Sabiedroto konferences prezidenta Aristīda Briāna (Aristide Briand) 1921. gada 26. janvāra nota par Latvijas valsts de iure atzīšanu.

Latvijas Valsts Vēstures arhīvs, 2570. f., 3. apr., 1148. l., 27.lp.

Sabiedroto konferences prezidenta Aristīda Briāna 1921. gada 26. janvāra notas par Latvijas valsts de iure atzīšanu tulkojums no franču valodas.Publicēts dokumentu krājumā: Dokumenti par Latvijas valsts Starptautisko atzīšanu, neatkarības atjaunošanu un diplomātiskajiem sakariem. 1918 – 1998. Rīga, 1999.

Ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics, viņu pavadošie ministrijas darbinieki un diplomātiskie pārstāvji ārvalstīs pēc Latvijas de iure atzīšanas.

1. rindā no kreisās – diplomātiskais pārstāvis Itālijā Miķelis Valters, Zigfrīds Anna Meierovics, ārlietu ministra kabineta šefs Jānis Lazdiņš; 2. rindā no kreisās – valdības delegāts Francijā Oļģerds Grosvalds, diplomātiskais pārstāvis Lielbritānijā Georgs Bisenieks, ārlietu ministra adjutants, jaunākais sevišķu uzdevumu ierēdnis Jānis Tepfers. Parīze, [27. – 31.01.1921].

Jānis ČAKSTE (1859 – 1927). Foto: J. Rieksts.Politiķis, valstsvīrs, jurists. Latvijas Tautas Padomes priekšsēdētājs (1918 – 1920).Latvijas delegācijas priekšsēdētājs Parīzes miera konferencē (23.01. -21.05.1919).

Jānis SESKIS (1877 – 1943).Diplomāts, žurnālists, skolotājs.Latvijas delegācijas priekšsēdētājs Parīzes miera konferencē (03.07. – 15.12.1919).

Viļa Krūmiņa karikatūra par Latvijas uzņemšanu Tautu Savienībā.Žurnāls “Svari”, 1921. – 30. septembris.

1918. gada 18. novembrī Latvija pasludināja

neatkarību, bet vēl 1920. gadā tai nebija izdevies

panākt sava valstiskuma starptautisku juridisku

atzīšanu Parīzes Miera konferencē, tāpat arī

mēģinājumi iestāties Tautu Savienībā beidzās

nesekmīgi.

Zigfrīda Annas Meierovica telegramma Ārlietu ministrijai par ierašanos Parīzē sakarā ar Sabiedroto konferenci un iespējamo Baltijas valstu suverenitātes jautājuma apspriešanu tajā. Parīze, 24.01.1921.

Pēc Parīzes Miera konferences darbības

beigām (1920. gada 21. janvārī)

svarīgākos starpvalstu jautājumus izlēma

Sabiedrotās valstis, kas Pirmajā pasaules

karā bija uzvarējušas Centrālo lielvalstu

savienību. 1921. gadā galvenās

Sabiedrotās valstis – Lielbritānija,

Francija, Itālija, Beļģija un Japāna –

svarīgākos lēmumus pieņēma Augstākajā

padomē, piedaloties šo valstu

premjerministriem un ārlietu ministriem.

1921. gada 24. janvārī Parīzē

sanāca Sabiedroto valstu Augstākā

padome, piedaloties Lielbritānijas,

Francijas, Itālijas, Japānas un

Beļģijas pārstāvjiem. Jau 21. janvārī

Latvijas valdības delegāts

O.Grosvalds minēto piecu, kā arī

citu Parīzē rezidējošo valstu

pārstāvjiem iesniedza rakstu ar

lūgumu atzīt Latviju de iure.

23. janvārī Parīzē ieradās ārlietu

ministrs Z. A. Meierovics, kurš Itālijā,

Francijā un Anglijā bija centies

panākt atbalstu Latvijas valstiskuma

starptautiskai atzīšanai.

Zigfrīds Anna Meierovics (1887 – 1925).Politiķis, diplomāts. Latvijas ārlietu ministrs (1918 - 1924; 1925).Latvijas delegācijas priekšsēdētājs Parīzes miera konferencē (21.05. – 03.07.1919).

Filips Bertelo (Philippe Berthelot; 1866 – 1934).Francijas diplomāts. Francijas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs vēstnieka rangā (1920 – 1922). Sabiedroto valstu Augstākās padomes 26.01.1921. sēdē sniedza vispārēju analītisku pārskatu par Baltijas valstu de iure atzīšanas jautājumu. Uzskatīja, ka, neatzīstot Baltijas valstis de iure, var nonākt pie nemieriem, boļševisma un kara.

Baltijas valstu jautājums pēc divkārtējas

atlikšanas tika izskatīts 26. janvārī. Kā referents

uzstājās Francijas Ārlietu ministrijas

ģenerālsekretārs F. Bertelo. Lai gan kopējais

noskaņojums bija Baltijas valstīm labvēlīgs, līdz

pat pēdējam lēmuma pieņemšanas brīdim

situācija saglabājās neskaidra.

Aristīds Briāns (Aristide Briand; 1862 – 1932).Francijas valsts un politisks darbinieks, diplomāts, publicists. Francijas premjerministrs un ārlietu ministrs (1921 – 1922).Sabiedroto Augstākās padomes 22. – 26. 01. 1921. sēžu vadītājs. Vairākkārt iekļāva Baltijas valstu atzīšanas jautājumu sēžu darba kārtībā. Iestājās par Latvijas un Igaunijas de iure atzīšanu.

Francijas ārlietu ministra A. Briāna un Itālijas ārlietu

ministra grāfa K. Sforcas uzstāšanās un D. Loida

Džordža, kurš nostājās pret savu ārlietu ministru

Dž. N. Kērzonu, atbalsts svaru kausus nosvēra Latvijai

par labu. 26. janvārī Sabiedroto Augstākā padome

vienbalsīgi nolēma atzīt Latviju un Igauniju de iure, un

Latvijas puse saņēma šo faktu apliecinošu oficiālu rakstu.

Karlo Sforca (Carlo Sforza; 1872 – 1952).Itālijas valstsvīrs, diplomāts, sūtnis. Itālijas ārlietu ministrs (1920 - 1921). Sabiedroto valstu Augstākajā padomē 26.01.1921. lūdza sēdes dalībniekiem dot Itālijai rīcības brīvību, ja tiktu pieņemts negatīvs lēmums par Latvijas un Igaunijas de iure atzīšanu.

Karlo Sforcas atmiņas par Sabiedroto valstu Augstākās padomes 26.01.1921. sēdes norisi.

Citāts no grāmatas: Seskis, Jānis. Latvijas valsts izcelšanās pasaules kara notikumu norisē. Atmiņas un apcerējumi (1914. – 1921.). Rīga, 1991.

J. Seskis tulkojis K.Sforcas atmiņas no grāmatas: Comte Sforca. Les Bâtisseurs de l’Europe moderne. Paris, 1931.

Deivids Loids Džordžs (David Lloyd George; 1863 – 1945). Lielbritānijas valsts un politiskais darbinieks. Piedalījies Parīzes Miera konferencē (1919 – 1920), Versaļas miera līguma izstrādē(1919). Lielbritānijas premjerministrs (1916 – 1922). Sabiedrisko valstu Augstākās padomes 26.01.1921. sēdē atbalstīja Latvijas unIgaunijas de iure atzīšanu.

Anrī Žaspārs (Henri Jaspar; 1870 - 1939). Beļģijas jurists, politiķis, valsts darbinieks. Ārlietu ministrs (1920 – 1924). Sabiedroto valstu Augstākās padomes26.01.1921. sēdē paziņoja, ka Latvijas un Igaunijas atzīšanas jautājumā pievienosies Francijas viedoklim.

Džordžs Natanjels Kērzons (George Nathaniel Curzon; 1859 – 1927).Lielbritānijas valsts darbinieks, ceļotājs, publicists. Lielbritānijas ārlietu ministrs (1919 – 1924). Sabiedroto valstu Augstākās padomes 26.01.1921. sēdē iestājās pret Latvijas un Igaunijas de iure atzīšanu, pamatojot to ar ASV pretestību, vēl arvien nenoteikto stāvokli Krievijā, Baltijas valstu nestabilo saimniecisko situāciju un nenoslēgtajiem tirdznieciskajiem līgumiem ar citām valstīm.

Kikudžiro Išī (Kikujiro Ishii; 1866 – 1945).Japānas jurists, diplomāts, vēstnieks. Japānas pilnvarotais pārstāvis Sabiedroto valstu Augstākās padomes 26.01.1921. sēdē. Paziņoja, ka Japānas valdība viņu pilnvarojusi balsot par Latvijas un Igaunijas de iure atzīšanu.

Latvijas valdības delegāta Francijā Oļģerda Grosvalda atmiņas par notikumu gaitu Latvijas pārstāvniecībā 26.01.1921. – valsts de iure atzīšanas dienā.Grosvalds, Oļģerds. Z. A. Meierovics Parīzē. No rakstu krājuma: Meierovics, Z. A. Latvijas pirmā ārlietu ministra darbības atcerei veltīts rakstu krājums. Rīga, 1935, 141. lpp.

Latvijas valdības delegāts Francijā Oļģerds Grosvalds.

1921.gada 27.janvāra rītā pirmais Latvijas pārstāvniecību Parīzē apsveica Somijas diplomātiskais pārstāvis Francijā K. Enkels.

28. janvāra rītā Latvijas pārstāvniecība saņēma Sabiedroto oficiālo rakstu – Latvijas de iure atzīšanas fakta apliecinājumu.

No 29. līdz 31. janvārim Z. A. Meierovics un O. Grosvalds devās vizītēs pie Francijas valstsvīriem.

1.februāra vakarā Z.A. Meierovics Latvijas pārstāvniecībā Parīzē sarīkoja pieņemšanu par godu Latvijas de iure atzīšanai. Pieņemšanu ar savu klātbūtni pagodināja Francijas Ārlietu ministrijas Politisko lietu direktors E. Pereti de la Roka, vairāki Francijas ministri un Galvenā štāba ģenerāļi.

2. februāra rītā Z. A. Meierovics devās uz Rīgu.

Piecas valstis – Lielbritānija, Francija, Japāna, Beļģija un

Itālija – bija atzinušas Latvijas neatkarību bez jebkādiem

ierobežojumiem vai noteikumiem. Šajā sakarā

Z. A. Meierovics 18. februārī, uzstājoties Satversmes

sapulces sēdē, norādīja: “Mēs esam panākuši de iure

atzīšanu bez kaut kādām klauzulām un varam tagad

savu nākamību veidot kā pilntiesīga valsts, kā mūsu

intereses to vislabāk prasa.”

Latvijas valdības delegāta Francijā Oļģerda Grosvalda pateicības nota Sabiedroto konferences prezidentam Aristīdam Briānam par Latvijas valsts atzīšanu de iure. Parīze, 29.01.1921. Valdības Vēstnesis, 1921, 15. janv.

Oļģerds Grosvalds ar Ārlietu ministrijas 08.12.1919. notu nominēts par Latvijas delegātu pie Parīzes Miera konferences. Pagaidu valdības 05.01.1920. delegāta pilnvarojumu viņš Francijas pusei neiesniedza, tāpēc pateicības notu parakstīja kā Latvijas delegāts Miera konferencē.

Ārlietu ministrijas analītisks pārskats diplomātiskajiem pārstāvjiem ārvalstīs par Latvijas de iure atzīšanu, attiecībām ar Baltijas valstīm, Padomju Krieviju, Padomju Ukrainu un Baltkrieviju. Rīga,11.02.1921.Parakstījis Ludvigs Sēja – Politiski ekonomiskā departamenta direktors (1920 – 1921).

Ārlietu ministrijas norādījums sūtnim Lielbritānijā Georgam Biseniekam par notu iesniegšanu Ķīnas, Vidusamerikas un Dienvidamerikas valstu diplomātiskajiem pārstāvjiem Londonā ar lūgumu atzīt Latvijas valsti de iure. Rīga, 07.05.1921.

Pēc de iure atzīšanas 1921. gada 22. septembrī Latviju uzņēma Tautu Savienībā. No grāmatas: Ten Years League of Nations. Vienna, [1930].

1921. gada 22. decembrī izdeva papildinājumu likumam un 26. janvāri noteica par svinamu dienu. 1934. gada 25. oktobrī šo dienu svītroja no svinamo dienu saraksta.Likumu un valdības rīkojumu krājums. 1921, 31. decembris, 22. burtnīca, 262. akts.

LATVIJAS DIPLOMĀTIJAS SASNIEGUMI IR PARAUGS ARĪ ŠODIENAS DIPLOMĀTIEM. VĒLAM PANĀKUMUS DARBĀ LATVIJAS LABĀ!

ĀRLIETU MINISTRIJAS POLITISKAIS ARHĪVS2011. GADA JANVĀRĪ

Izmantoti dokumenti un materiāli no Ārlietu ministrijas Politiskā arhīva, Latvijas Valsts vēstures arhīva,Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva,Valsts arhīvu speciālās bibliotēkas.