Zinātniskie raksti 2012privattiesibas.lv/uploads/RSU Zinātniskie raksti 2012.pdfaktiem, bet kam ir...

2012. gada sociālo zinātņu nozares

pētnieciskā darba publikācijas

Zinātniskie raksti2012

EkonomikaKomunikācija

PolitikaSocioloģija

Sociālā politika un sociālais darbsTiesības

RīgaRSU

2013

UDK 3(082)+378.6(474.3)(082) R 48

Rīgas Stradiņa universitāte. Zinātniskie raksti: 2012. gada sociālo zinātņu nozares pētnieciskā darba publikācijas:Ekonomika. Komunikācija. Politika. Socioloģija. Sociālā politika un sociālais darbs. Tiesības. – Rīga: RSU, 2013. – 119 lpp.

Redkolēģija:Jānis Gardovskis (vadītājs) – Dr. habil. med., profesors, Rīgas Stradiņa universitāte, LatvijaIveta Ozolanta – Dr. habil. med., profesore, Rīgas Stradiņa universitāte, LatvijaAndrejs Vilks (atb. zin. redaktors) – Dr. iur., profesors, Rīgas Stradiņa universitāte, LatvijaVoicehs Kosidovskis – Dr. habil. oec., profesors, Nikolaja Kopernika Universitāte, PolijaDeniss Hanovs – Dr. art., asoc. profesors, Rīgas Stradiņa universitāte, LatvijaOsvalds Joksts – Dr. habil. iur., profesors, Rīgas Stradiņa universitāte, LatvijaVilius Ļeonavičus – Dr. soc., profesors, Vitauta Lielā Universitāte, LietuvaAndo Leps – Dr. habil. iur., Universitāte “Nord”, IgaunijaKristīne Mārtinsone – Dr. psych., asoc. profesore, Rīgas Stradiņa universitāte, LatvijaSandra Mihailova – Dr. psych., asoc. profesore, Rīgas Stradiņa universitāte, LatvijaVladimirs Ovčinskis – Dr. habil. iur., Krievijas Federācijas Konstitucionālā tiesa, KrievijaŽenija Roja – Dr. med., Rīgas Stradiņa universitāte, LatvijaLeona Stašová – Dr. art., docente, Hradec Kralove Universitāte, Čehijas RepublikaAivars Vētra – Dr. med., profesors, Rīgas Stradiņa universitāte, LatvijaLolita Vilka – Dr. phil., asoc. profesore, Rīgas Stradiņa universitāte, LatvijaVladislavs Volkovs – Dr. sc. soc., asoc. profesors, Daugavpils Universitāte, Latvija

Redakcijas padome:Inna Dovladbekova – Dr. oec., profesore, Rīgas Stradiņa universitāte, LatvijaIlga Kreituse – Dr. hist., profesore, Rīgas Stradiņa universitāte, LatvijaRitma Rungule – Dr. sc. soc., asoc. profesore, Rīgas Stradiņa universitāte, LatvijaSergejs Kruks – Dr. sc. inf., profesors, Rīgas Stradiņa universitāte, LatvijaAivars Vētra – Dr. med., profesors, Rīgas Stradiņa universitāte, LatvijaVija Sīle – Dr. phil., profesore, Rīgas Stradiņa universitāte, LatvijaAndrejs Vilks – Dr. iur., profesors, Rīgas Stradiņa universitāte, LatvijaTenis Nigulis – Izdevniecības un poligrāfijas daļas vadītājs, Rīgas Stradiņa universitāte, Latvija

Visi krājumā ievietotie raksti ir recenzēti.Citējot atsauce uz izdevumu obligāta.

RSU IPD atbildīgā redaktore: Aija LapsaLiterārie redaktori: Regīna Jozauska (latv. val.), Linda Pētersone (latv. val.), Jānis Zeimanis (angļu val.)Tehniskā redaktore: Ilze ReitereDatorgrafiķe: Ilze Stikāne

RSU IPD Nr. 13-225

© Rīgas Stradiņa universitāte, 2013 Dzirciema ielā 16, Rīgā, LV-1007

ISBN 978-9984-793-44-3ISSN 1407-9453

ZRaksti / RSU

20123

S AT U R S

Saturs

Politika

Drošībiskošanas koncepta ierobežojumiM. Andžāns . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 5

Vienotas Baltijas enerģētikas drošības stratēģijas problemātika: sašķidrinātās dabasgāzes termināļa būvniecībaA. Zeltiņš . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 12

Latvijas sociālpolitiskā vide un politiskie mītiM. Cepurītis, R. Gulbis . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 22

Latvijas aizsardzības sistēmas attīstība NATO Smart Defense iniciatīvas kontekstāR. Rublovskis . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 35

Ķīnas Tautas Republikas miermīlīgās attīstības politika un tās īstenošanas iespējas starptautiskajā sistēmāM. Daugulis . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 42

Socioloģija

Strādājošo nabadzība kā aktuāla sociālās atstumtības problēma LatvijāT. Lāce . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 48

Tiesības

Mantojuma līguma īpatnības dažādu valstu normatīvajos aktosE. Pilipsons . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 59

Studējošo tiesības vērtēšanas procesāJ. Zīvarts, I. J. Mihailovs, I. Zepa . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 68

Konkurences ierobežojumi darbiniekam, kapitālsabiedrības amatpersonai un dalībniekam pēc tiesisko attiecību izbeigšanās: Darba likuma un Konkurences likuma regulējumsI. Azanda, S. Kravale . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 76

Jaundzimuša bērna slepkavība: objektīvā puse un tiesu medicīnas ekspertīzes nozīme šī nodarījuma atklāšanāG. Tetere, O. Teteris . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 96

Kriminālprocesuālo piespiedu līdzekļu institūts tiesību socioloģijas skatījumāJ. Groma . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 108

Ar brīvības atņemšanu nesaistīto drošības līdzekļu tiesiskā regulējuma pilnveidošanaJ. Groma . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 113

Autoru alfabētiskais rādītājs . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 119

ZRaksti / RSU

20125

P O L I T I K A

Drošībiskošanas koncepta ierobežojumi

Māris Andžāns

Rīgas Stradiņa universitāte, Latvija

Kopsavilkums

Autors rakstā analizē drošībiskošanas konceptu. Saskaņā ar tā sākotnējiem uzstādījumiem jautā-jums kļūst par drošības jautājumu tādēļ, ka tas ar runas aktu tiek pasniegts kā eksistenciāls drauds un tiek pārvietots ārpus normālās politikas rāmjiem. Analizēti tiek ne tikai drošībiskošanas un tai pretējā procesa – atdrošībiskošanas – sākotnējie pamatuzstādījumi, bet arī koncepta attīstība, kritika, kā arī īsumā tiek apskatīti atsevišķi līdzšinējie tā empīriskie pielietojumi.

Autors secina, ka drošībiskošana ir būtiska drošības analīzes attīstība, kas piedāvā strukturizētu analīzes ietvaru, lai iegūtu pēc iespējas precīzāku izpratni par drošības jautājumiem, un ar to ir iespējams precīzāk izprast drošības jautājumu veidošanos un tajos iesaistīto aktoru lomu un attiecības. Vienlaikus raksta autors konstatē, ka sākotnējam drošībiskošanas konceptam ir arī vairāki būtiski ierobežojumi – tā sasaiste ar runas aktiem (valoda un runāšana kā ekskluzīva drošībiskošanas forma); ne vienmēr ir skaidra saikne starp drošībiskošanā iesaistītajiem aktoriem; salīdzinoši šauri tiek apskatīti drošībiskojošie aktori un auditorijas; nepietiekama uzmanība tiek pievērsta kontekstuālajiem faktoriem, kā arī salīdzinoši maz tikusi attīstīta atdrošībiskošana. Tomēr, pārvarot minētos ierobežojumus, ir iespējams būtiski uzlabot šī koncepta pielietojamības iespējas.

Atslēgvārdi: drošībiskošana, atdrošībiskošana, drošība.

Ievads, darba mērķis un metodes

Drošībiskošanas koncepts ir viens no būtiskākajiem attīstības piemēriem drošības jautājumu analīzē pēc aukstā kara beigām. Piemēram, H. Štricels (H. Stritzel) ir norādījis, ka drošībiskošana ir ne tikai viens no svarīgākajiem, bet arī strīdīgākajiem ieguldījumiem drošības teorijā kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem [1, 357]. Saskaņā ar šī koncepta sākotnējiem uzstādījumiem jautājums kļūst par drošības jautājumu tādēļ, ka tas ar runas aktu tiek pasniegts kā eksistenciāls drauds un tiek pārvietots ārpus normālās politikas rāmjiem. Līdz ar to drošībiskošanas koncepts paver iespēju drošības jautājumus analizēt iepriekš nepieredzētā veidā, tomēr vienlaikus rada arī jautājumus par tā pielietošanas ierobežojumiem un attiecīgi par šī koncepta uzbūves trūkumiem.

Raksta mērķis ir izpētīt drošībiskošanas koncepta teorētiskos aspektus un identificēt šī koncepta ierobežojumus. Lai sasniegtu izvirzīto mērķi, autors izmanto kvalitatīvās pētījumu metodes. Raksta ietvaros tiek analizēta koncepta sākotnējā definīcija, tā attīstība un kritika, kā arī apskatīti konkrēti līdzšinējie drošībiskošanas un atdrošībiskošanas empīriskie pielietojumi.

ZRaksti / RSU

20126

P O L I T I K A

Diskusija

Drošībiskošanas konceptu sākotnēji ir izstrādājis O. Vēvers (O. Waever), un vienu no plašākajiem koncepta iztirzājumiem var lasīt 1998. gadā izdotajā grāmatā “Drošība: Jauns ietvars analīzei”. Saskaņā ar šo konceptu jautājums kļūst par drošības jautājumu nevis tādēļ, ka pastāv īsts eksistenciāls drauds, bet gan tāpēc, ka jautājums tiek pasniegts kā eksistenciāla rakstura drauds; pasniedzot jautājumu kā eksistenciāla rakstura draudu un attiecīgi to pārvietojot ārpus normālās (ikdienas) politikas rāmjiem, notiek drošībiskošana [2, 24–25]. Tādējādi arī kādu parastu un ar drošību sākotnēji nesaistītu jautājumu var padarīt par drošības jautājumu. Teorētiski jebkurš publisks jautājums var atrasties spektrā no nepolitizēta – valsts ar šo jautājumu nenodarbojas, un tas nav publisku debašu un lēmumu sastāvdaļa, politizēta – jautājums ir daļa no publiskās politikas, un tas ir saistīts ar valdības lēmumiem un resursiem, līdz drošībiskotam jautājumam [2, 23–24]. Turklāt jānorāda, ka drošībiskošanas rezultātu nevar uzskatīt par statisku, jo kāds jautājums var arī mainīt atrašanās vietu iepriekš apskatītajā spektrā, un to var skaidrot ne tikai ar drošībiskošanu, bet arī ar pretējo procesu – atdrošībiskošanu.

Ja sākotnēji koncepts vairāk skaidroja drošībiskošanu kā aktora mērķtiecīgu darbību kādu jautājumu padarīt par drošības jautājumu, tātad rīkoties nākotnes formā, tad J. Vuori (J. Vuori) papildus jau minētajam piedāvājis vēl citus veidus:

1) drošībiskošana, lai jautājumus iekļautu darba kārtībā; 2) drošībiskošana, lai atturētu; 3) drošībiskošana, lai leģitimizētu pagātnes notikumus vai reproducētu jautājumu drošības statusu; 4) drošībiskošana, lai kontrolētu (lai varētu kontrolēt kādu grupu darbības) [3, 76].J. Vuori piedāvātie drošībiskošanas veidi gan nemaina šī procesa uzbūvi, tomēr paplašina un

izskaidro plašāku tā potenciālo pielietojamību.Saskaņā ar B. Buzanu (B. Buzan), O. Vēveru un J. de Vildi (J. de Wilde) pats drošībiskošanas process

sākas ar drošībiskošanas darbību, bet diskursu, norādot uz kaut ko kā eksistenciālu draudu, vēl nevar uzskatīt par drošībiskošanu; tātad jautājums kļūst drošībiskots tikai tad, ja un kad auditorija to akceptē kā drošības jautājumu [2, 25]. Tādējādi šis process var noslēgties arī līdz ar neveiksmīgu (neizdevušos) drošībiskošanas darbību, un tas, vai drošībiskošana ir veiksmīga, ir atkarīgs no tā, vai attiecīgā auditorija jautājumu akceptē kā drošības problēmu [2, 31]. Savukārt veiksmīgai drošībiskošanai ir trīs sastāvdaļas (attiecīgi arī secīgi šī procesa soļi): eksistenciāli draudi, ārkārtas rīcība un rezultāts starpvienību attiecībās, pārvarot noteikumus [2, 26]. Turklāt drošībiskošana var būt ne tikai kā ad hoc process, bet arī institucionalizēts process – ja kādus konkrēta veida draudus var uzskatīt par pastāvīgiem vai arī tie atkārtojas, to pretdarbība jau kļūst institucionalizēta (pastāvīga) (tas visskaidrāk izpaužas militārajā sektorā) [2, 27–28]. Tādējādi dažkārt drošībiskošanu var uzskatīt arī par pastāvīgu un iestrādātu procesu, kas atkārtojas noteiktās situācijās un apstākļos.

Ievērojami mazāka uzmanība teorētiskajā analīzē un empīriskajos pētījumos ir bijusi veltīta drošī-biskošanai pretējam procesam – atdrošībiskošanai. Saskaņā ar drošībiskošanas sākotnējiem uzstādījumiem tās iemesls ir nespēja risināt jautājumus normālās politikas ietvaros [2, 29]. Attiecīgi tas varētu būt iemesls sākotnējam atdrošībiskošanas padziļinātas analīzes trūkumam, cenšoties uzsvērt to, ka jākoncentrējas uz jautājuma risināšanu parastiem līdzekļiem, nemaz nepadarot to par drošības jautājumu. Tomēr, lai definētu atdrošībiskošanu, nepietiek drošībiskošanu “apgriezt” otrādi jeb, kā K. Otlands (K. Åtland) to apzīmējis, pielikt priedēkli “at” priekšā vārdam “drošībiskošana”, jo tā var izpausties kā: atdrošībis-košana, izvairoties runāt par drošību, nerunājot par konkrētiem jautājumiem drošības termino loģijā, atdrošībiskošana caur vadību, neapstrīdot attiecīgā jautājuma kā drošības jautājuma statusu un vien-laikus mēģinot to vadīt tā, lai netiktu radīti jauni sarežģījumi, un atdrošībiskošana caur transformāciju, veicot aktīvas darbības, lai pārvietotu drošības jautājumus atpakaļ normālās politikas ietvaros [4, 292]. Līdzīgi arī B. Arass (B. Aras) un R. Polats (R. Polat) atdrošībiskošanu aprakstījuši kā normālās politikas robežu paplašināšanu, kas faktiski notiek līdz ar drošībiskošanas runas aktu neesību [5, 498–499]. Svarīgi atzīmēt, ka veiksmīga drošībiskošana vai arī atdrošībiskošana nav neatgriezeniska un jebkuru jautājumu var drošībiskot un atkal atdrošībiskot atkārtoti. Turklāt atkārtotie drošībiskošanas procesi var notikt ar dažādiem tajā iesaistītajiem un tos veidojošajiem elementiem.

ZRaksti / RSU

20127

P O L I T I K A

Saskaņā ar drošībiskošanas sākotnējiem uzstādījumiem drošībiskošanu īsteno ar runas aktu (verbāli), konkrēto jautājumu dramatizējot un pasniedzot kā augstākas prioritātes jautājumu, un tādējādi mēģina panākt nepieciešamību un tiesības to risināt ar ārkārtas līdzekļiem. Tiesa gan runas aktam nav jāietver vārds “drošība” un mērķi var sasniegt arī ar citiem vārdiem, piemēram, pieminot vārdu “aizsardzība” vai arī citus vārdus; svarīgi ir apzīmēt tieši eksistenciālo draudu.[2, 26] Tomēr tieši runas akts kā viens no centrālajiem, ja ne pats galvenais drošībiskošanas elements, ir kļuvis arī par vienu no centrālajiem objektiem drošībiskošanas koncepta kritikā. Piemēram, H. Štricels ir norādījis, ka galvenās drošībiskošanas problēmas ir saistītas tieši ar runas aktu – tā lomas nepietiekamo izvērtējumu un pārāk statisko runas akta konceptu kopumā [1, 366].

K. Vilkinsone (C. Wilkinson) ir norādījusi, ka drošībiskošanas teorētiskais ietvars nav piemērots empīriskiem pētījumiem ārpus Rietumvalstīm, ko viņa pamato ar citu reģionu valstu uzbūvi, kas ir atšķirīga dažādos veidos, un arī tieši ar runas akta kā centrālā drošībiskošanas elementa piemērošanas problēmām. Pamatojums tam tiek rasts, analizējot valdības gāšanu Kirgizstānā 2005. gada martā (tā sauktā “tulpju revolūcija”). Attiecībā uz runas aktu un no tā izrietošo runāšanas privileģēšanu pār citiem izteiksmes veidiem viņa norāda, ka citās valstīs (ne Rietumvalstīs) lielai iedzīvotāju daļai var nebūt iespējas izteikt bažas par drošību cenzūras dēļ, iespēja par to nokļūt ieslodzījumā, draudi vai politiski un sociāli ierobežojumi piedalīties procesos. Viņasprāt, šādos gadījumos var izmantot arī citas izteiksmes formas par drošības bažām, piemēram, pārceļošanu vai protesta akcijas (lai gan jāatzīmē, ka šādas fiziskas izteiksmes formas ir jāpavada tās izskaidrojošām verbālās izteiksmes formām) [6, 5, 12]. Arī jau minētais H. Štricels uzskata, ka runas akts pats par sevi ir pārāk ierobežots, lai varētu efektīvi pētīt visus drošībiskošanas procesus, jo realitātē runas akts kā atsevišķa drošības artikulācija kādā konkrētā brīdī labākajā gadījumā sekojošo procesu kopumā spēs izskaidrot tikai ļoti retos gadījumos [1, 377]. Tādējādi viņš norāda, ka runas akts ir īss (šaurs) laika izteiksmē un tas var būt daļa no lielāka procesa, kurā ietilpst arī citas drošībiskošanas procesa sastāvdaļas.

Arī M. Makdonalds (M. McDonald) ir kritizējis paļaušanos uz valodu kā drošībiskošanas ekskluzīvo formu, jo, lai arī būtiska, valoda ir tikai viens no izteiksmes līdzekļiem, un fokusēšanās tieši uz valodu var izslēgt citus elementus – birokrātiskas prakses vai fizisku rīcību, kas var būt tieši nesaistīti ar runas aktiem, bet kam ir liela nozīme [7, 568–569]. Turklāt arī attēli var veidot drošībiskošanu – L. Hansena (L. Hansen) ir sīkāk pētījusi drošībiskošanu ar attēliem. Viņa ir analizējusi 2005. gadā sākušos tā saukto “Muhameda karikatūru krīzi”, kad kādā Dānijas laikrakstā publicētās karikatūras bez acīmredzama iepriekšēja nodoma radīja plašu starptautisku skandālu (par pazīstamāko no karikatūrām kļuva pravieša Muhameda tā sauktā “bumbas karikatūra”).

Hansena norāda, ka atšķirībā no drošībiskošanas ar runas aktu attēlu drošībiskošanai piemīt trīs būtiskas atšķirības [8, 55, 57–58, 62–63]:

1) attēli var radīt tūlītējus un emocionālus rezultātus (pat pārsniedzot teksta radītos rezultātus); 2) attēli ātri izplatās un ir viegli un plaši pieejami, sevišķi izmantojot jaunās tehnoloģijas, kā arī

attēlus atšķirībā no tekstiem spēj nolasīt visi un attēli var sasniegt daudzveidīgākas un plašākas auditorijas;

3) attēli ir neskaidri / divdomīgi, jo ne visas auditorijas tos sapratīs vienādi (ne visas auditorijas zina simbolus, vietas, cilvēkus un notikumus, kurus atspoguļo attēli).

Saskaņā ar sākotnēji definēto drošībiskošanas teorētisko ietvaru drošībiskošanā iesaistītos aktorus iedala trijās daļās [2, 36]:

1) referentie objekti – objekti / lietas, ko var uzskatīt par eksistenciāli apdraudētiem un kam ir leģitīmas tiesības uz izdzīvošanu (tradicionāli par tādiem uzskata valstis (nācijas), kam izdzī-vošana nozīmē suverenitāti (nācijai – identitāti), tomēr Buzans, Vēvers un de Vilde arī norāda, ka referentais objekts var būt jebkas, lai arī jāņem vērā, ka daži referentie objekti ir veiksmīgāk drošībiskojami par citiem);

2) drošībiskojošie aktori, kas drošībisko jautājumus, pasniedzot kaut ko (referento objektu) par eksistenciāli apdraudētu;

3) funkcionālie aktori, kas ietekmē attiecīgā sektora dinamiku un kam ir būtiska ietekme lēmumu pieņemšanā drošības jomā.

ZRaksti / RSU

20128

P O L I T I K A

Lielāka uzmanība jāpievērš drošībiskojošajam aktoram, jo tieši no tā ir atkarīgs, vai un kā notiek drošībiskošanas process. Saskaņā ar Buzana, Vēvera un de Vildes norādēm drošībiskojošais aktors ir tas, kas īsteno runas aktu, un visbiežāk šo lomu pilda politiskie līderi, birokrātija, valdības, lobisti un “spiediena grupas” (veiksmīgas drošībiskošanas iespējamība krasi atšķirsies atkarībā no pozīcijas, kādā atrodas drošībiskojošais aktors) [2, 31]. Tomēr dažādu apstākļu dēļ drošībiskojošo aktoru identificēšana ir sarežģītāka par referento objektu identificēšanu [2, 40]. Ir gadījumi, kad drošībiskojošie aktori atšķiras no referentajiem objektiem, kā arī gadījumi, kad neatšķiras, jo, piemēram, valsts var sevi drošībiskot, runājot savā vārdā caur tās pilnvarotajiem pārstāvjiem [2, 42].

Izaicinājumu apskatītajam drošībiskojošo aktoru konceptam rada jau minētā L. Hansenas analīze. Saskaņā ar to attēlu kā runas aktu aizstājēju veikta drošībiskošana paplašina arī aktoru loku, kuri var attīstīt sevī spējas runāt par drošību – pravieša Muhameda karikatūras izveidoja mākslinieki, publicēja un pārpublicēja laikraksti, bet par drošības jautājumu to faktiski padarīja šo attēlu aizvainotas kopienas un citu valstu pārstāvji [8], vienlaikus radot jautājumus par to, vai visam drošībiskošanas procesam jābūt apzinātai un stratēģiski plānotai rīcībai. Pretēji iepriekšējā rindkopā minētajam vairāk uz valsti centrētajam skatījumam, šis piemērs parāda, ka vērā ņemami ir arī citi aktori, kas veic drošībiskošanu ar attēliem vai kādiem citiem “pašiem par sevi runājošiem” izteiksmes līdzekļiem.

Kopumā par diezgan maz izskaidrotu var uzskatīt arī saikni starp drošībiskojošo aktoru un audi-toriju, kā arī to, kas īsti ir auditorija. Ar auditoriju kopumā var saprast mērķa grupu, pret kuru ir vērsts runas akts un kurai jautājums tiek pasniegts kā eksistenciāls drauds, un, kā tas jau iepriekš norādīts, auditorija nosaka to, vai jautājums patiešām kļūst par drošībiskotu. Auditorijas elementu drošībiskošanas konceptā ir kritizējis H. Štricels, norādot, ka empīriskajos pētījumos ne vienmēr ir iespējams skaidri noteikt, kura auditorija, kad un kāpēc ir visatbilstošākā, un kā skaidrot situācijas ar vairākām auditorijām, kā arī to, kad tieši auditorija tiek pārliecināta [1, 363]. E. Nīls (A. Neal), analizējot procesus saistībā ar Eiropas Savienības aģentūras Frontex izveidi, secinājis, ka auditorijai nav obligāti jābūt publiskai (sabiedrībai) un, piemēram, Eiropas Savienībā tā var sastāvēt no birokrātiem, ekspertiem un politiķiem [9, 337]. Arī J. Vuori, empīriski pielietojot drošībiskošanas konceptu atsevišķu procesu analīzē Ķīnas Tautas Republikā, norāda, ka auditorijai nav obligāti jābūt sabiedrībai. Pretēji K. Vilkinsones kritikai viņš uzsver, ka arī visdespotiskākās valstis vada indivīdi, kuri savukārt ir atkarīgi no citu uzskatiem, un attiecīgi arī tādās valstīs ir jāattaisno ārkārtas līdzekļu izmantošana [3, 68]. Lai arī autoritārajās sistēmās ir gandrīz neiespējami noskaidrot patiesos drošībiskošanas procesos iesaistītos aktorus, tomēr, izmantojot dažādus oficiālus dokumentus un runas, ir iespējams analizēt ar drošībiskošanu saistītos procesus [3, 71]. Tādējādi sabiedrība nav obligāti jāuzskata par auditoriju. Nedemokrātiskās valstīs auditorija var būt, piemēram, varas elite vai fundamentālistu grupa; turklāt auditorijas dažādās situācijās var būt atšķirīgas, tāpēc konkrētā auditorija ir jādefinē katrā atsevišķā gadījumā [3, 72].

T. Balzaks (T. Balzacq) auditorijas lomai drošībiskošanā pievērsies no cita skatpunkta – viņš uzsver, ka drošībiskošanas izdošanās lielā mērā ir atkarīga no drošībiskojošā aktora izveidotajām attiecībām ar auditoriju, – lai pārliecinātu klausītājus, sava valoda ir jāpielāgo attiecīgajai auditorijai, kā arī būtiska ir spēja identificēties ar tās jūtām, vajadzībām un interesēm [10, 184]. Savukārt P. Ro (P. Roe) vērsis uzmanību uz to, ka drošībiskojošajam aktoram var būt nepieciešams atbalsts ne tikai no vienas, bet arī no vairākām auditorijām [11, 620].

Sākotnējā drošībiskošanas koncepta ietvaros tiek apskatīti arī drošībiskošanu veicinošie apstākļi (apstākļi veiksmīgam runas aktam), un tos iedala divās kategorijās: iekšējie, lingvistiski gramatiskie un ārējie, kontekstuālie un sociālie apstākļi [2, 32]. Šādi zināmā mērā tiek apskatīti arī ārējie apstākļi jeb konteksts, kurā notiek drošībiskošana. Tomēr atsevišķi pētnieki ir norādījuši tieši uz kontekstuālo faktoru lomas nepamatoto pazemināšanu. M. Makdonalds uzsver, ka tieši koncentrēšanās uz runas aktu ir pārāk šaura, salīdzinot ar tā apkārtējo kontekstu, un kopumā tiek pazemināts tieši kontekstuālo faktoru lomas nozīmīgums, un kontekstuālo faktoru nenovērtēšanu M. Makdonalds saista ar tiekšanos pēc universālisma [7, 570–571, 573]. Arī T. Balzaks ir norādījis, ka drošībiskošana ir daļa no plašāka apstākļu kopuma, tāpēc drošības izteikumiem parasti būtu jābūt saistītiem ar “ārējo realitāti” [10, 182]. Tātad būtiska nozīme ir kontekstam, kurā notiek drošībiskošana, jo dažādi to ietekmējoši faktori var noteikt arī tās izdošanās iespējas.

ZRaksti / RSU

20129

P O L I T I K A

Drošībiskošanas koncepts praktiski ir pielietots atšķirīgu jautājumu analīzē, piemēram, pētot HIV / AIDS drošībiskošanu Krievijā [12], procesus saistībā ar Eiropas Savienības aģentūras Frontex izveidi [9], “tulpju revolūciju” Kirgizstānā [6], Turcijas attiecības ar Sīriju un Irānu [5], “Murmanskas iniciatīvu” [4], minoritāšu tiesības [13], Apvienotās Karalistes lēmumu piedalīties iebrukumā Irākā 2003. gadā [11], “Muhameda karikatūras” [8], atsevišķus gadījumus Ķīnas Tautas Republikā [3] un Baltijas jūras reģionā [14], kā arī militārā un ekonomiskā sektora mijiedarbību Latvijā [15]. Tomēr, iespējams, visplašākā drošībis košanas koncepta empīriskā pielietošana atspoguļota B. Buzana un O. Vēvera 2003. gadā izdotajā grāmatā “Reģioni un varas”, šo konceptu izmantojot reģionālās drošības kompleksu identificēšanai [16].

Tātad drošībiskošanas koncepts ir pielietots ļoti dažādu jautājumu analīzē (lielākoties – gadījumu analīzē, ņemot vērā, ka katra gadījuma izpētei nepieciešams salīdzinoši plašs informācijas apjoms, kas jāanalizē detalizēti) – ne tikai saistībā ar klasiskajiem drošības jautājumiem (militārajā vai politiskajā sektorā), bet arī ar drošības jautājumiem citos sektoros. Tomēr jāatzīmē, ka daļā empīrisko analīžu drošībiskošanas koncepts tiek pielietots, lai vienkārši apzīmētu drošības kā procesa esību vai arī drošības jautājumu (drošības koncentrācijas) samazināšanos (atdrošībiskošanas gadījumos).

Rezultāti un secinājumi

Drošībiskošana ir būtiska drošības analīzes attīstība, kas piedāvā strukturizētu drošības jautājumu analīzes ietvaru, lai iegūtu pēc iespējas precīzāku izpratni par drošības jautājumiem; it īpaši, lai atbildētu uz drošības jautājumiem, par kādiem draudiem – kam, kāpēc, ar kādiem rezultātiem un kādos apstākļos [2, 32]. Tādējādi, izmantojot šo konceptu, iespējams precīzāk izprast drošības jautājumu veidošanos un tajos iesaistīto aktoru lomu un attiecības. Būtiski, ka šī koncepta ietvaros drošības jautājumus var apskatīt kā dinamisku procesu – sākot no to veidošanās līdz izbeigšanai ar atdrošībiskošanas palīdzību. Attiecīgi drošībiskošanas koncepts var kļūt par aizvien nozīmīgāku drošības analīžu sastāvdaļu, palīdzot precīzāk identificēt drošības jautājumu veidošanos un to sastāvdaļas. Tas var būt svarīgi arī priekšlikumu izstrādē, lai, piemēram, izvairītos no nepamatotas jautājumu drošībiskošanas (pieņemot, ka drošībiskotu jautājumu uztver kā negatīvu).

Drošībiskošanas konceptam ir arī vairāki ierobežojumi, kas būtu jāpārvar tā tālākajā attīstībā. Uz šiem ierobežojumiem ir norādījuši dažādi pētnieki, kuru darbi apskatīti šajā rakstā. Starp konstatēta-jiem ierobežojumiem, pirmkārt, jāatzīmē tas, ka saskaņā ar sākotnējiem uzstādījumiem drošībisko šanai jānotiek ar runas aktu (valoda un runāšana kā ekskluzīva drošībiskošanas forma), kas būtiski sašaurina konceptu. Lai to risinātu, drošībiskošanu vismaz daļēji var paplašināt arī uz tādiem drošības diskursa līdzek ļiem kā attēli vai fiziska rīcība, kas neietver tiešus verbālus izteikumus. Otrkārt, ne vienmēr ir skaidra saikne starp drošībiskošanā iesaistītajiem aktoriem (savstarpējo saikni ne vienmēr var konstatēt vai arī to nevar konstatēt atbilstoši drošībiskošanas sākotnējiem uzstādījumiem), ko savukārt vismaz daļēji varētu skaidrot arī ar nepieciešamību paplašināt gan iespējamo drošībiskojošo aktoru loku, gan audito riju loku un izpratni par tām. Aktoru loku var paplašināt ārpus tradicionālajiem valstu politisko noti kumu dalībniekiem. Savukārt auditorijas var paplašināt arī ārpus par tādām tradicionāli uzskatītajām publis kajām auditorijām, piemēram, ņemot vērā auditorijas, kas sastāv no birokrātiem, ekspertiem un poli tiķiem, turklāt arī pieņemot, ka vienā drošībiskošanas procesā var būt iesaistīta vairāk nekā viena audi-torija. Drošībiskošanas koncepts ir kritizēts arī par to, ka ir nepietiekami novērtēti kontekstuālie faktori. Bieži vien tie var būtiski ietekmēt drošībiskošanas izdošanās iespēju, tomēr empīriskajās analīzēs nekas nekavē šos faktorus izvērtēt detalizētāk. Līdzīgi drošībiskošana būtu jāpaplašina ne tikai uz apzinātām un stratē ģiski plānotām darbībām, bet arī daļēji vai pilnībā neapzinātām un iepriekš neplānotām darbībām. Turklāt līdz šim salīdzinoši maz ir attīstīts atdrošībiskošanas elements, kura attīstība būtu jāturpina.

Ar drošībiskošanu analizēto jautājumu daudzveidība parāda šī koncepta vispusīgumu un dažādo pielie tojumu iespēju, turklāt ne tikai saistībā ar klasiskajiem drošības jautājumiem (militārajā vai politiskajā sektorā), bet arī ar drošības jautājumiem citos sektoros. Turklāt plašākajā kontekstā to varētu apzīmēt arī kā jautājumu izcelšanu, dramatizēšanu vai saasināšanu bez tiešas saiknes ar drošību. Daļai empīrisko analīžu kopīgs ir tas, ka drošībiskošanas koncepts netiek pielietots pilnībā, bet gan lai vienkārši

ZRaksti / RSU

201210

P O L I T I K A

apzīmētu drošības kā procesa esību vai arī drošības jautājumu (drošības koncentrācijas) samazināšanos (atdrošībiskošanas gadījumos), tātad, neievērojot visus šī koncepta teorētiskos pamatuzstādījumus. Tas savukārt var liecināt gan par to, ka drošībiskošanas koncepta pielietošana ir sarežģīta, gan arī par to, ka šo konceptu var pārprast – tā nosaukumu neprecīzi izprast un attiecināt. Jāņem vērā arī tas, ka drošībiskošanas izpēte veiksmīgāka varētu būt pētījumos, kas pievēršas šaurākiem drošības jautājumiem un netiecas uz daudzu drošības jautājumu izpēti vienlaikus. Drošībiskošanu veiksmīgāk ir apskatīt kā gadījumu analīzes veidu – katra gadījuma izpētei nepieciešams salīdzinoši plašs informācijas apjoms, kas turklāt jāanalizē detalizēti, lai spētu noskaidrot precīzu attiecīgā drošības jautājuma uzbūvi.

Limitations of the Concept of Securitization

Abstract

In this article the concept of securitization is analyzed. According to its initial set-up, conceptual-ization issue becomes a security issue because with a speech act, it is positioned as an existential threat and is moved outside the framework of “normal politics”. Not only initial conceptualization of securitiza-tion and of the reverse process of desecuritization is analyzed, but also the development of the concept, its criticism, and some empiric applications of securitization and desecuritization.

It is concluded that securitization is a significant development of security analysis, which offers a structured framework for security analysis in order to acquire increasingly precise understanding of security issues. By using the concept, it is possible to understand the development of security issues and roles and relationships of the involved actors more precisely. At the same time, it is concluded that the initial conceptualization of securitization has several limitations – speech acts (language and speech as the exclusive mode of securitization), not always clear links between the actors involved in securiti-zation, relatively narrow conceptualization of securitization actors and audiences, insufficient attention devoted to the contextual factors and relatively under-conceptualized desecuritization. By overcoming these limitations, it is possible to significantly improve usability of this concept.

Keywords: securitization, desecuritization, security.

Literatūra

1. Stritzel H. Towards a theory of securitization: Copenhagen and Beyond // European Journal of International Relations (SAGE Publications and ECPR-European Consortium for Political Research), 2007; 13(3): 357–383.

2. Buzan B., Waever O., de Wilde J. Security: a new framework for analysis. – Colorado, London: Lynne Rienner Publishers, 1998. – Pp. 1–212.

3. Vuori J. Illocutionary logic and strands of securitization: applying the theory of securitization to the study of non-democratic political orders // European Journal of International Relations (SAGE Publications and ECPR-European Consortium for Political Research), 2008; 14(1): 65–99.

4. Åtland K. Mikhail Gorbachev, the Murmansk Initiative, and the desecuritization of interstate relations in the Arctic // Cooperation and Conflict: Journal of the Nordic International Studies Association (Published by SAGE), 2008; 43(3): 289–311.

5. Aras B., Polat R. From conflict to cooperation: desecuritization of Turkey’s relations with Syria and Iran // Security Dialogue (SAGE Publications), 2008; 39(5): 495–515.

6. Wilkinson C. The Copenhagen School on tour in Kyrgyzstan: is securitization theory usable outside Europe? // Security Dialogue (SAGE Publications), 2007; 38(1): 5–25.

7. McDonald M. Securitization and the construction of security // European Journal of International Relations (SAGE Publications and ECPR-European Consortium for Political Research), 2008; 14(4): 563–587.

8. Hansen L. Theorizing the image for security studies: visual securitization and the Muhammad Cartoon Crisis // European Journal of International Relations (Published by SAGE), 2011; 17(1): 51–74.

ZRaksti / RSU

201211

P O L I T I K A

9. Neal A. Securitization and risk at the EU border: The Origins of Frontex // JCMS, 2009; 8(2): 333–356. 10. Balzacq T. The three faces of securitization: political agency, audience and context // European Journal of International

Relations (SAGE Publications and ECPR-European Consortium for Political Research), 2005; 11(2): 171–201. 11. Roe P. Actor, audience(s) and emergency measures: securitization and the UK’s decision to invade Iraq // Security

Dialogue (SAGE Publications), 2008; 39(6): 615–635. 12. Sjöstedt R. Exploring the construction of threats: the securitization of HIV / AIDS in Russia // Security Dialogue (SAGE

Publications), 2008; 39(1): 7–29. 13. Roe P. Securitization and minority rights: conditions of desecuritization // Security Dialogue (SAGE Publications),

2004; 35(3): 279–294. 14. Browning C., Joenniemi P. Regionality beyond security? The Baltic Sea Region after Enlargement // Cooperation and

Conflict: Journal of the Nordic International Studies Association (Published by SAGE), 2004; 39(3): 233–253. 15. Andžāns M. Militārā un ekonomiskā sektora mijiedarbība Latvijā: kravu pārvadājumu uz Afganistānu piemērs //

Rīgas Stradiņa universitātes Zinātniskie raksti 2010 (2010. gada sociālo zinātņu nozares pētnieciskā darba publikā-cijas). – Rīga: RSU, 2011. – 303.–310. lpp.

16. Buzan B., Waever O. Regions and powers. – Cambridge, New York, Melbourne, et al.: Cambridge University Press, 2003. – Pp. 93–439.

ZRaksti / RSU

201212

P O L I T I K A

Vienotas Baltijas enerģētikas drošības stratēģijas problemātika: sašķidrinātās dabasgāzes

termināļa būvniecība

Arvils Zeltiņš

Rīgas Stradiņa universitāte, Doktorantūras nodaļa, Politikas zinātnes programma, Latvija

Kopsavilkums

Darba “Baltijas enerģētikas drošības stratēģijas problemātika: sašķidrinātās dabasgāzes termināļa būvniecība” mērķis ir noteikt, vai Baltijas valstu sadarbība enerģētikā tiek pakārtota kopīgām valstu politiskajām interesēm. Pētniecības procesā ir izvirzīta šāda hipotēze: “Baltijas valstu sadarbība enerģētikā tiek īstenota, balstoties uz politiskiem apsvērumiem.” Darba teorētiskā perspektīva ir neoreālista Stīvena Krasnera (Stephen D. Krasner) skaidrojums politisko un ekonomisko interešu mijiedarbībai vispārējā labuma sadales procesā.

Lai sasniegtu darba mērķi, tika izvirzīti kopumā četri darba uzdevumi, kas atbilst pētījuma nodaļu virsrakstiem. Pirmajā nodaļā ir izvērtēta katras Baltijas valsts nostāja par reģionāla līmeņa sašķidrinātās dabasgāzes termināļa (SDGT) būvniecību. Otrajā nodaļā galvenā uzmanība ir pievērsta ārējo faktoru – Eiropas Komisijas un Krievijas Federācijas – nozīmei projekta realizācijā. Trešajā nodaļā ir runa par Baltijas valstu sadarbības enerģētikā galvenajiem politiskajiem ietvariem – stratēģiskajiem dokumentiem un likum došanu. Darba ceturtajā nodaļā ir izvērtēta ekonomisko apsvērumu nozīme SDGT projekta realizācijā.

Pētījuma rezultātā tiek secināts, ka ievadā izvirzītā hipotēze neapstiprinās. Baltijas valstu sadarbība enerģētikas jautājumos pamatā tiek balstīta uz katras valsts savdabīgām ekonomiskajām interesēm nevis uz kopīgiem politiskajiem mērķiem.

Atslēgvārdi: Baltijas valstis, enerģētika, drošība, gāze, Krievija, Eiropas Savienība.

Ievads

Pēc PSRS sabrukuma un neatkarības atjaunošanas visas trīs Baltijas valstis raksturoja kopīgi izaicinājumi un problēmas: demokratizācija, padomju armijas izvešana, ekonomiskās, sociālās un kulturālās transformācijas. Tika izveidota virkne politiskās sadarbības formātu reģionālajā līmenī, lai šīs problēmas risinātu. Viens no lielākajiem izaicinājumiem atjaunotajām demokrātijām bija savu valstu energosistēmu dezintegrācija no kopīgās PSRS sistēmas. Pagājušā gadsimta 90. gadu pirmajā pusē pastāvēja pamatotas bažas, ka Krievija varētu apturēt gāzes vai elektroenerģijas padevi Baltijas valstīm ekonomisku un politisku apsvērumu dēļ. Loģiska atbilde šim izaicinājumam būtu kopīga Baltijas valstu nostāja un enerģētikas politikas koordinēšana, līdzīgi kā pārvarot citas pārejas laika problēmas. Tomēr šobrīd joprojām varam konstatēt visu triju Baltijas valstu atkarību no Krievijas energosistēmām. Praktiska enerģētikas politikas koordinēšana ir sākusies vien kopš 2004. gada, kad Baltijas valstis iestājās Eiropas Savienībā (turpmāk – ES). Taču vienotas Baltijas enerģētikas politikas rezultāti kopīgu enerģētikas projektu veidā nav redzami.

ZRaksti / RSU

201213

P O L I T I K A

Baltijas valstis, iestājoties ES, neatbilda vienam ļoti būtiskam kritērijam, kas bija ES priekšteces Ogļu un tērauda kopienas pamatā. Baltijas valstis bija izolētas no ES kopējās energotīklu sistēmas, bez gāzes, naftas un elektrotīklu savienojuma ar kādu citu ES dalībvalsti, kas nav Baltijas valsts. Pēc Otrā pasaules kara Rietumeiropas valstu sadarbība tika balstīta uz energoresursu un rūpniecības resursu efektīvu koordināciju. Turklāt līdzīga filozofija bija arī PSRS un tās satelītvalstu nodibinātās SEPP1 pamatā. Tieši tāpēc viens no būtiskākajiem politiskajiem uzdevumiem Baltijas valstu reālā integrācijā ES jau kopš 2004. gada ir iekļaušanās kopējā ES enerģētikas sistēmā. Praktiski tas nozīmētu visu triju Baltijas valstu iekļaušanos vienotā ES elektroenerģijas un gāzes tirgū ar elektroenerģijas tirgu liberalizāciju, kā arī reģionāla līmeņa enerģētikas megaprojektu ieviešanu, kuru rezultātā Baltijas valstu enerģētikas infrastruktūra tiktu savienota ar citām ES valstīm.

Pēdējos gados Latvijai nozīmīgākais enerģētikas megaprojekts ir sašķidrinātās dabasgāzes termināļa (SDGT) izbūve. No enerģētikas drošības viedokļa projekta realizācija bez Gazprom iesaistes nozīmētu Krievijas gāzes faktora samazināšanos Baltijas un Latvijas enerģētikā. Dabasgāzi Baltijas valstis vairs neiegūtu tikai no viena piegādātāja – Krievijas2. SDGT nozīmētu arī jaunas papildu enerģētikas jaudas Baltijas valstīm, kas ir īpaši nozīmīgi pēc Ignalinas atomelektrostacijas (AES) slēgšanas. Vēl viens būtisks aspekts – Baltijas valstīs mazinātos atkarība no Krievijas diktētās dabasgāzes cenas. Pastāvot SDGT, būtu iespēja iegādāties gāzi pēc starptautisko tirgu (dabasgāzes biržu) cenām, kuras patlaban ir zemākas, nekā Krievijas piedāvātā cauruļvadu dabasgāze.

Neskatoties uz reģionāla līmeņa SDGT paredzamo ieguldījumu visu triju Baltijas valstu enerģētikas drošībā, joprojām Latvijai, Lietuvai un Igaunijai nav izdevies vienoties par projekta realizāciju.

Teorētiskā perspektīva. Darba teorētiskā bāze ir neoreālista Stīvena Krasnera (Stephen D. Krasner) 1976. gadā rakstā “Valsts vara un starptautiskās tirdzniecības struktūra” publicētās atziņas. Pētīdams starptautisko tirdzniecību un valstu lomu tajā 20. gadsimta 70. gados, S. Krasners secina, ka pēc Otrā pasaules kara starp valstīm var novērot aizvien lielāku savstarpējo atkarību. Tādējādi starptautiskajā politikā bez t. s. “augstās politikas” (militārās drošības un bruņojuma jautājumi) aizvien lielāka nozīme ir “zemās politikas” jautājumiem, kas pamatā ir saistīti ar ekonomiskajām interesēm3. Tajā pašā laikā valstis ne vienmēr par galveno vadmotīvu savai rīcībai izmanto labklājības paaugstināšanu. Būtiski ir arī drošības un sociālie jautājumi. S. Krasnera piemērā tirdzniecības barjeru nojaukšana starp valstīm, lai paaugstinātu labklājību, ir kolektīvais valstu labums. Tomēr tas nav absolūts labums, jo viena valsts no tā iegūst vairāk, bet cita mazāk4. Tādējādi tirdzniecības nolūkos valstis izvēlas sadarboties vien ar tām valstīm, kur iespējams iegūt racionāli izsvērtu izdevīgumu.

Analoģijā ar Baltijas valstu sadarbību enerģētikā, kolektīvais labums ir visa reģiona enerģētikas drošības paaugstināšana. Tomēr šajā procesā katras valsts individuālais ieguvums būs atšķirīgs. Tā kā sadarbībai nepieciešams arī individuāls ieguldījums, katra valsts izsver, kāds sadarbības variants būtu tai visizdevīgākais no ekonomiskā, politiskā un sociālā viedokļa.

Mērķis, hipotēze, uzdevumi

Darba mērķis ir noteikt, vai Baltijas valstu sadarbība enerģētikā tiek pakārtota kopīgām valstu politiskajām interesēm.

Izvirzītā hipotēze ir šāda: “Baltijas valstu sadarbība enerģētikā tiek īstenota, balstoties uz politiskiem apsvērumiem.”

1 Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padome. 2 Formāli kompānija Itera Latvijai un Igaunijai piegādā dabasgāzi no Turkmenistānas. Tomēr praktiski Turkmenistā nas

gāze tiek piegādāta Krievijas iekšējam tirgum, kamēr Latvijai un Igaunijai tiek piegādāta gāze no Krievijas, kas juri-diski tiek uzskatīta par Itera gāzi.

3 Griffiths M., Roach S. C., Solomon M. S. Fifty key thinkers in international relations: Stephen Krasner. – 2nd ed. – Routledge; New York, 2009. – P. 44.

4 Turpat.

ZRaksti / RSU

201214

P O L I T I K A

Lai īstenotu mērķi, ir izvirzīti vairāki galvenie uzdevumi. 1. Izvērtēt katras Baltijas valsts pozīciju saistībā ar reģionāla līmeņa SDGT projektu. 2. Izvērtēt ārējo faktoru nozīmi SDGT projekta realizācijā. 3. Apskatīt galvenos politiskos ietvarus Baltijas valstu sadarbībai enerģētikā. 4. Novērtēt ekonomisko apsvērumu nozīmi SDGT projekta realizācijā.

Rezultāti un diskusija

Valstu pozīcijas. SDGT projekta norisi traucē katras Baltijas valsts atšķirīgā pozīcija saistībā ar SDGT, kas izriet no nacionālajām enerģētikas īpatnībām katrā valstī. Lietuva pēc Ignalinas AES slēgšanas ir kļuvusi par enerģētikas importētāju, kaut arī pirms tam bija enerģētikas eksportētājvalsts5. Vietējo enerģētikas jaudu deficīta iespaidā Lietuva vēlas realizēt nacionālas nozīmes SDGT savām vajadzībām. Projekts kā prioritāte gāzes sektorā ir iekļauts 2010. gadā pieņemtajā Lietuvas Enerģētikas stratēģijā 2020.–2050. gadam6. Tā neiebilst arī pret reģionāla līmeņa SDGT būvniecību Latvijā vai Igaunijā, taču nav izšķīrusies, kuru projektu atbalstīt. Reģionāla līmeņa SDGT nemaz nav pieminēts Lietuvas stratēģiskajos enerģētikas dokumentos. Papildus Lietuvas mērķos ietilpst sava reģionāla līmeņa enerģētikas projekta virzība – Visaginas AES būvniecība. Lietuvai nepieciešams Latvijas, Igaunijas un stratēģiskā investora atbalsts (politisks un ekonomisks) Visaginas projektam. 2012. gada jūnijā ir plānots parakstīt konc-esijas līgumu par AES būvniecību starp visām trijām Baltijas valstīm, kā arī stratēģisko investoru Japānas un ASV kompāniju Hitachi GE Nuclear Energy 7. Atklāts ir jautājums, vai, iegūstot pārējo Baltijas valstu atbalstu Visaginas AES projektam parakstīta koncesijas līguma veidā, Lietuva vēlēsies ieguldīt papildu investīcijas reģionāla līmeņa SDGT būvniecībā?

Igaunija starp visām trijām Baltijas valstīm salīdzinoši patērē vismazāk dabasgāzes no Krie-vijas (aptuveni 0,9 miljardi kubikmetru gāzes gadā; Latvijā 1,2 miljardi, Lietuvā 3,0 miljardi8). Perspek-tīvā Igaunija redz sevi kā valsti, kurai vairs nebūs nepieciešama Krievijas cauruļvadu dabasgāze, un reģionāla līmeņa SDGT projekta realizācija savās mājās ir viens no galvenajiem uzdevumiem šī mērķa sasniegšanai. Igaunijas valdība vēlas būvēt SDGT Paldiski un neatbalsta alternatīvu projekta variantu Rīgā. Somijas biznesa konsultāciju firma 2011. gada nogalē Pöyry nāca klajā ar pētījumu, kurā atka-rības mazināšanai no Krievijas gāzes tika ieteikta nacionālās dabasgāzes sistēmas nacionalizācija un reģionāla vai vietēja mēroga SDGT būvniecība9. Igaunija virzās pretī abiem šiem mērķiem. Igaunijas uzņēmums Balti Gaas jau projektē SDGT. Šis projekts paredz uzbūvēt SDGT divās kārtās. Vispirms tiktu uzbūvēts nacionāla līmeņa SDGT Igaunijas vajadzībām, izmantojot Igaunijas nacionālā budžeta līdzekļus – 120 miljonus eiro10. Projekta otrajā kārtā, kur tiktu izveidots reģionāla līmeņa SDGT, ar savu finansējumu iesaistītos arī Lietuva, Latvija un Eiropas Komisija. 2012. gada janvārī Igaunijas valdība ierosināja likumprojektu par dabasgāzes tirgus liberalizāciju (gāzes pārdošanas un sadales nodalīšanu)11. Līdz šim šo funkciju Igaunijā veic Gazprom piederošais (37% akciju) monopoluzņēmums

5 National Energy Strategy 2020–2050 // Government of the Republic of Lithuania, 06.10.2010., Vilnius; P. 13 // http://www.enmin.lt/en/activity/veiklos_kryptys/strateginis_planavimas_ir_ES/NIS_project_2010_2050.pdf

6 Turpat, 26. lpp. 7 Baltijas premjeri mudina straujāk darboties par Visaginas AES // IR, 08.03.2012. // http://www.ir.lv/2012/3/8/

baltijas-premjeri-mudina-straujak-darboties-par-visaginas-aes 8 Latvian Institute of International Affairs. Energy: pulling the Baltic Sea Region together or apart? / Sprūds A., Ros-

toks T. (eds). – Rīga: Zinātne, 2009. – P. 197, 228, 259. 9 Penz B. Estonia needs to nationalize gas grid, Elering says // Bloomberg Businessweek, 09.12.2011 // http://

news.businessweek.com/article.asp?documentKey=1376-LVF4FQ6S972A01-4ANKJT4DT5N56EL9MG88A8237E 10 Igaunijas ministrija: rudenī varētu panākt vienošanos par kopēju Baltijas sašķidrinātās dabasgāzes termināli // Delfi

Bizness, 20.07.2011. // http://bizness.delfi.lv/biznesa_vide/igaunijas-ministrija-rudeni-varetu-panakt-vienosanos-par-kopeju-baltijas-saskidrinatas-gazes-terminali.d?id=39676541

11 Estonia approves gas separation law Natural Gas Europe // http://www.naturalgaseurope.com/estonia-approves-gas-separation-law-4302 (sk. 05.01.2012.).

ZRaksti / RSU

201215

P O L I T I K A

Eesti Gas. Pēc Igaunijas gāzes tirgus liberalizācijas paredzams, ka tās tirgū kā Eesti Gas konkurents varētu ienākt Somijas kompānija Gasum Oy, ar kuru jau parakstīts Saprašanās memorands12. Sava gāzes tirgus liberalizācija var būt būtisks arguments Igaunijas centieniem iegūt EK finansējumu reģionāla līmeņa SDGT būvniecībai Paldiski pilsētā.

Latvijas valdības pozīcija ir panākt, lai SDGT tiktu uzcelts Latvijā, Rīgas ostas teritorijā. Kā Rīgas projekta priekšrocības tiek minēti trīs argumenti: 1) Rīgas osta, kur plānots būvēt termināli, atrodas Baltijas valstu centrā, un tai ir atbilstoša infrastruktūra projektam; 2) Latvijā ir salīdzinoši labāk attīs tīts gāzes vadu tīkls; 3) netālu no Rīgas atrodas Inčukalna pazemes gāzes krātuve, kas ir obligāti nepieciešams elements SDGT projektā13. Latvijai, līdzīgi kā Igaunijai, SDGT ir prioritārs projekts, kamēr Lietuvā priori tāte ir Visaginas AES. Arī Latvijas puse pasūtināja neatkarīgu ekspertu – Lielbritānijas firmas GL Noble Denton un Energy Contract Company konsorcija pētījumu par piemērotāko SDGT būvniecības vietu Latvijas teritorijā. Izvērtējot 22 dažādas vietas Liepājā, Rīgā, Lilastē, Ventspilī un Rīgas jūras līcī, par piemērotāko tika atzīta Rīgas osta14. Rīgas projektā paredzēts ieguldīt ap 500 miljoniem latu (20% EK finan sējums), īstenojot to līdz 2016. gadam15. Līdzīgi kā Igaunija, arī Latvija nav saņēmusi vēl kādas otras Baltijas valsts piekrišanu sava projekta realizācijai. Paldiski projekts Igaunijā ir konkurējošs ar Rīgas projektu, savukārt Lietuvas puse neatkarīgi no reģionāla līmeņa SDGT būvniecības vietas noteik šanas plāno līdz 2014. gadam uzcelt savu SDGT Klaipēdā. Nav piepildījušās arī Latvijas puses cerības iegūt lietuviešu atbalstu Rīgas SDGT projektam apmaiņā pret Latvijas atbalstu Visaginas AES būvniecībai.

SDGT projekta attīstībā Latvijas pozīcijā var skaidri konstatēt ekonomiskās intereses. Par to liecina gan projekta attīstības gaita, gan valstsvīru un iesaistīto biznesa grupu izteikumi. Kad par pieņemamāko SDGT būvniecības vietu Latvijā tika izvēlēta Rīgas osta, citi pretendenti – Juris Savickis un Aivars Lembergs – kritizēja valdības lēmumu. SDGT idejas autors Latvijā J. Savickis ir mainījis savas domas un paziņojis, ka Latvija bez SDGT var iztikt, pārmetot Lietuvas un Igaunijas savtīgās intereses, jo tās nelaiž projektam klāt Gazprom akcionārus16. Patiesībā tas ir apgalvojums par politiskajām interesēm, kur tiek minēti argumenti, kas izriet no ekonomiskām interesēm. A. Lembergs savukārt norādīja uz pētījuma veicēju neprofesionalitāti17. Gan ar Savicki, gan Lembergu saistītās biznesa grupas SDGT redzēja kā ekono-miski izdevīgu projektu – tāpēc apgalvojumi, ka SDGT projektam ir tikai politiska nozīme, nav patiesi.

Lai arī Baltijas valstu vadītāji un projektā iesaistītie uzņēmēji norādījuši uz SDGT termināļa tīri politisko raksturu, realitāte liecina par ekonomisko interešu prevalēšanu pār politiskajām interesēm. Neviena no Baltijas valstīm nav gatava atkāpties no savām pozīcijām visa reģiona enerģētiskās drošības vārdā. Katra valdība vēlas būvēt termināli savā valstī, tādējādi sniedzot ieguldījumu arī savas valsts ekonomikas attīstībā. Rezultātā jau divus gadus projekts ir iestrēdzis starpvalstu sarunu fāzē.

Ārējo faktoru nozīme projekta realizācijā. Reģionāla līmeņa SDGT galvenais politiskais vadmotīvs ir Baltijas valstu enerģētiskā atkarība no viena gāzes piegādātāja – Krievijas. Projekts neatbildīs savam mērķim, ja tajā kā partneris tiks iesaistīts Gazprom. Visnopietnākās bažas par iespējamu Gazprom vai Krievijas gāzes kapitāla ietekmi SDGT projektā pastarpinātā veidā izteikusi Igaunijas puse. Igaunijas enerģētikas un sakaru ministrs Juhans Parts, kurš ir atbildīgs arī par enerģētikas nozari, 2011. gada jūlijā kritizēja SDGT celtniecību Rīgā. Viņaprāt, SDGT būvniecība Rīgā nepalielinās Igaunijas gāzes

12 Turpat. 13 Ekonomiski pamatota vieta reģionāla sašķidrinātās dabasgāzes termināļa būvniecībai – Latvija // Ekonomikas minis-

trija, 08.2011. // http://www.em.gov.lv/em/2nd/?id=31768&cat=621 14 Turpat. 15 Turpat. 16 Savickis: gāzes terminālis nekad nav bijis ekonomisks projekts // Financenet, 18.04.2011. // http://www.financenet.lv/

viedokli/374171-savickis-gazes-terminalis-nekad-nav-bijis-ekonomisks-projekts 17 Lēvalde V. Lembergs: izpēte par sašķidrinātās gāzes termināļa būvniecību veikta neprofesionāli // Dienas Bizness,

08.07.2011. // http://www.db.lv/razosana/energetika/lembergs-izpete-par-saskidrinatas-gazes-terminala-novietni- veikta-neprofesionali-241569

ZRaksti / RSU

201216

P O L I T I K A

piegāžu drošību, Igaunija joprojām būs atkarīga no pazemes gāzes krātuves Inčukalnā.18 Uz Igaunijas kolēģa kritiku atbildēja toreizējais Latvijas ekonomikas ministrs Artis Kampars, norādot, ka Inčukalna krātuve pieder Latvijas valstij. Savukārt Latvijas Gāze un tās īpašnieku (t. sk. Gazprom un Itera Latvija) tiesības Inčukalna krātuvē ir ierobežotas.19 Tas nozīmē, ka Gazprom un ar to saistītiem uzņēmumiem nebūs nekādu privilēģiju attiecībā uz SDGT projektu.

Tieši Latvijas Gāze īpašnieku Itera Latvija valdes priekšsēdētājs Juris Savickis bija pirmais, kurš Latvijas informatīvajā telpā paziņoja par sašķidrinātās gāzes termināļa ideju 2005. gadā.20 Pamazām SDGT projektam tika iegūts arī politisks atbalsts no Tautas partijas.21 SDGT būvniecības pamatošanai J. Savickis minēja politisku argumentu – enerģētisko drošību: “Sašķidrinātās gāzes terminālis nozīmē, ka mēs ievedam sašķidrināto gāzi, (..) pārvēršot enerģijā un pārdodot Latvenergo. Viņa ir apmēram 15–20% dārgāka, bet tas ir tīrs neatkarības jautājums”.22 2008. gadā J. Savicka projekts gan neguva nepiecie šamo atbalstu. Valdības dienas kārtībā bija citi enerģētikas projekti: ogļu un biomasas stacijas, kā arī elektro tīklu starp-savienojums ar Zviedriju. Turklāt sašķidrinātās dabasgāzes cenas bija pārāk augstas, lai nopietni apsvērtu SDGT projektu. Kopš 2010. gada SDGT projekts ir viena no enerģētikas prioritātēm Latvijā. 2010. gada decembrī Lielo un stratēģiski nozīmīgo investīciju projektu koordinācijas padomes sēdē tika atbalstīts Ekonomikas ministrijas piedāvājums par SDGT projekta īstenošanu Latvijā, nododot projekta izvērtēšanu AS Latvenergo.23 Līdz ar Latvenergo iesaisti no projekta atvirzīts tā sākotnējais inicia tors J. Savickis, norādot uz politisko vēlmi izvairīties no Krievijas gāzes kapitāla klātbūtnes projektā.

Gazprom un tās lielākā akcionāra Krievijas Federācijas valdības stratēģiskajos plānos neietilpst SDG nozares attīstība Atlantijas okeāna krastos. Krievijas gāzes koncernam interesants šķiet vien Klusā okeāna tirgus Japānas apkaimē.24 No ekonomiskā viedokļa Gazprom nebūtu jēgas konkurēt ar saviem gāzes vadiem Baltijas jūras reģionā. Var secināt, ka Igaunijas puses argumenti pret SDGT projektu Rīgā un sākotnējā Itera Latvija dalība projekta apspriešanā projektu ir ietekmējusi – ir vājinātas Rīgas projekta izredzes, salīdzinot ar Paldiski projektu, kā arī novilcināta gala lēmuma pieņemšana par SDGT būvniecības vietu.

Otrs ārējais faktors SDGT projektā ir Eiropas Komisijas25 izšķirīgā loma. Projektu nav iespējams realizēt bez Eiropas Komisijas līdzfinansējuma. Baltijas valstis katra atsevišķi vai visas kopā nespētu ar saviem budžeta līdzekļiem nosegt projekta izmaksas. EK atbalstīs tikai vienu reģionāla līmeņa SDGT projektu Baltijā. Turklāt EK ir izvirzījusi trīs nosacījumus ES fondu līdzekļu izmantošanai:

1) jābūt nepieciešamajam tirgus lielumam – vismaz 25% apmērā no alternatīvā gāzes piegādātāja; 2) projektam jābūt neatkarīgam no pašreizējā dabasgāzes piegādātāja – Gazprom; 3) projektam jāspēj piesaistīt finansējums no starptautiskajām finanšu institūcijām.26

Šobrīd EK ir atkāpusies no tās sākotnējās pozīcijas – lemšanu par projekta būvniecības vietu tā ir atstājusi pašu baltiešu pārziņā, un EK veiks neatkarīgu izpēti par labāko SDGT būvniecības vietu reģionā.27 Lai arī formāli gaidāmajam EK neatkarīgo ekspertu izvērtējumam par SDGT projekta izbūvi nav saistoša

18 Kampars: Igaunijas šaubām par sašķidrinātās gāzes termināli Rīgā nav pamata // Delfi Bizness, 28.07.2011. // http://bizness.delfi.lv/viedokli/kampars-igaunijas-saubam-par-saskidrinatas-gazes-terminali-riga-nav-pamata.d?id= 39829537

19 Turpat. 20 Itera Latvija iecerētais sašķidrinātās gāzes termināļa projekts ir izstrādes stadijā // BNS, 25.04.2005. // http://ter-

minal.bns.lv/archiveNewsBody.jsp 21 Gerhards: sašķidrinātās gāzes terminālis no energodrošības viedokļa nav alternatīva cietā kurināmā elektrostacijai //

BNS, 15.04.2008. // http://terminal.bns.lv/archiveNewsBody.jsp 22 Gāze, čeka un hokejs (intervija ar J. Savicki) // Diena, 19.05.2008. 23 EM: panākta būtiska sašķidrinātās gāzes termināļa projekta virzība // Ekonomikas ministrija, 11.02.2011. // http://

www.em.gov.lv/em/2nd/?id=31408&cat=621 24 Энергетическая Стратегия России на период до 2030 года. // Институт энергетической стратегии, 2009; 56 //

http://www.energystrategy.ru/projects/es-2030.htm 25 Lai arī Baltijas valstis ir ES sastāvā, EK šajā gadījumā ir jāuzlūko kā ārējais faktors, jo darbojas kā arbitrs Baltijas valstu

savstarpējā strīda risināšanā. 26 Igaunija un Lietuva gaidīs EK vērtējumu par gāzes termināli // IR, 02.12.2011. // http://www.ir.lv/2011/12/2/igaunija-

un-lietuva-gaidis-ek-vertejumu-par-gazes-terminali 27 Turpat.

ZRaksti / RSU

201217

P O L I T I K A

juridiska spēka saistībā ar projekta būvniecības vietu, tomēr ir skaidrs, ka EK priekšizpētes rezultāti būs izšķirīgi SDGT būvniecības vietas izvēlē. Izpētes rezultāti būs zināmi 2012. gada rudenī.28 Vismaz šobrīd ir plānots, ka izpēte ilgs aptuveni 9 mēnešus.

SDGT projekta būvniecību Baltijas valstīs diametrāli pretējos virzienos ietekmē Gazprom akcionāri un Eiropas Komisija. Gazprom akcionāru mērķis vispirms ir nostiprināt savas kompānijas ietekmi reģionā, nepieļaujot monopolstāvokļa izbeigšanu. Kā viens no līdzekļiem būtu arī iesaistīšanās ar cauruļvadu dabasgāzi konkurējošajā SDGT projektā. Otrs ārējais aktors – Eiropas Komisija – ir nozīmīgākais enerģē-tiskās drošības principa veicinātājs projekta attīstībā. EK ir gatava piešķirt naudu SDGT projektam, ja tas risinās Baltijas valstu atkarības problēmu no Krievijas dabasgāzes. Ar savu neatkarīgo izpēti EK papildus atrisinās Baltijas valstu strīdu par SDGT būvniecības vietu.

Nacionālo enerģētikas stratēģiju koordinēšana vienotu Baltijas enerģētikas mērķu vārdā. 2007. gadā Baltijas valstu enerģētikas eksperti bija izstrādājuši vienotu “Baltijas valstu enerģētikas stratēģiju līdz 2025. gadam”, kas paredzēja realizēt divus galvenos mērķus: Baltijas valstu integrāciju ES enerģētikas tirgū, kā arī energoresursu dažādošanu Baltijas valstīs.29 2007. gada situācijai ambiciozais dokuments, kas paredzēja arī atjaunojamo energoresursu īpatsvara palielinājumu nacionālajās enerģētikās, netika pieņemts politiskā līmenī, tāpēc tas vairs nav aktuāls politiskās dienas kārtības jautājums. Tā vietā, lai Baltijas valstis pašas risinātu savas kopīgās enerģētikas problēmas, to dara Eiropas Komisija. EK prezi-dents Hosē Manuels Barrozu (Jose Manuel Barroso) 2008. gada rudenī ierosināja izveidot Baltijas Enerģētikas tirgus starpsavienojumu plānu (BEMIP)30, kas paredz Baltijas valstu integrāciju vienotā ES enerģētikas tirgū, kā arī enerģētikas tīklu nostiprināšanu starp ES valstīm Baltijas jūras reģionā.31 Zīmīgi, ka šie mērķi saskan ar aizmirsto Baltijas valstu enerģētikas stratēģiju, kas tapa divus gadus pirms BEMIP.

Pašreizējā Baltijas valstu sadarbība enerģētikā ir pakārtota tieši BEMIP paustajiem mērķiem. Būtiski, ka BEMIP attiecas ne tikai uz trijām Baltijas valstīm, bet arī Dāniju, Somiju, Zviedriju, Vāciju, Poliju un Norvēģiju kā novērotājiem.32 Norisinās aktīvs koordinējošais darbs starp atbildīgajām nozaru ministrijām politisko konsultāciju veidā, kā arī augstākajā politiskajā līmenī. Tajā pašā laikā Baltijas līmenī tiek pieņemti pārsvarā deklaratīvi lēmumi bez saistoša juridiska spēka. Veidojas apburtais loks. Nacionālā līmeņa enerģētikas stratēģijas prevalē pār Baltijas līmeņa stratēģiju, bet nav iespējams atrisināt virkni nacionāla līmeņa enerģētikas problēmu bez sadarbības Baltijas līmenī.

Situāciju raksturo arī Lietuvas enerģētikas ministra Arvīda Sekmoka paustais, ka Baltijas valstīm nemaz nav nepieciešama kopīga enerģētikas stratēģija, bet visām ES dalībvalstīm ir jāievēro ES energo-politikas principi.33 BEMIP ir solis šajā virzienā. Tā ir EK izstrādātā politika, kas ir saistoša visām Baltijas valstīm. Pagaidām galvenā Baltijas valstu problēma sadarbībai enerģētikas jomā ir nevēlēšanās atkāpties no nacionālajām interesēm reģiona interešu vārdā.

Ekonomisko apsvērumu nozīme. Galvenais SDGT projekta politiskais vadmotīvs ir vairot ener-ģētisko drošību Baltijas reģionā, nodrošinot alternatīvus dabasgāzes resursus Gazprom piegādātājai cauruļvadu dabasgāzei. Rezultātā Baltijas valstis varēs iepirkt gāzi no citiem piegādātājiem, turklāt par tirgus, nevis monopolista diktētu cenu.

Vienlaikus izpratne par enerģētisko drošību Baltijas reģionā atšķiras no katras Baltijas valsts valdības izpratnes par nacionālo enerģētisko drošību. Nacionālās politiskās intereses atšķiras no reģiona politiskajām interesēm. SDGT piemērā katra valsts cenšas nevis vairot reģionālu neatkarību no Krievijas

28 Turpat. 29 Izstrādāta Baltijas valstu enerģētikas stratēģija // Dienas Bizness, 29.01.2007. // http://www.db.lv/razosana/

energetika/izstradata-baltijas-valstu-energetikas-strategija-154455 30 BEMIP tika pieņemts 2009. gada 17. jūnijā. 31 European Commission. Energy Infrastructure (BEMIP) // http://ec.europa.eu/energy/infrastructure/bemip_en.htm 32 Turpat. 33 Lietuvas ministrs: Baltijas valstīm nav nepieciešama kopīga enerģētikas stratēģija // Delfi Bizness, 31.08.2011. //

http://bizness.delfi.lv/viedokli/lietuvas-ministrs-baltijas-valstim-nav-nepieciesama-kopiga-energetikas-strategija.d?id= 40389795

ZRaksti / RSU

201218

P O L I T I K A

cauruļvadu dabasgāzes, bet gan mazināt katra savu atkarību no Krievijas. Politiskais lozungs – par reģiona drošību – tiek izmantots kā spekulatīvs apgalvojums. Lai arī Lietuva un Igaunija ir deklarējusi gatavību par saviem līdzekļiem realizēt nacionāla līmeņa SDGT, tomēr šie projekti būs ekonomiski un politiski izdevīgi vien tad, kad tie tiks realizēti Baltijas līmenī. Papildus nāks arī līdzfinansējums no EK un pārējām Baltijas valstīm. Var apgalvot, ka SDGT projektā politiskās intereses tiek izmantotas kā līdzeklis katras valsts ekonomisko interešu sasniegšanai. Šajā gadījumā ekonomiskās intereses ir iegūt sev reģionāla līmeņa biznesa projektu, kam ir arī pievienota politiskā vērtība.

Izvērtējot Baltijas enerģētikas megaprojektus pirms SDGT, var novērot līdzīgas tendences: enerģētiskā drošība ir bijusi SDGT, Visaginas AES, elektrotīklu starpsavienojumu, kā arī noraidošās attieksmes pret Nord-Stream ideju pamatā. Tomēr lielo projektu virzību praktiski vienmēr noteikušas ekonomiskās intereses. Latvija un Lietuva savstarpēji nespēja vienoties par elektrotīklu starpsavieno-juma izbūvi ar Zviedriju no 2006.–2008. gadam.34 Kaut arī sākotnēji bija nolemts būvēt starpsavie nojumu starp Lietuvu un Zviedriju, Aigara Kalvīša vadītais Ministru kabinets mainīja atbalstošo pozīciju Lietuvas pusei un iestājās par kabeļa būvniecību no Latvijas uz Lietuvu. Baltijas valstis savā starpā nespēja vienoties, par ko saņēma Eiropas Komisijas kritiku, tajā skaitā brīdinājumu par projekta finanšu līdzekļu apturēšanu. Zviedrija ilgstoši ieturēja neitrālu nostāju Baltijas valstu strīdā, tomēr tieši Skandināvijas pārvades sistēmas operatoru NORDEL (tajā bez Zviedrijas ietilpst arī Dānija, Norvēģija un Somija) lēmums 2008. gada aprīlī bija par labu starpsavienojuma izbūvei ar Lietuvu nevis Latviju.35 Lēmumu pieņēma neitrāli partneri nevis Baltijas valstis savā starpā. Turklāt starpsavienojuma izbūve ir aizkavēta vismaz par gadu Latvijas un Lietuvas savstarpējā strīda par ekonomisko izdevīgumu dēļ.

Nākamais piemērs ir Visaginas AES būvniecība. Latvijas premjers Valdis Dombrovskis ir norādījis, ka ekonomiskās perspektīvas Visaginas projektā Latvijai ir svarīgākas par politiskajām vai sociālajām.36 Tas apliecina, ka Latvijai Visaginas projekts nav saistīts ar enerģētiskās drošības mērķiem un ekono-miskās intereses prevalē pār politiskajām. Pie optimistiskās prognozes ir plānots uzsākt Visaginas AES būvniecību jau 2014. gadā un pabeigt 2020. gadā.37 Latvijas prezidents Andris Bērziņš nesenajā vizītē Lietuvā papildināja mūsu valsts pozīcijas argumentus ar vēl atbalstošāku pozīciju Lietuvai, apgalvo-dams, ka Visaginas projekts Latvijai ir ekonomiski izdevīgs.38 Baltijas līderu diskusijas par Visaginas projektu turpinās jau vismaz ceturto gadu. Arī šo gadu laikā ir pavīdējušas idejas par nacionāla līmeņa AES projektiem Latvijā un Igaunijā Visaginas projekta vietā.39 Arī šeit būtiska nozīme ir ārējiem aktoriem, proti, ārvalstu investori no Japānas un ASV, koncerns Hitachi-GE Nuclear Energy, kas gatavi iesaistīties aptuveni 5 miljardu eiro vērtajā projektā.40 Ja šī gada vasarā Baltijas valstis vienosies par koncesijas līguma parakstīšanu – tas tikai daļēji būs Baltijas valstu sadarbības enerģētikā apliecinājums. Pirmkārt, projekta virzība nebūtu iespējama bez ārvalstu investora iesaistes – vēl vairāk Japānai pēc Fukušimas AES katastrofas ir mērķis atgūt savu reputāciju AES nozarē. Otrkārt, sākotnēji Visaginas projektu bija plānots pabeigt 2015. gadā. Pat pie visoptimistiskākā scenārija pašreizējais termiņš būtu 2020. gads. Tātad Baltijas valstu strīdi būs prasījuši piecus nokavētus gadus. Tas ir kopumā 10 gadi enerģētisko jaudu deficīta visā reģionā, kopš Ignalinas AES slēgšanas 2009. gada izskaņā.

34 Par projekta aizsākumu uzskata 2006. gadu, jo Lietuva tad sāka projekta priekšizpēti. 35 Акопова И. Шведы надавили на Домбровскиса // Телеграф, 25.02.2009., стр. 8. 36 Dombrovskis: Latvijai vissvarīgākais ir Visaginas AES komerciālais izdevīgums // Diena, 12.03.2012. // http://

www.diena.lv/bizness/razosana/dombrovskis-latvijai-vissvarigakais-ir-visaginas-aes-komercialais-izdevigums-13936367 37 Turpat. 38 Bērziņš: Visaginas AES projekts ir Latvijai izdevīgs // Diena, 22.03.2012. // http://www.diena.lv/latvija/berzins-

visaginas-aes-projekts-latvijai-ir-izdevigs-13938278 39 Акопова И. Перетягивания кабеля // Телеграф, 03.02.2009., стр. 8. 40 Dombrovskis: Latvijai vissvarīgākais ir Visaginas AES komerciālais izdevīgums // Diena, 12.03.2012. // http://

www.diena.lv/bizness/razosana/dombrovskis-latvijai-vissvarigakais-ir-visaginas-aes-komercialais-izdevigums-13936367

ZRaksti / RSU

201219

P O L I T I K A

Secinājumi

Darbā tika analizēta Baltijas valstu sadarbība enerģētikas jomā, galveno uzmanību vēršot uz reģionāla līmeņa SDGT būvniecību Baltijas valstīs. Tika izvērtēta katras Baltijas valsts pozīcija par SDGT, novērtēta ārējo faktoru: Krievijas gāzes koncerna Gazprom un Eiropas Komisijas loma projektā, īsumā raksturoti galvenie institucionālie ietvari Baltijas valstu sadarbībai enerģētikā, kā arī vispārīgi analizēta Baltijas valstu savstarpējās sadarbības pieredze enerģētikas megaprojektos.

Katras valsts pozīcija SDGT būvniecības jautājumā atšķiras. Lietuva vēlas būvēt nacionālas nozīmes SDGT par nacionālo un privāto finansējumu Klaipēdā un izvairās no atbalsta reģionālas nozīmes projek-tiem Latvijā vai Igaunijā. Latvija vēlas būvēt reģionāla līmeņa SDGT Rīgas ostas teritorijā, finansējumam izmantojot Baltijas valstu nacionālo budžetu līdzekļus, privātos līdzekļus, kā arī EK līdzfinansējumu. Latvija neitrāli vērtē Lietuvas projektu, bet kritizē Igaunijas projektu, kas ir tiešs konkurents Rīgas SDGT projektam. Igaunija vēlas būvēt SDGT divās kārtās. Vispirms uzbūvēt nacionāla līmeņa SDGT par saviem līdzekļiem, pēc tam projekta otrajā kārtā iesaistīt Latviju, Lietuvu un EK un padarīt to par reģionāla līmeņa projektu. Igaunija neitrāli vērtē Lietuvas projektu, bet kritizē Rīgas ostas projektu, norādot uz iespējamo kapitāla piesaisti ar Krievijas gāzes koncerna Gazprom saistītiem cilvēkiem. Baltijas valstīm tās individuālā pozīcija ir svarīgāka par reģiona enerģētiskās drošības problēmas risināšanu iespējami drīzākā laikā. Valstīm vispirms nozīmīgākas ir ekonomiskās intereses un tikai pēc tam reģionāla līmeņa politiskās prioritātes.

Būtiska nozīme SDGT projekta realizācijā ir bijusi ārējiem faktoriem: Krievijai un Eiropas Komisijai. Lietuva un Igaunija argumentēja par sliktu Latvijas projektam, norādot uz iespējamu Krievijas gāzes koncerna Gazprom un tās sadarbības partnera Itera Latvija dalību projektā. Šo kompāniju dalība projektā būtu pretrunā ar SDGT stratēģisko mērķi – mazināt Krievijas dabasgāzes ietekmi Baltijas valstu tirgos. Lai arī nedz Gazprom, nedz Itera Latvija šobrīd nav tieši iesaistīti projektā, tomēr viņu iespējamā līdzdalība ir aizkavējusi projekta virzību par vairākiem mēnešiem.

Kaut arī Eiropas Savienībā ietilpst visas trīs Baltijas valstis, Eiropas Komisija SDGT kontekstā būtu jāvērtē kā ārējais faktors. Netieši tā spēlēs arbitra lomu, izvērtējot visu triju Baltijas valstu piedāvājumus SDGT kontekstā. EK ir paziņojusi, ka ar savu līdzfinansējumu tā atbalstīs tikai vienu reģionāla līmeņa SDGT Baltijas valstīs. Lai izvēlētos pretendentu, tiek veikts izvērtējums, kas balstās uz pirms tam noteik-tiem kritērijiem. EK izvērtējumam būs izšķiroša loma, jo bez EK līdzfinansējuma neviena Baltijas valsts neplāno būvēt reģionālas nozīmes objektu.

Baltijas valstu sadarbībā enerģētikas jautājumos trūkst saistošu politisko ietvaru, kas spētu atrisināt reģiona enerģētikas drošības problēmas. Lai arī praktiski veiksmīgi tiek īstenoti BEMIP projekti, liela mēroga enerģētikas projektos Baltijas valstīm nav vienotas politiskās vīzijas. Valstu nacionālās intereses dominē pār reģionāla līmeņa enerģētikas problēmu risināšanu. Nacionālās valdības neatzīst par vajadzīgu veidot reģionāla līmeņa politiskos ietvarus, jo galvenie ir ikvienas valsts nacionālie enerģētikas mērķi.

Triju Baltijas valstu konfliktējošo raksturu enerģētikas sadarbībā apliecina arī citi liela mēroga enerģētikas projekti vēl pirms SDGT projekta. Līdz šim Baltijas valstis ir svārstījušās vienotas pozīcijas ilgstošā uzturēšanā pār tādiem projektiem kā Nord-Stream gāzes vadu, elektrotīklu starpsavienojumu ar Zviedriju, kā arī Visaginas atomelektrostacijas projektu. Ikviena no Baltijas valstīm par prioritāti uzskata ekonomisko izdevīgumu, nevis Baltijas enerģētikas drošības izaicinājumu risināšanu.

Ņemot vērā minēto, tiek secināts, ka darba ievadā izvirzītā hipotēze nav guvusi apstiprinājumu. Baltijas valstu sadarbībā enerģētikas jautājumos, ņemot vērā SDGT būvniecības piemēru, ekonomiskās intereses gūst virsroku pār kopīgām politiskajām interesēm.

Issues of Common Energy Security Strategy of the Baltic States: Construction of the Liquefied Natural Gas Terminal

Abstract

The central aim of the Paper is to clarify whether the common political interest determines the energy cooperation of the three Baltic States.

ZRaksti / RSU

201220

P O L I T I K A

The hypothesis of the research: common political interest determines the energy cooperation between the three Baltic States.

Studies of a representative from the school of neo-realism, Stephen D. Krasner, are chosen as theo-retical basis of the particular research. His explanation of the interaction between political and economic interests within the distribution process of general good serves well as the theoretical basis of the respec-tive study.

There are four objectives named for reaching of the central aim of the research. All four objectives refer directly to the chapters of this Paper. The first chapter is mainly the assessment on the position of each Baltic country on the construction of regional LNG terminal. The focus of the second chapter is on the matter of external actors (Russian Federation and European Commission) to the realization of the LNG project. Third chapter mainly is short analysis of common strategic and institutional frameworks in the energy cooperation of the Baltic States. In the fourth chapter of the Paper, the author argues on the former mega-projects in the field of energy of the three Baltic States and focuses on the interaction between economic and political interests.

Conclusions indicate the rejection of the hypothesis, named in the introduction of this Paper. Central basis of the cooperation of the three Baltic States in the energy field is not the common political interest, but individual economic interests of each Baltic country.

Keywords: Baltic States, energy, security, LNG, natural gas, Russia, European Union.

Literatūra

1. Baltijas premjeri mudina straujāk darboties par Visaginas AES // IR, 08.03.2012. // http://www.ir.lv/2012/3/8/baltijas-premjeri-mudina-straujak-darboties-par-visaginas-aes

2. Bērziņš: Visaginas AES projekts ir Latvijai izdevīgs // Diena, 22.03.2012. // http://www.diena.lv/latvija/berzins-visaginas-aes-projekts-latvijai-ir-izdevigs-13938278

3. Dombrovskis: Latvijai vissvarīgākais ir Visaginas AES komerciālais izdevīgums // Diena, 12.03.2012. // http://www.diena.lv/bizness/razosana/dombrovskis-latvijai-vissvarigakais-ir-visaginas-aes-komercialais-izdevigums-13936367

4. Ekonomiski pamatota vieta reģionāla sašķidrinātās dabasgāzes termināļa būvniecībai – Latvija // LR Ekonomikas ministrija, 08.2011. // http://www.em.gov.lv/em/2nd/?id=31768&cat=621

5. EM: panākta būtiska sašķidrinātās gāzes termināļa projekta virzība // LR Ekonomikas ministrija, 11.02.2011. // http://www.em.gov.lv/em/2nd/?id=31408&cat=621

6. Estonia approves gas separation Law // Natural Gas Europe, 05.01.2012. // http://www.naturalgaseurope.com/estonia-approves-gas-separation-law-4302

7. European Commission. Energy Insfrastructure (BEMIP) // http://ec.europa.eu/energy/infrastructure/bemip_en.htm 8. Gāze, čeka un hokejs (intervija ar J. Savicki) // Diena, 19.05.2008. 9. Gerhards: sašķidrinātās gāzes terminālis no energodrošības viedokļa nav alternatīva cietā kurināmā elektrostacija //

BNS, 15.04.2008. // http://terminal.bns.lv/archiveNewsBody.jsp 10. Griffiths M., Roach, S. C., Solomon M. S. Fifty key thinkers in international relations: Stephen Krasner. – 2nd ed. –

Routledge: New York, 2009. 11. Igaunija un Lietuva gaidīs EK vērtējumu par gāzes termināli // IR, 02.12.2011. // http://www.ir.lv/2011/12/2/

igaunija-un-lietuva-gaidis-ek-vertejumu-par-gazes-terminali 12. Igaunijas ministrija: rudenī varētu panākt vienošanos par kopēju Baltijas sašķidrinātās dabasgāzes termināli //

Delfi Bizness, 20.07.2011. // http://bizness.delfi.lv/biznesa_vide/igaunijas-ministrija-rudeni-varetu-panakt-vienosanos-par-kopeju-baltijas-saskidrinatas-gazes-terminali.d?id=39676541

13. Itera Latvija iecerētais sašķidrinātās gāzes termināļa projekts ir izstrādes stadijā // BNS, 25.04.2005. // http://terminal.bns.lv/archiveNewsBody.jsp

14. Izstrādāta Baltijas valstu enerģētikas stratēģija // Dienas Bizness, 29.01.2007. // http://www.db.lv/razosana/energetika/izstradata-baltijas-valstu-energetikas-strategija-154455

15. Kampars: Igaunijas šaubām par sašķidrinātās gāzes termināli Rīgā nav pamata // Delfi Bizness, 28.07.2011. // http://bizness.delfi.lv/viedokli/kampars-igaunijas-saubam-par-saskidrinatas-gazes-terminali-riga-nav-pamata.d?id= 39829537

ZRaksti / RSU

201221

P O L I T I K A

16. Lēvalde V. Lembergs: izpēte par sašķidrinātās gāzes termināļa būvniecību veikta neprofesionāli // Dienas Bizness, 08.07.2011. // http://www.db.lv/razosana/energetika/lembergs-izpete-par-saskidrinatas-gazes-terminala-novietni-veikta-neprofesionali-241569

17. Lietuvas ministrs: Baltijas valstīm nav nepieciešama kopīga enerģētikas stratēģija // Delfi Bizness, 31.08.2011. // http://bizness.delfi.lv/viedokli/lietuvas-ministrs-baltijas-valstim-nav-nepieciesama-kopiga-energetikas-strategija.d?id= 40389795

18. National Energy Strategy 2020-2050. Government of the Republic of Lithuania, 06.10.2010., Vilnius // http://www.enmin.lt/en/activity/veiklos_kryptys/strateginis_planavimas_ir_ES/NIS_project_2010_2050.pdf

19. Penz B. Estonia needs to nationalize gas grid, Elering says // Bloomberg Businessweek, 09.12.2011. // http://news.businessweek.com/article.asp?documentKey=1376-LVF4FQ6S972A01-4ANKJT4DT5N56EL9MG88A8237E

20. Savickis: gāzes terminālis nekad nav bijis ekonomisks projekts // Financenet, 18.04.2011. // http://www.financenet.lv/viedokli/374171savickis_gazes_terminalis_nekad_nav_bijis_ekonomisks_projekts

21. Latvian Institute of International Affairs. Energy: pulling the Baltic Sea Region together or apart? / Sprūds, A., Rostoks T. (eds). – Rīga: Zinātne, 2009.

22. Акопова И. Перетягивания кабеля // Телеграф, 03.02.2009. 23. Акопова И. Шведы надавили на Домбровскиса // Телеграф, 25.02.2009. 24. Энергетическая Стратегия России на период до 2030 года. Институт энергетической стратегии, 2009; 56 // http://

www.energystrategy.ru/projects/es-2030.htm

ZRaksti / RSU

201222

P O L I T I K A

Latvijas sociālpolitiskā vide un politiskie mīti

Māris Cepurītis 1, Rinalds Gulbis 2

1 Rīgas Stradiņa universitāte, Politikas zinātnes katedra, Doktorantūras nodaļa, Latvija 2 Latvijas vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fonds, Latvija

Kopsavilkums

Ideoloģijas un politiskie mīti pastāv ikvienas valsts sabiedrībā. Lai gan var atšķirties ideoloģiju izpausme (tās var būt mērenas vai radikālas), sabiedrībām tās nodrošina nepieciešamo skatījuma filtru, ar kura palīdzību izprast norises valstī un starptautiskajā mērogā. Politiskie mīti ir noteiktu ideoloģiju nesēji, jo tie satur īsus stāstus, kuri pamato noteikto ideoloģiju un veido sabiedrības piesaisti tai.

Politisko mītu pētnieku skatījumā Austrumeiropa, kurai tiek pieskaitīta arī Latvija, ir politiskajiem mītiem bagāts reģions. To nosaka šī reģiona vēsturiskā attīstība un atrašanās starp “attīstīto Rietumeiropu” un “atpalikušajiem Austrumiem”.

Latvijā politiskajiem mītiem un ideoloģijām ir īpaša nozīme, ņemot vērā Latvijā pastāvošās informācijas telpas, kas tiek dalītas pēc valodas principa, un šo telpu informatīvo saturu. Katrai informācijas telpai ir tendence veidot un reproducēt atšķirīgus un dažkārt pretrunīgus mītus, kas savukārt kavē sabiedrības saliedēšanos, jo trūkst kopīgu mītu, ap kuriem varētu veidoties vienotas sabiedrības kodols.

Atslēgvārdi: politiskie mīti, Latvija, Austrumeiropa, ideoloģijas, vērtības, vēsture, sabiedrība.

Ievads

Starptautiskajos reitingos, piemēram, Tautas attīstības indeksā vai Demokrātijas indeksā, pēdējos gados Latvija atrodas līdzīgās pozīcijās kā citas Eiropas valstis. Tas ļauj secināt, ka Latvija atrodas starp ekonomiski un politiski attīstītākajām pasaules valstīm. Tajā pašā laikā Latvijas sabiedrībā pastāv skeptisks skatījums uz Latvijas ekonomisko un politisko situāciju, piemēram, DnB bankas veiktajā pētījumā “Latvijas barometrs” lielākā daļa respondentu apgalvoja, ka, viņuprāt, dzīves līmenis Latvijā visdrīzāk ir pietuvināts dzīves līmenim Neatkarīgo Valstu Sadraudzībā (NVS) un Āfrikas valstīs [DnB Nord, 2011]. Tomēr šī pati Tautas attīstības indeksa tabula rāda, ka neviena NVS dalībvalsts vai Āfrikas valsts nav spējusi pietuvoties Latvijas rādītājiem. Iepriekš minētie piemēri parāda nesakritības, kas pastāv starp Latvijas patieso situāciju un sabiedrības skatījumu uz to. Pētījuma pamatā tiek izvirzīta hipotēze, ka šo nesakritību iemesls ir politisko mītu pastāvēšana sabiedrībā. Lai noskaidrotu, vai šādu apgalvojumu var uzskatīt par pamatotu, šī raksta ietvaros tiks analizēts politiskā mīta koncepts, tā saistība ar ideoloģijām un loma sabiedrībās. Raksta turpinājumā tiks analizēti Austrumeiropas un Latvijas apstākļi, kas palielina politisko mītu nozīmi. Noslēgumā tiks izklāstīti secinājumi par Latvijas sociālpolitisko vidi kā tādu, kas sekmē politisko mītu veidošanos un nostiprināšanos.

Darba mērķis

Izpētīt Latvijas sociālpolitiskās vides iezīmes politisko mītu kontekstā.

ZRaksti / RSU

201223

P O L I T I K A

Metodes

Pētījuma ietvaros izmantotās metodes ir: 1) avotu un literatūras analīze; 2) dziļās intervijas; 3) socioloģiskā aptauja.

Rezultāti

Mīti un sociālpolitiskā vide. Lai gan politikas veidotāji var noliegt, ka mītiem mūsdienu racionālajā politikā ir kāda loma, politikas praktiskā izpausme pierāda politiķu tiekšanos ik dienas izmantot mītus un rituālus. Tādās lielās indivīdu grupās kā nācijas paralēli pastāv gan svētie (vēsturiskie) mīti, gan politiskie mīti. Par svētajiem (sacred) mītiem var uzskatīt tādus, kas ir pastāvējuši gadsimtiem ilgi, piemēram, sengrieķu mīti. Politisko mītu var definēt kā ideoloģiski iekrāsotu naratīvu, kas tiecas sniegt patiesu skaidrojumu par pagātnes, tagadnes vai nākotnes politisko notikumu kopumu un kas tiek uzskatīts par ticamu noteiktas sociālās grupas ietvaros [Flood, 2002]. Svēto mītu no politiskā mīta atšķir ideoloģiskā ievirze, jo politiskie mīti kļūst par kādas noteiktas ideoloģijas nesējiem.

Šī raksta ietvaros ideoloģija tiek skaidrota ar Martina Selidžera (Martin Seliger) piedāvāto definīciju. M. Selidžers ideoloģiju definē kā “ideju kopumu, ar kuru cilvēki pozicionē, izskaidro un pamato mērķus un līdzekļus sociālās, jo īpaši politiskās, darbības organizēšanai, neskatoties uz to, vai šī darbība tiecas saglabāt, labot, izskaust vai pārbūvēt pašreizējo sociālo kārtību.” [Flood, 2002]. Mūsdienu sabiedrībās to pārstāvji ik dienas saskaras ar ideoloģijām, piemēram, ideoloģiskais iekrāsojums ir redzams politiķu runās, plašsaziņas līdzekļos, kinofilmās, politiskajos rituālos un simbolos. Ar šo apzināto un neapzināto ideoloģijas nesēju palīdzību indivīdi tiek iepazīstināti ar dažādām idejām, no kurām dažas tie pārņem un, iespējams, arī izplata tālāk sabiedrībā. Par ideoloģijām mēs varam uzskatīt tādus ideju kopumus kā marksisms, nacionālsociālisms, fašisms, nacionālisms, kā arī liberālisms vai multikulturālisms. Aizstāvot mūsdienu liberālās demokrātijas idejas, indivīds patiesībā aizstāv noteiktu ideoloģiju / ievirzi ideoloģijā.

Ar ideoloģiju palīdzību var tikt pamatota un aizstāvēta pastāvošā sociālā un politiskā kārtība, piemēram, ienākumu vai politiskās varas sadalījums, bet tikpat labi ideoloģijas var tikt izmantotas opozīcijā pastāvošajai kārtībai, lai veicinātu tās maiņu. Raugoties no sabiedrību skata punkta, ideolo-ģijas var kalpot gan kā integrācijas instrumenti, gan kā instrumenti sāncensībai un pat konfliktam. [Flood, 2002] Integrācija ir iespējama, balstoties uz vienotu ideoloģiju, bet atšķirīgu ideoloģiju pastāvēšana vienas sabiedrības ietvaros var novest pie sāncensības vai konflikta. Ideoloģiskas sāncensības gadījumā var novērot opozīciju starp mums un viņiem (citas ideoloģijas pārstāvjiem), kas ietver arī dalījumu parei-zajos un nepareizajos [Flood, 2002]. Konkurējošu un konfliktējošu ideoloģiju gadījumos tiek uzsvērts, ka atšķirīgu ideoloģiju piekritējiem ir tendence “ignorēt, noliegt vai pārinterpretēt informāciju, kas nesaskan ar viņu pārliecību” [Flood, 2002], šādi vēl vairāk palielinot plaisu. “Ideoloģiju nozīme pieaug krīzes un nestabilitātes periodos jo īpaši tādās sociālajās grupās, kuras jūt apdraudējumu tās labklājībai vai statusam, un nespēj atrast pienācīgu savu vajadzību un mērķu atspoguļojumu valsts dominējošās grupas ideoloģijā.” [Flood, 2002] Radikālākajos gadījumos ideoloģijas var piedāvāt pamatojumu politiskam vai militāram konfliktam, piemēram, tieši balstoties uz nacionālsociālisma ideoloģiju, tika pamatots holokausts, un komunisma ideoloģijā savulaik tika rasti pamatojumi noteiktu iedzīvotāju grupu izsūtīšanai no PSRS republikām uz Sibīriju.

Šī pētījuma ietvaros lietderīgs ir M. Selidžera piedāvātais ideoloģijas dalījums divos līmeņos – fundamentālajā ideoloģijā un operatīvajā ideoloģijā. Fundamentālā ideoloģija ir tā, kas izriet no teorētiskajiem rakstiem un nosaka vispārējos ideoloģijas pamatprincipus un mērķus. Operatīvā ideoloģija pievēršas jautājumiem par ideoloģijas praktisko implementāciju, t. i., praktiskiem politiskiem lēmumiem ideoloģijas ieviešanai. Piemēram, ja marksismu uzskata par fundamentālo ideoloģiju, tad marksismu-ļeņinismu – par operatīvo ideoloģiju, kas tiecās marksisma principus ieviest dzīvē.

ZRaksti / RSU

201224

P O L I T I K A

Ja ideoloģija gan fundamentālajā, gan operatīvajā līmenī ir noteikts ideju kopums par sociālās pasaules kārtību, tad politiskie mīti ir tie, ar kuru palīdzību ideoloģija tiek pamatota, nostiprināta un izplatīta. Mītus var uzskatīt par operatīvās ideoloģijas elementiem, jo tie ir tieši saistīti ar noteiktās ideoloģijas ieviešanu un nostiprināšanu sabiedrībā.

Tāpat kā ideoloģijas, plašākā mērā arī mīti kā noteiktas ideoloģijas nesēji var palīdzēt attiecīgu politisku mērķu sasniegšanai, jo zināmu grupu ietvaros ar mītu palīdzību notiek informācijas nodošana jeb komunikācija – ar mītu palīdzību tiek izskaidrota grupu iekšējā kārtība (ideoloģiskie pamati, vērtības un ticība), kas izskaidro šo kolektīvu pastāvēšanu un parāda to kārtību saistošu grupas dalībniekiem. [Schopflin, 1997]

Valstu politisko elitu skatījumā mīti tiek izmantoti, lai sazinātos ar sabiedrību noteiktas ideoloģijas ietvaros, piemēram, izmantojot konkrētus rituālus un simbolus: mobilizētu nāciju, apelējot, piemēram, pie tās vēsturiskā apdraudējuma vai sasniegumiem. Politiskās elites var izmantot mītus, lai mainītu sabiedrības pārliecību – jaunajai identitātei nomainot iepriekšējo. Pieņemot jauno identitāti, grupas var turpināt pastāvēt arī ievērojamu sociālu izmaiņu, piemēram, straujas modernizācijas gadījumā. Otrs piemērs mītu nodošanai ir etnisko grupu asimilācija, kur etniskās grupas ar vāju identitāti tieksies atmest etnisko dalījumu par labu jaunai spēcīgākai identitātei, kas nodrošinātu grupai lielākus ieguvumus. [Schopflin, 1997]

Mīti palīdz vienkāršot grupu uzbūvi un tās principus, šādi veidojot pieejamāku izpratni par grupu, kas būtu pieejama visiem tai piederīgajiem. Piemēram, ja grupas izcelšanās un pastāvēšana ir vēsturiski sarežģīta un neviennozīmīga, tad ar mītu palīdzību tiek mazināta šī sarežģītība, grupas izcelšanos skaidrojot ar viena piemēra palīdzību. [Schopflin, 1997] Situācijās, kad valsts un nācija ir pakļauta izaicinājumiem, ar mītu palīdzību ir iespējams skaidrot šo neveiksmju cēloņus, kā arī saglabāt nācijas vienotību, ja mītos ir ietverts skatījums uz nācijas nākotni. [Schopflin, 1997]

Mīti saista politisko sfēru ar kultūru, attiecīgi politisko mītu analīze neaizbēgami skar arī kultūras sfēru. Kultūra ir kolektīvu priekšstatu, ticību, premisu, ideju, raksturu un izpratnes sistēma, kurai mīts piešķir noteiktu struktūru. [Schopflin, 1997] Politisko sfēru tradicionāli neanalizē kā kultūras sastāvdaļu, tomēr mītu analīzes kontekstā politika tiek cieši saistīta ar kultūras sfēru, kas ļauj daudz precīzāk izskaidrot politikas īpatnības.

Politiskie mīti var veidoties netīši, vai arī var tikt apzināti veidoti. Netīšu mītu veidošanos var sekmēt informācijas trūkums vai iekšēja nepieciešamība stiprināt noteiktās ideoloģijas vājos punktus. Apzināti veidotu mītu gadījumā par mītu veidotājiem var uzskatīt noteiktu ideoloģiju pārstāvjus – sociālo kustību un politisko partiju pārstāvjus, etnisko grupu pārstāvjus vai starpvalstu līmenī – valstis un to dažāda līmeņa pārstāvjus.

Starpvalstu līmenī mīti var tikt pielietoti gadījumos, kad kāda no valstīm vēlas izplatīt tās ideoloģiju ārpus valsts teritorijas un tās sabiedrības. Šāda uzdevuma izpildei mīti kļūst par valsts ārējās propa-gandas sastāvdaļu. Tie var būt arī iekšējās propagandas sastāvdaļa, lai savas valsts iedzīvotājiem radītu noteiktu priekšstatu par kādu citu valsti. Kā to apgalvo politiskā mīta koncepta pētnieks Kristofers Flūds (Christopher Flood), mītus un propagandu kā aktīvu valsts komunikācijas instrumentu vēsturiski visredzamāk ir izmantojuši totalitārie režīmi. [Flood, 2002]

Mītu veidotāji uzskata sevi par kādas grupas pārstāvjiem un šīs grupas interešu interpretētājiem. Politiskie mīti kalpo tam, lai papildinātu praktiskos apsvērumus, kas pamudinātu grupu rīkoties tā, kā mītu veidotājs to uzskata par nepieciešamu. [Flood, 2002] Šādā situācijā mītu veidotājam jau ir noteikts praktisks mērķis, ko viņš tiecas sasniegt, ar mītu palīdzību tikai ievirzot grupas darbību noteiktā virzienā, piemēram, starpvalstu kontekstā valsts A ar mītu palīdzību var tiekties izjaukt valstu B un C savstarpējo sadarbību un motivēt valstis B un C sadarboties tikai ar valsti A.

Kopumā mīti var būt gan vēsturiski veidojušies (svētie jeb vēsturiskie mīti), gan tādi, kas ir veidojušies vai veidoti kā ideoloģijas sastāvdaļa (politiskie mīti). Ja svētie mīti pamato noteiktu ideoloģiju, arī tie var kalpot kā politiskie mīti. Piemēram, mītus par vēsturi, kas pamato noteiktu ideoloģiju, uzskata par politiskajiem mītiem. Mīti veido atskaites sistēmu, ar kuras palīdzību indivīdi un indivīdu grupas raugās uz norisēm visapkārt, un kura palīdz viņiem šīs norises izprast. Nācijas ir indivīdu grupas, kurās mītiem ir visauglīgākā augsne, it sevišķi gadījumos, ja nācijas ilgstoši atrodas vēsturiski un politiski sarežģītā vidē, piemēram, Austrumeiropā.

ZRaksti / RSU

201225

P O L I T I K A

Austrumeiropas sociālpolitiskā vide. Žurnāla “The Economist” Centrālās un Austrumeiropas kore-spondents Edvards Lūkass (Edward Lucas) 2011. gada 20. oktobrī, uzstājoties TEDxKraków pasākumā, tiecās izskaidrot, kādēļ līdzšinējais dalījums attīstītajā Rietumeiropā un atpalikušajā Austrumeiropā ir uzskatāms par arhaisku. Saskaņā ar E. Lūkasa domām dalījums Rietumu un Austrumu Eiropā ir veidojies vēsturiski, bet mūsdienās sākotnējie kritēriji, uz kuriem ir ticis balstīts šis dalījums, ir izzuduši. Piemēram, daudzās Austrumeiropas valstīs ekonomiskās izaugsmes rādītāji ir augstāki nekā Rietumeiropā, un tādēļ vairs nav iespējams objektīvi nodalīt Austrumeiropu un Rietumeiropu kā atšķirīgus reģionus. [Lucas, 2012]

Lai gan var šķist, ka dalījuma kritēriji ir tīri ģeogrāfiski, nevar pilnībā noliegt arī citas šī dalījuma dimensijas. Piemēram, vēsturnieks Larijs Volfs (Larry Wolff) aizstāv ideju par Austrumeiropu kā Apgaismības laiku konstruktu, proti, Austrumeiropa apgaismības laikā bija tas pats, kas ģermāņu un gallu cilšu apdzīvotās teritorijas Romas impērijas laikā – tā bija perifērija jeb barbaru apdzīvota teri-torija. Pēc Larija Volfa domām, Apgaismības laikā tieši Rietumeiropa ar tās metropolēm – Parīzi, Londonu un Amsterdamu – kļuva par Eiropas kultūras un civilizācijas centru, bet robeža, aiz kuras sākas barba-risms, tika vienkārši pārvirzīta uz austrumiem. [Wolff, 1994] Apgaismības laikā, lai uzsvērtu Eiropas dalījumu rietumu un austrumu daļā, tika izcelts, cik ļoti Austrumeiropa atšķiras no attīstītās un civilizētās Rietumeiropas. [Wolff, 1994]

Arī Aukstā kara laiks un “dzelzs priekškars” nostiprināja dalījumu brīvajā Rietumeiropā un komunistu kontrolētajā Austrumeiropā. “Dzelzs priekškara” brīvajā un demokrātiskajā rietumu pusē pēc Otrā pasaules kara Eiropas valstis ar ievērojamu ASV atbalstu (Māršala plāns) spēja uzsākt atjaunotni un izveidot Rietumeiropas labklājības valsts modeli. Šis modelis likvidēja Otrā pasaules kara postījumus un nodrošināja valstu un to sabiedrību tālāku attīstību. Patlaban pasaules finanšu un ekonomiskās krīzes ietekmē šis valsts attīstības modelis, kas ir balstīts uz ievērojamu valsts lomu sociālo garantiju nodrošināšanā, ir kļuvis pārlieku smagnējs izdevumu ziņā, un virkne valstu tiecas reformēt savas ekono-miskās sistēmas, samazinot sociālo pabalstu apjomus. Tomēr nevar noliegt, ka Eiropas labklājības valsts modelis sekmēja tādas augsti attīstītas Rietumeiropas izveidošanos, kāda tā ir pazīstama šodien. Ekonomiskā izaugsme un labklājība Rietumeiropas iedzīvotājiem Aukstā kara laikā ļāva savu uzmanību pievērst arī tādām vērtībām, ko pētnieki Ronalds Ingleharts (Ronald Inglehart) un Kristiāns Velcels (Christian Welzel) dēvē par postmateriālajām vērtībām.

1968. gada studentu nemieri tādās lielākajās Rietumeiropas citadelēs, kā Parīzē vai Romā, bija redzams pierādījums tam, ka, sasniedzot noteiktu labklājības līmeni, iedzīvotājiem svarīgi kļūst citi jautājumi, kuri nav tieši saistīti ar viņu izdzīvošanu jeb postmateriālajām vērtībām. Postmateriālās vērtības un kultūra ir sabiedrības orientēšanās uz piederību, pašizteiksmi un dzīves kvalitāti, bet ar materiālajām vērtībām tiek saprasta materiālo uzturlīdzekļu un drošības dominante. [Inglehart, Welzel, 2005] 1968. gada studentu nemieri veicināja postmateriālo vērtību izplatību Rietumeiropas sabiedrībās un ietveršanu valsts pārvaldes un politiķu lēmumos.

Arī komunistu kontrolētajā Austrumeiropā 1968. gads iezīmējās ar pārmaiņām – 1968. gada sākumā, kad par Čehoslovākijas Komunistiskās partijas vadītāju kļuva Aleksandrs Dubčeks, aizsākās periods, ko dēvē par “Prāgas pavasari”. “Prāgas pavasaris” Čehoslovākijas iedzīvotājiem deva cerību mazināt PSRS ietekmi valstī un, iespējams, arī citās PSRS satelītvalstīs Austrumeiropā. “Prāgas pavasara” rezultāts bija pilnīgi pretējs, jo pēc šīs demokratizācijas kustības pārtraukšanas ar Varšavas līguma organizācijas dalībvalstu apvienotā karaspēka palīdzību, PSRS vēl vairāk pastiprināja kontroli pār tās satelītvalstīm un ar “Brežņeva doktrīnas” palīdzību atturēja šīs valstis no “Prāgas pavasara” notikumu atkārtošanas.

Cerības uz Austrumu un Rietumu Eiropas apvienošanos deva demokratizācijas kustības pirmais posms astoņdesmito gadu sākumā Austrumeiropā (Polijas arodkustība “Solidaritāte” u. c.), kura galu galā noveda pie PSRS satelītvalstu sistēmas un pašas PSRS sabrukuma. Divdesmitā gadsimta divās pēdējās desmitgadēs ar integrācijas mehānismu palīdzību Eiropa ir kļuvusi vienotāka, vismaz tiktāl, ka ir pazuduši redzamākie šī dalījuma simboli, piemēram, “Berlīnes mūris”. Tomēr, kā to atspoguļo arī nodaļas sākumā minētās E. Lūkasa domas, zināmu dalījumu var novērot joprojām.

ZRaksti / RSU

201226

P O L I T I K A

Absolūti objektīvi izskaidrot dalījumu nav šī pētījuma mērķis, taču tā eksistenci / esību var ilustrēt ar jau minētās materiālās un postmateriālās kultūras pastāvēšanu. Saskaņā ar R. Ingleharta un K. Velcela secinājumiem postmateriālās vērtības un kultūra ir daudz nozīmīgāka industriāli attīstītākajās valstīs, kuras raksturo ilgākas demokrātijas tradīcijas un kuru sabiedrībās norisinās daudz aktīvākas diskusijas par politiskajiem jautājumiem, turklāt šīs valstis attiecībā uz reliģisko piederību var raksturot kā protestantiskas. Savukārt mazāk turīgas valstis ar ne tik ilgām demokrātijas tradīcijām un mazāk aktīvām diskusijām sabiedrībā par politiskajiem jautājumiem un mazāku sabiedrības apmierinātību ar dzīvi ir vairāk tendētas uz materiālajām vērtībām un radikālākām pārmaiņām. [Inglehart, Welzel, 2005] Ņemot vērā šos kritērijus, var novērot Rietumeiropas valstu atbilstību postmateriālajai kultūrai, savukārt Austrumeiropas valstis atrodas pārejas posmā no materiālajām uz postmateriālajām vērtībām.

Šāds vairāku gadsimtu garumā pastāvošs dalījums un zināma “vērtību plaisa” ir viens no svēto un vēsturisko mītu izplatības cēloņiem Austrumeiropas tautās un veicinājis arī vairāku kopīgu Austrum-eiropas mītu veidošanos. Lai gan nevar apgalvot, ka mīti būtu tikai Austrumeiropas fenomens – tie sastopami arī Rietumeiropā, t. sk. daudzu rietumeiropiešu priekšstatos par Eiropas austrumu daļu. Izplatītākie no Austrumeiropā pastāvošajiem mītiem ir mīti par valsts teritoriju, kuros teritorijai piemēro “svētuma” apzīmējumu, un noteiktu teritoriju skata kā valsts pastāvēšanas pamatu un varas avotu. Attiecīgi kādas teritorijas daļas zaudēšana ir apdraudējums nācijas un valsts pastāvēšanai.

Tāpat Austrumeiropā visai izplatīti ir mīti par nācijas ciešanām. Šie mīti ietver ideju par nācijas ilgajām ciešanām un cerību, ka tās galu galā tiks kompensētas, un nācija atgūs savu sākotnējo nozīmi. Šis mīts ir veidojies kristīgās ticības ietekmē gadsimtu gaitā un tiecas izskaidrot, piemēram, Austrumeiropas kā “Eiropas pēdējā bastiona” lomu cīņā pret barbariem, un to, kā Austrumeiropas “tautas ir noasiņojušas tuvu līdz iznīcībai, lai tikai Eiropa (Rietumeiropa. – aut. piez.) varētu zelt un plaukt”. [Schopflin, 1997] Šī mīta pastāvēšana ietver konkrēto tautu gaidas pēc viņu veiktā novērtēšanas un / vai atlīdzības, bet, kad gaidas neattaisnojas, tad seko vilšanās. Sarkanās armijas ieguldījums un lielie dzīvā spēka zaudējumi cīņā pret nacistisko Vāciju Otrajā pasaules karā, un tās rezultātā izcīnītā uzvara, ir viens no šādiem piemēriem, kas ir izplatīts krievu nācijā, un kura patiesības apstrīdēšanu šīs nācijas pārstāvji uzskata par nepieņemamu un nepamatotu.

Ar minēto cieši ir saistīts mīts par netaisnīgu attieksmi. Latvijas gadījumā šis mīts ietver PSRS īstenotās iedzīvotāju deportācijas, teritoriju pārdali starp Vāciju un PSRS 1939. gada 23. augusta neuzbrukšanas līguma (“Molotova–Ribentropa pakta”) ietvaros vai Polijas gadījumā vismaz četras Polijas dalīšanas (1773. gadā, 1793. gadā, 1795. gadā un 1939. gadā). Tāpat kā nācijas ciešanu gadījumā, arī mītos par netaisnīgu rīcību cietušās nācijas gaida kādu kompensāciju vai īpašu attieksmi no to nāciju puses, kuru šīs ciešanas nav ietekmējušas. Latvijā populārs ir mīts, ka pārdzīvotās okupācijas dēļ “pasaule” (vienalga – Austrumi, Rietumi vai citi) “ir parādā Latvijai”.

Visi šie mīti, kas ir sastopami Austrumeiropas valstīs, veido skata punktu, no kura Austrumeiropas nācijas mūsdienās nereti uzlūko gan Rietumeiropas valstis, gan Eiropas Savienību kopumā. Eiropas Savienība kā sākotnēji Rietumeiropas reģionāls projekts, ilgstoši suverēnu neatkarīgu nācijvalstu projekts savukārt iemieso tos principus un vērtības, kas ir izplatītas šajā Eiropas daļā, un Latvijas un citu Austrumeiropas valstu problemātika, piemēram, attiecībās ar kaimiņvalstīm, tām nav pilnībā skaidra. Arī “dzelzs priekškars”, kas gandrīz pusgadsimtu sadalīja Eiropu divās daļās, neļāva Rietumeiropai būt lietas kursā un izprast norises Austrumeiropā, tādēļ Austrumeiropas tautas bieži jutās pavisam aizmirstas. Turpretī gan tolaik, gan mūsdienās Rietumeiropā novēro nepietiekošu izpratni par to, kādi konkrēti procesi 50 gadus patiesībā bija risinājušies Eiropas austrumu daļā “aiz dzelzs priekškara”. Savukārt Austrumeiropā pietrūkst izpratnes par to, kādā virzienā un veidā Rietumeiropa pa šo laiku ir attīstījusies 50 gadu ilgā demokrātiskā sabiedrībā. Neinformētība ir labvēlīga augsne dažādiem pārpratumiem, kļūdainiem lēmumiem un mītu un stereotipu pastāvēšanai.

Aukstā kara beigās, izzūdot simboliskajām un reālajām barjerām, ir atsākusies vienotas Eiropas izpratnes veidošanās. Dalījums gan joprojām pastāv, un E. Lūkasa uzstāšanās spilgti ilustrē Austrumeiropas koncepta iesakņotību, pat neskatoties uz izmaiņām, kas pēdējās desmitgadēs ir notikušas Eiropā. Tomēr Eiropas sašķeltības galīga pārvarēšana dažādās nozarēs, piemēram, pilsoniskās sabiedrības attīstībā,

ZRaksti / RSU

201227

P O L I T I K A

vidējo dzīves līmeņu starpības (atšķirību) izlīdzināšanā u. c., domājams, ir vēl daudzu gadu jautājums. Minēsim tikai divus piemērus. Pirmais – vairākumā no Austrumeiropas valstu reģioniem dzīves līmenis vēl nav tik būtiski tuvinājies Rietumeiropas valstu dzīves līmenim. Otrais – arī izteiktā ideja par kopīgas Eiropas vēstures grāmatas uzrakstīšanu atrod daudzas pretrunas, domstarpības un šaubas par to, vai daudzu valstu vēsturisko konfliktu dēļ vispār būtu iespējams vienoties par šādas grāmatas tapšanas koncepciju.

Uzskatu un vērtību atšķirības starp Rietumeiropu un Austrumeiropu arī kavē vienotas izpratnes veidošanos šo divu Eiropas daļu starpā. Arī “vecajās” ES dalībvalstīs dažkārt novēro nepietiekamu izpratni un interesi par “jaunajām” dalībvalstīm. Varētu sacīt, ka tagad Eiropas abas daļas pamazām sāk viena otru iepazīt no jauna. Varam izteikt prognozi, ka līdz ar Austrumeiropas valstu integrāciju ES un tās īstenoto kohēzijas politiku, Austrumeiropa pakāpeniski tuvosies Rietumu ekonomiskās attīstības līmenim. Savukārt formālie un neformālie kontakti ES pilsoņu starpā, piemēram, uzņēmēju sadarbība vai skolēnu un studentu apmaiņu programmu ietvaros nodibinātie kontakti, nodrošinās savstarpējās izpratnes tālāku nostiprināšanos. Ja pieņemam, ka Rietumeiropas sabiedrību acīs Austrumeiropa faktiski ir mīts, tad ir iespējams izskaidrot, kādēļ, neskatoties uz materiālo faktoru izmaiņām un racionāliem argumentiem, kas apgāž atšķirības starp abiem reģioniem, dalījums joprojām pastāv. Mītiskais Austrumu un Rietumu Eiropas dalījums ietekmē arī Latvijas kā Austrumeiropas reģiona (politiski – Rietumu, bet ģeogrāfiski – Austrumeiropas, jo ģeogrāfiski Baltija ir viens no ES tālākajiem reģioniem austrumu virzienā) valsts sociālpolitisko vidi un rada līdzīgus izaicinājumus, ar kuriem saskaras citas šī reģiona valstis.

Latvijas sociālpolitiskā vide. Kādēļ tieši Latvijas kontekstā ir svarīgi runāt par politisko mītu esību un to lomu sabiedrības skatījuma veidošanā? Atbilde varētu būt Latvijas politiskā vide, kuru vairāku apstākļu dēļ var uzskatīt par tādu, kas sekmē politisko mītu pastāvēšanu – līdzšinējo mītu uzturēšanu un jaunu mītu veidošanos. Latvijas gadījumā vispirms ir jāņem vērā valsts ģeopolitiskā situācija un vēsture, kas ir tieši saistīta ar Latvijas identitāti.

Percepciju par ģeopolitisko situāciju precīzi raksturo politologs Ivars Ījabs, uz Latvijas situāciju aicinot paskatīties no “centra – perifērijas” attiecību skata punkta: ““Uz Briseli atskaitīties”, “Brisele prasa”, “to jau ir izlēmuši Briselē” – šodien ir kļuvusi par ierastu sastāvdaļu Latvijas politisko aprindu leksikā un domāšanā. Brisele mums ir pāri stāvoša vara, ar kuru jārēķinās kā ar “centru”. Gribam vai nē, bet provinces un centra attiecības vienmēr ir bijušas noteicošais Latvijas valdošajai politikas izpratnei – neatkarīgi no tā, kur attiecīgajā brīdī centrs atrodas.” [Ījabs, 2011] I. Ījaba teiktajā par Latvijas politisko elitu skatījumu atspoguļojas Austrumeiropas – Rietumeiropas dalījuma elementi, kā arī Latvijas šķietamais novietojums perifērijā. Ne velti cilvēku sarunās dažkārt var dzirdēt nodalījumu “Latvija un Eiropa”, šādi pavairojot uzskatu, ka Latvija nav Eiropas sastāvdaļa.

Ģeogrāfiskais un vēsturiskais dalījums atspoguļojas arī Latvijas identitātē. Saeimas 2010. gada jūnijā apstiprinātajā “Latvijas ilgtspējīgās attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam” Latvijas nacionālā identitāte tiek minēta kā viens no priekšnoteikumiem, lai Latvijas iedzīvotājos stiprinātu piederības izjūtu Latvijas kultūras telpai: “Valstīm, kas netiek asociētas ar megazīmoliem, gandrīz vienīgo iespēju atšķirties un būt konkurētspējīgām sniedz nacionālā identitāte – cilvēki, valoda, kultūra un vērtības. Nemateriālais kultūras mantojums, tai skaitā Dziesmu un deju svētku tradīcijas, stiprina latviešu nācijas ilgtspēju globalizētajā pasaulē. Nacionālās identitātes konkurētspējas veidošanā liela nozīme ir radošajai industrijai (piemēram, dizainam, reklāmai, tūrismam) un kultūrai, kas savu kvalitāti jau ir pierādījusi. Tādēļ Latvijas kultūras kapitālu var viegli izvērst aktīvā kultūras diplomātijā. Digitāla vide paver plašas attīstības iespējas nacionālās identitātes zīmolēšanā, un tās ietvaros ir būtiski izvērst arī labi atpazīstamo Rīgas vārda zīmolu”. [Latvijas ilgtspējīgās attīstības stratēģija līdz 2030. gadam, 2011]

Kultūras telpa šajā dokumentā tiek skaidrota kā “Latvijas sabiedrību vienojošs pamats, ko raksturo Latvijas vēsturiskās attīstības procesā veidojusies nācijas identitāte, kam kodols ir latviešu valoda, latviešu un citu Latvijā dzīvojošo tautu, kā arī latviešu diasporas radītas vērtības. Kultūras telpas sociālo vidi un sabiedriskās dzīves kārtību veido sabiedrībai kopīgie priekšstati un tradīcijas. Vienlīdz nozīmīga kultūras telpas tradīciju tīklojumā ir indivīdu rīcība, sasniegumi un idejas”. [Latvijas ilgtspējīgās attīstības stratēģija līdz 2030. gadam, 2011]

ZRaksti / RSU

201228

P O L I T I K A

Kā apgalvo kultūras socioloģe Dagmāra Beitnere, “kultūras telpa nevar pastāvēt bez mīta; ja kultūra nerada mītu, tā iet bojā” [Beitnere, 2011]. Mīti par Latviju “ir piepildīti ar negācijām, tomēr individuālā līmenī skatījums ir daudz pozitīvāks” [Beitnere, 2011]. Attiecībā uz vēsturisko pieredzi redzamākās sekas Latvijā ir atstājis padomju okupācijas periods, jo “vislielākais trieciens no padomju inkorporācijas Baltijas valstu vidū bija tieši Latvijai” [Beitnere, 2011]. Padomju periodā Igaunijas socializācija ar Rietumiem, piemēram, ir notikusi ar Somijas TV palīdzību, bet Lietuvā Maskavas ietekme bija mazāka, pateicoties Lietuvas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pirmā sekretāra Antanas Sniečkus nacionāli orientētajai pārvaldei. Patlaban Krievija tās kontrolētajos televīzijas kanālos “sistemātiski rāda sevi kā veiksmīgu lielvaru. Virtuālā Krievija darbojas Staļina propagandas līmenī. Taču demokrātiskā sabiedrībā tā rīkoties nevar, tāpēc mēs esam zaudētāji. Pateicoties medijiem, Latvijas krievi garīgi dzīvo Krievijā, bet fiziski Latvijā, jo te ir ērti”. [Beitnere, 2011]

D. Beitneres teiktajā ir identificējams viens no Latvijas kultūras telpas izaicinājumiem – spēcīgas Krievijas informatīvās un kultūras telpas tuvums un klātbūtne, kas, pirmkārt, iedarbojas uz Latvijas krievvalodīgo minoritāti. Pētnieki, kas analizējuši mītu nozīmi Centrālās un Austrumeiropas valstīs, ir secinājuši, ka “sociāli vai etniski dalītās sabiedrībās mītu izmantošana gandrīz neizbēgami noved pie šķelšanās paplašināšanās” [Schopflin, 1997], ja vien konkrētie mīti nav sabiedrību vienojoši. Šāda plaisas palielināšanās izriet no dažādu vienojošo mītu esības katrā sabiedrības grupā, piemēram, par grupas izcelšanos, pastāvēšanu vai “izredzētās grupas” statusu jeb “īpašo lomu”. Atšķirības mītos savukārt kavē grupu savstarpējo komunikāciju par tēmām, kuras ir mitoloģizētas.

Lai gan Latvijas iedzīvotāju vairākums (62,1% no 2 067 887) ir latvieši, Latvijā pastāv arī 26,9% liela krievu minoritāte, kā arī virkne citu tautību pārstāvju: 3,3% baltkrievu; 2,2% ukraiņu; 2,2% poļu; 1,2% lietuviešu, 0,3% čigānu; 0,3% ebreju; 0,1% vāciešu; 0,1% igauņu un 1,3% citu tautību pārstāvju. [2011. gada tautas skaitīšana – Galvenie rādītāji, 2012] Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem Latvijā kopumā ir desmit tautību pārstāvji, kuru īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā veido vismaz 0,1%, tomēr Latvijas politiskajā diskursā un, īpaši krievvalodīgajā presē, novēro daudz vienkāršāku Latvijas iedzīvotāju dalījumu – latviešos (latviski runājošajos) un krievvalodīgajos. Šāds dalījums un apzīmējums “krievvalodīgie” ir mantots no PSRS perioda. No šī dalījuma savukārt izriet apgalvojumi par Latviju kā divkopienu valsti, šādi arī tiecoties pamatot Latvijas etnisko sašķeltību, valstsnāciju latviešus noreducējot līdz “vienai no kopienām”. Dalījumu latviešos un krievvalodīgajos Latvijā var uzskatīt par konstrukciju, lai vienkāršotu situācijas skaidrojumu. Tieši tādēļ, ka šis neprecīzais dalījums ir kļuvis par Latvijas politiskās vides elementu, uzskatāmības labad tas tiks izmantots turpmāk šajā pētījumā. No šī divdalījuma izriet skatījums uz Latvijas politisko vidi kā tādu, kas pakļauta politisko mītu ietekmei. Dalījums pēc valodu lietojuma šī pētījuma ietvaros atbilst arī Latvijas informācijas telpas dalījumam, kas ir sadalīta latviskajā un krieviskajā telpā.

Šo divdalījumu un komunikācijas trūkumu latviešu un krievvalodīgo starpā pastiprina informācijas avoti, no kuriem katra grupa iegūst informāciju, un kuriem grupas pārstāvji uzticas. Pētījuma ietvaros veiktā socioloģiskā aptauja liecina par atšķirīgiem plašsaziņas līdzekļiem, kuriem uzticas Latvijas latviski runājošie un krievvalodīgie iedzīvotāji. Ja respondentu vidū, kuri ģimenē galvenokārt runā latviešu valodā (sk. 1 att.), par trīs uzticamākajiem informācijas avotiem tika atzīti LNT (48,2%); TV3 (40,6%) un LTV1 (40,5%); savukārt respondenti, kuri ģimenē galvenokārt lieto krievu valodu, par trīs ticamākajiem uzskatīja TV5 (37,6%); PBK (33,5%) un LNT (18,0%). Līdzīga aina ir aplūkojot Latvijas pilsoņu un respondentu bez Latvijas pilsonības (Latvijas nepilsoņi; citu valstu pilsoņi) uzticamākos informācijas avotus (sk. 2. att.), kur Latvijas pilsoņu vidū dominēja LNT (39,3%); TV3 31,9% un LTV1 (30,3%). Savukārt respondenti bez Latvijas pilsonības priekšroku dod TV5 (42,8%); PBK (39,7%) un LNT (17,1%).

Pēc atbildēm redzams, ka telekanāls LNT ir starp populārākajiem gan latviešu, gan krievvalodīgo, kā arī Latvijas pilsoņu un respondentu bez Latvijas pilsonības vidū, tomēr citu informācijas avotu ziņā uzticamība ir atšķirīga, kas arī rada atšķirības informācijas plūsmās latviešu un krievvalodīgajās iedzīvotāju grupās.

ZRaksti / RSU

201229

P O L I T I K A

1. attēls. Uzticamākie informācijas avoti atkarībā no sarunvalodas ģimenē The most reliable sources of information depending on language used in family

Latviešu valoda Krievu valoda

Informācijas avots

Resp

onde

ntu

skai

ts, %

100

20

30

40

50

60

RTR/

RTR-

Plan

eta

Latg

ales

laik

s

Tele

graf

Latv

ijas

Radi

o 4

Latv

ijas

Radi

o 2

Latv

ijas

Radi

o 1

PBK

LTV7

LTV1TV

5

TV3

LNT

Vest

i Seg

odna

Latv

ijas

Avīze

Delfi

.lv

Dien

as B

izne

ss

Cita valoda

Sarunvaloda ģimenē

2. attēls. Uzticamākie informācijas avoti atkarībā no pilsonības statusa The most reliable sources of information depending on the status of citizenship

Latvijas pilsoņi Bez Latvijas pilsonības

Informācijas avots

Resp

onde

ntu

skai

ts, %

50

10

15

20

25

30

35

40

45

Latv

ijas

Radi

o 4

Dien

a

LTV7

Latv

ijas

Radi

o 2

Tvne

t.lv

Delfi

.lv

Latv

ijas

Radi

o 1

PBK

TV5

LTV1TV

3

LNT

Vest

i Seg

odna

RTR/

RTR-

Plan

eta

Tele

graf

NTV

/NTV

-Mir

Latv

ijas

Avīze

Apol

lo.lv

Pilsonības statuss

Politiskās komunikācijas eksperte Inese Loce intervijā minēja, ka “pēc pēdējā Eurobarometer 76 nacionālā ziņojuma datiem [Standarta Eirobarometrs 76, 2011] tieši mediji: TV, interneta resursi, prese un radio ir primārie informācijas (tātad arī tās satura un rakstura vai noskaņojuma) avoti, no kuriem iedzīvotāji saņem savu ikdienas informācijas devu par ārpolitikas norisēm un Latvijas aktualitātēm ES. Tieši žurnālisti būs tie, kas nosaka, kuri ar ES saistīti jautājumi un kādā “mērcē” tiks pasniegti lielākajai daļai iedzīvotāju. Un to, kādā “mērcē” lielākoties tiek baudīta ikdienas informācijas deva par Latvijas iespējām un interesēm ES daļēji parāda arī šī pētījuma ietvaros veiktais pētījums (sk. sadaļu “Eiropas Savienība un Rietumvalstis” – aut. piez.).” [Standarta Eirobarometrs 76, 2011]

ZRaksti / RSU

201230

P O L I T I K A

Par politisko mītu veidotājiem tradicionāli uzskata politisko eliti, kas tiecas pārstāvēt noteiktas sabiedrības grupas intereses un vienlaikus pārstāv kādu ideoloģiju. Politiskās elites rokās mīta naratīvs tiek veidots, lai pārliecinātu grupu par kāda argumenta, ko mīta veidotājs uzskata par nepieciešamu, pareizību. [Flood, 2002] Mītus veidot var arī inteliģences pārstāvji, kuri, izmantojot mītu simbolisko nozīmi, var tiekties mobilizēt sabiedrību kāda mērķa īstenošanai.

Žurnālistiem un plašsaziņas līdzekļiem savukārt tiek atvēlēta mītu dekonstruētāju loma, jo tieši žurnālisti izpētes rezultātā var “izgaismot” vai “atmaskot” mītus, ko tiecas veidot politiķi. Vienlaikus plaš-saziņas līdzekļi diemžēl nereti arī ir tie, kas pavairo, pastiprina un izplata mītus, piemēram, gadījumos, kad politiķu sniegtā informācija netiek pilnībā pārbaudīta, vai gadījumos, kad žurnālistiem ir izdevīgi mītus reproducēt, jo, piemēram, tie atbilst konkrētā izdevuma ideoloģijai. Arī nepieciešamība izteikties par vairākām tēmām daudzkārt liedz iedziļināties aprakstītās tēmas problemātikā līdz tādam līmenim, kas palīdzētu izvairīties no mītu pavairošanas. Visai bieža ir arī žurnālistu prakse “sajaukt kopā žurnālistikas žanrus” un ziņu izklāstam pievienot žurnālista subjektīvo skatījumu un vērtējumu par ziņās pieminēto problemātiku. Sevišķi negatīvs rezultāts šādai pieejai mēdz būt gadījumos, kad atklājas, ka žurnālistam patiesībā trūkst dziļāku zināšanu par attiecīgo tēmu. Šo iemeslu dēļ plašsaziņas līdzekļiem ir ievērojama nozīme mītu reproducēšanā un izplatīšanā sabiedrībā.

Vēl viena Latvijas politiskās vides īpatnība ir skaidrojama, izmantojot “zelta laikmeta” pieeju. Ar “zelta laikmetu” var apzīmēt kolektīvu militāra, ekonomiska, politiska, kultūras vai reliģiska rakstura sasniegumu kopumu, kas laika gaitā ir kļuvis par triumfa periodu noteiktā cilvēku kolektīva (nācijas) izpratnē. [Schopflin, 1997] Latvijas gadījumā politisko vidi ietekmē “zelta laikmetu” nesakritība ar Latvijas kaimiņvalstīm – mazākā mērā ar citām ES dalībvalstīm, bet visvairāk – ar Krieviju. Proti, Latvijas un Krievijas attiecībās ir vērojama “zelta laikmetu” sadursme, piemēram, par Latvijas “zelta laikmetu” var uzskatīt periodu starp Pirmo un Otro pasaules karu, kad tika nodibināta un pastāvēja neatkarīga Latvijas Republika. Savukārt Krievijas Impērijas laiku, kas pastāvēja no 1721. gada līdz boļševiku nākšanai pie varas un padomju formā – Padomju Krievijas / PSRS laikā no Otrā pasaules kara beigām līdz tās sabru-kumam, var uzskatīt par Krievijas “zelta laikmetu”.

Ar “zelta laikmetu” pieeju var izskaidrot arī Krievijas politiskās elites pārstāvju pozitīvos iztei-kumus par Latvijas ievērojamo attīstību tieši Krievijas Impērijas laikā vai PSRS periodā. Arī Latvijas krievvalodīgie plašsaziņas līdzekļi Krievijas impērijas laikmetā pastāvējušo Krievijas kontroli pār Latvijas teritoriju vērtē pozitīvi – arī kā krievu un Krievijas ieguldījumu tagadējās Latvijas teritorijas attīstībā. Daudzos Krievijas politiskās elites pārstāvju izteikumos un kaimiņvalstī publicētos izdevumos ir publicēti negatīvi izteikumi par neatkarīgās Latvijas Republikas pastāvēšanu starpkaru periodā, raksturojot tajā pastāvošo parlamentāro valsts iekārtu kā haotisku politisko sistēmu un vēl negatīvāk – klaji labēju autoritārismu pēc 1934. gada Kārļa Ulmaņa vadītā valsts apvērsuma. Viens no argumentiem ir Latvijas neilgā laika perioda neatkarīgas valsts statusā salīdzinājums ar vairākus gadsimtus ilgo Krievijas valsts (impērijas) pastāvēšanu un tās ilggadējo kontroli pār Baltiju.

Līdzīgu “zelta laikmetu” nesakritību var novērot arī Latvijas attiecībās ar Rietumeiropu, kurā, piemēram, tieši 20. gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados tika piedzīvots ievērojams ekono-miskais uzplaukums – tolaik Latvijā un citās Centrālās un Austrumeiropas valstīs turpinājās Maskavas īstenotā ciešā kontrole un ekonomiskā atpalicība.

Konkrētāk pievēršoties Eiropas Savienībai, var novērot vairākus faktorus, kas veicina mītu veidošanos Latvijā par, pirmkārt, Eiropas Savienību, tās politiku dažādās jomās un konkrēti attiecībā pret Latviju un, otrkārt, Latvijas lomu šajā valstu un sabiedrību apvienībā. Sociālpsihologs Ivars Austers Latvijas un ES “nesakritību” aicina aplūkot, izmantojot Gērta Hofstedes (Geert Hofstede) piecas nacionālās kultūras dimensijas:

1) varas distance – liecina par to, cik lielā mērā mazāk spēcīgu dalībnieku organizācija un institū-cija (piemēram, ģimene) pieņem un sagaida, ka vara tiks sadalīta nevienmērīgi;

2) nenoteiktība – liecina par sabiedrības toleranci pret nenoteiktību un neskaidrību. Šī dimensija norāda, cik lielā mērā sabiedrība jūtas ērti nestrukturētās situācijās;

3) individuālisms – liecina par pakāpi, kādā indivīdi tiek integrēti grupās;

ZRaksti / RSU

201231

P O L I T I K A

4) vīrišķība / sievišķība – atsaucas uz sabiedrības emocionālo lomu sadalījumu starp dzimumiem; 5) ilgtermiņa / īstermiņa orientācija – ilgtermiņa orientācija ir raksturīga sabiedrībai, kas vērsta

uz ieguvumiem nākotnē, bet īstermiņa orientētu sabiedrību veicina tikumi, kas saistīti ar pagātni un tagadni kā nacionālā lepnuma un tradīciju ievērošanu.

Latvijas gadījumā pirmie četri rādītāji atrodoties vidējā līmenī, bet pēc ilgtermiņa / īstermiņa orien-tācijas kritērijiem Latvijas iedzīvotāji “izceļas ar izteikti zemāko ilgtermiņa orientāciju. Latvijas sabiedrībai nav raksturīga pacietība un ilgtermiņa orientācija. Sabiedrība pieprasa ātrus un tūlītējus rezultātus. ES ir projekts, kas vērsts uz ilgtermiņu un līdz ar to šobrīd neattaisno sabiedrības ekspektācijas īstermiņā.” [Austers, 2011] Ar šādām atšķirībām I. Austers skaidro Latvijas sabiedrības eiroskepsi, jo, lai gan ES nodrošina iespējas, cilvēki vēlas tūlītējus ieguvumus un nav gatavi gaidīt piecus, desmit un vairāk gadus.

Otra teorija, ko I. Austers iesaka izmantot, lai skaidrotu mītu veidošanos par ES, ir psihologu Daniela Kānemana (Daniel Kahneman) un Amosa Tverska (Amos Tversky) izstrādātā Izredžu teorija (Prospects Theory), kas apraksta to, kā cilvēki izvēlas starp varbūtības alternatīvām un novērtē potenciālos zaudē jumus un ieguvumus. Izredžu teorija tika izveidota kā kritika Lietderības teorijai (Utility Theory). [Kahneman, Tversky, 1979] Ja “lietderība” parasti tiek attiecināta uz tīro bagātību, tad “vērtība” ir noteikta attiecībā pret ienākumiem un zaudējumiem. Viens no teorijas secinājumiem ir, ka zaudējumu vērtība ir daudz lielāka nekā tāda paša apjoma ieguvumu vērtība [Austers, 2011], tas ir, 500 latu zaudējums ir jūtams vairāk nekā 500 latu ieguvums.

Politiskā centra EuroCivitas direktors Viktors Makarovs ir atzinis, ka “pēc EuroCivitas veiktā pētījuma datiem apmēram trešdaļa Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka ir vairāk zaudējuši, nekā ieguvuši, Latvijai iestājoties ES. Šāda attieksme pārsvarā tiek pamatota ar valsts ekonomiskajām problēmām, pie kurām, spriežot objektīvi, ES nav vainojama. Latvijas iedzīvotāji nereti pauž skeptisku attieksmi pret ES kā politisku kopienu, pastāv neticība solidaritātei starp ES dalībvalstīm”. [Eksperti: pozitīvām pārmaiņām valstī ir nepieciešama plašāka sabiedrības organizētība, 2011]

Latvijas un ES gadījumā Latvija nespēj prezentēt ES ieguvumus. [Austers, 2011] Organizācijas devums Latvijai sabiedrības acīs ir mazāks nekā nodarītais kaitējums, piemēram, cukurfabriku slēgšana Latvijā, vai ievērojama iedzīvotāju skaita došanās strādāt uz citām ES dalībvalstīm. Arī ES fondu līdz-maksājumu gadījumā Latvijas lauksaimniekiem publiskajā telpā vairāk izskan informācija par nevienlīdzīgiem maksājumiem “vecajās” un “jaunajās” dalībvalstīs, nevis par to, ka bez Latvijas līdzdalības šajā organizācijā šādu maksājumu vispār nebūtu.

Kopumā Latvijas sociālpolitiskajā vidē pastāv virkne faktoru, kas Latviju padara par mītiem auglīgu vidi. Latvijā patlaban pastāv daudz un dažādi savā starpā pretrunīgi politiskie mīti, kas palielina plaisu starp latviski un krieviski runājošajām sabiedrības daļām, un tādējādi kavē integrāciju, kā arī spēcīgas un vienotas valsts veidošanos. Lai novērstu ievadā minētā scenārija piepildīšanos, ir nepieciešams identificēt Latvijā izplatītākos mītus un izstrādāt ieteikumus mītu negatīvās ietekmes samazināšanai.

Secinājumi

Politiskie mīti ir kā noteiktas ideoloģijas nesēji, jo tie veido prizmu, caur kuru nācijas redz pasauli, un palīdz to izskaidrot. Austrumeiropa vēsturisko īpatnību – atstumtības no Rietumeiropas, zemāka ekonomiskās attīstības līmeņa, nespējas pretoties lielvarām, lielākas etniskās neviendabības un nepiepildīto palīdzības gaidu – dēļ ir mītiem bagāta vide. Ar mītu palīdzību nācijas šajā reģionā tiecas izskaidrot savu izcelšanos, pastāvēšanu, ciešanas un daļēji arī paredz nācijas tālāko attīstību.

Latvijā mītu nozīme slēpjas latviskās un krieviskās informācijas un kultūras telpas pastāvēšanā, kur katrai telpai ir savi vienojošie mīti. Šādu dažādu mītu eksistence aizvien vairāk palielina šķelšanos sabiedrībā. Šķelšanās izriet no dažādiem pamata mītiem par nācijas izcelšanos un tās pastāvēšanu, kā arī mūsdienu politiskajiem mītiem. Šķelšanās savukārt var palielināt mītu antagonismu, piemēram, Latvijā dažādās sabiedrības daļās veidojoties mītiem par leģionāriem vai “sarkanajiem partizāniem” kā varoņiem. Daži no mītiem tiek uzskatīti par nāciju svētumiem, ko indivīdi uztver emocionāli – tādēļ mītu satura apstrīdēšana izraisa automātisku pretreakciju, ko var novērot, piemēram, ar 9. maiju saistītos tematos krievvalodīgo iedzīvotāju vidē vai 16. martu saistītos – noteiktā latviešu sabiedrības daļā.

ZRaksti / RSU

201232

P O L I T I K A

Mītu rašanās cēloņi joprojām ir saistīti ar pieredzi, kura gūta galvenokārt padomju okupācijas laikā. Latviešu vidē konstatējami vairāki būtiski ietekmes faktori – skaitliski nelielai nācijai de facto tika iznīcināta valsts, Otrā pasaules kara apstākļos piecu gadu laikā trīs reizes nomainījās divas totalitāras ārvalstu varas, latvieši bija spiesti iesaistīties citu, savstarpēji karojošu valstu armijās (abas totalitārās varas izmantoja latviešu patriotismu savās interesēs), kara gados Latvija zaudēja vismaz ceturto daļu iedzīvotāju, ievērojama sabiedrības daļa (nereti spējīgākā) emigrēja uz Rietumiem, palikušie Latvijā saskārās ar daudzām dzīves grūtībām – radinieku deportāciju, represijām pret radiniekiem – leģionāriem, pēckara smagie dzīves apstākļi, piespiedu dienests padomju armijā, aizvainojums, ka ārzemēs dzīvojošie latvieši devās bēgļu gaitās, tātad “necieta”; veids, ar kādām netaisnīgām un brutālām metodēm padomju vara nostiprinājās pēckara Padomju Latvijā; industrializācija; militarizācija; iedzīvotāju etniskā sastāva ievērojamas izmaiņas par sliktu pamatiedzīvotājiem, citas valodas un pastāvēšanas noteikumu uzspiešana vietējiem iedzīvotājiem un citas iebraucēju privilēģijas.

De facto valstiskās neatkarības zaudējums un Latvijas vairāk nekā 45 gadu atrašanās PSRS sastāvā, no vienas puses, radīja smagu psiholoģisko traumu, ciešanu sindromu, milzīgas netaisnības sajūtu. No otras puses, 45 gadu laikā, izaugot divām jau padomju apstākļos dzimušām paaudzēm, izveidojās sabiedrības daļa, kura līdzās ikdienas dzīves negācijām vienlaikus uzņēma arī zināmu pozitīvi orientētu propagandas devu – sociālā vienlīdzība, stabilitāte, nodrošināts darbs, iztika saskaņā ar “garantētu minimumu”, veiksmīgi strādājoša rūpniecība, piederība “pasaulē progresīvākajai iekārtai” un vienai no divām pasaules superlielvalstīm u. tml. Līdz ar to latviešu prātos mūsdienās, sevišķi ekonomisko grūtību, “cīņas par izdzīvošanu” un “noguruma no reformām” apstākļos, nereti spēj sadzīvot teorētiski nesavieno-jamas lietas – “ļaunie okupanti” sarkanarmieši un “labie cīnītāji” leģionāri, uzskats, ka atjaunotā Latvijas valsts ir sociāli netaisna, Eiropa pret Latviju neizturas godīgi un taisnīgi, kur iepretim nostājas idealizēts padomju periods. Pēc daudzu domām, Rietumi, kas it kā ir ideoloģiski tuvāki, vienlaikus tomēr domā tikai par to, kā Latviju izmantot savās interesēs un izveidot tajā cūku fermas vai citus ekoloģiski nedraudzīgus objektus.

Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju uztveres pamatā ir citi apsvērumi – iebraucēji pēc 1945. gada un viņu pēcteči, vairākumā krievvalodīgo iedzīvotāju, salīdzinot ar Latvijas pirmā neatkarības laikmeta krievvalodīgo iedzīvotāju un viņu pēcteču skaitu, vāji apzinās latviešu traģēdiju 40.–50. gados. Tam ir objektīvi faktori. Imigranti ieceļoja dažādu apsvērumu dēļ. Padomju virsniecība, kura ar itin vardarbīgām metodēm pēc kara apmetās uz dzīvi Latvijā, jutās vienlaikus kā atbrīvotāji un iekarotāji, uzvaru pār nacismu izmantojot par morālo pamatojumu sev, lai šeit apmestos uz palikšanu un pildītu valdošo lomu republikā. Daudzās ģimenēs jaunākajai paaudzei tika iestāstīts, ka viņu tēvi un vectēvi šeit ieradās, lai atbrīvotu Latviju no “fašistiem” un “buržuāziskajiem nacionālistiem”. Bija arī ekonomiskie imigranti – jaunveidojamo rūpnīcu strādnieki iebrauca no mazattīstītiem Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas apgabaliem. Paši vai viņu vecāki nereti bija cietuši padomju represijās 20. gadsimta 20.–30. gados, ar deformētu pasaules uztveri par citām valstīm un tautām. Trešās atmodas gados publiski paziņotais fakts, ka 1940. gadā Latvijā bija notikusi nevis “sociālistiska revolūcija” un “atbrīvošana”, bet gan PSRS īstenota okupācija, iebraucējiem bija nepatīkams šoks, ko daudzi joprojām atsakās akceptēt. Tāpēc atjaunotās Latvijas neatkarības apstākļos no jauna parādās radikāli apgalvojumi, ka Latviju pārvalda “etnokrātija”, bet “fašisti” un “nacionālisti” atkal “paceļ galvas”.

Šiem iedzīvotājiem Latvijas neatkarības atjaunošanas fakts un pēkšņa atrašanās citā valstī (uzskats, ka cita valsts “atnāca pie viņiem”), kā arī šodienas pasaules uzskats nereti traucē pieņemt pašu PSRS sabrukuma faktu. Dažkārt staļiniskā režīma īstenotās iedzīvotāju deportācijas arī tiek uztvertas kā noziegums. Taču vienlaikus tiek izteikta atziņa, ka represijās cieta visas PSRS tautas, tāpēc ir pausta neizpratne – kāpēc tieši latviešiem vienmēr jāuzsver savu ciešanu stāsts, kāpēc latvieši turpina “dzīvot pagātnē”? Pirmskara Latvijas Republika, lai arī pastāvēja kā neatkarīga valsts 22 gadus, daudziem krieviem nerada sajūtu, ka ir bijusi vērtība. Padomju gados, saprotams, viņiem arī neko pozitīvu par pirmskara neatkarīgo Latviju nestāstīja. Tolaik pret “buržuāzisko Latviju” vērstajā kritikā lietotā argumentācija nereti tiek izmantota arī mūsdienu Krievijā publicētās vēstures grāmatās. PSRS periodā iedzīvotājiem tika veidota padomju identitāte, turklāt Krievijā (PSRS) sociālisma laikmets bija apmēram par vienu paaudzi ilgāks nekā Baltijā.

ZRaksti / RSU

201233

P O L I T I K A

Iebraucējiem ir grūti izprast, ka no Latvijas valsts un latviešu tautas viedokļa 1940. gada un Otrā pasaules kara notikumi un rezultāti tiek vērtēti citādāk nekā no Krievijas (PSRS) viedokļa, jo ir cits atskaites punkts – Latvijas neatkarības iznīcināšanas fakts 1940. gadā. Tāpēc lielākā daļa iebraucēju vāji izprot šo dubultokupācijas (divu totalitāro lielvalstu īstenoto okupāciju) situāciju, ko piedzīvoja Latvija un tās iedzīvotāji laikposmā līdz 1945. gadam. Viņi uzskata, ka bija tikai viena – nacistu okupācija. Otrais pasaules karš joprojām austrumslāvu vidū Latvijā sasniedz augstu mitoloģizācijas pakāpi – 9. maijs, Krievijas Impērijas Georga lentītes ir piederības zīme lielajai uzvarai, tā rezultātā objektīvi izprast kaut vai leģionāru dilemmu ir praktiski neiespējami. Trūkst izpratnes par to, ko latviešiem un Latvijas valstij nozīmē 9. maijs – ka Latvijā šai dienai ir citāds vērtējums nekā Krievijā.

Tomēr nebūtu korekti krievvalodīgajā vidē valdošos mītus asociēt tikai ar viņu “vēstures uztveri”, liela nozīme šo iedzīvotāju pasaules uztverē ir arī citiem aspektiem. Pirmkārt, Latvijas krievi ir lielas nācijas sastāvdaļa ar cita veida, “plašāku domāšanu”, kas nereti tiek pretstatīta latviskajam, “šaurajam” viensētas domāšanas veidam. Šādas problēmas gan nav unikāls fenomens Latvijas vēsturē, jo līdzīga situācija bija ar agrāk dominējošās vācbaltiešu mazākumtautības iekļaušanās grūtībām Latvijas sabiedrībā 20. gadsimta 20. un 30. gados. Otrkārt, nozīmīgu lomu spēlē Krievijas informatīvā telpa, kā arī Latvijas krievvalodīgie plašsaziņas līdzekļi. Valdot vēsām starpvalstu attiecībām, būtu grūti cerēt, ka Krievijas plašsaziņas līdzekļi sacītu ko pozitīvu par Latvijā notiekošo. Vienlaikus Krievijas televīzija nodrošina “lepnuma sajūtu” par savas etniskās dzimtenes nerimstošajiem panākumiem.

Latvijas politiskā un biznesa elite uz pasauli nereti raugās līdzīgi kā lielākā daļa Latvijas sabiedrības, jo arī tās vidū ir deportācijās un represijās cietušie, taču ir novērojamas arī atšķirības. Elite raugās uz Krieviju pragmatiskāk (vismaz labu ekonomisko attiecību izveide tiek šobrīd jau uzskatīta par prioritāti, okupācijas fakts kā prioritāte pazūd no svarīgāko jautājumu loka). Tāpat elites vidū ir slānis, kas vien nozīmīgi ir ieinteresēts aktīvā ASV iesaistē Latvijā un Baltijas reģionā. Eiropas Savienība vismaz daļā elites tiek apskatīta kā iespēja piesaistīt finansējumu valstij, pašvaldībām un privātajam sektoram.

Socio-political Environment of Latvia and Political Myths

Abstract

Political myths are elements of specific ideologies. They form a filter for society that can be used for understanding domestic and international events. In case of societies and nations, ideologies and political myths are used to explain specific political and social trends and the role of societies and nations in these trends.

Latvia is part of Eastern Europe that in the minds of scholars is a region rich in different myths that help Eastern European nations to understand their history and current events. Latvia, due to the history and modern situation of the country, is seen to be a well-suited environment for considerable impact on different political myths. The language division of the society and different spaces of information create, amplify and reproduce different and sometimes contrary political myths; these myths further the division of the society.

Keywords: political myth, Latvia, Eastern Europe, ideologies, values, history, society.

Pētījums veikts Latvijas vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fonda īstenotā projekta “Ārpolitiskie mīti Latvijā: Eiropas Savienība un Krievija” ietvaros. Projekts īstenots par Eiropas Komisijas un Latvijas valdības noslēgtās Vadības partnerības līdzekļiem.

ZRaksti / RSU

201234

P O L I T I K A

Literatūra

1. 2011. gada tautas skaitīšana – galvenie rādītāji //http://www.csb.gov.lv/statistikas-temas/2011gada-tautas-skaitisana-galvenie-raditaji-33608.html (sk. 03.05.2012.).

2. DnB Nord Latvijas Barometrs. Nr. 36: Labklājība // http://www.dnb.lv/static/files/289.dnb-nord-latvijas-barometrs-petijums-nr36.pdf (sk. 03.03.2012.).

3. Lucas E. Eastern Europe: an outdated concept // http://www.youtube.com/watch?v=BcTOSxcv2_o&feature=youtu.be (sk. 01.05.2012.).

4. Eksperti: pozitīvām pārmaiņām valstī ir nepieciešama plašāka sabiedrības organizētība // http://www.esmaja.lv/zinas/eksperti-pozitivam-parmainam-valsti-ir-nepieciesama-plasaka-sabiedribas-organizetiba (sk. 01.05.2012.).

5. Flood G. C. Political myth. – Routledge: New York, 2002. 6. Hoskin G., Schopflin G. (eds). Myths & Nationhood. – Routledge: New York, 1997. – P. 214. 7. Inglehart R., Welzel C. Modernization, cultural changes and democracy. – Cambridge University Press: New York,

2005. – P. 333. 8. Kahneman D., Tversky A. Prospect theory: an analysis of decision under risk // http://www.princeton.edu/~kahneman/

docs/Publications/prospect_theory.pdf (sk. 01.05.2012.). 9. Latvijas ilgtspējīgās attīstības stratēģija līdz 2030. gadam // http://www.nap.lv/upload/latvija2030_saeima.pdf

(sk. 01.05.2012.). 10. Standarta Eirobarometrs 76, Sabiedriskā doma Eiropas Savienībā, 2011. gada rudens, Nacionālais ziņojums // http://

ec.europa.eu/public_opinion/archives/eb/eb76/eb76_lv_lv_nat.pdf (sk. 05.05.2012.). 11. Wolff L. Inventing Eastern Europe: the map of civilization on the mind of the Enlightenment. – Stanford: Stanford

University Press, 1994. – P. 419.

Intervijas 12. Intervija ar Ivaru Ījabu (03.11.2011.). 13. Intervija ar Inesi Loci (22.04.2012.). 14. Intervija ar Ivaru Austeru (04.11.2011.). 15. Intervija ar Dagmāru Beitneri (04.11.2011.).

ZRaksti / RSU

201235

P O L I T I K A

Latvijas aizsardzības sistēmas attīstība NATO Smart Defense iniciatīvas kontekstā

Raimonds Rublovskis


Kopsavilkums

Globālās ekonomiskās krīzes un tās negatīvo seku dēļ, kas ir skārušas Latvijas Republiku, NATO dalībvalstīs Eiropā kopš 2008. gada var novērot tendenci nekoordinēti un būtiski samazināt valstu aizsardzībai noteiktos resursus, kas strauji palielina Eiropas valstu militārās kapacitātes tālāku atpalicību no ASV un citām pasaules valstīm. Turklāt palielinās ekonomiski attīstītāko pasaules valstu pārsvars militāro tehnoloģiju un spēju jomā. NATO Smart Defense iniciatīva ir mēģinājums sekmīgi pārvarēt esošos izaicinājumus. NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens 2011. gada Minhenes drošības konferencē izteica nepieciešamību pēc fundamentalām izmaiņām NATO militāro spēku un spēju plānošanā, kas tika identificēta, kā NATO Smart Defense iniciatīva.

Šīs iniciatīvas būtība ir saglabāt un attīstīt NATO militāro spēju efektivitāti un NATO Eiropas sabiedroto militārās atpalicības mazināšanu no ASV globālās ekonomiskās krīzes apstākļos. Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas aizsardzības finansējums ir viens no viszemākajiem NATO gan reālo finansiālo resursu, gan arī procentuālā sadalījuma ziņā no valsts IKP un Latvijas Republikas Nacionālie bruņotie spēki (NBS) nespēj konkurēt ar NATO un citu pasaules vadošo valstu militārajām spējām, NATO Smart Defense iniciatīvas sekmīga ieviešana varētu dot iespēju Latvijai attīstīt kādu NATO nepieciešamu militāru spēju, kas būtu konkurētspējīga globālā līmenī. Līdz ar to ir nopietni jāizvērtē iespējamās Latvijas Republikas NBS uzdevumu un struktūras izmaiņas NATO Smart Defense iniciatīvas ietvaros.

Šī iniciatīva ir viens no svarīgākajiem NATO lēmumiem, tās ieviešana būtiski ietekmēs NATO spēju pārskatāmā nākotnē kļūt par efektīvu globālu drošības un aizsardzības organizāciju. Minētais arī noteiks nepieciešamās izmaiņas Latvijas Republikas aizsardzības sistēmas struktūrā un noteikto uzdevumu kopumā.

Ņemot vērā to, ka rakstā ir analizēti jautājumi, kas skar mazo valstu drošības problemātiku un alianšu lomu to drošības nostiprināšanā, kā raksta teorētiskais ietvars ir izvēlēta institucionālisma teorija, sevišķi racionālās izvēles institucionālisms.

Atslēgvārdi: NATO, Smart Defense iniciatīva, ASV, Latvijas Republika.

Ievads

Globālās ekonomiskās krīzes un tās negatīvo seku dēļ, kas it īpaši ir skārušas Latvijas ekonomiku, NATO dalībvalstīs Eiropā kopš 2008. gada var novērot tendenci būtiski samazināt valstu aizsardzībai noteiktos resursus, kas strauji palielina Eiropas valstu militārās kapacitātes tālāku atpalicību no ASV un citām pasaules valstīm, kuras būtiski palielina aizsardzības sfērai veltītos izdevumus. Paralēli palielinās ekonomiski attīstītāko valstu pārsvars militāro tehnoloģiju un spēju jomā. Tādējādi NATO Aliansei ir fundamentāli jāmaina aizsardzības un militāro spēku struktūras plānošana un jāatrod veids, kā palielināt

ZRaksti / RSU

201236

P O L I T I K A

NATO Eiropas valstu iespēju būt līdzvērtīgākiem ASV partneriem starptautiskās drošības un aizsardzības jomā. NATO Smart Defense iniciatīva ir mēģinājums sekmīgi pārvarēt esošos izaicinājumus NATO valstu drošībai un aizsardzībai ierobežotu resursu apstākļos.

Darba mērķis

Ņemot vērā to, ka NATO Smart Defense iniciatīva ir relatīvi nesen izveidots koncepts, un šis jautājums ir vēl nosacīti maz pētīts, raksta mērķis ir veikt NATO Smart Defense iniciatīvas analīzi NATO Čikāgas 2012. gada samita kontekstā, konstatēt Latvijas Republikas aizsardzības sistēmas iespējas un izaicinājumus šīs iniciatīvas ietvaros, ņemot vērā dramatisko Latvijas aizsardzības budžeta samazinājumu kopš 2008. gada.

Diskusija

NATO Smart Defense iniciatīva, nepašaubāmi, ir viens no vissvarīgākajiem lēmumiem NATO Aliansē 2011.–2012. gada ietvaros. Ir ļoti svarīgi saprast, kapēc šī iniciatīva tika izvirzīta tieši 2011. gadā un bija viena no vissvarīgākajiem diskusiju objektiem NATO Čikāgas 2012. gada samita laikā.

Latvijas Republikas nacionālo drošību un aizsardzību, kā arī NATO Alianses efektivitāti kopumā ietekmē vairāki būtiski globālās drošības aspekti, un NATO Smart Defense iniciatīva ir NATO mēģinājums saglabāt Alianses militāro efektivitāti un militārās spējas 21. gadsimta drošības vidē. Šie aspekti ir, pirmkārt, būtisks un samērā nekoordinēts NATO Eiropas valstu budžetu samazinājums aizsardzībai, kas turpina palielināt plaisu starp ASV un Eiropas sabiedroto ieguldījumu kopējā NATO budžetā, kā arī turpina palielināt Eiropas atpalicību no ASV militāro spēju jomā. Otrkārt, ASV nacionālās drošības stratēģijas jaunie aspekti, kas paredz lielāku ASV iesaisti Klusā okeāna un Persijas līča reģionos.

NATO ģenerālsekretārs Anders Fogs Rasmusens 2011. gada Minhenes drošības konferencē izteica priekšlikumu uzsākt NATO Smart Defense iniciatīvu, kuras pamatuzdevums ir uzlabot NATO valstu savstarpējo sadarbību, pārdomātāk investēt finansu resursus aizsardzības jomā, lai saglabātu esošās Alianses militārās spējas, kā arī attīstīt jaunas militārās spējas. Tas nozīmē, ka NATO valstīm ir jāveic kritiska savu militāro spēju, militārās infrastruktūras, bruņoto spēku uzdevumu un struktūras analīze, lai noteiktu precīzas attīstības prioritātes un izvairītos no spēju, uzdevumu un struktūras dublicēšanas NATO valstu starpā. Tas nozīmē, ka valstīm ir jāmeklē veids, kā būt efektīvām, specializējoties kādā no militāro spēju un uzdevumu jomām, kā arī ir jāmeklē multinacionāli risinājumi šādai sadarbībai. Tātad var secināt, ka svarīgākie cēloņi NATO Smart Defense iniciatīvai ir šādi: pirmkārt, NATO Eiropas dalībvalstu būtisks resursu samazinājums valsts aizsardzībai, kas palielina, jau esošo plaisu starp ASV un NATO Eiropas dalībvalstīm militārā budžeta un militāro spēju jomā, un, otrkārt, ASV stratēģiskais lēmums palielināt savu klātbūtni Klusā okeāna un Persijas līča reģionos, kas nozīmē būtisku ASV militāro spēju un personāla palielinājumu šajos reģionos, un līdz ar to samazinājumu Eiropā. Tādējādi Eiropas valstīm būs jāuzņemas daudz lielāka atbildība par Eiropas aizsardzību.

Autors uzskata, ka NATO Smart Defense iniciatīvas sekmīgu ieviešanu ietekmēs vairāki faktori. 1. Strauja 21. gadsimta globālās drošības vides attīstība, izmaiņas un jaunu konvencionālu un

asimet risku draudu rašanās. 2. Strauja tehnoloģiju attīstība, kas ietekmē principiāli jaunu ieroču sistēmu izveidi un pielietošanu. 3. “Mazo valstu” faktors NATO Aliansē, kas it īpaši attiecas uz Latviju un pārējām Baltijas valstīm. 4. Izaicinājumi transatlantiskās saiknes stiprināšanā starp ASV un NATO Eiropas sabiedrotajiem,

kā arī NATO organizācijas institucionālās kapacitātes un militārās efektivitātes saglabāšana.21. gadsimta drošības vides attīstība veicina jaunu, līdz šim nepieredzētu drošības risku, izaicinā-

jumu un draudu rašanos un attīstību. Šie draudi un izaicinājumi nebija aktuāli 20. gadsimta drošības videi. Ņemot vērā šos apstākļus, nozīmīgākie globālās drošības un aizsardzības aktori – valstis un organizācijas – ir definējuši savus drošības un aizsardzības apsvērumus attiecīgos stratēģiskās drošības politikas dokumentos, kas tika izstrādāti un akceptēti laikposmā līdz 2011. gadam un kuru darbības laiks

ZRaksti / RSU

201237

P O L I T I K A

ir līdz 2020. gadam. Ņemot vērā šajos dokumentos analizētos globālos drošības izaicinājumus, ir jāsecina, ka 21. gadsimta sākumā identificētajiem drošības riskiem, izaicinājumiem un draudiem ir tendence attīstīties un kļūt par arvien nozīmīgāku faktoru valstu iekšējās un ārējās drošības jautājumos.

Ir vairāki nozīmīgi faktori, kas ietekmēs globālo drošības vidi 21. gadsimtā. Globālā un reģionālā nestabilitāte palielināsies gan starpvalstu attiecībās, gan arī sociālo, etnisko un citu grupu attiecībās valstu iekšienē [1, 5]. Gan valstis, gan arī nevalstiskie aktori mēģinās apvienot konvencionālās, nekon ven-cionālās un asimetriskās karadarbības metodes, lai sasniegtu savus politiskos mērķus. Šīs metodes tiks izmantotas visās iespējamajās karadarbības vidēs – uz sauszemes, gaisā, jūrā, kosmosa telpā un kiber-telpā. [1, 37] Tagad, un arī pārskatāmā nākotnē, būs ne mazāk kā piecas šādas savstarpēji saistītas vides, turklāt, kosmosa telpa un kibertelpa kļūst arvien nozīmīgākas drošības un aizsardzības jomā [2, 23–24]. Militāra konflikta būtības tālāka attīstība, visticamāk, iesaistīs plašu aktoru spektru, starp kuriem būs transnacionāli, valsts, grupu un individuāli aktori, kas būs spējīgi efektīvi darboties stratēģiskajā un taktiskajā līmenī. Ir paredzams, ka lielākajā daļā eventuālo militāro konfliktu gadījumu, tos pavadīs terorisma izpausmes, nelikumīgu paramilitāru formējumu darbība, starpkopienu vardarbība, organizētās noziedzības izpausmes, kā arī visaptverošs sociālās dzīves haoss [1, 28].

Ņemot vērā iepriekš minēto, kopējie secinājumi par 21. gadsimta drošības vides attīstību, kurā NATO Aliansei būs nepieciešams darboties un ieviest Smart Defense iniciatīvu, ir šādi: pirmkārt, dabas resursu pieejamība un globālās sadales principi, iedzīvotāju skaita pieaugums pasaulē un militāro spēju pieaugums Āzijas, Āfrikas un Latīņamerikas valstīs ir faktori, kas varētu veicināt globālo politiskās sistēmas destabilizāciju un militāru konfliktu iespējamību. Otrkārt, lai gan globālas militāras konfrontācijas iespējamība un masu iznīcināšanas ieroču izmantošana šāda konflikta ietvaros joprojām ir maz ticama, tomēr ierobežotu konvencionālu militāru konfliktu iespējamība, kuru pamatā būtu globālo aktoru cīņa par dabas resursiem, politisko ietekmi un valstu robežām ar dabas resursiem bagātos reģionos, ir iespējama. Treškārt, sociāls, ideoloģisks vai reliģisks konflikts starp vienas valsts pilsoņiem noteikti paliks kā viens no visvairāk iespējamajiem militāro konfliktu veidiem pārskatāmā nākotnē. [1, 22] Neapšaubāmi, globālo drošības vidi būtiski ietekmēs strauja tehnoloģiju attīstība un to pielietojums militārajā un drošības sfērā. Tas nozīmē jaunu bruņojuma veidu un ieroču sistēmu ieviešanu un globālu izplatību, kas dos iespēju arī nevalstiskajiem aktoriem (starptautiskajām teroristu organizācijām, organizētās noziedzības organizācijām u. c.) iegūt un izmantot tehnoloģiski efektīvas ieroču sistēmas.

Nākamais aspekts, kas ietekmēs NATO Smart Defense iniciatīvas turpmāko attīstību, ir tā saucamo “mazo valstu” faktors globālajā drošības vidē, it īpaši NATO Alianses ietvaros. Latvijas Republikai NATO Alianses ietvaros ir maksimāli iespējamās garantijas drošībai un neatkarībai, tomēr ir jāņem vērā apstāklis, ka Latvija ir neliela valsts ar relatīvi nelielu iedzīvotāju skaitu, skaitliski nelieliem un ar relatīvi zemām militārajām spējām apveltītiem bruņotajiem spēkiem. Ir skaidrs, ka mazās valstis, ieskaitot arī Latviju un pārējās Baltijas valstis, ir īpaši atkarīgas no izmaiņām un attīstības tendencēm globālajā drošības un aizsardzības vidē, kas var fundamentāli ietekmēt šo valstu drošības, aizsardzības un politiskās neatkarības aspektus.

Dažādi ārējie faktori ārkārtīgi dziļi ietekmē mazo valstu izpratni par to drošības un aizsardzības aspektiem [3, 98]. Līdz ar to specifiski drošības riski un izaicinājumi, kas ir ļoti aktuāli mazām valstīm, iekļauj sevī tradicionālo militāri konvencionālo draudu iespēju, problēmas ar spēju adekvāti neitralizēt lielākas valsts informatīvo operāciju intensitāti un sekas, ko šadas operācijas nodara mazas valsts starptau-tiskajai reputācijai. Valsts startēģiski svarīgs ģeogrāfiskais stāvoklis, dabas resursu pieejamība, kā arī globāla aktora ietekme uz valsts ārpolitiku varētu būt noteikti riska faktori mazas valsts drošībai un aizsardzībai.

Latvijas Republikas Nacionālo bruņoto spēku un drošības sektora institucionālās struktūras skait-liskais sastāvs, ārkārtīgi ierobežotās militārās spējas, valsts aizsardzībai pieejamie finansiālie resursi – gan naudas izteiksmē, gan arī procentuālajā sadalījumā no Latvijas IKP – rada situāciju, ka Latvijas Republikai kā mazai valstij ir ļoti ierobežotas spējas ietekmēt globālo drošības vidi un būt savas drošības un neatkarības garantam. Īpaši nepatīkama situācija ir saistībā ar valsts aizsardzības budžeta sadalījumu attiecībā pret valsts IKP, kur Latvija ar apmēram 1% no valsts IKP, kas ir veltīts valsts aizsardzībai, būtiski atpaliek no Igaunijas. [4, 3]

ZRaksti / RSU

201238

P O L I T I K A

Ņemot vērā to, ka Latvijas Republikas aizsardzības finansējums ir viens no viszemākajiem NATO Aliansē gan reālo finansiālo resursu, gan arī procentuālā sadalījumā no valsts IKP, un Latvijas Republikas Nacionālo bruņoto spēku (NBS) militāro spēju līmenis nevar konkurēt ar NATO un pasaules vadošo valstu militārajām spējām, NATO Smart Defense iniciatīva var dot Latvijai iespēju sadarbībā ar citām valstīm attīstīt kādu NATO nepieciešamu militāru spēju, kas būtu konkurētspējīga globālā līmenī. Līdz ar to var secināt, ka noteikti būtu jāizvērtē Latvijas Republikas NBS uzdevumu un struktūras iespējamās izmaiņas NATO Smart Defense iniciatīvas ietvaros.

Vēl viens aspekts, kas noteiks NATO Smart Defense iniciatīvas tālāku attīstību, it īpaši NATO Eiropas sabiedroto valstu militārās kapacitātes saglabāšanas jomā, ir NATO transatlantiskās saiknes starp ASV un NATO Eiropas sabiedrotajiem. Kā jau tika minēts, būtisks un samērā nekoordinēts Eiropas valstu aizsardzības budžetu samazinājums turpina palielināt plaisu starp ASV un Eiropas sabiedroto ieguldījumu kopējā NATO budžetā, kā arī turpina palielināt Eiropas atpalicību no ASV militāro spēju jomā. Tālāka Eiropas valstu aizsardzības budžetu samazināšana var pietiekami negatīvi ietekmēt transat-lantisko partnerības saikni starp ASV un Eiropu.

ASV stratēģiskais lēmums palielināt iesaisti Klusā okeāna reģionā, kā arī situācijas tālāka attīstība Persijas līča rajonā un Tuvajos Austrumos kopumā, ir ļoti nozīmīgs faktors, kas jau tuvākajā nākotnē būtiski ietekmēs Eiropas, kā arī Latvijas drošību un aizsardzību. Ķīnas ekonomiskā un militārā potenciāla tālāka attīstība, Ziemeļkorejas kodolambīcijas – tie ir tikai daži aspekti, kas neizbēgami fokusē pasaules vadošo valstu uzmanību uz šo reģionu, un šo jautājumu politiskā risinājuma meklējumos ir iesaistīta ASV, Ķīna, Krievija, Japāna un citas valstis, kuru rīcībā ir milzīgs ekonomisks un militārs potenciāls. Ja analizē ASV lēmumu par labu Klusā okeāna reģionam, tad, raugoties no militārā skata punkta, tas nozīmē, ka nozīmīga ASV konvencionālo militāro spēju daļa tiks novirzīta un dislocēta Klusā okeāna reģionā, piemēram, Austrālijā, Korejas Republikā, iespējams, arī Japānā. It īpaši minētais attiecas uz tām militārajām spējām, kas nodrošina ASV iespēju, ja nepieciešams, rīkoties globālā mērogā.

Ņemot vērā iepriekš minētos NATO Smart Defense iniciatīvas veidošanās apstākļus, var secināt, ka nozīmīgākie faktori, kas nosaka šīs iniciatīvas rašanās laiku un apstākļus, ir šādi: NATO Smart Defense iniciatīva ir mēģinājums saglabāt Alianses militārās spējas ekonomiskās krīzes un būtiski samazinātu valstu aizsardzības budžetu apstākļos, iniciatīva varētu veicināt NATO valstu politisku vēlmi ciešāk sadar-boties savā starpā militāro spēju iegāžu un attīstības jomā, veicināt nacionālo resursu ekonomisku izlie-tojumu NATO valstu aizsardzības vajadzībām, kā arī iespēju iegūt modernas tehnoloģijas un līdz ar to modernas kaujas spējas.

Līdz ar to autors uzskata, ka ir vairāki fundamentāli svarīgi jautājumi, kas saistībā ar NATO Smart Defense iniciatīvu ir jāatrisina starpvalstu dialogā.

1. Valsts suverenitātes un nacionālās komandvadības ķēdes principi salīdzinājumā ar militārās efektivitātes kritērijiem. Vai valstu suverenitāte un valstu nacionālā komandvadības ķēde neie-ro bežo NATO Smart Defense iniciatīvas rezultātā iegūtās militārās spējas efektivitāti?

2. Nodrošināta NATO Smart Defense iniciatīvas rezultātā iegūtās militārās spējas pieejamība jebkuros apstākļos.

3. NATO Smart Defense iniciatīvas sadarbības fokuss uz kaujas spējām, nevis uz kaujas atbalsta un kaujas nodrošinājuma spējām, apmācību, apgādes un treniņu procesu.

Viens no visbūtiskākajiem jautājumiem attiecībā uz NATO Smart Defense iniciatīvu un tās efektivitāti nākotnē ir valstu nacionālās suverenitātes un nacionālās komandvadības ķēdes (Command and Control) jautājums. It īpaši tas ir attiecas uz nelielām NATO valstīm, kurām ir relatīvi nelieli bruņotie spēki un relatīvi zemas militārās spējas. Latvijas Republika varētu būt viens no spilgtākajiem piemēriem šajā ziņā. Ja pieņem, ka Latvijas Republika iesaistās NATO Smart Defense iniciatīvas realizācijā un iegūst noteiktas kaujas spējas, kas ir tapušas sadarbībā ar citām NATO dalībvalstīm, tad kādas varētu būt Latvijas Republikas nacionālās drošības un aizsardzības komandvadības ķēdes amatpersonu tiesības, atbildība un pienākumi šādā situācijā? Cik lielā mērā un apjomā šīm amatpersonām būtu iespējams pieņemt atbilstošus lēmumus NATO Smart Defense iniciatīvas ietvaros bez konsultācijām un lēmumu saskaņošanas ar citu valstu drošības un aizsardzības sektora amatpersonām? Vai konsultācijām un

ZRaksti / RSU

201239

P O L I T I K A

saskaņojumiem nepieciešamais laiks un procedūras būtiski ietekmētu Latvijas Republikas amat-personu spēju būt suverēniem savos lēmumos, kā arī vai konsultācijām un lēmumu saskaņošanai nepieciešamais laiks būtiski neierobežotu NATO Smart Defense iniciatīvas ietvaros iegūto militāro spēju efektīvu izmantošanu?

Šie ir ļoti būtiski jautājumi, kas tieši ietekmē iniciatīvas efektiviāti. Varam izdarīt secinājumu, ka valsts suverenitātes aspekts lēmumu pieņemšanas jautājumos var tikt būtiski ierobežots par labu militāro spēju efektīvas pielietošanas aspektam. Latvijas Republikas Satversme, likumi un citi normatīvie akti nosaka, ka Latvijas Republikas Valsts prezidentam, Latvijas Republikas Saeimai, Ministru kabinetam, Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijai un Aizsardzības ministram, kā arī Latvijas Republikas Nacionālo bruņoto spēku komandierim ir konkrētas funkcijas, tiesības un pienākumi, kas skar Latvijas Republikas drošības un aizsardzības sfēru. Tieši tādas pašas funkcijas un pienākumi ir arī citu NATO dalībvalstu amatpersonām. Situāciju sarežgī fakts, ka NATO Alianses institucionālā komandvadības ķēde ir vēl viens paralēls lēmumu pieņemšanas un realizācijas formāts, uz kuru NATO dalībvalstīm ir noteikta veida ietekme, tomēr pietiekami ierobežota. Līdz ar to var secināt, ka iniciatīvas ietvaros ir nepieciešams rūpīgi izanalizēt saikni starp atsevišķas, it īpaši nelielas, NATO valsts suverenitāti lēmumu pieņemšanas procedūrās un Smart Defense iniciatīvas noteiktajiem militārās efektivitātes kritērijiem. Tādēļ NATO Smart Defense iniciatīvas ietvaros ir jāizstrādā noteiktas Standarta operacionālās procedūras (SOP), kas detalizēti noteiks ikvienas iniciatīvā iesaistītās valsts tiesības, pienākumus, nacionālās lēmumu pieņemšanas procedūras un starpvalstu lēmumu pieņemšanas procedūras, kurās tiktu sasniegts konstruktīvs balanss starp valstu nacionālās suverenitātes prasībām un NATO Aliansei nepieciešamās militārās efektivitātes kritērijiem.

Nākamais jautājums, kas izriet no valsts nacionālās suverenitātes un militārās efektivitātes aspekta, ir NATO Smart Defense iniciatīvas ietvaros iegūtās militārās spējas pieejamība jebkuros apstākļos. Kādas procedūras starpvalstu dialogā būtu jāievieš, lai nodrošinātu situāciju, kas garantētu iniciatīvā iesaistīto valstu maksimāli nodrošinātu pieeju konkretai militārai spējai? Vai to noteiktu katras valsts procentuāls resursu ieguldījums konkrētās militārās spējas izveidošanā? Vai visefektīvākais ekspluatācijas režīms būtu valstu rotācija konkrētas militāras spējas vadīšanā? Kas notiktu ar NATO Smart Defense iniciatīvas ietvaros radītās militārās spējas vadīšanu militāra konflikta apstākļos? Visi šie jautājumi ir ļoti būtiski, jo ikviena iniciatīvā iesaistītā valsts meklēs iespēju izmantot konkrēto militāro spēju maksimāli efektīvā veidā.

Autors uzskata, ka Latvijas Republikas gadījumā eksistē vairāki formāti sadarbībai NATO ietvaros, kas skar NATO Smart Defense iniciatīvas efektivitāti:

1) ASV kā stratēģisks sadarbības partneris šīs iniciatīvas ietvaros [5, 2]; 2) triju Baltijas valstu sadarbība šīs iniciatīvas ietvaros; 3) Baltijas un Ziemeļ valstu sadarbība šīs iniciatīvas ietvaros [4, 3]; 4) Polijas faktors šīs iniciatīvas ietvaros; 5) ASV, Polijas, Ziemeļvalstu un Baltijas valstu sadarbība šīs iniciatīvas ietvaros.Var secināt, ka Latvijas Republikai ir vairāki NATO Smart Defense iniciatīvas kontekstā iespējamie

sadarbības scenāriji, tomēr ir jābūt precīzai izpratnei, kādu pievienoto vērtību katrs no iepriekš minētajiem sadarbības modeļiem varētu sniegt. Pastiprināta Baltijas valstu sadarbība iniciatīvas ietvaros varētu pārsvarā būt saistīta ar mācībām, treniņiem, relatīvi nelielas kapacitātes militāro spēju iegādi, apgādi un sadarbību NATO vadīto starptautisko militāro operāciju kontekstā. Runāt par Smart Defense iniciatīvas attīstību modernu kaujas spēju kontekstā Baltijas valstu gadījumā nevar, jo šīm valstīm objektīvu iemeslu dēļ (iedzīvotāju skaits, ekonomikas apjoms, ekonomiskās krīzes negatīvo seku līmenis, bruņoto spēku skait liskais sastāvs, aizsardzības budžeta apjoms) ir ar relatīvi ierobežotām kaujas spējām apveltīti bruņotie spēki, bez acīmredzamām pozitīvas attīstības tendencēm tuvākajā nākotnē. [6, 29]

Paplašinot NATO Smart Defense iniciatīvas areālu sadarbībai ar Ziemeļvalstīm un Poliju, varētu runāt par modernu kaujas spēju attīstību Baltijas valstu, Polijas un Ziemeļvalstu sadarbības formātā, tomēr, ņemot vērā Latvijas eventuāli nelielo dalību šāda veida projektā ar iespējamajiem finansu resursiem, ir maz ticams, ka šāda veida formātā Latvija spēs efektīvi realizēt savu suverenitāti lēmumu pieņemšanā attiecībā uz konkrēto militāro spēju. Turklāt Latvijas iespējas garantēti izmantot Baltijas valstu, Polijas un Ziemeļ valstu

ZRaksti / RSU

201240

P O L I T I K A

sadar bības formātā tapušu militāru spēju būtu vērtējamas kā ierobežotas. Šajā gadījumā būtiska ir Zvied-rijas un Somijas kā NATO Aliansē neietilpstošu valstu drošības un aizsardzības politikas evolūcija. [6, 29]

Runājot par ASV kā Latvijas Republikas stratēģiskā partnera eventuālo iesaisti NATO Smart Defense iniciatīvā attiecībā uz sadarbību ar Baltijas valstīm, ir jāsecina, ka šis formāts varētu iekļaut sevī reālu kaujas spēju izstrādi un attīstību, tomēr šādā gadījumā Latvijas iespējas ietekmēt lēmumu pieņemšanas procesu ir vērtējamas kā niecīgas, un valsts suverenitātes aspekts šajā gadījumā būs būtiski ierobežots. [5, 2] Izskatot dažus eventuālus sadarbības formātus, kuros Latvijas Republika varētu iesaistīties NATO Smart Defense iniciatīvas kontekstā, ir jāsecina, ka Latvijas gadījumā varētu būt aktuāls formulējums – jo lielāka relatīvi nelielas valsts suverenitāte, jo mazāka iniciatīvas realizācijas pievienotā vērtība un militārā efektivitāte, un, jo lielāki ir nacionālās suverenitātes ierobežojumi attiecībā uz lēmumu pieņemšanas ātrumu un efektivitāti, jo attiecīgi ir lielāka konkrētās militārās spējas pielietošanas efektivitāte.

Ņemot vērā Latvijas Republikas relatīvi nelielās militārās spējas un līdz ar to iespējas ietekmēt militāro lēmumu pieņemšanu NATO Aliansē, ir jāsecina, ka Latvijas Republikas rīcībā ir nelielas, taču efektīvas un pieprasītas spējas – Speciālo uzdevumu vienība (SUV), kiberdrošības spējas, Militārā policija un sprādzienbīstamu priekšmetu neitralizācijas spējas. Ar militāro spēju tālāku attīstību Latvijas Republika varētu sekmīgi iekļauties NATO Smart Defense iniciatīvas kontekstā. Tomēr visām minētajām militārajām spējām ir liela pievienotā vērtība tikai tad, ja tās ir daļa no lielākas NATO militāro spēku struktūras. Šajā gadījumā atkal ļoti aktuāls kļūst valsts suverenitātes jautājums, nacionalās komandvadības ķēdes efektivitātes jautājums, kā arī Latvijas spēja ietekmēt militāro lēmumu pieņemšanas procedūru.

Rezultāti un secinājumi

Ņemot vērā Latvijas Republikas bruņoto spēku relatīvi nelielo skaitlisko sastāvu, relatīvi nelielās militārās spējas un nelielo valsts aizsardzības budžetu, var secināt, ka NATO Smart Defense iniciatīva varētu kļūt par efektīvu līdzekli Latvijas Republikas aizsardzības sistēmas uzdevumu un struktūras fundamentālai transformācijai. Tomēr ir jāsecina, ka eksistē vairāki nozīmīgi faktori, kas būtiski ietekmēs NATO Smart Defense iniciatīvas sekmīgu rezultātu un it īpaši tas attiecas uz relatīvi nelielām valstīm NATO Alianses ietvaros, tādām kā Latvijas Republika.

Tālākas plaisas attīstība starp ASV un Eiropas valstīm NATO Alianses militārā budžeta un militāro spēju jomā, ASV stratēgiskais lēmums fokusēties uz Klusā okeāna reģionu, jaunu konvencionālu un asimetrisku drošības izaicinājumu attīstība, jaunu tehnoloģiju attīstība globālajā bruņojuma jomā – tie ir nozīmīgākie faktori, kas noteiks NATO Smart Defense iniciatīvas sekmīgu ieviešanu.

Latvijas Republikas gadījumā eksistē specifiski faktori, kas ietekmēs iniciatīvas attīstību gan Latvijā, gan arī pārējās Baltijas valstīs un arī plašākā Baltijas jūras reģiona kontekstā. To nosaka Latvijas drošības un aizsardzības institucionālās struktūras relatīvi nelielās kaujas spējas un nelielais valsts aizsardzībai paredzētā finansējuma apjoms. Līdz ar to jautājums par nelielas valsts suverenitātes tālakiem ierobežojumiem NATO Smart Defense iniciatīvas kontekstā ir acīmredzams. Šajā gadījumā militāro spēju efektīvas izmantošanas princips nonāk neizbēgamās pretrunās ar valsts nacionālās suverenitātes principu. Ņemot vērā iepriekšējos secinājumus, Latvijas Republikai iniciatīvas ietvaros varētu veidoties sekojoša dilemma – relatīvi neefektīvas klasiskās militārās institucionālās struktūras uzturēšana, ar relatīvi lielākām nacionālās komandvadības ķēdes suverenitātes izpausmēm lēmumu pieņemšanas procesā, vai fundamentālu izmaiņu veikšana Latvijas Republikas Nacionālo bruņoto spēku institucionālajā struktūrā un uzdevumu kopumā. Tas nozīmē, ka NATO Aliansei nepieciešama militāras spējas radīšana sadarbībā ar Baltijas valstīm, Ziemeļvalstīm, iespējams, Poliju un ASV. Šajā gadījumā nacionālā suverenitāte un ietekme lēmumu pieņemšanā būtu būtiski ierobežota, taču Latvijas Republikas dalība tādā attīstības projektā varētu dot ievērojamu pievienoto vērtību NATO Aliansei kopumā.

Latvijas Republikas gadījumā eksistē specifiskas militāras spējas, kurām varētu būt relatīvi augsta pievienotā vērtība NATO Smart Defense iniciatīvas kontekstā, tomēr šīs militārās spējas var tikt efektīvi pielietotas tikai plašākas NATO militāro spēku institucionālās struktūras ietvaros.

ZRaksti / RSU

201241

P O L I T I K A

NATO Smart Defense Initiative and Further Development of Security and Defense System of Latvia

Abstract

NATO Secretary General Anders Fogh Rassmussen announced an ambitious NATO Smart Defense initiative in Münich Security Conference in 2011. The very definition of Smart Defense initiative goes to the core of entire NATO defense and force planning systems. It calls for better spending and better invest-ment for money available to help NATO nations to preserve their military capabilities and to deliver new ones. It means that NATO must prioritize, specialize, and seek multinational approaches and solutions. Taken all this together – this is Smart Defense.

One could emphasize several reasons behind this initiative. Certainly, severe global economic crisis is the main reason with direct negative impact on NATO defense budget. Vast numbers of NATO countries are not able to sustain benchmark of 2% of GDP allocated to defense needs. Subsequently, the military budget and military capabilities gap between the United States and European members of NATO will increase and reach an unacceptable level. Taking into account that Latvia has one of the smallest military budgets within NATO in both – percentage of GDP and real money investment level, NATO Smart Defense initiative is of utmost importance for Latvia’s defense system and military capabilities.

One would assume that there will be both challenges and opportunities for Latvia to adapt new initi-ative, bearing in mind severe defense budget cuts since 2008. The main dilemma for Latvia within NATO Smart Defense initiative would be either to continue to maintain classic military force structure including Land, Maritime, and Air, Special Forces components with Combat Support and Combat Service Support structures or transform Latvian National Armed Forces into highly specialized set of military capabilities, which will have the added value for NATO future military operations. One could assume that it means that Latvia has to set a priority list of specialized capabilities. It also means that several important points will influence a further development of the defense system of Latvia within the initiative. Firstly, if Latvia’s defense budget remains at a relatively low level, current force structure of the National Armed Forces will not be sustainable and, subsequently, it has to undergo fundamental transformation. Secondly, military capability of high added value for NATO means that this goal cannot be reached only by Latvia; there should be a very proactive cooperation among the three Baltic States as well as enhanced cooperation between the Baltic States and Nordic States within Nordic-Baltic cooperation framework. Morover, involvement of Poland into a more proactive regional military cooperation within NATO Smart Defense initiative framework would create Baltic-Nordic-Polish initiative framework. At the same time, the United States will remain the most important strategic partner of the order of Latvia to achieve goals, which could be set by NATO Smart Defense initiative. Certainly, state sovereignity and assured availability issues will have utmost impor-tance and impact on the successful outcome of the initiative, and it very significantly applies to Latvia’s case.

Keywords: NATO, Smart Defense initiative, the United States, the Republic of Latvia.

Literatūra

1. Multiple Futures Project. Final report. NATO Headquarters Supreme Allied Command Transformation, 2009. – Pp. 1–68.

2. Gray C. The 21st century security environment and the future of war. – Carlisle, PA: U. S. Army War College, 2008. – Pp. 23–24.

3. Vayryanen R. Small states: persisting despite doubts. The national security of small states in the changing world. – London: Frank Cass, 1997. – Pp. 97–98.

4. Lucas E. “Loose ends and their virtues”: or, a conceptual non-framework for Nordic-Baltic security cooperation // Nordic–Baltic Security in the 21st Century: The Regional Agenda and the Global Role. – Atlantic Council, 2011. – Pp. 3–5.

5. Valsts aizsardzības koncepcija. – Latvijas Republikas Aizsardzības ministrija, 2008. – 2.–12. lpp. 6. Neretnieks K. Can NATO defend the Baltic States // Strategic Outlook. – Swedish Defense Research Agency, 2011. –

Pp. 28–36.

ZRaksti / RSU

201242

P O L I T I K A

Ķīnas Tautas Republikas miermīlīgās attīstības politika un tās īstenošanas iespējas

starptautiskajā sistēmā

Mārtiņš Daugulis

Rīgas Stradiņa universitāte, Doktorantūras nodaļa, Latvija

Kopsavilkums

Autors raksta ietvaros aplūko Ķīnas Tautas Republikas miermīlīgās attīstības politikas potenciālu (iespējamos attīstības ceļus) un iespējas realizēties starptautiskajā sistēmā. Raksta problemātika ir aplūkota no konstruktīvisma skolas teorētiskā viedokļa, vērtējot, kādus virzienus norāda konstruktīvisma teorētiskie uzstādījumi un kā specifiskais Ķīnas Tautas Republikas politikas piedāvājums reāli iekļaujas starptautiskajā sistēmā. Miermīlīgās attīstības politika kā Ķīnas Tautas Republikas ārpolitikas koncepts, kas piedāvā Ķīnas Tautas Republikai lielāku lomu starptautiskajā sistēmā, vienlaikus norādot uz esošās starptautiskās sistēmas nepilnībām, būtībā netiek pieņemts ārpus pašas Ķīnas Tautas Republikas robežām. Autors rakstā aplūko iemeslus, kāpēc tā: gan no konstruktīvisma teorijas viedokļa (pieņemot, ka minētais politiskais koncepts ir noteikumu kopa, kas ir tendēta izkonkurēt esošos starptautiskās sistēmas noteikumus), gan no praktiskā viedokļa – pieskaroties jautājumam, kā miermīlīgās attīstības politikas saturs traucē šīs politikas īstenošanās iespējām starptautiskajā sistēmā. Raksta gaitā autors secina, ka miermīlīgās attīstības politikas saturs ir galvenais šī koncepta vājuma cēlonis – teorētiski miermīlīgās attīstības politikai kā noteikumu kopai ir visas iespējas ieplūst starptautiskajā sistēmā un to mainīt; taču praktiskais aspekts – noteikumu iekšējās problēmas, kas aplūkotas rakstā, ir tās, kas neļauj šim konceptam īstenoties starptautiskajā sistēmā. Šāds secinājums iekļaujas plašākā zinātniskā diskusijā, ierindojoties starp orientālisma idejas aizstāvjiem, kura pamatā ir uzskats, ka orientālie koncepti starptautiskajā sistēmā tiek izolēti, jo pati sistēma ir Rietumu noformēta un slēgta citām vērtībām; no otras puses, pretnostājoties neokonservatīvistiem, kas Ķīnas Tautas Republikas jaunajos ārpolitikas konceptos saskata draudus per se, piedēvējot tiem tikai kosmētiskas dabas raksturu, kas sedz agresijas izpausmes. Šajā rakstā minētie secinājumi noliedz orientālisma pārmetumus par izolāciju – jo teorētiski šiem notei-kumiem nekas nestājas ceļā, izņemot to kvalitāti (kas nav ārēji izolējošs faktors), taču autors kritiski raugās arī uz absolūtā drauda piekritējiem, jo noteiktas noteikumu daļas varētu kalpot starptautiskās sistēmas labumam plašākā izpratnē.

Atslēgvārdi: konstruktīvisms, Ķīnas Tautas Republika, miermīlīgas attīstības politika, miermīlīga pacēluma politika.

Ievads un darba mērķis

Ķīnas Tautas Republikas (turpmāk – ĶTR) pieaugošā nozīme pasaules ekonomiskajos procesos lielā mērā saistās ar loģiskām ekspektācijām – politiskās nozīmes pieaugšanu, liekot vadošajām Rietumu pasaules lielvalstīm savā dienas kārtībā iekļaut jautājumu – kā saprast ĶTR attīstību un ko no tās sagaidīt.

ZRaksti / RSU

201243

P O L I T I K A

Pašas ĶTR oficiālā retorika, kas tiek adresēta tās starptautiskajiem sadarbības partneriem, saistās ar miermīlīgās attīstības jēdzienu – strauju izaugsmi, kas netiek saistīta ar mēģinājumiem dominēt vai realizēt agresīvu varu pār citām valstīm [1, 6].

Miermīlīgās attīstības jēdziens attīstības skanējumu ieguva pēc 2005. gada, kad ĶTR prezidents Hu Dzjiņtao starptautiskajai sabiedrībai adresētā runā pauda ideju par Ķīnas miermīlīgo pacelšanos, kas Rietumvalstīs tika uztverta saasināti, turpmāk šo konceptu ĶTR akcentējot tikai kā miermīlīgo attīstību. Kad prezidents Dzjiņtao šo konceptu bija nosaucis, ĶTR akadēmiķi, kā arī oficiālās ĶTR ārpolitikas koncepciju autori nosacīti piepildīja to ar saturu – kā tad ĶTR saredz šo savu miermīlīgo attīstību. Miermīlīgās attīstības uzstādījums ĶTR ārpolitikā pēc sava rakstura saistāms ar unikālu paradigmu, vismaz pašas ĶTR retorikā – mēģinājumiem strauju izaugsmi atraut no reālisma skatījuma, kas to piesaista militārā spēka un agresijas pieaugumam. Miermīlīgās attīstības ceļu ĶTR aizstāv visos līmeņos, sākot no oficiālās ārpolitikas, diplomātu un politiķu runām un beidzot ar akadēmisko teorētiķu rakstiem. Līdz ar to varētu apgalvot, ka pati ĶTR tic savai izaugsmei pakārtoti miermīlīgās attīstības uzstādī jumiem, taču, raugoties uz šo procesu no teorētiskā viedokļa, jāsaprot, ka starptautiskā sistēma kā noteikumu kopa nav tieši pakārtota vienam aktoram – tā ir mijiedarbības rezultāts, konkrētāk, aģentu un noteikumu mijiedarbības rezultāts. Šajā rakstā autors aplūko, kādēļ starptautiskajā sistēmā neiedzīvinās ĶTR miermīlīgās attīstības piedāvājums. Skaidrākas argumentācijas labad jāmin, ka miermīlīgās attīstības koncepts nav viendabīgs (kā definitīvs uzstādījums), bet gan noteikumu kopa, kas pausta virknē stratēģiju, politisko dokumentu un akadēmisko rakstu. Būtībā drīzāk varētu teikt, ka miermīlīgās attīstības koncepts ir kā prizma, caur kuru ĶTR pauž un pamato savu viedokli jautājumos, kas skar ārpolitiku, starptautisko sistēmu un ĶTR vietu tajā. Ja aplūko plašāku zinātnisko kontekstu, miermīlīgās attīstības koncepts ir saasinājis attiecības starp diviem viedokļu virzieniem – vienā pusē nostājušies orientālisma idejas aizstāvji, kuru uzskatu pamatā ir doma, ka orientālie koncepti tiek izolēti starptautiskajā sistēmā, jo pati sistēma ir Rietumu noformēta un slēgta citām vērtībām, savukārt to opozicionāri – neokonservatīvisti akcentē, ka Ķīnas Tautas Republikas jaunie ārpolitikas koncepti ir tikai kosmētiskas dabas, pašai ĶTR kļūstot spēcīgākai, ambiciozākai un agresīvākai [2, 6]. Autora argumentācija un secinājumi kritiski attieksies pret abiem šiem virzieniem, pamatojot, kādēļ tie abi ierobežo starptautiskās sistēmas attīstību plašākā izpratnē.

Raksts ir organizēts divās daļās: pirmajā daļā autors aplūko teorētiskos uzstādījumus sasaistē ar ĶTR noteikumu radīšanu (Nikolasa Onufa konstruktīvisma skolas skatījumā), savukārt otrajā daļā aplūko izaicinājumus ĶTR miermīlīgās attīstības uzstādījumam no praktiskās puses – kādēļ starptautiskā sistēma nepieņem ĶTR noteikumus, pamatojumu šim noliegumam meklējot noteikumu saturā.

Diskusija

Sekojot Nikolasa Onufa konstruktīvisma skolas uzstādījumiem, starptautisko politiku definē noteikumi un to mijiedarbība. Katram noteikumam ir savs nosacīts radītājs jeb aģents, kas cīnās par sava noteikuma iedzīvināšanu starptautiskajā vidē jeb, vienkāršāk sakot, cenšas panākt, lai šis noteikums tiktu pieņemts kā pašsaprotams, jo tad tas sāk dzīvot savu dzīvi un kļūst par vispārpieņemtu normu [3, 239]. ĶTR jauno ārpolitikas paradigmu no šīs teorijas viedokļa var skatīt kā noteikumu kopu – attiecīgi ir svarīgi saprast, kā šī noteikumu kopa iekļaujas starptautiskajā vidē, konkurē ar citiem līdzvērtīgiem notei-kumiem, kā arī, kāda ir tās saistība ar aģentiem un to motivācijām. Barijs Buzans, kurš ĶTR ārpolitikas jaunās tendences aplūko no t. s. Angļu skolas (English School of IR Studies) viedokļa, piešķir ĶTR ārpolitikai vairākus vēsturiskās attīstības ciklus, no tā secinot, kāda ir tās attīstība nākotnē [2, 6]. Kaut arī vēsturiskais griezums ir Angļu skolas neatņemama sastāvdaļa [4, 8], tomēr B. Buzana skatījumu var piemērot arī konstruktīvistu skolas ietvaros – analizējot noteikumu izcelsmi, vairāk fokusējoties uz ĶTR ārpolitiku kā noteikumu kopas attīstību, t. i., lūkojoties uz noteikumiem un to evolūciju nevis vēsturi un tās ietekmi per se. Pats N. Onufs daudz runā par noteikumu evolūciju, taču konkrēti to nekad nav piesaistījis pasaules vēstures aspektam. Tas, iespējams, ir tādēļ, ka N. Onufa konstruktīvisma skola vairāk saistās ar meta teorētisku pieeju, vairoties no empīrisku piemēru izmantošanas kopumā. Līdz ar to šajā rakstā,

ZRaksti / RSU

201244

P O L I T I K A

piesaistot ĶTR ārpolitiku N. Onufa definētajiem noteikumiem un aplūkojot tās attīstību caur vēstures prizmu, autors savā ziņā sastopas ar teorētisko jaunradi konstruktīvisma skolas ietvaros, kas, iespējams, arī ir šī raksta lielākā pievienotā vērtība.

Ņemot vērā N. Onufa teorētiskos uzstādījumus, noteikumi atrodas pastāvīgā savstarpējā konkurencē [5, 28]. Atskatoties Ķīnas vēsturē, tās pieredze arī izskaidro Ķīnas tagadējo noteikumu specifiku – līdz Opija karu pieredzei ĶTR ārpolitiskie noteikumi bija īpaši – tie atbalstīja Ķīnu kā impēriju – vidus valsti, kurai būtībā ārpolitikas mūsdienu izpratnē nemaz nebija [6, 2]. Tādējādi arī ārpolitikas noteikumi, beidzoties Opija kariem, un sākoties t. s. pazemojuma posmam Ķīnas izpratnē, kas būtībā nozīmēja puskoloniālismu ar visneizdevīgākajiem nosacījumiem no Rietumu puses – ārpolitiskajiem noteikumiem tika liegta iespēja attīstīties. Izeja no šī posma saistās ar virkni iekšējo karu, kad nav iespējams runāt par vienotu ārpolitikas noteikumu veidošanos, un sekas šai situācijai bija komunistiskās Ķīnas izveidošana

[7, 420]. Savukārt, beidzoties Aukstajam karam, ĶTR vairāk fokusējas uz iekšpolitiku un ekonomisko izaugsmi, oficiālajā retorikā neiekļaujot globālus ārpolitiskos uzstādījumus vai stratēģiskās vīzijas [8, 9]. Tādējādi tīri teorētiski varam konstatēt vairākus faktus:

1) līdz Opija kariem ĶTR ārpolitikas noteikumiem bija cits raksturs, nekā to sāncenšiem Rietumu pasaulē – impēriskā identitāte tos pat vēsturiski neļauj saukt par ārpolitikas noteikumiem;

2) uzreiz pēc noteikumu vides maiņas aģentiem nebija iespējas radīt jaunus konkurētspējīgus noteikumus, jo vide būtībā uzspieda sekošanu saviem noteikumiem (puskoloniālisma posms);

3) mainoties situācijai, daudzi aģenti cīnījās savā starpā par lokālo noteikumu dominanci jeb, īsāk sakot, – kurš pārņems varu;

4) kad izveidojās komunistiskā Ķīna, ņemot vērā aģentu specifiku, nevarēja būt pat runa par patiesi konkurētspējīgu noteikumu radīšanu – drīzāk komunistisko noteikumu monopols nostājās pret antikomunistisko noteikumu monopolu (tas gan ir vispārināti teikts, jo kā notei-kumu kopas ĶTR komunisma retorika ievērojami atšķīrās no, piemēram, PSRS komu nisma retorikas, taču tā ir cita raksta tematika);

5) visi iepriekš minētie punkti noved pie nākamā un galvenā secinājuma – pašreizējie ĶTR ārpoli-tikas noteikumi vispār ir pirmā reize, kad ĶTR piedāvā ārpolitisko vīziju, kā līdzīgs līdzīgam starptautiskajā politikā. Būtībā ĶTR kā aģents pirmo reizi aizstāv savus noteikumus pilnīgi brīvā noteikumu tirgū – par to, kā jāizskatās starptautiskajai videi, un kāda ir ĶTR vieta tajā ar tās straujo attīstību.

Iepriekš minētais norāda uz vairākām lietām.Pirmkārt, ņemot vērā to, ka starptautiskā noteikumu vide patiešām ir pilnībā atvērta, starptau-

tiskajai videi nav nekādu šķēršļu pieņemt ĶTR noteikumus – vismaz ne objektīvi raugoties. Tas nozīmē, ka šo noteikumu attīstība jeb pieņemšana no citu puses ir atkarīga tikai un vienīgi no to konkurētspējas [6, 30]. Vienkāršāk sakot, arguments, ka Rietumu pasaule nelaiž ĶTR pie sarunu galda vai baidās tās agresīvās izpausmes, jo balstās uz savu ārpolitisko noteikumu vēsturisko pieredzi, īsti nestrādā, jo noteikumi ir atkarīgi no to kvalitātes – attiecīgi – fakts, vai Rietumu pasaule pieņems kā patiesu ĶTR uzstādījumu par miermīlīgo attīstību iepretim agresīvai attīstībai – ir pašas ĶTR aģentu rokās, ja viņi patiešām vēlas šo politisko uzstādījumu padarīt visaptverošu.

Otrkārt, jebkuru noteikumu konkurētspēja tomēr ir atkarīga no aģentu-radītāju pieredzes, un šeit jāpieskaras noteikumu satura specifikai. To radītie noteikumi saturiski ir pretrunīgi.

1. Noteikumi ir iekšēji pretrunīgi. ĶTR autoriem, kas rada šo konceptu, nespēja apstāties un pastāvīga koncepta papildināšana (pat nepaliekot pie vienotas definīcijas) rada situāciju, ka miermīlīgā attīstība ietver virkni citu konceptu (harmoniskā sabiedrība, civilizācijas revitali zācija u. c.) un šie koncepti savā starpā var būt pat pretrunā (piemēram, miermīlīgās attīstības ietvaros ĶTR aicina atbalstīt harmonisku starptautisku sabiedrību, kur nav izteiktu līderu konkrētu valstu izskatā, bet harmoniska pārvalde ANO līdzīgā struktūrā; vienlaikus miermīlīgās attīstības ietvaros, komentējot esošo sistēmu, norāda uz iespēju G2 modeli – kur starptautisko sistēmu sānu pie sāna pārvaldītu ASV un ĶTR). Būtībā, analizējot miermīlīgās attīstības konceptu, rodas priekšstats, ka paši ĶTR teorētiķi vēl meklē tā precīzo definīciju.

ZRaksti / RSU

201245

P O L I T I K A

2. Miermīlīgās attīstības konceptam saturiski pietrūkst starptautiska potenciāla, uz ko šie notei-kumi it kā kandidē, jo tie ir absolūti Ķīnas centrēti – t. i., jebkuri starptautiskās sistēmas aspekti tiek skatīti primāri, runājot par Ķīnu. Tas būtu normāli, ja ĶTR pretendētu tikai uz skaidrojošu savas valsts konceptu, taču jau sākotnēji miermīlīgā attīstība tiek piedāvāta kā risinājums visai starptautiskajai sistēmai.

3. ĶTR aģenti neiztur kritiku jeb paši nediskutē par savas pieejas vājajām vietām, bet gan ieslīgst orientālisma stila argumentos par starptautiskās sistēmas izolāciju Rietumu vērtību dēļ. Pēc Onufa ir tieši otrādi, jebkuru noteikumu pašpārbaude vislabāk notiek tieši mijiedarbībā ar citiem noteikumiem [3, 245]. Attiecīgi jebkuru noteikumu kritika ir tikai laba – tie jāattīsta līdz pakāpei, kad tā tiek pieņemta.

4. Noteikumiem pietrūkst empīriska apstiprinājuma – tie ir pārāk normatīvi. Miermīlīgā attīstība runā par ĶTR pienesumu starptautiskās sistēmas harmonijai, taču praktiski ĶTR atbildības uzņemšanās starptautiskajā sistēmā ir gadījuma rakstura, nevis ierasta lieta, kā, piemēram, ASV gadījumā.

Secinājumi

Līdz ar to var secināt, ka ĶTR piedāvāto ārpolitikas noteikumu nosacīta izolētība no plašākas pasaules politiskās sabiedrības puses (jeb vienkārši neticība tiem) ir tikai norma, jo šie noteikumi atrodas sava konkurences ceļa sākumā. No N. Onufa konstruktīvisma skolas viedokļa raugoties, to apstrīdēšana arī ir normāla parādība, jo esošie noteikumi grib saglabāt vadošo vietu. Visbeidzot, šo noteikumu sekmes ir atkarīgas ne tik daudz no pretestības samazināšanās, bet gan pašu spēku pieauguma.

Reālajā starptautiskajā vidē iepriekš minētās teorētiskās spekulācijas nozīmē vairākus iespējamos ĶTR attīstības virzienus un vienlaikus arī izaicinājumus.

1. Attiecības ar ASV. Pirmais scenārijs ir: ĶTR var veicināt savus ārpolitikas noteikumus, liekot uzsvaru uz to, ka tie ir kā papildinājums esošajai noteikumu kopai; tādā veidā ĶTR atbalstītu ASV, ar noteikumu, ka ASV nekavē pašas ĶTR attīstību. Otrais scenārijs ir vērsts uz ārpolitikas noteikumu skatīšanu caur konflikta prizmu – ĶTR nevēlas iesaistīties konfliktā ar ASV, savu attīstību pakārtojot šim jēdzienam. Trešais scenārijs saistās ar ĶTR attīstību, kas nebaidās no konfliktiem, bet tieši pretēji būs ar tendenci mazināt ASV ietekmi pasaules politikā. [2, 22] Šobrīd proponētajos ĶTR ārpolitikas noteikumos ir visu triju minēto virzienu potenciāls, taču jautājums, kā šos noteikumus to autori-aģenti turpinās virzīt starptautiskajā sabiedrībā. No vēsturiskās pieredzes viedokļa raugoties, visērtākais šķiet trešais – agresīvais ārpolitikas scenārijs, jo ietver ĶTR pieredzi. Rietumiem plašākā izpratnē būtu svarīgi veicināt otrā scenārija attīstību, kas nozīmētu, ka par minētajiem noteikumiem ir jādiskutē ar ĶTR tieši kopējas attīstības un kopēja miera jēdzienu griezumā.

2. Attiecības ar Japānu. Nenoliedzami ĶTR attiecības ar Japānu ir svarīgas ne tikai reģionālā, bet pat globālā kontekstā. Vēstures jautājums tieši abu valstu sabiedrību līmenī dominē pār ekonomiskās un politiskās sadarbības iespējām. [2, 26] Vienlaikus jebkāda attiecību uzlabošanās starp Japānu un ĶTR raisa bažas par Āzijas spēka pola pieaugumu (reālistu perspektīvā). No ārpolitikas noteikumu viedokļa raugoties, Rietumu pasaule viennozīmīgi ir ieinteresēta, lai ĶTR turpinātu attīstīt multipolāras pasaule uzskatu; pretējā gadījumā, tai agresīvā ceļā apvienojoties ar Japānu, vai ilgtermiņā – sarunu ceļā izveidojot savienību, jauna spēka centra izveidošanās ir ļoti ticama tikai iepriekš minētā trešā scenārija ietvaros.

3. Attiecības ar starptautisko sabiedrību. Lai cik arī izplūdis nebūtu šis jēdziens, saprotot ar to jautājumu, kādu pasauli ĶTR redz un kādām attiecībām starp valstīm vajadzētu dominēt šajā pasaulē, ĶTR ārpolitikas noteikumos atkal jau ir ietverts divējāds (protams, savstarpēji pretrunīgs) skatījums uz pasaules attīstību – viens ir globalizācijas ceļš [9, 7], kur visām valstīm ir vienādas iespējas attīstīties, kopīgi piedaloties pasaules pārvaldē, savukārt otrs ir postkoloniālais ceļš [2, 30], kur attīstās spēcīgi centri uz novājinātu perifēriju rēķina. Kuru

ZRaksti / RSU

201246

P O L I T I K A

no šiem ĶTR skatījuma virzieniem atbalstīt Rietumvalstīm, acīmredzot pašiem Rietumiem ir jādefinē, kādu starptautisko sistēmu tie vēlas redzēt tuvākajā nākotnē. Labā ziņa ir tāda, ka ĶTR ārpolitikas noteikumi, tādā versijā, kā tie pašlaik tiek pausti un ir uzrakstīti miermīlīgās attīstības politikas ietvaros, ietver potenciālu no visām iespējām. Tas nozīmē, ka, no teorētiskās prizmas raugoties, Rietumi ir ieinteresēti diskutēt tieši par tiem noteikumiem, kas tiem būtu izdevīgi, jo tad, kā to formulē N. Onufs, šie noteikumi sāktu dzīvot [3, 229], un arī ĶTR būtu spiesta sekot pašas uzstādītajiem noteikumiem.

Līdz ar to galvenais secinājums ir šāds: miermīlīgā attīstība savas iekšējās daudzšķautņainības dēļ ietver vairāku attīstības ceļu potenciālu. Ņemot vērā teoriju, tas attīstības ceļš, ko nepieciešams iedzīvināt, iepretim citam nevēlamam ceļam, ir jāizrunā burtiskā nozīmē – jāuzsāk par to diskusija, jāļauj to definējošiem noteikumiem iedzīvināties. No noteikumu attīstības viedokļa par riskantiem uzskatītos ceļus pareizākais būtu ignorēt un norobežoties no tiem, neļaujot tiem ieiet starptautiskajā apritē. Praktiski tas būtu: ņemot vērā Rietumu skatījumu, no ĶTR miermīlīgās attīstības politikas izvēlēties tos elementus, kas starptautiskajai sistēmai kopumā nāk par labu, un tos veicināt; savukārt riskantos momentus – agresiju, konflikta iespējamību – diskusijās plaši neiztirzāt, lai tie netiktu iedzīvināti un tiem nebūtu iespēja piepildīties.

Ārēju ierobežojumu miermīlīgās attīstības konceptam nav; izaicinājums ĶTR ir šī koncepta saturiska attīstīšana, lai tas iedzīvinātos starptautiskajā sistēmā. Savukārt Rietumiem izaicinājums ir saprast, kādā virzienā šim konceptam būtu izdevīgi attīstīties, un, noskaidrojot šo virzienu – atbalstīt tā iedzīvināšanu starptautiskajā sistēmā. Piemēram, ja ĶTR miermīlīgās attīstības politika runā par miermīlīgu starptautiskās sistēmas pārvaldi, spēcīgām valstīm pastāvot līdzās un papildinot citai citu, loģiski būtu šo noteikumu ietvaros prasīt no ĶTR atbildību Ziemeļkorejas iegrožošanas gadījumā. Kaut arī konstruktīvisma skatījumā miermīlīgās attīstības koncepts ir tikai runas akts, tomēr šādiem konceptiem, kļūstot par vispārpieņemtām normām, tie neapšaubāmi ietekmē arī realitāti jeb starptautiskās sistēmas praksi. Ne ĶTR konceptu izolēšana, ne totāla iedzīvošanās starptautiskajā sistēmā nav iespējama, taču vidusceļš ir ar lielu iespējamības potenciālu.

Possibilities of Peaceful Development Policy of the People’s Republic of China Being Realized within the International System

Abstract

In the article “Possibilities of Peaceful Development Policy of the People’s Republic of China being realized within the International System”, the author emphasizes the potential of the concept – peaceful development − in the International System. The issues of the particular article are unveiled using theoretical perspective of constructivism. The author of the research tries to formulate what is the character of peaceful development policy from theoretical point of view, and how this concept interacts with the International System in reality. The concept of peaceful development by content formulates the new position for the PRC within the International System; at the same time, it is critical toward existing international order. Nevertheless, particular concept is not broadly accepted across borders of China. The author explores the reasons for this. Firstly, from the point of constructivism – considering peaceful development like a simple set of rules which are in competition with the existing rules, which define the International System. Secondly, from practical perspective – looking into the content of rules, and questioning why in reality peaceful development policy has a lack of potential for being realized. The assumption that peaceful development concept is not broadly accepted because of some external ignorance, but because of the quality of content serves as the main conclusion of the particular article. From theoretical point of view, there are no obstacles for the concept as a set of rules to replace existing rules and reshape the International System. The obstacles are in practical content of peaceful development – inner problems, or formulation of these rules in non-acceptable

ZRaksti / RSU

201247

P O L I T I K A

way to be taken under serious consideration in the International System. The conclusion like this – proposal of the PRC within the form of peaceful development policy is not isolated or rejected because of normative aspects, but because of the quality of the content of the concept – finds it place within a larger scientific debate. Orientalists support the idea that the West reject all China’s proposals per se because the International System is formed and dominated by the West. Meanwhile, the opposition of this view in the form of neoconservatives supports the idea about the aggressive China where all concepts and proposals addressed to the International System are just to cover the continuation of the rise of ambitions. Via the scope of such conclusions of this article, the author looks critically at both wings of the mentioned debate. There are no objective obstacles at least from the point of view of constructive school for the competitiveness of some set rules – only the content of the rules can serve as an obstacle in this particular case. At the same time, neoconservative wing is too radical by rejecting everything as a simple cover, because (and again because of theoretical assumptions), partly realized aspects of peaceful development policy proposal can serve for the International System in a broader sense.

Keywords: constructivism, the PRC, China, peaceful development policy, peaceful rising policy.

Literatūra

1. Li J. The China Dream. – Beijing: Foreign Language Press, 2006. – P. 115. 2. Buzan B. China in the International Society: is “peaceful rise” possible? // The Chinese Journal of International Politics,

2010; 3: .6–30. 3. Onuf N. The politics of constructivism // Fierke K. E., Jørgensen K. E. Constructing International Relations: The Next

Generation. – Armonk, NY: M. E. Sharpe Publications, 2001. – Pp. 229–245. 4. Dunne T. Inventing international society: a history of the English School. – Basingstoke: Macmillan, 1998). – P. 224. 5. Onuf N. Worlds of our own making: the strange career of constructivism // Visions of International Relations / Ed by

Puchala D. J. – University of South Carolina Press, 2002. – Pp. 28–30. 6. Youngtao Liu. American neocons’ discourse on China: impacts and limitations (online) // Shanghai Institute for

International Studies, Publications: International Review, summer, 2006. (07.02.2012.) // http://www.siis.org.cn/Sh_Yj_Cms/Mgz/200602/200872423442T6BS.PDF.

7. Chi F. Reform determines future of China. – Beijing: Foreign Language Press, 2000. – Pp. 420. 8. Facing up to China // The Economist, 2010 February 6–12: 9. 9. Xiyuan J. Theoretical norms of transformation of International System and China’s choices limitations (online) //

Shanghai Institute for International Studies, Publications: International Review, summer, 2006. (07.02.2012) // http://www.siis.org.cn/Sh_Yj_Cms/Mgz/200602/200872423442T6BS.PDF

ZRaksti / RSU

201248

S O C I O L O Ģ I J A

Strādājošo nabadzība kā aktuāla sociālās atstumtības problēma Latvijā

Taņa Lāce


Kopsavilkums

Raksta mērķis ir, balstoties uz ES līmeņa un Latvijas statistikas datu, iepriekš veikto pētījumu un Latvijā īstenoto politikas pasākumu analīzi, noskaidrot strādājošo nabadzības raksturojumus Latvijā un politikas instrumentus tās mazināšanā.

Jēdziens strādājošie nabadzīgie un strādājošo nabadzība politikas dokumentos netiek lietots. Strādājošie nabadzīgie nav definēti kā nabadzības un sociālās atstumtības riska grupa sociālās iekļaušanas politikas kontekstā, taču statistikas datu analīze liecina, ka strādājošo nabadzība ir nopietna problēma Latvijā. Galvenie finanšu instrumenti, kurus Latvijā izmanto strādājošo nabadzības mazināšanai, ir minimālā mēneša darba alga, neapliekamais minimums un atvieglojumi par apgādībā esošu personu, taču esošie instrumenti zemo algu saņēmēju situācijas uzlabošanai netiek pilnībā izmantoti un to efektivitāti mazina kompleksas pieejas trūkums.

Latvijas labklājības valstij ir raksturīga neoliberālisma ideoloģija, kas galveno akcentu liek uz indivīda nodarbinātību un tās rezultātiem. Raksturojot Latvijas darba tirgu un pastāvošos sociālās aizsar-dzības mehānismus, var secināt, ka indivīdiem ir galvenokārt jāpaļaujas uz savām un ģimenes iespējām brīvā tirgus apstākļos, nevis uz valsts atbalstu.

Atslēgvārdi: sociālā atstumtība, strādājošo nabadzība, nodarbinātības raksturojumi, sociālā aizsardzība.

Ievads

Kā Eiropas līmenī, tā arī daudzās dalībvalstīs augstāks nodarbinātības līmenis tiek uzskatīts par galveno līdzekli nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanai. ES politiskajā dienas kārtībā ilgu laiku ir dominējuši uzskati, ka nodarbinātības pieaugums automātiski noved pie nabadzības samazināšanās. Arī jaunajā “ES 2020” stratēģijā tas ir viens no centrālajiem uzstādījumiem, lai gan pakāpeniski notiek apzināšanās, ka augstāks nodarbinātības līmenis automātiski nerada labākus sociālās iekļaušanas rezultātus.

2010. gada 17. jūnijā tika apstiprināta “Eiropa 2020: stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un iekļaujošai izaugsmei” (“ES 2020” stratēģija). Tā izstrādāta, lai veicinātu izaugsmi Eiropas Savienībā un nodarbinātību gan ES kopumā, gan tās dalībvalstīs. “ES 2020” stratēģijā no pieciem izvirzītajiem pamatmērķiem divi ir ļoti cieši saistīti ar strādājošo nabadzības problēmu. Viens no tiem ir panākt, ka 75% iedzīvotāju 20‒64 gadu vecumā jābūt nodarbinātiem, bet otrs pamatmērķa uzdevums ir panākt, ka nabadzības riskam pakļauto personu skaits samazinās par 20 miljoniem cilvēku.

Eiropas Savienība ir noteikusi kopīgo mērķi ‒ vismaz 20 miljoniem cilvēku novērst nabadzības vai sociālās atstumtības risku. Mērķis ir definēts, izmantojot trīs rādītājus: nabadzības riska indeksu un / vai materiālo nenodrošinātību un / vai personu īpatsvaru bezdarba mājsaimniecībās. Nabadzības

ZRaksti / RSU

201249


riskam pakļauto personu īpatsvaram Latvijā 2020. gadā jābūt 21%, tas nozīmē, ka 121 000 cilvēku jānovērš nabadzības vai sociālās atstumtības risks. Taču Latvijā, atšķirībā no kopīgā ES mērķa, nabadzības riskam pakļauto skaits ir izteikts, izmantojot tikai divus rādītājus: nabadzības riska indeksu un / vai personu īpatsvaru bezdarba mājsaimniecībās1. Tātad, faktiski, Latvijā politiskajā līmenī ticība nodarbinātībai kā panacejai no nabadzības un sociālās atstumtības ir vēl spēcīgāka nekā ES kopumā.

Atbilstoši Latvijā īstenotās sociālās iekļaušanas politikas paradigmai par vienu no galvena-jiem sociālās atstumtības problēmu risinājumiem tiek uzskatīta iesaiste darba tirgū un algota darba nepieciešamības akcentēšana. Latvijas sociālās iekļaušanas politika ir izteikti virzīta uz nodarbinātības veicināšanu, koncentrējoties uz bezdarbniekiem. Nodarbinātība tiek uzskatīta par galveno un vienīgo līdzekli problēmu novēršanā, un tiek gaidīts, ka sociālās atstumtības riska grupu problēmas tādējādi lielā mērā tiks atrisinātas2.

Tomēr nodarbinātība pati par sevi nepasargā no nabadzības un sociālās atstumtības riska. Latvijai būtisks izaicinājums ir strādājošo nabadzības samazināšana3.

Raksta mērķis ir, balstoties uz ES līmeņa un Latvijas statistikas datu, veikto pētījumu un Latvijā īstenoto politikas pasākumu analīzi, noskaidrot strādājošo nabadzības raksturojumus Latvijā un politikas instrumentus tās mazināšanā.

Strādājošo nabadzības teorētiskā un empīriskā izpratne

Latvijā strādājošo nabadzības problēma līdz šim nav piesaistījusi nopietnu uzmanību ne no pēt -nieku, ne politiķu vidus. Krīze un tās sekas ir likusi pievērst pastiprinātu uzmanību šim fenomenam pasaulē un Eiropas Savienībā.

Pētnieki, raksturojot strādājošo nabadzību, analizē individuālos un institucionālos strādājošo naba dzības cēloņus4. Autori uzsver, ka strādājošo nabadzības izplatību un struktūru nav iespējams izprast, neiz protot katras valsts institucionālo kontekstu. Tas ietver gan algu noteikšanas sistēmu, gan dekomodifi kācijas5 līmeni, ko nodrošina sociālās drošības sistēma, gan arī ģimeņu un mājsaimniecību struktūru.

Pētījumi atklāj, ka strādājošo nabadzība ir saistīta ar indivīda sociāli demogrāfiskiem, nodarbinā-tības un mājsaimniecības raksturojumiem. Pie individuālo faktoru grupas attiecināmi tādi indivīdu personīgie raksturojumi kā izglītības un prasmju līmenis, darba tirgus pieredze un profesija. Zemi individuālie resursi bieži noved pie vājas pozīcijas darba tirgū un nedrošas nodarbinātības, piemēram, nepilna darba laika nodarbinātība, pagaidu darbs, pašnodarbinātība. Šie nodarbinātības veidi bieži ir saistīti ar augstāku strādājošo nabadzības risku6.

Strādājošo nabadzības risks pieaug nepilnām ģimenēm, īpaši sievietēm; ģimenēm, kurās kāds no vecākiem ir bezdarbnieks; ģimenēm, kurās ir vairāk bērnu.

Attiecībā uz nodarbinātības raksturojumiem, kas ietekmē strādājošo nabadzības risku, pieskaitāmi tādi faktori kā darba laika ilgums ‒ vai tas ir pilna vai nepilna laika darbs, kādā sektorā nodarbinātība iekļaujama.

Kā norāda pētījumu autori, ilgu laiku strādājošo nabadzība netika saistīta ar Eiropas labklājības valstu modeļiem, taču pēdējā laikā šim jautājumam tiek pievērsta pastiprināta uzmanība. Dažādiem

1 Ekonomikas ministrija. Latvijas nacionālo reformu programma “ES 2020” stratēģijas īstenošanai. ‒ Rīga, 2011. gada aprīlis. ‒ 23. lpp.

2 Lāce T. Sociālā atstumtība Latvijā. Situācijas raksturojums un politikas analīze. ‒ Rīga: Zinātne, 2012. ‒ 229. lpp. 3 Turpat. 4 Pl. skat. Andreβ H. J., Lohmann H. (eds.) The working poor in Europe. Employment, poverty and globalization. – Chel-

tenham, Massachusetts: Edward Elgar Publishing Ltd., 2008. 5 Indivīda atkarības no brīvā tirgus samazināšana attiecībā uz viņa labklājību. 6 Lohmann H. Welfare states, labour market institutions and the working poor: a comparative analysis of 20 European

countries // European Sociological Review, 2009; 25 (4): 490.

ZRaksti / RSU

201250


transfertiem (pabalsti gan strādājošajiem, gan nestrādājošajiem mājsaimniecības locekļiem) ir nozī mīga loma mājsaimniecības ienākumu paaugstināšanā, un tādējādi tiek pazemināts strādājošo naba dzības risks7.

Latvijā sociālās iekļaušanas politikai, kā rāda situācijas analīze un politikas dokumentos ietvertais redzējums un īstenotie pasākumi, ir raksturīga R. Levitas8 analizētā sociālās integrācijas diskursa para-digmas prevalēšana. Galvenā ideoloģija, kas īsteno šo paradigmu, ir neoliberālisms, kas galveno akcentu liek uz individuālo atbildību un brīvā tirgus lomu problēmu risināšanā9.

Globālā finanšu un ekonomiskā krīze un Latvijas darba tirgus situācija

Pēdējo gadu situāciju Eiropas Savienībā, t. sk. Latvijā, būtiski ir ietekmējusi globālā finanšu un ekonomiskā krīze. 2008. gada otrā puse un 2009. gads Latvijā iezīmējās ar strauju ekonomisko lejupslīdi, kas bija vissmagākā starp visām ES dalībvalstīm. No 2008. gada 2. ceturkšņa līdz 2010. gada 2. ceturk-snim Latvijas IKP bija kopumā samazinājies par 25%, vislielāko kritumu ‒ 18% ‒ piedzīvojot 2009. gadā.

Krīzes laikā kopējie valsts budžeta konsolidācijas pasākumi bija līdzvērtīgi 15% no IKP, no kuriem lielākā daļa tika veikta krīzes sākumā 2009. gadā. Praksē tas nozīmēja ievērojamu nodarbināto skaita un algu samazināšanu sabiedriskajā sektorā, pievienotās vērtības un akcīzes nodokļu celšanu. Tika reformēta arī veselības aprūpes un izglītības nozare, samazinot slimnīcu, skolu, ārstu un skolotāju skaitu. Valdība centās samazināt arī pensijas, taču pēc konstitucionālās tiesas sprieduma tā bija spiesta visas neizmaksātās pensijas tomēr izmaksāt10.

2009. gada 4. ceturksnī Latvijā atsākās izaugsme, un 2010. gada laikā bija vērojams pakāpenisks IKP pieaugums. Tomēr, ņemot vērā, ka izaugsme atsākās no ļoti zema punkta, 2010. gadā IKP bija par 0,3% mazāks nekā gadu iepriekš. Savukārt 2011. gada izaugsme jau bija par 5,5% – viena no straujākajām ES.11

2009. gadā ievērojami samazinājās iedzīvotāju ienākumi no algota darba un strauji pieauga bezdarba līmenis, tādējādi iedzīvotāju maksātspēja vēl vairāk samazinājās. Iedzīvotāju ienākumu līmeņa izmaiņas ietekmēja ne tikai bezdarbs un līdz ar to ienākumu no algota darba zaudēšana, bet arī valdības īstenotā darba samaksas samazināšanas pasākumu īstenošana valsts sektorā, darba samaksas samazināšana privātajā sektorā, izmaiņas valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu jomā.

Atbilstoši darbaspēka apsekojuma datiem, tautsaimniecībā nodarbināto iedzīvotāju skaita pieaugums bija novērojams no 2000. gada sākuma līdz 2008. gada otrajam ceturksnim. Nodarbinātības rādītājos negatīvā ekonomiskā izaugsme valstī sāka atspoguļoties jau ar 2008. gada trešo ceturksni un turpinājās visu 2009. gadu, kā arī 2010. gada pirmajā ceturksnī. 2009. gadā, salīdzinot ar 2008. gadu, nodarbināto skaits bija samazinājies par 12,2%. Vislielākais samazinājums ir skāris tādas nozares kā būvniecība, rūpniecība, tirdzniecība un valsts pārvalde.

Ja saskaņā ar Eurostat datiem 2007. gadā nodarbinātības līmenis vecuma grupā no 15 līdz 64 gadiem bija 68,3%, tad 2010. gadā tas bija nokrities līdz 59,3%. Tikai, sākot ar 2011. gadu, situācija nodarbinātības jomā sāka pakāpeniski uzlaboties, tomēr nodarbinātības līmeņa pieauguma temps ir lēns (2011. gadā ‒ 60,8%; 2012. gadā ‒ 63,1%.12

7 Lohmann H. Welfare states, labour market institutions and the working poor: a comparative analysis of 20 European countries // European Sociological Review, 2009; 25 (4): 489–504; Andreβ H. J., Lohmann H. (eds.) The working poor in Europe. Employment, poverty and globalization. ‒ Cheltenham, Massachusetts: Edward Elgar Publishing Ltd., 2008.

8 Levitas R. The inclusive society? Social exclusion and new labour. ‒ 2nd ed. ‒ Basingstoke, Hampshire: Palgrave Mac-millan, 2005. ‒ Pp. 26‒27.

9 Lāce T. Sociālā atstumtība Latvijā. Situācijas raksturojums un politikas analīze. ‒ Rīga: Zinātne, 2012. ‒ 227. lpp. 10 Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja. Pētījums par ekonomisko un sociālo situāciju Baltijas valstīs: Latvija. ‒

Brisele, 2013. ‒ 3. lpp. 11 Latvijas Republikas Ekonomikas ministrija. Informatīvais ziņojums par darba tirgus vidēja un ilgtermiņa prognozēm. ‒

Rīga, 2012. ‒ 5. lpp. 12 Eurostat. Nodarbinātības līmenis vecuma grupā 15‒64 gadi // http://epp.eurostat.ec.europa.eu/tgm/table.do?tab=table

&init=1&language=en&pcode=tgs00007&plugin=1 (sk. 12.06.12.).

ZRaksti / RSU

201251


Nodarbinātības līmeņa krišanās krīzes periodā bija saistīta ar ievērojamu bezdarba līmeņa paaugstināšanos. Ja no 2006. gada līdz pat 2008. gada beigām bezdarba līmenis pēc Eurostat datiem svārstījās robežās no 6,0 līdz 7,5%, tad, sākoties ekonomiskajai krīzei, bezdarba līmenis Latvijā 2009. gadā un 2010. gada sākumā bija viens no augstākajiem ES dalībvalstu vidū un ievērojami pārsniedza ES vidējos rādītājus (sk. 1. tab.). 2010. gada februārī bezdarba līmenis Latvijā bija sasniedzis 21,7%. Vīriešus krīze ietekmēja smagāk, un visu krīzes laiku vīriešiem bezdarba līmenis bijis augstāks nekā sievietēm. 2011. gadā vīriešiem bezdarba līmenis bija 18,6%, bet sievietēm ‒ 13,8%.13

1. tabula. Bezdarba līmenis ekonomiski aktīvo iedzīvotāju (vecumā no 15 līdz 74 gadiem) vidū, % Unemployment rate (age 15‒74 years), %

2007 2008 2009 2010 2011 2012

ES-27 7,2 7,1 9,0 9,7 9,7 10,5Latvija 6,5 8,0 18,2 19,8 16,2 14,9

Avots: Eurostat dati

Situācijas pasliktināšanās darba tirgū ietekmēja arī izmaiņas nedeklarētās nodarbinātības jomā. Tā kā nedeklarētās nodarbinātības novērtēšanā tiek izmantotas dažādas metodoloģijas, pieejamie novērtējumi dažādos datu avotos atšķiras. Datos par nedeklarētā darba izplatību Latvijā skaitļi svārstās robežās no 11 līdz 40% no IKP dažādos laika periodos. Vairākos nacionāla līmeņa plānošanas dokumentos un ministriju izstrādātos ziņojumos sniegtais nedeklarētā darba novērtējums par 2003.‒2005. gadu svārstās robežās no 17 līdz 25% no IKP. Pēc Labklājības ministrijas sniegtās informācijas nereģistrētās nodarbinātības (nav noslēgts darba līgums vai tiek saņemta “aplokšņu” alga) apjoma rādītāji saglabājās salīdzinoši augsti arī turpmākajos gados, un tikai 2008. gadā situācija sāka uzlaboties. Tomēr ekonomiskā krīze atstāja vērā ņemamu ietekmi arī uz nereģistrēto nodarbinātību, un atkal bija vērojama tendence, ka nereģistrētā nodarbinātība pieauga, turklāt sabiedrībā pat veidojās zināma iecietība pret nereģistrētās nodarbinātības faktu, jo primārais sabiedrībai ir finansiālais ieguvums īstermiņā, nevis sociālās garan-tijas un tiesiskā aizsardzība ilgtermiņā14. Pēc Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes profesora Mihaila Hazana aplēsēm pēdējo gadu laikā nereģistrētās nodarbinātības apjoms Latvijā krītas. 2012. gada pirmajā ceturksnī nelegāli nodarbināto skaits bija aptuveni 40 000 cilvēku, kas ir mazāk nekā puse no pirms diviem gadiem novērotā daudzuma15.

Tātad, kā liecina statistikas dati, situācija pakāpeniski ir sākusi uzlaboties, tomēr eksperti paredz, ka atkopšanās darba tirgū gaidāma vēlāk nekā ekonomikas izaugsme atjaunošanās, jo tā balstīsies uz produktivitātes, nevis nodarbināto skaita pieaugumu. Ar zemo nodarbinātību saistītās sociālās problēmas, pēc Ekonomikas ministrijas speciālistu vērtējuma, būs aktuālas nākamajos 3‒4 gados. Vidēja termiņa periodā pieprasījums pēc darbaspēka nepārsniegs 2008. gada līmeni.

Kā norāda Ekonomikas ministrijas speciālisti, pakāpeniska ekonomisko aktivitāšu palielināšanās pozitīvi ietekmē situāciju darba tirgū – pieaug nodarbinātība, un mazinās krīzes izraisītais augstais bezdarbs. Tajā pašā laikā atsevišķas iedzīvotāju grupas, īpaši personas ar zemu izglītības līmeni un kvalifikāciju, gados vecāki cilvēki, kā arī jaunieši, situācijas uzlabošanos izjūt vājāk16.

Faktiski, krīzes sekas vissmagāk darba tirgū izjūt sociālās atstumtības riska grupu pārstāvji ‒ jaunieši ar zemu izglītības līmeni, pirmspensijas vecuma cilvēki, sievietes pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, cilvēki ar invaliditāti u. c.

13 Eurostat. Bezdarba līmenis vecuma grupā no 15 līdz 74 gadiem // http://epp.eurostat.ec.europa.eu/tgm/table.do?tab=table&init=1&language=en&pcode=tsdec450&plugin=1 (sk. 12.06.12.).

14 Latvijas Republikas Labklājības ministrija. Informatīvais ziņojums par priekšlikumiem nereģistrētās nodarbinātības mazināšanai. ‒ Rīga, 2009. ‒ 6. lpp.

15 Hazans M. Cik Latvijā un kaimiņvalstīs ir nelegāli strādājošo? // http://m.lu.lv/index.php?id=469&tx_ttnews%5Btt_news%5D=13298&cHash=4762031a7c106409377515482c9adf46&MP=468-21232 (sk. 21.07.2012.).

16 Latvijas Republikas Ekonomikas ministrija. Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību. ‒ Rīga, 2012. gada decem-bris. ‒ 77. lpp.

ZRaksti / RSU

201252


Strādājošo nabadzīgo situācija

Pirmskrīzes periodā, salīdzinot ar citām ES dalībvalstīm, Latvijā nabadzības riska indekss strādā-jošajiem17 bija viens no augstākajiem. Ja ES-27 šis rādītājs 2007. gadā (Eiropas Savienības Statistikas par ienākumiem un dzīves apstākļiem (EU-SILC apsekojums18)) bija 8%, tad Latvijā tas bija 11%, kas ir trešais augstākais rādītājs. Atbilstoši EU-SILC apsekojuma datiem, laika periodā no 2005. gada līdz 2008. gadam nabadzības riska indekss strādājošajiem ir bijis samērā stabils ‒ 10‒11% (sk. 2. tab.). Savukārt, pazemi-noties kopējiem nodarbināto ienākumiem krīzes laikā, nedaudz pazeminājies arī strādājošo nabadzības riska indekss. 2010. gadā Latvijā šis rādītājs ir nedaudz virs Eiropas Savienības dalībvalstu vidējā līmeņa (ES-27 ‒ 8,9%, Latvija ‒ 9,4%)19.

Vērtējot nabadzības risku dzimumu griezumā, dati uzrāda, ka būtisku atšķirību nav. Tomēr sievietēm nabadzības riska indekss ir nedaudz augstāks. Lielākās atšķirības parādās 2010. gadā, kad sievietēm nabadzības risks ir par 2% augstāks nekā vīriešiem.

Salīdzinot nabadzības riska indeksu strādājošiem pēc darba laika, tas ir ievērojami augstāks nepilnu darba laiku strādājošiem nekā pilnu darba laiku nodarbinātajiem ‒ gandrīz 3 reizes augstāks (sk. 3. tab.). Latvijā nepilnu laiku strādājošajiem nabadzības risks ir aptuveni 2 reizes augstāks nekā vidēji Eiropas Savienības dalībvalstīs.

2. tabula. Strādājošo nabadzības riska indekss, % In-work- at-risk-of-poverty rate, %

2004 2005 2006 2007 2008 2009 2010Kopā ES-27 ― ― 8,5 8,5 8,4 8,4 8,9Kopā Latvijā 9,0 11,2 9,7 11,0 11,2 9,7 9,4Vīrieši:

Kopā ES-27 ― ― 9,1 9,0 9,0 8,9 9,4Kopā Latvijā 8,9 10,1 9,3 10,6 11,4 9,6 8,.3

Sievietes:Kopā ES-27 ― ― 7,7 7,9 7,7 7,8 8,3Kopā Latvijā 9,1 12,2 10,1 11,4 11,0 9,9 10,3

Avots: Eurostat dati.

3. tabula. Strādājošo nabadzības riska indekss atkarībā no darba laika, % In-work- at-risk-of-poverty rate by working time, %

Darba laiks 2004 2005 2006 2007 2008 2009 2010Strādā pilnu darba laiku:

ES-27 ― ― 7,4 7,4 7,1 7,3 7,5Latvijā 7,9 9,7 8,4 9,9 9,8 8,2 7,9

Strādā nepilnu darba laiku:ES-27 ― ― 12,1 12,3 12,6 12,3 13,5Latvijā 25,7 26,2 26,2 24,6 25,6 22,7 25,3

Avots: Eurostat dati.

17 Strādājošo nabadzības riska indekss ir strādājošo iedzīvotāju īpatsvars (procentos), kuru ekvivalentais rīcībā esošais ienākums ir zem 60% no nacionālā ekvivalentā rīcībā esošā ienākuma mediānas.

18 Eurostat, atšķirībā no Latvijas CSP, monetāros nabadzības un sociālās atstumtības datus publicē ar atsauci uz apseko-juma norises gadu, kaut gan ienākumi ir apkopoti par iepriekšējo kalendāro gadu. Piemēram, Eurostat mājas lapā pub-liskotie EU-SILC 2011. gada apsekojuma dati par nabadzību un sociālo atstumtību, kas faktiski ir 2010. gada ienākumu dati. Tāpēc šajā darbā ir izmantota Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes pieeja (norādītais gads atbilst iedzīvotāju ienākumu gūšanas gadam, nevis apsekojuma gadam).

19 Eurostat. Strādājošo nabadzības riska indekss // http://epp.eurostat.ec.europa.eu/tgm/refreshTableAc tion.do?tab= table&plugin=1&pcode=tesov110&language=en (sk. 12.07.12.).

ZRaksti / RSU

201253


Kā liecina statistikas dati, sieviešu īpatsvars nepilnu darba laiku strādājošo vidū visās vecuma grupās ir augstāks nekā vīriešiem. Saskaņā ar 2011. gada Darbaspēka apsekojuma datiem 10,9% sieviešu no nodarbinātajām strādāja nepilnu darba laiku, kamēr vīriešu vidū šis rādītājs bija zemāks ‒ 7,3%20.

Analizējot nodarbinātību un situāciju darba tirgū dzimumu aspektā, gan statistika, gan iepriekš veiktie pētījumi atklāj pastāvošās atšķirības starp sieviešu un vīriešu situāciju darba tirgū. Sievietes nabadzības riskam ir pakļautas lielākā mērā nekā vīrieši. Ir vērojamas darba samaksas atšķirības starp dzimumiem – sievietes vidēji saņem zemāku atalgojumu. Eurostat dati rāda, ka Latvijā vīriešu un sieviešu atalgojuma nevienlīdzība ir zemāka nekā vidēji ES. Kamēr 2011. gadā ES vidēji sievietes saņēma par 16% zemāku atalgojumu nekā vīrieši, Latvijā šī atšķirība bija 13,6%21. Tas tomēr neliecina tikai par pozitīvām iezīmēm darba tirgū un mazāku dzimumu diskrimināciju un darba tirgus segregāciju Latvijā, bet vismaz daļēji to iespaido arī augstais nelegālās nodarbinātības līmenis tādos sektoros, kur lielāko daļu nodarbi-nāto veido vīrieši, piemēram, būvniecība, mežizstrāde, transporta pārvadājumi u. tml.

Lai gan Latvijā pirmskrīzes periodā jau vairākus gadus iepriekš bija pārsniegti Lisabonas stratē-ģijā noteiktie mērķi nodarbinātības jomā un bija salīdzinoši augsts nodarbinātības līmenis starp ES dalīb-valstīm, tomēr nodarbināto darba samaksa salīdzinoši lielam strādājošo īpatsvaram bija zema un līdz ar to neaizsargāja tos no nabadzības un sociālās atstumtības. Ekonomikas lejupslīdes laikā darba samaksas apjoms vēl vairāk samazinājās.

Raksturojot strādājošo darba samaksu Latvijā, nacionālā līmenī kā atskaites punkts tiek izmantota valstī noteiktā minimālā darba alga. Kopš 2011. gada 1. janvāra tā ir 200 latu mēnesī22. Salīdzinot ar citām ES dalībvalstīm, Latvijā noteiktā minimālā darba alga ir viena no zemākajām. Saskaņā ar Eurostat datiem Latvijā noteiktais minimālās algas apmērs ir 11‒20% no veco ES dalībvalstu noteiktā minimālās algas apjoma.

Statistikas dati liecina, ka pirmskrīzes periodā to strādājošo īpatsvaram, kuri saņēma darba samaksu (neto alga) minimālās algas līmenī vai zemāk, bija izteikta tendence samazināties. Taču 2009. gadā, jau jūtot ekonomiskās krīzes ietekmi, zemo algu saņēmēju skaits dramatiski pieauga – salīdzinot ar 2008. gadu, tas palielinājās faktiski divas reizes gan visiem nodarbinātajiem kopā, gan arī sieviešu un vīriešu vidū. Minimālo algu vai zemāku 2011. gadā saņēma 22,8% darba ņēmēji (2008. gadā – 9,9%). Nemainīga ir saglabājusies tendence, ka strādājošo sieviešu – minimālās un zemākas algas saņēmēju – īpatsvars ir aptuveni 2 reizes augstāks nekā vīriešu. 2011. gadā minimālo algu vai zemāku saņēma 18,4% vīriešu un 26,7% sieviešu23.

Valdības politika un instrumenti strādājošo nabadzības mazināšanai

Jānorāda, ka kopumā Latvijā nodarbināto nabadzības un sociālās atstumtības problēmas nav bijušas iezīmētas kā politikas prioritāte, kā arī nav tikuši plānoti īpaši pasākumi strādājošo nabadzības mazināšanai. Nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanas kontekstā atsevišķi netiek izdalīti strādājošie nabadzīgie kā sociālās atstumtības riska grupa. Valdības īstenotie un plānotie pasākumi galvenokārt ir vērsti uz strādājošo iedzīvotāju ienākuma līmeņa paaugstināšanu kopumā.

To var izskaidrot arī ar vispārējo valdības nostāju nabadzības un sociālās atstumtības jautājumu risināšanā. Valdības deklarācijās, kurās tika izvirzīti valdības darbības galvenie mērķi un uzdevumi, kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā, bija raksturīga izvairīšanās identificēt nabadzības novēršanu starp valdības darba prioritātēm.

20 LR Centrālā statistikas pārvalde. Strādājošo nabadzības riska indekss pēc darba laika // http://data.csb.gov.lv/DATA-BASE/Iedzsoc/Ikgad%C4%93jie%20statistikas%20dati/Nodarbin%C4%81t%C4%ABba/Nodarbin%C4%81t%C4%ABba.asp (sk. 30.07.2012.).

21 Eurostat. Darba samaksa pēc dzimumiem // http://epp.eurostat.ec.europa.eu/tgm/table.do?tab=table&init=1&language=en&pcode=tsdsc340&plugin=1 (sk. 10.07.2012.).

22 Minimālā mēneša darba alga 2004 .gadā bija 80 latu, 2005. gadā ‒ 80 latu, 2006. gadā ‒ 90 latu, 2007. gadā ‒120 latu, 2008. gadā ‒ 160 latu, 2009. gadā ‒ 180 latu, 2010. gadā ‒ 180 latu, 2011. gadā ‒200 latu, 2012. gadā ‒ 200 latu.

23 LR Centrālā statistikas pārvalde. Darba ņēmēji pēc mēneša neto darba algas pamatdarbā un pa dzimumiem // http://data.csb.gov.lv/DATABASE/Iedzsoc/Ikgadējie%20statistikas%20dati/Nodarbinātība/Nodarbinātība.asp (sk. 10.07.2012.).

ZRaksti / RSU

201254


Darba alga un nodokļi

Minimālā mēneša alga ir viens no būtiskiem instrumentiem nabadzības mazināšanā, tajā skaitā arī strādājošo nabadzības mazināšanā. Taču jānorāda, ka minimālās mēneša darba algas jautājumi jāskata kontekstā ar nodokļu politiku, sociālās drošības jautājumiem, kā arī pakalpojumu pieejamību.

Viena no lielākajām Latvijas darba tirgus problēmām ir salīdzinoši augstais nodokļu slogs. Pie darba-spēka nodokļiem Latvijā tiek pieskaitīts iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN), kas 2012. gadā ir noteikts 25% apmērā, un valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI), kas veido 35,09% no darbi-nieka algas (11% tiek atvilkti no darbinieka algas un 24,09% maksā darba devējs). Ja salīdzina IIN Latvijā (25%) ar progresīvajām IIN likmēm citās ES valstīs, tad liekas, ka nodokļu slogs ir mazs. Taču, ņemot vērā, ka attīstītajās valstīs mazo algu saņēmēji saņem dažāda veida atvieglojumus un viņu ienākumiem tiek piemērota arī samazināta nodokļa likme, situācija izskatās pavisam savādāk. Salīdzinot Eurostat aprēķi-nāto nodokļu slogu mazo algu saņēmējiem dažādās ES valstīs (tax wedge), atklājas, ka 2010. gadā Latvija atradās augstajā 6. vietā, apsteidzot pat Zviedriju, kas tiek uzskatīta par valsti ar augstiem nodokļiem. Darbaspēka nodokļu sloga ziņā Latvija apsteidz arī abas pārējās Baltijas valstis.24

Politikas līmenī minimālās mēneša darba algas jautājumi tiek skatīti samērā atrauti no citu strādā-jošo nabadzību ietekmējošo faktoru analīzes. Daļēji uz šo problēmu Latvijā skatās caur minimālās mēneša darba algas paaugstināšanu, kā arī neapliekamā minimuma un nodokļa atvieglojuma par apgādībā esošu personu kontekstu. Pārsvarā politikas dokumentos minimālās mēneša darba algas jautājums tiek skatīts kā instruments nedeklarētās nodarbinātības mazināšanai, uzņēmumu konkurētspēju ietekmējošs faktors nacionālā un starptautiskā līmenī, kā arī tiek vērtēta minimālās mēneša darba algas apmēra izmaiņu ietekme uz valsts budžetu.

Minimālās mēneša darba algas noteikšanas un pārskatīšanas pamatprincipi tiek regulēti ar Ministru kabineta noteikumiem. Minimālās algas noteikšanā ir iesaistīti arī sociālie partneri. Latvijas īstenotā politika šajā jomā ir saistīta ar virkni starptautisko līgumu, kuros tiek risināts darba samaksas jautājums, piemēram, ANO Starptautiskais pakts par cilvēka ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, Latvijā ratificētā Starptautiskās Darba organizācijas konvencija Nr. 131 “Par minimālās darba algas noteikšanu”. Ar starptautisko saistību uzņemšanos Latvija ir apņēmusies aizsargāt strādājošos no nepamatoti zemām algām.

Neapstrīdot minimālās mēneša darba algas nozīmīgumu un tās ietekmi uz zemo algu saņēmē-jiem, jāņem vērā vairāki faktori, kas negatīvi ietekmē minimālās mēneša darba algas saņēmēju situāciju Latvijā. Atšķirībā no vairākām citām ES dalībvalstīm, kurās, piemēram, Īrijā, minimālās algas vai zemo algu saņēmējiem iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN) nav jāmaksā vispār, Latvijā minimālā mēneša darba alga tiek aplikta ar iedzīvotāju ienākuma nodokli pilnā apmērā, nevērtējot algas apmēru. Zemo algu saņēmējiem, tajā skaitā, minimālās mēneša darba algas saņēmējiem, netiek piemērotas arī nekādas iedzīvotāju ienākuma nodokļa atlaides.25 Latvijā ir noteikta vispārējā vienotā nodokļa likme (flat-tax rate) (2008. gadā – 25%, 2009. gadā – 23%, 2010. gadā – 26%, 2011. gadā ‒ 25%, 2012. gadā ‒ 25%) neatkarīgi no algas lieluma.

Vēl viens faktors, kas ietekmē minimālās darba algas saņēmēja reālo ienākumu, ir neapliekamais minimums un nodokļu atvieglojumi par apgādībā esošām personām. Neapliekamā minimuma apmēru eksperti vērtē kā ļoti zemu, lai tas reāli varētu uzlabot strādājošo nabadzīgo stāvokli. 2008. gadā neap-liekamais minimums bija 80 latu, no 2009. gada 1. janvāra līdz 1. jūlijam – 90 latu, bet no 2009.gada 1. jūlija līdz 2010. gada beigām neapliekamais minimums tika ievērojami samazināts un noteikts 35 lati mēnesī. 2011. gadā tas tika paaugstināts minimāli līdz 45 latiem mēnesī, un IIN likme netika mainīta arī 2012. gadā. Līdz ar to minimālās mēneša darba algas un citu zemo algu saņēmēju situācija krīzes apstākļos valdības pieņemto lēmumu ietekmē pasliktinājās vēl vairāk.

24 Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja. Pētījums par ekonomisko un sociālo situāciju Baltijas valstīs: Latvija. ‒ Brisele, 2013. ‒ 10. lpp.

25 Lace T. Latvia. In-work poverty and labour market segmentation: A study of national policies. 2010 // ttp://ec.europa.eu/social/main.jsp?catId=1025&langId=en&newsId=1394&moreDocuments=yes&tableName=news (sk. 29.07.2012.).

ZRaksti / RSU

201255


Savukārt personas vai ģimenes, kuru apgādībā ir bērni vai citas apgādājamas personas, saņem nodokļa atvieglojumu par apgādībā esošām personām. Šis nodokļa atvieglojums, līdzīgi kā neapliekamais minimums, nav sasaistīts ar konkrētās personas algas līmeni, un to piemēro pilnīgi visiem strādājošajiem vienādā apmērā. 2008. gadā tas bija noteikts 56 latu apmērā, 2009. un 2010. gadā tas bija 63 lati mēnesī par apgādībā esošu personu, bet 2011. un 2012. gadā ‒ 70 latu mēnesī.

Faktors, kam ir būtiska ietekme uz neto algas līmeni zemo algu saņēmējiem, ir valsts sociālās apdro-šināšanas obligātās iemaksas, kas darbiniekam kopš 2011. gada 11% apmērā ir jāmaksā jau no pirmā nopelnītā lata. Kā norādīts pētījumā “Optimāla, nodarbinātību veicinoša nodokļu un pabalstu sistēma”26, pie šādiem nosacījumiem pat tiem zemu atalgotajiem strādājošajiem, kuru bruto darba alga tikai mazliet pārsniedz neapliekamo minimumu, veidojas diezgan jūtams darba nodokļu slogs.

Līdz ar to tikai minimālās mēneša darba algas paaugstināšana, nesaistot to kopā ar neapliekamo minimumu, nodokļu atvieglojumiem, sociālās apdrošināšanas iemaksām vai citiem atbalsta instru-mentiem zemo algu saņēmējiem, pati par sevi nemazina zemo algu saņēmēju nabadzības risku, kā arī nestimulē zemo algu saņēmējus strādāt vairāk vai intensīvāk.

Latvijā nav ieviesti īpaši nodokļu atvieglojumi zemo algu saņēmējiem. Kā jau norādīts iepriekš, visi nodokļu atvieglojumi ir noteikti vienādā apjomā, neatkarīgi no strādājošo darba samaksas lieluma. Tāpēc valdībai būtu jāpārdomā iespējas, kā atbalstīt zemo algu saņēmējus, tai skaitā ieviešot arī noteiktus nodokļu atvieglojumus šīs grupas cilvēkiem, lai stimulētu viņu ieinteresētību iesaistīties darba tirgū.

Latvijā atvieglojumi un piemaksas, ko var saņemt strādājošie, netiek saistīti ar strādājošā darba algas lielumu. Ģimenēm ar bērniem tie ir ģimenes valsts pabalsts, kas 2012. gadā bija 8 lati mēnesī par katru bērnu, kas vērtējams kā ļoti zems. Trūcīgās personas var vērsties pēc palīdzības pašvaldību sociālās palīdzības dienestos, bet, ja ienākumi ir pavisam zemi, tad trūcīga persona vai mājsaimniecība var saņemt garantētā minimuma (GMI) pabalstu. Saskaņā ar Latvijas likumdošanu papildus GMI pabalstam, dzīvojamā mājokļa pabalstam un pabalstam ārkārtas situācijās ir iespējams saņemt arī citus pašvaldību noteiktus sociālos pabalstus. Vietējās pašvaldības ir pilnvarotas izmaksāt arī citus pabalstus, lai nodrošinātu citas likumā noteiktās pamatvajadzības (apģērbs, veselības aprūpe, obligātā izglītība), ja ir apmierināta pamatota iedzīvotāju prasība saņemt GMI pabalstu un dzīvojamās telpas (dzīvokļa) pabalstu. Latvijā noteik-tais GMI pabalsta līmenis ir tik zems, ka tas var apmierināt tikai niecīgas pamatvajadzības (galvenokārt pēc pārtikas). Kā uzskata sociālā darba speciālisti, atbalsts, ko sniedz pašreizējā GMI pabalsta apmērs, nav efektīvs nabadzības samazināšanas instruments. Labākajā gadījumā pabalsta saņēmējiem tas nodrošina nemainīgu ienākumu līmeni, novēršot šo iedzīvotāju grupu turpmāku dzīves standartu pasliktināšanos27.

Politikas risinājumi nodarbinātības jomā

Ekonomiskās krīzes apstākļos, īpaši 2009. gadā strauji pieaugot bezdarba līmenim, bija aktuali-zējies jautājums par darba ņēmēju situāciju un aizsardzību nepietiekamas noslodzes gadījumā. Situācijā, kad darba devējam nepietiek līdzekļu darba algas izmaksai, praksē tika izmantotas vairākas pieejas. Līdztekus darbinieku skaita un darba algas samazināšanai darba devēji izmantoja Darba likumā noteikto iespēju piešķirt darbiniekiem bezalgas atvaļinājumu. Ņemot vērā Labklājības ministrijas28 un arodbied-rību sniegto informāciju, 2009. gadā bija būtiski pieaudzis sūdzību skaits par darba devēju rīcību atvaļi-nājuma bez darba samaksas saglabāšanas piešķiršanā, proti, šāds lēmums tika pieņemts vienpersoniski, bez saskaņošanas ar darbinieku, kā to nosaka Darba likums.

Reaģējot uz darba tirgus izmaiņām, 2009. gada otrajā pusē ar Eiropas Sociālā fonda atbalstu tika uzsākts jauns preventīvais bezdarba samazināšanas pasākums – “Apmācību programmas bezdarba riskam pakļautām nodarbinātām personām”29. Atbilstoši Labklājības ministrijas sniegtajai informācijai

26 Sk. FACTUM & BICEPS. Optimāla, nodarbinātību veicinoša nodokļu un pabalstu sistēma. ‒ Rīga, 2007. 27 Lace T. Minimum income schemes: Study of national policy. 2009 // http://ec.europa.eu/social/main.jsp?catId=

1025&langId=en&newsId=1416&moreDocuments=yes&tableName=news (sk. 30.07.2012.). 28 http://www.lm.gov.lv/news/id/1139 29 Latvijas Republikas Labklājības ministrija. Informatīvais ziņojums par 2009. gadā īstenotajiem aktīvajiem nodarbinātī-

bas un preventīvajiem bezdarba samazināšanas pasākumiem. ‒ Rīga, 2010. ‒ 22.‒23. lpp.

ZRaksti / RSU

201256


pasākuma “Apmācību programmas bezdarba riskam pakļautām nodarbinātām personām” mērķis bija īstermiņā mazināt bezdarba pieauguma tempus, tādēļ tā ieviešana tika plānota tikai 2009. un 2010. gadā līdz ekonomiskās situācijas stabilizēšanās sākumam. Šī pasākuma ietvaros tika sniegta iespēja tiem darbi-niekiem un pašnodarbinātajiem, kuri bija nodarbināti nepilnu darba laiku, izmantot ekonomiskās krīzes laiku un paaugstināt savas zināšanas un konkurētspēju darba tirgū, pielietojot jauno “apmācību kuponu” sistēmu. Uzlabojoties ekonomiskajai situācijai un aktivizējoties apmācību tirgum, “apmācību kuponu” sistēmas izmantošanas iespējas tika iestrādātas arī citos apmācību pasākumos. Tomēr jāuzsver, ka bažas rada tas, ka šī pakalpojuma izmantošana netiek saistīta ar darbinieku atalgojuma līmeni. Tāpēc to vairāk varētu izmantot aktīvāki cilvēki, ar augstāku izglītības līmeni un salīdzinoši labākām prasmēm. Savukārt zemāko algu saņēmēji var neprast izmantot šo atbalsta mehānismu un neiegūt viņiem nepieciešamo atbalstu. Kopš 2010. gada tiek īstenots pasākums “Mūžizglītības pasākumi nodarbinātām personām”, kura ietvaros noteiktām bezdarba riskam pakļautām nodarbinātām personām (invaliditāte, pirmspensijas vecums, ir divi vai vairāk bērnu, trūcīgās personas statuss) ir iespējas pieteikties apmācībām, saņemot apmācībai paredzēto finanšu līdzekļu atmaksu 100% apmērā. Šis pasākums ir vērtējams pozitīvi, tomēr pastāv tas pats risks ‒ nodarbinātie ar zemu atalgojumu un ar zemāku izglītības līmeni pasīvāk izmantos šo piedāvājumu. Tāpēc nabadzīgajiem strādājošajiem būtu vēlams pārdomāt arī kvotu ieviešanas lietde-rību, kas reizē pieprasītu arī aktīvāku un profesionālāku sadarbību starp Nodarbinātības valsts aģentūru un pašvaldību sociālajiem dienestiem.

Darba un ģimenes dzīves apvienošanas pasākumu nepieciešamība tiek identificēta kā nozīmīga problēma daudzos nacionāla līmeņa politikas dokumentos jau ilgāku laika periodu, ieskaitot gan Latvijas nacionālo reformu programmu “ES 2020” stratēģijas īstenošanai, un Progresa ziņojumos par Programmas īstenošanu, gan stratēģijās un ziņojumos sociālās iekļaušanas jomā, gan politikas dokumentus ģimenes atbalsta jomā. Arī pirmskrīzes periodā darba devējiem darbinieku pieejamības jautājumi kļuva īpaši aktuāli, paaugstinoties uzņēmējdarbības aktivitātei, pieaugot sociālajām garantijām un iedzīvotāju migrācijai.

Darba un ģimenes dzīves savienošanas iespējas ir atkarīgas gan no bērnu aprūpes iestāžu, gan no aprūpes pakalpojumu pieejamības slimiem un veciem cilvēkiem. Ņemot vērā, ka rūpes par bērniem un veciem un slimiem cilvēkiem (dependent family members) galvenokārt uzņemas sieviete, viņas ir pakļautas lielākam nabadzības riskam un viņām ir lielākas grūtības iesaistīties darba tirgū.

Latvijā ir nepietiekami attīstīti aprūpes pakalpojumi slimiem un veciem cilvēkiem. Problēmas rada arī tas apstāklis, ka šie pakalpojumi ir ļoti nevienmērīgi attīstīti Latvijas reģionos, turklāt lielākoties tie ir maksas pakalpojumi. Līdz ar to strādājošo nabadzīgo ģimenes nevar šos pakalpojumus apmaksāt.

Valsts politikas līmenī saistībā ar darba un ģimenes dzīves apvienošanu galvenokārt tiek uzsvērta nepieciešamība pēc bērnu aprūpes pakalpojumiem. No darba devējiem un sieviešu tiesību aizsardzības organizācijām saņemtā informācija liecina, ka iemesli, kāpēc pēc bērna piedzimšanas daudzi vecāki nerod iespēju apvienot darba un ģimenes dzīvi un ir spiesti pamest darba tirgu un audzināt bērnu, ir brīvu vietu trūkums bērnudārzos un nespēja atrast vai nespēja apmaksāt bērnam aukli. Līdz ar to cilvēkiem samazinās ienākumi un ar laiku pasliktinās arī kvalifikācija, radot risku izkrist no darba tirgus, palielinās darbaspēka deficīts darba tirgū, kā arī tiek veicināta nevienlīdzība vīriešu un sieviešu starpā, ņemot vērā, ka tieši sievietes visbiežāk uzņemas rūpes par bērnu.30

Taču politiskās gribas un finanšu resursu trūkuma dēļ reāli risinājumi šai problēmai netika rasti. Tikai, piesaistot ES struktūrfondu līdzekļus, pēdējo divu gadu laikā aktīvāk tika meklēts risinājums. Reaģējot uz akūto bērnudārzu trūkumu, kas būtiski kavē darbspējīgo iedzīvotāju iesaistīšanos darba tirgū, valdība ar ES struktūrfondu atbalstu ir uzsākusi speciālu aktivitāti. 2008. gada 22. jūlijā tika pieņemti Ministru kabineta noteikumi Nr. 584 “Noteikumi par darbības programmas “Infrastruktūra un pakalpojumi” papildinājuma 3.1.4.3. aktivitāti “Pirmsskolas izglītības iestāžu infrastruktūras attīstība nacionālas un reģionālas nozīmes attīstības centros””. Aktivitātes ietvaros tiek sniegts finansiāls atbalsts esošo pirmsskolas izglītības iestāžu renovācijai, rekonstrukcijai vai paplašināšanai, jaunu celtniecībai,

30 Lace T. Latvia. In-work poverty and labour market segmentation. A Study of National Policies. 2010 // http://ec.europa.eu/social/main.jsp?catId=1025&langId=en&newsId=1394&moreDocuments=yes&tableName=news (sk. 29.07.2012.).

ZRaksti / RSU

201257


pirmsskolas izglītības iestāžu teritoriju sakārtošanai, aprīkojuma modernizācijai un pieejamības nodrošināšanai cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, jo atbilstoši statistikas datiem, visbūtiskākā problēma ir bērnu skaits rindā uz vietām pirmsskolas izglītības iestādēs tieši republikas pilsētās un rajonu centros.

Tomēr pastāv risks, vai šos pakalpojumus varēs atļauties ģimenes ar zemiem vai pat vidējiem ienākumiem. Nacionālā līmenī nav attīstīti īpaši atbalsta mehānismi, lai nodrošinātu bērnudārzu pieejamību strādājošo nabadzīgo ģimenēm. Lielākā daļa atbalsta instrumentu ir pašvaldību pārziņā, un tie ir ļoti atkarīgi no katras pašvaldības finanšu resursiem, kā arī ieinteresētības šo problēmu risināšanā. Nozīmīgi atbalsta mehānismi, ko īsteno pašvaldības, ir bērnudārzu maksas pilnīga vai daļēja segšana, kā arī brīvpusdienu piešķiršana trūcīgām ģimenēm. Tā kā to ierobežo katras pašvaldības finansiālās iespējas, tad katra pašvaldība nosaka atbalsta apmēru un veidu.

Līdzīga prakse pašvaldībās ir arī saistībā ar transporta pakalpojumu pieejamības nodrošināšanu trūcīgajām ģimenēm / bērniem. Dažkārt pašvaldības sedz transporta pakalpojumu izmaksas trūcīgajām ģimenēm, ja tās attiecināmas uz Nodarbinātības valsts aģentūras organizēto pasākumu vai ārsta apmeklējumu, savukārt citas pašvaldības bērniem no trūcīgām ģimenēm sedz tikai transporta izmaksas, kas ir saistītas ar nokļūšanu izglītības iestādēs. Jāpiebilst, ka ierobežotās iespējas un salīdzinoši augstās sabiedriskā transporta izmaksas, pārsvarā lauku teritorijās, nopietni ierobežo pakalpojumu pieejamību trūcīgajām personām. Jāuzsver, ka, lai gan minētais atbalsts nav tieši paredzēts strādājošiem nabadzīgajiem iedzīvotājiem, daļēji šī mērķauditorija tiek sasniegta.

Vērtējot darba devēju atbalstu zemo algu saņēmējiem no transporta pieejamības viedokļa, jānorāda, ka Latvijā nav izplatīta prakse nodrošināt transporta pakalpojumus tieši zemāk atalgotajiem darbiniekiem. Atkarībā no uzņēmuma darbības specifikas, ģeogrāfiskā izvietojuma un darbinieku dzīvesvietas, ir prakse, ka atsevišķi uzņēmumi nodrošina savu darbinieku, neatkarīgi no to ienākumiem, nokļūšanu uz un no darba. Galvenokārt šī prakse ir izplatīta Rīgā un tās apkaimē esošos uzņēmumos.

Cits nozīmīgs aspekts, kas paplašina nodarbinātības iespējas ģimenēm ar bērniem, ir elastīgs darba laiks, attālināts darbs, nepilns darba laiks, īpaši otrajam pelnītājam ģimenē. Lai gan Darba likumā ir paredzēta iespēja izmantot elastīgu darba laiku, attālināto darbu u. tml., tomēr realitātē elastīgās darba laika formas tiek ļoti maz izmantotas. Šīs iespējas tiek izmantotas nepilnīgi, jo to kavē ģimenei draudzīgas infrastruktūras nepietiekama attīstība.

Secinājumi

1. Nabadzības mazināšana līdz šim Latvijā nav bijusi reāla politikas prioritāte. Strādājošie naba-dzīgie nav definēti kā nabadzības un sociālās atstumtības riska grupa sociālās iekļaušanas politikas kontekstā. Savukārt jēdziens strādājošie nabadzīgie un strādājošo nabadzība politikas dokumentos vispār netiek lietots.

2. Statistikas datu analīze liecina, ka strādājošo nabadzība ir nopietna problēma Latvijā. Raksturojot Latvijas darba tirgu un pastāvošos sociālās aizsardzības mehānismus, var secināt, ka indivīdiem ir galvenokārt jāpaļaujas uz savām un ģimenes iespējām brīvā tirgus apstākļos, nevis uz valsts atbalstu. Samērā augstā darbaspēka atkarība no brīvā tirgus ir novedusi pie ienākumu nevienlīdzības pieauguma Latvijā. Latvijas labklājības valstij ir raksturīga neoliberālisma ideoloģija, kas galveno akcentu liek uz indivīda nodarbinātību un tās rezultātiem.

3. Galvenie finanšu instrumenti, kas tiek izmantoti Latvijā strādājošo nabadzības mazināšanai, ir minimālā mēneša darba alga, neapliekamais minimums un atvieglojumi par apgādībā esošu personu, taču esošie instrumenti zemo algu saņēmēju situācijas uzlabošanai netiek pilnībā izmantoti un to efektivitāti mazina kompleksas pieejas trūkums.

4. Politiskās gribas trūkums risināt nabadzības jautājumus kopumā, tajā skaitā strādājošo naba-dzības samazināšanu, speciālu strādājošajiem nabadzīgajiem paredzētu pasākumu neesamība, kā arī kompleksas pieejas trūkums strādājošo nabadzīgo atbalsta sistēmas izveidošanā, ir kavējošie faktori šīs problēmas risināšanā Latvijā.

ZRaksti / RSU

201258


In-work Poverty as Topical Problem of Social Exclusion in Latvia

Abstract

The aim of this paper is to present the characteristics of the working poor in Latvia and the policy instruments for its reduction. Concepts of “working poor” and “in-work poverty” are not used in policy documents in Latvia. The working poor are not singled out as an at-poverty risk group in the context of poverty and social exclusion reduction. Nevertheless, the analysis of statistical data shows that in-work poverty is a serious problem in Latvia. The main financial instruments applied in Latvia to reduce in-work poverty are the minimum monthly wages, the non-taxable minimum and reliefs for dependants. However, the existing mechanisms for the improvement of the situation of low wage earners are not used to their full potential and their effectiveness is reduced by the lack of a complex approach.

The development of the Latvian welfare system was influenced, to a large extent, by the ideas of neo-liberalism, placing emphasis on the employment of the individual and its results. When describing the Latvian labour market and the existing social protection mechanisms, it can be concluded that individuals have to rely mainly on their own possibilities in the free market and their families, rather than on the state support.

Keywords: social exclusion, in-work poverty, employment conditions, social protection.

Literatūra

1. Andreβ H. J., Lohmann H. (eds.) The working poor in Europe. Employment, poverty and globalization. ‒ Cheltenham, Massachusetts: Edward Elgar Publishing Ltd., 2008.

2. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja. Pētījums par ekonomisko un sociālo situāciju Baltijas valstīs: Latvija. ‒ Brisele, 2013.

3. FACTUM & BICEPS. Optimāla, nodarbinātību veicinoša nodokļu un pabalstu sistēma. ‒ Rīga, 2007. 4. Hazans M. Cik Latvijā un kaimiņvalstīs ir nelegāli strādājošo? // http://m.lu.lv/index.php?id=469&tx_ttnews%5Btt_

news%5D=13298&cHash=4762031a7c106409377515482c9adf46&MP=468-21232 (sk. 21.07.2012.). 5. Lace T. Latvia. In-work poverty and labour market segmentation. A study of national policies. 2010 // http://ec.europa.

eu/social/main.jsp?catId=1025&langId=en&newsId=1394&moreDocuments=yes&tableName=news (sk. 29.07.2012.). 6. Lace T. Minimum income schemes. Study of national policy. 2009 // http://ec.europa.eu/social/main.jsp?catId=1025&

langId=en&newsId=1416&moreDocuments=yes&tableName=news (sk. 30.07.2012.). 7. Latvijas Republikas Ekonomikas ministrija. Informatīvais ziņojums par darba tirgus vidēja un ilgtermiņa prognozēm. ‒

Rīga, 2012. 8. Latvijas Republikas Ekonomikas ministrija. Latvijas nacionālo reformu programma “ES 2020” stratēģijas īstenošanai. ‒

Rīga, 2011. gada aprīlis. 9. Latvijas Republikas Ekonomikas ministrija. Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību. ‒ Rīga, 2012. gada

decembris. 10. Latvijas Republikas Labklājības ministrija. Informatīvais ziņojums par 2009. gadā īstenotajiem aktīvajiem nodar bi-

nātības un preventīvajiem bezdarba samazināšanas pasākumiem. ‒ Rīga, 2010. 11. Latvijas Republikas Labklājības ministrija. Informatīvais ziņojums par priekšlikumiem nereģistrētās nodarbinātības

mazināšanai. ‒ Rīga, 2009. 12. Lāce T. Sociālā atstumtība Latvijā. Situācijas raksturojums un politikas analīze. ‒ Rīga: Zinātne, 2012. 13. Levitas R. The inclusive society? Social exclusion and new labour. ‒ 2nd ed. ‒ Basingstoke, Hampshire: Palgrave

Macmillan, 2005. – P. 277. 14. Lohmann H. Welfare states, labour market institutions and the working poor: a comparative analysis of 20 European

countries // European Sociological Review, 2009; 25 (4): 489–504.

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

201259

Mantojuma līguma īpatnības dažādu valstu normatīvajos aktos

Edvards Pilipsons

Rīgas Stradiņa universitāte, Doktorantūras nodaļa, Latvija

Kopsavilkums

Mantojuma tiesības ir iekļautas visās mūsdienu tiesiskajās sistēmās, kas liecina par to svarīgumu un nepieciešamību, ko diktē ne tikai atsevišķu personu, bet arī sabiedrības likumisku interešu nodrošinājuma prasība kopumā. Mūsdienās ar mantojuma tiesību palīdzību mantojuma īpašnieka īpašums, viņa mantiskās tiesības un pienākumi, kā arī dažas personiskās nemantiskās tiesības kļūst par nemai nīgu mantinieku īpašumu, tādējādi saglabājot nesaraujamu saikni starp ļaužu paaudzēm un nostip-rinot personu privātīpašumu. Mantojuma tiesībām ir īpaša vērtība, jo tās netieši veicina un sekmē stabili-zāciju un tiesiskās aprites attīstību.

Tiesiskās aprites nozīmīgs paplašinājums gan fizisku, gan juridisku personu starptautisko privāttiesību sfērā pēdējos gados norāda uz starptautisko līgumiskās mantošanas tiesību lomas pieaugumu.

Raksta mērķis ir teorētiski raksturot mantojuma līguma institūtu, lai parādītu šī institūta tiesisko dabu, veiktu būtiskāko pazīmju un elementu analīzi, kā arī noteiktu tā pozīciju starp mantošanas un saistību statūtiem.

Atslēgvārdi: implementācijas problemātika, mantojuma līgums, starptautiskās privāttiesības.

Ievads

Mantojuma tiesību problēmisku jautājumu izpētes aktualitāte ir tieši saistīta ar līgumisku manto-šanu un ar tās pamatinstitūtu – mantojuma līgumu. Pēdējā laikā diezgan daudz mantojuma atstājēju izmanto tiesības, kas viņiem tika piešķirtas nacionālajā likumdošanā, un noslēdz mantojuma līgumus, pamatojot savu pozīciju ar argumentu, ka tieši mantojuma līgums ir pamats savstarpējām mantojuma atstājēja un mantinieka tiesībām. Mantojuma atstājējs un persona, kas pretendē uz mantojuma devēja īpašumu, noslēdz mantojuma līgumu.

Taču mantošanas attiecības ir cieši saistītas ar cilvēku savstarpējām attiecībām, kam dažādu iemeslu dēļ ir tendence bieži mainīties, jo testamenta sastādīšana vispirms ir vienpusējs akts. Savukārt mantojuma līgums ļauj izvairīties no šīm problēmām, jo tas ir divpusējs akts.

Mantojuma līguma problemātika slēpjas tiesiskajā nodrošinājumā un dažādajās tā konstrukcijās. Mantojuma līgums kļūst savstarpēji saistošs no tā noslēgšanas brīža. Tas nozīmē, ka tā atcelšana nav iespējama bez otras puses piekrišanas. Noslēgto līgumu nevar izmainīt vienpusēji, tāpat kā jebkuru citu divpusēju darījumu. Mantojuma līgumu var izmainīt tikai ar līgumpušu piekrišanu.

Ņemot vērā mantojuma līguma starptautisko tiesisko nodrošinājumu, ir jāatgādina, ka manto-juma tiesības ir viena no vecākajām civiltiesību jomām. Tās būtiski ietekmē nacionālās tiesības, tostarp arī paražas un paradumi. Mantojuma tiesību institūtu ietekmē arī sociālās, reliģiskās, etniskās un

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

201260

ētiskās normas. Tieši šo apstākļu dēļ mantojuma tiesību institūta unificēšanas darbs ir ļoti sarežģīts. Tomēr ir vērojams starptautisko normatīvo aktu, kas regulē mantošanas attiecības, pielietojuma apjoma pieaugums.

Esošo normatīvo aktu kopumā var minēt konvencijas, kas pieņemtas Hāgas konferences ietvaros: “Par likumu kolīzijām par testamenta formām” (pieņemta 1961. gadā), “Par mirušās personas īpašuma starptautisku pārvaldi” (pieņemta 1973. gadā), “Par tiesībām, kas ir pielietojamas trastiem” (pieņemta 1985. gadā), “Par tiesībām, kas ir pielietojamas mirušas personas īpašuma mantošanai” (pieņemta 1989. gadā).

Starptautiskajās mantojuma tiesībās pastāv Vašingtonas konvencija “Par vienveida likumu starptautiskā testamenta formā”, kas tika pieņemta 1989. gadā.

Starptautisko tiesību mantošanas prakses analīze, kā arī citi akti liecina, ka starptautisko privāt-tiesību juridiskajā praksē tiek īstenota testamentārā mantošanas institūta unificēšana.

Savukārt starptautisko privāttiesību unifikācijas institūtam (UNIDROIT) nezināmu iemeslu dēļ unificēšana netika veikta – šobrīd starptautiskajās tiesībās nav normatīvo dokumentu, kas regulē mantojuma līguma institūta nosacījumus.

Pašreizējā situācija nav apmierinoša, jo tieši līgums kā vienotas gribas pamats tiesību attiecībās starp pusēm ir viens no starptautisko tiesību institūtu regulēšanas mehānismiem, un regulēšanas trūkumi var novest pie būtiskām problēmām. Nepilnības tiesību jaunradē būtu jānovērš. Tomēr mantojuma līguma doktrīnas izstrādāšana tikpat kā nenotiek. Dažādi autori, kuri pēta starptautiskās tiesības, pievēršot pienācīgu uzmanību mantošanas institūtiem pēc likuma un testamenta, gandrīz nemaz neveic mantojuma līguma pētījumus.

LR juridiskajā literatūrā gan pirmās, gan otrās Republikas laikā bija uzsākti mantojuma līguma pētījumu mēģinājumi [1]. Lielu uzmanību mantojuma līguma izpētei veltīja tiesību doktors, Latvijas Universitātes profesors Konstantīns Čakste, kurš norādīja, ka “mantojuma līgums ‒ tā ir visstiprākā attiecību dibināšana pie mantošanas”, jo, “ja ir mantojuma līgums, izslēdzas mantošana pēc likuma un testamenta. Tas ir divpusējs akts, kurā piedalās divas puses, tādēļ viena puse nevar atcelt mantojuma līgumu. Mantotatstājēja griba ar mantojuma līguma noslēgšanas brīdi kļūst par saistošu”. [2]

Pirmsrevolūcijas Krievijā galvenais zinātniskais mācību līdzeklis par līgumisku mantošanu bija profesora Kudrinovska darbs “Договоры по праву наследования”, kas publicēts 1913. gadā [3]. Starp mūsdienu autoriem, kas pēta mantojuma līguma institūtu, var nosaukt O. E. Blinkovu, kurš publicējis rakstu “Договор наследования как основание наследования в странах ближнего и дальнего зарубежья” [4]. Diemžēl šie pozitīvie piemēri ir vienīgie mantojuma līguma pētījumi.

Mantojuma līguma izpēte ir nepieciešama un svarīga, jo mantojuma līguma institūts ir nostiprināts un lietots daudzu valstu nacionālajā likumdošanā, tostarp Vācijas, Francijas, Ungārijas, Igaunijas un Šveices likumdošanā; mantojuma līgums ir institucionalizēts Latvijas Republikas Civillikumā, kas ir spēkā Latvijas Republikas teritorijā.

Visās valstīs, kuru likumdošanā ir nostiprinātas līgumiskas mantošanas tiesības, šis institūts ir uzskatāms par prioritāru attiecībā pret mantošanu pēc testamenta vai pēc likuma. Visās minētajās tiesību sistēmās mantojuma līgumam ir dažādas konstrukcijas, kas var radīt problēmas, jo tiesu praksē lietās par mantojuma līguma pielietošanu būs pietiekami nekonsekvents raksturs.

Mantojuma līgums apstiprina mantojuma tiesības tā noslēgšanas brīdī, atšķirībā no testamenta, kas ir tikai solījums mantojuma atstājēja mantiniekam vai mantiniekiem. Šis apstāklis ir papildu pamato-jums mantojuma līguma pētījumu nepieciešamībai.

Tiesu institūcijas ierindo mantojuma līguma pielietošanu saistību statūta darbības sfērā. Tās sekmē tiesiskās aprites stabilitāti, jo saistību statūts darījuma pusēm ļauj paredzēt iespējamu tiesisku rezultātu.

Zinātniskā doktrīna un koncepcija ir normatīvo aktu teorētiskais pamats, kas regulē tiesisku institūtu kopumu. Tādēļ mantojuma līguma izpēte dos ieguldījumu esošās problēmas izpētē.

Tas, ka nav nepārprotamu tiesisko priekšrakstu, starptautiskajās tiesībās rada proble mātiskas situācijas. Vienīgais attiecības regulējošais dokuments, kas izriet no starptautiskajam privāt tiesībām, ir 1980. gadā pieņemtā Romas konvencija “Par tiesībām, kas pielietojamas starptautiskajām saistībām”.

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

201261

Nenoliedzot šīs konvencijas pozitīvo raksturu, tomēr jāatzīmē, ka šo normatīvo dokumentu var izmantot kā tiesiska regulējama pamatu saistībām tikai Eiropas Savienībā, jo tajā ietvertā norma nosaka, ka “esošais tiesību avots [..] atrisina kolīziju jautājumus, kas rodas tikai Eiropas Savienības valstu telpā”. Tas izslēdz iespēju mantojuma līguma institūtu piemērot valstīs, kas neietilpst ES.

Darba mērķis, materiāls un metodes

Darba mērķis ir analizēt mantojuma līguma īpatnības un priekšmetu un izstrādāt rekomendācijas, lai veiksmīgi izmantotu mantojuma līguma institūtus, kas ietverti citu valstu normatīvajos aktos.

Darbā ir aprakstītas un salīdzinātas Latvijas Republikas, Austrijas un Šveices Konfederācijas likumdošanas mantojuma līguma konstrukcijas.

Atbilstoši noteiktajiem mērķiem, rakstā izmantota juridisko tekstu analīze, aprakstošā metode un salīdzinājuma metode.


Sākot raksta tēmas iztirzājumu, ir svarīgi citēt Mg. iur. Vadima Aboloņina viedokli par mantojuma līgumu: “mantojuma līgumam ir dubults pamats: tas apvieno mantošanas rīkojumu un civiltiesisko līgumu” [5].

Saskaņā ar šo viedokli ir svarīgi atzīmēt, ka tajā ir ietverta nestabilitāte: ar terminu “mantošanas rīkojums” starptautiskajās privāttiesībās parasti saprot testamentāro mantošanu. Savukārt testamentārā mantošana paredz īpašus nosacījumus: testamenta stāšanās spēkā noteiktā brīdī, testaments ir vienpusējs tiesiskais darījums, testamentā ir noteikts neatraidāmo mantinieku loks. Testamentam tiek piemērota īpaša forma, kas atšķir šo institūtu no mantojuma līguma. Dažādās tiesību sistēmās, piemēram, Austrijas Civilkodeksa 552. pantā testaments ir noteikts kā “pēdējās vēlmes deklarācija” [6]. Turklāt ir zināms, ka deklarācija nesatur tiesību normas. Tādēļ rodas šaubas par to, ka šī termina ieviešana tiesību normas sastāvā radīs situāciju, ka tiesību norma neregulēs attiecīgās attiecības. Bez tam šī termina lietošana mantojuma līgumā var novest pie šī līguma tiesiskā pamatojuma neesamības.

Saskaņā ar tiesību doktrīnu nostādnēm testaments ir “pilsoņa personīgais rīkojums nāves gadījumā” [7], “vienpusējs, personīgi formāls darījums” [8], “testaments ir juridisks akts, kam nav nozīmes testatora dzīves laikā” [9].

Testamenta pamatnosacījumi ir tikai vienas personas vēlme un testamenta tiesiskās nozīmes neesa-mība testatora dzīves laikā. Šīs pazīmes pilnīgi atšķir testamentāro mantošanu no mantojuma līguma.

Starptautiskajās privāttiesībās mantošanas joma balstās uz ģimenes un mantošanas tiesiskajiem pamatiem. Savukārt mantojuma līgums ietver ne tikai ģimenes un mantošanas pamatus, bet arī saistību tiesisko pamatu, un ir ļoti svarīgi noteikt konkrēto pamatu pārsvaru.

Ja atzīst mantojuma līgumu par institūtu, kas pārsvarā attiecas uz mantošanas statūtu, kā tas noteikts dažādu valstu likumdošanā, ir jānosaka, kādā mērā mantojuma līguma priekšmets korelē ar testamenta priekšmetu. Vairākās tiesību sistēmās testamenta priekšmetam ir juridiskas personas īpatnības, un tādēļ tas nevar būt mantojuma līguma priekšmets. Mantojuma līgumam ir atlīdzības raksturs, savukārt testaments ir bezatlīdzības darījums. No šīs nostādnes izriet, ka testamenta priekšmeta ieviešana mantojuma līguma sastāvā var radīt netaisnīgas sekas līgumiskajam mantiniekam. Saskaņā ar mantojuma līguma nostādnēm parādnieks apņemas īstenot rīcību vai rīcības, kam ir materiālā vērtība pret kreditoru. Ja iegūtajam īpašumam ir parādi, vai tas ir apgrūtināts ar lietu tiesībām, parādnieks ir ne tikai parādnieks saskaņā ar mantojuma līgumu, bet arī parādnieks situācijās, kas nav paredzētas mantojuma līgumā. Tiesību attiecībās to dēvē par “līguma pārmērīgu nerentabilitāti”, un tas ir tiesisks pamats mantojuma līguma atcelšanai, jo šajā gadījumā parādnieks maksā vairāk, nekā paredzēts līgumā. Nereti ir situācijas, kad parādniekam vispār nav informācijas par mantojuma līguma apgrūtinājumiem. Tādā gadījumā kreditoram, kas noslēdza mantojuma līgumu, ir jāuzliek par pienākumu oficiāli informēt parādnieku par apgrūtinājumiem.

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

201262

Principiāli nošķirot mantojuma līguma un testamenta institūtus, ir svarīgi atzīmēt, ka civiltiesību lietās ir zināmi gadījumi, ka vienā līgumā ir ietverti tā saucamie “netiešie vai paredzētie nosacījumi”. Šie nosacījumi ir gan mantojuma līgumā, gan testamentā, bet “netiešajiem nosacījumiem” mantojuma līgumā un testamentā ir atšķirīgas tiesiskās īpatnības un sekas. Minētajiem nosacījumiem ir dažāda juridiskā daba, kas noteikta dažādu valstu likumdošanā, un testamenta priekšmetu minēto nosacījumu kopumu ieviešanā mantojuma līgumā pastāv dažādu juridisku konstrukciju mehāniska kombinācija. Tādēļ ir grūti paredzēt, kādas tiesiskās sekas tāda rīcība var radīt.

Saskaņā ar Civillikuma nosacījumiem tiesības apstrīdēt testamentu vai lūgt tiesu atzīt šo dokumentu par spēkā neesošu ir tikai likumiskiem mantiniekiem vai mantiniekiem pēc testamenta. Savukārt personu loks, kam ir tiesības apstrīdēt mantojuma līgumu vai atzīt to par spēkā neesošu, nav noteikts. Vai tas liecina par to, ka tiesības uz šādām rīcībām ir nenoteiktam personu lokam? Vai ir legālā iespēja apstrīdēt mantojuma līgumu saskaņā ar vispārējām līgumu apstrīdēšanas prasībām?

Minētais Vadima Aboloņina viedoklis daļēji atbilst tiesību doktrīnai, jo saskaņā ar Djuvernua viedokli saistības, kas izriet no līguma, un saistības, kas izriet no vienpusīga darījuma tika novietotas dažādās vietās [10].

Mantojuma līgums satur mantošanas statūta institūtus, bet pats mantojuma līguma institūts atrodas saistību statūta ietvaros un ir pakļauts vairumam saistību statūta nosacījumu.

Par to liecina Vācijas Civilkodeksa 2279. panta 1. punkts: “mantojuma līgumā katra puse var īstenot rīkojumus, kas atbilst līgumam, tajā skaitā: norīkot mantiniekus, nodibināt legātus un mantošanas pienākumus. Citi pienākumi nevar būt nolīgti ar līgumu” [11]. Mantojuma līguma definīcija Vācijas Civilkodeksā ir veiksmīga, jo tajā iekļauti šī juridiskā darījuma būtiskākie nosacījumi. Ar izņēmuma metodes palīdzību būtiskākie nosacījumi ir pozicionēti noteikti un ļoti skaidri, kā arī lietderīgi juridiskajā tehnikā. Šī definīcija kardināli atšķir mantojuma līguma institūtu, kas iekļauts Vācijas Civilkodeksā, no Šveices Civilkodeksā iekļautā institūta.

Šveices Civilkodeksa 494. pantā ir noteikts, ka “noslēdzot mantojuma līgumu, testatoram ir tiesības atstāt īpašumu līguma pusei vai trešajai personai. Pēc līguma noslēgšanas testatoram ir tiesības brīvi rīkoties ar savu īpašumu”. [12] Mantojuma līgums Šveices Civilkodeksa 494. panta izpratnē precīzi nenosaka līguma puses. Jautājums par to, vai par mantojuma līguma pusēm ir atzīstami testators un persona, kas parakstījusi mantojuma līgumu kopā ar testatoru, vai testators un trešās personas, paliek atklāts. Saskaņā ar Šveices Civilkodeksa 512. pantu mantojuma līgums jānoslēdz notariālajā formā, divu notāru klātbūtnē [13]. Apliecinot mantojuma līgumu noteiktajā kartībā, līguma puses apstiprina, ka tieši viņi ir mantojuma līguma puses. Līdz ar to mantojuma līgumam ir piešķirts īpašs svarīgums. Ņemot vērā šo faktu, tomēr nav gluži saprotams, vai par mantojuma līguma pusēm ir uzskatāmas personas, kas parakstījušas šo līgumu noteiktajā kartībā, vai par pusēm vajadzētu uztvert labuma ieguvējus, kuru interesēs testatoram ir tiesības atsavināt mantas un tiesības, kas noteiktas par mantojuma līguma priekšmetu. Šī pretruna nedod legālu iespēju īstenot mantojuma līguma priekšmeta detalizāciju un liek šaubīties par tiesību attiecību identitāti ‒ testatora iespēja atsavināt bez mantinieka piekrišanas īpašumu, kas noteikta par mantojuma līguma priekšmetu un par kuru testators saņem materiālo apmierinājumu no mantinieka, dod iespēju tulkot šo līgumu, piemēram, kā pirkuma līgumu vai uztura līgumu.

Mantojuma līguma priekšmeta noteikšanā daudz sarežģījumu rada tā saucamais “negatīvais mantojuma līgums”. Šis institūts nostiprināts arī Šveices Civilkodeksā, kura 495. pantā ir noteikts, ka “testatoram ir iespēja uz atlīdzības vai bezatlīdzības pamata noslēgt ar vienu no mantiniekiem līgumu par atteikšanos no mantojuma”. [14]

Termins “atlīdzības pamats” norāda, ka par atlīdzības darījumu ir atzīstams darījums, kas paredz darījuma pusēm piešķirt pretapmierinājumu citai darījuma pusei. Civiltiesībās apmierinājums izpaužas pakalpojumu, naudas, kā arī citu aizvietojamu lietu un prasījumu piešķiršanā.

Līdzīgs institūts LR normatīvajos aktos ir maiņas līgums. Maiņas līguma priekšmets LR Civillikumā noteikts ar šādu formulējumu: “maiņas līgums ir divu personu abpusējs apsolījums dot vienu priekšmetu pret otru, izņemot naudu. Par maiņas līguma priekšmetu var būt ne vien ķermeniskas lietas, bet arī prasījumi un citādas tiesības”. [15] Maiņas līgums var tikt noslēgts starp testatoru un mantinieku vai atsevišķiem mantiniekiem.

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

201263

Ja būtu nepieciešams atzīt negatīvo mantojuma līgumu Latvijas Republikas teritorijā, zvērināts notārs, kvalificējot tiesību attiecības, kas izriet no šī līguma, novērtētu konkrēto personu individuālo tiesisko statusu, noteiktu, vai līguma pusēm ir bijušas savstarpējās mantošanas attiecības, vai nav. Ja savstarpējās mantošanas attiecības pastāv starp pusēm, piemēram, šo līgumu noslēdz tēvs vai māte un viņu dēls, notārs atzītu šo līgumu par mantošanas līgumu. Savukārt, ja starp līguma pusēm mantošanas attiecības nepastāv, notāram ir tiesības atzīt šo līgumu par maiņas līgumu ar visām attiecīgajām tiesiskajām sekām.

Šveices Civilkodeksā maiņas līgums nav definēts. Varbūt Šveices likumdevējs, ievietojot negatīvo manto juma līguma institūtu likumdošanas bāzē, vēlas institucionalizēt maiņas līgumu. Saskaņā ar saistību kopējo teoriju atsevišķie līguma nosacījumi varētu būt iekļauti citu juridisko darījumu sastāvā. Šis priekš-noteikums ir papildus apstiprināts Šveices Civilkodeksa 7. pantā, kas nosaka, ka “saistību tiesību vispārējie nosacījumi, to skaitā līgumu noslēgšana un izbeigšana, tiek pielietoti citām civiltiesiskajām attiecībām”.[16] Tas dod iespēju kvalificēt negatīvo mantojuma līgumu kā mantojuma līgumu un kā maiņas līgumu vienlaikus. Tomēr šajā gadījumā nav skaidri saprotams, kādā mērā negatīvā mantojuma līguma priekšmets attiecas tieši uz mantošanas statūtu. Ja negatīvo mantojuma līgumu atzīst par spēkā esošu arī citās teritorijās un valstīs, kuru normatīvajos aktos ir nostiprināts maiņas līgums, var rasties problēmiskas situācijas.

Turpinot analizēt mantojuma līgumu, ir lietderīgi ilustrēt mantojuma līgumu, kas nostiprināts Austrijas likumdošanā.

Austrijas likumdošana atzīst mantojuma līgumu par laulības līguma blakuslīgumu, kas noslēdzams starp vīru un sievu [17]. Savukārt, lai noslēgtu mantojuma līgumu citas tiesību iekārtas ietvaros, pusēm ir nepieciešams būt apveltītām ar tiesību spēju pilnā apjomā. Mantojuma līguma noslēgšanas brīdī līguma puse ir saistīta ar šī līguma būtiskiem nosacījumiem, ko diktē Austrijas Republikas (turpmāk – AR) normatīvie akti. Minētais neatbilst starptautisko privāttiesību normu pielietošanas praksei.

Līguma pamatnostādne ir līguma pušu gribas brīva izvēle. Tas nozīmē, ka katra puse, noslēdzot līgumu, plāno savu rīcību, lai sasniegtu konkrētu tiesisko mērķi. Noslēdzot mantojuma līgumu, puse plāno, ka nāves gadījumā viņam piederošais īpašums pāries citas puses īpašumā. Noslēdzot laulības līgumu, puse izvirza savu rīcību, lai nokārtotu tiesību attiecības ar citu laulāto. Laulības līgumam ir savs priekšmets, kas atšķir laulības līgumu no mantojuma līguma. Privāttiesībās, kā arī vispārējās civiltiesībās, ir precīzi jānosaka konkrētā līguma priekšmets. Pretējā gadījumā, noslēdzot līgumu, iespējams iegūt nekorektu tiesisku konstrukciju, kas nenodrošina konkrētu tiesību attiecību regulēšanu. Normā pielietotais juridis-kais paņēmiens, kas regulē mantošanas līguma institūtu AR Civilkodeksā, neveicina tiesību realizāciju. Strīdu gadījumos pusēm vai tiesai jānosaka, pēc kādiem noteikumiem šis strīds jārisina.

To apliecina ES normatīvie akti. Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Regulā Nr. 593/2008 noteikts, ka “ja nav izdarīta izvēle, piemērojamie tiesību akti būtu jānosaka saskaņā ar noteikumiem, kas norādīti attiecīgajam līguma veidam. Ja līgumu nevar klasificēt kādā no norādītajiem veidiem vai ja tā elementi atbilst vairāk nekā vienam norādītajam veidam, šis līgums būtu jāreglamentē tās valsts tiesību aktiem, kurā pastāvīgā mītnesvieta ir tai pusei, kam ir jāveic līgumam raksturīgais izpildījums. Ja līgumu veido tādu tiesību un pienākumu kopums, ko var uzskatīt par piederīgiem vairāk nekā vienam norādītajam līguma veidam, līgumam raksturīgais izpildījums būtu jānosaka, ņemot vērā attiecīgā līguma svarīgākos noteikumus”. [18]

Pēc raksta autora domām, termins “svarīgākie noteikumi” nozīmē – konkrēta līguma būtiskākie nosacījumi jeb līguma priekšmets. Līguma pusēm ir nepieciešams noteikt, kādas attiecības viņi grib noregulēt. Protams, pusēm ir iespēja nosaukt līgumu par mantojuma līgumu vai laulības līgumu, bet nosaukums tikai daļēji regulē līguma priekšmetu, un šis paņēmiens nav uzskatāms par pietiekošu. Mantojuma līgumam ir jābūt savam priekšmetam, kas konkrēti atspoguļo ar šo līgumu regulējamās attiecības, lai tiesību pielietojošā iestāde vai persona, piemēram, tiesnesis vai zvērināts notārs ir tiesīgs uzdot jautājumu līguma pusēm par šī līguma patieso saturu un līguma pušu izpausto gribu. Risinot jautājumu par šī līguma atzīšanu konkrētas valsts teritorijā, tiesību pielietojošā iestāde vai persona ar savu nolēmumu var klasificēt piestādīto līgumu. Piemēram, laulības līgumu, kas satur mortis causa klauzulu, tiesai ir legāla iespēja klasificēt kā mantojuma līgumu, un gluži pretēji.

Faktisko apstākļu skaidrošanas svarīgumu pierāda Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC-113. [19]

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

201264

1998. gada 13. novembrī starp A. Z. un A. I. noslēgts mantojuma līgums, saskaņā ar kuru A. Z. piešķīra A. I. mantojuma tiesības uz ¼ domājamo daļu no nekustamā īpašuma [..] prospektā 21, Jūrmalā.

2003. gada 6. maijā starp A. Z. un J. M. noslēgta laulība, un tajā pašā datumā starp laulātajiem noslēgts laulības līgums par visas laulāto mantas kopību.

2003. gada 26. maijā Zemesgrāmatā izdarīts ieraksts par to, ka nekustamais īpašums [..] prospektā 21, Jūrmalā ietilpst laulāto mantas kopībā.

J. M., pamatojoties uz Civillikuma 391., 423., 424., 425., 642. un 821. pantu, 2006. gada 1. martā cēlis prasību pret A. I. un A. Z., kurā lūdzis atcelt starp A. Z. un A. I. noslēgto mantojuma līgumu un papildu vienošanos par izmaiņām mantojuma līgumā attiecībā uz nekustamā īpašuma ¾ domājamām daļām.

Prasītājs norādījis, ka A. Z. nav bērnu, tādēļ līdz ar laulības noslēgšanu J. M., pamatojoties uz Civillikuma 391. pantu, kļūs par A. Z. vienīgo likumisko mantinieku. Vienlaikus viņš būs A. Z. vienīgais neatraidāmais mantinieks, kā to nosaka Civillikuma 423. pants.

Ar Jūrmalas pilsētas tiesas 2006. gada 8. augusta spriedumu J. M. prasība noraidīta.Izskatījusi lietu sakarā ar J. M. pārstāves apelācijas sūdzību, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas

kolēģija 2008. gada 28. aprīļa spriedumā prasību arī noraidījusi.Izskatot lietu, LR Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments nosprieda Rīgas apgabaltiesas

Civillietu tiesas kolēģijas 2008. gada 28. aprīļa spriedumu atstāt negrozītu, bet iesniegto kasācijas sūdzību noraidīt.

Ar šo spriedumu tiesa sadalījusi mantojuma līguma institūtu un laulības līguma institūtu. Taisot spriedumu, tiesa šajā gadījumā noteica mantojuma līguma prioritāti. Toties Austrijas likumdošanas situācijā tiesa par sprieduma pamatu droši vien atzītu mantošanas līguma laulības sastāvdaļu. Šī tiesas rīcība tiks atzīta par vispamatotāko, jo mantojuma līguma laulības sastāvdaļa tiks noteikta par prioritāro.

Atsevišķu valstu tiesību sistēmā likumu piemērošana ir pamatota ar nacionālajiem normatīvajiem aktiem. Piemēram, Lihtenšteinas likumā “Par Lihtenšteinas privāttiesībām” ir noteikts, ka “faktiskie un tiesiskie nosacījumi tiek noteikti saskaņā ar tiesību pielietojošo iestādes pilnvarojumiem” [20], pielietojot ex officio principu.

Analizējot AR Civilkodeksa 1217. paragrāfu saskaņā ar iepriekš minētā principa nosacījumiem, var uzskatīt, ka normai, kas regulē mantojuma līguma institūtu AR Civilkodeksā, ir nekonkrēts un problēmisks raksturs.

Pielietojot normu, kas regulē mantojuma līguma institūtu AR Civilkodeksā, piemēram, Latvijas Republikas teritorijā, šis līgums droši vien tiktu atzīts par laulības līgumu. Par to liecina iepriekš minētais Augstākās tiesas spriedums, jo judikatūra saskaņā ar starptautisko privāttiesību avotu sistēmu un LR Civilprocesa likuma nosacījumiem, ir tiesību avots.

Protams, ir iespēja saskaņā ar normatīvajiem aktiem laulāto īpašuma kopumu noteikt kā mantojuma līguma priekšmetu, bet tādā gadījumā uz laulības līgumu attiecas tikai mantojuma līguma vispārējie nosacījumi. Diemžēl patlaban ne tiesību doktrīna, ne tiesību prakse, ne normatīvie akti nedod viennozīmīgāku termina “vispārējie nosacījumi” skaidrojumu.

Šajā gadījumā ir lietderīgi minēt, ka, risinot kolīziju jautājumu, jānovērtē ģimenes un laulības statūta kolīziju piesaistes intensitāte. Tieši šī piesaiste regulē jautājumus, kas izriet no ģimenes un laulības attiecībām – laulāto pilsonības jautājumus, laulāto īpašuma režīmu, laulāto pastāvīgās dzīves-vietas statusu, laulības noslēgšanas vietas statusu un citus jautājumus, kas atteicas uz starptautisko privāttiesību ģimenes statūtu.

Ņemot vērā, ka norma, kas regulē mantojuma līguma institūtu AR Civilkodeksā, ietver dažādas prasības, kas izriet no mantošanas statūta un saistību statūta, ir svarīgi paplašināt mantojuma līguma definīciju. Mūsdienās mantojuma līgumam jābūt elastīgākam. Tiesības uz mantojuma līguma noslēgšanu vajadzētu piešķirt ne tikai laulātajiem, bet arī citiem civiltiesiskās aprites dalībniekiem.

Austrijas likumdošana ir pieņēmusi pandektu tiesību sistēmu, kurā iekļauti visu veidu līgumi, un katram līgumam ir nostiprināti tieši tam līgumam īpaši uzvedības nosacījumi. Līgumi sadalīti saskaņā ar to priekšmetu, kas ir pandektu sistēmas pamats.

AR Civilkodeksa 44. paragrāfs satur laulības līguma definīciju, un papildu normu ieviešana, kas regulē tikai laulāto mantošanas attiecības, nav uzskatāma par pamatotu.

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

201265

Turpinot analizēt AR Civilkodeksa noteikumus, kas atteicas uz mantojuma līguma priekšmetu, ir jāatzīmē šāda īpatnība: Austrijas likumdevējs AR Civilkodeksa 1253. paragrāfā ir noteicis, ka “īpašuma apjoms, kas noteikts kā mantojuma līguma priekšmets, nevar pārsniegt trīs ceturtdaļas no testatora manto-šanas īpašuma apjoma” [21]. Nosakot šo normu, likumdevējs ir ņēmis vērā testatora kreditoru interešu aizsardzību, un šī rīcība ir pilnīgi pamatota un atbilst starptautiskajām tiesībām. Līdzīgi ir noregulēts tas pats jautājums LR Civillikumā – 642. pantā ir noteikts, ka “mantojuma līgumos jāievēro noteikumi par neatņe-mamo daļu, ja vien tie, kam tā nākas, paši tieši vai piedaloties līgumā, nav atteikušies no savām tiesībām”.

Salīdzinot šīs normas, ir redzams, ka norma LR Civillikumā aizstāv neatraidāmus mantiniekus vairāk, nekā to īsteno AR Civilkodekss. LR Civillikumā neatraidāmo mantinieku institūts paredzēts pilnā mērā, savukārt AR Civilkodekss paredz šo institūtu tikai daļēji – AR Civilkodeksa 554. paragrāfā ir noteikts, ka “gadījumā, ja testators ar savu rīkojumu norīkoja tikai vienu nenoteikto mantinieku, viņš saņem visu mantojumu. Bet gadījumā, ja vienīgajam mantiniekam norīkota tikai mantojuma daļa, pārējās mantojuma daļas krīt uz likumiskiem mantiniekiem” [22].

Bez šaubām, mantojuma tiesībām paredzēts aizstāvēt tuvāko radu intereses, bet testamenta priekšmetam ir juridiskās personas kvalitāte, un tā īpatnība paredz testatora kreditoru interešu aizstāvību, kas, protams, arī ir svarīgi.

Ja analizē mantojuma līgumu no mantošanas statūta redzesloka attiecībā pret AR Civilkodeksu, ir svarīgi atzīmēt šādu apstākli: AR Civilkodeksā nav viennozīmīgas pieejas testamenta institūtam – AR Civilkodeksa 553. paragrāfā ir noteikts, ka, ja testators savā pēdējās gribas rīkojumā norīkoja manti-nieku, tas nosaukts par testamentu, gadījumā, ja pēdējās gribas rīkojums satur tikai rīkojumus, tas nosaukts par kodicilu” [23].

Romiešu tiesībās par kodicilu atzīta rakstiska piezīme, ar kuru testators īsteno savas pēdējās gribas izmaiņas, mainot sava testamenta saturu. Mūsdienās kodicils kā tiesību institūts nav atzīts vairāku valstu likumdošanā. Pēc būtības kodicilam nav patstāvīgas tiesiskas nozīmes, tas eksistē tikai kā testamenta pēcvārds.

Ņemot vērā iepriekš teikto, ir iespēja pamatoti apgalvot – testators, gadījumā, ja viņš sastāda mantojuma līgumu, īstenojot mantojuma līguma priekšmeta ieviešanu, kas pamatots pārsvarā ar mantošanas statūta nosacījumiem, kas savukārt pamatots ar AR Civilkodeksa pantiem, riskē zaudēt skaidrību un konsekvenci.

Līgums, kas noslēgts AR Civilkodeksā noteiktajā kārtībā, lai nodrošinātu īpašuma pāreju nāves gadījumā, nevis starp laulātajiem, bet citu personu starpā, var būt klasificēts nevis kā mantojuma līgums, bet kā, piemēram, laulības līgums vai cits mantiska rakstura atsavināšanas līgums.

Pats galvenais moments juridiskās situācijas konstatēšanā un unifikācijā ir tā saucamo “galveno faktu” piemeklēšana, kuru “nozīme un apjoms ir pietiekams juridiskās lietas normālai izlem šanai” [24].

Saskaņā ar iepriekš teikto varam tikai minēt, kādas tiesiskās sekas būs, ja, piemēram, vajadzēs koroborēt LR Zemesgrāmatā negatīvo mantošanas līgumu, kas nostiprināts Šveices Konfederācijas likumdošanā. Kur šajā gadījumā būs “galvenais fakts” – vai patiešām mantošanas masas ieguvējs būs līguma puse – līgumiskais mantinieks, vai trešā persona, kurai saskaņā ar negatīvā mantošanas līguma nosacījumiem ir tiesības iegūt īpašuma tiesības uz līguma priekšmetu – no šī veida mantošanas līguma tas nav skaidrs. Faktiski līgumiskais mantinieks dāvina trešajai personai taisnīgi iegūtas tiesības uz līguma priekšmetu.

Starptautiskajās privāttiesībās iepriekš minētā problēma ir nosaukta par “kolīziju jautājumu”, kas ir pakļauts novēršanai, jo starptautisko privāttiesību pamatjautājums ir kolīziju novēršana.

Secinājumi

Nacionālie normatīvie akti ir viens no starptautiskajiem privāttiesību avotiem. Tajos ir ietverts mantojuma līguma jēdziens, kuram ir dažādas interpretācijas. Mantojuma līguma institūta unificēšana starptautiskajā līmenī ir prioritārs uzdevums. Tikai starptautisku tiesisku normu jaunrade ļaus izvairīties no mantojuma līguma likumos noteiktās nevienādības, kā arī izstrādāt esošā institūta vienotu modeli.

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

201266

Mantojuma līgumam dažādu valstu likumdošanā ir dažāda izpratne, tādējādi nav iespējams nepārprotami tulkot mantojuma līguma definīciju.

Tiesību pielietošana no tiesību attiecību dalībniekiem prasa, lai tie skaidri saprastu, kādu tiesisku rezultātu tie vēlas iegūt. Lai to nodrošinātu, ir jāidentificē, kas ir mantojuma līgums starptau-tisko privāttiesību izpratnē, jānosaka to subjektu sastāvs, kā arī tas, kādas tiesības un pienākumi jāpilda līguma pusēm.

Mantojuma līguma institūtam ir nepieciešama unifikācija – dažādi mantojuma līguma tulkojumi nedod iespēju mantojuma līgumam “iebūvēties” atsevišķu valstu tiesību praksē.

Inheritance Contract Problematic Features in the Legislation of Different Countries

Abstract

This essay analyses inheritance contract definitions in the legislation of different countries. At the moment, in Private International Law there are different definitions of an inheritance contract. Consequently, it is necessary to analyse in detail this institution to provide its correct implementation and equal application on the territory of different countries. Institutions, which provide international succession, are included in all modern legal systems. It makes necessary to research this kind of institution. Today, with the help of inheritance property of the testator, his material rights and obligations, as well as some personal immaterial rights becomes a constant heir property. This fact secures the indissoluble link between generations of people and strengthening private property objects legal regimes. Legal movement of augmentation of both natural and legal persons in the sphere of Private International Law in recent years demonstrates constantly increasing role of the institutions, which provide succession (or, sometimes, inheritance) by contract. Because of this circumstance inheritance by contract institutions need to need to research and detailed elaboration.

Conclusions. Carrying out research on inheritance contract problematic issues relative to the insti-tutions under Private International Law it is important to find “main fact” or “main feature” which helps identify inheritance contract as a main institution of the inheritance by contract.

Keywords: private international law, inheritance by contract, inheritance contract different construc-tions, implementation problems.

Literatūra

1. Alksnis V. Mantojuma tiesības // Mūsu īpašums, 1939, Nr. 11; Sinaiskis V. Sukcesija un mantojuma līgums // Jurists, 1939, Nr. 1/2; Gencs Z. Mantošana. Zinātniski praktisks komentārs // TNA, 2002.

2. Čakste K. Civiltiesības (manuskripts). ‒ Rīga, 1940. – 35. lpp. 3. Кудриновский В. И. Договоры о праве наследования. ‒ Одесса: Техник, 1913. 4. Наследственное право: научно-практическое издание. ‒ Номер 2. ‒ Москва: Юрист, 2006. – C. 64. 5. Аболонин В. О. Общая характеристика договора наследования в праве Германии, Австрии и Швейцарии //

Официальный сайт небюджетного нотариата Российской Федерации // www.notariat.ru/hot/press (sk. 19.05.2012.). 6. General Civil Code of Austria // Avots: Austrijas tiesību akti // www.jusline.at (sk. 20.05.2012.). 7. Антимонов Б. С., Граве К. А. Советское наследственное право. ‒ Москва: Юридическая литература, 1955. – C. 23. 8. Иоффе О. С. Советское гражданское право. ‒ Т. 3. ‒ Ленинград: Изд-во ЛГУ, 1965. – C. 309. 9. Дронников В. К. Наследственное право Украинской ССР. ‒ Киев, 1971. – C. 71. 10. Дювернуа Н. Л. Конспект лекций по русскому гражданскому праву. ‒ С-Петербург, 1897. – С. 55. 11. Bürgerliches Gesetzbuch [Vācijas likumdošana] // www.bundesrecht.juris.de/bundesrecht/bgb/gesamt.pdf

(sk. 19.05.2012.). 12. Code Civil Suisse // Avots: The Federal Authorities of the Swiss Confederation // www.admin.ch

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

201267

13. Code Civil Suisse // Avots: The Federal Authorities of the Swiss Confederation // www.admin.ch 14. Code Civil Suisse // Avots: The Federal Authorities of the Swiss Confederation // www.admin.ch 15. Latvijas Republikas Civillikums // Avots: Latvijas Republikas Civillikuma komentāri. Saistību tiesības / Autoru

kolektīvs prof. K. Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. ‒ Rīga: Mans īpašums, 2000. – 688. lpp. 16. The Swiss Civil Code // Avots: The Federal Authorities of the Swiss Confederation // www.admin.ch 17. General Civil Code of Austria // Avots: Austrijas tiesību akti // www.jusline.at (sk. 20.05.2012.). 18. Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 593/2008 (2008. gada 17. jūnijs ) // Oficiālais Vēstnesis L 177,

04/07/2008. 0006.–0016. lpp. 19. Augstākās tiesas spriedums civillietā SKC-113. Latvijas Republikas Augstākā tiesa // www.at.gov.lv (sk. 17.05.2012.). 20. Likums “Par Lihtenšteinas privāttiesībām” // United Nations Convention of Contracts for the International Sale of

Goods // http://muranov.cisg-library.org/ipr_li.html (sk. 21.05.2012.). 21. General Civil Code of Austria. Paragraph 1253. / Translated by Joseph M. Chevalier de Winiwarter. ‒ Vienna, 1866. 22. General Civil Code of Austria. Paragraph 554. / Translated by Joseph M. Chevalier de Winiwarter. ‒ Vienna, 1866. 23. General Civil Code of Austria. Paragraph 553. / Translated by Joseph M. Chevalier de Winiwarter. ‒ Vienna, 1866. 24. Juridiskās metodes pamati. 11 soļi tiesību normu piemērošanā: Rakstu krājums / Edgara Meļķiša zinātniskā

redakcijā. ‒ Rīga: Latvijas Universitāte, 2003. – 250. lpp. 25. Дождев Д. В. Римское частное право. Учебник для ВУЗов. ‒ Москва: Инфра, издательство Норма, 1996. –

C. 603‒604. 26. Нерсесянц В. С. Проблемы общей теории права и государства. ‒ Москва: Норма-Инфра, 1999. – C. 120. 27. Latvija Republikas Civillikums. Ar grozījumiem un papildinājumiem. LR Likums (stājas spēkā ar 01.03.1993.) //

Ziņotājs, 14.01.1993.

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

201268

Studējošo tiesības vērtēšanas procesā

Juris Zīvarts, Ivans Jānis Mihailovs 1, Ineta Zepa 2

Rīgas Stradiņa universitāte, Juridiskā fakultāte, Latvija 1 Rīgas Stradiņa universitāte, Komunikācijas fakultāte, Latvija

2 Izglītības kvalitātes valsts dienests, Latvija

Kopsavilkums

Ņemot vērā raksta ietvaros veikto normatīvo aktu un zinātniskās literatūras analīzi par studējošo tiesībām uz taisnīgu vērtēšanu un pasniedzēja pienākumiem – darbu studiju sasniegumu vērtēšanā, kā arī ievērojot koleģiālās diskusijas tradīcijas un zinātniskuma principu augstākās izglītības iestādēs, rakstā secināts, ka augstākās izglītības iestādēs studējošajiem (studentiem) ir nepieciešams nodrošināt iespēju aizstāvēt savas tiesības uz taisnīgu vērtējumu, t. sk. nodrošinot tiesības saņemt skaidrojumu par vērtējumu un tiesības apstrīdēt vērtējumu pēc būtības.

Raksta autoru skatījumā būtu nepieciešams vienādot arī studiju sasniegumu vērtēšanas principus visos augstākās izglītības standartos, jo normatīvajā regulējumā noteiktais norāda uz sasniegumu vērtēšanas principu daudzveidību, kas ir neloģiska un nepamatota. Augstskolu likuma 57. panta piektajā daļā noteiktais, ka sasniegumu vērtēšana pilna laika un nepilna laika studijās ir vienāda, liecina, ka augstākās izglītības iestādēm būtu jāveido vienota, uz vienotiem principiem balstīta, pamatota vērtēšanas sistēma neatkarīgi no augstākās izglītības programmas veida. Šī mērķa sasniegšanai nepieciešams ietvert atbilstošu regulējumu augstākās izglītības standartos, veicot tajos grozījumus / papildinājumus.

Papildus studējošo studiju sasniegumu vērtēšanas sistēmai jābūt virzītai nevis uz kādu trūkumu atklāšanu, bet tai jāizpaužas kā izglītības procesa noteikta posma analīzei, kas ļauj noteikt attīstības virzienus.

Ņemot vērā Augstskolu likuma 5. panta otrās prim daļas 3. punktā noteikto par iekšējās kvalitātes nodrošināšanas sistēmas īstenojumu, kas ietver sevī objektīvu un taisnīgu studējošo sekmju vērtēšanas kritēriju, nosacījumu un procedūru izstrādi / publiskošanu, ļaujot pārliecināties par paredzēto studiju rezultātu sasniegšanu, saprotams, ka apelācijas procesa reglamentācija ir katras augstskolas kompe-tencei piekritīgs uzdevums, kas viennozīmīgi vērsts uz studējošo tiesību īstenojuma aizsardzību studiju sasniegumu vērtēšanā un vienlaikus ir tverams kā augstākās izglītības iestādes gādība par kvalitatīvu vērtēšanas procedūru īstenošanu studiju procesā un kopumā par augstākās izglītības iestādes sniegtā izglītības pakalpojuma kvalitātes nodrošināšanu.

Atslēgvārdi: studējošo tiesības, taisnīgs vērtējums, patērētāju tiesības, vērtēšanas kārtība, tiesības apstrīdēt vērtējumu.

Ievads

Tiesiskas valsts idejas attīstība ir saistāma ar priekšstatu par katra iedzīvotāja tiesībām aizstāvēt savu viedokli un cīnīties par savām tiesībām, tiesībām prasīt, lai viņam izskaidro noteiktu, īpaši pret viņu vērstu, rīcību, kā arī tiesībām pārliecināties par viņam sniegtā pakalpojuma kvalitāti un atbilstību

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

201269

noteiktajiem standartiem. Šīs tiesības izpaužas un tiek realizētas visdažādākajās sfērās, t. sk. arī izglītības sistēmā, arvien plašāk izmantojot tiesības apstrīdēt augstākās izglītības iestādes pieņemto lēmumu un rīcību, attiecīgi vēršoties tiesībsargājošās iestādēs, piemēram, Izglītības kvalitātes valsts dienestā, Patērētāju tiesību aizsardzības centrā vai tiesā.

Ir jāatzīmē, ka gan sabiedrībai kopumā, gan katram tās loceklim ir tiesības pieprasīt kvalitatīvu un standartiem atbilstošu izglītības pakalpojumu, kas nozīmē arī tiesības gūt pārliecību par tā saturu un kvalitāti. Arī valstij ir jābūt ieinteresētai savu iedzīvotāju aktivitātēs un iedzīvotāju izglītības un zināšanu līmeņa attīstībā. Tādēļ valstij ir jāveido tāda izglītības sistēma, lai apmierinātu iedzīvotāju vajadzības un nodrošinātu izglītības procesa īstenošanu atbilstoši iepriekš noteiktajiem mērķiem un uzdevumiem. Tas arī nozīmē, kā šajā izglītības satura un kvalitātes kontrolē ir jāiesaistās katram iedzīvotājam / studējošajam (studentam), t. sk. izmantojot savas tiesības apstrīdēt iegūto vērtējumu, jo pretējā gadījumā studējošā tiesības uz taisnīgu vērtējumu (tātad arī uz kvalitatīvu izglītības pakalpojumu) ir apdraudētas.

Darba mērķis

Raksta mērķis ir aktualizēt jautājumu par studējošo tiesībām uz taisnīgu vērtējumu Latvijas augstākajā izglītībā, vienlaikus iezīmējot atsevišķas ar vērtēšanu saistītas problēmas un piedāvājot to iespējamos risinājumus.

Materiāls un metodes

Normatīvo aktu un zinātniskās literatūras analīze.

Rezultāti

Mūsdienās vērtējums jeb atzīme ir uzskatāma par zināšanu apgūšanas pakāpes fiksāciju, kurai piemīt attīstības mehānisma potenciāls. Tātad tā ir savdabīgs informatīvais rādītājs par noteiktu izglītības procesā sasniegtu stāvokli, kas ļauj kritiski analizēt līdz šim sasniegto un iezīmēt zināšanu (arī prasmju) pilnveides ceļus [8, 7]. Tādējādi studējošo studiju sasniegumu vērtēšanas sistēmai ir jābūt virzītai nevis uz kādu trūkumu atklāšanu, bet tai jāizpaužas kā izglītības procesa noteikta posma analīzei, kas ļauj, fiksējot sasniegto, noteikt attīstības virzienus.

Līdz ar to vērtēšana ir nevis tikai galarezultātu fiksācija, bet punkts, aiz kura seko jauns attīstības vijums, tātad izglītības kvalitātes paaugstināšanās. Tādējādi vērtēšanu var interpretēt kā konstruktīvu atgriezenisko saikni [11]. Tas nozīmē, ka vērtēšanai ideālā gadījumā būtu jāatbalsta studējošo personiskā, sociālā un zināšanu attīstība [2, 24], veidojot atgriezenisku saikni ar izglītojamajiem par mācību (studiju) sasniegumiem, tādējādi palīdzot uzlabot gan katra individuālos sniegumus, gan studiju procesu kopumā [10].

Līdz ar to vērtēšana prasa ne vien pasniedzēja koncentrēšanos uz studiju kursa noteiktu tēmu vai problēmjautājumu, bet arī uz katru studējošo atsevišķi. Tādējādi studējošo sasniegumu vērtēšana pasniedzējam dod priekšstatu arī par to, kas ir uzlabojams studiju procesā. Šajā gadījumā pasniedzējam ir jānodrošina noteikta rīcības brīvība pārbaudes darbu izstrādē un organizēšanā, taču tas arī aktualizē jautājumu par pasniedzēja kompetenci un kvalifikāciju, laiku, ko pasniedzējs var atvēlēt saviem studējošajiem (piemēram, konsultāciju formā, izskaidrojot vērtēšanas kritērijus, pamatojot rezultātus, katra studējošā individuālo sniegumu, risinot problēmjautājumus un novēršot domstarpības utt.), kā arī aktualizē pārbaudes darbu prasību un vērtēšanas kritēriju savstarpēju saskaņošanu vismaz studiju programmas ietvaros.

Tas nozīmē, ka katram pasniedzējam ir jāparedz un jāplāno šādas konsultācijas – individuālais darbs ar studējošajiem, līdz ar to normatīvajos aktos jānosaka regulējums, ka konsultācijas un individuālais darbs ir pasniedzēju obligāts pienākums (līdzīgi kā ir noteiktas obligātās konsultācijas vispārējā un profesionālajā izglītībā), par ko ir arī pienācīgi jāsamaksā. Minētais nozīmē, ka nepieciešami grozījumi

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

201270

Ministru kabineta 2009. gada 28. jūlija noteikumos Nr. 836 “Pedagogu darba samaksas noteikumi”, precizējot augstākās izglītības iestāžu akadēmiskā personāla (pedagogu) pienākumus un nosakot par tiem samaksas apmēru.

Jānorāda, ka skaidri vērtēšanas kritēriji un kvalitatīva vērtēšanas procedūra ir neatņemams izglītības kvalitātes komponents [12].

Pēc raksta autoru domām, vērtējot studējošo sasniegumus, vērtēšanas procesā ir jāievēro šādi kritēriji:

1. Vērtēšanai jābūt validētai (t. i., tādai, kas ļauj atspoguļot reālo studiju sasniegumu stāvokli). 2. Novērtējuma objektiem jāatbilst izvirzītajiem kursa mērķiem un saturam, vērtēšanai jābūt

saistītai ar konkrētu uzdevumu un jābūt atbilstošai kursa un studiju programmā paredzētajiem studiju sasniegumiem / rezultātiem.

3. Vērtēšanai jābūt vienveidīgai, uzticamai un vienlīdzīgai. 4. Vērtēšanai jābūt taisnīgai, t. sk. godīgai un maksimāli brīvai no vērtētāja aizspriedumiem,

stereotipiem un subjektīvisma. 5. Vērtēšanai jābūt attīstošai – jāfiksē, ko studējošais spēj un kā viņš var savu rezultātu uzlabot. 6. Vērtēšanai jābūt savlaicīgai un efektīvai, kā arī jāuztur attīstošā atgriezeniskā saikne.Papildus jānorāda, ka jaunākajos izdevumos ir uzsvērts, ka vērtēšanas sistēmai “jāvērtē abas

smadzeņu puslodes, lai spētu novērtēt un veicināt radošumu” [4].D. Prets (David Pratt) piedāvā piecus vērtēšanas kritērijus: cilvēcīgums, pamatotība, ticamība,

efektivitāte un biežums [5].Savukārt Latvijas Universitātes profesore Rudīte Andersone norāda, ka vērtēšana var būt

kļūdaina (gan pēc satura, gan arī pēc formas (procedūras)), kas arī aktualizē jautājumu par vērtējuma izskaidrošanas / pamatošanas un apstrīdēšanas / labošanas iespējām [1, 159].

Latvijas Republikā regulējums par vērtēšanas pamatprincipiem augstākajā izglītībā ir noteikts augstākās izglītības standartos:

1. Ministru kabineta 2002. gada 3. janvāra noteikumu Nr. 2 “Noteikumi par valsts akadēmiskās izglītības standartu” (zaudēja spēku 2012. gada 18. aprīlī) 6. punktā bija noteikti šādi studiju programmas apguves vērtēšanas pamatprincipi: “6.1. vērtējuma obligātuma princips – nepieciešams iegūt pozitīvu vērtējumu par programmas

satura apguvi; 6.2. vērtēšanā izmantoto pārbaudes veidu dažādības princips – programmas apguves

vērtēšanā izmanto dažādus pārbaudes veidus; pārbaudes pamatformas – ieskaite un eksāmens;

6.3. vērtējuma atbilstības princips – pārbaudes darbos studējošajiem tiek dota iespēja apliecināt savas analītiskās, radošās un pētnieciskās spējas, apgūtās zināšanas un zinātnisko atziņu lietošanas prasmi.”

2. Ministru kabineta 2001. gada 20. marta noteikumu Nr. 141 “Noteikumi par valsts pirmā līmeņa profesionālās augstākās izglītības standartu” 9. punktā ir noteikti šādi vērtēšanas pamatprincipi: “9.1. pozitīvo sasniegumu summēšanas princips – iegūtā izglītība tiek vērtēta, summējot

pozitīvos sasniegumus; 9.2. vērtējuma obligātuma princips – nepieciešams iegūt pozitīvu vērtējumu par programmu

pamatdaļās ietvertā obligātā satura apguvi; 9.3. prasību atklātības un skaidrības princips – atbilstoši izvirzītajiem programmu mērķiem

un uzdevumiem, kā arī mācību kursu mērķiem un uzdevumiem ir noteikts pamatprasību kopums iegūtās izglītības vērtēšanai;

9.4. vērtēšanā izmantoto pārbaudes veidu dažādības princips – programmas apguves vērtē-šanā izmanto dažādus pārbaudes veidus;

9.5. vērtējuma atbilstības princips – pārbaudes darbā tiek dota iespēja apliecināt analītiskās un radošās spējas, zināšanas, prasmes un iemaņas visiem apguves līmeņiem atbilstošos uzdevumos un situācijās. Pārbaudēs iekļaujamais satura apjoms atbilst kursu programmās noteiktajam saturam un profesiju standartā noteiktajām prasmju un zināšanu prasībām.”

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

201271

3. Ministru kabineta 2001. gada 20. novembra noteikumu Nr. 481 “Noteikumi par otrā līmeņa profe sionālās augstākās izglītības valsts standartu” (zaudēja spēku 2012. gada 18. aprīlī) 28. punktā bija noteikts, ka, vērtējot otrā līmeņa profesionālās augstākās izglītības programmas apguvi, ievēro šādus pamatprincipus: “28.1. zināšanu un prasmju vērtēšanas atklātība ‒ atbilstoši izvirzītajiem programmu mērķiem

un uzdevumiem, kā arī studiju kursu mērķiem un uzdevumiem ir noteikts prasību kopums pozitīvai izglītības sasniegumu vērtēšanai;

28.2. vērtējuma obligātuma princips ‒ nepieciešams iegūt pozitīvu vērtējumu par programmas obligātā satura apguvi.”

Raksta autori uzskata, ka ir nepieciešams vienādot vērtēšanas principus visos augstākās izglī tības standartos, jo iepriekš minētais regulējums norāda uz pastāvošo principu daudzveidību, kas vienlaikus ir neloģiska un nepamatota. Šajā kontekstā jāatzīmē Augstskolu likuma 57. panta piektajā daļā noteiktais, ka studiju sasniegumu vērtēšana pilna laika un nepilna laika studijās ir vienāda.

Tas nozīmē, ka augstākās izglītības iestādēm būtu jāveido vienota, uz vienotiem principiem balstīta, pamatota vērtēšanas sistēma neatkarīgi no augstākās izglītības programmas veida un / vai apguves formas. Līdz ar to minētais būtu jāievēro pašreizējos augstākās izglītības standartos, veicot tajos nepie cie-šamos grozījumus un / vai papildinājumus.

Diskusija

Atgriežoties pie vērtēšanas kā procesa, ir jānorāda, ka jebkuru vērtējumu var izveidot, tikai salīdzinot kādu lielumu ar tā ideālo paraugu (kas vismaz sociālajās un humanitārajās zinātnēs, kur pastāv viedokļu daudzveidība un salīdzinoši maz absolūtu, neapstrīdamu zināšanu, ir problemātiski) [13, 27; 7, 704]. Vērtēšana ir process, proti, vērtēšanas objekta daudzuma un kvalitātes salīdzināmība vai nu ar ideālo objektu, vai ar līdzīgu objektu, vai ar objekta paša stāvokli pirms kāda laika perioda [9, 145].

Līdz ar to nosacīti var apgalvot, ka pārbaudes darbs ir process, bet vērtēšana ir tā rezultāts. Tādējādi, analizējot izglītojamā tiesības uz taisnīgu vērtējumu, ir jāņem vērā divi posmi:

1) pārbaudes darba norise; 2) pārbaudes darba vērtēšana.Ja izglītojamais uzskata, ka kādā no minētājiem posmiem viņa tiesības tikušas ierobežotas vai

pārkāptas, viņš var ar iesniegumu vērsties pēc palīdzības studējošo pašpārvaldē; akadēmiskajā šķīrējtiesā un pie augstākās izglītības iestādes vadītāja, kā arī prasīt no pasniedzēja izskaidrot savu lēmumu vai vērtējumu (piemēram, konsultācijas laikā).

Tomēr praksē ir vērojama daudzveidīga pieeja šim jautājumam. Piemēram, nolikuma “Studiju kursu pārbaudījumu organizēšanas kārtība Latvijas Universitātē” 11. punkts regulē sūdzību iesniegšanas un izska tīšanas kārtību, nosakot, ka, pirmkārt, studējošais ir tiesīgs iesniegt sūdzību fakultātes dekānam trijos gadījumos:

1) par mācībspēka izvirzītajām prasībām kredītpunktu iegūšanai, ja tās neatbilst kursa aprakstā noteiktajām – ne vēlāk kā triju darba dienu laikā pēc paziņošanas;

2) par pārbaudījuma norisi – ne vēlāk kā triju darba dienu laikā pēc pārbaudījuma rezultātu paziņošanas;

3) par atstādināšanu no pārbaudījuma [19].Dekāns sūdzību izskata triju darba dienu laikā un sniedz studējošajam rakstisku atbildi.Izskatot sūdzību par pārbaudījuma norisi, dekāns pieņem vienu no šādiem lēmumiem: 1) noraida sūdzību; 2) atļauj kārtot pārbaudījumu atkārtoti pie cita atbildīgās struktūrvienības vadītāja norīkota

mācībspēka; 3) uzdod atbildīgās struktūrvienības vadītājam norīkot mācībspēku, kurš izvērtēs rakstiskajā

eksāmenā iesniegtos darbus; 4) uzdod atbildīgās struktūrvienības vadītājam izveidot komisiju atkārtota eksāmena pieņemšanai.

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

201272

Ja studējošo neapmierina dekāna lēmums, tad sūdzība jāiesniedz Latvijas Universitātes (turpmāk – LU) mācību prorektoram. LU mācību prorektors sūdzību izskata septiņu dienu laikā un sniedz studējošajam rakstisku atbildi. Ja attiecīgā studiju kursa docētājs ir dekāns, tad sūdzība jāiesniedz LU mācību prorektoram, savukārt, ja attiecīgā kursa docētājs ir LU mācību prorektors, tad sūdzība par dekāna lēmumu jāiesniedz LU rektoram. Prorektora un rektora lēmums ir galīgs.

Apelāciju par noslēguma pārbaudījumu norisi studējošais triju darba dienu laikā pēc neiekļaušanas pārbaudījumam pielaisto sarakstā vai pēc pārbaudījumu rezultātu paziņošanas iesniedz fakultātes apelācijas komisijas priekšsēdētājam. Komisija izskata studenta iesniegumu triju darba dienu laikā pēc iesnieguma saņemšanas un rakstiski informē viņu par pieņemto lēmumu. Students var iesniegt apelāciju mācību prorektoram par procedūras pārkāpumiem fakultātes apelācijas komisijas darbā ne vēlāk kā nākamajā darba dienā pēc lēmuma saņemšanas, pievienojot fakultātes apelācijas komisijas lēmumu. Mācību prorektors izskata studējošā iesniegumu piecu darba dienu laikā.

Ja studējošais nepiekrīt iepriekš minētās atbildīgās personas atbildei, viņš var vērsties LU Akadē-miskajā šķīrējtiesā par prorektora pieņemto lēmumu. Atbilstoši nolikuma par Latvijas Universitātes šķīrējtiesu 1.1. punktā noteiktajam, tā izskata iesniegumus par LU Satversmē noteiktajiem akadēmisko un studiju brīvību un tiesību ierobežojumiem vai pārkāpumiem.

Tomēr līdz šim nav atrisināts jautājums par tiesībām nepiekrist pasniedzēja vērtējumam pēc būtības (piemēram, LU, kur nav iespējams apstrīdēt atsevišķus eksāmenus pēc būtības). Tas nozīmē, ka minētais ierobežojums var tikt vērtēts kā izglītības pakalpojuma saņēmēja tiesību pārkāpums, proti, kā vispāratzītā principa – personas tiesības aizstāvēt savas tiesības – pārkāpums, kas noraida jebkādu zinātniska rakstura diskusiju iespējamību un padara vienu, iespējams, subjektīvu, viedokli par dominējošo (noteiktajā situācijā absolūti pareizo).

Liegums apstrīdēt pasniedzēja vērtējumu (pēc satura) ierobežo studējošo tiesības pārliecināties par saņemtā vērtējuma objektivitāti, pamatotību un tiesiskumu, kā arī ierobežo iespēju novērst vērtēšanā pieļauto kļūdu, neprecizitāti (t. sk. cilvēciska faktora dēļ, kura esamība ir diezgan labi parādīta vienā no Administratīvā rajona tiesas spriedumiem [24]). Minētais liegums vistiešākajā veidā skar studējošā tiesības, kuras noteiktas Augstskolu likuma 50. panta pirmās daļas 5. punktā, proti, skar studējošā tiesības saņemt informāciju visos jautājumos, kas tieši saistītas ar viņa studijām un iespējamo karjeru.

Vienā no Augstākās tiesas senatores J. Briedes rakstiem [3] norādīts, ka “(..) pat eksāmena novēr-tējums var tikt uzskatīts par administratīvo aktu, ja no attiecīgā novērtējuma (atzīmes) tieši atkarīga personas profesionālā karjera, tas ir, kad novērtējums pats par sevi rada adresātam tiesiskas sekas. (..) Parasti gan atsevišķa eksāmena novērtējums par administratīvo aktu uzskatīts netiek, taču par tādu tiek uzskatīta gala eksāmenu kopējā (vidējā) atzīme. Noteicošais kritērijs ir atzīmes tiesisko seku nozīmīgums: ja atsevišķa vidējās mācību iestādes gala pārbaudījuma atzīme ir juridiski nozīmīga, lai iestātos augstskolā, (..) vai, piemēram, ja Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes maģistrantūras budžeta grupā daļa studentu tiek uzņemti, vērtējot viņu atzīmes, un katra vērtējamā atzīme var ietekmēt rezultātu, tātad būtiski ietekmēt tiesiskās sekas, to izņēmuma gadījumos var uzskatīt par atsevišķu administratīvo aktu jeb galīgā administratīvā akta pārbaudāmo daļu. (..) Kaut arī starplēmumi parasti nav administratīvie akti un šī iemesla dēļ tos nevar pārsūdzēt, pirms nav pieņemts galīgais lēmums, tas nenozīmē, ka pēc galīgā nolēmuma – administratīvā akta izdošanas – starplēmumu tiesiskumu nevar pārbaudīt. Ja kāds no procesā pieņemtajiem lēmumiem ir prettiesisks, tas rada arī attiecīgā procesa rezultāta – administratīvā akta – prettiesiskumu.”

Salīdzinājumam jānorāda, ka valsts pārbaudījuma vērtējuma apstrīdēšana ir paredzēta citās augstākās izglītības iestādēs, piemēram, Daugavpils Universitātē [22] un Rīgas Stradiņa universitātē [21].

Tādējādi, pārbaudot tikai eksāmena norisi, nevis atkārtoti vērtējot eksāmena darbu pēc būtības, tiek pārkāpts arī patvaļas aizlieguma princips. Proti, administratīvo aktu var pamatot vienīgi ar faktiem un no tiem izrietošiem objektīviem un racionāliem apsvērumiem. Izvērtējot vienīgi eksāmena norisi, pirmkārt, neeksistē apelācijas procedūras, jo apelācija ir lietas izvērtēšana pēc būtības; otrkārt, nav ierobežota akadēmiskā personāla pārstāvja patvaļa. Proti, nepārbaudot akadēmiskā personāla locekļu vērtējumu pēc būtības, nav nekādu kvalitātes kritēriju un nav procedūras, kas ļauj objektīvi

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

201273

pārliecināties par paredzēto studiju rezultātu sasniegšanu (tātad arī par izglītības kvalitāti), jo vērtējums var būt kļūdaini subjektīvs. Netiek arī nodrošināta atgriezeniskā saikne un ierobežotas zinātniskās, koleģiālās diskusijas iespējas.

Tiesas un augstākās iestādes, piemēram, Valsts policijas kompetencē, izskatot sūdzību par eksāmena vērtējumu Valsts policijas koledžā, ir pārbaudīt, vai eksāmena organizēšanas procesā ir ievērots procesuālais taisnīgums un patvaļas aizliegums, kā arī tiesiskā vienlīdzība, proti, vai visiem pretendentiem bijušas vienādas iespējas, vienādi apstākļi un vai visu pretendentu zināšanas ir vērtētas pēc vienādiem kritērijiem [23], taču atzīmes apstrīdēšana, ko izskata apelācijas komisija, ir noslēguma pārbaudījuma vērtēšanas procesa turpinājums.

Ņemot vērā Augstskolu likuma 5. panta otrās prim daļas 3. punktā noteikto par iekšējās kvalitātes nodrošināšanas sistēmas īstenojumu, kas ietver sevī objektīvu un taisnīgu studējošo sekmju vērtēšanas kritēriju, nosacījumu un procedūru izstrādi / publiskošanu, ļaujot pārliecināties par paredzēto studiju rezultātu sasniegšanu, jāsecina, ka apelācijas procesa reglamentācija ir katras augstākās izglītības iestādes kompetencei piekritīgs uzdevums, kas viennozīmīgi vērsts uz vērtējuma kvalitātes nodrošināšanu.

Šāda regulējuma esamība būtībā nodrošina studējošajiem tiesības uz taisnīgu vērtējumu. No vienas puses, tās ir studējošā kā izglītības pakalpojuma saņēmēja tiesības celt pretenziju pret vērtēšanas procesā no pakalpojuma sniedzēja puses pieļauto neobjektivitāti vai citām kļūdām, kam nereti ir tālejošas sekas, piemēram, ja tās pieļautas kvalifikācijas eksāmenu organizēšanā vai kvalifikācijas eksāmenu darbu novērtēšanā, pārkāpjot procesuālo taisnīgumu, patvaļas aizliegumu un tiesisko vienlīdzību. Savukārt, no otras puses, šāda regulējuma esamība nodrošina arī augstākās izglītības iestādei kā izglītības pakalpojuma sniedzējai tiesības nepieciešamības gadījumā (piemēram, pārbaudes darba vērtēšanas procesā, konstatējot, ka studējošais ir izmantojis neatļautus palīglīdzekļus, vai arī konstatējot, ka ir pieļauta matemātisko aprēķinu kļūda, summējot pārbaudes darbā iegūtos punktus), lemt par pārbaudījuma rezultātu pārskatīšanu un vienlaikus rūpēties par kvalitatīvu vērtēšanas procedūru īstenošanu studiju procesā, kam kopumā ir būtiska loma arī kvalitatīva izglītības pakalpojuma sniegšanas nodrošināšanā.

Secinājumi

Ievērojot, ka studējošo tiesības vērtēšanas procesā nav pilnībā nodrošinātas, kas arī ir pamats iespējamiem studējošo tiesību pārkāpumiem un apdraud izglītības kvalitāti kopumā, raksta autori, pama-tojoties uz rakstā norādīto, izsaka šādus secinājumus un priekšlikumus:

1. Augstākās izglītības standartos (kuri turklāt jau ir zaudējuši spēku, un jauno standartu izstrāde kavējas) noteiktais attiecībā uz vērtēšanu ir nepilnīgs. Tādēļ augstākās izglītības standartos noteiktais ir jāpilnveido, ieviešot vienotus vērtēšanas pamatprincipus, t. sk. nosakot studējošā tiesības saņemt vērtējuma izskaidrojumu un apstrīdēt saņemto vērtējumu (gan pēc būtības, gan arī, ja ir pieļauti procesuālie pārkāpumi). Minētais ir vērā ņemams, izstrādājot jaunus augstākās izglītības standartus, t. sk. paredzot vērtējuma apstrīdēšanu ne tikai, ja ir procesuālā rakstura (vērtēšanas kārtības) pārkāpumi, bet arī pēc būtības.

2. Apstrīdēšana pēc būtības nozīmētu, ka studējošais ir gatavs argumentēt, aizstāvēt un pamatot savu viedokli, attiecīgi veidojoties koleģiālai diskusijai, iespējams, iesaistot vairākus akadēmiskā personāla pārstāvjus, vai arī pat piesaistot ekspertus no citām augstākās izglītības iestādēm vai zinātniskajām institūcijām. Vienlaikus ir arī skaidrs, ka studējošā darba vai atbildes izvērtējumu pēc būtības var nodrošināt tikai kompetentas personas. Līdz ar to šādai apstrīdēšanai, raksta autoru skatījumā, nav jābūt pakļautai tiesas vērtējumam, atstājot tiesas kompetencē vērtēšanas procesuālo pārkāpumu izskatīšanu / izvērtēšanu.

3. Akadēmiskajam personālam šobrīd nav noteikts pienākums individuāli strādāt ar studējošajiem, t. sk., piemēram, izskaidrojot vērtējumu. Līdz ar to akadēmiskā personāla darba pienākumu skaitā ir jānostiprina konsultācijas – individuālais darbs ar studējošajiem, paredzot samaksu par šādiem pienākumiem. Šobrīd Izglītības un zinātnes ministrija ir izveidojusi darba grupu,

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

201274

paredzot izveidot jaunu vispārējās izglītības pedagogu darba laika uzskaites kārtību, precizējot arī pedagoga pienākumus, t. sk. darbā ar izglītojamajiem. Līdzīgi ir paredzēta profesionālās un augstākās izglītības pedagogu darba laika un pienākumu pārskatīšana. Ievērojot raksta autoru iesaisti šajā procesā, priekšlikumi par individuālā darba nostiprināšanu tiks diskutēti šajā darba grupā.

4. Apzinoties, ka jebkurš augstākās izglītības diploms (ja augstākās izglītības programma ir akreditēta) ir izsniegts valsts vārdā, būtu jāuzsāk metodiskais darbs pie vērtēšanas vadlīniju augstākajā izglītībā izstrādes (līdzīgi kā citās izglītības pakāpēs). Minētā priekšlikuma aktualitāti apstiprina arī fakts, ka šobrīd (2012. gada jūnija sākumā) turpinās diskusijas par vienota eksāmena izveidi juristiem [6]. Tas nozīmē, ka, lai dažādu augstākās izglītības programmu absolventi spētu nokārtot šo eksāmenu, ir jāvienojas par vienotām prasībām un daudz precīzāk kā patlaban ir jāsaskaņo arī juristu sagatavošanas process (tajā pašā laikā ievērojot augstskolu autonomijas principu un akadēmiskās brīvības). Vienlaikus ir skaidrs, kā arī citās reglamentētajās profesijās šis jautājums par vienotām prasībām ir un arī būs aktuāls (piemēram, psihologi, pedagogi, aviācijas speciālisti, jūrnieki u. c.).

Students’ Rights in Evaluation Process

Abstract

The Paper has an in-depth analysis of the subjects about the rights to a fair evaluation and fair teacher’s job in the evaluation process, as well as the following principle of scientificity and collegiate debate traditions in higher education institutions. Student should have the chance to defend their rights to a fair assessment, including disputing test results on its merits.

In addition, students’ learning achievement evaluation system should not be directed towards discovering imperfections, but it must be a certain stage of e educational process analysis which allows to define development areas.

The need for unifying the standards of assessment principles at all levels of education has been identified. Diversity of the above-mentioned principles is irrational and baseless. It is necessary to take in to account the regulation of the Law of Higher Education. The evaluation of the achievement of full-time and part-time studies is equal, thus higher education institutions should form a common, based on unified principles, well-founded evaluation system regardless the type of a program. To ensure it, there is a need to change the standards of higher education.

Keywords: students’ rights, fair evaluation, consumer rights, evaluation process.

Literatūra

1. Andersone R. Izglītības un mācību priekšmetu programmas: teorija, pieredze, prakse. ‒ Rīga: Raka, 2007. – 202 lpp. 2. Bell B., Cowie B. Formative assessment and science education. ‒ USA: Kluwer Academic Publishers, 2000. // http://

site.ebrary.com/lib/latvia/Doc?id=10046989&ppg=3 (sk. 06.04.2012.). 3. Briede J. Administratīvais akts – tiesību akts ar nobeiguma raksturu. Starplēmums un galīgais lēmums // Latvijas

Universitātes raksti 667. sēj., Juridiskā zinātne. ‒ Rīga: LU, 2004. // http://www.lu.lv/materiali/apgads/raksti/667.pdf (sk. 02.04.2012.).

4. Kādai jābūt 21. gadsimta izglītībai Latvijā. (2008). Jauniešu konsultācijas. 5. Prets D. Izglītības programmu pilnveide: pedagoga rokasgrāmata. ‒ Rīga: Zvaigzne ABC, 2000. – 383 lpp. 6. Vai Latvijai nepieciešams vienots valsts juridiskais eksāmens // Jurista Vārds, 2012; 23 (722). 7. Vedins I. Zinātne un patiesība. ‒ Rīga: Avots, 2008. 8. Аскеров Ш. Новый критерий оценки знаний // Международный журнал экспериментального образования:

педагогические науки, 2009; 6 // http://www.rae.ru/meo/pdf/2009/06/2009_06_01.pdf (sk. 07.02.2012.).

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

201275

9. Кольчевский Н., Кольчевская Е. Способы выведения итоговой оценки. / Краснова Т. (отв. ред.). Оценивание: образовательные возможности: сборник научно-методических статей. ‒ Вып. № 4. ‒ Минск: Белорусский Государственный Университет, 2006 // http://charko.narod.ru/tekst/ocen/2.pdf (sk. 26.02.2012.).

10. Краснова Т. Изменения стратегии оценивания учебной деятельности студентов: от приоритета оценки к приори-тету учения / Краснова Т. (отв. ред.). Оценивание: образовательные возможности: сборник научно-методичес ких статей. ‒ Вып. № 4. ‒ Минск: Белорусский Государственный Университет, 2006 // http://charko.narod.ru/tekst/ocen/2.pdf (sk. 26.02.2012.).

11. Краснова Т. Оценивание учебной деятельности студентов. Аналитический обзор международных тенден-ций развития университетского образования, 2003, № 6 // Pieejams: http://charko.narod.ru/index16.html (sk. 26.02.2010.).

12. Пашкевич А. Система оценивания учебных достижений студентов как условие формирования профессио наль-ного самоопределения. Электронное научное издание (научно-педагогический интернет-журнал): Письма в Эмиссия. Оффлайн, январь, 2009; № 1, ART1300.

13. Сергаев С. Целевые аспекты оценки образовательной деятельности / Краснова Т. (отв. ред.). Оценивание: обра-зо вательные возможности: сборник научно-методических статей. ‒ Вып. № 4. ‒ Минск: Белорусский Госу дарст-венный Университет, 2006 // http://charko.narod.ru/tekst/ocen/2.pdf (sk. 26.02.2012.).

Normatīvie akti14. Augstskolu likums // http://www.likumi.lv/doc.php?id=37967 (sk. 15.04.2012.).15. Ministru kabineta 2009. gada 28. jūlija noteikumi Nr. 836 “Pedagogu darba samaksas noteikumi” // http://

www.likumi.lv/doc.php?id=195578 (sk. 15.04.2012.).16. Ministru kabineta 2002. gada 3. janvāra noteikumi Nr. 2 “Noteikumi par valsts akadēmiskās izglītības

standartu” // http://www.likumi.lv/doc.php?id=57183&from=off (sk. 15.04.2012.).17. Ministru kabineta 2001. gada 20. marta noteikumi Nr. 141 “Noteikumi par valsts pirmā līmeņa profesionālās augstākās

izglītības standartu” // http://www.likumi.lv/doc.php?id=6397&from=off (sk. 15.04.2012.).18. Ministru kabineta 2001. gada 20. novembra noteikumi Nr. 481 “Noteikumi par otrā līmeņa profesionālās augstākās

izglītības valsts standartu” // http://www.likumi.lv/doc.php?id=55887 (sk. 15.04.2012.).19. Studiju kursu pārbaudījumu organizēšanas kārtība Latvijas Universitātē: LU nolikums // http://www.lu.lv/par/

dokumenti/noteikumiunkartibas/parbaudijumi/ (sk. 02.04.2012.).20. Latvijas Universitātes Akadēmiskās šķīrējtiesas nolikums // http://www.lu.lv/par/dokumenti/nolikumi/latvijas-

universitates-akademiskas-skirejtiesas-nolikums/ (sk. 02.04.2012.).21. Rīgas Stradiņa universitātes Studiju reglaments I // http://www.rsu.lv/par-rsu/normativie-akti-un-dokumenti/rigas-

stradina-universitates-studiju-reglaments-i (sk. 03.04.2012.).22. Daugavpils Universitātes Nolikums par studijām // http://du.lv/files/0000/3189/Studiju_Nolikuma_Grozijumi_

14. 12.2009.doc (sk. 03.04.2012.).

Tiesas spriedumi23. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2010. gada 25. februāra spriedums lietā Nr. SKA-59/2010 // http://

www.tiesuprakse.lv/files/AL_1209_raj_A-00818-12_14.pdf (sk. 03.04.2012.).24. Administratīvās rajona tiesas 2012. gada 2. maija spriedums lietā Nr. A420793610, A42-01015-12/28 // http://

www.manastiesibas.lv/pdf/AL_0205_raj_A-01015-12_28.pdf (sk. 03.04.2012.).

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

201276

Konkurences ierobežojumi darbiniekam, kapitālsabiedrības amatpersonai un dalībniekam

pēc tiesisko attiecību izbeigšanās: Darba likuma un Konkurences likuma regulējums

Ieva Azanda, Sigita Kravale

Rīgas Stradiņa universitāte, Juridiskā fakultāte, Latvija

Kopsavilkums

Darbā izvērtēta konkurences ierobežojumu noteikšana un piemērošana pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanās, amata atstāšanas vai kapitāla daļu atsavināšanas. Darbā analizēti kritēriji konkurences ierobežojumu noteikšanai, risināts jautājums par konkurences ierobežojumu un nepārvilināšanas pienākuma nošķiršanu, kā arī vērtēts ierobežojumu iespējamais ilgums, ģeogrāfiskais piemērojums un darbības, attiecībā uz kurām konkurences ierobežojumus iespējams noteikt. Vienlaikus darbā izvērtētas arī tiesiskās iespējas realizēt konkurences ierobežojumus, izmantojot tiesību piemērošanas instrumentus un pastiprināt tos, nosakot līgumsodus ar konkurences ierobežojumiem saistītajām personām. Darbā izdarīti secinājumi attiecībā uz konkurences ierobežojumu piemērošanas aspektiem, kā arī piedāvāti iespējamie uzlabojumi tiesiskajā regulējumā un praksē, lai nodrošinātu konkurences ierobežojumu mērķus un aizsargātu darba devēju vai tirgus dalībnieku leģitīmās intereses.

Atslēgvārdi: konkurences ierobežojumi, nepārvilināšana, darba tiesisko attiecību izbeigšanās, atbilstoša atlīdzība, negodīga konkurence, tirgus dalībnieks.

Ievads

Pēc darba tiesisko attiecību vai amatpersonas amata atstāšanas, vai arī kapitāla daļu vai akciju atsavināšanas darba devējam, sabiedrībai vai kapitāla daļu vai akciju ieguvējam var pastāvēt leģitīmi aizsargājamas intereses attiecībā uz bijušā darbinieka, amatpersonas vai kapitāla daļu īpašnieka turpmāko darbību. Visos minētajos gadījumos var rasties nepieciešamība nodrošināt, lai noteiktā laikposmā pēc tiesisko attiecību izbeigšanās vai kapitāla daļu atsavināšanas darbinieks, amatpersona vai kapitāla daļu īpašnieks neuzsāktu konkurējošas darbības ar sākotnējo uzņēmumu. Minētajās situācijās konkurences ierobežojumi aizsargā sākotnējo uzņēmumu un tā vērtību. Līdz ar to pieļaujamie ierobežojumi ir nepieciešami un tiem jābūt saistītiem ar minēto mērķu sasniegšanu.

Konkurences ierobežojumi darba tiesisko attiecību izbeigšanās gadījumā ir noteikti Darba likumā. Savukārt konkurences ierobežojumiem attiecībā uz kapitālsabiedrības amatpersonām un daļu vai akciju atsavinātājiem kā tirgus dalībniekiem jāatbilst Konkurences likuma noteikumiem un to piemērošanas praksei. Ņemot vērā šo ierobežojumu piemērošanas līdzīgos mērķus, šajā darbā analizēti kritēriji konkurences ierobežojumu noteikšanai, to iespējamais ilgums, ģeogrāfiskā piemērošana un darbības, uz kurām tie attiecināmi, kā arī iespējas nodrošināt līgumiski vai likumiski noteikto konkurences ierobežojumu piemērošanu.

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

201277

Darba mērķis

Darba mērķis ir izvērtēt un analizēt, kādus ierobežojumus tiesību normas pieļauj noteikt darbiniekiem, kapitālsabiedrības amatpersonai un dalībniekam pēc tiesisko attiecību izbeigšanas vai daļu atsavināšanas. Analīzes ietvaros ir izvērtēti ierobežojumu mērķi un noteikšanas iespējas, kā arī ar to piemērošana un no tiem izrietošo tiesību aizsardzības īstenošana saistīto problēmjautājumu analīzē. Darbā izdarīti secinājumi par katrai no izvērtētajām subjektu kategorijām tiesiski piemērojamajiem konkurences ierobežojumiem, to ilgumu, kompensācijas aspektiem, piespiedu realizācijas mehā-nismiem, kā arī izteikti apsvērumi nepieciešamajām izmaiņām un uzlabojumiem tiesiskajā regulējumā vai piemērošanas praksē.

Darba ierobežotā apjoma dēļ netiks aplūkots lojalitātes pienākums un darbinieku vai kapitāl-sabiedrības amatpersonu konkurences ierobežojumi darba vai amata attiecību pastāvēšanas laikā. Šos jautājumus iespējams izvērtēt atsevišķi no konkurences ierobežojumiem pēc tiesisko attiecību izbeigšanas, kas ir šī darba priekšmets.


Darbā izmantota normatīvo aktu un to piemērošanas analīzes metode, kā arī salīdzinošā metode, izvērtējot nekonkurēšanas pienākumus nosakošos normatīvos aktus un regulējumu Eiropas Savienības dalībvalstīs un trešo valstu jurisdikcijā.


Konkurences ierobežojumi pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanās – leģitīmais mērķis un taisnīgums. Latvijas Republikas Satversmes 106. pants nosaka ikvienas personas pamattiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Savukārt Satversmes 116. pants paredz, ka šīs tiesības var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Darba likuma 84. pants likumiski nostiprina darba devēja un darbinieka iespēju vienoties par darbinieka profesionālās darbības ierobežojumiem (konkurences ierobežojumiem) pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanās, ja šāda vienošanās atbilst minētajā normā ietvertajiem nosacījumiem.

Jāpiekrīt N. M. Selvina (N. M. Selwyn) viedoklim, ka likumam ir jāatrod delikāts līdzsvars, jo, no vienas puses, darbiniekam ir tiesības pelnīt iztiku, un zināšanas un prasmes, kas iegūtas iepriekšējo darba attiecību ietvaros, neapšaubāmi, viņam dod iespēju to darīt; no otras puses, darba devējam ir tiesības uz ierobežotu aizsardzību no darbinieka ļoti iespējamām konkurējošām darbībām [1, 474].

Darbiniekam noteiktie konkurences ierobežojumi pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanās ir pieļaujami tikai tad, ja tie iztur tā saukto “samērīguma testu” [2, 92], proti, ierobežojumiem ir leģitīms mērķis, un tie nerada netaisnīgus ierobežojumus darbinieka profesionālajai darbībai.

Ierobežojumu leģitīmais mērķis ietver vairākas pamatotas darba devēja intereses, ko ierobežotā apmērā pieļaujams aizsargāt ar konkurences ierobežojumu noteikšanu pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanās:

1) darba devēja komercnoslēpums un konfidenciāla informācija; 2) esošie sadarbības partneri, piegādātāji, klienti un kontakti [1, 479]; 3) uzņēmuma nemateriālā vērtība (angļu val. ‒ goodwill) [2, 62]; 4) ilgtspējīgs, kvalificēts personāls.Arī Darba likuma 84. panta pirmās daļas 1. punkts paredz, ka vienošanās par konkurences

ierobežojumiem pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanās ir pieļaujama tikai tad, ja tās mērķis ir aizsargāt darba devēju no tādas darbinieka profesionālās darbības, kas var radīt konkurenci darba devēja komercdarbībai. Jāuzsver, ka Darba likuma 84. pants nedod darba devējam iespēju aizsargāties pret konkurenci per se (latīņu val.‒ pats par sevi), bet gan tikai noteikt tādus ierobežojumus, kas saprātīgi nepieciešami adekvātai darba devēja leģitīmo interešu aizsardzībai [3].

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

201278

Lai vienošanās par konkurences ierobežojumiem būtu pieļaujama, papildus leģitīma mērķa esamībai un rakstveida formas ievērošanai tai jāatbilst visiem no Darba likuma 84. panta izrietošajiem kritērijiem:

1) ierobežojumi attiecas tikai uz to darbības jomu, kurā darbinieks tika nodarbināts darba tiesisko attiecību pastāvēšanas laikā;

2) ierobežojumu termiņš nav ilgāks par diviem gadiem, skaitot no darba tiesisko attiecību izbeig-šanās dienas;

3) ierobežojumi ir taisnīgi attiecībā uz ierobežojumu veidu, apmēru, vietu un laiku; 4) visā konkurences ierobežojumu laikā vienošanās paredz darba devēja pienākumu maksāt

darbiniekam atbilstošu ikmēneša atlīdzību par konkurences ierobežojumu ievērošanu.Kā atzinis Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments, galvenais kritērijs

vienošanās par konkurences ierobežojumu vērtējumam atbilstoši Darba likuma 84. panta trešajā daļā noteiktajam ir šī noteikuma jeb ierobežojuma netaisnīgums attiecībā uz darbinieka turpmāko profesionālo darbību [4, 7]. Nedz Latvijas normatīvajos aktos, nedz judikatūrā nav analizēts jautājums, kurā brīdī jāvērtē noteikto konkurences ierobežojumu taisnīgums ‒ attiecīgās vienošanās noslēgšanas brīdī vai darba tiesisko attiecību izbeigšanās brīdī, kad vienošanās par konkurences ierobežojumiem sāk darboties. Piemēram, Lielbritānijā ierobežojumu samērīguma aspekts tiek vērtēts vienošanās noslēgšanas brīdī, nevis lietas izskatīšanas brīdī tiesā [2, 63‒64]. Tomēr jāatzīst, ka praksē vienošanās par konkurences ierobežojumiem pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanās parasti tiek ietverta jau darba līgumā tā noslēgšanas brīdī, tādējādi no šīs vienošanās noslēgšanas brīža līdz brīdim, kad tā sāk faktiski darboties, var paiet pat daudzi gadi un objektīvā situācija tirgū var būt būtiski mainījusies gan attiecībā uz darba devēja pamatotas un aizsargājamas intereses esamību, gan attiecībā uz konkurences ierobežojumu veidu, apmēru un ģeogrāfisko teritoriju, kā arī izmaksājamās atlīdzības apmēru. Konkurences ierobežojumu taisnīguma izvērtēšana objektīvāk un pilnvērtīgāk iespējama, ņemot vērā situāciju laikā, kad noteiktie konkurences ierobežojumi ir piemērojami, nevis laikā, kad tie tika nolīgti.

Konkurences ierobežojumu veids un apmērs. Darba likums nekonkretizē darbinieka “profesionālās darbības” jēdzienu un tā robežas, bet jāpiekrīt literatūrā izteiktajai atziņai, ka profesionālās darbības ierobežojums var izpausties gan kā aizliegums strādāt konkurējoša uzņēmuma labā, gan arī kā aizliegums darbiniekam pašam veikt komercdarbību darba devējam konkurējošā darbības jomā [5, 167]. Papildus jāanalizē jautājums par bijušā darbinieka ierobežošanu pašam veikt komercdarbību ar bijušo darba devēju konkurējošā saimnieciskās darbības jomā. Komercdarbības veikšana var izpausties dažādos veidos, piemēram, kā kļūšana par individuālo komersantu un aktīva saimnieciskā darbība konkrētajā jomā, vai arī kā akciju vai kapitāla daļu iegūšana kapitālsabiedrībā, kura darbojas bijušā darba devēja komercdarbības jomā. Arī no akcijām un kapitāla daļām izrietošās tiesības var tikt izmantotas dažādos veidos un apjomā, ne vienmēr aktīvi iesaistoties un ietekmējot kapitālsabiedrības saimnieciskās darbības jautājumus. Līdz ar to, vērtējot konkurences ierobežojumu pieļaujamību, ir jānodala tāda līdzdalība kapitālsabiedrībā, kas saistīta ar regulāru līdzdarbošanos attiecīgās kapitālsabiedrības saimnieciskajā darbībā un var radīt apdraudējumu bijušā darba devēja aizsargājamām interesēm, ko pamatoti pieļaujams ierobežot no tikai finansiāla rakstura investīcijām, kad bijušais darbinieks konkrētās kapitālsabiedrības akcijas vai kapitāla daļas iegādājies kā investīciju objektu un nelīdzdarbojas sabiedrības ikdienas saimnieciskajos jautājumos.

Savukārt attiecībā uz darbinieka ierobežošanu būt nodarbinātam pie cita darba devēja (bijušā darba devēja konkurenta), kā pamatoti norādīts ārvalstu literatūrā, ir jānošķir “objektīvās zināšanas” (darba devēja komercnoslēpums, klientu saraksti), kas uzskatāmas par darba devēja īpašumu un ir aizsargājamas, un “subjektīvās zināšanas”, ko ieguvis pats darbinieks (darbinieka vispārējās zināšanas par nozari, pieredze, prasmes un iemaņas, viņa organizatora spējas, kas pamatoti var tikt atzītas par darbinieka īpašumu) [1, 480; 2, 64]. Piemēram, Lielbritānijas tiesas lietā Herbert Morris Ltd v. Saxelby [6] atzina darbiniekam noteiktos konkurences ierobežojumus par spēkā neesošiem, norādot, ka noteiktie ierobežojumi attiecas uz darbinieka tehniskajām prasmēm un zināšanām, ko viņš ieguvis patstāvīgu novērojumu un inteliģences rezultātā un tādēļ tās viņam nevar tikt atņemtas. Latvijas tiesu prakse attiecībā uz konkurences ierobežojumiem pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanās ir ļoti ierobežota, un šis aspekts Latvijas tiesu praksē pagaidām nav detalizēti vērtēts.

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

201279

Nepārvilināšanas pienākums. No bijušā darbinieka aktīvas darbības, veicot konkrētu darbu bijušajam darba devējam konkurējoša uzņēmuma labā vai pašam kļūstot par komersantu, jānošķir tā sauktais “nepārvilināšanas” pienākums (angļu val. ‒ non-solicitation), ko savukārt var iedalīt divos paveidos: 1) bijušā darba devēja klientu un sadarbības partneru nepārvilināšana (angļu val. ‒ non-dealing) un 2) bijušā darba devēja darbinieku nepārvilināšana.

Darba devēja klientu bāze pamatoti tiek uzskatīta par daļu no darba devēja uzņēmuma nemateriālās vērtības (angļu val. ‒ goodwill), kas ir viena no darba devēja tiesiskām un pamatotām interesēm, kas var tikt aizsargāta, nosakot zināmus ierobežojumus darbiniekam pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanās. Ārvalstu literatūrā plašas debates raisījis jautājums par darba devēja klientu un sadarbības partneru nepārvilināšanas pienākuma pieļaujamo apjomu. Vairāku valstu normatīvajos aktos vai judikatūrā ir nostiprināts noteikums, ka darba devēja sadarbības partneru un klientu nepārvilināšanas pienākums var tikt attiecināts tikai uz darba devēja esošiem aktīviem klientiem, turklāt dažās jurisdikcijās paredzēts papildu kritērijs, šādus klientus aprobežojot ar tiem, ar kuriem darba attiecību ietvaros konkrētais darbinieks uzturējis kontaktus. Piemēram, Dānijā nepārvilināšanas pienākums var attiekties tikai uz darba devēja aktīviem klientiem, tas ir, klientiem, kuriem bijuši saimnieciski darījumu ar darba devēju 18 mēnešu laikā pirms darba attiecību izbeigšanās ar konkrēto darbinieku, un ar kuriem darbinieks darba attiecību ietvaros uzturējis kontaktus vai kuri norādīti darbiniekam iesniegtā darba devēja klientu sarakstā [2, 39]. Jāpiekrīt, ka, izvērtējot darba devēja klientu nepārvilināšanas pienākumu, būtiska nozīme ir arī konkrētā darbinieka profesijai un amatam. Lielbritānijas tiesas spriedums lietā M & S Drapers v. Reynolds [7] atzina, ka pārdošanas speciālistam klientu kontakti ir pielīdzināmi viņa darba rīkiem, kas viņam nevar tikt nepamatoti atņemti.

Otrs nepārvilināšanas pienākuma aspekts ir saistīts ar ierobežojumiem darbiniekam pārvilināt bijušā darba devēja darbiniekus, pārliecinot viņus izbeigt esošās darba attiecības un stāties darba attiecībās ar bijušā darba devēja konkurentu. Saistībā ar minēto interesanta atziņa ir izteikta Lielbritānijas tiesu praksē lietā Hanover Insurance Brokers Ltd v. Schapiro [8], proti, darbiniekam ir tiesības strādāt pie jebkura darba devēja, kurš vēlas viņu nodarbināt, tādējādi darbinieki nav darba devēja aktīvs, kā krājumi vai klienti, līdz ar to Lielbritānijas tiesas atzina par nepamatotu darbiniekam, ar kuru bija izbeigtas darba attiecības un kurš bija uzsācis darbu konkurējošā uzņēmumā, noteikto aizliegumu pārvilināt jebkuru bijušā darba devēja darbinieku, neatkarīgi no viņa amata un darba stāža [9, 321‒322]. Šādai atziņai tomēr grūti piekrist, jo ilgtspējīgs, kvalificēts personāls būtiski sekmē jebkura uzņēmuma saimniecisko darbību, tāpēc, kā iepriekš norādīts, pamatoti ir uzskatāms par darba devēja aizsargājamu interesi, kas attaisno arī šāda nepārvilināšanas pienākuma noteikšanu darbiniekam. Bijušā darba devēja darbinieku nepārvilināšanas pienākums ir īpaši izdalīts un pieļauts daudzu valstu normatīvajos aktos vai judikatūrā, piemēram, vairumā Amerikas Savienoto Valstu štatu, Kanādā [10], Francijā, Vācijā, Itālijā, Dānijā, Somijā u. c.

Ārvalstīs, īpaši Amerikas Savienotajās Valstīs, sevišķa uzmanība nepārvilināšanas pienākuma aspektiem pievērsta arī kontekstā ar interneta un sociālo tīklu arvien plašāku attīstību. Uzņēmums TEK systems 2010. gadā iesniedza ASV tiesā prasību pret bijušo darbinieci par nepārvilināšanas pienākuma pārkāpumu bijušās darbinieces komunikācijas dēl ar citu darbinieku sociālajā tīklā LinkedIn [11]. Plašu rezonansi ASV izraisīja lieta Amway Global v. Woodward, kuras ietvaros pastāvēja strīds, vai bijušā darbinieka blogs un publikācijas internetā, kas nav paredzētas konkrētam adresātam, var tikt atzīti par nepārvilināšanas pienākuma pārkāpumu. Šajā lietā ASV Mičiganas apgabala tiesa atzina, ka komunikācija, kas pēc sava satura veido nepārvilināšanas pienākuma pārkāpumu, nezaudē savu raksturu tikai tādēļ, ka tā publicēta internetā, un tās iespējamo lasītāju loks ir neskaidrs un izplūdis [11].

Pastāv būtiskas atšķirības starp nekonkurēšanas pienākumu un nepārvilināšanas pienākumu. Nepārvilināšanas pienākuma noteikšana rada ievērojami mazākus ierobežojumus darbinieka turpmākajai profesionālajai darbībai, jo darbiniekam kopumā netiek liegts strādāt savā profesijā, tostarp pie bijušā darba devēja konkurenta, bet darbiniekam ir pienākums atturēties no bijušā darba devēja klientu un darbinieku pārvilināšanas. Tādējādi ir pamats nošķirt šos divus ierobežojumu veidus un pēc atšķirīgiem kritērijiem vērtēt šo ierobežojumu taisnīgumu un spēkā esamību. Piemēram, ja konkurences ierobežojumi, kas liedz darbiniekam iespēju strādāt savā profesijā pie bijušā darba devēja konkurenta, ģeogrāfiskā ziņā būtu ierobežojami ļoti šauri, un par šiem ierobežojumiem izmaksātajai atlīdzībai būtu jābūt augstākai,

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

201280

tad nepārvilināšanas pienākums var attiekties uz plašāku ģeogrāfisko teritoriju, un arī atlīdzība, kas tiek izmaksāta par nepārvilināšanas pienākuma ievērošanu, var būt ievērojami zemāka nekā atlīdzība, kas tiek izmaksāta par konkurences ierobežojumu ievērošanu. Latvijas normatīvie akti šos jēdzienus nenošķir un arī judikatūrā vispār nav analizēts nepārvilināšanas jēdziens un tā nošķiršana no nekonkurēšanas pienākuma, kas praksē rada dažādas neskaidrības. Piemēram, Latvijā praksē nereti sastopami darba līgumi, kuros darbiniekam noteikti ierobežojumi pārvilināt bijušā darba devēja klientus un darbiniekus, bet nav noteikti ierobežojumi darbiniekam būt nodarbinātam pie bijušā darba devēja konkurentiem, kā arī nav noteikta atlīdzība, kas darbiniekam izmaksājama par šādu ierobežojumu ievērošanas laiku, uzskatot, ka darbiniekam noteiktie nepārvilināšanas ierobežojumi nav uzskatāmi par konkurences ierobežojumiem Darba likuma 84. panta izpratnē. Diskutējams ir jautājums, vai nekonkurēšanas pienākums un nepārvilināšanas pienākums ir divi atšķirīgi ierobežojumu veidi un tiesību institūti, vai arī nepārvilināšanas pienākums ir nekonkurēšanas pienākuma paveids, uz kuru attiecīgi attiecināmi konkurences ierobežojumu spēkā esamības nosacījumi (taisnīgums ierobežojumu apjoma, teritorijas un laika ziņā un bijušā darba devēja pienākums maksāt atbilstošu atlīdzību). Piemēram, Nīderlandē nepārvilināšanas pienākums tiek atzīts par nekonkurēšanas pienākuma paveidu [2, 178]. Ņemot vērā to, ka nepārvilināšanas pienākums rada noteiktus ierobežojumus darbiniekam attiecībā uz turpmāko darbu pēc darba attiecību izbeigšanās, kas atsevišķu profesiju pārstāvjus, piemēram, pārdošanas speciālistus, var ierobežot ļoti būtiski, par pamatotāku jāatzīst viedoklis, ka nepārvilināšanas pienākums ir nekonkurēšanas pienākuma paveids, kas tomēr ievērojami mazāk ierobežo darbinieku, tādēļ uz to attiecināmi mazāk strikti kritēriji tā taisnīguma izvērtēšanai.

Konkurences ierobežojumu joma. Darba likuma 84. panta otrā daļa paredz, ka ierobežojumi var attiekties tikai uz to darbības jomu, kurā darbinieks tika nodarbināts darba tiesisko attiecību pastāvēšanas laikā.

Latvijas tiesu praksē darbības joma, kurā darbinieks tika nodarbināts darba tiesisko attiecību pastāvēšanas laikā, tiek interpretēta ļoti šauri. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu depar-taments atzinis [12], ka apelācijas instances tiesa konstatējusi, ka darbiniece strādājusi SIA “Domenikss” par sekretāri un ka viņas profesionālās darbības ierobežojums pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanās var skart tikai tās darbības sfēras, kas var radīt konkurenci darba devēja komercdarbībai. Minētajā lietā par spēkā neesošu atzīta vienošanās, ka darbiniece divus gadus pēc darba attiecību izbeigšanās nav tiesīga Latvijas, Lietuvas un Igaunijas teritorijā veikt profesionālu darbību vai strādāt cita darba devēja labā, kas var radīt vai veicināt konkurenci SIA “Domenikss” komercdarbībai, stāties darba attiecībās uzņēmumā, kas darbojas transportlīdzekļu vai detaļu tirdzniecības, apkopes, remonta, iznomāšanas vai līzinga sfērā. Līdzīgu pieeju Senāts demonstrējis arī citā lietā [13], analizējot, vai darbiniekam, kurš bija strādājis par vieglo un apvidus automobiļu pārdevēju, pamatoti un taisnīgi noteikts ierobežojums stāties darba attiecībās uzņēmumā, kas nodarbojas ar transportlīdzekļu un / vai detaļu un piederumu tirdzniecību.

Latvijas tiesu prakse šajā jautājumā nav plaša, tomēr tā rada bažas par nepamatoti šauru Darba likuma 84. panta otrās daļas interpretāciju.

Piemēram, Francijā pieļaujamais konkurences ierobežojumu apjoms tiek saistīts ar konkrētā darbinieka profesiju. Darbiniekam ar vispārīgām prasmēm un iemaņām pieļaujams noteikt plašus konkurences ierobežojumus, savukārt specifiskā jomā augsti kvalificētam speciālistam pieļaujamie konkurences ierobežojumi būs ievērojami šaurāki, lai tie neizslēgtu iespēju darbiniekam atrast jaunu darbu savas specializācijas jomā [2, 93].

Savukārt Itālijā pieļauts, ka darbiniekam noteiktie konkurences ierobežojumi var attiekties arī uz darbībām, kas atšķiras no tām, ko darbinieks veicis darba attiecību laikā ar nosacījumu, ka šādi ierobežojumi neizslēdz jebkādu iespēju darbiniekam veikt darbu savu prasmju un pieredzes jomā [3].

Konkurences ierobežojumu ģeogrāfiskā piemērojamība. Ievērojot konkurences ierobežojumu mērķi ‒ saprātīgi aizsargāt darba devēja pamatotas intereses, ‒ par atbilstošu atzīstams ierobežojums bijušajam darbiniekam veikt konkurējošas darbības teritorijā, kurā bijušais darba devējs darbojas vai ir veicis sagatavošanos, lai uzsāktu savu darbību. Tātad, ja darba devējs ir starptautisks uzņēmums, ierobežojumi, atkarībā no katras konkrētās situācijas niansēm, varētu attiekties gan uz Latviju, gan

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

201281

citām valstīm, kur bijušais darba devējs darbojas. Turpretī, ja darba devējs ir lokāls uzņēmums, kas savu saimniecisko darbību veic noteiktā pilsētā, par taisnīgu un samērīgu varētu tikt atzīts konkurences ierobežojums, kas aprobežots ar šo pilsētu, nevis visu Latvijas teritoriju.

Interesanta ģeogrāfisko konkurences ierobežojumu noteikšanas metode vēsturiski izveidojusies Lielbritānijā, kur konkurences ierobežojumu ģeogrāfiskā piemērojamība tiek fiksēta ar noteiktu attālumu no darba devēja atrašanās vietas, piemēram, 10 jūdžu rādiusā no Notingemšīras [1, 484]. Lielbritānijas tiesu praksē arī izteikta atbalstāma atziņa, ka teritoriāli plašus konkurences ierobežojumus nav pamata noteikt blīvi apdzīvotās teritorijās, jo šādi ierobežojumi nebūs samērīgi ar to mērķi [1, 484].

Latvijas tiesu praksē jau pieminētajās civillietās [12; 13] par nepamatoti plašiem un spēkā neesošiem atzīti konkurences ierobežojumi, kas attiecināti arī uz Igaunijas Republikas un Lietuvas Republikas teri-toriju, norādot, ka šādi ierobežojumi ir pretrunā Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 39. pantam, kas paredz darba ņēmēja tiesības brīvi pārvietoties dalībvalstu teritorijā.

Konkurences ierobežojumu termiņš. Darba likuma 84. panta pirmās daļas 2. punkts nosaka, ka konkurences ierobežojumu termiņš nedrīkst pārsniegt divus gadus, skaitot no darba tiesisko attiecību izbeigšanās dienas.

Tomēr jāuzsver, ka par noteicošo kritēriju konkurences ierobežojumu spēkā esamībai laika ziņā atzīstams taisnīgums, kas jāvērtē katras konkrētas situācijas faktisko apstākļu kontekstā, tādēļ ne vienmēr likumā atļautā maksimālā konkurences ierobežojumu termiņa ietveršana vienošanās nodrošinās tās spēkā esamību.

Tajā pašā laikā jāpiemin, ka valstīs, kur konkurences ierobežojumu maksimāli pieļaujamais spēkā esamības termiņš nav normatīvi regulēts, tiesu praksē sastopami gadījumi, kad par pamatotiem un spēkā esošiem atzīti ierobežojumi uz 25 gadiem vai pat mūža garumā [1, 484].

Atbilstoša atlīdzība par konkurences ierobežojumu ievērošanu. Vēl viens būtisks kritērijs konkurences ierobežojumu spēkā esamībai, ko paredz Darba likuma 84. panta pirmās daļas 3. punkts, ir darba devēja pienākums maksāt bijušajam darbiniekam atbilstošu ikmēneša atlīdzību par konkurences ierobežojumu ievērošanu.

Jāpiekrīt literatūrā izteiktajam secinājumam, ka “atbilstoša atlīdzība” ir nenoteikts tiesību jēdziens, kas katrā konkrētajā gadījumā ir attiecīgi piepildāms ar saturu [5, 168].

Latvijas normatīvie akti neregulē par konkurences ierobežojumu ievērošanu izmaksājamās atlīdzības minimālo vai maksimālo apmēru, un ierobežotā tiesu prakse šajā jautājumā nesniedz arī skaidrus kritērijus atlīdzības atzīšanai par taisnīgu un atbilstošu Darba likuma 84. panta izpratnē. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments uzsvēris [14], ka nav pamata saistīt noteiktās atlīdzības apmēru ar darbinieka izglītību, prasmēm un iespējām, nekonstatējot, ka tieši šāda izglītība un prasmes bija priekšnoteikums, lai ieņemtu attiecīgo amatu. Tam, ka darbiniekam ar viņa izglītību un prasmēm būtu iespējams strādāt arī citu darbu, nav nozīmes, izvērtējot atlīdzības par konkurences ierobežošanu atbilstību Darba likuma 84. panta pirmās daļas 3. punktā izvirzītajām prasībām. Izvirzītais kritērijs attiecībā uz konkurentu piedāvāto atalgojumu ir pretrunā ar likumā noteikto konkurences ierobežojuma mērķi ‒ aizsargāt darba devēju no tādas darbinieka profesionālās darbības, kas var radīt konkurenci darba devēja komercdarbībai ‒ un tādēļ tas nav piemērojams Darba likuma 84. panta pirmās daļas 3. punkta interpretācijā.

Analizējot situāciju citās Eiropas Savienības dalībvalstīs, jāsecina, ka vairākās valstīs atlīdzības par konkurences ierobežojumu ievērošanu minimālais apmērs ir noteikts likumā. Piemēram, Dānijā [15, 129‒130] un Vācijā [2, 113] minimālais likumā noteiktais atlīdzības par konkurences ierobežojumu ievērošanu apmērs ir 50 procenti no darbinieka darba samaksas, kas varētu tikt izmantota kā vadlīnija arī Latvijā, interpretējot atbilstošas atlīdzības jēdzienu.

Arī Latvijas juridiskajā literatūrā norādīts, ka, domājams, būtu taisnīgi un abām pusēm pieņemami, ka tā [atlīdzība par konkurences ierobežojumu ievērošanu] sasniegtu 60 līdz 90 procentus no mēneša vidējās izpeļņas [16, 154].

Darba likuma 84. panta pirmās daļas 3. punkts paredz darba devēja pienākumu maksāt darbiniekam “atbilstošu ikmēneša atlīdzību par konkurences ierobežojuma ievērošanu”. Citētās normas neprecīzais formulējums rada jautājumu: vai šāda atlīdzība obligāti izmaksājama ik mēnesi konkurences

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

201282

ierobežojumu spēkā esamības laikā, vai tā var tikt izmaksāta vienā vai vairākos maksājumos konkurences ierobežojumu perioda sākumposmā, vai, vēl vairāk, šāda atlīdzība var tikt izmaksāta avansā jau pirms vienošanās par konkurences ierobežojumiem piemērošanas, piemēram, darba attiecību ietvaros vien-laikus ar darba samaksu? Piemēram, Itālijā atlīdzība par konkurences ierobežojumu ievērošanu var tikt izmaksāta vai nu avansā darba attiecību pastāvēšanas laikā, vai arī konkurences ierobežojumu spēkā esamības laikā [2, 146].

Latvijā praksē ir gadījumi, kad vienošanās par konkurences ierobežojumiem pēc darba attiecību izbeigšanās ir ietverta darba līgumā, un noteikts, ka atlīdzība par konkurences ierobežojumu ievērošanu tiek izmaksāta kā noteikta daļa no darbinieka ikmēneša darba samaksas. Šāda atlīdzības noteikšanas un izmaksas kārtība arī tiesu praksē nav atzīta par kļūdainu un Darba likuma 84. pantam neatbilstošu. Tomēr šāda pieeja var radīt vairākus riskus. Atlīdzība par konkurences ierobežojumu ievērošanu, kas izmaksāta jau darba attiecību sākumposmā, var būt taisnīga tās izmaksas brīdī, bet izmaiņu dēļ ekonomiskajā situācijā, darba tirgū un citos faktoros var izrādīties neatbilstoša laikā, kad darba attiecības ir izbeigtas un sāk darboties vienošanās par konkurences ierobežojumiem. Tāpat šāda pieeja var radīt strīdu, vai darba attiecību laikā izmaksātā ikmēneša atlīdzība, kas saskaņā ar darba līgumu ietver darba samaksu un arī atlīdzību par konkurences ierobežojumiem, patiešām ietver atbilstošu papildu atlīdzību par konkurences ierobežojumiem, vai arī šāds formulējums darba līgumā ir vērsts uz izvairīšanos no Darba likuma 84. panta pirmās daļas 3. punktā paredzētā pienākuma izpildes, un darba attiecību laikā izmaksātās atlīdzības apmērs patiesībā neatšķiras no vidējās mēneša darba algas attiecīgajā nozarē. Turklāt atlīdzības par konkurences ierobežojumu ievērošanu izmaksa avansā var radīt strīdus par izmaksātās naudas summas atdošanu darba devējam gadījumā, ja kāda no pusēm Darba likumā noteiktajos gadījumos izmantojusi tiesību vienpusēji atkāpties no vienošanās par konkurences ierobežojumiem, vai arī darbinieks pienācīgi neievēro noteiktos ierobežojumus, vai darba tiesiskās attiecības izbeigtas uz tāda pamata, kas dod tiesību darba devējam prasīt no darbinieka konkurences ierobežojumu ievērošanu, neizmaksājot darbiniekam par to atlīdzību.

Sīkāka analīze nepieciešama arī Darba likuma 85. panta otrās daļas noteikumam, kas paredz, ja darba devējs uzteic darba līgumu, pamatojoties uz šā likuma 101. panta pirmās daļas 1., 2., 3., 4. vai 5. punkta noteikumiem, darbinieks zaudē tiesības saņemt atlīdzību par konkurences ierobežojuma ievērošanu.

No vienas puses, ir saprotama šajā likuma normā darba devējam izrādītā labvēlība, paredzot, ka gadījumā, ja darba līgums tiek uzteikts darbinieka uzvedības dēļ (būtisks darba līguma vai darba kārtības pārkāpums, prettiesiska rīcība, rīcība pretēja labiem tikumiem, darba veikšana reibuma stāvoklī, darba drošības un aizsardzības prasību rupjš pārkāpums), darbiniekam joprojām ir saistoši konkurences ierobežojumi pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanās, bet darba devējs tiek atbrīvots no pienākuma maksāt darbiniekam atlīdzību par konkurences ierobežojumu ievērošanu, jo pie darba attiecību izbeigšanas ir vainojams darbinieks un viņa nepieļaujamā uzvedība.

No otras puses, šāds likuma noteikums vērtējams kā nepamatots un nesamērīgs darbinieka turpmākās profesionālās darbības ierobežojums. Darba likuma 85. panta otrā daļa būtībā paredz darbinieka dubultu sodīšanu par vienu un to pašu pārkāpumu, pieļaujot gan darba līguma uzteikumu, gan papildu negatīvas sekas ‒ atlīdzības par konkurences ierobežojumu ievērošanu pēc darba attiecību izbeigšanās liegšanu, ‒ lai gan arī uz darba tiesiskajām attiecībām tiesu praksē tiek attiecināts dubultas sodīšanas nepieļaujamības princips [17].

LR Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments atzinis [18], ka vienošanās par konkurences ierobežojumu pēc būtības ir patstāvīgs līgums, un vienošanās par konkurences ierobežojumu neietekmē darbinieka tiesisko stāvokli darba attiecību pastāvēšanas laikā, bet attiecas uz laikposmu pēc darba attiecību pārtraukšanas. Tādējādi atlīdzībai, kas saskaņā ar Darba likuma 84. panta pirmās daļas 3. punktu jāizmaksā par konkurences ierobežojumu ievērošanu, ir patstāvīgs izmaksas pamats, proti, darbinieka pienācīgi izpildīta un ievērota konkurences ierobežojumu saistība pēc darba attiecību izbeigšanās, kam nav nekāda sakara ar darba attiecību pastāvēšanas laiku un to izbeigšanās pamatu. Fakts, ka darbinieks pieļāvis pārkāpumus darba tiesisko attiecību ietvaros, neļauj prezumēt, ka darbinieks neizpildīs arī konkurences ierobežojumus pēc darba attiecību izbeigšanās.

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

201283

Tādējādi jāsecina, ka konkurences ierobežojumu ievērošanas pienākums un par tā izpildi izmaksājamā atlīdzība ir patstāvīga saistība, kas jānodala no darba attiecībām un to izbeigšanās, tādēļ par nepamatotu un netaisnīgu atzīstama Darba likuma 85. panta otrās daļas norma, kas atlīdzības izmaksas pienākumu par konkurences ierobežojumu ievērošanu pēc darba attiecību izbeigšanās dara atkarīgu no darba attiecību izbeigšanās pamata.

Vienpusēja atkāpšanās no konkurences ierobežojumiem. Darba likuma 85. panta pirmā daļa nosaka, ka darba devējs pirms darba tiesisko attiecību izbeigšanās var rakstveidā atkāpties no vienošanās par konkurences ierobežojumiem.

Nenoliedzami tieši darba devējs vislabāk spēj novērtēt, vai brīdī, kad darba tiesiskās attiecības ar konkrēto darbinieku tiek izbeigtas, joprojām pastāv leģitīmais mērķis, kura sasniegšanai konkrētajam darbiniekam savulaik tika noteikti konkurences ierobežojumi. Savukārt darbinieka pamattiesība ir brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu, kas var tikt ierobežota tikai taisnīgā apmērā un tikai pastāvot darba devēja pamatotām un aizsargājamām interesēm. Ja darba devējs ir secinājis, ka konkrētā darbinieka turpmākā profesionālā darbība neradīs apdraudējumu darba devēja aizsargājamām interesēm, darba devējam ir dota tiesība vienpusēji atkāpties no nolīgtajiem konkurences ierobežojumiem, atbrīvojot darbinieku no pienākuma ievērot noteiktos ierobežojumus un vienlaikus atbrīvojoties no pienākuma maksāt darbiniekam atlīdzību par konkurences ierobežojumu ievērošanu pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanās.

Detalizēta argumentācija saistībā ar darba devēja tiesību vienpusēji atkāpties no vienošanās par konkurences ierobežojumiem, kurai var piekrist un to attiecināt arī uz Latvijas Darba likuma 85. panta pirmās daļas interpretāciju, ietverta Spānijas Katalonijas Augstākās tiesas 2009. gada janvāra spriedumā [19], kurā uzsvērts, ka darba devējs ir tiesīgs atkāpties no konkurences ierobežojumiem, jo konkurences ierobežojumu piemērošanai ir jāpastāv darba devēja ar šiem ierobežojumiem aizsargājamai interesei, bet, ja šāda interese vairs nepastāv, vienošanās par konkurences ierobežojumiem zaudē tās jēgu, savukārt no minētā izriet, ka gadījumā, ja darba devējs pamato, ka tam nav attiecīgas aizsargājamas intereses, tāpēc, ka tas ir pārņēmis savus konkurentus, vai vienkārši tāpēc, ka tā interese, kuras aizsardzībai sākotnēji tika noteikti konkurences ierobežojumi, vairs nepastāv, darba devējs ir tiesīgs brīvi izbeigt vienošanos par konkurences ierobežojumiem.

Darba likuma 85. panta pirmās daļas formulējums izraisa jautājumus par tiesības vienpusēji atkāpties no vienošanās par konkurences ierobežojumiem izlietošanas brīdi. Darba likuma 85. panta pirmā daļa paredz, ka darba devējs vienpusējas atkāpšanās tiesību var izlietot “pirms darba tiesisko attiecību izbeigšanās”.

Nevar piekrist atsevišķu darba tiesību praktiķu piedāvātajai šīs normas interpretācijai, saskaņā ar kuru pēdējais brīdis, kad darba devējs var vienpusēji atkāpties no vienošanās par konkurences ierobežojumu, ir darba līguma uzteikšanas brīdis. Ja tas tiek nokavēts vai arī darbinieks pats uzsaka darba līgumu pirms to izdarījis darba devējs, darbiniekam noteiktais konkurences ierobežojums pēc darba attiecību izbeigšanas paliks spēkā un darba devējam būs jāmaksā darbiniekam nolīgtā ikmēneša atlīdzība par visu konkurences ierobežojuma termiņu [20]. Šāda interpretācija tiek atbalstīta arī juridiskās publikācijās [21].

Darba likuma 85. panta pirmās daļas pareizai interpretācijai nepieciešams nošķirt divus dažādus jēdzienus ‒ darba līguma uzteikums un darba tiesisko attiecību izbeigšanās. Darba līguma uzteikums ir darbinieka vai darba devēja izdarīts gribas izteikums (vienpusējs tiesisks darījums), ar ko tiek izbeigtas darba tiesiskās attiecības [22, 288; 23]. Savukārt “darba tiesisko attiecību izbeigšanās” ir darba līguma uzteikuma vai darbinieka un darba devēja vienošanās par darba attiecību izbeigšanu faktiskās sekas [24].

Jau no Darba līguma 85. panta pirmās daļas gramatiskās interpretācijas var konstatēt, ka likum-devējs darba devēja tiesību vienpusēji atkāpties no vienošanās par konkurences ierobežojumu ievērošanu ir saistījis ar darba tiesisko attiecību izbeigšanās brīdi, nevis darba līguma uzteikuma brīdi. Līdz ar to, pretēji iepriekš citētajiem viedokļiem, Darba likuma 85. panta pirmā daļa pieļauj darba devēja iespēju vienpusēji atkāpties no vienošanās par konkurences ierobežojumiem arī gadījumā, ja darba līgumu uzteicis darbinieks, bet darba devējs par atkāpšanos no nolīgtajiem konkurences ierobežojumiem paziņojis uzteikuma termiņa ietvaros līdz darba attiecību faktiskās izbeigšanās brīdim. Šāda nostāja izteikta arī juridiskajā literatūrā [16, 156].

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

201284

Tādējādi nevar piekrist Latvijas Republikas Augstākās tiesas Plēnuma un tiesu prakses vispāri-nāšanas daļas sastādītajā tiesu prakses apkopojumā izteiktajai atziņai, ka šāda nostāja praksē laikposmā no uzteikuma līdz atlaišanas brīdim var radīt nenoteiktību attiecībā pret darbinieku par iespējām izvērtēt citus darba piedāvājumus, kā arī nepamatoti var radīt iespēju negodprātīgi izmantot šo situāciju no darba devēja puses. Ņemot vērā, ka darba tiesiskās attiecības pēc kādas no pusēm uzteikuma tiek izbeigtas ar uzteikuma saņemšanas brīdi un vēlākai darbinieka atlaišanai no darba pēc uzteikuma termiņa beigām jau ir sekundāra nozīme (šādu nostāju, kā jau iepriekš tika norādīts, Senāts savā praksē ir akceptējis), un ka tas vienlīdz attiecas kā uz darba devēja, tā uz darbinieka uzteikumu, un, sistēmiski tulkojot Darba likuma 85. panta pirmo daļu, tomēr ir pamats secinājumam, ka darba devējam ir tiesība vienpusēji atkāpties no vienošanās par konkurences ierobežojumiem pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanas tikai pirms darbinieka uzteikuma, pirms vai vienlaikus ar darba devēja uzteikumu vai pirms darba līguma izbeigšanas uz cita pamata, kas nav saistīts ar uzteikumu [25].

Darba likuma 85. panta pirmā daļa jau likumā nosaka darba devēja tiesību vienpusēji atkāpties no vienošanās par konkurences ierobežojumiem, šādu tiesību aprobežojot ar “darba tiesisko attiecību izbeigšanās brīdi”. Tomēr rodas jautājums, vai situācijā, kad darba devējs un darbinieks pašā vienošanās tekstā paredzējuši tiesību darba devējam, iepriekš rakstveidā par to paziņojot darbiniekam, atkāpties no vienošanās par konkurences ierobežojumiem arī pēc darba attiecību izbeigšanās konkurences ierobežojumu spēkā esamības laikā, darba devējs varēs šo tiesību izmantot, vai arī šāds noteikums tiks atzīts par spēkā neesošu kā darbinieka tiesisko stāvokli pasliktinošs, pamatojoties uz Darba likuma 6. pantu, kas nosaka, ka nav spēkā darba līguma noteikumi, kas, pretēji normatīvajos aktos noteiktajam, pasliktina darbinieka tiesisko stāvokli?

Piemēram, Dānijā darba devējs, bet ne darbinieks, ir tiesīgs atkāpties no vienošanās par konkurences ierobežojumiem, par to vienu mēnesi iepriekš paziņojot darbiniekam [2, 38].

Latvijā Civillikuma 1587. pants nostiprina pacta sunt servanda (latīņu val. ‒ līgumi ir jāpilda) principu, taču Civillikuma 1589. pants pieļauj vienpusēju atkāpšanos no līguma, ja šāda atkāpšanās pama tota ar paša līguma raksturu vai to zināmos apstākļos atļauj likums (Darba likuma 85. panta pirmā daļa), vai arī ja tāda tiesība bijusi noteikti pielīgta. Savukārt Darba likuma 28. panta trešā daļa nosaka, ka darba līgumam piemērojami Civillikuma noteikumi, ciktāl šajā likumā un citos normatīvajos aktos, kas regulē darba tiesiskās attiecības, nav noteikts citādi.

Interpretējot savstarpējā kopsakarā Darba likuma 6. pantu, 85. panta pirmo daļu un Civillikuma 1589. pantu, kā arī ņemot vērā darbinieka pamattiesību brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu, kas būtu atzīstama par prioritāru, salīdzinot ar pakļaušanos konkurences ierobežojumiem visu sākotnēji nolīgto laika periodu un atlīdzības saņemšanu par šādu ierobežojumu ievērošanu, jāsecina, ka darba devēja vienpusēja atkāpšanās no vienošanās par konkurences ierobežojumiem arī pēc darba attiecību izbeigšanās, ja šāda iespēja bijusi paredzēta pašā vienošanās, ir vērtējama kā tiesiska, ar nosacījumu, ka darba devējs ievērojis saprātīgu iepriekšējas paziņošanas par atkāpšanos no vienošanās termiņu.

Analizējot Latvijas Republikas Augstākās tiesas Plēnuma un tiesu prakses vispārināšanas daļas tiesu prakses apkopojumā [25] izvirzīto argumentu, ka plašas darba devēja iespējas vienpusēji atkāpties no vienošanās par konkurences ierobežojumiem var radīt nenoteiktību attiecībā pret darbinieku par iespējām izvērtēt citus darba piedāvājumus, kā arī nepamatoti var radīt iespēju negodprātīgi izmantot šo situāciju no darba devēja puses, jānorāda, ka gadījumā, ja darba devējs ievērojis saprātīgu iepriekšējas paziņošanas termiņu (piemēram, līdzīgi kā Dānijā, vienu mēnesi), nav pamata runāt par darbinieka tiesību aizskārumu un darbinieka tiesiskā stāvokļa pasliktināšanu, jo šāda situācija darbinieka iespējas izvērtēt jaunus darba piedāvājumus kontekstā nekādi neatšķiras no situācijas, kad darba devējs uzsaka darba līgumu, ievērojot Darba likumā noteikto uzteikuma termiņu (garākais no tiem ir viens mēnesis), un vienlaikus paziņo par atkāpšanos no vienošanās par konkurences ierobežojumiem, kas būtu pilnībā atbilstoši Darba likuma 85. panta pirmajai daļai un tās interpretācijai pastāvošajā judikatūrā.

Darba likums īpašos gadījumos arī darbiniekam piešķir tiesību vienpusēji atkāpties no vienošanās par konkurences ierobežojumiem. Darba likuma 85. panta trešā daļa nosaka, ja darbinieks uzteic darba līgumu, pamatojoties uz Darba likuma 100. panta piektās daļas noteikumiem, viņam ir tiesības viena mēneša laikā, skaitot no darba līguma uzteikuma dienas, rakstveidā atkāpties no vienošanās par

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

201285

konkurences ierobežojumu. Savukārt Darba likuma 100. panta piektā daļa piešķir darbiniekam tiesību rakstveidā uzteikt darba līgumu, neievērojot noteikto uzteikuma termiņu, ja viņam ir svarīgs iemesls, par kādu atzīstams katrs tāds apstāklis, kas, pamatojoties uz tikumības un taisnprātības apsvērumiem, neļauj turpināt darba tiesiskās attiecības.

Atbalstāma ir tiesības piešķiršana darbiniekam vienpusēji atkāpties no vienošanās par turpmākās profesionālās darbības ierobežojumiem situācijā, kad esošo darba attiecību izbeigšana nav bijis darbinieka brīvprātīgs lēmums, bet to noteikusi darba devēja rīcība vai situācija uzņēmumā, kas objektīvi izslēdz darbinieka iespēju turpināt darba tiesiskās attiecības.

Tomēr jānorāda uz būtisku risku un darbinieku iespējām negodprātīgi izmantot Darba likuma 85. panta trešajā daļā piešķirtās tiesības. Saskaņā ar pastāvošo Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta judikatūru [26] darba līguma uzteikums ir darbinieka vai darba devēja izdarīts gribas izteikums, ar kuru tiek izbeigtas darba tiesiskās attiecības. Tādējādi ar uzteikumu viena darba līguma puse paziņo otrai pusei savu vēlēšanos izbeigt darba līgumu, un šādam gribas izteikumam ir tiesisko seku nodibinošs spēks, proti, darba tiesiskās attiecības izbeidzas. Piemērojot analoģiju, Senāts ir secinājis, ka darba līguma uzteikums tā izteikšanas brīdī ir obligāts, bet, ja darba devējs vēlas apstrīdēt darbinieka darba līguma uzteikumu, tad darba devējam, neatkarīgi no šāda uzteikuma pamatotības, ir jāgriežas tiesā ar prasību par darbinieka uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu. No šādas normatīvo aktu interpretācijas izriet, ka darbinieka uzteikums, kurā darbinieks kā uzteikuma pamatu norādījis svarīga iemesla esamību (neatkarīgi no tā, vai šāds iemesls objektīvi pastāv), ir spēkā esošs un saistošs darba devējam, un šāds darbinieka uzteikums dod tiesību darbiniekam vienpusēji atkāpties no vienošanās par konkurences ierobežojumiem. No minētās judikatūras izriet, ka darba devējam ir tiesība darbinieka uzteikumu apstrīdēt tiesā un panākt tiesas atzinumu par svarīga iemesla neesamību un darbinieka uzteikuma nepamatotību. Tajā pašā laikā jāatceras, ka darbinieka uzteikums, pat tad, ja tas izrādīsies nepamatots, ir spēkā esošs līdz brīdim, kad tas ar spēkā stājušos tiesas spriedumu ir atzīts par nepama-totu un spēkā neesošu, un visu šo laiku attaisnos nolīgto konkurences ierobežojumu neievērošanu no darbinieka puses.

Tiesību aizsardzības līdzekļi. Ja darbinieks ir pārkāpis vienošanos par konkurences ierobežojumiem pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanās, darba devējam ir tiesības izvirzīt šādas prasības:

1) uzlikt par pienākumu darbiniekam izpildīt nolīgto; 2) piedzīt no darbinieka zaudējumu atlīdzību; 3) piedzīt no darbinieka līgumsodu (ja tāds bijis nolīgts).Prasības celšana, lūdzot tiesai uzlikt par pienākumu darbiniekam izpildīt noslēgto vienošanos par

konkurences ierobežojumiem, t. i., neveikt ar vienošanos aizliegtās konkurējošās darbības, varētu novest pie darba devējam vēlamā mērķa sasniegšanas ‒ tiesas nolēmumā noteikta pienākuma darbiniekam neveikt konkrētas darbības. Tomēr, ņemot vērā vidējo civillietu izskatīšanas ilgumu Latvijas tiesās [27; 28], jāsecina, ka divu gadu laikā, kas saskaņā ar Darba likuma 84. panta pirmās daļas 2. punktu ir maksimāli pieļaujamais konkurences ierobežojumu spēkā esamības termiņš, vairākums civillietu netiek izskatītas pat pirmajās divās tiesu instancēs. Līdz ar to jāsecina, ka prasības celšana ar lūgumu uzlikt darbiniekam par pienākumu izpildīt vienošanos par konkurences ierobežojumiem ir neefektīva, un nereti jau pirms galīgā nolēmuma pieņemšanas lietā var būt zudis prasības pamats.

Arī prasība par bijušajam darba devējam radušos zaudējumu atlīdzību sakarā ar vienošanās pārkāpšanu par konkurences ierobežojumiem no darbinieka puses parasti nebūs efektīvs darba devēja tiesību aizsardzības līdzeklis vairāku iemeslu dēļ:

1) prasība par zaudējumu atlīdzību nenodrošinās darbinieka atturēšanos no vienošanās par konku-rences ierobežojumiem pārkāpšanas un konkurējošu darbību veikšanas. Šādas prasības rezul-tātā bijušais darba devējs var saņemt kompensāciju par tam jau nodarītiem zaudējumiem;

2) prasības par zaudējumu atlīdzību celšanu un darba devējam labvēlīgu tiesas nolēmuma pieņem-šanu būtiski apgrūtina sarežģītais un nereti neiespējamais pierādīšanas pienākums. Arī juristi praktiķi atzinuši, ka, vēršoties tiesā pret bijušo darbinieku ar prasību par zaudējumu atlīdzību,

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

201286

praktiski vēlamo rezultātu ir ļoti grūti sasniegt ‒ darba devējam jāpierāda gan zaudējumu esamība, gan to konkrēts apmērs [29];

3) pat darba devējam pozitīva tiesas sprieduma par zaudējumu piedziņu gadījumā, praksē grūtības rada šāda sprieduma izpilde un naudas līdzekļu faktiskā piedziņa no darbinieka.

Salīdzinoši efektīvāka ir prasība par līgumsoda piedziņu no bijušā darbinieka (ja šāds līgumsods bijis nolīgts), ja ir pārkāpta vienošanās par konkurences ierobežojumiem. Civillikuma 1717. pants paredz, ka līgumsodu var pievienot katram līgumam, tātad arī darba līgumam. Sākotnēji Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta praksē tika noliegta iespēja paredzēt līgumsodu, ja ir pārkāpta vieno-šanās par konkurences ierobežojumiem, atzīstot noteikumu par līgumsodu kā spēkā neesošu saskaņā ar Darba likuma 6. pantu [12]. Tomēr judikatūra šajā jautājumā tika mainīta [18], un Senāts ir atzinis, ka pušu vienošanās, atbilstoši kurai tiek noteikts līgumsods par profesionālās darbības ierobežojuma pārkāpšanu pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanās, Senāta ieskatā, nav saistāma ar darbinieka stāvokļa pasliktināšanās / nepasliktināšanās vērtējumu pēc Darba likuma 6. panta, jo pēc būtības ir ārpus darba tiesiskajām attie-cībām. Ja puses bez maldības, viltus un spaidiem ir vienojušās par līgumu, kurā paredzēti profesionālās darbības ierobežojumi pēc darba attiecību pārtraukšanas un, parakstot vienošanos, izteikušas savu gribu izpildīt saistību, tad ir tikai saprātīgi noteikt saistību pastiprināšanas līdzekli tās izpildes nodrošināšanai. Tādējādi, saskaņā ar pastāvošo judikatūru, ir pieļaujams vienoties par līgumsoda piemērošanu vienošanās par konkurences ierobežojumiem pārkāpšanas gadījumā, kas darba devējam atvieglo arī prasības celšanu, jo darba devējam jāpierāda vairs tikai vienošanās par konkurences ierobežojumiem pārkāpuma fakts, bet nav jāpierāda šāda pārkāpuma rezultātā cēloņsakarīgi radušos zaudējumu esamība un apmērs. Jāuzsver, ka saskaņā ar Civillikuma 1724.1 pantu tiesa ir tiesīga līgumsodu samazināt līdz saprātīgam apmēram, ja nolīgtais līgumsods ir pārmērīgs. Tomēr arī prasība par līgumsoda piedziņu nenodrošina darbinieka atturē šanos no strādāšanas pie bijušā darba devēja konkurenta un tādējādi vienošanās par konkurences ierobežojumiem mērķa sasniegšanu, īpaši ņemot vērā Civillikuma 1718. panta noteikumu, ka gadījumā, ja līguma priekšmets bijis kaut ko nedarīt, tad var prasīt vienīgi līgumsodu.

Latvijas normatīvie akti un tiesu prakse neparedz efektīvu iespēju, kā darba devējam panākt, lai bijušais darbinieks ievēro vienošanos par konkurences ierobežojumiem pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanās un neveic darbu pie bijušā darba devēja konkurenta.

Daudzās ārvalstīs, tostarp Lielbritānijā, Dānijā, Vācijā, Francijā, Itālijā un Amerikas Savienotajās Valstīs, darba devēja tiesību aizsardzībai vienošanās par konkurences ierobežojumiem pārkāpuma gadījumā ir paredzēts speciāls līdzeklis ‒ sākotnējais jeb pagaidu noregulējums (angļu val. ‒ prelim-inary injunction), kas savā būtībā ir tiesas lēmums, ar kuru bijušajam darbiniekam tiek uzlikts pienākums pārtraukt darba veikšanu pie bijušajam darba devējam konkurējoša uzņēmuma vai pārtraukt darbinieka patstāvīgi realizētu konkurējošu komercdarbību. Šādam noregulējumam ir raksturīgs, ka tiesa šo jautājumu izlemj ļoti īsā laika periodā, tādējādi efektīvi pasargājot bijušo darba devēju no bijušā darbinieka konkurējošām darbībām, pirms tās radījušas būtisku un, iespējams, neatgrieze nisku, kaitējumu bijušā darba devēja pamatotām interesēm.

Dažādās valstīs tiek izvirzīti dažādi kritēriji šāda noregulējuma piemērošanai, taču šos kritērijus iespējams grupēt:

1) vai ir konstatējama bijušā darba devēja prasības prima facie (latīņu val. ‒ pirmšķietama) pamatotība;

2) vai zaudējumu atlīdzība par konkurences ierobežojumu pārkāpumu būtu adekvāts darba devēja tiesību aizsardzības līdzeklis, ja pagaidu noregulējums netiktu piemērots [1, 487].

Citu valstu tiesu praksē piemērotais pagaidu jeb sākotnējais noregulējums ir līdzīgs Latvijā Civil-procesa likuma 137.‒140. pantā paredzētajam prasības nodrošinājuma institūtam. Turklāt Civilprocesa likuma 138. panta pirmās daļas 5. punkts kā vienu no iespējamajiem prasības nodrošinājuma līdzekļiem paredz aizliegumu atbildētājam veikt noteiktas darbības. Sākotnēji varētu šķist, ka arī strīdos, kas saistīti ar vienošanās par konkurences ierobežojumiem pārkāpšanu, bijušais darba devējs varētu vērsties tiesā ar pieteikumu par prasības nodrošināšanu, lūdzot tiesu piemērot prasības nodrošinājumu ‒ aizliegumu atbildētājam (bijušajam darbiniekam) strādāt pie bijušā darba devēja attiecīgā konkurenta vai veikt patstāvīgu komercdarbību.

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

201287

Tomēr, vairāk iedziļinoties Civilprocesa likumā paredzētajos prasības nodrošinājuma piemēro-šanas aspektos, jāatzīst, ka šādu prasības nodrošinājumu piemērot strīdos, kas saistīti ar vienošanās par konku rences ierobežojumiem pārkāpšanu no bijušā darbinieka puses, esošā civilprocesa likuma regulē-juma ietvaros var izrādīties neiespējami. Civilprocesa likuma 137. panta otrā daļa paredz, ka prasības nodrošināšana ir pieļaujama tikai mantiska rakstura prasībās, bet Civilprocesa likuma 137. panta pirmā daļa nosaka, ka prasību var nodrošināt, ja ir pamats uzskatīt, ka tiesas sprieduma izpilde lietā varētu kļūt apgrūtināta vai neiespējama. Savukārt bijušā darba devēja prasība, kas vērsta uz vienošanās par konkurences ierobežojumu izpildi un darbinieka ierobežošanu veikt konkurējošas darbības, ne vienmēr būs izteikti mantiska rakstura. Tāpat, ņemot vērā darba devēja iespējamās prasības raksturu ‒ uzlikt par pienākumu bijušajam darbiniekam izpildīt vienošanos par konkurences ierobežojumiem un neveikt darbu pie bijušā darba devēja konkurenta, ‒ parasti nebūs iespējams izdarīt secinājumu, ka iespējamā tiesas sprieduma, ar kuru šāds pienākums tiktu uzlikts, izpilde pēc attiecīgā sprieduma stāšanās likumīgā spēkā būs neiespējama vai apgrūtināta no bijušā darbinieka atkarīgu apstākļu dēļ.

Iespējamā pagaidu noregulējuma piemērošana vienošanās par konkurences ierobežojumu pārkā-puma gadījumā ir tuvāka Civilprocesa likuma 30.2 nodaļā regulētajam procesam lietās par intelek tuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem un aizsardzību, kas, cita starpā, paredz pagaidu aizsardzības līdzekļa piemērošanu, ja ir pamats uzskatīt, ka intelektuālā īpašuma tiesību subjekta tiesības tiek pārkāptas vai varētu tikt pārkāptas, tādējādi nesaistot pagaidu aizsardzības līdzekļa piemērošanu ar pamatprasības mantisku vai nemantisku raksturu un tiesas sprieduma izpildes iespējamību.

Efektīvai darba devēju interešu aizsardzībai pret to, ka bijušie darbinieki pārkāpj vienošanos par konkurences ierobežojumiem, ir nepieciešams Civilprocesa likumā paredzēt īpašu kārtību pagaidu aizsardzības līdzekļa piemērošanai šāda veida strīdos.

Visbeidzot, jāpievēršas darbinieka iespējamajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem saistībā ar vienošanos par konkurences ierobežojumiem pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanās.

Darba likuma 84. panta trešā daļa paredz, ka vienošanās par konkurences ierobežojumiem nav spēkā, ciktāl tā atbilstoši konkurences ierobežojuma veidam, apmēram, vietai un laikam, un, ņemot vērā darbiniekam izmaksājamo atlīdzību, uzskatāma par netaisnīgu darbinieka turpmākās profesionālās darbības ierobežojumu. Jebkuram darbiniekam ir tiesības apstrīdēt vienošanos par konkurences ierobežo-jumiem, balstoties uz taisnīguma aspektu.

Saistībā ar citēto likuma normu rodas jautājums, vai, konstatējot, ka kāda no vienošanās par konku rences ierobežojumiem pazīmēm (veids, apmērs, vieta, laiks, atlīdzība) ir atzīstama par netaisnīgu, vieno šanās par konkurences ierobežojumiem zaudē spēku pilnā apmērā? Jau gramatiski interpretējot Darba likuma 84. panta trešo daļu, iespējams secināt, ka likumdevējs vienošanās par konkurences ierobežojumiem spēkā neesamību ir saistījis ar apstākli, “ciktāl vienošanās uzskatāma par netaisnīgu darbinieka turpmākās profesionālās darbības ierobežojumu”. No tā izriet, ka vienošanās par konkurences ierobežojumiem ir spēkā tajā daļā, ciktāl tā atzīstama par taisnīgu aprobežojumu. Šāda interpretācija par pareizu atzīta arī Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta judikatūrā [13], kur Senāts par kļūdainu atzinis apelācijas instances tiesas rīcību, konstatējot atsevišķu vienošanās par konkurences ierobežojumiem noteikumu netaisnīgumu, atzīt vienošanos par konkurences ierobežojumiem par pilnībā spēkā neesošu.

Rodas papildu jautājums ‒ cik liela ir tiesas brīvība, izdarot grozījumus pušu vienošanās par konkurences ierobežojumiem saturā, un kā nodrošināt, ka tiesas grozītā vienošanās nenonāk pretrunā ar pušu sākotnējo gribu un mērķi?

Lielbritānijas tiesībās darbojas tā sauktais “zilā zīmuļa noteikums” (angļu val. ‒ blue pencil rule), saskaņā ar kuru tiesa ir tiesīga modificēt pušu noslēgto vienošanos par konkurences ierobežojumiem, ievērojot šādus nosacījumus:

1) par netaisnīgu atzītais vienošanās noteikums var tikt svītrots no vieno šanās bez nepiecieša-mības papildināt vai modificēt atlikušo vienošanās tekstu;

2) uz atlikušajiem vienošanās noteikumiem turpina attiekties atbilstoša atlīdzība; 3) netaisnīgo vienošanās noteikumu svītro šana no vienošanās teksta nemaina vienošanās raksturu

tādā veidā, ka tā atšķiras no pušu sākotnēji noslēgtās vienošanās būtības.

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

201288

Latvijā Civilprocesa likumā, kas balstīts uz sacīkstes principu, tieši nav paredzēta tiesas iespēja pēc saviem ieskatiem grozīt strīda pušu starpā noslēgtas vienošanās noteikumus. Zināmu brīvību tiesai piešķir Civillikuma 5. pants, nosakot, kad lieta jāizšķir pēc tiesas ieskata vai atkarībā no svarīgiem iemesliem, tad tiesnesim jāspriež pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem. Tomēr arī šī likuma norma nedefinē tiesas tiesības pēc saviem ieskatiem grozīt pušu vienošanos un šādu tiesību robežas.

Tajā paša laikā Latvijas Republikas Augstākās tiesas tiesu prakses apkopojumā minēts, ka Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta spriedums lietā SKC-560/2007 uzskatāmi demonstrē tā saucamo “zilās pildspalvas” principu, proti, [Darba likuma] 84. panta trešā daļa piešķir tiesības tiesai atzīt vieno-šanos par konkurences ierobežojumiem pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanās par spēkā neesošu tikai tajā daļā, kas uzskatāma par netaisnīgu darbinieka turpmākās profesionālās darbības ierobežojumu. Tiesa saglabā tos noteikumus, kuri atbilstoši apstākļiem nav uzskatāmi par netaisnīgu darbinieka turpmākās profesionālās darbības ierobežojumu, un atzīst par spēkā neesošiem tos noteikumus, kuri atbilstoši apstākļiem tādi nav, tādējādi it kā “pārrakstot” pušu noslēgto vienošanos [30].

No šādiem Latvijas Republikas Augstākās tiesas tiesu prakses apkopojumā izdarītiem konstatēju-miem jāsecina, ka Latvijas Republikas Augstākās tiesas ieskatā arī Latvijā, izskatot strīdus, kas saistīti ar vienošanās par konkurences ierobežojumiem netaisnīgumu, iespējams piemērot “zilā zīmuļa principu” (jeb “zilās pildspalvas” principu, kā tas tulkots tiesu prakses apkopojumā). Uz šī principa piemērošanu būtu attiecināmi tie paši nosacījumi, kādi izstrādāti Lielbritānijas tiesu praksē un aplūkoti iepriekš.

Neskatoties uz šādu Latvijas Republikas Augstākās tiesas piedāvāto Darba likuma 84. panta trešās daļas interpretāciju, tomēr būtu nepieciešams pieņemt attiecīgas Civilprocesa likuma normas, kas radītu procesuālo pamatu minētā principa piemērošanai Latvijas tiesas procesos un nospraustu šī principa piemērošanas robežas un kritērijus.

Uzmanības vērta ir Nīderlandes tiesībās darbiniekam piešķirtā iespēja situācijā, kad darbinieks paredzējis uzsākt kādas darba vai komercdarbības aktivitātes, kas ir strīdīgas un, iespējams, varētu tikt uzskatītas par vienošanās par konkurences ierobežojumiem pārkāpumu, vērsties tiesā, lai saņemtu iepriekšēju tiesas nolēmumu par paredzētās darbības pieļaujamību nolīgto konkurences ierobežojumu kontekstā (vai panāktu vienošanās par konkurences ierobežojumiem grozīšanu vai atcelšanu) [2, 181]. Ar šādu vēršanos tiesā darbinieks var novērst vēlākas tiesvedības, zaudējumu atlīdzināšanas pienākuma bijušajam darba devējam un līgumsoda samaksas pienākuma risku.

Darba likuma 84. pantā paredzētā iespēja vienoties par konkurences ierobežojumiem pēc darba attiecību izbeigšanās tomēr nav vienīgais darba devēja tiesību aizsardzības mehānisms pret bijušā darbi-nieka konkurējošām darbībām. Konkurences likums paredz vispārēju negodīgas konkurences aizlie-gumu, kas attiecināms uz tirgus dalībniekiem, par kādiem, pastāvot zināmiem nosacījumiem, var tikt atzīti arī bijušie darbinieki un kapitālsabiedrību amatpersonas, pat tad, ja ar viņiem nav nolīgti Darba likuma 84. pantā paredzētie konkurences ierobežojumi.

Tirgus dalībnieks Konkurences likuma izpratnē. Tirgus dalībnieka jēdziena skaidrojums Konkurences likumā ir pārņemts no Eiropas Savienības tiesas prakses attiecībā uz jēdziena “uzņē-mums” interpretāciju (jēdziens “tirgus dalībnieks” Konkurences likuma izpratnē ir pielīdzi nāts jēdzienam “uzņēmums” Līguma par Eiropas Savienības darbību izpratnē). Eiropas Savienības tiesa lietā C-41/90 noteica, ka “uzņēmuma” jēdziens Eiropas Savienības tiesībās ietver jebkuru veidojumu, kas veic saimniecisko (ekonomiska rakstura darbību), neatkarīgi no šī veidojuma statusa un finansē juma [31, 21. rindkopa]. Tātad vērtējums ir jāveic no funkcionālā viedokļa, nevis vērtējot attiecīgās personas tiesisko formu.

Saskaņā ar Eiropas Savienības tiesas judikatūrā veikto vērtējumu jēdziens “uzņēmums” ietver arī fiziskas personas, kas veic saimniecisko darbību. Spriedumā lietā C-35/96 tiesa ir attiecinājusi jēdzienu “uzņēmums” uz muitas aģentiem, neskatoties uz lietas ietvaros izvirzītajiem argumentiem, ka muitas aģentu darbība nav saimnieciska rakstura, jo tie, līdzīgi kā citu brīvo profesiju pārstāvji, sniedz inte-lektuāla rakstura pakalpojumus, pamatojoties uz īpaši piešķirtu atļauju (licenci) un ievērojot noteiktus darbības noteikumus [32, 36.–38. rindkopa]. Līdzīgi par uzņēmumiem ir atzītas arī neatkarīgas ārstnie-cības personas un juristi, – tiesai vērtējot vai veicot savu darbību, tās piedāvā pakalpojumus tirgus apstākļos, saņemot par to atlīdzību no pacientiem un uzņemoties finanšu riskus [33, 76. rindkopa].

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

201289

Jāuzsver, ka darba tiesisko attiecību ietvaros fiziska persona netiek uzskatīta par uzņēmumu, jo darba tiesisko attiecību ietvaros pastāv atkarība no darba devēja, kas ir pretēja neatkarīgai saimnieciskās darbības veikšanai, ko veic uzņēmumi [34, 211.–217. rindkopa]. Ar to arī ir izskaidrojams, kāpēc darba tiesisko attiecību ietvaros pieļaujami noteikti Darba likumā regulēti konkurences ierobežojumi, kas var tikt nolīgti arī attiecībā uz noteiktu laiku pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanās. Tas tomēr nenozīmē, ka persona, kura iepriekš bijusi darba tiesiskajās attiecībās, pēc to izbeigšanas nevar tikt uzskatīta par uzņēmumu jeb tirgus dalībnieku konkurences tiesību izpratnē.

Ņemot vērā minēto judikatūru, Konkurences likuma 1. panta devītā punkta pirmajā teikumā ietverta tirgus dalībnieka legālā definīcija, paredzot, ka tirgus dalībnieks ir jebkura persona (arī ārvalsts persona), kura veic vai gatavojas veikt saimniecisko darbību Latvijas teritorijā vai kuras darbība ietekmē vai var ietekmēt konkurenci Latvijas teritorijā. Arī Konkurences padomes praksē atzīts, ka “jebkura persona” ietver arī fiziskas personas, konstatējot, piemēram, atslēgmeistaru kā fizisku personu atbilstību jēdzienam “tirgus dalībnieks” [35, 4].

Konkurences likuma noteikumi kopumā ir attiecināmi uz tirgus dalībniekiem. Līdz ar to jēdziena “tirgus dalībnieks” interpretācija ir nozīmīga, lai noteiktu, kam un kādos gadījumos atbilstoši Konkurences likuma noteikumiem iespējams piemērot konkurences ierobežojumus pēc darba vai citu tiesisko attiecību pastāvēšanas.

Konkurences ierobežojumi atbilstoši Konkurences likumam. Konkurences likums un tā piemē-rošana praksē pieļauj divus mehānismus konkurences ierobežošanai pēc tiesisko attiecību pastāvē-šanas. Konkurences likuma 18. panta trešās daļas 4. punkts paredz instrumentu, ar kura palīdzību tirgus dalībnieki var vērsties pret savu bijušo darbinieku un valdes locekļu negodīgu konku renci, t. i., situā ciju, kad notikusi šī tirgus dalībnieka komercnoslēpumu ietverošas informācijas iegūšana, izman-tošana vai izplatīšana bez tirgus dalībnieka piekrišanas. Savukārt Konkurences likuma 11. pantā pare-dzētais vienošanās aizliegums netiek piemērots situācijās, kad ir pamats uzskatīt, ka konkurences ierobe žojums ir tieši saistīts un nepieciešams noteiktu tiesisko attiecību īstenošanai. Tādējādi Konku-rences likums neaizliedz godīgas un vēlamas konkurences ierobežošanu tādās situā cijās, kad šis ierobe žojums ir nepieciešams, lai līgumslēdzējas puses varētu īstenot līguma patieso mērķi un puse, kuras labā ir noteikts konkurences ierobežojums, netiktu apdraudēta otra līgumslēdzēja negodprātīgas rīcības rezultātā [36].

Negodīgas konkurences aizliegums. Konkurences likuma 18. panta trešās daļas 4. punkts paredz, ka negodīga konkurence, ko aizliedz Konkurences likuma 18. panta pirmā daļa, var izpausties kā cita tirgus dalībnieka komercnoslēpumu ietverošas informācijas iegūšana, izmantošana vai izplatīšana bez tā piekrišanas, ja tā rezultātā ir radusies vai varētu rasties konkurences kavēšana, ierobežošana vai deformēšana. Laikā, kad šo normu piemēroja Konkurences padome, ir pieņemti vairāki lēmumi, kuros fiziskās personas, kuras iepriekš bijjušas darba tiesiskajās attiecībās ar noteiktu tirgus dalībnieku vai arī darbojušās kā šī tirgus dalībnieka valdes locekļi, vērtētas negodīgas konkurences noteikumu kontekstā.

Konkurences padomes lēmumus, kā arī tiesu praksi attiecībā uz negodīgas konkurences aizlie-guma piemērošanu saistībā ar fiziskām personām parāda turpmāk analizētie gadījumi.

SIA “Baltic Logistic System–Latvija” lietā Konkurences padome konstatēja Konkurences likuma 18. panta trešās daļas 4. punkta pārkāpumu SIA “AITEO” darbībās [37]. Trīs SIA “Baltic Logistic System–Latvija” bijušie darbinieki bija stājušies darba tiesiskajās attiecībās ar SIA “AITEO”, ko savukārt dibinājusi viena no šo darbinieku mātēm. Lietas ietvaros tika iesniegti pierādījumi, ka viens no šiem darbiniekiem pirms darba tiesisko attiecību pārtraukšanas ir izmantojis pieejas kodus SIA “Baltic Logistic System–Latvija” serverim un nosūtījis uz diviem citiem bijušajiem darbiniekam piederošām e-pasta adresēm vai savādāk nodevis SIA “AITEO” informāciju, kas uzskatāma par SIA “Baltic Logistic System–Latvija” komercnoslēpumu, tajā skaitā ne tikai SIA “Baltic Logistic System–Latvija” pakalpojumu izmantošanas noteikumus, klientu līguma paraugu, cenu piedāvājumu klientam, sadarbības piedāvājumu un cenu piedāvājumu, ceļazīmes veidlapu; garantijas vēstules veidlapu, izmaksas starptautiskiem sūtījumiem Baltijā, klientu līguma paraugus, klientu sarakstu un līdzīga rakstura informāciju.

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

201290

Lietas izpētes ietvaros Konkurences padome secināja, ka diviem no šiem darbiniekiem, tajā skaitā informācijas nosūtītājam, darba līgumā ticis noteikts komercnoslēpuma neizpaušanas pienākums, kā arī bijis pieejams uzskaitījums par to, kāda informācija uzskatāma par komercnoslēpumu. Turklāt arī “Baltic Logistic System–Latvija” iekšējās kārtības noteikumi, ar kuriem iepazīstināti divi no darbiniekiem, ietver aizliegumu izpaust SIA “Baltic Logistic System–Latvija” konfidenciālu informāciju. Konkurences padome lēmumā secināja, ka “Baltic Logistic System–Latvija” komercnoslēpums ticis aizsargāts gan atbilstoši līgumiskajiem un uzņēmuma iekšējiem noteikumiem, gan saskaņā ar Komerclikuma noteikumiem par komercnoslēpuma aizsardzību. Savukārt SIA “AITEO” apmeklējuma laikā Konkurences padomes pārstāvji konstatēja, ka vismaz daļu no nosūtītajiem dokumentiem un informācijas izmanto SIA “AITEO”, un SIA “AITEO” komercdarbības uzsākšanu balstījusi uz prettiesiski iegūtas komerc noslēpumu saturošas informācijas pamata. Turklāt lietas izpētes gaitā konstatēts, ka SIA “AITEO” pārņēmis vairākus SIA “Baltic Logistic System–Latvija” klientus.

Visbeidzot lietas izpētes ietvaros Konkurences padome konstatēja, ka darbinieks, kas nosūtījis infor-māciju pārējiem, nevēlējās turpināt darbu SIA “Baltic Logistic System–Latvija”, jo nav saskatījis attīstības iespējas un nolēmis dibināt savu uzņēmumu un sniegt klientiem atbilstošus pakalpojumus SIA “Baltic Logistic System–Latvija” komercdarbības jomā, turklāt priekšdarbus šīs sabiedrības dibināšanai uzsācis, atro doties darba tiesiskajās attiecībās ar SIA “Baltic Logistic System–Latvija”. Vērtējot darbinieka darbības kopsakarā ar SIA “AITEO” izveidi, Konkurences padome secināja: “Atbilstoši vispārējiem principiem un Civillikuma 1782. pantam par darba devēju atbildību trešo personu priekšā, par tiesību aizskārumu, ko tam nodarījuši uzņēmuma darbinieki vai pilnvarotas personas, atbildīgs ir darba devējs, šajā gadījumā SIA “AITEO”. Konku-rences padome atzīst, ka, ja potenciālā uzņēmuma darbinieka (amatpersonas) vai darbības rezultāts ir vērsts pret konkurentu un nāk par labu jaundibināmajam uzņēmumam, šis uzņēmums nevar izvairī ties no atbil-dības par godīgu konkurenci regulējošo normu pārkāpumu, atbildību par konkrētajām darbī bām uzliekot no tā atka rīgām fiziskām personām (darbiniekiem), kuras darbojušās tā labā” [37, 26].

Vērtējot šo Konkurences padomes lēmumu, jāsecina, ka Konkurences likuma 18. panta trešās daļas 4. punkts ierobežo tirgus dalībnieka darbiniekus veikt darbības, kas ir vērstas uz konkurējoša tirgus dalīb-nieka izveidošanu un attiecīgu sagatavošanās darbu veikšanu, izpildoties šādiem kritērijiem:

1) tirgus dalībnieks ir noteicis, kāda informācija uzskatāma par komercnoslēpumu Komerclikuma 19. panta izpratnē;

2) darbiniekiem bijis noteikts pienākums neizpaust tirgus dalībnieka komercnoslēpumu, un tie bijuši informēti par to, kas uzskatāma par komercnoslēpumu saturošu informāciju;

3) darbinieki ir nodevuši komercnoslēpumu saturošu informāciju trešajai personai, kas konkurē ar tirgus dalībnieku, un visi vai daļa no tiem ir piedalījušies šīs trešās personas dibināšanā vai izveidē.

Šos kritērijus apstiprina arī Konkurences padomes lēmums par SIA “Latvijas tirgotāju savienība” pārkāpumu, papildus attiecinot tos arī uz tirgus dalībnieku valdes locekļiem [38]. Vērtējot šo Konkurences padomes lēmumu LR AT Senāta Administratīvo lietu departaments norādījis, ka, lai arī ar valdes locekli nav bijis noslēgts darba līgums, kas nosaka pienākumu aizsargāt komercnoslēpumu, “(..) valdes locekļa pienākums neizpaust komersanta uzņēmuma komercnoslēpumu izriet no valdes locekļa pienākuma vadīt sabiedrību kā rūpīgam saimniekam” [39, 7. rindkopa]. Turklāt attiecībā uz valdes locekli tiesa arī seci-nājusi, ka “(..) viņam nevarēja būt neskaidri, kura Aibes informācija ir komercnoslēpums, jo pats to bija noteicis” [39, 7. rindkopa]. Tātad tiesas ieskatā valdes locekļa darbību izvērtēšanai piemērojams augstāks atbildības standarts nekā tirgus dalībnieka darbiniekam. Ir pietiekami konstatēt, ka valdes loceklis nodevis komercnoslēpumu saturošu informāciju konkurentam un izveidojis tiesiskas attiecības ar konku-rējošo tirgus dalībnieku vai piedalījies tā dibināšanā.

Jāuzsver, ka atbildība par negodīgas konkurences aizlieguma pārkāpumu minētajos Konku rences padomes lēmumos tiek attiecināta uz jaunizveidoto tirgus dalībnieku, kas konkurē ar sākotnējo uzņē-mumu. Jānorāda, ka Konkurences likumā ietvertā tirgus dalībnieka definīcija šādā situācijā atļautu to piemērot vismaz darbiniekam vai valdes loceklim, kas ir veicinājis konkurējošā tirgus dalībnieka izveidi, un attiecīgi arī konstatēt Konkurences likuma 18. panta trešās daļas 4. punkta pārkāpumu šī darbinieka darbībās. Šajā aspektā būtu nepieciešams pārskatīt esošo Konkurences likuma 18. panta trešās daļas

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

201291

4. punkta piemērošanas praksi, tādējādi nodrošinot piemērošanas efektivitāti. Īpaši svarīgi tas ir, ņemot vērā faktu, ka šobrīd Konkurences likuma 18. panta trešās daļas 4. punkta pārkāpumu var konstatēt vienīgi tiesa, visbiežāk sākotnējam tirgus dalībniekam ceļot prasību par zaudējumu atlīdzību. Ir svarīgi, lai tiesas procesā atbildētājs būtu ne tikai konkurējošais tirgus dalībnieks, bet arī attiecīgais darbi-nieks vai valdes loceklis (amatpersona). Papildus jānorāda, ka, lai sākotnējais tirgus dalībnieks saņemtu kompensāciju par Konkurences likuma 18. panta trešās daļas 4. punkta aizlieguma pārkāpumu, attiecī-gajos līgumos būtu jāparedz līgumsodi, pretējā gadījumā būs jāizpilda Civillikumā nostiprinātie priekš-noteikumi zaudējumu pierādīšanai.

Papildus minētajiem ierobežojumiem attiecībā uz konkurējošu darbību uzsākšanu darbiniekiem un valdes locekļiem Konkurences likums pieļauj arī īpašu ierobežojumu piemērošanu uzņēmumu apvie-nošanās gadījumā.

Ierobežojumi, kas tieši saistīti un nepieciešami apvienošanās īstenošanai. Konkurences likuma 15. panta izpratnē par apvienošanās darījumu uzskatāma ilgtermiņa kontroles maiņa attiecībā uz tirgus dalībnieku vai tā daļu, tā aktīviem vai to daļu. Izpildot Konkurences likuma 15. pantā noteiktos kritērijus, tirgus dalībniekiem ir jāiesniedz Konkurences padomei ziņojums par tirgus dalībnieku apvienošanos, kā arī darījumu pamatojošie līgumi. Praksē pietiekami bieži iegūstošais tirgus dalībnieks vēlēsies noteikt pārdevējam noteikta rakstura ierobežojumus, lai varētu pilnvērtīgi izmantot iegūstamā tirgus dalībnieka vai aktīvu potenciālu, tas ir, konkurences un / vai darbinieku nepārvilināšanas pienākumu.

Šādi ierobežojumi būtībā ir pretrunā ar Konkurences likuma 11. pantu, tomēr, ņemot vērā to ciešo saistību un nepieciešamību apvienošanās darījuma īstenošanā, Konkurences likuma 11. panta noteikumi netiek piemēroti ierobežojumiem, kas ir tieši saistīti ar apvienošanos un nepieciešami apvienošanās īste-nošanai. Jāuzsver, ka turpmāk aprakstītais vērtējums jāveic ne tikai gadījumos, kad iestājas pienākums Konkurences padomei ziņot par tirgus dalībnieku apvienošanos, bet arī tajos apvienošanās darījumos, kas neizpilda ziņojuma iesniegšanas kritērijus.

Eiropas Savienības tiesa attiecībā uz šādiem ierobežojumiem ir norādījusi, ka tie būtībā nodrošina apvienošanās darījuma faktisko pabeigšanu, jo pretējā gadījumā, ja pārdevējam būtu tiesības konkurēt ar pircēju, darījuma mērķis netiktu īstenots. Tomēr vienlaikus tiesa ir uzsvērusi arī, ka ierobežojumiem jābūt nepieciešamiem darījuma īstenošanai, kā arī to darbības ilgumam un tvērumam jābūt saistītam ar šo mērķi [40, 20.–21. rindkopa].

Eiropas Komisija paziņojumā par ierobežojumiem, kas tieši saistīti un nepieciešami apvienošanās īstenošanai, norāda, ka noteikuma par nekonkurēšanu ilgums ir attaisnojams laikposmā līdz trijiem gadiem, ja uzņēmuma nodošana nodod klientu lojalitātes nodošanu gan nemateriālo aktīvu vērtības, gan zinātības ziņā. Ja ir nodota tikai nemateriālo aktīvu vērtība, ierobežojums jāattaisno laikposmā līdz diviem gadiem [41, 20. punkts]. Eiropas Komisijas lēmumi norāda uz to, ka, izvērtējot noteiktā nekonkurēšanas un / vai nepārvilināšanas pienākuma ilgumu, tiks ņemta vērā attiecīgās industrijas specifika un klientu lojalitāte [42, 56. rindkopa].

Attiecībā uz ģeogrāfisko teritoriju un ražojumiem nekonkurēšanas pienākumus var piemērot ģeogrāfiskajā teritorijā, kur pārdevējs ir piedāvājis konkrētos ražojumus, bet tos var attiecināt arī uz teritoriju, kur pārdevējs plānojis nostiprināties darījuma veikšanas laikā, ja jau veikti ieguldījumi [41, 22. punkts]. Turklāt nekonkurēšanas pienākums nevar attiekties uz plašāku ražojumu vai pakal-pojumu loku nekā uzņēmuma saimnieciskajā darbībā ietvertie [41, 23. punkts]. Visbeidzot, Eiropas Komisijas praksē norādīts arī, ka šo ierobežojumu nevar attiecināt uz dalību kapitālsabiedrībā investī-ciju nolūkā. Līdzīgs dalījums būtu jānodrošina arī darba tiesisko attiecību izbeigšanās gadījumā, nosakot darbiniekam konkurences ierobežojumus [41, 25. punkts].

Konkurences likuma piemērošanas praksē Konkurences padome nav noteikusi atšķirīgus notei-kumus, kas atkāptos no Eiropas Komisijas paziņojumā noteiktajiem kritērijiem. Jāņem vērā, ka noteiktos gadījumos tirgus dalībnieki var pamatot ilgāku un plašāku nekonkurēšanas pienākumu noteikšanu darījumu dokumentos, tomēr tādā gadījumā tirgus dalībniekiem vai nu jāveic novērtējums un jāsagatavo pamatojums par to, ka šādi ierobežojumi ir tieši saistīti un nepieciešami ar darījuma īstenošanu, vai arī jāsaņem attiecīgs apstiprinājums no Konkurences padomes, ja par konkrēto apvienošanos ir

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

201292

jāiesniedz ziņojums. Jānorāda, ka, salīdzinot šos kapitālsabiedrības dalībniekam iespējami nosakāmos ierobežojumus ar darbiniekam pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanas atbilstoši Darba likuma 84. panta kritērijiem piemērojamos ierobežojumus, būtībā iztrūkst tikai atlīdzības elements, par ko tiek pieņemts, ka atsavinātājs to ir saņēmis darījuma rezultātā.

Secinājumi

1. Jānošķir nekonkurēšanas pienākums pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanās un nepārvili-nāšanas pienākums (angļu val. ‒ non-solicitation). Nepārvilināšanas pienākums ir nekonku-rēšanas pienākuma paveids, kas ievērojami mazāk ierobežo darbinieku, tādēļ uz to attiecināmi mazāk strikti kritēriji tā taisnīguma izvērtēšanai.

2. Darba likumā skaidri jādefinē darba devēja tiesību vienpusēji atkāpties no vienošanās par konkurences ierobežojumiem pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanās ne tikai pēc darba līguma uzteikuma līdz darba attiecību faktiskās izbeigšanās brīdim, bet arī pēc darba attiecību izbeigšanās konkurences ierobežojumu spēkā esamības laikā, ja šāda tiesība bijusi noteikti pielīgta vai beigusi pastāvēt ar konkurences ierobežojumiem aizsargājamā darba devēja interese, un darba devējs par atkāpšanos no konkurences ierobežojumiem laikus rakstiski paziņojis bijušajam darbiniekam.

3. Darbinieka pieļauta prettiesiska rīcība darba attiecību ietvaros, kas bijusi pamats darba attiecību izbeigšanai ar darba devēja uzteikumu, nevar novest pie darbinieka dubultas sodīšanas un papildu negatīvu seku radīšanas darbiniekam ‒ pienākuma ievērot konkurences ierobežojumus pēc darba attiecību izbeigšanās, zaudējot tiesību saņemt atbilstošu atlīdzību par šādu ierobežojumu ievērošanu. Konkurences ierobežojumu ievērošanas pienākums par tā izpildi izmaksājamā atlīdzība kā patstāvīga tiesiska attiecība ir nošķirama no darba līguma un tā izbeigšanas tiesiskā un faktiskā pamata. Jāizdara grozījumi Darba likuma 85. panta otrajā daļā.

4. Lai izvairītos no neskaidrībām un atšķirīgas interpretācijas tiesu praksē, jāapsver iespēja Darba likumā noteikt minimālo atlīdzības apmēru par konkurences ierobežojumu ievērošanu.

5. Latvijas normatīvie akti un tiesu prakse neparedz efektīvu iespēju, kā darba devējam panākt, lai bijušais darbinieks ievēro vienošanos par konkurences ierobežojumiem pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanās un neveic darbu pie bijušā darba devēja konkurenta. Efektīvai darba devēju interešu aizsardzībai pret bijušo darbinieku pieļautiem vienošanās par konkurences ierobežojumiem pārkāpumiem Civilprocesa likumā ir jāparedz īpaša kārtība pagaidu aizsar-dzības līdzekļa piemērošanai šāda veida strīdos.

6. Jāpieņem attiecīgas Civilprocesa likuma normas, kas radītu procesuālo pamatu “zilās pild-spalvas” principa (angļu val. ‒ blue pencil rule) piemērošanai Latvijas tiesas procesos un noteiktu šī principa piemērošanas robežas un kritērijus.

7. Persona, kura bijusi darba attiecībās ar darba devēju, pēc šo attiecību izbeigšanās var tikt atzīta par tirgus dalībnieku un Konkurences likuma subjektu.

8. Konkurences likuma 18. panta trešās daļas 4. punkts paredz instrumentu, ar kura palīdzību tirgus dalībnieki var vērsties pret savu bijušo darbinieku un valdes locekļu negodīgu konkurenci, pat tad, ja ar šīm personām nav noslēgta vienošanās par konkurences ierobežojumiem pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanās Darba likuma 84. panta izpratnē.

9. Konkurences likums neaizliedz godīgas un vēlamas konkurences ierobežošanu tādās situācijās, kad šis ierobežojums ir nepieciešams, lai līgumslēdzējas puses varētu īstenot līguma patieso mērķi, un puse, kuras labā ir noteikts konkurences ierobežojums, netiktu apdraudēta otra līgumslēdzēja negodprātīgas rīcības dēļ.

10. Konkurences likuma 18. panta trešās daļas 4. punkts ierobežo tirgus dalībnieka darbinie-kus veikt darbības, kas ir vērstas uz konkurējoša tirgus dalībnieka izveidošanu un attie-cīgu sagatavošanās darbu veikšanu, ja: 1) tirgus dalībnieks ir noteicis, kāda informācija uzskatāma par komercnoslēpumu Komerclikuma 19. panta izpratnē; 2) darbi niekiem bijis

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

201293

noteikts pienākums neizpaust tirgus dalībnieka komercnoslēpumu, un tie bijuši informēti par to, kas uzskatāma par komercnoslēpumu saturošu informāciju; 3) darbinieki ir node vuši komercnoslēpumu saturošu informāciju trešajai personai, kas konkurē ar tirgus dalībnieku, un visi vai daļa no tiem ir piedalījušies šīs trešās personas dibināšanā vai izveidē.

11. Jāpārskata esošā Konkurences likuma 18. panta trešās daļas 4. punkta piemēro šanas prakse, tādējādi nodrošinot piemērošanas efektivitāti. Minētais ir īpaši svarīgi, ņemot vērā faktu, ka šobrīd Konkurences likuma 18. panta trešās daļas 4. punkta pārkāpumu var konstatēt vienīgi tiesa, visbiežāk sākotnējam tirgus dalībniekam ceļot prasību par zaudējumu atlīdzību.

12. Kapitāla daļu (akciju) vai uzņēmuma atsavināšanas gadījumā bieži iegūstošais tirgus dalīb nieks vēlēsies noteikt pārdevējam noteikta rakstura ierobežojumus, lai varētu pilnvērtīgi izmantot iegūstamā tirgus dalībnieka vai aktīvu potenciālu. Šādi ierobežojumi būtībā ir pretrunā ar Konkurences likuma 11. pantu, tomēr, ņemot vērā to ciešo saistību un nepieciešamību apvieno šanās darījuma īstenošanā, Konkurences likuma 11. panta noteikumi netiek piemēroti ierobežojumiem, kas ir tieši saistīti ar apvienošanos un nepieciešami apvienošanās īstenošanai. Tomēr tirgus dalībniekiem jāspēj pamatot ierobežojumu nepieciešamība un tiešā saistība ar apvienošanās īstenošanu.

Competition Restrictions upon Employee, Official and Shareholder of a Stock Company after Termination of Legal Relationship: Regulation by the Labour Law and the Competition Law

Abstract

The Paper reviews and analyzes the setting and application of non-compete covenants after the termination of employment relationship, termination of office (for board members) or alienation of capital shares of a company. The study also analyzes the criteria for applying non-compete covenants, reviews the issue of differentiating between non-compete covenants and non-solicitation obligations, as well as evaluates the potential time-frame of the application of the restrictions, the geographic scope thereof and the activities with respect to which such restrictions can be legitimately applied. Simultaneously the paper analyzes the legitimate possibilities to enforce competition restrictions using the instruments of enforcement of rights and enhancing them by setting contractual penalties for persons bound by competition restrictions. The paper advances conclusions with respect to the mentioned aspects of the application of competition restrictions, as well as offers potential improvement in the legal framework and its practical application aimed to ensure the legitimate aims thereof and protect the interests of employers or undertakings.

Keywords: competition restrictions, non-solicitation, termination of employment relations, adequate compensation, unfair competition, market participant.

Literatūra

1. Selwyn N. M. Law of employment.‒ 14th ed. ‒ Oxford: Oxford University Press, 2006. 2. Lagesse P., Norrbom M. Restrictive covenants in employment contracts and other mechanisms for protection of

corporate confidential information. ‒ The Netherlands: Kluwer Law International, 2006. 3. Bevitt A., La Tanya N. J. U. S. and E .U. non-competition agreements compared and contrasted // http://www.jdsupra.

com/post/documentViewer.aspx?fid=d5bb690a-135c-4a53-b61e-0740d11d8002 (sk. 02.06.2012.). 4. LR Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2008. gada 4. jūnija spriedums lietā Nr. SKC- 377 // www.at.gov.lv

(sk. 12.05.2012.). 5. Darba likums ar komentāriem / Zinātniskā redaktore Irēna Kalniņa. ‒ Rīga: Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība,

2010.

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

201294

6. Herbert Morris Ltd v. Saxelby [1916], 1 AC 688. 7. M & S Drapers v. Reynolds [1957], 1WLR9. 8. Hanover Insurance Brokers Ltd and Christchurch Insurance Brokers Ltd v. Schapiro [1994], IRLR 82. 9. Richards P. Law of contract. ‒ 8th ed. ‒ Pearson Education Limited, 2007. 10. Allard J. R. Restrictive covenants in employment contracts // http://www. Nortonrose.com/knowledge/publications /

43983 /restrictive-covenants-in-employment-contracts (sk. 28.05.2012.). 11. Tate E. A., Hassan S., Prutzman S. L. Non-compete and non-solicitation agreements in the social networking era // http://

www.cociallyawareblog.com/2011/11/29/employee-non-compete-and-non-solicitation-in-the-social-networking-era (sk. 22.05.2012.).

12. LR Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2008. gada 9. janvāra spriedums lietā SKC-6 // www.at.gov.lv (sk. 12.05.2012.).

13. LR Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā SKC-424/2008 ‒ nepublicēts. 14. LR Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā SKC-560/2007 ‒ nepublicēts. 15. Cellins E. C. The employment law review. ‒ 2nd ed. ‒ London: Law Business Research Ltd, 2011. 16. Gailums I. Darba likums. Komentāri. Tiesu prakse. ‒ 2. grāmata. C daļa (28.‒99. pants). ‒ Rīga: Gailuma juridiskā

biznesa biroja izdevniecība, 2003. 17. LR Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2011. gada 9. marta spriedums lietā SKC-281 // www.at.gov.lv

(sk. 12.05.2012.). 18. LR Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2008. gada 4. jūnija spriedums lietā SKC-377 // www.at.gov.lv

(sk. 12.05.2012.). 19. Non-compete clauses face key interest test // http://www.bakermakenzie.com/FCSpainNonCompeteClausesNov09/

(sk. 18.05.2012.). 20. Legal update No. 54. / Jūlijs 2009 // http://www.sorainen.com/UserFiles/File/Publications/legal-update.July-2009.

2009. 07. 23.lat.html (sk. 29.04.2012.). 21. Lūse L. Konkurences ierobežojums pēc darba attiecību izbeigšanās ‒ vienošanās, nevis pavēle // Latvijas Vēstnesis,

2011 // http://www.lv.lv/body_print.php?id=226555 22. Kalniņš E. Privāttiesību teorija un prakse. ‒ Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2005. 23. LR Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2010. gada 8. decembra spriedums lietā SKC-1352 // www.at.gov.lv

(sk. 16.05.2012.). 24. LR Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2008. gada 16. aprīļa spriedums lietā SKC-145 // www.at.gov.lv

(sk. 16.05.2012.). 25. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Plēnuma un tiesu prakses vispārināšanas daļa. Tiesu prakses apkopojums Par

likumu piemērošanu, izšķirot tiesās strīdus, kas saistīti ar darba līguma izbeigšanos vai grozīšanu. 2004 // http://www.at.gov.lv/lv/info/summary/2005/ (sk. 20.05.2012.).

26. LR Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2011. gada 13. aprīļa spriedums lietā SKC-300 // www.at.gov.lv (sk. 24.05.2012.).

27. Statistikas pārskats par civillietu izskatīšanas ilgumu mēnešos Latvijas tiesās pirmajā instancē 2011. gadā // http://www.ta.gov.lv/UserFiles/cl_1i_ilg_lv_2011.pdf (sk. 30.05.2012.).

28. Statistikas pārskats par civillietu izskatīšanas ilgumu mēnešos apgabaltiesās apelācijas instancē 2011. gadā // http://www.ta.gov.lv/UserFiles/cl_1i_ilg_lv_2011.pdf (sk. 30.05.2012.).

29. Burkevics A. Darbinieka konkurences ierobežojums // Dienas Bizness, 2009. gada 8. aprīlis. 30. Latvijas Republikas Augstākās tiesas tiesu prakses apkopojums. Tiesu prakse lietās par individuālajiem darba strīdiem

2010/2012 // www.at.gov.lv (sk. 30.05.2012.). 31. 1991. gada 23. aprīļa Eiropas Savienības tiesas spriedums lietā C-41/90 Klaus Höfner un Fritz Elser/Macrotron GmbH.

Ziņojumi 1991, I‒01979. lpp. 32. 1998. gada 18. jūnija Eiropas Savienības tiesas spriedums lietā C-35/96 Eiropas Kopienu Komisija / Itālijas Republika.

Recueil 1998, I‒03851. lpp. 33. 2000. gada 12. septembra Eiropas Savienības tiesas spriedums apvienotajās lietās C-180/98 – C-184/98. Recueil 2000,

I‒06451. lpp. 34. Ģenerāladvokāta Džeikobsa 1999. gada 28. janvāra apvienotie secinājumi lietās C-67/96, C-115/97 – C-117/97,

C-219/97. Recueil 1999, I‒05751. lpp. 35. Konkurences padomes 2012. gada 13. janvāra lēmums Nr. E02-3 “Par pārkāpuma konstatēšanu un naudas soda

uzlikšanu “Par Konkurences likuma 11. panta pirmās daļas 1. punktā noteiktā aizlieguma pārkāpumu Latvijas Atslēgmeistaru brālības darbībās””.

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

201295

36. Werden G. J. The ancillary restraints doctrine // http://apps.americanbar.org/antitrust/at-committees/at-s1/ pdf/spring- materials/ 2006/ werden06.pdf.

37. Konkurences padomes 2006. gada 5. aprīļa lēmums Nr. E02-28 “Par Konkurences likuma pārkāpuma konstatēšanu un naudas soda uzlikšanu “Par SIA “Baltic Logistic System–Latvija” 12.10.2004. iesniegumu””.

38. Konkurences padomes 2008. gada 24. septembra lēmums Nr. E02-99 “Par pārkāpuma konstatēšanu un naudas soda uzlikšanu “Par Konkurences likuma 18. panta trešās daļas 4. punktā noteiktā aizlieguma pārkāpumu SIA “Latvijas Tirgotāju savienība” darbībās””.

39. LR AT Senāta Administratīvo lietu departamenta 2010. gada 17. maija spriedums lietā Nr. SKA – 168/2010. 40. 1985. gada 11. jūlija Eiropas Savienības tiesas spriedums lietā 42/84 Remia BV/Eiropas Kopienu Komisija. Recueil

1985, 02545. lpp. 41. Komisijas paziņojums par ierobežojumiem, kas tieši saistīti un nepieciešami koncentrāciju īstenošanai, 2005/C 56/3,

OV C 056, 2005, 24. lpp. 42. Eiropas Komisijas 2000. gada 1. septembra lēmums lietā COMP/M.1980 – Volvo/Renault.

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

201296

Jaundzimuša bērna slepkavība: objektīvā puse un tiesu medicīnas ekspertīzes nozīme

šī nodarījuma atklāšanā

Gunta Tetere, Ojārs Teteris

Rīgas Stradiņa universitāte, Patoloģijas katedra, Latvija

Kopsavilkums

Jaundzimušā bērna slepkavība, ko izdarījusi bērna māte, kā noziedzīgs nodarījums ar priviliģētu sastāvu ir definēts Krimināllikuma (turpmāk – KL) 119. pantā. Jaundzimušā bērna slepkavību kā nodarījumu sarežģī vairākas pazīmes, kas ir minētas kā obligātas sastāva sastāvdaļas, lai procesa virzītājs varētu šo slepkavību kvalificēt saskaņā ar KL 119. pantu. Īpašu uzmanību prasa nodarījuma objektīvās puses analīze, jo ir jāpierāda nodarījuma darbības (bezdarbības) tiešā cēloņsakarība ar sekām. Tieši darbību (bezdarbību) un atstāto pēdu izvērtēšanā liela nozīme ir tiesu medicīnas ekspertīzei. Tiesu medicīnas eksperts, izmeklējot jaundzimušā bērna līķi, var noteikt, vai sievietei iestājas atbildība, jo, ja bērns ir piedzimis nedzīvs vai arī piedzimis dzīvot nespējīgs, sievietei atbildība par jaundzimušā bērna nonāvēšanu var arī neiestāties. Tieši balstoties uz tiesu medicīnas eksperta atzinumu, procesa virzītājs nodarījumu var kvalificēt pēc KL 119. panta vai KL 117. panta.

Atslēgvārdi: jaundzimušais, slepkavība, tiesu medicīniskā ekspertīze, Krimināllikums, cilvēka dzīvības aizsardzība.

Ievads

Neraugoties uz medicīnas darbinieku veiktajiem jaundzimušo mirstības profilakses pasākumiem un sabiedrības (gan jauno māmiņu atbalsta organizāciju, gan pašvaldību un valdības) pūlēm, masu mediji mēdz ziņot par ārpus stacionāra ‒ mežos vai atkritumu tvertnēs ‒ atrastajiem jaundzimušo bērnu līķiem. Pēc Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centra (turpmāk ‒ VTMEC) datiem pēdējos gados vardarbīgā nāvē mirušo bērnu skaits ir mazinājies, bet tik un tā šis ir aktuāls jautājums, jo ir ļoti grūti nošķirt jaundzimuša bērna slepkavību, ko izdarījusi bērna māte, no atbildību mīkstinošos apstākļos izdarītas slepkavības vai atbildību pastiprinošos apstākļos izdarītas slepkavības pret bezspēcīgu personu (sk. 1. att.).

Darba mērķis

Darba mērķis ir izpētīt jaundzimušā bērna slepkavības regulējumu Krimināllikumā, pievēršot īpašu uzmanību nodarījuma objektīvās puses analīzei un tiesu medicīnas ekspertīzei šī nodarījuma atklāšanā.

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

201297

1. attēls. Jaundzimušo nāves gadījumu skaits ārpus stacionāra (VTMEC dati) Death rate of new-borns out of hospital (data of SCFME)

Nāve

s ga

dīju

mu

skai

ts, n

20

4

6

8

10

12

14

16

18

2000

1999

1998

1997

1996

1995

1994

1993

1992

1991

1990

1989

1715

13

10

14

12

89 9 9

3 33 3

7 7

4 4 4

6 6

1 1 100 0 0 00 0 0 0 0 0

11

Asfiksija Dzemdību trauma

Gads

20

4

6

8

10

12

14

16

18

Jaundzimušā slepkavība

2001

3 3

5

2002

6 6

2

2003

8

4

2

2004

6

2 2

2006

32 2

2005

5

21

2007

3

1 1

2009

4

21

2008

3

0 020

10

9

10

2011

4

10


Darbā izmantoti gan Latvijas, gan ārvalstu normatīvie akti, šo aktu komentāri, zinātniskā literatūra, kurā ir aplūkota jaundzimušā bērna slepkavība un neatļauta aborta izdarīšanas kvalifikācija, vairākas publikācijas, kurās analizētas pētāmās tēmas problēmas, kā arī internetā pieejamā literatūra, tiesu psihiatriskā un tiesu medicīniskā literatūra, izmantoti prakses materiāli – tiesu spriedumi un tiesu medicīnas eksperta atzinumi, kā arī ārvalstu tiesu prakse. Mērķa sasniegšanai izmantota salīdzinošā, vēsturiskā un teleoloģiskā metode, kā arī induktīvā un deduktīvā metode.

Rezultāti

KL 119. pantā paredzēta atbildība par sava bērna slepkavību, ko māte izdarījusi dzemdību laikā vai tieši pēc dzemdībām to izraisītā psihiskā un fizioloģiskā stāvokļa ietekmē, par ko soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem.

Analizējamā noziedzīgā nodarījuma sastāvs tiek uzskatīts par vienu no privileģētajiem sastāviem, jo šajā “noziedzīgā nodarījuma sastāvā bez pamatsastāva pazīmēm ir paredzētas papildpazīmes, kuras ievērojot, likumdevējs diferencē atbildību tās samazinājuma virzienā.” [1, 52] Jaundzimušā bērna

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

201298

slepkavība atbilstoši KL 7. panta trešajai daļai uzskatāma par mazāk smagu noziegumu, un atbilstoši šajā pantā ir noteikts sods ‒ brīvības atņemšana uz laiku līdz pieciem gadiem. Minētā noziedzīgā nodarījuma sastāvā atsevišķi ir norādīts īpašs cietušais, speciāls slepkavības laiks un subjekts.

Šī noziedzīgā nodarījuma tiešais objekts (intereses, ko apdraud konkrētā veida noziedzīgs nodarījums) [2, 100] – jaundzimušā bērna dzīvība, ‒ “līdz ar to par analizējamā nodarījuma objektu ir atzīstama dzimstoša vai tikko piedzimuša bērna dzīvības saglabāšanas interese, uz ko norāda arī likumā norādītais slepkavības izdarīšanas laiks – dzemdību laikā vai tieši pēc dzemdībām.” [3, 166]

Par cietušo KL 119. panta izpratnē ir uzskatāms jaundzimis bērns, kurš vai nu nāk no mātes dzemdību ceļiem, vai arī ir jau piedzimis, bet māte vēl nav veikusi nepieciešamās darbības viņa dzīvības uzturēšanai. Jaundzimušais ir šīs mātes bērns, kura ir viņu dzemdējusi un vēlāk nogalinājusi.

Šeit būtiski ir noskaidrot, ar kuru brīdi tad sākas cilvēka dzīvība un kad tā būtu jāaizsargā ar likumu. Tiesības uz dzīvību aizsargā KL, kurā ir noteikta atbildība par personas nonāvēšanu. “Nonāvēšana ir prettiesiska tīša vai aiz neuzmanības citas personas dzīvības atņemšana.” [3, 111] Norādi, ar kuru brīdi dzīvība būtu aizsargājama, likumdevējs ir devis KL 119. pantā, nosakot īpašu nodarījuma izdarīšanas laiku, tas ir, dzemdību laikā. Likumdevēja norāde ir saistīta ar cilvēka dzīves posmu, pirms tas ir uzsācis patstāvīgu elpošanu un dzīvi. Tomēr gan no medicīniskā viedokļa, gan juridiskā un sociālo zinību, gan arī reliģiskā, pastāv dažādi uzskati, ar kuru brīdi sākas dzīvība un kad tā būtu jāaizsargā, tādēļ atbilde uz šo jautājumu ir jāmeklē dažādās zinātnēs un teorijās.

Ir iespējams izšķirt vismaz četrus viedokļus par laiku, kad sākas cilvēka dzīvība: 1) apaugļošanās brīdī; 2) kādā noteiktā embrija vai augļa attīstības stadijā; 3) piedzimstot; 4) noteiktā laikā pēc piedzimšanas.Pirmais viedoklis izteikti pauž reliģisko pasaules uzskatu. Pārlūkojot reliģisko kustību interneta

mājas lapas, var atrast dažādus uz vienu domu vērstus citātus, rakstus un publikācijas, piemēram, citāts lapā “Luterāņi dzīvībai”: “Tagad mēs atzīstam, ka dzīvība sākas ar ieņemšanu, jo mēs apgalvojam, ka arī dvēsele sākas ar ieņemšanu. Dzīvības sākums ir tajā pašā brīdī un vietā, kur dvēseles sākums.” (Tertuliāns, Apoloģija 27. nod.). [4] Lai gan šī doma izteikta 197. gadā, tomēr tā atspoguļo to pašu uzskatu, kuru aizstāv un pārstāv arī mūsdienu teologi, reliģijas un arī daži citu zinātņu pārstāvji.

Kanoniskajās tiesībās tika izvirzīts viedoklis, ka cilvēks ir tas, kuram ir nākotne, atzīstot, ka arī auglim ir cilvēka dvēsele un arī augļa nonāvēšana ir slepkavība. Tāpēc jau tad radās strīds par to, kurā grūtniecības mēnesī auglis iegūst cilvēka dvēseli. [5, 15]

To atspoguļo, piemēram, embrioloģijas profesora Dr. Jāņa Priedkalna teiktais: “Cilvēka attīstība ir nepārtraukts process, kontinuums, kas iesākas apaugļošanas brīdī ‒ spermatozoīdam un olšūnai savieno-joties, dzīvības iedīgļiem, atrodoties šajās šūnās jau pirms to savienošanās ‒ un turpinās pēc piedzimšanas. Piedzimšanas brīdis nav būtiski izšķirošs vairumam organisma sistēmu, kuru attīstība turpinās un kuras savu briedumu sasniedz dažādos laika periodos pēc piedzimšanas. Piedzimšanas brīdī gan izšķiroši mainās asinsrites, elpošanas un izvadorgānu sistēma, bet visu sistēmu attīstība turpinās vēl pēc tam. Visā pirmsdzimšanas periodā nav konstatējams kāds bioloģisks pārejas moments vai robeža, pirms kuras auglis vēl nebūtu apzīmējams par cilvēku un pēc kuras auglis tāds būtu: visa pirmsdzimšanas attīstība ir nepārtraukts process, kas turpinās pēc piedzimšanas.” [6]

Otrais viedoklis – par cilvēka dzīvības sākšanos var runāt kādā konkrētā augļa attīstības stadijā. Šo viedokli, piemēram, aizstāv Vācijas tiesību zinātne. Vācijas Federālā Konstitucionālā tiesa Abortu lietā I 1975. gadā izvirzīja tēzi, ka “dzīvība kā cilvēka attīstības un eksistences process saskaņā ar bioloģiski fizioloģiskajām teorijām aizsākas 14. dienā pēc apaugļošanās. Cilvēka attīstības process ir nepārtraukts, un to nav iespējams sadalīt atsevišķos fizioloģiskos dzīves posmos, tas netiek pabeigts ar dzimšanu, jo, piemēram, īpatnēji apziņas veidi, kas piemīt cilvēka personībai, parādās tikai zināmu laiku pēc dzimšanas.” [7, 106]

“Vācijas Konstitūcijas 2. panta 2. punkta pirmā daļa garantē tiesības uz dzīvību ikvienam, kas “ir dzīvs” neatkarīgi no cilvēka dzīves veidošanās stadijām vai starp prenatālo vai postnatālo stadiju.

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

201299

Vārds “ikvienam” attiecas arī uz vēl nedzimušiem bērniem.”[8, 14] No citētā nevar pilnīgi apgalvot, ka Vācija nav vairāk pieskaitāma pie pirmā viedokļa paudējiem, ka dzīvība sākas ar olšūnas apaugļošanu. “Saskaņā ar Vācijas Pamatlikumu valsts pienākums ir aizsargāt dzīvību. Arī nedzimusi dzīvība ir dzīvība, un tādēļ tai ir tiesības uz valsts aizsardzību. Konstitūcija (Vācijas) ne tikai atbalsta tiešu valsts iejaukšanos nedzimušas dzīvības labā, bet arī pieprasa, lai valsts aizsargātu to no iespējamas nelikumīgas citu personu iejaukšanās.” [7, 107]

Trešais viedoklis ‒ “Mūsdienu krimināltiesību teorijā un valsts tiesu praksē pieņemts, ka dzīvības sākums ir brīdis, kad auglis fizioloģisko dzemdību procesā sāk parādīties no dzemdību ceļiem un atdalīties no mātes miesām” [9], respektīvi, bērna piedzimšana ir brīdis, ar kuru KL sāk sargāt dzīvību. Tomēr arī krimināltiesību teorijā nav tik viennozīmīgs uzskats par pašu dzīvības aizsardzības brīdi. Tādēļ ir nepieciešams aplūkot zinātnieku viedokļus par jautājumu, ar kuru brīdi, viņuprāt, krimināllikumam būtu jāaizsargā dzīvība.

P. Mincs par dzīvības sākumu rakstīja: “kas attiecas uz dzīvības sākumu, tad tas ir fizioloģisks jautājums, ko parasti atrisina tai nozīmē, ka dzīvība rit no dzimšanas momenta, un, proti, no patstāvīgas elpošanas sākuma.” [10, 216]

A. Piontkovskis uzskatīja, ka par bērna slepkavību vajadzētu uzskatīt “(..) ne vien jaunpiedzimušā nogalināšanu pēc augļa atdalīšanas no mātes miesām un bērna patstāvīgas dzīves sākuma, bet arī nogalināšanu, kas izdarīta dzemdību laikā, kad dzimstošs bērns vēl nav sācis patstāvīgu dzīvi (piemēram, nāvējoša ievainojuma veikšana pa dzimstoša bērna galvu līdz tam momentam, kad bērns sāk elpot).” [11, 164] Šādam viedoklim pievienojās arī S. Borodins, kurš uzskatīja, ka māte, nogalinot dzimstošu bērnu, apzinās, ka atņem dzīvību, nevis pārtrauc grūtniecību. [12, 174‒175]

G. Borzenkovs par dzīvības sākumu izsakās šādi: “Dzīvība kā nodarījuma objekts, no vienas puses, ir uztverama kā dabisks fizioloģisks process, bet, no otras puses, kā ar likumu nodrošināta personas eksis-tence sabiedrībā. Pateicoties šai otrai pusei, dzīvība loģiski pakļauta personai un vispārējam nozieguma objektam (sabiedriskām attiecībām un interesēm). Kā fizioloģiskam procesam dzīvībai ir sākums un gals. Nevar būt slepkavības ne līdz dzīvības sākumam, ne pēc tās beigām. Taču cilvēka dzīvība, saskaņā ar valdošiem priekšstatiem, sākas no piedzimšanas momenta. Tā kā dzemdības pašas par sevi noris laikā un vairākos etapos, pieņemts uzskatīt par cilvēku dzīves sākumu fizioloģisko dzemdību sākuma momentu. Bērna dzīvību aizsargā krimināllikums jau dzemdību procesā.” [13, 19]

“Medicīnā cilvēka dzīvības sākumu saista ar patstāvīgas elpošanas uzsākšanu. Parasti bērns patstāvīgi sāk elpot uzreiz pēc iznākšanas no mātes dzemdību ceļiem, visbiežāk pirmo ieelpu bērns izdara 30 līdz 90 sekunžu laikā pēc piedzimšanas un to pēc izelpas pavada kliedziens. Arī tiesu medicīnā dzīva bērna piedzimšanas kritērijs ir ekstrauterinārās plaušu elpošanas sākšanās dzīvotspējīgam auglim, bet bērns, kas pēc piedzimšanas neelpo, tiek uzskatīts par nedzīvi dzimušu.” [14, 27] Šis pieņēmums būtu vairāk uzskatāms par starpviedokli, jo bērna dzīvība ir saistīta ar neilgu brīdi jau pēc dzemdībām, bet tomēr vēl ir uzskatāms par tiešu dzemdības procesa turpinājumu. Ir brīži, kad mediķiem vajag pacīnīties par bērna dzīvību pēc viņa iznākšanas no dzemdību ceļiem, tādējādi šis periods var būt nedaudz ilgāks par 30–90 sekundēm.

Šī pētījuma ietvaros tika veikta aptauja, lai noskaidrotu sabiedrības viedokli par jautājumu: “Ar kuru brīdi, Jūsuprāt, būtu aizsargājama cilvēka dzīvība ar likumu?”. Apkopojot viedokļus, noskaidrojās, ka 53% aptaujāto atbildējuši, ka dzīvība būtu aizsargājama, sākot ar kādu noteiktu augļa attīstības stadiju, 22% uzskata, ka cilvēka dzīvība būtu jāsargā ar brīdi, kad tiek apaugļota olšūna, savukārt tikai 19% respon-dentu pievienojas šobrīd krimināltiesībās pastāvošajam viedoklim, ka dzīvība ir jāaizsargā ar dzimšanas brīdi (sk. 2. att.).

Ceturtais viedoklis daļēji ir pastāvējis jau kopš senās vēstures, kad vecākiem pašiem (vai ciltij, barības trūkuma dēļ) bija ļauts izlemt vēl pēc bērnu piedzimšanas, vai viņi vēlas audzināt un rūpēties par šo bērnu, īpaši, ja viņam piemīt kādi traucējumi vai kroplība, vai, kā tas ir pārapdzīvotās valstīs, jaundzimušais ir sieviešu dzimuma. Arī mūsdienās, piemēram, Ķīnā ir sastopamas bērnu slepkavības “viena bērna politikas” dēļ, kuru praktizē šajā valstī. Parasti tiek nogalinātas meitenes, jo tās tiek uzskatītas par mazāk “vērtīgām”.

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

2012100

2. attēls. Sabiedrības viedoklis (respondentu skaits) par brīdi, ar kuru būtu aizsargājama cilvēka dzīvība ar likumu

Public opinion (number of respondents) of the moment when the human life should be protected by law

53%

22%

19%

Ar dzimšanas brīdi(n = 10)

Tikai tad, kad bērnam parādāsapziņa (n = 0)

Ar ieņemšanas brīdi – olšūnaiapaugļojoties (n = 12)

Kādā noteiktā augļa attīstības stadijā (n = 28)

6%

Cits viedoklis (n = 3)

0%

Filozofs Pīters Singers uzskata, ka nogalināt jaundzimušo nav tas pats, kas nogalināt personu. Pēc viņa domām, vecākiem ir jādod iespēja izlemt, vai viņi vēlas audzināt un saglabāt dzīvību bērnam, kurš ir smagi slims, pat kroplīgs. Reizēm, varbūt tāpēc, ka bērnam ir nopietni traucējumi, vecāki domā, ka būtu labāk, ja viņu jaundzimušais bērns nomirtu. Ārsti var pieņemt viņu vēlmes, nedodot bērnam dzīvību uzturošus medikamentus, kas nodrošinātu to, ka bērns mirst. Te P. Singers izsaka domu: ja vecāki un ārsti ir pieņēmuši lēmumu, ka labāk bērnam ir nomirt, tad humānāk ir, nevis gaidīt, kad bērns nomirs lēnām no atūdeņošanās, bet to panākt ar aktīvu rīcību, t. i., injekciju, tas būtu ātrāk un cilvēcīgāk. Viņš neatbalsta jaundzimušo slepkavības kā tādas, uzskatot tās par briesmīgām, bet norāda, ka jaundzimušais vēl nav pielīdzināms saprātīgai būtnei. Izteikto argumentu P. Singers pamato ar izpratni par personu, norādot, ka: “Jēdzienu “persona” es lietoju, lai attiecinātu uz būtni, kas ir spējīga (pa)redzēt nākotni, kurai ir vajadzības un vēlmes nākotnē. Jaundzimušiem bērniem nav pašu eksistences sajūtas laikā.” [15] Līdz ar to var secināt, ka dzīvības sākums būtu uzskatāms ar brīdi, kad bērns sāk apzināties, kas viņam apkārt notiek, un parādās attiecīgās vēlmes un vajadzības nākotnei, līdz tam jaundzimušais netiek uzskatīts par personu.

Analizētais viedoklis parāda, kad tad jaundzimušajam parādās tiesības uz dzīvību, īsti nenosakot, kad sākas pati dzīvība. Līdz ar to var izdarīt kopēju secinājumu par ceturto viedokli, kas atbalsta vecāku tiesības ‒ ļauj izlemt bērna dzīvības sākšanos, par atskaites punktu pieņemot bērna apziņas rašanās laiku.

Dzīvības sākuma konstatēšana nav vienīgais tiesu medicīnas eksperta lēmums, jo sākotnēji būtiski ir konstatēt jaundzimušā bērna pazīmes. “Tikko piedzimušam bērnam ir šādas pazīmes: perlamutra krāsas nabassaite, neatdalīta placenta, liels daudzums vernix caseosae (sierveida vielas) uz ķermeņa un galvas, ādas krokās; dzemdību tūska priekšguļošās daļas rajonā. Ja jaundzimušā līķim nav bojājumu, bet uz tā ir asinis, tās pieder mātei. Ir pazīmes, kuras parādās pēc 6‒12 stundām, ‒ liels mekonija daudzums (vairāk par 30 g).” [16, 155]

Tajā pašā laikā jāpiezīmē, ka jautājumu par jaundzimušo nevar skatīt tik vienpusēji, jo medicīnā par jaun dzimušo uzskata “bērnu no dzimšanas līdz viena mēneša vecumam (27 dienas 23 stundas un 59 mi nūtes).” [17, 411] Izšķir arī agrīno jaundzimušā periodu, kas ilgst pirmo dzīves nedēļu (6 dienas 23 stundas un 59 minūtes). Medicīnā jaundzimušā stāvokli vērtē pēc tā, kā viņa organisms pielāgojas ārējai videi.

Tiesību zinātnē ar tādu pašu terminu apzīmē jaundzimušu bērnu, kurš vēl tikai parādās no mātes dzemdību ceļiem līdz brīdim, kad bērnu apkopj – apmēram diennakti pēc dzemdībām. “Par jaun-dzimušo tiek uzskatīts piedzimušais bērns pirmās diennakts laikā pēc piedzimšanas. Tam ir vairāk

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

2012101

juridiska nekā medicīniska nozīme, jo īsi pēc bērna piedzimšanas (pirmajā diennaktī) dzemdētājai ir iespējami psihiski traucējumi, kas var izraisīt vardarbību pret jaundzimušo un būt par cēloni tā nonā-vēšanai.” [16, 154]

Pēc KL 119. pantā noteiktā var izšķirt divus periodus, kuros jārunā par jaundzimušā bērna vecumu, un tie būtu jānodala. Kā norāda A. Popovs, tie ir:

“1) dzemdību periods; 2) periods, kas likumā tiek apzīmēts “tieši pēc dzemdībām”. [18, 32]

Dzemdību periodā likums aizsargā dzimstošu bērnu. Tātad jebkurš jaundzimušais, kurš dzimst dabīgās vai mākslīgās dzemdībās (priekšlaicīgās, laicīgās un vēlās dzemdībās) un kamēr vēl ir sasaistīts ar māti ar nabassaiti, ir uzskatāms par atbilstošu cietušo šim laika periodam.

Otrajā periodā par cietušo uzskatāms jaundzimušais, kurš jau ir atdalīts no mātes ķermeņa un vairs nav sasaistīts ar māti ar nabassaiti. Toties grūtības sagādā perioda noteikšana, līdz kuram brīdim jaundzimušais būtu saistāms ar likumā doto periodu “tieši pēc dzemdībām”. Šajā jautājumā tiesību zinātnē un medicīnas zinātnē ir atšķirīga izpratne par perioda garumu, kā jau noskaidrots iepriekš. Šobrīd Latvijā tomēr ir pieņemts uzskatīt, ka jaundzimušais, atbilstoši analizējamā panta dispozīcijai, ir nodzīvojis aptuveni vienu diennakti. Problēmjautājumi ar šo likumdevēja norādīto laika periodu tiks aplūkoti turpmāk darbā, analizējot objektīvās puses pazīmi – speciāli norādīto slepkavības izdarīšanas laiku.

To, vai mirušais zīdainis ir jaundzimušais un vai bērns ir miris vardarbīgā nāvē, var noteikt tikai tiesu medicīniskajā ekspertīzē. Jaundzimušo līķu tiesu medicīniskā izmeklēšana tiek veikta pēc bērnu patoloģiskajā anatomijā pieņemtās metodikas, ja jaundzimušā svars pārsniedz 500 gramus un dzemdības notikušas ārpus ārstniecības iestādes.

Jaundzimušā līķa tiesu medicīniskā ekspertīze ir specifiska izpēte, kurā jārisina šādi jautājumi: 1. Vai līķis ir jaundzimušā līķis? 2. Vai jaundzimušais ir bijis dzīvotspējīgs? 3. Vai bērns piedzimis dzīvs vai nedzīvs? 4. Vai jaundzimušais bijis iznēsāts? 5. Kāda ir jaundzimušā brieduma pakāpe? 6. Kāds ir intrauterīnais augļa vecums? 7. Vai jaundzimušajam konstatēti kādi miesas bojājumi vai slimības? 8. Kāds ir nāves iemesls? 9. Cik ilgu laiku pēc piedzimšanas iestājusies nāve (ja bērns piedzimis dzīvs)?Turpmāk salīdzinoši aplūkosim tiesu medicīnas eksperta atzinumus, kur vienā gadījumā jaun-

dzimušais bija piedzimis nedzīvs un miris no dzemdību laikā iegūtas traumas, un otru, kurā jaundzimušais miris vardarbīgā nāvē, mātei viņu nogalinot pēc dzemdībām.

Eksperta atzinums. 2009. gada februārī Rīgā, A. Saharova ielā, mājas kāpņu telpā tika atrasts vīriešu kārtas jaundzimušā līķis. Ekspertam tika uzdoti jautājumi:

1. Kāds ir bērna nāves cēlonis, laiks? 2. Vai ir miesas bojājumi, to raksturs, lokalizācija, smaguma pakāpe? 3. Vai bērns dzimis dzīvs? 4. Vai bērns ir iznēsāts? 5. Kāds ir bērna iespējamais vecums?Veicot ekspertīzi, tika noskaidrots, ka jaundzimušais puisītis ir iznēsāts, dzimis apmēram

37.‒38. grūtnie cības nedēļā, nobriedis, par ko liecina antropometriskie dati; dzīvot nespējīgs, par ko liecina saplūs tošs subarahnoidāls (zem mīkstajiem smadzeņu apvalkiem) asinsizplūdums, kā arī asins-izplūdums labās virs nieres serdes slānī, labās nieres fibrozajā kapsulā un labās nieres un virsnieres apkārtējos mīkstajos audos. Ekspertīzē konstatēts, ka jaundzimušais puisītis dzimis nedzīvs, par ko liecina plaušu primārā atelektāze.

Ekspertīzes slēdzienā norādīts, ka jaundzimušā puisīša nāve ir nevardarbīga un varēja iestāties no dzemdību traumas, kā arī konstatēts, ka citi miesas bojājumi, izņemot dzemdību traumu, jaundzimušā līķa izmeklēšanas gaitā nav konstatēti. [19]

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

2012102

Eksperta atzinums. 2005. gada 31. decembrī mežā Rīgas rajonā atrasts jaundzimušas meitenes līķis. Ekspertam uzdoti šādi jautājumi:

1. Kāds ir jaundzimušā bērna nāves cēlonis? 2. Kad iestājusies nāve? 3. Vai ir konstatēti miesas bojājumi? 4. Ja ir, tad kāda ir to lokalizācija, raksturs, smaguma pakāpe, rašanās laiks un mehānisms un vai

tie ir cēloniskā sakarībā ar nāves iestāšanos? 5. Vai bērns slimojis ar kādām slimībām, kas varēja veicināt nāves iestāšanos? 6. Vai miesas bojājumi varēja tikt iegūti lēmumā norādītajos apstākļos? 7. Vai jaundzimušais bija iznēsāts? 8. Vai jaundzimušais bija dzimis dzīvs un bija dzīvotspējīgs?Eksperta slēdzienā norādīts, ka E. M. meitenīte ir jaundzimušā, iznēsāta, nobriedusi, dzimusi dzīva

40. grūtniecības nedēļas beigās, pēc dzemdībām dzīvojusi un elpojusi īsu laika periodu, iespējams, līdz vienai stundai.

Līķa izmeklēšanas gaitā konstatēts, ka jaundzimusī meitene tika atstāta bez palīdzības, un tādējādi meitenītes nāve ir vardarbīga, iestājusies no vispārējas ķermeņa atdzišanas, par ko liecina Višņevska plankumi kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas gļotādās, kā arī glikogēna līmeņa samazināšanās aknās. Miesas bojājumi un slimības, kas varēja veicināt nāves iestāšanos, jaundzimušās meitenītes līķa izmeklēšanā nav konstatēti. [20]

No šiem diviem analizētajiem ekspertu atzinumiem var izdarīt secinājumu, ka to, vai nāve ir iestā jusies vardarbīgā ceļā, var noteikt tikai tiesu medicīniskā ekspertīze, kā arī tā sniedz atbildi, vai mātei vispār iestājas atbildība par jaundzimušā bērna nonāvēšanu, ja bērns piedzimst nedzīvs, jo nevar nogalināt to, kas nekad nav dzīvojis.

“Jaundzimušā bērna slepkavība ir materiāls noziegums, kura objektīvo pusi veido trīs pazīmes: 1) nodarījums darbības vai bezdarbības formā; 2) sekas ‒ jaundzimušā bērna nāve; 3) cēloniskā sakarība starp vainīgās personas nodarījumu un sekām.” [21, 86]“Slepkavību var izdarīt kā ar aktīvām darbībām (nožņaudzot, noslīcinot nosmacējot, nodarot

nāvējošus ievainojumus ar kādu priekšmetu utt.), tā arī ar bezdarbību, kad cietušais tiek atstāts bez ēdiena, šķidruma, aukstumā ar nolūku tādā veidā izsaukt viņa nāvi.” [22, 213]

Dažādus jaundzimušā aktīvas slepkavības paņēmienus aprakstījis jau F. Neureiters 1931. gadā izdotajā tiesu medicīnas mācību grāmatā: “Māte bieži vien bērnu noslepkavo aktīvā veidā, bērna galvu triecot pret kādu cietu priekšmetu, dragājot to ar kādu instrumentu vai sperot ar kāju. Tādējādi bērna galvaskausam var rasties stipri dragājumi kopā ar asins izplūdumiem starp smadzeņu plēvēm un pašās smadzenēs. (..) Ar kājas spērieniem bērnam var pārsist aknas un citus vēdera orgānus. Reti gadās, ka bērnu nonāvē, viņam adatu iedurot lielajā iegalvī (fontanēlā). Biežāki atgadās, ka bērns tiek noslepka-vots, vai nu tam pārgriežot rīkli, vai viņu nožņaudzot ar kādu cilpu vai ar rokām. Nereti noslāpē arī bērnu ar drānas palīdzību, ar spilvenu gultā utt. Bieži notiek, ka noslāpēšanas nolūkā rīklē ar varu iesprauž pirkstus vai citus priekšmetus. Jaunpiedzimušos ne reti arī noslīcina. Retumis gadās noindēšana ar kodīgām vielām, ar arsēnu un citām indēm.” [23, 93‒94]

Tiesu praksē atrodami šādi aktīvo darbību piemēri: nosmacēšana, ietinot bērnu dvielī vai palagā un spiešana sev klāt, lai bērnam nebūtu iespēja ieelpot; bērna mutes un deguna aizspiešana ar plaukstu, turpinot nodarījumu, bērnam uz galvas tiek uzmaukts polietilēna maisiņš, kas tiek aizgriezts sānos, tādējādi smacējot viņu; māte tikko dzemdētam bērnam apgriež galvu ap savu asi un pēc tam triec ar galvu pret izlietni vairākas reizes; apsedz bērnu ar gultas veļu – segas pārvalku ‒ un vairākas minūtes tur to, neļaujot jaundzimušajam elpot; aprokot bērnu ar dūņām un smiltīm; iemetot ūdenskrātuvē uz slūžas akmeņiem; iemetot bērnu sausās āra tualetes lūkā, kur bērna elpceļus nosprostojušas fekālijas un viņš nosmacis; aptinot bērnam ap kaklu nabassaiti un viņu ar to nožņaudzot; turpinot noziedzīgās darbības, bērnu žņaudz arī ar rokām.

“Arī bez tiešas pieskaršanās māte jaunpiedzimušo tīši var nonāvēt. Tas var notikt tādā gadījumā, ja māte bērnam tīši nesniedz palīdzību, kura nepieciešama, lai bērns dzīvotu. Bērnam pēc radībām var

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

2012103

rasties dzīvības briesmas, piem., ja tas piedzimst augļa plēvēs, ja bērns augļa gļotas ieelpojis un piedzimis pamiris, ja to atstāj uz mutes guļot, vai arī neapsedz. Šādos gadījumos bērns var nobeigties vai nu tūlīt, vai zināmu laiku pēc piedzimšanas.” [23, 94]

Bieži vien, ja bērnam netiek sniegta palīdzība un aprūpe pēc dzemdībām, ātri var iestāties vispārēja ķermeņa atdzišana, kā tas ir norādīts iepriekš analizētajā eksperta atzinumā par E. M. jaundzimušā bērna līķi, jo jaundzimušā bērna ķermenis ir ar mazu masu, plašu ādas virsmu un tāpēc ātri zaudē siltumu.

Uzmanīgi ir jāvērtē tādi apstākļi, kuros bērns dzemdību laikā ir kritis, jo ir iespējams, ka māte šādu iespēju ir noorganizējusi speciāli, tomēr ir arī iespēja, ka bērns ir nokritis nejauši un negaidīti bez mātes iepriekšēja nodoma. Tāda situācija, piemēram, ir iespējama, ja māte dzemdē viena pati mājās vannā vai uz grīdas. Ir arī iespējama situācija, ka bērns ir noslīcis, iekrītot ar šķidrumu pildītā traukā. [23, 93]

Būtisks jautājums ir arī sievietes rīcība pēc dzemdībām. Sieviete, kurai varēja būt dzemdību izraisīts psihisks un fizioloģisks stāvoklis, tam pārejot būtu jāattopas un jāsāk izrādīt raizes, un jāmēģina novērst sevis izdarīto, ja, piemēram, sieviete ir atstājusi bērnu bezpalīdzības stāvoklī. Ja tomēr jaundzimušā bērna slepkavību izdara ar aktīvām darbībām, tad vēlāka seku novēršana nav iespējama. Līdz ar to svarīgi ir vērtēt turpmāko rīcību ar bērna līķi, jo, iespējams, ka var veidoties nodarījumu kopība.

Svarīgi, analizējot objektīvo pusi, pierādīt cēloņsakarību (cēloņsakarība izpaužas tādā veidā, ka viena parādība noteiktos apstākļos likumsakarīgi un nepieciešami rada citu parādību. Pirmo no tām dēvē par cēloni, bet otro par sekām. [24, 67]). Starp vainīgās personas – bērna mātes ‒ nodarījumu un jaundzimušā nāvi ir jākonstatē cēloņsakarība starp aktīvajām darbībām vai bezdarbību, ko ir veikusi jaundzimušā māte, ar sekām, kuras ir iestājušās šo darbību vai bezdarbības rezultātā. Ja nodarījumā nav cēloņsakarības starp vainīgās personas darbību vai bezdarbību un jaundzimušā nāvi, bet konstatējami visi pārējie apstākļi, tad nodarījums kvalificējams kā mēģinājums izdarīt jaundzimušā slepkavību.

Likumdevējs analizējamā likuma pantā bez obligātajām materiāla sastāva objektīvās puses pazīmēm ir iekļāvis arī norādi uz objektīvās puses papildpazīmi, kas šajā gadījumā padarīta par obligātu, proti, uz slepkavības izdarīšanas laiku.

Laika posms “dzemdību laikā” sākas ar brīdi, kad “fizioloģisko dzemdību procesā auglis sāk parā-dīties no dzemdību ceļiem, līdz bērna pilnīgai izstumšanai vai izņemšanai no mātes miesām, paliekot tam vēl saistītam ar māti ar nabassaiti.” [3, 166] “Pārgriežot nabassaiti, bērns tiek pilnīgi atdalīts no mātes organisma, un no šā brīža tas uzsāk patstāvīgu dzīvi, tāpēc viņa tīša nonāvēšana šajā periodā un vēlāk uzskatāma par izdarītu jau pēc dzemdībām.” [25, 48‒53]

Tā kā dzemdību process ir ilgstošs un sastāv no vairākām stadijām, tad ir jānoskaidro, ar kuru dzemdību stadiju bērna dzīvību aizsargā likums un paredz atbildību saskaņā ar analizējamo pantu, vai arī likumdevējs ir paredzējis jaundzimušā aizsardzību visā dzemdību procesā.

Lai sāktu runāt par dzemdību stadijām, ir jānoskaidro, kas ir saprotams ar jēdzienu “dzemdības”. Dzemdības medicīniskajā literatūrā tiek definētas kā “sarežģīts fizioloģisks process, kura beigās auglis (pēc tam arī placenta) tiek izvadīts no dzemdes; dabisks grūtniecības noslēgums. Dzemdības parasti notiek grūtniecības 40. nedēļas beigās (novirze var būt par 1‒2 nedēļām uz vienu vai otru pusi). Dažreiz dzemdības var iestāties agrāk par 38 grūtniecības nedēļām (jaunākajā literatūrā ir noteiktas 37 nedēļas) (priekšlaicīgas dzemdības) vai arī vēlāk par 42 grūtniecības nedēļām (pārnēsāta grūtniecība).” [26]

Dzemdību proces iedala vairākos periodos – dzemdes kakla atvēršanās periods, augļa izstumšanas periods, placentārais periods.

“Atvēršanās periods sākas ar pirmajām regulārajām dzemdību sāpēm un beidzas ar pilnīgu dzemdes kakla ārējās mutes atvēršanos. (..) Dzemdību pirmajā periodā pakāpeniski izlīdzinās kakls un atveras kakla kanāla ārējā mute līdz tādai pakāpei, lai varētu augli izstumt no dzemdes dobuma. Kakla izlīdzinā-šanās un ārējās mutes atvēršanās notiek dzemdību sāpju iespaidā. Atvēršanos uzskata par pilnīgu, kad dzemdes mute ir aptuveni 10 līdz 12 cm plata.” [27, 122‒123]

“Izstumšanas periods sākas, kad pilnīgi atvēries dzemdes kakls, noplūduši augļa ūdeņi, un beidzas ar augļa piedzimšanu. Dzemdes kontrakcijām pievienojas iegurņa pamatnes muskulatūra, vēdera prese un diafragma. Ilgst no 30 minūtēm līdz 2 stundām.” [28, 739]

“Noslīdējusī galviņa spiež uz nervu pinumiem stiprāk nekā augļa pūslis. Tāpēc dzenošo dzemdību sāpju stiprums un ilgums pieaug, bet pauzes starp tām kļūst aizvien īsākas. Dzenošajām dzemdību

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

2012104

sāpēm drīz vien pievienojas reflektoriski izraisītās dzīšanās sāpes. (..) Izstumšanas periodā dzemdētāja ļoti sasprindzina visus spēkus, pastiprinās tās sirds un asinsvadu sistēmas darbība un paaugstinās vielmaiņa.” [27, 124]

Svarīgi atzīmēt, ka izstumšanas periodā dzemdību sāpes ir visu laiku, un, kad auglis jau tuvojas dzimumspraugai, lai izkļūtu no mātes ķermeņa, sāpes kļūst vēl spēcīgākas un vēl biežākas. [27, 124]

“Placentārais periods sākas pēc bērna piedzimšanas. Dzemdes muskulatūras saraušanās atjau-nojas: placenta atslāņojas no dzemdes sienas un izdalās ārā.” [26]

Dzemdību ilgums ir atkarīgs no dažādiem faktoriem – vai sieviete ir pirmdzemdētāja vai dzemdē atkārtoti, kā arī no sievietes ķermeņa uzbūves un iegurņa platuma. Kopējais dzemdību garums pirm-dzemdētājam ir aptuveni diennakti, bet no 10 līdz 12 stundām sievietēm, kuras dzemdē atkār toti. “Visgarākais ir atvēršanās periods; pirmdzemdētājām atvēršanās periods ilgst 13‒18 stundas, atkār-toti dzemdējošām sievietēm – 6‒9 stundas. Izstumšanas periods pirmdzemdētājām ilgst 2‒3 stundas, atkārtoti dzemdējošām – 30–60 minūtes. Placentas periods ilgst no 15 līdz 60 minūtēm, vidēji 30 minūtes.” [27, 123] Reāla augļa parādīšanās ārpus mātes dzemdes noris tikai izstumšanas periodā. Krimināltiesību teorijā zinātnieki sadalās divās grupās: vieni uzskata, ka cilvēka dzīvība krimināltiesību izpratnē sākas ar fiziolo ģisko dzemdību sākuma brīdi (šo viedokli aizstāv A. Popovs), otri savukārt uzskata, ka par cilvēka dzīvības sākumu būtu uzskatāms tikai otrais dzemdību periods, t. i., kad auglis sāk parādīties no mātes dzemdību ceļiem (šim viedoklim pievienojas arī V. Liholaja). [14, 36]

“Attiecībā uz jēdziena “tieši pēc dzemdībām” izpratni juridiskajā literatūrā ir pausti dažādi viedokļi, saistot šo laika periodu ar placentas atdalīšanas momentu, ar brīdi, ka veikti pasākumi jaundzimušā dzīvības saglabāšanai, ar vienu diennakti pēc bērna piedzimšanas, taču pieņemamāks šķiet A. Popova uzskats, ka tas būtu laika sprīdis, kas sakrīt ar medicīnā apzīmēto agro pēcdzemdību periodu, kura ilgums ir divas līdz četras stundas pēc placentas atdalīšanās.” [3, 166‒167; 18, 34]

T. Kondrašova par speciālo slepkavības laiku ir devusi šādu skaidrojumu: “Slepkavība dzemdību laikā vai arī uzreiz pēc dzemdībām nozīmē, ka noziegums tiek izdarīts dzemdību sākšanās brīdī (ar augļa galviņas parādīšanos), vai arī periodā, kad bērns atdalās no mātes ķermeņa, pat ja viņš vēl ir saistīts ar māti ar nabassaiti, un pēc pirmās ieelpas, kas liecina par to, ka bērns piedzimis dzīvs, vai arī pēc pilnīgas bērna atdalīšanas no mātes ķermeņa un patstāvīgas dzīves uzsākšanas.” [29, 41‒42] Saistībā ar laiku “tieši pēc dzemdībām” par pareizāku būtu pieņemt S. Borodina [12, 178] teikto, ka tomēr katrs gadījums ir aplūkojams individuāli.

Regulējums citās valstīs. Beļģija: “Beļģijas kriminālkodeksa [30, 149] 395. pantā skaidrots, ka par jaundzimušā slepkavību ir atzīstama bērna tīša nonāvēšana piedzimšanas brīdī vai tieši pēc tam, norādot, ka tā sodāma atkarībā no apstākļiem kā slepkavība vai iepriekš nodomāta slepkavība, tādējādi neatzīstot to par izdarītu mīkstinošos apstākļos.” [30, 69]

Krievija: Krievijas kriminālkodeksa 106. pantā, kas paredz atbildību par jaundzimuša bērna slepkavību, ir iekļauti trīs dažādi sastāvi [31]:

1) par jaundzimuša bērna nogalināšanu dzemdību laikā vai tieši pēc tām; 2) par jaundzimuša bērna nogalināšanu psihotraumējošā situācijā; 3) par jaundzimuša bērna nogalināšanu, ko veikusi māte ar psihiskiem traucējumiem, kas neiz-

slēdz pieskaitāmību.Krievijas likumdevēja formulējums starp Krievijas krimināltiesības teorētiķiem ir guvis kritiku,

jo netiek uzskatīts par labu, ka likumdevējs visus trīs nodarījumus ir apvienojis viena panta dispozīcijā. Tiek uzsvērts, ka šāds formulējums rada neattaisnojamu sarežģītību no taisnīguma un atbildības diferenciā cijas skatpunkta.

Malta un Lielbritānijas Apvienotā Karaliste: Maltas kriminālkodeksa [32] 245. pantā un Lielbritā-nijas Apvienotās Karalistes 1938. gada “Jaundzimušā bērna slepkavības akta” [33; 34, 605] (Infanticide Act 1938.) 1. pantā ir noteikta atbildība mātei, kura nogalinājusi savu bērnu – sieviete, kura tīši nonāvējusi vai aiz bezdarbības izraisījusi bērna nāvi, ja bērns ir jaunāks par 12 mēnešiem, un sievietes prāts nodarījuma brīdī vēl nebija pilnībā atkopies no dzemdībām vai laktācijas izmaiņām pēc dzimšanas, ir vainojama jaundzimuša bērna slepkavībā. Pantā ir norādīts, ka gadījumā, ja nav īpaši uzskaitītie apstākļi, tad nodarījums kvalificējams kā slepkavība.

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

2012105

Diskusija

Jaundzimušā un augļa tiesības uz dzīvību un iespējamais sods par tās atņemšanu Krimināllikumā aplūkots nepilnīgi. Laikā, kad dzimstības jautājums Latvijas sabiedrībā ir aktualizējies, sabiedrībā parādās stingrākas prasības par augļa un jaundzimušā dzīvības saglabāšanu vai vēlāku tā pamešanu, vai pakļaušanu briesmām.

No mūsu pētījumā apskatītā pirmā tiesu medicīniskās prakses piemēra par dzemdību traumu, kas iegūta, dzemdējot ārpus stacionāra apstākļiem bez medicīniskā personāla palīdzības, izriet vairākas problēmas, kas saistītas ar mātes nodarījuma kvalifikāciju:

1. Šobrīd ne Krimināllikumā, ne Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā nav paredzēta atbildība par to, ka māte savu nedzīvi dzimušo jaundzimušo ir apglabājusi vai kaut kur citur atstājusi (analizētajā piemērā – kāpņu telpā, vai citos gadījumos – izmetot atkritumu tvertnēs), neziņojot par to policijai.

2. Māti nevar arī sodīt par to, ka viņa nav griezusies pēc palīdzības un nav radījusi maksimāli labvēlīgus apstākļus, lai dzemdības būtu bijušas drošas gan bērnam, gan viņai pašai. Piemēram, Dānijas kriminālkodeksa 251. pantā ir paredzēts sods mātei, kura dzemdību laikā nepiedodamā veidā pakļauj savu bērnu nopietnām briesmām. [35, 275]

Būtībā visos Latvijā ārpus stacionāra jaundzimušo nāves gadījumos bija iespējams radīt labvēlīgus apstākļus jaundzimušo izdzīvošanai, laikus meklējot kvalificētu dzemdību palīdzību un stājoties grūtnieču uzskaitē. Jautājuma aktualitāte ir saistīta, no vienas puses, gan ar jaunās mātes sociālo atbildību, gan, no otras puses, ar slikto sabiedrības (valsts) atbalstu. Pie dažām slimnīcām atvērtie Baby box varbūt ir izglābuši kāda jaundzimušā dzīvību, bet nav atrisinājuši sociālā atbalsta jautājumus gan grūtniecēm, gan jaunajām māmiņām. Paaugstinot dzimstības ekonomisko un sociālo atbalstu, iespējams, ir lietderīgi (pēc tam) paaugstināt mātes (vecāku) atbildību. Maltas kriminālkodekss ir ļoti labs paraugs, jo tajā ir iekļauta nodaļa, kurā regulēti nodarījumi pret bērniem, t. i., nodarījumi pret jaundzimušo bērnu, bērna pamešanu, bērna pakļaušanu briesmām vai sliktu apiešanos ar bērnu.

Skatot jaundzimušā (augļa) tiesības uz dzīvību, aktualizējas jautājums par normatīvo aktu, kas regulē grūtniecības pārtraukšanas organizatorisko kārtību, pārskatīšanu, kas ir īpaši svarīgi mūsu sabiedrībā, kur mirstība un emigrācija ievērojami prevalē pār dzimstību.

Secinājumi

1. Iekļaut KL normu par atbildību mātei, ka viņa nav griezusies pēc palīdzības un nav radījusi maksimāli labvēlīgus apstākļus, lai grūtniecība un dzemdības būtu bijušas drošas gan bērnam, gan viņai pašai. Šāda norma būtu nepieciešama, lai aizsargātu dzimstošā bērna dzīvību arī gadījumos, kad mātes bezatbildības vai vieglprātības dēļ bērns nav spējīgs uzsākt patstāvīgu dzīvi un izdzīvot. Iespējamā KL normas redakcija: “Par nedrošu apstākļu radīšanu bērnam grūtniecības un dzemdību laikā, ja šos apstākļus radījusi jaundzimušā māte un šie apstākļi ir izraisījuši jaundzimušā nāvi vai citas smagas sekas, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz vienam gadam vai ar piespiedu darbu.”

2. Paredzēt Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā atbildību mātei par sava nedzīvi dzimuša jaundzimušā apglabāšanu vai pamešanu (analizētajā piemērā – kāpņu telpā, vai citos gadī-jumos ‒ tvertnēs u. c.), neziņojot par to policijai.

3. Pārvērtēt jēdzienu “dzemdību laiks”, uz ko norāda likumdevējs un ar kuru sākas dzīvības krimināltiesiskā aizsardzība, to saprotot ar brīdi, kad auglis sāk parādīties no dzemdību ceļiem, jo tikai tad reāli auglis pārvēršas par dzimstošu bērnu.

4. Laiks “tieši pēc dzemdībām” ir jāvērtē katrā gadījumā atsevišķi, par primāro ņemot nevis stundas vai diennaktis, vai to, ka bērns ir apkopts, bet gan to, vai sieviete jaundzimušā bērna slepkavību ir izdarījusi dzemdību izraisītā psihiskā un fizioloģiskā stāvokļa ietekmē, kurš var ieilgt pat vairākus mēnešus (līdz 12 mēnešiem, sk. Infanticide Act).

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

2012106

5. Jaundzimušā tiesu medicīniskā un mātes tiesu psihiatriskā ekspertīze ir obligāta jaundzimušā bērna slepkavības izmeklēšanā, jo tikai tajās var noskaidrot būtiskus apstākļus, lai varētu norobežot jaundzimuša bērna slepkavību atbildību pastiprinošos apstākļos no slepkavības atbildību mīkstinošos apstākļos.

6. Sabiedriskajā aptaujā 53% respondentu atbalsta viedokli, ka cilvēka dzīvības aizsardzība ar likumu ir jāuzsāk kādā noteiktā augļa attīstības stadijā, nevis ar dzimšanas brīdi.

Newborn Child Murder: Objective Side and Forensic Medical Examination Role in Detection of the Offense

Abstract

The aim of the paper is to examine the regulations on the protection of newborn child in the Criminal Law of Latvia, paying particular attention to the objective part of the offense and analysis of forensic expertise role in the detection of this offense.

The following materials have been used for the study: laws and regulations of Latvia and foreign countries, commentaries of these laws and regulations, scientific publications dealing with problems, publications of forensic medicine as well as materials of jurisprudence − judgments and resolutions of experts of forensic medicine.

Newborn child murder committed by a child’s mother as a criminal offense with a privileged composition is defined in the Article 119 of the Criminal Law. New-born child murder as an offense is complicated due to several features which are listed as optional components of the composition to be leading the proceedings of these murders qualified under Article 119 of the Criminal Law. Specific analysis requires the objective elements of the offense: murder object, action (inaction), murder time and methods. Forensic expert has a major role in the evaluation of direct action (inaction) and the left foot of crime. The professional, looking at a newborn’s corpse, can determine whether a woman is responsible for her child’s death, because if a child is stillborn, female responsibility for the killing of the newborn child may also not occur. Based on the forensic expert’s opinion, the offense may be classified as Article 119 or Article 117 of the Criminal Law.

Keywords: newborn, murder, forensic medicine, Criminal law, protection of human life.

Literatūra

1. Judins A. Krimināltiesību terminu skaidrojošā vārdnīca. ‒ Rīga: Latvijas Policijas akadēmija, 1998. 2. Krastiņš U., Liholaja V., Niedre A. Krimināltiesības. Vispārīgā daļa. ‒ Trešais papildinātais izdevums. ‒ Rīga: Tiesu

namu aģentūra, 2008. 3. Krastiņš U., Liholaja V., Niedre A. Krimināltiesības. Sevišķā daļa. ‒ Trešais papildinātais izdevums. ‒ Rīga: Tiesu namu

aģentūra, 2009. 4. Kristīgo autoru citāti par dzīvības svētumu // http://www.luteranidzivibai.lv/senbaznicas_citati.html (sk. 17.03. 2012.). 5. Фойницкий И. Я. Курсъ уголовного права. Часть Особенная. Посягательства личныя и имущественныя. ‒ Пятое

издание. ‒ Санкт-Петербург: Типография М. М. Стасюлевича, 1907. 6. Par bērna cilvēktiesībām // http://www.luteranidzivibai.lv/cilveka_tiesibas.html (sk. 17.03.2012.). 7. Vildbergs H. J., Feldhūna G. Atsauces Satversmei. ‒ Rīga: EuroFaculty, 2003. 8. Vācijas Federālā Konstitucionālā tiesa. Abortu lieta I. BVerfGE 39, 1 (1975) citēts pēc: Vildbergs H. J., Feldhūna G.

Salīdzinošās konstitucionālās tiesības: atsauces pamattiesībām. ‒ Rīga: Latvijas Universitātes EuroFaculty, 2001. 9. Janule P. Cilvēka dzīvības sākuma krimināltiesiskā aizsardzība // Jurista Vārds, 14. novembris, 2006; 45 (448):

10. lpp. 10. Mincs P. Krimināltiesības. Sevišķā daļa. Ar V. Liholajas komentāriem. ‒ Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2005. 11. Krimināltiesības. Sevišķā daļa / I. T. Goļakova vispārīgā redakcijā. ‒ Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1947.

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

2012107

12. Бородин С. В. Преступления против жизни. ‒ Москва: Юристь, 2000. 13. Борзенков Г. Н. Квалификация преступлений против жизни и здоровья. ‒ Москва: ЗЕРЦАЛО-М, 2006. 14. Liholaja V. Atbildība par nedzimuša un jaundzimuša bērna dzīvības apdraudējumu. ‒ Rīga: Tiesu namu aģentūra,

2003. 15. Intervija ar Peter Singer // http://www.princeton.edu/~psinger/faq.html (sk. 17.03.2012.). 16. Teteris O. Tiesu medicīnas esence. ‒ Rīga: Rasa ABC, 2004. 17. Dzemdniecība. Normālā un patoloģiskā / Autoru kolektīvs. D. Rozenbergas redakcijā. ‒ Rīga: Medicīnas apgāds, 2009. 18. Попов А. Н. Преступления против личности при смягчающих обстоятельcтвах. ‒ Санкт-Петербург: Юридический

центр “Пресс”, 2001. 19. Valsts Tiesu medicīnas Ekspertīzes centra eksperta atzinums Nr. 150, 2009. gada 17. februāris. 20. Valsts Tiesu medicīnas Ekspertīzes centra eksperta atzinums Nr. 2871, 2006. gada 2. janvāris. 21. Mežulis D. Personas krimināltiesiskā aizsardzība. Slepkavība, izvarošana, draudi un citi noziegumi pret personu. ‒

Rīga: Zvaigzne ABC, 2001. 22. Krastiņš U., Liholaja V., Niedre A. Krimināllikuma zinātniski praktiskais komentārs. 2. Sevišķā daļa. ‒ Rīga: AFS,

2007. 23. Neureiters F. Tiesu medicīna un ārstu deontoloģija. Ievads studentiem un ārstiem. ‒ Rīga: Valters un Rapa, 1931. 24. Krastiņš U. Noziedzīgs nodarījums. ‒ Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2000. 25. Liholaja V. Pretrunīgā tiesu prakse KL 119. panta un 125. panta 3. daļas piemērošanā // Likums un Tiesības, 2001;

3 (2): 48.‒53. lpp. 26. Dzemdības. Populārā medicīnas enciklopēdija // http://www.neslimo.lv/client/product_guest_doc_data.php?doc_

id=4131 (sk. 07.04.2012.). 27. Bodjažina V. Dzemdniecība. Mācību grāmata medicīnas skolām. ‒ Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1962. 28. Apinis P. Cilvēks. Anatomija. Fizioloģija. Patoloģijas pamati. ‒ Rīga: Nacionālais Medicīnas apgāds, Jāņa sēta, 1998. 29. Уголовное право. Особенная часть. Учебник для вузов / Под ред. И. Я. Козаченко, З. А. Незнамова. ‒ Москва:

НОРМА-ИНФРА, 1998. 30. Krastiņš U., Liholaja V. Salīdzināmās krimināltiesības. Latvija, Beļģija, Dānija, Nīderlande. ‒ Rīga: LU Akadēmiskais

apgāds, 2008. 31. The Criminal Code of the Russian Federation // http://www.legislationline.org/download/action/download/id/1697/

file/0cc1acff8241216090943e97d5b4.htm (sk. 17.03.2012.). 32. Criminal Code (Maltas kriminālkodekss) // http://www.legislationline.org/download/action/download/id/1685/file/

8881d69dda92a96bc8e400db18dd.pdf (sk. 17.03.2012.). 33. Infanticide Act 1938 // http://www.opsi.gov.uk/RevisedStatutes/Acts/ukpga/1938/cukpga_19380036_en_1

(sk. 12.04.2012.). 34. Cases and materials on criminal law. 8th ed. By Michael J.Allen. ‒ London: Sweet & Maxwell, 2001. 35. Dānijas kriminālkodekss / Krastiņš U., Liholaja V. Salīdzināmās krimināltiesības. Latvija, Beļģija, Dānija, Nīderlande. ‒

Rīga: LU akadēmiskais apgāds, 2008.

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

2012108

Kriminālprocesuālo piespiedu līdzekļu institūts tiesību socioloģijas skatījumā

Jeļena Groma

Rīgas Stradiņa universitāte, doktora studiju programma “Juridiskās zinātnes”, Latvija

Kopsavilkums

Tiesībām ir būtiska loma sabiedrības dzīvē. Sabiedrības locekļu priekšstati par tiesībām un pienākumiem ir atšķirīgi. Sociālie konflikti parādās, kad kāds no sabiedrības locekļiem nepilda savus pienākumus vai arī tā uzvedība neatbilst sabiedrībā pieņemtajiem standartiem. Šo konfliktu risināšana notiek, piemērojot morāles un tiesību normas. Tiesiskās normas ir vispārīga rakstura uzvedības noteikumi, kas ietver valsts gribu un regulē valsts garantētas sabiedriskās attiecības. Varas realizēšanā vienlaikus novēro gribas uzspiešanu, no vienas puses, un pakļaušanos, no otras puses. Katrā valstī piespiedu mehānismu izveido dažādu piespiedu līdzekļu kopums. Šajā rakstā kriminālprocesuālo piespiedu līdzekļu institūts raksturots no tiesību socioloģijas skatpunkta.

Atslēgvārdi: kriminālprocesuālie piespiedu līdzekļi, tiesību socioloģija.

Ievads

Demokrātiskas valsts pastāvēšana un nostiprināšana ir viens no mūsdienu virsmērķiem. Tiesības ir neatņemama sabiedrības dzīves sastāvdaļa. Tiesiskā valstī tiesības realizējas pilnībā, tās ir elastīgas un nodrošina sabiedrības locekļiem nepieciešamo tiesisko aizsardzību, bet sabiedrības locekļi un valsts amatpersonas, no savas puses, ir likumpaklausīgi [Kelsen, 1960]. Tomēr vienā sabiedrībā atsevišķiem sabiedrības locekļiem ir būtiski atšķirīgi priekšstati par tiesībām un pienākumiem. Jebkura sabiedrība izstrādā normatīvo struktūru, kurā fiksē “normālas” uzvedības etalonu. Sociālie fenomeni un attiecības tiek vērtētas atbilstoši sabiedrības kopējai vērtību skalai – pozitīvi vai negatīvi ‒, un, balstoties uz šo vērtē jumu, tiek konstatēta uzvedības “normalitāte” jeb atbilstība un uzvedības “anormalitāte” jeb neat-bilstība esošajām normām un vērtībām. No tā izriet sabiedrības novērtējums par atsevišķu personu vai sociālo grupu iekļaušanos sabiedrībā vai neatbilstošu uzvedību, kas ir novirze no sociālās normas [Osipova, 2010]. Ja kāds no sabiedrības locekļiem nepilda savus pienākumus vai arī tā uzvedība neatbilst sabiedrībā pieņemtajiem standartiem, rodas sociālie konflikti. Šos konfliktus sabiedrība risina, piemērojot morāles un tiesību normas. Tiesiskās normas ir vispārīga rakstura uzvedības noteikumi, kuras ietver valsts gribu un regulē sabiedriskās attiecības, ko garantē valsts. Valsts jēdziens ir cieši saistīts ar valsts varas monopolizāciju. Vara nozīmē spēju uzspiest savu gribu citiem un realizēt to viņu uzvedībā. Varai var būt piespiedu raksturs (pārvarot pretošanos) un brīvprātīgs raksturs (labprātīgas pakļaušanās gadījumā). Vara var izpausties pārvaldīšanā, kas ir mērķtiecīga kustības vai procesa izraisīšana, nodrošināšana un apturēšana; vadīšanā, kas ir kustības tendences mērķtiecīga sekmēšana vai kavēšana; ekspluatācijā – cita darba produkta nesamaksāta piesavināšanās; apspiešanā un piespiešanā, kad tiek sašaurināta rīcības izvēle vai kāda konkrēta aktivitāte [Meikališa, 1995]. Vara balstās uz atkarības attiecībām. Pēc profesores

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

2012109

Meikališas domām, atkarība var būt fiziska – viena subjekta spēja fiziski ierobežot otra pārvietošanos, satiksmi vai fizisko eksistenci (nodarot sāpes, izkropļojot vai nonāvējot); ekonomiska – viena subjekta spēja piešķirt vai nepiešķirt otram eksistences līdzekļus vai to iegūšanas iespējas; garīga – viena subjekta spēja sniegt vai nesniegt otram viņa eksistencei nozīmīgu informāciju vai arī sniegt (nesniegt) citiem sabiedrības locekļiem par otru subjektu tādu informāciju, kas būtiski ietekmēs viņu savstarpējo attieksmi. Varas funkcionēšanā vienlaikus novēro gribas uzspiešanu, no vienas puses, un pakļaušanos, no otras puses. Piespiedu vara ir viena no varas formām, kura balstās uz draudiem, izmantojot fizisku spēku, ierobežojot kāda indivīda izvēles un rīcības brīvību. Tā ne vienmēr paredz spēka aktīvu pielietošanu, taču vienmēr nozīmē iespēju to izdarīt.

Katrā valstī piespiedu mehānismu izveido dažādu piespiedu līdzekļu kopums. Viens no valsts piespiedu līdzekļu veidiem ir kriminālprocesuālie piespiedu līdzekļi. Piespiešana attiecībā pret pārliecināšanu ir iedarbības palīglīdzeklis. Pirmstiesas izmeklēšanas laikā piespiedu līdzekļi nav nekas cits kā procesuālie nosacījumi noziedzīgo nodarījumu atklāšanas un izmeklēšanas nodrošināšanai. Pēc Smirnova (1987) domām, piespiedu līdzekļu specifika izpaužas tādējādi, ka tiesības piemērot piespiedu līdzekļus ir tikai kriminālprocesa likumā noteiktajām iestādēm un amatpersonām, kā arī savdabīgā iedarbības veidā uz atsevišķiem kriminālprocesa dalībniekiem, kas godprātīgi nepilda savus pienākumus.

Kriminālprocesa likuma 1. pantā ir minēts, ka Kriminālprocesa likuma mērķis ir noteikt tādu krimināl procesa kārtību, kas nodrošina efektīvu Krimināllikuma normu piemērošanu un krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu bez neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē. Tas nozīmē, ka uz patiesības noskaidrošanu virzītai kriminālprocesuālajai darbībai ir jānotiek saskaņā ar šo virsmērķi. Patie sības noskaidrošana kriminālprocesā ir kriminālprocesa zinātnes pamatjautājums. Tas izskaidro plaša zinātnieku loka interesi par šo izpētes tēmu, un jauno zinātnisko atziņu iegūšanu tādās zinātnes nozarēs kā jurisprudence, filozofija, psiholoģija un socioloģija. Savukārt tiesību socioloģijai ir būtiska nozīme sociālo konfliktu izziņā, optimālo risinājumu rašanā un sabiedrības tiesiskās kārtības izpētē. Ir pagājuši gandrīz septiņi gadi, kopš stājies spēkā Kriminālprocesa likums. Viens no kriminālprocesa tiesību teorijas uzdevumiem ir apkopot aktuālākās atziņas; šī analīze kalpo tiesisko aktu pilnveidošanai. Kriminālprocesuālas zinātnes turpmākā attīstība mūsdienu laikmetā, neapšaubāmi, ir atkarīga no ciešas un vispusīgas mijiedarbības ar citām disciplīnām, kuru skaitā ir arī tiesību socioloģija.

Darba mērķis

Šī darba mērķis ir pētīt kriminālprocesuālo piespiešanu tiesību socioloģijas kontekstā.

Metodes

Normatīvie akti analizēti, izmantojot gramatiskās un teleoloģiskās interpretācijas metodes. Speciālā juridiskā un sociālo zinātņu literatūra ir pētīta, izmantojot teorētiskās analīzes metodi.


Sabiedrības un tās locekļu priekšstatu par tiesībām un tiesisko uzvedību analīze ir saistāma ar tiesisko apziņu un juridisko kultūru. Tiesiskās apziņas jēdziens tika formulēts XIX un XX gadsimta mijā psiholoģiskajā tiesību teorijā. Tiesību un morāles attiecību analīzē būtisks ir Imanuela Kanta ieguldījums. Kants uzskatīja, ka cilvēks ir apveltīts ar īpašām zināšanām par pamatjēdzieniem, kas pastāv indivīda apziņā vēl pirms pieredzes iegūšanas: “Rīkojies tā, lai tavas gribas vienmēr vienlaikus varētu kalpot par vispārēju likumdošanas principu” [Kants, 2005]. Savukārt R. fon Jērings uzskatīja, ka tiesiskā apziņa nerada tiesības, bet gan tiesības rada tiesisko apziņu [von Jhering, 1904]. Viņš izdalīja vairākus cilvēka gribu ietekmējošos faktorus ‒ balvu un piespiešanu, kas ir regulēti tiesībās, un tos realizē valsts, kā arī pienākuma apziņu un brīvu pašatteikšanos, ko nodrošina katra konkrētā cilvēka tiesiskā apziņa un

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

2012110

tikumība [фон Иеринг, 2006]. Par vienu no tiesiskās apziņas jēdziena pamatlicējiem uzskata Leonu Petražicki, pēc kura domām, attiecīgos normatīvos emocionāli intelektuālos piedzīvojumus var nosaukt par ētiskiem pārdzīvojumiem, par ētisko apziņu, un tos var iedalīt morāles apziņā un tiesību apziņā. Viņaprāt, cilvēku darbības nosaka tiesību apziņa ne tikai tad, kad mūs skubina tiesību pienākums – citu tiesības ‒, bet arī tad, kad mēs apzināmies savu tiesību un pienākumu izpildīšanu no citiem [Petražickis, 1931]. Jāatzīmē, ka Petražicka idejas veicināja nacionālās jurisprudences attīstību Latvijā. Viens no Petražicka pēcnācējiem Pitirims Sorokins rakstīja, ka katrai sabiedrībai noteiktā attīstības posmā ir speci fiskas tiesiskās apziņas izpausmes formas un deformācijas: tiesību normas, likumpārkāpumi un citi juridiski fenomeni [Сорокин, 2006]. Tiesiskās apziņas tematikai bija pievērsies arī V. Jakubaņecs. Viņš rakstīja, ka tiesiskā apziņa ir jūtu, uzskatu, ideju kopums, kas pauž cilvēku attieksmi pret esošajām un vēlamajām tiesībām, likumdošanu, likumību, tiesvedību utt., viņu priekšstatus par tiesiski pamatoto un nepamatoto, kā arī tiesību un pienākumu kopums, un minētais ir saistīts ar to, kā cilvēki apzinās un realizē savas tiesības un pienākumus [Jakubaņecs, 2001]. Viņš pauda viedokli, ka individuālā tiesiskā apziņa rodas, pastāv un attīstās kā viengabalaina parādība, un tajā nošķirti nepastāv tiesiskā, tāpat arī politiskā, tikumiskā u. c. apziņas. Cilvēkam, iesaistoties dažādās sabiedriskās attiecībās, kuru starpā ir arī tiesiskās attiecības, vairāk jāuzzina par tiesībām kopumā un dziļāk jāiepazīstas ar spēkā esošo likumdošanu. Tā pakāpeniski notiek individuālās apziņas “specializācija”, kas nozīmē, ka tās struktūras daudzie funkcionālie elementi iegūst juridisku saturu, un līdz ar to šīm struktūrām ir iespēja nodrošināt juridisku darbību dažādās izpausmēs.

Sociālās normas ir noteikumi, kas regulē cilvēku uzvedību, kā arī cilvēku un sociālo grupu attiecības. Sociālo normu sistēmā izšķir: tiesību un morāles normas, reliģiskās, korporatīvās, paražas un tradīcijas, rituālus, ceremonijas u. c. Sociālās normas savstarpēji mijiedarbojas.

Sabiedrības sociālo normu sistēmai ir jānodrošina sabiedriskā kārtība. Morāle un tiesības ir galvenie attiecību regulatori sabiedrībā. Tiem piemīt gan kopējas pazīmes, gan būtiskas atšķirības. Valsts griba izpaužas tiesību normās, savukārt sabiedriskā domāšana un cilvēku pašapziņa ‒ morāles normās. Tiesiskās normas tiek nodrošinātas ar valsts piespiešanas sistēmu, bet morāles normas – ar sabiedrības uzskatiem, viedokļiem un iekšējo pārliecību. Kriminālprocesuālā piespiešana ir instruments, kas paredzēts procesuālo pienākumu pildīšanas nodrošināšanai, un tās mērķis ir likumā paredzētās personas uzvedības nodrošināšana.

Analizējot sociālo normu nozīmi sabiedrisko attiecību regulēšanas procesā, ir jāatzīmē tiesību un morāles ciešā mijiedarbība. Tiesību norma rodas morāles normu ietekmē, un bieži vien tiesību normas ir pēc savas būtības morāles normu izpausmes. Sociālās normas vienlaikus ir gan absolūtas, gan relatīvas. Absolūtas – no varas pozīcijām, relatīvas – kad tās piemēro konkrēts indivīds, uzskatīja Ēriks Fromms [Фромм, 1998]. Sociālo un kriminālo normu pārkāpšanu pēta dažādas, t. sk. socioloģijas, teorijas. Kā norāda A. Vilks, bez sociāli nosacītiem pārkāpumu faktoriem eksistē arī bioloģiski un psiholoģiski faktori, piemēram, personības virzība, cilvēka dažāda līmeņa vajadzības [Vilks, 2001]. Taisnīgums un miers ir pamatvērtības, tās tiek aizstāvētas sociālajās normās. Taisnīguma un miera garantēšanai sabiedrība veido tiesību un tiesu sistēmas. Mūsdienās sabiedrības attīstībai ir raksturīga vairāku jauno zinātņu izveide sociālās nozares jomā. Tostarp ir zinātnes nozares, kas pēta un palīdz labāk izprast cilvēka personību, viņa uzvedību un motivāciju. Šīs zinātnes ir socioloģija, t. sk. tiesību socioloģija, tiesību aksioloģija, konfliktoloģija, psiholoģija utt. Šo zinātņu izveide pamatā ir saistīta ar izmaiņām sabiedrības struktūrā ‒ kārtu atcelšanu, valsts varas aparāta centralizāciju un tiesību unifikāciju. Modernā sabiedrība veidojas un tās pamatā ir juridiskās vienlīdzības un vispārējās cilvēktiesību piemērošanas apziņa. Sociālo zinātņu savstarpēja mijiedarbība, kā arī mijiedarbība ar tādu zinātni kā kriminālprocesa tiesības, pozitīvi ietekmē zinātnes turpmāko attīstību un rada labvēlīgus apstākļus jaunu zināšanu ieguvei.

Tiesiskā apziņa un tiesiskā kultūra ir dinamiskas kategorijas. Tās izriet no sociāli vēsturiskajiem procesiem, kuros aktīvi komunicē sabiedrība un konkrēts indivīds. Demokrātiskā valstī tiesības ir cieši saistītas ar sabiedrību, jo tieši vai netieši sabiedrība nosaka tiesisko regulējumu. Sabiedriskās gribas ietekme uz tiesībām ir daudz izteiktāka nekā iepriekš. Demokrātiskajā sabiedrībā notiekošie

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

2012111

sociālie procesi saskatāmi tiesībās biežāk nekā tad, ja likumdošanas un tiesību piemērošanas prakse ir distancējusies no tautas. Tad tiek bremzēta ideālo tiesību izveide, jo likuma pieņemšana ir saistīta ar ikdienas procesiem un transformācijām sabiedrībā. Tādēļ jurisprudencē aktualizējas tiesību socializācijas tendences, kas savukārt izceļas no liberālas demokrātiskas valsts pārvaldes mehānisma [Muižnieks, 2008]. Viens no tiesiskās apziņas raksturlielumiem ir likumpaklausība. Likumpaklausība ir kultūras elements, kas nosaka, vai un cik lielā mērā indivīdi pakļaujas tiesību normu prasībām un pieņem tās par atbilstošām. Indivīdu likumpaklausība ir galvenais tiesību normu efektivitātes priekšnosacījums [Osipova, 2010].

Cilvēku uzvedību ietekmē gan morāles normas, gan tiesību normas. Tomēr šajā iedarbībā ir izse-kojami arī citi aspekti, proti:

•morāles normas ir primārās attiecībās ar tiesību normām. Morāles normu mērķis ir stimulētindivīda uzvedību kopīgam labumam;

•tiesībunormāstiekfiksētisociālonormumijiedarbībasnosacījumi;•tiesībunormuuzvedībaspriekšrakstidažkārtformulēti,izmantojotnomorālesnormāmpatapi

nātus uzvedības kritērijus;•tiesībunormupiemērošanasprocesābūtiskanozīmevarbūtmorālesnormuprasībām;•tiesībunormassekmēmorālesnormuievērošanu,dublējottajāsmorālaraksturapriekšrakstus

vai paredzot nelabvēlīgas sekas to pārkāpējiem [Plotnieks, 2009].

Secinājumi

Tiesiskā apziņa un tiesiskā kultūra savā būtībā ir dinamiski fenomeni, kas attīstās saistībā ar sociāli vēsturiskajiem procesiem, kuros iesaistīta sabiedrība un katrs konkrēts indivīds. Tādēļ katrai sabiedrībai noteiktā attīstības posmā ir raksturīgi specifiski tiesiskās apziņas deformācijas veidi, likumpārkāpumi un citas juridiskas parādības. Mainoties izpratnei par valsts uzdevumiem, mainās arī valsts un indivīda savstarpējās attiecības. Pēc neatkarības atgūšanas Latvijā ir notikusi strauja attīstība, kuras rezultātā ir mainījušās ne tikai materiālās un procesuālās tiesības, bet arī sabiedrības pamatvērtības un morāle. Devalvējoties morālei, tiesību ievērošana realizējas nevis dabiski, t. i., izriet no indivīda tikumības, bet gan tikai tiktāl, ciktāl darbojas valsts piespiešanas mehānismi. Ja tiesību realizācija balstās tikai uz valsts piespiedu spēku, nevis uz sabiedrības labo gribu un tiesisko apziņu, tad nav iespējams garantēt augstu tiesību efektivitāti un reāli apkarot noziedzību. Ja likumus pārkāpj sabiedrības locekļi, ir jāņem vērā, ka visus sodīt nav iespējams, tādēļ tiesību efektivitāte ir jāceļ, veicot tādus pasākumus, kas paaugstinātu cilvēku tiesisko apziņu. Runājot par sabiedrības drošību, var teikt, ka valsts pienākums ir efektīvi apkarot noziedzību. Kriminālprocesuālo attiecību taisnīgs noregulējums ir virzīts uz patiesības noskaidrošanu. Šī mērķa sasniegšanai kalpo arī kriminālprocesuālie piespiedu līdzekļi. Tomēr, piemērojot piespiedu līdzekļus, sabiedrības drošības intereses jālīdzsvaro ar personas tiesībām un procesuālām garantijām kriminālprocesā.

Institute of Criminal Procedural Compulsory Measures from Law Sociology Point of View

Abstract

Law is assumed to be an essential part of social life, whereas, society is characterized by relationships established between its constituent members, and these, in turn, have greatly varying opinions regarding their rights and social duties. Behaviour deviations of some society members and ignorance of socially accepted standards and duties provide basis for the development of social conflict. Certain moral and legal norms oriented at a proper regulation of person’s behaviour or actions are applied in case if performed misdemeanour has antisocial character. Existence and functioning of society foresees application of

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

2012112

compulsion. Criminal procedural compulsory measures are tools used for maintenance of procedural duties. Criminal Procedure Law determines the order of criminal procedure that ensures the effective application of the norms of the Criminal Law and the fair regulation of criminal legal relations without unjustified intervention in the life of a person. The interpretation of compulsion and the role of institute of criminal procedural compulsory measures from law sociology point of view appear to be under the scope of the given paper.

Keywords: criminal procedural compulsory measures, law sociology.

Literatūra

1. Jakubaņecs V. Tiesiskā apziņa. ‒ 2. izd. – Rīga: Latvijas Policijas akadēmija, 2001. ‒ 6. lpp. 2. Kants I. Kas ir apgaismība? – Rīga: Zvaigzne ABC, 2005. ‒ 60. lpp. 3. Kelsen H. Reine Rechtslehre. – Wien: Franz Deutecke, 1960. ‒ S. 257. 4. Meikališa Ā. Drošības līdzekļu kriminālprocesuālā reglamentācija Latvijas likumdošanā. ‒ Rīga: 1995. – 1.‒86. lpp. 5. Muižnieks J. Tiesiskās apziņas deformācija un tiesiskais nihilisms Latvijas postsociālistiskās sabiedrības kontekstā //

http://www.sta-edu.lv/conf2008/sekcija1/1-2.htm 6. Osipova S. Ievads tiesību socioloģijā. ‒ Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2010. – 112.‒113. lpp. 7. Petražickis L. Tiesību un valsts teorija sakarā ar mācību par morāli: (uz emocionālās psiholoģijas pamatiem). – Rīga:

Augusta Golta apgāds, 1931. ‒ 85. lpp. 8. Plotnieks A. Tiesību teorija un juridiskā metode. – Rīga: SIA “Izglītības soļi”, 2009. ‒ 23.‒28. lpp. 9. Vilks A. Deviantoloģija (Mācība par uzvedības sociālajām novirzēm). ‒ Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2001. ‒ 341. lpp. 10. Von Jhering R. Der Zweck im Recht. – Leipzing: Druck und Verlag von Breitkopf und Härtel, 1904. ‒ S. 10. 11. Козявин А. А. Социально-правовые проблемы уголовно-процесуального познания // Государство и Право, 2010:

77‒86. 12. Смирнов В. В. Арест как мера пресечения, применяемая следователем органов внутренних дел. ‒ Хабаровск:

1987. ‒ С. 5. 13. Сорокин П. А. Преступление и кара, подвиг и награда. ‒ Москва: Астрель, 2006. ‒ С. 96. 14. Фон Иеринг Р. Борьба за право // Избранные труды. ‒ Т. 1. ‒ Санкт-Петербург: Юридический центр, 2006. ‒

С. 154‒155. 15. Фромм Э. Психоанализ и этика. ‒ Москва: АСТ-ЛТД, 1998. ‒ С. 244‒245.

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

2012113

Ar brīvības atņemšanu nesaistīto drošības līdzekļu tiesiskā regulējuma pilnveidošana

Jeļena Groma

Rīgas Stradiņa universitāte, doktora studiju programma “Juridiskās zinātnes”, Latvija

Kopsavilkums

Kriminālprocesa likums (turpmāk – KPL), kas stājies spēkā 2005. gada 1. oktobrī, ir orientēts uz cilvēk tiesību ievērošanu un noziegumu izdarījušo personu tiesību un interešu reālu aizstāvību. Latvijas Republikas Kriminālprocesa kodekss (turpmāk – KPK) tika vairākkārt grozīts, tomēr tas neat-bilda starp tautiskajām cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas prasībām. Iepriekš minētais pama toja jauna likuma izveides nepieciešamību. Kriminālprocesa mērķa sasniegšanai būtiska nozīme ir krimināl-procesuā liem piespiedu līdzekļiem. Savukārt kriminālprocesuālie drošības līdzekļi sekmē krimi-nālprocesa norisi un noziedzīgu nodarījumu prevenciju. Kriminālprocesa likums atrodas nepārtrauktā attīs tības un piln veides procesā; klāt ir nākuši jauni drošības līdzekļi. Spēkā esošais KPL reglamentē vairākus ar brīvības atņem šanu nesaistītus drošības līdzekļus. Tas nozīmē, ka procesa virzītājam ir dota iespēja izvēlēties un piemērot situācijai atbilstošāko drošības līdzekli, ņemot vērā faktiskos lietas apstākļus, iegūto informāciju un izvēr tējot reālo nepieciešamību. Šajā rakstā uzmanība ir pievērsta ar brīvības atņemšanu nesaistīto dro šības līdzekļu tiesiskās reglamentācijas pilnveidošanai.

Atslēgvārdi: kriminālprocesuālie piespiedu līdzekļi, drošības līdzekļi, kriminālprocess.

Ievads

No 1961. gada 1. aprīļa Latvijas PSR bija spēkā KPK, un visi grozījumi un papildinājumi, kas tika izdarīti Latvijas PSR KPK līdz 1990. gada maijam, tika veikti saskaņā ar PSRS kriminālprocesuālo likumdošanu [Liede, 1971]. Šiem papildinājumiem un grozījumiem bija tendence paplašināt noziegumu izdarījušo personu tiesības, vienkāršot procesu, pastiprināt prokurora uzraudzību par likumības ievērošanu. 1991. gada 22. augustā Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma lēmumu, saskaņā ar kuru līdz Latvijas Republikas KPK pieņemšanai Latvijas PSR KPK tika uzskatīts par Latvijas KPK. Grozījumi un precizējumi, kas tika izdarīti Latvijas PSR KPK pēc 1990. gada 4. maija, galvenokārt bija saistīti ar uzsākto tiesu reformu un izmaiņām valsts tiesībaizsardzības iestāžu darbībā un to kompetencē. Turklāt daudzi grozījumi KPK tika veikti, lai panāktu tā atbilstību starptautisko organizāciju pieņemtajiem tiesību aktiem, piemēram, ANO Vispārējai cilvēktiesību deklarācijai, Eiropas Padomes Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai. Tādējādi kriminālprocesuālajā likumdošanā tika ieviestas tendences, kas saistītas ar cilvēktiesību ievērošanu un noziegumu izdarījušo personu reālu tiesību un interešu aizstāvību [Meikališa, 2000]. 2005. gada 1. oktobrī Latvijā stājās spēkā Kriminālprocesa likums, kas nomainīja Latvijas KPK. Kopš tā laika KPL tika vairākkārt grozīts, bet, neskatoties uz to, būtu nepieciešams precizēt atsevišķus pantus. Dažas problēmas ir saistītas arī ar kriminālprocesuālo

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

2012114

piespiedu līdzekļu, kuru skaitā ir arī drošības līdzekļi, aktuālo tiesisko reglamentāciju. Īpaši jāatzīmē, ka tieši šo normu piemērošana ir cieši saistīta ar personas pamattiesību un brīvību ierobežošanu. KPL pamatmērķis ir minēts 1. pantā, un tas paredz noteikt tādu kriminālprocesa kārtību, kas nodrošina efektīvu Krimināllikuma normu piemērošanu un krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu bez neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē. Tas nozīmē, ka visai kriminālprocesuālajai darbībai ir jānotiek, orientējoties uz šī mērķa sasniegšanu. Kopš neatkarības atgūšanas Latvijas Republikas krimināl procesuālajās normās ir notikušas pārmaiņas, lai kriminālprocesu padarītu mūsdienīgāku, elas-tīgāku, kā arī aktivizētu tiesībaizsardzības institūciju darbību, ietaupot laiku un līdzekļus. Pirmais un būtiskākais solis kriminālprocesuālajā ekonomijā bija un joprojām ir vienkāršotu kriminālprocesuālo formu ieviešana. Kriminālprocesa tiesību attīstība paātrināšanās un resursu ekonomijas virzienā ir tendence, kas raksturīga ne tikai Latvijai, bet arī visām Eiropas un citām pasaules valstīm. Pārāk ilgie krimināl procesi ir vairāku valstu problēma. Ir novērots, ka procesiem ir tendence pagarināties. Tas savukārt nozīmē procesuālo termiņu pagarināšanu [Kazaka, 2010]. Neskatoties uz to, ka Latvijā vispārējās kārtības kriminālprocesu var uzskatīt par pamatformu, vienkāršoto kriminālprocesu izman-tošana nozīmē ievērojamu procesa termiņa saīsināšanu, kas saistīts arī ar drošības līdzekļu piemērošanas termiņa saīsināšanu.

KPL reglamentē, ka procesuālā piespiedu līdzekļa piemērošanas pamats ir personas pretdarbība kriminālprocesa mērķa sasniegšanai konkrētajā procesā vai atsevišķās procesuālās darbības veikšanai, savu procesuālo pienākumu nepildīšana vai nepienācīga pildīšana, bet drošības līdzekli kā procesuālo piespiedu līdzekli piemēro aizdomās turētajam vai apsūdzētajam, ja ir pamats uzskatīt, ka attiecīgā persona turpinās noziedzīgas darbības, traucēs pirmstiesas kriminālprocesu vai tiesu vai izvairīsies no šī procesa vai tiesas. Noteikts arī, ka tiesa, pieņemot spriedumu, var piemērot drošības līdzekli apsūdzētajam, ja ir pamats uzskatīt, ka viņš izvairīsies no sprieduma izpildes. Drošības līdzekļu būtībā var saskatīt valsts piespiedu raksturu, kas likumsakarīgi skar personas konstitucionālo tiesību ierobežošanu; drošības līdzekļiem kriminālprocesā ir būtiska nozīme. Kriminālprocesuālo piespiedu līdzekļu institūts un tā analīze piesaista pētnieku uzmanību arī ārvalstīs [Михайлов, 1996; Капинус, 2007]. Šajos pētījumos ir akcentēts, ka procesuālo piespiedu līdzekļu piemērošana ir neaizvietojams instruments kriminālprocesa pamatmērķa sasniegšanā, tomēr šim instrumentam ir jābūt saskaņā ar personas tiesību un likumīgo interešu procesuālām garantijām. Civilizētā sabiedrībā procesuālie piespiedu līdzekļi, tajā skaitā arī drošības līdzekļi, ir piemērojami tikai absolūtas nepieciešamības gadījumos, jo civilizēta sabiedrība nevar pieļaut valsts piespiešanas loka un tās nosacījumu palielināšanos [Стецовский, 1993].

Runājot par drošības līdzekļu piemērošanas mērķiem, A. Judins iedala tos divās grupās. Pirmais mērķis ir sekmēt kriminālprocesa norisi, t. i., nodrošināt personas piedalīšanos kriminālprocesā, novērst personas izvairīšanos no kriminālprocesa un kriminālprocesa traucēšanu. Savukārt otrais mērķis ir noziedzīgu nodarījumu prevencija, t. i., jaunu noziedzīgu nodarījumu novēršana, noziedzīga nodarījuma turpināšanas novēršana, noziedzīga nodarījuma pārtraukšana [Judins, 2008]. Ā. Meikališas un K. Stradas-Rozenbergas rakstā tika atzīmēts, ka procesuālie piespiedu līdzekļi ir dažādi, līdz ar to dažāds ir to piemērošanas pamats. Uz šī pamata vispārināta reglamentācijas iespēja ir apšaubāma, tādējādi likumā nebūtu jāiekļauj vispārīga nostādne attiecībā uz visiem procesuālajiem piespiedu līdzekļiem, bet gan jānorāda piemērošanas pamats katram no piespiedu līdzekļu veidiem [Strada-Rozenberga, 2006].

Darba mērķis

Analizēt ar brīvības atņemšanu nesaistīto drošības līdzekļu tiesiskās reglamentācijas piln-veidošanu Latvijā.

Metodes

Tiesību aktu normu analīzei tika izmantota formāli loģiskā, gramatiskā, kā arī vēsturiski tiesiskā metode.

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

2012115


Analizējot Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendāciju R (92) 16 dalībvalstīm par Eiropas Noteikumiem par sabiedrībā izciešamiem sodiem un piespiedu līdzekļiem, kas ir pieņemta Ministru komitejā 1992. gada 19. oktobrī, tika noskaidrots, ka piespiedu līdzekļi ir jāuzskata par būtisku noziedzības apkarošanas veidu un dalībvalstu valdībām tika rekomendēts savā iekšējā likumdošanā un praksē ņemt vērā principus, kas izklāstīti šajā rekomendācijā, proti:

1) iedibināt standartu kopumu, kas ļautu nacionālajiem likumdevējiem un praktiķiem (lēmēj-institū cijām un par to īstenošanu atbildīgajām izpildinstitūcijām) nodrošināt taisnīgu un efek-tīvu piespiedu līdzekļu piemērošanu;

2) piedāvāt dalībvalstīm pamatkritērijus, kas ļautu apvienot piespiedu līdzekļu izmantošanu ar garantijām pret likumpārkāpēju pamattiesību ierobežošanu sakarā ar šo līdzekļu īstenošanu;

3) piedāvāt skaidrus uzvedības noteikumus piespiedu līdzekļu izpildes darbiniekiem, tādējādi vairojot uzticēšanos piespiedu līdzekļiem.

Tāpat ir uzsvērts, ka nav pieļaujama tādu piespiedu līdzekļu ieviešana vai piemērošana, kas ierobežo likumpārkāpēja pilsoniskās vai politiskās tiesības, ja tie ir pretrunā ar starptautiskās sabied-rības akceptētām normām par cilvēktiesībām un pamatbrīvībām. Īstenojot piespiedu līdzekļus, šīs tiesības nedrīkst ierobežot lielākā mērā, nekā tas nepārprotami izriet no lēmuma par piespiedu līdzekļa piemērošanu. Nav pieļaujama tādu piespiedu līdzekļu ieviešana vai piemērošana, kas ierobežo likum-pārkāpēja pilsoniskās vai politiskās tiesības, ja tie ir pretrunā ar starptautiskās sabiedrības akcep tētām normām par cilvēktiesībām un pamatbrīvībām. Piespiedu līdzekļiem ir jābūt saskaņā ar starptautiski garantētām likumpārkāpēja tiesībām. Piespiedu līdzekļi nekādā gadījumā nedrīkst būt saistīti ar medicī-niska vai psiholoģiska rakstura pasākumiem vai procedūrām, kas neatbilst starptautiski pieņem tajiem ētikas standartiem, kā arī to raksturs, saturs vai izpildes metodes nedrīkst būt saistīti ar nepamatotu fiziskas vai garīgas traumas risku.

Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendācijā Rec (2000) 22 dalībvalstīm par to, kā uzlabot Eiropas Noteikumu par sabiedrībā izciešamiem sodiem un piespiedu līdzekļiem izpildi, kas pieņemta Ministru komitejā 2000. gada 29. novembrī, tika noteikts, ka dalībvalstīs pastāv problēmas ar Eiropas Noteikumu īstenošanu un ka nepieciešams attīstīt likumpārkāpēju uzvedības kontroles praksi. Ir arī atzīts tas, ka nozīmīga attīstība un pārmaiņas sabiedrībā izciešamo sodu un piespiedu līdzekļu piemērošanas praksē un dalībvalstu identificētās problēmas prasa vairāku Eiropas Noteikumu normu papildu skaidrojumu un interpretāciju. Īpaši uzsvērts, ka vienmēr jāievēro tiesiskās pamat-garantijas, ko paredz Eiropas Cilvēktiesību konvencija un Eiropas Noteikumos paredzētās normas. Šajā rekomen dācijā tika iekļautas arī vadlīnijas plašākai un efektīvākai sabiedrībā izciešamo sodu un piespiedu līdzekļu izmantošanai. Dalībvalstīm savā likumdošanā tika rekomendēts paredzēt pietiekoši plašu un apstākļiem piemērotu piespiedu līdzekļu klāstu, kā arī paredzēt alternatīvas pirmstiesas apcietinājumam, piemēram, prasība, ka aizdomās turamajam likumpārkāpējam ir jāuzturas noteiktā dzīvesvietā, un īpaša uzraudzība noteiktu kategoriju likumpārkāpējiem; pārvietošanās brīvības ierobežošana, piemēram, pienākums noteiktā laikā atrasties savā dzīvesvietā, vai elektroniskā kontrole, ievērojot Eiropas Noteikumu 23. un 55. noteikumu.

Turpmākā pasaules valstu attīstība, kā arī jauno likumdošanas principu ieviešana noteica arī kriminālprocesuālās reformas nepieciešamību. K. Strada-Rozenberga kā kriminālprocesa reformas mērķi norādīja kriminālprocesa modernizāciju, kas tika saprasta kā nepieciešamība kriminālprocesa norisi padarīt, pirmkārt, ātrāku – saīsināt termiņu no noziedzīga nodarījuma izdarīšanas līdz kriminālprocesa tiesiskam noslēgumam; otrkārt, vienkāršāku – atvieglojot procesa norisi, izslēdzot tās norādes, kas nevajadzīgi sarežģī procesa virzītāja darbu un kurām nav tiesiski pamatotas nepieciešamības; treškārt, resursus taupošāku – pēc iespējas taupot laiku, cilvēciskos un materiālos resursus; ceturtkārt, efektīvāku – paredzot iespēju veikt pilnvērtīgas, pierādījumus veidojošas procesuālās darbības pēc iespējas ātrāk, ja nepieciešams, ieviešot jaunas, mūsdienu noziedzīgajai situācijai atbilstošas un adekvātas darbības, tajā pašā laikā, neaizmirstot par cilvēktiesību ievērošanas nepieciešamību kā vienu no galvenajiem kriminālprocesuālo tiesību attīstības rādītājiem [Strada-Rozenberga, 2004].

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

2012116

Idejas par jauna, mūsdienīga, ātra un lēta kriminālprocesa nepieciešamību radās vienlaikus ar Latvijas valsts neatkarības pasludināšanu, un tās pauda vairāki kriminālprocesa teorētiķi un praktiķi [Skrastiņš, 2001]. 2005. gada 21. aprīlī Saeima pieņēma vairāk nekā desmit gadus tapušo KPL, kas stājās spēkā 2005. gada 1. oktobrī. Laika gaitā KPL tika vairākkārt grozīts. Saistībā ar drošības līdzekļu sistēmas attīstību īpaši jāatzīmē 2012. gada 24. maijā KPL pieņemtie grozījumi, kas ir spēkā no 2012. gada 1. jūlija. Ar šiem grozījumiem tika transformēts piespiedu līdzekļu institūts, kas tika papildināts ar jauniem ar brīvības atņemšanu nesaistītiem drošības līdzekļu veidiem. Aktuālais KPL reglamentē šādus piespiedu līdzekļus: aizturēšana, ievietošana ārstniecības iestādē ekspertīzes veikšanai, piespiedu atvešana un drošības līdzekļi.

Arī drošības līdzekļus var klasificēt divos veidos: 1) ir saistīti ar brīvības atņemšanu; 2) nav saistīti ar brīvības atņemšanu.Tādējādi nevar nepiekrist Ā. Meikališas un K. Stradas-Rozenbergas paustajam viedoklim, ka šis

procesuālo piespiedu līdzekļu sadalījums ir visnotaļ veiksmīgs.Patlaban KPL reglamentē šādus ar brīvības atņemšanu nesaistītus drošības līdzekļus: 1) dzīvesvietas maiņas paziņošana (KPL 252.1 pants); 2) pieteikšanās noteiktā laikā policijas iestādē (KPL 252.2 pants); 3) aizliegums tuvoties noteiktai personai vai vietai (KPL 253. pants); 4) noteiktas nodarbošanās aizliegums (KPL 254. pants); 5) aizliegums izbraukt no valsts (KPL 255. pants); 6) uzturēšanās noteiktā vietā (KPL 256. pants); 7) drošības nauda (KPL 257. pants); 8) personisks galvojums (KPL 258. pants); 9) karavīra nodošana vienības komandiera (priekšnieka) pārraudzībā (KPL 259. pants); 10) nepilngadīgā nodošana vecāku vai aizbildņu pārraudzībā (KPL 260. pants); 11) nodošana policijas uzraudzībā (KPL 261. pants).Jauns drošības līdzeklis “dzīvesvietas maiņas paziņošana” ir aizdomās turētā vai apsūdzētā

rakstveida saistība nekavējoties, bet ne vēlāk kā vienas darba dienas laikā rakstveidā informēt procesa virzītāju par dzīvesvietas maiņu, norādot dzīvesvietas jauno adresi. Analizējot šī drošības līdzekļa tiesisko reglamentāciju, var pamanīt, ka nav precīzi atrunāts, no kura brīža aizdomās turētājam vai apsūdzētajam rodas pienākums informēt procesa virzītāju par dzīvesvietas maiņu. Pēc raksta autores domām, šis formulējums rada grūtības procesa virzītājam, piemērojot šo drošības līdzekli un skaidrojot personai, kad būtu jāziņo par dzīvesvietas maiņu, lai ievērotu likuma prasības. Autoresprāt, veiksmīgāka šī drošības līdzekļa reglamentācijas redakcija varētu izskatīties šādi: “Dzīvesvietas maiņas paziņošana ir aizdomās turētā vai apsūdzētā rakstveida saistība nekavējoties, bet ne vēlāk kā vienas darba dienas laikā no dzīvesvietas maiņas dienas rakstveidā informēt procesa virzītāju par dzīvesvietas maiņu, norādot dzīvesvietas jauno adresi”.

Ar brīvības atņemšanu nesaistīto drošības līdzekļu klāsts tika papildināts arī ar drošības līdzekli “pieteikšanās noteiktā laikā policijas iestādē”, kas ir ar procesa virzītāja lēmumu uzlikts pienākums aizdomās turētajam vai apsūdzētajam lēmumā noteiktajā laikā pieteikties savas dzīvesvietas policijas iestādē. Jāatzīmē, ka līdz 2012. gada 1. jūlijā KPL izdarītājiem grozījumiem KPL 256. pants reglamentēja drošības līdzekli “uzturēšanās noteiktā dzīvesvietā”. Savukārt spēkā esošais KPL 256. pants reglamentē drošības līdzekli “uzturēšanās noteiktā vietā”, kas ir aizdomās turētā vai apsūdzētā rakstveida saistība uzturēties procesa virzītāja norādītajā laikā un noteiktajā vietā vai neatstāt ilgāk par 24 stundām konkrēti norādīto dzīves vai pagaidu uzturēšanās vietu bez procesa virzītāja atļaujas, kā arī bez kavēšanās ierasties pēc procesa virzītāja uzaicinājuma vai izpildīt citus kriminālprocesuālos pienākumus. Analizējot šī drošības līdzekļa tiesisko reglamentāciju, var atzīmēt, ka, atšķirībā no iepriekšējās redakcijas, aktuālā redakcija ir papildināta ar pienākumu aizdomās turētajai vai apsūdzētajai personai uzturēties procesa virzītāja norādītajā laikā un noteiktajā vietā. Šim formulējumam, autoresprāt, ir vispārīgs raksturs, kas zināmā mērā varētu apgrūtināt šī drošības līdzekļa praktisko piemērošanu. Problēmu rada arī uzliktā pienākuma ievērošanas pārbaude.

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

2012117

Ar 2012. gada 1. jūliju tika pilnveidota arī drošības līdzekļa “nodošana policijas uzrau dzībā” reglamentācija. KPL 261. panta aktualizētā redakcija paredz jaunu kārtību, kā pārbaudīt personas pārvietošanās un rīcības brīvības ierobežojumu ievērošanu. Tagad policijas darbiniekiem ir tiesības apmeklēt personu lēmumā norādītajā dzīvesvietā pie tās ārdurvīm. Savukārt personai ir pienākums pārbaudes laikā atvērt dzīvesvietas ārdurvis un atrasties pie tām policijas darbinieka redzeslokā līdz pārbaudes beigām. Jāatzīmē, ka šī drošības līdzekļa iepriekšējā redakcija paredzēja tiesības policijas darbiniekiem ieiet personas pastāvīgajā vai pagaidu dzīvesvietā, lai pārbaudītu uzlikto ierobežo jumu ievērošanu. Krimināltiesību eksperts A. Judins atzīmē, ka faktiski personai papildus uzskaitīta jiem uzvedības ierobežojumiem bija arī pienākums nelikt šķēršļus policijas darbiniekiem, ielaižot viņus savā dzīvesvietā [Judins, 2008]. Jāatzīmē, ka jaunā pārbaudes kārtība mazāk skar personas tiesības uz dzīvokļa neaizskaramību; vienlaikus mazāk tiek skartas citu dzīvesvietas iemītnieku intereses un mazāk traucēta viņu privātā dzīve. Tomēr policijas darbiniekiem ir atļauts ieiet un personai ir pienā kums atļaut policijas darbiniekam ieiet tās pastāvīgajā vai pagaidu dzīvesvietā (dzīvoklī, mājā), lai pārbaudītu personas rīcības brīvības ierobežojuma ‒ aizlieguma tikties ar lēmumā minētajām personām – ievērošanu.

Nobeigumā var atzīmēt, ka KPL nepārtraukti pilnveidojas, tajā skaitā attīstās piespiedu līdzekļu institūts. Arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta kriminālprocesa mērķa sasniegšanas un cilvēktiesību ierobežošanas samērīguma nodrošināšanai.

Secinājumi

Kopš spēkā stāšanās KPL tika vairākkārt grozīts, kas liecina par likuma transformāciju. Kriminālprocesuālajā likumdošanā ir ieviestas tendences, kas saistītas ar cilvēktiesību ievērošanu un noziegumu izdarījušo personu interešu un tiesību reālu aizstāvību.

Kriminālprocesuālie piespiedu līdzekļi ir dažādi, līdz ar to atšķiras to piemērošanas pamats. Visnotaļ atbalstāms ir priekšlikums KPL reglamentēt piemērošanas pamatus atsevišķi katram no piespiedu līdzekļu veidiem.

Stājoties spēkā 2012. gada 24. maijā pieņemtajiem grozījumiem, KPL tika papildināts ar diviem jauniem ar brīvības atņemšanu nesaistītiem drošības līdzekļu veidiem ‒ dzīvesvietas maiņas paziņošana (KPL 252.1 pants) un pieteikšanās noteiktā laikā policijas iestādē (KPL 252.2 pants). Ar brīvības atņemšanu nesaistīto drošības līdzekļu daudzveidība ļauj procesa virzītājam izvēlēties un piemērot drošības līdzekli(-ļus), lai optimālāk līdzsvarotu kriminālprocesa interešu nodrošināšanu un personas tiesību ierobežošanu.

Development of Criminal Procedural Regulation of Security Measures not Related to Deprivation of Liberty

Abstract

Criminal Procedure Law proclaimed on 1st October, 2005 is characterized by tendencies ensuring application of legal norms regulating human rights, legal relations and rights of persons involved in criminal proceeding. Previous regulation, multiply edited Criminal Procedure Code did not sufficiently correlate with international legal norms regulating human rights and freedoms. Therefore, necessity of passing of a new law was required by both – institutions specified in law and nation. Effective application of criminal procedural compulsory measures is an essential tool ensuring the achievement of the purpose of the Criminal Procedure Law. Security measures are procedural compulsory measures applied to a suspect or accused with an aim of promotion of criminal procedure and prevention of criminal offence. Current Criminal Procedure Law foresees several types of security measures not related to the deprivation of liberty. A person directing the proceedings should take into account the nature

T I E S Ī B A S

ZRaksti / RSU

2012118

and harmfulness of a criminal offence, the character of the suspect or accused, and other conditions. Development of Criminal procedural regulation of security measures not related to the deprivation of liberty is under the scope of the given paper.

Keywords: criminal procedural compulsory measures, security measures, Criminal Procedure Law.

Literatūra

1. Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendācija R (92) 16 dalībvalstīm par Eiropas Noteikumiem par sabiedrībā izciešamiem sodiem un piespiedu līdzekļiem // http://www.sodi.lv/index.php?id=96&sadala=117

2. Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendācija Rec (2000) 22 dalībvalstīm par to, kā uzlabot Eiropas noteikumu par sabiedrībā izciešamiem sodiem un piespiedu līdzekļiem izpildi // http://www.sodi.lv/index.php?id=98&sadala=117

3. Judins A. Ar brīvības atņemšanu nesaistītie drošības līdzekļi. – Rīga: Providus, 2008. ‒ 13. lpp. 4. Kazaka S. Kriminālprocesa formu diferenciācija // Administratīvā un Kriminālā Justīcija, 2010; 2: 16‒22. 5. Liede A. Kriminālprocess un tiesu pierādījumi. ‒ Rīga: Zvaigzne, 1971. ‒ 65. lpp. 6. Meikališa Ā. Kriminālprocesa tiesības. ‒ Rīga: RaKa, 2000. ‒ 109.‒134. lpp. 7. Skrastiņš J. Par jauniem likuma pamatprincipiem // Jurista Vārds, 2001; 7. 8. Strada-Rozenberga K. Kriminālprocesa vienkāršošana: izpratne, tendences, problēmas // Jurista Vārds, 2004; 30. 9. Strada-Rozenberga K., Meikališa Ā. Pārmaiņu laiks kriminālprocesā. Procesuālie piespiedu līdzekļi un sankcijas //

Jurista Vārds, 2006; 26: 11‒12. 10. Капинус Н. И. Процессуальные гарантии прав личности при применении мер пресечения в уголовном про цессе:

монография. ‒ Москва, 2007. ‒ С. 416. 11. Михайлов В. А. Меры пресечения в российском уголовном процессе. – Москва, 1996. ‒ С. 300. 12. Стецовский Ю. И. Концепция судебной реформы и проблемы конституционной законности в уголовном судо-

производстве // Государство и Право, 1993; 9: 106.

AU T O R I

ZRaksti / RSU

2012119

Autoru alfabētiskais rādītājs

Andžāns, Māris 5Azanda, Ieva 76

Cepurītis, Māris 22

Daugulis, Mārtiņš 42

Groma, Jeļena 108, 113Gulbis, Rinalds 22

Kravale, Sigita 76

Lāce, Taņa 48

Mihailovs, Ivans Jānis 68

Pilipsons, Edvards 59

Rublovskis, Raimonds 35

Tetere, Gunta 96Teteris, Ojārs 96

Zeltiņš, Arvils 12Zepa, Ineta 68Zīvarts, Juris 68

Zinātniskie raksti 2012privattiesibas.lv/uploads/RSU Zinātniskie raksti 2012.pdfaktiem, bet kam ir...

Documents

Transcript of Zinātniskie raksti 2012privattiesibas.lv/uploads/RSU Zinātniskie raksti 2012.pdfaktiem, bet kam ir...