Annotation

RIETUMU LIKUMSZENA GREJSNo vācu valodas tulkojusi M.

SARMA . Mākslinieks P. LISENKO

Pirmā nodaļaOtra nodaļaTrešā nodaļaCeturta nodaļaPiektā nodaļaSestā nodaļaSeptītā nodaļaAstotā nodaļaDevītā nodaļaDesmita nodaļa

Vienpadsmitā nodaļaDivpadsmita nodaļaTrīspadsmitā nodaļaČetrpadsmita nodaļaPiecpadsmita nodaļa

RIETUMU LIKUMSZENA GREJS

Pirmā nodaļa No visiem grūtajiem uzdevumiem, ko

Mērijai Stokve- lai nācās atrisināt savosdivos skolotājas darba gados Arizonasreti apdzīvotā Tonto apvidū, šis, kuramviņa tagad lūkojās pretī, bija visgrūtākais.Pirmo reizi viņu pārņēma it kā drosmestrūkums, jo te lieta grozījās ap tās jaunākomāsu Džordžiju. Tā jau atradās ceļā uzArizonu. Te viņa gribēja, tā rakstīja māte,tikt vaļā no savas vieglās tuberkulozes unne visai vieglās tieksmes uz neizvēlīgukoķetēriju.

Tieši šodien Mērija jutās ļotinogurusi. Viņai bija kājām jānoiet visssešu jūdžu garais ceļš līdz mazajai skolasblokēkai pie Tonto strauta un atpakaļ, līdz

Termenu fermai «Zaļā ieleja». Atkal reizviņas astoņpadsmit skolnieki, sākot arsešgadīgo Ženiju Termeni līdzsešpadsmitgadīgam Ričardam, bijauzstādījuši rekordu disciplīnas graušanā.Arī gājiens pa putekļaino, karstāseptembra saulē kvēlo ceļu, bija stiprinogurdinājis. Tādēļ nav nekāds brīnums,ja viņai vajadzēja brīdi laika atgūties nobailēm, ko radīja mātes vēstule.

«Kas te vairs darāms, ja Džordžijajau ir ceļā,» viņa pie sevis teica un pacēlanolaisto spalvaskātu. «Globē viņaiebrauks devītā … Ak Dievs, Tēvs, tastaču ir jau šodien — otrdien! … Pastaauto no turienes izbrauc trešdien. Piecospēc pusdienas viņa nonāks Rijsonā. Tades pati netieku viņu sagaidīt! Protams, manjāaizsūta kāds, kas saņems vinu, mazo,

blondo Džordžiju. Bet kuru sūtīt?»Par spīti savai masas mīlestībai, mis

Stokvelai pret viņas ierašanos bija stipridalītas jūtas. Atbildība, kas tika viņaiuzvelta, likās gandrīz par smagu.

Kā uz šo apmeklējumu lūkosiesTermeni? Un ko lai viņa te, vispār, iesākar meiteni?

I\ad viņa to atstāja, mazā Džordžijaizskatījās kā eņģelis. Bet, kā likās, viņastagadējā būtne maksāja sodu par toreizējomaldinošo izskatu … Kā tad māte par viņurakstīja?

«… doktors Šmits saka, kaDžordžijai ir slima labā plauša. Betdoktors Džonss, kuram tēvs tic, apgalvo,ka viņa šo slimību ieguvusi dejojot undarot pārgalvības. Es pievienojos Šmitadomām. Šim misteram Džonsam daudz

neuzticos. Vai tu vēl varbūt atceries viņasievu? Tā arī vienmēr izturējās ļotiuzpūtīgi un lepni. — Nu, kā arī tas nebūtu,katrā gadījumā Džordžija nav vesela,nemaz nerunājot par to, ka viņā, šķiet,mājo tūkstoš velnu!

Tu esi jau gandrīz sešus gadus promno mājām. Tagad esi pat aprakusiesaizmežniekos, kur, laikam gan, nedzirdneko no tā, kas pašlaik notiek pasaulē.Starp citu, tu vari būt līksma, jo mēs esampārlaiduši karu un, kas bija vēl daudzļaunāk, pēckara gadus! Un nu manjāapraksta pāris vārdos tavas māsas tēls— citādi tu viņu vienkārši nesapratīsi unnemācēsi ar to pareizi apieties.

Džordžijai šogad paliekseptiņpadsmit, bet viņa zina vairāk nekā tu— divreiz vecākā. Jā, pat vairāk nekā es!

Viņa ir ļoti skaista un izkopusi sevī visastās īpašības, kuras nepieciešamasmūsdienu meitenei. Droši vien tādēļjebkurš cilvēks viņā tūlīt iemīlas. Tā navmuļķīga mātes lepnuma izpausme, betpatiesība. Visi mūsu draugi un paziņas ļoticiena Džordžiju. Bet zēni — domājujaunos vīriešus — kļūst viņas dēļ pavisamtraki. Un viņa dara visu, lai šo trakumupastiprinātu. Man diemžēl jāsaka — viņair īsta koķete!

Tomēr visļaunākais ir tas, kaDžordžija par katru cenu grib izvest savusnodomus. Taisni tā, kā visas šīsmodernās meitenes, kuras saka, ka vecākiir novecojuši un nesaprot jaunos laikus.Varbūt, ka viņām ir taisnība.

Tēvs domā, ka viņu nevar atturēt notās nodomu izvešanas. Nelīdz ne labi

padomi, ne aizliegums, ja tā ko ieņēmusigalvā. Ar lielajām rūpēm, kas man viņasdēļ rodas, esmu pārliecināta, ka tā nemaznav tik slikta. Es nevaru un negribu ticēt,ka manu spriedumu par viņu varētu būtaptumšojusi akla mātes mīlestība.

Džordžija licejā nokārtoja galapārbaudījumus un tagad viņai vajadzētukaut ko uzsākt. Protams, šeit Ņujorkā, viņanekādu labu darbu nedabūtu. Bez tam,viņas veselības stāvoklis nepanes šoklimatu, ja viņa arī vēlētos šeit palikt.Mēs ar prieku pieņēmām draudzīgāsVeibernu ģimenes priekšlikumu. Viņi tiešitagad rīko auto izbraucienu uz Kalifornijuun paņems Džordžiju līdzi uz rietumiem.

Pagaidām šī lieta Džordžijusajūsmina. Mums gan vairs neiet tik labikā agrāk, bet līdz šim vēl vienmēr esam

izpildījuši visas viņas iegribas. Lai arī šoto upurējot. Tagad mēs ierīkosimies tā, laivaram samaksāt par viņas turienesmitināšanu. Varbūt, ka rietumi, kurus tumums vienmēr attēlo tik krāšņus, varēsviņu glābt un atveseļot. Protams, tevi, mīļāmeitiņ, Džordžijas ierašanās nostādīssmaga uzdevuma priekšā; to mēs zinām.Tomēr mēs tevi sirsnīgi lūdzam:neizvairies, bet dari visu māsas labā, kasvien ir tavos spēkos.»

Šīs garās, savādās vēstulesvēlreizēja lasīšana noskaņoja misStokvelu uz drūmām pārdomām. Bet māteibija taisnība, ja Džordžija izturēs dzīvišajā skarbajā Tonto apvidū, tad nevienatgūs veselību, bet atbrīvosies arī nosaviem maldīgajiem un pārspīlētajiemuzskatiem. Milzu pilsēta Ņujorka bija

saindējusi viņas dvēseli.Ja arī Mērija Stokvela bija

aprakusies vietējā mežonībā, tad viņatomēr ņēma dzīvu dalību ārpasaulesnotikumos. Avīzēs un žurnālos tā uzmanīgisekoja dzīves attīstībai. Tā viņa, varbūtpat labāk nekā māte — pazina amerikāņumodernās meitenes, šīs pārgudrās,pirmslaika nobriedušās pēckara gadubūtnes. Uzturēšanās šeit varēja tādāmbūtnēm nākt tikai par labu. Un ja arī viņaino tās celtos dažādas grūtības, tad tamnebija nekādas nozīmes. Bet kāduiespaidu Džordžija atstās uz šejieni, tasbija pavisam cits jautājums. Kā viņaietekmēs Termenus un citus vienkāršostaisnā ceļa gājējus, ar kuriem tai vajadzēssastapties?

Mērija Stokvela bija iemīļojusi šos

Tonto ļaudis, kas likās esam tikpat skarbiun rupji kā zeme, kurā tie mita. Viņa bija,cik iespējams, tiem palīdzējusi unatvieglojusi viņu smago dzīvi, uzņemotiesvisas rūpes par bērnu audzināšaanu. Šaidarbā viņa jutās laimīga, lai gan bija arīkāds personīgs iemesls, kādēļ viņai tāsdarbs šķita tik tuvs sirdij. Viegls sārtumsiekāpa viņas vaigos, kad tā domāja par šoiemeslu. Bet iedomājoties par satraukumu,ko sacels Džordžijas pēkšņā ierašanāsšeit, klusajā «Zaļajā ielejā», viņas krūtissažņaudzās. Ja nu Džordžijai ienāk prātāarī šeit, Arizonā, turpināt savasvieglprātības? Taču šeit tas nebūsiespējams! Mērija to nespēja iedomāties,jo pārāk labi pazina vietējos ļaudis,sevišķi jaunekļus.

Viņa iedomājās trīs Termenu ģimeņu

dēlus, kuru laipnajā sabiedrībā tā biežiuzturējās. Tie gandrīz visi bija divdesmitgadus veci, tikai Enokam Termenam bijatrīsdesmit, bet viņa brālēns Sērdžs,nedaudz jaunāks. No visiem tikai viensbija precējies, jo šeit sievietes bija retaparādība un ap katru no tām izcīnīja glužisīvas kaujas.

Bet pie visa viņu skarbuma, kouzspieda zemes daba, tie bija miermīlīgiun dzīvoja draudzībā. Kā kovboji viņikopā ganīja savus ganāmpulkus, ne visaitreknās ganībās un medīja niknos lāčus unkalnu lauvas, kā arī sēja un novāca rudzusun kviešus. Arī malku viņi paši mežā cirta— īsi sakot, dzīvoja darbīgi un vienkārši.Visu nopelnīto naudu — tās nekad nebijadaudz — viņi atdeva mātēm, jo pašiemvajadzības bija niecīgas. Pilsētu

kārdinājumi viņus neskāra. Ļoti reti kādsno tiem devās tālāk par tuvāko pilsētiņu— Rijsonu. Kara laikā vairāki no tiematradās armijas nometnēs. BedijsTermens, starp citu, labākais jātnieks,mednieks, laso metējs un koku cirtējs, bijacīnījies pat Francijas frontē. Viņš palikaneievainots un par spīti visampārdzīvotajam, atgriezās nemainījies savāraksturā. Tas bija fakts, kas ļāva MērijaiStokvelai labāk nekā jebkuram citamspriest par Termenu un visu Tonto ļaužuspēcīgo raksturu.

Kopš viņa šeit strādāja par skolotāju,tā nekad vēl nebija redzējusi piedzērušukādu no Termeniem vai to radiniekiem.Viņi visi smēķēja savas paštītās cigaretesun kāvās pat visniecīgākā iemesla dēļ, betnekad viņi nemeloja un vienmēr turēja

doto vārdu. Tie nebija iedomīgi, vairumsārīgi vēsi un apvaldīti, bet pilni iekšējasuguns un spēka. Uz tiem, Džordžijas tipameitenei, bija jāiedarbojas līdzīgi degošailāpai, kas iemesta prērijas saulē, sausā,izkaltušā zālē.

Rikšotāju zirgu asais klip-klap ārā uzceļa iztraucēja mis Stokvelu no domām.Kovboji atgriezās no ganībām. Būtu labi,ja viņa tūlīt pat parunātu ar tiem. Kāds jaubūs jālūdz, lai aizbrauc uz netālo Rijsonuun atved Džordžiju.

Kamēr viņa gāja caur dārzu, kur pēcpatikas staigāja vistas, suņi un teļi, taitikai tagad tā īsti ienāca prātā, cik ļotiDžordžijai nepatiks šī vieta. Sākumā tačuarī viņu bija sabiedējusi pussatrūdējusī,pa daļai tikai no koka celtā fermas ēkas.Šodien tā ar savu sūnām apaugušo jumtu

un daudzajām, milzīgu, vecu kokuapēnotajām izbūvēm, bija kļuvusi viņasacīm miļa, tīkama un uzticības vērtaainava.

Ari aploku iežogojumi, kuriem viņatagad tuvojās, dažās vietās jau bijajāatjauno. Tikai vārti nesen bija uztaisītino jauna un tos taisīja no egļu dēļiem,kurus piegādāja vecā Henrija Termenazāģētava.

Enoka baltais mūļēzelis, sauktsFilozofs, nāca viņai pretim. Tas bijaslavenākais mūļēzelis visā Arizonā,sevišķi slavens savas speršanas dēļ.Patiesībā tas bija vairāk netīri pelēks,nekā balts, ne vairs jauns un ne visaiizskatīgs. Bet viņam bija labi formētagalva un gudras acis. Viņš mīlēja MērijuStokvelu. Arī tad, ja viņai, kā šodien,

kabatā nebija cukura gabaliņš. Viņš varējaapmierināties arī ar draudzīgu pliķi unsavu garo ausu noglās- tīšanu.

Blakus tā stallim atradās tā sauktāratu kapsēta. Ar saviem salauztajiemlabības ratiem, riteņus zaudējušiemvienjūgiem un sarūsējušu auto tā līdzinājāsdrupu kaudzei un nomācoši pareģoja visuiznīcību.

Aplokiem pieslēdzās staļļi. Tiem,tāpat kā mājai, laiku pa laikam pēcvajadzības bija piebūvēts lielāks vaimazāks izvirzījums. Kopā ar sienašķūņiem, tur viss izveidojās augstu jumtuun atvērtu durvju juceklī.

Pašos aplokos ganījās zirgi. Vairums,tīksmi vārtījās putekļos, bet pienākotMērijai, sprauslodami lēca augšā unauļoja projām. Viņa apstājās un brīdi

nolūkojās patīkamajās dzīvnieku kustībās.To viņa mēdza darīt labprāt, lai ganreizēm baidījās no tiem. Sevišķi kad tiezviegdami drūzmējās ap staļļu durvīm, laitad slēgtā virknē brāztos projām brīvāsganībās.

Pie kādām staļļa durvīm Mērijabeidzot atrada deviņus, vienā bariņāsastājušos kovbojus.

Būdami kopā, tie izskatījāspārsteidzoši līdzīgi viens otram. Bija labijāielūkojas, lai pazītu katru atsevišķi. Viņivisi bija gara auguma, slaidi un kalsni,platiem pleciem, bet šauriem gurniem.Visiem bija spēcīgas, viegli izliektaskājas, kas nodeva dzimušus jātniekus,šodien viņu seju vaibsti jau tādēļ nebijapazīstami, ka tos sedza bieza putekļukārta. Visi nēsāja lielus sombrēro —

vairums melnus, daži pelēkus, kas visibija veci, netīri un uzvilkti pār sejām; tiebija tērpušies zilos flaneļa kreklos ungaros zābakos sabāztās biksēs. Piezābakiem skanēja pieši ar lieliemriteņiem. Uz mis Stokvelas sveicienu viņiatbildēja visi vienādā, mazliet stieptānoskaņā, kas Teksasas dialektu padarījaausij tīkamu.

«Zēni, vienam no jums būs manjāizdara sevišķs pakalpojums,» viņa teica.

Enoks Termens, visu vīru vadonis,vīrišķīgi daiļš jātnieks, iznāca priekšā.

«Ja lieta grozās ap deju ar jums, misMērija, tad lūdzu jūsu uzmanību,» viņššķelmīgi sacīja.

Viņa gaišpelēkajās acīs turklāt kautkas pazibēja un pār citkārt nopietno,kalsno seju pārslīdēja smaids.

Viņa atbilde lika mis Stokvelai aršausmām iedomāties, ka Džordžijasierašanās droši vien izsauks arī dejusarīkojumu plūdus. Un no tiem viņa,protams, nevarēs atrauties. Tajāsnedaudzajās šāda veida viesībās, kurāsviņa bija piedalījusies, jaunie puiši togandrīz bez pārtraukuma, no saules rietalīdz lēktam, šūpoja pa zāli. Tas arī nebijanekāds brīnums, ja ņēma vērā dāmutrūkumu! Nākamajā dienā viņa tikko bijaspējīga noturēt mācības.

«Pie pirmās izdevības atgriezīšos piešī jūsu laipnā priekšlikuma,» viņaatbildēja smaidīdama un piemērodamās tātonim. «Bet pašlaik lieta grozās ap citupakalpojumu.»

«Un tas būtu?» Boids Termensjautāja, pastūmis som- brēro pakausī — tā

kļuva redzama viņa biezā, pelnpelēkāmatu audze. No tā enerģiskās, it kā bronzāatlietās sejas smējās tumšzils, vaļsirdīgabērna acu pāris.

Pirms Mērija paguva atbildēt,iejaucās Boida un Enoka brālēns VessTermens, kuram arī bija lielas, gaišas acisun īsts Termenu augums:

«Pats par sevi saprotams, ka mēs visiesam gatavi jums pakalpot, mīļā misStokvela!»

«Ļoti laipni! Tātad lieta ir sekojoša:rīt jābrauc uz Rijsonu, lai no turienesatvestu manu māsu.»

Šāds atklājums tos laikam mazlietpārsteidza, jo pagāja labs brīdis, līdz tiesaprata tā nozīmi. Tikai Enoks uzreiz bijaskaidrībā par radušos situāciju.

«Tiešām žēl,» viņš teica, «bet tieši

rīt es esmu aizņemts. Nupat, garāmjādams,redzēju Meskala virsotnē stiepļu žogālielu skaitu gadu vecos vērsēnus. Tiepieder mūsu kaimiņam DžimamSaunderam un es nevēlos jaunas ķildas arviņa ļaudīm. Rīt lopi noteikti jādabū pārirobežai.»

Centība, ar kādu pārējie kovboji,izņemot Kalvinu Ter- menu, piedāvājasavus pakalpojumus mis Stokvelai, no-rādija, ka viņiem daudz patīkamāksbrauciens uz Rijsonu, nekā Enoka darbaplāns.

«Dieva dēļ,» viņa smiedamāsvairījās, «es taču nevaru jūs visus liktlietā! Tikai viens man var pakalpot, bet janevarat vienoties, tad lai izšķir loze.»

Bet tie negribēja par to ne dzirdēt.Bezgalīgās debatēs katrs pierādīja, ka

vienīgi viņš ir vispiemērotākais misStokvelas uzdevuma izpildīšanai. Neviensnegribēja atteikties no šī brauciena. Viņivisi tik stūrgalvīgi aizstāvēja katrs savuviedokli, ka Mērija jau sāka baiļoties, vainebūs jāpieredz izskaidrošanās savādākāveidā. Tādas te notika gandrīz katru dienu,pat stundu, bet tad Serdžs Termens, Vesabrālis, negaidot iejautājās:

«Sakiet, mis, vai jūsu māsa protdejot?»

Šis, saulē iedegušā, blondā milža, ariekaisušiem plakstiem un asajā vējāsasprēgājušajām lūpām, izteiktaisjautājums, uz brīdi novirzīja citu uzmanībuno jau tuvās ķildas. Proti, Serdžs bijalabākais dejotājs no visiem Ter- meniem.

Mērijai bija jāsmejas.«Domāju gan, ka viņa būs

iemācījusies dejot,» tā atbildēja. Viņaiienāca prātā izmantot Džordžijasierašanos, lai reiz atmaksātu jaunekļiempar nevainīgajiem jokiem, ko tie jauvairākkārt ar viņu bija izspēlējuši.

«Kāda tad izskatās jūsu māsa, misStokvela?» jautāja Pens Hendle Amess,viens no nedaudzajiem svešajiem, kurusEnoks Termens nodarbināja. Viņš tomērbija, kā pats Termens, dzimis teksasietis.

Viņa jautājums, kuru tas izteica arļoti nopietnu seju, no jauna iekvēlinājaķildu. Šī nenozīmīgā izskaidrošanās drošivien vēl ilgi aizņemtu visu prātus, janeiejauktos Mērija.

«Klausieties, zēni!» viņa sauca.«Man ir kāds māsas uzņēmums. Es toatnesīšu un parādīšu jums — esmupārliecināta, ka tad jūs tūlīt izšķirsieties,

kurš viņu rīt atvedīs.»Kā uzņēmums to varēs veikt, neviens

nesaprata, tomēr bija ar šo priekšlikumumierā.

Tā nu mis Stokvela iesteidzās istabāun rakstāmgalda atvilktnē uzmeklēja kādasvecas, neprecētas radinieces fotoattēlu.Tās drūmā un saīgusī seja viņai bērnībābija iedvesusi bailes. Mērija mirklivilcinājās, jo radās sirdsapziņaspārmetumi. Viņa taču gribēja tik nekaunīgiapieties ar labās, vecās mis ģīmetni, kurutā pieaugusi, mācījās cienīt. Bet tad viņasev teica, ka arī radiniecei būtu tik daudzhumora izjūtas, lai pasmietos par šo joku.Un tā viņa devās atpakaļ pie kovbojiem,kuri to gaidīja pie staļļa durvīm.

«Tā ir viņa,» tā sacīja, turēdamafotoattēlu izstieptajā rokā.

Visi viņu aplenca, tikai KalvinsTermens Kals, kā viņu parasti sauca —palika iepakaļ un zobgalīgi viņosnoraudzījās. Viņš bija Enoka jaunākaisbrālis, braši noaudzis puisis, kas par spītisaviem deviņpadsmit gadiem, nemazneinteresējās par sieviešu dzimumu.

Brīdi valdīja klusums, līdz beidzotkāds ieminējās:

«Viņa neizskatās jums visai līdzīga,mis Mērij.»

«Zināma līdzība tomēr manāma,»Serdžs iebilda.

«Vai tā tiešām ir jūsu māsa?» Enoksdomīgi jautāja. «Man liekas, ka jūskādreiz rādījāt man citu attēlu…»

«Katrā ziņā viņa ir ļoti jauka dāmalabākajos gados,» Pens Hendle Amess topārtrauca un aizgriezās.

Arī pārējie garām sejām sekoja tāpiemēram, atbalstījās pret staļļa sienu unsāka tīt cigareti. Enoks smīnot uz tiemnolūkojās.

«Domāju, ka jūs visi gribēsiet nāktman palīgā izdzīt svešos lopus no mūsuganībām?» viņš ironiski jautāja, pārāklabi pazīdams savus ļaudis.

«Katrā ziņā bez manis un Boida tuneko nepaveiksi,» Serdžs teica.

Boids Termens piekrītot pamāja argalvu.

«Tā kā Saundera jaunais boss tik untā mūs neieredz, Enoks darīs gudri, janepaļausies tikai uz jums vien,» trešaisiesaucās.

«Diemžēl par mani nav ko runāt,»Pens Handle Amess teica, jo Mērija viņupašlaik uzlūkoja. «Jūs taču atceraties, ko

teicāt, kad atvedu jūs mājās no skolas?»«Atceros,» viņa atteica. «Auto

vadīšana nav jūsu stiprā puse.»«Es šo lietu uzņemtos, mis Mērij,»

teica Ričards, saukts par Diku, kas vēlpiederēja pie Mērijas skolniekiem, «betjūs taču vēl šodien pierādījāt, cik manaszināšanas ir trūcīgas. Protams, kanedrīkstu kavēt rītdienas mācības.»

Viņa palūkojās Leka Termena acīs.Tas bija vienīgais tumšmatainais untumšacainais ģimenes loceklis, liels,mierīgs un mazliet atturīgs cilvēks.

«Jūs taču izdarīsiet man' šopatikšanu, vai ne?» viņa jautāja.

Viņš papurināja galvu un nolaidaacis.

«Man bail no sievietēm,» viņš klusiatbildēja.

«Smieklīgi — no AndželikasBaueres viņam nemaz nav bailes, kaut arīreizēm viņš to sajauc ar tās dvīņu māsuAgati!» brālis Vess iesaucās.

«Tev arī tas atgadījies,» Leks atteica.«Kā tad sastāv ar jums, Ves?»

Mērija jautāja, pūlēdamās palikt nopietna.«Diemžēl, neko darīt, godājamā,» tas

atbildēja. «Pat tad, ja Enoks rīt var iztiktbez manis, man pilnas rokas darba.Jāsalabo segli, viens zābaks prasa pazoli,reiz arī nopietni jāaplūko tēva slimaissuns — vārdu sakot, tas vienkārši naviespējams. Bet ņemiet taču Arizonu! Tamgan rīt jāpļauj kvieši, bet to vēl var uzkādu laiku atlikt.»

Viņš norādīja uz kādu kovboju,vienīgo nedižciltīgo no visas grupas, kurutie pazina tikai pēc palamas «Arizona».

Tam bija svaiga sejas krāsa un vienmērzibēja acis. Runāja tas ar humoru, betvisai reti.

«Man loti žēl, skolotājas jaunkundz,»viņš strupi atteica uz Mērijas jautājumu,vai tas uzņemšoties viņas uzdevumu,«vecais misters Henrijs man noteiktipavēlēja novākt kviešus, pirms sāk līt.»

«Nu, tātad,» Vess sauca, «kopšmēneša nav lijis, un pirms oktobra vidusnav gaidāma ne pilīte!»

«Gluži otrādi, visvēlākais parīt,gāzīs kā ar spaiņiem — lūk, nodienvidrietumiem nāk mākoņi!» Arizonapaskaidroja cienīgā nopietnībā, lai gannebija redzams ne mākonītis. «Es jūsuvietā sūtītu uz Rijsonu Konu, godātā mis!»

Kons Kēsejs, kas Termenu fermāstrādāja ļoti īsu laiku, bija īrs un mazliet

aprobežots, rietumos vēl jauns. Viņu visilabprāt ieredzēja, bet tā lētticība biedrusvedināja to padarīt par savu nevainīgojoku un nedarbu mērķi. Kad mis Stokvelaviņu laipni uzrunāja, tas bailīgi sarāvās.Viņa ūdenszilās acis tikko neizspiedās ārāno vasaras raibumiem piebērtās sejas.

«Es?» viņš satrūcies jautāja. «Bet esvisā mūžā vēl neesmu bijis vienatnē arkādu sievieti…»

Visi smējās locīdamies. Nabagapuiša baiļu izteiksme tiešām bija tikkomiska, ka pat mis Stokvelai bijajāsmejas. To gan viņa darīja it kā vīlusiesun norūpējusies, lai nekaitētu iespaidam,kuru sagaidīja, kad īstā Džordžijaparādīsies redzeslokā.

Viņa saņēma vēl vairākus «kurvīšus»— visi atteicās, minot visniecīgākos

iemeslus. Tims Matjūzs, veselīgs milzis,ļoti naivi apgalvoja, ka esot saslimis untam jādodas pie ārsta!

Beigās bija palicis tikai KalsTermens. Tas stāvēja sāņus un, uzmetisšķietamās māsas attēlam ātru skatienu,nebija līdz šim teicis ne vārda. Tagad viņšpanācās uz priekšu, paskatījās brālī, radosun darba biedros un tad teica:

«Jūs tiešām esat jauki puiši!»Mis Stokvela viņu aplūkoja ar patiku.

Kaut ko tādu viņa jau bija gaidījusi, jo pēctās uzskatiem Kals, Henrija Termenadeviņpadsmit gadus vecais dēls, bijalabākais no visiem. Tam bija ne tikai visuTonto vīru rūdījums, vienkāršība uniznesība, bet arī piedevām laba galva,plašas zināšanas, jo tas bija daudz lasījis.Viņam gan reizēm nācās savaldīt savu

dzīvo, ātri uzliesmojošo temperamentu.Ģimenē runāja, ka viņš to mantojis novectēva, kas bijis teksasiešurevolucionārs.

Tagad viņš pievērsās skolotājai.«Man būs ļoti patīkami rīt atvest jūsu

māsu,» viņš teica. «Tik ilgi gaidīju tikaitādēļ, ka reiz gribēju dzirdēt, ko puiši gannesarunās.»

«Pateicos jums, Kal — savu laipnībujūs noteikti nenožēlosiet,» viņa atteica.

Viņš to pavadīja mājup, bet kadjautāja vai rīt braucienam uz Rijsonuizmantot auto vai ratus, viņi sev aizmuguras izdzirdēja mežonīgus smieklus.Tie apgriezās un redzēja kovbojussabāzušus kopā galvas un kaut ko cītīgipārspriežam. Kluso sarunu pārtrauca skaļijautrības uzplūdi.

Kals debatētāju grupu aplūkojaneuzticīgi. Viņa bez- bārdainā, salīdzinotar brāļa kalsno, gandrīz tuklā sejā kaut kasnoraustījās, acīs iekvēlojās aizdomīgauguns.

«Protams, viņi apspriež kādu niķi,kuru grib man nospēlēt,» viņš norūca.

«Kā tā?» Mērija jautāja mazlietnedroši.

«Skatieties vien, kā Tims Matjūzsplātās! Tas droši vien to būs ierosinājis.Bet varu jau iedomāties, ko tie gatavo.»

«Un kas tas būtu?»«Rīt viņi visi ieradīsies Rijsonā, lai

redzētu kā es izturēšos vecās dāmaskavaliera lomā un vēlāk mani vilks uzzoba. Lūdzu, dodiet man vēlreiz toģīmetni, kuru pirmīt rādījāt viņiem, lai esuzreiz varu pazīt jūsu māsu!»

Mērija klusēdama pasniedza toviņam un pārdomāja. Bija neiespējami, katieši rīt bez Džordžijas kāda citasievišķīga būtne izlietotu no Globes uzRijsonu braucošos pasta ratus. Tādēļnebija vajadzības dot Kaļampaskaidrojumus. Tātad, lai viņš Dievavārdā tic, ka būs jāizpilda vecās dāmasbruņinieka pienākumi. Pēc tam, redzot, kair patīkami pievilts, viņa prieks būs jolielāks.

Kals jau bija uzmanīgi aplūkojisģīmetni.

«Taisnību sakot nemaz nevaruiedomāties, kā divas masas var būt tikdažādas izskatā,» viņš beidzot sacīja. «Jūsar savu skaisto seju …»

«Liels paldies par jūsukomplimentu,» viņa smaidīdama to

pārtrauca. «Bet es tikai izliekos jumsskaista, jo mana māsa …»

«Nē, nē!» viņš attrauca. «Jūs esatskaista! To nesen teica Enoks. Jūs esotskaistākā sieviete, kādu viņš jelkadredzējis. Un uz viņa spriedumiem vienmērvar paļauties.»

Mērijai kļuva pavisam silti ap sirdi.Viņu aizkustināja lepnums uz vecāko brāli,kas skanēja no naivā zēna mutes.

Vēl tika norunāts, ka Kals ņemsDžordžijas atvešanai veco ģimenes Fordu.Tas gan, kā viņš teica, esot vairs tikaiklabošas kafijas dzirnaviņas, sarūsējušudzelžu kaudze, bet vēl arvien ātrāks nekāzirga pajūgs. Tad abi sarokojās un šķīrās.

Otra nodaļa Kad Kals nākamajā rītā — divas

stundas vēlāk nekā parasti — ieradās piebrokastgalda, viņš ar lielu nepatikuredzēja, ka vairāki tā kolēģi šodien navuzsākuši savu ikdienas darbu.

Ja viņš vēl šaubītos, ka pastāvnodoms izspēlēt ar viņu kādu joku, tadzobgalīgie skatieni, kuri vēroja viņasvētdienas uzvalku un kodīgās piezīmes,ko tie izmeta piemiegdami acis, viņamteiktu patiesību.

Kals tos sveicināja, izlikdamies pēciespējas omulīgāks un apsēdās. Tā kāvisas kannas un bļodas bija tukšas, viņšsauca atvērtās virtuves durvīs:

«Māt, atsūti man ar Molliju kaut ko

ēdamu! Puiši man nav atstājuši nekumosa!»

«Vajadzēja celties agrāk,» māte īgniatbildēja.

«Šoreiz jums jāpiedod, misisTermen, viņam bija ļoti slikta nakts,»Arizona sauca un piebilda klusāk tiem, kasatradās istabā: «Gaidas viņam neļāvagulēt!»

Viņa asprātīgo joku atalgojazviedzoši smiekli. Sevišķi skaļi smējāsPens Handle, tik skaļi, ka Kals labprātbūtu tam cirtis pa ausi. Lai nepadotos šimkārdinājumam, viņš taisījās aiziet bezbrokastīm, kad ienāca māsa Mollija arlielu paplāti, uz kuras tvaikoja vairākišķīvji. Tos viņa nolika brālim priekšā.Māsa bija veselīga izskata, gadusseptiņpadsmit veca meitene, ārienes un

sejas vaibstos īsta Termene.«Vai varu braukt tev līdzi uz

pilsētu?» Viņa lūdzoši jautāja Kaļam.«Šodien to būs grūti izdarīt.»«Bet man tik daudz kas jāiegādājas,»

tā atteica, izvilkdama zīmīti no priekšautašuves.

«Dod šurp, atvedīšu tev visu,» Kalsteica. Tad nevērojot pārējo zobgalības,tas ar lielu ēstgribu ķērās pie brokastīm.

«Vai jūs šodien nemaz nedomājatstrādāt?» pabeidzis, viņš jautāja.

«Nē-ē …» Vess smīnot atteica.«Man šķiet, tieši tev bija ļoti daudz

ko darīt?»«Ir jau arī.»«Nu, un?»«Bet man negribas.»«Tu, domājams, savai promenādei

ņemsi Fordu?» pēkšņi painteresējās PensHandle Amess.

Kals neuzticīgi lūkojās no viena uzotru, tomēr neviens nesavilka ne vaibstu.Kas gan šiem blēžiem bija aiz ādas?

«Kādēļ?» viņš beidzot jautāja.«Tāpat vien! Patiesībā tas tādam

sajūsminātam auto braucējam kā tev, irpats par sevi saprotams.»

Kals Termens, kā zirgu mīļotājs unlabs jātnieks — pēc brāļa Boida patlabākais — ienīda auto un nekad nebijasavā pretīguma sajūtā pielaidisizņēmumus. Viņam nebija «mašīnusaprāts», un ja arī tas bija izmācījies tāsvadīšanu, tad vēl šodien viņam nebija nejausmas, kā tāda beigta lieta skrēja un kāvarēja apstāties, kad pievilka sviru. Arīkuļmašīnas mehānisms un pat tās vecās

ierīces būtība, kas grieza veco zāģētavasaparātu, bija viņam neatklāts noslēpums.

Viņš paraustīja plecus, atbīdīja šķīviun, neteicis ne vārda, izgāja ārā. Aiz viņasekojošie, dārdošie smiekli lika tam atzīt,ka pirms izbraukšanas vajadzētu pārbaudītauto.

Cik to atļāva viņa trūcīgās zināšanas,Kaļam radās aizdomas, ka puiši savāvelnišķīgajā nolūkā var izspēlēt ar viņukādu muļķīgu joku un savos aprēķinos irievilkusi arī auto.

Neskatoties uz savu neuzticību, viņšFordā nespēja atklāt neko nodevīgu. Autobija veterāns, un jau pirms trīs, četriemgadiem tam vajadzēja atrasties mieravietā. Tomēr viņš izskatījās glužigraciozs, jo Kala tēvs, labprāt gribēdamstikt no tā vaļā, bija nesen vāģi svaigi

nolakojis.Kad Kals iedarbināja motoru, auto

sāka skaļi rībēt un krakšķēt. Tomēr drīzvien, viņam par lielu izbrīnu, mežonīgaistroksnis pārgāja diezgan vienmērīgādūkoņā. Tā lika iedomāties sagūstītasmilzu bites sanēšanu. Kals atvieglotiuzelpoja un nolēma uz ātrāko izmantotmotora labo omu. Tomēr tieši tad, kadviņš gribēja ieslēgt ātrumu, izsteidzāsmāte. Tai arī bija kādi uzdevumi viņam.

Misis Termene bija liela, kalsna,sirmiem matiem. Viņas labsirdīgiapskaidrotā sejā pārāk skaidri bijapalikušas uzupurēšanās pēdas bērnu unvīra dēļ. Bet kādreiz viņai vajadzēja būtļoti daiļai. Pateikusi dēlam savasvēlēšanās un iedevusi nepieciešamonaudu, viņa klusi teica:

«Kā liekas, tie mājas nerri tur, iekšā,grib dzīt ar tevi muļķīgus jokus. Tad nuneaizraujies un nekādā ziņā nezaudē savupašsavaldīšanos. Vai dzirdēji?»

«Māt, esi bez rūpēm!» Kalssmaidīdams atbildēja un ieslēdza ātrumu.Viņam par pārsteigumu, motors pretējisavam paradumam, vēl vienmēr darbojās.

«Kas šodien noticis ar šo vecograbažu, ka tā tik lieliski darbojas?» Kalsgandrīz satrūcies murmināja, kad bija ticisuz ceļa un labā tempā dārdināja tuvākmežam.

Saulainā, skaidrā rudens rītasvaigumā viņš drīz aizmirsa VesuTermeni, Tomu Matjūzu un visasvelnišķības, kuras tie varēja plānot. Viņšlīksmoja par putniem, kas Forda trokšņaiztraucēti, lidoja tam pāri, un par

pelēkajām vāverītēm, kas jocīgi lecot,vingroja no zara uz zaru.

Viņa sirds atplauka. Iebrāžoties kādāēnainā ielejā, tas varēja skaļi uzgavilēt.Caur veco, apkārtējo sikomoru lapotni,kuras tumšajā zaļumā šur tur iejaucāsskaisti mirdzošs, zeltdzeltens tonis, zagāsatsevišķi saules stari. Viņi lika peļķu unstrautu ūdenim uzzibēt brīnišķā dzintarakrāsainā vizmā. Veseli meža tītaru bari,kurus viņa brauciens pārsteidza dzerotūdeni, metās uz visām pusēm un bailīgipaslēpās vīteņaugu biezoknī.

Tad ceļš vijās pār treknām ganībām.Pirmie sarkanbrūnie, baltpieru kustoņi,kuriem viņš brauca garām, un kasmiegainā laiskumā blenza tam nopakaļ,nesa četrus lielus «T», iededzinātus kāTermena īpašuma zīmi.

Lielos atstatumos izkaisītas, gulējacitu lopkopju apmetnes. Visi tie ganījasavus ganāmpulkus valdības neie- žogotāzemē, laižot tos kopā. Viņu privātīpašumsbija apbūvētie simtsešdesmit morgenu. Toapbūvēšana bija noteikums, ar ko valdībatos atstāja ieceļotājiem par brīvu.

Katrreiz, kad Kals ieradās šajāapvidū, viņu no jauna pārņēma vēlēšanāspašam izceļot un tā radīt kaut ko savu.

«Ja tēvs man vēl šogad atļaus,» viņšsev teica, «es ņemšu savu gabalu pieKlinšu avota. Tajā gan arī Vess ir stipriieķēries, bet viņš noteikti tik drīz nebūsietaupījis pietiekami daudz, lai apprecētuvienu no smieklīgajām dvī- nēm,Andželiku vai Agati. Kuru no abām viņšīsti pielūdz, es vēl vienmēr nezinu. Manneder neviena no viņām. Vispār, visa

precēšanās! Ja man ir pāris zirgu, suns unšautene, tad uzsvilpju visām sievietēm!»

Tā kā Fords likās savus parastosniķus pavisam aizmirsis un motorsneizrādīja ne mazāko tieksmi stāties, Kalsnetraucēti varēja nodoties saviemsapņiem.

Neskatoties uz ātro braukšanu, pretimplūstošais gaiss kļuva arvien siltāks,apvidus vienmēr līdzenāks. Dienvidosviņš jau redzēja spīguļojam zilganoMakatkala galotni, kamēr ziemeļosMogollonu viļņotā muguras līnija kā melnidzeltens mūris noslēdza apvārsni. Tasrietumu bezgalīgā tālē peldēja purpurasārtumā.

Ielejā, pa kuru viņš pašlaik brauca,bija maz zāles, turpretim bagātīgi augatuksneša augi — zemie pundur- ozoli,

dzeloņkrūmāju biezokņi un kaktusi. Jotālāk viņš virzījās, jo skumjāka kļuvaapkārtne; tās nabadzība ietekmēja Kalugandrīz nomācoši. Cik turpretī krāšņa bijaZaļā ieleja, kurā dzīvoja Termeni, vai arī«viņa» Klinšu avota kalnu augstiene!

Dažas jūdzes pirms Rijsonas ceļšmeta spēju līkumu. To izbraucis, viņšieraudzīja savā priekšā garu, kalsnucilvēku, salīkušu zem nastas smaguma.Tas tikai ar mokām tika uz priekšu un likāstik saguris, ka vēl tikai ar lielu piepūlispēja pacelt kājās. Viņa netīrais,acīmredzot dzeloņu saplosītais, tērps ļāvaspriest, ka tas jau bieži pārnakšņojis zemklajas debess.

Kals brauca lēnāk, jo uzskatīja pašupar sevi saprotamu, ka vīrietis lūgs, lai topaņem līdzi. Bet tā kā viņš to nedarīja, pat

nepaskatījās, Kals pieturēja un sauca:«Hei, jūs, vai negribat braukt līdzi?»Vīrietis pievērsa tam seju — tā bija

līķa bāla un iekritusi, tomēr ar izteiksmi,kas tūlīt uzkrita Kaļam.

«Liels paldies,» gājējs atteica.«Atvieglojums man tieši derēs.»

To teicis, viņš ļāva sainim noslīdētno pleca.

«Iebāziet to tur, aizmugurē, bet patskāpiet man blakus.»

Kamēr svešais darīja, ko tam lika,Kals to aplūkoja pieaugošā interesē. Viņšticēja, ka vēl nekad nav redzējis tiksavādu cilvēku. Tas bija uzkrītoši liels unšausmīgi izkaltis. Viņa locekļi likās tikvaļīgi piestiprināti viens otram, kanevarēja atraisīties no sajūtas — tie tūlītsabirs kaudzē. Viņa rokas bija komiski

garas, īstas pērtiķa rokas un plaukstasnedabīgi lielas. Bez tam viņam bija līkamugura, smaila galva un neticami riebīgsizskats. Tātad visā visumā parādība, kasneatvairāmi vedināja smieties. Kad nuviņš ierausās pie Kala priekšējā sēdeklī,tas ne mazums brīnījās, cik veikli otrssalocīja savas garās kājas un ievietoja tāsšaurajā telpā.

«No kurienes jūs nākat?» pēc brīžaKals tam jautāja.

«No Feniksas. Pie Cedvikas tankatvertnes man kāds sacīja, ka varbūt pielopkopja Saundera es varēšot atrast darbu.Tas man arī rādīja, kur jāiet, bet es laikamesmu apmaldījies. Kopš desmit dienāmklīstu apkārt un nu gribu tikt atpakaļ uzČedviku.»

«Desmit dienu pa lielceļu? Tad jau

jūs esat pamatīgi izsalcis?»«Jā, tāds es esmu.»«Diemžēl austrumu vietā jūs esat

gājis uz ziemeļiem. Starp citu, varatietaupīt ceļu līdz Saunderam. Es pazīstuviņa priekšstrādnieku Blūmu un zinu, katagad viņš nepieņem neviena cilvēka.»

«Šodien ir nolādēti grūti atrastdarbu,» svešais dziļi ieelpojis piebilda,«sevišķi tādam, kas ir bijis dienestā.»

«Jūs bijāt armijā?»«Nē, flotes kājniekos.»«Kara laikā?»«Zināms! Cīnījos pie Tīrijas pils un

nu pateicīgā dzimtene ļauj man nobeigtiesbadā!»

«Nu, klausieties, draudziņ — šeit,Tonto apvidū, jūs noteikti dabūsiet darbu,ja vien, vispār, kādu pratīsiet strādāt.»

Svešais uz to neko neatbildēja.Saruna aprāvās.

Drīz vien viņi sasniedza ceļu, kuragalā iznira Rijsona. Tagad fermu vietā palabi un kreisi gulēja dārzos iegrimušasģimeņu mājiņas. Ceļš kļuva arvienplatāks, mājas lielākas. Parādījās dažizirgi, ēzelis, vairāki suņi, bet nevienscilvēks.

Tad ceļš paplašinājās zināma veidalaukumā. Automobiļu drupu kaudze rādīja,kur atrodas garāža. Acīmredzot, kādreizagrāk tur bijusi kaltuve. Tās priekšā Kalsapturēja mašīnu, pilns atvieglojuma unpateicības jūtām par apbrīnojami laimīgobraucienu. Turklāt viņš atcerējās kādupiezīmi, kuru bija izteicis montieris,Kaļam pēdējo reizi aizbraucot no garāžas:«Tas ir droši kā nāve,» viņš bija teicis

savam smīnošajam kolēģim, «ka mēs šīsvecās kafijas dzirnavas nekad vairsneredzēsim!»

«Vai negribat kopā ar mani paēstpusdienas?» Kals jautāja savamceļabiedram.

«Vai es gribot?» tas atsaucās.«Protams, tas ir, ja jūs maksājat par visu,izņemot sarunas.»

«Tas sagādās man prieku. Katrā ziņāvēl ir par agru, tādēļ uzgaidiet viesnīcā,tur pāri — tai pelēkajā namā.»

«Es tūlīt tur izmetīšu enkuru …Cerams, galda zvans nebūs ilgi jāgaida,»svešais teica, pacēla savu saini unaizšļūca norādītajā virzienā.

«Kur jūs izrāvāt tādu ērmu?» kādsgarāžas ierēdnis jautāja. Viņš bija iznācisārā un brīdi klusēdams nolūkojies

aizejošajam garajam stāvam pakaļ.Ar pāris zirņu maikstēm, kā atbalstu,

viņš vēl vienmēr lietojams putnu biedēkļauzdevumam,» kāds cits piezīmēja.

«Šo nabaga puisi es uzņēmu paceļam,» Kals smaidot atteica.

«Ak, tad viņš droši vien stūrēja jūsuveco Mannu?» pirmais minēja, pamādamsuz cienījamā ģimenes Forda pusi.

«Ko vēl neteiksi! To es darīju pats.Starp citu, manam auto neatgadījās nemazākā klizma,» Kals lepni atbildēja.

«Auto? Tas taču nav nekāds auto —tās ir vecu kafijas dzirnaviņu paliekas arsarūsējušu piena kannu motora vietā.»

Kals pameta tik bargi nopelto autostāvot un devās uz lielo, stallim līdzīgopreču namu, kurā starp citu atradās aripasta iestāde. Vispirms viņš gribēja

nokārtot Termenu dāmu uzdevumus.Tūkstoš sīkumu apzinīga izvēle

prasīja laiku un viņam tas bija diezgangrūts uzdevums. Tā viņš pavisampiemirsa savu viesi. Tikai iekraujot saiņusauto, tam iesāpējās sirds, ka licis nabagamtik ilgi gaidīt. Viņš ātri steidzās uzviesnīcu, pie kuras durvīm atradaizsalkušo. Acīmredzot tas nebijaiedrošinājies iet iekšā.

«Piedodiet, ka nāku tik vēlu, bet manbija daudz kas jāiegādājas,» Kals laipnisacīja un bīdīja viņu uz priekšuēdamistabā.

Pirms nākamās pusstundasaiztecēšanas, Kaļam jau bija jāredz, kalabam darbam var būt labas sekas ne tikaisaņēmēja, bet arī devēja pusē. Sākumāviņi ēda klusēdami. Kals, uzaudzis starp

kovbojiem, bija jau redzējis dažusasniegumu šajā mākslā, bet kaut ko tādunekad nebija turējis par iespējamu. Kadsvešais bija apmierinājis izsalkumu, Kals,kas to aplūkoja pieaugošā simpātijā,stādījās priekšā.

«Mans vārds ir Kals Termens,» viņšsacīja, «un jūsu?»

«Tuks Merrijs.»«Tuks? Tas ir diezgan jocīgs

priekšvārds; tādu vēl neesmu dzirdējis.»«Tāda ari nav. Kristīts vārds man

cits — Tedejs. Tuks mana palama noflotes laikiem, jo protu dot īsus, spēcīgussitienus.»

Te Merrijs parādīja smaidā zobus unsavas varenās dūres.

«Ak, jūs protat boksēties?» Kalsieinteresēts jautāja.

«Man liekas gan. Veselus četrusgadus biju boksa skolotājs, un flotesjaunkareivjus arī apmācīju boksā.»

«Ko jūs sakāt! Un tagad jūs meklējatkādu nodarbošanos?»

«Jā — un jau ilgāku laiku,» Merrijsnopūzdamies atbildēja.

«Bet vai jūs esat pietiekami veselsun stiprs, lai varētu strādāt?» Kalsaizdomīgi jautāja. «Jūs taču izskatāties tā,ka kuru katru mirkli varētu salūztgabalos!»

«Mazliet esmu izkrities,» Merrijssmaidot piekrita, «bet vēl divas, trīs šādasmaltītes un tad mana vecā forma būsatpakaļ. Starp citu, kā tagad jūs, tā arīkādreiz Džeks Dempsejs runāja ar mani unpēc tam pieredzēja zilus brīnumus.»

«Ko? Jūs esat pazīstams ar pasaules

boksa meistaru?» Kals kliedza.«Protams. Es ilgu laiku biju viņa

treniņu partneris un noteikti tas, kurasišana tam lika visvairāk darboties.»

«Debesu pērkoni, tas jau lieliski!»Kals sajūsmā sauca un belza ar dūri pagaldu. «Patiešām, Tuk, jūs man sākatpatikt arvien vairāk!»

«Tas ir pirmais prieks, kurupiedzīvoju kopš ilgāka laika.»

«Pagādāšu jums darbu ar diviemdolāriem dienā pie visa brīva,» Kals laidavaļā, satraukumā piemirsis elpot.«Lielisks ēdiens un tik, cik jūs varat vākt— mana tēva fermā. Kad iepazīsieties armūsu Tonto apvidu, tad vairs negribēsietaiziet — to es jums saku. Jūs ietaupīsietšo to, padarīsiet savus simtsešdesmitmorgenus par īpašumu un kādā jaukā dienā

jūs pats būsiet fermeris! Pielūkojiet vien!»«Neapsoliet par daudz, jaunais

cilvēk, — jau tad būšu apmierināts, kadnopelnīšu pietiekoši daudz, lai nebūtujābadojas.»

«Redziet, manam tēvam ir zāģētava,bet koku zāģēšana nav kovboju darbs. Viņivisi labprāt no tā izvairās. Bet patiesībā tāir gluži viegla un vienkāršanodarbošanās. Tā jums dos laiku kopā armums aizjāt medībās. Došu jums vienu nomūsu zirgiem — tie mums ir vairāk parsimtu. Tātad, Tuk, lieta nokārtota, ja gribatman izdarīt mazu pakalpojumu.»

Tuks Merrijs viņam sniedza savumilzīgo delnu.

«Nav tādas lietas, kuru es ar šādiemnoteikumiem jūsu dēļ nedarītu,» viņš teicagandrīz svinīgi.

«Pirmkārt, tātad, jūs nevienamnedrīkstat teikt, kā esat dabūjis savuiesauku — Tuks — un, ka esat bijisDemp- seja treniņu partneris.»

«Labprāt — ļaunākajā gadījumā varuapgalvot, ka man zūd atmiņa.»

«Redziet, man ir divi brāļi un septiņibrālēni, kas visi ir vecāki un stiprāki parmani,» Kals steigā turpināja. «Viņi velkmani uz zoba, ka es mūsu kautiņos vēlnevienu neesmu pieveicis — tādēļ jūsmācīsiet man boksu!»

«Izdarīšu — manā sainī ir divi pāriboksa cimdu. Kas vēl?»

«Jā!» Kals teica, ievilkdams elpu.«Starp mums, Ter- meniem un kaimiņaSaundera kovbojiem, pastāv ieildzisstrīds. Būtu ļoti jauki, ja jūs dažus šospuišus, galvenokārt, priekšstrādnieku

Blūmu, pamatīgi iemizotu!»«Visādā ziņā, tas ir ļoti pagodinošs,

bet arī īsti bīstams uzdevums, jaunaisdraugs! Cik esmu dzirdējis, šie kungivienmēr tūlīt ķeroties pie revolveriem.»

«Ar to nekas nav izteikts,» Kalsstrauji iebilda. «Kad jau ir tik tālu, jumstikai jāpaskaidro: — Kā redzat, man navklāt ieroča un, ja esat džentlmenis, tadnolieciet savu šaujamo! — To darīs katrsīsts kovbojs.»

«Tādā gadījumā arī jūsu otrāvēlēšanās ir tikpat kā izpildīta. Sitietsaujā, biedri!»

Kals ielika savu plaukstu Tuka labajāun tas spieda to tik sirsnīgi, ka nabagazēnam metās tumšs gar acīm.

«Laid vaļā,» viņš kliedza, «vai tu esitraks? Man taču pašam vēl vajadzēs savu

ķepu!»Tuks Merrijs satrūcies atlaida savus

kaulainos pirkstus. Bet Kals šūpoja savuroku šurp un turp, lai atjaunotu apturētoasiņu pareizu riņķošanu. Tad viņš ķērakabatā.

«Te ir mazliet naudas,» viņš teica,«varbūt tev šis tas jānopērk. Saproti, tevjābrauc tūlīt man līdzi. Es sagaidīšu kādudāmu, kas ieradīsies ar pasta ratiem.Turies tepat tuvumā, kad būsi iepircies.Paredzams, ka ieradīsies pāris kovboju,kuri gribēs mani izjokot.»

Kals piecēlās, jo viņam laimīgā kārtābija iešāvies prātā, ka piemirsis ļotisvarīgu māsas uzdevumu.

«Ieradīšos noteiktā laikā, biedri!»Tuks Merrijs atteica militārisveicinādams.

Izgājis ārā, Kals pētot skatījās pārputekļaino, uz «Zaļo ieleju» vedošo ceļu.Tuvu un tālu no zēniem nebija ne vēsts.Varbūt viņa aizdomas bija nepamatotas?

Iegādājies aizmirsto, viņš devāspasta tālsarunu kabīnē, lai pajautātuiepriekšējai stacijai vai pasta rati jaupabraukuši tai garām.

«Tie pašlaik ir šeit,» atsaucāsvietējais ierēdnis, jauneklis, kuru Kalspazina jau kopš zēna gadiem.

«Vai tajos ir kāda dāma?»«To gan var pačukstēt — un kāda

vēl!»«Tad esi tik labs un pasaki viņai, ka

Kals Termens gaida viņu Rijsonā, laiaizvestu to uz «Zaļo ieleju». Viņas māsainebija iespējams to izdarīt.»

Stieples viņā galā atskanēja gari

stiepts svilpiens un tad smaga nopūta:«Kāda nekaunīga laime dažiem

cilvēkiem! …»«Jā, jā, es jau zinu,» Kals nepacietīgi

atteica, «esmu redzējis šīs dāmas ģīmetni.Tātad esi tik labs un paziņo viņai manuuzdevumu!»

«Izdarīšu! Vai zini… hē, Kal, vai tuvēl tur esi?»

«Jā … bet saki ātri, es steidzos!»«Saki, Kal, vai viņa nav komiska?

Viņai ir īsas zeķītes, svārki tikko līdzceļgaliem un ja tās lūpas nav nokrāsotassarkanas, tad lai mani sauc par muļķi!»

«Ak, liec mani mierā ar savāmmuļķībām!» Kals nikni atkliedza un nolikaklausuli.

Vai tiešām šim muļķim bija vēlvairāk jāsadusmo ar saviem jokiem viņu.

Ja tagad ieradīsies arī zēni, tad var iznākttracis.

Trešā nodaļa Iznācis no pasta, Kals Termens

ieraudzīja, ka ap viņa auto stāv kovbojuun garāžas strādnieku bars.

Protams, tur viņi bija! Visi bijauzposušies, uzvilkusi svētdienas drēbes,sombrēro un spīdīgi nosprodrinātoszābakos. Pat Arizona, kas parasti bija īstsnetīrelis, tagad izskatījās tīrs un iznesīgs.

Kamēr Kals lēnām gāja pie viņiem,tas atcerējās, ka atvadoties māte lūdzaiespējamā starpgadījumā nezaudēt mieru.Nu viņš stingri apņēmās palikt mierīgsjebkurā situācijā. Gan jau pienāks arī viņalaiks revanšēties. Tad, kad Tuks būsiepazīstinājis viņu ar cēlā boksanoslēpumiem.

«Sirsnīgi vēlu laimes,» brālēns Vesssacīja, «tu jau esi uzstādījis jaunu ātrumarekordu ar mūsu godājamo grabažu.»

«Tik ātri braukt viņu spieda ilgas pēcsavas daiļavas,» Tims Matjūzs ņirgājotiesteica.

«Tādēļ viņam tik sarkani vaigi,»Pens Handle Amess piebilda.

Tas, ka Kala vaigi bija sārti, bijataisnība, lai gan tas bija pavisam kaut kascits, kas dzina asinis viņa vaigos, neviszobgaļu teiktais. Viņš tomēr vīrišķīgiapslāpēja dusmas un sāka cītīgi pārbaudītauto. Viņš domāja, ka tie būs kaut kosabojājuši, lai viņu apkaunotu dāmas acīs,ja motors nebūs iedarbināms.

Viņš pacēla motora vāku un nevarīgilūkojās motorā. Cik tas spēja spriest, turnetrūka nevienas svarīgas sastāvdaļas.

Varbūt tie vēl nebija paspējuši nekoizdarīt? Bet, ja dīvaini smīnošie garāžasstrādnieki slēpās ar kovbojiem zem vienassegas, bojājums varēja būt izdarīts tikveikli, ka viņš, mūžīgais lajs, to pamanītutad, kad būtu jau par vēlu. Viņš pieliecās— vai tur apakšā nebija jābūt divāmskrūvītēm?

«Un jums patīk šāda neuzticība?»Tims Matjūzs jautāja. «Sī ošņāšana tačuneko citu nenozīmē!»

Kals saslējās.«Kas attiecas uz tevi, tad mana

neuzticība ir īsti vietā!» Kals kliedza.«Man, laikam, dēls, vajadzēs tevi

atkal reiz piekaut?» Tims sausi teica.«Tiesa, līdz šim tu mani vienmēr esi

pieveicis,» viņš atteica ar pūlēmvaldoties, «bet deru, ka jau pirms šis gads

būs beidzies, es tevi pievārēšu!»«Uz ko tu gribi derēt?»Kals tik burtiski to nebija domājis,

taču, kad nu otrs visu bija tā sapratis, ātriteica:

«Deru uz savu bēro Piču, kuru tu tācieni un tik augstu vērtē, ka jau vairākasreizes esi mēģinājis aizņemties, pirkt unzagt.. .»

«Pēdējo, kā nepatiesību manjānoraida,» Tims Matjūzs viņu pārtrauca.«Turpini, dēls!»

Kalā verda aizvien lielākas dusmas,bet par spīti tam, viņš mierīgi sacīja:

«Tātad deru ar savu Piču pret tavuveco Betiju, ka pirms šā gada beigām tevisamizošu!»

Tims smīnēja. Bēris Pičs, Enokadāvana Kaļam, bija tuvākajā apkārtnē

labākais zirgs.«Tu taču neesi piedzēries?» viņš

drošības dēļ jautāja.«Nē! Tu zini, ka es nekad nedzeru.»«Tad es pieņemu tavas derības. Jūs

pārējie būsiet liecinieki!»Darījums tika apzīmogots ar roku

spiešanu. Tad Kals aizvēra motora vākuun iedarbināja motoru, kas viņam parpārsteigumu, nevainojami darbojās.Tomēr, aizbraucot līdz pastam, viņam tāvien likās, ka ar auto kaut kas nav kārtībā.Motors strādāja aizdomīgi ātri un beztrokšņa.

Pie pasta durvīm pļāpāja un smēķējadaži Rijsonas iedzīvotāji. Viņi gribējanolūkoties dienas svarīgākajā notikumā —pasta ratu piebraukšanā. Tuks Merrijs arsavu saini sēdēja uz paša augšējā

pakāpiena.Tieši tad, kad Kals gribēja izkāpt,

viņš pamanīja, ka pa ceļu no austrumiemtuvojas trīs jātnieki. Tajos viņš pazinaBlūmu, Saundera priekšstrādnieku undivus tā kovbojus. Viens no tiem bija BidsHetfīlds, visu deju sarīkojumu veiklākaisdejotājs un sieviešu siržu lauzējs. To Kalsuzskatīja par īstu nelaimi. Tas tūlīt vilksviņu uz zoba, tikko redzēs, kā vecaskārbas sargātāju bruņinieku.

Trīs nokāpa, un kamēr trešais palikapie zirgiem, Blūms un Hetfīlds devāspastā. Blūms, zems un platiem pleciem,bija veselīgs un spēka pilns, tuvučetrdesmit gadiem. Hetfīlds, ievērojamijaunāks un uzkrītoši daiļš, sevišķi izcēlāsar savu gleznaino tērpu. Tas sastāvēja novarena bebrādas sombrēro, zila flaneļa

krekla, sarkana kaklauta un garām, arsudrabu izšūtām biksēm, kuru vīles bijagreznotas garām bārkstīm.

Ejot garām Kaļam, Blūms īsi pamāja,kamēr Hetfīlds izklaidīgi lūkojās pāri.Tuka Merrija izskats izsauca viņā jautrību,sevišķi skaļi un nekautrīgi smējāsHetfīlds.

«Tiešām, tas būs izsprucis no kādacirka!» Blūms ieminējās. Tad viņi iegājapastā.

Kals steidzās pie Tuka, kas bijadzirdējis zobgalīgo piezīmi, bet nemaznepievērsa tai uzmanību un pačukstējatam:

«Tas bija Blūms, par kuru tevstāstīju. Bet tas otrs, tas jaunais, ir mangandrīz vēl pretīgāks.»

«Jauki, saprotu,» Merrijs

smaidīdams atbildēja.«Tur, tie četri pāri, ir mūsu ļaudis.

Priekšpēdējais ir mans brālēns Vess,citādi patīkams zēns, bet šodien tamnoteikti padomā kāda nekrietna lieta pretmani.»

«Tas nekas — es jau esmu te!» Tuksmierīgi teica.

Kals devās atpakaļ pie Forda, jo nušurp brāzās pasta rati, saceldami aiz sevisputekļu virpuļus un lielu troksni. Ratiapstājās, Vadītājs izlēca no sēdekja,pakalpīgi atrāva durvis un sauca:

«Tā — te nu mēs būtu!»Vispirms viņš no ratiem izcēla

veselu kaudzi rokas bagāžu, ādas somasun cepuru kārbas. Tik smalkas lietas šeitdabūja redzēt visai reti. Tad viņš galantipalīdzēja izkāpt kādai dāmai, kuru turklāt

ar savu augumu pilnīgi aizsedza Kalaacīm. Tikai tad, kad viņa viegli uzsteidzāspa kāpnēm, viņš pāri ziņkārīgo galvām vēlpaguva pamanīt plīvojam blondas matucirtas.

Kals apjucis nolūkojās tai pakaļ, betkad viņa bija nozudusi pastā, tas atcerējāssavu pienākumu un steidzās pie pastaratiem, bet vadītājs pašlaik jau grasījāsaizcirst ratu durvis. Kals palūkojās iekšā— tur vairs nebija neviena atbraucēja.

Viņu pārņēma neizsakāmaatvieglojuma sajūta. Acīmredzot misStokvelas māsa bija vai nu nokavējusipārsē- šanos vai arī nemaz nebrauca.Tātad misters Arizona, Matjūzs, Amess unpārējie bija velti pūlējušies, nākdamišurp. Nu viņi var smieties paši par sevi!Tiem tagad izskatījās pavisam muļķīgi

ģīmji.Kamēr viņš uzjautrināts tos vēroja,

no pasta iznāca jaunā dāma un meklējotlūkojās apkārt. Visi vīrieši izslējās,sagrieza ūsu galus un nostājās taisni.

Viņa tiešām bija daiļa ar savāmtumšzilajām, starojošajām acīm un, visādāziņā, mazliet par daudz sarkanajām lūpām.Viņas gaišā kleita sniedzās tikko delnasplatumā lejpus ceļgaliem. Tā kā viņavalkāja īsas zeķes, tās labi veidotās kājasievērojamu daļu bija kailas.

«Ak, vadītāj, vai jūs nepazīstat tokungu, kuram mani jāaizved?» viņa jautājasaldā balstiņā, kas klātesošo vīriešusirdīm lika iepukstēties straujāk.

«Acumirkli, tūlīt būšu atpakaļ,» tasatbildēja un stiepa uz pastu divus smagusvēstuļu saiņus.

Tomēr pirms viņš atgriezās, viņaipiegāja Bids Hetfīlds, turot cepuri rokā unsacīja:

«Mis, man liekas, jūs esat tā dāma,kuru es gaidīju,»

«Mans vārds ir Džordžija Stokvela,»viņa teica, vērodama to no galvas līdzkājām.

Kals Termens iepleta muti un acis.Tātad šī bija māsa, un skolotāja šādāveidā bija atriebusies par tiem jokiem,kurus tai nācās līdz šim ciest no jaunajiemTermeniem. Na — viņa kaut ko piedzīvos!

Laikam Džordžija bija gaidījusi, kaarī Hetfīlds nosauks savu vārdu, bet kadtas to nedarīja, viņa paraustīja plecus unneko vairs nejautāja, ļaujot, lai viņšpaņem tās ceļasomas. Taču Kals,izsprucis drūzmai cauri, gāja tam pretim.

«Kas jums, Hetfīld, nāk prātā?» viņštam uzsauca. «Es esmu šeit, lai pavadītumis Stokvelu!»

«Mīļais Kal Termen,» Hetfīldsizklaidīgi atteica, «tā kā nevienam no jumsnebija vajadzīgo manieru, bet tikai vējšgalvās un vaļējas mutes, tad man bijajāpakalpo jaunajai dāmai. Un tagad esviņu aizvedīšu uz mājām!»

«Bet viņas māsa to uzdeva man!»Kals uzbudināts teica.

«Mēs te nestrīdēsimies, lai mis patiizšķir,» Bids atteica un tad, ar elegantukustību pievērsās Džordžijai. «Kuram nomums nogādāt jūs mājās — viņam vaiman?»

Džordžija pavirši pētot pārlaidaskatienu Kaļam. Salīdzinot sevi arkrāsainā tērpā ieģērbušos Hetfīldu, tas

jutās pavisam noplucis un vienkāršs.«Ja varētu izvēlēties, es noteikti

paliktu pie jums,» viņa vilcinoties teica,«bet mana māsa taču to ir atsūtījusi…»

«O, lūdzu, es atkāpjos,» Kals viņupārtrauca. «Bet tad ieteicu labāk braukt armanu brālēnu Vesu; lūk, to tur! Ja jūsvedīs Bids Hetfīlds, tad maz ticams, ka«Zaļajā ielejā» tiksiet apsveikta. To essaku vienīgi jūsu māsas dēļ … Kas ir?…»

Kāds vīrietis bija viņu paņēmis aizrokas.

«Jūs sauc pie tālruņa, Kal Termen!»«Sakiet, ka man tagad nav laika. Kas

grib ar mani runāt?»«Skolotāja, mis Stokvela!»Kals lēca augšā pa kāpnēm un

iesteidzās tālruņa kabīnē.

«Vai mana māsa atbraukusi?» «Jā.»«Vai viņa ir apmierināta, ka esmu

jums devusi uzdevumu to atvest?»«Nē, pavisam nav!»«Jūs taču nedusmojaties uz mani par

joku, kuru es atļāvos ar ģīmetni?»«Tomēr, jo tagad tam ir ļaunas

sekas.»«Kādas tad?»«Esmu kļuvis smieklīgs. Protams, ka

es nepazinu jūsu māsu un kāds citsaizsteidzās man priekšā .. .»

«Kurš tad?» mis Stokvela bailīgijautāja. «Dieva dēļ, tas taču nav BidsHetfīlds? …»

«Pats par sevi saprotams, ka tiešiBids Hetfīlds!»

«Tas nedrīkst notikt nekādāgadījumā! Džordžijai noteikti jābrauc uz

mājām ar jums! Lūdzu, pasauciet viņu tūlītpie aparāta!»

Kad Kals atgrūda ar troksni kabīnesdurvis, viņš gandrīz saskrējās ar to, kurugribēja meklēt.

«Jūsu māsas jaunkundze vēlas arjums runāt,» viņš īsi pateica.

«Jūs taču mani pagaidīsiet, misterTermen, vai ne?» viņa lūdza.

Viņš pamāja ar galvu un diezgangarās sarunas laikā jutās, ka stāv it kā uzoglēm. Cauri kabīnes sienām viņšnevarēja sadzirdēt nevienu vārdu, bet kano skolotājas puses nācis rājiens, bijaredzams, kad Džordžija iznāca no kabīnes.Ne tikai viņas vaigi bija piesarkuši, betlikās, ka tā būtu pavisam pārvērtusies unkļuvusi citāda.

«Jums daudzkārt jāatvaino mani,»

viņa sacīja. «Māsa man visu paskaidroja.Redzot, ka esmu tik bezpalīdzīgi pamesta,es mazliet saskaitos un gribēju jumsmazliet atmaksāt — es taču nezināju, kaspar lietu. Bet tagad jūs vairs nedrīkstat uzmani dusmoties, vai ne?»

Viņa lūdzoši sniedza tam pretī mazoroku, kuru viņš piesardzīgi satvēra. Kalsnodrebēja zem tās tumši zilo acu skatiena.Sirds likās pukstam kaklā un ne vārdsnenāca pār viņa lūpām. Mēmi viņšpiedāvāja viņai savu elkoni. Šis bija viņalīdzšinējās dzīves lielākais notikums, kadtas veda to lejā pa kāpnēm uz auto.

«Vai es drīkstu braukt priekšējāsēdeklī, līdzās jums?» viņa jautāja, koķetinoliekusi galvu.

«Bet, protams,» viņš starodamsatbildēja. Kaut kas patīkamāks nemaz

nevarēja būt.Kā likās, Tuks Merrijs bija

paredzējis tieši tādu notikuma nobeigumu,jo viņš pašlaik beidza kraut automobilīDžordžijas mantas. Uzmetis saini plecā,viņš pienāca klāt un jautāja:

«Nu, kā būs, draugs? Vai paliek kānorunāts? Tu ņemsi mani sev līdzi?»

«Protams, vecais zēn,» Kalsatbildēja. «Kāp tik iekšā!»

Iepazīstinājis Merriju ar tikko iegūtodraudzeni, Kals iedarbināja motoru. Tassāka darboties ar dīvaini dobju troksni,bet strādāja. Taču, kad tas ieslēdzaātrumu, auto nekustējās ne no vietas.

«Varbūt jūs neesat nospiedis sajūgu,»Džordžija teica, lai parādītu, ka arī viņakaut ko saprot no auto.

«Ak, tomēr… tātad mans brālēns,

misters Vess un viņa biedri droši vienatļāvušies izdarīt kādu joku. Viņi zina, kaesmu slikts mehāniķis,» Kals nopūtās.

Izmisis viņš darbojās ap ātrumakārbu un slepus šķielēja uz kovbojiem.Tie, savilkuši līdzcietīgas sejas, nācatuvāk.

«Nu, mans dēls, vai tev kādsaizgriezis gāzi?» Tims Matjūzspainteresējās. «Vai man būs tev jāpagādādažu četrkājainu zirgu spēks?»

«Vai tu mūs neiepazīstināsi ar savudāmu, mazais?» Vess Termens dzīvijautāja.

Kals norausa sviedrus un diezganneveikli izpildīja šo prasību. Džordžijaveltīja katram, ar ko tika iepazīstināta,kādu slavinošu vārdu. Tas viss viņaisagādāja acīmredzot lielu jautrību.

«Droši vien būs labāk, mis Stokvela,ja brauksiet kopā ar mums,» beidzot Vessieminējās. «Izskatās, ka Kals netiks galāar šo veco grabažu. Mūsu jaunais autoatrodas tur pāri, garāžā.»

«Tiešām, cits nekas neatliks,» Kalsnopūtās. Viņš arvien vēl nespējasaņemties un izkāpt, lai pārbaudītumotoru.

Pārējiem to nevajadzēja divreiz teikt.Viņi visi četri metās prom, pāri uz garāžu,lai nodrošinātu sev vietu pie stūres.

Tagad piecēlās Tuks Merrijs, kaslīdz šim visu notiekošo bija vērojis arsmaidu un teica:

«Ja atļauj, es paskatīšos, kas tev ar toauto ir noticis?»

Kals cerību pārņemts, pamāja. Tuksnokāpa un atvēra motora vāku.

«Tūlīt viss būs kārtībā,» varens basssauca. «Kaulu Kārlis jau sasmērēs!»

Daudzie skatītāji smējās, bet Merrijsnepiegrieza ne mazāko vērību vispārējaijautrībai. Viņš paņēma skrūvat- slēgu noauto darbarīku somas un sāka izlabotvainu.

«Visai veikli šie kungi nav spējuši toizdarīt,» viņš teica, palūkojies augšup,«mēs tūlīt varēsim drāzties projām mansdraugs!»

«Zēl,» kāds klātesošais bilda. «Tikdrīz atkal vis nedabūs aplūkot tādu kailukājiņu pārīti!»

Džordžija paraustīja plecus unpavilka lejup kleitu, kas bija mazlietatsegusi ceļgalus.

«Tā vispār liekas gluži savāda skuķe,kuru tie Termeni ataicinājuši,» Blūms

sauca, stāvēdams uz pasta nama augšējāpakāpiena.

Kals pielēca kājās, tomēr Džordžijalūdzot satvēra viņa roku.

«Dieva dēļ, netaisiet nekāduskandālu,» viņa čukstēja. «Manas māsasdēļ…»

«Bet viņš taču jūs apvainoja!» Kalsatteica un gribēja atbrīvoties. Tomēr pa tolaiku Tuks Merrijs bija ņēmis lietu savāsrokās un tagad jau stāvēja pretī Blūmam.

«Vai tāds šeit ir parastais runasveids, kādā var izteikties par sievietēm?»viņš mierīgi jautāja. «Es to vēlētos zināt,jo neesmu vietējais.»

«Parastais, ja runā par skuķiem, kasrāda kailus stilbus un krāso lūpas,»atbildēja Blūms.

«Dāma nāk no austrumiem, kur ir

tāda mode. Tur visas valkā īsas kleitas unīsas zeķes,» Merrijs ļoti lietišķi sacīja.«Un tik nevainīgs paradums, kā lūpukrāsošana, vēl nepārvērš dāmu nelietīgāskuķē!»

«Bet šeit pie mums rietumos tānotiek,» Blūms atteica. «Pie mums vēl,paldies Dievam, valda tikumi un likumi!»

«To es zinu, bet pie visiem jūsurietumnieku tikumu likumiem: katrs, kasatklāti runā par kādu sievieti, kā jūs todarījāt, noteikti nav īsts rietumnieks!»

«Kas jums nāk prātā?» Blūmsiesaucās. «Un vispār, kas te prasīja jūsudomas, jūs, smieklīgais kaulu maiss?»

«Tās es šādos gadījumos izsakuneaicināts,» Merrijs atteica. «Un lai arīvisi pārējie zinātu, ko es par jumsdomāju, tad atkārtoju: jūs neesat īsts

rietumnieks, bet gan parasts blēdis! Jūs,muļķīgais tauku bluķis!»

Blūms jutās kā zibens skarts. Kautkas tāds viņam vēl nekad nebijaatgadījies. Tā seja kļuva tumši sarkana,sažņaugtās dūres cēlās sitienam. Tomērātri, tik ātri, ka Kals nespēja tai izsekot,Tuka Merrija labā roka šāvās uz priekšu,nemaz ne spēcīgi, bet pavisam asi. Blūmagalva atkrita atpakaļ un no viņa degunaplūda asinis. Viņš vēl nesaprata, kasnotiek, kad sekoja kaulainā kreisā. Tādobji nodunēja pret Blūmu tā, ka viņšizmisis sāka cīnīties pēc elpas, tadpastreipuļoja un nogāzās zemē.

«Kur palika tas ķēms, kas pirmītstāvēja viņam blakus un tik riebīgiņirdza?» Tuks jautāja, meklēdams to arskatienu. «Arī tam man ir krājumā pāris,

līdzīga labuma galvas riekstu!»Klātesošie smējās, tomēr Bids

Hetfīlds bija pazudis. Acīmredzot viņambija vēl kaut kas ļoti steidzams jānokārtopastā.

Tuks Merrijs atgriezās pie auto. Untieši tad, kad ieradās Vess Termens arlielo auto, motors sāka darboties.

«Kas tad te manā prombūtnēnoticis?» Vess ievāca ziņas, piegājis pievīriem, kuri pūlējās ap nesamaņā gulošoBlūmu.

Sākumā viņš neparko negribēja ticēt,ka garais, izkaltušais vīrs, kuru brālēnskaut kur izokšķerējis, varēja ar diviemsitieniem noguldīt bīstamo Blūmu. Bet tadviņš devās pie Merrija un sajūsminātsteica:

«To jūs esat smalki izdarījis!

Pateicos jums četru «T» vārdā! Sitietsaujā, draugs!»

«O, lūdzu, ar prieku!» Tuks atteica unspieda Vesa roku. Tomēr tas no sāpēmiekliedzās. Tad Tuks ierāpās autopakaļēja sēdekli. Kals iedarbinaja Forduun aizbrauca.

«To kasti tu tomēr noteikti sadauzīsidrupatās,» Vess, mazliet vīlies nosaucatam pakaļ. «Bet mēs jau brauksim aiz jumsun varēsim savākt jūsu kauliņus …»

Ceturta nodaļa Kals jutās kā sapnī.Motors darbojās lieliski. Ja vien tas

atkal nesāks niķoties, tad tie muļķīgiepuiši, kas tagad viņu apskauda, nekad tonepanāks ar savu smago preču auto.

Zēl, ka līdz «Zaļajai ielejai» tikaiastoņpadsmit jūdžu.

Sākumā Džordžija sēdēja pavisamklusa viņam līdzās un domīgi lūkojās uzpriekšu. Viņš slepus pablenza — par kogan tā domāja?

Pēkšņi viņa sakustējās. Kals sarāvās,bet viņa griezās pie Tuka.

«Es vēl neesmu jums pateikusies parto bruņniecis- kumu, ar kādu jūsaizstāvējāt mani un austrumu sievietes,

mister Merrij,» viņa teica.«Ak, mis, tas taču nav pat

pieminēšanas vērsts,» Tuks galanti atteica.«To darot atcerējos arī savu mazo māsu— viņa ir tieši tāda kā jūs, tikai ne tikdaiļa.»

«Liekas, ka jūs protat tikpat labiglaimot kā boksēties! Vai arī jums tānešķiet, mister Kal?»

«Dieva dēļ, neuzrunājiet taču manipar misteru!» viņš atteica un nosarka.

Viņš bija greizsirdīgs, ka ceļā tāspirmie vārdi netika veltīti viņam. Nu viņšlauzīja galvu par piemērotu sarunastematu. Droši vien arī greizsirdībai —sajūtai, kuru tas līdz šim nebija pazinis —bija sava daļa vainas, ka tam neienācaprātā nekas labāks, kā jautājums:

«Liekas, Hetfīlds jums ļoti patika?»

«Tā tiešām bija,» viņa neapjūkotatbildēja. «Viņš man atgādina kādu skaistufilmaktieri, kurā es reiz neprātīgi bijuiemīlējusies.»

Kals juta neizmērojamu kaunu. Viņšvarētu sevi izpļaukāt savas neveiklībasdēļ… vai labāk Bidu Hetfīldu, pretīgo

«šaja sakarība damam austrumos unrietumos ir vienāda gaume,» viņš rūgtisacīja, «jo arī mūsu jaunās meitenes apviņu vien lido.»

«Tātad viņš ir savā veidā vīrieša —vampīra tips,» viņa pasmaidot ieminējās.

Uz to viņš neatbildēja. Seit, Tontoapvidū vēl nezināja, ka ar jēdzienu«vampīrs» mēdz apzīmēt vīriešus, kaspazudina sievietes. Un viņš taču nebijatāds plānprātiņš, lai atzītu savunezināšanu. Saīdzis viņš uzmina gāzes

pedāli tā, ka vecuma nespēka māktaisFords sasniedza fantastisku ātrumu.

«Tā ir pareizi, puisīt,» Džordžijastarojot sauca. «Ātrāk, ātrāk — pie šādatempa jau varam sākt just, ka dzīvojam!»

Tagad ātrums kļuva tik baigs, kaMerrijs jutās aicināts uzsist Kaļam uzpleca un teikt:

«Droši vien tu vēlies savambrālēnam sagādāt to prieku, lai viņš varētusalasīt mūsu salauztos kaulus?»

Vairāk neko nevajadzēja Kaļam teikt,lai tas atkal uzsāktu prātīgu braukšanu.

«Zēl — tieši tagad kļuva jauki,»Džordžija teica, savilkusi tumšsarkanāslūpas.

«Vai jums nemaz šāda steiganeiedveš bailes?» viņš pārsteigts jautāja.

«Un to jūs saucat par steigu? Un

kāpēc man būtu jābaidās?»«Ka kaut kas neatgadās!»«Smieklīgi! Ja būs lemts lauzt kaklu,

tad to nolauzīs tāpat!»Kals mēmi lūkojās viņā. Sī jaunā

meiteņu šķira tam bija kaut kas pilnīgijauns. Viņš jutās galīgi apjucis.

Pašlaik tie sasniedza augstieni, nokura atklājās plašs līdzenums un vēl tālākkalni, aiz kuriem saule starodama devāspie miera. Džordžija lūkojās apkārt.

«Bet šis taču ir gluži jauks apvidus,»viņa pēkšņi teica.

«Jauks, tas nav pareizi teikts, misDžordžija,» Kals atteica. «Tas irvienkārši lielisks …»

«Ak nieki!» viņa to strupi pārtrauca.Kals bija sašutis. Viņa sašutums tik

skaidri bija redzams tā sejā, ka Džordžija

uzskatīja par vajadzīgu tam pateikt mazus,laipnus melus.

«Protams,» viņa teica, «ar «nieki» esnedomāju apzīmēt to sajūsmu, ar kādu jūsrunājāt par dabas ainavas skaistumu unkurā es ar jums dalos. To sacīju tikaitādēļ, ka jūs dēvējat mani par «mis». Jūsdrīkstat mani mierīgi uzrunāt tikaiDžordžija. Man ir tikko septiņpadsmit,tātad es vēl neesmu pēc godinājumiemizsalkusi vecmeita.»

«Ja jūs atļaujat — labprāt,» Kalsapjucis murmināja. Tomēr viņš jutāslaimīgs, ka viņa atklāti un godīgi atzīst tādzimtenes skaistumu.

Vēl vairākkārt viņu dziļi aizskāra tāsneparastais izteikšanās veids. Viņš tačunezināja, ka Džordžijas dīvainā valodanav tās garīgais īpašums, bet gan tikai

tukšas frāzes. Tieši tāpat viņa bijarunājusi dienu no dienas Ņujorkas dejulokālos.

Pēc saules rieta kļuva jūtamiaukstāks.

«Diemžēl neiedomājos paņemt līdziko siltu jūsu vajadzībām,» Kals teica.«Bet vai jūsu mantās nav kāds mētelis?»

«Protams, bet tagad man taču naviespējams to atrast, tad jau labāk salt!»

«Jūsu tērps, vispār nav piemērots.»«Kā tā? Jums nepatīk?»«Ja man jābūt atklātam: nē!»«Bet tas ir ļoti moderns,» viņa

atbildēja mazliet aizkaitināta. «Visi zēniteica, ka nekāds cits tērps nepadarot tikapaļu.»

«Kas tie par zēniem?» viņš pārsteigtsjautāja.

«Mani draugi, protams! Kas tad jumsir iebilstams pret manu apģērbu?»

«Es gan neko nesaprotu no modes unkupliem tērpiem,» Kals lēnām sacīja,«bet, ka jūsu kleita nav piemērota mūsukalniem, to jūs tagad izjutīsiet pati.Pašlaik mēs jau esam sešus tūkstošus pēduvirs jūras līmeņa un brauksim vēl augstāk.Saki, Tuk, vai tavā sainī nav kāda sega,kuru tu varētu aizdot necienīgiemcienīgajiem?»

«Es jau izkravāju savas panckas,»Merrijs atbildēja. Viņš visu laikusmīnēdams bija klausījies sarunā.

Kals apturēja auto, lai paņemtu noTuka segu. Taču laikam liecoties atpakaļ,viņš nejauši bija pagriezis stūri pa labi,vai arī nebija pietiekami stingri pievilcisbremzi. Tieši tad, kad viņš gribēja aplikt

Džordžijas pleciem segu, auto sāka ripotun pirms Kals paspēja to nobremzēt,diezgan lielā ātrumā tā iebrauca klintssienā.

«Te mums ir salāti!» Tuks Merrijsteica un izkāpa no auto.

Džordžija ne visai maigi bija triektapret Kala plecu un kādu brīdi ļāva galvaiuz tā atdusēties.

«Dieva dēļ, vai jūs esat ievainota?»viņš baiļpilnā balsī jautāja.

«Nedomāju,» viņa atbildēja, koķetipasmaidījusi. «Tikai pakausis vareni rūcun liekas, ka skausts drusku saliekts.»

«Tad jums klājas tāpat kā šimvecajam Fordam,« Tuks Merrijs teica.Viņš tagad pūlējās pacelt saspiesto uniedauzīto motora vāku. «Šoreiz, dēls, lietair bez cerībām.»

«Ko tagad iesāksim?» Kals pavisamsatriekts jautāja.

šai pašā mirklī taurēdams tuvojāssmagais auto. Tas elsodams rāpās augšupkalnā un pie tā stūres sēdēja Kala brālēnsVess.

«Tagad mēs atriebsimies izjokojotjūsu mīļos draugus un radus,» Džordžijateica. «Viņi krietni jāsabiedē. Mēsizliksimies, ka esam cietuši tādēļ, ka tiesabojājuši motoru. Smagi cietušās lomu,protams, uzņemos es!»

Kals gan kļuva domīgs, bet kad tāspriekšlikums tik ļoti sajūsmināja Tuku, tadnevēlējās būt spēles traucētājs.

Pārējie jau bija viņus ieraudzījuši.Vess apturēja auto un skaļi smejotiessauca:

«Nu, Kal, vai tavai siļķu kārbai

tomēr beidzot aptrū- kusi elpa?»«Tas ir īsts brīnumdarbs, ka tu esi

viņu dabūjis līdz šai vietai,» TimsMatjūzs zobgalīgi piebilda.

«Drīz vien jums pāries vēlēšanāszoboties,» Kals sauca atpakaļ. «Mēscietām nelaimi tādēļ, ka jūs kaut koizdarījāt ar motoru. Mis Stokvela ir smagiievainota. Ja ar viņu kas notiks, jūs būsietvainīgi!»

«Nopietni?» Vess satrūcies jautāja.«Palūkojies taču pats.»«Protams, ka viņš tikai muļķojas,»

Arizona ieminējās.«Klusē!» Vess tam uzsauca. «Es

pazīstu savu brālēnu! Es jau jūs brīdināju,ka nevajag blēņoties. Bet tagad, kadnelaime notikusi, esiet vismaz noderīgi —sabīdiet kastes un miltu maisus kopā, lai

varam ievainoto ērti noguldīt!»Tad viņš izkāpa no šofera kabīnes un

piegāja pie Forda. Jaunā meitene ievīstītasegā bija atslīgusi stūrī ar aizvērtām acīm.Vess gribēja to uzcelt, bet Kalsaizsteidzās viņam priekšā.

«Atļauj, to es varu izdarīt vienspats,» viņš teica, paceldams Džordžiju uzrokām.

Cik viņa bija viegla, — šādi viņš tovarētu nēsāt stundām!

«Man liekas, ka tev jāatbalsta viņasgalva. Cik zinu, ievainotiem tā nedrīkstnokarāties.» To sacīdams, Vess gājaKaļam blakus.

Kals nelika to otrreiz teikt, betpiespieda viņas blondo galviņu ciešisavām krūtīm. Bija labi, ka tumstošajākrēslā Vess nevarēja pamanīt tās šķelmīgo

smaidu.Kad Džordžiju uzmanīgi noguldīja uz

auto grīdas, tā ievaidoties, šķietami atguvasamaņu.

«Vai nav labāk, ja tūlīt braucamatpakaļ uz Rijsonu pie ārsta?» Vessjautāja.

Kals likās pārdomājam, betDžordžija protestēja. Viņa meistarīgitēloja ievainoto.

«Vediet mani… pie māsas …» viņaelsoja, «tās rokās gribu nomirt… ārststaču man vairs nevar palīdzēt… varbūtpriesteris .. . Oh! …»

Pārējie kovboji jau bija atnesuši šurpmantas. Tuks Merrijs ar savu sainiuzrāpās uz «klāja», kā viņš izteicās. Tadtie brauca tālāk.

Lai gan Tims Matjūzs un Pens

Handle Amess pavisam mazrunīgi sēdējablakus Vēsam, iespieduši to pavisamšofera sēdekļa kaktā, viņš braucanepārspējami. Viņš prata izvairīties nokatra ceļa nelīdzenuma, tā ka Džordžijajutās pavisam omulīgi. Katrā ziņā viņa šadun tad arī ievaidējās, lai nospēlētu savulomu līdz galam.

Kalu bija pārņēmis pavisam dīvainsnoskaņojums. Viņu satrauca šīs meitenestuvums, kuras galva joprojām atdusējāspie tā krūtīm. Bet sevišķi viņam nācāsciest no četriem «ļaundariem», kas ik pēcbrīža jautāja, kā klājas viņu «upurim».Galu galā viņi bija pietiekami bargi sodītipar savu muļķīgo joku un Kals gribēja šospēli izbeigt. Taču viņš baidījās, ka tādāveidā izpelnīsies Džordžijas nicināšanu,jo tā ļoti līksmoja par viņu rūpēm un

čukstēja Kaļam visādus niekus. Par laimitos neviens cits nedzirdēja, jo apslāpējamotora dūkoņa.

Beidzot bija sasniegta fermas māja,kuras logos spīdēja gaisma. Vess izlēcano mašīnas un nolaida izkāpšanasplatformu.

«Kal,» viņš lūdzoši teica, «izdariman pakalpojumu un sagatavo mis Mēriju.Es nekad nespētu iztāstīt, ko esamizdarījuši ar viņas mazo māsiņu.»

Šis uzdevums Kaļam bija pa prātam.Viņš bija cieši apņēmies šo lietu novesttik tālu, kā to gribēja Džordžija, kurauzmundrinoši visu laiku knieba tam rokā.Viņš ātri iesteidzās mājā.

Dzīvojamā istabā bija iedegtas divasspuldzes. Pie lielā kamīna, kurā degavarenas malkas pagales, sēdēja mājas

saimnieks Henrijs Termens. Viņš ar savulielo augumu, sirmajiem matiem,grumbaino un dziļi labsirdīgo seju bijaīsts rietumnieka pirmattēls. Kad ienācadēls, tas smaidot paskatījās pāri laikrakstamalai.

«Na, te jau tu esi, Kal,» viņš laipniteica.

«Ir arī pēdējais laiks,» māte sauca noblakus esošās virtuves, «ēdiens jaugandrīz sadedzis.»

Kals sasveicinājās ar vecākiem unīsi ziņoja, kam nu jānotiek. Tad viņš ātriieskrēja mis Stokvelas istabā un izstāstījaarī tai visu. Skolotāja bija sajūsmināta parDžordžijas ideju, tos četrus, kas tiknekautri bija izrīkojušies ar Kalu, atklātinostādīt visu priekšā. Neparko viņanegribēja tiem aiztaupīt šo sodu. Lai tik

Kals sūtot viņus iekšā, tā sacīja, tad jauviņa nolasīšot tiem pienācīgu lekciju.

«Nekas nepalīdz,» Kals teica,atgriezies pie satriekta brālēna. «Tev šīputra jāizstrebj pašam. Mis Mērija grib artevi runāt. Būs labāk, ja ņemsi sev līdziarī savus bēdu brāļus, tad viss uzreiz būsaiz muguras.»

Vess norūca kaut ko nesaprotamu, bettad saņēmās.

«Nu tad ejam, zēni!» viņš teica.«Galu galā mēs neko labāku neesampelnījuši.»

Viņi aizgāja ļoti nospiesti. Kad pēcmāsas satrauktās balss varēja spriest, kapiedraudētais bāriens tik izdarīts ļotipamatīgi, Džordžija kratījās smiekluuzplūdos.

«Bet nu tiešām pietiek,» Kals

ieminējās. «Tagad iesim iekšā.»«Tieši otrādi, tagad tikai sāksies

īstais joks, tagad būs visa kalngals,» viņaietiepīgi atteica. «Ņemiet mani uz rokām,pārklājiet ar segu un nesiet iekšā. Kadmūsu svinīgā ieiešana būs atstājusi savuiespaidu, tad nolaidiet mani uz kājām.Pārējo varat atstāt manā rīcībā.»

Kals darīja kā likts un Tuks Merrijsmierīgi sēdēja uz sava saiņa, plaši atvērisauto durvis.

Ar vienu skatienu Kals pārredzējasapulci — te bija visi. Enoks un Boids unmāsas, kuras svinīgās dienas dēļ, līdzīgimātei, bija apsējušas žilbinoši baltuspriekšautus. Mis Stokvela stāvēja telpasvidū ar kabatlakatiņu pie acīm, četrigrēcinieki, ar noliektām galvām, stāvējagar sienu.

Arī tad, kad Kals jau bija nolicissavu nastu uz grīdas un noņēmis segu,joprojām vēl valdīja dziļš klusums. Betkad Džordžija gavilējot metās māsasrokās, atskanēja tādi smiekli, kādus vecāmāja reti kad bija dzirdējusi. Tikai četrigrēkāži nespēja attapties no pārsteiguma.

«Tātad viņa nemaz nav ievainota?»beidzot, kad bija pierimusi pirmieatkalredzēšanās prieki, Vess jautāja.

«Ak, ne nieku!» Džordžija atteica,papurinot savas matu cirtas. «Mēs tikaimazliet atriebāmies, jo atriebība ir salda.Vai ne, Kal?»

Uz to Kals nezināja atbildi. Viņš tikaizināja, ka ir līdz ausīm iemīlējiesmežonīgajā, blondajā kalnu garā.

Piektā nodaļa Līdz šim Mērija Stokvela ar prieku

bija gaidījusi svētdienu. Pēc nedēļu ilgasasprindzināta darba, tā nesa atslābumu unatpūtu. Tagad svētdiena viņai likās kautkas briesmīgs, bet tā visa iemesls bijaDžordžija, kas nu jau gandrīz mēnesidzīvoja pie māsas.

Gandrīz nekad tā vairs netika piesavām domām, šī nabaga, smagipārbaudītā skolotāja. Un tā kā pašlaikDžordžija miegā atguva to. ko naktīizšķiedusi, Mērija gribēja šīs svētdienasmieru izlietot sev. Viņa vēlējās reiznopietni tikt skaidrībā par savām jūtāmpret jaunāko māsu un stāvokli, kurupēdējās ierašanās tai bija radījusi.

Protams, ka viņa sirsnīgi mīlējaDžordžiju. Citādi jau tā nebūtu uzņēmusiesmilzīgo atbildību, ko vecāki tai uzkrāva.Mazā jau arī bija aizraujošs, mīlestībascienīgs radījums. Arī neskatoties uz tovisu, ko varēja pret viņu iebilst — untāda, diemžēl bija visai daudz.

Ar savu ģērbšanās veidu,izturēšanos, jā, pat runāšanu, viņa te,rietumos, iedarbojās kā kāda būtne nocitas planētas. Jaunos vīriešus viņapievilka, kā medus pievelk bites. Betjaunajām meitenēm viņa noderēja kāmodernas, brīvas sievietes veidols, kurastērpi, uzvešanās, izteiksmes veids, patblondā zēngalviņa, tika atdarināti. Tontoapvidus sacēlās un mātes, kā arī citasvecākas sievietes sāka Džordžijā saskatītļaunu pavedēju un ar briesmām draudošu

iebrucēju. Bet tas bija ļoti slikti, jo viņasveselības stāvoklis lika domāt, ka tai būtuieteicams palikt rietumos pēc iespējasilgāk. Te viņa, par spīti mūžīgajai ap-kārtklejošanai, jāšanai un dejošanai,piemēram, pēdējo nakti viņa bija dejojusigandrīz bez pārtraukuma, jutās ļoti spirgtaun bija pat pieņēmusies svarā.

Pašos pamatos ņemot, viņa, protams,te neiederējās. Viņa bēga no ikvienadarba, bet neparko negribēja atteikties nosmiņķa un lūpkrāsas, kaut gan šie līdzekļirudens saules iespaida dēļ, jau sen bijalieki. Tāpat viņa liedzās nēsāt garākaskleitas un atmest nerātno, izlaidīgorunasveidu, kas aizskāra ne tikai misMērijas ausis. Bet visļaunākā bija viņaskāre izpatikt, — šī, varbūt, neapzinīgā vaiagrākās apkārtnes ieaudzinātā koķetērija.

Tai bija tieksme ne tikai katru sugas zirgu,bet arī katru ēzeli aizjūgt sava daiļumatriumfa ratiem priekšā.

Tā bija ārkārtīgi bīstama rotaļa, ko tāveda ar šiem tiešām vīrišķīgajiem,jaunajiem ļaudīm, kas bija audzinātipavisam ar citādiem uzskatiem parsievietes vērtību. Tādēļ līdz šim viņā bijaiemīlējies tikai viens, bet tieši labākais uniekšēji cēlākais no visiem — KalsTermens. Nedaudz nedēļu pēc Džordžijasierašanās viņš kļuva daudz noteiktāks.Nemaz nevarēja paredzēt, kas notiks, javiņš kādreiz uzzinās, ka Džordžija arī arviņu, tāpat kā ar pārējiem, ir tikaikoķetējusi.

Bet galu galā — viņa taču vēl bija tikjauna! Laiks un jaunie dzīves apstākļivarēja arī viņu pārveidot. Lai kā mis

Stokvela pūlējās, viņa nespēja atrastmāsas raksturā nevienu ļaunu vilcienu.

Tā visu pārdomājot, viņa manāminomierinājās un ķērās pie darba. Viņarakstīja mātei garu, izsmeļošu vēstuli, kurāziņoja visu.

Nolikusi spalvu, Mērija ļāvaskatienam klīst caur logu, pāri augļudārzam, kura koki bija pilni sārtiemāboliem. Tālāk pletās zaļas pļavas undzelteni lauki, kas brieda pretim pļaujai.Tad pāri mežainiem pakalniem, purpuratālē pazuda asi šķautņainu kalnu varsotnes.Šai skarbajai, vientuļajai un retiapdzīvotajai zemei piederēja visa viņassirds. Šai zemei tā arī vienmēr piederēs,vienalga, vai viņas mīlas romāns, kuru tāklusībā sapņoja, kļūs īstenība vai nē. Jatas paliks tikai sapnis, tad jau viņai bija

savs darbs. Ja viņai jāaprok cerības iegūtpašai bērnus, tad šeit bija pietiekamidaudz svešu, kuriem viņa varēja būt netikai skolotāja, bet arī biedrene un māteilīdzīga draudzene.

No domām to pēkšņi iztraucējamiegaina, gurdena balss.

«Mērij, mīļā, vai tu arī šodien, svētāsvētdienā, uzcēlies atkal tūlīt pēcpusnakts?» skanēja no blakus istabas, kuruDžordžija bija īsti mājīgi izklājusizvērādām un indiāņu segām.

«Labrīt, izgulētāja!» Mērijasmiedamās atteica, «esmu jau veselumūžību augšā, un pusdiena ir daudztuvāka, nekā pusnakts!»

«Ja tu mani mīli, atnes glāzi svaigaūdens. Man ir milzīgs karstums un mutēriebīga garša,» Džordžija sauca. «Tai

sulā, ko viņi šeit dēvē par «kaklaskalojamo», visa tā bija sasodīti daudz!»

Mērija ātri piepildīja lielu glāzi arūdeni un ienesa Džordžijai, kuražāvādamās piecēlās no spilveniem un kārito izdzēra.

«Vai tu tiešām dzēri to briesmīgodegvīnu?» Mērija jautāja, apsēdusies uzgultas malas.

«To var gan apgalvot,» Džordžijasmaidīdama atteica, «bet tas noteikti navīstais manas mātes jaunākajai meitai!»

«Kur tu vēl biji aizgājusi pēcdejošanas vakar Rij- sonā?»

«Mēs gribējām mazliet ieturētvakariņas un iegājām restorānā, kas vēlbija atvērts. Bidam Hetfīldam bija pudeleun viņš deva mums, meitenēm, nogaršot.Citas tik paoda; es, kā tu zini, neciešu tādu

kautrēšanos un ieņēmu kārtīgu malku. Tfu— velns! Vienreiz un vairs nekad!»

«Vai tu man to apsoli?»«Nē-ē! Solījumus neciešu, lai gan

šoreiz es tādu noteikti turētu, jo todraņķi…»

«Bet, Džordžija, kas tas parizteicienu?» Mērija uztraukta viņupārtrauca.

«Ak, atvaino, mīļā. Es aizmirsu, kašeit nedrīkst saukt lietas īstā vārdā.»

To sacīdama, viņa savilka tikšķelmīgu, vainas pilnu sejas izteiksmi, kavecākajai māsai ļoti grūti izdevās paliktnopietnai.

«Arī ar apkārtējiem tev jābūtuzmanīgākai, bērns,» viņa teicanorūpējusies. «Starp citu, brīnos par to, kašis Hetfīlds tev uzdrošinājās tuvoties, ja

uz sarīkojumu tu ieradies kopā arTermeniem!»

«Tādēļ jau arī Boids spļāva žulti.Patiesībā, Mērij, es paša velna dēļneielaistos ar šo uzpūtīgo Hetfīldu, janezinātu, ka tā varu kaitināt Tontozostiņas.»

«Vai Kals arī tur bija?»«Jā, bet viņš atnāca vēlāk. Kad viņš

ienāca, es pašlaik centos zēniem unmeitenēm iemācīt fokstrotu. Tevvajadzēja redzēt viņa seju! It kā tasgribētu mani apēst — vai tu to varisaprast?»

«Protams, ka varu,» Mērija nopietniatbildēja, «un labprāt tev paskaidrošu. Tākā tā reiz gribēju ar tevi runāt — ne tikaipar Kalu, bet vispār …»

«Ak vai, tagad tu gribi mani mācīt!»

Džordžija viņu pārtrauca, «un no tā man,atklāti sakot, jau līdz degunam! Tava māteto darījusi ļoti bagātīgā mērā — kādas irsekmes, to tu pati redzi! Mērij, manasirds, līdz šim tu izturējies pret manivienkārši pasakaini. Bet ja nu tu arī sāksisprediķot morāli, tad es vienkārši pazūdu.To es neciešu — sevišķi, ja tukšsvēders!»

«Protams, ka negribu aizskart netavas jūtas, ne māgu,» skolotāja atbildēja.«Es tikai domāju, ka būtu labi, ja mēsmēģinātu saprasties, kad tā kopā gribamdzīvot.»

«Izslēgts — jūs visi te nesaprotatjaunatni!»

«Bērns, arī man reiz bijaseptiņpadsmit un tas nemaz nav tik sen, laimēs nesaprastos …»

«Tomēr, tomēr, tas ir pilnīgineiespējami; starp jums un jauno paaudziir nepārejama plaisa. Vismazāk tāpārejama skaistiem vārdiem. Jums jāļauj,lai mēs pašas pēc saviem ieskatiemkļūstam svētas. Tāpat jums būs jāpierod,ka mēs vairs negribam — kā mūsu mātesun vecāsmātes — tikt apspiestas unkalpinātas no radības kungiem! …»

Viņa runājot bija iekaisusi. Mērija,mēmā pārsteigumā un izbrīnā to vēroja.

«Jauniem kumeļiem jāiztrakojas,»Džordžija mierīgāk turpināja. «Un kad esbūšu iztrakojusies, kas zina, paņemšu arīsev par vīru kādu jaunu aizmežnieku,apmēram, kā tavu Enoku …»

«Džordžij, kā tu drīksti tā runāt! …»«Papperlapapp,» mazā to rupji

pārtrauca, «tikai bez morāliska sašutuma!

Paldies Dievam, man ir acis pierē.Redzēju, kā brašais Enoks tevi rija saviemskatieniem. Ja vien tu neiztaisītos parmuļķi un ietu mazliet palīgā viņa zemniekakautrībai, tas ēstu no tavas rokas! Uz to tuvari paļauties!»

«Tu esi šausmīgs radījums!»«Tādēļ, ka dodu padomus, kādi

patiesībā tev nemaz nav vajadzīgi? Esmutevi novērojusi, godājamā, un — nu, esneesmu nekā teikusi!»

«Tas arī ir vispareizākais,» MērijaStokvela atteica un gribēja piecelties.Tomēr Džordžija viņu atturēja.

«Vai tu esi dusmīga?» viņa jautāja,šķelmīgi noliekusi galvu.

«Nē, bērns, un ja tu izdarītu mankādu patikšanu, turpmāk izturoties mazlietatturīgāk pret jaunajiem vīriešiem …»

«Tas būtu vismuļķīgākais, ko vispārvarētu darīt! Tad es vairs neglābtos noprecību piedāvājumiem. Tikai pirms trīsdienām, tavs mīlulis Kalvins Termens,vienu tādu jau izdarīja.»

«Par to jau es baidījos! Un tu?»«Protams, ka es noraidīju!»«Un kādēļ?»«Komisks jautājums — es viņu

nemīlu!»«Droši vien tu esi devusi viņam

cerības, jo citādi tāds nopietns cilvēks…»

Džordžija aizspieda ausis.«Pareizi, pareizi — es jau zinu, ko tu

gribi teikt! Starp citu: tagad beidz, mansdārgumiņ, pamazām atnācis laiks, kad arīman jāceļas!»

* * *

Svētdienās Termenus bieži ielūdzapusdienās draugi un radi. Tad skolotājamēdza pati pagatavot kādu nieku. ŠodienDžordžija paskaidroja, ka viņa gribotuzņemties šo pienākumu, kurš māsu tikaiapgrūtinot. Šim nolūkam viņa vispirmsapsēja baltu priekšautiņu.

«Tu redzi, dārgā māsa,» viņa smejotteica, «arī ar šādu iespējamību esmurēķinājusies. Ak, ja vien vajag, es varu būtsasodīti rūpīga mājasmāte.»

Pēc pusstundas, iegājusi virtuvē, misMērija varēja konstatēt, ka Džordžijasēdiena pagatavošanas apmācības kurss,kuru tā ņēma pēc mātes vēlēšanās, taitomēr nav bijis nesekmīgs.

«Lieliski,» viņa nobaudot teica.«Meitēn, tu taču vēl vari kļūt ļoti labanamamāte.»

«Katrā ziņā labāka par visāmvecmodīgajām Tonto tantēm, kuras, šķiet,ir tavs ideāls,» Džordžija atbildēja kā noliela augstuma.

«Tātad tu tomēr domā kādreizapprecēties?» Mērija smīnēja.

«Protams — bez vīra taču jaunameitene netiek ne pie savas saimniecības,ne bērniem.»

Ārā pa cieto ceļu tuvojās rikšotājazirga pakavu klaudzieni. Džordžijaieklausījās un tad teica:

«Tas ir Kals … Esmu ziņkārīga,kādēļ tas nāk mājās?»

«Paredzams, ka tevis dēļ.»«Izslēgts, mēs esam sagājuši ragos.

Bet ja viņš paliks mums visiem par spīti,tad būs jālūdz arī pusdienās. Un proti, tevtas būs jādara.»

«Labprāt,» Mērija smaidīdamaatteica. «Starp citu, kā tu zini, ka tas irtieši viņš?»

«Pazīstu viņa zirga soļus.»Skolotāja izbrīnījusies piegāja

logam. Pašreiz kāds jātnieks atvēra aplokavārtus — tas tiešām bija Kals. Kad tasapgriezās, viņa redzēja, ka jaunekļa sejaasiņo un nevilšus iesaucās:

«Visuvarenais! …»Džordžija satraukta piesteidzās

logam, bet Kals jau atkal bija pagriezismuguru. Viņa neredzēja, kas būtu varējisizsaukt māsas kliedzienu.

«Kas te bija?» viņa jautāja.«Kaļam visa seja vienās asinīs!»«Ak, tikai tas vien,» paraustīdama

plecus, Džordžija atgriezās pie savadarba. Bet pēc brīža viņa sacīja, pa pusei

sev:«Tomēr esmu ziņkāra, vai viņš nāks

iekšā?»«Noteikti nē,» Mērija atbildēja. «Tik

daudz gan tev būtu šis zēns jāpazīst.». «Es viņu pazīstu no iekš- un

ārpuses, — par to vari būt pārliecināta,dārgā māsa.»

Uz to Mērija Stokvela neatbildēja,bet smaidot vēroja, kā Džordžija kļūstarvien nervozāka un nemierīgāka. Beidzotviņa piegāja vaļējām nama durvīm unsauca pāri pagalmam:

«Kal! Hē. Kal, kas tev noticis?»«Nekas … Kādēļ? .. .»«Tu taču esi vienās asinīs!»«Ak, muļķības — tas ir tikai Tonto

sarkanais māls!»«Mani tu neapvedīsi ap stūri — es

ļoti labi zinu, kā ir.»«Nu, ko tad jautā?»«Dēls, neesi tik rupjš — labāk panāc

mazliet šurp.»«Kas man tur jādara?» Kals norūca,

bet nāca tuvāk.«Skaists gan tu izskaties,» Džordžija

teica, uzmezdama vērtējošu skatienu viņaputekļu un dubļu notrieptajam apģērbam.«Protams, tu atkal esi kāvies!»

«Vai tev kas cits arī man sakāms?»«Iespējams,» viņa atbildēja un

atvilka tā roku, ar kuru viņš spieda jau arasinīm piesūkušos kabatas lakatiņu pievaiga. Parādījās stipri asiņojoša brūce.«Bet tas taču ir šausmīgi! Un tik tuvu acij!… Tā tūlīt jāizmazgā un jāpārsien!»

Un viņa skrēja atpakaļ vartuvē tikuzbudināta, kādu to Mērija nekad vēl

nebija redzējusi.«Vai jūs tiešām kāvāties?» viņa

jautāja Kaļam. «Ar ko gan?»«Ak, tas ir vienalga,» viņš pūlējās

smaidīt. «Katrā ziņā arī viņš tika vaļā nosaviem taukiem!»

Pirms viņa paguva uzzināt kaut kovairāk, iznāca Džordžija ar pārsienamiem,trauku ar ūdeni un dvieli. Viņa rūpīgiizmazgāja tā brūci, kas bija sāpīga, bet nedziļa, un gribēja uzlikt pārsēju pēc visiemnoteikumiem. Kals protestēja, bet uz viņasneatlaidīgu lūgumu, bija ar mieru, ka brūciapsedz ar asinis apturošu vati.Piestiprinādama to ar plāksterastrēmelēm, viņa jautāja:

«Vai tu savu pretinieku tāpatapstrādāji?»

«Parādā es viņam nepaliku — tagad

lietas stāvoklis ir viens pret vienu!»«Un kas tas bija?»«Kādēļ tas tevi tā interesē?»«Nu, es jau zinu arī tā … man tu neko

nenoslēpsi.»«Ja tas tiesa, tad tev jābūt ļoti

patīkami aizkustinātai,» viņš zobgalīgiteica.

Pašlaik Džordžija bija tikusi galā arpēdējo plākstera strēmeli un Mērijagaidīja kādu no tām izlaidīgajāmatbildēm, kuras ne vienu reizi vien jaubija dzirdējusi. Taču viņai parpārsteigumu, Džordžija laipni sacīja:

«Tomēr šai lietai ir savs labums —šoreiz tu mācīsies mani pazīt no citaspuses. Tev būs jādalās ar mums karaliskāmielastā, kuru no A līdz Z esmu gatavojusipersonīgi un pašrocīgi! Ko tu brīnies? O!

— es protu visu — ja vien vēlos!»Neteikdama vairs ne vārda, viņa to

vienkārši ņēma zem rokas un ievedaistabā, kur pirms tam Mērija jau bijauzklājusi galdu. Tad steidzās atpakaļvirtuvē pabeigt ēdiena gatavošanu.

Kamēr skolotāja, purinādama galvu,uzlika trešos ēdampiederumus, Kalspēkšņi tai jautāja:

«Domāju, Džordžija ir noteikti jumsvisu izstāstījusi… vai jūs nosodāt manurīcību, mis Stokvela?»

Nesaprazdama viņa to uzlūkoja, tadtai atausa gaisma.

«Jūs domājat savu… kas nesennotika starp jums un Džordžiju?»

«Jā,» viņš teica nosarkdams. «Jumsneko neteicu, jo domāju, ka tas visspāries. Bet tieši otrādi — ar mani kļūst

arvien ļaunāk. Un kad šodien kāds nelietisizteicās slikti par Džordžiju, zaudējusavaldīšanos un uzbruku.»

«Vai jūs mūsu mazo neņemat mazlietpar daudz nopietni, Kal?»

«Tas iespējams, bet citādi nevaru!Vai gribat man palīdzēt, mis Stokvela?»

«Labprāt… bet kas man jādara?»«Jā, kaut es to zinātu! Varbūt jūs

varētu dot viņai kādu mājienu, lai tāneapietas ar jaunekļiem tik vieglprātīgi.»

«To jau darīju, un nupat pavisamneilgi atpakaļ,» skolotāja ātri atteica. «Betviņa izsmēja mani un nosauca parvecmodīgu personu. Šajā sakarībā esmutikpat nevarīga kā jūs.»

Kals nopūtās.«Tad varbūt jūs varat dot man

padomu, kā lai izturos?» viņš jautāja.

«Jums jāmēģina iegūt Džordžijassimpātijas.»

«Es patīku viņai, to jūtu un zinu untieši tādēļ neko nesaprotu. Starp citu,šodien no tēva dabūju atļauju apmestiesatsevišķi. Kad sastapšu Džordžiju vienu,es viņai to pastāstīšu. Esmu ziņkārs, koviņa par to teiks.»

, «Viņa, protams, to visu nostādīssmieklīgā gaismā un sarunās visādasnejēdzības. Bet par to jūs nedrīkstatuztraukties, Kal.»

«Par to es neko neiztaisu, bet esbaidos no viena: ja viņa nebeigs, kā saka,flirtēt ar visiem vīriešiem, notiks nelaime!Agri vai vēlu, bet asinis plūdīs. Šajā ziņāpārāk labi pazīstu mūsu Tonto zēnus!»

Mis Stokvela uztraukusies gribējakaut ko atbildēt, tomēr atvērās durvis.

Virtuves tveicē sasarkusi, starojošu seju,Džordžija ienesa «karalisko» maltīti.

Sestā nodaļa Pacietīgi un ar nolaistu skatienu Kals

Termens noklausījās soda sprediķī, kuruviņam noturēja tā boksa treneris TuksMerrijs. Tas notika pēc tam, kad Kalsuzskatāmi un ar visiem sīkumiem bijapastāstījis par savu svētdienas cīņu arBidu Hetfīldu. Viņš pats juta, ka bijispārāk godkārs un par agru uzticējies tāmzināšanām, kuras brašais treneris mēģinājatam iemācīt ikdienas treniņos.

«Tu būtu to puišeli sakāvis lupatās,ja neizdarītu visu iesācēju kļūdu —nepazaudējis mieru,» Tuks sacīja arnopietnu seju. «Tikko viņš iesit tev reiz padegunu un mazliet ievaino, tu kļūsti niknsun sāc trakot. Bet niknumā aizmirsti visus

iemācītos sitienus un bungo vaļā kā akls.Protams, tā jau neko nevar panākt. Esmuļoti neapmierināts ar tevi, dēls. Par visāmlietām tev jāmācās saņemt sitienus, saņemtpasmaidot — un lai arī viņi ir cik cieti.»

«To es vienkārši nevaru,» Kalsatbildēja. «Arī tad, kad tu man iebelz arkādu no saviem brīnišķīgajiem sitieniem— kādu «degunslauķi», kādu «zobusuku»vai kādu «vēderlieci», kā tu tos sauc — eskatrreiz varētu dusmās kliegt un tevi nosistuz līdzenas vietas.»

«Tā jau ir tava galvenā kļūda, Kal.No tās tev jāatradinās! Bez tam, protams,ir īstais ārprāts saķerties ar tādu vīru, kāHetfīlds, ja tik maz sagatavots kā tu. Unviņš ir vismaz divdesmit piecas mārciņassmagāks, lielāks un vecāks par tevi.Viņam tavs roku sniegšanas attālums par

īsu un tad tavam kāju darbam arī jākļūstdaudz veiklākam. Pagaidām pieturies pieļaudīm kā Vess un Tims, bet skrandainiHetfīldu atstāj man. Pie gadījuma esparūpēšos par viņu.»

Kals dziļi uzelpoja un, sakodiszobus, sāka atkal ikdienas vingrinājumusar smilšu maisu. Saruna notika kādā krūmunoslēptā vietā, kurā Tuks Merrijsiepazīstināja Kalu ar pašaizsardzības cēlomākslu.

Pēc pabeigtām mācībām skolotājs unskolnieks šķīrās. Pasitis padusē labiiesaiņotos boksa cimdus, Tuks laiskičāpoja uz zāģētavu — savu darba vietu.Kals devās pāri uz ganībām, dabūt vienuno saviem zirgiem. Pirmais, ko viņšnejauši uzgāja, bija tā mazais, bet ļotimežonīgais indiāņu zirgs «Zibens». Varbūt

te nebija nekāda nejaušība, bet gan tiešarīcība, kuras iemesls bija tas, kaDžordžija Stokvela no visiem Termenuzirgiem tieši šim deva priekšroku?

Patiesībā «Zibens» nebija nekādsdāmu zirgs. Tam viņš bija par daudzbīstams. Bet Džordžija tieši tādēļpastāvēja pie tā izvēles. Viņa bija ar tojājusi divas reizes — pirmo reizi tas bijagājis pavisam labi, tomēr otrreiz «Zibens»bija Džordžiju nometis. Kals tadpaskaidroja, ka trešo mēģinājumu viņšnepieļaus. Pie tā viņš arī palika, mazākbaidīdamies par to, ka Džordžijai kaut kasnenotiek, kā glaimu dēj, ar kuriem viņacentās izdabūt no tā atļauju. Tie viņudīvaini aplaimoja, turklāt vēl nāca klāttas, ka viņa «Zibens» pēkšņi bija ieguvismilzīgu vērtību biedru acīs. Ja pirms

Džordžijas ierašanās neviens nebūtu zirguizvēlējies, tad nu par to tika izdarītivisvilinošākie piedāvājumi.

Kad Kals tuvojās aploka vārtiem,viņš, par lielu izbrīnu redzēja Džordžijusēdus uz aploka žoga virsējās kārts. Viņabija savā jājamuzvalkā — bez šaubām tābija viņam uzglūnējusi.

«O, tas ir jauki, ka gribi ņemt manilīdzi,» viņa tam uzsauca. «Tu taču«Zibeni» sagūstīji man, vai ne?»

«Nē — kādēļ tu tā domā!»«Vai tu nejāsi uz Tonto kanjonu?»«Tomēr.»«Nu tad tā! Tavs vectēvs sacīja, ka

es varot doties tev līdzi.»«Neskatoties uz to, diemžēl, nekas

neiznāks.»«Kādēļ ne?»

«Tas ir tālu un apgrūtinoši —zaļradzim tas katrā ziņā nav iespējams.»

«Bet es taču visu mūžu palikšuzaļradzis, ja tu man nekā nerādīsi,» viņažēlodamās sacīja.

«Ak, tas jau nav manis dēļ, tev tikai«Zibens» prātā … ja tas piederētu kādamcitam, tu būtu priecīga.»

«Būtu arī!» Tagad jau viņas balssskanēja asi: «Tu vienmēr esi tik nopietns,nevari panest nevienu joku, bet es nu reizgribu būt jautra.»

Nevis viņas balss maiņa, bet ganTima Matjūza tuvošanās bija tā, kasKaļam lika piekāpties.

Tims nāca klāt, dziļi noliecasombrēro un smaidot jautāja:

«Nu, ka bus, mis Džordžija, vai mesšodien kopīgi ne- izjāsim?»

«Mis Stokvela dosies man līdzi,»Kals strupi atteica. «Tu taču zini, ka viņaizmanto tikai «Zibeni» — tādēļ tas arīman te ir.»

Džordžija tam mīļi uzsmaidīja. Betlikās arī, pret Timu Matjūzu viņa nebijanoskaņota slikti. Kamēr Kals atveda otruzirgu un abus kustoņus apsegloja, viņšdzirdēja abus dažas reizes skaļi unsirsnīgi smejamies. Turklāt viņš netikavaļā no nepatīkamās sajūtas, ka pats ir abutrokšņainās jautrības iemesls. Tomēr viņšlikās neko nemanām un, atvezdamsapseglotos zirgus, prata tā sevi pārvarēt,ka Tims pēkšņi piezīmēja:

«Tev jau staro visa seja, it kā tu būtuieguvis strēlnieka karaļa godu!»

Viņš nepagodināja Timu ar atbildi,bet klusēdams palīdzēja Džordžijai tikt

seglos. Kad arī viņš gribēja kāpt zirgā, tāpēkšņi iesaucās:

«Ak, manas brokastis! Gandrīz būtuaizmirsusi… Tur pāri, uz vārtu staba tāskarājas!»

Viņš steidzās pēc mazāsmugursomas. Viņa jau jāja uz priekšu. Kadviņš gribēja tai pasniegt somu, tā paviršiatteica:

«Paturi vien tu!»«Ko — tu uztici man savas

brokastis?»«Tev uzticētu visu,» viņa koķeti

atbildēja.«Pati sevi arī?»«Tas ir cits jautājums. Tu esi

untumains un, galvenais, greizsirdīgs. Betpar spīti tam — jā, kad manī radīsiesideja kādam uzticēties, tad, man šķiet,

izvēlēšos tevi.»«Tas jau skanēja gandrīz kā

kompliments.»«Kaut tu varētu nojaust, kāds milzīgs

kompliments tas ir, ja skan no manasmutes!»

Gandrīz divas stundas viņi klusēdamijāja blakus. Bieži vien šaura taka tosspieda jāt vienam aiz otra. Kals bijanodarbināts ar savām domām, Džordžijaar savu zirgu. Tas līdz šim visā visumāizturējās ļoti krietni un tikai pāris reižusāpīgi ietrieca viņas ceļgalu kokā.Pamazām viņai radās drošības sajūta, viņavairs nevēroja sava kustoņa saslietāsausis, bet varēja pievērsties pavadonim.

«Par ko tu domā, Kal?» viņa jautāja.«Vai tu to tiešām gribi zināt?»«Vai citādi es vispār to jautātu?»

viņa vīzdegunīgi attrauca. «Bet ja tavasdomas ir tikpat drūmas, kā tavas sejasvaibsti, tad vari tās paturēt pie sevis.»

«Tādas tās gan nav — tieši otrādi!Domāju, ka nu drīkstu pats apmestiessavrup, radīt pats savu namu un darbībasaploku!»

«Nu, un? Vai tas ir kaut kaslielisks?» viņa nesaprotot jautāja.

«Zināms — man tas ir tāds!»«Vai tu ņemsi tur arī ļaudis līdzi?»«Ak ko, man viss būs jādara vienam;

vajadzēs vārīt un mazgāt, cirst kokus unslaukt, art, sēt un novākt ražu!»

«Na, veseli ēduši, pateicos — mantas nav nekas un,

starp citu, arī tev tas nav nekas! Parto vari būt drošs! Šādai lietai tu neesipietiekami liels aizmežnieks. Tāds puisis

kā tu, izglītots un mācījies, arī pilsētā tiekuz priekšu. Kādēļ tu to nevēlies?»

«Tādēļ, ka mīlu zemi un vientulību;ka manās acīs vienīgi tas ir īsts vīrietis,kas apstrādā savas dzimtenes zemi!»

«Tas jau skan visai svinīgi, gandrīzpārliecina — bet baidos, manī tas vissgājis zudumā. Pagaidām šādas lietas maninesajūsmina.»

«Kas zina, varbūt tu reizatgriezīsies.»

Viņa smējās un cirtām lidojot,purināja galvu. Tad viņi atkal klusēdamijāja tālāk, līdz pēkšņi Džordžija sajutaizsalkumu un vēlējās brokastot.

Kals meklēja noderīgu vietu un toatrada zem ēnainas sikomores, kādāpaugurā, no kura viņi varēja pārredzētplašo ieleju ar tās rudens rotā greznotiem

mežiem. Džordžija ēda ar labu ēstgribu,bet viņam kakls likās kā aizsiets.

Pēc ēšanas viņa lūdza tam cigareti,ko Kals uztina trīcošiem pirkstiem. Tomērpamazām tās omulīgais noskaņojumspārņēma arī viņu. Cik krāšņi te bija — pieviņas sāniem!

«Vai tu esi apmierināts ar mani kājātnieci?» viņa iejautājās, kad Kalssavilka ciešāk, pirmīt atlaistās seglusiksnas.

«Ļoti! Tu turējies lieliski! Katrā ziņā— grūtākais vēl tikai nāks.»

«Mums būtu biežāk jāizdara šādijājieni,» viņa ieminējās. «Zini ko?Rakstīšu tēvam, lai viņš atsūta man naudu.Tad atpirkšu tev «Zibeni» — tas taču irļoti jauks.»

«Diemžēl, tas nebūs iespējams.»

«Kādēļ ne?»«Tādēļ, ka «Zibens» vairs nepieder

man!»Ļauni spīdīgām acīm viņa ieurbās

Kalā.«Tu viņu pārdevi?» tā asi jautāja.«Nē — atdāvināju!»«Un kam viņš tagad pieder?»«Tev!»Kā mēma viņa lūkojās Kalā.«Man? Tu gribi viņu dāvināt man?»

viņa nesavaldīgi jautāja.«Protams, kā viņš te stāv, ar segliem,

segu un iemauktiem. Kopš šīs dienas«Zibens» ir tavs īpašums.»

Viņa gavilējot metās tam ap kaklu.«Tu esi zelta puisis!» viņa sauca un

to sirsnīgi noskūpstīja.Kad Kals juta viņas lūpas sev

pieskārāmies, tam likās, ka tūlīt būsjāsaļimst. Viņš gribēja to satvert — tomērviņa jau lepni lēca — pirmo reizi bez citapalīdzības — sava zirga seglos.

* * *Pagaidām no Džordžijas

ierosinātajiem kopējiem izjā- jieniemnekas neiznāca. Nākamajā vakarā, īsipirms gulētiešanas, Henrijs Termenssapulcēja savus kovbojus un sacīja:

«Zēni, jānopļauj Boida kviešu druva.Tēvocis Gards rīt sūtīs turp savus ļaudis,un arī jums atkal reiz jāspļauj delnās, kautarī nebūtu nekādas patikas.»

«Gluži pretēji, tēvoci Henrij,» Vesssauca. Viņš, kā pļāvējs, bija klase pats parsevi un pārspēja citus. «Man šķiet, tā irgluži jauka pārmaiņa!»

«Jo labāk,» vecais smaidīdams

atbildēja, «bez tam, ar tik daudzdarbaspēka visa lieta būs nokārtota,vēlākais, trīs dienās. Tad visiem vīriembūs jāsāk cirst kokus un jātēš baļķi —Kals grib apmesties pie «Klints avota».»

«Na nu, kādēļ tad uzreiz tādasteiga?» Vess jautāja, griezdamies pieKala.

«Tēvocis Gards padzirdējis, kaHetfīldam arī nolūks tur apmesties. Un,protams, tēvam negribas, ka Saundersšādā veidā iedzītu ķīli mūsu ganībuapgabalos.»

«Jā, bērni, lieta steidzama, «vecaisfermeris apstiprināja. «Tādēļ rīt arī TuksMerrijs ies pļaut kviešus.»

«Tas smieklīgais klauns?» Vessieminējās nievājošā balsī. «Ko viņš varēsmums palīdzēt ar saviem izgrabēju- šiem

kauliem?»«Tu vērtē viņu pārāk zemu, tāpat kā

visi pārējie,» Henrijs Termens atteica.«Katrā ziņā viņš ir krietnākais spēks, kādsman bijis dzirnavās. Arī kā pļāvējs viņšdarīs savu.»

«Es pat deru, ka viņš izdarīs vairāknekā mūsu rekordists,» Kals sacīja. «Ves,vai nevēlies derēt? Viens no maniemzirgiem pret tavu veco āzi!»

«Man šķiet, tu rīkojies mazlietvieglprātīgi ar saviem zirgiem,» Vessteica kā no augšas. «Pirmkārt, tu saderi arTimu Matjūzu uz savu labāko zirgu, tadatdod «Zibeni»

mis Džordžijai, droši vien, ariderības dēļ, un nu tas! Patiesībā nevēlosizmantot kāda cilvēka neprātību, bet javēlies, pieņemu derības.»

«Norunāts!» Kals sacīja. «Turklātvēl deru atsevišķi, ka laimēšu visas trīsderības.»

«Uz ko?» Vess ņirdza.Kals sāka skaitīt, kas tam vēl

piederēja: divi zirgi, automātiskāVinčestra šautene, laso, sudraba pieši,kuru dēļ Vess viņu apskauda un segli.Pašlaik viņš gribēja pievienot piecdesmitdolārus skaidrā naudā, kad iejaucās tēvs.

«To tu, cerams, nedarīsi dēls,» viņšteica. «Un vispār, šī muļķīgā derēšanajāatmet — ja gribi nomesties atsevišķi,tev jāpietur savas mantas.»

Pirmās derības Kals vinnējanākošajā rītā, pateicoties brāļa Enokarīcībai. Tas, kā grupas vadonis, noteica,ka sacīkstei jānotiek īsi pirms pusdienaspārtraukuma, nevis, kā Vess prasīja, tūlīt,

ierodoties druvā. Viņš teica, Vess jau nobērna dienām pazīst šo darbu, tādēļ esotgluži taisnīgi ļaut, lai Tuks Merrijs, kasvēl nekad nav turējis rokās izkapti,mazliet iestrādātos.

Arī Enoks, kā īsts amerikānis, mīlējavisa veida derības, tādēļ viņš labprātuzņēmās lietas vadību. Tika nospraustasdivas, vienādi platas un garas strēmeles.Kurš pirmais nopļaus un saliks statiņossavā strēmelē augošo labību, tas būsuzvarētājs.

Pēc starta šāviena Vess metās trakātempā uz priekšu un būtu uzvarējis TukuMerriju, lai gan tas, kā iesācējs, turējāsļoti labi. Bet sienot un kraujot statiņus,savu garo roku neticamā sniegšanastāluma atbalstīts, Tuks tomēr kļuva ātrākgatavs. Enoks paskaidroja, ka tas

uzvarētājs — «ar trīs garumiem»!»Acīmredzot, Kala gaviles, stipri

bojāja Vesa nervus. Arī ēšanas laikā viņšbija ārkārtīgi sliktā omā. Vēl nebija sāktipēcpusdienas darbi, kad to redzēja dzīvāsarunā ar Timu Matjūzu. Kas abiem bijapārrunājams, parādījās pēc darba beigām.Proti, tikko bija savākti rīki un mantas,Tims piegāja Kaļam un teica:

«Patiesībā arī mēs tūlīt varētu izšķirtsavas derības. Ir jau oktobra otrā puse unlīdz Silvestrim tu taču nekļūsi daudzstiprāks. Es pašlaik ļoti labi varētu lietottavu derību zirgu.»

Jo vairāk tādēļ Kals steidzās piekristšim priekšlikumam, ka pāri, uz ceļa bijaieraudzījis Džordžiju un tās māsu.Acīmredzot jauko vakaru viņas izmantojapastaigai.

Par savu lietu viņš jutās pilnīgi drošs— tikai nedrīkstēja zaudēt drosmi. Turklātviņam bija jāuzmana savu «kāju darbība»,kā Tuks vienmēr kala tā atmiņā.

«Jauki, kad jau tu tā vēlies pērienu,»viņš sacīja.

«Tikai ne tik uzpūtīgi,» Tims Matjūzspašapzinīgi atteica. «Esmu tevi jau četrasreizes iepēris — kādēļ lai piekto reizinotiktu otrādi?»

Viņi nostājās zem liela valriekstukoka, kur zeme bija līdzena. Ka no ceļaviņus tur varēja labi novērot. Kaļam bijatieši pa prātam.

Viņš uzvilka vecos cimdus, kurusizmantoja jājot un, skatītājiem par lieluizbrīnu, sāka lēkāt ap savu pretinieku.

«Kāju darbs!» viņš sev teica.Tims, mežonīgs, bet nepratējs

kauslis, brāzās viņam virsū, bet sākumāneatklāja nevienu vietu, kuru -Kals varētuizmantot. Tomēr drīz vien viņš maldinotun izvairoties, sakaitināja Timu tiktāl, katas zaudēja pašsavaldīšanos un kļuvanepiesardzīgs.

«Uzmaniet, zēni!» Kals uzsaucaskatītājiem. «Jūs taču ziniet, cik labaisTims lepns uz savu klasisko degunu?»

Te viņš sita ar kreiso rokumaldinātāja sitienu, kuru Tims mēģinājaatvairīt. Tai pašā mirklī Kala labā dūrevarēja atrast ceļu uz Tima degunu, kasnemaz nebija klasisks. Iespaids bijasatriecošs un pēc tā vairs neatlika nekas,ko vēlēties.

«To sauc par iepazīšanos ar mani,»Kals ironiski teica.

«Es tev izslaucīšu degunu,» Tims

kliedza. «Es tev parādīšu!»Kā satraukts vērsis viņš bruka tam

virsū, tomēr vairums tā sitienu ķēra gaisu,kamēr Kals trāpīja gandrīz bez izņēmuma.

«Tā atkal iepazīšanās ar mani,» Kalssauca. «Uzmanies, dabūsi vēl!»

Tims nepaspēja izgrūst dusmukliedzienu, kas tam jau bija uz lūpām —viņš stāvēja saviebtu seju un ieplestāmacīm, cīnīdamies pēc elpas. Kals bija tamiesitis to pašu sitienu, ar kuru TuksMerrijs izsita resno Blūmu no cīņas. Ciksmieklīgi vienkārši tas bija, ja nezaudējaaukstasinību!

Labi tēmēts, spēcīgs sitiens darījanežēlīgajai cīņai galu. Tims sagura,nokrita zemē un palika guļot.

«Piecelies,» Kals sauca, «esmupašlaik tik labi iegājis cīņā!»

Tomēr nabaga Tims vairs netikaaugšā, lai kā arī pūlējās. Viņš tikai plātījamuti, kā zivs sausumā un turēja rūcošogalvu.

Izlauzās milzīgas gaviles, visi tākliedza cits caur citu Kaļam, ka viņšsākumā nesaprata ne vārda. Kad pirmāsajūsma aprima, Enoks mierīgi un lietišķipaskaidroja:

«Varat mani saukt par sasodītu lopuun zirgu zagli, ja Kals nav pēc visiemlikumiem nopēris Timu Matjūzu!»

Visi piebalsoja. Bet par šāapgalvojuma patiesumu visvairāk bijapārliecināts pats Tims.

«Kas tam puisim bija aiz auss?» viņšjautāja Enokam, kad tas palīdzēja tampiecelties.

«Tikai manas dūres,» Kals atteica,

novilka cimdus un sniedza uzvarētajampārbaudīt. Tas lūkojās uz cimdiem unneticīgi jautāja:

«Bez … klints gabaliem?»«Ak, pasarg,» Enoks drošināja. Viņš

bija noņēmis savu kaklautu un slaucījaTimām no sejas asinis. «Viņš godīgi teviuzveica. Tikai tas notika pārsteidzošiātri.»

Kals nometās uz ceļiem Tima priekšāun turēja tam pretī savu izstiepto roku.

«Vai sitīsi saujā?» viņš jautāja.Tas Timām bija smags brīdis — būt

uzvarētam! Bet ko darīt, viņš taču tādsbija un turklāt pamatīgi. Viņš lēnāmpagrūda tā roku.

«Kā tu to varēji izdarīt?» viņšiejautājās.

«Zirga spērieni nav izprieca, bet

tomēr tikai bērna rotaļa pret to, ko tu manpasniedzi.»

Septītā nodaļa Oktobra pēdējā sestdienā skolas

namā vienmēr notika liela balle, ar kozināmā mērā tika atklāts oficiālo svinībulaiks. Uz šo svarīgo notikumu sapulcējāsģimenes no visa apvidus. Viena daļadzīvoja tik tālu, ka agri no rīta jau devāsceļā, lai ierastos īstajā laikā.

Kad Mērija Stokvela vēlāpēcpusdienā atgriezās mājās no mazaspastaigas, ceļš šī iemesla dēļ bija pilnskustības. Vienā virzienā, gandrīznepārtrauktā straumē plūda braucēji, otrājāja kovboji, atgriežoties no darba,noputējuši un gurdi. Starp pajūgiem unjātniekiem bija dzirdamas jautraszobgalības un šur tur jau tika sarunāts

pirmais valsis.Pie dārza žoga slaistījās Pens Handle

Amess un Arizona. Abi tikko noskuvušiesun ģērbušies svētdienas drēbēs, novērojauz ceļa neparasto kustību un tikko varējavaldīt smieklus.

«Jūs laikam ļoti priecājaties uzšovakaru?» Mērija jautāja garāmiedama.«Vai varbūt jūsu jautrībai cits iemesls?»

«Cits gan, mis Stokvela,» PensHandle atbildēja. «Leks Termens pašlaikpārveda mājās zirgu, uz kura viņa meičaibija jājāj līdz skolai.»

«Labā Millijiņa atkal reiz navturējusi vārdu — ar Leku norunāja, betaizgāja ar Bidu Hetfīldu,» Arizona cītīgiskaidroja. «Jums bija jāredz mūsu Lekagarais ģīmis!»

«Ja izkaušanās nebūs smalka,

parādīšu saviem puišiem, kas esmu,» PensHandle smiedamies sacīja.

«Tiešām nesaprotu, kā tas var jūsuzjautrināt,» Mērija atteica. «Strīds unkaušanās izredzes taču nav nekasiepriecinošs.»

«Nu, atļaujiet, mis Stokvela, jūs nugan esat komiska,» Arizona teica sašutis.«Plūkšanās taču ir pats labākais visā šajānotikumā. Bet ja lieta grozās ap to, vaiBids Hetfīlds dabūs ķīli .. .»

«No tās lēkāšanas es neko neiztaisu,»Pens Handle iejaucās, «bet ne par miljonues negribētu nokavēt šo vakaru! Noteiktibūs divi gājieni, jo arī Tuks Merrijsnorēķināsies ar pretinieku, kas viņamatņēma Olliju Termeni.»

«Jūs abi esat šausmīgi nenovīdīgi,»Mērija teica un galvu kratīdama aizgāja.

«Tādi mēs arī esam,» Pens Handlenosmējās viņai pakaļ. «Un ja Enoksnebūtu mūsu boss, es atļautos jautāt, vaivarbūt jūs …»

Mērija jau griezās gar mājas stūri unnesaklausīja šā, ne visai maigā jokabeigas. Bet neskatoties uz to, viņa bijatumši piesarkusi.

Pie durvīm viņa mirkli apstājās, laiizbaudītu saules rietu. Tas uzbūra debesīsun dabā tādas krāsas, kādas, vismaz šādāmirdzošā krāšņumā, austrumos nekadnevar redzēt. Likās, ka pāri rudensraibinātiem mežiem būtu pārklāts purpuraplīvurs; apkārtējās kalnu smailes starojanespodrā zeltā un pie zilajām debesīmlidinājās rožaini mākoņi.

Šis Tonto apvidus bija krāšņa zemear nebeidzamiem līdzenumiem, tumšiem

mežiem, mežonīgām kalnu grēdām undziļām ielejām — ne ar ko citunesalīdzināms. Laimīgs tas cilvēks, kasšeit atrada sev dzimteni!

Dziļi nopūtusies, Mērija iegāja mājā,lai ātri pārģērbtos vakarm.

Viņa jau sen bija gatava un mierinājadivus sūtņus, kuri ziņoja, ka vēl gaidottikai dāmas, kamēr Džordžija vēl vienmērrīkojās pa blakus istabu, noslēgusi durvis.Šodien viņa bija ļoti sliktā omā,acīmredzot viņa bija saķildojusies arKalu. Vismaz tās seja un vakariņu galdslika tā spriest.

Kad beidzot Džordžija parādījāssavā greznajā, tikai mazliet par šauru,tērpā, Mērija ievēroja, ka tā izlietojusivairāk pūdera un smiņķa, nekā Mērijajebkad redzējusi. Pat acis bija apvilktas

un tām tāda palīdzība tiešām nelikāsvajadzīga.

«Mīļais bērns,» Mērija nopietni teicato aplūkojusi, «ja vēlies gūt ievērību, tadsavu mērķi bez šaubām sasniegsi. Tikaibaidos, tā nebūs tāda ievērība, uz kādu tuceri.»

«Nieki!» Džordžija sacīja. «Vīriešivisur vienādi, vai Ņujorkā, vai dziļākāĀfrikā … pat tavā mīļajā Tonto apvidū!»

«Vai tu tiešām domā, ka vīrieši vēlasredzēt jaunu meiteni tā apstrādātu, kātevi?»

«Tā nedomāju, bet zinu,» Džordžijaiekaisusi atteica, «ja arī tu to, protams,nevari apjēgt!»

Klauvēšana pie durvīm neļāvaMērijai atbildēt — viņa atvēra. Ārāstāvēja Kals.

«Jūs, Kal?» viņa jautāja. «Nāciettaču iekšā.»

«Nē, pateicos,» viņš atteicapalikdams uz sliekšņa un aplūkojaDžordžiju. Viņam mugurā bija melnsviesību uzvalks un tas likās ļoti savāds, jolīdz šim māsas to bija redzējušas tikaikovboja drēbēs. Viņa daiļā seja izskatījāsbāla un drūma.

«Tātad tu nevēlies iet kopā ar mani?»viņš jautāja Džordžijai.

«Ne uz šī vakara balli, ne arī kaut kurcitur,» viņa nikni atcirta.

«Un ar ko tu iesi?»«Nesaprotu, kas tev par daļu, bet ja

nu tā vēlies zināt: ar Timu!»Kals bija tikpat pārsteigts kā Mērija.«Nu, paldies Dievam, vismaz ar

Bidu Hetfīldu ne!» viņš sacīja.

«Nē, lai gan esmu nodomājusi arviņu ļoti bieži dejot,» viņa spītīgi atteica.

Asinis iešāvās Kala sejā.«Zinu, ka mēs, Termeni, tev nekā

nenozīmējam,» viņš teica, dziļi ieelpojis.«Tavas māsas dēļ tevi lūdzu to labāknedarīt un izvairīties arī no modernajāmdejām, kuras tu gribi iemācīt pārējiem.»

«Esi labāk pats šodien uzmanīgs, laiarī tu viņas beidzot iemācītos!»

«Tas nenotiks, jo neiešu uz balli,»viņš īsi paskaidroja, apgriezās un aizvēraaiz sevis durvis.

«Man likās, ka tu un Kals esat labidraugi,» Mērija teica, kad viņa soļi bijaizskanējuši.

«Kādreiz mēs bijām.»«Un kādēļ vairs neesat? Ko tad viņš

tev nodarījis?»

«Viņš sāk mani mācīt! Pirms maltīteses tam rādīju savu tērpu, viņam tas likāsnepiemērots, par daudz izgriezts! Kas manjāzina! . .. Katrā ziņā viņš paskaidroja, kaneiešot ar mani uz balli, ja es to uzģērbšu.Nu, un tad es norunāju ar Timu!»

«Bet viņš taču domāja tikai labu.Redzi, šeit mēs esam svešas — viņš pazīstsavus ļaudis un to izjūtas; viņš vēlējās tevipasargāt no nepatikšanām.»

«To visu es zinu,» Džordžijauztraucās, «un viņš jau arī ir gluži mīļšzēns. Bet ja kāds rīkojas tā, it kā es būtuviņa īpašums, un grib man pavēlēt, tad tonevaru ciest un kļūstu niknāka par trimvelniem! Gan jau es viņu atradīšu; šovakartas redzēs zilus brīnumus!»

«Bet viņš taču neies uz balli!»«Tad jau tu slikti pazīsti vīriešus,

dārgā māsa — viņš tur būs, kā likts!»«Es vēlētos, lai viss jau būtu garām,»

Mērija nopūtās, apņemot mēteli. «Nu,taisies ātrāk, bērns; vēl gaida tikai mūs.»

Ārā uz ceļa stāvēja lielais auto, kāpiekrauts jautri čalojošiem cilvēkiem.Enoks tās sagaidīja starodams.

«Tātad tomēr!» viņš sauca. «Bet nugan ātri! Džor- džij, jums jākāpj iekšā, misMērija nāks pie mani kabīnē.»

Acīmredzot Džordžija baidījās, kadrūzmā var saburzīt viņas kleitiņu unlūdza, lai arī tai ļauj sēsties priekšējānodalījumā. Taču Enoks savā sausajā,nepiekāpīgajā balsī viņai atteica:

«Tur nav vietas. Mērijai arī būsjāuzmanās, ja viņa negribēs saspiest turnoliktās kūkas un tortes. Tātad — ātri!Kāpiet iekšā, tā jau ir pietiekami vēls!»

«Bet tur taču ne pēda nav brīva,»Džordžija tiepās.

«Nāciet vien augšā, mis,» Timssauca, «ļaunākajā gadījumā ņemšu jūsklēpī.»

Visi smējās.«Nē, paldies,» viņa saniknota atcirta,

bet beidzot tomēr bija spiesta padoties.Viņa atrada gluži ciešamu vietu blakusmisis Termenei, kas to mīļi pieņēma.

Mērija sēdēja diezgan neērti,iespiesta starp Enoku un lielajiem kūkusaiņiem, bet pateicoties savai humoraizjūtai, jutās omulīgi.

«Nu, vai tagad visi laimīgisakāpuši?» Enoks jautāja.

«Trūkst tikai Kals,» viņa tēvs atteica,«bet tas nevēlējās braukt.»

«Gan viņš vēl pārdomās,» Enoks

teica mierinādams. «Katrā gadījumā viņšceļu atradīs pats.»

Lai atgūtu zaudēto laiku, Enoks tagadbrauca ātri. Sākumā Mēriju pārņēmabailes, bet drīz tā nomierinājās.Starmetēju spilgtajos gaismas konos iznirakojoti un truši, satrūkušies lēkdamiatpakaļ. Smilgu un zemu nokārušos kokuzaru galos, līdzīgas dimantiem, pazibējarasas lāses. Nakts bija jūtami vēsa; nosamta melnām debesīm staroja zvaigžņumiriādes.

Kamēr pasažieri nepārtrauktipļāpāja, abi vadītāja kabīnē klusēja. Kadauto izbrauca uz grumbainā ceļa, Enoksbija spiests samazināt ātrumu un tagaduzsāka sarunu ar savu kaimiņieni.

«Vai jūs zināt, kas noticis ar Kalu?»viņš klusi jautāja. «Tādu kā šovakar, es to

vēl nekad nebiju redzējis.»Viņa īsi tam izstāstīja, ko zināja,

turklāt netaupīja Džordžiju.«Mazai nebūs viegli pie mums

iedzīvoties,» Enoks teica, kad viņa bijabeigusi, «katrā ziņā grūtāk nekā jums. Nujau mēs visi uzlūkojam jūs kā vienu nomūsu saimes.»

«Man par to prieks.»«Arī jūsu skolnieki jūs iemīlējuši.

Vai paliksiet arī turpmāk pie mums parskolotāju?»

«Protams, cik ilgi mans darbsapmierinās …»

«Vai jums nebūs ilgas pēcaustrumiem, pēc dzimtenes un visa, kas turir skaists?»

«Nē, noteikti nē!»«Tātad jūs varētu vienmēr šeit

dzīvot, Tonto apvidū, starp mums,skarbiem un neizglītotiem ļaudīm?»

«Šeit jūtos ļoti labi un esmu laimīga,vairāk neko nevēlos.»

«Tas taču ir lieliski! Jūs tātadneniciniet mūs, Tonto ļaudis?»

«Kā gan es to varētu? Pret visiemšiem vīriem un sievām, kas tik drosmīgicīnās un pilda savu pienākumu, jūtu lielucienību. Nemaz nerunājot par laipno unmīļo gādību, ar kādu es tiku sagaidīta.»

«O, mēs zinām, ko esam jums parādā— nav viegli audzināt svešu ļaužubērnus.»

«Jūs man neko neesat parādā — arīes pildu tikai savu pienākumu.»

Enoka savādā, gandrīz svinīgā runadarīja viņu nemierīgu. Uz kurieni tas īstitēmēja?

Viņa slepus pašķielēja uz Enoku —tā sejas vaibstus viņa gan skaidrineizšķīra, bet tā likās tikpat nopietna unvienaldzīga, kā vienmēr.

Ilgu laiku abi klusēja, tad pēkšņi viņšpieliecās tuvāk tās ausij un teica:

«Mērij, kopš tā laika, kad tu esi piemums, es mīlu tevi, bet nekadneiedrošinājos cerēt… Tomēr tagad es tevjautāju: vai gribi kļūt mana sieva?»

Viņa taisnais, godīgais raksturs jausen bija to ieguvis. Tūlītējai atbildeiMērijai nevajadzēja pārdomu.

«Jā, Enok, es labprāt gribu kļūt tavasieva!» viņa vienkārši atbildēja.

Viņa kreisā roka cieši apņēma stūresratu, labā tvēra pēc viņas rokas, kurastiepās tam pretī. Mērija juta cauricimdam, cik cieta un sastrādāta bija šī

roka, kurā viņa ielika savu tālāko likteni.«Man pat sapņos nerādījās, ka šodien

kļūšu tik laimīgs,» viņš sacīja.No šiem vārdiem Mērijai sirdī

ieplūda siltums. Arī viņa jutās laimīga paršo virzienu, kurā tagad bija iegriezusiestās dzīve. Tagad viņa varēja atzīties, kajau sen mīlējusi šo brašo vīrieti, ka biežiklusībā vēlējusies kļūt viņa sieva, biedrsun palīgs.

Auto pasažieriem nebija ne jausmaspar to, kas notika vadītāja kabīnē. Tiejautri pļāpāja, tikai Džordžija bija klusaun sliktā omā. Tā kā Enoka labā roka vēlarvien nebija atradusi ceļu atpakaļ piestūres, tad tie brauca ne visai ātri un tasnemaz neiederējās Džordžijas gaumē.

«Tas jau ir īstais bēru gājiens,» viņasauca tik skaļi, ka Enokam to vajadzēja

dzirdēt.«Nu tad saturieties,» tas smiedamies

iesaucās un uzņēma ātrumu, ka ūdens šaltisno ceļa peļķēm šķīda automobiļa iekšienē.Bet tas tikai palielināja jautrību, tikaiDžordžija, rūpēs par kleitu, nebijaapmierināta.

«Tūliņ jau nevajadzēja sarīkotšļakstīšanos ar ūdeni,» viņa saīgusi teica.

Tālumā parādījās gaiša blāzma.Tuvojoties, izrādījās ka tas ir lielsugunskurs. Ap to gleznainās grupās sēdējajaunieši un mielojās ar ledus vafelēm, joballe vēl nevarēja sākties, kamēr nebijaieradušies Termeni. Trūka mūzikas, sirmāHenrija Termena un viņa vijoles. Tādēļnav brīnums, ka viņa ierašanos apsveicavētrainās gavilēs. Tos visus sagaidīja tikspēcīgs «hallo!», ka zirgi satrūkās un sāka

slieties pakaļkājās. Kāds pat norāvās unstieptos auļos aizbrāzās pa ceļu.

Jaunieši aplenca veco kungu, kastikai ar pūlēm spēja nosargāt vijoles kastino viņu uzbrukuma, un triumfa gājienāieveda skolā. Kad Mērija, palīdzējusiEnokam izkravāt kūkas un tortes, skatījāspēc Džordžijas, tā jau bija pazudusi.

Lielā, mis Stokvelas tik pazīstamāklases istaba, bija pamatīgi pārveidota un,cik vien labi varēts, izgreznota. Soli bijaiznesti, gar sienām stāvēja vienkārši krēsliun pat kastes aizvietoja sēdekļus. Baltiapmestās sienas bija izrotātas karodziņiemun raibām, no avīzēm izgrieztām ainavām.Mazāk piemērots svētkiem bijaapgaismojums. Augšējā un apakšējā telpasgalā novietotās divas spuldzes izplatīja tikmaz gaismu, ka sākumā nevarēja nevienu

labi pazīt. Pie krāsns kaktā sēdēja sievasar zīdaiņiem rokās. Visur mudžējasmejoši, ķērcoši vai kliedzoši bērni. Patvisjaunākais netika atrauts ballei, uz kuruviņi visu gadu bija gaidījuši.

«Nu tad ņemiet savu mūzikas rīku unraujiet vaļā!» kāds kovbojs, kas vairsnespēja nociesties, uzsauca HenrijamTermenam. Viņa nepacietīgo saucienuatbalstīja no visām pusēm.

Henrija Termena laipnā seja staroja.Viņš labi zināja, cik tam svarīga lomasvētku sekmēšanā. Lepni un ar cieņuieņēmis vietu sagatavotajā krēslā, viņšsatvēra vijoli un sāka vilkt lociņu pāristīgām. Blakus viņam uz kastes sēdējaLeks Termens un ar divām nūjiņām sitatakti.

Tūlīt sastājās pāri un drīz vien

četrdesmit vīriešu un sieviešu virpuļojapa zāli. To pašu darīja bērni. Lielākiegriezās valša ritmā, jaunākie pašiizgudroja savu deju. Pat Mērija Stokvelalidoja Enoka stiprajās rokās — viņaaizvēra acis, jo redzēt taču tāpat nekonevarēja, — drūzma bija pārāk liela.Laiku pa laikam kāds bērns iepinās viņaikājās vai rāva aiz tērpa malas. Bet visumādeja veicās labāk, nekā viņa bija cerējusi.Enoks dejoja diezgan labi, kā jau vairumskovboju. Mēriju tikai pārsteidza tas, kaviņa nejuta nekādu nogurumu. Nepārtrauktistenēja un gaudoja vijole, visi griezāsvirpuļojošā dejā. Mērija baudīja deju arklusu prieku. Tā taču arī piederēja viņasdzīvei, ja viņa to bija izvēlējusies.

Kad beidzot Henrijs un Leks Termenitaisīja pārtraukumu, vairums cilvēku

devās ārā ēst ledus vafeles. Daudzasjaunās meitenes tā steidzās, ka aizmirsaapņemt mēteļus. Protams, starp tām bijaarī Džordžija, kura plīvojošo liesmugaismā izskatījās pavisam aizraujoša.Droši vien neviens jauneklis, kurš viņutagad uzlūkoja, nekad nespēs to aizmirst.Citas meitenes aizrautīgi apbrīnoja viņasbaltā apģērba pārdrošību un skaistumu.Bet vecākās lūkojās neuzticīgi, pa daļaipat nosodoši.

Mērija, kas kopā ar Enoku arī bijaizgājusi ārā, ar pirmo acu uzmetienuredzēja, ka Džordžija ar gandarījumuizbauda vispārējo ievērību, kuru pati bijaradījusi. Starp jaunekļiem, kas Džodžijuielenca, viņa ievēroja Bidu Hetfīldu.Šodien viņa pirmo reizi to aplūkojapamatīgāk.

Viņš noteikti bija skaists puisis,slaids, spēcīgs, ar enerģisku, drosmīguseju. Lai arī viņš, līdzīgi citiem, dejojabez svārkiem un vestes, tā apģērbsatšķīrās no pārējiem un izskatījās ārkārtīgiglezns. Viņš valkāja zilu, platu zīda krekluun sarkanu kaklautu; tā josta bija apkaltasudraba nagliņām. Bet no viņa ciešipiegulošo bikšu pakaļējās kabatas rēgojāsrevolvera ziloņkaula spals. Mērija par tobija pārsteigta un darīja Enoku uzmanīgu,tomēr tas smiedamies atteica:

«Hetfīlds noteikti nav vienīgais, kaspaņēmis līdzi savu šaujamdzelzi.»

Mirkli Mērija jutās savādi aizskartano šīs vienaldzības, ka var rēķināties arvarbūtību svētku nevainīgajā noskaņādzirdēt trokšņainu iskaidrošanos arieročiem. Un to pieļāva pat šis likumu

cienītājs vīrs. Bet tad viņa sev teica, kakatrai kļūdai ir savs labums un, ka šoļaužu neapvaldāmā izplūkšanās kāre guļviņu asinīs kā mantojums no jaupagājušajiem, asiņainajiem cīņu laikiem.Parasti šādām sadursmēm nebija nopietnuseku vai arī tādas bija ārkārtīgi reti;gandrīz vienmēr tās rīkotājiem tās atnesatikai dažus zilumus un asiņainus degunus.Tādēļ Mērija dzina prom visas skumjāsdomas un bezbēdīgi priecājās līdzi citiem.

Vēl četrus garus valšus viņa nodejojaar Enoku, tad to uzaicināja Vess tāsauktajā «Ķērējā». Tā bija sevišķiiemīļota deja, kurā bez dāmas paliciskungs drīkstēja atņemt kādam dejotājam tāpartneri, ja viņam izdevās to noķert, tas ir,uzlikt roku tās plecam. Protams, katrsmēģināja veikli un ar viltību no tā

izvairīties, bet neskatoties uz to, Mērija unDžordžija slīdēja no rokas rokā.

Bids Hetfīlds sevišķi nopūlējās iegūtDžordžiju, bet kad viņam tas neizdevās,kovbojs ņēma Mēriju. Un viņai nuvajadzēja atzīt, ka Hetfīlds noteikti irlabākais dejotājs visā zālē. Viņš dejoja arto diezgan ilgi, līdz beidzot Enokamizdevās viņu atņemt.

«Tas taču nav pieļaujams, ka tieši šisHetfīlds tevi apķīlā,» viņš tai čukstēja.«Es vienkārši paziņošu par mūsusaderināšanos.»

«Taču ne jau tagad, dejas laikā,»viņa bailīgi iesaucās. Enoks smaidotpapurināja galvu, te kāds cits paņēmaMēriju.

Kad beidzot «ķērējs» bija galā,Mērija juta, ka ir gluži bez elpas,

sakarsusi un bez spēka. Viņa vēl nebijalāgā apsēdusies, kad to aplenca bērni. Tievisi bija viņas skolnieki, bet apbrīnoja kāsvešinieci. Viņi pēl nekad nebija savuskolotāju redzējuši tik jautru unbezbēdīgu. Paši tie jau bija gluži bāli noneparasti ilgās kņadas un vairumamgandrīz vērās acis ciet. Tad Mērijapalīdzēja misis Ter- menei aizmidzinātkādu zīdaini. To noguldīja uzlīdzpaņemtās segas krāsns kaktā, kur jaudesmit citi gulēja saldā miegā.

Kad zālē atkal ieplūda dejotāji undejotājas, piecēlās vecais HenrijsTermens un uzsita vijolei dažus skarbusakordus. Tas bija zināma veida signālsvispārējās uzmanības pievēršanai. Kadiestājās pilnīgs klusums, viņš sa- cīj a:

«Mīļie ļaudis, kā mūsu skolas

komisijas loceklis, es jau ilgi esmugaidījis izdevību, lai visu klātbūtnē reizpateiktos mūsu labajai, godājamajaiskolotājai, mis Stokvelai par to, ko viņakatru dienu dara mūsu bērnu labā. Diemžēlmums drīz būs jāmeklē viņai vietniece, jomis Stokvela grib no šejienes aiziet. Betiepriecinoši ir tas, ka viņa paliks piemums. Un proti, viņa ir nolēmusi dibinātpati savu pavardu mūsu Tonto apvidū. Untas laimīgais vīrs, kuru viņa irizvēlējusies, ir mans dēls Enoks!»

Tagad Mērija varēja redzēt, cikpilnīgi viņai bija izdevies iegūt jauno unveco sirdis. Izlauzās neaprakstāmasgaviles, visi spiedās tai klāt un, spiežottās roku, vēlēja laimes. Vecākās sievietesto pat apkampa. Tikai Džordžija neatradāsapsveicēju pulkā. Droši vien viņa bija

izgājusi atvēsināties un nedzirdēja HenrijaTermena uzrunu.

Nākošās dejas vidū — Mērija toizlaida un sēdot sarunājās ar nākošovīramāti — Džordžija uzbudināta pienācatai klāt.

«Vai tas, ko es pašlaik dzirdu, irtaisnība — esot paziņota tavasaderināšanās ar Enoku?» viņa jautāja.

«Jā, protams, mīlulīt, — vai tunepriecājies par to?

«Tomēr, tomēr… domāju, kaHetfīlds tikai muļķojas.. .»

«Nē, viņš sacījis patiesību.»«Mans Dievs — kas notiks ar mani,

ja tu apprecēsies?» Džordžija pavisamizmisusi pēkšņi iesaucās.

Pirms Mērija paguva atbildēt, BidsHetfīlds, kurš bija sekojis savai dāmai,

piegāja viņai klāt. Nevainojamipalocījies, viņš teica:

«Atļaujiet, mis Stokvela, ka arī es novisas sirds vēlu jums laimes. Tāds vīrs kāEnoks Termens …»

Tomēr viņš nepabeidza savu teikumu,jo Kals brāzās klāt Mērijai un, apskāvisto, noskūpstīja.

«Esmu tik laimīgs, ka tu precies arEnoku un kļūsi mana svaine!» viņš teica,cīnoties pēc elpas.

«Arī es, manu zēn — bet tu jaunospiedīsi mani,» Mērija smiedamāsatteica. «Taisnību sakot, nebiju patsapņojusi, ka esmu tā iemīļota no visiem.»

Tikai tagad Kals pamanīja Džordžijuun tās partneri. Viņa zobgalīgi pamāja.Kals viņu mirkli uzlūkoja un tad, neteicisne vārda, pagrieza muguru. Džordžija zem

pūdera un smiņķa, kļuva tumšsārta.«Nāciet, Bid,» viņa teica Hetfīldam,

kurš labi nezināja, ko tagad darīt,«dejosim tālāk.»

Hetfīlds nebija ilgi lūdzams, bet jaDžordžija domāja ar to apbēdināt Kalu,tad viņa noteikti maldījās. Vismaz Mērijaitā likās.

«Vai arī mēs reiz nepadejosim?»tagad Kals viņu uzrunāja.

«Labprāt, bet tikai nākamo deju. Soes gribu nosēdēt,» viņa atbildēja. «Vēlneesmu labi atpūtusies no pēdējās.»

«Pareizi! Tuks jau arī ir šeit. Vaiviņš jau kādreiz ir dejojis?»

«Es vēl viņu neesmu redzējusi. Bet teviņš ir; viņš atbrauca mums līdziautomobilī. Tu laikam atjāji?»

Kals nedaudz apjuka, tad atklāti

atbildēja:«Jā … Es pārdomāju.»«Tas bija ļoti prātīgi, mīļais Kal,»

viņa sirsnīgi teica. «Bet neņem savu ķilduar Džordžiju tik nopietni un nerādi tikdrūmu seju. «Esiet līksmi ar līksmiem,» tāsaka Bībele.»

«Jā … kas to var.»Pēkšņi viņš apgriezās un aizskrēja,

bet sākoties nākamajai dejai, atkal ieradāsun mēmi palocījās Mērijai. Kādu brīdiviņi dejoja klusēdami. Mērija velti lauzījagalvu, meklējot piemērotu sarunas tematu,bet nespēja iedomāties neko tādu, ar kovarētu Kalu uzjautrināt. Viņa priecājās,kad tas, neaicināts, veda viņu atpakaļ piesola, lai gan mūzika turpinājās.

Viņam stāvot līdzās un sakniebtāmlūpām vērojot ga- rāmvirpuļojošos pārus,

pienāca Enoks. Acīmredzot tas meklējaviņu.

«Ceru, ka tu neesi ieradies sarīkottraci?» viņš jautāja.

Kals cieši palūkojās brālī, betneatbildēja.

«Katrā ziņā es ļoti lūdzu, netaisimuļķības,» vecākais brālis turpināja.«Tādas ir jau pietiekami daudz.»

«Tā — kas tad?» Kals interesējās.«Tims piedzēries. Kāds — diemžēl

vēl nezinu kurš — atnesis līdzi alkoholu.Tima garastāvoklis ir aizdomīgs, jo BidsHetfīlds aizvilināja no viņa Džordžiju.Bez tam, kā man stāstīja, tavam draugam,Tukam Merrijam, jau bijuši trīs kautiņi.»

«Lieliski — es gribētu redzēt tospuišus, ar kuriem viņš izkāvies!»

«Viņi izskatoties briesmīgi.»

Kals skaļi iesmējās.«Kā liekas, tu to uzlūko kā varenu

joku. Bet es saku, ka reiz būšu spiestsrīkoties!» Enoka balss bija asa.

«Tā ir slavena ideja, mīļais Enok.Bet es dodu tev labu padomu — nemēģinito šovakar, savā saderināšanās vakarā,»Kals smaidot atteica.

Mērija uzskatīja par vajadzīguiejaukties.

«Siem zēniem taču vienmērjāplūcas!» tā sacīja, komiski nopūzdamās.

Enoks, kuru Kala «labais padoms»bija redzami aizkaitinājis, viņas dēļsavaldījās.

«Vai tu vismaz neapsolīsi, ka paliksišeit, kamēr es atgriezīšos?» viņš jautājabrālim.

«Pagaidām man nav nolūka aiziet,»

tas izvairīdamies atbildēja.«Tad nāc, Mērij, iesim ieelpot

svaigu gaisu.»

Astotā nodaļa Dziļi uzelpodama, Mērija izgāja

aukstajā un tumšajā naktī.No ugunskura puses, kā gaismā

staigāja daži pārīši, skanēja jautras čalas,smiekli un dziesmas. Kad Mērija gribējadoties uz turieni, Enoks viņu atturēja.

«Man ļoti žēl, ka man tas tev jāsaka,»viņš teica, «bet man stāsta, ka tava māsamazliet… jā, mazliet par daudz uzkrītošiizturas pret Bidu Hetfīldu. Tā kā Tims irpiedzēries un arī Kals atnācis, tad tas varbūt ļoti bīstami.»

«Jā, Dieva dēļ, bet ko mēs tur varamdarīt?»

«Labākais būtu parūpēties, ka viņapaliek telpā un vairs neiziet ārā.»

«Ceru, ka to varēšu veikt.»«Tad jau viss būs kārtībā. Mēs

runāsim ar viņu — tā sēžot mūsuautomobilī kopā ar Hetfīldu, kas, protams,arī neder.»

Mērija apstājās.«Uzgaidi šeit,» viņa lūdza, «es labāk

iešu viena.»Dusmās un apkaunojumā drebēdama,

viņa steidzās garām pārīšiem, kasizbrīnījušies nolūkojās viņai nopakaļ.Tumsā nebija viegli atrast īsto virzienu,tomēr drīz vien Džordžijas balss viņunoveda pareizajā vietā.

«Tā tu nedari,» balss sauca, «tu tačusaburzīsi manu kleitu!»

«Bet, sirsniņ,» Hetfīlds smiedamiesatbildēja, «no tās jau nav nekas daudz kosaburzīt!»

Mērija devās pie auto — Džordžijasbaltais stāvs bija skaidri saredzams.Hetfīlds mēģināja to apskaut unnoskūpstīt, viņa, likās, vēl pretojās, bettikai rūpēs par kleitu.

«Džordžija, tūlīt kāp ārā no auto unej atpakaļ uz skolu!» Mērija sauca tādābalsī, kādu viņa vairs nepazina par savu.

Hetfīlds atlaida Džordžiju un izlēca,bet viņa mirkli sēdēja, kā triekas ķerta.

«Vai esmu kāds bērns, ka tu mani tākomandē?» Džordžija beidzot jautāja.

«Tava izturēšanās ir kaut kasneredzēts!» Mērija bija ārkārtīgiuztraukusies. «Ja tev nav pašcieņas, tadvismaz varēji padomāt par mani!»

«Bet Mērij!…» Džordžija iekliedzāsun izkāpusi no auto, aizsteidzās uz skolaspusi. Mērija gribēja tai sekot, tomēr

Hetfīlds nostājās ceļā.«Patiesībā jums vajadzēja bārt mani,

mis Stokvela,» viņš teica, «jo Džordžijanemaz negribēja nākt šurp.»

«No jums nav vajadzīga nekādaatvainošanās, mister Hetfīld,» viņamierīgi teica. «Nekādā ziņā jūs nepelnātpārmetumus. Bet, ja tomēr gribat dzirdētmanu padomu: pēc iespējas mazākinteresējieties par manu māsu, citādi jūsradāt nenovēršamu naidošanos.»

«Es pateicos, bet ja Džordžija manimīl, tad vienalga kaušos ar visiempasaules Termeniem.»

«Bet Džordžija jūs nemīl unnemīlēs,» Mērija uzbudināta teica.«Tiešām, es ļoti vēlos, lai tā būtu, tad mannevajadzētu viņas dēļ kaunēties!»

«Bet, atļaujiet, mis Stokvela! Var jau

būt, ka Džordžijā vēl ir maldināšanastieksmes, varbūt viņai patīk joka dēļsagrozīt zēniem galvas, bet ja viņa tā izceļkādu vīrieti, kā mani, tad tur jābūt mīlai!»

«Par to viņa pat nedomā. Ar jumsviņa dzen to pašu koķetēšanas rotaļu, ko arpārējiem!»

«To sakāt jūs, viņas māsa?»«Diemžēl man tas jāsaka — tā ir

taisnība.»«Katrā ziņā tas maina visu lietas

būtību. Un ja nu tagad drīkstu dot jumskādu padomu, tad: sūtiet savu māsuatpakaļ, no kurienes tā nākusi! Šādai meleiTonto apvidū nav īstā vieta!»

Viņš palocījās un pazuda un Mērijadevās uz skolu. Spriežot pēc visasizturēšanās, Hetfīlds acīmredzot nemaznebija tik slikts kā viņa slava. Viņa to

saprata un domāja, ka arī viņa padomsbija vietā. Džordžija tiešām neiederējāsstarp šiem vienkāršajiem, taisnā ceļagājējiem.

Pie ieejas viņu sagaidīja Enoks.«Nu, tas gāja visai ātri, viņš smaidot

teica. «Viņa at- brāzās kā zibens. Es viņuaizturēju un teicu, ka nu mums jākļūstlabiem draugiem. Kā viņas vecākaissvainis, es taču savā veidā tagad būšu taivectēvs. Un zini, ko viņa atbildēja?»

«Pat iedomāties nevaru.»«Tad jūs riebīgi apsvilināsiet

pirkstus!» viņa nošņāca tik nikni, kā es vēlnekad no tās nebiju dzirdējis!»

Viņš labsirdīgi pasmējās, bet Mērijaituvāk bija asaras, nevis smiekli.

Tiem atgriežoties deju zālē, aina bijaizmainījusies, jo bērni bija nolikti gulēt.

Tie mierīgi gulēja kādā kaktā, viensblakus otram. Pieaugušie priecājās paratbrīvoto telpu, kura tagad atļāva ātrāku unlīksmāku dejošanu.

Tad paziņoja atspirdzināšanāsstarpbrīdi. Dāmas pasniedza sviestmaizes,kūkas un tortes, kuras apēda slavējot un arkāri. Pēkšņi Henrijs Termens atkal uzsitalociņu vijoles stīgām un paziņoja:

«Dāmas un kungi, kāds bēdīgspaziņojums: visas ledus vafeles irapēstas!»

«Māksla!» Tims Matjūzs rūca. «VessTermens viens pats aprija, vismazdivdesmit!…»

«It kā citi būtu ēduši mazāk,» Vessaizskarts sauca. «Jūs visi piekrāvāt pilnusvēderus ar ledus krēmu!»

«Un dažs labs arī kādu mazliet

bīstamāku vielu,» Enoks piebilda. Visismējās un starpgadījums bija aizmirsts.

Vispār Mērijai bija sajūta, kanopietnas sadursmes briesmas pagaidāmnedraud. Kals sēdēja blakus tēvocimGardam, ar ko nopietni sarunājās. BidsHetfīlds bija apmeties uz kādas palodzesun noturēja manāmi saistošupriekšlasījumu. To sasprindzinātāuzmanībā noklausījās bars jaunu meiteņu,kuras Mērija nepazina.

Džordžija bija apsēdusies zem kādasspuldzes, kas pēc Mērijas pārliecības,nebija noticis nejauši, bet darīts araprēķinu. Tuks Merrijs, ieguvis savāīpašumā pielūgto dāmu, likās laimīgs.Viņai neviens cits vairs neiedrošinājāstuvoties. Tims Matjūzs gan bija ieguvissārtus vaigus un aizdomīgi kustīgu mēli,

bet viņa reibums likās neliels. Visādāziņā, pāris reižu tas gan gribēja lēktkājās, savilcis aizdomīgus vaibstus, tomērtad viņu savaldīja biedri, ar kuriemsarunādamies, tas sēdēja pie durvīm.

Kad viss bija apēsts, HenrijsTermens atkal ņēma nokās vijoli un sauca:

«Kājās, bērni! Lai nebūtu nekādanoguruma! Tagad paskatīsimies, kurš irizturīgāks: Ādams un Ieva!»

Katrā šādā ballē abi dzimumi centāsviens otru nodejot «zem galda», kā mēdzateikt, un tieši šodien jauno meiteņugodkārei bija izredzes gūt sekmes.Kovbojiem aiz mugurām bija visa gadasmagākā un grūtākā darba nedēļa, kurupavadīja gūstot ganāmpulkus. No tiemrudenī izšķiroja pārdodamos lopus.Meitenes gavilējot apsveica vecā vīra

saucienu. Izaicinājums tika pieņemts undejots ar sakostiem zobiem, bezgalaenerģiski.

Tuks lūdza Mēriju parādīt viņam togodu un apdējot pāris reižu ap zāli,» unviņa, nevēlēdamās būt nepieklājīga,neatteicās. Par laimi, drīz garais cilvēks,velti izmēģinājies pieskaņoties viņassolim, pats pārtrauca deju un smiedamiesveda to atpakaļ uz tās vietu. Viņaizmantoja gadījumu, lai pajautātu.

«Vai taisnība, ko Enoks Termensman stāstīja — jums iznākusi kaušanās?»

«Tā to gandrīz nevarētu saukt,» viņšvīpsnādams atbildēja. «Tur tikai dažikovboji uzdūrās manu dūru kauliņiem. Tābija skaidra bērnu mocīšana — trīsdžentlmeņi, kas gribēja aizliegt, ka dejojupēc savas patikas, vēl tagad guļ ārā —

mežā.»«Bet tas taču šausmīgi!»«Tik slikti jau nav! Līdz darba

sākumam viņi jau sen būs tikuši kājās.»Labsirdīgi smaidīdams viņš

atvainojās. Bet tagad Mērija nodevāsdejas vērošanai, kura pamazām kļuvavienmēr mežonīgāka. Abu dzimumu cīņaap izturības palmas zaru kļuva vienmērdedzīgāka.

Vecais Henrijs Termens nepazinanoguruma. Gandrīz bez pārtraukuma viņšspēlēja un piedziedāja dejas ritmampašsacerētas dziesmiņas. Vienkāršieklausītāji tās katrreiz uzņēma ar gavilējošupiekrišanu. Vispirms viņš griezās piedāmām:

«Stingri, meitenes, nepalaidieties,Nodejojiet viņus, ar kaunu, zem galda!

Stipros radības kungus, Kuri jau gurdumāelso.»

Noliecis sirmo galvu sāņus, viņšsmaidīdams pateicās par dārdošiemaplausiem. Tad, brīdi pārdomājis,dziedāja: «Klausieties, zēni, kas sakāmsman,

Tuks Merrijs nogāza trīs no jums,Raugieties, ka nekrītiet visi,Ka Ieva neuzvar Ādamu! …»Ap trijiem rītā deja bija kļuvusi

neapvaldīta, tomēr skatītāji sāka nogurt.Apklusa sarunas, skanēja tikai mežonīgārīboņa un švīksti, vijoles melodija unritmu sitējas nūjiņas. Pie tām kovbojimainījās.

Mēriju bija pārņēmis miers. Viņanoteikti cerēja, ka svētku atlikusī daļaaizritēs bez starpgadījumiem, jo nu

Džordžija izturējās — vismaz pret saviempielūdzējiem — pietiekami atturīgi. Tepienāca Enoks un viņai teica:

«Paskaties, ko tava māsa tur dara.»Mērijai nebija ilgi jāmeklē.

Džordžija un Diks Termens, vecā Henrijajaunākais dēls, dejoja fokstrotu. To kāMērija zināja, viņa bija iemācījusidaudziem jauniešiem.

Cik šausmīgi nepiemērots šeit,aizmežnieku skolā, bija šis fokstrots!Mērija bija sadusmota, tomēr arī apburtano Džordžijas kustību grācijas unpiemīlības. Tā droši vien ļoti labi manīja,kādu ievērību sacēlusi, bet izlikās, ka redztikai savu partneri.

«Tas jau nemaz nebūtu tik ļauni, javiņa neievilktu tur arī citus,» Enoksiečukstēja savai saderinātajai. «Bet visi

izsakās ļoti ļauni par to, ka viņa pavedusiarī citus jaunos nelgas.»

Pa to laiku no Džordžijascītīgākajiem skolniekiem bijaizveidojušies trīs pāri. Viņu mēģinājumiatdarināt savu skolotāju, tiešām bijauzjautrinoši un skatītājos sacēla jautrību.

Mērija sēdēja kā uz oglēm unatviegloti uzelpoja, kad deja beidzās. Viņaklusu jautāja Enokam, vai nebūtu labāk dotDžordžijai mājienu, lai tā nedejo. Tomērviņš deva padomu to nedarīt.

«Tu padarīsi lietu vēl ļaunāku,» viņšteica, «jo izsauksi viņas spītību. Un beztam, viņa pati arī drīz sapratīs, cik mazuatbalsi tā atradīs pie mums ar savuķēmošanos.»

Kad īsais starpbrīdis beidzās, BidsHetfīlds šķērsoja zāli, dodamies pie

Džordžijas. Acīmredzot viņš domāja touzlūgt uz nākamo deju. Tagad arīapdomīgais Enoks kļuva nemierīgs.Turklāt jo vairāk, kad uzlūkoja tuvumāsēdošā Kala drūmo seju, ar kādu tasvēroja abus — Bidu un Džordžiju.

«Tas izskatās kā izaicinājums, kasdomāts mums, Ter- meniem,» viņšuztraukti čukstēja Mērijai. «Ja tie abitagad dejos to nēģeru deju, tad būs tracis.»

Pašlaik sāka spēlēt vecā Henrijavijole, pāri nostājās, bet vilcinājās sākt.Visi lūkojās uz Hetfīldu un Džordžiju.Acīmredzot tie abi nemaz nekautrējāsatrasties vispārējās uzmanības centrā, betuzņēma to kā joku. Tad viņi ciešiapskāvušies, uzsāka tādu deju, kādu šīstelpas nekad vēl nebija redzējušas.

Mērija satraukti tos uzlūkoja. Vai nu

Hetfīlds jau prata šādu dejas stilu vai tambija iedzimtas dāvanas, bet katrā ziņā viņšbija Džordžijai apbrīnošanas cienīgspartneris. Aizrāvusies dejā, viņa nemaznenojauta, ka ved bīstamu rotaļu. TurklātBids Hetfīlds to apzinājās ļoti labi, jolūkojās apkārt zobgalīgiem un nekautriemskatieniem.

Mērija pašķielēja pāri uzTermeniem. Nekas nenodeva, kā viņiuzņem šo izaicinājumu. Tomēr pēkšņipiecēlās vecais Termens, Enoka tēvocisun, piegājis pie sava brāļa Henrija,iečukstēja tam ausī.

Mūzika tūlīt apklusa. Gards uzrāpāsuz kādas kastes. Viņa saules nobrūninātā,pelēku bārdu apaugušajā sejā bijamanāmas lielas iekšējas dusmas. Par spītitām viņš teica mierīgā, bet dārdošā basā:

«Dāmas un kungi, mīļie draugi! Mansakāmi tikai daži vārdi. Mēs esam šajāskolā jau daudzus svētkus svinējuši, esambijuši jautri, dejojuši un trakojuši. Mēsnebijām nekādi murkšķi un ļāvāmjaunatnei, kas tai pienācās — viņaijāiztrakojas! Mūsu dejas nekad nebija ļotimākslinieciskas, bet tās bija pieklājīgas.Taču, ja šeit iespiežas sveši elementi, laimūs aplaimotu ar nepieklājīgām dejām,tad sakām tiem tieši acīs: paldies, kaut kotādu mēs nevēlamies! — Tā, to es, vecsvīrs un jūsu draugs, gribēju teiktjauniešiem.»

Sai runai sekoja dziļš klusums. GardsTermens vēl brīdi palika stāvot, paraustījavarenos plecus un uzmeta abiemdejotājiem savu acu zibeņus. Tie negribotnolieca galvas. Tad vecais nokāpa no

kastes. Henrijs sāka atkal čīgāt un tikmežonīgi, it kā vēlētos atgūt zaudēto laiku.Patiesībā tas notika līdzjūtībā pretapkaunotajiem vaininiekiem. Viņš gribējatiem dot izdevību pazust dejotāju burzmā.Tomēr Džordžija pat nedomāja to darīt.Viņa steidzās telpas kaktā, kur karājāsnovilktie mēteļi un cepures. Hetfīlds taisekoja un žestikulēdams rokām, pūlējāskaut ko iestāstīt, taču bez manāmāmsekmēm.

Mērija ātri piecēlās un palūkojāsapkārt — Enoks bija pazudis. Cik ātriiespējams, viņa spiedās cauri dejotājupāriem uz durvīm. Tur bija viņassaderinātais, kas nopietni sarunājās arKalu, kura seja bija tikpat balta kā kreklakrūtis.

Pa to laiku Džordžija bija skarbi

atraidījusi Hetfīldu un kad tas vilcinotiesvēl kavējās viņas tuvumā, meitene viņamneuzmeta ne skatiena. Uzvilkusi mēteli,viņa apņēma ar vieglu šalli matus un gājauz durvīm. Mērija devās tai pretī unjautāja:

«Kurp tu gribi iet?»Džordžija neatbildēja. Varbūt viņa

uztraukumā nemaz nebija dzirdējusijautājumu. Viņa gāja tālāk .. .

Ap Kalu un Enoku jau bijasastājusies ziņkārīgo grupa, un kadDžordžija apstājās pie Kala, visi skatījās.

«Vai tu būsi tik labs,» viņa teica, «unaizvedīsi mani mājās? Tims ir piedzēries,par Hetfīldu nevar būt runa, tādēļ varugriezties tikai pie tevis. Vai tu izdarīsiman šo pakalpojumu, Kal?»

Mērija juta viņai līdzi, jo tā bija tuvu

sabrukumam. Bet nevilšus viņai radāsizbrīns, ka pēc visa notikušā māsai vēlbija drosme runāt ar Kalu. Lai arī kā, viņšvarēja to atraidīt.

Kā tagad izturēsies Kals?Augstsirdīgi vai zemiski? Vai viņšizmantos gadījumu, lai atriebtos?

Mērija vēl nebija visus jautājumusizdomājusi, kad Kals mierīgi atbildēja:

«Pats par sevi saprotams, ka esaizvedīšu tevi mājās — tikai tādēļ esierados.»

Mērija staroja — viņš tomēr bijalielisks zēns, tik savaldīgs un pieklājīgs,gluži kā viņas Enoks. Tas slepenā sajūsmāslepus spieda viņas roku.

Džordžijas seja pārāk skaidri rādīja,ka tā nemaz nav bijusi droša, ka saņemstādu atbildi. Kad tas piedāvāja savu

elkoni, viņa, mazliet nokaunējusies,nolieca galvu. Tomēr tad viņa atkalsaņēmās un ar augsti paceltu galvu soļojacauri pūlim, kas atbrīvoja viņiem ceļu.

«Hē, Kal!» Enoks sauca tam nopakaļ,«neaizmirsti atsūtīt mums auto!»

Devītā nodaļa Lai gan bija decembra dienas vidus,

pie «Klints avota» saule spīdēja tik silti,ka vīri varēja ēst, izmetušies kreklos.Augšā, kalnāja mugurā, gulēja sniegs unmežainās augstienēs, starp koku tumšozaļumu, vizēja balti plankumi. Tomēr šeit,dienvidu nogāzē, tas neturējās ilgi, tādēļbrieži un meža tītari tur ierīkoja savasziemas mītnes.

Pēc visu vienprātīgām domām, KalsTermens savai apmetnei bija izmeklējisskaistāko vietu Tonto apvidū. Tā bijaaugstiene, no kuras skatiens uz vienu pusiaizslīdēja pāri mežainām ieplakām, betotrā pusē atdūrās kalnāja masīva izslietāssmailēs. Te auga ciedri un egles, un tās

malā pacēlās spēji slīpa, mežonīgisaplaisājusi klints. Pa to urdzēja avotastraume, kas deva visai apkaimei vārdu.Kopš gadiem Termeni uzskatīja sevi paršī garšīgā ūdens īpašniekiem. Tas neizsīkapat viskarstākajā vasarā. Tomēr tikaitagad, kad šeit apmetās Kals, viņiem bijaneapšaubāmas īpašuma tiesības uz avotu.

Ar apvienotiem spēkiem jaunovembra mēnesī bija izcirsti piecdesmitmorgenu meža. Tie veidoja lielu četrstūriar labu, smagu, gandrīz tīru no akmeņiemun iesarkanu zemi. Tas atradās augstienespriekšējā malā, un viņa rietumu undienvidu pusēs, kā sargus pret vējiem,atstāja meža strēmeles.

«Ne katram laimējās uz vietas atrastsavas mājas celšanai derīgus kokus,»Gards Termens smaidīdams sacīja.

«Par to arī būs sasodīti smalka,solīda celtne — vai ne, Kal?» vecaisHenrijs lepni jautāja.

«Ko tas viss dod, ja uzcelsim viņamtik izturīgu būdu? Viņam, šim labajamzēnam taču trūkst galvenās līdumniekamantas!» Vess zobgalīgi sauca. «Un to,diemžēl, neviens nevar viņam apgādāt!»

«Ak, tu domā labu sievu?» Henrijsatjautāja. «Katrā ziņā, kāda jau viņam būsjāatrod. Bet tas vēl nevienam Termenamnav sagādājis grūtības.»

«Un tad, šai lietai vēl ir laiks,» Kalsīgni atteica. «Mana māja jau nebūs tik drīzgatava. Jūs taču augu dienu nedarāt nekocitu, kā tikai ēdat un tenkojat.»

«Neesi tik nepacietīgs, manu zēn,»vecais laipni sacīja. «Tagad taču tev navnekāda steiga; katrā ziņā, tavu zemi

neviens vairs nevar prasīt sev.»Kals saprata piezīmi. Viņš lēnām

piecēlās un gāja pāri izcirtumam, cauriatstātajai meža joslai, pie augstienesmalas.

No šīs vietas redzamo ainavu viņšpazina, cik vien tālu sniedzās atmiņa —jau kā desmitgadīgs zēns viņš domāscerēja kādreiz šeit uzcelt savu mājokli. Nošejienes varēja ielūkoties bezgala tāluzemē. Tie pelēkie, kailie plankumi bijatēvoča Garda ferma; tur lejā, starppakalniem atradās «Zaļā ieleja», kurdzīvoja viņa vecāki; gaišās svītras pakreisi bija Boida kviešu druvas un baltā,šaurā josta — ceļš uz Rijsonu. Tālu, pieapvāršņa, redzes lauku noslēdza roboti,debesīs rēgojošies kalni. Pa labi, cik tāluvien sniedza skatiens, pletās biezs

lielmežs, kurā mudžēja meža kustoņi. Tas— viņa mīļākais medību apvidus.

Cik krāšņa šī ainava arī nebijaskaidrās ziemas saules gaismā, savupirmatnējo ietekmi tā likās zaudējusi. Jā,viņam visa līdumnieka dzīve jau sāka kļūtpar īstām mokām. Tomēr par to viņš vēlnebija ne ar vienu runājis. Pat ar Enokunē, no kura viņš parasti neko neslēpa.

Jau veselu mēnesi viņš dzīvoja te,augšā, savā teltī un ne reizi pa šo laikunebija aizgājis līdz «Zaļai ielejai». Laigan viņš ļoti vēlējās redzēt atkalDžordžiju, zināms lepnums viņu atturēja.

Kopš deju svētkiem, oktobra pēdējāsestdienā, kad viņš atveda to mājās, tasvairs nebija sastapies ar meiteni vienatnē.Toreiz, kad tā jutās apkaunota, viņš bijaatmetis visu juteklību un dusmas, bet

cerēja, ka tā kaut kā mēģinās izlabotnetaisnību, ar kādu bija pret viņuizturējusies. Tomēr visā brauciena laikācaur naksnīgo mežu, viņa neteica ne vārda.Jau pie mājām viņa bija izlēkusi no autoun teikusi:

«Iekšā tev nav jānāk … Pateicos, KalTermen, laikam būšu nepareizi spriedusipar tevi. Patiesībā tevis dēļ mannevajadzēja atgriezties šeit, jo neesmu netavas uzmanības, ne arī… kaut kā citavērta. Ar labu nakti! . . .»

«Bet Džordžij, kā tu tā vari runāt? …Uzgaidi taču,» viņš bija saucis tainopakaļ, bet meitene tomēr aizskrēja. Pēctam viņš nebija to redzējis veselu nedēļu.

Kad viņš to atkal ieraudzīja, viņamšķita, ka tā vairs nav agrākā Džordžija.Kad viņš mēģināja izmantot gadījumu

kādai sarunai, tā izvairījās vai arī runājavienaldzīgas lietas. Bet viņš juta, ka nekadnespēs uzsākt runāt par notikušo. Pēc viņadomām, Džordžijai pašai bija jārāda, katai ir svarīgi atkal atjaunot viņudraudzīgās attiecības.

Tā kā viņa to nedarīja, abu starpāiestājās atsvešināšanās. Kals no tās pārāknecieta, kamēr Džordžija arī pret citiemizrādīja zināmu atturību. Tikai tad, kadviņa satiksmē ar citiem jauniešiem atkaluzsāka savu veco koķeto toni — ja arī netik uzkrītoši kā agrāk — Kaļam šādsstāvoklis kļuva neciešams. Tādēļ viņš bijalūdzis tēvam atļauju, tūlīt apmestiessavrup. Tas deva atļauju, un jo ātrāk tādēļ,ka Enokam ar tā ļaudīm pašlaik bija laikspalīdzēt cirst un apstrādāt kokus. No tiemjau tuvākajās dienās būs uzcelta viņa

māja, vislabāk novietotais un skaistākaisbluķu nams visā apvidū.

Kals apsēdās uz klints bluķa unraudzījās plašajā apgabalā, kas kādreizbija lepno, brīvo apaču medību lauks.Tagad to grūtās cīņās ar dabu bijaiekarojusi viņa ģimene un padarījusi parsavu dzimteni. Tagad viņa bērnības sapņibija piepildījušies. Bija sasniegts viss,pēc kā viņš bija ilgojies un tomēr Kalsjutās ļoti nelaimīgs. Viņam jau sen vairsnebija sev jāmelo — viņa trūka tā laimei,viņa, Džordžija Stokvela! …

Vienalga ko viņa bija darījusi, viņamtā jāiegūst! Un vai tas bija neiespējami?Vai viņa nebija izrādījusi pietiekamiskaidri savas simpātijas pret viņu? Un vaivienas dienas atgadījums spēja viņu tikļoti pārveidot? Nē, tieši otrādi, viņa

toreizējās izturēšanās dēļ tai vajadzējacienīt Kalu vēl vairāk nekā iepriekš. Betviņa jau bija tāda, ka labāk nomirtu, nekāto atzītu.

Kas tad viņam tagad bija darāms?Likās, ka veco, zaraino koku lapotņu

galotnes virs viņa sūta atbildi savāšalkoņā: celt galvu augšā, cīnīties

par to, ko vēlas sasniegt un iegūt!Šo darbu visi veica jokojot, tā ka

sestdienā pirms Ziemassvētkiem, vecaisHenrijs ap pusdienas laiku varēja noraustpierei sviedrus un apmierināti paskaidrot:

«Tā, ļaudis, to nu mēs atkal reiz būtuveikuši — un tas ir iznācis sasodītismalki!»

Tiešām, Kala mājai nebijalīdzinieces visā Tonto apvidū. Cik tā bijaliela un telpīga; pat augšstāvs bija

atrodams virs palieveņa. Uz to vedakāpnes, jo bija domāts tur novietotrezerves krājumus. Tomēr HenrijaTermena sevišķais lepnums bija lielais,vaļējais kamīns un paša pagatavota gulta,krēsli un galds.

«Tā, mans dēls, tava māja gatava,»viņš teica Kaļam pēdējā caurgājienā patelpām. «Pirms Kristus svētkiem nācvēlreiz uz «Zaļo ieleju». Tev jāpaņempavards virtuvei un dažādi uzturlīdzekļi.Ja nu tad vēl būšu tev iedevis pāris zirgusun pienācīgos liellopus, esmu darījis visu,ko varu tevis dēļ darīt.»

Kals jutās vairāk aizkustināts, nekātas to gribēja. Maltītē, ko Serdžs par godušīs dienas svinīgumam bija gatavojissevišķi labu un bagātīgu, viņš bija jautrs.Tā labā oma nezuda arī tad, kad kāds

izteica piezīmi:«Taču viss būs pareizi tikai tad, kad

tu ņemsi sievu un mēs svinēsim te, augšā,līksmas kāzas.»

Visi piebalsoja, jo pēc viņu domām,līdumnieka dzīvei noteikti bijanepieciešama saimniece.

Visi jutās brīvi un līksmi, neviensnetaupīja zobgalīgas piezīmes, vairums, uzKala rēķina. Viņš bija priecīgs, kadieradās Tuks Merrijs. Tā parādīšanāssacēla vispārēju jautrību, kas novērsauzmanību no Kala. Proti, Tuks jāja uz ļotimaza zirga, tā ka viņa bezgala garās kājasgandrīz skāra zemi. Tas tiešām izskatījāsbezgala komiski.

Labsirdīgais cilvēks nekadneļaunojās, ja par viņu zobojās un smējās.Tādēļ visi bija viņu iemīļojuši, jā, viņu

jau uzskatīja kā piederīgu ģimenei. PatEnoks bija viņa draugs, lai gan domāja, katas sevī glabā kādu noslēpumu. Viņšcerēja, ka kādreiz to atklās.

«īsta kungu māja,» Tuks teica,aplūkojis jauno celtni. «Cerams, Kal, tunepiemirsīsi, ka dēļus esmu zāģējis es!»

«Kā gan es to varētu,» Kalsatbildēja. «Nāc paskaties arī iekšpusē.»

«Bet neielauz ar pakausi griestus,garais kraķi!» Enoks smiedamies saucatiem nopakaļ.

Tad Tukam Merrijam bija jāsēžaspie viņiem un jācie- nājas. Visi pie tāizmēģināja savus jokus, tomēr viņšneļaunojās pat par muļķīgāko no tiem.Tādēļ pārsteigumu sagādāja tas, ka vēlākviņš pēkšņi saniknojās par kādu diezgannevainīgu Enoka piezīmi.

Mantas bija sakravātas un viņi jaugribēja doties ceļā, kad Enoks jautāja, vaiKals nevēloties viņu gabaliņu pavadītielejā. Kals atteicās, jo viņam esot kautkas jāpārrunā ar Tuku Merriju. Enoks, kaspavisam nesaprotamā kārtā juta skaudībupret ļaudīm, kuri bija ieguvuši Kalasevišķas simpātijas, saniknots teica:

«Protams — tagad tavs draugs arstārķa kājām ir tev tuvāks par brāli!»

«Tas nu gan nav tiesa,» iesaucāsTuks Merrijs, kas šos vārdus dzirdēja.«Bez tam, gribu tevi lūgt beidzot liktmierā manas kājas. Es taču nezobojos partavu vilinātāju milzu gurķi.»

Acumirklī visi jutās kā zibens skarti.Tikai vecais Henrijs pie sevis klususmējās.

«Mans deguns ir vilinātājs? — Ko tu

ar to gribi teikt?» Enoks jautāja.«Viņš ir tik liels un riebīgs, ka taisni

prasās, lai tam kādu reizi gāž.» Merrijsizlaidīgi atteica.

Tagad visi smējās un tas sadzinaEnoka galvā asinis.

«Stulbais nelga, vai tu gribi mansist?»

«īsti labprāt, ja būs nepieciešams,»Tuks atteica. Acīmredzot viņš bijanodomājis atstāt grupas spēcīgākamvīram piemiņas zīmi, lai tā reizi par visāmreizēm iegūtu mieru.

«Kādēļ tad tu līdz šim izvairījies?»Enoks vēl vienmēr valdīdamies jautāja.

«Man bija žēl tavas līgavas.»Tuka sausā atbilde sacēla tik vētrainu

jautrību, ka Enoka nervi to neizturēja.«Melīga atruna — tu esi gļēvs suns!»

viņš kliedza ārkārtīgā uztraukumā.«Nu ir trāpīts — es ļauju sevi

izjokot, bet neļauju apvainot. Velc svārkusnost, ja pats neesi gļēvulis!»

Enoks to nelika divreiz teikt. Kāsadusmots vērsis viņš gāzās virsū Tukam.Tomēr viņš neiedomāja par tā garo rokusniegšanas tālumu. To krakšķot ķēraMerrija labā tā, ka viņš streipuļoja unveltīgi pūlējās atgūt līdzsvaru. No otrātrāpījuma viņš salīgojās kā koks, kuramcirvis atcirtis saknes. Beidzot trešais —lielisks kreisās rokas trāpījums nogāzaviņu jau zemē.

Šie trīs sitieni bija tādā zibensātrumā sekojuši viens otram, ka sākumāskatītāji nemaz nesaprata, kādēļ Enoksneceļas augšā, bet guļ, seju saviebis.

Tuks pagriezās pret Kalu.

«Man tiešām žēl, ka biju spiests viņunolaist no kājas,» viņš sacīja. «Tomērcitādi nevarēju — viņš katru dienu būtumocījis mani, lai es ar to izkaujos.»

«Pie visiem jodiem, kas tu esi parbaigu puisi?» Serdžs uzbudināts sauca.

«Varbūt arī tu gribi izmēģināt?»Merrijs jautāja. «Esmu tieši pareizāomā!»

«Nē-ē… Paldies,» Serdžs apjucisatteica. «Tu mani vērtē pārāk augstu.»

Pa to laiku pārējie bija nometušiespie Enoka, kura deguns bija pamatīgiuztūcis, lai gan asiņoja maz. Kāds atnesaūdeni, ko ieslacīja viņam sejā. Enoksatguvās un, atvēris acis, lēnām piecēlāssēdus, apjucis skatīdamies apkārt. Viņšuzmanīgi aptaustīja degunu, pakratījagalvu un tad teica neizmērojama

pārsteiguma pilnā balsī:«Man šķiet — viņš sakāva mani?»«Tā varētu sacīt,» Serdžs iesmējās.«Nožēlojami sakāva,» Enoks

atkārtoja.«Un tas notika ļoti ātri,» viņa tēvs

piebalsoja, «viens, divi — gatavs! Savāmūžā kaut ko tādu nebiju redzējis.»

Enoks piecēlās; viņš bija mazlietnedrošs uz kājām, bet citādi pavisamprātīgs. Drīz viņš atguva arī savu humoru.

«Tik vienpusīgu gan neiedomājos šolietu,» viņš teica, sniegdams roku savamuzvarētājam. «Bet nu tev jāpasaka, kā īstitu to izdarīji.»

Jautātā vietā atbildēja Kals:«Tuks Merrijs ir bijis flotes

jaunkareivju boksa treneris un DžekaDempseja treniņu partneris!»

«Nu, tad jau nemaz neesmu tikapkaunojoši izgāzies,» Enoks teica,kratīdams Merrija roku. «Tad varu šonotikumu pastāstīt pat Mērijai.»

Desmita nodaļa Kad pārējie aizgāja, Kals veda veco

draugu Tuku uz savu mīļāko vietumežmalā. Abi klusēja.

«Ko tu saki par šo ainavu?» Kalsjautāja. «Gaiss tik tīrs, ka var redzēt līdzSierra Ancai.»

«Lieliski! … Mani, pilsētas cilvēku,tas taisni aizrauj,» Tuks atteica un apsēdāsuz klints bluķa, blakus Kaļam.

Brīdi viņi klusēja, tad Kals dziļinopūtās. Tuks smaidīdams palūkojās viņā.

«Vai tas ir viss, ko tu gribēji manpastāstīt?» viņš jautāja.

«Kā tā?»«Nu, tu taču Enokam teici, ka tev kaut

kas ar mani jāpārrunā.»

«Ak tā! Jā, Tuk, ja tu zinātu …»Kals aprāvās, Merrijs aplika savu

garo roku viņa pleciem.«Vai lai pasaku, kā tev trūkst?» viņš

jautāja.«Nu?»«Džordžijas Stokvelas!»«Debesu ugunis! — jā,» Kals

izbrīnījies sauca. «Te tu atkal trāpījinaglai uz galvas. Bez Džordžijas man šīdzīve nav izturama.»

«To zinu un tādēļ jau arī esmuatnācis!… Proti, kādam tev jāpalīdz — joesi ieskrējis sienā.»

«Kā tas saprotams?»«Tu visu lietu esi iesācis nepareizi.

Tu taču vispār nepazīsti sievietes, betDžordžiju Stokvelu sevišķi ne. Kā tuvarēji pieņemt, ka tāda meitene kā viņa,

tūlīt piekritīs? Tieši ar to tu nedrīkstējirēķināties, jo tas būtu visprātīgākais, koviņa varētu darīt. Tev pašam vajadzējaspert pirmo soli, vai arī izrādīties viņai kāspēcīgs vīrs. Bet tā vietā, lai kāptu atkalringā, kad esi pārkāpis virvēm, tu paliecmaziņš un nerādies veselu mūžību.Protams, tagad tu esi zaudējis izredzes. Jā,pēc manām domām, tagad var palīdzēttikai — skandāls!»

«Kā tu to domā,» Kals pārsteigtsjautāja. «Vai man varbūt viņu nolaupīt?»

«To nu gan ne — Džordžijairomantiska nolaupīšana nebūs pa prātam.Tavā vietā es uzglūnētu viņai, pierautu sevklāt un mazliet tēlotu sievu laupošugorillu. Tad, pirms vēl viņa atguvusies nobailēm, es viņu bildinātu.»

«Tu esi pilnīgi traks, mīļais Tuk,»

Kals atteica. «Lai salaulātos, tačunepieciešama viņas piekrišana.»

«Kāds tu tomēr viltīgs puisītis!Protams, to es pats zinu, bet arī to varpanākt, ja tikai prot pareizi rīkoties. Tunepazīsti — kā es jau reiz ļoti pareizipiezīmēju — sievietes un vēl mazākmūsdienu jaunās meitenes. Esi drošs,mans plāns ir spīdošs. Mums vēl atlieksabāzt galvas kopā un pārrunāt sīkumus, josavādāk tu nekad netiksi pie savassirdsdāmas!»

«Bet nekā negodīga es nedarīšu!»Tuks Merrijs nopūtās un savilka

uzacis augšup.«Vai tu tici, ka mazā tevi mīl?» tas

jautāja.«Par to es esmu pilnīgi pārliecināts,

— tas ir, ja tāda meitene kā viņa, vispār

var mīlēt.»«Nu, tad nav nekāds noziegums, ja

viņu piespiež nolaist karogu un teviapprecēt — nemaz nerunājot par to, ka tasir viņas pēdējais glābiņš. Un viņas māsaitu izdarīsi milzīgu pakalpojumu.»

«Ja tu varētu man to pierādīt…»«Nekas nav vieglāk par to,» Tuks

Merrijs to strauji pārtrauca. «Uzmani:Džordžija, kas šeit ieradās veselības dēļ,nedēļām ilgi tupēja istabā, kamēr misMērija nezaudēja pacietību un nesacēlatroksni. Tagad mazā klaiņo apkārt, vairsnekur neizjāj … Un kādas sekas? Viņagarlaikojas, nāk uz muļķīgām domām…Nu, iepriekšējā nedēļā redzeslaukā atkaliznācis Bids Hetfīlds.»

«Tiešām?»«Tik tiešām — patiesība! Jau divas

pēcpusdienas redzēju to kruķojam garāmzāģētavai, tieši tai laikā, kad Džordžijapastaigājas. To uzzināju ar nevērīgujautājumu no pašas mis Mērijas.»

«Dieva dēļ, ja to uzzinās manivecāki, ir iespējams, ka viņi atsakās nosavas viesmīlīgās izturēšanās!»

«Ļoti pareizi — un ja to pirmaisuzzinās kāds tavs brālis vai brālēns, tadtūlīt būs velns katlā. Ar to MērijasStokvelas stāvoklis kļūs pavisam mokošs.Jā, pat viņas dzīves laime var būt nopietniapdraudēta. Tātad vedot mazo pie saprāta,tu arī Džordžijas māsai izdarīsi lielupakalpojumu, kas bija pierādāms.»

«Bet kā?» Kals jautāja, kļuvispavisam domīgs.

«Nekas nav vienkāršāk, kā tas!» Tuksatbildēja starodams. Viņš juta, ka Kals sāk

lūkoties uz tā varasdarbu jau mazāknoraidoši. «Otros Ziemassvētkosapciemošu mācītāju Mīkeri, ļoti jauku,vecu kungu, ar kuru jau agrāk esmurisinājis laipnas sarunas. Patiku viņamgluži labi. Pastāstīšu viņam kāduaizkustinošu stāstu un nākošajā pusdienāar viņu būšu Boida Termena pamestajābluķu mājā uz Dimanta kalna. Tur vairsnerādās neviens cilvēks un ja būs auksts,varēs iekurt uguni. Kad nu tu tur ierodiesar savu sirdsdamu noteikta laika, tad kurssvar celties — kā Enoks mēdz sacīt.»

«Dari savu darāmo, es ar savunoteikti tikšu galā.»

«Ideja lieliska, bet vai tā izdosies?»«Bet kā lai es iesāku?» Kals jautāja

diezgan mazdūšīgi.«Debesu pērkoni! Vai tad tev viss

iepriekš jāsagremo?» Tuks Merijs sākarēkt. «Nu labi, tātad uzmani! Tu ar kāduviltību izvilināsi Džordžiju ārā … Manispēc, ja vēlies, vari viņu izvilkt no turienesarī ar varu, bet tas mazāk ieteicams.Krūmos tu iepriekš paslēp zirgu un tadrīkojies pavisam skarbi un rupji…saproti? Tikai daudz nerunāt? Zirgammugurā un prom! Ja viņai liekas, ka tu esik|uvis traks, jo labāk. Viņai jābaidās notevis, lai tā nepastāstītu mācītājam, ka tuar varu viņu esi uzvedis uz pareizā ceļa,tas ir, pie viņa.»

«Jā, bet…»«Zinu jau, ko tu gribi teikt,» Tuks

pārtrauca, «piespiestas laulības irnederīgas. Bet esi drošs, viņai nenāks neprātā pēc tam celt iebildumus. Pirmkārt,viņa mīl tevi un otrkārt, tikusi pie vīra,

viņa aizmirsīs visas pļāpas par modernāssievietes tiesībām un tā tālāk.»

«Labi, pieņemsim — viss saskanēs.Nu un tad?»

«Svētā vientiesība! Kad viņa būstava sieva, tu, protams, tūlīt ved to savājaunajā mājā. Līdz tam laikam taču tupilnīgi vari nobeigt iekārtošanos.»

«Bet sākumā viņa taču būs dusmīga,vismaz pinkšķēs. Kā tad lai es izturos pretviņu?»

Tuks Merrijs brīdi pārdomāja.«Uzmani — tad nāk lielais beigu

efekts! Vispirms tu ienes viņu pārislieksnim — saproti? Tev jānes viņa,pareizi jānes uz rokām, bet vest nedrīkst!Iekšā noliec viņu uz grīdas un sauc, cikspēj: «Tā, misis Termena, tagad vēlosvakariņas! Bet taisies mazliet ātrāk, ja

drīkstu lūgt. .. tas ir, es nelūdzu, es pavēluto!» Un tad tu ej ārā un gaidi, līdz viņasauc vakariņās. Saproti?»

Kals domīgi kratīja galvu.«Jā, bet…»Tuks neļāva viņam turpināt.«Tagad vairs nav nekādi «bet»,» viņš

kliedza. Pie velna, vai tu esi vīrietis vaiveļas sieva?»

Nākamajā pēcpusdienā, jādams lejupuz «Zaļo ieleju», Kals bija dažādupārdomu pilns.

Bezmiegā pavadītajā naktī viņš bijanācis pie atziņas, ka viņam noteiktijāizved Tuka Merrija ieteiktais varasdarbs, bet domas par drīzo tikšanos arDžordžiju, bija to padarījušas atkalmazliet nedrošu. Vai viņa jebkad piedosnodomāto uzbrukumu tās brīvībai? Vai

atmiņas par to vienmēr nemetīs ēnas uzviņu laimes saules gaišumu?

Vakar, atvadoties, Tuks Merrijs ganteica: «Skaties vien, kad pienākspavasaris, tad manā, vecā ēzeļa vietā uz šīakmens sēdēs tava jaunā sieva. Tad tu variviņai mierīgi pastāstīt, ka es tevipierunāju. Esmu pārliecināts, viņagavilēdama kritīs man ap kaklu. Unkatrreiz, kad nākšu aplūkot, vai jumsklājas labi, dabūšu no viņas pa skūpstam…»

Bet vai viņa pravietojumspiepildīsies?

Aukstajā ziemas vakarā ātri iestājāsbālā krēsla un bija jau tumšs, kad Kalssasniedza vecāku māju. Spriežot pēc segluskaita, kuri atradās pie staļļa un slitas,visi vīri jau bija mājās. Tomēr pirms

doties pie pārējiem, Kals iegāja savāagrākajā istabā, lai noskūtos unpārģērbtos. Tajā tagad dzīvoja TuksMerrijs, bet viņa lietas šeit vēl nebija.

Tuks bija pieteicis šodien viņaapmeklējumu, tādēļ ar vakariņāmnogaidīja un visi ļoti sirsnīgi izteica savuprieku par viņa ierašanos. Mātei tas likāsmazliet nostrādājies, bet Mollijapārsteigta jautāja, vai viņš tik smalkiuzcirties, domādams, ka šodien irsvētdiena. Kals kļuva tumši sārts. Parlaimi abas māsas Stokvelas bija mazlietnokavējušās un Džordžija nedzirdējanodevīgo jauļājumu.

Kad viņas ieradās, pārējie jau sēdējaap galdu. Kalu tās sveicināja pamājot, joabas sēdēja garā galda otrā galā.

Kals gandrīz nepārtraukti lūkojas

šķīvī. Džordžijas klātbūtne viņā radījatādu apjukumu, ka viņš nolādēja Tuku untā izdomāto ārprātīgo plānu. Viņa ne reizinepaskatījās šurp, un Kals klausījās tāsbalsī, kad viņa kaut ko teica, bet tas bijareti.

Pēc maltītes visi devās dzīvojamāistabā un tur Mērija piegāja pie Kala.Džordžija nebija nākusi līdzi.

«Nu, manu zēn, kā tev klājas?» viņajautāja, sirsnīgi spiezdama tā roku.

«Paldies, gluži ciešami,» viņšatbildēja, «un tev? Kad reiz būs tā tavalielā diena — man taču jāpadomā parcienīgu kāzu dāvanu.»

«To paziņošu tev īstā laikā,» viņasmaidīdama sacīja, bet tad nopietniturpināja: «Vai tev neliekas, ka Džordžijaļoti pārvērtusies?»

«Nē … kā tā? Vai viņa slima?»«Tas nē, bet viņa ir kļuvusi tievāka

un bālāka. Es ļoti baidos viņas dēļ. Bet tuizskaties brašs un, man šķiet, esi visamgarām.»

«Kam garām?»«Garām savai jūsmošanai par

Džordžiju.»Kals mirkli vilcinājās.«Vai drīkstu būt atklāts?» viņš

jautāja.«Protams, to taču tu pats zini.»«Nu labi — es milu viņu vairāk kā

jebkad!»Draudzīgs smaids pārslīdēja Mērijas

sejai un tikai tagad Kals pamanīja, cik tābāla un izmocīta. Tātad viņš nebijavienīgais, kuram Džordžija radījasirdēstus.

Pēc Kala lūguma Tuks Merrijsnākošo dienu dabūja brīvu. Jau pavisamagri viņi abi sēdēja auto un brauca uzRijsonu iepirkties: pārtikas krājumus,dažādus rīkus Kala jaunajai saimniecībaiun — Ziemassvētku dāvanas. Tukazobgalība neatturēja Kalu izpirkt veikalusgandrīz tukšus. Viņš norimās tikai tad, kadauto vairs nebija vietas jauniempirkumiem un tā ietaupījumi bija pilnīgiizsīkuši.

Pārbraucot mājās, viņi sakrāva visu,kas piederēja Kaļam un ko bija noteicistēvs, deviņpadsmit mūļu mugurās unnogādāja uz jauno māju. Dienas pārējodaļu tie pavadīja visu novietojot pēciespējas gaumīgi un atbilstoši lietunolūkam.

Svētvakarā plašajā dzīvojamā istabā

bija sapulcējušies vairāk kā divdesmitTermenu. Kopā ar māsām Stokvelām unpie ģimenes nepiederošiem kovbojiem,sastādīja īsti kuplu sabiedrību. Kals bijakatram paredzējis lielāku vai mazākudāvanu, šie bija pēdējie Ziemassvētki,kurus viņš te pavadīja kā vecāku pajumtēdzīvojošs dēls un tos, protams, vajadzējaatbilstoši nosvinēt.

Visu prieks bija aizkustinošs. Vecaistēvs ilgi aplūkoja savu dāvanu un tad,galvu kratot, teica:

«Zēn, zēn, ja būsi tik izšķērdīgs arnaudu, tad paies ilgs laiks, kamēr nolīduma iznāks īsta ferma!»

Enoks apmulsis rotaļājās arrevolveri, ko nesen bija iekārojotapbrīnojis kādā Rijsonas skatlogā.

«Tiešām, Kal,» viņš ieminējās, «tas

bija ļoti mīļi no tavas puses.»Timām Matjūzam līdz ar vēlējumu:«Priecīgus svētkus, Tim!» rokā tika

iespiests krāšņs un milzīgs bebrādassombrēro. Viņš sākumā nemaz neapjēdzasavu laimi.

«Ko — šī smalkā cepurīte ir mana?»viņš pavisam apjucis stostījās. «Nu,cerams, varēšu to drīz nēsāt tavās kāzās!»

Beidzot bija atlikusi tikai vienadāvana. Tā bija Džordžijai, kas līdz šimturējās aizmugurē un vispārējā līksmībāgandrīz nepiedalījās. Kala sirds sitastrauji, kad viņš, paslēpis kādu kārbiņu aizmuguras, devās tai klāt un jautāja:

«Vai drīkstu ari tev kaut ko dāvināt?»«Tu jau esi īsts Svētais Nikolajs!»

viņa smaidīdama atteica.«Uzmini, kas tas ir?»

«Kā lai to zinu? Man nav nejausmas.»

«Ceru, ka būšu uzminējis tavugaumi,» viņš teica un vilcinoties sniedzameitenei ar zīda lentu pārsietu kārbiņu.

«Konfektes — no Ņujorkas.»«Liels paldies, tas tiešām ir jauki un

uzmanīgi,» viņa vēsi sacīja. Bet saņemotno Kala dāvanu, tās acis mirdzēja.

«Tātad: priecīgus svētkus, Džordžija,un daudz laimes jaunajā gadā vecajāTonto apvidū!» viņš teica, nosarkdamslīdz matu saknītēm.

Abas svētku dienas Kaļam bija īstasmokas. Viņš gan spēja parādīt attiecīgogodu ļoti bagātam svētku mielastam unneiztrūkstošajam tītaram, bet pārējo laikutas pavadīja kā pa smagu sapni. No tā viņšatmodās otrās svētku dienas pēcpusdienā,

kad Tuks Merrijs tiešām kāpa zirgā, laiapmeklētu minēto mācītāju. Šajā naktīnabaga zēns tikpat kā negulēja.

Nākamajā rītā asinssarkana sauleuzlēca bezmākoņai- nās debesīs, vēstotgaišu dienu. Kad Kals izbāza galvu pa

logu, viņā radās sajūta, it kā patidaba piekrīt un atvieglo tā pasākumu.

Pēc brokastīm viņš apsegloja zirguun pa aizmugures vārtiem atstāja pagalmu.Metot līkumu, viņš sasniedza tuvo mežu untur, labi noslēptā vietā piesējis zirgu,atgriezās mājās.

Visi vīrieši bija aizgājuši pie svētkupārtrauktā darba. Māte un māsas, kāvēstīja no virtuves plūstošā traukušķindoņa, bija iesākušas priekšdarbuspusdienas maltītes gatavošanai. MērijaStokvela sēdēja pie sava rakstāmgalda un

rakstīja vēstules. Tātad ārējie apstākļibija labvēlīgi plāna izvešanai. Bez tamviņš varēja derēt ar simtu pret vienu, kaDžordžija noteikti izmantos pastaigaikrāšņo priekšpusdienu.

Tad Kals atkal izzagās ārā unuzmeklēja jau agrāk izvēlēto slēptuvimeža malā. Pēkšņi viņš iedomājās: kastad, ja Tuks nesastop mācītāju mājās vaiarī, ja tas atsakās nākt? Un kad nuDžordžija nemaz neiet pastaigāties?

Domājot par šīm iespējām, aukstisviedri izspiedās uz viņa pieres. Viņamlikās, ka vēro jau stundām ilgi. Viņš jaugribēja doties atpakaļ, lai palūkotos vaiDžordžija ir savās istabās — gan jau tamiešautos prātā kāds iemesls, lai toizvilinātu laukā. Te viņš pamanīja pa ceļutuvojamies kādu jātnieku.

«Kas tas varētu būt?» viņš nikni rūca.«Ka tikai tas man nesabojā visu lietu! Betcerams, viņš jās garām.»

Tā arī notika. Nesasniedzis fermu,viņš nogriezās pa kreisi meža virzienā,gandrīz tieši tajā vietā, kur Kals bijanoslēpis zirgu. Kals nespēja ticēt savāmacīm — tagad viņš pazina jātnieku —Bidu Hetfīldu!

Vai tā bija nejaušība? .. . Droši, kanē. Tātad arī šis domāja uzglūnētDžordžijai? Vai ar viņas piekrišanu?

Kamēr viņš prātoja un pārlika, kodarīt, no mājas iznāca Džordžija. Viņa kāmeklējot lūkojās pa ceļu šurp un turp, bettad steidzās — uz mežu!

Kals apspieda lāstu — tas taču bijapar traku. Nu viņš aplūkos šo lietu notuvuma un tad lai labais bērns izvēlas …

Ja vispār vēl varēs būt runa par kāduizvēli.

Kad meitene bija pazudusi, viņšsekoja. Klusi kā indiānis, viņš slīdējastarp krūmiem un drīz atradās viņastuvumā. Nu viņam bija jāuzmanās, jonetālajā klajumiņā tas pamanīja Hetfīldusēžam uz koka stumbeņa. Un viņš tačuvispirms gribēja uzzināt, kādas ir šo abuattiecības. Džordžija, līdz šim iedamaraitā gaitā, iedama tuvāk, pamazāmpalēnināja sojus. Kad viņu pamanījaHetfīlds, tas piecēlās, steidzās viņai pretīun gribēja apskaut. Tomēr Džordžija toatgrūda. Ko viņa teica un ko Bidsatbildēja, to Kals nedzirdēja. Katrā ziņāviņš redzēja diezgan daudz: tie noteiktinebija ļaudis, kurus saistīja savstarpējamīla. Tātad viņš vēl varēja cerēt.

Piesardzīgi viņš zagās klāt un izvilkarevolveri. Hetfīlds savu nebija apjozis. Janu viņam ari kabatās nav ieroča, tadvarbūt izdosies visu nokārtot bez asinīm.

«Bet, Džordžij, nav iespējams, ka tātava nopietnība!» Kals tagad dzirdējaHetfīlda balsi.

«Tomēr, tomēr,» viņa ļoti noteiktiatbildēja, «tas bija ārprāts, ka es uz toielaidos… pat jūs mīlot, šis nebūtupareizais ceļš. Es jūs nekad vairs…»

Viņa nepaguva nobeigt teikumu, joKals pielēca klāt un rīkoja:

«Rokas augšā, Hetfīld! Bet ātri!»Tā kā Kala stobrs bija vērsts tieši

pret viņu, Bids nekavējās ne mirkli —vienā rāvienā abas rokas uzlidoja augšup.

Džordžija izbailēs iekliedzās.«Stāvi klusu!» Kals, sākdams savu

lomu, bargi viņai uzkliedza, «vai arī,Dieva vārdā! . ..»

«Nepadari sevi nelaimīgu, Kal;nenonāvē viņu!» tā klusi lūdzās.

«Kādēļ lai es nenogalinu vīrieti, arkuru tu slepeni saejies?» viņš tai uzsauca.«Vai zini, ka tādi apvaino visu manuģimeni un iedzen negodā tavu māsu?»

«Nē, nē — tā nav taisnība,» viņašņukstēja. «Pirmo reizi nejauši sastapos arviņu. Un tad, es jutos tik nožēlojama unatstāta, ka biju diezgan neapdomīga, laināktu uz otro satikšanos. Viņš man navnekas, it nekas! Tici taču man un liec nostrevolveri!»

Viņa mēģināja satvert tā izstieptoroku, kas turēja ieroci, tomēr Kals arkreiso viņu brutāli atgrūda nost.

«Ņem savu zirgu un pazūdi!» savilcis

nāvīgi nopietnu seju, viņš pavēlējaHetfīldam. «Viņas lūguma dēļ es dāvinutev dzīvību, bet virs nerādies man acīs!»

Acīmredzot Bids Hetfīlds nogreizsirdīgā sagaidīja visu. Viņš izskatījāsļoti bāls un nelika pavēli atkārtot. Ātrisagrābis zirga pavadu, viņš uzlēca seglos.Drīz pēc tam uz ceļa atskanēja aizauļojošāzirga pakavu klaudzieni.

Tagad Kals pagriezās pret Džordžiju,kas vēl vienmēr lūkojās uz viņu baiļupilnām acīm.

«Tev jāatbild par šīs nedzirdētāsizturēšanās sekām!» viņš tai uzsauca,bāzdams revolveri kaburā. «Uz priekšu,nāc līdzi!»

«Nenāk ne prātā,» viņa atcirta.«Vispār, ko tu gan iedomājies? …»

Viņa aprāvās, jo Kala acis bīstami

iezaigojās. Brīdi viņa klusēdama gāja tamblakus, tomēr pamanījusi, ka netiek vestauz mājām un ieraudzīdama apseglotozirgu, tā apstājās.

«Tālāk neiešu!» viņa spītīgi teica.Kals atcerējās Tuka Merrija padomu,

lai daudz nerunājot, bet visu veicotklusējot. Viņš neteicis ne vārda, saņēmameiteni aiz rokas un vilka tālāk. Viņaizmisusi pretojās.

«Vai tu esi traks vai piedzēries?»viņa elsoja. «Laid vaļā! Au! … Tu dariman sāpes! … Tu esi vēl ļaunāks nekāHetfīlds! …»

Kad viņi sasniedza zirgu, to pārņēmabailes.

«Ja nelaidīsi mani vaļā, es saukšupalīgā!» viņa šņāca tam ausī.

«Apvaldies!»

Viņa sejai bija tāda dusmu grimase,ka meitene neiedrošinājās kliegt. Un viņaijau arī vajadzēja saprast, ka to tāpatneviens nedzirdētu.

Ar kreiso roku saturot meiteni, Kalsar labo roku atsēja pavadu. Tad viņš tosagrāba un gribēja uzcelt zirgā. Tomērviņa tā pretojās, ka tam bija jāmēģinacitādi. Uz mirkli palaidis viņu vaļā, Kalszibens ātri ielēca seglos, tad atkal tosatvēra, uzrāva augšā un nosēdināja savāpriekšā uz segas. To jau viņš bijasagatavojis šim nolūkam.

Sākumā šausmas galīgi pārvarējaDžordžiju, bet kad Kals sāka jāt, viņa sākaskaļi kliegt. Viņš aizspieda tai muti; viņakoda tam rokā, skrāpēja seju un locījās kāčūska, bet tas neko nelīdzēja; viņa rokas toturēja cieši apskautu. Viņas plosīšanās

katrā ziņā traucēja tam droši vadīt zirgucauri kokiem. Kāds atsitiens pret slīpistāvošu koku tos abus gandrīz izmeta nosegliem.

Par spīti savai piesardzībai, viņšnespēja aizkavēt un Džordžijas galvastipri atsitās pret pārkārušos zaru un viņazaudēja samaņu. Viņas pretestība pēkšņipierima, galva noslīga pie Kala pleca.

Sākumā Kaļam šķita, ka viņa irnomierinājusies un viņš skubināja zirguātrākai gaitai, bet tad viņš pamanīja, kasnoticis. Pāri viņas kreisajiem deniņiemstiepās sarkana svītra, no kuras sūcāssīkiasins pilieni.

Ko lai viņš tagad dara? Ūdensatradās tikai viņpus pakalna. Viņšnoliecās un noskūpstīja pierei asiņupilienus. Zagšus, it kā pašas no sevis, viņa

lūpas atrada meitenes muti. Viņš bija tonoskūpstījis — tagad tā piederēja viņam!

Vienpadsmitā nodaļa Viņš ātri brāzās pāri krūmu

apaugušam līdzenumam. Lai arī kā viņšuzmanījās, bet ne vienmēr spējaizvairīties, lai meiteni neskartu dzeloņi.Tomēr, vismaz seju viņš varēja pasargātno sāpīgajiem asumiem.

Cik klusa viņa dusēja tā rokās! Vaiviņas ievainojums nebija bīstamāks, kāKals domāja? Rēta virs acs bija uztūkuši,šad un tad kāds asiņu piliens no tāsizritēja.

Kals sasniedza nogāzi. Te atkal sākāsmežs, starp kokiem viņam bija jāvirzāsļoti uzmanīgi, bet viņš taču pazina katrupēdu šīs dzimtās zemes. Kādā vecusikomoru grupā, kuras brūnzeltainās lapas

vēl turējās zaros, viņš atrada meklētoavotu.

Ar Džordžiju rokās viņš izkāpa nosegliem un uzmanīgi to noguldīja mīkstajāsūnā. Saslapinājis savu kaklautu, viņš arto atvēsināja tās deniņus. Drīz viņa atvēralielās, tumšās acis un apjukusi lūkojāsapkārt. Kals, kurš bija nometies ceļos taiblakus, likās, atsauca notikušo tās atmiņā.Meitene nodrebēja. Nožēlas, klusas,iekšējas mīlas vārdus gribēja čukstētviņas trīcošās lūpas, bet tie palikaneizteikti.

Brīdi Džordžija klusēja, tad teica:«Es biju bez samaņas, tātad tu mani

apdullināji ar sitienu?»Kals satrūkās — viņa domāja ka tas?

… Tomēr tagad nebija laikapaskaidrojumiem. Gan jau vēlāk būs

pietiekami daudz laika to izdarīt.«Vai tu vari apsēsties?» viņš jautāja.«Domāju — jā,» viņa atbildēja.Dīvaini, viņš domāja, meitene tevi

tur par brutālu nelieti un tomēr skatās tevībez kāda riebuma. Varbūt Tuka Merrijauzskati par sievietēm tomēr būs patiesi?

Viņš vēlreiz samērcēja kaklautu,saspieda to un apsēja viņas pierei.

«Tā, tagad piecelies, mēs nevaramzaudēt laiku!»

Viņa paklausīgi piecēlās, — šoreizpat bez kādas palīdzības.

«Kurp tu mani ved?» viņa klusijautāja.

«To tu drīz vien uzzināsi,» viņšskarbi atteica un pieveda zirgu. «Uzpriekšu! Liec kāju kāpslī, tad ies vieglāk!»

Viņš necerēja, ka tā paklausīs, bet

rēķinājās ar to, ka būs jāskrien meiteneipakaļ. Tomēr tagad viņa šķiet nedomājane par kādu bēgšanu. Kals metās zirgā,Džordžija darīja kā likts, un drīz sēdēja uzsegas, it kā dāmu seglos. Kals gribēja viņuapņemt, tomēr šoreiz tā pretojās.

«Tev nav mani jātur,» viņa sņcīja.Viņš laida zirgu ātros rikšos; viņas

kreisā roka krampjaini turējās pie seglupogas, labā ieķērās krēpēs, un tomēr arītagad tai drīz vien bija jālūdz:

«Laid zirgu soļos, citādi nokritīšu!»«Par to nekas, es jau tevi atkal

uzcelšu,» viņš nežēlīgi atteica.Bet kad viņa tiešām taisījās krist,

Kals paņēma pavadu labajā rokā un arkreiso turēja to cieši klāt. Uzmetusi viņamdusmu pilnu skatienu, Džordžija ļāva tamnotikt bez iebildumiem.

Tagad Kals varēja jāt pat vēl ātrāk.Drīz vien viņš ieraudzīja starp mežakokiem tālē rēgojamies pamesto BoidaTermena bluķu māju.

Visu laiku Džordžija nebija teikusine vārda; viņa to nevarēja, nespēja patdomāt, jo galva bija apreibusi. Betieraugot māju, pie kuras bija piesieti divizirgi un pa kuras dūmeni, pretī skaidrajāmdebesīm, vērpās sīks dūmu pavediens,viņa jautāja:

«Tu varbūt vedīsi mani turp?»Viņš nolēca un nocēla meiteni.«Katrā ziņā, tikai turp,» viņš atteica.«Kas atrodas iekšā?»«Labi draugi: Tuks Merrijs un

mācītājs Mīkers.»«Mācītājs Mīkers — kādam

nolūkam?»

«Lai mūs salaulātu — tagad tu kļūsimana sieva.»

Kā valodu zaudējusi viņa skatījāsrunātājā.

«Uz priekšu! Vai tu nesaproti?»«Tomēr tu nevari mani piespiest dot

«jā» vārdu. Es vienkārši pateikšumācītājam, ka tu atvedi mani ar varu. Tadviņš atteiksies mūs salaulāt.»

«Protams, to tu vari, bet nedarīsi,»viņš ļoti noteikti sacīja.

«Kādēļ ne?»«Ir jau par vēlu!»Viņš pats sajuta, cik šī izvairīgā

atbilde bija muļķīga. Labāk tomērnevajadzēja ielaisties šajā ārprātīgajādēkā.

«Vai nevari mazliet tuvāk paskaidrot,kādēļ būtu par vēlu?» viņa jautāja.

Tagad sabruka viņa pacietība.«Jo tad es ņemšu tevi bez mācītāja

svētības!» Kals viņai uzkliedza. «Tagadizvēlies, kas tev patīkamāk! Bet, lūdzu,izšķiries ātri!»

Viņa sabruka sevī un labprāt raudātu,bet to liedza lepnums. Norāvusi piereiKala kaklautu, viņa devās ar noliektugalvu tumšajā, dūmainajā būdā.

Mācītājs, garš sirmgalvis, nācaviņiem pretī.

«Priecājos ar jums iepazīties, mis,»viņš sacīja nepārprotamā teksasiešuizloksnē un spieda viņas roku.

«Pateicos,» viņa atbildēja klusi unraudulīgi.

«Dievs palīdz, mister garīdzniek,»Kals toties kliedza pēc iespējas skaļāk.«Ko — tā ir pēkšņa ierašanās, bet jūs

sapratīsiet: līdumniekam nu reiz vajadzīgasaimniece.»

«Protams, protams — nav labi, kadcilvēks ir viens — stāv rakstīts,» mācītājssmaidīdams atbildēja. «Nu tad sa-dodieties rokās.»

Kaļam likās, ka būda sāk grieztiestam apkārt arvien ātrāk. Kā sapnī tasdzirdēja mācītāja balsi un Džordžijasčukstēto «jā».

Tad pienāca Tuks Merrijs, kas visulaiku bija turējies sāņus. Viņš uzsitaKaļam pa plecu un teica:

«Visu labu, manu zēn! Lai Dievssvētī tevi un tavus bērnus! Arī jums, mazāmisis, no sirds vēlu laimi. Jūs apprecējātīstu vīrieti!»

Mācītājs spieda abu rokas un izteicasavus laimes vēlējumus. Tomēr tagad jau

viņa lomai bija beigas un Tuks Merrijspārvaldīja scēnu.

«Nu, vecais zēn,» viņš teica Kaļam,«taisies, ka aizved savu sievu uz jūsujauno māju. Jums, Džordžij, tā kļūs mīļa,tur augšā ir tiešām lieliski. Un es došostieši ielejā — protams, «Zaļajā» — laipaziņotu lielo jaunumu. Tie tik ieplētisacis un priecāsies. Rīt likšu, lai misMērija sakravā visu, kas pieder tavaisievai un atvedīšu to jums. Uz redzēšanos,laimes putni!»

Kals bija kā apdullis. Tikai pēc Tukaun mācītāja pazušanas viņš atgriezāsīstenībā. Atsējis zirgu, viņš sasik- snojaīsāk kāpšļu siksnas.

«Vai tu iesi kājām?» Džordžijajautāja. Lai gan pret viņu atradās Kalamugura, viņš juta meitenes skatienu.

«Jā, ceļš par stāvu,» viņš atteica.Kaļam uzreiz kļuva neomulīgi.

«Tātad tu tiešām gribi mani nogādātsavā jaunajā mājoklī?»

«Nejautā tik daudz, bet nogaidi,»viņš sacīja. Tam atkal bija ienācis prātā,ka sekojot Tuka padomam, vēl ilgu laikujāspēlē brutālā loma. Tā kā līdz šimpadoms bija iedarbojies, būtu muļķīgi unnepateicīgi tam nesekot arī turpmāk. Javiņa zinātu, cik tam grūti nācās to darīt!Daudz mīļāk viņš to ņemtu savās rokās,noskūpstītu nabaga uztūkušo pieri unpateiktu, kā radies šis neglītais puns.

Dusmās sakostiem zobiem Džordžijakāpa augstajā zirgā, kas kleitā tērptainebija viegli. Bet kad viņa neko neteica,Kals neuzdrošinājās tai palīdzēt. Jā,ievīstot viņas kājas segā, lai tās pasargātu

no dzeloņiem un zaru ievainojumiem,viņam tikko pietika drosmes to uzlūkot.Tad viņš ņēma pavadas un ātri devās ceļā.

Kals priecājās, ka nav jāuzlūkoDžordžija, ka atrodas drošībā no viņaspētošajiem skatieniem. Tagad uzreiz visaviņa rīcība tam likās nelietīga.Neskatoties uz to, viņš nekā nenožēloja.Nu viņa bija tā sieva un šis fakts, kas īsālaikā būs zināms visā Tonto apvidū, topasargāja no citu vīriešu uzmanības arītad, ja viņa to atstātu. Tā noteica kādsnerakstīts, tomēr visu stingri ievērotslikums. Un, ka viņa aizies, tas irsaprotams. Varbūt jau rīt, kad atnāks tāsmāsa. Nezin', kā tā uzņems šo notikumu?Varbūt Mērija Stokvela bija vienīgaiscilvēks, kas Kalu saprastu un nenosodītu.Jā, nav pat izslēgts, ka viņa piekristu tā

rīcībai.Bija jau vēla pēcpusdiena. īsā

ziemas diena gāja uz beigām, laiks kļuvajūtami vēss. Saules pēdējie stari vēlkavējās tikai ēnainās eglēs.

«Vai tev nesalst?» viņš jautāja,nepagriezis galvu.

«Jā, man ir auksti.»Viņai tiešām klabēja zobi; viņš

apgriezās — kā nelaimes kaudzīte,meitene sēdēja zirgā, trīcot sarāvusies, itkā saplakusi. Kals novilka svārkus unsniedza viņai.

«šeit, velc mugurā!»«Nē,» viņa spītīgi atteica.«Vai tev bailes notraipīties, jo tie ir

mani svārki?»«Nē, bet tev pašam vajag!»Viņš bija saviļņots, tomēr atbildēja

zobgalīgi un skarbi:«Kā nu uzreiz tu rūpējies par mani!

Klusi, velc tūliņ to mugurā! Es nemēdzusavas pavēles trīs reizes atkārtot!»

Satrūkusies viņa paņēma svārkus untajos cieši ietinās. Tad klusējot virzījās uzpriekšu.

Kals kļuva vienmēr neapmierinātāksar sevi, viņš jutās tieši nožēlojams. Viņšbija klintscietā pārliecībā, ka visaiznākumā ir panācis tikai to, ka noDžordžijas tagad izzudusi visa mīla unsimpātijas pret to — ja vien tai tādas bija.Tagad viņa juta pret to vienīgi naidu unriebumu. Bet palikt pusceļā, būtu neprāts.Tuka Merrija plāns bija jāizved tieši pēcpriekšrakstiem. Zaudēt viņš nekonevarēja, lielākais — tikai iegūt — jaTuks tiešām tā pazina sievietes, kā

apgalvoja.Kad tie bija galā, viņš atviegloti

uzelpoja. Vēl tikai lielais beigu efekts untad, lai slavēts Dievs, smieklīgākomēdija būs garām.

Kals pieturēja, atlaida pavadu un,pievērsies Džordžijai, teica;

«Kāp nost un ej iekšā!»Sis vecais, sirsnīgais apsveikums, ar

kuru rietumnieki saņem katru viesi, arīsvešinieku, šeit skanēja neīsti unpiespiesti.

Viņa nepaskatījās un neteica nevārda.

«Nu, būs drīz?» viņš bargi sauca unizstiepa pēc tās roku. Bet te viņa ar visuspēku iesita Kaļam sejā.

Viņš bija tā pārsteigts, ka streipuļoja.Viņam vaigi kvēloja un zuda

pašsavaldīšanās. Ar rāvienu viņš tonorāva no segliem; nevarīga unbezpalīdzīga viņa gulēja tā rokās un cietazem mežonīgu, skūpstu brāzmas.

Tad, ar elkoni atgrūdis virtuvesdurvis, viņš ienesa meiteni tumšajā telpāun nolika stūrī ierīkotā guļvietā.

Tuks bija sagatavojis visu — taustotKals atrada sērkociņu un aizdedzinājajauno spuldzi, kas deva spilgtu gaismu.Pat nepaskatījies uz Džordžiju, viņš devāspie pavarda un iekūra uguni; tā jautriiesprakšķējās. Lielu pagali viņš paturējarokā, jo tā bija licis Merrijs, lai beiguefekts būtu dramatiskāks. «Viņā jāiedzentādas bailes, kuras pietiek vismaz trimdienām,» tas sacīja.

Džordžija piecēlās sēdus un noņēmaKala svārkus. Savilkušies viņa plaši

ieplestām acīm lūkojās Kalā . Tas jutaviņai no visas sirds līdzi, bettraģiskomisko beigu scēnu nevarēja viņaiaiztaupīt.

«Tā, misis Termene,» viņš uzsaucatai pērkonīgā balsī, «tagad es vēlos ēstvakariņas, bet mazliet ātrāk, ja drīkstulūgt. .. tas ir, es nelūdzu, es pavēlu to!»

Slava Dievam, tas būtu garām!Un iespaids?Nu, tas bija pārsteidzošāks, nekā

Kals uzdrošinātos sapņot. Džordžijapiecēlās un nāca tam klāt. Ne skatiens, nekustības neatgādināja agrāko, pašapzinīgo,«moderno» meiteni!

«Labprāt, mans mīļais,» viņadrebēdama sacīja, «vai kaut kasatrodams?»

«Palūkojies un tu atradīsi visu, kas

vajadzīgs,» viņš skarbi atbildēja. «Tikmērnovietošu zirgu stallī.»

Te viņš izdimdināja ārā un ar troksniaizcirta durvis.

Vēsais nakts vējš, kas plūda tampretī, darīja labu, jo viņa seja kvēloja. Javiņš tagad dabūtu Tuku Merriju, — taskautos, neskatoties uz briesmām, ka patsvar tikt sasists putrā. Kā Džordžijadrebēja! Galu galā viņa taču vēl bija papusei bērns!

Noseglojis un apkopis zirgu, viņšgāja istabā, aizdedzināja arī šeit spuldziun iekūra uguni atklātajā kamīnā.

Kals lepni apskatījās apkārt: šeit bijaskaisti, gandrīz mazliet pārāk labivienkāršam līdumniekam, kam vispirmsjāiedzīvojas, te bija pat liels spogulis unporcelāna mazgāšanās trauki. Vai ar

spīdīgi sarkano gultas segu būs atminētaDžordžijas gaume? Tomēr te viņam pēkšņiiešāvās prātā, ka viņa nekad nedalīs ar tošo māju, nekad nekļūs viņa īstādzīvesbiedre un, ka tagad beidzās skais-stais sapnis.

Atgriežoties virtuvē, Džordžijasēdēja pie galda un izbaiļu pilnām acīmpalūkojās ienācējā. Viņš tiešām bija topamatīgi iebaidījis, tagad, protams, visamjākļūst citādi! Cik vien maigi varēdams,Kals jautāja:

«Vai es, varbūt, varētu dabūt mazlietsilta ūdens?»

Viņa klusēdama piecēlās un ielējatraukā no tējas katla verdošu ūdeni.Trauku tā nolika uz krēsla, bet dvielipārkāra atzveltnei. Kals nomazgāja seju unrokas, tad jautāja:

«Nu, kā sastāv ar vakariņām?»«Tās ir gatavas,» viņa atteica, «cik

labas jau es varēju pagatavot ar saviemstīvajiem pirkstiem.»

Viņš piegāja pie galda un abiapsēdās.

«Tās taču izskatās īsti vilinoši,» Kalsieminējās. «Ja viss būs tik labs, kā liekas…»

Viņš bija ļoti izsalcis un ēdaklusēdams, tikai reiz iejautājās, kādēļ viņaneēdot.

«Ar labāko gribu es nevaru,» tāatteica.

Pēc pēdējā kumosa viņš piecēlās.«Kas ir, tas ir, Džordžij,» viņš laipni

teica, «ēdiens bija priekšzīmīgs! — Laipaliek, es jau vēlāk nokopšu unnomazgāšu traukus.»

«Paldies Dievam, ka tu atkal esivecais,» viņa atviegloti sacīja.

Viņš pasmaidīja.«Nu tad nāc, parādīšu tev otru

istabu.»«Vai tad otra arī vēl ir?»«Protams, šī taču ir tikai virtuve —

nāc!»Tomēr viņa palika kā pieaugusi

stāvot. Kals satvēra Džordžiju aiz elkoņaun vilka sev līdzi. Tur valdīja tīkamssiltums, gaiss smaržoja no liesmainopagaļu sveķiem.

«Nu, vai šeit nav gluži omulīgi?»viņš jautāja.

Viņa neko neatbildēja, tās ķermenisdrebēja kā drudzī.

«Vispirms sasildies,» viņš teica,«tad tev būs jāaiz- grūž tā bulta. Tēvocis

Gards apgalvoja, tā esot tik stipra, kaneviens to nespējot salauzt.»

Vēl vienmēr viņa neteica ne vārda.Kals izvilka revolveri no kabura un nolikablakus spuldzei uz galda.

«Droši vien tev nebūs tas jālieto, betvarbūt tas derēs kā apmierinājums. Arlabu nakti!»

To teicis, viņš apgriezās un izgājaārā. Šoreiz viņš aizvēra aiz sevis durvispavisam klusu un lēnām.

Divpadsmita nodaļa Džordžija stāvēja nekustīgi un

klausījās. Izdzirdusi šķīvju un traukušķindoņu, viņa strauji metās pie durvīm unaizgrūda smago bultu.

Viņas smadzenes bija nogurušas,ceļgali ļodzījās — tā iemetās gultā unbrīdi gulēja nekustoties, bez kādāmdomām. Pamazām izzuda sastingums, kurāviņa bija atradusies. Tā piecēlās sēdus,deniņi dega, galva neizsakāmi sāpēja.

Izbrīnījusies viņa lūkojās apkārt.Viņas acis klejoja pa gaiši mirdzošāsgrīdas zvērādu paklājiem, cēlās augšuppie bluķu sienām. Starp stumbriem viņaredzēja sarkanīgo mālu, ar ko bijaaiztrieptas spraugas. Tad tā ielūkojās

dēlīšu griestos, pētīja mazo logu, vaļējo,no baltiem akmeņiem mūrēto kamīnu unvienkāršās, rupji apdarinātās mēbeles. Unbeidzot skatiens krita uz pašas dzeloņusaplēsto tērpu.

Pēkšņi viņa uzskatīja koltu, ko Kalsnolika uz galda. Tas bija tas pats ierocis,ar kuru šodien tēmēts Hetfīldam, kas būtubez maza nieka padarījis Kalu Termenupar slepkavu!

Viņa šausmās pievēra acis, nespējaatcerēties viņa seju. Vienmēr tā redzējasavā priekšā viņa draudošās acis.

Kādēļ viņš atstāja revolveri? «Tevdroši vien tas nebūs jālieto,» viņš bijateicis. Vispār, kādā nolūkā viņa to varētulietot? Lai aizstāvētos pret viņu, lainogalinātu, ja tas …

Meitene nodrebēja.

«Un viņš nebija piedzēries,» viņamurmināja. «Tam vajadzēja būt velnaapsēstam!»

Kā viņa ienīda šo brutāloaizmežnieku! Bet rīt, tiklīdz kļūs gaišs,viņa aizies. Gan jau satiks kādu cilvēku,izstāstīs tam visu un lūgs, lai noved piemāsas.

Bet ja nu viņš to aizkavē, ja viņamatkal uznāk trakuma lēkme kā šodien?Tādā garastāvoklī viņš bija spējīgs uzvisu! . . .

Kas gan viņu tik pēkšņi bija pārvērtispar veco Kalu, kurš viņai tā patika? Kadtas norādīja uz bultu un nodeva viņairevolveri, tad Kals taču bija gluži tas pats,agrākais. Vai vienā un tai pašā cilvēkāvarēja mājot divas, tik nevienādas būtnes?. ..

Ārā bija sacēlies vējš, tālumāgaudoja kāds meža zvērs. Cik šausminošitas skanēja, cik bezgala vientuļi un atstātibija jājūtas šajā postažā.

Viņa devās aiztaisīt logu. No kalnājalejup plūstošs gaiss apdvesa viņas seju arledus saltumu. Mirkli tā lūkojās augšupzvaigznēs, kuras salti zvīļoja samtamelnās debesīs, tad nodzēsa spuldzi uniegūlusies gultā, apsedzās ar sarkanovilnas segu.

Lēni izdziestošās uguns atspīdumsviesa istabā kaut ko baigu. Dzirkstis, kassprēgāja, sabrūkot kādai pagalei, iedvesaviņai bailes. Pēkšņi tā sarāvās — tās ausīsiesitās dobjš vaids. Šausmu pārņemta viņauzcēlās sēdus un klausījās. Bet tas bijatikai vējš, kas gaudoja ap māju —drausmīgi, kā milža nāves krācieni, šie

gaudi spiedās viņas ausīs.Viņa ciešāk satinās segā un mēģināja

aizmigt. Tomēr, lai cik nogurusi tā bija,miegs nenāca.

Ko gan šis elles cilvēks darīja tur,ārpusē.

Lai arī kā viņa nopūlējās domāt kautko citu, domas atkal atgriezās pie KalaTermena, kurā viņa bija tik briesmīgivīlusies.

«Dievs, Kungs! es esmu šī cilvēkasieva!» viņa pēkšņi iesaucās pavisamskaļi un piecēlās sēdus. Tagad telpa bijatumša, tikai šad un tad kamīnā iemirdzējāsdzirkstele. Džordžijai šausmīgi sala undrebēdama tā līda atpakaļ zem segas.

«Esmu viņu apprecējusi,» viņastenēja, «esmu teikusi «jā»! Mācītājsnekad neticēs, ka to darīju piespiesta! Cik

viltīgi visu bija nokārtojis Tuks Merrijs!Nekas nepalīdz — kurp arī nevēršos, konedaru: Dieva un cilvēku priekšā esmuKala Termena sieva!»

Kādēļ viņu tik ļoti nomocīja šīatziņa? Patiesībā taču Kals, neņemot vērāviņa šīs dienas izturēšanos, bija ļoti jaukszēns, kurš visiem patika. «Kals noteikti irsmalks zēns,» nesen bija teicis pats BidsHetfīlds un tā kā viņš juta pret Kalu trakugreizsirdību, tad tas kaut ko nozīmēja.

Protams, tas nespēja mainītDžordžijas lēmumu, ka piespiedu kārtānoslēgtā laulība jāatzīst par nenotikušu. Javiņš liegsies, tā liks šo blēdi iebāztcietumā!

Ar stingru apņemšanos, jebkurosapstākļos atrast atrisinājumu, viņa beidzottomēr aizmiga.

Džordžiju uzmodināja savādstroksnis, ko viņa tūlīt neprata izskaidrot.Viņas locekļi bija kā sastinguši, acuplakstiņus nāca atplest ar varu. Istabāplūda gaiša saules gaisma; viņa ar pūlēmuzslējās sēdus, pārsteigta lūkojās apkārt— tad viņa atkal visu atcerējās. Pavisamdīvaini, ka tā vispār bija varējusi aizmigt!

Tagad viņa pamanīja, ka troksni radanepārtraukta klauvēšana pie durvīm. Kāsapnī viņa dzirdēja ārā Kalu jautājam:

«Džordžij, vai tu neesi slima?»Ko viņš gribēja no viņas? Vai sacīt,

ka tā ir slima?Kals iestenējās:«Mans Dievs, viņa taču nebūs

nomirusi?»«Ja vēl neesmu, tad tas nav tavs

nopelns,» viņa atteica. «Ko tu vēlies?»

Viņa dzirdēja to atvieglotiuzelpojam.

«Iekur uguni, ja tu esi tik tālu,» viņšteica, «te augstienē ir ļoti auksts.»

«Man nevajag uguns!»«Un kā būs ar brokastīm?»«Arī nevajag,» viņa strupi teica, bet

tad iedomājās vakardienas notikumus unpiebilda: «bet tev labprāt tāspagatavošu.»

«Mūsu brokastis jau sen gatavas.»Džordžija jau gribēja dot noraidošu

atbildi, taču Kals turpināja:«Lūdzu mazliet pasteidzies, citādi

viss atdzisīs… Bez tam man jānokārtokāda svarīga un neatliekama lieta, nevaruilgāk gaidīt!»

«Vai jau ir vēls?»«Tūlīt pusdiena. Redzi, man jāaizjāj

pie tēvoča Garda un atpakaļ būšu vēlu. Pato laiku tu vari… es domāju …» viņšnokāsējās, «.. . pa to laiku vari darīt to, koesi nodomājusi.»

«Dzirdēju, bet nesaprotu,» viņaatteica. «Tātad tu pieņem, ka es neturēšupie mācītāja doto vārdu?»

«Ja man jābūt godīgam — jā; tādas irmanas domas,» viņš atbildēja.

Viņai klusējot, tas smagi nopūtās untad sauca:

«Nu, tad jau vajadzīgais ir izrunāts— dzīvo vesela!»

Viņa dzirdēja ārā zem Kalasmagajiem soļiem čirkstot oļus, piezagāslogam un paskatījās laukā. Viņš pašlaiklēca zirgā un jāja prom, drīz pazūdotmežā.

Vai tā bija kara viltība? Vai viņš

gribēja Džordžiju pārbaudīt? Grūti ticams— kaut ko tādu Kals nedarītu.

Viņa atgāja no loga un palika stāvotpie spoguļa.

Jauka gan tā izskatījās! Matiizspūruši, pāri apputējušajai sejai vilkāsmelnas asaru pēdas.

«Visuvarenais, kas tad tas?»Vienos deniņos ziedēja zili brūns

puns! Cerams, ka to varēs paslēpt zemmatu cirtām.

Krūzē ūdens bija auksts un viņanespēja to lietot. Atvērusi durvis, viņauzmanīgi palūkojās pa labi un kreisi, laipārliecinātos vai Kals, varbūt, jau navatgriezies. Tad viņa steidzās pāri, virtuvē.

Cik te bija jauki un silti, cik lieliskismaržoja saceptais šķiņķis!

Patiesībā viņa bija izsalkusi līdz

nāvei.Galds bija klāts diviem — viņš to

bija izdarījis tiešām jauki! Uz pavardastāvēja kafijas trauks, uz kumodes šķīvisar grauzdētām maizītēm un panna arčokurā saceptām šķiņķa šķēlēm. BetDžordžija vīrišķīgi pārvarējakārdinājumu: viņa mājā tā negribēja ēst.

Viņa aiznesa trauku siltā ūdens unpamatīgi nomazgājās. Pie spoguļa gulējapilnīgi jauna ķemme un kārdinoša galvassuka. Ar lielu cītību viņa ķērās pienepaklausīgo matu sakārtošanas pareizāssprogās. Puns ļāvās paslēpties bezpretestības.

Viņa ziņkāri pētīja savu attēlu. Tā kānebija ne pūderis, ne smiņķa, viņa domāja,ka izskatās mazliet bāla. Bet šis bālumspiešķīra sejai kaut ko interesantu, kas labi

iederējās viņas dēkā. Bez tam viņas lūpudabiskais sārtums izskatījās, patiesībusakot, daudz labāk nekā spilgtāķieģeļkrāsas lūpu ziede. Ar savu izskatu tānoteikti varēja būt apmierināta.

Viņa juta tādu izsalkumu, kā vēlnekad.

Smieklīgi — kam par patikšanu laiviņa šeit badotos un izdiltu?

Viņa devās atpakaļ virtuvē un ar lieluēstgribu apēda visu, ko Kals bijapagatavojis tiem abiem. Viņa patinesaprata, ka tai tik labi viss garšoja.Varbūt sitiens pa galvu, par kuru Kalspelnījis, ka to pakar?

Ko nu lai viņa iesāk?Skriet prom uz labu laimi, būtu

neprāts. Viņa noteikti apmaldītos un tadvientuļais gājiens caur mežu tai iedvesa

šausmas. Tātad bija jāsagaida kāds, kuramvarēs uzticēties.

Viņa prātodama soļoja šurp un turp,tad pēkšņi palika pie galda stāvot.

Patiesībā būtu pieklājīgi, ja viņatagad nomazgātu traukus, kad viņš tik jaukibija pagatavojis brokastis. Bez tam,pārnācis viņš nebūs saīdzis.

Silts ūdens vēl bija pietiekami unviņa ķērās pie neparastā darba. Drīz tāpārliecinājās, ka tas nemaz nav tiknepatīkams, kādu viņa to bijaiedomājusies. Pašlaik viņa nobeidza, kadārā skanēja pakavu klaboņa un balsis.

Džordžijai straujāk iepukstējās sirds.Vai Kals jau atgriezies?

Viņa piesteidzās pie loga. Pirmais,ko tā ieraudzīja, bija liels skaits apkrautumūļu. Priekšējais nesa kādu koferi, kas

viņai likās ļoti pazīstams. Protams, tasbija viņas! Tur bija arī Mērija, tā sēdējaEnoka sarkanbrūnajā zirgā Vallahā. Turbija Tuks Merrijs un vēl trīs jātnieki.

Džordžija varēja gavilēt — tagadviņa bija glābta! Viņa jau gribēja steigtiesmāsai pretī, kad tumša nojauta uzgūlās tāssirdij: vai tas, ka Mērija ved līdzi viņaskoferi un tērpus, nenozīmē tās piekrišanuviņas laulībai ar Kalu Termenu?

«Nu jūs, iebūvieši, kur slēpjaties?Mērija sauca palievenī.

Džordžijai likās, ka Mērijas balssnekad nav skanējusi jautrāk un līksmāk.Viņa lēnām devās uz durvīm. IenācaMērija. Ar ādu apšūtā jātnieces tērpā tāizskatījās apburoša. Sals bija padarījis tāsvaigus rožainus un pelēkās acis starojalaimē un mīlā.

«Džordžij, mazā māsiņa!» viņa saucaun ieslēdza to savās rokās, glāstīja'unskūpstīja, līdz Džordžijai gandrīz aptrūkaelpa. Viņa mēmi atbildēja skūpstiem,tomēr tad ilgāk nespēja savaldīties unizplūda asarās.

«Bet, mīlulīt, bērns, neraudi,» Mērijato mierināja. «Es taču nedusmojos partavu trako dēku! Tieši otrādi — ar to tuesi mani padarījusi neizsakāmi laimīgu!»

«Tevi laimīgu?» Džordžija bez spēkajautāja.

«Džordžij, tu nevari saprast, cikpatīkama man tava izvēle. Bet man ir arīkāds pilnīgi personīgs iemesls priecāties,ka tu tik apņēmīgi esi saņēmusi pati savalikteņa vadību. Tūliņ pastāstīšu, atvainotikai acumirkli… Lūdzu, izkraujiet mantasun pagaidām nolieciet palievenī!» viņa

uzsauca vīriem ārpusē, tad aizvēra durvisun apskāva Džordžiju.

«Tava virtuve ir lieliska,» tā sacīja,«vēlāk aplūkošu visu pamatīgāk, betvispirms parunāsim. Nāc, apsēdīsimiestur!»

Viņa veda Džordžiju, kas bijanosusinājusi asaras, uz guļvietu kaktā.

«Tagad tev var teikt visu!» Mērijaiesāka, «nu tu esi apprecējusies unbriesmas aiz muguras, bet tās bijalielākas nekā vari nojaust. Klausies, Kals,šis lieliskais zēns, ir izglābis ne tikai tevi,bet arī mani!»

«Jā, bet kā tad?» Džordžijaizbrīnījusies jautāja.

«Tūlīt to dzirdēsi — tikai uzmani!Vakar Enoks atgriezās no pilsētasārkārtīgi uztraucies par kaut ko. Viņam

stāstīts par tevi un Hetfīldu. Tad Enokspaskaidroja, ka tev tūlīt jābrauc projām; tuesot padarījusi Kalu par apsmieklu visamTonto apvidum. Ja Kals kaut ko uzzināšotpar šo lietu, viņš nošaušot Hetfīldu.Protams, pateicu Enokam, ka palieku tavāpusē, lai nāk, kas nākdams. Tu esivieglprātīga, bet ne slikta. Un uzskatu parsavu pienākumu aiziet, ja tev būs jāaiziet.Mēs ķildojāmies — pavisam briesmīgi!Nekad nebūtu domājusi, ka Enoks var kjūttāds… man trūkst vārdu. Neķildojiesnekad ar savu vīru, vai dzirdi? Enoks bijakā bez galvas, viņš lādējās un solījās parmanu «sasodīto lellīti no māsas, kurapadarot visus cilvēkus nelaimīgus.» Estūlīt viņu pārtraucu un devu trīs dienaslaika, kurām paejot atsaukšu savusaderināšanos un braukšu tev līdzi, ja …»

«Dieva dēļ!» Džordžija uztraukusiespārtrauca māsu.

«Jā, bērns, man tiešām nebija vieglito pateikt, bet man nekas cits neatlika.Enoks aizgāja, zobus griezdams, un esdevos garā pastaigā, nomierināt nervus.Kad atnācu atpakaļ, Enoks krita man apkaklu, glāstīja un skūpstīja mani visu ļaužupriekšā. Visa Termenu ģimene, sevišķitēvs Henrijs, nezina kur dēties no laimesun prieka. Proti, manā prombūtnē TuksMerrijs atnesa ziņu par jūsu rīcību un jutāskā dienas varonis. Visi jūsmoja, bet manvispirms nopietni jārunā ar Enoku. Viņšbija ļoti nomākts un nožēloja, ka pirmajākarstumā kļuvis skarbs—nu, un tājoprojām. Katrā ziņā mēs samierinājāmiesun zvērējām, ka šī bija pirmā un pēdējāķilda mūsu kopdzīvē. Beidzot mēs

noteicām savu kāzu dienu.»«Kad tad?» Džordžija sasprindzināti

klausījās.«No šīs dienas pēc četrām nedēļām.

Bet Enoks domā, ka mēs veci, prātīgiļaudis, nevaram šo lietu nokārtot klusi unslepeni kā jūs. Mums esot jāsvin īstaskāzas ģimenes pulkā. Pats par sevisaprotams, tur jābūt arī jums.»

«Es … ak, Mērij! …»Pēkšņi Džordžija vairs nespēja

savaldīties, viņa izplūda asarās unpieglaudās māsai pie krūtīm.

«Bet kas tev kait, mīlulīt?» Mērijaizbailēs iesaucās.

«Ak … man tāds kauns no ļaudīm…» viņa šņukstēja. «Es … Enokam jaubija taisnība … es taču biju tāda … parkādu viņš mani sauca.»

«Bet, bērns, kā tu vari kaut ko tādusacīt? Bez tam tu pilnīgi nepareizi spriedpar sava vīra ģimeni. Vecais Gards, kasšodien bija «Zaļā ielejā», un kā priekšāarī es nevaru nostāties gluži bez bailēm,teica: «Nu jā, jaunatnei nav tikumu,sevišķi tai, austrumos, bet gals labs —viss labs. Tagad Džordžija ir Termene unDievs lai tam žēlīgs, kas viņu, kā tādu,necienīs!» Šis ģimenes redzes- viedoklisir zināms arī citiem, jo tas pieder zemespara

žām. Tādēļ tev tiešām nav kobaidīties — neviens cilvēks pat ar vārduneatgādinās to, kas bijis.»

«Un tu, Mērij — vai tu vēl manimīli?»

«Bet bērns, kā tu vari tā jautāt?»Mērija mierinoši noglauda viņas matus.

«Esmu lepna uz tevi. Ar savu rīcību tu esipārvilkusi pagātnei svītru. Bet nākotnetaču var mūs tikai tuvināt.»

Trīspadsmitā nodaļa Virtuvē pulkstenis sita piekto stundu,

saule liecās pretī tālajai kalnāja mugurai.Mērija bija aizjājusi pirms divām stundāmun tikpat ilgi Džordžija prātojot staigājapa istabu šurp un turp, bez kā tiktu piekāda slēdziena.

Kādas mokas viņai sagādāja koferu,kastu un kārbu izkravāšana, lai gan Mērijapalīdzēja visu sakārtot. Piekāra gleznas unvisu nolika vietā tā, lai istabā izskatītosmājīgi.

Kamīnā liesmoja uguns, ko Mērijabija iekūrusi, un izplatīja patīkamusiltumu. Bet Džordžija sala.

Kaut viņa centās vispusīgi apsvērtvisu notikušo, slēdziens tomēr bija, ka

viņai jāpaliek šeit, līdz Mērija kļūs Enokasieva. Ja viņa aizbēgtu jau šodien, dienupēc kāzām, pametot vīru, tad Termenu acīstas būtu daudz ļaunāk nekā tas, par kotagad viņai teica pārmetumus. Protams,Mērija paliktu viņas pusē, nedomājotupurētu savu laimi, bet Džordžija nevarējaun negribēja pieņemt šādu upuri — nekādāgadījumā.

Bet ko viņa teiks Kaļam, kad taspārnāks mājās, kā izskaidros, ka vēlvienmēr ir šeit? Ak, kaut jel viņai kasiešautos prātā!

Veltīgi nomocījusi savas smadzenes,viņa pēkšņi iedomājās, ka varētu mēģinātvienkārši teikt patiesību. Katrā ziņā, kopšvakardienas tai bija no Kala tādas bailes,kā nekad agrāk un ne no viena citacilvēka. Viņš bija to sitis, rupji un brutāli,

kā vīrietis sit varbūt tikai ienaidniekam.Un tāpēc viņa to ienīda. Pļauku, kāduvieglu sitienu viņa būtu piedevusi, betviņas iekšienē kāda balss tai teica, ka viņatomēr bija pelnījusi to, ko saņēma.

Tātad viņš to izdarījis tikai mazlietpar stipru? Nē, nē — lai viņa būtu teikusiun darījusi nezin ko, viņš bija gājis partālu!

Visvairāk viņu kaitināja tas, ka būsspiesta ilgāku laiku melot. Viņa tonevēlējās.

«To nedarīšu!» viņa skaļi sauca.«Teikšu viņam visu, kā ir!»

Pieņemtais lēmums atnesa viņasnerviem mieru. Viņa devās virtuvēpagatavot vakariņas. Bija jau tik tumšs, kavajadzēja aizdegt spuldzi. Kad tā jaugribēja sākt savu darbu, viņai ienāca kaut

kas prātā. Džordžija ieskrēja atpakaļistabā un pie spoguļa apsēja vienu nosaviem priekšautiem.

Ēdiena sagatavošanai viņa pielikavisas pūles un strādāja tik cītīgi, ka nemaznemanīja, kā aizsteidzas laiks. Pēkšņi piedurvīm klauvēja. Mirkli viņa vilcinājās,tad sauca:

«Kas tur ir?»«Tas esmu es — Kals.»«Nāc taču iekšā.»Viņš izskatījās noguris. No viņa

drēbēm plūda egļu un sveķu smarža.«Es satiku Mēriju — tu viņai neesi

neko teikusi?»«Nē,» viņa vienkārši atbildēja.«Kādēļ ne?»«Vai viņa tev nestāstīja par ķildu,

kura tai radusies ar Enoku manis dēļ?»

«Ak, Enoks ir vecs stūrgalvis. Tātadtādēļ tu vēl esi šeit?»

«Galvenokārt tādēļ. Bet es nevēlostādu apiešanos kā vakar!»

Mirkli viņš to uzlūkoja, betneatbildēja, tad pielēja uz sola noliktotrauku ar siltu ūdeni. Darbodamās piepavarda un galda, Džordžija bikli viņunovēroja. Kad viņš bija noslaucījies ungaisma pilnīgi krita tā sejā, viņa bijapārsteigta par tā samocīto izskatu. Likās,ka viena diena viņu bija padarījusi daudzvecāku. No viņa sejas bija pazudis vissjauneklīgais svaigums.

«Vai nevaru tev kaut ko palīdzēt?»viņš jautāja.

«Nē, paldies, man jau viss gatavs,»viņa atteica un lika ēdienu galdā.

Tad viņi klusēdami sēdēja viens

otram pretī pie galda. Kals ēda, drūmisavilcis uzacis, bez ēstgribas, tikai laidotu ķermenim barību.

Kad viņi beidza, Kals paskaidroja,ka par traukiem rūpēšoties viņš, Džordžijavarot tos mierīgi atstāt. Viņa tūlīt cēlās,priecīga, ka var tikt projām. Viņš palikasēžot pie galda, atbalstījis galvu rokās.

Aizbīdot smago bultu, viņai pēkšņiradās sirdsapziņas pārmetumi, kapametusi to sēžot bez viena vārda. Bezšaubām, viņš zināja tās nodomu. Un javiņa tā dara… tad Kala dzīve bijaizpostīta uz visiem laikiem… viņas vainasdēļ.

* * *Nākošā diena pagāja vienveidīgā

vienmuļībā.Kals runāja ar Džordžiju ļoti maz un

kur vien varēja, gāja nost no viņas ceļa.īsos maltītes laikus, kuros viņi bija kopā,tas palika drūms un sevī ierāvies.

Par vienu lietu Džordžija bijapārsteigta. Proti, ka viņš nekad nekoneminēja par savu «noziegumu» — viņassišanu līdz nesamaņai. Pār viņa lūpām līdzšim nebija nācis neviens izdarītānožēlošanas vārds. Taisnību sakot, viņabija par to bijusi labākās domās. Un ja arīviņš nedeva ne mazāko cēloni, kasnorādītu uz jaunu dusmu izvirdumu,Džordžija netika vaļā no bailēm, ka viņabrutālās dusmu lēkmes atkal varatkārtoties.

Viņai bija pietiekami skaidrastāvokļa jzpratne, lai kļūtu galā ar todīvaino dzīvi, kurā tā bija iesprostota.Kamēr viņa bija spiesta palikt ar Kalu

Termenu zem viena jumta, tai bijajāstrādā, lai nopelnītu ēdienu un mitekli.Pat tad, ja viņas lepnums atļautu kaut kopieņemt no tā, darbs būtu nepieciešams, josēžot bezdarbībā un prātojot par savulikteni, viņa noteikti sajuktu prātā,labākajā gadījumā, saslimtu. Bet spēks unveselība tai bija nepieciešami. Tikko šismoku pilnais mēnesis būs garām, viņaatgriezīsies austrumos un tur uzsāks jaunu,darbīgu dzīvi. Šī nelaime meiteni tomērpilnīgi pārvērta. Dzīve, kas veltīta vienīgitukšām izpriecām, tagad viņai likāsneiedomājama.

Tā viņa izpildīja «savas»saimniecības uzliktos pienākumus ļotiapzinīgi. Vakarā, līdz nāvei nogurusi,iekrita gultā un nogulēja bez sapņiem līdzrītam.

Pārmaiņu nebija nekādu.Apmeklētāju pavisam ne. Tikai reizparādījās viņas vīratēvs Henrijs Termens.

Viņš par laimi ieradās laikā, kadKala nebija mājās, izstaigāja visas telpasun ielūkojās katrā kaktiņā. Viņš bijaapmierināts, ka viss ir tik tīrs un jauks.

«Nu, te jau atkal zināmi kungi undāmas sākuši par agru tenkot,» viņšbeidzot sacīja. «Tu savu lietu proti,meitiņ, un es uz tevi esmu lepns!»

Džordžija nosarka. Uzslava tai gājapie sirds.

«Ko tu īsti vēlētos kā kāzu dāvanu?»vecais jautāja. «Gandrīz būtu to aizmirsis,lai gan tikai tādēļ nācu, ka gribēju topajautāt.»

«Tu esi pārāk labs,» Džordžijaatbildēja, «bet man tiešām nav nekādu

vēlēšanos.»«Ak muļķības — jaunā saimniecībā

vienmēr kaut kā trūkst. Padomā vien,sirsniņ!»

Džordžijai ienāca prātā savasnākotnes plāni un, negribēdama vecokungu apbēdināt, teica:

«Man vajadzētu šujmašīnu un labidaudz audumu.»

«Tu domā kleitu audumu?»«Nē, nē — aizkariem, galdautiem un

tamlīdzīgām lietām.»Vecajam Henrijam staroja seja.«Tu esi pavisam krietns skuķis!» viņš

iesaucās, «tūlīt tu uzraksti, kas vajadzīgs.Es to pasūtīšu pa tālruni Rij -

sonā, bet ja tur nebūs, liksim atsūtītno pašas Globes.»

Tā pagāja dienas, līdz kādā vakarā

Kals pārnāca mājās un teica.«Enoks bija atsūtījis vēstnesi un

lūdza ierasties rīt «Zaļajā ielejā». Rīt viņakāzas.»

«Ko? Vai jau pagājušas četrasnedēļas, ka …»

«Jā,» Kals teica, «šodien paietmēnesis, kopš mēs esam precējušies… laigan man tas šķiet kā vesela mūžība. Kā tadbūs, vai tu gribi iet?»

«Man būs jāiet, citādi Mērijadusmosies,» viņa vilcinādamās atteica,bet tad noteikti turpināja: «Jā, es iešu. Untu?»

«Labprat neietu, bet ja tu ej, man,protams, jāiet līdzi, jau ģimenes un ļaužudēļ, jo mūs uzskata par laimīgu pāri.»

«Man ir tikpat nepatīkami, kā tev. Ungalu galā neesmu taču vainīga, ka tā

noticis. Vismaz ne jau es viena!»«Es nemaz to nesaku. Tātad kā būs:

iesim vai neiesim?»«Mēs nevaram neiet.»«Jauki, norunāts. Bet tikai nepārmet

man, ja šī lieta tevi pārāk apgrūtinās.Rītvakar, jau iestājoties tumsai, mums būsjādodas atpakaļ. Un tas nebūs patīkams jā-jiens.»

«Jā, bet kādēļ?»«Pārnakšņošanai māte mums noteikti

ierādīs kopīgu istabu.»«Ak tā …» viņa noteica, tumši

nosarkstot.«Vai tavs jātnieces tērps būs

pietiekami silts?»«Jā, bet to taču nevaru vilkt māsas

kāzās.»«Ko tad tu uzvilksi?»

«Zināmo balto kleitu, bet nebaidies,esmu to pārveidojusi un tā tagad irievērojami garāka.»

Kals paraustīja plecus.«Man tas ir gluži vienalga,» viņš

teica. «Bet manu piederīgo dēļ tas maniiepriecina.»

Viņa atbilde aizskāra Džordžiju. Javiņam tiešām vairs nebija svarīgi, kā tāģērbās un izskatījās, tad nebija nekādušaubu, viņa mīla bija mirusi. Lai gan šīatziņa ievērojami atviegloja viņasaiziešanu no šīs mājas, tomēr Džordžijāpamodās senās jūtas.

«Nabadziņš,» viņa nodomāja, «javien es vēlētos, varētu viņam liktiemīlēties manī no jauna!» Viņai radāskāre to izdarīt, bet Kala sejas savādā,gandrīz draudīgā izteiksme noslāpēja šo

vēlmi vēl dīglī.«Protams, laužu acīs mums būs jātēlo

laimīgs pāris,» viņš drūmi teica. «Bet tastev nebūs grūti, jo sen esi pierādījusi, kaesi lieliska aktrise.»

Džordžija neko neatbildēja un viņišķīrās sarūgtināti. * * *

Šoreiz Džordžijai tika aiztaupītsgarais ceļojums vienatnē ar Kalu uz «Zaļoieleju», jo bija ieradusies Garda Termenaģimene, lai paņemtu tos līdzi. Atbraucējipret viņu izturējās ļoti sirsnīgi, sevišķiGarda sieva savā mātes gādībā laimīgojaunlaulāto tēlošanu padarīja vieglu.

Bija neparasti maiga un skaistaziemas diena. Džordžijai iesila sirds unviņā pamodās ilgi neizjusta priecīgadzīvotgriba. Viņa varēja pat sirsnīgipasmieties, kad tiem, pretī jādams,

ieradās Tuks Merrijs. Tas likās kļuvis vēltievāks un garāks, bet sasmīdināja visuspēc vecfranču paraduma, teikdamskomplimentus Ollijai Termenei.

Pēc trim stundām viņi nokļuva«Zaļajā ielejā». Fermas durvju priekšādrūzmējās daudz cilvēku. Pirmais tosapsveica vecais Henrijs. Kā ģimenesgalva viņš izcēla Džordžiju no segliem unnoskūpstīja tai abus vaigus. Tad nodrūzmas izspiedās Mērija un abas māsasapskāvās.

«Tu izskaties labi,» vecākā māsateica. «Tu vēl nekad neesi bijusi tikdaiļa!»

«Šo komplimentu vari attiecināt arīuz sevi,» Džordžija smaidīdama atteica.«Ceru, ka laulības dzīvei būs uz tevi tikpatlabs iespaids kā līgavas laikam. Tu

izskaties par gadiem desmit jaunāka!»Mērijas starojošā svētlaime, likās,

iedarbojas arī uz Džordžiju, tai vairsnebija jāizliekas priecīgai. Kad viņasabas Mērijas istabā pārģērbās, tā bija tikjautra, kādu Mērija neatcerējās toredzējusi.

Ar baltajai kleitai izdarītajiemlabojumiem Mērija bija ļoti apmierināta.

«Tā viņa tev piestāv daudz labāk,»viņa teica. «Tu izskaties ne viennoteiktāka, bet arī dižciltīgāka.»

«Tikai tās te vairs nepiestāv,»Džordžija atbildēja un pastiepa savasrokas. Vēl nesen maigās, labi koptās rokasbija neticami sastrādātas.

«Tu tās esi pārāk maz sargājusi —vai tad nevari labāk kopt?»

«Kā iebūvieša sieva?» Džordžija

smejoties jautāja. «Vai tu to saproti? Nu,kad tev būs sava saimniecība, tad vēlpieredzēsi zilus brīnumus. Bet tagad es tevmazliet palīdzēšu — mācītājs jau irieradies.»

Mācītāja Mīkera laulību ceremonijabeidzās ļoti ātri. Tonto apvidū maz cienasvinīgas ceremonijas. Toties grandiozasbija sekojošās gaviles, ar kādām apsveicajaunlaulātos. Džordžija jau sāka baidīties,ka Mērija un Enoks var tikt sarautigabalos.

Pusstundu vēlāk sēdās pie galda.Mielasta laikā, kura sagatavošanā bijapiedalījušās visas Termenu sievietes,Džordžija sēdēja līdzās Mērijai. Viņaipretī sēdēja Kals, kuru tā gandrīzneievēroja. Lai kāds bija viņanoskaņojums, ārīgi nekas neparādījās. Tas

bija jautrs kā visi pārējie.Džordžija baidījās no brīža, kad

notiks viesu savstarpējā iepazīšanās untuvināšanās, bet viss noritēja labi, jogalvenā vērība tika veltīta Mērijai unnevis viņai.

Turoties vairāk novērotājas lomā,viņa tagad ļoti labi saprata, cik viņasagrākā izturēšanās maz iederējās šai vietā,kur visi bija tik vienkārši un labi, godīgiun dabīgi. Termenu kovboji svinēja savavadītāja kāzas pēc zemes tradīcijām.Džordžija bija pārsteigta, ka agrāk nemaznebija ievērojusi, cik šie ļaudis ir daiļi unkā viņi prot aizkustināt. Viņa pat sajuta, kaarī pati mazlietiņ jau pieder pie šiemļaudīm. Šeit, Tonto apvidū, bija grūtadzīve, bet sniedza daudz prieka. Jaunībasgadi bija tikai sagatavošanās laiks šo

sieviešu dzīvē, bet īstā dzīve sākās tikaipēc apprecēšanās.

No lielās dzīvojamās istabas bijaizvākti visi galdi un krēsli. Vecais HenrijsTermens skaņoja vijoli — jaunlaulātiedejoja savu pirmo deju.

Pirmo goda deju viņi dejoja divivien un tikai pēc tam viņiem pievienojāspārējie. Pavisam drīz jau dejā virpuļojadaudz pāru; jauns un vecs piesita kāju pēcgodājamo senču paražas un māja drebējalīdz pat pamatiem. Džordžija tikavirpuļota un locīta, ka viņas pagarinātākleita plīvoja vien. Viņu bija pārņēmisnekad nepazīts prieks, ko radīja straujāskustības. Vai tas nebija daudz skaistāk,nekā muļķīgā soļošana un stumdīšanās, kastai reiz likās tik brīnišķīga?

Kals nebija viņu uzlūdzis ne reizi.

Tomēr, kad atkal bija beigusies kārtējadeja, viņš pienāca tai klāt un iečukstēja:

«Atvēsinies, mums jāiet.»Viņa bez ierunām devās uz Mērijas

istabu, atstājot jautro sabiedrību. Tur viņapārģērbās un tad kopā ar Kalu aizgāja pasētas durvīm, it kā viņi būtu jaunlaulātie.

Bālās debesīs spīdēja pilns mēnessun no kalniem dvesa ledains vējš. TomērDžordžija bija saģērbusies tik silti, ka arītagad jutās pavisam omulīgi.

Straujos rikšos viņi klusēdami jājaviens otram blakus. Kad ceļš kļuvašaurāks, Kals pārņēma vadību.

«Turies cieši aiz manis!» viņšuzsauca tai, «un uzmanies, ka neietriecieskādā zarā!»

Tā kā mežā bija ļoti tumšs, nevilkāsilgi, kad kāds tievāks zars ietrieca viņas

sejā skuju adatas. Viņa tikko apspiedaizsaucienu, lai gan ķertais vaigs dega.Ziemeļvējš baigi auroja egļu galotnēs unviņa bija priecīga, kad tie atkal jāja pakrūmiem apaugušo līdzenumu.

Džordžijai pamazām iepatikās šisnaksnīgais jājiens, kas ievadīja viņasdzīvē kaut ko jaunu: atkal atgūto brīvību!Moku pilnais mēnesis taču bija garām,viņa varēja iet kurp vēlas, neapdraudotmāsas dzīves laimi.

Tagad, kad jau bija tik tālu, viņaiienāca prātā, ka tai nav naudasatpakaļbraucienam uz austrumiem. Līdzšim viņa nevarēja to lūgt saviemvecākiem, jo tad visu uzzinātu Mērija unTermenu ģimene. Tagad šī apkaunojošāatzīšanās vēl bija priekšā un tad vēl viņaiilgāku laiku būs jāgaida, kamēr no

Ņujorkas pienāks nauda.Kad viņi piejāja bluķu mājai un Kals

tai palīdzēja izkāpt no segliem, viņa klusisacīja:

«Priecājos, ka aizgājām — tikai nejau Mērijas dēļ.»

«Man prieks par to,» viņš atbildēja.«Es gan jutos simtreiz sliktāk, nekāiedomājos. Viņi nespēja vien beigtdziedāt tev slavas dziesmas, katrs manvēlēja laimes un teica, ka esmu ieguvislielisku sievu …»

«Tās protams bija lielas mokas… Unto visu, tu, nabadziņš, izcieti manis dēļ.»

«Tev nav jāzobojas,» viņš mierīgiatteica. «Varbūt saproti nepareizi?» «Kātā?»

«Man taču tikai tādēļ bija grūti, kabija jādomā…»

Viņš aprāvās. Vārdu «aiziesi» viņšnespēja dabūt pār lūpām.

«Ja tev ar to varu pakalpot, espalikšu vēl kādu laiku,» viņa klusi teica.«Arī Mērijas dēļ būs labāk, ka es neaizejutūlīt…»

«Vai tu tiešām tā darīsi?» viņšnesavaldīgi iesaucās.

Viņa pamāja un tad ieslīdēja mājā.Viņš steidzās tai pakaļ.«Vai tu negribi kaut ko uzsildīt?

Pavardā vēl ir uguns.»«Nav vajadzības,» viņa atsaucās.

«Ar labu nakti!»Viņa iegāja istabā, aizvēra durvis un

kā vienmēr, aizgrūda bultu. Neuzdegusigaismu, viņa steigšus noģērbās un palīdazem segas.

Ko viņa bija izdarījusi?

Atkal reiz liekuļojusi un melojusi.Nevis par patiku Kaļam vai Mērijas dēļviņa gribēja palikt, bet tikai domājot parsevi.

Ko īsti viņa gribēja? Vai viņa bijanodomājusi tiešām kļūt par Kala sievu?Smieklīgi!

Viņa pati vairs neko nesaprata, betjutās apmierināta» ka ne šodien, ne rīt taivēl nebija jādodas projām.

Četrpadsmita nodaļa Līdz ar pēdējām februāra vētrām bija

aizgājusi ziema. Vienā naktī atnācapavasaris. Pat kalnāja augstienē jau kusasniegs, augšējā līdzenumā nožuvaiesarkanā pamatne. Uzartā zeme, ko Kalsar sviedriem vaigos bija iztīrījis nocelmiem un akmeņiem, bija gatava agrāpavasara sējai.

Džordžija joprojām nebija aizgājusi.Vēl vienmēr abi «laulātie draugi» atradāsviens otram līdzās. Bija ļoti vientuļi —tikai reiz viņus bija apciemojusi Mērija.Viņa bija atgriezusies no kāzu ceļojuma uzFeniksu un atnesa grāmatas un laikrakstus.

Labprātīgi uzņemtos pienākumusDžordžija izpildīja tikpat apzinīgi, kā

pirmajās nedēļās, bet nu darbs veicāslabāk un tādēļ tiem vairs nevajadzējaveltīt tik daudz laika un atlika brīvs brīdisarī lasīšanai.

Tagad viņa bieži sēdēja ar grāmatusaulē, taču šāda laiskošanās tai nenāca parlabu. Viņas domas atkal atgriezās piebrutalitātes, ar kādu Kals toreiz viņailaupīja samaņu. Viņa nespēja aptvert, kāvīrs, kurš tagad bija pilns maigasuzmanības, kas ne ar vārdu nepārkāparobežas, ko viņi klusi vienodamies bijanovilkuši savā kopdzīvē, ka tas ir tas pats,no kura bija mācījusies pazīt bailes.

Viņa nekad nespētu viņam piedottoreizējo izturēšanos. Bet kādu dienuviens no Termena kovbojiem atnesaDžordžijai vēstuli, kurā Mērija paziņojapārsteidzošu jaunumu. Bija mirusi vecā

dāma, kuras ģīmetni Mērija reiz bijaizmantojusi ne visai veiksmīgi. Viņa katraino māsām bija atstājusi vairākus tūkstošusdolāru lielu mantojumu.

Pirmajā brīdī Džordžija šo ziņuuzņēma diezgan vienaldzīgi. Viņapriecājās tikai Mērijas dēļ par lielomantojumu. Bet tad pēkšņi viņai iešāvāsprātā: tagad tu esi brīva! Tagad tevjāpieņem galīgais lēmums, jo tagad viņaipašai ir nauda un nevienam nekas navjāpaskaidro!

Visu pēcpusdienu viņa domāja parradušos situāciju un netika ne par koskaidrībā. Viņa nolēma pagaidām Kaļamneko neteikt, bet nogaidīt, līdz nauda būsrokā un tad nākt ar izšķirošo lēmumu. Tasvairs nevarēja vilkties ilgi.

Kals pārnāca diezgan vēlu. Viņa

drūmā seja tai tūlīt vēstīja, ka viņšpiedzīvojis kaut ko nepatīkamu. Viņšvairījās to uzlūkot un uz tās uzmanīgojautājumu atbildēja:

«Ak, man nav nekas.»Nākamajā rītā viņš gatavojās ceļam

un tūlīt pēc brokastīm jau sēdēja seglos,kad pasauca Džordžiju. Viņa izgāja ārā unpalika stāvot pie durvīm.

«Liekas, man tev kaut kasjāpastāsta,» viņš teica.

«Tā?» viņa jautāja, izbrīnījusies pardīvaino ievadu.

«Tu taču atceries mūsu laulībudienu?»

«Jā,» viņa atteica augošāpārsteigumā.

«Toreiz tu domāji, ka esmu tev iesitisun tādēļ tu zaudēji samaņu?»

«Protams — varbūt tas nebiji tu?»«Nē, Džordžij, es tas nebiju. Varbūt

biju rupjš pret tevi, bet sitis neesmu. Tuietriecies ar galvu kādā zarā un zaudējisamaņu. To es tev gribēju pasacīt.»

«Bet kādēļ tu visu laiku ļāvi mandomāt, ka tu esi sitējs?»

«Toreiz tas labi iederējās manāplānā. Gribēju tevi iebiedēt,» viņš atzinās.«Pēc tam man bija kauns, ka tu vari būt tiksliktās domās par mani.»

«Tā? Un kādēļ tu tagad man tostāsti?» viņa jautāja, vēl ne visaipārliecināta par viņa vārdu patiesumu.

«Man šodien kaut kas darāms pieSoundera.»

Džordžija zināja par veco naidu starpTermeniem un Sounderiem un saprata, kotas varētu nozīmēt.

«Ja tumsai iestājoties neesmuatpakaļ, apseglo zirgu un jāj pie tēvočaGarda,» viņš teica, kad redzēja kameitene šausmu pilnām acīm lūkojas tamsejā.

«Vai atradīšu tur tevi?» viņa jautājabaiļu pārņemtā balsī.

«Nezinu,» viņš atteica, «tomēr cerubūt līdz vakaram atpakaļ, bet ja nē — tadtev bija jāzina taisnība.»

«Kal!» viņa iekliedzās.«Dzīvo vesela, Džordžija Termena,»

viņš teica dīvaini aizkustinātā balsī. Tadcirta zirgam ar piešiem un aizau- ļoja.

«Kal! Kal!» viņa sauca tam pakaļ,bet viņš jau bija nozudis.

Nākošās stundas Džordžija pavadījaneizsakāmās bailēs. Pagāja diezgan ilgslaiks, līdz viņa tiktāl nomierinājās, ka

varēja sakarīgi domāt. Viņa sev teica, kapie izskaidrošanās naidīgās puses parastilieto dūres. Tad jau Kals savu pretiniekupieveiks un tādēļ nav vērts nodotiesnopietnām bailēm.

Jau mazliet nomierinājusies viņadevās pie sava darba un pašlaik klājagaldu, kad ārā atskanēja pakavu klau-dzoņa. Viņai sirds iepukstējās straujāk —Kals atgriezies. Tomēr no āra atskanējasveša balss:

«Vai tu reiz stāvēsi, nolādētābestija!»

Džordžija steidzās ārā — tas bijaVess Termens. Viņa zirgs aizsedza otru untā seglos sēdēja kāds saļimis stāvs.

«Augstais Dievs, ko tu esi atvedis?»Džordžija izbailēs kliedza.

«To, kas palicis no mūsu Kala,»

Vess nikni atcirta, nokāpa no zirga unmēģināja izcelt Kalu no segliem.

«Visuvarenais, viņš taču vienāsasinīs!» viņa šausmās iekliedzās.

«Esi līksma, ka viņš nav beigts,»Vess vēsi atteica. «Ej nost no ceļa!»

Viņš ienesa nesamaņā esošo virtuvēun noguldīja.

«Atnes ūdeni,» viņš teica Džordžijai,kas tam sekoja, rokas lauzīdama.«Vispirms jādabū viņš pie samaņas.»

Viņa atnesa bļodu ar ūdeni un dvieli.«Labāk nemaz neskaties uz viņu,»

Vess viņai teica.Taču viņa pārliecās tā plecam, kamēr

Vess pūlējās ap ievainoto. Kala seja bijatā sadauzīta un pietūkuši, ka to gandrīznevarēja pazīt. Tā vairākās vietās asiņoja,bet mati no asinīm bija gluži salipuši.

«Dieva dēļ, kas viņam noticis?» viņajautāja.

«Viņam uzbruka saniknots vērsis un,bez tam, viņš noripoja lejā pa klinšu drupuklātu nogāzi. Bet nu beidz vaimanāt —galvenais, lai viņš paliek dzīvs!»

Kals sāka atgūt samaņu un Džordžijasaņēmās. Pāris reižu viņš smagi ievilkaelpu, atvēra acis un ar rokām tvēra ap sevi— arī tās bija uztūkušas un asiņoja.

«Tiktāl pagaidām labi,» Vessapmierināts teica.

«Vai tu… pārvedi mani mājās?»Kals vārgi jautāja.

«Protams, un tas nebija vienkārši.»«Un Džordžija?»«Viņa ari ir šeit un uzvedas pavisam

labi,» Vess atteica un deva Džordžijaizīmi, iet tuvāk.

«Te es esmu, Kal,» viņa trīcošā balsīteica.

Kals ar pūlēm mēģināja atvērt acis.Viena bija pavisam aiztūkusi. Vesspasniedza viņai asinīs samirkušo dvieli.

«Pagaidām nevaru dabūt viņutīrāku,» viņš teica. «Tagad pacelšu viņumazliet augšā, lai tu vari novilkt viņakreklu… Lūk, tā jau ir labāk. Nu tikaizābakus nost un tad apsegsim tevi.Pagaidām neko vairāk tevis labā nevaramiesākt.»

«Vēl tikai rokas,» Kals lūdzās.Džordžija ieskrēja savā istabā,

atnesa audeklu un sāpes remdējošu smēru,tad viņa tās pārsēja.

«Džordžij,» viņš čukstēja tai, «esatkal to neizdarīju …»

«Ko tad?»

«Viņš ir par lielu un smagu … viņarokas ir pārāk garas…»

«Bet tagad turi muti!» Vess viņupārtrauca. «Kādēļ nodevi manus melus —es viņai stāstīju par mežonīgu vērsi unkritienu no klints …»

«Es tam neticēju,» Džordžijaiejaucās sarunā.

«Ja es viņu uzvarētu, tad protams tonevienam nestāstītu,» Kals teica,pagriezās ar seju pret sienu un palikanekustīgi guļot.

Vess Džordžijai teica, ka paliks pieKala pa nakti un palīdzēja viņai padarītmājas darbus. Kad viņš ienesa tās istabāmalkas klēpi kamīna iekurināšanai, viņaibeidzot radās izdevība ar to runāt zemčetrām acīm.

«Ves,» viņa lūdza, «saki man

taisnību — Bids Hetfīlds to izdarīja arKalu, vai ne?»

«Kas gan cits?» viņš īgni atteica.«Un manis dēļ?»Vess pamāja ar galvu.«Tad runā taču — kā tas gadījās?»«Jā, mīļais bērns, pārāk labi es to

nezinu,» viņš izvairīgi teica. «Es jau turnebiju klāt. Satiku Saundera kovbojuTomu Hallu, kurš bija uzsējis Kalu zirgāun gribēja nogādāt šurp. «Labi, ka sastaputevi,» viņš teica, «tā man vienmēr labāk,nekā ar Enoku vai veco Termenu.» Un tadviņš īsi pastāstīja: ieradies Kals,uzaicinājis Bidu Hetfīldu parunāties un tadabi cīnījušies bez lieciniekiem. Sevišķizemiski rīkojies Hetfīlds un sitis to vēltad, kad Kals jau gulējis zemē. Ja nejaušigarām neietu Saunders, viņš būtu to

nositis.»«Vai Kala ievainojumi ir bīstami?»

viņa bailīgi jautāja.«Nav bīstami,» Vess atteica.

«Sākumā es arī biju nobijies, jo viņšspļāva asinis. Bet tās nāca, kāpārliecinājos, no pārsistās lūpas.»

«Vai mums labāk neataicināt ārstu?»«Dievs pasargā — ar to tikai

uztrauksim Kalu! Ja tas tevi apmierina,palūgšu māti, lai tā viņu apskata. Viņasaprot vairāk, nekā desmit ārstu.»

«Bet tev vēl man jāpasaka, kādēļKals uzsāka ķildu ar Hetfīldu!»

«Varbūt viņam gribējās izkauties,»Vess atteica, paraustīdams plecus un sākarīkoties pie kamīna.

«Vai tagad abu starpā viss galīgiizbeigts?» viņa atkal jautāja.

«Vai tev prāts! Tikko Kals atkalvarēs rāpot, viss sāksies no jauna, bet tadnoteikti vairs ne ar kailām rokām,» Vessneapdomīgi atbildēja.

«Jā, bet kādēļ?»«Tādēļ, ka Kaļam viņš vai nu

jāpadzen no Tonto apvidus vai jānosit!»Vess bija piemirsis visu piesardzību

un kāpināja balsi.«Un tur vainīga esmu es?» Džordžija

gandrīz bez skaņas vaicāja.«Zināmā mērā,» Vess nepacietīgi

teica. «Ja tu agrāk nebūtu rotaļājusies unkoķetējusi ar visiem pēc kārtas, tadHetfīlds tagad neuzdrošinātos …»

Viņš nepabeidza un gribēja iet ārā,tomēr meitene nostājās ceļā un saņēma tāroku.

«Tev jārunā tālāk,» viņa enerģiski

teica. «Man jāzina patiesība! Neaizmirsti,ka es arī esmu Termene!»

Vess redzēja, ka nav vērts ilgākpretoties.

«Ja nu tu gribi zināt,» viņš vilcinotiesiesāka, «Hetfīlds apgalvoja, ka tu arī pēckāzām esot bieži ar viņu satikusies.»

«Bet tie taču ir nožēlojami meli!»viņa izmisusi iekliedzās un sāka raudāt.

«Es to zinu,» Vess atteica. «Betgalvenais, ka arī Kals zina, ka tie ir meli.Tātad nomierinies un liecies gulēt, bet esdošos projām, lai Kals nenojauš, ka esmuizpļāpājies.»

* * *Palikusi viena, Džordžija apsēdās

krēslā pie kamīna, lūkojās liesmās unpārdomāja dzirdēto.

Viņa zināja, ka nebija pelnījusi šādu

Kala uzstāšanos viņas labā, jo viņa bijapret to izturējusies tik riebīgi un tādēļviņai tagad bija jādara viss, lai viņamvairs nebūtu viņas dēļ jāizlej savas asinisvai pat jāiet bojā. Bet kā lai to panāk?Kādu laiku viņš tagad būs spiests pavadītgultā — bet tad? Ja viņa būtu paredzējusi,ka viņas iepriekšējai uzvedībai būs tādassekas! Ja austrumos tādas lietas neuzņēmatik traģiski, tad viņai gan vajadzējanoprast, ka šie vietējie, vienkāršie untaisnīgie cilvēki ir pavisam ar citiemuzskatiem. Pilnīgi dabiski, ka BidsHetfīlds, spriežot pēc viņas izturēšanāsattiecībās ar viņu, nosprieda, ka Džordžijaarī laulībā ar Kalu daudz neievērosuzticību. Droši vien viņš domāja, ka arsaviem meliem tikai nedaudz pasteidziesun tā tiešām notiks. Viņa, viņa viena bija

vainojama visā notikušajā!Ne jau tas bija slikti, ka Kals

Termens gribēja viņas dēļ riskēt ar savudzīvību, tieši otrādi, tagad viņš viņas acīsbija tikai cēlies! Slikti bija tas, ka sievas,līdzīgas viņai, nebija tā vērtas! Un tādēļviņai par katru cenu bija jānovēršvēlreizēja Kala un Hetfīlda sadursme —jāpadara tā neiespējama.

Piecpadsmita nodaļa Tās bija grūtas dienas, kas nu tagad

sekoja. Bezgalīgās nakts stundas, kad viņakavējās pie Kala gultas un klausījās viņadrudža murgos; kad viņš savu sāpēssavilkto seju grieza pret sienu, lai tāneredzētu, kā viņš cieš; kad viņa mainījatā pārsējus vai baroja kā mazu bērnu; kadlasīja tam priekšā vai sarunājās ar to, laitas kaut mazliet aizmirstu savas.sāpes —tad Džordžija juta, ka patiesi iemīlējusi šovīru. No viņas pazuda viss rotaļīgais unpaviršais — šīs ciešanas viņu bijapārvērtušas sievā.

Kals pamazām sāka atspirgt, pēcnedēļas viņš jau varēja ārā sēdēt. Bet jovairāk sadzija briesmīgās brūces, jo

drūmāka kļuva viņa seja. Stundām viņšsēdēja nogrimis savās domās un vairījāsuzlūkot Džordžiju. Tagad viņa saprata, katai pienācis laiks rīkoties.

Viņa jau visos sīkumos bijaizdomājusi kādu plānu. Tā rakstīja TukamMerrijam un lūdza viņu nākošās dienaspriekšpusdienā uz satikšanos pie skolas.Tad viņa aizjāja līdz Garda Termenafermai un nodeva vēstuli kādamkovbojam.

Kals atradās tīrumos, jo bija sācispamazām atkal rūpēties par savu iebūvi.Viņu pavadīja Vess, kurš tā slimības laikābija kopis lopus. Bet Džordžija apseglojasavu zirgu un aizauļoja.

Norunātajā vietā viņu gaidīja TuksMerrijs. īsos vārdos viņa tam izstāstīja apko lieta grozās un ko sagaida no Tuka.

Tam redzami glaimoja dāvātā uzticība unviņš uzreiz bija ar mieru to pavadīt uzSaundera fermu. Tur Džordžija gribējarunāt ar Bidu Hetfīldu un panākt, lai tasturpmāk izvairās no Kala. Par to Tuks ganšaubījās, jo atbildēja:

«Nu, ir jau vēl citas iespējas piedotkādai vēlmei lielāku iespaidu. Katrā ziņāvispirms paskatīsimies, kā godājamaismisters Hetfīlds uzņems šo lietu. Jājietvien taisni, es tikai gribu no skolaspiezvanīt, lai vecais Henrijs zina, kur espalicis, ja es viņam būtu vajadzīgs.»

Džordžija darīja kā viņai lika. TuksMerrijs drīz vien viņu panāca un tad tietālāk jāja klusēdami. Tikai tad Tuksierunājās, kad viņu priekšā jau atradāsferma; pa mājas dūmeni kūpēja dūmi unslitai piesietie zirgi norādīja, ka kovboji

atgriezušies no ganībām un ēd pusdienas.«Kungi ir mājās,» Tuks sacīja,

«tagad jūs nedrīkstat pazaudēt nervus,sirsniņ!»

Džordžija pakratīja galvu unsmaidīja.

Viņi bija tikai dažus metrus nodurvīm, kad no mājas iznāca liels, vecāksvīrietis, kailu galvu. Pakausi klāja diezganplāni rūsgani mati, saulē iedegusī sejacaururbjošām gaišzilām acīm un garāmūsām atstāja atklātu, bet stingru iespaidu.

«Tas ir Saunders,» Tuks čukstējaDžordžijai un sveicinot noņēma platmali.

Saunders pavirši atbildējasveicienam, bet ieraugot, ka otrs jātnieksir dāma, tūlīt mainīja izturēšanos.Palocījies ar mazliet veclaicīgogodbijības žestu, kuru rietumos lietoja

pret katru sievieti, viņš, nākdams tuvāk,jautāja:

«Labdien mis, kas man sagādā šogodu?»

«Jūs esat misters Saunders?» tāatjautāja.

«Tas es esmu un atrodos jūsu rīcībā,cienījamā!»

«Esmu Kala Termena sieva unierados uz sarunu ar jūsu kovboju — BiduHetfīldu.»

Saunders paskatījās viņā tikpārsteigts, ka asinis sakāpa tās vaigos.

«Redziet, esmu apvainota,» viņailikās, ka jāturpina, «viņš izteicies kādamtrešajam, ka jau pēc manām laulībām esotslepeni saticies ar mani.»

«Katrā ziņā tas ir smags apvainojums— sevišķi vēl šeit pie mums, Tonto

apvidū,» Saunders atteica. «Nu, tūlīt jaudzirdēsim, ko viņš par to sacīs.»

Viņš piegāja pie durvīm un sauca:«Hē, Hetfīld, te ir kāds, kas vēlas ar

tevi parunāties!»«Kas ir? Es pašlaik ēdu!»«Pirmkārt jau es!» Saunders dusmīgi

kliedza. «Varbūt tomēr iznāksi?»Tūlīt arī iznāca Hetfīlds, steigā

norīdams kumosu. Ieraugot Džordžiju unTuku Merriju, viņš nobālēja.

«Te ir Kala Termena sieva un ceļpret tevi visai nopietnu apsūdzību,»Saunders teica.

Hetfīlda biedri ziņkāri spiedās laukā.Visi gaidu pilni lūkojās Džordžijā. Tomērpirms viņa sāka runāt, pa ceļu tuvojāspērkonīga pakavu rīboņa. Visi metāsapkārt — fermai tuvojās putekļu mākonī

ietīts, aulekšojošu jātnieku bars.«Tie ir četru «T» ļaudis, bos!» kāds

viņa kovbojs sauca.«Ko gan Termeni te vēlas? Tā kā jūs

man nedarītu nekādas muļķības, zēni!»Tagad Džordžija pazina Enoku, kas

ar Timu Matjūzu un Arizonu turējāspriekšgalā. Kā viņi auļoja! Zirgi bijapārklāti baltām putām. Tur bija arī Boids,Serdžs, Leks Termens, Pens Hendle,Amess un citi. Vienā rāvienā tie apturējanetālu no bluķu mājas. Enoks, kam piejostas karājās divi kolti, sauca:

«Labdien, Saunder!»«'bdien, Enok,» tas atsaucās, «kas

par lietu?»«Kāds piezvanīja mums, lai mēs tūlīt

nākam šurp,»Enoks atteica. «Nu, tad mēs ari

brāzām kā velnu bars šurp, nejautājot,kāds iemesls zvanītājam.»

«Katrā ziņā, neesmu jūs lūdzisierasties,» Saunders smaidīdams teica.«Bet man tiešām liels prieks, ka mēsatkal reiz tiekamies.»

«Pateicos, ari man,» Enoks atbildēja.«Kas te īsti notiek?»

Viņš izbrīnījies lūkojās uz Džordžijuun Tuku Merriju.

«Jūsu brāļa Kala sieva ir ieradusiesnokārtot rēķinus ar Bidu Hetfīldu,»Saunders paskaidroja.

«Nu, Džordžij, tagad sadodietviņam!» Merrijs uztraukts tai čukstēja.

«Bid Hetfīld, vai tev ir drosme visušo vīru priekšā atkārtot to, ko esi par maniteicis?»

«Nekad neesmu teicis neko ļaunu par

tevi,» Hetfīlds atteica, juzdamies visaineveikli.

«Vai tu neesi apgalvojis, ka es, jaupēc tam, kad biju Kala Termena sieva,esmu slepeni ar tevi tikusies?»

«Kaut ko tādu esmu varējis pateikttikai galīgi piedzēries.»

«Na, klausies, toreiz tu biji glužiskaidrs!» kāds viņa biedrs iesaucās.

«Vai es esmu pēc savām kāzām kautreizi ar tevi tikusies vai pārmijuši kāduvārdu?» viņa nepielūdzami turpināja.

«Nē!» Hetfīlds klusu atteica ungribēja doties pie sava zirga, taču ceļuviņam aizšķērsoja Tuks Merrijs, kurš bijajau Džordžijas runas sākumā nokāpis nozirga.

«Vienu acumirkli, tu, nožēlojamaisbezgodi,» viņš sauca, «tik viegli tu netiksi

projām!»«Atbrīvo ceļu, idiot!» Hetfīlds

iekliedzās, «citādi ielauzīšu tavu pauri!»«To es izdarīšu ar tavējo,» Tuks

Merrijs atteica, metot savu sombrērozemē. Un te viņa kaulainā labā rokadrāzās pret Hetfīlda žokli. Tas sagrīļojās.

Otrs trāpījums lika Bidam nokrist unpirms viņš paguva piecelties, TuksMerrijs metās tam virsū un sāka bezžēlastības apstrādāt. Hetfīlds izmisīgiaizstāvējās, bet viņa pretestība kļuvaarvien vājāka. Beidzot viņš palikanekustīgi guļot.

Tuks Merrijs piecēlās un piegāja piefermera:

8*115«Lūdzu piedošanu, mister Saunder,

ka jūsu labāko spēku uz ilgāku laiku izsituno ierindas,» viņš pieklājīgi teica.«Nākošās četrpadsmit dienās šis puisisnebūs

strādātājs. Tomēr man bijajāatriebjas par savu draugu Kalu, ko šisnelietis tik bēdīgi apstrādājis.»

«Hetfīlds pie manis vairs nestrādās,»Saunders atteica, «jo nenodarbinu neģēļus.Blūmu jau atlaidu un tā kā tagad šie kaušļivairs necels ķildas, arī mums nākotnēnebūs jāķildojas. Mūsu ganāmpulki varēsmierīgi ganīties blakus. Kā jums šķiet,Enok?»

«Varat būt pārliecināts, Saunder, kanekādā gadījumā mums netrūksdraudzības!»

Viņi spieda viens otram roku, tadfermeris griezās pie Džordžijas:

«Manu augstcienību jums, godātā,»viņš sacīja. «Jūs esat droša, mazā sieviņa,kuras dēļ pat es varētu apskaust KaluTermenu. Sirsnīgi sveiciniet viņu nomanis, un pastāstiet, kas gadiem ilgivaldīja starp viņa ģimeni un

mani. Arī viņš par to noteiktipriecāsies.»

* * *Neviens nedrīkstēja pavadīt

Džordžiju uz mājām. Pat brašā TukaMerrija pavadonība tika ar pateicībunoraidīta.

Viņai tuvojoties mājai, Kals sēdējasaulē uz sola, durvju priekšā un bijaredzami uztraucies par tās ilgoprombūtni.

«Kur tu biji, Džordžij?» viņa jautāja.Viņa izlēca no segliem un apsēdās

tam blakus.«Ko tu sacītu, ja man būtu izdevies

samierināt Džimu Saunderu ar taviemļaudīm?»

«Vai tu biji pie viņa?»«Katrā ziņā — lai aiztaupītu tev uz

visiem laikiem šo ceļu, kas ved uz ķilduun cīņām,» viņa atteica.

Un tad viņa pastāstīja visu notikušo.Viņš klausījās klusēdams. Kad

Džordžija beidza, viņš saņēma tās sniegtoroku un apklāja kvēliem skūpstiem.

«Aizmirsīsim visu, kas bijis,» viņasacīja, «un visu dzīvi turēsimies kopā.Tikai tev jāatbild godīgi un patiesi uzkādu jautājumu: vai tu toreiz tiešām maninesiti?»

«Bet, Džordžij!» viņš uztraucās, «kātu vari par to šaubīties? Tiešām, tā ir

taisnība, ka tas bija tikai zars, kas …»«Zēl,» viņa smaidīdama sacīja, «jo

šodien saprotu, ka toreiz būtu pelnījusipērienu.»

* * *Sešpadsmit vīri, visi Termenu

ģimenes locekļi, Garda Termena,izslavēta par labāko būvmeistaru, vadībā,novietoja savās vietās apstrādātos Kalamājas baļķus. Viņš pats strādāja līdzi,ugunīgas centības pilns. Vecais Henrijskomandēja: «viens, divi, trīs — celt!» unkatrreiz baļķis gulēja tur, kur tam bijajāguļ. Katrs no tiem bija aptēsts pēciespējas rūpīgi, tādēļ viņu starpā palikatikai pavisam šauras spraugas. Tās vēlākaizpildīs.

Kā paraugu Gards ņēma pats savubluķu namu. Patiesībā cēla divas būdas,

katru piecpadsmit pēdas platu undivdesmit pēdu garu. Tās savienojakopīgs jumts, bet telpu starp abāmizveidoja it kā segtu palieveni. Grīdām,durvīm, logiem un sienu skapjiemvajadzīgos dēļus no dzirnavām atnesamūļi. Ceļš bija pārāk stāvs, lai to veiktu arpajūgiem vai auto. Četru logu rūtis bijapasūtītas Globē un tāpat, ievērojot visupiesardzību, atvestas būv- vietā uz mūļumugurām.

* * ** * *Ar sīkstu uzcītību Kals ik dienas

strādāja pie savas zemes tālākasuzkopšanas. No tēvoča Garda viņš dabūjavienu pēc otra, divas piena govis un teļu,vistas un vairākas cūkas. Bet Džordžijaspienākumi tādēļ nepalielinājās, jo Kals

pats apkopa lopus un izmē'za kūti, tomērviņas atbildība pieauga, turklāt kustoņi tosnegribot saistīja kopējā interesē.

Tagad, kad vakaros Kals atgriezāsmājās, viņi pārrunāja dienas notikumus unlietas, kā arī to, kas jānokārto nākošajādienā. Džordžija vairs nejutās tik vientuļa.Viņa lielā maigumā rūpējās par teliņu unstarp vistām tai arī bija sevišķas mīlules.Bija pazudis pat riebums, ko viņa sākumāizjuta pret cūkām.

Par savu pašreizējo stāvokli viņacentās vairs nedomāt. Katrā ziņā, viņanesaprata, kādēļ tā šeit dzīvo, līdzāskādam vīrietim, kurš bija viņas vīrs unkurš ar katru dienu tai kļuva tālāks unsvešāks. Visā pārējā viņa ar katru dienuiejutās arvien vairāk, vēroja apkārtējodabu un drīz vien prata noteikt rītdienas

laiku tikpat labi kā Kals, vadoties nosaules lēkta un rieta.