Madara JonāneLaura Lasmane

Linda BernhardeJēkabs Rumpe

19. janvārī plkst. 02:30 mēs visi četri kopāar skolotājām Līviju Mukāni un Ināru

Melni devāmies garajā ceļā uz Itāliju,kur

mēs pavadījām interesantāko un

piedzīvojumu pilnāko vienu mēnesi līdz

šim.

Romas lidostā mūs sagaidīja šoferītis,kam

vajadzēja aizvest mūs līdz Čelano, tā sauca

pilsētiņu kurā dzīvojām. Tā vietā, lai dotos

uz turieni,mēs devāmies pastaigā pa

Romu. Vēlāk tikai uzzinājām,ka esam

daudz ko nokavējuši, kā piemēram,

iepazīšanos ar mūsu uzraugiem un

restorānu īpašniekiem. Šajā pāris stundās

Romā jau sākām iepazīt itāļus un viņu

dzīves stilu.

Pirmās pusdienas Romā ieturējām nelielāielas restorāniņā. Mums bija iespēja

nobaudīt īstu itāļu picu, tā vismaz teica

mūsu šoferīts.

Kā redzat, Romā uz

ielām visur auga

apelsīni, taču

viņus nedrīkstēja

ēst, jo tie esot pilni

ar kaitīgām

vielām, jo atrodas

tieši blakus

ceļam.

Čelano nonācām tikai vakarā, kad bija tumšs, tāpēc neko nevarēja redzēt. Mums par izbrīnu no rīta ejot uz ofisu,kur bija sarunāta

tikšanās ar mūsu pieskatītājiem, atklājām, ka dzīvojam netālu no milzīga kalna, kuru sākumā noturējām par mākoņiem.

Čelano ir gandrīz 42km2 liela un atrodas

800m v.j.l.. Šī pilsētiņa atrodas gandrīz

pašā Itālijas centrā. Ielas ir diezgan šuras

un mājas saceltas viena pie otras. Čelano

var teikt ir kā ieleja starp kalniem, jo

visapkārt bija redzami tikai kalni.

Šajās divās reizēs Romā apmeklējām:

Vatikāna muzeju

Trevi strūklaku

Spāņu trepes

Kolizeju

Tirēnas jūru, kas atradās 15 min

braucienā no Romas.

Strādājām katru dienu no plkst. 10:00 līdz apmēram 16:00 pēcpusdienā, atkarībā no apmeklētāju skaita. Mēdzām strādāt arīvakaros, ja bija paredzēta kāda ballīte. Laura strādāja virtuvē par pavāra Simpligio palīgu, bet Madara par viesmīli un palīdzēja Immai apkalpot klientus. Laurai bija grūti,jo Simpligio nerunāja anglsiki, toties Imma to nedaudz pieprata un varējām sarunāties ar viņu. Darbs šajā restorānā bija ļoti interesants un reizēm pat notika dažas trakas lietas.

Il rifugio nav tikai restorāns, bet gan arī viesnīca. Darbi bija dažādi no tīrīšanas līdz apkalpošanai un ēst gatavošanai. Visvairāk darba bija sestdienās. Iemācijāmies gatavot tiramisū,ņokus, ravioli, kastanotkas, karnevalas. Jēkabs apkalpoja pārsvarā sestdienās ,bet Linda palīdzēju virtuvē. Protams arī mazgājām traukus, kā tad bez tā. Gatavojām viņu tradicionālos ēdienus un konditorejas izstrādājumus. Protams arīpagatavojām Latvijas tradicionālo ēdienu. Darba devēji Luka un Stefānija bija ļoti jauki cilvēki. Bija viegli sazināties, jo viņi runāja angliski.

Pēdējās dienas pavadījām apskatot Čelano

un aizejot uz kādu bāru, lai apskatītos kāizklaidējas itāļu jaunieši. Paspējām vienu

vakaru padziedāt karaoki un paklausīties

kā izpilda arī kādu itāļu dziesmu. Droši

varam teikt, ka itāļi ir labi dziedātāji.

Un tad pienāca 17.februāris, kad plkst

02:30 devāmies uz Romas lidostu,lai

beidzot atgrieztos mājās.