Lelde Stumbre

SaulrietsLuga 2 cēlienos

Darbojošās personas:

Pāvils – ap 50 gadus vecs

Guna, viņa māte

Lillija, ap 30 gadus veca

Miks, 12 gadi

Rute, 14 gadi, Lillijas bērni

Vecpuiša dzīvoklis, tomēr mazliet dīvains pat vecpuisim. Tas ir tāds kā tukšs, sterili tīrs, balts, katra lieta savā vietā, it kā tās dzīvoklī vispār netiktu kustinātas.

Pāvils guļ uz grīdas, nedabiskā pozā. Pacietīgi gaida. Dzirdams, kā atveras durvis un dzīvoklī iesteidzas Pāvila māte – Guna.

Guna. Pāvil! Ak Dievs!

Pāvils. Guļu... bail pakustēties...

Guna. Tad nekusties! Guli, nekusties, es visu izdarīšu! Kur telefons?

Pāvils. Nē!...tikai palīdzi man pieslieties kājās...

apsēdīšos uz dīvāna... nu jau ir labāk.

Guna. Labāk? Tu esi bāls kā palags! Rokas dreb! Jāzvana ātrajiem,

kāds tur bija tas numurs?

Pāvils. Nē! Ir jau labi, vai tu tiešām neredzi? Nekas vairs nedreb... Nu

vairs ne...Bet es tā jau guļu kādu stundu un likās, ka tas nekad

nebeigsies... nu jau ir labāk...

Guna. Stundu? Tu gulēji uz grīdas veselu stundu?

(Guna palīdz Pāvilam piecelties un viņš uzmanīgi apsēžas pusguļus uz dīvāna.)

Pāvils. Tā... Iedod tās tabletes uz plaukta...

iedzeršu un būs labi. Nē, nevajag! Kāda jēga no tabletēm, tikai

riebjas, ka tāda trīceklīga sajūta...

Guna. Nu, nu, tas pāries... varbūt tomēr pasauksim ātros! Ja nu tas bija

infarkts?

Pāvils. Droši vien, ka bija. Brīdinājums.

Guna. Ak tā?

Pāvils. Vai uzvārīsi tēju? Jeb tev jāskrien tālāk?

Guna. Nekur man nav jāskrien, vienīgi Kora mājās...tu jau zini, viņai

nepatīk palikt vienai un vakar viņa atteicās no sausās barības,

neēda neko, tikai staigāja man apkārt un ņaudēja. Tādā dīvainā

spalgā balsī. Diezgan nepatīkami. Viņai noteikti trūkst kāds

vitamīns vai kas tamlīdzīgs. Zini, es tomēr esmu nolēmusi

mainīt viņas barību. Varbūt uztaisīt tev kaut ko pusdienās?

Pāvils. Nē.

Guna. Tavs tēvs nevienu dienu nevarēja iztikt bez gaļas un līdz pat

viņa pēdējai stundiņai es stāvēju pie plīts. Gaļa... vai nav

dīvaina skaņa šim vārdam? Un man nenāca ne prātā, ka var ēst

arī ko citu. Atnesīšu tev tēju ar citronu. Kā jūties? Nu jau ir

labāk, vai ne?

Pāvils. Jā, protams. Mammu!

Guna. Jā!

Pāvils. Atnes tēju un apsēdies. Nepatīk, ka tu visu laiku zibinies gar

acīm.

Guna. Kas tas par vārdu – zibinies?

Pāvils . Nav svarīgi.

Guna. Labi.

(Guna no virtuves atnes divas skaistas stikla krūzes ar tēju un citronu. Nosēžas iepretī dēlam.)Guna. Nu? Tu gribēji ko teikt?

Pāvils. Nē, neko īpašu.

Guna. Zini, tev piestāv bālums. Apgarots skatiens un...

Pāvils. Zilas lūpas?

Guna. (Iesmejas) Ar humoru tev viss kārtībā, tad jau dzīvotājs būsi.

Pāvils. Laikam jau... kādu brīdi. Bet zini... es nobijos.

Guna. Nobijies? Kā to saprast?

Pāvils. Kaut kā līdzīgi kā... kā toreiz. Tikpat spēcīgi. Gulēju uz grīdas

un...

Guna. Un? Pagaidi... tu gribi teikt, ka notika tas pats, kas toreiz, tikai

šoreiz ar tevi pašu?

Pāvils. Jā, kaut kas līdzīgs.

Guna. Un... kas notika?

Pāvils. Es esmu dzīvs.

Guna. Vienreizēji... Atkal! Tātad ... ja tu nebūtu to izdarījis, tad,

iespējams, tagad gulētu te miris? Es šodien gribēju tev tikai

piezvanīt, netaisījos nākt šurp. Bet Korai naktī sākās caureja

un viņa to izdarīja ... atvaino, ka to saku, bet uz mana pelēkā

ziemas mēteļa. Tas bija norauts no pakaramā, gulēja uz grīdas

un Kora tam virsū. Tagad tas smird un ir aplipis ar spalvām.

Ir pilnīgi skaidrs, ka man vajadzīgs jauns mētelis. Gribēju

aizņemties tavu mašīnu un palūgt naudu. Un es nopietni domāju

par to, vai man nešķirties no Koras. Varbūt viņa ņaud tik

atbaidoši tādēļ, ka viņai apnicis dzīvot? Vienkārši apnicis!

Viņai tomēr ir jau trīspadsmit gadi… Bet tas nozīmē, ka jāgādā

arī jauns kaķis. Tagad taču tu jūties labāk?

Pāvils. Mammu…

Guna. Jā? Sliktāk?

Pāvils. Es jūtos…normāli. Ko tu man teiktu, ja šī būtu mana pēdējā diena?

Guna. Ko? Kā — ko teiktu? Kāpēc?

Pāvils. Ja šī būtu…

Guna. Es sapratu, vari neatkārtot. Zini…uz šādiem jautājumiem vai

nu neko neatbild vai pasmejas. Palaiž kādu jauku asprātību. Ko

tu vēlētos dzirdēt?

Pāvils. Laikam jau to pirmo — neko.

Guna. Redzi nu. Galvenais ir – neko nepārspīlēt.

Pāvils. Vari ņemt mašīnu, diez vai šodien es ar to braukšu, vienīgi

iebrauc pēc tam servisā un nomazgā. Un vienmēr, dzirdot par

tavu Koru, man gribas pajautāt — kādēļ vispār tev vajadzīgs

kaķis?

Guna. Uz to man nav ko atbildēt.

Pāvils. Dīvaini… Man patīk šī sajūta...it kā esi atbrīvojies no visa, no

miesas, no satrauktām domām, viss planē nedaudz virs zemes,

gravitācija nedarbojas. Toties darbojas prāts. Galva ir skaidra

un pilnīgi tīra no ikdienas vīrusiem. Man tas patīk... Vienkārši

gulēt, skatīties laukā pa logu un domāt. Domas arī ir tādas, kas

aizklīst nezin kurp un nav nekādas vēlēšanās tās iegrožot vai

savaldīt - lai skrien, lai plandās...

Guna. Neaizraujies ar to pārāk.

Pāvils. Bet šajā stāvoklī domas kļūst vieglas kā pūkas un tādas kā...

caurspīdīgas. Kā lāstekas.

Guna. Vai domās pavīd arī kas konkrēts?

Pāvils. Jā... atcerējos to gadījumu ar tēvu. Karsto vasaras dienu,

milzīgo melno riepu, ko atradām krūmos un peldējām ar to pa

ezeru, kā dzērām aveņu limonādi un ēdām karstumā salipušas

sviestmaizes. Un tad... viņš metās atkal ezerā un slīka, viņš

māja man ar roku, kad parādījās virs ūdens un es brīdi tikai

skatījos un nesapratu, ko viņš grib. Bet viņš slīka.

Guna. Jā. Diezgan dīvaini tik labam peldētājam. Viņš visu mūžu

dievināja ūdeni, peldēšanu un tamlīdzīgas lietas. Atceros, viņš

peldēja jūrā tik tālu, ka es vairs nevarēju viņu ieraudzīt. Bet es

nekad neuztraucos, es zināju, ka viņš saprot, ko dara. Tas

gadījums pie ezera bija neizprotams, pilnīgi neizprotams. Bet tu

viņu piecēli no miroņiem.

Pāvils. Māt!

Guna. Es zinu, ka tev nepatīk šis izteiciens, bet tā nu tas bija. Tu viņu

reanimēji – vai tas skan labāk? Diez vai... Un tev bija tikai

divpadsmit gadu.

Pāvils. Vai tev kādreiz nav licies, ka tas...ka tas nebija īsti pareizi?

Guna. Kas?

Pāvils. Nezinu. Kaut kas. Šodien es par to domāju.

Guna. Vienīgais, ko es no tā gadījuma atceros ar zināmu...nepatiku ir tas, kā tu... kā tu kliedzi. Tas bija neizturami, piedod. Tu kliedzi un kliedzi un nevarēji apstāties, tas tiešām bija drausmīgi.

Pāvils. Kādā ziņā drausmīgi?

Guna. Nu, redzi... tu biji bērns. Zēns. Es jau nesaku, ka zēni nedrīkst baidīties vai krist izmisumā, bet tomēr...tavs izmisums, liekas, bija pārāk...skaļš. Es pilnīgi apstulbu, saproti? Tādās reizēs jūtos diezgan neomulīgi un, šķiet, pilnīgi bezpalīdzīga arī.

Pāvils. Tiešām?

Guna. Bet tu viņu piecēli…

Pāvils. Viņš vienkārši atjēdzās. Sāka rīstīties un atjēdzās. Man liekas, ka tā tas bija.

Guna. Nē. Drusku citādi.

Pāvils. Es laikam vairs īsti to neatceros.

Guna. Kā tu jūties?

Pāvils. Kā es jūtos?

Guna. Es domāju, kad tu atceries to tālo dienu un šodienu. Vai, tavuprāt, tas kaut ko nozīmē?

Pāvils. Varbūt... kaut ko. Zini, es vairs nemāku to izskaidrot. Kādreiz man likās, es skaidri zināju, kāpēc tā notika, bet šodien... Toreiz es laikam viņu ārkārtīgi mīlēju?

Guna. Ārkārtīgi? Nekad neko tādu nebiju ievērojusi. Viņš bija pārāk

aizņemts, lai viņu mīlētu.

Pāvils. Vai esi saglabājusi kādu no viņa gleznām?

Guna. Ak, izbeidz!

Pāvils. Tiešām nevienu?

Guna. Protams, ka esmu! Kur tad lai viņas liek? Pārdot? Man kauns

kaut ko tādu cilvēkiem piedāvāt. Bet, protams, vislabāk es tās

pārdotu. Visas uzreiz.

Pāvils. Ko īsti viņš gleznoja?

Guna. Tu tiešām nevari iedomāties, ko?

Pāvils. Ūdeņus.

Guna. Tikai ūdeņus – ezerus, dīķus, upes, ūdenskritumus, ūdens

šļakatas, akas, glāzes ar ūdeni, karafes ar ūdeni, pudeles... un,

protams, jūru. Kaut kāda apmātība. Man nepatīk, kad cilvēks

kļūst apmāts.

Pāvils. Varbūt tās ir skaistas?

Guna. Kas?

Pāvils. Tās viņa ūdens gleznas.

Guna. Tieši tā – ūdens gleznas. Bet es neciešu amatnieciskumu

mākslā, neciešu. Ja nav īsta talanta, tad nav nemaz ko sākt. Un

es negribu būt mākslinieka atraitne, tas nu būtu pārāk baisi! Jo

es nevaru šī gleznas atzīt, man tās nepatīk! Iedomājies,

mākslinieka atraitne, kurai riebjas vīra māksla! Ko es teiktu žurnālistiem un mākslas zinātniekiem? Kā lai noslēpju savu vienīgo vēlēšanos – pārdot tās bildes par iespējami augstāku cenu un tikt no tām vaļā! Es to darītu, nešauboties ne sekundi. Varbūt tu gribi pirkt?

Pāvils. Vai es, tavuprāt, esmu ģēnijs?

Guna. Jā. Tevī ir tas, kas trūka tavam tēvam – ģēnija dzirksts.

Pāvils. Varbūt toreiz tas nebija negadījums? Varbūt viņš saprata, ka

nav ģeniāls un gribēja aiziet?

Guna. Pašnāvība? Iespējams. Viņš man neko nepaskaidroja. Viņš

vispār runāja maz. Mēs laikam nesapratāmies. Tikai toreiz

cilvēki mēģināja vienkārši sadzīvot, nevis uzreiz šķirties. Mums

patiesībā nebija nekāda iemesla, lai šķirtos.

Pāvils. Tu gribēji šķirties?

Guna. Nē... šķiet, ka nē. Un, kā gan es būtu tikusi galā ar diviem

bērniem? Nē... Lai nu tas paliek, tā nav sarunu tēma. Vienkārši

tas viss sen jau pagājis un man patīk dzīve, kāda tā ir tagad — tikai mēs divi. Bet tev šodien jāatpūšas...

(Pāvils iedzer ledusaukstu ūdeni, kas lielā krūzē, kurā skalojas ledus gabaliņi, vienmēr viņam atrodas blakus.)

Jā, iedzer savu ledusūdeni... Vai negribi kaut kur izkustēties?

Pāvils. Nē... man laikam patīk mans pašreizējais stāvoklis. Zinu, ka datori ieslēgti, darbs gaida, bet negribas pat pagriezt galvu uz to pusi... Tas notiek pirmo reizi, māt. Pirmo reizi es negribu apsēsties pie datora. Varbūt vienkārši bail pakustēties? Vēl arvien ir tāda sajūta, it kā sirds būtu saplīsusi sešos mazos gabaliņos un tie tikai nejaušības pēc vēl turas kopā...Kas tos varētu saturēt, kā tev liekas, māt?

Guna. Kas? Tava griba, protams. Tās tev netrūkst, vai ne?

Pāvils. Un viss? Tātad man tikai jāgrib...

Guna. Nevis jāgrib, bet jābūt pilnīgi pārliecinātam. Runā un domā tagadnē, mīļais – es esmu vesels, man nekas nekaiš. Viss būs kārtībā. Pāvils. Jā, viss ir kārtībā, viss ir labi... miglas plīvuri un miljons zvaigžņu debesīs…

Guna. Ko tu teici?

(Pāvils uz brīdi iesnaužas, Guna pieiet pie skapja ielej glāzē vīnu, skatās uz savu dēlu. Pie durvīm zvana, tā īsi un nedroši. Pāvils atver acis.)Pāvils.Vai zvanīja pie durvīm?

Guna. Jā. Ielaist?

Pāvils. Nē, pagaidi, es pats. Tur būs atnākuši sakarā ar darbu un man nav nekādas vēlēšanās, ka viņi redz mani pusslimu.

(Pāvils kustas lēni un prātīgi, tomēr ejot uz durvīm paspēj gan sakārtot apģērbu, gan pieglaust matus)(Pāvils atver durvis un tajās, uzmundrinoši smaidīdama, stāv Lillija. Viņai rokās mapīte, bet viņas izskats – saburzīts, stipri vienkāršs – bikses, čības, jaka, svīteris – tas viss neiet klāt gludajai mapītei viņas rokās.)

Pāvils. Jā,lūdzu?

Lillija. Es esmu…no firmas Kron-šid limi-tid. Jums mapīte!

Pāvils. Mapīte? No kurienes jūs esat?

Lillija. Paga…vai es pateicu nepareizi? (zibensātrumā jakas kabatā sameklē saņurcītu papīra strēmeli un ieskatās tajā) Kronšed… ā, Kron-šed limited! Tā ir pareizi, vai ne?

Pāvils. Jā… Kronšed limited. Jūs esat no biroja?

Lillija. (vairs neiztur un sāk smieties) Skaidrs, ka neesmu! Vai nu tas nav redzams! Birojā tak sēž meitenes… nu, kā no reklāmām, vai ne? Bet es viņu noķēru tepat pie tavām durvīm, pierunāju iedot mapīti man. Kaut kā taču jāiepazīstas!

(Gaitenī iznāk Guna, saprazdama, ka pie durvīm notiek kaut kas neparasts. Ieskatās, pazīst.)

Guna. Lillija?

Pāvils. Tu viņu pazīsti?

Lillija. Vienreiz esam tikušās… tā nebija pati labākā diena mūsu dzīvē, vai ne?

Guna. Ko jūs te meklējat? Pāvil, ej istabā, es tikšu ar viņu galā.

Lillija. Ē…nē! Šoreiz būs citādi! Es tak speciāli esmu atbraukusi pie Pāvila, speciāli pie viņa!

Pāvils. Pie manis? Kas jūs esat?

Lillija. Tūlīt dabūsiet visu zināt, bet vai ta runāsim uz trepēm, iekšā nelaidīsi?

Pāvils. (atkāpjas) Jā, lūdzu…

Guna. Nu tik būs teātris, es tevi brīdinu, Pāvil. Neiesaku.

Lillija. Bet viņam varbūt patiks! Un lielākais joks ir tāds, ka es neesmu viena! Mazie, šurp!

(aiz Lillijas muguras iznirst divi bērni, divpadsmitgadīgais Miks un 14 gadīgā Ruta, apkrāvušies mugursomām, tieši tādi paši kā Lillija — visi nupat izkāpuši no autobusa.)

Lillija. (smejas) Sveiki! Re, te nu mēs esam, tieši kā no autobusa! Nu, paldies Dievam, esam beidzot klāt!

(Visi ienāk Pāvila dzīvoklī.Pāvils apstulbis atkāpjas, Guna skatās. Viņai rokā joprojām vīna glāze. Lillija un bērni, pārsteigti par dīvaino dzīvokli, novelk āra apavus un paliek kapzeķēs, saliek kaudzē līdzatnestās somas, samet tām virsū āra jakas, īsi sakot Paula dzīvoklis uzreiz zaudē savu sterilitāti un iegūst... dzelzceļa stacijas vaibstus.)

Es esmu Lillija! Un te - mani bērni – Miķelis un

Ruta!(bērniem) Nu, vai neteiksiet nekā?

(Ruta klusi nomurmina labdienu, Miks nesaka neko, tikai pasmaida)

Ziniet, kā mēs jūs izmeklējāmies? Pa visu pilsētu!

Nemākam jau atrast! Visi tie tramvaji un autobusi, ak

Dievs! Un tad gājām kājām nez kādus gaisa gabalus! Pauls pateica adresi, bet nepateica jau, kā atrast...

Pāvils. Pauls?

Lillija. Es esmu viņa sieva! Un tie – viņa bērni!

Pāvils. Sieva? Paula sieva un bērni?

Lillija. Neticat?

Guna. Varbūt parādiet Pāvilam kādu dokumentu. Piemēram, laulības apliecību.

Lillija. Man ir! Visi dokumenti un tā tālāk! Viņš mani tomēr apprecēja! Jūs jau neticējāt, bet apprecēja! Ziniet, kādas kāzas mēs svinējām – pa visu pagastu! Jūs neatbraucāt, ne jūs, ne (Pāvilam)… ne jūs. Mēs apsēdīsimies, labi?

Esam labi kājāmgājēji, bet te, pilsētā, iešana pavisam cita.

Te tik ātri nogurst, gar acīm ņirb visi tie veikali un mašīnas

un elpas arī nav...

(viņi ieiet istabā. Miks ar Rutu apsēžas uz grīdas, bet Lillija atkrīt krēslā. Viņa tiešām ir nogurusi.)

Pāvils. Mammu, uzvāri, lūdzu, kafiju... vai tēju?

Lillija. Varbūt jums ir piens? Varbūt ir kazas piens?

Guna. Kas?

Pāvils. Ir. Mammu, ledusskapī ir piena pudele, tur rakstīts – Kazas

piens.

Guna. Kazas? Tu dzer kazas pienu?

Pāvils. Jā. (Lillijai) Nu, stāstiet...

Lillija. Tad nevajag uzrādīt tos dokumentus?

Pāvils. Laikam jau nevajag.

Lillija. Es skatos, tu esi pavisam bāls aiz brīnumiem. Nu ja, Pauls arī tā teica, ka tu būšot uz pakaļas… neviens jau par mums te neko nezina. Bet tu uzreiz sapratīšot un palīdzēšot.

Guna. (nāk ar piena glāzēm)Palīdzēšot? Ak, tad tā gan?

Pāvils. Palīdzēšot? Kā es varu palīdzēt?

Lillija. Nē, nē, tikai mieru! E s neprasīšu ne naudu, ne pajumti,

mums pašiem ir māja, tur mēs dzīvojam un,

cerams, drīz brauksim atpakaļ. Bērni pilsētā nejūtas labi un

es arī... kājas pavisam slābanas. Paldies! Mēs jau uz pilsētu braucam reti. Esam bijuši, tā jau nav... bet reti. Pauls brauc pie mums... bet mēs... reti. Paldies!

(izdzer pienu vienā rāvienā.) Nu, re, uzreiz labāk! Tu jau neko par mums neesi

dzirdējis, vai ne? Pauls arī tā teica. Bet viņš teica, ka tagad

mums jābrauc un jāsatiek Pāvils. Tad nu esam atbraukuši.

Pāvils. Jā… visai negaidīti. Es tiešām neko nezināju, Pauls taču nekur nav sastopams, cik es zinu… bet pa kuru laiku…

Lillija. Pauls arī teica, ka jūs gribēšot visu zināt. Nu, visu... kas

un kā. Un man jau nav grūti, es pastāstīšu. Kā Pauls pirms

gadiem pie mums atbrauca... vai to tu gribētu zināt?

Pāvils. Jā, protams!

Lillija. Nu, tad bija tā...(iekārtojas dīvānā ērtāk uz stāstīšanu) Tajā brīdī es pati tieši taisījos braukt no laukiem prom!

Ziniet, kā jaunas meitenes nolemj – jābrauc prom uz pilsētu,

lai tur vai kas! Visas manas draudzenes tā bija nolēmušas un

es arī! Jābrauc un jāapskata plašā pasaule, jāmācās, nedrīkst

palikt mājās un visu mūžu ganīt kazas vai govis! To jau var

saprast, vai ne? Man toreiz bija septiņpadsmit, draudzenes

taisījās prom un es arī! Bet tad ieradās Pauls. Tā, no zila

gaisa! (iesmejas)Vienkārši ienāca pagalmā un tur arī palika. Ar viņu vienmēr

tā notiek – nekad nevar zināt, kad viņš piepeši parādīsies durvīs! Man tas

patīk. Tad nav jāskaita dienas un jāuztraucas, saprotiet? Vienkārši viņš

var ierasties gan nākamā rītā, gan pēc mēneša un tas taču

daudz labāk! Bet toreiz es vēl nezināju, ka var darīt, kā viņš.

Pāvils. Kā?

Lillija. Nu, ka var darīt tā, kā pats gribi! Es, redziet, domāju, ka

man jābrauc uz pilsētu mācīties un jādzīvo kopmītnē. Tā bija

nolēmušas manas draudzenes un man likās, es arī! Bet, jo

tuvāk nāca tā aizbraukšanas diena, jo es kļuvu bēdīgāka.

Vecāki neko neteica. Mamma klusēja un tētiņš arī neko. Mamma valda

asaras, tētiņš pa mežu vien dzīvo, viņi, saprotams, negribēja, ka es braucu

prom, bet jāizlemj bija man pašai. Tā nu es arī staigāju, asaras birdinādama,

tomēr biju nolēmusi, ka jābrauc. Un tad ieradās Pauls.

Pāvils. Ko tad viņš tādu pateica?

Lillija. Neko lielu! Tikai to, ka jādara tā, kā gribas, nevis tā kā

darījušas draudzenes. Tik vienkārši! Un es paliku mājās!

Līdz pat šai baltai dienai! Vai nav jauki? Pabeidzu tehnikumu turpat mūsu

pilsētiņā. Piektdienās braucu uz mājām. Tā bija labi. Un Pauls mani vēlāk

apprecēja.

Guna. Tiešām?

Lillija. Goda vārds! (rakņājas pa savu somu) Man ir pase! Ar visu

zīmogu, ar bērniem!

Pāvils. Jūs tiešām esat Paula sieva?

Lillija. Kad es jums saku! Viss ir pilnīgi likumīgi! Un bērni ir

Paula! Tādēļ jau es braucu meklēt Pāvilu! Ja mēs būtu šādi

tādi, tad gan neuzdrošinātos! Tāpat jau bija bail, bet nu...

(Pāvilam) Ir jau arī vēl tagad, bet tu taču esi Paula brālis.

Pāvils. Neesmu viņu redzējis…laikam gadus divdesmit. Viņš bija sešpadsmitgadīgs

zēns… Neko par viņu nezinu. Kāds viņš izskatās?

Lillija. Smuks! Vienmēr viņš bija smuks un ,protams, runātājs pa deviņiem! Re, nu!

(atviegloti iesmejas.) Viss skaidrs, vai ne?

Guna. Un kur ir pats Pauls tagad, kad jums vajadzīga palīdzība?

Lillija. Tibetā.

Guna. Kur?

Lillija. Tibetas kalnos. Ķīnā. Viņš jau sen gribēja tur nokļūt. Viņš

noskuva galvu pliku kā olu un aizbrauca. Rudenī būšot atpakaļ. Bet varbūt

ātrāk. Bet es atbraucu Mikiņa dēļ. Nē, nedomājiet, viņš nav slims,

nemaz! Manējie vispār neslimo, nu tik šad un tad ar iesnām

vai klepu, bet tā – nekad! Vienīgi Miks... bet par to mēs

runāsim ar tevi, Pāvil, divatā.

Guna. Kāpēc tad divatā? Kas tie par noslēpumiem?

Lillija. Tie nav noslēpumi. Bet... varbūt ir. Es īsti nezinu. Tikai es

gribu runāt divatā.

Pāvils. Ja jūs tā vēlaties… Vai neiebilstat, ja es drusku atlaidīšos?

Guna. Kas nu?

Pāvils. Nekas. Vienkārši gribu atlaisties.

Lillija. Bet protams! Lūdzu! Es jau skatos uz tevi un domāju, nez, kādēļ tu tik bāls.

Vai tāpēc, ka pilsētnieks? Bet tad nodomāju – laikam sirds.

Pāvils. Sirds?

Guna. Pāvils nupat pārcieta sirdslēkmi, ja jūs saprotat, par ko es runāju.

Lillija. Es jau teicu – sirds!

Pāvils. Pastāstiet, Lillij, vēl par jūsu māju. Jūs tā to pateicāt — < māja>, ka

liekas...tas ir kaut kas īpašs?

Lillija. Nu, māja kā jau... Nē, mūsu māja patiešām ir vislabākā! Veca, bet

stipra un silta. Vēl vecaistēvs to būvējis. Visapkārt augļu

dārzs un upīte un pakalni... skaisti! Kad es toreiz gribēju

braukt prom, tad tik sapratu, ka tas nemaz nav viegli. Tā

visu pamest un aizbraukt! Māja tak ir, lai tur dzīvotu, nevis

skraidītu pa pasauli! Pauls arī tā saka.

Guna. Pauls! Cik es zinu, tas jau gan nav mājās sēdētājs!

Lillija. Nu, ne tā kā mēs, protams. Viņam savas darīšanas, savas

gribēšanas. Viņš pats tikai to tā īsti saprot. Bet ilgāk jau par

mēnesi nepazūd. Un tai Tibetā... es jau gan saprotu, ka

viņam tur jābūt, bet... vai izcietīs līdz rudenim? Kādreiz viņš

saka - braukšu prom uz trim mēnešiem, bet pārrodas pēc trim

dienām! Gadījies arī citādi.

Guna. Kad pazuda uz trim gadiem?

Lillija. Jā... sēdēja nabags par kaušanos, viņam patīk kādreiz dūres

pavicināt un pierādīt savu taisnību. Labi jau tas nav, es

saprotu, bet vīriešiem tas laikam citādi. Bet nekas –

sagaidījām viņu atkal mājās un viss bija labi!

Pāvils. Pauls sēdējis cietumā? (Gunai ) Tu nekad par to neesi neko teikusi.

Guna. Jā, neesmu. Nedomāju, ka par to būtu vērts runāt. Vai tu būtu braucis viņu uz

turieni apciemot?

Pāvils. Uz cietumu? Nu... es nezinu, nevaru pat iedomāties…laikam jau nē.

Lillija. Žēl gan! Viņam tur negāja viegli.

Guna. Tikai nu nedomājiet mums kaut ko pārmest, Lillij. Pauls nekad nav rēķinājies

ar mums, nekad!

Lillija. Mjā, rēķināt viņš tiešām neprot. Ne tik, cik divreiz divi!

Guna. Jums gan laikam viss, ko Pauls dara, liekas pareizi un neapstrīdami? Vai

tiešām tā ir?

Lillija. Laikam jau ir gan. Vai arī esmu pieradusi. Nemaz nezinu,

ka citādi kaut kas varētu būt. Un... man jau viņš patīk, nu...

saprotiet?

Guna. Jūs viņu mīlat, to jūs gribējāt teikt?

Lillija. Nu... jā.

Pāvils. Tad jau viss skaidrs un nav ko mocīt Lilliju! Skatieties, bērni

aizmiguši!

( abi bērni uz grīdas tiešām – saritinājušies kamolā un aizmiguši)

Lillija. Noguruši. Cēlāmies četros, lai tiktu uz autobusu.

Pāvils. Varbūt vajag viņus nolikt gultā, iedot segu...

Lillija. Nē, nē, lai guļ! Viņi pieraduši, pagulēs drusku un būs atkal

mundri!

Pāvils. Nu tad... mammu, vai tu nevarētu mums tomēr sataisīt kādas

brangas pusdienas? Nu, ar gaļu un tā... tu jau zini.

Guna. Labi, aiziešu līdz veikalam.

Lillija. Vai mūsu dēļ? Nē, ko jūs, nevajag!

Pāvils. Vajag gan. Ej vien, mammu.

(Guna aiziet. Pāvils skatās uz Lilliju.)

Lillija. (samulst) Ko?

Pāvils. (novēršas) Atvainojiet... es tikai skatos. Vienkārši mani

interesē, kāda jūs esat. Ar brāli neesmu ticies garus gadus un te piepeši es

redzu viņa ģimeni. Bet... laikam jau labi, ka esat atbraukuši. Ar

bērniem. Ar maniem brāļabērniem, vai ne?

Lillija. Tā jau ir... Pauls jau teica, ka jums, droši vien, ģimenes

neesot. Viņš gan teica, ka jums varbūt tāds troksnis un

mudžeklis lāga nepatiks...

Pāvils. Nu... jūs jau redzat, cik neinteresanti te pie manis izskatās.

Varbūt tagad būs interesantāk. Lillij, stāstiet nu. Kas īsti noticis?

Lillija. Zini... ak tu, Dievs, laikam tak jāatvainojas, ka es visu laiku uz <tu>!

Pāvils. Nē, nē, tieši tā! Uz <tu>! Mēs taču esam... gandrīz vai viena

ģimene?

Lillija. Un kāda vēl!... Man ir radu radi pa visu Latviju un, kad kāds

nomirst, tad bērēs vai simts cilvēki sanāk!

Pāvils. Simts?

Lillija. (smejas) Nu, gandrīz!

Pāvils. Un... ja es nomirtu? Vai arī tad viņi sanāktu?

Lillija. Tu? Kāpēc tu lai mirtu? Nu, bet, ja tā gadītos, skaidrs, ka

sanāktu! Es sasauktu un viņi būtu klāt!

Pāvils. Tas būtu diezgan savādi, bet…laikam man patiktu...Stāsti, Lillij, kas ir ar

zēnu?

Lillija. Trakas lietas! Es jau nu neko nesaprotu, to uzreiz saku, bet

Pauls teica, ka tu sapratīšot uzreiz. Puika bija kā puika,

skrēja, leca, mācījās, nekāda vaina! Skolotāji pat teica, ka

esot labākais klasē. Zini, kā tagad ir? Puikas jau nemācās ne

sitami! Varbūt vēlāk, bet skolā – ne! Bet Mikiņš bija no

tiem, kam kauns, ja neko nevar skolotājam atstāstīt.

Un tad bija viņam dzimšanas diena. Nekāda lielā, mēs jau balles

nerīkojam, bet viņš bija atvedis pēc skolas dažus zēnus un

pat divas meitenes. Tad nu es aši cepu pīrāgus un taisīju

limonādi. Bērni dzīvojās pa istabu, uzlika savu mūziku un

tā. Nekas liels nenotika. Vakarpusē ciemiņi gāja prom

un Miks aizgāja gulēt.

(Lillija apklust. Tad atkal saņemas.)

Bet otrā rītā... klusums.

Pāvils. Kā – klusums?

Lillija. Puika vairs neteica nevienu vārdu. Itin nevienu pašu. Un

kopš tās dienas arī. Nav vairs runājis. Ne ar mums, ne

skolā, nekur. Skaidrs, ka es vedu viņu pie daktera. Vesels.

Izpētīja viņu, analīzes paņēma – vesels. Bet runāt vairs

nerunā. Uz skolu neiet. Tā... nu jau trīs mēnešus.

Pāvils. Lillij... vai tajā vakarā nekas tāds nenotika?

Lillija. Dzimšanas dienas vakarā? Nē, nekas!

Pāvils. Vienkārši ciemiņi aizgāja un Miks devās gulēt? Un viss?

Lillija. Viss! Itin nekas vairs nenotika! Es vēl gāju pie lopiem, ar

Rutu... nu, visādus darbiņus vēl apdarījām, kā jau parasti...

Nē, nekas tāds nenotika.

Pāvils. Vai viņš pats neko necentās tev... pateikt? Varbūt ar zīmēm

vai uzrakstīt vai kā citādi?

Lillija. Tur jau tas joks! Viņš tikai tā smaida... es nemaz nezinu, ko

lai domā! Kā viens divpadsmitgadīgs puika var tā smaidīt?

It kā viņš, redz, visu zina, bet – neteiks!

Pāvils. Arī māsai neko nav licis manīt?

Lillija. Ar Rutu viņš noteikti kaut ko ir runājis... nu, varbūt ne

runājis, bet... nu, jā, licis manīt! Bet Ruta arī nesaka. Viņi

abi sadzīvo labi, vienmēr kopā, es jau zinu, ka Ruta man

neko neteiks, ja viņš to negrib, tur nekas nav līdzams!

Redzi, es vienmēr esmu darbā... nu, pa māju vai kā citādi un

mazie vienmēr tikuši paši galā. Es jau nesaku, ka viņi

vienmēr bija vieni vai pamesti, nē, bet šad un tad... bija. Tā

jau uz laukiem ir, bērni visu ātri iemācās un viņiem nav

garlaicīgi vieniem. Un tad nu manējie viens pie otra

turējās... tā tas bija. Vai tu kaut ko saproti?

Pāvils. Nē... pagaidām nesaprotu. Ja es zinātu, kas notika tajā

vakarā...

Lillija. Tad jau tu arī nevarēsi neko palīdzēt.

Pāvils. Ārsts, droši vien, teica, ka viņš varētu runāt, ja vien gribētu?

Lillija. Jā.

Pāvils. Tas nozīmē, ka viņš negrib?

Lillija. Nu... laikam jau.

Pāvils. Bet, ja negrib... tad vajag būt kādam iemeslam.

Lillija. Bet viņš taču nesaka!

Pāvils. Tajā vakarā noteikti kaut kas notika. Noteikti. Varbūt to zina

Ruta. Viņa laikam nemaz nebrīnās, ka brālis nerunā?

Lillija. Jā... nebrīnās gan.

Pāvils. Tad viņa zina.

Lillija. Nu, vai nav trakums!

Pāvils. Ruta ir liela meitene, viņa saprastu, ja Mikam draudētu kaut

kas slikts, viņa to nepieļautu...

Lillija. Nu... tā jau ir. Viņa ir pavisam mierīga, tikai saka: liec

viņam mieru. Liec mieru! Kā tad! Kādreiz es palieku

dusmīga...zini, kā tas ir? Tu jūti, ka tie bērni kaut ko slēpj un

nevari tikt tam klāt! Ja es vismaz zinātu, tad netaujātu! Nu

labi, negrib runāt, lai nerunā! Varbūt paies laiks un atkal

gribēs! Bet man nepatīk, ka pataisa mani par muļķi!

Pāvils. Lillij...

Lillija. Tu taču saproti?

Pāvils. Jā, varbūt, ka saprotu. Ne jau par velti Pauls tevi šurp atsūtījis. Es

varētu tev paskaidrot, ja vien zinātu... kas tajā vakarā notika.

Lillija. Nekas tāds nenotika! Nu... labi! Notika! Man tikai negribējās tev to teikt! Tā

Ir mūsu ģimenes lieta un tādēļ...

Pāvils. Kas notika?

Lillija. Pauls... kādreiz viņš tā drusku iedzer... Nē, ne jau daudz, nē!

To es nevarētu paciest! Bet kādreiz iedzer. Sākumā viss ir

labi, viņš ir tāds jautrs, viņš dzied un danco ar Rutu un

mani, viņš atved sev līdzi visādas dāvanas, saldumus un vēl

šo un to, tādēļ sākumā viss ir labi. Un tieši tā bija arī Mikiņa

dzimšanas dienā. Pauls atnesa veselu turzu ar saldumiem

un bērniem bija, ko našķēties. Bet tad... Nu, tad viņš iedzēra

vēl un vēl... kā jau tas gadās. Paldies Dievam, ciemiņiem

bija jāiet prom, jo katram jau labs gabals, ko iet līdz

mājām... Bērni aizgāja, bet Pauls nu bija tā kārtīgi iesilis...

Pāvils. Jā? Ko viņš darīja?

Lillija. Nu... ko darīja...

Pāvils. Lillij, es labi saprotu, ka tev negribas par to runāt, tomēr

man jāzina. Vai notika kaut kas slikts?

Lillija. Skaidrs, ka slikts! Kas nu labs var notikt, kad vīrs pielējies

kā zābaks! Sākumā vēl nekas, šis tāpat vien priecājās, bet

dzēra jau arvien stiprāk un tad sākās tā viņa lielība...

Pāvils. Kas?

Lillija. Nu, lielība! Sāk nez ko stāstīt un lielīties pats par sevi. Esot

tāds un šitāds, labākais par visiem citiem. Un kad redz, ka

mēs neticam, tad niknojas un sit dūri galda! Paliek dumjš.

Pāvils. Vai tajā reizē arī tā notika?

Lillija. Vienmēr tā notiek un tajā reizē arī. Bet tajā reizē viņš gribēja

tieši Mikam pierādīt to, ka ir pats labākais! Kas tur ko

pierādīt, Miks jau tāpat dievināja tēvu... Bet nekā... nu

vajadzēja Mikam sēdēt un kopā ar viņu dzert. Nē, Miks

nedzēra, kur nu! Tik traki jau nebija! Bet vajadzēja sēdēt

blakus un klausīties un atbildēt. Un zēns sēdēja. Tikai šoreiz

kaut kas bija savādāk... Es arī to manīju. Zēns sēdēja gan,

klausījās, bet nebija tāds kā parasti. Laikam tas jau bija ar

viņu sācies... viņš neko nerunāja, tikai tā drusku smaidīja un

Pauls palika vai traks... Redzi, viņš arī juta, ka kaut kas nav

kārtībā. Un palika nikns ne pa jokam! Viņam likās, ka puika

par viņu smejas. Un tad viņš lielījās arvien trakāk un beigās

paķēra pudeli un lēja sev rīklē... lēja un lēja...

Pāvils. Lēja?

Lillija. Un aizrijās.

Pāvils. Aizrijās?

Lillija. Tad nu gan mēs pārbijāmies, jo viņš nevarēja atklepoties...

viņš palika pavisam zils ģīmī, nogāzās uz grīdas un likās, ka

beigas ir klāt. Bija jau arī... Vienā mirklī man tā likās. Viņš

vairs neelpoja, tikai gulēja.

Pāvils. Un tad?

Lillija. Tad Miks tā briesmīgi iekliedzās, es pārbijos vēl trakāk, nekā skatoties uz PaulsUn pieskrēja un pārliecās tēvam pāri...

Lilija. Jā! Pārliecās un raud un raud un raud un... un lūdzas un lūdzas: tikai nemirsti,

nemirsti, nemirsti... Ak Dievs, tas tiešām bija šausmīgi. Es kliedzu,

ka jāsauc ārsts, bet baidījos skriet projām, atstāt viņus te

vienus, bet Miks gulēja tēvam virsū, tā... labu brīdi... un

tad... tad viss piepeši atkal bija labi.Pāvils. Pauls vairs nebija zils un elpoja?

Lilllija. Jā.

Pāvils. Viņš varēja piecelties?

Lillija. Jā... varēja piecelties un aiziet uz savu istabu... Neskatījās

mums virsū, tikai uz Miku vienu reizi... Aizgāja uz savu

istabu un aizmiga. Bet Miks... no tā brīža vairs ne vārda. Es

vēl nesapratu, jo arī viņš aizgāja tūlīt gulēt, mēs ar Rutiņu

tur visu novācām, satīrījām, paraudājām drusku un arī gājām

gulēt. Bet nākamajā rītā tad viss arī sākās. Miks vairs

nerunāja, bet Pauls agri no rīta sameta somā savas drēbes un

aizgāja.

Pauls. Ne jau uz Tibetu, vai ne?

Lillija. Nē... ne uz Tibetu. To viņš kādreiz teica, ka gribētu tur

nokļūt un es izlasīju avīzē, ka daži cilvēki esot kā traki uz to

Tibetu...

Pāvils. Vai tad viņš neteica, kurp dodas?

Lillija. Neteica. Es arī neprasīju, jo... viņš gribēja ātrāk tikt prom,

tas bija skaidrs. Ātrāk prom no Mika. Viņš bija nobijies.

Tikai pateica, lai es aizbraucu pie tevis. Lika nozvērināt, ka

es braukšu pie tevis un visu izstāstīšu. Kā viņš atgriezies no

Viņpasaules. Tā viņš teica. Domā, ka tā tiešām notika?

Pāvils. Var jau būt...

Lillija. Un Miks to izdarīja? Vai Miks viņu atveda atpakaļ?

Pāvils. Nezinu...

Lillija. Ak Dievs! Nē, to gan es savam dēlam nenovēlu, to nu ne...

Un ko lai tagad dara?

Pāvils. Tagad...

Lillija. Jā, kā lai to tagad aptur? Kā lai viņš atkal kļūst normāls?

Pauls teica, ka tu to zināšot!

Pāvils. Tagad... Lillij, tagad viņam vienkārši jādzīvo mājās un

jācenšas nekur neiet... neskatīties televizoru... nesatikties ar

draugiem...labāk vispār neiet laukā...

Lillija. Ko? Kāpēc tad tā?

Pāvils. Viņu sagaida grūta dzīve, bet tur nekas nav līdzams... Ja viņam ir tādas

spējas, kā tu pati redzēji… Viņš ar savu gribu spēj ietekmēt notikumus, vai

ne? Tu taču saproti, cik tas ir bīstami? Ja viņš ļoti vēlēsies, tad notiks nevis tā,

kā tam jānotiek, bet tā kā grib viņš. Bet viņš nav…Dievs. Nav. Viņš ir tikai

divpadsmitgadīgs zēns.

Lillija. Protams! Bet viņš ir dzīvs divpadsmitgadīgs puika, viņš nevar sēdēt tikai

mājās! Viņam ir jāmācās...

Pāvils. To var darīt arī mājās...

Lillija. Nevar. Mums nav naudas privātskolotājiem...

Pāvils. Var nopirkt datoru un...

Lillija. Viņš nav invalīds!

Pāvils. Invalīds?... Jā, laikam ir gan.

Lillija. Nav! Un nebūs! Viņam jātiek no tās ligas laukā! Un tu taču

zini, kā?

Pāvils. Nezinu. Es sēžu mājās.

Lillija. Tu... ak tad tu... tu arī?

Pāvils. Jā. No divpadsmit gadu vecuma, tieši kā Miks.

Lillija. Ak tā... tad tādēļ pie tevis te... tik auksti... kaut kā nemīlīgi...

Kad ienācām, es nobrīnījos, kāpēc te tik nemīlīgi... Bet tad

taču tev jāzina, ko darīt! Tu par to esi daudz domājis?

Vai tad var pieļaut, ka zēnam tiek izbojāta visa dzīve? Nu

labi, viņš varbūt var palikt laukos, bet... ne jau visu dienu

sēdēt mājās!

(Miks ar Rutu pamostas.)

Re nu, pamodāties! Nāciet, ejam tālāk, brauksim uz

mājām, te vairs nekas nav darāms...

Pāvils. Lillij, nē... nevajag uzreiz dusmoties.

Lillija. Pie velna, es dusmošos gan! Kas tu esi par cilvēku? Pie tevis

nāk pēc padoma, pēc īsta padoma, bet tu... sēdi mājās! Sēdi

pats, ja tev tā gribas! Bet mēs tā nedarīsim! Zēns dzīvos

normālu dzīvi un ja arī... ja arī kaut kas tāds notiks, ja viņš

atkal kaut ko tādu izdarīs, tad...

Pāvils. Viņš to nedrīkst!

Lillija. Viņš ir labs zēns, viņš nevienam nedarīs neko ļaunu, varbūt

pat tieši otrādi – varēs kādam palīdzēt, ja jau var! Cik dīvains tu esi,

Pāvil, dīvains un nožēlojams... Vai tev nav žēl, ka esi tā

dzīvojis? Tikai sev... tikai tā, lai nekustinātu ne pirkstiņu... No kā tu īsti

baidījies? Varbūt tā tikai tāda vienīgā reize bija, varbūt vienkārši gadījums,

bet zēns to pārdzīvo... Bet tu saki – sēdi mājās. Nē...Tad jau Pauls ir labāks,

ar visu savu dzeršanu, klaigāšanu un apkārtskriešanu! Un viņš beigās

aizbrauks uz savu Tibetu, skaidrs, ka aizbrauks! Bet ko darīsi tu? Nomirsi te

viens, bāls un nevienam nevajadzīgs! Nekad nevienam nebūsi ne sariebis, ne

palīdzējis, jo baidies, ka tik kaut kas nenotiek? Nu, kas tad

tāds būtu noticis? Bet, ja nu pasaule būtu kļuvusi labāka? Un

tas ļaunums, kas ložņā apkārt, varbūt būtu mazāks... Bet tu domā, ka esi nez

kāds izredzētais un sēdi četrās sienās! Skaties, Miku, un mācies! Nekad

nedzīvo tādu dzīvi, nekad! Un tūlīt pat mēs iesim prom! Aiziesim līdz tirgum,

sapirksimies, ēdīsim saldējumu un smiedamies kāpsim autobusā! Nu es

pati visu esmu sapratusi...

(Lillija savāc somas un jakas un bērni viņai seko)

Pāvils. Nē, pagaidi... Lillija, tā nē, nu, esi prātīga... Nevar uzreiz paķert somas un skriet prom. Tu tikai nupat ieradies un bērni ir noguruši un mēs neko neesam izlēmuši...Lillija. Es esmu izlēmusi! Un labi vien, ka atbraucām, vismaz es zinu, kas man nav

jādara!

Pāvils. Tu rīkojies ļoti pārsteidzīgi. Tu domā par sevi, nevis par zēnu.

Lillija. Ak tā?

Pāvils. Vismaz es iesaku brīdi pagaidīt un apdomāties.

Lillija. Tātad tu vari tomēr ieteikt mums ko citu? Vari?

Pāvils. Nē, nevaru. Tā ir smaga nasta, Lillij, ļoti smaga un pārāk atbildīga

divpadsmitgadīgam zēnam. Ja viņam ir šīs spējas... viņam jāmāk tās

izmantot, bet viņš vēl nemāk. Un vislabākais būtu...jā, pāriet uz

mājapmācību, mierīgā garā pagaidīt...

Lillija. Nē! Neparko! Bērni, ejam!

(Lillija ar bērniem iet uz durvīm, Pāvils brīdi skatās, tad metas viņiem pakaļ, lai apturētu.)

Pāvils. Lillija, lūdzu…

Lillija. Liec mūs mierā! Kur te ir durvis? Attaisi durvis, man pilnas rokas ar mantām!

Pāvils. Lillij… nu, pagaidi, padomāsim, man ir viena ideja…

Lillija. Nekā tev nav! Ne māju, ne ģimenes, tikai trīs datori un māte!

Pāvils. Labi, nav, man nekā nav, bet šodien… tu jau nezini, šodien notika

gadījums…es domāju un domāju par to visu…par savu dzīvi, par to, kā tā

pagājusi… un piepeši ierodies tu, ar bērniem. Tas bija tik dīvaini.

Lillija. Laid garām!

Pāvils. (noteikti un nesatricināmi) Nē.

Lillija. (iesmejas) Turēsi ar varu? Nez, kurš te būs tas stiprākais…

(ienāk Guna ar iepirkumiem)

Guna. Kas tad te notiek? Jūs aizejat? Pāvil…

Lillija. Aizejam! (ar bērniem virzās prom)

Pāvils. Nē! Neaizejat!

(nu jau tas viss tiešām atgādina cīniņu. Bet Lillija smejas un bērni arī. Vienīgi Pāvils izskatās saspringts, viņš cīnās par kaut ko sev svarīgu.)

Pirmā cēliena beigas.