Latviešu senā reliģija

(no ārpuslaika V iedas skata punkta)

Darba autors

LATVIJA6 VIEDA6 6ADDAIDŽĪBA<S IZDEVNEObA Jūrmala, 2011

© M odris 61ava LV<S izdevniecība, Jūrmala

2011. g

LATVIEŠU SENĀ RELIĢIJA(no ārpuslaika Viedas skata punkta)

Ievads

Latviešu tauta vēsturisku apstākļu dēļ ir unikāla tauta, kas savās dzīlēs ir samērā labi saglabājusi pirmskristīgā laika reliģiju. Šī reli­ģija izpaužas tautas dziesmās - dainās kā arī gadskārtas svinā- majās dienās un godos, ornamentos, arī pašā latviešu valodā un tautas psiholoģiskajās rakstura iezīmēs.

Līdz šim šo latviešu reliģisko mantojumu vāca, apkopoja un pē­tīja folkloras ietvaros, kas, manuprāt, nav pareizi, jo mūsu fo lk lo ­ra” atšķiras no citu Eiropas tautu folklorām tieši ar šo ārkārtīgo piesātinātību ar pirmskristīgās reliģijas reminiscencēm, tādēļ tas ir jāpēta tieši kā reliģiskais mantojums.

Kristieši šo mūsu reliģisko mantojumu sauc par pagānismu, kas būtu atbilstošs termins, ja par pagānismu sauktu pagrimušu un ap­tumsušu augstreliģiju, kuru vairs neuztur labi izglītotu garīgās zi­nātnes profesionāļu kārta, bet kura pastāv tautas vidū, kas reizēm pat vairs neapzinās to simbolu jēgu, kurus tā glabā tradīcijas un ieraduma dēļ. Cita lieta, ka kristietība pati mūsdienās ir reliģija, kas daļēji jau ir pārvērtusies par pagānismu, un kuras sākotnējās mācības un simboli ir stipri aptumsuši un izkropļoti.

3

Šī darba mērķi un lietota metodoloģijaEs esmu ezoteriķis un viedists, tādēļ uz latviešu sen reliģijas sis­

tēmas rekonstrukcijas problēmu raugos no ezoteriska un ārpus- laika Viedas mācību skata punkta.

Es ticu sekojošiem pamatpostulātiem:• Avots. Impulss reliģiju izveidošanai vienmēr nāk no viena un

tā paša pārcilvēciska Avota, kas pārstāv kompetenci, kura ir nesalī­dzināmi augstāka par to, ko cilvēks pats attiecīgajā laikmetā var iegūt pats ar saviem spēkiem. Respektīvi, šis Avots ir pārcilvē­cisks un dievišķs. Ezoterikā šo Avotu sauc par Garīgo Hierarhi­ju, un tas pārstāv par cilvēku augstāku Būtņu kolektīvo kompeten­ci. Kopjēdzienā šo Garīgo Hierarhiju var saukt arī par Dievu.

• Reliģisko impulsu cikliskais raksturs. Šie reliģiskie impulsi ir ar ciklisku raksturu, un galvenie tiek doti laikmetu sākumā vai bei­gās. Kā zināms, pavasara saulstāvju (ekvinokcijas) punkts, precesi- jas dēļ riņķojot pa zvaigznājiem, veic vienu pilnu apgriezienu ap­mēram 25 700 gadu laikā, un es šo vienu apriņķojumu saucu par zvaignāju gadu. Tas iedalās 12 laikmetos, no kuriem katrs ilgst ~ 2140 gadu. Šie laikmeti ir nosaukti atbilstošu zvaigznāju vārdos. Ezoterikā šiem laikmetiem nav stingri iezīmētu robežu, jo tie daļēji pārklājas, veidojot sandhisus jeb laikmetu nomaiņas periodus.

• Latviešu senreliģijas sakarā mūs varētu interesēt pēdējie trīs laikmeti, un proti, Vērša, Auna un Zivju laikmeti, it īpaši Auna laikmets, jo tieši tajā ir mūsu senreliģijas saknes. Zivju laikmets iesākās dažus simtus gadu pirms mūsu ēras, tātad Auna laikmets sākās pirms mazāk kā apmēram 2500 gadiem pirms mūsu ēras. Pirms tā bija Vērša laikmets, bet pēc tā - Zivju laikmets, kas tagad beidzas un kuru nomaina Ūdensvīra laikmets.

• Visām šīm laikmetu reliģijām ir vienots pamats - ārpuslaika Viedas mācības un prakse - tomēr to iekrāso attiecīgā laikmeta specifiskās kosmiskās enerģijas, un šīs mācības un prakse ir piemē­rota tās rases, apakšrases vai tautas kopapziņai, kura ir šo reliģisko impulsu saņēmusi un ir tā galvenais izplatīšanas centrs.

4

• Balstoties uz iepriekšējo postulātu un ārpuslaika Viedas mā­cību studijām, ir iespējams formulēt šo mācību galvenās tēzes un izsekot tās tajā latviešu senreliģijas mantojumā, kas ir mū­su rīcībā, tādējādi sekmējot šīs senreliģijas rekonstrukcijas darbu, ko par savu uzdevumu ir pasludinājuši dievturi un folkloristi. Tas nav manas darbības pamatuzdevums, tomēr man tā ir interesanta blakus nodarbība, kas, bez tam, varētu dot savu ieguldījumu arī dievturu un folkloristu mērķa sasniegšanā.

Kas ir reližiia un kāds ir tās uzdevums?Noteiksme.Vārds „reliģija” ir atvasināts no latīņu (un arī latviešu) vārda „lī-

go”, kura jēga ir savienošana, sajūgšana kopā (no šejienes arī san­skrita vārds , joga”, no ,jūdž” - sajūgt kopā), bet „re” nozīmē „at- kal” vai „no jauna”. Tātad abu vārdu kopējā jēga ir „savienot at­kal” jeb „savienot no jauna”. Kas ir jāsavieno no jauna, ar ko ir jā­savieno, un kā šis iepriekšējais savienojums ir ticis pārtraukts?

Cilvēka stadija būtnes evolūcijā.Šeit šo savienošanas no jauna jeb reliģijas problēmu aplūkošu ti­

kai no cilvēka evolūcijas viedokļa. Iekšējās būtnes evolūcija ir bez­galīga, bet cilvēks šajā evolūcijā ir galīgs, - tā ir tikai viena iekšē­jās būtnes evolūcijas stadija, cilvēciskas būtnes stadija, kurai ir noteiktas sākuma un beigu robežas.

Iekšējā būtne pirms cilvēka stadijas sasniegšanas bija dzīvniecis­ka būtne un attīstījās dzīvnieku valstības ietvaros. Dzīvnieka indi­viduālā dvēsele pastāv tikai kā neatmodināta potencialitāte, kas dus kādas dzīvnieku sugas dvēseles ietvaros, un šī attiecīgās dzīvnieku grupas dvēsele vada atsevišķās dzīvnieku vienības ar tā principa starpniecību, ko mēs saucam par instinktu. Dzīvnieks sevi apzinās ne tik daudz kā indivīdu, bet kā grupu, kā savu sugu.

Cilvēka stadija sākas ar individuālās dvēseles atmošanos, kas iezīmē sevis paša apzināšanās sākumu. Ezoterikā šo iekšējās būt­nes dvēseles atmošanos sauc par individualizāciju. Ar individuali­zāciju sākas cilvēka stadija, un, kaut arī iesākumā tā vēl ir gandrīz

5

pilnībā dzīvnieciska būtne, kvalitatīvi tas jau ir pilnīgi atšķirīgas stadijas dzīves cilvēku valstībā sākums.

Cilvēks ir būtne, kas attīsta manasa jeb saprdta principu, ku­ram, savukārt, ir divi apakšiedalījumi: rupa manass (domāšana vārdos un tēlos; konkrētais, racionālais prāts) un arupa manass (in­tuitīvs domāšanas veids, kas balstās uz vibrāciju plūsmu uztverša­nu un to jēgas apzināšanos). Manasa principa izpausmei cilvēkā ir speciāls smalks ķermenis, kuru sauc par mentālo ķermeni. Cilvē­kam kopumā ir trīs izpausmes starpnieki jeb ķermeņi: fiziskais, emocionālais jeb astrālais un mentālais. Katram no šiem ķerme­ņiem ir septiņi apakšplāni jeb līmeņi. Tā kā cilvēka attīstībā mentā­lajam ķermenim ir īpaši svarīga nozīme, tad aplūkosim sīkāk tā apakšplānus.

Mentālais ķermenis (septiņi apakšplfini)1. 2. 3. 4. 5. 6. 7.

1. Ātmas manass2. Buddhi manass

[Ātmas un buddhi manass kopā: monādes atspoguļojums ma- nasā, reizēm saukts par monādi, garu jeb dievišķo dzirksti, tomēr ir jāatceras, ka tas ir tikai monādes atspoguļojums, nevis mo- nāde pati!]3. Manasa manass: cilvēka dvēsele jeb gara (skat. iepriekšējās

piez.) atspoguļojums4. Kauzālais ķermenis, uzkrātās pieredzes pūrs5. Racionālā prāta līmenis6. Prāts, kas ir saistīts ar emocijām jeb emocionālo/astrālo ķer­

meni un tā dzīvi7. Prāts, kas ir saistīts ar fizisko ķermeni un tā dzīvi

6

Lai vieglāk būtu izsekot tālāko domu gaitu, es šeit sniegšu cilvē­ka principu un Saules ļogoša (jeb Saules Dieva) plānu shēmu, kāda tā ir attēlota Dāvida Strandena grāmatā „Hermētisms”.

Mikrokosmoss* Makrokosmoss

Paskaidrojumi pie shēmas* Cilvēka septiņi principi ir analoģiski Saules sistēmas (makro-

kosma) septiņiem plāniem, taču funkcionē tikai piecos sistēmiska- jos plānos, kā ir norādīts ar bultiņām. ►

7

** Iekavās ir doti termini, kādi, manuprāt, ir lietoti latviešu dai­nās. 3. princips ir robeža, kas šķir fizisko augumu no veļa (1. nāves robeža), bet 5. princips ir robeža, kas šķir veli no dvēseles (2. nā­ves robeža).

Mikrokosms - cilvēka principi7. Ātma. īstais „ES”, dievišķā dzirksts.6. Buddhi. Vienotās Dzīvības, kas apdvēseļo Saules sistēmu, tie­

ša apzināšanās.5. Manass (prāts). Iedalās: a) augstākajā (intuitīvās spējas) un b)

zemākajā (racionālais un instinktīvais prāts).[Pirmie divi kopā ar trešā augstāko daļu veido garu (jeb dvēseli

dainu sistēmā)!]4. Kārna. Dzīvnieciskā dvēsele. Instinkti, kaislības, zemākās

emocijas.3. Astrālais augums (veļa augums): a) pats astrālais augums, b)

ēteriskais augums.[Robeža starp ēterisko un astrālo augumu ir robeža starp fizisko

augumu un veli!]2. Prāna. Dzīvinošais spēks, kas darbojas ar ēteriskā auguma

starpniecību.1. Fiziskais miesas augums (trīs zemākie fiziskā auguma apakš-

plāni, kurus ezoterika pat neskaita par cilvēka principiem piedero­šiem).

Makrokosms - Saules sistēmas plāniVII Mahāparanirvāna (kā apziņas plāns). 1. jeb neizpaudies lo-

goss. Vienotais Saules sistēmas „ES”.VI Paranirvāna. 2. jeb izpaudies logoss. Visa esošā prototips. Pa­

saules Gara un Pirmmatērijas divvienība.V Nirvāna. 3. jeb iemiesotais logoss (Mahats).IV Buddhistiskais apziņas plāns. Saules sistēmas astrālā ķerme­

ņa (saukta arī par Pasaules Dvēseli) centrs. [Nesajaukt ar Dabas - saules sistēmas fiziskā ķermeņa - astrālo/emocionālo jeb II plānu!] Šeit mīt visaugstākās garīgās Būtnes (zēravi).

III Devačaniskais (arūpa - domāšana bez formām) vai mentālais (rūpa - domāšana formās) plāns. Dabas mentālais plāns.

8

II Astrālais plāns. Smalko enerģiju, zemāko emociju, kaislību, vēlmju sfēra. Atspoguļo kā mentālo, tā fizisko plānu.

I Fiziskais plāns. Redzamā pasaule.

Saules ļogošam tāpat ir trīs starpnieki jeb ķermeņi (Daba, Cilvē­ce, Dievs), no kuriem katram ir trīs plāni jeb pasaules. Cilvēka evolūcijas stadija norit Dabā un tās trijos plānos jeb pasaulēs - mentālajā, emocionālajā/astrālajā un fiziskajā plānā, bet šīs at­tīstības mērķis ir pāriet citā, nākošajā augstākajā, Saules ļogoša ķermenī - Cilvēcē, atstājot aiz sevis Dabas pasaules. Līdz ar to ze­mes cilvēks gan ir cilvēks un (sistēmiskajai) Cilvēcei piederošs, bet atrodas Dabas klēpī kā bērniņš grūtniecības (t. i., augļa) stadijā, kas vēl nav piedzimis.

Pievēršiet uzmanību 5. (manasa) principam cilvēkā un III (men­tālajam) plānam Saules ļogoša izpausmes starpniekos. Lūk, šeit ir Vārti, kas paver ceļu pavisam citādiem dzīves nosacījumiem un at­tīstībai! Šeit ir cilvēka attīstības stadijas beigu robeža. Izejot pa šiem Vārtiem, cilvēks kļūst par Cilvēku, faktiski - par pārcilvēku jeb dievcilvēku (no pašreizējā zemes cilvēka skata punkta), par pilntiesīgu kosmiskās Cilvēces locekli.

Un, lūk, tieši šī pāreja, šī iziešana cauri šiem Vārtiem arī ir reli­ģijas centrālā, augstākā problemātika, tās mērķis! To sauc arī par Augšāmcelšanos.

Zemes cilvēka attīstības stadijasZemes jeb fiziskajam cilvēkam ir trīs attīstības stadijas:1) pirmspersonības; 2) personības un 3) Iesvētīšanas Takas

stadija.Pirmspersonības attīstības stadijai, savukārt, ir vairāki posmi,

kuros attīstās fiziskā, emocionālā un racionāli mentālā apziņa. To­mēr pirmspersonības posmā šie apziņas paveidi nav saskaņoti - cilvēks vienu domā, kaut ko citu jūt un vēl pavisam ko citu dara. Viņš vēl nav ētiska būtne un ir pilnībā pakļauts savu ķermeņu iedvestām vajadzībām, kaislībām un iekārēm. Prāts ir pakļauts kā­rnai (dzīvniecisko kaislību centram cilvēkā), tātad, stingri ņemot,

9

tīras domāšanas viņā vēl nav; domu formām ir kāma-manasisks (emocionāli mentāls) raksturs. Viņš vispār nedomā, ja domāšana nav kaislību vai jūtu motivēta.

Prāta pakāpeniska attīstība noved pie kontroles pār emocijām un rada priekšnoteikumus personības izveidošanai. Par personību sauc triju izpausmes ķermeņu sintēzi, to saskanīgu funkcionēša­nu. Ja cilvēks ir personība, tad - ko viņš domā, to viņš jūt un arī at­bilstoši runā un darbojas. Viņā ir jūtams iekšējs spēks un paškon­trole, kas lielā mērā ļauj kontrolēt aiī ārējās dzīves apstākļus un tos citus cilvēkus ap viņu, kuri vēl ir pirmspersonības stāvoklī.

Taču viņa dzīves pamatmotīvs vēl aizvien ir egoistisks. Lūk, no­briedusi, spēcīga personība arī ir tas «izejmateriāls”, ar kuru tagad intensīvi sāk nodarboties viņa paša dvēsele.

Šeit ir vajadzīgs paskaidrojums, jo es teicu, ka individualizējo­ties un kļūstot par cilvēku, viņa individuālā dvēsele ir atmodusies, tomēr teikto bija jāsaprot tā, ka individuālā dvēsele gan ir aktivizē­jusies un uzrauga savu starpnieku evolūciju, bet ļoti nepilnīgi tajā piedalās pati. Viņa katrā inkamācijā itkā «investē” nelielu daļu no sava «kapitāla”, jo šī «investīcija” ir ļoti riskanta, un iesākumā šo savu «investēto” daļiņu ir samērā viegli arī zaudēt. Bez tam vēl lielākai «investīcijai” nav arī nepieciešamo priekšnoteikumu, jo starpnieki, ar kuru starpniecību viņa varētu izpausties, vēl nav pie­tiekami attīstījušies. To dvēseles daļiņu, kas iesaistās katrā konkrē­tajā inkamācijā, ikdienā arī sauc par dvēseli, bet dvēseli pašu sauk­sim par Lieldvēseli, un tā pirmo divu posmu laikā inkamējas ļoti nepilnīgi, visu laiku uzturoties dvēseļu valstībā, kuru sauc arī par Dieva valstību jeb debesīm.

Lieldvēseli ar tās iemiesoto daļiņu, kas veido personības kodolu, savieno neredzamas iekšējas gaismas tilts (<antahkarana). Pa šo til­tu cilvēkā ieplūst mīlestības-vieduma enerģija, kas ir Lieldvēseles būtiskā enerģija un kuras daudzums un spēks ir atkarīgs no iekšējās gaismas tilta (antahkaranas) attīstības.

Pirmspersonības stadijā, antahkaranas nepilnīgas attīstības dēļ, iemiesotā dvēsele vāji apzinās sevi un iznākumā parasti identificē­jas ar to ķermeni, kurā ir apziņas fokuss - vai nu ar fizisko ķermeni

10

otrajā - vai ar mentālā ķermeņa zemākajiem apakšplāniem trešajā posmā.

Iekšējās gaismas tilts (antahkarana) aug un paplašinās ar at­šķiršanas spēju augšanu un sevis kā dvēseles apzināšanos. Atšķir­šanas spējas nozīmē sevis paša nesajaukšanu ar saviem izpausmes starpniekiem un spēju distancēties no tiem, un tos kontrolēt. To pa­nāk arī ar meditāciju, kas ir koncentrēšanās uz sevi pašu, uz an- tahkaranu, un kura ļauj cilvēkā ieplūst palielinātam mīlestības-vie- duma enerģijas daudzumam. Vēl to panāk arī ar reliģiski viedisku mācību studēšanu un, it īpaši, ar kalpošanu citiem, kas attīsta ne- centrēšanos uz sevi un savām vajadzībām un iekārēm, un atbilst dvēseles mērķiem, kuras būtība ir altruisms un nesavtīga mīlestība.

Tātad, lūk, šo divu sākotnējo - pirmspersonības un personības - attīstības stadiju iznākumā mums ir spēcīga, gudra, pašpaļāvīga personība, kas meklē jēgu šai dzīvei uz zemes un tās priekiem. Pirms tam tā ir meklējusi jēgu un pastāvīgu laimi četros ego (per­sonības) attīstības līmeņos, kurus īsumā varētu raksturot sekojoši:

a. fiziskais (pamatā mantkārība - īpašumi un visas iespēja­mās jutekliskās baudas);

b. emocionālais-astrālais (pamatā godkārība un prestižs - „kas es esmu citu acīs?”);

c. zemākais mentālais (pamatā lepnība par savām spējām un talantiem - „kas es esmu pats savās acīs?”);

d. uz robežas starp zemāko un augstāko mentālo (pamatā vēlme gūt mīlestību un saprašanu, mēģinot to „nopirkt” ar visu triju iepriekšējo „laimes” faktoru upurēšanu).

Visi šie meklējumi iesākumā ir vainagojušies ar attiecīgo „lai- mes” faktoru iegūšanu, bet beigušies ar iekšēju dziļu vilšanos, jo pastāvīgas laimes un jēgas avots nav atrasts un noskaidrots, un visi pūliņi ir izrādījušies tikai kā dzīšanās pēc maldugunīm.

Lūk, tāds cilvēks, savas personības attīstības noslēgumā, ir iek­šēji sagatavojies Iesvētīšanas Takai, kas sākas ar Lieldvēseles pie­skārienu! Lūk, šeit sākas īstā reliģijas problemātika, viss pārējais ir bijusi tikai sagatavošanās šim iekšējam pilnīgam apvērsumam!

11

Iesvētīšanas TakaLai dotu priekšstatu par cilvēku skaitu, uz kuriem attiecas šī visu

reliģiju būtība, sniegšu aptuvenus skaitļus: pašlaik uz Iesvētīšanas Takas atrodas pāri 1 miljonam no pašlaik inkamētajiem cilvēkiem; augstāko Iesvētīto ir daži tūkstoši, bet šīs Takas noslēguma stadijā - tikai daži simti. Uz pārbaudījumu takas (uz kuras ir mācekļu - iesvētīšanas - kandidāti un aspiranti) ir apmēram 15-18 miljoni cil­vēku. Tas nav liels skaits, tomēr viņi ir dzīves sāls, jo viņi savās darbības nozarēs orientē cilvēkus uz visas cilvēces kopīgo, iedzim­to mērķi - atgriezties Tēva mājās, līdzi nesot zemes dzīvēs iegūto pieredzi un jauniegūtās kvalitātes. Šis mērķis ir kļūšana par kos­miskās (resp., mūsu Saules sistēmas) Cilvēces pilntiesīgu locekli.

Iesvētīšanas Taka iedalās piecās planetārajās Iesvētīšanās. Pirmā iesvētīšana nozīmē nostāšanos uz Takas un kļūšanu par mācekli Viedas Meistaru Hierarhijā. To sauc par Piedzimšanu, tās laikā dvēsele cilvēkā kļūst par aktīvu un viņa apzinātu faktoru. Tā notiek tad, kad cilvēks kļūst spējīgs kontrolēt elementāļus, kas būvē un uztur viņa fizisko augumu. Otro iesvētīšanu sauc par Kristīšanu. Tā notiek tad, kad cilvēks kļūst spējīgs kontrolēt emocijas jeb astrālos elementāļus, kas būvē un uztur viņa emocionālo/astrālo ķermeni.

Pirmās divas iesvētīšanas Meistari sauc par sagatavojošām. No viņu viedokļa pirmā īstā Iesvētīšana ir trešā, ko sauc par Transfigu- rāciju jeb Apskaidrošanos. Mācekļus, kas ir sasnieguši šo vai kādu vēl augstāku Iesvētīšanu no piecām planetārajām Iesvētīšanām, sauc par augstākajiem Iesvētītajiem. Trešo Iesvētīšanu gūst tad, kad cilvēks spēj kontrolēt elementāļus, kas būvē viņa mentālo ķer­meni. Ar trešo Iesvētīšanu cilvēkā aktīvs sāk kļūt gara jeb monādes atspoguļojums viņā, kuram piemīt dievišķas, pārdabiskas spējas un spēki.

Ceturtajā Iesvētīšanā notiek kaut kas īpašs, jo tajā dvēsele beidz pastāvēt, atgriežoties savā avotā - garā, kas tagad stājas dvēseles vietā. Cilvēks faktiski jau kļūst par dievcilvēku, jo sabrūk kauzā- lais ķermenis, kurā uzkrājās visu dzīvju pieredze un kas bija cilvē­ka liktens noteicējs, tādēļ saka, ka cilvēks šajā Iesvētīšanā gandrīz pilnīgi kļūst brīvs no karmas.

12

Laika posms no ceturtās līdz piektajai Iesvētīšanai ir salīdzinoši īss, jo vēl ir atlikusi tikai karmisko „astīšu” likvidēšana, vēl pa­stāvošo ieradumu palieku pārvarēšana, lai sasniegtu galīgo atbrivi no Dabas pasaulēm - Augšāmcelšanās Iesvētīšanu, kas pabeidz cil­vēka attīstības stadiju uz zemes, atbrīvojot viņu no nepieciešamī­bas kārtā veicamā reinkamāciju riņķojuma (samsaras) un padarot viņa ķermeni nemirstīgu. Tagad viņš kļūst par īstu Cilvēku-Meista­ru. Reliģijas mērķis nu ir sasniegts, pazudušais Dēls ir atgriezies Tēva mājās, Dieva jeb dvēseļu pasaulē.

Reliģisko mācību un prakses pamatelementiKā redzam no visa iepriekš teiktā, reliģijas mērķis ir cilvēka evo­

lūcijas apzināšanās un veicināšana (saprotot to kā viņa dveseles jeb apziņas evolūciju). Tā cenšas izskaidrot viņam viņa paša un apkār­tējās pasaules rašanos, uzbūvi, darbību, attīstības ceļu un atklāt pa­ņēmienus, kā šo ceļu noiet drošāk un ātrāk.

Palīdzība viņam nāk no Būtnēm, kas šo ceļu jau ir nogājušas un pabeigušas, tātad labi pārzina to un tās briesmas, kas tajā var drau­dēt. Šīs Būtnes veido valstību, kas ir nākošā augstākā virs cilvēku valstības, un ezoterikā šo Būtņu kopumu sauc par Viedas Meistaru Hierarhiju, bet cilvēki dēvē par Dieva jeb dvēseļu valstību.

Tās gan vairs nav cilvēku, bet dievišķās dvēseles. Ja cilvēku dvē­seles atbilst manasa (mentālā plāna) piektajam apakšplānam, tad dievišķās dvēseles jau atbildīs manasa sestajam apakšplānam, tātad jau veido gara daļu, kas sastāv no mentālā ķermeņa sestā un septītā apakšplāna jeb monādes atspoguļojuma mentālajā ķermenī.

Reliģijas ir masu audzināšanas un iedvesmošanas līdzeklis uz at­tīstību, tādēļ tām ir jādod savs ieguldījums visu cilvēku attīstībā, kuri taču atrodas uz ļoti atšķirīgām evolūcijas pakāpēm. Tādēļ reli­ģijām ir trīs daļas: 1) rituālā daļa, kas var būt ļoti pievilcīga cilvē­kiem, kuru apziņa pārsvarā vēl ir fokusēta fiziskajā un emocionāla- jā/astrālajā līmenī; 2) mitoloģiskā daļa, kas simbolisku tēlu valodā dod svētu cilvēku - Dieva vēstnešu - dzīves aprakstus, sniedzot ideālus paraugus un vienlaikus savu mācību pamatu simbolus, kas ir ievīti šajos dzīves aprakstos. Šī daļa ir orientēta uz cilvēkiem,

13

kuru apziņas fokuss ir emocionālajā/astrālajā un zemākajā mentā­lajā (rūpa manasa jeb racionālā prāta, kāma-manasiskā prāta) līme­nī; 3) viediskā daļa, kas ir orientēta uz cilvēkiem, kuri spēj domāt abstrakti un kuriem ir arī intuitīva saprašana; apziņas fokuss vi­ņiem ir abās prāta (manasa) daļās.

Savas paralēles šīm reliģiju daļām ir jogā: 1) karma jeb darbības joga; 2) bhakti jeb mīlestības joga; 3) gņāna jeb vieduma joga. Bez tam jogas pamatveidiem pieskaita arī rādža jogu (valdnieku jogu, kas ir orientēta uz gribas attīstību). Atbilstība šai jogai varētu būt reliģisko mācību un prakses kopumam, kas ir saistīta ar pilnīgu no­došanos reliģiskā mērķa sasniegšanai, piemēram, mūku ordeņos.

Visas šīs reliģiju daļas ir organiski saistītas, balstās uz analoģijas likuma („kas augšā, tas apakšā”), un tajās ir gan simboliski, gan maģiski elementi.

Latviešu senreliģijas ietvars

Ja latviešu tradicionālajā reliģijas mantojumā mēs meklējam reli­ģijas vispārējos pamatelementus, tad tie ir viegli saskatāmi un atro­dami.

Tāpat kā cilvēkam, mūsu Saules sistēmas ļogošam (Vārdam jeb Būtnei) ir trīs izpausmes ķermeņi, no kuriem augstāko, ko varētu salīdzināt ar cilvēka augstāko triādi: ātmu-buddhi-manasu, sauc par Dievu. Dievam ir divas puses jeb poli, jeb vīrišķā un sievišķā seja. Dieva vīrišķo pusi sauc par Pērkonu, bet sievišķo - par Māru. Sau­les sistēmas rašanās sākumā no Pērkona un Māras savienojuma ro­das trešais Dieva aspekts - Laima. Šie trīs Dieva aspekti veido Saules sistēmas trīs augstākos plānus: VII jeb Pērkona plānu, VI jeb Laimas plānu un V jeb Māras plānu. Šie trīs Dieva aspekti vei­do vienotu veselumu jeb Vienotni un tos varētu salīdzināt ar olu, no kuras vēlāk izšķilsies Saules sistēma. Tiīs Dieva aspektus šajā „olā” pārstāv dīglis (Pērkons), dzeltenums (Laima) un baltums (Māra), ar olas čaulu, kas simbolizē Saules sistēmas Būtnes

14

ietekmes sfēru jeb robežas, kuras ezoterikā sauc par apli „ Nepār­kāp ” (tās ir Saules sistēmas likumīgās robežas, kurās var izpausties Saules Būtnes griba un radošais spēks).

Zemākie divi Dieva aspekti vēlāk izveido paši savus ķermeņus, kuros katrā ir 3 plāni, bet augstākais aspekts (Pērkons) turpina val­dīt augstākajā ķermenī, ko sauc par Dievu; Laimas ķermeni D. Strandena sniegtajā shēmā sauc par (sistēmisko) Cilvēci, bet Māras ķermeni - par Dabu.

Šos Saules sistēmas Būtnes ķermeņus ģeometriski var attēlot ne tikai kā apļus, bet arī kā trijstūrus.

Reliģiskam mērķim mūs visvairāk interesē III sistēmiskais plāns jeb Saules sistēmas mentālais plāns, kas ir savienojums starp Cil­vēci un Dabu jeb zemāko divu Saules sistēmas Būtnes ķermeņu pārklāšanās vieta. Šeit ir Vārti pārejai no Dabas uz Cilvēci, kas ir Jāņa pārziņā. Tieši Jānis mūsu senreliģijas sistēmā ir tā dievišķā persona, kas novērtē cilvēku dvēseļu brieduma pakāpi, nosakot tās, kuras var izlaist pa Vārtiem, bet citām ir jāatgriežas dzīvē uz ze­mes, lai turpinātu savu attīstību.

Agni - Jāņa analogs hinduismā (jāj uz auna un ir divsejains)

15

Saules sistēmas Būtnes fiziskais ķermenis ir Daba, kas sastāv no trim plāniem jeb kārtām, no kurām, skaitot no apakšas, katra nāko­šā kārta ir smalkāka, salīdzinot ar iepriekšējo. Latviešu senreliģijas sistēmā šīs kārtas sauc par šo pasauli, viņsauli un aizsauli, jeb par zemes pasauli, veļu sauli un dvēseļu pasauli (dvēseļu īstajām mā­jām, kuras kristieši sauc par paradīzi, bet budisti par devačanu).

Ezoterikā veļu pasauli sauc par astrālo/emocionālo pasauli, bet dvēseļu pasauli par ugunīgo jeb augstāko mentālo pasauli, jo ir vienmēr jāatceras, ka mentālā pasaule ir divu Saules sistēmas Būt­nes ķermeņu pārklāšanās vieta un tādēļ iedalās zemākajā mentālajā (rūpa manass) un augstākajā mentālajā (arūpa manass) daļā, starp kurām arī ir Vārti. Dvēseļu īstās mājas ir aiz Vārtiem, tātad augstā­kajā mentālajā pasaulē. Taču, kaut arī laikā starp iemiesojumiem dvēseles var uz kādu laiku iziet ārpus Dabas, tomēr, kamēr pastāv kauzālais ķermenis, galīgi atbrīvoties no Dabas pievilkšanas spēka viņas nevar, tādēļ atkal un atkal no jauna atgriežas dzīvē uz zemes - savas attīstības un sevis pilnīgošanas turpināšanai.

Saules Meitas un Dieva DēliA. Beilijas grāmatā „Traktāts par Kosmisko Uguni” ir stāstīts par

trejādajām mūsu sistēmas pamatenerģijām - augstāko, ko sauc par elektrisko uguni (piemīt Pērkonam); zemāko, matērijas uguni, ko sauc par berzes uguni (piemīt Mārai), un vidējo, Saules uguni (pie­mīt Laimai). Šīm trim pamatugunīm ir arī citi apzīmējumi: 1. Stars (varas un gribas Stars), 2. Stars (mīlestības un vieduma jeb apziņas Stars) un 3. Stars (aktīvās inteliģences Stars), kas cilvēkā izpaužas kā viņa gars, dvēsele (jeb apziņa) un personība (pēdējā pārstāv cil­vēka triju izpausmes ķermeņu - fiziskā, emocionālā un zemākā mentālā - sintēzi). Dvēsele ir gara atspoguļojums un tā uzrauga personības attīstību, vēlāk (personības attīstības beigu fāzēs) cīnās ar to un pakļauj savai ietekmei un kontrolei.

2. Stars, kā jau teicu, ir Saules uguns, kas piemīt apziņas princi­pam un ir arī cilvēka dvēseles pamatenerģija, tādēļ latviešu Dainās lietotais apzīmējums „Saules Meita” neapzīmē neko citu kā cilvēka dvēseli, kas vēl nav neatgriezeniski izgājusi cauri Jāņa Vārtiem.

16

Bez dvēseles cilvēkā vēl ir gars, kā atspoguļojums ir dvēsele, un kurš seko dvēseles gaitām pārmiesošanos ceļojumā. Šo gara princi­pu cilvēkos mūsu dainas sauc par Dieva Dēliem, un dainas nereti parāda Saules Meitu un Dieva Dēlu saistību.

Iesvētīšanas TakaViedas mācības stāsta par Iesvētīšanas Taku, kas ir cilvēka attīs­

tības stadijas nobeiguma fāze. Iesvētīšanas Taka iedalās piecās pa­kāpēs, no kurām augstākā ir piektā jeb Augšāmcelšanās Iesvētīša­na, ar kuru cilvēka attīstības stadija noslēdzas, un cilvēks pārvēršas par pilnīgu Cilvēku - Dieva Dēlu. Latviešu tradīcijā tā ir neatgrie­zeniska iziešana cauri Jāņa Vārtiem, pametot Dabas pasaules aiz sevis. Iesvētīšanas Takas sākums ir parādīts Ziemassvētkos, kad dievišķais pirmoreiz ienāk cilvēkā un kļūst par viņa apziņas neat­ņemamu sastāvdaļu. Tā ir dvēseles atmoda apzinīgai klābūtnei cil­vēkā, Dieva piedzimšana cilvēkā. Otro iesvētīšanu parāda Lieldie­nas, pārējās Iesvētīšanas ir ietilpinātas laikā no Lieldienām līdz Jā­ņiem.

Iesvētīšanas Takai līdzīga taka ir fāzes, caur kurām cilvēciskā būtne iziet pēc nomiršanas uz zemes. Vispirms tā nonāk veļu saulē jeb viņsaulē, bet Lieldienās nomet arī to ietērpu jeb ķermeni, ko sauc par veli (un kuram ir jāpieskaita arī zemākais mentālais ķer­menis), un tad dvēsele atkailinās un neietērpta nokļūst dvēseļu pa­saulē jeb aizsaulē, lai noslēgumā satiktos ar Jāni, kas viņu novēr­tēs.

Tomēr starp īslaicīgās atgriešanās taku, ko cilvēks noiet nomir­stot, un Iesvētīšanas Taku ir būtiska atšķirība. Iesvētīšanas Takas iziešanas laikā dvēseles ietērpi tiek viens pēc otra dvēseles pakļauti un transformēti, nevis sagrauti, kā tas notiek miršanas gaitā. Tie pārvēršas par gaismas piepildītiem, nemirstīgiem dvēseles apval­kiem, kas absolūti pakļaujas caur dvēseli strāvojošajai dievišķajai gribai. Bez tam šīs Iesvētīšanas Takas piecas pakāpes ir jāīsteno nevis miršanas procesā, bet gan dzīvojot uz zemes fiziskajā ķer­menī.

17

Dvēseles riņķojums (samsara)Mūsu senču reliģisko mācību pamatā nepārprotami ir atziņa par

dvēseles ceļojumu cauri daudzām dzīvēm, tas ir, reinkamāciju jeb pārmiesošanos. Gadskārta ar tās zīmīgajiem svētkiem vienā no sa­vām nozīmēm attēlo vienu pilnu reinkamācijas ciklu.

Iemiesošanās procesa sākumu parāda Jāņu norise, tās otrā daļa, kad no kārtsgalā paceltās uguns nokritušajām degošajām pagalēm iekur ugunskuru uz zemes, pār kuru lec kaili, iedomājoties kādas vēlēšanās, kas simbolizē nākošās dzīves uz zemes iecerēšanu. Pēc tam no kalna lejup palaiž degošu riteni, kas simbolizē dvēseles at­griešanās sākumu Dabas pasaulēs.

Tālāk gadskārtā seko svinības, kas parāda dvēseles ietērpšanos velī, bet veļu mielasta rīkošana vasaras beigās - pēc Apjumībām - bija laiks, kad senčus aicināja atkal piedzimt uz zemes, nevis vien­kārši godināja mirušos tuviniekus un draugus. Piedzimšanu uz ze­mes fiziskajā ķermenī attēloja Mārtiņi, un laiks no Mārtiņiem līdz Meteņiem (Miesmetim) bija dzīves uz zemes simbols. Laiks no Meteņiem līdz Lieldienām pārstāvēja uzturēšanos veļu saulē jeb viņsaulē, bet Lieldienas - dvēseles augšāmcelšanos un došanos ce­ļā uz savām īstajām mājām. Jāņos dvēsele ar pagājušās dzīves laikā un visās iepriekšējās dzīvēs gūtajiem sasniegumiem (jaunām īpašī­bām un spējām, padarītajiem labajiem darbiem, kas ir bijuši saska­ņā ar Dieva gribu) atkal stājas Jāņa priekšā, kura uzdevums ir no­spriest, vai dvēsele jau ir kļuvusi pilnīga un cienīga neatgriezeniski iziet caur Jāņa Vārtiem, vai arī tai ir atkal jāatgriežas uz zemes.

Cilvēka attīstības fāzes un Dainu ētikaKā jau iepriekš minēju, cilvēka attīstībai ir trīs stadijas: pirms-

personības, personības un Iesvētīšanas Takas stadija.Pirmspersonības stadijas sākumā cilvēks vēl pārsvarā ir gandrīz

tīra Dabas būtne, kas samērā maz atšķiras no dzīvnieka. Viņa uzde­vums ir iemācīties veikli un saprātīgi rīkoties ar saviem līkiem - izpausmes ķermeņiem - un novest tos līdz iespējami lielākai pilnī­bai; vispirms fizisko, tad emocionālo un zemāko mentālo ķermeni. Uz darbību viņu pārsvarā motivē viņa iekāres un iegribas. Viņš

18

maz uztraucas par ļaunumu, ko nodara apkārtējiem savu iekāru ap­mierināšanai. Viņa ķermeņi un vajadzības valda pār viņu, nevis viņš pār tiem. Dvēseles balss viņā ir ļoti vāja un viņš tās klātbūtni pat nepamana, izņemot varbūt vienīgi galēja izmisuma un bezcerī­bas brīžos. Viņš pamazām attīsta un nostiprina sevī tieši aktīvās in­teliģences (viltības) principu, kas palīdz viņam izdzīvot un iegūt kāroto. Viņa savtīgā izturēšanās izsauc konfliktus un cīņas. Pasaulē valda nemitīgi kari un varmācība. Ētisko principu svarīguma apzi­nāšanās trūkums un to neīstenošana traucē viņam sasniegt personī­bas stadiju, saskaņot savu triju izpausmes ķermeņu darbību un sin­tezēt tos.

Tomēr pamazām viņā uzaust apzināšanās, ka pašam ir labāk un izdevīgāk, ja arī cilvēkiem un visai dabai ap viņu klājas labi. Pro­tams, centrā viņam ir un paliek viņa paša intereses, bet viņš iemā­cās manipulēt ar citiem, atalgojot par pakalpojumiem, nevis vien­kārši brutāli piespiežot viņus kalpot sev. Šai kontrolei pār citiem un apstākļiem viņam ir vajadzīga aizvien lielāka kontrole arī pār saviem izpausmes ķermeņiem; viņš mācās savaldīt savas darbības, jūtas un prātu, kad tas ir nepieciešams, un arī saskaņot to darbību, līdz viņš kļūst par viengabalainu (lai arī vēl joprojām egoistisku), spēcīgu un gudru personību, kas spēj un prot īstenot savus plānus un ieceres. Un, lūk, pienāk brīdis, kad viņš kļūst interesants dvēse­lei, kura gan līdz tam pārsvarā bija tikai vērojusi viņa izaugsmi un reizēm arī stimulējusi viņu ar padomu un cēlāku jūtu un mērķu iedvešanu.

Ētiskie principi būtībā parāda cilvēka attīstības vadlīnijas. Tos apzinoties un prakstiski īstenojot sevī, cilvēka attīstība sekmīgi vir­zās uz priekšu. Kā redzams, ētikas likumu apzināšanās ir nesarau­jami saistīta ar prāta attīstību un ar tā spēju paplašināšanos jūtu un darbību kontrolē. Mūsu senā ētika (tikumība) ir ļoti dabiska un dzī­va, tā vairāk balstās uz iekšējā padoma uzklausīšanu, kā uz kādu sastingušu izturēšanās normu abstraktām definīcijām. No iekšienes nākošais padoms izpaužas trīs „balsu” veidā. Viena ir fiziskā ķer­meņa balss, kas cilvēkam ziņo par vajadzībām, kuras ir jāapmieri­na, lai ķermenis būtu vesels, stiprs un vingrs. Otra ir sirdsapziņas

19

balss, kas būtībā nāk no kauzālā ķermeņa, no daudzu dzīvju laikā uzkrātās pieredzes pūra, kurā ir ziņas par darbību veidiem, kas ved strupceļā un postā, un kas savu padomu sniedz kauna jūtu veidā. Trešā balss ir goda balss, un gods ir cits vārds aspirācijai, kas cil­vēku mudina pārspēt pašam sevi, pacelties vēl augstāk savas attīstī­bas kāpnēs. Sirdsapziņa cilvēku māca atturēties no tā, kas nav jāda­ra, bet goda balss - kas ir jādara, ko vajag censties panākt un izda­rīt. Sirdsapziņas simbols ir vairogs, bet goda - zobens. Sirdsapziņu var simbolizēt arī zīļu vainadziņš, ko meitenes liek galvā, vai vai­ņags, ko tur rokā.

Dainu ētikas pamatprincipi ir izteikti dažos vārdos: „Audz raže­na, stāv godā, valkā zīļu vainadziņu” un „Kas kauniņu kaunējās, tas godiņu paturēja”. Šī orientēšanās uz iekšējā padoma uzklausīša­nu atzīst arī ētikas nosacītību, jo tās likumi mainās līdz ar augstāku attīstības pakāpju sasniegšanu. Ētika orientē cilvēku uz viņa dvēse­li, uz tā padoma uzklausīšanu, kas nāk no dvēseles.

Cilvēka attīstību visvairāk veicinošie faktori ir trīs. Tie ir ga­rīgo mācību apgūšana, kalpošana un meditācija. Ētika jeb tiku­mība visvairāk attiecas uz kalpošanu. Cilvēkam ir jāiemācās pār­orientēt savu darbību no kalpošanas sev un saviem izpausmes ķer­meņiem uz kalpošanu saviem tuvākajiem, visiem cilvēkiem, pasau­lei vispār un Dievam.

Meditācija ir saistīta ar prāta attīstību un kontroli, kam ir pirm­šķirīga nozīme apzināta kontakta izveidošanai ar dvēseli. Meditāci­ja vārda pilnajā nozīmē ir atrašanās kontakta stāvoklī ar dvēseli, ļaujot tās enerģijām ieplūst prātā un apgaismot to. Šis stāvoklis ir saistīts ar dziļu mieru, mīlestību un laimi. Šo stāvokli var sasniegt tikai ar koncentrētu prātu, kas tāds spēj būt samērā ilgu laiku - vis­maz vairākas minūtes bez pārtraukuma. Neizejot iepriekšējās ēti­kas un rakstura veidošanas fāzes, prāta koncentrēšana nav iedomā­jama, tādēļ pirmspersonības attīstības stadijā mēģinājumi meditēt nebūs sekmīgi. Tikai saskaņojot trīs izpausmes ķermeņu darbību, ko panāk ar iekšēju godīgumu, un ar progresējošu nesavtību iegūs­tot iekšēju mieru un līdzsvaru, var sākties sekmīga meditācijas praktizēšana, kas cilvēkam sagādā patiesu prieku un aizvien

20

sekmīgākas darbības iespējas. Jo - galu galā mūsu sekmes visvai­rāk ir atkarīgas no spējas koncentrēt prātu, kas ļauj pilnībā tiek­ties uz iecerēto mērķi, neņemot vērā nekādas nejaušas iegribas vai iekāres.

AudzinātājiReliģijas kultivēšana nav iedomājama bez audzinātājiem. Aug­

stākie audzinātāji ir Viedas Hierarhijas Meistari, dievišķas Būtnes, Dieva Dēli, kas sevī ir īstenojuši gara potenciālu, kurš iemīt katrā cilvēkā, bet tikai kā iespēja, kas nav īstenojama līdz Iesvētīšanas Takas augstāko pakāpju sasniegšanai. Šos Viedas Meistarus latvie­šu senči nereti sauca par dieviņiem, kas ceļoja apkārt, pārbaudīda­mi cilvēku sirdis, apbalvojot līdzjūtīgās un mīlošās un sodot ciet­sirdīgās un savtīgās. Latviešu pasakas un teikas satur daudz šādu stāstu. Dieviņiem piemīt pārdabiskas spējas, viņi spēj pieņemt jeb­kuru izskatu, acumirklī parādīties vai izzust, un citas.

Senatnē reliģiskā tradīcija Latvijā laikam pastāvēja mutvārdu formā, kaut gan pastāv skaidras norādes uz rakstu zīmju prašanu un lietošanu. Tomēr līdz šim ir atrasti ļoti nedaudzi īsi rakstu pie­minekļi un plašāku tekstu to starpā nav. Ņemot vērā kristiešu cen­tienus iznīcināt visu „pagānisko”, t. i., nekristīgo, par to sevišķi ne­būtu ko brīnīties, bet mēs nevaram ar drošu pārliecību teikt, ka se­natnē nebūtu pastāvējuši arī pierakstīti reliģiski teksti.

Sena kuršu kokle

Nevajadzētu arī domāt, ka līdz ar krustnešu varas nodibināšanos Latvijas teritorijā uzreiz iznīka arī vietējās reliģijas profesionālo

21

kopēju kārta. Pat svētās uguns uzturēšanas tradīcija pilnībā neiz­beidzās. Kuršu zemēs - Palangas teritorijā, kas tagad ir atdota lie­tuviešiem - pastāvēja Praurimas svētnīca, kurā svētais uguns izdzi­sa tikai pirms pāris simtiem gadu, un, kamēr dega svētā uguns, do­mājams, ka pastāvēja arī personas, kas pilnībā pārzināja un pieko­pa seno reliģisko tradīciju. Pie viņiem varēja nākt mācekļi no vi­sām zemes malām, kas iegūtās zināšanas varēja nodot tālāk tautā. Vēl tagad dzīvo personas, kuras atceras cilvēkus, kas ir piederējuši senām reliģiskām kopām, piemēram, esot pastāvējusi tāda slepena Pērkona brālība. Lietuviete Andželika Tamaša glabā seno sēļu zintnieku tradīcijas atliekas un ir sarakstījusi vairākus biezus sēju­mus par to lietuviešu valodā.

Savukārt, tautas dzīlēs seno reliģisko tradīciju piekopa ģimenes un dzimtas lokā, un bērni pirmās zināšanas tajā saņēma no saviem vecākiem un vecvecākiem. Vēl 19. gs. otrajā pusē un beigās t. s. „folkloras” vācēji pierakstīja vairāk kā miljonu tautas dziesmu - dainu - , milzīgu skaitu pasaku, teiku un nostāstu, aprakstīja senos reliģiskos rituālus, kas tolaik vēl aizvien bija dzīvi, un daļa no tiem, visvairāk Jāņi, tiek noturēti arī mūsdienās.

Tomēr mūsu senās reliģijas viedas daļa ir izdzisusi, laikam sais­tībā ar Lielo Ziemeļu karu un tā nesto postu, mēri un badu, kā arī genocīdu pret vietējiem iedzīvotājiem, kas samazināja to skaitu līdz pāris simtiem tūkstošu visā Latvijā. Domājams, ka bojā aizgā­ja arī senās reliģijas kultivētāju - profesionālo audzinātāju - kārta. Pēc tam šī tradīcija sāka diezgan strauji izdzist, un tikai pateicoties jaunlatviešiem - folkloras vācējiem un Kr. Barona mūža darbam - mūsu rīcībā ir latviešu senču reliģijas materiāls, kuru, izmantojot arī universālās ārpuslaika Viedas mācības, var sakārtot, pareizi in­terpretēt un tādējādi rekonstruēt šo reliģiju, arī tās viediskajā daļā. Uz šī materiāla pamata vien to izdarīt tagad diez vai būtu iespē­jams.

22

Gadskārta kā inkarnācijas apļa simbols(pārstrādāta nodaļa no raksta, kas bija publicēts LVS biļetena

„ Viedas Vēstis”1996. g. V2 numurā)

j a >t:

Gadskārtu var sadalīt divās pusītēs - gan ar līmenisku (Lieldie­nas - Apjumības/Miķeļi), gan ar svērtenisku (Jāņi - Ziemssvētki) diametru.

Pārdalot gadskārtas apli ar līmenisku diametru, mēs iegūstam pusi, kurā valda gaisma (saule) un pusīti, kurā valda tumsa (mēness ar zvaigznēm).

Dieva Dēlis kaldināja Saules Meitas vainadziņu.Priekšā lika tīru zeltu,Pakaļāi sudrabiņu,Gar abām pusītēm Tīru spožu dimantiņu.

23

Pārdalot gadskārtas apli ar svērtenisku diametru, mēs iegūstam Ziemassvētku - Lieldienu - Jāņu pusīti, kurā gaisma ir augoša (evolucionārais loks) un Jāņu - Apjumību - Ziemassvētku pusīti, kurā gaisma ir dilstoša (involucionārais loks).

Divājāda Saule tek,Tek kalnā, tek lejā;Divējāds man mūžiņš Arto vienu dvēselīti.

Latviešu senajā tradīcijā cilvēks sastāv no trim galvenajām da­ļām: a) dvēsele, b) velis un c) miesas augums. Šīs trīs daļas darbo­jas trīs „pasaulēs”, kas atšķiras ar to veidojošās matērijas blīvuma un apgarotības pakāpi: a) aizsaulē (dvēseles īstajās mājās), b) viņ­saulē jeb veļu saulē (veļa mājas) un šajā saulē (mūsu pasaulē, mie­sas auguma dzīves vietā). Būtībā šīs sastāvdaļas ir saistītas ar dažā­diem apziņas stāvokļiem.

Ja meklēsim šīs trīs pasaules simbolizējošos sektorus vai joslas gadskārtā, tad mums ir jāizmanto ūdens agregātstāvokļus: ledus un sniega klātbūtne dabā simbolizē fiziskās apziņas dominanti un mie­sas auguma pastāvēšanas laiku; plūstošā, brīvā ūdens un mitruma bagātība dabā simboliski pārstāv viņsauli - veļu sauli un veļa dzīvi šajā veļu saulē, emocionālās apziņas dominanti, bet gaismas bagā­tība - aizsauli un kailās, no apvalkiem brīvās dvēseles dzīvi tajā, dvēseliskās apziņas dominanti. Līdz ar to gadalaiki dabīgi atspogu­ļo šo sakaru ar atbilstošajām pasaulēm:

A. ziema - fiziskā dzīve, šī saule;B. pavasaris - dzīve pēc nāves veļu saulē jeb viņsaulē,

šķīstīšanās (velēšanās) norise;C. vasara - dzīve dvēseļu pasaulē, sava veida paradīzē, aiz­

saulē;D. rudens - atkaliemiesošanās veļu saulē, sagatavošanās

jaunam fiziskajam iemiesojumam.

24

A. Ziemas laikmets no Mārtiņiem līdz Meteņiem• Ķekatās (budēļos) iešana. Saskaņā ar manu pieņēmumu,

cilvēka fizisko dzīvi pārstāv laiks no Mārtiņiem līdz Meteņiem (kuru sauc arī par Miesmeti).

Kā zināms, ķekatās iešana aprobežojas tikai ar Ziemas laikmetu - laiku no Mārtiņiem līdz Meteņiem (Miesmetim). Šajā laikā - fi­ziskajā dzīvē, cilvēku dzīvē uz zemes - neapšaubāmi dominē per­sonība, kas ir centrs racionālajā prātā (rūpa manasā).

Iepriekš es teicu, ka personība ir cilvēka triju izpausmes ķerme­ņu sintēze, tomēr šoreiz šo apzīmējumu lietošu nozīmē, kas drīzāk atbilst personības iedīglim, nevis šī jēdziena pilnajai nozīmei.

Personība (tās iedīglis) ir mentāla struktūra, kas veidojas ap sevis ideju un apzīmējumu - vārdu un uzvārdu. Tā ir priekšstats un zinā­šanas par sevi un pasauli, un savu vietu šajā pasaulē, kas ir iegūtas šī fiziskā iemiesojuma laikā. Personība ir jāuzskata par adaptācijas līdzekli fiziskajā dzīvē, apkārtējā sabiedrībā un dabas vidē. Perso­nība veidojas divu spēku mijiedarbībā, tajā sastopas dvēseles ener­ģijas ar ārējās pasaules iespaidiem, saņemtiem caur jutekļiem. Vārds „personība” ir atvasināts no latīņu vārda „persona”, kas ap­zīmē gan lomu teātrī, gan amatu vai stāvokli sabiedrībā.

Personība pārsvarā ir saistīta ar dzīvi fiziskajā pasaulē. Tā nereti uztver sevi kā miesas augumu, identificējas ar to, kā arī ar no tā iz­rietošajām vajadzībām, jutekliskajām vēlmēm un kaislībām, tādēļ budēļu maskām vajadzētu attiekties uz personības sastāvdaļām, piemēram, budēļu pulkā būtu jābūt - un arī ir - nāvei, miesai (ko simbolizē salmu statiņš vai siena kaudze), kaislībām (čigānam ar pātagu), ideāliem (dzērvei), lācim (šai gadījumā tas varētu būt vai nu fiziskais spēks, vai miegainība, lempība), plēsīgajam vilkam (šai gadījumā - agresivitāte, laupītkāre), dzimām (simbolizē gan seksu, gan karmisko parādu atdošanu) u. c. ar fizisko dzīvi saistī­tiem simboliskiem tēliem.

Budēļi ir notriepušies ar sodrējiem, kas apzīmē gan gandrīz neiz­bēgamo morālo aptraipīšanos, gan to, ka personība aizsedz dvēseli, traucējot tās gaismai iestaroties fiziskajā plānā, gan arī to, ka šī

25

patiesās iedabas maska traucē saskatīt cilvēka rīcības patiesos mo­tīvus - dziņas.

Tomēr, kā liecina daina (kuru gan var saprast arī piezemētāk), ķekatas neiet gaļas (t. i., dzīves miesā dēļ):

Ne gaļas labadaĶekatas lēca:Liniņu labada,Balt aventiņu.

Linu simbolisko jēgu nedaudz apskatīsim Meteņu simbolikas ie­tvaros.

* Braukšana un vizināšanās ar kamanām.Ziemas laikmetā gandrīz visu svētku sastāvdaļa ir arī vizināšanās

ar kamanām. Izdodot savu meitu pie vīra, „ Saule lika zelta pū- ru/Sudrabiņa kamanās”, t. i., iepriekšējo dzīvju pieredzi šī iemie­sojuma miesā, jo uz cilvēka mirstīgo daļu pilnībā attiecas 4 princi­pi (manass ir divdaļīgs: zemākā, racionālā prāta daļa ir mirstīga, bet dvēseles intuitīvais prāts - nemirstīgs) - fiziskā miesa, ēteris­kais augums, dzīvinošā enerģija (prāna) un kārna. Šo pēdējo vārdu varētu saistīt ar vārdu „kamanas”*, līdz ar to gan istabu, gan kama­nas es saistu ar fiziskā auguma simboliku.

* Sanskrita valodas vārdi simtiem ir pārstāvēti arī baltu valodās, piemēram, agni - uguns, tamass - tumsa, u. tmldz., līdz ar to nav nepareizi meklēt arī jēdziena „kāma” atstātās pēdas latviešu valo­dā. Manuprāt, tās ir saskatāmas trijos latviešu valodas vārdos: kampt, kamanas un kamene - zemes bite. Parastā bite latviešu sen­ču reliģijā ir dvēseles simbols, bet kamene pārstāv alku centru, kas ir saistītas ar dzīvi miesā un veļu saulē, un sanskritā šo centru sauc par kārnu.

26

* Cūkas šņukurs kā ziemas laikmeta simboliskais ēdiens.Laiks no Mārtiņiem līdz Meteņiem ir saistīts ar cūkgaļas iegūšanu un ēšanu. Cūkas galva un šņukurs ir raksturīgs simboliskais ēdiens gan Apjumībās, gan Ziemassvētkos (galvas puse), gan Meteņos. Ļoti iespējams, ka arī cūka ir cilvēka fiziskās miesas simbols, bet cūkas šņukura zīmējums - divi aplīši vienā lielākā aplī - personība un iemiesotā dvēseles daļa (individualitāte) fiziskās dzīves cikla ietvarā. Cūka ir arī Zemes Mātes simboliskais dzīvnieks. E. Bras- tiņš grāmatā „Latvju gadskārtas dziesmas” (R., 1929) raksta, ka „simboloģija ved cūkas smeceri sakaros ar zemkopja arklu. Cūka un arājs - abi rok zemi”.

Meteņi (jeb Miesmetis) ir fiziskās miesas nāves simboliskais punkts.

Metens ēda smecerīti,Aiz ausīm turēdams,Cūka kaklu nolauzusi,No kalniņa laizdamās.

• Bluķa vilkšana un sadedzināšana Ziemssvētkos. Ziemas­svētki, kā fiziskās dzīves pilnbrieda laiks, simboliski koncentrē se­vī norises, kas attiecas uz visu fiziskās dzīves ciklu. Bluķis, kuru Ziemassvētkos velk apkārt un beidzot sadedzina, ir uzkrātās karmas (likteņa) un tās līdzsvarošanas jeb iznīcināšanas sim­bols. Kamēr cilvēks nav atdevis karmiskos parādus, dievišķais ne­var ienākt viņa apziņā (apziņu pārstāv galds istabā). Ziemassvētki labi pārstāv fiziskās dzīves mērķi un ideālu - Lieldvēseles ieraša­nos (piedzimšanu) personībā, fiziskajā apziņā. Tie simbolizē 1. iesvētīšanu.

Klusāt jauni, klusāt veci,Dievs ienāca istabā;Dievs ienāca istabā,Vaicā nama saimenieku.Tas bij nama saimenieks,Kas sēd galda galiņā,Kas sēd galda galiņā Baltā linu krekliņā.

27

Ja cilvēkā ir piedzimusi skaidra sevis kā dvēseles apzināšanās, tad visa turpmākā cilvēka dzīve ir saistīta ar gaismas (mīlestības- vieduma) pieaugumu viņa iekšējā dzīvē. Tas ir pagrieziena punkts no tumsas uz gaismu.

* Meteņa miežu putra un plācenis. No miežiem pagatavo gan alu, gan putru un plāceņus. Meteņos ir uzsvērta tieši miežu putra un plāceņi. Mieži simboliski pārstāv „vielu”, kas alus veidā ierosi­na dzīvotprieku, vēlmes un kaislības. Ja no miežiem nedara alu, bet gan izvāra putru vai izcep plāceņus, tad tie šīs potenciālās „vielas” rašanās iespēju zaudē, kā uzsver attiecīgā daina:

No tā mieža putru vāra,No tā dara alutīnu.Kā tā putra tā nereiba.Kā reibst miežu aluūnis?

Nāves brīdī vēlme dzīvot miesā samazinās līdz nullei, dominē tieksme atbrīvoties no miesas auguma, kas tagad sagādā tikai mo­kas.

• Vizināšanās a r kamanām Meteņos „linu dēļ”. Meteņos vizi­nās, vēlot garus linus:

Viza, viza kamaniņasMetenīša vakarā,Lai aug lini tievi, gari,Lins liniņa galiņā.

No liniem auž audeklu krekliem, t. i., veļai, bet veļa simboliski pārstāv veli. Kā jau pieminēju, virsdrēbes simbolizē miesas augu­mu, veļa - veli, bet dvēseli bieži piemin saistībā ar kailumu, t. i., kaila dvēselīte. „Dzimis krekliņā” nozīmē laimīgu dzīvi. Gari lini var būt saistīti arī ar laimi viņsaulē.

Daudzās reliģijās (piemēram, indiešu jogiem un japāņu dzenbu- distiem) miršanas ideāls ir „aiziešana bez atskatīšanās”, t. i., bez nožēlas, kā īstam varonim. Atskatīties uz dzīvi liek spēcīgas

28

nepiepildītas vēlmes, kuras īstenot iespējams tikai fiziskā iemieso­juma laikā. Tās padara aiziešanu „smagu”, jo vēlmes velk uz leju. Pretējs pārdzīvojums ir „bezsvara stāvoklis”, ko zināmā mērā var piedzīvot, gan braucot ar kamaniņām no kalna, gan šūpojoties šū­polēs. Meteņiem raksturīga arī tāla ciemos braukšana bez iepriek­šējas pieteikšanās, rēķinoties ar laipnu uzņemšanu. Zinām, ka cil­vēkam nomirstot, viņu pie viņsaules robežas sagaida iepriekš miru­šie radi un draugi, lai sagaidītu un ievadītu jaunajos apstākļos.

• Pelnu dienas nozīme. Pelnu dienas nosaukums ir cēlies no pelnos ierušinātas uguns, kas nepieciešama, kad dodas līst un izde­dzināt līdumus jauniem tīrumiem-jaunām saimniecībām.

Arī latviešu tradīcijā racionālo domu jūkli simbolizē mežs. At­tīrīšanās no domām - fiziskajām atmiņām - ir pielīdzināma līduma līšanai. Ar Pelnu dienu sākas attīrīšanās, ko simbolizē gan vēlmju „krekla” mazgāšana trīs avotos, gan līduma līšana.

B. Pavasara laikmets no Meteņiem līdz Ūsiņiem

Tas simbolizē pēcnāves dzīvi viņsaulē. Puse no šī laikmeta ir saistīta ar tumsas - jutekliskā elementa - pārsvaru, bet otra puse ar gaismas - dvēseles iespaida - pārsvaru.

Meteņi ir fiziskās nāves simboliskais punkts, kam seko šķīstīša­nās viņsaulē (t. i., velēšanās) līdz Lieldienām. Meteņi ir 6. februārī, bet dažas dienas vēlāk - Pelnu diena. No tā, ko mēs zinām par nā­vi: parasti paiet apmēram 3 dienas pēc nāves, kamēr ēteriskais augums atdalās no miesas un izšķīst, atbrīvodams smalko augumu - veli. Šo noslēgumu varētu simbolizēt Pelnu diena.

* Lieldienu simboli1. Lieldienu olas. Daudzi autori raksta, ka Lieldienu olas simbo­

lizējot Sauli. Tomēr olai ir trīs sastāvdaļas - čaula, kura tiek sasista un nolobīta; olas baltums, kas drīzāk simbolizē veli un mēnesi; un olas dzeltenums, kas, beidzot, patiešām varētu būt Saules Meitas - dvēseles vai Saules pašas simbols.

Lieldienās beidzas personības cikls: tas ir personības „nāves” punkts, ko simbolizē čaulas sasišana un nolobīšana. Lieldienu olas

29

parasti krāso sarkanbrūnas (zemes simboliskā krāsa) vai daudzkrā­sainas, ar dažādiem rakstiem. Šie raksti var simbolizēt dažādās at­miņas, konkrētās pieredzes, kas saglabājušās no nodzīvotās dzīves. Kārnas vara pār cilvēka dvēseli izbeidzas Lieldienās, un vienlaikus apziņā iespīd dvēseles gaisma, kas nes svētlaimes jūtas, gaviles. Tad atsedzas tīrā, pāijutekliskā, no jutekliskajiem zemes elemen­tiem attīrītā apziņa (olas baltums), kurā ietverta dvēsele (olas dzel­tenums).

Raugoties no ārpuslaika Viedas skata punkta, Lieldienas simbo­lizē arī 2. iesvētīšanu, kas iezīmē kontroles sasniegšanu pār jūtām un kaislībām, astrālo/emocionālo ķermeni (veli), pār elementāļiem, kas to izveido un uztur.

2. Lieldienu šūpoles. Es domāju, ka šajā simboliskajā ritā divas svarīgākās sastāvdaļas ir: a) šūpoļu un uzšūpošanās augstums - līdz un pat pāri koku galotnēm; b) ritmisks svara zuduma pārdzīvo­jums šūpošanās laikā. Šī rita nozīme jau ir aprakstīta Meteņa un Pelnu dienas simbolisko ritu komentāros.

Lieldienas pārstāv pacelšanos virs racionālā prāta ieradumiem, kurus pārstāv mežs (koki). Šūpošanās pārstāv tālāko zemes magnē­tisma varas samazināšanos.

Tomēr no šūpolēm var arī izkrist, iekrītot, piemēram, upē. No ezoteriskās literatūras zinām, ka cilvēks pēc nāves var arī nesa­sniegt augstākos, svētlaimīgos apziņas līmeņus, ja jau savā attīstībā uz zemes viņš nav tos sasniedzis, ja viņa apziņā nav iekļuvis nekas no cēlā, gaiīgā, kas viņam varētu atvērt durvis uz aizsauli. Šai ga­dījumā viņa apziņa „iemieg” un iziešana cauri aizsaulei notiek ne­apzinīgi, kā dziļā bezsapņu miegā, atmožoties tikai jaunas iemieso­šanās priekšvakarā vai arī tikai jau uz zemes.

2. Putnu dzīšana. Lieldienu rītā no sētas, laukiem un mājām ar lielu troksni aizdzen putnus. Ezoterikā domas bieži salīdzina ar putniem. Meditācijas laikā iesaka ļaut domu putniem izlidot caur apziņu, neaizturot tās, neaiztraucoties tām līdzi, jo mērķis ir nesa­traukta apziņa, bez domām. R. Šteiners (antropozofijas tēvs) lekci­jās par lauksaimniecību stāsta, ka putni astralizējot kokus (astrālā ir

30

emocionālā, vēlmju pasaule). Vēlmju piepildīšana ir parastais ra­cionālo domu motīvs, līdz ar to putnu aizdzīšana ir jātulko kā ju­teklisko vēlmju aizdzīšana.

3. Lieldienu simbolu jēgas kopsavilkums. Manuprāt, Lieldie­nas pārstāv robežu starp racionālo un intuitīvo prātu, kas ir arī ro­beža starp cilvēka mirstīgo un nemirstīgo daļu. Pārejot šo robežu, dvēseles gaisma kļūst dominējoša, jo ir sasniegta ugunīgā paaule - mentālās pasaules augstāko apakšplānu pierobežas apgabali. Dvē­sele tagad ir augšāmcēlusies no miesiskās dzīves kapa* un dodas ceļā uz savām īstajām mājām.

Meditācijā šīs robežas pāriešana iezīmējas ar divām pazīmēm: a) ar dzidru, sudrabainu skaņu (līdzīgu sudraba monētas džinkstēša­nai, ja tai uzpūš, turot starp pirkstiem tikai ar nagiem), kas pāraug ļoti spēcīgā, skaļā „skaņā” (auros), kas īstenībā ir auras vibrācija, kura izdzēš visas jutekliskās vibrācijas, pārtraucot arī sirds pukstē­šanu un elpošanu (tā ir ļoti „inteliģenta”, smalka, mīlestības un svētlaimes pilna vibrācija); cilvēks izjūt sevi kā bezsvara vibrējošu olu, bet pa mugurkaulu uz augšu sāk plūst ugunīga - bet nededzi­noša - enerģijas straume, kas smadzenēs sadalās veselā enerģijas zaru kūlī, kurš traucas ārā virs smadzenēm. Visu mugurkaulu cil­vēks uztver kā intensīva, garīgi „seksuāla” pārdzīvojuma norises vietu, kā sava veida garīgu „maksti”; šis pārdzīvojums ir nesalīdzi­nāmi (tūkstošām reižu) intensīvāks par parasto dzimumaktu, vien­laikus arī nesalīdzināmi smalkāks, inteliģentāks un garīgāks. Tā ir kundaliriī enerģijas (Māras enerģijas, kuru simbolizē zalktis) pa­celšanās**. Šī „akta” laikā cilvēks „nomirst” fiziskajai pasaulei, jo fiziskajā pasaulē nekas nevar dot kaut ko, kas kaut attāli līdzinātos šim pārdzīvojumam. Ja pēc šī pārdzīvojuma cilvēks vēl turpina dzīvot pasaulē, tad tas ir vairāk pienākuma - prāta apsvērumu, ne­vis vēlmju dēļ, varbūt aiz līdzcietības pret līdzcilvēkiem.

* No reliģiju, tai skaita latviešu senreliģijas, un arī ārpuslaikaViedas viedokļa, netransformēta fiziskā miesa dvēselei ir kaps. Kā

31

dzied mūsu daina: „Man izauga kapiņā / Krūtīs zaļš ozoliņš” - t. i., fiziskās miesas kapā attīstījās dvēsele.

** Indiešu jogi stāsta, ka cilvēka dzīves laikā kundalinī enerģija kā saritinājusies čūska dus pie mugurkaula lejasgala. Cilvēkam mirstot, tā atmožas un ir spēks, ar kuru dvēsele atstāj miesu un veic savu transdimensiālo ceļojumu.

Manuprāt, šī ugunīgās enerģijas „slota” ari ir tā, kuru saista ar raganām. Tā patiešām ir „slota”, ar kuru var lidot augstākajās pa­saulēs, tikai tās „kāts” ir mugurkaulā un „zaru” kūlis iet no sma­dzenēm uz augšu. Līdz zināmai pakāpei (vēl neaizlidojot) es pats esmu šo procesu pārdzīvojis, tādēļ zinu, ka tā nav tukšā fantāzija; tādēļ zinu arī to, ka jebkurš - gan vīrietis, gan sieviete - ir dievie­te” attiecībā pret dievišķajām enerģijām garīgi „seksuālajā” aktā, ko ir cerība pārdzīvot meditācijā vai arī jebkurā citā laikā, bet pa­liekot vienaldzīgam pret dzīvi un nāvi, pārvarot to duālismu. Arī miršanas procesā, aizejot „bez atskatīšanās” - bez pieķeršanās dzī­vei miesā - , cilvēks gandrīz tūlīt „augšāmceļas” tajos plānos, kur dvēseles gaisma spīd spoži, izvairoties no nepatīkamā šķīstīšanās procesa.

Zalktis - kundalinī enerģijas simbols

32

Līdz pusei ezeriņš Sudrabiņu vizināja. Iemetam zelta slotu, Lai pa visu vizināja.

C. Vasaras laikmets - no Ūsiņiem līdz Mārām

• Ūsiņa simbolika. Vasaras gadalaika sākumu iezīmē Ūsiņi 9. maijā. Ūsiņš ir Saules zirgu kučieris vai Saules laivas stūrmanis, katrā ziņā - Saules kalps. Ūsiņos lopus pirmo reizi izlaiž ganos. Sākas pieguļnieku laiks. Ūsiņos piemin un godina gan pašu Ūsiņu, kā zirgu un bišu aizbildni, gan arī Māru, kā govju aizbildni, tādēļ Ūsiņus var saukt arī par pavasara Mārām. Lakstīgalu dēvē par Mā­ras meitu. Ūsiņa pavārds ir dieviņš (šeit ir jāpiebilst, ka tāds pats pavārds ir arī Mēnestiņam). Ūsiņš nav jauneklis, bet vecs vīrs ar bārdu.

Galvenās Ūsiņdienas izdarības notiek vakarā. Vispirms gani pārdzen govis sētā, un, kad tās ir ielaistas kūtī, seko rumulēšanās - sētas ļaužu savstarpēja aplaistīšanās ar ūdeni. Naktī pieguļā pieguļ­nieki mēdz pie ugunskura dziedāt un koklēt, kā an pūst tauri.

Ja Lieldienas pārstāv cilvēka dvēseles atmošanos, augšāmcelša­nos” no ziemas - fiziskās dzīves - miega, kas ir salīdzināma ar rīta gaismas svīšanu, tad Ūsiņos debesīs zaro rītausmas saules staru kronis - Lieldvēseles gaisma, laiks īsi pirms saullēkta vai tieši saullēkts.

Pēc manām domām, laiks no Lieldienām līdz Ūsiņiem pārstāv uzturēšanos zemākajos mentālajos plānos, bet Ūsiņi iezīmē pāreju dvēseļu pasaulē, kad visa iepriekšējās dzīves pieredze jau ir izvētī­ta un sakārtota. Dvēseles uztveres spēki (govis) un darbības spēki (zirgi) vairs nav ierobežoti, sākas visuresības pārdzīvojums, un cil­vēks atkal apzinās savu dievišķību. Dvēseles mistērijās Iesvētītais indiešu dziesminieks Kabīrs (1440. ... 1518.), kura Iesvētīšanas pa­kāpe jau bija pavisam tuvu Meistara rangam, apdzied šo stāvokli ar šādiem iedvesmotiem vārdiem:

33

„ Lūk, tur zeme, kur nav varas šaubām vairs, ne ciešanām: kur nav Nāves šausmu vairs.

Tur pavasara koki ziedos līkst, un brīnišķa smarža ' Viņš - esmu es ' dzimst vējos:Tur bite - sirds jo dziļi gremdējusies un nekāro cita prieka

vairs. ”

Kāda mīklaina daina balsta domu, ka kumeļa simbols var būt arī ar daudz augstāku nozīmi kā indrijas*, pat saistīta ar daudzām in- kamācijām, kuras tiek pamestas aiz muguras.

Savelkam velkamo Labajam kumeļam,Lai paliek gari mūži Pakaļāi lokoties.

Latviešiem ir labi pazīstams pasaku motīvs par vara, sudraba un zelta zirgiem, ar kuriem jāj stikla kalnā pēc princesītes. Ar zelta zirgu mērķis tiek sasniegts. Šis simbols varētu apzīmēt cilvēka mū­žu mērķa sasniegšanu, kas atbrīvo no nepieciešamības iemiesoties.

Kāda cita daina stāsta par svētlaimīgo aizsauli:

Kara vīram īss mūžiņis,Kā vasaras launadziņš,Kā vasaras launadziņš,Kā ūdens burbulīts.

Tur aizgāja dvēselītes,Kur zobeņi nešķindēs;Dieva Dēli dvēselītes Šūpos zelta šūpulī.

* Par indrijām sanskrita sauc uztveres spēkus (maņas) un darbī­bas spēkus.

34

• Jāņu simbolika. Tā ir pārāk plaša, lai visu to aplūkotu. Es iz­mantošu tikai dažus raksturīgākos elementus, lai pamatotu domu, ka Jāņi pārstāv inkamācijas cikla garīgo virsotni, izšķirošo brīdi, kad tiek izlemts - vai cilvēkam vēl ir jāiemiesojas no jauna, vai arī viņš var tikt atbrīvots no šīs nepieciešamības.

1. Jāņu lukturis (pudele). Parasti uguni kārtsgalā iededzina, Saulei rietot, tūlīt pēc norietēšanas. Uguns kārtsgalā pārstāv debesu uguni, kas ir gara simbols. Senatnē visā Eiropā šo uguni iekūra ri­teņa rumbā, tad riteni ar degošo uguni centrā pacēla kārts galā.

2. Jāņa vārti.

Jānīts sita vara bungasVārtu staba galiņā.

Saules sistēmas ķermeņi un plāni, simbolizēti ar metāliem.Jebkurā trejdalījumā (piemēram, gars-apziņa-matērija) augstāko (garīgo) daļu simbolizē zelts, zemāko (materiālo) daļu simbolizē varš, bet vidējo (apziņas) daļu simbolizē sudrabs. Katra šī daļa, jeb ķermenis, savukārt iedalās trīs daļās, Saules sistēmas gadījumā - plānos, kurus līdzīgi simbolizē attiecīgie metāli.

Tomēr jāņem vērā, ka V un III Saules sistēmas plāns ir tās ķer­meņu pārsegšanās vietas, kurās augstākā ķermeņa „varš” pārsedzas zemākā ķermeņa „zeltam”. Tādēļ mums ir jāizdomā, kuru no vara pārstāvētajiem plāniem ieņem Jānis? Manuprāt, kā es tagad esmu pārliecinājies, Jāņa vārti atrodas III plānā, uz robežas starp Dabu un Cilvēci.

Jāņa varā ir atvērt vārtus, izlaižot cilvēku dvēseles no Dabas pa­saules, no reinkamāciju riņķojuma (samsaras) sfēras, nemirstīgajā pasaulē virs Dabas, kuru D. Strandens sauc par Cilvēci, bet Plotīns par Psihi*.

* Tits Burkhards savā rakstā „Mācība par simbolu Austrumu un Rietumu lielajās tradīcijās” (žum. „Symbolon”) raksta: „Saskaņā ar Plotīnu Visums nav nekas cits kā Dievā nešķirami un nemainīgi glabājošos pirmtēlu (veidolu) pakāpienveida atspoguļošanās.

35

Visuma Gars, Nous (izrunā kā Nūss), savos mūžīgajos centienos aptvert neierobežoto, augstāko Vienu (Vienotni), izvieto pirmtēlus sevī; Visuma Dvēsele, Psihe, vērodama Visuma Garu, atspoguļo pirmtēlus dzīvi kustīgā veidā, un daba, Physis, vēro šos tēlus tai pāri esošajā Visuma Dvēselē un, tos atspoguļodama, izsauc formas redzamajā pasaulē...” Plotīna Nous, Psihe un Physis atbilst D. Strandena apzīmējumiem Saules sistēmas ķermeņiem, ar nosauku­miem Dievs, Cilvēce un Daba.

Senie romieši uzskatīja, ka karā kauto karavīru dvēseles ir cienī­gas iziet cauri Jānusa (kas ir mūsu Jāņa analogs) vārtiem, un tādēļ Jānusa vārti Romā kara laikā bija vaļā, bet miera laikā - ciet.

3. Jāņu siers, alus un citi simboli. Jāņi pārstāv iemiesošanās apļa sākumu un beigas. Pie tam jebkuru sākumu vienmēr pārstāv Pērkons, tādēļ arī puse no Jāņu rituāla patiesībā ir saistīta ar Pērko­nu, kaut arī mūsu tauta to vairs neatceras. Mūsu tautas tradīcijās, kristietības iespaida dēļ, Pērkona vārds ir aizstāts ar Pētera vārdu, un Pēteri ir par vairākām dienām attālināti no Jāņiem, bet, piemē­ram, Baltkrievijā nākamā diena pēc Jāņu nakts ir Pērkona diena.

Šeit būtu jāpiemin Pērkona aktivitātes plāni Saules sistēmā. Tie ir VII, V un III plāns. Jāņu ritā runa ir par III sistēmisko plānu. To­mēr arī Jānim ir augstākas aktivitātes vieta - pārsegšanās vieta starp Dievu un Cilvēci un Vārti starp šiem augstākajiem Saules sis­tēmas ķermeņiem.

Manuprāt, Jāņu rits sastāv no divām daļām. Pirmā daļa ir saistīta ar ziediem un zālēm (Zāļu vakars), ūdeni (mazgāšanos rasā), pa­pardes zieda meklēšanu (kas ir analogs hinduistu lotosam - gara ziedam), sieru un uguns pacelšanu kārtsgalā. Otrā daļa ir saistīta ar uguns iekuršanu uz zemes - no degošām pagalēm, kas ir nokritušas no Jāņa luktura - , lēkšanu kailiem pāri ugunskuriem, iedomājoties kādu vēlēšanos, alus dzeršanu un dejošanu, rotāšanos ar ozollapu vainagiem, degoša riteņa laišanu no kalna. Un šī otrā daļa ir saistīta ar jauna iemiesošanās cikla sākumu, ar Pērkonu.

36

Siera tapšanā ir izsekojams simbolisks pieredzes uzkrāšanas un pārstrādes process. Iekšējais cilvēks - velis, dzīvodams fiziskajā pasaulē, kā govs pļavā plūc „ziedus” jeb pārdzīvojumus; atgrem o­jot” tos atmiņās, viņš pārvērš pārdzīvojumus pieredzē, līdzīgi kā govs apēsto zāli un ziedus pārvērš pienā; ar pārdomu un pieredzes sakārtošanas palīdzību cilvēks gūst atziņas, bet simboliskajā piena ciklā - biezpienu, ko iesienot un pakļaujot zināmam procesam iegūst sieru (kas simbolizē to, ka pieredze ir pārstrādāta spējās un īpašībās jeb raksturā), kurā ir iekaisīti nākošās dzīves likteņa iedīg­ļi, ko savukārt simbolizē ķimeņu sēkliņas, jo cilvēka raksturs veido likteņa pamatstruktūru. Siers ir simbols viena inkamācijas cikla laikā iegūtam viedumam ar cilvēka paša pūlēm.

Šeit mums īsumā ir jāpieskaras iemiesošanas jēgai. Cilvēks ir potenciāla, topoša dievība. Lai kļūtu par dievību, viņam ir jāattīsta piemēroti starpnieki, caur kuriem varētu izpausties viņa dievišķā, augstākā daļa, viņa gars. Kā šis gars (Jāņa bērns), viņš jau ir pil­nīgs un dievišķs, bet neapzinīgs citos, vairāk materiālos sistēmiska- jos plānos, atskaitot pats savējo. Izpausmes starpnieku attīstību uz­rauga dvēsele, kas ir gara (Jāņa) atspoguļojums cilvēkā. Runāt par dvēseles attīstību tādēļ varam tikai nosacīti, jo attīstās jau tikai dvēseles spējas izveidot sev tādus starpniekus - mentālo, emoci­onālo un fizisko ķermeni - , cauri kuriem pilnā mērā varētu plūst no gara un dvēseles nākošās enerģijas - dzīvība, mīlestība un vie- dums. Attīstās tikai kauzālais ķermenis, mentālā ķermeņa 4. apakš- plāns, ko sauc arī par dvēseles ķermeni. Tieši to tad Jānis arī no­vērtē reinkamācijas cikla augstākajā punktā, kuru simbolizē Jāņa uguns, pacelta debesīs - Jāņa lukturis. Ja dvēseles ķermenis (kau­zālais ķermenis, kuru dainās simbolizē Saules Meitas pūrs) ir iz­audzis un nobriedis, tad viņas uzdevums ir izpildīts un Jāņa Vārti atveras viņas priekšā, ja nē, tad iemiesošanās ir jāturpina, no jauna dodoties dzīves ielejā, miesas kapā.

Jānis zina, kas dvēselei vēl trūkst, un palīdz viņai iecerēt atbil­stošu dzīves plānu, kurš cilvēka dzīvē vēlāk izpaudīsies kā viņa likteņa sastāvdaļa.

37

Kad uguns no Jāņa luktura nokrīt zemē, tad tas simbolizē to, ka lēmums ir pieņemts - jāatgriežas dzīvē uz zemes, un uz zemes tiek iekurts ugunskurs. Lēkšana pāri ugunskuram ir nākošās dzīves plāna iecerēšanas simbols. Alus dzeršana - dzīvotgriba, kas liek tiekties pēc lielākas laimes un plašākas apziņas, gatavība pārvarēt grūtības šajā ceļā. Ugunīgā riteņa laišana no kalna - iemiesoša­nās sākuma simbols.

D. Rudens laikmets no Māras dienas (domājams, 7. augustā) līdz Mārtiņiem

Šis laikmets simbolizē cilvēka atgriešanos veļu saulē un sagata­vošanos jaunai piedzimšanai. Senos laikos rudens bija galvenais precību laiks, jo pēc ražas novākšanas visa kā bija pārpilnībā un cilvēki beidzot ieguva atelpu pēc vasaras darbiem.

• Māras dienas simboli. Galvenā iezīme - Māras dienā cep jaunās rudzu maizes kukuļus, apzīmējot tos ar t. s. Māras krustu, kuru, kā savas dievestības zīmi, lieto dievturi. Māra atbild par dvē­seles ietērpšanu dažāda blīvuma materiālos augumos. Lai tie izaug­tu, ir vajadzīga barība, ko arī pārstāv kukulis. Kā dzied daina:

Mīļa Māra man apjozaTrīs kārtiņas vara jostas;Ai Māriņa, mīļa balta,Kā es tādu panesīšu!- Nes, meitiņa, kā varēji,Kā nes tava māmulīte!

Ar trim vara jostām šoreiz ir jāsaprot cilvēka trīs izpausmes ķer­meņi, kuru materiāls nāk no Dabas (Physis) trim plāniem. Tātad Mārās iesākas Māras darbs dvēseles ietērpšanā trīs čaulās jeb augumos.

38

Šo krustu sauc arī par jaunā Ūdensvīra laikmeta krustu

• Rudens saulgriežu simbolika; Apjumības jeb Miķeļi un Velaines jeb Dieva dienas, jeb Dievaines. Kā raksta M. un M. Grīni, Miķelis ir pazīstams arī ar citiem pavārdiem, kā Sila Miķe­lis, Miega Miķelis, Miega Mača. Miķelis rūpējas arī par zirgiem, bet šoreiz ir domājams, ka tie ir simboliskie vara zirgi, kas saistīti ar ilgām pēc jutekliskas dzīves, jā, arī ar tīri seksuālu jēgu.

Miķels stāvus slaistījās Manā staļļa pakaļā.Nāc, Miķeli istabā,Sēdies galda galmā:To es došu Miķeļam,Ko es biju dzīrusies.

To apliecina arī tas, ka dainai:Trīs Miķeļi bungas sita Vārtu staba galiņā:Nākat, meitas, skatīties,Kur sitās maizes tēvi.

ir variants nerātnajās dainās, kur „trīs Miķeļu” vietā ir minētas „trīs pipeles”. Arī vārti šoreiz nav uz augstākajām pasaulēm, bet uz fi­zisko iemiesošanos. Ne velti Miķeļos ir atkal minēti koki (Sila Miķelis), miegs (dvēsele sāk iemigt), sasalums (racionālā prāta

39

iedīgļi). Dainas salīdzina Lieldienu juteklisko vēlmju „tukšību” un Miķeļa „pilnību” šai ziņā.

Nav gluži tiesa, ka Miķeļa tēla jēga būtu pilnīgi sveša kristietī­bai. Miķelis ir erceņģelis, kas cīnās ar Pūķi un notriec to no debe­sīm zemē, tikai kristieši tā īsti nesaprot šī tēla jēgu. Pūķis ir monā- des (iātmas-buddhi, kā arī tās atspoguļojuma manasa divos augstā­kajos apakšplānos) un dvēseles simbols, kura iet uz iemiesošanos miesā. Vārds „Miķelis” pieder kristietībai, ar to aizsedzot seno Ju­mi, gluži tāpat, kā vārds „Pēteris” aizsedza Pērkonu. Jumis īstenībā ir likteņa dievība, mirušo (ar kuriem ir jāsaprot iemiesotie) vald­nieks. Viņš regulē to, lai attīstība noritētu pēc dievišķā Plāna. Pro­tams, Jumi var uzskatīt arī par fiziskās auglības simbolu:

Pa pāram mieži rudzi,Pa pāram apenīši,Pa pāram jauni ļaudis Uz rudeni pārojās.

Juma jumu vārpas auga Jumījauni cilvēciņi;Dancos mani kumeliņi,Kad es braukšu precībās.

Apjumību laikā Jumi ravē, ķer barā, kura barvedei ir amata zīme - stebere. Viens no steberes paveidiem ir burkāns ar piesietiem pāris sīpoliem - vīrišķā dzimumorgāna atdarinājums.

Manuprāt, Jumis ir ļoti sarežģīts simbols, kura jēgas saknes iestiepjas VI sistēmiskajā - Laimas - plānā. Ja meklējam viņa vie­tu cilvēka principos, tad šī vieta varētu atbilst kauzālajam ķerme­nim (manasa 4. apakšplānā), tādēļ Juma gulēšanas vieta ir tīruma vidū (tīrums - dvēseles intuitīvais prāts jeb arupa-manass) pie vai zem pelēka akmentiņa (kas ir simbols monādes atspoguļojumam mentālajā ķermenī, individualitātes „pamatakmenim”, kura sim­bols ir sešstūru zvaigzne ar punktu centrā).

40

Jumis, jau sava vārda dēļ, ir saistīts ar jumtu, kas pārstāv augšējo triādi cilvēkā (ātma-buddhi-manass), atšķirībā no četrstūrainās is­tabas (zemākajiem četriem cilvēka principiem, kas ir pakļauti nā­vei).

Graudu nobriešana var simbolizēt likteņa nobriešanu, un graudu ievešana apcirkņos - likteņa „ievietošanu” miesā, fiziskās dzīves plānā. Cilvēka velis - fiziskās miesas oriģināls un dubultnieks - tiek izveidots pēc Juma - likteņa - norādījumiem.

Nākošais, kas Jumim ir jāizdara-jāatrod šai velī ietērptajai dvē­selei piemēroti vecāki grupā, pie kuras dvēsele karmiski pieder. Lai dvēsele (tās velis) varētu iemiesoties fiziskajā miesā, ir vaja­dzīgas divas lietas: a) vēlēšanās dzemdēt bērnus un b) fizisks dzi­mumakts, kurā notiek nākošās mātes apaugļošana. Pastāv jautā­jums par to, kad ir apaugļošanos simbolizējošais brīdis gadskārtā - Apjumībās (Miķeļos) vai Mārtiņos? Pastāv argumenti par labu gan vienām, gan otrām svinībām. Katrā ziņā Mārtiņi pārstāv vai nu a) jaunavības plēves pārplēšanu vai arī b) fizisko piedzimšanu. Var­būt šie trīs procesi - a) velī ietērptās dvēseles gatavība, b) vecāku vēlmju un nodoma gatavība, c) fiziskā darbība dvēseles iemiesoša­nas mērķim - tautas tradīcijās tīšām nav precīzi fiksēti, jo precību laiks stiepjas no Apjumībām (Miķeļiem) līdz Mārtiņiem.

No Miķeļa līdz MārtiņamPa lodziņu raudzījos;Ja tad vēl neatjāja, -Jāj vai elles dibinā!

Starp Apjumībām un Mārtiņiem ir veļu laiks. Senču veļus mielo ar zemes ēdieniem un dzērieniem (vai, drīzāk, ar to smaržu, jo smaržai ir ciešs sakars ar veli - emocionālo, vēlmju augumu), aici­not tos istabā, kas simbolizē fizisko miesu.

Kādreiz senatnē Berlīnes tuvumā dzīvojošie venti arī bija šajā laikā mielojuši veļus, bet aicinot viņus atkal piedzimt uz zemes. Latviešos šī jēga ir piemirsušies, taču, ja domāsim, ka velim ir va­jadzīga ēdienu un dzērienu smarža kā pārtikas produkts, vai viņi

41

nenomirs badā, ja viņus baros tikai reizi gadā? Protams, veļu laikā veļus nevis vienkārši baro, bet cenšas izraisīt viņos lielu kāri pēc zemes labumiem. Indieši saka, ka vēlme garšīgi paēst esot visnotu­rīgākā un spēcīgākā vēlme cilvēku dzīvē, kas ir raksturīga visiem vecumiem.

Mārtiņš ir Ūsiņam līdzīgs mitoloģiski simbolisks tēls, bet pretēji vērsts. Abiem ir sakars ar bitēm un abi ir zirgu gādnieki, viens va­sarā, bet otrs ziemā. Pēc Mārtiņiem zirgus sāk turēt stallī, bet lopus kūtī. Mārtiņos svin arī Apkūlības, t. i., kulšanas darbu pabeigšanu.

Daži autori Mārtiņu salīdzina ar romiešu kara dievu Marsu. Marss ir kara dievs, taču viņam ir arī falliskais aspekts: viņa zo­bens - failus, bet izlietās asinis rodas mīlas „cīņā”, sakarā ar jauna­vības plēves pārplēšami.

Pēc Mārtiņiem sākas jauns fiziskās dzīves cikls.

42

Epilogs

Šī ir maza grāmatiņa, bet ļoti, ļoti „smaga”. Tajā ir manu studiju un pārdo- mu iznākums, varētu teikt - visa mana mūža darba iznākums. Varbūt es uz­rakstīšu vēl kādu, jo materiāls tai (vai tām) man ir, bet šajā ir pats kodols. Tagad gribas apstāties, apsēsties un pārdomāt, ko tad es šajā grāmatiņā esmu izdalījis?

Tajā ir ietverti vairāki būtiski atklājumi. Varbūt vairāk man pašam, jo ār- puslaika Viedas mācībās šīs lietas ir, bet apslēptas, dotas vairāk mājienu vei­dā. Piemēram, tajās visu laiku ir runāts tikai par trim cilvēku evolūcijas pa­saulēm, kā arī tas, ka mentālā ķermeņa attīstība nav pabeigta, un cilvēks dar­bojas tikai 4 zemākajos mentālā plāna apakšplānos. Secinājums: visa cilvē­ka attīstības un reliģijas problemātika pilnībā iekļaujas Saules sistēmas fiziskajā ķermenī jeb Dabā.

Šis secinājums lika noraidīt vairākus nepareizus pieņēmumus, kas ir plaši izplatīti pat ezoteriķu vidū. Piemēram, saistībā ar cilvēku nevar runāt par monādi (ātmu-buddhi), bet tikai par monādes atspoguļojumu man asā (ātmas manasu un buddhi manasu), jo strādāt pie buddhi principa īstenošanas sevī nav cilvēka, bet par cilvēku augstākas Būtnes (eņģeļa) uzdevums. Meistari, kas ir pabeiguši nominālo cilvēka attīstības stadiju, uzturas buddhi manasa apakšplānā, nevis buddhi plānā, kas ir dzīves un darbības vieta zēraviem (erceņģeļiem).

Tieši tāpat nevar runāt par 6. Pamatrases aizsākumu cilvēcē, jo mēs savā attīstībā kopumā esam nonākuši līdz 5. jeb Āriešu Pamatrases 5. jeb Teitoņu apakšrasei, tātad var būt runa tikai par 5. Pamatrases 6. apakšrases aizsāku­miem cilvēcē.

Viss tas ļāva man precīzi lokalizēt Jāņa atrašanās vietu kā III sistēmisko plānu (vismaz sakarā ar cilvēci), un līdz ar to latviešu senās reliģijas sistē­mas apzināšanā viss nostājās savās īstajās vietās. Lūk, to es esmu izdarījis un izklāstījis šajā grāmatiņā cerībā, ka tās lasītāji ņems šīs atziņas vērā, būvējot savas iekšējās nemirstīgās pasaules celtnes.

Es necentos šo darbu veidot kā zinātnisku - ar visām nepieciešamajām at­saucēm un norādījumiem - , bet kā ezoteriski-reliģiski-filozofisku eseju. Do­māju, ka kaut kad vēlāk šīs idejas vajadzēs izstrādāt arī zinātniekiem pieņe­mamā stilā, kad tās būs jāaizstāv pret skeptiķiem, bet pašlaik man tas liekas lieki un garlaicīgi. Darbs ir domāts patiesības meklētājiem bez aizspriedu­miem un matu skaldīšanas.

Modris Slava

Latvijas viedas sadraudzība - biedrība ērpuslaika Viedas (īstās ezoterikas) un latviešu reliģjskā

mantojuma studijām

Latvijas V iedas sadraudzības tālrunis: 25900237