Par svēto Francisku

SATURS

1. Avoti un historiogrāfija ............................................................. 3

1.1. Franciska raksti ......................................................................... 4

1.2. Biogrāfijas ................................................................................... 6 1.2.1. Toma no čelano Vita prima ....................................................... 7 1.2.2. Toms no čelano Vita secunda ...................................................... 10 1.2.3. Sv. Bonaventūras legenda maior un legenda minor..................... 11

1.2.4. Citi avoti ...................................................................................... 132. Sv. Franciska dzīvesgājums ........................................................ 18

3 Svētais un brīnumi ....................................................................... 214 Kanonizācija................................................................................. 25

5 Vēsturiskais konteksts ................................................................. 275 Sv. Franciska relikvijas ............................................................... 305. Sv. Francisks mākslā / ikonogrāfijā 316. Franciskāņu saime mūsdienās ..................................................... 32

Tēzes ............................................................................................ 34Izmantotā literatūra ...................................................................... 35

PielikumiHistorigrāfijaFranciskāņu laikraksti un izdevumi

Reprodukciju piemēri

Papildus ilustrējoši materiāliSvētā franciska biogrāfija tabulas veidā (fragments )

1

1. AVOTI UN HISTORIGRĀFIJA

Referāta autore galvenokārt balstījās uz 2005. gadā izdotajiem Franciskāņu

avotiem – vienā sējumā apkopoti visi avoti, kā arī pievienots bagātīgs ievads ar jaunāko

pētījumu rezultātiem, piemēram, par avotu autentiskumu, izcelsmi, publikācijām,

tapšanas apstākļiem un laiku. Referāta ietvaros nav iespējams iekļaut visu informāciju

par jaunākiem pētījumiem avotu jomā, tāpēc protams avotu apraksts, kaut gan sākotnēji

šķiet visai plašs, tomēr nav uzskatāms par izsmeļošu. Tā kā minētajā franciskāņu

avotu izdevumā apkopoti jaunākie pētījumi, autore neuzskatīja par auglīgu pētīt

informāciju par avotiem papildus izdevumos. Tomēr atsevišķos gadījumos ziņas par

avotiem tiks papildinātas, balstoties arī uz G. Montorsi aprakstu (Montorsi: 2002) .

Runājot par avotiem, jāpiebilst, ka jāņem vērā avotu vēsturiskais konteksts –

bez tā nav iespējama pareiza to interpretācija. Ne mazāk nozīmīgi ir apzināt veidu –

metodi kā viduslaikos tika rakstīts par svēto dzīvēm. Arī dokumentu tapšanas laikam un

apstākļiem ir noteicošā loma to interpretācijā. Svēto dzīves un kulta apraksts tiek saukts

par hagiogrāfiju ( no grieķu valodas αγιος – svēts un γραφЄιυ – rakstīt). Pastāvēja

dažādas naratīvās formas tādas kā passio, vita, flores, miracula, kanonizācijas procesu

acta un legenda (Prejs un Kijas: 2005, 26). Sv. Franciska hagiogrāfija skar visus

iepriekšminētos žanrus, izņemot passio – svētais nemira mocekļa nāvē.

Jēdziens franciskāņu avoti ietver sevī „visvecākās sv. Franciska un sv. Klāras

biogrāfijas, tāpat arī abu šo svēto rakstus” (Prejs un Kijas: 2005, 25). Tā kā referātā tiek

apskatīts tieši sv. Franciska fenomens un kults viduslaikos, tad avoti, kas skar sv. Klāru

netiks apskatīti tieši bagātīgā avotu klāsta dēļ. Nenoliedzami sv. Franciska pilnīgākai

izpratnei dažkārt var būt noderīgi arī avoti par sv. Klāru – šo abu svēto dzīves un

aicinājums Baznīcā ir cieši saistīts un nav iespējams strikti atdalīt vienu no otra. Šo

svēto dzīves izgaismo viena otru un kļūst labāk saprotamas, ja balstās uz visiem

franciskāņu avotiem šī jēdziena tiešā nozīmē.

Prejs un Kijas (2005) atzīmē, ka saskaņā ar vēstures metodoloģiju, cilvēka

dzīves, domāšanas un veikuma iepazīšanai nepieciešamas vismaz trīs avotu grupas: 1)

varoņa raksti; 2) dokumenti; 3) liecinieku atmiņas. (Prejs un Kijas: 2005, 32)

2

1. 1. FRANCISKA RAKSTI

Francisks zināja latīņu valodu, bet nepārzināja to perfekti. Viņš izdomājis

novatorisku apustulāta formu — raksta vēstuli visai pasaulei. Sv. Francisks sarakstījis

vēstules un lūgšanas, Pirmā franciskāņu ordeņa regulu (divās redakcijās), Pamācības

un Testamentu. Tieši Testaments uzskatāms par visbiogrāfiskāko. Pārējie teksti mazāk runā

par svētā dzīvi, — tie drīzāk noderīgi franciskāņu garīguma iepazīšanai, nevis biogrāfijai (Prejs

un Kijas: 2005, 32- 33). Franciska rakstus var iedalīt pēc to tematikas vai izcelsmes (skat. 1.

tabulu).

RAKSTU IEDALĪJUMS PĒC TEMATIKAS

regulas Neapstiprinātā regula, Apstiprinātā regula, Regula vientuļniekiem,

Testaments, Mazais Sjēnas testaments, Sv. Klārai nodotais dzīvesveids,

Pamācības Nabadzīgajām kundzēm sv. Damjāna klosterī, vairāki

fragmenti no dažādām regulām vai dažādām regulu redakcijām;

vēstules Vēstule visiem ticīgajiem -divas redakcijas, Vēstule tautu valdniekiem -

divas redakcijas), Vēstule visam ordenim, Vēstule atbildīgajam par

svētnīcu – divas redakcijas, Vēstule kādam ministram, Vēstule brālim

Leonam, Vēstule sv. Antonam, Vēstule-svētība brālim Bernardam,

vēstule Jakobīnei Settesoli – zināms kopsavilkums, vēstule Boloņas

iedzīvotājiem – zināms kopsavilkums, vēstule Klārai par gavēni –

zināms kopsavilkums;

lūgšanas Lūgšana krucifiksa priekšā, Svētīgās Jaunavas Marijas sveicinājums,

kartiņa brālim Leonam – ietver Visaugstākā Dieva pielūgšanu un Svētību

brālim Leonam, Saules dziesma jeb Radības slavinājums, Tikumu

cildinājums, Slavēšanas lūgšanas, Lūgšanas Mūsu tēvs izklāsts,

Pamudinājums Dieva pielūgšanai, Kunga ciešanu oficijs ;

pamācības (pie pamācībām pieskaita arī traktātu par Patiesu un pilnīgu prieku)

RAKSTU IEDALĪJUMS PĒC IZCELSMES

autogrāfi - sv. Francisks rakstījis pašrocīgi; Kartiņa brālim Leonam un Vēstule

brālim Leonam.

Pamudinājums Dieva pielūgšanai

diktētie raksti un atstāstījumi. visi pārējie

1. tabula. Svētā Franciska rakstu iedalījums (pēc Prejs un Kijas: 2005)

3

Līdz 16. gs. sākumam bija zināms arī autogrāfs Pamudinājums Dieva

pielūgšanai — darināts uz koka materiāla. Uz tā Francisks uzrakstīja lūgšanas tekstu

un lika to izrotāt ar dažādu dzīvnieku zīmējumiem, kas arī ir aicināti slavēt Dievu.

Gājis bojā 16. gs. Atstāstījumi ir tie teksti, par kuru esamību zinām no kopsavilkuma

(Prejs un Kijas: 2005, 32-33).

4

1.2. BIOGRĀFIJAS

Saskaņā ar Franciskāņu avotu izdevuma redaktoriem, Prejs, R. un Kijas, Z.

(2005), vissenāko avotu autentiskums — Toma no Čelano un sv. Bonaventūras

sarakstītās biogrāfijas mūsdienās vairs netiek apstrīdēts (Prejs un Kijas: 2005, 26).

Montorsi (2002) uzsver Toma no Čelano Vita prima pārākumu citu avotu vidū:

„[...] Toma no Čelano Vita prima attēlo vispatiesāko, reālāko un

nepastarpinātāko Franciska fizisko, morālo tēlu” (Montorsi: 2002, 33).

Montorsi šīs biogrāfijas vērtību pamato, sakot, ka tā ir visautentiskākā.Viņš

turpina, apgalvojot, ka biogrāfijās izmantotie materiāli un brāļu iesūtītās liecības jau

vairs nav tik autentiski kā šis pirmmateriāls (pašas vēstules un liecības): „Atmiņas, kas

savāktas no viņa biedriem kā materiāls, lai sarakstītu Vita Secundum, vai arī pēc tam

izsūtītie materiāli, lai mēģinātu atjaunot 1226. gada dekrēta rezultātā zaudētos

materiālus, ir daudz tuvāki Franciska laikam un ir nepastarpināti salīdzinājumā šo

tekstu apkopojumiem [...] (Montorsi: 2002, 33)

No hagiogrāfijas žanriem biogrāfijai atbilst vita. Tomēr vita nav biogrāfija

mūsdienu izpratnē (curriculum vita). Tās mērķis ir atklāt svēto kā paraugi kristiešu

kopienai. Tomēr vitai ir sava vēsturiskā vērtība. Tā apraksta svētā īpašības. Jāpiebilst,

ka šis apraksts dažkārt var būt spilgtāks nekā tas bijis ikdienā, vai arī blāvāks. Tajā var

tikt iekļauti fakti, kas patiešām ir notikuši svētā dzīvē, taču arī tā var saturēt apšaubāmu

informāciju. Vita apraksta visu svētā dzīvi, vismaz svarīgākos faktus hronoloģiskā

kārtībā, atklāj svētā atgriešanos procesu – atteikšanos no pasaules, bagātības,

mantojuma, ģimenes mājām, slavas un tā vietā svētais izvēlas dzīvi, kas veltīta

sekošanai Kristum pazemībā, gandarē, lūgšanā, apustulātā, kalpošanā tuvākajiem.

Datu pieminēšana notiek reti, toties notikumi aprakstīti tā laika konteksta

reālijās, tiek minēts vismaz aptuvens notikuma laiks, vieta. parafrāzēti svēto Rakstu

fragmenti, attiecināti uz svēto, izskaidrojot tā dzīvi vai pamatojot Dieva apsolījumu

piepildīšanos. Bieži svētais tiek attēlots kā tāds, kas turpina Vecās un Jaunās derības

varoņu misiju savā laikā. ((Prejs un Kijas: 2005, 28)

5

1.2.1. TOMA NO ČELANO VITA PRIMA

Pārliecība par Franciska svētumu jau bija izveidojusies un nostiprinājusies tautā

jau viņa nāves gadā (1226. g.). Kanonizācija šķita tikai kā loģisks notikumu

turpinājums. 1227. gadā par pāvestu kļuva Franciska draugs, kardināls Ugolīns (pāvests

Greogrs IX). Ar viņa gādību 1228. gada 16. jūlijā notika Franciska kanonizācija.

Apustuliskā galvaspilsēta kanonozācijas procesam pieprasa altāra kandidāta

dzīvesgājumu. Tam jābūt sastādītam, balstoties uz autentiskiem avotiem un nedrīkst

palikt kādi neaizpildīti dati. Šī procedūra bija jāievēro arī Franciska gadījumā. Bija

nepieciešams uzrakstīt biogrāfiju un to darīt uzticēja Tomam no Čelano.

Toms no Čelano dzimis 1185.gadā (1190?). Francisks esot Tomu uzņēmis

ordenī 1215. gadā. Tātad Toms bijis tikpat kā Franciska vienaudzis un personīgi pazinis

svēto. Tiesa gan šī pazīšanās nebūs bijusi visai ilga — 1221. gadā, 6 gadus pēc

iestāšanās ordenī, Toms dodas uz Vāciju. Visticamāk 1227. – 1228. gadā atgriezās

Itālijā, lai rakstītu Franciska biogrāfiju. Montorsi(2002) tomēr uzskata, ka „Toms

visticamāk ir bijis klātesošs Franciska nāves brīdī”, bet tas, kā zināms bija jau 1226.

gadā, kā arī Toms „noteikti piedalījies tā kanonizācijā” (Montorsi: 2002, 25). Tātad

pētnieku domas var nedaudz atšķirties detaļās, bet svarīgākais ir tas, ka Toms no

Čelano ir personīgi pazinis svēto.

Nav nekas zināms par Toma izglītību. Fakts, ka tieši viņam uzticēts rakstīt

Franciska dzīvesgājumu; kā arī tas, ka šī biogrāfija rakstīta rūpīgā latīņu valodā,

ievērojot cursus principus; tas, ka autors uzticīgi turas pie temata, pazīst bibliskos

tekstus un agrāko svēto dzīves; kā arī tas, ka svētais ir uzticīgs un kritisks notikumu

reģistrētājs — tas viss liek secināt ka Toms bijis izglītots cilvēks ar iemaņām šāda

veida darbus rakstīšanā.

Biogrāfiju Toms no Čelano ir rakstījis apmēram gadu. Pabeigto tekstu 1229.

gadā viņš licis priekšā Apustuliskajai galvaspilsētai, bet pāvests Gregors IX to

izsludināja par oficiālo sv. Franciska biogrāfiju. Tā ir nosaukta par Vita prima (Pirmā

biogrāfija/dzīvesgājums). Nav saglabājušies nekādu piezīmju, ne arī melnrakstu, uz

kuru pamata varētu noteikt, kādus avotus Toms izmantojis. Tomēr balstoties uz

faktiem, varam secināt, ka Toms, iespējams, izmantojis vairāku liecinieku — pāvesta

Gregora IX, bīskapa Gvidona (to, kas apklāja Francisku ar apmetni tiesas laikā, kuru

ierosinājis Pēteris Bernardone), pirmās franciskāņu paaudzes, sv. Klāras, kā arī,

iespējams, radinieku stāstīto (Prejs un Kijas: 2005, 34 – 35).

6

Arī Montorsi (2002) apgalvo, ka Toms balstījies uz nepastarpinātām ziņām par

svēto, tāpat arī viņš izmantojis rakstot to, ko pats dzirdējis no Franciska. Toms esot

izmantojis arī pāvesta bullas; brāļa Elija apkārtvēstuli, kas tapusi lai izziņotu par svētā

nāvi; mutiskos un rakstītos avotus, jo īpaši paša Franciska rakstus, kas neapšaubāmi

bijuši vairāk nekā tie, kas saglabājušies līdz mūsdienām. Tāpat arī Toms izmantojis

monastiskās hagiogrāfijas paraugus, īpaši sv. Mārtiņam, sv. Benediktam, sv.

Bernardam veltītos (Montorsi: 2002, 26 - 26).

Darbam trīs daļas:

1) sv. Francisks dzīve sākot no dzimšanas līdz 1224. gadam (īpaši uzsverot viņa

atgriešanos un franciskāņu brālības sākumiem;

2) pēdējie 2 svētā dzīves gadi no stigmatizācijas līdz nāvei; un apbedīšanai;

3) dažādi viņa pielūgšanas etapi pēc nāves – kanonizācija un brīnumu apraksts, kas tika

nolasīti kanonizācijas laikā (Montorsi: 2002, 26).

Tomam ir savs rakstīšanas stils, darbs literārā ziņā ir labi noslīpēts. Tas kalpo par

prototipu visām citām biogrāfijām, kas līdz mums nonākušas. Vita prima izmantojuši

arī citi biogrāfi (piem., Henrika no Avranhes Legenda versificata (Dzejiskotā leģenda)

sarakstīta 1232. – 1235. g. u.c.), bet saturā neko jaunu nav pievienojuši.

Jāņem vērā, ak kopš Franciska nāves bija pagājuši tikai 2 – 3 gadi, daudz bija vēl dzīvo

liecinieku (Prejs un Kijas: 2005, 34 – 35). Tātad iepriekšminētie fakti ļauj secināt, ka

Toma no Čelano biogrāfija ir vērtīgs un uzticams izpētes materiāls par svēto Francisku.

Toms sagatavojis arī saīsināto dzīvesgājuma versiju – Legenda ad usum chori, kas

domāta liturģiskai lietošanai (Prejs un Kijas: 2005, 34 – 35).

Vēl būtu vērtīgi minēt Vita prima publikācijas. Zając (2005) sniedz tuvākas

ziņas par Vita prima šajā jomā. 1768. g. pirmo reizi publicēta Acta Sanctorum — 13.

gs. Vita prima manuskripts no cisterciešu klostera Longpont en Soissons Francijā.

1806. g. kopā ar Vita secunda Romā izdeva Stefano Rinaldi, — izmantots Vita

prima manuskripts no Fallerone. Leopaldo Amoni sagatavojis divus izdevumus: latīņu,

kā arī divvalodīgu — latīņu un itāļu, kas parādījās Romā 1880. g.

Foligno 1910. g. parādījās nākamie izdevumi, pie kuriem strādāja Michele

Faloci Pulignani. Izdevumi, kurus var uzskatīt par kritiskiem, kas nav tikai viena

kodeksa transkripcija, bet ņem vērā vairākus dažādus manuskriptus, parādījās 20.gs

sākumā. Vienu no tiem sagatavojis H.G. Rosedale un 1904. g. izdeva Londonā. Citus,

vēl rūpīgāk izstudētus, apstrādājis Edvards d’AleneÇon Lecorney un izdeva Romā

1906. gadā. Neapšaubāmi vislabāko izdevumu ir sagatavojuši zinātnieki no Quaracchi,

7

kuri strādāja M. Bihl vadībā; izdevums parādījās Analecta Franciscana X sējumā.

Pagaidām pēdējais Vita prima izdevumu sagatavojis Leonardo Garcia Aragon, kurš

izdots 1995. gada Asīzes Fontes Franciscani (Zając: 2005, 437 – 438).

8

1.2.2. TOMA NO ČELANO VITA SECUNDA

Drīz pēc sv. Franciska nāves ordenī iezīmējās trīs viedokļi attiecībā par Regulas

interpretāciju un ievērošanu — tā sauktie observantia extrema; observantia laxata,

observantia mitigata. Katrs no iepriekšminētajiem virzieniem uzsvēra, ka vislabāk

saprot sv. Francisku un visautentiskāk iemieso dzīvē Franciska ideālus. Savu viedokli

argumentējot, izmantoja sv. Franciska dzīvi un piemēru. Bez tam ordenī bija jau

izaugusi nākamā brāļu paaudze, kas personīgi nepazina svēto Francisku.

Iepriekšminētie cēloņi rosināja Mazāko Brāļu ģenerālo kapitulu Dženujā 1224. gadā

pieņemt lēmumu, ka jāsagatavo jauns sv. Franciska dzīvesgājums. darbs uzticēts

Tomam no Čelano. Tādēļ ordeņa ģenerālis Krescents no Jeses lika visiem brāļiem, kas

atceras Francisku, atsūtīt rakstiskas atmiņas, ko Toms varētu izmantot biogrāfijas

rakstīšanā. Atbildot uz šo aicinājumu, vieni no pirmajiem Franciska līdzbiedriem

(Leons, Rufīns, Eņģelis), uzrakstīja kopīgas atmiņas, datētas ar 1246. gadu. Teksts nav

saglabājies līdz mūsdienām, tomēr saglabājusies vēstule, kas tikusi pievienota pavisam

pie cita darba. Šīs atmiņas Toms tomēr esot iepazinis un izmantojis, rakstot Vita

secunda.

Toms pie jaunās biogrāfijas strādājis no 1246. Līdz 1247. g. Viņa rīcībā esot

bijušas ne tikai Leona, Rufīna, Eņģeļa, bet arī citu brāļu atmiņas. 1247. gadā Vita

secunda tika pabeigta un priekšāstādīta kapitulai. Biogrāfijas mērķis bija izskaidrot

Franciska un viņa mācības misiju Baznīcā un sabiedrībā. Tomēr Tomam pārmests ka

viņš neesot iekļāvis brīnumus, bet pievērsies tikai sv. Franciska „vārdiem un darbiem”.

Tiešām, abām biogrāfijām – Vita prima un Vita secunda Toms cītīgi vāc sv. Franciska

dzīves faktus, stāsta par sv. Franciska sociālo izcelsmi, attiecībām ģimenē, par jaunību,

informē par atgriešanās norisi un ordeņa sākumiem, izlaižot to, kas nevarētu būt ticami

avoti vai arī kas nav nepastarpinātu liecinieku stāstīti. Tādēļ par brīnumiem tikpat kā

nepiemin (Prejs un Kijas: 2005).

1250. – 1253. g. tomēr šo trūkumu novērš, uzrakstot jaunu darbu Tractatus de

miraculis sancti Francisci. (Traktāts par sv. Franciska brīnumiem) Darbu caurauž

kritiska pieeja – Toms dod sīkākas ziņas, kas bija dziedinātais vai tas, kas pieredzējis

žēlastību, kāda tā izcelsme, kad fakts noticis, kā brīnumainais atgadījums noticis, kas

par to informējis vai uz kādiem ticamiem lieciniekiem šajā gadījumā var atsaukties.

Toms no Čelano miris 1260. gadā (Prejs un Kijas: 2005, 36).

9

1.2.3. SV. BONAVENTŪRAS LEGENDA MAIOR UN LEGENDA MINOR

Laikam ritot minētie regulas interpretācijas trīs virzieni padziļinājās. Tāpēc

atkal radās nepieciešamība pēc jaunas biogrāfijas — ja plaisa starp šiem trīs regulas

interpretācijas virzieniem palielinātos, tad draudēja ordeņa sadalīšanās (vēlāk ordenis

tiešām arī sadalījās). 1260. gadā Francijā, Narbonā notiekošā kapitula uzdeva sarakstīt

biogrāfiju, kas atklātu serafisko tēvu kā evaņģēliskās dzīves paraugu. Uzdevums tika

uzticēts ordeņa ģenerālim Bonaventūram. Toms no Čelano tajā pašā gadā mira, —

nebija iespējams viņam uzticēt šo darbu.

Sv. Bonaventūra, pazīstams kā serafiskais doktors, bija izglītots cilvēks, labs

filozofijas un teoloģijas pārzinātājs. Pasniedzis teoloģiju Parīzē no 1242. gada.

Sarakstījis daudzus darbus teoloģijas un garīguma jomā; licis teorētiskos pamatus

franciskāņu garīgumam. Sastādot sv. Franciska biogrāfiju, Bonaventūra nolēmis parādīt

viņu kā tādu, kurš vispilnīgāk savā dzīvē attēlojis Jēzus Kristus atveidu, kas tika Dieva

apstiprināts ar stigmatu zīmēm – zīme, kas dara līdzīgu krustā sistajam Pestītājam.

Bonaventūra mazāku uzmanību pievērš rūpīgam faktu izklāstam, — vairāk faktu

interpretācijai Kristus sekošanai franciskāņu garā. Tas nenozīmē, ka viņš faktus

nepārzina vai jauc. 1260. gadā vēl bija pietiekami daudz liecinieku, kaut, protams,

mazāk nekā tad, kad savus darbus apkopojis Toms no Čelano. Bonaventūra sagatavoja

jauno biogrāfiju divās redakcijās: vispusīgākai, kas saukta Legenda maior (Lielākais

dzīvesgājums) un saīsinātā Legenda minor (Mazākais dzīvesgājums) (Prejs un Kijas:

2005, 40).

Bonaventūra vāc nepieciešamo dokumentāciju, kontaktējas ar vēl tajā laikā

dzīvajiem svētā Franciska biedriem, svētceļo. Pats Bonaventūra atzīst: „Devos uz svētā

vīra dzimšanas, dzīves un nāves vietām, lai pārliecinātos un skaidrāk priekšāstādītu

nākamajām paaudzēm patiesību par viņa dzīvi. Rūpīgi sarunājos arī ar viņa

tuviniekiem, kas vēl dzīvo, vispirmām kārtām tiem, kas bija liecinieki viņa svētumam,

kā arī bija viņa izcili sekotāji. Uz viņu liecību pienākas nešaubīgi paļauties, tādēļ ka

viņi zināja patiesību un bija stingri tikumos” (1 Bon, Prolog 4: FF 1024).

Montorsi (2005) piebilst, ka Legenda minor — Legenda maior kopsavilkumam

vajadzējis aizstāt Toma no Čelano darbu Vita prima To varētu saukt par Toma darba

kompendiju (Montorsi: 2002, 28).

Mazāko brāļu kapitulā 1263. gadā Pizā katram provinces priekšniekam iedots

viens sv. Bonaventūras darba eksemplārs (kopā ordenī bija 34 provinces). Nākamā

kapitula nolēma, ka no šiem eksemplāriem katram klosterim jāsagādā viens noraksts

10

(tajā laikā nebija pazīstama druka); citiem sv. Franciska dzīvesgājumiem vajadzēja tikt

iznīcinātiem. Toma no Čelano darbi, pārdesmit eksemplāros saglabājās bibliotēku

noliktavās, jāpiemin, ka lielākā tiesa saglabājušos eksemplāru nav franciskāņu

izcelsmes (galvenokārt cisterciešu). Tie atklāti tikai 18.gs. otrajā pusē. Tas liecina, ka

Toma no Čelano darbi saglabājušies arī ārpus mazāko brāļu vides (Prejs un Kijas:

2005, 40).

Citas biogrāfijas pavēlēja likvidēt, lai nebūtu neskaidrības kā interpretēt

Franciska gribu. Vita prima atrasts 1768. g.; Vita secunda – 1806. g. ; Traktāts par

brīnumiem – 1899. g. ļoti niecīgā skaitā eksemplāru skaitā, tajā pat laikā Bonaventūras

Legenda maiorem pirms tā izdošanas drukātā versijā, bija saglabājies vairākos simtos

eksemplāru (Montorsi: 2002, 29).

Sv. Bonaventūras sarakstītais dzīvesgājums vairākus gadsimtus bijis oficiālais

teksts Franciska iepazīšanai, balstoties uz tā tika rakstītas citas svētā biogrāfijas:

visvērtīgākās no tām ir divas. Pirmā – Liberde laudibus beati Francisci, kuras autors ir

Bonaventūras sekretārs (1276.gada līdz 1280. gadam) — Bernards no Beses. Otrā —

Franciska dzīvesstāsts, kas ietverts Legenda aurea (Jēkaba de Voragine), kas

visticamāk tapusi 1264. gadā (Prejs un Kijas: 2005, 40).

Montorsi (2002) secina, ka faktu ziņā Bonaventūras darbs neko jaunu neienes

— tiek atkārtots tas pats, kas bijis zināms Tomam no Čelano. Bonaventūra mazāk

akcentē hronoloģiju, bet vairāk Franciska tikumus: pazemību, mīlestību, pacietību,

lūgšanas garu; brīnumus [...] Tas drīzāk ir traktāts par Franciska svētumu, tā dzīves

teoloģizēšana. (Montorsi: 2002, 28).

11

1.2.4. CITI AVOTI

Ja senāko biogrāfiju autentiskums un piederība pie avotiem netiek apstrīdēta,

tad tā nebūt nav ar pārējiem. par citiem avotiem nav tik drošas pārliecības un viedokļa

zinātnieku aprindās. Ne visiem avotiem ir zināmi autori, to tapšanas laiks un apstākļi.

tāpat arī dažkārt to žanrs šķiet diskutabls, lai ierindotu to vēsturiski ticamu avotu rindās.

Prejs un Kijas (2005) norāda, zinātnieku viedoklis par to, kurus tekstus pieskaitīt pie

avotiem un kurus nē, atšķiras:

„Trīs biedru leģenda, Anonīms no Perudžas, Asīzes apkopojums, pētniekiem ir

jau izveidojies viedoklis – daži tos pieskaita pie avotiem citi nē – atkarībā no

pārstāvētās skolas, nostājas. Daži pētnieki uzskata noliedz atsevišķu tekstu piederību

pie avotiem: Sacrum commercium esot alegorisks teksts, ne dokumentārs; Actus beati

Francisci et sociorum eius esot tapis simts gadus pēc svētā nāves. Citi pētnieki savukārt

pie avotiem pieskaita vēl papildus tekstus, piemēram, Džordana no Džiano, Toma no

Eklestonas, Salimbena no Parmas (Prejs un Kijas: 2005, 26).

Tāda avotu grupa kā dokumenti šķiet visuzticamākā no vēsturiskā viedokļa.

Tomēr nav daudz dokumentāru tekstu par sv. Francisku, jo viduslaikos nemēdza

dokumentēt atsevišķu cilvēku dzīves, dokumentāras norādes drīzāk skāra procesus

sabiedrībām, atsevišķas grupas. Tomēr ir arī daži dokumenti, kas skar sv. Francisku:

divas pāvesta Honorija III bullas, kā arī brāļa Elija Buonabarrones Apkārtvēstule par

sv. Franciska nāvi. Tādējādi šie dokumenti, kas saglabājušās līdz mūsdienām, tiek

uzskatīti par avotiem.

Bullas apstiprina faktu par ordeņa pastāvēšanu, Baznīcas rūpes par Mazākajiem

brāļiem, formālu struktūru veidošanos ordenī, kā arī piemin Francisku kā jaunā ordeņa

izveidotāju. Bulla Cum secundum, (1220. gada 22. septembrī) liek franciskāņu ordenī

ieviest gadu ilgu novicinātu, kā arī aizliedz brāļiem ceļot bez provinciāla atļaujas. Bulla

Solet annuere Sedes Apostolica (1223. gada 29. novembrī) apstiprina Mazāko Brāļu

ordeņa regulu. Savukārt Brāļa Elija Buonabarrones, tā laika mazāko brāļu ģenerālā

vikāra apkārtvēstulē par sv. Franciska nāvi minēts Franciska nāves dienas datums, kā

arī tas, ka Franciskam bija stigmati (sal. Prejs un Kijas: 2005, 34).

Nākamo avotu – Epistola Trium Sociorum un Legenda Trium Sociourum

(Trīs biedru vēstule un Trīs biedru atstāts ) – tapšanas vēsture šķiet visai interesanta,

lai tai kaut nedaudz izsekotu līdz. Trīs biedru vēstule tiek dēvēta arī par vēstuli no

Grečio.

12

Brāļi — Leons, Eņģelis, Rufīns esot pierakstījuši savas atmiņas par sv.

Francisku un papildinājuši tās arīdzan ar citu brāļu atmiņām (īpaši br. Illuminata no

Rietas, br. Maseo no Marignaro, un br. Jāņa no Perudžas, kas bija ļoti tuvs brālim Ideo

— vienam no pirmajiem brāļiem, kā arī br. Jānis, kas pierakstījis dzirdēto no brāļa

Bernarda — pirmā Franciska sekotāja. Pierakstītais materiāls ir no dažādiem cilvēkiem

savākto atmiņu kopojums, tāpēc tajā nav hronoloģijas un tematiskuma principa. Šodien

šīs atmiņas tiek sauktas par Memoriale (Florijegium). Šīs atmiņas Toms no Čelano esot

izmantojis par avotu, rakstot Vita secunda. Tomēr tā sauktā Memoriale (Florijegium)

teksts, ļoti iespējams, ticis iznīcināts 1226. gada kapitulas lēmuma rezultātā. Tikpat labi

tas varētu būt arī pazudis vēlāk, visticamāk 14.gs., nenoskaidrotos apstākļos.

Trīs biedru vēstule tikusi reiz pievienota sv. Franciska biogrāfijai, ko sarakstījis

kāds nezināms autors. Tādēļ arī šo biogrāfiju sāka uzskatīt par īsto Memoriale. Tāpēc

arī šai biogrāfijai ir tāds nosaukums — Trīs biedru leģenda. Nav zināms kad un kas un

kāpēc šo Trīs biedru vēstuli pievienojis minētajai biogrāfijai — vai tas darīts ar nolūku

vai kļūdas pēc. Gadiem ilgi tika uzskatīts, ka teksts ir tas pats Memoriale. Bet tā ir

absolūti kļūdaina tēze, jo kā jau tika minēts — tas, ko sarakstīja brāļi Leons, Rufīns,

Eņģelis, bija savā starpā nesaistītas atmiņas. Mūsdienās zināmā Legenda Trium

Sociorum tajā pat laikā ir autora vai redaktora labi izstrādāts darbs — vienots kā satura

tā formas ziņā. Tās autors ne tikai labi zinājis latīņu valodu, bet arī labi pārzinājis tekstu

rediģēšanu. Uzskata, ka šis darbs nav Leona, Rufīna, Eņģeļa darbs, kā arī tas nav

pazudušais Memoriale, ne arī kāds vēlāks apkopojums ko būtu sarakstījuši Trīs biedri;

tā autors ir zinājis Memoriale un izmantojis to kā avotu, tāpat arī izmantojis citus

avotus, īpaši Toma no Čelano Vita prima un Vita secunda, kā arī sv. Bonaventūras

Leģenda maior un Bernarda Besses Liber de laudibus. Autora vārds joprojām paliek

nezināms. Daži pētnieki (Raoul Manselli) uzskata, ka tas varētu būt kāds notārs no

Grečio (Prejs un Kijas: 2005, 39 – 40).

Montorsi (2002) uzsver, ka darbs tapis pēc Bonaventūras, jo tajā manāma liela

Bonaventūras ietekme (Montorsi: 2002, 30).

Anonymus Perusinus

(Anonīms no Perudžas)

Nosaukums cēlies no visvecākā rokraksta atrašanas vietas. Saturs norāda uz

saistību ar Vita secunda (Toma no Čelano), Legenda Trium Sociorum, kā arī Leona

rakstītajiem rakstiem: Intentio Regulae un Verba s. Francisci. Darba prologā autors par

sevi saka, ka esot sv. Franciska biedru māceklis. Kā Montorsi (2002) tā arī Prejs un

13

Kijas (2005) apgalvo, ka par Anonīmu no Perudžas pētnieku lokā ir izvirzītas divas

pretrunīgas hipotēzes. Tas varētu būt:

1) Legenda Trium Sociorum kopsavilkums;

2) Legenda Trium Sociorum pirmā redakcija, melnraksts, ko Legenda Trium Sociorum

autori izmantoja par avotu. vēsturi (Prejs un Kijas: 2005, 41; Montorsi: 2002, 29).

Ne tik daudz stāsta par Franciska dzīvi, cik par pirmo brāļu kopienas

veidošanos. To var uzskatīt par pirmo ordeņa vēsturi.

Montorsi (2002) piemin, ka viens manuskripts saglabājies bibliotēkā

konventuālo brāļu Perudžā (Montorsi: 2002, 29).

Speculum perfectionis

(Pilnības spogulis)

1898. gadā darbu atradis un kritiskā izdevumā izdevis Pauls Sabatjērs,

apgalvojot, ka tā ir visvecākā zināmā sv. Franciska biogrāfija, ko sarakstījis brālis

Leons vēl pirms Toma no Čelano darba Vita prima, tātad uzreiz pēc sv. Franciska

nāves, apmēram 1226. – 1227. gadā. Tomēr Leonhard Lemmens OFM 1901. gadā

atklāja citu Speculum perfectionis versiju, kas atradās sv. Izidora klosterī Romā. Satura

ziņā tas līdzīgs Toma no Čelano darbam Vita prima un Compilatio assisiensis, bet tā

valoda liecina, ka teksts var nākt no 13. gadsimta vidus. Nav zināms, vai šis teksts ir

oriģināls vai arī vēlākos laikos pārrakstīts. Teksta versija, ko atklājis Sabatjērs ir

garāka. Tā visticamāk rediģēta 14. gadsimtā. Ja runājam par autoru, tad tas noteikti nav

brālis Leons. Lai gan pastāv daži citi minējumi par iespējamo autoru, tomēr tā

personību nav izdevies noteikt (Prejs un Kijas: 2005, 42).

Compillatio Assisiensis seu Legenda Perugina

(Asīzes apkopojums vai leģenda no Perudžas)

Nav skaidri zināms teksta autors nedz arī tā tapšanas laiks. Visvecākais

zināmais rokraksts ir atrasts Perudžā, bet var secināt, ka kādreiz tas atradies sv.

Franciska klostera bibliotēkā Asīzē. No tā arī cēlies avota nosaukums — Compillatio

Assisiensis. Teksts veidots no dažādu darbu salikumiem un nav ievērota nedz

hronoloģija nedz arī tematiska secība. Tapšanas laiks varētu būt datēts ar 13. gadsimta

otro pusi, 14. gadsimta sākumu (Prejs un Kijas: 2005, 43).

Atrasts bibliotēkā Perudžā manuskriptā. 1222 un 1226. gadā to publicējis

Ferdinands Delorms, bet vēlāk — 1976. gadā to publicējis Marino Bigaroni. Tapšanas

laiks 1310. — 1312. g. Uzglabājies Asīzes bibliotēkā vismaz līdz 1381. gadam, tāpēc

14

arī nosaukums — Compillatio Assisiensis. Vēlējās apkopot visdažādākās ziņas vienā

leģendā, kas no avotu viedokļa būtu senākā, arī par Bonaventūras rakstīto. Tāpēc

dažkārt tiek saukta par Legenda antica. Nav izslēgts, ka daļa no Legenda Perugina ir

senāka par Toma no Čelano Vita secunda, un tā varētu būt tam kalpojusi kā

nepastarpinātais avots; tomēr tajā iekļauti arī vēlākas izcelsmes materiāli. Šodien šo

darbu uzskata par vienu no visvecākajiem un autentiskākajiem sv. Franciska

dzīvesstāstiem, jo tas ietver ne kādas atsevišķu personu liecības, bet gan nelielas

cilvēku grupas liecība. Bez tam tā rakstīta ar apzinātu mērķi, lai kalpotu kā avots sv.

Franciska biogrāfijas pārskatīšanai (Montorsi: 2002, 31).

Sacrum commercium

(Svētā apmaiņa)

Sacrum commercium nav biogrāfija tiešā vārda nozīmē, nedz arī franciskāņu

ordeņa vēstures apraksts. Tas ir alegorisks apraksts par Franciska laulībām ar

Nabadzības kundzi. Darbs ir nozīmīgs Franciska iepazīšanai, jo atklāj nabadzības

nozīmi pirmajā brāļu kopienā. Autors nav zināms. Nav arī iespēju to noteikt vai izteikt

jelkādus minējumus — nepastāv uzvedinošas pēdas. Tapšanas laiks varētu būt datēts ar

13.gadsimta otro pusi, vēlākais 14.gadsimta pirmā puse (Prejs un Kijas: 2005, 43).

Actus beati Franciscani et sociorum eius

(Svētīgā Franciska un viņa biedru darbi)

Darba anonīms autors jau pašā sākumā piemin, ka savācis sv. Franciska vārdus

un darbus, ko citas leģendas nav ietvērušas. Nav ievērota nedz notikumu secība, nedz

arī laiks. Sv. Francisks galvenokārt akcentēts kā evaņģēliskās dzīves mācītājs. Nekas

nav minēts par atgriešanos, ordeņa dibināšanas sākumiem. Iespējamais tapšanas laiks

— 13.gadsimta otrā puse, 14. gadsimta sākums. Visticamāk autors pierakstījis mutisko

tradīciju par sv. Francisku un viņa brāļiem no Marhijskas provinces spirituālajiem

franciskāņiem. Agrāk tika uzskatīts, ka autors ir brālis Leons. Tomēr, balstoties uz

jaunākās kritikas pētījumiem, brāli Leonu nevar uzskatīt par teksta autoru. Ir varbūtība,

ka brālis Leons ir bijis mutiskais avots, tas ir, viņš ir pastāstījis faktus, kas vēlāk tika

pierakstīti. Tāpat arī mutiskas ziņas varētu būt devuši brāļi – Konrāds no Offidas (1241

– 1306) un Jēkabs no Massas. Visbiežāk par autoru tiek uzskatīts Ugolīns no

Montegeorgio (Marijas kalna). (Prejs un Kijas: 2005, 44) Tā piemēram, Montorsi

(2002) uzskata tieši Ugolīnu par autoru, apgalvojot, ka „Laikposmā no 1327. – 1340.

15

gadam Ugolīns sarakstījis Actus beati Franciscani et sociorum eius” (Montorsi: 2002,

32). Prejs un Kijas (2005) argumentē, ka minētais teksts nevar būt viena autora darbs

— par to liecina stila dažādība. Esot bijuši vairāki autori, bet viens — redaktors, kas

visu apkopojis vienā veselumā. 14.gadsimta vidū teksts esot pārstrādāts tādā formā kā

pazīstam to šodien - Sv. Franciska Ziediņi (Fioretti di san Francesco) un pārtulkots

senslāvu valodā. Uz citām valodām visbiežāk tulkots tieši no šīs senslāvu valodas

versijas (Prejs un Kijas: 2005, 44). Par minētā darba pārveidošanu piemin arī Montorsi

(2002). Izvērtējot avota ticamību, Montorsi (2002) apgalvo, [...] ja neņem vērā

pārspīlējumus, kā arī dažas citas detaļas, tad Ziediņos tomēr ir vēsturiska patiesība, ir

manāms sv. Franciska gars. Tāpat tie arī var palīdzēt rekonstruēt Franciska dzīvi

(Montorsi: 2002, 32).

Rezultātā Ziediņi ir ļoti populāri, nereti tos uzskata par viskaistākajiem un

ievērojamākajiem notikumiem no Franciska un viņu biedru dzīves – varbūt tā iemesla

dēļ, ka tos viegli lasīt.

Tradicionāli Ziediņiem tiek pievienots traktāts par Svētā Franciska stigmatiem

un to atceri — to autors smēlies materiālu no Bonaventūras (Montorsi: 2002, 33).

Noslēdzot avotu aprakstu, jāatzīst, ka ir pietiekami daudz dažāda žanru avotu

sv. Franciska dzīves un kulta izpētei. Īpaši vērtīgs autentiskuma un sv. Franciska dzīves

attēlošanas un interpretācijas ziņā būtu uzskatāms Toma no Čelano darbs Vita prima..

Sasakanā ar žanru — vita ir visbiogrāfiskākais, jo piemin aptuvenu notikuma laiku un

vietu, kā arī kaut nedaudz ļauj nojaust vēsturiskā konteksta aprises. Tāpat Vita prima

arī ietver kā svētā dzīvi, tā arī nāvi, apbedīšanu, kanonizāciju, kultu, mazāk —

brīnumus. Sv. Franciska Testaments savukārt ir visbiogrāfiskākais no viņa paša

rakstītajiem rakstiem, tāpēc tam arī piešķirama īpaša vērība. Neapšaubāmi, arī pārējie

referāta ietvaros apskatītie avoti ir būtiski Franciska iepazīšanai, ja vien gadās prasmīgs

to interpretētājs. Visi avoti veido vienu veselumu — franciskāņu avotu rindās.

16

2. SV. FRANCISKA DZĪVESGĀJUMS

Sv. Francisks dzimis 1181. vai 1182. gadā bagāta tirgotāja ģimenē. Viņa

vecākiem, Joannai Pikai un Pjetro Bernadonem piederēja audumu veikals un viņi

pilsētā bija vieni no bagātākajiem iedzīvotājiem. Leģenda vēsta, ka Francisks esot

piedzimis stallī/kūtī (līdzīgi kā Jēzus) (Zaleski: 1998: 602, 604). Maiarelli (1976)

paskaidro, ka „stāsts, ka svētais esot piedzimis stallī tāpat kā Kristus, ir vēlāka laika

leģenda, kas nav pieminēta pirmajās biogrāfijās” (Maiarelli, 1976: 43). Franciska

dzimšanas vietā tagad atrodas kapela ar freskām no 13. gs., kā arī uzraksts — datēts ar

14. gs.: „Šī kapela bija stallis vēršiem un ēzelim, kurā piedzimis Francisks, pasaules

gaišums.” Franciska ģimenes mājas vietā 1615. gadā uzbūvēta Jaunā baznīca (La

Chiesa nuova). No bijušās mājas palicis visai maz: ieejas durvis, audumu

noliktava/veikals un mazs kambaris, kurā Francisku mēdza ieslēgt tēvs (Maiarelli,

1976: 43).

Francisks piedzimst vājš, māte viņu nosauc par Jāni (pēc Jāņa Kristītāja). Tēvs

jokojoties viņu sāk saukt par Francisku (francūzieti), tāpēc ka zēnam esot ļoti patikuši

franču tirgotāji, ar kuriem tēvs kārtojis darījumus. Saskaņā ar citu versiju, savu vārdu

Francisks iegūst, pateicoties mātei, kura esot cēlusies no Provansas — Francijas

provinces. Francisks esot mācījies draudzes skolā, bet pēc tās beigšanas palīdzējis

tēvam tirdzniecības lietās. Kad 1202. gadā izceļas karš starp Asīzi un Perudžu,

Francisks labprāt piedalās dzimtās pilsētas aizstāvēšanā. Tajā laikā viņam ir tikai 20.

gadu. Viņš nokļūst gūstā uz gadu. Gūstekņi tika turēti vissliktākos apstākļos, tāpēc arī

Franciskam gūstniecības laikā piemetās slimības. Pēc gūstā pavadītā gada Francisks

atkal atgriežas mājās un palīdz tēvam tirgošanās lietās. Tā tas turpinātos līdz mūža

galam, ja ne viņa sapnis. ...

Kādā naktī Francisks redz sapnī kādu krāšņu pili ar bruņinieku bruņām un

ieročiem: "Tas viss pieder tev un taviem bruņiniekiem." Sapni Francisks saprot kā zīmi,

ka viņu gaida liela veiksme kaujās, tādēļ viņš atkal pievienojas Apūlijā organizētajam

karagājienam. Tomēr pa ceļam, Spoleto, viņš vīzijā izdzird balsi: "Uz kurieni tu gribi

doties?" — "Es dodos uz Apūliju, gribu kļūt par lielu valdnieku." Bet balss turpina

jautāt: "Kas tev var dāvāt vairāk laba — kungs vai kalps?" Francisks atbildējis:

"Kungs." — "Kāpēc tad tu kalpa dēļ atstāj Kungu un kāpēc atstāj Valdnieku padotā

17

dēļ?" Uz to Francisks jautājis: "Kungs, ko Tu

gribi, lai es daru?" — "Atgriezies savā zemē!

Francisks paklausīja. Pamazām sākās viņa atgriešanās process. Īpaša loma viņa dzīves

pārmaiņā ir lūgšanai sv. Damiana baznīcai krusta priekšā. 15 [...] pēc pieminētās vīzijas

un Krustā sistā balss sadzirdēšanas, līdzinājās /sekoja Kristum, kas cieš līdz pat nāvei.”

Lūgšanas laikā sv. Francisks sadzirdējis šādus vārdus: „Francisk, ej un atjauno manu

namu, kurš kā tu redzi, brūk.” Vārdus saprot burtiski un sāk atjaunot baznīcas. Tikai

svētais atrod savu aicinājumu, saprotot, ka atgriešanās, gandare, evaņģēliskas dzīves

liecība un apustulāts – tā ir Dieva Baznīcas atjaunošana.

Francisks izmainās: Tas, kas agrāk bijis salds, tagad kļuvis rūgts. Kas agrāk rūgts –

tagad salds. Viņš deva naudu, apģērbu (cepuri vai jostu, kreklu) nabagiem,

nabadzīgiem priesteriem pirka un sūtīja lietas, kas nepieciešamas baznīcas greznošanai.

Francisks ir spējīgs dalīties ar nabagajiem, noskūpstīt un pakalpot spitālīgos, viņu vairs

neinteresē draugu kompānija un uzdzīve.

Līdzšinējie draugi novēršas, uzskata, ka Francisks nav īsti normāls. Arī vairums

iedzīvotāju uzskata Francisku par traku, nesaprotot viņa pēkšņo pārmaiņu. Neizpaliek

domstarpības un strīds ar tēvu. Visbeidzot bīskapa priekšā, atbildot uz tēva prasību

atmaksāt atpakaļ naudu un atdot iztērēto mantu, Francisks atdod visu, kas viņam

mugurā tēvam, sakot, ka no šā brīža viņam ir Tēvs debesīs. Viņš uztic sevi visu un savu

dzīvi Debesu Tēvam („Mans Dievs un mans Viss”) un uzsāk gandares dzīvi. Pamazām

Franciskam rodas sekotāji, to skaits pieaug. Francisks saprot, ka viņa dzīves veids ir

evaņģēlija izdzīvošana viņš atsakās no bagātības, lai sekotu Kristum nabadzībā un

gandarē. Francisks dodas uz Romu pie pāvesta, lai lūgtu apstiprinājumu savam

jaunajam dzīvesveidam. Inocenta zīmīgais III sapnis — Francisks balsta Laterāna

baznīcu — Baznīcu māti. Rezultātā tomēr Francisks saņem pāvesta apstiprinājumu.

Francisks saprata, ka viņa misija ir iet caur pasauli – tā kā Jēzus un apustuļi — liecināt

un sludināt. liecība — dzīve balstīta evaņģēlijā. Dzīve un uzticība aicinājumam ir

visveiksmīgākais sprediķis. Ne visi spējīgi teikt sprediķis, visi lai sludina caur liecību.

Darbības lauks — visa pasaule. Izsūtīja pa 2 brāļiem. Ir Baznīcas sūtīti, neko

negrib darīt pretī Baznīcai. Apustulāts kā Dieva baznīcas atjaunošana.

Francisks ir dibinājis trīs ordeņus, katram no tiem pirmsākumi saistās ar kādu

atsevišķu baznīcu, ko svētais atjaunojis. Pirmais ordenis — brāļiem dibināts

Porcjunkulā; 2. ordeņa (māsām — klarisēm) pirmsākumi saistīti ar San Damiano

baznīcu, savukārt 3. ordenis, aizsācies Pētera baznīcā, veltīts lajiem. Francisks īpaši

18

rūpējas par Klarisēm. Sv. Klāra ir viņa „ziediņš”, garīgā meita. „Trešā ordeņa locekļi

dzīvoja ģimenēs, strādāja ikviens savu darbu, paturēja savu īpašumu, bet ievēroja

ordeņa regulu, veica arī gandarīšanas un žēlsirdības darbus. Šie trešie ordeņi atstāja

lielu ietekmi tautā, veicinādami tur dziļāku dievbijību. (Trūps, 1992: 179).Divus

gadus pirms nāves svētais lūgšanas laikā Alvernas kalnā saņem stigmatus.

Sv. Francisks mirst 1226. gada 4. oktobrī, tauta jau tad uzskatīju viņu par svēto.

Sestdienā — Dievmātes dienā, 1226. gada 4. oktobrī, svētais lūdzoties 141.

psalma vārdiem, atdeva savu garu Dievam. Bēres bija nākamajā dienā. Brāļi svētā

miesas salika krusta veidā. Tas klātesošajos atstāja dziļu iespaidu. Viņa miesas svinīgā,

3 km garā procesijā pārnesa no Porcjunkulas uz Sv. Jura baznīcu. Pēc 4 gadiem tās ne

mazāk svinīgā procesijā pārnesa uz viņa godam uzbūvēto baziliku. 1228. gadā (2 gadus

pēc sv. Franciska nāves) Asīzē pāvests Gregors IX (bijušais kardināls Ugolīns) svinīgi

kanonizēja francisku svēto kārtā. 1442. un 1476. gados sv. Franciska relikvijas drošības

dēļ tika iemūrētas, bet laikam ritot, pār tām aizmirsa. Līdz 1818. gada 12. decembrī tās

atkal atklāja (Zaleski: 1998: 606).

19

3. SVĒTAIS UN BRĪNUMI

Aktuāls metodoloģijas jautājums: pēc kādiem kritērijiem, principiem pētīt. vai

svētais ir dzīvojis, vai liecības ir autentiskas, laikmeta konteksts. Tomēr ir arī

pētniecības robežas, proti, nosakot ticamību — leģendāro un reālo dažkārt ir grūti

novilt robežu, jo tiek skartas ticības lietas. Ticība un prāts ir savienojami (tam veltīta

enciklika Fides et Ratio), tie ir kā divi spārni. Tā piemēram, bez ticības būtu grūti

pieņemt stigmatu kā realitāti. Pieņemot faktu, ka Franciskam bija autentiski stigmati,

līdz ar to arī tiek apliecināta ticība Kristum, kurš mistiski vienojas ar svēto, ļaujot

piedalīties savās ciešanās un atstājot mīlestības zīmēs svētā miesās – naglu atstātās

brūces, kas asiņo. Nepieņemot šo faktu — stigmatus, sakot, ka tā ir leģenda, ko nevar

empīriski pierādīt, izvēlamies tikai racionālus argumentus, kam nav jebkādas saistības

ar ticību. Tātad, ne tikai nepieciešamas laikmeta zināšanas — šajā gadījumā viduslaiku

vēstures pazīšana, bet arī pētnieka ticības vai neticības nostājai ir liels svars tekstu

interpretācijā. Ticības inspirēts pētnieks tekstu interpretēs citādi kā neticīgs. Tā

piemēram, stigmatu fenomens arī var tikt skaidrots dažādi atkarībā no pētnieka

pārliecības. Kā zināms, avoti norāda, ka Francisks saņēmis stigmas. Ļoti iespējams, tas

bijis pirmais oficiāli atzītais gadījums Baznīcas vēsturē.

Schaff (1882) norāda, ka stigmatu Franciska miesā tiek izskaidrota trīs veidos.

1.Tie ir pateicoties pārdabiskam brīnumam. (tas ir katoļu uzskats; 1304. gadā Benedikts

XI nodibināja to svētkus.) Tie bija pateicoties pārdabiskam brīnumam.

2. Tos ‘iekalis’ mentāls process, pateicoties ilgai Kristus kontemplācijai uz krusta – šis

ir Sabatjēra viedoklis, kas kā zināms stāv ārpus katoliskās tradīcijas.

3. Aiz vēlēšanās ciest visas sāpes, ko Kristus cietis, tie iekalti ar paša rokām.

Kā redzams, brīnumi mēdz tikt skaidroti racionāli pat tad, ja šo brīnumu esamību ir

grūti noliegt. Vēsturiskos apstiprinājumus par Franciska stigmatizāciju ir grūti noliegt,

apgāzt. Ir pietiekoši daudz liecības par stigmatizācijas faktu (Schaff: 1882, 825).

Jāpiebilst, ka stigmas nav tikai viduslaiku fenomens. Piemēram, tās saņēmis arī

kapucīnu tēvs Pio (starp citu, arī Franciska sekotājs). Viņš dzīvojis 20. gadsimtā. Tātad

stigmatizāciju nevar izskaidrot ar viduslaiku cilvēku tendenci pēc pārspīlētas brīnumu

meklēšanas un mistiski orientētas domāšanas, kas nebalstās realitātē.

Brīnumi to dziļākajā nozīmē nav tikai viduslaiku raksturīgā iezīme. Arī

mūsdienās pastāv tendence orientēties uz brīnumaino, pārdabisko – protams, ja runājam

par laikmeta vispārīgām tendencēm un ne par atsevišķiem gadījumiem, tad jāatzīst, ka

20

mūsdienu cilvēka apziņā, salīdzinot ar viduslaiku cilvēku, ir vairāk racionālā.

Viduslaiku cilvēka pasaules uztvere atšķirsies no 21. gadsimta cilvēka domāšanas

veida. Bet tas jau ir cits, daudz plašāks temats. Francisks dzīvoja pārdabisku dzīvi

(citāts aicinājumā uz svētumu; pati svētuma ideja atsevišķos gadījumos sevī ietver arī

ko mistisku; atzīstot svēto eksistenci atzīstam arī brīnuma eksistenci. Citādi tas viss

būtu viduslaiku izdomājums.

Referāta autore uzsver, ka svētums un brīnumi nav tikai viduslaiku iezīmes, bet

arī mūsdienām raksturīga īpatnība. Šeit rodami vēsturiskā saskares punkti ar teoloģisko.

Tāpēc der iepazīties ar Katoļu Baznīcas katehismā teikto par svētumu, kas attēlots kā

dziļa vienotība ar Kristu, mistiska dzīve: „Garīgā izaugsme ir virzīta uz arvien ciešāku

vienotību ar Kristu. Šī vienotība tiek saukta par „mistiku”, jo tā ir līdzdalība Kristus

noslēpumā (gr. mysterion) caur sakramentiem — „svētajiem noslēpumiem” (gr.

mysteria) — un Viņā — Vissvētās Trīsvienības noslēpumā. Dievs mūs visus aicina uz

šo dziļo vienību ar Viņu, kaut arī īpašas žēlastības un ārkārtējas zīmes, kas liecina par

šo mistisko dzīvi, tiek dāvātas tikai nedaudziem un tādēļ, lai atklātu žēlastības veltes,

kas tiek sniegtas visiem ( KBK)

Var secināt, ka brīnumu interpretācija nav tik vienkāršs process. Referāta autore

tomēr uzskata, ka atsevišķos gadījumos, balstoties uz viduslaiku cilvēku domāšanas

specifikas, vēsturiskā konteksta hagiogrāfijas žanra pārzināšanas ir iespējams atšķirt

ticamo un neticamo, kaut arī šī robeža dažkārt ir trausla. nevar noliegt racionālo

devumu, zinātnisko kritiku. Tieši otrādi — tā ir labs palīgs sv. Franciska dzīves un

kulta restaurēšanā.

Francisks (jeb Dievs caur Francisku) ir darījis neskaitāmus brīnumu – Dievs

caur Francisku. Toma no Čelano Traktāts par brīnumiem, kā arī sv. Bonaventūra Vita

maiorem īpaši tos apraksta. Piemēram, Bonaventūras Vita maiorem Jānis no Leridas

brīnumaini dziedināts; Rogērijs pārliecinās par stigmatiem, Augšāmcelta sieviete

Monte Marano; Pomaricā augšāmceļ meitenīti; Nocerā augšāmceļ zēnu; Atdod mātei

mirušu dēlu, kuru atdzīvina; Puisītis no Kapua augšāmcelts; Vācijā augšāmceļ mirušo.

Romā laimīgas dzemdības; dziedina no akluma; kurlmēmos, atbrīvo no dēmoniem,

dziedina paralizētos.

Minēto brīnumu apraksti līdzinās Kristus veikto brīnumu aprakstiem — Kristus

ir dziedinājis kurlos, mēmos, paralizētos, izdzinis ļaunos garus, augšāmcēlis mirušo

jaunekli, Jaira meitiņu. Kristus tālāk savu varu nodevis apustuļiem un viņi piedalās

Kristus misijā — arī viņi var izdziedināt slimos; viens no apustuļiem, kā to lasām

21

Apustuļu darbos, ir augšāmcēlis zēnu, kurš klausījies garu runu, aizmidzis un nokritis

no balkona, nosities. Var apgalvot, ka arī sv. Franciskam ir bijušas ārkārtējas dāvanas

— harizmas no Dieva. Referāta autore uzskata, ka zīmes, brīnumi var notikt — arī

teoloģija to apstiprina. Tomēr brīnumu apraksts hagiogrāfijā varētu būt arī viduslaiku

cilvēka domāšanas ietekmēts. Nav noslēpums, ka viduslaikos cilvēks koncentrējās uz

brīnumiem, brīnumaino, lietas un parādības skaidroja no ticības viedokļa, dažkārt

aizmirstot par racionālo. Arī relikviju godināšanu bieži vien pārprata.

Sv. Franciska ziediņi un tajos attēlotie brīnumi būtu jālasa kritiskāk kā,

piemēram, Toma no Čelano darbos.

Brīnumi ir tikai viens no svētā izcilības pierādījumiem. Svētā dzīve un viņa

tikumi ir nemazāk būtisks komponents kanonizācijas procesam. Franciska

raksturojums:

„Daudz strādāja Kunga vīna dārzā. Bija centīgs un dedzīgs lūgšanās un gavēņos, nakts

lūgšanās, sprediķos un apustuliskajos ceļojumos, rūpēs un līdzjūtībā tuvākajiem, sevis

nicināšanā un tas jau tā bija no viņa atgriešanās sākuma līdz dienai, kurā aizgāja pie

Kristus, kuru mīlēja ar visu sirdi, bet dvēseli nemitīgi veltot pārdomām par Viņu,

pielūdza Viņu ar visiem saviem vārdiem un slavēja ar daudziem auglīgiem darbiem.

[...] Pēc laimīgas nāves, visi klātesošie brāļi un daudz pasaulīgo cilvēku skaidri redzēja

viņa miesu greznotu ar Kristus stigmatiem. [...]”

Vēl viens citāts no Trīs biedru leģendas biogrāfiem par svētā nopelniem un brīnumiem:

Dieva vīram tīri materiālas slavas piedēvēšana būtu nieks, ja Kungs nebūtu caur viņu

rīkojies tagad, kad pēc miesīgās nāves viņa dvēsele dzīvo godībā, lai veiktu daudzas

atgriešanās un dziedināšanas. Patiesi, daudz reliģiski vienaldzīgu cilvēku – kā sievietes

tā vīrieši atgriezās pie Kunga, pateicoties viņa nopelniem. Daudz vareno un

augstdzimušo kopā ar saviem dēliem pieņēma klostera habitu, bet to laulātās iestājās

klosterī pie Nabadzīgajām Kundzēm. Tāpat arī daudz gudro un mācīto, kā pasaulīgo tā

garīgo, panicinājuši miesas baudas un pilnīgi atteikušies no pasaulīgām vēlēšanām,

iestājās jau pieminētajā mazāko Brāļu ordenī. Katrs ar to žēlastības mēru, ko Kungs

tam devis, vēlējās vadīt savu dzīvi pēc Kristus un Viņa svētīgā kalpa Franciska piemēra

(Trīs biedri 73).

Trīs biedru leģendas biogrāfi Franciska izredzētību uz svētumu jau izceļ no tā

mazotnes: „Kad kaimiņi apbrīnojuši Franciska augstsirdību un cēlos paradumus”, māte

it kā paša Dieva pareģojuma iedvesmota teikusi: „Ko jūs domājat, kas būs mans dēls?”

Redzēsiet, ka pateicoties saviem nopelniem viņš kļūs par Dieva dēlu”.

22

Saskaņā ar Čelano arī pašam svētajam jau bijušas zināma pārliecība par savu

svētumu: „Gūstā esot priecājies, pārējie uzskatījuši par traku. Francisks teicis: Ziniet,

kādēļ tā priecājos? Man ir pavisam cits iemesls: es vēl būšu visā pasaulē godināts kā

svētais”. (Cel, 562)

Franciskam raksturīgs jūtīgums pret citu cilvēku vajadzībām, konkrēta

palīdzība. Ar īpašu mīlestību viņš dalījās ar nabagiem, sākot jau no savas atgriešanās

procesa līdz pat sava mūža galam: [..]sevī apņēmās savā sirdī, ka nākotnē neatteiks

dāvanu nevienam ubagam, kas to lūgs Dieva vārdā un to dos vēl devīgāk un bagātīgāk

nekā līdz šim.”

Saskaņā ar Bonaventūru, „Svētā nāves brīdī [...]„viens no mācekļiem, pazīstams

ar savu svētumu, redzēja, viņa dvēsele zem zvaigznes zīmes, mirdzot virs ūdeņu

plašumiem skaidrā spožumā, maza, balta mākoņa nesta, nonāca/uzkāpa tieši debesīs.

[...]” 959 lpp. Bonaventūra

23

4. KANONIZĀCIJA

Divus gadus pēc svētā nāves — 1228. gada 16. jūlijā pāvests Gregors IX

kanonizēja Francisku svēto kārtā. Svētā piemiņas diena — 4. oktobris. Bullā Mira

Circa Nos. Lielākā bullas daļa veltīta sv. Franciska cildinošam salīdzinājumam ar

Vecās un Jaunās Derības personāžiem. Bullas beigās iekļautais teksts skar tieši

kanonizācijas procesu. Tajā vēlreiz apliecināta pāvesta draudzība ar svēto, kā arī

norādes uz neskaitāmo brīnumu esamību:

„Tā kā brīnišķīgie viņa godājamās dzīves notikumi ir mums diezgan labi zināmi

pateicoties tam, ka viņš bija Mums ļoti labi pazīstams jau tajā laikā, kad Mums

bija zemāks stāvoklis, un tā kā Mēs pilnībā esam pārliecināti par daudzo izcilo

brīnumu ticamību, Mēs un Mums uzticētais ganāmpulks, no Dieva žēlastības,

esam pārliecināti, ka Mums palīdz tā aizbildniecība, kura draudzību Mēs

baudījām uz zemes. Apspiežoties ar mūsu Brāļiem, (t.i. kardināliem) un

saņemot viņu piekrišanu, Mēs pasludinām, ka viņš ir iekļauts svēto katalogā,

kas cienīgi godināšanas.”

Ar šo bullas pasludināšanu, sv. Francisks var tikt publiski godāts —

atvērts oficiāls sv. Franciska kults. Tāpat arī tiek minēta konkrēta piemiņas

diena, kā arī dotas norādes kā šo dienu svinēt:

„Mēs pasludinām, ka viņa dzimšana jāsvin cienīgi un svinīgi visā katoliskajā

baznīcā ceturtajā oktobrī – dienā, kad viņš iegāja debesu valstībā, atbrīvots no

miesas cietuma. Tādēļ Mēs lūdzam Kungā, pamācot jūs visus un mudinot, Mēs

pavēlam jums ar šo apustulisko vēstuli, ka šo dienu, kas veltīta viņa piemiņas

pagodināšanai, jūs vairāk pavadītu dievišķā pielūgsmē, un pazemīgi lūgtu viņa

aizbildniecību, tā ka jūs tiktu uzskatīti par cienīgiem pievienoties viņa pulkā ar

Viņa palīdzību, kurš ir svētīts mūžīgi. Amen.”

Arī pirmie biogrāfi raksta par kanonizāciju, Toms no Čelano, sv. Bonaventura.

Trīs biedri arīdzan stāsta sīkāk par kanonizāciju. Tā notikusi, piedaloties neskaitāmu

cilvēku klātbūtnē. Bez tam, dotas skaidras norādes, ka kanonizācijai nepieciešamie

brīnumi pārbaudīti un apstiprināti:

„Kad dažādās pasaules malās iemirdzējās jaunu brīnumu gaismā un no

daudzām pusēm sāka nākt pie viņa kapa tie, kuri, pateicoties viņa nopelniem,

saņēma lielas un īpašas Dieva žēlastības, jau pieminētais pāvests Gregors IX,

pēc apspriešanās ar kardināliem un daudziem prelātiem, izpētījis un apstiprinājis

24

brīnumus, kurus Kungs darījis caur svētīgā Franciska aizbildniecību, ierakstīja

viņu svēto sarakstā un norīkoja svinīgi pieminēt kā svētkus viņa nāves

gadadienu.”

Minēts arī precīzs kanonizācijas datums, vieta. Fakts, ka kanonizācijas procesā

vēlējušies būt dažādi cilvēki no dažnedažādām vietām apliecina tautas mīlestību uz

Francisku — viņš bija tautas pieņemts un mīlēts:

„Tas notika Asīzē, liela skaita prelātu klātbūtnē, kā arī milzīga pūļa prinču,

baronu un neskaitāmo ticīgo klātbūtnē, kas ieradušies no dažādām pasaules

malām pēc pāvesta aicinājuma, kurš saaicināja viņus uz šiem lielajiem svētkiem

tā Kunga 1228. gadā, otrajā sava pontifikāta gadā.”

Šī mīlestība izpaudās konkrētā rīcībā — svētajam par godu tika nolemts celt

baziliku: „Pēc tam tas pats pāvests, kurš ļoti mīlēja svēto vēl tā dzīves laikā, ne tikai

pagodināja viņu ar brīnišķu kanonizāciju, bet arī personīgi ielika pirmo akmeni baznīca

pamatos, kas būvēta svētā godam; šo baznīcu bagātināja ar dāvanām ar vērtīgiem

greznojumiem. Divus gadus pēc svētā kanonizācijas, viņa svētās miesas tika pārnestas

no pirmās kapa vietas tiešu uz šo baznīcu.”

25

5. VĒSTURISKAIS KONTEKSTS

Pazīstot svētā Franciska dzīvesgājumu, daudziem varētu rasties jautājums —

vai kā Francisks spēja apvienot savu radikālismu ar uzticību Baznīcai? Atsauksim

atmiņā dažus faktus par vēsturisko kontekstu (tas tikpat labi varētu būt darīts jau

referāta sākumā). Ap 1200. gadu Rietumeiropā vērojama strauja attīstība: uzkrājas

bagātības, attīstās tirdzniecība, noris industrializācija, urbanizācija, kā arī veidojas

universitātes. Pilsētās pieaug antiklerikālisms. 13. gadsimtā bija raksturīgi apšaubīt

Baznīcas dogmas. Jūtama spriedze starp agrāko manasticisma praksi un laju

atjaunotajām reliģiskajām jūtām. Trūps (1992) min, ka 12. un 13. gs. „radās ļoti daudz

reliģiska rakstura kustību, kas uzsvaru lika uz nabadzību” . Par piemēru lai minam

katarus un albiģiešus (Trūps, 1992: 177). Tomēr Baznīca par svēto atzinusi Francisku,

nevis, piemēram, Pēteri Valdo. Kādēļ?

Sv. Francisks vēlas lasīt Evaņģēliju saistībā ar Baznīcu. Franciska daži

laikabiedri — kristieši, vēloties kļūt pilnīgi, labot Baznīcas kļūdas, tomēr aizgāja pa

herēzes ceļu. 1174. gadā valdensu dibinātājs Pēteris Valdes (miris pirms 1219.g.)

saklausījis Kristus aicinājumu bagātajam jauneklim (Mt. 19, 21), izdalīja to, kas tam

piederēja nabagiem un sāka sludināt evaņģēliju Francijas dienvidos. Francisks rīkojās

līdzīgi, arī viņš atteicās no savām bagātībām. Tomēr Valdes un viņa sekotāji Veronas

sinodē (1184. g) tika atzīti par herētiķiem, saņēma lāstu. Francisks un viņa sekotāji

palika Baznīcas klēpī. Valdensi bieži kritizēja Baznīcu par iesaistīšanos zemes lietās.

Franciskam arī būtu ko pārmest Baznīcai, bet viņš mainījās pats un aicināja citus uz

atgriešanos un gandari. Viņš nesāka ar kritizēšanu, bet gan ar svētības un miera

vēlējumu pirms sludināšanas. Valdensi sprediķoja bez oficiālas baznīcas atļaujas.

Franciska sekotāji bez šīs atļaujas neko neuzsāka. Vai Francisks būtu akls un neredzētu

Baznīcas kļūdas?

Izšķirošs solis cīņā pret herēzēm bija pāvesta Lūcija III (1181 – 1185) un

ķeizara Frīdriha I Barbarosas 1184. gadā Veronā noturētā sinode. pāvests ar savu

dekrētu pieprasīja, lai publiskā herēzē pieķertie, ja tie ir garīdznieki, tiktu atcelti no

visiem amatiem, bet laji tiktu nodoti pasaulīgajai tiesai un attiecīgi sodīti. [...] Laterāna

koncils apstiprināja iepriekšējos noteikumus par herētiķu nodošanu valsts varai un

sodīšanai” (Trūps, 1992: 177-8).

1215. gadā – Laterāna IV koncils Romā pasludina katarus par herētiķiem,

apstiprina sakramentu mācību, īpaši par euharistiju — vismaz reizi gadā. Koncils

26

aizliedza jaunu klosteru tapšanu (1204), jo daudz herētiķu. Inocents deva mutisku

aprobātu (1209).

Šīs „kustības lielākā vai mazākā mērā nosodīja Baznīcas uzkrātās bagātības,

garīdznieku pieķeršanos laicīgajai mantai un aicināja atgriezties pie kristiešu

vienkāršības. Tās no vienas puses, radīja dažādus herētiskus novirzienus, taču, no

otras, pamudināja vecos ordeņus veikt reformas, deva ierosmi jaunu ordeņu

dibināšanai” (Trūps, 1992: 177).

Šādā jaunas pasaules rītausmā Baznīca stāv iepretim krīzei. Inocents III redz

sapni — Laterāna Baznīcu, kas ir visu baznīcu māte, balsta kāds vīrs. (skat. Džoto

fresku). Šis vīrs ir Francisks — ubagotājordeņa dibinātājs.

„Ubagotājordeņi prasīja no saviem brāļiem pilnīgu nabadzību, pārtika tikai no

roku darba vai savāktajām dāvanām, sludināja Dieva vārdu un veica pastorizācijas

darbu. Laikā, kad klērs ar savām alkām pēc bagātības daudzus ticīgos noskaņoja pret

baznīcu, šie ordeņi aicināja sekot nabadzīgajam Kristum un atgriezties pie apustulisko

laiku pieticības. Mūki nevairījās no pasaules, kā tas bija agrāk, bet savus konventus

cēla pilsētās un apdzīvotās vietās, lai, dzīvojot starp cilvēkiem, varētu mainīt viņu

dzīvesveidu. pretēji agrākajiem ordeņiem viņi visu savu uzmanību veltīja īpaši

nabadzīgo slāņu dvēseles dzīvei. [...] bija vienmēr gatavi misiju darbam pagānu zemēs,

gan cīņai pret herēzi un muhamedāņiem. (Trūps, 1992: 179).

Franciska uzticība Baznīcai nebija baiļu rosināta, bet gan spēja Baznīcā saskatīt

Kristu – tas bija Kristus nams, kurš jāatjauno. Savā Regulā viņš to norādīja sekojošos

vārdos: "Tātad, vienmēr pakļāvīgi un padevīgi pie tās pašas svētās katoliskās Baznīcas

kājām, nelokāmi ticībā (sal. Kor 1:23) ievērosim nabadzību, pazemību un mūsu Kunga

Jēzus Kristus svēto Evaņģēliju, kā esam svinīgi solījušies to darīt".

Viņa pirmais biogrāfs par viņu izsakās šādi: "Viņš uzskatīja, ka visās lietās un

pāri visām lietām jāsaglabā, jāciena un jāseko ticībai svētajā Romas Baznīcā, kurā

vienīgi pastāv pestīšana visiem tiem, kam nepieciešams būt pestītiem. Viņš respektēja

priesterus un viņam bija liela mīlestība uz katru baznīcisku kārtu".

Dibinātie ordeņi, to regulas ir pāvesta apstiprinātas. Apustulātu brāļi veic ar

vietējo bīskapu, priesteru piekrišanu. Francisks ir radikāls, bet ne šķeltniecisks.

Novatorisms un radikālisms neieved herēzēs, bet gan atjauno Baznīcu un viņu pašu

veido par svēto. Svētais ir uzticīgs Kristum, kas ir klātesošs Baznīcā par spīti un

neskatoties uz cilvēcisko vājumu. Galu galā svētais bija aicināts atjaunot Baznīcu, nevis

nojaukt esošo un celt ko no jauna.

27

Paradoksāli – Francisks par svēto kļūst pateicoties Baznīcai, tās ietvaros un

Baznīca atgūst svētumu – atjaunojas, pateicoties Franciskam. Svētie ir nepieciešami

Baznīcai un Baznīca ir nepieciešama svētajiem

28

6. SV. FRANCISKA RELIKVIJAS

„Par bazilikas celtniecību parūpējās brālis Elija/Eliass. Tās celšana uzsākat jau

nākamajā dienā pēc svētā kanonizācijas, proti, 1228. gada 17. jūlijā. Bazilika sastāv no

trīs daļām: augšas bazilikas, lejas bazilikas un kriptas. Lejas bazilika pabeigta 1230.

gadā un tur arī guldītas svētā miesas. 1754. gadā pāvests Benedikts XIV piešķīra

svētnīcai patriarhālās bazilikas titulu. Tā ir itāļu mākslas aun arhitektūras meistardarbs”

(Maiarelli, 1976: 47).

Svētā relikvijas 4 gadus tika glabātas Sv. Jura baznīcā, bet kopš 1230. gada —

Sv. Franciska bazilikas kriptā — akmens kapā zem galvenā altāra. 1228. gadā (2

gadus pēc svētā nāves — Asīzē). Kapa četrās malās atrodas pirmo un visuzticīgāko sv.

Franciska sekotāju – brāļa Leona, Rufīna, Eņģeļa un Maseo pīšļi. Uz kriptu varēja

nokļūt, ejot pa šauru koridoru, kurš 1442. gadā saskaņā ar Eugēnija IV vēlēšanos, tika

aizmūrēts, lai novērstu iespēju, ka kāds varētu relikvijas nozagt vai pārnest uz citu

vietu. Tas bija pamatots lēmums, jo cīnās starp valstīm, pilsētām Itālijā bijs paradums

uzvarētajai pusei atņemt svēto relikvijas. Daudzus gadsimtus precīza sv. Franciska kapa

atrašanās vieta nebija precīzi zināma. 1818. gadā 12. decembrī relikvijas tika no jauna

atrastas — koridoru atkal no jauna atvēra un 1820. gada 5. septembrī svinīgi tika

atpazīti svētā pīšļi (Cianchetta: 1991, 18; Maiarelli, 1976).

Sv. Sebastiāna kapelā lejas bazilikā ir dažas vērtīgas piemiņas lietas, sv.

Franciska relikvijas (2. kategorijas): tunika, kapuce, sandales, svētības vēstule brālim

Leonam ar svētā autogrāfu. Damiano krusts glabājas Sv. Klāras bazilikā. Klarises 1260.

gadā pārceļoties uz savu jauno klosteri pie Sv. Klāras bazilikas, paņēma līdz ar sevi arī

krustu, kas patlaban atrodas tur aiz stikla. Iepretim tam glabājas arī vairākas būtiskas

piemiņas lietas: sv. Franciska breviārs, tunika un alba, ko darinājusi sv. Klāra.

(Maiarelli, 1976: 37; 55). Asīzes muzejā, kas atrodas blakus sv. Klāras bazilikai

glabājas ielāpiem klāts sv. Franciska habits – darināts Klāras rokām. (Zaleski: 1998:

602, 604).

29

7 .SV. FRANCISKS MĀKSLĀ / IKONOGRĀFIJĀ

Mūsdienās mākslinieki mēdz Francisku attēlot zvēru un putnu ielokā, tādējādi

paužot franciskāņu garīguma iezīmi — brālību ar visiem radījumiem. Tomēr ja šis būtu

vienīgais Franciska attēlošanas veids, tad tas noplicinātu izpratni par svēto — tas ir

fragmentārisks skatījums, kas parāda tikai daļu no svētā – aisberga augšējo daļu.

franciskāņu habits, ar baltu virvi, kurā iesieti trīs mezgli, (simbolizē trīs solījumus —

šķīstību, nabadzību, paklausību). Rokās nereti tur krucifiksu, pie tā kājām galvaskauss

— kā gandares un atgriešanās zīme. Bieži attēlots ar stigmām — Kristus brūcē, rokā,

kājās, sānos.

Darbs Sacro Speco, gleznots Subasio tiek uzskatīts par vissenāko. Autors varētu

būt bijis kāds benediktīņu mūks, kas Francisku gleznojis 1218.gadā tā viesošanās laikā

pie benediktīņiem. Tas, ka nav stigmatu zīmes, kā arī uzraksta — svētais, vedinot

domāt, ka darbs tapis vēl Franciska dzīves laikā. Gadsimtu laikā sv. Francisku un viņa

dzīvesgājumu iedzīvinājuši dažnedažādi mākslinieki (skat. pielikumu). Tomēr īpaši

jāuzsvet Džoto ieguldījums — viņa freskas var nodēvēt par vizuālu biogrāfiju. Tās izceļ

galvenos notikumus sv. Franciska dzīvē. Pilnīgāku un patiesāku priekšstatu par sv.

Francisku var iegūt tieši no klasiķu darbiem — svarīgi ir spēt Francisku saskatīt ne tikai

kā priecīgu Dieva trubadūru, kas sprediķo putniem visai radībai. Ne mazāk būtiski ir

ievērot sv. Franciska mīlestību uz Krustā sisto. Viņš bieži teiks” „Mīlestība nav

mīlēta”, raudās par Kristus ciešanām. Ne velti Francisku dēvē par serafisko tēvu —

viņa mīlestību uz Dievu un cilvēkiem ir nobriedusi kontemplācijā, ciešanās. Bieži

ikonogrāfijā atveidots stigmatizācijas motīvs (Rubens, Belīni, Džoto, u.c.)

Franciskāņu simbolika mūsdienās: Tau zīme – franciskāņu krusts, sveiciens:

Pax et bonum. Zīme Tau (Ezeh., 9: 4) Tau pārstāv krustu, lai katrs šo zīmi nēsā sirdī —

nožēlas zīme, atjaunotas sirds zīme. Čelano — sv. Franciska zīme; Bonaventūra —

Francisks īpaši to godināja; parakstīja vēstules (uz sv. Franciska ).

30

8. FRANCISKĀŅU SAIME MŪSDIENĀS

Mūsdienās franciskāņu saime ir sazarota. Jau Franciska laikā parādījās divas

tendences: daļa brāļu dzīvoja mazās kopienās un nabadzīgi, savukārt citi – salīdzinoši

lielākās kopienās, kas bija klostera tipa, centrētas vienā vietā. 1226. g. pēc Franciska

nāves plaisa starp šīm grupām padziļinājās. Rezultātā 15. un 16. gs. izkristalizējas divi

virzieniem ar saviem nosaukumiem: konventuālie, observanti. 1230. g. pāvestam regulu

atvieglinot, observanti paliek pie pirmās regulas.

Līdz 1517. gadam abiem virzieniem viens ģenerālis, bet savi vikāri. 1517.g.

notiek atdalīšanās, katrs virziens ievēl savu ģenerāli. No observantiem rodas vēl 2

grupas: askētiskie un tie, kas vēlas atvieglinājumus regulā. 1519. gadā top reformāti.

Bascio – observanti 1525. gadā ieradās Romā ar citādu habitu – spicu kapuci Kapucīni

16. gs. pusē atdalījās no observantiem. No 1619. g. kapucīņi ir atsevišķa ģimene ar savu

ģenerāli. Mazo brāļu kapucīnu ordenis – tieksme padziļināt lūgšanu un gandares dzīvi.

1897. gadā Leons XIII visas observantu grupas apvienoja kopā un nosauca tos par Ordo

fratum minorum.

Franciskam mūsdienās ir daudz sekotāju, kas vēlas dzīvot saskaņā ar

franciskāņu garīgumu. Pēc Franciska parauga viņi savu dzīvi balsta evaņģēlija vērtībās,

īsteno evaņģēliskos padomus īstenošana atbilstoši kārtai – nabadzību, šķīstību un

paklausību. Gandare, nabadzība, miers, vienkāršība, prieks.

Mūsdienās franciskāņu ģimene ir viena no lielākajām skaita ziņā, to skaitā –

daudz svēto. (cik?)

Saskaņā ar franciskāņu liturģisko kalendāru, tiek svinēti šādi svētki: 24. maijā

— Asīzes bazilikas iesvētīšanas diena; 2. Augustā — Porcjunkulas atlaidas (Eņģeļu

Dievmāte svētki); 17. Septembrī — sv. Franciska stigmatu svētki; 12. decembrī — Sv.

Franciska pīšļu atrašanas svētki.

Sv. Franciska vārds joprojām ir populārs. Mūsdienās svētais tiek izvēlēts par

aizbildni, pieņemot tā vārdu kristībās, kā arī iestiprināšanas sakramentā. Zīmīgi, ka viņa

vārdā nosaukti ir 15 svētie, 21 svētīgie un attiecīgi sieviešu dzimtes locījumā – 2 svētās

un 12 svētīgās.

1916. gadā pāvests Benedikts XV pasludināja sv. Francisku par itāļu Katoliskās

akcijas aizbildni, bet 1939. gadā Pijs XII – par Itālijas aizbildni. 1958. gadā Itālijas

parlaments šo pāvesta izdoto dekrētu apstiprināja.

31

Francisks, būdams sava laikmeta bērns, ir aktuāls visos laikmetos, jo viņa dzīve

un regula dziļi balstītas evaņģēlija vēstī. Francisks baznīcas reformators. Bieži

salīdzināts ar Luteru – Francisks atjauno baznīcu ‘ad interna” – no iekšienes. Statistikas

dati, kas atspoguļo franciskāņu saimes skaitlisko stāvokli ap 1985-to gadu.

Mazākie brāļifranciskāņi 19.973konventuālie 4.216kapucīni 11.889

36. 078 1985. gads

trešā regulārā ordeņa brāļi 883

KONTEMPLATĪVIE FRANCISKĀŅIklarises (dažādi nosaukumi) klosteri 865

māsas (apmēram) 17.500citas klauzūras franciskānietes klosteri 219

māsas 4.333kopā klosteri 1.084

māsas (aptuveni) 21.833

MŪSDIENU FRANCISKĀŅU KONGREGĀCIJASvīriešu (aptuveni) 30brāļi (aptuveni) 2.500sieviešu (aptuveni) 463klostera māsas (aptuveni) 200.000

FRANCSIKĀŅU TREŠAIS ORDENIS LAJIEMkopienas (aptuveni) 15.000māsas un brāļi (aptuveni) 1.100.000

2Reg 12, 5 :FF 109

L. Iriarte, L. (1999) Powołanie Franciszkańskie. Sinteza ideałów św. Franciszka i św. Klary. Kraków. 29 – 30

32

TĒZES

1. Franciska pārmaiņa no bagāta tirgotāja dēla uz nabadzīgu gandarītāju laika biedriem

šķiet šokējoša. Sākotnēji Francisks tiek uzskatīts par nepieskaitāmu, tomēr vēlāk viņam

rodas neskaitāmi sekotāji. Francisks top par garīgo tēvu jaunam ubagotājordenim –

franciskāņiem – „mazākiem brāļiem”. Pāvesta Honorijs III apstiprināts, ordenis ātri

izplatās pa visu Eiropu. Līdztekus dzimst arī ordeņa sieviešu nozarojums – klarises, kā

arī trešais ordenis pasaulīgiem cilvēkiem.

2. Franciska izvēlētais dzīvesveids krasi atšķiras no viduslaiku bagātības un varas

spožuma, kas bija sastopama Baznīcas hierarhijas aprindās, kā arī tā laika monastiskās

tradīcijās. Francisks izvēlas citu bagātību – Nabadzības Kundzi. Tieši radikālisms un

autentiskums Francisku dara pievilcīgu laikabiedru acīs. Krusta mīlestība,

atgriešanās, gandare, uzticība evaņģēlija vēstij dara līdzīgu viņu Kristum. Šī līdzība

Krustā sistajam tiek apstiprināta ar īpašu, retu žēlastību – stigmatiem, ko svētais

saņēmis divus gadus pirms savas nāves. Francisks baznīcas vēsturē ir pirmais oficiāli

atzītais stigmatizētais.

3. Franciska ceļš uz svētumu atraisa viņā dziļu, pilnīgu prieku un brīvību. Viņš ir

brālis un miera nesējs katrai radībai, ar piemēru un vārdiem liecina par Kristu. Dodas

pat uz Maroku un Ēģipti, sludina evaņģēliju sultānam. Francisks top par jaunu cilvēku

– svēto. Dievs caur Viņu dara brīnumus. Nu arī laikabiedri, vēl Franciskam dzīvam

esot, sāk uzskatīt to par svētu. Franciskāņu dzīvesveids līdzīgs daudzām citām

reliģiskām kustībām 13. gadsimtā, kas uzsvaru lika uz nabadzību un pirmkristiešu

dedzību, - katariem un valdensiešiem, tomēr atšķirībā no franciskāņiem, šie grupējumi

tika atzīti par herētiskiem.

4. Franciska brīvība un radikālisms nav pretrunā ar paklausību Baznīcai. Ciena

Baznīcas hierarhiju, neskatoties uz tās acīmredzamajām un nopietnajām kļūdām.

Paklausību Kristum saista ar paklausību Baznīcai. Riskējot tikt atzītam par herētiķi,

dodas uz Romu, lai saņemtu pāvesta apstiprinājumu dzīvesveidam nabadzībā. Dibinātie

ordeņi, to regulas ir pāvesta apstiprinātas. Franciskāņu radikālisms neieved herēzēs, bet

atjauno Baznīcu. Francisks nav šķeltniecisks. Viņš saņēmis aicinājumu atjaunot

Baznīcu, nevis to nojaukt un celt no jauna.

33

IZMANTOTĀ LITERATŪRA

1. Trūps, H. (1992) Katoļu baznīcas vēsture. Rīga: Avots.

2. Svētā Franciska Ziediņi (1998) Rīga: Rīgas Metropolijas kūrija.

3. Katoļu Baznīcas katehisms (2000) Rīga: Rīgas Metropolijas kūrija.

4. Philip Schaff, P. (1882) History of the Christian Church, Volume V: The

Middle Ages. A.D.1049-1294.URL: http://www.ccel.org/ccel/schaff/hcc5.html

5. Cianchetta, R. (1991) Asyż. Stuka i historia przez wieki. Warszaw.

6. Iriate, L. (1999) Powołanie Franciszkańskie. Synteza ideałów św. Franciszka i

św. Klary. Kraków.

7. Montorsi, G. (2002) Franciszek z Asuyżu nauczycielem życia: według przekazu

żródeł franciszkańskich.Kraków.

8. Prejs, R., Kijas, Z. (2005) Żródła franciszkańskie. Kraków.

9. Zając, A. (2005) Wprowadzenie: Życiorys pierwszy świetego Franciszka z

Asyżu w: Żródła franciszkańskie. Kraków

10. Maiarelli, S. (1976) Asyż: Miasto św. Franciszka.Assisi.

11. Zaleski, W. (1998) Święci na każdy dzień. Warszawa

12. O’Collins,G., Farrugia, E.g. (2002) Leksykon pojęć teologicznych i kościelnych

z indeksiem angielsko-polskim. Kraków: WAM

ELEKTRONISKIE AVOTI:

http://www.franciscan-archive.org/index2.html

http://home.ici.net/~panther/francis

34

http://www.ccel.org/ccel/schaff/hcc5.html

AVOTI:SVĒTĀ FRANCISKA RAKSTIRegulasNeapstiprinātā regulaApstiprinātā regulaRegula vientuļniekiemTestamentsMazais Sjēnas testamentsSv. Klārai nodotais dzīvesveidsPamācības Nabadzīgajām kundzēm sv. Damjāna klosterī, VēstulesVēstule visiem ticīgajiemVēstule tautu valdniekiemVēstule visam ordenimVēstule atbildīgajam parsvētnīcu – divas redakcijasVēstule kādam ministramVēstule brālim LeonamVēstule sv. AntonamVēstule-svētība brālim BernardamlūgšanasLūgšana krucifiksa priekšāSvētīgās Jaunavas Marijas sveicinājumsVisaugstākā Dieva pielūgšanaSvētība brālim LeonamSaules dziesma jeb Radības slavinājumsTikumu cildinājumsSlavēšanas lūgšanasLūgšanas Mūsu tēvs izklāstsPamudinājums Dieva pielūgšanaiKunga ciešanu oficijs PamācībasTraktāts par patiesu un pilnīgu prieku

Toms no Čelano Tractatus de miraculis sancti Francisci.Toms no Čelano Legenda ad usum choriSv. Bonaventūra Legenda maiorSv. Bonaventūra Legenda minorActus beati Francisci et sociorum eiusSacrum commercium Epistola Trium SociorumLegenda Trium SociourumAnonymus PerusinusSpeculum perfectionisCompillatio Assisiensis seu Legenda PeruginaFioretti di san FrancescoDokumentiBulla Cum secundumBulla Solet annuere Sedes ApostolicaBrāļa Elija Buonabarrones apkārtvēstule par sv. Franciska nāvi.

35

1. PIELIKUMS 1

IZVĒLĒTĀ HISTORIGRĀFIJA(ALFABĒTIKSĀ SECĪBĀ)

ANGELUS CLARENUS, Expositio regulae Fratrum Minorum, wyd. L. Oliger OFM, Quaracchi 1912.

ARDUINO T., Cronologia della vita di S. Francesco d’Assisi, Roma 1963.ARMSTRONG E. A., Saint Francis: Nature Mystic. The Derivation and Significance of the

Nature Stories in the Franciscan Legend, Berkeley-Los Angeles-London 1973.

BOASE T. S. R., St Francis at Assisi, London 1968.BOEHMER H., Analekten zur Geschichte des Franciscus von Assisi. Sancti Francisci

opuscula, regula poenitentium, antiquissima de regula Minorum, de stigmatibus Sancti Patris, de sancto eiusque societate testimonia, Tübingen 1904.

BONMANN O., Die Schriften des hl. Franziskus von Assisi, Freiburg 1940.CASUTT L., Die älteste franziskanische Lebensform. Untersuchungen zur Regula

prima sine bulla, Graz 1955.D’ALENÇON U., Epistola s. Francisci ad Ministrum Generalem, w: „Analecta Ord. Min.

Cap.” 15(1899), s. 87.ESSER K., Das Testament des Heiligen Franziskus von Assisi. Eine Unterschung

über seine Echtheit und seine Bedeutung, Munster/Westfalen 1949.ESSER K., Die Opuscula des hl. Franziskus von Assisi. Neue textkritische Edition,

Editiones Collegii S. Bonaventurae Ad Claras Aquas, Grottaferrata (Romae) 1976.

ESSER K., Ein Vorläufer der „Epistola ad fideles” des hl. Franziskus von Assisi, w: Collectanea Franciscana, 1975, fasc. 1-2, 8-13.

ESSER K., Franziskus von Assisi und die Katharer seiner Zeit, w: „Archivum Franciscanum Historicum” 51/1958, s. 225-264.

ESSER K., Opuscula Sancti Patris Francisci Assisiensis denuo edidit iuxta codices mss. Caietanus Esser OFM, Grottaferrata (Roma) 1978.

ESSER K., Studien zu den Opuscula des hl. Franziskus von Assisi, Rom 1973.ESSER K., HARDICK L., Die Schriften des hl. Franziskus von Assisi. Einführung, Übersetzung,

Erläuterungen, Werl in West. 1956.ESSER K., „Exhortatio ad laudem Dei”. Ein wenig beachtetes Loblied des hl.

Franziskus, w: „Archivum Franciscanum Historicum” 67, Quaracchi-Grottaferrata 1974, s. 3-17.

FELDER H., Die Ideale des hl. Franziskus von Assisi, Paderborn 1951.GOETZ W., Die Quellen zur Geschichte des hl. Franz von Assisi, Gotha 1904.LAPSANSKY D., The autographs on the „Chartula” of Saint Francis of Assisi, w:

„Archivum Franciscanum Historicum” 67/1974, s. 18-37. LEMMENS L., Opuscula sancti Patris Francisci Assisiensis, Quaracchi 1904. OLIGER L., Documenta iendita ad historiam Fraticellorum spectantia, w: „Archivum

Franciscanum Historicum” 3/1910-6/1913.ROCHFORD J. M., Clare's Form of Life: A light for us, w: "The Cord", 45(1995) nr 4, s. 27-

31.SABATIER P., Collection d’études et de documents, Paris 1900.SABATIER P., Vie de S. François d’Assise, Paris 1894.SAN FELIPO T. J., The Mystic Francis and his Vision of Creation, w: „The Cord", 28/1978,

s. 133-147.SCHMUCKI O., Das Leiden Christi im Leben des hl. Franziskus von Assisi, Roma 1960.SCHMUCKI O., Franciscus <Dei Laudator et cultor>. De orationis vi ac frequentia in

eius cum scriptis tum rebus gestis, w: „Laurentianum” 10/1969, s. 3-36, 173-215, 245-282.

WADDING Ł., Annales Minorum in quibus res omnes trium ordinum a S. Francisco institutorum ex fide ponderosius asseruntur, calumniae refelluntur praeclara quaeque monumenta ad obblivione vindicatur. Authore R. P. F. Lucca Waddingo (...) in Urbe s. Theologiae professore. Lugduni 1625 (ad annum 1213).

36

2. PIELIKUMS

FRANCISKĀŅU LAIKRAKSTI UN IZDEVUMI

„Analecta Franciscana. Chronica aliaque varia documenta ad historiam Fratrum Minorum spectantia”,

Firenze 1885-

„Antonianum. Periodicum philosophico-theologicum”, Roma 1926-

„Archivum Franciscanum Historicum”, Firenze, Quaracchi, Grottaferrata 1908-

„Bibliotheca scriptorum Ordinis Minorum S. Francisci Capuccinorum”, Venezia, Roma 1747-

„Estudis Franciscans”, Barcelona 1907-

„Etudes Franciscaines”, Paris 1899-

„Franciscan Studies”, New York 1941-

„Franciscanum”, Bogota 1958-

„Franziskanische Studien”, Werl. Münster 1914-

„Frate Francesco. Organo Ufficiale del Comitato Francescano di Assisi”, Assisi 1924-

„La France Franciscaine” Paris 1912-

„Laurentianum”, Roma 1960-

„L'Italia Francescana”, Roma 1925-

„Miscellanea Francescana”, Roma 1886-

„Quaderni di spiritualità francescana”, Assisi 1960-

„Revue d’histoire franciscaine”, Paris 1924-

„Selecciones de franciscanismo”, Valencia 1972-

„Studi biblici franciscani liber annuus”, Jerusalem 1949-

„Studi e ricerche francescane”, Napoli 1972-

„Studi Francescani”, Firenze 1904-

„Studia Franciszkańskie”, Poznań 1984-

„Vida Franciscana”, Brasil 1923-

„Vita e pensiero”, Milano 1914-

„Vita Minorum”, Venezia-Vicenza 1929-

„Wissenschaft und Weisheit”, Düsseldorf 1934-

37

3. PIELIKUMSREPRODUKCIJU PIEMĒRI

(http://www.franciscan-archive.org/patriarcha/index.html#art)

38

Andrea del Sarto [1486-1530] Harpiju Madonna (1517)

40

Galleria degli Uffizi, Florence

Bonaventura Berlinghieri [fl. 1230] Sv. Francisks. 1235 Svētā Franciska baznīcā. Pescia

41

http://www.wga.hu/frames-e.html?/bio/b/berlingh/biograph.html

Giovanni Bellini [c. 1426-1516] Kristus dzimšanas triptihs. 1460-64

Gallerie dell'Accademia, Venice

42

http://www.wga.hu/frames-e.html?/html/b/bellini/giovanni/1460-69/046trip.html

http://www.wga.hu/frames-e.html?/bio/b/bellini/giovanni/biograph.html

Giovanni Bellini. Jaunavas Marijas kronēšana. Pezaro altāris. 1471-74

43

Giovanni Bellini. Francis Ekstāzē, saņemot stigmatus. 1480-85

Madonna ar bērnu, četriem svētajiem un Donoru. 1507

S. Francesco della Vigna, Venice

44

http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/f/f1/Giovanni_Bellini_-_Madonna_and_Child_with_Four_Saints_and_Donator.jpg%00%E5%A1%B9%EF%92%81%E1%B4%BB%E4%A1%BF%E2%B2%AF%E5%B6%82%E8%97%84%E6%8C%A7%00%00%EA%AE%A5

Karavadžo [1573-1610] a.k.a. Michelangelo MerisiKristus piedzimšana ar sv. Francisku un sv. Laurenciju. Agrāk — San Lorenzo, Palermo (pazudusi)

Karavadžo[1573-1610] Sv. Francisks ekstāzē. 1595

45

Cimabue Madonna tronī ar bērnu, sv. Francisku un četriem eņģeļiem 1278-80

Lejas baznīcā. Asīzē.

46

http://gallery.euroweb.hu/bio/c/cimabue/biograph.html

Cimabue Madonna tronī ar bērnu, sv. Francisku, sv. Dominiku un diviem eņģeļiem.Galleria degli Uffizi, Florence

47

http://gallery.euroweb.hu/bio/c/cimabue/biograph.html

Koredžio (Correggio) [c. 1490-1534] Madonna ar sv. Francisku un sv. Antoniju, sv. Jāni Kristītāju.1514; Gemäldegalerie, Dresden

48

http://www.wga.hu/frames-e.html?/bio/c/correggi/biograph.html

Jans van Eiks [c. 1395-1441]. Sv. Franciska stigmatizācija. 1428-29

Philadelphia Museum of Art, Philadelphia

Džoto di Bondone [1267-1337] Fresku cikls Sv. Franciska Lejas bazilikā, Asīzē.

Džoto di Bondone. Regulas apstiprināšana

49

http://www.wga.hu/frames-e.html?/bio/g/giotto/biograph.html


http://www.wga.hu/frames-e.html?/bio/e/eyck_van/jan/biograph.html

Džoto di Bondone Francisks sultāna priekšā

Džoto di Bondone .Vīzija par sv. Franciska uzņemšanu debesīs

50



Džoto di Bondone.. Parādīšanās at Arles. 1325

Bardi Chapel, Santa Croce, Florence

Džoto di Bondone. Sv. Franciska nāve un debesīs nonākšana.Bardi Chapel, Santa Croce, Florence

51



Džoto di Bondone.Atsacīšanās no pasaules labumiem

52


Ghirlandaio [1449-1494] Freska Sassetti sv. Trīsvienības kapelā, Florencē.

53

http://www.wga.hu/frames-e.html?/bio/g/ghirland/domenico/biograph.html

Domenico GHIRLANDAIO Zēna augšāmcelšana. 1482-85Fresco Santa Trinità, Florence

Domenico GHIRLANDAIO Franciska bēres.1482-85 FrescoSanta Trinità, Florence

54

Domenico GHIRLANDAIO Regulas apstiprināšana. 1482-85FrescoSanta Trinità, Florence

Domenico GHIRLANDAIO Sv. Franciska stigmati (detaļa) 1482-85FrescoSanta Trinità, Florence

55

Domenico GHIRLANDAIO Uguns pārbaude iepretim sultānam. 1482-85FrescoSanta Trinità, Florence

56

Domenico GHIRLANDAIO Atsacīšanās no pasaules labumiem

Pordenone [c. 1484-1539], a.k.a. Giovanni Antonio de SacchisSt Lorenzo Giustiniani, Sv. Francisks un citi svētie. 1532

Gallerie dell'Accademia, Venice

57

http://www.wga.hu/frames-e.html?/html/p/pordenon/slorenzo.html

http://www.wga.hu/art/p/pordenon/slorenzo.jpg%00%E5%A1%B9%EF%92%81%E1%B4%BB%E4%A1%BF%E2%B2%AF%E5%B6%82%E8%97%84%E6%8C%A7%00%00%EA%AE%A5

Pieter Pauwel Rubens [b. 1577-d. 1640] Sv. Franciska stigmatizācija. 1616

Wallraf-Richartz Museum, Cologne

58

http://www.wga.hu/frames-e.html?/bio/r/rubens/biograph.html

http://www.wga.hu/art/r/rubens/10religi/20religi.jpg%00%E5%A1%B9%EF%92%81%E1%B4%BB%E4%A1%BF%E2%B2%AF%E5%B6%82%E8%97%84%E6%8C%A7%00%00%EA%AE%A5

Cosmè Tura [c. 1430-1495] Sv. Francisks c. 1475

Nacionālā mākslas galerija Vašingtonā.

Domenico Veneziano [c. 1410-1461] Sv. Jānis Kristītājs un sv. Francisks. 1454

59

http://www.wga.hu/frames-e.html?/bio/d/domenico/venezian/biograph.html

http://www.wga.hu/frames-e.html?/bio/t/tura/biograph.html

http://www.wga.hu/art/t/tura/polyptyc/polypt_1.jpg%00%E5%A1%B9%EF%92%81%E1%B4%BB%E4%A1%BF%E2%B2%AF%E5%B6%82%E8%97%84%E6%8C%A7%00%00%EA%AE%A5

http://www.wga.hu/art/d/domenico/venezian/8saints.jpg%00%E5%A1%B9%EF%92%81%E1%B4%BB%E4%A1%BF%E2%B2%AF%E5%B6%82%E8%97%84%E6%8C%A7%00%00%EA%AE%A5

Museo dell'Opera di Santa Croce, Florence

Sv. Francisks apskauj Krustā sisto, Murillo, 1668

60

STROZZI, Bernardo (1581 - 1641/4), Sv. Francisks apskauj Krustā sisto, Murillo, 1668

61

http://www.museumwales.ac.uk/en/art/online/?action=show_works&item=736&type=artist

4. PIELIKUMSPAPILDUS ILUSTRĒJOŠIE MATERIĀLI

Porcjunkula

„Benedektīņu abats, līdzjūtības jūtām pārņemts, pēc apspriedes ar saviem

klostera brāļiem, Dieva iedvesmots, atdeva sv. Franciskam un viņa brāļiem

Eņģeļu Dievmātes kapelu — vismazāko un visnabadzīgāko kāda vien bija

abatijas īpašumā. Un viņš teica Franciskam: „Tā lūk, mans brāli, uzklausījām

tavu lūgumu. Bet ja Kungs dos, ka jūsu ordenis izaugs, gribu, lai šī mazā kapela

kļūst par visu jūsu klosteru māti.” (Pilnības spogulis, 55)

62

Sv. Franciska bazilika (Lejas bazilika) Asīzē.

63

San Damiano Krusts

64

Sv. Franciska kapavieta. Sv.Franciska lejas bazilikas kapellas kriptā.

65

Sv. Franciska habits.

66

Sv. Franciska autogrāfs — Svētības vštule brālim Leonam.

5. PIELIKUMS

SVĒTĀ FRANCISKA BIOGRĀFIJA (fragments)

1181/1182 - Asīzē piedzimst Jānis, Pētera (Pjetro) Bernadones dēls. Tēvs ir bagāts

tirgotājs. Kristībās nav klātesošs. vēlas, lai dēlu sauktu par Francisku.

Mācās rakstīt un lasīt pie sv. Jura baznīcas skolas (sal. Cel 23; 1 B 15, 5)

1198–1200 - Pēc Cēzara Henrika VI (1197. g.) nāves tauta (homines populi) sagrauj

Cēzara cietokšņa mūrus Asīzē un aplenc bagāto mājas (boni homines), kuri

lielā skaitā bēg uz Perudžu.

1201–1203 - Karā starp Perudžu un Asīzi, Asīzes spēki zaudē Kolestrādes (Collestrada)

kaujā; Francisku saņem gūstā un pēc gada viņu atbrīvo kā veselību

67

zaudējušu.

1204 –

1206

- Sākās Franciska „atgriešanās”: noslēpumainais redzējums/sapnis Spoleto,

satikšanās ar spitālīgajiem; nemitīga lūgšana San Damiano (sal. 3 T 6-14)

- Lūgšana krucifiksa priekšā (1206g. sākums)

1206 –

1208

Franciska konflikts ar tēvu un atsacīšanās no ģimenes mantojuma Asīzes

bīskapam klātesot. Ietērpjas vientuļnieku habitā un atjauno Sv. Damiana un

sv. Pētera baznīcas, kā arī Vissv. Jaunavas Marijas baznīcu Porcjunkulā.

(sal. 3T 16-24)

- Sastāda un recitē lūgšanu Mēs pielūdzam Tevi... (sal. T 5)

1208 - Kopā ar pirmajiem biedriem, Bernardu no Kvintavales, Pēteri no Katanas,

sv. Nikolaja baznīcā klausās evaņģēlija fragmentu, kurš kļūst par viņu

dzīves normu (sal. 3T 27-29; AP 10-11) Uzģērbjot gandarītāju habitu, sāk

pirmos apustuliskos ceļojumus. Nākamajā pavasarī brāļu skaits jau ir

sasniedzis divpadsmit.

1209 –

1210

- Inocents III (precīzs datums nav zināms) mutiski aprobē dzīves regulu

„pēc svētā evaņģēlija parauga”, kuru Francisks sarakstījis „nedaudzos

vienkāršos vārdos”(sal. T 14 -15). Pāvests viņam un viņa biedriem dod

„atļauju visur sludināt gandari” (3 T 51; AP 36).

Šī protoregula nav saglabājusies līdz mūsdienām, bet tā tika iekļauta un

veiksmīgi izvērsta Neapstiprinātās regulas tekstā 1210. – 1221.

No Rivotorto brāļu kopiena pāriet uz Vissv. Jaunavas Marijas baznīcu

Porcjunkulā, kuru tie saņem no benediktīņiem no Subasio.

ap 1212 - Francisks pieņem Klāru gandares dzīvei, - zem paklausības, kuras

noteikumi ir sarakstīti Dzīves veidā (ap 1212. g.) kā to ir pieminējusi Klāra

68

(sal. RKI 6, 1 – 5; TKI 29)

1212–1215 - Francisks velti pūlas aizbraukt līdz Sīrijai (iespējams 1211. g. ?), bet vēlāk

– starp 1213. un 1215. gadu arī uz Maroku caur Spāniju.

- Pamudinājums uz Dieva pielūgšanu (Z 1 -17): ņemot vērā satura un

struktūras stingrību, var izvirzīt hipotēzi, ka tā tapusi pirmajos Franciska

„apustuliskā ceļojuma” gados.

1215 - Novembris: Laterāna IV koncils svarīgs Baznīcas reformu un antiherērtisk

o normu pieņemšanā. Mazākajiem brāļiem nav jāpiemērojas Ne nimia

religionum diversitas (uz tās pamata, piemēram, sprediķotājbrāļiem

dominikāņiem jāpieņem augustīniešu regulu).

1216 - 16 jūlijs: mirst Inocents III. Par jauno pāvestu tiek ievēlēts Honorijs III.

- Jēkabs no Vitras pie- Sjēnas, konsekrēts par Akras bīskapu oktobrī raksta

vēstuli, kurā liecina par mazāko brāļu brīnišķīgo liecību.

1217 - 26. maijs: ģenerālā kapitula lemj par pirmajām misijām aiz Alpiem un

jūras.

1219 - 26. maijs: Vasarsvētku kapitulā lemj par jau otro brāļu misiju aiz Alpiem

un jūras.

- 11 jūnijs: pāvests Honorijs III bīskapiem un prelātiem adresētajā bullā

Cum dilecti iesaka pieņemt „mazākos brāļus [...], kuri ir katoļi un uzticami

cilvēki”.

- Jūnijā Francisks ar kuģi pa jūru dodas uz Austrumiem. Aizkļūst līdz

Damjetai (Damietty), kur tiekas ar Ēģiptes sultānu Melek-el-Kamelu.

1220 Janvāris: Marokā pieci mazākie brāļi kļūst par pirmajiem mocekļiem.

69

- Francisks saņemot vēsti, ka „vikāri” Itālijā patvaļīgi ieviesuši regulā

jauninājumus, atgriežas atpakaļ no ceļojuma. Pāvests Honorijs III ieceļ

kardinālu Ugolīnupar ordeņa protektoru; kopā ar Cēzaru no Spiras papildina

regulu ar bibliskiem tekstiem.

Francisks, sava misiju ceļojuma uz Austrumiem, kā arī pāvesta vēstules

Sane cum olim (1219. g. 22. novembris) iedvesmots, izsūta visiem

kristiešiem vēstuli, kurā aicina publiski pagodināt Dievam, kā arī uz

euharistisko kultu.

- Vēstule garīgajai kārtai (pirmā un otrā redakcija).

- Vēstule tautu valdniekiem.

- Vēstule atbildīgajiem par svētnīcām (pirmā redakcija),

- Vēstule atbildīgajiem par svētnīcām (otrā redakcija – balstīta trijās

iepriekšējās),

- 22 septembris: ar bullas Cum secundum izdošanu arī mazākajiem brāļiem

jāpiemēro savā ordenī gads noviciāta; pēc solījumiem vairs nav iespējams

pamest ordeni.

-Francisks atsakās no tiešas ordeņa vadības, uzticot to vikāram (Pēterim

Katanio līdz 1221. gada 10. martam; pēc viņa ordeni vada Elijs

Buonbarrone).

1221 - 30 maijs: ģenerālā kapitula Porcjunkulā rūpīgi gatavojas misijām Vācijā

un apspriežas par jaunāš regulas tekstu.

- Neapstiprinātā regula (24 nodaļas) pavisam droši - pāvesta apstiprināta,

bet bez oficiālas bullas.

Pamācības – savākti ģenerālo kapitulu laikā,„kur svētais Francisks, vispirm

s lūdzis padomu Kungam, [...] deva brāļiem pamudinājumus, aizrādījumus

un norādes” (AP 37).

70

1221 un

nākamie

Ar lielu varbūtību var apgalvot, ka šie gadi Franciska dzīvē ir brieduma

gadi. Top dažas lūgšanas (nav iespējams datēt precīzi):

- Tikumu slavinājums;

- Vissvētākās Jaunavas Marijas slavinājums

- Lūgšanas Tēvs mūsu izklāsts.

1221-

1223

Francisks sagatavo regulas galējo tekstu, par ko liecina svarīgs dokuments:

Vēstule ministram.

Prejs, R., Kijas, Z. (2005) Żródła franciszkańskie. Kraków

71

Par svēto Francisku

Documents

Transcript of Par svēto Francisku