Pie kuplās Blumbahu ģimenes...
1
PIRMDIEN, 2016. GADA 8. FEBRUĀRĪ 6. LAPPUSE Pie kuplās Blumbahu ģimenes Dundagā Ingrīda Avotiņa «Ja reiz man dzīv- nieki nepatiktu, tad viņu šeit nemaz ne- būtu,» saka mājas saimniece Gundega Blumbaha un lab- prāt pastāsta «Talsu Vēstīm», kā viņu dzī- voklī ienāca katrs no mazajiem ģimenes lo- cekļiem. Gundega ir aptiekāre, bet viņas vīrs Dainis ir šoferis. Blumbahiem ir divi bērni — skolniece Monika un students Ar- tūrs. Taču Blumbahu, ja tā vispār var teikt, šajā dzīvoklī ir krietni vairāk. Pirmais ģimeni papildi- nāja mazais, zilais viļņai- nais papagailītis Čipiņa, kuram aiz muguras tagad ir garš mūžs. Izrādās, ka ģimenē putniņš nebūt nav pirmais mājdzīvnieks, jo te bijuši vi- sādi zvēriņi, piemēram, kāmīši, kuri nepārtraukti vairojās, un māja bija pilna ar būriem. Meita Monika mam- mai lūdza, lai viņai nopērk divus viļ- ņainos papagaiļus. Protams, vispirms tika noskaidrots, kas tie par putniem un kā viņi jākopj. Un papagailīšiem te klājās ļoti labi, jo ģimene pat nesa viņus ārā ar visu būri, lai mazie ieelpo svaigu gaisu, regulāri putniņi izlidojās pa istabu. Un tad viena no putnu mei- tenēm aizgāja, palika vairs tikai viena Čipiņa. Viņa šai kompānijā ir veterā- ne, bet joprojām ģimenei mīļa. Jāatceras, ka Gundegai vienmēr ir patikuši putni. Kad viņa bija maza, tad mājās nesa visus slimos lidoņus, ko vien varēja atrast. Viņas mamma pat mēģināja meitas darbības iero- bežot, jo visiem taču palīdzēt nevar. Daba izlemj, kam dzīvot un kam tas nebūs lemts. Tomēr savu aprūpi pie Gundegas dabūja gan kovārņi, gan baloži, pat zalktēns. Un mammas dzīvnieku mīlestība pārgājusi arī pie bērniem Monikas un Artūra. Katram ir bijuši savi mīluļi, par kuriem bērni rūpējušies. Pirms papagailīšiem ģimenē bija ienācis persiešu kaķis, kurš lai- kam jau tika nopirkts slims, jo viņš pēc diviem gadiem nobeidzās. Žēl gan, un pēc tam iestājās kāmīšu laiks. Mājās bija četri būri ar ma- ziem kunkulīšiem, kas dzīvo ne ilgāk par diviem gadiem. Nākamais bija jūrascūciņu periods. Blumbahi bija Talsos, lai iegādātos papagailīšiem profesionālo barību, un tur tika ie- raudzīta liela un balta jūrascūciņa ar sarkanām acīm un ausīm. Tika nopirkta barība putniem un arī jū- rascūciņa. Tā kā mammai līdzi bija Monika, tā bija viņas iniciatīva. Fuk- sis pie Blumbahiem nodzīvoja četrus gadus un bija meitiņas liels mīlulis, pat gulēja viņas gultā. Kādam no ģimenes ienāca prātā, ka Fuksim vienam ir garlaicīgi, vajag vēl vienu radībiņu. Gundega nopirka mazo un melno gludspalvaino Fuksiju, kas bija kustīga un sprigana. Nevienam nebija ne jausmas, ka viņa būs gar- spalvaina un prasīsies pēc frizēšanas. Abas jūrascūciņas ļoti sadraudzējās. Viņas gan nebija vienā būrī, tomēr arī, atrodoties blakus būros, labi sa- tika un draudzējās. Fuksis padeva Korellas Cira un Džordžs ir ļoti draudzīgi. Ata Avotiņa foto Kaķene Pūciņa nu pārvērtu- sies par Pūķi, jo izdara palaid- nības. Gundegas un Daiņa Blumbahu kuplo ģimeni varētu nosaukt par minizoodārzu. Fuksijai ļoti patīk saimnie- ces rokās, tad viņa klusi murrā. Daiņa Blumbaha portrets ar papagaiļiem. Šišī ir apstājies tikai uz mir- kli, kamēr viņu fotografē. Fuksijai barību, un tas bija tik mīļi. Tā kā Fuksis jau tika nopirkts brie- duma vecumā, viņš nomira. Fuksija Blumbahus priecē joprojām, tikai un vienīgi ēzdama un gulēdama. Tās ir viņas galvenās nodarbes, vēl dzīvnie- ciņš runā savā jūrascūciņu valodā, ko varētu saukt par kviekšanu. Ģimene septiņgadīgo Fuksiju mīlīgi sauc par cūķi un priecājas, kad viņa Gunde- gu sagaida atnākam mājās ar jautru «Kvī! Kvī!». Nadziņus gan var viņai nogriezt tikai Artūrs. Kad puisis vēl dzīvoja mājās un sēdēja pie datora, savas lietas kārtodams, Fuksija ie- kārtojās viņam klēpī un bija laimīga. Gundega atzīst, ka Fuksija ir pats mierīgākais dzīvnieks šajā mājā. Tālāk jāstāsta par to, ka Monikai bija dzimšanas diena un viņa gribēja, lai uzdāvina trusī- ti. Jā, ģimene nolēma, ka brauks uz Talsiem iegādāties garausi, jo tāds veikalā bijis. Bet… Tajā dienā nebi- ja nopērkams nedz trusis, nedz arī kaut kas viņam līdzīgs. Gundega at- rada sludinājumu, ka Talsu apkaimē pārdod šinšillas. Nekas neatlika, kā braukt skatīties, kas tas par zvēru. Izrādījās, ka tiek pārdoti divi šinšillas brālīši, tādi mazi un mīlīgi. Blumbahi paņēma abus divus, neko par šiem dzīvniekiem īsti nezinot. Tikai pēc tam tika meklēta informācija. Izrādī- jās, ka šinšillas ir ļoti aktīvi grauzēji. Gundega atveda mājās savus jaunos iemītniekus vienā būrī un naktī ska- tījās, kā viņi izturēsies. Un aizmiga. Viņa pamodās, jo juta: kāds pārskrien pāri, tad vēl viens. Būris bija tukšs, abu brāļu nekur nebija, bet neilgu laiku, jo abi šinšillas skraidīja pa visu dzīvokli. Pagāja puse nakts, kamēr saimniece atrada abus brāļus un ie- dabūja atpakaļ būrī. Un tad Gundega novēroja, kā abi šinšillas izsper durvis un tiek laukā. Nu ko, ar veikalā pirk- to būri neko nevarēja iesākt. Ģimene internetā atrada sludinājumu, kurā tika piedāvāta pašu gatavota, bet no- pietna šinšillu māja divos stāvos. Nu jau kādas puses no iekārtām, kas te bija, vairs nav, jo brāļi visu sagrau- za — gan kāpnītes, gan zarus, gan ēdamtrauku. Un tomēr abi brāļi tika laisti arī istabā izskraidīties, pirms tam veicot nopietnus sagatavošanās darbus — novācot visus vadus, ko var sagrauzt. Arī tad viņi bija izdarījuši lielas palaidnības un, piemēram, at- vienojuši «Lattelecom» pieslēgumu. Nu savā mājā palicis tikai viens brā- lis Šišī, jo otrs Čičī aizgāja bojā pēc cīkstēšanās ar elektrības vadu. Šišī nu vienam ir garlaicīgi, un Gundega aiz- domājas, ka varbūt vajadzētu šinšillai draugu, vienīgi vīrs Dainis viņu no tā ir atturējis. Pagaidām. Par abiem papagaiļiem korellām stāstu turpina Dainis, jo viņš tagad strādā degvielas uzpildes stacijā, un tieši tur viņam piedāvā- ja paņemt putnus sev. Cilvēki bija devušies uz ārzemēm un korellas atstājuši kaimiņam, kurš nav mā- cējis tikt ar viņiem galā un zvanīja Gundegai, vai viņa negribot sev vēl divus papagaiļus. Labi, tā Dainis saņēma putnus ar visu būri. Tas bija papagaiļu pāris, bija izdētas arī oli- ņas, bet nekas no tā nesanāca, kaut arī mātīte visai aktīvi sēdēja un sil- dīja olas. Korellas dienā visu laiku lidinās pa istabu, jo neatrodas būrī. Cira un Džordžs ir visai trokšņaini, reizēm ģimenei televizors jāuzgriež skaļāk un skaļāk, lai pārspētu papa- gaiļu balsi. Cira uz savu vārdu ne- atsaucas, bet Džordžs gan zina, ka viņu tā sauc. Abi korellas viens otru ļoti uzmana, ja pārlido no istabas uz istabu, tad dara to kopīgi. Putniem arī ļoti interesē, ko saimnieki ēd, tad viņi pielido un skatās, cerēdami uz kādu gardumu. Starp citu, šai ģimenē ir vēl viens iemītnieks, kurš te ienāca Daiņa dzimšanas die- nā ar Monikas svētību, — tas ir ka- ķis, precīzāk kaķene, kas sākumā bija Pūciņa, bet vēlāk pārtapa par Pūķi. Varētu domāt, ko kaķis dara mājās, kur mīt putniņi? No minkas jāsargā tikai viļņainais papagailītis, bet korel- las paši labi tiek galā ar peļu junkuru, to nobaidīdami ar šņācienu. Sākums bija visai piesardzīgs, un putnu būri karājās pie griestu lampas, lai kaķis netiek klāt. Gāja visādi, vienu reizi putni tā dauzījās pa būriem, ka tie abi nokrita zemē ar visiem papagaiļiem. Blumbahi visādi ir sargājuši putnus no kaķa, bet nu klāt cita vaina. Pūķis pats kļuvis tik ārkārtīgi bailīgs, ka nevēlas iziet ārā. Varbūt tas tāpēc, ka kaķene divreiz izkritusi laukā pa logu. Tā nu viņa dzīvo pa māju, reizumis kaut ko nelabu sastrādādama. Vienīgi Monika tiek ar Pūķi galā. Jā, kupla tā Blumba- hu ģimenīte, bet visi dzīvo draudzīgi, no malas varbūt visa tā kompānija iz- skatās traki, bet Gundega uzskata, ka viss ir labākajā kārtībā. Ingrīda Avotiņa Joprojām Talsu dzīvnieku pat- versmē «Ausma» mīt desmitiem bezmāju kaķu un suņu, kas ļoti vēlas atrast sev labu un rūpīgu saimnieku. Ja jūs gribat sev četr- kājainu draugu, atcerieties par patversmes iemītniekiem, viņi taču ir pelnījuši otro iespēju! Rudais Rūdis ir kastrēts trīs vai četrus gadus vecs kaķis, kas jau labu laiku mīt patversmē, bet nav zaudējis cerības iegūt sev mājas un labu saimnieku. Kaķis ir draudzīgs un mīlīgs. Ārčijam, jaukajam brūnajam sunim, ir pieci gadi. Viņš ir lab- dabīgs, bet patversmē nokļuva, jo saimnieki nevarēja par viņu parūpēties. Ārčijs būtu labs pri- vātmājas sargs. Šīs kucītes, viena melna, bet otra — brūna, ir māsiņas un se- šus mēnešu vecas. Jauki suņa bērni, būtu labi, ja kāds paņem- tu viņas abas kopā, bet var arī pa vienai. Kucītes nebūs liela auguma. Ata Avotiņa foto Riko ir labdabīgs suņu puika, var būt jaunajam saimniekam labs draugs. Viņam gan ir viena būtiska iezīme — nepatīk kaķi.
Transcript of Pie kuplās Blumbahu ģimenes...
PIRMDIEN, 2016. GADA 8. FEBRUĀRĪ
6. LAPPUSE
Pie kuplās Blumbahu ģimenes DundagāIngrīda Avotiņa
«Ja reiz man dzīv-nieki nepatiktu, tad viņu šeit nemaz ne-būtu,» saka mājas saimniece Gundega Blumbaha un lab-prāt pastāsta «Talsu Vēstīm», kā viņu dzī-voklī ienāca katrs no mazajiem ģimenes lo-cekļiem.Gundega ir aptiekāre,bet viņas vīrs Dainis ir šoferis. Blumbahiem ir divi bērni — skolniece Monika un students Ar-tūrs. Taču Blumbahu, ja tā vispār var teikt, šajā dzīvoklī ir krietni vairāk. Pirmais ģimeni papildi-nāja mazais, zilais viļņai-nais papagailītis Čipiņa, kuram aiz muguras tagad ir garš mūžs. Izrādās, ka ģimenē putniņš nebūt nav pirmais mājdzīvnieks, jo te bijuši vi-sādi zvēriņi, piemēram, kāmīši, kuri nepārtraukti vairojās, un māja bija pilna ar būriem. Meita Monika mam-mai lūdza, lai viņai nopērk divus viļ-ņainos papagaiļus. Protams, vispirms tika noskaidrots, kas tie par putniem un kā viņi jākopj. Un papagailīšiem te klājās ļoti labi, jo ģimene pat nesa viņus ārā ar visu būri, lai mazie ieelpo svaigu gaisu, regulāri putniņi izlidojās pa istabu. Un tad viena no putnu mei-tenēm aizgāja, palika vairs tikai viena Čipiņa. Viņa šai kompānijā ir veterā-ne, bet joprojām ģimenei mīļa.
Jāatceras, ka Gundegai vienmēr ir patikuši putni. Kad viņa bija maza, tad mājās nesa visus slimos lidoņus, ko vien varēja atrast. Viņas mamma pat mēģināja meitas darbības iero-bežot, jo visiem taču palīdzēt nevar. Daba izlemj, kam dzīvot un kam tas nebūs lemts. Tomēr savu aprūpi pie Gundegas dabūja gan kovārņi, gan baloži, pat zalktēns. Un mammas dzīvnieku mīlestība pārgājusi arī pie bērniem Monikas un Artūra. Katram ir bijuši savi mīluļi, par kuriem bērni rūpējušies.Pirms papagailīšiem ģimenēbija ienācis persiešu kaķis, kurš lai-kam jau tika nopirkts slims, jo viņš pēc diviem gadiem nobeidzās. Žēl gan, un pēc tam iestājās kāmīšu laiks. Mājās bija četri būri ar ma-ziem kunkulīšiem, kas dzīvo ne ilgāk par diviem gadiem. Nākamais bija jūrascūciņu periods. Blumbahi bija Talsos, lai iegādātos papagailīšiem profesionālo barību, un tur tika ie-raudzīta liela un balta jūrascūciņa ar sarkanām acīm un ausīm. Tika nopirkta barība putniem un arī jū-rascūciņa. Tā kā mammai līdzi bija Monika, tā bija viņas iniciatīva. Fuk-sis pie Blumbahiem nodzīvoja četrus gadus un bija meitiņas liels mīlulis, pat gulēja viņas gultā. Kādam no ģimenes ienāca prātā, ka Fuksim vienam ir garlaicīgi, vajag vēl vienu radībiņu. Gundega nopirka mazo un melno gludspalvaino Fuksiju, kas bija kustīga un sprigana. Nevienam nebija ne jausmas, ka viņa būs gar-spalvaina un prasīsies pēc frizēšanas. Abas jūrascūciņas ļoti sadraudzējās. Viņas gan nebija vienā būrī, tomēr arī, atrodoties blakus būros, labi sa-tika un draudzējās. Fuksis padeva
Korellas Cira un Džordžs ir ļoti draudzīgi.Ata Avotiņa foto
Kaķene Pūciņa nu pārvērtu-sies par Pūķi, jo izdara palaid-nības.
Gundegas un Daiņa Blumbahu kuplo ģimeni varētu nosaukt par minizoodārzu.
Fuksijai ļoti patīk saimnie-ces rokās, tad viņa klusi murrā.
Daiņa Blumbaha portrets ar papagaiļiem.
Šišī ir apstājies tikai uz mir-kli, kamēr viņu fotografē.
Fuksijai barību, un tas bija tik mīļi. Tā kā Fuksis jau tika nopirkts brie-duma vecumā, viņš nomira. Fuksija Blumbahus priecē joprojām, tikai un vienīgi ēzdama un gulēdama. Tās ir viņas galvenās nodarbes, vēl dzīvnie-ciņš runā savā jūrascūciņu valodā, ko varētu saukt par kviekšanu. Ģimene septiņgadīgo Fuksiju mīlīgi sauc par cūķi un priecājas, kad viņa Gunde-gu sagaida atnākam mājās ar jautru «Kvī! Kvī!». Nadziņus gan var viņai nogriezt tikai Artūrs. Kad puisis vēl dzīvoja mājās un sēdēja pie datora, savas lietas kārtodams, Fuksija ie-kārtojās viņam klēpī un bija laimīga. Gundega atzīst, ka Fuksija ir pats mierīgākais dzīvnieks šajā mājā.Tālāk jāstāsta par to,ka Monikai bija dzimšanas diena un viņa gribēja, lai uzdāvina trusī-ti. Jā, ģimene nolēma, ka brauks uz Talsiem iegādāties garausi, jo tāds veikalā bijis. Bet… Tajā dienā nebi-ja nopērkams nedz trusis, nedz arī kaut kas viņam līdzīgs. Gundega at-rada sludinājumu, ka Talsu apkaimē pārdod šinšillas. Nekas neatlika, kā braukt skatīties, kas tas par zvēru. Izrādījās, ka tiek pārdoti divi šinšillas brālīši, tādi mazi un mīlīgi. Blumbahi paņēma abus divus, neko par šiem dzīvniekiem īsti nezinot. Tikai pēc tam tika meklēta informācija. Izrādī-jās, ka šinšillas ir ļoti aktīvi grauzēji. Gundega atveda mājās savus jaunos iemītniekus vienā būrī un naktī ska-tījās, kā viņi izturēsies. Un aizmiga. Viņa pamodās, jo juta: kāds pārskrien pāri, tad vēl viens. Būris bija tukšs, abu brāļu nekur nebija, bet neilgu laiku, jo abi šinšillas skraidīja pa visu dzīvokli. Pagāja puse nakts, kamēr
saimniece atrada abus brāļus un ie-dabūja atpakaļ būrī. Un tad Gundega novēroja, kā abi šinšillas izsper durvis un tiek laukā. Nu ko, ar veikalā pirk-to būri neko nevarēja iesākt. Ģimene internetā atrada sludinājumu, kurā tika piedāvāta pašu gatavota, bet no-pietna šinšillu māja divos stāvos. Nu jau kādas puses no iekārtām, kas te bija, vairs nav, jo brāļi visu sagrau-za — gan kāpnītes, gan zarus, gan ēdamtrauku. Un tomēr abi brāļi tika laisti arī istabā izskraidīties, pirms tam veicot nopietnus sagatavošanās darbus — novācot visus vadus, ko var sagrauzt. Arī tad viņi bija izdarījuši lielas palaidnības un, piemēram, at-vienojuši «Lattelecom» pieslēgumu. Nu savā mājā palicis tikai viens brā-lis Šišī, jo otrs Čičī aizgāja bojā pēc cīkstēšanās ar elektrības vadu. Šišī nu vienam ir garlaicīgi, un Gundega aiz-domājas, ka varbūt vajadzētu šinšillai draugu, vienīgi vīrs Dainis viņu no tā ir atturējis. Pagaidām.Par abiem papagaiļiemkorellām stāstu turpina Dainis, jo viņš tagad strādā degvielas uzpildes stacijā, un tieši tur viņam piedāvā-ja paņemt putnus sev. Cilvēki bija devušies uz ārzemēm un korellas atstājuši kaimiņam, kurš nav mā-cējis tikt ar viņiem galā un zvanīja Gundegai, vai viņa negribot sev vēl divus papagaiļus. Labi, tā Dainis saņēma putnus ar visu būri. Tas bija papagaiļu pāris, bija izdētas arī oli-ņas, bet nekas no tā nesanāca, kaut arī mātīte visai aktīvi sēdēja un sil-dīja olas. Korellas dienā visu laiku lidinās pa istabu, jo neatrodas būrī. Cira un Džordžs ir visai trokšņaini, reizēm ģimenei televizors jāuzgriež skaļāk un skaļāk, lai pārspētu papa-gaiļu balsi. Cira uz savu vārdu ne-atsaucas, bet Džordžs gan zina, ka viņu tā sauc. Abi korellas viens otru ļoti uzmana, ja pārlido no istabas uz
istabu, tad dara to kopīgi. Putniem arī ļoti interesē, ko saimnieki ēd, tad viņi pielido un skatās, cerēdami uz kādu gardumu.Starp citu,šai ģimenē ir vēl viens iemītnieks, kurš te ienāca Daiņa dzimšanas die-nā ar Monikas svētību, — tas ir ka-ķis, precīzāk kaķene, kas sākumā bija Pūciņa, bet vēlāk pārtapa par Pūķi. Varētu domāt, ko kaķis dara mājās, kur mīt putniņi? No minkas jāsargā tikai viļņainais papagailītis, bet korel-las paši labi tiek galā ar peļu junkuru, to nobaidīdami ar šņācienu. Sākums bija visai piesardzīgs, un putnu būri karājās pie griestu lampas, lai kaķis netiek klāt. Gāja visādi, vienu reizi putni tā dauzījās pa būriem, ka tie abi nokrita zemē ar visiem papagaiļiem. Blumbahi visādi ir sargājuši putnus no kaķa, bet nu klāt cita vaina. Pūķis pats kļuvis tik ārkārtīgi bailīgs, ka nevēlas iziet ārā. Varbūt tas tāpēc, ka kaķene divreiz izkritusi laukā pa logu. Tā nu viņa dzīvo pa māju, reizumis kaut ko nelabu sastrādādama. Vienīgi Monika tiek ar Pūķi galā. Jā, kupla tā Blumba-hu ģimenīte, bet visi dzīvo draudzīgi, no malas varbūt visa tā kompānija iz-skatās traki, bet Gundega uzskata, ka viss ir labākajā kārtībā.
Ingrīda Avotiņa
Joprojām Talsu dzīvnieku pat-versmē «Ausma» mīt desmitiem bezmāju kaķu un suņu, kas ļoti vēlas atrast sev labu un rūpīgu saimnieku. Ja jūs gribat sev četr-kājainu draugu, atcerieties par patversmes iemītniekiem, viņi taču ir pelnījuši otro iespēju!
Rudais Rūdis ir kastrēts trīs vai četrus gadus vecs kaķis, kas jau labu laiku mīt patversmē, bet nav zaudējis cerības iegūt sev mājas un labu saimnieku. Kaķis ir draudzīgs un mīlīgs.
Ārčijam, jaukajam brūnajam sunim, ir pieci gadi. Viņš ir lab-dabīgs, bet patversmē nokļuva, jo saimnieki nevarēja par viņu parūpēties. Ārčijs būtu labs pri-vātmājas sargs.
Šīs kucītes, viena melna, bet otra — brūna, ir māsiņas un se-šus mēnešu vecas. Jauki suņa bērni, būtu labi, ja kāds paņem-tu viņas abas kopā, bet var arī pa vienai. Kucītes nebūs liela auguma. Ata Avotiņa foto
Riko ir labdabīgs suņu puika, var būt jaunajam saimniekam labs draugs. Viņam gan ir viena būtiska iezīme — nepatīk kaķi.
