Annotation

VILIS LĀCIS RAKSTI DESMIT SĒJUMOS OTRAIS SĒJUMS PAZUDUSĪ DZIMTENELATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA RIGĀ 1959 MĀKSLINIEKS V. VALDMANIS VĀKU ZĪMĒJISK. GOLDMANIS Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

NO AUTORAPIRMĀ NODAĻAASTOTA NODAĻA

VILIS LĀCISPAZUDUSĪ DZIMTENE

.

NO AUTORA Romāna «Pazudusī dzimtene» sākums uzrakstīts 1940. gadā. Ap jūnija vidu no iecerētām sešpadsmit

nodaļām bija gatavas četrpadsmit.Pēc Ulmaņa fašistiskā režīma gāšanas 1940. gada 21. jūnijā man nācās uz laiku pārtraukt rakstnieka

darbu, strādāt demokrātiskās Tautas valdības Iekšlietu ministrijā, bet pēc padomju Varas nodibināšanasLatvijā — republikas Tautas Komisāru Padomē. Tas bija ārkārtīgi spraiga, aizraujoša darba pilns laiks,kad vairumam mūsu republikas partijas un padomju orgānu darbinieku, kā mēdz sacīt, nepietika dienāmstundu un, lai paveiktu visu, kas bija saistīts ar mūsu dzīves pārkārtošanu uz jaunajiem padomjupamatiem, nācās strādāt caurām naktīm, bieži vien neaizverot acis vairākas diennaktis no vietas. Glužidabiski, ka par literāro darbu un iesāktā romāna pabeigšanu toreiz nebija ko domāt.

Agrāk uzrakstītās četrpadsmit nodaļas 1941. gadā tika izdotas grāmatā, un es neredzēju citas izejaskā parakstīt vārdus — «Pirmās daļas beigas», lai gan nekad nebiju domājis šo romānu rakstīt divās daļās.

Kad darba apstākļi atkal at|āvia da|u laika veltīt rakstniecībai, «Pazudušās dzimtenes» nobeilgšanuvairākkārt atbīdīju uz vēlāku laiku, un tikai pašos pēdējos gados, 'kad bija jau uzrakstīta «Vētra» unnobeigumam tuvojās romāns «Uz jauno krastu», par jaunu pievērsos savam 1940. gadā nepabeigtajamromānam. Agrāk iecerēto divu nobeiguma nodaļu vietā uzrakstīju četras, bez tam pa daļai apstrādāju arīsākotnējo tekstu un papildināju toiar dažām jaunām epizodēm. Pabeidzis romānu, sapratu, ka nav nekādapamata to dalīt divās daļās, tāpēc «Pazudusī dzimtene» savā jaunajā izdevumā arī tiek publicēta bez tādadalījuma.

Lai lasītājiem, no kuriem daudzi jau sen mudinājuši mani uzrakstīt «Pazudušās dzimtenes» otro daļu,nerastos pārpratumi, iepazīstoties ar romāna jauno, papildināto izdevumu, uzskatīju par nepieciešamudarīt zināmus šos apstākļus.

Vilis Lacis1953. gada 12. februāri

PIRMĀ NODAĻA

1

Klusi torīt Ako izslīdēja no būdas, nolaida izejas caurumam priekšā mizu pinumu un, dažus mirk|uselpu aizturējis, klausījās. Viņš dzirdēja gulētāju vienmērīgos elpas vilcienus un tālu, maigu šalku. Būdāneviens nepamodās. Tas bija viiļņu troksnis, okeāna elpas atbalss, kurš šalkoja lejā.

Ako uz pirkstu galiem klusi pagāja garām Lovaī un Mango būdām, kas atradās vistuvāk viņa pašadzimtas mājoklim. Jaunekļa slaidais, uz priekšu salīkušais slāvs atgādināja vienu no tām kokospalmām,kuru stumbrus pasāts saliecis uz to pusi, kurp traucās vējš. Bet Ako gāja pretējā virzienā, un šeit, mežā,gaisa straume nemaz nebija jūtama. Ik soli sperot, viņš paredzēja, kur atdursies viņa pēda, un, kaucu naktsvēl nebija pagājusi, Ako katrreiz zināja, ka jāsaliecas, kad viņa ceju aiz- šķērš|oja kāds zemāks zars.

Pāri meža galotnēm spīdēja zvaigznes. Vēl tās spožas diezgan, debess jums nevienā vietā nebijak|uvis bālāks un

dzidrāks, nekā tas naktīs mēdza būt, — tātad Ako nebija nokavējis īsto stundu. Šorīt viņšpārliecināsies . .. dabūs zināt to, ko neviens vēl nezināja, — ne tēvs, ne Hitahi, jā, arī tas ne, lai gan viņšnodzīvojis visvairāk dienu un nakšu un gudrībā nav viņam līdzīga uz salas.

Lokans un elastīgs kā jauna krūma zars, Ako spraucās cauri biezoknim, un visu laiku viņa ce|š vedaaugšup, pretim pakalniem, kas savas slaidākās virsotnes slēja pāri piekrastes palmu visaugstākajāmgalotnēm. Viņš pazina katru koku, katru krūmu un niedru puduri šai mežā. Dažiem vecākajiem kokiem bijakatram savs vārds. Tajā vietā, kur izbeidzās banānu audze, arī meža takai bija gals, un Ako vajadzējaturpināt savu gaitu bez ce|a. Tagad sākās pats straujākais stāvums. Ako apstājās kalna pakājē un, iekamsdevās tālāk, dažus mirkļus atvilka elpu. Viņš nejutās nokusis, nē, tas tikai paradums atpūsties šajā vietā,jo, liai pārvarētu krūmiem apaugušās kalna kraujas, vajadzēja daudz sviaiga spēka.

Pa labi tumsā skanēja ūdens burbuļošana. Tur čaloja mazais ūdenskritums — kalna avots — saldāveldze, kas salinieku dzīvībai tikpat nepieciešama kā ēdamie augi, zivis, putni un saule. Ako paskatījāsdebesīs. Tumšais, gandrīz mēļais zilums pāri viņa galvai vēl bija tāds pats kā pusnaktī. Droši vien tasnemainīsies, kamēr vi'ņš nokļūs augšā, pašā kalna virsotnē.

Viņu pārņēma liela nepacietība, tīkams satraukums. Kaut kas notrīsēja Ako dvēselē — bija tā, kā kadokeāna vējš pēkšņi iešalktos snaudošā biezoknī. Viņš sasprindza ar visu ķermeni un, līksma spara traukts,devās tālāk. Un pamazām it kā zemāk noslīdēja meža galotnes, aizvien dziļāk biezoknis iegrima kaut kurtumsā zem Ako, bet augstāk un augstāk nokļuva viņš pats. Izbeidzās krūmi, nu krauju klāja tikai reti augi,zāle un kalnu puķes, tad pazuda ari tie. Ako rausās augšup gar kailu akmens sienu, atgādinādams milzīguputnu, kas tekā pa koka stumbru. Sī akmens siena bija pietiekami slīpia, lai! cilvēks nezaudētu līdzsvaru.Lielākais stāvums turpinājās desmit vai divpadsmit cilvēka auguma garumus, tad kalna galotne sākaveidot virsotnes līdzenumu. Tur bija mazs laukumiņš, soļus sešus caurmērā, šā laukumiņa vidū gulējaplakans, apsūnojis akmens — tik gluds un apaļš, kā kad to būtu veidojušas cilvēka rokas.

Ako uzkāpa uz apaļā akmens un ilgi skatījās lejā.Viņš bija nokļuvis visaugstākajā salas punktā. Viss, iitin viss atradās zemāk par viņu. Par sava

auguma tiesu Ako pacēlās pāri salai, kalnam, okeānam … visai pasaulei. Pasaule bija tas, ko varēja redzēt, ar skatienu

sniegt, — viss, ko cilvēks zināja, pazina un spēja iedomāties, — lietu un priekšstatu kopums. Ako unviņia ciltij pasaule bija šī sala, ūdens klajums ap to un debess jums ar sauli, mēnesi, zvaigznēm unmākoņiem — viss tas, ko sniedza skatiens un saprāta jausmas. Pie viņa pasaules piederēja arī ūdensdziļumi, tumšie, neredzamie jūras pamati ar saviem noslēpumiem, dzīvības un nāves alām, nepazītiem unneizdibināmiem brīnumiem.

Vai tas bija viss? To Ako nezināja, bet viņam gribējās zināt, tāpēc viņš bijia tik drīz pēc pusnaktspametis savu guļvietu un uzkāpis te augšā — pirmo reizi savā mūžā. Viņš bija jauns, septiņpadsmit reizessavā dzīvē pieredzējis gadskārtu maiņas; viņa ķermenis bija pilnīgi izveidojies un spēja veikt visu, kovarēja un vajadzēja veikt pieaugušam salas vīrietim. Zvaigžņu vizmā Ako kailais stāvs it kā laistījās, zemzeltaini brūnganās ādas rotāja vingri, nesacietējuši muskuļi. Liels un slaids viņš stāvēja uz akmens kābronzas tēls, ko veidojusi mākslinieka lietpratīga roka. Melnie mati garām, spīdīgām šķipsnām sniedzaAko plecus, viņam bija mazliet iegarena seja — tik pareiziem vaibstiem, ka eiropiešu gaume to atzītu parskaistu. Melno acu skatiens bija domīgs un sapņaini dziļš. Vienīgais, ko varēja saukt par apģērbu, bijaneliels zāļu pinums ap gurniem un asiinskrāsas koraļļu virkne ap kaklu.

465Tur nu gulēja visa pasaule pie Ako kājām — pasaule, ko tās iemītnieki dēvēja par Rigondu, —zaļš,

ziedošs dārzs okeāna vidū. Labs gājējs varēja apiet salai apkārt no saules lēkta līdz rietam, pārāknesteidzoties. No kalna virsotnes Ako pārredzēja visu salu, šo iegareno izcilni ūdens bezgalības vidū arbalto lie- diaga gredzenu, palmu puduriem ūdens malā, niedru audzēm, pakalniem un ielejām. Visapkārtsalai stiepās rāma, dzidra lagūna, aiz kuras kā aizsargmols pacēlās zemais koraļļu rifs ar vienu sprauguaustrumu pusē un divām rietumos. Šur un tur uz rifa slējās atsevišķu kokospalmu slaidie stāvi. Sidrabainikaisa ūdens lagūnā, pirmajos ausmas staros ņirba un vizmoja koku un krūmu lapotne, un klusās saliniekubūdas aizvējā, it kā elpu aizturējušas, klausījās kādu tālu soļu dunoņā, kas nāca no jūras. Bet nekad šiesoļi neatnāca līdz salai, nekad nekas neieradās no ūdens un debess bezgalīgo klajumu puses. Kamēr viensalu apdzīvoja cilvēki, viņi neatcerējās, ka kaut kas svešs un viņu pasaulei nepiederīgs būtu tuvojiesviņiem no turienes, kur

30 — V. Lācis, Raksti IIdebess savienojās ar jūru. Dažreiz, ziņkārības mudināti, salas vīri bija mēģinājuši! aizbraukt savās

laivās līdz tai vietai, kur debess sastapās ar jūru, bet viņi nebija varējuši tai piekjūt.Reiz Ako bija uzkāpis vienā no augstākajiem pakalniem un pārliecinājies, ka no turienes var redzēt,

kas slēpjas aiz citiem, zemākajiem pakalniem. Nu viņš zināja, ka no augstākās vietas var redzēt tālāk nekāno zemajām, un arī to, ko cilvēka skatienam slēpa tuvā apkārtne. Tai stundā viņu pārņēma lielas ilgasredzēt, kas slēpjas aiz pasaules malas, no kurienes ausmas stundā iznāk saule. Varbūt tur, aiz apvāršņa,atrodas saules mājoklis, lielā būda, kur tā atdusas naktīs — tāpat kā salas |audis savos niedru mitek|os.

Vienīgā vieta, no kurienes to varbūt varēja siaredzēt, bija lielā kalna virsotne. Šonakt, pēc veselamēneša ilgas vilcināšanās un gudrošanas, Ako nu bija uzkāpis te augšā. Bet veltīgi viņš raudzījās uzpasaules malu: tāpat kā lejā, arī no šejienes varēja saredzēt tikai tālu, neskaidru svītru, kur saskārāsdebess un ūdens… un vairāk neko. Debess jums sāka blāzmot, virs apvāršņa parādījās ugunīgas saulesripas mala, un jūra tajā vietā it kā aizdegās. Tad augstāk pavirzījās saule, ūdens klajums aizdegās tālāk unplašāk no apvāršņa, liesmainā josla ātri tuvojās salai. Sāka mirdzēt rifs, palmu galotnes, visa piekraste.

Ako ieraudzīja sauli mazu brītiņu agrāk nekā citi salas ļaudis. Bet, ja būtu vēl augstāks kalns un jaAko uzkāptu tajā, — varbūt viņš tiešām saredzētu saules mājokli? Ja viņš sēstos laivā un brauktu ilgi uzpasaules malas pusi — daudz ilgāk un tālāk nekā tie salas vīri, kas to jau darījuši, — varbūt tad viņšpiebrauktu pavisam klāt pašai saulei?

Ako apsēdās uz akmens un skatījās tālumā. Kā viņam gribējās tur nok]ūt… tālu tālu … viņpuspasaules malas! «Kas tur ir? Vai tur vispār kas ir? Un vai tas, ko es redzu un zinu, ir viss?»

Lielās ilgas atkal māca Ako. Bet lejā jau skanēja putnu un cilvēku balsis, dzīvība sāka rosīties …

Ako pasaule modās jaunai dienai. Viņš piecēlās un devās lejup.2Salinieku būdas atradās vienkopus, bet ne pārāk cieši cita pie citas, puslokā ap austrumu līci, kuram

iepretim, viņpus lagūnas, rifā putoja sprauga. Pavisam varēja būt mazliet vairāk nekā simt būdu —atsevilšķu dzimtu mājokļi. Salas vecākā Hi- tahi mītne bija uzcelta ciema vidū, tur, kur sastapās abi līčakrasti, — pietiekoši augstu liedagā, lai paisuma ūdens neskartu būdas pamatu, un pietiekoši drošāattālumā no tuvējās kokos- palmu birzs, lai vētras laikā krītošie rieksti neapdraudētu trauslās celtnesiemītniekus.

Tās bija vieglas celtnes no niedrēm un platajām tropu augu lapām. Šeit, kur valdīja mūžīgaispavasaris, mītnes uzdevums bija pasargāt cilvēku vienīgi no saules tveices un lietus gāzēm.

Kad Ako nokļuva lejā, sievietes jau sildīja kokospienu, nolikušas riekstu čaumalas starp sakarsētiemakmeņiem. Viņa prombūtni neviens nebija ievērojis. Sur un tur savu būdu priekšā, uz izklātām svaigāmbanānu lapām apsēdušās, salinieku dzimtas ieturēja azaidu — lapās ietītas, starp akmeņiem karsētas zivis,meža augļus un saldo, sasildīto kokospienu.

Rīta saulē vizēja gleznie, brūnie stāvi. Skanēja bērnu klaigas un pieaugušo balsis. Ziediem matosmeitenes skraidīja pa birzīm, dzidri un līksmi viļņoja dziesmu skaņas, kurām nebija vārdu — tikaivientiesīgs prieks, skaņās pārvērstas jūtas par savu dzīvi un pasaules skaistumu.

Sīs mazās pasaulītes valdniekam — cillvēkam, kam piederēja saprāta vara, daba savā laipnībā bijadevusi daiļu dzimteni un pašu nepieciešamāko dzīvības uzturēšanai: barību zemē, gaisā un ūdeņos, saulessiltumu, jūras veldzi un maigu dvēseli, kas prata mīlēt un priecāties par savu esamību. Viņa prasības unvajadzības bija tikpat šauras un aprobežotas, cik šaura viņam pazīstamā pasaule; viņš nezināja, ka,salīdzinot ar daudzu citu cilšu un tautu dzīvi, viņa dzīve ir nožēlojama — sūra trūkuma un nabadzībaspilna. Pakļauts visiem dabas spēkiem, okeāna bardzībai, lietus gāzēm un baigajiem tropu negaisiem, iikgadus ilgāku laiku nīkdams pusbadā, — kad nedēļām ilgi bargie dabas apstākļi neļāva sagādāt pārtiku neuz zemes, ne jūrā, bet vecie krājumi bija izbeigušies, — viņš to uzskatīja kā dabīgu un nenovēršamukārtību un samierinājās ar visām grūtībām. Ar dabas bērnam raksturīgo pacietību izturēdams visu grūtosavā dzīvē, viņš prata arī priecāties kā bērns, kad smagais pārbaudījums bija beidzies un uz laiku iestājāsbezrūpīgas dienas.

Salas krāšņās dabas vidū pavadīdami savu dzīvi, cilvēki pielīdzināja sevi puķēm, putniem un ūdensdziļumu dzīvajām būtnēm. Skaisti ziedi, greznas gliemežnīcas un koraļļu drumslas rotāja viņu matus,kaklus, roku dilbus un gurnus. Vīriem

30* 467 bija rotas no haizivju zobiem; vecajam Hitahi, kā padomam klausīja visi salas |audis,piederēja pats krāšņākais gliemežnīcu rags dzeršanai un vēdeklis, kas pīts no vissmalkākajām sakņu unmizu šķiedrām.

Vecs un gudrs bijia Hitahi — savas cillts audzinātājs un Rigondas dzīves kārtotājs. Kādreiz jaunībāviņš bija taisījis visvieglākās un ātrākās laivas. Tagad katrs laivu būvētājs griezās pie viņa pēc padoma.Viņš mācīja jaunek|iem, kā no zivju asakām un kauliem uztaisīt āķus makšķerēm, sviežamos šķēpus unžebērkjus lielāko zivju ķeršanai. Ilgi pasaulē dzīvojis, viņš savā garajā mūžā bija iegaumējis visu, kascilvēkam jāzina, lai paredzētu nākamo dienu notikumus un vajadzības. Paklausīdami Hitahi, ļaudisnoteiktā laikā savāca un kaltēja augļus vēlāko dienu tēriņam, tāpat sakaltēja ziviis pietiekamā daudzumā,jo dažreiz lietus laiks ieilga un lagūnas zivis saindējās ar saldo ūdeni. Hitahi spēja arī paredzēt, kaduznāks negaiss, — tad neviens salinieks nebrauca jūrā aiz rifa, bet, vētrai tuvojoties, uzvilka savas laivasaugstu krastā un ar stiprām saitēm piesaistīja tā-s pie kokiem.

Ļaudis ticēja un tāpēc paklausīja Hitahi. Ar savu priekšzīmi viņš bija izveidojis visas cilts raksturulaipnu un mundru. Kad kādā būdā ļaunie spēki mocīja cilvēku un tas, ciezdams noslēpumainas sāpes,nevarēja piecelties no savas guļvietas un sagādāt ēdamo, Hitahi pnata sameklēt tādus augus, kuru suladarīja nelaimes apsēsto atkal veselu un priecīgu. Un, ja kādā citā būdā mazi bērni vai nevarīgi veci Jaudis

palika bez uztura gādātājiem, tad Hitahi izkārtoja visu tā, lai arī tiem netrūktu ēdamā. Kad jauneklis bijaizraudzījies starp salas jaunavām sev sievu, cilts uzcēla viņiem līča krastā mītni, lietpratēji sagādājamazo zvejas laivu un citus piederumus.

Vienkārša, pieticīga, grūta un tomēr saskanīga bija šī dzīve. Ar līksmām dziesmām un rotaļāmRigondas ļaudis apsveica jaunas dzīvības rašanos, tikpat bezrūpīgi un līksmi izvadīja savus aizgājušos uzpazemes valsti, kas atradās tepat lagūnas apakšā zem koraļļu klintīm. Viņi nepazina ļaunuma būtību, joviņiem pašiem bija svešs viss tumšais un naidīgais cilvēka dvēselē, tāpēc viņi nekā arī nezināja par tāmpēcnāves mocībām un šausmām, ar kādām aizsaules dzīvil apveltīja citu, nezināmu cilšu iztēle. Ļauniespēki dabā bija haizivs un astoņkājis, bet ar tiem viņi cīnījās katrreiz, kad tie nāca viņu ceļā. Tāpat ļauniun postoši bija lielie negaisi!, kas lāgiem uzbruka salai, bet tur, zem lagūnas, tiem vairs nebūs varas. Kadpār piekrasti nolaižas nakts, saule iegriežas pazemes valstī un atpūšas līdz rītam kopā ar visiem tiem, kastur atnākuši pilnīgākā laimē turpināt savas pārtrauktās gaitas. Dažreiz viņiem tur apakšā kļūst garlaicīgi ungribas zināt, kas jauns noticis pasaulē. Tad nav nekas slikts, ja, lagūnā peldoties, kāds salinieks vairs.neizpeld krastā, bet paliek uz visiem laikiem dziļumā — senču draudzīgajā pulkā viņam taču neklājasslikti.

Tik tālu prom no visām citām salām un zemēm, ka pat nojausmas par kādu citu pasauli un dzīvinesniedza Rigondas ļaužu apziņu. Lielais atstatums ļāva šai ciltij savu dzīvi vadīt tā, kā viņa paradusikopš tēvtēvu laikiem, pārliecībā, ka tā ir pati pilnība.

Nekad neviena bura nebija mirdzējusi pie apvāršņa. No turienes neviens nekā negaidīja. Tikai Akokādu nakti bija uzkāpis lielā kalna virsotnē un skatījies pāril pasaules malai. Neko viņš nebija saskatījis.

3— Neļima… — Ako teica, apstājies līdzās brūnajai meitenei, kas bija nonākusi liedagā

paskatīties, kā salas vīrieši aizbrauc zvejā. — Šovakar, kad mēness būs augstāk nekā lielais akmens, vaitu būsi pie citiem?

— Es būšu viena aiz pakalna, kur aug vecais maizes koks, — meitene atbildēja. Smaidotpamirdzēja viņas skaisto zobu virkne, gleznais stāvs mazliet salīka un, divu slaidu, vingru kāju nests,nozuda tuvējā birzī.

— Es būšu turpat! — Ako nosauca pakaļ.— Ha, ha, ha! — viņam atbildēja Nelimas smiekli. Bet Ako vēl ilgi raudzījās uz to pusi, kur viņa

bija aizsteigusies. Viņam bija labi — labi tāpēc, ka pasaulē bija Neļima, ar kuru viņam visvairāk patikakopā būt. Ako likās, ka viņa ir visskaistākā un vērtīgākā būtne visā salā. Nevienai meitenei nebija tādasiznesīgas gaitas, tādu mirdzošu acu, tādas skaidras un maigas balss, kas varēja skanēt brīžiem kā vējašalka biezoknī, bet bri- žiem burbuļot līdzīgi mazajam ūdenskritumam, kura straume plūst pāri akmensizciļņiem.

Labi bija, kad viņā noskatījās. Patīkami, kad pa gabalu varēja sadzirdēt viņas balsi. Bet, kad Neļimaatradās tuvu un

Ako varēja ar savu elkoni viegli pieskarties viņas maigajam plecam, patika aizvērt acis un izjustvislielāko labsajūtu, kāda neradās, pat ēdot visgardākos augļus vai karstos pelnos izceptu putnu.

Ako brauca vienā laivā ar savu jaunāko brāli Oneagu. Tas vēl bija pusaudzis, un Ako jutās lepns, katagad tēvs viņam uzticējis Oneagas sagatavošanu visādām nodarbībām. Tāpat kā Ono, viņu tēvs, kādreizbilja rādījis Ako, kā sagatavot makšķeres un ar kādiem paņēmieniem izvilināt zivis no ūdens dziļumiem,tā tagad Ako mācīja brāli.

— Pagājušo reizi Lovaī pārveda vislielāko lomu, — Oneaga ieminējās, kad viņi bija izvilkušipirmo zivi.

— Lovaī krietns puisis, — Ako teioa. — Ja šodien mums būs vairāk zivju, viņš nebēgs krūmos, betatnāks paskatīties, cik mums ķēries. Viņš smaidīs un teiks: «Jums labi gājis.»

— Ako, tev raustai

— Pagriez laivu tuvāk.Viņi vilka zivi pēc zivs, lielas, treknas un greznas. Kad no dzelmes izcēla kādu sevišķi skaistu zivi,

Oneaga ļāva vaļu sajūsmai: — Paskaties, Ako, kas tās par zvīņām! Tur iznāks jauna virkne, ko uzkārtkaklā.

«Neliima ir skaistāka nekā vismirdzošākā zivs,» Ako nodomāja. «Bet, ja viņa gribēs, tad varēs dabūtvisas šīs zvīņas, tās ir lielas kā pirkstu nagi un laistās krāšņāk nekā gliemežnīcu iekšpuse.»

Kad laivas dibenā bija sakrājusies tik liela zivju kaudze, ka virsējās spārdoties varēja pārlēkt pārmalu, Ako beidza zvejot.

— Hao! — vilņš sauca, un atbalss pēc brītiņa atskanēja lagūnas otrā malā. — Hao! Lovaī! Mango!— Hao! — no citām laivām atbildēja. Tie bija Ako draugi. Pāri lagūnas dzidrajiem ūdeņiem

laivas sāka slīdēt uz krasta pusi. Mango, jauns puisis Ako gados, sāka dziedāt par skopo ūdensveci, kasnebija gribējis atdot nevienu no savām zivīm; bet krasta cilvēks ir gudrs, viņš pielabina īgno skopuli unpārved mājās pilnu laivu laba ēdamā. iVecie vīri varēs sēdēt pie ugunskura un uzmanīt, lai zivis labiizceptos, bet tie, kas vēl jauni, dziedās dziesmu un dejos zaļo koku ēnā. Visiem būs labi.

Dziesmu uztvēra citās laivās, tālu skanēja jaunās balsis pār ūdeņiem. Un krastā atbalsoja, pretimskanēja meiteņu un sievu balsis.

Dziedot viņi uzvillka laivas krastā, dziesmas skaņām pavadīja loma dalīšanu. No jūras vējš atnesamaigo viļņu melodiju, un koki mežā, smiltis zem gājēju kājām, putni un cilvēki sāka skanēt līdzi šaidziesmai. Līksmes sajūta izpaudās arī cilvēku vaibstos un kustībās: viņi spēra dīvainus, šūpojošus soļus,gorīja plecus, viņu kājas rakstā cilājās un atsitās pret zemi — ātrāk, aizvien ātrāk. It kā saules un salassmaržu apreibuši, viņi griezās ap sevi, saķērās rokās ar citiem, svaidīja zivju duramos šķēpus. Un drīzdaži tvēra rokās lielās, maigi skanošās gliemežnīcas, bambusa niodru stabules, koka bungas un kaulaklabekļus. Izbrīna skatieniem putni noraudzījās cilvēku jūsmā. Kad troksnis kļuva pārāk skaļš, tie pacēlāsspārnos un laidās prom uz salas vidu.

… Ako gāja caur birzi, kur mēnesnīcā vizēja palmu stumbri un krustām šķērsām stiepās garas kokuēnas. Cauri birzs spraugām lejā kaisa sidrabainie lagūnas ūdeņi. Ako sasniedza pakalnu un dažus mirkļussasprindzis raudzījās pustumsā. Vecais maizes koks kā cienīgs ciltstēvs zems un plecīgs stāvēja jaunākoatvašu vidū. Koka ēnā Ako pamanīja meitenes sastingušo stāvu. Viņa nekustējās, stāvēja klusi,piespiedusies pie koka, bet viņas ķermenis bija sasprindzis. Kad virs pakalna parādījās jaunekļa augums,paklusi smiekli atskanēja lejā un zeme iedunējās zem viegliem, steidzīgiem soļiem. Neļima skrēja promno Ako.

Viņš dzinās viņai pakaļ. Tā bija aizraujoša sacensība. Kad Ako gandrīz jau bija panācis meiiteni,viņa pasitās sāņš, un, iekams viņš paguva mainīt virzienu, Neļima atradās jau gabalā. Tad viņš ķērās pieviltības: ar līkumu skrēja viņai apkārt, lai noteiktā vietā pēkšņi iedzītu to strupceļā. Bet viņa bijaparedzējusi Ako nodomu un veikli izvairījās no lamatām. Nekas, lai viņa paskrienas vien. Gan Neļimanogurs pirmā. Ako nekur nebija jāsteidzas, turklāt viņam šī rotaļa patika.

Manīdama, ka Ako necenšas viņu notvert, Neļima kļuva gausāka. Bet taisni šo neuzmanības mirklibija gaidījis jauneklis: pēkšņi kāpinādams ātrumu, viņš dažos mirkļos panāca meiteni, paguva satvert viņuaiz elkoņa un vairs nelaida vaļā. Tad viļņa padevās.

— Tu solījies gaidīt pie maizes koka, — Ako sacīja.— Es tikai teicu, ka būšu tur, — Neļima atbildēja, elsodama aiz piekusuma. — Vai tu ko meklēji

mežā?— Es meklēju, bet tagad esmu atradis.— Vai tas ir kas labs? — viņia šķelmīgi paskatījās tam acīs.— Jā, tas ir labs, — Ako pasmaidīja. — Apsēdīsimies tur malā, kur var redzēt lielo ūdeni. Tur es

pastāstīšu.— Man gribas zināt, — Neļima teica. Viņi roku rokā izgāja cauri banānu audzei un pēc brītiņa

sasniedza salas krastu tai vietā, kur zemes rags vistālāk iestiepās jūrā. No turienes varēja redzēt Rigondaspiekrasti straujā liekumā uz abām pusēm — līdz līča kaktam, kur atradās salinieku būdas, un uz otru pusilīdz klusajam krastam, kur dzīvie nemēdza staigāt, jo tur atradās aizgājušo dvēse|u sapulcēšanās vietavirszemē. Divreiz gadā tās iznāca krastā no pazemes valsts un rīkoja dzīres. Salas Jaudis zināja, kad tasnotiks, un laikus nolika mežmalā pie klusā krasta zivis, augļus un traukus ar labo dzērienu ava, no kurabaudītājam k|uva līksms prāts.

— Pastāsti, Ako, ko tu man gribēji teikt, — Neļima atgādināja. Viņi bija apsēdušies zemē unklausījās krabju kluso kņadu liedagā. Sai stundā dzelmes blēži nāca pasirot piekrastē.

— Pēc diviem pilnmēnešiem Rigondas vīri uzcels jaunu būdu, — Ako ierunājās. — To atdos man.Un jauna laiva man būs un makšķeres, pašam savi šķēpi un traukii ēdiena glabāšanai. Un tajā būdā būsvajadzīga laba draudzene, kas iekur uguni un sagaida mājās Ako, kad viņš pārbrauc no zvejas.

— Jā, viņa būs vajadzīga.— Ako grib zināt, vai Neļima nāks viņa būdā, ja viņu aicinās.— Neļima grib zināt, vai Ako viņu aicina.— To viņš dara.— Neļima grib padomāt, vai Ako būs viņai vislabākais draugs.— Viņa var domāt. Ako uzgaidīs līdz rītam. Viņš nekur neies un arī Neļima neies, kamēr būs

izdomājusi.Tikai mazs brītiņš pagājis, kad Ako jautā atkal:— Vai Neļima ir izdomājusi?— Jā, viņa tagad zina. Pie Ako viņai) būs labāk nekā pie cita.— Tas labi, Ako ir priecīgs, ka Neļima nāks viņa būdā.Mēness sidrabs lija pār okeānu, pār aizmigušo salu, palmām, balto liedagu un diviem cilvēkbērniem,

kas sēdēja mežmalā, liegi viens pie otra piespiedušies. Viņu glāsti bija viegla, bikla pieskaršanās.Klusēdami viņi pieglauda viens otram savu seju, un viņu skatiens bija nopietns, mierīgs, it kā bijāšanaspilns. Varbūt viņiem tēlojās nākamo dienu dzīve — pilna bērnišķīgu sapņu, čakla darba, saules spožumaun negaisa auru … Būs tajā dzīvē daudz rūpju un sāpju, bet netrūks arī prieka un laimes. Nemanotaizritēja stundas šajā sapņainajā nomodā. Nozuda mēness, izdzisa zvaigznes, zelta uguns izplūda jūrāaustrumu pusē.

Ako un Nelimas sapni pēkšņi pārtrauca skaļš troksnis salinieku nometnē. Satrauktas cilvēku balsisatskanēja pāri līcim, visās būdās bija dzirdamas baiļpilnas klaigas un uzbudinājuma saucieni.

— Tu dzirdi, Ako! — Neļima uztrūkās kājās.— Kaut kas ir noticis, — Ako teica un arī piecēlās.Viņi steidzās uz nometni.4Torīt Rigondas sievas aizmirsa kurt uguni pavardos un visēdelīgākie salinieki nedomāja par azaidu.

Neviena laiva nebrauca jūrā. Sapulcējušies vienuviet pie Hitahi būdas, ļaudis ielenca salas vecāko unsatraukti čaloja, apbērdami ar jautājumiem Hitahi un citus vecākos vīrus, kas apmulsuši stāvēja pūļiavidū.

— Kas noticis? Kāpēc ļaudis tik uztraukti? — Ako jautāja savam tēvam. Bet tas bija tikuzbudināts, ka neievēroja dēla jautājumu, un Ako vajadzējia atkārtot savus vārdus.

Ono pamāja ar roku jūras virzienā, viņa balss drebēja.— Tur, lielajā ūdenī, aiz rifa …Nu Ako paskatījās tālumā un daudzas jūdzes prom no krasta ieraudzīja savādo parādību, kas bija

iemesls salinieku uztraukumam un bažām. Tas bija kaut kas neredzēts, tāds, ko neminēja pat visvecākāsRigondas teikas un nostāsti. Apvārsnim atdalījies, salas virzienā peldēja kāds dīvains, liels priekšmets.Tā nebija laiva, tias nebija jūrā ieskalots koks, ne milzīga zivs, ne putns. Vislielākā līdzība tam varēja būt

ar peldošu putnu, kas labsajūtā izpletis spārnus, Jaudams, lai vējš viņu dzen pa ūdens virsmu.— Hitahi, vai tas ir putns? — ziņkārīgie nerimās. — Vai tu kādreiz esi redzējis tādu lietu?— It nekad, — Hitahi domīgi sacīja. — Un es neesmu arī dzirdējis no sava tēva un tēvatēva, ka

pasaulē būtu tādas lietas.— Ko lai mēs darām? —salilnicki raizējās.— Pagaidīsim, kas notiks, — noteica Hitahi. — Neklaigājiet un nedrūzmējieties krastā! Ja viņam

ir ausis, tad labāk lai viņš nedzird mūsu balsis. Varbūt aizpeldēs garām.Paklausīdami Hitahi padomam, |audis atkāpās tālāk no piekrastes un paslēpās palmu birzī. Bet

savādā parādība laikam bija jiau sadzirdējusi jaužu balsis salā, tā virzījās aizvien tuvāk rifam un kļuvasaredzamāka skatienam. Līdzība ar peldošu putnu pamazām izzuda, svešais priekšmets aizvien vairāksāka atgādināt laivu — lielu, milzīgu lailvu, kādas salinieki nemēdza būvēt, — tā bija desmitreiz garākapar viņu zvejas laiviņām, augstāka nekā Hitahi būda, un katrā galā šim priekšmetam auga it kā kupls koks— koks ar spārniem, kas, plati izplesti, nesa savādo parādību pa ūdens virsmu.

— Hitahi, es redzu cilvēkus tur virsū! — iesaucās Ako. — Daudz cilvēku, viņi staigā un kustas.— Iesim dziļāk mežā, — salas vecākais teica.Visa cilts sekoja Hitahi. Sievas klusināja mazuļus, vīri sarunājās čukstēdami. Piekrastes birzī palika

tikai daži novērotāji, kam bija visskaidrākās acis. Ako atradās viņu vidū. Savādi: viņu vairāk mācaziņkārība nekā bailes; te nu bija kaut kas tāds, ko nevarēja saredzēt pat no kalna virsotnes. Tas bijaslēpies aiz pasaules malas, tur, kur naktīs noslēpjas saule. Varbūt tās bija mirušās dvēseles no pazemesvalsts, kas savā aizsaules laivā tagad brauca apraudzīt pasauli? Bet, ja tās nav dvēseles, tad cilvēki, kaskustas lielajā laivā, ir dzīvi. Tad pasaulē tomēr nebija tas vien, ko varēja saredzēt no Rigondas krastiem,— vēl kaut kur bija citas pasaules, citas salas un rifi, kur dzīvoja dzīvas būtnes. Un, ja nu reiz tā bija, tadvajadzēja tur nokļūt. Ako nodrebēja pēkšņā sajūsmā. Viņš vēlējās, kaut dīvainā parādība neaizpeldētusalai garām, — ja Hitahi nebūtu aizliedzis trokšņot, viņš būtu kliedzis, izskrējis liedagā un ar zīmēmaicinājis brīnumu malā.

It kā ko meklējot, parādība mierīgi slīdēja līdztekus rifam. Tad pēkšņi cilvēki uz tās sāka skraidīt unrosīties. Pakaļgala koks saglauda spārnus, tie ļengani sašļuka gar stumbru, bet priekšējā kokā izplestspalika tikai viens vienīgs pelēks spārns.

Parādība sagriezās pret salu un brauca pa rifa spraugu lagūnā iekšā. Kaut kas nodārdēja, kaut kasiekrita ūdenī. Svešais priekšmets pavisam sakļāva spārnus un palika uz vietas kā sastindzis virs lagūnasdzidrajiem ūdeņiem.

Tad atskanēja skaudrs troksnis, līdzīgs pērkona grandie- nam, pēc brītiņa šis troksnis atkārtojās,dobji atbalsodamies salas pakalnos. Novērotāji metās bēgt. Tikai Ako, neizsakāmi savaldzināts, vēlpalika birzī, slapstīdamies aiz koku stumbriem. Viņš redzēja, ka atbraucēji nolaiž laivu un daži vīri ardīvainiem, gariem priekšmetiem rokā sakāpj tajā. Viens pacēla šo priekšmetu gaisā. Norībēja spalgstroksnis, un mirkli vēlāk kāds putns beigts iekrita ūdenī. Nu arī Ako k]uva baigi. Viņš steidzās panāktsavus aizbēgušos biedrus.

OTRA NODAĻA 1Dīvainajai parādībai, kas tik loti satrauca Rigondas (audis, bija skaists, bet nepiemērots vārds —

«Seagull», kas nozīmē kaiju. Cik mums zināms, tad kaija ir jauks, veikls un tīrs putns, bet par misteraMobsa vadīto vaļu mednieku kuģi to nevarēja teikt. Tas bija drūms, smirdošs šķirsts ar mežonīgu salašņubaru uz klāja. Kad «Seagull» pēc pēdējā medību brauciena bija iegriezies kādā no Jaunzēlandes ostāmizdot kravu un atjaunot pārtikas krājumus, viss ekipāžs, atskaitot kapteini, stūrmani Hopkinsu un bocmaniIvarsenu, ņēma aprēķinu un aizgāja knastā. Protams, viņi neatturējās, nepastāstījuši citiem jūrniekiem parļaunajiem dzīves apstākļiem uz kuģa, un kapteini Mobsu notēloja visdrūmākās krāsās. Skopulis, izdzinējs,cilvēku ēdājs … Viņa palīgs Hopkinss un uzticīgais ķēdes suns Ivarsens neatpalika no sava šefa nevienācūcībā.

Misteram Mobsam grūti nācās sameklēt ekipāžu jaunam medību braucienam. Šāds stāvoklisnegadījās pirmo reizi, kapteinim Mobsam bija laba prakse līdzīgu grūtību pārvarēšanā. Kurā ostā gan navkrodziņu un kurā pasaules malā trūkst dažādu nelaimes putnu, paklīdušu laimes meklētāju, cilvēku artumšu slavu vai vientiesīgu dēku alcēju? Mobss aprunājās ar dažiem krodziniekiem, kopā ar saviempalīgiem kādu vakaru apstaigāja vienu otru šaubīgāku dzertuvi un neskopojās ar pacienājumiem. — Jūstur, džentlmen ar sarkano degunu, vai sirds jums netiecas uz jūru? Mēs dosimies naudu kāst, un, ja kādsnav tik bagāts, ka var dzīvot no procentiem, tam tagad uzsmaida laime tikt pie turības …

Sī dziesmiņa nebija no jaunajām, bet, kad galvā sakāpis viskija skurbulis, [audis mazliet zaudēatmiņu un dažu viltojumu pieņem par īstu zeltu. Brīnišķīgs kuģis, laba pārtika, liels ekipāžs, samērā mazdarba un bez cietas algas procenti no skaidrās peļņas — tas izklausījās itin vilinoši. Dažs panīcis jūrniekskļuva domīgs, dažam nelaimes putnam uzausa cerība tikt uz zaļa zara. Vienā šeņķī tas bija pats Mobss, kasneskopojās ar jaunām dzēriena pudelēm, otrā viņu sekmīgi aizvietoja Hopkinss, bet kaut kur citur ar tikpatlabiem panākumiem darbojās Ivarsens.

Gudrais škiipers savu sēklu nebija sējis uz akmeņiem. Vēlu naktī kuģim piestāja laiva un uz klājauzrausās bars piedzērušu cilvēku. Brīdi vēlāk no krasta atīrās otra laiva. Tad «Seagull» pacēla enkuru unizpleta buras. Daži agrāk savervētie matroži, kas tovakar nebija paguvuši piedzerties, stājās sardzē. Kadno rīta, izgulējuši dzērumu, pārējie izlīda no kojām un paskatījās pa kajītes durvīm laukā, visapkārt kuģimjau līgoja bezgalīgais okeāns. Sacēlās tracis. Vairums jūrnieku nebija paņēmuši līdzi neko no savāmlietām, citi atcerējās, ka viņi līgti darbā pavisam uz cita kuģa. Bet visvairāk notikušais sarūgtināja kādujaunu puisi Džeku Peršmenu. Bocmanis Ivarsens viņam bija iestāstījis, ka «Seagull» esot ekspedīcijaskuģis un došoties meklēt apslēptu mantu kādā no Okeānijas austrumu nomales salām. Netīrais kuģis, trānasmaka un mežonīgie ļaudis uz klāja jaunekli pavisam satrieca.

— Mēs esam piekrāpti! — viņš uztraukts teica saviem nelaimes biedriem. — Mums tiesībasprasīt, lai kuģis iegriežas tuvākajā ostā un izsēdina mūs krastā.

— Ej aprunājies ar kapteini par šo jautājumu, — vecākie un piedzīvojušākie vīri viltīgi mudinājaPeršmenu. — Varbūt viņš ievēros mūsu iebildumus.

— Iesim visi, — Peršmens aicināja. — Ja vecis nepadosies ar labu, piespiedīsim viņu ar varu.— Labāk aprunājies viens pats. Citādi viņš mūsu uzstāšanos var noturēt par dumpi, bet tādos

gadījumos, cik zināms, škiperam tiesības pielietot dažādus āķīgus līdzekļus.Peršmens aizgāja. Brītiņu vēlāk ļaudis dzirdēja negantu bļaustīšanos, kāds revolvera šāviens

atskanēja uz klāja un līdz matrožu kajītei atlidoja Peršmena izmisīgie kliedzieni. Misters Mobss pašrocīgibija uzņēmies pūles izdzīt jauneklim viņa kaitīgās aušības. Hopkinsam un Ivarsenam piepalīdzot, viņšpārvērta Peršmena seju par asiņainu gaļas gabalu. Mezglains viirves gals, ar kuru Ivarsens prata lieliskiapieties, tikmēr dejoja pa puiša muguru, kamēr Peršmenam atgriezās saprāts un viņš metās bēgt.

— Tu tur! — nokliedza Mobss bēglim nopakaļ. — Pasaki citiem, ja ir vēl kāds, kas tāpat domā kātu, lai atnāk aprunāties! Izsalkusi haizivs liek viņus sveicināt.

Ļaudis izrūcās, drūmiem skatieniem iztālēm nolūkojās kapteinī, bet neviens vairs neapgrūtināja«Seagull» pavēlnieku ar dažādām aušīgām iedomām. Veselu nedēļu Peršmens dziedēja brūces. Betnetīrai's kuģis ar pāris desmit civilizētās pasaules atkritumiem, kas ar dīvainu iedomību un vēldīvainākām pretenzijām nesa baltā cilvēka vārdu, traucās uz priekšu, pretim okeāna tālēm.

Saprazdami, ka viņiem nav iespējas nekā panākt pret kapteiņa Mobsa un viņa palīgu bruņoto varu,aiz kuras stāvēja likums — šis varmāku un izmantotāju uzticīgais sabiedrotais, — piemuļķotie jūrniekisavu īgnumu centās izgāzt cits uz citu. Neiecietība vismazākos sīkumos, rupjas lamas, nebeidzamaķīvēšanās un kautiņi rītos un vakaros gādāja, lai dzīve uz «Seagull» nebūtu pārāk vienmuļa. Stiprākiecietsirdīgi izmantoja savus vājākos biedrus, uzvēla tiem visu darba grūtumu. Bezkaunīgākie pakundzējasev gļēvākos raksturus, ļaužu kajītē izveidojās sava kungu un kalpu šķira. Jaunais Peršmens pašā sākumābija izrādījies pats vientiesīgākais — viņam tad arī visvairāk nācās panest. Kolīdz viņš bija kaut cik

atžirdzis no saņemtās pārmācības, ekipāža lauvas sāka viņu izmantot. Bez tiešajiem pienākumiem viņamvienam uzvēla atbildību par kajītes tīrību, ēdienu pienešanu, trauku mazgāšanu un visiem tiem sīkumiem,kas rodas, kopējā sadzīvē. Slīpētākie sāka pielīst Ivarsenam un Hopkinsam, tā iemantodami pat Mobsalabvēlību, jo viņam patika pazemība, veselīgs egoisms un apakšnieku nevienprātība. Citādi kapteinim bijavienalga, kas notika matrožu kajītē. Vislabāk, ja tie tur nesatika savā starpā, — tas vairoja kapteiņa varu.

Neraugoties uz savām morālajām īpašībām, «Seagull» eki- pāžs diezgan labil atbilda savamuzdevumam. Šo paklīdušo un deklasējušos ļaužu vairums apmierinoši prata savu darbu. Viņu vidū bijateicami harpunētāji, takelāžas lietpratēji, krietni stūres vīri, airētāji un, ja ne citādi, tad fiziski spēcīgicilvēki,, pieraduši pie grūta darba un sliktiem dzīves apstākļiem. Ja arī vairums ilgāku laiku bijaslaistījies dīkā un vilcis garu uz citu rēķina, tad priekšā stāvošo medību braucienu viņi visi uzskatīja kāskarbu, nenovēršamu pārbaudījumu — ne ļaunāk.

Vienīgi Peršmens nevarēja samierināties ar savu likteni. Krastā viņš bija dzīvojis samērā labosapstākļos. Viņa tēvam piederēja neliela ferma ar lopiem un citu iedzīvi. Nekad neviens cilvēks viņunebija tik rupji pazemojis kā tagad uz kuģa. Viņam derdzās šie ļaudis, derdzās viņu tikumi, fiziskaistuvums, kapteiņa Mobsa izskats vien lika asinīm vārīties jaunekļa dzīslās. Ar izmisuma ilgām viņš bieživēroja jūru: vai kur neparādīsies cita kuģa buras, zemes tuvumu vēstošās palmu galotnes? Vienā no kuģalaivām Peršmens bija noglabājis mučeli ar ūdeni un nozagtos sausiņus. Pie pirmās izdevības viņš gribējabēgt.

Bet «Seagull» it kā ar nolūku vairījās salu tuvuma. Dienas un naktis kuģis traucās pa izmirušu ūdenstuksnesi.

Tad viņi pamanīja pirmos kašalotus. Sākās darbs. Pirmajā dienā izdevās nomedīt divus lielustēviņus, no kuriem ieguva deviņdesmit mucas trāna. Trešajam kašalotam kapteinis Mobss nekādi nevarējapiezēģelēt ar kuģi un izšaut harpūnu no lielgabala. Izsūtīja medniekus divās laivās. Kašalotu gan izdevāsharpunēt, bet saniknotais dzīvnieks pārrāva tauvu un traucās virsū laivām. Jaunais Peršmens redzēja, kāmilzenis ar astes vēzienu sašķaida vienu laivu. Šis notikums viņu dziļi ietekmēja. Bojā aizgāja trīs vīri,un, laii gan tie nebija Perš- menam ne draugi, ne vispār labi biedri, viņu pēkšņais gals satrieca jaunekli.

Tas bija tikai medibu sākums. «Seagull» kravas telpās vēl gulēja simtiem tukšu mucu. Vai nākamāsdienās šo triju liktenis nevarēja atkārtoties pie citiem un skart arī viņu, Peršmenu? Nē, viņš negribēja topiedzīvot, nevēlējās gaidīt. Kuģim tūliņ jāpārtrauc brauciens, jādodas atpakaļ uz Jaunzēlandi vai kādu citusalu.

Nākamā rītā pavārs veltīgi pūlējās no rezervuāra uzsmelt ūdeni kafijai. Rezervuārs bija tukšs. Arīglābšanas laivās novietotās muciņas bija iztecējušas sausas. Vienīgi kādā laivā atrada nelielu mučeli arūdeni un sausiņu kasti, bet ar šo veldzes krājumu kuģa ekipāžām labi ja pietiktu pāris dienām. Visiemūdens traukiem bija izurbti caurumi un dārgais, neatvietojamais šķidrums iztecināts jūrā. Kapteinis Mobssplosījās kā negudrs. Viņš saprata, ka notikusi ļaunprātība un vaļu medības uz laiku jāpārtnauc, kamērkuģis kādā salā būs atjaunojis ūdens krājumus.

— Tas ir Peršmena darbs! — Mobss atklāti paziņoja ļaudīm. — Bet viņš smagi pārrēķinājies unpats dabūs ciest par savu nedarbu. Šajā okeāna daļā nav nevienas salas tuvāk par piecsimt jūdzēm. Kamērsasniegsim zemi, jūs visii būsiet apmiruši no slāpēm.

«Seagull» tūliņ ņēma kursu uz tuvākajām Austrumpoli- nēzijas salām. Pēc kapteiņa aprēķiniem, tāsvarēja sasniegt ne ātrāk kā pēc deviņām dienām. Skopi rīkojoties ar atlikušo ūdens krājumu, varētu iztiktdivas dienas. Bet pēc tam? Dienvidu saule tveicēja bez žēlastības, vēju nevarēja dzert, šajā gadalaikānebija cerību arī uz lietu. Stāvoklis tēlojās tiešām baigs. Ļaudis drūmām sejām vēroja apvārsni. Naids unasins- kāre iedegās viņu skatienos, kad uz klāja parādījās Peršmens.

— Jums slāpst? — apjautājās Mobss. — Tad prasiet Perš- menam, lai viņš pagādā dzeramo.Tajā brīnišķīgajā dienvidu naktī, kad Ako runāja ar Neļimu par savu nākamo dzīvi, no «Seagull»

klāja bez vēsts pazuda jaunais Peršmens, fermera dēls, kura tēvam piederēja lopi un kurš bija braucis

meklēt apslēptu mantu Okeānijas tālēs. Visi zināja, kas ar viņu noticis, bet neviens nekā nerunāja.Kapteinis Mobss ierakstīja kuģa žurnālā lakonisku atzīmi: «Džeku Peršmenu no rīta neatrada uz kuģa.Šķiet, ka viņš iekritis jūrā, jo bija novērots, ka Peršmens slimo ar mēnessērdzību.»

2Tā nebija vienīgā atzīme, ko kapteinis Mobss todien ierakstīja kuģa žurnālā, bet pārējās bija

priecīgākas un plašākas. Taisnību sakot, par Džeka Peršmena pazušanu kuģa žurnālā vēl nebija ierakstītsne vārds, kad «Seagull» pavēlnieks jau zināja, ar kādiem slaveniem sasniegumiem viņa biogrāfijā būssaistīta šī diena.

Tas sākās ausmas stundā, pulksten četros no rīta, kad uz klāja nomainījās sardze. Pussnaudā iegrimis,kuģa priekšējā masta zāliņā nīka matrozis, saukts mazais Sams. Pie stūres stāvēja pusmūža vīrs ĒriksSvensons, milzīga auguma zviedrs.

Skatienu kompasa adatai pievērsis, viņš, tāpat kā Siams, kāvās ar snaudu. Stūrmanis Hopkinss,kuram skaitījās sardze, bija nolīdis savā kajītē. Tur viņš droši vien sūca labo dzērienu rumu. «Jā, viņam irko sūkt…» drūmi nodomāja Svensons. «Bet vai mēs neesam tikpat kāri, vai mums tāpat nenoderētu kādastiprāka lāse? Eh, tiktu vienreiz klāt muciņai…»

Svensona tīksmīgās pārdomas iztraucēja Sama balss. Pārliecies zāliņa malai, tas rādīja kaut kur tāluprom pa kreisi.

— Svenson, vai tu neko neredzi? Man liekas, tur ir zeme.— Atmosties, Sam, nebūs labi, ja stūrmanis tevi atradīs miegā, — Svensons nemierīgi attrauca.— Es skaidri redzu kaut ko līdzīgu kalna galotnei, Svenson …— Kas? Kāda galotne?— Ja tas tiešām ir kalns, vai nevajadzētu ziņot kapteinim? Varbūt mums nemaz nevajag braukt

astoņas dienas, kamēr sasniegsim zemi un saldo ūdeni.— Tu dzirdēji, ko vecais teica, — nevienas salas rrav tuvāk par piecsimt jūdzēm. Šai punktā viņš

laikam jēdz mazliet vairāk nekā tu un es.— Bet pateikt taču tomēr var.— Ja tev kauli niez, kāp lejā un izstāsti vecim savu sapni.Mazajam Samam tomēr nebija miera. Labi zinādams, kādurisku uzņemas, traucēdams Mobsu vissaldākā miega stundā, viņš nokāpa uz klāja un pieklauvēja pie

kapteiņa kajītes durvīm.— Kaptein … hallo, kapteiniPēc vairākiem klauvējieniem un daudziem hallo iekšpusē beidzot sāka reaģēt uz neatlaidīgo

naktsmiera traucēšanu.— Kas ir? Ko vajag? — misters Mobss drūmi ierūcās.— Zeme, kaptein. No zāliņa redzams kāds kalna gals.— Vai tu vēl ko neredzi — Eifeļa torni un Heopsa piramīdu? Suņa bērns, tev ir laime: es nevaru

atrast savas tupeles, citādi tavs neglītais purns tagad līdzinātos jēlai kotletei.Laikam taču Mobsam tai pašā mirklī bija izdevies sameklēt savus apavus. Pēkšņi atsprāga kajītes

durvis un, iekams matrozis paguva atkāpties drošā attālumā, kāda resna, spalvaina roka to sagrāba aizkrūtīm un pieturēja, kamēr misters Mobss pats iznāca uz klāja.

— Pērtiķi, es tev mācīšu cienīt vecāku cilvēku naktsmieru! — Mobss auroja. — Idiots, kretīnstāds! Gaišā rīta

stundā tu te nāksi muļķot vecu, piedzīvojušu jūrnieku? Se no- nogaršo!Ar vienu raku turēdams matrozi aiz krūtīm, misters Mobss ar otru viņu apveltīja pamatīgām pļaukām.

Trokšņa vilināti, uz klāja izsteidzās Hopkinss un Ivarsens.— Bet es skaidri redzēju zemi! — mazais Sams iekaisis sauca, cenzdamies pārkliegt kapteiņa

rēcienus. — Man ir labas acis, to jūs varat ticēt. Ja šaubāties, tad uzkāpiet mastā.

Uzkāpiet mastā … tas bija jauns apvainojums, kas cienījamā džentlmeņa Mobsa asinis satrauca vēlniknākā dusmu lēkmē. Tie laiki bija sen pagājuši, kad «Seagull» pavēlnieks varēja personīgi uzraustiesmastā, vismaz viņš to nebija mēģinājis darīt piecpadsmit gadus.

— Stop, pagaidi! — kapteinis iesaucās. — Lieciet aiz auss, ko es teikšu. Lai Ivarsens uzkāpjzāliņā un paskatās visapkārt. Ja arī viņš saredzēs zemi, tad mazais Sams dabūs krūziņu ruma, bet, ja ne,tad es likšu iesiet šo idiotu tauvā un izmest pār bortu. Tur tu tikmēr varēsi vazāties kuģim astē, kamēr mēsieraudzīsim īstu zemi. Kopies, Ivarsen. Tu, Hopkins, salūko tauvu.

— Kaptein, es jums pateicos par garšīgo rumu, ko mana rīkle drīzumā baudīs! — mazais Samsņirgājās.

— Haizivs priecājas par gardo kumosu, ko mēs pēc dažām minūtēm iesviedīsim jūrā, — Mobssatbildēja. — Nu, Ivarsen, vai tu ko redzi?

— Skaties pa kreisi, bocman! — Sams pamācīja Ivarsenu.No zāliņa atskanēja mulss sauciens: — Ziemeļrietumos redzama zeme, kaptein! Kāds kalns … zemāk

divi citi… ari palmu galotnes!— Hopkins! — kapteinis apjucis palaida Samu vaļā. — Vai mēs atrodamies Sahāras tuksnesī?— Cik man zināms, tad ne, — stūrmanis atbildēja.— Vai šajā Klusā okeāna daļā mēdz parādīties fatamorgāna? — turpināja Mobss.— Tādām parādībām te gaiss par mitru, — atbildēja Hopkinss.— Un ko tad tas nozīmē?— Laikam to, ka mēs esam atraduši jaunu salu.481Nu kapteinis Mobss saprata, ka viņš kļūs slavens. Kuģniecības un ģeografijas vēsturē viņa vārds būs

nemirstīgs uz laiku laikiem. Jaunu zemju atradējs kapteinis Mobss!31 - V. Lācis, Raksti II— Tu dabūsi nevis vienu, bet divas krūziņas ruma, — augstsirdības uzplūdumā viņš teica Samam. —

Mainīt kursu — tieši uz jauno zemi! Kāp zemē, foocman, un salūko Anglijas karogu. Uz ātrāko uztaisijaunu karoga kārti — to mēs uzspraudīsim salas augstākajā punktā … tas ir, ja šis punkts nebūs pārākaugsts.

«Seagull» pīķis pagriezās pa kreisi, uz Rigondas pusi.3Sagaidāmie notikumi bija pietiekami svarīgi, lai kapteinis Mobss apģērbtu savu tresaino mundieri un

uzliktu galvā cepuri ar zeltīto naga apmali. Viņš, tā sakot, jau jutās nākamā salas gubernatora lomā.Ivarsens bija salūkojis karogu un no rezerves aira uztaisījis tam diezgan glītu kārti.

Viss ekipāžs atradās uz klāja, kad «Seagull» iebrauca lagūnā. Jaunu zemju atradējs Mobss stāvēja uztiltiņa, padusē iemiedzis savīstītu jūras karti.

— Izmest enkuru! Rēvēt buras! Harpunēiāji pie lielgabala! — svinīgi dārdēja kapteiņa balss.Dažus mirkļus vēlāk nogranda divi salūta šāvieni. Mobss nosprieda, ka nav vērts vairāk tērēt

pulveri. Arī ar diviem šāvieniem pietika, lai iedvestu bijāšanu šiem tumšajiem ļautiņiem, kas kā vanagaēnu pamanījuši zvirbuļi slēpās krūmos. Ūdenī nolaida laivu, un tajā iekāpa kapteinis ar astoņiem vīriem,kas bija apbruņojušies šautenēm. Devītais turēja rokās karogu. Viņi ņēma līdzi arī vairākas tukšasmuče'.es.

Kamēr laiva tuvojās zemei, Mobss vēroja piekrasti: vai kaut kur neparādīsies salinieki, par kuruesamību liecināja būdas un laivas liedagā. Bet sala likās kā izmirusi.

«Viņi pirmo reizi redz balto cilvēku,» Mobss nodomāja. «Ar šiem pērtiķiem jāapietas stingri. Laisaprot, ka ieradies augstāks spēks un liela vara.»

Kad laivas priekšgals atdūrās liedaga smiltīs, Ēriks Svensons gribēja izlēkt krastā un pieturēt laivu,kamēr pārējie izkāpj.

— Atpakaļ! Visiem palikt savās vietās! — misters Mobss pavēlēja. — Vai jūs nezināt, kampirmajam jāsper kāja uz šīs svešās zemes?

Nu ļaudis atskārta, ka Mobss ir karaļa vietnieks un iekarotāju armijas virspavēlnieks ar augstiem vēsturiskiem uzdevumiem. Pazemīgi, slepus

apmainīdamies jautriem smīniem, tie pašķīra kapteinim ceļu. Aiz lepnības piesarkušu seju tas aizrausāslīdz laivas priekšgalam un izkāpa krastā. Jūras karti rokā, cēli atgāzis galvu, viņš nolūkojās uz palmubirzīm, kalniem un būdām, kas klusi stāvēja sava jaunā pavēlnieka priekšā.

— Karogu šurp! — Mobss iesaucās. Un, kad karoga nesējs iznāca krastā, kapteinis pavēlēja arīpārējiem izkāpt no laivas, nostāties rindā un visiem reizē izšaut gaisā. Ar to bija veikta salas iekarošana,nesastopot nekādu nopietnu pretošanos no iedzimto puses. Bet Mobsam ar to vēl nepietika. — Uz priekšu!— viņš pavēlēja, stādamies sava varonīgā karapulka priekšgalā, un droši devās salas iekšienē, laiizraudzītos noderīgāko vietu Anglijas karoga pacelšanai un vēsturiskai deklarācijai. kas jau veidojāsMobsa galvā. Šis varonīgais manevrs laikam ietekmēja iedzimtos: baiļu un ziņkārības plosīti, tie nosavām paslēptuvēm vēroja svešo, baltādaino vīru rīcību, un, kad iekarotāju pulciņš sāka virzīties uz viņupusi, vecais Hitahi saprata, ka slēpšanās neko nelīdzēs. Pūlī saspiedušies, salinieki stāvēja aiz krūmiem,bērnu raudas atskanēja līdz Mobsam — viņš tūliņ noprata, kur noslēpušies iedzimtie.

Mobss pavēlēja matrožiem apstāties. Starp iekarotājiem un pakundzējamo Rigondas tautu atradāsneliels klajumiņš. Tur nu stāvēja katrā pusē š: m klajumam divas svešas armijas un ziņkārīgi iztālēmvēroja viena otru. Mobss spēra dažus soļus uz klajumiņa vidu un ar rokas mājienu aicināja saliniekustuvoties viņam. Pēc laba brīža satrauktas sačukstēšanās un klusiem strīdiem no salinieku pulka atdalījāskāds cienīga izskata vecis un spēra dažus soļus tuvāk Mobsam. Tas bija Hitahi.

31*483Tad Mobss pagājās vēl vairāk uz klajuma vidu un atkal māja, lai iedzimtie nāk laukā no krūmiem.

Tur nu parādījās brūnie salinieki vientiesīgām sejām, izbrīna un bikluma pārņemti. Kā vilcinādamies tieizvirzījās no brikšņiem, slapstījās cits citam aiz muguras, bet viņu bailes nu jau bija mazinājušās, josvešie acīm redzot viņiem nevēlējās darīt nekā ļauna. Drīz vien apkārt Hiltahi jau stāvēja prāvs pulciņšRigondas cienījamāko vīru. Drusciņ tālāk kā dzīvs vairogs sieviešu un bērnu baram bija nostājusiesjaunekļu ķēde ar viegliem šķēpiem rokās.

Mobsam šķita, ka brīdis ir piemērots svinīgai deklarācijai. Aizgājis klajuma vidū, viņš pieaicinājakaroga nesēju sev blakus un nostājās tā, lai; viņu vienlīdz labi varētu redzēt un dzirdēt visi klātesošie.Tad viņš cienīgi nokremšļojās un teica: — Viņa majestātes Anglijas karaļa vārdā pasludinu šo salu, kuruesmu personīgi atradis un kura līdz šim nevienam nav piederējusi, par Lielbritānijas impērijas īpašumu unsastāvdaļu. Tas nozīmē, ka ar šo brīdi jūs, brūnie lopiņi, esat Anglijas karaļa pavalstnieki un padoti viņamajestātes likumiem un aizsardzībai. Kā pierādījums tam ir šis karogs, kuru es likšu uzspraust tur augšā— pašā kalna galā. Būdams viņa majestātes likumīgais vietnieks šajā vietā, paziņoju, ka, sākot ar šodienu, šī sala sauksies manā vārdā par Kapteiņa Mobsa salu, kā tas tiks atzīmēts arī uz visām pasauleskartēm un ierakstīts itin visās ģeografijas grāmatās. Līdz ar to daru zināmu salas iemītniekiem, ka līdzviņa majestātes valdības turpmākam rīkojumam visa likumīgā vara Kapteiņa Mobsa salā piekrīt man un esuzņemos gubernatora pienākumus. Tas nozīmē, ka jums jāpaklausa man visās lietās un ka man piekrītlemšana un noteikšana par jūsu mantu un dzīvībām. Līdz šim jūs dzīvojāt kā lopiņi pēc saviemieradumiem un tikumiem; tagad jums jādzīvo tā, kā nosacīs mani likumi, un par visu, ko jūs darīsietsavādāk, nekā es jums atļaušu, jums būs jāatbild karaliskās tiesas priekšā, kuru es šeit reprezentēju.Tūkstošiem gadu jūs esat dzīvojuši, nemaksādami nekādus nodokļus. Tagad jums būs jāmaksā dažādasnodevas, par kurām kā pretvērtību saņemsiet visādus civilizācijas labumus. Novēlu jums būt krietniemviņa majestātes pavalstniekiem un paklausīgiem pilsoņiem, un lai civilizācijas saule spoži iedegas pārjūsu zemi!

«Gubernators» apklusa un noslaucīja sviedrus.— Tagad parādiet, kur ir dzeramais ūdens, — viņš turpināja, kad oficiālā daļa bija beigusies. Lai

savu vajadzību darītu saprotamu šiem dabas bērniem, kuru zināšanas angļu valodā nebija neko lielākas kācilvēka zināšanas putnu, zivju un citas dzīvas radības dialektos, Mobss ar zīmēm paskaidroja savuprasību: salika plaukstas kopā un tēloja ūdens smelšanu, tad it kā kāri laka iedomāto šķidrumu.

Ako pirmais saprata, kas svešajam vajadzīgs.— Hitahi, viņi vēlas saldo ūdeni, — jauneklis ieminējās.— Parādi viņiem avotu, — salas vecākais teioa.Ako pamāja svešajam ar roku un devās caur banānu birzi uz ūdenskrituma pusi. Daži kuģinieki viņam

sekoja. Kad saldais ūdens bija atrasts, Mobss pavēlēja piepildīt muciņas un vest uz kuģi. Sos braucienusnācās atkārtot vairākas reizes, kamēr viss ūdens rezervuārs un citi trauki bija piepildīti. Tikmēr Mobssparūpējās, lai karogs tiktu uznests un novietots kalna galā. Ari pats viņš pakāpās tik augstu, ka varējapārredzēt visu salu. Tur «gubernators» uzzīmēja pēc acumēra Kapteiņa Mobsa salas karti un aprēķināja,ka jaunatrastās zemes platība ir apmēram 24 kvadrātjūdzes. Tas nebija kaut kāds mikroskopisks atolsokeāna vidū vai kāda kaila klints, bet ziedoša zeme ar vairāk nekā četrsimt iedzīvotājiem. Palmu birzisvarēja daudzkārt paplašināt, tāpat banānu audzes. Daži uzņēmīgi plantatori nedaudz gados var kļūt bagāti.Varbūt lagūnā slēpjas arī pēr|u gliemežnīcas, kuru vērtību šie brūnie nelgas pat nenojauš.

«Tas idiots Peršmens galu galā man izdarīja labu pakalpojumu,» «gubernators» iedomājās. «Jamums nepietrūktu ūdens, mēs neuzkultos šim zelta gabalam un tas vēl ilgus gadu paliktu nezināms kā mēslučupā paslēpusies pērle. Bet nu tas ir rokā, un mēs jau nu gan pratīsim šo atradumu izmantot.»

Auglīga zeme un miermīlīgi vientiesīši, kas strādās par velti, — nemaz nevajadzēja būt gudram, laišādos apstākļos kļūtu bagāts.

«Majestātes vietnieks» sāka rīkoties.4Kā augstai personai pienākas, Mobss apsēdās liedagā uz pilnas ūdens muciņas un sapulcēja ap sevi

visus saliniekus, kas bija ar mieru tuvoties «gubernatoram».— Vecais pērtiķi, nāc tuvāk un klausies, ko es tev pavēlēšu, — viņš ar zīmēm aicināja Hitahi. Salas

vecākais gan bijīgi, bet nezaudēdams cieņu, apstājās pa gabaliņu no Mobsa. — Mēs nupat iekarojām šosalu. Tas nozīmē, ka mēs esam uzvarētāji, bet jūs — tie uzvarētie. Ko diara uzvarētājs iekarotā zemē?Viņš prasa atlīdzību par savām pūlēm uzvaras izcīnīšanā. Lūk. arī es tagad prasu, lai tu ar saviempērtiķiem samaksātu kontribūciju. Tu saproti?

Hitahi samulsis grozījās. Mobss turpināja: — Es un mani ļaudis esam izsalkuši, mums gribas ņam-ņam. Kaut ko labu un pavisam daudz: vienu laivu, divas laivas, pavisam daudz laivu ar ņam-ņam. Tu tūlītskrien uz savu būdu, visi tavi ļaudis lai skrien un ņem to labāko, ēdamu un dzeramu, ņam-ņam un klunk-klunk. Nesiet šurp un lieciet zemē pie manām kājām. Ja ātri un daudz atnesīsiet, es būšu laipns un mīlīgs,ja tūļāsieties un būsiet skopi, gubernators ņems rokā nūju un sitīs brūnajiem lopiņiem pa muguru. Vaisaprati? — Mobss čamstināja muti un laizījās.

Hitahi palocīja galvu par zīmi, ka saprot. Viņš kaut ko teica saviem ļaudīm, tie priecīgi un laipniuzsmaidīja svešajam pavēlniekam. Baltie cilvēki izsalkuši? O, lai viņi drusciņ pagaidi», mums ir daudzlabas barības — zivis, saknes, rieksti un augļi. Viņi steidzās uz savām būdām, cilti devās mežā un pēcbrītiņa atgriezās ar visādu ēdamo. Tur bija kokosrieksti, banānu buntes, ceptas un saulē žāvētas zivis,traukil ar labo dzērienu ava, kas atspirdzināja un darīja līksmu prātu. Pusaudži nesa putnu olas un saldāssaknes.

Mobss lika visu sakraut laivās un nogādāt uz kuģa, izņemot dzērienus, ko turpat krastā ilzdzēra. Uz«Seagull» klāja sardzē bija palikuši tikai pāris vīru, visi pārējie atradās pie sava pavēlnieka. «Majestātesvietnieks» sūca vienu malku pēc otra, juzdamies aizvien labāk. Nu viņš vairs netaisīja bargi nopietnuseju, bet smaidīja, smējās un runāja šļupstēdams.

— Šai dienai par godu es rīkoju svētkus. Lai priecājas, lai dejo un dzied Kapteiņa Mobsa salastauta! Nu, kas ir, vecais pērtiķi? Vai jums salā nav ar ko uzspēlēt? Tramtadram- tad un bum-bum? — viņšsvilpoja un sitia plaukstas. — Ma- ziais Sam Erikson, kas ir, ka nelēkā! Dejot vajag! Dziedāt! Grāb ciettās brūnās kazas! Viss pieder mums, un, ko mēs darām, tas ir labi!

Jā, tad no būdām Rigondas mākslinieki atstiepa savas bungas, stabules un klabekļus. Liedagā sacēlāsvarens troksnis. Pārliecinājušies, ka baltie cilvēki nedara nekā ļauna, dabas bērni ļāva vaļu savailīksmībai. Brīdi noraudzījies viņu dejās, «gubernators» pasauca Hopkinsu un veco Hitahi un gājaapskatīties, kas atrodams salinieku būdās. Visur viņš iebāza savu degunu un, ja_ ieraudzīja kaut kointeresantu, tādu, kas patika un par ko vēlāk varēs dabūt naudu, tad paņēma to un paturēja. Tā viņšpiesavinājās iedzimto skaistākos traukus, vēdekļus un rotas lietas, kas dažam vīram bija lielākaislepnums un dažai sievai vienīgā greznība.

— Slavējiet dievu, ka šie nieki man sagādā prieku! — Mobss teica |audīm. — Bet, ja jums būtuzelts un pērles, es būtu vēl priecīgāks.

Atgriezies liedagā pilnu klēpi visdažādāko miantu, Mobss lika diviem matrožiem tās aizvest uz kuģa.Tad viņš piebāza savu pīpi ar tabaku, aizkūpināja >un sniedza Hitahi.

— Saņem sava valdnieka dāvanu un mācies to cienīt! Bāz mutē un sūc.Hitahi sūca, bet šis mēģinājums beidzās diezgan bēdīgi, jo vecais salinieks tūliņ aizrijās un sāka

kāsēt. Tad Mobss viņam sita pa muguru stiprāk, nekā būtu vajadzīgs, un smējās.Daži matroži bija sākuši ķerstīt salinieku sievietes, tās spiegdamas bēga. Salas jaunekļi kļuva

nemierīgi. Kad Hop- kinss rupji sagrāba Neļimu, Ako smaidošā seja pēkšņi vērtās drūma. Viņš saspringakā lēcienam sagatavojies zvērs un vēroja, kas būs tālāk: vai Nelirna aicinās palīgā vai pati tiks galā arbalto vīru?

— Netrako, skaistulīt, tu man patīc… — Hopkinss ņurdēja, cenzdamies noskūpstīt meiteni. — Esipriecīga, ja bal- tails kungs tevi pagodina ar savām kvēlajām jūtām.

— Ako! — liedagā atskanēja izmisuma sauciens.Nākošā mirklī it kā milzīgs kaķis uzlēca Hopkinsam mugurā, desmit spēcīgi' pirksti ieķērās stūrmaņa

cekulā un plēsa matus. Iebrēkdamies Hopkinss palaida meiteni vaļā un atinu- guriskil novēlās smiltīs.Lielais kaķis veikli uzlēca viņam uz krūtīm un iecirta nagus sejā.

— Palīgā! Pa-lī-gā! — brēca Hopkimss.Tad liedagā norībēja briesmīgs troksnis. Pats «gubernators» personīgi bija izšāvis gaisā no pistoles.— Dumpis? Sacelšanās? — rēca Mobss. — Pie šautenēm, vīri! — Nelaist vaļā to pērtiķi! Uz

laivu, uz laiVu! Es viņam rādīšu aiztikt balto cilvēku!Sacēlās juceklis. Salinieki kliegdami paslēpās krūmos. Divi milzīgi vaļu mednieki bija sagrābuši

Ako un stiepa uz laivu. Viņš locījās kā panteris vīru spēcīgajās rokās. Tad no mugurpuses piesteidzāsHopkinss un vairākas reizes iesita viņam pa galvu. Nu Ako kļuva rāms un gurdi saļima. Raušus viņupārrāva pāri laivas malai. Viens no vīriem uzsēdās viņam uz krūtīm, otrs — uz kājām.

— Nenožņaudziet viņu pavisam, — kapteinis Mobss aizrādīja. — Mums uz kuģa trūkst četru vīruun viens jauns strādnieks labi noderēs.

Kad laivas bija aizbraukušas līdz lagūnas vidum, Mobss lika matrožiem izšaut gaisā. Kā brīdinājumsun soda drauds zalve dobji atbalsojās salas krastos.

— Drebiet, mērkaķi! Tagad jums sāksies citi laiki! — Mobss kratīja dūri pret salu.Uz kuģa Ako iemeta kādā tumšā, smacīgā telpā un durvis no ārpuses aizslēdza. Pēc pāris stundām,

kad paisums bija pacēlis ūdens līmeni, «Seagull» izpleta buras un pa rifa spraugu izbrauca jūrā.No Rigondas pakalniem kuģa aizbraukšanā noskatījās šausmu pārņemtie salinieki. Drūmi klusēja

Hitahi. Naids un sāpes kvēloja Oneagas sejā, viņa tēvs Ono mierinādams rūca uz savu sievu Tuli, kasskaļi vaimanāja par pazudušo Ako, savu lielo, skaisto dēlu. Un, kad kuģis jau bija tik tālu aizbraucis, kano zemākām salas vietām varēja saredzēt tikai mastu galus un augšējās buras, Neļima atdalījās no pūļa un

viena pati uzrausās augstākajā kalna galotnē. Viena ar savām sāpēm viņa tur ilgi ilgi noraudzījās pakaļtālumā gaistošajam jūras rēgam, kas aizveda viņas mīļo. Kurp tie viņu veda? Kas ar viņu notiks? Kad viņšnāks atpakaļ pie savas Nelimas? Viņa gaidīs to … ilgi ilgi…

Vēja pūsmas plandījās karogs, ko svešie vīri bija uznesuši te augšā. Kad saule bija nogrimusi aizapvāršņa, jaunā sali- niece paņēma šo baltā cilvēka burvības zīmi un nonesa lejā. Salinieki sapulcējās apugunskuru un noskatījās, kā tas liesmās sadeg.

TREŠA NODAĻA 1Mazajā kambarī, kura vidū nostājies cilvēks ar roku varēja aizsniegt visas trīs sienas, valdīja tumsa.

Kambarim nebija loga. Durvis blīvi aizsedza ieejas caurumu, un tajās nebija nevienas spraudziņas, pakuru krātiņā varētu ielauzties gaismas stars. Gaiss bija tik smacīgs, ka Ako kļuva nelabi. No griestiemlāsoja ūdens. Visur, kur vien Ako pieskārās, viņš sataustīja kaut ko glumi mitru, un šis neredzamais,taukainais mitrums riebīgi smirdēja.

Ako ilgi sēdēja uz grīdas telpas kakta, galvu noliecis uz krūtīm un ar rokām aptvēris ceļus. Pamazāmviņš atžirga no saņemtajiem belzieniem, galva vairs nereiba, tikai šur un tur vēl smeldza sadauzītās vietas.

«Ko baltie cilvēki gribēja ar viņu darīt? Kāpēc tie viņu aizveda no salas un turēja šajā tumšajā alā?Vai' ilgi viņu te turēs? Vienmēr? Varbūt tas ir pazemes mājoklis un šie bargie cilvēki — sirojošāsdvēseles, kas iznākušas virszemē apskatīties, kas tur notiek. Bet kāpēc viņi atbrauca pār jūru lielajā laivā,kāpēc meklēja salā barību un saldo ūdeni — vai viņiem tur, lejā, nekā nebija?»

Veltīgi Ako pūlējās atmilnēt notikumu īsto jēgu. Nekā neizdomājis, viņš beidza mocīt savassmadzenes un ieslīga trulā vienaldzībā. Miesīgi un garīgi sastindzis, gaidīja turpmākos notikumus.

Pēc kāda laika Ako dzirdēja skarbu, čīkstošu troksni, tad ārpusē dipēja cilvēku soļi!, skanējadaudzas balsis. Un pēkšņi kuģis sakustējās, sazvēlās mazliet uz sāniem, sāka šūpoties. Nu Ako saprata, kalielā laiva ir izbraukusi ārpus rifa … dodas prom no salas. Aizbrauc, aizved viņu ņp dzimtās pasaulestālu tālu, kur neviens nedzirdēs viņa balsi un nevarēs atnākt palīgā. Bet Ako negribējās aizbraukt, viņšvēlējās palikt tepat kopā ar Neļimu, tēvu, māti un Oneagu.

Apziņa, ka notiek tas, kam nevajag notikt, satrauca jaunekli. Viņš uztrūkās kājās un nemierīgimīņājās. Taustīja sienas, mēģināja ar plecu atspiest vaļā durvis. Kāpēc baltie cilvēki nenāk un nelaiž viņuārā? Te ir tumšs, te grūti elpot, bet Ako gribas kustēties, skriet, kāpt augstu kalnā un stāvēt ar seju pretsauli un vēju. Te nav ne saules, ne vēja.

Uzaudzis neaprobežotā brīvē starp ļaudīm, kas nekad nedarīja cits citam pāri, Ako nespēja aptvertnebrīvības un pārestības būtību. Tā viņu mulsināja, uztrauca, raisīja instinktīvu pretestību. Viņš drebējakā dzinējsuņu ielenkts zvērs — ne bailēs, bet sašutumā. Un līdzīgi zvēram, jaunam leopardam, kocietsirdīgi mednieki iesprostojuši krātiņā, visa viņa būtne prasīja pēc brīves, pēc plašuma, viņam likās,ka tumšais sprosts ir dzīvs, naidīgs radījums, kas viņu tur savās skavās.

Ako iekliedzās … uzgaidīja, vai baltie cilvēki ko nedarīs, tad kliedza atkal, divas, trīs, daudzasreizes. Dauzīja ar dūrēm sienas, spārdīja grīdu, durvis, klauvēja pie griestiem. Ja baltajiem cilvēkiembija ausis, viņiem vajadzēja dzirdēt Ako trakošanu. Bet viņi nelikās zinis.

Varbūt viņi bijia prom, savos pazemes mājokļos, un Ako viens pats te pamests tumsā?Tie nebija vaidi, žēla vai histēriska raudāšana — brīva dvēsele pamēroši pauda savu protestu,

vairījās važu. Un šis protesta kliedziens bija tik īsts un tik mežonīgs, ka baltais cilvēks jutās nepatīkamitraucēts. Ako plosīšanos labi dzirdēja visā kuģī.

— Ivarsen, ej un apklusini viņu, citādi, jau šonakt nedabūsim aizmigt! — kapteinis A^obss teicabocmanim.

— Vai pavisam apklusināt? — Ivarsens jautāja, ciniski; smaidot. — Nieka liela, ja kapteinis tāgrib.

— Tad nē jel. Nomierini viņu. Viņš mums būs vajadzīgs dzīvs.— Bez krietnas dresūras šis lopiņš nebūs lietojams, — bocmanis piezīmēja.

— Izdresēsiim, — Mobss pašapzinīgi attrauca. — Bet šovakar lūko viņam ieskaidrot, ka trokšņotnav brīv.

— Labi, kaptein! — Ivarsens tīksmīgi nosmīnēja. — To es viņam ieskaidrošu.Viņš salūkoja «kuģa kaķi» un aizgājia uz matrožu kajīti.— Ha'llo, zēni, kas vēlas piedalīties mazā dēkā? Man uzdots pasniegt pirmo disciplīnas stundu

brūnajam mērkaķim. Kas nāks man palīgā?Vienmuļajā jūras dzīvē šāds nolikums solīja interesantu pārmaiņu. Ivarsenam tūliņ pieteicās vairāki

palīgi.— Kas jādara, bocman? Vai viņu vendzelēs, vilks caur ķīli? — tie jautāja.— Kādii pāris ņemiet spaiņus un uzsmeliet ūdeni. Citi ar ķēžu āķiem nostājieties katrā pusē durvīm

un neļaujiet izbēgt. Par pārējo es pats gādāšu.Tad Ako dzirdēja, ka viņa sprostam tuvojas cilvēku soļi. Viņš apklusa un, durvīm pieplacis, gaidīja,

ka tās vērs vaļā. Baltie sačukstējās, bet bez kādas vajadzības, jo Ako tik un tā nesaprata neviena vārda.Noskrapstējia slēdzene, smilkstot slīdēja aizbīdņa bulta, un durvis pavērās spraugā. Pēkšņās gaismasapžilbis, Ako uz mirkli piemiedza acis. Viņš vēl nebija tās atvēris, kad vesels spainis sāļā jūras ūdensietriecās viņam sejā. Kamēr viņš purinājās un slaucījās, sekoja otra šļāce, tad krā-

Ilņā ielēca Ivarsens un sāka slānīt Ako ar «kuģa kaķi». Durvju spraugai priekšā stāvēja vīri ar ķēžuāķiem rokās.

— Mācies cienīt sava pavēlnieka gribu! — Ivarsens aizelsies sauca, ar tīksmi atvēzdams mezglainopletni un manīdamies trāpīt pa Ako galvu un pleciem. — Tavu tumšo mežoņa garu es dzenu laukā, tavupērtiķa stulbumu un suņa bezkaunību! Es esmu viss, tu neesi nekas. Tēvs un māte, dievs un saimnieks esesmu tavai miesai un dvēselei. Slavē radītāju, ka es ar tevi tā nopūlos. Spaini ūdens uz viņa trakajāmsmadzenēm, zēni!

Ivarsens atkāpās sāņš, kamēr kāds matrozis ielēja Ako sejā ūdens šļāci'. Tad vēlreiz bocmanisslānīja Ako ar pletni u-n, acis izvalbījis, zvērīgā balsī uzbļāva: — Tagad mierā! Tupēt kaktā un turētmuti! Lūk, tā! — viņš ar plaukstu aizspieda sev inuti. — Ja pīkstēsi, es atkal atnākšu un pamielošu ar šo,lūk…

Plati atvērtām acīm Ako raudzijas šajos divkājainajos rēgos, kas drūzmējās gar durvīm, rīstīdamiesaiz smiekliem. Viņi smējās, viņi priecājās, tikai viens bija bargs un naidīgs — tas, kas sita. Ako zināja, katas ir tikpat asinskārs un ļauns kā haizivs, kas dažreiz uzbrūk lagūnā peldošam cilvēkam. Kad haizivs todara, salinieki lūko dunčus un tikmēr vajā plēsoņu, kamēr izdodas to nogalināt, jo ļaunai radībai navvietas ne uz zemes, ne ūdeņos. Šim divkājainajam arī nebija vietas virs zemes, viņu vajadzēja tāpatiznīcināt kā haizivi, bet Ako to nevarēja izdarīt, jo dzelmes plēsoņa parasti ir viens un salinieku veselspulks, bet te bija viens pats Ako pret daudziem plēsoņām. Un viņam arī nebija duramā.

Krātiņa durvis atkal aizvērās. Ņirgādamies ārpusē izklīda kuģinieku bars. Ako stāvēja tumsā. Viņšnejuta sāpes plecos un mugurā, nemanīja, ka asinis tecēja pa seju lejup. Brīvais Rigondas dēls saprata, kaviņš vairs nav brīvs un ka šie svešie ļaudis ir viņa ienaidnieki, neganti, briesmīgi radījumi, kas gribnodarīt viņam un viņa ciltij ļaunu. Šī baisā atziņa lika aizmirst visu pārējo.

2Ako vairs neplosījās, jo zināja, ka tad viņu atkal sitīs. Ja viņš būtu iepriekšējā naktī izgulējies, tad

šonakt nezin vai aizvērtu acis.Klusums uz klāja liecināja, ka saule norietējusi un kuģa ļaudis aizgājuši gulēt. Ako sēdēja krātiņa

kaktā un domāja par mājām, par lielajām bažām, ar kādām cilts tagad apcerēja viņa likteni. Neļima … nē,par to Ako nemaz nedrīkstēja domāt, tad viņam bija tā, ka gribējās lēkt augšā, spārdīt krātiņa sienas,kliegt un plosīties. To nedrīkstēja, tad būs slikti. Ako domāja par citu. Nu jau viņi būs aizbraukuši aizpasaules malas un atnadās t u r. Noslēpumaina brīnumu valsts bija visapkārt, pilna nezināmu baismu untīksma valdzinājuma.

Lāgiem Ako aizsnaudās, bet jau pēc brītiņa sāpes plecos viņu vienmēr atmodināja. Mitruma lāses nogriestiem pilēja viņam virsū, tecēja pa brūcēm, dažreiz veldzēja, dažreiz izraisīja vēl asāku smeldzi.

Tā pagāja nakts. Tad uz klāja atkal klaudzēja kuģinieku soļi, atskanēja svešo vīru balsis, nelaipnasasaukšanās, rupji smiekli. Kuģis viegli šūpojās viļņos.

Kāds it kā brīdinādams piedauzīja pie Ako krātiņa durvīm. Skrapstēja atslēga, nožvakstēja aizbīdņabulta. Spoža rīta gaisma ieplūda krātiņā, un Ako bija uz mirkli jāaizver acis, lai pierastu pie pēkšņāspožuma.

Tas pats vīrs, kas vakar bija dauzījis Ako ar mezglaino pletni, stāvēja durvīs un samiegtām acīmvēroja gūstekni. Šoreiz viņam rokā nebija sitamā un viņš arī neizskatījās tik ļauns kā vakar. Brītiņu pētījisAko, viņš pamāja ar roku, aicinādams salinieku laukā no sprosta.

— Nāc nu, nāc — netūļājies tik ilgi! — viņš ierūcās, kad Ako vilcinājās paklausīt viņa mājienam. —Ko baltais cilvēks saka, tas tev jādara. Baltais cilvēks vienmēr panāk to, ko viņš grib.

Lai pierādītu, ka viņam pret gūstekni nav nekādu viltīgu nodomu, bocmanis atvēra durvis līdz galamvaļā un atkāpās dažus soļus. Tad Ako piecēlās kājās un, kā ietramdīts meža zvērs gaisu ošņādams unapkārtni vērodams, vilcinādamies aizgāja līdz durvīm. Krātiņš atradās zem klāja kuģa priekšgalā. Durvjupriekšā bija šaurs, patumšs gaitenis. Gaisma ieplūda pa atvērto klāja lūku, no kuras lejā veda šauras kokakāpnes. Bocmanis rādīja Ako uz kāpnēm un mudinādams kratīja galvu. — Ej vien augšā un nestomies.Pirmais trakums tev jau ir izdzīts. Tagad sāksim tevi taisīt par cilvēku.

Elastīgiem soļiem kā kaķis Ako aizskrēja līdz kāpnēm un izrausās uz klāja. Izbāzis galvu pa lūkascaurumu, viņš vēl mazliet vilcinājās, neuzticīgi pētīja apkārtni un tikai tad līda laukā. Sur un tur pagabialu no Ako stāvējia baltie cilvēki. Pīpes •alkdami, tie mierīgi un atturīgi raudzījās saliniekā.Kapteinis bija noteicis nedarīt nekā tāda, kas lieki satrauktu gūstekni. Bet Ako skatiens tūliņ aizklīda jūrā,meklējot pie apvāršņa Rigondas krastus, salinieku laivas viļņos. Nekā viņš nesaskatīja. Visapkārt kuģimpletās okeāns, viļņojošs ūdens klajums un zila debess. Tā bija tur, kur ausa rīts, tā bija visās citās pusēs.

Ako pirmā doma bija bēgt, ielēkt jūrā un peldēt prom. Ja viņš pie apvāršņa būtu pamanījis kautmazāko krasta pazīmi, tad nekas viņu nenoturētu uz klāja — tagad, kad viņam bija atdota kustības brīvība.Bet baltie cilvēki laikam zināja, ko dara, vai gan citādi viņi! būtu izlaiduši Ako no sprosta. Varbūt viņitaisni vēlējās, lai Ako lec jūrā, — tad viņš būs pazudis.. Viņi ļāva tam aiziet līdz kuģa reliņam un vērotizplatījumu. Neko viņi neteica, kad Ako, tajā pusē nesaskatījis meklējamā, aizgāja līdz otram bortam. Viņitikai pasmīnēja, kad puisis pakāpās masta vantīs un turpināja no turienes pētīt jūru. Visu laiku Ako kārielpoja svaigo, tīro gaisu. Kā dzīvības veldzi viņa būtne uzsūca plašuma dvašu. Nāsīs iesitās savādaskairinošas smaržas, ceptas gaļas smaka un kafijas izgarojumi. Ako ostīja gaisu un neapzinīgi aplaizījalūpas, pēkšņi sajuzdams izsalkumu. Tā kā baltie vīri joprojām netaisījās viņam neko darīt, viņš nokāpa uzklāja un, sekodams smaržīgai gaisa straumei, zaglīgiem soļiem virzījās uz kuģa vidu. Šai brīdī viņšatgādināja kaķi, kas atvests svešās mājās un pirmo reizi palaists vaļā. Visas lietas viņam bija svešas unšķita draudošas, viņš visu apskatīja ar aizdomām, neaizmirsdams piesardzību. Un, tāpat kā dzīvniekamsvešā vietā ļauj nomierināties, pasargājot to no uztraucošiem pārsteigumiem, «Seagull» ekipāžs atturējāstuvoties Ako un nedarīja nekā tāda, ko viņš nevarētu saprast.

Tā Ako nonāca pie kambīzes. Pa vaļējām durvīm viņš redzēja puskailu balto vīru, kas rīkojās gartraukiem. Šie trauki atradās virs uguns, kas bija iesprostota savādā, melnā krātiņā. Uz pannas čurkstēdamataukos cepās gaļa.

— Iedod viņam kaut ko ēst, — kapteinis Mobss no kvatera paaugstinājuma sauca pavāram.Puskailais baltais vīrs ar spalvainu rokas dilbu notrauca sviedrus no pieres un uzdūra uz dakšiņas izceptugaļas šķēli. Viņš nokoda krietnu kumosu, piekoda maizi un, skatīdamies Ako, ar redzamu baudu ēda. Akokāri aplaizīja lūpas. Tad pavārs pastiepa roku ar labo barību uz Ako pusi un smaidīdams māja, lai puisisņem. Brītiņu vilcinājies, Ako spēra dažus soļus tuvāk kambīzes durvīm un apstājās drošā attālumā. Baltaisvīrs turpināja smaidīt. Redzēdams, ka Ako šaubās, viņš vēlreiz nokoda paprāvu kumosu un aplaizīdamies

ēda. Tad Ako nedroši pastiepa roku pretim pavāram, sakampa gaļas gabalu un maizi un steidzīgi atkāpāslīdz reliņam.

— Kustonis paliek kustonis, — nomurmināja Mobss, iztālēm vērodams salinieka rīcību. —Apostii vien visu un nogaršo mūsu labumus. Visu mūžu jau tevis dēļ nestaigāsim uz pirkstgaliem.

Ako tiešām apostīja saņemto barību, tad sāka ātri un badīgi ēst. Sī ēsma viņam patika, tā bija laba ungaršīga. Kad no gaļas gabala un maizes šķēles nekas vairs nebija palicis pāri, Ako paskatījās uz pavāruun pirmo reizi pasmaidīja.

— Aha, tev patika, — pavārs nosmīnēja. — Tad jau mēs tevi viens divi ieēdināsim. Tu vairsdzenams neiesi prom. Nu, še ņem vēl. — Viņš sniedza Ako vēl vienu gaļas šķēli un riecienu maizes.Šoreiz puisis daudz drošāk tuvojās kambīzei. Pasniegto saņēmis, viņš mierīgi apsēdās uz reliņa unnesteigdamies apēda.

Beigās pavārs vēl iedeva krūziņu atdzesētas kafijas ar kondensēto pienu. Tik labs šis dzēriens nebijakā kokospiens vai ava, bet diezgan salds un labi panesams.

Kamēr kuģa ļaudis ieturēja azaidu, viņi ļāva Ako vienam pašam savā nodabā klīst pa klāju. Viņšguva dažādus iespaidus. Pie nagaina rata kuģa pakaļgalā stāvēja kāds vīrs un lāgiem grozīja šo ratu. Tadkuģis katrreiz mazliet sagrozījās — tam cilvēkam laikam bija milzīgs spēks rokās, ka viņš tā varējaizdarīt.

Balto cilvēku pavēlnieks šodien bija ģērbies savādāk nekā vakar. Viņam galvā vairs nebija cepurear spožo saules krāsas nagu, un viņš nebija uzvilcis tērpu ar spožajām svītrām uz aprocēm. Baltas,saņurcītas bikses viņam bija kājās, mugurā svītrains krekls, no kura vaļējām krūtīm varēja redzētspalvainu miesu. Galvu viņš bija apsedzis ar baltu cepuri platām malām un vispār izskatījās daudznetīrāks un vienkāršāks nekā salā, bet, kad viņš runāja, visi baltie vīri ar bijību klausījās viņa vārdos untūliņ kaut ko darīja.

Tad Ako redzēja, ka kuģa pavēlnieks kaut ko saka vīram,49-1 kas vakar bija ienācis krātiņā ar pletni, un rāda uz viņu. Tas tūliņ tuvojās Ako un ar zīmēm

aicināja sev līdzi uz kuģa pakal gulu.— Diezgan tu esi baudījis mūsu viesmīlību. Tagad tev jāmācās strādāt.Viņš ņēma virvē iesietu spaini, iemetia jūrā un uzsmēla ūdeni, tad izlēja spaiņa saturu uz klāja. Pēc

tam satvēra no virvju gaiļiem taisītu slolu un sparīgi berza klāju tajā vietā, kur bija izliets ūdens. — Lūk,tā, tu laiskais lopiņ. Liec aiz auss, ko es daru, un tagad dari tāpat.

Bocmanis pasniedza Ako slotu un mudināja berzt. Ako mēģināja. Sākumā neveiicās un Ivarsenamvajadzēja vēlreiz rādīt, kā turama slota, kā jāberž un kā pēc tam atkal jāuzsmeļ ūdens un jāizlej uz klāja.Kā visi dabas bērni Ako bija apdāvināts fizisko nodarbību atdarināšanas mākslā. Pārliecinājies, ka šīlieta sāk veikties apmierinoši, bocmanis atzinīgi pakratīja galvu un parādīja Ako visu mazgājamoiecirkni: — Vienu spaini te, otru te, berzt un skalot, kamēr tīrs.

Viss būtu labi, ja Ako šī nodarbība neapniktu. Ne tik daudz aiz noguruma kā aiz kustību vienmu|umaviņš drīz zaudēja interesi pret darāmo un sāka slaistīties. Tad Ivarsens ielīda savā kajītē un atgriezās uzklāja ar vakarējo pletni. Ako tūliņ nosvieda slolu un gribēja uzbēgt mastā, bet šo manevru viņa pretiniekibija jau paredzējuši un aizšķēršļoja puisim ceļu. Tie paši smejošie vīri, kas vakar, stāvēja puslokā apkārtAko un kratīja dūres. Ivarsens rādīja uz slotu un kaut ko dusmīgi runāja. Kad Ako vēl vilcinājās, viņšpieskrēja tam klāt un iesita ar pletni pa stilbiem.

«Jādara tas, ko baltais cilvēks liek! Citādi viņš sit.»Visu dienu Ako strādāja. Berza klāju, skaloja ateju, smēla no rezervuāra ūdeni un nesa pavāram uz

kambīzi. Par to viņam vēl divreiz deva ēst — ceptas zivis un kādu duļķainu, raibu šķidrumu, ko baltie vīristrēba ar mazām liekšķerītēm. Šis šķidrums Ako negaršoja. Viņš iestrēba tikai vienu malku, bet tūHņ atkalizspļāva uz klāja. Ivarsens, to redzēdams, bargi iebļāvās, pavēlēja Ako uzsmelt ūdeni un noskalot klājutajā vietā.

Baltie vīri strādāja maz. Ako viens pats pūlējās visu dienu. Vakarā viņu atkal ieslodzīja krātiņā. Laiviņam nebūtu jāguļ uz mitrās grīdas, Ivarsens iesvieda krātiņā vecu brezenta gabalu.

Kapteinim Mobsam bija lieli nodomil ar Ako, vienīgi tāpēc viņš nejāva Ivarsenam brūno dabasbērnu apklusināt pavisam. Vispirms, kuģa ekipāžs bija zaudējis četrus vīrus, un divas spēcīgas rokas būszelta vērtas, kad sāksies vaļu medības. Otrkārt, un tas bija galvenais iemesls, kāpēc Mobss vēlējāssalinieku dzīvu aizvest līdz ostai, — vēsts par jaunatrasto zemi sacels sensāciju, laikrakstos iespiedīsgarus rakstus, intervijas ar kapteini, fotogrāfijās un diezin ko vēl. Ako tad vajadzēs būt lietiskajampierādījumam, kas apliecinās salas atrašanos pirm- reizību. Vismījāk Mobss tūliņ grieztu kuģi uzJaunzēlandes pusi un atmestu ar roku tādam niekam kā dažas simt mucas trāna. Jaunatrastā sala bija vairākvērtia nekā desmit lādi «Seagull» ar pilnu kravu. Bet kuģis, diemžēl, nepiederēja Mobsam vienam, viņšbija tikai līdzīpašnieks ar diezgan mazu dalības naudu — pārējie partneri varēja sacelt brēku par viņapatvarīgo atgriešanos ostā.

«Seagull» turpināja braucienu atpakaļ uz tām vietām, kur bija manīti vaļi.Otrajā gūstniecības dienā Ako sāka mācīt jūrnieku zinības: buru apkalpošanu, dažādu mezglu siešanu

un citus sīkumus, ar kuriem būs savienoti viņa turpmākie pakalpojumi. Lai mācības labāk sekmētos,Ivarsens un Hopkinss vienmēr turēja pie rokas pletni un šad tad principa dēļ pa reizei uzslānīja,atgādinādami saliniekam baltā cilvēka varu. Galvenais uzdevums Ibija — iedvest Ako pārliecību, ka viņšar miesu un dvēseli pieder savam pavēlniekam, baltajam cilvēkam, un nedrīkst darīt vai gribēt nekā tāda,kas būtu pret šo pavēlnieku. Viss, ko baltie vīri darīja brūnajam, bija pareizi un likumīgi, jo viņi bijastiprāki, viltigāki un aktīvāki visās lietās. Viņi drīkstēja Ako sist, bet, ja viņš to pašu mēģinātu darītkādam no viņiem, tie viņu varēja nogalināt un iemest jūrā — to Hopkinss ar zīmēm nepārprotamipaskaidroja. Visa Ako eksistence atkarājās no tā, cik labi un padevīgi viņš izpildīs balto vīru gribu. Viņšbija zemāka būtne, nepilnīgs radījums līdzās dievībai. Vismazākā kurnēšana pret šās dievības likumiembija ļaunums, apgrēcība, neprāta darbs, kam tūliņ sekoja sods. Par to Ako drīz dabūja pārliecināties.

Viņš nesaprata balto vīru valodu, bet ar nojautu dažreiz uzminēja viņu domas. Pusdienas laikā kādsmatrozis, gribē

dams izjokot Ako, iedeva viņam gabaliņu ziepju un rādīja, Lai od. Ako pateicīgi uzsmaidījamatrozim un iekoda ziepēs. Viņa seja tūliņ saviebās riebumā, viņš steidzās pie reliņa un izspļāva pretīgokumosu jūrā, jo tik daudz bija iegaumējis, ka uz klāja neko nedrīkst sp|aut. Kuģinieki smējās asarām acīs,bet tas, kas bija iedevis ziepes, sataisīja dusmīgu seju un neatlaidīgi uzstājās, lai Ako apēd visu gabalu.

Salu dēla seja satumsa. Viņš saprata, ka šie ļaudis viņu muļķo, pazemo, prasa darīt nejēdzīgo. Pēkšņiun vareni satraucās brīvā dabas bērna pašlepnums. Viņa acils sāka zvērot, zobi sakniebās kopā, un vissaugums sasprindza it kā lēcienam. Viņš iespītējās un nepaklausīja. Stūrmanis Hopkinss, kam sejā vēlnebija nozudušas Ako nagu pēdas, iztālēm uzmanīgi vēroja notiekošo.

— Ed! — sauca matrozis.Ako purināja galvu. No viņa tumšā, mežonīgā skatiena kuģiniekam kļuva neomulīgi. Bet ko gan šis

mežonis varēja viņam izdarīt!— Ak tā, tu atsakies paklausīt? — matrozis draudīgi pacēla balsi. — Labi, to mēs tev tūliņ

izdzīsim.Nenolaizdams acu no Ako, viņš atmuguriski atkāpās līdz re- liņam un paņēma sviežamo virvi,

salocīja slaidā līkumā, tad tuvojās puisim. — Ed! — viņš vēlreiz pavēlēja.Mirkli vēlāk ziepju gabals ietriecās matrozim krūtīs, bet, kad viņš atvēza virves līkumu siltienam,

Ako elkoņi atliecās mazliet atpakaļ un pirksti izpletās kā vanaga nagi nesaudzīgam kampienam. Viiņšdraudēja baltajam vīram, aktīvi aizstāvējās! Un baltie vīri vairs nesmējās neviens. Bargas un ļaunasvērtās kuģinieku sejas, visapkārt atskanēja draudīga rūkoņa. Ako dzirdēja sev aiz muguras steidzīgussoļus, bet, iekams viņš paguva apgriezties un nodrošināties pret pārsteigumu, mezglainā kuģa pletne jaubija sākusi dejot uz viņa muguras. Hopkinss sita tilk uzcītīgi, kā kad viņam par to maksātu. Veltīgi Ako

vairījās, lēkāja pa klāju un slēpa galvu ar elkoņiem — ceļš uz reliņu un vantīm bija aizšķēršļots, pat jūrāielēkt šie cilvēki viņam neļāva.

497Hopkinsam bija iemesls pūlēties. Personīgais apvainojums šajā gadījumā savienojās ar apvainojumu

visai viņa rasei, visu civilizēto cilšu prestižs šai brīdī prasīja gandarījumu. Viņš sita tik ilgi, kamēr Akosaļima. Fiziski baltais cilvēks nu bija panācis uzvaru, salauzis pretestību, bet tas viņam šķita par maz. So

32 - V. Lācis, Raksti IIradījumu vajadzēja arī morāliski uzvarēt. Lai gan tāda lieta kā ziepju ēšana vai neēšana bija tikai)

sīkums un pat nesaskanēja ar civilizēto cilšu paradumiem, no šā sīkuma tagad atkarājās baltās rases godaliktenis.

Hopkinss ar kāju piestūma zemē nokritušo ziepju gabalu pie Ako sejas.— Ed! — viņš rādīja un, lai darītu šim cilvēkam saprotamu, ka pavēles neizpildīšana draud ar

pilnīgu iznīcību Ako, lika mazajam Samam atnest no kuģa kalves lielo kalēja āmuru.Dažus mirk|us vēl turpinājās grūtā cīņa Ako dvēselē — dzīvības instinkts cīnījās ar cilvēka

pašlepnuma jūtām. Sī dilemma bija pārāk mežonīga un vienkārša, lai Ako — dabas bērns, kam svešiaugstākās morāles smalkie jēdzieni, vēl šaubītos. Ziepju gabals gan bija riebīgs un vēl riebīgāk pieņemtpazemojumu, bet, ja par to varēja pirkt dzīvību, tad cena nebija par augstu. Ja Ako ļaus sevi nogalināt, tadneviens nedabūs zināt, kāda pārestība viņam nodarīta, un neviens nekad neatriebs viņa likteni. Bet, ja viņšpaliks dzīvs, tad kādu dienu varēja notikt tā, ka šis pats baltais vīrs ēdīs to, ko cilvēki nemēdz ēst. Kātālas, baigas un nepazītas pasaules ausma Ako sirdī dzima priekšstats par naidu un atriebību.

Viņš apspieda pretīgumu un apēda ziepju gabalu. Baltie vīri tad apmierinājās. Rases prestižs bijaglābts. Viņiem likās, ka viņi pilnīgi salauzuši salinieka pretestību, ka viņš padevies un atzinis viņu varaslikumību. Bet te parasti kļūdās visi varmākas: ārējā padevība vēl nenozīmē varmācības atzīšanu. Laipasargātu kailo dzīvību, cilvēks mācās liekuļot un melot. Tikai vientiesīgais šo cīņas gudrību iztulko kānetaisnības atzīšanu.

.. .Ako padevās, darīja visu, ko viņam lika darīt, bet saglabāja neskartu savu lepno, brīvību alkstošodvēseli.

— Viņš ir iedīdīts, — teica kuģinieki. — Nu viņu var lietot.Tie iedeva Ako dažas rupjas, novalkātas skrandas, ko aizpārpratuma vēl dēvēja par apģērbu. Bet arī šie kankari — no- skrandušas buru audekla bikses un

caurumains triko krekls — nevarēja izķēmot brūnā Apolona lielisko augumu.Pārliecināti, ka Ako ir pieradis pie savas jaunās dzīves apstākļiem, viņa pavēlnieki parādīja viņam

savas laipnības pirmo zīmi — ļāva puisim arī nakti pavadīt uz klāja. Ako varēja gulēt kambīzes aizvēnī,kur viņa guļvieta bija labi saskatāma no kva- tera paaugstinājuma.

Pirmā nakts, ko Ako pavadīja zem klajās, zvaigžņotās debess, pamodināja neatvairāmas ilgas pēc mājām. Tālu svešos ūdens tuksnešos aizvests, viņš zināja,

kia pāri šai pasaules malai naktīs mirdz tās pašas zvaigznes, kas redzamas arī pie Rigondas debesīm.Tātad viņš nekur tālu nebija aizbraucis, pasaule laikam nebija necik liela. Apziņa, ka tepat tuvumā, aizjūras un debess robežas, atrodas dzimtene ar visiem viņam mīļajiem cilvēkiem, ar brīvu dzīvi, satraucajaunekli bezgalīgās ilgās. Jau pirmajā naktī viņš mēģināja aizbēgt, bet lūkauta matrozis viņu notvēra brīdī,kad viņš gribēja iegrūst jūrā vismazāko kuģa laivu. Stūrmanis Hopkinss pamatīgi pārmācīja bēgli un parsodu ieslodzīja krātiņā.

Otrajā dienā Ako nesaņēma ēdienu. Nākamo nakti viņu atstāja uz klāja, bet lika gulēt kvaterā, netāluno stūres vīra. Tiklīdz viņš sakustējās vai gribēja celties augšā, matroža draudīgais apsauciens lika viņampalikt uz vietas.

33»499

Ako tad izlikās, ka atmetis domas par bēgšanu. Viņš strādāja, iemācījās vienu otru vārdu baltocilvēku valodā un izturējās |oti pazemīgi, bet vienmēr ieturēja zināmu piesardzības attālumu starp sevi! unkuģa ļaudīm. Viņš tiem neuzticējās nevienā lietā, jo zināja, ka tie ir viltīgi un bīstami viņam. Kā zvērs, kasnepazīst cilvēka dabu, viņš sākumā bija tiem droši tuvojies kā draudzīgām būtnēm. Tagad tic viņu vairsnepievili- nās ne ar ko.

CETURTA NODAĻA 1Divpadsmitajā rītā pēc aizbraukšanas no Rigondas «Seagull» ce|ā parādījās taukainas svītras, ko

bija atstājuši klejojošie kašaloti. Spriežot pēc svītru daudzuma, kaut kur tuvumā vajadzēja būt prāvamva|u baram. Mazais Sams, kam bija visskaidrākās acis, nu kāpa zāliņā un stundām ilgi pētīja jūru. Appusdienas laiku viņš pamanīja dažas ūdensstrūklas jūdzes četras uz ziemeļiem no kuģa. «Seagull» tūliņmainīja kursu un centās ar slaidu līkumu nokļūt kaša'.otu ce|ā. Uz klāja viss bija sarīkots medībām. Patslabākais harpunētājs bocmanis Ivarsens stāvēja pie katapultas kuģa priekšgalā. Dažiem vīriem bija rokāsšautenes, pielādētas ar sprāgstošiem lādiņiem.

Pārējie rosījās gar laivām, sakārtoja stalažas un kausēšanas pavardus starpklājā. Dīkai braukāšanainu bija gals, visi zināja, ka tagad sāksies grūtas darba dienas.

Tad Ako pirmo reizi savā mūžā ieraudzīja šos milzīgos dzīvniekus. Daži veci tēviņi bija izslējušiesstāvus gaisā un ļāva jūras viļņiem šūpot savus varenos ķermeņus, kas eiropieša acīm atgādināja milzīgupudeļu kaklus, bet Ako apziņā izraisīja mazliet savādāku salīdzinājumu: viņam likās, ka pa ūdens virsmupeld milzīgas, dzīvas būdas, vesels ciems.

— Tev būs strādāt daudz, visiem strādāt, nakti un dienu, — Ivarsens paskaidroja. Ako šo un to sākajau saprast balto vīru valodā. Viņš zināja, kā sauc maizi, ūdeni, buras, laivu, kuģi, roku, kāju, slotu uncitas vienkāršas lietas. Visvieglāk bija iemācīties tos jēdzienus, kuriem Ako mātes valodā nebijaapzīmējuma, bet uz kuģa un balto vīru sadzīvē tādu bija liels daudzums. Šā apdāvinātā dabas bērnasmadzenes varēja salīdzināt ar plašu noliktavu daudziem apcirkņiem, kur vēl maz bija novietots mantu,kāpēc tās viegli uzņēma sevī visus jauno iespaidu un jēdzienu krājumus. Ja «Seagull» ļaudīm būtu bijusiinterese nodarboties ar Ako audzināšanu, viņi droši vien kļūtu iedomīgi piar savu pūliņu sekmēm. Bet mēsjau zinām, kādas sugas ļaudis bija šis salasītais mednieku bars un pie kādām metodēm viņi pieturējāssavā civilizatoru sūtībā.

… Divus mēnešus turpinājās trakais, pārcilvēciskais darbs, kad bija jāaizmirst atpūta un kārtīgaizgulēšanās. Kad pārmocītie vīri krita no kājām, kapteinis Mobss viņu enerģiju uzturēja ar alkoholapalīdzību. Līdz ausīm notašķījušies ar asinīm, taukiem un trānu, viņi ņēma savās smirdošajās rokāsdzēriena trauku, ielaka ugunīgu malku un vergoja tālāk. Nebija tā, ka Mobsam ar Hopkinsu vajadzētuviņus sevišķi pamudināt. Akorda darbs — jo ātrāk pietecinās pilnu kravu, jo drīzāk tiks krastā, bet peļņabūs vienāda, neraugoties uz to, cik ilgu laiku viņi pavadījuši medību braucienā. Nē, mudināt viņus nemaznevajadzēja, bet, ja Mobss to nedarītu, tad viņš nebūtu Mobss. Un tā nu augu dienu dārdēja viņa balss ganuz klāja, gan apakšējās telpās; viņš lamājās un ārdījās kā nikns pravietis, bijāšanas dēļ iešāva tūļam paausi un paretam pacilāja pat pistoli.

Savākt pilnu kuģa kravu nenācās viegli, Dažreiz vajadzēja ķēpāties dienām ilgi, kamēr nomedījakādu atsevišķu tēvaini, lai tad atkal skraidītu pa jūru un meklētu jaunu eksemplāru.

letriekuši ar katapultas šāvienu harpūnu kašalota ķermenī, mednieki ļāva dzīvniekam mazlietpaplosīties un nogurt, tad pievilka tuvāk kuģim un nobeidza ar pāris sprāgstošiem lādiņiem, tēmējot toskašalota plaušās. Nogalināto vali) ar stipru ķēdi piesēja sāniski pie kuģa, tad nolaida stalažas, uz kurāmnokāpa tauku griezēji. Pie vajā spurām piestiprināja trīzuli un ar celtņa palīdzību tās atlobīja no ķermeņakopā ar pusotra metra biezo tauku strēmeli. Tai pašā laikā kādu virvēs iestiprinātu vīru nolaida lejā piekašalota galvas. Tas ar cirvi nocirta dzīvnieka apakšžokli, ko tūliņ uzcēla uz klāja, lai izņemtu tā saucamozivs kaulu ar skaistajiem zobiem. Arī kašalota milzīgo galvu, iepriekš sadalītu divos gabalos, uzcēla uzklāja, jo no tās ieguva va|u taukus. Lietojamo ķermeņa da|u noņemšana ilga vairākas stundas, pēc tam

atraisīja ķēdi un palaida va|ā bezveidīgo nederīgās gaļas masu.Milzīgo taukuma strēmeli ar celtņa palīdzību nolaida kuģa tilpnē, kur to ar īpašiem griežamiem

rīkiem sagrieza garenos gabalos, kurus tad atkal svieda uz klāja un ar rokas mašīnas asiem nažiemieroboja. Nu varēja taukuma gabalus likt katlos un kausēt.

Kausēšanas katli atradās kuģa iekšienē. Kurināšanai tikai sākumā lietoja malku, kamēr izkausējapirmo kausējumu, tad uguni uzturēja ar iztecināto tauku gruzdumiem. Dabūto trānu pēc tam atdzesējaspeciālā dzesināmā pannā un iepildīja mucās. No viena kašalota ieguva 40 līdz 100 mucas trāna atkarībāno dzīvnieka lieluma, bez tam vēl vaļu taukus un ambru.

Šais dienās viss kuģis bija tik netīrs un smirdošs, ka cilvēkiem ņēma elpu ciet. Vīri strādāja puskaili,bet kapteinis Mobss slavēja dievu, ka pieturējās mierīgs laiks, kas |āva netraucēti strādāt. Muca pēcmucas pildījās ar vērtīgo šķidrumu, krājās blīvās rindās kravas telpā, un, kad viena kārta bija pilna, sākaveidoties otra. «Seagull» korpuss iegrima aizvien dziļāk, bet maigais pasāts šūpoja okeāna viļņossaplosīto milžu atliekas, gar kurām pulcējās dzelmes plēsoņas, sadalot savā starpā to, kas cilvēkam bijašķitis lieks.

Svīzdami kuģa tilpnēs un lipinādamies gar taukiem, vīri īsināja garās darba stundas visādiemnostāstiem, kas saistījās ar pašreiz darāmo darbu. Šo nostāstu galvenais varonis bija ka- šalots,teiksmainais milzis, kas dusmu brīdī varēja nogremdēt pat kuģus. Ēriks Svensons teicās jaunībā paziniskādu vecu vaļu mednieku, kas savām acīm redzējis slaveno «kodēju» — Jaunzēlandes Tomu. ParJaunzēlandes Tomu bija sacerētas dziesmas un teikas. Šo varonīgo kašalotu neviens nebija-vārējisnomedīt. Viņa mugura bijusi pilna harpūnām un atgādinājusi eža muguru. Reiz vairāki kuģi kopīgiemspēkiem mēģinājuši viņu pieveikt, bet viņš vienā mirklī sasitis un sakodis deviņas laivas, nogalinājisčetrus cilvēkus un pārējos piespiedis bēgt.

… Beidzot tas nu bija veikts. Ar pilnu kravu «Seagull» uzsāka mājupceļu. Kuģinieki pamatīginomazgāja klāju, skaloja drēbes un tīrījās. Mednieki likās kojās un izgulēja miega badu, bet kapteinisMobss, savā kajītē nolīdis, aprēķināja paredzamo peļņu. Bojā gājušo triju vīru daļa paliks viņam, bet parjaunā Peršmena pazušanu kuģa žurnāls sniegs izsmeļošus paskaidrojumus tiem, kam šī lieta interesēs. Laimēnessērdzīgi cilvēki nebrauc uz jūras …

Viss bija kārtībā.2Ako priecājās. Viņš bija atguvis agrāko bezbēdību un kā draiskulīgs zēns ar smaidu sejā vadīja

savas dienas. Darbs, ko viņam lika darīt, gan nebija kļuvis ne vieglāks, ne interesantāks, toet tagad Ako todarīja labprāt: baltais pavēlnieks, kam paklausīja visi kuģa ļaudis, bija teicis, ka viņi braucot mājās; —ja Ako labi strādāšot un paklausīšot, tad viņi pa ceļam legriezīšoties Rigondā un izlaidīšot viņu krastā,bet, ja viņš atkal spītēšoties tāpat kā brauciena sākumā, tad vedīšot sev līdzi uz Svešo zemi. Nē, Akovairs nevilināja nekādas svešas zemes, viņš bija diezgan pieredzējis un vēlējās nokļūt atpakaļ savādzimtajā salā, kur neviens viņu nebija sitis, lamājis un spiedis darīt nepatīkamo. Tāpēc viņš ļoti centāsizdabāt saviem pavēlniekiem.

— Šim pērtiķim tomēr ir smadzenes, — kādu dienu kā negribot konstatēja Hopkinss. — Esmubraucis ar dažādiem ļaudīm un izdresējis dučiem iesācēju jūrnieku, bet neviens no tiem tik ātri naviegaumējis pareizos paņēmienus un vērā liekamās gudrības kā šis. Paskatieties, kā viņš sien enkuramezglu, kā metina. Man liekas, viņam ir jau noteikta jēga par katras buras uzdevumiem. Ja tāds tēviņšmācētu cilvēku valodu un ja viņam būtu balta āda, nenāktos grūti no viņa iztaisīt pirmās šķiras bocmani.

— Lops paliek lops, — attrauca kapteinis Mobss. — Tas, ko jūs redzat, ir tikai pērtiķiskaatdarināšana — to viņš prot.

Nomeklējiet šajā rīcībā kaut kādu izpratni, nojēgu par lietas būtību. Tad jau papagailis arī saprastu,ko runā, kad tas atkārto noklausītās cilvēku sarunas. Tas, ko jūs iedomājaties kā viņa saprātu, ir tikaiinstinkts, dzīvnieka maņa. Simtiem, varbūt tūkstošiem gadu viņa senči ir dzīvojuši tik šaurā jēdzienu un

priekšstatu pasaulē, kur trūkst pat nojausmas par visvienkār- sākām lietām. Šis iedzimtais sajēgas šaurumsir kā mantojums pārgājis no vienas paaudzes uz otru, noteikdams jauno paaudžu smadzeņu uzbūvi, kas tačunevar atšķirties no viņu priekšgājēju smadzenēm jau tīri fiziski vien. Bet, ja viņa gudrības kambarisuzbūvēts tik skopos un šauros apmēros, tad kur lai viņš novieto visas svešās atziņas, kas vairs neietilpstviņa prāta apcirkņos? Šimbrīžam tur vēl ir drusciņ telpas, tāpēc viņš šo to var iegaumēt. Kad visismadzeņu kakti būs piepildīti, ne ar vari jūs tur nedabūsiet iekšā nekā jauna.

Ako nekā nezināja par šīm filozofiskajām pārrunām, kas saistījās ar viņa personu, bet, ja arī zinātu,tad nemaz neapvainotos par kapteiņa Mobsa skeptiskajiem slēdzieniem. Baltie cilvēki varēja domāt parviņu, ko vien gribēja, labu vai ļaunu, — arī viņam bija savas domas par tiem, savs slēdziens — tik slikts,ka to nemaz nedrīkstēja stāstīt citiem. Tad baltie vīri sadusmotos un dauzītu viņu ar pletni. Nav patīkami,kad tevi sit, tāpēc labāk klusēt un izlikties, ka tu domā to, kas citiem patīkams. Pašaizsardzības maņa bijaiemācījusi Ako viltību. Vai tiešām baltie domāja, ka viņam patīk šis grūtais, vienmuļais darbs, ko viņš ti'kčakli strādāja? Nē, viņš tikai gribēja nokļūt atpakaļ savā salā, tādēļ mānīja baltos. Un viņi bija lielimuļķi, noticēdami Ako pazemībai, lēnprātībai un čaklumam. Ja gribi noķert dzīvu putnu, tad nevar tamtuvoties ar troksni un taisnā ceļā — jāzogas klusāk nekā vēja pūsmai, jālien rāpus un jāapsedzas arbanānu lapām, citādi putns nopratīs tavu nodomu un pacelsies spārnos. Tāds tramīgs putns bija arī baltievīri. Ako darīja visu, lai to neiztraucētu, kamēr viņš būs nokļuvis pa tvērienam. Tur, Rigondas lagūnā,viņš vairs neslēps savas domas un nolūkus. Tā jau nebūs, ka baltie vīri nemaz neizkāps krastā. Tad Akogādās, lai viņi vairs netiek prom, lai neviens baltais nenokļūst Svešajā zemē un nepastāsta citiembaltajiem, kur atrodas laimīgā zeme Rigonda. Tikai tad Ako ciltij būs miers un brīvība no šiem ļaunajiemsvešiniekiem.

Šad un tad viņš uzrāpās mastā un skatījās uz apvārsni. Tur nekā neredzēja.— Vai drīz mēs būsim mājās? — Ako jautāja kuģiniekiem— Jā, drīz, — tie atbildēja smīnēdami. — Pacieties vēl pāris dienu, tad tu redzēsi savas salas

krastu.Ako pacietīgi gaidīja. Kādu rītu viņš tālumā ieraudzīja palmu galotnes, bet kuģis brauca tālāk, un

neviens nelikās zinis par šīm palmām. Tad Ako jautāja, kāpēc baltie vīri negriež kuģi malā.— Tā nav tava sala, — tie atbildēja. — Tu tur neesi bijis.— Vai tagad būs mana sala? — Ako jautāja.— Jā, tagad būs. Mēs jau garām nebrauksim.Jūrā sāka parādīties citi kuģi, gan lielāki, gan mazāki nekā «Seagull», bet tie nelikās zinis cits par

citu un katrs aizbrauca savu ceļu. Dažiem bija trīs masti ar burām, citiem tikai viens īss un resns masts,kas kūpēja, it kā to dedzinātu. Tiem nemaz nebija buru, un Ako nesaprata, kā tie varēja tikt uz priekšu.

Un tad kādu rītu varēja novērot dīvainu rosmi kuģinieku kajītēs. Vīri skrāpēja ar asiem nažiem sevvaigus, kamēr tur palika pavisam maz spalvu, skaloja sejas ūdenī un cits citam apgrieza matus. Baltaiispavēlnieks apģērba grezno tērpu, kādā viņš >bija izkāpis Rigondas krastā. Hopkinss iedeva Ako jaunas,baltas bikses un blūzi un teica, lai Ako uzpošoties.

— Tūliņ mēs būsim mājās.Pēc kāda brīža virs apvāršņa parādījās piekrastes kalnu virsotnes ar tādiem robiem, kādu nebija

Rigondas kalnu galotnēm. Un, jo tuvāk kuģis brauca zemei, jo tālāk aiztumsa krasti pa labi un pa kreisi gardebess un jūras robežu.

— Tā nav mana sala, — Ako vīlies sacīja pavāram.— Nē, Ako, tā ir Svešā zeme, to tu vēl nekad neesi redzējis, — pavārs paskaidroja. — Tā lielāka

un skaistāka nekā tava sala. Te labi dzīvot.— Bet baltais pavēlnieks teica, ka braukšot uz manu salu … — Ako samulsa.— Viņam nebija laika. Papriekš jāizkrauj Svešajā zemē viss medījums, tad mēs aizvedīsim tevi

mājās.

— Kad tas būs?— Drīz, varbūt jau rīt. Tu vēl pacieties drusku.— Vai baltais pavēlnieks sola to, ko nedara?— Dažreiz viņš nedara to, ko sola.— Tad viņam nevar ticēt?— Ko tu te muldies tik daudz, — pavārs saīga. — Vācies prom un strādā darbu.Nu Ako saprata, ka baltie vīri viņu piekrāpuši. Viņi nemaz nedomāja viņu aizvest mājās, bet atveda

līdzi! uz Svešo zemi. Tad viņiem laikam bija atkal kādi nodomi ar Ako: ja baltais vīrs melo un izliekaslabs, tad viņš grib darīt ļaunu.

Drūmas nojautas pārņēma Ako. Kā drauds viņam šķita svešie krasti, kas aizvien tuvāk un jaušamākatklājās skatienam. Kā naidīgi rēgi jūrā ņudzēja daudzi kuģi. Nelaimi vēstīja svešie trokšņi, kas plūdapretim Ako no zemes puses.

Bet, tāpat kā toreiz, kad lagūnā parādījās šis svešais kuģis, satraukts un neizsakāmi valdzināts, Akonevarēja atraut acis tam brīnišķīgajam, kam viņi tagad tuvojās. Kā sastindzis viņš stāvēja uz klāja unraudzījās pretim teiksmainajai īstenībai. Sī teiksma bija osta, pilna ar kuģiem, laivām un cilvēkiem.Visapkārt rāmajam līcim pacēlās milzīgi mājokļi, un krastā kustējās dīvainas, neredzētas būtnes. Viss tasskanēja, rēca un gaudoja, iedvesdams bailes un izbrīnu brūnajam salu dēlam.

3«Dažreiz viņš nedara to, ko sola …» — Ako no prāta neizgāja pavāra paskaidrojums. Lasītājam

nevajag domāt, ka Ako šo jēdzienu bija sapratis no pavāra vārdiem vien, — tik plašu zināšanu balto vīruvalodā viņam vēl nebija. Mīmika un izteiksmīgi žesti joprojām papildināja katru viņa sarunu arkuģiniekiem, daudz palīdzēja arī nojauta. «Ja kuģa pavēlnieks nedara to, ko sola, tad viņam nevar ticēt,»Ako domāja, vērodams apkārtni, kuras dīvainais izskats tik ļoti viņu mulsināja. Mobss taču nebijaaizvedis Ako atpakaļ uz Rigondu, bet paņēmis līdzi uz Svešo zemi. Kāpēc kapteinis mānījās? Tikai tāpēc,ka viņam bija bail atgriezties Rigondā. Kad Ako pastāstītu Hitahi un citiem salas vīriem, cik ļauni irbaltie cilvēki, tie ņemtu šķēpus un akmens gabalus rokās un iznīcinātu savus ienaidniekus. Kuģis tad vairsnetiktu atpakaļ jūrā un neviens baltais vīrs neizglābtos. Kapteinis nevēlējās, ka Ako pastāsta savai ciltij,kā ar viņu apgājušies uz kuģa, tāpēc atveda viņu te un nekad vairs nelaidīs atpakaļ. Nekad? Ja Akopadosies, nepārspēs viņus visus viltū, tad protams. Bet Ako ļoti gribējās nokļūt mājās, viņu tur gaidījaNeļima, viņš vairs neļaus sevi otrreiz piemānīt.

Reidā «Seagull» sagaidīja velkonis ar loci, muitniekiem un kapteiņa Mobsa tiešo priekšniekumisteru Melvilu — vairāku vaļu kuģu īpašnieku, kam piederēja arī lielākā da|a no «Seagull». Mobssizdevīgā brīdī pačukstēja šefam par lielisko atklājumu, kāds vi'ņam gadījies tālajā okeāna kaktā.

— Ziedoša sala … auglība … kalni… pavisam neaptēsti ļaudis. Iespējams, ka lagūnā ir pērles, betkalnos arī citas bagātības. Esmu sagatavojis jau plašu ziņojumu presei.

— Cst… — misters Melvils apklusināja sajūsmināto jūrnieku. — Pagaidām nevienam ne vārdapar to. Mēs vēlāk visu apsvērsim.

— Bet kuģa ļaudis visu zina. Drīz tie sāks pļāpāt.— Salas atrašanās vietu taču viņi noteikti nezina?— Tikai es un stūrmanis. Bet uz Hopkinsu šādās lietās var palaisties. Bocmanis arī nav no zemē

metamiem. Tikai…— Nu?— Mums uz klāja ir kāds salinieks, — Mobss sacīja. — Jūs saprotat — pēc pirmām medībām

iztrūka četri vīri. Man nācās papildināt ekipāžu.— Vai viņš runā angliski?— Pavisam maz vārdu.— Tad uzdodiet viņu ostas ierēdņiem kāda bojā gājušā matroža vārdā, bet par salu neminiet neko.

— Un kā ar ļaudīm?Aprunājieties. Soliet krietnu algu, dosim viņiem labu daļu no medību peļņas, bet nelaidiet nevienu

krastā.— Es neceru, ka šos viskija degunus izdosies novaldīt uz klāja.— Dodiet viņiem tepat dzert, cik katram lien un vēl vairāk.— Ar viskiju vien nepieliks. Viņi prasīs arī meičas.— Pagādāsim dažas. Kad kuģis ies jūrā, brauciet prom ar visām sievietēm. Jūs saprotat — šai

lietai jāpaliek noslēpumam, kamēr mēs pārliecināsimies, kādas vērtības sevi slēpj jaunā sala. Mumsjādabū koncesija — visam jāpaliek mūsu rokās.

— Un es? — kapteinim Mobsam šķita, ka pienācis īstais brīdis savas nākotnes nodrošināšanai.— Vai par to maz jārunā? — misters Melvils pasmīnēja. — Jūs saņemsiet zināmu skaitu akciju par

brīvu.— Apmēram cik? — Mobss jautāja.— Piecpadsmit procentus no visām akcijām.- Ja es nedabūju divdesmit piecus procentus, tad man nav vērts iesākt.— Divdesmit procentus un direktora posteni nākamā uzņēmuma pārvaldē.— Labi, bet es par to vēl padomāšu.Mobss aprunājās ar Hopkinsu un Ivarsenu. Sis gudrās galvas no pusvārda saprata, ap ko lieta grozās,

un nevilcinādamās deva savu piekrišanu. Administrācijas trijotne sāka rīkoties. Ivarsens pastāstījaļaudīm, ka misters Melvils, apmierināts par medībām, kas bija labi izdevušās, šovakar uz kuģa rīkomielastu, kurā varēs piedalīties viss ekipāžs. Ieradīšoties arī dažas patīkamas dāmas. Un tad … kapteinimesot kāds lielisks plāns, kuna izvešanā varēšot piedalīties visi, kam būšot patika. Pēc tam ikviens varēšotkļūt par kādas vērtīgas un ienesīgas vielas īpašnieku. Piemēram, glīts krodziņš ostā, kuģa preču veikals,ferma vai līdzdaļa apmēram pie tāda kuģa kā «Seagull». Tagad pat — to kapteinis jau izrēķinājis — parpagājušo medību braucienu uz katras galvas iznākot simt divdesmit mārciņas. Tās varēs saņemt rītvakar,kad atnesīs naudu no bankas.

Kapteiņa kajītē pie pudeles laba dzēriena tika nokārtotas formalitātes ar ostas ierēdņiem. MistersMelvils gādāja, lai pēdējie nebūtu pārāk ziņkārīgi, turklāt viņš rūpējās, lai sāktu izkraut kuģa kravu unsteidzīgi atvestu provīziju jaunam braucienam.

Visu nakti čīkstēja kuģa celtņi, izceldami trāna mucas un citas medību trofejas. Ostas strādniekistrādāja vairākās maiņās. Visu nakti skanēja pudeles un līksmas balsis kuģinieku kajītēs. Hopkinss unIvarsens parūpējās par to, lai ļaudīm netrūktu dzērienu un labu uzkožamo. Kad no rīta pēdējās trāna mucasizcēla krastā, «Seagull» pārtikas kambaris atkal bija pilns svaigas barības krājumiem, bet dažās citāstelpās atradās saiņi ar visādiem spožiem nieciņiem — spogulīšiem, stikla krellēm, šķiltavām un spilgtāmdrānām, uz ko tik kāri salinieki. Divas jautras meičas, kas bija ieradušās uz kuģa vakarā, no rīta negājaprom. Kuģa dokumentos tās reģistrēja kā stjuartesi un apkalpotāju. Dzidrā rīta stundā, kad «Seagull»ļaudis kā nosisti gulēja savās kojās, velkonis paņēma vaļu mednieku kuģi tauvā un izvilka pa ostasvārtiem jūrā. Tur administrācijas trijotne, pavāram un pašam misteram Melvilam piepalīdzot, pamazāmuzvilka buras. Tad «Seagull», laba ceļa vēja un siltās rietumu straumes dzīts, mierīgi aizpeldēja jūrā,turot kursu uz ziemeļaustrumiem.

Mistera Melvila plāns izdevās. Neviens cilvēks ostā nebija dabūjis zināt par noslēpumainās salasatrašanu, un neviens to nedabūs zināt, kamēr kuģis atgriezīsies no sava jaunā brauciena.

Kad «Seagull» bija sācis skriet ar septiņu mezglu ātrumu stundā un velkonis nozudis aiz zemes ragaostas priekšā, kapteinis Mobss ieteicās: — Es domāju, tagad mēs varam to mežoni laist laukā no būra. Nuviņš mums nevar kaitēt.

— Jā, izlaidiet viņu uz klāja, — piekrita Melvils.Hopkinsu aizsūtīja atvērt krātiņu, kur Ako vakar pirms ostas strādnieku ierašanās bija ieslēgts. Pēc

īsa brītiņa stūrmanis atgriezās |otii satraukts.— Krātiņš ir tukšs! Tas nelietis nekur nav atrodams!— Ko nu? — Mobss pagriezās pret Melvilu.— Viss ir kārtībā, — tas atbildēja. — Šis iedzimtais mums nevar kaitēt. Un, es domāju, inēs bez

viņa iztiksim. Šoreiz taču nemedīsim kašalotus, bet kaut ko vērtīgāku.PIEKTĀ NODAĻA 1Par to, ka Ako vairs neatradās krātiņā, kur tālredzīgais Hopkinss viņu bija noslēpis ziņkārīgo acīm,

viņš varēja pateikties kādam ostas klaidonim, kam nakts vidū radās vēlēšanās mazliet iedzīvoties. Kautkur tālu ziemeļos atradās šā puiša dzimtene, no kuras viņam bija vajadzējis mērot ceļu uz Jaunzēlandi, laiizbēgtu sodam par ielaušanos vērtslietu tirgotavā.

Nokāpis pa pīķa kāpnēm starpklājā, uzņēmīgais ziemeļnieks ievēroja kādas masīvas durvis. Tās bijaaizkrampētas no ārpuses un nodrošinātas ar pamatīgu bultu. Varenā caurdarāmā atslēga atradās durvīs.

«Ehē, laikam noliktava . .. krāsas, tauvas un buras,» izlūks iepriecināts nodomāja un ķērās pie darba.Būdams krietns sava amata pratējs, viņš tik klusi pagrieza slēdzeni, atbīdīja bultu un izcēla krampi, kanesatrūkās pat kuģa žurkas, kas kuplā skaitā apdzīvoja starpklāju. Bet tai mirklī, kad smagās durvispavērās vaļā, kāds tumšs stāvs izšāvās no kambara un veikliem lēcieniem uztrauca pa kāpnēm uz klāja.

«Nu ir ķeza!» meistars satrūkās. Lai dzēstu sava nodarījuma pēdas, viņš aizslēdza un aizbultējakambara durvis un, nepaskatījies, kādi dārgumi; slēpās šajā tumšajā kaktā, mānījās laukā no pīķa. Tikaidrošībā nokļuvis, viņš ramakā gara apcerēja notikušo un saprata, ka mazliet pārsteidzies: cilvēks, koturēja tumšā krātiņā aiz atslēgas, nevarēja būt kuģa pavēlnieka draugs. Droši vien tas bija kāds palaidnīgsmatrozis, uz kura sirdsapziņas gulēja pārkāpumi pret disciplīnu un majestātes likumiem, — tāds cilvēksneies ziņot kapteinim par ziņkārīgo izlūku. «Nu, bet tad jau tur nekas arī nevarēja būt, nav dzirdēts, kašādus zēnus slodzītu mantu kambaros. Kolēģis …» tīri ka tāds draudzīgs siltums ieplūda ziemeļniekakrūtīs. «Lai tev labi veicas līdz galam …»

Izkļuvis uz klāja, Ako ieraudzīja pie kravas lūkām svešus vīrus, kas laternu gafsmā grieza rokasvinčas un izcēla no tilpnēm trāna mucas. Arī piekrastē kustējās vīri, tie saņēma un vēla mucas uz kādunojumi. Bija nakts. Otrā pusē kuģim tumsa melnie ostas ūdeņi.

Noslēpies aiz kādas laivas, Ako brīdi vēroja apkārtni un apdomāja savas turpmākās rīcības plānu.Tad viņš klusi pārslīdēja bortam, rokās karādamies, izstiepās visā garumā gar kuģa sānu un brīdī, kadskaļi sāka čīkstēt vinča, ielēca ūdenī. Neviens nepamanīja viņa bēgšanu, uz kuģa nenotika nekas savāds.Drīz Ako bija tālu no piekrastes gaismas loka.

Pusstundu vēlāk viņš izrausās krastā uz zemes naga pie ostas izejas. Izžņaudzījis ūdeni no biksēm unkrekla un pārliecinājies, ka neviens viņam nedzenas pakaļ, Ako sāka iet gar krastu uz to pusil, kur pacēlāskokiem apaugušie kalni. Pa labi mirgoja ugunis svešajās, milzīgajās būdās, ko baltie cilvēki bija uzcēlušilīča krastos. Mēnesnīcā rēgoja tumšie kuģu silueti. Ako drusciņ sala. Lai sasildītos, viņš sāka soļot ātrāklēkādams un šūpodamies. Kā zvērs, kas mūk no vajātājiem, viņš meklēja vistumšāko un klusāko vietu šajāsvešajā apkārtnē, kur katrs koks, katrs akmens un uzkalns rēgojās naktī kā drauds.

Pēc kāda laika Ako sasniedza klusu birzi gabaliņu nost no jūras. Daudz koku — ne tādu kā Rigondā— šeit auga atstatus cits no cita pareizās rindās, ar gludām taciņām un tīriem zāļu klajumiņiem pa vidu.Vienā vietā Ako uzgāja koka solu. No turienes labi varēja saredzēt mazo salu līča malā. Ako devās tālākun pēdīgi nokļuva pie bieza krūmu pudura. I<ā pele alā —• tā viņš nozuda krūmos. Gaisā pacēlās dažiiztraucēti putni.

Izraudzījies visērtāko vietu, Ako aptupās zemē un aizmiga, atbalstījis muguru pret krūmu.No rīta viņu atmodināja ausmas gaišums un īgnās putnu balsis — Ako bija apmeties pārāk tuvu

kādam perēklim. Viņš piecēlās kājās un aizgāja līdz krūmu pudura malai. Gribējās ēst. Birzī neredzējanevienas kokospalmas, maizes koka vai banānu koka. Tie bija savādi koki bez augļiem. Ja Ako būtumakšķeres, viņš raudzītu noķert kādu zivi.

Kaut kas neatvairāmi vilka Ako uz jūras krastu. Slapstīdamies starp kokiem, viņš uzmanīgi tuvojāslīcim. Krietnā gabalā pa kreisi parādījās ostas stūris, tvaikoņi ar kūpošiem skursteņiem, burinieki satītāmburām. Nonācis liedagā, Ako lasīja mazās zivtiņas un gliemežus, ko paisuma vilnis bija uznesis krastā.Viņš remdēja izsalkumu ar jūras putnu olām, ko atrada vientuļās šķorēs, un ar garšīgajām jūras zālēm, kaste bija tādas pašas kā viņa dzimtenē.

Nu viņu vairs nemocīja bads, un Ako jutās daudz labāk. Mazlietiņ tikai pakāpusies virs apvāršņa,saule tūliņ sāka sildīt. Ako drēbes izžuva, aprima nepatīkamā sala sajūta. Kamēr baltie vīri nedabūs viņurokā, tikmēr viņam būs labi. Lai arī te sveša vieta, trūka būdas, kur nakti patverties, un nebija iespējamssagādāt tik labu barību kā mājās, — taču neviens viņam nesita, nelika darīt to, kas nepatika, un dusmīgi uzviņu nekliedza. Ako bija brīvs. Bet, ja baltie vīri viņu atradīs, tad viņam atkal klāsies slikti.

Līcī parādījās melna, strupa laiva ar savādu mastu, no kura mutuļoja dūmi. Tāda laiva vakar bijapiebraukusi pie «Seagull», piesējusi kuģi sev aiz muguras tauvā un ievilkusi ostā. Ako brīnījās, ka tādalaiva varēja pavilkt lielu kuģi, kad buras nebija uzvilktas un neviens neairēja. Lūk, tagad atkal tā aizvelkjūrā kādu kuģi. Salu dēls pielika roku pie pieres un cieši ieskatījās buriniekā. Ko eiropietis redzētu tikaiar tālskati, to salinieka asais skatiens saredzēja neapbruņotām acīm: Ako pazina «Seagul 1», tas bija viņakuģis, viņa posta un ciešanu iemesls. Strupā, kūpošā laiva to aizvilka selgā.

No Ako krūtīm novēlās smaga rūpju nasta. Baltie vīri aizbrauca jūrā, — tie viņu nemeklēs! Viņšvarēs dzīvot brīvs un mierīgs vientuļā vietā, kamēr uztaisīs vai atradīs labu laivu. Tad Ako aizbrauksatpakaļ uz savu salu. Vienu rītu, kad Rigondas vīri Izbrauks lagūnā zivis zvejot, tie ieraudzīs jūrā Akolaivu. Viņi nobīsies un domās, ka atkal atbraukuši baltie. Visi ļaudis sabēgs krūmos. Bet, kad Ako izkāpsno laivas un skaļi runās, tie viņu pazīs. Lieli lieli svētki tad būs salā. Visi ēdīs daudz zivju, putnu unaugļu, dzers ava un dejos. Un Ako izdarīs tā, ka viņa ciltij vairs nebūs bail no baltajiem. Slikti, ai, cikslikti klāsies tiem, ja tie vēlreiz iebrauks lagūnā ar savu kuģi…

Ako sapņoja, viņš raudzījas pari jūrai uz iedomāto dzimteni, viņa nāsis it kā juta puķu smaržu salasielejās un ausis dzirdēja putnu un cilvēku dziesmas. Iegrimis sapņojumā, viņš aizmirsa īstenību, nekāneredzēja un nedzirdēja ap sevi, tāpēc varen satrūkās, kad aiz muguras pēkšņi atskanēja soļi un cilvēka —baltā cilvēka — balss:

— Hallo, zēn, ko tu te dari?2Tas bija pusmūža vīrs apaļu, gludi skūtu seju, ģērbies zilos jūrnieku dungriņos, cietu salmenīcu

galvā. Viņam bija kailas kājas. Savus apavus — krietni nošļuktas audekla kurpes — viņš turēja vienārokā, bet otrā nesa makšķerēšanas piederumus. Vaigi viņam bija iedeguši tikpat brūni kā visiem baltajiem,kas kādu laiku pavadījuši dienvidu saulē. Svešais vīrs sūca tukšu pīpi un ar šķelmīgu smīnu raudzījāsAko.

Pirmajā brīdī Ako gribēja bēgt. Svešais manīja puiša biklo sakustēšanos, un viņa seja atplauka platā,draudzīgā smaidā. So pelēko acu mierīgais skatiens iedvesa uzticību. Ako tikai pavirzījās mazliet tālāk nosvešā un apmulsis pasmaidīja pretim.

— Bail? — vīrs iesmējās. — Tu laikam neesi šejienietis? Runāt vari, saprast vari, ko es saku?— Maz, drusciņ tikai, — Ako, vārdus kropļodams, atbildēja.— Tu atbrauci no turienes, vai ne? — svešais pamāja uz apvāršņa pusi. — Tālu braukt, ilgi ilgi?Ako apstiprinādams māja ar galvu, tad parādīja ar roku uz «Seagull». — Tas ir, liela laiva, atvest

mani te. Laiva aizbrauc, Ako paliek te.Tikai tagad svešais pamanīja aizbraucošo burinieku. Viņš it kā apmulsa. — Aizbrauc? Ļaudis palikt

visi uz laiva?— Visi palikt. Tilkai Ako peldēt krastā, negribēt braukt. Baltie vīri dusmīgi, stipri kliegt, sist Ako.— Kad kuģis atbrauca? — svešais jautāja. — Daudz dienu atpakaļ?— Vienu dienu. Vakar atbraukt, šodien aizbraukt. Baltie vīri sēdēt būdā un daudz dzert.

— Ellē, — svešais iesvilpās caur zobiem. — Sabijās no streika un aizmuka. Tevi saukt Ako?— Ako.— Tas labi, ka Ako nebraukt ar laivu baltiem vīriem līdzi. Laiva slikti dara. Nevar braukt.

Nevienia laiva nevar braukt. Ja Ako nebraukt, tad Ako manam draugs. Manam saukt Bobi Greins.— Bobi Greins … — Ako atkārtoja.— Nākt manam līdzi? Zvejot zivis, ēst zivis un maizi, nebraukt ar laivu, bet sēdēt krastā un gaidīt,

kamēr varēt braukt?— Ako gribēt braukt, — salu dēls iebilda. — Gribēt sava sala.— Mans saprast, bet šodien nevar braukt. Varēt rīt, vēlāk daudz dienas. Bobi Greins palīdzēt Ako

braukt sava sala.Tādā žargonā turpinājās visas viņu vēlākās sarunas, un abi jaunie paziņas ļoti labi saprata viens otru.

Ērtības labā mēs tomēr pieturēsimies pie pareizākām izteiksmes formām, kādas arī Ako — ne vienā dienāvai nedēļā, bet pēc mēnešiem ilga, uzcītīga darba — vēlāk iemācījās.

Pārvarējis sākotnējo biklumu, Ako paklausīja Bobi Greinam un gāja viņam līdzi' uz zemes ragaiekšējo krastu. No turienes varēja pārredzēt visu līci ar ostu un pilsētu. Bobi Greins makšķerēja. Akoizrādījās viņam teicams palīgs. Pastarpēm viņi ari aprunājās.

— Kā sauc tavu salu, Ako?— Rigonda. Liela, skaista sala. Daudz palmu, banānu, maizes koku. Lagūnā daudz zivju. Neviens

baltais nav bijis Rigondā, kamēr atbrauca kuģis. Ako un visi salas ļaudis tad pirmo reizi redzēja baltoscilvēkus.

— Ko baltie vīri darīja salā?Viņi meklēja saldu ūdeni un uzsprauda kalna galā tādu drēbi kā kuģim mastā.— Karogu. Tas ir karogs, Ako.— Jā, karogs. Tad baltais pavēlnieks prasīja daudz barības un ava, staigāja pa būdām un ņēma

skaistas lietas sev. Vēlāk viens baltais aiztika Neļimu, un Ako neļāva, nogāza balto un saturēja, kamērNeļima aizbēga krūmos.

— Kas ir Neļima?— Ako labā draudzene. Viņa gribēja nākt dzīvot manā būdā un būt sieva Ako. Bet, kad Ako turēja

ciet balto vīru, citi baltie viri sagrāba Ako, ienesa laivā un aizveda uz kuģa. Pēc tam Ako netika atpakaļkrastā. Baltie viri daudz sita Ako, lika daudz strādāt un pa nakti ieslēdza tumšā būdā. Vēlāk viņi ķēra jūrālielas zivis, tādas kā kuģis, un tecināja taukus mucās. Kad visas mucas bija pilnas, kuģis brauca prom.Baltais pavēlnieks teica, ka vedis Ako mājās, bet meloja. Un, kad Ako redzēja, kur kuģis atbraucis, viņšnakti ielēca ūdeni un peldēja prom.

— Tu esi velna puika, Ako. Es priecājos, ka satiku tevi. Es arī braucu uz kuģiem, tālu prom. Esmuredzējis daudzas salas un jūras. Tagad neviens kuģis nevar braukt, tāpēc Bobi Greins sēž krastā unmakšķerē zivis. Bet, kad varēs braukt, es atkal kāpšu uz kuģa un došos jūrā.

— Vai Bobi Greinam nebūs bail? Baltie pavēlnieki dusmīgi runā, daudz sit, liek strādāt daudz.— Bobi Greinam neviens pavēlnieks nedrīkst sist. Kas sit, tam viņš sit pretim. Un Bobi Greinam ir

daudz draugu uz kuģiem, tie viņam nāk palīgā, ja pavēlnieks ir dusmīgs.— Jā, Bobi Greins ir baltais vīrs. Tāpēc viņam nesit. Ako nav baltais.— Ja Ako būs uz kuģa kopā ar Bobi Greinu, tad baltie vīri būs draugi Ako. Gulēs kopā, strādās

vienu darbu, ēdīs pie viena galda. Bobi Greins neļaus aiztiki Ako.— Bobi Greins ir labs cilvēks, lai gan viņš ir baltais. Ako tic. Ja Bobi Greins atbrauktu Rigondā,

viņš varētu droši kāpt krastā un palikt, cik ilgi grib. Ako būs viņam draugs. Bet, ja citi baltie kāps krastā,Ako nebūs citiem draugs. Ako ir draugs tikai labiem baltajiem vīriem, citiem ne.

— Tā ir pareizi, zēn. Ar suņiem nevajag ielaisties. Tu laikam ļoti gribi nokļūt atpakaļ mājās?— Jā, Ako grib. Tur ir labāka dzīve, skaista sala, labi ļaudis, daudz draugu. Ako naktīs redz

Rigondu, bet dienu domā par saviem draugiem. Neļima gaida Ako, Hitahi gaida, tēvs, māte, brālis gaida,un Ako grib pie viņiem. Ako nevar dziedāt nevienu reizi, kamēr nav mājās.

Bobi Greins nopūtās, juzdams līdzi jaunā salinieka ilgām:513— Grūti tev iet, nabaga velns. Bet pastāsti, kur tad ir tava sala? Kā tur nokļūt, uz kuru pusi jābrauc,

un kā sauc tuvāko salu?33 — V. Lācis, Raksti IIAko nenoteikti pamāja jūras virzienā: — Tur, kaut kur. Tālu tālu. Daudz dienu jābrauc ar kuģi.— Varbūt tur? — Bobi Greins rādija uz ziemeļiem.— Varbūt tur. Ako skaidri nezina. Nav nevienas salas tuvumā. Ako nekad nav bijis citā salā, un

neviens svešais virs nav atbraucis Rigondā.— Grūti tev būs atrast savu dzimteni, — jūrnieks teica. — Jūra ir plaša, tur daudz salu. Un neviens

nezina, kur atrodas tavējā. Bet nenokar galvu. Varbūt kādreiz mēs kaut ko dzirdēsim par tavu salu. Un, jakāds kuģis ies uz turieni, tad mēs abi brauksim turp.

— Kuģi ne. Labāk ar laivu, divi vien — Ako un Bobi Greins.— Ar laivu nevar aizbraukt līdz Rigondai. Uznāk liela vētra, un laiva sašķīst.Viņi samakšķerēja daudz zivju. Turpat līča krastā Bobi Greins iekūra ugunskuru un uzlika vārīties

mazu katliņu ar zivīm. Tuvumā viņi atrada avotu, kurā bija tik tīrs ūdens kā kristais. Kad zivju virums bijaizvārījies, Bobi Greins piebēra sāli, tad izvilka no kabatas maizes gabalu, pārlauza uz pusēm un vienupusi atdeva Ako.

— Paēdīsim pusdienas un nosmaudīsim kādu stundu.Viņi izēda visu katliņu, pārmaiņus lietodami Bobi Greina alumīnija karoti. Ako izskaloja katliņu un,

kamēr viņa jaunais draugs ēnā nosnaudās, palika sardzē pie lietām. Prāva tīkliņa kule bija pilna ar zivīm.Lai tās nenobeigtos, kuli ielaida ūdeni.

Pievakarē paisuma vilnis tuvojās krastam. Cauri birzij, kur Ako bija pavadījis pagājušo nakti, draugigāja uz pilsētas pusi. Manīdams Ako nedrošību, Bobi Greins teica:

— Nebīsties, tev nekas nenotiks. Kad es pie tevis, neviens tevi nedrīkst aiztikt.Pilsētas nomalē, kur gluži klāt pienāca mežs ar zaļiem bez- augļu kokiem, atradās vienkārša koka

mājele. Divi veci baltie cilvēki — sieviete un vīrietis — sēdēja lievenī un vēroja saules rietu. Tie bijaBobi Greina vecāki — vecais ostas sargs ar savu sievu.

— Es taču tev teicu, lai tu neved visādus vazaņķus mājās, — vecā sieva sacīja, kad Bobi Greinsieveda sētā Ako.

— Tas nav vazaņķis, bet lāga puisis, kam mūsu ciltsbrāļi darījuši pāri. Viņš tevi neapgrūtinās, esidroša. Ako paliks pie mums, kamēr gadīsies kuģis, kas viņu aizvedīs mājās.

— Kur tad ir viņa mājas? — vecais Greins jautāja.— Tur, kādā salā … — dēls nenoteikti pamājia uz bezgalīgā okeāna pusi. Arī Ako paskatījās turp,

bet nekā vairāk kā tuksnesīgu ūdens klajumu viņš neredzēja. Varbūt tikai vējš un kaijas zināja, kur slēpjasviņa dzimtene, bet tiem jau nebija mēles, tāpēc neko nevarēja pastāstīt.

3— Kuram kokam ir tik plānas un raibas lapas? — Ako jautāja, norādīdams uz avīzi, ko Bobi

Greins patlaban lasīja. Viņi bija iegājuši namā un apmetušies kādā nelielā istabiņā ar logu uz līča pusi.Vienkārša gulta, drēbju vadzis, mazs galdiņš un krēsls — tā bija visa telpas iekārta. Jā, un vēl zaļā, arvaska drānu apsistā jūrnieku kaste, kur glabājās Bobi Greina mantība. Ako tupēja uz grīdas, kājassakrustojis zem sevis. Bobi Greins, gultā apsēdies, sveces gaismā lasīja avīzi.

— Tā ir gudrības koka lapa, — viņš atbildēja. — Šie sīkie raibumi ir vārdi. Kad cilvēks paskatāsuz tiem, tad viņš zina visu, kas pasaulē notiek. Ir tāpat, kā kad viņš sarunātos ar gudru cilvēku, kas atnācisciemā un stāsta, ko pa dienu pieredzējis.

— Kur tāds koks aug? — Ako jautāja.— Visur, kur dzīvo gudri cilvēki, kas prot sarunāties ar šīm lapām.— Bet kāpēc es nedzirdu balsi? Vai tad tā lapa tik klusu runā?— Tai nemaz nav balss. Tā rāda ar zīmēm, ko grib teikt.— Un ko viņa tev stāsta?Bobi Greins nolika avīzi klēpī un aizkūpināja pīpi.— Lapa stāsta, ka šodien neviens kuģis nedrīkst izbraukt jūrā. Visiem vīriem, kas strādā uz kuģiem,

jānāk krastā un tikmēr jāpaliek malā, kamēr kuģu pavēlniēki maksās daudz naudas par darbu.—• Kas tas ir — nauda?33*515— Tā ir tāda laba lietiņa, par ko var iemainīt visu — ēdienu, dzērienu, apģērbu un skaistas rotas.

Bet visiem cilvēkiem nav naudas. Tie, kam tās nav, strādā darbu, un par to viņiem dod naudu, lai tievarētu iemainīt uzturu. Bet tie, kam naudas ir daudz, paši nestrādā. Viņi liek citiem strādāt savā vietā unpar to iedod drusku naudas.

— Kur viņi dabūja tik daudz šis labās lietiņas?— Viņi iemainīja tās pret citām labām lietām.— Un kur viņi dabūja tās citas lietas?— Dažs uztaisīja, dažs sakrāja ilgā laikā, bet dažs paņēma ar viltu un pateica: «Tas ir mans.»— Un citi, kuriem nekā nav, vai tie neko neteica?— Dažreiz viņi teiaa gan, ka tā neesot pareizi.. Bet neviens viņiem neklausīja. Paskaties, Ako, kā

tas ir: man nekā nav, tikai tas, kas mugurā. Bet manam pavēlniekam pieder daudzi kuģi, lielas mājas salāun daudz naudas. Tas tāpēc, ka es neesmu tik viltīgs kā vilņš. Un, kad man gribas ēst, es eju piepavēlnieka un saku: «Es darīšu to, ko tu liksi, maksā man naudu.» Tad viņš saka: «Strādā, brauc uz manakuģa un stūrē, velc buras.» Viņš paliek krastā, bet es aizbraucu jūrā un atvedu pilnu kuģi ar kopru, gaļu,kokiem un citām lietām. Pavēlnieks šīs lietas pārdod un par to dabū diaudz naudas. Man viņš iedoddrusciņ. Kas paliek pāri, to patur viņš. Man vajag barību, jaunas bikses un tabaku, ko pīpēt. Tad es ejupie pavēlnieka un saku: «Dod man šīs 1 ietas un ņem par to naudu.» Viņš iedod man drusciņ drēbes unpārtikas un paņem daudz naudas. Atkal viņam paliek pāri. Un, kad man vairs nav ko iemainīt pret viņalietām, es atkal prasu, lai viņš dod manu darbu. Tā mēs dzīvojam. Man nekad nav daudz naudas, manvienmēr jāstrādā. Viņam vienmēr ir daudz naudas, viņam nekad nav jāstrādā.

— Kāpēc tu nebrauc prom un nedzīvo tā kā mēs Rigondā?— Visi nevar aizbraukt. Bet mēs tepat mēģinām iztaisīt tā, lai mums būtu vairāk naudas. Vakar mēs

visi, kam nav naudas, sagājām kopā un norunājām: «Nebrauksim jūrā, nestrādāsim uz kuģiem, kamērpavēlnieks mums maksās vairāk naudas.» Tāpēc šodien neviens kuģis nevar aizbraukt. Mēs streikojam.

— Bet, ja strādnieks neiet darbā, baltais pavēlnieks viņu sit un ieliek tumšā būdā. Tā viņš ar manidarīja.

— To viņš var izdarīt tikai tad, ja viens vai divi strādnieki neiet darbā. Ja trīs neiet darbā, arī tadviņš sit un ieliek krātiņā. Bet, ja neviens strādnieks neiet darbā un neviens nevelk buras, nestūrē kuģi, tadpavēlnieks nevar visus piekaut un ielikt krātiņā. Tad viņš kļūst mīlīgs un saka: «Kungi, cik jūs gribatdabūt par savu darbu naudas?» Viņš runā ar mums tikmēr, kamēr mēs apsolāmies strādāt.

— Vai tā vienmēr notiek?— Vienmēr nenotiek tā. Gadās, ka pavēlnieks ir spītīgs. Viņš neruna ar strādniekiem ilgi, jo zilna,

ka tiem maz naudas. Kad tiem nav ko ēst vienu dienu, divas dienas, daudz dienu, tad tiem gribas briesmīgiēst. Un pavēlnieks dod viņiem tik, cik viņš grib. Tad viņš nedod daudz, jo viņš ir uzvarējis. Kad mēsuzvaram, tad viņam jādod vairāk.

— Bet baltie cilvēki taču visi ir pavēlnieki. Viņi visi ir viltīgi. Vai baltie vīri sit un māna arī

savējos?— To viņi dara, zēn. Viņi sit un māna, ko tik var. Un visi baltie nemaz nav pavēlnieki. Gan jau tu

vēlāk redzēsi.— Bobi Grein, brauksim ātrāk prom uz Rigondu. Tur mums vienmēr būs daudz barības un neviens

mums nepavēlēs.Bobi Greins nopūtās un drūmi pasmīnēja:— Tu jau zini, ka tagad nevar aizbraukt. Aiziesim rīt uz ostu un apskatīsimies, bet tagad liksimies

uz auss.- No rīta misis Greina teica dēlam:— To liekēdi tu gādā prom. Mēs neesam nekādi bagātnieki, lai mitinātu visādus vazaņķus. Jauns

cilvēks, lai meklē darbu. Tu pats arī būtu varējis kaut ko pastrādāt.— Gan jau, māt, būs labi, — Bobi Greins smaidīja. — Cilvēks nedzīvo no maizes vien. Tiklīdz

streiks būs beidzies, es pirmo algas avansu atdošu tev. Iesim, Ako.Šoreiz Bobi Greins bija apvilcis haki dungriņus un ap kaklu apsējis za)u zīda lakatiņu. Vispirms viņš

izstaigājās pa pilsētu un kaut cik pieradināja Ako pie Svešās zemes trokšņiem un savādībām. —Nebrīnies ne par ko un ne no kā nebaidies, — viņš teica. — Viss, ko tu te redzi un dzirdi, ir cilvēka rokutaisīts. Piemēram, tie rati, kas tur rūkdami skrien paši no sevis, — tur ir tikai maza viltība. Tanī kastē iriesprostots stiprs vējš, un tas cilvēks, kas sēž pie stūres, kad viņam gribas, — paver vaļā kastes caurumu,un tad vējš dzen natus uz priekšu.

— Tāpat kā laivu? — Ako sajūsmināts iesaucās.— Tāpat. Viņš tik sēž un stūrē. Tu arī to varētu, ja iemācītos.Tamlīdzīgus salīdzinošus paskaidrojumus Bobi Greins sniedza par katru lietu. Visur, kur Ako

redzēja brīnumu vai pārdabisko, jūrnieks centās izkliedēt noslēpumu ar vienkāršiem, dabiskiempriekšstatiem. Tā viņš pašā dīglī iznicināja trulo, mistisko bijību, kas parasti iesakņojas katra pirmatnējacilvēka apziņā, sastopoties ar civilizācijas savādībām. Ostā viņš rādīja Ako lielos tvaikoņus, kuriemnebija buru, bet kas varēja vēl ātrāk skriet nekā burinieki. Arī tur cilvēki radot mākslīgu vēju, kas griežtvaikoņa vārpstu un smago būdu dzen uz priekšu. Zināms, tas prasa lielu viltību, bet katrs to variemācīties, ja viņam ir laiks un patikšana.

Jūrnieku streiks bija aptvēris visus kuģus, bet tam nepievienojās ostas strādnieki. Kuģinieku pulciņidīkā slaistījās gar piekrasti un vēroja iekraušanas darbus. Un Ako dzirdēja, kā baltie cilvēki dusmīgibrēca uz citiem baltajiem. Vienā vietā viņš redzēja, ka baltais vīrs dzina kuģiniekus prom no piekrastes.Kad tie vilcinājās un negāja, viņš tiem sita pa galvu ar baltu, lunkanu nūjiņu. Bobi Greiinam taisnība —baltie pazemoja arī savējos, un lielākā daļa no viņiem nemaz nebija pavēlnieki.

Pie kāda neliela tvaikoņa Bobi Greins apstājās un uzmanīgi vēroja, kas tur notiek. — Agrāk esbraucu uz šā kuģa, — viņš teica Ako. — Mēs visi aizgājām krastā, palika tikai kapteinis ar stūrmani. Betes redzu, ka tagad tur strādā jauni cilvēki.

Pie vinčas stāvēja jauns, tūļīgs puisis. Stūrmanis tam rādīja, kā jāapietas ar celtni, tad aizgāja līdzkuģa vidum uin noskatījās jaunā matroža darbā. Patlaban viņš laida lejā celtņa āķi. — Zemāk, zemāk! —sauca krāvēji. Kāds ostas strādnieks satvēra āķi un vilka lejup, lai aizāķētu saini. — Diezgan, stop!

Vinčmanis grūda vinčas rokturi uz priekšu. Āķis strauji uzskrēja gaisā, uzraudams līdzi strādnieku,kas apjukumā bija ieķēries āķī. — Trakais, ko tu dari! — sāka kliegt pārējie strādnieki. — Laid lejā,neierauj lešratā!

Nākamā mirklī gaisā uzrautais vīrs strauji krita lejup, joprojām turēdamies pie āķa. Kad viņš atradāsdažas pēdas no klāja, vinčmanis atkal grūda rokturi uz priekšu un āķis atkal uzskrēja gaisā. Labu brīdi tāviņš raustīja un dancināja dzīvo saini augstu gaisā virs vaļējās lūkas. Vīrs visu laiku karājās starp dzīvībuun nāvi. Ja nemākulis matrozis pagriezīs āķi vēl augstāk, tas Ieraus viņa roku lešratā un kopā ar celtņabomi nogāzīs uz klāja. Ja palaidīs rokturi vaļā — viņš iekritīs tilpnē un nositīsies. Visi apjuka, klaigāja,

plātīja rokas, vēl vairāk samulsinādami nelaimīgo streiklauzi, kas kā bez prāta grūstīja vinčas rokturi uzpriekšu un atpakaļ, aizmirsdams aizgriezt tvaiku un noturēt vinču miera stāvoklī.

Tad Bobi Greins ar varenu lēcienu uzlēca uz tvaikoņa klāja un pieklupa pie vinčas. Pagrūdis sāņšnemākuli, viņš vienā mirklī savaldīja trako mašīnu un lēnām nolaida lejā pārbiedēto vīru. Biedri tosatvēra aiz kājām un pavilka malā no lūkas. Tur augšā vīra nervi tā bija sabendēti, ka viņš tagad saknupauz klāja un sāka histēriski vaimanāt. Bet Bobi Greins, noslēdzis tvaiku vinčā, asiem, steidzīgiem soļiemaizgāja uz kuģa vidu un no visia spēka cirta stūrmanim pļauku sejā.

— Par ko? Vai es biju vainīgs? Viņš taču grieza! — stūrmanis aizkaitināts iebļāvās.— Viņš nav vainīgs piar savu muļķību, — Bobi Greins mierīgi teica. Un vēl viena pļauka sārtoja

stūrmaņa vaigu. — Tas par to, ka pieņēmi darbā streiklauzi un noliki nemākuli pie vinčas!Bobi Greins nedabūja silst vēl trešo reizi. Pa gangveju uz klāja uzsteidzās divi policisti. Viens iesita

ar gumijas nūju Bobi Greinam pa galvu tik stipri, ka viņš sagrīļojās. Tad abi sagrāba viņu aiz rokām,atlauza elkoņus atpakaļ un noveda Bobi krastā.

Redzēdams, ka viņa draugam diara pāri, Ako gribēja steigties palīgā. Bobi Greins iztālēm purinājagalvu un sauca: —• Mūc, Ako, skrej mājās un pastāsti! Bēdz prom!

Baltie vīri kaut kur aizveda Ako draugu. Rupjš un nežēlīgs bija viņu tvēriens. Un neviens no tiem,kas bija sapulcējušies knastā, nemēģināja iejaukties, palīdzēt Bobi Greinam. «Par ko viņu sita, par koveda prom?» Ako domāja. «Vai par to, ka viņš izglāba cilvēkam dzīvību? Savādi cilvēki ir baltie.»

4Ako neprata lasīt, nezināja nevienas ielas nosaukumu un tomēr atrada veco Greinu mājiņu, jo viņa

atmiņā bija iespiedušies visi ceļa sīkumi. Vecais ostas sargs nakti bija pavadī/is nomodā, sargādams kādupreču noliktavu. Tagad viņš gulēja un Ako sagaidīja Bobija māte ar svešu pusmūža vīru, ko būtu grūtisaukt par balto, jo viņam bija savāda, zilgani sarkana seja.

— Kur Bobijs? — misis Greina tūliņ jautāja. — Laikam atkal ielīda krogā?— Bobijs sita baltajam vīram, — Ako atbildēja. — Divi baltie vīri sita Bobijam un aizveda prom.— Eh… — ar pēkšņu īgnumu nosēcās svešais vīrs.— Tad es par velti esmu nācis. «Nimfa» nevar gaidīt, kamēr Bobijs atsēdēs arestu. Un mums tā būtu

derējis kārtīgs bocmanis.— Mister Sevedž, vai jūs domājat, ka Bobijam būs ilgi jāsēž? — misis Greina uztraukta jautāja.

— Aiziedams no mājām ar šo klaidoni, viņš neiedzēra nevienu lāsīti. Skaidrā galvā Bobijs nekadnekaujas. Kā lai1 mēs saprotam šo notikumu?

— Jāpajautā šim kukainim. Hallo, puis, kur tas bija, kad Bobijs sita 'baltajam vīram?— Uz kuģa. Bobijs k|uva dusmīgs uz balto pavēlnieku, viņš uzskrēja uz kuģa un iesita vienreiz un

vēl vienreiz.— Nu jā, tad ir skaidrs, — misters Sevedžs noklakšķināja ar mēli. — Bobijs ir piekāvis kādu

streiklauzi. Tad nav ko domāt, ka līdz streika beigām viņu laidīs ārā. Traks cilvēks! Un man tā vajadzētubocmaņa. «Nimfai» nav laika gaidīt līdz streika beigām.

— Mister Sevedž, jūs man darītu lielu prieku, ja atbrīvotu mūs no šā liekēža, — misis Greina kālūdzēja noglāstīja sarkansejainā piedurkni. — Varbūt jums uz kuģa tāds der, bet mēs nu gan nezinām, ko arviņu iesākt.

Sevedžs vērtēdams noskatīja Ako no galvas līdz kājām. Miisis Greinas ierosinājums nebija zemēmetams.

— No kurienes tu esi? Kur tavas mājas? — viņš jautāja.— No turienes, — Ako rādīja tālumā. — Rigonda, liela sala tālu prom.— Kā tu atbrauci?— Ako strādāja uz kuģa. Baltie vīri atveda šurp, teica, ka vedīs mājās. Ako negrib te, Ako grib

mājās … Rigondā. Nepatīk Svešā zemē.

Mistera Sevedža tonis kļuva draudzīgāks un mīlīgs:— Ako var tikt mājās, ja viņš grib. Tad Ako jānāk man līdzi uz kuģa. Liels kuģis, skaists kuģis, laba

dzīve, maz jāstrādā. Kuģis brauks uz Rigondu.— Bet Bobi Greins teica, ka neviens kuģis nevar bnaukt, kamēr baltais pavēlnieks nemaksās daudz

naudas.— Es maksāšu daudz naudas, mans kuģis var braukt. Nu, vai Ako nāks man līdzil uz kuģa?— Ja baltais pavēlnieks vedīs Ako uz Rigondu, tad Ako ies līdzi un strādās. Naudu neprasīs nemaz.— Olrait! Misis Greina, sakiet man paldies. Sis puisis jūs vairs neapgrūtinās.— Lai dievs jūs svēti, mister Sevedž. Es ceru, ka Bobijam jūs par to nestāstīsiet ne vārda. Viņš

būs dusmīgs, ja dabūs zināt. Jūs jau nu viņu pazīstat.— Esiet bez rūpēm, misis Greina. Līdz Liverpūlei ir tālu. Pēc kravas izdošanas «Nimfa» ies dokā

un ekipāžs tiks atmaksāts. Es ceru, ka atpakalbraucienam varēšu sameklēt jaunu komandu. Nu, Ako, ja tevIr kādas mantas, tad paņem tās un iesim.

— Ako viss ir mugurā. Ako var iet.— Olrait! Uz redzēšanos, misis Greina.— Lai jums labi klājas, mister Sevedž.Vecā lēdija sniedza sarkansejainajam džentlmenim roku, tad viegli pastūma Ako plecu un noskatījās,

kā abi aiziet.— Ko Ako strādāja uz kuģa? — Sevedžs, trīsmastu bar- kas «Nimfa» stūrmanis, pa ce|am uz ostu

apjautājās.— Ako mazgāja klāju, vilka buras un kāpa mastā, — jauneklis stāstīja. — Ilgi Ako grieza lielās

zivis un tecināja taukus.— Aha, tu biji uz vaļu mednieku kuģa.— Lielas zivis — kā kuģis. Baltie vīri šāva un grieza gabalos.— Tagad tev nebūs jāgriež zivis un jāmazgā klājs. Uz mana kuģa viegls darbs. Vienreiz uzvilkt

buras un stūrēt kuģi. Ako sēdēs mastā un skatīsies, kur citi kuģi.— Ako labas acis, tālu redz. Pateiks, kad būs Rigonda.— Jā, tas ir labi. Rigondā es tevi laidīšu iet, ja tu gribēsi.Liela līksme bangoja jaunekļa krūtīs: viņš brauks uz mājām! Vēl tikai drusciņ jāpagaida, kamēr kuģis

aizbrauks tik tālu, tad būs atkal laba dzīve. «Neļima, Neļima … mēs celsim būdu un taisīsim laivu. Norītiem Ako brauks lagūnā zivis ķert, bet Neļima kurs uguni. Vakaros mēs visi sapulcēsimies līča kaktā,ilgi skanēs dziesmas, un ilgi dejos jaunie salinieki. Ako smiesies daudz — viņš ilgi nav smējies. Unsmiesies Neļima, Oneaga, Tuli, Hitahi. Lovaī uzkāps palmā un sviedīs zemē riekstus, Mango ar bultunošaus putnu. Teiks: «Tas tev, Ako, tu ilgi biji prom.» Visi sēdēs ap ugunskuru un klausīsies Ako stāstuspar baltajiem vīriem un Svešo zemi. Zēl, ka tur nebūs Bobi Greina. Ako ar draugiem tam uzceltu būdu unuztaisītu laivu, viņi kopā zvejotu zivis. Bet varbūt viņš atbrauks vēlāk. Salā visi mīlēs Bobi Greinu tāpēc,ka viņš ir Ako draugs … labs baltais.»

Uzticība, ko Bobi Greins bija izpelnījies Ako acīs ar savu draudzīgo izturēšanos, dabīgi kļuva parmistera Sevedža mantojumu. Ako domāja, ka tas ir Bobija draugs, tātad tāds pats cilvēks kā Bobijs.Tāpēc Ako nevienu mirkli nešaubījās par Sevedža solījumiem, ticēja katram viņa vārdam un tik paļāvīgicerēja uz savu lielo ilgu drīzu piepildīšanos.

Ostas nomaļākajā stūrī stāvēja balts trīsmastu burinieks. Krava jau bija uzņemta, kuģis apkopts unkaut vai tūliņ varēja doties ceļā. Šis nolādētais streiks! Nevarēja viņi pagaidīt pāris dienu, kamēr«Nimfa» tiek prom! Tagad kapteinim Hem- sonam ar krietno palīgu Sevedžu bija jāskrien kā suņiem pavisādām samazgu bedrēm un jāvervē salašņas — žūpas, sliņķi, nīkuļi un dažādi plukatas, ko citā laikānebūtu laiduši augšā uz klāja. Un paldies dievam, ka pasaulē vēl bija tādi atkritumi, kas ne ar konerēķinājās, citādi «Nimfa» varētu gulēt nedēļām ilgi ostā un gaidīt, kamēr beigsies streiks. Bet katra dīkā

nogulēta diena kuģim maksāja naudu, daudz labas naudas.— Kur Greins? — kapteinis Hemsons jautāja, kolīdz Sevedžs ar savu pavadoni biija uznākuši uz

klāja. — Nesatikāt? Negribēja nākt?— Greins piekāvis streiklaužus un ietupināts aiz restēm. Un man liekas, ka viņš ar mums neielaistos

nekādās runās.— Sasodīts! — kapteinis nospļāvās. — Vai tiešām mums būs jādodas ceļā bez īsta bocmaņa? Kas

lai nu darās ar šiem bandītiem?— Tas būs jādara man vai jums.— Mēs abi dabūsim sirmus matus.— Varbūt tiešām uzgaidīt, kamēr beidzas streiks?— Nē, to tik ne! — Hemsons tūliņ aizsvila. — Kajītē mums jau sūt četri sprāgoņas. Līdz vakaram

man apsolīja piegādāt vēl astoņus. Nākošo nakti dosimies ceļā. Kas tas par tipu?— Tas ir kāds polinēzietis. Es viņu atradu pie vecajiem Greiniem. Viņš ir braucis uz vaļu

mednieku kuģa un gatavs strādāt mums.— Sūtiet viņu kajītē, lai nerēgo uz klāja. Te vienmēr garām staigā visādi tipi. Ka nenomāna vēl

malā vai nenošauj.Sevedžs aizveda Ako uz matrožu kajīti. Smagās paģirās ar visām virsdrēbēm tur kojās gulēja četri

drūmi subjekti.— Tā būs tava koja, — stūrmanis parādīja Ako kādu otrā stāva būri. — Ja tev gribas ēst, tad

pameklē skapītī, tikai nenāc uz klāja.— Un kas man tagad jādara?— Nekas. Gaidi vakaru, tad brauksim prom.Gulētāji sēca, kunkstēja un pa miegam murmināja nesaprotamus, dusmīgus vārdus. Kajītē bija sutīgs

un sasmacis gaiss. Ako nepatika jaunie kaimiņi — tie bija tādi paši kā uz «Seagull»: rupjām, bargāmsejām, netīri un drūmi. Neviens nebija tāds kā Bobi Greins. «Vai viņi man sitīs, kad pamodīsies?»raizējās Ako.

SESTĀ NODAĻA 1Ostas ieeja bija dziļa, un kuģiem, kas atbrauca vai devās ceļā, nevajadzēja rēķināties ar paisumu un

bēgumu. Tāpēc kapteinis Hemsons varēja mierīgi nogaidīt pusnakti un klusā stundā, kad piekraste unpilsētas ielas kļuva tukšas no ziņkārīgiem cilvēkiem, dot pavēli atlaist kuģim tauvas. Velkoņa vilkta,«Nimfa» pa tumsu klusi izzagās no līča. Pagāja vairākas stundas, kamēr nedaudzie darba spējīgie kuģaļaudis uzvilka visas nepieciešamās buras. Pirmo nakti pašam kapteinim nācās savu laiku stāvēt pie stūres— pārmaiņus ar Sevedžu. Pavāram par stūrēšanas mākslu bija ļoti maza jēga, tikpat nedrošs stūres vīrsizrādījās arī jaunais polinēzietis Ako, bet lāga zēnu Brenu, kas palīdzēja sakārtot takelāžu, šonaktnevarēja laist pie stūres rata tādēļ vien, ka viņš bija piedzēries.

Pārējos nemaz nebija vērts aicināt laukā uz klāja.Kapteinis Hemsons bija labs psihologs. Viņš saprata, kāda vētra sacelsies no rīta, kad ekipāžs,

atskurt)is no dzēruma, atskārtis izdarīto. Lai gan tie bija tikai tādi dieva doti cilvēciņi ar ļoti vaļīgiemuzskatiem morālos un sabiedriskos jautājumos, skaidrā prātā neviens no viņiem nebūtu kļuvis parstreiklauzi un uz laiku laikiem sagandējis savu labo slavu pārējo jūras bnaucēju acīs. Ceļa galā,Liverpūlē, viņi nedrīkstēs rādīties krastā: viņus ries, lamās un pie izdevības pat iekaus, nodevības traipstos pavadīs visās viņu turpmākās gaitās. Viskija skurbulī viņi bija noriskējuši, paklausījuši vervētājuvilinājumiem. Kad pāries reibums, sāksies reakcija. O, no viņiem visu varēja sagaidīt. Atklātā jūrā, kurnav ko cerēt uz palīdzību no krasta, tas dažreiz varēja būt diezgan nepatīkami. Hemsons bija psihologs,viņš negaidīja, kamēr notikumi viņu pārsteigs, bet laikus paredzēja tos un nodrošinājās pretpārsteigumiem. Viņam pašam un stūrmanim Sevedžam kabatā slēpās pielādēti revolveri. Brenam, kad tasāra gaisā bija kaut cik atžirdzis, kapteinis teica:

— «Nimfai» pagaidām nav bocmaņa. Viens no vīriem būs jāceļ šajā godā. Vai jūs vēlaties būt šisvīrs?

Brens aiz pārsteiguma un pateicības sarāvās pavisam maziņš, kļuva pati pazemība. — Kas manjādara, kaptein, lai jūs mani atrastu šā goda cienīgu?

— Palīdziet mums tilkt galā ar ļaudīm. Drīz būs rīts. Ejiet tagad ļaužu kajītē un mostieties reizē arpārējiem, izliecieties tāds pats kā visi. Ja viņi sāks kaut ko perināt, raugiet viņiem ieskaidrot, ka nav vērtscelt brēku. Paģiru lāpīšanai es došu dažas pudeles ruma. Bet, ja arī tas nelīdzēs, tad … jūs taču protatapieties ar šaujamiem ieročiem?

— Jā, kaptein, bet man nav neviena šaujamā.— Es jums iedošu. Tikai neaizmirstiet, ka sākumā jāmēģina ar labu.— Labi, kaptein. Kas zīmējas uz bocmaņa pienākumiem, tad tos gan neesmu nekad pildījis, bet

zināt es zinu visu. Jums nebūs pārāk jānožēlo, ka izraudzījāties mani.Hemsons viņam iedeva pielādētu revolveri. Brens tūliņ devās uz matrožu kajīti, kas atradās virs

klāja mazajā virsbūvē starp priekšējo un vidējo mastu. Viņš ievēlās kojā un izlikās aizmidzis.Rītausmā negantas slāpes pamodināja milzi Džefrisu. Apdullis tas pārcēla kājas kojas malai un

blisināja acis pret spilgto gaismu, kas pa iluminatoru spīdēja viņam taisni sejā. Kuģis viegli šūpojās. Kautkur čīkstēja trīces. Bija dzirdama jūras šalkoņa. Streipuļodams Džefriss aizgāja līdz durvīm, pagrūda vaļāaugšējo daļu un izkārās ārā.

Tad sakustējās arī Brens savā kojā. Piecēlās pussēdus un berzēja acis. — Kas ir, vecais? Mēslaikam braucam?

— Braucam? — Džefriss drūmi atrūca. — Mēs esam jau aizbraukuši. Te nekā vairāk nav kā sāļaisūdens. Nolādēts! Vai vilņš domā mūs vizināt pa jūru, kamēr citi zēni tup krastā? Hallo, vīri! Beidziet sust!Vecais Hemsons ilgojas, lai mēs viņam salaužam sprandu.

Ņurdēdami un stenēdami (audis modās no miega. Brens ieteicās:— Džefris, kā būtu, ja mēs vēl drusciņ pagaidītu ar to ļembastu? Dažas jūdzes uz priekšu vai

atpakaļ neko nenozīmē, bet kārtīgas brokastis mums visiem noderēs. Es aiziešu pie veča. Varbūt izplēsīšuari kādu pudeli paģirām.

— Tu domā, viņš dos? — Džefriss norūca.— Kāpēc ne, ja ar labu.— Nu pamēģini. Taisnību sakot, tukšā dūšā nav nekāds prieks karot.Brens devās pie kapteiņa un atgriezās kopā ar pavāru, kas nesa kafiju un ceptu gaļu. Brenam padusē

rēgojās trīs pudeles.— Labu ēstgribu, vīri! — pavārs sveicināja. — Kapteinis, lāga vīrs, liek apjautāties, kā puišiem

ar veselību.— Ej ellē ar savu kapteini! — Džefriss atbildēja. Bet kafijas smarža un vilinošie gaļas gabali viņu

redziami nomierināja. Brena atnestās pudeles gādāja, lai matrožu oma vēl vairāk uzlabotos.— Sakāt, ko gribat, bet, cik es noprotu, tad Hemsons ir diezgan lādzīgs vecis, — Brens ierunājās.

— «Nav labi, ka vīriem sāp galva, še aiznes tās pudeles uz priekšu,» viņš teica. Ar tādiem večiem varbraukt. Kad es uz «Poluksa» braucu par jungu, tur bija tāds kapteinis, kas pat svētdienās neuznīdāskomandai dot gaļu. Bet kas tad cilvēkam ir svarīgāks nekā laba pārtika?

— Gods svarīgāks par visu! — Džefriss sita dūri galdā. — Kam mēs tagad varam acīs skatīties?Katrs plukata rādīs uz mums ar pirkstu un izņirgās uz pēdējo.

— Nu, brālīt, ja mēs sāksim lepoties ar tādām greznuma lietiņām, tad dzīvei jāsaka sveiki. Ko turaizējies, Džefris? Liela muiža, ja Liverpūlē kāds nelga pazobosies? Kamēr mēs tur nokļūsim, streiks būsjau beidzies un aizmirsts. Bet, ja ar to vēl nepietiek, mēs taču varam papūst citiem, ka Hemsons visasmūsu prasības izpildījis un tāpēc mēs braucām.

— Vispareizākais, ko mēs varam darīt, būtu iet pie kapteiņa un paģērēt, lai tūliņ griež kuģi: apkārt,

— Džefriss turpināja. — Ja negriež ar labu, mēs paši ķeramies pie stūres un stūrējam malā. Pa visiemmēs to varam panākt.

— Un pēc tam — kalabuzis, ķēdes uz rokām un daži gadiņi Tasmānijas raktuvēs, — Brensatgādināja. — Cik man zināms, tur pavārs no rītiem nenes klāt ceptu gaļu un par tavām paģirām nerūpējasneviens. Bet, ja Džefriss domā, ka vajadzētu mēģināt, tad kāpēc tūliņ ar niaidu? Kapteinis ir lāga zēns.Aiziesim kādi pāris aprunāties ar viņu.

Brens pirmais beidza ēst un, kamēr citi strīdējās, ko iesākt, klusi izslīdēja uz klāja. Hemsons viņusagaidīja aiz kāpņu nojumes kuģa pakaļgalā. Pie stūres patlaban stāvēja Sevedžs.

— Nu, vai kaut kas taisās? — kapteinis jautāja.— Ar citiem var iztikt, tikai Džefriss maisa gaisu. Bet ar viņu jārēķinās. Tam tēviņam ir vērša

spēks. Neviens neuzdrošināsies kaut ko iebilst Džefrisam.— Olrait! Ejiet pie stūres, lai Sevedžs tiek brokastīs. Pavār, pasakiet Džefrisam, ka kapteinis

vēlas ar viņu runāt.Drūmi sarauktu pieri milzis iznāca no kajītes.— Kaptein, es domāju, ka kuģis iet nepareizu kursu, — viņš teica.— Kāpēc tā, Džefris? — kapteinis izbrīnā sarauca uzacis.— Jaunzēlandes krasts atrodas vairāk pa labi. Ja mēs tāpat turpināsim braukt, tad var notikt, ka par

tālu aizmaldā- mies selgā un mums būs jābrauc labs laiciņš, kamēr tiksim atpakaļ ostā. Šķiet, nebūtu gudritērēt laiku.

— Nav ko steigties, Džefris. Līdz Liverpūlei ir tālu.— Cik man zināms, kaptein, tad pēc pusstundas, kad ļaudis būs apkopušies, mēs uz Liverpūli vairs

nebrauksim.— Cik man zināms, Džefris, mēs brauksim gan … — kapteinis atbildēja, ar mierīgu skatienu

raudzīdamies milzim tieši acīs.— No kā jūs to secināt? — Džefriss jautāja, nesamuls- dams no kapteiņa neatlaidīgā, ciešā

skatiena.Hemsons paraustīja plecus.— Nav nekāda iemesla mainīt kursu, Džefris. Un tas nemaz arī nav iespējams, jo «Nimfa» šajā

braucienā ir nofrak- tēta uz Liverpūli, nevils uz kādu citu pasaules ostu.— Jūs aizmirstat vienu apstākli, kaptein … — Džefriss drūmi pasmīnēja un pār bortu iespļāva jūrā.— Kas tas ir par apstākli?— Viens pats vai divatā ar stūrmani jūs nevarat aizvest kuģi ne uz Liverpūli, ne citu kādu ostu.— Kāpēc viens pats? Kāpēc divatā ar stūrmani? — Hemsons brīnījās. — Uz «Nimfas» ir gandrīz

pilns ekipāžs.— Mēs nekur nebrauksim ar jums, kaptein, — Džefrisa balsī ieskanējās draudoši toņi. — Jūs zināt,

ka ostā izsludināts jūrnieku streiks. Kamēr tas >nav beidzies, neviens godīgs jūrnieks nedosies selgā. Vaitagad jums ir skaidrs, kāpēc «Nimfa» nebrauks uz Liverpūli?

Hemsons pēkšņi sāka smiet. Viņš smējās illgi, aizrautīgi, līdz asarām, lāgiem pamezdams Džefrisājautru, izbrīna pilnu skatienu. Viņa izturēšanās samulsināja milzi.

— Ko tas nozīmē, kaptein? — Džefriss iejautājās, kad Ilemsona smieklu lēkme bija sākusi norimt.— Es domāju, ka stāvoklis pārāk nopietns, lai tagad smietos.

— Džefris… ha, ha, ha … vai tiešām jūs… ha, ha, ha … — Hemsons smējās atkal. — Nē, tascilvēks Ir atpalicis no dzīves. Viņš vēl nezina, ka vakar vakarā streiks jau beidzies.

— Nevar būt! — Džefriss iesaucās. — Vakarrīt es pats personīgi runāju ar streika vadību. Par kautkādu piekāpšanos nebija runas. Mēs vēlreiz apliecinājām, ka līdz tam laikam, kamēr kuģu īpašnieki nebūsizpildījuši visas mūsu prasības, neviens jūrnieks neatgriezīsies uz kuģa.

— Vakar pēc pusdienas kuģu īpašnieki piekāpās streikotāju priekšā, — Hemsons meloja. — Jūs

bijāt piedzērušies un tāpēc laikam palaidāt garām šo svarīgo vēsti. Vai tiešām jūs domājat, ka citādi esbūtu ķēries pie ekipāža vervēšanas «Nimfai»? Pārāk slikti tad jūs pazīstat Hemsonu.

— Un tas iir taisnība, ko jūs tur runājat? — Džefriss ar urbjošu skatienu raudzījās Hemsonā.— Goda vārds, tas ir tiešām tā, — acu nepamirkšķinājis, atbildēja šis rūdītais vīrs, kuram tādi

jēdzieni kā gods un taisnība jau sen bija tikai tukša skaņa.— Tad ir pavisam cita lieta, — teica Džefriss. Viņa pleci tā kā nošļuka zemāk, acīs apdzisa spīts

un izaicinājuma uguntiņas. — Tad ir viss kārtībā, kaptein.Hemsons pamāja ar galvu. Viņš it kā iegrima domās.— Džefris… — viņš ierunājās pēc brītiņa. — Man ir kāds priekšlikums jums.— Es klausos, kaptein … — milzis atsaucās.— Uz «Nimfas» patlaban ir brīva galdnieka vieta. Vai jūs vēlaties stāties šajā amatā? Sardzē jums

nebūs jāstāv, gulēsiet atsevišķā kajītē kopā ar bocmani un saņemsiet divas mārciņas vairāk mēnesī nekāmatroži. Ko teiksiet uz to?

Džefrisā varenais augums tā kā saduga un kļuva mazāks.— Galdnieka amats nav slikts, — viņš nemurmināja.— Bet diez ko lielu no tām lietām es neprotu.— Diez kas liels jums arī nav jāsaprot. Galvenais, lai uz kuģa valdītu miers un kārtība. Norunāts?— Ja kapteinis domā, ka tā būs labāk, lai jau tad tā būtu.— Olnait! Un tagad, Džefris, parūpējieties, lai pirmā maiņa tūliņ stājas darbā. Jāuzvelk topbura,

priekšā jāpapildina daži klīveri, uz klāja šis un tas jāpiesien ciešāk.— Tiks izdarīts, kaptein… — Džefriss atbildēja.— Nu, kā ir? — vīri jautāja, kad viņš atgriezās kajītē.— Viss pilnīgā kārtībā! — tas attrauca. — Vakar pēc pusdienas, kamēr mēs plaucējām rīkles ar

viskiju, streiks ir beidzies. Kuģu īpašnieki piekāpušies uz visas līnijas mūsu priekšā. Nu mēs varammierīgi braukt uz Liverpūli, Ņujorku, Sanhaju un uz pašu elli. Neviens mums neko nevar pārmest.

Dalītām jūtām matroži uzņēma šo vēsti. Dažam ta sagādāja atvieglojumu, dažu nomierināja, betvienam otram, kura apsvērumos nebūt nebija mērot tālo un grūto ceļu līdz Anglijai, šī nenovēršamāperspektīva sagādāja rūgtu vilšanos.

Kapteinis Hemsons bija tiešām labs cilvēku pazinējs un izcils psihologs. Ar gudru izmaņu viņš beznaida un asins izliešanas prata panākt visu, kas viņam vajadzīgs.

Pārliecinājies, ka dzīve uz kuģa iegājusi pareizās sliedēs, Hemsons devās uz savu kajīti nosnausties.2Uz «Nimfas» Ako veica apmēram tos pašus pienākumus, kādi viņam bija uz «Seagull». Kuģa

sarakstos viņš skaitījās junga, bet diezgan bieži viņam nācās darīt jaunākā matroža darbu. Maltīšu laikāAko ienesa kapteinim un stūrmanim ēdienu, no rītiem slaucīja kajītes, vēlāk mazgāja traukus. Visvairākviņu izmantoja pavārs un jaunceptais bocmanis Brens. Pārējie kuģinieki izturējās diezgan draudzīgi pretbrūno salinieku. Neviens viņu tīšām nepazemoja, nesita un nelamāja. Vai tāpēc, ka uz «Nimfas» vissekipāžs sastāvētu no labsirdīgiem cilvēkiem? Nē, uz šā kuģa klāja atradās Džefriss — lielais, stipraisvīrs, no kā bijās visi matroži, ar kuru rēķinājās pat Hemsons un Sevedžs. šis drūmais jūras vilks kopšpirmās dienas ņēma Ako savā aizsardzībā.

— Mazus bērnus un dzīvniekus nedrīkst mocīt, — viņš sacīja vīriem. — Ako savā ziņā ir kā bērnsstarp mums. Kas viņu tirdīs, tam būs darīšana ar mani.

So labvēlīgo noskaņojumu Ako tūliņ nomanīja. Viņš to izskaidroja pēc sava prāta: Džefriss laikambija Bobi Greina draugs. Bobi Greins bija labs baltais, viņa draugi arī varēja būt tikai labi cilvēki. Tādādraudzīgā gaisā bija pavisam cits prieks strādāt, lai cik nepatīkams un vienaldzīgs arī būtu darbs. Akocentās. iViņš mācījās un kļuva jo dienas, jo noderīgāks.

— Tas puisis savu maizi godīgi nopelna, — kapteinis izteicās. — Liverpūlē es viņu paturēšu uz

kuģa.Ja Ako tagad visu izdarīja labāk nekā uz «Seagull» un labāk saprata visus norādījumus, tad par to

varēja pateikties tikpat daudz viņa mundrajam garastāvoklim kā valodas prasmei. Sekodami Džefrisāpriekšzīmei, kuģinieki brīvā laikā mācīja salu dēlam angļu valodu. Viņš iegaumēja visu apkārtējo lietunosaukumus, mācījās tos pareizi izrunāt un katrā izdevīgā brīdī papildināja savu valodas krājumu arjauniem jēdzieniem.

Vispacietīgākais skolotājs bija Džefriss, viņam arī atlika visvairāk brīva laika. Sī nodarbība —audzināt diabas bērnu — savā ziņā kļuva par sportu. Bet, kas Ako visvairāk saistīja pie Džefrisā, tā bijamilža interese par viņa dzimteni un agrāko dzīvi. Viņš nezobojās, ja Ako stāstīja par savas cilts paražāmun tikumiem, kas bija savādāki nekā baltajiem, — ja daudz, tad kādreiz tēvišķīgi pasmīnēja kāpieaugušais par bērna fantāzijām.

— Vai mēs drīz būsim mājās? — Ako bieži apjautājās.— «Nimfa» brauc uz ziemeļiem, — tādās reizēs atbildēja Džefriss.— Vai tas ir tālu — līdz ziemeļiem? — Ako nerimās.— Ļoti tālu, ilgi jābrauc.— Bet vai tur ir Rigonda?— Es nezinu, to nezina neviens baltais, kas nav redzējis Rigondu.— Bet baltais pavēlnieks man teica, ka vedīs Ako uz Rigondu. Vai viņš nebrauc turp?— Baltais pavēlnieks brauc uz ziemeļiem. Varbūt kādreiz pēc tam viņš tevi aizvedīs mājās.— Kad tas būs — kādreiz?— Varbūt drīz, varbūt nekad.34 - V. Lācis, Raksti II 529— Bet Ako nevar gaidīt nekad. Ako grib mājās.— Saprotu, draugs, to tu gribi gan. Bet baltajam pavēlniekam nav laika domāt par tevi. Viņš grib

pelnīt daudz naudas un brauc tur, kur var dabūt naudu. Viņš nemaz arī nezina, kur atrodas Rigonda.Neviens nezina. Tu pats arī nezini.

— Ja baltie nezina un Ako nezina, vai tad var tikt mājās?— Nē, tad nevar tikt. Jāgaida, kamēr dabūs zināt. Ilgi jāgaida — gadu, daudz gadu, visu mūžu,

kamēr Ako kļūst vecs.Nu Ako jutās kā bērns, kas apmaldījies dziļā, tumšā mežā. Apkārt pletās svešais biezoknis, bet kaut

kur bija viņa mājas, kaut kur bija dzimtene, uz kuru tiecās izmisusi sirds, tikai viņš nezināja, kā nokļūt tur.Tad Ako skuma, no rītiem un saulrieta stundās kāpa mastā un raudzījās uz pasaules malu. Pagāja

diena pēc dienas, nedēļa pēc nedēļas, bet viņš vēl neredzēja dzimtenes krastu.Kuģi's brauca uz ziemeļiem.3Tonakt Ako stāvēja klāja sardzē no pusnakts līdz pulksten Četriem rītā. Pie stūres viņu nelaida, lai

gan Džefriss galvoja, ka Ako pusstundas laikā varētu iemācīties stūres vīra lielo mākslu. Nosēdējis savulaiku marša zāliņā, Ako nomainījās un palika sardzes rezervē.

Ilgi dīkā stāvēt viņš nedabūja. No paša vakara laiks bija apmācies, ne īstil migla, ne lietus. Kad Akonokāpa uz klāja, debesis rietumu pusē pavisam aizsedza mitrā gaisa plīvuri. Nozuda zvaigznes. It kātumša, pelēka siena tuvojās kuģim no kresās puses, pārvēlās pāri, un nu bija visapkārt tumšs un mitrs.Nepārtraukti līņāja lietus.

Uz kvatera atskanēja stūrmaņa svilpe. Ako izlīda no siltās aizsegas kambīzes sānos un devās uz kuģapakaļgalu.

— Stājies pie zvana un zvani ar maziem pārtraukumiem, — teica Sevedžs. — Lūk, tā… — Viņšpiegāja pie zvana un sekundes desmit enerģiski zvanīja, tad taisīja mazu pauzi un zvanīja atkal. —Saproti?

— Ako saprot.— Zvani, kamēr es teikšu, ka diezgan, — Sevedžs turpināja. — Un skaties labi uzmanīgil visapkārt

jūrā. Ja redzi kaut ko, tad tūliņ pasaki man.Šī bija pirmā reize, kad Ako atļāva zvanīt. Līdz šim viņš bija redzējis, ka sardzes matroži ar pāris

īsiem, aprautiem sitieniem nozvana maiņas brīdi vai pretimbraucēju kuģu pama- nīšanu. Zvanam bijadzidra, dziedoša skaņa, tāpēc Ako patika jaunais darbs. Nakts vidū, kad citi gulēja un sardzes vīri klusistāvēja savās vietās, viņš it kā spēlēja tumsai, jūrai un debesīm mundru, priecīgu dziesmu. Un līdz arzvana skaņām viņa domas aizlidoja naktī, tālu prom no kuģa, cauri lietum un miglai. Satumsušos ūdenstuksnešos tās uzmeklēja kādu salu, klusi slīdēja no vienas būdas uz otru, apmīļoja aizmigušos draugus unilgi ilgi vēroja mēnesnīcas sidrabotās palmu birzis, snaudošo lagūnu, visas mīļās un pazīstamās lietas. Javiņš kādu reizi tādā brīdī pārrastos mājās… Nevienam ne jausmas, ka Ako pārnācis. Viņš smaidot staigāgar līci kā jūras gars, kas iznācis paklaiņot piekrastē. Visur viņš kaut ko pārmaina, sagroza, izdara tā, laiļaudīm no rīta būtu brīnums. Bet, kad ataust rīts, viņš atkāpjas krūmos un vēro salas atmodu. Ar traukiemrokās uz kalna avotu Neļima nāk pēc ūdens. Viņa piesmeļ tos un brītiņu atpūšas, noplūc kādu ziedu uniesprauž sev matos. Nē, viņa tikai apskata ziedus, bet neplūc neviena un nerotā savu daiļo galvu. Kam ganlai viņa rotājas? Ako taču ir prom. Skumji viņa nopūšas un klusi dzied vienu no tām skaistajām dziesmām,kādas dzied Rigondas meitenes, kuru mīļie draugi nav atgriezušies no ūdeņiem. Tai brīdī Ako izlien nokrūmiem un klusiem soļiem tuvojas Neli- mai. Priecīgs pārbīlis, dziesma apklHst, pāri salai skandsmiekli! — tik līksmi un gavilējoši, kādus te nekad nav dzirdējuši putni, koki un cilvēki.

— Ako, kas nu? — aiz muguras tumsā atskan stūres vīra pārmetošais sauciens. Un pārtrūkst skumjiskaistais sapnis, Ako zvana, klausās skaņu atbalsī un ar asu skatienu urbjas naktī. Nekā tur nevar saredzēt,tikai pelēku lietus miglāju, kuģa uguņu atblāzmu viļņos un tumšas ēnas. Kvaterā, abām rokām satvērisreliņu, stāv stūrmanis Sevedžs un sasprindzis raugās jūrā. Brīdi skatījies, viņš aiziet līdz kuģa otrambortam, ieķeras ar rokām reliņā un atkal raugās jūrā. Ako dzird īgnu rūcienu: — Kaut jel ātrāk skaidrotos…

Baltie vīri norūpējušies, viņiem nepatīk lietus un migla. Varbūt viņus biedē tumsas gari, pret kuriemnepalīdz pat viņu lielā viltība. Tāpēc Ako jāzvana un jābaida tumsas gari prom no «Nimfas».

Pa kreisi no kuģa kaut kas pēkšņi sāka šalkt, — it kā vējš vai viļņu dunēšana. Tajā pusē lietusmiglājs kļuva tumšāks. Pa pašu jūras virsmu «Nimfai» tuvojās tāds kā mākonis, augsts un smails, bet pārišim mākonim pēkšņi iemirdzējās liela, spoža zvaigzne. Tikai savādi, ka šī zvaigzne nestāvēja uz vielas,bet strauji tuvojās buriniekam, tiekdamās pārlidot pāri.

Tai brīdī Sevedžs atradās kuģa otrā pusē.— Stūrmani Uguns pa labi! — lūkauta matrozis sauca no zāliņa.Nākamā mirklī svešais, tumšais ķermenis ar briesmīgu sparu ietriecās «Nimfai» sānos. Brīkšķēja

lūstošie burinieka sāni, trūka vantis un buru saites, smagā gafele ar visu buru nogāzās uz klāja.Ako vēl dzirdēja satrauktus kliedzienus kvaterā, matrožu kajītes durvīs uz mirkli parādījās kāda

bailēs pāršķiebta seja, tad starp kuģa priekšgalu un pakaļgalu iespraucās kaut kas tumšs un dragājošs,pāršķeldams burinieku divās daļās. Tai brīdī, kad «Nimfas» pakaļgals atšķēlās no pīķa, Ako veicamežonīgu lēcienu uz svešā ķermeņa pusi. Viņa rokas skāra tvaikoņa sānus, pilrkstu gali aizķērās aiz kādastērauda plāksnes augšmalas. Mirkli vēlāk kaut kas iesitās Ako vaigā. Tas bija tauvas gals. Ako ar zobiemcieši iekodās tauvā un tikai tad tvēra to ar rokām.

- Vairāk tūkstošu jūdžu uz dienvidiem to pašu naktikāds cits kuģis cīnījās ar negaisu. Tur nelīņāja lietus un lūkauta matrozim nebija nekāda vajadzība

tupēt zāliņā un uzmanīt pretimbraucējus kuģus. Tajā okeāna stūri nevienam jūras klaidonim nebija komeklēt.

Pēc kapteiņa Mobsa aprēķiniem, līdz Rigondai bija atlicis ko braukt pusotra simta jūras jūdžu. Tasnozīmēja, ka nākamā rītā pie labas veiksmes viņi jau varēs saredzēt salas virsotnes. Visu laiku braukšana

veicās labi. Ekipāža garastāvoklis bija teicams. Mistera Melvila klātbūtne visam pasākumam piešķīrasvarīgu nozīmi: ja jau pats rēderejas šefs pametis savu omulīgo biroju un devies slepenā ceļojumā uzjaunatrasto zemi, tad tas gan nozīmēja kaut ko vairāk nekā vienkāršu ziņkārību.

Ļaužu kajītē par šo lietu bija izveidojies savs noteikts uzskats. Ēriks Svensons izteicās, ka saskaņā arstarptautiskajiem

likumiem sala esot pielīdzināma zemē atrastai bezīpašnieka mantai un atrašanas brīdī kļuvusi parsava atradēja privātīpašumu. Mazais Sams no tā secināja, ka tagad būtībā viņš esot uzskatāms parRigondas likumīgo īpašnieku, jo viņš taču pirmais ieraudzījis salas virsotnes. Protams, viņš negribējapārāk badīgi pastāvēt uz savām tiesībām un viens pats piesavināties visu salu — ar trešo daļu viņampilnīgi pietika. Otru trešdaļu Sams augstsirdīgi novēlēja kuģa īpašniekiem, jo tie lāga vīri bija viņamsagādājuši iespēju nokļūt šajā pusē un izdarīt vērtīgo atklājumu. Atlikušo trešdaļu varēs sadalīt savāstarpā «Seagull» ekipāžs uz galviņām līdzīgās daļās. Tas, ka Mobss pagājušo reizi bija pasludinājis sevipar Rigondas gubernatoru un majestātes vietnieku, vēl neko nenozīmēja: kad Sams mazliet paurķēsies patiesām un salīgs labu advokātu, tad vēl redzēs, kas būs gubernators Rigondā.

Administrācijas galā valdīja mazliet savādāki uzskati. Mel- vila un Mobsa acīs mazais Sams nebijanekas vairāk kā algots strādnieks, kura darbs un darba iznākums piederēja rēderejai, kas viņam maksājanorunāto algu. Ja viņam arī bija gadījies tik vērtīgi pakalpot, tad tas vēl nenozīmēja, ka Sama maizestēviem jākļūst izšķērdīgiem. Melvila nodoms bija piešķirt Samam un visiem kuģa ļaudīm mazu, betpieklājīgu gratifikāciju triju mēnešu algas apmērā. Tik un tā viņi visu nodzers. Atbildīgie darbinieki —Hopkinss un Ivarsens, kas ar savām garīgām pūlēm palīdzējuši nodrošināt skaistā ieguvuma palikšanurēderejas īpašumā, protams, pelnīja lielāku atzinību. Hopkinss dabūs paaugstinājumu dienestā un turpmākvadīs kādu no rēderejas kuģiem, bet Ivarsenam (ja viņš to gribēs) dos labu vietu salā, kad tur sāks

izmantot dabas bagātības. Ko ieguva Mobss, to mēs jau zinām.Uz «Seagull» visi dūšīgi drāza iesmu, arī abas jautrās meičas, kuru klātbūtne sagādāja daudz prieka

matrožu kajītes donžuāniem. Viņām bija izredzes kļūt par pirmajām dāmām salā, par sadzīves toņa unmodes noteicējām. Ēriks Svensons zobojās, ka vismaz vienā ziņā saliniecēm būšot, grūti sekot viņuparaugam: kur gan tās raušot tik rupjas, aizsmakušas balsis, ar kādām lepojās abas baltās lēdijas? Pat jabrūnās daiļavas sāktu dzert viskiju un rumu tikpat dūšīgi kā viņas, paietu labs laiciņš, iekams tāspietiekami samaitātu rīkli. Svensons arī šaubījās, vai Rigondā baltās lēdijas varēs paturēt savu tagadējoprivileģēto stāvokli un vai kāds vairs gribēs tām skatīties virsū, — daiļās salinieces viņām aizvilināsvisus pielūdzējus.

Lai nu būtu kā būdams, las bija jautrs un interesants brauciens, badīgu alku apdvests, salkonīgu sapņuun rupju cerību spārnots. Kamēr laupījums vēl bija gabalā, salkoņas neplēsās, tikai ošņāja gaisu un pētījacits citu, lai izšķirošā mirklī kristu viens otram pie rīkles. Neviens nevar pateikt, ar ko tas beigtos, ja īsipriekš ceļojuma beigām lielajā spēlē neiejauktos pati daba.

Okeāns pēkšņi beidza elpot. Buras šļaugani nokarājās gar «Seagull» mastiem, gaiss kļuvanepanesami, tveicīgs un smags. Baltie vīri tikko varēja paelpot. Gaisa spiediens vēstīja tropu negaisatuvošanos, un kapteinis Mobss, kas tādas lietas bija pieredzējis vairāk nekā vienu reizi, noraizējiespačukstēja Melvilam, ka gaidāms īsts orkāns un jābūt gataviem uz visu.

— Ko tas nozīmē — būt gataviem uz visu? — Melvils sāka nervozēt. — Jūs taču nedomājat, ka«Seagull» var kas notikt? Pēc manām domām, kuģis ir tik stipri būvēts, ka neviens negaiss tam nevar nekopadarīt.

— Pēc manām domām, neviens kuģis nav tik stipri būvēts, ka orkāns to nevarētu pieveikt, —atbildēja Mobss. — Viss atkarājas no veiksmes. Vai misteram Melvilam būtu kas pretim, ja es katramgadījumam sagatavotu pudeli ar ziņojumu par mūsu stāvokli? Gadījumā, ja mums neizdotos piepildītsavus nodomus, lai vismaz citi dabū zināt, kur atrodas Rigonda.

— Mister Mobs, vai tiešām mūsu stāvoklis ir tik bīstams? — Melvils nobāla.— Viss kas var atgadīties. Es nesaku, ka notiks taisni visļaunākais, bet es negalvoju arī par to, ka

tas nenotiks.Melvilam pēkšņi kļuva baigi, un viņš nožēloja, ka veikala aprēķinu dēļ mainījis drošo, ērto biroju

sauszemē pret trauslo, visām varbūtībām pakļauto jūras graustu te ārā, kur briesmu brīdī cilvēkam nebijakur patverties.

— Dariet, kaptein, kā atrodat par labāku, — rēdera balss drebēja, lai arī viņš ar visiem spēkiempūlējās noslēpt savu uztraukumu. — Bet pirmām kārtām neaizmirstiet spert visus soļus mūsu drošībaslabā.

Ar nosvīdušiem pirkstiem Mobss uzrakstīja ziņojumu, kurā minēja Rigondas atrašanās vietu unvietējās pazīmes, tad īsos vārdos notēloja kuģa stāvokli. So dokumentu — «Seagull» testamentu — viņšnovietoja lielā, dzeltenā džina krūkā, ko varēja labāk saredzēt viļņos nekā stikla pudeles.

īsi priekš saulrieta sākās lielā dabas orģija. Retās buras, ko Mobss vēl bija atstājis kuģim, saplosījapirmās negaisa brāzmas. Kā vajāts putns «Seagull» joņoja pa okeānu, brīžiem lidoja uz viļņa muguras,brīžiem pazuda kilometriem platajās ūdens ielejās. Uznāca melna, necaurredzama tumsa. Jūra tiecāsuzšļākt savus ūdeņus līdz pašām debesīm. Kā skaudrs nazis vējš spiedās iekšā katrā spraugā, šķēla,plosīja, raustīja gabalos. Viens no pirmajiem viļņiem aizrāva dzelmē «Seagull» glābšanas laivas. Tadsagrīļojās priekšējais masts. It kā milzu vesera triecieniem ūdens šļāces izsita lūku ķīļus, sadragājamatrožu kajītes durvis un pieplūdināja mazo telpu līdz vidum. Dažu vīru vairs nebija uz klāja. ĒriksSvensons noslīka kvaterā, sapinies tauvās, kur viņu bija ietriecis ūdens ka ns, atraudams viņa rokas stūresrata ragiem. Un varbūt tai pašā stundā, kad lietus miglājā svešais tvaikonis pāršķēla «Nimfu» divās daļās,vaļu mednieku kuģis «Seagull» tālu dienvidos pārvērtās par sagrautu vraku. Viļņi to tikmēr svaidīja ungrūstīja, kamēr apvēla uz mutes. Nu tas atgādināja milzīgu, strupu vali. Kā fantastiska muguras spura virs

ūdeņiem rēgojās kuģa ķīlis. Nakts tumsā, aukas auros un ūdens šalkās dažu cilvēku nāves kliedzieni zudakā oda sīcieni lielā mežā.

No rīta, kad aprima negaiss, pāri okeānam iemirdzējās saules stari. Vienaldzīgi tie slīdēja pārisadragātajam kuģim, viļņos izklīdušai lūžņai un cilvēku līķiem. Jūras straume nesa uz austrumiem dzeltenumāla krūku. Un, kamēr tā klejoja okeāna bezgalībā, cilvēka acs neredzēta, tikmēr droša un mierīga savāvientulībā varēja justies Rigonda. Orkāns, kas aplauza daudzas palmas salas piekrastē un saplosīja būdasdaudziem saliniekiem, pagaidām bija pasargājis Ako cilti no kāda cita, vēl ļaunāka negaisa — baltokolonizatoru alkatības.

4

Satvēris tauvas galu, Ako atspiedās ar kāju pēdām pret kuģa sāniem un kā pa kāpnēm veikli kāpaaugšā. Tauva nokarājās no laivu klāja — varbūt tā bija krāsotāju laipas saite, ko matroži aizmirsušiuzvilkt uz klāja. Tropu joslā, ja laiks ir lēns, dažreiz mēdz kuģus krāsot arī braucienā.

Tajā vietā kuģa borts bija bez reliņa. Liela glābšanas laiva gulēja savās klāja pēdās. Ako brītiņuatpūtās, tad gar laivas sāniem aizlīda līdz brīvai vietail starp laivu un mašīntelpas griestiem. Skailertibija vaļā, no kuģa iekšienes augšup skanēja mašīnu vienmuļā dunēšana. Augstu pāri laivu klājam slējāskomandtilta uzbūves. Cauri lietus migliņai! tur spīdēja uguns. Spuldžu gaismā Ako redzēja divus vīrus,tiem bija mugurā tādi tērpi kā kapteinim Mobsam, kad tas izkāpa Rigondas krastā. Pārliekušies pārkomandtilta malu, tie sasprin- guši skatījās lejā uz tumšajiem ūdeņiem. Tad viens no viņiem, vecāks undruknāks par otru, pamāja un abi nokāpa pa kāpnēm uz laivu klāja.

Ako atvirzījās atpakaļ tumsā un paslēpās aiz laivas gala. Pieplacis pie grīdas, viņš satraukts vērojaabus svešos vīrus. Tie apstājās līdzās glābšanas laivai un klusi sarunājās.

— Nepatīkams atgadījums, stūrman … — viens teica.— Jā, kapteiti, — atbildēja otrs. — Liekas, ka tvaikonim nekas nav noticis, varbūt tikai krāsa

noberzta.— Krāsa ir sīkums. Var taču gadīties, ka mēs uzbraucam kādam pusgrimušam vrakam. Man liekas,

ka ļaudis būs jutuši pēkšņo triecienu.— Droši vien, kaptein. Bet, izņemot mūs un stūres vīru, neviens nezina, ap ko lieta grozās. Būtu

nepatīkami, ja rēde- rejai nāktos samaksāt par svešo burinieku un kravu.— Parūpēsimies, lai tā nenotiktu. Neaizmirstiet, Bernslij, ka jūs pie notikušā esat tikpat vainīgs kā

es. Mēs abi alnadā- mies uz komandtilta, abi pamanījām burinieku. Tvaikonim vajadzēja mainīt kursu undot pilnu spēku atpakaļ. Kad «Uindspaiters» uzdrāzās barkai, bija par vēlu manevrēt. Bernslij, es domāju,ka barkai šis notikums nāca tikpat negaidīts kā mums. Viņi nebūs paguvuši izlasīt kuģa vārdu.

— Ja kāds to arī būtu izlasījis, tad neticu, ka no tā tiks kāds labums. Kam viņi to stāstīs — zivīm?Tas ir… ja mēs tūliņ negriezīsim kuģi apkārt un neraudzīsim viņus izzvejot.

— Bernslij … jūs zināt, ka pēc visa notikušā mēs to vairs nedrīkstam darīt — nedrīkstam glābtneviena.

— Saprotu, mister Pitfol. Katrs izglābtais liecinās mums par ļaunu, un rēderejai būs jāmaksā milzunauda. Bet kā jūs domājat… vai stūres vīrs pratīs klusēt?

— Es ar viņu aprunāšos. Tas ir prātīgs puisis.— Bet ja nu kāds no barkas ļaudīm sadursmes brīdī būtu uzkļuvis uz tvaikoņa klāja?— Neticu. Viss taču ilga tikai dažas sekundes. Bet, drošs paliek drošs, apstaigāsim klāju. Ejiet jūs

gar stirbortu, es iešu gar bakbortu. Vai jums ir kabatas spuldze?— Jā, kaptein. Un, ja nu tomēr kāds būtu uzlīdis augšā — ko tad?— Tad mums jāgādā, lai viņš tūliņ pazūd no kuģa. Neviens svešais nedrīkst būt uz klāja… neviens

nedrīkst izglābties.Iedegās mazās spuldzītes, lēnām slīdēja gar kuģa bortiem uz pakaļgalu, tad griezās atpakaļ un

aizvirzījās līdz pīķim. Pie enkura klīzēm un zemākajām ūdens špigatēm abi izlūki pārliecās pār reliņu unapgaismoja kuģa sānus. Beiguši kluso apskati, viņi atkal satikās laivu klājā.

— Viss kārtībā, kaptein … — ziņoja Bernslijs.— Jā, stūrman, tiktāl viss kārtībā. Bet citādi arī nevarēja būt. Jūra un nakts pratīs klusēt. Darīsim

mēs to pašu.Kapteinis Pitfols tonakt aprunājās ar stūres vīru, kas notikuma brīdī bija atradies sardzē. Par

divdesmit mārciņām matrozis bija ar mieru nezināt to, ko viņš zināja. Tad kapteinis ierakstīja kuģažurnālā kārtējo atzīmi: tvaikonis «Uindspai- ters» tādā un tādā laikā, tādos un lādos platuma un garumagrādos (kaut kur iepretim Blanko ragam, Ziemeļafrikas tuvumā) bija sadūries ar nezināmu peldošupriekšmetu, domājams — kādu vraku. Nekas sevišķs nebija manīts. Tvaikonis turpināja braucienu.

Bet Ako… Viņš nesaprata visu, ko svešie vīri runāja, apstājušies pie glābšanas laivas, bet galvenotomēr nojauta. Tvaikoņa pavēlnieki bija kaut ko izdarījuši nepareizi, tāpēc nogrima barka. Par to viņiemdraudēja sods, būs jāmaksā daudz daudz naudas, ja to dabūs zināt citi baltie vīri, jo nogrimušā barka arīpiederēja baltajiem. Ja tā piederētu brūnajiem, tad nekas. Lai nebūtu jāmaksā daudz naudas, viņi braucaprom, neglāba savus ciltsbrāļus, kas tagad slīka jūrā.

Ako zināja, ka viņam draud briesmas — nāve, ja viņu atradīs uz klāja. Tiklīdz abi baltie pavēlniekibija aizgājuši, viņš sāka meklēt drošu paslēptuvi. Tvaikoņa pakaļējā klājā, līdzās rezerves propeleram,viņš atrada dažas vecas ventilatoru caurules. Tās bija tik resnas, ka cilvēks ērti varēja ielīst iekšā.

Noslēpies kādā caurulē, Ako gulēja klusi kā nedzīvs priekšmets.«Kāpēc baltie ]āva noslīkt saviem tautas brāļiem, kad tie varēja viņus glābt? Vai nauda vairāk vērts

nekā viņu brāļu dzīvibas?» Ako domāja par to, bet neatrada atbildi. Baltie vīri daudz ko darīja pavisamsavādi.

SEPTĪTĀ NODAĻA 1Ventilatora caurule nebija nekāds ērtais mājoklis. Tur gan bija telpas diezgan, lai cilvēks varētu

pagrozīties no vieniem sāniem uz otriem, bet, kad Ako drusciņ pakustējās, caurule nejauki grabēja.Vajadzēja gulēt kā sastingušam. Tāds stāvoklis drīz apnika, kļuva par grūtu. Caurulē bija sakrājies arīdrusku ūdens, un viens Ako sāns vienmēr mirka mitrumā.

Vislielākā neērtība bija, ka Ako nedrīkstēja aizmigt: pa miegam viņš varētu sākt grozīties, saceltutroksni un nodotu savu klātbūtni šai vietā. Pāris stundu pavadījis šādā stāvoklī, Ako samanīja rīta gaismu,kas pa caurules galu iespīdēja arī viņa slēptuvē. Šad un tad viņš dzirdēja kuģinieku soļus uz klāja. Pēcnoteiktiem starpbrīžiem matroži nāca uz ahteri pārbaudīt lagu. Pārējā laikā nevienam te nebija ko darīt,tad cilvēku balsis skanēja pa gabalu. Tikai reizi, dienas vidū, divi vīri apstājās pie vecajiemventilatoriem un brītiņu sarunājās.

— Tu dzirdēji naktī savādo brīkšķi? — viens iejautājās.— Kā nu ne, — otrs atbildēja. — Es gandrīz izvēlos no kojas.— Teilors tobrīd stāvēja pie stūres. Tas neko neesot redzējis.— Bet tu biji lūkautā. Tev nu gan vajadzēja kaut ko manīt.— Es … redzi, vecais, es dienā nebiju nosnaudies. Un, kad nu mani nolika tur, pīķī, vienu pašu un

kad lietus sāka tik mīlīgi līņāt, es vairs nevarēju izturēt. Acis aizkrita ciet. Ilgi jau es negulēju, varbūtpāris minūtes. Tad tas jandāls jau bija noticis. Labi, ka pats vecis tai laikā gadījies uz tilta. Viņš arī nekonav manījis.

— Stūrmanis stāsta, — tas esot bijis kāds pagrimis vraks.— Hm, jā. Pārāk pagrimis tas nu gan nevarēja būt, jo kuģa sānos krāsa ir noberzta no pīķa līdz

ahlerim četras pēdas virs ūdens līnijas. Un, ja tādam vrakam vēl būtu masti, tad tos jau nu vajadzējasaredzēt. Bet kas mums tur par daļu.

— Skaidrs. Nav nekāda prieka vazāties pa tiesām.— Bet vecis ir slīpēts. Vai tu dzirdēji, — ja laiks būšot lēns, tad noberztās vietas tepat jūrā likšot

nokrāsot tik zemu, ka ūdens neskalo nost. Līdz Gibraltāram krāsa būs nožuvusi, un neviens velns nevarēspateikt, kādam vrakam uzbraucis mūsu «Uindspaiters».

— Lai krāsa labāk žūtu, es domāju, ka vecis dos mums dažas pudeles džina.— Bocmanis stāsta — tas esot jiau apsolīts.— Tā gan? Nu tad jau viss kārtībā.Kamēr viņi sarunājās, Ako neuzdrošinājās pat elpot. Un atkal viņš kaut ko saprata šajā sarunā un

paturēja atmiņā. Neapšaubāms bija tas, ka kuģa pavēlnieki darīja un darīs visu, lai noslēptu citiembaltajiem, ka tvaikonis nogremdējis «Nimfu». Visus viņu nodomus varēja izjaukt Ako. Ja tie viņu notvers,tad katrā ziņā iznīcinās. Apziņa, ka mazākā neuzmanība var viņu pazudināt, deva Ako spēkus gulētnotirpušiem locekļiem, apklusināt izsalkumu un paciest apdullinošo svelmi, kāda radās caurulē, kad saulesakarsēja metālu. Caurules sāni visu dienu bija tik karsti, ka ar kailu roku vai vaigu tiem nedrīkstējapieskarties. Ja no agrākām vētrām un tropu lietus gāzēm caurulē nebūtu palicis ūdens, tad Ako ganneizturētu līdz vakaram. Tīrā laime, ka viņa kailās kājas un mugura gulēja mitrumā. Bet šis ūdenspamazām izžuva, izgaroja un sasūcās Ako drānās.

«Nākošo nakti man jāsameklē labāka paslēptuve,» salu dēls domāja. «Tāda, kur var ērtāk gulēt unkur saule netiek klāt. Arī barība jāatrod un dzeramais ūdens.»

Lēni vilkās stundas. Ilgi ilgi saules stari kveldināja Ako sprostu. Pēdīgi sāka krēslot un ahtera klājānedzirdēja vairs kuģinieku balsis. Ako uzgaidīja, kamēr pilnīgi satumsa, tad uzdrošinājās pabāzt galvulaukā no ventilatora. Pāri jūrai jau mirdzēja zvaigznes. Ako kāri elpoja svailgo, spirdzinošo gaisu unbrīdi atpūtās. Notirpušajos locekļos sāka atkal riņķot asinis, galvā izzuda tveices smagums.

Pārliecinājies, ka uz klāja nav neviena cilvēka, Ako izlīda no caurules un, zemu salīcis, gar reliņuaizslīdēja līdz kuģa vidum. Kādā vietā tīkami smaržoja nesen cepta maize. Masta vantīs karājās maiss argaļu. Paņemt visu vērša cisku Ako neuzdrošinājās, bet viņam nebija naža, ar ko nogriezt piemērotākugabalu. Barības smarža vēl vairāk sakairināja jaunekļa izsalkumu. Kā zvērs, kas pēc ožas sekomedījumam, viņš devās tajā virzienā, no kurienes gaisa straumītes atnesa patīkamo smaržu. Viņamvajadzēja kāpt augšā pa klāja kāpnēm, zagties tad pa šauru gaiteni, kuram abās pusēs bija kajītu vai citukambaru durvis. Gaitenī nedega neviena spuldze. Aiz visām durvīm valdīja klusums — baltie vīri laikamgulēja. Tai telpā, no kuras nāca kairinošās smaržas, durvis bija atstātas pusvirus. Ako acis, kas tumsāvarēja redzēt gandrīz tikpat labi kā dienas gaismā, pa durvju spraugu saskatīja plīti, trauku plauktus unnelielu galdu, uz kura bija nolikti atdzišanai vairāki klaipi nesen ceptas maizes. Uz plīts stāvēja pilnakafijas kanna — sardzes vīriem, kas nomainīsies naktī. Bet no «Seagull» laikiem Ako zināja, ka plītij irarī cepeškrāsniņa un tajā vienmēr glabājas kaut kas ēdams.

Klusi kā spoks viņš ieslīdēja kambīzē un sāka steidzīgi rīkoties. Kafija nebija karsta. Akoneapdedzinādamies pamatīgi padzērās, bet atlikumu ielēja kādā tukšā konservu bundžā, ko atrada uzplaukta. Klaips maizes un cepta zivs, ko viņš iz- našķēja no cepeškrāsniņas, viņu varēja uz pāris dienāmnodrošināt pret badu. Saņēmis laupījumu klēpī, Ako tikpat klusi, kā atnācis, devās prom. Izkļuvis nogaiteņa, viņš negāja atpakaļ uz kuģa ahteri, 'bet pakāpās uz kuģa vidus margām un nolika nesamo laivuklājā, tad uzlīda tur pats.

Tonakt Ako paslēpās kādā glābšanas laivā, kurai pāri bija pārvilkts brezenta jumtiņš. Viņam nācāsatraisīt jūras pusē dažas brezenta saites, ko, laivā guļot, vairs nevarēja aizsiet. Ja kādam kuģiniekamienāktu prātā pārbaudīt brezentu jūras pusē, tas tūliņ ievērotu, ka šīs saites ir vaļā, un katrā ziņā paskatītosarī laivas iekšpusē. Ako nezināja, ka otrā rītā pēc viņa izglābšanās stūrmanis bija apskatījis visasglābšanas laivas, kuģa bunkurus un citias vietas, kur dažreiz mēdza slēpties slepenie pasažieri. Viss bijaatrasts vislabākajā kārtībā, un šodien uz kuģa valdīja pārliecība, ka nevienas svešas personas uz klājanav. Ja Ako to zinātu, tad justos daudz drošāks savā jaunajā paslēptuvē.

Glābšanas laivā bija pavisam cita dzīve nekā ventilatorā. Te Ako varēja gulēt uz salocītās buras, patsēdēt un daudz drošāk grozīties. Tonakt viņš labi izgulējās. Nākamo dienu viņu nemocīja saules tveice.

Divi dienas un naktis Ako neatstāja savu paslēptuvi. Viņš taupīgi ēda maizi un zivi, bet kafiju dzēratikai tad, kad slipri slāpa. Trešajā naktī viņš atkal devās pasirot. Šoreiz viņa laupījums bija klaips maizesun gabals sažuvuša bifšteka. Laivā dzīvojot, Ako bija atradis ūdens muciņu, tā ka par dzeramo viņamvairs nevajadzēja raizēties.

Neviens nekā vēl nebija manījis. Neviens netraucēja Ako, un viņš jau sāka cerēt, ka viņam izdosieslaimīgi sagaidīt ceļojuma beigas, izglābt savu dzīvību un kādreiz redzēt dzimtenes krastus.

Astoņi tūkstoši tonnu lielais tvaikonis ar divpadsmit mezglu ātrumu stundā traucās uz ziemeļiem.

2

Kas gan bija noticis ar sauli? Vai tai vairs nemaz nebija spēka? Pašā dienas vidū tā nespēja sasildītpasauli, bet naktīs valdīja tāds aukstums, ka Ako klabēja zobi. Veltīgi viņš tinās buru audeklā un sarāvāsčokurā, lai viņa locekļi paši sildītu cits citu, — sals spiedās cauri laivas jumtiņam, ietaustījās Akomidzenī un asiem nagiem knaibīja viņa miesu.

Viņš nebija pieradis pie šādām sajūtām, nezināja, kas ir sals un ziema, tāpēc ļoti samulsa un izbijās,kad šī ziemeļu īpatnība viņu pirmo reizi pārsteidza. Rigondā pat lielajā lietus periodā nebija tik nemīlīgslaiks.

Ako sala. Viņam likās, ka matrožiem vajag dzirdēt, kā klab viņa zobi. Kādreiz viņš bija ienirislagūnā līdz pašam dibenam, tur ūdens bija daudz aukstāks nekā virspusē, bet tik auksts tas tomēr nebija kāšejienes gaiss.

Baltie vīri laikam veda viņu prom no saules, tālu pasaules apakšā. Ar savu lielo viltību viņi pašivarēja panest arī šādu gaisu, tas viņiem nekaitēja. Bet Ako …

Visu dienu stīvs nogulējis laivā, viņš gribēja nakti pameklēt barību un klusā stundā izlīda no savasslēptuves. Debess bija apmākusies, augšā neredzēja ne mēnesi, ne zvaigznes. Kaut kas griezās gaisā, Akosejā iesitās it kā mīksti, salti putekļi. Šie putekļi, līdzīgi ziedu pūkām, sijājās visapkārt, krita zemē unkrājās uz klāja biezā, baltā kārtā. Arī laivas jumtiņš bija noklājies ar biezu putekļu kārtu. Ako pagrābasaujā mazu šķipsniņu, tā tūliņ salipa kamolā un sāka kust. Viņam sala pirksti. Kailām kājām viņš stāvējauz klāja sniegā, un likās, it kā klājam būtu pirksti, kas knaibīja viņa pēdu apakšas. Vieglajā, ledainajā vējādrebēja viss Ako augums. Jo ilgāk viņš tā stāvēja, jo nepanesamāka vērtās aukstuma sajūta, — tas bijadaudz grūtāk nekā ciest visstiprāko pusdienas saules svelmi.

Cik ilgi viņš to izturēs? Ako saprata: ja viņš tūliņ nenokļūs siltumā, tad notiks kaut kas |auns unnelabojams. Kaut kur uz kuģa vajadzēja būt siltai vietai — tuvāk pie uguns, kur baltie vīri glābās nonelaimes. Silts gaiss plūda augšā no mašīntel- pas, bet Ako neuzdrošinājās tuvoties skailertiem, jo tur bijagaišs. Arī kambīzē vajadzēja būt siltumam, bet cik ilgi Ako tur varētu patverties? Kāds kuģinieks varējaienākt pēc kafijas un viņu ieraudzīt, bet tad būtu visam beigas.

Nevarēdams ilgāk paciest mocošo sajūtu, Ako aizsēja laivas jumtiņa brezentu un aizzagās līdztvaikoņa dūmenim. Laivu klājs visapkārt dūmenim bija tīrs no sniega, jo siltais metāls izkausēja pārslas.Ako pieskārās ar rokām milzīgajai caurulei, tā bija patīkami silta — ne par maz, ne par daudz. Tad viņšuzkāpa uz plakanā dūmeņa pamata un brīdi stāvēja, pieplacis ar visu augumu siltajai sienai. Cik patīkamitas bija! Labāk veselu nedēlu ciest badu nekā vienu nakti salt.

Ako noprata, ka siltums nāk no apakšas, kur dunēja savādi trokšņi. Varbūt tur ir tumšs un vēl siltāksnekā te, augšā? Labi būtu tur nokļūt un paslēpties. Ja uz tvaikoņa būtu tādi ļaudis kā Bobi Greins, Akovarētu aiziet pie viņiem uz kajīti un gulēt kojā, bet viņš zināja, ka tie nav tādi baltie. Baltie vīri laikambija divas sugas — tādi kā Bobi Greins un tādi kā uz «Seagull». Slikti tam, kas sastopas ar pēdējiem.

Drusciņ apsildījies, Ako devās meklēt silto paslēptuvi. Atkal viņam vajadzēja kailām kājām brist pasniegu, zagties gar glābšanas laivām līdz klāja malai un drebēt vējā. No laivu klāja viņš ieraudzīja lejāšauras, tumšas durvis. Tās stāvēja vaļā, un pa šīm durvīm augšup skanēja skarbi trokšņi. Bet tā, kas Akovisvairāk ieinteresēja, bija rožainā uguns atblāzma. Tur, lejā, kurējās liela uguns, kas sakarsēja milzīgocauruli, pie kuras Ako bija sildījies.

Neviens vīrs nebija manāms visapkārt.Ar klusu, elastīgu lēcienu salu dēls nolēoa uz kuģa vidus klāja un ielīda pa šaurajām durvīm dīvainā,

patumšā telpā, kurai grīdas vietā bija dzelzs stieņi. Šauras kāpnes veda lejā pie kurtuvēm, kur puskailivīri rīkojās gar krāsnīm. Sajā telpā visas sienas bijia siltas un gaiss tik patīkams, ka Ako vairs neparkonegribējās iet prom no šejienes. Pa kreisi no durvīm viņš pamanīja tumšu, šauru spraugu. Viņš aiztaustījāspa to dažus soļus tumsā. Tur sprauga kļuva platāka un Ako, cieši ieskatoties, pamanīja milzīgās dūmeņacaurules pamatu, kas te nebija apaļš, bet četrstūrains. No lejas augšup plūda versmains karstums, un visste bija klāts ar biezu putekļu kārtu, bet tas nespēja mazināt jaunekļa prieku: «Te es palikšu, kamēr kuģisaizbrauks līdz krastam.»

Šaurajā spraugā, pa kuru Ako bija iekļuvis šeit, viņš atrada pāris nelielu dēļu. Nolicis tos vienuotram blakus, Ako varēja diezgan ērti apsēsties un pat izstiepties garšļaukus uz savādās grīdas.Iedomājoties, cik briesmīgs laiks ir ārā un cik patīkami te, siltumā, Ako jutās tik labi, ka aizmirsās patizsalkums.

Tonakt viņš negāja barību meklēt.

3

«Uindspaitera» pavāram, cienījamam misteram HarimenamT pēdējā laikā bija ļoti nelāga oma. Kadmatroži un kurinātāji atnāca uz kambīzi pēc ēdiena, Harimens īgni ielēja viru, iesvieda traukos gaļu unneielaidās nekādās valodās. Acīm redzot viņu kaut kas kremta. Šī īdzība maitāja ne vien Harimena omu,bet arī ēdienu. Nokaudamies ar nepatīkamām domām, viņš aizmirsa pielikt ēdienam sāli, bet dažreizizklaidībā piebēra par daudz. Tad ļaužu kajītēs tūliņ gāja vaļā ļembasts. Matroži sūtīja delegāciju piestūrmaņa un lūdza pārliecināties, vai šāds ēdiens ir ēdams.

— Kohiņ, ja tu domā, ka mēs esamjbrieži un sāli mīlam vairāk par savu dzīvību, tad tu maldies. Edpats savas samazgas!

Pavārs dusmīgi pabolīja acis. bet neko neteica. Kaut kas viņam gan bija uz sirds, tumšas aizdomas unrūgti pārmetumi, bet, kamēr nebija īstas skaidrības kādā lietā, viņš nedrīkstēja skaļi runāt.

— Ar pavāru tiešām kaut kas nav kārtībā, — kādā maltītes laikā ieminējās stūrmanis Bernslijs. —Nu paskatieties, kungi, kas par bifšteku! Sakaltēta zābakzole tā ir, ne gaļa.

— Tiešām savādi, — piekrita pārējie virsnieki. — Visu ceļu viņš tik labi gatavoja, bet nu vairsneder nekam.

— Tā neiet, — noteica Bernslijs. — Es ar viņu aprunāšos.Starplaikā starp pusdienām un launaga kafiju Bernslijs iegriezās kambīzē. Lai nemazinātu pavāra

prestižu viņa apakšnieku acīs, stūrmanis aizsūtīja jungu kaut ko apkopi savā kajītē, tad diplomātiskiiesāka: — Harimen, kas ar jums īsti ir? Vecs pavārs ar ilggadēju praksii un slavējamu pagātni, bet ne nokā taisāt tādas kļūdas, ko nepiedotu pat iesācējam! Sakiet, par ko jūs domājat, kad stāvat pie plīts!Sapņošanai diezgan laika niaktī.

Stūrmaņa dzēlīgie vārdi gāja Harimenam pie sirds. Viņš gandrīz apraudājās.— Jums, stūrman, viegli zoboties. Bet ar tiem sapņiem … nez ko jūs teiktu, ja ar jums notiktu tādas

lietas, kas parasti gadās tikai pa naktīm? Es domāju, ka mēs savus ļaudis pietiekami labi barojam un nokatras maltītes sava tiesa tiek arī kaijām. Ja paēdis cilvēks tad vēl zog, to nevar citādi novērtēt kā

huligānismu.— Zog? Harimen, vai jūs tiešām nesapņojat?— Bet, kad es ar savām acīm redzu, tad taču tas nav sapnis. Nu padomājiet, stūrman. Pa vakariem

es šad tad cepu svaigu maizi un atstāju uz galda atdzist. Skaitļus es labi atminu un katrreiz atceros, cikkukuļu izcepu un atstāju kambīzē. No rīta viena kukuļa nav! Tā tas tagad jau trešo reizi. Un ne tas vien.Cepeškrāsniņa vienmēr ir izrevidēta un tie labākie kumosi, ko esmu nolicis virsnieku kungiem naktsmaltītei, pagalam. Citādi nav, uz kuģa ir kāds huligāns, kas mani cūko. Varbūt viņš nemaz neēd to maizi uncitus labumus, bet pārsviež pār bortu. Sak, pacūkosim drusciņ kohu, citādi viņš aiz labsajūtas k]ūst pārākresns. Tādi cilvēki… — pavārs iešņukstējās. — Es viņiem to labāko, bet viņi ar mani apietas kā ar suni.

— Mm … — Bernslijs pasmīnēja. — Tas nav patīkami. Vai jums ir aizdomas uz kādu?— Ko es varu zināt! Priekšā jau viņi visi taisa svētas sejas.— Jums vajadzēja mēģināt to palaidnieku notvert.— Esmu jau mēģinājis. Pa nakti atstāju savas kajītes durvis pusvirus. Bet, redziet, esmu pieradis

pie kārtīga dzīves veida — laikā gulēt un laikā augšā. Vakaros, kad apkopju kam- bizī, man tā nāk miegs,ka ar labāko gribu nevaru sagaidīt pusnakti. Bet tas sesks laikam vienmēr nāk pēc pusnakts. Šovakar atkalcepšu maizi. Un tad ir skaidrs — viņš būs klāt kā brālis. Bet ja es viņu noķertu! No vecas tauvas es jauuztaisīju labu

sitiamo. Lielais virtuves duncis ari ir uztrīts ass kā bārdas nazis. Pa jokam viņš man vaļā netiktu.Bernslijs brītiņu domāja, tad teica:— Nu, raugiet šonakt neaizmigt. Sadzerieties labi stipru kafiju, tad jums nenāks miegs. Un, kad

notversiet zagli, pasauciet mani — es būšu sardzē no pusnakts līdz pulksten četriem rītā. Tam huligānamjāsaņem pelnītais sods.

— Labi, stūrman, es mēģināšu ar kafiju.Kad Bernslijs pavāra bēdu stāstu pastāstīja citiem virsniekiem, tiem bija gardi smiekli. Lai

nesamaitātu jautrās medības, pārējiem kuģa ļaudīm vēl neteica nekā, citādi slīpētais blēdis šonakt varējaatturēties no dēkas un pavārs veltīgi būtu dzēris stipro kafiju.

Visu izdarīja, kā norunāts. Harimens izcepa maizi, saskaitīja klaipus un nolika uz galda. Izdzērispusotra litra īstas pupiņu kafijas, citkārt miegainais vīrs tonakt jutās ļoti žirgts. Lai «tam huligānam» būtulielāks kārdinājums zagt, cepeškrāsniņā novietoja sevišķi skaistu cepeša gabalu un, kad kāds nokurinātājiem vai matrožiem iegriezās kambīzē pēc dzeramā ūdens, pavārs virināja cepeškrāsniņasdurtiņas un izmeta vārdus, ka šis gardums domāts viņam pašam uz kārā zoba, — varbūt vēl tikai kapteinisdabūšot kādu gabaliņu.

Pusdivos naktī Bernslijs, staigājot pa komandtiltu, pēkšņi dzirdēja skaļu kņadu. — Sātans, atdodgaļu! — skanēja pavāra balss. — Skrej vai neskrej, nu tu man esi rokā! Stāt! Stāt! Palīgā, ļaudis!

Tad uz brīdi viss noklusa, kamēr uz kāpnēm atskanēja Ha- rimena smagie soļi. — Stūrman, vaidrīkst?

— Nāc vien augšā! — Bernslijs atsaucās. — Nu, kā veicās?— Rokā viņš man ir, tikai nedabūju ieskatīties sejā. Briesmīgi lunkans tēviņš. Tas ir no melnajiem,

stūrman. Vai nu tri- mers, vai kurinātājs. Seja nokvēpusi, drēbes pavisam melnas no putekļiem. Man bijakajītes durvis vaļā, un es tūliņ dzirdēju, kad viņš ielavījās kambīzē. Bet, kamēr es piecēlos un izgāju nokajītes, viņš laikam bija dzirdējis manus soļus un jau izsprucis atpakaļ gaitenī, tā ka es nepaguvu aizcirstkambīzes durvis. Tad viņš metās bēgt. Pie mičipsa margām es viņu gandrīz noķēru, bet tur viņš uzlēca uzlaivu klāja. Es esmu vecāks cilvēks, un ar to lēkšanu man iet pagrūtāk. Tā viņš man aizbēga. Bet citur jaunebūs kā apakšā. Briesmīgi lunkans tēviņš! Ja mana kajīte atrastos otrā pusē kambīzei, viņš man ieskrietutaisni rokās. Ko lai nu dara?

— Nokāpiet mašīntelpā un pasauciet līdzi mehāniķi, tad ejiet pie kurinātājiem un nopratiniet visus.— Vai viņi teiks?

— To es nezinu, bet pamēģināt taču var.— Tas taisnība, stūrman, pamēģināt var.Kad Harimens un mehāniķis ieradās kurtuvē, kurinātāji ar izbrīnu paskatījās pavārā.— Kas tad nu, kohiņ? Nakts laikā pie mums? Vai tev vajadzīgas ogles?— Nemaz neizliecieties, bet pasakiet taisnību! Kurš bija tas, kas nupat okšķerēja pa kiambīzi?— Kohiņ, vai tev negriežas? Mēs visu laiku stāvam pie krāsnīm, bet trimers raujas bunkurā.

Paklau, kā viņš tur ārdās.Bunkurā varēja dzirdēt ķerras grabēšanu — tur trimers dzina ogles tuvāk bunkura lūkai.Harimens pētījoši apskatīja kurinātājus no galvas līdz kājām. Tie bija drukni pusmūža vīri, un viņu

drēbes — dungri bikses un triko krekli — šķita diezgan tīras.— Pasauciet trimeru, es gribu redzēt, kāds viņš ir! — Harimens pavēlēja.— Ouen, nonāc drusku lejā! — viens no kurinātājiem sauca bunkura caurumā.— Viņš bija gara auguma, jauns un lunkans kā kaķis, — pavārs stāstīja mehāniķim.— Tad tas nevar būt Ouens, — mehāniķis norūca. — Un vispār, es domāju, ka mēs tikai veltīgi

tērējam laiku.— Bet man taču tas tēviņš jādabū rokā! — pavārs iebrēcās. — Cik ilgi viņš mani cūkos?— Par ko tu uztraucies, kohiņ? — kurinātāji brīnījās.— Par ko? Par nozagto gaļu un maizes kuku|iem!— Tā? Un tu domā, ka mēs iesim triept nagus gar taviem kukuļiem? — vīru sejas vērtās drūmas un

dusmīgas. — Harimen, tu te nemētājies ar vārdiem un neapvaino godīgus cilvēkus.— Kas vajadzīgs? — jautāja Ouens, pasīka auguma jauneklis, izlīdis no bunkura.— Harimens saka, tu esot bijis kamibīzē un viņu apzadzis, — paskaidroja viens no kurinātājiem.— Kas? — puisis izspīlēja krūtis. — Es zaglis? Vai Hari-menam galvā kanāriju putniņi niav ietaisījuši ligzdu? Tu, taukuma gabals, laikam vēlies iepazīties ar

šo! — viņš draudoši satvēra kruķi.— Palieciet mierā! — mehāniķis apklusināja iekaisušos ļaudis. — Cik es saprotu, tad vainīgais

jāmeklē pavisam kur citur. Harimen, vai jūs esat apskatījušies matrožu kajītē?— Bet tas bija no melnajiem! — pavārs iebrēcās atkal. — Visa seja ar putekļiem un nokūpējušas

drēbes. Es taču savām acīm redzēju. Netaisiet mani par aklu!— Tad meklējiet īsto un netraucējiet darbā cilvēkus, kas no jūsu lietām nekā nezina, — mehāniķis

noteica.Harimens saskaities kāpa augšā uz klājia un vēlreiz apgrūtināja Bernsliju. — Viņi liedzas. Tur

neviens arī neizskatās viņam līdzīgs. Stūrman, atļaujiet pārmeklēt matrožu kajīti. Jādabū zināt, kurš noviņiem bijis laukā. Ja šonakt nenoķers, tad nekad vairs nedabūs rokā. Palīdziet taču, mister Bernslij.

Tā bija nemierīga nakts. Veltīgi Harimens sacēla kājās matrožus un citus kuģiniekus. Ļaudis sašutušinoraidīja pavāra aizdomas un garās runās neielaidās. Un varbūt ar to pašu beigtos šī mīklainā lieta, janākamā rītā kuģa galdnieks, izpildot savus amata pienākumus, neapskatītos, kādā stāvoklī atrodasglābšanas laivas. Nākamo rītu kuģim vajadzēja sasniegt ostu un visam jābūt kārtībā. Vienai glābšanaslaivai kāda jumtiņa saite bija vaļā. Kad galdnieks pacēla brezenta malu uz augšu, viņa skatienam atklājāssavādas lietas, par ko bija vērts pavēstīt kapteinim.

— Laivā ir mitinājies cilvēks, — galdnieks ziņoja. — Uz buras sakrājušās maizes drupačas, ūdensmuciņas sprūde ir izkustināta, bet zem sola es atradu tukšu konservu bundžu un dažus apgrauztus kaulus.

Kapteinis Pitfols drusku nobāla. Viņš tūliņ devās uz laivu klāja un apskatīja glābšanas laivu. Vissbija, kā galdnieks stāstījis. Tad kapteinis kļuva ļoti nemierīgs un steidzās pie stūrmaņa.

— Bernslij, uz kuģa ir svešs cilvēks. Pēc divdesmit stundām mēs iebrauksim ostā. Ja nu tas svešaisbūtu no burinieka … mums draud pamatīgas nepatikšanas.

— Es domāju, ka vēl nav par vēlu tās novērst. Ja viņš ir uz kuģa, tad viņu vajag atrast.

— Mums viņš katrā ziņā jāatrod, — kapteinis teica. — Tas cilvēks nedrīkst sasniegt ostu.Apsēdies savā slēptuvē, Ako klausījās, kā trimeri aiz skursteņa grieza augšā pelnus un izdedžus.

Viens vadīja mazo indikatora vinču, otrs saņēma uzgrieztos traukus un izbēra pelnus jūrā. Ik pēc četrāmstundām atkārtojās šis darbs. Tad Ako izturējās ļoti klusi, jo viņu no šiem cilvēkiem šķīria tikai četripieci soļi. Vairāk nevajadzēja kā viņam iekāsēties vai kādam panākties līdz spraugas galam — tad viņšbūtu pazudis. Starpgadījums kambīzē, kad Ako gandrīz krita pavāra rokās, viņu bija ļoti uztraucis. Vaibaltie vīri tagad saprata, ka uz kuģa ir svešais?

Lai gūtu kaut kādus norādījumus šai virzienā, Ako vienmēr bija uzmanīgi noklausījies trimerusarunās. Līdz šim nekad tie nebija pieminējuši nekā tāda, kas varētu attiekties uz viņu. Naktī pēcsadursmes ar pavāru viņi smējās, ka kāds no matrožiem apstrādājis kohu un lāga vīrs Harimens aizdusmām kļuvis slims. Bet no rīta trimeru sarunai bija cits saturs.

— Uz kuģa esot kāds bēglis, — viens sacīja. — Galdnieks atradis glābšanas laivā pēdas.— Tas ir velna puika, — atsaucās otrs. — Šito ceļa gabalu nodzīvot tumsā. 2ēl būtu, ja taisni

tagad, kad braucienam tūliņ būs beigas, viņu atrastu.— Atradīs, draudziņ, kur šis nu paliks. Vai tu redzēji, kā ragači šorīt okšķerēja pa visām malām?

Pat kajītes izknatīja, krāsu kambari un provīzijas telpu izvandīja. Gan tu redzēsi, drīz nāks un meklēs pabunkuriem, pa katliem un mašīntelpās. Ne par velti kapteinis apsolījis desmit ginejas tam, kas viņuatradīs.

— Diez kāpēc viņš tā ārdās? Nav taču pirmā reize, kad uz kuģa brauc zaķi. Labāk nelicies zinis.Gan jau puisis ostā pratīs nolavīties no kuģa, tā ka ne smaka nepaliks.

— Nu, te jau gan būs cita lieta. Man Teilors stāstīja … tonakt, kad tā migla bija, kuģis neesot visuzgrūdies vrakam, bet buriniekam. Un, ja nu kāds no tā debesdūrēja ļaudīm būtu izglābies, tad mūsu vecimbriesmīgas nepatikšanas. Var iznākt, ka jāpazaudē kapteiņa vieta. Rēderi taču neteiks paldies, kad viņiembūs jāsamaksā atlīdzība par nogremdēto burinieku.

— Es baidos, ka šoreiz viņi tā vai tā dabūs maksāt. Cik tad nu vairs palicis ko braukt, — nepilnadiena. Ja tas puisis visu laiku pratis noslēpties, gan viņš pratīs izlavierēt vēl ari šo brītiņu.

— Neticu, vecais. Pārāk stingri meklē. Ne vien cilvēku - īlenu atradīs. Tad jau viņam vajadzētupaslēpties pavisam trakā vietā — kapteiņa kajītē vai katlos. Ostā viņam neko vairs nevarēs darīt.

— Nu, redzēsim, kas te notiks.Nu Ako zināja, ka viņa klātbūtne uz tvaikoņa ir atklāta un sākušās trakas medības. Skaidrs, ka

meklētāji nāks arī te un paskatīsies aiz dūmeņa. Ko lai nu dara, kur lai paliek? Līdz ostai tikai nepilnadiena, ko braukt. Kapteiņa kajīte? Tur nemeklēšot. Bet kur te ir kapteiņa kajīte? Un vai tur maz ir kādskaktiņš, kur paslēpties?

«Uindspaiteram» bija pavisam četri katli — trīs lielie un viens mazais dunki katls, ko jūrā nesildīja.Nostāvējuši savas sardzes, kurinātāji tur gāja mazgāties. Uz dunki katlu veda īpašas durvis tieši no klāja.Sad un tad Ako no savas slēptuves redzēja, ka vīri ienāca pa šīm durvīm, nokāpa pie dunki katla unmazgājās. Daži tur mazgāja un žāvēja savu veļu. Kad durvis bija va]ā, varēja redzēt kuģa vidus klāju unreliņu.

Sagatavodamies visām varbūtībām, Ako aizlīda dūmeņa otrā pusē līdz mazajām kāpnēm, kas nodūmeņa pamata veda lejā dunki telpā. Kluss kā sastindzis tēls viņš sēdēja tumsā un klausījās meklēšanaskņadā, kas atskanēja drīz laivu klājā, drīz bunkuros un arī lejā — mašīntelpā.

— Vajag apskatīties uz katliem! — kāda balss atskanēja pie pelnu vinčas. — Varbūt tur viņšietaisījis savu ligzdu. Nāciet, puiši. Pag, kur ir uguns?

Nu Ako vairs nekavējās. Klusi noslīdēja no dūmeņa pamata, brītiņu pa durvju spraugu vēroja klāju,tad devās laukā. Pa labi, zem komandtilta, viņš redzēja kādas durvis, tās veda kapteiņa salonā. Tas bijaizmisuma solis — gaišā dienas laikā, kad daudzas acis modri vēroja visus kuģa kaktus, rādīties uz klāja.Bet Ako nekas cits neatlika. Virs katliem jau skanējia meklētāju soļi.

Tikpat neprātīga kā Ako drosme bija viņa veiksme: tās četras piecas sekundes, kas bija vajadzīgas,lai no dunki telpas aizskrietu līdz salona durvīm, neviena acs neraudzījās uz t o pusi. Stūrmanis vērojajūru kuģa otrā pusē, junga kratīja pār bortu kafijas biezumus un bija pagriezis Ako muguru, bet stjuarts,kas taisni tobrīd atradās ceļā uz salonu, bija pabāzis galvu virsnieku meses durvis un sarunājās ar trešomehāniķi. Ja viņš drusciņ ātrāk pagrieztu galvu uz pīķa pusi, tad pamanītu kādu kailu, netīru kāju, kas taimirklī pazuda aiz salona durvju sliekšņa.

Ako atradās palielā, greznā telpā, kurai bija vairāki lieli iluminatori. Kamīns, neliels skapītis, durvisuz blakus telpu un liels galds, ap kuru stāvēja vairāki pie grīdas piestiprināti grozāmi sēdek|i. Galds bijapārklāts ar segu, kuras malas nokarājās tālu pāri galda malām. Ako paguva iemest skatienu blakus telpā unpārliecināties, ka tur nav nevienas piemērotas vielas, kur paslēpties, kad aiz salona durvīm jau skanējasoļi. Ar vienu lēcienu jauneklis sasniedza galdu, palīda zem tā un sastinga.

It kā orkāns ielauzās salonā. Bargi dimdēja kapteiņa balss:— Kais par traku, tas par traku! Skaidri zināms, ka tas tēviņš ir uz kuģa, pēdas rokā un pats gandrīz

jau ciet, bet viņi noguļ īsto mirkli un ļauj tam aizmukt!— Laivās un uz katliem viņa vairs nav, — oponēja Bernslijs.— Bet viņš nupat vēl bija uz katliem. Ja tie teļi būtu nolikuši vienu cilvēku pie dunki telpas

durvīm, viņš būtu ieskrējis kā oga mutē! Trakums! Meklē nu atkal visās malās par jaunu. Un laiks neciešvilcināšanos. Ja mēs līdz vakaram viņu neatradīsim, tad nakti jau viņš pratīs noslapstīties, bet no rīta, kaduz kuģa sanāks muitnieki un locis, būs par vēlu kaut ko darīt.

— Nevar taču būt, ka ļaudis viņu slēptu? — Bernslijs bilda.— Ko no viņiem var zināt. Un, lai arī tā būtu, mums viņš jāatrod! Bernslij, pasauciet bocmani un

dunkimani un vēlreiz izkratiet visas kajītes. Izvandiet visas maliņas, apgrieziet visu kuģi otrādi, bet rokājūs viņu dabūjiet! Velns lai parauj, te jau cilvēks var prātu zaudēt! Kamēr turpinās meklēšana, lai visinoslēdz savas durvis un aiztaisa iluminatorus. Tad viņš nekur nevarēs ielīst.

— Mēģināšu, kaptein.Bernslijs aizgāja. Viens palicis, kapteinis satraukts staigāja pa salonu. Ako redzēja, cik sparīgi

kustas viņa kājas. Tam vīram bijia lielas dusmas. Bet ja viņš zinātu … ja paceltu mazliet uz augšugaldauta malu …

Beigās kapteinis piegāja pie skapīša un dzēra pamatīgu malku no kādas pudeles. Tad viņš kļuvamazliet mierīgāks.

Atgriežoties uz klāja, kapteinis no ārpuses aizslēdza salona durvis.— — Visu dienu turpinājās meklēšana. Grūti brīži1 bija Ako pusdienu un vakariņu laikā, kad

kapteinis mielojās pie lielā galda un stjuarts apkalpoja. Lāgiem kapteiņa zābaks pārāk tuvu pievirzījāsbēglim, un viņš nedrīkstēja pakustēties, aizvirzīties tālāk. Priekš gulētiešanas kapteinis vēlreiz apspriedāsar stūrmani.

— Nu ir skaidrs, ka mēs viņu rokā nedabūsim, — misters Pitfols teica. — Vēl paliek cerība, kanotversim viņu no rīta. Kuģa apkopšanu atliksim uz vēlāku laiku, bet visi brīvie vīri lai nostājas sardzē.Kad uz kuģa sanāks muitnieki un ostas virsnieki, es viņus ievedīšu salonā un labi pacienāšu. Pāris vīru lainostājas pie salona durvīm un, ja tas tēviņš mēģina nokļūt pie ostiniekiem, tad lai grābj viņu ciet un kādulaiku noslēpj tumšā stūri. Bet jūs dodiet man ziņu, tad es kungus attiecīgi informēšu. Es ceru, ka viņi manticēs vairāk nekā lādam klaidonim.

— Domāju gan, — Bernslijs pasmaidīja.Tonakt Ako neaizmiga. No rīta stjuarts salika galdā pudeles, kafijas traukus un delikateses, bet

kapteinis nesteidzās brokastot. Tad Ako dzirdēja sirēnas pūtienus, svilpienus uz komandtilta un vairākassvešas balsis. Pēc brītiņa salonā ienāca daži sveši vīri un kapteinis Pitfols laipni teica:

— Lūdzu, ser, sēdieties klāt. Iebaudīsim brokastis.Skanēja trauki, naži un dakšiņas, tika saskandinātas glāzītes. Kungi omulīgi! aprunājās par nobeigto

braucienu. Pitfols apmierināts pastāstīja, ka brauciens izdevies sekmīgi, bez vētrām un klizmām, tikai reizuzdūrušies kādam vnakam, bet arī šī sadursme beigusies bez ļaunām sekām.

Tai brīdī Ako izlīda no galda apakšas un lauzītā angļu valodā uzrunāja svešos kungus:— Nav taisnība. Neklausiet viņam! Tias nebija vraks, bet burinieks. Es strādāju uz tā.Kapteinim Pitfolam glāzīte izkrita no rokas, seja pietvīka zilgani sarkana, likās — viņš tūlīt nosmaks.— Kas tas tāds? — viens no ostas kungiem pārsteigts jautāja.Nesaprotamu lāstu izvirdums bija Pitfola atbilde. Dusmās aizmirsies, viņš lēca augšā un ar

sakniebtām dūrēm lauzās gar galda malu uz jaunekļa pusi:— Sātans tāds! Es tevi nositīšu, nederīgais tārps! Skrandās saplēsīšu!Sacēlās briesmīgs skandāls, un nevar zināt, kā lieta beigtos, ja neiejauktos ostas ierēdņi.— Savaldieties, kaptein, — pats galvenais no viņiem teica. — Mūsu klātbūtnē jūs viņam nesitīsiet.

Kas tas ir par cilvēku?— Es nezinu! — iebrēcās Pitfols. — Prasiet viņam.Viņi prasīja, un Ako pastāstīja. Viņš braucis uz burinieka, ko tvaikonis nogremdējis. Viņš viens pats

izglābies.Kad ostas ierēdņi gāja malā, viņi ņēma Ako līdzi. Salu dēla dzīvība bija glābta.

ASTOTA NODAĻA 1Pa ce|am viņiem piebiedrojās kāds liela auguma vīrs melnu ķiveri galvā. Tas turējās blakus Ako, un,

kad jauneklis lēni- nāja gaitu vai gribēja iet ātrāk nekā citi, lielais vīrs saņēma viņu aiz elkoņa un teica:— Nevar.Ļaudīm, kas drūzmējās ostā, tas bija neparasts skats. Daži pusaudži skrēja līdzi savādajam gājienam

un nekautrīgi apskatīja brūno puisi, kas soļoja līdzās policistam un abiem ostas ierēdņiem.Pie ostas policijas nama gājiens apstājās. Ako ieveda kādā telpā, kur bija vairāki galdi un daži vīri

tumšos formas tērpos. Viens no viņiem runāja pats ar sevi, turēdams pie mutes tādu kā kausiņu. Beidzisrunāt, viņš nolika kausiņu un pievērsās atnācējiem:

— Kas par lietu?Tad viens no ostas ierēdņiem viņam kaut ko stāstīja un policijas darbinieks dzirdēto pierakstīja uz

papīra. So to pajautājis, viņš lika ziņotājam parakstīties, tad atlaida to. Ako gribēja aiziet kopā ar svešokungu.

— Palieciet tepat, — policists viņu apsauca. — Atbildiet šim kungam, kad viņš jums jautās.Un kungs jautāja:— Kā jūs sauc?— Ako.— Vai tas ir vārds vai uzvārds?— Es nezinu. Tā mani sauc.— Vai jūs sauc vēl kādā citā vārdā?— Nē, tikai par Ako.— Labi. Kad jūs esat dzimis?— Es nezinu.— Cik vecs tad jūs esat? Cik ilgi dzīvojis pasaulē?— Es nezinu. Māte teica, ka esot piedzimis divus pilnmēnešus pēc lielā orkāna, kas ieskaloja jūrā

daudzas laivas un būdas.— Kad tad bija tas lielais orkāns?— Es nezinu.Ierēdnis dažus mirkļus padomāja, tad ierakstīja protokolā: «Pēc izskata spriežot — 18 līdz 20 gadus

vecs.»— Kā sauc to vietu, kur jūs piedzimāt?— Ono būda. Ono — man tēvs.— Bet kur tad atradās jūsu tēva būda?— Līča malā, aiz uzkalniņa.Ierēdnis sāka nervozēt:— Kas tas par līci? Kurā zemē tas līcis bija?— Rigondā. Liela sala tālu jūrā.— Pie kādas tautības jūs piederat? Kādu valodu runāja jūsu tēvs, māte, brāļi un māsas?— Mūsu valodu, Rigondas valodu.— Nu labi. Tagad pastāstiet, kā jūs nokļuvāt uz tvaikoņa, ar kuru atbraucāt šurp!— Tvaikonis nakti uzskrēja virsū buriniekam. Ako strādāja uz burinieka. Burinieks nogrima, un

visi vīri noslīka, tikai Ako uzlēca uz tvaikoņa un palika dzīvs.— Kāpēc Ako negāja pie kapteiņa, bet slēpās un zaga barību?— Ako dzirdēja, ka kapteinis runāja ar vienu balto vīru. Nedrīkstot glābt neviena, tad kuģim

jāmaksā daudz naudas. Kas uzlīdis uz kuģa, tas jāsviež jūrā. Ako negribēja jūrā, gribēja dzīvot. Tāpēcnegāja pie kapteiņa, bet noslēpās laivā. Vēlāk baltie vīri meklēja Ako. Tad Ako bēga un paslēpās zemgalda.

Ierēdnis kaut ko pierakstīja, tad izlasīja otru protokolu un pēkšņi bargi iesaucās:— Kāpēc Ako melo?— Ako nemelo, runā patiesību.— Bet baltie vīri saka, ka tas nav tiesa. Ako ostā uzlīdis uz tvaikoņa un atbraucis pie mums.— Ako nezin, ko baltie vīri saka, bet runā taisnību.— Nu labi. Parakstieties te.— Ako nezin, kā jāraksta.— Tad uzvelciet krustiņu. Lūk, tā … — ierēdnis parādīja.Ako noskatījās, kā jāzīmē krustiņš, tad neveikliem pirkstiemuzķeksēja to uz papīra norādītā vietā.— Aizvediet viņu uz aresta telpām, — ierēdnis teica policistam. — Bet iepriekš lieciet viņam

nomazgāties.Policists salutēja, tad pamāja Ako. Kādā citā telpā viņu pieveda pie krāna, policists palaida vaļā

ūdeni un mudināja noskalot seju un rokas. Putekļu kārtai nozūdot, Ako vairs neizskatījās tik mežonīgs. Pieviena viņš arī padzērās, tad sekoja policistam. Viņu ielaida kādā patumšā būrī, kam sienu vietā bijadzelzs restes. Krātiņa kaktā atradās koka sols. Ari logam, kas atradās augstu no grīdas, bija priekšā restes.

— Un tagad dzīvo mierīgi, kamēr tevi sauks, — noteica pavadonis, aizslēdza durvis un pametaAko vienu.

Pieradis pie visādiem apstākļiem, Ako nejutās pārāk slikti šajā jaunajā būrī. Te bija siltāk nekālaukā, baltie nesita un arī nelamāja. Viņš apsēdās uz sola, sakrustodams kājas zem sevis, un drīz iegrimavieglā snaudā. Viņu atmodināja atslēgas šķindēšana. Kāds cits vīrs melnu ķiveri galvā — ne tas, kaspirmīt — atslēdza krātiņa durvis un ielaida pie Ako pajaunu cilvēku. Tam bija galvā savāda, apaļa, melnacepure ar cietām un platām malām, bet rokā spīdīga ādas soma.

— Izrunājieties ar šo kungu, — teica policists. — Izstāstiet viņam visu, viņš jums palīdzēs.Svešais kungs laipni uzsmaidīja un sniedza roku:— Jūs esat Ako?— Jā, — apmulsis atbildēja jauneklis.— Bet es esmu Vebsters, advokāts, kuram uzdots jūs aizstāvēt. Mans draugs, jums draud lielas

nepatikšanas, un, ja es nenākšu palīgā, jums var klāties pavisam ļauni.Policists aizslēdza durvis un aizgāja. Svešais kungs draudzīgi uzsita Ako uz pleca un apsēdās viņam

līdzās uz sola.— Sakiet, draugs, ko jūs tagad visvairāk vēlaties? Es gribu darīt tā, lai jūsu vēlēšanās piepildītos.— Ako vēlas braukt atpakaļ mājās, uz Rigondu.— Saprotu, rnī|ais, saprotu. To jūs varēsiet darīt diezgan drīz, bet tad jums rīt jārunā tā, kā es

likšu. Rīt būs tiesa, jūs saprotat? Sanāks kopā augsti kungi un izspriedīs, kurš vainīgs. Vainīgais dabūsbargu sodu, tam būs daudz naudas jāmaksā un ilgi jāsēž tādā krātiņā kā šis. Ako taču negrib maksāt soduun ilgi sēdēt krātiņā?

— Ako nav naudas. Grib mājās.— Pareizi. Vai jums kaut ko jautāja, kad atveda šurp?— Jautāja, kā Ako nokļuvis uz tvaikoņa un atbraucis šurp.— Un ko jūs teicāt?— Tā, kā bija, taisnību runāju.— Kā jūs to stāstījāt? Pasakiet to man tāpat kā viņiem.— Es teicu, ka strādāju uz burinieka. Naktī tvaikonis uzbrauca buriniekam virsū. Tas nogrima, un

visi vīri noslīka, tikai Ako uzlēca uz kuģa un palika dzīvs. Baltie vīri runāja, ka sviedīs jūrā, ja kāduatradīs uz kuģa, tāpēc Ako slēpās.

— Ai, ai, ai! Tas ir slikti. Tā Ako nevajadzēja runāt. Ja Ako tāpat runās rīt, tad viņu nelaidīsmājās, bet visu mūžu liks tupēt krātiņā. Nu, nekas, vēl jau mēs varam lietu izlabot. Redziet, Ako, es esmujūsu draugs, gudrs vīrs, kas pazīst likumus un zina, kā jārunā tiesā. Ja kādu grib sodīt, bet viņš nemākgudri runāt, tam es eju palīgā un runāju viņa vietā. Viņam tikai jāklausās un jāsaka, ka es runāju taisnību.Viņš nedrīkst brīnīties. kad es runāju savādāk, nekā lieta notikusi. Viņš nedrīkst teikt, ka es meloju. Citiarī melo, bet tiesa piespriež sodu tam, kurš sliktāk melo.

— Kāpēc jāmelo? — brīnījās Ako.— Lai laistu mājās un lai nebūtu jāsēž krātiņā.— Bet Ako neko sliktu nav darījis.— Ir gan. Jūs tikai to nesaprotat. Tagad uzklausieties, kā jums jārunā rīt, kad sanāks augstie kungi.

Jums jāsaka: Ako uzlavījās uz tvaikoņa ostā, jo domāja, ka kuģis ies uz Rigondu. Vēlāk Ako redzēja, kakuģis nebrauc uz mājām. Tad viņš gribēja tikt atpakaļ, bet zināja, ka baltie vīri viņu otrreiz nevedīs parbrīvu un naudas viņam nav, ko samaksāt par braukšanu. Kad naktī tvaikonis uzbrauca virsū vrakam (sakietvraks, pie mums tā sauc burinieku), tad Ako ienāca prātā laba doma. Viņš stāstīs visiem, ka braucis uzburinieka un izglābies, tad kuģis viņu aizvedīs atpakaļ par brīvu. Ako, ja jūs rīt tiesā tā liecināsiet, tadtiesa redzēs, ka jūs esat labs puisis un gribat tikai nokļūt mājās. Tiesas kungi pasmiesies un laidīs Akolaukā no krātiņa. Viņš ātri tiks mājās. Bet, ja jūs runāsiet tāpat kā pirmīt, tad tiesas kungi būs dusmīgi. Tiesacīs: «Ako grib nodarīt kapteinim ļaunu, tāpēc tā runā.» Un viņi liks Ako sist un grūti strādāt.

— Tad Ako jāmelo?— Jums tikai jāļauj, lai es runāju jūsu vietā. Un, lai es runātu ko runādams, kad tiesas kungi jautās,

vai tas ir taisnība, Ako droši jāsaka: «Jā, tas ir taisnība.» Tad būs labi. Vai Ako darīs tā? — misteraVebstera acis iespīdējās kā kaķim tumsā. Krietnais honorārs, ko bija apsolījis kapteinis Pitfols, ja lietuizdosies novadīt līdz laimīgam galam, ļoti satrauca apdāvināto advokātu. Viņš zināja, ka spēlē augstuspēli, bet ar vientiesīgo dabas bērnu taču varēja to atļauties. Protams, varēja jau arī izgādāt taiisnību Ako,bet vai tas atmaksātos? Sim diedelniekam nebija ne plika centa pie dvēseles, turpretim aiz Pitfolamuguras stāvēja bagātās rēderejas kapitāli. Simt mārciņas — tas viņam tikpat kā nospļauties. Labāk būs,ja taisnība paliks Pitfola pusē, — Vebsters necentās par velti.

— Labi, Ako darīs tā, — jauneklis atbildēja.Advokāts lika pavilkt krustiņu zem pilnvaras un jautri sita Ako uz pleca:— Nu ir viss kārtībā. Rīt Ako būs brīvs.Piekodinājis, lai Ako nevienam nestāsta par notikušo norunu, advokāts piedauzīja pie krātiņa

durvīm. Drīz atnāca policists un viņu izlaida. Bet Ako visu dienu domāja, kāpēc gan viņam jāmelo, laiglābtos no soda, kad nekā ļauna nebija darījis. Baltie laikam to labāk zināja.

2Nākamā dienā Vebsters ieradās pie Ako no paša rīta, pārbaudīja, vai viņš labi iegaumējis viņa

padomus, un pamācīja, kā jāizturas tiesā.— Galvenais, katrreiz, kad jūs kaut ko nesaprotat un nezināt, kā atbildēt, sakiet, lai es atbildu jūsu

vietā. Bet, kad jums prasa, kāpēc jūs vakar stāstījāt citu, tad sakiet, ka jūs slikti sapratāt jautājumus unnemācējāt pareizi atbildēt.

Sis kungs bija tik laipns, ka izgādāja Ako labas brokastis. Arī par vakariņām viņš esot samaksājis.Nu taču Ako vajadzēja saprast, ka Vebsters viņam draugs un vēl vislabāko.

Drīz nāca policists un paziņoja, ka jādodas uz tiesu.— — Neliela, baznīciņai līdzīga zāle. Sarkanu tūku pārvilkts galds. Aiz tā paaugstinātā sēdeklī

sēdēja kāds cilvēks dīvainā, melnā tērpā, ar savādu ķēdi ap kaklu un nedabīgi gaišiem, kupliem matiem,kuru gali bija sapīti bizītē. Zāles pusē stāvēja divas katedras. Pie vienas bija nostājies Vebsters — ari

savādā, melnā tērpā, kas sniedzās gandrīz līdz zemei, pie otras — kāds svešs kungs tādā pašā apģērbā.Tiesas sēde nevelkas ilgi. Kapteinis Pitfols atbild uz dažiem jautājumiem, tad tiesnesis šo to jautā

Ako un tas, saskatījies ar Vebsteru, atbild vai nu jā, vai nē. Abiem advokātiem ir maz darba, jo visiliecinieki runā gandrīz vienu un to pašu. Pirmais runā Pitfola advokāts:

— Sis nav pirmais gadījums, kad kuģu vadītājiem jāmocās ar šādiem avantūristiem. Nepietiek arto, ka šādi cilvēki neatļauti izlieto kuģi kā ceļošanas līdzekli. Viņi sagādā zaudējumus kuģa saimniecībai,liek sevi uzturēt ceļojuma laikā vai ar zādzības palīdzību sagādā pārtiku no kuģa krājumiem. Ļotiaptuveni rēķinot, apsūdzētais, Rigondas iedzimtais Ako, ir apēdis barību no kapteiņa Pitfola pārziņāesošiem krājumiem vismaz par četrām mārciņām sterliņu. Pieskaitot brauciena maksu, kāda viņam būtujāmaksā par ceļojumu trešā klasē no Jaunzēlandes līdz Forestonai, nodarīto zaudējumu summa sasniedzapmēram 30 mārciņas sterliņu. Kapteinis Pitfols būtu ar mieru izlīgt un atsacīties no prasības pēcmateriālā gandarījuma, ja šis noziedzīgais subjekts nebūtu viņu ļaunprātīgi apmelojis, cenzdamies kaitētcienījamā jūrnieka labajai slavai un uzvelt viņam nepamatotus apvainojumus par kāda mums nezināmakuģa nogremdēšanu. No liecinieku — stūrmaņa Bernslija un stūres vīra Tailora liecībām mums ir skaidrs,ka tāda gadījuma nav bijis. Tvaikonis pieskāries tikai kādam vrakam, ko liecina arī kuģa korpusa ārējoda|u apskate. Kāpēc apsūdzētais meloja? Kas mudināja viņu ķerties pie tik zemiska līdzekļa? Par to mēsiegūstam skaidrību no apsūdzētā aizstāvja — mana godātā kolēģa mistera Vebstera paskaidrojumiem.Noslēpjoties kuģī. Rigondas salas iedzimtais Ako ir cerējis, ka tvaikonis «Uindspai- ters» ies uz kāducitu, viņam vēlamu ostu. Kad nu izrādījās, ka viņš nokļuvis pavisam citā vietā, šis avantūrists, — arkādiem tiesām tik bieži iznāk sastapties, ai, ai, — izdomāja neveiklu pasaciņu par buriniekanogremdēšanu un uzdevās par avarējušā kuģa jūrnieku, lai iegūtu tiesības brīvam atpakaļceļam, kā tasparasts jūrnieku aprindās. Sie fakti liecina, ka mums ir darišana ar rūdītu noziedznieku, pret kādiem tiesanedrīkst izrādīt saudzību, jo pārlieka humanitāte ir tikai pamudinājums atkārtot līdzīgas nelietības. Savupilnvarotāju vārdā lūdzu tiesu piespriest apsūdzētajam Ako augstāko soda mēru un apmierināt kapteiņaPitfola civilprasību 30 mārciņu sterliņu apmērā.

Misters Vebsters likās pavisam sagrauts no šīs spožās argumentācijas:— Man nav iespējams atspēkot faktus, kādus minēja mans cienījamais kolēģis. Apsūdzētā vaina ir

tiešām smaga, un viņa noziegums neapšaubāmi pierādīts. Bet es gribu vērst tiesas uzmanību uz kāduapstākli, kas zināmā mērā būtu uzskatāms kā vainu mīkstinošs faktors: mums ir darīšana ar neattīstītu,primitīvu cilvēku, kam nav īstas nojēgas par daudzām lietām, kuras mums šķiet pašsaprotamas. Viņarīcību mazāk nosaka saprāts nekā mežonīgi instinkti. Savā būtībā viņš ir pielīdzināms bērnam vaiplānprātiņam, kas taču nenes atbildību par saviem darbiem. Lai gan meli par burinieka nogremdēšanunorāda uz zināmu atjautību, nav ticams, ka apsūdzētais būs apzinājies sava nepatiesā apgalvojumanoziedzīgo raksturu. Tāpēc, vadoties no sava pienākuma, lūdzu augsto tiesu būt iecietīgai, iejusties šādabas bērna mežonīgajā būtībā un taisīt humānu spriedumu. Man gribas cerēt, ka arī misters Pitfols,iepazinies ar sev nodarīto pārestību patieso raksturu, būs tik augstsirdīgs un ņems atpakaļ civilprasību parmateriālo zaudējumu atlīdzību.

Jā, misters Pitfols tiešām bija tik augstsirdīgs:— Ja viņš atsauc savus nekrietnos melus, tad es naudu neprasu! — viņš pavēstīja, izpelnoties

tiesnešu un publikas atzinību. Cēls, taisnīgs vīrs…Tiesa aizgāja apspriesties, un drīz spriedums bija gatavs:Rigondas iedzimtais Ako atzīts par vainīgu visos viņam inkriminētos noziegumos — neatļautā

braukšanā no Jaunzēlandes uz Forestonu ar tvaikoni «Uindspaiters», provianta zagšanā un nepatiesāliecībā par kāda nezināma buru kuģa nogremdēšanu. Par to viņam tiek piespriesti 3 gadi pārmācībasnamā, atņemot tiesības. Bet, ņemot vērā apsūdzētā vaļsirdīgo atzīšanos un zemo attīstības līmenii, tiesaatrod par iespējamu sodu mīkstināt, galīgi nosakot to uz 1 gadu un 6 mēnešiem cietumā.

Tiklīdz ceremoniāls atļāva, advokāts Vebsters starojošu seju tuvojās Ako.

— Nu, vēlu Laimes. Sakiet man paldies, ka tik viegli tikāt cauri. Es jums izglābu pusotra gadadzīves.

— Vai tagad es būšu brīvs … varēšu braukt mājās?— Nē, mī|ais, tūliņ vēl ne. Astoņpadsmit mēnešii jums tomēr būs jānosēž cietumā. Pēc tam … jā,

tad varbūt…— Kas tas ir — cietums? — Ako jautāja.— To jūs tūliņ redzēsiet. Lūk, šie kungi jums parādīs. Nu, dzīvojiet sveiki. Man jāsteidzas.Turpat tiesas zālē Ako arestēja un tūliņ aizveda uz Fores- tonas cietumu. Balto cilvēku rīcība kļuva

aizvien mīklaināka3— Ehei, putnu biedēkli! Ar kādām tiesībām tu domā apmesties mūsu kamerā? Mēs esam veci,

rūdīti zēni, autoritātes un slavenības, bet kas tu esi? Kas zvirbulim meklējams pie ērgļiem? Vai tu esidzirdējis kādreiz par Lielo Ming'.eru, Banku Mingleru, Ugunsurbēju? Pelēkais putekli, tev vajadzētupaģībt aiz iedomības, jo viņš pats, Lielais Minglers, tevi pagodina ar savu personīgo uzrunu.

Ar tādiem vārdiem cietuma kamerā Ako apsveica pamaza auguma drukns vīrs. Viņam trūka labāsauss un ari sejā bija redzamas vairākas rētas. Pagarie bārdas rugāji un iesarkušās acis viņa izskatu vērtamežonīgu.

Kamerā atradās vēl četri citi cilvēki — visi vienādās svītrainās drēbēs, noskūtām galvām, drūmi unklusi radījumi. Tikai viens ar savu laipno, glīto seju izdalījās starp pārējiem — gadus trīsdesmit vecs,labi noaudzis, nopietns un atturīgs vīrs. Viņš sēdēja savrup sola galā aiz vienkāršā galda un lasīja kādugrāmatu, nepiegriezdams vērību apkārtējai kņadai.

Tas, kurš bija stādījies priekšā kā Lielais Minglers, turpināja tirdīt Ako:— Pastāsti, pūkainais cālēn, kas tu esii! I<ā tevi sauc? Par kādiem varoņdarbiem tevi pagodināja

ar karaļa maizi? Cik ilgi tev atļauts uzturēties mūsu lieliskajā viesnīcā? Ja tu neesi mēms, tad runā. Manasausis alkst dzirdēt tavus melus.

Pirms ievešanas kamerā Ako bija ieģērbts rupjajās cietumnieka drēbēs un viņa skaistie, kuplie matikrituši par upuri matu griežamai mašīnai. Droši vien viņš sevi nepazītu, ja tagad ieraudzītu savu sejuspogulī.

— Ako negrib melot… — beidzot viņš atbildēja. — Baltie vīri meloja un lika Ako melot. TāpēcAko netiek prom. Bet. kad Ako būs brīvs, viņš nekad vairs neklausīs baltajiem vīriem un brauks prom nošejienes.

— Ehe, tiad dumjš arī tu esi! — iesaucās Minglers. — Ļāvies sevi piešmaukt? Cik ilgi tad tevjātup?

— Baltais kungs teica, ka man astoņpadsmit mēneši jānosēž cietumā. Vai tas ir ilgi?Minglers viltīgi samirkšķinājās ar pārējiem un skumji nopūtās:— Dievs lai tev žēlīgs, nabaga cālēn. Pusotra gada! Tas nozīmē, ka tev jāpaliek vecam un jāsapūst.

Tagad tu vēl esi jauns cilvēks, bet, kad tevi laidīs ārā, tev mutē nebūs neviena zoba. Tu saproti — vecssirmgalvis, kam jāmirst nost. Ja tev mājās būtu palicis dēls, lūk, šitāds mazs knēvelis, tad tas līdz tamlaikam būs izaudzis liels un viņam būs jau lieli bērni. Slikti, brālīt. Tavs mūžs tepat būs nodzīvots. Unvisu laiku tu netiksi ārā no šīs istabas, ziemu un vasaru, dienas un naktis. Bet, ja tu nevarēsi izturēt unsāksi trakot, tad tevi ieliks tādā vietā, kur pavisam tumšs.

Kamerā atskanēja skaļi smiekli. Tas, kas lasīja grāmatu, pacēla acis uz augšu un pirmo reiziuzmanīgi paskatījās Ako. Jaunekļa nospiestais, samulsušais izskats viņam izraisīja smaidu.

— Nebaidies, — viņš teica. — Tik traki nebūs. Tavi mati nepaspēs ataugt līdz pleciem, kad tu jaubūsi brīvs.

— Mansfīld, es tev atgādinu … — draudīgi iesāka Minglers.— Paliec mierā un nebaidi šo cilvēku ar bubuļiem, — mierīgi atbildēja Mansfīlds.

— Es esmu kameras vecākais, — Minglers saslējās. — Jūs, tādi smurguļi, vēl staigājāt slapjiemdeguniem, kad es jau sēdēju. Un vispār Lielais Minglers uzskata zem savas cieņas ielaisties kaut kādāsdebatēs ar grāmatu tārpiem.

— Bet šo cilvēku tu atstāsi mierā, — Mansfīlda uzacis sa- raucās ciešāk kopā. Viņš draudzīgipamāja Ako. — Neklausies, ko viņš tur rej. Nāc apsēdies pie manis.

— Neej! — ierēcās Minglers. — Ja tu iesi, es tev dzīvam novilkšu ādu. Es esmu pavēlnieks šajāvietā. Tu, Mansfīld, vēl neesi baudījis Lielā Minglena kniebles.

Ako visu laiku stāvēja netālu no durvīm. Kad viņš, paklausot Mansfīlda aicinājumam, pavirzījās mazu soli uz galda pusi, Minglers uzsprāga kājās un sašķobīja

seju drausmīgā vaibstā.— Vai vēlies, lai salaužu tavu sprandu?Tad Mansfīlds atbīdīja grāmatu, piecēlās un piegāja pie Ako. Saņēma aiz elkoņa un pabīdīja uz

galda pusi.— Nebaidies, ej un apsēdies. Viņš tev neko nevar darīt.Ako aizgāja un apsēdās. Kamerā iestājās klusums. Visi sa-springuši vēroja, kas tagad noliks. Mansfīlds bija gandrīz galvas tiesu garāks par Mingleru. Mierīgs

un pašpaļāvīgs viņš stāvēja kameras vidū un raudzījās sava pretinieka nejauki izvaib- stītajā sejā.Minglera strupais, plecīgais stāvs bija mazliet salīcis ceļos, krampjaini sakniebtās dūres žņaudzījās unlūpu kaktiņos parādījās dusmu putas. — Nelaimīgais … — viņš elsa. — Tev gribas mirt.

— Paliec labāk mierā, tas tev pašam nāks par labu, — sacīja Mansfīlds. Bet viņš pārāk maz pazinaMingleru, jo bija ieradies kamerā tikai dažas dienas atpakaļ un šai laikā nebija notikušas lielākassadursmes ar kameras «vecāko». — Šo puisi, es ņemu savā aizgādībā. Katram, kas gribēs viņu apcelt, būsdarīšana ar mani.

— Bez Lielā Minglera ziņas te nevar nekas notikt! — viņa pretinieks rēca. — Šim pūkainim jāietcaur uguni un ūdeni, jāmācās disciplīna un bijāšana pret ievērojamiem vīriem.

— Ja viņš te ko mācīsies, tad ne no tevis, Mingler …— Nu labi. Kā es redzu, tev pašam ļoti nepieciešama viena pamatīga lekcija. Mansfīld, es jūtu līdz

taviem nelaimīgajiem kauliem.561Tas bija īsts tīģera lēciens un citos apstākļos darītu Mingle- ram godu — tik zibenīgi un sparīgi viņa

druknais augums traucās uz priekšu. Bet dūres sitiens, kam vajadzēja notriekt pretinieku zemē, trāpījatukšā gaisā, un Minglera ķermenis, varenās inerces grūsts, neatrada atbalsta. Tikai dažus mirkļus viņšstreipuļoja, cenzdamies atgūt līdzsvaru, bet šai brīdī kā vesera zvēliens Mansfīlda baltā, maigā dūretrāpīja Minglera zodu. Taisni neticami! šķita vērotājam, ka šī dūre bija tā, kas lika Minglera augumampalēkties uz augšu, kājām atrauties no grīdas un tad sabrukt zemē. Jā, Minglers nokrita kā nopļauts.Visgausākais sekundants būtu varējis četras reizes izskaitīt nokautu, iekams kameras «vecākais» atvēraacis un, grīļodamies kā apreibis, uzrausās sēdus. Bet vēl pagāja labs brīdis, iekams

36 - V. Lācis, Raksti IIviņš tiktāl atžilba, ka kameras sienas un griesti vairs negriezās kā karuselis viņa acu priekšā.— Velns un elle … tas tik bija numurs … — Lielais Minglers pārsteigts nomurmināja. —

Mansfīld, kur tu to iemācījies?— Liverpūles boksa klubā.— Pagāns tāds, kāpēc tu agrāk par to neko neteici? Nav gudri turēt tādu sveci zem pūria. Tu esi

meistars, Mansfīld. Visu cienību. Lai šo notikumu pienācīgi atzīmētu, es svinīgi deklarēju, ka no šīsdienas dalos kameras vecākā tiesībās ar Man- sfīldu. Jūs tur, dzirdiet — no šī brīža jums būs klausītmums abiem. Kā mēs ar Mansfīldu noteiksim, tā tagad būs.

Pārējie kameras iemītnieki atviegloti uzelpoja. Viens vienīgs Mansfīlda sitiens bija sadragājis

Minglera tirānisko varu uz visiem laikiem. Lai nu gan Lielais Minglers bija slavens puika un izcilsmeistars savās mākslās, daudz labāk, ja viņš pats bijās kāda.

4Todien Mansfīlds vairs nelasīja grāmatu. Viņš to nelasīja arī otrā, trešā dienā — visu laiku, kamēr

cietumā sēdēja Ako. Mansfīlda personā Ako ieguva skolotāju, kas turpināja Bobi Greina un Džefrisāiesākto darbu. Pat Ako saprata, ka šis ir daudz pārāks skolotājs nekā abi iepriekšējie, gudrākais unkrietnākais baltais vīrs, ar kādu viņam laimējies sastapties. Pusstundas laikā Mansfīlds bija noskaidrojissalu dēla garīgo apvārsni un ieguvis pareizu priekšstatu par viņa zināšanām, sadzīves izpratni un lieloapdāvinātību. Mērķtiecīgu jautājumu atbalstīts, Ako izstāstīja Mansfīldam savas nelaimīgās dēkas stāstu.Sevišķi Mansfīlds interesējās par viņa pēdējo braucienu un notiesāšanas apstākļiem. Dzirdētopārdomājis, viņš teica:

— Kamēr tu nebūsi tikpat gudrs un viltīgs kā baltie, tev vienmēr klāsies grūti. Viņi tevi apmānīs uzkatra soļa, un tu nekad netiksi mājās. Vai tu vēlies tikt mājās?

— Ļoti vēlos.— Tad tev daudz jāmācās. Esmu ar mieru tevi mācīt. Vai tu vēlies mācīties?— Jā, vēlos.— Tas labi. Mūsu rīcībā veseli astoņpadsmit mēneši. Mācoties un mācot šis laiks mums abiem paies ātrāk un nebūs par velti pazaudēts. Pēc tam kad tevi

izlaidīs no cietuma, tu būsi gudrs puisis un neviens vairs neuzdrošināsies ar tevi apieties tā kā līdz šim.Mūsu rīcībā ir 550 dienas. Ja tu katru dienu iemācīsies desmit jaunus vārdus angļu valodā, tadatbrīvošanas dienā tavs valodas krājums būs tik plašs, ka tu varēsi brīvi sarunāties par visām lietām arkatru balto. Bet ar to vien nepietiks. Tev jāprot ne vien runāt un saprast to, ko citi runā, bet arī to, kaspateikts grāmatās. Tāpēc tev jāiemācās labi un pareizi lasīt. Bet arī tas vēl nav viss. Es tevi mācīšu arīrakstīt un rēķināt bez pirkstu palīdzības lielus skaitļus, simtus un tūkstošus. Katru dienu es tev stāstīšu parto, kā cilvēki dzīvo pasaulē tagad un kā tie dzīvojuši agrāk, kādas labas un jaunas lietas notiek visapkārt.Pēcāk, kad tu iziesi no cietuma, tu visu sapratīsi un varēsi mācīties tālāk bez manas palīdzības.

— Bet vai tu nenāksi ārā no cietuma? — jautāja Ako.— Nē, draugs, es sēdēšu vēl ilgi, sešreiz tik daudz kā tu … — Mansfīlds pasmaidīja.— Kāpēc daži sēž mazāk, bet citi vairāk?— Tāpēc ka uz dažiem tiesas kungi dusmojas mazāk, uz citiem — vairāk. Uz mani viņi ļoti

dusmīgi.— Kāpēc tā? Tu esi gudrs un labs baltais. Pie mums, Rigondā, gudros vīrūs cienīja un visi

klausīja viņu padomam.— Tiesas kungi domā, ka es dodot ļaudīm tādus padomus, kas nāk par sliktu šās zemes varenajiem.

Piemēram, ja es būtu bijis ārā un tevi saticis tad, kad tevi taisījās tiesāt, tu būtu palicis brīvs, bet kuģaīpašniekiem vajadzētu maksāt daudz naudas.

.— Kā tu to izdarītu?— Es teiktu tev, lai tu neklausi advokātam, bet tiesā visu izstāsti tā, kā patiesībā bija. Tad viņi

dabūtu sodu.— Bet tas baltais … ada …— … advokāts …— … advokāts sacīja, ka viņš esot man draugs un gribot palīdzēt — izdarīt tā, lai man būtu labāk.— Viņš meloja. Patiesībā viņš bija tavs ienaidnieks, bet draugs kuģa kapteinim un īpašniekiem.— Kāpēc tā? Es tak viņam nekā ļauna nebiju darījis. Par ko tad viņš mani ienīda?36»563— Viņam tu nekā ļauna nebiji darījis, bet tu gribēji izdarīt sliktu kuģa īpašniekiem. Ja tiesa dabūtu

zināt, ka tvaikonisnogremdējis burinieku, viņiem būtu jāsamaksā par to. Viņi negribēja maksāt tik daudz, tāpēc

kapteinis aizgāja pie advokāta un teica: «Mēs tev maksāsim piecdesmit vai simt mārciņas, ja tu iztaisīsitā, ka mums nav jāsamaksā par burinieku. Ej tu pie Ako un piemāni viņu.» Redzi, Ako, tad advokāts ļotigribēja nopelnīt tās simt mārciņas, tāpēc viņš darīja tā, lai kapteinim iznāktu par labu. Ja tu nepaklausītuviņam, tad viņš nevarētu nopelnīt to naudu, tāpēc tu biji viņa ienaidnieks. Bet, ja tev būtu vēl vairāknaudas nekā kapteinim un ja tu maksātu advokātam dilvsimt mārciņas, tad viņš visu izdarītu tev par labu.Pie mums var izdarīt tā, ka uzvar tas, kam vairāk naudas, un nevis tas, kam taisnība.

— Tātad taisnība maksā daudz naudas?— Pareizi, Ako. Naudai šai zemē pieder taisnība, jo nauda patīk visiem vājiem cilvēkiem, bet no

taisnības daudzi baidās.— Tev laikam arī bija maz naudas, tāpēc jāsēž cietumā?— Nē, Ako, mani ielika cietumā tāpēc, ka es runāju taisnību un aicināju mazos ļiaudis, kurus

apspiež, aplaupa un nežēlīgi nokalpina šīs zemes bagātie un varenie, cīnīties pret varmācību unnetaisnību. Vienkāršie ļaudis — tie, kas smagi strādā un kam ļoti grūta dzīve, — ticēja un paklausīja man:viņi atteicās strādāt fabrikās, ostā un ogļraktuvēs par mazu algu un prasīja vairāk. Viņi prasīja taisnībusev arī citās lietās, un es biju viens no tiem, kas viņus vadīja šajā cīņā. Tad bagātie un varenie bijadusmīgi uz mani un ielika cietumā, lai manus vārdus neviens vairs nevarētu dzirdēt.

— Bet tad taču tu esi labs cilvēks. Kāpēc labus cilvēkus liek cietumā?— To tu, draugs, vēlāk pats sapratīsi.Tad Mansfīlds noturēja pirmo mācību stundu par vēsturi, kuru tikpat uzmanīgi kā Ako noklausījās arī

pārējie kameras iemītniekii. Ļoti populārā veidā viņš stāstīja saviem klausītājiem par to, ka kopšmūžseniem laikiem vieni cilvēki centušies izmantot otrus un risinājusies cīņa starp viņiem. Stundasbeigās Ako bija radies aptuvens priekšstats par tādiem jēdzieniem kā vara, īpašums, vergi, šķiru cīņa unkarš.

— Pie mums, Rigondā, nekad tā nav bijis, — Ako teica.— Tad jūs esat laimes bērni, — atbildēja Mansfīlds. — Bet lai dienā, kad jūsu salā apmetīsies uz

dzīvi baltais cilvēks — kolonizators, arī pie jums sāksies tas pats.— Mēs nelaidīsim viņam apmesties Rigondā.— Viņš neprasīs jūsu atļaujas. Viņš nāks un ar varu piespiedīs padoties. Un jūs strādāsiet viņam,

pūlēsieties daudz un grūti, būsiet viņa kalpi un vergi. Bet viņš nebeigs kladzināt visā pasaulē, ka dara labudarbu jums. Viņš neteiks, ka jūs izmanto un apzog, bet sacīs, ka nes jums civilizāciju, apgaismo jūsu prātu,no lopiem veido par cilvēkiem, tumšus pagānus atgriež no grēkiem un dara par kristīgiem ļaudīm. Un, laijūs labāk viņam klausītu, viņš atvedīs salā savu palīgu. Tas runās par dievu un svēto garu un jumsiestāstīs, ka nav nekādas jēgas dzīties pēc mantas un labas dzīves šajā pasaulē, jo pēc nāves jums tiksatlīdzināts par jūsu pūlēm un ciešanām. Tad jūs domāsiet, ka jums ir izdevīgi dzīvot pusbadā un vergotbaltajam pavēlniekam, jo pēc nāves taču atlīdzinās par visu. Tā, Ako, dara mani gudrie ciltsbrāļi. Bet viņinegrib, ka par to runā. Tad viņi ir ļoti dusmīgi un tos, kas tā runā, iesloga cietumā.

Par dzirdēto Ako bija daudz ko domāt.To pašu dienu, paēduši vienkāršās cietuma pusdienas, viņi ķērās pie mācībām. Ako izrādījās sava

lieliskā skolotāja cienīgs skolnieks. Jaunekļa apdāvinātība ļoti atviegloja pārdrošo Mansfīlda uzdevumu— pusotra gados pirmatnējo cilvēku padarīt par pilnīgi civilizētu būtni ar pareizākām atziņām un lietuuztveri nekā civilizēto ļaužu caurmēra masai.

5Nedēļas laikā Ako iemācījās angļu alfabētu. Pēc mēneša viņš jau spēja lēnām lasīt un uzrakstīt ne

vien visus lielos un mazos burtus, bet veselus vārdus. Valodas mācību Mansfīlds sāka no pašiempamatiem, īpašu vērību piegriežot pareizai izrunai un laika apstākļiem, kuriem angļu gramatikā piekrīt tik

svarīga loma. Katru jauno iemācīto vārdu Ako vajadzēja pierakstīt. So pūliņu rezultāts bija, ka jau pirmāmēneša beigās Ako nekad vairs nerunāja par sevi trešā personā, bet teica — es, man.

Aritmētikas pamatjēdzienus viņš iegaumēja diezgan viegli, kaut arī neuzrādīja īpašu matemātiskuapdāvinātību. Vesels mēnesis pagāja, kamēr Ako iemācījās reizesrēķinu, bet Mansfīlds viņam ātrāknedeva miera, kamēr viņš vairs netaisīja nevienu kļūdu.

Pēc diviem mēnešiem Ako vairs nezīmēja burtus un ciparus, bet tekoši rakstīja. Viņa acis jau bijapieradušas pie vārdu izskata, un lasot viņam vairs nevajadzēja apskatīt katru burtu. Rēķināšanasuzdevumiem Mansfīlds izraudzījās vielu un datus no Ako pazīstamās vides. Tik un tik kokosriekstu,banānu, zivju, tāda un tāda cena … Sie uzdevumi atbilda varbūtējiem darījumiem Rigondā, ja tur kādreizierastos angli un stātos ar saliniekiem tirdznieciskās attiecībās. Šiem uzdevumiem vajadzēja ne vienpieradināt Ako pie tirdzniecības norisēm un tehniskās izdarības, bet arī atklāt šā procesa morālo pusi —balto tirgoņu rīcības raksturu, viņu alkatību un bezkaunību. Labi pazīdams kolonizatoru paņēmienus,Mansfīlds nesaudzīgi atmaskoja tos sava audzēkņa priekšā un pamatīgi iepazīstināja Ako ar kolonijutirdzniecībā visbiežāk apgrozāmo preču patieso vērtību. Ako dabūja zināt, ka vizuļojošām stikla krellēm,uz kurām tik kāri salinieki, pavisam niecīga vērtība un ka spilgtāko kokvilnas audumu cenu nosaka neviskrasas un musturi, bet auduma īpašības. Aptuveni Mansfīlds izstrādāja tādu kā tabeli par saliniekuražojumu un tirgotāju preču cenu attiecībām, pēc kurām varētu notikt taisnīga maiņa.

Sākumā pārējie kameras iemītnieki ar ironiju sekoja šīm mācībām un zobojās, ka Mansfīlds gribotēzeli iemācīt runāt. Bet Ako, viņu domātais ēzelis, tiešām sāka runāt viņiem saprotamā valodā, viņi pašiieinteresējās par jaunajām atziņu pasaulēm, kādas Mansfīlds izvērsa sava audzēkņa priekšā. Mācības arkatru dienu kļuva interesantākas, un trešajā mēnesī katru Mansfīlda lekciju tikpat uzmanīgi kā Akoklausījās visi pārējie. Gadījās pat, ka Lielais Minglers kaut ko jautāja, ja viņam kas nebija īsti saprotams.Tad Mansfīlds apstājās un ar kādu vienkāršu piemēru paskaidroja nesaprotamo lietu. Sevišķi interesantasbija vēstures, ģeografijas un tautsaimniecības stundas. Mansfīlds prata tā izkārtot savu priekšnesumu, katajā bez tiešā priekšmeta apskatīšanas izvirzījās arī ētiskais un filozofiskais moments: kāpēc pastāv tautuun šķiru antagonisms, kas vienā vai otrā gadījumā atzīstams par labu, un kas ir slikts.

Nav iespējams visos sīkumos apskatīt plašo, vērtīgo un daudzpusīgo mācību programu, ko Mansfīldsšajos pusotra gados veica un ko viņa audzēknis visā pilnībā arī apguva. Pietiks, ja minēsim, ka sava sodalaika beigās Ako bija ieguvis pilnīgu civilizācijas slīpējumu vārda labākajā nozīmē. Viņš tekoši runāja,lasīja un rakstīja angliski, prata četras aritmētiskās funkcijas ar veseliem skaitļiem, pazina mērus, svarus,naudas jēdzienu, viņam bija diezgan skaidrs priekšstats par zemeslodi un saules sistēmu, par cilvēcesvēsturi un valsti, par šķiru cīņu, tiesībām un morāli. Daudz pūļu Mansfīlds veltīja visa tā noslēpumaināizskaidrošanai dabā, kas bija iemesls māņticībai un visādiem reliģiskiem ticējumiem; viņš ar piemēriematmaskoja dažādo sludinātāju un tumsoņu viltīgos paņēmienus un panāca to, ka Ako prāts kļuva brīvs nojebkādas māņticības un reliģiskiem aizspriedumiem. Līdztekus visam pārējam Mansfīlds iepazīstinājaAko arī ar dažādām sabiedriskām paražām, pie kurām viņam vajadzēja pierast, ja vēlējās darbotiescivilizētu cilvēku vidū, atklāja salu dēlam pareizas ģērbšanās un uzvešanās smalkos noslēpumus. Ar šobagāžu Ako varēja diezgan patstāvīgi eksistēt balto un krāsaino cilvēku sabiedrībā un, ja vēlētos, attīstīttālāk savu personību līdz augstākai inteliģences pakāpei. Bet pats galvenais, ko panāca Mansfīlds šajospusotra gados, bija tas, ka viņam izdevās atmodināt savā audzēknī slāpes pēc zināšanām, milzīgu unmērķtiecīgu izziņas alku. Lai šīs slāpes Ako nesāktu veldzēt no saindētiem avotiem, Mansfīlds sastādījagaru sarakstu par grāmatām, autoriem un jautājumiem, ar kuriem ieteica savam audzēknim iepazītiesvēlāk, kad viņš būs izlaists no cie tuma. Ako apsolījās to visu izlasīt.

Tuvojoties Ako atbrīvošanas dienai, Mansfīlds pārdomāja, kā viņam palīdzēt pirmajā laikā pēciziešanas no cietuma. Tad viņš saņēma vēstuli no kāda drauga, kas bija kapteiņa palīgs uz Austrālijaslīnijas tvaikoņa. Eduards Harbingers rakstīja, ka nupat ieradies Anglijā un viņa kuģis pēc kravasizdošanas iešot Liverpūles sausajā dokā puskapilālremontā.

Mansfīlds iemācīja Ako no galvas maršrutu līdz Liverpūlei un kopā ar Lielo Mingleru, kam tādāslietās bija plaša pieredze, izstrādāja plānu, kā salu dēlam iekļūt sausajā dokā un atrast Harbingeru.

— Tas ir mans labākais draugs, labs un krietns cilvēks, — Mansfīlds teica. — Ja vispār kāds spēsun gribēs tev palīdzēt nokļūt mājās, tad tas būs Harbingers. Uzticies viņam tāpat kā man.

Uz maza papīra gabaliņa viņš uzrakstīja draugam vēstuli, kurā raksturoja Ako un lūdza parūpētiespar viņu, lai viņš neaizietu bojā metropoles haizivju barā.

Skumja bija viņu šķiršanās. Ti!k daudz pateicības parādā jutās Ako šim cilvēkam, ka viņam bijakauns un žēl aiziet brīvē, kad Mansfīldam vajadzēja sēdēt cietumā. Vēl ilgi viņš sēdēs šajā pustumšajā,drēgnajā krātiņā, kad ārā mirdzēja vasaras saule un pasaule zaļoja jūlija krāšņumā. Tagad Ako saprata,kāpēc šās zemes varenie turēja Mansfīldu sprostā — šo kalnu ērgli, kas augstāk par citiem bija uzlidojisgaisos un no sava lidojuma augstumiem daudz tālāk un pilnīgāk nekā cilvēku vairums pārredzēja pasauli,cilvēci, dzīvi. Viņš redzēja pārāk tālu, un viņa lepnā dziesma varēja modināt ilgas pēc tālumiem to sirdīs,kas kustējās lejā.

— Paliec sveiks, mans draugs, es tevi paturēšu savā sirdī visu mūžu … — Ako čukstēja, dodamiesceļā. — Un, ja tas kādreiz varētu nolikt, — mana dzimtene vienmēr būs tava dzimtene, tava laime unsāpes būs manas sāpes un mana laime. Izturi, nāc atkal brīvē …

DEVITA NODAĻA 1Eduards Harbingers, beidzis skūties, apsēja melnu kravati un apģērba jauno stūrmaņa mundieri. Lai

gan «Tasmānija» bija preču kuģis, vecais Kempsters — rēderejas šefs — vēlējās, lai viņa kuģu virsniekiuz klāja nēsātu formas tērpus — tresainus svārkus un cepures ar firmas standartu, iemontētu kokardēs.

Eduards Harbingers jau otru gadu brauca uz «Tasmāni- jas» par pirmo stūrmani. Tas skaitījāsrēderejas admirālku- ģis — pats lielākais un modernākais no visiem Kempstera divdesmit sešiemtvaikoņiem, kas pārvadāja preces starp metropoli un domlnijām. 12 000 tonnu liela, ar saldētavām, starp-klājiem, elektriskajām vinčām un astoņām pasažieru kabīnēm, «Tasmānija» tiešām bija vērta, ka tonenobrauca līdz nabadzībai, kā angļi parasti mēdza darīt ar saviem «trampu» kuģiem, bet laiku pa laikamlaida dokā un uzspodrināja. Kempstera rē- derejā pastāvēja tradīcija, ka «Tasmānijas» pirmais stūrma-,nis skaitījās kandidāts pirmajai brīvajai kapteiņa vietai. Tas nozīmēja, ka Eduardam Harbingeram bijaizredzes pie pirmās izdevības kļūt piar kāda kuģa vadītāju. Protams, ne jau tūliņ uz kāda no lielākajiemtvaikoņiem, bet pašā lejas galā, no kurienes tad lar laiku varēja uzkalpoties augstāk un iegūt ko- modoragodu.

«Tasmāniju» vadīja vecais Tomass Fārmans. Tas bija labi un slikti vienā laikā. Labi tāpēc, ka arFārmanu va'rēja sadzīvot kā ar tēvu, ibet slikti tādēļ, ka Eduards Harbingers nevarēja savā kajītē uz galdaturēt kādas meičas ģīmetni, jo viņa kajīte atradās līdzās kapteiņa salonam, bet jaunā meiča nebija nekascits kā Margo Fārmane. Savādi tas bija, un lāgiem Harbingers pat šaubījās, kāpēc no kapteiņa jāslēpj šīdraudzība ar viņa meitu, ja par to tāpat visiem bija sava diezgan pareiza nojausma. Vai Tomass Fārmanstiešām būtu tik stulbs, ka nepazītu savas meitas rokrakstu uz vēstulēm, kuras viņam diezgan bieži nācāsizsniegt Harbingeram? Nē, viņš labi zināja, ka pirmais stūrmanis sarakstās ar Margo, un dažreiz, patsnevīžodams rakstīt uz mājām, lūdza Harbimgeru, lai viņš savā vēstulē pastāsta šo vai to, kas attiecās uzviņu pašu.

Tātad — nekāda lielā noslēpuma te nebija. Par to tikai vēl atklāti nerunāja, un tikmēr katrs varējadomāt, ko gribēja. Ko domāja Margo un viņš pats, Eduards Harbingers, to viņi abi zināja, bet, kamērEduards vēl nebija dabūjis kuģi, viņi par to nestāstīja citiem. Tikmēr Margo ģīmetne slēpās galdaatvilktnē, no kurienes to izvilka vienīgi drošā brīdī, kad kajītes durvis bija aizslēgtas vai kapteinisaizgājis krastā.

Eduardu mazliet nomāca, ka viņš pārāk reti un ar ilgiem starpbrīžiem dabūja redzēt īsto, dzīvoMargo, jo «Tasmānija» parasti brauca tālos reisos — uz Austrāliju un Jaunzēlandi. Pāris nedēļu ostā,vairāki mēneši uz jūras — jauniem, nemierīgiem cilvēkiem tā bija diezgan nepatīkama kārtība. Bet taisni

šoreiz liktenis šķita labvēlīgāks nekā līdz šim, jo «Tasmānija» pēc kravas izdošanas gāja dokā un MargoFārmanei bija brīvdienas. Harbingers zināja, ka pēc remonta «Tasmānija» dosies uz Beļģiju un Francijuuzņemt daļu kravas. Vecais Fārmans izteicās, ka Margo braukšot viņiem līdzi uz Bordo. Tas nozīmēja, kadažas nedēļas viņa atradīsies gluži tuvu Harbingeram un viņu no mīļotās meitenes šķirs tikai kajītes siena.Katrā maltītes laikā viņi sēdēs viens otram pretim pie galda, un dažreiz naktīs, kad Harbingeram būssardze, Margo uzkāps komandtiltā un paliks tur līdz sardzes beigām. Vēlākais pēc gada Eduards dabūskuģi, jo viens no vecākajiem kapteiņiem jau runāja par aiziešanu pensijā. Zināms, tā bija nedrošadziesma, kurai daudz nevarēja ticēt, jo vecie jūras vilki tik viegli nemaz nevarēja aiziet pensijā. Gadījāspat tā, ka 70 gadus vecs kapteinis nolikās malas gu|ā, it kā atvadījās no sava darba, bet pēc pusgadanedeva rēderiem mieru un prasījās atpakaļ jūrā.

- Uz kuģa tagad bija ļoti mierīgi. Lielākā daļa ekipāžabija atmaksāta tūliņ pēc ienākšanas ostā — palika tikai pastāvīgais dzīvais «inventārs»: kapteinis,

Harbingers, vecākais inženieris, bocmanis, dunkimanis un stjuarts. Remonta darbus veica doka strādnieki.Pa dienu viss tvaikonis skanēja, mazo āmuriņu knābāts. Metināšanas aparāti svieda gaisā zilganzaļudzirksteļu šaltis, šur un tur rāvās vīri ar sarenēm rokās, un nezinātājam vajadzēja ļoti uzmanīties, lainenotrieptu savas drēbes ar svaigo krāsu.

Eduards Harbingers un Margo Fārmane bija uzkāpuši laivu klājā, kas bija ļoti plašs un viengabalainsun veidoja piemērotu laukumu promenādei. Strādnieki bija jau aizgājuši malā, bet kapteinis Fārmans savākajītē gatavoja pārskatu rē- derejai. Līdz vakariņām abiem jauniešiem piederēja labs brīdis brīva laika,un viņi izgudrēm bija uzkāpuši te augšā. No laivu klāja atklājās skats uz ostu un tuvējo reidu, kurdrūzmējās neskaitāmi tvaikoņi — milzīgie pasažierkuģi ar vairākiem dūmeņiem un dažāda lieluma prečutvaikoņi. Daudzi kuģi devās jūrā, bet viņu vietā ostā ieradās jauni atbraucēji — no Kanādas, noDienvidāfrikas, Indijas un Austrālijas, citi tepat no Vidusjūras un tuvākām Eiropas ostām. Šai ainavaivienmēr piemita kaut kas neizsakāmi valdzinošs, tā iedarbojās uz vērotāju ar pasaules plašuma un tālumajausmām, izraisīja apziņā priekšstatus par svešiem kontinentiem un salām, par cilvēkiem, kas dzīvojapalmu ēnā, par zvaigžņotām debesīm un fosfora dzirkstīs zaigojošo okeānu tālajos dienvidos.

Miargo ļoti mīlēja šo maiņas stundu ostā. Kā apburta viņa raudzījās pakaļ kādam svešam kuģim, kuramelnais vai pelēkais siluets pamazām saplūda ar apvārsni un izgaisa jūras dūmakās. Bet EduardsHarbingers šovakar redzēja tikai viņu, Margo, un tas vienmēr tā bija, ka viņas klātbūtnē viss parastais unneparastais zaudēja savu nozīmi, it kā neeksistēja vairs.

— Par ko tu domā, mīļā? — Harbingers ierunājās.— Par vīriešu egoismu, — Margo atbildēja, neatraudama skatienu apvārsnim. Vakara saules staros

viņas galva šķita kā apzeltīta. Staroja gaišie mati, zeltainā spīdumā maigi vizēja viņas seja, bet acīsskumji un laimīgi dega it kā divas mazas saules. — Visos laikos vīrieši sev piesavinājušies to cēlāko unvaldzinošāko, ko dzīve cilvēkam var sniegt, bet sievieti atstājuši skatītājas lomā. Jūsu priekšteči bijakarotāji, pionieri, vikingi un pirāti. Viņi pirmie pārbrauca jūras, šķērsoja tuksnešus un pāri svešām kalnugrēdām nokāpa pasakainajās ielejās. Ziemeļpols un dienvidpols, jūras dzelmes un gaisa telpa starpzvaigznēm un zemi — viss pirmoreiz viņu iekarots un iepazīts. Mums jāsēž mājās, jāsapņo un jāilgojas.Par to nu gan jūs daudz glaimojat mūsu vājumam un nebrīvībai, cenšaties mūs padarīt iedomīgas par mūsunozīmi un īpašībām, kas tomēr lietu negroza … tikai pieklājīgā veidā ļauj jums izvairīties no mūsulīdzdalības un konkurences tur, kur vēlaties darboties vieni. Paskaties, Eduard. Kuģi aizbrauc … kuģi nāk.Kurp? No kādām zemēm un jūrām? Kāpēc vīrietis var klejot, kurp viņam tīk, un kāpēc mums jāpietiek arnostāstiem? Vētras un viesuļi, ziemeļblāzma un fatamorgāna, lidojošais holandietis, Saragosa jūra undziesmas par pasāta vēju — viss ir jūsu. Eduard, vai tev neliekas, ka tas tomēr ir drusciņ alkatīgi, — visuskaisto īstenību paturēt sev?

— Mīļais draugs, bet tu taču zini, ka esmu ar mieru dalīties … īstenībā un sapņos, — Harbingerspasmaidīja un viegli noglāstīja viņas roku. Ne viens, ne otrs viņi nebija trauslās nopūtu radības, savā ziņā

tas bija pat jocīgi, ka šie harmoniskie, veselie un dzīvot spējīgie cilvēki divatā dažreiz varēja nodotiesšādām sajūtām, un tomēr viņiem nebija kauns par to — jo tā nebija poza, ākstu spēle, bet dabiskiacumirklīgo noskaņu izpaudumi. — Drusciņ vēlāk… tu zini — kad, tev nebūs jāraugās pakaļaizbraucošiem kuģiem. Mēs abi brauksim tālu prom, dažreiz uz vienu, dažreiz uz otru pusi, un to tu variticēt, ka visi tāluma brīnumi man kļūs daudz skaistāki un pasakaināki nekā līdz šim, kad mēs tos skatīsimabi. Lielā dabas un dzīvības glezna pēkšņi iegūs savu visaugstāko pilnību, kad tava klātbūtne topapildinās.

Margo klusi iesmējās un pieglaudās Harbingeram.— Eduard, ir taču vērts dzīvot, ja cilvēks nav akls un redz dzīves skaistumu, vai ne?— Protams, mīļā. Mēs neesam akli un, cerams, nekad ari nekļūsim tuvredzīgi.Uz kāpnēm atskanēja soļi. Laivu klājā uzkāpa bocmanis.— Stūrman, kāds cilvēks grib runāt ar jums.— Ko viņš vēlas? — Harbingers jautāja. — Ekipāžu mēs munsturēsim tikai pēc nedēļas, kad kuģis

atstās doku.— Es viņam jau teicu, lai pienāk vēlāk, bet viņš neatlaidās. Savāds tips, pēc izskata atgādina

kanaku. Viņam esot vēstule jums no kāda jūsu drauga. Vai laist viņu augšā?— Laii viņš nāk… — Harbingers teica.Bocmanis aizgāja. Pēc maza brītiņa laivu klājā uzkāpa kāds jauns, apoloniski noaudzis puisis, kura

izskats liecināja, ka viņš pieder pie polinēziešu cilts. Viņam mugurā bija balti audekla svārkil un baltasbikses, kājās vieglas audekla kurpes. Šā cilvēka biklais, mazliet skumjais skatiens Eduardā Har- bingerātūliņ modināja simpātijās.

— Vai jūs esat Eduards Harbingers? — svešais jautāja.— Jā. Jūs vēlējāties mani satikt?— Misters Mansfīlds mani! sūta pie jums. Te ir viņa vēstule.— Mansfīlds? — Harbingers pēkšņi sakustējās, un viņa balsī ietrīsējās dziļa, traģiska sirsnība.

Viņš atlocīja vēstuli un sāka lasīt.2Ar Mansfīldu Eduardu Harbingeru saistīja sena un dziļa draudzība. Līdz tam laikam, kad Mansfīlds

aizgāja uz augstskolu un Harbingers sāka mācīties jūrskolā, viņi bija skolas biedri. Bet arī pēc tam viņinebija zaudējuši sakarus, sarakstījās, satikās un izkopa savu uzskatu saskaņu līdz pilnībai. Mansfīlds bijaagrāk atradis savas dzīves galvenās atziņas, pievērsies politikai un kļuvis aktīvs cīnītājs. Harbingersvēlākos gados nokļuva drauga iespaidā un sāka raudzīties uz to pa daļai ar mācekļa vai jaunākā biedrasajūsmu. Skaidra un impozanta personība bija Mansfīlds. Liels godīgums un taisnības slāpes nosacījaviņa rīcību. Skotlandjarda aprindās viņam bija slikta slava, tās modri sekoja katram viņa solim. Kad viņabalss sāka skanēt pārāk skaļi, aicinot apspiestos cīņā pret varmākām un izmantotājiem, viņu «izņēma noāp- grozības», inkriminējot piederību pie pretvalstiskas organizācijas. Par Mansfīlda notiesāšanuHarbingers dabūja zināt no avīzēm, un šis notikums jaunajam jūrrņekam lika vēlreiz pārvērtēt visasvērtības. Vēl lielāks auga viņa naids un nicinājums pret šās zemes varenajiem — pret valdošo bagātniekuun ekspluatatoru šķiru, kuras taustekli jau smacēja arī viņu pašu.

Tāpēc tik dziļi viņu saviļņoja šā cilvēka ierašanās, kas nesa vēstis no gūstā nīkstošā drauga.Satraukts viņš izlasīja Mansfīlda vēstuli, un katra vēlēšanās, ko draugs tajā izteica, bija Harbingeram kāpavēle, pagodinošs uzdevums.

«Viņš bija mans cietuma biedrs, bet tai piašā laikā viens no tiem, kuriem mūsu ciltsbrāli visvairākdara pāri. Neskarta, skaidra dvēsele, ārkārtīgi apdāvināts cilvēks. Viņš grib nokļūt siavā dzimtenē, betnav neviena noteikta norādījuma par tās atrašanās vietu — tā ir viena no tām retajām salām, kurāmkapteinis Kuks un viņa pēcteči aizzēģelējuši garām. Bet, ja jau vispār kāds baltais to ir redzējis, tad vardroši paredzēt, ka drīzumā šī sala nebūs nekāds noslēpums lielajai laupītāju armijai, kas ar tirdzniecības

izkārtni kā vairogu siro pa eksotiskajām jūrām un kontinentiem. Esmu pārliecināts, ka tev nepaies garāmvēsts, kas ienesīs mazu papildinājumu ģeogrāfijas kartēs un komersantu kalkulācijās. Parūpējies tad, laiAko visdrīzākā laikā nokļūst savā salā, — viņa klātbūtne Ako tautai būs ļoti nepieciešama. Es viņu esmupuslīdz labi sagatavojis cīņai ar balto haizivi un, kad tie abi satiksies, paredzu pamatīgu plēšanos. Baidospat, ka Džonam Bulam nāksies krietni svīst un ar parasto civilizatora liekulību vien viņš šoreiz netikscauri. Vislabāk būtu, ja tu Ako ņemtu pie sevis kādu laiku. Viņš ir jūrnieks un nekādā ziņā nekļūs tev parnastu. Daudz viņš ir jau mācījies — palīdzi viņam tālāk veidoties. Man pašam klājas tā, kā jau nu cietumāvar klāties. Manai veselībai šie gadi neko nespēs padarīt, bet, ja kāds cer, ka es citādi sanīkšu un kļūšurāmāks, tas savu sapņu pili ceļ uz smiltīm.»

Tā rakstīja Mansfīlds.Izlasījis vēstuli, Harbingers sniedza Ako roku:— Sveiks, Ako. Tas labi, ka jūs atnācāt pie manis. Es jums palīdzēšu.— Pateicos jums, mister Harbinger.Harbingers pagriezās pret Margo, kas bija aizgājusi pie reliņa un raudzījās uz kādu barku, kura

patlaban reidā izvērta savas buras, — skaistais, baltais kuģis atgādināja cēlu putnu, kas pēc snaudasbaisās pacelties spārnos. — Margo, vai tu vēlies dzirdēt okeāna teiku — vienu no skumjākām teikāmpasaulē? •

Viņa paskatījās šurp un pamāja ar galvu. Sai brīdī Ako domāja, ka grūti būtu pateikt, kas skaistāka— Neļima vai šī baitā meitene. Ja viņa būtu tikpat laba, cik skaista, tad Eduardam Harbingeram bijavisjaukākā draudzene no visām baltajām meitenēm. To Ako viņam no sirds novēlēja. Un viņai tiešāmvajadzēja būt labai, jo viņa nāca šurp, sniedza Ako roku un viņas balss skanēja tik draudzīgi un maigi, kaAko krūtis pielija ar savādu, patīkamu siltumu:

— Sveiki! Vai jūs pastāstīsiet to teiku?— Ako pastāstīs par savu dzimteni un savu dzīvi, — salu dēla vietā atbildēja Harbingers.Un Ako stāstīja — par savu salu, par saviem ciltsbrāļiem un viņu dzīvi… par skaistāko mēnesnīcu

pasaulē un par negaisiem, kas notrauc salas kokiem augļus. Viņš stāstīja arī par «Seagull» matrožiem unpar tumšo krātiņu kuģa starpklājā, un par nievām un sitieniem, ko bija saņēmis no tiem. Un, kad Akobeidza stāstīt, Margo un Harbingers zināja visu. Viņi saskatījās un rūgti pasmaidīja.

— Būs labi, Ako, — Harbingers teica. — Tagad jūs vairs nepazudīsiet. Jūs atrodaties piedraugiem. Visi baltie taču nav vienādi, vai ne?

— Nē, ir visādi baltie, — Ako atbildēja. — Labi un ļauni. Tikai nevienam no sejas nevar nolasīt,pie kuriem viņš pieder.

— Eduard, tev vajadzētu tūliņ parunāt ar tēvu, — Margo ierunājās. — Varbūt Ako nemaz navjāgaida, kamēr «Tasmānija» atstās doku. Viens cilvēks vairāk vai mazāk uz kuģa — to taču nemaz nevarmanīt. Iedomājies tikai, ja viņam vēl veselu nedēļu būtu jānīkst krastā starp visādiem ļaudīm …

— Labi, Margo, es parunāšu.Harbingers viņus atstāja laivu klājā, bet pats devās pie kapteiņa. Tomass Fārmans nebija tik

romantiski noskaņots kā viņa meita un pirmais stūrmanis. Nē, nē. Ar uzmanīgu cenšanos un lietišķu rīcībuvisās lietās viņš bija ticis tik tālu, ka vecais Kempsters viņam uzticēja savu admirālkuģi, un, ja nu viņšbija ticis tik augstu, tad tas vēl nenozīmēja, ka tagad varēja braukt va|īgākiem grožiem.

— Jūs zināt, Harbinger, ka mums jātaupa. Kuģa uzturēšana izmaksā daudz naudas. Lieks cilvēks,kad bez viņa var iztikt, nevar sagādāt kuģa īpašniekiem prieku.

Tieši šiai vietā viņu pārtrauca klauvēšana pie durvīm. Uz kapteiņa aicinājumu ienāca rēderejaskantora kurjers un pasniedza vēstuli. — To sūta jaunais misters Kempsters, — kurjers paskaidroja. Viņšuzgaidīja, kamēr Fārmans izlasīja vēstuli.

— Hm, jā, — vecais jūrnieks nomurmināja. — Labi, pasakiet misteram Kempsteram, ka viss būskārtībā. — Kad kurjers bija aizgājis, viņš brīdi kaut ko pārdomāja, tad sacīja: — Labi, Harbinger, mēs

varam paturēt to puisi, ja viņš ar mieru būt par meses zēnu. Jaunais Kempsters vēlas rītvakar uz kuģasarīkot mazas viesības saviem draugiem. Būs vajadzīgs kāds cilvēks, kas palīdz stjuartam apkalpot.Ierādiet viņam kajīti, un lai stjuarts viņu iepazīstina ar viņa pienākumiem.

Tā, pateicoties jaunā Kempstera iedomai sarīkot viesības uz admirālkuģa, Ako lieta nokārtojās bezkādām grūtībām.

3«Tasmānijas» stjuartam nākamo dienu bija ko noskrieties un gudrot. Zināms, viņš gan pirmo reizi

nerīkoja viesības lepniem kungiem un zināja, ko galdā likt. Kapteinis Fārmans pats gan jutās mazliet kāapdullis un kā gan ne: jaunais Kempsters pirmo reizi pa īstam gribēja viesoties uz kuģa, bet viņš bijavienīgais dēls savam tēvam, un, par cik vecais Kempsters kļuva sirmāks, nevarīgāks un gurdenāks, par tikvairojās viņa vienīgā mantinieka izredzes uz drīzu valdīšanu pār visiem rēderejas kuģiem. Pagaidām ganFreds Kempsters lielāku uzmanību pievērsa buru sportam un sacīkšu zirgiem nekā garlaicīgajam birojadarbam sabiedrības kantorī, bet nebija izslēgts, ka viņš kādu dienu savu interešu objektus maina un kļūstpar stingru un darbīgu šefu.

Par dzērieniem stjuartam nevajadzēja rūpēties, to bija diezgan uz kuģa. Bet cilvēki nedzīvo no vīnaun konjaka vien … Lāga vīrs skraidīja pa veikaliem, pasūtīja gaļu, aukstos uzkožamos, tad visupēcpusdienu svīda virtuvē. Ako no pavāra mākslas saprata ļoti maz, tāpēc nevarēja neko lielu palīdzētsavam tiešajam priekšniekam, bet tikai nomazgāt un noslaucīt traukus, uzsūknēt ūdeni, uzturēt uguni plītī,nomizot kartupeļus. Bet arī tas labi. Nopratis, ka jaunais «misiņš» bauda pirmā stūrmaņa labvēlību,stjuarts izturējās pret Ako laipnāk, nekā to prasīja tradīcija.

Pievakarē viņi abi pārģērbās jaunās, tīrās drēbēs — melnās biksēs un baltās žaketēs. Stjuarts iedevaAko tīru dvieli un lika to nēsāt, elkonī iekārtu, — tā prasīja paradums. Kapteiņa salonā galds bija pārklātsar sniegbaltu segu. Galda vidū smaržoja puķes. Katram gadījumam sagatavoja arī divus svečturus. Vē1tikai nezināja, cik trauku likt galdā, jo jaunais Kempsters nebija paziņojis, cik personu piedalīsiesviesībās.

Pievakarē pie doka vārtiem piestāja divi auto. Tomass Fārmans sagaidīja viesus pie kāpnēm. Nebijanekāds lielais pulciņš — trīs jauni vīrieši un divas dāmas, kas nebija saviem pavadoņiem ne māsas, nelīgavas, ne vispār tuvas personas, bet glītas un interesantas diezgan, lai piedalītos jautrajā uzdzīvē, ko uzkāda kuģa varēja atļauties daudz brīvāk un skaļāk nekā restorānā. Freds Kempsters pavirši iepazīstinājakapteini ar saviem pavadoņiem un meičām, un tikai vēlāk no viņu sarunām varēja noprast, ka mazaisbrūnēts ir slavens sacīkšu jātnieks, bet slaidais gaišmatis — ievērojamā diplomāta Džibsa dēlsRedžinalds. Abas svešās skaistules nāca no tā sabiedrības sektora, par kuru grūti pateikt, viai tas piederpie labākām vai sliktākām aprindām. Viņām bija kaut kāds sakars ar mākslu, varbūt viņas pašas kādreizdziedājušas, muzicējušas vai tikai pozējušas gleznotājiem, varbūt dejojušas kādā lokālā — īstasskaidrības nebija. Senajā Romā viņas varbūt dēvētu par kurtizānēm, tagad tās bija šo jaunekļu draudzenesun tie viņas uzrunāja vienkārši vārdā — par Mēriju un Liisiju.

Tātad, ieskaitot kapteini, galds būtu jāklāj sešām personām. Bet, uznākot uz kuģa, Freds Kempsterspamanīja kaut kur augšā pie karšu mājas Margo Fārmani un Eduardu Harbin- geru. Jaunā meiča ļotilīdzinājās slavenajai dziedātājai, kurai Freds Kempsters pagājušo pavasari bez kādām sekmēm bijasūtījis puķu grozus un citas reālākas veltes. Tās dēļ viņš bija trīs mēnešus klejojis pa Parīzi un Rivjeru,bet blondās skaistules sirds tomēr neatkusa, un jaunajam Kempsteram vajadzēja grūtsirdīgā noskaņābraukt mājās. Kopš tā brīža kaut kur kādā apslēptā dvēseles stūrīti viņam bija palikusi slima vieta:katrreiz, kad viņš sastapa sievieti, kas kaut cik līdzinājās Katelīnai

Titmausei, Freds satraucās, senās ilgas sakustējās par jaunu un vērta viņu drūmu. Bet katrreiz šīlīdzība izrādījās tikai pavirša: vai nu tas bija matu sasukājums, gaita, kāds pazīstams žests, degunaliekums, acu iemirdzēšanās — kopā nekur šīs pazīmes viņš nebija atradis, un pēkšņais saviļņojumsvienmēr beidzās ar vilšanos.

Freds Kempsters nezināja, kas ir Margo Fārmane, bet šodien viņš redzēja Katelīnas dubultnieci. Jakaut kas šai sievietei arī būtu savādāks nekā Katelīnai, tad to Freda skatienam noslēpa septiņu astoņu soļulielais attālums, no kāda viņš to skatīja. Viņai bija Katelīnas augums, gaita, mati, tas pats profils un tāspašs acis, tās pašas gleznās kustības. Dažus mirkļus jaunais Kempsters stāvēja kā sastindzis, neatraudamssavu mulso skatienu no svešās sievietes auguma.

Jā, un tad viņam likās, ka nav nekāda jēga sešiem vien sēsties pie galda, dzert, pļāpāt un klausītiesMērijas un Lisijas vieglprātīgās sarunas.

— Mister Fārman, — viiņš teica, — uz tilta es redzēju kādu jaunu dāmu un virsnieku. Vai viņipieder pie kuģa personāla?

— Tā laikam bija mana meita un pirmais stūrmanis, — kapteinis atbildēja.— Ko, un jūs gribējāt mūs atstāt bez namamātes! — Freds iesaucās. — Mēs būsim priecīgi, ja jūs

viņus abus atvedīsiet lejā.Tā nu iznāca, ka Margo un Harbingeram vajadzēja piedalīties vakariņās. Lai nedarītu čīfam pāri, uz

salonu aicināja ari vecāko inženieri. Galu galā no jaunā Kempstera puses tas bija ļoti demokrātiski.«Tasmānijas» virsniekiem vajadzēja atzīt, ka nākamais rēderejas šefs ir lāga puisis un prot cienīt savusdarbiniekus.

Nevar teikt, ka Eduards Harbingers sevišķi priecātos par iespēju pavadīt omulīgu vakaru jaunāKempstera sabiedrībā. Pret šo cilvēku viņam nebija nekādu aizspriedumu, tas nebija ne sliktāks, nelabāks kā citi viņa aprindu jaunekļi. Bet taisni šovakar (rīt būs svētdiena) viņš bijia gluži brīvs un cerējaar Margo aizbraukt uz pilsētu noskatīties kādu filmu.

577Pie galda Margo sēdēja blakus Fredam. Vecais Fārmans jutās apmierināts par radušos sirsnīgo

noskaņu, bet abas pilsētas dāmas tūliņ saprata, ka jaunais Kempsters šovakar atstājams mierā. Lielanelaime nebija, jo Redžinalds Džibss un slavenais jātnieks viņām veltīja pietiekami daudz uzmanītos.

37 - V. Lācis, Raksti IIVispār vakars iznāca pavisam savādāks, nekā bija cerēts. Freds Kempsters nevarēja atbrīvoties no

savādās mulsas, ko radīja Margo Fārmanes klātbūtne. Jā, viņa bija Katelīnas līdziniece, tikai jaunāka,maigāka un valdzinošāka par savu slaveno dubultnieci. Viņai trūka Katelīnas rutīnas, bet piemita tas, koKatelīnai nekad vairs neatgūt: dabiskums, īsta sirsnība, spēles ieraduma nesamaitāta rīcības īstenība.

Daudz tika dzerts, runāts un smiets. Brūnajam jungām, kas lāgiem ienāca apmainīt pudeles un šķīvjus,šis notikums bilja pirmreizīgs. Ako nepatika, ka visi šie cilvēki viņam pievērš tik uzkrītošu ievērību.Dabūjušas zināt, ka Ako ir polinēzietis, abas svešās sievietes viņu vai aprija ar skatieniem. Reiz vienamēģināja pat iztaujāt viņu, lai dzirdētu, kāda viņam balss un kā viņš runā anglilski. Bet vēl vairāk Akonepatika, ka Margo Fārmanei blakus nosēdies šis svešais jauneklis, viņa savādie skatieni un nemierīgums.Viņš nojauta, ka šis svešais puisis apdraud viņa jaunā drauga Eduarda Hiarbingera laimi, ka viņam ir kādinolūki attiecībā uz Margo Fārmani. Tāpēc šis cilvēks viņam nepalika.

Eiropietis būtu pasmējies par salu dēla aizdomām, jo viss, kas šeit notika, ietilpa viņa paradumulokā. Bet, ja šim eiropietim piemistu spēja uztvert otra cilvēka domas un noskaņas, viņš būtu spiests atzīt,ka Ako taisnība. Freds Kempsters netaisīja neviena izlēciena, ne ar vienu vaibstu nenodeva savas sajūtas,jo bija īsts savas cilts dēls, bet viņa smadzenēs noritēja ļoti spraigs process. No sarunas ar MargoFārmani viņš dabūja zināt, ka viņa pavadīs savu tēvu nākošā braucienā līdz Francijai1 . Bet no viņas unEduarda Harbingera skatieniem un atsevišķām nejaušām frāzēm viņš dabūja zināt arī to, par ko šeitnerunāja: ka šie cilvēki mīl viens otru. Ja Margo Fārmane tik ļoti nelīdzinātos Katelīnai Titmausei, tad tasviņam būtu vienalga. Bet viņa bija pārāka, labāka un valdzinošāka par Ka- telīnu, tāpēc sajūtas unvēlēšanās, kādas šis apstāklis izraisīja Freda Kempstera sirdī, bija spēcīgākas un neatvairāmākas parvisu līdz šim piedzīvoto. Tas visu noteica. Sava spēka un priekšrocību apziņa mudināja jauno vīrietirīkoties. Ne tagad un ne tā, ka šī rīcība būtu visiem redzama un saprotama, bet saskaņā ar paradumiem,

kādi bija izrādījušies vislabākie un ērtākie viņa senču — tirgotāju un biržas darbinieku ilggadējā praksē.Tovakar dzēra un pļāpāja. Bija jautri.Divas dienas vēlāk Freds Kempsters brokastoja kopā ar tēvu skaistajā vasarnīcā, kas atradās pie

pašas jūras, pusstundas braucienā no Liverpūles. Roberts Kempsters — gadus sešdesmit vecs, drukns,sarkanu seju, reimatisma un sirdsslimības mocīts- vīrs — savus šķidros, baltos matus ar pomādespalīdzību bija pielīmējis pie galvaskausa. Kafiju dzerot, viņš ar vienu aci lasīja avīzi; ne visu, kas turrakstīts, tikai kuģniecības un biržas ziņas.

Freds pētīja tēva seju, un tās mierīgā, pašapzinīgā izteiksme, lāgiem pavīdošais smīns liecināja, kavecais labā omā, — laikam avīzē labas ziņas, viņš pelnīja. Dažas dienas atpakaļ vecais Kempsters bijakļuvis bagātāks par četriem jauniem kuģiem — kāda grūtībās nonākusi sabiedrība likvidējās, un RobertsKempsters, kas nekad nenonāca grūtībās, pasteidzās izmantot izdevīgo gadījumu.

— Tēt, kā tu esi apmierināts ar saviem jaunajiem darbiniekiem? — Freds apjautājās, kolīdz vecaisKempsters nolika avīzi. — Vai jaunajiem kuģiem paturēsi agrākos virsniekus vai lūkosi citus?

— Būs jāpatur, kas gribēs palikt, — tēvs atbildēja.— Vai kāds grib aiziet?— Noteikti neviens nav par to ziņojis, bet «Kardigana» kapteinis laikam pāries Kanādas līnijas

dienestā. Tur viņam sola lielāku kuģi. Protams, es nevēlos atrunāt. Pirmais stūrmanis uz «Kardigana» irnobraucis trīs gadus. Lai tas paliek par kapteini.

Freds iekremšļojās un brītiņu raudzījās kafijas tasē. Tad viņš turpināja: •— Tēt, vai tu nedomā, ka mūsu pašu ļaudīm būtu dodama priekšroka uz paaugstinājumu? Zināms,

tas jau ļoti humāni no tavas puses, ka tu paturi veco personālu un ļauj tam tūliņ arī avansēties pēc mūsusabiedrības vispārīgām paražām . .. bet" vai tas neradīs sarūgtinājumu mūsu pašu ļaudīs?

— Kam nepatīk, lai iet! — vecais Kempsters enerģiski attrauca. — Es neviena neturu, un man,paldies dievam, nav ļaudis jāķer ar cilpām.

37*578— Es nedomāju, ka kāds no mums tādēļ aizies, — Freds uzmanīgi virzījās tālāk. — Es pat neceru,

ka kāds sāks kurnēt. Bet starp mūsu stūrmaņiem ir daži spējīgi un vērtīgi cilvēki,kas cienīgi vadīt kuģi. Ko tu, piemēram, domā par Eduardu Harbingeru? Viņš ir pirmais stūrmanis uz

«Tasmānijas».— Harbingers savu kārtu nepazaudēs. Tiklīdz kapteiņu sastāvā notiks kāda pārmaiņa, viņš dabūs

kuģi, bet pagaidām nav slikti, ka vecajam Fārmanam uz «Tasmānijas» tāds spējīgs palīgs.— Tu labāk zini, kas sabiedrībai derīgi, — Freds piekrita. — Attiecībā uz Harbingeru man ir kāda

personīga vēlēšanās. Kādreiz viņš man izdarīja ļoti svarīgu pakalpojumu, nezinādams, kas es esmu. Manlīdz šim nav bijusi izdevība viņam gandarīt. Aizvakar es ar viņu iepazinos, un man kļuva neērti. Tas tačumums nemaksās ne peniju, ja mēs viņu tagad izvirzītu, bet par to šis cilvēks būtu nopirkts uz visu mūžu, —morāliski viņš būs mūsu parādnieks līdz savai nāves stundai. Tici man, te nespēlē lomu nekādaspersonīgas simpātijās. Dodami Harbingeram «Kardiganu», mēs neko nevaram zaudēt. Taisni oirādi:izsitīsim krietnu morālu kapitālu.

Vecais Kempsters brīdi domāja, tad it kā pārsteigts paskatījās dēlā un ironiski pasmīnēja:— Pirmo reizi redzu, ka tu protežē krietnu un derīgu cilvēku.— Man niav tavu piedzīvojumu, — dēls taisnojās. — Bet pamazām taču arī man jāsāk mācīties

pareizi novērtēt vīrus.— Gandrīz jāsāk domāt, ka tu kaut ko esi jau mācījies. Nu labi, lai notiek tā. Es došu Harbingeram

«Kardiganu». Bet viņam iznāks briesmīgi steigties, jo kuģis jāpārņem jau šinīs dienās.— Viņš pārāk neskums par to, — Freds pasmaidīja. — Uz kurieni «Kardigans» ies?— Uz Ņuorlīnu. Kādu laiku viņš tur pārvadās cukuru no Kubas uz Savienotajām Valstīm. Pēc tam

raudzīšu iesaistīt to kādā pastāvīgā līnijā.— Paldies, tēt. Vai tu efekta dēļ neatļautu man personīgi jau šodien paziņot Harbingeram par viņa

iecelšanu?— Viltnieks tāds … — vecais Kempsters cēlās no galda un papliķēja dēlam pa plecu. — Baidies,

ka vecis nepārdomā citādi, un tāpēc steidzies viņu saistīt pie vārda? Nu labi. Brauksim tagad uz pilsētu.Kantorī iedošu tev oficiālu paziņojumu, un tu varēsi nospēlēt kurjera lomu.

Pie vārtiem viņus gaidīja skaists, gaišzils auto. Freds sēdās pie stūres, un pusstundu vēlāk mašīnaapstājās Liverpūles si-

r.8o lijā, rēderejas kantora nama priekšā. Kamēr tevs apspriedās ar biroja vadošiem darbiniekiemun nokārtoja dienas steidzamākās darīšanas, jaunais Kempsters uzmeklēja kādu kabinetu ot- rajā stāvā unsatikās ar sabiedrības galveno aģentu Noelu. Tas bija vecs žurka, pliku galvaskausu, strupiem naudasskaitītāja pirkstiem — īsts biroja un biržas tārps.

— Noel, vai tu vēlies savam draugam izdarīt mazu pakalpojumu? — Freds Kempsters iesāka bezgariem aplinkiem. — Pavisam niecīgs sīkums. Tev tas nemaksās ne peniju.

— Tas nozīmē, ka kādam citam tas maksās daudz gi- neju, — Noels paņirdza vaļā veselu rinduzelta zobu. — Kas ir par lietu?

— Tu pārzini kuģu nofraktēšanu. No tevis atkarājas, uz kurieni kāds kuģis iet un cik ilgi viņš maisāskādos noteiktos ūdeņos.

— Tas nav atkarīgs no manis, bet no konjunktūras, — Noels aizrādīja.— Paliec mierā, vecā konjunktūra. Skaidri un gaiši: vai tu vari, pardon, vai tu vēlies izdarīt tā, lai

«Kardigans», kas šinīs dienās dosies uz Ņuorlīnu, paliktu viņpus Atlantika mazliet ilgāk nekā vienu gadu?Tu zini, ko viiņš tur varētu sadarīt. Liec viņam skraidīt pa Meksikas līci, paretam aizsūti uz Paru vaiManaosu pēc kaučuka, bet par katru cenu gādā, lai viņš netiek tik drīz šajā pusē. Mana mūžīgā draudzībatad tev garantēta. Pretējā gadījumā, cienījamais džentlmen, mēs kļūstam vēsi un stīvi. Darīts, vaii ne?

— Vai šai afērai … tas ir, šim veikalnieciskajam manevram, ir pietiekoši svarīgs iemesls?— Pārāk svarīgs iemesls, bet neprasi tuvākus paskaidrojumus, jo es nevēlos kļūt vārda lauzējs.— Tikai vienu vēl: vai te nav kaut kas pret Robertu Kempsteru?— Absolūti nekas. Ja kuģis pelna, tad taču viņa intereses paliek neskartas. Tomēr labāk būs, ja viņš

nekā nezinās.— Es mēģināšu kaut ko darīt, — teica Noels. — Kamēr Roberts Kempsters neteiks nē,

«Kardigana» masti nebūs saredzami no vecās pasaules bākām.— Pateicos, Noel. Tu esi laba konjunktūra.Viņi sasmēķēja pa cigaretei un šķīrās. Ceturtdaļstundu vēlāk Freds Kempsters saņēma no tēva

oficiālo paziņojumu par Eduarda Harbingera iecelšanu kapteiņa amatā uz «Kardigana». Viņš sēdāsmašīnā un aizbrauca uz dokiem.

Eduards Harbingers bija nolemts trimdai uz vairākiem gadiem, jo Margo Fārmane pārāk līdzinājāsKatelīnai Titmausei un jaunajam Kempsteram sirdī bija slima vieta.

Eduards Harbingers bija apģērbis haki virsvalku un kopā ar bocmani rīkojās pa laivu klāju,pārbaudīdams laivu nolaižamās ierīces un ūdens muciņas, kad Ako viņu aicināja uz salonu.

— Jaunais kungs, kas aizvakar te dzēra ar saviem draugiem, ir atbraucis un grib runāt ar jums, —Ako pavēstīja. — Kapteinis arī ir salonā.

Harbingers pārdomāja, vai iet vispirms uz kajīti un novilkt notriepto virsvalku vai doties tāpat uzsalonu.

— Eh, ko tur … — viņš atmeta ar roku. — Nekādas garās runas taču nebūs. — Un viņš tāds patsgāja turp.

Jaunais Kempsters sēdēja galda galā un smēķēja cigareti. Tomass Fārmans nez kāpēc bija uzlicisgaldā pudeli vislabākās madeiras un trīs glāzītes. Abi izskatījās tādi kā viltīgi un jautri. Harbingeram

ienākot, Kempsters pamirkšķināja kapteinim, un viņu sejas it kā pēc norunas mainīja izteiksmi, kļuva ļotidzestras un nopietnas.

— Labrīt, — Harbingers sveicināja.— Labrīt, Harbinger, — Freds Kempsters atturīgi teica un it kā negribot sniedza roku. Viņš

nokremšļojās un klusēja.— Jūs vēlējāties ar mani runāt? — Harbingers jautāja.— Jā, Harbinger, diezgan nepatīkami tas iznāk, bet tur es neko nevaru darīt, — jaunais Kempsters

nomurmināja tādā tonī, it kā viņam būtu ļoti neērti pavēstīt stūrmanim nepatīkamās vēstis. — Manspersonīgais iespaids par jums ir diezgan labs, tāpat mans tēvs domā, ka gluži zemē metams jūs neesat. Unmisters Fārmans, tas jau nu saka par jums to labāko, bet, neraugoties uz visu to… ņemot vērā rēderejasintereses un tradīcijas … mīļais Harbinger, mēs esam nākuši pie slēdziena, ka turpmāk nevaram jūspaturēt uz «Tasmānijas». Es ceru, ka tas jūs pārāk nesatriec?

Brīdi Harbingers stāvēja kā sastindzis. Viņš vēroja abu vīriešu sejas, bet tās bija bez izteiksmes.Viņš pūlējās atcerēties, kur un kad būtu nepareizi rīkojies, bet nevarēja nekā tāda iedomāties.

— Mister Kempster, ja es jūs pareizi sapratu, tad tieku atlaists? — viņš pēdīgi ierunājās. — Tasnozīmē, ka rēdereja nav apmierināta ar mani, ka manā darbībā saskatītas kļūdas. Atlaist un pieņemt — tā,protams, ir jūsu darīšana, bet man tomēr gribētos zināt: par ko? Vail jūs nebūsiet tik laipni unnepaskaidrosiet, ar ko esmu to izpelnījies?

Freda Kempstera lūpu kaktiņi mazliet noraustījās, bet vēl viņš noturējās un atbildēja gurdā, izvairīgātonī:

— Lieta negrozās tik daudz ap jūsu darbību kā ap jūsu personu. Protams, kāds jau katrs cilvēks ir,tādam viņam jābūt, un ne mēs, ne jūs pats tur nekā nevaram līdzēt. Konkrēti runājot, mēs nevēlamies jūspavilsam atlaist no mūsu sabiedrības dienesta, bet uz «Tasmānijas» paturēt ar labāko gribu nevaram,tāpēc esam nolēmuši jūs pārcelt uz kāda mazāka kuģa. Te ir oficiālais kantona paziņojums. Lūdzu izlasietun dodiet drīzu atbildi, vai piekrītat šim priekšlikumam.

Acis nodūris, Freds Kempsters pasniedza Harbingeram tēva rakstu. Patiešām samulsis, jaunaisjūrnieks lasīja:

«S/s «Tasmānija» I stūrmanim Eduardam Harbingeram.Kā jums būs zināms, kuģniecības sabiedrība «Roberts Kempsters un Dēls» nesen iegādājusies četrus

jaunus tvaikoņus, sakarā ar to kļūst nepieciešamas dažas pārmaiņas personālā sastāvā. Ņemot vērā Jūsulīdzšinējo krietno dienestu uz mūsu kuģiem, kā arī braukšanas stāžu un Jūsu personīgās īpašības, esamatzinuši Jūs par cienīgu avansēties un turpmāk pildīt kapteiņa pienākumus uz kāda no mūsu tvaikoņiem.Acumirklī ir vakanta kapteiņa vieta uz 5200 tonnu lielā tvaikoņa «Kardigans». Lūdzam steidzami paziņot,vai esat ar mieru pāriet uz «Kardigana» par kapteini. Tvaikonis stāv Kardifas ostā un jāpārņem līdzceturtdienai, jo sestdien tam jāuzsāk brauciens uz Ņuorlīnu. Ceru, ka Jūsu atbilde būs pozitīva, sakarā arko novēlu vislabākās sekmes un veiksmi Jūsu turpmākajā darbā.

Jūs cienot,Roberts Kempsters.P. S. Tuvākus norādījumus saņemsiet no mana dēla. K.»Eduards Harbingers saprata, ka ticis izjokots, bet šis joks bija draudzīgs un neapvainoja, tāpēc viņš

piedalījās, cik to atļāva viņa stāvoklis, skaļajā smieklu korī, kas tagad atskanēja salonā.— Mister Kempster, jūs protat jokot, — viņš teica, kad smiekli bija mazliet noklusuši. — Daudz

netrūka, ka es būtu noticējis un piepūtis seksti.— Taisni tas ir tas, kas te vēl pietrūka, — Freds smējās atkal. — Bet labi tāpat. Nu, vēlu sekmes,

mister Harbinger!— Pateicos, miister Kempster. Ceru, ka man izdosies attaisnot manu šefu uzticību.Tad arī vecais Fārmans ilgi kratīja Harbingera roku un pildīja glāzes, un Harbingers nožēloja, ka

nebija novilcis virsvalku, — uz muguras šur tur bija piekaltuši krāsu traipi.Freds Kempsters norādīja, kas jaunajam kapteinim darāms.— Vislabākais būtu, ja jūs tūliņ sakravātu savus čemodānus un jau šovakar ar vilcienu brauktu uz

Kardifu, jo kuģim jau rīt jāliekas zem šprūts. Bet katrā ziņā šodien līdz kantora slēgšanai ierodietieskantorī pie juriskonsulta un Noela, tie jūs informēs par viisiem sīkumiem.

Harbingeram tā bija drudžaina diena: pa galvu pa kaklu vajadzēja sarīkoties aizbraukšanai, nokārtotformalitātes, saņemt pilnvaras un apstiprināt tās ostas iestādēs. Apskrējis visas malas un visu nokārtojis,viņš tikai īsu brīdi varēja atlicināt atvadām no saviem draugiem un biedriem uz kuģa. Šis notikums katrāziņā bija tāds, par ko vajadzēja priecāties, — sen gaidīts un ilgots. Tas paplašināja Harbingera nākotnesizredzes, deva viņa dzīvei jaunu, spēcīgu pamatu un abiem ar Margo pievirzīja pavisam tuvu viņu kopīgāsapņa piepildījuma brīdi. Pirmo reizi viņi šodien neko lielu neiztaisīja par vecā Fār- mana klātbūtni unvarbūtējiem slēdzieniem, bet, kad visu tomēr viens otram tā nevarēja pasacīt, viņi iegāja pasažierukabīnē, kur bija apmetusies Margo.

— Kad es atgriezīšos Anglijā … — teica Eduards.— Tad, kad tu atgriezīsies … — atbildēja Margo.— Tas nevar vilkties pārāk ilgi — divus mēnešus, trīs, lielākais pusgadu — pēc tam tu brauksi man

līdzi.— Bet tev man jāraksta ļoti bieži. No katras ostas, mīļais.— No katras ostas, mīļā …Pulkstenis cietsirdīgi pārtrauca viņu laimes mirkli. Eduardam vajadzēja doties uz staciju. Kad viņš,

čemodāniem apkrāvies, izgāja uz klāja, pie kāpnēm parādījās klusais, pazemīgais Ako vaigs. Darīšanusteigā Harbingers bija pavisam piemirsi® salu dēlu. Viņš nolika saiņus zemē un iegrima domās, tadtuvojās Ako un uzlika roku viņam uz pleca.

— Mums jāšķiras, draugs. Jums būs labāk, ja jūs paliksiet uz «Tasmānijas». Sils kuģis jūs drīzākaizvedīs mājās — tas ies uz to pusi. Bet, ja jums kādreiz būtu rūpes un vajadzētu palīdzību, tad runājiet arMargo. Viņa jums draugs tāpat kā es. Margo brauks ar jums kādu gabalu kopā. Uzticieties un esiet labspret viņu mūsu draudzības dēļ.

— Visu, ko es varēšu viņai darīt labu, es darīšu, — teica Ako.Klusām sāpēm sirdi viņš noraudzījās pakaļ Harbingeram un juta, ka paliek atkal vientuļš. Savādii tas

bija, ka visus labos, krietnos cilvēkus, ar kuriem laimējās sastapties savās klaidoņa gaitās, viņam tik drīznācās pazaudēt. Tāpat savādi, ka visi šie krietnie cilvēki bija nelaimīgi, dzīve viņiem darīja pāri. Sliktibūt labam. Eduards Harbingers šodien vēl smaidīja, priecājās, domāja, ka liktenis viņu lutina. Bet viņšbija pārāk labs un godīgs, lai nelaime viņam paietu garām. Gan jau tā kaut kur glūnēja.

Nu Ako ar dziļu sirsnību un uzticību pieķērās baltajai meitenei, kas bija mīļa viņa draugam. Tad viņšvairs nejutās tik vientuļš.

6Vecais Kempsters apmierināts vēroja dela rīcību. Tā viņam aizvien vairāk patika. Šķita, ka Fredam

sākušas interesēt nopietnākas lietas nekā jahtas, futbols un sacīkšu zirgi. Gadījums ar Harbingerapārcelšanu bija pirmais, kas liecināja, ka Freds sācis iedziļināties sava nākamā darbalauka praktiskajoselementos. Šie elementi viņu laikam interesēja, jo pāriis dienas pēc Harbingera aizbraukšanas jaunaisKempsters paziņoja tēvam, ka vēlas veikt vienu braucienu uz «Tasmānijas» klāja un pamatīgi iepazīties arjūrnieku dzīves apstākļiem un darba organizāciju, — tad vēlāk, kad viņam nāksies patstāvīgi vadītrēdereju, kurš katrs kapteinis nevarēs viņu iebāzt maisā ar visādām pasaciņām.

Pats par sevi saprotams, ka Fredam nebija laika braukt ar kuģi lielajā braucienā — līdz Austrālijaiun atpakaļ. Bet tas ari neko lielu nedotu, ja viņš aizbrauktu ar «Tasmāniju» līdz Antverpenei vai Bordo,— tad viņš redzētu tikai priekšspēli. Tāpēc Roberts Kempsters ar galvenā aģenta palīdzību izdarīja mazulabojumu rēderejas tvaikoņu braucienu sarakstā: viņš no- fraktēja «Tasmāniju» ar oglēm uz Dženovu un

no turienes pēc labības uz Rumāniju. Pa to laiku viens no rēderejas šās līnijas kuģiem varēja iet dokā unizdarīt nepieciešamo remontu — sabiedrībai zaudējumi necelsies, bet nākamais šefs būs guvis labupieredzi.

Kapteinim Fārmanam to paziņoja kantorī. Vecais jūrnieks jutās vienā laikā pagodināts unnoraizējies. Tas bija izcils notikums, ka uz viņa kuģa šai braucienā atradīsies tik ievērojams pasažieris,bet šo ievērojamo pasažieri vajadzēs appuišot, viņš pieradis pie ērtībām un pilnībām. Dažu apstākļu dēļuz preču kuģiem pasažierus pieskaitīja ekipāžām vai nu kā praktikantus, vai apkalpotājus, kauču no viņiemnekādus pakalpojumus neprasīja. Tā, piemēram, Margo bija piemunsturēta kā stjuarta palīdze un viņasrīcībā bija nodota labākā no pasažieru kabīnēm līdzās salonam. Vai Margo vispār tagad varēja braukt, unvai viņas kajīti nevajadzēs atdot Fredam Kempsteram?

Šo jautājumu izšķīra Freds, ierazdamies kādu vakaru uz kuģa un paziņodams, ka viņa dēļ lai nemainaneko no iepriekš paredzētā plāna. Ja Alargo bija ierīkojusies salona kabīnē, tad tur viņai jāpaliek, betviņš ņems par labu kaut vai starpklāja kajīti.

Nu, tik ļauni tomēr nebija, ka rēdera dēlam būtu jālien starpklājā. Pirmais stūrmanis, kas bija stājiesHarbingera vietā, jutās priecīgs, ka var pakalpot jaunajam Kempsteram, nododot viņa rīcībā savu kajīti,— tā atradās salona izbūvē tieši līdzās Margo kabīnei, — bet pats šajā braucienā pietika ar kādurezerves celli.

Freds Kempsters, dažu draugu izvadīts, pārnāca uz kuģi todien, kad «Tasmānija» atstāja doku undevās jūrā uz Ņuportu. Diviem ceļojuma mēnešiem viņš bija paņēmis līdzi astoņus uzvalkus, veselukaudzi veļas un galantērijas. Ako, kam vajadzēja novietot ievērojamā pasažiera garderobi, nezināja, kālai to sakar mazajā skapī. Un, lai gan tā bija tikai daļa no Freda Kempstera iedzīves, salu dēls neizpratnēgrozīja galvu par dažu cilvēku paradumu gādāt tik daudz drēbju. Katrā gadījumā viņi gribēja izskatītiessavādāki, katram dienas laikam un uzdevumam viņiem bija cits tērps, un pārģērbjoties viņi šķieda daudzlaika. Vai nebija diezgan, ja cilvēkam divi tērpi — viens darbam, otrs svētkiem? Vairāk kā vienu tienevarēja uzreiz uzvilkt, bet citi cilvēki redzēja tikai to, kas mugurā, — skapjus taču viņiem nerādīja.Savāda lepnība …

Vēl vairāk nekā šie sīkumi Ako mulsināja pati Freda Kempstera klātbūtne uz kuģa. Viņš nebija dēlskapteinim Fār- manam, nedz brālis baltajai meitenei, un bez viņa ļoti labi varēja iztikt. Ko viņš temeklēja? Kāpēc viņš atnāca šurp tikai tad, kad Harbingers jau bija aizbraucis? Kāpēc viņš apmetāsHarbingera kajītē, pavisam blakus Margo?

«Ja Harbingers to zinātu, vai viņš būtu priecīgs?» sev jautāja Ako. Un nojauta viņam teioa, kaHarbingers nepavisam nebūtu priecīgs. Rigondā, ja kāds jauneklis uzmācās meitenei, kas bija labadraudzene citam puisim, to padzina kā uzbāzīgu putnu. Tur meitene pati noteica, kurš drīkst viņai tuvoties,un, ja divi jaunieši izrādīja, ka tie viens otram mīļi, tad citiem tur vairs nebija ko jaukties vidū.

Šie baltie laikam biija bezkaunīgi un uzbāzīgi.Salīdzinot ar to, ko Ako nācās darīt uz «Seagull», te viņa darbs nebija grūts. Viņam vajadzēja apkopt

pasažieru un virsnieku kajītes, apmainīt ūdeni karafēs, izdauzīt paklājus, šad un tad kādam uzspodrinātapavus un vaļas brīžos palīdzēt stjuartam un pavāram. Virtuves darbiem bija vēl otrs junga, tas drusciņskauda, ka «mežonim» uzticēts godājamais pienākums apkalpot pasažierus, no kuriem varēja gaidītdzeramnaudu. Bet tālāk par vīzīgāin piezīmēm tas neuzdrošinājās iet, jo redzēja, ka pats kapteinisiecietīgi raugās uz «mežoni».

Pievakarē, tai stundā, kas tik ļoti patika Margo, tvaikonis devās jūrā. Līcis bija rāms kā ezers. Margostāvēja uz komandtilta un, savādi saviļņota (šoreiz viņas saviļņojums nebija skumjš un ilgu pilns, betpriecīgs), raudzījās klusajā panorāmā, uz saulrietā kvēlojošām debesīm un uz kuģiem, kas izklīda jūrā.Tuvu viņai līdzās stāvēja Freds Kempsters.

7Ņuportā kuģis pārvērtās par melnu putekļu elli. No šprūtīm kravas telpās gāzās ogļu straume, viss

nokūpēja, kuģinieki staigāja melnām sejām. Lai gan iluminatori bija aizskrūvēti un visas spraugas gardurvju stenderēm aizklātas ar drēbi, putekļi iespiedās ari kajītēs. Nekur nebija glābiņa. Abi «Tasmānijas»pasažieri jutās kā gūstekņi, jo uz klāja nemaz nevarēja rādīties. Freds Kempsters to neizturēja ilgāk parvienu dienu.

— Mēs neesam spiesti kvemēt uz kuģa, — viņš teica Margo. — Malā taču arī ir ko redzēt.Margo viņam piekrita. Viņi devās tālās pastaigās pa pilsētu un tās apkārtni. Viņiem nepietika ar

Ņuportu vien, bet tie aizbrauca uz Kardifu, izstaigājās pa Penartas kalnainajām ielām, veselu dienupavadīja jūrmalā, kur bija peldētava. Viņi peldējās jūrā, sauļojās, no krasta dambja vēroja paisumaiestāšanos, kas ar krācošu bangu gāzās iekšā ostas vārtos un pārplūdināja smilšu salas, uz kurām gulējaveci kuģi.

Sēžot viesnīcas terasē pie kafijas tases, viņi raudzījās Bris- ioles līcī, aiz kura dūmakām varējamanīt otra krasta klinšu siluetus. Un Freds Kempsters stāstīja par savu buru jahtu, ar kuru viņš apbraucisapkārt Britu salām un kādā regatē izcīnījis sidraba kausu. Viņš nelielījās, bet kā kaut ko ikdionišķu unpašsaprotamu minēja lietas un notikumus, kas bija viņa dzīves saturs, bet Margo Fārmanei radījapriekšstatu par kaut ko tālu, žilbinošu, nesasniedzamu. Skaistā, spēcīgā mašīnā traukties pa savas tēvijaslielceļiem, vērot ezerus un kalnus, klaiņot ar bisi rokā pa medību parkiem — vai tas nebija jauki? Nica,Monte- karlo, Davosa, Parīze, Madeira, Venēcija … tīrasiņu jājamie zirgi. . . 800 tonnas lielā tvaikajahta, kas patlaban atradās būvē un ar ko varēs apceļot visu pasauli… greznas, žilbinošas dzīveszeltainais mirdzums izvērtās Margo acu priekšā.

Freds Kempsters bija korekts un ļoti laipns.Pēc kravas uzņemšanas tvaikoni nomazgāja. Atkal jūra, kaijas un delfīni, īsās naktis ar bālām

zvaigznēm un spirdzinošu vējiņu, pastaigāšanās laivu klājā un vientuļa jūsmošana.Freds Kempsters joprojām izturējās korekti, rādīja sevi no labākās puses, bet Margo sen bija likusi

nobālēt Katelīnas Titmauses tēlam. Tālu aiz okeāna plašumiem Eduards Harbingers vadīja savu kuģi.Varbūt tveicīgajās dienvidu naktīs arī viņš raudzījās uz zvaigznēm un domāja par meiteni, kas viņukādreiz pavadīs nākamos ceļojumos. Varbūt… Freds Kempsters nebija sliktāks par viņu. Jauns, iznesīgs,glīts… Eduards Harbingers bija tur, Freds Kempsters atradās t e.

Reiz Biskajas vidū Ako redzeja, ka Margo samulsusi atrāva savu roku, kad jaunais Kempsters tomēģināja noglāstīt. Piecas dienas vēlāk Ako šo pašu roku redzēja Freda pirkstos, viņš spēlējās ar to,skatījās kaut kur tālu prom un runājot smaidīja. Un arī Margo smaidīja, apmulsusi un satraukta. Bet vecaisFārmans staigāja apkārt tā, it kā viņš nekā neredzētu un nezinātu. Kāds spēks, daudz lielāks par šo cilvēkusaprātu un spējām, darīja savu darbu. Un, kad viņi jau bijia iegriezušies itāliešu ostā, izdevuši kravu uncauri grieķu arhipelagam tuvojās Marmora jūrai, vecais Fārmans kļuva vēl aklāks, bet Ako pārņēmaaizvien lielāks nemiers. Apkopjot Margo kajīti, viņš pelnu traukā dažu rītu atrada daudzus cigarešu galus.Margo nesmēķēja.

Vakariņas jaunais Kempsters ēda salonā kopā ar Margo un kapteini, bet ļoti bieži vecais Fārmanstādās reizēs atcerējās, ka viņam kaut kas jāpadara karšu mājā vai jāpasaka bocmanim, kas rīt darāms uzklāja. Viņš aizgāja, bet Margo un Freds palika vieni.

Vēstules no Harbingera vecais Fārmans nodeva savai meitai, Fredam neredzot. Un, kad Margouzrakstīja atbildi, viņa pati aiznesa vēstuli ostā uz pasta kastīti vai slepus iedeva Ako un piekodināja, laiviņš aiznes un iemet, nerādot citiem.

Dažas dienas Margo izskatījās ļoti satraukta un nospiesta. Freds Kempsters turējās mazliet savrup,bet kapteinis vairākas reizes ilgi un nopietni runāja ar meitu. Ako nezināja, kas šai laikā norisa Margosirdī, bet viņš nojauta, ka tas ir kaut kas svarīgs un liktenīgs. Pēc tam trijotne, kas mājoja salona uzbūvē,kļuva tā kā priecīgāka. Freds Kempsters atkal smaidīja un līksmi tērzēja ar Margo, bet meitene vairījāsskatīties Ako acīs. Kapteinis Fārmans nu izskatījās tik cēls un pašapzinīgs kā nekad agrāk. Staigājot palaivu klāju vai komandtiltu, Freds Kempsters paņēma Margo zem rokas, dažreiz viņi apstājās un,

sakļāvuši plecus, ilgi palika tādā stāvoklī, raudzīdamies tālumā. Un katrreiz, kad Margo kaut ko teica,viņa paskatījās Fredam acīs un uzsmaidīja tik mīļi, kā meitenes mēdz smaidīt saviem mīļajiem.

Tā bija jauna, liela mīkla Ako. Viņš zināja, ka Eduards Harbingers ir Margo mīļais draugs. Tagadviņš redzēja, ka arī jaunais Kempsters ir viņai mīļš. Kā tas iespējams, ka vienai meitenei var būt mīļi divijaunekļi? Vai varbūt Harbingers viņai vairs nebija mīļš, tāpēc ka neatradās te? Ja tā, tad jiau arī.. .

It kā kāda neredzama roka pēkšņi sažņaudza Ako sirdi, viņš iedomājās Neļimu, brūno meiteni tālajāsalā. Vai arī viņa nav jau aizmirsusi savu draugu un izraudzījusies citu mīļo? Varbūt tas ir Mango, ar kuruviņa mēnesnīcā sēž salas krastā un vēro zvaigžņu atspīdumus lagūnas ūdeņos … Varbūt viņa jau dzīvokāda jaunek|a būdā, vāra viņam ēdienu un sagaida mājās no zvejas … Neļima …

Nu Ako saprata, cik ļoti Harbingeram sāpētu sirds, ja viņš dabūtu zināt, kas noticis ar viņa meiteni,— baltā cilvēka sirds sāpētu tāpat kā brūnajam. Bet Harbingers to nezināja, tāpat kā Ako nezināja, kasnoticis ar Neļimu, viņi abi dzīvoja iedomās un cerībās.

It kā sapratusi, kādas domas nomāc Ako, Margo kādu dienu pati sāka ar viņu runāt.— Vai Ako vēl atceras savu draugu Harbingeru? — viņa ievaicājās.— Es nekad neaizmirsīšu savu draugu, — atbildēja jauneklis.— Tas pareizi, Ako, viņu nevajag aizmirst, — meitene nopūtās. — Viņš ir labs cilvēks. Daudzi

cilvēki ir labi.— Vai misters Kempsters ari ir labs? — Ako jautāja.— Jā, Ako. Un viņš ir liels, bagāts, varens vīrs… daudz varenāks nekā Harbingers. Ja viņš grib,

tad Harbingeram un mums visiem klājas labi, bet, ja viņš negrib, tad mums sākas lielas raizes.— Vai viņš ir labāks cilvēks nekā Harbingers?Margo ilgi neatbildēja. Tumša ēna iegūlās viņas daiļajā sejā, kurai bija laime un nelaime pārāk

līdzināties kādas slavenas dziedātājas sejai, un viņas balss it kā ķērās runājot:— Harbingers ir tālu prom un ilgi paliks tur — to prasa viņa darbs. Bet, kad viņš atkal atbrauks

šaipus jūras … mēs būsim sveši cilvēki.— Kāpēc sveši?— Tāpēc, ka mēs … es un tēvs … un arī Harbingers … esam vājāki un mazāki nekā misters

Kempsters, bet no viņa atkarīga mūsu dzīve.— Jūsu dzīve? Vai tad jūs nevarat dzīvot, ja viņš nav jums labs? — Ako brīnījās.— Labāk, ja viņš ir labs. Cilvēks dzīvo tikai' vienreiz, un viņam gribas savu dzīvi nodzīvot labāk,

skaistāk, patīkamāk, tā, lai viņam no dzīves vairāk tiktu. Misters Kempsters ir tik bagāts, ka viņš vardzīvē dabūt visu, kas cilvēkam tīk. Eduards Harbingers var dabūt tikai to, kas viņam iespējams, un tas irdaudz mazāk nekā tas, ko var Kempsters. Pie viņa, Kemp- stera, es varēšu dzīvot pārpilnībā, viņš mandos visu, par ko es sapņoju… un viņš ir labs un mīļš cilvēks. Eduards Harbingers arī ir labs un mīļš, betviņš nevar dot visu, kas man patīk.

— Vai Kempsters ir liabāks un mīļāks nekā Harbingers? — Ako vēlreiz jautāja. Un vēlreiz Margopalika atbildi parādā.

Tad Ako teica:— Dzīvot taču ir tik vienkārši, ja cilvēks pareizi novērtē visas lietas, — tā man mācīja Mansfīlds.

Ēst var tikai ar vienu muti, gulēt var tikai vienā gultā un nēsāt vienas drēbes. Un, ja ir ko ēst ar vienu muti,ja ir gulta, kur gulēt, un drēbes, ko uzvilkt mugurā, tad viss pārējais ir lieks un cilvēkam nekā nedod. Javiens cilvēks grib vairāk, nekā viņam pienākas, tad viņš aplaupa otru cilvēku — arī to man teicaMansfīlds. Tas bija gudrs vīrs.

— Ai Ako, to tu nesapratīsi. Tu esi audzis citos apstākļos un pieradis pavisam citādi raudzīties uzlietām nekā mēs — baltie.

— Bet arī Mansfīlds taču ir baltais.— Jā, bet viņš nav tāds kā citi baltie. Viņš ir pārdrošnieks un trakulis, viņš neko neiztaisa par

briesmām un neērtībām. Visi nevar tā darīt, jo visi nav tik stipri, lai riskētu un lai atsacītos no tā, ko dzīveviņiem sniedz. Es ari neesmu tik stipra, lail atsacītos no laimes.

— Vai tā ir laime, kas pieder Kempsteram un kā trūkst Harbingeram? Es domāju, ka laime ir, ja vardzīvot kopā ar to, kas vismīļāks. Pēc tam kad mēs vairs nebūsim dzīvi, mums taču nebūs ari nekā no tā,kas mums bija dzīvē, — ne lielie barības krājumi, ne daudzās gultas, ne apģērbi. Cilvēks paliks tāds, kādsviņš pats ir.

Ako bija brīnums par šo balto cilvēku rīcību dažās lietās.Neatbildot uz pašu svarīgāko Ako jautājumu, Alargo Fār- mane apstiprināja viņa nojautu, ka

Harbingers viņai tomēr mīļāks un labāks nekā Kempsters. Bet vēl mīļāks un labāks par pašu cilvēku viņaišķita tas, kas cilvēkam piederēja. Cilvēks nebija pats galvenais, — svarīgākais un vērtīgākais bija barība,drēbes, mājoklis, nauda. Šī meitene mīlēja lietas, tāpēc varēja piederēt cilvēkam, kas nebija viņai mīļš,bet kam piederēja šīs lietas. Tiešām, briesmīga vara piemita naudai, par to varēja iegūt otra cilvēkadarbu, brīvību un mīlu. Un

Margo Fārmane taču nebija ne slikta, ne muļķīga meitene, citādi Harbingers viņu nebūtu mīlējis.Viai Harbingers mīlēs viņu arī tad, kad diabūs zināt par notikušo? Vai viņam bija vērts mīlēt tādu

meiteni? Varbūt viņš darīs tāpat kā Kempsters: atņems kādam citam jauneklim, kas vājāks un nabagākspar viņu, tā meiteni — pirks to. ko varēs nopirkt? Tirgū katrs uzstājas pēc savām pirkšanas spējām. Betvai arī šie veikali atnesa peļņu?

DESMITA NODAĻA 1Atkal tā bija tā pati vasarnīca jūras krastā, tā pati rīta stunda un tie paši vīrieši, tēvs un dēls, kas

brokastoja vaļējā verandā. Bet laiks vairs nebija tik vasarīgs, pelēki lietus mākoņi aizsedza debesis, unvecajam Kempsteram bija mugurā silts vilnas kamzolis. Kafiju dzerot, viņš bieži iekrekšķējās.

Freds Kempsters visos sīkumos bija iepazīstinājis tēvu ar ceļojuma iespaidiem un vērojumiem lielātvaikoņa dzīvē. Visvairāk viņu pārsteidza jauno jūrnieku sagatavošanas veids. Kurinātāja, dunkimaņa,pilna matroža un bocmaņa darbs bija īsts amats ar visādiem profesionāliem smalkumiem, bet visaszināšanas vajadzēja piesavināties nejaušības ceļā, — vērojot vecāko biedru darbu un personīgiinteresējoties par to, ko nesaprata. Cilvēki, kas neko nejēdza par navigāciju vai mehāniku, stājās darbā kāpilnīgi nemākuļi, un viņu attīstība bija atkarīga no vecāko biedru pretimnākšanas un personīgāsatjautības. Ja gadījās labi un prātīgi! biedri, kas paskaidroja nesaprotamo un parādīja īstos darbapaņēmienus, tad iesācējs ātri guva nojēgu par siava amata noslēpumiem, bet, ja viņš nokļuva starpnebiedriskiem un aizspriedumainiem kolēģiem, tas varēja nobraukt uz jūras gadiem ilgi un tomēr nezināt,kā vislabāk noturēt katlos tvaiku, kā stūrēt kuģi vai sametināt divus virvju galus. Mehāniķiem unstūrmaņiem bija skolas, kur tos sagatavoja. Vienkāršajiem kuģu kalpotājiem vajadzēja pašiem visuiemācīties. Bet katra lieki nodedzināta tonna ogļu maksāja naudu, katrs samaitāts takelāžas piederumsneatbilda savam uzdevumam, nepietiekamo zināšanu dēļ radās

pārpratumi un notika nelaimes gadījumi, ko visu nācās samaksāt ar rēderejas naudu. Freds ierosinājanodibināt skolu vai kursus savas rēderejas vajadzībām, kur pāris mēnešos sagatavotu kandidātus jūrasdienestam. Cik tādi kursi izmaksātu? Tikpat kā neko.

Sabiedrība, kurai piederēja trīsdesmit lieli tvaikoņi, tik daudz varēja atjauties kā iztērēt gadā pāristūkstošu mārciņu sterliņu kadru sagatavošanai.

Vecais Kempsters smīnot noklausījās dēla priekšlikumus līdz galam, tad pakratīja galvu un teica:— Nevis pāris tūkstošu mārciņu sterliņu — pat peniju es netaisos izdot par tādiem niekiem. Kāpēc

man jāsviež nauda zemē, kāpēc jāskolo matroži un kurinātāji, kas pēc tam aizies kalpot uz citu sabiedrībukuģiem? Labāk liai citi tos sagatavo priekš mums.

— Bet neviena firma taču to nedara … — Freds mēģināja iebilst.— Kāpēc mums jāpieņem darbā nemākuļi? — vecais Kempsters turpināja. — Lai citi viņus

apmāca uz saviem kuģiem. Mēs uz savējiem pieņemam darbā tikai gatavus, piedzīvojušus jūrniekus, un tas

mums nemaksā ne peniju. Vai tagad tev tas ir skaidrs?— Pilnīgi skaidrs! — Freds sajūsmināts iesaucās. — Man neienāca prātā, ka var arī tā. Tēt, tu

tiešām esi lielisks darbinieks — īsts ģēnijs saimniecības laukā! Patiešām — kāda velna pēc mumstērēties, ja to pašu rezultātu var panākt bez kādiem izdevumiem. Lail tērējas citi.

— Lūk, tā ir pavisam cita valoda. Būtu labi, Fred, ja tu tikpat ātri iegaumētu visus pārējos manusprincipus. Ar bībe- les stāstiem dzīvē uz priekšu nevar tikt. Labāk būt tīģerim nekā jēram. Kas ir mans,tam vienmēr jāpaliek manam, bet, kas šodien vēl nav mans, to jācenšas par manu pataisīt rīt vai parīt.Nepieticība ir viscēlākā un noderīgākā no visām kaislībām. Tikai nelga vai gļēvulis atturas iegūt to, kasviņam patīkams. Stulbenis gudro, bet gudrais ņem.

— Tēt, atļauj man vienu no šiem principiem ar tavu piekrišanu pielietot tūliņ, jau šodien pat, —Freds ieminējās, kad tēvs bija apklusis.

— Kas tev paziņā? — vecais Kempsters jautāja.593— Kāda tīri personīga lieta, — Freds atbildēja. — Ja nemaldos, tad man ir pilni divdesmit astoņi

gadi…30 - V. Lācis, Raksti IIRoberts Kempsters paskatījās dēlam acīs un pasmīnēja:— Laiks precēties, vai ne?— Es domāju, tev tur nebūtu nekas pretim?— Taisni otrādi — es to apsveiktu.— Es ceru, ka šajā lietā tu man at|ausi rīcības brīvību, — turpināja Freds. — Vai varbūt tev ir kādi

noteikti apsvērumi un plāni?— Tikai viens apsvērums un noteikums man ir, — vecais Kempsters teica. — Tavai sievai jābūt

veselai, jo man vajadzīgs mazdēls, kas pēc tevis mantotu mūsu kuģus, namus un citus īpašumus. Esnevēlos, ka mana manta, lai arī trešā vai ceturtā paaudzē, nonāktu svešu cilvēku rokās. Un bez tam — tavalaulība nedrīkst būt smieklīga.

— Par to neraizējies. Mana izvēle ir gluži normāla. Man šķiet, mēs esam pietiekami bagāti, laiizvēli nedarītu atkarīgu no līgavas pūra apmēriem.

Vecā Kempstera piere saraucās īgnās krunkās:— Tu esi jau izvēlējies? — viņš jautāja, pētījoši vērodams dēla seju.— Jā. Tā ir Margo Fārmane, mūsu kapteiņa Tomasa Fār- mana meita.— Pret Fārmanu ģimeni man nav iebildumu, bet es vēlos iepazīties ar tavu līgavu, kamēr vēl viņa

nav kļuvusi par manu vedeklu. Ja viņa ir dumja un vecāka par tevi, tad labāk nerādi. Tad es jau iepriekšsaku — nē.

— Viņa ir astoņus gadus jaunāka par mani, izglītota un jauka meitene. Mūsu namam Margo kaununedarīs.

— Nu labi. Pēc mēneša «Midnight dream» būs gatava.«Midnight dreain» (pusnakts sapnis) bija tvaika jahta,ko būvēja Kempsteriem. Tēva aizrādījums nozīmēja, ka, ja viss notiks pareizi, Freds varēs doties

kāzu ceļojumā ar jauno jahtu. Bet, ka viss tiešām notiks pareizi, par to viņam nebija ne mazāko šaubu.— — Vēsts par jaunā Kempstera saderināšanos ar kapteiņa Fārrnana meitu diezgan skaļi

atbalsojās tajās aprindās, kur Kempsteriem bija vārds, bet šīs aprindas bija ļoti plašas un iespaidīgas.Laikrakstos parādījās saderināto ģīmetnes un plaši raksti par romantiskajām laulībām. Sabiedrībasvienbalsīgais spriedums bija, ka Margo Fārmane taisa spīdošu partiju un jūtas ļoti laimīga, bet FredsKempsters uzskatāms kā viens no romantiskākajiem jaunekļiem «mūsu sausajā gad

simtā, kur pār jūtām valda aprēķins un veikalnieciski apsvērumi». Freda draugi teica, ka viņam esotlaba gaume, bet jau*- nās neprecētās dāmas vai tādas, kurām bija neprecētas māsas un meitas, piezīmēja,

ka Margo Fārmane esot uzkārušie» Kempsteram kaklā divu mēnešu ilgajā jūras braucienā. Bet ko turnožēlot: jia cilvēks tik vientiesīgs, ka ļaujas ievilinā- ties, tad…

Pasta tvaikoņi ātri skraida pāri okeānam, un, ja kas vēl steidzamāks pavēstāms, tam pakalpotelegrāfs. Notika tā, ka dažas dienas pēc tam, kad laikrakstos bija parādījusies vēsts par Freda Kempsteraun Margo Fārmanes saderināšanos, Eduards Harbingers par to izlasīja kādā amerikāņu laikrakstā.Nākamā dienā Roberts Kempsters saņēma no Galvestonas telegramu, kurā «Kardigana» kapteinis lūdzaviņu atbrīvot no amata un iespējami drīzākā laikā iecelt viņam vietnieku.

— Te tev nu bija jaunais kapteinis, — viņš parādīja telegramu dēlam. — Ko tas var nozīmēt?— Savāds cilvēks… — nomurmināja Freds Kempsters. — Neturēsim viņu. Ja grib, lai iet.Bet Margo par to viņš neko nestāstīja.Drīz pēc «Midnight dream» izmēģinājuma brauciena notika viņu kāzas. Greznā jahta bija sarīkota

tālam ceļojumam. Tā kā maršrutā bija paredzēta arī Dienvidjūras salu apmeklēšana, Margo pierunāja Akopārnākt uz jahtas par viņas apr kalpotāju. Freds Kempsters apsolījās, ka krustām šķērsām izvandīs visuDienvidjūru, kamēr atradīs noslēpumaino Ako dzimteni, par kuru jauneklis stāstīja visādas brīnišķīgaslietas.

Tieši no kāzu mielasta, kurā piedalījās tikai mazs pulciņš vistuvāko ģimenes draugu, jaunsalaulātiedevās uz jahtu. Bija norunāts, ka sākumā viņi dosies uz Norvēģijas fjordiem un tad gar Eiropas rietumukrastiem uz Madeiru, Kanāriju salām un Vidusjūru, kur tālākam ceļam piebiedrosies vēl dažas personas— Freda Kempstera jaunības draugi. Viņus gaidīja lieliska odiseja — tas, pēc kā Margo tik kaislīgi bijailgojusies.

Bet, kad jahta izbrauca jūrā, Ako ievēroja, ka jaunās Kempstera kundzes smaids, ar ko viņa atbildējasava vīra jūsmīgām piezīmēm, bija neīsts, samocīts. Jūra bija ļoti nemierīga, Margo laikam jutās slikti.Tad Freds viņu sūtīja atpūsties, bet pats palika komandtiltā un aprunājās ar kapteini.

38»595'— Vai jums kaut kas nav jāpakalpo? — Ako jautāja, ga ' dījies savas kundzes ceļā. ;— Nē, Ako, nekas… — viņa nomākti pasmaidīja. — Šodien tev nekas vairs nebūs jādara.Ako klusi atvirzījās no viņas ceļa. Viņi atnadās gaiteni pie Margo kajītes durvīm.— Es šodien saņēmu kādu vēstuli, Ako, — Margo teica.— Vai tu vēlies to paglabāt pie savām lietām? Tā, lai neviens to nedabūtu redzēt…— Jā, kundze, es to darīšu. Neviens neatradīs.Viņa aizgriezās sānis un sameklēja uz krūtīm paslēpto aploksni, tad pasniedza Ako. Tas vēstuli tūliņ

paslēpa kabatā.— Tur nekā briesmīga nav, bet labāk būs, ja mans vīrs . to nedabūs zināt… tas viņam darīs sāpes,

— Margo teica.— Bet vēstuli iznīcināt es nevēlos. Tā man pēdējā piemiņa no tava dnauga, Ako.— Vēstule nepazudīs, un es nekad viņu nelasīšu, — Ako teica.— Tu vari arī lasīt. Tā ir no Eduarda Harbingera. Viņš aizgājis no kuģa un pieņēmis citu vietu…

Bākas uzraugs kādā klusā, drūmā malā.— Vai viņam tur būs laba dzīve… labāka nekā uz kuģa? — jautāja Ako.— Tur viņš būs viens … vientu]š, bet brīvs … — Margo čukstēja. — Nē, Ako, tur viņam būs

daudz sliktāk nekā uz kuģa.— Kāpēc tad viņš aizgāja no kuģa un apmetās bākā? — Ako turpināja.Margo gribēja ko teikt, bet asaras aizžņaudza kaklu. Viņa nosausināja acis, savādi pasmaidīja un

iegāja savā kajītē.«Kas tie par cilvēkiem?» Ako domāja. «Viņiem sāp, bet viņi grib izlikties priecīgi. Un paši viņi sev

dara sāpes.»

Ar divdesmit mezglu ātrumu stundā «Midnight dream» traucās uz ziemeļiem, pretim Skotu salām,Orknejām, pusnakts saulei aiz polārā loka. Jūra bija pelēka, un lielie putni, kas klaigādami lidoja kuģimlīdzi, izskatījās tādi paši pelēki kā viss, ko cilvēka acs varēja saredzēt šajā satrauktajā stihijā.

2No Arktikas brīnumiem viņiem tika loti maz, jo visu laiku, kamēr «Midnight dream» braukāja

ziemeļu ūdeņos, laiks pieturējās nejauks un vētrains. Viņi bija nokavējuši īsto laikušādam ceļojumam un atbraukuši divus mēnešus par vēlu. Apskatījuši Nordkapu, iegriezušies dažos

slavenākajos Norvēģijas fjordos un pa ceļam pāris dienu uzkavējušies kādā Zie- meļfrancijas ostā, viņisteidzās ātrāk nokļūt dienvidos. Bordo, Biarica, Lisabona, Madeira, Kanāriju salas, Gibraltārs, Ba- learusalas, Rivjera … svešas vietas un sveši cilvēki ātrā maiņā slīdēja gar viņu acīm. Margo fotoaparātambija darbs katru dienu. Vismīļāk viņa fotografēja drūmās, vientuļās vietas jūras krastos, tumšās klintis unsavrupos zemes ragus, kur naktīs zibsnīja bāku ugunis. Katrreiz, kad «Midnight dream» brauca garāmkādai vientuļai bākai, Margo skatiens kā apburts kavējās pie tās un kaut kas tumšs, sāpīgs atmirdzējaviņas acīs. Viņa zināja, ka Harbingera tur nav, ka viņš savas dienas vada kaut kur augšā ziemeļos, kurtagad vētrainais Golfs šķaida bangas pret piekrastes klintīm, bet katra ceļā redzētā bāka lika viņaiiedomāties tālo draugu, un drūms viņas iiztālē šķita tā liktenis.

Sākumā viņu apžilbināja jaunie apstākļi, jahtas greznums, ērtības, gandrīz neaprobežotās iespējaspiepildīt katru vēlēšanos, kas saistījās ar naudas izdošanu. Kad šis stāvoklis bija pierasts un kļuvisikdienišķs, — un tas notiek ātrāk, nekā mēs tam spējam ticēt, jo cilvēka piemērošanās spējas ir milzīgas,— lietas zaudēja savu maģisko nozīmi un atkal vienīgi lielais un nozīmīgais palika cilvēks pats ar savāmsāpēm un priekiem, dziņām un sajūtām.

Freds bija ļoti mīļš un uzmanīgs — tāds, kādi mēdz būt visi iemīlējušies vīrieši. Viņš neuztiepaMargo savus paradumus, bet delikāti centās saskaņot savējos ar viņas paradumiem.

Vairāk nekā mēnesis bija pagājis kopš ceļojuma sākuma, kad Rivjerā viņiem piebiedrojās jaunilīdzbraucēji — Redži- nalds Džibss ar savu māsu Grēsu un Freda bērnības draugs Valters Dormans arkundzi Evelīnu, kas bija dzimusi amerikāniete. Visi viņi bija vēl jauni un dzīvespriecīgi cilvēki. Līdz arviņu ierašanos uz «Midnight dream» dzīve kļuva skaļāka, jautrāka un bohēmiskāka. Intīmais klusums,kādā bija aizritējis Kempsteru medus mēnesis, pārvērtās pārgalvīgos svētkos, kad paukšķēja šampaniešapudeļu korķi, skanēja patafons un salonā švīkstēja dejotāju soļi. Bet, tā kā ceļojums bija aprēķinātsvismaz vienam vai pusotra gadiem, uz jahtas pastāvēja atklāta noruna, ka katrs ceļotājs turēsies piesaviem paradumiem un dzīvos tā, kā pašam tīk, — citādi) viņi drīz apniktu cits citam. Katrs cēlās, kadgribēja, ēda, kā bija paradis, un savu laiku nosita tā, kā atzina par labāku. Tas nenozīmē, ka uz jahtas nuizveidotos vairākas savrupas un savdabīgas dzīves, — viņi taču visi bija apmēram vienādi audzināti,nāca apmēram no vienādām aprindām, un tas apstāklis vien. ka viņi salasījušies vienuviet kopīgai dēkai,liecināja, ka visiem š§s sabiedrības locekļiem bija apmēram vienādas intereses un dzīves stils. Tātad,turoties katram pie saviem paradumiem, viņi patiesībā turējās pie kopīgām tradīcijām. Vienīgo atšķirībuiezīmēja katra šās sabiedrības locekļa temperaments, bet šo temperamentu vispirmais dabūja izjustbrūnais s.alu dēls Ako.

Uz jahtas viņš skaitījās Margo sulainis. Fredu apkalpoja īpašs stjuarts, bet Džibsiem un Dormaniembija nozīmēti divi citi. Tā bija Ako vaina, ja abas svešās dāmas šo iekārtojumu izjauca un apkalpotājuštatu pārkārtoja savādāk. Viņas vēlējās, lai mazos pakalpojumus viņām izdara eksotiskais salinieks unnevis stīvie, iedīdītie angļu stjuarti. Šis ceļojums bija neparasts un romantisks jau ar saviem maršrutiemvien, taču pilnības dēļ neparastam vajadzēja būt arī visam pārējam.

Mums jāiegaumē, ka Ako tagad bija divdesmit vienu gadu vecs un sasniedzis savas dzīves labākoformu. Ne cietums, ne klaiņošana pa svešo pasauli nebija nākuši viņam par ļaunu. Vismaz sešas pēdasgarš, samērīgi; noaudzis, ļoti īpatnēju, elastīgu gaitu un pareiziem sejas pantiem, viņš katrā ziņā bijaskaists puisis ne vien savu tautiešu uztverē, bet katra cilvēka acīs, kas kaut ko jēdza par cilvēka fizisko

skaistumu. Bet vislielāko pievilcību Evelīnas Dormanes un Grēsas Džibsas acīs viņš ieguva ar savueksotisko izcelšanos. Viņš valdzināja tās kā kādas svešas, neizpazītas pasaules pārstāvis, un Šeit, uzjahtas, kur dzīves plūdums nesadrumslaloja cilvēku uzmanību uz tūkstoš dažādām nejaušībām unkonvencionāli svarīgiem sīkumiem, Ako negribot kļuva par pašu neparastāko un ievērojamāko parādību.

Visvairāk tam sieviešu tipam, ko Ako bija pazinis savā dzimtenē, atbilda tumšmatainā amerikānieteEvelīna Dor- fnane, kuras dzīslās, kā minēja nostāsti, tecēja arī Jaunās pasaules pirmiemītnieku —indiāņu asinis. Katrreiz, kad viņa aicināja Dienvidjūras Apolonu savā kajītē, viņas acis savādi iedegās unnekautrīgi, kā apburt liekdamās, raudzījās viņā.

Viņa nekad neprasīja no Ako grūtus un nepatīkamus pakalpojumus. Iztīrīt kādu nejauši siaķertu traipuno drēbēm, uzspodrināt kurpes, noslaucīt putekļus no pulētām istabas lietām — tas taču bija tīrais nieks.Evelīna katrreiz izjautāja Ako par viņa agrāko dzīvi, par tikumiem un paradumiem Rigondā un par to, kātur norit jauniešu mīla. Evelīnas aprindu cilvēkam viņas sarunas veids varētu likties zobgalīgs, bet Akonejuta ironiju, un patiesībā nekā ironiska tur arī nebija — tikai samaitāta ziņkārība.

Šad un tad Evelīna pat pieskārās viņam, it kā nejauši noglāstīja roku vai vaigu un pamudinošipasmaidīja. Un tāpat izturējās Grēsa Džibsa, blondā, slaidā ziemeļniece ar zilajām acīm, kas tik šķelmīgiiemirdzējās, kad Ako paskatījās tajās.

Bet viņš nekā nesaprata. Šis sievietes viņam bija tikai pa- vēlnieces, baltās kundzes — vairāk nekas.Aizgājis no tām, viņš nedomāja par viņām. Visi viņa sapņi lidoja jūrai pāri uz zaļo salu tālumā. Tur bijaziedi un prieks, tur mēnesnīcā mirgoja lagūna un kāda meitene viņu gaidīja mājās. Neļima viņai bijavārds. Kas gan bija viss cits, salīdzinot ar viņu!

3Viņiem nekur nevajadzēja steigties. Redžinalds Džibss bija izrādījies nederīgs diplomāta karjerai,

bet, lai gūtu sekmes kādā citā laukā, vajadzēja vispirms šo lauku atrast un izvēlēties. Kamēr tas nebijanoticis, tikmēr viņš varēja mierīgi nosist laiku un tērēt savu daļu no dzimtas ienākumiem, neraizējoties, kakādreiz šis zelta avots varētu apsīkt. Valters Dor- mans materiālā ziņā bija atkarīgs no savas sievas, kuraskapitāli nodrošināja viņu labklājību. Ja Evelīnai patika ceļot, tad 'Valteram gluži dabiski pret to nevarējabūt nekādu iebildumu. Šīs sabiedrības laimes atslēga bija nauda — čaklais rūķis, kas strādāja viņu labā,pelnīja procentus un vadīja savu dzīvi gluži kā dzīva, saprātīga būtne. Attiecīgā laikā un vietā nogrieztrentes kuponu taču nebija nekāda lielā un grūtā māksla — Redžinalds Džibss un Valters Dormans to labiprata.

Visaizņemtākais cilvēks šinī sabiedrībā tad jau bija Freds Kempsters, kuru pēc atgriešanās noceļojuma gaidīja noteikti pienākumi un noteikts darbs, bet arī viņam nevajadzēja sevišķi steigties, jovecais Kempsters vēl bija dzīvs un labi tika galā ar visu.

Ce|ojuma maršruts bija iepriekš izstrādāts, bet viņi varēja brīvi rīkoties ar termiņiem. Gadījās, kakādā vietā, kur viņi bija nodomājuši uzkavēties dažas dienas, viņiem nepatika. Tad viņi tūliņ braucaprom. Bet kādā citā vietā, kur bija nolemts tikai atjaunot pārtikas krājumus, viņiem iepatikās. Tur viņinodzīvoja trīs, četras un vēl vairāk dienu. Jahtu noenkurojuši kādas ostas reidā, viņi izkāpa krastā undevās prom zemes iekšienē. Tā viņi apklejoja antīkās pasaules vēsturiskās vietas, jāja ar ēzeļiem Balkānugrēdās, apskatīja Kananas un Galilejas jaukumus, devās pa Nīlu augšup līdz Hartumai un ieguva daudzusinteresantus piramīdu un lielās sfinksas uzņēmumus. Visur viņi satika savas rases cilvēkus un visur jutāskā mājās. Katru neparedzēto apstākli palīdzēja pārvarēt nauda.

Sarkanā jūra… Indijas okeāns… Kolumbija … Bena- resa … Rangūna … Singapūra … Braucienizemes iekšienē līdz Himalaju pakājei, tīģeru medības džungļos, viesošanās pie pērļu zvejniekiem,svelmainās dienas un tvīksmīgās tropu naktis, noslēpumainie, teiksmainie austrumi… Garām Ķīnaspiekrastei viņi uzbrauca augšā līdz pašai Japānai un veselu mēnesi uzkavējās uzlecošās saules zemē, tadgriezās atpakaļ, lai gar Filipīnu salām, Celebesu un Jaungvineju dotos uz bezgalīgajiem Okeānijasklajumiem.

Zem dienvidu saules un zvaigznēm ziemeļnieki sāka skurbt. Kā žilba, varavīksnaina vīzija gar viņuacīm slīdēja pasaules daiļums un bezgalība.

— Vai tu esi apmierināta ar šo dēku? — Freds Kempsters jautāja savai sievai.Un viņas nopūta bija laimes pilna:— Man liekas, ka tas ir sapnis. Pēc tā vairs nav grūti mirt.Tumšā uguns Evelīnas Dormanes acīs iedegās aizvien kvē-lāk, viņas nagi dažreiz plēsīgi iecirtās Ako kamiesī.— Tu esi skaists, Ako. Par ko tu sapņo naktīs?Viņš pazemīgi smaidīja un neprata atbildēt.— Vai tu zini, kas ir mīla, Ako? Vai esi mīlējies? Kāda viņa bija? Skaistāka par mani? Labāka?— Baltā kundze ir ļoti skaista, — Ako teica. — Brūnie cilvēki nav balti. Rigondas meitenes visas

bija brūnas.— Vai tev patīk baltās sievietes? Kuras tev liekas skaistākas: vai tādas kā es, vai tādas kā Grēsa

Džibsa, kurai gaiši mati un zilas acis? Tās ar gaišajiem matiem ir viltīgas. Viņas mīl tikai sevi, Ako, noviņām tu piesargies.

Evelīnas jautājumi bieži nostādīja Ako neērtā stāvoklī. Viņš tad izlikās vientiesīgāks, nekā bija,nezinādams, ka taisni šis dabas bērna naivums visvairāk valdzināja rafinēto sievieti. Bet, kad Ako gājaapkopt Grēsas kabīni, blondā zie- meļniece viņu kavēja darbā. — Tev nekur nav jāsteidzas, Ako. Esvēlos, lai tu ilgāk uzkavējies pie manis.

Un reiz viņa tam klusi iečukstēja ausī:— Šonakt, kad paliks tumšs un visi aizies gulēt, tu atnāc pie manis. Nāc tā, lai citi neredz. Es tev

kaut ko pastāstīšu. Tikai nesaki nevienam par to.Bet Ako neatnāca. Kad Grēsa viņam otrā dienā pārmeta nepaklausību, Ako meloja:— Es nevarēju nokāpt lejā, jo pie kāpnēm visu laiku sēdēja stūrmanis. Viņš teica: «Ej gulēt, ko tu

blandies apkārt!»— Tad atnāc nākošu nakti. Vienmēr taču tas stūrmanis tur nesēdēs.Bet Ako neatnāca arī nākošu nakti. Redzēdama Grēsas sapīkušos skatienus, ar kādiem tā uzlūkoja

Ako, Evelīna Dor- mane saprata, ka salu dēlam vienaldzīgas gaišmatainas sievietes. Tas viņai patika, unnākošo reizi, kad Ako atradās viņas kabīnē, Evelīna, satraukti iesmiedamās, raudzījās viņam acīs:

— Tu esi krietns puisis, Ako, jo Grēsa uz tevi dusmīga.Iekams viņš atjēdzās, viņa to bija jau noskūpstījusi uz deniņiem. Ako šķita, ka viņa pierei

pieskārusies kvēlojoša ogle.— Vai tev tas patika?— Es nezinu … kundze. Tas bija pirmo reizi.— Bet tev tas jāiemācās, Ako. Tas taču ir jauki… Tikai tu nedrīksti nevienam par to stāstīt.Protams, ka Ako nevienam par to nestāstīja. Vienu laiku viņam gan uzmācās vēlēšanās aprunāties par

balto lēdiju dīvaino izturēšanos ar Margo — varbūt viņa zinātu labu padomu. Bet viņam bija kauns runāt.Nesagaidījusi Ako atsaucību, Grēsa Džibsa pamanīja, ka uz jahtas ir glīts stūres vīrs, jauns puisis

Carlis Smits. Viņš gan nebija tik eksotisks kā Ako, bet viņa skatienā plaiksnījās tā pirmatnējā liesma,kuras iedegšanos Ako acīs Grēsa bija veltīgi gaidījusi. Un bieži viņa skatiens pavadīja Grēsu, kad tāparādījās uz klāja, — viņa to zināja.

Vakarā, kad viņš stāvēja pie stūres, Grēsa uzkāpa komand- tiltā un šķelmīgi, uzmundrinoši paskatījāsviņam acīs. Puisis notvīka un sāka izklaidīgi stūrēt.

— Kas tad nu, Carli? — stūrmanis iesaucās, uzmetis skatienu kompasam. — Kursu aizmirsis, vai?Grēsa satraukti iesmējās un nokāpa uz klāja. Stundu vēlāk mainījās stūres vīri. Kad Carlis Smits

kāpa p'a kāpnēm lejā, viņam pretim nakts pustumsā gailēja cigaretes ogle. Gadījās, ka viņam vajadzējaapstāties, lai palaistu Grēsu garām, jo viņš bija nostājies viņas ceļā. Atkal viņas acis tik šķelmīgi smējās,

un tuvu Carlim skanēja čuksts: — Ceturtā kabīne pa labi… Atnāc pēc stundas. Bet tev jāprot klusēt.Carlis Smits bija atjautīgāks nekā Ako. Viņš atnāca. Viņš arī prata klusēt. «Midnight dream» kā

aizsapņojusies slīdēja pa Koraļļu jūras ūdeņiem.- Divas dažādas dzīves ritēja cieši viena otrai blakusuz skaistās jahtas. Vienu dzīvoja Freds Kempsters, Margo un viņu viesi — greznajā salonā un ērtajās

kabīnēs. Otra dzīve norisinājās ļaužu pilnajās kalpotāju kajītēs, kur, saspiesti kā siļķes mucā, savosšaurajos starpklāja sprostos mitinājās «Midnight dream» matroži, kurinātāji un stjuarti. Tur oda pēcsviedriem un mašīneļļas, tur bija smags gaiss un tik maz telpas, ka cilvēki nevarēja paiet cits citam garām,neskarot savu kaimiņu. No tuvējās mašīntelpas kurtuvēm te atplūda sakarsētais gaiss, vērsdams tā jaupiesmakušās kalpotāju mītnes par īstām ellēm, taču Ako te jutās daudz labāk nekā tur augšā — kuģaīpašnieka salonā un viesu kabīnēs.

Vakaros, kad visi darbi bija apdarīti, Ako mīlēja iegriezties kurinātāju un matrožu kajītēs, stundāmilgi klausīties ļaužu sarunās, kurās skanēja rūgtums un naids pret tiem, kas savas dienas bezrūpīgi vadījadīkā, baudās un izpriecās.

— Vienā maltītē jaunais Kempsters ar saviem viesiem patērē vairāk nekā mana ģimene vesela gadalaikā, — reiz izteicās kāds no kurinātājiem — Dienvidvelsas ogļrača dēls Džo Skots. — Mēs vergojam,atdodam savus spēkus pilienu pēc piliena, radām vērtības, kas atļauj šiem asinssūcējiem slīkt greznībā unvisu mūžu neko derīgu nedarīt, bet mums par to atmet ubaga kumosu. No kurienes radusies viņu bagātība?Viss mūsu saražots, viss nozagts mums, bet pamēģini tu pieskarties tiam vismazākajam nieciņam no viņusalaupītā — tad tevi tūliņ pasludinās par zagli un laupītāju un sapūdēs cietumā. Eh, vajadzētu viņus visussabāzt kādā vecā ogļu kuģī, Izvest jūrā, kur tā visdziļākā vieta, un nolaist dibenā, varbiit pēc tam arī mumssāktos cilvēcīgāka dzīve.

Pārējie kurinātāji piekrita Džo Skotam. Gan rupjāk, vienkāršāk un naivāk viņi pauda to pašu domu,ko cietumā bija sludinājis Mansfīlds. Viņi ienīda Fredu Kempsteru un viņam līdzīgos, un viņu naidspamazām pielipa arī Ako, lai gan Freds pagaidām nebija paspējis viņam nodarīt nekā ļauna. Viņam tiešine, bet toties viņa draugam — Eduardam Harbingeram: Margo klātbūtne uz jahtas bija kā dzīvsatgādinājums par Freda Kempstera veikto noziegumu pret Ako draugu. Ar katru dienu vairāk un vairāksalu dēls sāka nīst Fredu. Ako nebija ne mazāko šaubu par to, ka šis cilvēks kādreiz arī viņam nodarīsļaunu.

Sekodams Mansfīlda padomam, Ako bija iegādājies jau vairākas no tām grāmatām, kuras Mansfīldsviņam ieteica izlasīt. Katru dienu, taisnību sakot — nakti, viņš pāris stundu lasīja un mācījās, un viņa garaapvārsnis pletās ar katru dienu plašāks. Jau tagad Ako zināja un saprata daudzas lietas, par kurām viņadarba biedriem nebija ne mazākās jēgas, bet viņš necentās spīdēt ar savām zināšanām un nekadneuzvedināja savus kaimiņus uz sarunām par izlasīto, tāpēc tiem arī nebija ne jausmas par viņa patiesoattīstības un zināšanu līmeni. Tāpat kā Evelīna Dormane un Grēsa Džibsa, daudzi no jahtas matrožiem unkurinātājiem joprojām saskatīja Ako personā tikai kaut ko eksotisku.

Vēlu vakarā, kad uz jahtas viss noklusa, Ako dažreiz apsēdās pašā pīķī un raudzījās zvaigžņotāsdebesīs. Tur, augšā, tagad bija atkal redzamas tās pašas zvaigžņu grupas, kuras Ako nevarēja saredzētziemeļos. (Vieglais vējš, kas zūzoja pār ūdeņiem, putni, kuri dažreiz parādījās jahtas tuvumā, zivis, kobaltie cilvēki izvilka ar makšķerēm, zaļās salas, kuru līčos viņi dažreiz izmeta enkuru, — viss bija tādspats kā Ako dzimtenē. Ako juta Rigondas tuvumu, viņa skatiens cerību pilns raudzījās apvārsnim pretim.Drīz … varbūt jau šodien … varbūt rīt…

Gaidu satraukts, viņš naktīs vairs nevarēja aizmigt. Aizvien mazāka kļuva viņa interese par baltocilvēku dzīvi uz jahtas. Viņam bija vienalga, ko tie darīja, ilgojās, juta. Drīz viņš šķirsies no tiem …

Visi uz jahtas zināja par Ako rūpēm. Margo Kempstere katrā salā un ostā apjautājās saliniekiem unjūras braucējiem, vai tie kaut ko nezina par Ako dzimteni. Pēc paša Ako nostāstiem spriežot, viņi vēlnebija nonākuši īstajā apvidū, Rigondai vajadzēja atrasties kaut kur tālāk uz austrumiem.

- Tovakar uz jahtas ilgāk nekā parasti bija dzirdamačala: Valters Dormans svinēja dzimšanas dienu. Daudz pudeļu tika iztukšots, daudz cigarešu

nosmēķēts. Kad pēdīgi pats gaviļnieks pagura un nolīda savā kabīnē gulēt, pamazām izklīda arī pārējie.Vilsi bija krietni ieskurbuši, un Evelīna Dor- mane domāja, ka šonakt var rīkoties drošāk. Šampanietisviņu darīja bezrūpīgu un aktīvu.

Pārliecinājusies, ka Valters savā kabīnē iemidzis un ari pārējās kajītes noklusušas, Evelīna ietināsgaišpelēkā zīda apmetnī un izslīdēja uz klāja. Ara gaiss viņu atspirdzināja. Brītiņu tīksminājusies arfosforescences rotaļām viļņos, viņa devās uz jahtas pīķi.

— Ako, tas tu? — Evelīna klusi jautāja.Jauneklis pamodās kā no sapņiem un lēnām piecēlās kājās.— Jā, kundze. Ir jau vēls laiks.— Tur apakšā tagad nav nekādas kārtības. Viss sajaukts un izmētāts. Es vēlos sakārtot savu kabīni.

Nāc man drusku palīgā, Ako.— Vai man tūliņ jāiet?— Es aiziešu pirmā. Pēc brītiņa seko man. Neklauvē, bet ver vaļā durvis pats. Un pūlies

netrokšņot, citādi iztraucēsi citiem miegu.Spēcīgas, uztraucošas smaržas vēsmoja no viņas matiem, rokām, tērpa. Gaiss turpināja smaržot vēl

tad, kad viņa bija aizgājusi. Brīdi uzgaidījis, Ako sekoja Evelīnai. Izdzirdusi viņa klusos soļus gaiteni,viņa pati pavēra durvis un ielaida Ako. Kabīnei bija divējas durvis un sienas tā drapētas, ka nelaidaskaņu cauri, tāpēc, aizslēgusi durvis, Evelīna nemaz necentās runāt un rīkoties klusi.

Neizpratnē Ako pārlaida skatienu greznajai telpai: kas gan te būtu vēl kārtojams? Katra lieta atradāssavā vietā. Varbūt tikai grāmata, kas, nevērīgi nomesta, gulēja uz gultas spilvena, prasījās, lai to aizverciet un noliek uz galda.

— Kas man jādara, kundze? — Ako jautāja.Viņa mulsais izskats izraisīja Evelīnai smieklus.— Jābūt labam, mīļais Ako! Tik labam, kāds tu nekad pret mani vēl neesi bijis. Vai es tev patīku,

Ako?— Kundze ir ļoti laipna …— Jā, bet Ako nav laipns. Kāpēc tā? Tāpēc, ka domā, it ka es gri'bētu Ako darīt sliktu.— To es nedomāju.— Tad kāpēc tu no manis vairies? Lūk, tu klusē. Vai tu kādreiz esi nogaršojis šo labo dzērienu?

Nē? Tagad tev jānogaršo.Tas bija šampanietis, gandrīz pilna pudele. Evelīna pielēja glāzi, pati nogaršoja vienu malku, tad

sniedza Ako. — Dzer, Ako, es vēlos to. Nekas slikts tev nenotiks.Ako izdzēra glāzi līdz dibenam. Tiešām, nekas slikts nenotika.— Vai tas bija garšīgs? — Evelīna smaidīja.— Jā, kundze, vēss un salds, — Ako atbildēja.Nebeigdama smaidīt, Evelīna tuvojās viņam, apskāva rokas ap kaklu un piekļāva savu muti Ako

mutei. Skūpstīja … ilgi, kaislīgi, kamēr pietrūka elpas. Tad palaida viņu vaļā un kā apskurbusi atslīdējamīkstajā sēdeklī.

Ako apjucis raudzījās zemē, lāgiem zagšus pašķielēja arī uz kabīnes durvīm. Viņš neuzdrošinājāspaskatīties acīs šai sievietei, no kuras tumšajām acīm pretim liesmoja noslēpumaina uguns, neprātīgaskaisles aicinājums, lūgums un pavēle. Ja Ako pazītu bībeles mitus, tad šī scēna viņa atmiņā izsauktuJāzepa un Potivara sievas tēlus. Bet viņš tos nepazina, tāpat sveši viņam bija daudzi balto cilvēku rīcībasveidi, tāpēc šis stāvoklis varēja viņu tikai samulsināt. Tas nenozīmē, ka Ako būtu pavisam bezkaislīgs.Viņa atturību noteica tēvutēvu atziņas par pareizu dzīvi, šīs atziņas noteica arī vīrieša un sievietesattiecību raksturu. Evelīna Dormane bija Valtera Dormana sieva — Ako viņa nebija un nevarēja būt

nekas. Viņas skaistums, laipnība, pieglaudība bija jaukas lietas, bet šīs jaukās lietas piederēja citam,tāpēc Ako varēja tikai iztālēm aplūkot tās, ne mirkli nedomājot par piesavināšanos un iegūšanu. TurklātAko bija pārliecināts, ka Neļima daudz pārāka par Evelīnu.

— Nāc noskūpsti mani, Ako… — viņa aizsmakušā balsi čukstēja.— Vai kundze man neatjautu iet? — Ako nopūtās.— Tu varēsi iet, kad es to atļaušu, Ako… Ja tu neklausīsi, es pavēlēšu.Nervozi viņa šūpoja celim pārmesto kāju.Bet Ako nekustējās. Viņš atcerējās notikumu uz «Seagull», kad matroži viņu piespieda apēst ziepju

gabalu. Tagadējais notikums bija līdzīgs tam. Tikai tur viņš bija pilnīgi neaizsargāts un padots mežonīgojūrnieku patvaļai. Uz «Midnight dream» viņam bija draugs, Margo … Tas stāvokli pilnīgi grozīja. TāpēcAko varēja droši iespītēties.

— Ako, tu esi dumjš, tu neatšķir pērles no zīlēm, — Evelīna zobojās. — Bet tev jāiemācās atšķirt,tāpēc es tevi ātrāk nelaidīšu prom, kamēr man paklausīsi. Bet, ja tu sauksi citus šurp, es teikšu, ka tu patsielauzies kabīnē un man uzbāzies.. Viņi ticēs man, un tu saņemsi sodu.

Tāds iznākums bija ļoti iespējams. Ako sagura, un viņa nelaimīgais izskats sagādāja Evelīnai jaunussmieklus. Tad viņš padevās un skūpstīja balto sievieti…

Vēlāk Ako ilgi stāvēja uz klāja un stingu skatienu raudzījās jūrā. «Sīs baltās sievietes ir tādas pašaskā viņu vīrieši,» viņš domāja. «Viņas panāk to, ko vēlas. Cilvēks, kas pazaudējis dzimteni, neko nevarpret viņiem iesākt, lai cik gudrs un godīgs viņš būtu. Tikai savā dzimtenē cilvēks var dzīvot tā, kā prasaviņa paradumi un sirdsapziņa, citur viņam jāpadodas svešai taisnībai un svešai gribai … jāēd ziepes unjāmīl tas, ko mīlēt nevēlas.»

VIENPADSMITĀ NODAĻA 1Septiņus mēnešus «Midnight dream» krustām šķērsām braukāja pa Polinēzijas klajumiem, — ne jau

Ako dēļ, ak, nē, — baltajiem kungiem pašiem patika klaiņot. Tahiti, Sa- moa, Tonga, Fidži, Jaunhebridas,Džilberla un Maršala arhi- pelagi, baigās Melanēzijas salas, lielie un mazie puduri, koraļļu atoli unvulkāniskās darbības radītie sauszemes izciļņi okeāna vidū — viss bija redzēts, ar visām šīm vietāmsaistījās atmiņas par kaut ko jaunu un skaistu. Visur viņi ieguva neskaitāmas ce|ojuma trofejas, iedzimtotraukus, ieročus, rotas lietas un fetišus. Jahta atgādināja etnogrāfisku muzeju, kur krietnam lietpratējambūtu bagātīgs materiāls kultūrvēsturiskiem pētījumiem.

Tikai Ako neieguva neko. Daži maršruti gan bija veikti tieši viņa dēļ, bet tie deva tikpat mazuspanākumus kā jūrnieku un iedzimto izprašņāšana. Vienīgais, ko izdevās noskaidrot, bija «Seagull»mīklainā pazušana bez vēsts — par to Freds Kempsters izlasīja rakstu kādā kuģniecības žurnālā. Vaikuģis gājis bojā vai tīši kavējās atgriezties un ziņot par brauciena rezultātiem, to neviens nezināja.Aizkorķētā pudele ar «Seagull» testamentu vēl klīda viļņu varā vai sērēja kādas neapdzīvotas salaspiekrastē.

Un tik maz vajadzēja, lai Ako būtu nokļuvis mājās! Reiz viņi pabrauca Rigondai garām astoņdesmitjūras jūdžu attālumā. Ja laiks būtu skaidrāks, varbūt Ako acs saskatītu un pazītu savas dzimtenes augstākākalna virsotni. Ja pūstu stiprāks austrumu vējš… ja straume mazliet vairāk novirzītu jahtu no kursa uzrietumiem! …

Fredu Kempsteru šī lieta drusciņ pat interesēja. Nepazīstamas salas atrašana nepaliktu bez ievērībaspasaules presē, tās atradēja vārds ieietu vēsturē.

Bet tas nenotika. Un «Midnight dream» brauca tālāk, vērsa savu pīķi pret ziemeļiem. Pa ceļamiegriezušies Ziemsvētku un Faninga salās, viņi devās uz Havaju. Tur viņi nodzīvoja trīs mēnešus,klejodami no vienas salas uz otru, svētīdami svētkus kopā ar kanakiem, klausīdamies viņu dziesmās unmācīdamies auļot ar dēli uz viļņu mugurām. Dažreiz uz jahtas sanāca viesi, tad skanēja muziķa, mirgojalampioni un dejā griezās cilvēku augumi.

No Uonolulu viņi devās uz Vidusameriku, lai tad gar dienvidu kontinenta rietumu krastu brauktu līdz

Cīlei un Uguns- zemei. Buenaventurā tos gaidīja liktenīga vēsts, kas visiem turpmākajiem ceļošanasnodomiem pārvilka svītru: Roberts Kempsters bija miris. Rēdereja gaidīja mājās savu jauno šefu.

Pēkšņi noklusa priecīgā kņada uz jahtas. Freds Kempsters apdiedza piedurknei melnu sēru lentu.Margo un citi staigāja nopietnām sejām. Salonā notika steidzīga apspriede. Bija tikai viens ceļš un viensmērķis — ātrāk nokļūt atpakaļ Anglijā.

Tā kā Roberts Kempsters telegramas saņemšanas brīdī jau bija apbedīts, nebija nozīmes Fredamsteigties ar pasažiertvai- koni uz Eiropu — tās pāris dienas, ko viņš tā iegūtu, tik un tā nekā nedotu.«Midnight dream» ātrums bija pietiekošs, lai ceļojumu arī tagadējos apstākļos pabeigtu ar jahtu.

Papildinājuši degvielas krājumus, viņi devās uz Panamu un cauri kanālam steidzās uz Atlantijasokeānu. Taisnākā ceļā, motoriem strādājot ar pilnu jaudu, ceļotāju pulciņš traucās pretim savai dzimtenei.Tikai Ako katra nobrauktā jūdze attālināja no viņa dzimtenes: pie debesīm atkal parādījās svešās ziemeļuzvaigznes un pretim plūda dzestrais ziemeļu gaiss. Bet nevienam jau tagad nebija laika domāt par Ako.

2Ar pelēkām mākoņu drūzmām, ar satrauktu bangu drūmo šalkoņu, ar saltiem vējiem un nemīlīgu,

aukstu lietu agrais ziemeļu pavasaris sagaidīja atbraucējus. Dienvidu saule viņus pārāk ilgi bijalutinājusi. Straujā klimata maiņa diezgan jūtami atsaucās uz ceļinieku organismiem. Atlantijas okeāna vidūEvelīna Dormane saslima ar iesnām. Redžinaldam Džib- sam sāpēja zobi, bet pārējie bija kļuvuši tikjutīgi pret vēsumu, ka nevarēja vien diezgan silti saģērbties. Grēsa Džibsa raizējās, vai viņai izdos: essaglabāt līdz mājām to īpatnējo ādas iedegumu, ko varēja iegūt tikai dienvidos. Būtu tiešām žēl, ja viņanedabūtu palepoties savu paziņu priekšā ar skaisto, vienmērīgo sejas brūnumu — tagad, kad ziemasmiglas un vēsais gaiss bija ziemeļnieku ādu izbalinājuši gluži. bālu.

Pēdējais ceļa posms bija visgarlaicīgākais. Mūsu ceļotāji lielāko tiesu laika pavadīja kajītēs. Pārākilgā kopbūtne visus bija vērtusi mazliet apatiskus un vienaldzīgus pret citiem cilvēkiem. Aizvienvaldzinošāki viņiem šķita ierastie, mierīgie apstākļi dzimtenē, dzīve mājās ar savu pārbaudīto saturu unnotikumu plūsmu. Vārdu sakot — svešumā gūtā iespaidu pārbagātība bija viņus nogurdinājusi, viņi jutāskā pārāk piekrauts kuģis, kur vairs neatlika vielas nekādām jaunām vērtībām. Nepacietīgi viņi skaitījadienas un stundas, apjautājās kapteinim, cik vēl atlicis ko braukt, un pamazām kārtoja savu bagāžu.

Visā ceļojuma laikā «Midnight dream» tikai pāris reižu bija pārdzīvojusi īstu vētru, bet viņiemkatrreiz bija laimējies

laikus paglābties kādā ostā vai mierīgā līcī. Tā viņi cerēja ar veselu ādu izsprukt arī šoreiz, kadAtlantijas okeāna ziemeļdaļā sākās lielais pavasara negaiss. Paļaudamies uz jahtas spēcīgajām mašīnām,viņi paredzēja, ka nokļūs Svētā Jura kanālā, iekams auka būs paspējusi izvērsties visā savā postošaspēkā.

Cik maza un nevarīga nu bija skaistā jahta aci pret aci ar bargo stihiju! Cik sīki un nespēcīgi šķitadrošie, lepnie cilvēki, kuriem piederēja lielas bagātības un citu cilvēku paklausība, kad vecais Neptūnslika skanēt savām vētras taurēm! Kā piedzērušies tie streipuļoja pa gaiteņiem un kajītēm, nepieskārasēdienam, bāli, satraukti, pilnīgi zaudējuši humora sajūtu.

Ako bija pilnas rokas darba, apkopjot pasažieru kabīnes. Vīrieši bija īgni, sieviešu untumi kļuvaaizvien nejēdzīgāki, viņām likās, ka Ako ir vainīgs par visām neērtībām. Pat Margo — vienmēr laipnā unsirsnīgā Margo — bija kļuvusi nerunīga.

Dienā no komandtilta varēja redzēt lielos, neveiklos preču kuģus, kas izmisuši cīnījās ar negaisu. Surun tur no okeāna tālumiem atskanēja briesmu signāli, saucieni pēc palīdzības. Bet jahtai nebija laikasteigties palīgā, tā pati atradās visļaunāko draudu ēnā. Un, kad satumsa nakts, pienāca brīdis arī no«Midnight dream» raidīt izplatījumā pirmo nelaimes signālu. Krasts nebija tālu — klinšains, tuksnesīgsapvidus ar akmens salām un zvejnieku ciematiem. Neviena derīga līča, nevienas lietojamas enkura vietas!Bet ūdens kalni ik minūti vēlās pāri mazajai, dārgajai paijiņai, uz kuras bailēs par savu dzīvību drebējapāris desmit cilvēku. Katrs vilnis kaut ko aizrāva sev līdzi. Komandtilts bija jau sapostīts, glābšanas

laivas aizrautas jūrā. Lāgiem ūdens šļāces ietriecās jahtas dūmenī, pa vēja caurulēm ieplūda mašīnu telpāun nošļāca jūrniekus ar ledainu dušu. Salonā sēdošie ceļotāji tonakt nedomāja par miegu.

— Mister Kempster, vai mums draud nopietnas briesmas? — Grēsa Džibsa un Evelīna Dormanepārmaiņus tirdīja jahtas īpašnieku. — Vai «Midnight dream» izturēs? Vai mums nav jālūko peldu jostas?Un vai tādā laikā ar tām maz būs kas līdzēts?

609— Būs labil, — Freds galvoja, bet pašam dūša bija pavisam sašļukusi. Kad uz kāpnēm, kas

savienoja salonu ar ko-39 — V. Lācis, Raksti IImandtiltu, parādījās kapteinis, visu sejas pagriezās viņam pretim un visu acīs jūrnieks lasīja

baiļpilnu jautājumu, rūpes un lūgumu. Ak jā, šie cilvēki tagad lūdzās, liai viņus pasargā no ilznīcības, laidod viņiem iespēju turpināt bezrūpīgo, laimīgo dzīvi, līdz galam izmantot savas esības iespējas. Saistundā viņi varbūt būtu ar mieru upurēt labu tiesu no savām priekšrocībām dzīvē, savu augsto stāvokli,savu bagātību, savas nākotnes izredzes.

— Viss kārtībā, kaptein? — Freds Kempsters jautāja.Jūrnieks atbildēja klusi, lai sievietes nedzirdētu:— Slikti, mister Kempster. Vētra gan sāk pamazām rimt, arī krasts nav pārāk tālu… Mister

Kempster, jahtas stūre vairs neklausa. Vējš un straume drīvē mūs malā. Es gribu lūgt, lai pasažierisagatavojas katrai varbūtībai. Nav iemesla sevišķam uztraukumam, jo no krasta mēs nupat saņēmāmatbildi uz mūsu briesmu signāliem. Tiklīdz negaiss mazliet norims, viņi dosies selgā ar glābšanas laivu.Protams, pirms gaismas neko nevarēs iesākt.

Lai cik saudzīgi un šķietami bezrūpīgā tonī kapteinis šo vēsti paziņoja ceļotājiem, tās iespaids bijagraujošs. Vīrieši nobāla un nervozi kodīja lūpas, sievietes sāka histēriski vaimanāt. Izglītotos, labosparadumos audzinātos kungus un dāmas pārņēma panika, aklas, dzīvnieciskas bailes. Vienā mirklī sagruvatrauslā civilizācijas čaula, viss kultūras slīpējums.

Evelīna Dormane diezgan nepieklājīgā veidā pārmeta savam vīram, ka tas viņu ievilcis šajā briesmupilnajā dēkā. Grēsa Džibsa rupji atgrūda brāli, kad tas par spīti paša bailēm mēģināja viņu mierināt. Betvisi bija vienis prātis, ka gal- venaiis vainīgais pie visa ir Freds Kempsters.

— Jahta, ha, ha! — nervozi smējās Valters Dormans.— Peldošu zārku uztaisījis un aicina cilvēkus ceļojumā! Bet tas jau Kempsteru paņēmiens —

sikspensu izdot, bet reklāmu taisīt par gineju, ha, ha!— Es nevienu ar varu nevilku sev līdzi! — Freds iekaisa.— Jūs paši man plijāties virsū!— Grēsa, tu dzirdi! — sauca Redžinalds Džibss. — Mēs viņam plijušies virsū, uz ceļiem lūgušies,

lai paņem līdzi.Aizvien asāka vērtās vārdu kauja. Ļauns spīdums iedegās cilvēku acīs, sejas sašķobījās nejaukos

vaibstos, žults un inde vārījās ik vārdā. Vienaldzīga un visu aizmirsta, Margo vēroja notiekošo. Un tikaitad, kad spēcīgs trieciens lika noraustīties

visam mazā kuģa ķermenim, šie saniknotie cilvēki mazliet atjēdzās, pievērsās katrs vienīgi sev,meklēja glābšanas jostas un lauzās ārā uz klāja.

— Vēl nekā nav, palieciet mierīgi lejā! — kapteinis viņiem aizšķērsoja ceļu. — Jahta, garām slīdot,tikai pieskārusies kādai zemūdens klintij.

- Drūmā ausmas stundā vējš bezpalīdzīgo jahtu uzdzina uz kādas citas zemūdens klints. Negaiss bijaaprimis, jūra bangoja aiz inerces, bet no klāja varēja skaidri saredzēt drūmu, klinšainu piekrasti. Gaisāuzvijās raķetes, tām atbildēja tās, kuras izšāva knastā.

Jahta grima. Pulciņā saspiedušies, pasažieri un jūrnieki no «Midnight dream» klāja raudzījās pretimbaltajai motorlaivai, kura atdalījās no krasta un cauri viļņiem cīnījās uz šo pusi. Vai tā paspēs atbraukt

laikā? iVai visiem pietiks vietas?39*611Rīta pusgaismā zibsnīja uguns krasta bākas tornī, un atkal Margo kā kādreiz šā ceļojuma sākumā,

savādi valdzināta, nenolaida acis no baltā torņa un spožajiem staru kūļiem, kas plašā lokā slīdēja pārsatraukto jūru.

3Freds Kempsters bija samierinājies ar to, ka viņam jāzaudē skaistā, dārgā jahta, tāpat visi pārējie

bija samierinājušies ar domu, ka viņu iedzīvei un ceļojumā savāktiem suvenīriem jāiet bojā. Bet, kadbaltā motorlaiva, veikusi pusceļu no krasta līdz jahtai, pēkšņi mainīja kursu un brauca prom uzdienvidrietumiem, visus pārņēma baigs satraukums.

— Viņi nevēlas mūs glābt! — iesaucās Evelīna Dormane. — Kaptein, vai tas var būt, ka viņi mūsneredz?

— Jā, ko tas nozīmē? — Freds Kempsters nervozi salūkoja binokli. — Vai viņi ieraudzījuši jūrāvēl ko citu? Vajadzētu signalizēt, lai pasteidzas. Ilgi taču mēs te nenoturēsimies.

— Varbūt pusstundu … — kapteinis klusi atbildēja. Grimstošā jahta lēnām svērās uz sāniem.— Un pēc tam? — Valtera Dormana balss drebēja, uz klāja bilja ļoti vēss.— Tad var notikt, ka mums kādu laiku būs jāturas peldusvirs ūdens, — kapteinis teioa. — Man šķiet, tas nebūs pārāk grūti. Mūsu peldu jostas ir ļoti labas.— Sajā aukstajā ūdeni? — histēriski! iekliedzās Grēsa Džibsa. — Mani tūliņ saraus krampji.Ako bija klusi uznācis augšā un apstājies līdzās Margo.— Nebaidieties, kundze… — tas čukstēja viņai. — Es esmu labs peldētājs. Es būšu jums klāt un

palīdzēšu nokļūt krastā.Tai brīdī motorlaiva atkal mainīja kursu un ar slaidu loku brauca jahtai apkārt, tad pret vēju tuvojās

nelaimes vietai. Atvieglojuma nopūta izlauzās no visu krūtīm.— Tie ir lietpratēji, — kapteinis teica. — Tas līkums laikam bija vajadzīgs sēkļu dēļ. Taisnā

kursā motorlaivu nevarēja piebraukt mums klāt.Tie, kas visvairāk bija drebējuši, nu mēģināja smaidīt un turēt galvu augšā. Valters Dormans

aizsmēķēja cigareti, bet Evelīna un Grēsa atvēra rokas somiņas un pārbaudīja mazajos spogulīšos savuizskatu.

— Viss būs labi, mīļā … — Freds Kempsters tagad atcerējās savu sievu. — Viņi paspēs laikā.Margo mēmi pamāja ar galvu.Motorlaivai piebraucot tuvāk, no jahtas varēja saredzēt divus vīrus melnos lietusmēteļos un vētras

cepurēs. Viens sēdēja pie stūres un uzraudzīja motoru, otrs stāvēja laivas priekšgalā, sarīkojis sviežamovirvi un turēdams pa rokai ķeksi. Metrus divdesmit no «Midnight dream» stūres vīrs apturēja motoru un arskrējiena inerci pievirzīja laivu jahtai aizvēja pusē. Matroži satvēra sviežamo virvi un pievilkamotorlaivu plakaniski pie jahtas sāniem, citi steidzās nolaist virvju kāpnes. Un, tiklīdz kāpnes bijapiesietas pie reliņa, Valters Dormans kāpa pāri bortam, — drošs paliek drošs, kad tikai ātrāk nost nogrimstošā kuģa. Bet viņš vēl nebija sācis kāpt lejā, kad viens no motorlaivas vīriem viņam iesita ar ķekšakātu pa muguru.

— Ne tik steidzīgi, mister! Lai pirmās kāpj lejā sievietes. Jums būs laika diezgan.Un viņš sita vēlreiz, bet, kad Valters Dormans vēl stīvējās, divi jahtas matroži viņu sagrāba aiz

pleciem un uzrāva augšā.— Tad ej tu! — viņš sapīcis uzsauca Evelīnai. — Ko nu vēl gaidi, ko tūļājies? Šis peldošais zārks

tūliņ ies dibenā.Pagāja vairākas, minūtes, kamēr visi pārvācās motorlaivā. Beidzot uz jahtas bija palicis vienīgi

kapteinis, bet tas vēl vilcinājās, it kā būtu ko aizmirsis vai kaut ko gaidītu.

— Neāksties, vecais, kāp lejā! — sauca motorlaivas stūres vīrs. — Sī spēļu lietiņa nav lavasdzīvības vērta. Gan jau tu vēl paspēsi noslīkt ar kādu- citu kuģi.

— Es skatos, vai te … — kapteinis nomurmināja.— Nav ko skatīties! Kāp lejā! Mums jātaisās drīzāk prom.Tad «Midnight dream» komandieris beidza pozēt un itinveikli pārvācās uz motorlaivu — pārāk draudīgi jahta zvēlās uz sāniem. Iedarbinājis motoru, stūres

vīrs vadīja laivu atpa- kaļējā gājienā prom no jahtas, tad ar strauju manevru apgrieza apkārt un virzīja uzkrasta pusi. Viņi bija aizbraukuši varbūt trīsdesmit metrus, kad «Midnight dream» sagrīļojās, dažusmirkļus it kā agonijā novalstījās no vieniem sāniem uz otriem, tad nozuda dzelmē. Raudzīdamies ūdensmutulī, kas vēl brītiņu vārījās nelaimes vietā, izglābtie ļaudis nodrebēja aiz baismas.

Motorlaivai skrejot, viļņu šļāces šļakstēja pāri bortam, samērcēja izglābto ļaužu apģērbu. Visuskatieni raudzījās pretim krastam, tikai Ako un Margo nenolaida acis no stūres vīra, kas, mierīgs un savādarbā iegrimis, vairs nelikās zinis par pārējiem. Viļņi bija tūliņ pazinuši Eduardu Harbingeru, kad piejahtas atskanēja viņa balss. Un mulsa pārņēma Ako prātu, vērojot sava drauga rīcību: viņš bija priecājiesHarbingera vietā, ka tagad pienācis lielais brīdis, taisnības stunda, ka notiks vīrišķīga izrēķināšanās unHarbingers liks Fredam Kempsteram samaksāt ar savu dzīvību par visu netaisno, ko viņš tam darījis. Viņštaču varēja atstāt Fredu uz jahtas, pateikt, ka .motorlaivā visiem nav vietas. Sajā stundā viņš varēja prasītjaunajam Kempsteram atpakaļ to, kas viņam nepiederēja un ko tas ar viltu bija nolaupījis viņam. BetHarbingers neko nesacīja, pat ciešāk nepaskatījās savā ienaidniekā — viņš glāba visus un visus vedakrastā. Vai viņam kāds cits nodoms?

Reiz Ako saskatījās ar draugu un Harbingera draudzīgais smaids liecināja, ka tas viņu pazinis. Unreiz Ako redzēja, ka Margo, motorlaivas pakaļgalā sēdēdama, it kā nevilšus viegli noglāstīja Harbilngeraroku. Tas pasmaidīja skumji un rūgti, bet nepaskatījās Margo un neko viņai neteica.

Tā viņi nobrauca krastā.Uz klinšainā zemes naga, kas ar asu izliecienu iestiepās jūrā, stāvēja Krenlirokas bāka. Metrus

četrdesmit no slaidā torņa atradās bākas personāla dzīvojamā ēka — aizvēnī pret valdošajiem rietumuvējiem. Drūmo, klinšaino vietu nekas nerotāja. Daži krūmi, kas auga dzīvojamās ēkas tuvumā, un pārispuķu dobju gan liecināja, ka cilvēks mēģinājis savu apkārtni padarīt piemīlīgāku, bet viņa pūles bijaizrādījušās diezgan nesekmīgas.

Kad motorlaiva kopīgiem spēkiem bija ievilkta laivu šķūnī, Harbingers izglābtos «Midnight dream»ļaudis veda uz dzīvojamo ēku, bet viņa palīgs Dēvids Pens devās uz bākas torni izdzēst uguni.

— Jūs divi vien apkalpojat bāku? — pa ceļam Harbingeram apjautājās Valters Dormans, aizmirsis,ka šis pats cilvēks nesen viņam bija sitis ar ķekša kātu pa muguru.

— Jā, vairāk cilvēku nevajag, — Harbingers atbildēja. — Bet ik pēc divām nedēļām mūs nomainaciti divi.

— Un tad jūs atpūšaties pilsētā, vai ne? — Dormans turpināja.— Ja patīk, tad var aizbraukt uz pilsētu, bet, ja nepatīk, var dzīvot tepat.— To, protams, neviens nedara? — Freds Kempsters ieminējās. — Kurš gan gribēs nīkt šajā

tuksnesī, ja tiesības doties pie cilvēkiem.— Kā kurš to ņem, — Harbingers teica. — Es neesmu bijis prom no šejienes septiņpadsmit

mēnešus.— Tiešām? — Freds izbrīnā paraustīja plecus. — Kā cilvēks to var izturēt? Tāda dzīve ne ar ko

neatšķiras no cietuma.— Kāpēc? Te ir diezgan interesanti. Vai jūrnieks, kuram gadiem ilgi jāpavada svešumā, atrodas

labākā stāvoklī?— Jūs esat bijis jūrnieks? — Freds jautāja.— Visi bāku ļaudis ir bijuši jūrnieki.

— Jā, protams, viņiem jāpazīst jūrnieku dzīve un kuģniecības paražas … signāli, kursi.— Un jābūt pieradušiem pie vientulības …Pie dzīvojamās ēkas durvīm Harbingers, kaut ko atcerējies, pagriezās pret pūli.— Jums mani mazliet jāatvaino. Tūliņ es jūs nevaru vest iekšā. Jūs saprotat — vīriešu saimniecība

… kā tur var Izskatīties.It kā nokaunējies, labsirdīgu smieklu pavadīts, viņš iesteidzās iekšā. Bet, ja ārā palikušie domāja, ka

Harbingers tagad kārto savu mitekli, apsedz gultu un noridā izmētātos apģērba gabalus, tiad viņi maldījās.Tur nekas nebilja izmētāts, katra lieta atradās savā vietā. Tikai Harbingera istabā uz galda atradās kādspriekšmets, kam tur nevajadzēja būt. So priekšmetu — jaunas sievietes ģīmetni — viņš paslēpa atvilktnēzem papīriem, tad drusciņ uzkavējās un gāja ielaist ārā palikušos.

- Pasažieri sēdēja pie iekurinātā kamīna, sildījās unžāvēja drēbes. Ekipāža ļaudis bija apmetušies pārējās istabās Jahtas pavārs vārīja kafiju un cepa

olas brokastīm — produktus viņam bija iedevis Harbingers. Pēc azaida, sasildījušās pie kamīna,sievietes iegāja Harbingera istabā saposties, bet vīrieši palika bākas dežūras telpā uzsmēķēt. Harbingerspa telefonu sazinājās ar tuvāko ostu un ziņoja par «Midnight dream» bojā eju. Izglābtie ļaudis varējaaizkļūt no šejienes vienīgi pa zemes ceļu, jo jūra vēl bija pārāk nemierīga, lai ar pārpildītu motorlaivudotos selgā. No pilsētas solīja izsūtīt uz Krenlirokas ciemu dažas automašīnas, bet tās varēja ierastiestikai pievakarē, tātad izglābtajiem vajadzēja pavadīt bākā visu dienu.

Valters Dormans devās to pavēstīt dāmām. Uz brīdi Freds Kempsters un Harbingers palika divi vienistabā, jo Redžinalds Džibss bija uzkāpis bākas tornī un fotografēja apkārtni — savu fotoaparātu viņštomēr bija izglābis.

Tagad, kad bija beidzies baiļpilnais satraukums, Freds Kempsters uzmanīgāk pievērsās savaiapkārtnei, lietām un cilvēkiem. Eduards Harbingers bija novilcis lietusmēteli un noņēmis vētras cepuri.Tumšzilā kamzolī, brūnu seju, mazliet sajukušiem matiem, viņš sēdēja pie galda un kaut ko rakstīja bākasžurnālā. Ieskatoties uzmanīgāk šajā sejā, Kempsteram likās, ka viņš to kaut kur agrāk redzējis. Viņam šķitapazīstami šās sejas sausie, vīrišķīgie vaibsti. Brīdi veltīgi pūlējies atcerēties, kādā sakarībā šī seja viņamzināma, Freds ierunājās:

— Vai mēs neesam kaut kad agrāk jau tikušies?— Liekas gan, miister Kempster, — Harbingers atbildēja, nepaceldams acis no žurnāla un

turpinādams kaut ko rakstīt.— Tā, jūs pazīstat mani? — Freds sakustējās un ar spriegu interesi vēroja bākas uzraugu.— Jā, protams. Bet tas taču nav nekāds brīnums. Bāku uzraugi pazīst savas zemes redzamākos

kuģniecības darbiniekus. Reizi gadā mēs saņemam pat dāvanas no dažām rēde- rejām.— Bet es nekad te neesmu bijis.— Kādreiz arī manis te nebija, — Harbingers pirmo reizi šīs sarunas laikā paskatījās Fredā.— Vai mēs esam bijuši pazīstami? — Freds jautāja. — Piedodiet, ka es tā jautāju… man iznāk

darīšanas ar tik daudziem cilvēkiem, ka visus pie labākās gribas nevarētu atcerēties.— Skaidrs. īpaši, ja ar kādu cilvēku bijusi pavisam maza, nenozīmīga darīšana, Harbingera sejai

pārslīdēja smīns.— Vai drīkstu zināt, kā jūs sauc?— Eduards Harbingers.— Harbingers …Jā, tagad Freds atcerējās visu. Viņam, kļuva ļoti neērti. Apmulsumā viņš uzrāva sērkociņu un

pielaida uguni cigaretei, kas jau dega. Cilvēks, kas sēdēja aiz galda un, darbā iegrimis, nelikās zinis parviņa klātbūtni, nevarēja būt viņam draugs. Un šis cilvēks bija glābis viņu un viņa sievu, atvedis krastā, unviņiem bija jābauda viņa viesmīlība šajā drūmajā vietā, kur putni nevija ligzdas un puķēm nebija kursaknes laist.

Fredam Kempsteram kļuva neomulīgi. iViņš piecēlās un izgāja laukā, ilgi staigāja gar zemes ragakrastu. Ap klintr m klaigādamas virpuļoja kaijas. Jūrā nebija redzams neviens kuģis, neviena zvejniekulaiva. Tikai melnas klintis, satraukta jūra un vēja auri klajumā.

Kā cilvēks te varēja dzīvot? Kāpēc Harbingers te bija apmeties? Jo ilgāk Freds par to domāja, jonelāgāka kļuva viņa pašsajūta. Samulsis un noguris viņš apsēdās uz kāda akmens un sēdēja, kamēr Akoatnāca un aicināja viņu pusdienās.

5Pēc pusdienas Harbingers nomainīja savu palīgu un stājās sardzē, vēroja jūru un reģistrēja

garāmbraucošos kuģus. Reiz viņš aizgāja uz laivu šķūni un sakārtoja tīklus, ko abi ar Penu bijaiegādājušies pavasarī, — atvaļinājuma dienās zveja bija labs laika kavēklis. Tur šķūnī viņu atrada Ako.

— Vai ir brīv te nākt? — salu dēls jautāja.Sadrūmušā Harbingera sejā parādījās smaids.— Nāc, Ako, tev ir brīv. Nu paskaties, vai pie jums salā pazina šādas lietas?Ako apskatīja tīklus, pašķirstīja mīksto linumu ar svina smagumiem pie apakšējās auklas un korķa

plūksniņām pie augšējās.— Nē, mister Harbinger, mums tādu nebija.— Kad tu aizbrauksi mājās, iemāci savus ļaudis zvejot ar tādām lietām, — Harbingers teioa.— Mums zivis diezgan ķeras uz āķiem. Kur mēs liksim, ja sazvejosim vairāk nekā var apēst?— Taisnība, Ako, kur jūs liksiet… Kāpēc tu nepaliki Dienvidjūrā, kad jahta bija aizbraukusi tur?— Mēs nevarējām atrast Rigondu. Tad misters Kempsters saņēma ziņu par tēva nāvi un bnauaa

taisni: uz mājām. Vai būtu bijis labāk, ja es paliktu Amerikā malā?— Nezinu, draugs. Misteram Kempsteram gan būtu bijis labāk, ja viņš tik ļoti nesteigtos. Tad

varbūt nepiedzīvotu lielo vētru, pasargātu savu jahtu no bojā ejas un … nesatiktos ar mani.— Vai viņš zināja, ka jūs esat te?— Liekas, ka ne.• — Bet Margo … viņa taču zināja?— Kāpēc tu tā domā?— Viņa man iedeva uzglabāt jūsu vēstuli. Tā vēl tagad ir pie manis.Harbingers ciešāk paskatījās Ako acīs:— Viņa tev lika glabāt manu vēstuli?— Jā. Viņa teica, ka iznīcināt negribot, bet nevēloties, ka misters Kempsters to dabū redzēt. Tas

viņam ļoti sāpēšot.— Tā? — Harbingers klusi pasmējās. — Viņam sāpēs. Cik ļoti viņa rūpējas par mistera

Kempstera labsajūtu.Un atkal viņš iesmējās — skarbi, nicīgi.Ako neuzņēmīgi mīņājās no vienas kājas uz otru. Manīdams viņa stomīšanos, Harbingers iejautājās:— Tev kas uz sirds, Ako?— Nē, nekas. Es tikai domāju, jums tagad būs labāk. Jus varēsiet dzīvot laimīgāk nekā līdz šim,

kad Margo paliks te.— Kāpēc tu domā, ka viņa paliks te?— Viņa bija jūsu draudzene, kad jūs aizbraucāt. MistersKempsters tikai iar viltu jūs izšķīra. Tagad viņš neko nevar vairs darīt, un, ja jūs prasīsiet Margo

atpakaļ, viņam būs tā jaatdod.— Tu domā — viņa būtu ar mieru palikt pie manis?— Viņai taču tas jādara. Tas viņas pienākums. Bez tam … jūs viņai esat mīļāks nekā Kempsters.— Kāpēc tu tā domā?— Es to zinu, mister Harbinger. Zinu tāpēc, ka viņa man vairākas reizes prasīja jūsu vēstuli, kad

bijām dienvidos. Izlasījusi viņa to vienmēr deva atpakaļ, bet es redzēju, ka vismīļāk viņa to būtuglabājusi pie sevis. Un, kad jūs pirmīt atbraucāt pie jahtas … jums vajadzēja redzēt viņas acis. MisterHarbinger, es nekad neesmu redzējis, ka viņa tā raudzītos Fredā Kempsterā, kā viņa raudzījās uz jums.

— Ai Ako… — Harbingers iestenējās. — Tu esi labs puisis, un es zinu, ka tu man vēli labu, bet totev nevajadzēja stāstīt.

— Kāpēc?— Labāk būtu, ja es to nezinātu. Jo… Margo nevar palikt te, un es viņu nevaru aicināt pie sevis.— Kāpēc?— Tāpēc ka to liedz mans lepnums, mana cilvēciskā pašcieņa. Nekad nevajag diedelēt un pieņemt

laipnību no cilvēka, kas kādreiz tev uzspļāvis, nonicinājis tevi.— Bet jūs taču neatstāsiet visu tā, kā ir? Kempsters jūs aplaupījis, aizvilināja prom un atņēma

jums Margo. Tas bija slikts darbs. Arī baltie par sliktiem darbiem soda savējos. Tagad jums ir iespējaatmaksāt Kempsteram.

— Jā, Ako, ir iespēja. Un varbūt es to arī izmantošu, bet ne tā, kā tu domā.Arā čirkstēja soļi. Kāds cilvēks nāca uz laivu šķūni. Viņš apstājās uz sliekšņa un teica:— Alan ar jums jārunā, Harbinger.— Nāciet iekšā, Kempster, nav labi stāvēt caurvējā, — Harbingers atbildēja, nepaskatījies uz

atnācēju.Ako saprata, ka tagad jānotiek izšķirošai cīņai un ka viņa klātbūtne ir lieka. Bet, kad viņš sakustējās

uz iešanu, Harbingers māja, lai viņš paliek. Freds redzēja šo mājienu.— A ister Harbinger, būtu labāk, ja mēs varētu izrunāties divatā. Ako tas nemaz nevar interesēt.— Ako ir jauns, viņam, jāmācās, — Harbingers atbildēja. — Es vēlos, lai viņš iepazīstas ar mūsu

ciltsbrāļu rīcības smalkumiem, tad viņš labāk zinās, kādi putni mēs esam.— Man neērti sveša cilvēka klātbūtnē runāt par tādām lietām, — Freds aizrādīja.— Neērtības sajūtu atstājiet aiz durvīm, mister Kempster. Nevajag vienmēr meklēt vieglāko un

ērtāko ceļu.— Jūs vēlaties mani pazemot?— Jūs taču negaidāt, lai es zemojos jūsu priekšā? — Harbingers saslējās.— Nu labi, manis pēc lai Ako paliek. Bet viņš nedrīkst…— Viņš drīkst visu, mister Kempster. Neuzstādiet noteikumus.— Bet jūs taču nezināt, par ko es gribu runāt.— Es zinu, Kempster. Jūs gribat taisnoties.— Par pagātni nav nozīmes taisnoties. Kāda tā ir, tāda paliek. Es nevēlos sevi mazgāt. Un es pat

nenožēloju izdarītā, jo, ja es tā nebūtu darījis, tad daudz ko būtu zaudējis dzīvē. Jā, Harbinger, man Margobija vajadzīga. Es par viņu cīnījos un paliku uzvarētājs. Esmu ļoti apmierināts, ka Margo ieguvu, jo esviņu mīlu. No mana viedokļa raugoties, tas ir ļoti labi, ka man izdevās jūs pieveikt. Mana sirdsapziņa šaiziņā ir ļoti mierīga, tikpat mierīga kā katram vīrietim, kas cīņā par mīļoto sievieti pieveicis savu sāncensi.Varu jums apgalvot, ka Margo ir laimīga un cīņas iznākumu nenožēlo. Tātad tik tālu viss liekas kārtībā.

Harbingers ieinteresēts paskatījās Fredā. Tā izaicinošais tonis viņam patika labāk, nekā būtu patikusigaudulīga nopūšanās un liekulīga smilkstēšana.

— Turpiniet, Kempster.— Labi. Kā redzat, Harbinger, ar mani un Margo viss ir kārtībā. Mēs esam apmierināti ar savu

dzīvi. Bet kaut kas nav īsti kārtībā ar jums.— Alanas lietas atstājiet man, mister Kempster. Jūs man neesat nekāds aizbildnis.— Pasargi dievs, par tādu es nemaz nevēlos kļūt. Runāsim pavisam atklāti: man nepatīk, ka jūs

sevi taisāt par mocekli. Ja vienā lietā esat cietuši bankrotu, tad tas taču nenozīmē, ka jums jāļaujbankrotam visa dzīve. Kam jūs spītējat, dzīvodams šajā tuksnesī? Man? Alani tas neietekmē. Margo?

Viņa nav vainīga par jūsu untumiem un savādībām. Viņa zina, ka es jums sagādāju labākus eksistencesapstākļus, viņa zina, ka jūs būtu varējis dzīvot labklājībā un ērtībās. Tātad — apmešanās Krenlirokasbākā ir tikai gaumes lieta. Bet, to darīdami, jūs laikam taču esat domājis, ka mēs jums esam nodarījušipārestību, un ar savu rīcību cerējāt iedzelt mūsu sirdsapziņai, likt mums pamocīties, justies neomulīgi untā tālāk. Harbinger, šis sitiens nesniedz mērķi, tāpēc prātīgāk būs, ja šai ākstu spēlei darīsiet beigas.Brauciet prom no šejienes. Es jums došu kapteiņa vietu uz «Tasmānijas», jo vecais Fārmans tagad būsnepieciešams rēderejas kantorī.

— Jūsu kalps es nekad nebūšu, mister Kempster, — tikko valdīdamies, atbildēja Harbingers.— Manis pēc. Ja nevēlaties atrasties tiešā atkarībā no manis, esmu ar mieru jums citādi sagādāt

neatkarīgu stāvokli'. Es jums iedošu zināmu summu naudas …— Ko jūs ar to vēlaties iegūt?—• To, kas daudz labāks un prātīgāks par nevajadzīgu naidu, — jūsu draudzību.— Man jūsu draudzības nevajag, mister Kempster. bet savu draudzību es nepārdodu par naudu. Pat

par visiem jūsu trīsdesmit kuģiem jūs to nenopirksiet.— Vai jūs sevi nenovērtējat par augstu?— Es baidos, ka jūs visus cilvēkus novērtējat par zemu. Mister Kempster, jūs nemaz neesat tik

bagāts, kā iedomājaties. Šo un to, kam jūsu acīs maza vērtība, jūs tomēr nespējat nopirkt. Protams, tas jūskremt un krimtīs ilgi, bet mani tas neaizkustina.

Freds Kempsters saknieba lūpas, brīdi stomījās, tad ierunājās citā tonī, klusi un diedelējoši:— Es negribēju jūs apvainot. Ja materiālās vērtības jūs neinteresē, tad mani labie nodomi tiešām

varēja jums izlikties piedauzīgi. Harbinger, bet, ja es pie jums griežos kā cilvēks, kā vainīgais, ko jumsiemesls neieredzēt, kā kļūdu izdarījis vīrs, kas atzīst savu vainu un, nožēlodams izdarīto, sniedz rokuizlīgumam, — vai jūs arī tad nesniegsiet pretim savējo?

— Pārāk sentimentāli un pārāk liekulīgi, mister Kempster. Gandarījumu es jau esmu dabūjis — jūstomēr jūtaties vainīgs. Bet es nevēlos ļaut jums atpirkties ar lēcu virumu. Glabājiet savu naudu saviempēcnācējiem — gan tie pratīs to iztērēt. Un mīliet sevi vairāk par visu pasaulē, tad jums būs arī mierīgsprāts. Tikai vienu niķi gan atmetiet — neceriet nopirki to ļaužu mīlu un draudzību, kuriem esiat spļāvissejā. Tik nepieticīgam nevajag būt.

Tad Kempsters cirtās apkārt un gāja prom.— Nu, Ako, ko tu no šā notikuma mācījies? — Harbingers jautāja, kad Freds bija aizgājis.— To, ka cilvēks nedrīkst pārdot savu pašlepnumu un godu.— Pareizi, Ako. Nekad nevajag sevi pārdot, rāpot un zemoties, ne par kādu naudu nevajag ļaut sev

kāpt uz galvas. Varas priekšā mums kādreiz jāpadodas, bet nekad viltībai un meliem.- Pēc stundas no Krenlirokas ciema zvanīja, ka ieradušās mašīnas .pēc izglābtajiem jahtas ļaudīm.

Līdz ciemam vajadzēja iet kājām. Dāvids Pens gāja viņiem līdzi. Kad viņš atgriezās, 'bija jau krēsla unHarbingers aizdedzis bākas uguni. Nokāpis lejā, viņš sastapa savu palīgu.

— Dalīsim tagad dāvanas, — teica Pens, rādīdams visādus dārgus nieciņus — zelta portsigāru,brošas ar dārgakmeņiem un naudas vīstokli, ko izglābtie kungi un dāmas šķiroties bija sadevuši viņam.

— Paturi vien sev, — Harbingers sacīja. — Es savu daļu jau saņēmu.Vējš bija pavisam norimis. Bākas uzraugs skatījās jūrā un domāja, ka šovakar varētu iemest dažus

tīklus. Pēc lielā negaisa vajadzēja labi ķerties zivīm.DIVPADSMITA NODAĻA 1Visu ceļojuma laiku Ako bija turpinājis mācīties. Tagad viņš labi prata angļu valodu un bez kādām

grūtībām varēja lasīt katru grāmatu vai laikrakstu. Atradis šajās grāmatās vai laikrakstos kaut konesaprotamu un svešu, viņš griezās pie Margo pēc padoma. Kad Freds Kempsters reiz nejauši pārsteidzaAko, lasot «Kolonizācijas vēsturi», viņš sākumā tikai pabrīnījās par to, ka šis cilvēks iemācījies lasīt unka viņu, pirmatnējas cilts locekli, grāmatās varēja interesēt kaut kas vairāk par krāsainām ilustrācijām,

bet, mazliet pašķirstījis brošūru un vienā otrā vietā izlasījis pa rindkopai, jaunais kungs sarauca pieriīdzīgās grumbās un k|uva nelaipns:

— Tev par tādām lietām nav jādomā, — viņš teica. — Tu esi sulainis. Labāk interesējies, kā pareiziapkalpot pie galda, — no tā tev dzīvē būs vairāk labuma. Pasaules politiku mēs pratīsim taisīt larī beztavas palīdzības.

Bet viņš aizmirsa to, ko parasti aizmirst lielais vairums bagāto ļaužu: ka arī kalps ir apzinīga,domājoša būtne, apveltīta ar tādu pašu spriešanas spēju un izziņas slāpēm kā visi cilvēki. Jā, Ako bijasulainis, bet savā sirdī un garā viņš bija brīvs, neatkarīgs cilvēks, ko nevarēja ietekmēt un apmulsinātcitu, ārēji varenāku cilvēku patmīlīgie viedokļi un sakropļotās patiesības. Pēc tam kad Mansfīlds bijaatmodinājis viņa intelektu, viņš pasaulē skatījās pats ar siavām acīm un lietas redzēja tādas, kādas tāsbija, un nevis tādas, kādas daži cilvēki tās vēlējās iztēlot. Ja kāda lieta vai rīcība bija netaisna, tad tāda tāarī palika, lai kādām cēlām un viltīgām izkārtnēm to centās izreklamēt par godīgu un krietnu. Ako senzināja, ka balto cilvēku dzīvē ir pārāk daudz melu. Viņi meloja cits citam savstarpējā satiksmē, glaimojatiem, ko patiesībā nicināja, izlikās pazemīgi to priekšā, kurus ienīda, nopietnām sejām uzklausījamuļķības, par kurām tiem gribējās smiet, — un to nosauca par pieklājību, jo bija nepieklājīgi pareiziatsaukties uz visu, teikt to, ko domāja, izrādīt savas īstās jūtas. Līdzās šiem konvencionālajiem meliemvaldīja sabiedriskie un starptautiskie meli, kas bija vēl ciniskāki par pirmajiem. Kad izmantotāju šķirasinteresēs aplaupīja pārējās šķiras, atņemot tām materiālo labklājību un cilvēka tiesības, tad to nosaucapar visas nācijas nepieciešamību. Kad kāda liela valsts ar spēku paņēma to, kas bija piederējis kādaimazākai valstij, tad to nesauca par varmācību un laupīšanu, bet ar skaistām un pārgudrām frāzēm notēlojapar vēsturisku kļūdu izlabošanu un savas tautas dzīvības interešu nodrošināšanu — it kā tikai stiprākajambūtu dzīvības, intereses. Un nebija tā, ka cilvēki nesaprastu šādas rīcības netaisnīgumu un liekulību, betviņi aiz aprēķina izlikās to nesaprotam, tā nodrošinādami sev ērtāku dzīvi. Bailīgākie un stulbākie parvelti palīdzēja sludināt stiprajo melus, gudrākās un drošākās galvas piekukuļoja ar naudu, bet, kas nebijanopērkami un iebaidāmi, tos apklusināja aiz cietuma mūriem, pasludinot viņus par valsts un tautasienaidniekiem.

Ko gan nevar pataisīt par noziedznieku! Pietiek, ja ar likumu aizliedz cilvēkam redzēt un saprast. Jajūs tad iedrošināsieties skatīties vaļā acīm un domāt, — jūs esat noziedznieks, līdzīgs laupītājam unslepkavam, pat tad, ja jūs būsiet redzējuši tikai laupīšanu un nosaukuši šo lietu īstajā vārdā.

Visā civilizētā un puscivilizētā pasaulē pastāvēja aizbildniecības sistēma, sākot ar ģimeni un beidzotar valsti. Tas bija visērtākais veids, kā varmācību ietērpt ārēji mīlīgā, tēvišķīgā formā. Stiprākaisvienmēr centās daudzināt savas tēva tiesības un pienākumus attiecībā pret vājākajiem, kas bija viņampadoti. Saimnieks, kas izdzina savu kalpu, darba devējs, kas cietsirdīgi! nostrādināja savu strādnieku,nekad to neizmantoja. Ak nē! Viņš tikai tēvišķīgi rūpējās par sava darbinieka eksistenci, par maizi undarbu viņam un viņa ģimenei — viņš sagādāja tam iespēju izvilkt dzīvību ari tad, ja no šīm tēvišķīgajāmrūpēm cēlajam aizbildnim atlēca vairāk pasaulīgā labuma nekā mazajam sadzīves bārim, par kuru viņšgādāja. Lielās, stiprās un bagātās tautas tādus aizbilstamos bārus bija atradušas koloniju tautu personā.Sie nabaga melnie un brūnie! Baltā kolonizatora acīs viņi bija kā bērni, kas nezināja, ko iesākt ar sevi, arsaviem darba augtiem un tām dabas bagātībām, ar kādām apveltīta viņu dzimtā zeme. Kā gādīgs tēvs viņšnāca pāri jūrām, ņēma viņus savā ziņā, piespieda strādāt, paklausīt, būt čakliem un pieticīgiem un kā jaudaždien rūpīgs tēvs izdzina viņu bērnišķīgos untumus, ietiepību un nepaklausību ar asu rīksti. Viņš tiemmācīja pazemību savā un dieva priekšā, audzināja labos tikumos ar uzrauga pletnes, šautenes unlielgabala palīdzību — lāga vīrs, viņš tiešām |oti nopūlējās, un šo ļautiņu nepateicība viņu dažreizsarūgtināja līdz sirds dziļumiem. Bet, ka šīs tēvišķīgās pūles galu galā labi atmaksājās un bija sviedruvērtas, to liecināja daudzie ķīviņi pašu kolonizatoru starpā: ja kāda cita tauta, to pašu «cēlo izpalīdzībasjūtu» mudināta, tiecās dalīties gādībā un aizbildniecības rūpēs par kādu eksotisku cilti, tad tūliņ cēlāsnaids un kari, kur aizbilstamam bārim nebija nekāda līdzrunāšana. Neviens viņam neprasīja, kādu

audzinātāju viņš vēlas. Un tas dīvainākais bija tas, ka tādi bāri nekad nevarēja sasniegt pilngadību unsaņemt savu tēvu mantojumu savā ziņā un valdīšanā. Kamēr viņi auga, mācījās un nobrieda, aizbildnissaimniekoja viņu vietā. Pilngadības dienā, — ja tāda kādreiz nāks, — viņu klēts būs tukša, bet pilni būsaizbildņa apcirkņi. Jo nevar taču prasīt, lai viņš nopūlētos par velti…

Kāds tad bija šo bāru — visa lielā un dažādā bāru pulka ieguvums par viņu paklausību? Aizbildņiteica, ka tā esot civilizācija: avīzes, kokvilnas drānas, patafoni, sporta laukumi, sanitārā īpa'līdzība,nespējnieku patversmes, kino, velosipēdi, baznīcas, krogi, tualetes ziepes un citas labas lietas. Liela unvarena lielia bija šī civilizācija — cilvēces prāta smalkuma rekordi. Bet, ja civilizētais cilvēks bija tikgudrs un gaišredzīgs, ka spēja izmantot visapslēptākos dabas spēkus, likt mašīnai strādāt savā vietā,izdeldēt mēri un bakas, lidot pa gaisu un peldēt kuģī zem ūdens, kā gan viņš tiad varēja būt tik izklaidīgsun līdzās šiem pasaules brīnumiem atstāt neievērotas un nenovērstas daudzas nelāgas lietas, ar kurām viņagudrā galva itin viegli tiktu galā? Kā tas nācās, ka vēl daudzi cilvēki dzīvoja pusbadā, ka bojā gājatūkstošiem un miljoniem bērnu, kas nedabūja pietiekamu pārtiku, un ka neskaitāmas meitenes un sievaspar naudu pārdevās svešiem vīriešiem, kurus tās nemīlēja? Ar ko varēja izskaidrot, ka daudzi cilvēki,kam ļoti gribējās dzīvot, dažreiz nonāca tādā stāvoklī, ka dzīvot nebija iespējams un tie lēca ūdeni, dzēraiindi, paši meklēja nāvi? Tas liecināja, ka civilizētais cilvēks vai nu nemaz nav tik visgudrs, par kāduviņš sevi uzskatīja, vai arī viņš tīšām, noteikta aprēķina dēļ dažās lietās savu gudrību vairās izmantot.

Atbildi! uz šiem sarežģītajiem jautājumiem Ako meklēja grāmatās, kuras Mansfīlds bija ieteicisizlasīt, un pašā dzīvē, kuras raibā plūsma mutuļodama un krākdama joņoja viņam garām. Grāmatas atvērasalu dēla acis, darīja tās redzīgas un ļāva saskatīt dzīves notikumos un cilvēku rīcībā kādu apslēptu jēgu,kuru dzīves kungi centās noklusēt, bet, ja tas izrādījās neiespējami, tad mēģināja samainīt ar saviemmeliem. Šīm vajadzībām viņu rīcībā bija tūkstoš gadu vecā pasaciņa par dievu un viņpasaules dzīvi, tāpatbiezie likumu sējumi, kas dzīves kungu taisnību uztiepa veselām tautām.

Ako saprata, ka arī paši baltie visi nav vienādi. Uz katra soļa viņš redzēja, ka mazākums, kura rīcībābija daudz naudas, lieli īpašumi un bruņota vara, ar zvērīgu cietsirdību apspieda un izsūca vairākumu unka viņu vidū norisinājās mūžīga cīņa. Alkstot pēc aizvien lielākas peļņas un bagātības, mazākums savāplēsoņas salkonībā nešķiroja baltos no melnajiem, brūnajiem un dzeltenajiem un izsūca visus, kam vientika klāt.

No tā Ako secināja, ka nebūtu pareizi savu draugu un ienaidnieku nosacīšanā vadīties tikai nocilvēku ādas krāsas un piederības pie vienas vai otras tautas: varēja būt un patiešām bija savstarpējiienaidnieki, kas piederēja pie vienas tautas un runāja vienu valodu, tāpat varēja būt un patiešām bijadraugi, likteņa biedri miljoniem cilvēku, kam dažāda ādas krāsa un kas runāja dažādās valodās. Visu rasuun visu lautu valdošais mazākums, visu zemju izmantotāju asinskārais slānis bija Ako ienaidnieki, betvisu rasu un tautu nabagie ļaudis, kurus apspieda bagātie, — cilvēces milzīgais vairākums — bija viņadraugi, ar kuriem varēja un vajadzēja turēties kopā. Ako bija skaidrs, ka Freds Kempsters, ValtersDormans un Redžinalds Džibss piederēja pie mazākuma, bet Bobi Greins, Mansfīlds, Harbingers unmiljoniem angļu strādnieku, tāpat kā Ako, piederēja pie vairākuma. Un nebija tilta starp šīm divāmpasaulēm. Bija taisnība un netaisnība un mūžsena cīņa viņu starpā, kurā galīga uzvara reiz piederēstaisnībai.

Lūk, par ko dažreiz domāja un interesējās Ako. Protams, tās nebija tādas domas, kas piederas labamsulainim, tāpēc Ako ari nevarēja būt krietns sulainis. To laikam saprata ari Freds Kempsters, sevišķi pēcpēdējās sarunas ar Harbingeru bākā, kurai Ako bija liecinieks.

Apziņa, ka šis brūnais puisis zina, kādu apkaunojumu viņam nācies piedzīvot toreiz, stipri kremtaFredu. Sirds dziļumos viņš kopš tā brīža ienīda Ako, bet, zinādams, cik ļoti Alargo pieķērusies šimpolinēzietim, centās to atklāti neizrādīt. Taču ilgi samierināties ar tādu stāvokli jaunais Kempstersnevēlējās, tāpēc klusībā apcerēja, kā visērtāk tikt vaļā no Ako.

Atgriezies Liverpūlē, Freds kādu dienu, kad Alargo bija aizbraukusi pie šuvējas, aicināja pie sevis

Ako.— Vai tu joprojām vēlies atgriezties savā dzimtenē? — viņš jautāja. — Varbūt esi pārdomājis un

paliksi tepat?— Nē, mister Kempster, es neesmu pārdomājis, — atbildēja Ako. — Ko gan es te ziemeļos darīšu?— Ja tā, tad tagad tev ir iespēja nokļūt dienvidos, — Freds turpināja. — Viens no maniem kuģiem

drīzumā dosies ceļā uz Austrāliju. Ja vēlies, piemunsturēšu tevi par matrozi uz «Aspat- rijas», tikai tadtev tūliņ pat jābrauc uz Kardifu. Ar mieru?

Šis jautājums skanēja kā pavēle.— Labi, ser… — Ako teica.Viņš savāca savas lietas un divas stundas vēlāk jau sēdēja vilcienā. No Margo atvadīties viņam tā

arī nebija izdevies.Vakarā Freds Kempsters pastāstīja Margo, ka Ako lūdzis viņu atbrīvot no dienesta.— Viņam esot apnicis būt par sulaini, tāds amats viņu pazemojot. Man nekas cits neatlika kā

nosūtīt šo subjektu uz viena no mūsu kuģiem, kas šinīs dienās dosies uz Austrāliju. Tu viņu lutināji kābrāli — un, lūk, kādu pateicību saņēmi. Viņš negrib tev kalpot. Pārbaudi, mījā, vai viņš aizbraucot navpaķēris līdzi kaut ko no tavām mantām. No tāda cilvēka var visu ko sagaidīt. Viņa senči varbūt ēduši patcilvēka ga|u.

— Savādi… — Margo domu pilna atsaucās. — Ja Ako bija apnicis kalpot pie mums, kāpēc viņšman neko neteica?

— Viņam bija kauns tev atzīties, — paskaidroja Freds. Tad viņš saņēma Margo roku, brītiņuspēlējās ar viņas pirkstiem un visu laiku noslēpumaini smaidīja. — Uzmini, mīļā, kas man jauns. Un, kadMargo neko neteica, viņš turpināja: — Parīt mēs esam ielūgti pusdienās pie Liverpūles lordmēra. Cikman zināms, tavs galda biedrs būs karalienes brālēns — Northem- berlenas hercogs. īsts hercogs, Margo!Ko tu saki par to?

— Tiešām? — jaunās sievietes acis sāka starot. — Es sēdēšu līdzās Northemberlenas hercogam?— Un karalienes brālēnam, — piemetināja Freds.Margo krūtils joņainii cilājās, aiz satraukuma un prieka viņai vaigi sāka sārtot. Viņa vairs nedomāja

par Ako pēkšņo nozušanu, jo kas gan bija kaut kāds Okeānijas salinieks, salīdzinot ar īstu hercogu.2Freds Kempsters meloja, teikdams Ako, ka «Aspatrija» tieši no Kardifas dosies uz Austrāliju.

Lielais kuģis bija nofraktēts uz Portsaīdu ar ogļu kravu, bet no turienes tas devās uz Rumāniju pēckviešiem. Atgriezies Anglijā, tas dabūja jaunu uzdevumu — aizvest pilnu kravu gabalpreču uz Bombejuun no turienes doties uz Melburnu, bet vēlāk šis uzdevums tika grozīts, kam par iemeslu bija kādsneparedzēts ārkārtīgs notikums: «Aspatrija», uz kuras klāja atradās Ako, bija izbraukusi cauriGibraltāram un tuvojās Mesīnas šaurumam, kad kaut kur ziemeļos sākās lielais karš.

Portsaīdā Ako izlasīja avīzēs vēstis par asiņainajām kaujām Beļģijā, Polijā un Rītprūsijā. Un savādibija, kia Ako vairāk zināja par īstajiem kara cēloņiem nekā vairums viņa ceļabiedru — eiropiešu. Tiedomāja, ka asiņainā slaktiņa iemesls ir serbu studenta šāviens Sarajevā, kam par upuri kritaAustroungārijas troņmantnieks erchercogs Francis Ferdinands — it kā viena cilvēka dēļ tautas kādreizbūtu sākušas cīņu uz dzīvību un nāvi. Ako saprata, ka vainīga bija vēsturiskā berze, diviem lieliemķermeņiem saskaroties kādā tālā vietā, — lielās aizbildniecības «rūpes» par «nepilngadīgajām» ciltīm,nebeidzamais ķīviņš par tirgiem un izejvielu krājumiem. Baltie «tēvi» plēsās par tiesībām pārvaldītkrāsaino pabērnu mantojumu, par tiesībām pērt un pārmācīt, «audzināt» un iedzīvoties civilizācijas vārdā.Alkatības un savstarpējas nenovīdības mocīti, viņu nervi beidzot nebija izturējuši nelāgo kairinājumu.Skaidrs, ka tagad viņi agrāk nepārtrauks šo slaktiņu, kamēr vienam no pretiniekiem pietrūks elpas.Izturīgākais tad izgāzīs krūti un pazemos nogurušo. Viņam būs taisnība.

Portsaīdā «Aspatrijas» kapteinis saņēma no rēderejas norādījumu tūliņ pēc kravas izdošanas

Bombejā atgriezties Vidusjūrā un stāties Antantes kara pavēlniecības rīcībā. Tirdzniecības tvaikonis«Aspatrija» kļuva par kara transporta kuģi, un tā ekipāžs skaitījās mobilizēts līdz kara beigām. Lūk, kāpēcAko nevarēja aiziet no kuģa.

Vairāk nekā gadu viņi braukāja pa Vidusjūru starp Francijas, Alžīras, Ēģiptes un Mazāzijaspiekrastes ostām, pārvadādami Antantes karaspēku un kara materiālus, tad kādā tumšā naktī ienaidniekazemūdenes raidītā torpēda nolaida Freda Kempstera īpašumu jūras dibenā, no kurienes tas nekad vairsnetika izcelts. Daļa ekipāža aizgāja bojā. Ako kopā ar divpadsmit citiem «Aspatrijas» komandaslocekļiem glābšanas laivā sasniedza vienu no Grieķijas arhipelaga daudzajām salām. Viņus tūliņ iedalījakādā desanta karaspēka daļā un pēc tam, kad viņi bija izgājuši attiecīgu apmācības kursu, nosūtīja uzGalipoles pussalu karot ar turkiem.

Pusotra gada Ako pavadīja frontē. Sai. laikā viņš iemācījās apieties ar visiem kājnieku ieročiem unpiedalījās daudzās asiņainās kaujās. Cits pēc cita aizgāja bojā Ako daudzie jaunie paziņas un kara biedri— angļi, īri' un skoti; daudzi pārvērtās par kropļiem un tika evakuēti uz Smirnu un Aleksandriju, betslaidais salu dēls ne reizi netika pat ievainots un beidza karu kā seržants — kājnieku grupas komandieris.Par kaujas nopelniem viņu divreiz apbalvoja ar medaļām, bet to Ako savā sirdī mazāk vērtēja nekāmoderno karošanas māku un pieredzi, ko viņš bija paguvis uzkrāt šai laikā un kas varbūt kādreiz varējaviņam noderēt.

«Auroras» zalves atbalss, kas bija grandījusi ziemeļos, vēstot jaunas ēras sākumu cilvēces vēsturē,atskanēja arī līdz šejienei, un Ako sadzirdēja to. Visa cilvēce klausījās Lielās Oktobra revolūcijas soļudunā. Sārta rīta blāzma iedegās pie vēstures apvāršņa, vēstīdama visām apspiestām un pazemotām tautāmjaunu lailku un jaunu likteņu sākumu. Arī Ako sirdī šai laikā dzima kaut kas jauns: ticība, ka apspiesto unpazemoto cilšu ilgas pēc brīvības un taisnības nav vairs tikai tāls un nepiepildāms sapnis. Tur, ziemeļos,bija dzimis jauns milzu spēks, izcīnīta taisnības uzvara pār netaisnību. Ja tas bija kļuvis iespējams tur, tadtas varēja būt iespējams arī citur — katrā zemē, kur šodien vēl plosījās netaisnības melnā vara.

Tad kādu dienu salu dēls atkal atradās uz liela preču kuģa, kas viņu aizveda pretim tālajiemdienvidiem. Sarkanās jūras tuksnesīgie krasti paslīdēja garām, apdvesdami ceļiniekus ar tuksnešasvelmaino elpu. Nedēļām ilgi kuģis brauca pa Indijas okeāna skumjajiem klajumiem, kamēr parādījāslielās Austrumu salas krasti. Beidzot tvaikonis pietauvojās Sidnejas līča piekrastē. Ako pārsvieda pārplecu savu jūrnieka maisu un teica ardievas kuģim.

No šīs vietas, kur satecēja kopā visi daudzie ceļu pavedieni no vistālākajiem Okeānijas kaktiem,viņš gribēja sākt savas pazudušās dzimtenes meklēšanu.

3Nākamos gados Klusā okeāna dienvidaustrumu salās un ostās varēja redzēt kādu dīvainu cilvēku, kas

kā nemiera gars klīda no viena arhipelaga uz otru; visur viņš interesējās par jūrnieku nostāstiem unsalinieku teikām, kuras pauda cilšu atmiņas par tāliem jūras klejojumiem un svešām salām. Sākumā viņamturējās nauda, tad viņš maksāja kapteiņiem par pārbraucieniem no viena salu pudura uz otru. Ostāiebraucis, viņš tūliņ atstāja kuģi un iejaucās salinieku un kolonizatoru pūlī. Pēc pāris nedēļām vai mēneša,atkarībā no tā, kad varēja tikt uz jauna kuģa, šis dīvainais cilvēks klīda tālāk.

Kad naudas krājums, ko viņš bija sataupījis, kalpojot pie baltajiem, izsīka, viņš salīga par matrozi uzDienvidjūras buriniekiem, kas apbraukāja vientuļās salas, vācot kopru un žāvētos augļus. Dažos gadosviņš izbraukāja Okeāniju krustām un šķērsām. Dabūjis no avīzēm zināt par kādu ekspedīciju, kas posāsilgākam ceļojumam jūras straumju un dziļumu pētīšanai, viņš steidzās uz tūkstoš kilometru tālo ostu unnedeva miera ekspedīcijas vadītājam, līdz tas viņu pieņēma savā dienestā. Pētnieku kuģis bija promveselus trīs gadus, un tā maršruts aptvēra visu Klusā okeāna dienvidaustrumu daļu, ietiekdamies patAntarktīdas apgabalā. Atgriezies no šā ceļojuma, Ako — tas bija viņš — nemeklēja atpūtu unizklaidēšanos kā viņa biedri, bet izmantoja sapelnīto naudu jaunai klaiņošanai. Pārliecinājies, katirdzniecības kuģu maršruti viņu nevedīs pie mērķa, viņš apmetās krastā nomaļos salu puduros un kopā ar

iedzimtiem viņu primitīvajos plostos un laivās šķērsoja pašus aizmirstākos Okeānijas kaktus. Palicis beznaudas, viņš meklēja darbu, strādāja ostās un plantācijās, nekur neļaudams sevi saistīt pastāvīgai dzīvei.Baltie cilvēki brīnījās par viņa inteliģenci, saliniekus pārsteidza Ako plašās zināšanas. Bet viņšnevienam nestāstīja, kur to visu iemācījies. Starp eiropiešiem viņš uzvedās gluži kā baltais, ģērbās savairocībai atbilstošā balto cilvēku apģērbā, runāja nevainojami pareizā angļu valodā, lasīja, rakstīja unrēķināja labāk nekā jebkurš caurmēra tirdzniecības aģents. Bet, kad kāda liela tirdzniecības firma gribējaviņu iecelt par savu pārstāvi auglīgā un biezi apdzīvotā Polinē- zijas salā, Ako atteicās, lai gan viņamsolīja labu algu. Būdams salinieku vidū, viņš ar tiem runāja viņu valodā, lietodams sarunā parastosjēdzienus un priekšstatus, — un viņi saprata visu, ko Ako viņiem stāstīja. Cilšu vecajie viņu cienīja, ņēmavērā viņa padomus un atziņas.

Ako steidzās. Viņam nebija laika nekur apstāties un laist saknes — kā spirgta vēja pūsma viņš atnācapār jūru, mirkli iešalcās savu ciltsbrāļu dvēselēs un traucās atkal tālāk.

Tā aizritēja gads pēc gada. Vēl Ako nebija atradis meklēto, vēl nebija noguris, tikai lāgiem sākauzmākties šaubas: vai viņa pūles nav veltīgas? Vai dzimtā sala maz atrodama?

Doma, ka viņš uz visiem laikiem pazaudējis savu dzimteni, ka viņam to nekad vairs neredzēt, tikaikāpināja Ako ilgas.

Viņš nevēlējās, nedrīkstēja mirt svešā zemē, katra viņa miesas šūniņa tiecās uz pazudušo jaunībaszemi. Agrii vai vēlu kolonizatoru plēsoņas skatiens pamanīs to, tad sāksies vētra, nelaime, posts. Akogribēja būt pie savas cilts tajā liktenīgajā stundā. Ka viņa klātbūtne tai brīdī tur būs nepieciešama, to Akozināja pēc visa tā, ko viņam bija izdevies redzēt un dzirdēt neskaitāmajās Okeānijas salās, kur jau sensaimniekoja dažādu tautību kolonizatori.

Ako bija redzējis veselus arhipelagus, kuru lautas divu paaudžu laikā gandrīz jau izmirušas nokolonizatoru radītiem dzīves apstākļiem un ievazātām slimībām. Viņš bija savām acīm skatījis kādu lielusalu, kur kādreiz mājojusi ziedoša cilts — skaitā ap sešdesmit tūkstoši cilvēku, — šodien vairs nebija tāscilts, lielākā da|a izmirusi, bet pāris tūkstoši aizvesti verdzībā uz balto kungu plantācijām un kalnraktuvēmsvešās salās. Ako bija redzējis arī šīs plantācijas un kalnrak- tuves, kur beztiesīgu darba lopu jūgā savasdzīves atlikušās dienas vilka garu nožēlojamās, ēnām līdzīgās būtnes — agrāko brīvo salinieku pēcteči.Uzraugu pātagas dejoja pa viņu mugurām un galvām, bet visādu konfesiju priesteri un sludinātāji darījavisu, lai ar reliģijas indēm sakropļotu un nosmacētu viņu brīvās dvēseles. Daudz asiņu un asaru bija lijisun turpināja līt šajās salās. Ako atlikām iepazinās ar kolonizatoru metodēm, ar dažādiem šo «civilizācijasnesēju» paņēmieniem un viņu rīcības sekām. Neviens lielceļa laupītājs nevarēja līdzināties ar viņiemcietsirdībā, asinskārā un salko- nībā, jo lielceļa laupītājs ar saviem uzbrukumiem skāra tikai atsevišķuscilvēkus un viņa rīcību zināmā mērā apdraudēja tās zemes likumi, kur viņš darbojās, turpretimkolonizatoru «civilizētās» pūles apdraudēja veselu tautu dzīvību, un viņi savu asiņaino darbu varējamierīgi veikt likuma aizsardzībā, kuru paši izdomājuši un noteikuši.

Ako sirds asiņoja, iedomājoties, ka viņa mazajai tautiņai jānokļūst šo plēsoņu varā. Klusā okeānatālēs tad būtu par vienu nelaimīgu salu un iznīcinātu cilti vairāk. Lūk, kāpēc viņš tik ļoti vēlējās nokļūt tur,kamēr tas vēl nebija sācies. Katra zaudēta diena vairoja viņa sāpes un nemieru.

Gadi gāja. Nekas nebija sasniegts. Nu Ako bija prom no mājām jau devīto gadu.Un tad viņš pirmo reizi nopietni saslima.Tas sākās ar gluži nevainīgām iesnām, bet beidzās ar plaušu karsoni. Ja Ako tobrīd neatrastos kādā

no lielākajām Paumotu arhipelaga salām, kur bija ārsts un neliela slimnīca, tad lieta varētu beigtiesdiezgan bēdīgi. Salinieki, pie kuriem viņš bija apmeties, sākumā domāja, ka Ako uznācis parastaisdrudzis, un ārstēja viņu ar pazīstamajiem tēvtēvu līdzekļiem. Tikai savādi šķilta, ka viņš tik smagi kāsējaun mocījās ar galvas sāpēm.

Tādā stāvoklī, galīgi pavārgušu, viņu atrada jaunais ārsts Kolinsons, kas pirms pusgada bijaapmeties salā. Kolinsons šo to bija dzirdējis par Ako, zināja, kāda popularitāte un iespaids viņam

salinieku vidū, tāpēc neatlaidība, ar kādu viņš centās iedabūt Ako savā slimnīcā, nebija vienīgi;humanitātes diktēta, bet vairāk gan tīri profesionāls aprēķins: ja Ako ļaus sevi ārstēt, tad arī citi saliniekisāks viņam uzticēties, jo Ako viņu acīs bija autoritāte.

Kolinsonam nenācās pierunāt salu dēlu.— Doktor, man tūliņ nebūs ko samaksāt par ārstēšanu … — Tas bija viss, ko Ako iebilda. — Bet, ja

izveseļošos, tad es nepalikšu jums parādā.Ako tūliņ nogādāja lielajā bungalo, ko dēvēja par slimnīcu, un Kolinsons viņu kopa tik uzmanīgi, kā

kad no tā būtu atkarīga nevis Ako, bet viņa paša dzīvība. Tas bija jauns, lādzīgs cilvēks — viens no tiemsavādniekiem, kas, romantisku tieksmju mudināti, atteicās no labas karjeras metropolē un labprātīgi devāstrimdā uz pasaules malu. Kamēr Kolinsona studiju biedri kaut kur ziemeļos pelnīja naudu ar plašu privātopraksi vai strādādami par asistentiem lielajās slimnīcās un sanatorijās, viņš vēl mocījās ar pacientutrūkumu un pūšļotāju konkurenci. Bet arī Kolinsons velti nezaudēja laiku. Ja slimnieki nenāca pie viņa,tad tas nenozīmēja, ka viņš nevarēja iet pie slimajiem. Viņš uzsāka plašus pētījumus par lepru, ziloņkaitiun citām tropu apgabalu ādas slimībām, kas bija šo salu lielākais lāsts. Pusgada laikā viņš sakrāja tikdaudz novērojumu un atziņu, ka to pietiktu doktora disertācijas materiāliem. Bet Kolinsonu nemocījagodkāre iespējami drīzāk iegūt nākamo zinātnisko grādu. Viņš gribēja tiešām zināt kaut ko-vairāk, nekāzināja viņa laikabiedri un priekšgājēji, — kaut ko tādu, kas vēl bija noslēpums un kas atklāšanas brīdīdotu zinātnes rokās jaunu, varenu ieroci. Tikai tad viņš stāsies akadēmiskās auditorijas priekšā, unmedicīnas doktora grāds nekur nepazudīs. Lai šis darbs labāk sekmētos, Kolinsons sapir- kās simtiemgrāmatu, izrakstīja daudzus žurnālus, kaut ari tic visi neattiecās uz viņa pētniecības nozari. Tā viņšvienmēr zināja visu jauno, kas notika pasaulē, bet it īpaši' milzīgajos Dienvidjūras klajumos.

Kad Ako sāka izveseļoties, Kolinsons deva viņam lasīt jaunos žurnālus un laikrakstus. Zvilnēdamsgultā, salu dels lasīja par notikumiem visās piecās pasaules daļās, par kariem, sporta sacensībām unievērojamiem ceļojumiem. Attēlos viņš skatīja tālu zemju un svešu cilvēku ēnas. Bet tas, kas cilvēkuvairumam likās svarīgi un interesanti, atstāja viņu vienaldzīgu.

Kādu dienu — tad Ako jau bija sācis staigāt — doktors Kolinsons viņam iedeva dažus jaunusģeogrāfiskos mēnešrakstus. Atlaidies ērtā atzveltnī, kas stāvēja bungalo balkonā, Ako atgrieza lapas,izlasīja virsrakstus un apskatīja bildes. Un pēkšņi, it kā sirds stātos pukstēt. Strauji viņš uzslējās sē dus,un viņa skatiens iedzēlās kādā fotogrāfijā, kur varēja redzēt salinieku būdas līča krastā, palmu birzi aiztām un brūnu cilvēku pulciņu liedagā pie laivām. Viņš gandrīz iekliedzās aiz pārsteiguma, uz mirkliaizvēra acis, tad vēlreiz paskatījās fotogrāfijā. Nē, tas nebija karsoņa murgs, neprātīgs sapnis — tā bijaīstenība.

Ako pazina šīs būdas, šo līča stūri, labi ieskatoties, viņš ļaužu grupā ieraudzīja pazīstamas sejas. Vaitas nebija Ono — viņa tēvs, un vai tas nebija brālis Oneaga, lielāks un vecāks nekā toreiz, bet ar tiempašiem vaibstiem, kādi bija Ako? Bet veltīgi viņš tur meklēja Nelimas mīļo seju un veco Hitahi, un Tuli,savu māti. Zem fotogrāfijās bija paraksts — «Rigondas iedzimtie».

Līdz ar pēkšņo prieku Ako pārņēma dziļas, raižu pilnas skumjas: baltie vīri bija aizsteigušies viņampriekšā. Tie bija t u r, bet viņš neatradās pie savas tautas. Kamēr viņš nokļūs mājās, tur varēja notiktvisādas drūmas lielas. Ka Ako raizēm ir pamats, par to viņš pārliecinājās no žurnālā iespiestā raksta.

Deviņus gadus klīdusi pa okeānu, kapteiņa Mobsa pudele bija nokļuvusi' pie Dienvidamerikaskrastiem, kur to izzvejoja kādas angļu barkas matrozis. Trīs mēnešus vēlāk pie Rigondas krastiem bijaieradies neliels preču kuģis ar Dienvidjūras Tirdzniecības sabiedrības pārstāvi uz klāja. Divu nedēļulaikā atbraucēji iepazinās ar salas īpatnībām un dabas bagātībām, un šīs apskates rezultātā DienvidjūrasTirdzniecības sabiedrība pasteidzās iegūt koncesiju Rigondas izmantošanai un veikalniecisku sakarunodibināšanai ar saliniekiem. Alazais tirdzniecības kuģis atveda uz Sidneju pilnu kravu kopras unizrakteņu paraugus. Pēc tam Rigondā bija nodibināts pastāvīgs tirdzniecības punkts un sabiedrības aģentsapmeties salā. Ako izlasīja žurnālā, ka ar Rigondu nodibināta arī kārtēja satiksme: divas reizes gadā kuģis

iegriezīsies salas līcī, atvedīs preces un paņems savāktās eksporta vērtības. Bez tam bija paredzams, katurpmāk Rigondu izmantos kā atbalsta bazi vaļu ķērāju kuģi, jo salā varēja ērti atjaunot ūdens un pārtikaskrājumus. Raksta autors, kam laikam bija zināšanas tautsaimniecībā, jau sprieda, ka Rigondā varēs uzceltvaļu pārstrādāšanas fabriku un noliktavas. Atsevišķie mednieku kuģi vairs nebūs atkarīgi no lielajiembazu kuģiem. Salas augsne solīja labas izredzes plantatoriem. Vārdu sakot — atkal daži aizbildņi drāzaiesmu.

Kārtējās satiksmes kuģis bija aizbraucis uz Rigondu pāris nedēļu atpakaļ. Labākā gadījumā Akovarēja nokļūt mājās pēc pusgada, bet tad viņam jātiek prom no Paumotām vai nu uz Jaunzēlandi, nokurienes sabiedrības kuģis devās ceļā, vai uz Tahiti, kur tas iegriezās pa ceļam.

Vēl vesels pusgads! Tagad, kad ceļš uz mājām atrasts, zeme dega zem Ako kājām. Viņš būtu ar mierusēsties salinieku laiviņā un traukties turp, kur viņu sauca sirds un lielais pienākums pret savu cilti. Bet vēlviņš bija par vārgu tādam ceļojumam — doktors Kolinsons viņu nelaidīs prom, kamēr viņš pilnīgiatspirgs.

Ako domāja, ka labāk būs, ja viņš nevienam nestāstīs par savu atklājumu. Labāk lai baltie nezina, kaviņam ar jaunatrasto salu ir ciešs, liktenīgs sakars, — tad tie nevarēs viņu aizkavēt vēl ilgāk te, svešumā,un varbūt viņš vēl pārnāks mājās laikā …

TRISPADSMITA NODAĻA 1Doktors Kolinsons nebija vīlies savos paredzējumos: pēc Ako izveseļošanās salinieki atrada ceļu uz

ārsta bungalo un viņam nekad vairs netrūka pacientu. Nevarēdams atlīdzināt ārstam par viņa pūlēm arnaudu un citām materiālām vērtībām, Ako savu pateicību parādīja citādā veidā, kas Kolinso- nam bijavērtīgāks par jebkuru honorāru: viņš stāstīja saliniekiem par ārsta lielo gudrību un dziedētāja spējām, kasbija daudz lielākas nekā visiem pūšļotājiem kopā. Tas, ko darīja Kolinsons, nebija nekāda viltība vaiburvība, bet vienkārši saprātīga rīcība, — ja kādam kas kait, lai iet bez bailēm pie viņa, jo viņš ir brūnocilvēku draugs.

Pirmos slimniekus — un viņu vidū bija pats salas vecākais — Ako personīgi atveda pie Kolinsona.Pārliecinājies, ka zinātniskā dziedniecība sākusi gūt uzticību salinieku acīs, viņš juta savu pienākumuizpildītu un teica salai ardievas. Ar kādu tirdzniecības škūnu Ako nokļuva līdz Tahiti un no turienespievirzījās vēl tuvāk galvenajam vaļu mednieku un tirdzniecības kuģu ceļam. No šīs vietas zināmosgadalaikos varēja nokļūt visdažādākos Okeānijas kaktos: tur gāja garām pasta tvaikoņi, tirdzniecības kuģi,izpriecas braucienu jahtas, salinieku laivu karavānas. Bet Ako nu vairs nestāstīja nevienam par savuvajadzību. Viņš tikai izklaušināja jūrniekus, uz kurieni tie dodas, un pēcāk pētīja ģeogrāfiskā kartē, vai šismaršruts viņu tuvinātu dzimtenei vai attālinātu no tās.

Viņš dabūja gaidīt sešas nedēļas, kamēr salas līcī iebrauca mazais, moderni būvētais vaļu medniekukuģis «Dapper». No kuģiniekiem Ako uzzināja, ka pirms aizbraukšanas vaļu medībās viņiem uzdotsiegriezties Rigondā un pārliecināties, vai salā nav iespējams ierīkot sauszemes bazi.

— Vai jums nav vajadzīgs kāds cilvēks? — Ako apjautājās stūrmanim. — Esmu kalpojis uz vaļumednieku kuģiem un patlaban meklēju šansi.

Stūrmanis lika Ako pagaidīt, bet pats gāja aprunāties ar kapteini. Taisnību sakot, «Dapper» ekipāžsbija pilnā sastāvā, bet uz medību kuģiem lieks cilvēks nekad nav par ļaunu. Polinēzieši vispār bijapazīstami kā teicami jūrnieki, un šis puisis bez tam šķita ļoti attīstīts. Pēc eksāmena, kurā Ako vajadzējapierādīt, ka viņš pazīst kompasu, prot rīkoties ar stūres ratu, vinču un takelāžas piederumiem, viņupiemunsturēja par matrozi. Stādamies darbā, viņš prata klusēt par savu pagātni un nākotnes nodomiem.Darba biedri viņu uzskatīja par noslēgtu, mazrunīgu cilvēku, no kura grūtii kaut ko izdabūt. Bet, tā kā Akosavus pienākumus veica labi, kuģinieki viņu neaiztika.

Burām piepalīdzot, kuģa skrūve dzina «Dapper» uz dienvidrītiem — turp, kur slēpās Ako dzimtene.Katra stunda, katrs mirklis tuvināja viņu Rigondai, pēc kuras viņš nebija beidzis ilgoties visus šos garos,rūgtos gadus. Cik reižu viņa skatiens nebija gaidu pilns vēries uz apvāršņa pusi — un vienmēr pievilts

novērsies. Tagad beidzot viņš zināja, ka sapņa piepildījums ir klāt, — bet viņam vajadzēja slēpt savuprieku par to un staigāt klusam.

2Četros no rīta Ako stājās sardzē. Dobjiem pukšķiem strādāja kuģa motors, naftas dūmus vējš aiznesa

jūrā, un tie labu laiku slīdēja kuģim līdzi kā čemurains zars, kas tālu aizaudzis no stumbra. Pelēkās,dzeltenplankumainās buras visu laiku bija piespīlētas.

Lūkautā stāvēdams, Ako vēroja rītausmu, un viņa sirds ietrīsējās, kad no apvāršņa augšup izšāvāspirmie saules stari. Aizdegās jūra, it kā zelta paisums traucās pāri okeānam, katrs vilnis laistījās,mirdzēja, kaisa. Kad šī gaismas straume bija aizplūdusi garām kuģim un aizsniegusi izplatījuma otru malu,pa kreisi tālumā kaut kas ievizējās virs apvāršņa un vairs neapdzisa. Tad Ako vairs neskatījās uz saulespusi, bet sasprindzis vēroja kalna smaili, kura lēnām iznira no ūdeņiem. Drīz līdzās šaii smailei parādījāsotra, drusciņ zemāka, un viņu pamali saplūda kopā.

— Zeme, stūrmani — Ako sauca skalā balsī. Sirds viņam gribēja vai no krūtīm izlēkt,"viņš būtuvarējis tagad mesties zemē un kā lūdzējs raidīt pretim dzimtenei savus svēt- laimības un mīlestībasapliecinājumus. Bet kuģa ļaudis nedrīkstēja manīt viņa sajūsmu un nojaust Ako noslēpumu. Ilgu gadurūdījums bija audzinājis Ako spēkus, tāpēc šodien viņš spēja pavēlēt sava'i balsij un nerviem. Varbūttikai drusciņ ciešāk, nekā parasts, viņš saknieba savas lūpas, varbūt viņa krūtis drusku dziļāk nekā citreizievilka elpu un vienaldzīgajā, sastingušajā sejā dīvaina bija acu spējā iedegšanās, — bet to neviensneievēroja.

Stūrmanis dažus mirkļus ar tālskati raudzījās Ako norādītajā virzienā, tad pateica:— Tā ir Rigonda… — un gāja ziņot kapteinim.Kuģis tuvojās salai. Bija tas pats gadalaiks un tāds pats rīts kā todien, kad pie Rigondas krastiem

ieradās «Seagull», lai aizvestu Ako svešumā. Atspiedies pie masta, viņš domāja: «Vai tur tagad kāds arīiedomājas par manil, sajūt manu tuvošanos? Un vai kāds jauneklis, kam miera nedod tāluma ilgas, nokalnu galotnes neraugās pretim šim jūras rēgam, kas tuvojas manai dzimtenei ar slēptu draudu?»

Nu viņš redzēja jau palmu galotnes, salas krastu miglainās kontūras. Ako asais skatiens drīzpamanīja arī rifu un salinieku būdas. Varbūt tās bija laivas, kas kustējās lagūnā? Cik maiga viņa ausīmšķita bangotnes dunēšana pie rifa! Jūras putnu balsis skanēja līksmi, un, kad tie sāka griezties baltāvērpetē, Ako likās, ka tās ir viņa paša gaviles, kas tur mutuļo starp debesīm un zemi. Pēkšņi viss, viss apviņu bija kļuvis neikdienišķs. Sveši, tāli, it kā kādas citas pasaules būtnes, viņam šķita šie cilvēki uz kuģa,ar kuriem viņš bija dienas un naktis pavadījis kopā un ar kuriem kopā viņš vēl šobrīd darīja kopēju darbu.Jā, viņš vēl strādāja, kailēja tauvas, tina buras, steidzās no vienas vietas uz otru, ja viņu pasauca, bet visstas norisa it kā pa sapņiem. Ako dvēsele skanēja kā kokle, kuras stīgām pieskārušās dzimtenes mīļāsvēsmas.

Ainavā, kas atiklājās viņa acīm, kad kuģis tuvojās rifa spraugai, viss viņam bija pazīstams līdzpēdējam sīkumam. Bet līdzās pazīstamajām lietām viņš redzēja arī svešas, kādas te agrāk nebija bijušas:uz pakalna līča kaktā Ako redzēja lielu bungalo ar vaļēju verandu pret jūru, kādās dzīvoja baltie cilvēkicitās salās. Tagad mastā, kas atradās šīs mītnes tuvumā, uzvijās karogs un laiski plīvoja pretim kuģaflagai. Un starp daudzajiem puskailajiem salinieku slāviem, kuri drūzmējās liedagā, Ako pamanīja kāduvīru baltās drēbēs, ar tropu cepuri galvā — tas stāvēja ]aužu grupas vidū, un salinieki turējās no viņa pagabalu, jo viņam rokā atradās kāds šmaugs, lunkans priekšmets, kādu lietoja jātnieki zirguuzmudināšanai.

Jā, baltais kungs un viņa pātaga jau bija te. Bet nu arī Ako bija pārnācis — tikpat gudrs un izmanīgskā tas tur ar pātagu. Un abi viņi zināja, ko grib, tikai baltais kolonizators vēl nezināja, ko Ako grib.Neviens to nezināja.

Nodārdēja enkurs, lagūnas dibenā zivis satrūkušās aizskrēja uz visām pusēm. Kad kuģim tuvojāssalinieku laiva, Ako iegāja kajītē un ilgi nerādījās uz klāja.

3Ako neredzēja cilvēkus, kas atbrauca salilnieku laivā pie kuģa, bet viņš dzirdēja kādu svešu,

aizsmakušu balsi, kura pašapzinīgā tonī skanēja pa visu klāju.— Vai uz ilgu laiku, kaptein?— Līdz nākamam paisumam, mister Porter, — atbildēja kapteinis. — Ceru, ka jūs palīdzēsiet

mums nokārtot mūsu darīšanas.— Vai rumu atvedāt?— Vai tad jūsu krājumi jau izsīkuši? Jūs taču nedodat šiem brūnajiem pērtiķiem dzert?— Tas tik vēl trūka! — uz klāja atskanēja mistera Portera dobjie smiekli. Izklausījās, kā kad vecs,

aizsmacis suns rietu. — Lai viņi saka paldies, ka es neesmu viņiem vēl aizliedzis lakt savu ava. Akkaptein, kaut jūs zinātu, kas tie par ļaudīm. Izlutuši, stulbi un vientiesīgi uz pēdējo. Nobrauciet malā, tadpaši redzēsiet. Starp citu, viņu sievietes nav gluži zemē metamas.

— Jūs saņēmāt radio ziņojumu, mister Porter?— Jā. Viss ir izpētīts. Rigondas lagūnā ir ļoti labas enkuru vietas. Ja no krasta iebūvētu selgā pāļu

steķi — un tas nemaz nenāktos grūti, — tad tādi kuģi kā jūsējais un vēl lielāki varētu justies te kā dokā.Labāku bāzes vietu nemaz nevar vēlēties. Kad nobrauksim malā, es jums parādīšu plānu.

— Iesim drusciņ kajītē, mister Porter.— Pēdējais laiks, ka mēs to darām, kaptein. Esmu izslāpis. Vai jūs man atvedāt ari vēstules?— Dažas ir.Pēc tam kādu stundu nebija dzirdamas kapteiņa un viņa viesa balsis. Kad tās atkal atskanēja, abu

mēles šķita kā sapītas un saraustītie teikumi liecināja, ka vīru galvas paguvušas apskurbt.— Kas grib braukt krastā? — kapteinis sauca. Gribētāju pieteicās tik daudz, ka vajadzēja nolaist

lielo kuģa laivu, jo Porters savējā nevarēja visus uzņemt. Uz krastu devās ari stūrmanis ar bocmani.Pēdējais priekš aizbraukšanas pabāza galvu matrožu kajītē, kur slaistījās Ako un kāds pavecs matrozis. —Jūs palieciet uz kuģa sardzē. Viens vienmēr esiet uz klāja un pielūkojiet, ka no tiem tēviņiem kādsneuzlien augšā, un kaut ko nenočiepj.

— Būs izdarīts, boča … — atņurdēja matrozis. Viņš pie cēlās un izgāja uz klāja. Pēc brītiņa, kadlaivas jau bija aizbraukušas līdz krastam, viņš atgriezās kajītē un žāvādamies- apsēdās kojā.

— Ej nu un vočo, kamēr šie lustējas pa malu. Pēc nakts sardzes neesmu dabūjis acu aiztaisīt.Vakarā atkal dzīs pie stūres.

— Liecies kojā un nosnaudies, — Ako ieteicās. — Es uzmanīšu klāju.— Tu esil krietns puika, Ako, — matrozis atzinīgi teica. — Es tiešām likšos gulēt. Bet, kad vecis

brauks atpakaļ, tu mani pamodini. Izliksimies, ka mēs neesam dabūjuši gulēt. Varbūt nākošo nakti mūs tadliks mierā.

Viņš nomauca tupeles, pakāra cepuri uz vadža un likās kojā. Ako izgāja uz klāja. Līdz salas krastambija apmēram simt metru. Viņš redzēja kuģiniekus slaistāmies ap salinieku būdām un divus baltusaugumus tirdzniecības aģenta verandā. Lagūnā nemanīja nevienas laivas. Tāds notikums kā kuģa ierašanāssaliniekiem laikam vēl bija pārāk liels un neparasts, lai šādā dienā kāds domātu par savām ikdienišķāmgaitām.

Brīdi novērojis piekrasti un pārliecinājies, ka neviens netaisās braukt pie kuģa, Ako iegāja kajītē.Matrozis bija aizmidzis. Viņš nemanīja, ka Ako no kojas apakšas izvilka brezenta jūras maisu ar visusavu iedzīvi, kas jau agrāk bija iesaiņota. Vilkdams pa klāju, Ako maisu aizstiepa līdz kuģa bortam jūraspusē. Tad viņš no kvatera atnesa divus dēļus, sasēja kopā un uztaisīja kaut ko līdzīgu mazam plostam. Patja kapteinis no aģenta verandas ar tālskati raudzītos uz kuģi, tas nevarētu redzēt Ako rīkošanos, jo viņuslēpa klāja uzbūve. Nolaidis dēļus ūdenī, Ako ar virvi nolaida uz plosta savu maisu, tad pārslīdēja arīpats bortam un, turēdamies kuģa aizsegā, peldus stūma plostu uz rifa pusi. Līdz rifam tajā vielā bija metručetrdesmit. Pēc pāris minūtēm Ako ar kājām jau sniedza dibenu. Joprojām turēdamies kuģa aizsegā, viņš

plostu piestūma pie rifa krasta, tad paņēma maisu un pārnesa pāri šaurajai zemes strēmelei līdz jūrasmalai. Nu viņš nokļuva rifa aizsegā un salīcis varēja droši staigāt gar jūras zālēm pieskaloto krastu. Soļustrīsdesmit pa kreisi no rifa spraugas auga divas palmas. Šo vietu paisums nekad nesniedza. Tur Akopaslēpa savu iedzīvi. No salas puses mailsu nevarēja saredzēt, bet, ja kāds to iztālēm ieraudzītu no jūras,tad noturētu par akmeni vai koraļļu čemuru.

Pēc piecām minūtēm Ako jau atradās uz kuģa. Viņš noglabāja dēļus agrākā vietā, sarotīja virvi un kādaždien modrs sargs sāka pastaigāties pa klāju — no pīķa līdz ahteram un atpakaļ. Lēnām ritēja laiks.Kad saules tveice kļuva nepanesama, Ako aizgāja ahterā un apsēdās uz poliera zem saules buras. Sajutisizsalkumu, vilņš nokāpa kajītē un panašķēja pārtikas skapītī. Arī pavārs bija aizbraucis uz krastu. Tiemtur laikam klājās labi. Ako dzirdēja apdzērušos kuģinieku klaigāšanu un dziedāšanu. Reiz atskanēja pārisšāvienu — kāds no virsniekiem laikam demonstrēja saliniekiem savu burvību, šaudams putnus. Akopasmīnēja — drīz tā vairs nebūs nekāda burvība, jo viņa jūras maisā atradās ne vien drēbes un greznumalietas. Ak nē, tur bija pamatīgs revolveris, salocīta šautene un vairāki' simti patronu. Tādam arsenālam,kam citā vietā un citos apstākļos būtu ļoti niecīga nozīme, te varēja izrādīties milzīga vērtība.

Pievakarē atgriezās viena laiva ar bocmani, pavāru un dažiem matrožiem. Tie atveda divas muciņasūdens un veselu kalnu augļu un zivju. Nolikuši produktus pieliekamajā telpā un salējuši ūdeni rezervuārā,divi matroži aizbrauca atpakaļ uz salu, bet pārējie palika uz kuģa, saceldami lielu troksni. Tropu karstumābaltajam cilvēkam pietiek pat ar ava, lai ap- skurbtu …

No viņu sarunām Ako noprata, ka salinieki ir ļoti bikli un iebaidīti. Misters Porters tiem bijaiedzinis milzīgu respektu. Šā bikluma rezultāts bija augļi, zivis, skaistās rotas lietas un īpatnējiemājturības priekšmeti, ko tie bez ierunām atdevuši, ja kāds no atbraucējiem vēlējies iegūt sev. Pretim viņibija saņēmuši izsmieklu un rupjus jokus.

Zobus sakodis, Ako smaidīja, kad pavārs viņam stāstīja par saviem piedzīvojumiem krastā. Viņasejā nesavilkās neviens nodevīgs vaibsts, kad apdzēries matrozis savas rases pārākuma apziņā truliņirgājās par salinieku paradumiem un dzīves veidu, kas bija mī|š un svēts Ako. Bet, kad pēc pāris stundāmno krasta atstūmās dažas laivas, viņš atkal nolīda kajītē un ātrāk negāja laukā uz klāja, kamēr stūrmanissauca vīrus pie burām.

Mijkrēš|a stundā, kad diena mainījās ar nakti, «Dapper» pacēla enkuru un, motoram pukšķot, devāspa rifa spraugu jūrā. Tikuši cauri piekrastes bangotnei, viņi pagrieza kuģi uz austrumiem un vilka augšāburas. Jā, un tad, pustumsā rīkojoties gar burām, notika tā, ka Ako pēkšņi zaudēja līdzsvaru un ar paklusuiekliedzienu pārkrita pār bortu. Kuģinieku satrauktās balsis vējš aiznesa jūrā. Salinieki, kas savās laiviņāsbija izbraukuši lagūnā noskatīties kuģa aizbraukšanā, nedzirdēja īso kņadu uz klāja. Varbūt tikai savādiviņiem likās, ka kuģis, kas bija jau sācis attālināties no krasta, pēkšņi apstājās un kādu brīdi it kā palikauz vietas. Bet tad tas atkal sakustējās un, signālugunīm blāvi mirgojot mastos, pamazām izgaisa naktī.

Ako nebija parādījies virs ūdens.— Krītot viņš būs sasitis galvu un zaudējis samaņu, — nosprieda kapteinis. — Mums nav nozīmes

kavēties. Zēl . . . bija krietns strādnieks. — Un ar šo atzinumu civilizēto mežoni Ako izsvītroja no dzīvosarakstiem. Varbūt iestādes pēc «Dapper» atgriešanās ostā izsludinās, lai pieteicas mantinieki, varbūt arīne. Jo kāds gan tādam pasaules klaidonim varēja būt mantojums (daži šiliņi algas atlikuma) un kādi varējabūt viņa mantinieki. Vecajā mantu maisā, ko Ako bija atstājis uz kuģa, atrada tikai dažas novalkātasskrandas. Jauno maisu, kas agrāk bija apslēpts vecajā, neviens nebija redzējis.

4Metrus trīsdesmit Ako nira pa ūdens apakšu. Tas bija pietiekami tālu, lai no kuģa viņu vairs nevarētu

saredzēt. Pabāzis galvu tikai tik daudz virs ūdens, ka varēja elpot, Ako ar klusām, vijīgām ķermeņakustībām virzījās aizvien tālāk prom no kuģa. Kad «Dapper» motors iepukšķējās par jaunu, salu dēls bijajau ticis cauri bangotnei un rāpus aizlīda pa liedaga smiltīm līdz rifa krastam. Viņš vēl labu brīdi palikagu|am, pieplacis pie zemes, un tikai tad, kad visas salinieku laivas bija atgriezušās krastā, Ako piecēlās

kājās un devās pa rifu uz austrumiem. Tā viņš gāja minūtes piecas vai vairāk, kamēr sasniedza rifaieliekumu iepretim zemes ragam, kas veidoja salas līča austrumu krastu. Nu viņš jutās drošs, ka nosalinieku nometnes viņu nevar ieraudzīt. Sajā vietā lagūna bija varbūt astoņdesmit metrus plata. Pāri salaispīdēja mēness. Un atkal kā senās dienās mirgoja lagūnas ūdeņi, sidrabaini vizēja koku un krūmu lapassalas biezoknī un slaidākās palmas meta garas ēnas. Brīdi Ako stāvēja kā aizsnaudies, ļaudamies sajūtuburvībai. Sapnim līdzīgs šķita šis brīdis, bet viņš zināja, ka šoreiz tas vairs nav sapnis. Tā bija viņadzimtene, kas tur dusēja agrās nakts klusumā, — tikpat skaista un mīļa kā vienmēr. Svied akmeni pārilagūnai, Ako, un tas nokritīs Rigondas krastā … sauc savu prieka un laimes saucienu, un 'to sadzirdēs tavacilts! Mājās … tu esi mājās, Ako! Tu nekad vairs nešķirsies no šīs zemes, — tavs liktenis, katrs tavselpas vilciens no šīs dienas līdz nāves stundai būs saistīts ar Rigondas likteni.

Un pēkšņi viņš vairs nespēja mierā nostāvēt. Kā torpēda viņa ķermenis ietraucās ūdenī, slaidāsrokas klusi un steidzīgi šķēla mirgojošo līmeni, uz abām pusēm aizlīgoja mazi vilnīši. Ako neraizējās, kaviņu varētu pārsteigt haizivs vai spruts, — lai tie panāk šurp, tad redzēs, ka Ako nav aizmirsis cīnīties arnezvēriem. Un tad viņš bija krastā, slapjš visgarām, drusciņ nokusis un saviļņots. Bet ne aiz nokusumaviņš noslīga zemē un glāstīja Rigondas smiltis, zāli, saknes, palmu stumbrus. Viņa lūpas čukstēja dīvainusvārdus, viņš sarunājās ar vēju, kas zūzoja krūmu lapās, viņš atbildēja un jautāja ūdeņu čalai, spožajaimēnesnīcai, neredzamo kukaiņu klusajai kņadai. Viņam gribējās apskaut un pieglaust pie savām krūtīm šomazo pasauli, klausīties, kā pukst tās sirds, un mīļi drošināt: es esmu mājās, viss būs labi. Tik jocīgas bijašīs jūtas, ka viņš būtu varējis smiet un raudāt vienā laikā.

Tad naktī kāds cilvēks gāja mežam cauri uz nometnes pusi, turp, kur savos trauslajos mājokļosdusēja šās zemes cilts. Ar līkumu viņš apgāja apkārt līcim un no zemes puses tuvojās salinieku būdām. Kādzīva ēna kustējās viņa stāvs starp koku stumbriem. Un tad viņš iznāca no birzs un ar acīm meklēja kādubūdu, kurai vajadzēja atrasties tajā vietā. Ono un Tuli pavarda vieta bija tukša. Cits miteklis, kuradarinājumā atnācējs pazina citas dzimtas īpatnējās iezīmes, stāvēja uz pakalna pie līča kakta.

Ako gāja tālāk. Veltīgi viņš meklēja Hitahi mājokli tur, kur tas agrāk bija atradies. Drebošu sirdiviņš noraudzījās pamestajā, smilšu aizputinātajā pavarda vietā, kur kādreiz bija darbojušās brūnāsmeitenes Nelimas mīļās rokas. Un pēkšņi viņam šķita, ka viss, viss ir sapostīts un tukšs, ka viņš atnācistuksnesī, nāves un klusuma valstī. Kur tu esi, Neļima? Kur jūs esat, Ono un Tuli, mans mazais brāli un visimani labie draugi? Nāciet šurp, sēdīsimies ap ugunskuru, un es jums stāstīšu teiku par tālajām jūrām.

Kokam atraisījies, būkšķēdams zemē nokrīt nogatavojies auglis. Aiz rifa šalc okeāns, Ako matusplivina svaigais pusnakts vējš. Un tad viņš dzird sāpju kliedzienus tumsā, tas ir tik savādi, ka nakti tākliedz. Būdās iečabas guļampinumi, bikli čuksti atskan daudzos mājokļos. Bet kliedzieni nerimst.

Ako atkāpjas birzī un, slēpdamies aiz koku stumbriem, dodas uz to pusi, no kurienes skan izmisīgiekliedzieni. Drīz viņš nonāk pie angļu aģenta bungalo. Verandā deg uguns. Apgāztas glāzes un tukšaspudeles mētājas uz galda. Gaismas laukumā, kas spocīgi izdalās uz tumšā fona, redzams galīgi piedzēriessvešinieks. Tā seja pietvīkusi vara sarkana, mutes kaktiņos sakrājušās putas un siekalas. Dusmās nejaukisašķobīta, šī seja atgādina zvēra purnu — Ako ir redzējis daudz tādu seju dažādās pasaules malās. Baltaisvarmāka ar jājamo pātagu dauza kādu salinieku, kas saļimis zemē, un savus sitienus pavada araizsmakušiem rēcieniem.

— Pērtiķi, trulais prauls! Tas par tavu dumjību, lempību, slinkumu! Tas par saplēsto vīna glāzi! Taspar sasilušo ūdeni un neizmēzto verandu! Še tev, vēl … vēl… vēl!

Tad viņš iesper saļimušajam vīram ar zābaku un smagi atkrīt sēdeklī, bet viņa acis turpina zvērot, unviņa nāsis visu laiku satraukti izplešas un saplok, saplok un izplešas. Soļus divdesmit no bungalo sākzvērot kāds cits acu pāris, bet aģents to neredz. Ciets un drūms kā akmens tēls stāv Ako mežmalā, unviņam liekas, ka sala vaid, ka biezoknis un jūra, zeme un gaiss čukst viņam savu sāpju stāstu. Nu Akozina, ka šī sala vairs nav tāda kā agrāk. Kolonizatora zābaks ir rupji saminis viņa cilts brīvību, Rigondakļuvusi par moku bedri.

Ako noliecas pie zemes. Kaut kas iesvelpjas gaisā. Kaut kas ciets un šķautnains pēkšņi trāpa aģentavaigu. Tur parādās asinis. Un pēkšņi iestājas klusums. Brūnais salinieks, kas uzrausies kājās un pārsteigtsnoraugās savā pavēlniekā, un baltais varmāka, ko trāpījis no tumsas atlidojušais akmens, abi viņi it kāaiztur elpu un gaida kaut ko pārdabisku. Misters Porters izskatās pavisam samulsis, viņš blisina acis untausta sūrstošo vaigu — tiešām tās ir asinis, un tiešām viņam it sviests ar akmeni! Kāds salinieks iruzdrošinājies pacelt roku pret balto dievu! Dievībai tas sagādā milzīgu brīnumu un lielas rūpes.

Bet veltīgi viņš klausās, vēro kokus un krūmus. Sala klusē. Birzī nepakustas ne zars.ČETRPADSMITA NODAĻA 1Nakts vidū Oneagu atmodināja mēness stars, kas pa vaļējām būdas durvīm spīdēja viņam sejā.

Jaunais salinieks atvēra acis un bija tūliņ nomodā. Būdas durvīs stāvēja kāds cilvēks. Viņa seju nevarējasaredzēt, jo tā atradās ēnā. Ar vienu roku viņš turēja sāņus pabīdīto būdas durvju aizklāju, bet viņaskatiens bija pievērsts gulētājam — Oneagam, viņa sievai Tamo un abiem bērniem.

Oneaga uzslējās pussēdus un satrūcies jautāja:— Kas ir? Vai baltais vīrs atkal trako?— Baltais vīrs izguļ dzērumu, bet gan viņš trakos atkal, — Oneagam atbildēja kāda balss, ko viņš

kādreiz savā mūžā bija dzirdējis, bet tagad nevarēja pazīt. — Iznāc laukā.Svešais atkāpās no durvīm un, pārliecinājies, ka Oneaga viņam seko, gāja uz birzi, cauri tai līdz

krūmājam. Tur viņš apstājās un pagrieza savu seju pret mēnesi.— Oneaga, vai tu mani pazīsti?Oneaga brīdi raudzījās šajā sejā, kas kādreiz bijusi jaunāka un maigāka, bet tagad pārdzīvojumu

ietekmē Izveidojusies sausa, skarba un vīrišķīga.— Es esmu tevi redzējis… — salinieks nomurmināja, stipri samulsis.— Tu esi manil redzējis, Oneaga, bet es ilgil biju prom. Vai tu mani pazīsti? — Smaids, kas

parādījās svešinieka sejā, to vērta maigāku, tur parādījās kaut kas tāds, kas bija saglabājies Oneagasatmiņā. Un pēkšņi viņš varen satrūkās, lielā izbīlī kāpās atpakaļ, un viņa acīs pavīda šausmas, pazemība,lūgums.

— A-ko… — bijāšanas pilns čuksts izrāvās no Oneagas lūpām.— Jā, brāli, es esmu Ako. Nebaidies manis, es neesmu gars, bet dzīvs cilvēks, tāds pats kā tu. Es

atbraucu ar kuģi, kas vakar apstājās lagūnā, un, baltajiem vīriem nezinot, nobēgu krastā. Viņi domā, kaesmu miris, bet es esmu dzīvs, Oneaga. Es nekad neesmu biji's miiris. Nāc aptausti manas ro kas, klausiesmanu sirdi. Tā pukst tāpat kā tev. Tās ir balto vīru drēbes, kas man mugurā, bet drīz es tās vairsnevalkāšu. Tad jūs visi mani pazīsiet.

Nedroši un vilcinoties Oneaga tuvojās brālim, bikli' pieskārās ar rokām, taustīdamas tās slīdēja pārviņa pleciem, krūtīm un seju. Ako smaidīja. Tad Oneagas sejā pamazām izgaisa māņticīgās šausmas, viņšticēja, ka viņa priekšā stāv dzīvs cilvēks, Ako, un nevis mirušā brāļa gars. Dziļš prieks viņu pārņēma,viņš lēkāja apkārt savam brālim, steidzās klāt, glāstīja viņa plecus un seju, tad attālinājās, iztālēm brītiņuraudzījās Ako acīs un sajūsmināts smaidīja.

— Runā klusi, Oneaga, — Ako aizrādīja. — Baltais vīrs nedrīkst zināt, ka es esmu atnācis salā.Nāc iesim tālāk no būdām'.

Un viņi aizgāja dziļi salas biezokņos. Kad Oneagas atkalredzēšanās līksme bija mazliet aprimusi,viņi apsēdās zem lielā maizes koka un ilgi runāja.

— Pastāsti, Oneaga, ko jūs par mani domājāt, kad es aizbraucu?— Mēs domājām, ka tu vairs nepārnāksi, jo baltie vīri bija ļauni pret tevi. Divreiz gadā mēs

nolikām ēdienu un dzērienu Klusajā krastā tavai dvēselei. Neļima ilgi ticēja, ka tu vēl atgriezīsies. Bieživiņa uzkāpa kalnā un skatījās jūrā. Bet, kad tu nenāci, viņa gribēja sekot tev. Reiz viņa paņēma tavu laivuun izbrauca ārpus rifa tik tālu prom, ka no salas vairs nevarēja saredzēt laivu. Bet tad uznāca stiprs vējšun atdzina laivu atpakaļ pie salas. Nu Neļima teica, ka tā esot zīme, brīdinājums, ka nedrīkstot tev sekot

un ka tu pats reiz nāksi atpakaļ. Cilts uzcēla Mango būdu, un Mango aicināja Neļimu par savu labodraudzeni. Bet viņa negāja Mango būdā. Lovaī dabūja būdu un laivu un aicināja Neļimu pie sevis, betviņa negāja: «Man jāgaida Ako,» viļņa sacīja, «es apsolījos kopi viņa būdu.» Tad Hitahi viņai iemācījano saknēm un augiem taisīt labus dzērienus, kas slimos dara spirgtus un veselus, un Neļima gāja pieslimajiem būdās, palīdzēja sasirgušiem bēr- niem un vārgām sievām. Neviens viņu vairs neaicināja pardraudzeni savā būdā — viņa bija draugs vilsiem vārgajiem.

Elpu aizturējis, Ako klausījās brāļa stāstā. Mēness gaismā viņa seja bija kā uz delnas saskatāma, unOneaga redzēja, cik saviļņots viņa brālis. Viņš klusēja, kamēr Ako jautāja:

— Kas noticis ar citiem?— Daudzi vecie vīri un vecās sievas nomiruši, bet salā ir arī daudz jaunu zēnu un meiteņu, kas vēl

nebija dzimuši tavā laikā. Hitahi nomira trešajā pavasarī pēc tavas aizbraukšanas. Tad par salas vecākokļuva mūsu tēvs. Ono ilgi deva padomus mūsu vīriem un bija labs vecākais, kamēr baltie vīri otrreizatbrauca salā. Tad viņš teica: «Baltie vīri nes nelaimi un bēdas. Viņi jau aizveda manu dēlu Ako, tagadtie atbraukuši, lai atkal kādu aizvestu sev līdzi. Nepieļausim to, nelaidīsim viņus sev tuvumā.» Tad visivīri un sievas sekoja viņam mežā, bet baltie dzinās pakaļ un gribēja pierunāt, lai mēs nākam atpakaļ. Viņimūs ielenca no visām pusēm, sūtīja pērkonu un zibeni no savām nūjām un atdzina mūs pie līča. Vairākasdienas viņi palika salā, bet, kad brauca prom, viņi iedeva mūsu tēvam trauku ar saldu, ugunīgu dzērienu.Ono dzēra un kļuva kā apmāts, krita zemē un smējās. Tad ļaunais gars, kas viņā bija iegājis, to iedzinalagūnā, un viņš noslīka. Pēc diviem pilnmēnešiem kokosrieksts uzkrita uz galvas mūsu mātei, un viņaaizgāja pie tēva pazemes valstī. Un tūliņ pēc tam atbrauca baltais vīrs. Viņš sasauca kopā ļaudis un teica,viņš tagad esot mūsu vecākais un pavēlnieks, mums jāizpildot viss, ko viņš pavēlēšot.

— Ko viņš jums lika darīt? — kā vaids izlauzās Ako krūtīm.— Vispirms viņš lika uzcelt lielo būdu, kurā tas tagad dzīvo, un otru būdu, kurā krāj riekstus,

augļus un citas lietas, ko mēs tam sanesam. Viņš sita visiem, kas lēni strādāja un nenesa tik daudz kodolu,cik viņam patika. Viņš vienmēr ir dusmīgs, kliedz un sper ar kāju, ja kāds no mūsējiem pieiet tuvāk klāt.Vai tu vēl atceries Mango?

— Jā, Oneaga, tas bija man draugs.— Mango nevēlējās atdot savus riekstus baltajam, viņš negāja strādāt, kad baltais virs pavēlēja,

bet aizbēga mežā. Tad baltais pavēlnieks paņēma pērkona nūju un devās meklēt Mango. Viņš to atradasalas otrā krastā. Mango tūliņ cēlās kājās un skrēja prom, bet baltā vīra pērkons viņu noķēra un nosita.Tad neviens vairs nedrīkstēja neklausīt baltajam vīram. Viņam ir pērkons. Salinieki nevar neko izdarīt.Viņi atdod visu, ko viņiem prasa, kāpj kokos, met zemē riekstus, kaltē kodolus un aiznes uz lielo būdu.Par to baltais vīrs iedod plānu, spīdīgu akmentiņu, kur var redzēt sevi vēl skaidrāk nekā rāmā ūdenī.Dažreiz viņš iedod raibu drānu, dažreiz spīdīgas krelles, vīriem viņš grib iemācīt sūkt dūmus no savādāslietas, ko sauc par pīpi. Kas viņam vislabāk Izdara pa prātam, tam viņš iedod izdzert vienu malku ugunīgādzēriena.

— Ko viņš vēl dara te salā?— Viņš aizved vīrus vienā vietā pie kalna un liek rakt zemi. Otrā vietā liek atdauzīt no klintīm

lielus gabalus. Jaunos puišus viņš sūta lagūnā, lai tie nirst līdz dibenam un izceļ ārā gliemežnīcas. Ja kādāatrod baltu, spīdīgu graudu, tad viņš to paņem sev, bet puisim iedod kaut ko. Spīdīgos graudus neviensnedrīkst paturēt sev. Viens bija iebāzis ausī un gribēja aiznest uz būdu, bet baltais vīrs atrada graudu. Tadviņš noplēsa puisim ausi un tikmēr sita ar nūju pa muguru, kamēr tas sāka spļaut asinis.

— Un neviens negāja viņam palīgā … tam, kuru sita?Oneaga izbrīnījies paskatījās brālī.— Palīgā? Kā tad var palīdzēt? Baltais vīrs ir pavēlnieks, viņam jāklausa. Viņam ir pērkons, kas

nosper cilvēku. Mums nav nekā. Nav brīv pretoties baltajam vīram.— Arī man ir pērkons, Oneaga. Tāds pats kā baltajam. Un tas nemaz nav pērkons, bet maza, apaļa

lode, ko aizdedzināts vējš ietriec cilvēkam miesā. Es protu aizdedzināt tādu vēju. Un, ja es gribēšu,baltais vīrs būs beigts. Bet stāsti tālāk — visu, ko tu zini par viņu.

Un Oneaga stāstīja, kā misters Porters valda savā valstībā līdzīgi senlaiku despotam. Viņšizraudzījās sev kalpus un kalpones no salinieku vidus, viņš lika glītākajām salas meitenēm gulēt viņabūdā, — kad viena apnika, viņš ņēma citu. Nebija nekā tāda, ko viņš nevarētu un neuzdrošinātos.

— Kur tagad ir Neļima? — Ako jautāja.Oneaga nodūra galvu un ilgi klusēja.— Baltais vīrs sauca Neļimu savā būdā. Viņa negāja ar64G labu. Tad baltais vīrs lika viņu atvest ar varu un ieslodzīt savā būdā. Tagad viņa ir tur. Viņš to

vairs nelaiž ārā.Ako seja noraustījās un kļuva bālāka. It kā domās iegrimis, viņš ilgi raudzījās prom, krūmu tumsā,

tad teica:— Vai tev ir laiva, Oneaga?— Protams, Ako.— Vai tu rīt brauksi zvejot?— Es braukšu.— Brauc pāri lagūnai un piestāj pie rifa, pa labi no lielās spraugas. Pie divām palmām tu atradīsi

kādu saini. Iecel to laivā un atved pāri lagūnai, bet tā, ka citi neredz, — tās ir manas mantas. Es gaidīšutevi aiz zemes raga krūmos. Pēc tam ej un runā ar maniem un saviem draugiem, kas nav draugi baltajamvīram. Pastāsti, ka es esmu atgriezies un gribu atbrīvot salu no tās nelaimes. Lai viņi sapulcējas nākošonakti gravā pie lielā kalna kājas, lai klusi nāk un paņem līdzi zivju duramos šķēpus, tā, lai baltais vīrs itnekā nemana. Sievām un bērniem nestāsti neko. Ar bailīgajiem vīriem nerunā. Ja ļaudis klausīs man, tadRigonda kļūs atkal brīva un mēs varēsim dzīvot pēc sava prāta.

— Aii Ako — un tu to spēsi?— Es to spēšu, Oneaga. Ticiet man. Nākošo nakti es jums pastāstīšu, ko piedzīvoju svešajā zemē

pie baltajiem.— Ako, vai tev negribas ēst? Es atnesīšu kaut ko no būdas…— Nerūpējies par mani. Mežā ir daudz ēdamā. Bet tagad ej.Un Oneaga ceļas, paļavīgi un draudzīgi uzsmaidīja savam lielajam brālim, kas nācis atbrīvot savu

cilti; tad gāja uz līča krastu atpakaļ, uz savu būdu. Kad Oneaga vairs nebija redzams, Ako apsēdās zemkoka un iespieda galvu dūrēs. Drūmas un plēsīgas bija viņa domas, sirds sāpēja.

2Puslokā visapkārt Ako sēdēja vīru un jaunekļu pulks. Pavisam viņš saskaitīja piecdesmit sešus

cilvēkus. Tie bija atnākuši ar zivju duramiem šķēpiem, ar smagām nūjām, lingām un kaula dunčiem.Pieaugušie un vecākie vīri vēl skaidri atcerējās Ako, jaunākajiem puišiem viņš šķita kā teiksmu tēls,būtne no tālās senatnes valsts, par kuru vēstīja cilts nostāsti. Tāpēc liels bija šo jaunekļu izbrīns, kad tiesavā priekšā ieraudzīja jaunu, spēcīgu vīru un nevis sakritušu vectēvu, kādam, pēc viņu domām, vajadzējabūt Ako. Un, kad viņš runāja, tad tā bija dzīva cilvēka balss, tāda pati kā citiem Rigondas vīriem, tikaiviņa domas bija savādākas un tas, ko viņš stāstīja, tik neparasts, ka klausītāju acīs darīja Ako par gandrīzpārdabisku būtni.

Mēness lēja savu gaismu pār vientuļo gravu, un šajā pasakainajā apgaismojumā teiksmains izskatījāsAko, savrup stāvot ļaužu pulka vidū. Runājot viņš tikpat kā nekustējās, tikai viņa acis satrauktas liesmojaun krūtis joņaini cilājās. Ako balss plūda mierīgi, pilna pašapziņas un pirmatnēji cēla svinīguma. Lūk, koviņš teica:

— Mani brāļi, Rigondas vīri un jaunekļi! Jūsu brālis Ako runā ar jums. Viņš bija prom ilgus gadusSvešajā zemē pie baltajiem cilvēkiem, un jūs viņu skaitījāt mirušu. Bet Ako nebija miris, viņš bija beigtstikai savai salai un savai ciltij, un miris bija viņa prieks, viņa brīvība un laime. Viņš redzēja to, kas no

salas nav redzams, — lielākas un mazākas salas nekā Rigonda, baltus, melnus, dzeltenus un brūnuscilvēkus, ciemus ar milzīgām akmens būdām, laivas, kas tūkstošreiz lielākas par mūsu dingijām un kas bezburām brauc pa jūru, visādas brīnišķīgas lietas un notikumus. Ako satika gan labus, gan ļaunus cilvēkus.Ar labajiem viņam bija labi dzīvot, ļaunie viņu mocīja. Viņš gribēja tikt mājās, bet nevarēja atrast ceļu.Neviens nezināja, kur atrodas Rigonda. Ja baltie to zinātu, tad viņi nebūtu jūs atstājuši vienus. Nē, tad viņijau sen būtu atsūtījuši lielo laivu, ko sauc par kuģi, un baltais, dusmīgais vīrs būtu jau ilgi dzīvojis salā.Es zinu, kā jums tagad klājas. Jūs vairs nevarat dzīvot tā, kā jums patīk. Te ir baltais vīrs ar pērkona nūjuun sitamo, viņš liek jums strādāt priekš viņa un dara ar jums, kas viņam patīk. Vai jums ir labāk nekāagrāk, vīri?

Salinieki drūmi klusēja, galvas nodūruši. Ako dzirdēja pūļa nopūtu.— Vai jūs sajūtat prieku, kad svešais vīrs jums sit, plēš ausis un sper ar kāju? Va.i jūs varat

laimīgi dziedāt, kad viņš liek sanest riekstu kodolus savā šķūnī un saka: tas ir mans? Varbūt jūs domājat,ka spožie akmentiņi, krelles un drānu gabali, ko viņš jums atmet, ir vairāk vērti nekā tas, ko jūs atdodatviņam? Varbūt jums liekas, ka viņš ir dievs un jums viņam jāpaklausa? Jūs baidāties pērkona nūjas? Jūspazemīgi klusējat, kad viņš aizved savā būdā jūsu meitas un māsas, sievas un draudzenes? Jūs ticat, kaviņš ir visspēcīgs un ka viņam nedrīkst pretim runāt? Draugi, tie ir maldi. Svešais vīrs ir tāds pats cilvēkskā jūs, viņš tāpat dzimst un savā laikā mirst kā salas ļaudis. Viņš nevar pavēlēt ne zemei, ne jūrai, unneviens dievs viņam nepalīdz. Viņš tikai ir gudrāks nekā jūs un zina to, ko jūs vēl nezināt, tāpēc kaRigondā neviens jums nav mācījis tādas lietas. Arī jūs varētu uztaisīt pērkona nūju un nospert baltocilvēku, tāpat kā viņš nosper jūs. Jūs varētu uzbūvēt tādus pašus kuģus kā viņš, visu jūs varētu. Un tad viņšnedrīkstētu nikni kliegt, spert ar kāju un sist kādam no jums. To visu var iemācīties. Tāpēc es nepalikuSvešajā zemē, bet braucu mājās, lai jums palīdzētu. Es zinu to pašu, ko baltais vīrs, man ir pērkona nūjaun uguns rokā. Apdomājiet visu un pasakiet man, vai gribat, lai viss paliek tā, kā tagad ir, vai lai kļūst tā,kā jums patiktu?

— Ai Ako, vai tu vari to izdarīt? — kā vaids skanēja Lovaī vaicājums. — Mēs gribam dzīvot brīvudzīvi, bet vai tas ir iespējams? Baltais vīrs būs dusmīgs, ja viņam nepaklausīsim.

Ako drūmi pasmaidīja.— Baltais vīrs paklausīs mums. Ja ne, tad mēs būsim dusmīgi. Kā gribēsim, tā izdarīsim ar viņu.

Viņš ii- viens, mūsu ir daudz. Viens paklausa daudziem, bet, ja neklausa, tad viņu iznīcina. Rigondapieder mums. Baltie vīri nevar to atņemt. Lai viņi dzīvo savā zemē, mēs viņiem neko neprasām. Tas, kasir salā, pieder mums, un mums to vaj«ag, mēs neatdosim baltajam neko. Bet, ja viņam kaut kas noder, kasmums par daudz, tad lai viņš nāk kā draugs un saka: «Jums ir tas, bet mums ir tas. Izmainīsim taisnīgi to.Par tik un tik riekstu kodoliem es jums došu tik un tik daudz savas skaistās drānas, traukus un citas labaslietas.» Un, ja viņš gribēs pareizi mainīt, tad mēs mainīsim, bet, ja viņš lūkos mūs piemānīt, tad nedosimviņam neko un neko neņemsim pretim. Tad svešais vīrs apdomāsies un sapratīs, ka Rigondas vīri navmuļķi, — tie zin, ko katra lieta vērts. Viņš nāks atpakaļ un dos savas labās mantas tik, cik mums pienākas.To mēs panāksim, ja būsim droši un turēsimies visi kopā. Bet, ja būsim bailīgi un klausīsim baltajam, tadar mums notiks tas pats, kas noticis citās salās, kur es esmu biljis.

— Kas tur ir noticis?— Tur baltie vīri atņēmuši brūnajiem visu zemi, visus kokus un krūmus. Brūnie vīri nav brīvi, tie

strādā smagu darbu, saņem sitienus un Jaunus vārdus, ātri kļūst vecil un mirst no grūtām kaitēm. Ar laikunomirst visi un salā nav vairs neviena brūnā. Baltais vīrs paņem salu sev. Brāļi, jūs vēl nezilnāt, kāds irbaltā cilvēka darbs. Viņš liks jums nirt ūdenī un lasīt gliemežnīcas, jo tajās ir spoži graudi. Par vienu tādugraudu baltais vīrs dabū tik daudz visādu labu mantu, ka vairākus gadus var dzīvot pārpilnībā, — bet koviņš iedos jums? Neko. Viņš liks jums izrakt alas dziļi zemē apakš lielajiem kalniem un nest ārā dārgusakmeņus un smiltis. Tos salādēs kuģos un aizvedīs uz Svešo zemi, kur baltais vīrs dabūs par tiem daudzdaudz labu mantu, bet jūs nekā nedabūsiet, lai gan kalni un dārgie akmeņi ir jūsu. Jūs sitīs un lamās, tas

būs viss. Baltā vīra bērni staigās greznos tērpos, brīvi, laimīgi un labi paēduši. Jūsu bērni nīkuļos uncietīs badu, tie neizaugs lieli un skaisti!. Jums būs žēl savu bērnu, bet baltais smiesies par jūsu sāpēm. Tābūs, ja neklausīsiet man. Ko jūs darīsiet, brāļi?

Vīru un jaunekļu pulks cēlās kājās, spiedās apkārt Ako. Oneaga teica:— Tas, ko stāstīji par balto vīru, ir taisnība. Tā viņš dara pie mums. Tu esi gudrākais no mums. Kā

tu liksi, tā mēs darīsim.— Labi, tad es jums rādīšu īsto ceļu, — Ako sacīja. — Klausiet man un nebaidieties.- Kad misters Porters nākamā rītā iznāca no bungaloun žāvādamies noraudzījās uz lagūnu un uz salinieku ciematu, kur sievietes locījās gar pavardiem,

nekas neliecināja, ka viņam draudētu briesmas. Daži veči miermīlīgi pļāpāja pie laivām, bērni spēlējāsliedagā, un viens otrs vīrs kārtoja savas makšķeres. Atgādinādams savu klātbūtni un varenību, Porterspašmīk- stināja gaisā pletni. «Brūnie tārpi.. .» viņš nicīgi domāja. «Es uzminu savu zābaku, un tārpa vairsnav. No manas žēlastības viss elpo un dzīvo… arī mirst. Labi būt stipram.» Aiz tīras labsajūtas viņšierēcās nejaukā balsī:

— Sliņķu bars, vai jūs vēl ilgi domājat slaistīties gar būdām? Darbā, sātani! Taisieties, ka tiekatlagūnā! Ja jūs līdz vakaram man neizzvejosiet pilnu sauju skaistāko pērļu, tad …

Kā mednis savas dziesmas ekstāzē kļūst kurls, tā ari Por- iers, apreibinādamies ar savas balssvarenību, nedzirdēja -nekā — ne krūmu iečabēšanos, ne smilšu čirkstēšanu, ne kluso soļu dunu. Un pēkšņiviņš bija ielenkts, nogāzts gar zemi uz •mutes, un viņam uz muguras uzsēdās vesela kaudze vīru. Viņšneredzēja, bet juta, ka no rokām viņam izrauj pletni, no jostas atraisa revolveri un ap viņa kājām unstilbiem apvijas stipri, vijīgi pinekļi. Tad viņu apgāza augšpēdus un atbalstīja pussē- dus pret palmasstumbru. Salinieku pūļa priekšgalā stāvēja slaids vīrs, kādu Porters salā agrāk nebija redzējis. Tas turējarokā Portera revolveri un pletni un ar drūmu mieru noraudzījās gūsteknī.

— Ko tas nozīmē, nelieši? — Porters rēca. — Tūlīt laidiet mani vaļā, citādi es jūs visus nosperšuar saviem pērkoniem!

— Lēnāk, lielais spērāj … — svešais vīrs Porteram par miilzīgu izbrīnu skaidrā angļu valodāteica. — Nebļausties tik daudz. No taviem pērkoniem mums nav bail. Kāpēc tu tik bāls, mister Porter?Varbūt tu domā, ka mēs noplēsīsim tavas ausis, tāpat kā tu tās plēsi mūsējiem? Nebaidies, to mēsnedarīsim. Mēs' esam labi cilvēki, ne tādi suņi kā tu. Skaties un brīnies, baltais zvērs. Un zini: tāpatklāsies katram, kas mēģinās te nākt ar naidu.

Tad Ako kaut ko teica saliniekiem viņu valodā. Līksmi un uzbudināti steidzās vīri uz baltā vīrabungalo, plaši atvēra vaļā durvis un logus un stiepa ārā manufaktūras saiņus, dzērienu pudeles, ieročus,mēbeles, sīkās maiņas preces un šķirstiņu ar pērlēm. Svinīgi tie visu nolika birzī zem kokiem. Un Akoteica:

— Tas tagad ir mūsu, mēs to sadalīsim savā starpā.Ļaudis dziedāja, lēkāja, plosījās lielā līksmē. Bet no noliktavas šķūņa Portera laivā jaunekļi sanesa

veselu kaudzi kaltētu augļu, kopru, žāvētu zivju un cita ēdamā. Daži puiši aizsteidzās uz avotu un atnesatraukos ūdeni, ko iepildīja ozola muciņā. Viņi bija pat tik pakalpīgi, ka paši uzslēja laivas mastu unuzvilka buru. Tad salas pavēlnieku, smiekliem un dziesmām skanot, iecēla laivā. Ako un divi citi vīriiekāpa tajā un veselas laiviņu flotiles pavadībā izbrauca pa rilfa spraugu atklātā jūrā. Viņi brauca tāluprom, kamēr no krasta tos tikpat kā nevarēja saredzēt. Tad Ako un viņa pavadoņi iekāpa saliniekudingijās un pārgrieza virves, ar kurām bija sasietas Portera rokas un kājas.

— Lai jūra lemj par tevi, — Ako teica. — Ja tu nokļūsi kaut kur krastā, tad pastāsti ļaudīm, kaRigondas cilts nevēlas kļūt par vergiem. Katrs, kas te nāks kā ienaidnieks, piedzīvos tavu likteniL Bet, jatu aiziesi bojā, tas nebūs pārāk bargs sods par taviem grēkiem. Stūrē uz ziemeļvakariem, tur ilr salas. Pēcdažām nedēļām tu vari tur nokļūt. Ja tu mēģināsi tuvoties Rigondai, mēs tevi iznīcināsim. Dienu un naktivīri stāvēs sardzē.

Viļņos palēkdamās, salinieku dingijas steidzās atpakaļ uz. krastu. Misters Porters bija tā samulsis, kaaizmirsa pat lādēties. It kā ņirdzot par viņa bezspēcību, čaloja viļņi. Saule liesmoja pār ūdens tuksnesi,burās zūzoja vējš, un kā pret debesīm biedinoši pacelts pirksts tālumā slējās Rigondas kalna smaile.

Tad Porters ķērās pie stūres. — Cūcība, vairāk nekas … — viņš norūca. — Bet es jums vēlparādīšu… gan jūs velnu redzēsiet, nolādētie sliņķi!

Un viņš draudot kratīja dūri uz salas pusi'.PIECPADSMITA NODAĻA 1Visa Rigondas cilts bija sapulcējusies vienuviet nelielajā klajumā starp krūmiem aizaugušo kalna

pakāji un lagūnu. Vecākie ļaudis sēdēja zemē, kājas sakrustojuši zem sevis, citi tupēja, atspiedušies uzviena ceļa, bet vairums stāvēja kājās. Pieaugušie palaikam apsauca pusaudžus, kad tie sāka draiskuļot uncēla troksni, tā ka grūti kļuva sadzirdēt Ako un citu runātāju balsis. Sievietes šūpoja uz rokām savusmazuļus un darīja visu, lai tie neicraudātos. Tikai putnu līksmās klaigas neviens nespēja apklusināt, tāpatkā viļņu šalkoņu, kas visu laiku maigi dunēja aiz rifa.

Lielais vairums klātesošo vēl nemaz nespēja apjaust notikušo, un viņu acīs Ako lasīja gan šaubas,gan mulsu, gan vārdos neizteiktu lūgumu. Baltais vīrs — šī visvarenā būtne, kurai neviens salinieksnedrīkstēja kaut ko iebilst, — bija šodien pazemots, padzīts no salas ar kaunu un izsmieklu! Rigondasļaudis bija ne vien uzdrošinājušies pretoties viņa gribai, bet pat ar varu uzspieduši viņam savējo. Kasviss tikai tagad varēja nolikt. Baltā vīra dusmas ir milzīgas; tik dusmīgs kā viņš — neviens salinieksnespēj būt pat vislielākās pārestības brīdī. Ja nu viņš atgriežas kopā ar citiem baltajiem… ja uzsūta salaibriesmīgus negaisus, kas noposta visu? … Viņš gan zinās, kā savu niknumu izpaust.

Ako saprata, kādas domas tagad nodarbināja viņa ciltsbrāļu prātus. Pirmā brīves skurba tiem bijajau pārgājusi, un sākās kaut kas līdzīgs paģirām, ar kādām mocās salinieks otrā rītā pēc tam, 'kad viņšiepriekšējā vakarā izdzēris pārāk daudz labā dzēriena ava. Ako apzinājās savas atbildības lielumu —viņš taču ierosināja visu notikušo, viņam arī vajadzēs atbildēt par izdarītā sekām. To Ako bija igatavsdarīt. Nevienu mirkli viņš nenožēloja notikušo, nē, un arī rūpes viņu nenomāca par varbūtējiemnotikumiem nākotnē. Viss pareizi, savādāk nevarēja būt. Ja Ako nebūtu darījis tā, tad viņam nebijanozīmes atgriezties savā dzimtenē.

Nostājies savu ciltsbrāļu vidū, viņš runāja:— Klausieties, mani brāļi un māsas. Es jums pastāstīšu par to, kā cilvēki dzīvo citās salās un

Svešajā zemē. Jums jāzina, kā tas ir, kad kāda cilts vairs nevar dzīvot tā, kā tai pašai patīk, bet kadjādzīvo tā, kā to liek darīt sveši ļaudis. Un, kad jūs to zināsiet, tad jums būs skaidrs, kāpēc baltajamvīram, kuru mēs šodien aizsūtījām jūrā, nebija vietas uz mūsu salas.

Dziļš klusums iestājās visapkārt. Visas acis raudzījās Ako un nenovērsās no viļņa visu laiku, kamērviņš runāja.

Un viņš stāstīja Rigondas vīriem un sievām par okeāna vidū izkaisītām salām un arhipelagiem, kursalinieki jau vairākas paaudzes smaka verdzības jūgā, pakļauti kolonizatoru patvaļai. Viņš vēstīja viņiempar izmirušām lautām un par tām nelaimīgajām ciltīm, kuras aizvestas no savas dzimtenes uz tālu svešumu,kur tām lika smagi strādāt plantācijās un raktuvēs. Tur cilvēki apmira cits pēc cita no ļaunām kaitēm ungāja bojā, nevarēdami izturēt pārmērīgi smago darbu, 1111 neviens no viņiem nekad vairs neatgriezāssavā dzimtajā salā. Augļus, kurus viņi izaudzēja, zivis un pērles, kuras viņi izzvejoja, dārgos akmeņus,kurus viņi no zemes dziļumiem iznesa virspusē, — visu pievāca svešie, cietsirdīgie pavēlnieki, un tie bijatik badīgi un mantkārīgi, ka viņiem nekad nekā nebija gana.

— Bet nedomājiet, — Ako teica, — ka baltie cilvēki moca un izsūc tikai mūsu ļaudis, tādus kā jūsun es. Nē, viņi aplaupa arī savus ciltsbrāļus, citus baltos cilvēkus. Viena daļa balto cilvēku liek otraidaļai balto smagi strādāt un dzīvot pusbadā, lai tikai viņiem pašiem visa kā būtu daudz. Tāpat ir ar? tādibrūnie cilvēki, kas, ieskatījušies no baltajiem, ļauni rīkojas- ar saviem brūnajiem brāļiem, moca unaplaupa tos, un šie brūnie laupītāj ii nemaz nav labāki par baltajiem. Tātad nav tā, ka ādas krāsa noteiktu

cilvēku likteni, viņu labumu un ļaunumu, bet gan viņu darbi. Ir labi baltie, brūnie un melnie cilvēki, un irļauni baltie, brūnie, melnie un citi cilvēki. Lai labie cilvēki varētu pareizi dzīvot, viņiem visiem jāturaskopā pret visiem ļaunajiem cilvēkiem. Svešajā zemē es satiku arī tādus baltos, kuri bija man kā brāļi. Javiņi kādu dienu atbrauktu lielā laivā uz mūsu salu, mēs viņiem varētu atļaut palikt pie mums. Ar viņiemmēs dzīvotu kā ar labiem draugiem. Daudz es redzēju visādas zemes un visādus cilvēkus, bet katrā zemēbija visvairāk lādu cilvēku, kuriem grūti dzīvot un kuri vēlējās sev labāku dzīvi. Mēs savu balto varmākušodien padzinām no salas,, jo viņš bija viens, mūsu ir daudz un visi gribējām vienu. Citās zemēs tāduvarmāku ir daudz vairāk, un tie, kas grib tikt no viņiem vaļā, nevar to tik viegli izdarīt. Tāpēc tur vēl ilgijācīnās un jākrāj spēki, jāpanāk, lai visi gribētu vienu, — tad ari tur cilvēki padzīs varmākas un sāks brīvidzīvot. Es redzēju ar savām acīm un dzirdēju ar savām ausīm, ka arī tur ar katru dienu vairāk cilvēku sākgribēt vienu. Rīt būs vairāk un parīt vēl vairāk tādu, kas vēlas sev brīvību. Viņi vēlas kļūt brīvi. Mumsjāgrib tādiem palikt, jo mēs jau esam brīvi. Vai jūs to vēlaties?

— Vai mēs to varēsim? — pūlī atskanēja kāda balss. Ako paskatījās uz runātāja pusi un pazinaLovaī.

— Vajag stipri gribēt, tad varēsim, — atbildēja Ako. — Tik stipri jāgrib, ka nebūtu žēl un bail patnomirt par to.

Lovaī iznāca mazliet vairāk loka vidū.— Mēs tev ticam, Ako, — viņš teica. — Tu esi tālu bijis un daudz ko redzējis. Tu labāk visu zini,

ko var un ko nevar. Bet viena doma man dara grūtu prātu.— Kas tā ir par domu, Lovaī? — Ako jautāja. — Pasaki to. Varbūt mēs pa visiem spēsim tā

izdomāt, ka tavs prāts vairs nebūs grūts.— Kas būs tad, ja baltais vīrs, kuru aizdzinām jūrā, atgriezīsies uz salas? — Lovaī turpināja. —

Varbūt viņš nenāks viens, bet kopā ar daudziem baltajiem vīriem. Un viņiem būs pērkona nūjas unbriesmīgs spēks rokās. Mums ir tikai: viena pērkona nūja, un tu viens pats proti ar to rīkoties. Ko mēs tadiespēsim pret baltajiem?

Ako brītiņu apdomāja atbildi, tad teica:— Nav taisnība, Lovaī, ka mums ir tilkai viena pērkona nūja. Mums ir vairākas — lielas un mazas.

Es jūs iemācīšu apieties ar tām. Vai jūs vēlaties pieļaut, lai svešais cilvēks jūs katru1 dienu sit ar nūju unspārda kājām?

— To ne, to ne! — nu atskanēja visās malās. It kā atgaiņādamies no ļauna drauda, ļaudis vēdinājaar rokām, un viņu acīs tumsa šausmas.

— Pareizi, mani brāļi un māsas, — Ako sacīja, — to nevar pieļaut. Un tāpēc mums būs jācīnās.Baltie varmākas mūs neatstās mierā. Viņi nesamierināsies ar to, ka mēs padzinām Porteru. Agri vai vēluviņi dabūs zināt, kas šodien noticis uz Rigondas. Tad viņi sūtīs citu Porteru, un tas nemaz nebūs labākspar aizdzīto. Bet, kamēr viņi to vēl nezina, mums jāizmanto katra diena, lai sagatavotos cīņai ar viņiem.Mums jābūt gataviem ilgai cīņai un lieliem grūtumiem. Lai labi sagatavotos, vajag visu labi izdomāt untad visiem darīt to, kas vajadzīgs.

Un atkal ierunājās Lovaī.— Ako runā pareizi. Būs cīņa. Jābūt gataviem. Viisiem jādara viena lieta — tas, kas visiem

vajadzīgs. Lai visi pareizi darītu, vienam jābūt vecākajam. Ko viņš liks darīt, to visi darīs. Nevar katrspar sevi.

— Pareizi runā Lovaī! — pūlī atsaucās daudzas balsis. — Vecākais vajadzīgs. Tāds kā Hitahi…tāds kā Ono.

Un visi raudzījās uz Ako. Viņš saprata, kas prātā viņa ciltsbrāļiem. Beidzot kāds vecis Taomo skaļābalsī pateica to, kas visiem bija uz mēles.

— Ako visvairāk zina. Ako jābūt vecākajam. Viņš zina, kā cīnīties ar ļauniem cilvēkiem. Mēsdarīsim, ko viņš liks darīt.

Piekrišanas saucieni atskanēja visapkārt.Tad Lovaī pagriezās pret pūli un jautāja:— Vai kāds no jums domā savādāk nekā Taomo un citi?— Ako! Ako! — pūlis sauca un uzmudinot priecīgi māja Ako. — Ako būs mūsu vecākais.— Ļaudis tā grib, — nu Lovaī sacīja Ako.— Labi, ja ļaudis tā grib, tad es viņu gribu izpildīšu, — atbildēja Ako. — Jūs man dāvinājāt lielu

uzticību. Es darīšu tā, lai jums nebūtu jāsaka: «Ako mūs piekrāpa.» Visu, ko es zinu, es atdošu jums, laiarī jūs zinātu. Manai dzīvei kopš šā brīža būs tikai viens mērķis un uzdevums: darīt visu, lai Rigondasļaudis vienmēr paliktu brīvi un lai viņiem būtu laba dzīve.

— Un kas mums tagad jādara? — Ako brālis Oneaga apjautājās lielā nepacietībā.— Es gribu visu izdomāt līdz galam, — Ako atbildēja. — Ļaujiet man līdz rītam domāt un būt

vienam. Tad es jums pateikšu, ko esmu Uzdomājis.— Vai tad tu vēl nezini? — kāds tā kā vīlies iesaucās.— Zināt var daudz, bet no tā, ko zini, vajag izraudzīties to labāko un noderīgāko, — Ako sacīja. —

Tad nebūs jādara nevajadzīgais, bet vajadzīgais netiks aizmirsts.— Domā stipri un daudz, Ako … — ļaudis viņam novēlēja.Pūlis sāka pamazām izklīst. Drīz Ako palika viens klaju-miņa vidū. Brīdi viņš tur stāvēja vientuļš un kluss, tad lēnām iegāja mežā.2Ako ilgi klīda pa mežu un krūmiem. Nekur viņam šodien nevajadzēja steigties — steigas laiks

piederēja pagātnei, kura bija izbeigusies tai stundā, kad Ako pirmo reizi pēc gadiem ilgās prombūtnesspēra savu kāju uz Rigondas zemes. Laimes izjūtu, kas tagad pildīja visu viņa būtni, nav iespējamsaprakstīt: tā līdzinājās dzidrai, brīnišķīgai melodijai, kuru dziedāja pārnācēja dvēsele un kuras burvīgāssaskaņas atbalsoja katra dzīvības izpausme skatienam aptveramā pasaulē; tā bija kā saules lēkts, kā visasdabas atmoda pēc garas un tumšas nakts, — ja varētu vienā izjūtā apvienot visu skaisto, laimīgo un cēlo,visu krāsu daiļumu, dzīves prieka skaidrās trīsas, visa esošā neaptveramo un nebeidzamo ritēšanu, tadmums būtu tāds kā aptuvens priekšstats par to, ko Ako tagad pārdzīvoja, nesteidzīgā gaitā staigājot pasavu jaunības dienu iemīļotām vietām.

Daudz kas šajā ainavā vairs nebija tāds kā agrāk. Vecie koki atdevuši vietu jaunajiem, toreizējosklajumiņos šodien par savu vietu zem saules cīnījās zaļoksnas birzis, daudz jaunu palmu slēja sauleipretim savas cēlās galotnes tur, kur agrāk lagūnas krasts stāvēja tu'kšs. Viss dzīvoja, viss mainījās,nemainīgs un mūžīgs palika tikai pats dzīvības likums.

Dažā vietā, ar kuru saistījās kāds notikums Ako bērnībā un jaunībā, viņš uzkavējās ilgāk un garaacīm skatīja senās atmiņu ainas. Tad bija tā, kā kad viņš sapņotu.

— Vai tiešām tā ir īstenība? — Ako jautāja sev. Neticami šķita, ka viņš atkal atrodas šeit — mājās,dzimtenē, vismīļākajā un visskaistākajā vietā visā pasaulē un ka viņa dzīves vislielākais ilgojums nu irpiepildīts. Un atkal tāpat kā pagājušo nakti Ako glāstīja koku stumbrus, krūmu lapas un pašu salas zemi unviņa lūpas čukstēja maigus vārdus, pateicību un prieka pilnu sveicienu dzilmtajai pasaulei. Nē, sapnis tasnebija, bet pati visīstākā īstenība, kauču tai piemita sapņa skaistums un pasakainība.

Ako bija laimīgs šā vārda vispilnīgākā nozīmē.Viņš ilgi nosēdēja pie salas avota, vērodams pērlēm līdzīgos burbulīšus, kas no avota dibena traucās

augšup uz ūdens līmeņa virsmu. Bet, kad saule sāka slīdēt uz apvāršņa pusi, Ako uzkāpa salas augstākajāvirsotnē un no turienes vēroja pasauli. Viņš skaidri atcerējās kādu rītu pirms daudziem gadiem, kad bijauznācis te, augšā, pakāpies uz gludā akmens kluča un mēģinājis saskatīt, kas redzams aiz pasaules malas,no kurienes rītos izpeld saule. Neko viņš nebija saskatījis, tikai debesu un okeāna bezgalību, toreiz viņamtrūka pat miglaina priekšstata par to, kas varēja būt viņpus apvāršņa. Kā viņš bija ilgojies tāluma! Kāvēlējies redzēt neredzēto, zināt nezināmo! Tagad tas viss piepildījies. Ako bija redzējis, Ako zināja, viņš

varēja salīdzināt.Visa Rigonda gulēja pie Ako kājām — ar saviem mazajiem līčiem, rāmo lagūnu, rifa gredzenu

visapkārt salai. Ietverdams to visu savā skatienā, Ako domāja par salas vietu bezgalīgo ūdens lauku vidū,par kontinentiem un jūrām, kas pastāvēja tur, aiz apvāršņa, un par dzīvi, kādu tur dzīvoja citi cilvēki. Unpēkšņi kāda jauna jausma pārņēma visu viņa būtību: viņš atskārta savas dzimtenes šaurību unaprobežotību. Pati sala un viss, kas atradās uz tās, bija kļuvuši daudz sīkāki un niecīgāki nekā agrāk.Šaurāka šķita lagūna, tuvāki visi attālumi no viena krasta līdz otram, pakalni un pat visaugstākās virsotneskļuvušas zemākas — viss it kā sarāvies un saplacis. Bija tā, kā kad viņš raudzītos uz savu dzimteni caurpamazināmo stiklu. Ako zināja, ka tas nav nekāds jutekļu māns: lietas palikušas tādas pašas kā pirms viņaaizbraukšanas, bet priekšstats par apkārtējo pasauli kļuvis cits, tāpēc viņam šodien bija iespējamssalīdzināt. Kolīdz viņš to darīja, visu lielu samēri kļuva savādāki nekā agrāk.

«Skaistā, mazā Rigonda …» domāja Ako. «Tāpēc, ka tu esi kļuvusi mazāka, mana mīlestība pret tevinebūt nav mazinājusies. Atīlu tevi tāpat kā senās dienās.»

Viņš domāja par salas dzīvi, kāda tā bijusi līdz šim un kādai tai jākļūst turpmāk. Ako bija skaidrs, kaRigondas ļaužu līdzšinējā dzīve vairs neder un nav nekāda vajadzība to saglabāt ar visu tās agrāko saturu.Ne tāpēc viņš traucies mājup, lai savai ciltij uzspiestu sastinguma zīmogu. Viņš tikai gribēja būt klāt unlikt lietā savu pieredzi, savas atziņas, kad uz salas veco dzīvi nomainīs jaunā, pārliecināts, ka viņaklātbūtne pasargās Rigondas ļaudis no nevajadzīgā un postošā, kas bieži vien sekoja pa pēdāmkolonizatoru atnestajiem civilizācijas surogātiem. Vecā salas dzīve neder, tā ir par mazu un par šaurucilvēkam. Ako ciltij jākļūst civilizētai šā vārda labākajā nozīmē — civilizētai ne pēc dažādiem ārīgiematribūtiem, bet savā visīstākajā būtībā. Baltie kolonizatori atnesīs tikai atribūtus kokvilnas drānu, patafonuun visādu konfesiju lūgšanas namu veidā, bet salas ļaudīm vajadzīga civilizācijas būtība — zināšanas,jaunas atziņas, pareizi priekšstati par dabas parādībām un cilvēku cilts dzīves norisēm. Tas viņiemjāsaņem pareizā veidā, bez visiem tiem kaitīgajiem piemaisījumiem, ko nes sev līdzi dažādo tautībukolonizatoru asinskārais bars. Un pats galvenais: saglabāt savu brīvību, par lēcu virumu neatdot savasvissvētākās cilvēka tiesības. Pārveidoties bez zaudējumiem, lai maiņa būtu izdevīga. Nebūs viegli tonodrošināt, bet lieta i!r vērta pat asiņainas cīņas. Un kad viss tā būs noticis!…

Ako sapņoja vaļā acīm par savas cilts rītdienu. Kāda skaista un laimīga būs salinieku dzīve, kad viņisasniegs balto cilvēku kultūras līmeni, pratīs lasīt un rakstīt, zinās visu, kas bijis un kas ir pasaulē! Viņiuzcels sev skaistus, vieglus mājokļus, būvēs lielākas laivas, ar kurām varēs aizzēģelēt līdz citām salām.Nodibināsies pastāvīgi sakari ar ārpasauli, uz visiem laikiem izbeigsies mūžsenā vientulība, saliniekupasaule kļūs plaša un varena.

«Kas gan var būt vēl skaistāk un cēlāk nekā ziedot savu dzīvi tādam mērķim — savas tautasaudzināšanai?» domāja Ako. «Kopš šās dienas man jākļūst par skolotāju visiem salas ļaudīm, lielajiemun mazajiem bērniem.»

Saule lēnām iegrima jūrā. Jauzdami nakts tuvošanos, putni steidzās uz savām ligzdām. Noklusadienas vēšmas, vairs nečabēja krūmu lapas, tikai neredzami kukaiņi, kuriem nu sākās spraigas naktsgaitas, sacēla sīku troksni visapkārt. Iegrimis domās, Ako nepievērsa uzmanību apkārtnes skaņām, tāpēcsatrūkās, kad pēkšņi sev aiz muguras sajuta siltu cilvēka elpu. Bet viņam tūliņ atkal vajadzēja pasmaidītpar savām instinktīvajām bailēm: viiņš taču atradās savā dzimtenē, saticības un draudzības zemē Rigondā— te nekas nevarēja draudēt.

Tad viņš pavērsās pret atnācēju. Vēl nenorietējušās saules pēdējos staros kā zelts vizēja pajaunāssievietes brūnais augums. Smuidra un mierīga viņa stāvēja Ako priekšā. Viņas mati bija izrotāti ziediem,ziedu vijas greznoja viņas gleznos plecus un krūtis, bet acis mirdzēja kā mazas saules ar neslēptu jūsmuun tādu kā biklu vaicājumu, raugoties Ako sejā.

— Neļima … — viņš čukstēja klusi', saviļņots līdz sirds dziļumiem. Piegāja viņai klāt un trauslā,saudzīgā glāstā pieglauda savu vaigu pie viņas vaiga.

Ilgi viņi klusēja, un tikai divu siržu joņainā, satrauktā pukstēšana liecināja par līksmo vētru, kastagad plosījās viņu krūtīs. Un tad viņi sēdēja uz lielā, gludā akmens, kas vēl bija saglabājis sevīaizgājušās dienas siltumu, Ako rokas spēlējās ar Nelimas pirkstiem, šad un tad viņi saskatījās un abi reizēiesmējās bezbēdīgā priekā — gluži kā bērni.

— Lūk, es beidzot esmu pārnācis… — teica Ako. — Vai tu gaidīji mani?— Jā, Ako… — atbildēja Neļima. — Katru dienu un katru nakti gaidīju. Tu ilgi biji prom.— Tagad es vienmēr palikšu te … kopā ar tevi.Viņi stāstīja viens otram par savu dzīvi šķiršanās laikā, par lieliem un maziem notikumiem un par

nebeidzamo ilgošanos, kas traukusies pretim katrai! topošai dienai. Daudz skumja skaistuma bija šajosstāstos, milzīgs cerību spēks un neklusi- nāma ticība.

Un nu bija viss piepildījies. Tāpat kā daudzus gadus atpakaļ Ako šonakt sacīja tai, kura viņam bijavismī|āka starp visām sievietēm uz salas un visā pasaulē:

— Drīz Ako uzcels sev jaunu būdu. Un jauna laiva man būs un makšķeres, pašam savi šķēpi untrauki ēdiena glabāšanai. Un tajā būdā būs vajadzīga labā draudzene, kas iekur uguni un sagaida mājāsAko, kad tas pārbrauc no zvejas.

Un tāpat kā toreiz Neļima atbildēja:— Jā, viņa būs vajadzīga …— Ako grib zilnāt, vai Neliima nāks manā būdā par labo draudzeni. Varbūt viņai vajag padomāt

par to? Ako uzgaidīs līdz rītam.— Neļima ir jau padomājusi par to. Viņai bija daudz laika domāt, kamēr Ako atradās tālumā. Viļņa

gaidīja Ako.Un tāpat kā toreiz — agrās jaunības cerību pilnajā naktī — mēness sidrabs lija pār okeānu, pār

aizmigušo salu, palmām, balto liedagu un diviem cilvēkbērniem, kas sēdēja te, augšā, liegi viens otrampiekļāvušies. Bija labi, pareizi — tā, kā vajadzēja būt. Nemanot aizritēja stundas šajā pasakainajānomodā. Nozuda mēness, izdzisa zvaigznes, zelta uguns izplūda jūrā austrumu pusē.

Tad viņi cēlās un nokāpa lejā no kalna, lai pavēstītu ciltsbrāļiem par savu lielo lēmumu.3Tas, ka Neļima kļuva Ako sieva, katram saliniekam bija pašsaprotama lieta. Gluži dabīgi, ka viņiem

tagad vajadzēja pašiem savu mājokli, kur mitināties pa naktīm un nelāgā laikā, tāpat pavardu, kurpagatavot ēdienu. Citos apstākļos cilts kopīgiem spēkiem būtu uzcēlusi Ako būdu, uztaisījusi laivu unapgādājusi viņu ar nepieciešamiem piederumiem dzīves iesākumam — traukiem, zvejas rīkiem un medībuieročiem. Tagad par to nevajadzēja rūpēties, jo vaii tad līdzās salinieku nometnei nestāvēja misteraPortera bungalo, kur atradās viss, kas nepieciešams cilvēka dzīvei? Visām salinieku dzimtām bija savimājokļi, tikai Ako un Nelimai tāda nebija, tāpēc skaidrs, ka Portera bungalo pienācās viņiem. Tā tas arītika nolemts salas iedzīvotāju kopējā sapulcē.

Tad pat Ako iepazīstināja cilti ar saviem nodomiem salas dzīves izveidošanā un, ja tā var izteiktiespar tik miermīlīgu cilti, ar salas aizsardzības plāniem. Visus Ako priekšlikumus Rigondas ļaudis pieņēmabez iebildumiem.

Viņš sāka rīkoties. Uz salas nu valdīja liela, mērķtiecīga rosme. Pamatīgi izpētījis visu salu unapsvēris, raugoties no varbūtējo nākotnes notikumu viedokļa, dažādus apstākļus, Ako izvēlējās jaunuvietu salinieku nometnei, kur tai nevarētu piebraukt ar kuģi. Tā atradās salas dienvidrietumu krastā. Rifātur bija pavisam maza sprauga, kurai cauri varēja izbraukt tikai sekli peldošas laivas, un lagūna tai vietāveidoja šauru, metrus divsimts garu līcīt, kas iespiedās zemē. No jūras puses šo līci nevarēja saredzēt, tākrasti bija aizauguši bieziem krūmiem, bet līča kaklu, kur tas savienojās ar lagūnu, sedza slaidu niedrubiezā audze. Sajā līcī varēja novietot visas salinieku laivas, un nevienam svešajam nebūtu ne jausmas, kaaiz niedrēm un krūmiem atrodas rigondiešu slepenā osta. Ja lieta nonāks līdz atklātai! cīņaii — bet, ka tābūs, par to Ako nebija ne mazāko šaubu — tad ienaidnieks savus niknos triecienus izdarīs nevietā,

nenodarot salas tautai nekāda posta. Protams, ka šai nometnei un ostai jāpaliek nezināmām. Visairedzamai dzīvei, kad salai tuvosies kāds kuģis, jānorit vecajā nometnes vietā salas austrumu piekrastē.

Pāris nedē|ās salas vīrieši uzcēla jaunās būdas pie Niedru līča. Tās apgādāja ar nepieciešamoiedzīvi, un tā tās tur pagaidām palika — tukšas un neapdzīvotas — līdz tam laikam, kad vajadzība spiedīscilti pārcelties uz šejieni.

Pēc tam salas laivu būvētāji Ako vadībā uztaisīja daudzas jaunas dingijas un vairākas lielas plostulaivas ar mastu un buru pinumu — pietiekami daudz, lai nepieciešamības gadījumā visi salas iedzīvotājivarētu sakāpt tajās un pārbraukt pāri jūrai līdz kādam tuvākam salu pudurim. Šīs lielās plostu laivassākumā pašiem būvētājiem šķita kaut kas nesaprotams un lieks, bet, kad pirmā bija gatava un pilna arļaudīm veikusi savu izmēģinājuma braucienu apkārt visai salai, tās noderīgums kļuva saprotams ikvienam.

Kamēr viena daļa salas iedzīvotāju būvēja dingijas un plostu laivas, pārējie turpināja zvejot, medīt,vākt augļus un saknes. Viņi nedarīja to kā agrāk un nevāca tikai tik daudz, cik bija nepieciešams dažutuvāko dienu iztikai. Ja atbrauks ienaidnieki un ja būs ar viņiem jācīnās, tad saliniekiem nebūs iespējamsne zvejot, ne medīt, varbūt viņiem nedēļām ilgi nāksies slēpties salas biezokņos, — tad labi noderēsliekie pārtikas krājumi un galu galā tie nemaz nebūs lieki. Sievietes, bērni un vecie ļaudis, pārāknenopūloties, dažās nedēļās sagatavoja tādu daudzumu pārtikas, ka visi salas iedzīvotāji! vairāk nekāpusgadu būtu varējuši pārtikt no tā. Viņi ilzkaltēja saulē daudz zivju un sakņu, sažāvēja augļus, savāca unsagrauzdēja milzīgu daudzumu riekstu kodolu. Vienu daļu šās bagātības novietoja jaunajā nometnē pieNiedru līča, daļu paslēpa salas vidienes biezoknī, kur starp diviem kalniem maza avota tuvumā Ako bijalicis izveidot vēl vienu slepenu nometni sievietēm, bērniem un vecajiem ļaudīm: kad uz salas cīņa kļūspārāk karsta un bīstama, tad te vajadzēs paslēpties visiem tiem, kas nebija spējīgi piedalīties cīņā. Un, laigan viss darāmais nesaskanēja ar rigondiešu paradumiem un viņu agrāko dzīves veidu, ļaudisnešaubīdamies izpildīja visus Ako norādījumus, apbrīnodami sava vecākā lielo tālredzību.

Protams, nostrādāties viņi tagad dabūja daudz vailrāk nekā agrāk, bet par to arī padarīts tika pārismēnešos vairāk nekā agrāk daudzos gados. Vienas nometnes vietā nu bija trīs, laivu flote divkāršojusies,turklāt salinieku rīcībā nu bija vesels ducis lielo plostu laivu, ar kurām visa cilts varēja aizbraukt pārijūrai jebkurā virzienā.

Tas nebija solis, bet milzīgs lēciens uz priekšu viņu dzīvē. Cirvis un zāģis, ko Ako atrada Porterabungalo, desmitkārtīgi paātrināja visus būves darbus. Akmens laikmeta vietā stājās dzelzs laikmets, kassavukārt bija pilns divdesmitā gadsimta dažādiem elementiem. Rigondas zvejnieks, izbraucot lagūnā,kopā ar saviem vecajiem kaula āķiem un žebērkļiem paņēma metala āķus, un viņa loms bija daudzbagātāks nekā agrāk. Bet vakaros, kad visa cilts sapulcējās savā vecajā nometnē, Ako iznesa no Porterabungalo nelielu kasti, kura runāja, dziedāja un spēlēja. Baltails cilvēks to bija iztēlojis par savu burvību,pārcilvēcisku varu, bet Ako prata parādīt šīs brīnuma kastes iekšpusi un visu izskaidrot tā, ka nekas lielsno agrākā brīnuma vairs nepalika pāri — tikai gudri un smalki pagatavota lieta, ko izveidojis cilvēks.

Kad lielā celtniecības programa bija veikta, Ako sāka piepildīt savus pārējos nodomus. Viņšsadalīja visus cilts iedzīvotājus vairākās prāvās grupās un katrai deva savu uzdevumu. Apmēram pusotrasimta jaunekļu un jaunāko vīru, fiziski visspēcīgāko, tagad sastādīja salas karaspēku. Kamēr pārējiesalinieki zvejoja, medīja, vāca augļus un gatavoja kopru, bet citi turpināja darbu jauno nometņu un laivuflotes izveidošanā, karavīru grupa tikai pusi dienas veltīja cīņai par uzturu un celtniecības darbam, betotru pusi Ako vadībā vingrinājās dažādās kara mākslās.

Viss Ako arsenāls sastāvēja no trim šautenēm, trim revolveriem un dažiem simtiem patronu. Vienušauteni un revolveri Ako bija patš. atvedis uz salas, bet vienu šauteni, vienu di'vstobru medību bisi undivus revolverus dumpja rītā atņēmis Porteram. Tas nebija daudz, bet tomēr kaut kas vairāk nekāsalinieku šķēpi ar kaula un akmens asmeņiem, vecie stopi ar koka un bambusa bultām un tēvtēvu lingas.Visi šie ieroči savā laikā bija radīti nevis cīņai ar cilvēku, bet medību vajadzībām.

Bezgala pacietīgi Ako iepazīstināja savus karavīrus ar šauteņu un revolveru darbības likumiem,

mācīja izjaukt un savākt tos. Kad šie ieroči viņa audzēkņu apziņā no pārdabiskām parādībām beidzot bijakļuvuši par parastām un saprotamām lietām, Ako sāka mācīt saviem ciltsbrāļiem tēmēšanu un tikai tad,kad strēlnieku mākslas teorētiskā puse bija apgūta, pārgāja pie praktiskiem vingrinājumiem. Apmēramčetri simti patronu — pusi no visa krājuma — Ako ilztērēja šaušanas vingrinājumos. Tas izrādījāspietiekami, lai trīsdesmit apdāvinātāko jaunekļu un vīru praktiski apgūtu šaušanas mākslu un bez lielāmgrūtībām spētu nošaut lidojošu kaiju vai sašķaidīt trīsdesmit soļu atstatumā uz celma noliktu riekstu. Šiemtrīsdesmit katram tagad droši varēja dot šauteni rokā — un tad lai ienaidnieks nenāk par tuvu.

Ako mācīja savam karaspēkam arī cīņas taktiku, slepenu pārvietošanos, izlūkošanu un sakarudienesta gudrības, cik jau nu pats to prata. Visu karaspēku sadalīja trijās apakšgrupās, pa piecdesmit vīrukatrā, ar komandieri priekšgalā, bet katru apakšgrupu savukārt sadalīja piecās nodaļās — pa desmit vīrukatrā. Tādējādi pavisam iznāca piecpadsmit atsevišķas vienības, katra pietiekami liela, lai salassarežģītajā apvidū ielaistos sadursmē ar pretinieku.

«Ak, ja man būtu katrai nodaļai vismaz viens šaujamais ierocis …» Ako sapņoja. «Tad nevienspretinieka zaldāts neuzdrošinātos savu kāju spert Rigondas biezokņos.»

Salas augstākajā kalna virsotnē dienu un nakti stāvēja novērotājs. Tas raudzījās jūrā, visapkārt salai,un līdzās gludajam akmenim atradās izdobtas koka bungas — tās skanēs tad, kad novērotājs pamanīstālumā kuģi vai svešu laivu.

Kopš Portera padzīšanas nu bija pagājuši jau pieci mēneši, bet bungas joprojām klusēja. Kamērturpinājās šis gaid- pilnais klusums, salinieki beidza izveidot savas slepenās nometnes, turpināja krāt unatjaunot pārtikas rezerves, mācījās kara mākslu un kaut ko darīja arī paliekamai dzīvei, kas bija šīs ciltsīstais un galvenais mērķis.

Lagūnā bija pērļu gliemežnīcas. Salas jaunekļi nira dzelmē un zvejoja tās. Savāktās pērles kļuva parvisas cilts kopējo īpašumu, tās Ako novietoja īpašā šķirstiņā un uzglabāja tam laikam, kad uz salasrisināsies maiņu darījumi ar atbraucējiem tirgotājiem. Viņš zināja, ko vērti šie vizuļojošie graudi, unneatdos nevienu pērli alkatīgajam uzpircējam par pusvelti. Sis pērļu šķirstiņš, tāpat kā kopras kaudzebungalo noliktavas telpā, bija salas valūtas fonds — kad pienāks laiks, par to varēs dabūt daudz labu unnoderīgu lietu, kuras tad sadalīs starp salinieku dzimtām pēc vajadzības un nopelniem. Jo vairāk būs pērļuun kopras, jo vairāk labu lietu varēs dabūt Rigondas ļaudis. Tāpēc pareizi, ka visa cilts strādā un turpinavairot savus krājumus, lai gan tie jau šodien tik lieli, ka pietiktu veselam gadam. Reiz Ako nopirks tikdaudz ieroču un patronu, ka katram karavīram varēs iedot pa šautenei un pa simtam patronu. Pēc tam viņiiemainīs drēbes, skaistus traukus, grāmatas ar bildēm, pirmos piena lopus un cūkas. Un varbūt pienākslaiks, kad viņiem pašiem būs savs kuģis, ar kuru varēs savu maiņas bagātību aizvest līdz kontinentam unpārdot tur par pilnu cenu. Tas viss varēs būt, ja tikai baltie pavēlnieki Svešajā zemē samierināsies ar to,ka brūnie salu ļaudis paši veido savu dzīvi. Ja samierināsies … Bet, ja ne, tad …

«Mums jābūt gataviem cīņai,» domāja Ako vēl un vēl.4Līdztekus šiem pasākumiem, kas bija veltīti Rigondas drošības stiprināšanai un saimnieciskā

stāvokļa uzlabošanai, Ako veica vēl kādu citu darbu, kam nebija mazāka nozīme salinieku dzīvespārveidošanā kā visam pārējam: jau otra mēneša beigās pēc savas pārnākšanas viņš nodibināja salā kautko līdzīgu skolai.

Portera bungalo Ako atrada vairākas grāmatas, veselu žūksni vecu žurnālu un laikrakstu un pamatīguģeografijas atlasu. Pats viņš bija savā jūras maisā atvedis pāris ābeces un dažas elementārskolu mācībasgrāmatas, starp citu — angļu valodas mācību iesācējiem.

Katru dienu Ako uz dažām stundām savāca salinieku bērnus liedagā pie savas mītnes un pacietīginodarbojās ar viņiem. Viņš atcerējās, kā kādreiz Mansfīlds mācījis viņu pašu, un centās atdarināt savaskolotāja metodi. Protams, Ako nebija tik labs skolotājs kā Mansfīlds un viņa audzēkņi vairumā izrādījāsvājāki skolēni, nekā Ako pats bijis, tāpēc priekšmetu apgūšana secās daudz lēnāk, bet viņiem jau

nevajadzēja steigties. Mansfīlds bija spraudis sev mērķi — pusotra gada laikā izveidot Ako par pilnīgicivilizētu cilvēku. Ako mērķis bija daudz pieticīgāks: pāris gados iemācīt salinieku bērniem unjauniešiem lasīt un rakstīt angļu valodā, apbruņot tos ar nepieciešamo vārdu krājumu un elementārāmzināšanām aritmētikā. Labi pazīdams savu ciltsbrāļu dabu, viņš sadalīja mācības vielu tā, lai pārāknenogurdinātu savus skolēnus, bet allaž uzturētu viņos mundru ziņkāri. Katra pārmērība varēja viņusatbaidīt no skolas un iznīcināt viņu paļāvību savām spējām.

Ako nepameta novārtā arī pieaugušos. Katru vakaru viņš tiem pastāstīja kaut ko jaunu par dzīvi citāszemēs, par pasaules būtību un dabas parādībām. Savas lekcijas viņš pasniedza brīvu nostāstu veidā, kasvairāk izklausījās pēc interesantiem piedzīvojumu stāstiem nekā pēc mācību materiāla. Ako sāka arstāstiem par pasaules izcelšanos un kosmosa uzbūvi, tad aprakstīja zemeslodi un saules sistēmu, pēc tampārgāja pie tiešās ģeografijas. Soli pa solim virzoties tālāk, viņš padarīja saviem ciltsbrāļiem aizviensaprotamāku un uzskatāmāku apkārtējo pasauli un dabas parādības. Paziņā viņam bija nostāstu cikli parcilvēces vēsturi, par dažādām tautām un to savstarpējām attiecībām, par cilvēku sabiedrību un tās dažādoslāņu mūžsenajām pretišķībām, — vārdu sakot, visa kultūras un sabiedrības vēsture no senlaikiem līdzmūsu dienām. Arī te viņam nevajadzēja steigties, jo laika bija diezgan. Daudz ko no tā, ko Ako stāstījasavai ciltij, salinieki nevarēja līdz galam saprast, un viņam nācās dažu nostāstu atkārtot vairākas reizes,kamēr kaut kas paliekami aizķērās Rigondas ļaužu apziņā. Par daudzām lietām, kuru nebija saliniekudzīvē, viņi mantoja tikai aptuvenu, dažkārt pat ļoti miglainu priekšstatu, bet arī šis aptuvenais jau bija kautkas. Ako nostāstu rezultātā salinieku māņticība jūtami mazinājās un notika pat, ka kāds pusmūža vīrsuzdrošinājās dienas laikā pastaigāties gar Kluso krastu, kur atradās mirušo dvēseļu uzturēšanās vieta, nokuras līdz šfim visi salinieki turējās pa gabalu. Visi pēc tam sīki izprašņāja pārdrošnieku, bet viņš nebijaredzējils un piedzīvojis Klusajā krastā nekā sevišķa vai tāda, no kā vajadzētu bīties.

Par savu galveno panākumu Ako tomēr uzskatīja to, ka viņam izdevies iznīcināt baltā cilvēkadievišķības spožumu salinieku acīs. Pārdabiskā, neatvairāmā būtne bija padarīta par vienkāršu mirstīgocilvēku, kas tāpat dzima, tāpat mira un bija pak|auts tiem pašiem esamības likumiem kā visi pārējiecilvēki, — viņš tikai bija daudz'gudrāks, izveicīgāks un viltīgāks visās lietās, jo zināja vairāk nekā salasiemītnieki. Kad viņi zinās tikpat daudz kā baltais cilvēks, tie varēs ar viņu sacensties jebkurā lietā — lūk,kāpēc Rigondas ļaudīm daudz jāmācās, jākrāj prāts un uzmanīgi jāklausās Ako nostāstos, jo tie vairovisas cilts spēku.

Viena no viscentīgākajām un sekmīgākajām Ako audzēknēm izrādījās Neļima. Ātrāk nekā lielaisvairums salinieku viņa aptvēra visu dzirdēto. Daudzie jautājumi, ar kādiem viņa griezās pie Ako, kad viņipalika divatā, liecināja, ka viņas prāts kāri alkst jaunu atziņu un ka katra no šīm jaunajām atziņām daraviņu bagātāku. Lai cik noguris dažreiz arī bija Ako — bet nogurušam būt viņam šai laikā bija iemesls —viņš atsaucās uz katru Nelimas jautājumu un veltīja viņai savus retos atpūtas brīžus bez atlikuma.

Tā bija spraiga dzīve, spēcīgs mutuļojums, veselas pirmatnējas cilts vētraina traukšanās no gadsimtuatpalicības pretim jaunai, vērtīgai dzīvei. Laika bezdibeni, kas šo cilti šķīra no tagadējā gadsimtacaurmēra civilizācijas līmeņa, tā gribēja pārlēkt vienas paaudzes laikā, pat ātrāk. Pārdrošais sapņotājsAko bija pārliecināts, ka tas nav nekas neiespējams.

Kādu vakaru pēc dienas darbiem un mācībām Ako un Neļima, kā parasts, aizgāja līdz lagūnaskrastam un, apsēdušies kokospalmu pudurī, noraudzījās klusajā bezgalības ainavā, ko viņu priekšāveidoja okeāns un vakarīgais debess jums. Gurdi, mierīgi viļņi sašķīda pret rifa šķautnēm. Salas kalnimeta milzīgu, garu ēnu jūrā, kas sāka jau saplūst ar vakara krēslainību. Lagūnā palēcās kāda zivs,atstādama rāmajā ūdens līmenī sīku vilnīšu lokus, kas pamazām izdzisa, neaizsnieguši krastu.

Neļima paskatījās savā vīrā gaišu, dompilnu skatienu un uzlika savu roku Ako rokai.— Man tev kaut kas jāpastāsta, Ako… — viņa ierunājās.— Es klausos, Neļima, — atbildēja Ako un, redzēdams, ka viņa stomās, uzmundrinot pasmaidīja.

— Kas tev ir uz sirds? Vai kādas rūpes?

— Nē, Ako, es esmu prieka pilna. Es domāju, arī tev būs priecīgs prāts, kad tu to zināsi.— Tu zini, ka viss, kas sagādā tev prieku, arī man ir prieka avots. Kas tad ir noticis, Neļima?Tad viņa saņēma Ako roku un piespieda sev pie krūtīm, zem sirds. — Vai tu jūti, Ako?Ako brītiņu vēroja un klausījās, tad paskatījās Nelimai acīs un laimīgi pasmaidīja.— Tev būs bērns, Neļima.— Jā, Ako, tavs bērns. Tagad es to skaidri zinu. Kā mēs viņu nosauksim, Ako?Ako ilgi domāja, visu laiku smaidīdams.— Es nezinu, Neļima, — beidzot viņš atbildēja. — Vēl jau mums laika diezgan izmeklēt savam

bērnam vārdu. Bet vienu es zinu: mums jādara viss, lai mūsu bērns piedzimtu laimīgā pasaulē un lai viņugaidītu skaista, brīva dzīve.

— Tā taču būs, Ako … — Neļima čukstēja. — Tu taču par to gādā.— Varbūt tā būs, — klusi un domīgi teica Ako. — Es visu, visu darīšu, lai tā būtu.Vēl ilgi viņi tovakar sēdēja laukā pie lagūnas, sapņodami par savu nākotni — skaistāko un cēlāko no

visām nākotnēm, kuru viņi gribēja sūrā darbā, netaupīdami sevi, izveidot savam bērnam. Bet tāpat jausapņo katrs cilvēks zem saules, saklausījis jaunās dzīvības pirmos pukstus. Visiem ir tiesības sapņot, betne visi sapņi piepildās.

5Dažas dienas vēlāk, kad Ako no rīta apspriedās ar ļaudīm par todien padarāmiem darbiem, kāds

pajauns salinieks Leagu sagādāja viņam nepatīkamu pārsteigumu. Kad Ako jautāja Leagu, kur viņš labākvēloties iet — zvejā vai augļu vākšanā, tas noraidoši papurināja galvu un sadrūmis atrūca:

— Nekur.— Vai tu slikti jūties, Leagu? — Ako apjautājās. Vīrs izskatījās gluži vesels, nebija arī dzirdēts,

ka viņš kādreiz būtu slimojis.— Es jūtos labi, bet man negribas strādāt, — Leagu atbildēja. — Nevajag strādāt. Labi pasēdēt

krastā un skatīties, kā zivis peld ūdenī.— Bet kā tas izskatīsies, kad visi pārējie strādās un tu viens pats sēdēsi bez darba? — Ako

turpināja. — Sievietes strādās, bērni strādās un veci |audis katrs kaut ko darīs, tikai Leagu — spēcīgaisvīrs, kas var vairāk padarīt nekā daudzas sievietes un vecie ļaudis, nedarīs neko. Tev pašam būs vēlākkauns par to.

Leagu tikai purināja galvu.— Nav vajadzīgs, Ako. Kur mēs liksim tik daudz barības? Mums jau pietiek vairāk kā gadam.— Bet ja nu atbrauc baltie vīri un mums ar tiem jācīnās? Tad būs jādzīvo mežā.— Baltie vīri nebrauks, Ako. Par velti mēs uztaisījām jaunu nometni pie Niedru līča un vēl vienu

mežā starp kalniem. Tās nebūs vajadzīgas. Baltie vīri aizmirsuši Rigondu. Seši pilnmēneši pagājuši.Neviens baltais nebrauc pie mums. Tāpēc Leagu negrib strādāt. Man ir ko ēst. Vairāk nevajag.

Pārējie salinieki uzmanīgi klausījās viņu sarunā. Pārlaidis skatienu pūlim, Ako noprata, ka Leagunebija vientuļš savā nostājā. Daži salinieki nodūra acis, kad Ako paskatījās tiem sejā, daži aizgrieza sejusāņš un izlikās, ka šī saruna uz viņiem neattiecas.

«Vai tiešām es būtu kaut ko pārspīlējis, šāvis pār strīpu?» Ako nodomāja. «Var jau būt, ka viņiemnav viegli pierast pie maniem tempiem. Bet laiks ir pārāk dārgs, mēs nedrīkstam zaudēt ne stundu.»

Ar piespiešanu te nebija nozīmes iesākt, tā varēja pilnīgi iznīcināt salinieku interesi par visiemjaunajiem pasākumiem. Visu, ko viņi darīja, tiem vajadzēja darīt aiz brīva prāta, tikai tad viņi mīlēsdarāmo, un tikai tad viņiem būs prieks par savu pūliņu rezultātiem. Ako atlika tikai viens ceļš —pārliecināt savus ciltsbrāļus. Tagad, kad vienā otrā galvā jau bija ieperinājušās šaubas par jaunopasākumu nepieciešamību, viņus pārliecināt vairs nenāksies tik viegli kā pirms pusgada, bet citas izejasAko nebija. Viņš iegrima domās un sāka apcerēt, ar kādiem argumentiem vissekmīgāk pierādīt savasrīcības pareizību. Labs brīdis pagāja pilnīgā klusumā. Ako saprata, ka no tā, kā viņš pārvarēs šo

sarežģījumu, atkarīga visa viņa autoritāte: viņa stāvoklis vai nu kļūs vēl nesatricināmāks, vai arīsaliniekiem nāksies izraudzīties sev citu vecāko. Vadonis, kuram netic, vairs nav vadonis.

Nevar zināt, kā beigtos šis notikums, ja pēkšņi neatgadītos kaut kas tāds, kas Ako vietā pārcirta šolikteņa mezglu un padarīja viņa stāvokli tik stipru kā nekad: Rigondas augstākā kalna virsotnē sāka rībētkoka bungas. Tik ilgi veltīgi gaidītais briesmu signāls beidzot bija atskanējis! Katrs salinieks zināja, kotas nozīmē.

Visas acis nu raudzījās uz Ako. Leagu pazemīgi tuvojās salas vecākajam un jautāja:— Ko man būs darīt, Ako? Tagad man atkal gribas strādāt. Tev ir taisnība. Neesi dusmīgs uz

Leagu, Ako. Liels muļķis bija Leagu, kad viņš gribēja sēdēt krastā un skatīties uz zivīm ūdenī.— Ejiet visi uz savām būdām un gaidiet, kamēr es jums teikšu, ko darīt, — Ako sacīja ļaudīm. —

Tu, Lovaī, nāc man līdzi. Mums jāuzkāpj kalnā un jāpaskatās, kas noticis.Vispirms viņš devās uz savu bungalo un paņēma Portera pamesto tālskati, tad kopā ar Lovaī steidzās

ātrāk nokļūt kalna virsotnē. Bungas visu laiku turpināja dārdēt. Tās apklusa tikai tad, kad novērotājs uzkalna takas pamanīja Ako augumu.

— Ko tu esi ieraudzījis? — Ako jautāja.Novērotājs — jauns puisis — satraukts rādīja ar roku uz ziemeļvakariem. Paskatījies tajā virzienā,

Ako pamanīja kuģi. Tas bija viens no tiem buru motorkuģiem, kas apkalpoja Okeānijas bezgala garāstirdzniecības līnijas. Priekšējā mastā bija uzvilktas buras, bet kuģa pakaļgalā kūpēja īsais dūmenis.

Ako izbīdīja tālskati un brīdi vēroja svešo kuģi. Pēc visām zīmēm spriežot, tam vajadzēja būtDienvidjūras Tirdzniecības sabiedrības satiksmes kuģim, kas savā kārtējā braucienā apbraukāja šajāokeāna stūrī izkaisītās salas, savācot Sabiedrības aģentu sagatavotos preču krājumus un atvedot pastu. ArRigondu kārtējā satiksme bija noteikta divreiz gadā. Tieši tagad arī bija pēdējais laiks šim ārpasaulesvēstnesim ierasties.

— Ko mēs tagad darīsim? — jautāja Lovaī. — Vai nevedīsim sievietes un bērnus uz slepenonometni?

— Varbūt to nemaz nevajadzēs darīt, — Ako viņam atbildēja.— Tu domā — viņi brauks salai garām?— Viņi katrā ziņā iebrauks Rigondas lagūnā, bet varbūt mums no viņiem nemaz nav jābīstas. Tas ir

tirgotāju kuģis, Lovaī. Viņiem vajadzīga mūsu kopra, kaltētie augļi un pērles. Varbūt viņi nezina, kasnoticis ar Porteru. Tad mums nebūs grūti ar viņiem sarunāties.

— Bet ja nu viņi zin, ko mēs izdarījām Porteram? — Lovaī nerimās. Jaunais puisis uzmanīgiklausījās viņu sarunā, bet

Ako nepamanīja viņa sejā ne mazāko baiļu pazīmi, tikai spraigu ziņkāri.— Ja viņil to zina, tad uz salas būs liels troksnis, — Ako atbildēja.Kuģis ar slaidu loku apbrauca apkārt salas ziemeļu ragam, tad pagriezās uz dienvidiem un turēja

kursu uz salinieku ostas vārtiem — šī sprauga rifā laikam jau bija k|uvusi zināma visiem Dienvi'djūrasnavigatoriem.

Pieteicis novērotājam, lai viņš savas bungas liek mierā, kamēr nepamanīs jūrā atkal kaut ko jaunu,Ako ar Lovaī devās lejā no kalna. Nometnē valdīja liels satraukums. Kad Ako parādījās pie būdām,salinieki viņu apbēra jautājumiem.

— Ko tu redzēji? Vai mums draud briesmas? Kur lai paliekam?Katram gadījumam Ako lika vecos ļaudis un sievietes ar maziem bērniem aizvest mežā, bet pārējiem

palikt uz vietas. Vienu no sava nelielā karaspēka apakšgrupām viņš novietoja krūmos, ar tādu aprēķinu,lai vajadzības gadījumā tā varētu aizšķēršļot svešajiem ceļu uz nometni un aizkavēt tos, kamēr būdāspalikušie pagūs nok|ūt mežā. Pārējiem salas vīriem un jaunekļiem Ako lika mierīgi rosīties gar piekrasti,gar savām laivām un zvejas rīkiem. Tas apstāklis, ka šodien neviens salinieks nebija izbraucis zvejā,nevarēja radīt nekādas aizdomas: tāds notikums kā kuģa ierašanās vientuļā salā bija pārāk rets un svarīgs,

lai: salinieki uz vienu dienu nepārtrauktu ierasto dzīves kārtību, to atbraucēji paši ļoti labi sapratīs.Pēc stundas kuģis iebrauca lagūnā un izmeta enkuru. Salinieki1 sveicinādami māja atbraucējiem ar

rokām un ziedu pušķiem. Kuģa ļaudis atbilldot vīcināja gaisā savas cepures un mutautiņus. Kāds vīrs,laikam kapteinis, ar binokli raudzījās uz krastu. Viņš ilgi vēroja Portera bungalo, it kā kaut ko gaidīja, betpēdīgii, neko nesagaidījis, pavēlēja nolaist ūdenī laivu. Divi matroži iegūla airos, divi citi ar šautenēmrokās apsēdās līdzās kapteinim uz laivas sola. Pēc pāris minūtēm laiva piestāja pie salas krasta tieši1iepretim Portera bungalo. Tur atbraucējus sagaidīja Ako, ģērbies baltā, plānā eiropiešu apģērbā. Kopā arviņu atradās pāris desmit salinieku.

— Good morning! — kapteinis norūca, uzmetis Ako paviršu skatienu, un, neraugoties uz savujaušamo korpulenci, diezgan veikli izlēca no laivas krastā.

— Good morning, sir! — Ako atbildēja laipni, bet atturīgi. Viņš sniedza kapteinim roku, bet taslikās neredzam to un nesniedza pretim savējo. Matroži nebija tik lepni kā viņu priekšnieks, tie sarokojāsar Ako un jautri pamāja pārējiem saliniekiem.

— Vai misters Porters vēl nav uzcēlies? — kapteinis ierūcās atkal. — Laikam paģiras pēcvakardienas plosta. Tā viņš sagaida savus draugus, nolādētais bestija.

Nu Ako bija skaidrs, ka atbraucējiem nekas nav zināms par Portera likteni. Viņš kaut ko pačukstējasavam brālim Oneagam, un tas aizsteidzās uz nometnes būdām pavēstīt saliniekiem, ka tiem nekas nedraudun ka ļaudis var mierīgi nākt uz piekrasti. Arī veči un sievietes ar mazajiem bērniem nu varēja atgrieztiesno meža savās būdās.

— Ser, vai tad jums nav zināms, ka misters Porters jau vairākus mēnešus neatrodas uz salas? —Ako ierunājās. — Viņam kaut ko ievajadzējās Sidnejā, un, kad Rigondai garām brauca kāds kuģis, viņšatstāja mani savā vietā, bet pats aizbrauca no šejienes. Nu jau būs gandrīz pusgads, kopš viņa te nav.

— Lūk, kā … — kapteinis izbrīnā gari novilka. — Tad es par velti esmu iegriezies šajā nolādētākaktā.

— Kāpēc jūs tā domājat? — Ako jautāja.— Tāpēc, ka man pēc Sabiedrības aprēķiniem Rigondā vajadzēja saņemt vismaz piecas tonnas

kopras un dažus citus labumus, bet nu būs jābrauc prom ar tukšām rokām.— Es taču jums teicu, ka misters Porters savā vietā atstāja mani, — Ako turpināja, mierīgi

raudzīdamies jūrnieka saskābušā sejā. — Es domāju, ka tonnas piecas kopras mums atradīsies … un vēlšis tas noderīgs.

— Lūk, kā … — kapteinis brīnījās. — Tātad jūs tagad tirgojaties ar šiem mežoņiem? Tad rādietšurp savu preci.

— Vai drīkstu zināt, kādas preces Sabiedrība mums atsūtījusi? — Ako apjautājās.— Atradīsies viss, ko Porters bija pasūtījis. Krelles, spogulīši, tabaka un manufaktūra, vairākas

kastes ar dzērieniem.— Cik man zināms, tad Porters pasūtīja arī dažus cirvjus un zāģus un jaunus patronu krājumus, —

Ako teica, lai gan viņam nebija ne jausmas par Portera pasūtījumiem. Uz labu laimi viņš nosauca šīslietas, zinādams, ka citās salās tās mēdza būt par maiņas priekšmetiem. — Kas zīmējas uz krellēm unspogulīšiem, tad vecais krājums vēl nav izmainīts un mums nav nozīmes turēt noliktavā neejošu preci.

— Lūk, kā … — kapteinis brīnījās atkal. — Kur tas ir redzēts, ka iedzilmtie nonicina spožumus?— Rigondā tā tas nu ir.Vairākas stundas norisinājās preču maiņa. Ako atdeva kapteinim visu kopras krājumu, kas bija

sagatavots apmaiņai, diezgan daudz žāvētu aug|u un pāris desmit pērles — ne pašas lielākās un skaistākās,bet tādas, ko bija vērts atdot par atvestajām precēm. Ako kategoriski atteicās saņemt lētos stikla gra-bu|us, ar kādiem tirgotāji mēdza krāpt saliniekus. Nevienu kasti tabakas un dzērienu viņš nejāva novietotsavā noliktavā. Četri cirvji', trīs zāģi un pusducis zemes kapļu viņam likās vairāk vērti nekā veselamuciņa ruma un pilns bidons ar viskiju. Viņš neatteicās arī no melala traukiem, nažiem un karotēm, bet

bija stipri izvēlīgs manufaktūras izraudzīšanā un ņēma tikai visvērtīgāko un glītāko preci. Kad apmaiņabija pabeigta, kapteinis Nikolsons — tā viņu sauca — igalvā aprēķināja, ka Dienvidjū- ras Tirdzniecībassabiedrība šajā darījumā labi ja nopelnīja kaut kādus nožēlojamus trīsdesmit procentus. Tas jau nebijavairs veikals, bet tīrā labdarība, un Sabiedrība darīja muļķības, turēdama Rigondā tādu aģentu. Būs par tojāaprunājas Sidnejā ar kādu no Sabiedrības direktoriem. Tāds aģents kā Ako varēja pāris gados izputinātsavus šefus, bet tie bija pamatīgi šefi, miljonāri caur un cauri.

Ako domas šai jautājumā bija mazliet savādākas. Viņam likās, ka veiktais veikalnieciskais darījumsbijis izdevīgs abām pusēm un ka notikusi tikai pareiza, taisnīga maiņa.

Visvairāk kapteini Nikolsonu pārsteidza Ako atteikšanās izdzert kopā ar viņu pudeli viskija. Otratāda tirdzniecības aģenta laikam nebija visā Dienvidjūrā. Vecā jūras braucēja sirdī iezagās raizes unaizdomas — vai tikai te viss bija kārtībā? Varbūt viņš izdarījis kļūdu, ielaizdamies darīšanās ar šo brūnotēviņu? Tagad kaut ko labot bija par vēlu. Nikolsons pavēlēja pacelt enkuru un, izmantojot paisumaiestāšanos, izbrauca pa rifa spraugu atklātā jūrā.

Viņa raizes un aizdomas būtu vēl lielākas, ja viņš zinātu, ka bez paprāvā patronu krājuma, ko patsbija nodevis Ako, brūnais aģents viņam ate muguras par dažām skaistām pērlēm no matrožiem nopircisdivas gluži jaunas šautenes. Bet matroži nebija vakarējie un prata klusēt par šo darījumu.

Kuģis bija atvedis Porteram vairākas vēstules un veselu kaudzi laikrakstu un žurnālu, kas tagad bijapaspējuši jau novecoties. Ako tos kāri lasīja katrā brīvā brīdī. Tā viņš dabūja zināt, ka lielais pasauleskarš jau beidzies, bet Krievijā notikusi revolūcija un šīs lielās valsts un tās 'tautu dzīvi tagad vadīja kādsvīrs, ko dažādu zemju apspiestie un nabadzīgie ļaudis uzskatīja par savu draugu un vadoni. Viņš cīnījāspret apspiedējiem un tumsoņām visā pasaulē, tātad — viņš bija arī Ako cilts draugs un vadonis. Viņavārds bija Ļeņins. Bagātnieku izdotais laikraksts, no kura Ako to dabūja zināt, par viņu rakstīja ar lielāmdusmām — viņiem laikam bija ļoti bail no Ļeņina.

SESPADSMITĀ NODAĻA 1Dienvidjūras Tirdzniecības sabiedrības pārvaldes namā todien valdīja svinīga noskaņa. Klusākiem

soļiem, nekā parasts, kalpotāji staigāja pa garajiem gaiteņiem, virskreklos izmetušies, klerki apvaldītābalsī sauca telefona klausulēs skaitļus un preču nosaukumus, stenotipistes izskatījās tādas kā norātas un itkā zem surdīnes maigi klabināja rakstāmmašīnu klaviatūru. Visos pārvaldes nama desmit stāvos bijajaušama šī dīvainā savaldības un klusuma atmosfēra, bet trešajā stāvā, kur atradās Sabiedrības pārvaldessēžu zāle, sirmi, tresainās uniformās ietērpti šveicari brīdinot pielika pirkstu pie lūpām, kolīdz gaiteņosvai foajē parādījās kāds cilvēks.

— Cst… — likās čukstam viss milzīgais nams, no kura neredzami taustekļi aizstiepās līdzvistālākajiem Okeānijas kaktiem, iepinot salas un arhipelagus stiprā, nesaraujamā darījumu tīklā.

Sēžu zālē patlaban notika Sabiedrības direkcijas gadskārtējā sēde. Ģenerāldirektors Henrijs P. Kuksziņoja pārējiem direktoriem par Sabiedrības darbības rezultātiem aizvadītā tirdzniecības gada laikā. Bijapienācis pats svarīgākais brīdis Sabiedrības dzīvē — peļņas dalīšana. Spriežot pēc apgrozījumiem untirgus konjunktūras, šogad vajadzēja būt peļņas rekordam. Sabiedrības pīlāri sadalīs miljonus, būvēsjaunus kuģus, cels jaunus namus, Sidnejas ielās parādīsies daudz jaunu, greznu limuzīnu, bet direktorulaulātās draudzenes ar saviem dēliem un meitām sēdīsies milzīgā pasažieru tvaikonī un steigsies uzzieme|iem — uz Parīzi, Šveici, Rivjeru, lai lielajā izšķērdības un dīkdienības sacīkstē notriektu vismazdaļu gūtās pe|ņas. Šis un tas atkritīs arī sīkajiem gariņiem, nodaļu un filiāļu vadītājiem, pārvaldes aparātaatbildīgajiem kalpotājiem. Pēc lieliem mielastiem uz galdiem vienmēr paliek laba tiesa apsmurgātu unneapēstu labumu — tiks kaut kas arī drupatu gaidītājiem un kaulu krimtējiem. Tāpēc šodien tāds klusums,tāda savaldība un gaidu pilns, tīksmīgs miers Dienvidjū- ras Tirdzniecības sabiedrības galvenajā mītnē.Tāpēc uz ielas pārvaldes nama priekšā vesela virkne luksusa limuzīnu — Pa- kardu, Kreisleru, Roll-Roisu, Kadillaku …

Henrijs P. Kuks vēl bija, kā mēdz teikt, vīrs pašos labākajos spēka gados. Deniņi jau metās sirmi,

bet krokets un golfs palīdzēja atvairīt korpulenti, tāpēc ģenerāldirektora lielajam augumam vēl piemitatikai tādas patīkami apaļas un mīkstas līnijas. Simt divdesmit kilo dzīvsvarā — tā bija pati mērenībacilvēkam ar tik ievērojamu sabiedrisko stāvokli.

Henrijs P. Kuks ziņojumu nolasīja sēžot. Cienības labad viņš bija uzlicis brilles. Kreilsās rokasmazo pirkstiņu greznoja gredzens ar lielu rubīnu. Kaklasaitē vizēja milzīga pērle.

Ziņojums bija taisni tāds, kādu klātesošie kungi cerēja dzirdēt. Atskaitot visus pārvaldes izdevumus,nodokļus un tirdzniecības flotes remontus, tīrā peļņa līdzinājās sešdesmit četriem procentiem. Absolūtāizteiksmē tas bija skaitlis, ko rakstīja ar septiņiem cipariem — divi miljoni četri simti tūkstoši mārciņusterliņu. Šīs neskaitāmās salas, arhipelagi, korajļu atoli tiešām ibija īsta zelta bedre. Pasaules kara laikāSabiedrība bija krietni vien paplašinājusi savus darbības rajonus, iespiedusies teritorijās, kuras agrākkontrolēja vācu, japāņu un franču kapitāls, bet, kur vienreiz tikuši klāt Sabiedrības taustekļi, tur no tiemreti kad izdevās tikt vaļā.

Visumā par darbības rezultātiem nebūtu ko šņaukāt degunu, tie bija spīdoši, bet direktors Saimonsstad nebūtu Saimonss, ja pat šajā stāvoklī nesaskatītu garām palaistas daudzas labas izdevības. KadHenrijs P. Kuks bija beidzis savu ziņojumu, Saimonss visu pārējo direktoru vārdā diezgan sausi pateicāsģenerāldirektoram par viņa pūlēm, kuras Sabiedrībai sagādājušas šos mēreni pieticīgos sešdesmit četrusprocentus tīrās pe|-

ņas, tad nokremšļojās un turpināja nesteidzīgi, ņurdot kā suns, kuru iztraucējuši kaula graušanā:— Daudziem var likties, ka mēs esam tailsījuši spožu veikalu, bet, kas zina visus lietas apstāk|us,

tam nav iemesla sajūsmai. Kungi, nosauciet man otru tādu uzņēmumu, kura darbība būtu savienota arlīdzīgu risku kā mūsu Dienvidjūras Tirdzniecības sabiedrībai. Mūsu kuģi var aiziet bojā. Vienā vai otrāarhipelagā, kur mums ir kalnraktuves un plantācijas, var izcelties epidēmijas un iznīcināt mūsu dzīvodarbaspēku. Starptautiskās politikas lielajā spēlē dažs ekonomiskais rajons, kur esam ieguldījuši savukapitālu, var pāriet citā iespaida sfērā, un mūsu ieguldījumi tad iestingst uz nenoteilktu laiku, kamērstarptautiskā situācija mainās mums par labu. Tādos apstākļos nevar strādāt un samierināties ar parastopelņu. Vienā, lielākais divos gados mums jāatgūst mūsu ieguldītie kapitāli1 . Uz kā rēķina, jūs jautāsiet.Protams, ka uz to rēķina, kurus mēs apveltījām ar visiem civilizācijas labumiem, uz to rēķina, kuri bezmūsu svētīgās darbības joprojām turpinātu mist visdziļākā mežonībā, — uz iedzimto rēķina, mani kungi.Kā to panākt? Gluži vienkārši. Vajag maiņai izlietot vēl vienkāršāku, vēl lētāku produkciju nekā līdz šim.Tādam polinēzietim vai melanēzietim ir vienalga, vai mēs viņam par viņa kopru, pērlēm, darbu dodampirmās vai trešās šķiras kokvilnas audumus, — starpību viņš tik un tā nesajēdz. Galvenais, lai tikai būtuvairāk raibuma, kliedzošu krāsu. Man vēl šodien nav skaidrs, kāpēc mēs sūtām uz savām faktorijām arīšķirnes preci, kad pilnīgi varētu iztikt ar brāķil Iedzimtais nekā nesaprot no trūkumiem un surogātiem. Bettaisni brāķī un surogātos slēpjas neaptveramas rezerves, lieliska iespēja vairot Sabiedrības peļņu. Esvēlos, lai direktoru kungi apsver manu priekšlikumu.

Tad vārdu ņēma otrs direktors — Danbars.— Es pilnīgi piekrītu misteram Saimonsam. Sabiedrība vēl pārāk bieži ar savu rīcību nokļūst

filantropa stāvoklī. Bet pat sociālisti saka, ka filantropija esot netikums, un šajā punktā es viņiem, pilnīgipiekrītu. Brāķis un surogāti patiešām ir mūsu lielās rezerves, un mums tās jālaiž darbā.

43*675— Kungil, man jums jāatgādina, ka apmēram sešdesmit procentu no visām mūsu precēm pagājušā

gadā jau bija brāķis un surogāti, — atgādināja Henrijs P. Kuks. — Ņemot vērā Savienoto Valstukonkurenci, vēl vairāk pazemināt preču kvalitāti būtu bīstami.

— Ar jeņķiem var vienoties, — attrauca Danbars. — Viņi, tāpat kā mēs, ieinteresēti peļņaspavairošanā.

Henriju P. Kuku šīs debates garlaikoja. No piedzīvojumiem viņš zināja, ka galu galā viss notiks tā,

kā viņš liks priekšā, jo Sabiedrības akciju lielākā daļa piederēja viņam — viņš bija centrs, galvenaisspēks, pārējie tikai! piedēkļi un dekorācija. Bet reizi gadā tā nu bija parasts, ka ļāva arī «mazajiem»direktoriem izkratīt sirdis, sajusties lieliem Sabiedrības likteņu lēmēju lomā. Ar viņu domām varējanerēķināties, bet uzklausīt viņus vajadzēja, — ja ne vairāk, tad pieklājības dēļ. Galu galā Saimonss unDanbars neko tādu neierosināja, ko Sabiedrība jau nedarītu savā praksē, — viņi tikai mīlēja visas lietassaukt īstajā vārdā, lai cik rupji arī tas izklausītos.

Sad un tad ģenerāldirektors paskatījās pulkstenī. Trijos pēc pusdienas viņam vajadzēja apciemotkādu jaunu dāmu Evu Brisu, kurai viņš katru mēnesi maksāja noteiktu, diezgan solīdu naudas summu, tādākārtā nodrošinādams to, ka šī skaistā būtne nebija mīļākā nevienam citam Sidnejas naudas maisam,izņemot Henriju P. Kuku. Šodien viņš savu draudzeni gribēja iepriecināt ar brīnišķīgu auskaru pāri: katrāauskarā bija četras mazākas un viena liela pērle — divi jauni kanaki bija aizgājuši bojā, iegūstot šīsjaukās, lielās pērles — tātad ar dāvanu saistījās kaut kas asi romantisks, bet tādas lietas ļoti patika Evai.

Līdz pulksten diviem viņš ļāva direktoriem izrunāties, tad lika pasniegt atspirdzinājumus. Pie kafijasun konjaka direktori vēl ņēmās apspriest jautājumu par iedzimto vervēšanu darbam, par jauniempunktiem, kādi būtu ietilpināmi darba līgumos, kas nebija nekas cits kā divdesmitā gadsimta legāla vergutirdzniecība. Milzīgais mirstības procents savervēto strādnieku vidū spieda Sabiedrību meklēt jaunus unjaunus kontingentus, lai aizpildītu visus radušos robus. Nevienam no direktoriem neienāca prātā doma pardarba un dzīves apstākļu uzlabošanu plantācijās un raktuvēs, un, ja kāds savā neapdomībā par toieminētos, pārējie viņu izsmietu. Lai nesamaitātos prece, tai gādāja piemērotas noliktavas. Cilvēks —dzīvais darba rīks, ar kura palīdzību pelnīja naudu, — šo vīru acīs arī bija tikai prece, bet piederēja pieoitas kategorijas un sortimenta, un neviens nevarēja prasīt, lai par to rūpētos tāpat kā par manufaktūrasbaķiem, mašīnām un mehāniskiem darba rīkiem. Pēdējos vajadzēja saražot, bet cilvēks radās pats, bezSabiedrības iniciatīvas un pūlēm.

Pustrijos Henriļjs P. Kuks pieņēma lēmumu un sēdi slēdza. Augsti paceltām galvām, noslēpumainuizteiksmi sastingušajās sejās direktori izgāja no sēžu zāles, kuras sienas bija izgreznotas ar Sabiedrībasdarbību raksturojošiem atribūtiem: ar ģeogrāfiskām kartēm, kuģu modeļiem, gleznām un agrākoģenerāldirektoru portretiem. Un uz brītiņu viss sastinga lielajā namā, viss aprima un apklusa. Šveicarizemu lieca savas muguras labil ievingrinātas klanīšanās mākslā. Katrs cilvēks, kas tai brīdī atradās foajē,gaiteņos vai uz kāpnēm, palika nekustīgi stāvam tai vietā, kur viņu bija pārsteidzis svinīgais direktorugājiens. Durvis paklausīgi atvērās viņu priekšā, pakalpīgas rokas pastiepās viņiem pretim, sniegdamascepures un spieķus ar zelta apkalumiem. Vesela virkne greznu limuzīnu sāka kustēties un aizbrauca uzdažādām pusēm, aizvezdami Dienvidjūras nekronētos valdniekus uz viņu pilīm — pēc tam, kad viņi bijasvinējuši savu kārtējo lielo uzvaru.

Henrijs P. Kults tūliņ pēc sēdes iegāja savā kabinetā, atslēdza seifu un izņēma mazo kārbiņu arauskariem. Viņš kaut ko saprata no tādām lietām un ar tīksmi domāja, kādu varenu pārdzīvojumu šīdāvana sagādās Evai Brisai. Apdāvinātā bija dāvanas vērta. Henrijs P. Kuks pasmaidīja — tā vienmēriznāca, ka viņš taisīja izdevīgus veikalus.

Viņš noglabāja kārbiņu kabatā, tad piezvanīja pa telefonu Evai.— Dārgumiņ, pēc pusstundas būšu pie tevis.Daudz runāt viņš nemīlēja, jo viņa laiks bija dārgs. Katram vārdam, ko viņš pateica, bija noteikta

materiāla vērtība, bet neviens nevarēja prasīt, lai viņš būtu pārāk izšķērdīgs. Nolicis klausuli,ģenerāldirektors gribēja paspiest zvana pogu un aicināt pie sevis sekretāru, bet tai brīdī atskanēja telefonazvans. Mirkli vilcinājies, Henrijs P." Kuks negribīgi pacēla klausuli.

Tā bija misis Kuka, viņa sieva.— Vai tu pusdienas ēdīsi kopā ar mums, Henrij? — viņa jautāja.— Maz ticams, mīļā, — atbildēja viņš. — Man priekšā vēl divas apspriedes, pēc tam audience pie

ģenerālgubernatora, kas nupat kā ieradies Sidnejā. Sēdieties vien pie galda bez manis.

Tad viņš aicināja pie sevis sekretāru. Jaunais cilvēks klusējot noklausījās ģenerāldirektorarīkojumus, bet, kad šefs bija beidzis, viņš ierunājās pats.

— Ser, kāds cilvēks jau trīs stundas gaida uz pieņemšanu. Tas ir kāds misters Porters, mūsu aģentsRigondā. Viņš apgalvo, ka viņam esot ārkārtīgi svarīgs ziņojums jums, un kategoriski pieprasa audienci.

— Porters? Cik man zināms, tad es neesmu licis viņam ierasties Sidnejā, — Henrijs P. Kukssacīja. — Nav parasts, ka Sabiedrības aģenti bez mūsu ziņas atstāj savas faktorijas.

— Viņš apgalvo, ka viņu uz to spieduši ārkārtēji apstākli,— sekretārs turpināja. — Porters saka,ka jūs katrā ziņā attaisnošot viņa neatlaidību, kad būšot noklausījies ziņojumu.

Henrijs P. Kuks saskābis pašķielēja sienas pulkstenī. Līdz Evas Brisas dzīvoklim varēja aizbrauktdesmit minūtēs. Mazliet laika viņam vēl bija.

— Nu, labil, lai Porters ienāk, — viņš teica. — Tikai brīdiniet viņu, ka vairāk par piecāmminūtēm es viņam šoreiz nevaru veltīt.

— Saprotu, ser …Sekretārs izgāja no kabineta. Ģenerāldirektors ērti un cienīgi atlaidās klubkrēslā aiz rakstāmgalda

tajā lieliskajā pašapziņas un va|ības pilnajā pozā, kāda piederējās milzīga uzņēmuma vadītājam, kad viņšpieņēma kādu no saviem kalpotājiem.

2Misters Porters bija pārāk sīka skrūvīte tajā milzīgajā mehānismā, kuru vadīja Henrija P. Kuka

griba, tāpēc ģenerāldirektors nemaz nesniedza viņam roku, bet, ar galvas mājienu nevērīgi atņēmis aģentasveicienu, parādīja ar pirkstu uz krēslu un izgrūda caur nāsīm:

— Stāstiet. Esiet lakoniski. Es dabas aprakstus nemīlu.Porters apsēdās un, pēc nostāstiem pazīdams šefa raksturu,tūliņ ķērās pie lietas.— Kapteinis Nikolsons bija tik laipns un savā kuģī atveda mani uz Sidneju … — viņš iesāka.— Es to redzu bez jūsu paskaidrojumiem, — Henrijs P. Kuks attrauca. — Labāk pastāstiet, kas

jums atjāva pamest faktoriju un ierasties te, kur pēc jūsu klātbūtnes neviens neilgojas.— Tie bija nepārvarami apstākjii, ser, — Porters atbildēja. —- Es neatrodos šeit aiz brīva prāta,

bet tāpēc, ka mana palikšana Rigondā bija kļuvusi neiespējama. īsi un skaidri, ser: iedzimtie sadumpojāsun piespieda mani atstāt salu.

Ģenerāldirektors salēcās savā sēdekli, vaigi un kakls viņam pēkšņi kļuva sarkani, acis izspiedās uzāru.

— Jūs … jūs … idiots, nožēlojamais kretīns … un jūs to pieļāvāt? — viņš iekliedzās. — Vai jūsarī saprotat, ko runājat?

— Pieļaut vai nepieļaut — tas nebija atkarīgs no manis …— Porters turpināja. — Viņi pielietoja rupju fizisku varu. Mani sasēja, iesvieda laivā un izveda

jūrā. Es varu pateikties dievam, ka laiks bija lēns un man pēc deviņu dienu ilgas klimšanas pa okeānulaimējās nokļūt kādā nožēlojamā salā. Tur man nācās nodzīvot piespiestā bezdarbībā veselu pusgadu,kamēr kapteinis Nikolsons, veikdams kārtējo apbraucienu, piestāja ar savu kuģi pie salas.

— Un faktorija, mūsu preces? — ģenerāldirektors jautāja.— Kas notika ar mūsu īpašumu?— Kā var spriest pēc Nikolsona nostāstiem, faktorija ir saglabājusies, bet tai uzmeties kāds jauns

saimnieks, īsts uzur- pators, kas tagad rīkojas Sabiedrības vietā. Nezinādams par notikušo, Nikolsonsnoturējis to par manu vietnieku un ielaidies ar viņu darījumos. Nikolsons Rigondā saņēmis paredzētodaudzumu kopras, žāvētus augļus un kaut ko arī no pērlēm, bet viņam nācies par to atstāt uz salas tādudaudzumu dažādu preču, kas trīskārt pārsniedz Sabiedrības noteiktās normas.

Porters minēja dažus skaitļus, kas Henriju P. Kuku gandrīz padarīja traku. Ģenerāldirektors satrauktsstaigāja pa kabinetu, viņa seja kļuva aizvien drūmāka, balss aizsmaka no bļaustīšanās.

— Tas ir kaut kas nedzirdēts! Izaicinājums, spļāviens sejā visai baltajai rasei! Iedzimtieuzdrošinās pielikt rokas baltajam cilvēkam un pēc tam diktēt cenas Dienvidjūras Tirdzniecībassabiedrībai! Porter, vai jūs saprotat, ko esat izdarījis?

— Es? — Porters samulsa. — Man šķiet, ka izdarīts ir man…— Taisni' tāpēc, ka ļāvāt ar sevi tā rīkoties, pie visa vainīgs esat jūs. Jūsu mīkstčaulībai mēs

varam pateikties, ka autoritāte, pārcilvēciskais pusdieva stāvoklis, kādu mūsu rase vairāk nekā divsimtgados radījusi šo brūno un melno mežoņu apziņā, nu ir sagrauts un izputināts uz laiku laikiem. Sī cilts,kura aizskārusi balto cilvēku, ir pārliecinājusies, ka tā ir iespējama lieta. Tas nozīmē, ka nekas tos vairsneaizkavēs to pašu atkārtot otro, trešo, desmito un simto reizi — katrā izdevīgā gadījumā. Tādas lietasātri iegaršojas. Tādas lietas neaizmirst, it īpaši, ja tās paliek nesodītas. Porter, jūs neesat cienīgs nestbaltā cilvēka vārdu!

— Veltīgi jūs mani apvainojat mīkstčaulībā, ser, — Porters taisnojās. — Kopš pirmās dienas uzsalas es rīkojos ar nepieciešamo stingrību. Mana pletne nestāvēja bez darba. Jums par zināšanu, espusgada laikā nolietoju apmēram duci visizturīgāko pletņu.

— Daudz par maz, Porter! Kas gan ir ducis pletņu, kur lieta grozās ap Britu impērijas prestižu?— Es nevairījos arī no citu, vēl bargāku līdzekļu lietošanas, kad apstākļi to prasīja, — Porters

turpināja. — Kādam iedzimtajam, kurš atsacījās izpildīt manu pavēli, es personīgi, lūk, ar šīm rokāmnoplēsu abas ausis. Bet cik nav tādu, kuriem mana dūre izbirdinājusi visus zobus. Apgalvot, ka pēc visa tāes esot mīkstčaulis … ser, tas mani zināmā mērā apvaino.

— Ko šodien līdz visas šīs noplēstās ausis un izbirdinātie zobi, ja Sabiedrība faktiski ir padzīta noRigondas! — ģenerāldirektors turpināja ārdīties. — Vai jūs maz zināt, ko Sabiedrībai nozīmē Rigonda?Tā kopra, tā riekšava pērļu, ko mēs tur iegūstam, ir spļāviena vērta, — tās mantas mēs diezgan iegūstamcitur. Bet salas ģeogrāfiskais stāvoklis… viena no visretākajām stratēģiskām rūdām, ko mēs atklājāmsalas izrakteņu paraugos, padara šo salu par zelta gabalu. Jauna pasaules kara gadījumā Rigondas lomakļūs tūkstoškārt svarīgāka, nekā to pelna tās divdesmit četras kvadrātjūdzes lielā platība.

— To es nezināju, ser… — Porters nomurmināja. — Bet, ja arī būtu zinājis, es tik un tā nebūtuspējis novērst notikušo. Ser, es ceru, ka jūs nepametīsiet nesodītu šo neģēlīgo izlēcienu …

— Pats par sevi saprotams. Šis notikums tiks atriebts, mēs darīsim visu, lai Rigondas neliešiemizdzītu vēlēšanos tuvākajos tūkstoš gados atkārtot kaut ko tamlīdzīgu. Tikai nedomājiet, Porter, ka mēs todarīsim jūsu dēļ. Jūs neesat vērts, ka angļu zaldāts izšauj kauču vienu patronu jums par gandarījumu.

— Es saprotu, ser …— Kas tiks darīts, to darīs Britu impērijas prestiža dēļ.— Ser, es ceru, ka man atļaus piedalīties tajā akcijā. Es pazīstu salu, zinu turienes apstākļus. Varu

izrādīties noderīgs.— To redzēsim vēlāk.— Ja Sabiedrība man vēlreiz uzticētu faktorijas vadīšanu Rigondā, es mācētu rīkoties ar tādu

enerģiju, kura apmierinātu visaugstākās prasības.— Es padomāšu par to, Porter.— Kādil būtu jūsu norādījumi tuvākajam laikam, ser?Henrijs P. Kuks iegrima domās. Neraugoties uz visām dusmām, kādas izraisīja viņa sirdī Portera

neveiksme, viņš bija spiests atzīt, ka neviens cits aģents līdzīgā stāvoklī neko labāku nebūtu panācis. Nē,par mīkstčauli Porteru nevarēja saukt, bet, ja ģenerāldirektors to atļāvās, tad tilkail audzināšanas nolūkā.Turpmāk Porters, bez šaubām, rīkosies vēl bargāk, un tas bija taisni tas, ko Kukam vajadzēja.

— Pagaidām es jums dodu tikai vienu norādījumu, — viņš beidzot ierunājās. — Klusēt. Par visuklusēt. Aizbāziet muti kapteinilm Nikolsonam un visiem viņa kuģa ļaudīm. Sakiet, ka tāda ir mana griba.Atstājiet manam sekretāram savu adresi un parūpējieties, lai mēs katrā laikā varētu jūs atrast. Tas ir viss.Varat iet.

Porters paklanījās un klusiem soļiem izgāja no kabineta. Apsolīto piecu minūšu vietā audience bijailgusi veselu pusstundu. To Henrijam P. Kukam atgādināja telefona zvans drīz pēc tam, kad Porters bijaaizgājis. Negribīgi viņš pacēla klausuli.

— Hallo! Kuks klausās…Otrā galā atskanēja Evas Brisas pārmetumu piilnā balss: — Henrij, vai tā jūs pildāt savus

solījumus? Norunāts bija, ka jūs ieradīsieties tieši) pulksten trijos. Tagad ir jau ceturksnis uz četriem.Ņemot vērā jūsu precizitāti, šis apstāklis man liek domāt, ka jūs esat beiguši mani mīlēt. Varbūt esmaldos?

— Neparedzētas darīšanas, Eva … — Henrijs P. Kuks atbildēja. — Es nevarēšu būt ne četros, nepiecos. Ļoti iespējams, ka šovakar vispār nevarēšu ierasties. Lūdzu nevaicāt pēc sīkākiempaskaidrojumiem. Tādas lielas pa telefonu nemēdz stāstīt.

Bet Eva nebija no tām sievietēm, kas tik viegli atkāpās, ja viņām pateica «nē». Kaprīzā balsī kāizlutināts bērns viņa turpināja gausties par Henrija vienaldzību, kas šai gadījumā jau robežojot arcietsirdību, un kaulējās kā rutinēta tirgotāja, cenzdamās izspiest solījumu šovakar viņu apciemot. KadKuks joprojām nepiekāpās un viņa atbildēs jau skanēja tāds kā īgnums un nepacietība, Eva izdarīja mazuneapdomību un notēloja apvainoto.

— Jūs mani ignorējat, jo jūsu sieva droši vien kaut ko noorganizējusi mājās un jums pietrūkstdūšas atteikt savai sievai.

Tas Dienvidjūras Tirdzniecības sabiedrības ģenerāldirektoram bija par daudz. Viņš noskaitās, jonebija paradis, ka kāds cilvēks — pat viņa metrese — viņam teiktu tādus vārdus.

— Pietiek grabēt, — viņš strupi pateica. — Es jūs palūgšu neaizmirsties, kad jūs runājat ar mani.Es jums maksāju skaidrā naudā un nevēlos, ka jūs man kaut ko diktētu. Saņemiet savu naudu un par pārējoatjaujiet domāt man.

Nauda … vienmēr un visur Kuks prata pielietot tās dievišķīgo varu, pilrkt un pārdot… līdz šim tasviņam vienmēr bija izdevies. Dzīve bija veikals no viena gala līdz otram — tāds piedzīvojis tirgonis kāHenrijs P. Kuks mācēja nopirkt visu, kas viņam patika.

Eva satrūkās un kā putniņš čivināja atvailnošanos. Kuks neklausījās viņā, pateica:— Ar mani vienmēr ir i e n e s ī g i runāt korektā tonī… — un nolika klausuli.Pēc tam viņš piezvanīja ģenerālgubernatoram un izlūdzās audienci. Ņemot vērā pārrunājamā

jautājuma ārkārtīgo svarīgumu un steidzamību, ģenerālgubernators atļāva Kukam tūliņ ierasties pie viņa.Šī pretimnākšana glaimoja Kukam, lai gan arī agrāk — visā viņa piecpadsmit gadu ilgajā praksē — vēlnebija ne reizi piedzīvots, ka Austrālijas ģenerālgubernators būtu licis kaut pusstundu gaidīt uzpieņemšanu Dienvidjūras Tirdzniecības sabiedrības ģenerāldirektoram, kad tam vajadzēja runāt ar karaļavietnieku.

3Ģenerālgubernators uzmanīgi noklausījās Kūka ziņojumu, ne reizi nepārtraucot to ar jautājumiem un

piezīmēm. Pats Kuks te izturējās daudz mierīgāk un apvaldītāk nekā pirmīt savā kabinetā. Notikums, parkuru viņš stāstīja, bez šaubām, bija ārkārtīgs un stāvoklis prasīja ārkārtīgu rīcību, bet tas nenozīmēja, katādēļ jāļauj vaļu neapvaldītām dusmām un histērijai. Ģenerālgubernators — karaļa vietnieks domīnijā —pats piederēja pie Anglijas karajnama un savu misiju veica ar to teatrālo cēlumu, kāds raksturīgs vecuvaldnieku namu locekļiem.

Kad Kuks bija beidzis savu ziņojumu, ģenerālgubernators brītiņu domāja, tad paskatījās kara|aģīmetnē, kas karājās pie sienas tik masīvā rāmī, ka vērotājam uzmācās bažas, vail telpas siena ilgi spēsnoturēt tādu smagumu, un teica mierīgā, bezkaislīgā balsī:

— To nevar tā pamest. Vainīgajam jāsaņem pelnītais sods. Šķiet, man nebūs jums jāpaskaidro,mister Kuk, ka šī lieta nedrīkst kļūt zināma plašākām aprindām.

— Pilnīgi saprotu, ser … — Kuks atsaucās.

— Soda akcija jāveic enerģiski, ātri, bet klusi, — ģenerālgubernators turpināja. — Dienvidjūrasplašumi ir pietiekami lieli, lai dažus lielgabalu šāvienus, kas atskanējuši pie kādas salas krastiem,nedzirdētu nevienā citā salā — tas ir, ja mēs paši nevēlēsimies, lail tos sadzird. — Viņš apklusa.Cietsirdīgā smīnā savilkās plānās lūpas. Tad viņš piecēlās un sniedza Kukam roku. — Mēs jūs palūgsimvēlreiz ierasties pie mums, kad būsim saņēmuši metropoles piekrišanu nodomātai ekspedīcijai.

— Katrā laikā esmu jūsu rīcībā, ser… — Kuks teica. — Materiālos izdevumus, ar kādiem būssaistīta soda akcija, Sabiedrība labprāt segtu no saviem līdzekļiem. Nav tāda upura, ko mēs atrastu parlielu mūsu impērijas goda un slavas vairošanai.

— Pateicos, mister Kuk… — ģenerālgubernators sacīja un pirmo reizi šīs audiences laikā tā kāpasmaidīja. Patiesībā tas pat nebija īsti smaids, tikai tāda apmierinātības grimase — izteiksmīgākaivaibstu spēlei šī seja nebija spējīga.

Tūlīt pēc Kuka aiziešanas ģenerālgubernators aicināja pie sevis savu politisko padomnieku un jūraskara spēku pavēlnieku. Pusstundu viņš apspriedās ar tiem. Tad ceļoja kablogramas no Sidnejas uzLondonu un no Londonas uz Sidneju. Par notikumiem Rigondā dabūja zināt Lielbritānijas karalis unimpērijas premjērministrs. Un piepūtās aizskartā imperiālisma tītara sekste. Mežoņu bars uzdrošinājiesuzspiest savu gribu vienam no karaļa uzticamiem pavalstniekiem! Tas bija izaicinājums visai impērijai;simtiem lordu, admirāļu, bīskapu un tirgoņu to nekādā ziņā nevarēja paciest. Un karalis apspriedās arārlietu ministru un impērijas premjeru, savu vārdu teica ģenerālštāba priekšnieks, pēc kam Sidnejāsaņēma metropoles lēmumu:

«Nekavējoties sūtiet uz Rigondu kādu vieglo kreiseri vai lidlgaballaivu. Rīkojieties ar nepieciešamoenerģiju un stingrību. Piekrītam visiem pasākumiem, kādus atrodat par piemērotiem incidentalikvidēšanai.»

Tas nozīmēja, ka ģenerālgubernatoram tiek dota pilnīga rīcības brīvība. Viņš nekavējās to izmantot.— Vail jūs varat man ieteikt enerģisku un iniciatīvas bagātu komandieri, kam nedreb roka, kad

jāizpilda speciāls uzdevums? — viņš jautāja vecajam admirālim, jūras kara spēku pavēlniekam.— Bez šaubām, ser, — atbildēja admirālis. — Labāka vīra par otrā ranga kapteini Spenseru mēs

neatradīsim.Spensers — lielgaballaivas «Šark» komandieris — bija ļoti spilgta figūra. Par viņa cietsirdību un

cinismu klīda leģendas visā plašajā telpā starp Labās Cerības ragu, Sidneju un Sin- gapūru.— Spensers… — ģaierālgubernators domīgi ierunājās. Šā komandiera īpatnējā slava bija zināma

arī viņam. — Jums taisnība, ser, piemērotāka vadītāja šai ekspedīcijai nav visā Klusajā okeānā. Es jūspalūgšu nekavējoties izsaukt viņu pie manis.

Stundu vēlāk otrā ranga kapteinis Spensers ieradās ģenerālgubernatora mītnē. Tas bija garš, izkaltiscilvēks, pilnu muti zelta zobiem. Viņam varēja būt ne vairāk kā četrdesmit gadu. Kā daždien karavīrs,viņš bez kādām emocijām noklausījās uzdevumu, kā kad tas būtu paits ikdienišķākais no visiemuzdevumiem, kādus varēja saņemt karaliskās flotes virsnieks, un beigās pateica:

— O, yes, viss skaidrs. Tiks izdarīts, ser.Viņam pavēlēja trauksmes kārtībā sarīkot lielgaballaivu braucienam. Atlaižot Spenseru,

ģenerālgubernators lika viņam saprast, ka ekspedīcijas sekmīgas un ātras pabeigšanas gadījumā viņš varcerēt uz paaugstinājumu dienestā un uz ordeni. Tad Spensers, šis rūdītais, neskaitāmas reizes pārbaudītaisslepkava, vēl labāk saprata, ko ģenerālgubernators no viņa vēlas.

— Viss tiks izdarīts uz to labāko… — viņš apsolījās vēlreiz.Nākamā rītā lielgaballaiva «Šark» ar misteru Porteru uz klāja izbrauca jūrā. Henrijs P. Kuks

uzskatīja, ka šai lietā nu ir viss padarīts, un savu uzmanību un enerģiju veltīja atkal citām lietām, kurutādam vīram kā Dienvidjūras Tirdzniecības sabiedrības ģenerāldirektoram vienmēr bija milzums.Piemēram, kaut vai tā pati Eva Brisa . ..

SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA 1

Lielgaballaivas komandieris Spensers savā nelielajā salonā patlaban kā bija beidzis brokastot, kadsardzes virsnieks paziņoja, ka pa Iabil no kuģa redzama zeme. Kopā ar Spenseru brokastoja divi vecākievirsnieki un Porters. Pat krietnā daudzumā izdzertais rums nebija spējīgs izkliedēt īdzīgo omu, ar kuruviņi visi pēdējā laikā mocījās pašil un maitāja dzīvi saviem līdz- iemītniekiem uz kuģa. Vainīgas bijanepārtrauktās lietus gāzes, kuras sākās pusceļā starp Sidneju un Rigondu un uz kuru drīzu izbeigšanosnenācās cerēt, jo iestājies bija kārtējais lietus periods.

— Tai jābūt Rigondai, — sacīja Spensers. — Skaidrā laikā mēs to būtu pamanījuši vairākasstundas atpakaļ, bet ko var darīt, kad misteram Porteram iepaticies organizēt dumpi taisni tādā brīdī, kadviss pasaules mitrums sakopots šajā vietā.

— Mister Spenser … — Porters mēģināja protestēt, bet Spensers viņam ne|āva turpināt.— Es jau zinu, jūs gribat teikt, ka neesat vainīgs par dumpi un ka tas cūcīgais incidents, kuram mēs

varam pateikties par šo nelāgo ceļojumu, noticis septiņus mēnešus atpakaļ, — viņš teica. — Tas nekonegroza. Iemesls visam esat jūs, bet to nevajag saprast kā pārmetumu. Kas gan var būt vēl jaukāk nekāmiera laika apstākļos sarīkot medības uz dzīviem cilvēkiem? Apzeltīt jūs vajadzētu, mister Porter, par to,ka sagādājāt mums šo iespēju. Kā mazu atzinības zīmi es jums atļauju pirmajam personīgi nošaut piecusdumpiniekus. Ko? Vai jums tas liekas par maz?

Porters pasmīnēja:— Sākumam pietiks, mister Spenser. Es ceru, ka nošaujamos atjausiet izraudzīties man. Ar vienu

otru tēviņu uz salas man ir īpaši rēķini. Par to atkal jūs pēc savas izvēles varēsiet izraudzīties pašuskaistāko salas sievieti.

— To es izdarīšu arī bez jūsu piekrišanas, — Spensers atcirta, atgādinādams Porteram, ka galvenāpersona visā šai pasākumā ir viņš, lielgaballaivas komandieris, un nevis Dienvidjūras Tirdzniecībassabiedrības pārstāvis, kauču Sabiedrība ari finansēja ekspedīciju. — Bet tagad paskatīsimies, kādaizskatās tā dumpinieku ligzda.

Viņš uzvilka lietusmēteli!, pārmauca cepurei pāri kapuci un salūkoja binokli, tad izgāja uz klāja.Pārējie sekoja viņa priekšzīmei, apģērba lietusmēteļus un devās laukā no salona.

Spēcīgas lietus šaltis traucās viņiem sejā. Cauri lietus plīvuram varēja manīt tikai neskaidras salaskontūras.

— Pastāstiet, kas te kur ir, — Spensers teica Porteram.Kuģis pašlaik brauca garām salas ziemeļu ragam. Porterssāka skaidrot, bet neko lielu arī viņš nezināja. Brītiņu klausījies, Spensers atmeta ar roku un

apklusināja aģentu:— Labāk neputrojiet, Porter, jūs esat vājš ģeogrāfs.Tad viņš visos sīkumos aprakstīja salu, cik jau nu vispār toreiz bija par to zilnāms, nosauca un

aptuvenis parādīja visas ievērojamākās vietas Rigondā — zemes ragus, uzkalnus, rifa izliekumus ungalvenos vārtus iepretim salinieku ciemam.

Porters klusēja, nezinādams, kā izturēties: apvainoties par kuģa komandiera rupjībām vai laist visugar ausīm. Beigās nosprieda, ka ar Spenseru strīdēties nav vērts, — Henrijs P. Kuks atradās pārāk tālu,lai palīdzētu savam aģentam aizstāvēt Sabiedrības godu.

Kad «Šark» bija nokļuvusi iepretim rifa spraugai, Spensers pavēlēja apstādināt kuģi un izmestenkuru. Iebraukt ar lielga- ballaivu lagūnā viņš nevēlējās aiz diviem iemesliem: nevarēja galvot, ka kuģisneuzsēžas uz zemūdens klintīm, un apšaudes sektors lielgabaliem no lagūnas būtu daudz šaurāks nekā notagadējās enkura vietas.

«šark» apstājās un viegli šūpojās viļņos. Kuģa ļaudis ziņkāri vēroja salas piekrasti. Portersapmierināts pārliecinājās, ka viņa bungalo stāv kā stāvējusi savā vietā. Salinieku dingijas bija uzvilktaskrastā, bet neviena cilvēka neredzēja pie tām, neviena ziņkārīga seja neparādījās būdu ieeju spraugās.

Spensers pavēlēja pielādēt lielgabalus ar kaujas lādiņiem.

— Mister Spenser… — Porters satvēra viņu aiz lietusmēteļa piedurknes. — Es lūdzu ņemt vērā,ka tas bungalo pa kreisi ir mana mītne …

— Un tad? — Spensers jautāja.— Jūs varētu pateikt artilēristiem, lai viņi par mērķi saviem lādiņiem izraugās citus objektus. Man

taču vajadzēs savu pajumti, kur dzīvot. Lai šauj uz iedzimto būdām.Spensers pētījoši paskatījās Portera sejā, likās kaut ko pārdomājam.— Hm… Jūs ieteicat šaut uz salinieku mājokļiem. Man bija nodoms sākumā pašaudīt tāpat trokšņa

dēļ uz kalniem un mežu. Bet, ja nu jūs uz to pastāvat, es varu jums darīt to prieku.— Nē, es nepastāvu… — Porters murmināja. — Man šķiet, jūs labāk zināt, kas un kā jādara. Jums

ir instrukcijas … rīkojieties saskaņā ar tām.Spensers rupjil iesmējās.— Bail atbildības, mister Porter, vai ne? Eh jūs sauszemes dvēsele … pat mežoņu asinis izliet

viņam bail.— It nemaz nav bail, — Porters aizstāvējās. — Savus piecus mežoņus es šodien pat nošaušu, bet,

man šķiet, pilnīgi ignorēt lietas formālo… juridisko pusi nebūtu izdevīgi.— Juridiskā puse? — Spensers smēja atkal. Tad nicīgi nospļāvās un pateica: — Es jums tūliņ

parādīšu savu jurisprudenci.Viņš pagriezās pret artilēristiem un pavēlēja šaut uz salinieku būdām.Šāva atsevišķiem šāvieniem, minūti garām pauzēm. Katrs šāviens saārdīja kādu no salinieku būdām.

Trauslās celtnes izšķīda uz visām pusēm, šur un tur izcēlās mazi ugunsgrēki, bet tos ātri nodzēsa nemitīgilīstošais lietus. Dobji un draudīgi salas uzkalnos atbalsojās šāvienu troksnis. Bet nekur joprojāmneparādījās neviens cilvēks.

— Jūsu dumpinieki ir īsti zaķapastalas, — Spensers kaitināja atkal Porteru. — Taisnil brīnums, kajūs no tādiem varējāt izbīties.

— Jums vajadzēja būt manā vietā… — Porters ņurdēja.— Tad tāda izgāšanās nebūtu notikusi, — atcirta Spensers.Pēc divpadsmitā šāviena viņš pavēlēja pārtraukt uguni,pārliecināts, ka saliniekiem nu ir iedzītas vajadzīgās bailes un tiem nenāks prātā pretoties. Tad ūdenī

nolaida divas laivas. Katrā novietojās pa desmit šautenēm un automātiem apbruņotu matrožu. Aizbraucotuz krastu, līdzi paņēma arī divus vieglos ložmetējus. Pirmajā laivā sēdēja pats Spensers, otrajā līdzāskādam jaunam leitnantam novietojās misters Porters.

Divi revolveri viņam bija kabatā, bet rokās viņš turēja pielādētu kara šauteni — aģents izskatījāsļoti brašs un kareivisks.

Mazais desants bez kādiem starpgadījumiem izcēlās krastā un tūliņ pēc vilsiem kara mākslaslikumiem sāka operāciju. Puse desantnieku leitnanta vadībā izokšķerēja visas vēl saglabājušās saliniekubūdas, bet neatrada tur neviena cilvēka. Pārējie izlūkoja krūmus un mežu piekrastes tuvumā. Nekāneatraduši, visi atkal sapulcējās pie laivām un gaidīja, ko Spensers pavēlēs darīt.

— Saliniekiem jālaupa iespēja manevrēt, — lielgaballaivas komandieris teica. — Vajag sacirst unsamaitāt visas viņu laivas.

— Tā ir laba doma, — piekrita Porters.— To es zinu bez jūsu teikšanas, — Spensers aizrādīja. — Turklāt jūsu domas mani nemaz

neinteresē, un jūs tās varat paturēt pie sevis.— Cik man zināms, civilās varas pārstāvis uz salas esmu es, miister Spenser… — aizrādīja

Porters.— Uzspļaut man gribas jūsu civilai varai. Ja jūs ko varat, tad parādiet. Pavēliet saliniekiem

sapulcēties piekrastē. Sakiet viņiem, lai viņi sarīko mielastu maniem ļaudīm. Kāpēc jūs vilcināties, misterPorter?

— Jūsu jokil ir nevietā, mister Spenser. Pagaidām es neredzu, ka jūsu kara darbībai būtu kādstaustāms rezultāts.

— Jūs to neredzat? Tad paskatieties.Un Spensers pavēlēja matrožiem sacirst salinieku dingijas. To bija liels daudzums, un, lai cik trausla

katra tāda din- gija, matroži dabūja veselu pusstundu nostrādāt slapjām galvām, kamēr šis posta darbsbija nodarīts līdz galam. Rezultāti apmierināja Spenseru.

— Nu šie mērkaķi ir padarīti par sauszemes žurkām un mēs ar viņiem varam darīt, kas mums patīk.Zēni, nobirdiniet svina krusu tur, pār tiem krūmiem! — viņš pavēlēja ložmetējniekiem. Tie veicīgisarīkoja abus vieglos ložmetējus un sāka šaut garām šāvienu kārtām. Lodes kapāja koku stumbrus unzarus, zemē krita mizas gabaliņi un notrauktās krūmu lapas. Bet krūmi klusēja.

— Uz priekšu, zēni! — Spensers iesaucās. Triecienā ieņemt tur to birzi pa labi no bungalo! MisterPorter, tā ir jūsu rezidence, tāpēc esiet tik labi un vadiet tās atbrīvošanu.

Porters sakārtoja šauteni un saskābis stājās desmit matrožu priekšgalā. Ķēdē izvērsies, mazaiskaraspēks sāka virzīties uz birzs pusi. Pakāpies uz kādas sacirstas dingijas vraka, otrā ranga kapteinisSpensers izslējās lieliskā virspavēlnieka stājā un smīnot noskatījās šajā ākstu spēlē, ko bilja iecerējisvionīgi Portera nerrošanai. Un kā ākstu spēle šis pasākums arī beigtos, ja pēkšņi kāds svešs spēksneiejauktos tās norisē.

Viens pēc otra atskanēja divi vientuļi! šautenes šāvieni. Kāda lode nosvilpa itin tuvu gar Spenserakreiso ausi. Virspavēlnieks žigli nolēca zemē no sava novērošanas punkta, izstiepās visā garumāpiekrastes smiltīs un nelabā balsī, kurā bija jūtama īsta nopietnība un īstas rūpes, iebļāvās:

— Atpakaļ! Gulties!Tad atskanēja otrs šāviens — tāpat kā pirmais kaut kur no krūmu pustumsas — un misters Porters kā

nopļauts nokrita zemē, izmezdams no rokām šauteni. Pāris reizes viņš dobji ievaidējās, augumsnoraustījās priekšnāves konvulsijā, tad palika nekustīgi guļam pusceļā starp lagūnas krastu un birzi. Asiņustraumīte tecēja no deniņiem pa labo vaigu uz leju un krāsoja piekrastes smiltis.

To redzēdams, otrā ranga kapteinis Spensers, tāpat zemē gulēdams, uzkliedza saviem ļaudīm:— Pie laivām, skriešus marš! — un, priekšzīmi rādot, pirmais trūkās augšā un varenā skrējienā,

kas būtu darījis godu īstam sprinteram, pa priekšu savam karaspēkam steidzās uz piekrasti.Minūtes laikā visi bija sasēdušies kuģa laivās, atstūmās no krasta un uz to ātrāko aizīrās selgā. Pāris

vientuļu šāvienu no krūmiem vairoja airētāju enerģiju, tāpēc viņi diezgan drīz sasniedza lielgaballaivu.Piekrastē, lēnām izdzisdams savu asiņu peļķē, gulēja Portera līķis. Nevienam nebija ienācis prātā, kavarbūt aģents tikai ievainots un ka viņu vajadzētu paņemt līdzi uz kuģa. Tā viņš tur palika guļam līdz pašaivakara tumsai, un lietus šļāces visu dienu skaloja to.

2Lietus gāze bija iemesls tam, ka lielgaballaiivu no salas pamanīja tikai tad, kad tā jau bija

apbraukusi ziemeļu ragu un sākusi tuvoties salinieku vecajai ostai. Ako pa gabalu pazina kara kuģi unsaprata, ka ne jau izpriecas vai tirdzniecisko darījumu dēj tas mērojis tālo ceju uz Rigondu. Līdz ar šoatziņu viņam kjuva skaidrs, ka cīņa vairs nav novēršama un jāsāk rīkoties ar vislielāko noteiktību —saskaņā ar agrāk izstrādātiem plāniem.

Visi salas iedzīvotāji tai brīdī vēl atradās nometnē, tāpēc Ako nenācās tērēt daudz laika, kamēriekustināja saskaņotai darbībai savu cilti. Evakuācijas programa bija pārdomāta visos sīkumos jau sen,katram pasākumam nozīmēts savs atbildīgais vadītājs. Tūlīt pēc trauksmes signāla grupu vadītāji steidzāspie Ako un viņš tiem deva skaidrus un kategoriskus norādījumus.

Vispirms vajadzēja pārvest visus cīņai nespējīgos uz slepeno nometni ieplakā starp kalniem. VecāTaomo vadībā turp devās apmēram divsimt cilvēku — vecie Jaudis, sievietes un bērni. Katrs paņēmalīdzi kaut ko no savas vienkāršās iedzīves, tā ka nometnes būdās pēc tam nekas vērtīgs un noderīgs vairsnepalika.

Pēc tam cejā uz jauno nometni salas otrā krastā — pie slepenās ostas Niedru līcī — devās visipārējie, kas nebija iedalīti karavīru grupās. To nebija vairāk par simt cilvēkiem. Sai grupai par vadītājuiecēla Lovaī. Viņu uzdevums bija turēt gatavībā Niedru līcī paslēpto laivu floti, lai vajadzības gadījumālielās plostu laivas varētu izbraukt jūrā un lai katrā no tām atrastos pietiekams daudzums barības undzeramā ūdens jau agrāk nosacītam braucēju skaitam.

Kad arī šī grupa bija nozudusi salas biezokņos, piekrastes krūmos pie pamestā ciema palika tikaipusotra simta vīru lielais Rigondas karaspēks. Ako rīcībā tagad bija četras kara šautenes, viena medībubise un trīs revolveri. Sev paturējis vienu šauteni un revolveri, viņš pārējos ieročus izdalīja salaskrietnākajiem strēlniekiem. Katram gadījumam vienu strēlnieku ar šauteni piekomandēja cīņai nespējīgogrupai slepenajā nometnē, bet medību bisi nodeva Lovaī rīcībā, lai būtu ar ko atbaidīt angļus no slepenāsostas, ja tie nejauši aizmaldītos līdz turienei. Tādējādi pašas kaujas grupas rīcībā palika trīs šautenes untrīs revolveri, bez tam vēl stopi, pussimts šķēpu un apmēram tikpat daudz pasmagas milnas, ar kurām,izveicīgi rīkojoties, bija iespējams sašķaidīt galvu dažam labam iebrucējam. Sadalījies trijāsapakšgrupās, mazais karaspēks noslēpās krūmos aiz pirmajiem pauguriem piekrastes tuvumā: vienaapakšgrupa birzī aiz Ako bungalo, no kuras bija evakuēti visi mantu krājumi un mājas iedzīve, otra —centrā iepretim salinieku laivu novietnei, bet trešā soļus trīssimt pa labi no tās — biezoknī aizpamestajām nometnes būdām. Tādējādi Ako karaspēka pozicijas veidoja apmēram puskilometru garupusloku, kura spārni balstījās pret lagūnas krastu un no sauszemes puses pilnīgi apskāva visu nelieloplacdarmu, kur varēja sagaidīt desanta izcelšanos un pretinieka spēku izvēršanos kaujai.

Tikai tagad īsti varēja novērtēt iepriekšējo mēnešu kara apmācību rezultātus. Ako tie pilnīgiapmierināja. Mazais karaspēks rīkojās saskaņoti un ātri, bez kņadas un trokšņa. Katrs vīrs zināja savuvietu. Bez Ako ziņas nedrīkstēja atskanēt neviens šāviens — to viņš bija stingri piekodinājis saviemstrēlniekiem.

Aiz rifa nodārdēja enkurs, iekrizdams jūrā. Pēc brītiņa nogranda pirmais lielgabala šāviens, un kādabūda salinieku nometnē izjuka gabalu gabalos. Minūti vēlāk otrs lādiņš iekrita pašā ciema vidū, un turiedegās mazs ugunsgrēks. Kā sastinguši stāvēja savās vietās Rigondas vīri un jaunekļi un vērojanotiekošo. Viss bija tā, kā Ako stāstījis. Lai cik baigi arī skanēja svešais pērkons, lai cik drausmīginepieradušajiem dabas bērniem šķita pirmo artilērijas lādiņu nodarītie postījumi, neviens nepadevāsmazdūšībai un necēla paniku, saprotot, ka vienīgi pareizā rīcība šajos apstākļos — visu izdarīt tā, kāsalas vecākais pavēlēja. Kad ciema nometnē bija sprāguši jau četri pieci lādiņi un nevienam no salaskaravīriem vēl nekas ļauns nebija noticis, pirmais satraukums sāka norimt un vīru sirdīs nostiprinājāspārliecība, ka iebrucēji viņiem nekā nevar padarīt, — acīm redzot viņus pasargāja no tiem salas vecākālielā gudrība.

Vēl brītiņu turpinājās lielgabalu šāvieni, tad apklusa un no kuģa atīrās divas laivas, pilnas arapbruņotiem vīriem. Sakostiem zobiem salinieki noraudzījās postīšanas orģijā, kas tagad norisinājās viņuacu priekšā, bet Ako mierināja vīrus, ka nekas briesmīgs un nelabojams jau nenotiekot. Viss noderīgais unvajadzīgais taču aizvākts uz jaunajām nometnēm. Veco būdu vietā, kuras aizdedzināja iebrucēji, bijauzceltas jaunas mītnes pie Niedru līča, veco dingiju vietā, ko sacirta un sakropļoja angļu matroži,saliniekiem bija vesela flote jaunu, daudz labāku par vecajām, un neviens ienaidnieks netika tām klāt.

Vērojot postīšanu, Leagu klusi pievirzījās Ako, noglāstīja tā roku un draudzīgi uzsmaidīja.— Ako… — viņš čukstēja. — Nedusmo uz mani. Es biju muļķis. Tu esi gudrs. Tas labi, ka tu liki

mums daudz strādāt. Nu mums ir vi'ss, bet baltie vīri iznīcina to, kas mums nav vajadzīgs. Nedusmo uzLeagu.

Ako atbildēja viņam ar sirsnīgu smaidu.— Viss ir labi un pareizi, Leagu. Es nedusmojos. Tu esi krietns vīrs.Tad kāds no saliniekiem aizmirsa salas vecākā pavēli un pēkšņi paklusi iekliedzās un satrūcies

atrāvās vēl dziļāk krūmos. Biedri viņu apklusināja nikniem, klusiem apsaucieniem, bet vīrs drebēja ar

visu augumu, un viņa acīs dega šausmas.— Tur… viņš ir pārnācis… nu viņš atriebsies mums … — viņš čukstēja un rādīja cauri krūmu

lapotnei uz kādu balto vīru, kas stāvēja piekrastē savu ciltsbrāļu vidū.Saklausījis kluso kņadu, Ako tuvojās satraukto kareivju grupai un apjautājās, kas noticis. Tad vīri

viņam parādīja balto cilvēku, kas viņu sirdīs viesa nepārvaramas, māņticīgas bailes.Ako pazina Porteru.— Jūra atsacījās viņu sodīt… — čukstēja salinieki. — Viņš ir stiprāks par jūru, par visiem

negaisiem. Neviens viņam neko nevar padarīt. Nu viņš ir te un Rigondas vīriem un sievām atkal būs grūtadzīve. Ko lai1 mēs darām, Ako?

Ako saprata, ka tikai ātra un ietekmīga rīcība tagad varēja novērst vispārīgu paniku. Tūliņ uz vietasvajadzēja pierādīt saliniekiem, ka Porters nav pārdabiska būtne, bet vienkāršs mirstīgais — kā visi citi.Viņš sāka rīkoties. Pavēlēja visiem gulties, cieši pieplakt pie zemes, tad piegāja klāt šīs apakšgrupaslabākajam strēlniekam un parādīja viņam Spenseru, kurā nenācās grūti atminēt iebrucēju komandieri, joviņš rīkoja visus un visi viņam paklausīja. Patlaban Spensers izkārtoja savus ļaudis uzbrukumam birzij.

— Iegaumē to vīru, — Ako teica. — Ja baltie sāks uzbrukumu krūmiem, tu notēmē labi pareizi unnošauj viņu. Bet vairāk kā vienu patronu tu nedrīksti iztērēt.

Strēlnieks novietojās izdevīgā pozicijā un neizlaida vairs no acīm Spenseru. Ako atgriezās savāvietā, apakšgrupas po- zicijas centrā, un sagatavoja šauteni kaujai.

Baltie sāka šaut uz krūmiem ar vieglajiem ložmetējiem.Lodes lidoja pāri zemei pieplakušo salinieku galvām un kapāja krūmu zarus. Pēc tam šaušana aprima

un, ķēdē izvērsusies, matrožu grupa Portera vadībā tuvojās biezoknim.Tad savu vienīgo atļauto šāvienu izšāva strēlnieks, kuram bilja uzdots nokniebt Spenseru. Tai mirklī,

kad viņš nospieda mēlīti, paņēmils uz grauda balto vīru komandieri, kāda lietus lāse iepilēja strēlniekaacī, un raidītā lode nesniedza mērķi, tomēr baltais vīrs tūliņ nolēca zemē no dingijas vraka un sāka nelabikliegt. Uzbrucēju ķēdē radās tāds kā apjukums. Tai brīdī Ako izšāva uz Porteru un aģents kā nopļautsnovēlās piekrastes smiltīs.

Tālākā «kaujas» norise lasītājam ir jau zināma, un nav vajadzības to vēlreiz aprakstīt. Matroži bēga!Trakā skubā tie traucās pie savām laivām un aizbrauca selgā. Pamudinot viņus uz vēl veicīgāku bēgšanu,Ako divreiz raidīja pa šāvienam pakaļ aizbraucošām laivām. Bet tas, kas bija iemesls dažu saliniekumāņticīgajām šausmām, tagad gulēja beigts salas krastā, un nevienam Rigondas vīram vairs nebija bail noviņa.

Līdz vakara tumsai Ako ar saviem ļaudīm palika piekrastes krūmos. Lai cik vilinoši arī bija izietlagūnas krastā un pievākt Portera ieročus un tās divas šautenes, ko matroži bēgot pametuši pie sacirstāmdingijām, Ako apvaldīja savu ne-

Eacietību un nogaidīja līdz vakaram. Tikai tad viņš izgāja no rūmiem un uzlasīja trofejas. Mazais

karaspēks kļuva bagātāks par trim krietnām kara šautenēm, diviem revolveriem, ko atrada Porterakabatās, un dažiem simtiem patronu. Viņu stāvoklī tas bija liels ieguvums, bet galvenais tomēr bijaizcīnītā uzvara: pirmais ienaidnieku uzbrukums sekmīgi atsists, nezaudējot neviena cilvēka salas aizstāvjurindās. Tas nozīmēja, ka ar baltajiem varēja cīnīties, ka viņi nebija neatvairāmi, — par to tagad bijapārliecinājies viss Rigondas karaspēks. Liela līksmība tovakar valdīja krūmos.

Pievākuši trofejas un noglabājuši Portera līķi kāda pakalna pakājē, lietus straumju izskalotā bedrē,Ako karavīri devās pavadīt nakti uz salas vidieni — cīņai nespējīgo slepenajā nometnē. Piekrastē, pieizpostītā ciema un dažās citās vietās, kur varēja sagaidīt angļu uzbrukumu, palika daži novērotāji. Vienuvīru Ako aizsūtīja uz Niedru līci1 pavēstīt biedriem, kas tur paslēpušies, par izcīnīto uzvaru un pateiktLovaī, lai tas ierodas uz apspriedi.

Slapji un nosaluši sēdēja puslokā ap ugunskuru kādā kalnu iedobumā apmēram divdesmit viru. Tiem,

kas nebija redzējuši kaujas norisi un atsevišķus cīņas sīkumus, Ako pastāstīja visu. Viņš pats bija šodiendaudz ko mācījies un saprata, ka vienīgi iebrucēju nemākulīgai rīcībai varēja pateikties par to, ka salaskaraspēks necieta zaudējumus. Vispirms nepareizi bija, ka salinieku karavīri novietojās tik blīvi trijāslielās grupās, — ja pretinieks to nojaustu, tam nenāktos grūti vienu Ako karaspēka daļu izolēt no citām un,ņemot vērā šaujamo ieroču daudzumu angļu jūrnieku rokās, nodarīt saliniekiem smagus zaudējumus.Turpmāk būs jādara tā, lai vienkopus nebūtu vairāk par desmit salas vīriem, bet viss Rigondas karaspēksjāizvieto iespējami plašā telpā, vienu trešdaļu atstājot rezervē kaut kur dzijā aizmugurē.

— Mūsu spēks šodien ir stipri audzis, — Ako runāja. — Tagad mums ir par trim šautenēm undiviem revolveriem vairāk, nekā bija šorīt. Bet nevajag domāt, ka baltie vīri rīt atkārtos to pašu, ko darījašodien. Tāpat kā mēs, viņi tagad apspriežas un cenšas izdomāt kādu viltību, jaunus paņēmienus, ar kuriemtie mēģinās mūs piemānīt. Tāpēc Rigondas ļaudīm jābūt vēl uzmanīgākiem un jāmanās vēl labāknoslēpties nekā šodien.

Komandieru un vecāko apspriede ieilga pāri pusnaktij. Ako uzdeva saviem palīgiem un nometņuvecākajiem pamatīgi izskaidrot visiem salas iedzīvotājiem, ka nokļūt iebrucēju rokās nozīmējaneizbēgamu nāvi gūsteknim, bet, ja kādam saliniekam, neraugoties uz visu piesardzību, tas gadītos, tadjāprot klusēt, neteikt ne vārda un neparko neatklāt savu ciltsbrāļu slēpšanās vietas, — lai vai kādas mokasarī būtu jāizcieš.

Vīri izklīda un devās atpakaļ pie savām grupām, lai kopā ar pārējiem dažas stundas nosnaustos unatjaunotu spēkus. Kad Ako bija palicis viens, viņam līdzās no tumsas iznira kāds cilvēks, kuru viņš mīlējapar visu vairāk pasaulē.

— Tu esi dzīvs un vesels, Ako… — teica Neļima. — Man ir liels prieks. Slikti, ka es nedrīkstuvienmēr būt pie tevis. Tad mana sirds būtu pavisam mierīga.

— Domā par mūsu bērnu, Neļima, — Ako atbildēja. — Vienam no mums katrā ziņā jāpaliekdzīvam … viņa dēļ, Neļima.

Viņa pieglaudās tam un sildīja savas nosalušās rokas pie Ako krūtīm. Tad Ako saņēma Nelimasrokas savos pirkstos un pūta tām virsū savu silto dvašu. Abi domāja vienu domu un nerunāja vairs nevārda. Pēc dažām dienām vajadzēja piedzimt jaunajai būtnei… tas ir viens no vislielākajiemnotikumiem, varbūt pats lielākais cilvēka dzīvē. Nāves draudi tumsa pār salu, vislielākais posts kāmākonis gulēja pāri Ako dzimtenei, mokas un pazemojumu solīja rītdiena, un tomēr ne Ako, ne Nelimassirds nekļuva vāja. Klausīdamies vienmuļajā lietus šļakstēšanā un noslēpumu pilnās nakts klusajāsskaņās, viņi domāja par savu nākotni un cerēja. Baigu jausmu un lielu cerību pilnas bija visu viņu ciltsvīru un sievu sirdis šonakt. Ar lielāku maigumu nekā citreiz mātes apsedza savus mazuļus trauslajāsbūdās, un dziļāka sirsnība kā laipna liesma plaiksnījās vīru acīs, kad viņi noraudzījās savās sievās. Visicilvēki salā bija šodien kļuvuši tuvāki un dārgāki cits citam, un līdz ar to bija audzis viņu kopuma spēks.

3Otrā ranga kapteinis Spensers tovakar ilgi kavējās viens savā salonā. Viņš atsacījās pieņemt

lielgaballaivas vecāko inženieri Robinsu, strupi noraidīja savu pirmo palīgu Eliotu, bet, kad pavārsapvaicājās, ko gatavot vakariņām, Spensers viņu ar kājas spērienu iztrieca no salona laukā.

Viņu smacēja briesmīgas dusmas un bezgalīgs kauns. Kamēr vien Spensers kalpoja karaliskajā karaflotē, nekad neviens cilvēks nebija varējis viņu apvaihot mazdūšībā. Taisni otrādi: visi viņu uzskatīja partrakuli, neprātīgu pārdrošnieku un nāves nicinātāju. Šāsdienas notikums bija tumšs kauna traips Spenserabibgrafijā — kaut kas nejēdzīgs un neizskaidrojams. Tiešām, kā lai izskaidro to, ka tāds piedzīvojis unrūdīts karavīrs, kāds Spensers neapšaubāmi bija, pēc pirmā pretinieka šāviena zaudēja galvu un padevāspanikai, bet pēc otrā šāviena — tai vietā, lai ar savu izturētību rādītu vīrišķības priekšzīmi padotajaikaraspēka daļai, pirmais metās prom no cīņas lauka, izraisot vispārēju bēgšanu. Ko tagad par savukomandieri domāja viņa apakšnieki? Kā lai viņš paskatās acīs virsniekiem un matrožiem?

Ilgi Spensers lauzīja galvu, pūlēdamies atrast izskaidrojumu savai kauna pilnai rīcībai. Atmiņā viņš

vēlreiz un vēlreiz apcerēja visus notikuma sīkumus, analizēja savas noskaņas un domu gājienu šīsdienaskaujas dažādos posmos. Beidzot ar lielām pūlēm viņš kaut ko izdomāja, kas likās puslīdz ticami. PēcSpensera domām, pie visa bija vainīga viņa paša un visu pārējo kuģa ļaužu pārliecība, ka no saliniekupuses nav iespējama nekāda pretošanās. Portera notēlojumā tie bija pagalam aprobežoti, vientiesīgi unmāņticīgi ļautiņi un viss viņu apbruņojums sastāvēja no dažiem veciem stopiem un zivju duramiemšķēpiem. Vadoties no šīs pārliecības, bija plānota visa operācija. Dažiem lielgabalu šāvieniem vajadzējaiedvest paniskas bailes salinieku sirdīs, sava nespēka un mazvērtības sajūtu balto vīru priekšā — pēc tamviens vienīgs baltais matrozis varēs dzenāt tos pa salu kā pārbaidītu aitu baru. Operācijas sākums it kāapstiprināja šos apsvērumus: salinieki neuzdrošinājās ne iepīkstēties, kad matroži postīja viņu būdas unlaivas. Iebrucēju pārliecība par pretinieka nekaitību pēc tam vēl vairāk nostiprinājās. Tādā noskaņāSpensers tad arī sūtīja savus vīrus uzbrukumā birzij. Pēkšņais šāviens no krūmiem bija tik pārdabiskinegaidīts, ka satricināja Spenseru līdz būtības dziļumiem, laupīja viņa garīgo līdzsvaru un ierosināja uztīri dzīvniecisku rīcību — kaut kā saglabāt sevi. Ja Spensers zinājis, ka saliniekiem ir šaujamie ieroči unka viņi prot ar tiem apieties, viņš būtu sevi attiecīgi noskaņojis, garīgi mobilizējis savus dvēseles spēkusun sagatavojies pārdzīvot vislielākās briesmas. Nu viņš varēja tikai rūgti nožēlot, ka nevietā ignorējisseno kara gudrību: nekad nevajag novērtēt savu pretinieku par zemu. Protams, tāpēc viņa naids pretsaliniekiem nekļuva ne par naga melnuma tiesu mazāks. Ja līdz šim Spensers tos bija nīdis par to, ka tieiedrošinājušies sacelties pret balto rasi vispār, tad tagad šim naidam pievienojās zvērīgs niknums parviņam personīgi nodarīto apkaunojumu. Kas varēja būt šausmīgāk nekā kļūt smieklīgam! Tas bija šodiennoticis. To gandarīt spēja tikai izlietās, pareizāk sakot, izlejamās mežoņu asifris straumes, vesels moku unpazemojumu kalns, zem kura Spensers tuvākās dienās nosmacēs dumpīgo cilti.

Iztīksminājies ar atriebības domām un kaut cik nomierinājies, lielgaballaivas komandieris aicinājakuģa virsniekus uz kara padomes sēdi. Un, kamēr Ako kādā kalna alā apspriedās ar saviem palīgiem parto, kā labāk aizsargāt salu, Spensera salonā tai pašā laikā tika izstrādāts plāns, kā ātrāk un nesaudzīgāknospiest uz ceļiem nepadevīgo Rigondas cilti. Ako zināja, ar ko viņam darīšana. Spensers un viņa palīgivarēja tikai minēt, uz ko spējīgi! viņu pretinieki. No Portera nostāstiem tiem bija zināms, ka uz salasatrodas kāds civilizēts iedzimtais, kurš prata angļu valodu, — ko viņš vēl prata un ko varēja būt iemācījissaviem ciltsbrāļiem, to nezināja neviens. Skaidrs tikai bija, ka viņš prata apieties ar šaujamiem ieročiem,— par to Porters visuzskatāmāk pārliecinājās savas dzīves pēdējā mirklī. Tātad atkal kaut kāds X palikaSpensera plānos; lai vēlreiz nenodarītu kļūdu, novērtējot pretinieku par zemu, otrā ranga kapteinisnolēma, ka mazāks ļaunums būs, ja to novērtēs par augstu, un tā viņš tad arī darīja.

Nākamā rītā sākās jauns uzbrukums salai. Tāpat kā vakar to ievadīja īsa artilērijas apšaude. Šāva uzmežu, uz kalniem, šur un tur izklaidus uz dažādiem redzamiem un neredzamiem mērķiem salā.Iedzimtajiem nu vajadzēja saprast, ka nevienā Rigondas kaktā viņi nav pasargāti no lielgabalu lādiņiem.Pāris lādiņu Spensers lika šaut pāri visai salai ar tādu aprēķinu, lai tie kristu salas otrā krastā. Tad malāizcēlās desants, izvērsās ķēdē un devās iekšā mežā. Ķēde bija pietiekami gara, lai, aptaustot katru krūmuun koku, «izsukātu» kādu atsevišķu birzi, banānu audzi vai biezokņa iecirkni, kas nebūtu lielāks par vienuceturtdaļu kvadrātkilometra. Lielākus masīvus Spensera jūrnieki, diemžēl, nebija spējīgi aptvert, jovairāk kā piecdesmit vīru vienlaicīgi izvest operācijā neat|āva lielgaballai- vas ekipāža skaits. Ņemotvērā, ka sala apmēram divdesmit četras kvadrātjūdzes liela, nebija ko domāt par tās pilnīgupārmeklēšanu, tāpat nebija ko cerēt ar bezmērķīgu šaudīšanu sabaidīt saliniekus — to liecināja visavakarējās kaujas gaita. Spensers drīz pārliecinājās, ka operācija draud izvērsties par nebeidzamu džungļukaru, kurā viņa pretinieku pusē bija kāda liela priekšrocība: tie vienmēr zināja un redzēja katru savaienaidnieka soli un varēja manevrēt pēc patikas, kamēr Spensera karaspēks neko nezināja par savupretinieku. Tā bija īsta vistiņu spēle: akls mednieks uz labu laimi taustījās pa tumsu, tiekdamies sagrābstītmedījumu, bet tas, ķircinot un izsmejot savu tvērēju, grozījās turpat deguna galā un palikaneaizsniedzams.

Notika, ka Spensera ļaudīm, kad tie bija apstājušies kāda kalna pakājē, uz galvas sāka birt prāviakmens gabali un daži vīri pēc tam nekad vairs necēlās augšā. Gadījās, ka kādu mazāku jūrnieku grupu,atrāvušos no uzbrucēju kodola, pēkšņi apšaudīja no krūmiem un nevienam neizdevās dzīvam aizkļūt promno bīstamās vietas. Bet, kad atsteidzās palīgspēki, tie atrada tikai savu biedru līķus — šautenes unpatronas bija pievākuši salinieki. Tādā kārtā līdz pusdienai Spensers pazaudēja septiņus cilvēkus, betsalinieki ieguva vieglo ložmetēju, četras šautenes un vairākus simtus patronu. Pēc tam aizvien biežākatskanēja negaidīti šāvieni mežā, krūmos, no kalnu kraujām, un dažus vīrus vai nu vajadzēja aprakt, vaiapsietām galvām un saitēs pakārtām rokām evakuēt uz kuģi.

— Ja mēs tā turpināsim, tad pēc pāris dienām mums vairs nebūs neviena cilvēka, — drūmikonstatēja Spensera pirmais palīgs Eliots. — Nebūs, kas kuģi aizved atpakaļ uz Sidneju.

— Un ko, pēc jūsu domām, mums tagad vajadzētu darīt? — salti jautāja Spensers. — Kapitulēt,braukt prom un ziņot admirālim, ka mēs neko šiem mežoņiem nevaram izdarīt?

— To es neesmu teicis, ser… — Eliots uzņēma oficiālu toni. — Acīm redzot mūsu parastāsmetodes te neder. Vai arī… — viņš sastomījās un apklusa, nepabeidzis savu domu. Saruna notika kādāieplakā starp diviem pauguriem pie Klusā līča.

— Ko jūs gribējāt teikt? — Spensers jautāja. — Ja jums ir kāds jēdzīgs priekšlikums, neturiet savusveci zem pūra. Man pašam ir skaidrs, ka te kaut kas nav tā kā citur. Ar lielu dūšu un drosmi vien te nekasnav izdarāms.

Tā jau bija noteikta kapitulācija no Spensera puses. Eliots saprata, ka tikai ārkārtēji apstākļispieduši Spenseru atzīties savā nevarībā, un, nevēlēdamies lieki maitāt komandiera tā jau nelāgo omu,viņš ierunājās vienkāršāk un sirsnīgāk:

— Man šķiet, ka Britu impērijas vecais princips — skaldi un valdi — nebūt vēl nav novecojies.Kā būtu, ja mēs to mēģinātu pielietot šeit?

— Karavīra vietā lai stājas diplomāts? Bet ko viņš iesāks, kad neviens no šiem brūnajiem nelgāmneielaižas ar viņu nekādās sarunās?

— Jādod pavēle mūsu ļaudīm sadabūt «mēli».— Hm. Es padomāšu par to.Spensers domāja, bet nepaguva izdomāt, kādā veidā izdarīt tā, lai Eliota tiešām prātīgo priekšlikumu

pārvērstu par savējo, kad atsteidzās kāds vēstnesis un paziņoja, ka matroži nejauši uzdūrušies salasgalvenajai dzīvības āderei — avotam, kur salinieki smēla ūdeni, — un sagūstījuši kādu iedzimto ģimeni,kas taisni tai brīdī bija pildījusi savus traukus ar dzeramo ūdeni. Eliota priekšlikums tūliņ izkūpēja noSpensera galvas. Neveiksmju satracināts, viņš kā izsalcis zvērs steidzās pa vēstneša pēdām uz salaspiekrasti, kur atradās sagūstītie salinieki. «Nu jūs smilkstēsiet,» domāja Spensers. «Nu jūs velnuredzēsiet… Tagad jūs iepazīsieties ar kapteini Spenseru.»

Tas bija kāds pajauns vīts ar savu sievu un diviem bērniem — pusaudžu zēniem. Pulciņā, cieši citscitam piespiedušies, viņi stāvēja matrožu grupas vidū, un lietus šļāces skaloja viņu puskailos ķermeņus.Zēni platām acīm, pētījoši, bet mierīgi raudzījās baltajos vīros. Viņu vecāki kā aizsargājot bijanostājušies tiem katrā pusē un savām rokām apskāvuši zēnu plecus.

— Tulku pie manis! — Spensers iesaucās. Tad iegrūda dūri sejā iedzimto ģimenes galvam, betviņa sievai iespēra ar kāju. Viens no zēniem iešņācās kā zvērēns. Tad Spensers viņam cirta pļauku paausi.

Drīz ieradās tulks — kāds jūrnieks, kas dažus gadus bija nodzīvojis starp polinēziešiem uniemācījies vairākus iedzimto dialektus.

— Lai viņi pastāsta un parāda, kur paslēpušies salas ļaudis, — Spensers teica tulkam. — Pasakiviņiem, ka ietiepša- nās gadījumā mēs viņus visus dzīvus cepināsim uz uguns.

Tulks vispirms ar zīmēm vērsa gūstekņu uzmanību uz sevi, tad sāka runāt papriekš vienā, pēc tamotrā un trešā no viņam pazīstamajiem salinieku dialektiem. Bet gūstekņi klusēja. Pēc viņu izturēšanās

varēja manīt, ka viņi kaut ko saprot no tulka runas, — lāgiem viņi saskatījās, ar acīm it kā kaut ko jautājacits citam, tad atkal norima un turpināja mierīgi raudzīties baltajos vīros.

— Nu, labi… — noelsās Spensers. — Ja nerunāsiet ar labu, mēs jums palīdzēsim atraisīt mēles.Gūstekņus dauzīja, plēsa aiz matiem un spārdīja kājām, bet tie turpināja klusēt. Neviens vaids

neizlauzās pat no zēnu krūtīm. Sagūstīšanas brīdī viņi bija jau samierinājušies ar domām par drīzo,neizbēgamo nāvi, un nekādas šaubas vairs neplosīja šīs vienkāršās, skaidrās dvēseles. Tad Spenserspersonīgi nošāva abus zēnus. Dziļas skumjas un pazemība nenovēršamā priekšā bija viss, ko iebrucējisaredzēja tēva un mātes sejā. Viņi nevaimanāja, nemetās zemē pie savu bērnu līķiem, tikai satrauktākcilājās viņu krūtis un roku pirksti savilkās dūrēs. Tas bilja viss.

«Kas tas ir — liels spēks vai trula bezjūtība?» iedomājās Spensers, kuru aizvien vairāk satracinājašo salinieku mierīgums. «Varbūt tā ir tikai tīri dzīvnieciska aprobežotība, nespēja saprast notiekošābriesmīgumu.»

Vēlreiz viņš pavēlēja tulkam izmēģināt savu daiļrunību, vēlreiz sita un spārdīja savus upurus, bet tieturpināja klusēt.

— Lūk, jums «mēles»! — Spensers izsmiedams pateica Eliotam, kas arī bija iznācis piekrastē un arspriegu interesi vēroja eksekūciju. — Kur nu der visa jūsu slavenā diplomātija?

Eliots paraustīja plecus un atgāja sāņš.Pārliecinājies, ka no gūstekņiem neko tik un tā neizspiedīs, Spensers pavēlēja viņus pakārt pie divām

kokospalmām lagūnas krastā — atklātā klajā vietā, kas bija labi saredzama no salas vidienes kalniem.Droši vien daudzas acis tai stundā raudzījās uz šo vietu no tumšajiem biezokņiem un no nesaredzamāmpaslēptuvēm Rigondas pakalnos. Un daudzas sirdis sažņaudzās sāpēs.

Bet sala klusēja.4Otrās dienas bilance soda ekspedīcijai izrādījās gaužām bēdīga: Spensers bija pazaudējis deviņus

vīrus (tai skaitā vienu leitnantu un divus seržantus), vienu vieglo ložmetēju, sešas šautenes, divusrevolverus un krietnu daudzumu patronu. Otrā ranga kapteinim bija dibināts iemesls kļūt domīgam.Eliotam taisnība: ja tā turpināsies, tad pēc dažām dienām nebūs, kas kuģi aizved atpakaļ uz Sidneju.Eliotam taisnība arī tai ziņā, ka ar rupju spēku vien te nekas nav izdarāms, — pretinieks izrādījās daudzgudrāks un atjautīgāks, nekā to varēja sagaidīt no šiem neaptēstajiem ļaudīm.

Ko darīt? Atzīties savā bezspēcībā un braukt prom, līdz ar to atsakoties no cerībām uz ordeni unpaaugstinājumu dienestā, vai turpināt neveiksmīgi iesākto dēku tik ilgi, kamēr vairs nebūs iespējams topat turpināt? Pasākuma izgāšanās tagad bija acīm redzama visaprobežotākam lielgaballaivas matrozim.

Atgriezies uz kuģa, Spensers vairs neieslēdzās savā salonā, bet aicināja pie sevis Eliotu, pret kuru,neraugoties uz visu nepārvaramo nepatiku, viņam bija noteikts respekts, un, uzlicis galdā pudeli ruma,apspriedās ar viņu par soda ekspedīcijas tālākām izredzēm.

— Kur, pēc jūsu domām, slēpjas mūsu'galvenā kļūda? — Spensers jautāja. — Ka esam pielaiduši!kļūdu, to nav nozīmes noliegt,'bet mēs nedrīkstam turpināt iet pa nepareizu ceļu.

— Pēc manām domām, ser, mēs esam sastapušies ar neparastu pretinieku, bet cīnāmies pret to arparastiem līdzekļiem, — atbildēja Eliots. — Trafaretie paņēmieni te neder, un, jo ātrāk mēs no tiematteiksimies, jo labāk tas būs. Šodien mēs jau atrodamies tādā stāvoklī, ka mums jāsāk raizēties par savadzīvā spēka saglabāšanu, bet pretinieka iespējas ir ievērojami paplašinājušās, un par to esam gādājušimēs: salinieku rīcībā šodien daudz vairāk moderno ieroču, nekā viņiem to bija vakarrīt.

— Bet mēs taču nevaram savus ļaudis neapbruņotus sūtīt iekšā salas džungļos! — Spensersiesaucās.

— Piedodiet, ser, bet man šķiet, ka labāk būtu, ja ļaužu vietā mēs sūtītu džungļos savu viltību… —Eliots turpināja. — Es nevēlos jūs kritizēt — jūs esat daudz piedzīvojušāks komandieris nekā es, bet tosčetrus iedzimtos šodien es gan labāk būtu atstājis dzīvus.

— Atkal kaut kādi nožēlojami humanitātes principi… — Spensers norūca. — Mēs neesambraukuši šurp, lai nodarbotos ar labdarību.

— Humanitātei te nav nekādas lomas, — Eliots paskaidroja. — Bet, lai iemestu šaubu unšķelšanās sēklu salinieku galvās, jābūt kādam, kas šo sēklu nogādā viņiem. Ja mēs kopš pirmās dienasnebūtu sākuši ar postīšanu un iebiedēšanu, tad varētu apmānīt šos tramīgos ļautiņus ar šķietamu labsirdībuun draudzīgiem solījumiem. Tagad šis ceļš ir slēgts un atliek turpināt iebaidīšanas politiku.

— Tas nozīmē?— Mēs esam parādījuši iedzimtajiem, cik liela var būt mūsu bardzība, ja esam dusmīgi uz kādu.

Mēs varam likt viņiem saprast, ka mūsu bardzība var kļūt vēl lielāka un pilnīgi iznīcināt visu viņu dzīvi,visu salu un visus cilvēkus uz tās, ja viņi neizpildīs mūsu prasības. Bet tai pašā laikā mēs varam viņiemapsolīt savu žēlastību, ja viņi tās izpildīs. Nevar būt, ka visi salinieki līdz pēdējam cilvēkam vienādidomātu un justu. Tāpat kā katrā sabiedrībā, gan jau arī viņu vidū atradīsies skeptiķi un patmīļi. Uztaustītun aktivizēt šos šaubu garus un patmīļus — lūk, mūsu uzdevums. Viegli to nenāksies izdarīt, betvarbūtējais iznākums ir pūliņu vērts. Taisni tāpēc labi būtu, ja iedzimto ģimene, kura šodien atradās mūsurokās, vēl būtu dzīva.

— Man ir kāds cits plāns, — Spensers teica, kad Eliots bija apklusis. — Pieminēdami skeptiķus unpatmīļus, jūs man iedevāt lielisku ideju, mister Eliot.

— Es klausos, ser…— Pilnīgi piekrītu jums, ka visi salinieki nevar domāt un just vienādi. Tāpat kā visur pasaulē, arī

Rigondā vajag būt savam nelielam privileģēto slānim un apspiesto plebeju masai. Tie ir divi dažādielementi, un katram no tiem it savas intereses — šķiras intereses, diametrāli pretējas otras šķirasinteresēm. Mums jāpieiet šai lietā no šķiru cīņas viedokļa, Eliot, un panākumi būs droši. Jūs taču zināt noBritu impērijas vēstures, kā rīkojušies mūsu priekšgājēji un kā rīkojas mūsu laikabiedri līdzīgosgadījumos. Ja kāda cilts ir pārāk spītīga un nevar ar to sarunāt un ja tādai ciltij ir savs varas un mantaskārs vald- nieķelis, mēs apsolām tādam vīrelim savu atbalstu, drusciņ zelta, ordeni un karaļa titulu — unviņš kļūst par mūsu uzticamu kalpu. Bet, ja tāds valdnieķelis ir iedomīgs un neielaižas darījumos ar mums,vēlēdamies palikt neatkarīgs, mēs kļūstam ļoti radikāli, sametamies uz vienu roku ar viņa cilti,organizējam revolūciju un nogāžam viņu no troņa, bet pēc tam ieceļam ciltij tādu karali, kas dejo pēcmūsu stabules. Gala iznākums vienmēr viens un tas pats.

Eliots ar lielu interesi klausījās Spensera vārdos un bija spiests atzīt, ka galu galā šis soldafonsnebūt nav tāds ēzelis, par kādu viņš to gandrīz jau sāka uzskatīt.

— Tās ir ļoti pareizas domas, ser, — viņš teica. — Bet mums vēl atliek izraudzīties pareizo kārti,ar kuru spēlēt.

— Sis jautājums man ir pilnīgi skaidrs, — Spensers turpināja. — Cik mums zināms, tad salāatrodas kāds civilizēts iedzimtais — tas pats, kurš savā laikā padzina Porteru. Viņš runā angliski un protšaut. Gluži dabiski, ka šis tips tagad uzmeties par cilts virsaiti. Bet pagaidām viņš ir tikai tāds neatzītsvaldnieks, uzurpators, un atkarīgs no savas cilts. Lai man nocērt labo roku, ja nav tā, ka viņš sapņo parīsta monarha troni, neaprobežotu varu pār saviem pavalstniekiem un salas karaļa cieņai piemērotumateriālo stāvokli. Mēs viņam varam to visu garantēt. Lūk, ar šo viru mums jānodibina sakari un jāpanākkopīga valoda, tad mūsu lietas uzvara būs droša.

— Bet ja nu viņš izrādītos no tiem spītīgajiem un nepiekāpīgajiem? — Eliots ieminējās. — Mēstaču viņu nemaz nepazīstam.

— Ja viņš izrādītos tāds muļķis, ka atsacītos sadarboties ar mums, tad mēs metīsimies uz vienuroku ar viņa cilti, sacelsim dumpi un patrenksim viņu no troņa.

— Tā būs pareizi, ser, — piekrita Eliots.Pēc tam viņi jau krietni vien labākā omā iztukšoja pudeli ruma, nopīpēja pa cigāram, tad ķērās pie

darba un sacerēja vēstuli Rigondas valdniekam. Vēstuli uzrakstīja vairākos eksemplāros uz lielām papīra

loksnēm un otrā rītā novietoja labi saredzamās vietās salas krastā. Vēstules saturs bija šāds:«Augsti cienījamam Rigondas cilts virsaitim!Viņa Majestātes Lielbritānijas imperatora un Anglijas karaļa vārdā un uzdevumā daru zināmu

sekojošo: mēs esam ar mieru slēgt līgumu ar Jums un oficiāli atzīt Jūs par salas valdnieku, piešķirot Jumskaraļa titulu un varu. Mēs apsolām nodrošināt Jums lielu algu, bet Jūsu pēcnācējiem tiesības mantotkaraļa troni kopā ar visām priekšrocībām, kādas izriet no tā. Lai tas notiktu, Jums jāizpilda divinoteikumi: 1) oficiāli jāpasludina, ka Jūs un Jūsu tauta atzīstat Lielbritānijas imperatoru un Anglijas karalipar savu augstāko valdnieku, — ar to Jūs iegūsiet Lielbritānijas pavalstniecību, un Viņa Majestātesbruņotie spēki ņems Jūs un Jūsu salu savā varenā aizsardzībā; 2) Jums nekavējoties jāpavēl savai tautaiatgriezties mierīgā darbā, nolikt ieročus un uzsākt normālas tirdzniecības attiecības ar mūsu impērijastirgotājiem. Dodam Jums vienu dienu un nakti laika atbildes izstrādāšanai. Savu atbildi varat novietot pielielā bungalo lagūnas krastā vai arī personīgi ierasties uz sarunām rīt no rīta tai pašā vietā — Jūsupersonas un Jūsu pavadoņu neaizskaramība tiek apsolīta pilnā mērā.

Otrā ranga kapteinis Spensers.»Novietojuši vēstules krastā, Spensers ar saviem ļaudīm atgriezās uz kuģa un visu dienu pavadīja

bezdarbībā. Nākamā rītā pie Portera bungalo atrada Ako atbildi. Spenseru pārsteidza glītais rokraksts unpareiza angļu valoda, kadā bija uzrakstīta salas vecākā vēstule.

«Otrā ranga kapteinim Spenseram!Jūsu vēstuli saņēmu. Rūpīgi izstudējis Jūsu priekšlikumus un apspriedis tos ar savas cilts locekļiem,

daru Jums zināmu mūsu viedokli aizskartā un arī citos jautājumos, kurus Jūs neminējāt savā vēstulē:1) No karaļa titula un lielās algas es atsakos, jo ļoti labi varu iztikt bez visa tā.2) Mana cilts atsakās no Jūsu tik laipni piesolītās Lielbritānijas pavalstniecības un bruņoto spēku

aizsardzības. Mēs paši esam un gribam palikt šās salas saimnieki un veidot savu dzīvi pēc saviemieskatiem. Sveši kaklakungi Rigondas tautai nav vajadzīgi, jo tā nevēlas nokļūt tajā verdzības stāvoklī,kādā jau smok daudzas citas Okeānijas ciltis, kas noticējušas Jūsu ciltsbrāļu solījumiem vai tikušas rupjipaverdzinātas ar Anglijas karaļa un dažu citu svešu valdnieku bruņoto spēku palīdzību.

3) Mēs esam ar mieru stāties tirdznieciskās attiecībās ar Jūsu un citu tautu tirgotājiem un slēgtdarījumus uz abpusēji izdevīgiem noteikumiem, saņemot par savām precēm un ražojumiem taisnīgupretvērtību. Mēs esam ar mieru satikties un runāt ar šiem tirgotājiem kā līdzīgs ar līdzīgu, bet mums navvajadzīgi salā nekādi Porteri un viņam līdzīgi nelieši, kas iedomājas, ka viņii ir kungi par salasiedzīvotāju mantu un dzīvību, — tādi vīri vienmēr tiks ar kaunu padzīti no Rigondas.

4) Mēs paģēram, lai lielgaballaiva «Sark» ar visiem saviem ļaudīm nekavējoties aizbrauc nošejienes vai vismaz aizvācas neitrālā joslā, jo kuģa uzturēšanos Rigondas teritoriālos ūdeņos bez salastautas ziņas un piekrišanas mēs novērtējam kā varmācības aktu, kas nav savienojams ar neatkarīgas tautasun valsts godu.

Rigondas tautas uzdevumā un vārdāsalas vecākais Ako.-»Drūms un satracināts Spensers atgriezās uz kuģa. — Tā ir bezkaunība, kuru piedot nav spējīgs pats

miermīlīgākais un gļēvākais cilvēks pasaulē! — viņš kliedza, palicis ar Eliotu divatā savā salonā. —Viņš uzspļauj mūsu noteikumiem, uzspļauj Lielbritānijas pavalstniecībai, karaļa tronim un pašam karalim!Vācieties prom — noteikumus diktējam mēs … vai tādā tonī mēdz runāt ar angļiem?

— Tas ļaunākais, ka šī lieta izrādās vēl neparastāka, nekā mums šķita vakar, — teica Eliots. — Tenav pat izredžu iedzīt ķīli starp salas virsaiti un viņa cilti. Tā vien liekas, ka viņiem salā nemaz nav divušķiru, tātad nav arī šķiru antagonisma. Mūsu diplomātija var izrādīties bezspēcīga tādos apstākļos. Kāsaskaldīt akmeni, kurā nav plaisu? Te var līdzēt tikai dinamīts … rupja spēka politika.

— Man patīk, ka arī jums, mister Eliot, sāk izveidoties veselīgāki uzskati šai jautājumā, —Spensers sacīja ar drūmu smīnu. — Tas nozīmē, ka mums ir izredzes saprasties arī dažos citos

jautājumos. — Viņš salūkoja dzērienus, piepildīja glāzes un aicināja Eliotu piebiedroties. Viņiapspriedās kādu stundu, tad Spensers rakstīja jaunu vēstuli, un pievakarē Eliots to aizveda uz salu unpiestiprināja pie Portera bungalo sienas. Kad laiva atgriezās pie kuģa, tajā trūka četru matrožu: izmantojotvakara krēslu, tie ar Eliota ziņu bija noslēpušies piekrastes krūmos. Tumsā viena no kuģa laivām iezagāslagūnā un klusi piestāja pie krasta norunātā vietā.

Nakts vidū no biezokņa iznāca daži salas karavīri. Ievērojot vislielāko piesardzību, viņi tuvojāsbungalo, noņēma no sienas Spensera vēstuli un griezās atpakaļ uz krūmiem. Tai brīdī tam saliniekam, kuršnoslēdza gājienu, uzklupa četri baltie milži, iegrūda vīstokli mutē, sasēja un aizstiepa uz laivu. Viņuatiešanu sedza vairāku šauteņu un viena vieglā ložmetēja uguns no bungalo stūriem. Nakts bija pārāktumša mērķtiecīgai šaušanai, tāpēc salinieki atbildēja tikai ar dažiem retiem šāvieniem — laikam taupījapatronas. Brītiņu vēlāk laiva piestāja pie kuģa un gūstekni tūliņ nogādāja pie Spensera.

Salonā atradās arī Eliots, vecākais inženieris Robinss un tulks. Spensers šoreiz izturējās ļoti laipnipret gūstekni, mierinot papliķēja pa plecu un piedāvāja vīram pat malku salda vīna, no kā tas atteicās,nicīgi novēršoties. Pēc tam tulks sāka runāt to, ko Elibts un Spensers viņam bija iemācījuši.

— Brūnais draugs, tev nav jābīstas no mums, — viņš teica. — Mēs nevēlamies darīt kaut ko sliktune tev, ne taviem brāļiem. Baltais pavēlnieks grib darīt labu tavai ciltij, bet salas vecākais Ako viņamkavē to izdarīt. Baltajam pavēlniekam ir tikai1 viens uzdevums, ko viņam lika izdarīt karalis, vislielākaisun stiprākais no visiem pavēlniekiem pasaulē. Viņam vajag sagūstīt Ako un aizvest pie baltā karaļa. Akodēļ baltie ir dusmīgi uz taviem brāļiem. Ja Ako vairs nebūs uz salas, baltie viri atstās salu mierā unbrauks prom, bet jūs varēsiet dzīvot, kā jums patīkas. Aizej pie saviem brāļiem, runā ar Rigondas vīriemun saki tiem, ka Ako vajag sasiet un nolikt lagūnas krastā, kur baltie vīri to paņems. Ja darīsiet tā, tad rītmēs aizbrauksim no salas, bet tev un tavai sievai atstāsim daudz skaistu dāvanu.

Spensers nolika uz galda visādas spožas lietas — tālskati, galda pulksteni, kas spēlēja, sidraba vīnakausu un grāmatu ar krāsainām bildēm.

— Tas viss būs tavs, — turpināja tulks. — Dari tā, kā tev liek. Bet, ja salinieki nesasies unneatdos Ako mums, tad rīt visai salai sāksies liels posts. Baltie vīri iznīcinās visu salu, nocirtīskokospalmas, maizes kokus un banānu kokus. Baltais pavēlnieks izdarīs tā, ka avota ūdens nesīs nāvivisiem, kas no tā dzers, bet lagūnā nosprāgs visas zivis un taviem bērniem būs jāmirst badā. Vai tusaprati, ko es tev sacīju?

Gūsteknis ar galvas mājienu apstiprināja, ka sapratis.— Tad dari tā, kā tev teicu. Tevi tūliņ aizvedīs atpakaļ uz salu un palaidīs vaļā. No rīta, kad uzlēks

saule, Ako jābūt lagūnas krastā. Mēs gaidīsim līdz rītam. Ja Ako tad nebūs sasiets un negulēs zemē taivietā, kur piestāj mūsu laivas, baltais pavēlnieks tūliņ sāks iznīcināt salu.

Pēc tam gūstekni atkal iesēdināja laivā un aizveda uz krastu. Ticis brīvībā, tas pāris mirkļos saplūdaar melno nakti un nozuda piekrastes krūmos.

Vēstulē, ko tonakt saņēma Ako, bija tikai dažas rindas:«Salas vecākajam Ako!No tevis atkarīgs salas liktenis. Ja Tu labprātīgi rīt, saulei lecot, atdosies mūsu rokās, mēs Tev

nedarīsim nekā slikta, bet salas cilti saudzēsim. Ja nedarīsi to — nāve gaida Tevi un visu Rigondas tautu.Esi vīrišķīgs — negrūd iznīcībā savu tautu.

Otrā ranga kapteinis Spensers.»Drūma, baiga bija šī nakts — ar lietus šļakstiem, vēja gaudošanu un satrauktu šalkoņu salas

biezokņos. Un spraigu, abpusēji sakāpinātu nomodu — tur krastā, mežu un krūmu tumsā, un uz kuģa —apgaismotās kajītēs pie pudeļu pilniem galdiem.

Alas iedobumā ap ugunskuru atkal sēdēja divdesmit viri tie, kuriem Rigondas cilts visvairākuzticējās un kuru rokās atradās noteikšana par visiem pasākumiem salas aizstāvēšanā. Gūstā kritušaissalinieks bija atgriezies un tūliņ uzmeklējis Ako. Izstāstījis visu, ko viņam uz kuģa teikuši baltie cilvēki,

viņš jautāja:— Ko man darīt, Ako? Baltie cilvēki ir viltīgi, es viņiem neticu. Vai man runāt ar vīriem?— Tev jārunā, draugs… — atbildēja Ako. — Ļaudīm jāzina, ko vēlas baltie vīri.Viņš lika sasaukt apakšgrupu un nodaļu komandierus un salas nometņu vadītājus uz apspriedi. Kad

visi bija sapulcējušies, Ako viņiem nolasīja vēstuli, ko balto komandieris šonakt atsūtījis viņam, pēc tamlika runāt vīram, kas bija nokļuvis angļu rokās.

Klusēdami salinieki noklausījās visu. Kad vīrs bija beidzis runāt, brīdi valdīja klusums. Ugunskurablāzmā drūmi spīdēja salinieku acis, bet viņu sejas bija bez izteiksmes — kā sastingušas. Tad sakustējāsLovaī, ar sausu zaru sačukstīja ugunskuru un aplaizīja izkaltušās lūpas.

— Baltie vīri pārliecinājušies, ka ar spēku mums neko nevar izdarīt, — viņš ierunājās. — Tāpēcmēģina ar viltu. Ja baltajiem pietiktu spēka mūs iznīcināt, viņi to darītu, bet nerunātu laipnus vārdus unnesolītu nezin ko. Es neticu nevienam viņu vārdam.

Viņš apklusa. Pēc brītiņa ierunājās Leagu.— Kāpēc baltie mums neko nevar izdarīt? Tāpēc, ka mēs klausām Ako un darām, kā viņš māca.

Kamēr Ako ir pie mums, mēs būsim stiprāki par baltajiem un viņi mums neko neizdarīs. Ako nedrīkstpamest savus brāļus un klausīt baltajiem. Mēs nedrīkstam atdot Ako mūsu ienaidniekiem.

Leagu apklusa. Tad sāka runāt vecaiis Taomo.— Kāpēc baltajiem tik ļoti vajadzīgs Ako? Tāpēc, ka viņi zin, ko viņš prot, un viņiem bail no Ako.

Kad Ako atradīsies viņu rokās, viņi to nokaus, bet pēc tam nāks un iznīcinās mūs visus. Tad viņiem būsvieglāk to izdarīt, jo Ako vairs nevadīs mūs. Baltajiem vajag tikai mūsu asinis. Es viņiem neticu. Akojāpaliek kopā ar mums.

Kad visi bija izteikuši savas domas, piecēlās Oneaga, Ako brālis, un teica:— Baltie nav redzējuši Ako, nezin, kāds viņš izskatās. Pret viltu vajag rīkoties ar viltu. Es varu,

saulei lecot, aiziet uz lagūnas krastu un atdoties balto vīru rokās. Neteikšu, ka esmu Oneaga, sacīšu, kamani sauc Ako. Tad redzēs, vai baltie melojuši vai runājuši taisnību. Ja baltie nokauj Oneagu, Rigondasļaudīm nenotiek liela nelaime, — Ako paliks un vadīs cīņu. Ja baltie nokauj Ako, mums vairs nav gudrāvadoņa. Ļaujiet man iet uz lagūnas krastu, kad saule lēks.

Oneagas priekšlikums izraisīja dzīvas pārrunas. Daudziem tas patika, viņi uzslavēja Oneagu parlielo drosmi un gatavību uzupurēties savas cilts labā. Tad Ako piecēlās, tuvojās savam brālim un ciešiapkampa to.

— Tu esi labs brālis un varonīgs vīrs, bet tavs solis nekā nedos tavai ciltij, — viņš teica. — Tutaču neproti angļu valodu, bet es viņiem rakstīju vēstuli viņu valodā. Viņi tūliņ zinās, ka tu neesi Ako. Tāviņus nevar piemānīt.

— Es klusēšu, — tiepās Oneaga. — Tikai pielikšu roku sev pie sirds un pateikšu: — Ako… — unnerunāšu vairāk ne vārda. Lai sit, lai moca, lai nokauj mani — es klusēšu. Tad viņi nezinās, ka neesmuAko.

— Bet, ja nu viņi nesit tevi un nenokauj, bet sāk viltīgi un laipni runāt, sūta tevi atpakaļ uz salu kautko pastāstīt ciltij? Tu klusēsi un nedarīsi neko. Vai arī tad viņi ticēs, ka tu esi Ako?

Oneaga nokāra gailvu uz krūtīm un nopūtās.— Zēl. Es nekā nevaru palīdzēt.Tad Ako uzrunāja vīrus:— Taisnība Lovaī — baltie pārliecinājušies, ka ar spēku mums neko nevar izdarīt, tāpēc mēģina ar

viltu. Grib apmānīt un iebaidīt. Mēs neticam viņu meliem un nenobaidīsimies ari no viņu draudiem. Navviņiem tāda spēka, lai iznīcinātu visu salu. Viņi nevar nocirst visus labos kokus un krūmus Rigondā — tadviņiem jācērt visu mūžu un vēl otru cilvēka mūžu, bet tikmēr izaugs jauni koki un krūmi. Nevar izdarīt tā,lai avota ūdens nestu nāvi visiem, kas no tā dzers, jo ūdens nestāv uz vietas, bet tek projām — slimāūdens vietā ātri satek jauns un vesels ūdens, un to mēs varam dzert bez bailēm. Jūs redzat, ka viss ir meli,

ko viņi mums stāsta.Pārdomājuši Ako vārdus, vīri sāka smiet. Drīz izgaisa viss viņu drūmums un viņil šķīrās daudz

gaišākā omā, nekā sanākot uz apspriedi.Ausa rīts. Cauri lietus miglai spraucās saules stari, bet pašu sauli nevarēja saredzēt, tikai intensīvais

gaišums lika nojaust, kur tā atrodas. No savām paslēptuvēm salas ļaudis noraudzījās, ka vairākas laivas,pilnas ar cilvēkiem, atīrās no kuģa un tuvojās Rigondas krastam. Izkāpuši krastā, angļi kādu laiku vēl nekonedarīja, laikam kaut ko gaidīja, bet, kad gaidītais nenotika, viņi ķērās pie darba. Klaudzēja cirvji unšņāca zāģi. Cita pēc citas saļima pie zemes cēlās kokospalmas. Kur nesen bija šalkusi zaļa birzs, tur tagadrēgoja nogāztie stumbri un kailie celmi. Salinieki ar skaudru sāpi sirdī noskatījās, kā aizgāja bojā banānuaudzes un vecie maizes koki. Līdz vakaram iebrucēji' izpostīja visu piekrasti vecās nometnes tuvumā.

No rīta postīšana turpinājās citā vietā. Angļi vairākas reizes mēģināja aizdedzināt mežu un krūmājus,bet viss bija pārāk salijis — ugunsmēles paplaiksnījās un drīz nodzisa. Ap pusdienas laiku, kad Spenseraļaudis ieradās Klusajā krastā un sāka cirst pašu lielāko no Rigondas palmu birzīm, krūmos pēkšņiierunājās vieglais ložmetējs un daudzas šautenes. Pašā uzbrukuma sākumā krita lielgaballaivaskomandiera pirmais palīgs Eliots un vairāki matroži. Pārējie pārtrauca darbu un atšaudīdamies atkāpās uzpiekrasti, kur stāvēja viņu laivas. Pa ceļam līdz turienei salinieki nošāva vēl četrus matrožus. Sakāpušilaivās, angļi aizbrauca atpakaļ uz kuģa un pēc tam vairs krastā neparādījās.

Vēlu vakarā, kad kuģi no krasta vairs nevarēja saredzēt, Spensers lika uzcelt enkuru unlielgaballaiva «Šark», zaudējusi cīņā par salu trešo daļu no sava ekipāža, uzsāka atpakaļceļu uz Sidneju.Otrā ranga kapteinis bija drūms kā rudens nakts. Ne paaugstinājums dienestā un valdības balva, betrājiens gaidīja viņu ceļa galā. Spensers saprata, ka viņa karjerai tagad ir beigas: viņš bija izrādījiesnespējīgs tikt galā ar kādu nelielu iedzimto cilti — tādus vīrus necēla par admirāļiem. Vienīgaismierinājums viņam bija Eliota nāve: tas vairs nevarēja ziņot priekšniecībai par sava komandieranemākulīgo rīcību salā. Kad mirušie klusē, dzīvais var stāstīt visu, kas tam patīk. Var jau būt, ka nevisam, ko Spensers ziņos admirālim, tas noticēs, varbūt tiks izdarīta pat oficiāla izmeklēšana un visudzīvu palikušo kuģa ļaužu nopratināšana, bet no tā Spensers baidījās mazāk nekā no viena paša Eliota.Tīrā laime, ka to tēviņu laikā noguldīja salinieku lodes.

Lai cik klusi «Sark» aizbrauca no salas un lai cik tumša biļja lietainā nakts, Rigondas cilts to dabūjazināt tai pašā vakarā. Novērotāji noraudzījās paka) selgā gaistošām iluminatoru un signālu ugunīm,noklausījās, kā tālumā izdziest lielga- ballaivas motoru vienmuļā dunēšana, tad steidzās pavēstīt saviembiedriem priecīgo vēsti. Un visu nakti līksmoja salas tauta, laimes pilna par savu saglabāto brīvi unneatkarību.

Nākamā rītā Rilgondas cilts iznāca laukā no salas biezokņiem, atgriezās pie izpostītajiempavardiem, pārlaida skumjus skatienus nocirstajām birzīm un banānu audzēm un sāka strādāt. Sagrautobūdu vietā uzcēla jaunas; laivu meistari ķērās pie dingiju būves. Tika darīts viss, lai atjaunotu dzīvisenajā nometnes vietā austrumu piekrastē. Ja vēlreiz salail uzbruks ienaidnieki, cilts atkal aizies kalnos unviena daļa vīru paslēpsies jaunajā nometnē pie Niedru līča.

Torīt, kad Ako aicināja savu cilti atgriezties vecajā nometnē, Nelimai piedzima dēls. Savupirmdzimto viņi nosauca par Mansfīldu — tā vīra vārdā, kurš Ako bija dāvinājis savu gudrību unpadarījis viņu lielu un stipru.

Kad bija norimis satraukums pēc lielajiem pārdzīvojumiem salā, Ako atgriezās pie sava iemīļotādarba. Atkal viņš mācīja bērnus un pieaugušos, vairoja savas cilts gudrību un veiksmi dažādās lietās. Vēlvairāk kā agrāk ļaudis uzticējās viņam un nešaubīdamies klausīja katram Ako padomam, jo tagad katrscilvēks salā skaidri zināja, ko nozīmē Britu impērija un ko var sagaidīt no tās karaļa, — sagrautais ciems,nocirstās birzis un nonāvētie bērni uzskatāmi apliecināja viņu īsto būtību.

ASTOŅPADSMITA NODAĻA 1Gluži dabiski, ka Britu impērijas likteņa noteicēji nevarēja samierināties ar savu pārstāvju

neveiksmi Rigondas salā. Otrā ranga kapteiņa Spensera plašo un spilgto ziņojumu par kampaņasizgāšanos pamatīgi izstudēja gan Dienvidjūras Tirdzniecības sabiedrības valdes sēdē, gan pieģenerālgubernatora, gan Londonā — impērijas premjerministra garenajā kabinetā Dau- ningstrītā. Ārlietuministrija darīja visu nepieciešamo, lai Rigondas notikumu atbalsis neiekļūtu presē un nekas netiktuzināms sabiedrībai!. Ņemot vērā soda ekspedīcijas konspiratīvo norisi, tas pa daļai arī izdevās.Lielgaballaivu «Šark» pēc tas atgriešanās Sidnejā aizsūtīja uz kādu savrupu, tālu arhipelagu, kamērmatroži Sidnejas krodziņos vēl nebija paspējuši izpļāpāt neko nevēlamu par piedzīvojumiem dumpīgajāsalā.

Ako vēstule kapteinim Spenseram figurēja kā oficiāls dokuments un visur pavadīja ekspedīcijaspriekšnieka ziņojumu — Sidnejā palika divas kopijas, bet oriģināls nokļuva pat uz Anglijas karaļa galda,un «visaugstākās» acis to personīgi izlasīja vairākas reizes. Vēstules drošais, neatkarīgais tonis unkategoriskās prasības, kādas Ako uzstādīja Spenseram, lika asinīm vārīties svaidītās personas un tāsuzticamo ministru dzīslās. Kāds vecāks admirālis, kam sirds nebija kārtībā, gandrīz nomira aizsatraukuma — viņu nācās steidzami ievietot slimnīcā un ilgi ārstēt.

Lordiem šķita, ka tur būšot iejaukts boļševiku pirksts. Lielās Oktobra revolūcijas atbalsis bija tāluaizskanējušas visā pasaulē, šodien nebija tāda kakta uz zemeslodes, kur kaut ko nezinātu par notikumiemKrievijā, — Ļeņina vārdu pazina visu zemju apspiestie un vienkāršie ļaudis. Pēc lordu domām, Ako bijaboļševiku izaudzināts un rīkojās viņu uzdevumā, tāpēc jo bīstamāks un ar viņu vajadzēja izrēķināties uz toātrāko.

Austrālijas ģenerālgubernatoram un jūras kara spēku pavēlniekam tika dota pavēle apspiest dumpiRigondas salā par katru cenu un ar visiem līdzekļiem, iznīcināt visus iedzimtos, kas izrādīs kaut mazākopretestību; kuri paliks dzīvi, tos aizvest uz citām salām piespiedu darbos, izklīdināt pa daudzajiemarhipelagiem, bet Rigondā nometināt pieradinātos, paklausīgos divdesmitā gadsimta vergus.

Tad ceļā uz Rigondu devās jauna ekspedīcija. Tā vairs nebija kaut kāda niecīga lielgaballaiva arotrā ranga kapteini priekšgalā, bet pusducis pamatīgu kara kuģu, un uz flagmaņa kuģa — kreisera —atradās kāds viceadmirālis, kura vārds bija pazīstams visai Britu impērijai. Par ekspedīcijas īstajiemuzdevumiem zināja tikai aprobežots skaits augstāko komandieru, visi pārējie domāja, ka kara kuģi dodasparastajā mācību braucienā.

Lietus periods bija beidzies. Atkal spīdēja saule pār okeānu un salām, atkal dziedāja putni unbrīnišķīgiem ziediem greznojās Rigondas birzis, pakalni un ielejas, kad iepretim vecajai nometnei jūrā aizriifa seši kara kuģi izmeta enkurus un pagrieza savu lielgabalu stobrus pret salas krastu. Un sākās orģija.No rīta līdz dienas vidum dunēja kanonāde. Artilērijas lādiņi krita salinieku ciemā, plosīja biezokņus,birzis, kalnu nogāzes. Nāves vilnis vienmērīgi vēlās pāri salai no dienvidiem uz ziemeļiem, iešļākdamiesvisos salas kaktos. Protams, ne katru pēdu Rigondas zemes spēja segt šī artilērijas uguns, visur palikaneskarti palieli plankumi, bet nebija uz salas vairs (tādas vietas, kur cilvēks varētu justies drošs.

Kanonādei apklustot, salas krastā izcēlās desants — ne saujiņa matrožu, ar kuriem Ako bija varējisrīkot vistiņu spēli, bet īsts karaspēks — vairāk nekā tūkstoš bruņotu vīru, kas spēja pārmeklēt katru pēduzemes Rigondā.

Iebrucēji bija cietsirdīgi kā zvēri. No viņu rokām mira sievietes un bērni, nevarīgi sirmgalvji unzaļokšņi jaunekļi. Ložmetēju svina strūkla kapāja krūmus un niedru audzes. Bet, kad satumsa vakars,spēcīgi prožektori apgaismoja karaspēkam ceļu un vērta nakti! dienā. Putni pacēlās gaisā no savāmligzdām un klaigādami riņķojo pāri biezoknim, salas krastā iznākušie krabji samuka atpakaļ lagūnā, bet,kas nepaguva to izdarīt, tos sabradāja kareivju dzelzī kalto zābaku papēži. Šķita, ka viss impērijas dusmuspēks būtu sakoncentrēts šai vietā un bruņotās dūres triecienā ietverts viss karaļa varas smagums,nežēlība un atriebības kaisme. Sprēgāja zalves, sprāga granātas, asinīm krāsojās auglīgā Rigondas zeme.Ar sāpju nopūtu uz lūpām mira cilvēki, kas bija pati labsirdība un kas nevienam cilvēkam pasaulēnevēlējās darīt nekā ļauna.

Aizskarts bija varmāku un viņu valsts lepnums, apspiedēju patvaļai kāda cilts nebija ļāvusi brīvuceļu — tāpēc vajadzēja līt asinīm un skanēt vaidiem, citādi lordiem un admirāļiem naktī nenāktu miegs.

Pašā iebrukuma sākumā Ako saprata, ka par pretošanos nav ko domāt, — ienaidnieka pārspēks bijaacīm redzams. Vajadzēja gādāt par ļaužu glābšanu, par salas evakuāciju. Tūlīt pēc tam, kad atskanējatrauksmes signāls, Ako lika nevarīgajiem, sievietēm un bērniem doties uz slepeno nometni kalnu ielejā,kas tik labi bija paglābusi tos pirmā iebrukuma laikā. Daži krita par upuri nejaušiem artilērijas lādiņiem,nesasnieguši nometni. Vienu ģimeni tāds nejaušs lādiņš iznīcināja pašā nometnē, nokrītot tieši līdzās tāsbūdai.

Ap dienas vidu, kad artilērijas kanonāde apklusa un desanta karaspēks, izvērsies plašā frontē, sākavirzīties uz salas vidu, kļuva skaidrs, ka slepenā nometne šoreiz nepaglābs nevienu cilvēku, — tāsnovietne atradās tieši karaspēka ceļā. Ako pavēlēja pārvietoties visiem uz otru nometni pie Niedru līča;spriežot pēc tā, kādā virzienā soļoja desantnieku ķēdes, tās varēja iziet salas otrā krastā apmēramkilometru uz ziemeļiem no Niedru līča — kamēr viņi' to izdarīs, būs jau satumsis vakars un plostu laivasar bēgļiem paspēs netraucēti izbraukt jūrā.

Kad salas cilts beidzot sapulcējās vienuviet jaunajā nometnē, pie Rigondas dienvidu raiga parādījāsvieglā kreisera gaišpelēkais siluets. Lēnā gaitā, turēdamies apmēram kilometru no krasta, tas braucaapkārt salai!, un no kuģa klāja virsnieki, ar spēcīgiem tālskatiem pētīdami, apskatīja piekrasti.

Katram saliniekam bija atļauts izšķirties par tālāko: vai doties briesmu pilnajā ceļojumā pāri jūrai uzsvešām salām, vai palikt uz vietas un sagaidīt likteni, kādu ienaidnieks viņiem būs sagatavojis. Lielākādaļa vēlējās aizbraukt, uzskatīdami bojā eju klajā okeānā par mazāk briesmīgu nekā nāvi no iebrucējurokām; tikai kāda trešā daļa — lielāko tiesu vecie ļaudis, slimie un ievainotie, mātes ar maziem bērniem,kas zaudējuši tēvu, — izšķīrās par palikšanu uz vietas.

Vakara krēslā aizceļotāji sakāpa lielajās plostu laivās un sagatavojās aizbraukšanai. Vieglaiskreiseris, ar prožektoru taustīdams piekrasti, lēnām brauca atpakaļ. Kādai plostu laivai bija jau uzrotītabura, un spilgtais gaismas stars to uztaustīja. Kreiseris palēnināja gaitu vēl vairāk un katram gadījumamraidīja dažus lielgabala lādiņus uz aizdomīgo vietu. Lādiņi krita Niedru līcī, pašā laivu biezoknī, saārdottrīs lielākās plostu laivas. Pēc tam kreiseris turpināja savu ceļu, šad un tad uz īsu brītiņu it kāatskatīdamies uz šo vietu ar savu briesmīgo prožektora aci. Par laimi, apšaudes brīdī saārdītajās laivāsvēl nebija novietojušies cilvēki — tie, kam vajadzēja aizbraukt ar šīm laivām, stāvēja krastā un izmisušinoraudzījās uz sagrautajām dragām. Vienā laivā bija paredzēta vieta arī Ako un Neļima i.

— Ko mēs tagad iesāksim? — Neļima jautāja, noskatīdamās, kā veselās laivas cita pēc citas pārilagūnai aizpeldēja uz šauro spraugu rifā un drīz vien saplūda ar tumšā okeāna bezgalību. — Mēs vairsnevaram aizbraukt.

Mazais Mansfīlds saldi snauda pie viņas krūtīm.— Mēs tomēr brauksim, — atbildēja Ako. — Sēdīsimies kādā no dingijām, piesiesim to pie

pēdējās plostu laivas un dosimies ceļā.Tā viņš arī izdarīja, un tāpat rīkojās dažas citas ģimenes. Katrai plostu laivai piesēja pa dingijai,

kurā novietojās divi trīs cilvēki, un tumsas aizsegā viņi devās ceļā. Ako ar savu mazo dzimtu aizbraucapats pēdējais okeāna plašumos meklēt patvērumu un jaunu dzimteni, gan labi zinādams, ka visur, kur vienviņš varēja piestāt krastā, viņu gaidīja tā pati verdzība, kuru svešo kareivju durkļihšodien bija atnesušiRigondā.

Vērodams postažu un apcerēdams notikušo, Ako domāja: «Varmākas spēja pieveikt mūs un uzspiestmums savu gribu tāpēc, ka viņiem bija darīšana tikai ar mums — ar vienu salu un kādu nelielu cilti. Bet,ja kādreiz slietos kājās un sāktu cīņu par brīvību un taisnību visas apspiestās ciltis un tautas, —varmākām nepietiktu kara kuģu, lielgabalu un zaldātu, lai vēl ilgāk mūs noturētu verdzībā. Šodien esotrreiz pazaudēju savu dzimteni, un tikai ar grūtu cīņu es to varu atgūt — ne viens, bet kopā ar visiemapspiestajiem un pazemotajiem. Lūk, uzdevums visai manail turpmākai dzīvei: modināt brīvības alkas,

celt cīņai kājās tos, kas šodien smok vergu jūgā. Un, kamēr manās krūtīs pukstēs sirds, — es darīšu to. Jā,darīšu, tas būs man dzīves lielais uzdevums. Un pienāks diena, kad nelīdzēs vairs kara kuģi un lielgabali,— mūsu dienai»

Tāls bija ceļš un jūra nemierīga. Daudzas laivas aizgāja bojā, nesasniegušas svešu salu krastus, betdažas tomēr aizcī- nījās līdz tiem un aiznesa turienes ļaudīm vēsti par Ako un tā cilti, kas uzdrošinājusiessaslieties pretim Britu impērijai atklātā cīņā.

Salā palikušie jau nākamā dienā pēc Ako aizbraukšanas sagaidīja savu drūmo likteni. Uz angļukareivju durkļiem mira vecie vīri un sievas, ko nebija vērts pārvietot piespiedu darbos uz citām salām.Iekarotāji izvaroja salinieku jaunavas un sievietes, pēc tam visus, kas palika dzīvi, sadzina tumšos,smirdošos jūras graustos un aizveda tālā svešumā — par vergiem plantāciju un kalnraktuvju īpašniekiem.Nekad neviens no viņiem vairs neredzēja savu dzimteni. Pēc kāda laika Dienvidjūras Tirdzniecībassabiedrība novietoja Rigondā pāris simtu melanēziešu, kas nu ražoja vērtības Henrijam P. Kukam baltouzraugu vadībā. Galvenajam uzraugam vienmēr bija krājumā vairākas pletnes un sitamās nūjas, jo šiepriekšmeti tika diendienā darbā laisti un ātri nolietojās.

Divas dienas un divas naktis mazo Ako laiviņu saitē vilka lielā plostu laiva, kurai bija bura. Tadsacēlās stiprs vējš un nakts vidū pārtrūka saite — trauslais zāļu pinums, kas bija pildījis tauvas vietu.Visu tumšo naktil Ako cīnījās ar stihiju, bet, kad uzsausa rīts, plostu laiva nekur vairs nebija saskatāma.Ako ne uz mirkli nedrīkstēja izlaist no rokām airi, lai mazā, valganā dingiija neapgāztos viļņos. Pretvakara pusi vējš norima un okeāns pamazām nomierinājās.

Raudāja mazais Mansfīlds, kuslām rociņām pieķēries mātei. Balti putni aizlidoja garām laiviņai,steigdamies uz ziemeļrietumiem — uz to pašu pusi, kurp Ako vadīja savu dingiju.

Ceturtajā dienā viņiem garām pabrauca kāds kara kuģis, laikam viens no tiem, kas bija piedalījiesRigondas soda ekspedīcijā. Varbūt tas Steidzās uz Sidneju pavēstīt ģenerālgubernatoram par izcīnītouzvaru, varbūt meklēja jūras plašumos aizbēgušos saliniekus. Nepamanījis vientuļo dingiju, tas steidzās— tāpat kā Ako un baltie putni — uz ziemeļrietumiem un drīz vien nozuda aiz apvāršņa.

Septītajā dienā Neļima izdzēra pēdējo malku dzeramā ūdens — Ako no savas tiesas jau sen bijaatteicies. Mazā Man- sfīlda raudas kļuva ar katru stundu klusākas un nevarīgākas. Un tad viņš neraudājavairs, ar mazajām rociņām neķērās klāt savai mātei, bet kluss un sastindzis dusēja Nelimas rokās.Pievirzījies viņiem tuvāk un kādu brīdi ļaudams laivai brīvi šūpoties norimušajā jūrā, Ako glāstījaNelimas rokas un čukstēja viņai mierinājuma un uzmundrinājuma vārdus. Viņa neraudāja, tikai' visu laikuar stingu skatienu raudzījās sava bērna izdilušajā, sastingušajā sejiņā un domāja kaut ko viņai vienzināmu.

— Mansfīlds ir laimīgs… — runāja Ako. — Viņš nomira kā brīvs cilvēks, neizbaudījis verdzībasrūgtās mokas. Viņam nekad vairs nenāksies ciest. Svešie varmākas nedabūja viņu aizskart ar savāmplēsoņu rokām. Esi stipra, Neļima, mans draugs, mums vēl jādzīvo un jācīnās …

Bet Neļima klusēja, neizlaizdama no rokām sava bērna izdzisušo ķermenīti. Tikai otrā dienā pēcMansfīlda nāves viņa padevās Ako pierunājumiem un ļāva savu pirmdzimto atdot jūrai. Un laiva lēnāmpeldēja tālāk. Saule liesmoja pār okeānu, gar dingijas sāniem ar vieglu guldzoņu skalojās ūdens, viļņosšur un tur peldēja pa niedru kušķim un krūmu zaram, liecinot par zemes tuvumu, bet Nelimas skatiens kāapburts kavējās vienā vietā — tālu tālu no laivas, atklātā jūrā, kur bija palicis viņas bērns.

Dietias mainījās ar naktīm, bet nekas nekļuva savādāks okeāna vienmuļajā ainavā. Tikai airis Akorokās nu cilājās lēnāk un gurdenāk un zemāk uz krūtīm liecās Nelimas galva. Un kādu nakti, kad spožiiemirdzējās pie satumsušām debesīm zvaigžņu miljoni, it kā apgaismot gribēdami vientuļo jūras braucējuceļu, izdzisa skaistā saliniece Neļima — nomira jūras vidū kā brīvs cilvēks. Kad Ako saprata, ka palicispasaulē viens, viņš apsēdās pie savas sievas kājām un ilgi raudzījās viņas sejā, kur vairs nebija neprieka, ne bēdu, ne dusmu, ne maiguma — tikai liels miers un viņam vienam saprotams, neatkārtojamsskaistums, ko pat nāve nebija spējusi iznīcināt. Grūti viņam bija. Izkaltušām, saplaisājušām lūpām viņš

klusi čukstēja tos mīļos vārdus, kādus kādreiz bija runājis Nelimai, tad klusēja kādu brīdi un it kā gaidīja,ka viņa tam atbildēs. Neko nesagaidījis, viņš čukstēja atkal un atkal, joprojām nespēdams aprast ar domu,ka zaudētais nav atgūstams un ka viņa dzīvē un sirdī nu paliek kāda tukša vieta, ko nekas nekad nespēsaizpildīt.

Visu nakti un visu nākošo dienu tā viņi divatā klīda pa okeānu, un tikai pašā vakarā, burvīgajāsaulrieta brīdī, Ako atdeva savu vistuvāko draugu jūras dzelmei. Viņš bija tā noguris, ka tikko vairs spējacilāt airi. Otrā rītā, kad Ako pie apvāršņa ieraudzīja palmu galotnes, viņam nepietika pat spēka priecātiespar to. It kā pa sapņiem viņš visu dienu darbojās ar airil un vadīja savu dingiju tuvāk zemei. Bija jaunakts, un mēness bārstīja sidraba starus pār palmu birzi un svešo, rāmo lagūnu, kad Ako izkāpa krastā.Viņš bija tā pavārdzis, ka nespēja noturēties kājās. Rāpus aizlīda pa liedagu līdz tuvākajam ko- kospalmustumbram un tūliņ aizmiga.

Pēc kāda laika no salas uz salu sāka klīst vēsts par kādu polinēzieti, kurš stāstīja saliniekiem partaisnību un netaisnību zemes virsū, un visur, kur vien viņš nokļuva, tas modināja ļaužu sirdīs brīvībasilgas, drosmi un pretestības garu. Viņš brīvi runāja angļu valodā un daudz lasīja gan grāmatas, ganlaikrakstus, tāpēc vienmēr zināja visu, kas tai laikā notika dažādās pasaules malās. Lai gan tas, ko viņšstāstīja un izskaidroja ļaudīm, bija tīra patiesība un lai gan viņa cenšanās mērķis bija tikai viens —panākt to, ka cilvēki labāk un laimīgāk dzīvotu pasaulē, — drošs viņš varēja justies tikai vienkāršo unapspiesto ļaužu vidū, bet no pārējiem viņam vajadzēja slēpties.

Par viņa darbību drīz kļuva zināms salu gubernatoriem un citiem mazākiem administratoriem, un tiesaskatīja viņa rīcībā ne vien traucēkli, bet noteiktas briesmas sev un savai rīcībai. Tie sāka medīt viņu,dzīt pēdas un pasludināja Ako ārpus likuma. Bet izrādījās, ka notvert šo cilvēku nav viegla lieta. Kad Akokādā vietā draudēja briesmas, salinieki viņu vienmēr laikā brīdināja, paslēpa biezokņos vai aizvedasavās laivās uz citām salām un citiem arhipelagiem. Tad kolonizatori izsludināja, ka maksās daudz naudastam, kas viņu nogādās iestāžu rokās vai sekmēs Ako sagūstīšanu. Apsolītā prēmija bija pietiekami1 liela,lai savaldzinātu nelieti un padarītu domīgu kādu neapzinīgu cilvēku, bet daudz par mazu, lai spētusamulsināt vienkāršos un godīgos ļaudis — Ako draugus.

Pagāja mēneši, aizritēja viens gads pēc otra, un vēl joprojām Ako nebija notverts. Viņa ienaidniekiaiz dusmām lēca vai no ādas laukā, otro, trešo un ceturto reilzi paaugstināja prēmijas summu par Akosagūstīšanu, viņa pēdās raidīja viltīgus un piedzīvojušus izlūkošanas dienesta aģentus, no kuriem daži bijaspeciāli šim nolūkam izsaukti no Eiropas, bet visas viņu pūles palika bez sekmēm. Nelīdzēja Austrālijasģenerālgubernatora lielā vara, nelīdzēja Henrija P. Kuka miljoni — ideja, kurai savu dzīvi veltīja Ako,izrādījās varenāka, neatvairāmāka un vairāk vērta nekā vilsi Dienvidjūras Tirdzniecības sabiedrībaskapitāli.

Ako zināja par briesmām, kādas viņam uzglūnēja katrā vietā, bet nekas nespēja viņu atturēt, aizkavētvai ar piesardzības saitēm kauču uz laiku saistīt bezdarbībā. Bezgala plašs bija viņa darbības apgabals unbrīnum auglīga zeme, kurā viņš kaisīja savu zelta sēklu. Pilnām riekšavām iesējis to vienā vietā unpārliecinājies, ka pirmie zaļie asni jau sākuši dīgt, viņš devās tālāk uz citu vietu un nenoguris turpinājasavu cēlo, varonīgo darbu — nenotverams, neiebaidāms un neapklusināms kā pats brīvības ilgu gars.Apspiesto cilšu mīlestība un draudzība viņu pavadīja visur; šī mīlestība un draudzība arī bija tas spēks,kas pasargāja Ako no viņa ienaidniekiem un no visām briesmām.

Gadiem aizritot, mazliet salīka Ako staltais augums, gausāka un smagnējāka kļuva salu dēla elastīgāgaita, bet nemazinājās viņa mūžam jauneklīgās dvēseles nemiers. Daudz zemju un ļaužu viņš redzēja šajosgados, klīzdams no vienas vietas uz otru. Ar katru dienu vairāk visur radās cilvēku, kas vairs negribējadzīvot vecajos apstākļos. Pēc gadsimtu ilgā miega modās cīņai par savu brīvību un tiesībām visa milzīgākoloniālā pasaule. Brīvības un taisnības doma kā spirgts rīta vējš traucās no zemes uz zemi, un miljoniapspiesto un pazemoto cilvēku Āzijā, Āfrikā un Okeānijā sasaucās varenā cīņas sauksmē pāri jūrām unkontinentiem. Visur tur, kur risinājās tautu cīņa par savu atbrīvošanos vai kur vēl tikai krāja spēkus šai!

cīņai, Ako bija mājās. Kad otrā pasaules kara orkāns brāzās pāri zemeslodei, viņš aitradās Indonēzijā;viņš bija kopā ar tās revolucionāriem, kad viņi cēla savas tautas cīņai pret japāņu imperiālistiem. Viņšzināja, kas notika Ķīnā un Vjetnamā. Ako cīnījās Sumatras džungļos kopā ar turienes vīriem pretholandiešu varmākām. Padomju Savienības uzvara otrā pasaules karā ar cerību un paļāvību pildīja viņusirdis, — tā bija ķīla taisnības uzvarai visā pasaulē.

Vēl lija asinis, vēl dunēja lielgabali un dega pilsētas un ciemati, vēl varmākas visiem līdzekļiempūlējās paildzināt savas kundzības dienas, bet rīta stunda jau bija atnākusi arī koloniju tautām — tāszināja, ka brīvība ir tuvu un saprata, ka to var iegūt tikai cīņā.

Daudz labu un bezbailīgu biedru bija Ako, ar kuriem viņš dalīja savu likteni, kopā strādāja un kopācīnījās. Mācīdams un audzinādams jauno cīnītāju maiņu, Ako auga pats, izveidodamies par īstu tautasvadoni šā vārda vispilnīgākā nozīmē. Zaudējis dzimteni, atrauts savai tautai, nevienu dienu viņš vēlnebija juties kā trimdinieks vai kā svešinieks to cilvēku vidū, ar kuriem viņu saistīja kopīgās cīņas saites— visstiprākās un nesaraujamākās no visām saitēm pasaulē. Kam bija tāds mērķis kā Ako un kas sevi tikpilnīgi spēja ziedot tā sasniegšanai:, tas nedzīvoja veltīgi šajā pasaulē.

3Vairākas stundas turpinājās kauja biezoknī. Tarkšķēja ložmetēji, garām šāvienu kārtām rēja automāti,

šad un tad atskanēja arī granātu sprādzieni un džungļu krēslainē noplaiksnījās pēkšņi uzliesmojumi, kā kadneredzama roka uz īsu mlrkli būtu ieslēgusi un tūliņ atkal izslēgusi gaismu spēcīga elektriskā spuldzē.

Un tad bija atkal klusums un biezoknis pamazām pildījās pats ar savām parastajām skaņām: putnukliedzieniem, zvēru balsīm, neredzamu dzīvnieku piesardzīgo so|u trokšņiem un nesatraucamā mūžamežamierīgo šalkoņu.

Holandiešu ekspedīcijas karaspēka bataljons, kas iedrošinājās bāzt savu degunu tik dziļi) lielāssalas džungļos, bija sakauts un gandrīz pilnīgi iznīcināts — varbūt tikai kāds pussimts vīru paguvaizlavīties no ielenkuma un, kailās dzīvības glābdami, tagad slapstījās, meklēdami ceļu, kas tos novestuatpakaļ uz viņu pulka bazil Pārējie gulēja, izkaisīti puskvadrāt- kilometra plašā telpā, un ap viņu līķiemjau džinkstēja un sanēja kukaiņu bari.

Indonēziešu karavīri, uzlasījuši trofejas un savākuši savus kritušos un ievainotos, arī devās prom nocīņas lauka. Viņu nometne atradās mežā, netālu no jūras krasta.

Vienu ievainoto, kas atradās smagā stāvoklī, uz nestuvēm nesa četri karavīri, un pats galvenais viņukomandieris — pajauns vīrs cietiem, it kā bronzā izlietiem sejas vaibstiem — sekoja nestuvēm. Pēc pārisstundām viņi sasniedza jūras krastu, kur biezo krūmu aizsegā bija saslietas vairākas nelielas teltis. Vienāteltī strādāja ārsts un daži sanitāri. Ievainoto tūliņ apskatīja un operēja, bet, kad komandieris pēcoperācijas pasauca ārstu sāņš un, ne vārda neteicis, ar dziļu, vaicājošu skatienu paskatījās viņam acīs, tasnopūtās un klusi teica:

— Maz cerību. Vienīgi asins pārliešana vēl varētu ko līdzēt, bet… tu jau zini, ka mums tas naviespējams.

— Ņem manas asinis, visas līdz pēdējai lāsei, — komandieris tad sacīja. — Ņem pusi manasdzīvības, ņem visu manu dzīvību, ja tas ir vajadzīgs, bet glāb viņu… ja tas ir tavos spēkos.

Ārsts samulsis noņēma mi slaucīja brilles.— Tas vairs nav manos spēkos… — viņš čukstēja. — Es nežēlotu arī savu dzīvību, ja ar to būtu

līdzēts Ako… to tu vari man ticēt.Tad viņi klusēja abi.Stundu vēlāk Ako atguva samaņu. Pavēris acis, viņš sastapās ar komandiera mēmo, sirsnīgo skatienu

un uzsmaidīja tam.— Kā beidzās kauja, Pandi, mans draugs? — Ako jautāja. Tik klusi skanēja viņa balss, ka Pandi

vajadzēja pieliekties pavisam tuvu Ako, lai sadzirdētu viņa vārdus.— Mēs uzvarējām, Ako… — viņš atbildēja. — Pretinieks ir iznīcināts. Tagad viņi tik drīz te

nespers savu kāju.— Labi, Pandi… mums jāuzvar. Mēs viņus visus kādreiz uzvarēsim. To prasa … lielā taisnība …— Mūsu brāļi ķīnieši jau nonākuši līdz tai, — sacīja Pandi.— Arī mēs nonāksim, ja būsim tikpat krietni viņa mācekļi kā mūsu brāļi Ķīnā …Pēc brītiņa viņš iejautājās:— Vai tev nav kāda vēlēšanās, Ako?— Lai mani iznes jūras krastā, Pandi… — Ako atbildēja.— Gribu skatīties uz dienvidiem … uz savas dzimtenes pusi.Pandi pasauca dažus karavīrus, un viņi aiznesa Ako uz jūras krastu. Zem veca, kupla koka. ēnā,

sarīkoja mīkstu un ērtu guļvietu, un Pandi apsēdās tai līdzās; Ako ilgi raudzījās tālumā, viņa sapņainaisskatiens it kā tiecās aizlidot pāri jūras bezgalīgajiem plašumiem uz to vietu, kur aiz zilganajām tālēmslēpās viņa dzimtene Rigonda … visnelaimīgākā un vismīļākā no visām salām Dienvidjūrā.

— Pandi… — Ako čukstēja pēc brīža.— Jā, draugs … — klusi atsaucās tas.— Cik skaista reiz būs cilvēku dzīve.. . tad, kad lielā pēdējā cīņa būs izcīnīta līdz galam … kad

tautas vairs nekaros savā starpā, bet visas kopā draudzīgā pulkā cels jauno, laimīgo pasauli. Apspiedējibūs padzīti, tautu kūdītāji apklusināti, viss ļaunais un tumšais savaldīts. Draudzība un brīva darba prieksvaldīs pasaulē. Es neredzēšu to, bet es zinu, ka tā būs … un man nav grūti mirt, jo apzinos, ka arī es kautko — mazu mazu drusciņ — esmu darījis tā sasniegšanai.

Brīdi viņi abi runāja par tagadni un nākotni, gara acīm skatīja varavīksnainās rītdienas dzīves ainas,kad visi kontinenta un vilsas jūras, visi okeāni un visas salas būs brīvas; kad iznicināta būs varmācībavisā pasaulē, kad nebūs vairs apspiesto un apspiedēju, kad milzīgā, draudzīgā brāļu saimē visi baltie,melnie, brūnie un dzeltenie ļaudis cels savu kopīgo krāšņo dzīvi — tik skaistu, laimīgu un pilnīgu, kašodien bija grūti pat iedomāties. Par to bija vērts cīnīties, par to bija vērts arī mirt.

Un, kad saule jau bija noslīdējusi gandrīz līdz apvārsnim un mūžsenā gaismas un ēnu rotaļā sākaziedēt kā milzīgs, krāšņs zieds visa debess pamale rietumu pusē, Ako lūdza savu draugu Pandi atnest notelts vienkāršo karavīra blūzi, kas viņam bijusi mugurā pēdējā kaujā. Viena puse blūzei bija aplipuši arasinīm. Gurdeniem pirkstiem Ako izvilka no iekšējās kabatas nelielu piezīmju grāmatiņu. Viņš atvēra to,izņēma mazu papīra lapu, kas salocīta glabājās piezīmju grāmatiņas vāka kabatā, un ilgi saviļņotsnoraudzījās tajā.

— Pandi… — Ako teica brītiņu vēlāk. — Man nav nekādu skaistu un dārgu mantu, ko atstātsaviem draugiem par piemiņu, kad manis vairs nebūs pasaulē. Man bija tikai kāds liels, skaists sapnis, koneizdevās piepildīt līdz galam. Bet es zinu: reiz pienāks diena, kad varēs piepildīties arī tas… kad mananelaimīgā dzimtene kļūs brīva un aicinās atpakaļ mājās savu svešās salās izkliedēto tautu. Pandi… man irkāds lūgums tev … Ja tu pieredzēsi to dienu, tad paliec manā vietā un izdari to, ko būtu izdarījis es.Uzmeklē manas dzimtenes ļaudis un aizved viņus atpakaļ uz Rigondu. Ņem šo papīra lapu — tā ir manasdzimtās salas karte. Tagad to nenāksies grūti atrast. Un te, šajā .grāmatiņā, ir pierakstītas visas tās salas,kur jūgā smok Rigondas ļaudis.

Pandi saviļņots saņēma Ako piezīmju grāmatiņu un brīdi raudzījās mazajā ģeogrāfiskajā kartē, kasbija izgriezta no kāda žurnāla.

— Labi, Ako … — viņš čukstēja. — Es tev apsolu to. Kamēr mana sirds pukstēs krūtīs, es palikšutavā vietā un darīšu to, ko būtu darījis tu.

Viņu rokas sakļāvās ciešā spiedienā.— Es tev pateicos, Pandi… — tikko sadzirdami vārdi raisījās Ako lūpās. — Sveicini… Rigondu

…Visa jūra kaisa un dega, un sarkanas kvēloja debesis tajā pamalē, kur rietēja saule. Malup no tālās

selgas laidās jūras putnu bari, steigdamies līdz tumsas brīdim sasniegt ierastās patvēruma vietas krastā.

Un norietēja saule. Bet jau augšā pie ātri tumstošā debess juma mirdzēja zvaigznes, to kļuva vairāk unvairāk ar katru mirkli — drīz zaigoja visa debess miljonu tālu pasauļu gaismā.

Krūmos aiz ārsta telts, kur bija apmetušies Pandi karavīri, kāds uzsāka dziesmu. Tā bija jaunadziesma, viena no tām, kuras tikai pēdējos gados sākušas skanēt lielās salas biezokņos.

Par vakardienas mokām, par šodienas lielo cīņu un par rītdienas laimi pauda dziesmas vienkāršievārdi. Vientuļajai balsij driz piebiedrojās daudzas citas. It kā elpu aizturējuši, klausījās šajā cīņas unlielo sapņu dziesmā noklusušais mūžamežs, rāmā jūra un pati zvaigžņotā nakts.

I.—14. nodaļa — 1940. g. 15.—18. nodaļa — 1949.—1952. g.Redaktors K. Valdmartls. Mākslinieciskais redaktorsA. Jēgers. Tehniskā redaktore V. Dārziņa. KorektoreB. Kalniņa. Nodota salikšanai 1959. g. 11. martā. Parakstīta iespiešanai 1959. g 30. aprīlī. Papīra

formāts 61X86'/j8. 46,25 flz.Iespiedi.; 46,25 uzsk.iespiedi.;43,32 izdevn. 1. Metiens 25 000 eks. Maksā 17 rb[. Latvijas Valsts izdevniecība Rīgā, Padomju

bulv. 24. Izdevn. Nr. 1I938-D1730. Iespiesta Latvijas PSR Kultūras ministrijas Poligrāfiskās rūpniecībasparvaldes 3. tipogrāfijā Rīgā, Ļeņina ielā 137/139. Pašūt. Nr. 339. L2