāto vidū.

6. Konfl iktēšana konfl iktēšanas pēc. Taktika, ko izmanto cilvēki, kuri izjūt labsajūtu kašķējoties un strīdoties. Viņus iepriecina iespēja izkliegties, un situācijas, kad uz viņiem kliedz. Šo taktiku vis-biežāk izmanto psihopāti un sociopāti, kuri ar tās palīdzību mazina iekšējo emocionālo spriedzi.

MOBINGS

Mobings ir psiholoģiskā terora veids. Parasti mobings sākas ar konfl iktu. Ja šis konfl ikts netiek savlaicīgi un efektīvi atrisināts, tad persona, kam ir statuss, vara, spēks, citu kolēģu atbalsts, savu oponentu pārvērš mobinga upurī. Ar laiku mobings kļūst apzināts, bet sākums parasti ir spontāns.

Mobinga upurim liek noprast, ka ar viņu varētu pārtraukt darba attiecības pēc slavenā teiciena "Ir cilvēks, ir problēma, nav cilvēka — nav problēmas".

Pastāv divi psiholoģiskā terora veidi:Mobings (no angļu mobbing, to mob — nomākt, uzbrukt) ir psiholoģiskā terora veids, kad viens

vai vairāki darbabiedri sistemātiski naidīgā un neētiskā veidā vēršas pret kādu savu kolēģi.Bosings (no angļu bashing, to bash — uzbrukt, nolamāt) ir darba devēja vadības īstenots psiho-

loģiskais terors.Mobinga iedalījums. Psihologi izdala divus galvenos mobinga veidus: vertikālais (bosings) no vadības puses un hori-

zontālais — no kolēģiem.• Fiziskais mobings ir saistīts ar spēka lietošanu pret otru cilvēku.• Verbālais mobings ir vārdiska pazemošana, apsmiešana, ļauna izjokošana, aprunāšana,

iebiedēšana.• Izstumšana jeb slēptais mobings ir, kad cilvēks tiek izstumts no grupas, tiek ignorēts, izo-

lēts, izturas tā, it kā viņa nemaz nebūtu.Vācu pētniece Konstance Halta saka, ka mobings ir pret kādu darbinieku vērsti nemitīgi apvai-

nojumi un izsmiekls, lai panāktu, ka noteikta persona pamet darbu. Savukārt amerikāņu pētnieces Noa Zanolli Dāvenporte, Ruta Dišlere Švarca un Geila Pursela Eliota apgalvo, ka mobings ir psi-holoģisks uzbrukums vienam konkrētam darbiniekam no vadītāja vai darba kolēģu puses, kas var beigties ar izvēlētā upura pilnīgu izolāciju, traumēšanu u. tml. Parasti mobinga mērķis ir panākt, ka upuris neuzdrošinās neko runāt pretī, vai arī panākt, lai viņš aiziet no darba, nesaņem paaug-stinājumu amatā u. tml. Mobings var izpausties atklāti un arī slēptā veidā, kad apkārtējie pat ne-mana, ka viens cilvēks vai cilvēku grupa vēršas pret kādu konkrētu indivīdu. Pastāv mobinga sind-roms — vesels darbību komplekss. Tā ir darbinieka goda, uzticamības, profesionālās kompetences iedragāšana, aprunāšana, negatīva, aizskaroša, nenovīdīga un kontrolējoša komunikācija, tieša vai netieša nodevība, solījumu nepildīšana, nepieaicināšana lēmumu pieņemšanā, neinformēšana par pieņemtajiem lēmumiem. Darbinieku var apzināti neaicināt uz sapulcēm, pārmērīgi kontrolēt. Tā ir sistemātiska, daudzkārtēja upura ietekmēšana. Mobinga upuri padara par vainīgo neveiksmēs, kļūdās, par kurām patiesībā viņš nav vainojams. Mobinga upuri diskreditē, iebaida tik ilgi un daudz, līdz viņš sāk justies pazemots, vainīgs, dzīvo paaugstināta stresa apstākļos. Galu galā viņu noved tik tālu, ka viņš maina savu amatu uzņēmuma ietvaros vai vispār aiziet no darba. Traģiski ir tas, ka bieži cilvēks nesaprot, kas īsti notiek, viņš aiziet no darba, juzdamies par to vainīgs un atbildīgs.

Mobinga sekas. Psiholoģiskais terors nopietni grauj upura psihisko un fi zisko veselību. Viņš nepārtraukti ir

stresā, kā dēļ rodas slimības. Mobinga sekas: augsts asinsspiediens, sirdsklauves, kuņģa un zarnu trakta slimības, čūlas, muskuļu sasprindzinājumi, stresa izraisītas hroniskas un psihiskas slimības, nespēja uzticēties, gurdenums, dzīvesprieka zudums, depresija, neapmierinātība, skumjas, nervo-zitāte, nespēja strādāt virsstundas, baiļu lēkmes, kļūdas darbā, koncentrēšanās spēju mazināšanās. Zūdot koncentrēšanās spējai, upuriem pastāv risks ciest nelaimes gadījumos, zūd motivācija strādāt, cilvēks noslēdzas sevī, zaudē draugus un var pat beigt dzīvi pašnāvībā. Mobinga profi lakses nolūkos ir svarīgi, lai visiem darbiniekiem būtu skaidra organizācijas struktūra un hierarhijas līmeņi. Orga-

338 339

nizācijas kultūrā jāstiprina tās ētiskais aspekts. Darba aprakstos jābūt skaidri defi nētiem darbinieka pienākumiem un atbildībai, kas varētu mazināt domstarpības. Pieņemot darbā jaunu darbinieku, jāvērš uzmanība ne tikai uz profesionalitāti, bet arī uz viņa emocionālo inteliģences pakāpi un spēju iekļauties kolektīvā. Atklāta, efektīva, savlaicīga, godīga saskarsme organizācijā mazinās mobinga rašanos.

TRANSKULTURĀLĀ SASKARSME JEB KULTŪRIESPAIDS UZ APRŪPI

Pēdējo 20—30 gadu laikā pasaulē ir novērojamas jaunas sabiedrības attīstības tendences, runā par globalizācijas un migrācijas procesiem, par rasu sajaukumu un kultūru daudzveidību. Sabied-rība sāk apzināties un cienīt katra cilvēka unikālās vērtības, kas sakņojas viņa kultūras tradīcijās. Arī veselības aprūpes objekts ir pacients, vienots veselums ar savām vērtībām un vajadzībām, kas balstītas atbilstošajā kultūrā un tās tradīcijās.

Kultūras jēdziens. Jēdzienam kultūra ir daudzi izskaidrojumi, kā arī tā lietojums ir plašs un daudzpusīgs. Kultūra

kā attieksmju sistēma; kā simbolu un zīmju kopums; kultūra kā dialogs; kultūra kā vērtību sistēma; kultūras un mākslas, kā arī kultūras un civilizācijas attiecības. Kas ir kultūra? Kultūra ir daudzpusīgs jēdziens, ko katrs saprot citādāk, un vienas noteiktas defi nīcijas šim jēdzienam nav. Tam var dot tikai vispārinātu skaidrojumu. Patiesībā kultūru nevar ietvert īsā defi nīcijā, lai gan nereti to lieto sa-šaurinātā ziņā, attiecinot to uz mākslu, teātri, literatūru u. tml. Kultūra vienmēr ir bijusi cieši saistīta ar cilvēku, jo cilvēks ir tas, kas to veidojis visos laikos.

• Kultūra kā zīmju un simbolu kopums. Katrs priekšmets cilvēkam norāda uz konkrētu lietu vai darbību un, tikai izprotot to, var attiecīgi rīkoties, tikai cilvēks pats piešķir zīmei vai simbolam jēgu. Tas, kas vienai tautai vai cilvēku grupai kaut ko izsaka, piemēram, uzraksts vai grafi sks attēls (logo u. c.), citiem var neizteikt neko. Piemēram, nots ir simbols, ko spēj izprast tikai konkrēta cilvēku grupai, arī valoda sastāv no zīmēm — burtiem; pastāv arī zīmju valoda. Zīmes un simboli ir sastopami dažādos līmeņos: zemākajos un augstākajos līmeņos. Zemākajos līmeņos ir ietvertas vienkāršas zīmes un simboli, piemēram, vārdi, apzīmējumi, bet augstākajos — lietu valoda, jūtu valoda u. tml. Katrs cilvēks individuāli izprot zīmes un simbolus, jo tos var saprast dažādos līmeņos, piemēram, vienam cilvēkam sarkana roze asociējas tikai ar augu, bet savukārt citam tas ir mīlestības simbols.

• Kultūra kā dialogs. Dialogs parasti ir divu personu saruna, tomēr, runājot par kultūras dialogu, šīs personas nav divi cilvēki, bet gan laikmeti, dažādas laiku sistēmas, valstis un citi notikumi, kas ir saistīti ar kultūras norisēm un vēsturi. Pagātne statuju, pieminekļu un citu kultūras vērtību veidā tiekas ar cilvēku šodien, viņa dzīves laikā, vēstot par pa-gātni un tagadni, sarunājoties un izprotot to. Šajā dialogā cilvēks tiekas kā personība, individualitāte, bet dialoga otrais dalībnieks ir sabiedrība kopumā.

• Kultūra kā attieksmju sistēma. Kultūra veidojas un attīstās atkarībā no katra indivīda attieksmes, kā arī laikmeta un laika plūduma, tajā valdošajiem kanoniem. Dažādām

tautām, kā arī dažādiem pasaules nostūriem šīs attieksmes ir atšķirīgas, radot kultūras interesantumu, savdabīgumu un neatkārtojamību. Piemēram, cilvēkam dažādos laikos ir dažāda attieksme pret mākslu, reliģiju; pati attieksme veidojas, pakļaujoties tajā laikā valdošajiem uzskatiem par dažādām kultūras jomām, katrs laiks diktē savus uzskatus un noteikumus.

Transkulturālās aprūpes teorijai attīstoties un ieviešoties praksē, māsas saskaras arī ar dažām problēmām, kas ir raksturīgas un specifi skas tieši māsu darbam multikulturāla vidē. Līdz ar to kul-tūriespaida uz aprūpi viens no centrālajiem un svarīgākajiem fenomeniem ir kultūra, un zināšanas par kultūru kā svarīgāko transkulturālās aprūpes elementu māsai ir ļoti svarīgas. Kultūra ir pasaules uzskats un tradīciju kopums, kas tiek izmantots un nodots no paaudzes paaudzē.

Pirmo kultūras defi nīciju tā, kā mēs to izprotam šodien, ir devis britu antropologs Edvards Tei-lors 1871. gadā: "kultūra ir kompleksais veselums, kas iekļauj sevī zināšanas, ticējumus, mākslu, morāli, tiesības, tradīcijas un jebkuras citas īpašības, ko cilvēks iegūst kā sabiedrības loceklis".

Transkulturālās aprūpes centrālais mērķis ir veicināt un nodrošināt cilvēku kulturālās vajadzības. Jebkura cilvēciska būtne dzīvo, atrodas un komunicē savas kultūras kontekstā. Jebkādas mijiedarbī-bas, kas šai būtnei ir, visas ir kultūras kontekstā. Nevienu darbību nevar apskatīt, neorientējoties uz kultūru. Un līdz ar to indivīdu (pacientu) nedrīkst izolēt no viņa kultūras. Bet kultūras ietekme bieži vien ir tik nemanāma, ka reti kurš to apzinās, pārsvarā cilvēki automātiski darbojas savas kultūras vidē. Kultūra tiek apgūta ne tikai caur mācīšanos, bet arī caur kultūras "osmozes" procesu, kad tiek absorbētas kultūras grupai pieņemamas un sagaidāmas vērtības, attieksmes, lomas un uzvedība. Šis process sākas ģimenē, kur vecāki ar savu piemēru, uzslavām vai sodiem "koriģē" bērna uzvedību atbilstoši kultūras normām. Vēlāk šajā procesā iesaistās visa sabiedrība.

Starpkultūru dialoga idejas pamatā ir atziņa, ka pasaule, kurā dzīvojam, ir daudzveidības un atšķirību pilna. Cilvēku viedokļu, pasaules uzskatu, vērtību atšķirības nav vien ikdienas situāciju pieredze, bet tādas pat atšķirības eksistē starp kultūrām. Dialogs starp kultūrām sākas ar vēlmi uz-zināt un izprast šos dažādos pasaules uzskatus, viedokļus un vērtības, kā arī mācīties no tiem, kuri uz pasauli raugās citādāk. Efektīvs un savstarpēji bagātinošs dialogs ir atvērta komunikācija, kuras laikā mēs ar cieņu viens pret otra viedokli apmaināmies idejām un skaidrojam viens otram atšķirī-gos domāšanas un pasaules skaidrošanas procesus.

Kultūra sabiedrībā. Lielām sabiedrībām bieži piemīt subkultūras vai arī cilvēku grupas ar īpatnējām uzvedības un

uzskatu sistēmām, kas tos atšķir no plaškultūras, kuras daļa viņi ir. Subkultūra var būt īpatnēja to grupu vecuma, rases, etniskuma, klases vai arī dzimuma dēļ. Kvalitātes, kas nosaka subkultūru, var būt estētiskas, reliģiozas, profesionālas, seksuālas vai arī kombinētas.

Aplūkojot imigrantu grupas un to kultūras, var nodalīt četras pamatpieejas.• Monokulturālisms pastāv dažās Eiropas valstīs, kur kultūra ir ļoti cieši saistīta ar nacionā-

lismu. Tādēļ šo valdību politika ir asimilēt imigrantus, lai gan nesenais migrācijas pieau-gums ir licis daudzām Eiropas valstīm eksperimentēt ar multikultūrisma ieviešanu.

• Sakņu kultūra (serdes kultūra) ir modelis, ko Vācijā attīstīja Bassams Tibi. Tā pamatojas domā, ka minoritātēm var piederēt sava identitāte, taču tām ir jāatbalsta galvenās (serdes) kultūras, koncepcijas, kuras biedri viņi ir.

340 341

• Tradicionālais uzskats ASV, kur visas imigrantu kultūras ir sajauktas un amalgamētas bez valstiskas iejaukšanās.

• Multikulturālisms izskaidro politiku, kurā imigrantiem un pārējiem sabiedrības pārstāv-jiem ir jāsaglabā sava kultūra, vienlaikus dažādām kultūrām sadzīvojot mierā vienas nā-cijas robežās.

To, kā viennāciju valstis izturas pret imigrantu kultūrām, reti precīzi atspoguļo viena vai otra no minētajām pieejām. Atšķirības pakāpe ir atkarīga no uzņemošās sabiedrības kultūras (t. i., svešādī-bas), imigrantu skaita, uzņemošās sabiedrības iedzīvotāju attieksmes, valdības politikas un šīs poli-tikas efektivitātes, padarot vispārināšanas efektu par ļoti sarežģītu. Līdzīgi ir arī ar citām sabiedrības subkultūrām — no galvenās kultūras un sazināšanās attieksmes starp dažādām kultūras grupām ir atkarīga rezultāta noteikšana.

Kultūrai ir četras pamatiezīmes.• Tā tiek iemācīta no dzimšanas brīža caur valodas apgūšanas un socializācijas procesiem.

No sabiedrības viedokļa socializācija ir veids, kā indivīds pārņem grupas kultūru un ie-kļaujas grupas dzīvesveidā.

• Kultūra ir kopīga visiem vienas (konkrētas) kultūras grupas ietvaros; kopīgu kultūras ti-cējumu un vērtību ievērošana sasaista cilvēkus kopā vienā grupā.

• Kultūra ir pielāgošanās process specifi skiem stāvokļiem, kas ir saistīti ar vidi vai tehnis-kajiem faktoriem un dabas resursu pieejamību.

• Kultūra ir dinamisks, nepārtraukts un mainīgs process.

TRANSKULTURĀLĀS APRŪPES TEORIJAS

Cilvēki neeksistē bez kultūras. Tomēr kultūra, kas attīstās konkrētā sabiedrībā, vienmēr ir spe-cifi ska un unikāla; tā apvieno sevī visas zināšanas, ticējumus, tradīcijas un iemaņas, kuras ir attīs-tījuši konkrētas sabiedrības locekļi. 1950. gadā ASV māszinību profesore, antropoloģe Madelaina Lenindžera (Madaleine Leinigere) nāca klajā ar transkulturālās aprūpes teoriju (skat. 3. pielikumu). 1974. gadā tika izveidota Transkulturālās aprūpes asociācija un 1989. gadā jau iznāk žurnāls "Trans-kulturālā aprūpe". Margareta Endrjūsa (Margaret M. Andrews) un Džoisīna Boila (Joyceen S. Boyle) 1989. gadā publicē "Transkulturālās aprūpes kocepciju", Džoisa Ņūmane Gaidžera (Joyce Newman Giger) un Ruta Eleina Deividhaizera (Ruth Elaine Davidhizar) 2004. gadā apraksta transkulturālās aprūpes modeli — izvērtējums un iejaukšanās.

M. Lenindžera pievērsa uzmanību faktam, ka cilvēka veselības vai slimības stāvokli ļoti ietekmē kultūras piederība un kultūras pieredze. Tā ir antropoloģijas un māszinību sintēze. Teorija centrē-jās uz dažādu kultūru un subkultūru salīdzinošajiem pētījumiem, uzsverot šo kultūru rūpēšanās izpausmi un tradīcijas, aprūpes jēdzienu, veselības un slimības vērtības, ticējumus un uzvedības paraugus, lai attīstītu zinātniski pamatotu un holistisku zināšanu kopumu, kas ļautu sniegt kultūr-specifi sku un kultūrkompetentu aprūpi. Tātad, lai veiktu transkulturālo aprūpi, ir nepieciešamas profesionālas zināšanas par pacienta kultūras vērtībām, ticējumiem un atzīto dzīvesveidu, lai to integrētu aprīpes procesā.

Transkulturālās aprūpes galvenais mērķis ir cienīt, zināt, spēt pazīt citu kultūru un reliģiju svarī-gākos pieturas punktus un sniegt atbilstošu aprūpi, līdz ar to:

• nepieciešams apgūt transkulturālo aprūpi, lai uzzinātu par indivīdu aprūpes īpatnībām atšķirīgās kultūrās un vidēs;

• pamatā ir holismas koncepcija, tā balstās uz cieņu pret citām kultūrām un to iekļaušanu aprūpes procesā;

• jāzina pats kultūras mantojums, ticējumi, aizspriedumi un stereotipi, lai efektīvāk strā-dātu;

• lai sniegtu kultūrkompetentu aprūpi, jāizmanto salīdzinošās transkulturālās zināšanas;• sniedzot aprūpi, ir svarīgi centrēties ne tikai uz atšķirībām, bet arī uz līdzībām.

Transkulturālās aprūpes teorija balstās uz pamatpieņēmumiem:• aprūpe ir universāls fenomens, tai mainās tikai izpausmes formas, t. i., aprūpe eksistē vi-

sās kultūrās, bet aprūpes metodes un formas var būt atšķirīgas, piemēram, dažās kultūrās aprūpi var sniegt tikai tuvākie ģimenes locekļi, tikai sievietes — radinieces, tikai pacienta dzimuma pārstāvji vai tikai speciāli apmācīti cilvēki u. tml.;

• izpratne "laba aprūpe" pamatojas uz kultūras vērtībām un kultūras pieredzi, līdz ar to aprūpes situācijas novērtējums, kas rodas kultūras grupas vidē, var nesakrist ar situācijas novērtējumu, kas rodas novērotājam no malas;

• indivīda izpratne par dzīvi, viņa darba rezultātiem tiek izpausta kultūras simbolu sist-ēmā.

Māsas un pacienta attiecības, veselības–slimības statusa novērtējums nosaka pakāpi, līdz kurai sakrīt māsas un pacienta kultūras simboli, kas apzīmē veselību, slimību, vidi, ārstēšanu un aprūpi.

Līdz ar to var secināt, ka transkulturālās teorijas būtība ietver šādus nosacījumus:• kultūras var pētīt un salīdzināt pēc to veselības un slimības ticējumiem, uzvedības un

atzīta dzīvesveida, kā arī pēc aprūpes koncepcijām;• svarīgi ir izveidot, pārbaudīt, precizēt un lietot par kultūrām iegūtās zināšanas, lai sniegtu

kultūrai atbilstošu aprūpi;• rezultāts būs noteikts zināšanu kopums par dažādām kultūrām, ko savā praksē varēs iz-

mantot jebkura māsa.M. Lenindžere uzsver grūtības, kas var traucēt māsai sniegt kultūrkompetento aprūpi:

• stereotipi un aizspriedumi, kad par pacientu tiek spriests, izejot no sabiedrībā valdošiem stereotipiem un aizspriedumiem, kas balstās uz ierobežotu, nepilnu vai nepatiesu infor-māciju;

• kultūras uztvere kontekstā "viņi", nevis "mēs"; māsai kā aprūpes sniedzējai var būt rak-sturīga tendence neuzskatīt sevi par daļu no kultūras vai etniskas grupas; viņa ar visu uzmanību vēršas pie pacientu kultūras, tajā paša laikā aizmirstot, ka pati arī pieder kādai kultūrai un tai raksturīgajiem ticējumiem un pieņēmumiem par veselību un slimību;

• ģeneralizācija — viena no bīstamām tendencēm, kas liek visiem vienas kultūras grupai piederošajiem indivīdiem piedēvēt vienādus uzskatus un ticējumus, kas noliedz katra pa-cienta individualitāti;

• valodas barjera un komunikācijas grūtības;

342 343

• atšķirīgi veselības traucējumu modeļi; saistīti ar to, ka Rietumu sistēmā apmācītiem vese-lības aprūpes speciālistiem ir tendence domāt, ka Rietumu un biomedicīniskais veselības aprūpes modelis pieņemams un atzīstams visās kultūrās;

• kultūras sadursmes, kad vienas kultūras vērtības ir tiešā konfl iktā ar citas kultūras vēr-tībām, piemēram, aborti, nāves un miršanas rituāli, zināšanas par terminālām diagno-zēm.

Tās ir situācijas, kur var notikt sadursmes starp pacientu un aprūpes sniedzēju kultūrām, bet aprūpes sniedzēji nevar pakļauties pacientu vēlmēm, neņemot vērā ētiskas un juridiskas normas.

KOPSAVILKUMS

Pacientu aprūpe ir triju būtisku lietu — attieksmes, uzvedības un profesionālās kompetences — kombinācija; ja iztrūkst viena no šīm kompetencēm, bet pārējās divas būs perfekti izpildītas, pa-cientu aprūpe tomēr nedos vēlamo rezultātu. Laba pacientu atsauksme darbojas efektīvāk par dārgu reklāmu, bet slikta — iznīcinošāk par zemestrīci. Turklāt tās sliktās var saņemt daudz biežāk.

Kontroljautājumi1. "Profesionālais" attālums māsai sarunā ar pacientu ir:

a) 0,15—0,5 m,b) 0,5—1,5 m,c) 1,5—3,5 m.

2. Visefektīvākais partnera ietekmēšanas veids ir: a) piespiešana,b) emocionāla iespaidošana,c) pārliecināšana.

3. Viens no neveiksmīgas kritikas cēloņiem ir: a) personības aizskaršana,b) neverbālās komunikācijas lietošana,c) psiholoģiskā pozīcija "blakus".

4. Kas ir mobings?5. Nosauciet mobinga veidus!

Literatūra 1. Bakingems M., Kofmans K. Vispirms pārkāp visus likumus: ko pasaules izcilākie menedžeri

dara citādāk. Rīga: Trīs, 2005. 2. Denijs R. Prasme sazināties un uzstāties. Rīga: Jāņa Rozes apg., 2002. 3. Dobele I. Savstarpējās saskarsmes kultūra, neverbālā komunikācija. Rīga: Komunikāciju

Akadēmija, 2005. 4. Dubkēvičs L., Ķestere I. Saskarsme: lietišķā etiķete. Rīga: Jumava, 2003. 5. Edeirs Dž. Efektīva komunikācija: vissvarīgākā vadības mākslas metode. Rīga: Asja, 1999.

6. Edigess A. Saskarsmes labirinti: kā iemācīties sadzīvot ar cilvēkiem. Rīga: Jumava, 2007. 7. Efektīva komunikācija. Rīga: Lietišķās informācijas dienests, 2006. 8. Ezera I., Graudiņa I., Dreiberga S. Lietišķā komunikācija. Rīga: Kamene, 2002. 9. Grāvīte I. Paleja I. Skolas loma darbā ar mobingu. Psiholoģijas Pasaule. 2005; 11: 48–9.10. Fosters D. Lietišķā etiķete Eiropā. Rīga: Zvaigzne ABC, 2005.11. Habbards L. R. Kā risināt konfl iktus. Kopenhāgena, 2005.12. Halta K. Veiksmīga karjera vai mobings: psiholoģiskais terors darbā. Rīga, Jumava, 2003.13. Herbsts D. Komunikācija uzņēmumā. Rīga: Zvaigzne ABC, 2007.14. Hodzsone Dž. Līdzvērtīgs sarunu partneris: zibenīgas atbildes taktika. Rīga: Biznesa augst-

skola Turība, 2001.15. Hofmanis K. D. Prezentācija un moderācija: efektīva komunikācija un mērķtiecīga tehnisko

līdzekļu izmantošana. Rīga: Zvaigzne ABC, 2005.16. Ieviņa I. Uzņēmuma ķirmis — mobings. Psiholoģijas Pasaule. 2005; 2: 2–9.17. Igaune I. Smalkais kolēģa "izēšanas" mehānisms — mobings. Dienas bizness. 2005. 29. jūl.18. Irigoijena M. F. Ielavīšanās dvēselē: emocionālā pakļaušana un identitātes deformācija. Rīga:

EVE, 2006. 19. Karnegī D. Kā attīstīt pašapziņu un ietekmēt cilvēkus publiskās runās: kā izbeigt raizēšanos

un sākt dzīvot. Rīga: Reiterns, 1992.20. Karnegī D. Kā iegūt draugus un iepatikties cilvēkiem. Rīga: Jumava, 2002.21. Kehre M. Personālmenedžments uzņēmumā. Rīga: Biznesa augstskola Turība, 2004.22. Kincāns V. Etiķete sadzīvē, lietišķajos kontaktos, starptautiskajās attiecībās. Rīga: Biznesa

partneri, 2000. 23. Kovejs R. Ļoti veiksmīgu cilvēku 7 paradumi: rokasgrāmata personības un organizāciju

efektīvai izaugsmei. Rīga: Trīs, 2007.24. Kramiņš E. Runas prasme saziņā. Rīga: Biznesa augstskola Turība, 2005.25. Kupčs J. Saskarsmes būtība. Rīga: Zvaigzne ABC, 1997.26. Ķestere I. Lietišķā etiķete. Rīga: Zvaigzne ABC, 2007.27. Latiševs V. Lietišķas sarunas un lietišķie kontakti. Rīga: Merkūrijs LAT, 1994.28. Mouls Dž. Biznesa kultūra un etiķete Eiropas valstīs. Rīga: Jāņa Rozes apg., 2003.29. Neimanis J. Psiholoģiskais terors darba vietā: juridiskie aspekti. Jurista vārds. 2004; 40: 1–2.30. Omārova S. Cilvēks dzīvo grupā. Rīga: 2002. 169—175. lpp.31. Omārova S. Cilvēks runā ar cilvēku. Rīga: Kamene, 2002.32. Rats T., Klift ons O. Cik pilns ir jūsu spainītis?: pozitīvās stratēģijas darbam un dzīvei. Rīga:

Trīs, 2006.33. Reņģe V. Mūsdienu organizāciju psiholoģija. Rīga: Zvaigzne ABC, 2007. 34. Roja Ž., Roja I., Kaļķis H. Stress un vardarbība darbā: ko darīt, ja esi stresa un vardarbības

darbā upuris? Rīga, 2006.35. Strautmane A. Rokasgrāmata lietišķajā etiķetē. Rīga: Jumava, 2007.36. Vorobjovs A. Sociālā psiholoģija. Rīga: Jumava, 2003.37. Davenport N., Schwartz R. D., Elliott G. P. Mobbing: emotional abuse in american work-

place. 3rd ed. Iova: Civil Society Publishing, 2005.

345

38. Pickering P. How to manage confl icy. USA: Career Press, 2000. p.9–38.39. Берн Э. Игры, в которые играют люди: психология человеческих взаимоотношений.

Москва: Прогресс, 1988.40. Берн Ш. Гендерная психология. Спб.: Еврознак, 2001.41. Вердербер Р., Вердербер К. Психология общения. Пер. с англ. Спб.: Еврознак, 2003.42. Вишнякова Н. Ф. Конфликтология. Минск: Университетское, 2000.43. Горанчук В. В. Психология делового общения и управленческих воздействий. Спб.:

Нева; Москва: ОЛМА — ПРЕСС Инвест, 2003.44. Дмитриев А. В. Конфликтология: учебное пособие. Москва: Гардарики, 2001.45. Зарайченко В. Этикет государственного служащего. Москва: ИКЦ Март, 2006.46. Кан-Калик В. А. Грамматика общения. Москва: Роспедагенство, 1995.47. Ликсон Ч. Конфликт. Семь шагов к миру. Спб., 1997.48. Лихачева Л. С., сост. Школа этикета: поучения на всякий случай. Екатеринбург: Сред.

Урал. кн. изд-во, 1995.49. Льюис Д. Тренинг эффективного общения. Москва: ЭКСМО, 2002.50. Maйерс Д. Социальная психология. Спб.: Питер, 1996.51. Мелибруда Е. Я–Ты–Мы: психологические возможности улучшения общения.

Москва: Прогресс, 1986.52. Моисеев Р. Н. Международные этические нормы и психология делового общения.

M.: Инст. практ. Психологии; Воронеж: МОДЭК, 1997.53. Основы конфликтологии. Москва, 1993.54. Первин Л., Джон О. Психология личности: теория и исследования. Пер. с англ.

М. С. Жамкочьян. Под ред. В. С. Магуна. Москва: Аспект Пресс, 2000.55. Перспективы социальной психологии. Пер. с англ. Москва: ЭКСМО — Пресс, 2001.56. Пиз А., Пиз Б. Язык взаимоотношений мужчина–женщина. Москва: ЭКСМО —

Пресс, 2000.57. Пиз А. Язык жестов. Москва: Модек, 1992.58. Психоанализ и культура: избранные труды Карен Хорни и Эрика Фромма. Москва:

Юрист, 1995.59. Скотт Дж. Г. Способы разрешения конфликтов. Киев, 1991. 60. Фромм Э. Анатомия человеческой деструктивности. Москва, 1994.61. Хасан Б. И. Конструктивная психология конфликта. Спб.: Питер, 2003.62. Хекхаузен Х. Мотивация и деятельность. Москва: Педагогика, 1987.63. Хорни К. Ваши внутренние конфликты: конструктивная теория невроза. Спб., 1997.64. Шейнов В. П. Конфликты в нашей жизни и их разрешение. Минск, 1996.65. Шостром Э. Анти–Карнеги или человек манипулятор. Москва, 1994.

ĒTIKAS ASPEKTI MĀSU PRAKSĒ

Ētika ir fi lozofi ska disciplīna, kas pēta labā un ļaunā attiecību problēmas un pamato labas rīcības principus. Ētikas priekšmets ir morāle, bet morāle ir likumu, vērtību un normu sistēma, kas nosaka, kāda rīcība tiek uzskatīta par labu un tikumisku noteiktas sabiedrības ietvaros. Ar aprūpes ētiku tiek saprastas māsas profesijas ētiskās normas: vērtības, tikumi un principi, kas nosaka un vada māsas to ikdienas praktiskajā darbā. Tās tipiski tiek izteiktas kā noteikta veida morālie priekšstati, piemēram, esi atklāts pret pacientu vai ievēro pacienta konfi dencialitāti. Ētiskās normas izteic profesijas ētisko uzvedības ideālu, kā māsām vajadzētu rīkoties. Tomēr dažādu iemeslu dēļ māsas pašas nespēj no-teikt savas rīcības ētiku. Ētiskais jūtīgums un apzinīgums gan starp māsām, gan medicīnas iestādēm ir atšķirīgs. Cilvēcisko attiecību jomā, kur vērtības ir tik nozīmīgas, kā tas ir pacienta aprūpē, ir ne-iespējami, ka māsas praksē neradīsies konfl ikti. Šajā sakarā ētiskajā analīzē jāuzsver, ka lielas prob-lēmas parasti sākas kā mazas un var būt novērstas, norobežotas un visbeidzot minimalizētas caur apdomīgu iejaukšanos agrīnajā stadijā, tādēļ ir svarīgi būt modram savā darbā. Lai arī kāda nebūtu ētisko problēmu iedaba, trīs savstarpēji saistīti ētiskās analīzes komponenti var būt izšķirami:

• deskriptīvā analīze,• konceptuālā analīze,• normatīvā analīze.

Deskriptīvā analīze ir virzīta uz patiesības izzināšanu. Kas jādara minētajā situācijā? Kādi ir fakti, ko zinām? Ko nepieciešams uzzināt? Jāsavāc visi dati, kas varētu ietekmēt ētisko izvēli un praksi.

Konceptuālajā analīzē jānoskaidro galvenās koncepcijas, kas tiek izmantotas gadījuma vai jau-tājuma izskatīšanai. Bieži koncepcijas saistītas ar vērtībām, kas analīzē ir pretstatā cita citai, piemē-ram, eitanāzija.

Normatīvā analīze ir vērsta uz izšķiršanos, kas būtu darāms, kādas vērtības vai pienākumi ir konfl iktā, kādi kritēriji vai argumenti tos balsta vai pamato.

Visi ētiskās analīzes aspekti var būt būtiski ētiskās problēmas risinājumā un tiem jābūt integrē-tiem aprūpes procesā. Kad sastopas ar ētiskajiem jautājumiem, vispirms jāizstrādā saprātīgs un pie-ņemams jautājuma novērtējums. Otrs solis ir — identifi cēt un plānot izvēles, kādas tad ir alternatī-vas, kas balsta šīs izvēles, kāpēc un kādi ir galvenie par un pret. Trešais solis ir mērķa īstenošana, kad tiek runāts, kā īstenot šo izvēli, kāds ir visiedarbīgākais veids, kādi iespējamie rezultāti, kā novērst negatīvos rezultātus. Ceturtais solis ir rezultāta novērtēšana. Kad kāda izvēle ir īstenota, pieredzes apgūšanas interesēs ir obligāti jāizvērtē, vai ir kas darāms, lai novērstu šādas situācijas turpmāk.

Normatīvā ētika ir vērsta uz jābūtību: kādai vajadzētu būt morālei. Normatīvo ētiku savukārt var iedalīt darbības ētikā un attiecību ētikā.

Darbības ētika aplūko darbības izvēles jautājumus neskaidrā situācijā un atbild uz jautājumu "Kas man jādara?"

Attiecību ētika izvērtē sociālo lomu pāru attiecībās: māsa–pacients, pacients–ārsts, māsa–ārsts, pacients–pacients, vecāki–bērns, draugs–draugs u. c. Tā atbild uz jautājumiem "Kāda ir laba māsa?", "Vai esmu laba māsa?", "Kāds ir labs draugs?" u. c.

346 347

Ētikas ieviešana aprūpes procesā ir labs veids, lai nodrošinātu ētisku praksi un aprūpes procesa pielietošanu, lai risinātu ētiskus jautājumus.

ĒTIKAS PRINCIPI UN TO IZMANTOŠANA

Katra ētikas teorija satur vienu vai vairākus ētikas principus, kas izšķir morālu spriedumu pie-ņemšanu un morālas darbības veikšanu. Tos izmanto, nonākot pie morāliem lēmumiem māsu praksē. Ētikas principi: autonomija, laba darīšana, taisnīgums, patiesīgums, nekaitīgums, privātums un žēlsirdība ir vienlīdz svarīgi māsas praksē.

Laba darīšanas jeb žēlsirdības princips.Kā sena paruna saka: "Ceļš uz elli ir bruģēts ar labiem nodomiem". Žēlsirdības jēdzienam latviešu

valodā ir daudzas nozīmes: tā ir gan labvēlīga attieksme pret cilvēku, kuram nepieciešama palīdzība un atbalsts, gan labsirdība, laipnība un līdzjūtība, gan kalpošana un pakalpošana. Žēlsirdība vairāk vai mazāk ir katra privāta lieta — kam vēlos, tam arī palīdzu. Protams, katram ir jācenšas palīdzēt, ja vien tā nav pilnīga iejaukšanās otra cilvēka dzīves plānos vai dzīvesstilā, taču, ja cilvēks ir medicīnas darbinieks, tad viņam ir jāpalīdz visiem cilvēkiem neatkarīgi no tā, vai viņam cilvēks patīk vai nepa-tīk, it īpaši, ja medicīnas darbinieks ir baltā halātā. Šis princips parasti darbojas tur, kur likums nav spēkā vai vispār netiek piesaukts. Tas paredz noteiktu morālu attieksmi ne tikai no profesionālajiem medicīnas darbiniekiem, bet arī no pacientu tuviniekiem, draugiem, kolēģiem un paziņām. Laba darīšanas jeb žēlsirdības princips apraksta pienākumu darīt labu un izvairīties darīt ļaunu.

Laba darīšanas princips prasa no ētiskas personas ievērot šādus likumus:• nevajag darīt ļaunu vai kaitēt,• vajag novērst ļaunu vai zaudējumus,• vajag mazināt vai iznīcināt ļaunumu,• vajag darīt vai veicināt labu.

Laba darīšana ir labā veicināšana, kas līdzsvaro labā un ļaunā attiecības. Laba darīšana atšķirībā no labdarības ir pienākums, kas nav un nevar būt pienākums, jo nav tādu pienākumu, kā sniegt humānu palīdzību, tā ir brīvas gribas izpausme. Žēlsirdība kā aktīva labdarība tiek īstenota dažādos līmeņos, tāpēc arī motivācija žēlsirdībai var būt atšķirīga, piemēram, cilvēki rīkojas žēlsirdīgi tāpēc, ka:

• cilvēkam tas ir izdevīgi,• tā ir audzināšanas rezultātā gūta morāla prasība,• sabiedrībā pieņemts būt žēlsirdīgam, nodarboties ar labdarību,• tā ir iekšēja nepieciešamība palīdzēt vājākajam,• tā dara draugi un kolēģi, un ir svarīgi, ko viņi teiks,• tas vairo pašapziņu.

Viena no laba darīšanas principa sastāvdaļām ir altruisms (cilvēkmīla, pašaizliedzīgas rūpes par citiem (pretstats egoismam)). Precīzāk būtu teikt, ka jebkura cilvēka pienākums ir būt žēlsirdīgam, bet viņa labās gribas izpausme ir altruisms.

Altruisms jeb nesavtība ir organiska laba darīšanas principa sastāvdaļa. Altruisms uzskatāmi iz-paužas transplantoloģijā. Orgānu transplantācijas pamatprincipos ir ietverts aizliegums saņemt un sniegt samaksu vai arī jebkura cita veida kompensāciju par transplantējamajiem orgāniem. Altruisms

ir žēlsirdības izpausme, kurai nav un nevar būt pienākuma raksturs. Altruisms rada cilvēkā pozitīvas emocijas: gandarījumu, vajadzīguma sajūtu, patiesu prieku, ka ir izdevies kādam reāli palīdzēt.

R. M. Peidžs secinājis, ka altruismu veido trīs elementi:• palīdzības sniegšana,• empātija,• nesavtība.

Empātija.Attiecībā uz aprūpi empātija nozīmē procesu, kad māsa izjūt otra cilvēka jūtas un pārdzīvojumus

tā, it kā tie būtu viņas pašas, bet tomēr — it kā. Jāveido saskarsme ar otra cilvēka jūtām, tās jāatzīst un jānoskaidro. Jāveido arī attieksme, kad tās tiek pieņemtas bez tiesāšanas. Empātijas procesā ir vairākas sastāvdaļas:

Izpratne. Māsa aktīvi klausās, ko pacients saka — ne tikai vārdos, bet arī to, ko nepauž vārdi: vēro pozu, seju, žestus. Mēģina iedomāties, ka viņa pati izsaka šos vārdus, ko pacients. Ko viņa justu? Jāmēģina izprast, ko pacients pats neapzinās, bet nedrīkst mēģināt pacientam izteikt savus iespējamos secinājumus; nevajag interpretēt, bet vislabāk — iejusties. Lai to veiktu, pacienta pašrei-zējās izjūtas jāvērtē no "šeit un tagad" pozīcijām.

Objektivitāte. Nedrīkst uzņemt pacienta izjūtas kā savējās un sākt tās pašai izjust; tas traucēs palīdzēt pacientam saprast viņa jūtas un tikt ar tām galā. Ja ļaujas subjektīvi iesaistīties otra sajūtās, tad nostāda sevi tādā stāvoklī, ka arī pašai ir nepieciešama palīdzība.

Spēja pieņemt. Laikā, kad darbojas ar pacientu, "noliek malā" savas vērtības un uzskatus, lai bez aizspriedumiem iekļūtu otra cilvēka pasaulē. Tas ir cieši saistīts ar objektivitāti.

Apstiprinājums. Lai apstiprinātu, vai māsa tiešām ir sapratusi, ko pacients viņai grib pastāstīt, māsai ir jāsaņem no pacienta atgriezeniskā saite — apstiprinājums.

Noskaidrošana. Pēc tam kad saņemts pacienta apstiprinājums, māsa salīdzina savas izjūtas, vai viņa ir pareizi to novērtējusi.

Empātisko attiecību rezultātā pacients jūt, ka māsa viņu saprot, un nejūtas atstumts un atsveši-nājies. Pacients jūt, ka par viņu rūpējas un pieņem viņu kā vērtīgu personību. Viņš var sākt vērtēt sevi un pieņemt sevi tādu, kāds viņš patiesi ir. Pacientam sāk veidoties savas patības izpratne, spēja mainīt savu pašuztveri, un tas jau ir terapeitisks process.

Lai veidotu pozitīvas attiecības ar pacientu, māsai ne tikai jāuzzina pacienta domas, izjūtas un vērtības, bet arī jāizjūt empātija pret pacienta jūtām un domām. Ja māsa izturas ar empātiju, tad pacients viņai par sevi brīvāk atklās informāciju. Labi ir zināms, ka tad, ja aprūpētājam ir empā-tiska attieksme, tad pacients savas iespējas var attīstīt maksimāli, viņš vairāk spēj konstruktīvi apgūt jauno un mainīties. To, cik labi māsas spēj aprūpēt pacientu un paust empātiju, nosaka savas patības apziņa un rūpes par šo patību.

Personības autonomijas princips.Personības autonomijas principa moto ir "Es esmu sava likteņa meistars, es esmu savas dvēseles

kapteinis" (Viljams Ernests Henlejs). Autonomija nozīmē pašnoteikšanos, tiesības pieņemt neat-karīgus lēmumus, kas attiecas uz personisko dzīvi un labsajūtu (no grieķu autos — pats, nomos — vadīšana, likums). Tās, pirmkārt, ir katra cilvēka pamattiesības: tiesības dzīvot un mirt, tiesības vai-roties, tiesības uz privātumu.

348 349

Tātad cilvēka personiskā autonomija nozīmē būt noteicējam par sevi bez jebkādiem psiholo-ģiskajiem vai fi ziskajiem ierobežojumiem, kā arī piespiedu līdzekļiem. Tas prasa māsai respektēt pacientu kā autonomu indivīdu, kurš ir tiesīgs un spējīgs kontrolēt savu dzīvi un izlemt, kas to ie-spaido. Māsas uzdevums ir sniegt informāciju un palīdzēt to saprast.

Autonomijai ir dažas specifi skas nozīmes, ko var apskatīt atsevišķi.1. Autonomija kā brīva rīcība. Tas nozīmē būt spējīgam darīt to, ko pats vēlos darīt, nebūt

spiest am darīt to, ko pats nevēlos, vai to, ko vēlas kāds cits.2. Autonomija kā efektīva racionāla apsvēršana. Tā tiek saistīta ar personas racionālās domāša-

nas procesu, piemēram, traucējumi mentālajā veselībā.3. Autonomija kā autentiskums. Tā tiek saistīta ar attiecībām starp doto izvēli un paša raksturu.

Vai izvēle sakņojas paša raksturā, personas iekšējā pārliecībā, vērtībās. 4. Autonomija kā morāla refl eksija. Izvēle izsaka vērtības. Tā ir līdzīga trešajam punktam, bet

klāt nāk pārbaude ar savu personisko sirdsapziņu.Autonomija un identitāte ir savstarpēji saistīti jēdzieni, jo indivīdam raksturīga:

1) fi ziskā identitāte (ķermenis kā sistēmas veselums);2) sociālā identitāte (psiholoģiskais veselums un komunikatīvie dotumi);3) morālā identitāte (vērtību sistēma, kultūrtradīcijas).

Autonomijai ir šādas īpašības:• tā ir pamatota ar indivīda vērtībām,• tā ir pamatota ar precīzu informāciju,• tā ir brīva no piespiedu līdzekļiem.

Autonomijas princips ir noteicošais tāpēc, ka tikai balstoties uz izpratni par personības autono-miju, speciālists pret pacientu izturas kā pret spriestspējīgu un lemtspējīgu. Respektēt nozīmē atzīt, ka otrs cilvēks ir cieņas vērts. Tātad par autonomu darbību uzskata darbību, kuru veic apzināti, sa-prātīgi un bez kontrolējošas ietekmes.

Autonomijas princips faktiski ir prasība pēc iecietības. Ja pacients ir rīcībnespējīgs, tad viņa in-tereses pārstāv ģimenes locekļi. Tas rada papildu problēmas, jo radinieki var pieņemt lēmumu, kas ir saistībā ar viņu pašu interesēm, nepareizu vai neatbistošu lēmumu. Radinieku, ģimenes locekļu starpā var nebūt vienprātības lēmuma pieņemšanā. Apzināta piekrišana ir kompetentu pacientu tie-sības. Piekrišana ir labprātīga un apzināta, iegūta bez vardarbības un viltus. Turklāt attiecīgā persona savu piekrišanu var jebkurā laikā brīvi atsaukt. Lai arī informācijai ir savi dabiskie ierobežojumi:

• pacienta personība, viņa temperaments un attieksme pret informāciju par sevi;• pacienta acīmredzamais sapratnes līmenis;• ārstēšanas raksturs;• iespējamā ļaunuma varbūtība un lielums, riska biežums un iespējamība.

Neraugoties uz apzinātās piekrišanas obligātumu, ir izņēmumi, kad pacienta apzinātā piekrišana ārstēšanai nav nepieciešama, piemēram, neatliekamās palīdzības gadījumā, kā arī, ja pacienta dzī-vība ir bīstamā situācijā vai, ja pacients sirgst ar garīgiem traucējumiem.

Personības autonomijas princips ir pamats, uz kura veidojas medicīnas ētikas pārējās morālās prasības, kā arī tās principu hierarhija.

Dubultefekta princips.Dubultefekta princips paredz, ka morālā ziņā ne vienmēr var sasniegt pozitīvas sekas, bet tas ne-

nozīmē, ka rīcība ir bijusi morāli nepareiza. Praksē ir ļoti daudz tik pretrunīgu gadījumu, ka nevar pateikt, vai notikušā sekas ir uzskatāmas par labām vai sliktām. Dubulefekta principa darbības ietvaros labais efekts pārsniedz negatīvo vai, sliktākajā gadījumā, labais efekts pastāv vismaz jābūtības formā.

Dubultefekta princips prasa, lai tiktu ievēroti četri nosacījumi:• rīcība kā tāda pati par sevi nedrīkst būt morāli nepareiza un tāpēc nosodāma; tai jābūt

morālā ziņā labai vai vismaz neitrālai;• darītājam ir jāorientējas uz pozitīvu rezultātu, lai gan slikts rezultāts ir iespējamība;• pozitīvs rezultāts ir jāsasniedz ar rīcību, nevis jāpieņem kā sliktu seku blakusefekts;• pozitīvajām sekām ir jābūt pārsvarā pār negatīvajām, vai arī starp pozitīvajām un negatī-

vajām sekām jāpastāv vismaz zināmai proporcionalitātei.Dubultefekta princips kā tāds būtībā neko neattaisno, bet gan paskaidro, parāda, kāpēc ir radušās

sekas, kuras ētiskā ziņā būtu jāuzskata par neviendabīgām: pozitīvi negatīvām, divējādi vērtējamām, pārsvarā pozitīvām vai negatīvām vai neitrālām. Dubultefekta principam ir liela nozīme prasību vai vērtību konfl ikta gadījumā.

Vērtība ir tas svarīgums, kuru cilvēks vai cilvēku grupa piešķir kādam objektam, domai vai at-tieksmei. Šis svarīgums cilvēkam liek prasīt no sevis to, ko saskaņā ar šo vērtību viņam vajadzētu vai noteikti vajag darīt, un, ja tas netiek veikts, viņam rodas diskomforta sajūta. Vērtības ir galvenie ceļa rādītāji uzvedībai vai izturēšanās veida standarti, kurus cilvēks akceptē un mēģina dzīvot saskaņā ar tiem vai turēties pie tiem. Ar savu vērtību palīdzību cilvēks integrē, izskaidro un izvērtē jaunas domas, notikumus un personiskās attiecības. Vērtības nevar uztvert tieši, bet tās var secināt, vērojot cilvēka verbālos un neverbālos izteiksmes līdzekļus. Tās ir daļa no vienotas personības un izpaužas rīcībā. Cilvēks ar vērtībām nepiedzimst — tās tiek iegūtas izskaidrojumu, pamācību, modelēšanas ceļā, gūstot apbalvojumus vai sodus un pielīdzinot sevi kādai personai vai grupai. Tās veidojas kā daļa no ģimenes dzīves, un tās pastiprina skolas, reliģijas un vienaudžu ietekme.

Dubultefekta principa īstenošanā kritērijs ir pacienta dzīves kvalitāte.Nekaitēšanas princips.Nekaitēšanas princips ir sociālās ētikas pamats, jo sabiedrībā ar prasību "nekaitēt" skaidri un

nepārprotami tiek regulētas indivīdu morālās attiecības: neviens nedrīkst radīt ļaunumu. Nekaitē-šanas principu grūti nošķirt no laba darīšanas principa, kas pieprasa atbalstīt labo, aizkavēt ļauno. Abi principi darbojas saskaņoti, un to prasības dažkārt atšķiras tikai pēc formas vai kategoriskuma pakāpes.

Faktiski ļaunumu pacientam var nodarīt ārsta vai jebkura cita medicīnas darbinieka neprofesio-nālisms, kas izraisa negatīvas veselības aprūpes sekas.

Nekaitēšanas principu ietekmē:• profesionālais nihilisms — medicīnas darbinieka pesimistiskais skatījums uz ārstēšanos

vai tās rezultātiem;• no paša pacienta rakstura izrietošais pesimisms — pacients visu uztver melnās krāsās,

piemēram, apgalvo tuviniekiem, ka ārsts ir izteicies par viņa stāvokļa pasliktināšanos, bet patiesībā ārsts tikai paudis savas bažas;

• pārāk pašpārliecināts ārsts, kurš runā ar pacientu kategoriskā tonī.

350

Patiesīguma princips.Medicīnas darbinieku rīcībā ir daudz informācijas un zināšanu par pacienta veselības stāvokli,

un tas rada virkni sarežģītu ētisku jautājumu, īpaši tādu, kas attiecas uz informāciju par diagnozi un prognozi vai pacienta izvēles tiesībām. Vai ir pienākums informēt pacientu par viņa veselības stāvokli? Kāda ir informācijas noklusēšanas vai izpaušanas ētika? Kādos apstākļos ir tiesības pacien-tam neizpaust informāciju?

Patiesīguma centrā galvenā vērtība — patiesība. Šī pieeja vērsta uz savstarpējo atklātību un uz-ticību. Pienākums — teikt patiesību ir cilvēka cieņas jautājums. Ir nepieciešama nozīmīga infor-mācija, lai pacienti spētu īstenot savu autonomiju. Šādā nozīmē argumenti par labu atklātībai vien-laicīgi saistāmi ar informētās piekrišanas jautājumu. Medicīnas darbinieki bieži nokļūst situācijās, kad pacientiem jāsniedz informācija, kas var būtiski ietekmēt pacientu izvēli. Svarīgi ir, kāda būs šīs izvēles informatīvā bāze (patiesa, objektīva vai apzināti sagrozīta).

Patiesīgums veicina autonomiju, palīdzot pacientiem īstenot kontroli pašiem pār savu privāto dzīvi. Dažos gadījumos pacienti paši nevēlas zināt patiesību par savu veselības stāvokli. Šādās situā-cijās teikt patiesību nozīmē ne tikai kaitēt pacientu veselībai, bet arī nerespektēt viņu brīvu gribu, autonomiju. Galvenais jautājums šādā situācijā ir, kā droši pateikt, vai pacients vēlas vai nevēlas zināt patiesību.

Taisnīguma princips.Tas medicīnas ētikā ietver arī pienākumu izturēties pret visiem pacientiem vienādi, jo viņi visi ir

slimi, tāpēc atrodas profesionālu medicīnas darbinieku rūpju lokā.Taisnīgums ir:

• izturēšanās pret cilvēkiem saskaņā ar viņu vajadzībām un spējām;• izturēšanās pret cilvēkiem vienlīdzīgi — sadalot labumu un ļaunumu starp tiem vienādās

daļās;• izturēšanās pret cilvēkiem saskaņā ar viņu nopelniem vai labajām īpašībām.

Taisnīguma princips apgalvo, ka veselības vajadzības ir vienādas, būtu jāsaņem pakalpojumi un līdzekļi vienādā līmenī, bet tiem, kam ir lielākas veselības vajadzības, būtu jāsaņem attiecīgi vairāk aprūpes.

Taisnīgums ir savstarpēji saistīts gan ar vienlīdzību, gan ar pašām būtiskākajām cilvēka tiesībām un līdz ar to izpaužas kā taisnīgums iegūšanā, taisnīgums tiesību nodošanā, taisnīgums labošanā.

Konfi dencialitāte un privātums.Privātuma jēdziens ir daudznozīmīgs, galvenokārt tā ir eksistences brīvība, kas tiek sargāta no

citu cilvēku uzmācīgas fi ziskas klātbūtnes. Cilvēkam ir tiesības uz noteiktu privātuma pakāpi pat sa-biedriskās vietās, proti, viņš ir jāpasargā no akustiskiem traucējumiem, pārmērīga skaļuma, trokšņa. Toties cilvēks nekad nav pasargāts no citu cilvēku fi ziskā tuvuma sabiedriskās vietās. Cik tuvu otram cilvēkam drīkst atrasties, lai neizraisītu diskomforta sajūtu, to nosaka katra kultūra un audzināšana, bet reālie dzīves apstākļi nosaka iespējas privātumu īstenot. No nevēlama fi ziska kontakta vai pār-mērīga tuvuma vēl ir iespējams izvairīties, bet aizsargāt informāciju par sevi un savu privāto dzīvi jau ir daudz grūtāk.

KOPSAVILKUMS

Ētiskās normas izteic profesijas ētisko uzvedības ideālu, to, kā māsām vajadzētu rīkoties. Katra ētikas teorija satur vienu vai vairākus ētikas principus, kas izšķir morālu spriedumu pieņemšanu un morālas darbības veikšanu. Tos pielieto, nonākot pie morāliem lēmumiem māsu praksē. Ētikas principi: autonomija, laba darīšana, taisnīgums, patiesīgums, nekaitīgums, privātums un žēlsirdība ir vienlīdz svarīgi māsas praksē.

Kontroljautājumi1. Defi nējiet jēdzienu — aprūpes ētika!2. Kādus ētikas principus jūs ievērojat savā praksē?3. Raksturojiet dubultefekta principu!4. Kā jūs defi nētu jēdzienu 'žēlsirdība'?

Literatūra1. Dubkēvičs L. Māsu profesijas ētiskā situācija. Rīga: MPIC, 1995.2. Dubkēvičs L. Saskarsmes stunda māsai. Rīga: MPIC, 1998.3. Lasmane S., Milts A., Rubenis A. Ētika. Rīga: Zvaigzne ABC, 1995.4. Sīle V. Medicīnas ētikas pamatprincipi. Rīga: Zinātne, 1999.5. Šiliņa M., Dupure I. Pacientu izglītošana — māsas kompetence. Rīga: Nacionālais apgāds,

2009.

352 353

PIELIKUMI

1. attēls. Aprūpes līdzekļa reklāma.

2. attēls. Betijas Neumanes Veselības aprūpes sistēmas

Intr

a

pers

o-

Inte

r n

li E

kstr

a fa

ktor

i

Intr

a

pers

o-

Inte

r n

li E

kstr

a fa

ktor

i

Rea

kcij

a -

indi

vidu

la,

emot

v

r

das

vrt

bas:

-

pam

atst

rukt

ras

idio

sink

rzi

ja

- da

bisk

un

ieg

t

rezi

sten

ce

- sa

skar

smes

laik

s ar

st

reso

ru

Prim

r

prof

ilaks

e - m

azin

t ie

spja

mo

sask

arsm

i ar

stre

sori

em

- st

ipri

nt

mai

ngo

ai

zsar

dzba

s ln

iju

Seku

ndr

pr

ofila

kse

- ag

rna

sl

imba

s ko

nsta

tan

a -

sim

ptom

u rs

tan

a

Ter

cir

pr

ofila

kse

- re

adap

tci

ja

- at

krt

ota

apm

cba

, lai

no

vrs

tu

sasl

iman

u tu

rpm

āk-

stab

ilit

tes

sagl

aban

a

Dar

bba

s -

var

par

dtie

s pi

rms

vai p

c ta

m, k

ad

tiek

rsot

as r

ezis

tenc

es l

nija

s, a

bs

– ga

n re

akci

jas,

gan

rek

onst

itci

jas

fz

s.

Dar

bba

s pa

mat

ir:

- re

akci

jas

pak

pe

-

pare

dzam

ais

izn

kum

s -

mr

i -

resu

rsi

- Pa

mat

- st

rukt

ra

- E

ner

ijas

resu

rsi

Pam

atst

rukt

ra

- ga

lven

ie/p

amat

-fa

ktor

i, ka

s ko

pgi

vi

siem

org

anis

mie

m

- no

rmla

s te

mpe

rat

ras

l men

is

- en

tisk

str

ukt

ra

- at

bild

es (

reak

cija

s)

veid

s -

org

nu s

tipru

ms

- v

jum

s -

ego

stru

ktra

-

visp

rzin

mai

s

Stre

sori

: -

vien

laic

gi v

ar

par

dti

es v

air

ki

stre

sori

-

vien

i un

tie p

ai

stre

sori

var

bt g

an k

"t

riec

iens

", g

an k

re

akci

ja

- no

rmla

aiz

sard

zba

s l n

ija m

ain

s at

bils

toi

vecu

mam

un

att

stba

i R

ekon

stit

cija

-

var

skt

ies

jebk

ur r

eakc

ijas

pak

p

vai l

men

-

iesp

ju lo

ks v

ar s

tiept

ies

pat a

iz

norm

ls

aizs

ardz

bas

lnija

s

Stre

sori

St

reso

ri

Rekonstit cija

Intr

a

pers

o-

Inte

r n

li E

kstr

a fa

ktor

i

354 355

3. attēls. Pieaugušo universālais atdzīvināšanas algoritms.

Nereaģē?

Atbrīvo elpceļusPārbaudi dzīvības pazīmes

KPR 30:2,kamēr defibrilators/monitors nav pievienots

Sauc palīgā!

Vērtē ritmu

Nav vajadzīga defibrilācija(BEA/asistolija)

Vajadzīga defibrilācija(VF/bezpulsa VT)

KPR laikā• Novērs iespējamos cēloņus• Pārbaudi elektrodu pozīciju

un kontaktu• Mēģini/nodrošināt:

- i/v pieeju;- intubāciju un MPV;- skābekļa pievadi

• Nepārtraukti veic krūškurvjakompresijas, kad intubēts un pieslēgta MPV

• Ievadi adrenalīnu ik pēc3–5 min

• Apsver amiodarona,atropīna vai magnija ievadīšanu

Viena defibrilācija150–360 J bifāziska vai

360 J monofāziska

Nekavējoties sāc KPR 30:2un veic 2 min

Nekavējoties sāc KPR 30:2un veic 2 min

Potenciāli novēršamie cēloņi• Hipoksija• Hipovolēmija• Hipo-hiperkaliēmija, citi metaboliski traucējumi• Hipotermija • Tensijas (spriedzes) pneimotorakss• Tamponāde (sirds)• Toksīni (indes/medikamenti/narkotikas)• Tromboze (koronārā vai pulmonālā)

4. attēls. Bradikardijas algoritms (lēns ritms, kas ietekmē hemodinamiku): skābeklis, i/v pieeja, 12 novadījumu EKG

Nelabvēlīgas pazīmes?• Sistoliskais asinsspiediens <90 mm Hg st.• Sirdsdarbības frekvence <40 reižu/min• Ventrikulāra aritmija, kas ietekmē asinsspiedienu• Sirds mazspēja

Atropīns 500 μg i/v (0,5 mg i/v)

Atbildes reakcija apmierinoša?

Asistolijas risks?• Nesen asistolija• II pakāpes 2. tipa atrioventrikulārā blokāde• Pilna atrioventrikulārā blokāde ar platiem QRS• Ventrikulāra pauze >3 s

Pasākumi:• atropīns 0,5 mg i/v atkārtoti līdz 3 mg maksimāli• adrenalīns 2–10 μg/min• alternatīvi medikamenti

VAI• transkutāna EKS

Lūdz speciālista palīdzību!Gatavo transvenozai stimulācijai

Alternatīvie medikamenti:• aminofilīns• izoprenalīns• dopamīns• glikagons (ja pārdozēti bēta adrenoblokatori vai kalcija kanālu blokatori)

Nē

Nē

Nē

Jā

Jā

Jā

Novēro

5. attēls. Pieaugušo pamata atdzīvināšanas (ABC) algoritms.

BEZSAMAŅA? Sniedz nepieciešamo palīdzību

Sauc palīgā NMP!

Atbrīvo elpceļus

Elpošanas kontrole

ELPO NORMĀLI? Novieto stabilā sānu pozā

Izsauc NMP Izsauc NMP

30 sirds masāžas

2 elpināšanas30 sirds masāžas

Nē

Jā

Jā

Nē vai ļoti reti

356 357

6. attēls. Tahikardijas algoritms (ar pulsu)

Nodrošini ABC, skābekli, i/v pieejuMonitorē ritmu, AS, SpO2 Pieraksti 12 novadījumu EKG, ja nav iespējams – ritmuIdentificē un ārstē novēršamos cēloņus

Vai pacients stabils (hemodinamisks)?

Nestabilitātes pazīmes• Samaņas traucējumi• Sāpes krūtīs• Sistoliskais AS <90 mm Hg (frekvence <150 reižu/min

reti rada nestabilu hemodinamiku)• Sirds mazspēja (kardiāla astma, plaušu tūska)

Sinhronizēta kardioversija(līdz trim reizēm)

Amiodarons pa 300 mg i/v 10–20 minJa nav efekta, atkārto kardio- versiju ar sekojošu amiodarona ievadīšanu 900 mg 24 h

Vai QRS ir šaurs (<0,12 s)?

Plats QRSVai QRS kompleksi regulāri?

Neregulāra šauru kompleksu tahikardija, iespējama ĀF, kontrolē frekvenci ar β blokatoru i/v, digoksīna i/v vai diltiazēma i/v ievadīšanuJa sākums <48 h, apsveramiodarona ievadīšanu pa 300 mg i/v 20–60 min, pēc tam pa 900 mg 24 h

Šaurs QRSVai ritms regulārs?

Vagāli manevriAdenozīns pa 6 mg – ātri i/vJa nav efekta, ievadi pa 12 mg i/vJa nav efekta, ievadi vēl 12 mgNepārtraukti monitorē ritmu

Ja ir VT (vai nenosakāms ritms) – amiodarons pa 300 mg i/v 20–60 min, pēc tam pa 900 mg 24 hJa ir iepriekšējs apstip- rinājums SVT ar Hisa kūlīša kājiņas blokādi vai WPW sindromu – adenozīns kā regulāras šauru kompleksu tahikardijas gadījumā

Iespējams:• ĀF un Hisa kūlīša

kājiņas blokāde – ārstē kā šauru kompleksu tahikardiju

• WPW sindroms –apdomā amiodarona ievadīšanu

• polimorfiska VT (piem., torsades de pointes) – ievadi magniju pa 2 g 10 min

Nestabils

Stabils

Plats Šaurs

Atjaunojies normāls sinusa ritms?

Regulārs Neregulārs

Iespējama atsācīga PSVT:• pieraksti 12 novadī-

jumu EKG ar sinusa ritmu• ja PSVT atjaunojas,

dod atkal adenozīnu, apdomā un izvēlies antiarit-misku profilaksi

Jā

Meklē speciālista palīdzību

Iespējama ĀU:• kontrolē frekvenci

(piemēram, ar β blokatoriem)

Nē

RegulāriNeregulāri

Meklē speciālista palīdzību

7. attēls. Aizrīšanās ārstēšanas algoritms

Novērtē stāvokli

Nopietna elpceļu obstrukcija (neefektīvs klepus)

Mērena elpceļu obstrukcija (efektīvs klepus)

Samaņa saglabātaDarbības:

5 sitieni pa muguru5 grūdieni (pa krūš- kurvi – zīdainim, pakrūtē – bērnam >1 gadu)

BezsamaņaAtver elpceļusPiecas ieelpas

Sāc KPR

Pārbaudi dekompensāciju,

seko klepus efektivitātei,

atbrīvo elpceļus

8. attēls. Algoritms pediatrijā tahikardijas gadījumā, ar adekvātu audu perfūziju

• Vērtē ABC un veic nepieciešamās manipulācijas• Padod skābekli caur masku• Pievieno monitoru/defibrilatoru• Iespēju robežās 12 novadījumu EKG

Kāds ir QRS platums?

Vērtē ritmu Iespējama ventrikulāra tahikardija

Vērtēšanas laikā• oksigenēšana un ventilācija

(pēc nepieciešamības – ABC)• pievieno monitoru/ritma

devēju• apsver konsultanta nepie-

ciešamību• gatavojies kardioversijai –

0,5–1 J/kg (sedācija)

Identificē un ārstē iespējamos cēloņus

• hipoksija• hipovolēmija• hipertermija• hiper- hipokaliēmija u. c.

metaboliski traucējumi• tamponāde (sirds)• tensijas pneimotorakss• toksīni/indes/medikamenti• trombembolija• sāpes

Supraventrikulāra tahikardija:• neskaidra anamnēze• P zoba nav vai tas ir mainīts• stabils nemainīgs ritms• krasas ritma pārmaiņas• zīdaiņiem parasti >220 reižu/min• bērniem parasti >180 reižu/min

Sinusa tahikardija:• atbilstoša anamnēze• saskatāmi normāli P zobi• mainīgs ritms• mainīgs RR intervāls

konstanta PR gadījumā• zīdaiņiem parasti

<220 reižu/min• bērniem parasti

<180 reižu/min

Apsver n. vagus kairinājuma paņēmienus

• Nodrošini venozo pieeju• Apsver adenozīna ieva-

dīšanu 0,1 mg/kg i/v (maksimālā pirmā deva: 6 mg)

• Var dubultot un atkārtotvienu reizi

• Ātra bola ievade

• Konsultējies ar bērnu kardiologu• Veic kardioversiju 0,5–1 J/kg (var palielināt

devu līdz 2 J/kg, ja sākumdeva ir neefektīva)• Veic sedāciju pirms kardioversijas• 12 novadījumu EKG

Apsver alternatīvu medikamentu ievadīšanu• amiodarons pa 5 mg/kg i/v 20–60 min

vai• prokaīnamīds pa 15 mg/kg i/v 30–60 min

(nevajadzētu lietot amiodaronu un prokaīnamīdu vienlaikus)

vai• lidokaīns pa 1 mg/kg i/v bola devā

QRS normāls <0,08” QRS pagarināts >0,88”

358 359

9. attēls. Algoritms pediatrijā tahikardijas gadījumā, ar sliktu audu perfūziju

Nav

Ir

QRS norm ls QRS pagarin ts <0,08 s >0,08 s

BLS algoritmi: izv rt ABC un veic nepiecie amo atbalstu

Ir vai nav pulssS c KPR (skat bezpulsa st vok u algoritmu)

Sk bek a padeve un elpin ana, ja nepiecie ams

12 novad jumu EKG, iesp ju robe s Izv rt QRS ilgumu

Izv rt anas laik oksigen cija un ventil cija p c nepiecie am bas

ABC atbalsts pievienot monitoru/ritma dev ju

apsver konsultanta pieaicin anu

sagatavojies kardioversijai 0,5 – 1 J/kg (sed cija)

Identific un rst iesp jamos iemeslus

Hipoksija Hipovol mija Hipertermija Hiper-hipokaliemija un citimetaboli trauc jumi

Tampon de Tensijas pneimotorakss Toks ni/indes/medikamenti Trombembolija S pes

Izv rt tahikardiju Izv rt tahikardiju

Sinusa tahikardija - atbilsto a anamn ze - saskat mi norm li P zobi - ritms main gs - main gs RR pie konst. PR - z dai iem parasti <220 reizes/min -b rniem parasti <180 r/min

Supraventrikul ra tahikardija - neskaidra anamn ze - P zoba nav vai izmain ts - stabils nemain gs ritms - krasas ritma izmai as - z dai iem parasti >220 r/min - b rniem parasti >180 r/min

Iesp jama ventrikul ra tahikardija Nekav jo a kardioversija 0,5–1 J/kg

(apsver sed ciju, ja tas nekav kardioversiju)

Apsver n. vagus kairin juma pa mienus (ja ir laiks)

Nekav jo a kardioversija Vai nekav jo a i/v i/o adenoz na iev. - veic kardioversiju ar - Adenoz ns: lieto, ja i/v pieeja ir 0,5-1 J/kg (var k pin t l dz jau nodro in ta 2 J/kg, ja s kotn j deva - deva: Adenoz ns ir neefekt va) (maksim l pirm deva: 6 mg) - veic sed ciju, ja iesp jams - var dubultot un atk rtot vienu reizi - sed cija nedr kst kav t (maksim l otr deva: 12 mg) kardioversijas uzs k anu - ievad ana: tra bola veid

Apsver alternat vu medikamentu ievadi Amiodarons 5 mg/kg IV 20–60

min u laik vai

Prokainam ds 15 mg/kg IV; 30–60min u laik . (nevajadz tu lietot amiodaronu un prokainam du vienlaic gi)

vai Lidoka ns 1 mg/kg IV bola veidā

(tikai pie platiem kompleksiem) konsult jies ar kardiologu pediatru 12 novad jumu EKG

- BLS algoritms: turpini KPR - sk bek a padeve, ja iesp jams - pievieno monitoru/defibrilatoru, kad iesp jams

i/v i/o

10. attēls. Algoritms pie bezpulsa stāvokļiem

• Veic KPR• Dod skābekli, ja iespējams• Pievieno monitoru/defibrilatoru, kad iespējams

Ir nepieciešama Nav nepieciešamaPārbaudi ritmu Vai nepieciešama defibrilācija? Asistolija/BEAVF/VT

A. Veic 1 defibrilāciju• manuāli 4 J/kg,• AĀD – pēc 1 gada vecuma, • 1–8 gadu vecumā lieto pediatrisko sistēmu, ja tā ir pieejama,• atsāc KPR nekavējoties

B. Atsāc KPR nekavējoties.Ievadi adrenalīnu

• i/v, i/o – 0,01 mg/kg (1:10 000; 0,1 ml/kg)• endotraheāli – 0,1 mg/kg (1:1000; 0,1 ml/kg)

Atkārto katras 3–5 minūtes

Veic 5 KPR ciklus

• Ja ir asistolija, sk. 10. lauciņu• Ja ir elektriska aktivitāte, pārbaudi pulsu• Ja pulsa nav, sk. 10. lauciņu• Ja pulss ir, sāc pēcreanimācijas pasākumus

Turpini KPR līdz defibrilators ir uzlādētsC. Veic 1 defibrilāciju

• manuāli 4 J/kg,• AĀD – pēc 1gada vecuma.

Atsāc KPR, nekavējoties ievadi adrenalīnu• i/v, i/o – 0,01 mg/kg (1:10 000; 0,1 ml/kg),• endotraheāli – 0,1 mg/kg (1:1000;

0,1 ml/kg)Atkārto katras 3–5 minūtes

Sk. 4. lauciņu

Turpini KPR, līdz defibrilators ir uzlādēts• veic 1 defibrilāciju

- manuāli 4 J/kg,- AĀD – pēc 1 gada vecuma.

• atsāc KPR nekavējoties,• apsver antiaritmiskos medikamentus

(amiodarons pa 5 mg/kg i/v, i/o vai lidokaīns pa 1 mg/kg i/v, i/o; magnija sulfāts pa 25–50 mg/kg; max 2 g torsades de pointes gadījumā),

• pēc 5 KPR cikliem, atgriezies uz 5. lauciņa

Jā

Pārbaudi ritmu Pārbaudi ritmu

Pārbaudi ritmu

1

23

4

5

6

7

8

9

10

11

Jā

JāNē

Nē

Nē

KPR laikā:• spēcīgas, ātras krūškurvja kompresijas (100 reizes/min): sirds

masāžas veicējiem vēlams mainīties ik pēc 2 minūtēm (ritma pārbaudes laikā),

• nodrošini pilnvērtīgas krūškurvja ekskursijas,• līdz minimumam mazini pārtraukumus starp sirds masāžu un

elpināšanu,• viens KPR cikls – 15 kompr.: 2 ieelpas; 5 cikli jāveic 1–2 min

laikā,• izvairies no hiperventilācijas,• nodrošini intubāciju un pārliecinies par pareizu intubācijas

caurulītes pozīciju; pēc intubācijas veic nepārtrauktas krūškurvja kompresijas bez elpināšanas pauzēm, elpināšanas frekvence: 8–10 reizes min

• pārbaudi ritmu katras 2 minūtes.Identificē un ārstē iespējamos cēloņus:

• hipovolēmija,• hipoksija,• hidrogēnjonu novirzes (acidoze),• hipo-hiperkaliēmija,• hipoglikēmija,• hipotermija,• toksīni,• tamponāde (sirds),• tensijas pneimotorakss,• trauma.

11. attēls. Algoritms pediatrijā bradikardijas gadījumā

N

J

N

J

DzUP algoritmi: izv rt un uzturi ABC Sk bek a padeve

Pievieno monitoru/defibrilatoru

Vai bradikardija izsauc smagu kardiorespiratoru v jumu? (v ja perf zija, hipotensija, apgr tin ta elpa, apzi as trauc jumi)

- novēro- uzturi ABC- apsver eksperta

konsultāciju

Veic kr kurvja kompresijas ja neraugoties uz oksigen ciju un ventil ciju, sirds ritms ir maz ks par 60 reizes/min ar v ju perf ziju

Persist jo a simptom tiska bradikardija

Ievadi adrenal nu - IV/IO: 0,01 mg/kg (1:10 000; 0,1 ml/kg) - endotrahe li: 0,1 mg/kg (1:1000; 0,1 ml/kg) atk rto katras 3–5 min tes - ja paaugstin ts n. vagus tonuss, vai prim rs AV bloks ievadi atrop nu, pirm deva: 0,02 mg/kg, var atk rtot. (minim l deva: 0,1 mg; maksim l kop j deva b rnam ir 1 mg) - apsver r ja ritma dev ja pielieto anu

Ja iest jas bezpulsa st voklis,skat. attiec go algoritmu

KPR laik

- sp c gas, tras kompresijas cilv ks, kas veic kompresijas, main s ik (100/min) 2 min tes, kad p rbauda ritmu - nodro ini pilnu kruškurvja izv r anos - l dz minimumam samazini identific un rst iesp jamos iemeslus: p rtraukumus - viens KPR cikls: 15 kompresijas, tad Hipovol mija 2 ieelpas; 5 cikli = 1-2 min Hipoksija - izvairies no hiperventil cijas Hidrog na jonu (acidoze) - nodro ini elpvadu un p rliecinies Hhipo-/hiperkali mija par pareizu t poz ciju Hipoglik mija Hipotermija *kad ir ievad ts elpvads, nenotiek KPR "cikli". Veic nep rtrauktas Toks ni kr kurvja kompresijas, bez pau- Tampon de (sirds) z m ieelpai. Veic 8-10 ieelpas Tensijas pneimotorakss min t . P rbaudi ritmu katras Tromboze (koron ra vai pulmon ra) 2 min tes Trauma