Latvijas Vesture Snore 2010

15
Edvīns Šnore LU Vēstures un filozofijas fakultātes Rietumeiropas un Amerikas jauno un jaunāko laiku vēstures katedras doktorants Latvijas teritorijā esošo PSRS kolonistu loma valsts neatkarības atjaunošanā 1989.-1991.gadā: mīti un realitāte Ievads PSRS okupēja Latviju 1940. gadā. Pēc Otrā pasaules kara Latvijā tika izvietots ne tikai ievērojams PSRS militārais kontingents, bet ie- pludināts arī liels skaits civilistu jeb kolonistu 1 no PSRS republikām; viņu lielākā daļa strādāja Latvijas terito- rijā izvietotajās PSRS militāri rūpnieciskā kompleksa ražotnēs un vissavienības pakļautības rūpniecības uzņēmumos. 1991. gadā Latvijā esošo PSRS kolonistu skaits bija aptuveni 1/3 no kopējā Latvijas iedzīvotāju skaita. 2 1990.gadā tika atjaunota Latvijas republika ( defacto - 1991. gadā), tās konstitūcija un pilsoņu kopums. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas daļa no PSRS iebraukušajiem kolonistiem atstāja Latviju (1990. 1993. gadā - aptuveni 160 000), daļa naturalizējās un kļuva par Latvijas pilsoņiem, daļa izvēlējās Krievijas pavalstniecību, bet ievērojama daļa naturalizācijas iespēju neizmantoja un tiem tika piešķirts nepilsoņa statuss. Šodien publiskajā telpā bieži izskan viedoklis, ka 1990,-1991.gadā vairums Latvijas teritorijā esošo PSRS kolonistu (PSRS pilsoņu, kuri nebija LR pilsoņi) aktīvi atbalstīja Latvijas neatkarības atjaunošanu, balsoja par to referendumā, stāvēja uz barikādēm. Taču Latvijas valsts šos cilvēkus nodevīgi piekrāpa un nepiešķīra pilsonību, kā to bija solījusi. Šī atbalsta nenovērtēšana esot ne tikai iedzinusi ķīli latviešu un krievu attiecībās, bet arī radījusi aizvainoju- mu, kas nu ir pamatā tam, kādēļ vairums Latvijā palikušo PSRS kolonistu (pārsvarā krievvalodīgie) nav vēlējušies naturalizēties, uztver naturalizācijas procedūru kā pa- zemojošu. Mūsu mērķis ir noskaidrot, cik pamatots ir šāds viedoklis. Pirmkārt, izzināsim, cik liels bija PSRS kolonistu at- balsts Latvijas neatkarības atjaunošanai 1989.-1991.gadā.

Transcript of Latvijas Vesture Snore 2010

Page 1: Latvijas Vesture Snore 2010

Edvīns Šnore LU Vēs tu res un f i lozof i jas faku l tā tes R ie tume i ropas un A m e r i k a s j a u n o un j aunāko laiku vēs tu res katedras d o k t o r a n t s

Latvijas teritorijā esošo PSRS kolonistu loma valsts neatkarības atjaunošanā 1989.-1991.gadā: mīti un realitāte

Ievads PSRS okupēja Latviju 1940. gadā. Pēc Otrā pasaules kara Latvijā tika izvietots ne

tikai ievērojams PSRS militārais kontingents, bet ie-pludināts arī liels skaits civilistu jeb kolonistu1 no PSRS republikām; viņu lielākā daļa strādāja Latvijas terito-rijā izvietotajās PSRS militāri rūpnieciskā kompleksa ražotnēs un vissavienības pakļaut ības rūpniecības uzņēmumos.

1991. gadā Latvijā esošo PSRS kolonistu skaits bija aptuveni 1/3 no kopējā Latvijas iedzīvotāju skaita.2

1990.gadā tika atjaunota Latvijas republika (defacto - 1991. gadā), tās konstitūcija un pilsoņu kopums.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas daļa no PSRS iebraukušajiem kolonistiem atstāja Latviju (1990. 1993. gadā - aptuveni 160 000), daļa naturalizējās un kļuva par Latvijas pilsoņiem, daļa izvēlējās Krievijas pavalstniecību, bet ievērojama daļa naturalizācijas iespēju neizmantoja un tiem tika piešķirts nepilsoņa statuss.

Šodien publiskajā telpā bieži izskan viedoklis, ka 1990,-1991.gadā vairums Latvijas teritorijā esošo PSRS kolonistu (PSRS pilsoņu, kuri nebija LR pilsoņi) aktīvi atbalstīja Latvijas neatkarības atjaunošanu, balsoja par to referendumā, stāvēja uz barikādēm. Taču Latvijas valsts šos cilvēkus nodevīgi piekrāpa un nepiešķīra pilsonību, kā to bija solījusi.

Šī atbalsta nenovērtēšana esot ne tikai iedzinusi ķīli latviešu un krievu attiecībās, bet arī radījusi aizvainoju-mu, kas nu ir pamatā tam, kādēļ vairums Latvijā palikušo PSRS kolonistu (pārsvarā krievvalodīgie) nav vēlējušies naturalizēties, uztver naturalizācijas procedūru kā pa-zemojošu.

Mūsu mērķis ir noskaidrot, cik pamatots ir šāds viedoklis.

Pirmkārt, izzināsim, cik liels bija PSRS kolonistu at-balsts Latvijas neatkarības atjaunošanai 1989.-1991.gadā.

Page 2: Latvijas Vesture Snore 2010

Otrkārt, noskaidrosim, kas tieši tika solīts PSRS pilsoņiem (kuri nebija LR pilsoņi), ja viņi atbalstīs Latvijas neatkarības atjauno-šanu.

Nobeigumā radīsim atbildi uz jautājumu: kādēļ nesenā Latvijas vēsture, sevišķi valsts neatkarības atjaunošanas notikumi bieži tiek mitoloģizēti un ar kādu mērķi tas tiek darīts?

Latvijas neatkarības atjaunošana: fakti un skaitli >

Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas process, tā sauktā Trešā Atmoda, aizsākās 20. gadsimta 80. gadu beigās un noslēdzās 1991. gadā.

Latvijas iedzīvotāji šajā laikā aktīvi iesais-tījās valstī notiekošajās sabiedriski politiska-jās aktivitātēs. Mītiņi, piketi un demonstrāci-jas kļuva par Atmodas laika ikdienu.

Paralēli Latvijas neatkarības aizstāvju (LNNK, Pilsoņu komiteju, vēlāk LTF3) pa-sākumiem daudzu tūkstošu demonstrācijas pulcēja arī Latvijas neatkarības pretinieki (Interfronte).

To, cik liels bijis atsevišķu sabiedrības grupu atbalsts - vai, gluži otrādi, pretestība - Latvijas neatkarībai, ir grūti izmērīt, bals-toties tikai uz aculiecinieku aplēsēm par šo grupu iespējamo dalību tajos vai citos masu pasākumos. Nereti presē un memuāros tas darīts attiecībā uz 1991.gada janvāra bari-kādēm. Taču šie vērojumi ir ļoti pretrunīgi. Vieni liecina, ka katrs ceturtais uz barikā-dēm esot bijis krievvalodīgais, citi savukārt nespēj atcerēties, ka krievus tur vispār būtu redzējuši.

Tomēr apskatāmajā laika posmā (1989.-1991.) Latvijā risinājās arī virkne politisku notikumu, kuros iedzīvotāju dalība un viņu paustā nostāja tika reģistrēta. Tādējādi ie-spējams, pirmkārt, konstatēt dokumentāli fiksēto lietu stāvokli un, balstoties uz šo datu analīzi, izdarīt secinājumus.

Svarīgākie no šiem notikumiem bija (lai-ka secībā):

1989.gada pašvaldību vēlēšanas, 1989.gada Pilsoņu komiteju uzsāktā LR

pilsoņu un pilsoņu kandidātu reģistrācija,

1990.gada Latvijas Pilsoņu kongresa vē-lēšanas,

1990.gada LPSR Augstākās Padomes vē-lēšanas,

1991.gada 3. marta aptauja par Latvijas neatkarību,

1991.gada 17. marta referendums par PSRS saglabāšanu.

Vērtējot Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret valsts neatkarības atjaunošanu, visbiežāk tiek izdarīta atsauce uz 1991.gada 3. marta aptauju. Tādēļ aplūkosim to kā pirmo.

1991.gada 3. marta aptauja Gorbačova īstenotā PSRS pārvalde 1991.

gada sākumā lielā mērā bija zaudējusi leģi-timitāti gan PSRS iekšienē (sevišķi Baltijas republikās, kas formāli jau bija atjaunojušas savu pirmskara valstiskumu), gan Rietum-valstu uztverē. Lai apturētu Padomju Savie-nības sairšanu, Maskava izvirzīja ideju par t.s. jauno „Savienības līgumu", kura noslēgšana PSRS republikām nodrošināšot patiesu brī-vību un demokrātiju Padomju Savienības sastāvā.

PSRS Augstākā Padome pieņēma lēmu-mu 1991.gada 17. martā izdarīt vissavienības referendumu, kurā PSRS pilsoņiem jāpauž sava attieksme pret PSRS saglabāšanu.

Latvijas varas iestādes, kas neatbalstīja PSRS centrālās varas iniciatīvu par 17. marta referenduma rīkošanu Latvijas teritorijā, pie-ņēma lēmumu sarīkot iedzīvotāju aptauju par attieksmi pret Latvijas neatkarību vēl pirms 17.marta.

Šāda aptauja notika 1991.gada 3. martā. Tajā piedalījās Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji (gan LR, gan PSRS pilsoņi). Aptaujas dalīb-niekiem bija jāatbild uz jautājumu: "Vai Jūs esat par demokrātisku un valstiski neatkarīgu Latvijas Republiku?"

Aptaujā nobalsoja 1 666 128 vēlētāji jeb 87,56% no reģistrēto vēlētāju skaita (reģistrēti bija 1 902 802 vēlētāji). No tiem par Latvijas neatkarību balsoja 1 227 562. jeb 73,68% no balsojušo kopskaita. Pret Latvijas neatkarī-bu nobalsoja 24,69% no balsojušajiem jeb 411 374.

Page 3: Latvijas Vesture Snore 2010

Aptaujas rezultāti Pilsēta (rajons) Latvieši (%) Piedalās (%) „Par" balsotāji (%)

Visi iedzīvotāji 52,0 87,56 Rīga 36,6 84,43 Daugavpils 13,0 63,39 Jelgava 49,7 87,14 Jūrmala 44,2 83,72 Liepāja 38,8 85,01 Rēzekne 37,3 81,24 Ventspils 43,0 84,18 Aizkraukles raj. 73,7 94,44 Alūksnes raj. 75,0 96,44 Balvu raj. 71,8 93,17 Bauskas raj. 68,4 93,97 Cēsu raj. 81,3 95,02 Daugavpils raj. 35,9 82,29 Dobeles raj. 63,7 94,17 Gulbenes raj. 79,8 94,83 Jēkabpils raj. 61,6 90,18 Jelgavas raj. 61,1 92,11 Krāslavas raj. 43,1 83,63 Kuldīgas raj. 84,4 97,29 Liepājas raj. 79,2 97,15 Limbažu raj. 85,4 97,70 Ludzas raj. 53,4 88,90 Madonas raj. 82,3 96,41 Ogres raj. 70,5 93,55 Preiļu raj. 63,5 90,66 Rēzeknes raj. 53,5 90,27 Rīgas raj. 58,1 90,34 Saldus raj. 80,7 96,50 Talsu raj. 89,8 97,32 Tukuma raj. 79,0 95,09 Valkas raj. 74,3 95,99 Valmieras raj. 78,5 95,87 Ventspils raj. 85,1 97,16

Tas, cik lielu atbalstu Latvijas neatkarī-bai bija pauduši Latvijas teritorijā dzīvojošie nelatvieši, detalizēti analizēts vairāku autoru pētījumos. Ļoti izvērstu šī jautājuma analī-zi piedāvā Gatis Puriņš un Uģis Šulcs. Viņi secina:

„Ja pieņem, ka latviešu īpatsvars starp reģistrētajiem vēlētājiem 1991. gada 3. martā bija tāds pats kā starp visiem Latvijas pastāvī-gajiem iedzīvotājiem, t.i. 52%, kā arī, ja ņem vērā mūsu 1. un 2. sākotnējo pieņēmumu,4

tad var apgalvot, ka par Latvijas neatkarību ir nobalsojuši tikai 238 040 no reģistrētajiem vēlētājiem-cittautiešiem, kas ir 12,51% no

Par" balsotāji (% no reģistrētiem vēlētājiem)

73,68 64,51 60.68 51,23 51,28 32,51 70,97 62,84 68,53 57,37 62.85 53,43 54,35 44,15 66.80 56,23 90.69 85,65 90,03 86,82 84,96 79,16 90.86 85,38 92,93 88,30 65,06 53,54 84,75 79,81 90,86 86,16 80,21 72,33 82,68 76,16 63,01 52,70 97,44 94,80 96,60 93,84 96,50 94,28 66.81 59,39 92,68 89,35 89,33 83,37 79,64 72,20 65.57 59,19 78.58 70,99 95,17 91,84 98,25 95,62 93,83 89,22 86,57 83,10 91,72 86,93 94.59 91,90

visiem reģistrētajiem vēlētājiem vai 26,06% no visiem cittautiešiem, kas reģistrēti kā vē-lētāji."5

Konfrontējot Puriņa un Šulca pētījuma rezultātus ar citiem avotiem, kuros analizēts cittautiešu balsojums 1991 .gada 3. marta ap-taujā, redzam, ka secinājumi par cittautiešu kvantitatīvo atbalstu Latvijas neatkarībai ir visumā līdzīgi.

Piemēram, Vladimirs Buzajevs secina, ka par Latvijas neatkarību izteikušies vidēji 26% cittautiešu.6

Vilnis Zariņš, noslēgdams savu 3. marta aptaujas analīzi, rezumē: „Grūti secināt, ka

Page 4: Latvijas Vesture Snore 2010

par neatkarību būtu balsojusi vairāk nekā ceturtā daļa Latvijā mītošo cittautiešu."7

Salīdzinot atsevišķu nacionālo minori-tāšu datus, visos trijos minētajos pētījumos secināts, ka proporcionāli vismazāk par Lat-vijas neatkarību ir balsojuši krievi un kriev-valodīgie.

Buzajevs norāda, ka „pret" balsotāju īpat-svars pa Latvijas reģioniem korelē ar kriev-valodīgo īpatsvaru šajos reģionos.8

Līdzīga sakarība novērojama, ja Latvijas aptaujas rezultātus salīdzina ar analoģisku aptauju rezultātiem Lietuvā un Igaunijā.

Lietuva (1991.g. 9. febr.) - par neatkarību balsoja 90,47%, pret - 6,56%

Igaunija (1991.g. 3. marts) - par neatka-rību balsoja 77,83%, pret - 21,43%

Latvija (1991.g. 3. marts) - par neatkarību balsoja 73,68%, pret - 24,69%

Redzam, ka neatkarības pretinieku pro-cents korelē ar krievvalodīgo iedzīvotāju īpat-svaru attiecīgajā valstī.

PSRS kolonistu nostāja 1991.gada 3. marta aptaujā

Minētie pētnieki analizējuši balsotāju etnisko piederību, konstatē tās ietekmi uz aptaujā izdarīto izvēli. Taču šajos pētījumos 3. marta balsojuma rezultāti nav apskatī-ti, vadoties no reģistrēto vēlētāju valstiskās piederības - proti, nav aplūkots, vai un kā atšķīrās Latvijas pilsoņu un PSRS kolonistu balsojums.

1991.gadā Latvijas Republikas pilsoņu īpatsvars no visiem Latvijas iedzīvotājiem bija aptuveni divas trešdaļas9 jeb aptuveni 66%.

Ja ņem vērā, ka „par" balsoja 73,7% no vēlētājiem, kuri piedalījās aptaujā, vai 64,5% no visiem reģistrētajiem vēlētājiem, var se-cināt, ka Latvijas neatkarības atbalstītāju īpatsvars korelējis ar LR pilsoņu procentu sabiedrībā. Uz šādu sakarību norāda Juris Lorencs, runādams par 1991.gada 3. marta aptaujas rezultātiem.10

Lai noskaidrotu, cik liels bija PSRS ko-lonistu atbalsts Latvijas neatkarībai, veiksim kvantitatīvo datu analīzi, balstoties uz šādiem pieņēmumiem:

1) LR pilsoņu līdzdalība aptaujā bija tāda kā vidēji (87,56%)

2) no tiem LR pilsoņiem, kuri piedalījās,

„par" balsotāju īpatsvars tiecās uz 100%11

3) pilsoņu īpatsvars starp reģistrētajiem vēlētājiem bija tāds pats kā vidēji starp iedzī-votājiem - aptuveni 66%, t.i. 1,256 miljoni.

Piezīme: Ja otrais pieņēmums var būt noapaļots uz augšu, tad pirmais pieņēmums noteikti ir noapaļots uz leju, jo Latvijas ne-atkarības pretinieki (piemēram, Interfronte) izvērsa aktīvu kampaņu, aicinot boikotēt ap-tauju.12 Tādējādi var pieņemt, ka daudzi no PSRS kolonistiem aptaujā nepiedalījās, kas savukārt nozīmē, ka LR pilsoņu līdzdalības rādītājs bija lielāks par vidējo.13

Fakti (noapaļoti) 1. Reģistrētie vēlētāji - 1,903 milj. 2. Piedalījās - 1,666 milj. ( 87,56% ) 3. Par neatkarību balsoja - 1,228 milj.

(64,51% no reģistrētiem vēlētājiem) 4. Pret neatkarību balsoja - 0,411 milj.

(21,62% no reģistrētiem vēlētājiem) 5. Bija arī daži procenti nederīgu biļe-

tenu.

Aprēķini (noapaļoti) ņemot vērā iepriekš minētos pieņēmu-

mus un faktus: 1. LR pilsoņu skaits, kas piedalījās aptau-

jā: 87,56% no i,256 milj. = 1,100 milj. 2. Ņemot vērā pieņēmumus, par neatka-

rību varēja nobalsot 1,100 milj. pilsoņu, t.i. 57,8% no visiem reģistrētajiem vēlētājiem.

3. Reģistrēto vēlētāju - PSRS kolonistu -skaits: 34% no l,903milj. = 0,647milj.

4. Par neatkarību balsojušo PSRS kolo-nistu skaits % no visiem reģistrētajiem vēlē-tājiem: 64,5% - 57,8% = 6,7%

5. Par neatkarību balsojošo PSRS kolo-nistu skaits: 6,7% no 1,903 milj. = 0,127 milj.

6. Par neatkarību balsojušo PSRS kolo-nistu skaits attiecībā pret kopējo reģistrēto vēlētāju - kolonistu - skaitu, % : 0,127 milj.: 0,647 milj. = 0,196 (19,6%)

Tādējādi varam pieņemt, ka par Latvijas neatkarību 1991.gada 3. marta aptaujā nobal-soja aptuveni 127 000 Latvijā esošo PSRS ko-lonistu jeb 19,6% no kopējā kolonistu skaita.

Jāteic, ka tas ir visai konservatīvs pieņē-mums, jo, izmantojot citu pētnieku pielietoto metodoloģiju, šis skaitlis samazinās aptuveni uz pusi. Piemēram, pēc Pūriņa un Šulca ap-lēsēm par Latvijas neatkarību kopumā no-

Page 5: Latvijas Vesture Snore 2010

balsojuši tikai 125 775 krievvalodīgie. Šajā skaitlī ietverti gan krievvalodīgie LR pilsoņi, gan PSRS kolonisti, kas savukārt nozīmē, ka PSRS kolonistu procentuālais atbalsts Latvijas neatkarībai ir ievērojami mazāks par mūsu pieņemtajiem 19,6% jeb 127 000.

Pret Latvijas neatkarību 1991.gada 3. marta aptaujā balsoja 411 374 Latvijas iedzī-votāji, kā secina Buzajevs un Zariņš, pārsvarā krievvalodīgie.

Var pieņemt, ka „pret" balsotāju kodolu veidoja PSRS kolonisti, jo tieši uz viņiem attiecās „pret" kampaņas organizatoru (In-terfrontes) galvenais arguments par pilso-nību.

1991.gada 17. marta referendums 1991.gada 17. martā notika vissavienības

referendums par PSRS saglabāšanu. Lai arī Latvijas Augstākā Padome bija

pieņēmusi lēmumu nepiedalīties šī referen-duma organizēšanā un norisē, referendums tomēr notika. Tam par iemeslu bija divi gal-venie faktori.

a. 1991 .g. sākumā LR AP rokās nebij a reālas varas, lai kavētu Maskavas organizētā referenduma norisi.

b.Bija vērojams sabiedrības spiediens, pie-prasot izdarīt PSRS referendumu Lat-vijā. Interfrontes līdera A. Aleksejeva AP 1991.gada 6. marta sēdē publiskotā informācija liecina, ka zem prasības sarīkot referendumu bija parakstīju-šies 400 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju.14

Kā redzam, šis skaitlis aptuveni atbilst tam, cik Latvijas iedzīvotāju 1991.gada 3. martā bija nobalsojuši pret Latvijas neatkarību.

1991.gada 17. marta referenduma dalīb-niekiem bija jāatbild uz šādu jautājumu:" Vai Jūs uzskatāt par nepieciešamu saglabāt Pa-domju Sociālistisko Republiku Savienību kā suverēnu republiku atjaunotu federāciju, kurā pilnā mērā tiks garantētas cilvēku tiesības un brīvības neatkarīgi no to nacionalitātes?"

PSRS referenduma rezultāti Latvijas te-ritorijā bija šādi: referendumā piedalījās 501 280 vēlētāju, no tiem 95% nobalsoja par PSRS saglabāšanu.15

Puriņš un Šulcs secina, ka par PSRS sa-glabāšanu balsoja 476 216 krievvalodīgie

Latvijas iedzīvotāji, kas ir lielākā daļa no vi-siem Latvijā reģistrētajiem krievvalodīgajiem vēlētājiem.

Mīta rekonstrukcija

Mīts A: PSRS kolonistu lielākā daļa

atbalstīja Latvijas neatkarību Kā redzam, 1991.gada marta aptaujas un

referenduma kvantitatīvo datu analīze rāda, ka pārliecinošs PSRS kolonistu vairākums iestājās pret Latvijas neatkarību.

Neskatoties uz to, šodien bieži izskan tieši pretējs apgalvojums, proti, ka PSRS kolonisti Latvijā, kuriem šodien ir nepilsoņa statuss, pārsvarā esot aktīvi iestājušies par Latvijas neatkarību.

Mīts pilsonības iegūšanai Tēze, ka tieši PSRS kolonistu (nepilsoņu)

lielākā daļa aktīvi līdzdarbojusies Latvijas neatkarības atjaunošanā, radusies samērā nesen.

Tā kā šis apgalvojums nebalstās uz rea-litāti, to līdz šim nav izdevies pamatot ar kvantitatīvu datu analīzi. Pat izmantojot vis-elastīgākās metodoloģijas un pieņēmumus, kas līdz minimumam samazinātu LR pilsoņu hipotētisko īpatsvaru „par" balsojušo katego-rijā, aprēķini atduras pret milzīgo neatkarības pretinieku skaitli, kas 3. marta aptaujā pār-sniedz 400 000, bet 17. marta referendumā tiecas uz pusmiljonu.

Tādējādi nav jābrīnās, ka minētā mīta izplatītāji pārsvarā nemin skaitļus, bet lieto vispārīgus formulējumus.

Lūk, klasisks piemērs: „[Latvijas Cilvēktiesību] komiteja ir sa-

rūgtināta, ka pirms deviņiem gadiem -1991. gada 3.martā - notika aptauja par Latvijas neatkarību un toreiz visi lielākoties balsoja par, tomēr nepilsoņiem vēl arvien nav dotas tiesības piedalīties pašvaldību vēlēšanās, un tas nav taisnīgi."16

Lai arī tekstā nav apgalvots, ka PSRS ko-lonisti (Latvijas nepilsoņi) lielākoties būtu balsojuši „par" - tāpat kā lielākā daļa aptau-jas dalībnieku -, teksts sastādīts tā, lai tāds iespaids rastos.

Līdzīgs formulējums: „Lielākā daļa bijušo PSRS pilsoņu bal-

soja par Latvijas neatkarību. Taču, šauboties

Page 6: Latvijas Vesture Snore 2010

par lielas daļas Latvijas iedzīvotāju lojalitāti, trešo daļu no viņiem valsts atstājusi bez pil-sonības."17

Arī šis teksts veidots tā, lai būtu nopro-tams, ka lielākā daļa no tiem, kas atstāti bez pilsonības, tātad PSRS kolonisti, arī ir balso-juši par Latvijas neatkarību.

Paradoksāli, ka mītu par nepilsoņu vai-ruma atbalstu Latvijas neatkarībai šodien izplata to politisko spēku pārstāvji, kas 1989.-1991.gadā publiski iestājās pret Latvijas ne-atkarību. Piemēram, Interfrontes līdere Tat-jana Ždanoka. Ždanokas patronētā Latvijas Cilvēktiesību komiteja (skat. augstākminēto citātu), kā arī Latvijas krievu skolu aizstāvju organizācija regulāri atsaucas uz „daudzajiem cittautiešiem", kuri esot balsojuši par Latvijas neatkarību, bet LR pilsonību tik un tā nav saņēmuši.18

Ne vienmēr tiek konkretizēts, tieši par kuru neatkarības balsojumu ir runa - vai par 1991.gada tautas nobalsošanām, vai par 1990. gada 4. maija balsojumu Augstākajā Padomē.

Ja runa ir par pēdējo, tad jāuzsver, ka pati Tatjana Ždanoka, būdama AP deputāte, par Latvijas neatkarības atjaunošanu 1990.gada 4. maijā nebalsoja.

Savukārt, ja runa ir par cittautiešu bal-sojumu nepilsoņu problemātikas kontekstā, tādējādi acīmredzot norādot uz krieviem un krievvalodīgajiem, kuri veido nepilsoņu ko-dolu, tad AP deputātu nacionālās piederības analīze rāda, ka Latvijas lielākās nacionālās minoritātes - krievu - īpatsvars „par" bal-sojušo deputātu vidū bija tikai 1,4% jeb 2 deputāti no 138. Tas ir neproporcionāli mazs procents, ja to salīdzina ar krievu īpatsvaru Latvijas iedzīvotāju vidū (34% 1989.gadā) un ar krievu proporciju attiecībā pret citām Latvijas nacionālajām minoritātēm, piemē-ram, ebrejiem. 1990.gada 4. maijā par Latvijas neatkarības atjaunošanu balsoja arī 2 ebreju deputāti, kas ir 1,4% no „par" balsojušajiem deputātiem un proporcionāli ir ļoti augsts rā-dītājs, ja ņem vērā, ka ebreju īpatsvars Latvijā bija tikai 0,9% [1989.gadā].

Mītu par to, ka Latvijā dzīvojošie kriev-valodīgie nepilsoņi pārsvarā balsojuši par Latvijas neatkarību, Tatjana Ždanoka izplata arī Eiropas Parlamentā. 9 Šis mīts tiek izman-tots kā arguments, lai pārliecinātu Rietumus, ka Latvijas nepilsoņu vairums allaž (ari valstij kritiskajā 1991. gadā) bijuši lojāli Latvijas

Republikai, bet valsts šo lojālo cilvēku grupu nu ir atstūmusi.

Vēl tālāk iet Krievijas Ārlietu ministrija. Runādams par Latvijas nepilsoņiem, Krievi-jas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs deklarē, ka Latvijā „400 000 krievvalodīgo turpina būt ārpus likuma. [..] Savulaik šie ļaudis re-ferendumā balsoja par Latvijas neatkarību."20

Vērojama pilnīga faktu sagrozīšana. Ja runa ir par 17. marta referendumu, tad šāds skaits - 400 000 (precīzi 476 216) balsoja nevis par, bet pret Latvijas neatkarību. Ja runa ir par 3. marta aptauju, tad arī tajā 411 374 balsoja pret Latvijas neatkarību. „Par" balsojušo vidū Lavrova minētais krievvalodīgo kolonistu skaits var sanākt tikai tad, ja pieņem, ka lielā-kā daļa no "pret" balsojušajiem bija latvieši un Latvijas pilsoņi. Taču šāda hipotētiska iespēja par reālu nav atzīta nevienā no 1991. gada 3. marta un 17. marta tautas nobalsošanu kvantitatīvajām analīzēm.

Interesanti izsekot, kā laika gaitā mainīju-sies kādreizējās AP frakcijas „Līdztiesība" po-litiķu (T. Ždanoka, S. Dīmanis) 1991.gada 3. marta aptaujas rezultātu interpretācija. 1991. gadā šīs frakcijas pārstāvji aicināja balsot pret Latvijas neatkarību. Trīs dienas pēc aptaujas, proti, 1991.g. 6. martā Sergejs Dīmanis Aug-stākās Padomes sēdē pauda:

„Es gribētu izdarīt varbūt dažus politis-kus secinājumus par tiem rezultātiem, kurus mēs saņēmām, pat nerunājot par to, cik tie ir objektīvi. Bez šaubām, visi, kuriem bija tie-sības balsot, ir jāsadala divās daļās - tie, kuri pateica "jā", un visi pārējie: tie, kas pateica "nē", tie, kas neaizgāja balsot, un arī tie, kas sa-bojāja biļetenus. Es ļoti labi saprotu, ka tad, ja mēs paskatāmies uz civilizēto valstu pieredzi, vajag skatīt procentu attiecībā uz tiem, kuri bija atnākuši uz vēlēšanu iecirkņiem. Taču, ņemot vērā to, kāds jautājums tika uzdots, un ņemot vērā reālo sociāli etnisko un politisko situāciju, ir jāņem vērā ari otrs skaitlis. Un, ja mēs paskatāmies uz šo skaitli, tad iznāk 64,5 procenti. Ja mēs paanalizējam lielās pilsētas, rūpniecības centrus, tad redzam, ka barikāde ir tieši pa vidu - 50:50. Ja tagad paanalizējam skaitļus, kas raksturo, kā ir balsojuši cittautie-ši, tad redzam, ka Rīgā "jā" ir pateikuši tikai 20-25 procenti un Latvijā 25-30 procenti."21

Varam konstatēt, ka Sergeja Dīmaņa AP sēdē publiskotās provizoriskās aplēses par cittautiešu (galvenokārt krievvalodīgo)

Page 7: Latvijas Vesture Snore 2010

balsojuma tendenci visumā saskan ar šajā referātā aplūkoto dažādo autoru 3. marta aptaujas analīzēm.

Vēlāk, mainoties politiskajai konjunktū-rai, mainījās arī „Līdztiesības" u.c. Latvijas neatkarības pretinieku retorika. No politiskā viedokļa kļuva izdevīgi apgalvot, ka kriev-valodīgo kolonistu lielākā daļa ir balsojusi par, jo tas radīja morālas tiesības pieprasīt Latvijas pilsonību.

Pārlapojot pēdējo 15 gadu preses pub-likācijas par apskatāmo tēmu, uzkrītoši, ka praktiski nav iespējams atrast liecības par to, ka 1991.gada aptaujā kāds būtu balsojis „pret". Lai arī dokumentāli fiksēts, ka šādi balsojušo skaits Latvijā pārsniedza 400 000, mums izde-vās atrast tikai vienu [!], kurš publiski atzītu, ka ir balsojis pret Latvijas neatkarību - Alek-sandrs Giļmans. Intereses vērts ir viņa 2010. gada sākumā izteiktais situācijas raksturojums:

„1991. gada 3. martā notika Latvijas ie-dzīvotāju aptauja par valsts neatkarību. Pret nobalsoja 411 374 cilvēku. Ja pēdējās Saeimas vēlēšanās kāda no partijām spētu savākt tik daudz balsu, tad tas būtu vairāk nekā 45% -faktiski absolūtais vairākums. [..] Bet tagad jautājums - kur palikuši šie 411 tūkstoši? Protams, kāds jau miris, kāds aizbraucis, kāds pārkrāsojies, - taču publiskajā telpā faktiski neviens vairs nav atrodams."22

Var tikai piekrist Giļmana novērojumam. PSRS kolonisti, kuru vairums 1991 .gadā bal-soja pret Latvijas neatkarību, to publiski atzīst šodien vairās. Tikai retos tā laika notikumu dalībnieku atmiņu stāstījumos un memu-āros iespējams uziet netiešas norādes, kas atklāj patieso Latvijas neatkarības pretinieku popularitāti krievvalodīgo iedzīvotāju vidū.

Piemēram, Atmodas laika lielākā Latvi-jas krievu laikraksta „Sovetskaja molodež" (tirāža 1989.gadā ~ 900 000) redaktors Alek-sandrs Bļinovs atzīst, „katrā ziņā 90% manu kolēģu nobalsoja pret neatkarību."23

Jāpiebilst, ka laikraksts „Sovetskaja mo-lodež" („SM") bija samērā liberāls preses izdevums, kura nostāju regulāri kritizēja, piemēram, Interfrontes laikraksts „Jeģinstvo". ,,SM" arī kļuva par vienīgo preses izdevumu, kura iznākšanu PSKP reakcionāri uz laiku apturēja 1991.gada augusta puča dienās.24

Lieki piebilst, ka Interfrontes pozīcijās stāvo-šo iedzīvotāju pretestība Latvijas neatkarībai bija vēl izteiktāka.

Mīta loma LTF politikā Runājot par apskatāmā mīta izcelsmi,

vēlreiz jāuzsver, ka ideoloģiskā konstrukcija par PSRS kolonistu jeb nepilsoņu lielo at-balstu Latvijas neatkarībai ir radusies samē-rā nesen un tās izplatītāji pārstāv politiskos spēkus, kuri 1991.gadā iestājās pret Latvijas neatkarību, bet šodien iestājas par Latvijas nepilsoņu interesēm.

Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka šī mīta izpla-tīšanos acīmredzot daļēji stimulējusi arī Lat-vijas Tautas frontes retorika pēc 1991.gada.

Ja palūkojamies LTF tuvu stāvošu sabied-risku darbinieku rakstītajā par Latvijas 1991. gada situāciju, konstatējam visai idillisku ainu.

Piemēram, I. Apine 1992. gadā raksta: "Šo periodu var raksturot kā normalizāci-jas un pašapziņas atveseļošanas laiku, bet 1991. g. I-III gandrīz vai kā starpnacionālo medusmēnesi. [..] Vienlaicīgi notika divas konsolidācijas: latviešu sabiedrības saliedēša-nās (lauki un Rīga, dažādu virzienu partijas un LTF) un Latvijas demokrātisko aprindu saliedēšanās ap latviešiem ceļā uz nacionālo neatkarību. Rezultāti izpaudās 1991. g. 3. marta aptaujā, kad 75% iedzīvotāju (sic!) atbalstīja neatkarīgas demokrātiskas Latvijas ideju."25

Patiesībā par Latvijas neatkarību balsoja nevis 75% iedzīvotāju (jeb reģistrēto vēlētā-ju), kā raksta I. Apine, bet gan 64,51%. Au-tore, acīmredzot, apzināti manipulē ar skaitli 73,68 (procenti no aptaujas dalībniekiem, kas balsoja „par"), noapaļo to uz 75% un uzdod par procentiem no Latvijas iedzīvotājiem, tādējādi radīdama iespaidu, ka 75% no visiem Latvijas iedzīvotājiem iestājās par Latvijas neatkarību.

Zinot, ka latviešu īpatsvars sabiedrībā bija tikai 52%, bet LR pilsoņu - ap 66%, lasītājs var izdarīt secinājumu, ka Latvijas neatkarību ļoti būtiski atbalstījuši arī PSRS kolonisti.

Nav jābrīnās, ka vairāki krievu autori, kuri vēlākos gados atsaukušies uz 3. marta aptauju, izmantojuši tieši tādu pašu mani-pulāciju - piemērojuši 73,68% visiem iedzī-votājiem, tādējādi būtiski palielinot patieso „par" balsojušo PSRS kolonistu proporciju.

No I. Apines teksta arī nekļūst skaidrs, kā autores minētā „starpnacionālā medus-mēneša" laikā vairāk nekā 400 000 Latvijas iedzīvotāju varēja nobalsot pret Latvijas ne-

Page 8: Latvijas Vesture Snore 2010

atkarību. Turklāt paužot šo nostāju atkārtoti - divas reizes viena mēneša laikā.

Nedaudz uzmanīgāk, taču līdzīgā gais-mā 1991. gadu apraksta LTF Domes valdes priekšsēdētājs Pēteris Laķis: "Etniski tik daudzveidīgā sabiedrība bija apliecinājusi pietiekami pārliecinošu lojalitāti Latvijas le-ģitīmās varas ceļam."26

Uzkrītoša ir autoru vēlme komunicēt galveno vēstījumu: „Latvijas neatkarību at-balstīja ne tikai latvieši, bet arī Latvijā eso-šie krievvalodīgie" un - sekojoši - arī PSRS kolonisti.

Nav šaubu, krievi un krievvalodīgie kolo-nisti patiešām balsoja par Latvijas neatkarību gan 1990.gada 4. maijā, gan 1991. gada 3. martā, taču procentuāli šis balsotāju skaits bija ļoti neliels, izteikts mazākums. To aplie-cina gan mūsu, gan citu autoru (t.sk. krievu) pētījumi.

Rodas jautājums, ar kādu mērķi Latvijas Tautas fronte, kas 1991. gadā pārņēma reālo varu valstī, centās iztēlot krievvalodīgo atbal-stu Latvijas valstij lielāku, nekā tas patiesībā bija.

Mūsuprāt, atbilde rodama LR AP priekš-sēdētāja A. Gorbunova formulētajā tēzē 1991. gada 13. martā, tātad laikā starp 3. marta aptauju un 17. marta referendumu par PSRS saglabāšanu:

„Ir jāsaprot, ka atbalsts Latvijai saistīts ne tikai ar to formulu, ka Latvija grib kļūt neatkarīga valsts un arī Krievija to pašu dara, bet saistīts arī ar to, ka Latvijā dzīvo liels skaits krieviski runājošo un arī krievu tautības cil-vēku liels skaits dzīvo Latvijā."27

Tātad tas, vai Krievija - un līdz ar to arī pasaules lielvalstis - atzīs Latviju kā neat-karīgu valsti, būs atkarīgs no tā, kā Latvijai izdosies pārliecināt Maskavu un Rietumus, ka ne tikai latvieši, bet arī šeit dzīvojošie krievi atbalsta Latvijas neatkarību.

Baltijas valstīm kritiskajā 1991.gada sā-kumā PSRS vadītājs Mihails Gorbačovs tieši krievvalodīgo pozīciju izmantoja kā galveno argumentu, lai apturētu Baltijas valstu neat-karības centienus un pārliecinātu Rietumus nesniegt Baltijai atbalstu.

1991.gada 12. februārī PSRS līderis tikās ar Luksemburgas ārlietu ministru Žaku Posu (Jacques Poos), kurš Gorbačovam darīja zinā-mu Eiropas Kopienas valstu viedokli:

„Varas pārdale starp PSRS centrālo val-

dību un dažādajām republikām ir ļoti sa-režģīts process, un, mūsuprāt, tā pilnā mērā ir tikai jūsu kompetence. Tajā pašā laikā mēs gribētu izteikt vēlējumu, lai šī procesa ietvaros tiktu ņemts vērā Baltijas valstu spe-cifiskais stāvoklis. 10 no 12 Eiropas kopienas dalībvalstīm nekad nav atzinušas neatkarīgo Baltijas valstu aneksiju, kuru PSRS veica 1940.gadā. Un jūs pats pirms pāris mēne-šiem nosodījāt Molotova-Ribentropa paktu, kura rezultātā šīs trīs neatkarīgās valstis tika anektētas. Mēs uzskatām, ka tāds no-vērtējums nevar palikt bez rezultātiem. Sa-biedriskās domas aptaujas šajās republikās, pirmkārt Lietuvā, kur nesen notika balsoša-na, rāda, ka šīs tautas tiecas uz neatkarību. Šie centieni izsauc lielu rezonansi Eiropas sabiedrībā. Tādēļ, mūsuprāt, attiecībā uz trijām Baltijas valstīm, kas savulaik bijušas neatkarīgas, ir jāpiemēro diferencēta pieeja, salīdzinot ar visām pārējām republikām."

Mihails Gorbačovs uz to atbildēja tā: „Trijās Baltijas republikās ir 7 miljoni

iedzīvotāju. No viņiem 3,4 miljoni - nav pa-m a t i e d z ī v o t ā j i [HeKopeHHoe Hacej iemie] , be t , precīzāk, ir krievvalodīgie: ukraiņi, krievi, ebreji, baltkrievi u.c. Latvijā viņu ir 50 pro-centi, Igaunijā - 40. Bet viņi negrib atdalīties no Savienības."28

Šis Gorbačova apgalvojums nebija bez pamata. To pierāda gan 1991.gada 3. marta aptaujas rezultātu analīze, gan 1991. gada 17. marta referenduma iznākums - lielākā daļa Latvijas krievvalodīgo kolonistu iestājās pret Latvijas neatkarību.

Tā laika Latvijas AP Prezidija loceklis Jānis Škapars uzsver:

„Paturēsim prātā arī to, ka 17. martā re-ferendums tomēr notika, un mums, nerau-goties uz Augstākās padomes lēmumu, ka mēs šajā referendumā nepiedalāmies, nebija tiesību liegt iedzīvotājiem tajā piedalīties. Pusmiljons piedalījās, un 95 procenti no tā balsoja par PSRS."29

Pat ja lielākā daļa krievvalodīgo kolonistu iestājās pret Latvijas neatkarību, Latvijas AP nebija ieinteresēta šo faktu reklamēt, jo Lat-vijas krievvalodīgo pozīcija 1991. gadā drau-dēja iegūt izšķirošu lomu atjaunotās Latvijas starptautiskās atzīšanas procesā.

So secinājumu apstiprina viens no LTF līderiem, Vladlens Dozorcevs, kurš Latvijas delegācijas sastāvā viesojās Maskavā 1991.

Page 9: Latvijas Vesture Snore 2010

gada 24. augustā. Šajā dienā pēc tikšanās ar Latvijas delegāciju Krievijas prezidents Boriss Jeļcins parakstīja ukazu par Latvijas atzīšanu.

Dozorcevs atceras, ka bijis tikai viens jautājums, kas Jeļcinu patiesi interesējis:

„Vienīgais, kas izraisīja īpašu sarunu, bija krievu noskaņojums Latvijā. Jeļcins in-teresējās, kā krievi attiecas pret neatkarību. Latvieši - skaidrs. Bet kā krievi? Gorbunovs tad sacīja, ka, lūk, šeit sēž krievu cilvēks, rakstnieks, deputāts. Viņam vārds. Un es izskaidroju marta aptaujas pārliecinošo arit-mētiku par iedzīvotāju noskaņojumu pret neatkarību."30

Var pieņemt, ka „pārliecinošā aritmētika" acīmredzot bija līdzīga I. Apines 1992. gadā publicētajām aplēsēm, kurus apskatījām ie-priekš. Uz šādu secinājumu vedina ari LR Augstākās padomes 1991.gada 6. marta sēdes stenogramma. Tajā LTF deputāts R. Rikards nāca klajā ar šādu informāciju:

„ Mēs zinām, ka gandrīz puse no cittau-tiešiem bija nobalsojuši par neatkarīgu Latvi-ju. Ļoti vienkārši aprēķini rāda, ka apmēram 250 000 PSRS pilsoņu Latvijā ir nobalsojuši par neatkarīgu Latviju."31

Tā kā detalizēti R.Rikarda aprēķini nav publicēti, nav īsti saprotams, kāda metodo-loģija izmantota, lai iegūtu šādu skaitli. Pat ja pieņemam, ka LR pilsoņu aktivitāte bija tāda kā vidēji - 87,56% (kaut virkne faktoru liecina, ka tā bija lielāka par vidējo, skat. ie-priekš), lai iegūtu 250 000 „par" balsojušus PSRS pilsoņus, ir jāpieņem, ka „par" balsojuši tikai 77,9% LR pilsoņu, kas ir maz ticams. Jāpiebilst, ka pat gadījumā, ja skaitlis 250 000 atbilstu realitātei, tas tik un tā ir PSRS kolo-nistu mazākums.

Izlasot 1991.gada 6. marta AP sēdes stenogrammu, nevar neievērot uzkrītošu tendenci LTF deputātiem visādi uzsvērt un paspilgtināt cittautiešu visai pieticīgo „par" balsojumu.

Šādas rīcības motīvi valstij kritiskajā 1991.gada sākumā ir saprotami. Latvijā pamatnācijas īpatsvars PSRS kolonizācijas rezultātā bija samazināts līdz 52%, pilsoņu kopums - līdz izšķirošajām divām trešda-ļām. Šajā situācijā ārkārtīgi svarīgi bija pa-nākt atbalstu neatkarības centieniem arī PSRS kolonistu vidū. Pretējā gadījumā LTF izvēlētais tiesiskais ceļš draudēja nonākt strupceļā.32

To, ka situācija patiesi bija kritiska, ap-liecina arī fakts, ka LTF atteicās no sākotnēji publiskotā plāna rīkot juridiski saistošu refe-rendumu neatkarības atbalstam, bet daudzi LTF deputāti balsoja ari pret 1991.gada 3. marta aptaujas rīkošanu, jo risks, ka šāda vislatvijas aptauja varētu noliegt 1990.gada 4. maija neatkarības atjaunošanas deklarāciju, bija pārāk liels.33

Viens no LTF līderiem un aptaujas orga-nizētājiem Jānis Škapars šādi raksturo 1991. gada marta situāciju:

„Atceros sanāksmi Augstākajā padomē Gorbunova kabinetā. Viņš iedeva mums, prezidija locekļiem, lielu lapu un lūdza, lai prognozējam, cik procentus aptaujā dabūsim. Riska pakāpe bija augsta. [..] Bīstamības, riska moments bija liels. Ja iznākums būtu nega-tīvs, pretējā puse uzreiz sasparotos - būtu, kam pieķerties. Un lai ari mēs necerējām, ka būs tik labi rezultāti, arī šis pozitīvais iz-nākums liecina par risku. Vairāk nekā 24 procenti tomēr balsoja pret. Turklāt, ja ņem kopā visus 100 procentus, kas reģistrējušies vēlēšanām, par neatkarību nobalsotu tikai 64 procenti."34

Pēdējā piezīme ir būtiska. Atsevišķi autori norāda,35 ka rīkot ap-

tauju, nevis referendumu, Latvijas Augstākā padome izlēma tieši šī iemesla dēļ - nebija pārliecības, ka izdosies iegūt 2/3 atbalstu jeb 66,7% no visiem republikas iedzīvotājiem. Norma par obligāti nepieciešamajām divām trešdaļām no iedzīvotāju skaita bija ietverta PSRS likumā par tautas nobalsošanu. Lai arī Latvija formāli vairs neuzskatīja PSRS likumus par saistošiem, lēmums rīkot refe-rendumu tomēr netika pieņemts. Tā vietā LR AP sarīkoja iedzīvotāju aptauju, pirms tam uzsverot, ka aptaujai ir tikai konsultatīvs raksturs, bet nav juridiska spēka. Kā atzīmē Sergejs Mihailovs,36 šis Latvijas AP taktiskais solis attaisnojās.

Divu trešdaļu iedzīvotāju atbalstu (66,7%) Latvijas neatkarībai iegūt tā arī neizdevās. Par Latvijas neatkarību nobalsoja 64,51% no re-ģistrētajiem vēlētājiem. Uz šo faktu AP 1991. gada 6. marta sēdē norādīja arī „Līdztiesības" deputāts Dīmanis (skat iepriekš). S.Mihailovs rezumē, ka tādējādi Latvijai izdevās izstāties no PSRS un atjaunot neatkarību, neiegūstot tam 2/3 iedzīvotāju atbalstu leģitīmā tautas nobalsošanā.

Page 10: Latvijas Vesture Snore 2010

Mīts B: Latvija neizpildīja solījumu piešķirt

PSRS kolonistiem LR pilsonību Bieži dzirdēts apgalvojums, ka Atmodas

laikā (1989.-1991.) Latvijas Tautas fronte, Latvijas Augstākā padome u.c. aicināja PSRS kolonistus aktīvi atbalstīt Latvijas neatkarības atjaunošanu un apsolīja piešķirt viņiem Lat-vijas pilsonību. Paļaudamās uz šo solījumu, PSRS kolonistu lielākā daļa arī esot nobal-sojusi par Latvijas neatkarību (mīts A), taču Latvija nav izpildījusi viņiem doto solījumu (mīts B).

Šāda nesenās Latvijas vēstures interpre-tācija ļoti izplatīta ir Latvijas krievu presē. Klasisks piemērs ir laikraksta „Telgraf" re-daktores Tatjanas Fastas sniegtais situācijas attēlojums:

„Tā laika Latvijas varas iestādes faktis-ki apmānīja cilvēkus, solot, ka tie, kas būs atbalstījuši neatkarību, dabūs Latvijas pil-sonību."37

Rīgas mērs Nils Ušakovs: ,,1991. gadā, kad balsoja par Latvijas ne-

atkarību, ļoti daudz krievu balsoja. Pēc tam, kā parasti Latvijā, „paņēma un uzmeta" - šie cilvēki nedabūja ne pilsonību, neko, ko solīja Tautas fronte."38

N. Ušakovs gan neatklāj, kā tieši balsojuši krievi (acīmredzot domāti krievi, kuriem ne-bija LR pilsonības, tātad PSRS kolonisti), taču teiktā jēga no tā nemainās - šiem cilvēkiem esot bijusi solīta pilsonība, bet nav tikusi ie-dota. Var pieņemt, ka runa ir par automātisku pilsonības piešķiršanu, t.s. „nulles variantu".

Cits «Saskaņas centra" pārstāvis Jānis Ur-banovičs savā atklātajā vēstulē prezidentei V.Vīķei-Freibergai uzsver:

,,1991. gada rudenī, «atjaunojot» pirms-kara pilsonību, «nacionāli domājošie» poli-tiķi klaji ķērās pie maldināšanas, ignorējot tautas aptaujas rezultātus."

Urbanovičs norāda, ka šī tautas aptauja esot notikusi 1990. gada pavasarī (patiesībā 1991.gada 3. martā - E. S.) un ka uz tās re-zultātiem esot balstījusies 1990.gada4. maija neatkarības deklarācija. Un piebilst:,Jebkurš sagrozījums šajā jautājumā ir godprātīga cil-vēka necienīga blēdība."39

No šiem citātiem redzams, ka miti un pieņēmumi par to, kas tad patiesībā notika Atmodas laikā, iet roku rokā ar klajām faktu kļūdām, uz kuru bāzes nereti tiek atvasinā-

tas cēloņsakarības un veidotas ideoloģiskas konstrukcijas šodienas politiskajam patēri-ņam.

Kas tieši tika solīts Visbiežāk tiek minēti divi dokumenti.40

LTF 1990. gada pirmsvēlēšanu program-ma. Konkrēti punkts 2.5.: „LTF iestājas par to, lai pilsonība tiktu piešķirta visiem Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kuri izteikuši vēlēšanos to iegūt un ir saistījuši savu likteni ar Latvijas valsti."41

Latvijas Padomju Sociālistiskās Republi-kas Augstākās Padomes deklarācija „Par Latvi-jas Republikas neatkarības atjaunošanu" (pie-ņemta 1990.gada 4. maijā). Konkrēti punkts 8.: „Garantēt Latvijas Republikas un citu valstu pilsoņiem, kas pastāvīgi dzīvo Latvijas teritori-jā, sociālās, ekonomiskās un kultūras tiesības, kā arī politiskās brīvības, kuras atbilst vispār-atzītām starptautiskām cilvēktiesību normām. Tas pilnā mērā attiecināms uz tiem PSRS pil-soņiem, kuri izteiks vēlēšanos dzīvot Latvijā, nepieņemot tās pilsonību."42

Kā atzīst paši „nepilsoņu piekrāpšanas" tēzes aizstāvji, 4. maija deklarācijas 8. punkta teksts tomēr ir gana vispārīgs, lai tajā varētu saskatīt Augstākās padomes apstiprinātas garantijas piešķirt PSRS pilsoņiem LR pilso-nību. Sevišķi ņemot vērā šī punkta specifisko formulējumu - vienkopus tekstā minētas „so-ciālās, ekonomiskās un kultūras tiesības", bet atstatus «politiskās brīvības". Tātad apzināti nav iekļauts formulējums «politiskās tiesī-bas", acīmredzot, lai izvairītos no jelkādiem pārpratumiem nākotnē.

Ņemot vērā minēto, mīta propagandētāji uzsvaru liek tieši uz 1990. gada LTF priekšvē-lēšanu programmu. Viņu pamatarguments: AP vēlēšanās LTF saņēma balsu vairākumu, tātad par to balsojuši arī PSRS kolonisti. Un balsoja tādēļ, ka LTF priekšvēlēšanu prog-rammā bija 2.5. punkts, ko PSRS kolonisti iztulkoja kā solījumu, ka viņiem tiks piešķirta LR pilsonība.

Kāds bija PSRS kolonistu atbalsts LTF 1990.gada vēlēšanās

ja par izejas punktu ņemam 1990.gada 4. maija deklarāciju un šo dokumentu at-balstījušo deputātu īpatsvaru no kopējā AP deputātu skaita, tad konstatējam, ka tas bija 68,65 jeb 138 deputāti no 201.

Page 11: Latvijas Vesture Snore 2010

Ekstrapolējot šo attiecību uz tiem vē-lētājiem, kuri vēlēšanās piedalījās, varam pieņemt, ka šāds pats procents jeb aptuveni 2/3 balsoja par LTF kandidātiem, kuri gāja uz vēlēšanām ar mērķi atjaunot Latvijas Re-publiku.

Ir zināms, ka šis īpatsvars atbilst LR pilso-ņu īpatsvaram Latvijā 1990. gadā - aptuveni 2/3 no iedzīvotājiem.

Teorētiskais pieņēmums, ka nozīmīga daļa PSRS kolonistu balsojusi par LTF (un LNNK), iespējams vienīgi tādā gadījumā, ja tikpat liela daļa LR pilsoņu būtu balsojusi par kandidātiem, kuri iestājās pret Latvijas neatkarību, kas savukārt ir maz ticams.

Līdz ar to atsauce uz tāda politiska spēka (LTF) priekšvēlēšanu programmu, par kuru vairums nākamo nepilsoņu nebalsoja, jau pašā pamatā ir visai savāda.

Ko PSRS kolonisti sagaidīja no LTF Saskaņā ar apskatāmo mītu - PSRS ko-

lonisti uzticējušies LTF, jo sagaidījuši auto-mātisku LR pilsonības piešķiršanu, tieši tā viņi toreiz interpretējuši LTF priekšvēlēša-nu programmā teikto: „LTF iestājas par to, lai pilsonība tiktu piešķirta visiem Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kuri izteikuši vēlēšanos to iegūt un ir saistījuši savu likteni ar Latvijas valsti."

Tiek uzsvērts, ka LTF atbalstījušie kolo-nisti esot to sapratuši kā t.s. pilsonības „nulles variantu" pēc Lietuvas scenārija. Lietuvā tika atjaunota valsts neatkarība, pēc tam pieņemta jauna konstitūcija un jauns pilsonības likums, saskaņā ar kuru zināms ļaužu loks (Lietuvas pastāvīgie iedzīvotāji) automātiski tika pa-sludināti par Lietuvas pilsoņiem.

LTF aktīviste Marina Kosteņecka noliedz, ka LTF jebkad būtu iestājusies par „nulles variantu" pēc Lietuvas parauga,4 jo pilsonī-bas automātiska piešķiršana (visiem ar vienu likumdošanas aktu) un pilsonības piešķiršana' tiem, kuri izsaka tādu vēlēšanos (uzrakstīda-mi atbilstošu iesniegumu u.tml.) - nav viens un tas pats. Sevišķi 1990./1991.gada situācijā, kad, kā norāda B. Cilevičs, atteikšanās no PSRS pilsonības, lai pieprasītu LR pilsonī-bu, būtu nozīmējis paust pilsonisku drosmi, kurul990./1991.gada apstākļos visai pamato-ti varētu uzskatīt par lojalitātes apliecinājumu atjaunotajai valstij.44

Jāatzīmē, ka zināma līdzība ar LTF prog-

rammas 2.5. punkta nostādnēm saskatāma Latvijas Pilsoņu komitejas aicinājumā re-ģistrēties t.s. pilsoņu kandidātiem, proti -Latvijas iedzīvotājiem, kuri pauž vēlmi LR pilsonību iegūt. Pilsoņu kandidāti, kuri re-ģistrējušies līdz Pilsoņu kongresa sasaukša-nai (1990.gada 1.maijs) varēja pretendēt uz pilsonības piešķiršanu, kolīdz tiks atjaunota Latvijas Republika un atbilstošie likumi.

Lai reģistrētos, LR pilsoņa kandidātam netika izvirzītas nekādas prasības, arī latvie-šu valodas prasības nepastāvēja. Vienīgais noteikums - vēlme kļūt par LR pilsoni. Šie aicinājumi plaši tika izplatīti gan latviešu, gan krievu valodā visā valstī. Neskatoties uz to, par pilsoņu kandidātiem piereģistrē-jās proporcionāli ļoti neliels skaits. Pilsoņu kongresa vēlēšanās piedalījās 28 910 pilsoņu kandidātu. LR pilsoņu skaits, kas piedalījās Pilsoņu kongresa vēlēšanās, proporcionāli bija nesalīdzināmi lielāks - 678 862.45

Nevar noliegt, Latvijas Tautas frontes va-dībā bija arī cilvēki, kuru skats uz pilsonības problemātiku atšķīrās no LTF vairākuma viedokļa. Piemēram, Jānis Jurkāns un Dainis īvāns neslēpa, ka neatbalsta LTF (un Pilsoņu kongresa) uzstādījumu par 1940.gada pilsoņu kopuma atjaunošanu. Viņi iestājās par jauna pilsoņu kopuma veidošanu uz Latvijas pastā-vīgo iedzīvotāju bāzes. Tieši uz D. īvānu un J. Jurkānu šodien nereti atsaucas „piekrāpto nepilsoņu" mīta atražotāji. Taču LTF oficiālā pozīcija bija cita. Tā ievērojami atšķīrās no D. Ivāna un J.Jurkāna nostādnēm.

LTF vēlētāji 1990.gadā nevarēja arī neie-vērot, ka LTF atbalstīto kandidātu vidū bija LNNK un Pilsoņu komitejas vadoši darbi-nieki. Piemēram, Andrejs Krastiņš, kas pēc ievēlēšanas AP kļuva par AP priekšsēdētāja vietnieku. Šajā statusā viņš 1990.gada 14. septembrī LTV ēterā detalizēti izklāstīja LR pilsonības koncepciju.

Latvijas Tautas frontē bija pārstāvēts ļoti plašs viedokļu spektrs. LTF bija gan tie, kas stāvēja Pilsoņu kongresa pozīcijās, gan tie, kas atbalstīja „nulles variantu". Tieši tādēļ LTF programmatiskie dokumenti tika formu-lēti gana vispārīgi, strikti neieņemot nevienu no polārajām pozīcijām.

Visai precīzi LTF nostāju pirms AP vē-lēšanām formulēja LTF priekšsēdētāja viet-nieks Ivars Godmanis krievu valodas izde-vumā „Atmoda":

Page 12: Latvijas Vesture Snore 2010

„Paliek atklāts jautājums, kas būs tad, ja mēs zaudēsim Augstākās Padomes pavasara vēlēšanas. Arī šādai situācijai ir nepieciešams precīzs darbības plāns. [..] Lūk, tad savu lomu var spēlēt Pilsoņu kongress. Es attiecos pret šo ideju bez kādas histērijas."46

Godmaņa publiski pausto attieksmi pret Pilsoņu kongresu un sekojoši arī pret pilsonī-bas problēmu bija grūti pārprast. 2005. gadā I. Godmanis uzsvēra:

„Man pārmeta, ka Tautas fronte esot krie-vus apmānījusi - solījusi visiem neatkarības atbalstītājiem pilsonību, bet neesot iedevusi. Tāda solījuma nekad nav bijis."47

Arī LTF deputāts Vladlens Dozorcevs, kas pats neatbalstīja LTF oficiālo nostāju pil-sonības jautājumā, noliedz mītu par solīto pilsonību:

„ Runas par to, ka Tautas fronte būtu solījusi pilsonību visiem, tas ir absolūts iz-domājums. [..] Pamatnosacījumi, uz kuru bāzes attīstījās šī ideja [par 1940.gada pilsoņu kopuma atjaunošanu], bija ierakstīti jau LTF 1. kongresa un vēlāk 2. kongresa lēmumos. Programmā bija punkti, kuri izskaidroja, kā tiks risināta šī problēma. [..] Personīgi es biju pret dalīšanu pilsoņos un nepilsoņos, biju pret to no pirmās dienas."48

Lasot 1990./1991.gada presi, redzam, ka arī citiem krievvalodīgajiem tolaik nebija nekādu ilūziju par LTF nostāju pilsonības jautājumā - gan pirms 1990.gada AP vēlē-šanām, gan vēl jo vairāk pirms 1991.gada 3. marta aptaujas.

Piemēram, vēlākais Saeimas deputāts Vladimirs Buzajevs 1991.gada 7. februāri laikraksta „Sovetskaja Latvija" ievadrakstā, analizēdams Latvijas pilsonības projektu, vilka tiešas paralēles ar Dienvidāfrikas apar-teīdu un brīdināja lasītājus, ka „saskaņā ar esošajām pilsonības koncepcijām mūsu vēl nedzimušie bērni būs atbildīgi par Ribentro-pa-Molotova pakta noslēgšanu." 49

Līdzīga satura publikācijas bija plaši iz-platītas arī citos Latvijas krievu izdevumos. Tajās lasītājiem detalizēti izklāstīja argumen-tus, kādēļ nepieciešams balsot pret Latvijas neatkarību. Galvenais arguments - „jums nedos pilsonību".

Līdz ar to nav pamata apgalvot, ka PSRS kolonisti nezināja LTF nostāju pilsonības jau-tājumā. Viņi to zināja, un tieši tādēļ vairums no viņiem balsoja pret.

Secinājumi Veicot 1991.gada 3. marta aptaujas (par

Latvijas neatkarību) un 1991.gada 17.marta referenduma (par PSRS saglabāšanu) rezul-tātu kvantitatīvo analīzi, kā arī konfrontējot dažādu autoru pētījumus par šo tēmu, va-ram secināt, ka lielākā daļa Latvijā nonākušo PSRS kolonistu 1991. gadā iestājās pret Lat-vijas neatkarību.

Līdzīgu secinājumu, proti, ka vairums PSRS kolonistu Latvijā aktīvi neiestājās par

' LR atjaunošanu, varam izdarīt, izanalizējot 1990.gada Augstākās Padomes vēlēšanu re-zultātus un Latvijas Pilsoņu komitejas datus par LR pilsoņu kandidātu reģistrāciju.

Tā kā mums neizdevās atrast faktoloģisku apstiprinājumu apgalvojumam, ka Latvijas nepilsoņu jeb PSRS kolonistu vairums būtu atbalstījuši LR neatkarību, uzskatām šo ap-galvojumu par nepamatotu.

Izanalizējuši avotus un literatūru, kurā šis apgalvojums minēts, varam konstatēt, ka tie nav zinātniski vai statistiski pētījumi, bet gan preses publikācijas un atsevišķu sabiedrisku darbinieku un politiķu publicistiski raksti un memuāri. Tādējādi varam izdarīt secinājumu, ka mīts par PSRS kolonistu vairuma atbalstu Latvijas neatkarībai visdrīzāk ir radies poli-tiskās konjunktūras rezultātā.

Veikuši avotu analīzi, konstatējam, ka šis mīts parādījās jau 1991.gadā un tā izplatību sekmēja Latvijas Tautas fronte un LR Aug-stākā Padome.

Mūsuprāt, tam bija divi galvenie iemesli: lai leģitimizētu 1990.gada 4. maijā atjau-

notās Latvijas Republikas valsts varu, radot iespaidu, ka to atbalsta ne tikai LR pilsoņi, bet arī lielākā daļa PSRS kolonistu;

lai veicinātu atjaunotās LR starptautisku atzīšanu.

Konstatējams, ka arī pēc LR atjaunošanas mīts turpinājis spēlēt būtisku lomu Latvijas politiskajos procesos, piemēram, veidojot Latvijas sabiedrības integrācijas politiku.

Kā šodien konstatē kādreizējie LTF un LR līderi,50 integrācijas politika cietusi ne-veiksmi lielā mērā tādēļ, ka tā bija balstīta uz nepareiziem pieņēmumiem. Tam nevar nepiekrist.

LTF vadošie darbinieki (piemēram, Jā-nis Škapars) šodien atzīst, ka „tas kontin-gents, kurš balsoja pret Latvijas neatkarību (< 400 000), lielā mērā ir atnācis līdz šodienai."51

Page 13: Latvijas Vesture Snore 2010

Pēc būtības šāds konstatējums nozīmē, ka PSRS kolonistu (nepilsoņu) vairums Latvijā nekad nav mainījuši savu 1991.gadā pausto negatīvo attieksmi pret Latvijas valsti. Šīs attieksmes sporādiskās izpausmes novēroja-mas publiskajā telpā arī šodien, piemēram, TV5 aptaujā skatītāju vairumam balsojot par versiju, ka LR izveide ir bijusi kļūda. Lai ari šādai auditorijas nostājai tiek minēti virk-ne iemeslu, sākot ar krievvalodīgo vilšanos, apkrāpšanu (mūsu apskatītais mīts) un bez-maksas latviešu valodas kursu nenodroši-nāšanu,52 mūsuprāt, nav pamata uzskatīt, ka 1991.gadā viņu viedoklis par LR izveidi būtu bijis atšķirīgs.

Ironiski, ka valsts varas leģitimitātes vai-rošanai konstruētais un sabiedrības konso-lidācijai izmantotais mīts šodien kļuvis par līdzekli tieši pretēju mērķu sasniegšanai.

Politiskie spēki, kas 1991.gadā aicināja Latvijas iedzīvotājus iestāties pret Latvijas neatkarību, tagad, mainoties politiskajai kon-junktūrai, pārņēmuši LTF radīto mītu un

A t s a u c e s un s k a i d r o j u m i

1 Dažkārt avotos tiek lietots termins "migranti" vai "imigranti", lai apzīmētu PSRS pilsoņus, kuri pārceļoja uz Latviju pēc tās vardarbīgas inkorporācijas Padomju Savienībā, taču šis apzīmējums nav uzskatāms par korektu 1940.-1991.gada kontekstā, kad Latvija de facto nebija nedz politiski, nedz ekonomiski neatkarīga valsts.

Kolonists - kolonijas iedzīvotājs, kas ie-ceļojis no metropoles [„Svešvārdu vārdnīca", Jumava, 1999]

Kolonija - valsts vai teritorija, kam nav politiskas vai ekonomiskas patstāvības un kas atrodas citas valsts - metropoles - varā [turpat].

2 Saskaņā ar LR Augstākās Padomes 1991. gada 15. oktobra lēmumu "Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem" Latvijas pilsonība tika atzīta aptuveni 2/3 Latvijas iedzīvotāju. Avots: http://www.pctvl.lv/?lan g=lv&mode=party&submode=questions& page_id=853

3 Latvijas Tautas fronte iestājās par Latvijas neatkarību no 1989.gada 31. maija (LTF Domes valdes aicinājums).

izmanto to, lai nepilsoņu vidū sētu neuzticību pret Latvijas valsti.

Krievvalodīgajā presē plaši izplatīts ap-galvojums, ka Latvijas valsts 1991.gadā esot piekrāpusi PSRS kolonistus - viņu vairums balsojis par Latvijas neatkarību, bet pilsonī-bu, kura bijusi solīta, nav saņēmis.

Veikuši LTF programmatisko dokumen-tu un LR AP lēmumu analīzi, varam konsta-tēt, ka arī šis apgalvojums negūst faktoloģisku apstiprinājumu.

Tāpat vērojams, ka mīta izplatītāji, bieži nespēdami konkretizēt savu apsūdzību, iz-dara vispārīgas norādes uz Latviju un latvie-šiem, secinot, ka latviešiem nevar uzticēties. Uztraucoši, ka šādi secinājumi parādās ne tikai preses slejās, bet arī akadēmisku autoru rakstos.53

Tādējādi redzam, ka savulaik vienotības ilūzijas radīšanai konstruētais mīts šodien kā bumerangs ir atgriezies atpakaļ un tiek izmantots, lai radītu starpnacionālu neuzti-cēšanos un šķeltu Latvijas sabiedrību.

4 Balstoties uz priekšstatu par īpašo vēsturiski-politisko situāciju Latvijā 1991. gada pirmajā pusē, Pūriņš un Šulcs pieņem, ka latviešu līdzdalības tendence aptaujā par Latvijas neatkarību tiecas uz 100%, kā arī no latviešiem, kuri piedalījās aptaujā, par neatkarību nobalsoja 100%. Pēdējo pieņēmu-mu, analizēdams 1991.gada 3. marta aptaujas rezultātus, izdara arī Vladimirs Buzajevs: Ey3aeB, B/ia^MMnp. HeepaMČane Jlameuu, 2007, c.14.

5 Pūriņš, Gatis, Šulcs, Uģis. Etniskie balsojumi, atskatoties uz 1991. gada 3. marta aptaujas pieredzi. Rīga, 2001: http://home. lu.lv/~politics/raksti/3.MARTS/3.MARTS, htm

6 Ey3aeB, Bjia^MMiip. Heepa^dane Jlameuu, 2007, c.14.

7 Zariņš, Vilnis. Kas balsoja par neat-karību? Latvijas Avīze, 2006, 3. marts.

8 By3aes, Bna^MMMp. HezpaMdane Jlameuu. 2007, c.14.

9 Avots: http://www.pctvl.lv/?lang= lv&mode=party&submode=questions&pa ge_id=853

10 JIopeHIļ, ĪOpMC. JĪBJIfleTCfl 7IM

Page 14: Latvijas Vesture Snore 2010

flByxo6mMHHoe rocyp;apcTBO Hen36e>KHbiM 6ynymnM? Diena (krievu vai), 2.1pp„ 1997, 25. okt.

11 Pieņēmumu, ka par neatkarību bal-soja 100% no aptaujā piedalījušos latviešu skaita, izmanto gan Pūriņš un Sulcs, gan Bu-zajevs. Cittautiešu - LR pilsoņu - „par" balso-juma īpatsvars, pieņemts, balstoties uz faktu, ka uz šo cilvēku grupu neattiecās galvenais neatkarības pretinieku arguments - palikšana bez pilsonības neatkarīgajā Latvijā.

Krievvalodīgo PSRS kolonistu un kriev-valodīgo LR pilsoņu dažādās motivācijas uzsver arī Latvijas ebreju kopienas līderis [1997] Grigorijs Krupņikovs: JlaTBMH He 6yn;eT STHHHecKM oflHopoflHofi CTpaHOM, Diena (krievu vai), 2. lpp., 1997, 23. dec.

12 OypMaH, JĻ, ŠajļopoaiHioK, 3 . Ilpimi>KeHiie Bairran: Ea;:TwiicKi'ie pyccKne m 6anTiiMCKne KynbTypbi. Mup Poccuu, Ne 3, 2004, c. 106.

13 Sākotnēji 1991.gada 3. marta aptau-ju aicināja boikotēt ari Latvijas neatkarību atbalstošā Pilsoņu komiteja, norādīdama uz šādas aptaujas leģitimitātes problēmām, ja tajā piedalās PSRS kolonisti. Taču, kā atzīmē, Pūriņš un Šulcs, vēlāk šis aicinājums tika atsaukts.

14 http://www.saeima.lv/steno/AP_ste-no/1991 / st_910306.htm

15 Bleiere, D. Latvija 1985.-1996. gadā: Notikumu hronika. Rīga: Demokrātijas attīs-tības centrs, 1996. 51. lpp.

16 „Par nepilsoņu tiesībām Esplanā-dē iestājas ap 300 cilvēku", BNS, 2000. gada 4. marts, http://www.delfi.lv/archive/print. php?id=49010

17 ī l eTposa , A. C. O^epe^Han npo-Bepica Herpa>KflaH? Hoean Ta3ema, 2007, 4. okt., 5.1pp.

18 P iemēram: http: / /www.shtab.lv/ main.php?w2=doc&id= 138

19 http://www.zapchel.lv/index.php?la ng=ru&mode=rakurs&submode=happend &page_id=6958

20 http://www.rg.ru/2005/05/28/lavrov. html

21 http://www.saeima.lv/steno/AP_ste-no/1991/st_910306.htm

22 http://rus.delfi.lv/news/daily/ver-sions/article.php?id=29287627

23 Ka6aHOB, HMKonaii. Lļena He3aeu-cuMocmu. Dvina, 2006, c.89.

24 Turpat. 80.-89. lpp. 25 Apine, I. Nacionālā pašapziņa ceļā

uz demokrātiju. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, Nr.10, 1992, 20.-22.lpp'

26 Laķis, P. 1991. gada 3. marta referen-dums. No: Latvijas Tautas fronte 1988-1991: Veltījums Trešajai Atmodai un Latvijas Tautas frontes dibināšanas desmitgadei. Rīga: Jāņa sēta, 1998. 252.-253. lpp.

27 http://www.saeima.lv/steno/AP_ste-no/1991/st_910313.htm

28 Pii6MHMHa, A. Lop6aneB nofl «flaB-jiemieM», Hac, 31.01.2006.

h t t p : / / w w w . c h a s - d a i l y . c o m / win/2006/01/31/v_032.html?r=3

29 Avotiņš, Viktors. Aptauja riskantā laikā. Neatkarīgā Rīta Avīze, 2006, 3. marts, 2- lpp.

30 "HacTOimļee npomeflinee BpeMa", Telegraf, 2009, 6. apr., 13. lpp.

31 http://www.saeima.lv/steno/AP_ste-no/199 l/st_910306.htm

32 LTF izvēlētais tiesiskais ceļš balstījās uz PSRS okupācijas administrācijas, LPSR, vēlēto varas orgānu izmantošanu, lai atjau-notu Latvijas Republiku. Tā kā lemšanā va-rēja piedalīties arī visi PSRS okupācijas laikā Latvijā iebraukušie kolonisti, pastāvēja liels risks, ka šādā veidā neatkarību var neizdoties atjaunot. Citu tiesisko ceļu bija izvēlējies Pil-soņu kongress.

33 Sīkāk šī epizode aprakstīta Arnolda Bērza memuāros „Armalnieka šķitumi"

34 Avotiņš, Viktors. Aptauja riskantā laikā. Neatkarīgā Rīta Avīze, 2006, 3. marts, 2. lpp.

35 http://www.russkie.org/index.php" ?module=fullitem&id=8361

36 Turpat. 37 B 3epKane pocciiiicKoro MHTepHeTa

y JlaTBMM )KyTKoe nniļo. Tenezpatfi, 2005, 4. aug., 4. lpp.

38 Politiskajā diskusiju duelī "Kurš būs Puškins?" tiekas Nils Ušakovs no "Saskaņas centra" un Juris Dobelis No TB/LNNK, Radio SWH, 2006. gada 31. augustā, 09:07 http:// www.tvnet.lv/zinas/latvija/212968

39 http://www.apollo.lv/portal/news/ articles/30612

40 Skat. piemēram, sadaļu "HTO 6MJIO o6em;aHO 6yflyiiļiiM Herpa>KflaHaM" rakstā "10 apryMeHTOB 3 A npaBO HerpajKflaH YNACTBOBATB B MYNIMIINAZIFAHBIX Bbi6opax",

Page 15: Latvijas Vesture Snore 2010

Hac, 2008, l l . sep t . ,2 . lpp. 41 Latvijas Zinātņu akadēmija. 4.

maijs. Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju. Fonds Latvijas Vēsture, 2000, 333. lpp.

42 Turpat, 6.1pp. 43 CīpoM, AHHa. MM KaK 6ya;TO 6M

ocTa/racb B 1991 rofly. Diena (krievu vai.), 1997. 10. sept., 6. lpp.

44 Ka6aHOB, HMKOJiaii. Lļena He3aeu-

cuMocmu. Dvina, 2006, 56.1pp. 45 LR Pilsonis, Pilsoņu Kongresam

veltītais 3. speciālizdevums, 1990.g. aprīlis/ maijs, 6.1pp.

46 K He3aBMCMMOCTM -uiar 3a inaroM. AmModa, 1990, 2. janv., 1 .lpp.

47 Godmanis, Ivars. Sāda integrācija nekad nerealizēsies. Latgales Laiks, 2005, 2. aug., 4. lpp.

48 Ka6aHOB, HMKOnaii. Iļena ue3asu-

cuMOcmu. Dvina, 2006, 200.lpp. 49 Ey3aeB, B. «TpeBOJKHbiii Mecflu,

HHBapb. . . ». CoeemcKūK JlameuR, 1991, 7 (ļ)eB.

50 Skat., piemēram, Godmanis, Ivars. Šāda integrācija nekad nerealizēsies. Latgales Laiks, 2005, 2. aug., 4. lpp.

51 Avotiņš, Viktors. Aptauja riskantā laikā. Neatkarīgā Rīta Avīze, 2006, 3. marts, 2. lpp.

52 Intervija ar TV5 ra id ī juma "Bez Cenzūras" vadītāju Andreju Mamikinu:

http://www.politika.lv/temas/sabiedri-bas_integracija/intervija_ar_andreju_ma-mikinu

53 Skat., piemēram, Sergej s Kruks, RSU asociētais profesors, "Latvietis lietišķais. Cit-tautieša piezīmes".

http://www.politika.lv/temas/sabiedri-bas_integracija/15523/

A b s t r a c t

The Role of Soviet settlers in restoration of Latvia's independence, 1989-1991: Myths and Reality

The Soviet occupation of Latvia lasted f rom 1940 to 1991 (excluding 1941-1944). Over the post- war decades of the Soviet rule ethnic composition of Latvia's popula-tion was substantially altered. As the result of the Soviet Union's policy of deportation of local ethnic groups, Russification and colonization, the share of Latvians in Latvia was decreased to all time low - 52%. The share of Soviet settlers in Latvia (predo-minantly f rom Russia, Belarus and Ukrai-ne), on the other hand, skyrocketed. By the end of the Soviet occupation in 1991 the Russian-speaking settler communi ty became the dominant populat ion group in seven largest cities of Latvia and made . up approximatively one third of the whole population of Latvia.

What was their role in Latvia's struggle for self-governance in the late 1980s and did they support restoration of Latvia's indepen-dence in 1991 - this is the main question addressed in this paper.

As the main source of quantitative refe-rence the author uses results of polls, electi-ons and referendums held in Latvia during the reviewed period, involving participation of both citizens of Latvia and the Soviet sett-lers at that time residing in Latvia. The paper particularly focuses on the poll organized by the Latvia's Supreme Soviet in March 3rd, 1991, also referred to as Independence refe-rendum, in which 1 666 128 voters took part, 73,68% of which voted in support of Latvia's independence. The author also analyzes the referendum held in Latvia in March 17th, 1991, in which 501 280 voters took part, 95% of which voted in support of continuation of the Soviet rule, or against Latvia's inde-pendence.

Combining quantitative analysis of poll results with findings and studies of other authors on this issue, the author draws a conclusion that the vast majority of the Rus-sian-speaking settlers in Latvia did not sup-port the restoration of Latvia's independence.