Nr.18 (665) Otrdiena, 2011. gada 3. maijsSkaidrojumi. Viedokļi

Vispārējie tiesību principi un Satversmes tiesas kompetenceJa likumdevējs paplašina Satversmes tiesas kompetenci attiecībā uz vispārējo tiesību principu piemērošanu konstitucionālajā kontrolē, tas būtu veicams ar grozījumiem Satversmē.Bac.iur. Pētersons Mārtiņš,Latvijas Universitātes un Orhūsas Universitātes tiesību zinātņu maģistrants

Tas, ka vispārējie tiesību principi Latvijas tiesību sistēmā pieder pie patstāvīgajiem tiesību avotiem, jau ir ticis izsmeļoši pierādīts teorijā1 un pakāpeniski nostiprinās arī praksē tiesību normu piemērotāju darbībā. Vienlaikus tiesību zinātnē nepastāv vienots viedoklis par vispārējo tiesību principu juridisko spēku un to vietu tiesību normu hierarhijā. Tādēļ šā raksta mērķis ir pierādīt tēzi, ka Satversmes tiesai ir jāvērtē ārējo normatīvo tiesību aktu, to skaitā Satversmes, atbilstība vispārējiem tiesību principiem.

Romāņu-ģermāņu tiesību saimes valstis pieder pie tā saukto rakstīto tiesību valstīm, kur galvenais tiesību avots ir likums (plašākā nozīmē). Tāpēc patstāvīgie tiesību avoti sīkāk tiek iedalīti pamata tiesību avotos - ārējie normatīvie tiesību akti - un papildu jeb subsidiārajos tiesību avotos - vispārējie tiesību principi un paražu tiesības.2 Šis iedalījums nedod pamatu secinājumam par patstāvīgo tiesību avotu hierarhiju, kur pamata tiesību avotiem būtu pakārtoti papildu tiesību avoti. Iedalījums pamata tiesību avotos un papildu avotos norāda, ka tiesību piemērotājs nevar atteikties piemērot attiecīgo dzīves gadījumu izšķirošo ārējo normatīvo tiesību aktu. To inter alia paredz tādi vispārējie tiesību principi kā tiesiskuma un tiesiskās noteiktības principi. Taču, ja piemērojamais normatīvais tiesību akts saturiski neatbilst vispārējiem tiesību principiem, kas ir papildu tiesību avots, normatīvā tiesību akta spēkā esamību izvērtē tam pilnvarota institūcija.3

Ievērojot iepriekš minēto, var izšķirt trīs vispārējo tiesību principu pielietošanas nozīmes. Pirmkārt, vispārējie tiesību principi tiek izmantoti tiesību normu interpretācijā - priekšroka dodama interpretācijai, kas atbilst vispārējo tiesību principu saturam. Otrkārt, vispārējais tiesību princips kā tiesību norma var tikt piemērots tieši, ja izskatāmo gadījumu neregulē normatīvie tiesību akti (t.i., aizpildot likuma robu). Treškārt, vispārējie tiesību principi ir piemērojami konstitucionālajā kontrolē, izvērtējot normatīvā tiesību akta tiesiskumu. Pirmās divas nozīmes ir ne tikai bijušas plašu pētījumu objekts Latvijā, bet arī ir akceptētas ar likumdevēja izdotiem tiesību aktiem.4

Trešā vispārējo tiesību principu pielietošanas nozīme un ar to saistīto normatīvo tiesību aktu grozījumu nepieciešamība tiek aplūkota šajā rakstā.

Rakstā skatītie jautājumi tiek analizēti, pamatojoties uz dabisko tiesību doktrīnas atziņām. Autors apzinās, ka šo jautājumu analīze no citu tiesību doktrīnu skatupunkta varētu sniegt atšķirīgus rezultātus, tomēr dabisko tiesību doktrīnas atziņas atbilstoši autora pārliecībai rakstā tiek izmantotas kā pamatotas un pierādītas.

1. Vispārējo tiesību principu juridiskais spēks

Tātad, kā jau minēts, nevajadzētu rasties šaubām par to, ka Latvijas tiesību sistēmā vispārējie tiesību principi (turpmāk - VTP) ir vispārsaistoši un tieši piemērojami priekšraksti - tiesību normas. Tomēr juridiskajā literatūrā jēdziens "tiesību norma" dažkārt tiek lietots nepamatoti šaurā nozīmē, ar to saprotot tikai pozitīvās tiesības (likumu - plašākā nozīmē). Analoģiski ārējo normatīvo tiesību aktu hierarhija tiek apzīmēta ar jēdzienu "tiesību normu hierarhija".5 Šā raksta ietvaros jēdziens "tiesību normu hierarhija" tiek lietots kā sinonīms jēdzienam "patstāvīgo tiesību avotu hierarhija".

Ārējā normatīvā tiesību akta juridisko spēku jeb tā vietu ārējo normatīvo tiesību aktu hierarhijā nosaka, ņemot vērā, pirmkārt, to, kas attiecīgo aktu ir izdevis, otrkārt, kādā kārtībā tas ir ticis izdots.6 Šos kritērijus ir grūti attiecināt uz vispārējiem tiesību principiem, jo vispārējā tiesību principa izdevējs un izdošanas procedūra nav nosakāmi - to saistošais spēks ir saistāms ar attiecīgās tiesību sistēmas pastāvēšanas robežām.7 VTP nav izvietojami ārējo normatīvo tiesību aktu hierarhijā, līdzīgi kā tajā nav ierindojamas Eiropas Savienības tiesību normas.8 Tomēr nav pamata secinājumam, ka VTP kā tiesību normām nepiemīt juridiskais spēks. No VTP juridiskā spēka izriet to vieta tiesību normu jeb patstāvīgo tiesību avotu hierarhijā. Proti, pierādot, ka VTP prevalē pār pozitīvajām tiesībām, tiktu pierādīts, ka VTP ir tiesību normas ar augstāko juridisko spēku tiesību sistēmā.

1.1. Taisnīgums

Vispārējo tiesību pārpozitīvais juridiskais spēks izriet no apstākļa, ka tie nosaka pozitīvo tiesību saturu. Šie principi kā dabiskās tiesības ir pastāvējuši jau pirms likumdevēja, tāpēc tie nevar tikt ietekmēti ar likumdevēja izdotu tiesību aktu, kas vienmēr būs objektīvi nepilnīgs. Asoc.prof., Dr.iur. Daiga Rezevska, kas veikusi Latvijā nozīmīgākos VTP veltītos pētījumus, norāda: "(..) likumdevēja darbībai ir jāatbilst vispārējiem tiesību principiem, bet tas nozīmē, ka likumdevēja radītajām

tiesību normām ir jābūt saskaņā ar vispārējiem tiesību principiem. Tas aizved pie secinājuma, ka vispārējie tiesību principi ir prioritāri jeb prevalē pār likumdevēja radītajiem normatīvajiem tiesību aktiem, arī pār formālo konstitūciju."9

Tomēr, vai tas vien, ka dabiskās tiesības ir pastāvējušas neatkarīgi no un pirms likumdevēja, nosaka to, ka tām ir augstāks spēks par pozitīvajām tiesībām? Vai tautas pilnvarots likumdevējs nevarētu realizēt vairākuma gribu, kas ir pretēja VTP?

Mūsdienās tiek atzīts, ka taisnīgums ir ne vien likuma mērķis, bet arī tā spēkā esamības priekšnoteikums.10 Nenoliedzami, izpratne par to, kas ir taisnīgums, ir ļoti dažāda, un nav iespējams sniegt visaptverošu un objektīvu definīciju. Šā raksta ietvaros nozīmīgi ir tas, ka demokrātiskā sabiedrībā taisnīgums var neatbilst sabiedrības vairākuma gribai, kuru pauž likumdevējs. Ievērojamais amerikāņu filozofs Džons Roulzs (John Rawls), pamatojot savu teoriju par taisnīgumu kā godīgumu (justice as fairness), norāda: "Katrai personai ir ar taisnīgumu pamatota neaizskaramība, ko nevar pārkāpt sabiedrības kā kopuma labklājības intereses. Šā iemesla dēļ taisnīgums nepieļauj, ka viena brīvības ierobežojums varētu tikt pamatots ar lielāku labumu, ko iegūst citi. (..) Tādējādi taisnīgā sabiedrībā ir neaizskaramas vienlīdzīgas pilsoņu brīvības; no taisnīguma izrietošās tiesības nav pakļaujamas politiskām debatēm un sabiedrības interešu vērtēšanai. (..) Netaisnība ir pieļaujama tikai tad, kad tā ir nepieciešama, lai novērstu vēl lielāku netaisnību."11

Taisnīgums tiesībās izpaužas dabisko tiesību formā, no kurām savukārt tiek atvasināti VTP. Tie ir taisnīgumu konkretizējoši ietvari, kur likumdevējs vai tiesību piemērotājs var rast izpratni par to, kas ir vai nav taisnīgi. Tādējādi VTP risina taisnīguma relativitātes problēmu, saglabājot taisnīgumu kā tiesību normas spēkā esamības priekšnoteikumu, bet ierobežojot patvaļīgu taisnīguma interpretāciju.12 Tā kā taisnīguma izpratne laika gaitā mainās, tāpat kā mainās arī regulējamās dzīves situācijas, dabiskās tiesības un VTP ir pakļauti nepārtrauktām izmaiņām.13

Likumdevēja uzdevums ir sekot līdzi šīm izmaiņām un atspoguļot tās likumdošanas procesā. Tādējādi dabisko tiesību doktrīna atrisina vienu no pozitīvo tiesību doktrīnas trūkumiem - likuma statiskumu.

VTP kā taisnīgumu tiesībās konkretizējoši ietvari pasargā no likumdevēja iespējamās nerēķināšanās ar sabiedrības mazākuma dabiskajām tiesībām. Šajā sakarā VTP ir jāuzlūko kā indivīda tiesības pret valsti (cilvēktiesības). Amerikāņu tiesībzinātnieks Ronalds Dvorkins (Ronald Dworkin) uzskata, ka demokrātiskā sabiedrībā indivīds ir apveltīts ar noteiktām (morālām) tiesībām pret valsti, ko nevar ietekmēt sabiedrības vairākuma griba, kura var būt politisku mērķu noteikta. Likumdevēja lemšana par indivīda tiesībām pret valsti ir netaisnīga, jo pārkāpj principu, kas aizliedz būt par tiesnesi pašam savā lietā.14 Tomēr jāatzīst, ka, respektējot mazākuma (indivīdu) tiesības, tiek ņemta vērā arī vairākuma griba. Indivīda tiesībām pret valsti nepiemīt absolūts raksturs. Daļu indivīda pamattiesību pret valsti likumdevējs var ierobežot - to nepārprotami nosaka Latvijas Republikas Satversmes15 116. pants. Taču, pēc autora domām, tas, ka cilvēktiesības var tikt ierobežotas, neietekmē to pārpozitīvo raksturu, jo likumdevējs tās var ierobežot konkrēta gadījuma ietvaros, nevis atņemt indivīdiem pavisam. Turklāt, ierobežojot cilvēktiesības, ir jāievēro samērīguma principa, kas ir VTP, prasības.

No iepriekš minētā secināms, ka VTP prevalē pār likumdevēja radītām tiesību normām (pozitīvajām tiesībām). To nosaka taisnīguma, kas ir pozitīvo tiesību virsmērķis un spēkā esamības priekšnoteikums, ievērošanas nepieciešamība tiesībās. Lai pilnībā noskaidrotu VTP prioritātes attiecības ar pozitīvajām tiesībām, jāaplūko VTP attiecības ar juridiskā spēka ziņā augstāko ārējo normatīvo tiesību aktu - konstitūciju.

1.2. Vispārējie tiesību principi un konstitūcija

Jēdzienam "konstitūcija" piemīt formāla un materiāla izpratne. Ar konstitūciju formālā nozīmē jāsaprot rakstīts valsts vai tautas pamatlikums ar augstāko juridisko spēku.16 Savukārt konstitūcija materiālā nozīmē ietver pamatnoteikumu kopumu par kopdzīvi kā valstisku kopību, kurā citu starpā ietilpst noteikumi par pilsoņu pamattiesībām un brīvībām, kā arī būtiskākie tiesību principi, kas ir šo tiesību pamatā.17 Ņemot vērā iepriekš raksturoto VTP jēdzienu, secināms, ka tas daudzējādā ziņā atbilst materiālā nozīmē konstitūcijas izpratnei. Līdz ar to šajā rakstā aplūkojamo jautājumu var formulēt kā prioritātes kārtības noteikšanu starp konstitūciju formālā nozīmē un konstitūciju materiālā nozīmē. Tomēr, lai izvairītos no terminoloģiska rakstura grūtībām, turpmāk rakstā ar jēdzienu "konstitūcija (Satversme)" tiks apzīmēta konstitūcija tās šaurākajā jeb formālajā nozīmē, proti, tikai kā ārējais normatīvais tiesību akts.

Konstitūcija izvietojama ārējo normatīvo tiesību aktu hierarhijas piramīdas virsotnē, jo tai piemīt augstākais juridiskais spēks. Pārējo pozitīvo tiesību normu juridiskais spēks un saturs izriet no konstitūcijas. Taču kas nosaka konstitūcijas spēkā esamību? Atbilstoši ārējo normatīvo tiesību aktu hierarhijas pamatlicēja Hansa Kelzena (Hans Kelsen) teorijai konstitūcijas spēkā esamību nosaka pamatnorma (Grundnorm) jeb hipotētisks pieņēmums par to, ka konstitūcija ir spēkā un ir jāievēro.18 Tādējādi pamatnorma pēc savas būtības ir prezumpcija bez vispārsaistoša spēka par to, ka kaut kam piemīt vispārsaistošs spēks.19 Šāda H. Kelzena argumenta konstrukcija ir tikusi kritizēta pat pozitīvistu darbos.20 Par pamatnormas jēdziena izpratni vienota viedokļa nav arī Latvijas tiesībzinātnieku starpā. Tā, piemēram, par Latvijas pamatnormu tiek norādīts gan Latvijas Tautas padomes 1918. gada 18. novembra proklamēšanas akts,21

gan 1990. gada 4. maija LPSR Augstākās padomes Neatkarības deklarācija.22

Pēc autora domām, nav pareizi pamatnormas jēdzienu saistīt ar konstitucionāla ranga vai kādiem citiem dokumentiem. H. Kelzena pamatnorma ir pieņēmums, taču iepriekš minētie dokumenti ir faktiski pastāvoši un uzskatāmi par Latvijas Republikas konstitūciju formālā nozīmē. Pat pieņemot, ka kādā dokumentā ir atspoguļota suverēna griba veidot valsti, nav pamata uzskatīt, ka šī griba ir tas pats, kas attiecīgais dokuments. Turklāt diskutējams ir jautājums, vai no kādas fiksētas pamatnormas ir iespējams izsecināt suverēnu vēlmi saistīties ar visām konstitūcijas normām un to iespējamajiem grozījumiem. Ja tik fundamentālos jautājumos vispār ir iespējams saistīt dabisko tiesību doktrīnu ar juridiskā pozitīvisma doktrīnu, tad pamatnormas jēdziens ir identificējams ar VTP. Tikai VTP, kas atspoguļo attiecīgās tiesiskās sistēmas pamatvērtības un kas nav atkarīgi no (konstitucionālā) likumdevēja gribas, var noteikt saturu konstitūcijai. Šāda konstrukcija atrisina H. Kelzena teorijas problēmjautājumu par to, kā kaut kas empīriski netverams un bez vispārsaistoša spēka var noteikt kaut kam vispārsaistošu spēku. VTP kā vispārsaistošas tiesību normas nosaka visu pozitīvo tiesību, to skaitā formālās konstitūcijas, saturu un spēkā esamību.

Konstitucionālajās tiesībās pastāv uzskats, ka ir jānodala parastais likumdevējs no konstitucionālā likumdevēja.23 Šāds iedalījums izriet no apsvēruma, ka konstitūcija satur tiesību normas ar īpašu saturu un grozīšanas kārtību. Nenoliedzami, starp konstitūcijas normām un pārējām likumdevēja izdotām tiesību normām ir funkcionālas atšķirības. Konstitūcijas normu plašā un bieži vien nenoteiktā vārdiskā formulējuma dēļ pastāv īpaši principi konstitūcijas normu interpretācijai.24 Tomēr konstitūcija neatkarīgi no tās izdevēja ir un paliek ārējais normatīvais tiesību akts. Līdz ar to konstitūcija tāpat kā visas pozitīvās tiesības cieš no tām raksturīgajiem trūkumiem - likuma statiskuma problēmas un iespējamās neatbilstības taisnīguma prasībām. To vislabāk pierāda fakts, ka konstitūcijas tiek grozītas. Ar konstitūcijas grozījumiem likumdevējs mēģina nodrošināt konstitūcijas normu atbilstību VTP (vēlamajā gadījumā).25

VTP prioritāte pār rakstītās konstitūcijas normām var tikt vērtēta kā konstitūcijas virsvadības principu pārkāpjoša, taču, iedziļinoties problēmā, tas nav viennozīmīgi. Konstitūcijas virsvadības princips nav absolūts. Juris Jelāgins norāda: "Ja par likumu leģitimitātes kritēriju kalpo konstitūcija, tad par konstitūcijas (pamatlikuma) kritēriju - augstākie taisnības principi. (..) Ne mazākā mērā nenoliedzot normatīvo tiesību aktu hierarhijas nozīmi, tomēr ir jāatceras, ka konstitūcijas (pamatlikuma) virsvadības princips tiesiskā valstī nav absolūts. Teorētiskā aspektā tas izpaužas, pretnostatot rakstītās konstitūcijas normas un vispārīgos tiesību principus."26

Konstitūcijas virsvadības princips var tikt absolutizēts tikai attiecībā uz konstitūciju plašākā (materiālā) nozīmē. Likums un tiesības ir saistošas ikvienai valsts varas institūcijai, arī likumdevējam pašam.27 Konstitucionālais likumdevējs ir padots tiesībām atbilstoši tiesiskuma principam. Ar jēdzienu "padotība tiesībām" tiek izteikta taisnīguma ideja, kuru "padotība likumam" nespēj nodrošināt.28

1.3. Tiesību normu hierarhija un konstitucionālā kontrole

Ārējo normatīvo tiesību aktu hierarhijā tiek izvietoti tikai ārējie normatīvie tiesību akti, kas neietver visas tiesību sistēmu veidojošās tiesību normas. Tiesību sistēmu veido arī VTP, kas ir tiesību normas, kuras prevalē pār pozitīvajām tiesībām, to skaitā arī pār konstitūciju formālā nozīmē. Tāpēc jānošķir termini "tiesību normu hierarhija" un "ārējo normatīvo tiesību aktu hierarhija". Tiesību normu hierarhijā ir ietverami visi patstāvīgie tiesību avoti - ārējie normatīvie tiesību akti, VTP un paražu tiesības, jo tie visi satur vai ir tiesību normas. Šā raksta ietvaros netiek pētīta paražu tiesību vieta tiesību normu hierarhijā, tāpēc noskaidrojama ir tikai VTP un ārējo normatīvo tiesību aktu vieta tiesību normu hierarhijā. Atbilstoši iepriekš argumentētajam VTP pārpozitīvajam juridiskajam spēkam Latvijas patstāvīgo tiesību avotu (tiesību normu) hierarhija ir:

1. Vispārējie tiesību principi (Satversme materiālā nozīmē);

2. Ārējie normatīvie tiesību akti atbilstoši to hierarhijai, t.i.:

2.1. Satversme formālā nozīmē;

2.2. likumi;

2.3. Ministru kabineta noteikumi;

2.4. pašvaldību saistošie noteikumi.

Normatīvā tiesību akta atbilstība hierarhiski augstākiem normatīvajiem tiesību aktiem var neliecināt par šā normatīvā tiesību akta tiesiskumu, jo tiesiski var nebūt hierarhiski augstākstāvošie normatīvie tiesību akti. Citiem vārdiem sakot, ārējo normatīvo tiesību aktu hierarhijas kontrole nevar nodrošināt pilnīgu normatīvā tiesību akta tiesiskuma izvērtēšanu, tāpēc jāņem vērā tiesību normu hierarhija, kur pozitīvo tiesību tiesiskumu nosaka arī pēc atbilstības VTP. Normatīvais tiesību akts, kas ir pretrunā vispārējiem tiesību aktiem, nav uzskatāms par tiesisku.29 Šāda tiesību avotu izpratne garantē, ka ārējo normatīvo tiesību aktu regulējums atbilst taisnīguma prasībām, jo VTP pilda taisnīgumu konkretizējošu funkciju.

H. Kelzenam ārējo normatīvo tiesību aktu hierarhija bija pamats, lai tiktu veikta abstraktā konstitucionālā kontrole, kuras ietvaros tiesu varai piederīgs subjekts konstatētu tiesību akta konstitucionalitāti.30 Vai VTP saturiski neatbilstoši normatīvie tiesību akti vai to daļas ir automātiski spēkā neesoši?

Angloamerikāņu tiesību zinātnieku starpā ir sastopams uzskats, ka indivīda atsaukšanās uz tiesību normas neatbilstību juridiskā spēka ziņā augstākām tiesību normām var attaisnot zemāk stāvošās tiesību normas pārkāpumu vēl pirms tās atzīšanas par spēkā neesošu.31 Romāņu-ģermāņu tiesību saimē šāds uzskats ir kritizējams. Ņemot vērā, ka normatīvie tiesību akti ir tiesību pamatavots, lai indivīdam rastos tiesības neievērot normatīvā tiesību akta prasības, tas noteiktā kārtībā ir jāatzīst par spēkā neesošu. Pretējā gadījumā varētu rasties tiesisko kārtību ietekmējoši patvaļīgi tiesību normu pārkāpumi, aizbildinoties ar pozitīvo tiesību neatbilstību dabiskajām tiesībām. Vienlaikus ir jāpastāv mehānismam, kādā tiesību normu hierarhija tiek kontrolēta. Šis mehānisms ir konstitucionālā kontrole.

VTP un cilvēku pamattiesībām, kas ierobežo likumdevēja un izpildu varas rīcību, būtu maza praktiska nozīme, ja to ievērošana netiktu nodrošināta no tiesu varas puses.32

Tāpēc šā raksta ietvaros tiek aizstāvēta tēze, ka ārējo normatīvo tiesību aktu, to skaitā konstitūcijas formālā nozīmē, atbilstībai VTP ir jābūt pakļautai konstitucionālajai kontrolei. No konstitucionālās kontroles institūta būtības izriet nepieciešamība tās ietvaros veikt jebkura ārējā normatīvā tiesību akta tiesiskuma pilnīgu izvērtēšanu. Ar pilnīgu izvērtēšanu tiek domāta normatīvā tiesību akta samērošana ar VTP, respektīvi, normatīvā tiesību akta izvērtēšana no taisnīguma kā juridiskas kategorijas aspekta.

Jau kopš konstitucionālās kontroles rašanās brīža ir pastāvējušas diskusijas par tās leģitimitāti. Domājams, tēze, ka konstitucionālajai kontrolei ir jāietver pozitīvo tiesību atbilstības VTP izvērtēšana, tikai pastiprina iebildumus par tās leģitimitāti. Galvenais arguments pret tiesu varas tiesībām atzīt likumdevēja izdotus tiesību aktus par neatbilstošiem tiesas konkretizētiem tiesību principiem tiek balstīts demokrātijas idejā. Proti, sabiedrībai svarīgus jautājumus var izšķirt tikai demokrātiski ievēlēts (leģitimēts) likumdevējs, kas pauž vairākuma gribu un ir politiski atbildīgs tā priekšā. Minētā argumenta nepareizību skaidrojis R. Dvorkins.33 Viņš norāda, ka tiesu vara nedrīkst iejaukties likumdevēja kompetencē lemt par politiskiem jautājumiem, kurus nosaka mērķu orientēti argumenti.34 Tomēr, ja tiek atzītas indivīda tiesības pret valsti, tad ir arī jāatzīst, ka šo tiesību ievērošanas kontrole ir piekritīga tiesu varai.

Konstitucionālisms paredz, ka vairākums, kuru pārstāv likumdevējs, nevar lemt par mazākuma pamattiesību ierobežošanu, pamatojoties uz politiskiem apsvērumiem, pat ja tie saskan ar kopējām vairākuma interesēm.35 Tiesu varas atteikšanās vērtēt likumdevēja varas lēmumu tiesiskumu būtu pretrunā ar tiesiskuma principu.36

Konstitucionālā kontrole nevar būt neierobežota; tā nevar veidot tiesas patvaļu. Tradicionālā izpratnē konstitucionālā kontrole ir ierobežota ar konstitūcijas normām. Tāpēc konstitucionālā kontrole, kuras ietvaros tiek vērtēta konstitūcijas normu atbilstība no likumdevēja neatkarīgiem VTP, var radīt šaubas par tiesas pakļautību varas dalīšanas un tiesiskuma principiem. Taču konstitucionālo kontroli realizējošais subjekts arī šajā gadījumā nav neierobežots - tā kompetenci ierobežo VTP kā attiecīgās tiesību sistēmas ārējā robeža. Tiesas darbība intra ius ir ne tikai tiesas rīcības konstitucionalitātes pamats, tā ietver arī metodoloģisko aspektu par argumentu loku, kas tiek izmantots, tiesai pamatojot nolēmumu.37 Tiesas darbības robežas nosaka nepieciešamība pamatot savus lēmumus tikai ar juridiskiem argumentiem.38 Tie ir argumenti, kas pamatoti ar tiesību normām. Savukārt tiesību normas ir ne tikai pozitīvās tiesības, bet arī nepozitivizēti VTP.

Protams, juridisku un politisku motīvu norobežošana teorijā ir daudz vieglāka nekā praksē. Ir ideālistiski uzskatīt, ka tiesu varas pieņemtos lēmumus vada vienīgi juridiski motīvi. Īpaši tas izpaužas konstitucionālās kontroles procesā. Konstitucionālās tiesas prakse piespiedu kārtā noris uz politikas un tiesību saskares līnijas.39 Arī konstitucionālo kontroli veicošā subjekta ierobežotība ar konstitūcijas normām ir jāvērtē paplašināti. Kā tiks noskaidrots tālāk, konstitucionālā tiesa konstitūcijas normas interpretē ļoti plaši, pēc būtības piemērojot konstitūciju materiālā nozīmē, nevis tikai kā likumdevēja izdotu ārējo normatīvo tiesību aktu. Neraugoties uz to, tiesu varas ierobežojums ar tiesību sistēmu un no tās izrietošiem argumentiem uzskatāms par galveno tās darbības leģitimitātes kritēriju.

2. Satversmes tiesas kompetence

Raksta pirmajā daļā tika argumentēta tēze, ka konstitucionālās kontroles ietvaros ir nepieciešams veikt ārējo normatīvo tiesību aktu atbilstības VTP izvērtēšanu, ko paredz tiesību normu hierarhijas kontrole. Latvijā konstitucionālo kontroli veic Satversmes tiesa (ST),40 tāpēc turpmāk rakstā tiks analizēta tās kompetence tiesību normu hierarhijas kontrolē. Latvija pieder pie valstīm ar atvērto konstitucionālās tiesas kompetenci,41 t.i., konstitucionālās tiesas kompetence ir noteikta ne tikai konstitūcijā, bet arī likumā. Tā Satversmes 85. pantā ir paredzēts, ka ST "izskata lietas par likumu atbilstību Satversmei, kā arī citas ar likumu tās kompetencē nodotās lietas". Savukārt izsmeļoša ST kompetence ir noteikta Satversmes tiesas likuma42 16. pantā.

Ņemot vērā ST praksi, minētās tiesas kompetence tiks skatīta no diviem aspektiem. Pirmkārt, kā VTP piemērošana lietās par likumu un tiem pakārtotu tiesību aktu atbilstību Satversmei. Otrkārt, kā iespējamība vērtēt Satversmes normu atbilstību VTP.

2.1. Ārējo normatīvo tiesību aktu atbilstība vispārējiem tiesību principiem

Kaut arī ne Satversmes, ne Satversmes tiesas likuma regulējumā expressis verbis VTP nav minēti, nav pamata uzskatīt, ka ST savā praksē tos nepiemēro. Gluži pretēji - ST jau kopš saviem pirmsākumiem veic nozīmīgu VTP konkretizējošu funkciju. Tā, piemēram, jau 1998. gada 11. marta spriedumā "(..) Satversmes tiesa izvērtēja kopsakarā tādus tiesību principus kā taisnīguma principu, likumības principu, varas dalīšanas principu un principu - uzticība tiesībām".43

Tomēr, pēc autora domām, ST savā praksē VTP piemēro nepamatoti piesardzīgi pretēji tam, ka šie principi ir patstāvīgs tiesību avots, t.i., tiesību avots, ar kuru var pamatot nolēmuma rezolutīvo daļu bez papildu atsaukšanās uz ārējiem normatīvajiem tiesību aktiem.44 Turpretim Satversmes tiesa VTP atvasina no formālās konstitūcijas normām - Satversmes pantiem. Minēto praksi, ko var apzīmēt kā "principi izriet no pantiem", ilustrē šādi piemēri.

Visbiežāk ST kā atbalsta punktu VTP piemērošanai izmanto Satversmes 1. pantu. Piemēram: "No Satversmes 1. panta, kas noteic, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, izriet virkne tiesiskas valsts principu, arī varas dalīšanas princips un likumības princips."45 Citā lietā ST secina, ka "no Satversmes 1. panta izrietošais taisnīguma princips un samērīguma princips zemes reformas laikā neprasa, lai Latvijas valsts visiem bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem atjaunotu īpašuma tiesības uz zemi vai atlīdzinātu tās vērtību pilnā apmērā".46

Šo VTP piemērošanas praksi var pamatot ar šādu konstrukciju: tā kā Latvija ir demokrātiska republika (ko nosaka Satversmes 1. pants), tad Latvijas tiesiskajā sistēmā pastāv un ir saistoši vispārējie tiesību principi.47 Kā to līdzīgi ST ir secinājusi tā sauktajā WINDAU lietā: "No Satversmes 1. pantā ietvertā demokrātiskas republikas jēdziena visām valsts institūcijām izriet pienākums savā darbībā, it sevišķi izdodot tiesību aktus, ievērot likumību, varas dalīšanu un veikt savstarpēju uzraudzību, ievērojot publiskās varas pakļautību likumam, t. i., likuma virsvadību un citus tiesiskas valsts principus, arī samērīguma un tiesiskās paļāvības principus."48

Satversmes 1. pants gan nav vienīgais, no kura, ST ieskatā, izriet VTP. Piemēram, ir konstatēts, ka labas pārvaldības princips izriet no Satversmes 89. panta,49 bet vienlīdzības princips - no Satversmes 91. panta.50

ST ir arī konkretizējusi vairāku VTP saturu, nesasaistot šos principus ar kādu Satversmes pantu.51 Tomēr, vērtējot ST praksi kopumā, var secināt, ka ST piemēro VTP kā rakstīto Satversmes normu interpretācijas rezultātus ("principi izriet no pantiem"). Šāda pieeja ir pretrunā ar iepriekš analizēto dabisko tiesību doktrīnu, saskaņā ar kuru nevis dabiskās tiesības izriet no pozitīvajām tiesībām, bet gan pozitīvās tiesības izriet no dabiskajām. Pieņemot, ka "principi izriet no pantiem", nāktos atzīt, ka likumdevējs, grozot tiesību aktus, var noteikt, vai grozīt arī VTP saturu.

Latvijas iedzīvotājiem piemīt cilvēktiesības neatkarīgi no tā, vai tās (nepilnīgi) ir reglamentētas Satversmes 8. nodaļā. Arī tas, vai Latvija ir tiesiska valsts un vai VTP ir jāievēro, nevar būt atkarīgs tikai no Satversmes 1. panta spēkā esamības. VTP ir pārpozitīvas tiesību normas, kas nav atkarīgas no (konstitucionālā) likumdevēja vai vairākuma gribas.

Vienlaikus ir jāatzīst, ka ST pēc būtības vērtē normatīvo tiesību aktu (izņemot Satversmes) atbilstību VTP jeb Satversmei materiālā nozīmē. Interpretējot formālās Satversmes normas, ST tām piešķir ļoti plašu tvērumu, piemēram, no Satversmes 1. panta tiek atvasināti ļoti dažāda rakstura VTP. Tas liecina, ka ST šos principus piemēro tieši. Kritizējama ir tikai formāla VTP piemērošana. Proti, pareizi būtu sacīt nevis "no Satversmes 1. panta izriet vispārējs tiesību princips", bet gan VPT piemērot patstāvīgi.

Pēc autora domām, šādam, šķietami tikai terminoloģiskam jautājumam ir piešķirama būtiska nozīme. Pirmkārt, ST piemīt īpaša loma juridiskās domas veidošanā Latvijā, turklāt atbilstoši Satversmes tiesas likuma 32. panta otrajai daļai tās spriedumā veiktā tiesību normas interpretācija ir obligāta. Tāpēc nepieciešams, lai ST novelk precīzāku robežu starp Satversmes normu interpretāciju un VTP piemērošanu. Tas nepārprotami nostiprinātu tiesību teorijas atziņu, ka VTP romāņu-ģermāņu tiesību saimē ir patstāvīgs tiesību avots, nevis no pozitīvajām tiesībām izrietošs vispārinājums.

Uz to, ka minētā jautājuma izpratnē ir neskaidrības, norāda arī tiesību zinātnē izteikti viedokļi, ka "atvasinot [tiesiskās paļāvības] principu no "demokrātiskas valsts" principa, kas ir ietverts Satversmē, tiesa tiesiskās paļāvības principam ir piešķīrusi konstitucionālu rangu".52 Tālāk tiek secināts, ka "vispārējie tiesību principi ir katras valsts pozitīvo tiesību būtība, tie nespēj pastāvēt paši par sevi bez normatīvās bāzes".53

Minētais viedoklis ir kritizējams un vērtējams kā atbilstošs pozitīvajai tiesību izpratnei. Pirmkārt, konstitucionālā tiesa nevar tiesību principam "piešķirt konstitucionālu rangu". Tiesa var identificēt tiesību sistēmā pastāvošu VTP, nevis to radīt un piešķirt tam juridisko spēku.54 Satversmes tiesa spriedumā nenosaka un nevar noteikt visaptverošu VTP saturu - tā raksturo noteiktu šā principa izpausmi. Dabisko tiesību saturs nepārtraukti mainās, tāpēc nebūtu pareizi VTP uzskatīt par atkarīgiem no Satversmē noteiktā formālā regulējuma. VTP var saistīt tikai ar Satversmes normu kopumu materiālā nozīmē, proti, kā ar Latvijas tiesību sistēmas pamatvērtībām.

Pieeja "principi izriet no pantiem" var būt kritizējama, raugoties arī no lietas dalībnieku viedokļa. Ne vienmēr ir iespējams paredzēt, cik plaši ST interpretēs kādu Satversmes pantu, kā arī to, vai un kurā Satversmes pantā, tiesas ieskatā, ir ietverts attiecīgs vispārējais tiesību princips. Minēto atspoguļo Satversmes tiesas 2. kolēģijas 2010. gada 27. janvāra lēmums par atteikšanos ierosināt lietu.55 Pieteikuma iesniedzēja iesniedza konstitucionālo sūdzību, lūdzot izvērtēt Ministru kabineta noteikumu punkta atbilstību tiesiskās paļāvības principam, cilvēka cieņas principam, Satversmes 1. un 90. pantam. Vērtējot, vai lieta ierosināma, ST lēmumā analizēja cilvēka cieņas principa tvērumu Satversmes 89., 95., 109. pantā, secinot, ka pieteikumā nav pamatots pieteikuma iesniedzējas minētajos Satversmes pantos noteikto pamattiesību aizskārums.56 Vērtējot tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu, lēmuma 5. punktā ST norāda: "Lai izlemtu jautājumu par lietas ierosināšanu vai atteikšanos ierosināt lietu, konkrētajā gadījumā nav izšķirošas nozīmes jautājumam par to, vai tiesiskā paļāvība tiek aizsargāta ar Satversmes 1. pantā noteikto tiesiskās paļāvības principu, vai arī šādas tiesības personai noteic Satversmes 90. pants." Secinot, ka pieteikuma juridiskais pamatojums ir acīmredzami nepietiekams pieteikuma apmierināšanai, Satversmes tiesas 2. kolēģija pieņēma lēmumu atteikties ierosināt lietu.57 Minētais lēmums pierāda, ka var pastāvēt viedokļu dažādība par to, no kura Satversmes panta izriet tas vai cits vispārējais tiesību princips. Šāda rakstura

jautājumiem nebūtu nozīmes, atzīstot, ka VTP neizriet no Satversmes formālā regulējuma, bet tieši otrādi - Satversmes pantu saturu nosaka VTP.

Autora viedoklim atbilstoša ir Lietuvas Konstitucionālās tiesas prakse, kurā VTP tiek piemēroti bez papildu atsaukšanās uz rakstītu tiesību normu. Šo praksi ievadīja Lietuvas Konstitucionālās tiesas 2001. gada 29. novembra spriedums.58 Izskatāmajā lietā pieteicēji lūdza atzīt Lietuvas valdības lēmumu par neatbilstošu Lietuvas Konstitūcijas 46. un 95. pantam un Lietuvas likumiem. Izskatot lietu, Lietuvas Konstitucionālā tiesa atzina ne tikai pieteicēju apstrīdētā valdības lēmuma, bet arī likuma pantu, uz kuru pamata šis lēmums izdots, prettiesiskumu. Būtiski, ka pretēji pieteicēju prasījumam tiesa lēmumu un attiecīgos likuma pantus atzina nevis par neatbilstošiem Lietuvas Konstitūcijas 46. un 95. pantam, bet gan tiesiskas valsts principam. Tā sprieduma rezolutīvajā daļā Lietuvas Konstitucionālā tiesa nosprieda: "[2.] Atzīt likuma "Par Lietuvas Republikas likumu un citu normatīvo tiesību aktu paziņošanu un spēkā stāšanos" 8. panta otrās daļas noteikumu, ka [panta daļas saturs], par neatbilstošu Konstitūcijā nostiprinātajam tiesiskas valsts principam."59

Minētais spriedums iezīmēja jaunu pagriezienu Lietuvas Konstitucionālās tiesas praksē, jo līdz tam vienmēr VTP tika piemēroti līdzās konkrētai, rakstītai konstitūcijas normai.60 Ne tik svarīgi ir tas, ka Lietuvas Konstitucionālā tiesa, identificējot tiesiskas valsts principu, lietoja nevis terminu "izriet", bet gan "nostiprināts"61 (įtvirtintam - liet. val.; entrenched - angļu. val.). Būtiskākais, pirmkārt, ir tas, ka tiesa VTP atklāja nevis no formālās konstitūcijas panta, bet gan no konstitūcijas plašākā (materiālā) nozīmē. Otrkārt, tiesa sprieduma rezolutīvajā daļā atzina likuma daļu par neatbilstošu tikai VTP. Tādējādi Lietuvas Konstitucionālā tiesa VTP piemēroja patstāvīgi un atbilstoši tam, ka šie principi ir patstāvīgs tiesību avots.

Tradīcijām bagātu VTP piemērošanas praksi konstitucionālajā kontrolē ir attīstījusi Francijas Konstitucionālā padome. Par pirmo un nozīmīgāko spriedumu šajā jomā atzīstams Konstitucionālās padomes 1971. gada 16. jūlija spriedums t.s. Biedrošanās brīvības lietā (Freedom of Association case),62 kurā tika apstrīdēti grozījumi likumā, kas paredzēja iespēju amatpersonai atteikt biedrības reģistrāciju, ja amatpersonas ieskatā biedrība tiek dibināta morālei pretēju vai prettiesisku mērķu dēļ. Francijas Republikas 1958. gada Konstitūcija63 nesatur biedrošanās brīvības regulējumu. Neskatoties uz to, Konstitucionālā padome sprieduma 2. punktā norādīja, ka biedrošanās brīvība ir Francijas Republikas tiesībās atzīts pamatprincips, ar kuru pretrunā esošie likuma grozījumi ir atzīstami par spēkā neesošiem. Ar šo spriedumu Konstitucionālā padome atzina, ka tās kompetence ir ievērojami plašāka par likumu atbilstības formālajai Konstitūcijai izvērtēšanu. Proti, Konstitucionālās padomes kompetencē ietilpst vērtēt atbilstību Konstitūcijā neminētiem tiesību principiem.64 Ar spriedumu Biedrošanās brīvības lietā Konstitucionālā padome arī norādīja, ka konstitucionālā kontrole var tikt izmantota, lai aizsargātu mazākuma pamattiesības, kuras nevar aizskart vairākumu pārstāvošais likumdevējs.65 Arī turpmāk Francijas Konstitucionālās padomes praksē vispārējie tiesību principi tiek piemēroti patstāvīgi, neatvasinot tos no Konstitūcijas formālā regulējuma.66

2.2. Satversmes atbilstība vispārējiem tiesību principiem

Rakstā tiek aizstāvēta tēze, ka VTP prevalē pār formālās konstitūcijas normām, tāpēc šajā apakšnodaļā tiks aplūkots jautājums, vai ST būtu jāvērtē Satversmes normu

atbilstība VTP. Šobrīd tiesībzinātnieku starpā noris diskusija par diviem iespējamajiem modeļiem, kuru ietvaros varētu tikt īstenota Satversmes normu konstitucionālā kontrole.67 Pirmkārt, varētu tikt vērtēta pārējo Satversmes normu atbilstība t.s. Satversmes kodola pantiem. Otrkārt, Satversmes normu konstitucionālā kontrole varētu tikt īstenota, balstoties uz šajā darbā analizēto VTP doktrīnu.68

Satversmes tiesa savā praksē neatbalsta nevienu no minētajiem viedokļiem.

Runājot par Satversmi kā konstitucionālās kontroles objektu, visbiežāk tiek saprasta Satversmes grozījumu izvērtēšana. Tomēr, atzīstot, ka konstitucionālās kontroles objekts var būt Satversmes normas, autora ieskatā, konstitucionālā kontrole ir attiecināma uz visām Satversmes normām. Pirmkārt, Satversmes grozījumiem ir tāds pats juridiskais spēks kā Satversmei. Otrkārt, jebkurš Satversmes pants kā rakstīta tiesību norma ir pakļauts novecošanās problēmai, kad tā saturs neatbildīs regulējamai dzīves situācijai. Protams, VTP kolīzija, piemēram, ar Satversmes 1. pantu, praksē ir grūti iedomājama, taču tas konceptuālā līmenī neietekmē konstitucionālās kontroles attiecināšanu uz Satversmi kā ārējo normatīvo tiesību aktu un visām tā daļām.

Situācija, kad Satversmē tiek ietvertas normas, kas ir pretrunā ar VTP, ir pilnīgi iespējama. Daži no Satversmes grozījumiem sabiedrībā nav tikuši uztverti viennozīmīgi un ir kritizēti.69 Ja Satversmē iekļautu normas, kas ir pretrunā dabiskajām tiesībām, jāpastāv efektīvam un demokrātiskam mehānismam, kā to novērst, un tas būtu jāuzņemas Satversmes tiesai.70 ST mērķis nav tikai ārējo normatīvo tiesību aktu hierarhijas kontrole. ST pēc savas būtības un izveidošanas procedūras ir īpaša institūcija, kuras mērķis ir nodrošināt, lai tiesību normu atbilstības līmenī Latvija būtu tiesiska valsts.71

ST ir tikuši iesniegti pieteikumi, kuros apstrīdētas Satversmes normas. Tā 2003. gadā saistībā ar dalībai Eiropas Savienībā nepieciešamajiem grozījumiem Satversmes 68. un 79. pantā ST tika iesniegti pieteikumi, kuros ietverti prasījumi "(..) atzīt augstāk minēto LR Satversmes 68. un 79. pantu daļas (..) par neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 1., 2., 77., 89. un 40. pantam no to pieņemšanas brīža (..)" vai "atzīt LR 8. Saeimas 2003. gada 8. maija likuma "Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē" 1. panta 3. rindkopu, kas izsaka jaunā redakcijā Satversmes 68. panta 2. rindkopu, par spēkā neesošu".72 Sakarā ar abiem minētajiem pieteikumiem ST pieņēma lēmumus atteikties ierosināt lietas.

Satversmes tiesas 2. kolēģija 2003. gada 3. septembra lēmumu par atteikšanos ierosināt lietu pamatoja ar to, ka "saskaņā ar Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 1. pantu un 16. pantu Satversmes tiesa izskata lietas par likumu un citu normatīvo aktu vai to daļu atbilstību Satversmei".73 Citiem vārdiem sakot, ST secināja, ka konstitucionālās kontroles objekts var būt likums (šaurākā nozīmē), nevis konstitucionālais likums. ST kompetencē ietilpst tādu lietu izskatīšana, kurās ir jāizvērtē tiesību normu atbilstība augstāka juridiskā spēka tiesību normām.74 Tādējādi ST nevar vērtēt Satversmes normu atbilstību citām Satversmes normām. Pretējs viedoklis būtu pretrunā konstitucionālās kontroles pamatprincipam, kas paredz aizliegumu veikt horizontālo tiesību normu kontroli.75

Teorijā ir izteikti viedokļi, ka visiem Satversmes pantiem nav vienāds juridiskais spēks. Proti, Satversmes kodola normām (1., 2., 3., 4., 6. un 77. pants) šo pantu īpašās grozīšanas kārtības dēļ ir augstāks juridiskais spēks salīdzinājumā ar pārējām

Satversmes normām.76 Līdz ar to ST pastāvētu iespēja veikt pārējo Satversmes normu konstitucionālo kontroli, nepārkāpjot horizontālās tiesību normu kontroles aizlieguma principu. Tomēr, pēc autora domām, šāds viedoklis nav pamatots. Satversmes iekšienē Satversmes 1. pantam nav augstāks rangs kā, piemēram, 68. pantam.77 Nav pamata uzskatīt, ka konstitucionālais likumdevējs būtu vēlējies kādam Satversmes pantam piešķirt augstāku juridisko spēku. Tāpēc pilnībā jāpiekrīt ST viedoklim, ka tā nevar vērtēt Satversmes normu saturisku atbilstību citām Satversmes normām. Satversmes tiesas 4. kolēģijas 2003. gada 11. novembra lēmumā norādīts: "(..) Satversmē nav paredzēts, ka Satversmes tiesa izskata vienu Satversmes normu atbilstību citām Satversmes normām vai Satversmei kopumā. Ja kāda norma ir kļuvusi par Satversmes normu, tā ir neatņemama Satversmes sastāvdaļa un tai ir attiecīgs juridiskais spēks."78

Vienlaikus ST 4. kolēģijas 2003. gada 11. novembra lēmumā tiek iezīmēta ST kompetence vērtēt Satversmes grozījumu pieņemšanas procesuālo atbilstību Satversmei: "[1.1.] Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. punktu Satversmes tiesa izskata lietas par likumu atbilstību Satversmei. Tulkojot terminu "likums" minētajās normās, jāņem vērā, ka likumdevēja mērķis, izveidojot Satversmes tiesu, vispirms ir bijis radīt efektīvu mehānismu Satversmes normu prioritātes aizsardzībai. Pretrunā ar šo mērķi būtu pieņemt, ka Satversmes tiesa nevar izskatīt tādu likumu atbilstību Satversmei, kuri paredz grozīt Satversmi, taču nav pieņemti Satversmē noteiktā kārtībā. Satversmes tiesa ir tiesīga izskatīt jautājumu par to, vai konkrētas normas ir kļuvušas par Satversmes normām likumā noteiktajā kārtībā. Proti, vai, pieņemot šīs normas, Saeima nav pārkāpusi to pieņemšanas procesuālo kārtību."79 Tādējādi, ST ieskatā, tā var veikt vienīgi Satversmes normu procesuālo (formālo) konstitucionālo kontroli, bet ne materiālo konstitucionālo kontroli.

Tomēr Satversmes normu materiālo un procesuālo kontroli ir grūti nodalīt. Kā norāda Dr.iur. A. Rodiņa, "pieļaujot vienīgi procesuālo konstitucionālo kontroli, nav iespējams izslēgt pašu normu satura izvērtējumu, jo šāda prasība izriet no Satversmes".80

Minēto tēzi ilustrē, piemēram, ST spriedums Lisabonas līguma lietā.81 Tajā pieteicēji lūdza izvērtēt likuma "Par Lisabonas līgumu, ar ko groza Līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu" atbilstību Satversmes 101. pantam. Sprieduma 10.4. punktā Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajam likumam ir konstitucionāls rangs, jo tas ir pieņemts Satversmes 68. panta otrās daļas noteiktajā kārtībā. Tālāk ST, atsaucoties uz jau aplūkoto Satversmes tiesas 4. kolēģijas 2003. gada 11. novembra lēmumu, norāda, ka tās kompetencē ietilpst tikai apstrīdētā likuma procesuālā kontrole. Proti, pārbaudīt, vai likums ir pieņemts Satversmē noteiktajā kārtībā. Pieteicēju ieskatā, ar apstrīdēto likumu tiek grozīts Satversmes 2. panta saturs, tāpēc tas ir jāapstiprina tautas nobalsošanā atbilstoši Satversmes 77. pantam. Līdz ar to ST sprieduma 15. un 16. punktā analizē, "vai apstrīdētā akta pieņemšanas rezultātā tiek skarts Satversmes 2. pantā ietvertais tautas suverenitātes princips un vai pēc apstrīdētā akta pieņemšanas to bija nepieciešams apstiprināt Satversmes 77. pantā noteiktajā tautas nobalsošanā".82 Tādējādi, atzīstot, ka apstrīdētajam likumam ir vienāds juridiskais spēks ar Satversmi, ST, vērtējot likuma pieņemšanas procesuālo atbilstību Satversmei, bija spiesta izvērtēt, vai apstrīdētais likums saturiski atbilst Satversmes 2. panta prasībām, jo to paredz Satversmes 77. pants. Šis piemērs

uzskatāmi parāda, ka konstitucionālo normu procesuālā kontrole nav nodalāma no materiālās konstitucionālās kontroles.

Līdz šim ST nav ticis lūgts izvērtēt kādas konstitucionāla ranga normas atbilstību tikai VTP, tāpēc nav bijusi arī nepieciešamība sniegt konceptuālu atbildi, vai Satversmes normu materiālas atbilstības vērtēšana VTP ir iespējama. Šajā rakstā nepieciešamība vērtēt Satversmes normu atbilstību VTP tiek pamatota ar tēzi, ka taisnīgums ir tiesību normu spēkā esamības priekšnoteikums un taisnīguma ievērošanu nodrošina no likumdevēja gribas neatkarīgi VTP. Vienlaikus no šajā apakšnodaļā aplūkotajiem jautājumiem secināms, ka atbilstība VTP (konstitūcijai materiālā nozīmē) ir vienīgais juridiski pieļaujamais veids, kā varētu tikt īstenota Satversmes normu materiālā konstitucionālā kontrole.

3. Ārvalstu konstitucionālo tiesu prakse

Šobrīd konstitūcijas normu konstitucionalitāte tiek vērtēta tikai atsevišķu Latīņamerikas un Āzijas konstitucionālo tiesu praksē. Vienlaikus iespējamība, ka konstitūcijas normas varētu būt konstitucionālās kontroles objekts, tiek pieļauta arī citās valstīs, piemēram, Vācijas Federatīvajā Republikā , taču tas nav realizējies praksē.

Indijas Republikā konstitūcijas grozījumu konstitucionālā kontrole pastāv jau samērā sen. Par nozīmīgāko spriedumu, kas licis pamatus šai praksei, uzskatāms Indijas Republikas Augstākās tiesas 1973. gada spriedums lietā Kesavananda Bharati pret Keralas štatu.83 Šajā lietā Indijas Republikas Augstākā tiesa lika pamatus t.s. konstitūcijas pamatstruktūras (basic structure of constitution) doktrīnai, atzīstot, ka apstrīdētie Indijas Konstitūcijas grozījumi ir atzīstami par spēkā neesošiem, jo ir pretrunā Konstitūcijas pamatvērtībām un būtībai.84 Vienlaikus tiesa nošķīra konstitūcijas pamatstruktūru no dabiskajām tiesībām, norādot, ka "pamattiesības garantē Konstitūcija, tāpēc tās var tikt ierobežotas vai atņemtas Konstitūcijas grozījumu rezultātā".85 Autora ieskatā, dabiskās tiesības un konstitūcijas pamatvērtības nav nošķirami jēdzieni. Katrā gadījumā Indijas piemērs ir grūti attiecināms uz Latviju. Pirmkārt, Indijas Konstitūcija atšķirībā no Satversmes ir ļoti gara un satur kazuistisku regulējumu.86 Otrkārt, Indijas Konstitūcija ļoti bieži tiek grozīta; grozījumu procedūra tikai nedaudz atšķiras no likumu grozījumu procedūras.87 Treškārt, neapšaubāma ir reliģijas un baznīcu tiesību lielā ietekme uz Indijas tiesisko sistēmu.

Latīņamerikas valstu vidū izceļama relatīvi nesena Peru Republikas Augstākās tiesas prakse. Izskatot lietu grupu, ko apzīmē kā pensiju sistēmas reformas lietas, Peru Republikas Augstākā tiesa 2005. gadā pieņēma spriedumu, ar kuru noraidīja prasījumu par apstrīdēto konstitūcijas normu atzīšanu par spēkā neesošu, taču vienlaikus atzina, ka tiesai ir pilnvaras vērtēt konstitūcijas normu konstitucionalitāti. Tiesa noraidīja argumentu, ka konstitūcijas grozījumi ir politisks lēmums, kuru nevar vērtēt tiesu vara. Tādējādi Peru Republikas Augstākā tiesa ir tā, kurai jānodrošina Konstitūcijas principu un demokrātijas pamatvērtību ievērošana.88

Minētās valstis var tikt uzskatītas par eksotiskām, un to konstitucionālo tiesu atziņas tādējādi ir apgrūtinoši attiecināt uz Latviju. Latvijas tiesību sistēma daudzējādā ziņā ir

ietekmējusies no Vācijas, tāpēc šajā aspektā būtiska ir Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas prakse.

Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa nav atzinusi Pamatlikuma normu par spēkā neesošu, taču konceptuālā līmenī šādu rīcību ir atzinusi par iespējamu.89 Tā, piemēram, Dienvidrietumu zemes (1951) lietā90 tiesa norāda: "Tas, ka konstitūcijas norma varētu tikt atzīta par spēkā neesošu, konceptuāli nevar būt neiespējami tikai tāpēc, ka šī norma ir konstitūcijas sastāvdaļa. Pastāv fundamentāli konstitucionāli principi, kas sevī ietver tiesību būtību un ir pārāki pat par citām konstitūcijas normām. Šie principi saista arī konstitucionālo likumdevēju, un konstitūcijas noteikumi, kas ir pretrunā šādiem principiem, ir atzīstami par spēkā neesošiem."91

Citā lietā Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa secina: "[Pamatlikuma] 79. panta trešās daļas, kas ierobežo likumdevēju Pamatlikuma grozīšanā, mērķis ir pasargāt no tā, ka formālu likuma grozījumu rezultātā tiktu likvidēti pastāvošās konstitucionālās kārtības pamati un būtība."92 Citiem vārdiem sakot, arī konstitucionālais likumdevējs, izdarot grozījumus konstitūcijā, ir pakļauts pienākumam saglabāt konstitucionālo kārtību un būtību, kuru nosaka VTP.

Tiesu varas tiesībām vērtēt konstitūcijas normu tiesiskumu daļēji vajadzētu būt atkarīgām no tā, cik sarežģīti ir veikt grozījumus konstitūcijā. Valstīs, kuru konstitūcijas ir viegli grozāmas un tas tiek darīts bieži, pastāv lielāka iespējamība, ka konstitūcijā parādītos prettiesiskas normas.93 Taču risks, ka pat valstij ar dziļām konstitucionālisma un demokrātijas tradīcijām konstitūcijā varētu atspoguļoties, piemēram, slēpti diskriminējoši noteikumi, ir neizbēgams. Tāpēc apdomīga šķiet Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa, kas konceptuālā līmenī atzīst: ja tāda nepieciešamība rastos, tā varētu vērtēt konstitūcijas normu tiesiskumu. Kompetences atzīšana vēl nenozīmē kompetences realizēšanu praksē.

4. Satversmes tiesas kompetences paplašināšanas iespējas

Rakstā tika argumentēta izvirzītā tēze, ka ST ir jāvērtē ārējo normatīvo tiesību aktu, to skaitā Satversmes, atbilstība VTP. Vai šādai Satversmes tiesas kompetences paplašināšanai ir nepieciešami grozījumi tiesību aktos? Atbilde nav viennozīmīga.

No vienas puses, vispārējo tiesību principu pārpozitīvais juridiskais spēks nav atkarīgs no normatīvo tiesību aktu regulējuma, tāpēc atsaukšanās uz tiem tiesību aktos pēc būtības ir deklaratīva. Valstīs, kurās konstitucionālās tiesas vērtē konstitūcijas normu konstitucionalitāti, šāda tiesu kompetence expressis verbis nav noteikta normatīvajos aktos. Tāpēc var izdarīt secinājumu, ka arī ST kompetences paplašināšanai nav nepieciešami grozījumi normatīvajos aktos, jo šāda kompetence izriet no ST izveidošanas mērķa un būtības - tiesību sistēmas tiesiskuma nodrošināšanas.

No otras puses, viens no VTP - tiesiskuma princips - paredz, ka valsts institūcijām ir jārīkojas normatīvajos tiesību aktos noteikto pilnvaru ietvaros. Tāpēc, pēc autora domām, ST kompetences paplašināšanai ir vēlams izdarīt grozījumus normatīvajos tiesību aktos. Tādējādi likumdevējs atzītu ST kompetenci piemērot VTP, kas stiprinātu pārliecību par Satversmes tiesas darbības leģitimitāti.

Latvijā jau ir pausti viedokļi par ST kompetences paplašināšanu ar grozījumiem tiesību aktos. Tā, diskutējot par ST un administratīvo tiesu kompetenču nodalīšanu, Tieslietu ministrijas pārstāve ir norādījusi, ka nepieciešams grozīt Satversmes tiesas likuma 17. pantu un 19.1 pantu, nosakot, ka "tiesa iesniedz pieteikumu Satversmes tiesā gadījumā, ja tā uzskata: piemērojamā tiesību norma neatbilst Satversmei, starptautisko tiesību normai vai tieši piemērojamam vispārējam tiesību principam [autora izcēlums]".94

Pēc autora domām, ja likumdevējs paplašina ST kompetenci attiecībā uz VTP piemērošanu konstitucionālajā kontrolē, tas būtu veicams ar grozījumiem Satversmē. ST kompetences regulējums Satversmē garantē lielāku stabilitāti, jo Satversmes normas ir grūtāk grozāmas nekā likumu normas.95 Tāpēc ST kompetences paplašināšana nosakāma ar grozījumiem Satversmes 85. pantā, paredzot, ka "Satversmes tiesa izskata lietas par ārējo normatīvo tiesību aktu atbilstību Satversmei vai vispārējiem tiesību principiem, kā arī citas ar likumu tās kompetencē nodotās lietas".

Precīzs redakcijas formulējums ir atkarīgs no izvēlētajiem juridiskās tehnikas paņēmieniem. Kompetences paplašināšanas jēga ir noteikt, ka Satversmes tiesa vērtē: 1) ārējo normatīvo tiesību aktu, izņemot Satversmes, atbilstību Satversmei vai vispārējiem tiesību principiem; 2) Satversmes atbilstību vispārējiem tiesību

principiem.

Raksta pamatā ir "Jurista Vārda" 2010. gada zinātniski pētniecisko darbu konkursam iesniegtais un godalgotais darbs. Autors izsaka pateicību darba zinātniskajam vadītājam Jurim Jelāginam par vērtīgajām diskusijām un padomiem darba izstrādes gaitā.

1 Sk.: Iļjanova D. Vispārējo tiesību principu nozīme un piemērošana. Rīga: Ratio iuris, 2005.

2 Turpat, 58. lpp.

3 Levits E. Ģenerālklauzulas un iestādes (tiesas) rīcības brīvība (I). Likums un Tiesības, 2003, Nr. 6(46), 164. lpp.

4 Iļjanova D. Vispārējo tiesību principu nozīme un piemērošana. Rīga: Ratio iuris, 2005, 53.-54. lpp.

5 Neimanis J. Ievads tiesībās. Rīga: zv. adv. J. Neimanis, 2004, 82. lpp.

6 Iļjanova D. Tiesību normu un principu kolīzija. Juridiskās metodes pamati. 11 soļi tiesību normu piemērošanā. Rīga: Ratio iuris, 2003, 103. lpp.; Jelāgins J. Tiesību pamatavoti. Mūsdienu tiesību teorijas atziņas. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 1999, 79. lpp.

7 Kalniņš E. Tiesību normas spēkā esamība un intertemporālā piemērojamība. Likums un Tiesības, 2000, Nr. 7(11), 216. lpp.

8 Ostrovska L. Latvijas ārējo normatīvo tiesību aktu hierarhija pēc pievienošanās ES (II). Likums un Tiesības, 2006, Nr. 3(79), 78. lpp.

9 Iļjanova D. Vispārējo tiesību principu nozīme un piemērošana. Rīga: Ratio iuris, 2005, 60. lpp.

10 Turpat.

11 Rawls J. Theory of Justice. Oxford: Oxford University Press, 1971, pp. 3-4.

12 Līdzīgi sk.: Japiņa G. Tiesību normas likumības un tiesiskuma pārbaude. Juridiskās metodes pamati. 11 soļi tiesību normu piemērošanā. Rīga: Ratio iuris, 2003, 44.-56. lpp.

13 Jautājums par dabisko tiesību satura mainīgumu ir komplicēts. Pamatots šķiet viedoklis, ka ne visas dabiskās tiesības mainās, piemēram, prasība tiesību normai būt taisnīgai uzskatāma par nemainīgu. Alfrēds Verdross (Alfred Verdross) dabiskās tiesības iedala primārajās (nemainīgas) un sekundārajās (mainīgas). Sk.: Verdross A. Statisches und dynamisches Naturrecht. Freiburg: Rombach, 1971, S. 77.

14 Dworkin R. Taking Rights Seriously. Cambridge, Massachusetts: Harvard University Press, 1977, pp. 140-143.

15 Latvijas Republikas Satversme. Latvijas Vēstnesis, 01.07.1993., Nr. 4.

16 Barendt E. An Introducton to Constitutional Law.Oxford: Oxford University Press, 1998, pp. 1-2.

17 Cipeliuss R. Vispārējā mācība par valsti. Rīga: Izdevniecība AGB, 1998, 38. lpp.

18 Kelsen H. Introduction to the Problems of Legal Theory. Oxford: Clarendon Press, 1992, p. 58.

19 Sinha P.S. What is Law? [w.p.]: Paragon House, 1989, p. 143.

20 Sk.: Hart H.L.A. The Concept of Law. Oxford: Oxford University Press, 1961, pp. 245-247.

21 Pleps J. Normatīvo tiesību aktu hierarhija: profesors Hanss Kelzens un mūsdienas (II). Likums un Tiesības, 2007, Nr. 3(91), 90. lpp.

22 Liepa L. Pozitīvās tiesības. Mūsdienu tiesību teorijas atziņas. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 1999, 110. lpp.

23 Cipeliuss R. Vispārējā mācība par valsti. Rīga: Izdevniecība AGB, 1998, 45.-46. lpp.

24 Goldsworthy J. Interpreting Constitutions. Oxford: Oxford University Press, 2006, pp. 1-2.

25 Sk. arī: Loveland I. Constitutional Law: A Critical Introduction. London, Dublin & Edinburg: Butterworths, 1996, pp. 19-22.

26 Jelāgins J. Tiesību pamatavoti. Mūsdienu tiesību teorijas atziņas. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 1999, 80. lpp.

27 Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 03-05(99), secinājumu daļas 1. punkts. Latvijas Vēstnesis, 05.10.2000., Nr. 325/327.

28 Neimanis J. Tiesību tālākveidošana. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2006, 82. lpp.

29 Levits E. Cilvēktiesības Eiropas Savienības tiesību sistēmā. Likums un Tiesības. 2000, Nr. 11(15), 332. lpp.

30 Kelsen H. General theory of law and state. Cambridge: Harvard University Press, 2009, pp. 157-159.

31 Greenawalt K. Conflicts of Law and Morality. Oxford: Oxford University Press, 1987, p. 7.

32 Allan R.S. Constitutional Justice. A liberal theory of the rule of law. Oxford: Oxford University Press, 2005, p. 161.

33 Sk.: Dworkin R. Taking Rights Seriously. Cambridge, Massachusetts: Harvard University Press, 1977, pp. 140-149.

34 Ibid., p. 142.

35 Ibid, p. 146.

36 Allan R.S. Constitutional Justice. A liberal theory of the rule of law. Oxford: Oxford University Press, 2005, p. 163.

37 Sniedzīte G. Tiesnešu tiesību konstitucionālais pamats (II). Jurista Vārds, 29.09.2009., Nr.39(582), 22. lpp.

38 Turpat.

39 Forlenders H. Iztulkotājs kā suverēns ar neierobežotu varu. Likums un Tiesības, 2001, Nr. 10(26), 299. lpp.

40 Ir nodalāmi jēdzieni "konstitucionālā kontrole" un "tiesību normu hierarhijas kontrole". Konstitucionālās kontroles ietvaros tiesību norma var tikt atzīta par spēkā neesošu. Konstitucionālo kontroli Latvijā veic tikai Satversmes tiesa, bet tiesību normu hierarhijas kontroli noteiktos gadījumos veic arī administratīvās tiesas. Sk.: Borkoveca M. Tiesību normu hierarhijas kontrole administratīvajā tiesā. Jurista Vārds, 27.03.2007., Nr. 13(466).

41 Rodiņa A. Latvijas-Krievijas robežlīgums: vai to var vērtēt Satversmes tiesa. Jurista Vārds, 14.06.2005., Nr. 22(377), 2. lpp.

42 Satversmes tiesas likums. Latvijas Vēstnesis, 14.06.1996., Nr. 103.

43 Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 04-05(97), secinājumu daļas 5. punkts. Latvijas Vēstnesis, 12.03.1998., Nr. 66(1127).

44 Iļjanova D. Vispārējo tiesību principu nozīme un piemērošana. Rīga: Ratio iuris, 2005, 118. lpp.

45 Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2001-09-01, secinājumu daļas 2. rindkopa. Latvijas Vēstnesis, 23.01.2002., Nr. 12(2587).

46 Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2002-12-01, secinājumu daļas 1. punkts. Latvijas Vēstnesis, 26.03.2003., Nr. 47 (2812).

47 Levits E. Samērīguma princips publiskajās tiesībās - jus commune europeum un Satversmē ietvertais konstitucionāla ranga princips. Likums un Tiesības, 2000, Nr. 9(13), 266. lpp.

48 Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 04-07(99), secinājumu daļas 3. punkts. Latvijas Vēstnesis, 09.03.2000., Nr. 113/114.

49 Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2004-21-01, 9.3.1. punkts. Latvijas Vēstnesis, 07.04.2005., Nr. 55(3213).

50 Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2001-07-0103, 3. punkts. Latvijas Vēstnesis, 07.12.2001., Nr. 178(2565).

51 Sk.: Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2003-16-05, secinājumu daļas 2. punkts. Latvijas Vēstnesis, 10.03.2004., Nr. 38(2986); Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 04-05(97), secinājumu daļas 3. punkts. Latvijas Vēstnesis, 12.03.1998., Nr. 66 (1127); Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 04-03(99), secinājumu daļas 1. punkts. Latvijas Vēstnesis, 14.07.1999., Nr. 229/230(1689/1690).

52 Amerika D. Vispārējie tiesību principi konstitucionālo tiesu praksē (II). Jurista Vārds, 18.05.2004., Nr. 18(323), 14. lpp.

53 Turpat, 19. lpp.

54 Sal.: Iļjanova D. Vispārējo tiesību principu nozīme un piemērošana. Rīga: Ratio iuris, 2005, 75.-76. lpp.

55 Par atteikšanos ierosināt lietu: Satversmes tiesas 2. kolēģijas 2010. gada 27. janvāra lēmums. Nepublicēts; pieejams Satversmes tiesas kancelejā.

56 Turpat, 4.2.1. punkts.

57 Turpat.

58 Ruling of the Constitutional Court of Republic of Lithuania on 29 November, 2001. Pieejams: http://www.lrkt.lt/dokumentai/2001/r011129.htm [skatīts 07.03.2010.].

59 Turpat.

60 Rodiņa A. Konstitucionālās sūdzības teorija un prakse Latvijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2009, 135. lpp.

61 Lietuviešu-latviešu vārdnīca. 2. izdevums. Rīga: Zinātne, 1995, 200. lpp.

62 Decision of the Constitutional Council of France no.71-44 DC of 16 July, 1971. Pieejams: http://www.conseil-constitutionnel.fr/conseil-constitutionnel/francais/les-decisions/acces-par-date/decisions-depuis-1959/1971/71-44-dc/decision-n-71-44-dc-du-16-juillet-1971.7217.html [skatīts 13.03.2010.].

63 The Constitution of the French Republic. Pieejams: http://www.assemblee-nationale.fr/english/8ab.asp [skatīts 13.03.2010.].

64 Stone A. The Birth of Judicial Politics in France: The Constitutional Council in Comparative Perspective. Oxford: Oxford University Press, 1992, p. 260.

65 Ibid.

66 Levits E. Samērīguma princips publiskajās tiesībās - jus commune europeum un Satversmē ietvertais konstitucionāla ranga princips. Likums un Tiesības, 2000, Nr.9(13), 264. lpp.

67 Sk.: Rodiņa A. Konstitucionālās sūdzības teorija un prakse Latvijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2009, 126. - 139. lpp.

68 Viedokli, ka Satversmes tiesai ir jāvērtē Satversmes rakstīto normu atbilstība vispārējiem tiesību principiem, ir paudusi asoc. prof., Dr. iur. Daiga Rezevska (Iļjanova). Sk.: Iļjanova D. Vispārējo tiesību principu nozīme un piemērošana. Rīga: Ratio iuris, 2005, 119. lpp.

69 Par grozījumiem Satversmes 110. pantā sk., piem.: Reine I. Ko aizsargā vai aizliedz Satversmes 110. pants? Pieejams: http://www.politika.lv/temas/cilvektiesibas/4837/ (aplūkots 2010. gada 4. aprīlī).

70 Rodiņa A. Konstitucionālās sūdzības teorija un prakse Latvijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2009, 127. lpp.

71 Paparinskis M. Satversmes tiesas spriedums kā normatīvs tiesību akts. Likums un Tiesības, 2003, Nr. 5 (45), 147. lpp.

72 Pieteikums Nr. 120, reģistrācijas datums: 16.10.2003. Nav publicēts; Pieteikums Nr. 99, reģistrācijas datums: 11.08.2003. Nav publicēts. Rodiņa A. Konstitucionālās sūdzības teorija un prakse Latvijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2009, 127. lpp.

73 Par atteikšanos ierosināt lietu: Satversmes tiesas 2. kolēģijas 2003. gada 3. septembra lēmums. Nepublicēts; pieejams Satversmes tiesas kancelejā.

74 Satversmes tiesas tiesneša Jura Jelāgina atsevišķās domas lietā Nr. 2008-35-01 "Par likuma "Par Lisabonas līgumu, ar ko groza Līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 101. pantam". Pieejams: http://www.satv.tiesa.gov.lv/upload/Atsev_domas_2008_35_01_Jelagins.htm [skatīts 04.04.2010.].

75 Rodiņa A. Konstitucionālās sūdzības teorija un prakse Latvijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2009, 130. lpp.

76 Pleps J. Satversmes 77. panta piemērošanas teorētiskie pamati. Jurista Vārds. 06.06.2004., Nr. 25(330), 10. lpp.

77 Levits E. Eiropas Kopienu tiesību vieta tiesību normu hierarhijā Latvijā. Konstitucionālās politikas semināra materiālu krājums. Rīga: Publisko tiesību institūts, 2006, 18. lpp.

78 Par atteikšanos ierosināt lietu: Satversmes tiesas 4. kolēģijas 2003. gada 11. novembra lēmums. Nepublicēts; pieejams Satversmes tiesas kancelejā.

79 Turpat.

80 Rodiņa A. Konstitucionālās sūdzības teorija un prakse Latvijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2009, 130. lpp.

81 Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2008-35-01. Latvijas Vēstnesis, 09.04.2009., Nr. 56(4042).

82 Turpat, 15.2. punkts.

83 Kesavananda Bharati v. The State of Kerala, AIR 1973 SC 146. Pieejams: http://openarchive.in/newcases/29981.htm [skatīts 02.04.2010.].

84 Jacobsohn G.J. An unconstitutional constitution? A comparative perspective. International Journal of Constitutional Law, 2006, No 4(3), pp. 473-474.

85 Kesavananda Bharati v. The State of Kerala, AIR 1973 SC 146. Pieejams: http://openarchive.in/newcases/29981.htm [skatīts 02.04.2010.].

86 Indijai ir pasaulē garākā rakstītā konstitūcija; tai ir 440 panti, kas izteikti 117 369 vārdos. Sk.: The Constitution of the Republic of India. Pieejams: http://www.advocatekhoj.com/library/bareacts/constitutionofindia/index.php?Title=ConstitutionofIndia,1949 [skatīts 02.04.2010.].

87 Jacobsohn G.J. An unconstitutional constitution? A comparative perspective. International Journal of Constitutional Law, 2006, No 4(3), p. 487.

88 Jacobsohn G.J. An unconstitutional constitution? A comparative perspective. International Journal of Constitutional Law, 2006, No 4(3), p. 462.

89 Jackson V.C., Tushnet M. Comparative Constitutional Law. New York: New York Foundation Press, 1999, p. 543.

90 The Southwest Case, BverfGE 1, 14, (1951).

91 Ibid.

92 Privacy of Communications Case (Klass Case), BverfGE 30, 1, (1970).

93 Jacobsohn G.J. An unconstitutional constitution? A comparative perspective. International Journal of Constitutional Law, 2006, No 4(3), p. 487.

94 Nikuļceva I. Par konstitucionālās un administratīvās tiesvedības robežām. Kāds ir Tieslietu ministrijas skatījums. Jurista Vārds, 11.11.2003., Nr. 41(299), 10. lpp.

95 Rodiņa A. Latvijas-Krievijas robežlīgums: vai to var vērtēt Satversmes tiesa. Jurista Vārds, 14.06.2005., Nr. 22(377), 1.-2. lpp.