ikdiena svētdiena

svētku diena varbūt tikai

stunda minūte mirklis diena

mana diena tava diena

vēl šodiena un jau vakardiena

Ulbrokas v idusskolas informatīvais i zdevums Nr.88.

Es esmu Latvija

Latvijas valsts pastāv vien 100 gadus. Tas ir nieks salīdzinājumā ar citām pasaules valstīm.

Tomēr mūsu ļaudīm paaudžu paaudzēs Latvija jau ir pastāvējusi gadsimtiem ilgi. Tā pastāvēja

tautasdziesmās, dainās, dzejā un prozā.

Bērnam nākot pasaulē, izvēle ir jau izdarīta viņa vietā. Viņam nav iespējas izvēlēties valsti,

kurā piedzimt. Tomēr kaut kādā veidā rodas patriotiska sajūta pret valsti, kura izvēlējās bērnu.

Varētu uzskatīt, ka tas tā ir, jo jau no bērnības mums ausīs ir čukstēti vārdi un dziedātas

šūpuļdziesmas latviešu valodā, jo ir mācīta atbildības sajūta pret valsti, pret pašu Latviju un tās

smago vēsturi.

Mēs katrs esam Latvija. Mūsos katrā ir ieaudzināta mīlestība pret šo zemi, un mēs

turpinām to audzēt. Es savu Latviju sevī audzēju, piedaloties tās kultūras celšanā. Nekas tā neliek

justies piederīgam tautai kā stāvēšana roku rokā ar cilvēkiem, ko nemaz nepazīsti, Mežaparka

Lielajā estrādē, dziedot Raimonda Paula „Manai dzimtenei.” Tomēr tiem cilvēkiem asinīs plūst tā

pati mīlestība pret valsti kā man, tāpēc tas vieno un neliek justies svešam. Un tās tirpas pa visu

ķermeņi, un asaras acīs, un trīcošā balss, dziedot Mārtiņa Brauna „Saule, Pērkons, Daugava...”

Latvija ir arī visi tie, kam tā silda tikai sirdi. Visi tie, kurus dzīves ceļi ir aizveduši prom no

Latvijas robežām. Var nicināt sistēmu, valdību, apstākļus, tomēr tradīcijas no sirds tik viegli nevar

izstumt. Šie cilvēki iznes Latviju pasaulē. Tādēļ cilvēki, kas var teikt: „Es esmu Latvija!” nav tikai

tie, kuri dzīvo tās zemē, tie ir cilvēki, kas nekaunas no savas valsts, kas piekopj latviešu valodu un

jūtas īpaši patriotiskos pasākumos.

Vai es varu teikt, ka esmu Latvija? Jā, domāju, ka varu. Un arī tie, kas varbūt saka, ka

nejūtas patriotiski noskaņoti, ļoti iespējams melo, jo es arī kādreiz to noliedzu. Mēs katrs, kas

piederam Latvijai, esam tās daļiņa un varam sevi saukt par Latviju.

Beāte Goba, 12. klase

Lāčplēša diena.

Lāčplēša diena – Latvijas brīvības cīņu visslavenākā diena, proti, 1919. gada 11. novembris – diena, kad

Latvijas armijas karavīri padzina no Pārdaugavas Bermonta – Avalova karaspēku.

Lāčplēša Kara ordenis, 1919-1928

Augstāko Latvijas militāro apbalvojumu – Lāčplēša Kara ordeni – dibināja 1919. gada 11. novembrī par godu bermontiešu sakaušanai Daugavas krastos un Rīgas atbrīvošanai. Lāčplēša Kara ordenis kļuva arī par pirmo Latvijas valsts apbalvojumu. Tiesa gan, 1919. gada 11. novembris ir ordeņa simboliskais dibināšanas datums, jo ordeņa statūtus Latvijas Satversmes sapulce apstiprināja 1920. gada 18. septembrī. 1920. gada 13. augustā izveidoja Lāčplēša Kara ordeņa domi. Domas priekšsēdētāja amatu starpkaru periodā pildīja vispirms Satversmes sapulces priekšsēdētājs, bet vēlāk Valsts prezidents. Pirmā apbalvošanas ceremonija notika gadu pēc Torņakalna atbrīvošanas – 1920. gada 11. novembrī Esplanādē. To piešķīra Latvijas armijas karavīriem, bijušajiem latviešu strēlniekiem

un ārzemniekiem, godinot viņu devumu Latvijas neatkarības izcīnīšanā. Pirmos Lāčplēša Kara ordeņus saņēma: ģenerālis Pēteris Radziņš, pulkveži un pulkvežleitnanti Mārtiņš Peniķis, Krišjānis Berķis, Jūlijs Jansons, Jānis Apinis, Oskars Dankers un Jānis Puriņš.

Ordeņa meta autors bija mākslinieks Jānis Aleksandrs Liberts. Ordeņa centrā ir attēlot Lāčplēsis, kurš cīņā pieveic Lāci, alegoriski norādot uz uzvaru pār Bermonta karaspēku saistot ar latviešu tautas eposu “Lāčplēsis”. Ordeņa devīze ir „Par Latviju”.

Ordenim bija trīs šķiras. Ar augstākās, pirmās šķiras, ordeni apbalvoja trīs Latvijas armijas karavīrus un vienu bijušo strēlnieku. Zemākās, trešās šķiras, ordeni piešķīra 1600 Latvijas armijas karavīriem un 202 bijušajiem strēlniekiem. Pavisam Lāčplēša Kara ordeni piešķīra 2144 personām. 1928. gadā Lāčplēša Kara ordeņa piešķiršana tika pārtraukta.

https://www.dveseluputenis.lv/lv/laika-skala/notikums/124/lacplesa-kara-ordenis-1919-1928/

Šodien, godinot mūsu valsts aizstāvjus,

iededzot svecīti sirdīs un pie Lāčplēša kara

ordeņa kavalieru piemiņas akmens.

Es biju. Biju sapnis. Par brīvību un

neatkarību. Es cīnījos par sava vārda esamību,

kuru tik karsti citi centās atņemt. Kaujas laukā es

lēju savas asinis, lai tikai izdzīvotu. Plēsu tos

melus, ko virsū manām acīm sēja. Slīku pasaules

atvarā, lai tikai spētu paelpot. Es nepadevos, es

turpināju pieprasīt sev savu vārdu, lai cik reizes

viņi gribēja man atņemt manu balsi. Reizēm nācās klusēt, lai tikai mans vārds tiem neliktos par skaļu, par drošu. Tādēļ

es biju čuksts.

Es esmu. Esmu dzīva. Brīva un neatkarīga. Ar savu balsi, kas skan ne tikai valodā, bet arī dziesmā. Ar savu vārdu,

kas ir drošs, kas nav tikai sapnis. Es esmu dzīva un elpoju, malkojot savu plašo mežu dzidro gaisu. Pieveru plakstus,

atceroties sāpes un tos, kas tās cietuši. Es cēlos no zemes, lai nav veltīgi visi tie, kas manis dēļ kaujā krita, kas neļāva

manu vārdu aizmirst un manu godu sabradāt. Es stāvu stalti, galvu pacēlusi, ar seju pret to, kas vēl būšu. Es esmu

brīva.

Es būšu. Būšu stipra. Vairs negribu klusēt. Vēlos, lai mana dziesma tiek dziedāta, mans vārds lai top sadzirdēts.

Neļaušu aizsegt manu skatu. Es skatīšos viņiem acīs un teikšu: “Es esmu, es biju un būšu. Es esmu Latvija.”

Margarita Lauce,10. klases

Latvieši

https://www.youtube.com/watch?v=wtmh5EXraW4

Tu esi Latvija Lāčplēsis. Andreja Pumpura eposs vai vienkārši mūsu valsts varonis? Varonis tikai tad vai arī tagad, kad

Latvijai pēc dažām dienām aprit simts, simts nodzīvotu gadu. Gadu, kuros ir izcīnīts Latvijas vārds, tieši

tāds, kāds mums tas ir tagad.

11. novembrī, stāvot 11. novembra krastmalā, mēs aizdedzam svecīti, godājot mūs “Lāčplēšus” – mūsu

varoņus. Es noliku svecīti uz mūra, pie kura pulcējās visa pārējā latviešu tauta, kurai es vēlētos uzdot

jautājumu: “Vai katrs no jums kaut nedaudz var sevi uzskatīt par Lāčplēsi. Vai katrs no jums spēj atzīt sevi

par Latviju mīlošu sastāvu?” Mēs esam tik maz, mēs esam pavisam maza daļiņa no šīs pasaules, bet tajā pašā

laikā mēs esam daļa no Baltijas valstīm, mēs esam Latvijas daļa, katrs no mums ir daļa no Visuma. Kur šis

Visums griežas? Mēs ejam pa apli vai virzāmies kaut kur uz priekšu? Es uzdodu jautājumus, cerot uz tiem

sagaidīt atbildes.

Es šeit gribu palikt, veidot ģimeni un pēcnācējus, gribu mīlēt un lolot Latviju, gribu būt tās varone. Es

tik daudz vēlos, bet gaidu, kad kāds Latviju mainīs manā vietā, gaidu, kad kāds man ar karoti mutē ieliks

saticību, mieru, atbildību, labu sabiedrisko stāvokli un vispārēju cieņu pret zemi, kurā es dzīvoju. Dažreiz

man liekas, ka mēs katrs gaidām un protam tikai sūdzēties. Jā, mēs neesam augstākā valsts vara, esam parasti

dzīvojoši valsts iedzīvotāji, tauta, kas gaida Lāčplēsi atgriežamies. Bet viņš taču ir tepat – katrā no mums.

Varbūt tas skan tik banāli un tā, kā mums to stāstīja pirmajā klasē, bet tieši tik vienkārši tas arī ir. Viss, kas

notiek ar mums, ir mūsu pašu radīts, un es par to pārliecinos ar katru dienu vairāk un vairāk.

Cilvēks spēj mainīties uz labo, par spīti visam ļaunajam, kas sastrādāts pagātnē. Arī mēs, latviešu tauta,

varam censties piedot kļūdas, ko kāds kādreiz ir pieļāvis. Manuprāt, galvenais mums, latviešiem, ir visapkārt,

tie esam mēs viens otram, mūsu stiprās ģimenes, mūsu staltie ozoli un zaļā daba. Nekas nemainīsies, ja

aizbrauksim no Latvijas, meklējot ko labāku. Mums ir jāmīl, jāaizstāv un jāgodā to, kas mums ir dots.

Vēlos būt savai zemei Lāčplēsis, tāpēc zinu, man un manai tautai vēl tāls ceļš ejams. Ceļš, kurā

attīstīsimies, strādāsim un mīlēsim.

Gabriela Grīntāle, 9. b klase

Nepazaudē sevi šajā plašajā pasaulē un vienmēr

atceries, kas tu esi. Tu esi Latvija. Neaizmirsti savu

vārdu. Nepazūdi pasaules plašajos līdzenumos.

Nenoslīksti liktens dziļajā upē. Paliec par to, kas

biji, kas esi, kas būsi. Paliec par sevi Latvija. Un

mēs paliksim blakus, mēs būsim tepat.

Margarita Lauce, 10.kl.

Veseli simts. Laiks tik tiešām paskrējis

nemanot. Un Tev ir nācies piedzīvot tik daudz. Tu

esi stipra. Tu vēl joprojām turies. Tu spītējies visam

pretī, lai vai kā citi gribētu, lai Tevis nebūtu. Tu

iedvesmo

citus. Tu

iedvesmo

citus

nepadoties,

nekad

nepadoties un

nekad

neaizmirst to, kas mēs esam, jo tas mums dod

spēku būt, būt mums pašiem.

Audz. Turpini augt par spīti visam.

Neklausies, ko citi saka, aizmirsti par viņiem, jo viņi

teiks tikai sliktu. Dziedi, runā un smejies. Apbrīno

savu zemi. Ieklausies tās skaņās un nekad

neaizmirsti, kas Tu esi. Dārta Šulce, 10. klase

Vai zini, kas ir tava sapņu zeme? Citi saka, ka tā ir zeme, kur lidinās vienradži un kur vienmēr spīd saule,

bet citi, ka tā ir zeme, kur staigā roboti, un visa pasaule ir liels telefons.

Es domāju, ka mana sapņu zeme ir Latvija, jo Latvijā dzīvo mani tuvinieki. Latvijā ir mana skola un klases

biedri, kā arī draugi. Latviju veido tu. Ja tevis nebūtu, būtu skumjāk, un Latvija būtu tukša. Bet, kad tu esi,

tad atkal ir jaukāk, un Latvija ir pilna ar prieku.

Esi jauks! Dāvā prieku! Mīli savu zemi tādu, kāda tā ir!

Kristiāna Moženaite, 5.m klase

Ir drēgns rudens rīts. Pār māju jumtiem, no tikko iekurtās krāsns, lēni paceļas dūmu riņķi. Mazā Anne, sēdēdama,

pie vienīgā vienistabu dzīvoklīša loga, savā nodabā dungo kādu pašsacerētu dziesmiņu un laiski trauc pirkstus pāri

norasojušai stikla rūtij.

No virtuves atskan stingrā mammas balss: ” Anne! Pārstāj blēņoties un nāc paēst brokastis.” “Bet, māmiņ, es vēl

nepabeidzu piezīmēt savam stikla sunītim astīti.” “Nespītējies nu un nāc kamēr putra vēl silta.” Anne skaļi nopūtās

un nolēca no vecā, nobružātā koka krēsliņa. Sakārtojusi savas, ar ielāpiem pilnās zeķubikses Anne steigšus devās uz

virtuvi, kur uz galda jau gaidīja tikko vārītā auzu putra. Ar grūtībām uzrāpusies uz mazā, saplēsto atsperu dīvāniņa,

meitene ķērās klāt savai iemīļotajai putrai. Radio skanošo mūziku negaidīti pārtrauc diktora balss: “ Šodien visā

Latvijā norisinās Latvijas simtgadei veltīti pasākumi. Rīgas centrā Jūs priecēs gan dziedātāji, gan dejotāji, aktieri un

daudzi citi izklaidētāji, kas ar īpašām programmām Jūs uzmundrinās visas dienas garumā. Vakarā pie Brīvības

peminekļa klausīsimies prezidenta uzrunu, bet pēc tam kopīgi dosimies uz Krastmalu, lai skatītos krāšņo simtgades

uguņošanu. Nepalieciet šodien mājās, bet piebiedrojaties mums šajās svinībās!” “Vai mēs aiziesim uz to vietu, par

kuru stāstīja jaukais kungs?” Anne jautāja mammai. “Šodien biju domājusi pabeigt šūt klientes kleitu,” ar nopūtu

teica Annes mamma, “bet ja tu tik ļoti vēlies varam aizbraukt.” Annes sejā uzausa smaids un viņa pielēca kājās uz

vecā dīvāniņa. Lēkādama viņa sauca: “ Vēlos! Vēlos! Es ļoti vēlos tur aizbraukt!” “Labi, lec nu lejā un sameklē

savus dūraiņus. Ārā būs auksti, tāpēc kārtīgi jāsaģērbjas.” Anne, nolēkusi no dīvāniņa, aši metās uz drēbju skapja

pusi, kur goda vietā stāvēja viņas vecmāmiņas adītie dūraiņi. Tos Anne vilka īpašās svētku reizēs, godīgi sakot,

meitene tos vēl nebija vilkusi ārpus mazā dzīvoklīša sienām, redz mamma vienmēr viņu strostēja, ka savā aizmāršībā

tos tikai pazaudēšot, tāpēc šodien Annei bija dubulti svētki. Kad abas bija silti saģērbušās, viņas devās ārā uz netālu

esošo tramvaja pieturu, kuru Anne labi pazina, jo katru rītu kopā ar mammu tramvajā pavadīja ceļu uz bērnudārzu.

Anne pacēla acis un uzlūkoja savas mātes vaibstus. Kādreiz viņa bija pieprasītākā šuvēja Rīgas centrā. Viņa darbā

atdeva sevi visu, bet pēc Annes piedzimšanas darbam vairs neatlika laika un visi viņas iekrājumi aizgāja Annes

skološanā. Tā nu viņa dien dienā dzīvo pa mājām un pasūtījumus šuj tur. To nav daudz, bet ar tiem pietiek, lai

izdzīvotu un Anne nesūdzas, jo laiku pa laikam no audumu atgriezumiem, mamma viņai uzšuj kādu skaistu kleitu.

“Anne, pasteidzies, tramvajs jau klāt!” Annes mamma saķēra meitenes roku un abas steigšus metās pāri slapjajam

Maskavas ielas bruģim uz tramvaja pieturu. Elsdamas un pūzdamas viņas iekāpa ar zilu krāsu krāsotajā tramvajā un

ieņēma vietu pie loga. Tā bija Annes mīļākā vieta, jo katru rītu ceļā uz bērnudārzu, sēžot mammas klēpī, viņas abas

spēlēja “Skaitām spēli”. Pirmdienās viņas skaitīja atkritumu urnas, otrdienās- glīti ģērbtos klēpju sunīšus, trešdienās-

vecu tantīšu cepures, ceturtdienās- vīriešus treniņtērpos un piektdienās- sievietes ar sarkanām somiņām. “Kā tu

domā, varbūt šodien pamainīsim spēles noteikumus un skaitīsim Latvijas karogus?” ieintriģējoši jautāja mamma.

Anne sasita plaukts un piekrītoši pamāja ar galvu. Tā tik būs spēle, viņa nodomāja. Ceļā līdz pilsētas centram abas

skaitīja gan pie māju sienām piekārtos karogus, gan pie cilvēku krūtīm piespraustos karodziņus. Līdz pieturai, kur

abām bija jākāpj ārā nepārprotami bija sasniegts “ Skaitām spēles” rekords.

Pacilātā garstāvoklī abas izkāpa pieturā un devās virzienā, kur skanēja mūzika. Pilsētā bija tik daudz cilvēku, ka

vienīgais, ko Anne sev apkārt redzēja bija dažādie kāju pāri. Tie spiedās viens otram virsū un centās tikt tuvāk

skatuvei, kur dziedāja Latvijā populāri mūziķi. Pēc ilgas meklēšanas, Anne ar mammu atrada kādu brīvāku vietiņu

tālāk no skatuves, kur mierīgi varēja baudīt koncertu. Tā nu viņas visu dienu pavadīja staigājot no koncerta uz

koncertu. Pa ceļam uz Brīvības pieminekli Anne redzēja arī leļļu teātri un krāšņi apgleznoto piparkūku stendu. Pēc

ilgas lūgšanās Annes mamma tomēr piekrita meitenei nopirkt sarkani apgleznoto sirds formas piparkūku, kuru

prezidenta uzrunas laikā, meitene ar gardu muti notiesāja. Kad likās, ka jau jādodas mājās, cilvēku pūlis kā tāda gara

upe devās uz Krastmalas pusi. Arī Anne ar mammu paspēja tajā ieplūst un drīz vien abas stāvēja Daugavas labajā

krastā, kur asais novembra vējš saldēja Annei vaigus.

Pēc neilga laika sāka skanēt mūzika un debesis iekrāsojās visdažādākajās krāsās. Kaut ko tik skaistu Anne vēl

nebija redzējusi. Krāšņie debesu bumbuļi palika aizvien lielāki un lielāki, līdz atskanēja mūzikas kulminācija, kur tie

saplūda kopā un veidoja debesīs siluetu Latvijas karoga krāsās. No cilvēku pūļa atskanēja visdažādākie izsaucieni un

gaviles. “Es esmu latvietis!” skaļi iekliedza Annei blakus stāvošais, mētelī satinies vīrietis. Anne viņu ar interesi

uzlūkoja un pavērsusies pret mammu jautāja: “ Māmiņ, kas es esmu?” Annes mammas sejā parādījās smaids un viņa

ar lepnumu sacīja: “ Tu esi latviete. Tu esi mūsu Latvija.”

Kristiāna Jaunpetroviča, 12. klase

Tramvajs apvieno pasažierus un

stāstus, ko tie nes sev līdzi. Es

esmu pasažieris.

Latvija jau nav valsts,

Latvija ir daudzu stāstu krājums.

Es esmu Latvija.

Noguruma vājināta, Arita

ir saldi iemigusi tramvaja galā, pat nenojauzdama - šodien viņa būs

pabraukusi garām savai pieturai, būs palaidusi jauno “Lauku sētas”

sēriju un visticamāk rītdien lekcijas viņa neapmeklēs. “Sūrst kakls

un vispār jau vaigi šķiet tādi diezgan karsti, būs jāizmēra

temperatūra,” domā jauniete, kamēr caur austiņās skanošām Prāta

Vētras “Oglēm” cenšas izsisties ziņojums: “Ģertrūdes iela.”

Kādas pasažieres bērna raudas Airitu pamodinās tikai pie

Gustava Zemgala gatves, uz to brīdi nogulētas būs jau veselas sešas

pieturas. Ja nogurums būtu kaut nedaudz mazāks, gan jau viņa

dusmotos uz sevi, bet viss, kam Arita uz to brīdi atrada spēku –

klusējot pārsēsties 18.trolejbusā un mērot atlikušo ceļu līdz mājām.

Jebkurš negaidīts pagrieziens ietekmē pasažiera turpmāko ceļu.

Mēs visi esam savas dzīves pasažieri.

Jebkurš latvietis ietekmē citu latvieti, mēs esam Latvija.

***

Tieši trīs reizes kāds bija pieklauvējis pie šofera kabīnes

lodziņa. “Cerams, ka viņam būs precīzi un atlikumu izdot

nevajadzēs,” pie sevis nodomā Valdemārs un atgrūž vaļā mazo

lodziņu. Šoreiz bija paveicies, divi eiro skaidras naudas drīz vien

tika atgriezti pasažierim biļetes veidā. Valdemārs vēl ilgi pēc šī

pasažiera izkāpšanas brīnījās, cik gan pieklājīgs ir bijis šis kungs!

Pie sevis šoferis prātoja, vai pats būtu maksājis veselus divus eiro,

lai izbrauktu niecīgas divas pieturas, kurās pret tam nekad nav bijis

redzēts neviens pats kontrolieris. Vispār jau Rīgā divpadsmitos

naktī nekur to kontrolieru nav.

Maršruts, kura gala pietura ir 5.depo, katru dienu

Valdemāram sagādā vislielāko prieku. 5.depo priekš viņa nozīmē

drīzo atgriešanos savā divistabu dzīvoklī Grīziņkalnā, kur pie

ieejas durvīm viņu pacietīgi gaida suns. Sieva arī gaida, bet gan ar

mazāku pacietību – aizmigusi pie virtuves televizora.

Šodien es esmu tramvaja pasažieris, pasažieris četru

pieturu garumā.

Šeit un tagad es esmu Latvija, visas savas dzīves garumā.

Mani stāsti kļūst par daļu no tramvaja vēstures.

Es esmu Latvija, mani stāsti ir daļa no tās.

Latvija jau nav valsts, Latvija ir daudzu stāstu krājums un mani

stāsti ir daļa no tās.

Dana Bule 12.klase

Manī sarkanbaltsarkanas asinis plūst,

Esmu es ieaudzis zemei šai dzīslās;

Tikai vienu gaisu elpot es spēju,

Un ūdens tik viens dzirdīt mani prot.

Mani ceļi vis neved uz Romu,

Tie ved tik tur, kur mājo mana sirds,

Un tas ir zemē tik vienā,

Kur pamalē sarkanbaltsarkans karogs plīv.

Es esmu Latvija.

Caur sarmotu logu es veros uz rītiem,

Un vakaros zvaigžņotas debesis mirdz,

Es skatos, kā zaļajam biezoknim cauri

Sārtie saulstari ik dienu mirdz.

Un manā sirdī tad deg tāda liesma,

Tāds savāds prieks - it kā ne par ko,

Tik zinu, ka šī ir tā laimīgā vieta,

Kur man ir mužīgi jādzīvo.

Pamostos tā es dienu no dienas,

Un it nekā cita man nevajag,

Tik Latvijas zemi sev zem kājām

Un pirkstu galiņus mākoņos mērkt.

Es esmu Latvija.

Tev jāredz ir, kādi mums šeit rieti,

Cik tūkstošus vārdu tie pasacīt spēj,

Cik siti var sasildīt tie ik sirdi

Tie dimanta pērles pār vaigu mums lej.

Kad sidraba vilnis bango pret krastu,

Es pēkšņi atminu savas tautas nastu,

Un pat smilšu graudiņš pavisam sīks

Tad man šķiet ļoti nozīmīgs.

Es esmu Latvija.

Paveros krēslā es debesu jumā

Un tur mums sen jau viss ierakstīts –

Latvieši tiešām ir tā tauta,

Kam liktenis tomēr būs labvēlīgs,

Tik jātur mums cieši viens otram ir roka

Un jāpalīdz otram saknes šeit dzīt,

Lai tad, kad pāri iet negaisa brāzmas,

Mēs varam viens otram būt noderīgs.

Tas gluži tāpat kā sensenos laikos,

Kad latvis važās bij ieslodzīts,

Un vienīgais spēks, kas tad ļāva tikt cauri,

Bija brāļa rokasspiediens sīksts.

Es esmu Latvija.

Manī visā plūst Daugava, Lielupe, Gauja,

Es esmu meži, pakalni un ielejas plašas,

Mana zeme ir visas pasaules krāsas

Un stāsts, kas nekad netaps izstāstīts.

Manā priekšā vēl kalni ar virsotnēm

augstām

Un likteņi, ko kopā mums izmainīt,

Vēl tūkstošiem ceļu un līkumu ejams,

Un sapņi, ko reālus padarīt.

Es esmu Latvija

Sabīne Kalēja, 12.klase

Sadziedāšanās dziesmas Cielaviņa

Ai, tēvu zeme stūru stūriem,

Cik tuvs un pazīstams it viss:

Gan Kolkas raga vēji sūrie,

Gan leišu males debesis.

Piedz Visapkārt zeme zied

Kā zilis zieds un tik,

Tik neparasti viegli iet,

Pat nedomājot, cik

Jau dzīvē nostaigāts,

Jo vēl aizvien, aizvien

Ik rītus Kurzeme

Kā cielaviņa pretī skrien.

Kā mātei sejā visā raugos,

Kā māte manī raugās viss:

Gan staltais Gaiziņš rudzu laukos,

Gan bērzu birzīs Inesis.

Piedz.

Var visu mūžu alkt un tiekties,

Vēl vienmēr aicinās it viss:

Gan Rāznas tāles neaizsniegtās,

Gan Mākoņkalna atbalsis.

Piedz

Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme

Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme,

Par tavām druvām vecā līdumā.

Un, kad jau paguršu zem dzīves nastas,

Tad atdusēšos tavā atmatā.

Es dziedāšu par zaļo eglainīti,

Kur tīklus pelēkos auž zirneklīts,

Kur agrā rītā kuplās smilgas bradā

Ar basām kājām ganiņš bārenīt`s.

Es dziedāšu par balto birztalīti,

Kur rudens lapas dzeltainītes birst.

Un birstot zvana klusu svētvakaru

Tiem ziediem vēlīniem, kas salnā mirst.

Es dziedāšu par teku nomīdīto

No tēviem liepu lūku apavā,

Kur vaidot māte gaitā staigājusi

Un, Dievu pielūgdama, baznīcā.

Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme,

Par tavām druvām vecā līdumā,

Līdz dusēšu reiz klusā smiltainītē,

Tur tavā priedulāja pakrēslā.

Kurzeme

Gudra kā jūra visa Kurzeme dun,

Vēji skrien pāri zelta papardēm un

Nīcā un Bārtā brunči sarkani plīv,

Kuršu pavards uguns krāsā dzīvs.

Aiziet pār jūru balti puteņi un

Dobji kā bangas visa Dundaga dun.

Rojā un Kolkā asi kadiķi zied,

Liepu ēnā vecie kurši dzied.

Piedz.

Kurzemē kūru uguns spīd,

Mūži kā saule riet, zvaigznes kā mūži

krīt Kurzemē.

Kurzemē bites dzēliens salds,

Meži kā jūra dūc, jūra kā meži tur

šalc.

Uguns, kas dzīva, cauri puteņiem iet,

Karsta kā puķe baltai pasaulei zied.

Balsi pie balss lai šodien pieliekam un

Klausies – vecā jūra atkal dun!

Jauniem lai acīs mūžam pavarda guns,

Rokās lai mūžam kalves āmuri dun!

Bāliņš ar baltām rokām likteni kals,

Pāri jūrai skanēs viņa balss.

Piedz.

Lai Sasaucamies, lai dziedam

Caur kļavām, caur eglēm, caur bērziem

Caur laikiem šī dziesma dūks.(3x)

Lai sasaucamies, lai dziedam,

Vien skumjajiem dziesmu trūkst. (2x)

Vai aram, vai sējam, vai pļaujam,

Vai daram šo dziru, kas rūgst,(3x)

Lai sasaucamies, lai dziedam,

Vien slinkajiem dziesmu trūkst. (2x)

Vai dzimstam, vai ejam, vai skrienam,

Kad dvēselē nelaime sūrst. (3x)

Lai sasaucamies, lai dziedam,

Vien mēmajiem dziesmu trūkst. (2x)

Caur kļavām, caur eglēm, caur bērziem

Caur laikiem šī dziesma dūks. (3x)

Lai sasaucamies, lai dziedam,

Un dziesma šī vieno lai mūs. (2x)

Mana dziesma

Kad dators izslēgts un telefons kluss

Ļauj pie Tevis man šovakar nākt

Gribu mācīties pirmos soļus

Un pirmo dziesmu sākt

Tāls ir zvaigznes ceļš

Uz kurieni tev mani vest?

Pa taciņu mazu gar Gauju

Vai pasaulē loku mest?

Tie ir vārdi no manas tautas

Un dziesma man arī no tās

Un es zinu, neviens manā vietā

To nedziedās

Teic, Ziemeļu vējš

No kurienes manī tāds spīts?

Pēc negaisa vienmēr būs saule

Pēc nakts vienmēr rīts

Un Tu, ugunskurs kvēls

Ar tevi man sildīt un degt

Redzēt biezākā tumsā

Jāņu vaiņagos pāri lēkt

Tie ir vārdi no manas tautas

Un dziesma man arī no tās

Un es zinu, neviens manā vietā

To nedziedās

Pielieku soli tuvāk

Un jūtu, ka tur esi Tu

Kaut varētu vienmēr tā stāvēt

Starp mirkli un mūžību

Tie ir vārdi no manas tautas

Un dziesma man arī no tās

Un es zinu, neviens manā vietā

To nedziedās

Pie Dieviņa gari galdi gari galdi

Pie Dieviņa gari galdi gari galdi

Tur sēd pati mīļā Mārā, mīļā Mār

Izrakstīja saskaitīja, saskaitīja

Atdod Dieva rociņai rociņā.

Nu Dieviņi tava vara tava vara

Nu tavai rociņai rociņā-i.

Nu tavai rociņā-i rociņai

Pašas Laimas atslēdziņa atslēdziņ

Dod Dieviņi kalnā kāpti kalnā kāpti

Ne no kalna lejiņai lejināi

Dod Dieviņi otram doti otram doti

ne no otra mīļi lūgti mīļi lūgt.

otram devu dziedādama dziedādama

otru lūdzu raudādama raudādama.

Sanāciet, sadziediet

Cielavas, vālodzes, dzeņi un dzilnas,

Sanāciet, sadziediet, sasadziediet.

Tumšajā naktē un zaļajā zālē,

Dziesmu par deviņiem novadiem.

Dundinām, dandinām, skandinām

stīgas,

Rībinām, ripinām, stīgojam un

Tumšajā naktē un zaļajā zālē,

Dziesmu par deviņiem novadiem.

Piedz.: 2x

Sanāciet, sadziediet, sasadancojiet,

Šai saulē, šai zemē, šai stundā,

šai stundā, kam cerības vārds.

Saule, Pērkons, Daugava

Saule Latvi sēdināja

Tur,kur gali satiekas

Balta jūra, zaļa zeme

Latvei vārtu atslēdziņa

Latvei vārtu atslēdziņa,

Daugaviņas sargātāja.

sveši ļaudis vārtus lauza

Jūrā krita atslēdziņa.

Zilzibeņu pērkons spēra,

velniem ņēma atslēdziņu.

Nāvi, dzīvi Latve slēdza,

Baltu jūru, zaļu zemi

Saule Latvi sēdināja

Baltas jūras maliņā

Vēji smiltis putināja

ko lai dzēra latvju bērni?

Saule lika Dieviņami,

Lai tas raka Daugaviņu.

Zvēri raka, Dieviņš lēja

No mākoņa dzīvūdeņi.

Dzīves ūdens, nāves ūdens

Daugavā satecēja.

Es pamērcu pirkstu galu

Abus jūtu dvēselē.

Nāves ūdens,dzīves ūdens

Abus jūtu dvēselē

Saule mūsu māte-

Daugav - sāpju aukle.

Pērkons velna spērējs

Tas mūsu tēvs.

Bēdu manu lielu bēdu

Piedz. Ram-tai ,ram-tai, ra-di-ri-di rī-di,

ram-tai rī-di ral-la-lā (2x)

Bēdu manu lielu bēdu, es par bēdu

nebēdāj ,(2x)

Piedz.

Liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju

dziedādam.(2x)

Piedz.

Es negāju noskumusi ne vienāji vietiņā,

es negāju (2x)

Piedz.

Ar dziesmiņi druvā gāju ,ar valodu

sētiņā, (2x)

Ja dzīvoju ,tad dzīvoju,tad i, labi

padzīvoj,(2x)

Piedz.

Veldrē mieži, veldrē rudzi, veldrē visa

labībiņ,(2x)

Piedz.

Veldrē visi jauni puiši ar savām-i

meitiņām,(2x)

Piedz.

Caur sidraba birzi gāju

Caur sidraba birzi gāju,

Ne zariņa nenolauzu.

Būt zariņu nolauzusi,

Tad staigātu sidrabota.

Jauna biju, dietin dēju,

Dziedādama vien staigāju.

Nebēdāju tās dieniņas,

Kad staigāju raudādama.

Asariņas noslaucīju

Zaļa zīda priekšautā.

Priekšautiņu

izmazgāju

Skaidrā rīta rasiņā.

Priekšautiņu izžāvēju

Smuidra bērza galiņā.

Stūru stūriem tēvu zeme

Stūru stūriem tēvu zeme,

Apkārt balta villainīt’

Cik stūrīšu, tik bāliņu,

Cik rakstiņu, tik māsiņ’.

Piedz.

Ram-tai-rī-di,

ral-la-lā-i

No tālienes es pazinu,

Kuru bija man’ māsiņ’ -

Nozib balta villainīte,

Nomirdz zelta vainadziņš.

Vilksim košu zelta jostu

Apkārt savu tēvu zem’.

Lai mirdz mūsu tēvu zeme

Kā actiņa gredzenā.

Skaista mana brāļa sēta

Skaista mana brāļa sēta,

Tik cēlāi vietiņā.

Kuplis auga ozoliņis,

Pie bāliņa namdurvīm.

Strazdiņš dzieda galotnē-i,

Lakstīgala pazarē.

Retam tādi tīrumiņi,

Kā manam-i brālītim.

Kalnā ievas balti zieda,

Lejā strauja upe tek.

Kalnā teku pušķoties-i,

Lejā balta mazgāties.

Tēvzemei

Paauklē, saulīte, manu zemīti,

Ziemelim smaga roka.

Es savā Tēvzemē iestādu

Mūžzaļu cerības koku.

Sasildi, saulīte, manu zemīti,

Ziemelim elpa auksta.

Es viņas dvēseli sildīšu

Ticības svētajās plaukstās.

Apmīļo, saulīte, manā zemītē

Katru ozola zīli.

Es savai Tēvzemei pieglaužos

Ticot, cerot un mīlot.

Skaista, skaista tēvu zeme.

Skaista, skaista tēvu zeme par visām-i

zemītēm.

Piedz.:Augsti kalni plaši lauki zilis jūras

ūdentiņš.:

Kas kaitēja nedzīvoti zilas jūras maliņā.

Piedz.:

Cik jūriņa vilni meta tik izmeta sudrabiņ.

Piedz. Divi, divi, kas tie divi kas dzīvoja

saules mūž?

Piedz.:Ūdentīņis akmentīņis tie dzīvoja

saules mūž:

Beigu Piedz.. dzied aizvien lēnāk.

Pūt, vējiņi

Pūt, vējiņi, dzen laiviņu,

Aizdzen mani Kurzemē.

Kurzemniece man solīja

Sav’ meitiņu malējiņ’.

Solīt sola, bet nedeva,

Teic man lielu dzērājiņ’,

Teic man lielu dzērājiņu,

Kumeliņa skrējējiņ’.

Kuru krogu es izdzēru,

Kam noskrēju kumeliņ’?

Pats par savu naudu dzēru,

Pats skrēj’ savu kumeliņ’.

Pats paņēmu līgaviņu,

Tēvam, mātei nezinot.

Pūt, vējiņi, dzen laiviņu,

Aizdzen mani Kurzemē.

Var kurpes nomainīt un šalli

Bet dvēseli jau, nu nekā

Es esmu latvietis un būšu

Bez visiem kāpēc, kur un kā.

(G.Račs)

[Šeit citējiet savu avotu.]