Talsi – pilsēta ar savu literāru pagātni un arī tagadni.

Talsu novads – šūpulis vai darbošanās vieta daudziem kultūras

darbiniekiem, rakstniekiem, dzejniekiem, māksliniekiem. Varētu būt, ka

Talsi joprojām vienīgais reģions Latvijā (izņemot galvaspilsētu), kam

pašam sava enciklopēdija: 1935. – 1937. g. Talsu un Tukuma studentu

biedrības izdevumā piecās burtnīcās iznāca ilustrēts rakstu krājums ‘Talsu

novads”. Vēlāk atsevišķās burtnīcas apvienotas 980 lapaspušu biezā

sējumā. Grāmatā apkopoti materiāli par novada aizvēsturi, Talsu novada

vietvārdiem, dialektu, etnogrāfiju, novada skolu, muižu, baznīcu vēsturi,

grāmatniecību, avīžniecības attīstību un citām svarīgām tēmām, tostarp arī

informācijas par personībām, kuras ar savu darbu atstājušas paliekošas

zīmes novada vai visas Latvijas kultūrvēsturē.

Enciklopēdijas nodaļā “Talsu novads literatūrā” rakstīts:

“Talsu novads gan nav devis tik daudz rakstnieku, kā daži citi Latvijas novadi. Tāpat šī novada lokālās īpatnības arī nav parādītas tik plašos tēlojumos, kādus, piemēram, devuši brāļi Kaudzītes un Antons Austriņš Piebalgai, Ādolfs Erss Latgalei, Edvards Virza Zemgales vidienai un tamlīdzīgi.

Un tomēr: Kurzemes Šveices pilsēta Talsi plašākā mērogā mūsu rakstnieku darbos diezgan vispusīgi notēloti. Zīmīgi arī, ka Talsu novads atspoguļots ne vien latviešu literatūrā, bet vairākos cittautu rakstnieku darbos, un šajā ziņā Talsu novads ieņem pat izcilu stāvokli – izņemot Rīgu un jelgavu, neviens cits Latvijas novads ar saviem lokālajiem elementiem nav tik plaši parādīts cittautu autoru darbos”.

Tā lasāms pagājuša gadsimta trīsdesmito gadu pētījumā.

Kā tas ir šodien, 2012. gada vasarā?

Kāda ir Talsu novada literārā dzīve, literatūra un literārās personības, kuru vārdi no pagātnes dziļumiem cieši un grodi savijušies ar vārdiem no šī brīža laika? – savijušies tik cieši, ka nav vēlēšanās atšķetināt un nolikt savrup kādu pavediena galu, atzīstot kā senu, novalkātu un tādēļ tagadējai dzīvošanai lieku un nevajadzīgu, bet citu – par šodienas dzīvošanai atbilstošu un derīgu.

Tas ir: starp diviem krastiem plūst upe. Tā iekārtots – upei mūžam ir divi krasti. Kā pagātne un tagadne. Un upi plūšanai skaistu palīdz darīt un uzturēt ARĪ novada pētniecības darbs, uzkrāšanas, uzturēšanas, zināšanas un neaizmiršanas darbs.

*

Kad Rīgas gailis tumsā un vējā

pazaudē balsi,

viņš lido, lido

tik uz Talsiem, tik uz Talsiem –

Tur, Talsos, dienu un nakti

labi kalēji labi kaļ,

un Rīgas gailis

ar sudraba balsi atgriežas atpakaļ.

Kad kurmītim nodilst kurpes,

viņš basām kājām uz Talsiem

skrien –

tur labi kurpnieki kurpes šuj,

tik pašam šņores

jāsasien – –

Uldis Auseklis,

Talsi, 1993. 3. martā

Kārlis Dziļleja +

Ruta Veidemane

Guntis Pakalns

Gatis Krūmiņš +

Ilgonis Bērsons

Andžejs Beļēvičs

Ina Strazdiņa

Gundega Grīnuma

Aleksandrs Pelēcis +

Jānis Tāle +

Anss Lerhis Puškaitis +

Kārlis Mīlenbahs +

Silvija Radzobe

Teodors Dzintarkalns +

Leons Āre +

Dzintars Kaijgars +

Rihards Kalniņš +

Andris Kalniņš

Voldemārs Kalpiņš +

Zigurds Kalmanis

Elmārs Šmelte

Pēteris Iklāvs +

Jānis Dimants +

Inga Ieviņa

Arnolds Vilerts +

Kārlis Zariņš +

Gundega Blumberga

Renāte Blumberga

Valentīns Lakstīgala +

Inga Krišāne

Līga Nagle

Inta Poudžiunas

Jānis Zviedrāns

Elga Eglāja (rakstniece; Balgales pagasts), Ernests Dinsberģis

(Dinsbergs; skolotājs, rakstnieks, dzejnieks, tulkotājs, zinātņu popularizētājs; Dundaga),

Krišjānis Dinsberģis (literāts, jaunlatviešu uzskatu paudējs, publicists;

Dundaga), Frīdrihs Mālberģis (dzejnieks, skolotājs; Dundaga), Krišjānis

Barons (Dainu savācējs, folklorists,publicists; Dundaga), Sofija Dravniece

(skolotāja, literāte; Talsi, Dundaga), Juris Bārs (valodnieks, dzejnieks; Dundaga),

Fricis Adamovičš (skolotājs, tulkotājs, dzejnieks; Dundaga, Lībagi), Fricis

Kārkluvalks (ţurnālists; rakstījis fabulas; raksti par lībiešiem; Dundaga), Jānis

Dimants (dzejnieks; Talsi, Dundaga), Arnolds Auziņš (dzejnieks un prozaiķis;

Dundaga).

Anss Lerhis – Puškaitis (teiku un pasaku vācējs; rakstnieks; Talsi, Ģibuļi), Kārlis Draviņš (literatūras vēsturnieks un valodnieks; Ģibuļi), Kārlis Dziļleja (rakstnieks un dzejnieks; Lībagi, Talsi,Ģibuļi), Mihails Ramuss (dzejnieks un

mākslinieks; Ģibuļi), Alfons Bertholds (lībiešu dzejnieks; Kolka), Eīlija Rulle (lībiešu dzejniece un lībiešu kultūras kopēja, Kolka), Edgars Vālgamā, Didriķis Vālgamā (lībiešu dzejnieki; Kolka), Veronika Lācekle (dzejniece;

Kolka), Augusts Skadiņš (lībiešu dzejnieks; Kolka), Jānis Princis, Pēteris Princis (lībiešu dzejnieki; Kolka), Alberts Breinkopfs (lībiešu

dzejnieks, Kolka), Uldriķis Kīnkamegs, Pēteris Kīnkamegs (lībiešu

dzejnieki; Kolka), Pēteris Dambergs (lībiešu dzejnieks; lībiešu kultūras darbinieks;

Kolka), Kārlis Stalte (lībiešu dzejnieks; lībiešu kultūras darbinieks; Mazirbe), Paulīne Kļaviņa (lībiešu dzejniece; Kolka), Baiba Damberga (lībiešu

dzejniece, māksliniece; Kolka), Valts Erenštreits (lībiešu dzejnieks; lībiešu kultūras

kopējs; Kolka), Valda Marija Šuvcāne (lībiešu vēstures pētniece; Kolka).

Eduards Šillers (dramaturgs; Laidze), Vilis Bergmanis (Vilibalds; reţisors,

dramaturgs; Laidze), Lindulis (dramaturgs; Lauciene), Dora Švīkule (populāri

zinātn. grāmatu autore, arī dzeja un proza; Lauciene, Okte, Vandzene), Arturs Priedītis (lit. zinātnieks; Lauciene), Maksimilians Kvite (ţurnālists, prozaiķis;

Talsi, Lauciene), Eduards Lejgalietis (dzejnieks, rakstn.; Lībagi), Paulīna Bārda (dzejniece; Lībagi), Līvu Jurka (ţurnālists, dzejnieks; Lībagi), Bērtulis Blumbahs (dzejnieks; Lībagi), Marta Dakne (dzejniece; Kolka, arī Lībagi), Monika Zariņa (dzejniece un prozaiķe; Lībagi), Leonīds Bogušs (dzeja un

proza; Lībagi), Aina Zemdega (dzejniece un prozaiķe; Lube), Biruta Ratniece (dzejniece; Lube), Helmuts Feldmanis (dzejnieks un mūziķis;

Mērsrags), Dzintra Ţuravska (dzejniece un prozaiķe; Roja), Laimdota Marija Grīnšteina (dzejniece un prozaiķe; Kaltene), Dzintrs Dzeguze (dzejniece; Roja), Dina Veinberga (dzejniece; Roja), Jēkabs Lautenbahs – Jūsmiņš (rakstnieks, lit. vēsturnieks, folklorists; Sabile), Birznieku Sofija (dzejniece, dramaturģe; Sabile), Birznieku Latiņa (rakstniece; grāmatniece –

grāmatu tirgotāja; Sabile).

Gunārs Ievkalns (rakstnieks; Sabile), Ziedīte Začeste (dzejniece, reţisore;

Sabile), Ilona Miezīte (dzejniece; Sabile), Aleksandrs Tauriņš (prozaiķis;

Sabile), Lūcija Volberga (dzejniece; Sabile), Armands Melnalksnis(dzejnieks; Strazde).

Indriķis Valdemārs (vēstures pētnieks, vairāku rakstu autors; Ārlava), Krišjānis Valdemārs (publicists, jaunlatvietis; Ārlava; Valdemārpils), Marija Medinska –Valdemāre (viena no pirmajām latviešu rakstniecēm; Ārlava), Fricis Lapševskis(ţurnālists. laikr. „Talsu Balss” dibinātājs; Ārlava, Talsi), Kārlis Kārkluvalks (publicists;

rakstījis dzejas; Valdemārpils), Teodors Zeiferts (lit. kritiķis un vēsturn.; strādājis par

skolot. Lubezerē), Kārlis Pēteris Kundziņš (lit. un teātra zinātnieks; dzimis Sasmakā,

vēlāk saistība ar Dundagu), Vilnis Seleckis (ţurnālists, rakstnieks; Valdemārpils),

Eduards Belars Vaiņags (rakstnieks, ţurnālists, dz. Dundagas pag.), Juris Pētresons (prozaiķis; dzimis Valdgales pag.), Tālrīta (Milda Fabriciusa, dzejniece,

prozaiķe; Vandzene),Vilis Veldre (arī: Jānis Trimda, īst. vārdā Fricis Jānis Gulbis; dzejnieks,

prozaiķis; Vandzene), Santa Skujiņa (dzejniece; Stende), Andris Dedzis(dzejnieks; Stende, Talsi).

rudenī vecos aizmigušos dārzosMiķeļtorņa pusēvar redzēt kā izmirst lībiešiviņi izmirst agri no rītiemkad dārza zālē mīksti nokrīt ābolslībiešu sieviete izmirst no miglaspaceļ ābolu un priekšautā slaukotiemirst atpakaļ dzestrajā dārzābet reizēm pašā pilsētas vidūvisspēcīgākajā burzmāpiepeši tev blakus izmirst kāds lībietisaplaiž skatienu apkārt kā selgu uzlūkojotpalūdz uguniun zilganu dūmu mutulīti izpūtisiemirst atpakaļ atpakaļ starp ļaudīmno kuriem izskalotstā izmirst lībieši

(Ţebers; no grāmatas KĀ IZNIRST LĪBIEŠI. Grāmata ir veltījums

Starptautiskajam lībiešu valodas un kultūras gadam (2011))

Contra (Igaunija)

tāda elitāra valodalībiešu

vienkāršs lībietisnesaprot ne vārda

Pēteris Dambergs. Lībiskie vietvārdi. (Karogs, 1996. Nr. 6)

Latviešu vārds RUNĀT un vārds RUNA saskan ar ģermāņu RŪNA, ar ko viņi apzīmēja savus rakstus. Daudz rūnu rakstu atrodami Skandināvijā, arī Krievijā, Vācijā, Francijā, un Anglijā. Rūnu raksti ir slīpas strīpas, ko iegriež kokā vai iekaļ akmenī. Dažos rūnu akmeņos Zviedrijā atzīmēti pat tik lieli notikumi, kā vikingu ceļojumi uz Kurzemi un Zemgali. Latvijā rūnu akmeņi nav uzieti.

Latviešu rakstu zīmei par nosaukumu pieņemtā vārda BURTS sakne uzejama arī senākajā tautas valodā. Latviešu vidū bijuši ļaudis, kuri pratuši burt, izdarījuši burvības, saukti par burvjiem. Varētu būt, ka viņi pratuši arī noslēpumaino rakstu mākslu. Burvības izdarot, nereti lietoja rakstus, uzzīmēja uz papīra dažus vārdus un piesēja dziedināmai miesas daļai.

Vairāk spēj pārliecināt vārds RAKSTĪT, RAKSTS. Neapšaubāmi, ka šis vārds latviešiem pazīstams jau no seniem laikiem, tikai to senāk lietoja mazliet citādā nozīmē.

Raksts tautas burtniecībā nozīmē zīmējumu, izgreznojumu, izšuvumu ar iekodētu domu. Izraksta kara karogu, vilnaini, priekšautu, segu, kamanas, pūra vāku. Karavīra līgava, karogu rakstīdama, vidū šuj savu sirdi un apkārt mīļus vārdus: Tur sēd divi jaunas meitas, / Dziesmas vien(i) rakstīdamas; / Ko tā viena sarakstīja, / To tā otra izdziedāja. (Ivars Vīks)

TALSU APVIDUS DIALEKTS. KURZEMES LĪBISKAIS DIALEKTS. TĀMISKAIS DIALEKTS. DUNDŽIŅVALOD.

(Viena no raksturīgākajām lībiskā dialekta īpatnībām ir gala zilbju īsopatskaņu zudums. Raksturīgs divskaņu saīsinājums vai zudums, piemēram: LAPA – LAP; MĀTE – MĀT; BRĀLIS – BRĀLS. Pastāv arīpatskaņu iespraudums: GUDRS – GUDERS.

Tāpat raksturīgi vārdus ne tikai saīsināt, bet – saīsinot pagarināt: ĀB(abi); DĀB (daba). Burtu izlaidumi: ATNĀCS (atnācis); SĀCS (sācis). Kurzemes lībiskajā dialektā sieviešu dzimte parasti tiek aizstāta ar vīriešudzimti, vai arī sieviešu dzimtes vārdus aizstāj ar vārdiem vīriešu dzimtē: TIE SĒNS NAV ĒDAM; TAS EMM; TAS MANS MĀS; MANS TANTIŠ. Konjugācijā visās personās lieto vienu – trešās personas formu: es iet, tu iet, viš, viņ iet, mēs iet, jūs iet…)

DIALEKTA PARAUGS: Ka es puik bi, ta bi pūlk zaķ, suņ viņs tramdij viene gabale –

nedrīsktēj ganos sun ņemt līdz. Balte zaķ i vasar sarkan, ziembalt. Tuos sauc par pur zaķim, tie i lies, tak briesmig trakskrien. Viņem i trīs reizs bērn.

Jau saulīte zemu, zemu,Man vēl tālu māmuliņa:To darīja GRĪNI brāļi –SEBU jūdza kumeliņu. (Dundaga; 26505)

Vai, Dieviņ, kur es iešu,Viena patE palikusE,KarĒ manus brāļus kāva,KarĒ manu arājiņ’. (Ārlava; LD 31909)

Ja jaunā mēnesī sēj linus, tad tie labi aug un ir ar lielāmBAUZĒM. (J. Ikreviča; Virbi)

Kas tur KVIT, kas tur vizViņā lauka galiņa?Dieva dēli KVITINĀJASaules meitas vainadziņu. (Kvitēt – mirdzēt, spulgot, vizēt.

(Dundaga; 33814)

Kad uz sejas parādās TRUMI, tad tam

Jāņu rītā jānomazgājas avotā un, atpakaļ neatskatoties,

jāsteidzas mājās – tad trumi noiet. (augoņi)

Kad KLUICAS laižas no jūras un kliedz,

tad drīzumā gaidāms lietus. (KLUICAS – KAIJAS; Nogales vārds)

Govis pirmo reizi ganos jālaiž zivju zīmes dienā -

lai lopi turas brangi un ir LUKNI.(veselīgi, kustīgi, veikli. Nogale)

Kad uz mēles STULDZE uzmetas, tad

ļaudis aprunā. (Tulzna. Nogale)

Tie, kas negrib māctes latviskUn kladzin kā diž kundziņ,Le atbrōc uz KurzemUn rune kā dundžiņ:Mums nav sievieš dzimtUn viss vārdiņ īsiņ –Nevis kā putraimdes,Bet kā maģe cīsiņ.Es iet,Tu iet,Viš iet,Mēs iet,Jūs iet,Viņ iet –Viss mūž iet un iet,Bet no Dundag proje neiaziet.Runšen mums sagāde priek, Ātr uz priekš tiek.

Ko kurš dar

Mamm cep ķēķe gāļ,

Viss māj smird kā ell-

Nebi lāb eļļ’.

Opaps avīz las,

Reizem pakaus kas,

Brīnes, ka neaug voirs

mats.

Maģes māsiš knup sūke,

Mamm un paps vel darbe

kūke,

Ab duj uz zaļ zariņ.

Ko es? Es ielīž iekš dator

Un spēlē kariņ!

Kārļa Mīlenbaha vārds ir

cieši saistīts ar Talsiem.

Kāpēc?

KAS IR Kārlis Mīlenbahs?

Laika posmā no 1881. līdz 1889. gadam valodnieks un skolotājs K. Mīlenbahs bija Talsu apriņķa skolas priekšnieks un klasisko valodu skolotājs. Talsu apriņķa skola mūsdienās nav saglabājusies, šī ēka nodegusi (atradās tukšajā laukumā starp agrāko novada muzeju Rožu ielā un starp Mīlenbaha ielas ēku Nr. 10).

Ne tikai burtiski darāms darbs, bet liels prieks un aizrautība K. Mīlenbaham bija novadu vārdu vākšana un sen aizmirstu latviešu vārdu godā celšana.

Savā ziņā viņa darbs salīdzināms ar Dainu tēva Krišjāņa Barona darbu tautasdziesmu vākšanā. Dainu uzkrāšanai K. Barons pasūtīja īpašu priedes koka skapi, sauktu par Dainu skapi. Līdzīgi rīkojās arī K. Mīlenbahs, tikai viņam nebija 1 un liels skapis, bet 3 mazāki skapīši, saukti par VĀRDU SKAPĪŠIEM. Savākto vārdu manuskripts bija apjomīgs –73 biezas klades, kur kopīgais vārdu aptvērums ierakstīts 15 000 lapaspusēs.

K. Mīlenbahs ar savu darbu no aizmirstības izglāba tūkstošiem senu vārdu, tie apkopoti un saglabāti Mūžībai. K. Mīlenbaha vārdnīcā iekļauti 120 000 vārdu (K. Barons savāca 17 tūkstošus 996 tautasdziesmas).

Katrā Latvijas novadā ir savs dialekts, savi īpaši apvidvārdi. Ieiet Mīlenbaha vārdnīcā nozīmē ieiet visas Latvijas dažādo novadu dialektos.

Kadeģis – kadiķis

Aidēt – atbalsot, atskanēt

Langāt – lamāt, stipri bārt, apsaukāt

Naģe – varde

Pienīdze – pienīga govs

Plēki – zirnekļu tīkli

Vērtens – krietns, vērtīgs

Vieksta – atvars

Sermūsklis, arī bucene – pīlādzis

Ķezbers – ķiršu koks

Blengt – blenzt (Dundaga)

Blindēt – mirdzēt (Dundaga)

Ērcis – paeglis (Dundaga)

Kaipt – nīkt (Dundaga)

Nazga – mezgls (Dundaga)

Staǐgs – izlepis (Dundaga)

Ķempe – koka piepe

Ķenīte – miltu putra ar taukiem

Ķesas – skrandas, lupatas

Ķibināt – raustīt, knibināt

1. Vīrs iet celms lauzt. Celm izlauž un atstāj, bet bedr atnes māja – kas tas i? (zob izrouj. Zob tokš tad atpokaļ nedo, tukš viet

vien paliek!)

2. Ziem – ta vīņ mīl, bet vasar – ta vīņ nemīl, ta pilnīg neskat ne virse, ta neviens negrib iet ne klāt – kas viš i? (krāsns)

3. Pa vien caurum iekše un pa trijem āre – un ta tik lāb i iekše – kas tas i? (velk krekl mugure pār gāl)

Kvitēt – laistīties, mirguļot, vizuļot, spīdēt Ērcis – paeglis Dusināt – atpūtināt Kankālis – ciets zemes gabals Kandava – mitra vieta, uzrūdzis, neizbraucams ceļš Pucene – pīlādzis, sērmūkslis Smīdrs – stalts, iznesīgs Valks – mitra vieta, mitra ieplaka Ķirla – nonīcis (nonīcināts) lops Lukns – lokans, kustīgs, izveicīgs Klakaris – līdzekļu netaupītājs, šķērdētājs Kolka – dziļš ūdens, dzelme, pēkšņs padziļinājums ūdenī Čīča – nerunīgs, mazrunīgs cilvēks Tamulis – vientiesītis, apceļams muļķītis Danga – gramba ceļā, vieta, kur riteņi aizķeras Cenkles – ciskas, kāju augšstilbi Aulaks – trakulīgs cilvēks Grīns – īgns, nelaipns, īdzīgs Ģiedrs – skaidrs, dzidrs

Skutulis, skutuls – koka bļoda Dengts – spēcīgs, izteikti ņiprs Dirbas (dirbiens, dirbalas) – drebuļi (arī: sīka

čabināšanās) Adar – vai; vai arī Tužāties – kavēties, vilcināties Dikāties, dikalēties – dīdīties, nemierīgi stāvēt Blesīgs – slinks, kūtrs, laisks Guģoties – žēloties, būt ar kaut ko nemierā; pie

sevis purpināt Ķirelis – cirvītis Ūda – mencu makšķere Blindēt – mirdzēt Ķuzas – atkritumi, drazas, netīri stūri

+

Ozolam’i zelta lapas,

Zelta rasa galiņā;

Tur Saulīte noiedama

Ik vakarus jostu kāra. Talsi, 11, 371

+

Kas kait man nevalkāt

Zelta lapu vainadziņu?

Rīgā man divi brāļi

Zelta lapu kalējiņi Talsi, 5938. 2

+

Citas meitas godu gaida,

Kāda goda es gaidīšu?

Man godiņš paglabāts

Ar vācieti gubenī. Talsi, 25; 128

+

Uz manim puiši krita

Kā bitītes liepiņā;

Liepai bija saldi ziedi,

Man bij’ jauka valodiņa. Talsi, 10896

+

Trīsas dienas, trīsas naktis

Saul’ ar Dievu strīdējās –

Dieva dēli salauzuši

Saules meitas vainadziņu. Talsi, F 828; 12420

+Apdziest mana uguntiņa,Nomirst mana māmuliņa;Ciemā teku uguntiņas,Kur tecēšu māmuliņas? Nogale, 194; 1299

+Paldies saku māmiņai,Ka man’ mazu izauklēja:No uguns, no ūdens,No dūmainas istabiņas. Nurmuiža, 925; 1751

+Sērdienīša asariņas,Tās zemē neritēs, Ritēs zelta biķerī,Lai dzer ļauna vēlētāji. Nurmuiža, 1215; 32

+Sauliņ piņ vainadziņ,Vītole sēdedam,Piņ, sauliņ, dod man vien,Man jaiet tautiņās. Nurmuiža, F 981; 1316

+Ai, godīga mātes meita,Glabā savu augumiņu!Ai, godīgs tēva dēls, Palīdz’ pats paglabāt!Ai, godīga mātes meita,Kā es tev palīdzēšu?Ai, godīgs tēva dēls,Nenāc nakti klāt gulēt.Ai, godīga mātes meita,Kur bij’ man tad gulēt?Tu gul zirgu stallītī,Es gotiņu laidarā,Rītā, agri cēlušies,Tad mēs abi tiksimies:Tu zirgam auzas dosi,Es govīm āboliņu.

Mērsrags, 1640; 1009

Nedod, Dievs, vītolamBaltiem ziediem noziedēt,Nedod, Dievs, dzērājamNoņemt manu vainadziņu.Dzērājiņa līgaviņaIk vakarus gauži raud;Raud par bēru kumeliņu,Raud par vīru dzērājiņu.Aizdedzinu garu skalu, Sēžu vēlu gaidīdama.Sadeg mans garais skals,Eim’ gultā raudādama.Vēl pie gultas nepiegāju,Sit pie durvīm dzērājiņš. - Laid iekšā, līgaviņa, Vai ir silta istabiņa,Vai ir silta istabiņa,Vai ir vieta pataisīta.- Tādam krogus dzērājamSilts ir ceļa maliņā,Akmens mīksts spilventiņš,Dubļi balts paladziņš. - Noaun manas dubļu kājas,- Nojūdz bēru kumeliņ’!- Velns lai tavas kājas auna,Velns lai jūdza kumeliņ’. Ārlava, 848; 1378

Ja trešdienās jāškauda, tad tā ir zīme, ka slepeni mīl. (A. Gulbis; Nogale)

Ja meita svilpo, tad viņai vēlāk sāk augt ūsas. (P. Ortmans; Nogale)

Ja mugura niez, tā ir zīme, ka gaidāms pēriens vai rājiens. (F. Maķevics; Nogale)

Adot nav brīv ēst, jo citādi kodes saēd adījumu. (N. Rudzīte; Nogale)

Ja zeķes lāpa uz kājas, tad nekad netiek turīgs. (P. Ortmans; Nogale)

Krāsni kurot jāliek pagales ar resno galu uz iekšu, lai vecas meitas dabūapprecēties. (A. Gulbis; Nogale)

Kad noslīkušu meklē, tad ūdenī jāielaiž maizes kukulis, tad var drīzākatrast. (A. Didrihsone; Nogale)

Ja ēdot šūpo kājas, tad šūpo velnam bērnus. (N. Freidenfelds; Talsi)

Ja kādam apģērba gabalam, tam esot mugurā, šuj klāt pogu, tad jāpaņem kas mutē, lai nepaliek ar sliktu atmiņu. (A. Skreija; Talsi)

Ja rokās kulsta cepuri, tad sāpēs galva. (A. Šmitēns; Talsi)

Ziemassvētku vakarā mazi bērni nedrīkst ēst zirņus, jo tad utis augmatos. (T. Dzintarkalns; Talsi)

Kad uguni lāgā nevar iekurt, tad brūtgāns guļ. (M. Štāle; Kaltene)

Ja apēd maizes gabalu, no kura viens jau kodis, tad dabūs zināt tādomas. (M. Štāle; Kaltene)

Lai būtu skaists, tad jāmazgājas ūdenī, kurā pēc maizes mīcīšanasmazgātas rokas. (M. Štāla; Kaltene)

DAŽAS NOVADA ROTAĻAS:

MEDNIEKS UN ZAĶI: (Talsos pierakstīta rotaļa)

Viens no spēles dalībniekiem ir MEDNIEKS ( mednieku izvēlas ar skaitāmpanta palīdzību), pārējie – ZAĶI.

Zaķi izvietojas noteiktā (iezīmētā) laukumā un tur stāv, kur paši grib. Mednieks, stāvot laukuma malā, ar spēļu bumbu sviež („šauj”) kādam zaķim – ja trāpa, tas skaitās „nošauts” un jānoiet no laukuma. Spēlētāju laukumā paliek aizvien mazāk. ZAĶi mēģina izvairīties no bumbas, bēg, lec, pietupstas. Spēle iet, kamēr visi zaķi nošauti.

TUPIŅ VANAGI: (Talsos pierakstīta rotaļa)

Dalībnieku skaits ne pārāk liels, lai labāk var ķert un bēgt. Viens ķērājs – vanags. Norunā (iezīmē) joslu (apli), cik tālu drīkst skriet. Visi bēg no vanaga. Vanaga pirmie vārdi: „Tupiņ nu, vanags nāk!” Kurš jūt, ka viņu tūlīt noķers un ka nespēs izmukt, tas drīkst ātri pietupties pirms vanags pieskāries pašam vai drēbēm. Bet, ja nepaspēj – viņš kļūst par vanagu un ķērāju.

LAPSA, LAPSA, KUR TU TECI: Talsos pierakstīta rotaļa

Visi stāv aplī ar skatu uz iekšpusi. Viens ir LAPSA un skrien apkārt aplim ārpusē. Rokās kāds savīstīts priekšmets. Skrienot cenšas nemanot nolikt to kādam aiz muguras. Aplī stāvētāji visu laiku atkārto vārdus LAPSA, LAPSA, KUR TU TECI – tādējādi apslāpējot LAPSAS soļus un padarot nemanāmāku viņas rīcību, noliekot mazo mantiņu kādam aizmugurē pie kājām. Nolicis, turpina skriet apkārt aplim. Ja stāvošais NAV PAMANĪJIS nolikto priekšmetu, tad, apskrējis vēl apli, LAPSA izbīda neuzmanīgo no apļa un pats ieiet viņa vietā. Ja stāvošais priekšmetu PAMANĪJIS, viņš skrien pretējā virzienā, cenšoties pēc iespējas ātrāk iekļūt atpakaļ savā vietā. Ja nepaspēj – viņš nu tagad kļūst par lapsu un noliek kādam slepeni aizmugurē mazo priekšmetu.

Viens no vecākajiem mums zināmais iespieddarbiem, kam sakars ar Talsu novadu, ir “Zemnieku likumi no Stendes Dzimtkunga Kurzemē. E. F. Brüggen, Jelgava, 1780” un “Aizliegums bēgļus slēpt. Postendes muižā, 1798, von Hahn”. Līdz 1912. gadam Talsos izdotās grāmatas iespiestas vai nu Rīgā, vai Jelgavā.

Tikai sākot ar 1913. gadu Talsu izdevumus iespiež arī tieši Talsos, jo šeit ierīkota pirmā spiestuve. “Talsu kalendārs” pirmo reizi iespiests 1903. gadā, nākamie seko 1904., 1905. gadā u.t.t. – ar pārtraukumiem.

“Pirmais Talsu almanahs” iznācis 1914. gadā, un “Otrais Talsu almanahs” – 1924. gadā. Periodika Talsos iznāk kopš 1914. gada (“Telegrammas iz kara lauka”).

Pavisam līdz Otrā pasaules kara sākumam šeit izdoti 15 laikraksti un žurnāli ar dažādiem nosaukumiem: ‘Talsu Avīzes”, “Talsu Balss”, “Talsu Dzīve”, ‘Talsu Nākotne”, “Talsu Vēstnesis”… Interesants bijis dzejnieka Viļa Veldres (Friča Gulbja; Jāņa Trimdas) izdevums “`Jaunā Daiņa. Laikraksts literatūrai, mākslai un gara dzīvei” - izdevums iznācis 1934. gadā un, diemžēl, piedzīvojis tikai sešus numurus.

Pēc pagasta skolas iestājos Talsu pilsētas skolā. Tā bija īsta rusifikācijas iestāde, bet ar diezgan krietniem skolotājiem. Mans tēvs bija pārdevis ienesīgo Brūžnieku saimniecību, mēs pārcēlāmies uz Talsiem, kur tēvs uzcēla savu mājiņu un turpināja savu amatu. Kaislīgi pieķēries mašīnām, viņš nopirka vēl kuļammašīnu un rudeņos brauca apkārt, veicot apkulšanas darbus vairākos pagastos. Jaunā dzīve bija lielā mērā dibināta uz parādiem, tāpēc tēvs nevarēja man solīt līdzekļus tālākai izglītībai. Zināju, ka būs jāapmierinās ar pilsētas skolu un tālāk jāsitas uz priekšu paša spēkiem. Bet es taču biju nācis no celmlaužu cilts!

No skolas gadiem Talsos manī visdziļākos iespaidus atstājuši 1905. gada notikumi. Revolūcijas dienās pirmajās sadursmēs ar pilsētā novietotajiem dragūniem tautas sajūsma sita augstu vilni. Tad –muižnieku vadītā soda ekspedīcija, pilsētas dedzināšana, nemiernieku tvarstīšana, kara tiesa, nāves sodi...

„Talsi – / Par tevi raudam ar balsi” – tā Rainis savā ‘Virpulī” atsaucās uz notikumiem, kas plosīja nervus arī mums, vēl diezgan bērnišķīgiem jauniešiem.

Dramaturģija un teātris – par abām šīm lietām Kārlis Dziļleja daudz interesējies. Viņš bijis teātru recenzents, Dailes un Strādnieku teātra direktors (no 1932. gada novembris līdz 1934. gada maijam). 1934. gada februārī Kārlis Dziļleja un aktieris Teodors Šmits nokļuva miertiesā, kas katru sodīja ar piecdesmit latiem vai četrpadsmit dienām arestā – par to, ka operetes „Ju – Ju” izrādē izlietots feļetons, un tas nebijis pieteikts policijā…

Strādnieku teātris izrādīja Dziļlejas dramatizējumu „Ojārs” (pēc A. Lerha – Puškaiša stāsta, 1930), lugas „Brava čabu!” (1932) un „Kaķiem vaļu!” (1933).

(Ilgonis Bērsons. Jauns līdums – Dziļleja. Karogs, 1991. Nr. 11/12))

Prologs „Ojāra” izrādeiOjārs runā:

Nāku šurp no senām dienām,Seno laiku līdzi vedu.

Pasakās un teiku stāstos,

Nostāstos par dižiem ļaudīm

Lieku skanēt senām balsīm:

Runā Kurzeme man mīļā.

Runā Talsu kalni, lejas.

Katrā sētā, katrā laukā,

Katrā kapu uzkalniņā

Ieguldīti sūri mūži:

Rīkstēm pērti, nūjām sisti

Darbinieki klusi vaida.

Rekrūši, kā zvēri ķertie,

Izklaidētie svešos ceļos,

Kauc kā vilki bālās naktīs:

„Zeme, zeme, kur tā zeme,

Māte šūpuli kur kāra,

Tēvs kur pirmā vagā veda?”

Tālas audzes gadu simtosSauc un vaida, sauc un prasa:„Bij mums vīri stiprām rokām,Bij mums vīri gudrām galvām. Nomākti tie kungu varā –Nākam, prasām viņu tiesu:Vai ir laiki atdzimuši,Kad nav jāiet svešā jūgāVergot citiem pāri spēkiem?Vai ir laiki atdzimuši, Kad iet darbinieki brīviSavās gaitās līksmodamies?Ja vēl atdzimuši nava –Vedat, vedat tādus laikus!”

----

Ojāra dramatizējumā Dailes teātrī esmu turējies pie šādiem principiem: 1) pārveidojot episko tēlojumu dramatiskā darbā, saglabāt veselu stāsta pavedienu; 2) cik to dramatizējums atļauj, pieturēties pie Lerha – Puškaiša teksta un viņa valodas īpatnībām. Tādā kārtā no desmit ainām tikai divas pēdējās man nācies patstāvīgi konstruēt, būtiski arī neatejot nost no Lerha – Puškaiša stāsta pavediena. (K. dziļleja laikrakstā „Sociāldemokrāts” 1930. gada 5. septembrī)

Arnolds Auziņš. Krišjāņa Barona mātei Valpenes kapos.

īsu brīdi paklusēsim –

garos gadusimtos krāta,

te, zem smilšu segas vēsās,

tautas dziesma apglabāta.

Nē! Nav dziesmai mūža mājas,

vienmēr dzīva celsies dziesma!

Te guļ dziesmas zinātāja,

labu vārdu teicējiņa.

Baltā māte, saldu dusu!

Aiziet dēls, bet paliek slava.

Mātes šūpļa dziesmā klusā

slēpjas nemirstība tava…

--

“Man joprojām ausīs skan stabule. Stabule skanēja, kad gājām Valpenes kapsētā pie baltā krusta, kuru dēls savai mātei atveda no Pēterpils. Stabule skan, un mēs stāvam pie baltā krusta. ŠE DUS DIEVA MIERĀ EŅĢELE BARON. Dainu tēva māte. Sākums. Atnākšana pie saknēm”. (Ēriks Hānbergs, “Dzimtenes Balss”, 1985, Nr. 38)

***

Liec sapni pie zemes:

Tur dziļākie avoti tek.

Lai uzspulgo zilbaltā debess

Un krūtīs jauns sapnis deg.

***

Negaidīt brīnumus, mirkļus tvert,

Izraut no mūžības plašās telpas,

Laiku kā dzirkstošu sulu dzert.

Plūst mīlestības upe

no aizlaikiem kupla –

vienā mūžā to neizmērot:

no strautiem un urgām

gar ievāju skurbu,

caur krāču burzgām

un saulainām sērēm…

Un vasara svelmo

un liepziedos medo,

līdz ziema klāj ledu…

Bet dzīlē

sirds avots vēl vird.

Ir tādas vietas uz zemes,

kur cilvēks ar savu dvēseli

aci pret aci tiekas.

Ir pasaulē tādas vietas,

kaut arī tālu no mājām –

bet uz šīm vietām

ir jāiet,

Ir cilvēki tādi uz zemes,

kuru acīs dvēseles tiekas,

kuru acis nav cietas –

pie tādiem cilvēkiem jāiet…

1961. gada 11. septembris

Atkal un atkal tik daudz ciešanu – to gandrīz nav iespējams izturēt. Un tomēr es biju gandrīz laimīga, redzot krāšņu septembra rītu – pakalni laistījās zaļā un zeltā, agras miglas vāli cēlās pretī saulei. Visas sejas, kuras redzēju pa ceļam, likās laimīgas un priecīgas būt dzīvas šādā dienā. Taču stundu vēlāk es vēlējos nomirt. Dieva un Dabas skaistums manā sirdī tika nogalināts – es tiku sodīta par vēlmi būt laimīgai…

22. decembris

Vēl aizvien es turu rokā sapni,

vēloties to nesapņot…

Es ietiepos –

sapnis pārvērtās īstenībā

un es kļuvu par vīziju...

24. decembris

Dažreiz ar miega pirkstiem

es pieskaros debesīm

un meklēju

meklēju...?

Talsos pagaidām nav Aleksandra Pelēča vārdā nosauktas ielas, taču apliecinājumam, ka dzejnieks nav aizmirsts, pilsētas dome un Latvijas Rakstnieku savienība 2000. gadā, atbalstot Talsu galvenās bibliotēkas ierosinājumu, iedibinājusi A. Pelēča vārdā nosauktu literāru prēmiju, ko ik otro gadu (dzejnieka dz. dienā 10. aprīlī) piešķir “par mākslinieciski augstvērtīgiem darbiem prozā, dzejā publicistikā, literatūrzinātnē, kas veltīti talsu pilsētai

un novadam, kā arī par ieguldījumu A. Pelēča daiļrades pētīšanā un popularizēšanā”.

Arī 1982. gadā Rojā iedibinātā PASTARIŅA PRĒMIJA izturējusi gan laika pārbaudi, gan finansiālas grūtības. Prēmiju Rojas pagasta padome kopā ar Rakstnieku savienību katru otro gadu E. Birznieka – Upīša dzimšanas dienā (6. aprīlī) piešķir par mākslinieciski augstvērtīgu darbu latviešu bērnu literatūrā. Prēmiju saņem ne tikai rakstnieks/ dzejnieks, bet arī kāds bērnu grāmatu mākslinieks.

(Jautājumam kāda Pastariņa prēmijai saistība ar mūsu, nevis Tukuma novadu, atbilde ir pavisam vienkārša: dzirciemnieks Ernests Birznieks – Upītis kopā ar savu pelēko akmeni un Engures ezera kontūrām agrāk ietilpuši Talsu apriņķa administratīvajās robežās; bez tam rakstnieks arī kādu laiku pavadījis mūsu novadā kā mājskolotājs)

RŪDOLFS vom BERGE – dzimis 1775. gadā Breslavā (Polija; tagad: Vroclava; sens tirdziniec. centrs, Hanzas pilsēta). Studējis jurisprudenci Breslavā, Frankfurtē un Erlangā. 1803. gadā devies uz Krieviju. Nokļuvis Latvijā; Liepājā piebiedrojies klejojošu aktieru trupai un uzstājies ar Bergera vārdu. Vēlāk 5 gadus strādājis par mājskolotāju Pūņu kunga Zasa ģimenē. Vēlāk gandrīz 10 gadus uzturējies talsos pie sava drauga, mācītāja Amendas, sarakstīdams tur lielāko daļu savu darbu. 1820. gadā atgriezies Breslavā, kur arī 1821. gadā miris.

Darbi: dzeja un proza (vācu val.) Kurzemes un Vācijas periodikā. Atstājis vairākus manuskriptus: traģēdijas un operu libretus.

ZIGFRĪDS BERGENGRĪNS – dzimis 1901. gadā Rīgā, bet uzaudzis Talsos, nodzīvodams šeit apmēram piecpadsmit savus mūža gadus. Vēlāk dzīvojis Vācijā.

DARBI vācu valodā, taču vienā no tiem Bergengrīns atveido Talsus 1919. gadā).

BERNHARDS VILHELMS BĪNEMANS – dzimšanas gads = ? Miris ap 1730. gadu. Bijis mācītājs Zemītē, bet no 1716. gada – Spārnē (Spārē). Iztulkojis latviešu valodā ap 100 baznīcas dziesmu. Rakstījis dzeju; Sacerējis dzejojumu, kas saturiski vēršas pret dzeršanu un netikumu: “Tev sūdzam, visu valdīgs Dievs”.

ĢERTRŪDE von den BRINKENA – dzimusi 1892. gadā Briņķu Pedvālē, kur pavadījusi laiku līdz saviem pusaudzes gadiem (arī Jaunpagastā). Skolojusies un literārās gaitas sākusi Jelgavā un Tērbatā. Vēlāk dzīvojusi Tukumā, bet sava mūža lielāko daļu pavadījusi Vācijā un Austrijā, kur guvusi literārus panākumus un nozīmīgas literāras balvas. Uz Austriju dzejnieci „aizprec” Austrijas profesors V. Šmīds – Kovarciks. Tas, ka Ģertrūre von den Brinkena ir kurzemniece, jūtams viņas dzejā, balādēs un romānos. Viņas dzeja par Kurzemi pieskaitāma vācbaltiešu dzejas zelta fondam. Uzsverot piederību Pedvālei, Jelgavai un Tukumam, dzejniece pauž piederību visai Kurzemei. Svešzemēs dzejniecei iznākuši vairāki dzeju krājumi, taču latviešu lasītājiem plašākās aprindās bijusi līdz šim nepazīstama, jo darbi nebija tulkoti. Literatūrzinātniece Māra Grudule dzejnieces balādes skanīguma ziņā pielīdzina Viļa Plūdoņa balādēm, bet atdzejotājs Valdis Bisenieks uzskata, ka viņas dzejai piemīt „rainiski grods mērķtiecīgums”.

Pašlaik notiek dzejnieces atgriešanās – ar tēlnieka Ojāra Feldberga piemiņas akmens atklāšanu Pedvālē un ar tuvinieku radītu izstādi Pedvālē 1996. gadā, kam sekoja Tukuma muzeja organizētas izstādes Tukumā un Durbes pilī.

2012. gadā Tukuma muzejs sarūpējis un izdevis Ģertrūdes fon den Brinkenas dzeju grāmatu „Kad mājās nāc”, kur vairāki literāri spēcīgi un mākslinieciski augstvērtīgi dzejoļi mūsu pusei; „Zaudētā dzimtene”, „Kurzeme”, ‘Muiža Kurzemē”, „No katras bērnības”, „Brink – Pedvāle” u. c.

EMMA DIFŌ – dzimšanas gads nav zināms; Talsos dzīvojusi līdz 1901. gadam. Mirusi Rīgā. Bijusi romānu un noveļu rakstniece; darbi iespiesti Jelgavā 1879. gadā, Rīgā 1882. gadā, Berlīnē 1887. gadā. darbus parakstījusi ar pseidonīmiem. Bijusi apdāvināta un veikla stāstniece.

Manā Pedvālē, Brink-Pedvālē Zināja to mani vecāki:

Dievs un pasaule vēl kopā bija. lielākas par to, kas māc, ir domas.

Skaitot tur nav skaitļi jāmeklē, Žogotam ir žogi tīkami -

un tais traukos, kas mums dvēselē, svētlaimīgs, kas mīlē dzimteni,

mazliet mūžības diendienā lija. turpu tiekdamies no katras jomas.

Mūsu rotaļas bij’ pasakas, Lai kur klīdusi es pasaulē

bezgala dziļš bij’ katrs piedzīvojums. Garām draugiem, kas man

Apakšā tiek takas tekātas, ceļā māja,

augšā sidrabrakstos rakstītas Dieva gaišais tēls vēl nebālē

vēstis – paša Dieva pareģojums. manā pedvālē, Brink- Pedvālē,

Parka celiņus un parketu kad caur istabām viņš

klusums rimts bez svētku dejām klāja. zvaigžņots gāja.

Kam lai sev mēs laimi prasītu?

Iziedams caur katru istabu,

Dievs iknakt pie manas gultas stāja.

GEORGS FRĪDRIHS FIRKSS – dzimis 1782. gadā Nogales muižā, miris 1843. gadā Teplicā. Studējis Jēnā un Leipcigā, apceļojis Vāciju, Šveici un Franciju. Rakstījis literārus darbus, tie visi ir vācu valodā iznākuši ārvalstīs.

ELIZABETE GĒRKE – dzimusi 1888. gadā Talsos; aptiekāra meita. Līdz septeiņpadsmitajam mūža gadam izglītojusies mājās. Apceļojusi Vāciju un Šveici. Mācījusies glezniecību un mūziku Minhenē, pēc tam turpinājusi mūzikas studijas pie profesora Breithaupta Berlīnē. Arī studiju un ceļojumu laikā pamatā dzīves vieta joprojām bijuši Talsi. Kā apdāvināta liriķe un bērnu lugu rakstniece bijusi pazīstama aiz Latvijas robežām. Izdoti daudzi dzeju un lugu krājumi; latviski tulkoti pavisam nedaudzi Gērkes darbi. Par dzejnieci savā laikā rakstījusi Zenta Mauriņa („Kurzemes Vārds”, kādā no 1925. gada numuriem).

LEBERECHTS GREINERTS – laikā no 1887. gada līdz 1890. gadam bijis Talsu vācu draudzes mācītājs. rakstījis un izdevis darbus par baznīcas tēmām, taču uzrakstījis arī vēsturisku drāmu, kas izdota 1910. gadā Tērbatā.

KRISTOFS HARTMANS – dzīveslaiks: 1746. – 1815. g. Studējis teoloģiju Greifsvaldē. No 1783. gada bijis Stendes mācītājs. izdoti divi darbi, saistīti ar reliģiskām tēmām.

BENEDIKTS von HEIKINGS – dzīveslaiks: 1688. – 1767. g. Bijis Oksles muižas īpašnieks, jurists un Kurzemes valstsvīrs. Bijis Kandavas pilskungs un vēlāk Jelgavas virspilskungs. rakstījis un izdevis darbus vācu valodā.

Par Daces Kristbergas grāmata „No Renču ciema līdz Stendei”:

“Lasot nezinu, smieties vai raudāt. Šī ir vienīgā savas vietas apzināšanas grāmata, kas ilgi gaidīta un beidzot ieraudzījusi dienas gaismu! Taču…

Lasu: “Bungu kapos apglabāti daudzi Stendes skolotāji, kuri ar savu ilggadējo darbu un personību spēku veidojuši veselas stendenieku paaudzes”. Un tālāk nosaukti: Ozoliņa, Veidemane, Talle, Viduce, Reivīte...Autore (vietējs cilvēks , zinātājs!) nav pat papūlējusies pielikt klāt personvārdu, un tad iznāk gluži kā piesauktu govis ganībās... Tā nedrīkst būt nevienā vietas un nevienā vēstures grāmatā; tāds garāmskriešanas un paviršības efekts. Kā tās tālākās paaudzes atšifrēs precīzi nepasacīto? Jeb vai Ozoliņas māte savā laikā meitai bija aizmirsusi iedot vārdu? Vārds ir lepnuma zīme — tas jāpiemin. Sevišķi cilvēkam, kurš dara radošu darbu, kurš atpazīstams publiski. Kas tad vēlāk sasies tos atmiņu paviršos diedziņus, ja paši novadnieki tā jokosies? Tāpēc domāju, ka Stendes grāmatas autorei vispirms vajadzēja nopietni meklēt un meklēt, rakties pagātnē, sarunāties ar cilvēkiem – tā taču NEVAR būt, ka skolas vēsturē neviens NEZIN, kādi personvārdi bijuši skolotājām Ozoliņā, Veidemanē, Tallēm…Citādi te tas rezultāts iznācis tā vienaldzīgi, bezpersoniski un… šā tā…

Turpat pateikts, ka Bungu kapsētā apglabāts Adamovičs – un tas arī viss.Dace Kristberga laikam būs tomēr no Preiļiem, ja nezina, ka mūsu puse pilna gan ar Adamovičiem, gan Dinsbergiem, gan Ermanbrikiem un Brusubārdu uzvārdu , un ka tāpēc vien (par cieņu pat nerunājot!...) tomēr vajadzēja sevi vismaz tik daudz apgrūtināt, lai PIEMESTU uzvārdam klāt vēl mirklīti laika, kas prasa personvārda uzrakstīšanu.Šī Stendes grāmata līdz ar to ir gandrīz kā tāds... vējazieds.Nesaprotu, kāpēc tad tā grāmata iznākusi? Ja autore gribēja caur to pašapliecināties, tad tas izdevies – taču ar mīnusa zīmi. NOTEIKTI nevaru no šīs grāmatas “izvilkt ārā” zināšanai sakarīgus materiālus par Stendes pašu lielāko bagātību –personībām, kas saistās ar vietu”. Visā cieņā, T. I.

Literāras stundas par

Ansi Lerhu – Puškaiti

Krišjāni Baronu

Krišjāni Valdemāru

Kārli Mīlenbahu

Ernestu Dinsberģi

Sarunas par novada folkloru un folkloras vācējiem

Sarunas par tāmisko dialektu un kursas senajiem vārdiem (arī slaidrāde)

Sarunas / stāstījumi / noskaņu stundas par novada literātiem

Aleksandru Pelēci,

Moniku Zariņu,

Gati Krūmiņu,

Jāni Dimantu

Ar literatūru un literārām personībām saistītās vietas un notikumi Talsu pilsētā (arī slaidrāde)

Es pakūru uguntiņu

TALSU, DUNDAGAS un ROJAS novadu DIŽĻAUŽU

biogrāfiskā vārdnīca

(cilvēki, kuri ar savu radošu darbu darījuši Talsu un novada vārdu atpazīstamu pārnovados un ārpus Latvijas)