JĀZEPA VĪTOLA LATVIJAS MŪZIKAS AKADĒMIJA

Zane Prēdele

JĀZEPS VĪTOLS KULTŪRAS ATMIŅAS DINAMIKĀ:

KANONI UN ARHĪVI

promocijas darbs

mākslas zinātnes doktora zinātniskā grāda (Dr.art.) iegūšanai muzikoloģijā

Darba zinātniskā vadītāja

profesore Dr.art. Lolita Fūrmane

Rīga 2015

2

Promocijas darbs izstrādāts Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas

Doktorantūras nodaļā laika posmā no 2009. līdz 2015. gadam.

Promocijas darbs izstrādāts ar Eiropas Sociālā fonda atbalstu projekta

nr. 2009/0169/1DP/1.1.2.1.2/09/IPIA/VIAA/001 Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas

akadēmijas doktorantūras studiju programmas atbalsts darbības programmas

Cilvēkresursi un nodarbinātība papildinājuma 1.1.2.1.2. apakšaktivitātes

Atbalsts doktora studiju programmu īstenošanai ietvaros.

3

SATURS

IEVADS…………………………………………………………………………….………...5

1. KULTŪRAS ATMIŅAS TEORĒTISKO ASPEKTU IZTIRZĀJUMI…….…..24

1.1. Jana Asmana risinātā kultūras atmiľas problemātika…………………….…….......24

1.2. Kultūras atmiľas kanoni un arhīvi Aleidas Asmanes zinātniskajos

darbos………………………………………………………………………….…....36

1.3. Astrīdas Erlas izraudzītie kultūras atmiľas modeļi un mediju atmiľas

studijas……………………………………………………………………………...44

1.4. Atmiľa versus vēsture Alana Megila interpretācijā………………………...............52

2. KANONI UN ARHĪVI: JĀZEPA VĪTOLA PERSONĪBA KULTŪRAS

ATMIŅAS KONTEKSTĀ LĪDZ 1918. GADAM……………………..………….…..60

2.1. J. Vītola daiļrades recepcija preses kritikās Sanktpēterburgas periodā……….…....60

2.2. Gļinkas prēmijas piešķiršana J. Vītolam un Kuratoru padomes

(Попечительный Совет) darbība Sanktpēterburgā……………………..………...67

2.3. Cariskās Krievijas ordeľi J. Vītolam……………………………………….............75

2.4. J. Vītola ienākšana latviešu sabiedrībā: viľa raksti latviešu periodikā līdz

1918. gadam………………………………………………………………………...79

2.5. Ausekļa un J. Vītola Gaismas pils: kanona tapšana………………………………..87

2.6. J. Vītols ikonogrāfiskajos avotos. Pirmie piemēri………………………….............97

3. KANONI UN ARHĪVI: JĀZEPA VĪTOLA PERSONĪBA KULTŪRAS

ATMIŅAS KONTEKSTĀ NO 1918. GADA LĪDZ 1944. GADAM ……………….104

3.1.Latvijas un citu valstu apbalvojumi J. Vītolam……………………………….…....104

3.2.Jubileju telegrammu saturs un leksika 1921., 1926. un 1940. gadā…………….….112

3.3.Atmiľas fenomens un ego-dokumentu nozīme J. Vītola personības izpētē…….…116

3.3.1. Autobiogrāfija Manas dzīves atmiľas...........................................................123

3.3.2. J. Vītola confessiones (atzīšanās) līdz 1944. gadam………………………..129

3.4.Vizualizētais J. Vītols preses izdevumos un mākslinieku darbos…………………..134

4. KANONI UN ARHĪVI: JĀZEPA VĪTOLA PERSONĪBA KULTŪRAS

ATMIŅAS KONTEKSTĀ TRIMDĀ UN LATVIJĀ PĒC OTRĀ PASAULES

KARA………………………………………………………………………………….145

4.1. J. Vītola došanās trimdā un personības statuss …………………………………...145

4.2. J. Vītola confessiones (atzīšanās) mūţa nogalē…………………………………...151

4.3. Vizualizētais J. Vītols mākslinieku darbos…………………………………….… 155

4.4. Lietišķo avotu retumi – mantojums J. Vītola kolekcijā……………………….…..157

4.5. Jāzepa Vītola vārda piešķiršana Latvijas mūzikas augstskolai kā J. Vītola

personības kanonizācija…………………………………………………..…….…158

4.6. J. Vītola recepcija trimdas un Padomju Latvijas medijos pēc 1958. gada

20. maija lēmuma…………………………………………………………..….…..161

4.7. J. Vītola Gaismas pils atskaľošana trimdā un Padomju Latvijā……………….….164

NOSLĒGUMS. SECINĀJUMI……………………………………………………..........172

AVOTI UN LITERATŪRA……………………………………………………………..183

4

PIELIKUMI……………………………………………………………………………..214

1. pielikums.

J. Vītola un Latvijas Konservatorijas jubileju telegrammu tabulas

2. pielikums.

J. Vītola literāro darbu saraksts

3. pielikums.

J. Vītols ikonogrāfiskajos avotos

4. pielikums.

Rīgas kuģniecības un vēstures muzejā glabātie J. Vītola lietišķie avoti

5. pielikums.

Vītolu bēgļu gaitu maršruts kartē (Danciga – mūsdienās Gdaľska; Gotenhāfene

– mūsdienās Gdiľa; Sopota; Flensburga; Detmolda un Lībeka)

6. pielikums.

Komponistu paaudzes J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas

J. Vītola Piemiľas [Memoriālajā] istabā

5

IEVADS

Jāzeps Vītols un priekšstati par viņa personību kultūras atmiņā

Jāzeps Vītols jau vairākām latviešu paaudzēm ir kļuvis par nemaldīgu zelta vērtību,

bez kuras latviešu mūzikas kultūra nav iedomājama. 2006. gadā izdotā grāmata 100 Latvijas

personību,1 kas balstās uz socioloģisku aptauju septiľi tūkstoši respondentu vidū, apliecina,

ka šodienas latviešu sabiedrība, balsojot par savām simts autoritātēm daţādās sabiedriskās,

kultūras, sporta un zinātnes jomās un izvērtējot tādējādi 150 gadu laikposmu (1855–2004),

mūsdienu vērtību reprezentantu vidū ir izvirzījusi arī komponistu Jāzepu Vītolu.2 Vītols līdzās

Emilim Melngailim un Emīlam Dārziľam latviešu mūzikas kultūrā jau ir nostabilizējušies kā

savveida kanoni, taču diskusijā par kanonu mūzikas vēsturē svarīgu piezīmi izteikusi mūzikas

vēsturniece Ilze Šarkovska-Liepiľa, atgādinot, ka kanons var būt arī pietiekami mainīga

parādība, ja atminamies padomju okupācijas laiku un reţīma centienus mākslīgi izveidot

ideoloģijai atbilstošu mūzikas un arī, protams, mūzikas vēstures kanonu, jo ideoloģija3 vispār

ir būtisks kanonu veidošanas faktors.4 Aplūkojot Jāzepu Vītolu kā kultūrvēsturisku fenomenu,

ir skaidri redzams, ka šis kanons pārdzīvojis daţādu ideoloģisko varu ietekmes, palikdams

tomēr kā viens no stūrakmeľiem latviešu profesionālās mūzikas kultūrā.

Pieminētajā grāmatā 100 Latvijas personību Vītola raksturojuma ievadā citēts

muzikologa, habilitētā mākslas zinātľu doktora Jāľa Torgāna viedoklis, kurš devis lakonisku

un reizē maksimāli ietilpīgu viena teikuma Jāzepa Vītola portretējumu, akcentējot sabiedrības

apziľā uzkrātās galvenās identifikācijas zīmes par šo personību:

„Jāzeps Vītols – latviešu mūzikas patriarhs un leģenda; liela, spilgta personība, kas vairāk

nekā pusi gadsimta bijusi latviešu skaľumākslas centrālā figūra: komponists, pedagogs,

kritiķis, sabiedrisks darbinieks, kura vārdam likuma svars.”5

Šajā slēdzienā ir ietvertas vairākas daţādos avotos atrodamas un zināmas raksturojuma

nianses, tomēr no citāta autora puses nav bijusi vēlme skatīt Vītola personību mītiskā gaismā,

1100 Latvijas personību (2006). Red. pad. priekšs. V. Serdāns. Rīga: Nacionālais apgāds, Latvijas Avīze

2 Pārējie mūziķi, kuri iekļauti simtnieka atlasē, ir Kārlis Baumanis (jeb Baumaľu Kārlis), Jānis Cimze,

Emīls Dārziľš, Lūcija Garūta, Andrejs Jurjāns (jeb Jurjānu Andrejs), Imants Kalniľš, Imants Kokars,

Gidons Krēmers, Haralds Mednis, Emilis Melngailis, Raimonds Pauls un Jānis Zābers 3 Ideoloģija [fr. idéologie < gr. idea jēdziens + logos mācība] – politisko, tiesisko, filozofisko, tikumisko,

reliģisko un estētisko uzskatu un ideju sistēma, kas ir pamatā politiskas vai sabiedriskas darbības programmām

un atspoguļo kādas grupas vai šķiras ideālus un intereses. No: Svešvārdu vārdnīca (2008).

Sastādītājas: I. Andersone, I. Čerľevska, I. Kalniľa, D. Nātiľa, R Puriľa, L. Vjatere. Izdevniecība Avots,

336. lpp. 4 Studiju procesa izvēles kursa lekciju pieraksti 2012. gadā un autores publikācija.

Skat. – Šarkovska-Liepiľa, I. (2012). Rakstīt par vēsturi: Latvijas mūzikas historiogrāfija laiku lokos. Letonica,

Nr.1 (22). LU LFMI, 95. lpp. 5100 Latvijas personību (2006). Red. pad. priekšs. V. Serdāns. Rīga: Nacionālais apgāds, Latvijas Avīze, 46. lpp.

6

kas, savukārt, ir bijis diezgan izplatīts skatījuma leľķis ar šo personību saistītajos avotos un

literatūrā komponista dzīves laikā. Krīvu krīvs, latvju diţozols, sirmais vaidelotis, lielais

skaľu radītājs, tautas gara izteicējs, Beverīnas dziedonis, tautas koklētājs u. tml. apzīmējumi

– caur šiem Jāzepam Vītolam veltītajiem epitetiem latviešu sabiedrības apziľa ir tikusi

vedināta uz nacionālpatriotisku, mītisku skatījumu. Līdzīgi kā Igaunijā arī Latvijā par svarīgu

kultūrpsiholoģisko iezīmi uzskatāms tas, ka tieši garīgā kultūra ir tikusi orientēta uz mītiskiem

varoľiem saistībā, piemēram, ar diriģenta profesijas publisko, izredzētā cilvēka statusu

(īpaši Dziesmu svētku virsdiriģentu gadījumā tas skaidri parādās). Piemēram, par padomju

laiku Valdis Krastiľš atceras: „..dziesmu svētku virsdiriģenti bija tautas varoľi, tos burtiski

nēsāja uz rokām.”6 Daţas šādas personības nereti nokļūst latviešu kultūras olimpā, ar

sabiedrības tieksmi simboliski pat iecelt viľus nacionālo dievību tēlu panteonā. Vītols ir

pirmais šādā mērogā mītiskotais latviešu mūziķis. Tomēr jāpiekrīt akadēmiķa Jāľa Stradiľa

pārliecībai, ka, pateicoties izcilām personībām, veidojas tradīcijas, rodas sabiedrības

vispārējais kultūras un ētikas līmenis un, apšaubot izcilu personību lomu, mēs zināmā mērā

dehumanizētu vēsturi.7 Pieteiktais pētījums ir mēģinājums parādīt, ka caur kultūras atmiľas

procesa analīzi izcila mūzikas kultūras personība iegūst plašāku vērtējuma skalu un šī

personība tiek kontekstualizēta kultūras studiju aspektā.

Kā būtisku impulsu promocijas darba izstrādei izcelšu latviešu komponista un mūzikas

pētnieka Longīna Apkalna atziľu viľa 1992. gadā sarakstītajā apcerē par Jāzepa Vītola

personību, ka Vītols viľam jau gandrīz pirms pusgadsimta (respektīvi, kopš sastapšanās brīţa

1945. gada novembra vidū bēgļu gaitās Detmoldā, drīz pēc tam Hidesenā (Hiddesen) pie

Detmoldas), bija nostājies acu priekšā kā piemineklis.8 Līdztekus tam autors savā apcerējumā

uzdod retorisku jautājumu – vai kāds vispār spēj saprast un aptvert pieminekļus?9 Zinātniskā

darba specifika neļauj aprobeţoties tikai ar izteiktiem jautājumiem un pieľēmuma tipa

atbildēm, šī darba pienākums ir virzīt fenomena izziľas procesu ar tam atbilstošām

kvalificētām darba metodēm. Taču vispirms ir svarīgi d i a g n o s t i c ē t pašu problēmas

kodolu. Tas ir saistīts ar kādu vispārējāku novērojumu, ka Jāzeps Vītols latviešu sabiedrībā

(vismaz sava mūţa otrajā pusē) tika uztverts kā dzīvs piemineklis un vispāratzīts klasiķis.

Gadu desmitu gaitā šis Vītola kā nekritizējamā klasiķa fenomens sabiedrības apziľā ir tikai

audzis un nostiprinājies. Kā trāpīgi savā apcerējumā par Vītolu atzīmē L. Apkalns, padomju

6 Krastiľš, V. (2014). Gadu desmiti lāča ēnā. Atmiľu stāsts par okupāciju pusgadsimtu Latvijā. Mansards,

90. lpp. 7 Stradiľš, J. (2006). Ceļa vārdi 100 Latvijas personību grāmatai. No: 100 Latvijas personību. Red. pad. priekšs.

V. Serdāns. Rīga: Nacionālais apgāds, Latvijas Avīze, 6. lpp. 8 Apkalns, L. (1999). Meti un velki kādam Jāzepa Vītola piemiľas vērpumam. No: Jāzeps Vītols tuvinieku,

audzēkľu un laikabiedru atmiľās. Sast. prof. Dr.art. O. Grāvītis. Rīga: Zinātne, 170. lpp. 9 Turpat, 170. lpp.

7

reţīma laikā Latvijā kritiski vērtējumi attiecībā uz komponistu nebija izplatīti. Pēc būtības arī

trimdas apstākļos Vītols netika pakļauts kritiskam skatījumam, viľa bijušie audzēkľi „centās

turēt sava mīļotā skolotāja piemiľu spodrā kristāla vitrīnā”10

neskartu.

Lai arī pēdējo aptuveni 100 gadu laikā par Vītolu ir tapušas daudzas esejiska rakstura

publikācijas un visas iekļaujamas diskursā par Jāzepa Vītola personību kultūras atmiľā, tomēr

lielākā daļa no tām vēl līdz pat 20. gadsimta 60. gadiem nav spējusi pārvarēt klišejiskuma

slieksni – proti, pievērsties klasiķim, kurš ir kritiski (analītiski) izvērtējams. Līdz ar to

ievērojami sarūk to autoru loks, kuri šī promocijas darba ietvaros devuši nozīmīgu

ieguldījumu tajā, lai Jāzepa Vītola personības izpēte būtu virzīta uz priekšu, atjaunināta. Viľu

vidū svarīgi pieminēt Emīlu Dārziľu, Jāni Zālīti, Jēkabu Graubiľu, Jēkabu Vītoliľu,

Jēkabu Poruku, Longīnu Apkalnu, Gundari Poni un Andri Vītoliľu. Protams, tie ir tikai

nedaudzi no Vītola bibliogrāfiju veidojošiem autoriem (turklāt, pēc būtības, izteikts

komponistu zieds), taču svarīgi viľus izcelt, jo jau Vītola dzīves laikā un arī vēlāk šie autori

pratuši identificēt problēmjautājumus saistībā ar Vītola personu un nav kautrējušies paust

savu individuālu, neangaţētu pieeju viľa daiļrades mantojumam. Zīmīgi, ka šo izteikumu

autori bijuši tikai jaunāku paaudţu pārstāvji, nevis Vītola vienaudţi.

Analītiski iecerētu kopsavilkumu Vītola mākslinieciskās darbības 50 gadiem var rast

jau Latvijas Nacionālās operas 1936. gada sezonas bukletā (Nr. 71), kur ievadrakstā izklāstīti

divi konkrēti viľa nozīmes aspekti – pirmkārt, ārējā reprezentatīvā funkcija, kas tolaik ļoti

augstu vērtēta, jo Vītols bija pirmais latviešu komponists, kurš izkarojis sev ievērojamu vietu

ārpus dzimtenes robeţām sveštautiešu mūzikas kultūras vidē un piedalījies krievu mūzikas

tradīciju veidošanā, un, otrkārt, – viľš savu talantu ieguldījis dzīvos, tālāk pašveidojošos

objektos jeb jauno komponistu paaudzē, kam Vītols devis ne tikai savu zināšanu krājumu, bet

arī sava starptautiskā mērogā pazīstamā vārda spoţumu.11

Izvērstais apcerējums atklāj,

acīmredzot, jau tolaik virmojošās debates, vai Vītols savus audzēkľus neatstāj ar vienādu

skolas zīmogu apzīmogotus,12

bet jubilejas raksta autora atbilde ir skaidri noliedzoša. Turklāt

skaidri pausts, ka 20.gadsimta 30. gadu otrajā pusē muzikālā jaunradīšanas darbā latviešiem ir

talanti, kas spēj ar viľu sacensties, bet kā pedagogs, kas izaudzinājis kuplo komponistu saimi,

Vītols ir bijis vienīgais un neaizvietojamais.13

Kā vienu no smalkjūtīgākajām laikabiedra liecībām par Vītola klasiķa fenomenu

uzskatu Jēkaba Poruka eseju Vientulis burzmā (1947), kas komponista personību raksturo

daţu paradoksu izgaismojumā, tādējādi iekļaujot analītisku skatījumu uz tobrīd astoľdesmit

10

Turpat, 183. lpp. 11

Latvijas Nacionālā opera. 1936–37. g. sezona. No. 71 [buklets], 1.–21. lpp. 12

Turpat, 21. lpp. 13

Turpat, 2. lpp.

8

ceturtās dzimšanas dienas gaviļnieku. Savu skatījumu Jēkabs Poruks koncentrēti paudis

teikumā:

„Jāzepa Vītola markantā figūra ar plīvojošo kakla saiti nu jau sešdesmit gadus redzama latviešu

mūzikas leģionāru priekšgalā, visu lielo notikumu centrā, un tomēr tā arvien vairāk pārvēršas par

paradoksālu leģendu, kuras iekšējā būtība paliek neuzminēta.“14

Ar Jēkaba Poruka viedokli vēlos virzīties pretim sava promocijas darba mērķim, pirms

tam uzsverot a t š ķ i r ī g o n i a n s i pētniecības s t r a t ē ģ i j ā : šodien Vītola portretējumā

nereti tiek izmantots apzīmējums universālists, aktualizējot renesanses titānpersonībām

radniecīgas vispusības iezīmes arī Vītolā latviešu mūzikas kultūras kontekstā. Agrāk to

pamanījis jau Longīns Apkalns, kurš, asi kritizējot Vītola estētiskos uzskatus un muzikālās

daiļrades centienus, tomēr atzīst, ka Vītols bija „lielā, pasaulplašā mākslas vēriena cilvēks.

Šaubos, vai jebkad esmu sastapis cilvēku ar līdzīgu mākslas universālvērienu.”15

Vītols ir bijis

relatīvi neatkarīgs jeb tradicionāls intelektuālis un tomēr maz diskusiju ir bijis par viľa

intelektuāļa vietu sabiedrībā un attiecībām ar morāli un varu, bet Vītols dzīvoja laikmetā, kurā

pretstatā iepriekšējos gadsimtos populārajam t.s. universālajam intelektuālim darbojās jauns

tips – specifiskais intelektuālis.16

Trimdas autoru rakstos Vītola personības izvērtējumā

pieteikts, bet maz aplūkots temats ir Vītols kā eiropietis17

un Vītols kā nacionālpolitikas

sankcionēts mūzikas diktators.18

Par pētījuma novitāti un autores zinātnisko motivāciju

Muzikoloģiskajā literatūrā pētnieku uzmanību līdz šim galvenokārt saistījusi Vītola

d a i ļ r a d e s analīze, biogrāfijas kontekstā rūpīgi aplūkots gan skaľraţa, gan kritiķa radošais

devums. Līdz ar to muzikoloģiskās domas mantojumā jeb diskursivitātē par Vītolu iegūts

profesionāls novērtējums tieši viľa skaľumākslai un literārajai darbībai. Tas nozīmē, ka

Vītola novērtējums kopumā tomēr vēl ir pilnveidojams, jo mūziķa un sabiedriskā darbinieka

sakausējumā pietrūkst būtisks aspekts – Vītola p e r s o n ī b a s izpēte laikmeta kontekstā.

Vītols bija daţādu laikmetu figūra, turklāt ir laiks vītoliānā iekļaut arī Krievijas arhīvu un

latviešu trimdas veidotā mantojuma summu. Promocijas darba centrā vēlos likt tieši Vītola

14

Poruks, J. (1947). Vientulis burzmā. Jāzepam Vītolam 84. dzimšanas dienā. No: Sauksme. Mēnešraksts latvju

gara kultūrai 7/8. Kemptene: Apgāds Sauksme, 55. lpp. 15

Apkalns, L. (1999). Meti un velki kādam Jāzepa Vītola piemiľas vērpumam. No: Jāzeps Vītols tuvinieku,

audzēkľu un laikabiedru atmiľās. Sast. prof. Dr.art. O. Grāvītis. Rīga: Zinātne, 187. lpp. 16

Fuko, M. (1995). Patiesība un vara. No: Patiesība, vara, patība. Rīga: Spektrs, 28. lpp. 17

Skat. – Rudzitis, J. (1955). Life and Death of a European. In: Booklet East and West 4 [Laika posmā no

1952. līdz 1955. gadam Zviedrijā izdota septiľu bukletu sērija East and West] 18

Pone, G., Dr. (1967). Jaunās mūzikas forma un doma 1950–1966. No: Jaunā Gaita Nr. 62, 18. lpp. Skat. –

www.zagarins.net/jg/jg62/JG62_Pone.htm

9

personības recepciju19

, nevis laika gaitā jau grodi veikto daiļrades teorētisko analīzi

(mūzikas valoda, stils, ţanri u. tml.). Tajā pašā laikā pilnībā neesmu vairījusies no viľa un citu

komponistu paustajiem estētiskajiem uzskatiem, jo tie kalpo Vītola personības šķautľu

atklāsmei.

Nevēlos novilkt krasu robeţu vai īpaši pasvītrot kontrastu starp Vītolu kā skaľradi

un Vītolu kā personību, taču tiecos dziļāk aktualizēt Vītola personības lomu 19. un

20. gadsimta mūzikas vēsturē un kultūrā kopumā, meklējot jaunas pētnieciskās atziľas

Jāzepa Vītola personības izvērtējumam kultūras atmiľas dinamikā kanonu un arhīvu līmenī.

Šobrīd jau ar septiľdesmit gadu distanci kopš Vītola tikšanās ar savu skolnieku Vācijā

promocijas darba autorei vērtīga šķiet L. Apkalna 20. gadsimta nogalē izteiktā atziľa:

„Varbūt šis pasaules personības izstarojums, kas savā pastāvībā paliek nezūdīgs, ir visnozīmīgākais

mantojums, ko Vītols latviešiem atstājis.”20

Autores motivāciju pievērsties Vītola tēmai ir veidojuši subjektīvi un objektīvi

iemesli. Subjektīvie iemesli šāda zinātniska darba izstrādei rodami personiskā darba pieredzē,

jo kopš 2003. gada sāku brīvprātīgi darboties Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas

Jāzepa Vītola Piemiľas istabā kā profesora Dr.art. Oļģerta Grāvīša asistente, pildot daţādus

tehniskus datu sakārtošanas uzdevumus. Kopš 2008. gada rudens uzľēmos turpmāk pildīt

arhivāres pienākumus Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Jāzepa Vītola Piemiľas

istabā. Tieši arhivāra darbs ir rosinājis ļoti daudzu materiālu izpēti, radījis interesi un

nepieciešamību pēc Vītola personības dziļākas izpētes zinātniskā darbā. Vienlaikus ir

veidojusies izpratne par to, ka Jāzepa Vītola Piemiľas istabas milzīgais arhīvs prasa visu

avotu digitālu sistematizēšanu un institucionālas rūpes nākotnē, lai krājums kļūtu plašāk

pieejams atbilstošiem interesentiem (līdzīgi, kā tas ir arhīvos, bibliotēkās un muzejos, kur

glabājas jelkādi oriģināldokumenti un to kopijas).

Objektīvais iemesls zinātniska darba izstrādei slēpjas apstāklī, ka vēl aizvien,

21.gadsimta sākumā, nav fundamentālas monogrāfijas par Jāzepu Vītolu. Jēkabs Poruks savā

atmiľu krājumā Ciemošanās (1963) atzīmē, ka „Vītola vēsture vēl nav rakstīta.”21

Lai arī

aizritējis pusgadsimts uz priekšu, Vītols joprojām nav ticis būtiski pakļauts kritiskam

diskursam, viľa personības vispusīgai un padziļinātai analīzei, atbildot uz jautājumu – kā

19

Recepcija [lat. receptio pieľemšana] – kāda cita laikmeta, citas valsts sociālu un kultūras elementu

pārľemšana. No: Svešvārdu vārdnīca (2008). Sastādītājas: I. Andersone, I. Čerľevska, I. Kalniľa, D. Nātiľa,

R Puriľa, L. Vjatere. Izdevniecība Avots, 726. lpp. 20

Apkalns, L. (1999). Meti un velki kādam Jāzepa Vītola piemiľas vērpumam. No: Jāzeps Vītols tuvinieku,

audzēkľu un laikabiedru atmiľās. Sast. prof. Dr.art. O. Grāvītis. Rīga: Zinātne, 187. lpp. 21

Poruks, J. (1963). Ciemošanās. Atmiľas par cilvēkiem, vietām un notikumiem. Uppsala: Apgāds Daugava,

98. lpp.

10

sabiedrība vairāku paaudţu laikā reflektē par latviešu klasiķi, uz kādiem komponentiem

balstās šī refleksija un ko deklarē par sevi pats Vītols. Tieši diskursa trūkums, vētījot

mūsdienās pieejamos iespējami daţādos arhīvus un agrāk izstrādātos kanonus, apliecina

piedāvātā promocijas darba tēmas a k t u a l i t ā t i – vajadzību ar uzkrājušos priekšstatu

konfrontāciju un to analīzi konceptualizēt22

Jāzepa Vītola personību kultūras atmiľas procesā.

Jo, kamēr Vītols nav kritiski izvērtēts, uz viľa personību sabiedrība gadu desmitiem turpina

raudzīties caur zināmu mistifikācijas prizmu. Šādu situāciju skaidro arī kultūras atmiľas

fenomens kā tāds. Un Vītola gadījumā diskurss izteikti konstruējies uz fotogrāfiju un

naratīvajiem izdevumiem, kas turpina uzturēt viena stāsta kamertoni, viegli pasniedzot to no

vienas komponista atceres gadskārtas uz citu gadskārtu, no vienas paaudzes nākamajai.

Promocijas darbā izmantoto jēdzienu īss skaidrojums:

k u l t ū r a s a t m i ľ a – koncepts sevī ietver tādus ikvienai sabiedrībai katrā laikmetā

raksturīgus atkārtoti lietojamus tekstus, attēlus un rituāla formas, kuru kultivēšana vērsta uz

to, lai stabilizētu un nodotu tālāk sabiedrības paštēlu. Šādās kolektīvajās zināšanās lielākoties

par pagātni (bet ne tikai) katra grupa balsta savu izpratni par kopējo un individuālo kvalitāti;23

d i n a m i k a – attīstības gaita, izmaiľas daţādu faktoru ietekmē, virzītājspēks un

spraigums kustībā vai norisē. Kultūras atmiľas struktūra veidojas, balstoties spriedzes

attiecībās (dinamikā) starp to, ko atceras un to, ko aizmirst, to, kas manifestējas un to, kas

paliek apslēpts;

k a n o n s – obligāts paraugs, mēraukla vai dogma. Saraksts ar viena vai vairāku

mākslinieku daiļrades darbu paraugiem, kuri tiek akceptēti kā izcili vai ģeniāli. Kanons ir

līdzeklis kopējas kultūras atmiľas radīšanai un izplatīšanai. Kanons savā ziľā ir

institucionalizēta kultūras atmiľa;24

a r h ī v s – (plašākā nozīmē) daţādu veidu publisko reģistru un dokumentālu materiālu

krājums vai kopums, (šaurākā nozīmē) institūcija, kur krāj, sistematizē un glabā

dokumentālus materiālus. Kultūras atmiľas teorijas kontekstā arhīvu uzskata par centrālo

pasīvo institūciju.

22

Šeit lietoju jēdzienu koncepcija – lat. conceptio: kopums, formulējums – sistematizēti sakopoti uzskati par

kādu parādību, procesu; veids, kādā aplūko daţādas parādības. No: Svešvārdu vārdnīca (2008).

Sastādītājas: I. Andersone, I. Čerľevska, I. Kalniľa, D. Nātiľa, R Puriľa, L. Vjatere. Izdevniecība Avots,

428.–429. lpp. 23

Assmann, J. (1988). Kollektives Gedächtnis und kulturelle Identität. In: Kultur und Gedächtnis. Jan Assmann,

Tonio Hölscher (Hrsg.). Frankfurt a. M.: Suhrkamp, S. 15; Erll, A. (2011). Memory in culture. Translated

by Sara B. Young. Palgrave Macmillan Memory Studies, P. 29 24

Skat. – www.kulturaskanons.lv/lv/1/ (skatīts 15.04.2015.)

11

Pētījumā izmantoti šādi avotu veidi:

1) rakstiskie avoti – nepublicēti arhīvu fondu materiāli (to skaitā diplomi, telegrammas

un atmiľu apcerējumu manuskripti), publikācijas presē un iespieddarbi – grāmatas,

bukleti, katalogi u. tml.;

2) vizuālie avoti – gleznas, šarţi, karikatūras, skices, fotogrāfijas, filmas;

3) lietišķie avoti – Jāzepam Vītolam dāvināti priekšmeti.

Pētījuma avotu kopumu veido trīs ģeogrāfisko areālu – Krievijas, Latvijas un

Rietumu (agrāk t. s. trimdas) – glabātie arhīvu materiāli. Doktorantūras studiju procesa

ietvaros autore ir pētījusi materiālu klāstu Sanktpēterburgā – iepazīti ar Vītolu saistītie

materiāli Krievijas Nacionālajā bibliotēkā (Российская национальная библиотека, РНБ),

Sanktpēterburgas Centrālajā Valsts vēstures arhīvā (Центральный государственный

исторический архив Санкт-Петербурга, ЏГИА СПб), Nikolaja Rimska-Korsakova

Sanktpēterburgas Valsts konservatorijas Mūzikas zinātniskās bibliotēkas Rokrakstu nodaļā

(Научная музыкальная библиотека Санкт-Петербургской государственной

консерватории им. Н. А. Римского-Корсакова, Отдел рукописей) un Sanktpēterburgas

konservatorijas Vēstures muzejā (Музей Истории Санкт-Петербургской Консерватории).

Latvijā par vienu no svarīgākajiem avotu materiālu kopām, kas izmantots promocijas

darbā, kļuvis J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas J. Vītola Piemiľas istabas krājums. Tam

nav piešķirts oficiāla muzeja (krājuma) statuss, tomēr J. Vītola Piemiľas istabā atrodamas

daudzas joprojām katalogos nereģistrētas vēstures liecības (arī atsevišķu dokumentu oriģināli)

– šīs krājuma vienības darba autore apzīmējusi ar piezīmi – bez šifra.

Pārējās oficiālās arhīvu institūcijas Latvijā, kur gūti pētījuma avoti par Jāzepu Vītolu,

ir Latvijas Valsts arhīvs (LVA), Rakstniecības un mūzikas muzejs (RMM), Latvijas

Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa (LNB RR) un Latvijas Universitātes

Akadēmiskā bibliotēka (LU AB). Šajos visos pieminētajos arhīvos kopš 20. gadsimta

70. gadiem noritējusi un aizvien norit avotu krājuma papildināšana un tas galvenokārt saistīts

ar t. s. trimdas arhīvu atgriešanos Latvijā. Piemēram, Latvijas Valsts arhīvā 2211. fondā

(Jāzepa Vītola personālais fonds) no 2000. gada līdz 2004. gadam reģistrētas 845 vienības,

kuras 2000. gadā arhīvam nodevusi Latviešu kora apvienība ASV un 2003. un 2004. gadā

dāvinājuši Vītolu dzimtas radinieki – Viviāna Lismane (Latvija) un Uldis Siliľš (Austrālija).

Visi šie materiāli cieši saistīti ar Jāzepa Vītola personību (skat. promocijas darba literatūras

sarakstu).

Pētījumu avotu klāstu būtiski papildina arī audiovizuālie materiāli no Latvijas Valsts

Kinofonofotodokumentu arhīva (LVKFFDA), Latvijas Televīzijas (LTV), Latvijas Radio

12

(LR), Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas (LU AB) arhīviem, kā arī no Rīgas

vēstures un kuģniecības muzeja (RVKM) Numismātikas un dārgmetāla nodaļas.

Ľemot vērā visu iepriekš izklāstīto, promocijas darba m ē r ķ i s ir Jāzepa Vītola

personības detalizēta un kritiska izpēte gan kanonu, gan arhīvu līmenī, balstoties uz

socioloģijas, psiholoģijas un kultūras vēstures nozaru teorijām un pievēršoties līdz šim Vītola

pētniecībā mazzināmiem vai vispār neaprobētiem avotiem jeb medijiem25

, kas kalpo viľa

personības izvērtējumam kultūras atmiľā.

Lai sasniegtu augstāk minēto mērķi, promocijas darbā ir izvirzīti sekojoši

u z d e v u m i :

1) pamatot, kā arī izskaidrot kultūras atmiľas teorijas jēdzienu lietojumu Jāzepa Vītola

personības pētniecības kontekstā;

2) raksturot un izvērtēt Jāzepa Vītola integrēšanos latviešu sabiedrībā un viľa lomu

nacionālas sabiedrības saliedēšanā;

3) izpētīt Jāzepa Vītola personības recepciju komponista dzīves laikā un pēc viľa nāves

gan Latvijas, gan trimdas apstākļos;

4) atklāt Jāzepa Vītola bibliogrāfijas nepilnības, kas saistītas ar ideoloģiskiem

apsvērumiem un avotu iepriekšējo nepieejamību, uzlabot bibliogrāfijas stāvokli

šobrīd;

5) apkopot, klasificēt un salīdzināt Jāzepa Vītola personības interpretācijas daţādos

medijos trīs viľam ģeogrāfiski nozīmīgu vietu – Krievijas, Latvijas un Vācijas –

dzīves periodos.

Pētījuma objekts ir Jāzepa Vītola personība savā daudzpusībā. Ľemot vērā, ka Vītola

gadījumā šī daudzpusība līdz šim nav skatīta kā personības problēmikas jautājums, kas prasa

teorētisku analīzi, pētījuma objekta izpēte piedāvātajā promocijas darbā ir cieši saistīta ar

Vītola personības izpausmēm kultūras atmiľas rakursos un uztveres kontekstos.

Pētījumā nav veikta padziļināta personības teoriju apguve un personības daţādo

definīciju jauna kompilācija. Šajā darbā personības izpratni raksturo indivīda rīcības,

uzvedības un emociju kā iezīmju kopums. Pētot Jāzepa Vītola personību kultūras atmiľas

kontekstā, autore vadās pēc trim svarīgākajām graduālās personības premisām, proti:

25

Šeit vārds medijs netiek lietots šaurā izpratnē kā plašsaziľas līdzekļi (televīzija, radio, prese), bet

Aleidas Asmanes kultūras teorijas kontekstā kā atmiľu daţādi izpausmes kanāli (atmiľu nesēji) – no vācu

val. Medien, no angļu val. – Media of Memory

13

1) singularitāte (personība kā vienreizējs indivīds);

2) kongruitāte (personības rīcības un uzvedības atpazīstamība ilgākā laika periodā);

3) dignitāte (personības vērtīgums).

Saskaľā ar sociālās psiholoģijas virziena pamatlicēja vācu-amerikāľu psihologa

Kurta Levina (Kurt Lewin, 1890–1947) topoloģisko jeb vektorpsiholoģiju,26

kuras rīcībā ir

minētās trīs personības premisas, Jāzepa Vītola personība promocijas darbā aplūkota ne tikai

laika, bet arī telpas aspektā (Krievija, Latvija un Vācija). Ģeogrāfiskais kritērijs vienlaikus

norāda arī uz situāciju vēsturiskajām (sociāli politiskajām) atšķirībām, jo politiskie notikumi

norisinās konkrētā ģeogrāfiskā areālā. Tā kā pētījums ir vērsts kultūras atmiľas fenomena

specifiskajā virzienā, personības psiholoģijas zinātnē aprobētie personības dziľu motīvi,

rīcības motīvi, sociālie motīvi vai kādi citi ar to saistītie pētnieciskie aspekti netiek šajā darbā

padziļināti pētīti.

Kā iepriekš jau minēts, kultūras atmiľas fenomena definēšanai pētījumā par Jāzepa

Vītola personību promocijas darba autore izmantos Jana Asmana darināto terminu, kas pirmo

reizi minēts viľa esejā Kolektīvā atmiľa un kultūras identitāte (vāciski publicēta 1988. gadā,

angliski 1995. gadā):

„Kultūras atmiľas koncepts ietver sevī tādus ikvienai sabiedrībai katrā laikmetā raksturīgus atkārtoti

lietojamus tekstus, attēlus un rituāla formas, kuru kultivēšana vērsta uz to, lai stabilizētu un nodotu tālāk

sabiedrības paštēlu. Šādās kolektīvajās zināšanās lielākoties par pagātni (bet ne tikai) katra grupa balsta

savu izpratni par kopējo un individuālo kvalitāti.”27

Pētījuma metodes un darba teorētisko ietvaru veido Jana Asmana

(Jan Assmann; *1938) kopš 1988. gada pētniecības apritē esošais kultūras atmiľas

(kulturelles Gedächtnis) koncepts un viľa kopīgi ar dzīvesbiedri Aleidu Asmani

(Aleida Assmann; *1947) tālāk attīstītā k u l t ū r a s a t m i ľ a s t e o r i j a . Asmanu teorijas

priekšplānā ir izvirzīts atmiľas veidošanās kultūras aspekts, raisot savas teorētiķu pārdomas

par tiem medijiem un institūcijām, kas organizē šo starp cilvēkiem notiekošo procesu.

Saskaľā ar Asmanu teoriju kultūra šādā izpratnē tiek skaidrota kā vēsturiski mainīgā

kopsakarība starp komunikāciju, atmiľu un medijiem.28

Darbā veiktas plašas avotu studijas

26

Lewin, K. (1936). Principles of Topological psychology. Translated by Fritz Heider and Grace M. Heider.

New York: McGraw Hill 27

Assmann, J. (1988). Kollektives Gedächtnis und kulturelle Identität. In: Kultur und Gedächtnis. Jan Assmann,

Tonio Hölscher (Hrsg.). Frankfurt a. M.: Suhrkamp, S. 15; Erll, A. (2011). Memory in culture. Translated by

Sara B. Young. Palgrave Macmillan Memory Studies, P. 29 28

Skat. – Skudra, O. (2010). Vēstures pelni sociālās atmiľas formācijās un struktūrās: terminoloģijas aspekti –

www.szf-old.lu.lv/files/petnieciba/pelni/pirmie_10/Ojars_Skudra.pdf. LU SZF Komunikācijas studiju nodaļas

projekts Pagātnes pelni jeb Latvijas otrā pasaules kara sociālā atmiľa un identitāte. Skat. SZF mājaslapā –

14

saistībā ar kultūras atmiľas medijiem. Tās galvenokārt balstītas uz sekundārajiem avotiem,

resp., to, kas ir rakstīts gan paša Jāzepa Vītola, gan laikabiedru un vēlāko autoru darbos un kā

kopums raksturo sabiedrības recepcijas izmaiľas vai politiski diktētas noskaľas. Taču

uzmanība pievērsta arī literārajam tekstam kā interpretējamam objektam tā vēsturiskajā un

sociālajā kultūras kontekstā, un autore lieto kultūras atmiľas pētniecībā raksturīgo

hermeneitisko pieeju. Plašāks pētījuma teorētiskā pamata skaidrojums sniegts 1. nodaļā.

Atbilstoši izvirzītajam mērķim, konkrētās izpētes metodes ir:

vēsturiskā diskursa analīze, sniedzot atbildes – kā sabiedrības grupās (kopienās) tikusi

vērtēta Jāzepa Vītola personība un daţādi ar viľa dzīvi saistīti notikumi. Promocijas

darbā Vītola personības recepcijas jomā pirmoreiz pielietota šāda analīze, ar diskursu

saprotot pirmām kārtām indivīda un grupu pieredzes daudzveidību, saistītu ar daţādām

varām un domu sistēmām, kas galu galā konstruē realitāti un subjektu šajā realitātē;

ikonogrāfiskā analīze lietota vizuālo avotu grupas analīzei;29

daţādu dokumentu (kritiku, telegrammu, diplomu) tekstu kontentanalīze.

Tēmas hronoloģiskie ietvari iekļauj sevī trīs secīgus vēstures laika lokus: pirmais

saistīts ar Jāzepa Vītola dzīves laiku t.s. Sanktpēterburgas periodā no 1880. līdz 1918. gadam;

otrais laika loks saistīts ar viľa aktīvo darbību Latvijas Republikā no 1918. gada līdz

1944. gadam; trešais – ar trimdā došanās brīdi un situāciju pēc Otrā pasaules kara, kad

piemiľas kopšanas norisēm, atceres gadskārtām un Vītola pētniecībai muzikoloģiskajā vidē

bija jauns politiskās sistēmas fons. Tādējādi tēmas hronoloģiskie ietvari veido samērā plašu,

ar sociālo norišu pārmaiľām bagātu vēstures periodu no 19. gadsimta beigām līdz mūsdienām,

aptverot sazarotu politisko reţīmu kompleksu: pieredzētie trīs politiskie periodi komponista

dzīves laikā Sanktpēterburgā un pieci varas nomaiľas posmi dzimtenē.

Zinātniskās izpētes stāvoklis Jāzepa Vītola tēmas kontekstā nav viennozīmīgs. Līdz

šim Vītola personības izpētes leľķis ir skāris viľa memuārus, kuri iznākuši vairākās redakcijās

(1958 un 1962; 1963; 1969; 1988), kā arī daļēji epistolāro mantojumu. Kā divas jaunākās

publikācijas (neskaitot nošu izdevumus) šī promocijas darba autores rokās bija muzikologa

Oļģerta Grāvīša sastādītais albums Jāzepa Vītola mūţs fotoattēlos (1995), kas centrēts uz

vizuālo materiālu komentēšanu, un O. Grāvīša sastādītais krājums Jāzeps Vītols tuvinieku,

audzēkľu un laikabiedru atmiľās (1999). Pēdējās grāmatas principiāli jaunais devums ir tādu

rakstu kompilācija, kas papildina un saliedē priekšstatu par Vītolu gan ar dzimtenē palikušo,

www.szf-old.lu.lv/lat/petnieciba/petnieciba-szf-nodalas/komunikacijas-studiju-nodala-1/pagatnes-pelni-jeb-

latvijas-otra-pasaules-kara-sociala-atmina-un-identitate/petijums-pagatnes-pelni-jeb-latvijas-otra-pasaules-kara-

sociala-atmina-un-identitate-/ 29

D’ Alleva, A. (2014). Methods & Theories of Art History. London: Laurence King Publishing

15

gan trimdā dzīvojušo kolēģu un audzēkľu atmiľām. Labs ieguvums ir šo materiālu

publicējums vienkopus, neliekot lasītājam speciāli uzmeklēt, piemēram, trimdas preses

izdevumus Latvija Amerikā (Tālivalţa Ķeniľa raksts), Nedēļas Apskats (Jāľa Rudzīša raksts),

Ceļa Zīmes (Roberta Zuikas raksts) vai brošūru Profesoram Jāzepam Vītolam 84. dzimšanas

dienā, 1947 ar Jēkaba Poruka eseju Vientulis burzmā. Šajā O. Grāvīša sastādītajā krājumā

pirmpublicēts Longīna Apkalna izvērstais manuskripts Meti un velki kādam Jāzepa Vītola

piemiľas vērpumam (1992). Grāmatas vērtību vairo arī daţu nozīmīgu interviju, vēstuļu un

publikāciju fragmenti, ko Oļģerts Grāvītis pievienojis krājuma beigās, mudinādams vairākus

atmiľu autorus izteikties arī vēl 1990. gados.

Abu minēto izdevumu priekšvārdos autors proponē viedokli, ka Vītols visiem šķiet

it kā pilnībā iepazīts, izpētīts, un tomēr – gan oficiālajos, gan privātajos arhīvos atklājas

aizvien jaunas, līdz šim nezināmas notikumu detaļas; tādējādi liecību apguves process

nebeidzas.30

Oļģerts Grāvītis savos priekšvārdos devis nākamiem pētniekiem noderīgu jaunu

vēsturisko datu kopsavilkumu. No tā izriet, piemēram, ka pirmās nelielās Jāzepa Vītola

biogrāfiskās skices autors ir Straumes Jānis,31

pirmo analītiski dziļāko rakstu par Vītolu devis

Jurjānu Andrejs32

un pirmo Jāzepa Vītola monogrāfiska tipa daiļrades pārskatu izstrādājis

Emīls Dārziľš.33

No šī paša 1999. gada izdevuma priekšvārda kļūst zināms, ka pēc 1963. gadā

izdotās Vītola bibliogrāfijas (sast. Kārlis Egle) J. Vītola Latvijas Valsts konservatorijas

zinātniskais sektors ir turpinājis šo bibliogrāfijas apzināšanas darbu, un visu no 1888. līdz

1999. gadam (!) iznākušo daţāda ţanra publikāciju klāsts jau pārsniedzis vienu tūkstoti

vienību.34

Jaunā bibliogrāfija, kas pievienota rakstu krājumam Jāzeps Vītols tuvinieku,

audzēkľu un laikabiedru atmiľās, papildināta ar pēckara gados Latvijā grūti pieejamu avotu

sarakstu. Pēc grāmatas priekšvārda autora domām, no pārsteidzoši dāsnā Vītolam veltīto

publikāciju mantojuma tikai aptuveni d e s m i t ā daļa pārstāv atmiľu stāstījuma ţanru,35

un

tas atlases veidā prezentēts šajā jaunākajā izdevumā.

Te vēlos iezīmēt līdzšinējās Vītola izpētes galveno problēmievirzi – avoti vienmēr ir

tikuši izraudzīti ar s e l e k t ī v u pieeju (pat 1999. gada izdevumā daudzu personu atmiľu

fiksējumā no vairākiem iespējamajiem variantiem atlasīts viens), un šie akadēmiskā tipa

30

Grāvītis, O. (1995). Jāzepa Vītola mūţs fotoattēlos. Rīga: J. Vītola fonds, 8. lpp.; Jāzeps Vītols tuvinieku,

audzēkľu un laikabiedru atmiľās (1999). Sast. prof. Dr.art. O. Grāvītis. Rīga: Zinātne, 6. lpp. 31

Straume, J. (1890). Latviešu komponisti un darbinieki mūzikas laukā. No: Baltijas mūzikas kalendārs

1891. gadam. Jelgava: Straumes Jāľa (Vaidelaiša) vadīts un izdots, 76. lpp. 32

Jurjāns, A. (1891). Līgo svētki. Simfonisks tēlojums orķestrim pēc latv. tautas dziesmu motīviem, J. Vītola

saskaľots. Op. 4 (Leipcigā, Beļajeva apgādienā, Pēterpilī pie A. Bitnera dabūjams). Balss. 13. februārī 33

Skat. – Dārziľš, E. (1908). Jozefs Vītols. No: Salktis [Zalktis] No. 5, Salktis [Zalktis] No. 6 un Salktis [Zalktis]

No. 7 34

Jāzeps Vītols tuvinieku, audzēkľu un laikabiedru atmiľās (1999). Sast. prof. Dr.art. O. Grāvītis. Rīga: Zinātne,

5.–6. lpp 35

Turpat, 6. lpp.

16

izdevumi ir balstījušies uz Latvijas Konservatorijas jubilejām kopš 1933. gada un paša

Jāzepa Vītola atceri. Apzināti vai pat neapzināti ir tikusi turpināta tradīcija ar dāvinātajiem

lauru vainagiem, kad A. Gulbja izdevniecībā Rīgā iznāca Rakstu vainags profesoram

Jāzepam Vītolam 1863–1933, un tie bija Vītola 70. dzimšanas dienai veltīti Latvijas

Universitātes Filozofijas un reliģijas zinātľu biedrības raksti.

Pēdējos gados ir vērojama zināma situācijas uzlabošanās Jāzepa Vītola skaľdarbu

izdošanas sakarā: izdevniecībā Musica Baltica ar redkolēģijas atbalstu mūzikas zinātnieks

Arnolds Klotiľš sastādījis un komentējis Jāzepa Vītola Kora dziesmu I (2003) un II (2008) un

III (2011) sējumu.36

Šajos sējumos A. Klotiľš centies atrast maksimāli visas līdz mūsdienām

saglabātās Vītola dziesmas un novērst pārpublikāciju gaitā ieviesušās drukas kļūdas vairākos

skaľdarbos.37

2009. gadā pārpublikāciju piedzīvoja arī Jāzepa Vītola Stīgu kvartets

Sol maţorā op. 27 (komponēts 1898. gadā), kas ir pirmais saglabājies šī ţanra darbs latviešu

mūzikā.38

Balstoties uz M. Beļajeva izdevniecības partitūru (pirmizdevums Sanktpēterburgā

1899. gadā), izdevniecība Musica Baltica sadarbībā ar JVLMA un Latvijas Mūzikas

Informācijas centru (LMIC) laida klajā jaunu partitūras izdevumu ar CD ierakstu un mūzikas

zinātnieka Arnolda Klotiľa ievadvārdiem šim izdevumam.39

Par nozīmīgāko monogrāfisko materiālu, kas veltīts J. Vītolam, jāuzskata Otrā

pasaules kara laikā vācu okupētajā Latvijā izdotais rakstu krājums Jāzeps Vītols. Raksti par

viľa dzīvi un darbu 80 gados (rediģējis Jēkabs Graubiľš; 1944). Faksimilizdevums ir

dēvējams par poligrāfisku virsotni latviešu mūzikas vēsturē. Pirmo reizi var runāt par Vītola

skrupulozu biogrāfu – tas ir Jēkabs Vītoliľš, un pateicoties viľam, pirmo reizi sistematizēti

plaša apjoma biogrāfiskie dati par komponistu.

1944. gada 23. septembrī laikraksts Tēvija publicēja recenziju par pieminēto rakstu

krājumu. Tās autors Volfgangs Dārziľš atzinīgi novērtēja grāmatas nesaistītos fragmentus,

kas veltīti Vītola kompozīciju apcerei (īpaši izceļot Ā. Ābeles, J. Graubiľa un J. Zālīša

36

J. Vītola skaľdarbi koriem izlases veidā tika publicēti jau 1933. gadā (J. Graubiľa ievads par Vītola

a cappella kora dziesmām) un 1961. gadā (O. Grāvīša pēcvārds J. Vītola kora dziesmu krājumam). 37

Komentāru autors norāda gan uz 60 gadu laikposmā izdevumos pakāpeniski pārveidotiem vārdiem, piemēram,

balādei Beverīnas dziedonis jauktajam korim un simfoniskajam orķestrim op. 28, kā arī atjaunojis skaľu

augstumus pēc pirmizdevuma notīm jauktā kora dziesmām Gaismas pils, No Dieva savienoti, Dievišķais

mirdzums, Augšā, dzidrā debesī, Himna (Lai sveicināts), vīru kora dziesmām Klau, pērkons cik vareni strādā,

Dievzemīte un Veļu karš, labojis citas līdzšinējos izdevumos sastopamas iespiedkļūdas. Skat.: Klotiľš, A. (2003).

Komentāri. Jāzeps Vītols. Kora mūzika. I sējums. Vokālinstrumentālie darbi. Sast., priekšvārds, komentāri

A. Klotiľš. Rīga: Musica Baltica, 271.–278. lpp.; Klotiľš, A. (2008). Komentāri. Jāzeps Vītols. Kora mūzika.

II sējums. Oriģinaldziesmas a cappella jauktam, sieviešu un vīru korim. Sast., priekšvārds, komentāri A. Klotiľš.

Rīga: Musica Baltica, 386.–423. lpp. 38

J. Vītola Stīgu kvartets, kas komponēts 1885. gadā, nav saglabājies. Skat. Vēriľa, S. (1991). Jāzeps Vītols –

komponists un pedagogs. Rīga: Avots, 263. lpp. un Klotiľš, A. (2009). Jāzeps Vītols un viľa stīgu kvartets

[priekšvārds nošu izdevumam]. Rīga: Musica Baltica, VIII 39

Izdevumā iekļauta arī Vītola rokraksta faksimilkopija. I vijoles partijas eksemplārs (autora rokraksta kopija)

datēts 1945. gada 12. novembrī Lībekā. Šobrīd rokraksta kopija glabājas JVLMA Jāzepa Vītola Piemiľas istabā

17

rakstus), nodaļā Jāzeps Vītols atmiľās un vērojumos norādīja izcilas vērtības mūzikas kritiķa

Jēkaba Poruka un Jāzepa Vītola brāļa Aleksandra Vītola stāstos, humora dzirksti komponistu

A. Jēruma, J. Cīruļa un J. Graubiľa atmiľās. Tomēr recenzijas autors saskatīja arī vairākus

krājuma trūkumus: 34 autoru „literarizētajos pastāstos” (šajā raksturojumā, iespējams,

izpaudusies Volfganga Dārziľa ironija attiecībā uz publicēto materiālu) par Vītolu bijusi ļoti

neviendabīga kvalitāte, bieţi rakstos atkārtojušies vieni un tie paši notikumi un aforismi, rasts

diezgan maz foto materiālu no Vītola darbības Latvijas Konservatorijā. Recenzents pauda

noţēlu, ka grāmatā nav neviena foto uzľēmuma, kas reprezentētu kādu no Vītola stiprākajām

audzēkľu grupām. Tomēr V. Dārziľa būtiskākā iebilde bija pret izdevuma pirmo daļu –

Jēkaba Vītoliľa sarakstīto J. Vītola biogrāfiju, kurā samērā vispārīgi apskatīts tieši

visnesenākais laiks – Vītola dzīve Latvijā starpkaru periodā. Recenzents Volfgangs Dārziľš

rakstīja:

„[..] nedomāju tomēr, ka latviešu mūzikas dzīves chronika būtu mums mazāk interesanta par

Pēterpils muzikālās dzīves chroniku (par cik pēdējā saistāma ar Vītola personību), un nedomāju, ka

šai ziľā atmiľu zīmējumi varētu to aizstāt, jo atmiľu siluetos parādības nereti izplūst nedatētas, līdz ar

to nav uzzīmējama lietu īpatnējā secība, nedz sakarība.”40

V. Dārziľš šeit pievērsis uzmanību ļoti svarīgam Vītola biogrāfijas posmam – viľa

darbībai Latvijas Konservatorijā stipri lielā vecumā, kas izskatīts vienmēr no darbības

daudzveidības (tātad no formas), nevis no satura viedokļa. 1963. gadā izdotajā memuāru

Manas dzīves atmiľas ievadā redaktors Jānis Rudzītis akcentējis, ka viľš pats no Vītola

dzirdējis – autoram nav vēlēšanās rakstīt par neatkarīgajā Latvijā nodzīvoto laiku, jo

„tas visiem zināms”,41

taču ap 1947./1948. gadu miju J. Rudzītim bija radusies pārliecība, ka

ierosinājums par atmiľu turpinājuma rakstīšanu varētu sekmēties. Tomēr Vītola dzīves pēdējā

pusgadā tas nenotika. 1963. gada izdevuma vajadzībām šo vēstures posmu (Vītola gaitas

neatkarīgajā Latvijā, okupācijas gados un trimdā) aprakstīja Vītola dzīvesbiedre Annija.42

Viľas vēstījums arīdzan ir faktoloģiski bagāts, bet A. Vītolas Lappuses manā atmiľu grāmatā

galvenā iezīme ir sadzīviskā hronika un ļoti personiskā klātbūtne visos notikumos. Tas ir

Vītola dzīves atspoguļojums no tuva vērotāja puses, nevis distancēta notikumu analīze un

vērtējums viľa darbības pēdējiem divdesmit septiľiem gadiem.

40

Dārziľš, V. (1944). Jāzeps Vītols. Raksti par viľa dzīvi un darbu 80 gados. Rediģējis prof. Jēkabs Graubiľš.

Apgāds Latvju Grāmata [ recenzija]. Tēvija. 23. septembrī 41

Jāzeps Vītols Manas dzīves atmiľas. Ar papildinājumiem no Annijas Vītolas atmiľām (1963).

Uppsala: Daugava, 6. lpp. 42

Teorētiski ľemot, atmiľas par Vītola dzīvi kopš 1921. gada ir papildinātas, bet šeit svarīgi uzsvērt, ka tehnisku

iemeslu dēļ Annijas Vītolas atmiľu pieraksti Upsalas izdevumā ir izmantoti tikai fragmentāri

18

Vītola deklarētā frāze par „visiem zināmo laiku” promocijas darba autorei liek izvirzīt

pieľēmumu, ka komponistam apzināti izvairīgai rīcībai varēja būt divi iemesli. Pirmkārt,

Vītolam nebija pašam izkristalizējies skatījums uz savas dzīves pēdējiem 20 gadiem, turklāt

trimdas apstākļos nebija pieejami materiāli, kas „dotu pieturas punktu, tālab nekas netika

uzrakstīts.”43

Otrkārt, iespējams, Vītols nevēlējās pilnībā atklāt savu dzīvi konservatorijā, kas

pamazām bija kļuvusi par viľa profesionālās dzīves norieta liecinieci. Citi avoti, kas šobrīd ir

promocijas darba autores rīcībā, piemēram, Paula Šūberta un Alfrēda Kalniľa sarakste

(no 1929. līdz 1932. gadam),44

apliecina, ka Vītolam ar Konservatoriju ir bijušas emocionāli

attālinātas attiecības, ko veicināja arī fizisko spēku izsīkums.

Starpkaru periodā Vītols neieviesa dienasgrāmatu, bet sāka nodarboties ar savu

memuāru pierakstīšanu, ļoti detalizēti atsaucot atmiľā bērnības laiku, mācību gadus un

pedagoga gaitas Sanktpēterburgā. Visa viľa raksturam iespējamā atklātība tika iešifrēta

vēstulēs tuviniekiem un laikabiedriem. Šo bagātīgo korespondences materiālu sakārtojis

Uldis Siliľš izdevumā Dziesmai vieni gala nava (2006), kas aptver laika posmu no 1918. gada

līdz 1944. gadam. Vērtīgs papildinājums pieminētajam korespondences krājumam ir U. Siliľa

publicētie arhīva dokumenti, erudītie komentāri un paskaidrojumi sinhronajiem vēstures

notikumiem. Pētniecisku interesi sevišķi pelna 1935. gada notikumi, kad Vītolu atstādināja no

rektora amata, bet jau grāmatas nodaļu par 1934. gadu U. Siliľš lakoniski noslēdz ar ironisku

pasāţu: „Gadu mijā prese vēl Vītolam pensiju un troľmantinieku. Nav īsti skaidrs, vai

troľmantinieks vēlēts personiskā dzīvē vai konservatorijai.”45

Mūsdienās būtiskākais veikums Vītola uztveres skaidrojumā ir Arnolda Klotiľa

publikācija angļu valodā Latvijas Mūzikas informācijas centra izdevumā Music in Latvia

2013.46

Šis izdevums ir pirmais starptautiskai auditorijai prezentētais aktuālais skatījums uz

Jāzepu Vītolu, izsijātā formā lakoniski parādot akcentus, kas attiecas uz viľa daiļrades

estētiku, kompozīcijas skolu, darbības jomas plašumu un personību raksturojošām īpašībām –

interkulturālismu un universālismu. Mūzikas zinātnieks A. Klotiľš uzskata, ka mūsdienās

Vītola kritikai nevajadzētu būt absolūtai un Vītola novērtēšanai nevajadzētu pārvērsties arī

slavināšanā.47

Daţi Vītolu dzimtas radinieki ir taktiski norādījuši, ka nogurdinošā ikdiena Latvijas

Konservatorijas dzīvē jau 20. gadsimta 30. gados liecināja par Vītola ļoti nepatīkamu dzīves

43

Vītola, A. (1963). Lappuses manā atmiľu grāmatā. No: Jāzeps Vītols Manas dzīves atmiľas.

Ar papildinājumiem no Annijas Vītolas atmiľām (1963). Uppsala: Daugava, 200. lpp. 44

Skat. Rx/29/6/47 un Rx/29/12/2 avotus LNB Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā 45

Siliľš, U. (2006). Dziesmai vieni gala nava. Jāzeps Vītols savās un laikabiedru vēstulēs 1918–1944.

Rīga: Nordic, 475. lpp. 46

Klotiľš, J. (2013). Jāzeps Vītols as a Fundamentalist and Universalist of Music. In: Music in Latvia 2013.

Latvian Music Information Centre, 4–15 47

Turpat, 14. lpp.

19

posmu iestādes administratīvajā darbā, un emocionālajā ziľā šis laiks vairoja viľā

aizvainotības sajūtu un grūtsirdību.48

Zinātniskās izpētes kontekstā būtisku veikumu Vītola

darbības izzināšanā devis Vītolu-Viļumu dzimtas pārstāvis Uldis Siliľš, muzikoloģe

Vizbulīte Bērziľa monogrāfijā par Jēkabu Graubiľu Daudz baltu dieniľu…(2006), daudzkārt

pieminot J. Graubiľa un Vītola profesionālās attiecības kopš 1920. gadiem, kā arī mūzikas

zinātnieka Arnolda Klotiľa virsredakcijā izdotais fundamentālais pētījums Mūzika okupācijā

(2011) par Latvijas mūzikas dzīvi un jaunradi no 1940. gada līdz 1945. gadam.

Zinātniskās izpētes stāvoklis attiecībā uz Jāzepu Vītolu raksturojams galvenokārt

divos līmeľos:

a) populārzinātniskajā līmenī;

b) zinātniski akadēmiskajā līmenī.

Pie populārzinātniskā līmeľa literatūras pieder esejas, memuārliteratūra un piemiľas

izdevumi. Šeit kā centrālais darbs jānosauc Sofijas Vēriľas grāmata Jāzeps Vītols –

komponists un pedagogs (1991), kas ir vienīgā viľam veltītā monogrāfija plašai kultūras

publikai. Grāmatā ir atsauces gan uz Latvijas, gan Sanktpēterburgas arhīvu materiāliem,

izmantots ievērojami plašs foto materiālu klāsts (diemţēl bez arhīvu atsaucēm, bet ar personu

atšifrējumiem), grāmatas noslēgumā akcentēti JVLMA J. Vītola Piemiľas istabas arhīvā

glabātie materiāli un apkopots Vītola skaľdarbu saraksts. Skrupulozi iedziļinoties vēstures

faktos un kompilējot plašo avotu bāzi, S. Vēriľa izjusti attēlojusi Jāzepa Vītola dzīves gaitas,

un grāmata rakstīta ar oriģinālu literārā stila izjūtu.

Zinātniski akadēmiskajā līmenī par Vītolu ir izšķirami divu veidu darbi. Augstāko

pakāpi tajā pārstāv disertācijas un raksti zinātniskos izdevumos, savukārt otru pētniecības

pakāpi veido studentu akadēmiskie darbi.

Oļģerts Grāvītis veica savu pētījumu N. Rimska-Korsakova Ļeľingradas Valsts

konservatorijā, papildinoties aspirantūrā pie profesora Georgija Tigranova no 1952. gada līdz

1956. gadam. Jau 1958. gadā Rīgā iznāca O. Grāvīša grāmata Jāzeps Vītols un latviešu tautas

dziesma. Oļģerts Grāvītis intervijā promocijas darba autorei atzina, ka studijās uz Ļeľingradas

konservatoriju toreiz nosūtīts viľš un pianiste Daina Vīlipa. Abi latvieši tur uzľemti ar lielu

entuziasmu un O. Grāvītis apliecināja, ka katedrā nav bijis nekādu problēmu vai šķēršļu viľa

izraudzītajai tēmai par latviešu komponistu Jāzepu Vītolu. Ļeľingradas Valsts konservatorijā

48

Turpat, 488. lpp., 492, lpp., 554. lpp. un Vītola, A. (1963). Lappuses manā atmiľu grāmatā. No: Jāzeps Vītols

Manas dzīves atmiľas. Ar papildinājumiem no Annijas Vītolas atmiľām (1963). Uppsala: Daugava, 202. lpp.

20

Vītola personība bijusi labi zināma un akceptēta.49

Mākslas zinātľu grādu O. Grāvītis ieguva

1969. gadā par disertāciju Jāzeps Vītols un latviešu tautas dziesma. Izvēloties tautiskuma

aspektu Vītola daiļrades izpētē, disertācijas autors veiksmīgi iekļāvās konjunktūrisko

strāvojumu prasībās. Tomēr O. Grāvītis pētnieciskā darba gaitās par lietu (faktu)

formulējumiem un interpretējumiem daţkārt izpelnījies arī stingru profesionālo kritiku

Rietumu sabiedrības pārstāvjos. Piemēram, no trimdas preses darbinieka Jāľa Rudzīša.50

Līdzīgi tam, kā Jānis Rudzītis 1960. gados Vītola pētniecības sakarā norādīja uz

O. Grāvīša bieţi (ērti) izmantoto vārdkopu ideoloģiski pretrunīgs, tā amerikāľu muzikologs

Kevins Kārnss (Kevin C. Karnes) mudinājis risināt un turpināt diskursu par t.s. ideoloģiski

pretrunīgo jautājumu skaidrošanu Vītola biogrāfijā, jo mūsdienās ir nepieļaujami apstāties pie

padomju laika cenzūras uzstādījumiem zinātniskam tekstam, nenodrošinot jaunas publikācijas

ar jaunu pētījumu atsaucēm.51

K. Kārnss šo problēmu latviešu muzikoloģijā skata plašāk,

atzīstot, ka izkļūšana no pusgadsimtu ilgās vēstures ēnu zonas ir izaicinājums pašiem

zinātniekiem, kad jāizvērtē ir vietējo pētnieku nemainīgais autoritātes līmenis. K. Kārnss

atzīst, ka vēsturnieki, kuri darbināja padomju propagandas mašinēriju, pašiem to gribot vai ne,

tika nozīmēti ne tikai no Maskavas, bet arī no vietējās latviešu vides. Daudzi no šiem

vēsturniekiem turpina būt aktīvi arī šodien un raksta autors aicina konfrontēt ne tikai pagātni,

bet arī tagadni – mūsu avotus, kolēģu un savu zinātnisko darbu.52

Otru nozīmīgāko muzikoloģisko pētījumu par Jāzepu Vītolu veikusi Vija Muške.

Līdz 20. gadsimta 70. gadu otrajai pusei autore bija jau izdevusi grāmatas Jāzeps Vītols.

Raksti (1964), Jāzeps Vītols – mūzikas kritiķis (1974)53

Tomēr vēl 1977. gadā sabiedrības

plašākam lokam maz zināms palika fakts, ka V. Muške bija sagatavojusi disertāciju

Jāzeps Vītols – mūzikas kritiķis mākslas zinātľu kandidātes grāda iegūšanai Maskavā vai

Ļeľingradā. Diemţēl muzikoloģe šo sagatavoto disertāciju neaizstāvēja, taču disertācijas

manuskripta mašīnraksta kopija šobrīd glabājas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas

J. Vītola Piemiľas istabā, ko 1991. gadā fondam nodeva komponists Marģeris Zariľš.

1974. gadā mākslas zinātľu kandidāta grādu N. Rimska-Korsakova Ļeľingradas

Valsts konservatorijā piešķīra kordiriģentei Ludmilai Pismennajai par disertāciju

49

Grāvītis, O. (2012). Intervija Zanei Prēdelei. 12. aprīlī (diktafona sarunas atšifrējums promocijas darba autores

personīgajā arhīvā) 50

Skat. – Rudzītis, J. (1962). Oļģerts Grāvītis degradēts. Padomju Latvijas Komponistu savienības 5. kongress.

Laiks, 14. februārī; Rudzītis, J. (1962). Oļģerta Grāvīša spļāviens Jāzepam Vītolam. Laiks, 5. maijā 51

Muzikologs pētījis J. Vītola trimdā došanās apstākļu jeb iemeslu skaidrojumu O. Grāvīša padomju un

pēcpadomju laika publikācijās. Skat. – Karnes, K. (2008). Soviet Musicology and Contemporary Practice:

A Latvian Icon Revisited. In: Musikgeschichte in Mittel- und Osteuropa. Mitteilungen der internationalen

Arbeitsgemeinschaft an der Universität Leipzig, Heft 12. Leipzig: Gudrun Schröder Verlag, 14–25 52

Turpat, 19.–20. lpp. 53

V. Muškes redakcijā minētie raksti ar komentāriem publicēti arī krievu izdevumā, skat. – Витол, Я. (1969).

Воспоминания. Статьи. Письма. Сост. А. Даркевич. Ленинград: Музыка

21

Jāzepa Vītola kora dziesmas a cappella (disertācija rakstīta krievu valodā; zinātniskā darba

vadītājs prof. Semjons Ginzburgs) un jau 1976. gadā Ļeľingradā iznāca disertācijas

publikācija Язеп Витол и латышская хоровая культура. Grāmatas ievadā autore atzīmē, ka

bija vēlējusies šo Vītola daiļrades mantojumu darīt pieejamu citām Padomju Savienības tautu

kultūrām un pētnieciski aplūkot daţas nianses Vītola kora dziesmu interpretācijā. Autore

nebija izvirzījusi sev uzdevumu atklāt visas latviešu kora kultūras attīstības likumsakarības

kopumā, bet parādīt tikai Vītola mantojumu uz vispārējās Latvijas koru kustības fona.54

Šie

iepriekš minētie darba akcenti apliecina, ka autore iekļāvusies padomju reţīma ideoloģisko

direktīvu īstenošanā par brālīgo tautu sadraudzību vēlamā mūzikas kultūras mantojuma

izplatīšanā, un Vītola kormūzika (protams, ne pilnā apjomā) šiem kritērijiem atbilda. Vītola

kora dziesmu pētniece savā darbā bija lietišķi izvairījusies no Dziesmu svētku kustības

vēsturiskās analīzes, viľu vairāk interesēja kordiriģentu, mūzikas teorētiķu un komponistu

specialitātes specifikai atbilstoši pētniecības parametri – melodikas, metrritma, harmonijas,

faktūras un formas jautājumi šajos skaľdarbos.

Jaunākās disertācijas un pētījumi par Vītolu attiecas uz klaviermūzikas ţanru. Šo

pētniecības lauku skārušas Nora Lūse – tapis metodiskais mācību materiāls Jāzepa Vītola

klaviermūzikas interpretācija (1988),55

Maija Sīpola – disertācija Viļľas konservatorijā

1990. gadā par tēmu Latvijas klaviermūzikas kultūra 20. gadsimta 20.–80. gados

(Фортепианная культура Латвии 20–80-х годов ХХ века); zinātniskā darba vadītājs

prof. Josifs Riţkins un Vita Vēriľa – disertācija Klaviermāksla Latvijā (no pirmsākumiem līdz

20. gs. sākumam) (Клавирно-фортепианное искусство Латвии (от истоков до начала

ХХ века) N. Rimska-Korsakova Ļeľingradas Valsts konservatorijā mākslas zinātľu kandidāta

grāda iegūšanai; zinātniskā darba vadītājs prof. Leonīds Gakels. V. Vēriľas disertācijā Jāzepa

Vītola klaviermūzikas daiļrades raksturojumam ir veltīta visa šī darba 3. nodaļa.

Ieguldījumu J. Vītola pētniecībā regulāri veicinājusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas

akadēmija. 1989. gada 21. decembrī Rīgā notika zinātniskā konference Jāzepa Vītola

nodibinātās latvju mūzikas augstskolas septiľi gadu desmiti, kurā piedalījās gan igauľu un

lietuviešu kolēģes, gan latviešu muzikologi (Ilma Grauzdiľa, Oļģerts Grāvītis,

Dzintars Kļaviľš, Valdis Krastiľš, Inese Lūsiľa un Sofija Vēriľa). Referāti gatavoti par

Latvijas Konservatorijas pirmā darbības perioda vēsturi, mācību darba organizācijas

tradīcijām, Paula Jozuusa un Alberta Jēruma ieguldījumu latviešu mūzikas vēsturē, kā arī

54

Письменная, Л. (1976). Язеп Витол и латышская хоровая культура. Ленинград: Музыка, с. 3 55

1989. gada 20. novembrī konservatorijas Vispārējo klavieru katedras sēdē N. Lūse iesniedza katedrai

sagatavotu nošu krājumu Jāzepa Vītola 6 mazpazīstamu klavierdarbu redakcija. Redaktore Nora Lūse. Krājumā

ietilpst Vītola skaľdarbi Andantino (1878), Albumblatt (1883), *** (1887, 3/III St. P.), Skerco (1887, 10/III

St. P.), Impromtu (1887, 21/III St. P.), Poco appassionato (1888, 21/II St. P.)

22

tika analizētas aktualitātes Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijā 20. gadsimta

80. gados.

Jāzepa Vītola 130. dzimšanas dienai veltītais rakstu krājums Brīnišķais spēks (1993)

prof. Ilmas Grauzdiľas redakcijā ietver komponista profesionālo iemaľu un talanta

apzināšanu agrāk nepētītos aspektos mūzikas teorijas katedras mācībspēku un katedras

studentes skatījumā: I. Grauzdiľa Jāzeps Vītols un garīgā mūzika, Georgs Pelēcis Perioda

forma Jāzepa Vītola kora dziesmās, Ilga Zicmane Par cikliskumu Jāzepa Vītola klaviermūzikā

un Jeļena Ļebedeva Instrumentācijas loma Jāzepa Vītola simfoniskajā mūzikā.

Kā visjaunākā zinātniskā literatūra par J. Vītolu ir minami plašu muzikologu

uzmanību guvušie Mikus Čeţes raksti Jāzepa Vītola likums un Latvju opera un Jāzeps Vītols,

kā arī Anitas Miķelsones publikācija Jāzeps Vītols un 20. gadsimta mūzikas jaunās vēsmas56

JVLMA krājumā Mūzikas akadēmijas raksti IV (2008).

Rietumu pasaulē atsevišķi zinātniski pētījumi par Jāzepu Vītolu netika īstenoti līdz

pat 1998. gadam, kad Guntars Kletnieks (latviskotā versija – Klētnieks) ieguva mūzikas

maģistra grādu par zinātnisko darbu The contribution of Jazeps Vitols: composer, pedagogue

and critic (Jāzepa Vītola devums: komponists, pedagogs un kritiķis) Ľujorkas Valsts

universitātes Potsdamas koledţā (Potsdam College of the State University of New York),

iesniedzot savas maģistra darba tēzes Kreina (Crane) Mūzikas skolā. Maģistra darba

eksemplārs dāvināts arī JVLMA J. Vītola Piemiľas istabas arhīvam.57

Par Jāzepu Vītolu līdz šim sarakstītas sešas disertācijas, kurās pirmām kārtām aplūkota

komponista mūzikas valoda, stilistika plašā mērogā, kora un klavieru skaľdarbu

interpretācijas jautājumi un daiļrades estētiskie uzskati. Šo disertāciju (grāmatu) publikāciju

laiks aptver padomju Latvijas periodu no 1958. gada līdz valsts neatkarības atguvei

1990. gadā. Daudzajos gadu desmitos (pat paaudzēs) pār muzikoloģisko literatūru tika turēta

vērīga kontrole un nozarei reti bijusi iespēja pilnībā atraisīties no valdošās ideoloģijas

spiediena ievērošanas.

Promocijas darba struktūru noteica tā mērķis un uzdevumi; to veido ievads, četras

nodaļas, noslēgums, izmantoto avotu un zinātniskās literatūras saraksts, kā arī seši pielikumi.

Pirmajā nodaļā atspoguļots kultūras atmiľas teorētiskā koncepta daţādas šķautnes

56

2008. gadā A. Miķelsone saľēma maģistra grādu par diplomreferātu Laikmetīgo strāvojumu atbalss latviešu

mūzikā 20. gadsimta pirmajā pusē; zinātniskā darba vadītājs prof., Dr.habil.art. Jānis Torgāns. Publikācijā

autore izmantoja šī pētījuma materiālus 57

Guntara Klētnieka darbā konstatējamas būtiskas faktoloģiskās kļūdas un konteksta nepilnības, jo pētījuma

autoram ASV nebija iespēja strādāt ar daudziem oriģināldokumentiem, kas pieejami Latvijā un Krievijā.

Diemţēl, pēc smagas slimības G. Kletnieks mira 32 gadu vecumā 2001. gadā Ľujorkā; viľa pelnu urna ir

apglabāta Latvijā

23

fundamentālajos Jana Asmana, Aleidas Asmanes, kā arī Astrīdas Erlas un Alana Megila

jaunākajos pētījumos.

Otrajā nodaļā, balstoties uz Sanktpēterburgas un Rīgas arhīvu (un muzeju kolekciju)

materiāliem parādīta gan Jāzepa Vītola sākotnējās daiļrades recepcija, gan latviešu sabiedrības

reakcija uz prominentas personas darbību kultūras procesos, kā arī analizēta ar Vītola

personību saistītu daţādu kanonu tapšana līdz 1918. gadam – kompozīcijas Gaismas pils

radīšana, M. Beļajeva izdevniecības atbalsts viľa nošu izdevumiem, Gļinkas prēmijas un

cariskās Krievijas ordeľu piešķīrumi, kā arī profesora pakāpes iegūšana Sanktpēterburgā.

Otrās nodaļas beigās tiek analizēti pirmie piemēri Vītola personības atspoguļojumam

ikonogrāfiskajos avotos viľa biogrāfijas t. s. Krievijas periodā.

Trešajā nodaļā iztirzāts Latvijas pirmās brīvvalsts periods Vītola dzīvē, ietverot gan

apbalvojumu (slavas rituālu) nozīmi sociokultūras kontekstā, gan Vītola pašrefleksiju

apjomīgajā kultūrvēsturiskajā dokumentā Manas dzīves atmiľas. Salīdzinājumā ar

autobiogrāfiju analizēti fragmenti no Vītola atmiľām atsevišķos literāros rakstos, dēvējot tos –

Vītola confessiones (atzīšanās). Preses izdevumos un mākslinieku darbos tiek konstatēts

nostabilizētais Vītola personības vizuālais tēls.

Ceturtajā nodaļā aktualizēti daţi būtiski aspekti, iezīmējot Vītola trimdinieka statusa

pretrunīgumu un daţādu kanonu tapšanu jau pēc Vītola nāves – Gaismas pils atskaľošana

trimdā un padomju Latvijā, Vītola vārda piešķiršana Latvijas mūzikas augstskolai. Turpinot

iepriekšējo nodaļu tematiku par ikonogrāfiskajiem avotiem un Vītola literāro confessione

ţanru, izpēti noslēdz atziľas par viľa mūţa nogalē rakstīto darbu Zelta zvaigzne. Atmiľas un

pēdējā gleznotā portreta vēsturi.

Darbā ar avotiem latviešu valodā tulkotajos vēstures dokumentos tikai nosaukumu

atveidē saglabātas attiecīgā laika valodas stilistiskās īpatnības. Dokumentu satura rakstībā

izmantotas mūsdienu ortogrāfijas normas.

24

1. KULTŪRAS ATMIŅAS TEORĒTISKO ASPEKTU IZTIRZĀJUMI

1.1. Jana Asmana risinātā kultūras atmiņas problemātika

Viens no joprojām fundamentālākajiem pētījumiem par kultūras atmiľu ir vācu

ēģiptologa un kultorologa Jana Asmana apjomīgais darbs Kultūras atmiľa

(Das kulturelle Gedächtnis, 1992),58

kurā autors atklāj saikni starp atmiľu, kolektīvās

identitātes veidošanos un politisko varu, un šīs saiknes definēšanai izmanto nošķīrumu starp

mutvārdu un rakstisko kultūru virzieniem. Balstoties uz vācu zinātnieka Jana Asmana

pētījumu Kultūras atmiľa un senās civilizācijas,59

šajā apakšnodaļā raksturošu autora

piedāvāto atmiľas, vēstures, kanona un kultūras kontinuitātes teorētisko analīzi, kas ir

principiāli svarīga teorētiskā bāze arī piedāvātajā promocijas darbā.

Sava izvērstā pētījuma ievadā Jans Asmans definē divus teorētiskos konceptus, kas

piemīt kultūras atmiľai, atšķirot sabiedrības ilgtermiľa atmiľu (līdz 3000 gadiem) un

komunikatīvo atmiľu (ierobeţota laika posmā no 80 līdz 100 gadiem). Šo dalījumu autors

attiecina uz valsts, starptautisko likumu, reliģijas un zinātnes studijām. Viľa pētījums

demonstrē, ka atmiľa nenozīmē vienkāršu informācijas atcerēšanos, bet drīzāk to, ka atmiľa ir

spēks, kas var veidot kultūras identitāti un ļauj kultūrām atbildēt uz ikdienas izaicinājumiem

un katastrofiskām izmaiľām. J. Asmans argumentē, ka cilvēku atmiľa eksistē un tiek

pārstāstīta divos veidos, proti, cilvēku savstarpējā mijiedarbē un rakstības sistēmās

(kā rakstīšana), kas var aptvert paaudzes. Pētnieks uzskata, ka mūsdienās dzīvojam pārejas

periodā, kad priekšplānā izvirzās atmiľas tēma un tam par iemeslu minami trīs faktori:

1) tiek ieviesti jauni elektroniskie mediji ārējai atmiľas (external memory) saglabāšanai

(sava veida mākslīgā atmiľa);

2) mūsu iekšējā kultūras tradīcija kļūst piederīga postkultūrai (J. Asmans lieto franču

izcelsmes amerikāľu kritiķa Dţordţa Šteinera (George Steiner; *1929) terminu) un

vecajai Eiropai (vācu sociologa Niklasa Lūmana (Niklas Luhmann; 1927–1998)

lietots apzīmējums);

3) beigām tuvojas arī kas tāds, kas ietekmē mūs katra kā indivīda dzīvi. Laikmetu un

katastrofu liecinieki izmirst. Kopumā tikai četrdesmit gadi tiek uzskatīts par laiku,

58

Assmann, J. (1992). Das kulturelle Gedächtnis: Schrift, Erinnerung und politische Identität in frühen

Hochkulturen. München: Verlag C. H. Beck. Šis izdevums ar papildinājumiem atkārtoti izdots 2007., 2009.,

2011. un 2012. gadā, pirmais izdevums angļu valodā veikts 2011. gadā 59

Assmann, J. (2012). Cultural memory and early civilization: writing, remembrance, and political imagination.

New York: Cambridge University Press

25

kurā kolektīvā atmiľa vēl nesāk izgaist. Tādējādi daţas kultūras atmiľas formas kļūst

problemātiskas.60

Savā pētījumā par senajām civilizācijām J. Asmans ir parādījis virzienus un sakarus

starp savstarpēji saistītām akadēmiskajām disciplīnām – māksla, literatūra, politika,

socioloģija, reliģija un likumi. Darba angļu versijas izdevumam J. Asmans 2010. gadā raksta:

„Ēģiptei ir reputācija kā civilizācijai ar visilgāko atmiľu, kuras pieminekļi un anāles ietiecas

vissenākajos laikos. Viľi izrādīja lielas pūles, lai pagātnes pieminekļi nepārvērstos drupās. Jautājums,

vai Seno Ēģipti uztveram kā mūsu pašu pagātni vai kā svešu, eksotisku pasauli? Vai tas ir atmiľas

jautājums vai no jauna atklāšanas jautājums? Kur ir tā noslēpumainā ēnas robeţa, kas nošķir Bībeles

tekstus un Homēra eposus no piramīdu tekstiem?”61

Saskaľā ar J. Asmana uzskatu katra kultūra formulē to, ko varētu nosaukt par

v i e n o j o š o s t r u k t ū r u (connective structure).62

Šīs struktūras efekts darbojas divos

līmeľos – sociālajā un temporālajā. Tas apvieno cilvēkus, nodrošinot viľiem simbolisku

universu, kas ir kopējās pieredzes sfēra, no kuras šiem cilvēkiem veidojas savstarpēja

uzticēšanās un kopīga orientācija.63

Pamatprincips visām vienojošajām struktūrām ir

a t k ā r t o š a n a , un šī saistošā struktūra ir kā kultūras aspekts, kas ir pamatā mītiem un

vēsturēm. Atkārtošanās garantē to, ka visas izpausmes paliks iepriekšējos rāmjos.

Jans Asmans šādu principu sauc par rituālo koherenci (saskaľotību) un uzsver, ka pagātnes

atmiľa ir pārnesta uz tagadnes dzīvi caur tradīcijas izskaidrošanu (gluţi kā mācot bērnus).64

J. Asmans norāda, ka visi rituāli kombinē šos divus elementus – repetīciju (atkārtošana) un

reprezentēšanu, taču liturģijas vietā var būt arī hermeneitika.65

J. Asmans skaidro, ka termins kanons tiek lietots, lai identificētu principu, kas paceļ

kultūras vienojošo struktūru tādā līmenī, ka tas kļūst necaurlaidīgs laikā un izmaiľās. Kanonu

Jans Asmans sauc par sabiedrības mémoire volontaire – t.i., brīvprātīgo atmiľu. Sabiedrības

iedomājas savu tēlu un veido identitāti caur paaudzēm, modelējot kultūru no atmiľām.

J. Asmans savukārt pēta to, kā sabiedrības atceras un kā tās sevi vizualizē šajā atcerēšanās

procesā. Par savu pētnieka uzdevumu J. Asmans uzskata radīt saites starp (kolektīvo) atmiľu,

rakstīto kultūru un etnoģenēzi kā ieguldījumu vispārējā kultūras vēsturē.66

60

Turpat, vii 61

Turpat, xi–xii 62

Turpat, 2. lpp. 63

Turpat 64

Turpat 65

Turpat, 3.–4. lpp. 66

Turpat, 4. lpp.

26

J. Asmans uzsver, ka kultūras atmiľas saturs, organizācijas veids, laika ilgums nav

iekšējās glabāšanas vai kontroles jautājums, bet sabiedrības ārēju apstākļu uzspiests un

kultūras kontekstu radīts process.67

20. gadsimta pirmās puses franču sociologs

Moriss Halbvakss (Maurice Halbwachs; 1877–1945) bija pirmais, kurš pievērsa uzmanību

šim kultūras atmiľas aspektam.

Cilvēka atmiľai ir četras ārējās sfēras un J. Asmans norāda, ka viena no tām ir arī

kultūras atmiľa:

1) sfēra – atdarināt spējīgā jeb mimētiskā atmiľa (mimetic memory). Tā tiek attiecināta uz

rīcību. Daţādas uzvedības normas cilvēks iemācās caur imitāciju, atdarināšanu. Rīcība

nekad nevar būt pilnībā sistematizēta. Ikdienas manieres, paradumi, ētika ir atkarīgi no

mimētiskās tradīcijas;

2) sfēra – lietu atmiľa (the memory of things). Kopš neatminamiem laikiem cilvēkam

apkārt ir bijušas lietas. Tās visas reprezentē praktiskuma, komforta, skaistuma un

kopumā – kādas kopienas identitāti. Objekti atspoguļo kopienas locekļus. Lietu

pasaulei, kurā dzīvojam, ir laika indekss, kas attiecas uz tagadni, bet vienlaicīgi arī uz

pagātnes daţādām fāzēm un līmeľiem;

3) sfēra – komunikatīvā atmiľa (communicative memory). Valoda un spēja komunicēt arī

radusies nevis pati no sevis, bet no mijiedarbes ar citiem indivīdiem; šī atmiľa cirkulē

ikdienas dzīves situācijās;

4) sfēra – kultūras atmiľa (cultural memory). Šī ir sfēra, kurā visi pārējie trīs aspekti

ieplūst gandrīz nemanāmi. Kad mimētiskā rutīna iegūst rituāla statusu, atdarināt

spējīgā atmiľa transcendentējas. Rituāli ir daļa no kultūras atmiľas, jo tie ir formas,

caur kurām kultūras nozīme tiek nodota no iepriekšējām paaudzēm un ieviesta

tagadnes dzīvē. Tas pats notiek ar lietām, kas kļūst par simboliem un ikonām,

monumentiem, tempļiem – tie visi transcendentējas un vienlaikus precīzi formulē

identitāti.68

Būtisks J. Asmana norādījums ir tas, ka tikai caur rakstīšanu komunikācijas ārējā sfēra

ir spējīga uzľemt neatkarīgu un pieaugoši kompleksu eksistences formu. Turklāt kultūras

atmiľa baro tradīciju un komunikāciju, bet tā nav tās vienīgā funkcija. Bez tās nepastāvētu

(likumu) pārkāpšana, konflikti, inovācijas, rekonstrukcijas vai revolūcijas.69

67

Turpat, 5. lpp. 68

Šis aspekts ir centrālais vācu vēsturnieka un kultūras teorētiķa Abija (Abi) Varburga

(Aby Warburg; 1866–1929) izpratnē par sociālo atmiľu 69

Turpat, 8. lpp.

27

Nodaļas piezīmēs par mākslu un atmiľu kultūru J. Asmans raksta:

„Ars memoriae vai memorativa koncepts ir stingri sakľots Rietumu tradīcijā. Grieķu dzejnieks

Simonīds,70

kurš dzīvoja 6.gs. pr. Kr., tiek uzskatīts par tā dibinātāju. Romieši klasificēja šo formu kā

vienu no piecām retorikas kategorijām un tā turpinājās līdz viduslaikiem un renesansei. Cicerons

1. gs. pr. Kr. savā darbā Rhetorica ad herennium, vissvarīgākajā klasiskajā tekstā par atmiľu mākslu,

nodala dabisko jeb naturālo un mākslīgo (artificial) atmiľu. Ars memoriae ir pamats mākslīgajai

atmiľai.”71

Tomēr šai grieķu izpratnei par atmiľu kultūru ir ļoti maz kopīga ar to, ko J. Asmans

dēvē par universālo konceptu atmiľu kultūra (memory culture, Erinnerungskultur). Atmiľu

māksla (Art of memory) attiecas uz individuālo līmeni un piedāvā tehnikas, kā palīdzēt veidot

personīgo atmiľu. Pretstatā tam kultūras atmiľa ir saistīta ar sociālo pienākumu un ir stingri

balstīta uz sabiedrības grupām. J. Asmans norāda uz tai būtiskāko jautājumu – ko mēs

nedrīkstam aizmirst?72

Šis jautājums ir vispārējs, un tas ir centrālais jautājums katrai

sabiedrības grupai. Tur, kur šādas neaizmirstamās atmiľas ir centrālais un integrālais

jautājums kādas grupas identitātei un tēlam, var runāt par atmiľu kopienām

(memory communities).73

Interesanti atzīmēt J. Asmana secinājumu, ka tāpat kā grieķi ieľem īpašu vietu

klasiskajā ars memoriae, nācija, kas izceļas atmiľu kultūras vēsturē, ir izraēļi. Viľi iedeva

atmiľu mākslai jaunu formu un tas bijis ietekmējoši visai Rietumu kultūrai. J. Asmans norāda,

ka Izraēla ir veidojusies un saglabājusies saskaľā ar imperatīvu: glabā un atceries.74

Tā izraēļi

nonāca kā tauta jaunā izpratnē – viľi kļuva prototips nācijai.75

Arī vācu sociologs, filozofs un politikas ekonomists Makss Vēbers

(Max Weber; 1864–1920) savā (nepabeigtajā) darbā Ekonomika un sabiedrība (1921)76

izceļ

izraudzīto cilvēku nozīmi laikmetā, kad nacionālisms ir sava viļľa galotnē, bet kultorologs

J. Asmans, turpinot šo domu, norāda, ka ikviena cilvēku grupa, kas redz sevi kā vienību

iepretim citiem cilvēkiem, iztēlojas sevi kā izraudzītu.77

J. Asmans skaidro, ka atmiľas

princips seko būt izraudzītam principam, kas nozīmē kompleksu tīklu ar stingri fiksētiem

70

Simonīds (sengrieķu: Σιμωνίδης); ap 566.–556.g. pr. Kr. - ap 469.–467. g. pr. Kr. 71

Assmann, J. (2012). Cultural memory and early civilization: writing, remembrance, and political imagination.

New York: Cambridge University Press, P. 15 72

Turpat, 16. lpp. 73

Franču vēsturnieka Pjēra Norā (Pierre Nora; *1931) termins 74

J. Asmans citē Shamor ve zakhor be-dibur echad, kas ir rinda no sabata dziesmas Lekha Dodi 75

Assmann, J. (2012). Cultural memory and early civilization: writing, remembrance, and political imagination.

New York: Cambridge University Press, P. 16 76

Weber, M. (1978). Economy and society: an outline of interpretive sociolology. Ed. by Guenter Roth and

Claus Wittich Berkeley. Los Angeles, London: University of California Press 77

Assmann, J. (2012). Cultural memory and early civilization: writing, remembrance, and political imagination.

New York: Cambridge University Press, P. 16.–17

28

pienākumiem, kas nekādos apstākļos nepieļauj iespēju atmiľai izgaist. Tādējādi Izraēla

attīstījusi uzlabotu atmiľu kultūras formu, kas korespondē tieši ar mākslīgās atmiľas tipu, kas

aprakstīts Cicerona Rhetorica ad Herennium.78

Reflektējot par atsaukšanos uz pagātni, J. Asmans raksta, ka galvenokārt (bet ne tikai)

atmiľu kultūra atkarīga no daţādām saitēm ar pagātni. J. Asmans skaidro, ka, lai atsauktos uz

pagātni, tai ir jābūt mūsu apziľā. Šis faktors savukārt paredz divus svarīgus

priekšnosacījumus: 1) šī pagātne nevar būt izzudusi pavisam, jābūt kāda veida dokumentiem;

2) tās dokumentācijai jāiezīmē kāda raksturīga atšķirība no šodienas. Turklāt šo otro punktu

vislabāk var skaidrot caur valodas izmaiľu fenomenu, jo izmaiľas ir neizbēgamas. Šī

atdalīšana daţreiz var tikt novērota arī mutvārdu tradīcijā, bet kopumā tie vislabāk atklājas

rakstu kultūrā.79

J. Asmans norāda, ka ir atšķirība starp autobiogrāfisko indivīda atmiľu, kad persona

no izdevīga punkta atskatās atpakaļ savā paša dzīvē, un atcerēšanos pēctečos jau pēc indivīda

nāves. Tā pēc zinātnieka domām ir atšķirība, kas izceļ kolektīvās atmiľas kultūras elementu.80

Ir pieľemts teikt, ka mirušais dzīvos citu atmiľās, it kā būtu kāds dabiski paildzinošs veids

viľu (mirušo) dzīvēm. J. Asmans to skaidro kā realitātē piekoptu a t d z ī v i n ā š a n a s a k t u ,

ko pilda noteikta cilvēku grupa, vēlēdamās neļaut mirušajam aiziet, pazust, bet ar atmiľas

palīdzību saglabāt viľu kā kopienas locekli un ľemt šo cilvēku savā progresīvajā tagadnes

paspārnē. J. Asmans uzskata, ka visspilgtākā reprezentācija šai atmiľu kultūras formai ir

antīkajā pasaulē vērojamais augstākās klases romiešu paradums parādīt savus priekštečus ar

maskām un portretiem ģimenes procesijās.81

Pētījumā par kultūras atmiľu J. Asmans secina, ka visagrīnākā un visizplatītākā

atmiľu kultūras forma ir mirušo piemiľa (memory of the dead).82

Pieminētās maskas fokusē

mūsu uzmanību uz kontinuitāti. Atcerēšanās ir saistīta ar emocionālu saikni, kultūras

veidošanu, un apzināta atsauce uz pagātni pārvar plaisu starp dzīvību un nāvi.83

Šāda elementa

dēļ kultūras atmiľa kopumā ir plašāka apziľas forma par tradīcijas sasniegumu izpratni.

Pagātnes sociālās konstruēšanas teorētiskajam skaidrojumam J. Asmans izvēlas franču

filozofa un sociologa Morisa Halbvaksa veikumu, vienlaikus šo autoru vairākkārt arī kritizējot

no mūsdienu perspektīvas. Moriss Halbvakss bija pirmais, kurš zinātniski apcerēja kolektīvās

atmiľas problemātiku savā pētījumā Atmiľas sociālie rāmji

(Les cadres sociaux de la memoire; 1925). Pēc M. Halbvaksa domām, ikviena cilvēka atmiľa

78

Turpat, 17. lpp. 79

Turpat, 18. lpp. 80

Turpat, 19. lpp. 81

Turpat 82

Turpat, 20. lpp. 83

Turpat

29

ir kolektīvās atmiľas sastāvdaļa un vienmēr ierāmēta (iekadrēta) konkrētā laikā un telpā,

piemēram, sabiedrības vai kultūras kontekstā, un veidojas tikai šo rāmju ietvaros.84

M. Halbvakss iedibina atsauces sociālo rāmi, bez kura neviena individuālā atmiľa nevar

veidoties un saglabāt sevi, respektīvi, atmiľa nevar augt pilnīgā izolācijā. Tātad atmiľa ir

sociāls fenomens, nevis individuāls process. Tas ir iemesls, kāpēc terminu kolektīvā atmiľa

nevajadzētu uztvert kā metaforu, jo, kamēr grupai pašai vēl nav savas atmiľas, tā norāda uz

grupas locekļu atmiľu. J. Asmans norāda, ka mēs atminamies ne tikai to, ko esam mācījušies

un dzirdējuši no citiem, bet arī kā citi ir atbildējuši uz to, kas mums šķitis nozīmīgs.85

M. Halbvaksa iedibināts termins ir cadres sociaux – sociālais rāmis (ietvars). Atmiľas

subjekts vienmēr bijis un ir individuāls, kas, neskatoties uz to ir atkarīgs no rāmja jeb ietvara,

kas organizē šo atmiľu. M. Halbvaksa kolektīvās atmiľas teorijas priekšrocība ir tā, ka

vienlaikus tiek izskaidrota gan atcerēšanās, gan aizmiršana. Ja personas vai sabiedrības ir

spējīgas atcerēties to, kas var tikt rekonstruēts kā pagātne viľu tagadnes referenču sistēmā, tad

viľi aizmirsīs lietas, kam šāda norādošā sistēma vai rāmis (ietvars) vairs nav.86

Savukārt,

personas atmiľas veidojas caur piedalīšanos komunikācijas procesos. Atmiľas dzīvo un

izdzīvo caur komunikāciju, un, ja tā tiek lauzta vai arī pazūd, vai mainās referenču sistēma,

tad sekas ir aizmiršana. Saskaľā ar J. Asmana uzskatu mēs atceramies tikai to, ko pieredzam

komunikācijā.

M. Halbvaksa teorijā iezīmējas nošķīrums – individuālā un kolektīvā atmiľa.

J. Asmans skaidro, ka atmiľa ir individuāla tajā nozīmē, ka tā ir unikāla saite starp kolektīvo

atmiľu (daţādu grupu pieredzi) un personas specifisko pieredzi. Tomēr pareizāk būtu teikt, ka

tās drīzāk ir emocijas, nevis atmiľas, kas kļūst individuālas, jo emocijas ir cieši saistītas ar

mūsu ķermeni, bet atmiľām noteikti ir sakľojums daţādu grupu (kurām mēs piederam)

domās.87

J. Asmans rezumē, ka atmiľas darbojas ar rekonstruēšanas palīdzību.88

Saskaľā ar

M. Halbvaksa uzskatu – tradīcija vienmēr var tikt nomainīta tikai ar tradīciju un pagātne ar

pagātni. Sabiedrība neadaptē jaunas idejas un neaizvieto ar tām pagātni, bet nomaina agrāk

dominējošo grupas pagātni ar kādu citu.

J. Asmans postulē, ka ir daţādas kolektīvās atmiľas, bet tikai viena vēsture. Turklāt

mūsdienās historiogrāfija tiek klasificēta kā sociālā atmiľa. Vēstures rakstīšanas neitralitāte

84

Centrālā tēze, ko M. Halbvakss ievēro turpmākajos savos darbos, ir atmiľas sociālais nosacījums.

Skat: Kretalovs, D. (2009). Kā čigāni (romi) atceras sevi? Latvijas čigānu (romu) kultūras atmiľas

pamatelementi. No: Atcerēties, aizmirst, izdomāt. Kultūru un identitāšu biogrāfijas 18.–21. gs. Latvijā.

Redaktors D. Hanovs. Rīga: Drukātava, 58. lpp. 85

Assmann, J. (2012). Cultural memory and early civilization: writing, remembrance, and political imagination.

New York: Cambridge University Press, P. 21.–22 86

Turpat, 22. lpp. 87

Turpat 88

Turpat, 27. lpp.

30

mūsdienās ir zaudēta un kultorologs norāda, ka atmiľu kultūra vienmēr tiek saistīta ar kādas

grupas atcerēšanās identitāti. Savukārt M. Halbvaksa uzskatu sistēmā vēsture nav atmiľa, jo

nav tādas universālas atmiľas – pastāv tikai kolektīvā, grupas specifiskā un identitāti fiksējošā

atmiľa.89

J. Asmans norāda uz M. Halbvaksa iedibinātajām attiecībām starp vēsturi un atmiľu

un uzsver, ka brīdis, kurā pagātne vairs netiek izdzīvota (to varis neatceras), ir brīdis, kurā

sākas vēsture. Tādējādi vēsture sākas brīdī, kad tradīcija beidzas un sociālā atmiľa izzūd,

respektīvi, vēsturnieks uzsāk tur, kur kolektīvā atmiľa ir pametusi.90

M. Halbvakss nodala

kolektīvo atmiľu ne tikai no vēstures, bet arī no visām organizētām un objektīvām atmiľas

formām, kas ietilpinātas tradīcijas konceptā. Bet šāda uzskata virzienā viľam nepiekrīt

J. Asmans. Kultorologs J. Asmans norāda, ka robeţlīnijas starp atmiľu un tradīciju var būt tik

fleksiblas, ka šķiet bezjēdzīgi mēģināt tvert un iepazīstināt ar nelokāmu konceptuālo

nodalījumu. Tādējādi J. Asmans piedāvā lietot terminu kolektīvā atmiľa kā galveno un tad

veidot nodalījumu starp komunikatīvo un kultūras atmiľu.91

Mūsdienās M. Halbvakss tiek uzskatīts par modernās atmiľu pētniecības dibinātāju un

tēvu. J. Asmans norāda, ka Halbvaksa terminoloģijai trūkst stingra nodalījuma, kas ļautu viľa

idejām kļūt patiesi komunikablām, turklāt viľš nav bijis kultūras kritiķis.92

J. Asmans uzskata, ka M. Halbvakss, būdams sociālais psihologs, nelūkojās ārpus

grupas un nekad neapdomāja paplašināt savu atmiľas teoriju kultūras teorijas jomā. Tomēr

viľa attīstītās pamata struktūras ir fundamentālas kultūras analīzei un daudzi no viľa

atradumiem ir derīgi, kad tos piemēro kultūras teorijas evolūcijas mehānismam.93

J. Asmans

norāda, ka M. Halbvaksam kolektīvā atmiľa varēja būt jebkas, izľemot metaforu, jo viľš

vēlējās parādīt, ka pat individuālā atmiľa ir sociāls fenomens. J. Asmans uzsver, ka nevajag

jaukt kolektīva konceptu ar kolektīvās zemapziľas teorijām, līdzās Karla Gustava Junga

(Carl Gustav Jung; 1875–1961) arhetipiem, jo tas ir pilnīgi pretēji M. Halbvaksa teorijai.94

Pēc J. Asmana domām, tā nav sociokonstruktīvista ekspansija, bet tieši otrādi – atmiľas

koncepta individuālā un psiholoģiskā līmeľa savienošana. Grupas apdzīvo savu pagātni

līdzīgi kā to dara indivīdi un no tā viľi veido (modelē) savu paštēlu.95

89

Turpat, 29. lpp. 90

Turpat, 30. lpp. 91

Turpat, 30.–31. lpp. 92

Turpat, 31. lpp. 93

Turpat 94

Šveiciešu psihiatra un filozofa K. G. Junga teorijā kolektīvā atmiľa bija vai nu bioloģiski iedzimta, vai

mémoire involontare, kas sevi izsaka sapľos. Taču M. Halbvakss domāja tikai par to, kas ir komunikatīvs, nevis

iedzimts vai mémoire involontare. Skat. – turpat, 33. lpp. 95

Turpat

31

Kanona koncepts J. Asmana kultūras atmiľas teorijā

Termina kanons nozīmi J. Asmans attiecina uz tradīciju, kurā saturs un forma ir fiksēti

un tik cieši savstarpēji vienoti, cik vien tas iespējams.96

Arī mūzikā kanons tiek tulkots līdzīgi

– atsevišķām balsīm jāseko vienai pēc otras tādā veidā, kā to iesācis priekšgājējs. Tādējādi

kanonu var traktēt gluţi kā ideālu formulu, kurā nav nekādas novirzīšanās vairāku secīgu

atkārtojumu rindā. J. Asmans norāda, ka kanona līdzība ar rituālo kontinuitāti

(ritual continuity) ir acīmredzama, tomēr – kanona vēsture nav veidojusies no rituāla, bet gan

no likuma (noteikumiem) un likums ir ļoti svarīgs mehānisms kultūras kontinuitātei.97

J. Asmans ieskicē grieķu vārda kanôn epistemoloģiju no semītu termina, kas saistīts ar ebreju

kanna, aramiešu qanja, babiloniešu / asīriešu qanu un visbeidzot šumeru gin – tā apzīmē

niedru sugu, kas līdzīgi kā bambuss tika izmantota nūju un mietu taisīšanai.98

Tādējādi

pamatnozīme vārdam kanôn ir celtniecības rīks un nozīme – taisns miets, stienis, līmeľrādis

un lineāls, respektīvi, mērinstruments.99

J. Asmans ir izstrādājis kanona skaidrojumu,

klasificējot četras galvenās kategorijas, un paskaidrojis katras apakšgrupas asociatīvās

nozīmes rašanos un pārveidi.

Saskaľā ar J. Asmana pētījumu kanona skaidrojumi ir sekojoši:

a) mēraukla, lineāls, kritērijs;

b) modelis;

c) noteikums, norma;

d) tabula, saraksts.100

Teksta turpinājumā raksturots katrs no šiem četriem minētajiem kanona

skaidrojumiem:

Kanons kā mēraukla, lineāls un kritērijs balstīts grieķu skulptora Polikleita101

traktātā

Kanon, kurā izklāstītas ķermeľa uzbūves ideālās proporcijas. Šis koncepts tiek

izmantots arī mūsdienās mākslas vēsturē, norādot uz metrisko sistēmu, kas ļauj

matemātiski izrēķināt katras daļas attiecību pret visu kopumu. Mūzikas vēsturē šo

96

Turpat, 87. lpp. 97

Turpat, 89.–90. lpp. 98

Turpat, 90. lpp. 99

Turpat 100

Turpat, 91. lpp. 101

Polikleits (sengrieķu: Πολύκλειηος); dzīvojis 5. gs. pr. Kr.

32

matemātisko jomu pārvaldīja pitagorieši saistībā ar simfonijas102

un harmonijas

meklējumiem mūzikā.

Kanons kā modelis apliecina to, ka kāda persona (vai personas tips) jau kopš

Aristoteļa ētikas laikiem darbojas kā modelis pareizai uzvedībai.103

Daţādu personu

radītais paraugs bijis kritērijs turpmāk gan mākslinieciskai izpausmei, gan estētiskiem

spriedumiem. Arī mūsdienās šī skaidrojuma lietojums ir aktuāls, jo kultūras vēsturē

atzītu autoru hrestomātiski darbi tiek uzlūkoti kā absolūtas nevainojamības (izcilības)

objekti.

Kanons kā noteikums vai norma tiek attiecināts uz sadzīves un uzvedības likumiem,

kas ir pretpols patvaļai. Šis koncepts tiek skaidrots kā norma, ar kuru viss tiek

salīdzināts un kurai viss tiek piemērots.104

Kanons kā tabula vai saraksts veidojies Romas impērijas laikā. To attiecināja uz

astronomiem un hronikas rakstītājiem, kuri aprēķināja laiku un pierakstīja vēsturi, kā

arī veidoja valdnieku vārdu sarakstus.105

Interesanta ir J. Asmana piezīme par to, ka 2.

gadsimtā klasiskās izpratnes modeļu autori – oratori, vēsturnieki, literāti, filozofi –

Romas impērijā vēl netika dēvēti par kanonu.106

Šis fakts rāda, cik ļoti ir mainījies

kanona koncepts kopš antīkās pasaules laikiem. J. Asmans norāda, ka kanona izveides

laikā tas bija apzīmējums instrumentam, ko lietoja arhitektūras vajadzībām, lai

izmērītu un izlīdzinātu veidojumu taisnās līnijās un precīzos attālumos.107

Agrīnā

skaidrojuma versijā kanonam varēja kvalificēties tikai individuāli, nevis kā cilvēku

grupas, respektīvi, savās radošajās izpausmēs bija jāseko kādam no iepriekš atzītiem

modeļiem. J. Asmans norāda, ka mūsdienās ir pretēji un tieši grupas kvalificējas

kanonam, nevis individuāls darbs vai autors. Tādējādi arī saraksts var būt kanons.108

Piemēram, Latvijas kultūras kanons ir saraksts. Bet J. Asmans, akcentējot kanona

termina pilnīgo transformāciju, uzskata, ka primārais iemesls tādai konceptuālai

izmaiľai bijis pateicoties baznīcas iesaistei, kas pamazām veidoja savus kanonisko

tekstu sarakstus.109

102

Nejaukt simfonija ar vēlāk nostiprinājušos mūzikas ţanru. Skat. – Prēdele, Z. (2006). Simfonijas jēdziens.

Pētnieka labirints? No: Mūzikas akadēmijas raksti II. Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija, 121.–131. lpp. 103

Assmann, J. (2012). Cultural memory and early civilization: writing, remembrance, and political

imagination. New York: Cambridge University Press, P. 93 104

Turpat, 94. lpp. 105

J. Asmans kā piemēru min Klaudiju Ptolemaju (sengrieķu: Κλαύδιος Πηολεμαῖος;

ap 90. g. p. Kr.–168. g. p. Kr.), kurš veidojis valdnieku kanonu (kanón basileíon). Citos gadījumos tie bijuši arī

katalogi un inventāra saraksti. Skat – turpat, 94.–95. lpp. 106

Turpat, 95. lpp. 107

Turpat 108

Turpat, 96. lpp. 109

Turpat, 96.–97. lpp.

33

Promocijas darba 1. 1. nodaļā autore atspoguļo J. Asmana lietotos terminus latviski,

meklējot tādējādi tiem atbilstošu un jēdzieniski precīzu tulkojumu. Teksta turpinājumā

1.1. attēlā ir atšifrēta J. Asmana veidotā vārda kanons mūsdienu izpratne, kurā kultorologs

iekļāvis arī savu kanona skaidrojumu pozīcijas (salīdzinājumam skat. 31. lpp. – a, b, c un d):

1.1. attēls. Jana Asmana skaidrojums kanona mūsdienu izpratnei.110

J. Asmans akcentē to, ka mūsdienās, dzirdot vārdu kanons – visbieţāk tiek domāts par

Bībeli vai saistošām normām, bet nevis mērauklām vai lineāliem. Šī sākotnējās nozīmes

nianse saistībā ar astronomijas un hronoloģijas tabulām vai gramatikas noteikumu apzīmēšanu

pazuda brīdī, kad termins kanons tika paplašināts ar normas un vērtības kategoriju

nozīmēm.111

Galvenā viľa norāde ir tā, ka termins kanons nekad nav attiecies uz dabiskām

(natural) formām, bet gan uz sevišķām perfekcijas normām, kas nav tieši un pašsaprotami

ieraugāmas.112

J. Asmans uzskata arī, ka mūsdienās kanons apvieno daţādus elementus vienā

veselumā un tādējādi rodas monocentriska kultūra.113

Šādām kultūrām raksturīga visaptveroša

vadība – unificējošas formulas apvieno visus daţādos kultūras komunikācijas kodus

vienkopus, neatstājot vietu brīvai domāšanai vai diskusijai.114

Staļinisma laikā piesaucot sociālistisko reālismu kā kanonu, valsts autoritāte cenzūras

veidā padarīja māksliniekus par marionetēm, savukārt, radot citu kanonu, piemēram, māksla

tikai mākslas dēļ („pure reason”) – māksliniekam ir iespēja domāt neatkarīgi no valsts vai

110

Turpat, 97. lpp. 111

Turpat, 98. lpp. 112

Piemēram, J. Asmans norāda, ka civillikums nav kanons, bet konstitūcija jeb satversme gan ir. Satversmes

kodols netiek apspriests. Tas kļūst par likumu balstu, uz kura tiek nodrošinātas visu citu likumu diskusijas.

Skat. – turpat, 98. lpp. 113

Turpat, 99. lpp. 114

Turpat

tekstuāls

kanons

(c + d)

klasisks

kanons

(c + d)

konkrēts

sakrāls krājums

mērauklas

kritērijs

(a)

normas

princips

(c)

abstrakts

sankcijas princips

kanons

34

baznīcas uzspiestās autoritātes.115

Šeit runa ir par diviem virzības ceļiem – 1) dogma, vai

2) diskursi un neatkarība no vispārējiem kultūras kontekstiem. J. Asmans piekrīt, ka

kanoniskas normas pastāv arī neatkarīgos vērtējumos, tomēr tās nav autoritāras un uzspiestas

ar spēku, bet racionālas.116

Tādējādi A. Asmans uztvēris kanona mūsdienu koncepta

paradoksu – kanons var tikt lietots, lai izraisītu gan autonomiju, gan vienādību (uniformity).117

J. Asmans skaidro, ka mūsdienās kanona koncepts iezīmē atšķirības arī starp

teoloģisko tekstu un klasisko kanonu, respektīvi, to avoti atšķiras.118

Kanons definē skaistuma

proporcijas, meklē kāda mākslas darba vērtību, lai tas derētu par paraugu. Tomēr J. Asmans

norāda, ka skats jāvērš ne tikai uz izvēlētā darba recepciju pagātnē, bet arī nākotnē, paplašinot

iespējamo saikľu areālu.119

Plašākā nozīmē J. Asmans kultūras atmiľu iedala tradīcijās un

kanonos, savukārt kanonu – klasiskajā un sakrālajā izpratnē. J. Asmana kultūras atmiľas

teorijā balstītais iedalījums atspoguļots 1.2. attēlā:

1.2. attēls. J. Asmana radītais kultūras atmiľas iedalījums.120

J. Asmans atzīmē, ka klasikas izlase nevar būt absolūta, jo citi laikmeti, citas skolas arī

veiks savas izlases.

Līdz ar šo kultūras vēstures ekskursu J. Asmans sniedzis ieskatu par to, kā universāls

un ar mērierīcēm saistīts kanona princips attīstījies savos iekšējos uzlabojumos un

ierobeţojumus, kas rezultātā devis potenciālu pavisam jaunam šī koncepta skaidrojumam.

J. Asmans izceļ koncepta vienojošo faktoru gan antīkajā pasaulē, gan mūsdienās – un tas ir

pretrunas trūkums jeb n e p r e t r u n ī g u m s , kas sasniegts abstraktu noteikumu un konkrētu

115

Turpat 116

Turpat 117

Turpat, 100. lpp. 118

Turpat, 101. lpp. 119

Turpat, 102. lpp. 120

Tupat

tradīcija

klasiskais sakrālais

kanons

kultūras atmiņa

35

modeļu (cilvēki, mākslas darbi, teksti) eksistencē.121

Tomēr viľš vienlaikus piekrīt, ka jābūt

skaidram nošķīrumam starp nepretrunīgumu precizitātes ziľā un drošības meklēšanu

stabilitātes dēļ.122

J. Asmana skaidrojumā precizitāti nodrošina racionālas normas, bet

autoritatīvs lēmums garantē nepretrunīgumu, ja vien apsprieţamais objekts ir kādas rīcības

aizliegums jeb tabu un tas darbojas kā pieradījums jebkādām pārbaudēm vai lēmumiem

nākotnē. Šāds nepretrunīgums nozīmē arī iesvētīšanu (sanctification) un tādējādi pieļauj to, ka

kanona nozīme pārvietojas no pareizības fokusa uz svētuma (sacrosanct)123

fokusu, kur

izraudzītais subjekts kļūst par augstākā līmeľa autoritāti. Mūzikas vēsturē šādu tradicionālas

un pareizas normas pastāvēšanas beigas iezīmēja pavērsiens prom no tonālās mūzikas, ļaujot

izpausties pilnīgi citādiem mūzikas organizācijas principiem vēlāk.124

Savā pētījumā Kultūras atmiľa un senās civilizācijas J. Asmans apraksta arī kanona

izpratnes b i n ā r o p r i n c i p u , attēlojot to kā svērteni (plumb-line). Priekšmets tehniski

skaidri norāda, vai konkrētais punkts sakrīt vai arī nesakrīt ar izraudzīto atskaites punktu.

Vēsturiski kanona primārā funkcija ir nošķirt labo no ļaunā, skaisto no neglītā, patieso no

nepatiesā u. tml.125

J. Asmans norāda, ka kultūras polarizēšanās laikā, kad vecās tradīcijas

sabrūk, cilvēkiem ir jāizlemj, kam tālāk sekot, un tādas rīcības rezultāts ir kanonu radīšana.

Tādos brīţos ikviens radītais kanons tiecas kļūt par vienīgo patieso tradīciju.126

Tādējādi pat

notiek iekšēja cīľa spēcīgāko pretendentu starpā. J. Asmans uzskata, ka kanona lietošana, lai

atbildētu uz jautājumu – ko mums izmantot kā ceļvedi? – rada tomēr vienpusīgu ainu un

reducējams tikai uz vienu risinājumu kādai problēmai.127

Tomēr kanona koncepts ietver arī

cilvēku tieksmi uz kādu risinājumu un vērtībām (piemēram, izcilība).128

20. gadsimtā piedzīvotas daţāda veida rekanonizācijas formas (nacionālā fašisma un

marksisma-ļeľinisma koncepti), antikomunistu un antinacionālistu kustības atjaunošana

pēckara gados, daţādu veidu fundamentālisms (kristietība, jūdaisms, islāms), kā arī sekulāras

kustības un pretkustības kādai noteiktai minoritātei vai vēsturei.129

J. Asmans uzskata, ka nav

iespējams norobeţoties no sabiedrības normatīviem, no jaunveidotām vērtībām, un

vēsturnieks vairs nedrīkst būt tas, kurš dekonstruē vai saīsina kanona barjeras. Tā vietā viľam

ir jāanalizē kanona struktūra un jāizgaismo iemesli, kādēļ ir radies konkrētais kanons.

121

To var attiecināt gan uz daţādām kultūras jomām – literatūras ţanriem, retoriku, filozofiju, gan uz sociālo

dzīvi – likumiem un svētajiem rakstiem. Skat. – turpat, 103. lpp. 122

Turpat, 104. lpp. 123

Turpat, 104. lpp. 124

Turpat, 105. lpp. 125

Turpat 126

Turpat, 106.–107. lpp. 127

Turpat, 107. lpp. 128

Turpat 129

Turpat, 110. lpp.

36

1.2. Kultūras atmiņas kanoni un arhīvi Aleidas Asmanes zinātniskajos darbos

Kultūras atmiľas dinamika starp atcerēšanos un aizmiršanu

20. gadsimta nogalē pētnieku vidē ir stiprinājusies pārliecība, ka kultūra per se

saistīta ar atmiľu. Vācu profesore angļu valodas, ēģiptoloģijas, literatūras un kultūras studijās

Aleida Asmane (Aleida Assmann; *1947) prominentajā zinātniskajā izdevumā

A Companion to Cultural Memory Studies130

atkārtoti publicējusi savu ilgākajā pētniecības

procesā izstrādāto kultūras atmiľas dalījumu kanonos un arhīvos.

A. Asmane uzskata, ka kultūra rada saikni starp dzīvošanu, miršanu un vēl

nedzīvošanu (the living, the dead, and the not yet living131

). Atgādinot, atkārtojot, lasot,

komentējot, kritizējot, diskutējot par to, kas atstāts nomaļus vai nav ticis ievērots pagātnē,

cilvēce piedalās n o z ī m e s r a d ī š a n a s horizontu paplašināšanā. Bet katrai paaudzei nav

vienmēr jāsāk no jauna, jo drīkst nostāties uz to pleciem, kuru zināšanas šī paaudze var atkal

lietot un no jauna interpretēt. A. Asmane norāda uz līdzību – kā elektroniskais tīmeklis rada

ietvaru komunikācijai lielā attālumā visā pasaulē, tā kultūras atmiľa rada ietvaru

komunikācijai pāri laika bezdibenim.132

Zinātniece norāda, ka, domājot par atmiľu, vispirms ir jāsāk ar aizmiršanu.

Individuālās atmiľas dinamika pastāv ar nepārtrauktu mijiedarbību starp atcerēšanos un

aizmiršanu. Lai atcerētos kādas lietas, citas ir jāaizmirst. Mūsu atmiľa ir izteikti selektīva un

atmiľas kapacitāte ir saistīta ar tādiem neirālās regulācijas un kultūras ierobeţojumu

parametriem kā fokuss un aizspriedumi. Atmiľu ietekmē arī psiholoģiskais spiediens, radot

efektu, ka sāpīgas atmiľas tiek apslēptas, pārvietotas, pārrakstītas un, iespējams, izdzēstas.

Taču kultūras atmiľas līmenī notiek līdzīga dinamika.133

A. Asmane raksta, ka nepārtrauktais

aizmiršanas process ir daļa no sociālās normas (normality).134

Līdzīgi kā indivīda prātā, arī

sabiedrības komunikācijā kaut kam ir jābūt aizmirstam, lai varētu rast vietu jaunai

informācijai, jauniem izaicinājumiem saskarties ar citām idejām tagadnē un nākotnē. Ne tikai

individuālās atmiľas tiek neatgriezeniski pazaudētas līdz ar atmiľu glabātāja aiziešanu (nāvi),

bet arī materiālie īpašumi pēc īpašnieku nāves nonāk krāmu tirgos, tiek izmesti vai pārstrādāti.

130

Assmann, A. (2010). Canon and Archive. In: A Companion to Cultural Memory Studies. Edited by Astrid

Erll, Ansgar Nünning in collaboration with Sara B. Young. Walter de Gruyter GmbH & Co. Apjomīgais rakstu

krājums pirmo reizi izdots 2008. gadā ar nosaukumu Cultural memory studies : an international and

interdisciplinary handbook. Edited by Astrid Erll, Ansgar Nünning in collaboration with Sara B. Young.

Walter de Gruyter GmbH & Co 131

Turpat, 97. lpp. 132

Turpat 133

Turpat 134

Turpat

37

A. Asmane uzsver, ka kultūras prakses aplūkojot tuvāk, var izšķirt divas aizmiršanas formas –

aktīvo un pasīvo.135

Aktīvā aizmiršana nozīmē tīšu (apzinātu) rīcību – izmest, iznīcināt. Aizmiršanas akti ir

nepieciešama un konstruktīva sociālās transformācijas daļa, tomēr, kā norāda A. Asmane, tā ir

arī brutāli destruktīva, ja tiek vērsta pret svešu kultūru vai vajātu minoritāti. Cenzūra vienmēr

bijis spēcīgs, veiksmīgs instruments, lai iznīcinātu materiālos un mentālos kultūras produktus.

Savukārt, pasīvā aizmiršana ir saistīta ar netīšu rīcību (non-intenional) – kā pazaudēšana,

noslēpšana, izkliedēšana, noliegšana, atteikšanās vai kaut kā atmešana. A. Asmane uzskata, ka

šajā gadījumā fakti vai avoti izslīd no uzmanības, vērtības un lietošanas ietvariem.136

Ja kāds priekšmets vai dokuments nav materiāli iznīcināts, bet zudis, tad to var arī

nejauši atklāt. Arheoloģija ir kultūras atmiľas institūcija, kas atgūst zaudētus objektus un

informāciju par mirušo, un kaļ svarīgo atpakaļceļu no aizmiršanas uz kultūras atmiľu.137

A. Asmane gan atsaucas uz seru Tomasu Braunu (Thomas Browne; 1605–1682) –

17. gadsimta fiziķi ar filozofa prātu, kuram bijusi pārliecība, ka pagātnes nemanāmajām

pēdām ir lielākas izredzes tapt iekonservētām nekā ārišķīgiem imperatoru (karavadoľu)

pieminekļiem.

Ja tiek pieļauts, ka aizmiršana ir normāla personības un dzīves sastāvdaļa, tad

atcerēšanās ir izľēmums, kurš īpaši kultūras jomā pieprasa sevišķu piesardzību. Šīs

piesardzības formas ieľem kultūras institūciju veidolu. Tieši tāpat kā attiecībā uz aizmiršanas

fenomenu, atcerēšanās (pēc A. Asmanes uzskata) ietver savu aktīvo un pasīvo pusi.138

A. Asmane norāda, ka aktīvās atmiľas it kā iekonservē jeb glabā

„ p a g ā t n i k ā t a g a d n i ” , kamēr pasīvās atmiľas glabā „ p a g ā t n i k ā p a g ā t n i ” .

Spriedze starp pagātnes pagātniskumu (autore lieto apzīmējumu pastness) un tās (pagātnes)

tagadni jeb tagadnību ir svarīga atslēga, lai saprastu kultūras atmiľas dinamiku. Šos divus

kultūras atmiľas modus jeb veidus var raksturot kā muzeja divas telpas. Savus prestiţākos

objektus muzejs izstāda skatītājiem reprezentatīvās galerijās vai ekspozīcijās, kuru mērķis ir

noturēt uzmanību un raisīt ilgstošāku iespaidu. Tomēr tam pašam muzejam ir arī glabātuves,

kas piepildītas ar daţādiem citiem darbiem perifērās telpās. Savā publikācijā par kanoniem un

arhīviem A. Asmane atsaucas uz a k t ī v i c i r k u l ē j o š o a t m i ľ u , kas glabā pagātnes

tagadni kā sava veida kanonu, un p a s ī v i g l a b ā t o a t m i ľ u , kas glabā pagātni kā pagātni

– kā arhīvu.139

135

Turpat 136

Turpat, 97.–98. lpp. 137

Turpat, 98. lpp. 138

Turpat 139

Turpat

38

Šo iedalījumu A. Asmane skaidro ar atsauci uz šveiciešu kultūras vēsturnieku Jakobu

Burkhardu (Jakob Burckhardt; 1818–1897), kurš iedalīja pagājušo vēsturisko periodu liecības

divās kategorijās: vēstījumi (messages) un liecības (traces).140

A. Asmane pārveido

J. Burkharda iedalījumu un to vispārina sekojoši: kultūras atmiľa sastāv no vairākiem kultūras

vēstījumiem, kas ir adresēti pēctečiem un domāti ilgstošai atkārtošanai un no jauna

lietošanai.141

Šai aktīvajai atmiľai cita starpā pieder mākslas darbi, kuriem ir lemts tikt

atkārtoti pārlasītiem, novērtētiem, iestudētiem, atskaľotiem un komentētiem. Šī tiekšanās

nevar tikt realizēta visos mākslinieciskajos artefaktos, šo statusu caur kompleksu procedūru

nodrošina kanonizācija un procentuāli to iegūst niecīga daļa no visa mākslas kopuma. Skalas

pretējā pusē ir glabātuves kultūras reliktiem. Šie nav nepastarpināti avoti, tie tikai zaudējuši

savu tuvāko adresātu (atvienoti vai dekontekstualizēti no agrākajiem uztveres rāmjiem). Kā

arhīva daļa šie avoti ir atvērti jauniem kontekstiem un interpretācijām.142

1.3. attēlā redzams A. Asmanes radītais kultūras atmiľas skaidrojuma modelis, kurā

ietilpst arī promocijas darba tēmai izraudzītais kanonu un arhīvu līmenis.

140

Par vēstījumiem J. Burkhards uzskatīja tekstus un pieminekļus, kas adresēti pēctečiem. Bet liecības nerada

šādu konkrēto adresātu. Par kultūras vēstures tēvu dēvētais J. Burkhards neuzticējās vēstījumiem, kas parasti

rakstīti un efektīvi izrādīti valsts institūciju spēka demonstrēšanai. Viľš vēstījumus uzskatīja par tendencioziem

un maldinošiem. Netīšās liecības viľš izcēla kā nepastarpinātu avotu no pagājušā laika, kas var stāstīt

kontrvēsturi (counter-history) propagandētajai vēsturei 141

Assmann, A. (2010). Canon and Archive. In: A Companion to Cultural Memory Studies. Edited by

Astrid Erll, Ansgar Nünning in collaboration with Sara B. Young. Walter de Gruyter GmbH & Co, P. 98–99 142

Turpat, 99. lpp.

39

1.3. attēls. Kultūras atmiľas dinamika starp atcerēšanos un aizmiršanu (38. lpp.).143

Kultūrā strādājošā atmiľa (cultural working memory): kanons

A. Asmane norāda, ka kultūras atmiľas aktīvā dimensija ir veidota no neliela skaita

tekstiem, vietām, personām, artefaktiem un mītiem, kuri ir domāti aktīvai cirkulācijai un

komunikācijai aizvien jaunās prezentācijās un performancēs.144

Strādājošā atmiľa glabā un

reproducē sabiedrības kultūras kapitālu, kas tiek nepārtraukti pārstrādāts un no jauna

apstiprināts. Viss, kas iekļuvis aktīvajā kultūras atmiľā, ir izgājis stingru atlases procesu, un

pēdējais nodrošina paliekošu vietu sabiedrības aktīvajā atmiľā. Šo procesu sauc par

kanonizēšanu.145

Vārds kanonizēšana nozīmē gan kādas personas pieskaitīšanu pie svētajiem,

gan apstirpināšanas, savveida adoptēšanas rīcību – tekstu, artefaktu un monumentu

apveltīšanu ar iesvētīšanas statusu. Tādējādi konkrētus avotus var izcelt ārpus visa pārējā un

apveltīt ar augstāko nozīmi un vērtību. A. Asmane norāda uz kanona elementu iezīmēšanu ar

trim kvalitatēm – atlase, vērtība un ilgstamība (duration).146

Atlase iepriekš paredz diskusijas

un spēcīgas cīľas, taču vērtības attiecināšana apveltī konkrēto objektu ar auru un svētā

143

Turpat 144

Turpat, 100. lpp. 145

Turpat 146

Turpat

atlasīt, vākt

strādājošā

atmiņa

KANONS

muzejs,

piemineklis

uzkrāt

references

atmiņa

ARHĪVS

glabātuve

aktīvā pasīvā

izturēties

nevērīgi,

neievērot

materiālu

atlikumi

izkaisīts

aizmirstās

vietās

noliegt,

iznīcināt

materiālu

iznīcināšana

tabu, cenzūra,

atkritumi

(trash)

pasīvā aktīvā

kultūras atmiņa

atcerēšanās aizmiršana

bibliotēkas

humanitārās zinātnes

40

statusu, savukārt ilgstamība kultūras vēsturē ir procedūras centrālais mērķis. A. Asmane

precīzi aizrāda, ka kanons nav sabiedrībā iemīļotu hitu saraksts. Tā vietā kanons ir neatkarīgs

un imūns pret sociālajiem gaumes kāpumiem un kritumiem. Kanonu neceļ katras paaudzes

laikā, tas pārdzīvo paaudzes, taču paaudzēm jāsastop kanoni un no jauna jāinterpretē saskaľā

ar savu laiku. A. Asmane uzskata, ka kanons ir mazs pagātnes segments, kas nepārtraukti

saglabājas un aktīvi cirkulē ar savu klātbūtni kādas sabiedrības apziľā.147

Kultūras atmiľai ir trīs galvenās jomas – reliģija, māksla un vēsture. Termins kanons

pieder reliģijas vēsturei. Par kanonu tiek uzskatīts teksts vai tekstu kopums, kam piedēvēta

sakrāla nozīme un šie teksti nedrīkst tikt izmainīti vai apmainīti ar citiem tekstiem.

Kanonizētos tekstus izmanto kā stabilu referenci gadu simtiem un tūkstošiem nepārtrauktā

godbijībā un liturģijā. Kanonizācija ir arī termins kristiešu mocekļu iecelšanai svēto kārtā.148

No A. Asmanes viedokļa kristīgā baznīca ir aktīvās kultūras atmiľas institūcija. Šo kultūras

atmiľu dzīvu uztur arī arhitektūras stils, kā arī nepārtraukti un periodiski atkārtotie reliģiskie

rituāli un procedūras.149

Kad reliģisko kanonu pārnesa mākslas sekulārajā modernisma sfērā, tas kļuva par

klasikas kanonu (canon of classics).150

Mākslas kanons nav tik stingri fiksēts kā reliģijā, tas ir

atvērts pārmaiľām. A. Asmane norāda, ka, piemēram, ameriķānu-angļu literatūras klasiķis

Tomass Stērnss Eliots (Thomas Stearns Eliot; 1888–1965) aizvadītajos trīsdesmit gados ir

daudz zaudējis no sava iepriekšējā prestiţa.151

Postkoloniālajā ērā Rietumu literārais kanons ir

ticis karsti apstrīdēts un piedzīvojis ievērojamas pārmaiľas. Lai arī kanoni mainās, tie paliek

kā obligāts darbarīks izglītībā. Bez tiem akadēmiskais lauks nevar tapt nostiprināts un

universitāšu mācību programmas pasniegtas. Kanoni tiek iestudēti uz skatuves, izrādīti

muzejos un ceļojošās izstādēs, kanoniskas grāmatas tiek regulāri izdotas atkārtoti. Taču

A. Asmane uzsver, ka tomēr ļoti plašās mākslas vēstures mazam segmentam ir privilēģija

atkārtotai prezentācijai un recepcijai, kas nodrošina darbam īpašu auru un atbalsta tā

kanonisko statusu.152

Aktīvā kultūras atmiľa darbojas arī vēsturē. Nāciju-valstu radītie naratīvi par savu

pagātni tiek mācīti un uzskatīti par kolektīvo autobiogrāfiju.153

Nacionālā vēsture tiek mācīta

vēstures grāmatās, kas atbilstoši tiek dēvētas par „masu apmācības ieročiem”

(A. Asmanes atsauce uz vēstures profesora Čārlza Ingrao (Charles Ingrao) dotu apzīmējumu

147

Turpat 148

Piemēram, katoļiem tiek pieminēti ne tikai šo svēto stāsti un tēli, bet gada kalendārā tiek atzīmētas arī svēto

personu vārda dienas 149

Turpat 150

Turpat, 101. lpp. 151

Turpat 152

Turpat 153

Turpat

41

weapons of mass instruction).154

Nacionālā vēsture tiek prezentēta arī publiskajā arēnā

pieminekļu veidā un piemiľas datumos. Pēc kultoroloģes A. Asmanes domām, piedalīties

kādā nacionālajā atmiľā nozīmē zināt galvenos nācijas vēstures notikumus, aptvert šīs

kopienas simbolus un pievērsties to svētku dienām.155

Rezumējot savu klasifikācijas skaidrojumu, A. Asmane norāda, ka kultūras atmiľa ir

balstīta uz divām atsevišķām funkcijām:

1) šauras atlases sakrālo tekstu, mākslas šedevru un ārpus laika rāmja esošu vēstures

notikumu prezentāciju;

2) dokumentu un artefaktu glabāšanu, kas nesakrīt ar iepriekšējā punktā minētiem

standartiem, bet vienalga ir uzskatāms par interesantu vai pietiekami nozīmīgu liecību,

kurai nav jāpazūd totālā aizmirstībā.156

Kamēr īpašs novērtējums, atkārtota reprezentācija un neatslābstoša individuālā un

publiskā uzmanība ir kultūras darbīgās atmiľas objektu pazīme, vispārējas uzmanības

neizsaukšana ir pazīme references atmiľas (reference memory) saturam.157

A. Asmane secina,

ka īpaši izcelta godbijība un vēsturiski specializēta zinātkāre ir tie divi poli, starp kuriem tiek

izspēlēta kultūras atmiľas dinamika, un šajā procesā vienmēr pastāv arī pretestības

spriedze.158

Kultūras references atmiľa: arhīvs

Pasīvās kultūras atmiľas institūcijas atrodas pusceļā starp kanonu un aizmiršanu.

Arhīvs ir šīs atmiľas centrālā un paradigmatiskā institūcija. Lai aptvertu šo dimensiju,

jāizskaidro arhīva vēsture un funkcija. A. Asmane skaidro, ka literatūras studijās arhīvs ir

koncepts, kas līdzīgi kā trauma ir nokļuvis poststrukturālistu un postkoloniālā diskursa

centrā.159

Tomēr arhīvs bieţi tiek atvienots no empīriskām institūcijām un lietots metaforiskā

veidā kā izteikti divdomīgs trops160

. Pārfrazējot Mišela Fuko spārnoto teicienu, ka arhīvs ir

154

Turpat 155

Turpat 156

Turpat 157

Turpat 158

Turpat 159

Turpat, 102. lpp. 160

Trops [gr. tropos pagrieziens] – lingv. runas figūra, vārds vai izteiciens, ko lieto pārnestā nozīmē; tropi ir,

piem., metafora, hiperbola, epitets u. c. mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi. No: Svešvārdu vārdnīca (2008).

Sastādītājas: I. Andersone, I. Čerľevska, I. Kalniľa, D. Nātiľa, R Puriľa, L. Vjatere. Izdevniecība Avots,

948. lpp.

42

„likums, kas nosaka, kas drīkst būt pateikts”, A. Asmane veido tēzi par to, ka „arhīvs ir bāze

tam, kas var tikt pateikts nākotnē par tagadni, kad tā jau būs kļuvusi par pagātni.”161

Kā pasīvās kultūras atmiľas paradigmatiskā institūcija arhīvs ir pretējs baznīcas

memoriāla telpai: tā ir neiesvētīta birokrātiska telpa tīram un akurāti organizētam

repozitorijam (kā krātuve, glabātava, kapliča).162

Savā sākotnējā funkcijā arhīvs kalpoja

augstākās kārtas vajadzībām uzkrāt nepieciešamo informāciju nākotnei. Arhīvi vienmēr

piederējuši valdošajām institūcijam: baznīcai, valstij, policijai, tiesai u. tml. Bez arhīva datu

paplašināšas nav valsts birokrātijas, nav stratēģijas organizēt nākotni un nav kontroles pār

pagātni. Arhīvu dati nodrošina būtisku rīcības instrumentu politiskajai varai jeb politiskajam

spēkam (Herrschaftswissen).163

Laiks tomēr liek arhīviem strauji novecot. Ja dati noveco, tie

zaudē savu politisko funkciju un svarīgumu. Tie kļūst par (iespējams, kompromitējošu) datu

kaudzi. Ja šie dati nepazūd vienā reizē, tad tos var ievadīt jaunā vēstures arhīvu kontekstā. Šie

pagātnes relikti tiek saglabāti, uzskatot, ka tiem ir vērtība vēsturnieku vai pētnieku skatījumā.

A. Asmane norāda, ka vēstures arhīvi ir kā tvertne (rubbish) dokumentiem, kas izkrituši no to

veidotāju institūcijām un šos dokumentus var interpretēt jaunos kontekstos. Tāpēc pētniece

norāda, ka ir jānodala politikas (political) arhīvi no vēstures (historical) arhīviem.164

Vēstures arhīvi glabā dokumentus, kuriem vairs nav tūlītēja lietošanas nepieciešamība.

Arhīvi ir salīdzinoši jaunas institūcijas, kas datējamas ar Franču revolūcijas periodu.

Revolūcija ne tikai vardarbīgi pāršķēla pagātni, bet no tās dzima arī jauna nākotne un jauna

vēsturiskuma izjūta (historical sense).165

A. Asmane savā publikācijā citē vācu vēsturnieku

Ernstu Šūlinu (Ernst Schulin; *1929), kurš Franču revolūcijas gadījumā uzskata, ka

„vēsturiskā apziľa dzima no vardarbīgas sadursmes ar tradīciju.”166

Modernā progresa ideja un jauna antikvārisma forma (proti, vēstures pētniecība)

veidojās viena otrai līdzās. Ja vara ir balstīta uz politiskajiem arhīviem, tad vēstures pētniecība

ir balstīta uz vēstures arhīviem.167

A. Asmane skaidro, ka vēstures arhīvā objekts ir zaudējis

savu oriģinālo dzīves vietu (Sitz in Leben) un ievadīts jaunā kontekstā, tādējādi objektam tiek

dota otrā dzīve.168

Viss kopums tiek kataloģizēts, objekti kļūst par daļu no organizācijas

struktūras, kas atļauj tos viegli saglabāt. Tomēr kā pasīvās kultūras atmiľas daļa arhīvā

glabātās zināšanas ir inertas. Tās tiek glabātas, ir pieejamas, bet nav interpretētas. Tādējādi

161

Assmann, A. (2010). Canon and Archive. In: A Companion to Cultural Memory Studies. Edited by

Astrid Erll, Ansgar Nünning in collaboration with Sara B. Young. Walter de Gruyter GmbH & Co, P. 102 162

Turpat 163

Turpat 164

Turpat, 103. lpp. 165

Turpat 166

Turpat 167

Turpat 168

Turpat

43

var teikt, ka arhīvs ir telpa, kas lokalizējies uz robeţas starp aizmiršanu un atcerēšanos, un tajā

glabātie materiāli atrodas latentuma stāvoklī – glabājas starpfāzē (Zwishenspeicher).169

A. Asmane secinājusi, ka atlases kritēriji tam, kam jāpaliek aktīvajā kultūras atmiľā un

kam jāpaliek glabātuvē, nav ne skaidri, ne arī neapstrīdami.170

Modernajos laikos arhīvu

glabātuves krietni pārsniegušas to apjomu, ko iespējams pārnest atpakaļ uz aktīvo atmiľu.

Digitālo mediju laikmets veido dramatisku plaisu starp uzkrāto informāciju un pētnieku

apsmadzeľoto vielu. Tādēļ, ka cilvēka atmiľas spēja joprojām paliek tāda pati kā agrāk.

A. Asmane norāda, ka jau 20. gadsimta sākumā vācu sociologs un kultūras vēsturnieks

Georgs Zimmels (Georg Simmel; 1855–1936) šo nekontrolējamo procesu nosaucis par

kultūras traģēdiju.171

A. Asmane skaidro, ka ievērojama atšķirība starp strādājošo kultūras atmiľu un

kultūras references atmiľu sākās brīdī, kad parādījās pirmā vēsturiskā arhīva institūcija.172

Rietumu demokrātijās šīs divas kultūras atmiľas funkcijas kļuva arvien nošķirtākas viena no

otras. Taču pretēji G. Zimmela (un arī F. Nīčes) uzskatiem, abas funkcijas nekaroja viena pret

otru, bet savstarpēji iedarbojās daţādos veidos.173

Kanona elementi var atkāpties arhīvā,

kamēr arhīva elementi var pretendēt un tikt iecelti kanona statusā. Tieši šī savstarpējā atkarība

daţādajām jomām un funkcijām ir tā, kas pēc A. Asmanes domām rada kultūras atmiľas

dinamiku un saglabā tās enerģiju plūdumu.174

Kultoroloģe A. Asmane atsaucas uz angļu rakstnieka Dţordţa Orvela (1903–1950)

noveli 1984, atgādinot, ka totalitārās valstīs arī nav uzglabātas atmiľas (storing memory), bet

tas ir citu iemeslu dēļ. Katrai strēmelei, kas palikusi no pagātnes, jābūt iznīcinātai, jo

autentiskas liecības gabaliľam ir spēks sagraut pagātnes oficiālo versiju, uz kuras šodienas

valdītaji būvējuši savu varu. Neatkarīga reference uz pagātni var būt kontrvēstures aizmetnis,

kas maina totalitārā reţīma izstrādāto versiju.175

A. Asmanes pētniecisko darbu ietvaros atmiľa, ieskaitot kultūras atmiľu, vienmēr ir

caurstrāvota ar aizmiršanu. Bet tas, kas ir aizmirsts, ne vienmer būtu jāzaudē uz visiem

laikiem. Kanons kandidē uz sabiedrības aktīvo strādājošo atmiľu, kas definē un atbalsta kādas

grupas kultūras identitāti. Kanons ir izteikti selektīvs un balstīts uz izslēgšanas principu.

Arhīva funkcija, sabiedrības references atmiľa nodrošina pretmetu ierobeţotajai strādājošajai

169

Turpat 170

Turpat, 104. lpp. 171

Turpat 172

Turpat 173

References atmiľa, piemēram, nodrošina bagātu fonu darbojošajai atmiľai, kas nozīmē to, ka elementi no

kanona var tikt atsvešināti un vairākkārt interpretēti no jauna, veidojot tos ar elementiem no arhīva

(kas ir t. s. jaunā vēsturiskuma metode) 174

Turpat, 104.–105. lpp. 175

Turpat, 105. lpp.

44

atmiľai. A. Asmane norāda, ka arhīvs rada meta-atmiľu, jeb otrkārtējo atmiľu, kas uzglabā to,

kas var tikt aizmirsts. Bet vēstures arhīvs palīdz mums pozicionēties laikā,176

radot refleksiju

par vēsturisko apziľu. A. Asmane tomēr uzsver, ka pētniekam būtiski apzināties to, ka arī

arhīvi ir selektīvi un tiem ir savs strukturālais mehānisms.177

Tomēr ikvienu pētnieku

iepriecina paziľojums par jauna arhīva nejaušu (negaidītu) atrašanos. Taču arī šajos

gadījumos vēsturniekam materiāls jāmēģina salasīt uzmanīgi kā lauskas.

Saskaľā ar A. Asmanes teorētiskajām atziľām arhīvi ir i n e r t i un tajos nekas

nenotiek, kamēr vēsturnieks šī arhīva dokumentus un liecības (avotus) neievij kādā vēstures

naratīvā.

1.3. Astrīdas Erlas izraudzītie kultūras atmiņas modeļi un mediju atmiņas studijas

Angļu literatūras un kultūras profesores Astrīdas Erlas (Astrid Erll) skatījumā kultūras

atmiľas definīcijas radīšana vispār nav iespējama.178

To pierāda gan atmiľu studiju plašā

multidisciplinaritāte, gan daudzveidīgie atmiľu koncepti. A. Erla norāda, ka ir bijuši arī

atmiľas superteorijas radīšanas mēģinājumi, lai integrētu visus eksistējošos tēmas virzienus

un pieejas, taču savā teoriju apkopojuma pētījumā Atmiľa kultūrā (darbs pirmo reizi publicēts

vācu valodā 2005. gadā, angļu valodas tulkojumā – 2011. gadā) autore izceļ tomēr daţādo

aspektu lomu,179

tostarp arī kultūras atmiľas heiristisko180

modeli. Šāds modelis kultūrai ir

sakľots antropoloģiskajā un semiotiskajā pieejā, bet vienlaikus tas rada arī iespējami daudz

saskares punktu ar citām pieejām.181

A. Erla uzskata, ka atmiľa nav aptverama bez metaforu lietošanas un fenomens atmiľa

pats radījis daudz metaforu.182

Kultūras atmiľa, kolektīvā atcerēšanās vai sociālā aizmiršana

pēc A. Erlas uzskata tātad ir metaforas.183

A. Erla norāda uz Morisa Halbvaksa kolēģi

Marku Bloku (Marc Bloch; 1886–1944)184

, kurš 1925. gadā polemizēja ar sociologa tēzēm

176

Turpat, 106. lpp. 177

Turpat 178

A. Erla norāda, ka vācu profesoru Nikolasa Petesa (Nicholas Pethes) un Jensa Ruhaca (Jens Ruchatz)

jaunākajā interdisciplinārajā enciklopēdijā (2001) šķirkļi atmiľa un atcerēšanās pat nav iekļauti.

Skat. – Erll, A. (2011). Memory in culture. Translated by Sara B. Young. Palgrave Macmillan Memory studies,

P. 95 179

Erll, A. (2011). Memory in culture. Translated by Sara B. Young. Palgrave Macmillan Memory studies, P. 95 180

Heiristika [vācu Heuristik < gr. Heuriskein atrast] – 1. zinātne par cilvēka radošās darbības īpatnībām un

likumsakarībām; 2. kibernētikas nozare, kas pētī cilvēka intelektuālo spēju atveidošanas iespējas; 3. mācīšanas

metode, kas balstās uz palīgjautājumu un uzvedinošu jautājumu uzdošanu un veicina aktivitātes attīstību.

No: Svešvārdu vārdnīca (2008). Sastādītājas: I. Andersone, I. Čerľevska, I. Kalniľa, D. Nātiľa, R Puriľa,

L. Vjatere. Izdevniecība Avots, 309. lpp. 181

Erll, A. (2011). Memory in culture. Translated by Sara B. Young. Palgrave Macmillan Memory studies, P. 95 182

Turpat 183

Turpat, 96. lpp. 184

Franču vēsturnieks un medievists, viens no Annāļu skolas izveidotājiem

45

par atmiľu, atcerēšanos un aizmiršanu. M. Bloks pirmais aizrādījis, ka rodas problēmas, ja

terminus atmiľa, atcerēšanās un aizmiršana viegli saista ar apzīmējumu kolektīvs, lai uz

sociokultūras fenomenu pārceltu (transfer) ieskatus, kas gūti, iedziļinoties indivīdu studijās.185

Arī A. Erla piekrīt, ka neeksistē kolektīvā apziľa (ārpus indivīdu prāta), kurai var piedēvēt

atcerēšanās un aizmiršanas darbību, zemapziľu vai atmiľas nobloķēšanu (suppression).186

Atmiľas klasiskās metaforas vienmēr attiecināmas uz individuālo līmeni un pētniece skaidro,

ka, pievēršoties atmiľas konceptam, mēs lietojam terminu, kas jau tiek asociēts ar virkni

metaforu. Metaforizēšanas process turpinās un no individuālās atmiľas nonāk līdz sociāla

fenomena izpratnei – tādiem procesiem kā kanonizācija un publiska pieminēšana.187

A. Erla

norāda, ka šī procedūra var būt ļoti suģestīva, bet, radot neskaitāmus līkločus un jauktu

metaforu ķēdes, tā nodara arī kaitējumu.188

A. Erla precizē, ka kultūras atmiľā tikai daţreiz

tiek lietotas metaforas burtiskā veidā, bieţāk tie ir tropi jeb izteicieni ar tēlojošu nozīmi.189

Literatūras un kultūras vēsturniece A. Erla kultūras atmiľas studijās norāda uz kultūras

atmiľas iedalījumu divos daţādos tropu veidos: kultūras atmiľa kā metafora un kā

metonīmija.190

Atmiľu kā k u l t ū r a s fenomenu zinātniski pamatojis Jans Asmans, norādot, ka

kultūras atcerēšanās ir individuāls akts un terminam atmiľa ir burtisks lietojums, bet

norādījumam uz kultūru – metonīmisks (metonymic use). Šajā situācijā kultūras atmiľa tiek

attiecināta uz sociokultūras kontekstu un tā ietekmi uz individuālo līmeni.191

Savukārt kā

pretējo situāciju J. Asmans pamatojis arī gadījumu, ka termins atmiľa ir metaforiskots un

fokusā ir kultūras atmiľa, sabiedrības atcerēšanās vai literatūras atmiľa

(memory of literature).192

Tie ir lingvistiski tēli par dokumentu arhivēšanu, oficiālu piemiľas

dienu iedibināšanu vai intertekstualitātes māksliniecisko procesu, respektīvi, kultūra kā

a t m i ľ a s fenomens.193

Pats termins atmiľa šeit ir kļuvis par metaforu. A. Erla norāda, ka

jau M. Halbvaksa darbos figurē šis iedalījums, taču nošķīrums toreiz nav vēl precīzi iezīmēts.

Viľa atsaucas uz ameriķānu sociologu Dţefriju Oliku (Jeffrey Olick; *1964), kurš uzsvēris

nepieciešamību atšķirt divus terminus: uzkrātā (collected) un kolektīvā (collective) atmiľa, jo

185

Erll, A. (2011). Memory in culture. Translated by Sara B. Young. Palgrave Macmillan Memory Studies, P. 96 186

Turpat 187

Turpat 188

Turpat 189

Turpat 190

Metonīmija [< gr. metonymia pārdēvēšana] – trops: vārda nozīmes pārnesums – viena vārda aizstāšana ar

citu, pamatojoties uz to jēgas sakaru (daļa – veselums, iekšējais – ārējai, darītājs – darbības rezultāts, vieta –

notikums u. tml.), piem., lasīt Blaumani; ēst no sudraba un zelta. No: Svešvārdu vārdnīca (2008).

Sastādītājas: I. Andersone, I. Čerľevska, I. Kalniľa, D. Nātiľa, R Puriľa, L. Vjatere. Izdevniecība Avots,

534.–535. lpp. 191

Erll, A. (2011). Memory in culture. Translated by Sara B. Young. Palgrave Macmillan Memory Studies, P. 97 192

Turpat 193

Turpat

46

tie ir divi radikāli atšķirīgi koncepti – viens uzlūko kultūru kā subjektīvas nozīmes kategoriju,

kas pastāv cilvēku prātos, bet otrs uzlūko kultūru kā sabiedrībā objektivizētus publiski

pieejamu simbolu modeļus (patterns).194

Komentējot pirmo no atmiľas veidiem, A. Erla skaidro, ka uzkrātā atmiľa

(collected memory) ir sociāli un kulturāli (culturally) veidota individuālā atmiľa.195

Atcerēšanās notiek ar kulturāli specifisku shēmu palīdzību un cilvēki rīkojas saskaľā ar

kolektīvi izplatītām (shared) vērtībām un normām.196

M. Halbvaksa skatījumā tie būtu cadres

sociaux de la mémoire jeb atmiľas sociālie rāmji (ietvari), bet Dţ. Oliks lieto metaforu uzkrāt

vai sakrāt (collecting), jo individuālais prāts sev piemēro sociokultūras vides daţādus

elementus.197

Tādējādi kultūras studiju pētījumi bieţi ir iesaistīti dialogā ar sociālo psiholoģiju

un gūst atziľas pat no neirozinātnēm.198

Savukārt, kolektīvā atmiľa (šaurākā izpratnē) attiecas uz simboliem, medijiem,

sociālām institūcijām un praksēm, kuras pielieto, lai konstruētu, pārvaldītu un reprezentētu

kopīgas pagātnes versijas.199

A. Erla uzskata, ka vēsture, socioloģija, literatūra un mediju

studijas (ieskaitot nozīmīgos P. Norā un J. Asmana pētījumus) tiek ierasti adresētas uz šo

līmeni – kolektīvā atmiľa jeb mémoire collective.200

A. Erlas pienesums kultūras atmiľas teorijas izstrādē ir tāds, ka kolektīvo atmiľu

pētnieki var analītiski strādāt divos pieminētajos virzienos, tomēr uzkrātās (collected) un

kolektīvās (collective) atmiľas ietekme iedarbojas tikai to mijiedarbē, savstarpējā

mijiedarbībā starp individuālo un kolektīvo līmeni. A. Erla uzskata, ka nav tādas pirms-

kultūras (pre-cultural) individuālās atmiľas, bet vienlaikus nepastāv arī tāda kolektīvā atmiľa,

kas būtu pilnīgi atdalīta no indivīdiem un ietvertu sevī tikai medijus un institūcijas.201

Sociokultūras atmiľas veidošana ir pētnieciski jāaktualizē, jo pretējā gadījumā piemiľas

rituāli, arhīvu materiāli un pagātnes atspoguļošana medijos būtu nevērtīga un neefektīva –

A. Erla lieto apzīmējumu miris materiāls (dead material), kam trūkst ietekmes uz kultūras

atmiľu.202

A. Erla savā pētījumā uzsver, ka uz kultūras atmiľu analītiski var raudzīties no

diviem skatpunktiem – kultūras atmiľa individuālajā līmenī un kultūras atmiľa kolektīvajā

līmenī. 1.4. attēlā parādīts A. Erlas radītais kopsavilkums šai komplicētajai sistēmai, kurā

starp līmeľiem notiek savstarpējā mijiedarbe:

194

Turpat 195

Turpat 196

Turpat 197

Turpat 198

Turpat 199

Turpat, 98. lpp. 200

Turpat 201

Turpat 202

Turpat

47

1.4. attēls. A. Erlas izstrādātais termina kultūras atmiľa lietojums.203

Pētniece Astrīda Erla savā darbā Atmiľa kultūrā (2011)204

akcentē arī kultūras atmiľas

teorijas noliedzēju un kritiķu uzskatu, ka visaptverošais kultūras atmiľas koncepts ir lieks

trops.205

Kritiķi iebilst šādam kultūras atmiľas teorijas konceptam, norādot, ka individuālā

atmiľa joprojām ir individuālā atmiľa, pat ja tajā tiek uztverti kultūras aspekti, un kultūras

atmiľa kolektīvajā līmenī ir slikta metafora, jo ievij sevī heterogēnus fenomenus, kurus viegli

varētu aizvietot ar jau pazīstamajiem terminiem – tradīcija, mīts vai vēstures apziľa.206

Jau

1996. gadā šādā virzienā norādījuši arī kultorologi Noa Gedi (Noa Gedi) un Jigals Elams

(Yigal Elam) publikācijā Kolektīvā atmiľa – kas tas ir?,207

nonākot pie secinājuma, ka

203

Turpat, 99. lpp. 204

Turpat 205

Turpat, 98. lpp. 206

Turpat 207

Skat. – www.history.ucsb.edu/faculty/marcuse/classes/201/articles/96GediElamCollMemH+M.htm

kolektīvais līmenis

(sociālais un mediju

līmenis, kolektīvā atmiľa)

individuālais līmenis

(kognitīvais līmenis,

uzkrātā atmiľa)

kultūras atmiľa

kā metonīmija

(kultūras

atmiľa)

kā metafora

(kultūras

atmiľa)

veidošana

aktualizācija

= individuālā atcerēšanās

sociokultūras kontekstā

skatīt

- mutvārdu vēsture

- sociālā psiholoģija

- neirozinātnes

= simboliskā secība, mediji un

institūcijas, caur kurām sociālās

grupas un sabiedrības nostiprina

savas zināšanu sistēmas un

pagātnes versijas (savu atmiľu)

skatīt

- socioloģija

- vēsture (skat. P. Norā)

- kultūras studijas (skat. J. Asmans

un A. Asmane)

48

kolektīvā atmiľa ir maldinošs apzīmējums agrāk zināmajam terminam mīts.208

Astrīda Erla

šādam atzinumam piekrīt un atzīst, ka kultūras atmiľa ir plašs lietussarga tipa termins,209

zem

kura var ierakstīt lielu skaitu kultūras, sociālo, kognitīvo un bioloģisko fenomenu – tradīcija,

arhīvs, kanons, piemineklis, piemiľas rituāls, komunikācija ģimenes lokā, dzīves pieredze un

neironu tīkli. Teorijas kritiķi N. Gedi un J. Elams aizrāda, ka kolektīvās vai kultūras atmiľas

koncepti nojauc šo smalko gradāciju starp daudzajiem fenomeniem.210

A. Erla uzskata, ka

kultūras atmiľas integrālais spēks nebūtu noniecināms.211

Tieši l i e t u s s a r g a t i p a

apzīmējuma kvalitāte terminam kultūras atmiľa daţādu nozaru pētniekiem palīdz ieraudzīt

attiecības starp kādreiz atstatus uzlūkotiem fenomeniem (daţkārt šīs attiecības ir funkcionālas,

citreiz analoģiskas vai tikai metaforiskas).212

A. Erla norāda uz saistību starp tradīciju un

kanonu, pieminekli un vēsturisko apziľu, ģimenes komunikāciju un neironu riľķojumu.213

Tādējādi kultūras atmiľas koncepts atšķirībā no citiem konceptiem atver telpu

starpdisciplinārām perspektīvām veidā, ko citi (kaut arī specifiski) koncepti nevarētu.214

Šādas

teorijas aizstāve A. Erla vienlaikus piekrīt, ka kultūras atmiľas studijām būtu jātiecas uz

stingru nošķīrumu starp produktīvām un maldinošām metaforām.215

Skaidrojums produktīva

metafora kultūras atmiľas mūsdienu kontekstā ir pēc pētnieces domām jutīgs (sensitizing)

koncepts,216

kas pievērš uzmanību agrāk neatklātām strukturālām līdzībām un funkcionālām

attiecībām. Turklāt A. Erla iesaka terminu atmiľa lietot kursīvā (vai likt citējuma pēdiľās), ja

tas kalpo kā metaforisks izteikums mediju lomai un institūcijām publikācijās par kolektīvās

pagātnes konstruēšanu. Pretējā gadījumā spilgts piemērs ir amerikāľu vēsturnieka

Kervina Lī Kleina (Kerwin Lee Klein) sūdzība, ka ieejam jaunā laikmetā, kurā arhīvi atceras

un statujas aizmirst un arī citi zinātnieki uzsver, ka reliktiem un sistēmām nav atmiľas un arī

šie objekti paši nav atmiľa.217

A. Erla skaidro, ka šādos pieminētos gadījumos lietotais

apzīmējums atmiľa ir ne tikai metafora, bet arī saīsinājums – tādējādi tiek izlaistas kompleksā

kultūras procesa vairākas pakāpes.218

Tas ir būtiski, jo termins kļūst daudzslāľains un ir

vieglāk to lietot bez daudzpakāpju atsaucēm. Statujas (monumenti, priekšmeti) un literatūra

nav atmiľa, bet drīzāk kultūras atmiľas mediji (kanāli vai nesēji) ar iekodētu informāciju un

208

Erll, A. (2011). Memory in culture. Translated by Sara B. Young. Palgrave Macmillan Memory Studies, P. 98 209

Turpat, 99. lpp. 210

Skat. - www.history.ucsb.edu/faculty/marcuse/classes/201/articles/96GediElamCollMemH+M.htm 211

Erll, A. (2011). Memory in culture. Translated by Sara B. Young. Palgrave Macmillan Memory Studies, P. 99 212

Turpat 213

Turpat 214

Turpat 215

Turpat 216

Turpat, 100. lpp. 217

Turpat 218

Turpat

49

var mudināt gan uz aizmiršanu, gan atcerēšanos.219

Līdzīgi arī arhīvi un universitātes nav

atmiľa pati par sevi, bet kalpo kā kultūras atmiľas institūcijas, kas savāc, uzglabā, pārvalda

un sniedz kultūrai atbilstošu informāciju par pagātni.220

Balstoties uz čehu-vācu semiotiķa un lingvista Rolanda Posnera

(Roland Posner, *1942) izstrādātās kultūras zīmju sistēmas trim dimensijām, A. Erla norāda,

ka šāda t r ī s d i m e n s i o n a l i t ā t e atmiľu kultūrai ir vērtīga atšķirības iezīme kultūras

studijās, jo katras disciplīnas pārstāvji bieţi izvēlas fokusēties uz vienu (sev tuvāko)

dimensiju un pasludina to par absolūtu.221

Šī trīsdimensionalitāte nozīmē, ka sociālās zinātnes

aplūko kultūras atmiľas sociālo dimensiju, mākslas un literatūras pētnieki analizē materiālu

dimensiju (gleznas, literārie darbi un skaľdarbi), bet mentālo vai bioloģisko dimensiju pēta

mentalitātes vēsturnieki, psihologi un neirozinātľu eksperti.222

A. Erla norāda, ka visi šie

virzieni devuši nozīmīgus impulsus kultūras atmiľas studijām un atgādina, ka tikai kultūras

atmiľu rada pastāvīga, procesuāla un dinamiska mijiedarbe starp šīm trim dimensijām.223

1.5. attēlā parādīta A. Erlas lietotā kultūras atmiľas trīs dimensiju saskare.

219

Turpat 220

Turpat 221

Turpat, P. 102 222

Turpat, P. 102–103 223

Turpat, P. 103

50

1.5. attēls. A. Erlas izraudzītās kultūras atmiľas trīs dimensijas (48. lpp.).224

Kā zinātniece A. Erla noraida arī spekulācijas par visaptverošu kultūras atmiľas

esamību – tāda forma ir iluzora, jo pētnieki studē atmiľas atsevišķas parādības vai

notikumus.225

Visi kultūras atcerēšanās akti (piem., pieminēšanas klusuma brīdis, sarunas ar

ģimeni par aizvadītu kopīgu notikumu vai viduslaiku vēstures dokumenta cirkulēšana) parāda

specifisku medialitāti.226

A. Erla norāda, ka tikai ar mediju starpniecību (visplašākajā nozīmē)

kultūras atmiľas saturs kļūst pieejams mnemoniskās sabiedrības locekļiem.227

Mediji ne tikai

savieno šīs iepriekš minētās kultūras atmiľas trīs dimensijas, tie arī ir saskarpunkts starp

uzkrāto (collected) un kolektīvo (collective) atmiľu.228

Kultūras atmiľa tātad nav iedomājama

bez medijiem. un tie iedarbojas abos līmeľos – gan individuālajā, gan kolektīvajā. A. Erla

atzīmē, ka mediji nav vienkārši neitrāli pagātnes informācijas nesēji, tie k o d ē pagātnes

224

Turpat 225

Piemēram, kultūras atmiľā senas apbedīšanas ceremonijas materiālās vai sociālās dimensijas izpēte var likt

maldinoši atvasināt hipotēzes arī par mentālo dimensiju. Skat. – turpat, 104. lpp. 226

Turpat 227

Turpat 228

Turpat

materiālā dimensija

mnemoniskie artefakti, mediji un

atmiľas tehnoloģijas

(piem., simboli, ainavas,

arhitektūra, rakstītie dokumenti,

fotogrāfija, filma)

sociālā dimensija

atmiľas prakse un nesēji

(piem., šamaľi, priesteri, baznīca,

universitāte, piemiľas rituāli)

mentālā dimensija

mnemoniskās sabiedrības

kopīgotās shēmas, koncepti un

kodi

(piem., vērtības un normas, laika

koncepti, pašuztvere, stereotipi)

51

notikumu un personu versijas, kultūras vērtības un normas. Mediji faktiski jau vispirms rada

kolektīvās identitātes konceptus.229

A. Erla norāda, ka arī vizuālās kultūras iesaiste kultūras atmiľas konstruēšanā nedrīkst

palikt bez ievērības.230

Visvairāk mūsdienās tiek pētītas fotogrāfijas un filmas.231

A. Erla

norāda uz niansi, ka fotogrāfija (kā visi atmiľas mediji) drīzāk konstruē pagātnes realitātes

versiju, nevis to reflektē un atšķirībā no rakstu un filmēšanas medijiem fotogrāfija būtībā ir

ne-naratīva (non-narrative).232

Tomēr fotogrāfija var raisīt stāsta gadījumu vai norādījumus uz

stāstu vērotāja prātā.233

Rumāľu izcelsmes angļu un salīdzinošās literatūras profesore

Marianne Hirša (Marianne Hirsch) ir pārliecināta par f o t o g r ā f i s k ā s a t m i ľ a s

t r a n s ģ e n e r ā c i j a s d i m e n s i j u (transgenerational dimension).234

Šī zinātniece ievada

apritē jaunu terminu postatmiľa (postmemory), lai skaidrotu – kā vecāku un vecvecāku

traumatiskas atmiľas tiek pārnestas (transmitted) uz bērniem un mazbērniem ar fotogrāfiju un

naratīvu starpniecību.235

A. Erla norāda, ka M. Hiršai fotogrāfijas ir kā medijs, kas savieno

pirmās un otrās paaudzes atcerēšanos, atmiľu un postatmiľu.236

Savukārt A. Erla filmas uzskata par mediju ar dubultu mnemonisko237

dimensiju.238

Filmas kļūst gan viltotas (fictional) vēstures reprezentācijas, gan arhīva avots jeb vēsturisks

videomateriāls (historical footage).239

Šie divi aspekti tiek apvienoti dokumentālajās filmās

un aizvien bieţāk arī šajā jomā notiek abu šo dimensiju sintēze, radot jauna ţanra apzīmējumu

dokumentu fikcija (docufiction).240

1974. gada intervijā franču filozofs Mišels Fuko

(Michel Foucault; 1926–1984), apsprieţot jautājumu par populāro atmiľu un cīľu pār šo

jomu, izteicis secinājumu plašākā mērogā – ja kāds kontrolē cilvēku atmiľu, tad viľš kontrolē

arī tās dinamismu… cilvēku pieredzi, cilvēku zināšanas.241

229

Turpat, 114. lpp. 230

Turpat, 134. lpp. 231

Attēlu nozīmi izcēlis jau vācu filozofs un kultūras kritiķis Valters Benjamīns (Walter Benjamin; 1892–1940)

savā nepabeigtajā darbā Passagenwerk jeb Arkādes projekts. Arkādes projektu autors veidojis trīspadsmit gadus,

vērojot un veicot piezīmes par Parīzes pilsētas dzīvi. Viľaprāt, vēsture pūst attēlos, nevis stāstos

[Geschichte zerfällt in Bilder, nicht in Geschichten]. Skat. – Erll, A. (2011). Memory in culture. Translated by

Sara B. Young. Palgrave Macmillan Memory Studies, P. 134 232

Turpat, 135. lpp. 233

Turpat 234

Turpat, 136. lpp. 235

Turpat 236

Turpat 237

Mnemonika [lat. mnemonikum < gr. mnēmonikon] – uz asociācijām balstītu paľēmienu kopums, kas atvieglo

iegaumēšanu un palielina atmiľas apjomu. No: Svešvārdu vārdnīca (2008). Sastādītājas: I. Andersone,

I. Čerľevska, I. Kalniľa, D. Nātiľa, R Puriľa, L. Vjatere. Izdevniecība Avots, 548. lpp. 238

Erll, A. (2011). Memory in culture. Translated by Sara B. Young. Palgrave Macmillan Memory Studies,

P. 136 239

Turpat 240

Turpat 241

Turpat

52

1.4. Atmiņa versus vēsture Alana Megila interpretācijā

Iepriekš paustajiem zinātniskajiem viedokļiem par kultūras atmiľas procesiem

aktualizēju zinātnieka – opozicionāra nostāju. Eiropas modernās intelektuālās vēstures

profesors Alans Megils (Allan Megill) aktīvi noraida nostāju, ka vēsture būtu definējama kā

atmiľu forma. Savā jaunākajā grāmatā Vēstures zināšanas, vēstures kļūda242

zinātnieks

uzsver, ka daudzi cilvēki dabiski pieľem uzskatu, ka vēstures rakstīšanas galvenais uzdevums,

ja ne pat vienīgais uzdevums, ir saglabāt un nodot atmiľu tālāk citām paaudzēm. Kopainas

skaidrojumu A. Megils iesāk, norādot uz diviem pretējiem vēstures skatījuma veidiem:

1) ar iespēju veidot apstiprinošo funkciju (apstiprinot kādu cilvēku kopienu);

2) ar iespēju veidot noliedzošo funkciju (kritizējot mītus, ko šī kopiena sev radījusi).

Neviens no šiem skatījuma veidiem nebūtu noraidāms kā nepareizs, taču mūsdienās

vēstures pētniecībai A. Megils priekšroku dod otrajai jeb t. s. kritiskajai nostājai, jo šis

skatījuma veids kļūst aktuāls saistībā ar to, ka daudzveidīgās atmiľu formas izaicina vēstures

zinātnes disciplīnu.

Vēsturnieks A. Megils uzľemas provokatora lomu un diskutē par daudziem

starptautiskā mērogā neērtiem jautājumiem, kas izraisa konfliktus sabiedrības kopienās

saistībā ar pieľēmumu, ka vēsture ir vienlīdzīga atmiľām. 1995. gadā Amerikā institucionāli

plānojot izstādi par atombumbu nomešanu Japānā (izstādes iecere saistījās ar Japānas pilsētu

Hirosimas un Nagasaki bombardēšanu 1945. gada 6. un 9. augustā),243

A. Megils uzdod

jautājumu: kuras karojošās puses atmiľas šādā izstādē tiek novērtētas – amerikāľu kara

veterānu vai uzlidojumā cietušo Japānas iedzīvotāju atmiľas? Kāpēc ir tāds pieprasījums pēc

pareizā veida atmiľām un kam galu galā pieder atmiľas?244

No otras puses autors piekrīt

uzskatam, ka vēsturniekiem ir jāpiedalās nācijas pagātnes notikumu atmiľas deficīta

mazināšanā un jāaktualizē plašāki vēstures konteksti.

Raugoties no vēsturiskās epistemoloģijas perspektīvas, A. Megils atstāsta divus

antīkās pasaules precedentus, parādot vēstures daţādas izpratnes. Par vēstures tēvu dēvētais

Hērodots245

, apceļojot Vidusjūras austrumu piekrasti, vācis materiālus par grieķu un persiešu

kariem un šīs aculiecinieku liecības iekļautas viľa vēlākajā darbā Historia. Daţus liecinieku

stāstus Hērodots bija varējis apstrīdēt un pats pārbaudīt, bet daţus tomēr ne. Tomēr kā

242

Megill, A. (2007). Historical Knowledgle, Historical Error: a contemporarry guide to practice; with

contribution by Steven Shepard and Phillip Honenberger. The University of Chicago 243

Sabiedroto spēki 1945. gada 6. augustā atombumbu uzspridzināja virs Hirosimas, bet 1945. gada 9. augustā –

virs Nagasaki. Izstādes iecere saistījās ar Japānas pilsētu bombardēšanu pirms 50 gadiem 244

Turpat, 17.–18. lpp. 245

Hērodots (sengrieķu: Ἡρόδοηος Ἁλικαρνᾱζζεύς – Hēródotos Halikarnāsseú; ap 484. g. pr. Kr.–ap 425.

g. pr. Kr.)

53

sengrieķu vēsturnieks viľš bija ieinteresēts stāstos per se, neskatoties uz to faktoloģisko

patiesību. Mūsdienu terminoloģiju lietojot, A. Megils norāda uz paradoksu, ka Hērodots

noraidīja vēstures izpratni, ko daţreiz kļūdaini identificējam ar atmiľu, bet vienlaikus viľš arī

nebija izslēdzis atmiľu no vēstures jēdziena izpratnes.246

Otrs A. Megila pieminētais

sengrieķu vēsturnieks ir Hērodota sāncensis Tukidīds247

, kurš kritizēja priekšteča aizrautību ar

liecinieku stāstiem. Neilgi pirms Peloponēsas kara sākuma Tukidīds deklarēja, ka vēlas

izvairīties no mītiem un mēģināt pats noskaidrot, kas ir noticis un tādējādi droši paļauties tikai

uz savu pieredzējumu šī kara vēsturē. A. Megils norāda uz niansi, ka Tukidīds ir bijis

pārliecināts par savām tiesībām veidot stāstu un izrādījis godprātīgu iedziļināšanos

konfliktējošo pušu politikā nevis kā politikas zinātnieks, bet kā vēsturnieks (precīzāk, vēstures

zinātnieks), kurš cenšas izstāstīt godīgu un tādēļ sareţģītu stāstu.248

Vēstures profesors A. Megils rezumē, ka lietišķa vērība pret vēstures liecībām palīdz

vēsturniekam būt godīgam un neuzspiest savus aizspriedumus un vēlmes citiem, un šīs divas

– Hērodota un Tukidīda – izpratnes saglabājas arī mūsdienu literārajos darbos par vēstures

tēmām kā fundamentālas tendences.249

Turklāt profesionālās vēstures pētniecības pieredzē

neapšaubāma autoritāte ilgstoši bijusi Tukidīda izpratnei, jo šī vēsturnieka gadījumā atmiľas

tika nevis glabātas, bet labotas, iekļaujot paša vērojumus un pārbaudot kļūdainus

apgalvojumus ar to pretnostatīšanu.

Grāmatas Vēstures zināšanas, vēstures kļūda autors aizstāv vēsturiskās

epistemoloģijas nozīmi un uzskata, ka no historiogrāfijas nedrīkst izľemt neērto propagandas

literatūru saistībā ar tās morāles trūkumu šodien. Historiogrāfijai ir jābūt neatkarīgai no

morāles, labās gribas un politiskās atbildības, citādi ar vēsturnieka iecietību un pareizas

politiskās orientācijas izrādīšanu vēstures pētniecība kļūtu tās pamatos iznīdēta.250

A. Megils ir pārliecināts, ka īsta vēsture atrodas atmiľai opozīcijā jeb pretpolā. Lai arī

Hērodota izpratnē atmiľa bija attiecībās ar vēsturi, vēsturnieks norāda, ka Hērodota lietotā

atmiľa nav tāda, kā to saprotam modernajā skaidrojumā.251

Hērodota darbā Historia atmiľas

ir kā sekas cilvēku atmiľām par saviem darbiem pagātnē. Turklāt šīs cilvēku atmiľas tiek

skatītas caur vēsturnieka Hērodota vēstījuma prizmu. A. Megils piekrīt, ka jaunajā atmiľas

skatījumā ir līdzība ar Hērodota vēstures izpratni, proti, viľa tendenci sajūsmināties par jēgu

un nozīmi piešķirošiem stāstiem, ko viľa sarunu biedri, daţādu kultūru pārstāvji, ir stāstījuši.

246

Megill, A. (2007). Historical Knowledgle, Historical Error: a contemporarry guide to practice; with

contribution by Steven Shepard and Phillip Honenberger. The University of Chicago, P. 3 247

Tukidīds (sengrieķu: Θοσκσδίδης, Thoukydídēs; ap 460. g. pr. Kr.–ap 399. g. pr. Kr.) 248

Megill, A. (2007). Historical Knowledge, Historical Error: a contemporarry guide to practice; with

contribution by Steven Shepard and Phillip Honenberger. The University of Chicago, P. 3 249

Turpat, 4. lpp. 250

Turpat, 12.–13. lpp. 251

Turpat, 17.–18. lpp.

54

Šos stāstus Hērodots mīlējis atkārtot un A. Megils norāda, ka Hērodots bijis ieinteresēts

saprast, kā citi cilvēki redz un vērtē pasauli, kāds bijis šīs karadarbības fons. Turklāt viľa

interešu objekts bijis cilvēku rīcības pašas par sevi un reālie iemesli, kāpēc viľi cīnījušies

viens ar otru, nevis grieķu un persiešu atmiľas par savstarpējiem kariem.252

Runājot par 20. gadsimta lielāko vēstures traumu – holokaustu (jeb šoā),

A. Megils skaidro liecību vākšanas kvantitātes nelietderību, kas īpaši intensīva kļuva

1970. gados, strauji apzinoties, ka drīz visi dzīvi palikušie liecinieki būs aizsaulē. A. Megils

norāda uz faktu, ka savākto liecību šobrīd ir tik ļoti daudz,253

ka katra jauna liecības fiksēšana

jau vairs neko neizmaina vēsturiskajās zināšanās un izpratnē par holokaustu. Taču viľš

uzsver, ka svarīgākā problēma drīzāk ir tā, ka genocīdu upuru liecības ir tālu no adekvāta

vērtējuma par to, kas ir noticis.254

A. Megils norāda uz labi zināmu faktu, ka liecības, kas

vāktas kaut vai tūlīt pēc notikuma, ir jāuzlūko ar lielu piesardzību, jo notikuma dalībnieki nav

spējīgi nošķirt to, kas ir īstenībā redzēts, no tā, ko viľi ir tikai dzirdējuši par notikumu.255

Pēc

autora domām, masīvas holokausta liecību vākšanas sniedz maz ieguldījuma rūpīgā

holokausta pētniecībā un drīzāk šīs liecības tiek vāktas, piešķirot tām „sakrāla relikta

raksturu” (character of sacred relics).256

A. Megils piekrīt vēsturniekam Pīteram Novikam

(Peter Novick; 1934–2012), ka savākto liecību sakrālums attaisno lielā skaita liecību klāstu un

nozīmīgs kļūst pats vākšanas rituāls, nevis šo liecību faktiskais saturs.257

Otrs būtisks A. Megila darbā iekļautais apzīmējums ir „dubultais pozitīvais” fokuss uz

atmiľu (“double positive” focus on memory).258

Ar to tiek saprasta jaunā, uz atmiľu orientētā

historiogrāfija, kas pieder iepriekš minētajam vēstures skatījuma veidam ar apstiprinošu

funkciju. Dubulto pozitīvo fokusu A. Megils skaidro ar to, ka tiek novērtēta pati liecību

vākšana, neatkarīgi no to precizitātes, un tiek novērtētas mūsu zināšanas par savāktajām

liecībām, tātad – n e d i s t a n c ē t a attieksme pret tām. Pētnieks neizrāda pretenzijas pret šo

aktivitāti, taču aizrāda, ka tādu rīcību vajag saukt tam atbilstošā apzīmējumā – par

vingrinājumu godbijībā un pietātē.259

Atsaucoties uz vācu filozofa Martina Heidegera (Martin Heidegger; 1889–1976)

kapitāldarbu Esamība un laiks (Sein und Zeit; 1927), A. Megils saskata būtisku trūkumu uz

atmiľām orientētajā apstiprinošajā histeriogrāfijā, jo tā viľa (vēstures profesora) skatījumā ir

parasta un vulgāra vēstures izpratne, kurai trūkst kritiska nostāja pret savāktajām atmiľām un

252

Turpat, 19. lpp. 253

Piemēram, kinoreţisora Stīvena Spīlberga arhīvā vien esot apmēram 50 000 vienību 254

Turpat, 19. lpp. 255

Turpat, 20. lpp. 256

Turpat 257

Turpat 258

Turpat, 21. lpp. 259

Turpat

55

tradīciju, ko tā atbalsta. Saskaľā ar pētnieka rakstīto, šī izpratne virzās uz savākto atmiľu

m i s t i f i c ē š a n u .260

A. Megils aizstāv būtisku dalījumu starp atmiľas apgalvojumu un vēstures

apgalvojumu, tādējādi norādot uz atmiľas un vēstures savstarpējo neizlīdzinātību. Taču bez

atmiľu sfēras nepastāvētu vēsture. Šo apgalvojumu A. Megils skaidro divos veidos:

1) vēstures rakstīšana nav iespējama bez cilvēka pieredzes par laiku, nošķirot, kas ir

noticis pagātnē, kas notiek tagad un kas var notikt nākotnē. Atmiľa ir cilvēka

pieredzes mods (jeb veids) laikam, kas ir fokusēts uz pagātni;

2) vēsture un atmiľa ir saistītas satura līmenī. Vēsture darbojas ar vēstures faktiem un

vēsturnieka prāts, apstrādājot šos faktus, nevar rīkoties bez svarīgajām atmiľas

spējām.261

Darbā Vēstures zināšanas, vēstures kļūda A. Megils atgādina arī par modernās

vēstures tradīcijas dalījumu divos vēstures liecību pamattipos: vēstures liecības

(historical traces) un vēstures avoti (historical sources), norādot, ka abiem tipiem ir atšķirības

konceptuālā līmenī.262

Netīšajiem (traces) un ar nodomu radītajiem vēstures avotiem

(sources) ir atbilstoša vieta vēstures realitātes konstruēšanā. Tomēr A. Megils atgādina, ka

netīšajiem liecību avotiem ir spēcīgāks pamatojums vēstures izziľā nekā ar nodomu

radītajiem avotiem, jo netiešās liecības savā tīrajā formā ir pasargātas no pagātnes cilvēku

radītajiem priekšstatiem un avotiem piedēvētajām sava laika koncepcijām.263

Arī vēsturiskās

liecības nespēj nodrošināt faktus absolūti nevainojamā formā, taču šīs liecības vismaz ir

pasargātas no cilvēku apzinātām vai neapzinātām vēlmēm atcerēties un liecināt kādā konkrētā

veidā. Cilvēku atmiľai nepiemīt objektivitāte. Šajā ziľā A. Megils piekrīt A. Asmanes tēzei,

ka atmiľas nav pasīvas, bet iemieso sevī aktīvo spēju, ko apliecina cilvēka radoša orientēšanās

pagātnes faktos. Taču A. Megils norāda uz to, ka atmiľas neiemieso sevī kritikas un

refleksijas spēju, kas kļūst spilgti redzams, kad daţādas atmiľas nonāk konfliktā viena ar

otru.264

A. Megila grāmatā būtisks ir jautājums par to, kādai vajadzētu būt vēsturnieka

attieksmei pret vēstures atmiľām. Autors piedāvā četrus veidus, kā lietot vēstures atmiľu:

1) atmiľu glabātāju (rememberers) radītie pagātnes naratīvi vēsturniekam var kalpot kā

pierādījums tam, kas objektīvi pagātnē ir noticis. Viľam kļūst redzami ārēji

260

Resp., uz mulsināšanu un maldināšanu. Skat. – turpat, 21. lpp. 261

Turpat, 24. lpp. 262

Turpat, 25. lpp. 263

Turpat 264

Turpat, 27.–28. lpp.

56

novērojami notikumi. Jo, konstruējot vai rekonstruējot pagātni, vēsturnieks lieto gan

liecības (traces), gan vēstures avotus (sources). Liecinieku saglabātās atmiľas par

notikumiem ir viens no avotiem, uz kuriem vēsturnieks būvē pagātnes vērtējumu, un

kādreiz tās var būt pat vienīgās liecības, kas praktiski pieejamas, piemēram, par

cilvēku iznīcināšanās nometnēm;

2) vēstures atmiľas var kalpot vēsturniekam kā pierādījums tam, kas norisinājās to

cilvēku apziľā un jūtās, kuri bija iesaistīti kādā pieredzē. Vēsturnieks var konstruēt vai

rekonstruēt vēsturiskā notikuma dalībnieka pieredzi. Tomēr šī veida skatījums būtu

jāpapildina gan ar materiālo apstākļu, politiskās un sociālās dzīves praksi, gan

filozofiskajiem un reliģiskajiem pieľēmumiem, tehnoloģiju attīstības praksi u. tml.;

3) vēstures atmiľas var kalpot vēsturniekam kā historiogrāfijas objekts pats par sevi.

Vēsturnieks var pētīt tikai to, kā notikuma dalībnieki vēlāk atceras savu pieredzi, kur

pierakstītās atmiľas pašas par sevi tiek uzskatītas par pierādījumu jeb liecību un nav

būtiski, vai šīs atmiľas ir faktoloģiski pareizas un rūpīgas;

4) pierakstītas pagātnes atmiľas vērtējamas arī ārpus vēsturnieka darbības fokusa. Šajās

atmiľās balstītie naratīvi kļūst ļoti līdzīgi reliģiskiem godbijības objektiem. Kā vienu

no piemēriem šeit var minēt holokausta atmiľas. Taču, ja atmiľās tiek iefiltrēta

godbijība, tās kļūst par komemorāciju (pieminēšanu). Komemorācija rodas kā

mūsdienu sabiedrības vēlme apliecināt kopību un stiprināt savstarpējās saites ar

„līdzdalīgu orientāciju pagātnes notikumu reprezentācijā” (a shared orientation to a

representation of past events).265

Atmiľa versus vēsture ir šķietami vienkāršs pretnostatījums, taču ļoti būtisks

vēsturnieka darbā un attieksmē. Turklāt robeţas starp vēstures disciplīnu, atmiľu un

komemorāciju bieţi ir neskaidras, stingri nenošķirtas un tādēļ sabiedrības vēstures izpratni

kādā aspektā maldinošas. Atmiľas un komemorācija sabiedrībā vai kādā tās grupā var

veidoties pat par vēstures īstenības aizvietotājiem un uz šo problemātiku savā pētnieciskajā

darbā norāda arī A. Megils.

1. nodaļas rezumējums

Sociologs Deniss Hanovs norāda, ka pēc 20. gadsimta 90. gadu sākuma politiskajiem

procesiem kultūras pagriezienu (turn) spektrs zinātnē bagātinājies ar vēl vienu pagriezienu –

265

Turpat, 29.–30. lpp.

57

mnemonisko jeb atmiľas pagriezienu.266

Zinātniskajos diskursos ir nonākušas jaunas tēmas,

agrāk aizliegtu procesu, personu un notikumu īpaša izpēte. Arī D. Hanovs norāda, ka

spilgtākie šī pagrieziena pārstāvji ir franču vēsturnieks Pjērs Norā un vācu ēģiptologs

Jans Asmans, kuri, ietekmējoties no franču pētnieka Morisa Halbvaksa, interpretēja kultūru kā

kolektīvas atcerēšanās procesu.267

Šī promocijas darba teorētiskā bāze ir kultūras atmiľas teorija, ko terminoloģiski

izstrādājuši prominenti šīs nozares pārstāvji – Jans Asmans, Aleida Asmane un Astrīda Erla.

Aplūkotie J. Asmana teorētiskie uzskati ļauj secināt, ka autors īpaši analizējis

kanona būtību un uzskata, ka vērtējums vienmēr izriet no a u t o r i t ā t e s sprieduma. Galu

galā – klasikas kanoni nav absolūti vai obligāti saistoši. J. Asmans norāda, ka nāks citi

laikmeti, citas skolas un šie pārstāvji izveidos savu izlasi, tādējādi klasikas kanons vienmēr ir

gatavs savām izmaiľām un katram periodam ir savs kanons.268

Tomēr būtiska ir arī J. Asmana

piezīme, ka šādas kanonu izmaiľas iespējamas tikai tādēļ, ka iepriekšējais kanons paliek

ieslēpts kultūras atmiľā un nepazūd zem pilnīga nosodījuma smaguma, respektīvi, kā

iepriekšējā laikmeta vērtība (grabaţa) netiek izmesta vai aprakta mēslainē. J. Asmans uzskata,

ka indivīds kā sabiedrības dalībnieks nekad nevar norobeţoties no pieľemtām normām un

vērtībām, tādējādi vēsturnieka uzdevums vairs nav dekonstruēt vai pazemināt kāda kanona

augstās barjeras, bet tā vietā analizēt šī kanona struktūru un izcelt faktorus, kas šo fenomenu ir

padarījis par kanonu.269

Pieminētā tēze ir nenoliedzami svarīga konkrētā promocijas darba

izstrādē. Saskaľā ar Jana un Aleidas Asmanu teoriju – atmiľai, kas tiek apdzīvota, iepretim ir

vēsture, kas n e t i e k apdzīvota un kurai nav piesaistes kādas grupas identitātei. Tomēr

vēstures kontekstā teksts ir galvenais pētniecībā izmantojamais atmiľu nesējs jeb medijs, kaut

gan tam līdzās ir arī citi mediji.270

Jāzepa Vītola personības izpētei kultūras dinamikā šajā

darbā tiks lietoti kultūras atmiľas teorijā nozīmīgie teksta, attēla, priekšmetu un arī vietas

mediji.

Promocijas darba turpmākās nodaļas atklāj kultūras atmiľas trīs dimensijas

Jāzepa Vītola pētniecības tēmā:

266

Hanovs, D. (2012). Kā pētīt „nepareizas atmiľas” Latvijā? Piezīmes par kultūrvēsturisko pētniecību un

kolektīvo atmiľu starpdisciplinaritātes kontekstā. No: Humanitāro zinātľu ţurnāls Letonica, Nr. 2 (23).

LU LFMI, 11. lpp. 267

Turpat, 13. lpp. 268

Assmann, J. (2012). Cultural memory and early civilization: writing, remembrance, and political

imagination. New York: Cambridge University Press, P. 102 269

Turpat 270

A. Asmane par šiem medijiem uzskata – attēlu (Bild), priekšmetu un monumentu (Körper), vietu (Ort).

Skat. – Assmann, A. (1999). Erinnerungsräume: Formen und Wandlungen des kulturellen Gedächtnisses.

Munich: C. H. Beck; Assmann, A. (2010). Erinnerungsräume. Formen und Wandlungen des kulturellen

Gedächtnisses. Fünfte, durchgesehene Auflage. Verlag C. H. Beck

58

materiālo dimensiju;

Materiālajā dimensijā ietilpst viľam dāvinātie priekšmeti – 1936. gadā darinātais šķīvis,

daţādi lietišķie avoti (skat. 4. pielikumu), ikonogrāfiskie avoti (skat. 3. pielikumu);

sociālo dimensiju;

Šo dimensiju atklāj Vītola komunikācija ar Beļajeva pulciľu, vairakkārt viľam piešķirtās

Gļinkas prēmijas, Jāzepa Vītola dibinātā konservatorija kā institūcija, Vītola darba

jubileju rituāli un sirmā profesora statuss trimdas sabiedrības acīs;

mentālo dimensiju;

Šo dimensiju raksturo viľa kultūrvēsturiskā liecība par sevi – autobiogrāfija Manas dzīves

atmiľas, daudzskaitlīgie mākslinieku radītie šarţi un karikatūras, kora dziesmas Gaismas

pils atskaľošanas prakse trimdā un padomju reţīma Latvijā.

Savukārt, no Eiropas modernās intelektuālās vēstures pētnieka Alana Megila

uzskatiem promocijas darbā ir aktualizēti daţi pašas vēstures kā jēdziena izpratnes elementi.

Alans Megils kvalificējis četrus vēstures stāvokļus jeb izpratnes kategorijas, kuros notiek

izvairīšanās no vēstures:

1) vēsture ir nezinātniska (tiek ignorēta pati vēsture);

2) vēsture ir tradīcija (no pagātnes uz nākotni tiek pārnestas specifiskas grupas

tradīcijas);

3) vēsture ir atmiľa (kādas atseviškas grupas atmiľas tiek popularizētas, īpaši veicinātas)

vai piemiľa (vēstures funkcija ir palīdzēt godāt aizgājušos diţgarus);

4) vēsture ir estetizēta (vēsture tiek identificēta ar skaisto estētiskos objektos).271

Pēdējā nosauktā kategorija ir aktualizēta promocijas darbā konkrēta arhīviska

veidojuma aspektā. Proti – vēstures estetizācija daudzu gadu garumā bijusi Latvijas Mūzikas

akadēmijas (iepriekš Latvijas Valsts konservatorijas) Jāzepa Vītola Piemiľas

(iepriekš Memoriālās) istabas būtība, jo tajā valda estētiska orientēšanās uz priekšmetiem, kas

bijuši vai piederējuši Vītolam pagātnē. Daţi no šiem priekšmetiem izskatās tādi, ka varētu būt

no pagātnes. Un daudzos ekskursiju gadījumos parādot īpašus priekšmetus, var novērot

situāciju, ka pret šiem priekšmetiem cilvēki izjūt apbrīnu vai sajūsmu (piemēram, iesēsties

Vītola krēslā pie rakstāmgalda vai paľemt rokā viľa spieķi). Daudzi no šiem priekšmetiem ir

autentiski un atbilst vēstures situācijai par Vītolu, taču pārāk muzejiska telpa apmeklētājos

rada maldīgu priekšstatu par J. Vītola Piemiľas istabu, kas būvēta tikai 1950. gadu vidū,

271

Megill, A. (2007). Historical Knowledgle, Historical Error: a contemporarry guide to practice; with

contribution by Steven Shepard and Phillip Honenberger. The University of Chicago, P. 33

59

nošķirot ar jaunu sienu Kompozīcijas katedras mācībtelpu un veidojot Memoriālo kabinetu

Jāzepam Vītolam, kurā viss izskatās gandrīz tāpat kā rektora kabinetā konservatorijas pirmajā

stāvā. Šīs idejas autors bijis Kompozīcijas katedras vadītājs Ādolfs Skulte.272

Apkopojot visu iepriekšējo, var teikt, ka 1. nodaļā iztirzātie kultūras atmiľas aspekti ir

attiecināmi uz šī promocijas darba tēmas problēmātiku un pētniecības virzienu.

Vērtējot kultūras atmiľu kā mūsdienu zinātnes makroteoriju ar starpdisciplinaritātes

iezīmēm, promocijas darba 2., 3., un 4. nodaļā daţādu laikmetu nogrieţľos tiks pētīti ar

Jāzepa Vītola personību saistītie kanoni, arhīvi un to savstarpējā mijiedarbe jaunā pētniecības

diskursā.

272

Prof. O. Grāvīša atmiľas stāstītas šī promocijas darba autorei

60

2. KANONI UN ARHĪVI: JĀZEPA VĪTOLA PERSONĪBA KULTŪRAS ATMIŅAS

KONTEKSTĀ LĪDZ 1918. GADAM

2.1. J. Vītola daiļrades recepcija preses kritikās Sanktpēterburgas periodā

Līdz šim 1964. gadā Vijas Muškes sastādītā Jāzepa Vītola rakstu izlase

273 un

1974. gadā izdotais muzikoloģes fundamentālais pētījums Jāzeps Vītols – mūzikas kritiķis274

ir

bijuši vienīgie izvērstie muzikoloģiskie avoti Vītola estētisko uzskatu pētījumiem. Tomēr šīs

izpētes rakurss atklāja Jāzepu Vītolu kā 19. un 20. gs. komponistu daiļrades un mūzikas

virzienu uztvērēju jeb recipientu. Būdams gan klausītājs, gan recenzents,275

Vītols apliecinājis

sevi kā aktīvu Sanktpēterburgas kultūras un mākslas procesu dalībnieku. Gūtie iespaidi

nenoliedzami ietekmējuši un virzījuši viľa estētisko uzskatu pilnveidošanos un muzikālās

gaumes briedumu, taču šobrīd vērtīgi ir paraudzīties p r e t ē j ā virzienā, proti, kā Jāzepa

Vītola muzikālā daiļrade tika uztverta viľa laikmeta recenzentu atsauksmēs. Pētījuma objekts,

no recepcijas276

viedokļa raugoties, kļūst paša J. Vītola muzikālais devums Sanktpēterburgas

dzīves perioda laikā (1880–1918).

Kā atzīst krievu akadēmiķis, filoloģijas zinātľu doktors, profesors Jurijs Borevs

(Юрий Борисович Борев, *1925) risinot receptīvās estētikas problēmjautājumus savā

publikācijā Mākslas uztveres teorija un receptīvā estētika277

– uztveres pētījumi liecina, ka

nav pamata uzskatīt mākslas darbu par reizi uz visiem laikiem dotas vērtības un nemainīgas

jēgas iemiesojumu, jo daţādos vēstures periodos mākslas darbs dzīvo atšķirīgas receptīvās

dzīves. Pat viena hronoloģiskā perioda laikabiedru vidū pastāv uztveres tipu daudzveidība.278

Būdams literatūrkritiķis, J. Borevs analizē literāra mākslas darba uztveri un uzsver, ka

daiļdarba jēgas un vērtības deformācija daţādos laikmetos ir objektīvs process, tā nav novirze

no likuma, bet gan likumsakarība.279

Iemeslu šai salīdzinoši bieţai mākslas darba uztveres

deformācijas procesam piešķir subjektīvisms, uz ko balstās kāda autora izteiktais vērtējums,

jo izteiktās atziľas var būt relatīvas. Tomēr arī pašai receptīvajai estētikai ir manāmi trūkumi.

Šo nostāju atbalsta vācu profesors, literatūrzinātnieks Klauss Ūligs (Clauss Uhlig,

1936–2015), uzskatot, ka receptīvās estētikas vājākais punkts ir mūsu laika absolutizēšana un

273

Jāzeps Vītols. Raksti (1964). Sast. V. Muške. Rīga: Latvijas valsts izdevniecība 274

Muške, V. (1974). Jāzeps Vītols mūzikas kritiķis. Rīga: Zinātne 275

Vītols darbojās kā kritiķis vācu laikrakstā St. Petersburger Zeitung no 1897. gada līdz 1914. gadam 276

Recepcija [lat. receptio pieľemšana] - kāda cita laikmeta, citas valsts sociālu un kultūras elementu

pārľemšana. No: Svešvārdu vārdnīca (2008). Sastādītājas: I. Andersone, I. Čerľevska, I. Kalniľa, D. Nātiľa,

R. Puriľa, L. Vjatere. Izdevniecība Avots, 726. lpp. 277

Borevs, J. (1986). Mākslas uztveres teorija un receptīvā estētika. Lasītājs (klausītājs, skatītājs) un uztvere.

[Tulk. Ľ. Krilova]. Rīga: Karogs 7 278

Turpat, 141. lpp. 279

Turpat

61

vēsturiskās perspektīvas konstruēšana, balstoties vienīgi uz mūsu laikabiedra viedokli.280

Šim

viedoklim oponē viľa kolēģis profesors J. Borevs, norādot, manuprāt, būtisku iebildi uz to –

tādā gadījumā atsevišķu personu un grupu vēsturiskās uztveres variativitātei receptīvajā

estētikā nav nekādu ierobeţojumu, un daiļdarba katra, pat vismuļķīgākā izpratne tiek

pasludināta par līdztiesīgu ar jebkuru citu.281

Šajā jautājumā par mākslas darba visaptverošas

analīzes uztveri noteikti nepieciešams izmantot ne vien receptīvās estētikas pieeju, bet arī

citus analīzes paľēmienus. Tomēr receptīvās estētikas pieeju šķiet noderīgi izmantot īpatnības

dēļ, ko uzsver estētikas pētnieks J. Borevs – tā paceļ v ē s t u r i s k u m a autoritāti

māksliniecisko parādību vērtējumā un mēģina pētīt mākslas uztveri tās vēsturiskajā dinamikā

un individuālajā nosacītībā.282

Savā promocijas darbā vēlos īstenot gan šo vēsturiskuma

autoritātes izcēlumu, gan, protams, balstīties uz 20. un 21. gadsimta mūzikas pētnieku

atziľām par Vītola mūzikas daiļradi, tiem pievienojot savus līdzšinējos novērojumus. Būtiski

ir vērtēt Jāzepu Vītolu arī plašākā vēstures un kultūras sabiedrības kontekstā, kas nav tikai

mazās Latvijas teritorijas mērogs ar Latvijas konservatorijas rektoram neiztrūkstoši piemītošo

cieľas statusu, bet ievērot Vītola uzskatu meklējumus, svešo estētisko uzskatu sadursmi un

izvēlīgās publikas reakciju uz jauna komponista sacerējumiem.

Jāzepa Vītola daiļrade tiek atspoguļota Krievijas muzikālajā periodikā,283

taču līdz pat

šodienai šīs informācijas apkopšana Sanktpēterburgas pilsētas bibliotēkās nav veikta, un tas

būtu viens no turpmākajiem, lai arī ļoti laikietilpīgajiem, uzdevumiem šīs tēmas izstrādes

procesā. Tas nepieciešams, lai veidotos patiesa aina Jāzepa Vītola mūzikas uztverei krievu

sabiedrībā, mūzikas profesionāļu lokā, neaizmirstot arī faktu, ka viľa mūzikas estētika

Sanktpēterburgas dzīves periodā vēl tikai formulējas.

Droši vien ľemot vērā mūsdienās izkristalizēto (jau pieľemto) skatījumu, muzikoloģe

Sofija Vēriľa savā monogrāfijā Jāzeps Vītols (1991)284

pauţ viedokli, ka līdz ar kora balādi

Beverīnas dziedonis (1891) komponista daiļrade ieiet briedumā. Autore raksta:

„Visos galvenajos mūzikas ţanros Jāzeps Vītols bija devis jau brieduma iezīmētus, kompozicionāli un

stilistiski individuālus darbus. Viľš pilnībā apzinājās savas daiļrades ētiskos un estētiskos pamatus un

nelokāmi sekoja saviem mākslas principiem.”285

280

Turpat, 143. lpp. 281

Turpat, 144. lpp. 282

Borevs, J. (1986). Mākslas uztveres teorija un receptīvā estētika. Lasītājs (klausītājs, skatītājs) un uztvere.

[Tulk. Ľ. Krilova]. Rīga: Karogs 7 283

Музыкальное Обозренiе (Mūzikas Apskats), Артистъ (Mākslinieks), Русская Музыкальная Газета

(Krievu Mūzikas Avīze) 284

Vēriľa, S. (1991). Jāzeps Vītols – komponists un pedagogs. Rīga: Avots 285

Turpat, 64. lpp.

62

Atzīmēšu, ka simfonisko darbu jomā J. Vītols līdz 1891. gadam bija sacerējis šādus

opusus – 1. simfonija e moll (1886/1887), simfoniskais tēlojums Līgo svētki, op. 4 (1889) un

2. simfonija c moll (1899–1901) un šie simfoniskie darbi mūsdienās neliek domāt par Vītola

mūzikas stila brieduma pazīmēm. Tāpat arī vēlāk augsti vērtējamā skaľraţa kora mūzikas

daiļrade faktiski ar kora balādi Beverīnas dziedonis veic absolūti iepriekš neparedzamu strauju

izaugsmi, kvalitātes parauglēcienu pēc 1880. gadu otrajā pusē komponētās kora dziesmas

Bērzs tīrelī. Arī Vītola daiļrades galveno ţanru vidū esošā klaviermūzika tobrīd ir diezgan

problemātiska komponista brieduma zīmju pierādīšanai.286

Strādājot Sanktpēterburgas pilsētas trīs bibliotēkās un valsts arhīvā, esmu iepazinusies

ar Sanktpēterburgas Krievijas nacionālās bibliotēkas un N. Rimska-Korsakova

Sanktpēterburgas konservatorijas bibliotēkas materiāliem šajā jautājumā un tālāk aplūkošu

krievu recenzentu un E. Dārziľa vērtējumus Jāzepa Vītola agrīnajai simfoniskās mūzikas

daiļradei.

Laikraksta Музыкальное Обозренiе 1887. gada 10. decembra numurā (Nr. 27)

ievietota anonīma kritiķa recenzija par Piekto Krievu simfonisko koncertu. Koncerts noticis

1887. gada 5. decembrī un programmā tikuši iekļauti gandrīz tikai jaunie sacerējumi, kas

atskaľoti pirmo reizi. Koncerta secība bijusi sekojoša: J. Vītola 1. simfonija e moll,

N. Rimska-Korsakova Fantāzija vijolei un orķestrim par krievu tēmu, A. Ļadova Mazurka

rustique, A. Glazunova fantāzija Meţs, A. Borodina Noktirne no Otrā stīgu kvarteta

N. Rimska-Korsakova pārlikumā vijolei un orķestrim, kā arī jau agrāk atskaľotie opusi –

N. Rimska-Korsakova Spāľu kapričo un M. Gļinkas Aragonas hota.

Nezināmais kritiķis raksta:

„Šajā simfonijā Vītola kungs atklāj nozīmīgu tehniku un neapšaubāmu komponista apdāvinātību. Viľš

ir spēcīgs harmoniķis, viľš prātīgi instrumentē, viľam ir pat veiksmīgas tēmas. Viľš pagaidām vēl nav

patstāvīgs un viľa simfonijā, īpaši tās pirmajā daļā, pamanāms Borodina iespaids. Viľš acīmredzot

aizraujas ar Borodina otrās simfonijas spēka, varenības īpašībām un visu savu simfoniju uzrakstījis sīvi

[bargi] un stūraini (жестко и угловато). Formu viľš vēl pilnībā nepārvalda. Viľa simfonijā ir garumi

(длиноты), ir nesamērīgums, formai raksturīgais izmargojums (некоторая расшитость) īpaši jūtams

kā trūkums šai simfonijai, iespaids būtu bijis gala rezultātā labvēlīgāks, ja vien nebūtu pamanāms ik uz

soļa, ka Vītola kungs aizraujas ar to pašu melīgo virzienu, pa kuru iet gandrīz visi mūsu jaunie

komponisti ar talantīgāko no viľiem Glazunova kungu priekšgalā. [...] Viľiem mūzika nekalpo priekš

garīgu noskaľu izteikšanas, priekš jūtu raidīšanas, ko vārds ir bezspēcīgs tik smalki un dziļi izteikt; viľa

[mūzika] kalpo priekš ainavu zīmēšanas, scēnām, kuras neviens nesapratīs bez nosaukuma, bet pat ar

skaidroto nosaukumu, iespējams, ka ne, mūzika priekš skaľu atdarināšanas, bet visvairāk priekš tā, lai

286

Variācijas par latviešu tautasdziesmu Ej, saulīte, drīz pie Dieva op. 6 klavierēm tiek sacerētas 1891. gadā.

Līdz tam iezīmīgākā kompozīcija ir Sonāte klavierēm op. 1 (1886), kas tapusi kompozīcijas studiju noslēguma

periodā

63

izbrīnītu, pārsteigtu klausītāju ar skaľas neierastību. Un priekš tā daţkārt tiek izniekotas milzīga talanta

(kā, piemēram, A. Glazunova) rezerves. Klausoties šo mūziku, nereti nākas brīnīties par jauninājumiem

jeb inovācijām (о новизне), par autora harmonijas kombināciju asprātību un drosmi, bet reizē ar to

nākas brīnīties par ideju nabadzību, siltuma trūkumu, kas pārľem klausītāju, un galu galā šī mūzika

neatstāj nekādu iespaidu, izľemot dziļu noţēlu pret autoru, kurš atdevis visus savus spēkus, lai uzstieptu

mūzikai tai nepiemērotu, nepiedienīgu (неподобающую) lomu pārsteigt ar saviem kurioziem. Bet tā kā

šie kuriozi pašiem negribot ir līdzīgi viens otram, tad visi līdzīgie skaľdarbi ir samērā monotoni.

Atgrieţoties pie Vītola kunga simfonijas, vēl atzīmēšu, ka fināls ir tās labākā daļa, un daţas epizodes no

Andante pierāda, ka viľš varētu uzrakstīt ne tikai kuriozu mūziku. [..] Kas attiecas uz panākumiem, tad

Vītola kunga simfonija panākumus neguva, zināmi panākumi bija Ļadova kunga Mazurkai, pietiekami

lielus panākumus guva Glazunova kunga Meţs, Borodina noktirne un Gļinkas Aragonas hota; teicamus

panākumus guva Korsakova kunga skaľdarbs vijolei, viľš ar savu Spāľu kapričo atkal bija koncerta

varonis.”287

Šāds kritikas paasais tonis valda arī citu Krievu simfonisko koncertu skaľdarbu

novērtējumā, bieţi neizvairoties izteikt savu viedokli, ka, piemēram, jaunkomponētais

skaľdarbs autoram izdevies pavisam slikti. Pārmetumu izteikums it kā jaunās paaudzes

komponistu estētikai liek saprast, ka rakstītājs noteikti nav krievu kritiķa Vladimira Stasova

(1824–1906) aizstāvēto krievu jaunās skolas estētisko ideju atbalstītājs, bet drīzāk pretinieks,

tātad t. s. reakcionārs. Šī kritiķa attieksme ir aktīvas cīľas forma pret mūzikas skaistuma

ideālu noniecināšanu, ko izraisa tādi komponisti kā A. Glazunovs un Jāzeps Vītols.

Maskavā izdotā Teātra, mūzikas un mākslas ţurnāla Артисть 1889. gada decembra

mēneša numurā (4. grāmata) mūzikas kritiķis A. Filanovs recenzē 1889.–1890. gada sezonas

pirmos divus Krievu simfoniskās mūzikas koncertu sērijas koncertus (tie notikuši 28. oktobrī

un 11. novembrī) un atzīmē, ka arī otrajā koncertā programma bijusi labi sastādīta – orķestris

atskaľojis divus lielus simfoniskus sacerējumus: M. Balakireva simfonisko poēmu Tamāra un

A. Borodina Otro simfoniju, kā arī divus jaundarbus – A. Glazunova skaľdarbu Kāzu gājiens

(Свадебное шествiе) un J. Vītola simfonisko tēlojumu Līgo svētki. Tālāk citēju Maskavas

recenzenta A. Filanova novērtējumu J. Vītola skaľdarbam:

„Vītols – viens no jaunajiem krievu komponistiem. Mēs zinām viľu jau pēc klaviersonātes un

simfonijas, kam piemīt nopietna muzikāla vērtība. Pagaidām viľam nepiemīt noteikta individualitāte,

bet autors parāda neapšaubāmu apdāvinātību. Līgo svētki balstīts uz sekojošu programmu: Nakts Zilā

kalna virsotnē, atskan taures skaľas, saucot latviešu tautu uz pulcēšanos svētvietā. Tauta sapulcējas,

atnes ziedojumus un pēc upurēšanas nododas dziesmām un dejām, pēc tam izklīst, un atkal iestājas

klusums”. Simfoniskā glezna sacerēta, balstoties uz latviešu tēmām, sešas – septiľas raksturīgas frāzes

kalpojušas komponistam kā materiāls. Šīs tautiskās frāzes tad arī sniedz zināmu savdabību Vītola kunga

opusam. Sacerējuma trūkumi izpauţas daţos liekos izmargojumos (расшитость), atsevišķu epizoţu

287

Музыкальное Обозренiе. 1887. Нoм. 27. 10 декабря, c. 355–356

64

saskaldītībā un formas sadrumstalotībā (разрубленности), mozaīkas veidolā, kas traucē kopiespaidam,

un vietumis radītajā vienmuļībā. Turklāt, kā man šķiet, pats svētku brīdis aizľem nesamērīgi mazu vietu

un ir nepietiekami spilgts un reljefains. Bet neskatoties uz to – poētiskais iesākums, kas atkārtojas arī

beigās, un līksmā, kolorītā epizode ar upurēšanu – ļoti labas. Harmonizācija skaista, izstrādājums brīvs,

visur jaušams daudz svaiguma, pār visu gulstas jauks kolorīts; orķestrācija brīnišķīga. Vītola kungs tika

izsaukts publikas priekšā.”288

Tieši J. Vītola simfonisko tēlojumu Līgo svētki op. 4 jau ar nelielu laika distanci ap

1908./1909. gadu miju kritiski vērtē Emīls Dārziľš, kurš iepazinis gan Sanktpēterburgas

sabiedrības muzikālo dzīvi, gan Rīgas koncertu apriti, gan arī paša Vītola simfoniskās

mūzikas daiļradi.

Komponists un mūzikas kritiķis Emīls Dārziľš mēnešrakstā literatūrai un mākslai

Salktis (Zalktis) rakstu sērijā 1908. gadā un 1909. gadā289

savus uzskatus par Jāzepu Vītolu kā

komponistu paudis salīdzinoši izvērsti:

„Tālāk nevienu reizi vien nācies atzīmēt augsto tehnikas gatavības pakāpi Vītola darbos. Jāsaka, ka arī

šinī ziľā Vītols stāv par veselu galvu augstāk par citiem latviešu komponistiem; jā, var pat teikt, ka

daţos Vītola darbos ir skaidri izmanāms zināms t e h n i k a s k u l t s [mans izcēlums – Z. P.]: viľos

redzams speciālists – teorētiķis (jeb, ja gribat, pat “profesors”), kam tehnisku grūtību pārvarēšana, acīm

redzot, dara prieku. Tikai savas darbības otrajā pusē viľš atsvabinās no šā tehnikas kulta un nonāk pie

savas īpatnējās, koncentrētās, plastiskās izteiksmes.”290

Jāľa Straumes pārstāstījumā291

izklāstīts E. Dārziľa kritiskais apskats, kurš ietver

19. gs. beigu un 20. gs. pirmās dekādes Vītola orķestra darbu panorāmu:

„Dramatisko uvertīru (ar pilni tiesību) [Dārziľš] stāda kā mākslas darbu augstāk par simfonisko gleznu

Līgo svētki. Atrod tikai, ka Dramatiskā uvertīra p a r d a u d z m a s ī v i orķestrēta. Sprīdīti Dārziľš

pazīst tikai no daţu reiţu dzirdēšanas – bet ir pārliecināts, ka šī uvertīra ir labākais, ko Vītols rakstījis

orķestrim.”292

Šis citāts norāda uz pamanīto Vītola stila attīstību un kritiķis atļāvies pat sarindot viľa

simfoniskos darbus pēc darba kvalitātes mēra. Tomēr kritiķis E. Dārziľš joprojām uzskata:

288

Артистъ. 1889. Кныга IV. Декабрь, с. 156 289

Skat. – Salktis. 1908. Nr. 5, 6; 1909. Nr. 7 290

Dārziľš, E. (1951). Jāzeps Vītols. No: Par mūziku. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 189.–190. lpp. 291

Straumes, J. (1922). Mūsu mūzikas mākslinieki. Monogrāfiski apraksti ar fotogrāfijām. 1 burtnīca.

Rīgā: A. Gulbja apgādībā, 59. lpp. 292

Turpat, 60. lpp.

65

„J. Vītols kā orķestra komponists savā muzikālajā izteiksmē vēl nav nokļuvis pie galīgas stila pilnības,

pabeigtības, izteiksmes plastiskuma, ar vārdu sakot, pie tā l a p i d ā r s t i l a , kādu jau sen uzrāda viľa

labākās klavieru un dziesmu kompozīcijas.”293

Šeit līdz ar lapidārā stila apzīmējuma pieminēšanu, E. Dārziľš, manuprāt, atbild uz šīs

apakšnodaļas radīto jautājumu – kad un kādos ţanros (un vai vienlaicīgi visos ţanros)

Jāzeps Vītols savā daiļradē būtu sasniedzis īsto, kodolīgo izteiksmes veidu jeb lapidāro stilu?

Laikabiedra vērtējumā J. Vītola briedums simfoniskās mūzikas ţanrā tiek iezīmēts ap

1908. gadu, kad tiek atskaľota uvertīra Sprīdītis.

Par šī skaľdarba vērtējumu rets avotu krājums rodams Rīgas vēstures un kuģniecības

muzejā, kur 1941. gada 3. janvārī diriģents Arturs Bobkovics (1885–1959) dāvinājis sešu

Sanktpēterburgas laikrakstu izgriezumus ar kritikām par Trešo krievu simfonisko koncertu

1908. gada 8. martā, kad izskanējusi arī Vītola uvertīra Sprīdītis. Jau 9. martā kritiķis

N. Berns laikrakstā Петербургская Газета raksta, ka līdzās Maksimiliāna Šteinberga

Simfonijai Re maţorā Vītola uvertīra bijusi visinteresantākā, tomēr, lai arī skanīga šī mūzika,

skaľdarbs nav atbildis pievienotajai programmai.294

N. Berns norāda, ka Vītola tēma ir

latviešu tautas dziesma (ganu dziesma) un autors tēmas izstrādē parādījis savu talantīgumu.

10. martā kritiķis V. K. laikrakstā Русь sniedz līdzīgu pozitīvu viedokli par Vītola mūziku un

atzīmē, ka tajā veiksmīgi atklāts varonis – bārenis, zēna bukolika un cīľas. Kritiķis raksta, ka

šī ir ļoti savdabīga, kolorīta un simpātiska skaľu glezna.295

Tāpat laikraksta Петербургскiй

Листокъ kritiķis 10. martā piebalso krievu kolēģu viedoklim, nosaucot Vītolu par solīdi

izglītotu mūziķi-teorētiķi, kura iepriekšējās kompozīcijas uzrādījušas talanta šķautnes

instrumentālajā mūzikā un akcentē autora diezgan spilgto un kolorīto instrumentāciju.296

Bet

11. marta laikrakstā Биржевыя Вѣдомости nezināms krievu kritiķis referē, ka komponists

klausītājus iepazīstinājis ar latviešu pasaku, kas idealizē nabadzību, un rakstā uzreiz piebilst,

ka ar šo nabadzības apoteozi, acīmredzot, skaidrojama arī uvertīras melodiskā (šeit kritiķa

norāde – neglīta tēma) un polifoniskā nabadzība.297

Savukārt 12. martā krievu kritiķis

Viktors Valters laikrakstā Речь paudis uzskatu, ka uvertīras mūzika maz atbilst muzikālas

ilustrācijas raksturam. Šajā mūzikā nav saprotams, vai tiek ilustrēti mazā ganiľa

piedzīvojumi, vai arī viľa vilšanās karaļvalstī, spēkā un bagātībā.298

Kritiķis konstatējis, ka

skaľdarba sākumā un beigās vairākkārt atkārtojas diezgan neizteiksmīga latviešu tautas

293

Dārziľš, E. (1951). Jāzeps Vītols. No: Par mūziku. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 186. lpp. 294

Берн, Н. (1908). Третiй русскiй симфоническiй концерть. Петербургская Газета. 9. марта 295

[В. K.] (1908). Третiй русскiй симфоническiй концерть. Русь. 10. марта 296 Третiй русскiй симфоническiй концерть (1908). Петербургскiй Листокь. 10. марта 297 Третiй русскiй симфоническiй концерть (1908). Биржевыя Вѣдомости. 11. марта 298

Вальтерь, В. (1908). Третiй русскiй симфоническiй концерть. Речъ. 12. марта

66

dziesma, bet vidusdaļa ir baletmūzika. Kritiķis vēl norādījis, ka skaľdarbs vienveidīgi

instrumentēts, partitūrā zināma loma ir kaut kādiem signāliem un mednieku fanfarām un

uztveres ziľā skaľdarbs šķitis pat garāks nekā tas ir uzrakstīts apjoma ziľā.299

Savukārt

12. marta St. Petersburger Zeitung numurā kāds kritiķis A. V. [A. W.] uzrakstījis tikai

skaľdarba instrumentācijas analīzi, nesniedzot darbam īpašu vērtējumu.300

Šo sešu recenziju

kopums par uvertīras Sprīdītis pirmatskaľojumu Beļajeva organizētajā simfoniskās mūzikas

koncertā diriģenta Fēliksa Blūmenfelda (1863–1931) interpretācijā liecina, ka krievu kritiķus

interesēja tikai jaundarba kvalitāte (tovakar Sanktpēterburgas konservatorijas Lielajā zālē

izskanēja trīs jaundarbi), nevis atskaľojums, un, lai arī Vītols atkārtoti izsaukts publikas

priekšā, sumināts un saľēmis lauru vainagu, kritiķi savos vērtējumos nav vairījušies arī no

kritiskām piezīmēm par šo Vītola jaundarbu, kas tapis 1908. gadā un vēlāk saľēmis Gļinkas

prēmiju.

1911. gada rudenī krievu nedēļas laikraksts Русская Музыкалъная Газета

(Krievu Mūzikas Avīze) 45. numurā publicē rakstu sakarā ar gaidāmo profesora Jāzepa Vītola

25 muzikālās darbības jubileju. Raksts ietver komponista biogrāfijas datus kopš bērnības līdz

Sanktpēterburgas konservatorijas pedagoga darba gaitām. Turpinājumā seko rindkopa ar

interesantu uzskatu:

„Vītols pieslējās jaunās krievu skolas pulciľam un vairums viľa orķestra sacerējumu (Līgo svētki,

Dramatiskā uvertīra, Latviešu tautasdziesmu svīta, uvertīra Sprīdītis) tika atskaľotas M. Beļajeva

koncertos un tika viľa izdotas. Rokrakstā palika tikai Simfonija e moll. Darbu katalogā vienu no

galvenajām vietām ieľem viľa dziesmas un tautasdziesmu apdares, tās veidotas ar labu gaumi un bieţi

atskaľotas Dziesmu svētkos Rīgā un Tallinā (Ревелъ). Bez romancēm ir arī Beverīnas dziedonis un

Dziesma korim (pēdējā ar soprāna solo) un orķestri, ap 50 klavieru darbu, kora dziesmu, stīgu kvartets,

skaľdarbi vijolei, altam un čellam.

Vītola vārds tiek lietots ar lielu popularitāti starp viľa novadniekiem (его сородичей). Pēterburgā

Josifs Ivanovičs vislabāk pieteicis sevi kā kordiriģentu, vairākkārt rīkojis garīgās mūzikas un kora

mūzikas koncertus. Kopš 1897. gada Josifs Ivanovičs līdzdarbojas St. Peterburg. Herold un daţos

ārzemju vācu ţurnālos.”301

Pētniecības procesā piezogas šaubas, vai laikraksta hronists raksta pārbaudītus faktus,

taču šobrīd tas jāvērtē tikai kā izteikums, kas nokļuvis Krievijas preses slejās. Īpaši var izcelt

krievu ţurnālista vērtējumu, ka 1911. gadā Vītols ir plašāk pazīstams Sanktpēterburgas

latviešu vidē un lielākās kritiķu simpātijas viľam tiek veltītas kā kordiriģentam.

299

Turpat 300 [A. W.] Trittes Russisches Sinfoniekonzert (1908). St. Petersburger Zeitung. 12. März 301

Русская Музыкалъная Газета. 1911 Нoм. 45, с. 944–945

67

Jau laikraksta Русская Музыкалъная Газета nākamajā numurā koncertu hroniku

sadaļā stāstīts par Vītola jubilejas koncertu:

„5. novembrī Konservatorijas lielajā zālē notika jubilejas koncerts un Vītola sveikšana. Bez jubilāra

pazīstamiem simfoniskiem skaľdarbiem A. Glazunova vadībā (Dramatiskā uvertīra, Variācijas par

latviešu tautasdziesmas tēmu) Markoviča kundze dziedāja skaistu romanci Brīnišķais kauss

(Чудесный кубокъ), Nalbandjans spēlēja vijoles fantāziju par latviešu tautasdziesmas tēmu. Lielais

apvienoto latviešu biedrību koris P. Jozuusa vadībā izsvērti (стройно) nodziedāja skaistas kora

dziesmas, kam bija lieli panākumi. Starpbrīdī notika jubilāra sumināšana. Ķeizariskās krievu mūzikas

biedrības (Императорская Русская Музыкальная Обшества)302

Sanktpēterburgas nodaļas direkcija

ievēlēja viľu par goda biedru, Sanktpēterburgas konservatorija uzdāvināja sudraba servīzi. Tālāk nāca

daudzskaitlīgas deputācijas ar adresēm un dāvanām (no Kuratoru padomes

(Попечителъный Советъ), vairākām latviešu mūzikas biedrībām – Sanktpēterburgas un ārzemēm,

muzikālās biedrības u.c. iestādes). Jubilāram pienācās svētku telegramma no Ķeizariskās krievu

mūzikas biedrības galvenās direkcijas priekšsēdētājas Saksijas-Altenburgas princeses

Elenas Georgijevnas, bet tāpat vairāk par simt telegrammām no daţādām mūzikas iestādēm. Uz jubilāra

dienu tikusi savākta liela naudas summa, lai iegādātu Vītolam lauku mājas viľa dzimtenē Vidzemes

guberľā.”303

Kopš 1911. gada lauku mājas iegādes ieceri apstiprina gan citi laikraksti, gan Vītola

vēstules savam kolēģim Alfrēdam Kalniľam, gan arī Gustavs Šķilters atmiľās par

Jāzepu Vītolu, tomēr sadzīve un kara apstākļi šim Vītola nodomam lika šķēršļus.

2.2. Gļinkas prēmijas piešķiršana Jāzepam Vītolam un Kuratoru padomes

(Попечительный Совет) darbība Sanktpēterburgā

Krievu mūzikas vēstures kontekstā Vītola biogrāfijā neapstrīdama atbalstītāja loma

bijusi Mitrofanam Beļajevam (Митрофан Петрович Беляев; 1836–1903/1904). Būdams

tikai mūzikas mīļotāju biedrību loceklis un kvartetu, orķestru amatiermūziķis – altists –

1880. gadu vidū meţrūpnieks Mitrofans Beļajevs pieľēma svarīgu lēmumu par savas

darbības jomas maiľu. Sekojot tēva piemēram ģimenes kokrūpniecības biznesā, līdz

1884. gadam M. Beļajevs kopā ar savu brālēnu bija vadījis kokapstrādes rūpnīcu. Pēc šī darba

pārtraukšanas viľš dibināja trīs ar nacionālo mūzikas kultūru savstarpēji saistītas sabiedriskās

organizācijas:

302

Kopš Vītola atmiľu pieraksta laika latviešu valodas leksikā lietots apzīmējums ķeizariskā. Krievu mūzikas

biedrības nosaukums pēc nodibināšanas 1859. gadā vēlāk tiešām tika papildināts ar apzīmējumu

императорская, taču pareizāks tulkojums no krievu valodas šeit būtu apzīmējums Cara vai Imperatora Krievu

mūzikas biedrība 303

Русская Музыкалъная Газета. 1911. Нoм. 46, с. 967

68

1) 1884. gada rudenī uzsāka Gļinkas prēmijas piešķiršanu krievu komponistiem par

labāko skaľdarbu sacerēšanu,

2) 1885. gada oktobrī jau oficiāli tika organizēti Krievu simfoniskie koncerti, kas

galvenokārt Muiţniecības zālē304

ar sešu līdz septiľu koncertu ciklu sezonā veicināja

krievu mūzikas attīstību plašajā valstī,

3) 1885. gada 20. jūnijā tika izveidota nošu izdevniecība M. P. Belaieff in Leipzig ar

mērķi apvienot krievu mūzikas augstākos sasniegumus un izdot labākos skaľdarbus.

Jau pēc deviľām dienām Beļajeva izdevniecība klajā laida pirmo publicējumu un

sacerējuma autors bija jaunais simfoniķis Aleksandrs Glazunovs.

Krievu kokrūpniecības tirgonis M. Beļajevs bija izlēmis turpmāk nodarboties ar sev

izdevīgu biznesu starptautisko autortiesību jomā, jo tobrīd Krievijā izdevējdarbības jautājums

attiecībā uz komponistiem bija sākuma stadijā un konvencijas starp Krieviju un citām valstīm

vēl nebija.305

N. Rimska-Korsakova Sanktpēterburgas konservatorija 1999. gadā Sanktpēterburgas

izdevniecībā КАНОН izdevusi krievu mūzikas vēsturnieka Mihaila Mihailova (1904–1983)

rakstu un atmiľu krājumu О русской музыке (Par krievu mūziku).306

Šis avots ir viens no

jaunākajiem mūzikas vēsturei veltītiem izdevumiem, sniedzot informāciju par Jāzepa Vītola

personu krievu valodā. Krājums ietver autora rakstus gan no iepriekšējo reiţu darbu

publikācijām, gan arī pirmpublikācijas – rakstus, kas glabājušies pētnieka arhīvā un tapušas

M. Mihailova dzīves pēdējos gados. Publikācijas М. П. Беляев и Беляевский кружок

(M. P. Beļajevs un beļajeviešu pulciľš) pirmpublicējumā307

autors tomēr izceļ M. Beļajeva

iekšējo motivāciju šāda protekcijas lēmuma pieľemšanai 1880. gadu vidū:

„Komponēšanas darbs (izľemot operu sacerēšanu) ir pats nepateicīgākais. Talantīgi orķestra un

kamermūzikas komponisti retos gadījumos saľem grašu vērtu honorāru, bet bieţāk knapi ar pūlēm atrod

izdevēju pat uz bezmaksas noteikumiem, jo orķestra partitūru un balsu izdošana ir dārga, bet

nepieciešamība pēc to esamības maznozīmīga… Kā simfoniskās mūzikas cienītājam man radās doma

304

Šobrīd Muiţniecības zāle (Дворянскоe собрание) ir pazīstamā Sankpēterburgas D. Šostakoviča vārdā

nosauktā Filharmonijas Lielā koncertzāle 305

Tomēr maldīgi būtu uzskatīt, ka 19./20. gs. mijā Beļajevam nebūtu bijusi konkurence starp izdevējiem –

pazīstamākās nošu izdevniecības piederējušas P. Jurgensonam, J. H. Cimmermanim un P. Neldneram 306

Михайлов, М. К. (1999). О русской музыке. Санкт-Петербург: КАНОН 307

Turpat

69

pasniegt roku tieši tādiem komponistiem un atvieglot viľiem pašaizliedzīgo kalpošanu mūzikas

mākslai.”308

Talantu atbalstīšana ar prēmijām (sākotnēji savu aktivitāti pauţot pat anonīmi),

komponistu opusu izdošana, skaľdarbu atskaľošana un vēl papildus izsludinātie

kamermūzikas konkursi Mitrofana Beļajeva personību 19. gs. nogalē padarīja par unikālu

Krievijas kapitālistiskās sabiedrības pārstāvi, ideālistu un jaunās krievu skolas estētikas

veicinātāju.

Viens no jaunākajiem pētījumiem M. Beļajeva darbības aspektā ir 2008. gadā

Londonā izdotais The Beauty of Belaieff (Beļajeva izdevumu skaistums), kura autors ir krievu

mūzikas kolekcionārs un manuskriptu pētnieks Ričards Beatijs Deiviss

(Richard Beattie Davis, 1922–2008).309

Veltot pētījumu Beļajeva mūzikas izdevniecības

kolekcijai, pirmo reizi veikts tik padziļināts pētījums par mūzikas izdevniecības vēsturiskajām

aktivitātēm un apkopots grezni noformēto skaľdarbu agrāk izkaisītais kopkatalogs.

Cits M. Beļajevam veltīts atmiľu krājums klajā laists 1929. gadā Parīzē ar nosaukumu

Памяти Митрофана Петровича Беляева (Mitrofana Petroviča Beļajeva piemiľai) un to

izdeva viľa iedibinātā Kuratoru padome krievu komponistu un mūziķu aizgādībai.310

Jāatzīmē, ka šajā padomē tobrīd darbojās arī Rīgā dzīvojošais Jāzeps Vītols un rakstu krājumā

iekļauts arī paša J. Vītola raksts jeb piezīmes par M. Beļajeva lielo nozīmi viľa un citu

komponistu radošajā darbībā. Šai grāmatai nav norādīts galvenais redaktors vai sastādītājs, bet

skaidrs, ka tas ir bijis Parīzē dzīvojošais padomes loceklis Nikolajs Arcibuševs (1858–1937),

kurš tobrīd vienlaikus darbojās Kuratoru padomē kopā ar A. Glazunovu un J. Vītolu un kopš

1920. gada vadīja M. Beļajeva izdevniecību Parīzē. Grāmatas pielikumu sadaļā tabulas veidā

atšifrēta mecenāta Mitrofana Beļajeva kapitāla pieaugums laika periodā no 1909. gada līdz

1917. gadam.311

Tā kā šie dati bija pieejami Kuratoru padomes locekļiem un diez vai būtu

sagrozīti pirms publiskošanas, tad interesanti paraudzīties objektīvi uz Mitrofana Beļajeva

atstāto naudas līdzekļu kopsummu krievu jaunās mūzikas veicināšanai un salīdzināt kapitālu

sadalījumu.

308

Композиторский труд (за исключением оперных сочинений) самый не благодарный. Талантливые

композиторы оркестровых и камерных сочинений в редких случаях получают грошевый гонорар, а

большею частью с трудом находят издателей даже на дармовых условиях, так как издание партитур и

оркестровых голосов обходится дорого, а требование на них незначительно… Как поклоннику

симфонической музыки мне явилась мысль протянуть руку таким именно сочинителям облегчить им

бескорыстное служение музыкальному искусству. Skat. – Михайлов, М. К. (1999). О русской музыке.

Санкт-Петербург: КАНОН, с. 94 309

Skat. – www.beautyofbelaieff.com 310

Памяти Митрофана Петровича Бѣляева (1929). Сборникь очерковъ, статей и воспоминаній.

Парижъ: Изданiе Попечительнаго Совѣта для поощренiя Русскихъ Композиторовъ и Музыкантовъ 311

Turpat, 169. lpp.

70

Mitrofana Beļajeva personīgie uzkrājumi bija novirzīti 6 daţādās pozīcijās:

A kapitāls – Gļinkas prēmijai

Б kapitāls – izdevniecībai

В kapitāls – Krievu simfoniskajiem koncertiem un kamermūzikas vakariem

Г kapitāls – kvartetu konkursiem

Д kapitāls – Kuratoru padomes darbības izdevumiem

Е kapitāls – mūziķu atbalstam.

Periodā no 1909. gada līdz 1917. gadam visi minētie kapitāli tālredzīgi tika noguldīti

uz procentiem un katrs no kapitāliem deviľu gadu laikā nopelnīja vairākus tūkstošus krievu

rubļu. Pat tabulas aile par neizlietotajām prēmijām norāda, ka Kuratoru padome ne reizi nebija

nonākusi plānoto prēmiju izdevumu grūtībās, bet M. Beļajeva ietaupījumi bija tikai

vairojušies un Kuratoru padome nepiedzīvoja finanšu lejupslīdes situāciju.

Uz 1.

janvāri

A

kapitāls

Б

kapitāls

В

kapitāls

Г

kapitāls

Д

kapitāls

Е

kapitāls

Prēmijās

neizlietots

Kopējā

summa

1909 75.000 275.500 150.000 15.000 30.000 3.700 500 549.700

1910 75.000 275.500 150.500 15.100 31.600 60.600 700 609.000

1911 75.900 282.500 151.000 15.800 31.600 109.900 700 667.400

1912 76.400 294.500 151.600 16.500 31.700 112.900 700 684.300

1913 76.900 304.900 152.100 16.600 31.800 116.300 700 699.300

1914 77.400 317.300 152.700 16.700 33.400 128.200 800 726.500

1915 79.200 327.200 155.150 16.900 33.600 131.400 800 744.250

1916 83.500 345.850 161.750 17.900 35.300 132.500 800 778.600

1917 87.000 365.350 165.150 18.600 35.500 136.700 800 800.100

2.1. attēls. M. Beļajeva kapitāla pieaugums 1909–1917.312

Iepriekš redzamā finanšu pieauguma tabula dod vērtīgas izziľas par to, ka vislielākās

summas jau sākotnēji bijušas paredzētas Leipcigas izdevniecības darbam un Krievu

simfoniskās mūzikas koncertu sarīkošanai Sanktpēterburgā. Turklāt neviens no sešiem

kapitāliem naudas apmērā nebija tik milzīgs, lai uzskatītu, ka tas ir vienīgais mecenāta dāsnais

dāvinājums mūzikas kultūras dzīves organizēšanai pēc paša M. Beļajeva nāves.

312

Turpat, 169. lpp.

71

Daţās krievu jaunākajās enciklopēdijās313

apkopotie dati liecina, ka Gļinkas prēmija

pirmo divdesmit gadu laikā izdota 130 reizes, izlietojot kapitāla summu 70 000 krievu rubļu.

Līdz 1917. gadam Gļinkas prēmija tikusi piešķirta daţādu ţanru 216 opusiem. Savukārt pirmo

divdesmit piecu gadu laikā izdevniecības firma M. P. Belaieff in Leipzig laidusi klajā

četrdesmit septiľu komponistu 2901 izdevumu un tostarp septiľi simt trīsdesmit piecus

jaundarbus to oriģinālversijā, citus skaľdarbus daţādos pārlikumos.314

Šie nošu izdevumi tika

izplatīti Krievijā un Rietumeiropā, vokālie teksti izdoti ar tekstu tulkojumiem krievu un

Rietumeiropas valodās, kas veicināja krievu mūzikas mīļotāju skaitu ārzemēs. M. Beļajeva

izdevniecība Leipcigā katru simfonisko skaľdarbu ierasti izdeva uzreiz divās redakcijās –

partitūru, kam pievienotas orķestra balsis, un skaľdarba pārlikumu klavierēm četrrocīgi.315

M. Beļajeva arhīvā, kas glabājas Sanktpēterburgas konservatorijas bibliotēkas

Rokrakstu nodaļā, atrodama tikai viena vēstule (inv. nr. 546),316

ko Jāzeps Vītols rakstījis

Mitrofanam Beļajevam sakarā ar savu skaľdarbu apriti caur M. Beļajeva izdevniecību.

Vēstule datēta – 1903. gada 27. novembrī (pēc vecā stila) un tas nozīmē, ka tā sūtīta īsi pirms

M. Beļajeva nāves (pēc vecā stila – mecenāts mira 1903. gada 22. decembrī ):

„Dārgais Mitrofan Petrovič,

Neuzdrošinājos vakar vērsties pie jums ar lielu lūgumu. Lieta tāda, ka decembra

sākumā – ap 12. datumu – Rīgā paredzēts simfoniskais koncerts, kuram man lūdza

latviešu dziesmu svītu.317

Vai atļausiet man nosūtīt Jūsu izdotās partijas? Pēc koncerta

ar pateicību tās atgriezīšu. Ja Jūs būtu tik laipns, vai neiedotu man varbūt savu

vizītkarti ar norādi, pie kā vērsties? Man ir iespēja pārsūtīt notis sestdien nevis ar

pastu, bet privātā veidā.

Jums pateicīgais JVītols.”318

313

Порфирьева, А. Л. (2006). Беляев. В:, Санктпетербург – энциклопедия. 2-e издание, исправленное и

дополненное. Санкт-Петербург, Москва, c. 82; Петровская, И. Ф. (2009). Беляев. В: Музыкальный

Петербург. 1801–1917. Энциклопедический словарь-исследование, Том 10, Книга 1.

Санкт-Петербург: Композитор, c. 88 314

Порфирьева, А. Л. (2006). Беляев. В: Санктпетербург – энциклопедия. 2-e издание, исправленное и

дополненное. Санкт-Петербург, Москва, c. 82 315

No J. Vītola simfoniskās daiļrades paša autora veiktā pārlikumā klavierēm četrrocīgi M. Beļajeva

izdevniecībā bija Līgo svētki op. 4, Dramatiskā uvertīra, op. 21, Kvartets Sol maţorā,op. 27 un uvertīra Sprīdītis,

op. 37. 316

Skat. Санкт-Петербургская государственная консерватория им. Н. А. Римского-Корсакова Научная

музыкальная библиотека Отдел рукописей, Инв. No. 546 317

J. Vītola simfoniskais tēlojums Līgo svētki op. 4. pabeigts 1889. gadā (La fête Lihgo. Tableau simfonique sur

des thèmes populaires lettes pour orchestre, Op. 4. Leipzig, M. P. Belaieff, 1890.) 318

Дорогой Митрофан Петрович, Не успел я вчера обратиться к Вам с большой просьбой. Дело в том что

началеь декабря – около 12аго – предполагается в Риге симфонический концерт, для котораго меня

просили мою сю[и]ту из латышских песен. Не разрешите ли Вы мне послать Ваши партии? Сейчас после

концерта их с благодарностью возвратят. Эсли бы были столь любезны, не дадите ли мне может быть

свою визитную карточку с указанем к кому обратиться? Имею возможность переслать ноты в субботу не

по почте, а частным образом. Ваш благодарный ИИВитоль.

72

Šajā īsajā lūguma vēstulē pamanāma Vītola godbijīgā attieksme un cieľa pret savu

izdevēju Beļajevu un pieklājīgā atturība. Secināms arī būtisks fakts, ka autoram bija jāgrieţas

pie Beļajeva tikai ar atļaujas lūgumu. Sīkāki jautājumi par nošu īri Rīgas koncertam netika

iztirzāti un netika pieminēti ne atskaľotāji, ne koncertzāle, ne arī kāda līguma nepieciešamība

starp M. Beļajeva izdevniecību un koncerta organizētāju. Šāda vēstule liecina, ka Vītols

mēģinājis tobrīd maksimāli ekonomiskiem līdzekļiem panākt viľa simfoniskā opusa

atskaľošanu Rīgā.

Šīs apakšnodaļas turpinājumā pievērsīšos M. Beļajeva iedibinātās Gļinkas prēmijas

piešķīruma jautājumam. Vītolam veltītajās monogrāfijās neesmu saskārusies ar šī jautājuma

sevišķu iztirzājumu, drīzāk vieglu vispārinājumu, turklāt (virtuāli) publiskajā apritē esošā

informācija pierāda, ka ir ieviesušās faktoloģiskas kļūdas un, acīmredzot, šis jautājums

agrākajos pētījumos nav šķitis tik lielas uzmanības vērts, lai to noskaidrotu precīzāk. Tomēr

Vītols bija vienīgais latvietis, kuram šo Gļinkas prēmiju vairākkārt izlēma piešķirt. Tekstā jau

agrāk pieminētajā M. Beļajeva arhīvā, kas glabājas N. Rimska-Korsakova Sanktpēterburgas

konservatorijas bibliotēkas Rokrakstu nodaļā, atrodams svarīgs saraksta materiāls319

par

Gļinkas prēmiju piešķiršanu – kuriem komponistiem un par kādiem sacerējumiem prēmija

piešķirta no 1884. gada līdz 1903. gadam (M. Beļajeva dzīves periodā). Kāds no darbiniekiem

kantorgrāmatā skrupulozi veicis visus ierakstus un sarakstā atšifrēti M. Balakireva,

A. Borodina, P. Čaikovska, C. Kiī, N. Sokolova, A. Vinklera, N. Rimska-Korsakova,

S. Taľejeva, A. Ļadova, A. Glazunova, A. Skrjabina un Vītola skaľdarbi un saľemto prēmiju

lielums, kas daudziem krievu autoriem sniedzas daudzu tūkstošu krievu rubļu apjomā.

Jāzepa Vītola atalgojums par sacerējumiem šajā sarakstā izskatās sekojoši:

Sonāte klavierēm op. 1 – 200 rubļi;

Variācijas op. 6 – 200 rubļi;

Dramatiskā uvertīra – 500 rubļi;

Kvartets G-dur op. 27 – 500 rubļi.

Šis saraksts ir diezgan būtisks avots konkrētajā tēmas izpētes kategorijā, jo parāda, ka

izveidojās nesakritības mūzikas vēsturnieku turpmākajās publikācijās un atsaucēs gan Latvijā,

gan arī Krievijā jautājumā par Gļinkas prēmiju piešķīruma skaitu Jāzepam Vītolam. Krievu

muzikoloģe Tatjana Broslavska 2001. gada rakstu krājumā, kas veltīts Pēterburgas krievu

319

Санкт-Петербургская государственная консерватория им. Н. А. Римского-Корсакова Научная

музыкальная библиотека Отдел рукописей - Беляевсий архив. Папка 18, 65. письмо. Дело Глинкинск

преми, Квартетн. Конкурсов, Камернаго Обшества

73

mūzikas kultūrai,320

publikācijā par J. Vītolu kā Beļajeva pulciľa tradīciju glabātāju

pieminējusi, ka Vītols saľēmis Gļinkas prēmiju četras reizes un atsaucas uz M. Beļajeva

arhīvu Sanktpēterburgas konservatorijā.321

Šie dati būtu attiecināmi līdz 1903. gada nogalei,

bet jau 1922. gada izdevumā Mūsu mūzikas mākslinieki322

Emīls Dārziľš nosaucis Vītola

sekojošus skaľdarbus, kas saľēmuši Gļinkas prēmiju – Variācijas par latviešu tautasdziesmas

Ej, saulīte, drīz pie Dieva tēmu op. 6, Dramatiskā uvertīra op.21, Sprīdītis uvertīra

dramatiskai pasakai op. 37, Piecas dziesmas vienai balsij op. 34 (ciklā iekļautās dziesmas

Sapľu tālumā (Aspazija), Tik sen (Aspazija), Biķeris miroľu salā (J. Poruks), Satumsa nakts

(Saulietis), Pie tava augstā baltā loga (J. Poruks)) un Astoľas dziesmas vienai balsij ar

klavieru pavadījumu op. 40 (ciklā iekļautās dziesmas Zvejnieces dziesmiľa (F. Bārda),

Notturno (G. Šķilters), Laimīte (K. Jēkabsons), Danču tracis (A. Brigadere), Bārenīts

(K. Skalbe), Piano (K. Skalbe), Kā mākonīts (Naurēnu Elza), Vienatnē (Naurēnu Elza).

1929. gadā Parīzē izdotais M. Beļajeva piemiľas izdevums atklāj, iespējams,

vispilnīgāko iespaidu par Gļinkas prēmijas piešķīrumu Jāzepam Vītolam.323

Kuratoru padome

krievu komponistu un mūziķu aizgādībai šīs grāmatas pielikumā nr. 2 publicējusi prēmiju

piešķīruma sarakstu laika periodā no 1884. gada līdz 1917. gadam. Jāzepa Vītola darbu

saraksts tajā izskatās sekojoši:

1905. gadā – Variācijas par latviešu tautasdziesmas Ej, saulīte, drīz pie Dieva

tēmu op. 6

1907. gadā – Dramatiskā uvertīra op. 2324

1910. gadā – Piecas dziesmas vienai balsij op. 34

– Astoľas dziesmas vienai balsij ar klavieru pavadījumu op. 40

1911. gadā – Sprīdītis uvertīra dramatiskai pasakai op. 37

Šajā sarakstā nav pieminēta ne 1886. gadā pabeigtā sonāte klavierēm, op. 1, ne arī

stīgu kvartets Sol maţorā, op. 27, kas pabeigts 1899. gadā, turklāt abi šie sacerējumi

M. Beļajeva kantorgrāmatā atzīmēti ar konkrētām prēmijas summām, bet nevienam no tiem

nav pierakstīts konkrētais piešķiršanas laiks. Līdz ar to jāsecina, ka Vītols bija vienīgais no

visiem iepriekš pieminētajiem Gļinkas prēmijas laureātiem, kura daiļrades panākumu precīza

320

Брославскя, Т. (2001). Язеп Витол как хранитель традиций Беляевского кружка (А. Лядов – Я. Витол).

В: Петербургские страницы русской музыкальной культуры. Сборник статей и материалов.

Санкт-Петербург: ИП Комплекс 321

Turpat, 44. lpp. 322

Straume, J. [Straumes Jānis]. (1922). Mūsu mūzikas mākslinieki. Monogrāfiski apraksti ar fotogrāfijām.

1. burtnīca. Rīgā: A. Gulbja apgādībā, 58.–59. lpp. 323

Памяти Митрофана Петровича Бѣляева (1929). Сборникь очерковъ, статей и воспоминаній. Парижъ:

Изданiе Попечительнаго Совѣта для поощренiя Русскихъ Композиторовъ и Музыкантовъ 324

Saraksta publikācijā ieviesusies drukas kļūda, jo J. Vītola Dramatiskā uvertīra ir opuss 21, nevis 2

74

hronoloģizēšana saraksta veidotājam bijusi apgrūtinoša. Visticamāk, ka pietrūka precīzu datu

informācijas un skaľdarbi bija arī pārāk nenozīmīgi, salīdzinot, piemēram ar A. Borodina,

N. Rimska-Korsakova vai A. Glazunova daudzskaitlīgajiem opusiem gandrīz visās prēmijas

piešķiršanas kategorijās, kur vadījās pēc mūzikas ţanru un skaľdarbu apjoma iedalījuma.

Šeit piedāvāju Jāzepam Vītola piešķirto Gļinkas prēmiju saraksta jaunu iedalījumu,

kas pierāda arī šī autora labvēļu personas krievu mūzikas kultūrā:

Mitrofana Beļajeva pārraudzībā –

Gļinkas prēmija par Sonāti klavierēm b moll op. 1

Gļinkas prēmija par Stīgu kvartetu G dur op. 27

Nikolaja Rimska-Korsakova pārraudzībā –

Gļinkas prēmija par skaľdarbu Variācijas par latviešu tautasdziesmas Ej, saulīte, drīz

pie Dieva tēmu op. 6

Gļinkas prēmija par skaľdarbu Dramatiskā uvertīra op. 21

Aleksandra Glazunova, Anatolija Ļadova un Nikolaja Arcibuševa padomē –

Gļinkas prēmija par ciklu Piecas dziesmas vienai balsij op. 34

Gļinkias prēmija par ciklu Astoľas dziesmas vienai balsij ar klavieru pavadījumu

op. 40

Gļinkas prēmija par uzvertīru dramatiskai pasakai Sprīdītis op. 3

No saraksta redzams, ka Jāzeps Vītols Gļinkas prēmiju saľēmis par septiľiem

daţādiem opusiem, kas radīti iesākot no Sanktpēterburgas konservatorijas absolvēšanas brīţa

līdz pat J. Vītola 25 darbības gadu jubilejai Krievijā.

Otra svarīgā iezīme bija M. Beļajeva simboliski tēvišķais atbalsts jaunajam un

talantīgajam latviešu skaľradim, iekļaujot savas izdevniecības katalogā nepazīstama latviešu

komponista oficiālo opusu nr. 1. 1882. gada martā salīdzinoši līdzīgas impulsīvas rīcības soli

(ar tālejošām sekām, ko ieskicēju šīs apakšnodaļas ievadā) Mitrofans Beļajevs spēra pēc

16 gadus jaunā Aleksandra Glazunova spoţās debijas ar viľa Pirmās simfonijas atskaľojumu.

Jaunu talantu apbrīna un vēlme rūpēties par viľiem kā saviem bērniem325

acīmredzot bijis

325

Mitrofana un Marijas Beļajevu ģimenē bērnu nebija, taču vēlāk starp nopietnajiem komponistiem

t. s. Beļajeva piektdienās bija sastopama arī Beļajeva pieľemtā audţumeita Marija Andrianovna Beļajeva

75

viens no psiholoģiskajiem iemesliem, kādēļ Mitrofans Beļajevs pievērsies mecenātisma

iedibināšanai.

Jāzepa Vītola turpmākie dzīves gadi Sanktpēterburgā pēc Beļajeva nāves noritēja

sadarbībā ar mecenāta idejas pārmantotājiem – Kuratoru padome krievu komponistu un

mūziķu aizgādībai (Попечительный Совѣт для поощренiя Русскихъ Композиторовъ и

Музыкантовъ) un N. Rimska-Korsakova Sanktpēterburgas konservatorijas Rokrakstu nodaļā

esmu apkopojusi J. Vītola fonda materiālu, kurā ir autora regulārā sarakste ar šīs padomes

pārstāvjiem 1905. gadā, no 1907. gada līdz 1910. gadam, no 1913. gada līdz 1918. gada

pavasarim. Šis korespondences materiāls sniedz ieskatu Krievijas vidusmēra komponista

rūpēs par savu darbu atbilstošu izdošanu bez kļūdām, savu skaľdarbu regulāru piedāvāšanu

padomes lēmumiem par jaunu skaľdarbu izdošanu, kā arī pierāda Vītola sīkumaino raksturu

gan pozitīvā, gan ne tik pozitīvā gaismā, jo autors vairākkārt paudis neapmierinātību un

sūdzības par nekorektu rīcību attieksmē pret viľa skaľu mākslu.

2.3. Cariskās Krievijas ordeņi J. Vītolam

Nodaļas hronoloģiskais periods ļauj promocijas darbā ietvert jautājumu par Vītolam

piešķirtajiem augstākajiem valsts apbalvojumiem – ordeľiem. Vītola personību raksturo

vairāki ordeľi un heraldikas zīmes – tās galvenokārt kļūst redzamas sabiedrībai, taču katra

zīme (vai kods) ievēro savus likumus. Šīs apakšnodaļas turpinājumā vispirms būs īss ieskats

ordeľu un heraldikas rašanās vēsturē un terminu skaidrojums.

Augstāko apbalvojumu sistēma mūsdienīgā ordeľu izpratnē intensīvāk sākusi

darboties jau viduslaikos, kad līdz ar krusta kariem sevišķa nozīme bijusi mūku-bruľinieku

ordeľiem. Līdztekus ordenim [vācu Orden < lat. ordo (ordinis) rinda; kārta; pakāpe]326

viduslaiku vēstures periodā starp 10. gadsimtu un 13. gadsimtu lietots arī termins heraldika

[vācu Heraldik < fr. < ģerm.], kas vienā no pamatskaidrojumiem apzīmē ģerboľu un arī citu

līdzīgu simbolisku zīmju kopumu327

.

Franču vēsturnieks un paleogrāfs Mišels Pasturo savā grāmatā Heraldika, tās izcelsme

un nozīme (Heraldry, Its Origins and Meaning) atzīmē,328

ka termins heraldika atvasināts no

vārda herald, kas, savukārt, cēlies no senaugšvācu heriwald un vecfranču hérault, un nozīmē

v ē s t ī t ā j s [mans izcēlums – Z. P. un piezīme, ka latviešu valodā iespējams lietot gan

326

Svešvārdu vārdnīca (2008). Sastādītājas: I. Andersone, I. Čerľevska, I. Kalniľa, D. Nātiľa, R Puriľa,

L. Vjatere. Izdevniecība Avots, 600. lpp. 327

Skat. turpat, 314. lpp. 328

Pastoureau, M. (1997). Heraldry its Origins and Meaning. No franču valodas tulk. Fransiska Garvī

(Francisca Garvie). London: Thames & Hudson Ltd

76

tulkojuma vārdu vēstītājs, gan svešvārdu herolds329

]. M. Pasturo norāda, ka šī vārda izcelsme

tālāk nav droši zināma, bet herolds minēts pirmo reizi ap 1170. gadu un termins heraldika

bieţi tiek lietots kā sinonīms vārdam ģerbonis (armory), kurš ir tikai viens no herolda

pienākumiem.330

Šajā apakšnodaļā tuvāk tiks skatīti Krievijas impērijas piešķirtie ordeľi

latviešu mūzikas personībai, lai promocijas darba noslēgumā secinātu – kādi ir vēstījumi,

kurus Vītols savā dzīves gājumā ir sniedzis konkrētai (konkrētām) sabiedrībām? Par kādiem

nopelniem daţādas sabiedrības ir izvēlējušās piešķirt Jāzepam Vītolam augstākos

starptautiskos apbalvojumus?

Lai savā pētījumā adaptētu ordeľa termina izpratni Krievijā 19. gadsimta otrajā pusē

(kas ir svarīgi J. Vītolam piešķirto apbalvojumu kontekstā), izmantošu Vladimira Dāla

(Владимир Иванович Даль, 1801–1872) Lielkrievu dzīvās valodas sarunvārdnīcu.331

Tā ir

viena no fundamentālākajām krievu valodas vārdnīcām, kuru akadēmiķis, rakstnieks V. Dāls

sastādījis 19. gadsimta vidū un kurā atspoguļota gan rakstiskās, gan mutiskās runas leksika,

terminoloģija un frazeoloģija. Krievu valodā jēdziens ordenis vārdnīcas ceturtajā izdevumā

(1914. gads) skaidrots šādi:

Ordenis – 1) vienas ordeľu zīmes kavalieru kārta, sākotnēji tika nēsāta kā brālības

zīme, bet šodien tiek piešķirta cienījamiem kungiem par sasniegumiem un nopelniem;

2) ordenis un pati tā zīme dāvā daţreiz īpašas tiesības; 3) Mūku ordenis katoļu baznīcā un

draudze, kas tajā dzīvo.332

Arī 2008. gadā izdotajā Svešvārdu vārdnīcā termins ordenis ir saglabājis minētās

funkcijas, ietverot vēsturisko pārskatu no viduslaikiem līdz jaunākajiem laikiem, vienīgi

impēriju vietā liekot valsts simbola nozīmi:

Ordenis – 1) slēgta reliģiska apvienība ar īpašiem statūtiem, noteikumiem, apģērbu un

atšķirības zīmēm; 2) militāra un reliģiska bruľinieku apvienība viduslaiku Eiropā; 3) valsts

apbalvojums, goda zīme, ko piešķir par sevišķiem nopelniem valsts labā.333

Šo terminu salīdzinājums daţādu gadsimtu vārdnīcās ļauj secināt, ka augstāko

apbalvojumu nozīme tiek saglabāta vienotā atzinības kritērijā gan cariskajā Krievijā, gan

329

Herolds – vēst. viduslaikos – vēstnesis, kas iedzīvotājiem pavēstīja karaļa vai vietējā feodāļa rīkojumus, kara

sākšanos, miera noslēgšanu u. tml., gādāja par kārtību bruľinieku turnīros un svētku ceremonijās, rakstīja

hronikas. No: Svešvārdu vārdnīca (2008). Sastādītājas: I. Andersone, I. Čerľevska, I. Kalniľa, D. Nātiľa,

R Puriľa, L. Vjatere. Izdevniecība Avots, 315. lpp. 330

Pastoureau, M. (1997). Heraldry its Origins and Meaning. No franču valodas tulk. Fransiska Garvī

(Francisca Garvie). London: Thames & Hudson Ltd, P. 73 331

Даль, Вл. (1914). Толковый словарь живаго Великорускаго языка. Четвертое исправленное и

значительно дополненное изд. под ред. проф. И. А. Бодуэна-Де-Куртнэ, Том 2. Санкт-Петербургь –

Москва: Т-ва М. О. Вольф 332

Turpat, 1788. lpp. 333

Svešvārdu vārdnīca (2008). Sastādītājas: I. Andersone, I. Čerľevska, I. Kalniľa, D. Nātiľa, R. Puriľa,

L. Vjatere. Izdevniecība Avots, 600. lpp.

77

Latvijā, gan citās kaimiľvalstīs. Turpinājumā aplūkošu Krievijas cariskās valdības atsevišķos

apbalvojuma piešķīruma gadījumus.

Par Jāzepa Vītola gūtajiem apbalvojumiem t. s. Krievijas dzīves periodā (1880–1918)

latviešu valodā izdotajās grāmatās nav līdz šim nav bijis izvērstu aprakstu vai norāţu.

Sanktpēterburgas Centrālajā Valsts Vēstures arhīvā (Центральный государственный

исторический архив Санкт-Петербурга, ЏГИАСПб) – Sanktpēterburgas konservatorijas

fondā – glabājas pedagoga Jāzepa Vītola personīgā lieta (361. f., 9. apr., 32. l.). Šīs lietas

49. – 51. lapā var iepazīties ar J. Vītola savā darba vietā iesniegto formulāro sarakstu viľa

akadēmiskajai biogrāfijai (Формулярный список профессора 2й степени СПБ.

Консерватории Иосифа Ивановича Витоль), kas sastādīts 1905. gada 5. decembrī. Šajā

anketā atzīmēts, ka Jāzeps Vītols saľēmis Sv. Staľislava 3. pakāpes ordeni un Sv. Annas

3. pakāpes ordeni (361. f., 9. apr., 32. l.). Precīzāks atšifrējums ierakstīts dienesta ailē:

49. lapā – Par teicami uzcītīgu kalpošanu Sanktpēterburgas konservatorijā apbalvots ar

Sv. Staľislava 3. pakāpes ordeni (1897. gada 13. aprīlis).

51. lapā – Par teicami uzcītīgu kalpošanu Sanktpēterburgas konservatorijā apbalvots ar

Sv. Annas 3. pakāpes ordeni (1901. gada 1. janvāris).

Krievu (padomju) enciklopēdiju un jaunāku pētījumu interneta resursos var iegūt

izvērstu informāciju par Imperatoriskajiem un Krievijas cariskajiem ordeľiem.334

Sv. Staľislava ordenis ir poļu–krievu aristokrātijas radīts apbalvojums 18. gadsimta vidū.

Krievijas impērijā tas tika piešķirts no 1831. gada līdz 1917. gadam, bija izplatīts un visvairāk

piešķirtais apbalvojums. To ieguva praktiski visas personas, kuras bija kādu laika periodu

uzkalpojušas līdz konkrētai dienesta pakāpei un bija piederīgas valsts ierēdľu kārtai – karavīrs

vai civilais. Pretendentu uz to bija daudz, un, lai izskaitītu visus kandidātus zemākās pakāpes

apbalvojumam, tika apstiprināta Sv. Staľislava ordeľa kavalieru dome. To veidoja katras

ordeľa pakāpes 12 vecākie kavalieri. Sanāksmes notika reizi gadā aprīļa mēneša sākumā, kad

tika pieľemts arī lēmums par jaunajiem apbalvojamajiem. Šī ordeľa devīze bija Premiando

Incitat (Награждая, поощряет; Apbalvojot veicina).

Sv. Annas ordenis tika iedibināts jau 1735. gadā, un ļoti drīz tas iekļāvās Krievijas

impērijas apbalvojumu sistēmā, lai izceltu plašu grupu valsts civilo iedzīvotāju un karavīru.

Sv. Annas ordenis kā valsts apbalvojums Krievijas impērijā nekad nepārstāja būt ī p a š s

diţciltības apbalvojums, ko piešķīra Romanovu padome. Pēc 1831. gada, kad valsts

apbalvojumu sistēmā tika ieviests Sv. Staľislava ordenis, Sv. Annas ordenis tika pieľemts par

augstāka līmeľa apbalvojumu. Augstāk par Sv. Annas ordeľa apbalvojumu atradās

334

Skat. – www.gatchina3000.ru/brockhaus-and-efron-encyclopedic-dictionary/074/74760.htm

78

Sv. Vladimira ordenis, taču Vītols šo apbalvojumu Krievijas impērijā nesaľēma. Sv. Annas

ordeľa statuss tika piešķirts par kalpošanu valstij, darot sabiedriski derīgu darbu vai veicot

varoľdarbus karalaukā. Sv. Annas ordeľa devīze bija: Tiem, kas mīl patiesību, godaprātu un

uzticību (Любящим правду, благочестие и верность).

Interesanti atzīmēt, ka Sv. Annas ordeľa jebkuras pakāpes apbalvojums sākotnēji ļāva

iegūt tūlītēju visas dzimtas muiţniecību, taču kopš 1845. gada šo priekšrocību attiecināja tikai

uz ordeľa 1. pakāpes kavalieriem, bet citu pakāpju līmeľos apbalvotie varēja saľemt tikai

personīgo muiţniecību (личное дворянство). Tā kā Vītols šo apbalvojumu saľēma

1901. gadā, jāizvirza pieľēmums, ka viľš varēja saľemt personīgo muiţniecības kārtu.

Abi šie cariskās Krievijas ordeľi tika piešķirti Sanktpēterburgā, taču dokumentu

liecības neatklāj – ar kādu institūciju atbalstu vai starpniecību Jāzeps Vītols tika virzīts

minētajiem valsts apbalvojumiem. Latviešu mūzikas vēsturē ir ziľas, ka pirms Vītola šos abus

apbalvojumus Sanktpēterburgā saľēma jaunlatvietis Baumaľu Kārlis (1835–1905) – par

panākumiem pedagoģiskajā darbā apbalvots ar Sv. Annas ordeni (1873. gadā) un

Sv. Staľislava ordeni (1878. gadā).335

Zīmīgi, ka desmitgadē no 1870. gada līdz 1880. gadam

Baumaľu Kārlis daudz aktīvāk ir iesaistījies gan latviešu Dziesmu svētkos, radot pirmās

latviešu oriģināldziesmas,336

gan piedalījies asā polemikā vesela gada garumā un bijis

almanaha Dunduri līdzstrādnieks, gan arī izdevis savu dziesmu krājumus. Visas šīs aktivitātes

ir definējamas kā jaunlatvieša centieni Pēterburgā celt savas kultūras līmeni un tautas

apgaismību. Taču muzikologs Arnolds Klotiľš piezīmē, ka Baumaľu Kārlis 1881. gadā bijis

ţandarmērijas sen uzraudzīts latvietis un viľa atbrīvošanai no darba bijuši politiski motīvi.337

Šis biogrāfijas posms, kurš cariskajām varas iestādēm liek atzīt, ka Baumaľu Kārlis

uzskatāms par bīstamu brīvdomātāju, atklājas kā vēstures sareţģīta panorāma. Jo cariskās

Krievijas ordeľus Baumaľu Kārlim vairs neatľems, bet par lojālu pedagogu Krievijas

izglītības iestādēs viľš vairs nav uzskatāms. Turklāt sasniedzot attiecīgu darba gadu stāţu,

Baumaľu Kārlis Sv. Staľislava ordeni saľem automātiski. Ordeľu piešķiršanas sistēma

cariskajā Krievijā būtu apzīmējama kā mazliet mehānisks process.

Tā kā savos memuāros Vītols daudz vairāk piemin amatu ieguves brīţus un iecelšanu

goda locekļa kārtā, jāpieľem, ka personīgi svarīgāks viľam bija mākslas un mūziķu

profesionāļu aprindu novērtējums. Cariskās Krievijas piešķirtie augstākie apbalvojumi Vītola

biogrāfiju izdevumos tikuši noklusēti vai piemirsti. Muzikoloģe G. Goluba

Baumaľu Kārļa gadījumā tos vismaz nosauca, taču par to piešķīrumu un v ē s t ī j u m a

335

Goluba, G. (1990). Baumaľu Kārlis. Rīga: Liesma, 165. lpp. 336

Pirmajos Dziesmu svētkos skan Tēvijas dziesma, Daugavas zvejnieku dziesma, Dievs, svētī Latviju (Baltiju).

Otrajos Dziesmu svētkos skan Trimpula, Latviski lai atskan dziesmas un Mūsu Tēvs debesīs 337

Goluba, G. (1990). Baumaľu Kārlis. Rīga: Liesma, 133. lpp.

79

nēsāšanas praksi diskusijas pagaidām nav bijušas. Jāzepa Vītola gadījumā iemesli varētu tam

būt šo faktu nezināšana, biogrāfu paviršība vai arī daţādos laikos pārprasta angaţētība,

vēstures konteksts.

Krievijas dzīves periodā autors savās atmiľās izceļ vienu īpašu apbalvojuma epizodi

Sanktpēterburgas konservatorijas darba ikdienā:

„Pēterpils konservatorija – Ķeizariskās mūzikas biedrības Pēterpils nodaļa – mani godināja ar vislielāko

godu, kas viľai bija izdodams: 1911. gadā, man uz 25 konservatorijā nostrādātiem gadiem atskatoties,

tā mani iecēla par savu goda locekli, mans vārds zelta burtiem iekalts marmora plāksnē konservatorijas

zāles kuluāros – zem Sen-Sansa un Rimska-Korsakova. Par to manu paldies!”338

Cariskās Krievijas ordeľu piešķīrums nebija ārkārtēja parādība aktīvi strādājošiem

Sanktpēterburgas intelektuāļiem. Šo ordeľu nozīme sabiedriskajā telpā 19. gs. vairāk

akcentēta krievu literātu darbos. Piemēram, Nikolajs Gogolis (1809–1852) un

Fjodors Dostojevskis (1821–1881) literāri portretējuši sabiedrības pārstāvjus, kuri tiecās vai

arī iemantoja šos ordeľu apbalvojumus.

2.4. J. Vītola ienākšana latviešu sabiedrībā: viņa raksti latviešu periodikā līdz

1918. gadam

Jāzepa Vītola Sanktpēterburgas dzīves darba posms tā īsti iesākās pēc 1886. gada

22. maija – kā absolventam saľemot Sanktpēterburgas konservatorijas brīvmākslinieka

diplomu ar mazo zelta medaļu un uzreiz rudenī kļūstot par tās jauno un pirmo nekrievu

absolventu – pedagogu.339

Vecumdienās savā autobiogrāfijā Vītols pateicību izsaka šādi:

„Tie bija divi: Rimskis-Korsakovs un Davidovs, kas ar vienu vārdu man atvēra darba un goda pilnas

nākotnes vārtus, man – latvietim!”340

Atgrieţoties Latvijā 1918. gada vasarā ar vēstures stāstiem apvīto operas vilcienu no

Sanktpēterburgas, nav šaubu par Vītola piederību latviešu kultūrai. Taču Sanktpēterburgas

338 2010. gada nogalē apmeklējot N. R. Korsakova Sanktpēterburgas konservatoriju, uzzināju, ka

oriģinālplāksne ir sadalīta mazos fragmentos un, apvēršot uz otru pusi, tikušas noformētas jaunas marmora

plāksnītes, kas piekārtas pie konservatorijas klašu durvīm, apliecinot cieľu ievērojamu pedagogu darbībai šajā

konservatorijā. Mazāk izteiksmīgas granīta plāksnes atrodas starp ēkas abiem stāviem, ejot pa trepēm uz

augšstāvu. Tur daudzu ievērojamu personu vidū sarakstā arī iegravēts teikums (krievu valodā) J. Vītols –

komponists – 1863–1948. Skat. – Vītols, J. (1988). Manas dzīves atmiľas. Sast. un komentējis O. Grāvītis.

Rīga: Liesma, 187. lpp. 339

Sanktpēterburgas Centrālajā Valsts Vēstures arhīvā (Центральный государственный исторический архив

Санкт-Петербурга, ЦГИАСПб) glabātā J. Vītola lieta (361. f., 9. apr., 32. l. 50. lpp.) – pedagoga amatā

oficiāli apstiprināts 1886. gada 9. oktobrī 340

Vītols, J. (1988). Manas dzīves atmiľas. Sast. un komentējis O. Grāvītis. Rīga: Liesma, 83. lpp.

80

valsts bibliotēku un arhīvu krājumi un daţādi avoti apliecināja, ka 19. gs. nogalē sabiedrība

Krievijā Vītolu uzlūkoja kā vienu no jaunajiem krievu komponistiem.341

Daţos vēlākajos

krievu un arī vācu ţurnālistu tulkotajos rakstos Vītola izcelsme presē skaidrota, pieminot

Krievijas impērijas Baltijas guberľas, turklāt daţādas (vidzemnieks, kurzemnieks u. tml.). Bet

20. gs. krievu muzikologs Mihails Mihailovs (1904–1983) savā rakstu krājumā par krievu

mūzikas stiliem un kultūras procesiem Beļajeva pulciľa dalībnieku Jāzepu Vītolu atzīmē kā

уроженец Латвии (Latvijā dzimušais).342

Savā promocijas darbā izvirzu tēzi, ka Vītols tikai

laika gaitā un daţādu procesu ietekmē kļuva par aktīvu latviešu sabiedrības pārstāvi. Viľa

iesaistīšanās latviešu sabiedrības notika pakāpeniski un tikpat lēni notika viľa tautiskās

piederības atzīšana citu kultūru kritiķu publikācijās.

Jāzepa Vītola bērnība bija aizvadīta Jelgavas vācu kultūrvidē un studijas pavadītas

jaunkrievu skolas ietekmes zonā Sanktpēterburgas konservatorijā. Šajā apakšnodaļā ieskicēšu

komponista izraudzītos tuvināšanās ceļus latviešiem un aplūkošu viľa tautisko ideju dinamiku

preses avotu liecībās līdz brīdim, kad 1918. gadā J. Vītols apmetas Rīgā uz pastāvīgu dzīvi.

Atgriezīsimies 19. gs. 80. un 90. gadu mijā. Šajā laikā Vītols kopā ar Jurjānu Andreju

Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komisijas uzdevumā piedalās folkloras vākšanas un seno

instrumentu iepazīšanas ekspedīcijās.343

Kopš 1888. gada Vītols iesaistās Vispārējo latviešu

dziesmu svētku kustībā vispirms kā komponists, vēlāk arī kā virsdiriģents un svētku rīkotāju

komisijas loceklis. Kopš 1891. gada augusta regulāri piedalās Mūzikas komisijas rīkotajos

Rudens koncertos kā atskaľotājmākslinieks.

Latviešu sabiedrības apziľā Jāzeps Vītols ienācis caur daţādiem periodikas avotiem,

jo skar plašu sabiedriski aktuālu tēmu loku. Jau 1892. gadā komponists ţurnālā Austrums

regulāri publicēja savas profesionāli vērīgās recenzijas par tobrīd aktuāliem nošu

izdevumiem.344

Otrs Vītola iecienīts medijs, kurā viľš 1895. gadā detalizēti un arī kopainā

slavē Jelgavas dziesmu svētku (1895) kvalitāti, ir Rīgā izdotais Baltijas Vēstnesis – politisks,

sabiedrisks un literārs laikraksts.345

Trešais preses izdevums, kurā J. Vītols kopš 1908. gada

341

Skat., piem., A. Filanova recenziju Maskavas Teātra, mūzikas un mākslas ţurnālā Mākslinieks (Артисть).

1889. gada decembrī, 4. grāmata. Skat. arī Zīverte-Zālīte (1933). Jāzeps Vītols (Biogrāfiska etīde). No: Rakstu

vainags Profesoram Jāzepam Vītolam 1863–1933. Rīga: Izdevis A. Gulbis, 13. lpp. 342

Михайлов, М. К. (1999). О русской музыке. Санкт-Петербург: КАНОН, c. 109 343

1891. gada vasaras tautas dziesmu pieraksti, kas iekļauti Jurjānu Andreja manuskriptā (LFK 1495) un

glabājas Latvijas Folkloras krātuvē, liecina, ka Vītols Krustpilī pierakstījis 66 tautas dziesmu melodijas. Skat. –

Volfarte, K. (2009). Rīgas Latviešu biedrība un latviešu nacionālā kustība no 1868. līdz 1905. gadam.

Rīga: LU Akadēmiskais apgāds 344

Austrums bija Maskavas latviešu dibināts ţurnāls, kas tapis ar mērķi veicināt literatūras, valodas un

sabiedriskās dzīves attīstību Latvijā, tā izdevējs un redaktors bija jaunlatviešu ideju pārmantotājs Jēkabs Velme

(1855–1928). Skat. Grigulis, A., Treijs, R. (1992). Latviešu ţurnālistikas vēsture. No pirmsākumiem līdz

Pirmajam pasaules karam. Rīga: Zvaigzne, 82. lpp. 345

Viens no nozīmīgākajiem latviešu pilsoniskajiem izdevumiem; tā izveidotājs un pirmais redaktors bija

jaunlatviešu kustības dalībnieks Bernhards Dīriķis (1831–1892). Baltijas Vēstnesis dibināts 1868. gadā. Šis

laikraksts, līdzīgi kā pirmā latviešu dienas avīze Rīgas Lapa (sāka iznākts 1877. gadā B. Dīriķa izdevumā un

81

regulāri publicējas, bija Latviešu konstitucionālās demokrātiskās partijas laikraksts Latvija –

turīgās pilsonības ideoloģijas veidotājs un vadītājs.346

Tajā J. Vītols nevairās atklāti runāt par

mūzikas mākslas angaţētību politiskiem mērķiem un savu iecerēto apolitisko nostāju.

Zīmīgi, ka bieţi vien publicētajos rakstos, vēstulēs un komponētajos darbos piezīmes

Vītols norāda daţādas savas tābrīţa atrašanās vietas – Pēterpili, Zarečji, Krimas kūrortu Sakos

un Koreizā, Lisičansku, Arhangeļsku u. c. Tomēr komponista biogrāfijas izpēte liecina:

fiziska atrašanās ārpus dzimtenes periodā līdz 1918. gadam viľam netraucē būtiski veicināt

nacionālo elementu attīstību latviešu mūzikas kultūrā. Interesanti, ka 1911. gada 5. novembrī,

Sanktpēterburgas konservatorijas Lielajā zālē atzīmējot J. Vītola 25 gadu darba jubileju,

svētki vainagojās ar ziedojumu vākšanu, ko latviešu sabiedrības pārstāvji bija paredzējuši, lai

iegādātos zemes īpašumu Latvijā (Vidzemē) un dāvātu to komponistam viľa atpūtas brīţiem

brīvlaikos un vecumdienās.347

Vītols ir latviešu inteliģences sabiedrības zenītā jau 1911. gadā,

un šis augstsirdīgais ţests no tautiešu puses norādīja uz viľam adresētu aicinājumu būt

dzimtenē starp savējiem. Acīmredzot šī ideja nevarēja vēl realizēties un uz J. Vītola lauku

mājām vēl krietni bija jāgaida, jo Latvijas valdības piešķirtajās Gaujienas Anniľās Vītoli

pavadīja vasaras un svētku brīvdienas no 1922. gada līdz 1944. gadam.

Apakšnodaļas turpinājumā vairāk kavēšos pie atsevišķiem Jāzepa Vītola rakstiem

latviešu periodikā. Šajā laikposmā to kopskaits nedaudz pārsniedz trīsdesmit, un ţanru loks

ietver polemikas, problēmrakstus, recenzijas, rakstus par mūzikas darbiniekiem un Vītola

pateicības.

Polemikas ţanru autors nav sevišķi iecienījis, tomēr daţkārt 19. un 20. gs. mijā viľš

tam pievērsies. Iesākums meklējams 1895. gada vasarā laikrakstā Baltijas Vēstnesis. Vītols

reaģē uz Nikolaja Alunāna nepatiku par viľam adresēto, lai gan visai saudzīgi pausto kritiku.

Tās objekts ir Alunāna tobrīd vien divās burtnīcās izdoto mācību līdzeklis Kora dziedāšana.

Pamācība kā kora dziedātāji izgļitojami (1. burtnīca 1894. gadā, 2. burtnīca 1895. gadā).

Vītols savas teorētiķa piezīmes atļāvies, apzinoties, ka piecu gadu gaitā jau pats uzkrājis

pietiekamu pieredzi koru vadīšanā. Šī polemika, iespējams, kļūst arī par pirmo diskusiju

solfedţo pedagoģijas jomā latviešu koru kultūrā. Alunāns visai kategoriski uzaicina Vītolu

daţas no publicētajām piezīmēm atsaukt.348

Savukārt Vītola atbilde iezīmē mazliet plašāku

problēmas kontekstu:

redakcijā, 1880. gada 1. jūlijā redakciju pārľēma Baltijas Vēstnesis), par galveno uzdevumu izvirzīja tautisko

centienu aizstāvību. Skat. Konversācijas vārdnīca (1911). R. L. B. Derīgu Grāmatu Nodaļa. III sējums. Rīga

(Drukājis G. Landsbergs Jelgavā), 3426–3427 346

Grigulis, A., Treijs, R. (1992). Latviešu ţurnālistikas vēsture. No pirmsākumiem līdz Pirmajam pasaules

karam. Rīga: Zvaigzne, 249. lpp. 347

Tālivalds (1911). Par Jozefa Vītola 25-gadu jubileju 5. novembrī. Rīgas Avīze. 10. (22.) novembrī 348

Alunāns, N. (1895). Ir tikai divi zinātnes, kuras spēj dot pierādījumu: loģika un matemātika. Baltijas

Vēstnesis. 27. jūlijā (8. augustā)

82

„Pateicoties šādam prasījumam, esmu piespiests atkāpties no līdz šim ieturēta principa, nekad atklātā

debatē jeb polemikā neielaisties jebkādu presē manai personai izsacītu pārmetumu dēļ. Tamdēļ arī

Alunāna kgs mani atvainos, ja šoreiz visus principus un pedagoģiskus jautājumus atstāju neievērotus

[...] Ka šinī mums visiem dārgajā darbu laukā egoismam vai citādām personīgām interesēm vietas

nedrīkst būt, no tam, domāju, esam visi pārliecināti arī bez drukātiem vārdiem.”349

Cits polemika risinājusies pēc septiľiem gadiem – tā aizsākusies 1902. gada 18.

decembrī. Kreisā laikraksta Dienas Lapa redakcijai Vītols adresējis piezīmi par kādas

ērģelnieces Tijas Tīpaines jaunkundzes koncerta afišās piesavināto titulu

Pēterburgas konservatoriste. J. Vītols norādīja, ka jau no 1898. gada februāra viľa ir

atskaitīta no konservatorijas studijām nepietiekoša talanta dēļ, un paskaidro, ka tādējādi

aizstāv Sanktpēterburgas konservatorijas mākslas godu.350

Uz šo rakstu 20. decembrī reaģēja

ērģelnieks un komponists Oskars Šepskis, kurš J. Vītolam aizrāda: pēdējos astoľos gados

Rīgā bijušas 3 brīvas ērģelnieku vietas, taču neviens Pēterburgas konservatorists tās nav

dabūjis, jo visi zaudējuši sacensību cīľā ar Irlavas semināristiem. Oskara Šepska atbilde

norāda uz brīvmākslinieku – Sanktpēterburgas konservatorijas absolventu – apšaubāmo

konkurētspēju mūzikas dzīvē, ar ko saskārās latviešu sabiedrība.351

Drīz Vītols adresē atklātu

vēstuli notikumā iejauktajai ērģelniecei Tīpainei352

un spoţi argumentēti atbildēja Šepskim,

atklājot iemeslus, kāpēc Sanktpēterburgas konservatoristi netiek pieľemti ērģelnieku amatos

Sv. Jēzus baznīcā Rīgā un Sv. Annas baznīcā Liepājā: piemēram, kandidāts Pauls Jozuus pat

netika ielūgts uz tādu noklausīšanos un jaunie konservatoristi nemaz nevēlējās strādāt Liepājā

par zemu samaksu. Pieminot nevēlēšanos šo polemiku turpināt,Vītols ironiski secina:

„Jūs tikai gribējāt izteikt savas domas par konservatorijām, konservatoristiem un varbūt arī

konservatorijas profesoriem. Es varētu Jums atbildēt, izstāstīdams, ko domāju par mūzikas skolām,

kritiķiem un lietpratējiem provincē. Lai nu šoreiz paliek.”353

Oskara Šepska atbilde mazliet kavējās Jaungada brīvdienu dēļ, taču 1903. gada

3. janvārī viľš Vītolam adresē tikpat mērķtiecīgi vērstas iebildes iepriekš skartajos

jautājumos. Šeit J. Vītols publiski saľēma vienu no personiskākajiem aizrādījumiem:

349

Vītols, J. (1895). Godāto redakciju laipni lūdzu [..]. Baltijas Vēstnesis. 7. (19.) jūlijā 350

Vītols, J. (1902). Godātā redakcija. Dienas Lapa. 18. (31.) decembrī 351

Šepskis, O. (1902). Balsis iz publikas. Atklāta vēstule godātam Sv. Pēterburgas konservatorijas profesoram

J. Vītola kgm. Dienas Lapa. 20. decembrī (1903. gada 2. janvārī) 352

Vītols, J. (1902). Augsti cienījamai Tipain jaunkundzei. Dienas Lapa. 27. decembrī 353

Vītols, J. (1902). Atbilde godātam Rīgas Sv. Ģetrūdes baznīcas ērģelniekam O. Šepska kungam. Dienas Lapa.

28. decembrī (1903. gada 10. janvārī)

83

„Jūs, profesor, nosodiet Tīpaines jkdzi, kad viľa latv. laikrakstos saukta par „konservatoriste” un ne

„bijusī konservatoriste”. Kādēļ Jūs, profesora kgs, pie sevim lietojat citādu mēru kā pie cita cilvēka?

Priekš Jums un Sv. Pēterburgas konservatorijas Tīpaines jkdze sagrēkojusies, kad viľa sev titulu

devuse, kuru viľai nest vairs nepienācās. Bet kad Jūs latviešu laikraksti jau daudz gadus par „profesoru”

dēvēja, kamēr Jūs šo tituli tikai beidzamos gados dabūjāt, kāpēc tad Jūs cietāt gluţi klusu?”354

Uz šo piezīmi Vītols publisku atbildi nesniedz. No savas puses tomēr gribētu piebilst:

Jāzepam Vītolam profesora grāds tika piešķirts 1901. gadā un, pētot viľa rakstus latviešu

presē līdz 1902. gadam, nav nācies ievērot, ka autors parakstā izmantotu profesora nosaukuma

pagodinājumu un presē to kāds pārsteidzīgi lietotu.

Trešā zīmīgā polemika Vītolam izvērtās ar Emili Melngaili par dziesmu svētku

programmas izvēli un svētku komitejas ekspertu darbu 1904. gadā. Uzskatu sadursmes

veidojās par E. Melngaiļa pārspriedumu Piekto dziedāšanas svētku dziesmas, kas publicēts

ţurnāla Austrums 7. burtnīcā, ilgajā diskusiju starpposmā starp IV un V Vispārējo latviešu

dziesmu svētkiem.355

Vītols līdzās daudzām citām piezīmēm laikrakstā Rīgas Avīze

1904. gadā rakstīja:

„[..] koris labi dzied, ko viľš l a b p r ā t dzied; esmu pārliecināts, ka no M. kga nopaļātās dziesmas,

Čaikovska „Leģenda”, Baha „Ak galva asiľaina”, Cimzes „Maza biju” paudīs mūsu dziedātāju tautiľas

slavu, cildinās izpildītājus un klausītājus vairāk nekā diez’ kāda patentēta, bet mūsu spēkiem

nepiemērota mūzika.”356

E. Melngailis atbildē kritizē Vītola, viľa vārdiem, tēvišķi joviolo rakstības stilu un

pauţ savu rūpīgi sagatavoto pozīcijas aizstāvību desmit apakšpunktos. Vienā no punktiem

viľš bilst:

„[..] prof. Vītola kungs lieto vecveco frāzu : „dziedātāju tautiľa”. Nu, es nezinu, kas Latviešiem par

sevišķu monopolu uz dziedāšanu un mūziku? Šitai pašlielībai – „Latvju tauta dziedātāja” – u. t. j. pr. –

mūsu tagadējā laikā nav taču vairs vietas. Romantiskā laikmetā teikts daudz jauku un tukšu vārdu, kuri

tagad vairs neskan.”357

Melngaiļa aizrādījumus Vītols lietišķi turpina atspēkot un pieklājīgi pieľem pat kritiķa

aizrādījumus par savām godalgotajām kompozīcijām iepriekšējos dziesmu svētkos – dziesmai

Karaļmeita Melngailis pārmetis grūti uztveramu tekstu, Krīvu krīvam vienmuļību un

354

Šepskis, O. (1903). Atklāta vēstule godājamam Sv. Pēterburgas konservatorijas mūzikas profesoram J. Vītola

kungam. Dienas Lapa. 3. (16.) janvārī 355

Melngailis, E. (1904). Piekto dziedāšanas svētku dziesmas. Austrums 7, 550.–553.lpp. 356

Vītols, J. (1904). Piekto dziedāšanas svētku dziesmas. Rīgas Avīze. 23. augustā (5. septembrī) 357

Melngailis, E. (1904). Atbilde profesoram J. Vītola kgam. Rīgas Avīze. 30. augustā (12. septembrī)

84

simfoniskajam opusam Līgo svētki neveiklu formu.358

Atbildi uz jautājumu, vai apzīmējums

dziedātāju tautiľa uz latviešiem vēl attiecas, Vītols atstāj katra paša ziľā, lai domā, kā grib.

Tomēr viľš aizskarts atzīstas: „[..] es labprāt sev uzglabāju mazu daļiľu, lai arī varbūt diezgan

maz pamatota, romantisma.”359

Un patiesi: jau aizejošā tautiskā romantisma laikmetā Vītols atrod visai daudzpusīgas

iespējas darboties latviešu kultūras interesēs. Argumentējot šo tēzi, vispirms maza atkāpe.

19. gadsimta nogalē latviešu valodā parādās pirmās enciklopēdijas, kuru nosaukumos

dominēja apzīmējums Konversācijas vārdnīca, un tās pakāpeniski tiek izdotas burtnīcās,

brošūrās, krājumos vai sējumos. Jau šajos mazajos izdevumos bija iekļauti nācijas

raksturojuma šķirkļi, piemēram, latvju tauta vai latvieši, Rīgas Latviešu Biedrība u. tml.360

Savukārt Rīgā Anša Gulbja apgādā no 1927. gada līdz 1940. gadam tika izdota Latviešu

konversācijas vārdnīca; lai arī neizstrādāta līdz galam, tā ar savu 21 sējumu tomēr

uzlūkojama kā tolaik nopietnākais akadēmisko spēku radītais izziľas literatūras avots. No

1927. gada Latviešu konversācijas vārdnīcas galvenais redaktors bija profesors Arveds Švābe

(1888–1959), un zināms, ka redaktoru un līdzstrādnieku rindās bijis Latvijas konservatorijas

rektors profesors Jāzeps Vītols, kurš piedalījies ar mūziku saistīto šķirkļu tapšanā. Zīmīgi, ka

mūzikas šķirkļu sagataves viľam bija jāiesniedz jau 20 gadus iepriekš – Rīgas Latviešu

biedrības Zinību komisijas gatavotajam četrsējumu izdevumam Konversācijas vārdnīca

(1906–1921). To apliecina fragmenti no divām vēstulēm Jurjānu Andrejam:

Pirmā vēstule:

[Pēterburgā 1907. gada 30. aprīlī]

„Un man viens lūgums: konversācijas vārdnīca paģēr rakstu par „kokli”, instrumentu, kuru Tu gan labi

pazīsti – sevišķi no vēsturiskās puses, bet es nemaz. Esi tik labs, saraksti vajadzīgo un nosūti taisni

vārdnīcas redakcijai.”

358

Melngailis, E. (1904). Piekto dziedāšanas svētku dziesmas. Austrums 7, 551. lpp. 359

Vītols, J. (1904). Piekto dziedāšanas svētku dziesmas. Rīgas Avīze. 14. (27.) septembrī 360

Skat. – Konversācijas vārdnīca (1908). R. L. B. Derīgu Grāmatu Nodaļa. II sējums. Rīga

(Drukājis G. Landsbergs Jelgavā), 2191.–2304. lpp., Konversācijas vārdnīca (1911). R. L. B. Derīgu Grāmatu

Nodaļa. III sējums. Rīga (Drukājis G. Landsbergs Jelgavā), 2305.–2353. lpp.; 3427–3452, lpp.

85

Otrā vēstule:

[Pēterburgā 1907. gada 29. oktobrī]

„Man jāraksta konversācijas vārdnīcā par latviešu mūzikas vēsturi, vispārīgi par latviešu mūziku. Ļoti

maz par šo priekšmetu zinādams, baidos uzrakstīt nederīgu bleķi; nāc talkā! Vismazāk aizrādīdams uz

to, kas jāievēro, runājot par mūzikas attīstību pie mums.”361

Jāzepa Vītola bibliogrāfijas sastādītājs Kārlis Egle atzīmē, ka nav iespējams norādīt,

kādus rakstus sacerējis Vītols, jo Konversācijas vārdnīcā par mūziku rakstīja arī Jurjānu

Andrejs, bet 1921. gadā – Ernests Brusubārda.362

Tomēr šīs Pēterburgas vēstules liecina, ka

1907. gadā Vītols ir uzticējis konkrētu šķirkļu rakstīšanas pienākumus par sevi erudītākajam

kolēģim. Uzmanības vērta ir arī profesora nevairīšanās lūgt padomu, spēja sadarboties ar

daţādu sfēru pārstāvjiem, pētot latviešu mūzikas attīstības tendences.

Pēc pieciem gadiem, 1912. gadā, Vītols jau patstāvīgi sagatavoja pārskatu par latviešu

mūzikas stāvokli, un šis referāts nolasīts Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas vasaras

sapulces laikā; tā notikusi 1912. gada 19. un 20. jūnijā, un to apmeklējušas 300 līdz 400

personas.363

Pilnībā referāts publicēts vēlāk, Rīgas Latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļas

izdotajā daiļrakstniecības, zinības un mākslas mēnešrakstā Druva.364

Šis literāri sabiedriskais

mēnešraksts galvenokārt adresēts sabiedrības labējam spārnam. Tomēr Jāzepa Vītola

analītiskais raksts Pārskats par tagadnes latviešu mūzikas literatūru nav ziľojums šauri

politiskām aprindām. Runa ir par vēsturiski izšķirošo cīľu starp konservatīvistiem un

progresistiem mūzikā jaunā gadsimta sākumā, un šī laikmeta vēsmas juta arī Vītols.

Kā vadmotīvu savam referātam autors izvēlas retorisko jautājumu – kur acumirklī

esam? Manuprāt, formas mēs lietojums norāda jau uz viľa dziļo emocionālo piederību

latviešu sabiedrībai. Pārskata ievadā Jāzeps Vītols raksta:

„Arī pie mums, mūsu darbinieku skaitam pieaugot, radušies daţu ticību apustuļi un viľu draudzes; bet

ne viscaur uz tiem pašiem pamatiem kā citā pasaulē. Sevišķi nelaiķis Dārziľš stāvēja savos rakstos

„tautiskajam mērauklim” kūmās; un patlaban tas tiek rūpīgi piemērots pie mūsu komponistu darbiem –

lai gan pagaidām ar diezgan neskaidriem panākumiem. Gan izdibinājuši, ka Vītols – siltumnīcas stāds

no svešām zemēm Latvijā pārstādīts365

; bet ja Zālīts ceļ Kalniľa tautiskumu Jurjānam pāri, tad tas atkal

361

Vēstules citētas pēc: Zālītis, A. (1928). Jurjānu Andrejs [monogrāfisks izdevums]. Rīga: Jurjānu Andreja

fonda komiteja, 178.–180.lpp. 362

Komponists Jāzeps Vītols. Bibliogrāfija (1963). Sast. K. Egle. Rīga: Latvijas PSR Zinātľu akadēmijas

izdevniecība, 75. lpp. 363

R. L. B. Zinības Komisijas vasaras sapulces (1912). Tēvija. 26. jūnijā un 28. jūnijā (turpinājums) 364

Vītols, J. (1912). Pārskats par tagadnes latviešu mūzikas literatūru. Druva 7, 839.–847.lpp. 365

Šī teikuma daļa raksta pārpublicējumā Vijas Muškes sastādītajā krājumā (Jāzeps Vītols. Raksti (1964).

Sast. V. Muške. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 169. lpp.) ir izľemta

86

Melngailim nepatīk, kurš no savas puses atzīst tikai no tā paša Zālīša viľam, Melngailim, dziedāto slavu

u.t. pr. [...] Vai mūsu Glukisti un Pičīnisti drusku nepārsteidzas? Kur acumirklī esam?”366

Savā referātā Jāzeps Vītols skaidri iezīmējis latviešu mūzikas eksistencei

nepieciešamos ţanrus – pašu komponētu operu un simfonijas. Autors atzina to par paradoksu,

tomēr katras tautas muzikālās nozīmes līmeni nosaka tās pārstāvju radītās partitūras.367

Piesaucot zviedru un norvēģu mūzikas panākumus, Vītols secinājis, ka latviešiem vēl ļoti maz

ir plašāk ievērojamas instrumentālliteratūras. Viľš rakstīja: „[..] gandrīz viss mūsu lepnums –

kori a cap[p]ella, dziesmas, kuras mums pašu mājās ienes lētus laurus.”368

Šī raksta kontekstā svarīgi atzīmēt vēl divus aspektus. Pirmkārt, Vītols inventarizē un

kritiski aplūko mazāk nozīmīgu skaľraţu, piemēram, Jūlija Sproģa, Kārļa Zigmunda devumu,

faktiski atsijājot to pavisam. Otrkārt, viľš kritiski izvērtē arī Emīla Dārziľa, Emiļa Melngaiļa,

Jāľa Zālīša, Harija Ores, Pāvula Jurjāna, Jurjānu Andreja un Alfrēda Kalniľa kompozīcijas.

Vītols pauţ uzskatu, ka 20. gs. sākumā no latviešu komponistiem visvairāk progresējis

Alfrēds Kalniľš, un autors saskatījis dumpinieciskus un spēcīgus jaunos skaľraţus Jāľa Zālīša

un Harija Ores personās.369

Sanktpēterburgas periodā tapušo problēmrakstu sēriju Vītols noslēdz 1916. gada

rudenī, politiskajā dienas avīzē Baltija publicējot argumentētas pārdomas par latviešu

lielkoncertiem un paredzamo Maskavas latviešu mūzikas vakaru. Netālu no Sanktpēterburgas

esošajā Sestroreckas pilsētā vasarā diriģenta Vītola vadībā notikušais latviešu simfoniskais

koncerts nacionālajā un arī krievu presē bija izsaucis galēji pretējus viedokļus. Savā rakstā,

atspoguļojot sabiedrības atšķirīgās nostājas, Vītols turpina paust viedokli, ka latviešiem

joprojām nav mākslas resursu veselas virknes simfonisko koncertu rīkošanai, viľiem

vajadzīgs orķestris un augsti profesionāli kapelmeistari (diriģenti), kas ārzemju koncertzālēs

spēlētu savu nacionālo mūziku, kā to dara, piemēram, somu diriģenti. Kā īpašu problēmu

raksta autors iezīmē latviešu instrumentālistu trūkumu un gaidāmajā Maskavas koncertā viľš

grib redzēt tikai latviešu māksliniekus – solistus,370

kas tābrīţa apstākļos praktiski nozīmēja

pazīstamākos vokālistus.

1916. gada 20. novembrī laikrakstā Dzimtenes Vēstnesis ievietota Jāzepa Vītola

atsauksme par 12. novembrī Maskavā notikušo mūzikas vakaru. Savu kopumā pozitīvo

vērtējumu autors papildinājis ar secinājumiem:

366

Vītols, J. (1912). Pārskats par tagadnes latviešu mūzikas literatūru. Druva 7, 839. lpp. 367

Turpat 368

Turpat, 839.–840. lpp. 369

Turpat 370

Vītols, J. (1916). Kāds vārds par latviešu lieliem koncertiem vispārīgi un par nākamo Maskavas latviešu

mūzikas vakaru atsevišķi. Baltija. 30. oktobrī

87

„Maskavas koncertam trejāda nozīme. Tas stiprināja mūsu pašapziľu, mūs modināja uz jaunu, rosīgu

darbību; tas lauza mūsu mākslai durvis uz ārieni, atvēra tai jaunus redzes aplokus; tas gatavoja mūsu

mākslai jaunus tirgus, lai arī varbūt vēl ne tuvākā nākotnē. Un šie trīs mērķi mums vienmēr jāpatur cieši

acīs.

Pēterpilī J. Vītols.”371

Jāzepa Vītola skats uz latviešu tautu un tās kultūras attīstību nav raksturojams šauri

lokāli. Jau pirms Latvijas valsts dibināšanas viľa rūpes par latviešu mūzikas kultūru izpaudās

tieksmē celt tās profesionalitāti un prestiţu citu nāciju kultūrvidē – gan Rietumu, gan

Austrumu virzienā lūkojoties. Vītola pieaugošo nacionālo patosu apliecina raksts pieminētajā

Sanktpēterburgas politiskajā avīzē Baltija 1916. gada 30. oktobrī. Publikācija noslēdzas ar

vecajā drukā izceltiem vārdiem: „J o – k a t r a t a u t a i r s a v a s m ā k s l a s ,

s a v u m ā k s l i n i e k u v ē r t a ! ”372

Šāda uzskata paušana laikā, kad latviešu tauta vēl nebija ar pašnoteikšanās tiesībām

savā valstī, stimulēja tautas kultūras darbinieku un mākslinieku vienošanos kopīgā kustībā,

vienas nācijas apziľu arī akadēmiskās mūzikas kultūras jomā. Kādam akadēmiskās vides

pārstāvim šāda preses rupora loma latviešu mūzikas problēmu diagnostikai, nacionālo ideju

aizstāvībai bija jāuzľemas, un Jāzeps Vītols laikā līdz 1918. gadam šai ziľā bija viena no

visietekmīgākajām personībām.

2.5. Ausekļa un J. Vītola Gaismas pils: kanona tapšana

Savā promocijas darbā esmu izvēlējusies slaveno Jāzepa Vītola kora balādi kā

piemēru, ar kura palīdzību analizēt daiļrades kanonizācijas procesu. Jāzepa Vītola balāde

Gaismas pils ir latviešu kora mūzikas pērle un mūzikas literatūrā tiek uzskatīta par kora

dziesmas filigrānu paraugu, pat etalonu. Kā viens no latviešu mūzikas kultūras stūrakmeľiem

dziesma Gaismas pils ir piemērs mitoloģizācijas fenomenam, jo nācijas apziľā tā ieguvusi

Dziesmu svētku simbola nozīmi, ir cieši saistīta ar Jāzepa Vītola vārdu un tomēr, laika gaitā

radusies arī mistifikācija jeb mākslīgi būvētais mīts par Gaismas pili.

Muzikoloģe Ilze Šarkovska-Liepiľa ar sociāliem, politiskiem un ekonomiskiem

faktoriem Latvijā skaidro iemeslus tam, kādēļ latviešu profesionālajai mūzikai un īpaši

kormūzikai piekritusi loma kļūt par svarīgu sociālas un mākslinieciskas komunikācijas formu.

371

Vītols, J. (1916). Lielā Maskavas mūzikas vakara atskaľas. Dzimtenes Vēstnesis. 20. novembrī 372

Vītols, J. (1916). Kāds vārds par latviešu lieliem koncertiem vispārīgi un par nākamo Maskavas latviešu

mūzikas vakaru atsevišķi. Baltija. 30. oktobrī

88

Šie divi pamataspekti – vokālās domāšanas dominante un komponistu daiļrades ciešāka

sasaite ar ārpusmuzikāliem faktoriem – ir noteicošais pamats Dziesmu svētku tradīcijas

izveidei un šīs kustības pastāvēšanas sprieguma uzturēšanai un līdz ar to dzīvotspējai vairāk

nekā gadsimtu.373

Vītola Gaismas pils ir līdzpastāvējusi kopš nācijas konsolidācijas un savas identitātes

apliecināšanas laika, tālāk gājusi cauri nacionālās apspiestības un okupācijas reţīmu posmiem

un savu abstrakto jēgu turpina attīstīt arī mūsdienās.

2009. gada vidū, kad Latvijas Kultūras ministrijas paspārnē izveidotā ekspertu darba

grupa noslēdza diskusijas ap Latvijas kultūras kanona izveidi un sabiedrībā publiskoja

kultūras vērtību sarakstu, mūzikas sadaļā kā divpadsmit latviešu mūzikas kultūras vērtību

sarakstā vienīgais Vītola daiļrades sacerējums bija minēta tikai viľa kora balāde Gaismas

pils374

. Tātad, dziesma Gaismas pils pirms trim gadiem iecelta arī oficiāla kanona statusā un

šajā apakšnodaļā aplūkošu šī kanona tapšanu.

Ausekļa Gaismas pils

Auseklis (Krogzemju Mikus, 1850–1879) darbojies tautas atmodas laikmetā un

latviešu literatūras vēsturē uzskatāms par latviešu nacionālromantisko dzejnieku. Izdevumā

Latviešu literatūras vēsture rakstniece Zenta Mauriľa devusi trāpīgus epitetus atmodas

laikmeta cīnītājiem: „Trīs daţādas figūras izteic jauno laikmetu: pravietiski kvēlais

Kornvalds, dramatiski ugunīgais Auseklis un rāmi gaišais Pumpurs.”375

Viľasprāt, Auseklis ir

Garlība Merķeļa (1769–1850) ideju pārmiesotājs, Merķeļa „revolucionārās lāpas nesējs” kopš

1850. gada.376

Kultūrvēstures mītu kontekstā šāds Ausekļa raksturojums atbilst Prometeja

tēlam.

Mūsdienu literatūrzinātnieku skatījumā Auseklis ir talantīgākais 19. gadsimta latviešu

dzejnieks un viena no centrālajām figūrām zaudētās paradīzes meklētāju plejādē.377

Ausekļa

daiļradē zaudētās paradīzes un tautas nacionālās pašapziľas modināšanas motīvi piedzīvoja

kulmināciju. Gan Baumaľu Kārļa Trimpula, gan Emīla Dārziľa Pie tēvu zemes dārgās turies

373

Šarkovska-Liepiľa, I. (2008). Latviešu kormūzika. Uz virsotnēm tiecoties un Dziesmu svētkiem.

No: XXIV Vispārējie latviešu Dziesmu un XIV Deju svētki. Rīga: Valsts aģentūra Tautas mākslas centrs,

38.lpp. 374

Latvijas kultūras kanonu mūzikā veidoja sekojošas vienības: Johans Gotfrīds Mītelis, Jurjānu Andreja

Pūt, vējiľi, Emiļa Melngaiļa Jāľuvakars, Emīla Dārziľa Melanholiskais valsis, Alfrēda Kalniľa solo dziesmas,

Jāľa Mediľa opera Uguns un nakts, Lūcijas Garūtas kantāte Dievs, Tava zeme deg!, Jāľa Ivanova simfonijas,

Imanta Kalniľa Ceturtā simfonija, Pētera Vaska Musica Dolorosa un Raimonda Paula dziesmas 375

Latviešu literatūras vēsture (1935). Virsredaktors prof. Dr. phil. h.c. L. Bērziľš, red.: K. Egle, K. Kārkliľš,

Z. Mauriľa. II sējums. Rīga: Literatūra, 272. lpp. 376

Turpat, 52. lpp. 377

Skat. – www.literature.lv/his_lv/2_3.html

89

klāt, gan Vītola Gaismas pils un Beverīnas dziedonis ar Ausekļa tekstu ir kļuvušas par

latviešu dziedāšanas svētku jūsmas un patriotisko jūtu augstāko manifestāciju.

Ausekļa daiļrades viens no visbūtiskākajiem aspektiem ir m i t o l o ģ i j a . Viľš

sacerējis mitoloģiskām personām piesātinātas poētiskas leģendas. Auseklis sintezējis

vēsturiskas personības ar mītiem un senām teikām, veidojot antropomorfas dievības un

rūpējoties par mitoloģijas izskaidrojumu ar latviskākiem nosaukumiem. Zenta Mauriľa šo

entuziasta nezinātnisko darbu kritizē:

„Gandrīz visās savās dzejās Auseklis piemin mītoloģiskus tēlus, bet dziesmas tieši ar mītoloģisku

saturu ir: Čūsku tēvs Zalktis, Gaismas pils un Lai top!. Auseklis izgudroja dievus, kur un kādus tie

viľam bija vajadzīgi [..] viľš radīja dievus savā krāšľajā fantāzijā. Mazliet paviršs un ļoti patvaļīgs viľš

arī mitoloģijā. Viľa sastādītajam dievu ciltskokam trūkst jebkuras saknes.”378

Mitoloģiskā satura dēļ ļoti radniecīgi ir dzejoļi Gaismas pils (apzīmējums – Kurzemes

teika) un Lai top! (apzīmējums – Latviešu teika). Gaismas saukšanu vai arī pasaules radīšanu

ar vārda maģiju lai top! reizē var saukt par vienu no svarīgākajām metaforām, kas iezīmē

literatūras pāriešanu jaunā kvalitātē.379

Abos minētajos dzejoļos vārds ir pārtapis publiskā

parādībā, vārds izmaina (vai vismaz tiecas izmainīt) pasauli. Nevis vārdā tiek ielikta jēga, bet

gan v ā r d s rada j ē g u . Romantiķu literatūrā tiek kultivēts uzskats, ka autors ir kļuvis par

pasaules radītāju un viľa radītā pasaule var ietekmēt reālo pasauli.

Ļoti līdzīgs motīvs risināts dzejolī Gaismas pils, kas laika gaitā pārtapusi par Latvijas

vēstures metaforu – aizlaikiem, kad latvju tauta dzīvojusi laimīgi un brīvi. Dzejolī simboliski

tiek runāts par pili un tās v ā r d u , atspoguļots pasaules kultūrvēsturē pazīstamais mīts

(jēdziens) par zaudēto paradīzi, kas Ausekļa gadījumā nākotnē var tikt atgūta, uz ko tautiskā

romantisma retorikas optimismā modina un aicina dzejnieks. Mūsdienu literatūrzinātnieks

profesors Gunārs Bībers kritizē Ausekļa naivumu un pasaules mitoloģijas un literatūras

kontekstā atgādina, ka apburtajām romantiskajām pilīm ir lemts mūţīgi dusēt savu ezeru

dzelmē un tikai „mūsu mīļais, naivais Auseklis varēja izdomāt, ka Gaismas pils kādreiz varētu

celties augšā.”380

Te piemēroti arī atgādināt, ka literatūra radīja mītu par zaudēto paradīzi –

teiksmaino, gaišo, varoľiem pārpilno un brīvē dzīvojošo tautu pagātnē. Tā ir zudusi un to

vajag atgūt – tas ir samērā spilgts romantisma dzejas motīvs.381

Arī komponista Jāľa Ivanova

378

Latviešu literatūras vēsture (1935). Virsredaktors prof. Dr.phil.h.c. L. Bērziľš, red.: K. Egle, K. Kārkliľš,

Z. Mauriľa. II sējums. Rīga: Literatūra, 279. lpp. 379

Skat. – www.literature.lv/his_lv/2_3.html

380 Vērdiľš, K. (2010). Censīgais tēvijietis sēţas uz gaistošiem gruvekļu kopiem. Kultūras Forums.

19.–26. februāris, 9. lpp. 381

Skat. – www.literature.lv/his_lv/2_2.html

90

1941. gada sacerētajā Ceturtajā simfonijā satura pamatā ir teiksmains stāsts par nogrimušo

Atlantīdu – arīdzan viena no zudušās paradīzes mīta versijām.

Ausekļa dzejoļa Gaismas pils izdevumi

Uz III Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem 1888. gadā Ausekļa biogrāfs un

izdevējs Kaţoku Dāvis klajā laida krājumu Ausekļa raksti, kas ir pilnīgākais viľa darbu

apkopojums kopš 1873. gada pirmās puses, kad dienas gaismu ieraudzīja Dzejas no Ausekļa

paša autora kārtojumā. Dzejolis Gaismas pils jeb Kurzemes teika sacerēta laika posmā no

1875. gada līdz 1876. gadam. Izdevējs Kaţoku Dāvis norādījis, ka Otrais dzejoļu krājums

bijis paša dzejnieka sastādīts un pēdējais oriģināldzejolis tajā datēts ar 1876. gadu.382

Šeit

ievietoju oriģināldzejoli no pirmā izdevuma latviešu valodā (1888, teksts vecajā drukā un

vecajā ortogrāfijā), tā atšifrējumā vadījos pēc mūsdienu latviešu valodas rakstības likumiem.

Kurzemīte, Dievzemīte,

Brīvas tautas auklētāj’.

Kur palika sirmie dievi?

Brīvie tautas dēliľi?

Tie līgoja vecos laikos

Gaismas k a l n a galotnē.

Visapkārti egļu meţi,

Vidū gaiša tautas pils.

Zelta stabiem, zītarjumtu,

Sidrabotiem pamatiem.

To negāza gaisa vētras,

Karaviļņu bangojums.

Asiľainas dienas ausa,

Tēvu zemes ielejā,

Vergu valgā tauta nāca,

Nāvē krita varoľi.

382

Ausekļa raksti (1888). Sast. Kaţoku Dāvis. Rīga: I. E. E. Kapteina ģenerālkomisija, 52. lpp.

91

Ātri grima, ātri zuda

Gaismas kalna stalta pils.

Tur guļ mūsu tēvu dievi!

Tautas gara greznumi!

Sirmajami ozolami

Pēdīgajo ziedu dod:

Tas slēpj svētu piles vārdu

Dziļās sirţu rētiľās.

Ja kas vārdu uzminētu,

Augšām celtos vecā pils!

Tāļu laiku tautas slavu

Gaismas starus margodam’.

Zilā gaisā plivinātos

Sarkanbaltie karogi.

Kurģa383

laukā atskanētu

Sirmo garu daiņojums.

Tautas dēli uzminēja

Sen aizmirstu svētumu:

G a i s m u sauca, G a i s m a ausa!

Augšām ceļas G a i s m a s p i l s !

Salīdzinājumā ar padomju laika Ausekļa dzejas izdevumu Gaismas pils384

šis pats

dzejolis ir krājuma pašā iesākumā kā tituldzejolis, bet tā saturs ir cenzēts, resp., nav publicēti

dziesmas trešais un astotais pants. Dzejoļa cenzēto versiju un (vēl ar paša veiktiem

īsinājumiem papildus!) lietojis arī Vītols, taču 1975. gada publicējums nav uzskatāms par

Ausekļa sacerējuma o r i ģ i n ā l u . Šāda ideoloģiskas pārliecības cenzūra vai pārpublicējuma

neuzmanības kļūda tik populārajā dzejoļa sakarā sastopama gan Vītola dzīves laikā, gan

padomju periodā un mūsdienās (īpaši interneta resursos).

Visbūtiskākais cenzūras izľemtais fragments ir teksts „Zilā gaisā plivinātos /

Sarkanbaltie karogi”. Literatūras vēstures pētniece, esejiste Z. Mauriľa karoga krāsu

pieminējuma motivāciju skaidro ar to, ka tolaik vēl tikai zemapziľā radās patstāvīgas valsts

sapnis un „Auseklis, nevilkdams pēdējās konsekvences, piemin sarkanbaltsarkano karogu. Bet

383

Pēc Ausekļa apkopotajiem mitoloģiskiem skaidrojumiem – Kurģis ir kara dievs. Skat. – Ausekļa raksti

(1888). Sast. Kaţoku Dāvis. Rīga: I. E. E. Kapteina ģenerālkomisija, 127. lpp. 384

Auseklis. Gaismas pils [dzejas krājums] (1975). Sast. I. Pijols. Rīga: Liesma

92

tam nedrīkstam piešķirt reālības nozīmi.”385

Krievijas cara Aleksandra II valdīšanas laikā

(1855–1881) liberālās reformas sāka dziļi izmainīt krievu dzīvi. Stipri progresēja sabiedrības

pašdarbība un tautas izglītība, kārtas tuvinājās viena otrai. No dzimtbūšanas naturālās

saimniecības Krievijā attīstījās kapitālistiskā raţošana un tādos apstākļos patriarhālā

patvaldība bija jānomaina ar konstitucionālo iekārtu. 1870. gadu vidū reformu darbu apturēja,

uzsākot cīľu ar liberālismu un sociālismu. Arī Z. Mauriľa aprakstā par Ausekļa biogrāfiju un

daiļradi akcentē faktu, ka pēc Krimas kara cara Aleksandra II valdīšanas laikā „pūta liberālāki

vēji. Tādēļ arī atmodas darbinieki svērās uz Krievijas pusi.”386

Būdams kaismīgs nacionālists

un jaunlatviešu ideju cīnītājs, tomēr arīdzan Auseklis dziedāja slavas dziesmu krievu caram

savos apcerējumos, piemēram, izvērstajā esejā Par Dziedāšanu pie latviešiem.387

Mūsdienu vēsturnieks Tālis Pumpuriľš savā monumentālajā pētījumā

Sarkanbaltsarkanās Latvijas karoga krāsas388

karoga vēsturi apskatu iesācis ar viduslaikiem,

kad vecākās Livonijas atskaľu hronikas (t.s. Rīmju hronikas) tekstā divās rindiľās pieminēts

cēsinieku sarkanbaltsarkanais karogs. Tekstā stāstīts par zemgaļu cīľu pret vācu iebrucējiem

1279. gadā (citu vēsturnieku darbos minētais šī notikuma iespējamais gadskaitlis ir 1280.

gads). Atskaľu hronikā pieminētais latviešu karogs ir vienīgais no 13. gadsimta dokumentāri

fiksētais tagadējās Latvijas teritorijā dzīvojošo tautu karogiem, kuram dots krāsu apraksts, un

kopš 19. gadsimta otrās puses kalpojis kā prototips nacionālā karoga izveidei. Pētnieks

atzīmējis, ka mūsdienu Latvijas valsts karoga veidošanās procesā vienādi nozīmīga nebija

visa hronika kopumā, bet gan tieši vieta, kur minēts cēsinieku karogs, tad pietiekamu ierosmi

popularizēt sarkanbaltās krāsas varēja dot arī vēsturnieku darbi, kuros šis fakts pieminēts vai

interpretēts vēlā.389

T. Pumpuriľš pirmos tautas krāsu meklējumus, apzināti pasvītrojot to latvisko nozīmi,

saista ar 19. gadsimta 70. gadu sākumu. Rakstos par Latvijas karoga vēsturi pieminēts, ka šīs

krāsas, balstoties uz Atskaľu hronikas ziľām, par savām jau 1870. gadā pieľēmuši latviešu

studenti, kuri pulcējās ap Ati Kronvaldu (1837–1875) Tērbatas latviešu literārajos saietos.390

Vēstures arhīvu pētnieks T. Pumpuriľš secinājis, ka diemţēl ļoti maz saglabājušās liecības no

tā laika, kad šīs krāsas bija latvietības pierādījums. Pēc nedaudzajām rakstiskajām liecībām

grūti spriest, cik liela sabiedrības daļa šīs krāsas apzinājās kā savas un cik lielā cilvēku

kopienā varēja mutiski izplatīties ziľas par karogu krāsas nozīmi. Vēsturnieks

385

Latviešu literatūras vēsture (1935). Virsredaktors prof. Dr. phil. h.c. L. Bērziľš, red.: K. Egle, K. Kārkliľš,

Z. Mauriľa. II sējums. Rīga: Literatūra, 271. lpp. 386

Turpat 387

Skat. - Ausekļa raksti (1888). Sast. Kaţoku Dāvis. Rīga: I. E. E. Kapteina ģenerālkomisija, 38.–61. lpp. 388

Pumpuriľš, T. (2000). Sarkanbaltsarkanās – Latvijas karoga krāsas. Pētījumi, atmiľas un dokumenti par

Latvijas valsts karoga tapšanas vēsturi. Cēsis: Cēsu Vēstures un mākslas muzejs 389

Turpat, 10. lpp. 390

Turpat, 14. lpp.

93

Tālis Pumpuriľš atgādina, ka līdz 20. gadsimta sākumam latviešu literatūrā, šķiet, nekur

nebija aplūkots 13. gadsimta cēsinieku karoga krāsu izcelsmes zinātnisks vai leģendārs

skaidrojums.391

Ne Ausekļa dzīves laikā, ne Vītola darbības laikā līdz 19. un 20. gs. mijai

netika dota šī karoga krāsu simboliskā interpretācija. Tādēļ jāsecina, ka Krievijas varas

iestādes bija izturējušās pēc 1888. gada izdevuma ļoti piesardzīgi un mazinājušas jebkuru

iespējamo risku, nepieļaujot neviena cita (sveša) karoga literāro izcēlumu. Bet šobrīd var

hipotētiski spriest par to, kāda būtu dziesmas Gaismas pils v ē s t u r e atšķirīgu apspiestības

un okupācijas reţīmu apstākļos, ja Vītola balādes tekstā parādītos vārdi „gaisā plivinātos

sarkanbalti karogi”.

J. Vītola Gaismas pils tapšana

J. Vītola attieksme pret latviešu vokālās mūzikas (kora mūzikas) sacerēšanu mainījās

brīdī, kad pie viľa nonāca Ausekļa raksti, kas 1890. gadiem sākoties iznāca Pēterburgā

skolotāja un Latviešu Labdarības biedrības priekšnieka Kaţoku Dāvja (1850–1913) redakcijā.

Vītols Ausekļa sējumiľus nosaucis “kopš gadiem visdārgākos uz mana grāmatu plaukta,

manas greizsirdības objekts.”392

1899. gada vasarā, kad Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas

komisija no jauna bija izsludinājusi godalgu konkursu, Vītols pavadīja atpūtas brīţus pie sava

brāļa, zemstes ārsta Hansa393

Zarječē – Pleskavas guberľas ļoti klusā nostūrī.394

. Autors pats

atminas:

“[..] vasaru pavadot, st. c. sarakstīju Gaismas pili, Gājēja dziesmu naktī. Nodomu tās iesūtīt konkursam

tomēr atmetu, jo man likās, ka pēc agrākā Beveriľas dziedoľa, Dievozolu trijotnes, Svētā brīţa tās jauna

vairs nesniedz. Jo vairāk priecājos par spontānām gavilēm, ar kurām Gaismas pils, pirmizpildījumā

1900. g. vasarā, Riteľbraucēju dārzā, tika no vairāktūkstoš galvu auditorijas saľemta. Vēl tagad klusu,

mīļu paldies draugam Jēkabam Ozolam, tam diriģentam, kas manas dziesmas vienmēr iestudēja nevien

ar vislielāko rūpību un bijību, bet arī ar izsmeļošu prasmi tempu un priekšnesuma ziľā. Ţēl, ka šis

apdāvinātais diriģents tika tik agri atsaukts no sava darba.”395

391

Turpat, 24. lpp. 392

Vītols J. (1933). Mana koradziesma. Jāzeps Vītols Kopotas dziesmas jauktajiem, vīru un sievu koriem a

cappella. Rīga: Latvijas Skaľraţu kopa, 290. lpp. 393

Hanss Vītols (1865–1912), J. Vītola brālis, tobrīd praktizējošs ārsts Pleskavas guberľas pilsētā Zarječē 394

Vienīgo konkrēto norādi par Zarječi, ģeogrāfisko vietu, kur tapusi latviešu nacionālās kultūrapziľas dziesma –

simbols, līdz šim esmu atradusi tikai Latviešu mūzikas 1. laidienā (1958. gads), kad pirmpublicētas J. Vītola

vēstules draugam Kārlim Kalējam , iesākot jau ar 19. un 20. gs. miju un autors raksta no Sanktpēterburgas,

Arhangeļskas, Lisičanskas, Valmieras, Pabaţiem u.c. Manā skatījumā šī ir ļoti vērtīga publikācija ar Jēkaba

Vītoliľa komentāriem. Vienā no šī unikālā epistulārā mantojuma vēstuļu pārpublikācijām J. Vītols precizē

adresi, kur Zarječē tobrīd (1899. gada vasarā) atrodas: „Ст. Крутец, Псковской губ., Порховск. уезда” un

gandrīz 40 km (Krievijas impērijā tobrīd šī attāluma mērvienība ir verstis) jeb 36 verstis no stacijas, tātad ļoti

attālā nostūrī no metropolēm un apdzīvotu vietu centriem [Skat. - Jāzepa Vītola vēstules Kārlim Kalējam I

(1958). Sast. Jēk. Vītoliľš. No: Latviešu mūzika 1. laidiens. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 371. lpp] 395

Vītols J. (1933). Mana koradziesma. Jāzeps Vītols Kopotas dziesmas jauktajiem, vīru un sievu koriem a

cappella. Rīga: Latvijas Skaľraţu kopa, 291. lpp.

94

Par diriģentu Jēkabu Ozolu (1963–1902) kompozīcijas Gaismas pils sakarā autors

runā arī savā trimdas laika atmiľu gleznojumā Atmiľas. Zelta zvaigzne:

„Pilnas skanošam, sanošām vijolēm viľam likās jaunības debess : trūka stīga pēc stīgas, agri apklusa

viľš pats. – Ozols bija raksturīgs tolaiku provinces upurs. Tikai ar 16 gadiem vijoli rokās tvēris viľš

(neveikla pasniedzēja gatavots) apm. 21 g. vecs vēl iešmauca konservatorijas vijoles klasē. Bet drīzi

viľam bija jāpārliecinās kā jau sacietējušās dzīslas vairs nepadevās nekādai lai cik ciešai gribai. Ozols

pārgāja uz teorijas fakultāti: pietrūka fantazijas, lai ar panākumiem nodotos kompozīcijai: atkal pusceļš.

Kapitālā [droši vien domāts kapitālisms vai pilsēta, mana piezīme – Z. P.] viľam draudēja nogrimšana

mākslas proletariātā; ieteicu viľam kandidēt uz Rīgas Latv. teātra atbrīvojošos kapelmeistara vietu: šeit

viľa vadībā ātri uzplauka sevišķi Rīg. Dziedāšanas biedrība, viľa aizrautība aizrāva kori, sildīja

klausītājus. No viľa pirmatskaľojumiem st. c. Gaismas pils uzsāka savas gaitas pa pilsētām un

laukiem.“396

Svarīgi atzīmēt J. Vītola kora balādes labākos pirmos diriģentus, kuriem komponists

uzticēja savu Gaismas pili – tie bija autors pats, Jēkabs Ozols, Pauls Jozuus un

Teodors Kalniľš.

Latvijas Skaľraţu kopas 1933. gadā izdotajā pirmajā J. Vītola kora dziesmu izdevumā

Kopotas dziesmas jauktiem, vīru un sievu koriem a cappella komponists ievij personisku

atkāpi tieši par dziesmu Gaismas pils, kas sakomponēta 1899. gada 21. jūnijā, īsi pirms

vasaras saulgrieţiem:

“Piemetinu, ka Gaismas pilī, ilgi ar savu sirdsapziľu kaulējies, upurēju v i e n u [mans izcēlums –

Z. P.] Ausekļa dzejoļa pantu. Nepratu citādi muzikālo formu glābt. Šo noziegumu, cik man zināms,

pamanīja tikai viens pats Ausekļa darbu cienītājs – kāds Gaujienas zemesrūķis, kas no manis, gan visai

draudzīgā formā, prasīja “paskaidrojumus.”397

Šis ir daudz citēts Vītola izteikums, bet galvenokārt tādā sakarā, ka skaľradis norāda

uz kompozīcijas formas nozīmi savā skaľdarbā. Savukārt Annijas Vītolas atmiľas precizē

personu, kura vienīgā uzdevusi jautājumu par Ausekļa dzejoļa formas saīsināšanu – tas bijis

Gaujienas draudzes skolotājs Ketners.398

396

Vītols, J. (1947). Zelta zvaigzne. Atmiľas [oriģināls], šifra nr. LF-4846. Glabājas J. Vītola Latvijas Mūzikas

akadēmijas J. Vītola Piemiľas istabā 397

Vītols J. (1933). Mana koradziesma. Jāzeps Vītols Kopotas dziesmas jauktajiem, vīru un sievu koriem

a cappella. Rīga: Latvijas Skaľraţu kopa, 291. lpp. 398

Skat. - Vītola, A. (1963). Lappuses manā atmiľu grāmatā. Jāzeps Vītols Manas dzīves atmiľas. Ar

papildinājumiem no Annijas Vītolas atmiľām. Uppsala: Daugava, 183.–229. lpp. vai Vītola, A. (1999).

Lappuses manā atmiľu grāmatā. No: Jāzeps Vītols tuvinieku, audzēkľu un laikabiedru atmiľās (1999).

Sast. prof. Dr. art. O. Grāvītis. Rīga: Zinātne, 40. lpp.

95

Ja komponists šeit piemin vienu upurēto dzejas pantu, tad kompozīcijas Gaismas pils

sakarā patiesībā jārunā par d i v i e m kupīrētiem Ausekļa dzejoļa pantiem. Uz šo faktu

norāda arī muzikologs Arnolds Klotiľš dziesmas anotācijā 2008. gada zinātniskajā izdevumā

Jāzeps Vītols. Kora mūzika. II sējums. Oriģināldziesmas a cappella jauktam, sieviešu un vīru

korim. A. Klotiľš konkrēto pantu nenorāda, bet no dzejas publikāciju avotiem jāsecina, ka

runa ir par deviľu pantu dzejoļa trešo un priekšpēdējo (astoto) pantu.399

1901. gadā J. Vītola Gaismas pils piedzīvo savas pirmās publikācijas – 1901. gada

19. janvārī cenzūras atļauja tika dota dziesmas publikācijai litografētā krājumā Dziesmu

virkne jauktiem un vīru koriem, Rīgā, A. fon Grotusa [А. фон Гротусь] tipogrāfijā. Tajā pat

1901. gadā iznāk arī Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komisijas izdevums – kordziesmu

krājuma 5. burtnīca Jurjānu Andreja redakcijā. Dziesma pirmo reizi izdota V Vispārējo

latviešu dziesmu svētku repertuāra krājumā 1904. gadā (Rīga). Šie pirmie izdevumi uzskatāmi

par autentiskiem un bez drukas kļūdām, jo turpmāko laiku publikācijas pieļāvušas gan

neprecizitātes balsu partiju augstumos, gan tajos iztrūkušas dziedātāju partiju replikas, kā arī

nepareizi lietota fināla frāzes darbības vārda forma – tai jābūt tagadnes formai „ceļas”

(„augšām ceļas Gaismas pils, Gaismas pils”, nevis „celsies”).400

Krievijas cars Aleksandrs III vēl bija turpinājis daţas aizvadīto gadu reformas

(piemēram, pazemināja zemnieku zemes izpirkšanas maksu, nodibināja zemnieku banku,

atcēla galvošanas naudu), bet no 1885. gada valdības politika apzināti kļuva reformām

naidīga. Cara Aleksandra III manifests pasludināja, ka muiţniekiem jāieľem noteicošā vieta

visās dzīves sfērās. 1889. gadā nodibināja muiţniekiem īpašu amatu un viľiem kā

priekšniekiem pakļāva visas zemnieku iestādes. Tāpat ierobeţoja tiesas neatkarību un

atklātību. Šis virziens attīstījās tālāk arī pēc Aleksandra III nāves (1894) Nikolaja II

valdīšanas laikā. Iekšējās politikas reakcionārais virziens turpmākajos desmit gados tikai

pieľēmās spēkā. Tādējādi posms no 19. gs. 90. gadiem līdz 1905. gada revolūcijai Krievijā ir

reakcionārisma laiks, preses un daiļliteratūras un preses cenzūra darbojas ļoti stingri, jo

naidīgums starp iedzīvotājiem un valsts varu kļūst tikai draudīgāks. To nosaka daţādi, arī

ārpolitiskie apstākļi.

Dzejoļa Gaismas pils pants, kuru skaľdarba formas labā komponists atmiľas, ka

upurējis, ir trešais pēc kārtas:

399

Klotiľš, A. (2008). Komentāri. Jāzeps Vītols. Kora mūzika. II sējums. Oriģināldziesmas a cappella jauktam,

sieviešu un vīru korim. Sast., priekšvārds, komentāri A. Klotiľš. Rīga: Musica Baltica, 386. lpp. 400

Turpat

96

„Zelta stabiem, zītarjumtu,

Sidrabotiem pamatiem.

To negāza gaisa vētras,

Kara viļľu bangojums.”401

Pēc balādes formas risinājuma autoram labāk šķiet savienot domu starp „Tie līgoja

vecos laikos / Gaismas kalna galotnē. / Visapkārti egļu meţi, / Vidū gaiša tautas pils” – un –

“Asiľainas dienas ausa / Tēvu zemes ielejā, / Vergu valgā tauta nāca / Nāvē krita varoľi”.

Dzejoļa pants, kura eksistence Vītolu nemaz neuzrunāja komponēšanas aspektam, bija

astotais pēc kārtas Ausekļa deviľu pantu secībā:

„Zilā gaisā plivinātos

Sarkanbaltie karogi

Kurģa laukā atskanētu

Sirmo garu daiľojums.”402

Iezīmīgi, ka gan Ausekļa dzejoļa trešajā un astotajā pantā ir lietoti simbolisko krāsu

apzīmējumi saistībā ar lietvārdiem (zelta stabi, sidraboti pamati, zilais gaiss un sarkanbaltie

karogi), bet Vītola muzikālajā interpretācijā „zelta stabi”, „sidraboti pamati” izrādījušies lieki.

Izvairoties no konkrēta pils izskata apraksta, iespējams, Gaismas pils kā simbols iegūst pat

spēcīgāku priekšstatu gan atskaľotāju, gan klausītāju iztēlē. Gaismas pils vizuālo kolorītu

iztēlē veidojam paši.

Vītola iecerē dzejolis raisās četros posmos (a b a a1 c), kas uzbūves veidā atbilst

trijdaļu formai ar kodu. Mūzikas struktūra ir skaidri un lakoniski iezīmēta katrai poētiskās

izteiksmes domai un, neskatoties uz struktūru lakonismu, kā arī mūzikas cezūrām, vēstījums

vienlaikus ir ļoti dabisks un raiti plūstošs. Dziesmā komponists ne brīdi neizvēlas

kvadrātiskas uzbūves, lai arī Ausekļa dzejolis ir tapis četrrindēs.

Jāpiekrīt, ka trešā panta aprakstošais stils tiešām it kā atslābina dramatisko vēstījumu,

jo salīdzinoši daudz spēcīgāk uz apziľu iedarbojas tādu vārdu salikumi kā sirmie dievi, brīvie

tautas dēliľi, gaiša tautas pils, asiľainas dienas ausa, gaismas kalna staltā pils un tautas

gara greznumi. Vēstījuma noslēpumainais kodols mūzikas dramaturģijā akcentēts ar teksta

vārdiem: „Tur guļ mūsu tēvu dievi, tautas gara greznumi.”

Lasot Ausekļa dzejas, daudzpusīgi tiek izmantots tautiskās atmodas laikmeta retorikas

vārdu krājums. Senatne, senču svētvietas, kokles skaľas, sentēvu tikums, aizstāvības cīľas

u. tml. – tas viss modināja un mudināja latviešu nacionālo pašapziľu izpausties brīvāk, izrādīt

401

Ausekļa raksti (1888). Sast. Kaţoku Dāvis. Rīga: I. E. E. Kapteina ģenerālkomisija, 81.–82. lpp. 402

Turpat, 82. lpp.

97

cieľu savai valodai un kopīgi stiprināt savas kultūras balstus. Mūsdienās Gaismas pils vārdu

sabiedrība ekspluatē, runājot par Latvijas Nacionālo bibliotēku un par Latvijas Mūzikas

akadēmijas ēku, kas taču pēc būtības ir cara laika ģimnāzijas telpas. Pirmais tās rektors kā

sinonīmu mūzikas augstākās izglītības iestādei lietoja latīľu izteicienu alma mater

(vismaz Sanktpēterburgas atmiľu kontekstā), nevis Gaismas pils. Saistībā ar

Sanktpēterburgas konservatoriju šeit veicama maza atkāpe. Jāzepa Vītola autobiogrāfijā

Manas dzīves atmiľas nodaļā Tēvzemē (pirmie soļi) autors izsakās:

„Aiz muguras biju atstājis k a l n a g a l o s [mans izcēlums – Z. P.] pacēlušos muzikālu kultūru. [..]

Kad pametu Pēterpili, nebiju tais domās, ka to vairs savu mūţu neredzēšu.”403

Šajā īsajā dzīves apstākļu formulējumā Vītols varbūt pat īpaši neapzinoties sniedzis

norādi uz to, ka Krievijas metropole viľa apziľā ir īstā Gaismas pils, augstā un viľa mūţam

atzītā gara kultūra (dziesmas tekstā pieminēts, ka varoľi senos laikos līgoja Gaismas k a l n a

galotnē). Tomēr Sanktpēterburgas pamešana un turpmākās dzīves aizvadīšana tālu prom no

Ziemeļu palmīras (komponista lietots apzīmējums) ļauj runāt par zaudētās paradīzes motīvu

paša Vītola biogrāfijā un šajā metaforas lietojuma aspektā viľš ir idejiski radniecīgs

dzejniekam Auseklim.

2.6. J. Vītols ikonogrāfiskajos avotos. Pirmie piemēri

Jāzepa Vītola portretu, šarţu un karikatūru attēlojuma izpēte, aprakstīšana,

sistematizācija pēc tipoloģiskām pazīmēm pieder ikonogrāfisko avotu pētniecības nozarei, kas

Latvijas mūzikas vēstures historiogrāfijā pagaidām maz aktualizēts virziens. Tomēr Jāzeps

Vītols ir tik spilgts līderis starp mūzikas kultūras darbiniekiem, kuri mākslinieciski

daudzveidīgi interpretēti, ka šis izpētes virziens nebūtu jāatstāj bez ievērības.

Ikonogrāfija ir potenciāli attiecināma uz jebkura perioda mākslas darbiem, ne tikai

baznīcas ikonogrāfisko mākslu. Ikonogrāfija klasificē tēmas, motīvus, atribūtus, alegorijas un

simbolus, taču ikonogrāfija arīdzan iezīmē kāda siţeta vai personas attēlojuma vēsturisko

attīstību, kādas vizuālas tradīcijas nepārtrauktu atkārtošanu, kas rezultātā parāda standartizētu

formulu attēlojamam siţetam vai personai. Zīmīgi, ka 1950. gados ikonogrāfijas pētniekiem

tika pārmests, ka viľi zaudē mākslas darba vērtības kopumu, jo reducē šo mākslas darbu tikai

403

Lai arī citātam izmantoju 1988. gada izdevumu (sastādītājs O. Grāvītis), kas tiek uzskatītas par vispilnīgāko

Vītola atmiľu pārpublicējumu, tomēr daţas kupīras šeit pastāv. To autors ir J. Vītols vai arī Jēkabs Vītoliľš

(redaktors un komentētājs J. Vītola apcerējumam Manas dzīves atmiľas, kas izdotas 1958. gadā almanaha

Latviešu mūzika 1. laidienā un 1962. gadā almanaha Latviešu mūzika 2. laidienā). Skat. - Vītols, J. (1988).

Manas dzīves atmiľas. Sast. un komentējis O. Grāvītis. Rīga: Liesma, 265. lpp.

98

uz vēsturiska vai kultūras dokumenta statusu, tātad sašaurina mākslas darba vērtību. Šādas

apakšnodaļas uzdevums ir tieši tāds – runāt par šiem avotiem kā vēstures dokumentiem.

Jāzepam Vītolam bijusi laba humora izjūta un liela apdāvinātība vārdu un skaľu

mākslu darbu radīšanai, bet zīmēšana nebija šī daudzpusīgā mākslinieka stihija. To apliecina,

piemēram, jebkādu skiču vai zīmējumu liecību trūkums saglabātajos Vītola arhīva materiālos.

Portreti

Mākslas zinātniece Dace Lemberga atzīmē, ka ikvienā portretā saskaľā ar autora ieceri

iekodētas ziľas par personāţa laikmetu, vidi, vecumu, nodarbošanos vai interešu loku.404

Vēl

Vītola Sanktpēterburgas dzīves periodā latviešu pirmais portretists Janis Rozentāls

(1866–1916) gleznojis Vītola eļļas portretu, kas 1918. gadā palika muzejam līdzīgajā

Gorohovaja 56 dzīvoklī un vēlāk – līdz ar Vilhelma Purvīša un 11 citiem latviešu meistaru

darbiem – visa viľa gleznu kolekcija pazuda Krievijā.405

Promocijas darba tapšanas laikā tā autorei bija pamats uzskatīt, ka tiek atrisināta

daudzu gadu desmitu mīkla par to, kurš ir autors 1913. gada zīmētajam portretam, kas tiraţēta

pastkartes formātā (skat. 3.1. pielikumu). Jo Maritas Bērziľas monogrāfijā par Kārli Brencēnu

(1879–1951),406

atrodamas ziľas par šādu K. Brencēna zīmētu portretu –

(skat. 3.2. pielikumu).407

Paraksts apakšējā labējā stūrī ar ogli: K. Br. Valsts Mākslas muzejā

no 1956. gada (pirkums no Oskara Bērziľa Rīgā), inventāra numurs Valsts Mākslas muzejā

Z-4565. Tomēr pēc konsultācijām ar Valsts Mākslas muzeja ekspertiem, izvirzīta hipotēze, ka

Kārlim Brencēnam pēc viľa nāves 1951. gadā šis kolekcijā esošais portrets ir piedēvēts un

muzejs ir iegādājies cita (pat labāka autora darbu), uzskatot, ka tas tomēr ir Kārlis Brencēns.

Tādējādi 1913. gadā tapušais Vītola portrets joprojām ir nezināma (vai pat krievu?)

mākslinieka zīmēts, kas pastāv tiraţētas pastkartes formātā un šobrīd iegādājams no pastkaršu

kolekcionāriem.

Autora mīklainību apstiprina arī fakts, ka Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā

atrodams šādas pastkartes eksemplārs, kurā iespiestais paraksts zem autogrāfu klājuma vismaz

reprodukcijā f a k t i s k i nav saskatāms, bet anotācijā izteikta varbūtība, ka tajā ir krievu

iniciāļi K. P.408

(skat. 3.3. pielikumu). Mākslas zinātnieks Guntis Švītiľš šo situāciju darba

autorei komentējis sekojoši: „šāda tipa zīmējumos bieţi vien izmantoja akadēmiskas

404

Lemberga, D. (2009). Mākslinieks. Portrets. Pašportrets. Latvijas Nacionālās Mākslas muzejs, 11. lpp. 405

Vītols, J. (1988). Manas dzīves atmiľas. Sast. un komentējis O. Grāvītis. Rīga: Liesma, 265. lpp. 406

Bērziľa, M. (2008). Kārlis Brencēns. Rīga: Neputns, 54.–55. lpp. 407

Turpat, 166. lpp. 408

Portrets. Jāzeps Vītols, sānskatā, līdz vidum. Pastkarte - zīmējums. Jāzepa Vītola ģīmetne ar parakstiem

(J. Zālīša, A. Kaktiľa, F. Dombrovska - Dumbrāja, P. Saksa, Rob. Vizbuļa u. c. paraksti, arī J. Vītola autogrāfs-

faksimils un oriģinālā ar zīmuli), atzīmējot Pēterburgas Latviešu Dziedāšanas Biedrības X gadu pastāvēšanas

svētkus. 1918. gads 12. maijs. Portretu zīmējis neatšifrēts krievu mākslinieks K. P. [? ?]. 1913. gads. 14x9,1 cm.

Skat. – Inventāra nr.: RTMM 92160

99

zīmēšanas principus, bez mākslinieka īpašām rokraksta iezīmēm. Ja Marita Bērziľa ar savu

pieredzi nevarēja norādīt kādu virzienu, tad jau tā ir liecība par netipisku gadījumu. Varbūt

tiešām, ka tas ir krievu mākslinieks.”409

Viena no interesantākajām Jāzepa Vītola portretu oriģinālu kolekcijām glabājas

Jāzepa Vītola Memoriālajā muzejā Anniľas Gaujienā. Te redzams agrīns portrets – akvarelis

ap 1911. gadu, kura fotogrāfijas autors ir pazīstamais latviešu filmu operators un fotogrāfs

Mārtiľš Lapiľš (1873–1954) (skat. 3.4. pielikumu). Šis ir vienīgais šobrīd zināmais Vītola

ikonogrāfiskais avots, kas darināts akvareļa glezniecības tehnikā.

Bet autores atklātais pirmais Jāzepa Vītola ikonogrāfiskais avots ir grafiķa

Riharda Zariľa (1869–1939) 1904. gadā zīmētais Jāzepa Vītola Ex libris, ko komponists

lietojis turpmāk, norādot uz savas bibliotēkas grāmatu īpašnieka tiesībām. R. Zariľa zīmējums

atklāj smalkas nianses personas raksturojumā, ko fiksējis latviešu grāmatu zīmju pētnieks

Visvaldis Penģerots:

„[..] uz profesora J. Vītola grāmatu zīmes redzam diţenu vītolu, kura zaros dzied vesels putnu bars.

Zem vītola sēd vecs kareivis ar kokli un tautu meiča ar dziju kamolu. Koks norāda uz īpašnieka

uzvārdu, putnu koris – uz profesora darbību dziedāšanas koros, vecais kareivis būs Beverīnas dziedonis,

bet tautu meiča, tīdama savu dziesmu kamolu, norāda uz īpašnieka darbību pie tautas dziesmu

apstrādāšanas. Apakšā vēl ir kritiķa un komponista spalva, takts zizlis un alus kauss.”410

Savukārt interesantu, bet faktoloģiski neprecīzu piezīmi devis grafiķis Pēteris Upītis,

atzīmējot, ka Vītolam darinātā grāmatzīme ir pirmā reize, kad Riharda Zariľa šī ţanra darbos

izpauţas nacionālie elementi (apģērbs u.c.).411

Promocijas darba pielikumā var apskatīt gan

Vītolam veltīto Ex libris paraugu, gan Riharda Zariľa 1901. gadā zīmēto Ex libri

Kārlim Pētersonam, kur stils un nacionālie elementi ir tādi paši, tikai darbs tapis vēl agrāk

(skat. 3.5. un 3.6. pielikumu). Zīmīgi, ka visi šie Sanktpēterburgas latviešu sabiedriskie

darbinieki ir pulciľa Rūķis biedri – Rihards Zariľš tiek uzskatīts par aktīvāko Rūķa biedru, bet

Sanktpēterburgas latviešu Jēzus draudzes skolotāja Kārļa Pētersona dzīvoklī notikušas biedru

pirmās sanāksmes.412

Pulciľa Rūķis darbības nozīmīgākajā posmā redzams, ka Vītols nav

starp jaunās biedrības dibinātājiem – apvienojoties vairākiem māksliniekiem no Mākslas

akadēmijas un no Štiglica skolas, studenti – pārstāvji no Sanktpēterburgas konservatorijas

409

No: darba autores elektroniskā sarakste ar Gunti Švītiľu 2015. gada 8. februārī 410

Penģerots, V. (1925). Latvju grāmatu zīmes. Ilustrēts Ţurnāls. No. 1, 18. lpp. 411

Upītis, P. (1957). Pirmās latviešu mākslinieciskās grāmatzīmes. No: Latviešu tēlotāja māksla. Rīga: Latvijas

Valsts izdevniecība, 312. lpp. 412

Ābele, K. (2014). Mākslas dzīve. No: Eduards Kļaviľš, Kristiāna Ābele, Silvija Grosa, Valdis Villerušs.

Latvijas mākslas vēsture IV. Neoromantiskā modernisma periods 1890–1915. Sastādītājs un zinātniskais

redaktors Eduards Kļaviľš. Rīga: Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts un Mākslas vēstures

pētījumu atbalsta fonds, 56. lpp.

100

Rūķa dibināšanā 1891. gada 19. janvārī bija Jēkabs Ozols, Dāvids Mīlītis, Atis Kauliľš un

Pauls Jozuus.413

Vītols šajā laikā daudz labprātāk apmeklēja M. Beļajeva piektdienas un Rūķī,

sākotnēji, acīmredzot, bija starp pasīvajiem biedriem.

Mākslas zinātniece Kristiāna Ābele publikācijā par latviešu pirmajiem mākslas

saloniem ap 1910. gadu un to veidotājiem norāda uz Jaľa Vilhelma Zegnera (1884–1933)

darinātajām Vītola ģīmetnēm, ko varēja iegādāties mākslas salonā. Salons pastāvīgi piedāvāja

latviešu kultūras darbinieku portretus bareljefu un krūšutēlu ģipša nolējumos.414

Jau pirmajās

dienās salonā varēja iegādāties Krišjāľa Barona, Emīla Dārziľa, Kronvaldu Ata un Poruka

atveidus, kam vēlāk Zegners pievienoja Raiľa un Jāzepa Vītola portretējumus.415

Šī salona

adrese bija Ķeniľu nams Tērbatas ielā 15/17 un 1911. gada novembrī tur eksponēja par godu

plaši svinētajai Jāzepa Vītola 25 darba gadu jubilejai izgatavotos Zegnera ciļľus.416

Šie

minētie ciļľi nav saglabāti vizuālajos avotos līdz mūsdienām, taču šis ir vēl viens autors, kurš

Vītolu attēlojis bareljefos un ciļľos 1911. gadā, tādējādi piedaloties jubilāra tēla tiraţēšanā

1911. gadā.

Saistībā ar mākslinieku pulciľu Rūķi, Gustavs Šķilters (1874–1954) savās atmiľās to

dēvējis par kaut ko vidēju starp „korporāciju, studentu novadniecību un aizliegtu biedrību”.417

Arī Vītola autobiogrāfijā rakstītais apstiprina vispārējo iespaidu, ka Rūķis neatkarīgi no

mūzikas studentu lomas pulciľa radīšanā turpmāk galvenokārt izpaudies kā vizuālo

mākslinieku grupējums, kura sarīkojumos pārējo kultūras jomu pārstāvji bijuši gaidīti viesi un

konservatoristu līdzdalība brīţiem pieaugusi, brīţiem sarukusi atkarībā no apstākļiem.418

Tieši

Rūķa pasākumos Vītols izveidojis pazīšanos un draudzību ar V. Purvīti, J. Rozentālu,

R. Zariľu, J. R. Tillbergu, K. Brencēnu un G. Šķilteru. Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja

Gustava Šķiltera memoriālajā kolekcijā atrodami pieci šī autora darbi, kas mākslinieciski

profesionāli attēlo drauga portretējumu daţādās tehnikās – tuša, siluets, plastilīns uz koka un

patinēts ģipsis (skat. 3.8. – 3. 12. pielikumu).

Vēl pie ikonogrāfisko avotu pirmajiem piemēriem minama vēlākā modernista

Jāzepa Grosvalda (1891–1920) Vītola portreta skice, kuras datējumu muzeja eksperti norāda

ap 1907. – 1910. gadu. Skice zīmēta pasteļa tehnikā un šis ir viens no visretākajiem

piemēriem, kad Vītols tiek attēlots ar smaidoša cilvēka izteiksmi (skat. 3.13. pielikumu).

413

Turpat 414

Ābele, K. (2007). Latviešu pirmie mākslas saloni ap 1910. gadu un to veidotāji. No: Pilsēta. Laikmets. Vide.

Rakstu krājums. Rīga: Neputns, 108.–124. lpp. 415

Turpat, 116. lpp. 416

Turpat, 117. lpp. 417

Turpat 418

Turpat

101

No ikonogrāfisko avotu historiogrāfijas viedokļa 1906. gadā ţurnālā Svari publicētais

Jāľa Roberta Tillberga (1869–1939) zīmējums ir profesora Jāzepa Vītola pirmais šarţs. Vītols

šo ilustrēti satīrisko ţurnālu dēvē par „laikmeta tikumu uzmanīgo hroniku”419

un atzīmē, ka

„lielisks st. c. mans Tilberģa šarţs kādā no pirmajiem „Svaru” gadagājumiem.”420

Nav korekti

teikt „draudzīgs šarţs”, jo, citējot pašu gleznotāju Tillbergu: „šarţs jau pēc savas būtības ir

draudzīgs – karojoša ir vienīgi karikatūra.”421

Tobrīd Vītola mūţā bija apritējuši 20 darba

dzīves gadi Sanktpēterburgā, Vītols jau 14 gadus ir vadījis Pēterpils Labdarbības biedrības

kori, gandrīz desmit gadus bijis štata mūzikas kritiķis vācu St. Petersburger Zeitung.

Zīmējumā pavīd arī humoristiska atsauce uz izredzētās jeb ebreju tautas pārstāvja attēlojumu,

taču Vītola gadījumā izredzētība var nozīmēt personības gatavību uzľemties, vadīt, virzīt un

attīstīt kultūras procesus. Tas ir gan diriģenta zizlis, gan kādas kultūras sabiedrības grupas

līdera atribūts. Komponists attēlots savas dzīves radošajā briedumā tieši kā d i r i ģ e n t s

(skat. 3.7. pielikumu).

Mākslas zinātnieks Māris Brancis atzīmē, ka šarţu autors J. R. Tillbergs, izmantodams

izteiksmīgu līniju, tumšāku un gaišāku laukuma kārtojumu, labsirdīgi pasmaida par izciliem

kultūras darbiniekiem (Rūdolfu Blaumani, profesoru Jāzepu Vītolu, Aspaziju u.c.), kuru

draudzīgie šarţi, ja arī daţkārt paspilgtina kādu negāciju, nekad nedegradē attēloto personu.422

2. nodaļas rezumējums

Vērtējot Vītola personības iespaidu kultūras atmiľas kontekstā līdz 1918.gadam,

jāatzīmē, ka līdz pat šim brīdim nav vispusīga pētījuma par 20. gadsimta sākuma Latvijas

kultūru. Šis periods ir jāskata, ľemot vērā lielo krievu kultūras iespaidu uz latviešu

inteliģenci. Vītola saikne ar krievu komponistu skolu atspoguļota krievu kritiķu atsauksmēs,

recenzējot jaunā Vītola pirmos sacerējumus pēc konservatorijas absolvēšanas. Kopumā

konstatējams, ka šos kritiķus interesējusi tikai jaundarbu kvalitāte, nevis atskaľojums,

vairākkārt atzīmēts, ka Vītols pilnībā vēl nepārvalda formu, bet t. s. kritiķi–reakcionāri (skat.

anonīma autora atsauksmi – Музыкальное Обозренiе (1887), 10. декабря, ном. 27, с. 335)

Vītola sacerējumos saskatījuši mūzikas ideālu noniecināšanu, sekojot melīgajam virzienam,

ko pārstāv arī A. Glazunovs un N. Rimskis-Korsakovs.

N. Rimskis-Korsakovs tiek uzskatīts ne tikai par vienu no Beļajeva pulciľa līderiem,

bet arī par Vītola galveno skolotāju Sanktpēterburgā. Biogrāfijas kontekstā jāakcentē, ka

419

Vītols, J. (1988). Manas dzīves atmiľas. Sast. un komentējis O. Grāvītis. Rīga: Liesma, 102. lpp. 420

Turpat 421

Zemzaris, U. (1971). Zīmējumi un šarţi. No: Valērijs Zosts. Sast. B. Briede. Rīga: Liesma, 170.lpp. 422

Brancis, M. (1996). Jānis Roberts Tillbergs. Rīga: Zinātne, 44. lpp.

102

vēlāk no Vītola biogrāfijas aizmirsts fakts, ka līdzās Anatolijam Ļadovam,

Georgijam Djutšam (Георгий Оттонович Дютш; 1857–1891) un Nikolajam Sokolovam

(Николай Александрович Соколов; 1859–1922) Vītols pirmām kārtām bija Jūlija Johansena

(Юлий Иванович Иогансен; 1826–1904) audzēknis, apgūstot pie viľa obligātās un galvenās

teorētiķu zināšanas līdz pat fūgas kursam. Pie N. Rimska-Korsakova Vītols bija vienu gadu

(1885–1886) skolojies instrumentācijas un brīvās kompozīcijas priekšmetos. Līdztekus tam

krievu un E. Dārziľa recenzijās Vītola pirmajos simfoniskajos opusos atzīmēta viľa augstā

tehniskās gatavības pakāpe, pat kalpošana tehnikas kultam un diezgan spilgtā instrumentācijas

māksla.

Vītola draudzīgās attiecības ar beļajeviešiem aizsākušās jau 19. gadsimta 80. gadu

otrajā pusē un promocijas darba nodaļā raksturotas Gļinkas prēmiju piešķiršanas gadījumi

Vītolam kā komponistam. Kā amatpersona Vītols ticis divkārt novērtēts ar cara laika

ordeľiem, saľemot apbalvojumus par teicami uzcītīgu kalpošanu Sanktpēterburgas

konservatorijā. Dokumentu liecības tomēr neatkāj, ar kādu institūciju atbalstu vai starpniecību

Vītols tika virzīts Sv. Staľislava 3. pakāpes un Sv. Annas 3. pakāpes ordeľiem. Kontekstā ar

citiem gadījumiem secināms, ka ordeľu piešķiršanas sistēma cariskajā Krievijā būtu

apzīmējama kā mazliet mehānisks administratīvas kārtības process.

Šajā promocijas darba nodaļā aplūkotajā periodā jauni idejiskie strāvojumi plūda no

tādiem centriem kā Sanktpēterburga un Maskava, un arī latviešu nācijas pašnoteikšanās

centieni bija vairāk orientēti uz apzinātas rīcības īstenošanu dzimtenē. Vītola piederību

latviešiem kavēja tas, ka ģimenē bija iestājies noteikts pārvācošanas stāvoklis, kamēr pēcāk

viľa saiknes ar tautiešiem veicināja tādi sabiedriskie veidojumi kā t. s. Rudens koncerti, Rīgas

Latviešu biedrības Mūzikas komisija un latviešu prese. Arī komponista biogrāfijas izpēte

liecina, ka Vītola fiziska atrašanās ārpus dzimtenes periodā līdz 1918. gadam nav traucējusi

viľam būtiski veicināt nacionālo elementu aktualizēšanu latviešu mūzikas kultūrā. Jāsecina,

ka jau pirms Latvijas valsts dibināšanas Vītola rūpes par latviešu mūzikas kultūru izpaudušās

tieksmē celt tās profesionalitāti un prestiţu citu nāciju kultūrvidē – gan Rietumu, gan

Austrumu virzienā lūkojoties.

Jāzeps Vītols ir pirmais latviešu mūziķis, kurš saľēmis augstāko akadēmisko amatu un

kļuvis profesors Krievijas metropolē. Avotu analīze liecina, ka latviešu sabiedrībā īpaši kopš

1911. gada Vītola tēls nostiprinājies kā jēdzienisks apzīmējums profesors Vītols. Šīs

apzīmējums ietver gan autoritatīvo, gan cieľpilno attieksmi un tieši tādu augsti cienījamu

Jāzepa Vītola publisko tēlu Latvijas sabiedrība saľēma 1918. gadā.

Vītola dzīves laikā Sanktpēterburgas periodā iemantotie uzticamie kolēģi bija Latvijas

kultūrā pazīstamas mākslinieku personības, kas apvienojušās mākslinieku pulciľā Rūķis. Viľu

103

vidū J. R. Tillbergs un Rihards Zariľš. Ar šo mākslinieku vārdiem arī saistāmi pirmie

ikonogrāfiskie avoti par Jāzepu Vītolu. Ikonogrāfisko avotu klāsts ir ievērojami plašāks, kā

līdz šim ticis uzskatīts, jo darbā apkopota informācija arī no Kristiānas Ābeles un

Maritas Bērziľas jaunākajiem pētījumiem mākslas vēsturē. Ikonogrāfiosko materiālu kopu

papildina arī G. Šķiltera un J. Grosvalda kolekciju zīmējumi no Latvijas Nacionālā mākslas

muzeja krājuma.

104

3. KANONI UN ARHĪVI: JĀZEPA VĪTOLA PERSONĪBA KULTŪRAS ATMIŅAS

KONTEKSTĀ NO 1918. GADA LĪDZ 1944. GADAM

3.1. Latvijas un citu valstu apbalvojumi J. Vītolam

Izraudzītais vēstures periods Latvijai ir devis ne tikai valstiskumu, bet arī vairākus

sociālo pārmaiľu ciklus. Tādējādi Vītola apbalvojumu grupas saistītas ar Latvijas sociāli

politiskās situācijas mainīgumu.

Neatkarīgās Latvijas valsts parlamentārisma laikā (1920–1934) nomainījās 18

valdības. Jaunajā Latvijas Republikā trūka demokrātisko tradīciju, daţādām sabiedrības

grupām bija atšķirīgs domāšanas veids un mentalitāte, asas interešu sadursmes risinājās arī

ekonomiskās krīzes ietekmē, tomēr sākotnējais parlamentārās demokrātijas posms radīja

saimniecisko izaugsmi un sabiedriskās dzīves uzplaukumu, tai skaitā plaši attīstījās arī

kultūras dzīve, kas ir galvenais šī perioda ieguvums. Vēstures zinātľu doktors Uldis Krēsliľš

norāda, ka atsevišķie nacionālie incidenti un nesaskaľas bija tikai epizodes, kas neveidoja

noteicošo tendenci un kopumā neietekmēja visu tautību kultūras attīstībai pietiekami toleranto

vidi Latvijā.423

Tomēr bieţi pietrūka liberālajai demokrātijai nepieciešamās individuālās

uzľēmības un atbildības pret valsti.424

Vēl saimnieciskās labklājības izaugsmes periodā 1924. gada 25. martā Valsts

prezidents Jānis Čakste izsludināja Likumu par Triju Zvaigţľu ordeni. Ordenis piešķirams par

nopelniem Tēvijas labā, kuri var izpausties valsts, pašvaldību, sabiedriskajā, kultūras vai

saimnieciskajā darbā. Ordeľa devīze ir Per aspera ad astra (Caur ērkšķiem uz zvaigznēm),

kas simboliski ataino nesavtīga un pašaizliedzīga savu pienākumu pildīšanu ikdienas darbā.

Vēsturnieks Valdis Kuzmins norāda, ka 1924. gadā dibinātais Triju Zvaigţľu ordenis

atspoguļo jebkuras jaunas valsts izveides smago sākumu, kad kļūst svarīgi ne tikai atsevišķi

spoţi sasniegumi, bet arī pastāvīgs ikdienas darbs.425

Zīmīgi, ka Jāzeps Vītols Triju Zvaigţľu ordeni saľēmis divas reizes – III šķiras ordeni

1926. gada 16. novembrī un II šķiras ordeni 1927. gada 17. janvārī. J. Vītols ir p i r m a i s

mūziķis, kurš šo valsts apbalvojumu saľem un ar II šķiras pakāpi – vienīgais laika posmā līdz

1940. gadam.426

Par nopelniem Latvijas labā Vītols kā augstāko apbalvojumu vispirms

saľēma komandiera krustu, kas bija jānēsā gaišzilā ar zelta strīpiľām lentā ap kaklu un pēcāk

423

Krēsliľš, U. (2013). Latvija parlamentārisma periodā. No: Latvieši un Latvija, II sējums Valstiskums Latvijā

un Latvijas valsts – izcīnītā un zaudētā. Atbildīgie redaktori: Tālavs Jundzis, Guntis Zemītis. Rīga: Latvijas

Zinātľu akadēmija, 295.–296. lpp. 424

Butulis, I., Zunda, A. (2010). Latvijas vēsture. Rīga: Jumava, 75. lpp. 425

Vigups J., Pranks R., Balašovs, V. (2014). Latvijas valsts apbalvojumi 1918–1940. Rīga: Valters un Rapa,

3. lpp. 426

Triju zvaigţľu gaisma : Pirmā grāmata 1924–1940 (1997). Sast. O. Gerts. Rīga: Latvijas Vēstnesis

105

jau lielvirsnieka ordeľa zvaigzni un krustu, kas bija jānēsā svinīgos pasākumos atbilstoši

Triju Zvaigţľu ordeľa statūtiem. Lielvirsnieki nēsāja ordeľa krustu gaišzilā ar zelta strīpiľām

lentā ap kaklu un zvaigzni krūšu labajā pusē.

Vītolam dāvinātā Triju Zvaigţľu lielvirsnieka diplomā, kura oriģināls glabājas

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas J. Vītola Piemiľas istabas arhīvā

(šifra nr. LF-4913), rakstīts:

Triju Zvaigţľu Ordeľa diploms

Komponists un konservatorijas rektors

Jāzeps Vītols

Par nopelniem Latvijas labā

Iecelts par Triju Zvaigţľu Ordeľa Lielvirsnieku

Valsts Prezidents

Domes priekšsēdētājs – J. Čakste (paraksts)

Ministru prezidents – Arturs Alberings (paraksts)

Rīgā, 1926. gada 13. decembrī.

Nav nekas neierasts, ka Triju Zvaigţľu ordeni piešķīra vairākas reizes. Piemēram,

1926. gada 16. novembrī tāpat kā J. Vītolam III šķiras ordeni – komandieris – piešķīra

bijušajam valsts kara (apsardzības) ministram Gustavam Zemgalam, kurš jau 1927. gada

pavasarī kļuva par Latvijas prezidentu un Triju Zvaigţľu ordeľa I šķiru – lielkrusta

komandieris – saľēma 1929. gadā.427

Profesors Jānis Stradiľš interneta vietnē, kas veltīta Latvijas ordeľu brālībai, savā

rakstā Par Triju Zvaigţľu ordeni un ordeľiem vispār atzīmē, ka kuriozs gadījums bija ar

Gustavu Zemgalu, kurš vadīja valsts proklamēšanas aktu 1918. gada 18. novembrī, bet

atteicās no sev piešķirtā Triju Zvaigţľu ordeľa, tāpat arī no Zviedrijas apbalvojuma valsts

vizītes laikā (1929. gads). Tomēr pēc ievēlēšanas Valsts prezidenta amatā 1929. gada rudenī

Triju Zvaigţľu ordeľa I šķiru ar zelta ķēdi pieľēmis, jo bija jāvada Triju Zvaigţľu ordeľa

dome.428

Profesora Jāľa Stradiľa rakstā Par Triju Zvaigţľu ordeni un ordeľiem vispār to

cilvēku vidū, kas no ordeľa paši atteikušies, pieminēts komponists Emilis Melngails.429

Šis

427

Pirmās neatkarīgās Latvijas laikā Triju Zvaigţľu ordenis (1924–1940) ar II šķiras apbalvojumu ir piešķirts

391 reizi un kavalieru vidū minam bīskapi K. Irbe un T. Grīnbergs, katoļu bīskapi, Saeimas priekšsēdētājs Pauls

Kalniľš, Vilhelms Purvītis, Vilis Plūdons, prof. Jūlijs Auškāps, prof. Pēteris Sniķers, ģen. Jānis Kurelis un

Rūdolfs Bangerskis, Kārlis Zāle, senators A. Lēbers, Edvarts Virza un Antons Benjamiľš 428

Referāts nolasīts 6. Triju Zvaigţľu ordeľa brālības saietā Jelgavā 2004. gada 18. septembrī un ievietots

interneta vietnē www.ordenubraliba.lv/lv/articles/raksts2 429

Skat. – turpat

106

fakts, iespējams, paliktu nemanīts, ja nesalīdzinātu Oskara Gerta sastādītās grāmatas

Triju zvaigţľu gaismā kavalieru sarakstus, meklējot mūzikas darbiniekus un Latvijas

konservatorijas mācībspēkus. Emilis Melngailis saľēmis Triju Zvaigţľu ordeľa IV šķiru

1926. gada 16. novembrī – tajā pat reizē, kad ar ordeľa III šķiru tika apbalvoti komponisti

Jāzeps Vītols un Pāvuls Jurjāns.

Tomēr tik īsā periodā III šķiras nomaiľa ar II šķiras ordeni kā Vītola gadījumā

(saľemts divu mēnešu laikā!) liek izteikt minējumu, ka Triju Zvaigţľu ordeľa dome bija

rīkojusies gan komponista darba jubilejas iespaidā (1926. gadā to svinīgi atzīmēja visā

Latvijā), gan domes locekļiem bijušas šaubas par nopelnu adekvātu un taisnīgu novērtējumu,

šī iemesla dēļ rīkojot jaunu apspriedi.

Autoritārisma periodu (1934–1940) dēvē gan par 15. maija Latviju, gan prezidentālo,

gan autokrātisko diktatūru. Kārļa Ulmaľa autoritārais reţīms bija salīdzinoši maigs, bez

plašām antihumānām represijām un nāvessodiem, tas nepieļāva politisko ekstrēmismu,

vēršoties pret labējiem un kreisajiem radikāļiem.430

Šī reţīma ideoloģijas pamatprincipi bija –

vienība, vadonība un latviska Latvija – un nozīmīgs līdzeklis reţīma ideoloģiskai un politiskai

stiprināšanai bija daţādu veidu politiskie rituāli, īpaši – daudzveidīgie svētki.431

Autoritārā

ideoloģija un propaganda īsā laika periodā pacēla latviešu tautas nacionālo pašapziľu kā

neviens pirms un pēc šī autoritārā reţīma. Autoritārā reţīma slavināšanas interesēs tika

ieviests jauns valsts apbalvojums – Tēvzemes balva, kas saistāms ar profesora Jāzepa Vītola

vārdu.

Likums par Tēvzemes balvu stājās spēkā 1937. gada 12. maijā, kad to bija pieľēmis

Ministru kabinets un 13. maijā to publiski izziľoja prese. Likumā tika noteikts, ka Tēvzemes

balvu piešķir kā valsts atzinību un pateicību par izciliem nopelniem tautas un valsts labā. Bija

paredzēts, ka Tēvzemes balvu piešķir par atsevišķiem ievērojamiem darbiem, kā arī par

nopelniem ilgākas darbības laikā zinātnes, mākslas, rakstniecības, celtniecības, saimniecības,

audzināšanas, sabiedriskā, valsts aizsardzības un politiskā laukā.432

Tēvzemes balva bija naudas prēmija (ne mazāka par 3000 Ls), laureātam dāvināja

balvas diplomu un krūšu nozīmi. Pirmie laureāti bija rakstnieks Jānis Akuraters,

operdziedātāji Milda Brehmane-Štengele un Ādolfs Kaktiľš, reţisors Aleksis Mierlauks un

komponists Jāzeps Vītols. Šiem laureātiem līdz ar diplomu un krūšu nozīmi pasniedza

Latvijas Bankas čeku par Ls 6000.433

430

Butulis, I., Zunda, A. (2010). Latvijas vēsture. Rīga: Jumava, 97. lpp. 431

Stranga, A. (2013). K. Ulmaľa autoritārais reţīms (1934–1940): politika, ideoloģija, saimniecība.

No: Latvieši un Latvija, II sējums Valstiskums Latvijā un Latvijas valsts – izcīnītā un zaudētā. Atbildīgie

redaktori: Tālavs Jundzis, Guntis Zemītis. Rīga: Latvijas Zinātľu akadēmija, 357. lpp. 432

Latvijas Kareivis. 1937. gada 13. maijā 433

Karulis, K. (1997). Tēvzemes balvai sešdesmit. Diena. 12. maijā

107

Tēvzemes fonda līdzekļus sastādīja ziedojumi, testamenta novēlējumi, pašvaldību un

kultūras fonda piešķīrumi, iemaksas no grāmatu, laikrakstu izdevējiem un importieriem, kā arī

citi.434

Balvu bija iecerēts pasniegt ik gadus 15. maijā svinīgā aktā. Likuma 8. punktā ir

atšifrēta Tēvzemes balvas fonda dome, kuras priekšsēdētājs ir Valsts Prezidents, domes

locekļi – Valsts Prezidenta iecelta persona (priekšsēdētāja vietnieks), divi ministri un Latvijas

universitātes, konservatorijas un mākslas akadēmijas rektori. Tas norāda, ka J. Vītols, būdams

pirmo balvas laureātu vidū, to nesaľem kā Latvijas konservatorijas rektors, bet gan

akadēmiskais mācībspēks. No 1935. gada līdz 1937. gada decembrim konservatorijas rektora

pienākumus pildīja profesors Pauls Jozuus, bet turpmākajos balvas piešķiršanas gados

Jāzepam Vītolam ir bijušas tiesības darboties Tēvzemes balvas fonda domē kā konservatorijas

rektoram. Laureātu mākslinieku vidē otrs komponists, kurš saľēma augsto valsts

apbalvojumu, bija Alfrēds Kalniľš 1939. gadā.

Valodnieks un filoloģijas zinātľu kandidāts Konstantīns Karulis laikrakstā Diena

apgalvojis, ka Tēvzemes balva neapšaubāmi kalpoja autoritārā reţīma prestiţa celšanai, tomēr

ne tikai.435

Balvas mērķis bija ar sevišķu atzinību novērtēt visizcilākos Latvijas gara un

saimnieciskos darbiniekus, turklāt balvai nebija nekādu nodokļu atskaitījumu.

Par Tēvzemes balvas dibinātājorganizāciju Kultūras fondu jau kopš tā likuma

izdošanas 1921. gadā sabiedrībā nerimās neapmierinātība par politisko ietekmi fonda darbā.

1934. gada 24. jūlijā tika pieľemts jauns likums par Kultūras fondu.436

Tomēr Latvijas

vēstures pētnieki rod secinājumu, ka autoritārā reţīma apstākļos ar Kultūras fonda līdzekļiem

manipulēja. Tos izmaksāja paklausīgo mākslinieku atalgošanai.437

Latvijas neatkarīgās valsts pastāvēšanas laikā Jāzeps Vītols ir saľēmis divus augstākos

valsts apbalvojumus – Triju Zvaigţľu ordeni un Tēvzemes balvu – turklāt pavisam neilgi pēc

šo apbalvojumu iedibināšanas vispār. Kopumā šie saľemtie augstie apbalvojumi liecina par

Vītola atzinību valdības acīs un diplomātiski labajām attiecībām, pildot rektora amata

pienākumus.

434

Vigups J., Pranks R., Balašovs, V. (2014). Latvijas valsts apbalvojumi 1918–1940. Rīga: Valters un Rapa,

296. lpp. 435

Skat. – turpat 436

Grāmatas Ulmaľlaiki. Leģendas un fakti sastādītājs Viesturs Avots komentē, ka jaunais likums par Kultūras

fondu atšķirībā no Izglītības likuma nebija politizēts. Likums noteica, ka Kultūras fondam ir tiesības izdot

grāmatas, muzikālijas, tēlojošo mākslu reprodukcijas. Kultūras fonda likums un darbība veicinājusi kultūras

attīstību. Kultūras fonda līdzekļus izlietoja pieminekļu radīšanai, prēmijām par izcilu darbu kultūras laukā,

zinātnes, rakstniecības un mākslas popularizēšanai un šo darbinieku pabalstiem, studiju stipendijām un fiziskās

un ārpusskolas izglītības sekmēšanai. Skat. – Ulmaľlaiki. Leģendas un fakti (2005). Sast. V. Avots.

Rīga: Jumava, 19. lpp. 437

Turpat

108

Daţādu citu valstu apbalvojumi Jāzepam Vītolam

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas J. Vītola Piemiľas istabā glabājas trīs

daţādu valstu augstākie apbalvojumi diplomu veidā, kas liek spriest par viľam vairākkārt

piešķirtajiem ārvalstu apbalvojumiem.

Agrākais no apbalvojuma diplomiem datēts ar 1929. gada 23. novembri, kad

Zviedrijas karalis Gustavs V piešķīra J. Vītolam Ziemeļu zvaigznes ordeľa I šķiru –

komandieris.438

Ziemeļu zvaigznes ordenis (Nordstjärneorden) ir zviedru bruľniecības

ordenis, ko iedibināja Zviedrijas karalis Frederiks I 1748. gada 23. februārī. Līdz 1975. gadam

ar to apbalvoja zviedrus un ārzemniekus par pilsoľu nopelniem, ziedošanos pienākumiem, par

zinātnes, literatūras nozīmīgiem darbiem, par jaunu un labdarības institūciju vadīšanu.

Ziemeļu zvaigznes ordeľa devīze ir Nescit Occasum (Tas nepazīst norieta). Šis ir monarha

dāvināts augstākais apbalvojums Jāzepam Vītolam.

Jāzepam Vītolam otrs apbalvojums ar ordeni sekoja 1932. gada 15. februārī, kad līdz

ar Somijas Republikas prezidenta rīkojumu Helsinkos Vītolam tika piešķirta Baltās Rozes

ordeľa II šķira – komandiera pakāpe.

Somijas Baltās rozes ordenis ir viens no trim Somijas valsts ordeľiem, kuru piešķir

Somijas valsts prezidents par izciliem nopelniem Somijas Republikas labā. Somijas Baltās

rozes ordeni nodibināja maršals Karls Gustavs Emils Mannerheims (1867–1951) 1919. gada

28. janvārī. Ordeľa devīze ir Isanmaan hyvaksi (Par Dievu un tēvzemi). Īpašos gadījumos to

piešķīra arī ārzemniekiem.

J. Vītola Piemiľas istabas krājumā glabājas kādas somu avīzes izgriezums, kurā plašā

reportāţā atspoguļota Helsinku konservatorijas 10 gadu jubilejas svinības un gan fotoattēlos,

gan aprakstā vēstīts, ka ar svētku apsveikumu no Latvijas konservatorijas bija ieradies rektors

Jāzeps Vītols. Šis notikums bijis 1932. gada maijā – jau pēc Somijas Baltās rozes ordeľa

saľemšanas, tādējādi 1932. gads apliecina labas savstarpējās attiecības starp Latvijas un

Somijas kultūru sakariem.

1936. gada 13. februārī Vītols saľēma vēl trešo apbalvojuma diplomu – Lietuvas

Lielkľaza Ģedimina ordeľa Lielvirsnieka pakāpi (diplomā oficiālais ordeľa šķiras tulkojums

franču valodā Grand Officier de l’Ordre, taču mūsdienās ordeľa sistēma pārkārtota piecās

šķirās). Vītola apbalvojuma rīkojumu apstiprinājis Lietuvas prezidents Antans Smetona

(1874–1944) un Ārlietu ministrs Stasis Lozoraitis (1924–1994). Ordeni iedibināja 1928. gadā,

atzīmējot Lietuvas Republikas desmitgadi, un Ģedimina ordenis tiek piešķirts Lietuvas

438

1929. gada jūnija beigās Latvijā vizītē ierodas Zviedrijas karalis Gustavs V un Rīgā viľš uzľemts ļoti svinīgi.

Jāatgādina, ka Valsts prezidents G. Zemgals, valsts vizītē tiekoties ar Gustavu V, noraidīja sev piešķirto

Zviedrijas apbalvojumu. Iespējams, svinīgās vizītes laikā Rīgā monarhs saticies arī ar profesoru Jāzepu Vītolu

109

pilsoľiem par sasniegumiem sabiedriskā un valsts labā, kā arī ārzemniekiem. Jāatzīmē, ka

Vītols 1933. gadā jau piedalījies Kauľas konservatorijas atklāšanas svinībās, atrodoties pie

viena galda ar Lietuvas valsts prezidentu Antanu Smetonu un jaunās konservatorijas direktoru

komponistu Jozu Grodi (Juozas Gruodis; 1884–1948).

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas J. Vītola Piemiľas istabā glabājas vēl

viens Lietuvas diploma oriģināls (šifra nr. LF-4357). Nepilni gadu agrāk, 1935. gada

13. martā, Kauľas konservatorija padomes sanāksme ieceļ Jāzepu Vītolu par Kauľas

konservatorijas Goda locekli, tādējādi akcentējot profesora nopelnus latviešu – lietuviešu

jaunās paaudzes mākslinieku izglītošanā.439

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas J. Vītola Piemiľas istabā neviens no

minētajiem trim ordeľiem nav atrodams. Tomēr Piemiľas istabas kumodē līdzās Jāzepa

Vītola korporāciju regālijām – galvas segām – tiek glabātas divas tukšas ordeľu kastītes.

Viena liecina, ka kastītē ievietots Polijas Zelta Atzinības krusts un otrajā kastītē

izgatavotājzīme atklāj firmu A. Tillander.440

Šeit noderīgs ir salīdzinājumu ar Vītola laikabiedru, ievērojamu Latvijas mākslas

inteliģences pārstāvi – profesoru Vilhelmu Purvīti (1872–1945) – Latvijas Mākslas

akadēmijas rektoru no 1919. gada līdz 1934. gadam. Vilhelmam Purvītim cariskās Krievijas,

pirmās neatkarīgās Latvijas un citu valstu apbalvojumu skaits ir patiesi iespaidīgs un daţādos

avotos ziľas par to atšķirīgas. Apmeklējot Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāţu zālē

Arsenāls vērienīgo izstādi Zelta darbi441

ekspozīcijas sastāvdaļa bija arī apskatei izliktie

Vilhelma Purvīša starptautiskie apbalvojumi (balvas un ordeľi).

Izstādē aplūkojamie (līdz šim kādā kolekcijā saglabātie) V. Purvīša apbalvojumi:

Krievijas Pēterburgas Sarkanā krusta ordenis – II šķira (ordeľa zīme un zvaigzne);

Igaunijas Republikas Sarkanā krusta ordenis – II šķira (ordeľa zīme un zvaigzne);

Norvēģijas Sv. Olafa ordeľa zvaigzne – I un II šķira;

Francijas Goda leģiona ordeľa zvaigzne – V šķira;

Zviedrijas Ziemeļu Zvaigznes ordenis – II šķira (ordeľa zīme un zvaigzne);

Polijas atjaunošanas ordenis – II šķira (ordeľa zīme un zvaigzne);

439 Jāatzīmē, ka J. Vītola darba desmitgadu jubilejām (1926. un 1936. gadā) Latvijā seko līdzi arī Lietuvas prese,

iepazīstina savus lasītājus. Lietuvas sabiedrībā J. Vītolam veidojas reprezentabls tēls 440

Meistars Aleksandrs Tilanders ap 1860. gadu bijis ievērojams rotkalis, cara galma juvelieris, kura uzľēmums

darbojies cariskajā Krievijā līdz revolūcijas laikam, bet 1917. gadā firmas dibinātāja dēls Aleksandrs pārcēlās uz

savu senču zemi Somiju un respektablā firma Helsinkos darbojas vēl šodien, īpaši lepojoties ar cariskās Krievijas

ordeľu, rotaslietu kolekciju. Firma A. Tillander varēja būt potenciālais izgatavotājs Somijas Baltās Rozes ordeľa

priekšmetiem. Tomēr interesanta saikne ordeľu noformējumā šeit iezīmējas arī ar Krievijas aristokrātiju, cara

galmu 441

Ekspozīcija bija atvērta no 2010. gada 1. aprīļa līdz 27. jūnijam

110

Dānijas Daneborga ordenis – II šķira (ordeľa zīme un zvaigzne);

Lietuvas Republikas Ģedimina ordenis – II šķira (ordeľa zīme un zvaigzne);

Latvijas republikas Triju Zvaigţľu ordenis – I šķira (ordeľa zīme un zvaigzne);442

Latvijas Atzinības krusts – I šķira (ordeľa zīme un zvaigzne).

Daţādu valstu apbalvojumu liels skaits nav nekāds izľēmums sabiedrībā aktīvam

kultūras darbiniekam. No apbalvojumiem varēja atteikties, tos nepieľemt, taču Jāzeps Vītols

sev piešķirtos ordeľus nekad nav ignorējis. Komplicētāk ir runāt par visiem apbalvojumiem

reizē (cariskā Krievija, neatkarīgā Latvija, Ziemeļvalstu monarhijas un demokrātiskās

republikas). Šādu ordeľu gadījumā jāsaskaras ar to, ka runāt par iepriekšējā politiskā reţīma

apbalvojumiem sabiedriskā telpā nepieklājas. Tas varētu būt arī viens no iemesliem, kādēļ

Vītols šos atšķirīgos apbalvojumus nepiemin savā autobiogrāfijā. Cits iemesls – smalkjūtīga

klusēšana par nopelniem. Vītols arī neuzsver, ka šo apbalvojumu dēļ būtu kļuvis tuvāks

Krievijas vai citu valstu aristokrātijas aprindām. Jau Sanktpēterburgas dzīves perioda laikā

viľa interesi ciešāk piesaista latviešu sabiedrība un Beļajeva pulciľa inteliģences zieds.

Daţādu valstu (un arī Latvijas tostarp) augstākie valsts apbalvojumi tiek pasniegti diezgan

koncentrētā laika periodā 1929. gads līdz 1937. gads. Vītolam atgrieţoties rektora krēslā

Latvijas konservatorijā kopš 1938. gada – valsts mēroga apbalvojumi nav pagaidām

atzīmējami, taču informācija un liecības par visiem ordeľiem (piemēram, Polijas Zelta

Atzinības krustu) joprojām nav atrasta.

Būdams v ē s t ī t ā j a lomas nesējs, Jāzeps Vītols daţādu kultūru sabiedrībām

pierādīja savu lojalitāti, uzticamību un augstos ētiskos kritērijus, arī profesora darba tikumu.

Ar daţādu valstu apbalvojumiem Vītols tiek ierakstīts tās starptautiskās inteliģences aprindās,

kuras ir daudz plašākas par nacionālajām interesēm. Promocijas darba autore uzskata, ka šie

augstākie apbalvojumi tika piešķirti vēstījumam par personību, atbalstot tās augsti kvalificēto

darbību kultūras laukā un pildot diplomātiskas savstarpējās kultūras sakaru attiecības.

Šajā apakšnodaļā kā galvenais apbalvojuma veids skatīts ordenis (vai balva), kas ir

bijis materiāls novērtējums no valsts (reţīma) puses. Apakšnodaļas beigās jāatzīmē arī

konkrēti šī perioda nemateriālie novērtējumi Jāzepa Vītola personībai – 1933. gadā A. Gulbja

izdevniecībā Rīgā iznāca Rakstu vainags profesoram Jāzepam Vītolam 1863–1933, kurā bija

Vītola 70. dzimšanas dienai veltīti Latvijas Universitātes Filosofijas un reliģijas zinātľu

biedrības raksti, 1936. gada 12. decembrī Latvijas Nacionālajā operā Vītolam dāvināja

Kuzľecova fabrikas meistaru darināto porcelāna šķīvi ar viľa skaľdarbu gleznojumiem.

442

Interneta daţādos resursos tiek akcentēts, ka V. Purvītis ir saľēmis Triju zvaigţľu ordeľa III šķiru

(1926. gadā) un II šķiru (1928. gadā). Precīzāku ziľu šobrīd trūkst

111

1943. gada 22. maijā Latvijas Universitātes aulā Jāzeps Vītols svinīgā ceremonijā saľēma

nacistiskās okupācijas varas tā brīţa augstāko amatpersonu un daudzu organizāciju

apsveikumus, kā arī Latvijas Universitātes goda biedra diplomu. Šo svētku gadījums fiksēts

kinoţurnāla Ostland Woche saglabātajā materiālā (hronometrāţa 1’36”).443

Vēstures zinātľu

doktors Kaspars Zellis norāda, ka kino bija viens no spēcīgākajiem propagandas ieročiem,

kuru nacistiskais okupācijas reţīms nekavējoties izmantoja arī Latvijā un sākot ar 1942. gadu

savu darbību izvērsa studija Ostland Film.444

Tā koncentrējās uz kinoţurnāla Ostland Woche

materiālu sagatavošanu un montēšanu. Pirmā Ostland Woche kinohronika tika radīta aptuveni

1942. gada jūnijā un iznāca regulāri līdz pat 1944. gada septembrim.445

Šajā kino materiālā

redzams, kā notikusi Vītola atbildes runa (diemţēl skaľa nav saglabājusies) un tajā

izskanējuši arī viľa leģendārie vārdi: „Visa mana mūţa darbs ir bijis variācija par tēmu –

tēvija Latvija.”446

Pieminētais dzimtenes jeb tēvijas vārds 1943. gada 25. maija laikraksta

Deutsche Zeitung im Ostland 142. numurā nav noklusēts, bet saturiski pielāgots vācu varai

pieľemamai formai, ka viľš visā savā daiļradē darbojies ar vadmotīvu „Das Vaterland”.447

Redzot Vītolu godināšanas procesā vērmahta augstāko amatpersonu vidū Rīgā, jāsecina, ka

viľa latviskums bijis vērsts lojāli pret valdošo varu un par spīti vācu okupācijas reţīma

negatīvai attieksmei pret latviešu kultūru – Vītolu kā sabiedrībā pazīstamu personu varēja

tomēr izmantot.

Vēl pēc 80. jubilejas svinībām – 1944. gadā apgāds Latvju Grāmata, sadarbojoties ar

Mākslas un sabiedrisko lietu departamentu, klajā laida monogrāfisko izdevumu Jāzeps Vītols.

Raksti par viľa dzīvi un darbu 80 gados Jēkaba Vītoliľa virsredakcijā. Rakstu krājums iznāca

tikai īsu brīdi pirms Vītolu došanās trimdā un ir uzskatāms par vēl vienu laikabiedru

nemateriālu novērtējumu Vītola personībai viľa dzīves periodā līdz 1944. gadam.

Apakšnodaļas kontekstā vislielāko pretrunu izraisa fakts, ka Triju Zvaigţľu Ordeľa

lielvirsnieks un Tēvzemes balvas laureāts, kurš kara laikā devies trimdas gaitās, tomēr bija

atzīta par pietiekami reabilitējamu personu padomju Latvijā, lai 1958. gada maijā piešķirtu

Latvijas Valsts konservatorijas viľa vārda nosaukumu. Šis jautājums tiks iztirzāts promocijas

darba 4.5. apakšnodaļā.

443

Skat. – DVCM Nr. 468 (P-988) k/ţ Ostland Woche Nr. 49/611, 1943. g.; fragments atrodams internetā –

https://www.youtube.com/watch?v=ovd9nalldps 444

Zellis, K. (2012). Ilūziju un baiļu mašinērija. Propaganda nacistu okupētajā Latvijā: vara, mediji un

sabiedrība (1941–1945). Mansards, 168.–170. lpp. 445

Turpat 446

Mūzika okupācijā. Latvijas mūzikas dzīve un jaunrade 1940–1945 (2011). Dr. art. Arnolda Klotiľa redakcijā.

Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 356. lpp. 447

Ein lettische Tondichter. Ehrung des Komponisten Jazeps Vitols. (1943). Deutsche Zeitung im Ostland.

25. Mai

112

3.2. Jubileju telegrammu saturs un leksika 1921., 1926. un 1940. gadā

Balstoties uz 1.4. apakšnodaļā iztirzāto modernās vēstures tradīciju, veidojot dalījumu

pieejamo liecību pamattipos, šajā apakšnodaļā analizēšu Vītolam (un Latvijas

Konservatorijai) adresētās svētku telegrammas kā netiešā veida vēstures liecības

(Alana Megila terminoloģijā lietots apzīmējums – historical traces). Šis liecību krājums ir

unikāls un vienīgajā eksemplārā glabājas J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas arhīvā un J.

Vītola Piemiľas istabā. 1921. gada, 1926. gada un 1940. gada apsveikumu krājums kopā

aptver 343 vienības. Precizējot – 30 telegrammas un 8 rokraksta dokumenti (apsveikumi)

saglabāti no 1921. gada 26. novembra svētkiem, atzīmējot Jāzepa Vītola 35 darba gadu

jubileju; 269 telegrammas liecina par vērienīgām Vītola 40 darba gadu svinībām 1926. gada

18. decembrī un 32 telegrammas un 4 rokraksta dokumenti (apsveikumi) Jāzepam Vītolam un

Latvijas Konservatorijas saimei sūtīti sakarā ar konservatorijas 20 gadu pastāvēšanas atceri

1940. gada 31. janvārī.

1911. gadā Jāzepa Vītola godināšana spoţākajā reprezentācijā notika Sanktpēterburgas

konservatorijā un latviešu kopienās (fakts ieskicēts 2. nodaļas apakšnodaļās par Vītola

daiļrades un personības uztveri Krievijā). Pēc desmit gadiem svinības tika rīkotas Rīgā,

Latvijas Konservatorijā, un šajā apakšnodaļā secinājumi veikti, salīdzinot turpmākās trīs

Vītola svētku virsotnes reizes Latvijas sabiedrībā, neignorējot arī ārzemju kolēģu artavu

telegrammu saturā un leksikā. Piekrītot Alana Megila atziľai, ka arī vēsturiskās liecības

nespēj nodrošināt faktus absolūti nevainojamā formā, šīs telegrammas un apsveikumi tomēr

atsedz sabiedrības radītos priekšstatus par Jāzepu Vītolu un viľa lolojumu – Latvijas

Konservatoriju, turklāt nepastarpinātā veidā, jo katra telegramma ir radīta atsevišķi, bez

nodoma, ka tās tiks salīdzinātas ar pārējām saglabātām vienībām kā vēstures liecība.

Statistikas analīzei izvēloties tikai telegrammas formātu, nevis apsveikumus rokraksta

veidā, promocijas darba 1. pielikumā parādīts 1921. gadā saľemto telegrammu skaits no

pilsētām – visvairāk ir no Rīgas, tikai daţas ir no citām pilsētām (piemēram, četras no

Jelgavas) un vienā gadījumā no Berlīnes – sveicienus Jāzepam Vītolam sūta vijolnieks Arvēds

Norītis un čellists Alfrēds Ozoliľš. Arī šo 30 telegrammu raksturs liecina, ka par 40 % vairāk

sveicēju ir ar personiskiem motīviem, nevis oficiāli no kādas iestādes

(diagrammas skat. 1. pielikumā). Svarīgi atzīmēt, ka visas 1921. gada telegrammas adresētas

pašam Jāzepam Vītolam kā jubilāram.

Tālāk satura, leksikas un personāliju apkopojumā izmantoju visas 38 vienības,

iekļaujot arī apsveikumus rokraksta formā. 1921. gada 26. novembrī sveicēju vidū

(neklātienē) ir Latvijas Satversmes sapulces prezidents Jānis Čakste, Latvijas Augstskolas

113

(vēlākās Latvijas Universitātes) pirmais rektors Ernests Felsbergs, literāti Kārlis Skalbe,

Pāvils Rozītis, Matīss Ārons un Teodors Zeiferts, mūziķa profesijas kolēģi Jurjānu Andrejs,

Alfrēds Kalniľš, Jānis Mediľš, Jānis Zālītis, Ādols Ābele, Ludvigs Bētiľš, Jēkabs Mediľš un

daudzi citi. Kopumā 1921. gada apsveikumu leksikā dominē apzīmējums lielais skaľu

meistars gan oficiālā, gan personiskā rakstura apsveikumos, turklāt jubilāra raksturojuma

izpratni veido divas šķautnes – 1) Vītols kā komponists un 2) kā „jaunatnes daiļuma jūtu

izkopējs” (jeb jaunatnes audzinātājs). Interesantu iezīmi leksikā ienes laikrakstu redakcijas –

Latvijas Vēstnesis apsveic „Beverīnas vaideloti viľa kokles svētkos”, vai Brīvā Zeme sumina

„pirmo koklētāju, kas jau trejdaļgadu simtu pauţ dziesmu varu latvju pilskalnā”. Šī

emocionāli intelektuālā stāvokļa jeb patosa toľa iezīme nav individuāla tikai preses

izdevumiem, bet arī, piemēram, Latvju Jaunatnes savienībai, rakstot: „Sirsnīgi sveicam latvju

diţeno koklētāju 35 gadu skaľu jubilejā. Sirmu mūţu koklētājam, saules mūţu viľa

dziesmām.” Tā nav tikai oficiālu organizāciju izmantotā leksika – arī kāds Kārlis Ozoliľš

telegrammā raksta: „komponists pašaizliedzīgais Vītola tēvs lai dzīvo sveiks Imantas mūţu.”

Savukārt kāds neatšifrēts lauku skolotājs rokraksta apsveikumā izsaka viedokli, ka nav varējis

klusēt un neizteikt Vītolam savu prieku un pateicību par viľa mākslu kā tādu un viľu kā latvju

nacionālas apziľas un īpatnību paudēju un veidotāju. Lai arī tas ir personisks viedoklis, šis

sveicējs runā savas un lauku koru pieredzes vārdā un citos apsveikumos nav sastopama

atsauce uz viľa nacionālās apziľas veidotāja nopelniem. Bet pie personiska rakstura

telegrammām jāizceļ Alfrēda Kalniľa teiktais, ka Vītols ir mūsu cēlāka priekšzīme.

Atis un Anna Ķeniľi novēl Vītolam kā komponistam un audzinātājam līdzšinējo apgarotību,

spēku skaidrību.

Kopumā 1921. gada telegrammu saturā akcentējama retorika par Vītolu kā

k o k l ē t ā j u (kultūras mitoloģiskais aspekts saistībā ar prūšu mitoloģijas kultūrvaroľiem un

garīdzniecības organizāciju) un vēlējums, lai viľš joprojām sekmīgi kopj latvju mākslas

druvu.

Kulminācijas svētki jubileju gadskārtās Jāzepa Vītola dzīvē Latvijā bija 1926. gada

18. decembris, kad Nacionālajā operā tiek atzīmēti viľa 40 darba gadi. Promocijas darba

1. pielikumā atšifrētas pilsētas, no kurām Vītols saľēmis telegrammas 1926. gadā – līdere ir

Rīga (162 vienības), pārējās – Jelgava, Daugavpils un Gaujiena. Ārvalstīs telegrammas uz šo

svinīgo pasākumu ceļojušas no 16 pilsētām, visvairāk – no Tallinas (9 vienības), no Varšavas

(6 vienības) un Ļeľingradas (4 vienības). Valodu spektrā var redzēt, ka dominējošā ir latviešu

valoda (221 vienība), pārējās ir vācu ( 34 vienības), krievu (10 vienības) un franču valodā

(7 vienības). Šajā svētku gadījumā redzams, ka telegrammu raksturs procentuāli ir gandrīz

114

līdzvērtīgs – 48 % oficiāla rakstura un 52 % personiska rakstura apsveikums Jāzepam Vītolam

(diagrammas skat. 1. Pielikums).

1926. gadā Vītolam sūtītas 269 telegrammas un sveicēju vidū bijuši gan ārzemju

kolēģi – Aleksandrs Glazunovs, Marts Sārs, Daniils Amfiteatrovs, Juhans Āviks,

Ţaks Handšins, Erki Melartins, Viktors Beļajevs, Nikolajs Arcibuševs, Kauľas

konservatorijas pedagogi, Arturs Kaps, gan Latvijas sabiedrības pārstāvji – Aspazija un

Rainis, izdevēji Valters un Rapa, Latvijas universitātes Ķīmijas fakultātes dekāns

Dr. Jūlijs Auškāps, aktrises Dace Akmentiľa un Lilija Štengele, Rīgas pilsētas galva

Alfrēds Andersons, advokāts un sabiedriskais darbinieks Andrejs Frīdenbergs, Latvijas Kara

ministrs Eduards Kalniľš un ģenerāļi Kārlis Goppers, Rūdolfs Bangerskis, kā arī daudzas

citas personas un pārstāvji no daţāda veida organizācijām.

1926. gada telegrammu saturā kristalizējas vairāki kopīgi apzīmējumi Vītolam –

visbieţāk atsauce ir uz viľu kā latvju nacionālās mūzikas krīvu krīvu un mūsu tautas

izteiktāko Beverīnas dziedoni, kurš modina tautā slaveno senču dziesmu garu, tiek akcentēts

arī Vītola vecums – „sirmais dziesmu vairoga nesējs” un vaidelotis, „mūzikas tēvs”,

„Latvijas mūzikas patriarhs”, „Latvijas mūzikas kultūras stūra akmens”, kā arī komponista

līdzība ar vītola koku – piemēram, „mūsu skaľu dārza lielais vītols.” Jauna būtiska nianse

apsveikumu telegrammu saturā ir poētiska atsauce uz vairākiem Vītola skaľdarbiem, ne tikai

pazīstamo kora balādi Beverīnas dziedonis – cildinājumu viľš saľem arī par „Kurzemītes

dievzemītes skaľutērpa darināšanu”, „skaľu dārgakmeľi apbalvo ne tikai savu tautu, bet visu

cilvēci”,448

viľu sveic kā Ziemeļblāzmas komponistu449

un Rīgas izglītības biedrības mūzikas

studija un koris Jāzepu Vītolu lepojoties sveic kā „cildeno kalvi, kas mūsu dziesmu pūram

kaldinājis krāšľākās rotas.” Šī atsauce ir interesanta tādēļ, ka Jāzepa Vītola dziesma Kalējs ar

Kārļa Skalbes tekstu top uzrakstīta tikai 1948. gadā.

1926. gads ir Jāzepa Vītola kā komponista un sabiedriskā darbinieka autoritātes

kulminācija, jo daudzās svētku telegrammās cilvēki nebaidās Vītolu saukt par p i r m o

personu – piemēram, „pirmais lielais mūziķis”, „Latvijas augstākā muzikālā virsotne”, „tautas

mūzikas pirmais darbinieks”, „nācijas lepnums un rota”, „priekšzīmīgs patriots un diţenākais

mūziķis” u. tml. Jau kopš 1921. gada svētkiem tiek turpināta tradīcija pieminēt Vītola mākslas

atribūtu – kokli (vai liru), novēlot Beverīnas dziedonim „tikpat skaļu kokli kā līdz šim.” Jauna

nianse apsveikumu telegrammās ir kolēģu absolūta cieľa un labās atmiľas no viľa

Sanktpēterburgas perioda – piemēram, „Родная Вам консерватория.. гордится Вами как

питомцем” (paraksts – Ректор Глазунов, проректор Осовский; Ļeľingrada), dziedātājs

448

Svītu Dārgakmeľi Vītols komponējis 1924. gadā un veltījis to Aleksandram Glazunovam 449

Kantāti Ziemeļblāzma op. 45 Vītols komponējis 1913. gadā un veltījis Augusta Dombrovska celtās kultūras

pils atklāšanai 1913. gada 1. septembrī

115

Roberts Vizbulis atminas Vītola organizētos latviešu mūziķu sanākšanas vakarus un sūta

sveicinājumu: „Vai atceraties Zirľu ielu Fontankas krastos svētnīcu nelielu, tās ceturtdienas

neaizmirsīsim un godam jūsu vārdu minēsim” (paraksts – Vizbulis un grupa ceturtdieniešu)

un vijolnieks Rūdolfs Miķelsons raksta: „Sirsnīgi sveicu mīļo jubilāru, kurš pašķīra man ceļu

mākslas laukā. Man kā mazu bērnu pie rokas ievesdams Pēterpils konzervatorijā. Dziļā cieľā

R. M.” Jāsecina, ka 1926. gada telegrammu klāstā leksikas ziľā ir daţi neparasti izľēmumi

saistībā ar Vītola vērtējumu. Liepājas operas solisti oriģināli sveic Vītolu ar šādu tekstu:

„Jāzep, daudz ir to, tavu brāļu, kas tavā priekšā dziļi klanās. Vītol, laid vēl ilgi tavu skanošo

zaru ēnā latvju tautai atpūsties.” Zināms, ka jau 1919. gadā izdota Raiľa luga traģēdija

Jāzeps un viľa brāļi un tā sacerēta pēc Vecās Derības motīviem, stāstot par patriarha

Jēkaba divpadsimt dēliem. 1926. gadā sabiedrības apziľā Vītola godināšanā tiek aktivizēti gan

Bībeles varoľi, gan arī antīkās mitoloģijas dievu tēlojums – Vītolam tiek novēlēta gan

Herkulesa izturība, gan Apolona mūţs un, piemēram, Latvijas lietuvju laikraksta Rygos

Balsas redakcijas vārdā maģistrs Juodavalkis sirsnīgi apsveic „pirmo brīvās Latvijas

kompozitori”, novēlēdams „sirmajam mūzikas prometejam mūzikas ceļā un turpmāk celt

Latvijas vārdu.” Savukārt Latvijas universitātes Ķīmijas fakultātes dekāns Dr. Jūlijs Auškāps

lakoniski raksta sekojošo: „īstens latvietis audzē vēl 40 gadus eiropiešus.”

Dr. Jūlija Auškāpa prognoze piepildās turpmāko 20 gadu laikā un 1940. gada

31. janvārī tiek atzīmēta Latvijas Konservatorijas 20 gadu pastāvēšanas atcere un rektors

joprojām šādos svētkos ir Jāzeps Vītols.

Promocijas darba autores rīcībā ir apsveikumu 36 vienības, no kurām 32 ir

telegrammas un 4 apsveikumi sūtīti rokrakstā. 1940. gadā situācija ir krasi atšķirīga – šī nav

Vītola godināšanas reize, bet visā situācijas kontekstā var novērot ievērojamu publiskā tēla

kritumu. Šajos svētkos uz Latvijas Konservatoriju ceļo 20 telegrammas no Rīgas, 5

telegrammas no Kauľas, 3 telegrammas no Liepājas. Pa vienai telegrammai saľemti

sveicinājumi no Valmieras, Rēzeknes, Šauļiem un Smiltenes. Šo apsveikuma telegrammu

raksturs procentuāli ir veidojies sekojoši – 38 % ar oficiālu raksturu un 62 % ar personisku

raksturu. Apsveicēju vidū ir izteikti daudz mūziķu – Kiprs Petrauskis, Eiţens Vitings, Gubeľu

ģimene, Lūcija Garūta, Vlads Jakubēns, Augusts Jungs, Alfrēds Kalniľš, Jēkabs Kārkliľš,

Jozus Grodis, Jozus Karosa, Jēkabs Poruks, Vilis Švinka, Staľislavs Vaiľūns,

Nikolajs Zolotonss, Elza un Oskars Ţubīši, viľiem piepulcējies arī Latvijas radiofona

direktors Arveds Smilga. Šajās apsveikuma telegrammās konstatējams priekšstatu veidošanās

rezultāts par Latvijas Konservatoriju – bijušie absolventi to dēvē par „mākslas svētnīcu”,

116

„mūziķu svēto šūpuli”, alma mater,450

Latvijas radiofona direktors Arveds Smilga atzīmē

latvju mūzikas tradīciju kopšanu un veidošanu, bet Vītola radiniece Helēna Viļums sveic

„tautas tikumu daiļu jūtu sargātāju, kopēju.”

1940. gada 31. janvāra svētku akts ir mazāk pompozs un visi sveicēji sumina

galvenokārt konservatoriju un tad arī rektora personu. Šajos svētkos jāizceļ divu mūziķu

izvērsti, personiska rakstura apsveikumi. Tobrīd bijušais konservatorijas darbinieks, profesors

Jēkabs Kārkliľš telegrammā raksta: „Sveicinu un novēlu lai mūţīgi plaukst un zaļo

augstvērtīga latvju mūzikas kultūras izkopēja, latvju muzikālā ģēnija izteicēju, paudēju

audzinātāja divdesmit gadīgā jubilāre Latvijas Konsrevatorija. Apsveicu arī ar svinībām viľas

rektoru profesoru, komponistu Jāzepu Vītolu kā jubilāres dibinātāju.” Bet Lūcija Garūta

speciāli šim pasākumam sacerējusi dzejoli Latvijas Konservatorijai 20 gadu

svētkos: „Es Dievam pateicu, ka man bij lemta laime, / Būt dziedātāju putnu izredzētā saimē, /

Kas auga latvju sirmā V ī t o l koka zaros, / Un dziesmas mācījās tur gados ilgos, garos. / Lai

aug arvienu lielāks jauno putnu loks, / Lai tos vēl ilgi sargā – d i ţ a i s V ī t o l k o k s!”

Šie divi apsveikumu piemēri liecina par divu paaudţu (Vītola paaudzes un absolventu)

mūziķu labprātīgu padevību Latvijas Konservatorijai, lojālu attieksmi pret tās dibinātāju

Jāzepu Vītolu un kopīgo pieredzi un ideāliem augstskolas izveides procesā. Pārējo sveicēju

leksika ir salīdzinoši formāla, bez spilgtiem epitetiem un apsveikumu kopums 1940. gada

31. janvārī liecina par to, ka visvairāk aktivizējušies ir Vītola bijušie audzēkľi daţādās

pilsētās, kur tagad darbojas Tautas konservatorijās un mūzikas skolās. Latvijas

Konservatorijas starptautiskie sakari ir ievērojami sarukuši, bet nesen iesācies Otrais pasaules

karš.

3.3. Atmiņas fenomens un ego-dokumentu nozīme J. Vītola personības izpētē

Pētnieku interese par identitātes konstrukcijām vēstures šķērsgriezumā ir ievērojami

augusi pēdējo 50 gadu laikā un kā salīdzinoši jauna pētniecības paradigma daţādās zinātnes

specialitāšu nozarēs tiek piedāvāts termins – atmiľa (kultūras atmiľa, sociālā atmiľa,

autobiogrāfiskā atmiľa). Vēstures kontekstā teksts ir galvenais pētniecībā izmantojamais

atmiľu nesējs jeb medijs, bet būtiski atzīmēt, ka atmiľu uzglabā ne tikai autobiogrāfiskie

literārie sevis prezentēšanas veidi. Savu ego interpretāciju daudzpusīgi piedāvā arī vizuālie,

akustiskie un elektroniskie mediji mūsdienās. Pētniecībā ieviešas jauna tipa apzīmējumi šo

avotu grupai – ego-dokumenti, autorteksti [grieķu valodā autos nozīmē pats, tulkojams

salikteľos arī kā paš-, pat-, savs], vācu valodā zinātniskajā vidē funkcionējošie apzīmējumi ir

450

No latīľu valodas alma mater – [burtiski] māte barotāja

117

Ego-Dokumente, Auto-Texten, Auto-Dokument, taču Latvijā to pielietojums ir salīdzinoši maz

aprobēts. 2009. gadā izdotajā Latvijas Universitātes rakstu krājumā Zeme, vara un reliģija

viduslaikos un jaunajos laikos Baltijas jūras reģionā vēsturnieks Gustavs Strenga zinātniskā

raksta Piemiľa un atmiľa: divas parādības vēlo viduslaiku Livonijas reliģiskajā un laicīgajā

dzīvē ievadā atzīmē, ka Rietumu sociālajās un humanitārajās zinātnēs atmiľas pētniecībai jau

ilgstoši pievērsta liela uzmanība, bet Latvijā atmiľas problemātikai veltīti tikai atsevišķi

darbi.451

Kā galvenie autori šeit būtu jāmin Andris Levāns, Roberts Ķīlis, Vita Zelče,

Gustavs Strenga, Ineta Lipša un Mārtiľš Kaprāns.452

G. Strengas rakstā iztirzāti vēlo

viduslaiku un renesanses laikmeta cilvēku centieni pēc nāves saglabāt piemiľu un slavu, kā

arī viduslaiku Livonijā likt citiem arī pēc nāves sevi atcerēties un pieminēt. Interesantu

piemiľas veidošanas mehānismu vēsturnieks atklāj par viduslaiku mirušo kultu – piemiľa

balstījās uz bailēm no aizmirstības un vēlmes izvairīties no ilgstošām ciešanām šķīstītavā.

Tādēļ visbieţāk savu piemiľu indivīds radīja pats, jo bija riskanti atstāt rūpes par to kāda cita

rokās.453

Kā savas publikācijas noslēgumā secina G. Strenga, sociālās un reliģiskās vēstures

pētniekus piesaista liecības par piemiľas konstruēšanas centieniem un jau vēlo viduslaiku

Livonijā ir atrodami piemēri tam, kā caur piemiľas smalko mehānismu cilvēks cenšas

konstruēt savu atcerēšanos.454

20. gadsimtā autobiogrāfija kā analīzes objekts saista gan literatūrzinātnieku interesi,

gan sabiedrības pētnieku uzmanību. Komunikāciju zinātnieks Mārtiľš Kaprāns savā

disertācijā atzīmē, ka sociālo zinātľu biogrāfiskais pagrieziens (datējams ar 20. gadsimta

20. gadiem) pārinterpretējis autobiogrāfijas lomu: būdama individuālās dzīves saprašanas

modelis, autobiogrāfija ir arī uzskatāma par „priviliģētu pieeju vēsturiskajai un sociālajai

451

Strenga, G. (2009). Piemiľa un atmiľa: divas parādības vēlo viduslaiku Livonijas reliģiskajā un laicīgajā

dzīvē. Zeme, vara un reliģija viduslaikos un jaunajos laikos Baltijas jūras reģionā. Latvijas Universitātes raksti,

725. sējums. Rīga: Latvijas Universitāte, 59. lpp. 452

Levāns, A. (2005). Jana Asmana kultūratmiľas teorija. No: Kentaurs XXI, Nr. 38, 14–17; Ķīlis, R. (1998).

Atmiľa un vēsture: no antropoloģijas līdz psiholoģijai. Red. R. Ķīlis. Rīga: N.I.M.S.; Zelče, V. (2006). Piektā

gada vērtībatmiľa. No: Laikplaisa: Piektais gads. Redkolēģija Inta Brikše, Ābrams Kleckins, Skaidrīte

Lasmane, Vita Zelče, Peters Vihalems (Peeter Vihalemm; Igaunija). Agora 4. LU Akadēmiskais apgāds, 9–27;

Lipša, I. (2009). Die Erinnerungen eines lettischen Historikers und das kollektive Gedächnis. [Forschungen zur

baltischen Geschichte IV]. Tartu: Humaniora historica der Universität Tartu, S. 268–272, Pēdējais karš: Atmiľa

un traumas komunikācija (2010). Mārtiľa Kaprāna un Vitas Zelčes redakcijā. Rīga: LU SZF SPPI; Kaprāns, M.

(2011). Padomju laika sociālās reprezentācijas latviešu pēcpadomju biogrāfiskajā diskursā. Promocijas darbs

komunikācijas zinātnē. Darba zinātniskā vadītāja Dr.hist., prof. Vita Zelče. Latvijas Universitātes Sociālo

zinātľu fakultāte Komunikācijas studiju nodaļa; Kaprāns, M., Procevska, O., Uzule, L., Saulītis, A. (2012).

Padomju deportāciju pieminēšana Latvijā. Atmiľu politika un publiskā telpa. Mansards 453

Strenga, G. (2009). Piemiľa un atmiľa: divas parādības vēlo viduslaiku Livonijas reliģiskajā un laicīgajā

dzīvē. Zeme, vara un reliģija viduslaikos un jaunajos laikos Baltijas jūras reģionā. Latvijas Universitātes raksti,

725. sējums. Rīga: Latvijas Universitāte, 64.–68. lpp. 454

Turpat, 68. lpp.

118

realitātei.”455

Savā promocijas darbā M. Kaprāns citējis amerikāľu psihologu

Dţeromu Bruneru (Jerome Bruner, *1915), atgādinot, ka „ikviena cilvēka dzīves forma

drīzāk rodas no iztēles nekā no pieredzes.”456

M. Kaprāns skaidro, ka iztēle šeit tomēr

nenozīmē tikai dzīves beletrizēšanu, bet tā jāsaprot plašāk – kā spēja improvizēt atbilstoši

konkrēta sociālā konteksta (grupas, vecumposma, atmiľu politikas) un diskursa prasībām.

Biogrāfisks darbs paredz, ka improvizēšana ir dialoģisks un interaktīvs process, kas veido tiltu

starp indivīda ārējo un iekšējo pasauli.457

Saskaľā ar Dţ. Brunera apgalvojumu, ka katra

kultūra atbalsta specifisku autobiogrāfiskā stāstījuma k a n o n i s k o formu [mans izcēlums

– Z. P.] un to, ka, piemēram, Rietumos šī forma ir izkārtota hronoloģiski, orientēta uz

zīmīgākajiem notikumiem un dzīves periodiem un fokusēta uz voluntāriem, bet dzīves krīzēm

apzīmogotiem ceļojumiem no privātās uz publisko sfēru (mājas-skola-darbs),458

jāsecina, ka

Jāzepa Vītola autobiogrāfija ir tipisks Rietumu kultūrai raksturīgais autobiogrāfiskā stāstījuma

piemērs. Autobiogrāfijas darba struktūrā Vītola ģimenes un bērnības vides apcerei ir pirmās

divas nodaļas (Valmiera–Jēkabpils–Jelgava; Intermēdija), tam seko trīs nodaļas, kas veltītas

Vītola izglītības laikam (Mācības gadi; Davidovs. Rimskis-Korsavkovs, daļēji arī Antons

Rubinšteins), Vītola profesionālo darbības laiku cariskajā Krievijā raksturo autora vēstījums

15 nodaļās (Antons Rubinšteins; Trešie Dziesmusvētki; Johansens. Bernhards; Interregnums;

Les Vendredis; Lisičanska–Arhangela; Gorohovaja 56; Ļadovs Rīgā; Pēc 1905. gada;

„St. Petersburger Zeitung”. Koncerti; „Beverīnas dziedonis”; Ceļā; Tautieši Pēterpils

konservatorijā; Mani audzēkľi un daļēji arī Rīgas Latvju opera 1918), savukārt Vītola

profesionālo darbības laiku dzimtenē ieskicē tikai trīs nodaļas (Rīgas Latvju opera 1918;

Tēvzemē (Pirmie soļi) un Latvijas konservatorija).

Jāzeps Vītols latviešu mūzikas vēstures panorāmā ir jāizvērtē ne tikai kā viens no

latviešu klasiskās mūzikas pamatlicējiem, bet arī kā pirmais redzamākais atmiľu literārās

atveides autors starp profesionālajiem mūziķiem. Savu individuālo rakstnieka stilu viľš

vispirms stiprināja publicistikā (vairāk par tūkstoš rakstu vienību – recenzijas, apceres

Sanktpēterburgas un Rīgas preses un grāmatu izdevumos), savu akadēmisko ievirzi autors

pauda daţās metodiska satura nošu publikācijās un mūzikas vēstures un teorijas priekšmeta

palīglīdzekļos un enciklopēdijās, bet sevišķu uzmanību autora literārā skatījuma izpētē būtu

pelnījuši Jāzepa Vītola memuāru ţanra sacerējumi, sevišķi jau maz zināmie komponista

literārie stāsti, kas daļēji autobiogrāfiski un liecina par Vītola literārajām dotībām

455

Kaprāns, M. (2011). Padomju laika sociālās reprezentācijas latviešu pēcpadomju biogrāfiskajā diskursā.

Promocijas darbs komunikācijas zinātnē. Darba zinātniskā vadītāja Dr.hist., prof. Vita Zelče. Latvijas

Universitātes Sociālo zinātľu fakultāte Komunikācijas studiju nodaļa, 60. lpp. 456

Turpat, 62. lpp. 457

Turpat 458

Turpat

119

Pazīstamākais un kultūrvēsturiski pats unikālākais459

viľa literārais opuss

Manas dzīves atmiľas ir vienlaikus arī pirmais autobiogrāfijas piemērs latviešu mūzikas

vēsturē (1936–1943/1944). Pārsteigumu raisa Jāzepa Vītola attieksme pret piemiľas

fenomenu, jo autora mūţa nogalē bieţi literāri tiek iemūţinātas atmiľas par pagātnes

notikumiem – it kā caur savas personas un dzīves notikumu prizmu, taču zīmīgs uzsvars ticis

dots Vītola laikabiedriem dzimtenē un ārzemēs. Līdzās slavenu personību raksturojumam

Vītols akcentējis maz zināmus kolēģus:

„Sevišķi jaunai paaudzei daţs labs to vārds skanēs vairāk vai mazāk, pat varbūt pavisam svešs; tomēr

tiem ir sava nenoliedzamā vieta ne manās atmiľās vien. Mūsu mūzikas agrējā celtnē tie bija cements,

kas akmeni pie akmeľa saistīja, pildīja šķirbas pašā fundamentā.”460

Līdzās autobiogrāfijai Manas dzīves atmiľas memuāru tipa teksti ar laikabiedru

raksturojumiem ir ţurnālā Latvju Mēnešraksts 1943. gada 7. numurā publicētais Jāzepa Vītola

stāsts Pieci novembra vakari. Maza atmiľu grāmatiľa (pabeigts rakstīt Gaujienā, 1943. gada

20. jūnijā), jau pēc Vītola nāves 1953. gada 1. septembrī ţurnālā Ceļa Zīmes publicēta eseja

Gaŗās darbdienas sākums, stāsts Zirľu ielā No 56 (pabeigts rakstīt Detmoldā 1946. gada

13. martā, rokraksta oriģināls ir JVLMA Jāzepa Vītola Piemiľas istabā, šifra nr. LF-5867),

stāsts Zaļas guntiľas (pabeigts rakstīt Detmoldā 1946. gada septembrī, teksta oriģināls

glabājas JVLMA Jāzepa Vītola Piemiľas istabā, šifra nr. LF-5968) un Zelta zvaigzne.

Atmiľas (pabeigts rakstīt Lībekā 1947. gada Ziemassvētkos, teksta oriģināls glabājas JVLMA

Jāzepa Vītola Piemiľas istabā, šifra nr. LF-4846).

Autordokuments (das Auto-Dokument)

Rietumu pasaulē autobiogrāfijas literārā ţanra aizsākums meklējams 4. gadsimta

beigās. Svētais Augustīns (354–430), uzrakstot savu slavenāko darbu Atzīšanās

(Confessiones) ap 397. un 398. gadu, ir visu to vēsturē zināmo autoru priekšgājējs, kurš pirmo

reizi prezentēja literārā indivīda sevis radīšanu, jo aplūkoja šo indivīdu gan kā objektu, gan kā

subjektu ar visām no šī aspekta izrietošajām pretrunām.461

Šāda atdalīšana starp sevi kā

objektu un sevi kā subjektu veido dialoga formu – no vienas puses, tā ir saruna starp

grēcinieka tēlu (alter Augustinu – paša autora dots termins) un svētā tēlu (laikmeta balss, kas

459

Šādu epitetu konkrētā darba vērtējumā sniedzis profesors Oļģerts Grāvītis. Skat. Vītols, J. (1988).

Manas dzīves atmiľas. Sast. un komentējis O. Grāvītis. Rīga: Liesma, 7. lpp. 460

Fragments citēts no Jāzepa Vītola 1947. gada decembrī Lībekā pabeigtā stāsta Zelta zvaigzne. Atmiľas

oriģinālmanuskripta, kas glabājas J. Vītola Piemiľas istabas arhīvā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā,

šifra nr. LF-4846 461

Freccero, J. (1986). Autobiography and Narrative. In: Reconstructing Individualism. Edited by C. Heller.

Stanford: Stanford University Press, P. 16

120

viľu mēģina tiesāt); no otras puses tā ir saruna starp raksturu (literāro varoni) un autoru. Šāda

saruna nozīmē paša radītāja veidotu individualitātes dekonstrukciju un vienlaikus paver

iespēju sevis portretējuma brīvībai.462

Kā atgādina itāļu un salīdzinošās literatūras studiju

profesors Dţons Frečēro (John Freccero), Frīdriha Vilhelma Nīčes (1844–1900) uzskatos

individualitāte tiek sasniegta tikai caur sevis izpostīšanu (destruction), pārvarēšanu un

tādējādi zinātniekam ir pamats uzskatīt, ka teoloģiskā definējumā Augustīns ir paradigma

visiem šiem individualitātes pētniecības sasniegumiem.463

Publikācijā Autobiogrāfija un naratīvs, kas iekļauta 1986. gada konferences

Individuālisma rekonstruēšana rakstu krājumā, profesors Dţ. Frečēro uzskata, ka teoloģiski

definētā sevis destrukcijas tēma ir raksturīga autobiogrāfijas ţanram un ja vien šis uzstādījums

pretendē uz patiesumu, noteiktību un pabeigtību, tad tas nozīmē (netieši norāda uz) es kā

rakstura nāvi un es kā autora augšāmcelšanos.464

Savā publikācijā Dţ. Frečēro norāda, ka

modernās ēras aizsākums Svētā Augustīna darbam Atzīšanās ir tikai pēc viduslaikiem,

pateicoties literātam, zinātniekam un domātājam Frančesko Petrarkam (1304–1374), kurš

pievērsa uzmanību šī sacerējuma literārajai lomai, ne tikai tā teoloģiskajai nozīmei.

Paradoksāli, ka šis Rietumu kristietības monuments savu literāro nozīmību sasniedza izteikti

sekulārajā renesanses laikmetā un kopš 14. gadsimta Atzīšanās tiek novērtēts ne tikai kā

teoloģisko studiju avots, bet arī paradigma visiem sevis atspoguļojumiem retrospektīvā

literārā struktūrā.465

Modernās literatūras profesors Dţ. Frečēro norāda, ka Svēto Augustīnu

kā objektu ir sevišķi grūti lokalizēt un viľa Atzīšanās pieder tikpat daudz 20. gadsimtam, kā

5. gadsimtam.466

Citiem vārdiem sakot, Augustīns sarunas terminoloģijā stāstot savu dzīves

stāstu, vienlaikus nodibinājis literāro ţanru atzīšanās un es naratīvu. Augustīna stāstā sevis

atdalīšana ir centrālā tēma un autobiogrāfijas struktūra pieprasa šādu atdalīšanu, neskatoties

uz to, ar kādu mērķi teologi, sociologi vai psihologi var izmantot šo literāro specifiku.467

Tradicionāli atzīšanās tiek saistīta ar kristietību un sākotnēji pastāv procedūra, ko sauc

publicatio sui, confessio. Šādu atzīšanos pieľemts īstenot reizi mūţā, nereti – pašā mūţa

nogalē.468

Taču sastopami arī citi iespējamie varianti (piemēram, Augustīns savu

autobiogrāfiju par neticības pilno jaunības periodu līdz kļūšanai par kristieti uzraksta

četrdesmit gadu vecumā, resp., brieduma gados). Modernajā naratīvā attiecības ar kristietības

pieredzi var būt ļoti attālinātas. Rekristianizācijas procesā atzīšanās iziet ārpus reliģiski

462

Turpat, 17. lpp. 463

Turpat, 16. lpp. 464

Turpat, 16.–17. lpp. 465

Turpat, 17. lpp. 466

Turpat, 16. lpp. 467

Turpat, 19. lpp. 468

Šuvajevs, I. (2007). Blēdīgā atzīšanās. No: Filosofija kā dzīves māksla. Rīga: Zvaigzne, 94. lpp.

121

preskriptīviem tekstiem, tā kļūst par sava veida dreifējošu diskursu, kurā tiek ietvertas aizvien

jaunas jomas.469

Krievu filozofos Mihails Uvarovs (Михаил Семенович Уваров; 1955–2013),

uz kuru savā publikācijā atsaucies filozofs Igors Šuvajevs, uzskata atzīšanos pat par īstu

eiropeiskās domāšanas diskursa arhetipu, kas organizē jauneiropieša apziľas haosu neatkarīgi

no tā, kāda jēga – reliģiska, pasaulīga vai filozofiski simboliska – tiek iekļauta šajā

jēdzienā.470

Atklātā vai slēptā veidā atzīšanās līdzdarbojas jebkurā autobiogrāfijā, taču cilvēka

vēlme izstāstīt notikumu patiesību (vai aizvadītās dzīves haotiskajās norisēs ieviest kārtību) ir

ciešā sazobē, pirmkārt, ar emocionālās atmiľas procesiem un, otrkārt, ar atmiľu mērķiem –

tīšu vai netīšu notikumu detaļu iegaumēšanu. Vēlme atzīties un ar savu personisko attieksmi

izstāstīt zīmīgus pagātnes notikumus piemīt arī memuāru literatūras autoriem

(no latīľu valodas memoira – atmiľa). Memuāri, lai arī dziļi subjektīvi avoti, tomēr tiek

uzskatīti par radošas personības visvērtīgākajiem daiļrades izpratnes pirmavotiem. Nopietna

memuāru literatūra parāda vēsturiska dokumenta jēgu. Memuāru literatūru iespējams realizēt

trīs daţādos virzienos:

1) tverot ļoti šauru, personisku vēstījumu, piemēram, par dzimtu, ģimenes apstākļiem vai

radošām attiecībām ar konkrētu personu;

2) memuāru literatūra var īstenoties arī ļoti plašā laikmeta vai globālu notikumu izklāstā,

kur memuāru autors savas dzīves pieredzes ielokā un kontekstā aplūko tautas vai savas

kultūras vēsturi;

3) memuāru literatūras atzars ir daiļliteratūra (latviešu mūzikas kultūrā to spilgti pārstāv

Jānis Cīrulis, Knuts Lesiľš, Mariss Vētra, Marģeris Zariľš). Kā atsevišķs atzars

uzlūkojams arī autoru rakstītās dienasgrāmatas, vēstules (Pēteris Barisons, Mariss

Vētra, Jāzeps Vītols, Jānis Zālītis u.c.).

Meklējot Jāzepa Vītola autobiogrāfijai prototipu vai vismaz iedvesmas paraugu,

vispirms avotu ziľā vērīgs skats vēršams Sanktpēterburgas virzienā.

Nikolaja Rimska-Korsakova memuāri Летопись моей музыкальной жизни krievu

komponistu turpmākajām paaudzēm tiek saukts par zelta fondu jeb klasikas mantojumu šajā

ţanrā.471

Šajos memuāros Jāzeps Vītols ir minēts kā reāla persona un viľa darba dzīves

saistība ar Krievijas mūzikas akadēmisko vidi līdz 1918. gada otrajai pusei liek pieľemt

ticamo varbūtību, ka profesora Nikolaja Rimska-Korsakova memuāru izdevumu viľš ir

iepazinis kā lasītājs (šī perioda laikā klajā ir laisti divi izdevumi).

469

Turpat 470

Turpat 471

Римский-Корсаков, Н. А. (1955). Летопись моей музыкальной жизни. Москва: Государственное

Музыкальное издательство, с. V

122

Šo memuāru publicēšanas vēsture daţos aspektos atgādina paša Jāzepa Vītola

Manas dzīves atmiľas izdošanas gaitas.

Pirmkārt, ieceres īstenošanas savlaicīgums un to tapšana daţādās vietās, ar lieliem

pārtraukumiem. Nikolajs Rimskis-Korsakovs šādu atmiľu grāmatu bija iecerējis jau

1876. gadā un pirmais ieraksts tajā ir no 1876. gada 30. augusta. Memuāri pabeigti 1906. gada

22. augustā Itālijā, Gardas ezera krastā. Autors nevienam tekstu nav lasījis priekšā, rādījis

norakstu, taču paredzējis, ka tie tiks izdoti. 1905. gada 30. jūlijā vēstulē Anatolijam Ļadovam

viľš ziľo: „Rakstu savas atmiľas, kuras iesāku sen un kuras tiks izdotas ar kupīrām pēc manas

nāves, bet pēc daudzu laikabiedru nāves – pilnībā.”472

Otrkārt, abu autobiogrāfiju iesākums ir veltīts bērnības atmiľām, kaut arī

N. Rimska-Korsakova memuāros šis dzīves posms nav tik salīdzinoši izvērsts kā

Jāzepa Vītola literārajā darbā.

Treškārt, memuāru izdevumu daudzskaitlīgums un komponista dzīvesbiedres

līdzdalība šī procesa iesākšanai. N. Rimska-Korsakova Летопись моей музыкальной жизни

pirmo izdevumu sieva Nadeţda Rimska-Korsakova (Надежда Римская-Корсакова;

1848–1919) izdeva īsi pēc vīra nāves 1909. gadā un teksts bija saīsināts, rediģēts. Vēl četras

reizes ir pārizdots memuāru pirmais izdevums (1910., 1928., 1932. un 1935. gadā). Pilnā

veidā memuāri parādās tikai sestajā izdevumā, apmēram četrdesmit piecus gadus vēlāk,

memuāri Летопись моей музыкальной жизни ievietoti N. Rimska-Korsakova Kopoto

rakstu 1. sējumā, kur apkopoti komponista literārie sacerējumi un sarakste. Septītā izdevuma

pamats ir memuāru rokraksta pirmavots, kas glabājas N. Rimska-Korsakova arhīvā

M. Saltikova-Ščedrina Valsts publiskajā bibliotēkā Sanktpēterburgā. Šajā izdevumā tiek

aizpildīti visi tehniskie trūkumi, veikti faktoloģiskie labojumi, saglabāts autora izteiksmes

stils, kas pirmā izdevuma redakcijas versijā bija mainīta. Literārās redakcijas pamatā ľemts

1909. gada izdevums, akceptējot redaktores (N. Rimskas-Korsakovas) autoritāti, kura bija

vadījusies pēc sava vīra izteiktajām vēlmēm. Autobiogrāfiju sadalījumu nodaļās veikusi

N. Rimska-Korsakova dzīvesbiedre.

Jāzepa Vītola autobiogrāfijas prototipi, iespējams, meklējami arī starp latviešu

memuārţanra paraugiem, taču šie sakari vēl skaidrojami un izpētāmi. Laikmeta literatūras

panorāmā iezīmējas latviešu rakstnieku bērnības tēlojumi – Doku Atis Manas dzīves rīts

(1894), Annas Brigaderes jaunības triloģija Dievs, daba, darbs (1926), Skarbos vējos (1930)

un Akmens sprostā (1933). Dokumentālu prozu rakstījuši Krišjānis Barons – Atmiľas (1924)

un Ādolfs Alunāns – Atmiľas par latviešu teātra izcelšanos (vācu valodā 1910. gadā, latviski

1924. gadā), jāpiemin latviešu spilgtie romāni – Antona Austriľa Garā jūdze

472

Turpat, с. VI

123

(trīs daļās, 1926–1935), Pāvila Rozīša Valmieras puikas (1936) un Augusta Deglava Rīga

(pirmā daļa Patrioti (1910–1911), otrā daļa Labākās familijas (1920). Šo daţādo literatūras

ţanru piesaukšana veikta tādēļ, lai ieskicētu varbūtējos iedvesmas avotus Jāzepa Vītola

memuāriem Manas dzīves atmiľas un neizslēgtu pieļāvumu, ka mūziķa autobiogrāfiju būtiski

varēja ietekmēt nevis citu pazīstamu cilvēku autobiogrāfijas, bet latviešu vai cittautu autoru

veikums pilnīgi atšķirīgā literatūras ţanrā, kas mēģina raksturot sava laikmeta sabiedrību,

konkrētu pilsētu vidi un vēstures saistošus notikumus.

3.3.1. Autobiogrāfija Manas dzīves atmiľas

Līdz mūsdienām saglabājies Jāzepa Vītola memuāru rokraksts 113 lappušu apjomā un

noraksts uz rakstāmmašīnas 153 lappušu apjomā Latvijas Universitātes Akadēmiskās

bibliotēkas Misiľa bibliotēkā Kārļa Egles473

fonda 159. ievākojumā, ko bibliogrāfs, būdams

Misiľa bibliotēkas vadītājs (1925–1952), dāvinājis krātuvei 1951. gada 21. martā. Teju

sešdesmit gadu laikā kopš avota publiskās pieejamības474

šo smalkā rokraksta blīvo tekstu ar

Jāzepa Vītola labojumiem apmēram desmit reizes pētījuši Latvijas un ārvalstu autori,

iepazīstot oriģinālmateriālu un veicot salīdzinājumus ar vēlāko laiku publikācijām.

Strādājot pie savu Atmiľu475

manuskripta, Jāzepam Vītolam bijušas duālas sajūtas.

Tam galvenais iemesls, ka uz profesora 80. dzimšanas dienu tika gatavots krājums

Jāzeps Vītols. Raksti par viľa dzīvi un darbu 80 gados Jēkaba Vītoliľa (1898–1977)

virsredakcijā, kas dienasgaismu ieraudzīja Rīgā 1944. gadā apgādā Latvju Grāmata.

Izmantojot J. Vītola Piemiľas istabā glabāto profesores, Dr.hab.art. Vitas Lindenbergas

(1942–2006) tulkoto Jāzepa Vītola vēstuļu kolekciju vācbaltu ērģelniecei Irēnei Narvaitei

(1914–2009)476

vēstulē nr. 16 (datēta Rīgā, 1942. gada 13. novembrī) J. Vītols atklāj attieksmi

pret notikumu:

„Vai Jūs ko tādu varat iedomāties: vadošās aprindas ir nolēmušas uzskatīt par savu pienākumu manā

80. dzimšanas dienā pasniegt man mani grāmatas formā. Ar daudzām bildītēm. Un drīz ar to

pārliecinājušās, ka kaut ko tādu pārsteiguma formā – kā iecerēts sākumā – nemaz nevar izdarīt. Un nu

no vienas puses atskan: kas bija Jūsu vectēva vectēvs? No otras: vai Jūs trīs gadu vecumā jau pūtāt

trompeti? No trešās, ceturtās u.t., u. t. Tā kā biju domājis izbrīnītajai nākamībai atstāt savas Atmiľas

(puse jau ir gatava), es šādu rīcību uzskatu kā ielaušanos savās tiesībās un vairs nemaz neesmu priecīgs

473

Kārlis Egle (1887–1974) – Jāzepa Vītola draugs un viľa personīgais bibliogrāfs 474

Jāzeps Vītols Atmiľu rokrakstu K. Eglem nodevis 1944. gada pirmajā pusē 475

Autors konsekventi savus memuārus to tapšanas laikā dēvē Atmiľas 476

Jāzepa Vītola Lavijas Mūzikas akadēmijas Mūzikas vēstures katedras uzdevumā tulkojusi un publikācijai

sagatavojusi komentāru autore prof., Dr.hab.art. Vita Lindenberga. Pēc kolēģes nāves ar prof. Jāľa Lindenberga

atļauju manuskripta komentārus koriģējis prof., Dr.art. Oļģerts Grāvītis, komentāru papildinājumus 2013. gadā

veicis arī Dr.art. Armands Šuriľš. Šobrīd viena no šī manuskripta kopijām glabājas J. Vītola Piemiľas istabā

124

par to. Īpaši, ja jau agrāk biju tamlīdzīgu darbošanos ar savu personu aizliedzis. Tomēr tagad atkal reiz

vara gūst uzvaru pār tiesībām. Visur tiek vervēti līdzstrādnieki šim darbam; pat manu Hanavas brāli477

ir

notvēruši. Vienīgais, kas man jūt līdzi, ir mans Pēterītis. Viľš sēţ uz mana pleca un pavisam nopietni

uzskata: kaut kas traks!”478

Manuprāt, šīs Vītola replikas nav vērtējamas viennozīmīgi kā koķetērija vai sašutums,

jo 1942.–1944. gada perioda vēstulēs Irēnai Narvaitei autors atzinies, ka būtu jau arī pavisam

jauki, ja viľš vēl piedzīvotu minēto grāmatu (vēstule nr. 15) vai arī – atzīstas augošā skepsē,

ka diezin vai plaši izsludinātā monogrāfija tiešām iznāks, jo salūzusi iespiedmašīnas svira

(vēstule nr. 19) un visbeidzot pēdējā Jāzepa Vītola vēstule (nr. 29), kurā runāts par šo

konkrēto jautājumu, datēta Rīgā, 1944. gada 4. septembrī:

„Jā – tā grāmata. Es to tomēr esmu piedzīvojis; pirms daţām dienām pie manis ieradās delegācija un to

man pasniedza. Iespaidīgs sējums ar daudzām skaistām bildēm – ka arī Jūs esat uz vienas no tām, bija

mana personīgā rūpe [..]. Cik daudz lasītāju tā vispār atradīs? Liktenis --- Manas atmiľas noraksta veidā

ir nosūtītas uz daţādām vietām; vai tikai ţurkas tur tās neizlietos kā nedēļnieču cisas?”479

Jāzepa Vītola memuāru viens no norakstiem šobrīd glabājas arī Jāzepa Vītola Latvijas

Mūzikas akadēmijas J. Vītola Piemiľas istabā. Tam pievienota Annijas Vītolas rokraksta

zīmīte Jāzeps Vītols Gaujienā – 1942. gads – Biogrāfija. Avotam iztrūkst lappuses no

Valmieras–Jēkabpils–Jelgavas bērnības atmiľām un nodaļas Lisičanska–Arhangela,

Gorohovoja 56, Ļadovs Rīgā, kā arī Tēvzemē. Tomēr šis ir viens no autora vēl pārskatītiem,

rokrakstā datētiem (Gaujienā, 1942. gada 9. oktobrī) norakstiem, kurā Annija Vītola ar zilu

pildspalvu pierakstījusi visas citētās svešvalodu frāzes, jo rakstāmmašīna šādu šriftu nav

varējusi realizēt.

Svarīgs atklājumus rasts Rakstniecības un Mūzikas (tolaik – Rakstniecības, Teātra un

Mūzikas) muzeja krātuvē, kur vēl darbinieku neapstrādāto materiālu klāstā kastē, ko muzejam

dāvinājusi Vita Vēriľa no savas mātes Sofijas Vēriľas (1929–1994) arhīva, atrasta

Jāzepa Vītola klade, kurā 5 ½ lappuses aizpildītas viľa rokrakstā, rakstot atmiľas nodaļās,

kurām nosaukumi Beļajeva laikmets un Glazunovs. Balakirevs. Borodins. Stasovs (abi teksti

datēti 1928. gada 12. februārī). Tie uzlūkojami kā pirmie, vēl nemaz redakcionāli nekupīrētie

skicējumi Vītola autobiogrāfijas iecerei. No šodienas pozīcijām raugoties, teksti ir uzskatāmi

477

Rakstu krājuma nodaļā Jāzeps Vītols atmiľās un vērojumos kā pirmais teksts iekļauts

ing. chem. Aleksandra Vītola Reminiscences (tulkojis Jēkabs Poruks) 478

Jāzepa Vītola vēstules Irēnei Narvaitei no 1940. gada 14. februāra līdz 1947. gada 27. novembrim

[46 vienības]. Oriģināli un tulkojumi glabājas J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas J. Vītola Piemiľas istabā 479

Turpat

125

par autobiogrāfijas papildinājumu, jo komentētas citas (publikācijās neiekļautas) atmiľu

epizodes un atziľas.

Vēl 1942. gada rudenī vēstulē I. Narvaitei (datēta 1942. gada 4. novembrī, vēstule nr.

14) Jāzeps Vītols atklājis savu būtisko redzējumu šīm atmiľām, ko vēlāk ievadkomentāros

līdzīgiem vārdiem pauduši autobiogrāfijas izdevumu redaktori:

„Jau pirms laba laika es esmu sācis pierakstīt savas atmiľas. Šajā vasarā darbs iepriecinoši pavirzījies

uz priekšu; es šeit ceru nonākt līdz mana Pēterburgas laika noslēgumam: pēc manām domām tālākais

laiks ir mazāk būtisks, par to līdzcilvēki varbūt zina pat vairāk nekā es pats. Ja arī kaut kas paliks

nepabeigts, tad tas nebūs liels zaudējums. Tagad tikai neticiet, ka es – saindēts no Kārļa Jēkabsona480

neapdomīgajiem slavinājumiem – ar šo opusu vēlējos uzplaukt kā rakstnieks. Manas dzīves laikā nekas

no tā nenonāks atklātībā; vai pēcnācēji vēlēsies lasīt manu savārstījumu, ir pilnīgi atkarīgs tikai no

viľiem. Tomēr es zinu pastāstīt par laikiem un cilvēkiem, kas īpaši mūsu latviešu jaunākajai paaudzei

citādi uz visiem laikiem paliktu nezināmi; kaut arī manos stāstos nebūtu atklāta nekāda Amerika.”481

Jāzepa Vītola Manas dzīves atmiľas pirmais izdevums tapa 1958. gadā un 1962. gadā

kā Jēkaba Vītoliľa sastādītas un komentētas publikācijas almanaha Latviešu mūzika pirmajos

divos laidienos ar daudziem nodaļu īsinājumiem, ideoloģiski pretrunīgu un tendenciozu

fragmentu izlaidumiem. Asu reakciju šādai rīcībai atkal Rietumu presē paudis J. Rudzītis

rakstā Rīga vilto Jāzepa Vītola memuārus.482

1963. gadā Zviedrijā klajā nāca otrais autobiogrāfijas izdevums, šoreiz ar

papildinājumiem no Annijas Vītolas atmiľām, kurā nav tikai vēlāk atrastā manuskripta

23. nodaļa Latvijas konservatorija. Jāzepa Vītola dzīvesbiedres rīcībā bijusi rokraksta ne

viscaur precīza kopija.483

Par trešo izdevums uzskatāms ţurnāla Māksla redakcijas atbildīgā sekretāra un

mūzikas nodaļas vadītāja Arvīda Darkevica (1918–1992) krievu valodā pārtulkotās memuāru

atsevišķās nodaļas krājumā J. Vītols. Atmiľas. Raksti. Vēstules.484

Savu turpmāko pētījumu

laikā saskatu pamatotu iespēju analizēt muzikologa A. Darkevica politiski angaţētā

Manas dzīves atmiľas izdevuma saturu. J. Vītola Piemiľas istabas arhīvā glabājas

A. Darkevica rokraksts (četras lappuses) ar paša redaktora atšifrētiem lielākajiem izlaidumiem

no oriģinālteksta. Politiski jūtīgos jautājumus Jāzepa Vītola autobiogrāfijas kontekstā

nepieciešams skatīt ar diskursa analīzi, skaidrojot un papildinot sabiedrībā kultivētus vai gluţi

480

Kārlis Jēkabsons (1879–1946) – rakstnieks un tulkotājs 481

Jāzepa Vītola vēstules Irēnei Narvaitei no 1940. gada 14. februāra līdz 1947. gada 27. novembrim

[46 vienības]. Oriģināli un tulkojumi glabājas J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas J. Vītola Piemiľas istabā 482

Skat. – Rudzītis, J. (1963). Rīga vilto Jāzepa Vītola memuārus. Laiks. 12. janvārī 483

Vītols, J. (1963). Manas dzīves atmiľas. Ar papildinājumiem no Annijas Vītolas atmiľām. Uppsala:

Daugava, 10 . lpp. 484

Витол, Я. (1969). Воспоминания. Статьи. Письма. Сост. А. Даркевич. Ленинград: Музыка

126

otrādi – plašākai lasītāju videi noklusētus Jāzepa Vītola politiskos uzskatus un ar to saistītos

viľa dzīves notikumus.

Pētnieciskā aspektā, ľemot vērā promocijas darbā aktualizēto diskursu, uzmanību

saista fakts, ka nodaļa Ceļā 1969. gada izdevumā pēc redaktora ieskata ir ignorēta. Minētajā

nodaļā nav nekā zaimojoša vai politiski nekorekta attieksmē pret dienvidniekiem, tajā ir

individualizētas sadzīviskās ainas ar Vītola literārajam stilam nereti raksturīgo humora

pieskaľu. Iepriekšminētās ignorances rezultātā 1969. gada krievu izdevumā palikusi noklusēta

informācija par komponista Jāzepa Vītola daţādajiem radošajiem impulsiem. Jāatzīst, ka

nevienu Vītola daiļrades pētnieku pagaidām nav sevišķi ieinteresējušas Jāzepa Vītola

ceļojumu piezīmes un nav arī pievērsta uzmanība Jāzepa Vītola ceļojumam arī uz Kaukāzu,

kas bijis viľa pirmais garākais ceļojums uz Dienvidiem (1901. gada vasarā). Nodaļas Ceļā

epizodes iztrūkums liek uzdot būtiskus jautājums – kādu Jāzepa Vītola tēlu šie izdevumi

akcentē un kādēļ? Vai Kaukāza epizodei ir tikai ornamentāla nozīme? Konkrētā redaktora

rīcība pieļauj situāciju, ka daiļrades pētnieki vēlāk ir kļūdaini izvirzījuši hipotēzes par

atsevišķu, programmatiskas ievirzes skaľdarbu saikni ar dabas un reģiona īpatnībām,

nenojaušot, ka dabas iespaidi smelti arī pavisam citos pasaules ģeogrāfijas punktos.485

Var

apgalvot, ka šādu eksotisku ceļojuma maršrutu: Sanktpēterburga – Maskava –

Ľiţnijnovgoroda [tolaik Novgoroda] – Volgograda [tolaik Caricina] – Tbilisi [tolaik Tiflisa] –

Pjatigorska – Sanktpēterburga nav veicis neviens cits latviešu komponists, un Jāzeps Vītols to

īstenojis tikai vienu reizi mūţā. Savu izvēli krājuma sastādītājs A. Darkevics pamatojis ar to,

ka memuāru nodaļu izlaidumiem bijusi saistība ar specifiskiem latviešu mūzikas kultūras

jautājumiem vai mazāk nozīmīgiem mūzikas vēstures vai paša komponista dzīves faktiem.486

Atgrieţoties pie izdevumiem latviešu valodā, autobiogrāfijas ceturtais un pagaidām

pilnīgākais oriģinālmanuskripta satura izdevums klajā laists 1988. gadā izdevniecībā Liesma,

tā sastādītājs un komentētājs profesors, Dr.art. Oļģerts Grāvītis. Šo pēdējo izdevumu vērts

analizēt, ľemot talkā muzikologu A. Darkevica un Dzintara Kļaviľa (1928–2007)

profesionālās recenzijas487

(Rīga, 1987. gads), kas kritiski apskata jaunākā publicējamā

materiāla komentāru pienesumu. Recenzents A. Darkevics izrādījis jau liberālāku pieeju

publicējamajam materiālam, paudis viedokli, ka vairākus manuskriptā iesniegtos svītrojumus

būtu lietderīgi atsaukt:

485

Skat. Predele, Z. (2015). The Caucasus in the Autobiography of Jazeps Vitols: Experience of Literary and

Musical Study. In: International Conference Proceedings Culture and Art: Tradition and Modernity, Studies in

Art Criticism VI. Batumi: Matumi Art Teaching University, 336–343 486

Витол, Я. (1969). Воспоминания. Статьи. Письма. Сост. А. Даркевич. Ленинград: Музыка, с. 99 487

Recenzijas glabājas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas J. Vītola Piemiľas istabā

127

„Sabiedrībai Jāzeps Vītols jāatdod tāds, kāds viľš patiesībā bijis, lai arī daudz ko mēs noraidam viľa

politiskajos uzskatos. Protams, viľa kļūdīgos spriedumus ir attiecīgi jākomentē, jāatklāj šo uzskatu

vispārējā cēlonība un svarīgākās konkrētās izpausmes. [..] pēc iespējas jāpublicē pilns teksts, lai mūsu

lielā mūziķa uzskatu pasaule stātos publikas priekšā iespējami daudzveidīga, lai arī pretrunīga un

dramatiska.”488

Kontekstā ar šo citātu no A. Darkevica sagatavotās recenzijas redzams, ka arī

1988. gada izdevums atspoguļo sava laika (20. gadsimta 80. gadu pirmās puses) ideoloģiskās

platformas uzstādījums un tas ir attiecināms arī uz Vītola atmiľu zinātniskajiem komentāriem.

Tikko pieminētā izdevuma sastādītājs un komentētājs O. Grāvītis 170. komentārā, kas attiecas

uz nodaļas Tēvzemē (Pirmie soļi) tekstu, kur Vītols raksta: „[..] mans stāvoklis Rīgā

pagaidām (1919. gada pirmajā pusē – sast.) arī nebija nekāds apskauţams. Operai nebiju

vajadzīgs. Frīdenbergs bija nozudis. Paliku bez vietas, bez līdzekļiem”,489

komentējis kā

„preses un radio līdz pirmatnējam niknumam saasinātās pretpadomju propagandas pēdas arī

sirmā Vītola apziľā”490

1942. un 1943. gadā, kad šo nodaļu viľš vācu fašistiskās okupācijas

apstākļos rakstījis. Tālāk tiek atsegts Vītola maldīgais paštēls, jo „prof. sevi iztēlo vientuļu,

nevienam nevajadzīgu, kaut īstenība bija citāda.”491

Komentāra autors skaidro, ka tolaik

Vītols saľēmis jaunās padomju varas piedāvājumu par konservatorijas organizēšanu Rīgā un

kopā ar ieinteresētu mūziķu grupu (P. Jurjānu, T. Reiteru, P. Jozuus, N. Alunānu) darbojies

pie konservatorijas struktūras un darbības uzsākšanas plašas apspriešanas. N. Alunāna

iecerētos latviešu mūziķu īpašos kursus, lai konsolidētu visus jaunajā Padomju Latvijā

atrodamos profesionālo mūzikas darbinieku spēkus, bija iecerēts uzsākt 1919. gada 22. maijā

– „par liktenīgu noţēlu, tieši tajā dienā, kad padomju iekārta asiľaina terora apstākļos Rīgā

tika sagrauta.”492

Tālākais komentāra teksts atreferē notikumu ķēdi saistībā ar Latvijas

konservatorijas atklāšanu. No izdevuma 170. komentāra redzams, ka 1919. gada janvāra –

maija notikumi viennozīmīgi tiek interpretēti kā padomju varas iniciācijas, kurām turpmāk ir

liela vēsturiskā loma. Komentāra saturā tiek apieta (noklusēta?) situācija ar Nacionālo operu,

bet Vītols taču bija iecerējis ieľemt viľam solīto operas un konservatorijas apvienotā

direktora posteni.493

M. Čeţes rakstā Latvju opera un Jāzeps Vītols494

akcentētas Vītola tā

laika vēstules Annijai Vītolai, kurās apvainojums ir izteikts skaidri: „Vakar bija avīzēs

488

Darkevics A. Recenzija par publikācijai sagatavoto Jāzepa Vītola darbu Manas dzīves atmiľas, sastādījis un

komentējis Oļģerts Grāvītis [mašīnraksts; 1987. gada jūnijā], bez šifra 489

Vītols, J. (1988). Manas dzīves atmiľas. Sast. un komentējis O. Grāvītis. Rīga: Liesma, 264. lpp. 490

Turpat, 323. lpp. 491

Turpat 492

Turpat 493

Skat. – Čeţe, M. (2008). Latvju opera un Jāzeps Vītols. Mūzikas akadēmijas raksti IV. Rīga: Musica Baltica,

15–49 494

Turpat, 28. lpp.

128

nodrukāts ziľojums, ka ministru kabinets mani iecēlis par konservatorijas direktoru. Kas

dziļāk redz, zina, ko tas nozīmē: manim dots p l i ķ i s [mans izcēlums – Z. P.] pēc tam, kas

agrāk tika nosprausts pie izglītības ministra. Un es necietīšu šo pliķi. Ich spiele nicht mehr

mit, nehme meine Puppe un gehe nach Hause. Sastādīšu motivētu atteikšanās rakstu un

iesniegšu to pienācīgā vietā, lai papriecājas.”495

Saprotamu iemeslu dēļ padomju varai

vajadzēja atvērt savas izglītības institūcijas un Vītols šajā vēstures periodā līdzdarbojās.

Tādējādi no mūsdienu skatpunkta raugoties, arī 1988. gada komentārs ir tendencioza Vītola

biogrāfijas interpretācija, kas balstīta vēl noturīgajā padomju ideoloģijā.

Līdz ar to jāsecina, ka šo piecdesmit un vairāk gadu laikā, kopš Vītola Manas dzīves

atmiľas sāktas izdot (1958; 1962; 1963; 1969 un 1988), neviens izdevums nav nodrošinājis

to, lai lasītājs iegūtu manuskripta pilnu tekstu un tas būtu tādā veidā pieejams arī aiz Latvijas

robeţām. Līdz ar to mūzikas vēsturniekiem joprojām aktuāls ir jautājums, kādu Jāzepa Vītola

personību, kura 150. gadskārta 2013. gadā tika iekļauta starptautiskajā UNESCO svinamo

dienu kalendārā, tiraţē reprezentējošie izdevumi un cik daudz mūsdienās starptautiskā lasītāju

auditorija var uzzināt par Jāzepu Vītolu.

Autobiogrāfiju pētniecības praksē ar nelielu pretestības devu tomēr tiek izcelta

atšķirība starp vīrieša stāstītu dzīvesstāstu un sievietes dzīvesstāstu kā sarunu (conversation).

Šī kontrasta piemēru norāda arī salīdzinošās literatūras pētnieks profesors Dţons Frečēro,

es naratīva kontekstā atzīmējot, ka Svētā Augustīna sarunas stāsts Confessiones ir lineāras

gaitas, taču viľa centīgās sekotājas Svētās Terēzes no Avilas (1515–1582) autobiogrāfija, kurā

starp citu Augustīns ir vienīgais viľas pieminētais autors, sarunas epizodes ir fragmentāras un

notikumu gaita šķiet izkaisīta. Literatūrzinātnieks Dţ. Frečēro pētījumā par autobiogrāfiju un

naratīvu izsaka pieľēmumu, ka vīriešu autobiogrāfiju versijas bieţāk šķiet lineāras, konfliktu

un pretrunu piesātinātākas, tās vairāk iezīmējas ar tieksmi atdalīties no aizbildniecības, ar cīľu

pret varas figūrām. Savukārt sieviešu autobiogrāfiju versijas liecina par pretējo – autores šķiet

mazāk apsēstas ar vēlmi būt atdalītām no aizbildniecības un cīnīties, stāsts ir mazāk lineārs,

bet tverts vairāk globāli dzīvesstāsta otrreizējā pārskatījumā.496

Jāzepa Vītola autobiogrāfija, manuprāt, iezīmē šīs pieľēmuma abu versiju retu

sakausējumu, jo Manas dzīves atmiľas rakstītas gan lineāra izklāsta veidā – notikumu

hronoloģijas ziľā ievērojot attīstības gaitu (iesākot ar bērnības piedzīvojumiem Valmieras –

Jēkabpils – Jelgavas pilsētās, turpinot ar Sanktpēterburgas dzīves atspoguļojumu un noslēdzot

ar rektora ikdienas rezignētiem vērojumiem Latvijas konservatorijā), turklāt pārdomāti sadalot

svarīgu notikumu aprakstu nodaļās (un šo materiālu viegli kompilēt tālāk citas publikācijas

495

Turpat 496

Freccero, J. (1986). Autobiography and Narrative. In: Reconstructing Individualism. Edited by C. Heller.

Stanford: Stanford University Press, P. 18

129

ietvaros), gan iegūts arī izteikti fragmentārs atmiľu raksturojums – Annijas Vītolas rūpīgi

turpinātās Lappuses manā atmiľu grāmatā497

ar plašu faktu materiālu par Jāzepa Vītola

dzīves laika posmu no 1921. gada līdz 1948. gadam it kā izjauc vēstures lineāro notikumu

plūdumu, apstādina laiku ar mazu, daţu rindkopu garumā aprakstītu emocionālu epizoţu

skicējumiem, piedāvājot sievietes versiju. Te ir pavisam cits rakurss Jāzepa Vītola dzīves

autobiogrāfijai, kurā joprojām tas pats galvenais varonis saglabāts intīmā tuvplānā, taču

sarunas objekts un subjekts ir reāli atsvešinātāks (es-autors un es-varonis tiek transformēts

viľš-varonis un es-otrais-autors literārajās attiecībās). Pētnieka Dţona Frečēro uzstādījums

autobiogrāfijai ir specifisks – svarīgs ir nevis atmiľu patiesums, bet stāsta pabeigtība un

pilnīgi noteikta sarunas krīze jeb sareţģīts pārejas stāvoklis.498

Ja pabeigtība autobiogrāfijai

nozīmē es-varoľa nāvi un es-autoram par to būtu jāliecina, tad cits praktiskais risinājums

autobiogrāfijai Manas dzīves atmiľas ir grūti iedomājams. Par es-varoľa nāvi Jāzepa Vītola

literārajā sacerējumā Manas dzīves atmiľas ir iespēja liecināt tikai Annijai Vītolai un tad šāda

publikācika šķiet īsteni atrisināta savā funkcijā pēc Dz. Frečēro definīcijas kā savas dzīves

apraksts. Daudz bieţāk autobiogrāfijas ir nepabeigtas, jo autori reprezentē citu ţanru –

rakstnieki cenšas noķert paši savu dzīvi un tādēļ to adekvāts nosaukums būtu atmiľas vai

memuāri.

3.3.2. J. Vītola confessiones (atzīšanās) līdz 1944. gadam

Radioraidījums Ko stāsta profesors Jāzeps Vītols par savu bērnību

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas J. Vītola Piemiľas istabā glabājas

komponistes Laumas Reinholdes (1906–1986) ar parakstu apliecinātā mašīnraksta kopija

rakstam Ko stāsta profesors Jāzeps Vītols par savu bērnību un to papildina viľas

paskaidrojuma teksts:

„Kad 1941. gada janvārī tiku aicināta par mūzikas konsultanti pie tikko nodibinātās bērnu redakcijas

Padomju Latvijas radiofonā, tad savā darba plānā ieslēdzu arī iknedēļas ciklu Latviešu komponisti

bērnībā. Šajā sakarībā lūdzu tos mūsu komponistus, kuri daļu sava radoša darba ir veltījuši bērnu

pasaulei, uzrakstīt atmiľas par savu bērnību. Komponisti uz šo ierosinājumu atsaucās jo dzīvi : daţi

rakstīja paši, daţi to lūdza uzrakstīt kādam citam. Profesors J. Vītols piederēja pie pirmajiem. Tā arī

497

Vītola, A. (1963). Lappuses manā atmiľu grāmatā. Jāzeps Vītols Manas dzīves atmiľas. Ar papildinājumiem

no Annijas Vītolas atmiľām. Upsala: Daugava, 183.–229. lpp. 498

Freccero, J. (1986). Autobiography and Narrative. In: Reconstructing Individualism. Edited by C. Heller.

Stanford: Stanford University Press, P. 18

130

radiofons ciklu uzsāka ar J. Vītola bērnības atmiľu stāstījumu un viľa bērnu dziesmām 1941. gada

21. aprīlī.” 499

Pusotras lapaspuses drukāta teksta apjomā J. Vītols atklāj daţas zīmīgas bērnības

epizodes, kuras nav pievienotas memuāru Manas dzīves atmiľas notikumiem agrāk.

Autobiogrāfijas 29. lappusē savu tēvu un māti J. Vītols raksturojis sekojoši: „Tēvs bija

stingras dabas, ļoti mazrunīgs, ļoti noteikts savos prasījumos. Pretstats mātei. Tā mūs, bērnus,

lutināja, mums – gan daţkārt ar asarām acīs – piedeva mūsu lielos un mazos grēkus; un tādu

man bērna gados bija ne mazums.”500

Tam seko nerātnības piemērs ar smēķēšanu 6–7 gadu

vecumā un tēva noliktais sods: „Lai tev šoreiz pieteiktu ar izciestām bailēm; ceru, ka tās tev

derēs par mācību.”501

Radiofona raidījumam sagatavotajā tekstā vecākiem dotais raksturojums ir lakonisks,

bet saturā arī papildinošs: „Labās mātes sirds daudz ko piedeva; tēvs gan bija bargs, bet arī tas

neķērās pie siksnas, kad noziegums nelikās pārāk smags.”502

Šeit autors atstāstījis divus

gadījumus – gan zināmo papirosa kūpināšanu gultā, gan ābolu zagšanu. „Plānāk gan izgāja,

kad kādreiz kaimiľa dārzā saimnieks mani pieķēra uz savas ābeles zara jājam; saprotams

gatavo āboļu laikā. Toreiz tēvs mani gan dancināja - .”503

Atmiľu kontekstā šīs retās nedarbu pieminēšanas reizes šķiet zīmīgas, jo par saviem

pārkāpumiem viľš sodu bija saľēmis, to labi vēl atceras vecumdienās un tāpēc sevišķu grēku

pieminēšana ar mērķi atzīties – Jāzepam Vītolam nebija aktuāla. Bērnības perioda vienīgais

grēks, kurš palicis Jāzepa Vītola pavadonis arī turpmāk, bija smēķēšana. Tajā Vītols ir gatavs

publiski atzīties: „No smēķēšanas nerātnības vaļā netiku; katrs mēģinājums uz to pusi man

pierādīja, kāds cilvēks ir savu arī neganto ieradumu vergs.”504

Šķirojot bērnības iespaidu pārpilnību, Vītols radiofona raidījumam sagatavotajā tekstā

īsi atklājis attiecības ar vietām, kur pavadīti dzīves gadi: „Bet tā bija garlaicīgā pilsēta –

Jelgava.505

Patiesā dzīve sākas tikai, kad pusjūnijā pošamies uz Valmieras draudzes skolu, uz

kurieni nakts ceļojumi kulbju ratos pieder pie visdziļākiem iespaidiem, ko daba man

499

L. Reinholdes teksts rakstīts Gaujienā, 1963. gada 21. jūlijā. Skat. - Reinholde, L. (1963). Ko stāsta profesors

Jāzeps Vītols par savu bērnību [Mašīnraksra kopija], bez šifra. Glabājas J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas

J. Vītola Piemiľas istabā 500

Vītols, J. (1988). Manas dzīves atmiľas. Sast. un komentējis O. Grāvītis. Rīga: Liesma, 29. lpp. 501

Turpat, 32. lpp. 502

Reinholde, L. (1963). Ko stāsta profesors Jāzeps Vītols par savu bērnību [Mašīnraksra kopija], bez šifra.

Glabājas J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas J. Vītola Piemiľas istabā 503

Reinholde, L. (1963). Ko stāsta profesors Jāzeps Vītols par savu bērnību [Mašīnraksra kopija], bez šifra.

Glabājas J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas J. Vītola Piemiľas istabā 504

Vītols, J. (1988). Manas dzīves atmiľas. Sast. un komentējis O. Grāvītis. Rīga: Liesma, 32. lpp. 505

Jānis Vītols tika pārcelts uz Jelgavu kā reālskolas sagatavošanas klases vadītājs, kad dēlam Jāzepam bija četri

gadi, resp. 1867. gadā

131

devusi.”506

Gan par Valmieras draudzes skolas atmosfēru, radiniekiem un transporta līdzekli

kulbu Jāzepa Vītols vēstī spilgti savās atmiľās, taču tik konkrētu atzinumu par Jelgavas

pilsētu un ceļojuma liriskām sajūtām kulbju ratos citos avotos neatrodam.

Savu mūziķa ievirzi bērnībā Vītols vispirms atklāja ar vijoles instrumentu un šo

atmiľu epizode pārklājas gan radiofonam gatavotā raidījuma tekstā, gan autobiogrāfijā

Manas dzīves atmiľas 48. lappusē. Jūrmalā, pavadot vasaras Bigauľciemā, zēns „mundri

čīgājis ne tikai Venēcijas karnevāla arhipopulāro tēmu ar paša izgudrotām variācijām visiem

ciema ļaudīm par lielu sirds izpriecu.”507

Radiofona raidījuma tekstā Jāzeps Vītols stāstījis:

„Ar to ilgi neapmierinājos; pats sataustīju šādas tādas meldijas, sevišķi zvejnieku dziesmas kā Līgo

laiva uz ūdeľa u.t.l. Tanīs bērna gados esmu tik pamatīgi nepareizi ķēries pie vijoles klāt, ka visos

vēlākajos gados man vairs neizdevās kaut cik pareizi spēlēt šo instrumentu. Bērni, kad gribat vijoli

spēlēt, prasiet tūliľ, lai jums dod labu skolotāju.”508

Šai epizodē jaušama mūziķa humora dzirksts, taču Vītola atmiľas par autodidakta

soļiem vijoles spēlē likumsakarīgi savijas ar atmiľu vēlākiem nostāstiem par viľa apšaubāmo

koncertmeistara darbību, pāriešanu brāčas klasē Sanktpēterburgas konservatorijā un arī mātes

pagātnes sapľa piepildījumu, jo Jēkabpilī pēc kāda maza vijolnieka spēlēšanas reizes durvju

priekšā, kad „mātei tādā mērā iepaticies šis mazais ţīdelis un viľa čīgāšana, ka nolēmusi savu

nākamo dēlu saukt par Jāzepu; un viľam būšot jāspēlē vijole.”509

Šo sava vārda iegūšanas

epizodi Vītols apbrīnojami atklāti atsedzis bērnības notikuma atcerēšanās noslēgumā,

autobiogrāfijas 25. lapaspusē, kas sarakstīta laika posma starp 1938. gada 28. septembri un

1939. gada 3. augustu, un autors literārā veidā norāda pirmo reizi kādu prototipu savam

es-varonim:

„Lūk, ar šo Joskes vārdu droši vien esmu iemantojis savu mīlu uz mūziku, lai gan pašā vijoles spēlē

neesmu diez kur tālu ticis. Bet ne vārds un mūzikas dāvana vien mani saista pie mana Jēkabpils

prototipa: arī savā ārienē kā zēns neapšaubāmi atgādināju ţīdeli.”510

Radiofona raidījumam Latviešu komponisti bērnībā Jāzepa Vītola teksts noslēdzas ar

īsu papildinošu piezīmi par tuvāko draugu. Autors norāda, ka trokšľainajos zēna gados tā

506

Reinholde, L. (1963). Ko stāsta profesors Jāzeps Vītols par savu bērnību [Mašīnraksra kopija], bez šifra.

Glabājas J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas J. Vītola Piemiľas istabā 507

Vītols, J. (1988). Manas dzīves atmiľas. Sast. un komentējis O. Grāvītis. Rīga: Liesma, 48. lpp. 508

Reinholde, L. (1963). Ko stāsta profesors Jāzeps Vītols par savu bērnību [Mašīnraksra kopija], bez šifra.

Glabājas J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas J. Vītola Piemiľas istabā 509

Vītols, J. (1988). Manas dzīves atmiľas. Sast. un komentējis O. Grāvītis. Rīga: Liesma, 25. lpp. 510

Turpat

132

bijusi viľa vecākā māsa: „Bieţi mocījos ar galvas sāpēm. Tamdēļ man arī bija maz tuvāku

draugu; vislabākais – mana māsa,511

kas gādāja, lai tiktu mūziķis. Tas notika, kad viľa mani

pieķēra pie komponēšanas – biju slepeni pierakstījis veselu burtnīcu ar visādām dejām.”512

Minētās atmiľas attiecināmas jau uz pusaudţa vecumu, jo Vītolam tuvojās piecpadsmitā

dzimšanas diena, tomēr ne mazāk tuvas attiecības ģimenē Vītolam vienmēr bijušas ar saviem

brāļiem513

– ir saglabātas epistolārā mantojuma vienības, kurās Vītols apliecina kontaktus ar

brāļiem mediķi Hansu Vītolu (1865–1912) Krievijā un inţenierķīmiķi Aleksandru Vītolu

(1866–1949) Vācijā.

Pieci novembra vakari. Maza atmiľu grāmatiľa

1943. gada 20. jūnijā Vītols Gaujienā pabeidza savu pirmo, publicēšanai domāto

atmiľu skiču virknējumu. Vītols apzināti bija atsaucis atmiľā piecas svarīgas savas dzīves

epizodes, kas daţādos dzīves brīţos aizritējušas novembrī – gan Sanktpēterburgā, gan Rīgā.

Piecu novembru vakari atspoguļo:

1) 1881. gada Mārtiľu svētku mielastu jaunlatviešu vidē kopā ar Andreju, Pēteri un

Juri Jurjāniem, Vensku Edvartu, Stērstu Andreju un Mārtiľu Remiķi;

2) Mitrofana Beļajeva dzimšanas dienas svinības 1891. gada 29. novembrī;514

3) Pēterburgas Latviešu labdarības biedrības koncertu [1900. gads?];

4) Vītola 25 darba gadu jubilejas godināšanu Sanktpēterburgā 1911. gada 5. novembrī;

5) Latvijas konservatorijas pirmo audzēkľu kvarteta vakaru 1921. gadā.515

1943. gada 18. augusta vēstulē Irēnei Narvaitei (vēstule nr. 22) Vītols raksta:

„Mani tikai uzjautrināja, ka daţas manu atmiľu skices, ko ievietoja Latvijas Mēnešraksts, guva tādu

atsaucību, ka tika prasīts pēc vēl. Ko īstenībā darīt neesmu noskaľots.. Tomēr tas dod man jaunu

511

Agnese Vītola (1859-1919) – Jelgavas augstākās meiteľu skolas absolvente, mājskolotāja, kopš 20. gadsimta

sākuma valodu un mūzikas skolotāja Arhangeļskā, vietējas vācu luterāľu draudzes ērģelniece, draudzes kora

diriģente. Jāzepa Vītola otra māsiľa Ida (1860-1871) mirusi no holeras 512

Reinholde, L. (1963). Ko stāsta profesors Jāzeps Vītols par savu bērnību [Mašīnraksra kopija], bez šifra.

Glabājas J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas J. Vītola Piemiľas istabā 513

Agri no dzīves šķīrušies Jāzepa Vītola brāļi Harijs (1861-1881) un Eiţens (1872-1900) 514

Vītols falsificējis (upurējis) precīzo dzimšanas dienas datumu savas esejas literārās idejas vārdā. Mitrofana

Beļajeva dzimšanas dienas datums ir 1836. gada 10. februāris. Tomēr skaidrs, ka šādas svinības Beļajeva pulciľa

lokā bijušas regulāras un rituālos līdzīgas cita citai 515

Lai arī Latvijas konservatorijas audzēkľu kamermūzikas vakars noticis 1921. gada 14. novembrī, epizode ar

vijolnieka Arvīda Norīša nozīmīgo lomu mācībspēku kvarteta atskaľojumā liek domāt, ka faktiskā atbilstība

koncertam būtu 1920. gada 19. novembris

133

paļāvību darbam ar maniem skicējumiem, pret kuriem es gandrīz jau sāku atsalt – tie šovasar guļ

neaiztikti. Galu galā varbūt tiem tomēr ir kāda jēga.”516

Līdzās divām humorpilnām epizodēm, publiski atzīstoties, ka Vītols drauga Jāľa

Frišbīra dēļ nozadzis milzu cigāru Beļajeva svētkos „ne sev, bet lai Frišlam pagādātu vienu

ekstrā svētdienas baudu”517

un pauţot veiksmes prieku, kļūstot par „varena jauna īsta „nutria”

kaţoka laimīgo īpašnieku”518

, jo „veco, koţu sakapāto tanī L. l. b. [Latviešu labdarības

biedrības] novembra koncertā nezināma roka ļaunprātīgi atsavināja”,519

sastopamas arī

nopietnāka rakstura atzīšanās, kas palikusi ārpus autobiogrāfijas oficiālā teksta.

Ceturtajā novembra epizodē par 1911. gada 5. novembri Vītols izceļ nesaskaľas ar

savu Pēterburgas Latviešu labdarības kori:

„Un tomēr nodevu savu kori: kori, ko pats biju sāpēs radījis, pacietīgi audzinājis, ar daudz mīlestības un

maz stingrības izveidojis par redzamu faktoru Pēterpils latviešu dzīvē. Kamdēļ? Daudz bija tādu, kas to

nesaprata.

Biedrības iekšējā uzbūvē notikušas daţas pārgrozības. Nogura Kaţoku Dāvis. Viľu priekšsēdētāja

pienākumos atmainīja vispirms daudzpusīgi reprezentātīvais inţenieris Rode; [..] Un derīgāka kandidāta

trūkuma dēļ mani iesprauda robā. Tā bija k ļ ū d a [mans izcēlums – Z. P.]. – Mazākā, ka sāku šķērdēt

biedrības mantu; savā lētticībā un mīkstčaulībā to dalīju taisniem un netaisniem, daiļrunātājiem tika

lauvas daļa; mantzinis sarāva pieri dziļās grumbās. Bet galīgi nederīgs izrādījos, kad vienmēr pieaugošā

polītiskajā kustībā rakstījām 1906. – 1907. gadu! – biedrības dzīvē radās šķelšanās, kurā iejaukties man

nebija ne dāvanu, ne izturības. Atkāpos; nezinu vairs, kas man sekoja amatā. Arī korī nebija ko cerēt uz

mierīgu, sekmīgu darbu; ar vislabākajiem novēlējumiem nodevu taksts zizli jaunā, enerģiskā un

muzikāli aicinātā skolotāja Artura Lesnieka520

rokās.”521

Bet piektajā novembra epizodē Latviešu konservātorijas pirmais audzēkľu kvartetu

koncerts Vītols atklāj savu diskomfortu jau par Rīgas dzīves sākumposmu:

„Nevaru liegt: salīdzinājums starp bijušo un tagadējo man sākumā radīja daţu smagu nopūtu. Tur

[Sanktpēterburgā] – galīgi nobriedusi kultūra, dzirkstoši dzīvība, gadiem pārbaudītu draugu drošais

atbalsts; šeit [Rīgā] – gan nesalīdzināmi plašāks, atbildīgāks darba lauks, tāla perspektīva, bet pagaidām

tikai vēlējumies, cerības un – drīzi to sajūtu – nebūt ne draudzīgs atbalsts kādā manu līdzdarbnieku

grupā.”522

516

Skat. Jāzepa Vītola vēstules Irēnei Narvaitei no 1940. gada 14. februāra līdz 1947. gada 27. novembrim

[46 vienības]. Oriģināli un tulkojumi glabājas J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas J. Vītola Piemiľas istabā 517

Vītols, J. (1943). Pieci novembra vakari. Maza atmiľu grāmatiľa. No: Latvju Mēnešraksts, Nr. 7, 411. lpp. 518

Turpat, 413. lpp. 519

Turpat 520

Arturs Lesnieks (1885–1974) kopš 1904. gada kļuva Pēterburgas Latviešu labdarības biedrības kora diriģents 521

Vītols, J. (1943). Pieci novembra vakari. Maza atmiľu grāmatiľa. No: Latvju Mēnešraksts, Nr. 7, 413. lpp. 522

Turpat, 414. lpp.

134

Abi iztirzātie gadījumi – Vītola konfrontācija ar opozīciju Sanktpēterburgas Latviešu

labdarības biedrības korī un Latvijas konservatorijas pedagogu saimē – viľa komunikācijas

iemaľās norāda uz simptomātisku situāciju (salīdzinājums ar Nacionālās operas direktora

posteni līdz 1918. gada decembrim), jo Vītols atkārtoti nokļuva nesaskaľās ar sev pakļautiem

latviešu kolektīviem. Šis nesaskaľas radās nereti diplomātijas trūkuma un līderim

neraksturīgas stājas dēļ (atkāpšanās taktika daţādu grupu interesešu konfliktu saasinājumu

gadījumos).

3.4. Vizualizētais J. Vītols preses izdevumos un mākslinieku darbos

Turpinot aplūkot Vītolu ikonogrāfiskajos avotos, šajā nodaļā iekļauti materiāli, kas

tapuši laika posmā no 1918. gada līdz 1944. gadam, kad Vītols uzturējās Latvijas sabiedrībā.

Vinjetes

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Grafikas kolekcijas (18.–20.gs. pirmā

puse) glabātājas Maritas Bērziľas pārziľā ir grafiķa Riharda Zariľa (1869–1939) veidotās

Divas vinjetes,523

kurās autors, būdams Vītola draugs kopš Sanktpēterburgas laikiem, atļāvies

humoru un koķetēriju ar jaundibinātās augstskolas direktoru (skat. 3.21. pielikums). Līdzās

akadēmiskā stila Vītola siluetam R. Zariľš attēlo pieglaimīgas un līksmas kailas blondas

meitenes – gan ar kokli rokās, gan ar siena kūlīšiem un izkapti. Laiskas un omulīgas meiteľu

(eľģeļu) figūras sasaucas ar Riharda Zariľa izstrādāto Latvijas Konservatorijas (absolventu un

Goda biedru) diploma latviskā noformējuma tēliem un to pozām pie instrumentiem.

Šarţi

Savdabīga personība šarţistu vidū ir Sergejs Civinskis-Civis (1895–1941), kurš pēc

dezertēšanas no sarkanās armijas kara lidotāju rindām, ap 1915. gadu Maskavā sāka zīmēt

politiķu un mākslinieku karikatūras un šarţus. Rīgā sadarbojās ar latviešu un krievu preses

izdevumiem. Viľa zīmētais Vītola šarţs 1926. gadā ţurnālā Atpūta524

ir daiļrunīgs – tiek

atzīmēta Vītola darba dzīves 40 gadu jubileja un profesors kopā ar Latvijas Konservatorijas

jaunajiem diplomētajiem māksliniekiem attēlots ļoti līdzīgs putnam rubenim, kas ir

vistveidīgo kārtas putns (skat. 3.18. pielikumu). Šeit visiem pamanāma līdzība – cālēni un

vista (māte), taču vienlaikus šis ir mākslinieka šarţs par jaundibinātās Latvijas mūzikas

kultūras darbiniekiem un pedagoga likteni vispārējā nozīmē. Daudzas Civisa karikatūras,

523

LNMM kolekcija, inventāra nr. GR-358 524

Ţurnāls Atpūta. 1926. gads, nr. 74, 5. lpp.

135

arīdzan PSRS politikai veltītās, bija nesaudzīgas pret pašu attēlojamo objektu, taču

mākslinieciskais risinājums vienmēr profesionāls. Joprojām viľa zīmējumi un citi darbi

atrodas mākslas izsoļu sarakstos.

Vienlaikus – 1926. gadā – ţurnālā Svari parādās grafiķa un gleznotāja Indriķa

Zeberiľa (1882–1969) šarţs, kas atribūtu ziľā diezgan pārspīlē Vītola lavaljē (Lavallière)

mezgla kaklasaiti un atšķirībā no citiem – izceļ pensneju (skat. 3.17. pielikumu). Salīdzinot to

ar Pablo Pikaso veidoto Igora Stravinska šarţu, jāsecina, ka individuāla stila iezīmes ir

parādītas abiem komponistiem, taču 20. gadu kontekstā I. Stravinskis sava apģērba detaļās ir

ultra moderns, bet Jāzeps Vītols, varētu teikt – ultra vecmodīgs. Indriķis Zeberiľš mācījies

Jaľa Rozentāla mākslas studijā Rīgā un J. Rozentāla ietekme viľa jaunradē jūtama visu laiku.

Šarţs zīmēts saistībā ar Vītola 40 gadu darbības jubileju un sekojot savu pedagogu –

vecmeistaru Rozentāla un Tillberga – pēdās, četrdesmitgadnieks Indriķis Zeberiľš neapzināti

(vai drīzāk apzināti) vēlējies parādīt Jāzepa Vītola vizuālā tēla mīļo anahronismu.

Atsevišķā gadījumā Jāzeps Vītols piesaistījis arī kāda pazīstama ārzemju šarţista

uzmanību. 1926. gada novembrī Varšavā tika atklāts piemineklis Friderikam Šopēnam. Vītols

kā Latvijas kultūras amatpersona bija lūgto viesu skaitā un 1926. gada 14. novembra avīzē

Rīta Kurjers karikatūrista Jotes jeb Jirţi Šveicera (Jerzy Szweycer, 1892–1967) zīmēts bija

gan Jāzeps Vītols, gan citi kolorītākie šī pasākuma delegācijas biedri (skat. 3.22. pielikumu).

No kreisās puses – diemţēl paraksta vārda iniciālī kļūdaini minētais franču diriģents un

komponists Jozefs Vidāls (Joseph Bernard Vidal, 1859–1924), kurš bija miris jau 1924. gadā,

pasākumā acīmredzot bijis viľa jaunākais brālis komponists un diriģents Pols Vidāls

(Paul Antonin Vidal, 1863–1931), kurš pasniedza kompozīciju Parīzes konservatorijā un

tobrīd bija Parīzes Komiskās operas muzikālais vadītājs. Zīmējuma centrā redzams padomju

mūzikas teorētiķis, komponists un pianists Boļeslavs Javorskis

(Болеслав Леопольдович Яворский, 1877–1942), labs Dmitrija Šostakoviča draugs. Šāds

sīkais laikraksta izgriezums kā dokuments mums liecina par Vītola amatpersonas statusu

starptautisku kultūras notikumu apritē un to, ka Vītolu kā figūru pamana pat ārzemju šarţista

vērīgā acs.

Mākslas zinātnieces Dzintras Andrušaites monogrāfijā Niklāvs Strunke. Versija par

Palmēnu Klāvu atzīmēts, ka N. Strunke bijis pazīstams ar savu šķautľaino raksturu, parupjo

valodu, kas radījis visai divdomīgas situācijas un nav iederējies smalkajās aprindās.

N. Strunkem bijis raksturīgi vērot, vai viľa izteiktie vārdi iedarbojas „kā veselīgi bites dūrieni,

tomēr tie nekad nekaitēja tam, kura daba bija patiesi cēla.”525

Niklāvs Strunke veidojis

Latvijas Konservatorijas ielūguma noformējumu un 1931. gada 9. maijā uz ļoti līdzīga fona

525

Andrušaite, Dz. (2003). Niklāvs Strunke. Versija par Palmēnu Klāvu. Valters un Rapa, 130. lpp.

136

publicēts Jāzepa Vītola zīmējums (skat. 3.23. un 3.24. pielikuu). Mākslinieks ticies ar Vītolu

un vērīgi attēlo viľu caur personības divu šķautľu pretstatu – publiskais un privātais, gars un

miesa, nopietnais un omulīgais, jo uz klavierēm atrodas šampanieša vai vīna glāze. Atklāti

pāradot šīs divas iedabas, N. Strunkes Vītola zīmējums ir izdevies gan divdomīgs, gan arī

cilvēcīgs.

Mākslinieks Uldis Zemzaris norādījis, ka šarţs ir hiperbolizētu rakstura īpašību un

īpatnību portrets, un tā kultūrvēsturiski paliekošā nozīmība ir gluţi tāda pati kā gleznotam vai

akmenī kaltam portretam, turklāt tie ir jautri sava laika protokoli.526

Par intuīcijas vadītu spoţu meistaru grafikas novadā dēvēts pianists un mūzikas

kritiķis, profesors Valērijs Zosts (1901–1960). 1933. gadā ţurnālā Atpūta527

publicētais

Jāzepa Vītola zīmējums ietilpst tipiskajā V. Zosta šarţu kategorijā, kur pārspīlēti liela galva

komponējas ar samazinātu ķermeni (skat. 3. 20. pielikumu). Attēlotais Vītols stāv stabili un

stāvs kopumā ir telpiski fundamentāls, majestātisks kā īsts klasiķis. Veiksmīgi akcentēti arī

lakoniskie atribūti – lauru vainags un lavaljē (Lavallière) mezgla kaklasaite. Savukārt ţurnālā

Svari 1926. gada jūlijā, kad redaktors ir ţurnālists un humorists Kārlis Krūmājs-Štrauhs

(1890–1944), Valērijs Zosts devis krasi citādu Vītola satīrisko zīmējumu

(skat. 3. 19. pielikumu). Tas ir galma nerrs ar diezgan smieklīgu izskatu šādā apģērbā, tā vēl

nav gluţi āksta cepure, bet pārējie klātesošie atribūti – zizlis un lira – liecina, ka tie ir

uzspiesti nēsāšanai. Vai māksliniekam jākļūst par izklaidētāju? Vai cienījamai personai kādu

apstākļu dēļ ir jākļūst noţēlojamai? Patiesāko attieksmi pret šo profesora un rektora personas

stāvokli ap 1926. gadu var lasīt paša Jāzepa Vītola sejas grimasē. Trešā Valērija Zosta talanta

šķautne ir bijusi spēja saredzēt plašu tematiskā šarţa grupu – tāda radīta arī par skaľraţiem un

1933. gadā ţurnālā Atpūta528

publicēts pazīstamais latviešu komponistu saimes šarţs.

Kompozicionāli redzams, ka centrā nav ne Kalniľš, ne Dārziľš, bet vecmeistars Jāzeps Vītols

kā stingri ieaudzis baltais vītols – Latvijā sastopama vītolu ģints suga, kam raksturīgs liels

stumbra diametrs. Baltajam vītolam pēc stumbra nolaušanas, nopūšanas vai apzāģēšanas tiek

dzītas jaunas atvases, bet zari ir tievi un lokani. Zīmīgi, ka saimes kopīgajā šarţā, kur Valērijs

Zosts skaľraţus uzzīmējis it kā cieši vienu otram līdzās, ir iešifrēta mākslinieka norāde arī par

katra individualitāti un vientulīgumu komponista profesijā.

Starptautiski pazīstamais šarţists un karikatūrists Eduards Hermanis Keišs

(1909–2001) mācījies Romana Sutas (1896–1944) studijā un Kara aviācijas skolā zīmējis

lidotājus. Darbojies preses izdevumos Sporta Pasaule, Atpūta, Pēdējā Brīdī, Spārnotā

Latvija. 1936. gadā pēc Latvijas Ārlietu ministrijas pasūtījuma bija sagatavojis diplomātu

526

Zemzaris, U. (1971). Zīmējumi un šarţi. No: Valērijs Zosts. Sast. B. Briede. Rīga: Liesma 527

Ţurnāls Atpūta. 1933. gads, 465. nr., 11. lpp. 528

Ţurnāls Atpūta. 1933. gads, 401. nr., 13. lpp.

137

šarţu albumu, ko pasniedzis prezidentam Kārlim Ulmanim. Kā savās atmiľās laikrakstā Brīvā

Latvija 1994. gada septembrī stāsta mākslinieks,529

komunistu varas laikā Keišam bija

aizliegts strādāt, draudot ar izsūtīšanu. 1944. gadā viľš emigrēja uz Vāciju, 1949. gadā

izceļoja uz Kanādu un pievērsās politiskajai karikatūrai. Vēlāk darbus publicēja trimdas

latviešu laikrakstos (Latvija Amerikā, Laiks), kā arī kanādiešu un amerikāľu preses

izdevumos Canadian Life, New York Times, San Francisco Examiner un darbojies lielākajā

ASV karikatūristu apvienībā Ben Roth Agency.

Bet trīsdesmitajos gados Eduards Hermanis Keišs skicējis Rīgas sabiedriskos un

kultūras darbiniekus radiofona uzgaidāmās telpās. Jau pieminētajā laikraksta Brīvā Latvija

1994. gada 26. septembra numurā Eduards Keišs konkrēti atzīmē vairākus sastaptos kultūras

darbiniekus: „Īpatnējākais bijis dzejnieks Edvards Virza, kas nekad nav sēdējis, bet atlaidies

guļus uz dīvāna. Viľam bijis mazākais deguns, kādu Keišs jebkad zīmējis [..] Lielākie ērgļa

deguni bijuši Jāzepam Vītolam, Jānim Mediľam un Vilhelmam Purvītim.”530

Laikrakstā

Latvija 1933. gadā publicēts Eduarda Keiša zīmējums – veltījums Vītola 70 gadu jubilejā

(skat. 3.25. pielikumu). Mākslinieks parāda Vītola neapsīkstošo darbīgumu

(atribūts – priekšauts), tautiskumu (atribūts – pastalas), galveno interešu sfēru – mūziku

(atribūts – notis). It kā svinēšana (atribūts – lauru vainags) pati par sevi Vītolu šobrīd nemaz

nesaista. Jāzepa Vītola 1933. gada daiļrades kontekstā jāsaka, ka komponists sacerējis tikai

pāris „jaukas dziesmas” (proti, vokālajā kamermūzikā Mūzai, Melodijas un Aijā dziesmiľa,

kormūzikā Zemes bērnu un Rekviēmu). Bet šo zīmēto veltījumu laikrakstā Latvija531

varam

saprast arīdzan kā komplimentu Jāzepa Vītola „jaukajām dziesmām” 70 gadu mūţa ritējumā.

Karikatūras

Karikatūras satīriskā veidā attēlo cilvēkus un notikumus. Nedēļas ţurnāla Aizkulises

pastāvēšanas laikā no 1925. gada 1. augusta līdz 1934. gada 11. maijam ţurnālā tika

publicētas deviľas karikatūras ar Jāzepa Vītola attēlojumu, iekļaujot viľu vairākos sabiedrībā

pamanītos procesos. Bezpartejiskais izdevums Aizkulises bija ievērojamākais dzeltenās preses

izdevums 20. gadsimta 20. un 30. gadu Latvijā un tajā katra numura vāku rotāja lielformāta

titulkarikatūra.532

Šajās vāka titulkarikatūru vienībās arī atrodamas visas ar Vītolu saistītās

karikatūras.

529

Irbe, V. (1994). Grūti uzzimēt pašam sevi… Šarţu meistaram 85. Brīvā Latvija Nr. 36 (385). 26. septembrī 530

Turpat 531

Laikraksts Latvija. 1933. gada nr. 43 532

Ţurnālu Aizkulises izdeva Rīgā J. Lukstiľš un biedri spiestuvē. Ţurnāla galvenais redaktors bija

Artūrs Tupiľš. Izdevuma popularitāti apliecina tirāţa, kas pieauga no 3000 līdz 15000 eksemplāru. Taču tautā

iemīļotās Aizkulises ar Iekšlietu ministra Viļa Gulbja 1934. gada 16. maija lēmumu tūlīt pēc K. Ulmaľa valsts

apvērsuma tika slēgtas un ţurnāla redaktori A. Tupiľš, K. Platnovics un H. Canders sodīti par personu goda

aizskaršanu. Skat. – Vilcāns, S. (2007). Lielais Kārlis „Aizkulišu” karikatūrās (1931–1934). No: Reiz dzīvoja

138

1926. gadā izcēlās skandāls ap Triju zvaigţľu ordeľu piešķiršanu un tā kā ordeľa

dome bija ignorējusi preses cilvēkus, tad atsevišķo apbalvoto personu kritika, zobošanās un

feļetoni presē bija izplatīta parādība. Šajā gadā Jāzeps Vītols Triju zvaigţľu ordeni saľēma

divas reizes – 16. novembrī 3. šķiru, komandiera pakāpē, 13. decembrī – 2. šķiru, lielvirsnieka

pakāpē. Ordeľu ķeršanas grupas karikatūrā Vītols priekšplānā redzams kopā ar Raini (skat.

3.27. pielikumu). 1926. un 1929. gadā Vītols sastopams karikatūrās, kur finansējuma

piešķīrumu prasa gan mākslinieki sev stipendijām, gan institūciju vadītāji iestādes

profesionālajam darbam. Kā redzams abās karikatūrās uz ţurnāla Aizkulises titullapas,533

Vītols sastopams to dalībnieku vidū, kuri nešaubās par to, ka viľiem no valsts līdzekļiem

taisnīgi pienākas sava daļa (skat. 3.33. un 3.34. pielikumu).

No 1926. gada līdz 1933. gadam Vītols redzams vairākās karikatūrās, kas veltītas

dziesmusvētku jautājumiem. Iesākot ar kopīgo patriotisko noskaľojumu 1926. gadā Rīcības

komitejā Dievs dod mūsu darbiniekiem (skat. 3.29. pielikumu), kur fonā redzami arī

Emilis Melngailis, prezidents Jānis Čakste un baritons Ādolfs Kaktiľš, līdz pat dziesmusvētku

kustības šķelšanās skandālam starp diriģentu biedrību un Dziesmu svētku biedrību. Savs

nemiera cēlājs bijis arī Emilis Melngailis, kurš nošķiras no Jāzepa Vītola grupas, Vītolam

līdzās paliek Teodors Reiters, bet E. Melngailis attēlots sadarbībā ar saldumrūpnieku

Vilhelmu Ķuzi (skat. 3. 32. pielikumu). Jau 1931. gada ţurnāla Aizkulises titullapās534

dziesmusvētku un reizē Latvijas tēls tiek pašapmierināti ekspluatēts Septītajos latvju

vispārējajos dziesmu svētkos – Vītols redzams līdzās Kārlim Ulmanim

(skat. 3.31. pielikumu) un Antonam Benjamiľam un ilgajā skandālā ar klaustiniešiem

(Klaustiľa grupu) ar valdības atbalsta lēmumu uzvaru izcīna Vītola vadītā skaľraţu grupa

(skat. 3.30. pielikumu).

Vītola ikonogrāfiskie avoti, īpaši šarţi un karikatūras tapuši laika periodā no

1926. līdz 1933. gadam. Šie ir Vītola darba un dzīves apaļo gadskārtu gadījumi, svinību

kulminācijas. Jāzeps Vītols visus šos gadus ir publiska persona, labi zināms sabiedrības

pārstāvis, notikumu aktīvists. Tas daļēji izskaidro to, kāpēc mūsu rīcībā ir tik plašs

ikonogrāfisko avotu klāsts. Otrs iemesls ir šarţu uzplaukuma vilnis 20. gadsimta 20. un

30. gados.

Kārlis Ulmanis... Redkolēģija: Inta Brikše, Benedikts Kalnačs, Ābrams Kleckins, Skaidrīte Lasmane,

Andrejs Plakans (ASV), Peters Vihalems (Igaunija), Vita Zelče (galv. red.). Agora 6. Rīga: Apgāds Zinātne,

127–140 533

Ţurnāls Aizkulises. 1926. gada 10. decembrī, 49. nr. un 1929. gada 11. janvārī, 2. nr. 534

Ţurnāls Aizkulises. 1931. gada 19. jūnijā, 25. nr. un 1931. gada 26. jūnijā, 26. nr.

139

Portreti

1918. gada augustā no Petrogradas atgriezās latviešu operas trupa ar Jāzepu Vītolu

priekšgalā, atjaunojot Latvju operu. Bet līdz ar mūziķiem atgriezās arī Jānis Kuga,

Eduards Vītols, Burkhards Dzenis, Konrāds Ubāns, Valdemārs Tone un citi. Rīgā caur Somiju

atgriezās Vilhelms Purvītis. Petrogradā vēl palika tēlnieks Teodors Zaļkalns, kurš darina

krūšu tēlus Skrjabinam un Musorgskim, un Vitebskā dzīvojošais Jānis Roberts Tillbergs, kurš

darina krūšu tēlu ukraiľu dzejniekam Tarasam Ševčenko.535

Divdesmito gadu sākumā arī šie

abi mākslinieki atgriezās Latvijā. Saglabātās fotogrāfiju liecības apstiprina, ka Jāzeps Vītols

svētku saietos ticies ar Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas un Štiglica Centrālās tehniskās

zīmēšanas skolas kādreizējā studentu pulciľa Rūķis dalībniekiem Latvijā. Vītols labi iejuties

privātās kompānijās ar Rihardu Zariľu, Vilhelmu Purvīti, Teodoru Zaļkalnu, Gustavu Šķilteru

un Kārli Brencēnu.

Mākslas zinātniece Dace Lemberga atzīmē, ka ikvienā portretā saskaľā ar autora ieceri

iekodētas ziľas par personāţa laikmetu, vidi, vecumu, nodarbošanos vai interešu loku.536

Mākslas vēsturnieki Jaľa Rozentāla izkristalizēto portreta tipu uzskata par reālisma kanonu

mūsu mākslā, ko modernisti vēlāk, pieļaujot zīmējuma un kolorīta deformāciju, variēja pēc

saviem uzskatiem.537

Ludolfs Liberts (1895–1959) sākot ar 1923. gadu aizvien vairāk atgrieţas reālisma

aplokā un atļaujas būt gan pārsteidzošs un ţilbinošs, gan neiegrimst banālā rutīnā. L. Liberts

ir vadošo valstsvīru portretu gleznotājs, pasūtījumu meistars, kurš viegli spēj izcelt attēloto

personību raksturīgās īpašības. Jāzepa Vītola ikonogrāfisko avotu klāstā ir viľa gleznotie divi

portreti. Ievērojami rūpīgāks ir pirmais portrets, kuru mākslas zinātnieks Guntis Švītiľš datē

ap 1930. gadu (skat. 3.14. pielikumu). Portreta krāsu paletē dominē tumšās krāsas, sejas

vaibsti ir nopietni, pat drūmi un L. Liberts smalki veidojis portreta fona detaļas. Šo L. Liberta

portretējumu var uzskatīt par psiholoģisku un meklēt atsauces Latvijas Konservatorijas

hronikā ap 1930. gadu, kad bija aizsākusies vispasaules ekonomiskā krīze.538

Savukārt ap

1935. gadu tapis otrs pazīstamais L. Liberta gleznotais Jāzepa Vītola portrets

(skat. 3.15. pielikumu). Tajā Vītols redzams baltā, nonēsātā uzvalkā un papirosu rokā.

Ludolfs Liberts vienmēr pievērsis uzmanību personību raksturojošām detaļām, kaut Vītola

535

Siliľš, J. (1988). Latvijas māksla. 1915–1940. I sējums. Stokholma: Daugava 536

Lemberga, D. (2009). Mākslinieks. Portrets. Pašportrets. Latvijas Nacionālās Mākslas muzejs, 11. lpp. 537

Turpat 538

Promocijas darba autorei ir sava versija, ka portreta datējums varētu būt 1942./1943. gads. Ar šo versiju

sasaucas fakts, ka mākslas kritiķis Jānis Siliľš L. Liberta divkāršā apgaismojumā atveidoto Jāzepa Vītola

portretu izceļ starp labākajiem nedaudzo portretu vidū 1943. gada 1. maijā atklātajā Vispārējā mākslas izstādē.

Skat. – Kalnačs, J. (2005). Tēlotājas mākslas dzīve nacistiskās Vācijas okupētajā Latvijā 1941–1945.

Rīga: Neputns, 99. lpp. L. Liberta gleznotais portrets atrodams arī šī mākslinieka iekārtotajā 1944. gada

izdevumā Jāzeps Vītols. Raksti par viľa dzīvi un darbu 80 gados (apgāds Latvju Grāmata)

140

kaklauts šoreiz pat nav rūpīgi izstrādāts. Mākslas zinātnieks Guntis Švītiľš šo darbu vērtē kā

neveiksmīgu kompozīcijas dēļ, jo L. Libertam nav izdevies uzgleznot Vītola labo roku

figurāli pareizā proporcijā un ķermenis neizskatās dabiski.539

Turklāt no 1924. gada līdz

1937. gadam gleznotājs Ludolfs Liberts strādājis par Latvijas Nacionālās operas dekoratoru

un reţisoru. Šeit arī G. Švītiľš norāda portreta gleznas fona tehnisko līdzību ar 1929. gadā

veidotām scenogrāfijas skicēm P. Čaikovska baletam Apburtā princese Nacionālajā operā

(skat. 3.16. pielikumu). Tādējādi pirmais L. Liberta darinātais Vītola portrets ir smalks,

individualizēts un rūpīgs mākslinieka darbs, bet otrais portrets – paviršs un neveiksmīgs

meistara portretējums. Varbūt kā trūkums uzskatāms tas, ka Vītols šim portretam nav pozējis.

Taču L. Liberts bija apguvis augstu tehnisko meistarību, gleznojot portretus arī no fotogrāfiju

paraugiem, liekot klāt savu individuālo skatījumu uz personību.

Vadošais 20. gadsimta 30. gadu portretists Valdemārs Tone uzskatījis, ka „labā

portretā ir jāredz cilvēks, kāds viľš ir bijis, kāds ir un kāds varētu būt nākotnē.”540

Vītolam simpatizējusi drauga Jāľa Roberta Tillberga (1880–1972) māksla un tieši šis

autors 1937. gadā pabeidz Vītola parādes portretu, kas šobrīd glabājas Latvijas Komponistu

savienības īpašumā (skat. 3.35. pielikumu). Šis portrets būtu vērtējams kā sausi dokumentāls,

akadēmisks, taču J. R. Tillberga pētniekam, mākslas zinātniekam Mārim Brancim ir pretējs

viedoklis, norādot šo starp gleznotāja intīmāka rakstura darbiem.541

M. Brancis komentē:

„Ar lielu pietāti pret modeli J. R. Tillbergs ir gleznojis Jāzepa Vītola ģīmetni. No pārējiem 30. gadu

portretiem šis darbs atšķiras ar paplašinātu siţetisko stāstījumu, turpinot 20. gadu mākslinieku ģīmetľu

līniju. Tāpat kā citos šīs portretu grupas darbos, sadzīves ţanra elementi J. Vītola ģīmetnē ir tikai

palīglīdzeklis, lai grodāk dotu noģiedu par radošās personības daiļradi. Tātad J. R. Tillbergs neatrauj

cilvēka individuālo raksturojumu no viľa daiļrades. Radīšanas procesā atklājas personība visspilgtāk,

būtiskāk. Tādēļ J. R. Tillbergs izvēlas kompozīciju ar fragmentāru istabas interjeru, uz kura fona

redzams Jāzeps Vītols profilā, spēlējot klavieres. Komponists ir sakoncentrējies, pilnīgi atdevies

mūzikai un it kā nejūt, ka mākslinieks viľu novēro. Mūzikā J. Vītols ir milzis – un tas J. R. Tillbergam

ir svarīgi.”542

Mākslinieku izplatīta prakse ir tā, ka portrets tiek gleznots no kādas fotogrāfijas.

1930. gados fotogrāfs Mārtiľš Lapiľš (1873–1954), kurš Sanktpēterburgas perioda laikā pats

gleznojis arī Vītola akvareli, radījis šim nolūkam piemērotu fotogrāfiju

539

Tikšanās ar G. Švītiľu un L. Liberta portreta apskate J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā 2015. gada

6. februārī 540

Lemberga, D. (2009). Mākslinieks. Portrets. Pašportrets. Latvijas Nacionālās Mākslas muzejs, 11. lpp. 541

Brancis, M. (1996). Jānis Roberts Tillbergs. Rīga: Zinātne, 189.–190. lpp. 542

Turpat, 190.–191. lpp.

141

(skat. 3.36. pielikumu). Klavieres kā komponistu raksturojošs atribūts ir sastopams vairākos

gadījumos.

3. nodaļas rezumējums

Kultūras atmiľas kontekstā līdz 1944. gadam Vītola t. s. Latvijas perioda biogrāfijā

analizētais apbalvojumu klāsts un ordeľu piešķīrums lokālā un starptautiskā mērogā izceļ

Vītola personības statusā sasniegto slavas zenītu. Promocijas darbā pētītās kultūras atmiľas

dinamikā aplūkota Vītola nozīmes cirkulēšana tādās komunikācijas telpās kā darba jubilejas

un konservatorijas svētku ceremonijas, izmantojot kā arhīva avotus jautājuma izpētei

1921., 1926. un 1940. gadā Jāzepam Vītolam sūtītās telegrammas.

Kultūras atmiľas dinamikā konstatētas mērenas izmaiľas šī perioda telegrammu

rakstura iezīmēs (starp 1921. un 1941. gadu); kā izľēmumu var kvalificēt Vītola 40 darba

gadu jubilejas rezonansi Latvijā un ārzemēs. 3.1., 3.2. un 3.3. attēlos redzama telegrammu

rakstura dinamika.

1921. gada 26. novembra telegrammu raksturs

personisks (18) 60%

oficiāls (12) 40%

3.1. attēls. Jāzepam Vītolam adresēto telegrammu raksturs 1921. gada 26. novembrī.

142

1926. gada 18. decembra telegrammu raksturs

oficiāls (131) 48% personisks (141)

52%

3.2. attēls. Jāzepam Vītolam adresēto telegrammu raksturs 1926. gada 18. decembrī.

Latvijas Konservatorijas 20 gadu darba svētku (1940. gada 31. janvāris) apsveikumu telegrammu raksturs

personisks (20) 62%

oficiāls (12) 38%

3.3. attēls. Latvijas Konservatorijai adresēto telegrammu raksturs 1940. gada 31. janvārī.

Savukārt īpašu starptautisko ainu 3.4. attēlā reprezentē 1926. gada telegrammas, kas

sūtītas no ārzemēm. Visvairāk telegrammu Vītols saľēmis no Tallinas, Varšavas un toreizējās

Ļeľingradas (iepriekš Sanktpēterburga).

143

1926. gada 18. decembra telegrammas no ārzemēm

Tallina (9) Varšava (6)

Ļeņingrada (4) Parīze (3) Oslo (3)

Tartu (2) Helsinki (2) Berlīne (2) ber

Roma (1)

Prāga (1)

Milāna (1)

Maskava (1) Leipciga (1)

Kauņa (1)

Cīrihe (1) Brisele (1)

0 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10

Pilsēta

s

Skaits

3.4. attēls. Jāzepam Vītolam adresēto telegrammu izcelmes vieta un skaits.

Kultūras atmiľas kontekstā šajā Vītola biogrāfijas periodā analizēta viľa

autobiogrāfiskā atmiľa. Autobiogrāfiskās atmiľas īpatnība ir spilgta, bagāta un detalizēta

informācija par pagātni, kas reizē vērtējama kā ļoti nedrošs tās patiesuma vai pareizības

apliecinājums. Promocijas darbā mēģināts interpretēt šīs atmiľas kā fenomenu. Socioloģe

Ilva Ķīle norāda uz cilvēku vēlmi rakstīt par savas pagātnes pieredzi un pamato to ar

personiskajām atmiľām, kas rada vai kāpina cilvēka u n i k a l i t ā t e s i z j ū t u , t.i.,

autobiogrāfiskās atmiľās cilvēks izjūt, pazīst savu es kā pilnīgi atšķirīgu no jebkura cita es.543

Viľasprāt, otrs personiskās atcerēšanās vajadzības skaidrojums pamatojas uz to, ka cilvēka kā

sociālas un morālas personības statuss vispirms ir balstīts iespējamā atbildībā par savu

rīcību.544

No iepriekšpieminētā atbildības aspekta promocijas darbā izriet arī skatījums uz

jaunu atmiľu ţanru Vītola biogrāfijā, ko saistībā ar Sv. Augustīna darbu promocijas darba

autore nodēvējusi – confessione (atzīšanās).

Pētītie ikonogrāfiskie avoti atklāj ţanru daudzveidību – promocijas darbā aplūkoti

mākslinieku darbi (vinjetes, šarţi, karikatūras, portreti). Vītola ikonogrāfiskie avoti, īpaši šarţi

un karikatūras, tapuši laika periodā no 1926. līdz 1933. gadam. Šie ir Vītola darba un dzīves

apaļo gadskārtu gadījumi, svinību kulminācijas. Tā kā Vītols visus šos gadus ir publiska

persona, labi zināms sabiedrības pārstāvis un notikumu aktīvists, tad ir tikai likumsakarīgi, ka

pētnieku rīcībā nonāk plašs ikonogrāfisko avotu klāsts. Vītola attēlojumu spektrs šajā periodā

ir plašs, sākot no korektiem parādes tipa portretiem, mākslinieku interpretētām Vītola

aksesuāru hiperbolizācijām līdz pat ironiskam, daţviet pat groteskam portretējumam mūzikas

543

Skat. – Ķīle, I. (1998). Autobiogrāfiskās atmiľas sociālie līmeľi. No: Atmiľa un vēsture: no antropoloģijas

līdz psiholoģijai. Red. R. Ķīlis. Rīga: N.I.M.S., 47–48 544

Turpat, 48. lpp.

144

svētās lietas cīnītāja, nerra, ordeľu ķērāja un cāļu mātes tēlos. Tādējādi dinamika skar arī

kultūras atmiľas kontekstā iekļauto vizuālo avotu grupu. Līdztekus iepriekš paustajam jāľem

vērā fakts, ka šarţu uzplaukuma vilnis Latvijā bija 20. gadsimta 20. un 30. gadi. Autoritārā

reţīma realizētās preses politikas dēļ daudzus preses izdevumus slēdza un turpmākajos gados

izzuda oficiāla sabiedriski politiska kritika.

145

4. KANONI UN ARHĪVI: JĀZEPA VĪTOLA PERSONĪBA KULTŪRAS ATMIŅAS

KONTEKSTĀ TRIMDĀ UN LATVIJĀ PĒC OTRĀ PASAULES KARA

4.1. J. Vītola došanās trimdā un personības statuss

Autoritatīvākais Otrā pasaules kara laika mūzikas vēstures pētnieks Arnolds Klotiľš

pēc grāmatas Mūzika okupācijā (2011) iznākšanas Latvijas Radio 1 pārraidē

Kultūras Rondo545

sniedza savas pieľēmumu versijas, kādi iemesli noteica Vītola došanos

trimdā:

„Vītols, kāpdams kuģī, bija teicis – es negribu, ka mani komandē neizglītoti. Viľam sovjetiskās

okupācijas laikā konservatorijā bija piestiprināts viens komsorgs [domāts droši vien Rūdolfs Bērziľš –

mana piezīme – Z. P.], lai gan komjaunatnes organizācijas nemaz konservatorijā nebija, kurš viľu

skubināja komponēt sociālistiski. [...] Otrs, ko es arī lasīju, ko liecina Volfgangs Dārziľš, Vītolam reiz

jautāts: kāpēc jūs braucat mums līdzi tik vecs vīrs vēl uz Vāciju? Vītols atbildēja: „Jā, es negribēju, ka

manu vārdu izmantotu tie, kuri manai zemei tik daudz posta darījuši.”

Vītols bija ļoti spītīgs cilvēks, lai gan viľš par politiku tā it kā smīnējis vienmēr. Bet jāľem vērā, ka viľš

parakstīja Konstantīna Čakstes t. s. Latvijas Centrālās Padomes Memorandu Rietumu valdībām ar

prasību apturēt gan nacistisko, gan staļinisko okupāciju. Un tas notika terora apstākļos un to jau

neparakstīja jebkurš mūziķis.”546

2012. gada jūnijā Latvijas Televīzijas 1. kanālā tika demonstrēta Dzintras Gekas

dokumentālā filma Konstantīns (2011),547

kurā interviju formā svarīgus vēstures faktus

skaidroja Latvijas Centrālās Padomes (LCP) dalībnieki, Konstantīna Čakstes laikabiedri

Leonīds Siliľš, Valentīna Lasmane, Sergejs Ozoliľš un Konstantīna Čakstes radinieki.

1943. gada 13. augustā bija notikusi LCP dibināšanas sēde un par šīs padomes darbību

nedrīkstēja zināt pat dalībnieku ģimenes locekļi. V. Lasmane skaidroja, ka LCP apvienojās

190 redzamākie sabiedrības pārstāvji un padomei vajadzēja vadoni, kura reputācija būtu

neskarta. Labs kandidāts priekšsēdētāja amatam bija jurists Konstantīns Čakste (1901–1945),

jo viľš nebija politiķis. K. Čakste piekrita vadīt latviešu pilsoniskajās un politiskajās aprindās

dzimušo pretošanās kustību, lai sadarbībā ar Latvijas Saeimas Prezidija locekļiem un

demokrātisko politisko partiju pārstāvjiem strādātu pie Latvijas suverenitātes atjaunošanas

kara apstākļos. Konstantīna Čakstes radiniece Aija Čakste (1924–2013) filmas Konstantīns

545

Raidījuma atkārtojums ēterā skanēja 2012. gada 10. jūnijā pl. 11:05, skat. Latvijas Radio arhīvā

http://www.latvijasradio.lv/program/1/2012/06/20120610.htm 546

Turpat 547

Dokumentālā filma Konstantīns [par Konstantīnu Čaksti] (2011). Reţisore Dz. Geka, scenārija autors

Ē. Lanss, operators A. Lubānietis

146

veidotājiem atklāja, ka K. Čakstem bija jāizvēlas starp drošību ģimenes locekļu dēļ un starp

savu sirdsapziľu, viľš izvēlējās otro, jo ticēja Latvijai.548

1951. gadā trimdas akadēmiķis Arnolds Aizsilnieks laikrakstā Latvju Vārds iesniedza

rakstu Vīrs, kura mums šodien trūkst! par Konstantīnu Čaksti un LCP:

„Padome uzľēma sakarus ar Latvijas sūtľiem ārzemēs, informēja viľus un ārpasauli par apstākļiem

okupētajā Latvijā, nosūtīja uz ārzemēm Padomes politisko platformu, kura noraida jebkuru Latvijas

atkarību no PSRS vai Vācijas. Padome tāpat saľēma no ārzemēm informāciju un izdeva pagrīdes

laikrakstu Jaunā Latvija. Savu darbību Padome bez tam saskaľoja arī ar līdzīgām organizācijām

Igaunijā un Lietuvā, ar kuru pārstāvjiem notika vairākas apspriedes.

Taču ilgi nebija lemts prof. K. Čakstem turpināt šo rosīgo un reizē arī personīga riska pilno darbu. Jau

1944. gada 29. aprīlī gestapo apcietināja viľu kopā ar pāris viľa līdzdarbniekiem un līdzīga darba

veicējiem Igaunijā un Lietuvā. Tālāk sekoja Salaspils un pēc tam Štuthofas koncentrācijas nometne.”549

Jāzeps Vītols kopā ar diviem citiem mūziķiem (Jēkabu Poruku un Arvīdu Prēdeli) bija

LCP 188 dalībnieku starpā, kurš parakstīja Memorandu sabiedrotajām Rietumu valstīm, un

apliecināja savu patriotisko lojalitāti Latvijas demokrātiskās republikas kontinuitātes un

legālās eksistences atbalstītājiem.550

Diemţēl viľš pieredzēja, kādas represijas notika ar

Konstantīnu Čaksti 1944. gada pavasarī, kad gestapo viľu apcietināja. Tomēr, gan

K. Čakstem, gan Vītolam bija sava politiskā pārliecība, ka no izsūtījuma (Vītola gadījumā –

trimdas) varēs atgriezties tikai tādā gadījumā, ja Latvija būs neatkarīga.

Citu pieľēmuma versiju, kādēļ Vītoli devās trimdā, paudis O. Grāvītis,551

balstoties uz

Vizbulītes Bērziľas publikāciju Jāzepa Vītola pēdējās vēstules,552

kur pētnieces uzmanības

lokā bija nonākušas Vītola sešas vēstules, rakstītas uz Sibīriju. Par galveno iemelsu

muzikologi uzskata Annijas māsasmeitas Valijas Rētas Šūlmeisters, dzim. Eikerte

(1910–1987) un viľas vīra Kārļa Šūlmeistera (1904–1988) deportāciju 1941. gada 14. jūnijā

uz Tomskas apgabalu, pēc tam pieredzot smago tautas traģēdiju arī savu tuvinieku apstākļos

izsūtījumā. Abu Šūlmeistaru bērnus – dēlus Tālivaldi (1935–1999) un Jāni (1937)

Jāzepa Vītola ģimene adoptēja ar Rīgas pilsētas Bāriľtiesas piešķirto aizbildniecības atļauju.

Savukārt U. Siliľš grāmatā Dziesmai vieni gala nav šķetinājis Valijas Rētas tēva

Gustava Eikerta (1883–1965) un Vītolu attiecības, kas kļuva ļoti vēsas un formālas pēc tam,

548

Turpat 549

Konstantīns Čakste mira Štuthofas nometnē 1945. gada 22. februārī. Viľa kapa vieta nav zināma. Skat. –

Aizsilnieks, A. (1951). Vīrs, kura mums šodien trūkst! Latvju Vārds. 9. augustā; Šūberte J. (2011). Jānis Čakste

un Jelgava. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 131. lpp. 550

Skat. – Ar parakstu par Latviju. Latvijas Centrālās Padomes Memoranda parakstītāju biogrāfijas [biogrāfiskā

vārdnīca] (2014). Sastādītāja Ieva Kvāle. Rīga: Latvijas Kara muzejs 551

Jāzeps Vītols tuvinieku, audzēkľu un laikabiedru atmiľās (1999). Sast. prof. Dr. art. O. Grāvītis.

Rīga: Zinātne 552

Bērziľa, V. (1988). Jāzepa Vītola pēdējās vēstules. Karogs 7, 173–177

147

kad 1944. gada janvārī Annija tiesas sēdē iesniedza pieprasījumu iecelt viľu par Šūlmeistaru

atstāto mantu aizbildni (kustamais un nekustamais īpašums).553

Manuprāt, Vītola prombraukšanas lēmumu bija veidojusi vairāku apstākļu summa,

sareţģītā situācija, kas citādi iezīmētu strupceļu un pat personības fiasko. Jēkabs Poruks

atmiľās par Vītolu ironiski secinājis, ka Vītolu „pat boļševiki necerēja pāraudzināt” un visiem

partijniekiem bija uzdots nerunāt Vītolam pretī – vārdos, lai piepildītos slavenais teiciens:

„Mēs, jūs, Josif Ivanonič, vatē turēsim, jums pašam nekas nebūs jādara.”554

Šāds izteiciens

attiecībā uz rektoru ir divdomīgs un apkaunojošs.

Piekrītu viedoklim, ka viens no Vītola iemesliem varēja būt arī bailes no paredzamām

jaunām represijām, jo viľš bija tomēr jau noturējis konservatoriju pirmajā komunistu un

nacistiskās okupācijas laikā. Vairākos avotos izskanējis mūziķu viedoklis, ka tā kā jau pirmajā

padomju okupācijas laikā Vītols ar rīkojumu no Maskavas tika iecelts par konservatorijas

rektoru līdz mūţa beigām, viľam nedraudēja ne mazākās briesmas palikt Latvijā un turpināt

strādāt,555

„Jāzepa Vītola vārda skaľa vecajā Krievijā garantēja stāvokli”,556

tomēr šīs varas

otrreizējās okupācijas priekšā Vītols izvēlējās bēgšanu, par ko trimdas apstākļos gandrīz

vispār nediskutēja.

Padomju vara savu ideoloģijas dubulto standartu pierādīja ar 1941. gada dibināto

Komponistu savienību (pēc PSRS radošo savienību paraugu), kurā par priekšsēdi iecēla

Jāzepu Vītolu. Priekšsēţa amats Vītolam bija, taču padomju ideoloģijas piesātināto

deklarāciju un citus dokumentus orgkomitejā sastādīja priekšsēţa biedrs – kompartijas

darbinieks Jānis Baumanis, kurš bija gan laikraksta Cīľa kultūras nodaļas vadītājs, gan

jaundibinātās Marksisma ļeľinisma katedras vadītājs Latvijas konservatorijā. Šīs savienības

statūti tika apstiprināti 1941. gada 6. maijā.557

Kad 1944. gadā Latvijā otrreiz atgriezās

padomju okupācija, Komponistu savienība tika atjaunota, nosaucot to par tās dibināšanu

1944. gada 11. decembra lēmumā nr. 321.558

Iepriekšējā Komponistu savienība tika ignorēta

lielā mērā tādēļ, ka tās vadītājs J. Vītols bija devies trimdā.559

553

Par to vairāk skat. - Siliľš, U. (2006). Dziesmai vieni gala nava. Jāzeps Vītols savās un laikabiedru vēstulēs

1918–1944. Rīga: Nordic, 622.–624. lpp. 554

Poruks, J. (1963). Ciemošanās. Atmiľas par cilvēkiem, vietām un notikumiem. Uppsala: Apgāds Daugava,

117.–118. lpp. 555

Par 1940./1941. mācību gada haosu un darba organizācijas grūtībām paškritisku rakstu To pieredzēja

Konservatorija J. Vītols iesniedzis Latvijas Radiofona programmas ţurnālā Hallo, Latvija!; Ābele, Ā. (1983).

Maza atmiľu virkne par savu skolotāju. No: Latvju Mūzika. Periodisks rakstu krājums. Redaktors Roberts Zuika.

Nr. 14, 1356. lpp. 556

Vītola, A. (1963). Lappuses manā atmiľu grāmatā. Jāzeps Vītols Manas dzīves atmiľas. Ar papildinājumiem

no Annijas Vītolas atmiľām. Uppsala: Daugava, 207. lpp. 557

Klotiľš, A. (2011). Kā 1941. gadā nenodibināja Komponistu savienību. No: Ţurnāls Mūzikas Saule,

Nr. 2 (62), 30.–31. lpp. 558

LVA: 423. f., Vēsturiskā izziľa, 1. lpp. 559

Skat. – Beitenre, D. (2011). Mūzika un vara: padomju pagātne atmiľu diskursā. No: Kultūras identitātes

dimensijas. Zin. red. Dr. phil. S. Krūmiľa-Koľkova. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 233. lpp.

148

Tomēr A. Klotiľš ar dokumentu liecībām atspēko viedokli, ka abas komponistu

savienības būtu pēctecīgas.560

Vītols neiekļaujas LPSR Komponistu savienības dibināšanas

vēsturē.

Promocijas darba 5. pielikums ir Vītolu bēgļu gaitu maršruts kartē. Sprieţot pēc

daudzām ziľām periodikā, memuāriem un rakstītajām vēstulēm, Vītolu bēgļu gaitu maršruts

bijis šāds:

1944. gada 6. oktobris – Gotenhāfene (Gdiľa, Polija);

1944. gada 7. oktobris līdz 1945. gada 6. janvāris Danciga (Gdaľska, Polija);

1945. gada 7. janvāris līdz 1945. gada 25. janvāris Sopota (Polija);

1945. gada 3. februāris Neubrandenburga uz Gistrovu (vilciena vagonā, Vācija);

1945. gada 8. februāris līdz 1945. gada 26. oktobrim Flensburga (Vācija);

1945. gada 27. oktobris līdz 15. novembrim Lībeka (Vācija);

1946. gada 16. novembris līdz 1947. gada 17. maijs – Detmolda Hidezena (Vācija);

1947. gada 18. maijs – Lībekas Latviešu slimnīca (Vācija).

Gandrīz divus gadus pēc bēgļu gaitu uzsākšanas – caur Dancigu un Flensburgu Vītolu

bēgļa ceļš 1946. gadā bija piestājies Detmoldā, Hidezenas ciemā, kas atrodas ārpus pilsētas

Teitoburgas (Teutoburg) kalna ieplakā. Laikrakstā Latviešu Ziľas 1946. gada 7. septembrī

publicēja trimdas ţurnālista Alfrēda Brieţa rakstu Jāzeps Vītols strādā, kurā autors,

viesojoties pie latviešu mūzikas vecmeistara, uzbūris emocionāli tēlainu ainu par sirmā

profesora personību.

Pētnieka uzmanību piesaista tas, ka raksta autors katrā rindkopā izrāda dziļu cieľu

intervējamajam un savā ţurnālista tekstā nešauboties izteic literāri spēcīgus idejiskos

apgalvojumus par Jāzepa Vītola personību. Balstoties analoģijā ar franču dzejnieku

Polu Valerī (Paul Valéry; 1871–1945), kurš formulē Eiropas un eiropieša jēdzienu, un daţas

personības piesauc par simboliem, Alfrēds Briedis raksta:

„[..] gribētos šo francūţa apliecinājumu pielaikot savai zemei un sacīt tā: visur tur, kur vienā laikā

piemin Lāčplēsi un 18. novembri, strēlniekus un Kalpaku, Raini un Jāzepu Vītolu, ir Latvija.

Jā, arī Jāzepa Vītola, mūsu mūzikas lielkunga vārds gadu gaitās kļuvis par jēdzienu un viľa personība

par simbolu. Viens no raţenākajiem garīgās Latvijas cēlājiem būdams, viľš tā paaugstinājis mūsu

kultūru, ka var droši sacīt: starp dzīvajiem par viľu lielāka latvieša šodien nav.”561

560

Klotiľš, A. (2011). Kā 1941. gadā nenodibināja Komponistu savienību. No: Ţurnāls Mūzikas Saule 2 (62),

31. lpp. 561

Briedis, A. (1946). Jāzeps Vītols strādā. Latviešu Ziľas. 7. septembrī

149

Alfrēda Brieţa raksta atziľas, kas pauţ dziļu respektu Jāzepa Vītola personībai, ir

interpretējamas plašāk kā trimdas latviešu sabiedrības apziľā integrētas, gadu gaitā veidojušās

un nu jau nostiprinātas pašreferences par J. Vītolu: „mūzikas lielkungs”, „garīgās Latvijas

cēlājs”, „lielākais latvietis šodien”. Šis konkrēti aplūkotais Vācijas latviešu trimdas avīzes

raksts norāda to, ka skaľraţa mūţa nogalē latvieši apzināti paši jau formulē Jāzepa Vītola

vārdu kā jēdzienu un viľa personību kā simbolu. Svarīga nozīme arī tam, ka Jāzepa Vītola

vārds tiek asociēts ar Latvijas tēlu. Tātad, vienalga kur atrodas pats Vītols, satikšanās ar viľu

vai viľa vārda un nopelnu daudzināšana ir uzskatāmi par latviešu kultūrnācijas vienojošo (un

sargājošo) elementu. Pēckara gados trimdas latviešiem Vītola vārds ir neatľemams Latvijas

brīvības idejas cildinājums un šo ideju uzturošā zīme.

Savu viesošanos Detmoldā pie Jāzepa Vītola autors A. Briedis preses rakstā noslēdz ar

teikumu: “Izejot no namiľa, sajūta tāda, it kā tikko būtu bijis templī vai lasījis mītu.”562

Šis

pēdējais teikums rada līdzīguma asociācijas ar neskaitāmi daudziem komponista audzēkľu un

jaunāko kolēģu atmiľu stāstiem, kas vēlāk publicēti daţādos Vītola personībai veltītajos

izdevumos. To var apzīmēt kā cieľpilnu t r a d ī c i j u , kas publiskajā telpā (īpaši preses

izdevumos, lasītajās svētku reiţu deputācijās) iesakľojusies jau kopš 1911. gada, kad Vītols

top godināts savā darba dzīves 25. jubilejā Sanktpēterburgā, Rīgā un citur. Arī tolaik

sastopami izteiksmīgi pārspriedumi un salīdzinājumi par Vītola unikālo devumu latviešu

kultūrai, un viľa personības adekvāta raksturošana nereti savijusies ar Bībeles un mītisko

varoľu tēmām. Augšminētā raksta autors Alfrēds Briedis lakoniski pasaka kvintesenci no tā,

ko sajutuši un pauduši ļoti daudz studentu un Vītola audzēkľu agrāk, tādējādi savos atmiľu

stāstos līdzīgi apliecinot, ka atradušies sirmā meistara harizmātiskās personības iespaidā.

Cieľas tradīcija spēcīgi kultivēta no jaunākas paaudzes pārstāvju (t.s. skaľraţu otrās

paaudzes) puses un, galvenokārt pedagoģisko nopelnu dēļ, šī tradīcija varējusi pavadīt Vītolu

un pieľemties spēkā nepārtraukti visu meistara dzīvi. Uzskatu, ka trimdas sareţģītajos

sadzīves apstākļos i e s p ē j a s a t i k t i e s ar Jāzepu Vītolu Detmoldā vai Lībekā, „starp

dzīvajiem lielāko latvieti šodien”, Gaismas pils radītāju, kuram Detmoldas periodā tika lūgts

komponēt kādu jaunu un tikpat spēcīgu kora dziesmu, un būt par baltiešu mūzikas skolas

nenogurstošu pedagogu, ir nemitīga viľa autoritātes statusa uzturēšana sabiedrības apziľā,

kuras nolūks pirmām kārtām bija kalpot trimdas latviešu iekšējām sabiedriski politiskajām

vajadzībām.

Profesoru Jāzepu Vītolu Lībekā apmeklēja arī kāda sovjetiskajam reţīmam lojāla

ziľotāja. Laikrakstā Cīľa 1948. gada 29. janvārī publicēta kādas Dzidras Grundmanes atklātā

vēstule Mēs ar to nekad nesamierināsimies!, kas pati atgriezusies Rīgā no okupētās Vācijas

562

Turpat

150

angļu zonas, kur viľa strādājusi no Latvijas varmācīgi aizvesto bērnu namā Rolsdorfā.563

No

publicētā materiāla var spriest, ka 1943. gadā Vācijā Dzidra Grundmane bijusi vērmahta

mobilizēta darba dienestā kādā slimnīcā Lībekas tuvumā [Bad-Oldesloe], pēc Vācijas sakāves

kādu laiku strādājusi kā slimnieku kopēja latviešu slimnīcā Lībekā, bet 1946. gada septembrī

pārgājusi darbā uz bāriľu patversmi netālu no Eitīnes [Eutin], kur tolaik atradās Rīgas

jūrmalas Majoru bērnunama kādreizējie 120 iemītnieki. Savā rakstā Grundmane pauţ

ideoloģisku nostāju – padomju sabiedriskās domas prasība ir kategoriska; „sava dzimtene

jāatgūst visiem padomju bērniem, kurus vācu iebrucēji 1944. gadā varmācīgi aizveda no

Latvijas.”564

Šajā kaismīgi aizstāvētajā padomju Latvijai piederošo bērnu pārvešanā atpakaļ

uz dzimteni raksta autore iepin arī kādu atkāpi, kurā ar nosaukumu Atgriezieties! izteikts

viedoklis par Jāzepu Vītolu:

„Izteikusi aicinājumu jo ātrāk atgriezties dzimtenē savām paziľām [..], es labprāt tādu vēlētos izteikt

kādam dziļi cienītam cilvēkam, kurš gan mani personīgi nepazīst.

Pagājušā gada septembrī [1947. gada septembrī, mana piezīme – Z. P.] biju aizbraukusi no Rolsdorfas

uz Libeku apciemot paziľas manā vecajā darba vietā – Libekas latviešu slimnīcā. Tur man gadījās

redzēt ainu, kas vēl šodien spilgti tēlojas manu acu priekšā un izraisa visīstākās skumjas. Maziľā,

gauţām maziľā istabiľā slimnīcā gulēja latviešu mūzikas lielmeistars Jāzeps Vītols. Nevaru aizmirst

pamestības sajūtu, kāda dvesa šajā istabiľā…

Pārbraukusi dzimtenē dalījos par šiem saviem iespaidiem ar daudziem cilvēkiem, un tad man kļuva

zināms, ka Rīgā ar lielāko rūpību saglabāts profesora Vītola dzīvoklis, visi viľa materiāli, manuskripti

un notis. Visa latviešu tauta ar ilgošanos gaida atpakaļ dzimtenē profesoru.

Es, cienījamam profesoram svešs cilvēks, neuzdrošinos griezties pie viľa savā vārdā. Bet lai man atļauts

izteikt tās domas, kādas esmu dzirdējusi visplašākajās sabiedrības aprindās, un tas ir – kaut šogad,

latviešu lielo dziesmu svētku gadā, mūsu Jāzeps Vītols būtu atkal savas tautas vidū Latvijā.”565

A3 lappuses apjomā aizstāvot „dzimtenei nolaupīto un necilvēcīgi svešumā aizturēto

bērnu”566

traģēdijas stāstu, Dzidra Grundmane ļaujas proporcionāli nelielu atkāpi veltīt arī

profesoram J. Vītolam, steidzot izteikt v i s p l a š ā k o s a b i e d r ī b a s a p r i n d u viedokli.

No tā būtu jāsecina, ka viľa pie Vītola Lībekā nebija ieradusies gluţi nejauši. Atgriešanās

aicinājuma motīvi avīzes rakstā ir politiski augstu mērķēti. Arī pati aicinājuma autore nevarēja

taču nesaprast, ka 84 vai 85 gadu vecumā Vītols pat fiziski nevarētu īstenot šādu ceļojumu.

Tomēr oficiālās varas pārstāvju pozīcija liecināja, ka bija būtiski ziľot laikrakstā padomju

Latvijas sabiedrībai par Jāzepa Vītola vientulību un aizmirstību mazā istabiľā Lībekā.

Aplūkotā raksta slēptais vēstījums ir tāds, ka tā bija kļūda, ka Jāzeps Vītols pameta Latvijas

563

Grundmane, Dz. (1948). Mēs ar to nekad nesamierināsimies! Cīľa. 29. janvārī 564

Turpat 565

Turpat 566

Turpat

151

teritoriju 1944. gadā, bet tauta, redzot viľa apstākļus un ciešanas tur, to piedevusi un aicina

atpakaļ dzimtenē.

4.2. J. Vītola confessiones (atzīšanās) mūža nogalē

Zelta zvaigzne. Atmiľas

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas J. Vītola Piemiľas istabā glabājas

Jāzepa Vītola rokraksts (šifrs LF-4846),567

kurā autora dotais nosaukums ir Zelta zvaigzne.

Atmiľas un datējums 1947. gada decembris Lībekā. No rīcībā esošajiem Jāzepa Vītola

literārajiem rakstiem šis tapis kā pēdējais. Pārškirstot Oļģerta Grāvīša sastādīto 1988. gada

izdevumu Manas dzīves atmiľas, nodaļā Trešie Dziesmusvētki šis atmiľu fragments ir

kombinēts pārējā materiāla ietvaros no 102. lapaspuses līdz 105. lapaspusei. Šim literāri

veidotajam Sanktpēterburgas laikabiedru portretējumam ir sacerēts savdabīgs ievads un

noslēgums, kas autobiogrāfijas tekstā nav iekļāvies. Autora ievadvārdi ir kā piemiľas velte

aizgājušiem draugiem: „Pēc viena gada tas būtu bijis priekš sešdesmit gadiem.568

Tikai viens

gads – bet –

Dievs to zina, citu gadu

Kur mēs katris dziedāsim –

Tamdēļ jau laikus. Jo šīs atmiľas mani neatlaidīgi pavada, kā apziľa par nedeldētu

parādu : atmiľas par manu Pēterpils agro gadu ceļa biedriem – jaunības draugiem.569

Nav viľu

vairs neviena. Vienīgi pats kavējos.”570

Autobiogrāfijas tekstā notikums aprakstīts skopāk,

personālijas minētas jauktā secībā, tādēļ rokraksta materiāla analīzē pieturēšos pie apraksta,

kas gatavots atmiľu stāstam Zelta zvaigzne.

Jāzeps Vītols Ziemassvētku eglītes rīkošanas notikumu savā Oficerskajas

(resp., Oficieru ielas) dzīvoklī apraksta vispirms ar Nikolaja Alunāna (1859–1919)

raksturojumu, kurš tolaik bijis dzīvokļa biedrs Sanktpēterburgā:

„Nemierīgs gars: satikām te draudzīgā naidā, tur naidīgā draudzībā: jo Allunans571

nemīlēja cita

ierunas; un vai tad man arī nebija savas pārliecības. Šoreiz mūsu lēmums bija vienbalsīgs: proti – pirms

manas prombraukšanas uz Jelgavu dedzināt puišu eglīti, saucot visus tos vieniniekus, kas konservatorijā

567

Šī rokraksta kopijas tekstu agrāk caurskatījis prof. O. Grāvītis un tekstam pievienojis nelielas redakcionālas

piezīmes rokraksta labākai salasīšanai 568

Jāzeps Vītols norāda uz 1888. gadu, kas viľa dzīves hronoloģijā iezīmējas ar debiju Trešajos Dziesmusvētkos

komponista ampluā – atskaľotas kora dziesma Bērzs tīrelī un Pirmās simfonijas trīs daļas 569

Galvenokārt runa ir par Nikolaju Alunānu, Ādolfu Bētiľu, Jāni Frišbīru, Jēkabu Ozolu, Dāvidu Mīlīti,

Ati Kauliľu 570

Vītols, J. (1947). Zelta zvaigzne. Atmiľas [oriģināls], šifra nr. LF-484 571

J. Vītols savā autobiogrāfijā un citos atmiľu stāstos uzvārda forma lieto šādā rakstībā

152

jau smukā skaitā bija ap mani – filistri – pulcējušies. Allunāns pieķērās šai idejai ar skaļu entuziasmu,

suverēni atrisinādams daţas ar šo nodomu saistītas problēmas. Vispirms – finansiālo pusi.”572

Atmiľu stāsta turpinājumā Jāzeps Vītols apraksta arī uz Oficieru ielas plašo dzīvokli

atnestā pamatīgā egles koka pušķošanu ar eľģeļa matiem, lāstekām, piparkūku sirdīm, zelta

riekstiem, atzīmējot: „Un egles pašā galotnē valdīja skaista jo skaista zelta zvaigzne. Kad nu

vēl neskaitāmas visādu krāsu svecītes bija rūpīgi dedzināmo diegu savienotas, tad Allunāns,

dziļi nopūzdamies, svinīgi pasludināja: nu viľi var nākt!”573

Šī Vītola atmiľu epizode šķiet smalki iezīmīga divu paralēļu dēļ:

1) Alunāns un Vītols kā draugi kopš jaunības labi sapratušies organizatoriskos

pasākumos, atceroties, ka vēlāk viľi kopīgi gatavojuši Latvijas konservatorijas

organizatoriskos priekšdarbus (līdz Nikolaja Alunāna pāragrajai nāvei) un jau

Sanktpēterburgas periodā kļuvis redzams fakts, ka ap Vītola personu (tobrīd –

filistru574

) pulcējas latviešu studentu un laikabiedru akadēmiskā sabiedrība. Lai arī šis

pasākums bijis domāts vairāk kā labdarības brīdis draugiem un kolēģiem, tomēr

simboliska inteliģences zelta zvaigzne jau top uzstādīta, lai šeit ap to pulcētos savi

tautieši;

2) zīmīga ir Ziemassvētku svinēšanas aina, ko 1947. gada decembrī atmiľās atsaucis

Vītols. Trīs mēnešus iepriekš 1947. gada 21. septembrī uz Leipcigu Jāzeps Vītols

nosūta savu pēdējo (nr. 46) vēstuli ērģelniecei un Latvijas konservatorijas absolventei

Irēnei Narvaitei, kurā norāda savu līdzšinējo adresi: Lībeka, Marli iela 10, latviešu

slimnīca.

Aprakstot savu slimnieka stāvokli, Jāzeps Vītols atzīstas:

„Ko gan varu Jums pastāstīt par sevi, jau pāri par trim mēnešiem atrodoties šeit un saskābstot arvien

vairāk un vairāk? […] Kāpšana pa trepēm man joprojām tiek stingri aizliegta; mana tauta nes mani uz

rokām, ja vēlos nokļūt dārzā vai – kas tomēr notiek – gribu iekāpt auto, lai dzirdētu galvenokārt no

tautiešiem rīkotu koncertu vai apmeklētu koncertu. Tas man nav liegts. Tomēr auto vienmēr ir

sadabūjams tikai ar lielām pūlēm. Manas dienas atlikušais laiks – un tā ir pietiekami daudz – pieder

grāmatai [..] un meditācijai, kas pati par sevi ir nevajadzīga, jo nenoved pie kāda mērķa.”575

572

Vītols, J. (1947). Zelta zvaigzne. Atmiľas [oriģināls], šifra nr. LF-4846 573

Turpat 574

Vācu valodā Philister – studijas beidzis studentu korporācijas loceklis 575

Vītols, J. (1947). Zelta zvaigzne. Atmiľas [oriģināls], šifra nr. LF-4846

153

Šo 21. septembra vēstuli Vītols noslēdz ar rūgtu kuriozu: „Šodien no Latvijas Radio

tiku aicināts atgriezties mājās, kur mani taču gaidot tik daudz darba. Pats šo uzaicinājumu

nedzirdēju, tomēr vismaz kāds pusducis ausu liecinieku steidzās man pavēstīt šo ziľu. Mans

dzīvoklis esot neskarts (??). Tas man uz daţām stundām pamatīgi sabojāja omu. Bet galu galā

– neesmu jau ne pirmais, ne pēdējais, kam piešķirts šis goda pilnais apbalvojums. Dienas

skrien ātri. Es vairs neceru, ka man vēl būs atvēlēta tā, kas mani atvedīs atpakaļ uz mājām.”

Savās vēstulēs un literārajos darbos Jāzeps Vītols kā autors netiecas pēc dziļi

filozofisku jautājumu izzināšanas vai to diskutēšanas. Īpaši trimdas gadu literārajos

sacerējumos J. Vītols atklāj sevi kā spilgtu detaļu, nereti arī dabas raksturotāju un dzīves

pārmaiľu novērotāju. Atmiľas kļūst par viľa dzīves lielāko vērtību un varbūt arī tādēļ

smeldzīga noskaľa jaušama stāstā Zelta zvaigzne, jo vairs nekad šie kopības svētki nebūs

iespējami vietā, kur viľš justos kā mājās. Deviľu lapaspušu garā stāsta nobeigumā ir

zvaigznes motīva atgriešanās, gredzena formas pielietojums – pēc iegrimšanas atmiľu stāstu

epizodēs par katru no saviem laikabiedriem (Nikolaju Alunānu, Ādolfu Bētiľu, Jēkabu Ozolu,

Jāni Frišbīru, Dāvi Mīlīti un Ati Kauliľu) autora skats atgrieţas konkrētā vakara notikumos un

stāsta izskaľa ir elēģiska: „Nodzisa svecītes. Nobālēja zelta zvaigzne. Vai tā kādreiz vēl atgūs

savu spoţumu – jaunas cerības izsaukdama, prieka vārdus sludinādama? Dzīvei – nāvei – savi

neizprotami likumi.”576

Raksturojuma plašākās rindkopas Vītola tekstā veltītas Nikolajam Alunānam, kuru

autors vienīgo šajā kompānijā nosauc par draugu: „mūsu skatuves radītāja Adolfa jaunākais

brālis, kļuva man tuvs jau kopš Jelgavas bezrūpju nerātnām dienām. Tās iniciatīvas, kas man

trūka, viľam bija drīz pārmērā.”577

Atmiľās tika atsvaidzināti daţādie kopā veiktie

varoľdarbi, kas sasaucas ar aprakstiem autobiogrāfijas materiālā, un akcentētas abu raksturu

atšķirīgums, taču atmiľu stāstā Zelta zvaigzne ir izstāstīti patiesie iemesli memuāros

noklusētajai plaisai starp abu draugu uzskatiem, ko nodaļas Intermēdija noslēgumā Vītols bija

solījis vēlāk varbūt atklāt, bet to neizdara. Līdz ar to var atspēkot 1988. gada izdevuma

sastādītāja profesora O. Grāvīša 19. komentāru: „Pagaidām nav arī nekādu materiālu, kas

precizētu, kāpēc gandrīz kopš 25 gadiem (t.i., ap 1911. g.) šajās attiecībās iezīmējās galīgs

lūzums, kas divus ievērojamus latv. mūzikas darbiniekus pilnīgi šķīra.”578

Šī neparastā epizode izstāstīta drauga piemiľas labā, vienlaikus atklājot abu mūziķu

diametrāli pretējās dabas un norāda arī uz Vītola dziļām sērām, zaudējot savu draugu tik

negaidīti 1919. gadā.

576

Turpat 577

Turpat 578

Vītols, J. (1988). Manas dzīves atmiľas. Sast. un komentējis O. Grāvītis. Rīga: Liesma, 299. lpp.

154

„Bēdas: savā laikā „aizmāršojis” [aizmirsis – Z. P.] ierasties uz vienu zaldātu gadu, viľu [Nikolaju

Alunānu] tagad nosodīja ar veseliem četriem ķeizara šinelī. Tos pārcietis, Allunans gan vēl veica savas

studijas: bet agrākais sangviniķis tagad kļuva neiecietīgs, īgns, drūms. Ar visai tālu disciplīnu literatūru

apkrāvies, st. c., viľam ne par svētību, krita rokās kāds okultisma šaubīgs ţurnāls. Viľš metās uz

eksperimentiem, sapinās vienmēr vairāk savās fantāzijās, līdz galu galā tika redzējis materializētus

garus. Kāda mana draudzīgi domāta piezīme par viľa bīstamo nomaldīšanos noveda pie lūzuma: viľš

uztraucās tādā mērā, ka mani strupi svītrojis no savu p a z i ľ u [mans izcēlums – Z.P.] skaita, viľš

man pagrieza muguru – devās uz Rīgu. Tikai manā 25 g. darbības atceres dienā viľš spontāni ieradās

Pēterpilī, man roku samierinājumam sniegdams. – Par šo epizodu būtu varbūt labāk noklusējis. Bet jau

tanī izteicās tas līdzsvara trūkums, kas šo ārkārtapdāvināto censoni traucēja panākt kāri gribēto, viľu

dzina no pasākuma pasākumā, reti kaut ko patiesi pabeidzis. Un kad viľš cerēja sasniedzis mierīgāku

ostu – tikai divi dienas priekš mūsu konservatorijas darbības uzsākšanas, kur viľam bija nodrošināta

aktīva līdzdalība – mēs sērodami viľu izvadījām uz beidzamo mieru. Savu beidzamo vārdu viľš pateikt

nepaspēja.”579

Šī ievērojami garā atmiľu epizode, kas pilnā apjomā aizľem mazliet vairāk kā

līnijburtnīcas vienu lappusi Vītola smalkajā rokrakstā, manuprāt, atspoguļo vienu no

lieliskākajiem šī autora radītajiem drauga portretējumiem. Ar lakoniskiem izteiksmes

līdzekļiem parādot drauga dzīves gājuma traģēdijas iemeslus un smalku līdzjūtību tai.

Tomēr Zelta zvaigzne, kas praktiski ir pēdējais Jāzepa Vītola literāri veidotais raksts

(droši vien domāts trimdas preses lasītājiem), ir avots, kurā autors savu stāstījumu, iespējams,

vienīgo reizi piemin kā b i k t i580

atstāstot gadījumu par Jelgavas ērģelnieku, pedagogu

Ati Kauliľu (1867–1944). Stāsta pašā nobeigumā Jāzeps Vītols dod Ata Kauliľa

raksturojumu:

„Visādi niekodamies, kāds – vai es pats? bija izgudrojis gan varbūt neasprātīgo joku katram piekārt

savu palamu. Un ar aklamāciju pārkrustījām Kauliľu par Fűrst Knochelgen.581

Efekts bija pārsteidzošs.

Bāls, ar bezgalīgu nicību Kauliľš ne vārda nezaudējis [neteicis], pagrieza mums savu ziemeļu fronti.

Nozuda. Tas uz brītiľu iztraucēja mūsu omulību. Nu lūdzu: vai mans noziegums bija patiesi tik

šausmīgs, ka Kauliľš mani līdz šai baltai dienai konsekventi ignorēja, ja ne sliktāk – nīda? Ati (ceru, ka

Tu vēl dzīvs esi)582

– ja Tu nejauši lasītu šo b i k t i [mans izcēlums – Z.P.] – mīkstini savu dabu!

Zvēru – tas nebūt nebija ļauni domāts! – Kauliľš vēlāk Jelgavas Annas baznīcas Dievmuzikants

[ērģelnieks – Z. P.], likās droši nosēdējis Kurzemes metropoles mūzikas pāvesta krēslā; mainījis cieto

579

Vītols, J. (1947). Zelta zvaigzne. Atmiľas [oriģināls], šifra nr. LF-4846 580

Bikts [lejasvācu bicht] – grēksūdze; katoļticībā nepieciešams sakraments, lai iegūtu grēku piedošanu

(absolūciju). Bikts un absolūcija var dzēst arī vislielākos grēkus. Skat. Svešvārdu vārdnīca (2008).

Sastādītājas: I. Andersone, I. Čerľevska, I. Kalniľa, D. Nātiľa, R Puriľa, L. Vjatere. Izdevniecība Avots,

116. lpp. 581

Vācu valodā no lietvārda der Knochen – kauls mēģināts atdarināt uzvārda formu Kauliľš (kā Knochelgen),

taču vācu valodā līdzīgi kā latviešu valodā no vārda kauls var veidot atvasinājumu kaulainais, kaulainā un vācu

valodā der Knochenmann nozīmē - nāve (personificēta) 582

1947. gada ziemā rakstot šo uzrunu, J. Vītols acīm redzot nebija zinājis par kolēģa nāvi 1944. gadā

155

ērģeļu beľķi pret ērtāko bankas direktora sēdekli, tomēr paturēja Jelgavas mūzikas kustības pavedienus

gandrīz diktatora rokās. Bet diez vai šī sintēze bija laimīga. Vai viľš savas bankas lietas vadīja pēc

Richtera kontrapunkta likumiem – spriest par to nevaru. Bet savas kompozīcijas viľš gan sarakstīja pēc

bankas tabelēm. Nošu galviľas, kātiľi, karodziľi – viss savā vietā, skan, bet trūkst – dvēseles.”583

Vītola koleģiālais lūgums pēc samierināšanās ar senajiem notikumiem šķiet dīvains

solis, ľemot vērā tālāk doto neglaimojošo personas raksturojumu. Iespējams, Atis Kauliľš jau

kopš Sanktpēterburgas laikiem veidojies kā līdzīga autoritatīva tipa personība ar ambīcijām un

abi kolēģi nav varējuši pienācīgi viens otru atzīt. Šī raksturojuma epizode izpaliek

autobiogrāfijas Mana dzīves atmiľas materiālā un pelnījusi dziļāku izpēti, jo pagaidām

jāaprobeţojas ar nelielu liecību par Vītola vecumdienās rakstiski meklēto grēksūdzi.

Atgrieţoties pie 3. nodaļā iztirzātā es naratīva Svētā Augustīna darbā Confessiones

(Atzīšanās), filozofijas doktotre Solveiga Krūmiľa-Koľkova devusi savus komentārus viľa

grēksūdzei.584

S. Krūmiľa-Koľkova Augustīna darbu atzīmē gan kā atzīšanos ticībā, gan arī

kā veltījumu a t m i ľ ā m, kas „klusē un atgādina par visu: par to, kas sāpina un kas priecē.

Arī par to, ka neko nevar aizmirst bez pēdām tā, lai vismaz neatcerētos, ka esam to

aizmirsuši.”585

Radniecība kā autoriem Vītolam ar Augustīnu ir izpratnē par to, ka grēki, par

kuriem viľš atceras, „nav nedz aizmirstami, nedz noliedzami, jo tie pieder cilvēka būtībai:

„atmiľa tos glabā, jo atmiľā ir viss, kas vien bijis dvēselē.” Tie turpina veidot dzīvi.”586

4.3. Vizualizētais J. Vītols mākslinieku darbos

Viena no interesantākajām Jāzepa Vītola portretu oriģinālu kolekcijām glabājas

Jāzepa Vītola Memoriālajā muzejā Anniľas Gaujienā. Te redzami vairāki grafiķa un

gleznotāja Alfrēda Kalniľa (1906–1971) zīmējumiem (skat. 3.39.–3.41. pielikumu).

Alfrēdam Kalniľam Bredfordā bija izveidota studija, kur pie viľa mācījās arī vēlākais

abstrakcionists Laimonis Mieriľš (1929–2011). Māris Brancis monogrāfijā par

Laimoni Mieriľu raksta:

„Alfrēds Kalniľš, tāpat kā daudzi vecāka gada gājuma latvieši, nesa sevī Latvijas pieredzi. Viľi veidoja

savu noslēgtu vidi, kurā pūlējās saglabāt visu no dzimtenes līdzi paľemto. Tas bija viľu stiprums un

posts. Viľi turpināja strādāt, kā paši reiz bija mācījušies, šo tradīciju mēģinādami iedēstīt jaunatnē.”587

583

Vītols, J. (1947). Zelta zvaigzne. Atmiľas [oriģināls], šifra nr. LF-4846 584

Krūmiľa-Koľkova, S. (2005). Paslēpes ar atmiľām. Vēlreizējs komentārs par Svēto Augustīnu un viľa

grēksūdzi. No: Kentaurs XXI, Nr. 38, 27–39 585

Turpat, 28. lpp. 586

Turpat 587

Brancis, M. (2012). Krāsa un līnija. Laimonis Mieriľš. Mansards, 11. lpp.

156

Šie pāris Alfrēda Kalniľa zīmētie portreti 1946. gadā Detmoldā un gleznotāja Jura

Soikana (1920–1995) veltījums Lībekā,588

kā arī divas oriģināllitogrāfijas, ko radījuši grafiķi

Arturs Apinis (1904–1975)589

un Marija Induse-Muceniece (1904–1974)590

(skat. 3.37. un

3.38. pielikumu). Visi šie iepriekš minētie vizuālie dokumenti ir mazzināmas arhīva liecības,

turklāt radīti gan trimdā, gan nacistiskās Vācijas okupētajā Latvijā. Mākslas zinātnieks

Jānis Kalnačs raksta:

„ [..] par Marijas Induses-Mucenieces rokrakstam raksturīgo ekspresivitāti liecina Alfrēda Kalniľa

[komponista – mana piezīme – Z. P] portretā redzamie bārdas dinamiskie līkloči, kā arī Jāzepa Vītola

vairākkrāsu portrets, ko izgaismo telpā krītoša gaisma.”591

Kultūvēsturiska nozīme ir mākslinieka Jura Soikana gleznotajam Vītola portretam, par

kura tapšanu un tālākajiem notikumiem viľš devis skrupulozas ziľas. Šī notikumu

dokumentācija glabājas Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas retumu nodaļā.

1947. gada decembrī Lībekā pie Jāzepa Vītola viesojoties, komponists mudinājis, lai uztaisa

viľa šarţu. J. Soikans tādu arī strauji uzzīmējis un Vītols par to esot smējies un priecājies.

Nolemts, ka Vītola 85 gadu jubilejai Juris Soikans gleznos portretu un Vītols personīgi pozēs.

Visam procesam vienmēr līdzi dzīvoja Annija Vītola un viľa jau sākumā norādījusi, ka ļoti

svarīgi profesoram pareizi uzgleznot viľa tik iemīļoto un raksturīgo banti kakla saites vietā.

Līdz šim visi to esot gleznojuši pārāk pārspīlētu – kā klaunam. Vītola kundze lūgusi, lai

vispirms tiek uztaisīti zīmējumi – studijas gan bantei, gan Vītola galvai un rokām

(skat. 3.43. pielikumu). Lēnām ap Ziemassvētkiem Lībekā sācis tapt arī portrets

(skat. 3. 44. pielikumu). Šeit komponista atribūts vairs nav klavieres, bet grāmata, kas ir viľa

mūţa vakara nodarbību simbols, jo vairs nevarēja spēlēt. Portreta attēlā var redzēt, ka jaunais

mākslinieks nav centies rādīt kādus savus meklējumus, bet godīgi dokumentējis Vītola

personību vecumā. Ļoti labi izdevies uzgleznot Vītola rokas, taču sejas pilnīgākai izstrādei

mazliet pietrūcis laika. No paredzētājām 24 pozēšanas sesijām, Vītols paguva tikai apmēram

pusi un Juris Soikans gleznu pabeidza 1948. gada jūlijā. 1948. gada oktobrī gleznu viľš

uzdāvināja Annijai Vītolai. Atraitne Annija Vītola šo sava vīra pēdējo portretu 1976. gada

1. septembrī dāvināja Jāzepa Vītola vārdā nosauktajai Latvijas Valsts konservatorijai.

Daudzus gadus portrets šeit bijis, vismaz vēl 1988. gadā, taču vēlāk portrets no Mūzikas

588

Skat. 3.41. pielikumu 589

Skat. 3.37. pielikumu 590

Skat. 3.38. pielikumu 591

Kalnačs, J. (2005). Tēlotājas mākslas dzīve nacistiskās Vācijas okupētajā Latvijā 1941–1945. Rīga: Neputns,

175. lpp.

157

akadēmijas pazudis bez vēsts. Mākslas eksperti bilst, ka šādos gadījumos pēc ilgāka perioda

šos darbus var meklēt privātajās kolekcijās.

4.4. Lietišķo avotu retumi – mantojums J. Vītola kolekcijā

Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja Numismātikas un dārgmetālu nodaļā glabājas

unikāls Vītola lietišķo avotu kopums, kas agrāk nebija pētnieku iepazīts. Saskaľā ar Jana

Asmana kultūras atmiľas teoriju cilvēkam piederoši priekšmeti ietilpst lietu atmiľā

(the memory of things). Šiem lietišķajiem avotiem ir laika indekss, kas attiecas uz tagadni, bet

vienlaicīgi arī uz pagātnes daţādām fāzēm un Vītolu gadījumā tie saistās ar došanos trimdā.

Annija Vītola īsā teikumā raksturojusi savu rīcību pirms prom braukšanas no dzimtenes:

„Vērtīgākās gleznas un piemiľas lietas nodevu glabāšanā kādas Rīgas bankas seifā.”592

Kopumā tie ir 16 priekšmeti, kas saglabājušies pēc tam, kad vācu armija pametusi

Rīgu un priekšmeti nav izzagti no seifa vai piesavināti jaunās varas apstākļos, bet atnesti uz

Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeju. Šo 16 priekšmetu dāvināšana Rīgas Vēstures un

kuģniecības muzejam Numismātikas un dārgmetālu nodaļas darbinieki sauc par l e ģ e n d u un

bezprecedenta gadījumu, jo tā viľu pieredzē noticis tikai ar Vītolu priekšmetu mantojumu.

Precizējot informāciju par katra priekšmeta nokļūšanu muzeja rīcībā, redzams, ka 1938. gada

14. septembrī profesors Jāzeps Vītols pats dāvinājis savu krūšu nozīmi Septītajos vispārējos

latviešu dziesmu svētkos (skat. 4. 14. pielikumu). Pārējie priekšmeti atgādāti uz muzeju

1945. gada 21. oktobrī (inventāra nr. VRVM 115, VRVM 128, VRVM 143, VRVM 187,

VRVM 1593

90, VRVM 521, VRVM 524, VRVM 568, VRVM 55055, VRVM 55060,

VRVM 55061), vai 1946. gada 16. janvārī (inventāra nr. VRVM 127, VRVM 134,

VRVM 144 un VRVM 575). Ar visiem šiem priekšmetiem un to aprakstiem var iepazīties

promocijas darba 4. pielikumā (skat. 4. 2 pielikumu līdz 4. 20. pielikumu). Zīmīgi, ka atrasto

priekšmetu vidū nebija Annijas Vītolas seifā glabātais Kuzľecova fabrikas meistaru darinātais

porcelāna šķīvis (skat. 4. 1. pielikumu). Bijusī Numismātikas un dārgmetālu nodaļas vadītāja

Māra Eihe vēl atminas, ka Annija Vītola, ierodoties Latvijā 1980. gadā, apmeklējusi muzeju

un pārbaudījusi priekšmetus pēc sava saraksta. Vienīgais priekšmets, kuram nav bijis

atbilstošs detaļu komplekts, ir karoga (vimpeļa) sudraba standarta turētājs (skat. 4. 19 un

4.20. pielikumu). Šim karoga kātam klāt bijis izšūts miniatūrs Dziesmu svētku karogs.594

Tas

592

Vītola, A. (1963). Lappuses manā atmiľu grāmatā. Jāzeps Vītols Manas dzīves atmiľas. Ar papildinājumiem

no Annijas Vītolas atmiľām. Uppsala: Daugava, 211. lpp. 593

Pirmo vispārējo latviešu dziedāšanas svētku karoga zīmējuma autors ir Baumaľu Kārlis (1835–1905) 594

Saruna ar Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja Numismātikas un dārgmetālu nodaļas vadītājai Initai Dzelmi

2015. gada 13. februārī

158

pazudis vai arī iznīcināts, vairoties no nacionālu elementu klātbūtnes Jāzepa Vītola lietišķo

avotu krājumā 1945. gadā, ko oficiāli uzglabāt muzejā.

Būtiski piebilst, ka divi priekšmeti no šīs kolekcijas ir izslēgti 1974. gadā, jo zuduši

(nozagti) izstādes laikā Doma baznīcā. Bet liecības par tiem saglabātas, pateicoties

skrupulozam priekšmetu aprakstam muzeja vajadzībām. Viens priekšmets ir sudraba kastīte

papirosiem (inventāra nr. 141) – darināšanas laiks 1934. gads. Vāciľa virspusē bijis iegravēts

uzraksts: „1919 – XV – 1934” un savīti iniciāļi „J. W.”, bet apakšpusē uzraksts

„Latvijas Konservatorijas 15 g. darbības atceres piemiľai viľas dibinātājam rektoram

profesoram J. Wihtolam no L. K. mācības spēkiem: profesori A. Bēnefeldt, A. Daugulls,

L. Goman, M. Guben, P. Jozuss, P. Jurjāns, J. Kārkliľš, J. Mediľš, A. Mecs, P. Sakss,

P. Šuberts. Vec. docenti A. Ābele, V. Asser, E. Francman, K. Freidenfelds, E. Goman –

Erverfeldt, H. Jadlovkers, A. Jung, N. Kārkliľ, N. Kreicbergs, A. Kondrašovs, J. Neimans,

A. Ozoliľš, O. Siverss, G. Warneke. Docenti A. Dēliľš, K. Hibšova, A. Jermolovs,

A. Kukainis, A. Norīts, R. Pole. Skolotāji K. Gersoni, Dr. phil. M. Paļevičs,

Dr. phil. J. Students 19. 11. 1935.” Otrs priekšmets ir sudraba papirosu kastīte ar ornamentāli

slīpētu kristālu (inventāra nr. 140), kura darināšanas laiks ir 1926. gads. Uz papirosu kastītes

iegravēts: „Profesoram J. Vītolam Skaľraţu kopa 13. XII. 1926.”

Šādu priekšmetu liecības kalpo tam, lai pētniekam ir papildus informācija par vēstures

faktiem. Piemēram, Jāzepu Vītolu jubilejās neapsveica tikai ar svētku telegrammām, bet

organizācijas un kolektīvi dāvināja viľam vērtīgus piemiľas priekšmetus ar iegravējumiem.

Šādi iegravējumi palīdz fiksēt, kādu statusu Latvijas Konservatorijā ieľēmis katrs no

pedagogiem 1935. gada rudenī.

4.5. Jāzepa Vītola vārda piešķiršana Latvijas mūzikas augstskolai kā J. Vītola

personības kanonizācija

1958. gada 20. maijā Latvijas PSR Ministru padome pēc Latvijas PSR Kultūras

ministrijas ierosinājuma izdod lēmumu595

piešķirt Latvijas Valsts konservatorijai596

Jāzepa Vītola vārdu un turpmāk to saukt par Jāzepa Vītola Latvijas valsts konservatoriju.597

595

LVA: 270. f., 2. apr., 2984. l., 276. lp. – pavēle nr. 253 596

Šeit lietoju nosaukumu Latvijas Valsts konservatorija (vārds valsts ar lielo burtu), balstoties uz

Nilsa Grīnfelda sarakstīto vēsturisko izziľu Latvija Valsts arhīvam 1968. gadā (skat. – LVA: 472.f.) 597

LVA 472. fonda aprakstu lokā ir sastopami vairāki nosaukuma varianti, kas dokumentācijā rada lielu

juceklību, taču jāatzīst arī sareţģītie apstākļi, jo institūcijas vārds tika mainīts vairākkārt. Piemēram, no

1964. gada janvāra līdz 1964. gada jūnijam oficiālais nosaukums bija Jāzepa Vītola Latvijas Valsts mākslas

institūts, pēc tam atkal Jāzepa Vītola Latvijas Valsts Konservatorija (līdz 1990. gadam). Studentu personīgajās

lietās figurē daţādi kombinētie nosaukumi, piemēram, Latvijas PSR Jāzepa Vītola Valsts mākslas institūts,

Jāzepa Vītola Latvijas PSR valsts konservatorija, Jāzepa Vītola Latvijas valsts konservatorija, Latvijas PSR

Valsts konservatorija, LPSR Valsts Konservatorija. Tas norāda, ka gan paši studenti, gan ierēdľi ne vienmēr

konsekventi zināja un lietoja vienu nosaukumu (precīzi ievērojot nosaukumā lielos un mazos burtus)

159

Šī situācija ar mainīgi (svārstīgi) lietotajiem nosaukuma lielajiem un mazajiem burtiem

(lietvedības haoss) nav tikai augstskolas birokrātijas iekšējā lieta. 1958. gads iezīmēja

kulminācijas brīdi PSRS politiskajā mikrovidē. Vēsturē tam lietots apzīmējumu t. s. Hruščova

atkušľa laiks (оттепель). Hruščova atkušľa laiks Latvijā iezīmēja Nacionālo komunistu

partijas pretdarbību un Maskavas reakciju uz to, tā bija tikai iluzora ideoloģijas uzraudzības

mazināšanas epizode.598

Atgrieţoties pie nosaukuma mainīšanas pavēles, redzams, ka jaunajā nosaukuma

lietojumā ar laiku parādās patvaļa un fleksibilitāte. Oriģināldokumentā krievu valodā pavēli

bija parakstījuši Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis, Latvijas PSR

Ministru padomes lietu pārvaldnieks J. Kacens un trīs Ministru padomes ierēdľi (sic! viens no

viľiem jau 19. maijā). Līdz ar 20. datumu šī pavēle par augstskolas nosaukuma maiľu stājās

spēkā.

Jaunā nosaukuma lietošanu ievēroja Latvijas PSR Kultūras ministrs Jānis Ostrovs,

kurš 1958. gada 30. maijā Latvijas PSR Kultūras ministrijas pavēlē nr. 471 apstiprināja

J. Vītola Latvijas valsts konservatorijai valsts eksāmenu komisijas sastāvu. Par komisijas

priekšsēdētāju iecēla Maskavas konservatorijas docentu Sergeju Simonovu.599

Pavēli par

nosaukuma maiľu dokumentācijā korekti ievēroja arī konservatorijas rektorāts, pārejot no

Latvijas PSR Valsts konservatorijas rektora (vai direktora un viľa vietnieku) rīkojumiem

turpmāk uz Jāz. Vītola Latvijas valsts konservatorijas vadības rīkojumiem.600

Interesanti, ka Latvijas PSR Kultūras ministrijas sekretariāta glabātajos (reģistrētajos)

LVK rektora rīkojumos par laika periodu no 1956. gada 11. februāra līdz 1961. gada

10. maijam601

redzams, ka visiem dokumentiem ir uzspiests apaļais zīmogs ar uzrakstiem

Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorija (no vienas puses) Latvijas PSR Kultūras

ministrija (no otras puses, paralēli latviešu un krievu valodās). Lai arī Jāzepa Vītola Latvijas

valsts konservatorijas vēsturiskā izziľa [LVA: 472. f.] liecina, ka mācību iestāde kopš

1944. gada vairākkārt mainījusi pakļautību un tobrīd atradās Latvijas PSR Kultūras ministrijas

598

Skat. Bleiere, D. (2004). Kā nīdēja nacionālkomunistus. Lauku Avīze. 7. augusts; Beitenre, D. (2011). Mūzika

un vara: padomju pagātne atmiľu diskursā. No: Kultūras identitātes dimensijas. Zinātniskā redaktore

Dr. phil. S. Krūmiľa-Koľkova. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 234. lpp. 599

LVA: 678. f., 84. l., 224. lpp. 600

Pirmais šāds dokuments datēts 1958. gada 30. jūnijā – Jāz. Vītola Latvijas valsts konservatorijas direktora

v.[vietnieka] saimn.[saimniecības] lietās rīkojums nr. 5. Parakstījis direktora vietnieks G. Tombaks

[LVA: 472. f., 1. apr., 1. l., 20. lp.] 601

LVA: 472. f., 1. apr., 1. l., 47 lpp.

160

uzraudzībā,602

visus vadības rīkojumus šajā laika periodā nevarēja apstiprināt ar Jāzepa Vītola

Latvijas Valsts konservatorija – Latvijas PSR Kultūras ministrija zīmogu. Tas promocijas

darba autorei liek izteikt pieľēmum, ka konservatorijas rektora rīkojumi,603

kas glīti

pierakstīti ar roku parastā piezīmju kladē, varētu būt noraksts vai vēlāk vēlreiz pārlūkots

dokumentu krājums, kurā jāietilpst tikai pareiziem rīkojumiem. Jāuzsver, ka tieši šie pareizie

jeb vēlāk pilnveidotie (sijātie, pārskatītie, uzlabotie) rīkojumu teksti ir ľemti vērā promocijas

darba izstrādē, jo nav alternatīvo dokumentu. Šie teksti raksturo sovjetiskā perioda lietvedību,

līdz ar to nepilnīgi atspoguļo īstenību. Pētniekam šajā tēmā ir jāľem vērā noklusētais vai

pazudušais dokumentu konteksts. Dubultā morāle (jeb dubultais standarts) bija visās padomju

dzīves jomās. Piemēram, kultūras socioloģe D. Beitnere akcentējusi šo problēmu Latvijas

Kompartijas līdera Arvīda Pelšes laikā:

„Vēl šodien sabiedrības atmiľā ir aizliegums svinēt Līgo svētkus. Kā tas bija raksturīgi padomju varai –

nekur nav atrodami LKP rīkojumi par šo svētku aizliegumu, tāpat kā liela daļa rīkojumu, arī šie tika

nodoti tālāk telefoniski vai mājienu veidā, nereti tie tika arī pārprasti.”604

Šīs apakšnodaļas jautājuma izstrādes sakarā arī jāatzīmē fakts, ka Rektora rīkojumu

kladē neviens rīkojums neatspoguļo šīs iestādes iekšēju iniciatīvu vai ieteikumu Kultūras

ministrijai, lai Latvijas valsts konservatorijas nosaukumam pievienotu tās dibinātāja vārdu.

Līdz ar to pētniecības gaitā radies pagaidu pieľēmums (secinājums), ka Jāzepa Vītola vārda

došana mūzikas augstskolai ir bijis padomju Latvijas valdības tīri politisks solis un augstāko

ierēdľu aprindu sankcionēts process.

Otrs dokuments, kas sniedz liecību par tā laika oficiālo viedokli, ir jau pieminētā

Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas vēsturiskā izziľa. Vēsturisko izziľu sastādīja

muzikologs Nilss Grīnfelds 1968. gada 23. aprīlī, un savā vēstījumā viľš rakstīja, ka

1958. gada maijā, a t z ī m ē j o t latviešu mūzikas pamatlicēja un konservatorijas izveidotāja

Jāzepa Vītola desmit gadu nāves atceri, mūzikas augstskola nosaukta par Jāzepa Vītola

Latvijas Valsts konservatoriju.605

To apstiprina rektora, profesora J[āľa] Ozoliľa un docenta

N[ilsa] Grīnfelda paraksti gandrīz desmit gadus vēlāk pēc notikuma. Dokuments pierāda, ka

602

No 1944. gada novembra līdz 1953. gada maijam LVK bija pakļauta LPSR Ministru (Tautas komisāru)

Padomes Mākslu lietu pārvaldei; no 1953. gada maija līdz 1959. gada augustam – LPSR Kultūras ministrijai, no

1959. gada septembra līdz 1961. gada augustam – LPSR Ministru padomes Augstākās un vidējās speciālās

izglītības Valsts komitejai, bet, sākot ar 1961. gada septembri, atkal LPSR Kultūras ministrijai

(LPSR MP Augstākās un vidējās speciālās izglītības Valsts komitejas pavēle nr. 306 1961. gada 31. maijā)

[LVA: 472. f., 5. lp.] 603

LVA: 472. f., 1. apr., 1. l. 604

Beitenre, D. (2011). Mūzika un vara: padomju pagātne atmiľu diskursā. No: Kultūras identitātes dimensijas.

Zin. red. Dr.phil. S. Krūmiľa-Koľkova. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 234. lpp. 605

LVA: 472. f., 3. lpp.

161

oficiālais viedoklis par komponista nāves apaļās gadskārtas pieminēšanu joprojām bija spēkā

un ideoloģiski nevainojams.

4.6. J. Vītola recepcija trimdas un Padomju Latvijas medijos pēc 1958. gada 20. maija

lēmuma

Padomju Latvijas presē reakcija uz konservatorijas nosaukuma maiľu ir niecīga.

Pagaidām atrastais vienīgais avots ir laikraksta Cīľa 123. numurs 1958. gada 27. maijā, kur

sešu rindiľu tekstā ar virsrakstu Latvijas Valsts konservatorijai Jāzepa Vītola vārds ziľots, ka

Latvijas PSR Ministru Padome nolēmusi nosaukt Latvijas Valsts konservatoriju Jāzepa Vītola

vārdā, un turpmāk tā saucama par Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatoriju.606

JVLMA J. Vītola Piemiľas istabas krājuma detalizētāka izpēte ir ļāvusi konstatēt, ka šī īsā

paziľojuma teksts bija aizceļojis arī līdz Annijai Vītolai Amerikā, kura bija saľēmusi avīzes

izgriezumu un sūtījumu saglabājusi.

Notikuma pētniecībā svarīgu liecību sniedz laikraksta Laiks 45. numurs 1958. gada

4. jūnijā. Laiks ir latviešu avīze Amerikā un Kanādā, kas tika izdota divas reizes nedēļā,

drukāta Ľujorkā un tās galvenais redaktors tolaik bija Helmers Rudzītis. Rubrikā Notikumi

okupētajā Latvijā laikraksta līdzstrādnieks ar pseidonīmu –rj– informējis lasītājus, ka

pārdēvēta Latvijas konservatorija. No šī avota kļūst zināms, ka Rīgas radiofons 26. maijā

ziľojis, ka piešķirtais nosaukums ir Latvijas Valsts Jāzepa Vītola Konservātorija

[kļūdains vārdu virknējums nosaukumā, jābūt ir Jāzepa Vītola Latvijas valsts konsevatorija –

Z. P.]. Tālāk seko diezgan paass ţurnālistiskais tonis, jo autors sarkastiski atgādina zīmīgas

nianses:

„Priekš kāda laika [1958. gadā – Z. P.] Latvijas Universitātei piekarot klāt Pētera Stučkas vārdu, to

izdarīja PSRS Ministru padome Maskavā, bet konservatorijas gadījumā rīcības brīvība ļauta Viļa Lāča

marionetēm. Turklāt konservatorijai piešķirts tā vīra vārds, kurš devās trimdā, lai būtu brīvs no padomju

varas ţľaugiem.”607

Pieļaujams, ka ţurnālistam ar pseidonīmu –rj– bija zināms, ka pie Vītola jau agrāk

bija devušās padomju reţīmam lojālas personas un aicinājušas viľu mājup, ka Vītolam tikuši

adresēti aicinājumi (uzsaukumi) Rīgas radiofonā, lai tas atgrieţas dzimtenē, kuriem

komponists nav izteicis savu piekrišanu.

Ţurnālista raksta tonis prezentē skaidru neatkarīgās Latvijas idejas piekritēju viedokli,

viľu nometnes slēdzienu:

606

Cīľa. 1958. gada 27. maijā 607

[-rj-] (1958). Pārdēvēta Latvijas Konservatorija. Laiks. 4. jūnijā

162

„Mums liekas, ka Jāzepa Vītola piemiľa Latvijas Konservātorijā tiktu daudz labāk nodrošināta, ja no šīs

iestādes aizvāktos prom tās nepiemērotā vadība. Tādi vīri kā salkano dziesmeļu raţotājs Jānis Ozoliľš,

un Nilss Grīnfelds, kas ieľem vicedirektora posteni, der komūnistu partijai, bet ne latviešu mūzikas

augstākās mācībiestādes vadīšanai.”608

Šī raksta kontekstā vēlos iezīmēt trīs būtiskus aspektus:

1) šādas kategoriskas pozīcijas izteikšana, manuprāt, liecina par trimdas latviešu

sabiedrības spēcīgo lojalitāti Vītola personībai. Komponists, dodoties trimdā, bija it kā

parakstījis vienošanos ar nākamo trimdas sabiedrību un izturēja to līdz galam, tādējādi

apliecinot savu mākslinieka mundiera godu;

2) tajā pat laikā replika ir arī jaunā laika konservatorijas vadības kritika, jo politisko

angaţētību Vītola rektora lēmumos iepriekš varēja samanīt tikai smalka taktiskuma

robeţās. Turklāt jaunā reţīma vadības principi bija klajā pretrunā ar konservatorijas

dibinātāja darba postulātiem. Īpaši Staļina reţīmā tie bija vērsti uz ciešu kooperāciju ar

varas ideoloģiskajām struktūrām.

3) trimdas ţurnālists vēlas akcentēt arī cenzūru padomju Latvijā:

“Taču, ja nu Jāzeps Vītols celts tādā godā, tad varbūt Latvijas Konservātorijas zālē kāds koris atkal

drīkstētu atskaľot viľa Konservātorijai veltīto himnisko dziesmu Līgai vai vēl himniskāko

Karogu...”609

Šis citāts skaidri izgaismo cenzūras jautājumu padomju reţīmā, kas ir mākslinieciskā

satura kontroles iezīme. Vītola dziesma Karogs nav atrodama nevienā padomju laika krājumā

(1923. gadā komponētā dziesma izskanējusi tikai vienu reizi – VI Dziesmu svētku kopkora

programmā 1926. gadā). JVLMA bibliotēkā ir pieejamas notis šai dziesmai Franku novada

latviešu D. P. Dziesmu dienu rīcības komitejas izdevumā (1946. gads, Fišbaha) un krājumā

Dziesmu Vairogs (1960. gads, Kalamazū). Dziesmas aizliegums skaidrojams arī ar to, ka

Edvards Virza padomju gados bija aizliegtais autors.

Par notikumiem okupētajā Latvijā ziľo arī otrs tā laika trimdas laikraksts Latvija. Tā

izdevējs ir Latviešu centrālā komiteja Vācijā, izdevniecība atrodas Minhenē, laikraksta

galvenais redaktors ir Pāvils Klāns. 1957. gada 11. maijā avīzē tika publicēts anonīma autora

raksts ar nosaukumu Jāzeps Vītols apţēlots un nokrāsots un apakšjautājumu Vai viľš sapľoja

par padomju laiku?

608

Turpat 609

Turpat

163

Anonīmais laikraksta līdzstrādnieks ievadā raksta:

„Latvijas okupantiem Rīgā ar grūtu sirdi nākas atzīt, ka diletantiskie komūnistu mākslinieki, rakstnieki

un komponisti nespēj radīt darbus, kuriem būtu mākslas vērtība. Tādēļ senāk nievātie latviešu

mākslinieki-bēgļi tagad viens pēc otra rod atzīšanu, sevišķi vecākās paaudzes pārstāvji.

Arī prof. Jāzeps Vītols bija pārāk izcila prominence, lai okupanti ilgstoši varētu viľu noraidīt un izslēgt

no latviešu kultūras darbinieku skaita.”610

Rakstā dota atsauce uz 1957. gada 1. aprīļa raidījumu Rīgas radiofonā, kas veltīts

Jāzepa Vītola mūzikai un viľa personības vērtējumam Maskavas konjunktūras uzdevumā.

Rakstā fragmentāri ieskicēts, ka raidījumā izskanējis uzskats, ka Vītols saredzējis

burţuāziskās Latvijas aprobeţotību un cerējis, ka kādreiz varēs attīstīties brīva un augoša

latvju māksla, bet drīz viľam nācies vilties, redzot, cik maz uzmanības mākslas un kultūras

jautājumiem veltīja burţuāziskās varas vīri. No šī izriet, ka visu savu enerģiju Jāzeps Vītols

ieguldījis pedagoģiskajā darbā, bijis Latvijas Konservatorijas sirds. Jāzepa Vītola mūţs pēc

sava bagātā, pilnskanīgā ritējuma noslēdzies ar traģisku noskaľu. Pēc raksta autora ironiskā

secinājuma būtu jāsaprot, ka „Lielā Tēvijas kara gados vācu iebrucēji, atkāpjoties no okupētas

padomju Latvijas teritorijas, a i z r ā v a s e v l ī d z [mans izcēlums – Z. P.] arī slimo

komponistu.”611

Arī šis padomju viedokļa skaidrojums atsedz dubulto jēgu jeb dubulto lasāmību.

Lielais Tēvijas karš pastāvēja tikai PSRS vēstures apziľā, citām zemēm tas bija Otrais

pasaules karš; vācieši ienāca jau krievu okupētā teritorijā u. tml.

Trimdas sabiedrības pārstāvjus bija saniknojusi šāda klaja faktu viltošana un muļķību

izplatīšana sabiedriskajos medijos. Šī raksta autors atzīmējis, ka vislielākajai informācijas

manipulācijai padomju reţīmā ir pakļauta jaunatne, kurai ir mazas iespējas gūt patiesu

priekšstatu par notikušo un patstāvīgi salīdzināt latviešu mākslas spoţāko laikmetu ar

tagadējo,612

tas ir, sociālistiskās republikas iedibināšanās laiku.

Pētnieka uzmanību šeit piesaista zīmīgs vēstures fakts, ka padomju vara uzsāka

aktīvāku Vītola personības nozīmes celšanu (vai akumulēšanu) caur medijiem jau 1957. gada

pavasarī. Taču šajā procesā tapa iesaistītas arī citas sabiedriskās nozīmes institūcijas

(piemēram, Vītolu lauku mājas Anniľas Gaujienā, Latvijas Padomju Komponistu savienība

un Latvijas PSR Valsts konservatorija).

610

Jāzeps Vītols apţēlots un nokrāsots. Vai viľš sapľoja par padomju laiku? (1957). Latvija. 11. maijā 611

Turpat 612

Turpat

164

4.7. J. Vītola Gaismas pils atskaņošana trimdā un Padomju Latvijā

Skaľdarba Gaismas pils uztveri mūsu latviešu sabiedrībā nedrīkst ierobeţot tikai ar

lielāko tautas dziedāšanas svētku programmas kontekstu. Šīs dziesmas sakarā mani

ieinteresēja aspekts, ko labi atklāj Valentīna Bērzkalna monogrāfija Latviešu Dziesmu svētki

trimdā.613

Autors, izsekojot dziesmu dienu organizācijai trimdas apstākļos gan Eiropā

(Vācijā, Austrijā, Anglijā), gan Ziemeļamerikā, parāda nacionālo dziesmu repertuāra

kontekstu, atskaľoto dziesmu statistiku un mana pētījuma ietvaros jo nozīmīgo niansi –

dziesmas Gaismas pils a t r a š a n ā s v i e t u programmas sarakstā.

Atsaucoties uz Valentīna Bērzkalna pētījumu,614

kas rūpīgi apskata Dziesmu svētku

norisi trimdā ierobeţotā laika periodā no 1946. gada līdz 1965. gadam, var secināt, ka

1946. gada vasarā organizētajās Pirmajās trimdas dziesmu dienās Vācijā (Fišbahā, Hanavā)

Vītola Gaismas pils bijusi viena no 19 dziesmām, kurai konkrētā izkārtojuma secība svētku

programmā nav bijusi tik svarīga. 1947. gada maijā Eslingenas latviešu dziesmu svētkos –

autors jau atzīmējis, ka „koru koncerta programma bija sakārtota trīs posmos, un tajā ietilpa

19 kordarbi. Pirmajā posmā jauktie kori atskaľoja Baumaľa Latvijas valsts himnu, kurai

sekoja Vītola Gaismas pils, Zālīša Ceļš uz dzimteni, Barisona Latvijā, V. Dārziľa

Birzīm rotāts Gaiziľš, Melngaiļa Senatne un Alfr. Kalniľa Latvju himna.”615

1948. gadā Lībekas dziesmu dienas programmā ietilpa 21 latviešu kordarbs, to vidū –

sešas dziesmas vīru korim, bet koncerta iesākums un pirmās daļas noslēgums bija identisks:

„koncerts sākās ar Baumaľa Latvijas valsts himnu, kurai sekoja V. Dārziľa Birzīm rotāts

Gaiziľš, Norviļa Balsis, Melngaiļa Senatne, Ozoliľa Krēslā, Vītola Gaismas pils un

Alfr. Kalniľa Latvju himna.”616

Pirmo latviešu dziesmu dienu repertuārā Anglijā (1949. gadā

17. – 19. jūnijā Londonā) ietilpa 26 latviešu autoru kora dziesmas, un J. Vītola Gaismas pils

bija ierindojusies starp citiem skaľdarbiem bez īpaša izcēluma. Līdzīga situācija bija arī

Otrajās latviešu dziesmu dienās Anglijā 1950. gada vasarā un Ceturtajās latviešu dziesmu

dienās Anglijā 1954. gadā. Rakstot par 1958. gada 12. – 13. jūlijā Lesterē notikušajām

Sestajām (faktiski – Piektajām, jo organizatoru komiteja sākotnēji bija pieļāvusi kļūdu

numerācijā) latviešu dziesmu dienām Anglijā, V. Bērzkalns atzīmējis, ka „jauktie kori

programmas sākuma daļā pēc Baumaľu Kārļa himnas Dievs, svētī Latviju atskaľoja Vītola

Gaismas pili un Saules svētkus, un E. Dārziľa Mēness starus stīgo.”617

Tikai šajā svētku reizē

613

Bērzkalns, V. (1968). Latviešu Dziesmu svētki trimdā (1946-1965). Ľujorka: Grāmatu Draugs 614

Skat. Bērzkalns, V. (1968). Latviešu Dziesmu svētki trimdā (1946-1965). Ľujorka: Grāmatu Draugs 615

Turpat, 46. lpp. 616

Turpat, 56. lpp. 617

Turpat, 96. lpp.

165

(1958. gadā) trimdā sāk nostiprināties dziesmu svētku repertuāra modelis – jaukto koru

programmu iesākt ar Latvijas himnu un pēc tās uzreiz dziedāt J. Vītola balādi Gaismas pils.

Otra līdzīga versija repertuāra vešanas modelim tika īstenota 1953. gadā, pavasarī

svinot Pirmos latviešu dziesmu svētkus Amerikā (Čikāgā) un rudenī – Pirmos latviešu

dziesmu svētkus Kanādā (Toronto). Abas programmas ievadīja prominenču runas, himna,

kam sekoja Jurjānu Andreja dziesma Mūsu Tēvs, Vītola Gaismas pils un Melngaiļa Senatne,

tad Dārziľa Mūţam zili (Čikāgā) vai P. Barisona (Toronto).618

Saistībā ar aplūkoto repertuāra modeli Anglijā var minēt arī Otros vispārējos latviešu

dziesmu svētkus ASV, Ľujorkā 1958. gadā (3. – 6. jūlijs). V. Bērzkalns detalizēti rekonstruē

šos Ľujorkas presē plaši izziľotos dziesmu svētkus un atzīmē, ka 5. jūlijā „Dziesmu svētkus

oficiāli atklāja Latvijas sūtnis profesors A. Spekke, savā runā aicinot latviešus „pāri visām

lietām, kā vienmēr” vispirms „paļauties pašiem uz sevi, uz savu izturību, uz savām spējām”.

Viľa runu noslēdza Br. Skultes diriģētā Vītola Gaismas pils, kurai tad sekoja pārējā

programma.”619

Ceturtajos latviešu dziesmu svētkos Kanādā (Toronto) 1965. gada 29. maijā koru

koncerts iesākās ar Anglijas himnu God Save the Queen, pēc uzrunām sekoja Latvijas valsts

himna; kori atskaľoja plašu programmu, bet J. Vītola balādei Gaismas pils bija atvēlēts

noslēdzošā skaľdarba funkcija.

Izceļot šos atsevišķos gadījumus, vēršu uzmanību uz to, ka J. Vītola balāde

Gaismas pils laiku gaitā trimdas apstākļos ir stipri s t a b i l i z ē j u s i savas pozīcijas,

ieľemdama nozīmes pilnu atskaľojuma vietu programmā un repertuārā.

Sava monogrāfiskā apcerējuma Latviešu dziesmu svētki trimdā (1968. gads)

noslēguma daļā V. Bērzkalns sniedzis arī statistiskas ziľas par dziesmu atskaľojumiem.

Saskaľā ar autora datiem, trimdā notikušo 40 dziesmu dienu (resp., dziesmu svētku)

galvenajos koru koncertos ir atskaľoti 41 latviešu autora 194 daţādi kordarbi. Ieskaitot

atkārtojumus, pavisam kopā atskanējuši 755 latviešu kordarbi, bet J. Vītola Gaismas pils

skanējusi 34 trimdas dziesmu dienu (svētku) sarīkojumos kopumā 178 reizes. Tā ir gandrīz

viena ceturtā daļa no kopsummā visiem atskanējušiem latviešu kora mūzikas skaľdarbiem.

Aplūkot visas 34 trimdas dziesmu dienu programmas būtu noderīgs uzdevums, lai

statistiski izvērtētu Vītola Gaismas pils galveno orientējošo vietu svētku repertuāra sarakstā,

taču arī jau aplūkotie piemēri dod iespēju runāt par svarīgām tendencēm saistībā ar šīs Vītola

dziesmas novietojumu svētku struktūrā.

Šajā sakarā iespējams izcelt trīs galvenos iekļaušanas vietas modeļus:

618

Turpat, 148. lpp.; 159. lpp. 619

Turpat, 202. lpp.

166

1. modelis: Himna – Vītola Gaismas pils,

2. modelis: Himna – klasiķu dziesmu virkne: Jurjānu Andreja Mūsu Tēvs, Vītola

Gaismas pils, E. Melngaiļa Senatne u. c.

3. modelis: Himna – svētku koncerts – noslēguma skaľdarbs: Vītola Gaismas pils.

Pārsteidzoša ir situācija ar Vītola dziesmu padomju Latvijā 1946. gadā, kad notiek

Latvijas PSR padomju savienības komponistu pirmais plēnums un Maskavā izdotā ţurnāla

Советская музыка 7. numurā muzikologs Nilss Grīnfelds vēsta par padomju Latvijas

mūzikas daiļradi, sākot ar 1940., 1941. gadu.620

Ne N. Grīnfelds, ne arī citi muzikologi

uzstāšanās runās plēnumā ne ar pusvārdu nepiemin Jāzepu Vītolu. Vienīgais apzīmējums, ko

muzikologi cenšas korekti lietot, runājot par latviešu mūzikas kultūras pagātni, ir – „mūsu

veco meistaru pieredze” (опыт наших старых мастеров),621

vai arī, runājot par nacionālo

devumu mūzikā, par latviešu mūzikas patieso zelta fondu nosauc Emili Melngaili,

Emīlu Dārziľu, Jāni Zālīti, Alfrēdu Kalniľu, Jāzepu Mediľu un Jēkabu Mediľu.622

Latviešu

inteliģences apziľā, protams, šajā fondā būtu ierindojams arī Jāzeps Vītols. Bet organizētā

pirmā plēnuma darba kalendārā (no 1946. gada 27. maija līdz 4. jūnijam) nevienā konferencē

un koncertā Vītola daiļrades piemēri nav apspriesti vai atskaľoti. Galvenais iemesls šādai

ignorancei bija Vītola došanās trimdā, politisko uzskatu nesaskaľa ar padomju Latvijas

reţīma funkcionāriem.623

Tomēr padomju reţīma ideoloģijas kontekstā neierasts ir fakts, ka Padomju Latvijas

I (X) Dziesmu svētkos 1948. gadā apvienotie jauktie kori diriģenta Leonīda Vīgnera vadībā

dziedāja Vītola Gaismas pili citu priekšnesumu vidū līdzās ne-emigrantu sacerējumiem –

Jāzepa Mediľa Dziesmai Rīgai, Pētera Barisona Dziesmai šodien liela diena un

Emiļa Melngaiļa Senatnei.

Šādu programmu var dzirdēt dokumentālajā ierakstā, kas glabājas Latvijas Radio

fonotēkas krājumā. Iepazīstoties ar I. Grauzdiľas un O. Grāvīša sastādīto grāmatas

620

Грюнфельд, Н. (1946). Первый пленум Союза советских композиторов Латвийской ССР. Музыкальное

творчество Советской Латвии. В: Советская музыка VII. Редкол. Б. Асафьев, Д. Кабалевский (отв. ред.),

Н. Мясковский, В. Сурин, А. Хачатурян, Ю. Шапорин, Д. Шостакович. Москва: Музгиз, 25–30 621

Turpat, 28. lpp. 622

Turpat, 37. lpp. 623

Vienīgais avots, kas pierāda Vītola līdzdalību Latvijas Padomju Komponistu savienības jaunrades plēnumā, ir

latviešu mūzikas vēsturei veltītā izstāde. Tur līdzās pazīstamu krievu komponistu (Čaikovska, Glazunova u.c.)

rokrakstiem izstādīti arī daţu latviešu komponistu rokraksti – „profesoru Vītola, A. Kalniľa, J. Mediľa un citu.”

Raksta autors minējis, ka bijis izstādīts arī Čaikovska Otrās simfonijas oriģināls ar draudzīgu veltījuma ierakstu

profesoram Jurjānam. Skat. – Цирул, Г. (1946). Выставка истории латышской музыки. Советская

молодежь. 8. июня

167

informāciju Dziesmu svētki Latvijā. Norise, skaitļi, fakti,624

konstatēju, ka jaukto koru

programma ir bijusi pavisam citāda, lai arī tiešajā translācijā to pārraidījis Latvijas Radio.

Radio ierakstā trūkst ievada skaľdarbu, kas atskaľoti kā padomju reţīma nodevas

(B. Aleksandrova Lai padomju valstij ir slava!, A. Liepiľa Latvieši gavilē Staļinam,

J. Ozoliľa Sveiciens padomju Latvijai), kā arī E. Dārziľa Mēness starus stīgo un A. Kalniľa

Meţa meita. Šī dokumentālā ieraksta un oficiālās programmas ziľu redzamā nesakritība aicina

pēc tālākas izpētes īpaši Latvijas Radio fonotēkā un Valsts arhīvā, lai noskaidrotu, kādēļ

skaľas fonogramma materiālā no Padomju Latvijas I (X) Dziesmu svētkiem Vītola dziesma

Gaismas pils L. Vīgnera interpretācijā varēja būt divas reizes ar atšķirīgu hronometrāţu.

Latvijas Radio ieraksta ruļļa materiāls nav safabricējums, bet šobrīd, iespējams, liecina par

materiāla graizīšanu vēlākajos gados un valdošā reţīma ideoloģiju, kādēļ daţi no koncerta

programmas priekšnesumiem bija jāatstāj vai jāizmet gan no oficiālās svētku programmas

(varbūt), gan no radio fonotēkas krājuma. Viena iespējamā versija skaidrojumam par

L. Vīgnera divām Gaismas pils interpretācijām 1948. gadā ir tā, ka radio arhīvā izlemts

atlases kārtā no diviem svētku (20. un 21. jūlijā) koncertiem atstāt abus atskaľojumus. Vērtīga

vēsturiskā liecība ir arī koncerta norises fons ar publikas un dziedātāju atsaucību Vītola

dziesmas atskaľošanai. Atskaľojuma otrajā ierakstā vismaz deviľas reizes dziedātāji skaļi

sauc: „Lai dzīvo! Lai dzīvo!...” Tas varētu attiekties uz diriģenta suminājumu, taču, kā jau

minēju par atšķirību ierakstu starpā, vienā gadījumā tas ir, bet otrajā – nav (resp., diriģenta

veikums tiek sumināts un netiek sumināts).

Gaismas pils tiek atskaľota arī Padomju Latvijas II dziesmu svētkos 1950. gadā un

Padomju Latvijas 1. gadadienai veltītajos Dziesmu svētkos 1955. gadā. 1955. gada noslēguma

koncerta programmā J. Vītola Gaismas pils jau ierindota kā iepriekšpēdējā

(tātad – uz dramaturģijas kulmināciju virzošā) dziesma. Dziesmu svētku programmu noslēdz

Pētera Barisona Dziesmai šodien liela diena. Jāatzīmē, ka tas vēl ir destaļinizācijas vēstures

pirmā posma iesākums (no 1953. gada) un vēl tikai priekšā ir 1956. gada 30. jūnija

PSKS XX kongress ar PSKS CK lēmumu par personības kulta ierobeţošanu un tā seku

pārvarēšanu. Tomēr 1955. gada Dziesmu svētki ir ceļā uz to laika periodu, kas vēsturē ieguvis

apzīmējumu, vēlāk pat jēdzienu – Hruščova atkusnis.

Savukārt, jau Padomju Latvijas II dziesmu svētkos 1950. gadā pēc Jāľa Ostrova625

runas seko PSRS himna, Latvijas PSR himna, un Dziesmu svētku pieteikumu tālāk veido

tādas kompozīcijas kā Anatolija Novikova Dzimtene mana, Jāľa Ozoliľa

624

Grauzdiľa, I., Grāvītis, O. (1990). Dziesmu svētki Latvijā. Norise, skaitļi, fakti. Rīga: Latvijas enciklopēdija,

71.–72. lpp. 625

Jānis Ostrovs bija LPSR Augstākās Padomes Prezidija, Ministru padomes un LKP CK uzdevumā izraudzītais

„runas vīrs”. Viľa uzrunas materiāls Latvijas Radio fonotēkā saglabāts tikai 1950. gada ierakstā no Padomju

Latvijas II Dziesmu svētkiem

168

Sveiciens Padomju Latvijai, Pētera Barisona Dziesmai šodien liela diena, Anatolija Novikova

Uz priekšu, jaunatne! un tikai tad seko J. Vītola Gaismas pils (diriģents L. Vīgners) un

E. Dārziľa Lauztās priedes (diriģents Jānis Ozoliľš). Arī šī dokumentālā ieraksta kopija tiek

glabāta Latvijas Radio fonotēkā. Šajā gadījumā oficiālā Dziesmu svētku programma pilnībā

sakrīt ar audiālo materiālu.626

Jāzepa Vītola Gaismas pils atskaľojumu pieļaušana padomju reţīmā, manuprāt,

skaidrojama ar to, ka atšķirībā no Ausekļa oriģināldzejoļa, kas piedzīvoja stingru cenzūru jau

pirmajos cariskās Krievijas laika literārajos izdevumos, Vītola kompozīcija ir atrisināta bez

politiski jūtīgiem simbolu atribūtiem un šīs balādes episkais raksturs ierindo dziesmu kultūras

mītu kopainā.

Tomēr svarīgs fakts, ka Vītola r e a b i l i t ā c i j a padomju reţīmā tiek uzsākta

1948. gada vasarā Pirmajos (jeb Desmitajos) Dziesmu svētkos. Komponists bija jau miris

(J. Vītola nāves diena – 1948. gada 24. aprīlis), un līdz ar to padomju ideoloģijas apkarošanai

autors kļuva nekaitīgs. Mūzikas vēstures interpretācijā J. Vītols bija latviešu klasiķis, kura

personību padomju Latvijā bija drīzāk izdevīgi piesavināt reţīma ideoloģijas veicināšanai,

nekā turpināt to noklusēt kā iepriekš (piemēram, 1946. gada Latvijas PSR komponistu

plēnums). 1950. gada dziesmu svētkos pirmo reizi kopkora repertuārā tika iekļauta arī

E. Dārziľa dziesma Lauztās priedes, tādēļ var spriest, ka repertuāra politika padomju Latvijā

bija kļuvusi pielaidīgāka vairāku patriotisko skaľdarbu sakarā.

Jāzeps Vītols šo tautiskā romantiķa retoriku saglabāja līdz pat sava mūţa nogalei,

atrodoties trimdā rakstīja par mūsu kultūras apdraudētību un nepieciešamību to glābt tikpat

nacionālromantiski, cik Auseklis apmēram septiľdesmit gadu iepriekš. Tomēr Vītola retorikai

fons ir Otrais pasaules karš un smagās represijas pret tautas inteliģenci. Jāzepa Vītola raksti

par tautas mantojumu un kultūras nākotni brīţiem sasniedz pat mūsdienās diskutēto

globalizācijas jautājumu. 1946. gadā ţurnālā Jaunais Vārds Vītols publikācijā Dūja, dzeguze

un strazds raksta:

„Cēla mana māksla – mūzika. Tā šinīs tumši mākoľainajās dienās nes gaismas stariľu, veldzina

neskaitāmus cietējus, iedvesmo izmisušiem jaunas cerības. Atskan latvju dziesmas, Latvija ir: kad viľa

mūs atkal aicinās pie sevis? Mūsu māksla godam aizstāv dzimtenes krāsas mūsu karogam svešos vējos

plandoties. Un tā aug cīľā ar spēkiem, kas baigi saviļľo abus kontinentus.

Mūsu mūzika atskan šobrīd pat gaišāk; tā tālāk nekā jebkad nes pagājušos laikus. Tai tiek pieaugošā

mērā veltīta uzmanība arī aprindās, kas to agrāk nedzirdēja, neievēroja. [..] Kur tie laiki, kopš

lūkojamies pēc savas vietas vispasaules daudzbalsīgajā orķestrī; uz to esam iekarojuši savas tiesības.

Dziedam savas dziesmas, skandinām savas kokles; un tajās san, viļľo līdzi stīgas, kas mūsu skaľas ja

626

Radio dokumentālajā ierakstā nav iekļauts vienīgi A. Liepiľa Staļinam (diriģents L. Vīgners), bet tam

izskaidrojums varētu būt kādi tehniskie šķēršļi

169

arī tieši neatšķir no citu kultūrtautu skaľām, tad tomēr liek uzklausīties. Tā ir mūsu senču dziesma, kas

noguldīta dziļi mūsu zemapziľā. Klusītiľām tā skan līdzi, te stiprāk, te mazāk jauţama; bet viľa ir – un

viľa būs, kamēr visu īpatnību naidniece, civilizācija, nebūs galīgi noretušējusi tās robeţas, kas šodien

vēl šķir tautas no tautām, ciltis no ciltim. Un tad arī vēl folkloras krātuves liecinās par latviešu senām

bagātībām, viľu gara mantām. Bet tas aiz kalniem. Vēl mūsu senču dziesmas nav noraktas archīvos, vēl

pati tauta tās dzied.”627

Arī kādā trimdas sabiedrībai domātā uzsaukumā 1947. gada 1. oktobrī Jāzeps Vītols

savā rakstā Saglābiet latvisko! runā par tautas sairšanu un plaisāšanu. Par trimdas ceļos

aizgājušajiem latviešiem autors saka: „Vienīgā manta, kas tos pavada, ir mātes valoda un tās

dvīľu māsa – dzimtenes dziesma. Tai piemīt brīnumspēks.”628

Šajos J. Vītola pietiekami izvērstajos publikāciju fragmentos jūtami izpauţas valodas

struktūru piemēri, kas radniecīgi dzejoļa Gaismas pils satura motīviem un sasaucas ar

Ausekļa mitoloģiskajiem tēliem, piemēram, Orfeju. Auseklis salīdzina latviešu kokles skaľas

ar Orfeja spēles mākslu, bet Vītols, rakstot par jaunatnes vilinājumiem pasaules plašumos,

atgādina stāstu par dzimtenes meklētāju Odiseju un Kirki. Mītu lietojums komunikācijā ar

sabiedrību ir prakse arī Vītola rakstos.

Dziesma Gaismas pils ir J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas neoficiālā himna,629

kaut Vītola dzīves laikā komponists bija vēlējies iedzīvināt Konservatorijas ikdienā citu

kompozīciju kā svinīgo pasākumu himnu – kora dziesmu Līgai (Edvarda Virzas teksts).630

Vismaz vārds Līga ilgstoši bijis saistīts ar Latvijas Konservatorijas sieviešu studentu

korporāciju Līga (Latvijas Konservatorijā dibināta 20. gs. 20. gadu beigās), kas 21. gadsimta

sākumā pēc korporācijas biedreľu lēmuma bija beigusi savu darbību, bet 2012. gada jūnija

nogalē korporācija darbību Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā atjaunojusi. Tādējādi, ir

vēstures fakti (mīta struktūras), kas mūsdienu sabiedrībā turpina aktualizēties un ik pēc laika

atdzimt, bet ir tādi vēstures gaitā konstruēti notikumi, kas lemti aizmirstībai.

Latvijas Nacionālās bibliotēkas jauno ēku oficiāli atklāja 2014. gada 29. augustā

(svētku koncerta noslēguma kulminācija bija koris Kamēr… diriģenta Jāľa Liepiľa vadībā

atskaľojot Vītola balādi Gaismas pils) un jau pirms tam bez sevišķiem apzīmējuma vai

simbola paskaidrojumiem sabiedriskajā telpā jaunā ēka tika saukta – Gaismas pils.

627

Vītols, J. (1946). Dūja, dzeguze un strazds. Jaunais Vārds 9, 42. lpp. 628

Šīs uzrunas noraksts glabājas J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas J. Vītola Piemiľas istabas dokumentu

krājumā 629

Pēc profesora O. Grāvīša personiskajām atmiľām šī dziesma sākta lietot svinīgo aktu programmās Latvijas

Konservatorijā rektora prof. Imanta Kokara laikā (rektora amatā bijis no 1977. gada līdz 1990. gadam) 630

J. Vītols Līgai sacerējis 1919. gada 30. decembrī Latvijas Konservatorijas atklāšanas dienai 1920. gada

11. janvārī. Dziesma nav nostiprinājusies Konservatorijas himnas atskaľojuma statusā visticamāk savas

sareţģītās tehnikas dēļ

170

4. nodaļas rezumējums

Promocijas darba ceturtā nodaļa veltīta Vītola personības pozicionēšanai kultūras

atmiľas dinamikā pēc 1944. gada, ietverot gan viľa statusu trimdā, gan padomju Latvijā.

Otrā pasaules kara beigās pamatiemesls lielajai Latvijas bēgļu plūsmai uz Rietumiem

bija bailes no komunistiskā reţīma atgriešanās, kas nācijas jaunākajā atmiľā saistījās ar

teroru, deportācijām un represijām.631

Tomēr arī Vācijas īstenotā propaganda un

civiliedzīvotāju piespiedu evakuācija ietekmēja bēgļu procesu. 1944. gada oktobra sākumā,

kad Jāzeps un Annija Vītoli savu bēgļu gaitu sākumā bija Gotenhāfenē (Gdiľa, Polija), Rīgā

vairākas dienas notika okupācijas iestāţu organizēta cilvēku tvarstīšanas akcija, kuras laikā

cilvēkus spaidu kārtā ķēra ielās un pēc tam nogādāja uz kuģiem un evakuēja uz Vāciju.632

Vītoli no nacistu okupētās Latvijas varēja doties prom brīvprātīgi, jo atbilda iepriekš

noteiktajiem vispārējiem ierobeţojumiem (viľi bija vecāki par 48 gadiem un vismaz sākotnēji

viľiem bija nodrošināta apmešanās vieta). Turklāt jāatzīmē fakts, ka pilnīgi brīva bēgšana uz

Vāciju sākās 1944. gada 29. septembrī, kad Augstākais SS un policijas vadītājs Ostlandē

ģenerālis Frīdrihs Jekelns atcēla vispārējās izbraukšanas pārbaudes.633

Par oktobra pirmo

dienu dramatiskajiem notikumiem Vītola dzīvē unikālus vēsturiskos kadrus (un arī savas

liecinieka atmiľas) saglabājis profesora asistents, komponists Ādols Skulte.634

Mēģinot

skaidrot, kā šajos notikumos sevi pozicionēja Vītols, 4.1. nodaļā ieskicētas Latvijas Centrālās

Padomes Memoranda parakstītāju biogrāfijas 1944. gadā. Promocijas darba autore piekrīt

mūzikas zinātnieka A. Klotiľa viedoklim, ka Vītols jāuzlūko kā neatkarīgas valsts idejai

uzticīga personība, kura ar savu brīvprātīgo izvēli (Vītola apziľā, iespējams, pagaidu izvēli)

nevēlējās pieļaut ar reţīmu saistīto atmiľu atkārtošanos.635

Savukārt promocijas darba nodaļā citētās Vītola vēstules Irēnei Narvaitei un epizode

ar Dzidras Grundmanes rakstu laikrakstā Cīľa apliecina vēstures faktu, ka Padomju

Savienības pārstāvji bēgļu nometnēs centās izvērst propagandas darbu, izdeva speciālas

631

Latvija Otrajā pasaules karā (1939–1945) (2008). Daina Bleiere, Ilgvars Butulis, Inesis Feldmanis,

Aivars Stranga, Antonijs Zunda. Zinātniskais redaktors Inesis Feldmanis. Apgāds Jumava, 467. lpp. 632

Skat. – turpat, 470. lpp. 633

Turpat 634

Dokumentālā filma Nepabeigta saruna par dzīvi, mīlestību un mūziku [par Ādolfu Skulti] (2013). Reţisors

R. Kalniľš, operators G. Skulte 635

Skat. – Dokumentālā videofilma Ar nošu lapu un makšķeri [par Jāzepu Vītolu viľa 150 gadu atceres gadu

noslēdzot]. Pirmizrāde 2013. gada 26. decembrī LTV 1. Reţisore Z. Kaminska, scenārija autore M. Amoliľa,

operatori I. Ivans, N. Čirkste, A. Erdmanis, R. Freimanis. Skat. Latvijas Televīzijas arhīvā –

www.ltv.lsm.lv/lv/raksts/26.12.2013-ar-noshu-lapu-un-makshkjeri.-jazepam-viitolam-150.id22762/;

Klotiľš, A. (2012). Latvijas Radio 1 raidījumā Kultūras Rondo stāstījums par okupācijas laiku (1940–1945)

latviešu mūzikas vēsturē. Skanējis 10. jūnijā pl. 11:05. Skat. Latvijas Radio arhīvā –

www.latvijasradio.lv/program/1/2012/06/20120610.htm

171

brošūras, aģitācijas lapiľas un uzsāka pat radiopārraides latviešu valodā.636

Tomēr drīz pēc

Vītola nāves mainījās arī padomju funkcionāru uzskats par reabilitācijas tēmu. Muzikoloģe

Vizbulīte Bērziľa savā monogrāfijā par komponistu Jēkabu Graubiľu norāda, ka 1950. gadā ir

jau cits laiks un citas prasības nekā pirmajos pēckara gados. „Toreiz mēs bijām spiesti

izmantot gandrīz jebkuru speciālistu, tagad jautājums jāstāda tā: negribat pārskaľoties uz

mūsu vilni? – Nevajaga. Iztiksim bez jums!” [autore citējusi 1950. gada 21. aprīļa sanāksmē

LKP CK sekretāra Arvīda Pelšes teikto].637

Neatkarīgi no padomju ideologu vispārējās atcerēšanās un aizmiršanas dinamikas šajā

jautājumā, promocijas darba kontekstā svarīgs ir fakts, ka Vītola r e a b i l i t ā c i j a padomju

reţīmā bija principā uzsākta – 1948. gada vasarā Pirmajos (jeb Desmitajos) Dziesmu svētkos.

Komponists bija jau miris (J. Vītola nāves diena – 1948. gada 24. aprīlis), un līdz ar to

padomju ideoloģijas apkarošanai autors kļuva nekaitīgs. Mūzikas vēstures interpretācijā

Vītols bija latviešu klasiķis, kura personību padomju Latvijā bija drīzāk izdevīgi piesavināt

reţīma ideoloģijas veicināšanai, nekā turpināt to noklusēt kā iepriekš (piemēram, 1946. gada

Latvijas PSR komponistu plēnums). 1950. gada dziesmu svētkos pirmo reizi kopkora

repertuārā tika iekļauta arī E. Dārziľa dziesma Lauztās priedes, tādēļ var spriest, ka repertuāra

politika padomju Latvijā bija kļuvusi pielaidīgāka vairāku patriotisko skaľdarbu sakarā.

636

Latvija Otrajā pasaules karā (1939–1945) (2008). Daina Bleiere, Ilgvars Butulis, Inesis Feldmanis,

Aivars Stranga, Antonijs Zunda. Zinātniskais redaktors Inesis Feldmanis. Apgāds Jumava, 471. lpp. 637

Skat. – Bērziľa, V. (2006). Daudz baltu dieniľu… Jēkaba Graubiľa dzīvesstāsts. Rīga: Atēna, 213.–214. lpp.

172

NOSLĒGUMS. SECINĀJUMI

Noslēgumā vēlreiz atgrieţoties pie jautājuma par kultūras atmiľā fiksētiem

Jāzepa Vītola personības priekšstatiem, jāatzīmē mūzikas zinātnieka Arnolda Klotiľa

secinājums, ka Jāzeps Vītols kļuva par 20. gadsimta pirmās puses latviešu mūzikas pašu

i e t e k m ī g ā k o [mans izcēlums – Z. P.] personību un joprojām ir savā ziľā tās simbols.638

To apliecina arī šī promocijas darba tēmas analītiskā ievirze, pētot Vītola personību kultūras

atmiľas dinamikā līdz 1918. gadam, līdz 1944. gadam un līdz 1950. gadu beigām.

Mūsdienās Jāzepa Vītola tēmas pētniecībā jaunus izpratnes rakursus ietekmē

enciklopēdijas un citi līdzvērtīgi sistematizētie krājumi. Britu kultūras vēsturnieks

Pīters Bērks (Peter Burke; *1937) atgādina par labi pazīstamo pagātnes oficiālo cenzūru un

t. s. padomju enciklopēdiju sindromu, norādot, ka minētais sindroms gan nav šo reţīmu

izgudrojums.639

Cenzūras vai selekcijas iezīmes ir konstatējamas arī ar Vītolu saistīto

priekšstatu atspoguļojumā četros starptautiskos izdevumos (Atlas permanent de l’Union

européenne, The New Grove Dictionary of Music and Musicians, Die Musik in Geschichte

und Gegenwart, Музыкальная энциклопедия), kas turpmākajā tekstā īsi iezīmētas līdz ar

secinājumiem.

Runājot par pirmo augstāk pieminēto starptautisko avotu, jāatzīmē, ka 2012. gadā jau

otro reizi klajā laists enciklopēdiskais izdevums par Eiropas Savienības dalībvalstīm –

Eiropas Savienības pastāvīgais atlants (Atlas permanent de l’Union européenne),640

ko

publicējis Robēra Šūmaľa fonds. Šajā izdevumā katras valsts raksturojumā ietilpst sadaļa

personālijas (Personnalités) ar limitētu apjomu – parasti astoľpadsmit personas. Šķirklī par

Latviju šajā sadaļā ir nosauktas visu laiku izcilākās personības politikā, literatūrā, mūzikā,

zinātnē u. tml. Ievērojot to, ka Eiropas eksperti kā Latvijas zinātnieku trijotni izraudzījušies

ķīmiķi Vilhelmu Ostvaldu (1853–1932), valodnieku Jāni Endzelīnu (1873–1961) un fiziķi

Juri Upatnieku (*1936), rodas pieľēmums, ka mūziķu kanons (saraksts) būs ar klasiķa

Jāzepa Vītola vārda iekļāvumu. Taču šo ekspertu kritēriji, acīmredzot bijuši citi – kā Latvijas

mūzikas izcilākie pārstāvji Eiropas mērogā nosaukti vijolnieks Gidons Krēmers, diriģents

Mariss Jansons, komponisti Imants Kalniľš un Raimonds Pauls. Pārējās ievērojamās Latvijas

personības ir Krišjānis Barons (1835–1923), Mihails Eizenšteins (1867–1921),

Sergejs Eizenšteins (1898–1948), Sandra Kalniete (*1952), Oskars Kalpaks (1882–1919),

638

Klotiľš, A. (2013). Latviešu mūzika. No: Latvieši un Latvija, IV sējums Latvijas kultūra, izglītība, zinātne.

Atbildīgie redaktori: Viktors Hausmanis, Maija Kūle. Rīga: Latvijas Zinātľu akadēmija, 389. lpp. 639

Bērks, P. (1998). Vēsture kā sociālā atmiľa. [No angļu valodas tulkojis Roberts Ķīlis]. No: Atmiľa un

vēsture: no antropoloģijas līdz psiholoģijai. Red. R. Ķīlis. Rīga: N.I.M.S., 40. lpp. 640

Atlas permanent de l’Union européenne (2012). Sous la direction de Jean-Dominique Giuliani et Pascale

Joannin. 2ème édition. Revue et augmentée. Brussel: Fondation Robert Schuman, P. 114

173

Vilhelms Purvītis (1872–1945), Rainis (1865–1929), Aspazija (1865–1943), Kārlis Ulmanis

(1877–1942), Vaira Vīķe-Freiberga (*1937) un Valters Zaps (1905–2003). Latvijas mēroga

mūsdienu vērtību reprezentantu vidū Jāzeps Vītols būtu līdzās gan Krišjānim Baronam un

Vilhelmam Purvītim, gan Rainim un Aspazijai, gan arī Oskaram Kalpakam.641

Salīdzinājums

starp Eiropas Savienības un Latvijas mēroga veidotajiem mūsdienu kanoniem šobrīd ir vērtīgs

ar to, ka parāda Jāzepa Vītola personības publisko (sabiedrisko) novērtējumu un tas nav

savstarpēji izlīdzināts. Tomēr jau iezīmīgs pavērsiens starptautiskās atpazīstamības

kaldināšanā bija Jāzepa Vītola 150. gadadienas iekļaušana UNESCO 2013. gada svinamo

dienu kalendārā. UNESCO Latvijas Nacionālā komisija to pamatojusi ar Vītola ietekmi uz

Latvijas mūzikas atpazīstamību un izglītības attīstību:

„Viľa ietekmīgā personība ir spēlējusi izšķirošu lomu Latvijas mūzikas integrācijā un atpazīstamībā

pasaules procesos. Kopš 1989. gada Jāzepa Vītola rīkotie starptautiskie konkursi pianistiem un

diriģentiem ir pozitīvs rādītājs un apstiprinājums viľa ieguldījumam mūzikā – komponista mūzika un

idejas par to ir dzīvas vēl šodien. Viľa vārds un darbi turpina piesaistīt daudz jaunus pianistus,

diriģentus un dziedātājus visā pasaulē, veicina starpkultūru dialogu un tālāku mūzikas lomas attīstību

sabiedrībā.”642

Jāzepa Vītola daiļrades un personības popularizēšana starptautiskā mērogā joprojām

gulstas uz Latvijas sabiedrības izpratnes dziļumiem par savas nācijas vērtībām un šīs nācijas

vareno cilvēku panteonu apguvi – valsts darbiniekiem, kara varoľiem un kultūras

darbiniekiem. Bet jau franču vēsturnieks un teorētiķis Ernsts Renāns

(Ernest Renan; 1823–1892) pazīstamajā esejā Kas ir nācija? (Qu’est-ce qu’une nation?)643

norādījis uz to, ka nācijas būtība ir tāda, ka visiem indivīdiem ir daudz kopēja un ka visi arī ir

daudz aizmirsuši, turklāt nākotnē pierādīt savu taisnību nozīmē reizēm prast samierināties ar

vecmodīgā lomu.644

Tādējādi, sekojot līdzi un vērtējot 2013. gada norises kultūras dzīvē,

promocijas darba autorei pamats uzskatīt, ka jaunās paaudzes māksliniekiem mūzikas

patriarha Jāzepa Vītola daiļrades izziľa vairs neaprobeţojas tikai ar lielo kanonu apguvi, bet

arī ar intriģējošu ieskatu plašākā viľa darbu repertuārā, biogrāfisko faktu un dokumentu

klāstā. Nozīmīgu ieguldījumu sabiedrības izglītošanā un diskusijās par Jāzepu Vītolu devis

mūzikas zinātnieks Arnolds Klotiľš pēc savas iniciatīvas.

641

Skat. – 100 Latvijas personību (2006). Red. pad. priekšs. V. Serdāns. Rīga: Nacionālais apgāds, Latvijas

Avīze 642

Skat. – www.unesco.lv/lv/gadadienas/2012-2013/jazepa-vitola-150-gadadiena/jazepa-vitola-150-gadadiena-1/ 643

Renāns, E. (2014). Kas ir nācija? Priekšlasījums Sorbonā, 1882. gada 11. martā. [No franču valodas tulkojusi

Simona Sofija Valke]. No: Nācijas hronikas – Latvija 2014 debates. Krājuma sastādītāji: Dr. philol. Pauls Daija,

Dr. art. Deniss Hanovs, Dr. theol. Ilze Jansone. Avens un partneri, 247–265 644

Turpat, 251. un 263. lpp.

174

Zinātniskas izpētes rakursā vērtīgu salīdzinājumu sniedz Jāzepam Vītolam veltītie

šķirkļi trīs nozīmīgos enciklopēdiskos atsauču avotos – drukātajās versijās The New Grove

Dictionary of Music and Musicians (Vol. 26; 2001), Die Musik in Geschichte und Gegenwart

(Band 14; 1994–2007) un Музыкальная энциклопедия (Том 1; 1973).

The New Grove Dictionary of Music and Musicians enciklopēdijā izpildīta zinātniski korekta

pieeja – 27. sējuma 376. lappusē ir piezīme par Wihtol, Joseph, kas ar norādi Vītols, Jāzeps

meklējams enciklopēdijas 26. sējuma 802. lappusē. Raksta autori Joahims Brauns un

Arnolds Klotiľš bez faktu kļūdām izstāsta Vītola dzīves biogrāfiju, kaut profesora

N. Rimska-Korsakova klasē viľš studējis praktisko kompozīciju tikai pēdējā studiju gadā

(1885–1886). Līdz 1885. gadam Jāzeps Vītols kompozīcijas teoriju studējis un beidzis pie

profesora Jūlija Johansena.645

Biogrāfijas apraksta beigās pieminēta frāze, ka komponists

miris trimdā un dziļā nomāktībā (deep depression).646

Autori sniedz atsauces gan uz Vītola

muzikālo daiļradi, gan nozīmīgākajiem paša rakstiem un muzikologu pētījumiem par Vītolu

līdz 1991. gadam.

Savukārt Die Musik in Geschichte und Gegenwart 14. sējumā autors Dīters Lēmans

(Dieter Lehmann) šķirkli norāda ar personas vārda formu Wihtol, Joseph (Jazep) un vairāk

akcentē komponista Sanktpēterburgas darbības laiku, kur 1908. gadā Vītols pēc

N. Rimska-Korsakova nāves pārľēmis kompozīcijas klases vadību, bet vienlaikus nepieminot,

piemēram, M. Beļajeva institūtu kuratoru padomi,647

kurā viľš darbojās pēc Beļajeva nāves

līdz 1933. gadam, vai faktu, ka Vītols pārľēma brīvās kompozīcijas klasi Sanktpēterburgas

konservatorijā pēc A. Ļadova nāves 1914. gada rudenī. Neprecīzi arī norādīts, ka Vītols

darbojies St. Petersburger Zeitung redakcijā līdz 1915. gadam.648

Muzikologs Jēkabs Vītoliľš,

komentējot Vītola vēstules Alfrēdam Kalniľam, precizējis, ka kara laikā vācu laikraksts slēgts

1915. gada sākumā, bet Vītols kā pastāvīgs mūzikas kritiķis darbojies līdz 1914. gada

beigām.649

D. Lēmans kā ievērojamākos Vītola audzēkľus Sanktpēterburgā min

Sergeju Prokofjevu, Nikolaju Mjaskovski un Vladimiru Ščerbačovu

(Владимир Щербачѐв; 1889–1952), kurš vēlāk strādājis Ļeľingradas konservatorijā kā

645

Skat. Vītola Sanktpēterburgas konservatorijas diploma kopiju, glabājas JVLMA J. Vītola Piemiľas istabā,

šifra nr. LF-3847 646

Braun, J., Klotiľš, A. (2001). Vītols, Jāzeps [Wihtol, Joseph]. In: The New Grove Dictionary of Music and

Musicians. Second edition. Edited by Stanley Sadie. Executive Editor John Tyrrell. Vol. 26, P. 802 647

Jēkaba Vītoliľa dots apzīmējums Kuratoru padomei (Попечительный Совет). Skat. - Jāzepa Vītola vēstules

Alfrēdam Kalniľam [II – 1914. gads], (1967). J. Vītoliľa ievads un komentāri. No: Latviešu mūzika VI. Raksti

par mūziku. Sastādījuši A. Darkevics un L. Kārkliľš. Rīga: Izdevniecība Liesma, 219. lpp. 648

Lehmann, D. (1994–2007). Wihtol, Joseph (Jazep). In: Die Music in Geschichte und Gegenwart. Allgemeine

Enzyklopädie der Musik, Band 14. Unter Mitarbeit zahlreicher Musikforscher der In- und Auslandes

herausgegeben von Friedrich Blume. Deutscher Taschenbuch Verlag, Bärenreiter-Verlag, S. 637 649

Jāzepa Vītola vēstules Alfrēdam Kalniľam [III – 1915. gads], (1969). J. Vītoliľa ievads un komentāri.

No: Latviešu mūzika VII. Raksti par mūziku. Sastādījuši A. Darkevics un L. Kārkliľš. Rīga: Izdevniecība

Liesma, 203. lpp.

175

pedagogs. Šeit arī ieviesusies klasiska kļūda par to, ka Vītols Gļinkas prēmiju saľēmis tikai

1905., 1907., 1910. un 1911. gadā,650

kas apzīmē laiku, kad komponists saľēmis prēmijas par

piecām savām kompozīcijām, nevis septiľām. Un kļūdaina piezīme, ka Vītols bijis

opermūzikas diriģents. Raksta autors sniedz korektu komponista daiļrades selektīvo izlasi, bet

literatūras avotos norāda tikai 1950.–1960. gadu pētījumus.651

Sarakstā minētās literatūras

vienības ļauj prognozēt, uz kādiem avotiem D. Lēmanam bija iespējams balstīties sava šķirkļa

sarakstīšanā.

Savukārt krievu izdevuma Музыкальная энциклопедия raksta autors ir

Vītola dzīves bibliogrāfs Jēkabs Vītoliľš, kurš skrupulozi apraksta gan Sanktpēterburgas

periodu, gan Latvijas periodu, vienīgi nepaskaidro Vītola iemeslu doties uz Vāciju, rakstot, ka

no 1944. gada viľš dzīvo Vācijā.652

Tādus paskaidrojumus toreiz visdrīzāk arī neļāva publicēt

un tas attiecināms uz visa ranga izdevniecībām Padomju Savienībā. Šādu cenzūras situāciju

vēl 1973./1974. gadā Maskavā un Ļeľingradā (ar J. Keldiša ziľu) piedzīvojusi muzikoloģe

Vija Muške (1927–1988), nesaľemot atļauju aizstāvēt savu disertāciju Jāzeps Vītols –

mūzikas kritiķis, kas veltīta mūzikas estētikas jautājumiem. Šķirkļa autors J. Vītoliľš norādījis

gan visas vārda rakstības formas krievu valodā, gan akcentējis nozīmīgākos latviešu mūziķus

– Vītola audzēkľus Latvijā. J. Vītoliľa rakstā visvairāk izpauţas muzikoloģiska rakstura

informācija par komponistu, turklāt panākts līdzvērtīgs balanss starp dzīves pieredzes

aprakstu Sanktpēterburgas un Latvijas periodā. Vienīgi šajā rakstā ir akcentēts Vītola

1942. gada sacerējums – oratorija Jēzus Nācaretē soprānam, tenoram, basam, jauktam korim

un ērģelēm un literatūras avotos norādīti gan paša Vītola raksti, gan padomju gados tapušie

pētījumi par viľu, gan 1908., 1909. gadā iznākušie apcerējumi. Turklāt vienīgi šajā šķirklī ir

atsauce uz 1944. gada monogrāfisko publikāciju par Jāzepa Vītola dzīvi.653

Šo trīs enciklopēdisko rakstu salīdzinājums parāda, ka:

1) galvenās problēmas biogrāfijas datu autentiskuma radīšanā vai nodrošināšanā saistītas

ar izmantotajiem avotiem, uz kuriem balstās kāda enciklopēdiska raksta saturs;

2) visi zinātniskie darbi pēc zināma laika perioda pakļaujami revīzijai, jo informācija

noveco un notiek jauns pētnieciskais process par konkrēto tēmu vai kādu personu.

Tādējādi visperspektīvākie avoti mūsdienās ir (jeb par tādiem var uzskatīt)

650

Lehmann, D. (1994–2007). Wihtol, Joseph (Jazep). In: Die Music in Geschichte und Gegenwart. Allgemeine

Enzyklopädie der Musik, Band 14. Unter Mitarbeit zahlreicher Musikforscher der In- und Auslandes

herausgegeben von Friedrich Blume. Deutscher Taschenbuch Verlag, Bärenreiter-Verlag, S. 637 651

Turpat 652

Витолинь, Я. (1973). Витол, Витолс Язеп (Витоль Иосиф Иванович). В: Музыкальная энциклопедия.

Том 1. Главный редактор Ю. В. Келдыш. Москва: Издательство Советская энциклопедия, издательство

Советский композитор, c. 806 653

Turpat

176

elektroniskās datubāzes, kas nodrošina vēstures informācijas salīdzinoši strauju

atjaunināšanu leksikoniem, enciklopēdijām un arhīviem, kuru izstrādes procesā šobrīd

piedalās arī vairāki Latvijas pētnieki (mūzikas jomā Dr.art. A. Klotiľš, Dr.art. B.

Jaunslaviete, Dr.art. I. Ţune, Dr.art. Lolita Fūrmane u. c.).

Šeit jāatzīmē, ka Latvijas arhīvu nozarē būtiskākais solis attīstības nodrošināšanā ir

2010. gada 3. martā Valsts Prezidenta izsludinātais Arhīvu likums,654

kas kļuvis svarīgs

notikums arhīvu nozares attīstībā, rūpējoties gan par arhīvu datu aizsardzību, gan institūciju

administrāciju un arhīvu savstarpējo sadarbību. No 2012. gada līdz 2014. gadam jaunveidotais

Latvijas Nacionālais arhīvs sadarbojās Eiropas pārrobeţu sadarbības programmas finansējuma

projektā ar Igauniju (Tartu) un Krieviju (Sanktpēterburga), radot arhīvos glabājamo vēsturisko

dokumentu portālu www.earchive-estlatrus.eu, kurā pirmo reizi skatāmi vairāk kā 10 000

dokumenti un lietas, kas saistītas ar cilvēku dzīvi un mācībām no 19. gadsimta vidus līdz

20 gadsimta 20. gadiem. Promocijas darba autorei bija iespēja līdzdarboties, meklējot to

mūziķu personu vārdus, kuri šajā norādītajā laikā studējuši Sanktpēterburgas konservatorijā,

lai viľu studentu lietas šobrīd būtu pieejamas pētniekiem virtuāli. Arī Jāzepa Vītola lieta

atrodama šajā arhīva vietnē.

Kultūras atmiľas dinamiku raksturo process, kādā informācija no sava latentā (vai

pasīvā) stāvokļa arhīvā ar pētnieku, kultūras organizāciju un publisko mediju starpniecību

nonāk aktīvās atmiľas laukā un tādējādi kļūst par daļu no sabiedrības kopīgajām zināšanām.

Jaunākais piemērs tam, kā Vītola biogrāfijas mazzināms, bet būtisks fakts no vēstures

arhīviem pārcelts mūsdienu sabiedrības uzmanības lokā, saistīts ar Latvijas Centrālās

padomes (LCP) Memorandu, kuru viľš līdzās citiem augstskolu mācībspēkiem, inteliģences

pārstāvjiem, sabiedriskajiem un politiskajiem darbiniekiem parakstīja 1944. gada martā.

Promocijas darbā 1944. gads izvēlēts kā robeţšķirtne, kur ar došanos emigrācijā iezīmējas

tālākā norise viľa personības uztverē kultūras atmiľas kontekstā trimdā un arī Latvijā pēc

Otrā pasaules kara, taču šim Vītola biogrāfijas faktam jauna aktualitāte piešķirta kopš

komponista 150 gadu atceres gadskārtas.

Par Latvijas Centrālās padomes darbības aspektiem aizvadītajā desmitgadē jau

vairākas zinātniskās publikācijas devis vēstures zinātľu doktors Uldis Neiburgs.655

Tomēr

654

Skat. – www.likumi.lv/doc.php?id=205971 655

Skat. – Neiburgs, U. (2004). ASV izlūkdienests un tā dokumenti par Latviju nacistu okupācijas laikā

(1941–1945). No: Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 11. sējums. Sastādītājs Dr.hist. Dzintars Ērglis. Rīga:

Latvijas vēstures institūta apgāds, 48–57; Neiburgs, U. (2004). Nacistu okupētā Latvija Rietumu sabiedroto

skatījumā (1941–1945). No: Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 13. sējums. Sastādītājs Dr.hist. Dzintars

Ērglis. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds 258–285; Neiburgs, U. (2014). Latvijas Centrālā padome

(1943–1945): darbība un nerealizētās ieceres. No: Ţurnāls Latvijas Vēsture. Jaunie un jaunākie laiki, Nr. 1/2

(92/93). Galvenā redaktore Ļubova Zīle. LU ţurnāla Latvijas Vēsture fonds, 38–49

177

jāpiebilst, ka kopš 2014. gada 17. marta LCP Memoranda parakstīšanai veltītā pirmā atceres

pasākuma darbojas neatkarīga domubiedru grupa, kura vēlas plašākā sabiedrībā sekmēt to

cilvēku piemiľu, kuri cīnījušies par Latvijas Republikas valstiskuma stiprināšanu un

atjaunošanu, kā arī diskutēt par pilsoľu ieguldījumu Latvijas nācijas pašapziľas stiprināšanā

un valsts gribas veidošanā mūsdienās. Līdzās piemiľas aktivitātēm 2014. gadā Latvijas Kara

muzejs izdevis biogrāfisko vārdnīcu Ar parakstu par Latviju,656

apkopojot LPC Memoranda

188 parakstītāju biogrāfijas. LCP Memorands ir vēsturisks dokuments ar paliekošu vērtību un

vēstures zinātľu doktors Uldis Neiburgs konstatējis, ka LCP nostājai un izveidotajiem

sakariem ar Rietumu sabiedrotajiem bijusi sava nozīme nākotnes perspektīvā un tas spēlējis

lomu Baltijas valstu neatkarības atgūšanā un to starptautiskajā atzīšanā 1990.–1991. gadā.657

Tādējādi kultūras atmiľas procesā pēc vairāk kā 70 gadiem pamazām kristalizējas jaunas

nianses izcēlums Vītola personības uztverē – patriots, kurš ar drosmīgu rīcību joprojām ir

sava laikmeta mūziķu kopienas priekšgalā.

Secinājumi

1. Balstot savu promocijas darbu uz līdz šim Jāzepa Vītola pētniecībā mazzināmiem

vai vispār neaprobētiem avotiem (kas kļuvuši arī par atmiľas nesējiem), autore secinājusi, ka

konkrēto trīs ģeogrāfisko areālu (Krievijas, Latvijas un t.s. trimdas) arhīvu pieejamība ir

apmierinoša. Tomēr vēsturniekam ir arī pilnībā jāizprot, kā formējušies konkrētie arhīvi vai

krājumi, kāpēc tajos uzglabāti tieši tie vai citi avoti par Vītolu un kāda loma to vākšanā bijusi

konkrētās iestādes vai personīgā arhīva veidotājiem (arhivāriem). Jāzepa Vītola galvenie

bibliogrāfi bijuši Jēkabs Vītoliľš, Kārlis Egle un Oļģers Grāvītis, savukārt nozīmīgākie

arhivāri – Annija Vītola un Jānis Rudzītis.

2. Kultūras atmiľas pētnieces A. Erlas piedāvātais modelis kultūras atmiľas trīs

dimensiju saskarei ir piemērojams komponista Jāzepa Vītola personības izpētē, jo tādējādi

mūzikas vēsturniekiem liegta iespēja izvēlēties fokusu tikai uz vienu (sev tuvāko) dimensiju

un pasludināt to par absolūtu. Saskaľā ar kultūras atmiľas teorijas pamatnostādnēm –

k u l t ū r a s a t m i ľ u r a d a p a s t ā v ī g a , p r o c e s u ā l a u n d i n a m i s k a

m i j i e d a r b e starp šīm trim dimensijām. Jāzepa Vītola personība šajā promocijas darbā

prezentēta gan materiālajā līmenī, gan sociālajā, gan mentālajā līmenī. Visos šajos līmeľos

656

Ar parakstu par Latviju. Latvijas Centrālās Padomes Memoranda parakstītāju biogrāfijas [biogrāfiskā

vārdnīca] (2014). Sastādītāja Ieva Kvāle. Rīga: Latvijas Kara muzejs 657

Neiburgs, U. (2014). Latvijas Centrālā padome (1943–1945): darbība un nerealizētās ieceres. No: Ţurnāls

Latvijas Vēsture. Jaunie un jaunākie laiki, Nr. 1/2 (92/93). Galvenā redaktore Ļubova Zīle. LU ţurnāla Latvijas

Vēsture fonds, 45–46

178

kanonu un arhīvu starpā notiek atceres un aizmiršanas dialektika un tālāk tā, izmantojot

politologa Ojāra Skudras formulējumu, noved pie „labilas, mainīgas un spriedzes bagātas

dinamikas”658

kopumā.

Darba autores piedāvātais modelis kultūras atmiľas trīs dimensiju saskarei komponista

Jāzepa Vītola personības izpētē ir šāds:

3. Raksturojot vienu no pētījuma avotu glabātuvēm – Latvijas Mūzikas akadēmijas

(iepriekš Latvijas Valsts konservatorijas) – Jāzepa Vītola Piemiľas (iepriekš Memoriālo)

istabu, jāpasvītro, ka tās būtība daudzu gadu garumā bijusi vēstures e s t e t i z ā c i j a , jo šeit

valda estētiska orientēšanās uz priekšmetiem, kas bijuši vai piederējuši Vītolam pagātnē. Daţi

no šiem priekšmetiem izskatās tādi, ka varētu būt no pagātnes. Šajā sakarībā uzmanības vērta

ir promocijas darbā aplūkotā kultoroloģes Aleidas Asmanes norāde, ka a r h ī v s r a d a

m e t a - a t m i ľ u j e b o t r k ā r t ē j o a t m i ľ u , kas uzglabā to, kas var tikt aizmirsts. Arī

658

Skat. – Skudra, O. (2010). Vēstures pelni sociālās atmiľas formācijās un struktūrās: terminoloģijas aspekti.

Skat. – www.szf-old.lu.lv/files/petnieciba/pelni/pirmie_10/Ojars_Skudra.pdf. LU SZF Komunikācijas studiju

nodaļas projekts Pagātnes pelni jeb Latvijas otrā pasaules kara sociālā atmiľa un identitāte. Skat. SZF

mājaslapā – www.szf-old.lu.lv/lat/petnieciba/petnieciba-szf-nodalas/komunikacijas-studiju-nodala-1/pagatnes-

pelni-jeb-latvijas-otra-pasaules-kara-sociala-atmina-un-identitate/petijums-pagatnes-pelni-jeb-latvijas-otra-

pasaules-kara-sociala-atmina-un-identitate-/

materiālā dimensija

diplomi, svētku telegrammas,

dāvinājumu priekšmeti,

parādes portreti,

dokumentālie kinokadri

sociālā dimensija

Sanktpēterburgas konservatorija,

Beļajeva pulciľš, Gļinkas prēmijas,

Latvijas Konservatorija,

Vītola darba jubileju rituāli

mentālā dimensija

autobiogrāfija un atmiľu skices,

šarţi un karikatūras (stereotipi),

Vītola daiļrades simbols kora

dziesma Gaismas pils

179

šāds vēstures estetizācijas veidojums kā Jāzepa Vītola Piemiľas istaba līdzīgi vēstures

arhīvam palīdz daţādu kopienu pārstāvjiem pozicionēties laikā.

4. Vēstures kontekstā tieši teksts ir galvenais pētniecībā izmantojamais atmiľu nesējs

jeb medijs. Kopš Vītola Manas dzīves atmiľas sāktas izdot (1958; 1962; 1963; 1969 un 1988),

neviens izdevums nav nodrošinājis to, lai lasītājs iegūtu manuskripta pilnu tekstu un tas būtu

tādā veidā pieejams arī aiz Latvijas robeţām. Mūzikas vēsturniekiem joprojām aktuāls ir

jautājums, kādu Jāzepa Vītola personību, kura 150. gadskārta 2013. gadā tika iekļauta

starptautiskajā UNESCO svinamo dienu kalendārā, tiraţē reprezentējošie izdevumi un cik

daudz mūsdienās starptautiskā lasītāju auditorija var uzzināt par Vītolu.

Vienlaikus promocijas darba izmantotās literatūras saraksts rāda, cik i e v ē r o j a m i

l i e l u d a ļ u b i b l i o g r ā f i j ā par Jāzepu Vītolu latviešu valodā aizľem viľa personībai

veltīta a t m i ľ u l i t e r a t ū r a . Promocijas darba autore piekrīt vēsturnieka Alana Megila

uzskatam, ka savākto (autoru labprātīgi rakstīto) liecību par kādu būtisku 20. gadsimta

notikumu vai parādību reizēm kļūst tik daudz, ka katra jauna atmiľu literatūras skices

radīšana jau vairs neko būtiski neizmaina vēsturiskajās zināšanās par to. Jāzepu Vītolu savu

daudzo atmiľu ielokā galvenokārt pozicionējuši viľa audzēkľi, tam līdzās Vītola jubileju

gadskārtās atmiľu stāstos dalījušies arī daţi ārvalstu kolēģi. Šobrīd ar Vītola personību

saistīto (un intervējamo) cilvēku skaits ir gandrīz sarucis. Turpmāk komponista personības

recepcija būtu vērtējama ar mūsdienīgi izvērstu zinātniski kritisko pieeju.

5. Tieši ar ikonogrāfisko avotu zināmākajām liecībām (mākslinieku darinājumiem) ir

veicināta Vītola vizuālā stereotipa radīšana, tālāka reproducēšana vēlākajos gados, taču

jāatzīmē arī tas, ka Vītols vizuāli daudzus gadu desmitus nemainījās, izskatījās vizuālajā ziľā

it kā sastindzis. Tomēr promocijas darbā veiktā padziļinātā izpēte ikonogrāfisko avotu ţanru

daţādībā ļauj runāt par Vītola t ē l a n e v i e n n o z ī m ī b u sabiedrībā.

Karikatūristu un šarţu meistaru izceltās šķautnes Vītola personībā:

vadītāja statusa apmierinātība, komforts (1906);

mūzikas dzīves līdera slava (kā Jūlijs Cēzars lauru vainagā) (1912, 1933);

sava imidţa jeb ārējā un dvēseles veidola kultivētājs ar īpašo kaklasaiti (1926, 1931,

1933, 1946, 1948);

patriarhs (1926, 1933);

savaldīguma, harmoniskuma un gudrības nesējs sabiedrībā (simboliskie krīvu krīvs ar

kokli, Apolons ar liru) (1904, 1926).

180

Pateicoties ikonogrāfisko avotu klāstam – portretiem, pieminekļiem un šarţiem –,

Vītola personības gadījumā visspēcīgākais kļuvis v i z u ā l a i s k a n o n s , kas pārliecinoši tiek

tiraţēts līdz mūsdienām. Vītols ir pirmais latviešu mūziķis, kuram šis kanons ir tik

dzīvotspējīgs un variantu risinājumos publiski atpazīstams.

6. Promocijas darbā raksturots arī Vītolam piešķirto apbalvojumu slēptais konteksts.

Dzīvojot Krievijas impērijā, Vītols iekļāvās impērijas darba un likumu disciplīnā, pildīja

ētiskos principus, integrējās sava slāľa uzvedības kodeksā un veidoja sev raksturīgo pedagoga

stāju izglītības iestādē. Biogrāfijas periodā līdz 1918. gadam Vītolam piešķirtie ordeľi bija

tieši par darba dienestu, par uzticīgu un disciplinētu kalpošanu. Biogrāfijas periodā līdz

1944. gadam Vītols saľēma ordeľus par nopelniem Latvijas labā. Šajā laikā Vītola

profesionālajā darbībā notikusi identificēšanās ar jaunas valsts idejas kontekstu. Starptautiskā

līmenī Vītols bieţāk sāka saľemt apbalvojumus tādēļ, ka iepriekš bija guvis augstu

novērtējumu s a v ā valstī. Ar starptautiskajiem apbalvojumiem pieauga Vītola personības

prestiţs un vispārējā atzinība. Šāda savstarpēja ordeľu dāvināšanas ķēde iestāţu vadītāju

līmenī provocēja situāciju, ka savstarpējo sakari ar citām valstīm Latvijas mūzikas kultūrai un

Vītola dibinātajai mūzikas augstskolai kā institūcijai tika nodrošināti arī nākotnē.

7. Vītola Gaismas pils atskaľošana trimdā un padomju Latvijā pēc komponista nāves

kļūst par saliedētu jeb vienotu (neskatoties uz pretēju politisko doktrīnu fonu) Vītola

p e r s o n ī b a s m i t o l o ģ i z ā c i j a s fenomenu. Savukārt komponista dzīves laikā latviešu

kopienas priekšstatos Vītola kā indivīda īpašības (apzināti vai neapzināti) sabalsojušās ar

attiecīgā laika varoľa stereotipu (jaunas valsts tapšanas laiks un neatkarības idejas

aizstāvēšana). Kultivētais mītiskais priekšstats piešķīris Vītola tēlam bieţi tādas īpašības,

kādas dzīvē viľam nemaz nav piemitušas (piemēram, pārliecinātība par sevi, diplomātija,

stingri turēti vadības groţi savās rokās u. tml.) Daţādu periodu gan dokumenti, gan atmiľas

liecina par opozīciju viľa autoritātei, kas novedusi pie Vītola demisijām vai vēlmes atteikties

no amatiem.

8. Kanona diskurss saistāms ar kultūras atmiľas jēdzienu, kas skaidrojams kā cilvēku

grupas, noteiktas kultūras pārstāvju k o p ē j a s z i n ā š a n a s noteiktā brīdī. Tādējādi var

teikt, ka kanons ir līdzeklis šādas kopējas kultūras atmiľas radīšanai un izplatīšanai.”659

Novērojums, ka pagaidām piedāvātajā Latvijas mūzikas kultūras kanona divpadsmit vērtībās

ietilpst astoľas vienības ar vokālā elementa klātbūtni, raisa atziľu, ka piederības izjūtu

659

Skat. – www.letonika.lv/groups/default.aspx?g=1&r=264

181

Latvijai un kultūras atmiľas rosināšanu un ietekmēšanu sabiedrībā paredzēts konceptuāli veikt

ar vokālās daiļrades palīdzību.

Vītola daiļrades kanona kontekstā vērtīgs lietišķais avots ir 1936. gada 12. decembrī

Latvijas Nacionālajā operā komponistam kā dāvana pasniegtais Kuzľecova fabrikas meistaru

darinātais porcelāna šķīvis (skat. promocijas darba 4. 1. pielikumu). Uz šķīvja malām ir

iededzināti zīmējumi: Gaismas pils, Tautas dziesmu pūra lāde (ar to domāts krājums

200 latviešu tautas dziesmas), Ziemeļblāzma, Dārgakmeľi, Stīgu kvartets, Karaļmeita,

Viļľu dziesma un Dāvids Zaula priekšā, bet trauka vidū kā centrālais jeb devītais tēls izvēlēts

krīvs ar kokli rokās (kora balāde Krīvu krīvs). Konkrētā mākslas darba noformējums ar

nacionālā romantisma ierosinātu zīmējumu stilu uzskatāmā veidā i e k o n s e r v ē nācijas

apziľā līdz 20. gadsimta 30. gadiem stiprinātos Vītola daiļrades veikuma simbolus.

Laikabiedru (mākslinieku) aprindās veiktais Vītola daiļrades sasniegumu izvērtējums priekš

1936. gada jubilejas kanona atklāj interesantu niansi – starp deviľiem daiļrades paraugiem

iekļauti arī trīs instrumentālās mūzikas opusi (Viļľu dziesma, Stīgu kvartets un Dārgakmeľi),

tādējādi komponista biogrāfijas Latvijas perioda laikā Vītola daiļrades redzamākie simboli ir

proporcionāli sadalīti starp instrumentālās un vokālās mūzikas ţanrisko izcelsmi.

9. Pēc Vītola nāves sabiedrības apziľā pārspīlēti ticis kultivēts Vītola komponista tēls

uz kora mūzikas bāzes, kaut ir arī citu ţanru skaľdarbi. Neapstrīdot komponista 121 kora

dziesmas a cappella māksliniecisko un tehnisko meistarību un to, ka viľa kora mūzikas

rakstības stils nosaka tālāko šī ţanra attīstību latviešu mūzikā, kora mūzikas metra titulu

visplašākās sabiedrības aprindās Vītolam ir piešķīrušas tikai atsevišķas dziesmas, kuras

Vispārējo latviešu Dziesmu svētku kopkoris visas Dziesmu svētku vēstures laikā uz brīvdabas

estrādes ir nodziedājis vairāk par četrām reizēm (neskaitot pieprasītos atkārtojumus) – tās ir

Gaismas pils, Beverīnas dziedonis, Karaļmeita, Meţezers un Kalējs (divas pēdējās – vīru

korim). Dziesmu svētku kustībā saistībā ar kordiriģenta Zoberta Zuikas (1913–2015)

personību l e ģ e n d ā r s kanona statuss kultūras atmiľas diskursā veidojies Vītola pēdējai

komponētajai dziesmai Kalējs. Tas liecina par daţādu faktoru – personības, interpretācijas

apstākļu u. c. – nozīmi kanona veidošanā.

10. Paaudze ir plašāka atmiľu kopiena, bet saskaľā ar sociologa Karla Manheima

uzskatu – nozīme ir arī paaudţu bioloģiskajam faktoram. Vītola nozīmes apšaubīšana un

kritika mūzikas jomā notiek tikai vēlāku paaudţu komponistu aprindās (polemika starp Andri

Vītoliľu un Gundaru Poni, Longīns Apkalns). Nākotnē Vītola personības recepciju ieteicams

skatīt m ū z i ķ u p a a u d ţ u k o p i e n u s t r u k t ū r ā . Latvijas mūzikas vēsturē līdz šim nav

182

tikusi pievērsta pietiekoša uzmanība komponistu paaudţu diferencēšanas aspektam un

visbieţāk visi Vītola audzēkľi uzskatīti par vienu homogēnu grupu vai kopienu.

Nākotnē turpinot Vītola personības fenomena izpēti, darba autore saskata nozīmi

Vītola bērnības un agras jaunības perioda notikumu un iespaidu kontekstualizēšanai, lai gan šī

perioda dokumentu liecības arhīvos nav saglabājušās daudz. Kā otru iezīmīgu pētniecības

tēmu Vītola personības apguvē autore uzskata detalizētāku iedziļināšanos varas un reaktances

(termins apkopo visas to cilvēku iniciatīvas, kuri jūtas ierobeţoti savā brīvībā un vēlas to

atgūt, resp., opozīcija) jautājumos Jāzepa Vītola biogrāfijā.

Promocijas darba autore pateicas par konsultācijām un jaunu zināšanu apguvi mākslas

zinātniekiem Kristiānai Ābelei, Maritai Bērziľai, Mārim Brancim, Eleonorai Šturmai,

Guntim Švītiľam un Latvijas Mākslas akadēmijas Restaurācijas katedras vadītājam

profesoram Andrim Začestam, kā arī Jāzepa Vītola memoriālā muzeja Anniľas vadītājai

Inetai Riepniecei, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja Numismātikas un dārgmetālu

nodaļas vadītājai Initai Dzelmei, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Memoriālo kolekciju

(T. Zaļkalns, G. Šķilters, J. Grosvalds) glabātājai Guntai Madlinskai, Latvijas Universitātes

Akadēmiskās bibliotēkas galvenajai bibliotekārei Velgai Kincei, literatūrzinātniecei

Līvijai Volkovai un kultūras socioloģei Dagmārai Beitnerei-Le Gallai. Promocijas darba

autore pateicas par gūto pieredzi arhīvu materiālu meklēšanā Nikolaja Rimska-Korsakova

Sanktpēterburgas Valsts konservatorijas kolēģiem, īpaši Andrejam Aleksējevam-Boreckim

(Андрей Александрович Алексеев-Борецкий) un jo sevišķa pateicība Jāzepa Vītola Latvijas

Mūzikas akadēmijas mācībspēkiem un tehniskajam personālam.

183

AVOTI UN LITERATŪRA

I. Avoti

Arhīvu materiāli (dokumenti, diplomi, telegrammas)

Rokraksti (nepublicētie), vēstules

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA):

JVLMA bibliotēka

Vītolam Jāzepam adresētās svētku telegrammas [krājums 1921. gada 26. novembrī;

30 vienības], šifra nr. LF-2953 – LF-2966; LF-2968 – LF-2978; LF-2980 – LF-2982;

LF-2985; LF-2991

Vītolam Jāzepam adresētās svētku telegrammas [krājums 1940. gada 31. janvārī; 32 vienības],

šifra nr. LF-3056; LF-3058 – LF-3062; LF-3064 – LF-3066; LF-3069 – LF-3092

J. Vītola Piemiľas istaba

Darkevics, A. (1987). Recenzija par publikācijai sagatavoto Jāzepa Vītola darbu Manas dzīves

atmiľas, sastādījis un komentējis Oļģerts Grāvītis [mašīnraksts, 8 lpp.; 1987. gada jūnijā], bez

šifra

Kauľas konservatorijas Goda locekļa diploms Jāzepam Vītolam, šifra nr. LF-4357

Kuzľecova fabrikas meistaru darināta porcelāna šķīvja fotogrāfija, bez šifra

Latvijas Skaľraţu Kopas protokoli. 1923. 9. XII – 1924. 13. I un 1924. 7. XI – 1936. 22. I

[oriģināldokuments; 132 lpp. rokrakstā], bez šifra

LP komponistu plēnums I. 1946. 27. V – 3. VI [avīţrakstu izgriezumu mape; 10 lpp.], bez

šifra

Nezināma krievu mākslinieka zīmēts Jāzepa Vītola portrets [pastkartes formāts], šifra nr. LF-

3452, LF-4132

Pedagogi, J. Vītola bijušie audzēkľi, un jaunie komponisti JVLMA Vītola Piemiľas

[Memoriālajā] istabā – no kreisās sēţ Jānis Ivanovs, Valentīns Utkins, Romualds Jermaks,

Ādolfs Skulte un Pēteris Plakidis, šifra nr. LF-3737

Reinholde, L. (1963). Ko stāsta profesors Jāzeps Vītols par savu bērnību [Mašīnraksra

kopija], bez šifra

Triju Zvaigţnu ordeľa lielvirsnieka diploms Jāzepam Vītolam, šifra nr. LF-4913

Vēstule sakarā ar 1946. gada 29. augustā noturēto J. Vītola 83 gadu dzīves un 60 darba gadu

godināšanu, parakstījis Eihštetes latviešu nometnes kultūras daļas uzdevumā D. Agrums

1946. gada 1. septembrī, bez šifra

Vītols, J. [1944?]. Manas dzīves atmiľas. Autobiogrāfijas mašīnraksta kopija; 192 lpp., bez

šifra

184

Vītola Jāzepa sarakste ar Gunu Kurmis (1946) [2 vienības; oriģināli un rokraksta kopijas], bez

šifra

Vītola Jāzepa sarakste ar Irēni Narvaiti (1942–1947) [46 vienības; oriģināli un rokraksta

kopijas], bez šifra

Vītola Jāzepa sarakste ar Ādolfu Skulti (1936–1944) [9 vienības; rokraksta kopijas], bez šifra

Vītola Jāzepa sarakste ar Valentīnu Utkinu (1937–1943) [9 vienības; rokraksta kopijas], bez

šifra

Vītola Jāzepa vēstules Irēnei Narvaitei no 1940. gada 14. februāra līdz 1947. gada

21. septembrim [46 vienības]. Oriģināli, tulkojumi un prof. V. Lindenbergas komentāri, bez

šifra

Vītolam Jāzepam adresētās svētku telegrammas [krājums 1926. gada 13. decembrī;

272 vienības], bez šifra

Vītolam Jāzepam dāvāti diplomi – šifra nr. LF- 3847, 4356, 4357, 4913, 4914, 4915, 4916

Vītols, J. (1946) Zaļas guntiľas. Stāsts [oriģināls], šifra nr. LF-5968

Vītols, J. (1946) Zirľu ielā No. 56. Eseja [oriģināls], šifra nr. LF-5867

Vītols, J. (1947). Zelta zvaigzne. Atmiľas [oriģināls], šifra nr. LF-4846

Zālītes Mildas veikta J. Vītola inventāra uzskaite [iesākta 1954. gada 1. martā; 208 vienības],

bez šifra

Клявинь, Д. (1987). Рецензия манускрипта Язепс Витолс Воспоменания о моей жизни /

составитель и коментатор – кандидат искусстоведения, профессор, Засл. деятель

искусств Латв. ССР Ольгерт Гравитис. Изд. Лиесма, Р., 1988. На латышском языке.

[mašīnraksts, 3 lpp.; 01.06. 1987.], bez šifra

JVLMA Rektora kabinets

Liberts, L. (ap 1935. gadu). Jāzepa Vītola portreta gleznojums [RMM īpašums]

JVLMA Senāta zāle

Tillbergs, J. R. (pēc 1945. gada). Jāzepa Vītola portreta gleznojums, inv. nr. 1104131

Jāzepa Vītola memoriālais muzejs Anniņas Gaujienā:

Kalniľš, A. (1946). Jāzepa Vītola portreta skice, inv. nr. VMMA 487

Kalniľš, A. (1946). Jāzepa Vītola portreta zīmējums, inv. nr. VMMA 611

Kalniľš, A. (1946). Jāzepa Vītola un Annijas Vītolas portreta zīmējums, inv. nr. VMMA 486

185

Lapiľš, M. (1911). Akvareļa tehnikā gleznots Jāzepa Vītola portrets, inv. nr. VMMA 286

Soikans, J. (1947). Jāzepa Vītola portreta zīmējums, inv. nr. VMMA 432

Latvijas Komponistu savienība (LKS):

Tillbergs, J. R. (1937). Jāzepa Vītola portreta gleznojums [LKS īpašums]

Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa (LNB RR):

R/x/60 – Komponista Jāzepa Vītola rokrakstu fonds [43 vienības]

Jāzeps Vītols minēts citu autoru fondu dokumentos (P. Šūberta, A. Bobkovica,

Brēţes dzimtas, J. Dubura, Alfr. Kalniľa, A. Kaţoka, F. Mendera, T. Reitera, E. Stērstes,

R. Vizbuļa, J. Zālīša, O. Zariľa:

R/x/29, R/x/31, R/x/37, R/x/44, R/x/64, R/x/76, R/x/87

R/x/65/1/11 – Jāzepa Vītola vēstules A. Bobkovicam [5 vienības]

R/x/29/6/50 – Jāzepa Vītola vēstules Alfr. Kalniľam, 1905.–1926.g. [117 vienības]

R/x/29/12/20 – Jāzepa Vītola vēstules Alfr. Kalniľam, 1912.–1917.g., 1931–1939.g.

[14 vienības]

R/x/82/2/5 – Jāzepa Vītola vēstule A. Ķēniľam [1 vienība]

R/x/30/1/23 – Jāzepa Vītola vēstule A. Orem [1 vienība]

R/x/31/1/26 – Jāzepa Vītola vēstule O. Pļavniecei [1 vienība]

RXA 359 Diriģenta Roberta Zauikas rokrakstu fonds [135 vienības]

Latvijas Radio (LR) arhīvs:

Klotiľš, A. (2012). Latvijas Radio 1 raidījumā Kultūras Rondo stāstījums par okupācijas laiku

(1940–1945) latviešu mūzikas vēsturē. Skanējis 10. jūnijā pl. 11:05. Skat. Latvijas Radio

arhīvā – www.lr1.lsm.lv/lv/lr/arhivs/?channel=1&y=2012&m=6&d=10 (skatīts 02.03.2015.)

Latvijas Televīzijas (LTV) arhīvs:

Dokumentālā videofilma Ar nošu lapu un makšķeri [par Jāzepu Vītolu viľa 150 gadu atceres

gadu noslēdzot]. Pirmizrāde 2013. gada 26. decembrī LTV 1. Reţisore Z. Kaminska, scenārija

autore M. Amoliľa, operatori I. Ivans, N. Čirkste, A. Erdmanis, R. Freimanis. Skat. Latvijas

Televīzijas arhīvā – www.ltv.lsm.lv/lv/raksts/26.12.2013-ar-noshu-lapu-un-makshkjeri.-jazepam-viitolam-

150.id22762/ (skatīts 02.03.2015.)

Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka (LU AB):

Vītola vēstules Āronu Matīsam, Fr. Bārdam, R. Blaumanim, J. Zālītim, R. Vizbulim,

Līgotnim, K. Krūzem, J. Misiľam, L. Ausējam, A. Zālītim, Pēterburgas Ārrīgas dziedāšanas

biedrībai, kādam reţisoram (1934. gadā)

J. Vītola rokraksti – Mūsu baznīcmūzika (8 lpp.), Nikolajs Alunāns kā cilvēks un mūziķis

(14 lpp.; trūkst 9. un 13. lpp.)

186

J. Vītola notis – Eglīte (rokraksts), Labāk mani karā kāva (nošu noraksts), Ziemas-svētku

nakts (fragments; iespiestas notis), Variācijas par latvju tēmu u.c.

K. Egles fondā – Atmiľas. Rokraksts 113 lpp.; klāt noraksts mašīnrakstā 153 lpp.

J. Soikana materiāli par J. Vītolu

J. Jaunsudrabiľa raksts Daţas tikšanās ar Jāzepu Vītolu (kserokskopija)

Materiāli par Jāzepa Vītola muzeju Gaujienā

Latvijas Valsts arhīvs (LVA):

270. f., 2. apr., 2983.l., 2984. l., 2985.l. – Latvijas Republikas Ministru Padome 1940–1991

[Latvijas PSR Ministru Padomes lēmumi]

423. f. 1. apr., 2. l. – Latvijas Padomju Komponistu savienība. Orgbiroja sēdes protokoli.

Oriģināli

423. f., 1. apr., 160.l. – PSR KS priekšlikums par skaľdarbu izdošanu laikā no 1958. – 65.

gadam

472. f. 1. apr., 1.l. – Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Rektora rīkojumi

1956.g. 11. febr. – 1961.g. 10. maijam

472. f., 3-p, 56. l., 333.l. 488. l., – Studentu personīgās lietas

472. f., 3. apr., 1-110 l. - Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Padomes, Marksisma –

ļeľinisma, Mūzikas teorijas, Mūzikas vēstures, Mūzikas zinātnes katedru sēţu protokoli,

Zinātnisko darbu plāni un Gada atskaites

472. f., 5. apr., 6. l. – LPSR Valsts Konservatorijas vietējās komitejas protokoli.

1954. g. 4. nov. – 1957. g. 14. dec.

472. f., 5. apr., 7. l. – LPSR Valsts Konservatorijas vietējās komitejas protokoli.

1957. g. 19. dec. – 1959. g. 15. okt.

472. f., 5. apr., 18. l. – Latvijas PSR Kultūras ministrijas Vietējā komiteja. Atskaite par

1958. – 1959. g.

678. f., 1. apr., 57.l., 59. l., 60.l., 84. l. – Latvijas PSR Kultūras ministrija

678. f., 1. apr., 113. l. – Latvijas Kultūras ministrija vadība – sekretariāts. Kolēģijas sēţu

protokoli ar pielikumiem. 1957.g. 7. jūnijs – 19. jūlijs

678. f., 1. apr., 118. l. – Latvijas Kultūras ministrija vadība – sekretariāts. Kolēģijas sēţu

protokoli ar pielikumiem 1958.g. 14. martā – 25. aprīlim

678. f. 3. apr., 84.l. – Latvijas PSR Kultūras ministrija bibliotēku un klubu daļa Muzeju un

pieminekļu daļa. Materiāli par kultūras iestāţu darbu 1956. g. (ziľojumi, izziľas, materiāli

referātiem

678. f., 3. apr., 301. l. – Sarakste ar Ministru Padomi un partijas CK par kultūras iestāţu darbu

1958. g. 21. janv. – 1958.g. 5. augustam

678. f., 3. apr., 371. l. – Materiāli par memoriālo māju saglabāšanu un restaurāciju

(tāmes, akti, sarakste u.c.) 1957.g. 8. jūl. – 1960.g. sept.

678. f., 4. apr., 58. – 60. l. LPSR Kultūras ministrija Kadru daļa 1953. – 1966.g. – 1988. –

1989.

678. f., 177. apr., 1. l. – Materiāli par kultūras darba uzlabošanu Latvijas PSR (direktīvas,

vēstules, ierosinājumi, priekšlikumi, sarakste) 1953. g. 29. maijs – 1957. g. 26. dec.

678. f., 153. apr., 1. l. – Ministrijas apspriedes materiāli (protokols, pasākumu plāns, lēmumi,

ziľojumi, temat. plāni) 1953.g. 20. jūnijs

678. f., 176. apr., 1. l. –Ministrijas 1958. g. – 1961. g. galvenie pasākumu plāni

187

678. f., 183. apr., l. 1. – Materiāli par kultūras sakariem ar ārzemēm (delegāciju sastāvi,

pasākumu plāni, ziľojumi un ārzemēm rekomendēto izstāţu, kolektīvu un solistu saraksts)

1955. g. 20. jūn. – 1959. g. 30. sept.

2211. f., 1. apr., 99. l. – Komponists, profesors Jāzeps Vītols. Radošās darbības dokumenti --

notis -- galvenokārt muzikālas kompozīcijas jauktam korim. J. Vītola vēstules sievai Annijai

Vītols, brālim Aleksandram, māsīcai Annai Viļums, literātam Jānim Rudzītim u.c. Literātu,

mūziķu un citu kultūras darbinieku sūtītas vēstules J.Vītolam. Annijas Vītols dienasgrāmatas.

Aptver laikposmu no 1882.līdz 1988.gadam. Nodevusi Latviešu kora apvienība ASV

2000.gadā. [787 vienības]. Papildinājums – Jāzepa Vītola vēstules sievai Annijai Vītols,

sievasmāsām Ērikai Akmentiľai, Valijai Šuļmeistarei un rakstniekam Oļģertam Liepiľam

(noraksti). Daţādu nozaru kultūras darbinieku vēstules Jāzepam Vītolam: Aspazijas,

Annas Brigaderes, Augusta Dombrovska, Jāľa Endzelīna, Anša Gulbja, Andreja Jurjāna,

Jēkaba Līgotľa, Jāzepa Mediľa, Viļa Plūdoľa, Jāľa Raiľa, Jāľa Straumes, Elzas Stērstes,

Jāľa Sudrabkalna, Irenes Narvaites un citu autoru vēstules. Liels apjoms Annijai Vītols

adresētas līdzjūtības vēstules un telegrammas. Kadri no Jāzepa Vītola pēdējām dzīves dienām

un kompozīciju nošu pieraksti fotonegatīvos. Aptver laikposmu no 1918.līdz 1981.gadam.

Dāvinājusi Viviāna Lismane (Latvija) un Uldis Siliľš (Austrālija) 2003. un 2004.gadā

[58 vienības]

Latvijas Valsts Kinofonofotodokumentu arhīvs (LVKFFDA):

DVCM Nr. 128 (P-477) Dokumentālā filma Latvijas tapšanas un izveidošanas ainas laikmetā

no 1918. – 1928. g., 1928. g.;

DVCM Nr. 217 (P-3354) k/ţ Padomju Latvija Nr. 23, 1979. g.;

DVCM Nr. 274 (P-387) k/ţ Latvijas skaľu hronika Nr. 454, 1938. g.;

DVCM Nr. 275 (P-644) Dokumentālais materiāls Rullis Nr. 7, 1926.g.;

DVCM Nr. 284 (P-2876-V) Dokumentālā filma Dziesma, 1974.g.;

DVCM Nr. 349 (P-408) k/ţ Latvijas skaľu hronika Nr. 480, 1938.g.;

DVCM Nr. 358 (P-503) hronika Latvijas Konservatorija, 1927.g.;

DVCM Nr. 363 (P-2692) k/ţ Māksla Nr. 2, 1972.g.;

DVCM Nr. 365 (P-600) hronika Latvijas hronika, 1925.g.;

(P-575) dokumentālais materiāls Profesora J. Vītola 40 gadu jubileja,

1926.g.;

DVCM Nr. 468 (P-988) k/ţ Ostland Woche Nr. 49/611, 1943.g.;

DVCM Nr. 883 (19-P-167-I) dokumentālā filma Latvijas 50 gadi, 1968. – 1970.g.;

DVCM Nr. 877 (P-3693) k/ţ Padomju Latvija Nr. 29, 1983.g.;

P-3818-I-IV Dokumentālā filma Jāzeps Vītols, reţisore M. Jurjāne, scenārija autori

I. Zemzare, Dz. Kļaviľš, operators S. Egliens, 1987.g.

Personīgie arhīvi:

Dokumentālā filma Dieva putniľi [par emigrējušiem latviešiem DP nometnēs] (2015).

Reţisore Dz. Geka, scenārija autors A. Redovičs, operatori A. Lubānietis, E, Dzenis,

montāţas reţisors A. Zvirbulis. Studija Sibīrijas bērni. Glabājas Dz. Gekas personīgajā arhīvā

Dokumentālā filma Konstantīns [par Konstantīnu Čaksti] (2011). Reţisore Dz. Geka,

scenārija autors Ē. Lanss, operators A. Lubānietis. Studija Sibīrijas bērni. Glabājas Dz. Gekas

personīgajā arhīvā

188

Dokumentālā filma Nepabeigta saruna par dzīvi, mīlestību un mūziku [par Ādolfu Skulti]

(2013). Reţisors R. Kalniľš, operators G. Skulte. Filmu studija Trīs. Glabājas R. Kalniľa

personīgajā arhīvā

Rakstniecības un mūzikas muzejs (RMM); iepriekš – Rakstniecības, teātra un mūzikas

muzejs (RTMM):

Ar J. Vītolu saistīti materiāli – Jāzepa Vītola fondā, Vladimira Kaupuţa fondā,

Jēkaba Graubiľa fondā, Emiļa Melngaiļa fondā, Laumas Reinholdes fondā, Kārļa Ozola fondā

Fotoattēli – J. Vītola portreti, iekļauti sarţi un K. Rončevska darinātais marmora krūštēls

[105 vienības], grupu attēli (1900–1919) [13 vienības], grupu attēli (1920. gadi) [82 vienības],

1930. gadi [131 vienība], 1940. gadi [41 vienība],

Grupu attēls bez gada [1 vienība] – Vītols kā goda filistrs, nezināms autors

Dzīves vietas attēli [10 vienības], J. Vītola bēres [25 vienības], 3 fotoalbumi

[kopā 571 vienība]

Grāmatas – ar autoru veltījumu ierakstiem prof. J. Vītolam vai kādam citam

(piem., Jāzeps – Annijai, Jānis Mediľš – J. Vītoliľam) [52 vienības]

Koncertu afišas [66 vienības]

Korespondence – Jāzeps Vītols citām personām [250 vienības], citas personas

Jāzepam Vītolam [337 vienības]

Ķeniľš, T. (1981). Referāts Latviešu mūzika, vakar un šodien 1. daļa. 11. janvārī Latviešu

Centrā Toronoto [lekcijas ieskaľojums kasetē; Kasete Nr. 114. Ieskaľojis: Sound Matrix

Production, Dainis Kivlenieks]

Programmas – 1906–1929.g. [81 vienība], 1930–1939 [143 vienības], 1940–bez gada

[195 vienības], bukleti [18 vienības],

Notis [595 vienības]

Rokraksti –

RTMM 51422

J. Vt R1/2

Prof. Jāzepa Vītola Latviešu kora dziesmas attīstība ap 1930.iem gadiem. 11 lpp.

RTMM 49834

J. Vt R1/3

J. Vītols No Ľevas un Daugavas krastiem. 1943.g. 7 lpp.

RTMM 15140

A. Stēr.R1/7

Prof. Jāzepa Vītola atmiľas par Stērstu Andreju, 4 lpp. + vēstule, J. Vītols – Elzai Stērstei b.g.

RTMM 204316

Z I7/41

Mašīnraksts. Somu kora viesošanās Rīgā Strēlnieku dārzā – komitejas vārdā – Jāz. Vītols – Zeetmatim

(b.g.) 15. IV, 1 lp.

189

RTMM 214953

JzVt R1/9

J. Vītola piezīmes par baznīcas mūzikas vēsturi (ap 1928.g.) Arī Annijas Vītolas lekciju pieraksti

(1929.g. 12. II) estētikā. Klade melnos vākos, 52 lpp.

RTMM 214954

Jz Vt R1/10

J. Vītola piezīmes par mūzikas izcelšanos un arī par baznīcas mūzikas vēsturi. (Klade melnos vākos).

Rokr. (arī par operas pirmssākumiem), 26 lpp.

RTMM 36913

Brig I 12/33

Rokraksts – J. Vītola vēstule A. Brigaderei no Pēterburgas 1914. g. 6. martā par Princeses Gundegas

mūzikas atskaľošanu Krievu simfoniskās mūzikas koncertos.

RTMM 315886

JzVt R1/34

Polifonijas kursa programma LPSR konservatorijas kompozīcijas teorijas fakultātei, sast. Jāz. Vītols,

[1940. g.]. JV rokrakstā, 8 lpp.

RTMM 92163

JzVt K1/72

J. Vītola dziesmu saraksts ar gada skaitļiem, 1925. g. 30. X. Adresēts J. Sieriľam

RTMM 157210, 15772011

Jz. Vt R3/11,12

Prof. J. Vītola diktāti elementārās teorijas klasēs 1940. – 1942.g. (E. Francmanes pieraksti vēlākos

gados 1945.–1948.). Ar zīmuli, 17 lpp.

RTMM 214955

Jz Vt R1/11

Personu saraksts, sakarā ar J. Vītola 50 gadu darba atceres svinībām 1937. gada decembrī. 5 lpp ar

tinti, J. Vītola rokraksts

RTMM 214956

Jz Vt R1/12

Daţādu personu, iestāţu un biedrību saraksts J. Vītola rokrakstā (sakarā ar kādu jubileju?) 1 lpp.

Ar tinti, bez g.sk.

RTMM 104765

Vizb R4/7

R. Vizbulis – Atmiľas par prof. Jāzepu Vītolu. Mašīnrakstā, 4 lpp. + Notis (rokrakstā ar tinti), 1 lpp.

RTMM 531178

P. Joz. R5/3

Jāzepa Vītola atmiľas: Tēvzemē. Mašīnraksta kopija, 4 lpp.

RTMM 531179

P. Joz. R5/4

Jāzepa Vītola atmiľas – Rīgas Latvju opera 1918.XI, 7 lpp.

RTMM 531177

P. Joz. R5/5

Jāzepa Vītola atmiľas – Les Vendredis.Gaujienā, 1942. g. 9. okt. Mašīnraksta kopija. 28 lpp.

RTMM 531176

P. Joz. R5/6

Jāzepa Vītola atmiľas, 1930.to gadu beigas. Mašīnraksta kopija. 154 lpp.

190

RTMM 674511

Graub R47/1

Jāz. Vītols. Mana kordziesma. Gaujienā, 1933. g. augustā. J. Vītola rokraksts ar tinti, paraksts. 14 lpp.

Atmiľas

RTMM 51438

J. Vt R1/1

Rokraksts – Prof. Jāzepa Vītola Atmiľas par Jurjānu Andreju.1930. g. 12 lpp. + 1 lpp.

Par Jāzepu Vītolu

RTMM 674512

Graub R47/2

J. Cīruļa raksts Jāzeps Vītols mūsu garīgajā mūzikā, bez datuma [ap 1943.] J. Cīruļa rokraksts ar tinti,

labojumi, 19 lpp.

RTMM 674513

Graub R47/3

Nikolaja Čerepľina atmiľas par Jāz. Vītolu; Parīzē, 1943.g. februārī; krievu val., labojumi, paraksts

rokr. Ar tinti, 9 lpp.

RTMM 203925

Jz Vt R1/5

Jāzepa Vītola solo dziesmu koncertā. Arv. Darkevica raksts 1959. g. 11. IV , Ar tinti, 3 lpp.

RTMM 203926

Jz Vt R1/6

Jāzepa Vītola dziesmu ciklu noslēdzot Arv. Darkevics 1959. g. 25. IV. Ar tinti, 4 lpp.

RTMM 674514

Graub R47/4

7. Goman-Dombrovska. Ricordanza (par Jāz. Vītolu); ap 1943.; rokraksts ar

tinti, vācu val. Jāzepa Vītola un Jēkaba Graubiľa piez. rokr. ar zīmuli, 4 lpp.

RTMM 674515

Graub R47/5

Dr. Ţ. Handšins Meine begegnungen mit Professor Joseph Wihtol. Bez datuma [ap 1943].

Mašīnrakstā, vācu val., svītrojumi, bez paraksta rokraksta, 7 lpp.

RTMM 291526

Rai R 174/8

Fr. Menders Mana pastaiga pa latviešu literaturas un kultūras dzīves galeriju. Par J. Vītolu

43.–44. lpp.

RTMM 418383 1-2

L. Reinh R10/17

L. Reinholdes atmiľas par Jāz. Vītolu – bloknots ar uzrakstu Par prof. Vītolu. Ar tinti, zīmuli, ap 1963.

37 lpp., 2 eksemplāri

RTMM 418382

L. Reinh. R10/16

Reinholdes atmiľas par J. Vītolu – otrs variants. Bloknots ar uzrakstu Stundas pie profesora 1963. g.

Ar tinti + pārējās neaprakstītas, 33 lpp.

191

RTMM 418331

L. Reinh. R6/7

Reinholdes atmiľas par Jāz. Vītolu [1963]. Kladē, aprakstītas

RTMM 429079

L. Reinh. R3/15

Reinholdes piezīmju blociľš ar uzrakstu Melnā grāmata, bez gada (minēts arī J. Vītols). Ar tinti,

pārējās baltas. 30 lpp.

RTMM 628804

Z. Ritm. R4/8

Z. Ritmaľa apcere par J. Vītolu un atmiľas Tikšanās ar Aspaziju (nepab.). Rokr., ap 1948. g., 3 lpp.

RTMM 418509

L. Reinh. R15/59

Ko stāsta Jāzeps Vītols par savu bērnību (J. Vītols to nolasīja Radiofonā, bērnu rītā) 30. g. beigas.

Mašīnraksts, 2 lpp.

RTMM 587287

J. Sar. R10/13

J. Sarmas priekšvārds ALA Kultūras fonda 10. Vītola dziesmu izdevumam Profesors Jāzeps Vītols.

1957. g. 19. XII. Mašīnrakstā, 4 lpp.

RTMM 90487

J Vt R1/7

E. Stērste Jāzeps Vītols, atmiľu tēlojums. Mašīnrakstā, bez gada, 11 lpp.

RTMM 674517

Graub R47/7

Gustavs Šķilters. Atmiľas par Jāz. Vītolu. Bez datuma. Rokraksts ar tinti, svītrojumi, labojumi,

piezīmes, paraksts, 15 lpp.

RTMM 173843

J. Vt. R1/8

R. Vizbuļa atmiľas par prof. Jāzepu Vītolu. 4 mašīnraksta lpp. + 1 lpp. Iespieddarbi. Pirmais koru

dziesmu krājums J. Vītola redakcijā 1921.g. 2 lpp., 2 eksemplāri

RTMM 674518

Graub R478

M. Vīgnere – Grīnberga Manas atmiľas par Jāzepu Vītolu, Siguldā, 1943. Rokraksts ar tinti,

paraksts, 5 lpp.

RTMM 256061

J. Zl R2/9

J. Zālītis par Jāzepu Vītolu, autora rokr. Ar zīm. 1943.g. 22. V un 25. VII, 14 lpp.

RTMM 406398

Jzān R2/10

Izraksti no atmiľām par J. Vītola pēdējiem mūţa gadiem Vācijā. Autors neatšifrēts. I. Zānes rokraksts

ar tinti, 4 lpp.

RTMM 94095

P. Bār R3/1

Paulīnas Bārdas Atmiľas, mašīnr., ar laboj. Rokrakstā, [38. lpp. Pieminēts J. Vītols], 58 lpp.

192

RTMM 174299

Vizb R5/26

Mašīnrakstā R. Vizbulis Prof. Jāzepa Vītola atcerei no Pēterpils laikiem. Bez gada, 1 lpp.

Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja (RVKM) Numismātikas un dārgmetāla nodaļa:

VRVM 15558 – Krūšu nozīme 7. vispārējo latviešu dziesmu svētkos. Rīga, 1931. gads,

meistars F. Millers. Materiāls: zelts, audums, izmēri 27 x 33 mm, rozetas dm 118 mm.

Ienākšana 1938. gada 14. septembrī. Dāvinājis Jāzeps Vītols – Latvijas Konservatorijas

rektors

VRVM 568 – Prof. J. Vītola laulību gredzens. Materiāls: zelts, izmērs dm 25 mm. Ienācis

1945. gada 21. novembrī

VRVM 575 – Annijas Vītolas gredzens ar kausētu akvamarīnu. Materiāls: zelts, sudrabs,

akvamarīns. Izmērs dm 19 mm. Akvamarīna dm 11 mm. Ienācis 1946. gada 16. janvārī

VRVM 524 – Apkalumu komplekts. Materiāls: matēts sudrabs, bronza un alva. Ienācis 1945.

gada 21. novembrī

VRVM 128 – Prof. Vītola pelnu trauks 40 darba gadu atcerei. Materiāls: sudrabs, kristāls,

izmērs 30 x 90 mm. Ienācis 1945. gada 21. novembrī

VRVM 187 – Šķīvis Jāzepam Vītolam no S!P!K! kora, P!K! vīru kora un P!K! simfoniskā

orķestra. Meistars A. Vills (?). Materiāls: sudrabs, izmērs dm 259 mm. Ienācis 1945. gada 21.

novembrī

VRVM 127 – Saldumu trauks ar sudraba apkalumu Annijai Vītolai. Materiāls: sudrabs,

kristāls, izmēri 155 x 35 mm. Ienācis 1946. gada 16. janvārī

VRVM 134 – Kristāla vāze ar sudraba apkalumu prof. Jāzepam Vītolam. Materiāls: sudrabs,

kristāls, izmērs 314 x 129 mm. Ienācis 1946. gada 16. janvārī

VRVM 190 – Vāze ar sudraba apkalumu prof. Jāzepam Vītolam no Prezidija konventa un

studentu prezidija 1937. gada 19. marta konventa. Materiāls: sudrabs, kristāls, izmēri

120x 205 mm. Ienācis 1945. gada 21. novembrī

VRVM 144 – Cepumu trauks prof. Jāzepam Vītolam. Meistars Arvīds Naika.

Materiāls: sudrabs, kristāls, izmēri 30x195x68 mm. Ienācis 1946. gada 16. janvārī

VRVM 115 – Karoga (vimpeļa) standarta turētājs prof. Jāzepam Vītolam. Materiāls: sudrabs,

izmērs 385x130 mm. Ienācis 1945. gada 21. novembrī

VRVM 521 – Cigarešu etvija prof. Jāzepam Vītolam no Latgales Tautas konservatorijas

pārstāvjiem 1926. gada 13. decembrī. Materiāls: sudrabs, emalja, zīds, zelts,

izmēri 117x92x17 mm. Ienācis 1945. gada 21. novembrī

VRVM 143 – Cigāru kārbiľa prof. Jāzepam Vītolam no Cēsu pilsētas mūzikas skolas 50 gadu

darba atcerei. Materiāls: sudrabs, emalja, kristāls, varš, izmēri 134x95x36 mm.

Ienācis 1945. gada 21. novembrī

193

VRVM 55055 – alvas fabrikas Sheffiel Plate servīzes kafijkanna

VRVM 55060 – alvas fabrikas Sheffiel Plate servīzes krējuma trauciľš

VRVM 55061 – alvas fabrikas Sheffiel Plate servīzes cukura trauciľš

Российская национальная библиотека (РНБ):

Арх. А. К. Глазунова N. 50, 737, 759, 822

Арх. А. К. Лядова е. x. 50

Ф. 5., Арх. Н. И. Абрамачева, N. 10, 84

Ф. 41., Арх. М. А, Балакирева, о. 1, N. 1447

Ф. 124., g. xp. No. 920, 921, 922, 923 Собр. П. Л. Ваксела

Ф. 459, Арх. А. Г. и М. К. Максимова, Альб. 2, N. 72

Ф. 640., Арх. Н. А. Римский-Корсакова, o. 1, Eg. xp. No. 626

Ф. 687., Арх. В. А. Сенилова N. 306

Ф. 805., o. 1, Eg. xp. No. 70

Ф. 816., Арх. Н. Ф. Финдейзена, o. 2, Eg. xp. No. 1224

Ф. 816., Арх. Н. Ф. Финдейзена, o. 4, Ea. xp. No. 3443

Ф. 850., Арх. А. С. Фаминцына N. 70

Ф. 902., Арх. В. В. Ястребцева, o. 1, Eg. xp. No. 14

Ф. 1110, Арх. В. И. Музалевский, o. 1, N. 130

Ф. 1021., Собр. Коллект. произвед., o. 2, Eg. xp. No. 1, 2, 19, 20, 21

Ф. 1022., Собр. Коллект. произвед., N. 2

Центральный государственный исторический архив Санкт-Петербурга,

(ЏГИА СПб):

Ф. 361., o. 3–18 – Петроградская консервтория 1862–1918

Ф. 361., о. 9., д. 32 – Личное дело профессора И. Витоля

Ф. 361., o.11., д. 490 – Материали о событиях 1905 года в консерватории

Ф. 990, о.1., д. 1065 – Программы абонаментым концертов РМО

Санкт-Петербургская государственная консерватория им. Н. А. Римского-

Корсакова (СПбГК им. Н.А. Римского-Корсакова):

Научная музыкальная библиотека Отдел рукописей

9 фотографии [с Витолсам Я. И.]

Инв. No. 546, 2821–2830, 3475, 3758–3774, 4203–4204, 4245, 6801

Беляевсий архив. Папка N. 18, 81 письмо. Дело Глинкинск преми, Квартетн.

Конкурсов, Камернаго Обшества

Б. а. N. 4–19, N. 12–18, N. 22–133, N. 22–300, N. 23–91, N. 25–215

Музей Истории Санкт-Петербургской Консерватории

Уставъ Попечительнаго Совѣта для поощренiя Русскихъ Композиторовъ и

Музыкантовъ. Выдача премiй (Капитал А) (1905). Лештуковская Паровая

Скоропечатня. С-Петербургъ. Инв. Ф. оп. 2, N. 365

194

II. Literatūra

Uzziľu literatūra

100 Latvijas personību (2006). Red. pad. priekšs. V. Serdāns. Rīga: Nacionālais apgāds,

Latvijas Avīze

Ar parakstu par Latviju. Latvijas Centrālās Padomes Memoranda parakstītāju biogrāfijas

[biogrāfiskā vārdnīca] (2014). Sastādītāja Ieva Kvāle. Rīga: Latvijas Kara muzejs

Barthes, R. (2009). Mythologies. Selected and trasnlated from the French Mythologies

by Annette Lavers (edition du Seuil, Paris, 1957). With an introduction by Neil Badmington.

London: Vintage Books

Braun, J., Klotiľš, A. (2001). Vītols, Jāzeps [Wihtol, Joseph]. In: The New Grove Dictionary

of Music and Musicians. Second edition. Edited by Stanley Sadie. Executive Editor

John Tyrrell. Volume 26, P. 802

Butulis, I., Zunda, A. (2010). Latvijas vēsture. Rīga: Jumava

Grauzdiľa, I., Grāvītis, O. (1990). Dziesmu svētki Latvijā. Norise, skaitļi, fakti. Rīga: Latvijas

enciklopēdija

Grāvis, H. (2010). Adzele – Gaujiena. 1111–2011. Senatne un mūsdienas : pagasta vēsture.

Gaujienas pagasta pārvalde: Preses Nams Baltic

Grāvītis, O. (1995). Jāzepa Vītola mūţs fotoattēlos. Rīga: J. Vītola fonds

Klotiľš, A. (2003). Komentāri. Jāzeps Vītols. Kora mūzika. I sējums. Vokālinstrumentālie

darbi. Sast., priekšvārds, komentāri A. Klotiľš. Rīga: Musica Baltica, 271–278

Klotiľš, A. (2008). Komentāri. Jāzeps Vītols. Kora mūzika. II sējums. Oriģināldziesmas

a cappella jauktam, sieviešu un vīru korim. Sast., priekšvārds, komentāri A. Klotiľš.

Rīga: Musica Baltica, 386–423

Konversācijas vārdnīca (1908). R. L. B. Derīgu Grāmatu Nodaļa. II sējums Rīga (Drukājis

G. Landsbergs Jelgavā)

Konversācijas vārdnīca (1911). R. L. B. Derīgu Grāmatu Nodaļa. III sējums. Rīga (Drukājis

G. Landsbergs Jelgavā)

Lehmann, D. (1994–2007). Wihtol, Joseph (Jazep). In: Die Music in Geschichte und

Gegenwart. Allgemeine Enzyklopädie der Musik, Band 14. Unter Mitarbeit zahlreicher

Musikforscher der In- und Auslandes herausgegeben von Friedrich Blume. Deutscher

Taschenbuch Verlag, Bärenreiter-Verlag, S. 637

Pastoureau, M. (1997). Heraldry its Origins and Meaning. No franču valodas

tulkojusi Fransiska Garvī (Francisca Garvie). London: Thames & Hudson Ltd.

Straume, J. [Straumes Jānis]. (1922). Mūsu mūzikas mākslinieki. Monogrāfiski apraksti ar

fotogrāfijām. 1 burtnīca. Rīgā: A. Gulbja apgādībā

195

Triju zvaigţľu gaisma : Pirmā grāmata 1924–1940 (1997). Sast. O. Gerts. Rīga: Latvijas

Vēstnesis

Vigups, J., Pranks, R., Balašovs, V. (2014). Latvijas valsts apbalvojumi 1918–1940.

Rīga: Valters un Rapa

Витолинь, Я. (1973). Витол, Витолс Язеп (Витоль Иосиф Иванович). В: Музыкальная

энциклопедия. Том 1. Главный редактор Ю. В. Келдыш. Москва: Издательство

Советская энциклопедия, издательство Советский композитор, c. 806

Даль, Вл. (1914). Толковый словарь живаго Великорускаго языка. Четвертое

исправленное и значительно дополненное изд. под ред. проф. И. А. Бодуэна-Де-Куртнэ,

Том 2. С-Петербургь – Москва: Т-ва М. О. Вольф

Порфирьева, А. Л. (2006). Беляев. В: Три века Санкт-Петербурга. Энциклопедия

в 3 т. Т. 2: Девятнадцатый век. Кн. 5. Санкт-Петербург, Москва, c. 82

Zinātniskā literatūra

1918. – 1920. gads Latvijas Republikas Pagaidu valdības sēţu protokolos, notikumos,

atmiľās. Veltījums Latvijas Republikas pasludināšanas 95. gadadienai. (2013). Grāmatas

veidotāji: Barba Ekmane (Latvijas Kara muzejs), Linda Krūmiľa

(Latvijas Nacionālā bibliotēka), Līga Peinberga (Valsts kanceleja), Dr. hist. Valda Pētersone

(Latvijas Valsts vēstures arhīvs), Kristīne Zaļuma (Latvijas Nacionālā bibliotēka),

Irina Zeibārte (Latvijas Nacionālais vēstures muzejs). Valsts kanceleja, Latvijas Vēstnesis

20. gadsimta Latvijas vēsture I. Latvija no gadsimta sākuma līdz neatkarības pasludināšanai

1900–1918. (2000). Atbildīgais redaktors Valdis Bērziľš. Rīga: Latvijas vēstures institūta

apgāds

Ābele, K. (2007). Latviešu pirmie mākslas saloni ap 1910. gadu un to veidotāji. No: Pilsēta.

Laikmets. Vide. Rakstu krājums. Rīga: Neputns, 108–124

Ābele, K. (2014). Mākslas dzīve. No: Eduards Kļaviľš, Kristiāna Ābele, Silvija Grosa,

Valdis Villerušs. Latvijas mākslas vēsture IV. Neoromantiskā modernisma periods

1890–1915. Sastādītājs un zinātniskais redaktors Eduards Kļaviľš. Rīga: Latvijas Mākslas

akadēmijas Mākslas vēstures institūts un Mākslas vēstures pētījumu atbalsta fonds, 31–173

Andrušaite, Dz. (2003). Niklāvs Strunke. Versija par Palmēnu Klāvu [monogrāfisks

izdevums; salīdzinājumam – ielūgums uz koncertu 1931. gada 16. martā Konsertatorijas zālē].

Valters un Rapa, 130. lpp.

Assmann, A. (1999). Erinnerungsräume: Formen und Wandlungen des kulturellen

Gedächtnisses. Munich: Verlag C. H. Beck

Assmann, A. (2010). Canon and Archive. In: A Companion to Cultural Memory Studies.

Edited by Astrid Erll, Ansgar Nünning in collaboration with Sara B. Young.

Walter de Gruyter GmbH & Co, 97–107

Assmann, A. (2010). Erinnerungsräume. Formen und Wandlungen des kulturellen

Gedächtnisses. Fünfte, durchgesehene Auflage. Verlag C. H. Beck

196

Assmann, A. (2013). Cultural Memory and Western Civilization. Arts of Memory. Functions,

Media, Archives. Reprinted. Cambridge University Press

Assmann, J. (1988). Kollektives Gedächtnis und kulturelle Identität. In: Kultur und

Gedächtnis. Jan Assmann, Tonio Hölscher (Hrsg.). Frankfurt a. M.: Suhrkamp

Assmann, J. (1992). Das kulturelle Gedächtnis: Schrift, Erinnerung und politische Identität in

frühen Hochkulturen. München: Verlag C. H. Beck.

Assmann, J., Czaplicka, J. (1995). Collective Memory and Cultural Identity. New German

Critique, No. 65. Cultural History / Cultural Studies (Spring – Summer), 125–133

Assmann, J. (2010). Memory: Individual, Social, and Cultural. In: A Companion to Cultural

Memory Studies. Edited by Astrid Erll, Ansgar Nünning in collaboration with Sara B. Young.

Walter de Gruyter GmbH & Co, 109–118

Assmann, J. (2012). Cultural memory and early civilization: writing, remembrance, and

political imagination. New York: Cambridge University Press

Assmann, J. (2013). Kanon und Klassik in allgemeiner und musikwissenschaftlicher Hinsicht,

am Beispiel Georg Friedrich Händels. In: Der Kanon der Musik. Theorie und Geschichte: ein

Handbuch. Herausgegeben von Klaus Pietschmann und Melanie Wald-Fuhrmann.

München: edition text + kritik, 101–118

Baltijas guberľas un Somija Krievijas impērijas sastāvā. (2014). Vēstures avotu krājums.

Sērija Vēstures avoti augstskolai, VII sējums. Sastādījusi, tulkojusi un komentējusi

Kristīne Ante. LU Akadēmiskais apgāds

Beitnere, D. (2006). Mainīgās identitātes veidošanās asimetrija: Latvijas zinātnieku

pašreferences. No: Letonikas pirmais kongress Latvijas un latviešu identitātes: kultūra,

izziľa, komunikācija. Rīga: Latvijas Zinātľu akadēmija, 143–150

Beitenre, D. (2011). Mūzika un vara: padomju pagātne atmiľu diskursā. No: Kultūras

identitātes dimensijas. Zin. red. Dr. phil. S. Krūmiľa-Koľkova. Rīga: LU Filozofijas un

socioloģijas institūts, 223–244

Beitnere-Le Galla, D. (2014). Latviešu nācija: bailes no pašizpratnes. No: Nācijas hronikas –

Latvija 2014 debates. Krājuma sastādītāji: Dr. philol. Pauls Daija, Dr. art. Deniss Hanovs,

Dr. theol. Ilze Jansone. Avens un partneri, 171–186

Berger, K. (2013). Fünf Thesen zum Kanon Versuch einer konzeptuellen Klärung.

In: Der Kanon der Musik. Theorie und Geschichte: ein Handbuch. Herausgegeben von

Klaus Pietschmann und Melanie Wald-Fuhrmann. München: edition text + kritik, 47–53

Bergmanis, A., Zālīte, I. (2013). Padomju Latvijas drošības iestādes un iedzīvotāju

pretpadomju izpausmju apkarošana. No: Latvieši un Latvija, II sējums Latvijas kultūra,

izglītība, zinātne. Atbildīgie redaktori: Tālavs Jundzis, Guntis Zemītis. Rīga: Latvijas Zinātľu

akadēmija, 443–469

Bērks, P. (1998). Vēsture kā sociālā atmiľa. [No angļu valodas tulkojis Roberts Ķīlis].

No: Atmiľa un vēsture: no antropoloģijas līdz psiholoģijai. Red. R. Ķīlis. Rīga: N.I.M.S.,

30–44

197

Bērziľa, M. (2008). Kārlis Brencēns [monogrāfisks izdevums]. Rīga: Neputns

Bērziľa, V. (1978). Jānis Zālītis [monogrāfija]. Rīga: Liesma

Bērziľa, V. (2006). Daudz baltu dieniľu… Jēkaba Graubiľa dzīvesstāsts. Rīga: Atēna

Bērzkalns, V. (1965). Latviešu Dziesmu svētku vēsture (1864–1940). Ľujorka: Grāmatu

Draugs

Bērzkalns, V. (1968). Latviešu Dziesmu svētki trimdā (1946–1965). Ľujorka: Grāmatu

Draugs

Bleiere, D. (2014). Par kolaborāciju: definīcijas, klasifikācija, pielietojamība vācu un

padomju okupācijas pētniecībā Latvijā. No: Latvijas Vēstures Institūta Ţurnāls, Nr. 2 (91).

Galvenais redaktors Guntis Zemītis. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 139–167

Brīnišķīgais spēks. J. Vītola 130. dzimšanas dienai veltīts rakstu krājums (1993).

Sast. I. Grauzdiľa. Rīga: Latvijas Mūzikas akadēmija

Brūmane, G. (2010). Politiskais plakāts Kārļa Ulmaľa autoritārā reţīma laikā (1934–1940).

No: Ţurnāls Latvijas Vēsture. Jaunie un jaunākie laiki, Nr. 4 (80). Galvenā redaktore Ļubova

Zīle. LU ţurnāla Latvijas Vēsture fonds, 31–41

Brūmane-Gromula, G. (2013). Ideoloģijas un varas atspoguļojums K. Ulmaľa autoritārā

reţīma politiskajā plakātā: 1934.–1940. gads. No: Latvijas Vēstures Institūta Ţurnāls,

Nr. 4 (89). Galvenais redaktors Guntis Zemītis. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds,

98–124

Borevs, J. (1986). Mākslas uztveres teorija un receptīvā estētika. Lasītājs (klausītājs,

skatītājs) un uztvere [Tulk. Ľ. Krilova]. Rīga: Karogs 7, 138–144

Brancis, M. (1996). Jānis Roberts Tillbergs [monogrāfisks izdevums]. Rīga: Zinātne

Briekmane, A. (2007). Mīts par Kārli Ulmani ţurnāla „Atpūta” fotogrāfijās 1939. gadā.

No: Reiz dzīvoja Kārlis Ulmanis... Redkolēģija: Inta Brikše, Benedikts Kalnačs,

Ābrams Kleckins, Skaidrīte Lasmane, Andrejs Plakans (ASV), Peters Vihalems (Igaunija),

Vita Zelče (galv.. red.). Agora 6. Rīga: Apgāds Zinātne, 174–193

Bula, D. (2000). Dziedātājtauta. Folklora un nacionālā ideoloģija. Rīga: Zinātne

Bula, D. (2011). Mūsdienu folkloristika. Paradigmas maiľa. Sērijas redkolēģija Dace Bula,

Rita Treija, Māra Vīksna. LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras

krātuve, apgāds Zinātne

Cielava, S. (1987). Latviešu tēlotājas mākslas internacionālie sakari 19. gs. otrajā

pusē – 20. gs. sākumā. No: Latvija un Krievija. Vēsturiskie un kultūras sakari. Zinātniski

teorētiskās konferences materiāli. Rīga: Zinātne, 96–102

Cimdiľa, A. (2010). Nacionālā varoľa ģenēze un percepcija: Andrejs Pumpurs un Lāčplēsis

ārpus literārās telpas. No: Latvija un latviskais. Nācija un valsts idejās, tēlos un simbolos.

Sastādītāji A. Cimdiľa, D. Hanovs. Apgāds Zinātne

198

Connerton, P. (2012) [1989]. How Societies Remember. 20th printing. Cambridge University

Press

Čeţe, M. (2008). Jāzepa Vītola likums. Mūzikas akadēmijas raksti IV. Redaktore

Baiba Jaunslaviete. Rīga: Musica Baltica, 6–13

Čeţe, M. (2008). Latvju opera un Jāzeps Vītols. Mūzikas akadēmijas raksti IV.

Redaktore Baiba Jaunslaviete Rīga: Musica Baltica, 14–49

D’ Alleva, A. (2014). Methods & Theories of Art History. London: Laurence King Publishing

Daukšts, B. (2012; 2015). Kulturālās tuvināšanās biedrība ar SPRS tautām (1929–1940).

Otrais izdevums. LU Akadēmiskais apgāds

Disciplining music : musicology and its canons (1996). Edited by Katherine Bergeron and

Philip V. Bohlman. Published 1992. Chicago and London: The University of Chicago Press

Eberlein, D. (1978). Russische Musikanschauung um 1900. Von 9 russischen Komponisten

dargestellt aus Briefen, Selbszeugnissen, Erinnerungen und Kritiken.

Regensburg: Gustav Bosse Verlag

Erll, A. (2011). Memory in culture. Translated by Sara B. Young. Palgrave Macmillan

Memory Studies

Evans, M. (2005). Auto/biography as a Research Method. In: Research Methods for English

Studies. Edited by Gabriele Griffin. Edinburgh University Press, 31–46

Feldmanis, I. (2012, 2014). Vācbaltiešu izceļošana no Latvijas (1939–1941). Otrais izdevums.

LU Akadēmiskais apgāds

Fūrmane, L. (2010). Ķepītis. Darba bite. Rīga: Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija

Freccero, J. (1986). Autobiography and Narrative. In: Reconstructing Individualism.

Edited by C. Heller. Stanford: Stanford University Press, 16–29

Freeman, M. (2010). Telling stories: Memory and Narrative. In: Memory : histories, theories,

debates. Edited by Susannah Radstone and Bill Schwarz. First edition.

New York: Fordham University Press, 263–277

Gaile, I. (1998). Oskars Šepskis [monogrāfija]. Saldus: Signe

Gailīte, G. (2012). Latviešu karikatūra XIX gs. beigās – XX gs. sākumā kā nacionālās

identitātes veidošanās un attīstības faktors. Humanitāro zinātľu ţurnāls Letonica Nr. 2 (23).

LU LFMI, 25–51

Goluba, G. (1990). Baumaľu Kārlis [monogrāfija]. Rīga: Liesma

Grāvītis, O. (1958). Jāzeps Vītols un latviešu tautas dziesma. Rīga: Latvijas Valsts

izdevniecība

Grauzdiľa, I. (2013). Koru dziedāšana un Dziesmu svētki Latvijā. No: Latvieši un Latvija, IV

sējums Latvijas kultūra, izglītība, zinātne. Atbildīgie redaktori: Viktors Hausmanis,

Maija Kūle. Rīga: Latvijas Zinātľu akadēmija, 412–443

199

Gottdang, A. (2013). Porträts, Denkmäler, Sammelbildchen. Ein visueller Kanon der Musik?

In: Der Kanon der Musik. Theorie und Geschichte: ein Handbuch. Herausgegeben von

Klaus Pietschmann und Melanie Wald-Fuhrmann. München: edition text + kritik, 832–857

Grigorian, N. (2009). European Symbolism: In Search of Myth (1860–1910).

Serie Romanticism and after in France, Volume 14. Oxford [England]: Peter Lang

Grigulis, A., Treijs, R. (1992). Latviešu ţurnālistikas vēsture. No pirmsākumiem līdz

Pirmajam pasaules karam. Rīga: Zvaigzne

Halbwach, M. (1992). On collective memory. Edited, Translated, and with an Introduction

by L. A. Coser. The heritage of sociology. Chicago and London: The University of Chicago

Press

Hanovs, D., Tēraudkalns V. (2012). Laiks, telpa, vadonis: autoritārisma kultūra Latvijā

1934–1940. Rīga: Apgāds Zinātne

Hanovs, D. (2012). Kā pētīt „nepareizas atmiľas” Latvijā? Piezīmes par kultūrvēsturisko

pētniecību un kolektīvo atmiľu starpdisciplinaritātes kontekstā. No: Humanitāro zinātľu

ţurnāls Letonica Nr. 2 (23). LU LFMI, 5–24

Harth, D. (2008). The Invention of Cultural Memory. In: A Companion to Cultural Memory

Studies. Edited by Astrid Erll, Ansgar Nünning in collaboration with Sara B. Young. Walter

de Gruyter GmbH & Co, 85–96

Heidrich, J. (2013). Kanonsbildung durch Notendruck. In: Der Kanon der Musik. Theorie und

Geschichte: ein Handbuch. Herausgegeben von Klaus Pietschmann und

Melanie Wald-Fuhrmann. München: edition text + kritik, 804–817

Jacques Handschin in Russland (2011). Kommentiert und ediert von Janna Kniazeva.

Basel: Schwabe Verlag

Kačalova, T. (1971). Vilhelms Purvītis [monogrāfija]. Rīga: Izdevniecība Liesma

Kalnačs, J. (2005). Tēlotājas mākslas dzīve nacistiskās Vācijas okupētajā Latvijā 1941–1945.

Rīga: Neputns

Kaprāns, M. (2007). Bišu māte ar primitīvu dvēseli: Kārla Ulmaľa fokalizēšana Edvarta

Virzas monogrāfijā „Kārlis Ulmanis”. No: Reiz dzīvoja Kārlis Ulmanis… Redkolēģija: Inta

Brikše, Benedikts Kalnačs, Ābrams Kleckins, Skaidrīte Lasmane, Andrejs Plakans (ASV),

Peters Vihalems (Igaunija), Vita Zelče (galv.. red.). Agora 6. Rīga: Apgāds Zinātne, 303–322

Kaprāns, M. (2011). Padomju laika sociālās reprezentācijas latviešu pēcpadomju

biogrāfiskajā diskursā. Promocijas darbs komunikācijas zinātnē. Darba zinātniskā vadītāja

Dr.hist., prof. Vita Zelče. Latvijas Universitātes Sociālo zinātľu fakultāte Komunikācijas

studiju nodaļa

Kaprāns, M., Procevska, O., Uzule, L., Saulītis, A. (2012). Padomju deportāciju pieminēšana

Latvijā. Atmiľu politika un publiskā telpa. Mansards

Karnes, Kevin C. (2008). Soviet Musicology and Contemporary Practice: A Latvian Icon

Revisited. In: Musikgeschichte in Mittel- und Osteuropa. Mitteilungen der internationalen

200

Arbeitsgemeinschaft an der Universität Leipzig, Heft 12. Leipzig: Gudrun Schröder Verlag,

14–25

Kleckins, Ā. (2007). Tacits, „Ulmaľa laiki” un attieksme pret vēsturi. (Piezīmes par pagātnes

un tagadnes attiecībām.) No: Reiz dzīvoja Kārlis Ulmanis… Redkolēģija: Inta Brikše,

Benedikts Kalnačs, Ābrams Kleckins, Skaidrīte Lasmane, Andrejs Plakans (ASV),

Peters Vihalems (Igaunija), Vita Zelče (galv.. red.). Agora 6. Rīga: Apgāds Zinātne, 21–29

Kletnieks, G. (1998). The contribution of Jazeps Vitols: composer, pedagogue and critic.

A Thesis submitted to the Crane School of Music in Partial Fulfillment of the Requirements

for the Degree of Master in Music (History and Literature). Potsdam College of the State

University of New York

Klotiľš, A. (1979). Alfrēds Kalniľš. Komponista dzīve un darbs [monogrāfija]. Rīga: Zinātne

Klotiľš, A. (1987). Krievijas mākslinieciskās domas un mākslas prakses svarīgāko ideju loma

latviešu nacionālās komponistu skolas tapšanā 19. un 20. gs. mijā. No: Latvija un Krievija.

Vēsturiskie un kultūras sakari. Zinātniski teorētiskās konferences materiāli. Rīga: Zinātne,

103–111

Klotiľš, A. (2005). Indivīda emancipācija 20. gadsimta sākuma latviešu muzikālās jaunrades

spogulī. Raksts no starptautiskas konferences Informācija, revolūcija, reakcija: 1905–2005

(2005.gada 23.–25. novembris, Rīga) materiālu krājuma, 124–128. Skat. arī – http://academia.lndb.lv/xmlui/bitstream/handle/1/648/arnolds_klotins_latvijas_universitates_literaturas_folkloras

_un_makslas_instituts_individa_emancipacija_20_gadsimta_sakuma_latviesu_muzikalas_jaunrades_spoguli.pdf

?sequence=1 (skatīts 24.01.2015.)

Klotiľš, A. (2011). Kā 1941. gadā nenodibināja Komponistu savienību. Ţurnāls Mūzikas

Saule Nr. 2 (62), 30–31

Klotiľš, J. (2013). Jāzeps Vītols as a Fundamentalist and Universalist of Music. In: Music in

Latvia 2013. Latvian Music Information Centre, 4–15

Klotiľs, A. (2013). No zobena dziesma. Roberts Zuika un viľu vīru koris karā, gūstā un

trimdā. Apgāds Zinātne

Klotiľš, A. (2013). Latviešu mūzika. No: Latvieši un Latvija, IV sējums Latvijas kultūra,

izglītība, zinātne. Atbildīgie redaktori: Viktors Hausmanis, Maija Kūle. Rīga: Latvijas

Zinātľu akadēmija, 379–411

Kļaviľš, E. (2014). Tēlotāja māksla. No: Eduards Kļaviľš, Kristiāna Ābele, Silvija Grosa,

Valdis Villerušs. Latvijas mākslas vēsture IV. Neoromantiskā modernisma periods

1890–1915. Sastādītājs un zinātniskais redaktors Eduards Kļaviľš. Rīga: Latvijas Mākslas

akadēmijas Mākslas vēstures institūts un Mākslas vēstures pētījumu atbalsta fonds, 175–403

Komponists Jāzeps Vītols. Bibliogrāfija (1963). Sast. K. Egle. Rīga: Latvijas PSR Zinātľu

akadēmijas izdevniecība

Kretalovs, D. (2009). Kā čigāni (romi) atceras sevi? Latvijas čigānu (romu) kultūras atmiľas

pamatelementi. No: Atcerēties, aizmirst, izdomāt. Kultūru un identitāšu biogrāfijas

18. – 21. gs. Latvijā. Red. D. Hanovs. Rīga: Drukātava, 54–92

201

Krēsliľš, U. (2013). Latvija parlamentārisma periodā. No: Latvieši un Latvija, II sējums

Valstiskums Latvijā un Latvijas valsts – izcīnītā un zaudētā. Atbildīgie redaktori: Tālavs

Jundzis, Guntis Zemītis. Rīga: Latvijas Zinātľu akadēmija, 283–299

Kruks, S. (2002). Eposs „Lāčplēsis”: Kopienas traumatiskā iedomāšanās. Latvijas

Universitātes Raksti. 648. sēj.: Komunikācija. Rīga: LU, 7–37

Kruks, S. (2005). Identitātes nepārtrauktības un realitātes mainīguma reprezentācijas

dilemma: Pagātnes un tagadnes interdiskursīvā mijiedarbība. Letonica [Humanitāro zinātľu

ţurnāls]. Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 5–15

Krūmiľa-Koľkova, S. (2005). Paslēpes ar atmiľām. Vēlreizējs komentārs par

Svēto Augustīnu un viľa grēksūdzi. No: Kentaurs XXI, Nr. 38, 27–39

Ķīle, I. (1998). Autobiogrāfiskās atmiľas sociālie līmeľi. No: Atmiľa un vēsture: no

antropoloģijas līdz psiholoģijai. Redaktors R. Ķīlis. Rīga: N.I.M.S., 45–52

Levāns, A. (2005). Jana Asmana kultūratmiľas teorija. No: Kentaurs XXI, Nr. 38, 14–17

Latviešu literatūras vēsture (1935). Virsredaktors prof. Dr. phil. h.c. L. Bērziľš, red.: K. Egle,

K. Kārkliľš, Z Mauriľa. II sējums. Rīga: Literatūra

Latviešu mūzika cittautu kritiķu skatījumā. Izlase I sējums, 1873–1926. (2004). Sast., tulk. un

komentāru autore B. Jaunslaviete. Rīga: Musica Baltica

Latvija Otrajā pasaules karā (1939–1945) (2008). Daina Bleiere, Ilgvars Butulis,

Inesis Feldmanis, Aivars Stranga, Antonijs Zunda. Zinātniskais redaktors Inesis Feldmanis.

Apgāds Jumava

Lemberga, D. (2009). Mākslinieks. Portrets. Pašportrets. Latvijas Nacionālās Mākslas muzejs

Lerhis, A. (2007). Latvijas PSR Ārlietu ministrijas darbības pamatvirzieni. No: Ţurnāls

Latvijas Vēsture. Jaunie un jaunākie laiki, Nr. 4 (68). Galvenā redaktore Ļubova Zīle. LU

ţurnāla Latvijas Vēsture fonds, 74–92

Lipša, I. (2013). Latviešu intelektuāļi nacionālisti un Latvijas valsts dibināšanas mīta

veidošana (1918–1934). No: Latvieši un Latvija, II sējums Valstiskums Latvijā un Latvijas

valsts – izcīnītā un zaudētā. Atbildīgie redaktori: Tālavs Jundzis, Guntis Zemītis. Rīga:

Latvijas Zinātľu akadēmija, 323–340

Lūse, N. (1988). Jāzepa Vītola klaviermūzikas interpretācija. Rīga: Republikānisko mākslas

mācību iestāţu metodiskais kabinets

Megill, A. (2007). Historical Knowledgle, Historical Error: a contemporarry guide to

practice; with contribution by Steven Shepard and Phillip Honenberger. The University of

Chicago

Miķelsone, A. (2008). Jāzeps Vītols un 20. gadsimta mūzikas jaunās vēsmas. No: Mūzikas

akadēmijas raksti IV. Rīga: Musica Baltica, 50–69

202

Mitroiu, S. (2014). Considerations on Cultural Memory and its Institutionalization Process.

In: International Journal of Social Sciences and Humanity Studies. Volume 6, No, 2, 86–96,

ISSN: 1309-8063 (Online)

Muške, V. (1973). Jāzeps Vītols – mūzikas kritiķis. Disertācija mākslas zinātľu kandidāta

grāda iegūšanai. Rīgā [Disertācijas manuskripts mašīnraksta kopijā]

Muške, V. (1974). Jāzeps Vītols mūzikas kritiķis. Rīga: Zinātne

Mūzika okupācijā. Latvijas mūzikas dzīve un jaunrade 1940–1945 (2011).

Dr. art. Arnolda Klotiľa redakcijā. Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts

Naglinska, E. (2007). Mīts par Kārli Ulmani latviešu presē (1989–2004). No: Reiz dzīvoja

Kārlis Ulmanis... Redkolēģija: Inta Brikše, Benedikts Kalnačs, Ābrams Kleckins, Skaidrīte

Lasmane, Andrejs Plakans (ASV), Peters Vihalems (Igaunija), Vita Zelče (galv.. red.). Agora

6. Rīga: Apgāds Zinātne, 30–97

Neiburgs, U. (2004). ASV izlūkdienests un tā dokumenti par Latviju nacistu okupācijas laikā

(1941–1945). No: Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 11. sējums. Sastādītājs

Dr.hist. Dzintars Ērglis. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 48–57

Neiburgs, U. (2004). Nacistu okupētā Latvija Rietumu sabiedroto skatījumā (1941–1945).

No: Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 13. sējums. Sastādītājs Dr.hist. Dzintars Ērglis.

Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds 258–285

Neiburgs, U. (2014). Latvijas Centrālā padome (1943–1945): darbība un nerealizētās

ieceres. No: Ţurnāls Latvijas Vēsture. Jaunie un jaunākie laiki, Nr. 1/2 (92/93). Galvenā

redaktore Ļubova Zīle. LU ţurnāla Latvijas Vēsture fonds, 38–49

Pavlovičs, J. (2013). 1941., 1944.–1945. gada interregnum periodi. No: Latvieši un Latvija, II

sējums Latvijas kultūra, izglītība, zinātne. Atbildīgie redaktori: Tālavs Jundzis,

Guntis Zemītis. Rīga: Latvijas Zinātľu akadēmija, 423–442

Plakans, A. (2014). Neteritoriālais nacionālisms latviešu trimdas domā pēc II Pasaules kara.

[No angļu valodas tulkojusi Gundega Gaile]. No: Nācijas hronikas – Latvija 2014 debates.

Krājuma sastādītāji: Dr.philol. Pauls Daija, Dr.art. Deniss Hanovs, Dr.theol. Ilze Jansone.

Avens un partneri, 103–126

Pone, G. (1967). Jaunās mūzikas forma un doma 1950–1966. No: Jaunā Gaita Nr. 62.

Skat. – www.zagarins.net/jg/jg62/JG62_Pone.htm (skatīts 02.03.2015.)

Pumpuriľš, T. (2000). Sarkanbaltsarkanās – Latvijas karoga krāsas. Pētījumi, atmiľas un

dokumenti par Latvijas valsts karoga tapšanas vēsturi. Cēsis: Cēsu Vēstures un mākslas

muzejs

Pumpuriľš, T. (2014). Pirmais pasaules karš un Baltijas valstu nacionālās simbolikas

veidošanās. No: Latvijas Kara muzeja gadagrāmata XV, 221–232

Radstone, S. (2010). Cinema and Memory. In: Memory : histories, theories, debates. Edited

by Susannah Radstone and Bill Schwarz. First edition. New York: Fordham University Press,

325–342

203

Renāns, E. (2014). Kas ir nācija? Priekšlasījums Sorbonā, 1882. gada 11. martā. [No franču

valodas tulkojusi Simona Sofija Valke]. No: Nācijas hronikas – Latvija 2014 debates.

Krājuma sastādītāji: Dr.philol. Pauls Daija, Dr.art. Deniss Hanovs, Dr.theol. Ilze Jansone.

Avens un partneri, 247–265

Reulecke, J. (2010). Generation / Generationality, Generativity, and Memory.

In: A Companion to Cultural Memory Studies. Edited by Astrid Erll, Ansgar Nünning

in collaboration with Sara B. Young. Walter de Gruyter GmbH & Co, 119–125

Robinson, H. (2012). Music. In: The Cambridge Companion to Modern Russian Culture.

Second edition. Reprinted 2014. Edited by Nicholas Rzhevsky. Cambdrige University Press,

250–278

Rose, G. (2005). Visual Methodologies. In: Research Methods for English Studies. Edited

by Gabriele Griffin. Edinburgh University Press, 67–89

Siliľš, J. (1988). Latvijas māksla. 1915–1940. I sējums. Stokholma: Daugava

Skudra, O. (2010). Vēstures pelni sociālās atmiľas formācijās un struktūrās: terminoloģijas

aspekti. Skat. – www.szf-old.lu.lv/files/petnieciba/pelni/pirmie_10/Ojars_Skudra.pdf.

LU SZF Komunikācijas studiju nodaļas projekts Pagātnes pelni jeb Latvijas otrā pasaules

kara sociālā atmiľa un identitāte. Skat. SZF mājaslapā – www.szf-old.lu.lv/lat/petnieciba/petnieciba-szf-nodalas/komunikacijas-studiju-nodala-1/pagatnes-pelni-jeb-

latvijas-otra-pasaules-kara-sociala-atmina-un-identitate/petijums-pagatnes-pelni-jeb-latvijas-otra-pasaules-kara-

sociala-atmina-un-identitate-/ (skatīts 02.03.2015.)

Sproģe, L., Vāvere, V. (2002). Latviešu modernisma aizsākumi un krievu literatūras

„sudraba laikmets”. Izdevniecība Zinātne

Steedman, C. (2005). Archival Methods. In: Research Methods for English Studies. Edited

by Gabriele Griffin. Edinburgh University Press, 17–29

Stradiľš, J. (2009). Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā. Rīga: Latvijas vēstures institūta

apgāds

Stradiľš, J. (2010/2011). Jelgavas latviskā un eiropeiskā identitāte. No: Akadēmiska Dzīve

47. rakstu krājums. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 120–125

Stranga, A. (2013). K. Ulmaľa autoritārais reţīms (1934–1940): politika, ideoloģija,

saimniecība. No: Latvieši un Latvija, II sējums Valstiskums Latvijā un Latvijas valsts –

izcīnītā un zaudētā. Atbildīgie redaktori: Tālavs Jundzis, Guntis Zemītis. Rīga: Latvijas

Zinātľu akadēmija, 341–365

Strenga, G. (2009). Piemiľa un atmiľa: divas parādības vēlo viduslaiku Livonijas reliģiskajā

un laicīgajā dzīvē. Zeme, vara un reliģija viduslaikos un jaunajos laikos Baltijas jūras

reģionā. Latvijas Universitātes raksti, 725. sējums. Rīga: Latvijas Universitāte, 59–70

Sviestiľa, I. (2004). Intelektuālis un sabiedrība. Kultūras krustpunkti

[Latvijas Kultūras akadēmijas zinātnisko rakstu krājums] 1. laidiens. Rīga: Mantojums, 54–63

Šarkovska-Liepiľa, I. (2012). Rakstīt par vēsturi: Latvijas mūzikas historiogrāfija laiku lokos.

Humanitāro zinātľu ţurnāls Letonica Nr. 1 (22). LU LFMI, 83–101

204

Šiliľš, J. (2013). Padomju Latvija 1918–1919. Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība

Šuvajevs, I. (2007). Blēdīgā atzīšanās. No: Filosofija kā dzīves māksla. Rīga: Zvaigzne,

94–107

Šūberte J. (2011). Jānis Čakste un Jelgava. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds

Tamm, M. (2013). Beyond History and Memory: New Perspectives in Memory Studies.

In: History Compass 11/6, 458–473. Doi: 10.1111/hic3.12050

Taubmans, V. (2003). Hruščovs un viľa laikmets. Rīga: Atēna

Tisenkopfs, T., Āboltiľa, S., I. Miezīte (1995). Latviešu Dziesmu svētki vēsturiskā un

socioloģiskā skatījumā. Latvju Zinātľu Akadēmijas Vēstis 9/10 (578/579), 40–48

Upītis, P. (1958). Pirmās latviešu mākslinieciskās grāmatzīmes. No: Latviešu tēlotāja māksla.

1957. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 307–326

Upmalis, A. (2006). Latviešu inteliģence Pēterburgā. Pēc Mārtiľa Remiķa piezīmēm.

No: Ţurnāls Latvijas Vēsture. Jaunie un jaunākie laiki, Nr. 3 (63). Galvenā redaktore

Ļubova Zīle. LU ţurnāla Latvijas Vēsture fonds, 95–100

Vilcāns, S. (2006). Humora un satīras ţanrs – politiskās līdzdalības instruments: Piektā gada

tematika karikatūrās. No: Laikplaisa: Piektais gads. Redkolēģija Inta Brikše,

Ābrams Kleckins, Skaidrīte Lasmane, Vita Zelče, Peters Vihalems (Peeter Vihalemm;

Igaunija). Agora 4. LU Akadēmiskais apgāds, 9–27

Vilcāns, S. (2007). Lielais Kārlis „Aizkulišu” karikatūrās (1931–1934). No: Reiz dzīvoja

Kārlis Ulmanis... Redkolēģija: Inta Brikše, Benedikts Kalnačs, Ābrams Kleckins,

Skaidrīte Lasmane, Andrejs Plakans (ASV), Peters Vihalems (Igaunija), Vita Zelče

(galv. red.). Agora 6. Rīga: Apgāds Zinātne, 127–140

Vīksne, R. (2013). Represijas pret Latvijas eliti (1940–1941). No: Latvieši un Latvija,

II sējums Latvijas kultūra, izglītība, zinātne. Atbildīgie redaktori: Tālavs Jundzis,

Guntis Zemītis. Rīga: Latvijas Zinātľu akadēmija, 385–404

Vītols, J. (1930). Latvju mūzika. No: Latvieši. Rakstu krājums. Prof. Fr. Baloţa un

prof. P. Šmita redakcijā. Rīga: Valtera un Rapas akciju sabiedrības izdevums, 442–456

Volfarte, K. (2009). Rīgas Latviešu biedrība un latviešu nacionālā kustība no 1868. līdz

1905. gadam. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds

Walser, R. (1993). Disciplining Music: Musicology and Its Canons by Katherine Bergeron;

Philip V. Bohlman. In: Music & Letters, Vol. 74, No. 4 (November). Oxford University Press,

569–572

Williams, A. (2001). Constructing Musicology. Reprinted 2003, 2007, 2009, 2011. ASHGATE

Zanders, V. (2006). Rīgas Latviešu biedrība (1868–1940) kā nacionālās grāmatniecības

centrs. LU Akadēmiskais apgāds

205

Zālītis, A. (1928). Jurjānu Andrejs [monogrāfisks izdevums]. Rīga: Jurjānu Andreja fonda

komiteja

Zeile, P. (1976). Estētiskā doma Latvijā (līdz 1940. gadam). Rīga: Liesma

Zelče, V. (2006). Piektā gada vērtībatmiľa. No: Laikplaisa: Piektais gads. Redkolēģija

Inta Brikše, Ābrams Kleckins, Skaidrīte Lasmane, Vita Zelče, Peters Vihalems

(Peeter Vihalemm; Igaunija). Agora 4. LU Akadēmiskais apgāds, 9–27

Zelče, V. (2009). Latviešu avīţniecība: Laikraksti savā laikmetā un sabiedrībā. Rīga: Zinātne

Zellis, K. (2012). Ilūziju un baiļu mašinērija. Propaganda nacistu okupētajā Latvijā: vara,

mediji un sabiedrība (1941–1945). Mansards

Zelmenis, G. (2007). Latvijas kultūras politika neatkarīgas valsts pastāvēšanas sākumā un

partiju programmatiskās nostādnes kultūrā (1918–1922). No: Ţurnāls Latvijas Vēsture.

Jaunie un jaunākie laiki, Nr. 1 (65). Galvenā redaktore Ļubova Zīle. LU ţurnāla Latvijas

Vēsture fonds, 48–59

Zelmenis, G. (2007). Latvijas kultūras politika neatkarīgas valsts pastāvēšanas sākumā

(1918–1922). No: Ţurnāls Latvijas Vēsture. Jaunie un jaunākie laiki, Nr. 2 (66).

Galvenā redaktore Ļubova Zīle. LU ţurnāla Latvijas Vēsture fonds, 29–41

Zigmunda, A. M. (2006). Diktators, dēmons, demagogs. Jautājumi un atbildes par

Ādolfu Hitleru. Rīga: Atēna

Zunda, A. (2007). Latviešu bēgļu un trimdas veidošanās Rietumvalstīs Otrā pasaules kara

beigās un pēckara posma sākumā. No: Ţurnāls Latvijas Vēsture. Jaunie un jaunākie laiki,

Nr. 2 (66). Galvenā redaktore Ļubova Zīle. LU ţurnāla Latvijas Vēsture fonds, 93–101

Zunda, A. (2007). Nacionālā pretestības kustība nacistu okupācijas reţīmam Latvijā

(1941–1945). No: Ţurnāls Latvijas Vēsture. Jaunie un jaunākie laiki, Nr. 4 (68). Galvenā

redaktore Ļubova Zīle. LU ţurnāla Latvijas Vēsture fonds, 65–73

Блоун, Ф., Розенберг У. (2013). Споры вокруг архивов, споры вокруг источников.

Перевод с английского Евгении Канищевой. В: Статус документа: окончательная

бумажка или отчужденное свидетельство? Сборник статей; под ред. И. М. Каспэ.

Москва: Новое литературное обозрение, 125–153

Бобылѐв, Л. Б. (1992). История и принципы композиторского образования в первых

русских консерваториях (1862–1917). Москва: Московская государственная

консерватория им. П. И. Чайковского

Брославская, Т. (2001). Язеп Витол как хранитель традиций Беляевского кружка

(А. Лядов – Я. Витол). В: Петербургские страницы русской музыкальной культуры.

Сборник статей и материалов. Санкт-Петербург: ИП Комплекс, 41–54

Вериня, В. (1991). Клавирно-фортепианное искусство Латвии (от истоков до начала

ХХ века. Автореферат. Ленинград

206

Воронцов-Гофманн, Н. А. (2002). Архив А. К. Глазунова в Мюнхене. Из: Мифы и миры

Александра Глазунова. Сборник научных статей. Ред. – сост. З. М. Гусейнова,

Э. А. Фатыхова. Санкт-Петербург: НИИ Химии СПбГУ, 156–163

Из истории Ленинградской консерватории. Материалы и документы 1862–1917 (1964).

Состовители А. Л. Биркенгоф, С. М. Вильскер, П. А. Вульфиус

(ответственный редактор), Г. Р. Фрейндлинг. Ленинград: Музыка

Левин, К. (2000). Разрешение социальных конфликтов. Пер. с анг. И. Ю. Авидов.

Научный редактор вступительная статья Курт Левин: жизнь и судьба Н. В. Гришина.

Спб.: Издательство Речь

Левин, К. (2000). Теория поля в социальных науках. Пер. с анг. Дорвин Картрайт.

Спб.: Сенсор

Михайлов, М. К. (1999). О русской музыке. Санкт-Петербург: КАНОН

Письменная, Л. (1976). Язеп Витол и латышская хоровая культура.

Ленинград: Музыка

Сипола, М. (1990). Фортепианная культура Латвии 20–80-х годов ХХ века.

Автореферат. Вильнюс

Хопрова, Т. (2001). Методические принципы преподования истории музыки

Е. М. Орловой. Из: Петербургские страницы русской музыкальной культуры. Сборник

статей и материалов. Санкт-Петербург: ИП Комплекс

Янковский, М. (1950). Римский-Корсаков и революция 1905 года. Москва,

Ленинград: Государственное Музыкальноде Издательство

Atmiľu literatūra (memuārtipa literatūra, tai skaitā ar zinātniskajiem komentāriem)

Akmentiľa, Ē. (1983) No Pēterburgas līdz Gaujienai. Sast. un komentāri J. Lismanis. Karogs

7, 158–160

Apkalns, L. (1992). Meti un velki kādam Jāzepa Vītola piemiľas vērpumam. Jāzeps Vītols

tuvinieku, audzēkľu un laikabiedru atmiľās (1999). Sast. prof. Dr.art. O. Grāvītis. Rīga:

Izdevniecība Zinātne

Augustīns (2008). Atzīšanās. [Bilingvāls izdevums – teksts latīľu un latviešu valodā].

Tulkojusi Laura Hansone. Rīga: Liepnieks & Rītups

Bērziľa, V. (1988). Jāzepa Vītola pēdējās vēstules. Karogs 7, 173–177

Dārziľš, E. (1951). Jāzeps Vītols. No: Par mūziku. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība,

150–191

Grāvītis, O. (1995). Jāzepa Vītola mūţs fotoattēlos. Rīga: J. Vītola fonds

Jauģietis, V. (1970). Artūrs Bobkovics – simfoniskā orķestra diriģents. No: Latviešu mūzika

8. laidiens. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 230–260

207

Jāzepa Vītola vēstules Alfrēdam Kalniľam [I – 1905.–1913. gads] (1966). J. Vītoliľa ievads

un komentāri. No: Latviešu mūzika V. Raksti par mūziku. Sastādījuši A. Darkevics un

L. Kārkliľš. Rīga: Izdevniecība Liesma, 229–286

Jāzepa Vītola vēstules Alfrēdam Kalniľam [II – 1914. gads] (1967). J. Vītoliľa ievads un

komentāri. No: Latviešu mūzika VI. Raksti par mūziku. Sastādījuši A. Darkevics un

L. Kārkliľš. Rīga: Izdevniecība Liesma, 205–226

Jāzepa Vītola vēstules Alfrēdam Kalniľam [III – 1915. gads] (1969). J. Vītoliľa ievads un

komentāri. No: Latviešu mūzika VII. Raksti par mūziku. Sastādījuši A. Darkevics un

L. Kārkliľš. Rīga: Izdevniecība Liesma, 197–229

Jāzepa Vītola vēstules Anatolijam Ļadovam un Aleksandram Glazunovam (1968). Sast. un

komentāri J. Brauns. Karogs 6, 125–133

Jāzepa Vītola vēstules Kārlim Kalējam I (1958). Sast. Jēk. Vītoliľš. No: Latviešu mūzika

1. laidiens. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 353–407

Jāzepa Vītola vēstules Kārlim Kalējam II (1962). Sast. Jēk. Vītoliľš. No: Latviešu mūzika

2. laidiens. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 179–223

Jāzeps Vītols. Raksti (1964). Sast. V. Muške. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība

Jāzeps Vītols. Raksti par viľa dzīvi un darbu 80 gados (1944). Rediģējis Jēkabs Graubiľš.

Iekārtojis Ludolfs Liberts. Rīga: Apgāds Latvju Grāmata

Jāzeps Vītols tuvinieku, audzēkľu un laikabiedru atmiľās (1999).

Sast. prof. Dr.art. O. Grāvītis. Rīga: Zinātne

Neiburgs, U. (2014). Dievs, Tava zeme deg! Latvijas Otrā pasaules kara stāsti. Izdevniecība

Latvijas Avīze

Poruks, J. (1947). Vientulis burzmā. Jāzepam Vītolam 84. dzimšanas dienā. No: Sauksme.

Mēnešraksts latvju gara kultūrai 7/8. Kemptene: Apgāds Sauksme, 54–56

Poruks, J. (1963). Ciemošanās. Atmiľas par cilvēkiem, vietām un notikumiem. Uppsala:

Apgāds Daugava

Pupa, G. (1988). Vītols un Stravinskis. Ieskats attiecību dialektikā. [P. Pikaso un I. Zeberiľa

zīmēti šarţi]. No: Ţurnāls Māksla, Nr. 3 (121), 27. lpp.

Rudzītis, J. (1963). Redaktora priekšvārdi. No: Jāzeps Vītols Manas dzīves atmiľas. Ar

papildinājumiem no Annijas Vītolas atmiľām. Uppsala: Daugava, 5–7

Siliľš, U. (2006). Dziesmai vieni gala nava. Jāzeps Vītols savās un laikabiedru vēstulēs

1918–1944. Rīga: Nordic

Vētra, M. (2013). Atbalsis. Raksti un vēstules Eiropā 1921–1946. Agra Redoviča atlase un

komentāri. Mansards

Vītola, A. (1963). Lappuses manā atmiľu grāmatā. Jāzeps Vītols Manas dzīves atmiľas. Ar

papildinājumiem no Annijas Vītolas atmiľām. Uppsala: Daugava, 183–229

208

Vītoliľš, Jēk. (1958). Jāzepa Vītola memuāri. Latviešu mūzika 1. laidiens. Rīga: Latvijas

Valsts izdevniecība, 237–351

Vītoliľš, Jēk. (1962). Jāzepa Vītola memuāri. Latviešu mūzika 2. laidiens. Rīga: Latvijas

Valsts izdevniecība, 133–177

Vītols, J. (1933). Mana koradziesma. Jāzeps Vītols Kopotas dziesmas jauktajiem, vīru un

sievu koriem a cappella. Rīga: Latvijas Skaľraţu kopa

Vītols, J. (1943). Pieci novembra vakari. Maza atmiľu grāmatiľa. No: Latvju Mēnešraksts,

Nr. 7, 409–415

Vītols, J. (1953). Gaŗās darbdienas sākums [atmiľu eseja]. Ţurnāls Ceļa Zīmes, 1. septembrī,

22–26

Vītols, J. (1963). Manas dzīves atmiľas. Ar papildinājumiem no Annijas Vītolas atmiľām.

Uppsala: Daugava

Vītols, J. (1988). Manas dzīves atmiľas. Sast. un komentējis O. Grāvītis. Rīga: Liesma

Zīverte-Zālīte, M. (1933). Jāzeps Vītols (Biogrāfiska etīde). No: Rakstu vainags Profesoram

Jāzepam Vītolam 1863–1933. Rīga: A. Gulbis, 7–18

Zālīte, M. (1958). Jāzepa Vītola archiva materiālus pārskatot. No: Latviešu mūzika

1. laidiens. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 213–236

Zālītis, A. (1928). Jurjānu Andrejs. Rīga: Jurjānu Andreja fonda komiteja

1862–1962. Ленинградская консерватория в воспоминаниях. К 100-летию

Ленинградской консерватории. Редакционная коллегия Б. А. Арапов, М. М. Беляков,

С. М. Вильскер, М. А. Ганина, А. Н. Дмитриев, Е. Г. Ольховский, Г. Г. Тигранов

(главный редактор). Ленинград: Государственное музыкальное издательство

Витол, Я. (1969). Воспоминания. Статьи. Письма. Сост. А. Даркевич.

Ленинград: Музыка

Памяти Митрофана Петровича Бѣляева (1929). Сборникь очерковъ, статей и

воспоминаній. Парижъ: Изданiе Попечительнаго Совѣта для поощренiя Русскихъ

Композиторовъ и Музыкантовъ

Римский-Корсаков, Н. А. (1955). Летопись моей музыкальной жизни.

Москва: Государственное Музыкальное издательство, V–VIII

Cita veida literatūra

Auseklis. Gaismas pils [dzejas krājums] (1975). Sast. I. Pijols. Rīga: Liesma

Ausekļa raksti (1888). Sast. Kaţoku Dāvis. Rīga: I. E. E. Kapteina ģenerālkomisija

209

Barthes, R. (2009). Mythologies. Selected and trasnlated from the French Mythologies

by Annette Lavers (edition du Seuil, Paris, 1957). With an introduction by Neil Badmington.

London: Vintage Books

Stradiľš, J. (2006). Ceļa vārdi 100 Latvijas personību grāmatai. No: 100 Latvijas personību.

Red. pad. priekšs. V. Serdāns. Rīga: Nacionālais apgāds, Latvijas Avīze

Ulmaľlaiki. Leģendas un fakti (2005). Sast. V. Avots. Rīga: Jumava

Raksti periodikā

[–a.] Prof. J. Vitols sabiedrībā un sarunās (1948). Latviešu Ziľas. 15. maijā

[A. W.] Trittes Russisches Sinfoniekonzert (1908). St. Peterburger Zeitung. 12. März

Ābele, Ā. (1983). Maza atmiľu virkne par savu skolotāju. No: Latvju Mūzika. Periodisks

rakstu krājums. Redaktors Roberts Zuika. Nr. 14, 1353–1356

Aizsilnieks, A. (1951). Vīrs, kura mums šodien trūkst! Latvju Vārds. 9. augustā

Alunāns, N. (1895). Ir tikai divi zinātnes, kuras spēj dot pierādījumu: loģika un matemātika.

Baltijas Vēstnesis. 27. jūlijā (8. augustā)

Ārvaldis, Ģ. (1946). Jāzeps Vītols Blombergā. Latvju Domas. 7. martā

Bērziľš, J. [Bērziľu Jānis]. (1921). Krievu inteliģences krīze. Izglītības Ministrijas

Mēnešraksts No. 12, decembris, 1231–1249

Briedis, A. (1946). Jāzeps Vītols strādā. Latviešu Ziľas. 7. septembrī

Dārziľš, E. (1908). Jozefs Vītols. Salktis 5, 57–75; Salktis 6, 127–134 [ar R. Zariľa zīmētu

J. Vītola Ex libris]; Salktis 7, 93–125

Dārziľš, V. (1944). Jāzeps Vītols. Raksti par viľa dzīvi un darbu 80 gados. Rediģējis

prof. Jēkabs Graubiľš. Apgāds Latvju Grāmata [recenzija]. Tēvija. 23. septembrī

Ein lettische Tondichter. Ehrung des Komponisten Jazeps Vitols. (1943). Deutsche Zeitung im

Ostland. 25. Mai

Grundmane, Dz. (1948). Mēs ar to nekad nesamierināsimies! Cīľa. 29. janvārī

Jāzeps Vītols apţēlots un nokrāsots. Vai viľš sapľoja par padomju laiku? (1957). Latvija.

11. maijā

Jurjāns, A. (1891). Līgo svētki. Simfonisks tēlojums orķestrim pēc latv. tautas dziesmu

motīviem, J. Vītola saskaľots. Op. 4 (Leipcigā, Beļajeva apgādienā, Pēterpilī pie A. Bitnera

dabūjams) [recenzija]. Balss. 13. februārī

Kalniľa, D. (2013). Mazais vijolnieks par godu Jāzepam Vītolam. Neatkarīgā. 28. maijs

Karulis, K. (1997). Tēvzemes balvai sešdesmit. Diena. 12. maijā

210

Kurme, G. (1963). Konservātorijas rektors Jāzeps Vītols. Trimdas Skola 24, 923–925

Kurmis, A. (1963). Liela latvieša mūţa sākums bez savas tautas valodas un saskares ar tautu.

Trimdas Skola 24, 926–932

Melngailis, E. (1904). Piekto dziedāšanas svētku dziesmas. Austrums 7, 550–553

Melngailis, E. (1904). Atbilde profesoram J. Vītola kgam. Rīgas Avīze. 30. augustā

(12. septembrī)

[M. G.] Das dritte russische Sinfoniekonzert (1908). St. Petersburg Herold. 11. März

Penģerots, V. (1925). Latvju grāmatu zīmes. Ilustrēts Ţurnāls. No. 1, 18–19

Pupa, G. (1988). Vītols un Stravinskis. Ieskats attiecību dialektikā. [P. Pikaso un I. Zeberiľa

zīmēti šarţi]. No: Ţurnāls Māksla, Nr. 3 (121), 27. lpp.

[–rj–] (1958). Pārdēvēta Latvijas Konservatorija. Laiks. 4. jūnijā

R. L. B. Zinības Komisijas vasaras sapulces (1912). Tēvija. 26. jūnijā un 28. jūnijā

(turpinājums)

Rudzitis, J. (1955). Life and Death of a European. Booklet: East and West 4

Rudzītis, J. (1962). Oļģerts Grāvītis degradēts. Padomju Latvijas Komponistu savienības

5. kongress. Laiks. 14. februārī

Rudzītis, J. (1962). Oļģerta Grāvīša spļāviens Jāzepam Vītolam. Laiks. 5. maijā

Rudzītis, J. (1963). Rīga vilto Jāzepa Vītola memuārus. Laiks. 12. janvārī

Straume, J. (1890). Latviešu komponisti un darbinieki mūzikas laukā.Baltijas mūzikas

kalendārs 1891. gadam. Jelgava: Straumes Jāľa (Vaidelaiša) vadīts un izdots, 73–76

Šarkovska-Liepiľa I. (2008). Latviešu kormūzika. Uz virsotnēm tiecoties un Dziesmu

svētkiem. XXIV Vispārējie latviešu Dziesmu un XIV Deju svētki. Rīga: Valsts aģentūra

Tautas mākslas centrs, 37–41

Šepskis, O. (1902). Balsis iz publikas. Atklāta vēstule godātam Sv. Pēterburgas

konservatorijas profesoram J. Vītola kgm. Dienas Lapa. 20. decembrī (2. janvārī)

Šepskis, O. (1903). Atklāta vēstule godājamam Sv. Pēterburgas konservatorijas mūzikas

profesoram J. Vītola kungam. Dienas Lapa. 3. (16.) janvārī

Tālivalds (1911). Par Jozefa Vītola 25-gadu jubileju 5. novembrī. Rīgas Avīze. 10. (22.)

novembrī

Vītols, J. (1895). Godāto redakciju laipni lūdzu [..]. Baltijas Vēstnesis. 7. (19.) jūlijā

Vītols, J. (1902). Godātā redakcija. Dienas Lapa. 18. (31.) decembrī

Vītols, J. (1902). Augsti cienījamai Tipain jaunkundzei. Dienas Lapa. 27. decembrī

211

Vītols, J. (1902). Atbilde godātam Rīgas Sv. Ģetrūdes baznīcas ērģelniekam O. Šepska

kungam. Dienas Lapa. 28. decembrī (10. janvārī)

Vītols, J. (1904). Piekto dziedāšanas svētku dziesmas. Rīgas Avīze. 23. augustā (5. septembrī)

Vītols, J. (1904). Piekto dziedāšanas svētku dziesmas. Rīgas Avīze. 14. (27.) septembrī

Vītols, J. (1912). Pārskats par tagadnes latviešu mūzikas literatūru. Druva 7, 839–847

Vītols, J. (1916). Kāds vārds par latviešu lieliem koncertiem vispārīgi un par nākamo

Maskavas latviešu mūzikas vakaru atsevišķi. Baltija. 30. oktobrī

Vītols, J. (1916). Lielā Maskavas mūzikas vakara atskaľas. Dzimtenes Vēstnesis.

20. novembrī

Vītols, J. (1925). Mūsu himna. No: Mūzika. Latvijas Skaľraţu kopas mēnešraksts, 94–96

Vītols, J. (1941). To pieredzēja Konservatorija…No: Hallo, Latvija 5, 5–7

Vītols, J. (1943). Pieci novembra vakari. Maza atmiľu grāmatiľa. No: Latvju Mēnešraksts 7,

409–415

Vītols, J. (1946). Dūja, dzeguze un strazds. Jaunais Vārds 9, 42–43

Vītols, J. (1983). Tām ugunīm neizdzist…[Latvijas konservatorijai – 25 gadi].

No: Latvju Mūzika. Periodisks rakstu krājums. Redaktors Roberts Zuika. Nr. 14, 1321–1324

Zemzaris, I. (1993). Trešā paaudze bija brīvdomīgāka. Gundaris Pone un Andris Vītoliľš par

Jāzepu Vītolu. No: Literatūra un Māksla. Nr. 29. 23. jūlijā

Артистъ [русский иллюстрированный театральный, музыкальный и художественный

журнал] (1889), кн. IV, 152–162

Берн, Н. (1908). Третiй русскiй симфоническiй концерть. Петербургская газета.

9. марта

Брославская, Т. (2008). Духовное пространство личности великого Учителя.

Школа Н. А. Римского-Корсакова. Язеп Витол. В: MUSICUS 4 (13) Октябрь / Ноябрь /

Декабрь, 33–36

[В. K.] (1908). Третiй русскiй симфоническiй концерть. Русь. 10. марта

Вальтерь, В. (1908). Третiй русскiй симфоническiй концерть. Речь. 12. марта

Грюнфельд, Н. (1946). Первый пленум Союза советских композиторов Латвийской

ССР. Музыкальное творчество Советской Латвии. В: Советская музыка VII.

Редкол. Б. Асафьев, Д. Кабалевский (отв. ред.), Н. Мясковский, В. Сурин,

А. Хачатурян, Ю. Шапорин, Д. Шостакович. Москва: Музгиз, 25–30

Из выступлений на пленуме (1946). В: Советская музыка, н. VII.

Редкол. Б. Асафьев, Д. Кабалевский. Москва: Музгиз, 31–41

212

Музыкальное Обозренiе [музыкальная газета] (1887), 10. декабря, н. 27, ст. 335

Русская Музыкальная Газета (1911), н. 45, 944–945

Русская Музыкальная Газета (1911), н. 46, ст. 967

Советская музыка (1946), н. VII. Редкол. Б. Асафьев, Д. Кабалевский. Москва: Музгиз,

31–41

Третiй русскiй симфоническiй концерть (1908). Петербургскiй Листокь. 10. марта

Третiй русскiй симфоническiй концерть (1908). Биржевыя Вѣдомости. 11. марта

Цирул, Г. (1946). Выставка истории латышской музыки. Советская молодежь.

8. июня

III. Mākslas darbu pirmpublicējumi:

Šarţi (hronoloģiskā secībā)

Tillbergs, J. R. – ţurnāls Svari. 1906. gads, 3. nr., 31. lpp.

Zeberiľš, I. – ţurnāls Svari. 1926. gads, 49. nr., 391. lpp.

Civis – ţurnāls Atpūta. 1926. gads, 74. nr., 5. lpp.

Zosts, V. – ţurnāls Svari. 1926. gada 2. jūlijā, 25. nr.

[Poļu avīze] – laikraksts Kurjer Poranny. 1926. gada 14. novembris, 6. lpp.

Strunke, N. – laikraksts Jaunākās Ziľas. 1931. gada 9. maijs, 102. nr., 5. lpp.

Zosts, V. – ţurnāls Atpūta. 1933. gads, 401. nr., 13. lpp.

Zosts, V. – ţurnāls Atpūta. 1933. gads, 465. nr., 11. lpp.

Keišs, H. – laikraksts Latvija. 1933. gads, 43. nr.

Karikatūras (hronoloģiskā secībā)

Ţurnāls Aizkulises. 1926. gada 18. jūnijā, 24. nr.

Ţurnāls Aizkulises. 1926. gada 2. jūlijā, 26. nr.

Ţurnāls Aizkulises. 1926. gada 26. novembrī, 47. nr.

Ţurnāls Aizkulises. 1926. gada 10. decembrī, 49. nr.

Ţurnāls Aizkulises 1929. gada 11. janvārī, 2. nr.

213

Ţurnāls Aizkulises. 1931. gada 19. jūnijā, 25. nr.

Ţurnāls Aizkulises. 1931. gada 26. jūnijā, 26. nr.

Ţurnāls Aizkulises. 1933. gada 16. jūnijā, 24. nr.

IV. Elektroniskie resursi

Beļajeva izdevniecības mājaslapa. Skat. – www.belaieff-music.com (skatīts 25.11.2014.)

Bleiere, D. (2004). Kā nīdēja nacionālkomunistus. Lauku Avīze. 7. augusts. Skat. – http://lpra.vip.lv/niideeja.htm (skatīts 23.02.2015.)

Goldmanis, M. (2008). Latvijas ebreju minoritātes attēlojums parlamentārisma posma

satīriskajā presē (1920–1934). Skat. – www.lu.lv/jsc/pilsetas/kultura-un-tradicijas/sat-prese/ (skatīts

17.01.2015.)

Grāvītis, O. (1999). Cik sarautu stīgu, cik apklusušu dziesmu... Latvijas Vēstnesis. 26. martā.

Skat. – http://lpra.vip.lv/muziki.htm (skatīts 23.02.2015.)

Latvijas Banka laiţ apgrozībā Jāzepam Vītolam veltītu monētu (2013).

Skat. – https://www.bank.lv/pirmas-lapas-re-design/479-presei/preses-paziojumi/8606-latvijas-banka-lai-

apgrozb-jzepam-vtolam-velttu-montu (skatīts 02.03.2015.)

Latvijas kultūras kanons. Skat. – www.letonika.lv/groups/default.aspx?g=1&r=264 (skatīts 25.11.2014.)

Latvijas Pasts rīko speciālo zīmogošanu, atzīmējot komponista Jāzepa Vītola 150. jubileju

(2013). Skat. – www.pasts.lv/lv/zinas/filatelijas_zinas/2071-latvijas-pasts-riko-specialo-zimogosanu-

atzimejot-komponista-jazepa-vitola-150jubileju (skatīts 27.10.2014.)

Līcīte, R. (2010). Personības un varas konflikts Latvijas Valsts konservatorijā. Staļiniskās

represijas 1944 – 1953. Referāts Rakstniecības un mūzikas muzeja kkonferencē Krājuma

pētījumi 2010. [Referāts nolasīts 2010. gada 26. novembrī]. Skat. – www.rmm.lv/?page_id=3206

(skatīts 02.03.2015.)

Modināšanas literatūra. Skat. – www.literature.lv/his_lv/2_3.html (skatīts 25.11.2014.)

Nacionālais romantisms: zaudēto paradīzi meklējot. Skat. – www.literature.lv/his_lv/2_2.html (skatīts 27.10.2014.)

Pelēcis, V. (1968). No Jaunās strāvas līdz Jaunajai Gaitai. Valentīna Pelēča atmiľas par

latviešu humora un satiras izdevumiem. No: Jaunā Gaita 70, skat. – www.zagarins.net/jg/jg70/JG70_Pelecis2.htm (skatīts 02.03.2015.)

Trimdas arhīvi atgrieţas (2000). Skat. – www.itl.rtu.lv/LVA/trimda2000/ (skatīts 02.03.2015.)

Trimdas arhīvi atgrieţas (2004). Skat. – www.itl.rtu.lv/LVA/trimda2004/ (skatīts 02.03.2015.)

Винклер, П. Орден. Skat. – www.gatchina3000.ru/brockhaus-and-efron-encyclopedic-

dictionary/074/74760.htm (skatīts 20.10.2014.)

214