LATVIJAS UNIVERSITĀTE

MAĢISTRA DARBS

RĪGA 2014

LATVIJAS UNIVERSITĀTE JURIDISKĀ FAKULTĀTE

CIVILTIESISKO ZINĀTŅU KATEDRA

VAINAS JĒDZIENS UN NOZĪME LATVIJAS UN VĀCIJAS CIVILTIESĪBĀS

MAĢISTRA DARBS

Autors: Ģirts Strazdiņš Studenta apl. nr.: gs07024 Darba vadītājs: Prof. Dr. habil. iur. Kalvis Torgāns

RĪGA 2014

ANOTĀCIJA

Latvijas Civillikums gluži kā Vācijas Civillikums paredz cita starpā vainu kā

civiltiesiskās atbildības priekšnoteikumu. Tomēr pie vienāda regulējuma vainas izpratne abās

valstīs ir pēc būtības citāda. Latvijas tiesu praksē vainai nav patstāvīga nozīme, tiesību

literatūrā aicina no tās novērsties. Vainai ir ciešs sakars arī ar citiem civiltiesiskās atbildības

priekšnoteikumiem, un sakārtotu civiltiesiskās atbildības modeli ir iespējams veidot tikai

izprotot vainu, pat ja pārņem stingrās atbildības modeli. Latvija iet citu ceļu un rezultātā

civiltiesiskās atbildības modelis satur nepilnības, kuru risināšanai tiesas mēdz būt spiestas

ignorēt civiltiesību pamatus.

Šis darbs ir pirmais Latvijā, kurš izgaismo Latvijas vainojamības modeli un tā

trūkumus, sniedzot salīdzinājumu ar Vācijas pieeju. Uzsvars ir likts uz atšķirībām un no tām

izrietošajām sekām. Pētījums atklāj virkni problēmu, kas izriet no nepienācīgas vainas

izpratnes.

Vaina;

uzvedības standarts;

pienākuma pārkāpums;

cēloniskais sakars;

prettiesiskums;

ABSTRACT

The Latvian Civil code requires inter alia fault as one of the elements establishing civil

liability just like the German Civil code. However, the understanding of the fault based

liability is in both countries essentially different despite the same regulation. In the Latvian

case-law fault does play an independent role, literature proposes to avert it. Fault is closely

connected with other civil liability preconditions and the developement of a consistent

liability model inevitably requires proper understanding of fault even if strict liability model

is introduced. Latvia has chosen a different path and in result the liability model has

shortcomings the solution of which in some cases forces the courts to ignore the fundamental

principles of civil law.

This is the first research in Latvia illuminating the Latvian fault based model and its

shortcomings in comparison with the German approach. Emphasis is on the differences and

their consequences. This paper reveals a list of problems arising from improper treatment of

fault.

Fault;

standart of conduct;

breach of duty;

causation;

illegality;

SATURA RĀDĪTĀJS

Ievads ................................................................................................................................................... 1

§1 Vainas jēdziens ............................................................................................................................ 3

I. Prettiesiskuma, vainas un saistības pārkāpuma attiecības saistību tiesībās ............................. 3

1. Prettiesiskuma jēdziens saistību tiesībās .............................................................................. 3

2. Vaina un pienākuma pārkāpums prettiesiskuma kontekstā ................................................. 5

II. Neatļauta darbība un prettiesiskums deliktu attiecībās ............................................................ 7

1. Neatļautas darbības regulējums ........................................................................................... 7

2. Atbildība tikai par konkrētu tiesību aizskārumu? ................................................................ 8

3. Neatļauta darbība – kaitējuma nodarīšana pati par sevi? ..................................................... 9

§2 Vaina Vācijas tiesībās ................................................................................................................ 11

I. Īsi par vainas vēsturi .............................................................................................................. 11

II. Vispārēji par vainu Vācijā ...................................................................................................... 12

III. Vaina Vācijas krimināltiesībās ........................................................................................... 14

1. Aktuālā situācija ................................................................................................................. 14

2. Neliela atkāpe – pilnīga atteikšanās no vainas jēdziena? ................................................... 16

IV. Vaina Vācijas civiltiesībās ................................................................................................. 17

1. Vaina Vācijas saistību tiesībās ........................................................................................... 17

1.1. Saistību tiesības Vācijā ................................................................................................ 17

1.2. Vainas nozīmē galvenā pienākuma pārkāpumos ......................................................... 18

1.3. Vaina un blakuspienākumuapārkāpums ....................................................................... 20

1.4. Garantija un sagādes risks ............................................................................................ 21

2. Vaina Vācijas deliktu tiesībās ............................................................................................ 22

2.1. BGB regulējums ........................................................................................................... 22

2.2. Tiesību aizskārums ....................................................................................................... 23

2.3. Vainas un prettiesiskuma attiecības ............................................................................. 24

3. Vainas vērtēšana un rūpības noteikšana ............................................................................. 25

3.1. Vispārējie vainas vērtēšanas principi ........................................................................... 25

3.2. Tiesību ekonomiskā analīze ......................................................................................... 28

3.3. Zaudējumu paredzamība .............................................................................................. 29

V. Praktiski piemēri vainas jautājumā ........................................................................................ 31

1. Vainas piemēri saistību attiecībās ...................................................................................... 31

1.1. Vainas iztrūkums pienākuma pārkāpumā .................................................................... 31

1.2. Vaina blakuspienākumu pārkāpumos .......................................................................... 33

2. Vainas piemēri deliktu attiecībās ....................................................................................... 34

2.1. Cita tiesību aizskārums ................................................................................................ 34

2.2. Verkehrssicherungspflichten ........................................................................................ 34

2.3. Cita aizsardzībai paredzētu likumu pārkāpumi ............................................................ 35

§3 Vaina Latvijā .............................................................................................................................. 37

I. Strīds par vainu ...................................................................................................................... 37

II. Vaina Latvijas tiesu praksē .................................................................................................... 39

1. Tiesu prakse pirms 2005. gada ........................................................................................... 39

1.1. Vaina un cēloniskais sakars ......................................................................................... 39

1.2. Vaina un acīmredzams cēloniskā sakara iztrūkums ..................................................... 40

1.3. Vaina un prettiesiska darbība ....................................................................................... 41

1.4. Ceļa defekts un šofera uzmanība ................................................................................. 41

1.5. Vainojamības modelis? ................................................................................................ 42

1.6. E. Filipsona lieta .......................................................................................................... 43

2. Tiesu prakse pēc 2005. gada .............................................................................................. 44

2.1. Jauns CT atbildības priekšnoteikumu formulējums ..................................................... 45

2.2. Vaina dažos jaunākos spriedumos ............................................................................... 45

2.3. Vaina un pienākuma pārkāpums jaunākos spriedumos ............................................... 46

3. Secinājumi par tiesu praksi ................................................................................................ 49

III. Vaina Latvijas tiesību literatūrā ......................................................................................... 50

1. Torgāna viedoklis par vainu ............................................................................................... 50

2. Kārkliņa viedoklis .............................................................................................................. 52

2.1. Vaina un psihiskā attieksme ......................................................................................... 52

2.2. Vaina un prettiesiska rīcība .......................................................................................... 52

2.3. „Ciktāl viņu par šo darbību var vainot” kā cēloniskais sakars ..................................... 53

2.4. Valdes locekļu atbildība ............................................................................................... 54

3. Secinājumi par Latvijas tiesību literatūru .......................................................................... 56

§4 Par vainu angļu saistību tiesībās un tiesību unifikācijas dokumentos ....................................... 57

I. Vaina angļu saistību tiesībās .................................................................................................. 57

II. Vaina tiesību unifikācijas dokumentos .................................................................................. 59

§5 Atbildības mērķis ....................................................................................................................... 61

I. Jurisprudences secinājumi...................................................................................................... 61

II. Evolūcijas teorija.................................................................................................................... 62

Kopsavilkums (tēzes) ......................................................................................................................... 64

Literatūras saraksts ............................................................................................................................. 67

Tiesu prakse ....................................................................................................................................... 71

Normatīvo aktu saraksts ..................................................................................................................... 73

Pielikums Nr. 1 .................................................................................................................................. 76

Pielikums Nr. 2 .................................................................................................................................. 80

SAĪSINĀJUMU TABULA

KT ................................................... krimināltiesisks/krimināltiesības

BGH ................................................ Vācijas Federālā tiesa

BGB ................................................ Vācijas Civilkodekss (Bürgerliches Gesetzbuch)

CISG ............................................... Vīnes Konvencija par starptautiskajiem preču pirkuma un

pārdevuma līgumiem

CL ................................................... Civillikums

CT ................................................... civiltiesisks/civiltiesības

DCFR .............................................. Draft Common Frame of Reference

GmbH ............................................. Gesellschaft mit beschränkter Haftung

JV .................................................... Jurista Vārds

KL ................................................... Krimināllikums

LAPK .............................................. Latvijas administratīvo pārkāpumu kodekss

LPDZTĪ .......................................... likums Par dzīvojamo telpu īri

LR ................................................... Latvijas Republika

NJW ................................................ Neue Juristische Wochenschrift, Verlag C. H. Beck

PPDL .............................................. Preču un pakalpojumu drošuma likums

PTAL .............................................. Patērētāju tiesību aizsardzības likums

StGB ............................................... Vācijas Krimināllikums (Strafgesetzbuch)

t. sk. ................................................ tai skaitā

TNA ................................................ Tiesu Namu aģentūra

u. c. ................................................ un citi

utml. ................................................ un tamlīdzīgi

utt. .................................................. un tā tālāk

(Locījumi var būt atkarīgi no konteksta)

1

IEVADS

Vainas jautājums Latvijā vismaz no studējošā skatpunkta vienmēr ir bijis tāda kā

mistika. Arī starp pasniedzējiem vienprātības nebija un droši vien turpina nebūt. No vienas

puses vaina Civillikumā ir minēta kā atbildības priekšnoteikums, bet no otras puses

prettiesiskuma jēdziens atbildības atzīšanai šķiet vispatverošs, pietiekams. Ja neskaita

aicinājumus pārņemt tiesību unifikācijas dokumentos iestrādāto atbildības modeli, vainas

diskusija Latvijā ir apklususi. Arī tiesu praksē no šī jēdziena drīzāk cenšas novērsties. Taču

nebūt nevar apgalvot, ka vainas jautājums Latvijā būtu gana pētīts. Tā kā Latvijā nedz tiesu

prakse, nedz literatūra nepiedāvā gana daudz pētāmā materiāla, visproduktīvāk šķita vainu

pētīt ar tiesību salīdzinošo metodi, jo Latvija galu galā pieder pie ģermāņu tiesību loka, un

Civillikuma gramatiskais regulējums ir uzkrītoši līdzīgs arī Austrijas, Šveices un Vācijas

vainas regulējumam.

Tiesību literatūrā valda liela vienprātība, ka tiesību unifikācijas dokumentos (CISG,

DCFR) ir pārņemta anglosakšu tiesībām raksturīgā stingrā atbildība. Tā būtu liela kļūda

pieņemt, ka līdz ar stingrās atbildības ieviešanu zustu vai kaut vai tikai mazinātos vainas

nozīme. Tradicionāli pieņem, ka stingrajā atbildības modelī ir augstākas prasības saistību

neizpildes atvainojumiem. Taču tiek arī apgalvots, ka vismaz Vācijā un Šveicē, kur piemēro

vainojamības modeli, attaisnojumiem izvirza pielīdzināmi augstas prasības kā nepārvaramai

varai.1 Turpretim deliktu tiesībās vaina vismaz kā neuzmanība spēlē lomu visā Eiropā. Līdzīgi

ir ar tām saistību attiecībām, kurās parādnieks ir parādā nevis rezultātu, bet pašu darbību. Līdz

ar to vainas jautājums, lai cik nepatīkams, tomēr nevar un arī nākotnē nevarēs tikt apiets.

Latvijas tiesību literatūrā tiek piedāvāts vainu skatīt tikai tad, ja likums to tieši paredz.

Visos citos gadījumos tiek piedāvāts parādniekam uzrādīt attaisnojumus saistības neizpildei,

ja tādi ir. Kā redzēsim tālāk, šāds risinājums, lai cik grūti savienojams ar Civillikuma

pašreizējo regulējumu, pie pareizas vainas izpratnes un ciktāl ir runa par saistību tiesībām,

tomēr būtu ieteicams. Katrā ziņā tas nepavisam nenozīmē atteikties no vainas institūta vai

ierobežot tā nozīmi, bet gan ar to tiktu ieviesta vainas prezumpcija – analogs regulējums kā

DCFR vai CISG.

Šis maģistra darbs ir rakstīts kā salīdzinājums starp primāri Vācijas un Latvijas

tiesībām. Taču salīdzināšana pati par sevi ir sekundāra – galvenokārt uz Vācijas fona tiek

sniegta analīze par situāciju Latvijā, novirzēm, to pamatotību un sekām. Taču nereti tiek arī

vienkārši atstāstīta Vācijas un citu valstu pieeja, jo tās zināšana pati par sevi var kalpot

1 Ranieri F. Europäisches Obligationsrecht. Ein Handbuch mit Texten und Materialien. 3., vollständig überbearbeitete Auflage. SpringerWienNewYork, 2009, S. 627.

2

iedvesmai un sniegt pārliecību par viena vai otra risinājuma pareizību, vai arī mācīties no citu

kļūdām. Salīdzināšanai tika izvēlēta Vācija galvenokārt tās līdzīgā regulējuma un plašās

tiesību literatūras dēļ.

Darba struktūra brīžiem ir savdabīga, ko noteica vainas līdzšinējā izpratne Latvijā.

Nācās regulāri skatīt būtiskus, ar vainu tieši nesaistītus jautājumus, bez kuru apskates vainas

izpratne nebūtu iedomājama. Tas arī noveda pie tā, ka šajā darbā primārā uzmanība nav

veltīta sīkumainam iztirzājumam par vainas konstatēšanu. Tā vietā pārsvarā ir runa par vainas

vietu civiltiesību sistēmā, funkciju un vispārējiem vērtēšanas kritērijiem. Pētīt padziļināti var

tikai tad, ja ir daudz maz ieviesta skaidrība par pamatnoteikumiem. Taču jebkurā gadījumā

vilšanās sagaida tos, kas šajā darbā vai Vācijas jurisprudencē vispār cer atrast kādu praktiski

piemērojamu vainas vērtēšanas metodi – situāciju trāpīgi raksturo bijušā Vācijas

Konstitucionālās tiesas prezidenta V. Ceidlera vārdi par Vācijas Konstitucionālās tiesas darbu:

„ak, ziniet, mums katrā lietā ir sava metode”.2

Darbs sākas ar vainas jēdzienu prettiesiskuma kontekstā. Prettiesiskuma jēdziena

lietojums Latvijā ir būtiski ietekmējis arī izpratni par vainu un no tā turpmākās lietošanas lielā

mērā būs atkarīga arī turpmākā apiešanās ar vainu. Tālāk tiek skatīts neatļautas darbības

jēdziens delikttiesiskās attiecībās. Šajā nodaļā tiek pievērsta liela uzmanību arī ar vainu tieši

nesaistītiem jautājumiem, taču vainas izpratnei šāda novirze šķita nepieciešama. Tad tiek

skatīts vainas institūts Vācijā, pēc kā seko Latvijas tiesu prakses un literatūras apskats.

Noslēgumā ir īss komentārs par vainu angļu tiesībās un tiesību unifikācijas dokumentos, kā

arī ieskats civiltiesiskās atbildības mērķī.

2 BVerfG bijušā prezidenta Wolfgang Zeidler citāts no Rüthers B., Fischer C., Birk A. Rechtstheorie mit Juristischer Methodenlehre. 7. Auflage. Verlag C. H. Beck München, 2013, S. 417.

3

§1 VAINAS JĒDZIENS

Mūsdienu tiesību literatūrā reti ir atrodami centieni kādu jēdzienu definēt – tas attiecas

arī uz vainu. Vārdnīcā par vainu privāttiesībās ir atrodams, ka tā „ir iespēja pārmest

prettiesisko rīcību”.3 Droši vien vislabāk vainu var skaidrot kā lielākoties tiesas noteikta

rīcības standarta neievērošanu, bet ar to nekas daudz nav pateikts. Jo īpaši rodas jautājums par

to, kā tieši noteic šo „standartu”, taču vispirms jāsāk ar vainas un prettiesiskuma attiecībām.

Civillikuma 1635. pants nesatur jēdzienu „prettiesisks”. Tā vietā ir runa par neatļautu

darbību. Neatļautas darbības jēdziens CL 1635. pantā attiecas gan uz pārkāpumu no saistību

attiecībām, gan delikta. Tā kā neatļauta darbība delikttiesiskās attiecībās acīmredzot ir kas cits

nekā saistību attiecībās, tad no tā izriet neērtība, ka atkarībā no attiecību veida viens un tas

pats jēdziens nozīmē ko citu.4 Tāpēc turpmāk tiks sniegts īss ieskats neatļautas darbības

jēdzienā atkarībā no tiesisko attiecību veida.

I. Prettiesiskuma, vainas un saistības pārkāpuma attiecības saistību tiesībās

1. Prettiesiskuma jēdziens saistību tiesībās

Prettiesiskuma jēdziens vācu tiesību lokam ir raksturīgs,5 taču nepavisam nav

pašsaprotams, kaut arī vārdnīcā ir piedāvāts pārsteidzoši vienkāršs skaidrojums: „prettiesiska

ir ikviena darbība, kas runā pretim tiesiskai kārtībai”.6 Par to, ka šāds apgalvojums ir vairāk

kā maldinošs, liecina reti plašie strīdi par prettiesiskumu7 un prettiesiskuma jēdziena faktiskā

pielietošana, kura, kā redzēsim tālāk, šķiet nesavienojama ar minēto skaidrojumu.

Saistību tiesībās prettiesiskuma jēdziens Vācijā līdzīgi kā DCFR un CISG turpat vispār

neparādās. Iepretim Vācijai un tiesību unifikācijas dokumentiem, Latvijas saistību tiesību

literatūrā kā vienu no atbildības priekšnoteikumiem min tieši prettiesiskumu, prettiesisku

darbību, kaut arī CL 1635. pants par prettiesiskumu nerunā. Grūti pateikt, no kurienes nāk

šāda pieeja, bet tāda tā ir un nekāda plašāka diskusija par prettiesiskumu Latvijā nenorisinās.

3 Creifelds C. (Begründer), Weber K. (Hrsg.). Rechtswörterbuch. 20 Auflage. C. H. Beck München, 2011. Šķirklis „Verschulden”. 4 Uz šo problēmu ir jau norādīts, bet neizskatās, ka šajā sakarā tiktu plānotas kādas izmaiņas. Skatīt Zvērinātu advokātu biroja „Lejiņš, Torgāns un Partneri” pētījumu Civillikuma Saistību tiesību daļas modernizācijas nepieciešamība un aktuālo privāttiesiskā regulējuma tendenču (UNIDROIT, ELTP) iespējamā ietekme uz Civillikuma Saistību tiesību daļas modernizāciju. (pieejams: http://www.tm.gov.lv/files/archieve/lv_documents_petijumi_Saistibutiesibas.doc, skatīts 2014. gada 16. martā). 5 Deutsch E. Fahrlässigkeit und erforderliche Sorgfalt. Zweite Auflage. Carl Heymanns Verlag KG, 1995, S. 433. 6 Creifelds C. (Begründer), Weber K. (Hrsg.). Rechtswörterbuch. 20 Auflage. C. H. Beck München, 2011. Šķirklis „Rechtswidrigkeit”. 7 Skatīt: Deutsch E. Fahrlässigkeit und erforderliche Sorgfalt. Zweite Auflage. Carl Heymanns Verlag KG, 1995, S. 433. ff.

4

Ja reiz Latvijā saistību tiesībās kā atbildības priekšnoteikumu min tieši prettiesisku

darbību, nevis saistības pārkāpumu, tad jādomā, ka ar prettiesiskumu Latvijā ir domāts

saistības pārkāpuma raksturojošs elements. Proti, nevis jebkāds saistības pārkāpums izraisa

atbildību, bet tikai tāds saistības pārkāpums, kurš ir prettiesisks.

Ja reiz atbildību Latvijā izraisa tāds saistības pārkāpums, kurš ir prettiesisks, tad rodas

jautājums, kā tieši šis prettiesiskums izpaužas. Pirmajā brīdī nāk prātā tāda konstrukcija, kurā

saistība tiek nepildīta, un parādniekam nav arī attaisnojumu. Tad nākamais jautājums ir, kādi

tieši var būt šie attaisnojumi, zem kā tieši tie būtu ierindojami. Vairums šo attaisnojumu būs

jau pašas saistības saturs. Līgumos bez galvenās saistības var pielīgt vēl veselu virkni blakus

noteikumu, liela daļa blakus noteikumu izriet arī no likuma. Šie noteikumi arī ir pušu saistību

saturs, nevis kaut kas patstāvīgs, ārpus pušu saistību saturam stāvošs. Starp šiem noteikumiem

parasti ir arī virkne noteikumu, kas paredz atkāpes no primārās saistības.

Ja persona neveic maksājumu par preci tāpēc, ka prece tiek piegādāta pēc noliktā

termiņa, un līgumā šāds nokavējums paredz pircējam tiesības atkāpties no līguma, tad

precīzāk šķiet pircēja rīcībā nevis noliegt prettiesiskumu, bet jau pašu saistības pārkāpumu. Ja

pircējs atsakās par preci maksāt tāpēc, ka ir iestājies noilgums, tad arī šī tiesība, kas izriet

pircējam no likuma, ir pušu saistību saturs. Atkal nav vietā runāt par prettiesiskumu, bet gan

atkal iztrūkst pats pienākuma pārkāpums. Tikai tad, ja, rūpīgi izpētot saistību saturu, nākas

secināt, ka parādnieks tomēr ir no saistību attiecībām izrietošu pienākumu pārkāpis, ka šis

pārkāpums nav pašās saistību attiecībās paredzēts kā attiecīgās puses tiesība, ir vērts vērtēt

citus apstākļus, kas izslēdz pārkāpēja atbildību. Vācijā visi citi apstākļi, kas atbrīvo saistības

pārkāpēju no atbildības, bet nav paredzēti pašā saistību attiecībā, izslēdz vainu.8 Arī

nepārvarama vara un līdzīgi apstākļi Vācijā izslēdz vainu.9 Šie attaisnojumi ļoti atgādina tos,

kas ir iedomājami tiesību unifikācijas dokumentos zem atslēgas vārdiem excuse un

impediment.

Emocionāli raugoties, neviens jau neiebildīs, ja par prettiesisku dēvēs tādu rīcību

saistību attiecībās, kas nav pašā saistību attiecībā atļauta vai likumā attaisnota sakarā ar

nepārvaramu varu vai tamlīdzīgu apstākli. Bet prettiesiskuma jēdziens Latvijā tiek lietots,

apzīmējot abus, proti, gan pašā saistību attiecībā paredzētu attaisnojumu, gan vainas

neesamību, tāpēc prettiesiskuma jēdzienam ir liels potenciāls izraisīt domstarpības,

neprecizitāti. Pavisam neprecīza šī jēdziena lietošana šķiet gadījumos, kad nemaz nav saistību

pārkāpuma, jo prettiesiskuma jēdzienam vajadzētu būt nevis patstāvīgam, bet gan saistību

8 Medicus D., Lorenz S. Schuldrecht I. Allgemeiner Teil. 20., neu bearbeitete Auflage. Verlag C. H. Beck München, 2012, S. 173. 9 Palandt. Bürgerliches Gesetzbuch. 72., neubearbeitete Auflage. Vrelag C. H. Beck München, 2013, S. 406.

5

pārkāpumu raksturojošam. Tāpēc, runājot par saistību attiecībām, prettiesiskuma jēdziena

lietošana šķiet vienīgi tad iedomājama, kad runa ir par vainu. Bet tad prettiesiskums nozīmētu

to pašu, ko nozīmē vaina. Vainas jēdziena aizvietošana ar prettiesiskuma jēdzienu nešķiet

pamatota vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, CL 1635. pants runā par vainu, prettiesiskums nav

minēts. Otrkārt, CL ir virkne pantu, kuros tiek lietots prettiesiskuma jēdziens, bet ne obligāti

vainas nozīmē. Šie panti ir pārsvarā attiecināmi uz tiesību aizskārumiem ārpus saistību

attiecībām jeb delikta. Treškārt, CL 1733. pants paredz pašpalīdzības tiesību tikai tad, ja tiek

mēģināts „prettiesīgi grozīt pastāvošās attiecības”. Šis pants dod īpašu pamatu apieties ar

prettiesiskuma jēdzienu piesardzīgi, jo no šī jēdziena ir atkarīgas pašpalīdzības robežas. Ja ar

prettiesiskumu saprastu vainu, tas novestu pie virknes gadījumu, kur pašpalīdzības tiesība ir

izslēgta, kaut arī vēlama.

Latvijā tātad prettiesiskuma jēdzienam nav konkrēts saturs, bet ar to var saprast pašu

pienākuma pārkāpumu vai vainu un pat abus kopā. Bet tik pavirša šī jēdziena lietošana nav

savienojama ar tā nozīmi un funkciju citos CL pantos, jo īpaši CL 1733. pantu. Arī citviet

Eiropā un jo īpaši tiesību unifikācijas dokumentos atturas lietot tādus plašus un neskaidrus

jēdzienus kā illegal, unlawful, rechtswidrig, widerrechtlich utml. Tā, piemēram, CISG, DCFR

un Priekšlikumā regulai par vienotajiem Eiropas tirdzniecības noteikumiem konsekventi runa

ir par pienākuma (saistības) pārkāpumu – non-performance, Nichterfüllung.10 Tāpēc arī

Latvijā būtu ieteicams izstrādāt vienotu pieeju prettiesiskuma jēdzienam un no tā lietošanas

saistību tiesībās atteikties pavisam.

2. Vaina un pienākuma pārkāpums prettiesiskuma kontekstā

Spriedumā, kuru uzskata Lielbritānijā par stingrās atbildības nodibinošo spriedumu,

tiesa noteica, ka atbildība iestājas arī nepārvarama šķēršļa gadījumā tāpēc, ka puses līgumā

nebija atrunājušas, ka nepārvarams šķērslis atbrīvo pusi no pienākuma.11 Vēlāk arī angļu

tiesībās tiesas tomēr meklēja iespēju nepārvarama šķēršļa gadījumā pusi atbrīvot no

atbildības. Tiesa argumentēja, ka puses konkludenti ir pielīgušas, ka zināmos apstākļos

pienākuma nepildīšana ir attaisnota. Ar šo konkludentās vienošanās risinājumu vēlāk ir

mēģināts pamatot visu līguma mērķa sabrukuma doktrīnu.12 Ja pieņemtu šādu risinājumu,

proti, ka līgumā bija konkludenta vienošanās, ka zināmos apstākļos neiestājas atbildība, tad

10 CISG 79. panta 1. daļa; DCFR III. grāmatas 1:102. pants; priekšlikumā regulai par vienotajiem Eiropas tirdzniecības noteikumiem 88. pants (priekšlikums pieejams: http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=COM:2011:0635:FIN:en:PDF, skatīts 2014. gada 10. aprīlī). 11 Paradine v. Jane, 1647. gada King’s Bench Division spriedums, pieejams: http://www.bailii.org/ew/cases/EWHC/KB/1647/J5.html (skatīts 2014. gada 20. aprīlī). 12 Ranieri F. Europäisches Obligationsrecht. Ein Handbuch mit Texten und Materialien. 3., vollständig überbearbeitete Auflage. SpringerWienNewYork, 200, S. 730., 731.

6

vismaz teorētiski būtu jāatzīst, ka vaina ir nevis patstāvīgs atbildības priekšnoteikums, bet vēl

viens apzīmējums pienākuma pārkāpumam. Un tādā gadījumā pienākuma pārkāpuma

konstatēšana prasītu daudz plašāku izvērtējumu, taču tā atzīšana nozīmētu vienlaikus arī

vainas atzīšanu.

Konkludenta vienošanās var tikt vienīgi tad atzīta, ja ir kādi apstākļi, kas norāda uz šādu

vienošanos. Pretējā gadījumā šādas konkludentas vienošanās atzīšana nav nekas cits, kā

līguma papildinoša interpretācija. Tomēr papildinošā „interpretācija” tiek asi kritizēta, jo tā

gluži vienkārši no tiesību teorijas viedokļa ir neatbilstoša līgumu iztulkošanai pēc būtības

tāpēc, ka tā „ieliek pusēm mutē to, kā tur nekad nav bijis”.13 Kaut arī anglosakšu sabiedrībā

liela daļa šādu līguma papildinošo interpretāciju vēl šodien atbalsta, vairākums tomēr uzskata,

ka tiesa vienkārši piemēro „taisnīgo un saprātīgo” risinājumu, kādu jaunie apstākļi pieprasa.14

Ja noliedz konkludento vienošanos vai papildinošo interpretāciju, tas vēl nenozīmē, ka

vainas regulējumu nevar atzīt par uzņemtu pušu saistību saturā. Ja likums paredz, ka atbildība

neiestājas vainas iztrūkuma gadījumā, tad tikpat labi var teikt, ka šis no likuma izrietošais

noteikums arī automātiski kļūst par pušu saistību attiecību saturu.15 Pret šādu pieeju no

teorētiskā viedokļa nevar saskatīt iebildumus, un uz to arī aicina Latvijas tiesību literatūrā.16

Bet rakstiski šāda pieeja nozīmētu neērtu pienākuma pārkāpuma un vainas sapludināšanu – kā

formāls līguma pārkāpums, tā atsevišķi vaina būtu jāvērtē gluži kā agrāk, vienīgi zem viena

un tā paša nosaukuma. Tāpēc, kaut arī teorētiski ir iespējams vainu iepludināt pienākuma

pārkāpuma jēdzienā, praktiskāk tomēr šķiet lielo veselumu sadalīt elementos, kuru vērtēšana

ir iespējama patstāvīgi. Galu galā vainas iepludināšana pienākuma pārkāpuma jēdzienā

sagādātu arī grūtības ar vainas prezumpciju, jo attiecībā uz pienākuma pārkāpumu

prezumpcija nedarbojas. Vainas un pienākuma pārkāpuma nodalīšana arī būtu saskanīga ar

tiesību unifikācijas dokumentiem, kuros non-performance jeb saistības neizpildi definē kā

jebkādu saistības neizpildi neatkarīgi no tā, vai parādniekam ir kādi attaisnojumi, un

attaisnojumi tiek skatīti atsevišķi.17

13 Medicus, D. Allgemeiner Teil des BGB. C. F. Müller, 2010, S. 134. 14 Furmston, M. P. Law of Contract. Fifteenth Edition. Oxford University Press, 2006, p. 724. 15 Vācijas BGH drīz pēc BGB pieņemšanas noraidīja prasības pret parādnieku par nepārvaramai varai līdzīgu apstākļu rezultātā neizpildītu saistību ar pamatojumu, ka kreditoram šādā situācijā prasību liedz labas ticības princips, kurš ir visu saistību attiecību aptverošais pamatprincips. Par labas ticības principu kā saistības satura daļu: Medicus D., Lorenz S. Schuldrecht I. Allgemeiner Teil. 20., neu bearbeitete Auflage. Verlag C. H. Beck München, 2012, S. 73; par labas ticības principu un no tā izrietošo liegumu zināmos apstākļos prasīt novērst negatīvās sekas: RG Urteil vom 23.02.1904 un RG Urteil vom 12.03.1920 (spriedumi pieejami arī Ranieri F. Europäisches Obligationsrecht. Ein Handbuch mit Texten und Materialien. 3., vollständig überbearbeitete Auflage. SpringerWienNewYork, 2009, S. 631.-633.). 16 Torgāns K. Līgumu un deliktu tiesību aktuālās problēmas. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 130. lpp. 17 Tā, piemēram, DCFR III. grāmatas 1:102. pants. Kaut arī excuse nav identisks vainas jēdzienam, tas tomēr, ja pieņem tā ieviešanu no angļu un franču tiesībām, pilda to pašu funkciju un lielā mērā sakrīt ar Vācijas tiesībās sastopamo vainas jēdzienu.

7

II. Neatļauta darbība un prettiesiskums deliktu attiecībās

1. Neatļautas darbības regulējums

CL 1635. panta konstrukcija „tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta

darbība” deliktu tiesībās piedāvā vismaz divas gramatiskās interpretācijas iespējas. Pirmā ir

tāda, saskaņā ar kuru tiesību aizskārums ir pati par sevi neatļauta darbība, tātad ir neatļauts

aizskart tiesības. Šāda pieeja būtu gluži kā Vācijas pieeja, kur tiesību aizskārums ir rezultāts,

un šis rezultāts arī veido prettiesiskumu. Otrā interpretācijas iespēja ir tāda, ka tiesību

aizskārumu var veidot tikai tāda darbība, kas pati par sevi ir neatļauta. Šī interpretācijas

iespēja pirmajā brīdī šķiet ticamāka tāpēc, ka pēc saikļa „tas ir” parasti seko iepriekš teiktā

paskaidrojums, precizējums. Formulējums „pati par sevi” mudina domāt, ka kaut kur ir jābūt

uzskaitītām darbībām, kuras pašas par sevi ir neatļautas. Šāda pieeja lielā mērā atbilst Latvijas

tiesu praksei. Taču rodas jautājums, kādos normatīvajos aktos un kā šādas darbības varētu būt

uzskaitītas.

Kā kritērijs kādas darbības liegumam nāk prātā attiecīgās darbības ierindošana

Krimināllikumā vai līdzīgā aizsardzības likumā pie sodāmajām vai neatļautajām darbībām.

Pēc CL 1635. panta formulējuma tāda pieeja šķiet loģiska un pārliecinoša, bet tomēr ir stipri

apšaubāma.

Ir vesela virkne darbību, kuras saskaņā ar KL nav sodāmas, bet izraisa zaudējumus.

Piemēram, par svešas mantas bojāšanu vai iznīcināšanu aiz neuzmanības kriminālatbildība

iestājas vienīgi tad, ja:

1) tas izdarīts nevērīgi rīkojoties ar uguni vai citādā vispārbīstamā veidā, vai

2) tās rezultātā iestājusies cilvēka nāve vai izraisītas citas smagas sekas.

Būtu vairāk kā īpatnēji, ja tiesība prasīt aiz neuzmanības izraisītu zaudējumu atlīdzību būtu

vienīgi tad, ja vainīgais būtu rīkojies „nevērīgi ar uguni” vai tamlīdzīgi.

Tātad Krimināllikums pēc vispārējā principa neparedz sodu par mantas bojāšanu vai

iznīcināšanu aiz neuzmanības. Var, protams, argumentēt, ka no Krimināllikuma vienalga

izriet tāds princips, ka svešas mantas bojāšana ir prettiesiska, bet tā drīzāk šķistu atsaukšanās

uz veselo saprātu. Tikpat labi var argumentēt, ka Krimināllikums vispār neko neaizliedz, jo

nevienā vietā KL nenoteic, ka zagt būtu aizliegts vai tamlīdzīgi. Krimināllikumi ir adresēti

tiesnešiem, nevis tā potenciālajiem pārkāpējiem.18 Lai kā vērtētu KL funkcijas, jāsecina, ka

KL nav piemērots līdzeklis darbību prettiesiskuma konstatēšanai civiltiesiskās atbildības

vajadzībām. Ir vēl vesela virkne citu likumu, no kuriem var smelties iedvesmu darbību

18 Murmann U. Grundkurs Strafrecht. 2. Auflage. Verlag C. H. Beck München, 2013, S. 18.

8

prettiesiskuma konstatēšanā (Latvijas administratīvo pārkāpumu kodekss, Patērētāju tiesību

aizsardzības likums, Preču un pakalpojumu drošuma likums u.c.), bet arī šie likumi kopā

nenosedz visus tos gadījumus, kad kāda darbība CL 1635. panta izpratnē būtu atzīstama par

neatļautu atbildības nodibināšanas vajadzībām.

Nav šaubu, ka personai, kas aiz neuzmanības izraisa zaudējumus, bet nepārkāpj nevienu

īpašās aizsardzības likumu, vienalga pēc vispārējā principa ir jāatbild par šiem zaudējumiem.

Līdz ar to atliek secināt, ka tāda CL 1635. panta interpretācija, kas par zaudējumu atlīdzības

priekšnoteikumu izvirza darbību, kas patiesi pati par sevi ir neatļauta, nav atbalstāma.

Patiesībā arī bez tikko izklāstītās analīzes ikvienam skolotam juristam ir skaidrs, ka tāda

kazuistiska pieeja ar kataloga veidā uzskaitītām aizliegtajām darbībām mūsdienās ir utopiska.

2. Atbildība tikai par konkrētu tiesību aizskārumu?

Atbildība par konkrētu tiesību aizskārumu būtu Vācijas pieeja. Otrs modelis būtu tā

dēvētā Romāņu sistēma, kur pēc vispārējā principa jebkādi zaudējumi ir jāatlīdzina. Vācijas

pieejas rakstura iezīme ir tāda, ka pēc vispārējā principa mantiskās vērtības samazinājums

pats par sevi nav atlīdzināms, ja tas neizceļas konkrētu tiesību aizskāruma rezultātā.

Deliktu tiesībās Vācijā tiek pārstāvētas divas prettiesiskuma teorijas – viena teorija

pauž, ka ar prettiesiskumu ir jāsaprot vaina, bet otra, galvenā un tiesu prakses atbalstītā teorija

pauž, ka ar prettiesiskumu ir jāsaprot cits delikttiesiskās atbildības priekšnoteikums – tiesību

aizskārums, kas vienlaikus ir arī negatīvās sekas.19 No Latvijas jurisprudences perspektīvas

būtisks un interesants ir apstāklis, ka prettiesiskums Vācijā, ciktāl runa ir par civiltiesisko

atbildību delikttiesiskās attiecībās, nav nekas patstāvīgs, nedz arī kādu citu elementu

raksturojošs jēdziens. Faktiski tas ir sinonīms tiesību aizskārumam.

Ja neskaita CL 1635. un 1636. panta formulējumu „tiesību aizskārums”, citas CL

normas nedod pilnīgu pārliecību, ka CL būtu paredzēta Vācijas pieeja. Pētījumā par Eiropas

tiesību principiem Latvijas deliktu tiesību sistēmu bez tuvāka pamatojuma ierindo pie

Romāņu sistēmas (Francija, Beļģija, Luksemburga, Spānija).20 Par CL 1635. pantu norāda, ka

„Latvijas Civillikums [..] 1635. pantā pieņem Romāņu ģenerālklauzulas konceptu („ikviens

delikts, tas ir, ikviens netaisnīgs akts pats par sevi dod cietušajam tiesību prasīt

19 Kötz H., Wagner G. Deliktsrecht. Verlag Franz Vahlen München, 2013, S. 49. 20 Von Bar C. (prepared by). Principles of European Law. Study Group on A European Civil Code. Non-Contractual Liability Arising out of Damage Caused to Another. Sellier. European Law Publishers GmbH Munich, 2009, p. 230., 233. (Turpmāk tiks citēts kā grāmatā ieteikts: PEL/von Bar, Liab. Dam., Chapter 1, Introduction, B 6., 12.).

9

apmierinājumu no vainīgā, ciktāl viņu var vainot par šo aktu”).”.21 Kā projekta koordinācijas

grupas loceklis grāmatas sākumā ir norādīts K. Balodis. Šādam viedoklim jāpiekrīt tiktāl, ka

patiesi tiesas Latvijā parasti nevērtē tiesību saturu un to iespējamo aizskārumu, ja neskaita

lietas, kur ir konkrētāks regulējums, piemēram, privātuma pārkāpumu lietas.

Tātad jākonstatē, ka ar „neatļauta darbība” Latvijā netiek aicināts saprast tikai cita

subjektīvo tiesību aizskārumu. Bet ja CL 1635. panta elementu „pati par sevi neatļauta

darbība” skaidro ar „netaisnīgs akts”, tad šāds skaidrojums arī nesniedz atbildi, bet liek jautāt,

kāds akts tad ir „netaisnīgs”? Kaitējuma nodarīšana pati par sevi?

3. Neatļauta darbība – kaitējuma nodarīšana pati par sevi?

Kaitējuma nodarīšana pati par sevi acīmredzot ne visos gadījumos var būt neatļauta

darbība. Pat ja kaitējumu nodara ar ļaunu nolūku. Tā, piemēram, ja kāds nolūkā nodarīt

kaitējumu kādam tirgus dalībniekam nolemj nodarboties ar to pašu uzņēmējdarbību un

konkurēt, tad pirmajam konkurences rezultātā mazināsies ienākumi, taču neviens

neiedomāsies prasīt zaudējumu atlīdzību vai šādu prasību apmierināt. Romāņu modelī gan pēc

vispārējā principa kaitējuma nodarīšana pati par sevi ir pamats prasībai par zaudējumu

atlīdzību, bet šāda ģenerālklauzula ir novedusi pie plašas iejaukšanās no tiesu puses un

nepārskatāma izņēmumu kataloga.22 Francija tiek minēta kā piemērs, kur deliktu tiesības

sakarā ar šādu ģenerālklauzulas pieeju ir kļuvušas par tīrām tiesnešu tiesībām.23

Latvijas tiesu praksē, kā jau minēts, tiesas vienmēr cenšas saskatīt kāda konkrēta

pienākuma pārkāpumu. Šāda pieeja tomēr ir ļoti problemātiska sakarā ar to, ka neviena

mūsdienu tiesību sistēma, arī Latvijas necenšas kazuistiski uzskaitīt visas darbības, kuras būtu

aizliegtas. Rezultātā ir atrodami spriedumi, kuros pienākuma pārkāpums tiek atrasts pavisam

nevietā.24

Diemžēl par neatļautas darbības jēdzienu Latvijas delikttiesībās neko daudz pateikt

nevar. Līdzšinējā tiesu prakse nešķiet atbalstāma, zaudējumu nodarīšana pati par sevi arī

nevar tikt atzīta par „neatļautu darbību” CL 1635. panta izpratnē. Tāpat zaudējumu nodarīšana

aiz neuzmanības vai ar nolūku pati par sevi nevar izraisīt atbildību.

21 PEL/von Bar, Liab. Dam., Chapter 1, Introduction, B 12. Oriģinālais teksts angļu valodā izskatās šādi: „The Latvian Civil Code of 1938, brought back into force on a phased basis from 1992, for its part adopts in CC art. 1635 the Romance concept of the general clause („Every delict, i. e., every wrongful act per se, shall give the person who suffered the harm therefrom the right to claim satisfaction from the infringer, in so far as he or she may be held at fault for such act”).” To, kas ir „wrongful act”, nepaskaidrojot. 22 Kötz H., Wagner G. Deliktsrecht. Verlag Franz Vahlen München, 2013, S. 10. 23 Ibid. 24 Skatīt zemāk Latvijas tiesu prakses apskatu 39. lpp.

10

Ņemot vērā CL 1635. pantā lietotos vārdus „tiesību aizskārums”, visprātīgāk šķiet

situāciju tomēr risināt līdzīgi kā Vācijā, kur neatļauta jeb prettiesiska darbība ir tiesību

aizskārums pats par sevi. Jāuzsver – tiesību aizskārums, nevis vienkārši mantiskās vērtības

samazinājums. Ar šādu pieeju būtu iespējams risināt situācijas, kur tīrs mantiskās vērtības

samazinājums kaut vai ar ļaunu nolūku pats par sevi nedotu pamatu zaudējumu atlīdzības

prasījumam. Kā piemērs šeit kalpo godīgas konkurences rezultātā nodarīti zaudējumi –

neviens neuzdrošināsies apgalvot, ka mantiskās vērtības samazinājuma cietējam ir aizskartas

tiesības vai kaut tikai tiesiskas intereses.

Tāda pieeja Latvijas tiesu praksē, kur ar neatļautu darbību saprastu nevis negatīvās

sekas vai vainu, bet tiesību aizskārumu, nebūtu nekas revolucionāri jauns. Jau tagad,

piemēram, privātuma aizskāruma lietās tiek vērtēts aizskarto personu tiesību saturs. Turklāt

no terminoloģijas viedokļa neatļautas darbības vienādošana ar tiesību aizskārumu arī

nesagādātu grūtības, jo ikviena tiesībām parasti pretim stāv citu pienākumi. Tad deliktu

tiesībās Latvijā būtu šādi priekšnoteikumi: 1) tiesību aizskārums (kas pats par sevi ir

prettiesiskums un neatļauta darbība, ja vien tiesību aizskārējs nerīkojas savu tiesību ietvaros,

piemēram, pašpalīdzības robežās), 2) vaina jeb neuzmanība vai nolūks, 3) zaudējumi un 4)

cēloniskais sakars.

11

§2 VAINA VĀCIJAS TIESĪBĀS

I. Īsi par vainas vēsturi

Vainas regulējums arī BGB esot pārņemts no romiešu tiesībām.25 Romiešu tiesībās

vainas jautājums ir bijis visai nestabils.26 Ar vainu saistību tiesībās ir ticis saprasts nolūks

(dolus) vai vismaz apzināts pienākuma pārkāpums (culpa, dolus malus).27 Vēlāk rupju

neuzmanību nereti pielīdzināja nolūkam, jo atsevišķās lietās, kur atbildību uzskatīja par

vēlamu arī rupjas neuzmanības gadījumā, tā tomēr tika tradicionāli atzīta tikai nolūka

gadījumā.28 Glabājuma attiecībās (custodia) piemēroja pat stingro atbildību, jo uzskatīja, ka

no glabājuma attiecībām izrietošās saistības pārkāpums parasti izriet no nepienācīgas

uzraudzīšanas – glabātāju no atbildības atbrīvot varēja nepārvarama vara.29

Vainas jeb rūpības pienākuma pārkāpuma konstatēšanai piemēroja neko daudz

nepasakošo formulu diligens paterfamilias jeb krietns saimnieks.30 Bezatlīdzības līgumos

mazāk ieinteresētai personai rūpības standarts arī bija zemāks (sava paša lietām pievērstā

rūpība).31 Kaut arī ar lielu piesardzību, tiesību literatūrā tomēr pieņem, ka sākotnēji rūpības

standartu noteica pēc objektīviem kritērijiem, grieķu filozofijas un kristietības ietekmē rūpības

standarta vērtēšanā aizvien lielāku nozīmi guva subjektīvie kritēriji jeb attiecīgās personas

spējas.32 To, ka romieši rūpības standartu vērtēja objektīvi, pamato ar vainas saskatīšanu ne

tikai pašā pārkāpumā, bet arī tajā, ka vainīgais uzņēmās darbību, kas tam nebija pa spēkam,

piemēram, ja uzņēmējs apņemas izgatavot lietu, ko tas sakarā ar savām spējām nemaz nevar

izgatavot.33

Viduslaikos sakarā ar pasaules teoloģisko redzējumu civiltiesiskā un krimināltiesiskā

atbildība tika balstīta uz grēku, tāpēc griba un nolūks ieņēma centrālu nozīmi.34 Tomēr arī

neuzmanība tiek pielīdzināta nepareizai gribai un izraisīja atbildību.35 Ģermāņu tiesībās jau no

laika gala izšķīra ļaunu nolūku un neuzmanību, bet subjektīvo attieksmi nepētīja.36 Ļauna

25 Deutsch E. Fahrlässigkeit und erforderliche Sorgfalt. Zweite Auflage. Carl Heymanns Verlag KG, 1995, S. 28. 26 Sīki par vainas pakāpju noteikšanu laika gaitā sākot no Romiešu tiesībām līdz 20. g.s. vidum skatīt: Hoffmann H. J. Die Abstufung der Fahrslässigkeit in der Rechtsgeschichte. Walter de Gruyter & CO, Berlin, 1968. 27 Kaser M., Knütel R. Römisches Privatrecht. Ein Studienbuch. 20, überarbeitete und erweiterte Auflage. C. H. Beck München, 2014, S. 212., 213. 28 Ibid. 29 Ibid. S. 212. 30 Ibid. S. 212., 213. 31 Ibid. S. 213. 32 Ibid. S. 215. 33 Ibid. 34 Ibid. S. 216. 35 Ibid. 36 Deutsch E. Fahrlässigkeit und erforderliche Sorgfalt. Zweite Auflage. Carl Heymanns Verlag KG, 1995, S. 11.

12

nolūka prezumpciju atspēkoja noteikti apstākļi, piemēram, centieni glābt situāciju.37

Privāttiesībās darbojās absolūta atbildība, kā atvainojums derēja vienīgi „galēja sagadīšanās”,

bet ar laiku atvainojumu katalogs tika papildināts.38 Tā, piemēram, ja zaudējumu izraisītājam

vienlaikus gāja bojā arī sava manta, tad noliedza neuzmanību, jo pieņēma, ka tika piemērota

visa iespējamā uzmanība.39 Ar romiešu tiesību recepciju Vācijā tomēr pārņēma konstrukciju,

ka atbildība iestājas tikai par vainojamību, turklāt pēc objektīviem kritērijiem noteicamu.40

II. Vispārēji par vainu Vācijā

Vācija savu CT atbildības modeli dēvē par Verschuldenshaftung, ko var tulkot kā

„vainojamības atbildība”. Pēc vispārējā principa atbildība iestājas tikai vainojamības

gadījumā, ja vien netiek garantēts rezultāts vai līgumiski vai likumiski nav noteikts

pienākums atbildēt par sagādes risku.

Vācijas BGB satur atsevišķu pantu kā prasījuma pamatu zaudējumu atlīdzībai no

saistību (pārsvarā līgumu) pārkāpumiem un atsevišķu pantu prasībām no neatļautas rīcības

ārpus saistību tiesībām jeb delikta (attiecīgi BGB 280. un 823. pants41). Centrālā vainas saturu

noteicošā norma ir BGB 276. pants, kurš attiecas vienādi gan uz saistību attiecībām, gan

delikttiesiskām attiecībām un noteic, ka „parādniekam ir jāatbild par nolūku un neuzmanību”,

ja vien nav nolīgts kas cits. Vaina kā papildus atbildības priekšnoteikums ar līdzīgu

regulējumu ir arī Šveicē un Austrijā.42

Vainas jēdziens Vācijas civiltiesībās un krimināltiesībās nav identisks. Patiesībā jau

BGB centrālajās normās nekur nav atrodams jēdziens Schuld, ko varētu vistiešāk tulkot kā

„vaina”. Jēdziens Schuld ir atrodams Vācijas krimināltiesībās.43 BGB pārsvarā lieto jēdzienu

Vertretenmüssen, kas nozīmē „pienākums iestāties par”. Labskanības dēļ šajā darbā jēdziens

37 Deutsch E. Fahrlässigkeit und erforderliche Sorgfalt. Zweite Auflage. Carl Heymanns Verlag KG, 1995, S. 11. 38 Ibid. 39 Ibid. 40 Ibid. S. 12. 41 Šim darbam nozīmīgo BGB pantu teksts vācu, angļu un latviešu valodā ir pielikumā. 42 Skatīt Šveices Saistību likuma 41. pantu, pieejams: http://www.admin.ch/opc/de/classified-compilation/19110009/201401010000/220.pdf (skatīts 2014. gada 5. martā) un Austrijas Civillikuma 1295. pantu, pieejams: http://www.ris.bka.gv.at/GeltendeFassung.wxe?Abfrage=Bundesnormen&Gesetzesnummer=10001622 (skatīts 2014. gada 5. martā). 43 Arī Creifelds juridisko terminu vārdnīcā ar Verschulden saprot vainu privāttiesībās un Schuld apzīmē vainu krimināltiesībās (Creifelds C. (Begründer), Weber K. (Hrsg.). Rechtswörterbuch. 20 Auflage. C. H. Beck München, 2011.).

13

„pienākums iestāties par” tiek aizvietots ar līdzīgo, taču ne identisko jēdzienu „jāatbild”,

„atbildība”.44

Nolūku un neuzmanību apzīmē ar jēdzienu Verschulden, kas arī nav gluži vaina kā

Schuld krimināltiesībās. Verschulden jēdziens ir šaurāks par Vertretemnüsen, jo Verschulden

ir viens no gadījumiem, kad ir jāatbild par zaudējumiem (par zaudējumiem bez vainas ir

jāatbild arī garantijas vai sagādes riska uzņemšanās gadījumā). Deliktu tiesībās BGB

823. pants runā par nolūku un neuzmanību tieši, kur nolūkam nav liela nozīme, jo vienmēr

pietiek ar neuzmanību. Viss šis mulsinošais jēdzienu jūklis varētu tikt elementāri novērsts, ja

vainu raksturotu nevis kā (ne)uzmanību un nolūku bet kā nepieciešamo rūpību vai tamlīdzīgi.

Kā risinājums šim jēdzienu jūklim, kaut arī lielāku noteiktību neieviešot, tomēr kalpotu

tiesību unifikācijas dokumentos sastopamais formulējums „šķērslis ārpus parādnieka

kontroles, ko parādnieks nevarēja saprātīgi paredzēt un pārvarēt to vai tā sekas”.

Vācijā starp delikttiesisko un saistību tiesisko zaudējumu atlīdzības prasījuma pamatu ir

vairākas nozīmīgas atšķirības. Piemēram, vaina saistību tiesībās tiek prezumēta, bet

delikttiesiskās attiecībās tikai izņēmuma kārtā.45 Pēc vispārējā principa delikttiesiskās

attiecībās nevar prasīt tos zaudējumus, kas ir mantiskās vērtības samazinājums pats par sevi,

tas ir, tāds samazinājums, kura cēlonis nav konkrēti uzskaitītu tiesību aizskārums (dēvēts par

tīro mantiskās vērtības samazinājumu jeb reine Vermögenschaden, der tas pats piemērs par

konkurenci). Saistību tiesību attiecībās atbildētājs vienmēr atbild arī par tā padoto vainu, taču

delikttiesiskās attiecībās atbildētājs var sevi saskaņā ar BGB 831. pantu attaisnot, ja pierāda,

ka padotos pienācīgi izvēlējies un uzraudzījis (padoto atbildība paliek neskarta). Agrāk arī

noilgums prasījumiem no delikta cietušajiem bija neizdevīgāks.46 Visbeidzot, saistību

attiecībās arī bez pušu īpašas vienošanās ir virkne blakuspienākumu, kas vērsti uz otras puses

interešu aizsardzību. Īsumā – zaudējumu atlīdzības lietā Vācijā prasītājam būt ir labāk, ja

tiesiskās attiecības ir saistību tiesiskās attiecības.

Pirms tuvāka vainas iztirzājuma Vācijas civiltiesībās tiks sniegts ļoti īss ieskats vainas

nozīmei krimināltiesībās. Šāda pieeja ir izvēlēta tāpēc, ka abās nozarēs ir lietots vainas

44 Ar „pienākums iestāties par” ir jāsaprot pienākums iestāties par zaudējumiem, uzņemties zaudējumu nastu dažādu iemeslu dēļ, arī, piemēram, sakarā ar rezultāta garantēšanu vai riska uzņemšanos. Latvijas juristam varētu būt vēlme šo neierasto apzīmējumu „pienākums iestāties par” aizvietot ar jēdzienu „atbildība”. Tomēr jēdziens „atbildība” (vāciski „Haftung”) ir šaurāks, proti, šo jēdzienu parasti lieto tad, kad atbildīgā persona ir arī zaudējumu izraisītāja. Tāpat arī „pienākums atlīdzināt zaudējumus” mudina domāt, ka zaudējumu atlīdzinātājs ir arī zaudējumu izraisītājs. Bet ir iedomājami gadījumi, kad kāds uzņemas zaudējumu nastu, kaut arī tos nav izraisījis, piemēram, apdrošinātājs. Tomēr tā ir neliela atšķirība un labskanības dēļ turpmāk, arī runājot par Vācijas tiesībām, tiks lietots jēdziens „atbildība”, ar ko ir jāsaprot plašais jēdziens „pienākums iestāties par”. 45 Grundmann S. in Münchener Kommentar zum Bürgerlichen Gesetzbuch: BGB. Band 2: Schuldrecht, allgemeiner Teil §§ 241-432. 6. Auflage. C. H. Beck, 2012, S 769. 46 Medicus D., Lorenz S. Schuldrecht I. Allgemeiner Teil. 20., neu bearbeitete Auflage. Verlag C. H. Beck München, 2012, S. 54.

14

jēdziens, un krimināltiesību izpratne ietekmē arī civiltiesību izpratni. Turklāt nav ieteicams

lietot vienus un tos pašus jēdzienus, tiem piešķirot pavisam citādu saturu atkarībā no tiesību

nozares.

III. Vaina Vācijas krimināltiesībās

1. Aktuālā situācija

Vainas jēdziens Vācijas krimināltiesībās fundamentāli atšķiras no vainas jēdziena

Latvijas krimināltiesībās. Vācijā vainai krimināltiesībās ir pēc būtības tāda pati nozīme kā

civiltiesībās, visa CT atbildības iestāšanās priekšnoteikumu uzbūve ir pēc būtības tāda pati kā

krimināltiesībās47 un, kas no Latvijas perspektīvas varētu šķist interesanti, arī krimināltiesībās

Vācijā vainai nav nekāda sakara ar personas psihisko attieksmi.

Vācijas krimināllikums Strafgesetzbuch48 (turpmāk – StGB) atšķirībā no Latvijas KL

nesatur nekādu vainas skaidrojumu. Ar vainu saprot persönliche Vorwerfbarkeit jeb

personisku pārmešanu (pārmešanas iespēju, pamatu).49 Skaidrāku bildi sniedz vienīgi vainas

praktiskā nozīme, kas izpaužas tikai atsevišķos, StGB konkrēti minētos gadījumos. Šie

gadījumi ir StGB 19., 20., 21. un 35. pants. Runa ir tikai par gadījumiem, kad ir izslēgta vaina

un tādējādi neiestājas kriminālatbildība, proti, mazgadība, garīgi traucējumi un atvainojošs

izņēmuma stāvoklis (kas strikti jānošķir no pašaizstāvēšanās un attaisnojoša izņēmuma

stāvokļa, kas izslēdz nevis vainu, bet prettiesiskumu). Kā redzams, StGB vainai nav nekāda

sakara ar nolūku vai neuzmanību. Ja Latvijā mēdz jokot, ka Padomju laikos alkohola reibums

varēja kalpot par vainu mīkstinošu apstākli, tad Vācijas krimināltiesībās zināma līmeņa

(orientējoši 3,3 promiles) reibumu patiešām uzskata par vainu izslēdzošu apstākli.50 Latvijā

tādu pieeju ir grūti iztēloties. Protams, Vācijā sodāma ir pati piedzeršanās kā tāda, ja dzērumā

pastrādā kādu noziedzīgu nodarījumu (StGB 323a pants).

To, kāpēc krimināltiesībās ir tāda atšķirība starp Latvijas un Vācijas pieeju, atklāj šāds

citāts: „vainas izpratne patiesībā vēl nav līdz galam izskaidrota.51 Līdz pat 20 gadsimta

sākumam valdīja tā dēvētais psiholoģiskais vainas jēdziens. Ar to pirmām kārtām saprata

darītāja subjektīvo, iekšējo attieksmi pret nodarījumu. Tāpēc arī nolūku un neuzmanību

47 Medicus D., Lorenz S. Schuldrecht I. Allgemeiner Teil. 20., neu bearbeitete Auflage. Verlag C. H. Beck München, 2012, S. 172. 48 Strafgesetzbuch in der Fassung der Bekanntmachung vom 13. November 1998 (BGBl. I S. 3322), das durch Artikel 5 Absatz 18 des Gesetzes vom 10. Oktober 2013 (BGBl. I S. 3799) geändert worden ist. Pieejams arī: http://www.gesetze-im-internet.de/bundesrecht/stgb/gesamt.pdf (apskatīts 2014. gada 16. februārī). 49 Murmann U. Grundkurs Strafrecht. 2. Auflage. Verlag C. H. Beck München, 2013, S 79. 50 Kasiske P. Strafrecht I.Grundlagen und Allgemeiner Teil. Kohlhammer, München, 2011, S. 55. 51 No juristiem jau arī nemaz nevar sagaidīt tādu psiholoģiskas dabas jēdzienu kā vaina skaidrojumu. Juristi var šiem jēdzieniem piešķirt vienīgi mākslīgu jeb normatīvu saturu.

15

saprata kā īpašus vainas elementus. Modernā krimināltiesību mācība nolūku un neuzmanību

saprot kā daļu netaisnības, tāpēc atmeta psiholoģisko vainas jēdzienu.”.52 Šeit jāatzīmē, ka ar

„netaisnību” ir domāta kāda nodarījuma sastāva realizēšana – nodoms un neuzmanība ir

vienmēr daļa no nodarījuma sastāva.

Nolūku vai neuzmanību Vācijā tātad skata tā dēvētajā subjektīvajā sastāvā un vainu

skata pavisam atsevišķi. Latvijā vainu skata kā daļu no subjektīvā sastāva. Neuzmanība un

nodoms veido vainu.53 Šeit gan jāatzīmē, ka U. Krastiņš arī norāda uz vainas izpratnes

dažādību ārvalstīs, tāpat grūti iebilst pret šādu vainas izpratni Latvijas krimināltiesībās, ja reiz

no KL skaidri izriet, ka ar vainu jāsaprot personas psihiskā attieksme. Bet tiesību zinātnei nav

jākalpo sistēmas attaisnošanai, jo īpaši, ja likumdevējs kā Latvijā gandrīz nekad nesniedz

izvēlētā risinājuma saturisku pamatojumu.

Tātad, veidojot vainas izpratni Latvijas CT, būtu jāietur distance no Latvijas KT

principiem, pat ja šāda pieeja no sistēmiskās vienotības viedokļa ir nevēlama. Taču tā ir

problēma, ko novērst var vienīgi likumdevējs, un pašlaik nekas neliecina, ka būtu gaidāmas

izmaiņas Latvijas krimināltiesībās. No otras puses Latvijas tiesu prakse civillietās ar vainu jau

tāpat nesaprot psihisko attieksmi, līdz ar to civiltiesībās tā īsti nemaz nevar būt runa par atkāpi

no KT principiem.54

Var arī teikt, ka atšķirības Latvijas un Vācijas krimināltiesībās ir tikai tehniskas dabas

jautājums, un rezultāti abās valstīs lielos vilcienos būs vienādi. Tas, ka krimināltiesībās

personas psihiskā attieksme ir būtiska, netiek noliegts arī Vācijas tiesībās. Taču tiek atzīts, ka

arī krimināltiesībās psihiskā attieksme jāvērtē pēc objektīviem apstākļiem, ja vien darītājs pats

neatzīstas.55 Arī Latvijā nevar būt citādi: „[..] vai aizskārējam bija ļauns nolūks, droši var

zināt tikai viņš pats [..].”.56 Vismaz kamēr nav izgudrota droša domu lasīšanas metode.

Tātad Vācijas krimināltiesībās personas psihiskā attieksme ir daļa no netaisnības, nevis

vainas. Ja Vācijā formāli tiek izpildīts noziedzīga nodarījuma sastāvs, tad šīs darbības

prettiesiskumu veido divi elementi – attaisnojumu neesamība un nolūks vai konkrēti minētos

gadījumos arī neuzmanība jeb psihiskā attieksme, kuru gan konstatē no objektīviem

apstākļiem. Vainu skata nošķirti.

52 Kasiske P. Strafrecht I.Grundlagen und Allgemeiner Teil. Kohlhammer, München, 2011, S. 53., 54. 53 Skatīt, piemēram, Krastiņš U. Vaina kā obligāts kriminālatbildības nosacījums. Jurista Vārds, 2008. gada 2. decembris, Nr. 45 (540). 54 Skatīt zemāk nodaļu par Latvijas tiesu praksi. 55 Kasiske P. Strafrecht I.Grundlagen und Allgemeiner Teil. Kohlhammer, München, 2011, S. 27. 56 Torgāns K. Saistību tiesības. I daļa. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 181. lpp.

16

2. Neliela atkāpe – pilnīga atteikšanās no vainas jēdziena?

Jaunākajā tiesību literatūrā izskan viedoklis, ka no vainas jēdziena pat krimināltiesībās

būtu jāatsakās pavisam.57 Šādam viedoklim pamatā ir skepse par tā dēvēto rīcības (gribas)

brīvību: „[..] lēmumi vienmēr atrodas notikumu ķēdes un secīgu smadzeņu fizioloģisko

apstākļu galā, kas ir pamatā mūsu subjektīvajiem motīviem.”.58 Arī smadzeņu pētnieki

apšauba šo „rīcības brīvību”.59 Juristiem ir gatava ļoti asprātīga atbilde: „„mums būtu jāpārstāj

runāt par brīvību.” [..]. Labāk ne, atbildētu es, un smadzeņu pētniecība var būt pat manā pusē:

kā gan mēs varam pārtraukt runāt par brīvību, ja reiz mēs pārtraukt runāt par brīvību nemaz

nevaram gribēt?”.60

Ar rīcības brīvību ir līdzīgi kā ar vainu Vācijas krimināltiesībās – gribas brīvības idejas

atbalstītāji nespēj sniegt pārliecinošu skaidrojumu tam, kas tad ar šo brīvību būtu jāsaprot.

Psihologiem kā ierasts ir visai neērts viedoklis par gribas brīvību: „varētu pētīt Tevis sniegto

ziņojumu par domām, emocijām, motīviem, gēnus un izglītības vēsturi, pieredzi, attīstību,

sociālo situāciju un kultūru, atmiņas un reakcijas laiku, fizioloģiju un neiroloģisko anatomiju

un daudz ko citu. Ja viņiem būtu pieeja visai šai informācijai, psihologu pieņēmums ir, ka

varētu atklāt mehānismus, kas noteic visu Tavu uzvedību [..].”.61 Eksperimentālās

eksistenciālās psiholoģijas viens no galvenajiem atklājumiem ir tāds, ka cilvēkiem ir turpat

nepārvarama vajadzība saglabāt ilūziju, ka viņi „kontrolē” savu dzīvi.62 Pamazām Hārvardas

Universitātes juristi sāk šiem apstākļiem pievērst uzmanību arī no juridiskā viedokļa.63

Krimināltiesību juristi šos jaunākos atzinumus Vācijā lielā mērā ignorē.64 Vācijā cita

starpā ir viens ļoti labs iemesls ignorancei – Vācijas Pamatlikuma kategoriskais 1. pants, kurš

noteic, ka „cilvēka cieņa ir neaizskarama. [..].”. Juristi šajā pantā ir pamanījušies ielasīt, ka

cilvēkam normatīvi ir jāatzīst „gribas brīvība” pat tad, ja tādas patiesībā nav. Proti, ar

cilvēkiem ir jāapietas tā, it kā viņiem būtu gribas brīvības.65

57 Bundeszentrale für politische Bildung. Informationen zur politischen Bildung. Kriminalität und Strafrecht. 1/2010, Nr. 306, S. 20. 58 Ibid. 59 Murmann U. Grundkurs Strafrecht. 2. Auflage. Verlag C. H. Beck München, 2013, S. 81. 60 Bommer F. Hirnforschung und Schuldstrafrecht. Pieejams: http://www.unilu.ch/files/unirede-bommer-hirnforschung-und-schuldstrafrecht.pdf (apskatīts 2014. gada 16. februārī). 61 Wegner D. M. The Illusion of Conscious Will. Bradford Books, 2002, p. 1. 62 Skatīt tuvāk Greenberg J., Koole S., L., Pyszczynski T (editors). Handbook of Experimental Existential Psychology. New York: Guilford Press, 2004. Taču šeit jāatzīmē arī, ka tieši eksperimentālās eksistenciālās psiholoģijas pārstāvji pauž viedokli, ka patiesībā tāda gribas brīvība ir gan iespējama (skatīt minētās grāmatas 5. daļu – „Freedom and Will”). 63 Jo īpaši eksperimentālās eksistenciālās psiholoģijas novērojumiem, tuvāk skatīt: Honson J. (editor). Ideology, Psychology, and Law. Oxford University Press, 2012. 64 Skatīt, piemēram, Murmann U. Grundkurs Strafrecht. 2. Auflage. Verlag C. H. Beck München, 2013, S. 79. ff. 65 Ibid. S. 81.

17

Lai cik fundamentāla nozīme būtu psiholoģijai, diemžēl nekas neliecina, ka tuvākajā

laikā būtu sagaidāma tās vispārēja ielaušanās jurisprudencē.66 Kamēr tas nenotiks, vairums

jurisprudences centrālo jēdzienu turpinās būt ar nezināmu nozīmi un juristu nebeidzamu

apcerējumu priekšmets. Attiecībā uz vainu tomēr jānorāda, ka gribas brīvības noliegšana

nenes līdzi tik lielas izmaiņas kā varētu domāt. Galu galā uzvedību veido arī apkārtējie

apstākļi, un risks tikt sodītam vai atbildēt civiltiesiski ir daļa apkārtējo apstākļu.

IV. Vaina Vācijas civiltiesībās

Vācijas CT atbildības modelis pēc vispārējā principa visos gadījumos gan paredz

atbildība par vainu jeb Verschuldenshaftung, taču tiesību literatūrā vismaz saistību attiecībās

vainai Vācijā piedēvē faktiski sekundāru nozīmi, jo būtiskākajās lietās (neatšifrējot, kuras tās

ir) arī Vācijas tiesības paredzot stingro atbildību jeb atbildību neatkarīgi no tā, cik liela rūpība

ir ievērota.67 Turklāt Vācijas saistību tiesībās darbojas vainas prezumpcija, kas atbildību par

vainu ievērojami tuvina stingrajai atbildībai.68 To, cik reti ir tie gadījumi, kad ar vainas

iztrūkumu var izvairīties no atbildības, demonstrē šādu lietu trūcīgais piemērveida

uzskaitījums dažādās komentāru grāmatās.

1. Vaina Vācijas saistību tiesībās

1.1. Saistību tiesības Vācijā

Saistību tiesības Vācijā pēc būtības ir tas pats, kas Latvijā, taču atsevišķos, vainas

izpratnei būtiskos aspektos vismaz faktiski citādas, tāpēc arī īsumā īpaši apskatāmas. Vācijā

bez jēdziena „saistību tiesības” tiek lietots arī apzīmējums Sonderverbindung, kas nozīmē ne

tik daudz parādnieka pienākumu izpildīt kaut ko par labu kreditoram jeb saistību tradicionālā

izpratnē, cik vienkārši īpašas attiecības starp vismaz divām personām. Tiek pat runāts

vienkārši par īpašo attiecību tiesībām.69 Šīs īpašās attiecības ir plašāks jēdziens, kurš ietver

sevī arī saistību attiecības tradicionālajā izpratnē. Kā klasiski piemēri studiju procesā un

tiesību literatūrā tiek minēta tā dēvētā linoleja ruļļa lieta un salāta lapas lieta.70 Abās lietās

66 Nedaudz optimistiskāk: Honson J. (editor). Ideology, Psychology, and Law. Oxford University Press, 2012, p. 12. 67 Grundmann S. in Münchener Kommentar zum Bürgerlichen Gesetzbuch: BGB. Band 2: Schuldrecht, allgemeiner Teil §§ 241-432. 6. Auflage. C. H. Beck, 2012, S. 756. 68 Medicus D., Lorenz S. Schuldrecht I. Allgemeiner Teil. 20., neu bearbeitete Auflage. Verlag C. H. Beck München, 2012, S. 172; Grundmann S. in Münchener Kommentar zum Bürgerlichen Gesetzbuch: BGB. Band 2: Schuldrecht, allgemeiner Teil §§ 241-432. 6. Auflage. C. H. Beck, 2012, S. 769. 69 Medicus D., Lorenz S. Schuldrecht I. Allgemeiner Teil. 20., neu bearbeitete Auflage. Verlag C. H. Beck München, 2012, S. 54. 70 Ibid.

18

veikala apmeklētāji guva kaitējumu, kurš normālos apstākļos būtu delikts, taču tiesa šajās

lietās atzina saistību attiecības, jo vēlējās nostādīt cietušos tiesiski izdevīgākā pozīcijā.71

Saistību tiesības Vācijā vispār interpretē plaši tāpēc, ka deliktu tiesības ir šaurākas un

nenosedz visos tos gadījumus, kad tiesas ieskatā par zaudējumiem būtu jāatbild citam.72 Šajos

gadījumos cietušais var celt prasību arī no delikta, taču nevar pēc tam pārdomāt un celt

prasību uz otra pamata.73

Saistību attiecībās saskaņā ar BGB 241. pantu katrai pusei ir pienākums īpaši rūpēties

par otras puses un trešo personu interesēm. Šis īpašais pienākums ir tā saucamās blakus

saistības jeb Nebenpflichten, kuras izriet no saistību attiecību nodibināšanas automātiski, bez

papildus vienošanās starp pusēm. Apskatot tiesu prakses kopsavilkumus ar vainu saistītās

lietās, kļūst skaidrs, ka vaina šeit spēlē ļoti būtisku lomu. Proti, ar rūpības standarta palīdzību

tiek noteikts blakus pienākumu saturs. Šeit vismaz no Latvijas jurisprudences vaina spēlē

neierastu lomu – tā noteic nevis gadījumus, kad ir izslēgta atbildība, bet faktiski papildus

pienākumus. Tāpēc vainas nozīme Vācijā ir jāskata atsevišķi attiecībā uz galvenā un blakus

pienākumu pārkāpumiem.

1.2. Vainas nozīmē galvenā pienākuma pārkāpumos

Prasījuma pamats zaudējumu atlīdzībai par saistību pārkāpumu Vācijā ir BGB

280. pants, kura 1. rindkopa noteic:

„§ 280 Zaudējumu atlīdzība no pienākuma pārkāpuma. (1) Ja parādnieks

pārkāpj kādu pienākumu no saistību attiecībām, kreditoram ir tiesības prasīt no šī

pārkāpuma izrietošo zaudējumu atlīdzību. Tas neattiecas uz gadījumiem, kad

parādniekam nav jāatbild par pienākuma pārkāpumu.”.

Vainas prezumpciju pamato ar „negatīvo” formulējumu BGB 280. panta 1. daļās

2. teikumā: „tas neattiecas uz gadījumiem, kad parādniekam nav jāatbild par pienākuma

pārkāpumu”. Šī noteikuma gramatiskais formulējums gan nav neko viennozīmīgs, bet tiesību

literatūrā norāda uz šādas interpretācijas tiesībpolitisku nepieciešamību, jo pretējā gadījumā

71 Medicus D., Lorenz S. Schuldrecht I. Allgemeiner Teil. 20., neu bearbeitete Auflage. Verlag C. H. Beck München, 2012, S. 54; RG v. 7.12.1911, RGZ 78, 239 (pieejams arī internetā: http://lorenz.userweb.mwn.de/urteile/rgz78.htm, skatīts 2014. gada 12. martā); BGHZ 66, 51 (pieejams arī internetā: http://lorenz.userweb.mwn.de/urteile/bghz66_51.htm, skatīts 2014. gada 12. martā). 72 Helmut K. Basic Questions of Tort Law from a Germanic Perspective. Jan Sramek Verlag, 2012, p. 93 (4/1 ff.). Pieejams arī: http://www.jan-sramek-verlag.at/fileadmin/user_upload/Koziol_BasicQuestions_ePDF_HighResOpen_FINAL.pdf (skatīts 2014. gada 20. februārī). 73 Kötz H., Wagner G. Deliktsrecht. Verlag Franz Vahlen München, 2013, S. 4.

19

zaudējumu cietēja pierādīšanas pozīcija būtu „bezcerīgā”.74 Tiesu prakse Vācijā vispār sliecas

pierādīšanas nastu uzlikt tam, kura kontroles sfērā atradās lietai būtiskais notikums.75 Arī

Šveicē Saistību likums noteic vainas prezumpciju.76 Tāpat tas ir Austrijā.77

Apskatot BGB 280. pantu, uzmanību sev piesaista apstāklis, ka nav runa par tā vai

citādi formulētu „prettiesiskumu”. Tāpat jēdziens „vaina” neparādās, bet gan „jāiestājas par

pienākuma pārkāpumu” jeb Vertretenmüssen. Tomēr šis pienākums iestāties par jeb

Vertretenmüssen, kā jau minēts, nav nekas cits kā pirmām kārtām vaina, kā tas noteikts BGB

276., 277. un 278. pantā.78

BGB 280. pants gluži kā CL 1635. pants attiecas vienīgi uz zaudējumu atlīdzības

lietām, nevis izpildi natūrā. Tātad tikai attiecībā uz CT atbildību zaudējumu atlīdzības formā.

Tomēr nav tā, ka vainai citos jautājumos nebūtu nozīmes. BGB satur visai detalizētu

regulējumu situācijām, kurās saistība netiek izpildīta (netiek izpildīta pavisam, netiek izpildīta

laikā vai pienācīgā kvalitātē, daudzumā utt.). Šis regulējums (BGB 275., 280., 311a., 320.-

326. u.c. panti) attiecas uz visām saistību attiecībām, ja vien atsevišķās attiecības

regulējošajos pantos nav noteikts kas cits. Attiecībā uz vainu šis regulējums ir būtisks tāpēc,

ka tas jau lielā mērā noteic riska sadalījumu starp pusēm un arī attiecībā uz vainu satur

konkrētāku regulējumu atsevišķiem gadījumiem. Tā, piemēram, ja parādnieks saistību

neizpilda laicīgi, tad pārkāpums (nokavējums) iestājas, bet parādniekam par negatīvajām

sekām ir jāatbild tikai tad, ja viņš ir atbildīgs par jeb vainīgs pie nokavējuma (BGB 286. panta

4. daļa). Ja parādnieks pierāda vainas neesamību, Parādniekam nav jāatbild par negatīvajām

sekām, ja vien viņš nav uzņēmies garantēt vai sagādes risku.

Apskatot tiesību komentāru grāmatās sarakstus ar būtiskāko tiesu praksi par vainu, ir

ļoti maz tādu piemēru, kur vaina tiktu skatīta saistībā ar zaudējumu atlīdzību par parādnieka

pienākuma pārkāpumu.79 Proti, vai parādniekam saskaņā ar BGB 280. pantu ir vai nav

jāatlīdzina zaudējumi. To var skaidrot ar vispārējo saistību izpildes traucējumu regulējumu

(Leistungsstörungsrecht, ko var salīdzināt ar tā dēvēto kreditora remedies jeb aizsardzības

74 Grundmann S. in Münchener Kommentar zum Bürgerlichen Gesetzbuch: BGB. Band 2: Schuldrecht, allgemeiner Teil §§ 241-432. 6. Auflage. C. H. Beck, 2012, S. 769. 75 Ibid. 76 Šveices Saistību likuma 97. pants: „Ja izpilde nevar tikt panākta pilnībā vai pienācīgā kārtā, parādniekam ir jāatbild par tā rezultātā izrietošajiem zaudējumiem, ja vien viņš nevar pierādīt, ka viņš nekādā veidā nav vainīgs.”. (Pieejams: http://www.admin.ch/opc/de/classified-compilation/19110009/201401010000/220.pdf, skatīts 2014. gada 22. aprīlī). 77 Austrijas Civillikuma 1298. pants: „Kurš apgalvo, ka nav varējis līgumisku vai likumisku saistību izpildīt bez savas vainas, tam arī tas ir jāpierāda.”. (Pieejams: http://www.ibiblio.org/ais/abgb3.htm#t2h30, skatīts 2014. gada 22. aprīlī). 78 Otto H. in J. von Staudingers Kommentar zum Bürgerlichen Gesetzbuch mit Einführungsgesetz und Nebengesetzen. Buch 2, Recht der Schuldverhältnisse §§ 255-304 (Leistungsstörungsrecht II). Sellier – de Gruyter Berlin, 2009, S. 475.-477. 79 Piemēram, Palandt. Bürgerliches Gesetzbuch. 72., neubearbeitete Auflage. Vrelag C. H. Beck München, 2013, S. 373 ff.

20

līdzekļu regulējumu tiesību unifikācijas dokumentos), jo atbildības jautājums visbiežāk tiks

nokārtots jau šajā līmenī, tā ka BGB 280. pants nekļūs aktuāls. Piemērs ir tas pats

nokavējums. Ja parādnieks neizpilda saistību laicīgi sakarā ar slimību, kreditora adreses

maiņu utt., tad saskaņā ar BGB 286. panta 4. daļu parādnieks neatbild par nokavējuma

sekām.80 Un otrādi – ja konstatē atbildību par nokavējumu sakarā ar vainu, tad arī vienlaikus

tiek atzīta vaina saskaņā ar BGB 280. pantu. Līdzīgi ir ar citiem gadījumiem, piemēram,

sākotnēja vai vēlāka neiespējamība, lietas bojāeja, līguma mērķa (pamata) zudums, kreditora

intereses zudums sakarā ar nokavējumu utt. (kas visbiežāk ir tas pats, kas neiespējamība).

Protams, riska vai garantijas uzņemšanās savu nozīmi saglabā.

Ja parādnieks ir parādā ne tik daudz rezultātu, bet gan pašu darbību (darba līgumam

līdzīgu saistību), tad pienācīgs līguma izpildījums ir attiecīgo darbību gana rūpīga veikšana.

Ja parādnieks saistību izpilda jeb darbību veic ar neatbilstošu rūpību, tad līguma galvenā

saistība nav izpildīta. Vainu šeit papildus konstatēt parasti būs lieki, jo līgumam atbilstošas

darbības neveikšana vienlaikus neatbildīs arī satiksmē nepieciešamai rūpībai.81 Tātad šeit

vaina vienlaikus ir galvenās saistības neizpilde. Ja reiz konstatē vainu, tad noliegt pienākumu

iestāties par sekām var ļoti retos gadījumos, piemēram, ja iztrūkst deliktspēja utt.

1.3. Vaina un blakuspienākumuapārkāpums

Blakus pienākumi līdzīgi kā galvenais pienākums ir daļa no saistības satura. Atšķirība

no galvenā pienākuma ir tāda, ka galveno pienākumu puses noteic pašas, bet no rūpības

pienākuma izrietošie blakus pienākumi Vācijā izriet automātiski no likuma (drīzāk tiesu

prakses), līdzko puses nodibina īpašas attiecības (BGB 241. panta 2. daļa). Ar

blakuspienākumiem nav jāsaprot termiņi un nosacījumi, bet gan rūpība, kas jāievēro otrās

līguma puses stāvokļa saglabāšanai (negatīvu seku iestāšanās novēršanai, status quo

saglabāšanai, ko dēvē par puses „integritātes interesi”).82 Blakuspienākums nenozīmē garantēt

zaudējumu novēršanu, bet gan tikai pienākumu ievērot rūpību lietās, kur otrai līguma pusei ir

iespējami zaudējumi.83

Tātad galvenais pienākums ir parasti vērsts uz izmaiņām mantiskajās attiecībās, blakus

pienākums uz situācijas nepasliktināšanos. Klasisks piemērs ir automašīnas nodošana servisā

– servisa galvenais pienākums ir mašīnu salabot, taču servisam (tā darbiniekiem) ir arī blakus

80 Grüneberg C. in Palandt. Bürgerliches Gesetzbuch. 72., neubearbeitete Auflage. Vrelag C. H. Beck München, 2013, S. 406. 81 Medicus D., Lorenz S. Schuldrecht I. Allgemeiner Teil. 20., neu bearbeitete Auflage. Verlag C. H. Beck München, 2012, S. 159.-160. 82 Ibid. S. 161. 83 Ibid. S. 159.

21

pienākums nesasmērēt salonu, gādāt par mašīnas drošību pret nozagšanu, ziņot par būtiskiem

atklājumiem, pat ja to klients nav uzdevis.84 Tas pats attiecas uz pirmslīgumiskām sarunām

(culpa in contrahendo), ja mašīnu vēl pirms servisa līguma noslēgšanas nodod pārbaudei.

Prasītājs var pēc savas izvēles celt prasību sakarā ar deliktu (pēc savas izvēles pret darbinieku

vai darba devēju, ja vien pēdējais nevar savai rīcībai atrast atvainojumu) vai, kas būs biežāk

izdevīgāk, saistību (blakuspienākuma) pārkāpumu.

Vainas aspektā blakus pienākumi ir līdzīgi kā galvenie pienākumi līgumos, kur

parādniekam jāsniedz tikai pati darbība. Proti, blakus pienākumu saturu noteic satiksmē

nepieciešamā rūpība, un šeit vaina darbojas kā saistības saturu noteicošs kritērijs, nevis

atbildību izslēdzošs. Līdz ar to arī blakus pienākuma pārkāpums parasti sakrīt ar vainu, un

tāpēc vaina nav atsevišķi skatāma.85

1.4. Garantija un sagādes risks

Vainojamības atbildība darbojas tikai tad, ja parādnieks nav uzņēmies garantēt, sagādes

riska uzņemšanās ne obligāti izslēdz vainojamības atbildību (BGB 276. pants). Garantija un

sagādes risks ir tiesību institūti, kas Vācijā pastāvēja arī pirms attiecīga regulējuma

ieviešanas.86 Patiesībā jau tos ir grūti saukt par tiesību institūtiem, jo tie ir vienkārši

noteikumi, kurus puses pašas tieši vai konkludenti pielīgst, vai kas „izriet no saistību

attiecībām” (BGB 276. pants).

Garantēt nozīmē uzņemties absolūtu atbildību.87 Likumā garantija ir noteikta tikai

atsevišķos gadījumos, no kuriem būtiskākie ir parādnieka nokavējuma gadījumā (BGB

287. panta 1. daļa) un attiecībā uz visām naudas samaksas saistībām, ciktāl runa ir par

saistības izpildi kā tādu, nevis tikai izpildi laikā (Vācijā darbojas noteikums, ka naudai

vienmēr ir jābūt, bet nav izslēgts, ka maksājums nenotiek laikā bez parādnieka vainas).88

Attiecībā uz izpildi natūrā tiesību literatūrā ir norādīts, ka visā Eiropā ir tieksme iziet no

pieņēmuma, ka parādnieks garantē rezultātu.89 Kā piemēri tiek minēts viens Vācijas un viens

Šveices spriedums. Vācijā telpu izīrētājs apņēmās telpas pirms nodošanas pārbūvēt. Izrādījās,

84 Palandt. Bürgerliches Gesetzbuch. 72., neubearbeitete Auflage. Vrelag C. H. Beck München, 2013, S. 390., Medicus D., Lorenz S. Schuldrecht I. Allgemeiner Teil. 20., neu bearbeitete Auflage. Verlag C. H. Beck München, 2012, S. 166. 85 Medicus D., Lorenz S. Schuldrecht I. Allgemeiner Teil. 20., neu bearbeitete Auflage. Verlag C. H. Beck München, 2012, S. 160. 86 Grundmann S. in Münchener Kommentar zum Bürgerlichen Gesetzbuch: BGB. Band 2: Schuldrecht, allgemeiner Teil §§ 241-432. 6. Auflage. C. H. Beck, 2012, S. 822., 823. 87 Medicus D., Lorenz S. Schuldrecht I. Allgemeiner Teil. 20., neu bearbeitete Auflage. Verlag C. H. Beck München, 2012, S. 192. 88 Ibid. S. 194., 195. 89 Ranieri F. Europäisches Obligationsrecht. Ein Handbuch mit Texten und Materialien. 3., vollständig überbearbeitete Auflage. SpringerWienNewYork, 2009, S. 626.

22

ka pārbūve sakarā ar likumisku liegumu nav iespējama. Tiesa noteica, ka „nav nozīmes vērtēt,

vai atbildētājs nomas līgumā uzņēmās īpašu garantiju par to, ka telpas var tikt pārbūvētas kā

norunāts. Pat ja tas tā nav (parādnieks nav uzņēmies garantēt – autora piebilde), viņam ir

jāatbild par neiespējamību, jo viņš neierobežoti uzņēmās saistību, kaut arī jau pie līguma

slēgšanas, pievēršot pienācīgu rūpību, varēja un viņam vajadzēja atpazīt izpildes šķērsli.”.90

Šveicē kāds uzņēmums apņēmās izstrādāt pasūtītājam no Pakistānas urāna bagātināšanas

iekārtu. Pēc plašiem protestiem tika noteikts likumisks šīs iekārtas eksporta aizliegums.

Šveices uzņēmums aizbildinājās, ka ir iestājusies neiespējamība, par ko tam nav jāatbild.

Tiesa noteica, ka uzņēmums tomēr varēja paredzēt tādu iznākumu, tāpēc tam ir jāatbild.91

Sagādes riska uzņemšanās ir iespējama vairākos līmeņos. Ja parādnieks apņemas

sagādāt kādu tirgū brīvi pieejamu lietu, tad parādnieks arī garantē par šīs lietas sagādi un

vismaz attiecībā uz lietas pieejamību atbild absolūti,92 bet attiecībā uz piegādi tiesa tomēr

nepārvaramu varu uzskata par attaisnojumu.93 Šeit gan grūti saskatīt, kādās situācijās

parādniekam varētu būt grūtības lietu sagādāt. Bet ja turpretim parādnieks uzņemas sagādāt

lietu no ierobežota avota (piemēram, konkrēta gada vīnu), tad pieņem, ka parādnieks tomēr

nav uzņēmies sagādes risku. Protams, parādniekam nav liegts uzņemties garantēt par

rezultātu.

2. Vaina Vācijas deliktu tiesībās

2.1. BGB regulējums

BGB delikttiesiskās attiecības ir regulētas nodaļā zem nosaukuma „neatļautas darbības”

jeb unerlaubte Handlungen (BGB 823.-853. pants). BGB 823. pants attiecas tikai uz

zaudējumu prasībām par deliktu, un tas noteic:

„§ 823 Zaudējumu atlīdzināšanas pienākums. (1) Tam, kurš ar nodomu vai aiz

neuzmanības prettiesiski aizskar cita dzīvību, ķermeni, veselību, brīvību, īpašumu

vai kādu īpašu tiesību, ir pienākums atlīdzināt šim citam no tā izrietošos

zaudējumus.

90 Citēts no: Ranieri F. Europäisches Obligationsrecht. Ein Handbuch mit Texten und Materialien. 3., vollständig überbearbeitete Auflage. SpringerWienNewYork, 2009, S. 627. 91 Ranieri F. Europäisches Obligationsrecht. Ein Handbuch mit Texten und Materialien. 3., vollständig überbearbeitete Auflage. SpringerWienNewYork, 2009, S. 628., 629. 92 Medicus D., Lorenz S. Schuldrecht I. Allgemeiner Teil. 20., neu bearbeitete Auflage. Verlag C. H. Beck München, 2012, S. 193. 93 Reichsgericht, Urteil vom 12.03.1920, RGZ 99, S. 1 f.

23

(2) Tas pats pienākums ir tam, kurš pārkāpj likumu, kura mērķis ir citu aizsargāt.

Ja no šī likuma satura izriet, ka tas var tikt pārkāpts arī bez vainas, zaudējumu

atlīdzības pienākums iestājas vienīgi vainojamības gadījumā.”.

Noteikums „ar nodomu vai aiz neuzmanības” nozīmē to pašu, kas noteikts BGB

276. pantā, atšķirībā no BGB 280. panta BGB 823. pants atsaucas „pa taisno” uz vainojamību

nodoma vai neuzmanības formā.94 Vainas jēdziens un kritēriji BGB 823. pantā pēc būtības ne

ar ko neatšķiras no vainas saistību tiesībās. Centrālais un arī no Latvijas skatpunkta

interesantais jautājums ir par vainas un prettiesiskuma attiecībām. Taču šo attiecību izpratnei

ir nepieciešams vispirms apskatīt, kā vispār izpaužas cita tiesību aizskārums.

2.2. Tiesību aizskārums

BGB paredz atbildību nevis par jebkādu zaudējumu izraisīšanu, bet tikai par konkrēti

uzskaitītu tiesību aizskāruma rezultātā nodarītiem zaudējumiem: dzīvību, ķermeni, veselību,

brīvību (šie četri tiek dēvēti par tiesību labumiem, jo ir tieši saistīti ar personu), īpašumu vai

kādu īpašu tiesību. Tādu pieeju, ka atbildība iestājas tikai par konkrētu tiesību aizskārumu,

Vācija sākotnēji nevēlējās, jo baidījās, ka tas novedīs pie virknes gadījumu, kad atbildība būtu

vēlama, taču BGB neparedzēta.95 Kā alternatīva tika apsvērta Francijas pieeja, kur principā

ikviens zaudējums ir pamats atbildībai, bet beigās tomēr Francijas pieeju atmeta, jo nevēlējās

deliktu tiesības atstāt tiesnešu ziņā kā Francijā, kur deliktu tiesības tiek dēvētas par tīrām

tiesnešu tiesībām.96 Francijas Civilkodeksa 1382. pants (autora tulkojumā no angļu valodas)

noteic:

„Jebkura cilvēka rīcība, kas citam izraisa zaudējumus, uzliek vainīgajam

pienākumu tos atlīdzināt.”.97

Tāpēc Vācijas likumdevējs arī izvēlējās uzskaitīt konkrētas tiesības, tādējādi it kā

veicinot noteiktību. Noteiktība tiekot veicināta caur to, ka iedzīvotāji teorētiski var paredzēt,

par kādu rīcību (kādu aizskārumu) var draudēt pienākums atlīdzināt zaudējumus, par kādu nē.

Tā, piemēram, ar īpašuma tiesību BGB 823. panta izpratnē saprot BGB 903. pantā noteiktās

īpašnieka tiesības (principā tas pats, kas CL 927. pantā: „Īpašums ir pilnīgas varas tiesība par

lietu [..].”). Norādi „kādu īpašu tiesību” tulko šauri, ar to saprot tādu tiesību, kas ir

94 Medicus D., Lorenz S. Schuldrecht I. Allgemeiner Teil. 20., neu bearbeitete Auflage. Verlag C. H. Beck München, 2012, S. 171. 95 Kötz H., Wagner G. Deliktsrecht. Verlag Franz Vahlen München, 2013, S. 45. 96 Ibid. S. 10. 97 Francijas Code Civil angļu valodā pieejams: http://www.legifrance.gouv.fr/content/download/1950/13681/version/3/file/Code_22.pdf (skatīts 2014. gada 22. aprīlī).

24

pielīdzināma īpašuma tiesībai (servitūti, valdījums utt.).98 Tātad atbildība iestājas tikai par

konkrētu tiesību aizskārumu, nevis vienkārši mantas samazinājumu. Mantas samazinājuma

piemērs, kur izpildās visi pārējie Vācijā atzītie zaudējumu atlīdzības priekšnoteikumi, ir tā

pati konkurences veidošana tirgū. Esošajiem tirgus dalībniekiem nepārprotami nākas ciest

zaudējumus, zaudējumu izraisītājs rīkojas ar nolūku, taču cietēju tiesības nekādā veidā nav

aizskartas. Strikti gramatiski piemērojot Francijas Civilkodeksa 1382. pantu, varētu nonākt

pie citāda secinājuma. Tāpat ir ar CL 1779. pantu, ja to uzskata par prasījuma pamatu.

Vācijas BGB tātad pēc vispārējā principa par CT atbildībai nozīmīgu uzskata tādu

darbību, kas aizskar konkrēti uzskaitītas tiesības. Turklāt robu aizpildīšanai BGB satur vēl

atsevišķus pantus, kuros ir minēti konkrēti gadījumi, kad iestājas atbildība, piemēram, BGB

826. pants noteic pienākumu atlīdzināt jebkādus zaudējumus (jebkādu mantiskās vērtības

samazinājumu), ja zaudējumi izraisīti ar nolūku un pretēji labiem tikumiem. Šāda robu

aizpildīšanas pieeja tiesību literatūrā tiek dēvēta par nepārskatāmu.99 Rezultāts Vācijā ir tāds,

ka zaudējumu atlīdzības pienākumu konstatē gluži kā krimināltiesībās, pārbaudot kādas

rīcības atbilstību konkrētiem nodarījumu sastāviem.100

2.3. Vainas un prettiesiskuma attiecības

No BGB 823. panta izriet, ka zaudējumu atlīdzības prasībai bez vainas un tiesību

aizskāruma ir jākonstatē arī prettiesiskums. Vācijā jau kopš piecdesmitajiem gadiem tiesību

literatūrā ir ļoti intensīvs strīds par to, kas tad īsti ir prettiesiskums.101 Pastāv divi galvenie

viedokļi – prettiesiskums ir cita tiesību aizskaršana pati par sevi (prettiesiskums rezultātā jeb

Erfolgsunrecht), un prettiesiskai ir jābūt pašai darbībai, kas noved pie cita tiesību aizskāruma

(rīcībai ir jābūt vismaz neuzmanīgai). Tiesu praksē un literatūrā virsroku guva prettiesiskums

rezultātā.102 Šāda BGB 823. panta interpretācija tiek pamatota arī sekojoši: „likumdevējs ar to,

ka BGB 823. pantā normatīvi apraksta netaisnības sastāvu, norāda, ka BGB 823. panta

1. rindkopā uzskaitīto tiesību aizskaršanu pēc vispārējā principa uzskata par prettiesisku;

vārds „prettiesiski” norāda uz to, ka prettiesiskums īpašos gadījumos var atkrist.”103 Šie īpašie

gadījumi acīmredzot ir Vācijas Krimināllikumā noteiktās tiesības uz pašaizstāvību.

98 M. Wandt. Gesetzliche Schuldverhältnisse. Deliktsrecht – Schadensrecht – Bereicherungsrecht – GoA. 5. Auflage. Verlag Franz Vahlen München, 2012, S. 286. 99 Kötz H., Wagner G. Deliktsrecht. Verlag Franz Vahlen München, 2013, S. 46. 100 Ibid. S. 46. 101 Ibid. S. 49. 102 M. Wandt. Gesetzliche Schuldverhältnisse. Deliktsrecht – Schadensrecht – Bereicherungsrecht – GoA. 5. Auflage. Verlag Franz Vahlen München, 2012, S. 349. 103 Ibid.

25

Strīds par prettiesiskumu sekās vai darbībā ir visai abstrakti teorētisks strīds par to, vai

pietiek ar negatīvo rezultātu jeb tiesību aizskārumu, vai arī papildus jākonstatē prettiesiskums,

kas izpaužas kā nodoms vai neuzmanība jeb vaina.104 Praktiski būtisks šis jautājums ir

gadījumos, kad ir pieļaujams citam nodarīt kaitējumu, sevi aizstāvot. Piemēram, StGB

32. pants noteic, ka nodarījums nav sodāms pašaizsardzības gadījumā. Pašaizsardzība tiek

definēta kā aizsardzība pret uzbrukumu, kurš cita starpā ir „prettiesisks”.105 Saskaņā ar teoriju

par prettiesiskumu sekās pašaizsardzības robežas var iziet ārpus nepieciešamā.106 Taču arī

prettiesiskums darbībā ir problemātisks, ko ilustrē šāds literatūrā sniegts piemērs – slimnīcas

personāls taisās veikt pacientam injekciju, taču saskaņā ar ražotāja kļūdu etiķetē injekcijas

sastāvs ir nāvējošs. No slimnīcas personāla puses nav konstatējama nekāda neuzmanība, tātad

injekcijas darbība saskaņā ar teoriju par prettiesiskumu darbībā nav prettiesiska. Vai

pacientam tāpēc nav tiesības sevi aizstāvēt?107 Šajā sakarā tiek piedāvāts tāds risinājums, ka,

ciktāl ir runa par pašaizstāvēšanos, zināmās situācijās prettiesiskuma atzīšanai ir nepieciešams

konstatēt arī vainu rīcībā (vismaz neuzmanību).108 Lai kā būtu, prettiesiskuma jēdzienam tātad

Vācijas deliktu tiesībās nozīme ir tikai tiktāl, ciktāl runa ir par pašaizsardzību.

Neatkarīgi no prettiesiskuma sekās vai darbībā vainas jautājums savu nozīmi kā

atbildības priekšnoteikums saglabā. Vienalga, vai kā prettiesiskuma sastāvs, vai kā patstāvīgs

priekšnoteikums. Tāpēc Vācijā deliktu tiesībās izmanto vienkāršotu atbildības

priekšnoteikumu formulu:

1) tiesību aizskārums, un

2) vismaz neuzmanība (vaina), un

3) kauzalitāte starp pienākuma pārkāpumu un tiesību aizskārumu.109

No Latvijas jurisprudences skatpunkta šeit uzmanība jāpievērš apstāklim, ka Vācijā no

atbildētāja puses netiek prasīts kādas konkrētas normas pārkāpums, netiek prasīta „pati par

sevi neatļauta” darbība vai tamlīdzīgi.

3. Vainas vērtēšana un rūpības noteikšana

3.1. Vispārējie vainas vērtēšanas principi

104 Kötz H., Wagner G. Deliktsrecht. Verlag Franz Vahlen München, 2013, S. 49. 105 Interesanti, ka KL 29. pants nepieciešamo aizstāvēšanos arī cita starpā saprot kā aizsargāšanos pret uzbrukumu, bet šim uzbrukumam neizvirza prasību būt prettiesiskam, bet Civillikuma 1733. pants gan pašpalīdzību pieļauj tikai pret prettiesiskām aktivitātēm. 106 Kötz H., Wagner G. Deliktsrecht. Verlag Franz Vahlen München, 2013, S. 52. 107 Ibid. 108 Ibid. S. 52., 53. 109 Ibid. S. 53.

26

BGB regulējums attiecībā uz pienācīgu rūpību lielā mērā sakrīt ar CL regulējumu.

Centrālā norma ir BGB 276. pants, kurš noteic:

„§ 276 Parādnieka atbildība. (1) Parādnieks atbild par nolūku un neuzmanību, ja

vien stingrāka vai vieglāka atbildība nav nedz noteikta, nedz izriet no saistību

attiecību īpašā satura, jo īpaši sniedzot garantiju vai uzņemoties sagādes risku.

[..].

(2) Neuzmanību pielaiž, kurš neievēro satiksmē110 nepieciešamo rūpību.

(3) Atbildību par nolūku nevar parādniekam izslēgt priekšlaicīgi.”.

BGB 277. un 278. pants noteic, ka atbildētājs atbild arī par savu padoto vainu un ka

atbildētājs nevar tikt atbrīvots no atbildības par rupju neuzmanību, pat ja viņam ir pienākums

ievērot tikai to rūpību, kādu viņš pievērš savām lietām.

Vainas vērtēšana ir iedomājama objektīvi un subjektīvi. Ar objektīvu vainas vērtēšanu ir

jāsaprot kritēriji, kas ignorē personas individuālās īpatnības. Subjektīvi vērtējot vainu, nozīme

ir arī personas individuālajām īpatnībām. Robeža starp subjektīvu un objektīvu vainas

vērtēšanu patiesībā ir ļoti nosacīta, jo vainu kā vienā tā otrā modelī var saskatīt arī tajā, ka

cilvēks vispār uzņemas veikt darbību, kas tam var arī nebūt spēkam.

Ir ļoti bagāta un strīdīga tiesību literatūra par to, kā tad īsti vaina būtu vērtējama.111

Vācijas tiesu prakse un vairākums tiesību literatūrā atbalsta objektīvu vainas vērtēšanu, ko

pamato ar vairākiem argumentiem. Tā esot gribējis likumdevējs, kaut arī tas pavisam

viennozīmīgi no likumprojekta dokumentiem neizriet. Tomēr ir pārņemts romiešu tiesībās

pazīstamais kārtīgā saimnieka kritērijs, kurš esot objektīvs.112 BGB § 276. pantā ir rakstīts, ka

„neuzmanīgi rīkojas, kas neievēro apgrozībā nepieciešamo rūpību”. No vārdiem „apgrozībā

nepieciešama” tātad ir jāsaprot objektīvs standarts. To pašu varētu teikt par formulējumiem kā

„krietns un rūpīgs saimnieks” u.tml. Visbeidzot, ja vaina tiktu vērtēta subjektīvi, tad

civiltiesiskajā apgrozībā valdītu nepieņemama nenoteiktība, jo nekad nevarētu zināt, vai

līguma neizpildes gadījumā būs iespējams prasīt zaudējumu atlīdzību. Atbildība lielā mērā arī

garantē pusēm, ka līguma partneris apņemas veikt ko tādu, kas viņam arī ir pa spēkam.

Tiesību literatūrā šajā sakarā tiek citēts O. W. Holmes: „[..] tiesības neņem vērā bezgalīgās

cilvēku atšķirības [..] ja cilvēki dzīvo sabiedrībā, noteikts uzvedības standarts, zināma līmeņa

individuālo īpašību upuris ir nepieciešams [..].”.113

110 Vācu valodā ir lietots jēdziens Verkehr, kas nozīmē satiksmi, kustību, apgrozību. Ar „satiksmi” šeit nav jāsaprot ceļu satiksme, bet vispār uzvedība, civiltiesiskā apgrozība. 111 Skatīt: Deutsch E. Fahrlässigkeit und erforderliche Sorgfalt. Zweite Auflage. Carl Heymanns Verlag KG, 1995. 112 Deutsch E. Fahrlässigkeit und erforderliche Sorgfalt. Zweite Auflage. Carl Heymanns Verlag KG, 1995, S. 28. 113 Citāts no Kötz H., Wagner G. Deliktsrecht. Verlag Franz Vahlen München, 2013, S. 55.

27

Šī vainas objektīvā vērtēšana, protams, nenozīmē identiska standarta piemērošanu

visiem. Cilvēki tiek dalīti pa grupām pēc to profesijas, izglītības, vecuma utt. Šis iedalījums

grupās ir ticis dēvēts par patvaļīgu, jo pazīmes, pēc kurām varētu grupas veidot, ir bezgala

daudz, bet tiesa nez kāpēc izvēlas tikai konkrētas. Tā, piemēram, kāpēc neveidot tādas grupas

kā „mazāk uzmanīgie”, „bez labās rokas īkšķa” utt.114 Lai kā būtu, tiesu praksē šīs grupas

patiesi tiek izstrādātas patvaļīgi un acīmredzot ar mērķi veicināt civiltiesiskās apgrozības

drošumu. Izņēmums no objektīvās vērtēšanas ir gadījumi, kad kāda persona ir īpaši spējīga,

taču šīs savas īpašās spējas neizlieto. Ja šādā gadījumā rodas zaudējumi, un zaudējumu

izraisītājs gan ievēroja apgrozībā nepieciešamo rūpību, bet, ja zaudējumus ar savām īpašajām

spējām būtu varējis novērst, atbildība iestājas.115

Ko tieši nozīmē „satiksmē nepieciešamā rūpība”, noteic tiesa. Tāpēc šis atbildības

aspekts arī Vācijā atgādina daudz vairāk tiesnešu tiesības, common law, par ko liecina

juridiskajā literatūrā pieejamie plašie spriedumu saraksti. Latīnisko jēdzienu kā bonus pater

familias piesaukšana rūpības standarta konkretizēšanai ir gluži bezjēdzīga, tā ir tā dēvētā

tukšformula.116 Pašu apgrozības dalībnieku priekšstatam par apgrozībā nepieciešamo rūpību

nav nozīmes – tiesas šajos uzvedības standartos veic labojumus, ja uzskata par

nepieciešamu.117

Ja apskata tiesu praksi, tad kļūst skaidrs, ka nepieciešamās rūpības noteikšanā ir visas

tās pašas problēmas, kas ģenerālklauzulu piepildīšanā vispār. Tā, piemēram, kādā lietā, kur

kuģis uzbrauca uz sēkļa, tiesa secināja, ka neviens kuģa kapteinis ar tādu pieredzi, kāda bija

attiecīgajam kapteinim nelaimes gadījumā, nebūtu varējis nelaimi novērst un kapteiņa

atbildību noliedza.118 Kasācijas instance secināja, ka saskaņā ar valdošo viedokli un tiesu

praksi „BGB 276. pantā paredzētā „apgrozībā nepieciešamā rūpība” ir noteicama pēc

objektīviem kritērijiem, proti, kas pienācīgā un veselā apgrozībā, ņemot vērā attiecīgos

apstākļus, ir nepieciešams. To, kāda piesardzība un rūpība ir nepieciešama zaudējumu

novēršanai, noteic apgrozībā pamatotās prasības. [..]. Apgrozībā taisnīgi un saprātīgi

izvirzāmās prasības rāda, ka kā kritērijs nevar kalpot nedz īpaši pieredzējuša, nedz

nepieredzējuša kapteiņa rūpība. Noteicoša ir rūpība, kādu ievēro pienācīgs un zinošs kapteinis

ar normālām zināšanām, spējām un pieredzi attiecīgajā sfērā.”

Kā redzams no šī sprieduma, tiesas ieskatā nepietiek ar to, ka persona ir kvalificēta būt

par kapteini, tā tomēr vēl prasa, lai kapteinis būtu ar tādu pieredzi, kāda ir vidējam kapteinim.

114 Deutsch E. Fahrlässigkeit und erforderliche Sorgfalt. Zweite Auflage. Carl Heymanns Verlag KG, 1995, S. 25. 115 Kötz H., Wagner G. Deliktsrecht. Verlag Franz Vahlen München, 2013, S. 56. 116 Ibid, S. 81. 117 Ibid. 118 Reichsgericht Urteil vom 14.01.1928. RGZ 119, S. 397 ff.

28

Šajā spriedumā izpalika kapteiņa pieredzes vērtēšana, kasācijas instance vadījās no apelācijas

instances secinājuma, ka kapteinim trūka pieredze un ka kapteinis ar lielāku pieredzi būtu

varējis nelaimes gadījumu novērst. Nekādi skaidri kritēriji „vidēja” kapteiņa noteikšanai

netiek sniegti, bet šādu kritēriju izstrāde arī nešķiet īstenojama.

Tā kā vainas vērtēšana ir tiesu uzdevums, tad sanāk, ka tiesas bez skaidriem kritērijiem

noteic uzvedības standartus, ko var lielā mērā dēvēt par patvaļu. Daudzās situācijās šiem

standartiem var būt tālejošas sekas, bet tiesas vienalga nevar sniegt pārliecinošu

argumentāciju, jo šie lēmumi sakarā ar deliktu tiesību mērķa iztrūkumu119 mēdz būt tīri

politiski, emocionāli. Bieži tiesas ieskats atbildīs sabiedrībā valdošajam. Bet lielāku

leģitimitāti jeb sociālu atzīšanu var piešķirt vienīgi sabiedrībā vispāratzīts mērķis, un ar šo

jautājumu nodarbojas nu jau vismaz akadēmiskajās rindās plaši atzītā tiesību ekonomiskā

analīze, kas cenšas piedāvāt objektīvu vainas kritēriju.

3.2. Tiesību ekonomiskā analīze

Pašreiz tiesas Vācijā tiesību ekonomisko analīzi kā vispārēju standartu vainas

noteikšanai piemēro tikai daļēji.120 Turpretim tiesību literatūrā pārsvarā atbalsta šādu

pieeju.121 Tāpēc ir sagaidāms, ka nākotnes tiesneši, kas šodien ir vēl tikai studenti un no šīs

literatūras mācās, ekonomiskajai civiltiesību analīzei piešķirs daudz lielāku, ja ne centrālo

nozīmi. Tiesību ekonomiskā analīze Latvijā ir pavisam reti sastopams jēdziens, tāpēc turpmāk

tiks sniegts īss paskaidrojums, kas ar šo analīzi ir jāsaprot un jo īpaši kādas tai ir attiecības ar

vainu un CT atbildību vispār.

Tiesību ekonomiskās analīzes viens no galvenajiem uzdevumiem ir piešķirt lēmumu

pieņemšanai leģitimitāti caur vispāratzītu mērķi – pēc iespējas lielāku vispārējo materiālo

labklājību.122 Tikpat labi var uzreiz teikt, ka ekonomiskās analīzes mērķis ir vispārējās

labklājības veicināšana. Centrālā šīs analīzes ideja ir tāda, ka rīcības kvalificēšana kā

neuzmanība ir atkarīga no tā, vai sagaidāmo zaudējumu izmaksas ir dārgākas par

preventīviem pasākumiem. Ja preventīvi pasākumi ir dārgāki par iespējamiem zaudējumiem,

tad preventīvo pasākumu veikšana ir ekonomiski neizdevīga un nav uzskatāma par

neuzmanību. Prasība par zaudējumu atlīdzību šādā gadījumā ir izslēgta. Kā piemērs tiesību

literatūrā tiek minēta lieta, kur kāds motorizēta transportlīdzekļa šoferis cieš sadursmē ar

119 Skatīt beigās nodaļu par deliktu tiesību mērķi. 120 Kötz H., Wagner G. Deliktsrecht. Verlag Franz Vahlen München, 2013, S. 31. Šeit gan jāatzīmē, ka Vācijas tiesas vismaz no Latvijas skatpunkta raksturo arī aktīva politikas līdz-veidošana, pat ja tā ir klajā pretrunā ar likumdevēja iecerēto vai tiesību literatūrā atzīto. 121 Ibid. 122 Skatīt Schäfer H. B., Ott C. Lehrbuch der ökonomischen Analyse des Zivilrechts. 5. Auflage. Springer Gabler, 2012, S. 3 ff.

29

savvaļas dzīvnieku. Ceļam pieguļošās teritorijas īpašnieks (pašvaldība) nebija gar ceļu

novilcis žogu, ko prasītājs-cietušais uzskatīja par neuzmanību, kas būtu pietiekami CT

atbildībai Vācijā. Tiesa prasību gan noraidīja sakarā ar pašvaldības vainas (neuzmanības)

iztrūkumu, jo tiesas ieskatā pietiekot ar pašvaldības izlikto brīdinājuma zīmi, bet tiesību

literatūra šo gadījumu min kā piemēru, kur pašvaldības pasivitāte tomēr bija jāvērtē kā

neuzmanība, jo statistiski attiecīgajā vietā notiek sadursmes ar daudz lielākām izmaksām nekā

žoga uzlikšanai.123

Tiesību ekonomiskai analīzei ir veltīta arī asa kritika ar argumentu, ka šī pieeja ir

balstīta uz acīmredzot nepareizu pieņēmumu, ka cilvēki ir saprātīgi.124 Nav jau tā, ka tiesību

ekonomiskās analīzes pārstāvji šo kritiku ignorētu, tiek pat aicināts ekonomiskajos aprēķinos

ievērot cilvēku uzvedības īpatnības.125 No tiesnešiem un juristiem Latvijā tāpat kā vairumā

valstu, protams, būtu naivi sagaidīt drīzu tiesību ekonomiskās analīzes apsvēršanu. Bet tas

nemazina šīs analīzes nozīmi pēc būtības.

Noslēgumā vēl jāatzīmē, ka tiesību ekonomiskā analīze nav universāls līdzeklis. Ir

iedomājami gadījumi, kur tā novedīs pie nepieņemama rezultāta. Arī no citiem aspektiem

parādās problēmas. Piemēram, kāda ir cena cilvēka dzīvībai? Bet šie problemātiskie jautājumi

var tikt risināti kā izņēmumi no vispārējās kārtības, pat ja šo izņēmumu skaits būtu lielāks par

vispārējo kārtību, kas jurisprudencē nebūtu nekas īpašs. Praktisku problēmu varētu sagādāt

preventīvo izmaksu aprēķināšana. Ja iespējamie zaudējumi ir pavisam neparedzami, tad arī

tiesību ekonomiskās analīzes piemērošana savu mērķi var nesasniegt.

3.3. Zaudējumu paredzamība

Pēc vispārējā principa Vācijā gan CT gan KT sākotnējā cēloniskā sakara vērtēšanas

stadijā piemēro vienu un to pašu teoriju – conditio sine qua non formulu, saskaņā ar kuru

cēlonis ir jebkurš notikums, bez kura nebūtu iestājušās sekas.126 Šī formula ir pārāk plaša pat

nodarījumos ar nolūku. Gan CT gan KT tiek sniegts šāds piemērs – mazdēls nopērk vectēvam

biļeti lidojumam un pierunā vectēvu lidot cerībā, ka lidmašīna nokritīs, un mazdēls saņems

mantojumu. Krimināltiesībās mazdēla atbildība tiek noliegta ar objektīvās pieskaitāmības

123 Kötz H., Wagner G. Deliktsrecht. Verlag Franz Vahlen München, 2013, S. 39. 124 Honson J. (editor). Ideology, Psychology, and Law. Oxford University Press, 2012, p. 8., 9. 125 Schäfer H. B., Ott C. Lehrbuch der ökonomischen Analyse des Zivilrechts. 5. Auflage. Springer Gabler, 2012, S. 95 ff. 126 Par kauzalitāti un tās problemātiskajiem aspektiem skatīt: Torgāns K. Līgumu un deliktu tiesību aktuālās problēmas. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 183. un turpm. lpp.

30

teoriju, jo mazdēls nav radījis vairāk briesmu par tām, kas sociāli tiek vērtētas vismaz neitrāli.

Arī civiltiesībās nav nekāda pamata pieļaujamajam riskam izvirzīt stingrākas prasības.127

Ar conditio sine qua non formulu līdzīgi ir gadījumos, kur zaudējumus izraisa nevis ar

nodomu, bet aiz neuzmanības. Ja pirmajā stadijā ar conditio sine qua non formulas palīdzību

cēlonisko sakaru konstatē, tad otrajā stadijā, vērtējot objektīvo pieskaitāmību, kauzalitāti

noliedz, ja sekas ir pārāk neparedzamas.128 Taču pie neparedzamām sekām tikpat labi var

noliegt neuzmanību jeb vainu.129 Vācu tiesību literatūrā atsaucas arī uz Lielbritānijas tiesu

praksi: „[..] ja tiek konstatēts, ka ir pierādījumi neuzmanībai, vainīgā persona tieši tāpat ir

atbildīga par sekām, vienalga, vai tā tās varēja vai nevarēja paredzēt.”.130 Vācijas tiesu prakse

par paredzamību domā tāpat, proti, tā ir: „nedalāma no konkrētā rūpības pienākuma

satura.”.131

Latvijā kopš 2009. gada ir CL 1779.1 pants, kurš noteic, ka „zaudējumu nodarītājs

atlīdzina zaudējumus tādā apmērā, kādu varēja saprātīgi paredzēt darījuma noslēgšanas laikā

kā neizpildīšanas sagaidāmās sekas, ja vien neizpildīšana nav notikusi ļauna nolūka vai rupjas

neuzmanības dēļ.”.132 Latvijas tiesību literatūrā zaudējumu paredzamības institūts nav

vispusīgi skatīts. Ir atrodams informatīvs raksts par zaudējumu paredzamību un attālinātību,

kurā arī īsumā ir norādīts uz problēmām, kas izriet no zaudējumu paredzamības vērtēšanas.133

Šajā Torgāna rakstā ir sniegts arī piemērs no tiesu prakses, kurā it kā tiek vērtēts cēloniskais

sakars, bet acīmredzot vismaz tikpat ļoti arī vainojamība („nolaidība”), kas atklāj šo abu

institūtu ciešo saikni un nošķiršanas grūtības.134

Ja reiz Latvijā vismaz tiesu praksē uzvedības standarts jeb vaina nespēlē līdzīgu lomu

kā Vācijā, tad tos trūkumus, kas izriet no vainas institūta nepiemērošanas, patiesi varētu

vismaz daļēji risināt ar attiecīgu normu par zaudējumu paredzamību, to piemērojot analoģiski

deliktu attiecībās. Proti, ja vainas atzīšana ir tieši atkarīga no zaudējumu paredzamības, tad

kauzalitātes noliegšana sakarā ar zaudējumu neparedzamību ne ar ko neatšķiras no vainas

noliegšanas. No Vācijas skatpunkta šī būtu pieeja kājām gaisā, bet tas ir tehniskas dabas

jautājums. Būtiska problēma ir apstāklī, ka pie šādas pieejas turpat pilnībā tiek izslēgta iespēja

piemērot plaši atzīto tiesību ekonomiskās analīzes teoriju, saskaņā ar kuru neuzmanību veido

127 Kötz H., Wagner G. Deliktsrecht. Verlag Franz Vahlen München, 2013, S. 53. 128 Ibid. S. 85. 129 Ibid. 130 Ibid. 131 NJW 1981, S. 983. 132 Šeit gan var pamatoti strīdēties, vai zaudējumu paredzamībai vispār ir kāds sakars ar kauzalitāti. Zaudējumu paredzamības sasaistīšana ar uzvedības standartu jeb vainu šķiet daudz pamatotāka pieeja, nekā sasaistīšana ar kauzalitāti. 133 Torgāns K. Līgumu un deliktu tiesību aktuālās problēmas. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 203. un turpm. lpp. 134 Augstākās tiesas Civillietu palātas 2012. gada 29. oktobra spriedums lietā Nr. C04338207 (PAC-0068).

31

nevis zaudējumu paredzamība, bet preventīvo pasākumu izmaksas iepretim paredzamo

zaudējumu apmēram. Tāpat nav izslēgts, ka atbildētājs būs ievērojis vajadzīgo uzvedības

standartu, taču vienalga nekādi nebūs varējis novērst paredzamos zaudējumus. Ja kreditors

nomaina konta numuru vai adresi un parādnieku-atbildētāju par to neinformē, tad tiesa ar

zaudējumu paredzamības institūtu vispār nekur tālāk netiks – tāpat atkal būs jāvērtē vaina, pat

ja no kreditora puses, proti, vai kreditors ir ievērojis satiksmē vajadzīgo rūpību (kas šeit

izpaudīsies kā pienākums informēt parādnieku par izmaiņām). Var, protams, meklēt konkrētas

CL normas, kas šādus gadījumus regulē, bet pie šādas kazuistiskas pieejas vienmēr būs robi.

Ņemot to visu vērā, nešķiet saprātīgi risināt vainas jautājumu ar zaudējumu paredzamības

institūtu. Zaudējumu paredzamības institūts privāttiesībās acīmredzot vislabāk iederas kā

viens no vainas vērtēšanas kritērijiem, nevis vainas institūta alternatīva.

V. Praktiski piemēri vainas jautājumā135

1. Vainas piemēri saistību attiecībās

1.1. Vainas iztrūkums pienākuma pārkāpumā

Ja persona neizpilda saistību, tad viņa arī gandrīz vienmēr pielaiž nokavējumu. Tāpēc

tiesu prakses piemēri komentāru grāmatās ir atrodami pārsvarā pie nokavējumu regulējošā

panta, kurš tāpat paredz vainu (BGB 286. pants). Gadījumos, kad saistība nav nemaz jāpilda

sakarā ar sākotnēju neiespējamību, atbildība iestājas vienīgi tad, ja parādnieks par

neiespējamību zināja vai ir vainojams nezināšanā (tātad nezināja aiz neuzmanības,

BGB. 311a. pants). Arī vēlākas neiespējamības gadījumā parādnieks atbild par zaudējumiem

tikai tad, ja kaut kur var saskatīt viņa vainu, piemēram, neiespējamības izraisīšanā (BGB

275., 283., 280. pants).

Vaina un tātad zaudējumu atlīdzības pienākums nokavējumā gadījumā saskaņā ar BGB

280. un 286. pantu ir ticis noliegts šādos gadījumos:136

1) parādnieks saslimst un nevar laicīgi sagādāt aizvietotāju vai palīgu;

2) traucējumi uzņēmumā vai sastrēgumi satiksmē, ja parādnieks nevar traucējumus vai

to sekas novērst;

3) kreditors nomaina adresi un par to nepaziņo parādniekam;

4) kreditors cedē prasību un nepaziņo par jaunā kreditora adresi;

135 Daži piemēri no tiesu prakses ar faktiskajiem apstākļiem un tiesas argumentiem pieejami pielikumā Nr. 2. 136 J. von Staudingers Kommentar zum Bürgerlichen Gesetzbuch mit Einführungsgesetz und Nebengesetzen. Buch 2, Recht der Schuldverhältnisse §§ 255-304 (Leistungsstörungsrecht II). Sellier – de Gruyter Berlin, 2009, S. 878.-887.

32

5) kreditors iedod nepareizu bankas konta numuru un parādnieks nemaksā kreditoram

pirms nav saņēmis uz nepareizo kontu aizskaitīto summu atpakaļ (ja kreditors neveic

kādu nepieciešamu darbību, tad pēc vispārējā principa neiestājas parādnieka

nokavējums137);

6) kreditors ar spēkā neesošu gribas izteicienu izraisa parādnieka nokavējumu, un

parādnieks gribas defektus nezināja vai viņam nebija jāzina (piemēram, kreditors dod

pagarinājumu, taču ir defekti pilnvarojumā, maldība utt.);

7) parādnieks neizpilda piegādi, jo ir pamatotas bažas, ka kreditors piegādes objektu

izmantos prettiesiski (pretēji parādnieka un kreditora līgumam);

8) Parādnieks neizpilda saistību, jo viņam nav zināmi saistību izpildes faktiskie

apstākļi, un parādnieks nav vainīgs pie informācijas trūkumu;

9) nav noteikts saistības apmērs, jo tas ir atkarīgs no eksperta slēdziena un parādnieks

nav vainīgs pie slēdziena kavēšanās;

10) galvotājam netiek sniegti pierādījumi par galvenās saistības apmēru;

11) apdrošinātājs kavējas izmaksāt atlīdzību, jo pastāv nopietnas bažas par atlīdzības

izmaksas pamatu (ja no apstākļiem tomēr izriet, ka bažu pamatā esošie apstākļi vairs

nespēlēs nozīmi, piemēram, jo pirmās instances tiesa tos neatzīst, tad iestājas

nokavējums);

12) ar deliktu pamatotā prasībā parādniekam ir jādod laiks, lai iepazītos ar apstākļiem un

pārliecinātos par prasības pamatotību;

13) darba devējs uzteic darbinieka līgumu, jo apstākļi liecina par darbinieka pastrādātu

noziegumu, kas vēlāk izrādās nepamatoti, ja vien darba devējs nepamatotību pie

pienācīgas rūpības nevarēja atpazīt (bet gadījumi, kad darba devējs nepareizi novērtē

uzteikuma pieļaujamību);

14) uztura sniedzējs neizmaksā uztura pabalstu pēc pieprasījuma, ja uztura devējs nevar

saskatīt pieprasītās summas nepieciešamību arī piemērojot pienācīgu rūpību;

15) nav zināms kreditors (mantinieks neinformē parādnieku);

Turpretim vaina ir atzīta šādos gadījumos:

1) parādnieks aiz neuzmanības uzsāk gatavoties saistību izpildei pārāk vēlu vai veic

sagatavošanās darbus nepienācīgi;

2) parādnieks apņemas izpildīt saistību termiņā, kas īri objektīvi pārāk īss;

3) uzņēmējs nepareizi aprēķina savu snieguma kapacitāti (savas iespējas);

137 J. von Staudingers Kommentar zum Bürgerlichen Gesetzbuch mit Einführungsgesetz und Nebengesetzen. Buch 2, Recht der Schuldverhältnisse §§ 255-304 (Leistungsstörungsrecht II). Sellier – de Gruyter Berlin, 2009, S. 859.

33

4) parādnieks apņemas sagādāt dzīvokļa īpašumu nepārbaudot, vai īpašuma sadale

dzīvokļu īpašumos bez papildus pasākumiem ir iespējama;

5) parādniekam nepietiek naudas līdzekļu saistības izpildei (vienalga, vai pārejoši vai

vispārēji);

Kā redzams no uzskaitījuma, Latvijā virkne šo gadījumu tiktu risināta ar pavisam

konkrētiem vainu regulējošiem CL pantiem, kuri situāciju atrisina vēl pirms CL 1635. pants

vispār kļūst aktuāls. Piemēram, CL 1656. pants noteic, ka nokavējums neiestājas, ja

parādniekam ir pamatotas šaubas par saistību vispār vai tās apmēru.

Sarežģītāks un problemātiskāks ir vainas jautājums tajos gadījumos, kad ir neskaidra

tiesiskā situācija. Ja parādnieks nezina likumu vai paša slēgta līguma saturu, tad tas nevar būt

attaisnojums.138 Problēmas ir ar likuma interpretāciju. Ja parādnieks neseko stabilai tiesu

praksei, tad nokavējums iestājas.139 Ja parādnieks neseko tiesu praksei, kas nav sena tradīcija

un tiesību literatūrā tiek kritizēta, nokavējums neiestājas. Ja zemāku instanču tiesas spriež

vienoti un šo pieeju atbalsta literatūrā, šāda prakse pielīdzināma augstāko tiesu praksei.140 Par

vainu un tiesiskās sistēmas neskaidrību varētu diskutēt gari un plaši, šis jautājums jo īpaši

aktuāls ir Latvijā, kur tiesu prakse un literatūra ir salīdzinoši jauna un atbilstoši nelielajam

iedzīvotāju skaitam trūcīgāka. Bet tas droši vien būtu darāms atsevišķa darba ietvaros, šeit

pietiks norādīt, ka arī tiesiskā neskaidrība var izslēgt vainu nokavējumā, ko acīmredzot arī CL

1656. pantu nebūtu grūtības pamatot.

1.2. Vaina blakuspienākumu pārkāpumos

Kā jau minēts, blakus pienākumu saturu noteic prasība pēc pienācīgas rūpīgas, tāpēc pēc

vispārējā principa nav iespējams pārkāpt blakus pienākumu bez vainas jeb ievērojot pienācīgu

rūpību. Tāpēc arī komentāru grāmatās nav nekur atrodams katalogs ar piemēriem, kur

parādnieks neatbildētu par blakus pienākuma pārkāpumu, jo nebūtu vainojams. Turpretim ir

ļoti plaši piemēru saraksti ar pašiem no pienācīgas rūpības prasības izrietošajiem blakus

pienākumiem. Sakarā ar šī darba robežām turpmāk tiks minēti tikai atsevišķi piemēri nolūkā

sniegt vispārēju ieskatu.

Tā, piemēram, vadošajam arhitektam ir jāatbild par celtnes pieļaujamo augstumu

prasību neievērošanu, būvdarbu neuzraudzīšanu uz vietas, drošības pasākumu pret krišanu uz

kaimiņiem neveikšanu, būvuzņēmēja garantijas noilguma pieļaušanu, neceļot iebildumus par

138 Löwisch M., Feldmann C. in J. von Staudingers Kommentar zum Bürgerlichen Gesetzbuch mit Einführungsgesetz und Nebengesetzen. Buch 2, Recht der Schuldverhältnisse §§ 255-304 (Leistungsstörungsrecht II). Sellier – de Gruyter Berlin, 2009, S. 883., 884. 139 Ibid. S. 884. 140 Ibid.

34

kvalitāti utt. Bankām ir jāatbild par nekvalitatīvu konsultāciju sniegšanu (īpaši attiecībā uz

investīcijām) vai dokumentu pieņemšanu bez pārbaudes utt. Juristiem ir jāatbild par veselu

virkni negatīvo seku, kas izriet no nekvalitatīvas un pārāk šauras konsultēšanas (ja klients

neprasa skaidrojumu konkrētam jautājumam, bet šis jautājums vienalga ir būtisks).141

2. Vainas piemēri deliktu attiecībās

Deliktu tiesībās Vācijā ir jāizšķir trīs gadījumi – cita tiesību aizskārums (aktīvs),

apgrozības drošības pienākumu pārkāpums jeb Verkehrssicherungspflichten un cita

aizsardzībai paredzēta likuma pārkāpumi.

2.1. Cita tiesību aizskārums

Cita tiesību aizskārums jau lielā mērā tika apskatīts – tas ir standarta delikttiesiskās

atbildības pamats, kurš paredz tikai cita BGB 823. pantā uzskaitīto tiesību aizskārumu vismaz

aiz neuzmanības. To nošķirt no vispārējā pienākuma gādāt par apgrozības drošību ir visai

grūti un drīzāk teorētisks uzdevums. Kritēriji vainas atzīšanai ir vieni un tie paši, tāpēc

turpmāk uzmanība tiks pievērsta tieši šiem Verkehrssicherungspflichten.

2.2. Verkehrssicherungspflichten

BGB 836. pants līdzīgi kā CL 1084. pants noteic, ka ēku un citu veidojumu turētājam ir

pienākums gādāt par to, lai no šiem veidojumiem nerastos briesmas citiem. Šis BGB pants

tiek skatīts kā piemērs vispārējam principam, ka ikvienam, kurš savā kontroles sfērā izveido

briesmu avotu vai tādu nenovērš, ir jāveic vajadzīgie pasākumi šādu briesmu novēršanai.142

Šāds vispārējs princips arī ir tā dēvētais Verkehrssicherungspflichten jeb satiksmes/apgrozības

drošības veicināšanas pienākums. Tas ir tiesu prakses rezultāts un šodienas Vācijas deliktu

tiesību izpratnei ar centrālu nozīmi.143 Katrā ziņā šis apgrozības drošības pienākuma institūts

tiek dēvēts vienkārši par citu apzīmējumu rūpības pienākumam, kura iztrūkums veido

vainu.144 Novilkt skaidru robežu no standarta atbildības pamata – cita tiesību aizskāruma – ir

grūti tāpēc, jo abos gadījumos atbildības priekšnoteikums ir vaina un cita tiesību aizskārums.

Kā izšķirošais kritērijs acīmredzot ir tas, ka Verkehrssicherungspflichten ietvaros zaudējumus

izraisa pasivitāte, bet tiesību aizskārums parasti notiek aktīvi. Tā kā apgrozības drošības

141 Löwisch M., Caspers G. in J. von Staudingers Kommentar zum Bürgerlichen Gesetzbuch mit Einführungsgesetz und Nebengesetzen. Buch 2, Recht der Schuldverhältnisse §§ 255-304 (Leistungsstörungsrecht II). Sellier – de Gruyter Berlin, 2009, 320 ff 142 Kötz H., Wagner G. Deliktsrecht. Verlag Franz Vahlen München, 2013, S. 77., 78. 143 Ibid. S. 58., 59. 144 Ibid. S. 59.

35

veicināšanas pienākums ir tīras tiesnešu tiesības, tad tiesību literatūrā ir atrodami plaši saraksti

ar konkrētiem piemēriem. Jāpatur prātā, ka visi šie piemēri vienlaikus ir arī uzvedības

standarts. Neiedziļinoties detaļās, var norādīt uz šādiem gadījumiem, kur personai, kuras

ietekmes sfērā atrodas briesmu avots, ir jāatbild par zaudējumiem: sapuvis koks uzgāžas

satiksmes dalībniekam; uz ielas atrodas objekts, uz kura uzsēžas auto, ja auto nav zemāks par

pieļaujamo; viesu izmitināšana viesnīcā bez elementāriem drošības standartiem; būtiskas ielas

netiek notīrītas no sniega vai kailsala ledus; nokrīt firmas izkārtne vai kādi citi objekti no

celtnes, publiski pieejamās vietās jābūt nosegtām šahtām; kāpņu telpā jābūt pienācīgam

apgaismojumam; biljarda galdam ir jāatrodas gana tālu no sēžamvietām, lai atvēzējoties ar

kiju nevienu nesavainotu utt. Līdzīgi ir ar personu uzvedību plašākā nozīmē, piemēram, ja

veterinārārsts konstatē dzīvniekam kādu slimību, kas var būt kaitīga arī cilvēkam, tad viņam ir

pienākums šīs īpašās zināšanas atklāt un par to brīdināt personas, kas potenciāli ar šo

dzīvnieku varētu nonākt kontaktā (miesnieku, piemēram).145 Tā dēvētās Zolitūdes traģēdijas

kontekstā interesants ir šāds piemērs: persona, kuras kontrolē ir ēka, kas sabrūk, nevar

izvairīties no atbildības ar argumentu, ka bija saņēmusi būvinspekcijas atļauju tās būvei, jo

satiksmes drošības pienākumi izvirza augstākas prasības nekā būvinspekcija.146

2.3. Cita aizsardzībai paredzētu likumu pārkāpumi

Saskaņā ar BGB 823. panta 2. rindkopu CT atbildība no delikta Vācijā iestājas arī tad,

ja kāds vainojami pārkāpj kādu likumu, kura mērķis ir cita aizsardzība. Atšķirība no

vainojama cita tiesību aizskāruma ir galvenokārt tajā, ka ar cita aizsardzībai paredzēta likuma

pārkāpumu nav jākonstatē cietušā tiesību apmērs un tādējādi arī mantisko vērtību

samazinājums kā tāds ir jāatlīdzina (atbildība par tiesību aizskārumu iestājas vienīgi tad, ja

konkrētas tiesības ir aizskartas, piemēram, īpašuma tiesība, bet ne mantiskās vērtības

samazinājums kā tāds, piemēram, sastādot tirgū konkurenci). Pie šiem aizsardzībai

paredzētajiem likumiem ir pieskaitāmi jebkādi priekšraksti, kas atbilst tiesību normas

kvalitātei.147 Vienalga, kur šie priekšraksti atrodas – krimināltiesībās, administratīvajās

tiesībās vai vēl kur citur.

Atbildībai par cita aizsardzībai paredzēta likuma pārkāpumu ir nepieciešama ne tikai

vaina, bet arī tas, lai pārkāptais likums patiesi būtu ar mērķi konkrēto personu aizsargāt.

145 Kötz H., Wagner G. Deliktsrecht. Verlag Franz Vahlen München, 2013, S. 58-60, 75. ff. 146 Hager J. J. von Staudingers Kommentar zum Bürgerlichen Gesetzbuch mit Einführungsgesetz und Nebengesetzen.Buch 2, Recht der Schuldverhältnisse §§823 E-I, 824, 825 (Unerlaubte Handlungen 1 – Teilband 2). Sellier de Gruyter Berlin, 2009, S. 174. 147 Kötz H., Wagner G. Deliktsrecht. Verlag Franz Vahlen München, 2013, S. 97., 98.

36

Vispārējas aizsardzības likumi neder.148 Tā, piemēram, ja priekšraksti paredz, ka ir jārūpējas

par pazemes kabeļu nepārraušanu, bet kāds racējs kabeli vienalga pārrauj, uzņēmuma

īpašnieks sakarā ar zaudējumiem no traucējumiem elektrības padevē nevar prasību pamatot ar

BGB 823. panta otro daļu, jo pārkāpto noteikumu mērķis nav aizsargāt tieši uzņēmumu

īpašniekus.149 Līdzīgas prasības ir attiecībā uz materiālo un modālo aizsardzības tvērumu.150

Latvijā liela uzmanība tam, ko tieši aizsardzības likums aizsargā un vai vispār var tikt saukts

par aizsardzības likumu, netiek pievērsta.151

148 Kötz H., Wagner G. Deliktsrecht. Verlag Franz Vahlen München, 2013, S. 98. 149 BGHZ 66, 388, Kötz H., Wagner G. Deliktsrecht. Verlag Franz Vahlen München, 2013, S. 100. 150 Skatīt tuvāk: Kötz H., Wagner G. Deliktsrecht. Verlag Franz Vahlen München, 2013, S. 101. 151 Spilgts piemērs ir Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2008. gada 10. septembra spriedums lietā SKC-0296-08. Pieejams: http://www.tiesas.lv/e-pakalpojumi/judikatura/dati/629 (skatīts 2013. gada 7. decembrī).

37

§3 VAINA LATVIJĀ

I. Strīds par vainu

Starp mācībspēkiem Latvijas Universitātes telpās nevaldīja vienots viedoklis par vainu,

un droši vien situācija nav ievērojami mainījusies. Daļa noliedza vainas kā atsevišķa,

patstāvīga CT atbildības priekšnoteikuma vajadzību. Bieži sastopamais arguments –

civiltiesībās būtu nesaprātīgi vērtēt personas psihisko attieksmi. Ikvienu racionāli domājošu

šāds arguments, protams, pārliecina. Bet tikai tad, ja vaina patiešām ir psihiskā attieksme un

arī praksē tā tiek saprasta. Bet tas tā gluži nav. Arī Latvijas civiltiesībās vaina nav psihiskā

attieksme, pat Latvijas tiesu praksē vaina ir viss cits, tikai ne psihiskā attieksme. Tāpēc šis

arguments un tam pievērstā uzmanība ir virzījis vainas diskusiju nepareizās sliedēs. Tiek pat

norādīts, ka vismaz pārējā Eiropā ar vainu nesaprot psihisko attieksmi, taču ar to atkal radot

iespaidu, ka mājās gan ir vai vismaz bija citādi.

Līdzīgu kritiku var veltīt arī vainas kā atsevišķa CT atbildības priekšnoteikuma

atbalstītājiem, kuri nepamatoja, kāpēc vaina nav psihiskā attieksme. Droši vien pie vainas

neskaidrības lielu lomu spēlēja arī prettiesiskuma jēdziena paviršā lietošana. Lai kā būtu,

studentiem tā arī īsti skaidrs nekļuva, kas ar vainu būtu jāsaprot, un jo īpaši kādas ir tās

attiecības ar prettiesiskumu. Pēc aicinājuma kāds pasniedzējs sniedza vienu praktisku piemēru

(šeit saīsināts un abstrahēts): kāda persona ar savu roku izraisa citai personai zaudējumus,

taču zaudējumus izraisošā persona tajā brīdī savu roku nekontrolēja – rokas kustība bija

„reflekss”. Protams, grūti šādā gadījumā kādu vainot. Taču tikpat labi var teikt, ka te jau

nemaz nav rīcības, kā to dara Vācijā.152 Atbildības priekšnoteikums ir neatļauta darbība. Ja

nav darbības, tad arī nav nozīmes vērtēt rūpības līmeni, sekas utt. Protams, arī šo gadījumu

var risināt ar vainas palīdzību, bet šis piemērs vainas nozīmes atklāšanai nav tas

veiksmīgākais. Tas arī izraisīja studentu skepsi. Šis piemērs atklāj to, kādas domstarpības

neprecīzs prettiesiskuma jēdziena lietojums var izraisīt.153

CL 1635. pants, kurš vienlaikus pilda gan BGB 280., gan 823. panta funkciju, noteic, ka

apmierinājumu no aizskārēja var prasīt, „ciktāl viņu par šo darbību var vainot”.

CL 2347. pantā ir vēl viennozīmīgāks formulējums: „ja kāds ar darbību, par ko viņš ir

vainojams un kas ir prettiesīga [..].”. CL pēc būtības gluži kā BGB paskaidro, ka vaina ir vai

152 M. Wandt. Gesetzliche Schuldverhältnisse. Deliktsrecht – Schadensrecht – Bereicherungsrecht – GoA. 5. Auflage. Verlag Franz Vahlen München, 2012, S. 269. Tomēr jānorāda, ka BGB 827. pants šādus gadījumus regulē, turklāt šādās situācijās tiesa mēdz arī vienkārši noliegt neuzmanību, ja atbildētājs spēj pierādīt šāda rakstura veselības traucējumu, skatīt BGHZ 98, 135 (137 f.) NJW 1987, 121. 153 Uz prettiesiskuma jēdziena nesakārtotību jau ir norādīts: Torgāns K. Neatļautas darbības izpausmes Eiropas deliktu tiesībās. Jurista Vārds, 2013. 9. februāris, Nr. 49, 3. lpp.

38

nu nolūks vai neuzmanība. No CL 1647. panta izriet, ka neuzmanība visos gadījumos ir

atzīstama par vainu, vienīgi ne tad, ja likums tieši noteic izņēmumu. Piemēram, CL

1972. pants noteic, ka glabātājs zināmos apstākļos neatbild par vieglu neuzmanību. Tādi

panti, kas noteic vainu kā priekšnoteikumu atbildībai vai vispār pienākuma pārkāpumam, CL

ir regulāri sastopami.154 Ja no šī CL regulējuma izsecina būtiski citādu vainas konceptu kā

Vācijā (arī Šveicē un Austrijā), tad ir jāsniedz pārliecinoši argumenti. Bet arī pliks

apgalvojums par vainas kā patstāvīga priekšnoteikuma esību nav neko vērtīgs, ja netiek

pārliecinoši demonstrēts, kā šī vaina izpaužas, kas tieši ar to ir jāsaprot, kāpēc tā ir skatāma

šķirti no prettiesiskuma.

Torgāns savā nu jau pirms 8 gadiem izdotajā mācību grāmatā rakstīja, ka „Latvijas

civiltiesību doktrīnā joprojām (vai pagaidām) valda uzskats, ka vaina ir viens no četriem

civiltiesiskās atbildības priekšnoteikumiem [..]”.155 No kāda cita raksta izriet, ka divi šīs

doktrīnas pārstāvji ir (bija?) Vēbers un Bitāns.156 Bet šīs doktrīnas pārstāvju argumenti netiek

vērtēti. Bitāns pirms nu jau turpat 20 gadiem tiešām rakstīja, ka vaina ir viens no atbildības

priekšnoteikumiem,157 kas, ņemot vērā CL formulējumu, šķiet saprotami. Bet piemēri no tiesu

prakses netiek sniegti, arī skaidrojums vai vismaz viedoklis par to, kas tad īsti ar vainu būtu

jāsaprot, tā īsti netiek sniegts, ja neskaita visai savdabīgu vainas raksturojumu ar

ievadvārdiem „vainas moments ir [..]”.158 Nez vai tik vispārīgs vainas raksturojums var tikt

kvalificēts kā „doktrīna”. Droši vien vairums juristu tajā laikā vainu patiešām uzskatīja par

atsevišķu, ceturto civiltiesiskās atbildības priekšnoteikumu, bet kāda gan šādam uzskatam

varēja būt nozīme, ja netika skaidri demonstrēts, kas tad tieši šī vaina ir un galvenais – kā

konstatēt tās esību vai iztrūkumu. 2013. gadā Torgāns aizrāda tiem, kas viņa iepriekš minētajā

rakstā nav pamanījuši vārda „pagaidām” nozīmi.159 Turpat arī ir norādīts, ka pēc pāris

publicētiem rakstiem par vainas problemātiku tiesu praksē esot atbalstīta pieeja, ka vaina

tomēr nav patstāvīgs civiltiesiskās atbildības priekšnoteikums.160 Rodas jautājums, kas tad

tiesu praksē vaina bija pirms tam un kā tieši izmainījās tās izpratne.

154 Jēdziens „vaina” tādā vai citādā locījumā sastopams vairāk kā 50 vietās, „vainojams” turpat 20 vietās, „neuzmanība” turpat 50 vietās utt. 155 Torgāns K. Saistību tiesības. I daļa. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 184. lpp. 156 Torgāns K. Vainas vai attaisnojumu meklējumi civiltiesībās. Jurista Vārds, 2005. gada 31. maijs, nr. 20 (365), 4. lpp. 157 Bitāns A. Civiltiesiskā atbildība un tās veidi. Rīga: Izdevniecība AGB, 1997, 103., 105. lpp. 158 Turpat. 103., 105. lpp. Tiek piedāvāts šāds vainas skaidrojums vai drīzāk raksturojums: „Vainas moments ir saistīts ar personas spēju vai nepieciešamību paredzēt savu prettiesisko darbību un tās sabiedriski bīstamās sekas, jo civiltiesiskās attiecības ir tik daudzveidīgas, ka ikdienišķam cilvēkam trūkst zināšanu un pieredzes, lai novērtētu iespējamo seku lielumu un raksturu.”. Bez vispusīga komentāra jau tāpat ir redzams, ka šāds vispārīgs vainas skaidrojums ir visai tālu no vienkāršās formulas „pienācīga rūpība”. Jāpiekrīt, ka ar paredzamību (objektīvu) gan vaina patiešām ir saistīta. 159 Torgāns K. Līgumu un deliktu tiesību aktuālās problēmas. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 107. lpp. 160 Torgāns K. Līgumu un deliktu tiesību aktuālās problēmas. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 106. lpp.

39

II. Vaina Latvijas tiesu praksē

Šeit netiks veikta vispusīga tiesu prakses analīze, apskatīti tiks tikai daži spriedumi

pirms 2005. gada un daži jaunāki, kas šķita visvairāk saistīti ar vainas jēdzienu. Gandrīz visi

agrākie spriedumi ir ņemti no TNA izdotajiem spriedumu un nolēmumu krājumiem. Jaunākie

arī no resursiem internetā.

1. Tiesu prakse pirms 2005. gada

1.1. Vaina un cēloniskais sakars

LR AT Senāta 1996. gada 22. aprīļa lietas faktiskie apstākļi: mašīnas īpašnieks uztic

citam (braucējam) mašīnu, braucējs izraisa negadījumu, kurā ar priekšpilsētas tiesas

spriedumu atzīts par „vainīgu”.161 Negadījumā cieš arī cits ceļu satiksmes dalībnieks, kurš ceļ

tiesā prasību par zaudējumu atlīdzību no braucēja un mašīnas īpašnieka solidāri, jo mašīnas

īpašnieks, uzticot automašīnu, esot „uzvedies neattaisnojami”. Pirmās instances tiesa prasību

apmierina.

Senāts pirmās instances spriedumu tomēr atceļ. Cita starpā ar šādiem argumentiem:

„tiesa kļūdaini atsaukusies spriedumā arī uz Civillikuma 2347. panta 2. daļu, kas nosaka

paaugstinātas bīstamības avota valdītāja (īpašnieka, glabātāja, lietotāja) atbildību par

nodarītiem zaudējumiem neattaisnojošas uzvedības gadījumā. No lietas materiāliem redzams,

ka zaudējumi radušies divu paaugstinātas bīstamības avotu sadursmes rezultātā, tātad

zaudējumu piedziņai jākonstatē nodarītāja vaina, jo zaudējumus atlīdzina tas, kas tos nodarījis

(Civillikuma 1779. pants). Tiesa spriedumā nav argumentējusi, kādā veidā izpaudusies

atbildētāja Aināra Dudareva (mašīnas īpašnieka – autora piebilde) vaina (autora izcēlums)

zaudējumu nodarīšanā, tātad viņam nepamatoti noteikts zaudējumu atlīdzināšanas

pienākums.”.

Rodas iespaids, ka tiesa veido tādu kā argumentu ķēdi, kas noved pie secinājuma. Taču

apskatot spriedumu tuvāk, rodas vairāk jautājumu nekā atbilžu. Tiesa secina – vaina

jākonstatē tāpēc, ka zaudējumus atlīdzina tas, kas tos nodarījis un piesauc CL 1779. pantu:

„katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību

nodarījis.”. Tātad vaina ir darbība vai bezdarbība, kas izraisa zaudējumus? Tad jau

noslēdzošais Senāta apgalvojums, ka pirmās instances tiesa neargumentēja, kādā veidā

izpaudusies mašīnas īpašnieka vaina, nešķiet vietā – mašīnas īpašnieks veica darbību, uzticot

161 Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 1996. gada 22. aprīļa spriedums lietā Nr. SPC-43.

40

mašīnu. Jocīgi arī, ka centrālā atbildības norma – CL 1635. pants, vispār netiek minēta, bet

par šo vēlāk.

Par šo spriedumu jānorāda, ka Senāts vainu nesaista ar psihisko attieksmi, bet gan

darbību vai bezdarbību. Bet Senāts arī nedod pamatu domāt, ka vaina ir tad, ja kādas personas

darbība neatbilst kādam uzvedības standartam. Rodas iespaids, ka Senāts vienkārši nesaskata

pietiekami ciešu saikni starp mašīnas uzticēšanu kā darbību un zaudējumiem. Tāpēc arī grūti

saprast Senāta norādi, ka vaina ir darbība un no mašīnas īpašnieka šāda darbība nav

saredzama. Acīmredzot mašīnas uzticēšana ir darbība, kas saskaņā ar ekvivalences teoriju jeb

conditio sine qua non formulu ir pamatā izraisītajiem zaudējumiem, jo avārija bez uzticēšanas

nav iedomājama. Bet tad arī mašīnas ražotājs, pārdevējs, autovadītāja vecāki un daudzi citi ir

izraisījuši šo nelaimes gadījumu. Tātad šeit ir runa par iztrūkstošu kauzalitāti (kauzalitāte

patiesībā ir, iztrūkst objektīvā pieskaitāmība jeb tas, ko vācieši dēvē par objektive vai

adäquate Zurechnung). Mašīna uzticēšana citam nav tādu briesmu radīšana, kas pārkāptu

sociāli pieļaujamo briesmu līmeni. Šeit kauzalitātes iztrūkumu tiesa pati to īsti nesaredzot

uzskata par vainas neesamību.

Citā lietā ar tādiem pašiem faktiskiem apstākļiem tiesa noraida prasību pret mašīnas

īpašnieku ar argumentu, ka zaudējumi ir radušies prasītāja mašīnai, bet CL 2347. pants

attiecas uz atlīdzību par miesas nojājumiem.162 Attiecībā uz vainu atrodami tie paši vārdi.

1.2. Vaina un acīmredzams cēloniskā sakara iztrūkums

Kādā citā lietā Senāts ļoti nepārprotami un pašam acīmredzot apzinoties cēloniskā

sakara iztrūkumu vienlaikus uzskata par vainas iztrūkumu.163 Lietas apstākļi: autobraucēja

ietriecas priekšā stāvošā automašīnā, un aizmugurējais braucējs ietriecas pirmās avārijas

izraisītājas mašīnā. Sākotnējās avārijas izraisītāja ceļ tiesā prasību pret aizmugurējo braucēju,

un tiesa prasību apmierina, piedzenot visus zaudējumus. Tātad ignorējot apstākli, ka

sākotnējos zaudējumus izraisīja pati prasītāja. Senāts spriedumā vispirms uzskaita četrus

atbildības priekšnoteikumus, tai skaitā vainu. Bet tad seko: „[..] tiesa [..] piedzinusi arī

zaudējumus, kas nav radušies Igora Kalcenova (atbildētāja – autora piebilde) vainas dēļ, bet

gan pašas Irinas Movčanes vainas dēļ un kuru rašanās nav cēloniskā sakarā ar Igora

Kalcenova darbībām.”. Šajā lietā atšķirībā no iepriekš aprakstītās ir acīmredzams cēloniskā

sakara iztrūkums, un tiesa tāpēc nesaskata atbildētāja vainu. Tātad atkal tiesa ar vainu

nesaprot vis psihisko attieksmi, bet gan citu apstākli, kas izslēdz atbildību – cēloniskā sakara

iztrūkumu.

162 Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 1996. gada 26. jūnija spriedums lietā SKC-52. 163 Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 1997. gada 24. septembra spriedums lietā SPC-144.

41

1.3. Vaina un prettiesiska darbība

Faktiskie apstākļi: klients bankā atver norēķinu kontu, no kura banka bez klienta

uzdevuma, taču uz viltotu dokumentu pamata „pārskaita” naudu trešai personai.164 Šajā lietā

vispirms jau satraukumu izraisa tiesas izpratne par norēķinu kontu, kas arī noved pie absurda

rezultāta, taču to iztirzāt nav šī darba uzdevums. Tiesas ieskatā norēķinu konts ir glabājums.

Tiesa secina, ka starp banku un klientu noslēgtajā glabājumā nedz puses ir vienojušās, nedz

likums paredz, ka bankai būtu pienākums sargāt noglabāto naudu. Tiesas ieskatā arī viltots

dokuments ir klienta „pilnvarojums” jeb gribas izteikums, un klientam pašam bija pienākums

gādāt, lai banka neveiktu nepamatotus pārskaitījumus (nesaņemtu viltotus dokumentus?).

Tāpēc arī tiesa nekonstatē bankas vainu un Senāts tādai argumentācijai piekrīt.

Vispārēji argumentācija šajā lietā ir visai apšaubāma dažādos līmeņos, bet šī darba

ietvaros pietiks norādīt, ka arī šajā spriedumā tiesa vainu nesaista ar psihisko attieksmi. Tā

vietā tiesa atbildētāja vainu izslēdz ar diviem argumentiem: 1) atbildētājam nebija līgumiski

vai likumiski uzlikts konkrēts pienākums naudu sargāt un 2) klientam pašam bija jāsargā sava

nauda. Tātad tiesa jau 1996. gadā vismaz šajā lietā neizšķir vainu no pienākuma pārkāpuma.

CL 1635. pants minēts netiek.

Kādā līdzīgā lietā, kur tiesas vispārējā izpratne par bankas-klientu tiesiskajām

attiecībām ir vismaz tikpat apšaubāma, tiesa tomēr nonāk pie pretēja secinājuma.165 Proti,

banka bija „vainīga”, tai ir jāatlīdzina zaudējumi.166 Taču šajā lietā tiesa vainu pamato ar to,

ka banka (tās darbinieki) nav izpildījuši konkrētas saistības. Piesaukta tiek pat bankas

darbinieku dienesta pienākumu (tātad darba līguma pienākumu) neievērošana, kam nav

nekāda sakara ar prasītāju (saistību tiesības ir relatīvas, nevis absolūtas, tātad attiecas tikai uz

to dalībniekiem, un šādai nošķiršanai ir būtiskas sekas). Tiesa nemeklē psihisko attieksmi, arī

neizvirza uzvedības standartu. Vainu konstatē ar konkrētu saistību neizpildi, pat ja šīs

saistības nekādā veidā neattiecas uz cietušo. Šeit nav nozīmes, vai atbildētājs tiešām kādas

saistības pārkāpa, būtiski, ka tiesa tieši ar šādu apgalvojumu pamato vainu.

1.4. Ceļa defekts un šofera uzmanība

164 Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 1996. gada 30. oktobra spriedums lietā Nr. SKC-151. 165 Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 1998. gada 9. decembra spriedums lietā SKC-699. 166 Šeit jēdziens „zaudējumi” prasa tuvāku uzmanību. Pie pareizas bankas un klientu attiecību izpratnes ikvienā krāpšanas gadījumā klientam nav nekādi zaudējumi – zaudējumi ir vienmēr pašai bankai, jo trešā persona ar krāpšanu nevar izmainīt bankas un klienta tiesiskās attiecības. Ja banka atsakās jebkādu iemeslu dēļ pildīt tās saistības pret klientu, tad banka vienkārši nepilda noslēgto līgumu. Tas, ka tiesa pamanās visu apgriezt kājām gaisā un pateikt, ka klients ir cietis zaudējumus un ka klientam tagad ir tiesāšanās nasta, ir fundamentāli nepareizi. Jādomā, ka mūsdienās tiesa lemtu pavisam citādi.

42

Faktiskie apstākļi: prasītājs, ievērojot vismaz tos ceļu satiksmes noteikumus, kuri

neprasa vērtēšanu (piemēram, „atbilstošs ātrums” utt.), iebrauc bedrē un cieš zaudējumus.167

Seko prasība tiesā pret komunālo uzņēmumu kombinātu (nav būtiski, kas tas tāds bija – vai

valsts, vai privāts veidojums). Tiesa secina – atbildētājam bija pienākums gādāt par ceļu

drošību, un prasītājs ievēroja nevērtējamos ceļu satiksmes noteikumus. Tātad atbildētājam

jāatlīdzina zaudējumi.

Šajā lietā būtiski pievērst uzmanību tam, ka atkal tiesa nekur nevērtā psihisko attieksmi.

Tiek konstatēts pienākums, tā pārkāpums un zaudējumi. Taču tā nebūt nav stingrā atbildība,

jo tiesa īsi skar arī prasītāja uzvedību un atbildētāja iespēju novērst laicīgi ceļa trūkumus.

Nedz atbildētāja uzvedība, nedz bedres novēršanai nepieciešamās pūles nedod nekādu pamatu

domāt, ka atbildētājam varētu būt kādi attaisnojumi. Tātad ar vainu šeit tiesa saprot vispārēju

situācijas novērtējumu, kas iekļauj formāli pienākuma pārkāpumu un abu pušu iespēju pašiem

novērst zaudējumu rašanos. Tā kā tiesa šeit tomēr atbildību atzīst, tad viennozīmīgi nevar

pateikt, kāds būtu spriedums, ja atbildētājs pat pie visaugstākās uzmanības nebūtu varējis

novērst zaudējumus, kas gan šajā situācijā ir acīmredzot jānoliedz, jo pat brīdinājuma zīme

pie bedres netika izvietota.

Lietā ar analogiem faktiskiem apstākļiem (spriežot pēc to apraksta jāpieņem, ka runa

varētu būt pat par vienu un to pašu bedri) tiesa izsakās vēl viennozīmīgāk: „[..] katram ir

pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību nodarījis. [..]

atbildētājs nav uzturējis savu īpašumu pienācīgā kārtībā, kā rezultātā prasītājam nodarīts

zaudējums, tiesa konstatējusi atbildētāja vainu [..].”.168 Šajā spriedumā tiesa tomēr uzskata, ka

šoferis varēja zaudējumu rašanos novērst, ja būtu bijis uzmanīgāks, tāpēc atlīdzināmā summa

tiek samazināta uz pusi. Bet tāpat netiek vērtēta šofera psihiskā attieksme – tiesai acīmredzot

bija prātā savs braukšanas standarts, kuru šoferis neievēroja. Nekādus pārliecinošus

argumentus tiesa nesniedz.

1.5. Vainojamības modelis?

Faktiskie apstākļi: tiek novietota mašīna slimnīcas stāvlaukumā pie koka, kura stumbrs

atšķeļas un nokrīt uz mašīnas, to sabojājot.169 Nevienā normatīvajā aktā tiesa neatrod tiešu

regulējumu šādai situācijai. Tiesa secina, ka „[..] zaudējums ir nejaušs, jo kokam atšķēlās

stumbrs apslēptas iekšējās trupes rezultātā, kuru nespeciālists nevarēja konstatēt. [..]

167 Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 1996. gada 16. oktobra spriedums lietā Nr. SKC-142. 168 Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 1996. gada 29. aprīļa spriedums lietā SKC-25. 169 Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2000. gada 20. janvāra spriedums lietā Nr. SKC-302 (publicēts Jurista Vārda 2000. gada 17. oktobra izlaidumā Nr. 31 (184).

43

atbildētāja vaina nav konstatēta [..]”. Ja nespeciālists trupi būtu varējis konstatēt, vai tad tiesa

nebūtu vainu novēlusi uz pašu šoferi? Lai kā būtu, šis spriedums ir būtisks tāpēc, ka tas skar

to, ko Vācijā dēvē par Verkehrssicherungspflichten, ko latviski varētu tulkot kā drošības

pasākumu veikšanas pienākumi. Šo drošības pasākumu saturu noteic vienīgi rūpības standarts,

tātad vaina. Šajā spriedumā tiesa pasaka, kāds drošības pasākumu veikšanas pienākums

Latvijā nepastāv, un proti, nepastāv pienākums veikt koku stāvokļa nopietnu pārbaudi. Arī tas

ir daudz, jo deliktu tiesības nosaka ne tikai, par ko draud CT atbildība, bet tieši tikpat daudz,

par ko nedraud jeb cik plaša ir rīcības brīvība. Vai pienākuma nopietni apsekot koku stāvokli

noliegšana ir uzteicama, grūti pateikt, jo tas ir tīri politisks lēmums (šajā sakarā skatīt tuvāk

nodaļu par CT atbildības mērķi). Katrā ziņā, ja šoferis būtu zinājis par šāda pienākuma

neesamību, nez vai viņš būtu mašīnu novietojis zem koka. Vācijā slimnīcai nebūtu jāatlīdzina

zaudējumi vienīgi tad, ja tā vismaz reizi pusgadā būtu kontrolējusi koku stāvokli, turklāt

saskaņā ar mežzinātnes standartiem.170

Vēl vienu līdzīgu lietu kā paraugu min Torgāns: kādā dzīvoklī plīst radiators un applūst

zemāk esošais dzīvoklis.171 Tiesa nekonstatē vainu. Arī šajā lietā ir runa par

Verkehrssicherungspflichten jeb drošības pasākumu veikšanas pienākumu. Abās šajās lietās

tiesa no vienas puses it kā izvēlas vainojamības modeli, jo noliedz atbildību ar argumentu, ka

netiek konstatēta vaina. No otras puses tikai tad pavisam droši varētu teikt, ka tiesa izvēlas

vainojamības modeli, ja tiesa vispirms konstatētu cita tiesību aizskārumu (abos gadījumos

acīmredzot īpašuma tiesība ir aizskarta) un tātad prettiesiskumu vismaz sekās un tad noliegtu

atbildību sakarā ar vainas iztrūkumu.

1.6. E. Filipsona lieta

Viena no plašāk zināmajām lietām bija tā dēvētā E. Filipsona lieta 2001. gadā, kur

neizdevušās operācijas rezultātā prasītājs kļuva daļēji paralizēts.172 Šis spriedums satur virkni

apsveicamu atziņu, taču ne mazāk kritizējamu. Argumentācija ir visai juceklīga, kas liecina,

ka tiesai nebija skaidra vīzija par to, kā būtu Latvijā veidojams CT atbildības priekšnoteikumu

modelis. Turpmāk tiks apskatīti tikai daži tiesas argumenti, kaut arī turpat ikviens prasa pēc

komentāra.

170 Krause in Soergel. Kommentar zum Bürgerlichen Gesetzbuch. Band 12. Schuldrecht 10, §§ 823-853, ProdHG, UmweltHG. 13. Auflage. Verlag W. Kohlhammer, 2005, S. 273., 274. Augstākā tiesa tomēr pavisam jaunā, vēl nepublicētā spriedumā izvirza nedaudz zemākas prasības preventīviem pasākumiem, skatīt Vācijas Federālās tiesas preses relīzi internetā: http://rsw.beck.de/cms/?toc=njw.root&docid=355996 (skatīts 2014. gada 9. martā). 171 Torgāns K. Vainas vai attaisnojumu meklējumi civiltiesībās. Jurista Vārds, 2005. gada 31. maijs, nr. 20 (365), 6. lpp. 172 Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2001. gada 7. februāra spriedums lietā Nr. C 04076200 (publicēts 2001. gada 6. marta JV).

44

Vispirms tiesa norāda uz slimnīcas rupju neuzmanību, kas tiesas ieskatā ir arī

prettiesiskums saskaņā ar CL 1644. pantu. Tātad vaina tiesas ieskatā ir prettiesiskums, turklāt

tas izriet no CL 1644. panta. Tā kā ārstniecības līgums ir līgums par darbību, tad patiesi

neuzmanīga ārstniecība vienlaikus ir līguma pārkāpums un tātad veido pienākuma

pārkāpumu. Varētu domāt, ka tiesa vienkārši saistību pārkāpumu saprot kā prettiesiskumu, bet

turpmākie tiesas apsvērumi liecina par ko citu.

Pēc neuzmanības nodēvēšanas par prettiesiskumu tiesa tomēr atkal cenšas konstatēt

formālu prettiesiskumu, pat ja no cēloniskā sakara viedokļa nevietā, un proti, tiesa secina, ka

„[..] saņemot E. Filispona piekrišanu operācijai, viņš (ārsts – autora piebilde) nav slimnieku

informējis par tām sekām, kas var iestāties [..] prasītāju ir noskaņojis operācijai [..] iespēja jau

otrā dienā pēc operācijas staigāt. [..] ārsts un līdz ar to arī Slimnīca kā ārstniecības iestāde

nebija izpildījušas Ārstniecības likuma 41.panta nosacījumus, jo slimnieka piekrišanu šādai

operācijai [..] nevar atzīt par pilnvērtīgu.”. Izskatās drīzāk pēc prasītāja gribas defektiem, kam

ir nozīme attiecībā uz līguma spēku, bet ne zaudējumu atlīdzību. Bet tālāk tiesa liek saprast,

ka piekrišanas trūkumi izslēdz slimnīcas iespēju attaisnoties ar CL 1636. pantu – darbošanās

pēc aizskartās personas gribas. Ja pacienta piekrišana būtu bijusi pilnvērtīga – vai tad būtu

pieļaujamas jebkādas sekas, ja reiz pacients deva savu piekrišanu? Tad jau visas slimnīcas ātri

vien savos līgumos ierakstīs, ka pat iesnu ārstēšana var novest pie nāves un pacients tam dod

piekrišanu saskaņā ar CL 1636. pantu.

Tālāk tiesa secina, ka slimnīcai, ņemot vērā pacienta gribas defektus un iespējamas

operācijas alternatīvas, bija jāuzņemas tāda kā garantija, „nekļūdīga operācijas gaita”. Nu ja

tā, tad jau nav nekāda pamata turpināt skatīt ārsta uzmanības pakāpi, jo slimnīca garantēja

rezultātu. Bet tiesa pēc tam ļoti lielu nozīmi piešķir ārstu uzvedībai, statistikai utt.

Šajā spriedumā ļoti spilgti iezīmējas vainas, līguma pārkāpuma un prettiesiskuma

attiecību nesakārtotība. CL 1635. pants lieto vēl vienu jēdzienu – neatļauta darbība. Uz šo

patiesībā būtisko tiesību institūtu jūkli nesen norādīja arī Torgāns: ”[..] kura tad ir tā neatļautā

darbība pēc Latvijas CL 1635. panta, kas rada atbildības pienākumu. Tātad varbūt par

neatļauto darbību saucama [..] seku radīšana, kaitējums?”.

Lai kā būtu, E. Filipsona lietā tomēr tiek nosacīti vērtēts uzvedības standarts, pat ja ar to

tiesa nonāk pretrunā ar iepriekšējiem secinājumiem par atbildības priekšnoteikumiem

konkrētajā lietā. Katrā ziņā šis droši vien nav spriedums, no kura varētu izdarīt kādus drošus

secinājumus.

2. Tiesu prakse pēc 2005. gada

45

2.1. Jauns CT atbildības priekšnoteikumu formulējums

Kādā lietā, kur tiesa konstatē atbildētāja tiešu likuma pārkāpumu (izziņas par veikto

maksājumu nesniegšanu), ir atrodams nedaudz citāds CT atbildības priekšnoteikumu

formulējums: „mūsdienu tiesību teorijā atzīts, ka zaudējumu atlīdzības pienākums iestājas tad,

kad vienlaicīgi pastāv šādi priekšnoteikumi jeb atlīdzības pamati: 1) tiesību aizskārēja

neattaisnojama darbība, kas attiecīgos gadījumos ietver arī novērtējumu no vainojamības

viedokļa; 2) zaudējumu esamība; 3) cēloniskais sakars [..] (Torgāns K. Saistību tiesības. I

daļa. – Rīga, 2006, 209.lpp.).”.173 Šis jaunais formulējums rada iespaidu, ka agrāk bija citādi,

tagad izpratne ir mainījusies un tāpēc arī spriedums taisāms citādi kā agrāk. Šajā lietā gan šī

jaunā pieeja uzskatāmi neatspoguļojas, jo tiek viennozīmīgi konstatēts acīmredzot

neattaisnojams pienākuma pārkāpums (konkrētas normas pārkāpums) no atbildētāja puses.

Nav nekāda pamata domāt, ka agrāk tiesas šādā lietā gan būtu vēl meklējušas vainu. Tāpat šis

jaunais formulējums rada iespaidu, ka nu tiesas vainu vērtēs tikai „attiecīgos gadījumos”. To,

kas ir šie gadījumi un kas nav, no šī sprieduma gan nav viennozīmīgi izsecināms, bet

jāpieņem, ka turpmāk tiesas savos spriedumos pamatos, kāpēc ir vai nav „attiecīgs gadījums”.

Lasītāja skaidrībai jānorāda, ka ar šiem „attiecīgajiem gadījumiem” tiesa visticamāk bija

domājusi tos gadījumus, kur kāds pants konkrēti noteic, ka atbildība iestājas vienīgi noteikta

līmeņa neuzmanības gadījumā, un šī neuzmanība tad arī pati par sevi veido pienākuma

pārkāpumu (tradicionālais piemērs ar glabājuma līgumu, kur bezatlīdzības glabājumā

glabātājs atbild par lietas bojāeju vienīgi rupjas neuzmanības gadījumā).

2.2. Vaina dažos jaunākos spriedumos

Kādā pavisam jaunā spriedumā priekšpilsētas tiesa izskata lietu par zaudējumu piedziņu

no autovadītāja, kurš tiesas ieskatā ir pārkāpis ceļu satiksmes notikumus.174 Tiesa secina: „[..]

ir konstatējami visi zaudējumu atlīdzināšanas priekšnoteikumi – zaudējumu esamība un

konkrēts apmērs, cēloņsakarība starp nodarītajiem zaudējumiem un prettiesisku darbību, kā

arī atbildētāja vaina [..].”. Nevienā vietā tiesa neskata atbildētāja vainu, nedod paskaidrojumu,

kāpēc šis būtu „attiecīgs gadījums”, kur vaina būtu jāvērtē. Tiesa konstatē formālu likuma

pārkāpumu un līdz ar to arī vainu.

Kādā dzīvokļa nopludināšanas lietā tiesa konstatē, ka no augšējā dzīvokļa nonāk ūdens

apakšējā, kurā tas izraisa zaudējumus.175 Tiesa atsaucas uz CL 1083. pantu, kurš noteic, ka

173 Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2008. gada 2. aprīļa spriedums lietā Nr. SKC-143/2008. 174 Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2013. gada 27. decembra spriedums lietā Nr. C29735212. 175 Liepājas tiesas 2013. gada 6. decembra spriedums lietā Nr. C20242513.

46

„[..] katram būves īpašniekam [..] jātur sava būvē tādā stāvoklī, ka no tās nevar rasties

kaitējums ne kaimiņiem [..].”. Līdz ar to tiesa atzīst atbildētāju par „vainīgu”. Atbildētāja

psihiskā attieksme, protams, vērtēta netiek gluži kā agrāk. Tiesas rīcībā ir ļoti ērtais CL

1083. pants. Bet nav izslēgts, ka ūdens gan nāca no atbildētāja dzīvokļa, taču truba plīsa

pārmērīgi liela spiediena rezultātā vai tamlīdzīgi. Šajā lietā gan viss liecina, ka patiešām

atbildētājs nenodrošināja pienācīgu santehniku savā dzīvoklī, bet tiesa šo jautājumu vispār

neskar. Citiem vārdiem – tiesa nerunā par uzvedības standartu. Tiesa atrod normu, kas formāli

ir pārkāpta (neatļauta darbība) un ar to arī uzskata vainu par konstatētu.

Kādā apdrošināšanas lietā apdrošinātājs neizmaksā likumā noteiktajā termiņā

atlīdzību.176 Senāts konstatē, ka apdrošinātāja „prettiesiskā rīcība izpaužas [..] likuma [..]

pārkāpumā, neizmaksājot [..] atlīdzību [..]. No tā konstatējama [..] vaina zaudējumu

nodarīšanā sakarā ar dīkstāvi un cēloniskais sakars starp prettiesisko rīcību un zaudējumiem.”.

Gluži kā iepriekš izklāstītajā spriedumā, arī šajā spriedumā konkrētas normas formāls

pārkāpums tiek uzskatīts par vainu, un tā gan tiek piesaukta, bet netiek skatīta kā atsevišķs

atbildības priekšnoteikums. Šādi piemēri no prakses netrūkst.

2.3. Vaina un pienākuma pārkāpums jaunākos spriedumos

Attiecībā uz ceļu satiksmes negadījumiem interesants ir kāds spriedums ar šādiem

faktiskajiem apstākļiem: traktoram ar piekabi braucot nokrīt priekšā novietotais atsvars, kā

rezultātā šoferis zaudē kontroli, nobrauc no ceļa un izraisa kaitējumu cita īpašumam.177 Tiesa

kā ierasts uzreiz meklē konkrētu normu pārkāpumus un atrod, proti, Ceļu satiksmes

noteikumu 10. un 38.2. punkts. Minēto noteikumu 10. punkts uzliek pienākumu ceļu

satiksmes dalībniekiem rīkoties tā, lai „nenodarītu zaudējumus”. 38.2. punkts noteic, ka

transportlīdzekļa vadītājam ir jāuzrauga ceļā transportlīdzekļa tehniskais stāvoklis. No

10. punkta jāsecina, ka jebkuru zaudējumu nodarīšana ir pati par sevi attiecīgā punkta

pārkāpums, jo zaudējumu fakts pierāda, ka nav ievērots pienākums rīkoties tā, lai nerastos

zaudējumi. Faktiski tā ir absolūta atbildība. Tāds regulējums padara veselu virkni turpmāko

noteikumu gluži bezjēdzīgu, jo kāda gan vairs ir 38.2. punkta nozīme, ja reiz 10. punkts to

pilnībā nosedz. 10. punkts būtu racionāls, ja noteiktu, ka ceļu satiksmes dalībniekiem ir

jāievēro pienācīga rūpība zaudējumu novēršanai. Tad arī 38.2. punkts būtu ar patstāvīgu

176 Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2008. gada 9. janvāra spriedums lietā Nr. SKC-21 177 Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2013. gada 21. februāra spriedums lietā Nr. SKC-36/2013.

47

nozīmi, proti, konkretizētu rūpības saturu. Bet tāda CSN 10. punkta interpretācija klaji izietu

ārpus tā teksta.

Lai cik jocīgs būtu ceļa satiksmes noteikumu regulējums, šeit pietiks norādīt, ka tiesa to

tieši tā arī piemēro, proti, tā no zaudējumu fakta izsecina konkrēta noteikuma pārkāpumu,

turklāt šoferim pārmet arī transportlīdzekļa neuzraudzīšanu braukšanas laikā, tuvāk

nepaskaidrojot, kā tad tieši šī neuzraudzīšana izpaudās. Līdz ar to arī ceļu satiksmes

negadījumu lietām ir savs, lai cik apšaubāms regulējums, un CL 1635. panta nozīme iet

zudumā. No 10. punkta zūd jēga arī vainai. Var strīdēties, vai ar Ministru kabineta

noteikumiem var atkāpties no CL 1635. panta vainojamības principa, bet tas būtu atsevišķa

pētījuma priekšmets.

Internetā kā judikatūra ir publicēts AT Senāta 2008. gada 10. septembra spriedumā lietā

SKC-0296-08, kur tiesa tēzēs uzskaita šādus zaudējumu atlīdzības priekšnoteikumus:

1) neattaisnojama darbība (kur attiecīgos gadījumos arī vainojamība jāvērtē);

2) zaudējumi;

3) cēloniskais sakars.178

Šajā lietā dzīvojamās mājas dzīvokļa īrniece prasa zaudējumu atlīdzību no cita, stāvu

augstāk dzīvojoša īrnieka, kurš aiz paviršības neaizgrieza radiatoru krānus laikā, kad radiatori

tika piepildīti ar ūdeni. Rezultātā applūda prasītājas dzīvoklis, nodarot kaitējumu. Starp strīdā

iesaistītajiem nepastāv nekādas saistību attiecības – tātad runa ir par tīru deliktu. Lieta šķiet

vienkārša – neattaisnojama darbība būtu zaudējumu nodarīšana pati par sevi, jo nepārprotami

tiek aizskartas prasītājas īpašuma tiesības; vainojamību tiesa konstatē bez problēmām –

zaudējumu izraisītājs neaizgrieza radiatoru krānus par spīti tam, ka bija informēts par

nepieciešamību. Par cēlonisko sakaru nav šaubu un zaudējumu fakta jautājums ir tehniskas

dabas. Bet tiesa iet pavisam citu ceļu.

Jau pati prasītāja neizvēlas prasību pamatot ar prasības pamatu nodibinošo normu – CL

1635. pantu. Tā vietā tiek piesauktas normas, kas regulē zaudējumu apmēru, cēlonisko sakaru

utt. (CL 1775., 1779., 1786. pants). Atbildētājs uz šo kļūdu norāda, tāpat norāda uz vainas un

tās pakāpju ignorēšanu. Visu instanču tiesas izliekas šos fundamentāli būtiskos aspektus

neredzam. Tāpat prasītājs norāda, ka nav skaidrs, vai prasība celta par saistību tiesību

pārkāpumu vai deliktu. Arī šo apstākli visas instances izliekas neredzam.

Senāts sprieduma motivāciju sāk ar to normu atkārtojumu, kuras regulē zaudējumu

apmēru, cēlonisko sakaru, bet ne prasības pamatu – CL 1635. pants netiek minēts. Tālāk

178 Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2008. gada 10. septembra spriedums lietā SKC-0296-08. Pieejams: http://www.tiesas.lv/e-pakalpojumi/judikatura/dati/629 (skatīts 2013. gada 7. decembrī).

48

Senāts nosauc zaudējumu atlīdzināšanas priekšnoteikumus, proti, neattaisnojama darbība,

zaudējumi, cēlonis. Pirmajā brīdī rodas iespaids, ka Senāts laikam ir izvēlējies pieeju, saskaņā

ar kuru neatļauta darbība izpaužas sekās, savukārt vaina atbilstoši aicinājumiem literatūrā nav

vērtējama. Taču tad, droši vien pašam Senātam neapzinoties, seko gan atsauce uz vainu, gan

uz prettiesiskumu darbībā. Proti, Senāts norāda, ka apelācijas instances tiesa ir konstatējusi

pietiekamu atbildētāja informēšanu par radiatoru piepildīšanu. Tātad Senāts vismaz netieši

atzīst, ka atbildētājs nav ievērojis pietiekamu rūpību, jo tika taču informēts par

nepieciešamību aizgriezt radiatoru krānus. Varētu domāt, ka ar šo neuzmanības konstatēšanu

vajadzētu pietikt atbildības atzīšanai. Bet tālāk Senāts tomēr iet tradicionālo ceļu, tas ir, meklē

konkrētus pārkāpumus.

Senāts norāda, ka atbildētājam kā īrniekam saskaņā ar likuma Par dzīvojamo telpu īri179

(LPDZTĪ, redakcijā uz 2006. gada 10. Oktobri) 42. panta pirmo daļu ir pienākums „uzturēt

viņa aizņemto dzīvojamo telpu pienācīgā kārtībā”, no kā tiesas ieskatā izriet arī pienākums

aizgriezt radiatora krānus. Taču toreizējā (un tagadējā arī) LPDZTĪ 1. pants skaidri noteica, ka

LPDZTĪ regulē īres tiesiskās attiecības, tātad attiecības starp īrnieku un izīrētāju, nevis piešķir

trešajām personām kā šajā lietā prasītājam kādas tiesības pret atbildētāju-kaimiņu. Tātad

atsauce uz LPDZTĪ ir nevietā. Drīzāk prasītājai kā īrniecei būtu saskaņā ar LPDZTĪ 40. pantu

jāvēršas pret izīrētāju, kurš tad varētu regresa kārtībā vērsties pret atbildētāju, vai arī ar

delikttiesisku prasību „pa taisno” pret atbildētāju.

Vēl mazāk pārliecinoša ir tiesas neatļautās darbības pamatošana ar atbildētāja un

izīrētāja noslēgto īres līgumu, kuram vispār nav nekāda sakara ar prasītāju. Proti, tiesa

konstatē, ka atbildētājam pret izīrētāju (nevis prasītāju) bija pienākums no īres līguma

aizgriezt krānu. Tiesa prasītājai uz sveša īres līguma pamata piešķir prasījuma tiesību. Tas nav

savienojams ar saistību tiesību relatīvo dabu.

Rodas iespaids, ka tiesa par katru cenu meklē kādu priekšrakstu, kuru atbildētājs būtu

pārkāpis, pat ja šis pārkāptais priekšraksts prasītājai tiesības nepiešķir. Galu galā starp

prasītāju un atbildētāju nepastāvēja nekādas līgumiskas, priekšlīgumiskas vai citādi īpašas

(saistību) attiecības, tāpēc zaudējumu atlīdzības prasība varēja tikt pamatota vienīgi ar deliktu.

No tā jāsecina, ka zaudējumu atlīdzības priekšnoteikums „neattaisnojama darbība” tiesas

ieskatā šajā lietā tomēr nebija jebkura zaudējumus izraisoša darbība, bet gan tikai konkrētu

pienākumu pārkāpums.

Pieturēšanās pie šī sprieduma argumentācijas droši vien nav sagaidāma, jo tā novestu

pie nepieņemamām sekām. Piemēram, ja civiltiesiskas sabiedrības biedrs pretēji līgumam

179 Likums Par dzīvojamo telpu īri (2006. gada 10. oktobra redakcijā). LR Likums. Pieejams: http://likumi.lv/doc.php?id=56863 (skatīts 2014. gada 21. martā).

49

nodarbotos paralēli ar sabiedrībai konkurējošu saimniecisko darbību, tad pārējiem biedriem

būtu līgumiskas tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību. Taču arī citi tirgus dalībnieki varētu

prasīt zaudējumu atlīdzību no šī biedra, ja šis biedrs ar savu patstāvīgo saimniecisko darbību

būtu konkurējis un mazinājis pārējo tirgus dalībnieku ienākumus. Galu galā pienākuma

pārkāpums būtu, zaudējumi un kauzalitāte arī. Bet atbildību par pienākuma pārkāpumu var

prasīt tikai tie, pret kuriem šīs pienākums attiecās.

3. Secinājumi par tiesu praksi

Lasītājs droši vien varētu būt nedaudz pārsteigts, ka pēc dažu spriedumu apskata tiek

pieteikts, ka nu tiks izdarīti vispārēji secinājumi par tiesu praksi Latvijā. Šī darba autors

izšķirstīja turpat visus TNA Augstākās tiesas spriedumu un nolēmumu krājumus un neatrada

neko, kas pievērstu sev vairāk uzmanību. Arī AT interneta vietnē tika apskatīti tie publicētie

spriedumi, kuru virsraksti ļāva domāt, ka saturā varētu būt kaut kas par vainu.

Acīmredzamais secinājums ir tāds, ka tiesa nekad nav vispusīgi noņēmusies ar vainas

jēdzienu vai atbildības priekšnoteikumu savstarpējām attiecībām. Nav tāda sprieduma, kurā

tiktu sniegts īpašs vērtējums tam, ko tiesu praksē ar vainu būtu jāsaprot. Vācijas pieeja katrā

ziņā netiek pārņemta.

Latvijas tiesu praksē vainas jēdziens netiek saprasts kā personas psihiskā attieksme.

Vaina ir tikusi noliegta tur, kur iztrūka cēloniskais sakars. Tāpat vaina ir tikusi noliegta tur,

kur nav konstatēti tieši līgumisku vai likumisku pienākumu pārkāpumi. Tātad tiesas vainu

neuzskata par atsevišķu CT atbildības priekšnoteikumu blakus pienākuma pārkāpumam,

zaudējumiem un cēloniskajam sakaram. Jēdziens vainadrīzāk ir lietots tā populārajā,

emocionālajā nozīmē, proti, ja emocionāli nešķiet pareizi likt atbildētājam atlīdzināt

zaudējumus, tad viņš nav „vainojams”. Tie ir gadījumi, kad tiesa vienkārši nesaredz cēlonisko

sakaru vai konkrēta pienākuma pārkāpumu, un tāpēc noliedz vainu.

Vēl viens socioloģiski interesants secinājums ir tāds, ka prasītāji un pašas tiesas, arī

Senāts180 delikttiesiskās attiecībās atturas piemērot CL 1635. pantu. No vienas puses varētu

jautāt, kāpēc gan nepiemērot CL 1779. pantu, kurš it kā tik vienkārši noteic zaudējumu

atlīdzības pienākumu. Arī tiesību literatūrā raksta, ka CL 1779. pants ir „vispārīgais

zaudējumu atlīdzības prasījums”.181 Ja CL 1779. pantu atzītu par prasījuma pamatu, tad šim

pantam tāpat nebūtu nekāda juridiskā nozīme, jo vienmēr būtu jāpiemēro CL 1635. pants kā

180 Ļoti spilgts piemērs ir radiatoru lieta: Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2008. gada 10. septembra spriedums lietā SKC-0296-08. Pieejams: http://www.tiesas.lv/e-pakalpojumi/judikatura/dati/629 (skatīts 2013. gada 7. decembrī). 181 Balodis K. Ievads Civiltiesībās. Zvaigzne ABC, 2007, 306. lpp.

50

speciālā norma sakarā ar to, ka tā satur konkrētāku regulējumu. Turklāt CL 1779. pants ir ar

tik plašu tvērumu, ka visu darbu atstātu tiesu prakses ziņā. Tāpēc CL 1779. pantu būtu

ieteicams interpretēt tā, ka tas noteic cēlonisko sakaru.182

Izvairīšanās no CL 1635. panta piemērošanas visticamāk ir skaidrojama ar šī panta grūti

saprotamo saturu. Bez likumdevēja iejaukšanās CL 1635. pants visticamāk arī paliks novārtā.

Tiesām noteikti var pārmest pasivitāti atbildības priekšnoteikumu sakārtošanā, bet attiecībā uz

tiesu spriedumu rezultātiem nekādi nopietni pārmetumi nav saskatāmi. Tas tomēr nemaina

neko tajā, ka CL 1635. pants būtu grozāms kaut vai tikai skaidrības veicināšanas nolūkos, uz

ko arī ir norādīts Latvijas tiesību literatūrā.

III. Vaina Latvijas tiesību literatūrā

No vienas puses varētu teikt, ka Latvijas tiesību literatūra par vainu ir visai pieticīga,

bet, salīdzinot ar citām tēmām, šis tas tomēr ir atrodams. Kā saturīgākie jāmin daži Torgāna183

raksti un viens Kārkliņa raksts.184 Protams, ir arī citi raksti, bet Torgāns un Kārkliņš visvairāk

vērtē vainu kā CT atbildības priekšnoteikumu pēc būtības. Abi šie autori pārstāv līdzīgu

pozīciju, proti, no vainas kā atsevišķa un vispārēja CT atbildības priekšnoteikuma būtu

jāatsakās (un tiesas to jau vismaz daļēji esot izdarījušas) galvenokārt tāpēc, ka civiltiesībās

nav nozīmes konstatēt personas psihisko attieksmi.

1. Torgāna viedoklis par vainu

Torgāns savos rakstos vainu apskata visai plaši, sākot ar romiešu tiesībām, beidzot ar

mūsdienu tiesību unifikācijas dokumentiem. Uzmanība tiek pievērsta vainas un psihiskās

attieksmes iztirzājumam, taču tiek arī norādīts, ka „ir pārtraukti meklējumi psihiskās

attieksmes jomā.”,185 kam visnotaļ jāpiekrīt.

Izskatās, ka Torgāns raksta tikai par vainu saistību tiesībās. Kopumā viņa viedokli

sasummē viņa paša rindkopa: „visos gadījumos, kad pēc likuma jākonstatē vaina

(vainojamība), likums arī pasaka, kādi attaisnojumi der vainas prezumpcijas atspēkošanai.

Vainas jautājumu nevajag atšķelt no tiesību pārkāpuma jēdziena un uzskatīt kā ceturto

atbildības priekšnoteikumi. Vainojamība ir nepieciešams elements tiesību pārkāpuma

182 Vismaz Torgāns šo pantu drīzāk tā arī redz, skatīt Torgāns K. Līgumu un deliktu tiesību aktuālās problēmas. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 183. lpp. 183 Piemēram, Torgāns K. Līgumu un deliktu tiesību aktuālās problēmas. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 106.-136. lpp.; Torgāns K. Vainas vai attaisnojumu meklējumi civiltiesībās. Jurista Vārds, 2005. gada 31. maijs, nr. 20 (365); Torgāns K. Neatļautas darbības izpausmes Eiropas deliktu tiesībās. Jurista Vārds, 2013. 9. februāris, nr. 49; Torgāns K. Saistību tiesības. I daļa. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 181.-213. lpp; 184 Kārkliņš J. Vainas nozīme, nosakot civiltiesisko atbildību. Jurista Vārds, 2005. gada 26. aprīlis, Nr. 15 (370). 185 Torgāns K. Līgumu un deliktu tiesību aktuālās problēmas. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 130. lpp.

51

(neatļautas darbības) jēdzienā. Īpaši jāuzsver – nevis atbildības jēdzienā, bet tiesību

pārkāpuma jēdzienā.”.186 Tātad tiek piedāvāts risinājums, kur vaina ir pārkāpuma elements,

nevis patstāvīgs atbildības priekšnoteikums. Turklāt vaina spēlē lomu tikai likumā konkrēti

noteiktos gadījumos. CL 1635. pantu tiek piedāvāts lasīt tā, ka vainas vietā ir jāsaprot „ciktāl

viņa darbība nav attaisnojama.”.187

Tātad ar vārdiem „likums arī pasaka, kādi attaisnojumi der vainas prezumpcijas

atspēkošanai” ir acīmredzot domāti ļoti konkrēti, tikai attiecīgajiem gadījumiem paredzēti

attaisnojumi. Kā piemērs būtu droši vien tas pats glabājuma līgums, kur glabātāja darbība ir

līguma pārkāpums tikai tad, ja atkarībā no apstākļiem ir pielaista rupja vai viegla neuzmanība.

Taču tad nebūtu īsti precīzi runāt par vainu kā par vienu no tiesību pārkāpuma elementiem, jo

tādā situācijā vaina pati par sevi ir šis tiesību pārkāpums, nevis tikai tā elements. Gluži kā

Vācijā to saistību pārkāpums, kur nevainojama jeb ar pienācīgu rūpību veikta darbība ir

izpildījums, nevis kāds konkrēts rezultāts.

Katrā ziņā Torgāns piedāvā šķietami citu modeli nekā Vācijā. Ja vaina ir būtiska tikai

tur, kur konkrēti norādīta, tad tā nepavisam vēl nav stingrā vai vēl kāda pēc būtības cita veida

atbildība. Tā ir vienkārši tāda situācija, kur vaina darbojas nevis kā vispārējs, visos gadījumos

potenciāli vērtējams priekšnoteikums, bet gan tikai konkrēti minētos gadījumos. No šo

konkrēto gadījumu skaita būtu grūti atturēties atzīt vispārēju vainojamības principu vai

piemērot regulējumu pēc analoģijas. Bet ja tomēr piemērotu sašaurināto vainojamības modeli,

tad lietās, kur parādnieks nešķiet „vainojams”, tiesām neatliktu nekas cits kā risināt lietu ar

samākslotu cēloniskā sakara iztrūkumu, plašu nepārvaramās varas interpretāciju, kreditora

līdz-vainas palīdzību utt.

Torgāns raksta arī par „attaisnojumu modeli”, kurā „visos gadījumos, kad pēc likuma

jākonstatē vaina (vainojamība), likums arī pasaka, kādi attaisnojumi der vainas prezumpcijas

atspēkošanai.”188 Acīmredzot šis attaisnojumu modelis arī ir tas pats sašaurinātais

vainojamības modelis. Tālāk seko: „galvenā atšķirība ir tā, ka attaisnojumu modelī der jebkuri

attaisnojumi, turpretim stingrajā atbildībā tikai likumā konkrēti norādītie.”.189 Šie „jebkuri

attaisnojumi” tāpat beigās būs viss tas, ko šodien Vācijā saprot ar gadījumiem, kad iztrūkst

vaina. Šāda vainas aizvietošana ar attaisnojumiem (to neesamību) noved rezultātā pie 1)

vainas prezumpcijas un 2) citas terminoloģijas ar to pašu saturu. Tas nozīmētu pārņemt tiesību

unifikācijas dokumentos iestrādāto pieeju, kas gan no politiskā viedokļa, gan arī tiesiskās

186 Turpat. 132. lpp. 187 Turpat. 188 Torgāns K. Līgumu un deliktu tiesību aktuālās problēmas. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 132. lpp. 189 Turpat. 133. lpp.

52

noteiktības viedokļa šķiet atbalstāmi. Galu galā tad varētu izmantot bagāto ārvalstu literatūru

pa tiešo.

Attiecībā uz priekšlikumu vainu vērtēt tikai gadījumos, kad likums to tieši prasa, jāteic,

ka tas neko saturiski nemainīs. Galu galā visos tajos gadījumos, kad likums nenoteic vainu

vērtēt, parādniekam būs iespēja sevi attaisnot. Attaisnojumi tāpat nebūs nekas cits kā vainas

iztrūkums. Būtiski vienīgi, ka tiks piemērota vainas prezumpcija, kas visādā ziņā ir ieteicami.

Attiecībā uz tādām saistībām, kas izpaužas pašā darbībā (glabājums, darba līgums), vainas

prezumpcija vispār ir tikai nosacīti iespējama, jo vaina šādās attiecībās nav nošķirama no

pienākuma pārkāpuma. Ja reiz konstatē darba pienākumu veikšanas neatbilstību līgumam, tad

arī automātiski jāatzīst vismaz neuzmanība jeb vaina, jo neko vairāk kā rūpīgu darba

pienākumu izpildi prasīt nevar.

2. Kārkliņa viedoklis

Lasītājam jāpatur prātā, ka Kārkliņa publikācijai Jurista Vārdā190 drīz būs jau 10 gadu

jubileja un nav izslēgts, ka tās autors atsevišķos jautājumos savu viedokli ir mainījis. Ērtības

labad turpmāk tiks rakstīts tomēr tā, it kā tas joprojām būtu Kārkliņa viedoklis. No

publikācijas satura jāsecina, ka tajā ietvertie apsvērumi attiecas ja ne tikai, tad primāri uz

saistību, nevis deliktu tiesībām.

2.1. Vaina un psihiskā attieksme

Kārkliņš šajā publikācija vēršas pret vainas kā psihiskās attieksmes izpratni. Vainas

nesaistīšanai ar psihisko attieksmi visādā ziņā jāpiekrīt, bet, kā jau minēts, tas arī netiek

apstrīdēts, tāpēc šo jautājumu nav nozīmes skatīt tuvāk.

2.2. Vaina un prettiesiska rīcība

Šķiet, ka viens no galvenajiem Kārkliņa mērķiem ar šo rakstu ir parādīt, ka vaina nav

nošķirama no prettiesiskas rīcības, neprecizējot, kas būtu ar prettiesisku rīcību jāsaprot, bet

visticamāk ar to ir domāts pienākuma pārkāpums. Līdzīgi kā Torgāns, arī Kārkliņš raksta, ka

vainai ir nozīme tikai gadījumos, kad likums tieši noteic, ka pārkāpums iestājas, ja netiek

ievērots noteikts uzvedības standarts. Kā piemērs cita starpā tiek minēts tas pats glabājuma

līgums, kur atkarībā no situācijas CL kā atbildības atzīšanai prasa „katru savu neuzmanību”

vai „ļaunprātību vai rupju neuzmanību”. Šis patiesi ir ļoti spilgts piemērs, jo nepārprotami

190 Kārkliņš J. Vainas nozīme, nosakot civiltiesisko atbildību. Jurista Vārds, 2005. gada 26. aprīlis, Nr. 15 (370).

53

norāda, ka glabājuma līgums būs pārkāpts atkarībā no „vainas”, turklāt vainas pakāpes arī

spēlē nozīmi. Tālāk Kārkliņš norāda, ka visos tajos gadījumos, kur CL ir kāds konkrēts

attaisnojums, tur jau no paša sākuma nav prettiesiska rīcība un tāpēc arī vaina nevar būt (jo

nevarot būt tā, ka nav prettiesiska rīcība, bet vaina gan ir, kas tomēr rada iespaidu, ar

„prettiesiska rīcība” tiek saprasts ne tikai pienākuma pārkāpums, jo neuzmanību bez

pienākuma pārkāpumu teorētiski var konstatēt). Attiecībā uz glabājuma līgumu tas nozīmē

sekojošo – ja glabātājs ievēro pienācīgu rūpību, tad viņa rīcība nav prettiesiska. Šeit atzīt

vainu nozīmētu nonākt pretrunā ar prettiesiskuma noliegšanu.

Šie tikko minētie Kārkliņa apsvērumi ir tas pats, ko Vācijā saprot ar vainas un

nepienācīgi rūpīgas darbības sakritumu, kad saistības izpildījums izpaužas pašā darbībā, nevis

rezultātā. Tā kā CL regulējums šajā jautājumā pēc būtības no BGB neatšķiras, tad ar šo

aicinājumu saprast vainu kā prettiesiskumu netiek piedāvāts ieviest kādus jauninājumus, tiek

vienkārši norādīts uz apstākļiem, kuriem līdz šim nav pievērsta pienācīga uzmanība. Atliek

vienīgi piebilst, ka atvērts paliek jautājums par vainu uz rezultātu orientētās saistībās, kā arī

jautājums par tiem gadījumiem, kad likumā attiecībā uz saistību, kas izpaužas kā pati darbība,

nav konkrēti minēta prasība pēc zināma līmeņa uzmanības. Tā kā arī no šīs Kārkliņa

publikācijas izriet aicinājums vainu kā priekšnoteikumu atbildībai vērtēt tikai konkrēti

minētos gadījumos, jāatkārto jau teiktais, ka zem attaisnojumiem tāpat tiktu vērtēts viss tas,

ko saprot ar vainu. Ja tiesas atteiktos pavisam vērtēt vainu (kaut zem cita nosaukuma), tiesām

nereti nāktos meklēt samākslotu risinājumu caur zaudējumu paredzamības vai cēloniskā

sakara noliegšanu, plašu nepārvaramas varas piemērošanu, noklusēti pielīgtu nosacījumu

atzīšanu utt.

2.3. „Ciktāl viņu par šo darbību var vainot” kā cēloniskais sakars

Attiecībā uz CL 1635. pantu Kārkliņš raksta, ka „[..] norāde „(..) ciktāl viņu par šo

darbību var vainot” nenozīmē, ka vēl jākonstatē vaina, lai iestātos pantā minētās tiesiskās

sekas. Ar vārdiem „(..) ciktāl viņu par šo darbību var vainot” saprotama objektīvi

konstatējama personas prettiesiskas rīcības un cēloņsakarības rezultātā radītā kaitējuma seku

attiecināšana uz pārkāpēju [..].”. Tātad runa ir par cēlonisko sakaru. Jāatzīst gan, ka šajos CL

vārdos var ielasīt ļoti daudz ko. Un, ja reiz Kārkliņš piedāvā modeli, kur vainai nozīme ir tikai

konkrēti minētos gadījumos kā kritērijam prettiesiskuma konstatēšanai, tad šādas nozīmes

piešķiršana CL 1635. pantam ir sagaidāma. Jāatzīmē gan, ka Torgānam ir citāds redzējums,

proti, „ciktāl viņu par šo darbību var vainot” varētu aizstāt ar, piemēram „ciktāl viņam nav

54

svarīgu attaisnojumu.”.191 Kaut arī daudzos gadījumos patiesi vainojamības iztrūkums sakritīs

ar cēloniskā sakara vai vismaz zaudējumu paredzamības iztrūkumu, Kārkliņa piedāvātā

CL 1635. panta interpretācija nav gluži nepieļaujama, bet pārliecinoša arī nešķiet.

2.4. Valdes locekļu atbildība

KCL 169. pants, salīdzinot ar CL 1635. pantu, noteic šķietami vienkāršu atbildības

konstatēšanas struktūru. Vispirms tiek uzlikts ikvienam valdes loceklim pienākums rīkoties kā

krietnam un rūpīgam saimniekam. Ja valdes loceklis tomēr izraisa sabiedrībai zaudējumus,

viņš tos atlīdzina, ja nepierāda, ka ir rīkojies kā krietns un rūpīgs saimnieks. Tātad šeit

zaudējumu gadījumā ir prezumpcija, ka valdes loceklis nav rīkojies kā krietns un rūpīgs

saimnieks, ko Strupišs komentāros ir nodēvējis par vainas prezumpciju.

Kārkliņa komentārs par KCL 169. pantu: „minētā panta formulējums norāda, ka valdes

vai padomes loceklim neiestāsies civiltiesiskā atbildība, ja viņš pierādīs likumā noteiktā

attaisnojuma esamību, kas šajā gadījumā nozīmē tādu pierādījumu iesniegšanu, kas apliecina,

ka persona rīkojusies kā krietns un rūpīgs saimnieks. Ja persona nepierāda likumā minēto

attaisnojumu, tad tiek uzskatīts, ka persona rīkojusies prettiesiski. Līdz ar to arī no minētā

komerclikuma panta var secināt, ka pantā ietverta absolūtās atbildības doktrīna (strict liability

– angļu val.) un civiltiesiskā atbildība personai iestājas, ja tiek pierādīta viņas prettiesiska

rīcība un tās rezultātā radītais kaitējums, savukārt vaina kā atsevišķi pierādāms

priekšnoteikums civiltiesiskās atbildības esamībai netiek apskatīta. Par minēto Komerclikuma

pantu tiesību literatūrā ir norādīts: „norma nosaka valdes un padomes locekļa vainas

prezumpciju, vienlaikus paredzot viņiem iespēju pierādīt, ka viņi nav vainojami konkrētajā

zaudējumā”. Šādam viedoklim nevar piekrist, jo pants nosaka tiešo atbildību, kura nav

pamatota ar vainas sistēmu.”

Šis apgalvojums ir interesants tāpēc, ka tas ir tiešā pretrunā ar vainas izpratni Vācijā.

Valdes locekļu atbildības regulējums KCL ir tāds pats kā Vācijā. Piemēram, attiecībā uz

GmbH valdes locekļiem GmbH likumā ir noteikts:

„§ 43 Valdes locekļu atbildība.

(1) Valdes locekļiem sabiedrības lietās ir jāievēro pienācīga uzņēmēja rūpība.

(2) Valdes locekļi, kas neievēro savus pienākumus, atbild sabiedrībai solidāri par

izraisītajiem zaudējumiem. [..].”192

191 Torgāns K. Līgumu un deliktu tiesību aktuālās problēmas. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 124. lpp. 192 Gesetz betreffend die Gesellschaften mit beschränkter Haftung in der im Bundesgesetzblatt Teil III, Gliederungsnummer 4123-1, veröffentlichten bereinigten Fassung, das zuletzt durch Artikel 27 des Gesetzes

55

Attiecībā uz akciju sabiedrību valdi Akciju likumā ir noteikts:

„§ 93 Valdes locekļu rūpības pienākums un atbildība.

(1) Valdes locekļi vadībā ievēro pienācīga un zinoša uzņēmuma vadītāja rūpību

[..].

(2) Valdes locekļi, kas pārkāpj savus pienākumus, atbild sabiedrībai par

nodarītajiem zaudējumiem solidāri. Ja pastāv strīds par to, vai ir ievērota

pienācīga un zinoša uzņēmuma vadītāja rūpība, tad uz viņiem (valdes locekļiem –

autora piebilde) gulstas pierādīšanas nasta.”193

Akciju likuma 116. pantā ir noteikts, ka noteikumi par valdes locekļu atbildību

piemērojami arī padomes locekļu atbildībai. Akciju sabiedrību pārvaldes locekļu pierādīšanas

nasta tiek analogi piemērota arī GmbH valdes locekļu atbildībai.194 Tātad Vācijā tāpat kā

Latvijā kapitālsabiedrību pārvaldes institūciju locekļiem ir pašiem jāpierāda, ka tie ir

rīkojušies, ievērojot pienācīgu rūpību.

Vācijas tiesību literatūrā nav šaubu, ka šāda pienācīgas rūpības neievērošanas

prezumpcija ir tipiska atbildība par vainu.195 Turklāt šī atbildība pēc būtības ne ar ko

neatšķiras no vispārējās atbildības iekš saistību tiesībām, vienīgi valdes locekļiem ir augstākas

prasības attiecībā uz uzvedības standartu.196 Latvijas tiesu praksē arī šādu atbildību saprot kā

vainas prezumpciju.197 Tas, ka KCL paredz vainas prezumpciju, no praktiskā viedokļa tiešām

tuvina regulējumu stingrās atbildības pieejai.198 Bet tas nepadara valdes locekļu atbildību par

stingro atbildību. Kārkliņa toreizējais komentārs par KCL šķiet konsekvents ar viņa

glabājuma līguma redzējumu. Tātad neuzmanība jeb vaina gan glabājuma līguma piemērā,

gan KCL 169. pantā sakrīt ar līguma pārkāpumu un patiesi nav nekāda pamata vērtēt papildus

vainu, jo tās vērtējums jau ir noticis līguma pārkāpuma vērtējumā. Var arī teikt, ka vaina tiek

vērtēta un, to konstatējot, tiek konstatēts arī līguma pārkāpums, kā tas vispār ir saistībās, kur

izpildījums izpaužas pašā darbībā, nevis rezultātā. Līdz ar to KCL 169. pants patiesībā satur

vom 23. Juli 2013 (BGBl. I S. 2586) geändert worden ist (pieejams arī internetā: http://www.gesetze-im-internet.de/bundesrecht/gmbhg/gesamt.pdf). 193 Aktiengesetz vom 6. September 1965 (BGBl. I S. 1089), das durch Artikel 26 des Gesetzes vom 23. Juli 2013 (BGBl. I S. 2586) geändert worden ist (pieejams arī internetā: http://www.gesetze-im-internet.de/bundesrecht/aktg/gesamt.pdf). 194 Schneider U. H. in Handbuch Managerhaftung. Risikobereiche und Haftungsfolgen für Vorstand, Geschäftsführer, Aufsichtsrat (Hrsg. Krieger und Uwe H. Schneider.) Verlag Dr. Otto Schmidt Köln, 2007, S. 3. 195 Ibid. S. 17. 196 Grundmann S. in Münchener Kommentar zum Bürgerlichen Gesetzbuch: BGB. Band 2: Schuldrecht, allgemeiner Teil §§ 241-432. 6. Auflage. C. H. Beck, 2012, S. 774. 197 Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2012. gada 25. janvāra spriedums lietā Nr. SKC–25/2012, pieejams arī internetā: http://at.gov.lv/files/uploads/files/archive/department1/2012/25-skc-2012.doc (skatīts 2014. gada 7. martā). 198 Grundmann S. in Münchener Kommentar zum Bürgerlichen Gesetzbuch: BGB. Band 2: Schuldrecht, allgemeiner Teil §§ 241-432. 6. Auflage. C. H. Beck, 2012, S. 769.

56

arī pienākuma pārkāpuma prezumpciju un atklāj vainas un uz darbību (nevis rezultātu)

orientētas saistības attiecības – vaina vienlaikus ir pienākuma pārkāpums, atliek konstatēt

vienīgi vēl cēlonisko sakaru starp zaudējumiem un vainu jeb pienākuma pārkāpumu.

3. Secinājumi par Latvijas tiesību literatūru

Līdzīgi kā attiecībā uz tiesu praksi, arī šeit lasītājs varētu pamatoti jautāt, vai tiešām pēc

divu autoru atsevišķu rakstu apskata var izdarīt vispārējus secinājumus par vainas izpratni

Latvijas tiesību literatūrā. Par vainu ir rakstījuši arī citi, bet ne vienmēr gana padziļināti, lai

šos rakstus būtu vērts šeit iztirzāt. Turklāt aktuālākie raksti ar manāmu atkāpi no citiem

pašlaik ir tieši Torgāna raksti. Tāpēc, kaut arī piesardzīgi, tomēr ir iespējams izdarīt

secinājumus par Latvijas tiesību literatūru.

Vispirms jau jāteic, ka priekšlikums it kā no vainas atteikties un piemērot attaisnojumu

modeli pēc sekām nebūs nekas cits kā vainas prezumpcija, kas cita starpā ir atzīta gan Vācijā,

Šveicē, Austrijā un tiesību unifikācijas dokumentos kā CISG un DCFR. Tiktāl tiesību

literatūras priekšlikumi šķiet atbalstāmi, pat ja piedāvātā argumentācija ne vienmēr ir

pārliecinoša. Tā, piemēram, vainas sapludināšana ar pienākuma pārkāpumu nozīmētu tikai

simbolisku atteikšanos no vainas un teorētiski nepieļautu vainas prezumpciju, jo pienākuma

pārkāpuma prezumpcijas nav.

Kā otrais novērojums jāmin nekonkrētais prettiesiskuma jēdziena lietojums. Tiek

piedāvāts arī vainu sapludināt ar pienākuma pārkāpumu (neatļautu/prettiesisku darbību).

Citiem vārdiem – ja līgums prasa konkrēta līmeņa uzmanību, tad šīs uzmanības neievērošana

vienlaikus ir arī līguma pārkāpums, tāpēc atliek vienīgi konstatēt līguma pārkāpumu, vaina

nespēlē patstāvīgu lomu. Šeit atliek atkārtot teikto par vainas un uz darbību orientēto saistību

attiecībām, proti, vaina visbiežāk tieši sakritīs ar pienākuma pārkāpumu. Visos citos

gadījumos ir stingri jānošķir prettiesiskums no pienākuma pārkāpuma un vainas.

57

§4 PAR VAINU ANGĻU SAISTĪBU TIESĪBĀS UN TIESĪBU UNIFIKĀCIJAS DOKUMENTOS

I. Vaina angļu saistību tiesībās

Stingro atbildību nereti saista tieši ar angļu saistību tiesībām. To izpratne šajā kontekstā

ir jo īpaši būtiska, jo angļu pieeju min kā standartu starptautiskajos unifikācijas

dokumentos.199

Pamatprincips par līguma pārkāpumu angļu tiesībās tika ieviests ar 1647. gada

spriedumu lietā Paradine v. Jane.200 Šajā lietā zemes nomnieks pārtrauca maksāt nomas

maksu, jo nomātā zeme sakarā ar karadarbību nebija viņam pieejama. Tiesa lika noprast, ka

pēc vispārējā principa arī angļu tiesībās nav obligāti piemērojama stingrā atbildība, bet puses

pašas par tādu ir vienojušās: „[..] kur likums uzliek pienākumu vai maksājumu, un puse to

nevar izpildīt bez vainas [..], tur likums to attaisnos. [..] bet kur puse ar savu līgumu uzņemas

pienākumu vai maksājumu, ja viņa to var, viņai tas jāizpilda, neatkarīgi no neizbēgama

nelaimes gadījuma, jo tā varēja pret to izsargāties pašā līgumā.”201

Lietā Hall v. Wright 1858. gadā viens no tiesnešiem iebilda pret Paradine v. Jane lietā

nostiprināto principu.202 Hall v. Wright lietā līgavainis tik smagi saslima, ka ar laulības

noslēgšanu saistītās darbības viņam varētu būt pat nāvējošas. Līgava prasīja zaudējumu

atlīdzību sakarā ar to, ka laulības noslēgšanas gadījumā tās mantiskais stāvoklis būtu bijis

ievērojami labāks. Tiesa prasību apmierināja. Viens tiesnesis, kaut arī bez panākumiem,

iebilda: „[..] ir līgumi, attiecībā uz kuriem tiesības paredz izņēmumus un nosacījumus, kas nav

izteikti. Attiecībā uz visiem līgumiem par personisku pakalpojumu, kurus var izpildīt vienīgi

attiecīgai pusei esot dzīvai, darbojas noklusēts203 nosacījums, ka viņam ir jābūt dzīvam, lai šos

pakalpojumus izpildītu. Ja viņš nomirst, viņa pēdējās gribas izpildītājs nav atbildīgs par nāves

izraisīto līguma pārkāpumu. Līgums par grāmatas uzrakstīšanu saprātīgā termiņā vai gleznas

uzgleznošanu saprātīgā termiņā manā ieskatā ir pakļauts nosacījumam, ka gadījumā, ja autors

kļūst vājprātīgs vai gleznotājs paralizēts, un tāpēc nespējīgs izpildīt līgumu sakarā ar šo dieva

aktu, viņš personiski neatbildētu par zaudējumiem vairāk kā viņa pēdējās gribas izpildītājs, ja

līguma izpildi traucētu nāve.”

199 Ranieri F. Europäisches Obligationsrecht. Ein Handbuch mit Texten und Materialien. 3., vollständig überbearbeitete Auflage. SpringerWienNewYork, 2009, S. 708. un turpm. 200 Ibid. S. 718. 201 Sprieduma teksts pieejams: http://www.bailii.org/ew/cases/EWHC/KB/1647/J5.html (skatīts 2014. gada 14. aprīlī). No kontinentālās Eiropas jurista skatpunkta šajā lietā uzmanību varētu vairāk piesaistīt apstāklis, ka zemes iznomātājam nav pienākums nodrošināt iespēju zemi arī lietot. 202 Spriedums pieejams: http://h2o.law.harvard.edu/collages/1954 (skatīts 2014. gada 19. aprīlī). 203 Angļu valodā tiek lietots jēdziens implied.

58

Hall v. Wright lieta vēl nenodibināja noklusētā nosacījuma jeb implied term doktrīnu.

Bet drīz pēc tam 1863. gadā Taylor v. Caldwell lietā atzina implied term doktrīnu.204 Šajā lietā

koncertu rīkotājs iznomāja koncertu zāli četriem koncertiem, taču pēc pirmā koncerta halle aiz

nejaušības sadega. Koncertu rīkotājs prasīja no iznomātāja zaudējumu atlīdzību. Tiesa prasību

pretēji Paradine v. Jane un Hall v. Wright principam noraidīja: „[..] šī (halles – autora

piebilde) bojā eja, kā izriet no pierādījumiem, notika bez vienas vai otras puses vainas un bija

tik postoša, ka tajā koncertus vairs nevar noturēt kā plānots. Jautājums, kas mums ir jāizlemj,

ir, vai šajos apstākļos prasītāja zaudējumi būtu jāuzņemas atbildētājam. Pusēm izstrādājot

savu līgumu, acīmredzot nebija prātā šāda posta iespēja, un tās nenoteica nekādu konkrētu

regulējumu attiecībā uz to, tāpēc atbilde uz šo jautājumu ir atkarīga no vispārējām uz šādu

līgumu piemērojamām tiesībām. [..] ir tiesības, kuras mūsu ieskatā iedibina principu, ka

gadījumā, ja no līguma dabas izriet, ka puses jau no paša sākuma zināja, ka līgums var tikt

izpildīts vienīgi tad [..], ja kāda konkrēta, noteikta lieta turpina pastāvēt [..]. [..] puses ir

atvainotas gadījumā, ja pirms pārkāpuma izpilde kļūst neiespējama sakarā ar lietas iznīcību

bez puses vainas.”

Šie spriedumi atklāj stingrās atbildības dabu angļu tiesībās. Lietā Paradine v. Jane ir

vispārējais princips, ka jebkādos apstākļos saistība ir jāpilda. Taču tad tiek attīstīti izņēmumi.

Vācijā tikko aprakstītajā koncertzāles lietā saistība nebūtu jāpilda un arī par zaudējumiem

nevienam nebūtu jāatbild sakarā ar vainas iztrūkumu (BGB 283. pants). Tiktāl atšķirība ir

tikai pieejā. Protams, sakarā ar Paradine v. Jane principu, ka pusēm pašām līgumā bija

jāatrunā traucējoši apstākļi, angļu tiesībās biežāk ir sagaidāma garantijas uzņemšanās

atzīšana.

Attiecībā uz saistībām, kuru priekšmets ir pati darbība, nevis rezultāts, arī angļu tiesības

pēc būtības ne ar ko daudz neatšķiras no pārējās Eiropas. Tā Preču un pakalpojumu

sniegšanas likuma 13. pants paredz, ka „līgumā par pakalpojumu sniegšanu [..] ir noklusēts

noteikums, ka pakalpojumu sniedzējs pakalpojumu sniegs ar saprātīgu rūpību un

meistarību.”.205 Bet tas nav nekāds pārsteigums, jo uz darbību orientētas saistības pēc savas

būtības nevar paredzēt rezultāta garantēšanu. Pretējā gadījumā tā jau vairs nebūtu uz darbību

orientēta saistība.

204 Spriedums pieejams: http://www.bailii.org/ew/cases/EWHC/QB/1863/J1.html (skatīts 2014. gada 19. oktobrī). 205 Supply of Goods and Services Act 1982, Section 13, pieejams: http://www.legislation.gov.uk/ukpga/1982/29 (skatīts 2014. gada 20. aprīlī).

59

II. Vaina tiesību unifikācijas dokumentos

Apskatot Latvijas tiesību literatūru, rodas iespaids, ka tiesību unifikācijas dokumentos

valda stingrā atbildība. Tas tiesa, ka Eiropā pastāv stingrās atbildības paplašināšanās

tendence.206 Vācijas literatūrā pat norāda, ka pie šādas tendences nav izslēgts, ka arī Vācijā

kaut kad nākotnē varētu atkāpties no atbildības par vainu.207 Taču šī tendence nav vispārēja,

bet gan šaurās jomās.208 Turklāt jāpatur prātā, ka stingrā atbildība nebūt nenozīmē pretstatu

vainojamības modelim.

Nav grūti saprast, kāpēc starptautiskajos tiesību unifikācijas dokumentos aizvien

parādās atbildība bez vainas. Galu galā vainas vērtēšana ir galvenokārt tiesnešu tiesības, kur

ikreiz jāvērtē visi apstākļi un, galvenais, katrā valstī uzvedības standarts var būt pavisam

citāds. Uz Vācijas fona, jo īpaši Verkehrssicherungspflichten fona Latvijas uzvedības

standarts ir ārkārtīgi zems, ja par tādu vispār var runāt, kas gan nav uzreiz jāvērtē negatīvi. No

īpašam attiecībām (saistībām) izrietošie aizsardzības pienākumi, kurus tieši noteic pēc

uzvedības standarta jeb vainas, Latvijā turpat vispār nepazīst. Panākt vienošanos par

uzvedības standartu un vēl jo vairāk to pēc tam arī tiesu praksē vienoti realizēt šķiet utopiski.

Daudz konstruktīvāk ir vienoties par stingro atbildību un tad paredzēt izņēmumu katalogu,

kurš pēc iespējas nesatur nekādus vērtējamus elementus (ģenerālklauzulas kā krietns

saimnieks utt.). Bet vienalga centrālos unifikācijas dokumentos vaina tomēr ir atrodama.

DCFR, kurš vismaz ES ietvaros ir centrālais civiltiesību unifikācijas dokuments, vaina

saglabā nozīmi abos gadījumos – atbildībā no līguma pārkāpuma un delikta. Tā DCFR

III. grāmatas 3:104. panta 1. daļa noteic, ka parādnieks neatbild par līguma pārkāpumu, ja

viņam ir „atvainojums” (excuse). Kā atvainojums der „šķērslis ārpus parādnieka kontroles, ja

no parādnieka nebūtu saprātīgi sagaidīt šķēršļa vai tā seku novēršanu vai pārvarēšanu”. Grūti

saskatīt, kāda šādam attaisnojumam ir atšķirība no vainas.209 DCFR komentāros arī norāda, ka

„šis pants regulē sekas gadījumiem, kad saistību liedz izpildīt kāds notikums, kurš nav

parādnieka vaina vai atbildība.”210 DCFR VI. grāmatas 1:101 pants attiecībā uz deliktiem

noteic atbildību par vainu tieši: „[..] tiesības prasīt apmierinājumu no personas, kas izraisīja

zaudējumus ar nolūku vai aiz neuzmanības [..].”. Eiropas deliktu tiesību principos ir analogs

206 Grundmann S. in Münchener Kommentar zum Bürgerlichen Gesetzbuch: BGB. Band 2: Schuldrecht, allgemeiner Teil §§ 241-432. 6. Auflage. C. H. Beck, 2012, S. 765. 207 Ibid. 208 Ibid. 209 BGH norāda, ka ES aktos lietotā formula „notikums, kuru [..] parādnieks par spīti nepieciešamai rūpībai nevar paredzēt vai novērst” atbilst Vācijas iztrūkstošās neuzmanības definīcijai. BGH Urteil vom 9.11.2004 – X ZR 119/01 (OLG Frankfurt a.M.) NJW 2005, 418. 210 Von Bar C., Clive E., Schulte-Nölke u.c. (Editors). Principles, Definitions and Model Rules of European Private Law. Draft Common Frame of Reference (DCFR). 808. lpp. Pieejams: http://ec.europa.eu/justice/policies/civil/docs/dcfr_outline_edition_en.pdf (skatīts 2014. gada 20. aprīlī).

60

regulējums (1:101. panta 2. daļas a punkts). Taču deliktu tiesībās tas arī nav nekāds

pārsteigums, jo atbildība par vainu ir vispārējs standarts Eiropā, arī Francijā un Anglijā

(negligence). Vienīgi Latvijā tā situācija vēl nav līdz galam nostabilizējusies, jo tiesas turpina

meklēt konkrēta noteikuma pārkāpumu.

Noslēgumā par tiesību unifikācijas dokumentiem šķiet vēl nepieciešams norādīt, ka tie

ir ļoti vispārīgi formulēti un acīmredzot nopietno darbu atstāj tiesu prakses ziņā. Līdz ar to šo

dokumentu unificējošā funkcija nav tik stipra kā varētu šķist. Pat ja visas ES dalībvalstis tos

pārņemtu, to saturs bez vienotas tiesu prakses droši vien fundamentāli atšķirtos. Ja šie

unifikācijas dokumenti ar attiecīgu tiesu sistēmu kādreiz vispār tiks ieviesti, tad nepārredzami

tālā nākotnē. Bet jau šodien var vairāk vai mazāk orientēties pēc lielāko ES dalībvalstu

prakses – nedz unifikācijas dokumenti paredz būtiski citādu pieeju, nedz par šo dokumentu

saturu nākotnē lemjošie tiesneši radikāli atkāpsies no līdzšinējās pieejas „mājās”.

61

§5 ATBILDĪBAS MĒRĶIS

I. Jurisprudences secinājumi

Jurisprudence vēl šodien nav sniegusi atbildi uz kārtējo fundamentālo jautājumu, proti,

kāds ir civiltiesiskās atbildības mērķis. Latvijas tiesību literatūrā īsi un bez tuvāka

pamatojuma ir atrodams, ka „[..] civiltiesiskai atbildībai [..] sodīšanas funkcija nav galvenā,

priekšplānā ir mantiskā stāvokļa aizsardzība”211, vai „[..] civiltiesisko sankciju loma ir

kompensācijas došana cietušajam, nevis pārkāpēja sodīšana”.212 Arī Vācijā vispārējās

standarta mācību grāmatās ir līdzīgi tuvāk nepamatoti apgalvojumi.213 Būtiski skatīt šo

jautājumu ir tāpēc, ka no civiltiesiskās atbildības mērķa varētu arī veicināt skaidrību tik ļoti

būtiskajā jautājumā par to, kuram un kādi zaudējumi (kaitējums) būtu jāatlīdzina, kuram un

kādi ne. Pašlaik zaudējumu atlīdzības noteikšana lielā mērā ir uz emocijām balstīta tiesnešu

vai likumdevēja patvaļa, vienalga, par kuru valsti runājot.

Skaidrojot CT atbildības (primāri iekš deliktu tiesībām) mērķi, vismaz Vācijā sākotnēji

lika uzsvaru uz izlīdzinošo (kompensējošo) funkciju, taču tā acīmredzot raksturo situāciju,

nevis skaidro mērķi.214 Arī anglo-amerikāņu tiesību literatūrā drīzāk apraksta civiltiesiskās

atbildības sekas, turklāt acīmredzot atturoties sniegt kādus konkrētus apgalvojumus par CT

atbildības mērķi.215 Izlīdzinošās funkcijas teorija gluži vienkārši nesniedz atbildi uz jautājumu

par to, kuri zaudējumi būtu jāatlīdzina un kuri nē.216 Tāpēc mūsdienās vairāk uzsvaru sāka likt

uz preventīvo funkciju un civiltiesību ekonomisko analīzi, to izvirzot pat priekšplānā.217

Vācijas likumdevējs gan šādu pieeju vismaz līdz šim nav atbalstījis,218 kaut gan tiesību

literatūra gandrīz viennozīmīgi aicina piemērot civiltiesību ekonomisko analīzi un kritizē

nesaskanīgus spriedumus.219 Prevencija jau iet roku rokā ar sodīšanu, un anglosakšu tiesībās,

211 Torgāns K. Līgumu un deliktu tiesību problēmas. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2913, lpp. 115. 212 J. Kārkliņš. Vainas nozīme, nosakot civiltiesisko atbildību. Jurista Vārds, 2005. gada 26. aprīlis, Nr. 15 (370). 213 Klunzinger E. Einführung in das Bürgerliche Recht. 16. Auflage. Franz Vahlen München, 2013, S. 292. 214 Spickhoff A. in Soergel. Kommentar zum Bürgerlichen Gesetzbuch. Band 12. Schuldrecht 10, §§ 823-853, ProdHG, UmweltHG. 13. Auflage. Verlag W. Kohlhammer, 2005, S. 17. 215 Piemēram, Rogers W. V. H. Winfield and Jolowicz on Tort. Eighteenth Edition, 2010. Sweet& Maxwell/Thomson Reuters, p. 2-5. 216 Spickhoff A. in Soergel. Kommentar zum Bürgerlichen Gesetzbuch. Band 12. Schuldrecht 10, §§ 823-853, ProdHG, UmweltHG. 13. Auflage. Verlag W. Kohlhammer, 2005, S. 17 217 Ibid. 218 Münchener Kommentar zum Bürgerlichen Gesetzbuch: BGB. Band 2: Schuldrecht, allgemeiner Teil §§ 241-432. 6. Auflage. C. H. Beck, 2012, S. 757. 219 Šī darba autors visās mācību grāmatās un komentāros, ar kuriem iepazinās, atrada atbalstu vai vismaz pozitīvus izteicienus civiltiesību ekonomiskajai analīzei, nosakot uzvedības standartu jeb vainu. Piemēram, Münchener Kommentar zum Bürgerlichen Gesetzbuch: BGB. Band 2: Schuldrecht, allgemeiner Teil §§ 241-432. 6. Auflage. C. H. Beck, 2012, S. 757; Schäfer H. B., Ott C. Lehrbuch der ökonomischen Analyse des Zivilrechts. 5. Auflage. Springer Gabler, 2012; ļoti atbalstoši un pretēju tiesu praksi kritizējoši: Kötz H., Wagner G. Deliktsrecht. Verlag Franz Vahlen München, 2013, S. 39 u. c.

62

kur valda kategoriski noliedzoša attieksme pret līgumsodu, deliktu tiesību sodošā funkcija

pārsteidzošā kārtā ieņem ļoti būtisku vietu (ASV – punitive damages, Lielbritānijā biežāk –

exemplary damages.). Taču arī preventīvā funkcija nesniedz apmierinošu izejas punktu

deliktu tiesību veidošanai, kam pamatā var minēt cilvēku iracionalitāti vai pat tādu absurdu

faktu, ka cita nonāvēšana var būt ekonomiski izdevīgāka par savainošanu utml.220 Visbeidzot,

kā kompensējošā tā arī preventīvā teorija vienkārši apraksta sekas – tām nav nekāda sakara ar

mērķi. Par civiltiesiskās atbildības mērķi tāpēc droši var teikt, ka vismaz juristiem atbildes

nav. Tāpēc tā jāmeklē citviet.

II. Evolūcijas teorija221

Tā kā juristi ikdienā nestrādā ar evolūcijas teoriju, tad šajā darbā īsumā tiks ieskicēti

evolūcijas teorijas pamati. Evolūcijas teorija pretēji populārajam viedoklim nesludina sugu vai

vispār organismu konkurenci, bet gan videi piemērotāko gēnu izplatīšanos.

Ir tikai viens organisms, kura mirstīgums līdz šim nav pierādīts – medūza turritopsis

dohrnii.222 Visi pārējie organismi, tai skaitā cilvēks, ir mirstīgi. Tāpēc arī evolūcijas

uzmanības centrā ir nevis organismi, bet to veidojošais kods, kurš vairošanās procesā tiek

nodots nākamajām paaudzēm un tādējādi ir potenciāli nemirstīgs, jo visās paaudzēs identisks.

Cilvēks tiek dēvēts par tikai robotu, kurš kā vergs kalpo savu gēnu un citu mazo, organismu

noteicošo un nākamajās paaudzēs nododamo informācijas nesēju mūžīgai izdzīvošanai. Ja

kāds gēns vai to kombinācija „ražo” apkārtējai videi un vairošanās procesam ne visai

piemērotu organismu, tad pastāv risks šim organismam nomirt pirms gēnu tālāknodošanas,

tādējādi attiecīgos „sliktos” gēnus tā dēvētā gēnu baseinā mazinot vai pat pilnībā pazudinot.

Jauna veida gēni veidojas tikai gēnu mutācijas jeb „kopēšanas kļūdas” ceļā. Gēnu mutācija

parasti noved pie defekta organismā, kas to padara mazāk piemērotu gēnu tālāknodošanai,

taču mutācija var arī novest pie gēna, kas piešķir savam „izdzīvošanas robotam” jeb cilvēkam

īpašības, kuras ļauj šim gēnam tikt nodotam tālāk ģeometriskā progresijā, izstumjot no „gēnu

baseina” citus gēnus. Citiem vārdiem – rodas cilvēks, kurš ir konkurētspējīgāks savu gēnu

tālāknodošanā. Šis cilvēks tāpat ir mirstīgs, tāpēc nav primārais evolūcijas objekts, bet viņa

gēni gan ir, jo tie tiek nodoti tālāk, un ir potenciāli nemirstīgi. Tā ir īsumā un ļoti vienkāršota

evolūcijas teorija.

220 Spickhoff A. in Soergel. Kommentar zum Bürgerlichen Gesetzbuch. Band 12. Schuldrecht 10, §§ 823-853, ProdHG, UmweltHG. 13. Auflage. Verlag W. Kohlhammer, 2005, S. 17.-18. 221 Īsi un vienkāršā valodā par evolūciju: Dawkins R. The selfish gene. 30th anniversary edition. Oxford University Press, Oxford, 2006. 222 Gilbert F. S. Cheating Death. The Immortal Life Cycle of Turritopsis. Pieejams: http://9e.devbio.com/preview_article.php?ch=2&id=6 (skatīts 2014. gada 20. aprīlī).

63

Evolūcijas teorijas problēma ir tā, ka tā var izskaidrot gandrīz visu, un atbilde beigās

skan aptuveni šādi: jēgas, mērķa nav, bet citādi būt nevarēja. No evolūcijas teorijas un jo īpaši

no tā dēvētās evolucionāri stabilās sistēmas teorijas izriet, ka cilvēki citus soda un piespiež

atlīdzināt zaudējumus tāpēc, ka šāda kārtība izrādījās attiecīgo sabiedrību (indivīdus

attiecīgajā sabiedrībā) visvairāk saudzējoša, konkurētspēju uzlabojoša. Pārējās sabiedrības

gluži vienkārši neizdzīvoja. Līdz ar viņām neizdzīvoja attiecīgā sociālā kārtība. Izdzīvoja tā

sabiedrība, kuru mēs šodien redzam. Citiem vārdiem – gēnu mutācijas ceļā izveidojās

sabiedrība, kas piekopa zināma veida „civiltiesisko atbildību” un pateicoties šim institūtam šī

sabiedrība bija spējīgāka. Parādījās dažādas pieejas civiltiesiskajai atbildībai un evolūcija

netieši starp šīm pieejām. Protams, būtiski bija tas, vai attiecīgā pieeja civiltiesiskajai

atbildībai ir piemērota attiecīgai sabiedrībai, lai tā varētu konkurēt ar būtiski citādām

sabiedrībām. Jāpatur prātā, ka sabiedrības ir ļoti atšķirīgas, tāpēc tām optimālas ir dažādas

pieejas civiltiesiskai atbildībai.

Par evolūcijas teoriju un tiesībām varētu rakstīt gari, plaši un ļoti interesanti.223 Šeit

pietiks atzīmēt, ka nekādu „dabisku” civiltiesiskās atbildības funkciju nav iespējams

konstatēt. Civiltiesiskās atbildības mērķi atrast ir tikpat lielas izredzes kā cilvēka dzīves jēgu.

Tāpēc cilvēkiem pašiem mākslīgi ir jānoteic civiltiesiskās atbildības mērķis. Tāpēc arī šajā

darbā uzmanības centrā nav jautājums par to, kuram kādā situācijā būtu jāuzņemas ciest

zaudējumus (jāiestājas par zaudējumiem), kas lielā mērā ir politisks lēmums. Bet apstāklis, ka

civiltiesiskās atbildības mērķis ir tīri politisks lēmums un tāpēc pēc vajadzības grozāms,

vienmēr jāpatur prātā. Cilvēki paši var brīvi izvirzīt deliktu tiesību mērķi. Vācijas tiesību

literatūrā pārsvarā par tādu atzīst mantisko vērtību saudzēšanu, tāpēc arī prevencija ir ne tikai

sekas, bet arī vismaz nosacīti mērķis, pat ja ne dabisks, bet cilvēku mākslīgi piešķirts.

Noslēgumā gan jāteic, ka civiltiesiskās atbildības mērķa noteikšanā nav sagaidāma tīri

racionāla pieeja. Zaudējumu atlīdzības politika var būt arī ļoti emocionāla rakstura.

Piemēram, vai pienākas zaudējumu atlīdzība par tuvinieku nāvi, par nepareizas diagnozes

rezultātā pasaulē laistu bērnu – invalīdu, vai pašam invalīdam pienākas zaudējumu atlīdzība

par to, ka ārsts aiz kļūdas nenovērsa tā piedzimšanu. Valdībai prioritāte ir tikt atkārtoti

ievēlētai, pat ja tas prasa atbalstīt kādas grupas iracionālas vēlmes.

223 Tā, piemēram, ir novērots, ka dzīvnieki soda citus dzīvniekus gan iekš vienas sugas, gan starp sugām pēc būtības tieši tāpat kā cilvēki citus cilvēkus (skatīt T. H. Clutton-Brock & G. A. Parker. Punishment in animal societies. NATURE, VOL 373, 19. January 1995). No šī novērojuma izriet nepieciešamība fundamentāli pārskatīt visas jau tā nepārliecinošās soda teorijas.

64

KOPSAVILKUMS (TĒZES)

1) Kamēr Vācijas Krimināllikumā vainai nav nekāda sakara ar personas

psihisko attieksmi, Latvijas Krimināllikumā turpina pieturēties pie senās

vainas kā psihiskās attieksmes izpratnes, tāpēc Latvijas KL vainas izpratne

nav piemērojama Latvijas civiltiesībās.

2) Vainu privāttiesībās var skaidrot kā rūpības pārkāpumu, kuru noteic tiesa pēc

saviem ieskatiem, bet šāds vainas skaidrojums neatklāj nepieciešamību vainu

nošķirt no pienākuma pārkāpuma. Tāpēc vainas nozīme un vieta atbildības

priekšnoteikumu sistēmā ir skaidrojama caur vainas attiecībām ar pienākuma

pārkāpumu, ko Latvijā nereti apzīmē arī ar jēdzienu „prettiesiska darbība”.

3) Jēdziens „prettiesisks” Latvijā tiek lietots ar nepietiekamu precizitāti, ar to

saprotot gan saistības (pienākuma) pārkāpumu, gan vainu, gan arī abus kopā.

Šāda neprecīza prettiesiskuma jēdziena lietošana stāv ceļā atbildības modeļa

sakārtošanai, un nav savienojuma ar prettiesiskuma jēdziena lietojumu citos

Civillikuma pantos, jo īpaši Civillikuma 1733. pantu, kurā prettiesiskums kā

priekšnoteikums pašpalīdzības tiesībai ir jo īpaši precīzi lietojams, jo no tā

var būt atkarīga pat krimināltiesiskā atbildība.

4) Saistību tiesībās vismaz atbildības priekšnoteikumu kontekstā no

prettiesiskuma jēdziena būtu ieteicams atteikties pavisam, tā vietā lietojot

attiecīgi pienākuma pārkāpuma vai vainas (attaisnojumu neesamības)

jēdzienu.

5) Deliktu tiesībās prettiesiskuma jēdzienam atbildības priekšnoteikumu

kontekstā arī nevar būt patstāvīga nozīme – ar to var apzīmēt tiesību

aizskārumu jeb sekas pašas par sevi vai vainu vai arī kombināciju no abiem

atkarībā no tā, kādas prasības Latvijā izvirza pašpalīdzības tiesībai saskaņā ar

Civillikuma 1733. pantu.

6) Uz darbību orientētās saistībās (darba līgums, uzņēmuma līgums, taču arī

šādos līgumos var pielīgt garantiju) parādnieks ir parādā tikai rūpīgu darbību,

tāpēc šī pienākuma pārkāpuma konstatēšana vienlaikus parasti nozīmēs arī

rūpības trūkuma jeb vainas konstatāciju gluži kā Komerclikuma 169. pantā,

bet uz rezultātu orientētās saistībās vaina ir patstāvīgi vērtējams elements.

65

Teorētiski arī uz rezultātu orientētās saistībās (piemēram, pirkuma līgums) ir

iespējams iepludināt vainas jēdzienu pienākuma pārkāpuma jēdzienā, bet tas

neko pēc būtības nemainītu, jo vaina tāpat būtu jāvērtē patstāvīgi.

7) Latvijas tiesu praksē vainas jēdzienam nav patstāvīga nozīme – to lieto arī kā

sinonīmu citiem atbildības priekšnoteikumiem – cēloniskajam sakaram un

pienākuma pārkāpumam. Kaut arī tiesas regulāri vērtē arī rūpību, tās tomēr

atbildības atzīšanai cenšas atrast konkrētu likuma pārkāpumu, nevis tikai

pienākuma pārkāpumu vai tiesību aizskārumu un vainu jeb vajadzīgās

rūpības neievērošanu, kas ne obligāti noved pie kritizējama rezultāta, bet

nereti pie problemātiskas un neatbalstāmas argumentācijas gan.

8) Latvijas tiesību literatūrā tiek piedāvāts faktiski pārņemt tiesību unifikācijas

dokumentos kā DCFR un CISG atrodamo atbildības modeli, kas būtiski

neatšķiras no vainojamības modeļa, bet atšķirībā no Latvijas regulējuma

paredzētu vainas prezumpciju un atteikšanos no divdomīgajiem jēdzieniem

kā vaina, neuzmanība un nolūks. Kaut arī vietām var nepiekrist šo

priekšlikumu pamatojumam, tas tomēr ir atbalstāms jo īpaši vainas

prezumpcijas dēļ.

9) Pat ja par prasījuma pamatu atzītu Civillikuma 1779. pantu, tāpat vienmēr

būtu jāpiemēro Civillikuma 1635. pants, jo tas paredz konkrētāku regulējumu

un tāpēc pret Civillikuma 1779. pantu darbojas kā speciālā norma. Lietas

dalībnieku un tiesu novēršanās no Civillikuma 1635. panta ir skaidrojama ar

šī panta neskaidro saturu – šī problēma varētu tikt novērsta ar jaunu un

skaidrāku regulējumu, atsevišķi regulējot atbildības priekšnoteikumus

delikttiesiskās un saistību tiesiskās attiecībās.

10) Vainas regulējuma uzlabošanas nolūkos būtu apsverami šādi grozījumi

Civillikumā:

1635. panta 1. daļa būtu aizstājama ar divām jaunām daļām, no kurām pirmā

attiecībā uz atbildību par saistību attiecību pārkāpumu varētu būt analoga

DCFR regulējumam:

„Ja parādnieks pieļauj no saistības izrietoša pienākuma pārkāpumu,

tad viņam ir jāatbild par negatīvajām sekām, ja vien viņš nevar

uzrādīt kādu attaisnojumu. Kā attaisnojumi der ārpus parādnieka

66

kontroles esoši apstākļi, kuru paredzēšanu līguma slēgšanas laikā no

parādnieka nebūtu saprātīgi sagaidīt un par kuriem nebūtu taisnīgi

parādniekam uzlikt pienākumu atbildēt sakarā ar garantiju vai citiem

apstākļiem.”

Kā Civillikuma 1635. panta otrā jaunā daļa vai kā atsevišķs pants būtu

ieteicams šāds noteikums attiecībā uz atbildību no delikttiesiskām attiecībām:

„Ja aiz neuzmanības vai ar nolūku tiek aizskartas cita tiesības, tad

cietušajam ir tiesības prasīt no tiesību aizskārēja no šā tiesību

aizskāruma izrietošo zaudējumu atlīdzību. Zaudējumu atlīdzība ir

izslēgta, ja šāda veida tiesību aizskārumu sakarā ar īpašiem

apstākļiem likums tieši atļauj.”

Civillikuma 1779. pants būtu izteicams šādā redakcijā:

„Cēloniskā sakara noteikšanā civiltiesiskās atbildības nodibināšanas

vajadzībām ir jāvērtē arī, vai attiecīgā darbība ir izraisījusi vairāk

briesmu par tām, kuras sociāli tiek vērtētas vismaz neitrāli.”

11) Zaudējumu atlīdzības tiesībām nav dabiska mērķa, kas dotu vadlīnijas

lēmumu pieņemšanai par to, kuram būtu jāatlīdzina zaudējumi – šāds mērķis

zaudējumu atlīdzības tiesībām ir jāpiešķir pašai sabiedrībai mākslīgi.

67

LITERATŪRAS SARAKSTS

1) Balodis K. Ievads Civiltiesībās. Zvaigzne ABC, 2007.

2) Bitāns A. Civiltiesiskā atbildība un tās veidi. Rīga: Izdevniecība AGB, 1997.

3) Bommer F. Hirnforschung und Schuldstrafrecht. Pieejams: http://www.unilu.

ch/files/unirede-bommer-hirnforschung-und-schuldstrafrecht.pdf (skatīts

2014. gada 16. februārī).

4) Bundeszentrale für politische Bildung. Informationen zur politischen

Bildung. Kriminalität und Strafrecht. 1/2010, Nr. 306.

5) BVerfG bijušā prezidenta Wolfgang Zeidler citāts no Rüthers B., Fischer C.,

Birk A. Rechtstheorie mit Juristischer Methodenlehre. 7. Auflage. Verlag C.

H. Beck München, 2013.

6) Civillikuma Saistību tiesību daļas modernizācijas nepieciešamība un aktuālo

privāttiesiskā regulējuma tendenču (UNIDROIT, ELTP) iespējamā ietekme

uz Civillikuma Saistību tiesību daļas modernizāciju. Zvērinātu advokātu

birojs „Lejiņš, Torgāns un Partneri” (pieejams: http://www.tm.gov.lv/files/

archieve/lv_documents_petijumi_Saistibutiesibas.doc, skatīts 2014. gada

16. martā).

7) Clutton-Brock T. H. & Parker G. A. Punishment in animal societies. Nature,

Vol. 373, 19. January 1995.

8) Creifelds C. (Begründer), Weber K. (Hrsg.). Rechtswörterbuch. 20 Auflage.

C. H. Beck München, 2011.

9) Dawkins R. The selfish gene. 30th anniversary edition. Oxford University

Press, Oxford, 2006.

10) Deutsch E. Fahrlässigkeit und erforderliche Sorgfalt. Zweite Auflage. Carl

Heymanns Verlag KG, 1995.

11) Furmston, M.P. Law of Contract. Fifteenth Edition. Oxford University Press,

2006.

68

12) Gilbert F. S. Cheating Death. The Immortal Life Cycle of Turritopsis.

Pieejams: http://9e.devbio.com/preview_article.php?ch=2&id=6 (skatīts

2014. gada 20. aprīlī).

13) Greenberg J., Koole S., L., Pyszczynski T (editors). Handbook of

Experimental Existential Psychology. New York: Guilford Press, 2004.

14) Grundmann S. in Münchener Kommentar zum Bürgerlichen Gesetzbuch:

BGB. Band 2: Schuldrecht, allgemeiner Teil §§ 241-432. 6. Auflage.

C. H. Beck, 2012.

15) Helmut K. Basic Questions of Tort Law from a Germanic Perspective. Jan

Sramek Verlag, 2012. Pieejams arī: http://www.jan-sramek-verlag.at/

fileadmin/user_upload/Koziol_Basic

Questions_ePDF_HighResOpen_FINAL.pdf (skatīts 2014. gada

20. februārī).

16) Hoffmann H. J. Die Abstufung der Fahrslässigkeit in der Rechtsgeschichte.

Walter de Gruyter & CO, Berlin, 1968.

17) Honson J. (editor). Ideology, Psychology, and Law. Oxford University Press,

2012.

18) J. von Staudingers Kommentar zum Bürgerlichen Gesetzbuch mit

Einführungsgesetz und Nebengesetzen. Buch 2, Recht der Schuldverhältnisse

§§ 255-304 (Leistungsstörungsrecht II). Sellier – de Gruyter Berlin, 2009.

19) J. von Staudingers Kommentar zum Bürgerlichen Gesetzbuch mit

Einführungsgesetz und Nebengesetzen.Buch 2, Recht der Schuldverhältnisse

§§823 E-I, 824, 825 (Unerlaubte Handlungen 1 – Teilband 2). Sellier de

Gruyter Berlin, 2009.

20) Kaser M., Knütel R. Römisches Privatrecht. Ein Studienbuch. 20,

überarbeitete und erweiterte Auflage. C. H. Beck München, 2014.

21) Kasiske P. Strafrecht I.Grundlagen und Allgemeiner Teil. Kohlhammer,

München, 2011.

22) Kārkliņš J. Vainas nozīme, nosakot civiltiesisko atbildību. Jurista Vārds,

2005. gada 26. aprīlis, Nr. 15 (370).

69

23) Klunzinger E. Einführung in das Bürgerliche Recht. 16. Auflage. Franz

Vahlen München, 2013.

24) Kötz H., Wagner G. Deliktsrecht. Verlag Franz Vahlen München, 2013.

25) Krastiņš U. Vaina kā obligāts kriminālatbildības nosacījums. Jurista Vārds,

2008. gada 2. decembris, Nr. 45 (540).

26) Medicus D., Lorenz S. Schuldrecht I. Allgemeiner Teil. 20., neu bearbeitete

Auflage. Verlag C. H. Beck München, 2012.

27) Medicus, D. Allgemeiner Teil des BGB. C.F. Müller, 2010, S. 134.

28) Murmann U. Grundkurs Strafrecht. 2. Auflage. Verlag C. H. Beck München,

2013.

29) Palandt. Bürgerliches Gesetzbuch. 72., neubearbeitete Auflage. Vrelag

C. H. Beck München, 2013.

30) Ranieri F. Europäisches Obligationsrecht. Ein Handbuch mit Texten und

Materialien. 3., vollständig überbearbeitete Auflage.

SpringerWienNewYork, 2009.

31) Rogers W. V. H. Winfield and Jolowicz on Tort. Eighteenth Edition, 2010.

Sweet& Maxwell/Thomson Reuters.

32) Schäfer H. B., Ott C. Lehrbuch der ökonomischen Analyse des Zivilrechts.

5. Auflage. Springer Gabler, 2012.

33) Schneider U. H. in Handbuch Managerhaftung. Risikobereiche und

Haftungsfolgen für Vorstand, Geschäftsführer, Aufsichtsrat (Hrsg. Krieger

und Uwe H. Schneider.) Verlag Dr. Otto Schmidt Köln, 2007.

34) Spickhoff A. (Red.). Soergel. Kommentar zum Bürgerlichen Gesetzbuch.

Band 12. Schuldrecht 10, §§ 823-853, ProdHG, UmweltHG. 13. Auflage.

Verlag W. Kohlhammer, 2005.

35) Torgāns K. Līgumu un deliktu tiesību aktuālās problēmas. Rīga: Tiesu namu

aģentūra, 2013.

36) Torgāns K. Neatļautas darbības izpausmes Eiropas deliktu tiesībās. Jurista

Vārds, 2013. 9. februāris, nr. 49.

70

37) Torgāns K. Saistību tiesības. I daļa. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006.

38) Torgāns K. Vainas vai attaisnojumu meklējumi civiltiesībās. Jurista Vārds,

2005. gada 31. maijs, nr. 20 (365).

39) Von Bar C. (prepared by). Principles of European Law. Study Group on A

European Civil Code. Non-Contractual Liability Arising out of Damage

Caused to Another. Sellier. European Law Publishers GmbH Munich, 2009,

p. 223. (Atsaucēs citēts kā pašā grāmatā ieteikts: PEL/von Bar, Liab. Dam.).

40) Wandt M. Gesetzliche Schuldverhältnisse. Deliktsrecht – Schadensrecht –

Bereicherungsrecht – GoA. 5. Auflage. Verlag Franz Vahlen München, 2012.

41) Wegner D. M. The Illusion of Conscious Will. Bradford Books, 2002.

71

TIESU PRAKSE

1) Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 1996. gada 22. aprīļa spriedums

lietā Nr. SPC-43

2) Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 1996. gada 29. aprīļa spriedums lietā SKC-25

3) Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 1996. gada 26. jūnija spriedums

lietā SKC-52

4) Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 1996. gada 16. oktobra

spriedums lietā Nr. SKC-142.SKC-699

5) Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 1996. gada 30. oktobra

spriedums lietā Nr. SKC-151

6) Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 1997. gada 24. septembra

spriedums lietā SPC-144

7) Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 1998. gada 9. decembra

spriedums lietā SKC-699

8) Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2000. gada 20. janvāra

spriedums lietā Nr. SKC-302

9) Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2001. gada

7. februāra spriedums lietā Nr. C 04076200

10) Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta

2008. gada 9. janvāra spriedums lietā Nr. SKC-21

11) Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2008. gada 2. aprīļa spriedums

lietā Nr. SKC-143/2008

12) Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta

2008. gada 10. septembra spriedums lietā SKC-0296-08

13) Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta

2012. gada 12. septembra spriedums lietā Nr. SKC-482/2012

72

14) Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 27. septembra

spriedums lietā SKC-0309-12

15) Liepājas tiesas 2013. gada 6. decembra spriedums lietā Nr. C20242513

16) Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2013. gada 27. decembra spriedums lietā Nr. C29735212

17) Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2013. gada 21. februāra spriedums lietā Nr. SKC-36/2013.

18) BGHZ 66, 51 (pieejams arī internetā: http://lorenz.userweb.mwn.de/

urteile/bghz66_51.htm, skatīts 2014. gada 12. martā).

19) RG Urteil vom 7.12.1911, RGZ 78, 239 (pieejams arī internetā: http://lorenz.userweb.mwn.de/urteile/rgz78.htm, skatīts 2014. gada 12. martā)

20) BGHZ 98, 135 (137 f.) NJW 1987, 121.

21) BGH Urteil vom 4.5.1955 – VI ZR 37/54, NJW 1955, 1225.

22) BGH Urteil vom 9.11.2004 – X ZR 119/01 (OLG Frankfurt a.M.) NJW

2005, 418.

23) RG Urteil Vom 23.02.1904 (pieejams: Europäisches Obligationsrecht. Ein

Handbuch mit Texten und Materialien. 3., vollständig überbearbeitete

Auflage. SpringerWienNewYork, 2009, S. 631.-633.).

24) RG Urteil vom 12.03.1920 (pieejams: Europäisches Obligationsrecht. Ein

Handbuch mit Texten und Materialien. 3., vollständig überbearbeitete

Auflage. SpringerWienNewYork, 2009, S. 631.-633.).

25) Taylor v. Caldwell, 1863. gada Court of Queen’s Bench spriedums, pieejams:

http://www.bailii.org/ew/cases/EWHC/QB/1863/J1.html (skatīts 2014. gada

19. aprīlī).

26) Paradine v. Jane, 1647. gada King’s Bench Division spriedums, pieejams:

http://www.bailii.org/ew/cases/EWHC/KB/1647/J5.html (skatīts 2014. gada

20. aprīlī).

27) Hall v. Wright, 1859. gada Exchequer Chamber spriedums, pieejams:

http://h2o.law.harvard.edu/collages/1954 (skatīts 2014. gada 20. aprīlī).

28) BGH Urteil vom 13. 02. 2001, NJW 2001, S. 1786 f.

73

NORMATĪVO AKTU SARAKSTS

1) Likums Par dzīvojamo telpu īri (2006. gada 10. oktobra redakcijā). LR

Likums. Pieejams: http://likumi.lv/doc.php?id=56863 (apskatīts 2013. gada

7. decembrī);

2) Krimināllikums. LR likums. Pieejams: http://likumi.lv/doc.php?id=88966

(apskatīts 2013. gada 7. decembrī);

3) Strafgesetzbuch in der Fassung der Bekanntmachung vom 13. November

1998 (BGBl. I S. 3322), das durch Artikel 5 Absatz 18 des Gesetzes vom 10.

Oktober 2013 (BGBl. I S. 3799) geändert worden ist. Pieejams: http://

www.gesetze-im-internet.de/bundesrecht/stgb/gesamt.pdf (apskatīts

2014. gada 16. februārī);

4) Civillikums. LR likums. Pieejams: http://likumi.lv/doc.php?id=225418

(apskatīts 2013. gada 7. decembrī);

5) Bürgerliches Gesetzbuch in der Fassung der Bekanntmachung vom 2. Januar

2002 (BGBl. I S. 42, 2909; 2003 I S. 738), das durch Artikel 4 Absatz 5 des

Gesetzes vom 1. Oktober 2013 (BGBl. I S. 3719) geändert worden ist.

Pieejams: http://www.gesetze-im-internet.de/bgb/BJNR001950896.html

(apskatīts 2013. gada 7. decembrī);

6) Patērētāju tiesību aizsardzības likums. LR likums. Pieejams:

http://likumi.lv/doc.php?id=23309 (apskatīts 2013. gada 7. decembrī);

7) Latvijas administratīvo pārkāpumu kodekss. LR likums. Pieejams:

http://likumi.lv/doc.php?id=89648 (apskatīts 2013. gada 7. decembrī);

8) Preču un pakalpojumu drošuma likums. LR likums. Pieejams: http:

//likumi.lv/doc.php?id=87664 (apskatīts 2013. gada 7. decembrī);

9) Gesetz betreffend die Gesellschaften mit beschränkter Haftung in der im

Bundesgesetzblatt Teil III, Gliederungsnummer 4123-1, veröffentlichten

bereinigten Fassung, das zuletzt durch Artikel 27 des Gesetzes vom 23. Juli

2013 (BGBl. I S. 2586) geändert worden ist (pieejams arī internetā:

http://www.gesetze-im-internet.de/bundesrecht/gmbhg/gesamt.pdf).

74

10) Aktiengesetz vom 6. September 1965 (BGBl. I S. 1089), das durch Artikel

26 des Gesetzes vom 23. Juli 2013 (BGBl. I S. 2586) geändert worden ist

(pieejams arī internetā: http://www.gesetze-im-internet.de/bundesrecht/aktg/

gesamt.pdf).

11) Bundesgesetz betreffend die Ergänzung des Schweizerischen

Zivilgesetzbuches (Fünfter Teil: Obligationenrecht) (Šveices Obligāciju

likums, pieejams: http://www.admin.ch/opc/de/classified-

compilation/19110009/201401010000/220.pdf, skatīts 2014. gada 12. martā).

12) Allgemeines bürgerliches Gesetzbuch für die gesammten deutschen

Erbländer der Oesterreichischen Monarchie (Austrijas Civillikums, pieejams:

http://www.ris.bka.gv.at/

GeltendeFassung.wxe?Abfrage=Bundesnormen&Gesetzesnummer=1000162

2, skatīts 2014. gada 13. martā).

13) Grundgesetz für die Bundesrepublik Deutschland in der im

Bundesgesetzblatt Teil III, Gliederungsnummer 100-1, veröffentlichten

bereinigten Fassung, das zuletzt durch Artikel 1 des Gesetzes vom 11. Juli

2012 (BGBl. I S. 1478) geändert worden ist (pieejams arī internetā:

http://www.gesetze-im-internet.de/bundesrecht/gg/gesamt.pdf, skatīts

2014. gada 14. martā).

75

DOKUMENTĀRĀ LAPA

Maģistra darbs „Vainas jēdziens un nozīme Latvijas un Vācijas civiltiesībās” izstrādāts LU

Juridiskajā fakultātē.

Ar savu parakstu apliecinu, ka pētījums veikts patstāvīgi, izmantoti tikai tajā norādītie

informācijas avoti un iesniegtā darba elektroniskā kopija atbilst izdrukai.

Autora paraksts:

____________________

Ģirts Strazdiņš

Rekomendēju darbu aizstāvēšanai

Vadītājs: Prof. Dr. habil. iur. Kalvis Torgāns

Darba vadītāja paraksts:

__________________

Kalvis Torgāns

Recenzents:

Darbs iesniegts Civiltiesisko zinātņu katedrā 2014. gada __. ____________

Dekāna pilnvarotā persona: ______________________________________ amats, vārds uzvārds, paraksts

Darbs aizstāvēts maģistra gala pārbaudījuma komisijas sēdē

__.__._____. prot. Nr. __.

Komisijas sekretāre:____________________________________________ amats universitātē, vārds uzvārds, paraksts

76

PIELIKUMS NR. 1

BGB izvēlētu pantu teksts vācu, angļu un latviešu valodā

Pants, rindkopa

Teksts vācu valodā Teksts angļu valodā224 Teksts latviešu valodā

(no vācu valodas)

§ 241

Pflichten aus dem Schuldverhältnis (1) Kraft des Schuldverhältnisses ist der Gläubiger berechtigt, von dem Schuldner eine Leistung zu fordern. Die Leistung kann auch in einem Unterlassen bestehen. (2) Das Schuldverhältnis kann nach seinem Inhalt jeden Teil zur Rücksicht auf die Rechte, Rechtsgüter und Interessen des anderen Teils verpflichten.

Duties arising from an obligation (1) By virtue of an obligation an obligee is entitled to claim performance from the obligor. The performance may also consist in forbearance. (2) An obligation may also, depending on its contents, oblige each party to take account of the rights, legal interests and other interests of the other party

Pienākumi no saistību attiecībām (1) Uz saistību attiecību pamata kreditors ir tiesīgs prasīt no parādnieka sniegumu. Sniegums var izpausties arī kā atturēšanās. (2) Saistību attiecības atkarībā no to satura var uzlikt pienākumu katram dalībniekam rēķināties ar otras puses tiesībām, tiesību labumiem un interesēm.

§ 276

Verantwortlichkeit des Schuldners (1) Der Schuldner hat Vorsatz und Fahrlässigkeit zu vertreten, wenn eine strengere oder mildere Haftung weder bestimmt noch aus dem sonstigen Inhalt des Schuldverhältnisses, insbesondere aus der Übernahme einer Garantie oder eines Beschaffungsrisikos zu entnehmen ist. [..]. (2) Fahrlässig handelt, wer die im Verkehr erforderliche Sorgfalt außer Acht lässt. (3) Die Haftung wegen Vorsatzes kann dem Schuldner nicht im Voraus erlassen werden.

Responsibility of the obligor (1) The obligor is responsible for intention and negligence, if a higher or lower degree of liability is neither laid down nor to be inferred from the other subject matter of the obligation, including but not limited to the giving of a guarantee or the assumption of a procurement risk. [..]. (2) A person acts negligently if he fails to exercise reasonable care. (3) The obligor may not be released in advance from liability for intention.

Parādnieka atbildība (1) Parādnieks atbild par nolūku un neuzmanību, ja vien stingrāka vai vieglāka atbildība nav nedz noteikta, nedz izriet no saistību attiecību īpašā satura, jo īpaši sniedzot garantiju vai uzņemoties sagādes risku. [..]. (2) Neuzmanību pielaiž, kurš neievēro satiksmē nepieciešamo rūpību. (3) Atbildību par nolūku nevar parādniekam izslēgt priekšlaicīgi

224 Tulkojuma autori: Langenscheidt Übersetzungsservice, atbildīgais par tulkojuma aktualizāciju: Neil Mussett, tulkojums pieejams arī internetā: http://www.fd.ul.pt/LinkClick.aspx?fileticket=KrjHyaFOKmw%3D&tabid=505 (skatīts 2014. gada 28. februārī).

77

§ 277

Sorgfalt in eigenen Angelegenheiten Wer nur für diejenige Sorgfalt einzustehen hat, welche er in eigenen Angelegenheiten anzuwenden pflegt, ist von der Haftung wegen grober Fahrlässigkeit nicht befreit.

Standard of care in ones own affairs A person who owes only the care that he customarily exercises in his own affairs is not released from liability for gross negligence

Rūpība savās darīšanās Kam jāievēro rūpība, kādu viņš piemēro savās darīšanās, atbildība par rupju neuzmanību nav izslēgta.

§ 278

Verantwortlichkeit des Schuldners für Dritte Der Schuldner hat ein Verschulden seines gesetzlichen Vertreters und der Personen, deren er sich zur Erfüllung seiner Verbindlichkeit bedient, in gleichem Umfang zu vertreten wie eigenes Verschulden. Die Vorschrift des § 276 Abs. 3 findet keine Anwendung

Responsibility of the obligor for third parties The obligor is responsible for fault on the part of his legal representative, and of persons whom he uses to perform his obligation, to the same extent as for fault on his own part. The provision of section 276 (3) does not apply.

Parādnieka atbildība par trešajām personām Parādnieks atbild par sava likumiskā pārstāvja un par to personu, kuras viņš izmanto savu pienākumu izpildei, atbildību tādā pašā apmērā kā par savu atbildību. § 276 3. rindkopas priekšraksts nav piemērojams.

§ 280 pirmā

rindkopa

Schadensersatz wegen Pflichtverletzung (1) Verletzt der Schuldner eine Pflicht aus dem Schuldverhältnis, so kann der Gläubiger Ersatz des hierdurch entstehenden Schadens verlangen. Dies gilt nicht, wenn der Schuldner die Pflichtverletzung nicht zu vertreten hat.

Damages for breach of duty (1) If the obligor breaches a duty arising from the obligation, the obligee may demand damages for the damage caused thereby. This does not apply if the obligor is not responsible for the breach of duty.

Zaudējumu atlīdzība no pienākuma pārkāpuma (1) Ja parādnieks pārkāpj kādu pienākumu no saistību attiecībām, kreditoram ir tiesības prasīt no tā izrietošo zaudējumu atlīdzību. Tas neattiecas uz gadījumiem, kad parādniekam nav jāiestājas par pienākuma pārkāpumu.

§ 311

Rechtsgeschäftliche und rechtsgeschäftsähnliche Schuldverhältnisse (1) Zur Begründung eines Schuldverhältnisses durch Rechtsgeschäft sowie zur Änderung des Inhalts eines Schuldverhältnisses ist ein Vertrag zwischen den Beteiligten erforderlich, soweit nicht das Gesetz ein anderes vorschreibt. (2) Ein Schuldverhältnis mit Pflichten nach § 241 Abs. 2 entsteht auch durch 1. die Aufnahme von Vertragsverhandlungen,

Obligations created by legal transaction and obligations similar to legal transactions (1) In order to create an obligation by legal transaction and to alter the contents of an obligation, a contract between the parties is necessary, unless otherwise provided by statute. (2) An obligation with duties under section 241 (2) also comes into existence by 1. the commencement of contract negotiations

Saistību attiecības no tiesiska darījuma un tiesiskam darījumam līdzīgām attiecībām (1) Saistību attiecību uz tiesiska darījuma pamata nodibināšanai un satura grozīšanai ir nepieciešams līgums starp dalībniekiem, ja vien likums nenoteic ko citu. (2) Saistību attiecības ar pienākumiem kā noteikts 241. panta 2. rindkopā rodas arī: 1. ar līguma pārrunu uzsākšanu,

78

2. die Anbahnung eines Vertrags, bei welcher der eine Teil im Hinblick auf eine etwaige rechtsgeschäftliche Beziehung dem anderen Teil die Möglichkeit zur Einwirkung auf seine Rechte, Rechtsgüter und Interessen gewährt oder ihm diese anvertraut, oder 3. ähnliche geschäftliche Kontakte. (3) Ein Schuldverhältnis mit Pflichten nach § 241 Abs. 2 kann auch zu Personen entstehen, die nicht selbst Vertragspartei werden sollen. Ein solches Schuldverhältnis entsteht insbesondere, wenn der Dritte in besonderem Maße Vertrauen für sich in Anspruch nimmt und dadurch die Vertragsverhandlungen oder den Vertragsschluss erheblich beeinflusst.

2. the initiation of a contract where one party, with regard to a potential contractual relationship, gives the other party the possibility of affecting his rights, legal interests and other interests, or entrusts these to him, or 3. similar business contacts. (3) An obligation with duties under section 241 (2) may also come into existence in relation to persons who are not themselves intended to be parties to the contract. Such an obligation comes into existence in particular if the third party, by laying claim to being given a particularly high degree of trust, substantially influences the pre-contract negotiations or the entering into of the contract

2. līguma ievadfāzē, kur viena puse ņemot vērā potenciālu tiesiska darījuma attiecību otrai pusei dod iespēju iedarboties uz savām tiesībām, tiesību labumiem un interesēm vai tās otram uztic, vai 3. ar līdzīgiem darījuma kontaktiem. (3) Saistību attiecības ar pienākumiem no 241. panta 2. rindkopas var izveidoties arī attiecībā uz personām, kurām nav paredzēts kļūt par līguma pusēm. Šādas saistību attiecības izceļas jo īpaši tad, ja šīs trešās personas īpaši augstā līmenī uzticas un tādējādi būtiski ietekmē līguma pārrunas vai slēgšanu.

§ 823

Schadensersatzpflicht (1) Wer vorsätzlich oder fahrlässig das Leben, den Körper, die Gesundheit, die Freiheit, das Eigentum oder ein sonstiges Recht eines anderen widerrechtlich verletzt, ist dem anderen zum Ersatz des daraus entstehenden Schadens verpflichtet. (2) Die gleiche Verpflichtung trifft denjenigen, welcher gegen ein den Schutz eines anderen bezweckendes Gesetz verstößt. Ist nach dem Inhalt des Gesetzes ein Verstoß gegen dieses auch ohne Verschulden möglich, so tritt die Ersatzpflicht nur im Falle des Verschuldens ein

Liability in damages (1) A person who, intentionally or negligently, unlawfully injures the life, body, health, freedom, property or another right of another person is liable to make compensation to the other party for the damage arising from this. (2) The same duty is held by a person who commits a breach of a statute that is intended to protect another person. If, according to the contents of the statute, it may also be breached without fault, then liability to compensation only exists in the case of fault

Zaudējumu atlīdzināšanas pienākums (1) Tam, kurš ar nodomu vai aiz neuzmanības prettiesiski aizskar cita dzīvību, ķermeni, veselību, brīvību, īpašumu vai kādu īpašu tiesību, ir pienākums atlīdzināt šim citam no tā izrietošos zaudējumus. (2) Tas pats pienākums ir tam, kurš pārkāpj likumu, kura mērķis ir citu aizsargāt. Ja no šī likuma satura izriet, ka tas var tikt pārkāpts arī bez vainas, zaudējumu atlīdzības pienākums iestājas vienīgi vainojamības gadījumā.

§ 831

Haftung für den Verrichtungsgehilfen (1) Wer einen anderen zu einer Verrichtung bestellt, ist zum Ersatz des Schadens verpflichtet, den der andere in Ausführung der Verrichtung einem Dritten widerrechtlich zufügt. Die Ersatzpflicht tritt nicht ein, wenn der

Liability for vicarious agents (1) A person who uses another person to perform a task is liable to make compensation for the damage that the other unlawfully inflicts on a third party when carrying out the task. Liability in damages does not apply if the principal exercises

Atbildība par padotajiem (1) Kurš veic uzdevumu caur citu, ir atbildīgs par tiem zaudējumiem, kurus šis cits uzdevuma veikšanas ietvaros kādam trešajam prettiesiski izraisa. Pienākums iestāties par zaudējumiem atkrīt, ja priekšnieks ir ievērojis apgrozībā

79

Geschäftsherr bei der Auswahl der bestellten Person und, sofern er Vorrichtungen oder Gerätschaften zu beschaffen oder die Ausführung der Verrichtung zu leiten hat, bei der Beschaffung oder der Leitung dieim Verkehr erforderliche Sorgfalt beobachtet oder wenn der Schaden auch bei Anwendung dieser Sorgfalt entstanden sein würde

reasonable care when selecting the person deployed and, to the extent that he is to procure devices or equipment or to manage the business activity, in the procurement or management, or if the damage would have occurred even if this care had been exercised.

nepieciešamo rūpību padoto izvēlē un, ciktāl viņam ir jāsagādā instrumenti vai aprīkojums vai jāvada padotie, sagādē un vadībā, vai ja zaudējumi būtu iestājušies arī pie šīs rūpības ievērošanas.

80

PIELIKUMS NR. 2

Atsevišķu tiesas spriedumu kopsavilkums

Savainošanās, nokrītot no masāžas galda, BGB § 823 Verkehrssicherungspflichten225

Faktiskie apstākļi: masāžas salonā masieris aicina uz vēderu gulošu klientu ieņemt citu

pozīciju. Kamēr klients maina pozīciju, masieris raugās laukā pa logu. Klients nokrīt no masāžas

galda un savainojas.

Tiesa noliedz masiera atbildību cita starpā argumentējot: „[..] apgrozības drošības

veicināšanas pienākumi nedrīkst tikt tā pārprasti, ka tie paredz pienākumu apgrozību turēt brīvu no

jebkādām briesmām. No tā vien, ka kāds apgrozības elements negadījumu zināmos apstākļos līdz-

izraisa, nedrīkst izsecināt atbildību par apgrozības drošības veicināšanas pienākuma pārkāpumu. Šis

pienākums beidzas tur, kur briesmu novēršana ir sagaidāma no paša apgrozības dalībnieka. [..]. Šī

definīcija neaprobežojas tikai ar apgrozības ceļiem, bet attiecas uz jebkādām telpām, arī atbildētāja

darba vietu.”.

Rupjas un vieglas neuzmanības nošķiršana226

Faktiskie apstākļi: atbildētāja, izvairoties no uz ceļa pēkšņi uzskrējuša dzīvnieka (visticamāk

lapsas), apskrāpē mašīnas sānu, radot prasītājam – mašīnas izīrētājam – zaudējumus EUR 8892,69

apmērā. Negadījumā laikā atbildētāja brauca ar ātrumu 120 km/h. Saskaņā ar atbildētāja un prasītāja

tiesiskajām attiecībām atbildētājas atbildība ir atkarīga no tā, vai negadījums noticis aiz „rupjas

neuzmanības” (un tai skaitā nolūka) vai aiz „vieglas neuzmanības”.

Pirmās instances tiesa atzīst rupju neuzmanību, apelācijas instance noliedz rupju neuzmanību.

Strīds nonāk kasācijas instancē. Kasācijas instance secina:

„[15] Apelācijas instances tiesa pareizi secina, ka saskaņā ar pastāvīgu BGH Civillietu Senātu

praksi rupji neuzmanīgi uzvedas tas, kurš apgrozībā nepieciešamo rūpību, ņemot vērā visus

apstākļus, pārkāpj un neievēro neparasti lielā mērā, ko attiecīgajā lietā ikviens atpazītu. Pretstatā

225 AG Linden, Urteil vom 4.1.2001 – 12 C 826/00 (X), NJW-RR 2001, 961. 226 BGH, Urteil vom 11.7.2007 – XII ZR 197/05 (OLG Karlsruhe), NJW 2007, 2988.

81

vienkāršai neuzmanībai rupja neuzmanība prasa arī no subjektīvās puses nepiedodami nepareizu

rīcību, kura ierasto līmeni ievērojami pārkāpj [..].”.

„[18] Nepareizs ir apelācijas tiesas viedoklis, ka rupjas neuzmanības jēdziens ikreiz ir atkarīgs

no konkrētās apdrošināšanas situācijas. Tiesiskais rupjas neuzmanības jēdziens saskanīgi ar

revīzijas sūdzībā pamatoti norādīto tiek noteikts atbilstoši pastāvīgai BGH Civilsenātu praksei

principā vienveidīgi [..]. Pie šī principa ir jāturas jau aiz tiesiskās drošības apsvērumiem vien.

Apelācijas tiesas atbalstītā atšķirīgā jēdziena definīcija novestu sakarā ar neskaitāmajiem

apdrošināšanas veidiem pie grūti pārskatāma rupjas neuzmanības jēdziena sadrumstalotības un

tādējādi pie nepieņemamas tiesiskās nenoteiktības apdrošināšanas tiesībās [..].”.

„Arī OLG paustais, ka atbildētāja refleksveidīgā izvairīšanās kā reakcija uz pēkšņu lapsas

parādīšanos pēc vispārējā principa neveido rupju neuzmanību, pretēji revīzijas sūdzībā paustajam

nenoved kopumā pie tā, ka apelācijas instances spriedums būtu atceļams. Apelācijas instances tiesas

teiktais, ka uz refleksu balstīta rīcība principā neveido rupju neuzmanību, var būt pārāk vispārēji un

iet pārāk tālu. Piemēram, ja šajā situācijā refleksveidīga, saraustīta un nekontrolēta izvairīšanās tiktu

veikta vienlaikus ar asu bremzēšanu, kuras rezultātā braucējs pazaudētu pār transportlīdzekli

kontroli, tad šī izvairīšanās parasti būtu jāvērtē arī subjektīvi kā rupja neuzmanība.”

Vainas prezumpcijas atspēkošana227

Faktiskie apstākļi: kāda ģimene (tūristi) noslēdz tūrisma līgumu, tūrisma aģentūras reklāmā

(bukletā, prospektā) ir noteikts, ka galamērķī par papildus samaksu noteiktos jātnieku klubos ir

iespējams veikt izjādes. Norādītie jātnieku klubi ir katrs saskaņā ar atrašanās vietas valsts

noteikumiem juridiskas personas. Kādā izjādē ar ērzeļiem, kurā piedalījās kopā 6 jātnieki, viens no

šiem ērzeļiem ar vārdu „Mistral” kļuva nemierīgs. Ar Mistral jāja kāda 13 gadus veca persona.

Izjādes vadītājs piedāvāja vienam no minētās ģimenes pieredzējušam jātniekam uzņemties jāt ar

Mistral, kam šis ģimenes loceklis (turpmāk – upuris) arī piekrita. Pēc uzsēšanās Mistral atkal kļuva

nemierīgs, tāpēc upuris no tā nokāpa un turēja to pie grožiem. Mistral palēcās ar visām četrām

kājām gaisā un iespēra jātniekam pa kreiso celi. Pēc vairākām operācijām jātnieks nomira sakarā ar

komplikācijām.

Tuvinieki cēla prasību par zaudējumu atlīdzību saskaņā ar BGB 651f pantu, ar kuru ievieš arī

Padomes Direktīvu 90/314/EEK 5. panta 2. daļu228 un kurš paredz: „ceļojošais var paralēli

227 BGH Urteil vom 9.11.2004 – X ZR 119/01 (OLG Frankfurt a.M.), NJW 2005, 418.

82

uzteikumam vai cenas samazinājumam par neizpildi prasīt zaudējumu atlīdzību, ja vien ceļojuma

trūkuma pamatā ir apstāklis, par kuru ceļojuma organizētājam nav jāiestājas.” Apelācijas instances

tiesa prasību noraida, BGH šo spriedumu atceļ un nodod jaunai izskatīšanai.

Apelācijas instances tiesas apsvērumi: nav pierādījumu, ka Mistral būtu bijis problemātisks

ērzelis, un tāpēc tā izmantošana izjādēm būtu vērtējama kā apgrozībā nepieciešamās uzmanības

neievērošana. Upuris pats brīvprātīgi uzņēmās jāt ar Mistral, zinot ar to saistītās briesmas. Tāpēc

atbildētājs nav vainojams.

BGH argumenti:

„[..] apelācijas instances tiesa savā atkārtotā sprieduma pamatojumā, balstoties uz abu pušu

saskanīgajiem apgalvojumiem, konstatēja, ka izjādes vadītājs upurim jautāja, vai viņš nepārņemtu

sanervozējušos ērzeli „Mistral”, kuru līdzšinējā jātniece vairs nevarēja novaldīt, un pēc upura

piekrišanas piešķīra viņam šo nervozo zirgu. Kā turpmākie notikumi apliecina, ērzelis vismaz

pārņemšanas brīdī upurim – kaut arī viņš bija pieredzējis jātnieks – bija pārāk nevaldāms un tātad

nepiemērots. Tas nozīmē attiecībā uz atbildētāja pienākumu atbrīvot sevi no atbildības to, ka

atbildētājam (arī) ir jādemonstrē un jāpamato, ka nedz pašam atbildētājam, nedz tā padotajiem vai

palīgiem nevar pārmest neuzmanīgu rīcību, kas noveda pie nervozā ērzeļa nodošanas upurim. To

atbildētājs nav izdarījis.”

„Atbildētājs nav paskaidrojis, kāpēc izjādes vadītāja pienācīgai rūpībai atbilst nemierīga zirga,

ar kuru līdzšinējais jātnieks netika galā, vienkārša nodošana citam izjādes grupas dalībniekam.

Atbildētājam bija jāizsakās par jautājumu, vai izjādes vadītāja pārējo izjādes dalībnieku aizsardzības

pienākumos neietilpa pienākums nemierīgo un tātad bīstamo zirgu pašam pārņemt vai vismaz

pārņemt uz īsu brīdi nomierināšanas nolūkos pirms nodošanas upurim. [..].”.

„Apelācijas instances tiesa [..] nesaskatīja, ka atbildētāja atsaukšanās uz upura iespēju no

nervozā zirga atteikties ir pretēja labai ticībai un tāpēc nepieļaujama kā pretrunīga rīcība (§ 242

BGB). Šī lauku apvidū nonākusī jātnieku grupa sakarā ar 13 gadīgās jātnieces nespēju turpināt ar

Mistral jāt bija nonākusi grūtībās. Kad šajā situācijā izjādes vadītājs jautāja, vai upuris nevēlas

uzņemties jāt ar Mistral, tad šis jautājums bija lūgums pēc palīdzības [..]. Tā kā izjādes vadītājs bija

atbildētāja palīgs, tad šī upura sniegtā palīdzība nāca par labu arī atbildētājam. Tāpēc atbildētāja

228 Latvijā šo direktīvas pantu ievieš ar MK 2010. gada 13. aprīļa noteikumu Nr. 353 27.4. punktu, kurš noteic, ka tūrisma operators ir atbildīgs, lai pakalpojumi tiktu nodrošināti atbilstoši līgumam, izņemot gadījumus, ja līguma neizpildē vai nepienācīgā izpildē nav vainojams tūrisma operators un līgums netiek pildīts klienta vainas dēļ [..] tādu notikumu dēļ, kurus tūrisma operators nevarēja paredzēt vai novērst, ievērojot visu nepieciešamo piesardzību.

83

rīcība ir pretēja labai ticībai, ja atbildētājs ar gatavību sniegt palīdzību pamato līdzvainojamību.

[..].”.

Komentārs:

Revīzijas instances tiesa nepasaka tieši, ka atbildētājs ir vainojams. Bet no paskaidrojuma par

apstākļiem, kas atbildētājam jāpierāda, lai no atbildības izvairītos, kļūst skaidrs, ka atbildētājs lietu

ir zaudējis. Attiecībā uz vainu šis spriedums parāda to, cik liela ir vainas prezumpcijas praktiskā

nozīme. Tā kā izjādes klubs atradās Tunisijā, tad nav grūti iztēloties, cik prasītāja pozīcija būtu

bijusi bezcerīga bez vainas prezumpcijas.

Vēl viens interesants aspekts ir tāds, ka šajā lietā vispār nav strīda par to, kurš ir atbildētājs.

Jātnieku klubi bija organizēti pilnīgi patstāvīgi no atbildētāja kā tūrisma aģentūras, arī samaksa tiem

tika veikta atsevišķi. Starp jātnieku klubiem un tūrismu aģentūru pastāvēja ļoti vāja saikne – tūrisma

aģentūra principā tikai informēja klientus par to piedāvātajām iespējām. Bet tūrisma aģentūrai šie

klubi bija nozīmīgi, jo tie faktiski veidoja daļu tūrisma aģentūras piedāvātā pakalpojuma un tātad

varēja būt izšķiroši klientu piesaistē.

Avārija alkohola reibumā un rupja neuzmanība

Faktiskie apstākļi: šoferis izraisa autoavāriju, līkumā vienkārši braucot taisnu un saduroties ar

stabu. Aptuveni stundu pēc avārijas tiek veiktas asinsanalīzes un konstatētas 2,7 promiles alkohola

asinīs. Šoferis kā prasītājs vēršas tiesā pret apdrošinātāju, kurš par spīti pilnai kasko apdrošināšanai

atsakās izmaksāt atlīdzību sakarā ar rupju neuzmanību, un zemāko instanču tiesas apdrošinātāja

pozīciju atbalsta. Lieta nonāk kasācijas instancē. Kasācijas instance secina:

„[..] BGH ieskatā apelācijas instances tiesa pareizi secina, ka pēc vispārējā principa

automašīnas vadīšana alkohola reibumā ir gan subjektīvi, gan objektīvi rupja neuzmanība. [..]. BGH

ieskatā tomēr kļūdains ir apelācijas instances tiesas pieņēmums, ka prasītājs nav sniedzis

pierādījumus par automašīnas vadīšanu slima rakstura garīgu traucējumu stāvoklī, kas izslēdz

iespēju gribai veidoties brīvi, jo prasītājs vairākkārt norādīja, ka negadījuma brīdī tā asinīs esot

bijušas 3,18 promiles alkohola. [..]. Tāpēc apelācijas instances tiesai šajā lietā bija jāpievērš

uzmanība prasītāja paustajiem apgalvojumiem, jo īpaši tāpēc, ka tā bez pamatojuma ir pieņēmusi,

ka prasītājs nav rīkojies rupji neuzmanīgi, neveicot vajadzīgos pasākumus, lai liegtu sev braukšana

alkohola reibumā. [..].”.

84

Komentārs:

Vācijas krimināltiesībās atšķirībā no Latvijas krimināltiesībām smags alkohola reibums tiek

pielīdzināts garīgiem traucējumiem un izslēdz atbildību.229 Šis spriedums ir par alkohola reibuma

sekām civillietā. Apdrošinātājs varētu atteikties izmaksāt atlīdzību, ja pierādītu, ka prasītājs ir

uzvedies rupji neuzmanīgi. Bet prasītājs apgalvo, ka esot bijis tik smagi piedzēries, ka viņa vaina

pat krimināltiesiski ir bijusi izslēgta (prasītājs patiesi tika krimināltiesiski sodīts par piedzeršanos,

kas ir iespējams vienīgi tad, ja dzēruma pakāpe izslēdz vainu līdzīgi kā garīgi traucējumi). Kā

redzams no kasācijas tiesas teiktā, rupja neuzmanība bija meklējama nevis autovadīšanā dzērumā,

bet iepriekšēju drošības pasākumu neveikšana, lai novērstu iespēju sēsties dzērumā pie stūres.

Ārsta atbildība par kļūdu dzemdības procesā – objektīvs uzvedības standarts230

Dzemdību procesā ārsts bērnu pavelk aiz galvas, kas izraisa kaitējumu bērnam. Pret ārstu seko

prasība par zaudējumu atlīdzību, un strīds ir par to, vai ārsts var sevi atvainot subjektīvu apstākļu

dēļ. Tiesa secina: „[..] Eksperts uzskata, ka atbildētāja rīcība šādā krīzes situācijā nevar tikt

„kvalificēta kā neuzmanība”. Eksperts ir izgājis no pieņēmuma, ka atbildētājs krīzes situācijā,

attiecīgās nozares ārstam klāt neesot, ir centies sniegt palīdzību, kaut arī piemērotās metodes nav

atbildušas pieņemtajām. Ar eksperta slēdzienu netiek apšaubīts, ka ir noticis pārkāpums pret

vispārējiem ārstniecības standartiem; ar to tiek vienīgi aicināts subjektīvi attaisnot dzemdības

situācijām iespējams personiski vēl nenobriedušo atbildētāju. Sakarā ar arī attiecībā uz ārsta

atbildību valdošo objektīvo civiltiesību neuzmanības jēdzienu BGB 276. panta 1. teikuma nozīmē

[..] ārstam ir principā jāatbild par savu pretēji atzītajiem standartiem veikto darbību arī tad, ja tā

viņa personiskajā situācijā subjektīvi šķiet atvainojama, piemēram, sakarā ar to, ka ārsts dotajā

aprūpes situācijā bija pārslogots un tāpēc izvēlējās palīdzēt ar medicīniski nepareiziem

paņēmieniem. Šīs objektīvi noteicamās prasības, kādas ir izvirzāmas dzemdību procesa vadošajam

ārstam, ir izvirzāmas arī prasītāja dzemdību procesā attiecībā uz atbildētāju, kurš [..] vēl gan nav

attiecīgās jomas speciālists, bet nav arī iesācējs, bet gan kā pats apgalvo – „pieredzējis ārsts”.”.

229 Kasiske P. Strafrecht I.Grundlagen und Allgemeiner Teil. Kohlhammer, München, 2011, S. 55. 230 BGH Urteil vom 13. 02. 2001, NJW 2001, S. 1786 f.