PIEKTDIEN, 2015. GADA 27. FEBRUĀRĪ Man ir šeit jābūt. Tā...
1
PIEKTDIEN, 2015. GADA 27. FEBRUĀRĪ 5. LAPPUSE NEDĒĻAS VIESIS Man ir šeit jābūt. Tā vienkārši vajag Janita Veinberga Laucienes kultūras nama va- dītājai Madarai Eidukai burtiski uzbruku ar lūgumu būt nedēļas viešņai. Ciemojoties viņas vadī- tajā namā, lūdzu īsu komentāru par kādu pasākumu. Un it kā ne- jauši mūsu īsajā sarunā viņa ie- starpināja, ka šeit strādā nesen. Nopriecājos, domājot — vēl kāds ir atgriezies! Liels bija mans pār- steigums, uzzinot — Madara nav atgriezusies mūsu pusē, bet pār- cēlusies no Rīgas. Tiekoties mūsu saruna veidosies viegli, neskato- ties uz to, ka viņa vēl nav piera- dusi pie intervijām un es vēl tikai mācos intervēt. Kā pienākas, sarunu sākot, vēlējos pajautāt par faktiem — vecāki, vīrs un bērni, atzīmes skolā, iecienītākā krāsa un ēdiens. No tādas sausas an- ketēšanas gan nekas nesanāks, saru- na izvērtīsies pavisam citāda. Tajā būs ļoti daudz par darbu, kas tikai pierā- da, cik svarīgi Madarai ir tas, ko viņa dara. Un vēl daudz dvēseliskuma, grūti noformulējamu izjūtu un vibrā- ciju gaisā. Bet fakti ir šādi — Rīgas meitene, mācījusies Latvijas Kultūras akadēmijā, jo jau agri sapratusi, ka kultūra ir joma, kurā viņa vēlas strā- dāt un darboties. Nekas cits nebūšot viņas. Vecāki gan nav šīs jomas dar- binieki, un Madara vien nosmej: «Es tāds brīnums viņiem sanācu.» Viņai vajadzēja kaut ko radošu! 2009. gadā ar draugiem izdomājuši apceļot Latviju — šis un tas no pasaules jau redzēts, bet Latvijā taču arī ir ko redzēt! Pirmā apskates un izpētes programmā biju- si Kurzeme. «Un tad nonācu Talsos. Pirms tam šeit nebiju bijusi, man bija 19 gadu, un varu teikt — iemīlējos šai vietā. Man bija tik interesantas izjūtas, staigājot pa vecajām Talsu ieliņām… It kā man būtu šeit jābūt. Ka tā vajag,» stāsta Madara. Viņa piebilst, ka tajā brīdī gan doma palaista vaļā, nesākot plānot, kā un kad tieši. «Pēc kādiem pieciem gadiem, kad sirds un mīlestība mani atveda šeit, atcerējos savu seno domu. Nevienu brīdi nevil- ku uz lapas plusus un mīnusus. Man bija tikai tā — Talsi? Labi!» viņa sme- jas. Nākot dzīvot uz Talsiem, meitenei vēl nebūt nebija pilnīgi skaidrs, ar ko nodarboties. Pabeigusi akadēmiju, pēc divām dienām sakravājusi somas un devusies ceļā. «Senajā ceļojumā ar draugiem, mēs bijām arī Laucienē. Tai, no Rīgas uz šo pusi dodoties, ga- rām nepabraukt,» viņa zīmīgi piebilst. «Ko es tagad te darīšu? Dažādās vietās iesniedzu CV, bet visur vakances jau aizņemtas. Cītīgi sekoju līdzi jaunumiem Talsu mājas- lapā, līdz pamanīju sludinājumu par Laucienes kultūras nama vadītāja darbu. Es taču sapratu, ka tas ir liels izaicinājums! Rīgā esmu strādājusi ar ļoti dažādiem projektiem, bet vadīt kultūras namu konkrētā vietā — tas nozīmē kaut ko pilnīgi citu. Viens ir pabeigt projektu un ķerties pie nāka- mā, bet šeit ir atbildība,» viņa stāsta. «Uzsāku strādāt, un uzreiz — pēc mēneša — mums būs pagasta svētki! Ievilku elpu un teicu: labi,» nu jau ar vieglumu atceras Madara. Jautāju par nobīšanos, bet viņa pārliecinoši saka — bija tikai pozitīvs stress un viss iz- devies veiksmīgi. Nu viņai ir folkloras kopa «Trejteka», jauktais koris «Lau- ciene», bezgala jauks un omulīgs pen- sionāru klubiņš «Madaras», kura no- saukumu uztvērusi kā labvēlīgu zīmi. Kultūras namā mēģina arī bērnu deju kolektīvs «Nurmīte», nākamais lielais izaicinājums ir teātra pulciņš. Madara Eiduka, absolvējot Latvijas Kultūras akadēmiju. Albuma foto Ar bērnības draudzeni Ingu. Vēl maziņa un vēl Rīgā, 1994. gads. Laucienes pagasta diena 2014. gadā. Jautāta par vietējo cilvēku atsaucību, Madara atzīst, ka, saprotams, bijusi tā Rīgas meitene. «Varēju just drīzāk gaidas — kas nu būs un kā nu būs. Pārsteidzoši, bet tieši jaunieši bija tie, kuros bija vislielākā neizpratne par manu ienākšanu laukos. Parasti taču ir otrādi — pabeidz vidusskolu un prom uz lielpilsētu, bet man sanāca pretējā virzienā. Sākumā cilvēki bija piesardzīgi, vēroja un skatījās, kādi ir mani redzējumi, ko tagad šeit darī- šu,» atceras Madara. Jaunā kultūras nama vadītāja var pārliecinoši dalīties vērtīgā atziņā — ja runā ar cilvēkiem, tad sadarbība var izdoties ļoti laba. Ja nāc pie cilvēkiem atvērts un dalies idejās, jautā, kas viņiem pa- šiem interesē, tad dod izjūtu, ka viņi piedalās procesā. «Neesmu at- nākusi piepildīt savas ambīcijas. Vēlos zināt, kas šeit cilvēkus intere- sē, kas viņiem vajadzīgs, un tad radīt to kopā. Vietējiem jājūt, ka viņi ir daļa no šī nama un var nākt ar savu redzējumu. Esmu te, lai uzklausītu un palīdzētu kopā veidot kultūras dzīvi Laucienē,» ir pārliecināta Madara. Jauniešu Laucienē nav daudz. Pa- reizāk sakot — nav daudz aktīvo jau- niešu, bet jaunā vadītāja labi saprot arī to, ka šo sabiedrības daļu nāksies iein- teresēt īpaši. Tam jāvelta lielāks darbs. «Šodien kultūras namam ir grūti kon- kurēt ar internetu, kurā var ieiet un skatīties iecienītos māksliniekus. Tur var skatīties filmas un pavadīt laiku ar draugiem. Kultūras namā jābūt kam īpašam, lai jauniešus tajā ievestu. Un arī pats nosaukums — kultūras nams — ir tāds auksts un augsts. Visi sēž stīvi krēslos un skatās priekšnesumus. Vecākā gadagājuma cilvēkiem tas ir citādi. Jauniešiem ir — jā, mana omīte tur iet, bet ko man tur darīt?» Sarunā ar jauniešiem Madara jau- tājusi — kas tad ir stilīgi? Ko viņi paši vēlas? Protams, viņi vēlas rokmūzikas koncertu, bet daļēji tas ir arī finansē- juma jautājums. Naudas ir tik, cik ir, un nākas īpaši rūpīgi piedomāt pie tā, ko var atļauties šeit atvest. Nākoties arī iemācīties palūgt viesoties ar kādu programmu pa draugam. Radošā sestdiena ir Madaras izauklēta ideja, kad vietē- jie cilvēki var nākt un radoši darbo- ties. Liels prieks viņai ir par jaunajām meitenēm, kuras atnākušas uz zīda apgleznošanas nodarbību un bijušas priecīgas par šādu iespēju. Vienu reizi cilvēks atnāk, nākamajā reizē jau atved kādu līdzi, tā rodas ak- tīva un darboties griboša kopiena. Kultūras nams tad kļūst par vietu, kurā satikties un darboties. «Tu re- dzi balto audeklu. Tad noklāj to ar krāsu. Tā varbūt nav tāda ikdieniš- ķa lieta, par kuru redzēsi prieku jau- niešu sejā, bet tas prieks tur patiesi bija,» atzīst Madara un piebilst, ka ļoti daudz kas atkarīgs no uzrunāša- nas veida. Puiši un vīrieši gan vēl pasī- vi, kā jau visur. Bet par to vēl jādomā. Pēc zīda apgleznošanas nodarbības sanākušie vēl stundu pavadījuši pie tējas un cepumiem, izmantojot laiku arī kopējai ideju izrunāšanai, ko katrs šeit vēlētos redzēt. Jautāta par lielo vīziju savai darba- vietai, Madara pārliecinoši stāsta, ka mēģina izstrādāt aptuveni piecu gadu plānu. Lai kultūras dzīve un notieko- šās aktivitātes nav vien reaģēšanas uz kaut ko. Ir ideja par mūzikas festivāla rīkošanu, vairāk koncentrējoties uz jaunāko paaudzi, apvienojot mūziku ar radošām darbnīcām. «Kad sāku strādāt, vēlējos rudeni pasludināt par mākslas laiku Laucie- nē. Tā varētu būt tā tradīcija, kuru vēlos turpināt. Pie mums bija piecas mākslas izstādes. Cilvēki neatsaucās uzreiz. Pie jaunā ir jāpierod. Nācās uzrunāt arī personiski — nāc un pa- skaties!» stāsta Madara. «Man kultūras namā ir tāds foršs dīvāniņš — tajā iesēdināju dzejniekus, noliekot priekšā galdiņu ar vīraku, tēju, lam- pu. Tā dzima koncepcija pasākumam «dzeja uz dīvāna». Arī nākamgad dzejniekus tur sēdināšu.» Brīvā, rado- šā atmosfērā baudījuši dzeju, sarodot ar domu, ka var arī tā. Ne tikai stīvi, pie mikrofona, bet arī atvērti un kat- ram pieejami, sajūtami. Jaunā vadītā- ja, paņēmusi rokās Aspazijas dzejas grāmatu, piegājusi kādai no pasākuma apmeklētājām, lūdzot teikt: stop! Izvē- lētajā vietā atvērtais dzejolis bijis jāla- sa pašai «stop» teicējai. Tas gan radījis stresu citos pasākuma apmeklētājos — nu man arī liks iet un runāt! Sievie- te nolasījusi dzeju tik brīnišķīgi, ka vi- siem licies, viņa šo darbu jau zina. Pēc tam pacēlušās daudzas rokas, cilvēki bijuši gatavi iesaistīties. «Šeit ir svarīgi cilvēkiem ļaut justies piederīgiem un darboties pašiem. Dzejas vakarā bija ap 30 apmeklētāju. Protams, ir jāpie- rod pie mēroga un jāsaprot, ka tāds skaits Laucienē ir daudz. Rīgā ir citi apmēri,» atzīst Madara. Pēc tam biju- šas labas atsauksmes, un cilvēki teikuši paldies, kas ir ļoti svarīgi viņas darbā. Ne tikai apmeklēts pasākums, pēc tam mudīgi uzvilkti mētelīši un pa mājām. Nekādas «nabagu balles» nebūs! Ziemassvētkos zāle bijusi cilvēku pilna. Izveidojoties labai sadarbībai ar Valdi Podziņu, Nurmes draudzes mācītāju, kopā nolemts, ka baznīca var apvienoties ar kultūras namu un organizēt vienotu pa- sākumu. «Mēs atkal ie- saistījām cilvēkus. Bija karaoke, milzīga egle. Pasākumu nevarēja laikus beigt, jo bija tik daudz pantiņu skaitītā- ju, bērnu ar mirdzošām acīm. Nebiju mierā ar dalījumu — mazturīgo eglīte, kuru pagastos pat mēdz dēvēt par «nabagu balli» un tad — kaut kas pārējiem. Pie mums tā nenotika. Protams, mēs ar sociā- lajiem darbiniekiem zinājām, kuri ir tie bērniņi, kuriem paciņas ir jāiedod, bet mēs to izdarījām pēc sarīkojuma. Mums bija viens liels pagasta Ziemas- svētku pasākums. Mēs dzīvojam bla- kus un svinam kopā, neskatoties, cik kuram naudas kabatā.» Puisēns invalīdu ratiņos tik sir- snīgi dziedājis līdzi «Eglīte smaržo un mirdz», ka Madara atzīst — tie ir brīži, kuru dēļ ir vērts. «Tad sapratu, ka Rīgā šādas izjūtas negūtu. Esmu strādājusi ar radošo industriju, jā pa- sākumi, jā avangards, hipsteri. Bet tas ir kas pilnīgi cits.» Jautāju, vai šeit ir izjūta, ka viss notiek patiesāk, pa īs- tam. Un Madara apliecina — jā. «Ja šeit cilvēki nāk uz pasākumu, tad tā- pēc, ka viņi grib tajā būt, piedalīties, izbaudīt to. Dažreiz Rīgā ir tā, ka uz pasākumiem iet, lai atrādītos, lai de- filētu ar savu jauno kleitiņu no jaunā latviešu dizainera. Rīgā strādājot, sa- pratu, ka gribu, lai ir citādāk. Kultū- ras jomā tu esi devējs. Ir ļoti vajadzīgs saņemt atpakaļ. Manā gadījumā — dvēseliskumu. Tas īstais sirds siltums ir tas, ko gaidu atpakaļ. Kad redzi, cik vajadzīgs ir tas, ko šeit dari.» Jautāju, vai nemaz nepietrūkst Rī- gas un tās iespēju? «Pietrūkst vecāku. Mums ar mammu bija tradīcija. Die- nas beigās mamma pagatavoja tēju un ienāca pie manis istabā parunāties. It kā jau parunāties var arī pa telefonu, bet nav šīs dzīvā cilvēka enerģētikas. Pietrūkst dažas vietas, kurās piedzī- vots kaut kas liels. Piemēram — AB dambis, kur man patika rudens vaka- ros staigāt ar tējas termosu un foto- grafēt. Un draugi… Bet Rīga ir tikai divu stundu attālumā. Latvija taču ir tik maza! Lielbritānijā cilvēki katru rītu brauc uz darbu divas stundas un pēc tam atpakaļ. Mani nekas netraucē aizbraukt uz Rīgu, izstaigāt savas ie- mīļotās vietas, sajust lielpilsētas elpu,» viņa secina un piebilst, ka vispār jau arī mammai kopš mazotnes ir sapnis par mazdārziņu. Viņa jau ir ieminēju- sies, ka tad, kad pienāks pensijas ve- cums, iespējams, vēlētos mazu mājiņu un dārzu kaut kur tuvāk mazbērniem. Tam visam vēl ir laiks. «Mani nomierina ceļš uz darbu un atpakaļ. Rīgā uz skolu devos ar slaveno 15. trolejbusu. Katru rītu kolorītas personības un spriedze. Tagad iesē- žos autobusā, kurā nav stresa, ir vien omītes. Un skati aiz loga — tu skaties un saproti, ka dzīvo, ka esi daļa no kaut kā. To ir grūti vār- dos ietērpt,» stāsta Madara. Sarunas gaitā atklājās vienojoša stīga — mums abām ir tāda ne līdz galam paskaidrojama un nodefinēja- ma izjūta par būšanu «savā vietā». Pēc sarunas Madara devās pastai- gā pa Talsu ezera promenādi un saro- kojoties sniedza siltu, siltu plaukstu. Pie sevis nodomāju — kā tas var būt? Kā var tik nejauši (vai varbūt jauši) satikt cilvēku, kurš kā ideāls puzles gabaliņš ieliekas kopējā bildē? Ko- pējā Talsu, Laucienes, dzīvošanas un varēšanas bildē. Ļoti gribas, lai viņai izdodas. Lai pavisam drīz, neskatoties uz to, ka kategorijā «jauniete» laikam taču vairs neiederos, varētu doties uz slaveno Laucienes rokmūzikas festivālu. Nevienu brīdi nevilku uz lapas plusus un mīnusus. Man bija tikai tā — Talsi? Labi! Neesmu atnākusi piepildīt savas ambīcijas. Vēlos zināt, kas šeit cilvēkus interesē, kas viņiem vajadzīgs, un tad radīt to kopā.
Transcript of PIEKTDIEN, 2015. GADA 27. FEBRUĀRĪ Man ir šeit jābūt. Tā...
PIEKTDIEN, 2015. GADA 27. FEBRUĀRĪ
5. LAPPUSE
NEDĒĻAS VIESIS
Man ir šeit jābūt. Tā vienkārši vajagJanita Veinberga
Laucienes kultūras nama va-dītājai Madarai Eidukai burtiski uzbruku ar lūgumu būt nedēļas viešņai. Ciemojoties viņas vadī-tajā namā, lūdzu īsu komentāru par kādu pasākumu. Un it kā ne-jauši mūsu īsajā sarunā viņa ie-starpināja, ka šeit strādā nesen. Nopriecājos, domājot — vēl kāds ir atgriezies! Liels bija mans pār-steigums, uzzinot — Madara nav atgriezusies mūsu pusē, bet pār-cēlusies no Rīgas. Tiekoties mūsu saruna veidosies viegli, neskato-ties uz to, ka viņa vēl nav piera-dusi pie intervijām un es vēl tikai mācos intervēt.
Kā pienākas, sarunu sākot, vēlējos pajautāt par faktiem — vecāki, vīrs un bērni, atzīmes skolā, iecienītākā krāsa un ēdiens. No tādas sausas an-ketēšanas gan nekas nesanāks, saru-na izvērtīsies pavisam citāda. Tajā būs ļoti daudz par darbu, kas tikai pierā-da, cik svarīgi Madarai ir tas, ko viņa dara. Un vēl daudz dvēseliskuma, grūti noformulējamu izjūtu un vibrā-ciju gaisā. Bet fakti ir šādi — Rīgas meitene, mācījusies Latvijas Kultūras akadēmijā, jo jau agri sapratusi, ka kultūra ir joma, kurā viņa vēlas strā-dāt un darboties. Nekas cits nebūšot viņas. Vecāki gan nav šīs jomas dar-binieki, un Madara vien nosmej: «Es tāds brīnums viņiem sanācu.» Viņai vajadzēja kaut ko radošu!2009. gadā ar draugiem izdomājuši apceļot Latviju —šis un tas no pasaules jau redzēts, bet Latvijā taču arī ir ko redzēt! Pirmā apskates un izpētes programmā biju-si Kurzeme. «Un tad nonācu Talsos. Pirms tam šeit nebiju bijusi, man bija 19 gadu, un varu teikt — iemīlējos šai vietā. Man bija tik interesantas izjūtas, staigājot pa vecajām Talsu ieliņām… It kā man būtu šeit jābūt. Ka tā vajag,» stāsta Madara. Viņa piebilst, ka tajā brīdī gan doma palaista vaļā, nesākot plānot, kā un kad tieši. «Pēc kādiem pieciem gadiem, kad sirds un mīlestība mani atveda šeit, atcerējos savu seno domu. Nevienu brīdi nevil-ku uz lapas plusus un mīnusus. Man bija tikai tā — Talsi? Labi!» viņa sme-jas. Nākot dzīvot uz Talsiem, meitenei vēl nebūt nebija pilnīgi skaidrs, ar ko nodarboties. Pabeigusi akadēmiju, pēc divām dienām sakravājusi somas un devusies ceļā. «Senajā ceļojumā ar draugiem, mēs bijām arī Laucienē. Tai, no Rīgas uz šo pusi dodoties, ga-rām nepabraukt,» viņa zīmīgi piebilst.«Ko es tagad te darīšu?
Dažādās vietās iesniedzu CV, bet visur vakances jau aizņemtas. Cītīgi sekoju līdzi jaunumiem Talsu mājas-lapā, līdz pamanīju sludinājumu par Laucienes kultūras nama vadītāja darbu. Es taču sapratu, ka tas ir liels izaicinājums! Rīgā esmu strādājusi ar ļoti dažādiem projektiem, bet vadīt kultūras namu konkrētā vietā — tas nozīmē kaut ko pilnīgi citu. Viens ir pabeigt projektu un ķerties pie nāka-mā, bet šeit ir atbildība,» viņa stāsta.
«Uzsāku strādāt, un uzreiz — pēc mēneša — mums būs pagasta svētki! Ievilku elpu un teicu: labi,» nu jau ar vieglumu atceras Madara. Jautāju par nobīšanos, bet viņa pārliecinoši saka — bija tikai pozitīvs stress un viss iz-devies veiksmīgi. Nu viņai ir folkloras kopa «Trejteka», jauktais koris «Lau-ciene», bezgala jauks un omulīgs pen-sionāru klubiņš «Madaras», kura no-saukumu uztvērusi kā labvēlīgu zīmi. Kultūras namā mēģina arī bērnu deju kolektīvs «Nurmīte», nākamais lielais izaicinājums ir teātra pulciņš.
Madara Eiduka, absolvējot Latvijas Kultūras akadēmiju. Albuma foto
Ar bērnības draudzeni Ingu.
Vēl maziņa un vēl Rīgā, 1994. gads.
Laucienes pagasta diena 2014. gadā.
Jautāta par vietējo cilvēku atsaucību,Madara atzīst, ka, saprotams, bijusi tā Rīgas meitene. «Varēju just drīzāk gaidas — kas nu būs un kā nu būs. Pārsteidzoši, bet tieši jaunieši bija tie, kuros bija vislielākā neizpratne par manu ienākšanu laukos. Parasti taču ir otrādi — pabeidz vidusskolu un prom uz lielpilsētu, bet man sanāca pretējā virzienā. Sākumā cilvēki bija piesardzīgi, vēroja un skatījās, kādi ir mani redzējumi, ko tagad šeit darī-šu,» atceras Madara.
Jaunā kultūras nama vadītāja var pārliecinoši dalīties vērtīgā atziņā — ja runā ar cilvēkiem, tad sadarbība var izdoties ļoti laba. Ja nāc pie cilvēkiem
atvērts un dalies idejās, jautā, kas viņiem pa-šiem interesē, tad dod izjūtu, ka viņi piedalās procesā. «Neesmu at-nākusi piepildīt savas ambīcijas. Vēlos zināt, kas šeit cilvēkus intere-
sē, kas viņiem vajadzīgs, un tad radīt to kopā. Vietējiem jājūt, ka viņi ir daļa no šī nama un var nākt ar savu redzējumu. Esmu te, lai uzklausītu un palīdzētu kopā veidot kultūras dzīvi Laucienē,» ir pārliecināta Madara.
Jauniešu Laucienē nav daudz. Pa-reizāk sakot — nav daudz aktīvo jau-niešu, bet jaunā vadītāja labi saprot arī to, ka šo sabiedrības daļu nāksies iein-teresēt īpaši. Tam jāvelta lielāks darbs. «Šodien kultūras namam ir grūti kon-kurēt ar internetu, kurā var ieiet un skatīties iecienītos māksliniekus. Tur var skatīties filmas un pavadīt laiku ar draugiem. Kultūras namā jābūt kam īpašam, lai jauniešus tajā ievestu. Un arī pats nosaukums — kultūras nams — ir tāds auksts un augsts. Visi sēž stīvi krēslos un skatās priekšnesumus. Vecākā gadagājuma cilvēkiem tas ir citādi. Jauniešiem ir — jā, mana omīte tur iet, bet ko man tur darīt?»
Sarunā ar jauniešiem Madara jau-tājusi — kas tad ir stilīgi? Ko viņi paši vēlas? Protams, viņi vēlas rokmūzikas koncertu, bet daļēji tas ir arī finansē-juma jautājums. Naudas ir tik, cik ir, un nākas īpaši rūpīgi piedomāt pie tā, ko var atļauties šeit atvest. Nākoties arī iemācīties palūgt viesoties ar kādu programmu pa draugam.Radošā sestdienair Madaras izauklēta ideja, kad vietē-jie cilvēki var nākt un radoši darbo-ties. Liels prieks viņai ir par jaunajām meitenēm, kuras atnākušas uz zīda apgleznošanas nodarbību un bijušas
priecīgas par šādu iespēju. Vienu reizi cilvēks atnāk, nākamajā reizē jau atved kādu līdzi, tā rodas ak-tīva un darboties griboša kopiena. Kultūras nams tad kļūst par vietu, kurā satikties un darboties. «Tu re-dzi balto audeklu. Tad noklāj to ar krāsu. Tā varbūt nav tāda ikdieniš-ķa lieta, par kuru redzēsi prieku jau-niešu sejā, bet tas prieks tur patiesi bija,» atzīst Madara un piebilst, ka ļoti daudz kas atkarīgs no uzrunāša-nas veida. Puiši un vīrieši gan vēl pasī-vi, kā jau visur. Bet par to vēl jādomā. Pēc zīda apgleznošanas nodarbības sanākušie vēl stundu pavadījuši pie tējas un cepumiem, izmantojot laiku arī kopējai ideju izrunāšanai, ko katrs šeit vēlētos redzēt.
Jautāta par lielo vīziju savai darba-vietai, Madara pārliecinoši stāsta, ka mēģina izstrādāt aptuveni piecu gadu plānu. Lai kultūras dzīve un notieko-šās aktivitātes nav vien reaģēšanas uz kaut ko. Ir ideja par mūzikas festivāla rīkošanu, vairāk koncentrējoties uz jaunāko paaudzi, apvienojot mūziku ar radošām darbnīcām.
«Kad sāku strādāt, vēlējos rudeni pasludināt par mākslas laiku Laucie-nē. Tā varētu būt tā tradīcija, kuru vēlos turpināt. Pie mums bija piecas mākslas izstādes. Cilvēki neatsaucās uzreiz. Pie jaunā ir jāpierod. Nācās uzrunāt arī personiski — nāc un pa-skaties!» stāsta Madara.«Man kultūras namā ir tāds foršs dīvāniņš —tajā iesēdināju dzejniekus, noliekot priekšā galdiņu ar vīraku, tēju, lam-pu. Tā dzima koncepcija pasākumam «dzeja uz dīvāna». Arī nākamgad dzejniekus tur sēdināšu.» Brīvā, rado-šā atmosfērā baudījuši dzeju, sarodot ar domu, ka var arī tā. Ne tikai stīvi, pie mikrofona, bet arī atvērti un kat-ram pieejami, sajūtami. Jaunā vadītā-ja, paņēmusi rokās Aspazijas dzejas grāmatu, piegājusi kādai no pasākuma apmeklētājām, lūdzot teikt: stop! Izvē-lētajā vietā atvērtais dzejolis bijis jāla-sa pašai «stop» teicējai. Tas gan radījis stresu citos pasākuma apmeklētājos — nu man arī liks iet un runāt! Sievie-te nolasījusi dzeju tik brīnišķīgi, ka vi-siem licies, viņa šo darbu jau zina. Pēc
tam pacēlušās daudzas rokas, cilvēki bijuši gatavi iesaistīties. «Šeit ir svarīgi cilvēkiem ļaut justies piederīgiem un darboties pašiem. Dzejas vakarā bija ap 30 apmeklētāju. Protams, ir jāpie-rod pie mēroga un jāsaprot, ka tāds skaits Laucienē ir daudz. Rīgā ir citi apmēri,» atzīst Madara. Pēc tam biju-šas labas atsauksmes, un cilvēki teikuši paldies, kas ir ļoti svarīgi viņas darbā. Ne tikai apmeklēts pasākums, pēc tam mudīgi uzvilkti mētelīši un pa mājām.Nekādas «nabagu balles» nebūs!
Ziemassvētkos zāle bijusi cilvēku pilna. Izveidojoties labai sadarbībai ar Valdi Podziņu, Nurmes draudzes mācītāju, kopā nolemts, ka baznīca var apvienoties ar kultūras namu un organizēt vienotu pa-sākumu. «Mēs atkal ie-saistījām cilvēkus. Bija karaoke, milzīga egle. Pasākumu nevarēja laikus beigt, jo bija tik daudz pantiņu skaitītā-ju, bērnu ar mirdzošām acīm. Nebiju mierā ar dalījumu — mazturīgo eglīte, kuru pagastos pat mēdz dēvēt par «nabagu balli» un tad — kaut kas pārējiem. Pie mums tā nenotika. Protams, mēs ar sociā-lajiem darbiniekiem zinājām, kuri ir tie bērniņi, kuriem paciņas ir jāiedod, bet mēs to izdarījām pēc sarīkojuma. Mums bija viens liels pagasta Ziemas-svētku pasākums. Mēs dzīvojam bla-kus un svinam kopā, neskatoties, cik kuram naudas kabatā.»
Puisēns invalīdu ratiņos tik sir-snīgi dziedājis līdzi «Eglīte smaržo un mirdz», ka Madara atzīst — tie ir brīži, kuru dēļ ir vērts. «Tad sapratu, ka Rīgā šādas izjūtas negūtu. Esmu strādājusi ar radošo industriju, jā pa-sākumi, jā avangards, hipsteri. Bet tas ir kas pilnīgi cits.» Jautāju, vai šeit ir izjūta, ka viss notiek patiesāk, pa īs-
tam. Un Madara apliecina — jā. «Ja šeit cilvēki nāk uz pasākumu, tad tā-pēc, ka viņi grib tajā būt, piedalīties, izbaudīt to. Dažreiz Rīgā ir tā, ka uz pasākumiem iet, lai atrādītos, lai de-filētu ar savu jauno kleitiņu no jaunā latviešu dizainera. Rīgā strādājot, sa-pratu, ka gribu, lai ir citādāk. Kultū-ras jomā tu esi devējs. Ir ļoti vajadzīgs saņemt atpakaļ. Manā gadījumā — dvēseliskumu. Tas īstais sirds siltums ir tas, ko gaidu atpakaļ. Kad redzi, cik vajadzīgs ir tas, ko šeit dari.»
Jautāju, vai nemaz nepietrūkst Rī-gas un tās iespēju? «Pietrūkst vecāku. Mums ar mammu bija tradīcija. Die-nas beigās mamma pagatavoja tēju un ienāca pie manis istabā parunāties. It kā jau parunāties var arī pa telefonu, bet nav šīs dzīvā cilvēka enerģētikas. Pietrūkst dažas vietas, kurās piedzī-vots kaut kas liels. Piemēram — AB dambis, kur man patika rudens vaka-ros staigāt ar tējas termosu un foto-grafēt. Un draugi… Bet Rīga ir tikai divu stundu attālumā. Latvija taču ir tik maza! Lielbritānijā cilvēki katru rītu brauc uz darbu divas stundas un pēc tam atpakaļ. Mani nekas netraucē aizbraukt uz Rīgu, izstaigāt savas ie-mīļotās vietas, sajust lielpilsētas elpu,» viņa secina un piebilst, ka vispār jau arī mammai kopš mazotnes ir sapnis par mazdārziņu. Viņa jau ir ieminēju-sies, ka tad, kad pienāks pensijas ve-cums, iespējams, vēlētos mazu mājiņu un dārzu kaut kur tuvāk mazbērniem. Tam visam vēl ir laiks.
«Mani nomierina ceļš uz darbu un atpakaļ. Rīgā uz skolu devos ar slaveno 15. trolejbusu. Katru rītu kolorītas personības un spriedze. Tagad iesē-žos autobusā, kurā nav stresa, ir vien omītes. Un skati aiz loga — tu skaties un saproti, ka dzīvo, ka esi daļa no kaut kā. To ir grūti vār-
dos ietērpt,» stāsta Madara.Sarunas gaitā atklājās vienojoša
stīga — mums abām ir tāda ne līdz galam paskaidrojama un nodefinēja-ma izjūta par būšanu «savā vietā».
Pēc sarunas Madara devās pastai-gā pa Talsu ezera promenādi un saro-kojoties sniedza siltu, siltu plaukstu. Pie sevis nodomāju — kā tas var būt? Kā var tik nejauši (vai varbūt jauši) satikt cilvēku, kurš kā ideāls puzles gabaliņš ieliekas kopējā bildē? Ko-pējā Talsu, Laucienes, dzīvošanas un varēšanas bildē. Ļoti gribas, lai viņai izdodas. Lai pavisam drīz, neskatoties uz to, ka kategorijā «jauniete» laikam taču vairs neiederos, varētu doties uz slaveno Laucienes rokmūzikas festivālu.
Nevienu brīdi nevilku uz lapas plusus un mīnusus. Man bija tikai tā — Talsi?
Labi!
Neesmu atnākusi piepildīt savas
ambīcijas. Vēlos zināt, kas šeit
cilvēkus interesē, kas viņiem vajadzīgs, un
tad radīt to kopā.
