SA 2015 SEPTEMBRIS SA 2015 SEPTEMBRIS

2

DOMU SPĒKS2011. gada vasarā viņi satikās uz Lāčplēša ielas. Ainaram Bagatskim tas bija otrais gads Latvijas izlases galvenā trenera amatā un gados jaunā, nepieredzējusī komanda bija jāved uz Eiropas čempionāta finālturnīru Šauļos, kur jau gaidīja nāves grupa – Francija, Serbija, Vācija, Itālija un Izraēla. Mārtiņu Martinsonu Ainars pazina vēl kopš deviņdesmitajiem gadiem, kad Martinsons divas sezonas pildīja SWH/Brocēni menedžera pienākumus. Basketbols viņam nebija svešs – savulaik viņš ne tikai mācījās vienā klasē ar Edmundu Valeiko, bet arī pats trenējās VEF sporta skolā pie trenera Induļa Možeika. Studējis koučingu Londonā un Tallinā, Mārtiņš pēdējos gados strādāja par biznesa treneri un konsultantu, tā iepazīstoties ar Bagatska sievu Ilzi, kura pie vakariņu galda ieminējās vīram par bijušo broču menedžeri...Lai cilvēks kļūtu veiksmīgs, visās sfērās ir saskatāmas kopīgas iezīmes, uzskata Bagatskis. Viņš pats, vēl būdams spēlētājs, allaž meklēja iespējas, kā dabūt no sevis laukā maksimumu vai vismaz tuvu tam.

«Nebiju ne stiprākais, ne ātrākais, jo īpaši tad, kad mani jau sāka glabāt. Bet to, ko īsti nozīmē būt profesionālim, sapratu par vēlu, jau pēc 30 gadu vecuma sasniegšanas.» Bija jāmeklē citi varianti. Spēlējot Francijā un Krievijā, viņš iepazinās ar cilvēkiem, kuri stāstīja par iespējām atvērt papildu enerģiju. Bagatskis mēģināja ieklausīties sevī un saprast, kas viņu patiešām aizrauj. Ja agrāk viņš uzskatīja, ka, lai kļūtu par labu basketbolistu, nepieciešama fiziskā sagatavotība, tehnika un spēles izpratne, tad pēdējos gados viņš ir sapratis, ka ar to vien ir par maz. Bez jau minētajām trim lietām ir vajadzīga arī psiholoģiskā sagatavotība. Un tieši tā bieži vien atšķir labu spēlētāju no izcila, vienkārši labu komandu no tādas, kas cīnās par visaugstākajiem mērķiem.Vairākums no pašreizējā izlases kodola pirms četriem gadiem tikai tikko bija pārkāpuši 20 gadu vecuma slieksni, un treneris saprata, ka ir nepieciešams cilvēks, kurš var palīdzēt sakārtot domas. Nevis mācīt dzīvot, bet vienkārši ieteikt, nomierināt. «Jo, kā domāsi, tā arī darīsi,» pārliecināts ir Bagatskis.

EKSPERIMENTS, KAS IZDEVĀSPats Martinsons uzsver, ka viņš nav psihologs un neredz vajadzību pēc šāda diploma. Viņa darbā ir nepieciešama pacietība, spēja uzņemties atbildību un māka izprast dažādus cilvēkus. Labam spiegam raksturīgas īpašības, vai ne? «Tam man pietrūkst valodu zināšanas. Es zinu tikai piecas – latviešu, krievu, angļu, vācu un norvēģu,» platais smaids izstaro pārliecību un apzināšanos, ka arī tas patiesībā ir krietni virs vidējā cilvēka zināšanu līmeņa. Taču runāšanai viņa darbā ar basketbolistiem ir tikai motivējoša loma, jo viņš vēlas panākt, lai spēlētāji sajustu cits citu bez vārdiem.Neilgi pirms Eiropas čempionāta finālturnīra Šauļos tika dota zaļā gaisma eksperimentam. Ja spēlētāji Mārtiņu pieņems, viņš paliks. Ja nepieņems, neko darīt – nesanāca. Bagatskis gan piekodinājis – puišus varēsi pārliecināt tikai ar reāliem piemēriem, lai viņi uzreiz redz, ka ir kaut kāds rezultāts. Stāsti par to, ka rezultāts būs kaut kad nākamgad, nespēs aizraut sportistu prātus. Tā nu Martinsons ķērās pie darba. Ar katru spēlētāju notika

I Z L A S E S S A J Ū G SDOD MAN SPĒKU PIEŅEMT LIETAS, KURAS ES NESPĒJU MAINĪT, DROSMI MAINĪT LIETAS, KURAS SPĒJU MAINĪT, UN GUDRĪBU ATŠĶIRT VIENU NO OTRA. ŠĪ IR VIENA NO ATZIŅĀM, KO LATVIJAS VĪRIEŠU BASKETBOLA IZLASĒ CENŠAS IEDVEST VIENS NO TĀS TRENERIEM MĀRTIŅŠ MARTINSONS. VIŅŠ TICIS SAUKTS PAR MIKROKLIMATA TRENERI, KOUČU VAI VIENKĀRŠI MĀRTIŅU. SĀKUMĀ SPĒLĒTĀJI BIJA NEIZPRATNĒ – KAS TE TAGAD NOTIEK?! TOMĒR TAGAD VIŅŠ JAU IR PILNVĒRTĪGA DAĻA NO IZLASES TRENERU KOLEKTĪVA. UN VIENUDIEN ILGGADĒJAIS IZLASES SPĒLĒTĀJS KASPARS BĒRZIŅŠ, UZLIKDAMS ROKU MARTINSONAM UZ PLECIEM,

PAZIŅOJA: MĒS ZINĀM TAVU LOMU, TU ESI MŪSU SAJŪGS!

VIŅA

UZD

EVUM

S IR

PANĀ

KT, L

AI K

ATRA

M SP

ĒLĒT

ĀJAM

BŪ

TU SK

AIDR

S MĒR

ĶIS.

TAS N

EDRĪ

KST B

ŪT A

BSTR

AKTS

.Teksts JĀNIS FREIMANIS | Foto MĀRTIŅŠ ZILGALVIS, F64

SA 2015 SEPTEMBRIS SA 2015 SEPTEMBRIS

30–40 minūšu ilga saruna, ar dažu pat ilgāka. Taču nevienu nevar piespiest ieklausīties, ja cilvēks tam nav gatavs. Tādēļ vēl šodien Mārtiņš nešaubās, ka ir arī kāds, kurš vēl joprojām nav sapratis kouča lomu valstsvienībā. Pirmā spēlētāju reakcija bijusi gana atturīga, sak, ko viņš mums te stāsta par visiem sen zināmām lietām? Kad burkšķēšanas fāze bija pārciesta, spēlētāji sākuši ieklausīties teiktajā un šo to izmēģināt savā ikdienā vai basketbola laukumā. Kad beidzot izdevies saskatīt pirmos rezultātus, sportisti sākuši uzticēties Mārtiņam un pieņēmuši kā savējo.Martinsons uzsver, ka viņa uzdevums ir panākt, lai katram spēlētājam būtu skaidrs mērķis. Var jau vienkārši pateikt – es gribu spēlēt Eirolīgā, taču tur spēlē 24 komandas. «Es prasu, vai vari nožonglēt ar 24 bumbām? Viņš atbild, ka varētu ar trim četrām. Lūk, tad koncentrējies uz trim četriem klubiem. Mērķis nedrīkst būt abstrakts. Lai to sasniegtu, tam ir jābūt ļoti konkrētam,» piemēru min koučs. Viņš vēlas panākt, lai spēlētāji uzņemtos atbildību, pieņemtu pareizus lēmumus un laukumā būtu gudri agresīvi. Lai mācītos ne tikai no savām, bet arī no citu kļūdām. Un, protams, saglabātu pozitīvu domāšanu. Būt pozitīvam nenozīmē visu dienu staigāt ar muļķa smaidu sejā, taču ir jāsaprot, ka negatīvās domas padara cilvēku vājāku ne tikai morāli, bet arī fiziski. Ja patīk kāda konkrēta spēlētāja darbības laukumā, tad vēro tās, jo tas strādā uz smadzenēm. Mārtiņam ir piemērs no darba ar ultramaratonistu, ar kuru viņi kopā 40 minūšu domās veica ieplānoto trases daļu. Pēc prāta treniņa sportists bija nosvīdis un viņam sāpēja visi muskuļi. Vizualizācija strādā, jo zemapziņa neatšķir īsto situāciju no mākslīgi radītās. Taču nemāniet sevi. Uztrenēt muskuļu apjomu ar domu spēku gan neizdosies.

KOUČINGA RELIĢIJANav tā, ka Mārtiņā ir vērts ieklausīties tikai jaunajiem spēlētājiem. Jānis Blūms neslēpj, ka savulaik koučs viņam ir palīdzējis ne vienā vien jautājumā. Kļūdams par valstsvienības kapteini, Jānis sastapās ar jaunu lomu komandā ne tikai laukumā, bet arī ģērbtuvēs, tādēļ reizēm Martinsons kalpojis par dakteri, pie kura nosūtīt vizītē kādu sarežģītāku pacientu, kuram ir

grūtības veiksmīgi nospēlēt savu lomu izlasē. Lai gan karjeras laikā Blūmam nav gadījies sastapties ar koučinga speciālistiem, viņš atzīst, ka katrā labā komandā vajadzētu būt cilvēkam, kurš palīdz sportistam sakārtot domas pareizajā virzienā. «Ir radusies lielāka pārliecība, ka tu vari izdarīt, ka nav nekā neiespējama. Tas palīdz vairot dzīvesprieku un spēlētprieku,» secina Blūms.Pirmo tikšanos ar kouču labi atceras Kristaps Janičenoks, kurš izlasē atgriezās pirms 2013. gada Eiropas čempionāta finālturnīra Slovēnijā. Basketbolists bija dzirdējis par to, ka valstsvienībai

piesaistīts interesants speciālists, taču personīgi pazīstami abi vēl nebija. Tā nu lidostā Kristaps pamanījis Mārtiņu, kurš stāvējis, tērpies izlases kreklā, un cieši vērojis spēlētāju. Pirmās aizdomas, ka uzmanīgais skatiens pieder kādam līdzjutējam, bijušas maldīgas, un vēlāk komandas biedri viņam paskaidrojuši, kas ir šis cilvēks izlases kreklā. Protams, neiztika bez nerrošanas no komandas biedru puses, sak, esi uzmanīgs – tūlīt tevi noburs un iemidzinās. Tomēr Kristaps ātri vien saprata, kāda ir Mārtiņa loma, jo pats gadu gaitā ne mazums bija lasījis literatūru par līdzīgām tēmām, un viņu koučinga

4reliģija ieinteresēja. Gan treneri, gan spēlētāji ir vienisprātis, ka profesionālam sportistam pirms sacensībām jāmāk sevi savākt arī bez kouča, tomēr parunāties un ieklausīties speciālista viedoklī nenāk par sliktu. «Viņš uz visām lietām raugās citādi nekā sportisti. Mums ir atšķirīgi domāšanas veidi. Tieši tādēļ ir labi, ka komandā ir tāds cilvēks kā Mārtiņš,» piebilst Janičenoks.

AGRĀK PIE IZLASES KLĀT NELAIDAMartinsons cenšas būt klāt gandrīz katrā izlases treniņā, turklāt viņš ir sazvanāms arī ārpus sava darba laika, kas gan viņa gadījumā ir ļoti stiepts jēdziens. Arī tagad viņš regulāri sazinās ar Dāvi Bertānu, kurš atkopjas pēc atkārtotas ceļgala krustenisko saišu traumas, kas liedz šovasar palīdzēt valstsvienībai. Mārtiņš ir drošs, ka ar Dāvi viss būs kārtībā, atlabšana notiek vēl labāk nekā pēc pirmā savainojuma. Viņa darbs valstsvienībā ir viņa aizrautība, par ko viņš tiek atalgots tikai daļēji.

Savu palīdzību Latvijas izlasei viņš piedāvājis jau 2009. gada vasarā, kad valstsvienība brieda baigajam rudenim, taču tolaik viņu pie komandas klāt nav laiduši. Martinsons nevēlas filozofēt par to, vai ar viņa palīdzību būtu izdevies izvairīties no tā laika notikumiem, taču ir skaidrs, ka tolaik izlasē bija daudz spilgtu personību, kuras jau bija vai vismaz domāja esam nobriedušas. Neskatoties uz to, viņš uzskata, ka strādāt var ar jebkuru cilvēku, jo ir taču treneri, kuri tiek galā ar pašām lielākajām pasaules sporta zvaigznēm un to ambīcijām. «Esmu lasījis grāmatu par Kasparu Kambalu, taču no tās izdarīt secinājumus būtu muļķīgi. Zinu tikai vienu – arī viņš taču grib vinnēt. Tātad mērķi neatšķiras, atliek tikai pareizi uz tiem virzīt.» Ir gan arī cits viedoklis no tā laika aculiecinieka – tagad vai nekad izlasei nebūtu palīdzējis neviens speciālists...Starp citu, Martinsons saka, ka iepriekšējā Eiropas čempionāta finālturnīrā Slovēnijā viņam pārējo komandu iekšējās

nesaskaņas esot bijušas redzamas kā uz delnas. Sarunas tonis starp treneri un spēlētāju, acu skatiens vai izvairīšanās no tā – tas viss ļauj nolasīt komandas mikroklimata temperatūru. Ja tā ir pārāk augsta vai pārāk karsta, mājās būs jādodas agrāk nekā citām komandām.

PA KARSTĀM OGLĒM NOSTAIGĀJA VISILatvijas izlasei šāgada Eiropas čempionāta finālturnīrā tas nedraud. Ja arī nāksies atgriezties Latvijā, tad līdz tam jau kaut kas labs būs paveikts. Par septembrī gaidāmajām spēlēm Arēnā Rīga vai Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm pagaidām runāts netiek. Arī Mārtiņa darbs ar komandu norit soli pa solim. Neilgi pirms čempionāta valstsvienības divpadsmitnieks, treneri, ārsti un menedžeri, kā jau pēdējos gados ierasts, pulcēsies kouča lauku mājās. Tur iepriekšējās vasarās kopā ar izlasi ciemojušies arī slaveni citu sporta veidu pārstāvji – Artūrs Irbe, Sandis Ozoliņš,

VIŅI KOPĀ 40 MINŪŠU DOMĀS VEICA IEPLĀNOTO TRASES DAĻU. PĒC PRĀTA TRENIŅA SPORTISTS BIJA NOSVĪDIS UN VIŅAM SĀPĒJA VISI MUSKUĻI.

6

SA 2015 SEPTEMBRIS

Raimonds Bergmanis un Latvijas pirmais Ironman Rinalds Sluckis, kura stāsts visvairāk iedvesmojis tieši basketbola izlases dzelzs veci Jāni Blūmu. Spēlētāji nešaubās, ka arī šogad būs sagatavots kaut kas īpašs.Taču tās nebūs tikai sarunas. Dairis Bertāns atceras, kā pirmajā gadā raženie vīri centušies pārvarēt divu metru augstumā novilkto striķi. Individuāli tas nav iespējams, taču ar komandas biedru palīdzību pāri tika visi. Dažādas spēlītes, kas lieliski iederētos bērnu ballītēs vai izbraucienos pie dabas, izrādās pieņemamas arī divmetrīgiem vīriem. Ja komandas biedru diendienā redzi ne tikai ar bumbu vai hanteli rokās, bet arī, cenšoties noķert olu, kas pēc neveiksmīga mēģinājuma viņa rokā pārvēršas par omleti pagatavošanas sākuma stadijā, tās taču ir patīkamas pārmaiņas ikdienas rutīnā.Tiem, kurus nepārliecina dažādas spēlītes, Mārtiņš piedāvā skarbākas izklaides.

Bagatskis pēc iekļūšanas 2013. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā apsolīja, ka noies pa karstām oglēm. Sacīts – darīts, nākamajā vasarā sekoja zvans no Martinsona, ka trase būšot gatava. Ar uguni nejoko, tādēļ talkā tika aicināts sertificēts firewalker Mārtiņš Vecvagars, kurš sagatavoja ogles un noskaņoja gājiena dalībniekus. «Pirkstu var apdedzināt jau 30 grādu temperatūrā, bet ogles bija sakarsušas līdz 500–600 grādu temperatūrai. Bija tik karsts, ka pat tuvošanās ugunskuram, lai izlīdzinātu ogļu virsmu, bija apgrūtinoša,» atceras Bagatskis. Doks Juris Sproģis sākumā atteicies, tomēr beigās četrus metrus garo distanci pa oglēm nostaigājuši visi izlases vadības pārstāvji. Spēlētājiem šādas izklaides saprotamu iemeslu dēļ bija liegtas, taču bija daži, kas apvaicājās par iespēju veikt ugunsgājienu kādā piemērotākā brīdī...Vēl asāku izjūtu cienītājiem Martinsons bija sagatavojis aptuveni centimetru biezu

armatūras stieni. Atbalstījuši stieņa galus pret kaklu, kas ar papīra sloksni pasargāts no saskrāpēšanas, Bagatskis un Raimonds Bergmanis devās viens otru apskaut. «Ārsts teica – ja tajā vietā miesa tiks pārdurta, viņš nespēs palīdzēt,» atceras Mārtiņš. Taču stienis saliecās un abi vīri apkampās, bet, kad spēkavīrs mēģināja stieni atliekt atpakaļ, viņam tas neizdevās. Ticības spēka paraugdemonstrējumiem beidzoties, izlases basketbolisti mielojas un slavē kopīgi vārītās zivju zupas garšu, maltīti noslēdzot ar Janičenoka iemīļotajiem jēra kebabiem vai šašliku.Noslēgumā Martinsonam tomēr ir padomā viens izaicinājums izlases galvenajam trenerim, kas viņa briedumam būtu piemērotāks nekā staigāšana pa karstām oglēm. «Trīs dienas pilnīgā klusumā pašam ar sevi. Pats ik pa laikam atļaujos no visa un visiem nozust uz septiņām dienām, taču viņam iesākumam pietiks ar trim.» Ja izdosies paveikt ko atmiņā paliekošu, trīs vientulības dienas varētu būt tieši laikā. SA

R

MĀRTIŅŠ MARTINSONS

• Dzimis 1972. gada 27. jūnijā Rīgā

• Precējies, trīs bērni

• FranklinCovey Latvija īpašnieks un dibinātājs Latvijā. FranklinCovey ir starptautisks līderu un vadītāju attīstības, treniņu, konsultāciju uzņēmums, kas kotējas Ņujorkas biržā

• Deviņdesmito gadu sākumā bijis SWH/Brocēnu basketbola kluba menedžeris. Strādājis par Statoil mārketinga direktoru, universālveikala Centrs direktoru. Pārdošanas un mārketinga pieredze kopš 1991. gada, vadības pieredze kopš 1997. gada

• MBA maģistra grāds RBS (Rīgas Biznesa skola). Koučingu mācības uzsācis 2008. gadā Coaching Academy Londonā. No 2010. līdz 2013. gadam studējis Intercultural Supervision – Coaching – Organisation Development Tallinas universitātē

• Kopā ar Latvijas vīriešu basketbola izlasi kopš 2011. gada, kad sāka darbu Eiropas čempionāta finālturnīrā Šauļos. Tāpat ir strādājis arī ar jauniešu izlasēm, kuras vada Arnis Vecvagars