Bibliotēkas viedotā fotokolāža

Pasākuma scenārijs.

Govis pļavā rāmi ēd zāli, bet ganu meitene spēlējas ar puķītēm. Viņa taisa lellītes. Otrādi pagriezta margrietiņa, zvaniņa vai āboliņa galviņa – tas viss noder lellītes svārciņiem, bet galvas vietā – uz stiebriņa uzsprausta zemene. Šīs lellītes kā aktrises – dažreiz jautras, dažreiz skumjas.

Viņu mīl, ciena apbrīno…Viņa ir viena no izcilākajām 20.gadsimta latviešu teātra un kino

aktrisēm. Viņa tiek dēvēta par latviešu teātra un kino simbolu, par teātra karalieni.

Karaliene, kurai piemita tikai īsteni lielām personībām raksturīgs vienkāršums. Vienkārša, kā zieds mēdz uztvert gaismu un veldzi.

Šī pati mazā ganu meitene, izaugusi par talantīgu aktrisi, Leģenda - Vija Artmane

Šo vārdu pieminot, acu priekšā kā krāsainā kaleidoskopā vai filmā iemirdzas un aizslīd cita pēc citas brīnišķas būtnes: meitenes, jaunavas,

sievas un mātes. Dižciltīgas un vienkāršu ļaužu pārstāves, grāfienes, karaļmeitas un karalienes. Bagātas un nabagas, laimīgas un nelaimīgas

sievietes. Bezgala atšķirīgas ir šis būtnes. Tās nāk no dažādām zemēm,

no dažādām tautām un laikmetiem, bet visām tām ir kāds kopīgs pamats – tajās visās kvēlo un pulsē Vijas Artmanes nemierīgā, lepnā

sirds, no visām strāvo radošs gars, dziļākās būtības dzīvā elpa.

Jānis Streičs reiz rakstīja : Visās fotogrāfijās es redzu skaistu, vells, cik skaistu tumšmatainu meiteni.

Visās viņas filmās es redzu jaunību un ticību, un dvēseles tīrību.Pati māksliniece par sevi saka tā: Dievs mīl cietējus. Un dzīve mani

nav lutinājusi. Nesūkstīšos kā un kas, kuram tad nu ir gājis viegli, bet mana dzīve stāv uzgleznota pie sienas tēva mājā. Pāri dziļam bezdibenim ved šaurs tiltiņš ar izlūzušiem dēlīšiem un bez lenterīša. Pāri iet maza meitene un aiz viņas spārnus izpletis slīd eņģelis. Dievs man ir devis ārkārtīgi lielas darba spējas un stipru gribasspēku. Īstas mīlestības un patiesas cilvēciskas laimes gan nav bijis. Neesmu agresīva, nīst nespēju. Mans prāts vienmēr ir bijis augstāk par jūtām. Jūtās vienmēr esmu mācējusi laikā apstāties. Esmu ilgojusies, lai kāds mani drusku palutina, pažēlo, aizsargā, bet neviens vīrietis mani nav sargājis….. kauns, ka es piekāpjos varas, spēka un nekaunības priekšā. Esmu muļķīga ideāliste. Bet…bet…

Manas profesijas likums. Lomas ir jāsargā no dzīves kaislībām. Skatuves kaislība ir viens, un dzīves kaislība pavisam kas cits. Un man tas ir vienmēr

izdevies. Tikai uz skatuves man neviens nevarēja tikt klāt, aizskart. Tur mani nesasniedza ikdiena un dzīves raizes. Tur es esmu vienmēr bijusi

neaizskarama.

Ventas Vecumnieces sacīti vārdi : “ Tāda parādība teātra mākslā, kāda bija Vija, rodas pa simts gadiem reizi. Tik godīgu un godprātīgu mākslinieci attieksmē pret darbu un cilvēkiem reti esmu sastapusi. Viņa izgāja visu skarbo aktrises ceļu, par kuru var tikai sapņot."

Ieraksts Latvijas televīzijas pirmās programmas, raidījuma ieraksts par Viju Artmani 70 gadu jubilejā.

Spēcīgi vārdi par mākslinieci, no spēcīgiem cilvēkiem viņai apkārt.

Varis Brasla, režisors: "Vija Artmane bija profesionāla, dzīva teātra mākslas enciklopēdija, taču atvērta pret kolēģiem, bez zelta vākiem. Lomas vārdā viņa spēja visu. Biju iedomājies, ka filmā "Emīla nedarbi" nabagmājas komandanti varētu spēlēt Vija Artmane. Būdama ceļa jūtīs uz kādu lielu pasaules sieviešu apvienības saietu, plīvojošā tērpā, labu smaržu apņemta, pacilāta un vairs ne ar domām še Latvijā, viņa iebrāzās kinostudijā. Klāstīju savu ieceri par filmu bērniem un ļauno nabagmājas komandanti, kas apēd pēdējo vēzīti, un biju gatavs dzirdēt – ko jūs iedomājaties? Bet viņa aizrāvās – nabagmājas komandante? Forši, forši! Vēl būdama jauna, sprauna, vitāla sieviete, viņa atļāva nobindēt visus sievišķīgos apaļumus, kas komandantei nebija vajadzīgi, ar krāsu palīdzību sev likvidēt daudzus zobus… Lomas vārdā viņa bija gatava izskatīties kaut pēc raganas. Un tajā mirklī es Vijā saskatīju vislielāko mākslinieci. Pirmajā starptautiskajā kinofestivālā Ašhabadā mūs sagaidīja kā prezidentus. Biju jau izkāpis no lidmašīnas, kad pa trapu lejā devās Vija Artmane. Ļaužu pulks viņā nolūkojās, kā mesiju savām acīm ieraudzījuši. Šeit dzīvodams, nebiju iedomājies, ka Vijai zemeslodes austrumu pusē ir tik milzīga popularitāte, tāda rezonanse un iespaids."

Ieva Pļavniece, aktrise: "Tik lieliskas, tik īpašas aktrises, kura spēja mainīties tik krāsaini un kardināli, latviešiem vairs nav un droši vien arī nebūs. Džūlijas Lambertes lomā viņa pārspēj oskaroto Holivudas Anetu Beningu. Vija bija spēcīgs cilvēks, kas sāpes un prieku turēja sevī. Domāju, daudz noslēpumu viņa aiznesa sev līdzi."

Mihails Gruzdovs, režisors: "Vija Artmane varbūt ir pēdējā aktrise, ar kuru aiziet vesels teātra laikmets. Aiziet ideālisma un romantisma laiks, kad aktierus mīlēja un dievināja. Vija bija liela personība, viņa bija latviešu teātra un kino seja. Tāda aktrise dzimst reizi simts gados."

Laika upe aiznesīs tos, kuri neko vērtīgu un paliekošu šajā pasaulē nebūs atstājuši, bet viņa - leģenda, paliks virsotne, pēc kuras tiekties nākas visiem aktiera profesijā esošajiem. Tāda – vienīgā. Varbūt tā arī lai paliek - nemainīsim neko viņas dzīvē bez Viņas ziņas, izdzīvosim viņas pārdzīvoto, nemeklējot intrigas un „zemūdens akmeņus", bet vienkārši ļausimies Vijas Artmanes izspēlēto lomu burvīgumam.

Un tagad vārds mākslinieces dēlam Kasparam Dimiteram…