Uzglabā savu korespondenci nākamajām paaudzēm pareizi! 2. lpp.

Kopēšana – meistarības māte4. lpp.

Arnolds Švarcenegers un Džons Travolta kolekciju krātuvē 6. lpp.

Mājas Draugs nāk iepazīties

Filozofs Frānsiss Bēkons draugu salīdzina ar laika zagli – mēs zagsim pavisam nedaudz. Mājas Draugs ir kā labs paziņa, kas apciemo reti, bet, cerams, patīkami, neuz-bāžas ar savām problēmām, var paplašināt draugu un interešu loku, pastāstīt kādu interesantu faktu vai leģen-du un parādīt šarmantas un ekskluzīvas fotogrāfijas no Rakstniecības, teātra un mū-zikas kolekciju krātuvēm. Šī nav zinātniska literatūra vai muzeja notikumu hronika, bet veselīgs skatījums, uz to, kā muzejā glabātās vērtības sasaucas ar mūsdienu dzīvi. Pagātne un tagadne neveido opozīcijas – muzejā un dzīvē tās pastāv līdzās.

1 2

Nr1 2010

Arturs Maskats 10. martā kļuva par pirmo mūziķi, kas projekta Latvijas mūziķi muzejam ietva-ros nodeva priekšmetus no sava personīgā arhīva, atklājot Artura Maskata kolekciju Rakstniecī-bas, teātra un mūzikas kolekciju krātuvē. Komponists uzdāvināja fotogrāfijas, kas atspoguļo no-zīmīgus viņa dzīves mirkļus, kā

arī vairākus nošu rokrakstus, to-starp pasaulē daudz atskaņotā simfoniskā darba Tango partitū-ru. Kopumā Artura Maskata ko-lekcija tagad ietver 26 vienības. Vienlaikus svinīgajā un muzikāli sirsnīgajā dāvinājuma pasākumā, kurā visu uzmanība, protams, bija pievērsta Artura Maskata daiļra-dei un personībai, komponists ne

bez humora izsaucās: „Es arvien vairāk jūtos kā eksponāts!” Tādā gadījumā – prieks, ka muzejs kaut uz pusotru stundu ieguva tik vēr-tīgu, dzīvīgu un radošu eksponā-tu. Bet Artura Maskata kolekcija Rakstniecības, teātra un mūzikas kolekciju krātuvē vairāk nekā 800 tūkstošu vienību vidū ieņem savu vietu uz daudz ilgāku laiku.

Arvien vairāk jūtos kā eksponāts

Arturs Maskats desmit mēnešu vecumā Strenčos

Kolekciju krātuvē atklāta Artura Maskata kolekcija

1982. gadā, neilgi pēc konservatorijas beigšanas – jaunais Dailes teātra muzikā-lās daļas vadītājs

Kopā ar britu diriģentu Danielu Hārdingu 2003. gadā Londonā, gatavojoties Maskata simfoniskā darba Tango atskaņojumam

Viena no Artura Maskata mīļā-kajām fotogrāfijām. Pāvilostas jūrmalā 1997. gadā

Komponēšanu iemācīties nevar. Varbūt var iemācīties strādāt, kaut kādu domāšanas

veidu. Ja nav prieka, labāk nemaz nesākt. Komponēšana ir vissmagākais darbs. Ar citām lietām man vieglāk tikt galā.

Ne tikai saturs Raiņa un Aspazijas savstar-pējā sarakste (1894–1929), kas glabājas Rakstniecības, teātra un mūzikas kolekciju krātu-vē, gada sākumā saņēmusi vienu no pirmajiem četriem UNESCO programmas Pa-saules atmiņa Latvijas nacio-nālā reģistra sertifikātiem. Latvijas ievērojamākā rakst-niecības pāra epistulārā attie-cību vēsture saturiski ir liecī-

ba gan vēstures, sabiedrības un kultūras pārmaiņām, gan pašu rakstnieku attiecībām 35 gadu garumā – no abu iepazīšanās līdz Raiņa nāvei. Taču vēstules un atklātnītes, arī neiepazīstot vērtīgo sa-turu, tikai ar savu autentis-ko formu liecina gan par to rakstītājiem, gan arī par šīs sarakstes glabāšanas vēstu-ri – aploksnē ielikts ziediņš, pastkartīšu ilustrāciju tema-

tika, laika gaitā sadzeltējis un sadrupis papīrs, dažādie muzeja spiedogi paplašina vārdos ietverto informāciju. 2010. gadā iecerēts pabeigt Aspazijas un Raiņa sarakstes restaurāciju. To veido iespai-dīgs apjoms – 2499 vēstules latviešu, vācu un krievu valo-dā. Rakstniecības un mūzikas muzeja restauratore meista-re Zira Taivāne piecus gadus strādā ar šo saraksti, paralēli veicot arī citus aktuālus un neatliekamus restaurācijas darbus.

Tendenču maiņasRestaurēšanas tendences

un eksponātu uzglabāšanas noteikumi laika gaitā mainās. Iepriekšējā variantā Raiņa un Aspazijas sarakste glabāta ie-līmēta 30 lielos albumos, vēl pirms tam tā salocītā veidā ti-kusi turēta aploksnēs. No vie-nas puses, vēstuļu un atklāt-ņu ievietošana albumos biju-si laba doma – šķirstot lapas, nav jāpieskaras vērtīgajam, bet trauslajam materiālam, šādā veidā albumi pētnie-kiem kalpojuši aptuveni 30 gadu. No otras puses, lielāka formāta vēstules glabātas ielocītas (vienas vēstules dēļ

jau nemeklēsi lielāku albu-mu visām), turklāt oriģināla līmēšana (nereti ar līmi, kas sabojājusi unikālo korespon-denci) mūsdienās restaurato-riem šķiet kā vardarbība pret uzglabājamo materiālu. Līme izēdusi krāsu, vietām pada-rījusi rokrakstu nesalasāmu, papīru – caurspīdīgu. Ūdenī šķīstošu līmi var noņemt ar destilētu ūdeni. Sliktākās ir tās līmes, kas nešķīst ūdenī, piemēram, PVA. Tad jāska-tās, ko var paveikt ar skalpeli. Šobrīd nerestaurēts ir palicis pēdējais sarakstes albums – Raiņa vēstules Aspazijai no 1920. gada līdz 1929. gada 1. aprīlim (pēdējā vēstule raks-tīta nepilnu pusgadu pirms dzejnieka nāves 1929. gada 12. septembrī).

Darba processDarba procesā restau-

ratori objektu vispirms no-vērtē. Katras papīra lapiņas restaurēšana ir atšķirīga, ko nosaka bojājuma pakāpe un veids. Ja manāms pelējums, vēstule jānošķir kamerā, kur tā tiek dezinficēta ar timola tvaikiem. Ne visiem traipiem var noteikt izcelsmi. Muzejā nav laboratorijas, tomēr res-

CīņA Ar LAiKURakstniecības un mūzikas muzejā noslēgumam tuvojas raiņa un Aspazijas sarakstes restaurācija

12

Nr1 2010

12

Nr1 2010Drauga tēma

Pēdējais no 30 albumiem, kuros ielīmēta

tika glabāta raiņa un

Aspazijas savstarpējā

sarakste

2

tauratori, arī finansiālu ap-svērumu dēļ, ne katru traipu nes pārbaudīt uz laboratoriju. Ja papīru nav skāris pelējums, to tīra mehāniski – ar īpašiem sūkļiem, dzēšgumijas drums-liņām. Notiek traipu apstrāde ar dažādām vielām, organis-kiem šķīdinātājiem. Jāpār-bauda arī papīra pH līmenis. Vecie papīri lielākoties ir skā-bi, tos nepieciešams neitrali-zēt. Vēstules, kas ir sliktā stā-voklī, mērcē buferšķīdumā. Pirms mērcēšanas dažādos šķīdumos jāpārbauda tintes plūstamība. Kad sakopti lielā-kie postījumi un novērsti pro-cesi, kas varētu turpināt bojāt papīru, vēstules līmē, presē, pieaudzē, žāvē. Mūsdienu res-taurācijas tendences nosaka, ka vairs nepieaudzē katru no-plēsto stūrīti. Restaurē tā, lai vēstule nezaudētu savu šar-mu. Restauratora uzdevums nav uztaisīt pavisam jaunas un nevainojamas vēstules (t.i., glītāk nekā pašam Rainim izdevies), tādēļ, ja dzejnie-kam rakstot uzkritis kāds tin-tes kleksis, tas netiks izņemts, kaut izdarīt to varētu. Citādāk ir ar vēstulēs ievietoto sa-kaltēto ziediņu atstātajiem brūnajiem nospiedumiem, kas pamazām liek papīram drupt. Tos nāksies „lāpīt” ciet, lai postījumi nevērstos pla-šumā. Ziediņu likšana vēstu-lēs 20. gadsimta sākumā bija ierasts uzmanības aplieci-nājums adresātam, taču par Raiņa īpašajām attiecībām ar floru liecina arī kolekciju krātuvē glabātais dzejnieka 20. gs. sākumā vāktais her-bārijs “Biruta”, kurā atrodami tādi augi kā purva neaizmirs-tulīte, divmāju kaķpēdiņa, sparģeļa zariņš, flokša ziedi,

ziepenīte, pūkainā pļavlauzī-te, smaržīgā rezēda, pūkainā staģe, zemā lobēlija, ārst-niecības sparģeļi, sīkā nātre un citi, iztēli un vasarīgas at-miņas rosinoši, nosaukumi. Vēstuļu restaurācijā tiek iz-mantots ļoti plāns, caurspī-dīgs japāņu papīrs, restaura-toru dēvēts par „migliņu”. Ar japāņu papīru vēstules var dublēt, stiprināt no abām pusēm – caurspīdīguma dēļ

oriģināls būs redzams cauri, bet vecais papīrs vairs neva-rēs sabirzt gabalos. Restau- rācijas procesā tiek izmantota arī makulatūra. Restauratoru atvilktnēs glabājas dažādas papīru skrandas, kas restau-rācijas mākslā neiesvaidītajam liekas bezvērtīgas, bet profe-sionālim īstajā brīdī var būt īsts dārgums. Restaurējot rū-pīgi jāpiemeklē gan atbilsto-ša toņa, gan biezuma papīrs.

Pēc restaurācijasKad vēstules restaurētas,

glabātājiem un pētniekiem pret tām jāizturas īpaši sau-dzīgi. Restauratore norāda glabāšanas apstākļus – ne-locīt, glabāt atvērtā veidā. Norādīts tiek arī optimālais gaisa mitrums un tempe-ratūra. Papīrs ir trausls, bet tādi ir arī citi materiāli. „Vis-am savs laiks – ar laiku viss sadalās,” uzsver Zira. Tomēr

restauratore neuzskata, ka ideālu uzglabāšanas nosa-cījumu izpildīšanas dēļ visu vajadzētu glabāt tālu no gaismas un apkārtējās vides draudīgajiem apstākļiem. Savu reizi var ļaut kaut ko arī aptaustīt – ieraugot īstu Rai-ņa vēstuli Aspazijai vai tele-grammu - uz līnijotas pasta veidlapas ar zīmuli uzšņāptu tekstu „Buhschu treschdeen mahjā. Rainis”, katra no šīm liecībām uzbur veselu dzīves

ainiņu. Šeit ir grūti raksturo-jama papildvērtība, kāda ne-piemīt informāciju saglabā-jošam, bet enerģētiski vēsam skenētam materiālam. Zira Taivāne atzīst, ka viņu inte-resētu lasīt arī vēstuļu saturu, bet, ja to darītu, iekavētu sa-vus tiešos darba pienākumus (jāpiekrīt, jo Raiņa rokraksts ir tiešām grūti izburtojams). Šo un to darba gaitā izdodas izlasīt, bet tad cita bēda –

redzi, ko Rainis rakstījis Aspa-zijai, bet gribētos uzzināt arī, ko viņa tam atbildējusi. Tā-pēc priecīga vēsts, ka Raiņa un Aspazijas muzejā aizsākts darbs pie abu dzejnieku sav-starpējās sarakstes sagata-vošanas publicēšanai pilnā apjomā, sniedzot lasītājam vēstuli pret vēstuli tās oriģi-nālvalodā un tulkojumā lat-viešu valodā, ar zinātniskiem komentāriem un bagātīgu foto materiālu.

1 2

Nr1 2010

1 2

Nr1 2010 Drauga tēma

Var redzēt, ko rainis rakstījis Aspazijai, bet - ko viņa tam

atbildējusi?

Šodienas raiņiem un Aspazijām: glabājiet savu papīra korespondenci pareizi!• Nesaspraudiet vēstuļu lapas ar metāla spraudītēm • Turiet tās tumšā, sausā vietā, ko neskar krasas temperatūras svārstības• Uzmanieties no grāmatu

tārpiem un maziem brūniem kukainīšiem• Neaizraujieties ar fotogrāfiju un vēstuļu lapu līmēšanu ar ūdenī nešķīstošu līmi vai līmlenti

• Parūpējieties, lai aploksnē ievietotie kaltētie ziedi nesaskaras ar vēstules lapām• Pirms rakstīšanas pārbaudiet tintes plūstamību• Ik pa laikam pārbaudiet savu

vēstuļu un fotogrāfiju pH līmeni• Nepārlasiet vēstules ar taukainām rokām• Rakstiet saviem mīļajiem vēstules uz papīra!

3

Vēstules un atklātnītes, arī neiepazīstot vērtīgo saturu, tikai ar savu autentisko formu liecina gan par to rakstītājiem, gan arī par šīs sarakstes glabāšanas vēsturi.

12

Nr1 2010

DUbULTnieKU STāSTS

12

Nr1 2010Drauga leģenda

4

Kas kopīgs Bēthovena flīģelim un flīģelim, kas aplūkojams Rakstniecības un mūzikas muzeja Grietiņas zālē?

Ludvigam van bēthovenam dāvinātais broadwood&Sons flīģelis

Slavenā broadwood&Sons flīģeļa kopija skatāma muzeja Grietiņas zālē

Atrodi desmit atšķirības!

1 2

Nr1 2010

Karaļu pilīs un mūžīgajā sasalumā

Broadwood&Sons kom-pānijas (ar šo nosaukumu pazīstama kopš 1795. gada) priekšvēsture datējama ar 1718. gadu, kad šveiciešu kla-vihordu meistars Burkats Šudi uzsāka savu darbību Londonā. Šudi meita apprecējās ar Džo-nu Brodvudu, kura uzvārds vē-lāk kļuva par firmas zīmi. Kom-pānijas gatavoto instrumentu īpašnieku un spēlētāju vārdi liecina, ka tie ir labākie no la-bākajiem jau gandrīz 300 ga-dus. 1765. gadā Londonā Šudi gatavotu klavihordu spēlējis deviņgadīgais Mocarts. Broadwood instrumentus spēlējis Baha dēls, Hendelis un Šopēns, kā arī daudzas citas mūzikas zvaigznes. 1818. gadā Tomass Brodvuds uzdāvināja Ludvi-gam van Bēthovenam sešu oktāvu flīģeli ar trīskāršām stīgām. Vēlāk šis instruments pārgāja Ferenca Lista īpašu-

mā un šobrīd atrodas Ungāri-jas Nacionālajā muzejā Buda-peštā. Broadwood&Sons ins-trumenti gatavoti visiem britu monarhiem, sākot ar Džordžu II. Kompānijas gatavoti flīģeļi bijuši kāzu dāvana slavenā-kajiem karaliskajiem pāriem – Viktorijai un Albertam, Čārlzam un Diānai. Broadwood&Sons flīģelis piederējis arī Šerloka Holmsa „tēvam” Arturam Konanam Doilam. 1910. gadā kapteiņa Skota Antarktiskajā ekspedīcijā līdzi tika ņemta Broadwood&Sons pianola, un pirmajā bāzes nometnē paš-spēlējošais instruments mū-žīgajā sasalumā skanēja tieši uz ledus.

Flīģelis no Mālu ielasStāsts par Rakstniecības

un mūzikas muzeja Grietiņas zālē eksponēto flīģeli aizsākas gluži kā pasaka vai runas vin-grinājums: Mālpilī Mālu ielā Mālkalnes kundzei piederēja no mātes mantots sens flīģelis. 1998. gadā viņa instrumentu uzticēja tolaik Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejam. Flīģeļa izcelšanās un iepriek-šējie īpašnieki paliek mīkla. Uz instrumenta nav neviena uzraksta, kas norādītu tā iz-gatavotāju (šī pazīme muzeja speciālistiem liek izdarīt seci-nājumus, ka tas visticamāk ir vietējo klavierbūves meistaru darbs). Ja instruments izgata-vots 18. gs. beigās, 19. gs. sā-kumā, instrumenta meistara noteikšana ir ļoti sarežģīts uz-devums, jo meistari nereti tos iezīmēja nevis ar vārdu, bet īpašu zīmi – logo vai zīmolu –, kura piederību mūsdienās at-šifrēt ir tikpat kā neiespējami.

Klīst baumas, ka flīģelis pie-derējis kādam Alūksnes ba-ronam. Instruments ir grezns, detaļas bijušas apzeltītas. Mu-zeja speciālisti tā izgatavoša-nu datē ar 18. gs. beigām, 19. gs. sākumu. Kas saistībā ar šo noslēpumaino instrumentu ir acīmredzams? Tas ir slavenā Broadwood&Sons Ludvigam van Bēthovenam dāvinātā flī-ģeļa modeļa meistarīga kopi-ja.

1 2

Nr1 2010 Drauga leģenda

5

Cenšoties sasniegt ideālu, daudzi instru-mentu meistari, tāpat kā dažādu jomu mākslinieki, skolojušies, kopējot izcilāko sava amata brāļu meistardarbus. Firmas un izcilie meistari uz pakaļdarinājumiem pievēra acis, jo katram bija savi tehno-loģiskie noslēpumi, kurus sekotājiem uzminēt neizdevās. Pasaulē ir daudz Stradivāri vijoļu kopiju, kuras arī mūs-dienās mēdz „uzlabot”, lai pārdotu kā oriģinālu. Krāpniecība ar viltotiem mūzikas instrumentu zīmoliem, kas prasa viltību, arī meistarību, var nest bagātību, bet var beigties arī pavisam slikti. Viens no nesenākajiem skandāliem un traģēdijām – 2008. gada 1. novembrī romā 64 gadu vecumā pašnāvību izdarīja krievu vijol-

nieks Sergejs Djačenko, kurš bija apsū-dzēts viltotu Stradivāri un citu pasaulsla-venu meistaru vijoļu tirgošanā. Veicot kratīšanu Djačenko dzīvoklī, atrada vai-rākus desmitus vijoļu, kas bija iegādātas dažādās pasaules valstīs un gatavotas pārdošanai. Taču šoreiz stāsts nebūs dra-matisks. rakstniecības un mūzikas mu-zeja Grietiņas zālē redzams kāds instru-ments, kas liek lepoties ar vietējo meis-taru spējām, taču nemet krāpniecības ēnu. Ja Stradivāri vijoles ir vijoļu galma karalienes, tad klavierbūves virsotne ir ins-trumenti, kas gatavoti broadwood&Sons – vecākajā un vienā no prestižākajām klavierbūves kompānijām pasaulē.

Kopētāji un viltotāji

12

Nr1 2010

12

Nr1 2010

HoLiVUDA – niCināTā Un KāroTā

Nekur pasaulē vienuviet nesapulcējas tik daudz ie-vērojamu mākslinieku un sava aroda labāko meis-

taru kā Holivūdā, un tomēr reti kur mākslai tik smagi tiek no-darīts pāri. Lielākie filmu pircēji un patērētāji izrādās pusaudži un bērni! (..) Optimisti cer, ka astoņu gadu līmeņa skatītājus nosmels televīzija un atstās nākotnes filmai prasīgāku publi-ku. Daļēji tas liekas arī noticis: pa starpu tiek darināta daža itin laba filma arī vairāk nobriedušiem skatītājiem. Tās, saprotams, nav filmas „tikai pieaugušajiem”. Pornogrāfija ir jauns kritiens atpakaļ primitīvismā un bērna prātā.

No 20. gadsimta 50. gadiem latviešu rakstnieks, trimdinieks Anšlavs Eglītis darbojās Holivudas preses grupā. Tas deva viņam iespēju intervēt lielākās filmzvaigznes, piedalīties Holivu-das Ārzemju preses asociācijas bal-vas Henrietes, vēlāk Zelta Globusa laureātu nominēšanā. Anšlava Eglīša uzskati par kinomākslu un vērojumi Holivudā ir asprātīgi un visai trāpīgi arī šodien.

bruklinas disko karalis un latviešu dendijs. Un Laiks... Anšlavs eglītis ar Džonu Travoltu 1978. gadā – filma Sestdienas vakara drudzis iekaro skatītāju sirdis

Šie trīņi it nemaz nav līdzīgi! Ar Arnoldu Švarcenegeru un Deniju de Vito 1988. gadā, kad kinoskatītājus smīdina diametrāli pretējie aktieri filmā Dvīņi

Holivūdu visi no-nicina, bet katrs

vēlas tai piederēt. Holivūda neatzīst nekādus likumus un ierobežojumus un tomēr vērtē visas lietas ar visneie-cietīgāko mērauklu – nau-du. Talantam, skaistumam, izglītībai, gaumei, ģenialitā-tei pašai par sevi nav nozī-mes. Ja šīs lietas nevar tūdaļ pārvērst naudā, tad tās ir šķitums, pie kā nav vērts kavēties.

Neredzamā Holivūda darbojas kā varens

raugs Los Andželosas platajā abrā.

Slaveno prem-jēru adreses var

pirkt no apšaubāma pa-skata, nereti pavisam ērmīgi ģērbtām vece-nēm, kas, zem milzīgām platmalēm paslēpušās, dežurē karstajā saules tveicē ielu krustojumos Saulrieta bulvāŗa rie-tumu – „lepnajā” galā. Neviens, saprotams, ne-garantē, ka šīs adreses pareizas un nav novecojušās.

Smalko aprindu hronika

6

1 2

Nr1 2010 Smalko aprindu hronika

Vārdiem Holivūda,

zvaigzne, „stārs” piemīt nolietotī-bas, pat banālības pieskaņa. Vairums šīsdienas žurnā-listu, rakstot par filmām, zvaigznes sauc par aktieriem, bet Holivūdu sada-la studijās. Tomēr apzīmējums „stārs” pamatīgi iesakņo-jies angļu valodā un tiek plaši lietots kā sugas vārds. Ļoti populārs arī darbī-bas vārds „to star” – spēlēt galveno lomu, izcel-ties.”

Preses fotogrāfi-jām piemīt zināma

„autentiskuma” vērtība. Nav grūti sagādāt retušētās un izdevīgi izgaismotās aktieŗu reklāmas fotogrāfijas. Gadī-juma uzņēmumi rāda aktieri ikdienā, tādu, kāds tas izska-tījies tieši aprakstītās sarunas brīdī. Aktieŗi parasti vairās no fotogrāfiem. Nereti viņi pār-dod tiesības sevi fotografēt tikai zināmām firmām. Vienī-gi intervijās un tamlīdzīgos gadījumos iespējams legāli iegūt ikdienas uzņē-mumus.

Sigurnija Vīvere un svešais. Latviešu trimdinieks un kosmiskās šausmu sāgas varone 1986. gadā

Par fotografēšanos ar aktieŗiem savā laikā mani bargi nostrostēja rakst-

nieks Edvīns Mednis. (..) Edvīns Mednis rājās, ka tas esot zem latviešu rakstnieka goda fo-tografēties kopā ar „Holivūdas maukām”. Es taisnojos, ka aktrises, manuprāt, tādu apzī-mējumu nav pelnījušas, ka aktieŗu profesija ir cienījama un skatuves māksla viena no cē-lākajām mākslām. Bet Edvīns Mednis nebija pārliecināms.

Man filmu žurnā-listika ir pavisam

nesaistoša blakus nodarboša-nās. Es nenododos tai ne tuvu ar tādu profesionālu pamatī-gumu kā daudzi no maniem biedriem. Kad diena pavadīta pie rakstāmmašīnas, ir gluži patīkami vakarā aizbraukt uz kādu studiju un no-skatīties izrādi.

rakstniecības un mūzikas muzeja izdevumsRedaktore: Maija TreileDizains: Māra ViškaMaketētājs: Alexus Tālr. 67227782E-pasts: redakcija@rmm.lvnākamais Mājas Drauga numurs jūnijā!

Muzeja darba laiks:pirmdien, otrdien - slēgtstrešdien 13:00 - 20:00no ceturtdienas līdz svētdienai 11:00 - 18:00Rīga, Pils laukums 2

Lasītava atvērta no pirmdienas līdz ceturtdienai 9:00 - 17:00Rīga, Pils laukums 3Tālr. 67356262E-pasts: lasitava@rmm.lv

Fragmenti no Anšlava Eglīša grāmatas Lielais mēmais (Grāmatu Draugs, 1972)Fotogrāfijas no Rakstniecības, teātra un mūzikas kolekciju krātuves. Autors nezināms. Ja kādam ir informācija par fotogrāfiju autoru, lūgums sazināties ar muzeju vai kolekciju krātuvi!