1

Rīgas Stradiņa universitāte

Komunikācijas fakultāte

Socioloģijas un psiholoģijas katedra

Programma „Psiholoģija”

II studiju gads

KURSA DARBS

Transpersonālās pieredzes saturs un mērījumi psiholoģijā

Darba autore:

Daiga Bitēna

Studenta apliecības Nr. 16-029595

_________________________

/paraksts/

2018. gada __. jūnijs

Darba vadītāja:

Kristīne Mārtinsone

Prof., Dr. psych.

RSU Veselības psiholoģijas un pedagoģijas katedra

_________________________

/paraksts/

2018. gada __. jūnijs

Rīga, 2018

2

Saturs

Pateicība ..................................................................................................................................... 3

Anotācija ..................................................................................................................................... 4

Abstract ....................................................................................................................................... 5

Terminu un saīsinājumu vārdnīca............................................................................................... 6

Ievads .......................................................................................................................................... 7

1. Transpersonālās pieredzes psiholoģiskās koncepcijas ................................................... 10

1.1. Transpersonālās pieredzes koncepcijas veidošanās psiholoģijas vēsturē ............. 10

1.2. Psiholoģijā aprakstīte transpersonālās pieredzes veidi un izpausmes .................. 14

2. Transpersonālās pieredzes mērījumi un mērījumu rezultāti psiholoģijā .................... 15

2.1. Kvalitatīvie pētījumi un to rezultāti ......................................................................... 15

2.2. Kvantitatīvie mērījumi un to rezultāti ...................................................................... 16

2.2.1. Pašnovērtējuma aptauju mērījumi un to rezultāti .......................................... 16

2.2.1. Bioloģiskie mērījumi un to rezultāti .............................................................. 19

3. Diskusijas un kritika par transpersonālo pieredzi psiholoģijā ...................................... 20

Secinājumi un priekšlikumi ...................................................................................................... 22

Izmantoto informatīvo avotu saraksts....................................................................................... 23

Pielikumi ................................................................................................................................... 27

3

Pateicība

Darba izstrādes process man bija iespēja mācīties, un pārbaudījums vienlaikus. Tā ne vien

bija iespēja gūt jaunas zināšanas un prasmes, bet arī iespēja izjust par mani pieredzējušāku

cilvēku spēju un vēlēšanos palīdzēt – pretimnākšanu.

Vispirms izsaku pateicību darba vadītājai profesorei, Dr. psych. Kristīnei Mārtinsonei par

labvēlību un ļaušanu būt – par iecietību, pacietību, piekrišanu vadīt, vadīšanu, īstā virziena

norādīšanu; par virzīšanu pa soļiem, pielāgošanos, spēju atrast pieeju un veidus, kā ierobežot

prātu, kas radis robežas jaukt; arī par risku izskaidrošanu un atļaušanu izvēlēties – vai riskēt.

Paldies arī Rīgas Lutera draudzes mācītājam, Mg. theol. Indulim Paičam par būšanu

atvērtam un pieejamam – par konsultēšanu –, par palīdzību izpratnes veidošanā un atšķirību

definēšanā starp dažādas pieredzes veidiem.

Tāpat pateicību izsaku lektorei Dr. psych. Jeļenai Ļubenko par novērtējuma un atzinības

sniegšanu; kā arī par atbalstu prezentācijas veidošanā. Paldies viņai arī par zināšanām, kas

nepieciešamas pētnieciskā darba veikšanai, neatlaidīgu strukturizēšanu un pacietību atkārtoti

skaidrojot.

Paldies profesorei, Dr. psych. Sandai Mihailovai par ieinteresētību, pamanīšanu brīžos,

kad nepieciešama palīdzība, iedrošināšanu rīkoties un apziņu, ka ir pie kā vērsties pēc atbalsta

pat tad, ja to reti izmantoju.

Īpaši sirsnīgs paldies manai draudzenei Mg. oec. Santai Sizovai par palīdzību literatūras

tulkošanas darbos no krievu valodas, un aizrautīgu sekošanu līdzi manām studiju veiksmēm un

neveiksmēm.

Par motivāciju darbu turpināt paldies saku visiem tiem cilvēkiem – draugiem un paziņām

–, kas, uzzinot mana darba tēmu, bijuši ieinteresēti un izteikuši vēlmi darbu izlasīt. Paldies tiem,

ar kuriem runājot, gūstu apstiprinājumu, ka šī darba tēma ir aktuāla ne vien zinātnē, bet arī

sabiedrībā.

4

Anotācija

Kursa darba tēma ir “Transpersonālās pieredzes saturs un mērījumi psiholoģijā”.

Kursa darba mērķis bija veikt vēsturisko, kā arī jaunāko un aktuālāko avotu atlasi,

literatūras analīzi un izveidot teorētisku apskatu par transpersonālās pieredzes saturu

psiholoģijā, šī koncepta mērījumiem un rezultātiem. Darba uzdevumi bija analizēt un iztirzāt

transpersonālās pieredzes konceptu psiholoģijā; veikt metožu pārskatu, kas psiholoģijā tiek

izmantots transpersonālās pieredzes mērīšanai; veikt psiholoģisko pētījumu un to rezultātu

pārskatu par transpersonālo pieredzi.

Kursa darbs sastāv no ievada un trīs teorētiskajām nodaļām. Pirmajā nodaļā sniegts

ieskats psiholoģijas apakšnozarē, kas nodarbojas ar transpersonālās pieredzes pētniecību –

transpersonālajā psiholoģijā. Apskatīta transpersonālās pieredzes koncepcijas veidošanās

psiholoģijas vēstures kontekstā, minēti nozīmīgākie autori, galvenie transpersonālās

psiholoģijas apakšnozari ietekmējošie sociālie un kulturālie faktori, sniegta transpersonālās

pieredzes definīcija un aprakstīti stāvokļi, kas tiek definēti kā transpersonālā pieredze. Darba

otrajā nodaļā apskatītas datu ievākšanas metodes un mērījumi, pētījumi par transpersonālo

pieredzi un to rezultāti. Apskatīti gan kvantitatīva, gan kvalitatīva dizaina pētījumi. Trešajā

nodaļa sniegts ieskats diskusijās un kritikā par transpersonālo pieredzi psiholoģijā.

Tika secināts, ka transpersonālās pieredzes koncepts psiholoģijā nav līdz galam definēts,

un tiek vērtēts pretrunīgi, jo transpersonālajai pieredzei var būt saistība gan ar patoloģiju, gan

ar mentālo veselību. Tāpat tika secināts, ka datu iegūšanai par transpersonālo pieredzi tiek

izmantoti bioloģiksie mērījumi, un pašnovērtējuma aptaujas. Tikai noskaidrots, ka pastāv tikai

divas plaši izmantotas pašnovērtējuma aptaujas transpersonālās pieredzes mērīšanai un ka

bioloģisko mērījumu veikšana ir apgrūtināta transpersonālās pieredzes neprognozējamības dēļ.

Atslēgas vārdi: paštranscendence, transcendence, transpersonālā pieredze,

transperconālā psiholoģija, mistiskā pieredze, virsotņu pārdzīvojums, sastapšanas pieredze

5

Abstract

The theme of work is „Content and measurements of transpersonal experience in

psychology”.

The goal of work was to conduct a literature analysis, as well as the selection of historic

and newer, more relevant sources, in order to create a thematic overview of the concept of

transpersonal experience in psychology, its measurements and results. Tasks included the

analysis and examination of the concept of transpersonal experience, an overview of the

methods used in psychology for the purpose of measuring transpersonal experience, and the

creation of a psychological study of transpersonal experience, concluding with an overview of

the results of this study.

Work consists of an introduction and three theoretical chapters. In the first chapter

provides an introduction to the branch of psychology that researches transpersonal experience

– transpersonal psychology –, and gives a historical context that led to the conceptualization of

transpersonal experience, acknowledge the main authors of this field, as well as the underlying

social and cultural factors that influence the field of transpersonal psychology. Work also

provides the definition of transpersonal experience and describe states that are defined as

transpersonal experience. The second chapter examines the methods of data collection and

measurements used in the research of transpersonal experience, as well as the corresponding

results. Both quantitative and qualitative research were reviewed. The third chapter provides an

overview of the discussions and criticism in the field of transpersonal experience in psychology.

Work concludes that the psychological concept of transpersonal experience is not entirely

defined, and it is regarded as controversial, as transpersonal experience can be related to both

pathology and mental health. Likewise, data collection in transpersonal psychology uses

biological measurements and self-report questionnaires. Measurement of biological data is

complicated due to the unpredictability of transpersonal experience, while the self-report

measurements are hampered by the existence of only two well-regarded and widely used self-

report questionnaires.

Keywords: self-transcendence, transcendence, transpersonal experience, transpersonal

psychology, mystical experience, peak experience, encounter experience

6

Terminu un saīsinājumu vārdnīca

Paštranscendence (self-transcendence) – indivīda attīstības pagrieziena punkts, kas ir

saistīts ar garīgās izaugsmes un brieduma augstākajām pakāpēm (Garcia-Romeu et al., 2015).

Transcendence (transcendence) – eksistences stāvoklis vai sevis uztveres stāvoklis, kas

pārsniedz ierastos pieņēmumus par pasaules uztveri (VandenBos, 2015).

Transpersonālā pieredze (transpersonal experience) – subjektīva sevis uztveres –

sevis, kā izolētas vienības – īslaicīga izplūšana; pārejošs, garīgs pieredzējums, kas ietver

transcendences elementu.

Transpersonālā psiholoģija (transpersonal psychology) – psiholoģijas apakšnozare,

kas pēta apziņas stāvokļus visplašākajā to izpausmju spektrā; orientēta uz cilvēka augstāko

spēju, apvienojošas apziņas, mistiskās pieredzes un paštrancendences pētniecību (Mārtinsone,

Lasmane & Karpova, 2016).

trans – (latīņu) pāri, ārpus

scandere – (latīņu) kāpt

personal (angļu) – ar indivīda personību saistīts; persona (latīņu) – maska, loma

self (angļu) – ego, personība, indivīds

experience (angļu) – pieredze, praktisks kontakts ar notikumu

TP – transpersonālā pieredze

7

Ievads

Kopš 20. gs. 60.-70 gadiem psiholoģijā ir strauji pieaudzis pētījumu skaits par

transpersonālo pieredzi (transpersonal experience, turpmāk apzīmēts ar saīsinājumu TP). Pēc

tam, kad amerikāņu psihologs, humānistiskās psiholoģijas pārstāvis Abrahams Maslovs

(Abraham Maslow, 1968) izdeva grāmatu “Pretī psiholoģijas aizsākumiem” (Toward a

Psychology of Begining), kurā aprakstīja savus pētījumus par cilvēkiem, kas piedzīvo virsotņu

pārdzīvojumus (peak experiences), pasaulē sāka attīstīties transpersonālās psiholoģijas

apakšnozare. Kopš tā laika, no visām publikācijām, kas publicētas žurnālos “Journal of

Transpersonal Psychology” un “International Journal of Transpersonal Studies” laika posmā

no 1969. gada līdz 2009. gadam, 13% ir bijušas empīriskas. Turklāt empīrisko publikāciju skaits

abos žurnālos ir palielinājies no 4% 1970. gadā līdz 12% 1980. gadā, līdz 15% 1990. gadā un

17% 2000. gadā, un 2013. gadā apkopoti dati liecina, ka no visiem pētījumiem 57% sastāda

kvalitatīvie pētījumi, 31% kvantitatīvie pētījumi un 11% jaukta dizaina pētījumi (Friedman &

Hartelius, 2013).

Transpersonālā psiholoģija kā psiholoģijas apakšnozare netiek vērtēta viennozīmīgi. Ilgu

laiku transpersonālā psiholoģija un TP ir uzskatīta par nezinātnisku un/vai populārzinātnisku,

un saņēmusi kritiku par neiekļaušanos kopējā psiholoģijas zinātnes attīstības kontekstā. Tāpat

transpersonālā psiholoģija tiek kritizēta par to, ka tā ignorē cilvēka negatīvos emocionālos

stāvokļus (Ruzek & Levenson, 2004). Diskusiju objekts ir arī fakts, ka TP tiek pētīta arī saistībā

ar psihodēlisko vielu lietošanu, un šie pētījumi liecina, ka nokļūstot TP ar psihodēlisko vielu

starpniecību, cilvēki var sasniegt dziļāku sevis izpratni (Friedman & Hartelius, 2013). Turklāt

zinātniskajā literatūrā TP līdz šim lielākoties aprakstīti kā patoloģiski stāvokļi, un DSM tiek

klasificēti kā depersonalizācijas traucējumi (Simeon et al., 2000), un arī šobrīd tiek veikti

pētījumi, kas apliecina TP saistību ar patoloģiju (Yaden, 2017; McDonald, 2015; Bennett, 2013;

Simeon, 2000; Cristofori et al., 2016).

Tomēr pēdējās desmitgadēs arvien pieaug arī tādu pētījumu skaits, kas liecina, ka TP var

ietvert arī dziļi jēgpilnus mirkļus (Yaden et al., 2017; Garcia-Romeu et al., 2015), TP spēj

veicināt nozīmes, mērķa un piederības izjūtu pasaulei (Friedman & Hartelius, 2013). Jaunākie

pētījumi liecina, ka cilvēkiem, kas piedzīvo TP ir vairāk raksturīga pieņemoša attieksme un

sapratne pret citu vājībām, pazemība, spēja atzīt ārēju spēku ietekmi uz viņu personīgo

sniegumu (Stellar et al., 2018). TP piedzīvošana var iekļaut pasaules redzējuma, pašuztveres

un vērtību orientācijas maiņu, atteikšanos no veciem uzvedības un domu paterniem (Garcia-

Romeu et al., 2015). Kā arī konkrētu gadījumu apraksti liecina, ka TP bieži ir primārais

izaugsmes katalizators cilvēka dzīvē (Friedman & Hartelius, 2013).

8

TP tiek pētīta sociālajā psiholoģijā, klīniskajā psiholoģijā, kognitīvajās zinātnēs un

neirozinātnē. Īpaši uzmanība tiek veltīta intensīvu stāvokļu izpētei (piemēram, virsotņu

pārdzīvojumu un mistiskās pieredzes izpētei) (Yaden et al., 2017). Datu ievākšanai pētījumos

tiek izmantotas pašnovērtējuma skalas, aptaujājot dalībniekus, kas piedzīvojuši TP (Monod et

al., 2011; Einolf, 2013; Garssen, Visser, & De Jager Meezenbroek, 2016; MacLean,

Leoutsakos, Johnson, & Griffiths, 2012). Tā kā TP lielākoties ir netverami un grūti

prognozējami stāvoļi (jo īpaši spilgtākās no TP), pētniecība laboratorijas apstākļos tiek veikta

pieredzei, ko iespējams ierosināt apzināti ar dažādu prakšu palīdzību (piemēram, meditāciju)

vai ar psihodēlisko vielu lietošanas palīdzību (Yaden et al., 2017). Tāpat tiek pētīti izmainīti

apziņas stāvokļi, ko ierosina organiski smadzeņu bojājumi (Cristofori et al., 2016).

TP koncepts joprojām nav līdz galam definēts, un TP zinātniskajā literatūrā tiek saukta

dažādi (Friedman & Hartelius, 2013). Tikai pēdējo divdesmit gadu laikā tiek veidotas

klasifikācijas to sistematizēšanai (Braud, 2010). Tāpat trūkst vienotu metožu TP pētīšanā. Līdz

ar to TP tēma psiholoģijā šobrīd ir pētniecības lauks, kam vēl nav sakārtota terminoloģija,

definīcijas un klasifikācijas sistēmas, un TP mērījumu metodes vēl tikai veidojas.

Darba mērķis ir veikt vēsturisko, kā arī jaunāko un aktuālāko avotu atlasi, literatūras

analīzi un izveidot teorētisku apskatu par TP saturu psiholoģijā, šī koncepta mērījumiem un

rezultātiem.

Darba uzdevumi ir: 1) analizēt un iztirzāt TP konceptu psiholoģijā; 2) veikt metožu

pārskatu, kas psiholoģijā tiek izmantots TP mērīšanai; 3) veikt psiholoģisko pētījumu un to

rezultātu pārskatu par TP.

Pētījuma jautājumi: 1) kas ir TP psiholoģijā? 2) kā veidojusies TP koncepcija

psiholoģijas vēsturē? 3) kāda ir TP dažādība un izpausmes, ko iespējams identificēt psiholoģijas

pētījumos? 4) kādas metodes tiek izmantotas, lai veiktu TP mērījumus psiholoģijā?

Izmantoto informatīvo avotu izvēles metode un kritēriji: informatīvo avotu atlase un

literatūras apskats veidots laika posmā no 2017. gada 15. decembra līdz 2018. gada 15. jūnijam.

Informācijas avoti atlasīti, izmantojot zinātnisko žurnālu mājas lapās publicēto informāciju,

Pasaules Veselības organizācijas (World Health Organization) mājas lapā publicēto

informāciju, Amerikas Psiholoģijas asociācijas (American Psychology Association) un

Amerikas Psihiatrijas asociācijas (American Psychiatric Association) mājas lapās pieejamo

informāciju. Tāpat informācijas meklēšanai tika izmantotas datubāzes ProQuest,

ScienceDirect, WILEY Online Library, SAGE Publications, Google Scholar. Informatīvo avotu

atlase veikta, par pamatu ņemot primāros avotus – pētījumu pārskatus, pētījumus un

disertācijas. Padziļinātai izpratnei iekļauti arī sekundārie avoti – pārskata raksti un grāmatas.

Literatūras meklēšanā izmantoti atslēgas vārdi: transpersonal, transpersonal experience,

9

transcendent, transcendence, self-transcendence, spiritual transcendence, spiritual,

spirituality, spiritual and self-transcendent experience, spiritual experience, self-transcendent

experience, religious experience, flow, peak experience, awe, mystical-type experience,

mystical experiences u.c. Meklēšana izmantoti būla operatori AND un OR. Atlasīto autoru un

viņu darbu zinātniskā pamatotība tika novērtēta, izmantojot interneta resursus Researchgate.net

un Journalmetrics.scopus.com. Kopā izmantoti 40 avoti.

Darbs sastāv no ievada un trīs teorētiskajām nodaļām. Pirmajā no tām apskatītas

transpersonālās pieredzes psiholoģiskās koncepcijas, sīkāk iztirzājot to rašanās vēsturi, sniegts

arī ieskats TP dažādībā un izpausmēs. Otrajā apskatīti transpersonālās pieredzes mērījumi un

to rezultāti psiholoģijā, apskatot kā kvalitatīvos, tā kvantitatīvos pētījumus un to rezultātus.

Savukārt trešajā nodaļā sniegt ieskats diskusijās un kritikā, kas skar TP psiholoģijā. Darba

nobeigumā secinājumi un priekšlikumi, izmantoto informatīvo avotu saraksts un pielikumi.

10

1. Transpersonālās pieredzes psiholoģiskās koncepcijas

Lai izprastu TP koncepciju, nepieciešams izprast tās veidošanos psiholoģijas vēstures

kontekstā, tāpēc darba pirmajā nodaļā sniegts ieskats psiholoģijas apakšnozarē, kas nodarbojas

ar TP pētniecību – transpersonālajā psiholoģijā. Tiek minēti nozīmīgākie autori, galvenie

transpersonālās psiholoģijas apakšnozari ietekmējošie sociālie un kulturālie faktori, sniegta TP

definīcija un aprakstīti stāvokļi, kas tiek definēti kā TP.

1.1. Transpersonālās pieredzes koncepcijas veidošanās psiholoģijas vēsturē

TP pēta transpersonālā psiholoģija – psiholoģijas apakšnozare, kas pēta apziņas stāvokļus

visplašākajā to izpausmju spektrā, ietverot garīgās krīzes, pirmsnāves pieredzi, augstākos

apziņas stāvokļus, intuīciju, radošo potenciālu, personības iekšējo resursu attīstību. Tā ir

orientēta uz cilvēka augstāko spēju, apvienojošas apziņas, mistiskās pieredzes un

paštrancendences pētniecību (Mārtinsone, Lasmane & Karpova, 2016). Transpersonālās

psihologijas pārstāvji apskata ne vien cilvēka unikalitāti, bet gan indivīdu kā veselumu – lokālā

un globālā sabiedrībā, ekosistēmā un Visumā –, un aplūko cilvēka transformācijas dinamiku

gan no individuālā, gan kolektīvā skatupunkta (Friedman & Hartelius, 2013). Apakšnozares

atslēgas tēma ir paštrancendence (Garcia-Romeu, 2010). Transpersonālajā psiholoģijā Es tiek

uztverts ne vien kā izolēts indivīds, kas ierobežots tagadnes brīdī, bet arī kā spējīgs saskarties,

savienoties ar augstāko, būt saiknē ar dabu, laiku, telpu un Visumu. Šī individuālā Es apziņas

izplešana var izpausties kā izmainīti apziņas stāvokļi (Friedman & Hartelius, 2013) jeb TP.

Fakts par TP eksistenci ir zināms jau gadu tūkstošiem – TP ir bijusi dažādu tautu kultūru

un reliģiju rituālu sastāvdaļa (Yaden, 2017; Friedman & Hartelius, 2013). Savukārt psiholoģijā

TP pētniecības aizsākumi iezīmējas amerikāņu psihologa Viljamsa Džeimsa (William James,

1902) darbā “Reliģiskās pieredzes dažādība” (The Varieties of Religious Experience). Darbs

veidots, balstoties uz autora sniegtajām lekcijām (Gifford Lectures on Natural Religion, 1901-

1902) Edinburgas Universitātē (University of Edinburgh) (Yaden, 2017; Friedman & Hartelius,

2013). Džeimss šajās lekcijās pirmo reizi psiholoģijas vēsturē izmantoja terminu

“transpersonāls”, kurš aktualitāti psiholoģijā ieguva tikai vēlāk – 20. gs. 60. gadu beigās, kad,

kā pretreakcija uz zinātnisko racionālismu, sāka veidoties transpersonālās psiholoģijas

apakšnozare un definīcija (Friedman & Hartelius, 2013; Майков, Козлов, 2004).

Džeimss arī bija pirmais, kurš veica bioloģiskos mērījumus, lai atbildētu uz daudziem

reliģiska rakstura jautājumiem (Friedman & Hartelius, 2013). Viņš uzskatīja, ka “Mūsu

normālā nomoda apziņa, racionālā apziņa, kā mēs to saucam, pastāv, bet viens īpašs apziņas

11

veids stāv pāri tai, nošķirts no tās ar smalku aizsegu, tur atrodas pilnīgi citādas potenciālās

apziņas formas (James, 1902, 378-379)”.

Tajā pašā gadā, kad Džeimss sāka pasniegt lekcijas, iznāca kanādiešu psihiatra Ričarda

M. Baka (Richard M. Bucke, 1901) grāmata “Kosmiskā apziņa” (Cosmic Consciousness) par

pieredzi, kas ietver dziļu savienošanos ar Visumu kā dzīvu būtni (Friedman & Hartelius, 2013).

Vienlaikus 20. gs. sākumā Eiropā Austrijas ārsts, dzīļu psihologs un kultūrteorētiķis

Zigmunds Freids (Sigmund Freud) formulēja psihoanalīzes teoriju. Freids TP uzskatīja par

zemapziņas konfliktu manifestācijām un neveselīgām psiholoģiskajām projekcijām. Pretēji

Freida uzskatiem, viņa šveiciešu kolēģis, analītiskās psiholoģijas izveidotājs Karls Gustavs

Jungs (Carl Gustav Jung) nepiekrita Freida uzskatiem par TP kā par neirozes izpausmēm. Paša

Junga garīgās un psihiskās pieredzes un viņa paša mītiskā saskarsme ar neapzināto, ko viņš

aprakstījis darbā “Sarkanā grāmata” (The Red Book, 2009) rezultējās ar nošķiršanos no Freida

1913. gadā, pēc kuras pats Jungs piedzīvoja savu psiholoģisko izaugsmi. Jungs apskatīja TP kā

veselīgu arhetipu manifestācijas, un uzskatīja, ka psihei ir dabiska tendence attīstīties

(transcendenta funkcija), kas radoši meklē pretrunu risinājumus un tiecas apvienot psihes

neapzināto un apzināto saturu (Friedman & Hartelius, 2013).

Kā vēl viens būtisks transpersonālās psiholoģijas veidošanās ietekmējošs spēks Eiropā

jāpiemin itāļu psihiatra Roberto Assadžioli (Roberto Assagioli) darbs. Viņš izveidoja teoriju

par cilvēka psiholoģiskās attīstības sistēmu – psihosintēzi. Pēc Assadžioli, psiholoģiskā attīstība

ietver trīs apziņas līmeņu (zemākā, vidējā un augstākā) atklāšanu un integrēšanu (sintēzi), jo

īpaši – augstākā līmeņa, ko viņš uzskatīja par mistiskās pieredzes, augstākās intuīcijas, morāles,

altruisma, līdzjūtības, ģenialitātes un apgaismības avotu (Friedman & Hartelius, 2013).

Tajā pašā laika posmā ASV attīstījās biheiviorisms, kura fokusā bija dzīvnieku un cilvēku

uzvedība. Cilvēka iekšējos procesus un garīgās pieredzes biheiviorisma pārstāvji ignorēja. Kā

protests pret psihoanalīzi un biheiviorismu 20. gs. 50. un 60. gados ASV izveidojās jauna

psiholoģijas apakšnozare – humānistiskā psiholoģija, no kuras vēlāk attīstījās arī transpersonālā

psiholoģija (Friedman & Hartelius, 2013).

Transpersonālās psiholoģijas aizsācēji bija humānistiskās psiholoģijas pārstāvji. Jo īpaši

jāatzīmē amerikāņu psihologa Abrahama Maslova (Abraham Maslow) devums, kurš bija viens

no pirmajiem transpersonālās psiholoģijas un apakšnozares definīcijas veidotājiem. Maslova

veiktie pētījumi par cilvēkiem, kas ir pašaktualizējušies, kas aprakstīti grāmatā “Pretī

psiholoģijas aizsākumiem” (Toward a Psychology of Begining, 1986), liecināja, ka daudzi no

viņiem ziņo par TP dzīves laikā – virsotņu pārdzīvojumiem, ekstāzes momentiem, sevis

aizmiršanas brīžiem –, kā arī spēcīgu vēlmi aktualizēt Visuma transcendentās vērtības, tādas kā

taisnīgumu, vienotību un skaistumu (Friedman & Hartelius, 2013). Maslovs, līdzīgi kā Jungs,

12

nepiekrita, ka šīs pieredzes jāattiecina uz psihopatoloģiju – viņš uzskatīja, ka šāds pārdzīvojums

ir virsnormas rādītājs un veicina pašaktualizāciju (Майков, Козлов, 2004).

1969. gadā Maslovs, kopā ar kolēģiem – amerikāņu psihoterapeitu Entoniju Sjutiču

(Anthony Sutich), čehu psihiatru Staņislavu Grofu (Stanislav Grof) un amerikāņu psihologu

Mailzu Viču (Miles Vich) definēja transpersonālo psiholoģiju kā ceturto spēku psihologijā,

nodibināja Transpersonālās Psiholoģijas Asociāciju (Association of Traspersonal Psychology

(ATP)) un sāka izdot žurnālu “The Journal of Transpersonal Psychology” (Friedman &

Hartelius, 2013). Maslovs bija arī viens no pirmajiem, kas definēja terminu “paštrancendence”,

dēvējot to par atslēgas faktoru cilvēka attīstībā un jēgas radīšanā (Garcia-Romeu et al., 2015).

Jāatzīmē, ka transpersonālās psiholoģijas apašnozares un TP pētniecības attīstību

ietekmēja arī sociālais un kulturālais konteksts. Pēc tam, kad 1943. gadā šveiciešu zinātnieks,

ķīmiķis Alberts Hofmans (Albert Hofmann) sintezēja LSD (lizerglīnskābe), jauniešu vidū gan

ASV, gan Eiropā kļuva populāra psihodēlisko vielu lietošana. To ietekmē liels skaits jauniešu

nonāca TP jeb apziņas stāvokļos, kas līdzinājās tiem, ko savos darbos 20. gs. sākumā bija

aprakstījis Džeimss (James, 1902). Plaša psihodēlisko vielu lietošana TP darīja būtiski

pieejamāku, kā rezultātā halucionogēnu izraisītās pieredzes tika iekļautas transpersonālās

psiholoģijas pētniecības lokā (Майков, Козлов, 2004).

Čehu psihiatrs Staņislavs Grofs (Stanislav Grof) bija pirmais, kurš pētīja LSD iedarbību

laboratorijas apstākļos. Grofs atklāja, ka psihodēlisko vielu lietošana izraisa noteiktu TP

pārdzīvojumu veidu noteiktā secībā. Viņa pētījumi liecina, ka pārdzīvojumu secība

psihodēlisko vielu iedarbības rezultātā pakāpeniski ļauj piekļūt aizvien dziļākiem bezapziņas

slāņiem – sākot ar pārdzīvojumiem, kas apzināmi ar psihodinamiskās pieejas starpniecību, pēc

tam pārdzīvojot dzemdību traumas, un vēlāk – pieredzot transcendentālas pieredzes, kas pēc

satura līdzinās pieredzēm, kas aprakstītas lielajās pasaules reliģijās (Grof, 1996).

Grofs arī izveidoja cilvēka psihes kartogrāfiju, ietverot trīs psihes apgabalus: biogrāfisko,

perinatālo un transpersonālo (Grofs, 2006). TP Grofs nodēvēja par holotropisku (“holotropisks”

(holotropic) nozīmē “vērsts uz veselumu” (moving toward wholeness)). Grofa pētījumi liecina,

ka, potenciāli TP pieejama visiem, un piekļūstot TP cilvēks var sasniegt dziļāku sevis izpratni

(Friedman & Hartelius, 2013). Pētījumu procesā Grofs vēlāk attīstīja “Holotropās elpošanas

tehniku” (Holotropic Breathwork™), kas ļauj nokļūt TP bez farmolokoģisku preparātu

lietošanas (Grof & Bennet, 1992).

Tāpat jāņem vērā, ka 20. gs. 60. gados strauji auga Amerikas un Eiropas iedzīvotāju

interese par Austrumu kultūrām un reliģijām – jo īpaši hinduismu un budismu –, kā arī pieauga

interese par Austrumu meditācijas praksēm (Friedman & Hartelius, 2013).

13

Pēcāk sāka veidoties akadēmiskās un profesionālās transpersonālās psiholoģijas

terapeitiskās treniņu programmas un skolas, piemēram, Kalifornijas Integrālo studiju institūts

(California Institute of Integral Studies (CIIS)), tika arī uzsākta akadēmisko žurnālu izdošana,

piemēram, “Journal of Transpersonal Research”, “International Journal of Transpersonal

Studies”, “Transpersonal Psychology Review” u.c. (Friedman & Hartelius, 2013).

Mūsdienu transpersonālā psiholoģija pēta apziņas stāvokļus un pieredzes, kas iekļauj

pilnīgi visas cilvēka darbības un pieredzes no patoloģiskiem līdz paštranscendences stāvokļiem

(Friedman & Hartelius, 2013) jeb, sakot Džeimsa vārdiem: “empīrismam nevajadzētu iekļaut

savās konstrukcijās nevienu elementu, kas nav tieši pieredzēts, ne arī izslēgt no tām elementus,

kas ir tieši pieredzēti” (James, 1912/1976, kā minēts Friedman & Hartelius, 2013). Savukārt

paštranscendenci mūsdienu teorētiķi dēvē par indivīda attīstības pagrieziena punktu, kas ir

saistīts ar garīgās izaugsmes un brieduma augstākajām pakāpēm (Garcia-Romeu et al., 2015).

Vēsturiski TP zinātniskajā literatūrā tiek dēvēta dažādi, un pētījumi joprojām turpina TP

aprakstīt dažādos nosaukumos. Džeims tās dēvēja par reliģiskajām pieredzēm (religious

experiences) un mistiskajām pieredzēm (mystical experiences) (James, 1902). Maslovs TP

dēvēja par virsotņu pārdzīvojumiem (peak experiences) (Maslow, 1968). Grofs un amerikāņu

psihologs Čārlzs Tarts (Charles Tart) tās dēvē par transpersonālajām pieredzēm (transpersonal

experiences) (Friedman & Hartelius, 2013; Yaden, 2017), amerikāņu psihologs Viljams Brods

(William Braud) – par netradicionālajām un transcendentajām pieredzēm (nonordinary and

transcendent experiences). Meksikāņu-amerikāņu psihologs Etzels Kardenja (Etzel Cardeña)

un amerikāņu psihologs Stenlijs Kipners (Stanley Krippner) tās dēvē par anomālajam

pieredzēm (anomalous experiences). Savukārt transpersonālās psiholoģijas apakšnozarē tās

vieno nosaukumi “transpersonālās pieredzes” (transpersonal experiences) un “cilvēku

izņēmuma pieredzes” (exeptional human experiences (EHEs)) (Friedman & Hartelius, 2013).

Lielu daļu no TP raksturo apziņas stāvoklis, kam raksturīga robežu izplūšana un

vienotības izjūta ar citiem cilvēkiem un objektiem (Yaden et al., 2017). TP var ietvert arī

indivīda nonākšanu saskarsmē ar savu dziļāko būtību, esot emocionāli negatīvākajā sevis

izjūtas stāvoklī (Braud, 2010). Tomēr ikviena TP ir subjektīva sevis uztveres – sevis, kā izolētas

vienības – īslaicīga izplūšana, pārejošs, garīgs pieredzējums (Yaden et al., 2017), kas ietver

transcendences jeb pārdabiskā elementu (Friedman & Hartelius, 2013).

No augstāk minētā var secināt, ka pastāv psiholoģijas apakšnozare, kas nodarbojas ar TP

pētniecību. TP koncepcija psiholoģijā ir salīdzinoši jauna un vēl nav skaidri definēta, par ko

liecina dažādie nosaukumi, kādos tiek dēvēta TP. Transpersonālās psiholoģijas pārstāvji TP

vērtē kā apziņas stāvokli, kas liecina par augstu cilvēka attīstības pakāpi.

14

1.2. Psiholoģijā aprakstīte transpersonālās pieredzes veidi un izpausmes

Zinātniskajā literatūrā TP tiek klasificēti atšķirīgi. Pirmā autore, kas 20. gs. 90. gados

uzsāka ievērojamu TP variāciju apkopojumu un veica to klasifikāciju bija amerikāņu pētniece

Rea Vaita (Rhea White, 1993). Vaita dokumentēja ap 100 dažādām TP, ko iedalīja piecās

kategorijās. Vēlāk Vaitas darbu turpināja Viljams Brods (William Braud, 2010), kurš

dokumentēja ap 200 dažādām TP, un publicēja deviņu kategoriju klasifikāciju (Friedman &

Hartelius, 2013). No Broda piedāvātajām deviņām TP grupām, turpmāk sīkāk apskatītas trīs –

tās, kuras visprecīzāk atbilst šajā darbā noteiktajai TP definīcijai.

Mistiskā un vienotības pieredze (mystical and unitive experience) ietver spēcīgu kopības

izjūtu, dažkārt sasniedzot vienota veseluma izjūtu ar dievišķo, citiem cilvēkiem un citām

dzīvības formām, objektiem, vidi un Visumu. Šo pieredzi bieži pavada ekstāze un izjūta par

nokļūšanu ārpus individuālā Es un identitātei (Braud, 2010). Mistikās pieredzes laikā indivīdam

var pilnībā zust sevis izjūta, radot nenošķiramu vienotības izjūtu ar apkārtni. Mistiskās

pieredzes ir īsas, grūti aprakstāmas vārdos, pārsteidzošas un šķiet reālas, var mainīt laika un

telpas izjūtu (Yaden et al., 2017). Mistiskās pieredzes cilvēki izvēlas ierindot kā vienus no savas

dzīves nozīmīgākajiem brīžiem (Miller & Bacag, 2001, kā minēts Yaden et al., 2017).

Virsotņu pārdzīvojumi (peak experiences) ir saistīti ar mistisko pieredzi, tomēr ir

atšķirīgi. Virsotņu pārdzīvojums ir pēkšņa sava veseluma apzināšanās un savas iederēšanās

apzināšanās kopējā Visumā, un sava mērķa apzināšanās tajā (Garcia-Romeu et al., 2015). Tie

ir pašaktualizācijas brīži, kuros indivīds vairāk nekā parasti saskata to, ko viņš spēj. Šī pieredze

parasti ir īslaicīga, tomēr intensīva un to papildina dziļa izpratne, pateicība un novērtējuma

izjūta. Indivīds var izjust spēcīgu pacēlumu, piepildījumu, saistību ar pasaules funkcionēšanu

un augstākās laimes izjūtu. Šo pieredzi ierosina dabiskās pasaules skaistums un majestātiskums,

skaista mūzika un māksla, cēlas rīcības pieredzēšana, ka arī traģisku dzīves notikumu

pieredzēšana (Braud, 2010). Terminu “virsotņu pārdzīvojumi” pirmais izmantoja Maslovs

(Maslovs, 1968, kā minēts Friedman & Hartelius, 2013). Grāmatā “Pretī psiholoģijas

aizsākumiem” viņš izmanto šo terminu, lai aprakstītu transformatīvās pieredzes, par kurām

intervijās ziņoja augsti funkcionējoši vai sevi aktualizējuši indivīdi (Maslow, 1968). Virsotņu

pārdzīvojumi ir reti. Mūsdienās liela daļa pētījumu šajā konceptā ieskaita arī spēcīgas pozitīvas

emocijas, tomēr Maslovs, definējot virsotņu pārdzīvojumus, ir skaidri norādījis, ka šī pieredze

ietver transcendendentu vienotības dimensiju (Yaden et al., 2017).

Sastapšanās pieredze (encounter experience) raksturo procesu, kad indivīds tiek

konfrontēts ar kaut ko, kas reāli pastāv un šķiet lielisks un brīnumains (piemēram, krāšņa kalna

virsotne) (Braud, 2010). Citos avotos šis pieredzes veids tiek dēvēts par bijību (awe). Šo

15

stāvokli var ierosināt nokļūšana lielā fiziskā plašumā, virtuālā realitāte, rakstīšana vai lasīšana

par bijības pieredzēm, mūzikas klausīšanās u.c. (Yaden et al., 2017). To raksturo apziņas

stāvoklis, kad cilvēks jūtas mazs kaut kā lielāka un diženāka priekša par sevi pašu – dabas vai

kā cita (Preston & Shin, 2017). Bijība var būtiski mainīt pašuztveri. Šīs pieredzes laikā indivīda

uzmanība tiek vērsta uz kaut ko lielāku, un pieredze ietver indivīda sevis uztveres

samazināšanos (Piff, Dietze, Feinberg, Stancato, & Keltner, 2015). Bijības pieredze ieved

cilvēku pašreizējā brīdī, un būšana tajā spēj mainīt laika uztveri, ietekmēt lēmumus un likt izjust

dzīvi daudz apmierinošāku, kā citkārt. (Rudd, Vohs, & Aaker, 2012).

No augstāk aprakstītā var secināt, ka TP pētniecībā tiek apskatīti plaša spektra izmainīti

apziņas stāvokļi, kuru izpausmes var ietvert dažādu izjūtu gammu. Visas pieredzes vieno dziļš

individuālais pārdzīvojums, un visām pieredzēm ir raksturīgs transcendences elements. Turklāt,

visas šīs pieredzes ilgtermiņā veicina cilvēka personīgo izaugsmi un attīstību.

2. Transpersonālās pieredzes mērījumi un mērījumu rezultāti

Lai pētītu TP tiek veikti gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi pētījumi un datu ievākšanai tiek

izmantotas pašnovērtējuma aptaujas, un veikti bioloģiskie mērījumi. Īpaši aktuāla ir intensīvu

TP pētniecība. Šajā nodaļā sniegts ieskats metodēs un mērījumos, ar kādiem tiek pētītas TP, kā

arī aprakstīti atsevišķos pētījumos gūtie rezultāti.

2.1. Kvalitatīvie pētījumi un to rezultāti

Lai izprastu TP gaitu, dabu un raksturīgās iezīmes, tiek izmantotas kvalitatīvās pētījumu

metodes – tiek veiktas intervijas un veidoti gadījuma apraksti par indivīdiem, kas pieredzējušas

TP. Piemēram TP gadījumu aprakstos, kas publicēti amerikāņu transpersonālo psihologu Harisa

Friedmana (Harris Friedman) un Glena Harteliusa (Glenn Hartelius) (Ed.) grāmatā “Vileja-

Blekvela transpersonālās psiholoģijas rokasgrāmata” (The Wiley-Blackwell Handbook of

Transpersonal Psychology, 2013), tiek sniegti konkrētu cilvēku ziņojumi par TP un apskatīti

kvalitatīvie pētījumi par noteikta tipa pieredzēm. Piemēram, amerikāņu psihoterapeite un

tanatoloģijas pētniece Diāna Arcangele (Dianne Arcangel, 2005) veica starptautisku pētījumu

19 valstīs, un ievāca datus no indivīdiem, kas bija piedzīvojušas sastapšanās pieredzes. Piecu

gadu laikā viņa aptaujāja gandrīz 600 dalībnieku. Viņas pētījums liecināja, ka sastapšanās

pieredze ir primārais izaugsmes katalizators cilvēku dzīvēs (Friedman & Hartelius, 2013).

Alberta Garcias-Romeu (Albert Garcia-Romeu, 2014) pētījumā piedalījās 15 cilvēki ar

TP dzīves pieredzē. Pētījuma rezultāti liecina, ka TP katalizatori var būt stress, pašizziņa,

16

garīgie meklējumi, garīgas ceremonijas, būšana dabā, festivāli, psihoaktīvo vielu lietošana,

garīguma mācīšanās, lūgšanas, meditācija, psihoterapija un dejošana.

Autors norāda, ka pieredžu laikā gūtos pārdzīvojumus var iedalīt trīs grupās: somatiskās

manifestācijas (var ietvert trīcēšanu un drebēšanu, nekontrolējamas sēras vai smieklus,

kontroles zudumu pār ķermeni, izjūtu par fizisku vienotību ar citiem, sliktu dūšu un vemšanu

u.c.); uztveres izmaiņas (savu robežu uztveres maiņu, vienotības un izplešanās izjūti, laika

izjūtas zudumu, Ego mazināšanos (egolessness), halucinācijas, ārpus ķermeņa pieredzes,

neparastu uztveres skaidrību, izjūtu par garīgas būtnes vai ne cilvēka inteliģences klātbūtni);

kognitīvi afektīvas pārmaiņas (paradoksa izjūtu, tiešu atklāsmi, pozitīvi emocionālus stāvokļus,

padošanās izjūtu, ievainojamību un atvērtību, emocionālu katarsi).

TP sekas var būt gan īstermiņa, gan ilgtermiņa. Īstermiņa (vidēji divas līdz četras nedēļas)

sekas raksturo paaugstināta trauksme, pazemināta enerģija, sabiedriskums un ilgstošs pozitīvs

afekts. Ilgtermiņā TP rada ilgstošu transformāciju (piemēram, “pilnībā izmainīja manu dzīvi”)

un ilgst no vairākiem gadiem vai dekādēm, un var iekļaut arī pasaules redzējuma, pašuztveres

un vērtību orientācijas maiņu, atteikšanos no veciem uzvedības un domu paterniem.

Runājot par TP pieredžu nozīmi, dalībnieki to aprakstīja kā “pamošanās momentus”

(wake-up moments), kas sniedz izpratni par “mūsu pašu modeļiem” un piešķir nozīmi visam

(Garcia-Romeu et al., 2015). Grafisku pētījuma rezultātu pārskatu skatīt 1. pielikumā.

Kvalitatīvo pētījumu rezultāti liecina, ka TP izpausmes var būt dažādas, un ne vienmēr

patīkamas. Lielākoties TP tiek piešķirta īpaša nozīme cilvēku dzīvē, un lielā daļā gadījumu tās

rosina un sevis un pasaules uztveres maņu, kā arī kalpo par motivācijas avotiem turpmākā dzīvē.

2.2. Kvantitatīvie mērījumi un to rezultāti

Kvantitatīvas izpētes metodes tiek uzskatītas par efektīvām, lai pētītu TP procesu un

iznākumu. Šajā nodaļā apskatītas atsevišķas kvantitatīvās pieejas, kas tiek izmantotas TP

pētniecībā. Atsevišķi izdalīti pētījumi, kur datu ievākšanai izmantotas pašnovērtējuma aptaujas

un pētījumi, kur izmatoti bioloģiskie mērījumi. Sniegts ieskats pētījumos un to rezultātos.

2.2.1. Pašnovērtējuma aptauju mērījumi un to rezultāti

Datu ievākšanai pētījumos tiek izmantotas pašnovērtējuma aptaujas. Lielākoties, TP

pieredžu unikalitātes dēļ, skalas ļauj mērīt katru stāvokli atsevišķi. Zemāk apskatītas dažas no

izstrādātajām metodēm, kā arī aprakstītas atsevišķas pieejas TP mērīšanai zinātniskos nolūkos.

17

Visbiežāk psiholoģijā (tsk. klīniskajā vidē) tiek izmantota amerikāņu psiholoģes Linas G.

Andervudas (Lynn G. Underwood, 2013) izstrādātā “Ikdienas garīgās pieredzes skala” (The

Daily Spiritual Experience Scale (DSES)) (Monod et al., 2011). Latviešu valodā skalu adaptējis

Edijs Zemvaldis (Zemvaldis, 2017). Skala ļauj novērtēt indivīda transcendento uztveri (Dievu,

dievišķo) ikdienas dzīvē. Instruments mēra pieredzi, nevis kognitīvās konstrukcijas. Skalas

fokusā ir garīgums, kas var tikt mērīts dažādās kultūrās un reliģijās (Underwood, 2011).

Instruments ļauj mērīt ikdienišķas garīgas pieredzes, tomēr nav paredzēts neparastu pieredžu

mērīšanai (piemēram, ārpus ķermeņa pieredzes vai pirmsnāves pieredzes) (Abeles et al., 2003).

Kā skalas pozitīvās pazīmes tiek minēts fakts, ka tā konceptualizē un apraksta garīgumu

dažādām tradīcijām un ticībām saprotami. Metode demonstrē augstu noturību, un tās attiecības

ar veselību saistītiem mainīgajiem (piemēram, alkohola patēriņš, depresija) to parada par

noderīgu veselības pētniecībā (Kapuscinski & Masters, 2010).

Pētījumi, kas veikti izmantojot “Ikdienas garīgās pieredzes skalu”, liecina, ka ikdienas

garīgajām pieredzēm ir saistība ar brīvprātīgu iesaistīšanos situācijās, kurās nepieciešama

palīdzības sniegšana, palīdzēšanu indivīdiem, kas nav personīgi pazīstami. Ikdienas garīgās

pieredzes var būt prosociālas uzvedības prognozējošais faktors (Einolf, 2013). Ikdienas

garīgajās pieredzes ir saistītas ar psiholoģisko un emocionālo labklājību (Garssen, Visser, &

De Jager Meezenbroek, 2016), apmierinātību ar laulību (Fincham, Ajayi, & Beach, 2011).

“Ikdienas garīgās pieredzes skala” nepiedāvā mērīt neparastus TP, tomēr tā ir izmantota,

lai noskaidrotu, vai cilvēki, kas piedzīvojuši pirmsnāves pieredzi, pirms tam ir vairāk jutušies

garīgi vai savienoti ar savu iekšējo Es un pasauli apkārt. Pētījum dalībnieki ziņoja par biežākām

ikdienas garīgajām pieredzēm pēc pirmsnāves pieredzes (Khanna & Greyson, 2014).

Citas izstrādātās pašnovērtējuma skalas ļauj mērīt katru TP stāvokli atsevišķi. Piemēram,

mistiskās pieredzes mērīšanai izstrādāta “Misticisma skala” (Mysticism Scale (M-Scale)) un

“Mistiskās pieredzes aptauja” (Mystical Experience Questionnaire (MEQ)) (Yaden et al.,

2017). No tām “Misticisma skala” ir 32 apgalvojumu skala, ko izstrādājis amerikāņu psihologs

Ralfs Vilburs Huds (Ralph Wilbur Hood, 1975). Skala ir plaši pētīta un uzrāda augstu noturību

starpkultūru pētījumos, un tiek plaši pielietota arī mūsdienās (Griffiths et al., 2011; Ghorbani,

Watson, Aghababaei, & Chen, 2014; Ghorbani et al., 2018). “Misticisma skalas” apgalvojumi

ir organizēti astoņās grupās pa četri. Trijās no tām mistiskās pieredzes tiek interpretētas pozitīva

nozīmē (piemēram, “Man ir bijusi pieredze, par kuru esmu pārliecināts – tas bija kaut kas

svēts.”). Četrās grupās ietvertie apgalvojumi ļauj noteikt pieredzes dabu un izpausmes

(piemēram, “Man ir bijusi pieredze, kurā nebija ne laika, ne telpas.”). Savukārt viena jautājumu

grupa ļauj novērtēt par pieredzes neefektivitāti (ineffability) (piemēram, “Man ir bijusi pieredze,

par kuru nav iespējams pastāstīt.”) (Hood et al., 2001).

18

Savukārt “Mistiskās pieredzes aptauju” izstrādājusi amerikāņu psiholoģe Katerīna A.

Maklīna (Katherine A. MacLean, 2012), lai novērtētu mistisko pieredzi, ko izsauc psihodēliskās

substances psilocibīna lietošana laboratorijas apstākļos (MacLean et al., 2012).

Mūsdienās abas minētās skalas lielākoties tiek pielietotas mistiskās pieredzes mērīšanai,

kas piedzīvota laboratorijas apstākļos, psihodēlisko vielu (psilocibīna) ietekmē (Griffiths et al.,

2011; MacLean et al., 2012). Pētniecība psihofarmolokoģijā šobrīd gūst panākumus radot

mistiskās pieredzes laboratorijas apstākļos. Psiholoģiskās sekas, kas saistītas ar mistiskajām

pieredzēm (psilocibīna izraisītām) iekļauj pozītīvas attieksmes paaugstināšanos pret sevi,

pozitīvu garastāvokli, altruistiskus sociālos efektus, pozitīvu uzvedības maiņu, dzīves jēgas

izjūtas un apmierinātības ar dzīvi paaugstināšanos (Yaden et al., 2017).

Monikas Goretski (Monika Goretzki, 2013) un kolēģu izstrādāta “Garīgās krīzes skala”

(Spiritual Emergency Scale) ļauj mērīt dažādus garīgās krīzes tipus, kas ietver TP, tajā skaitā

virsotņu pieredzējumus, sastapšanās pieredzes, pirms nāves pieredzes u.c. Tā sastāv no 106

jautājumiem, un atbildes uz tiem ļauj paredzēt garīgās krīzes (sarežģītus dziļas psiholoģiskās

transformācijas stāvokļus). Jāņem vērā, ka garīgo krīzi raksturo arī psihotiski simptomi un

skalas rezultāti korelē ar “Psihotisko simptomu pieredzes skalu” (Experience of Psychotic

Symptoms Scale (EPSS)) datiem. (Goretzki, Thalbourne, & Storm, 2013). Patlaban skala nav

guvusi ievērību zinātniskajā literatūrā un netiek plaši pielietota.

Ir pētījumi, kuros datu iegūšanai tiek izmantoti apgalvojumi – frāzes, kuru saturs raksturo

konkrētu TP. Pētījuma dalībnieki tiek aicināti tās attiecināt uz sevi un novērtēt, cik lielā mērā

apgalvojums attiecas uz viņu piedzīvoto pieredzi. Piemēram, amerikāņu pozitīvās psiholoģes

Dženiferes Stelleres (Jennifer Stellar, 2018) pētījuma mērķis bija noskaidrot bijības saistību ar

pazemību. Rezultāti liecina, ka bijība veicina pazemības rašanos. Indivīdi, kas bija piedzīvojuši

bijību, tika uztverti kā vairāk pazemīgi, un arī jutās vairāk pazemīgi divas nedēļas pēc pieredzes

gūšanas. Pētījuma rezultāti apstiprināja, ka TP ne tikai maina uzvedību un pašuztveri, bet arī

domas par attiecībām ar citiem un pasauli sev apkārt. Pētījumā tika noskaidrots, ka cilvēkiem,

kas piedzīvo bijību ir vairāk raksturīga pieņemoša attieksme un sapratne pret citu vājībām,

pazemība, spēja atzīt ārēju spēju ietekmi uz viņu personīgo sniegumu (Stellar et al., 2018).

Līdzīgi arī Austrālijas psihologu Ričarda Vaitheda (Richard Whitehead, 2016) un Bena

Glates (Glen Bates, 2016) pētījumā par nadiro pieredžu un virsotņu pārdzīvojumu saistību ar

labklājību (well-being). Pētījumā nadira pieredze tiek definēta kā cilvēka emocionālais

stāvoklis, kas var ietver spēcīgas negatīvās emocijas, tādas kā izmisums un bezcerība

(McAdams 1985, kā minēts Whitehead & Bates, 2016). Autori pieredžu mērīšanai izstrādāja

aptauju – “Virsotņu un nadiro pieredžu aptauja” (Peak and Nadir Experience Survey) – kas

respondentiem piedāvāja pieredzes aprakstus, un pētījuma dalībniekiem bija jānovērtē šie

19

apgalvojumi saistībā ar sevi: 1) jāatbild, cik daudzas no šīm pieredzēm viņi ir piedzīvojuši; 2)

jāizveido saraksts ar pašu piedzīvotajām pieredzēm, kas saskan ar aprakstiem; 3) izvēlēties

pieredžu aprakstus, kas vislabāk atbilst viņu piedzīvotajiem stāvokļiem; 4) izveidot detalizētu

savu pieredžu aprakstu. Pētījuma rezultāti liecināja, ka indivīdiem, kas piedzīvojušas virsotņu

pārdzīvojumus ir ievērojami augstāki labklājības rādītāji (Whitehead & Bates, 2016).

Rezumējot nodaļu, var secināt, ka TP pētīšanai plaši tiek pielietotas divas pašnovērtējuma

aptaujas: “Ikdienas garīgās pieredzes skala”, kas ļauj mērīt tikai mazāk izteikto pieredžu spektru

un otra skala, kas pierādījusi uzticamību starpkulturālos pētījumos, ir “Misticisma skala”, kas

piemērota tikai mistiskās pieredzes mērīšanai. Pētniecībā visbiežāk izmantotā mērījumu

metode ir speciāli konkrētajam pētījumam izstrādāti pieredžu apraksti, ko dalībnieki attiecina

uz sevi, novērtējot aprakstu atbilstību viņu pašu pieredzēm.

2.2.1. Bioloģisko mērījumi un to rezultāti

Ar bioloģisko mērījumu veikšanu TP pētniecībā mūsdienās nodarbojas kognitīvie

neirozinātnieki, kas piedāvā divas hipotēzes attiecībā pret mistiskajām pieredzēm. 1) The

Temporal Involvement Hypothesis – mistiskās pieredzes ierosina aktivitāte smadzeņu reģionos,

kas tiek asociēti ar emocijām, abstrakto semantiku un iztēli. Piemēram, epilepsijas pacienti bieži

ziņo par mistiskajām pieredzēm lēkmju laikā vai pēc tām; 2) The Executive Inhibition

Hypothesis – mistiskās pieredzes izraisa pakļaušanās autoritatīvai rīcībai (Cristofori et al.,

2016). Šajā nodaļā apskatīti atsevišķi pētījumi un sniegts ieskats šo pētījumu rezultātos.

Līdzšinējie pētījumi norāda uz noteiktiem smadzeņu reģioniem, kas varētu būt starpnieki

subjektīvās pašuztveres zaudēšanā. Piemēram, pētījumā, kurā piedalījās meditācijas praktiķi un

mūķenes, veidot SPECT (single-photon emission computed tomography) skenējumus, tika

novērota paaugstināta metaboliskā aktivitāte augšējā paura daivā (superior parietal lobe) tiem

dalībniekiem, kas ziņoja par vienotības izjūtu (Newberg et al., 2001, kā minēts Yaden et al.,

2017). Pierādījumi, kas gūti gan pētījumos ar meditāciju, gan psihodēlisko vielu lietošanu,

liecina TP var rezultēties kā nervu darbības samazināšanās smadzeņu reģionos, kas ir saistīti ar

telpisko ķermeņa uztveri (Newberg & Iversen, 2003, kā minēts Yaden et al., 2017).

Pētījumi, kuros izmantoti PET (positron emission tomography) skenējumi, liecina, ka

mistiskā pieredze var būt saistīta ar pazeminātu augstāko un zemāko paura daivas

funkcionēšanu (superior and inferior parietal functioning) (Johnstone et al., 2012, kā minēts

Yaden et al., 2017). Ārpus ķermeņa pieredzes tiek saistītas ar izmaiņām temporālās un paura

daivas savienojuma vietā (nearby temporo-parietal junction) (Blanke & Arzy, 2005, kā minēts

Yaden et al., 2017). Pētījumi liecina, ka paura daivas reģions ir iesaistīts TP producēšanā.

20

Neirozinātne mistiskās pieredzes pēta arī kā slimību vai smadzeņu traumu izpausmes.

Pētījums, kurā piedalījās dalībnieki, kas guvuši traumatiskus smadzeņu ievainojumus, un kur

kā mērījuma metode tika izmantota VLSM (voxel-based lesion-symptom mapping analysis)

liecina, ka frontālie un temporālie smadzeņu reģioni (frontal and temporal brain regions) ir

saistīti ar spilgtu mistisko pieredžu piedzīvošanu (Cristofori et al., 2016).

Ir zināms, ka TP nav izolēta vienā smadzeņu reģionā, un ka frontālais un temporālais

kortekss (frontal and temporal cortex), kas mediē kognitīvās un afektīvās fukncijas var būt

nozīmīgs TP radīšanā vai aizturēšanā (Cristofori et al., 2016). Nīderlandes neirozinātnieku

Maikla Van Elka (Michiel van Elk, 2017) un Andrē Alenama (André Aleman, 2017) veidotu

attēlu, kas atspoguļo, kādi reģioni ir iesaistīti TP pieredzēšanā, skatīt 2. pielikumā.

Rezumējot nodaļu, var secināt, ka bioloģisko mērījumu veikšanai tiek izmantotas

metodes, kas ļauj pētīt smadzeņu darbību pieredžu laikā (PET, SPECT). Tā kā TP lielākoties ir

netverami un grūti prognozējami stāvoļi, pētniecība tiek veikta pieredzei, ko iespējams ierosināt

apzināti ar dažādu prakšu palīdzību (piemēram, meditāciju) vai ar psihodēlisko vielu lietošanas

palīdzību. Tāpat tiek pētīti apziņas stāvokļi, ko ierosina organiski smadzeņu bojājumi.

3. Diskusijas un kritika par transpersonālo pieredzi psiholoģijā

Noslēdzot literatūras apskatu, pēdējā darba nodaļā apskatītas aktuālās diskusijas zinātnē,

kas skar TP tēmu, kā arī sniegt ieskats kritikā par TP un transpersonālo psiholoģiju kopumā.

Transpersonālā psiholoģija zinātnē nav viennozīmīgi vērtēta, un ir saņēmusi kritiku par

nezinātniskumu, populārzinātniskumu, kā arī par attīstīšanos savrup no kopējās psiholoģijas

zinātnes. Piemēram, 20. gs. 80. gados psihoterapeits, Alberts Elis (Albert Ellis, 1986) izteica

kritiku žurnālā “Journal of Counseling and Development”, apgalvojot, ka transpersonālā

psiholoģija ir dogmatisks un nezinātnisks studiju lauks, kas aizstāv ticību nereālām un

neloģiskām parādībām (Ruzek & Levenson, 2004). Tāpat humānistiskās psiholoģijas pārstāvis

Rollo Mejs (Rollo May) 1986. gadā izteica argumentu, ka transpersonālā psiholoģija pārkāpj

psiholoģijas un reliģijas robežas. Vēstulē, kas tika adresēta Amerikas Psiholoģijas asociācijai

(APA) un vēlāk tika publicēta žurnālā “Humanistic Psychologist” (1986), Meijs raksta:

“Psiholoģija nodarbojas ar tā kosmosa daļas izpēti, kas ir cilvēks, un jebkas, kas sniedzas tam

pāri, ir piederīgs reliģijas laukam (May, kā minēts Ruzek & Levenson, 2004, 40).”

Pastāv viedoklis, ka transpersonālie psihologi mēdz nepietiekami novērtēt negatīvās

emocijas un negatīvo pieredzi, un pārvērtēt transcendenci (Ruzek & Levenson, 2004). Par to

liecina arī mūsdienu pētījumi – indivīdi pret savām TP var izturēties ar narcistisku attieksmi,

21

interpretējot TP kā savas unikalitātes pierādījumu, tādējādi noraidot citus skatījumus, ko būtu

vērts apskatīt (Cashwell et al., 2007, kā minēts Garcia-Romeu et al., 2015).

Zinātniskajā literatūrā TP šobrīd tiek apskatīti divējādi – kā transpersonāli un kā

patoloģiski stāvokļi. Pētījumi ir pretrunīgi, jo ir gan pētījumi, kas apliecina TP saistību ar

pozitīvu ietekmi uz cilvēka mentālo veselību (Yaden et al., 2017; Garcia-Romeu et al., 2015),

gan pētījumi, kas apliecina TP saistību ar patoloģiju (Yaden, 2017; McDonald, 2015; Bennett,

2013; Simeon, 2000; Cristofori et al., 2016). Latvijā par šo tēmu pētījumu veicis psihiatrs un

psihoterapeits Artūrs Utināns promocijas darba ietvaros (Utināns, 2015).

Kognitīvie neirozinātnieki piedāvā divus skaidrojumus, kāpēc rodas TP, un abas

hipotēzes, TP rašanos saista ar personības traucējumiem vai saslimšanu. Šeit jāņem vēra, ka

pētījumi lielākoties tiek veikti iesaistoties indivīdiem ar organiskiem smadzeņu bojājumiem

(Cristofori et al., 2016). Bioloģisko mērījumu veikšana ir apgrūtināta, jo TP ir netverami un

grūti prognozējami stāvoļi.

Mūsdienās TP tiek pētīta un uzrāda saistību arī ar psihiskiem traucējumiem, t.sk.

šizotopiem personības traucējumiem, antisociāliem personības traucējumiem,

depersonalizāciju, disociāciju, obsesīvi kompulsīviem traucējumiem un šizofrēniju (Yaden,

2017; McDonald, 2015; Bennett, 2013; Simeon, 2000; Cristofori et al., 2016). Tajā pašā laikā

arvien pieaugošs pētījumu skaits liecina, ka TP ietver arī dziļi jēgpilnus un pozitīvi vērtētus

mirkļus (Yaden, 2017). Tomēr neskatoties uz plašā apjoma TP pētījumiem, to izpausmes,

raksturs un iznākums joprojām ir nenoteikts. TP pētījumi identificē arī pataloģiskas šo

fenomenu pazīmes, ko ir vērts ņemt vērā (Garcia-Romeu et al., 2015). Tā kā ir pieejami gan

pētījumi, kas liecina par TP pozitīvo saistību ar veselību, gan saistību ar patoloģiju, šobrīd viena

no būtiskākajām diskusijām, kas ir aktuāla zinātniskajā literatūrā ir par TP kā par apziņas

stāvokļiem ar divējādām sekām – potenciāli patoloģiskām vai pozitīvām (Yaden et al., 2017,

Turner, Lukoff, Barnhouse, & Lu, 1995). Bez tam, autori Deivids Lukofs (David Lukof, 1992),

Francis Lu (Francis Lu, 1992) un Roberts Turners (Robert Turner, 1992) min, ka atsevišķi TP

var ietvert jauktus – gan pozitīvus, gan patoloģiskus – aspektus (Lukoff, Lu, & Turner, 1992,

kā minēts Yaden et al., 2017). Autoru teorijas grafisko attēlojumu skatīt 3. pielikumā.

No augstāk minētā var secināt, ka, lai gan pētījumu skaits par TP aug, šī tēma zinātnē

joprojām ir maz pētīta. Turklāt, TP esamība nav plaši zināma un tiek pretrunīgi vērtēta gan

zinātnē, gan sabiedrībā. Ir nepieciešami tālāki pētījumi un diskusijas, kas ļautu novērtēt TP

dabu, izpausmes un sekas.

22

Secinājumi un priekšlikumi

Darba mērķis bija veikt vēsturisko, jaunāko un aktuālāko avotu atlasi, literatūras analīzi

un teorētisko apskatu par TP saturu psiholoģijā, šī koncepta mērījumiem un rezultātiem. Tika

izpildīti uzdevumi un sniegtas atbildes jautājumiem. Var izdarīt sekojošus secinājumus:

1. TP koncepts psiholoģijā nav līdz galam definēts. TP tiek saukta dažādi, tēmas

terminoloģija vēl nav sakārtota. Tikai pēdējo divdesmit gadu laikā tiek veidotas klasifikācijas

TP sistematizēšanai.

2. TP koncepts psiholoģijā tiek vērtēts pretrunīgi. Vēsturiski TP bieži ir uzskatīta par

nezinātnisku un/vai populārzinātnisku tēmu, un saņēmusi kritiku par neiekļaušanos kopējā

psiholoģijas zinātnes attīstības kontekstā. Šobrīd TP tiek pētīta no divu pretēju viedokļu

skatupunkta – pētījumi liecina par TP saistību gan ar patoloģiju, gan ar mentālo veselību.

3. TP ietver dažāda spektra izjūtu pieredzes. Mūsdienās visplašāk tiek pētītas spilgtās

pieredzes vai ikdienas garīgās pieredzes, kas aptver vājāko TP spektra daļu.

4. TP padziļinātai izpētei tiek veikti kvalitatīvie pētījumi – tiek intervēti indivīdi, kas

piedzīvojuši TP, un tiek veidoti gadījuma apraksti.

5. Kvalitatīvo pētījumu rezultāti liecina, ka lielākoties TP tiek piešķirta īpaša nozīme

cilvēka dzīvē, un lielā daļā gadījumu tās rosina un sevis un pasaules uztveres maņu, kā arī kalpo

par motivācijas avotu turpmāk.

6. Trūkst plaši izmantotu metožu, kas ļautu pētīt TP. Pastāv tikai divas plaši izmantotas

pašnovērtējuma aptaujas, kas uzrāda augstu noturību starpkulturālos pētījumos – “Ikdienas

garīgās pieredzes skala”, kas ļauj mērīt tikai mazāk izteikto pieredžu spektru, un “Misticisma

skala”, kas piemērota tikai mistiskās pieredzes mērīšanai.

7. Pētījumi, kas veikti ar pašnovērtējuma aptaujām liecina, ka vājākā spektra TP ir

saistība ar prosociālu uzvedību, psiholoģisko un emocionālo labklājību, augstāku apmierinātību

ar laulību. Savukārt spilgtas TP ierosina pozītīvas attieksmes paaugstināšanos pret sevi,

pozitīvu garastāvokli, altruistiskus sociālos efektus, pozitīvu uzvedības maiņu, dzīves jēgas

izjūtas un apmierinātības ar dzīvi paaugstināšanos.

8. Bioloģisko mērījumu veikšanai tiek izmantotas metodes, kas ļauj pētīt smadzeņu

darbību pieredzes laikā (PET, SPECT). TP izpēte ir apgrūtināta TP neprognozējamības dēļ, kā

rezultātā liela daļa pētījumu tiek veikta indivīdiem ar organiskiem smadzeņu bojājumiem vai

arī apstākļos, kad TP tiek ierosināta mākslīgi (meditācija, psihodēlisko vielu lietošana).

9. Bioloģisko pētījumi liecina, ka TP nav izolētas vienā noteikta smadzeņu reģionā.

10. Pētījumu skaits par TP pieaug, tomēr tēma zinātnē joprojām ir maz apgūta. Ir

nepieciešami tālāki pētījumi un diskusijas, kas ļautu novērtēt TP dabu, izpausmes un sekas.

23

Izmantoto informatīvo avotu saraksts

Abeles, R., Ellison, C., George, L., Idler, E., Krause, N., Levin, J., … Williams, D.

(2003). Measurement of Religiousness. Spirituality for Use in Research: A Report of the

Fetzer Institute. National Institute on Aging Working Group. John E. Fetzer Institute Fetzer.

Braud, W. (2012). Health and well-being benefits of exceptional human experiences. In

C. Murray (Ed.), Psychology research progress. Mental health and anomalous

experience (pp. 107-124). Hauppauge, NY, US: Nova Science Publishers.

Cloninger, R., Svrakic, D. M., & Przybeck, T. R. (1993). A Psychological Model of

Temperament and Character. Archives of General Psychiatry, 50, 975–990.

Cristofori, I., Bulbulia, J., Shaver, J. H., Wilson, M., Krueger, F., & Grafman, J. (2016).

Neural correlates of mystical experience. Neuropsychologia, 80 (December), 212–220.

https://doi.org/10.1016/j.neuropsychologia.2015.11.021

Einolf, C. J. (2013). Daily Spiritual Experiences and Prosocial Behavior. Social

Indicators Research, 110(1), 71–87. https://doi.org/10.1007/s11205-011-9917-3

Fincham, F. D., Ajayi, C., & Beach, S. R. H. (2011). Spirituality and marital satisfaction

in African American couples. Psychology of Religion and Spirituality, 3(4), 259–268.

https://doi.org/10.1037/a0023909

Friedman, L.H., Hartelius, G. (Ed.). (2013). The Wiley-Blackwell Handbook of

Transpersonal Psychology. John Wiley & Sons, Incorporated. ProQuest Ebook Central,

http://ebookcentral.proquest.com/lib/rsub-ebooks/detail.action?docID=1322329

Galanter, M. (2010). Spirituality in Psychiatry: A Biopsychosocial Perspective.

Psychiatry: Interpersonal and Biological Processes, 73(2), 145–157.

https://doi.org/10.1521/psyc.2010.73.2.145

Garcia-Romeu, A. (2010). Self-Transcendence as a Measurable Transpersonal

Construct. Journal of Transpersonal Psychology, 42(1), 26–47.

Garcia-Romeu, A., Himelstein, S. P., & Kaminker, J. (2015). Self-transcendent

experience: a grounded theory study. Qualitative Research, 15(5), 633–654.

https://doi.org/10.1177/1468794114550679

Gary R. VandenBos, P. (Ed.). (2015). APA Dictionary of Psychology (Second Edi).

Washington: American Psychological Association.

Garssen, B., Visser, A., & De Jager Meezenbroek, E. (2016). Examining whether

spirituality predicts subjective well-being: How to avoid tautology. Psychology of Religion

and Spirituality, 8(2), 141–148. https://doi.org/10.1037/rel0000025

https://doi.org/10.1016/j.neuropsychologia.2015.11.021https://doi.org/10.1007/s11205-011-9917-3https://doi.org/10.1037/a0023909http://ebookcentral.proquest.com/lib/rsub-ebooks/detail.action?docID=1322329https://doi.org/10.1521/psyc.2010.73.2.145https://doi.org/10.1177/1468794114550679https://doi.org/10.1037/rel0000025

24

Ghorbani, N., Watson, P. J., Aghababaei, N., & Chen, Z. (2014). Transliminality and

mystical experience: Common thread hypothesis, religious commitment, and psychological

adjustment in Iran. Psychology of Religion and Spirituality, 6(4), 268–275.

https://doi.org/10.1037/a0037432

Ghorbani, N., Watson, P. J., Ebrahimi, F., Chen, Z. J., Ghorbani, N., & Chen, Z. J.

(2018). Poets and transliminality: Relationships with mystical experience and religious

commitment in Iran. Psychology of Religion and Spirituality. Advance online publication.

http://dx.doi.org/10.1037/rel0000174

Goretzki, M., Thalbourne, M. a, & Storm, L. (2013). Development of a spiritual

emergency scale. Journal of Transpersonal Psychology, 45(2), 105–117.

https://doi.org/10.1891/1061-3749.21.3.450

Griffiths, R. R., Johnson, M. W., Richards, W. A., Richards, B. D., McCann, U., &

Jesse, R. (2011). Psilocybin occasioned mystical-type experiences: Immediate and persisting

dose-related effects. Psychopharmacology, 218(4), 649–665. https://doi.org/10.1007/s00213-

011-2358-5

Grof, S., Bennet, H. Z., (1992), The Holotropic Mind: The Three Levels of Human

Consciousness and How They Shape Our Lives. HarperCollins Publishers

Grofs, S. (2006). Nākotnes psiholoģija. Rīga. Raka.

Grof, S. (1975). Realms of the Human Unconscious: Observations from LSD Research.

Souvenir Press (Educational & Academic) Ltd.

Hood, J. R. W., Ghorbani, N., Watson, P. J., Ghramaleki, A. F., Bing, M. N., Davison,

H. K., … Williamson, W. P. (2001). Dimensions of the Mysticism Scale: Confirming the

Three-Factor Structure in the United States and Iran. Journal for the Scientific Study of

Religion, 40(4), 691–705. https://doi.org/10.1111/0021-8294.00085

Yaden, D. B., Haidt, J., Hood, R. W., Vago, D. R., & Newberg, A. B. (2017). The

varieties of self-transcendent experience. Review of General Psychology, 21(2), 143–160.

https://doi.org/10.1037/gpr0000102

Kapuscinski, A. N., & Masters, K. S. (2010). The current status of measures of

spirituality: A critical review of scale development. Psychology of Religion and Spirituality,

2(4), 191–205. https://doi.org/10.1037/a0020498

Khanna, S., & Greyson, B. (2014). Daily Spiritual Experiences Before and After Near-

Death Experiences. Psychology of Religion and Spirituality, 6(4), 302–309.

MacLean, K. A., Leoutsakos, J. M. S., Johnson, M. W., & Griffiths, R. R. (2012).

Factor Analysis of the Mystical Experience Questionnaire: A Study of Experiences

https://doi.org/10.1037/a0037432http://dx.doi.org/10.1037/rel0000174https://doi.org/10.1891/1061-3749.21.3.450https://doi.org/10.1007/s00213-011-2358-5https://doi.org/10.1007/s00213-011-2358-5https://doi.org/10.1111/0021-8294.00085https://doi.org/10.1037/gpr0000102https://doi.org/10.1037/a0020498

25

Occasioned by the Hallucinogen Psilocybin. Journal for the Scientific Study of Religion,

51(4), 721–737. https://doi.org/10.1111/j.1468-5906.2012.01685.x

Майков, В., Козлов, В. (2004). Трансперсональная психология. Истоки, история,

современное состояние. АСТ Издательство Институтата трансперсональной

психологии Издательство К. Кравчука.

Maslow, A. (1968). Toward a Psychology of Being. New York. Van Nostrand.

Mārtinsone, K., Lasmane, A., Karpova, Ā. (2016). Psiholoģijas vēsture. Zvaigzne ABC.

Monod, S., Brennan, M., Rochat, E., Martin, E., Rochat, S., & Büla, C. J. (2011).

Instruments measuring spirituality in clinical research: A systematic review. Journal of

General Internal Medicine, 26(11), 1345–1357. https://doi.org/10.1007/s11606-011-1769-7

Piff, P. K., Dietze, P., Feinberg, M., Stancato, D. M., & Keltner, D. (2015). Awe, the

small self, and prosocial behavior. Journal of Personality and Social Psychology, 108(6),

883–899. https://doi.org/10.1037/pspi0000018

Preston, J. L., & Shin, F. (2017). Spiritual experiences evoke awe through the small self

in both religious and non-religious individuals. Journal of Experimental Social Psychology,

70, 212–221. https://doi.org/10.1016/j.jesp.2016.11.006

Rudd, M., Vohs, K. D., & Aaker, J. (2012). Awe Expands People’s Perception of Time,

Alters Decision Making, and Enhances Well-Being. Psychological Science, 23(10), 1130–

1136. https://doi.org/10.1177/0956797612438731

Ruzek, N. A., & Levenson, R. (2004). Transpersonal Psychology’S Historical

Relationship To Mainstream American Psychology. Institute of Transpersonal Psychology.

Simeon, D., Guralnik, O., Hazlett, E. A., Spiegel-Cohen, J., Hollander, E., &

Buchsbaum, M. S. (2000). Feeling unreal: A PET study of depersonalization disorder.

American Journal of Psychiatry, 157(11), 1782–1788.

https://doi.org/10.1176/appi.ajp.157.11.1782

Stellar, J. E., Gordon, A., Anderson, C. L., Piff, P. K., Mcneil, G. D., & Keltner, D.

(2018). Awe and Humility. Journal of Personality and Social Psychology, 114(2), 258–269.

https://doi.org/10.1037/pspi0000109

Turner, R. P., Lukoff, D., Barnhouse, R. T., & Lu, F. G. (1995). Religious or spiritual

problem: A culturally sensitive diagnostic category in the DSM-IV. Journal of Nervous and

Mental Disease. https://doi.org/10.1097/00005053-199507000-00003

Underwood, L. G. (2011). The Daily Spiritual Experience Scale: Overview and Results.

Religions, 2(4), 29–50. https://doi.org/10.3390/rel2010029

https://doi.org/10.1111/j.1468-5906.2012.01685.xhttps://doi.org/10.1007/s11606-011-1769-7https://doi.org/10.1037/pspi0000018https://doi.org/10.1016/j.jesp.2016.11.006https://doi.org/10.1177/0956797612438731https://doi.org/10.1176/appi.ajp.157.11.1782https://doi.org/10.1037/pspi0000109https://doi.org/10.1097/00005053-199507000-00003https://doi.org/10.3390/rel2010029

26

van Elk, M., & Aleman, A. (2017). Brain mechanisms in religion and spirituality: An

integrative predictive processing framework. Neuroscience and Biobehavioral Reviews, 73,

359–378. https://doi.org/10.1016/j.neubiorev.2016.12.031

Utināns, A. (2015). Maģiskās domāšanas, ticības paranormālajam dispozīcijas

īpatsvara maiņa medicīnas studiju procesā. Rīga: Rīgas Stradiņa Universitāte

Whitehead, R., & Bates, G. (2016). The Transformational Processing of Peak and Nadir

Experiences and their Relationship to Eudaimonic and Hedonic Well-being. Journal of

Happiness Studies, 17(4), 1577–1598. https://doi.org/10.1007/s10902-015-9660-6

Zemvaldis, E. (2017). Reliģiozitātes, garīguma un maģiskās domāšanas saistība dažādu

kristietības konfesiju pārstāvjiem. Rīga: Rīgas Stradiņa Universitāte

https://doi.org/10.1016/j.neubiorev.2016.12.031https://doi.org/10.1007/s10902-015-9660-6

27

Pielikumi

28

1. pielikums

Galvenās tēmas, apakštēmas un kodi (codes), kas saistīti ar transpersonālo pieredzi

Galvenā tēma Apakštēma Galvenie kodi

Konteksts Ievirze stress pašizziņa

garīgie meklējumi

Vide reliģiska / garīga ceremonija būšana dabā Ierosinātājs psihoaktīvas vielas garīga vadīšana / lūgšana / meditācija psihoterapija dejošana Fenomenologija Somatiskās manifestācijas trīcēšana / drebēšana / vibrēšana hiper-ventilācija (hyper-ventilation) nekontrolējamas sēras / smiekli kontroles zaudēšana pār ķermeni fiziska savienošanās (physical connectedness) vieglums slikta dūša / vemšana Uztveres izmaiņas izmaiņas sevis robežu uztverē Ego zudums / laika izjūtas zudums / telpas

izjūtas zudums

halucinācijas / sinestēzija saskarsme ar garu / čenelings / ne cilvēka

inteliģences uztvere

ārpus ķermeņa pieredze skaidrība (clarity) Kognitīvi afektīvas pārmaiņas paradokss / neefektivitāte (ineffability) viszinība / tieša atklāsme pozitīvs garastāvoklis padošanās / ievainojamība / atvērtība emocionāla katarse Sekas Īstermiņa efekts samazināta trauksme paaugstināta enerģija paaugstināta izpratne paaugstināt sabiedriskums noturīgs pozitīvs garastāvoklis Ilgtermiņa efekts vērtību orientācijas maiņa paaugstinātas rūpes par citiem paaugstināts pozitīvs garastāvoklis atteikšanās no veciem uzvedības un domu

paterniem

Piešķirtā nozīme paštranscendences definēšana visu vadoša Gars / enerģija paštrancendence kā instruments sociālai

transformācijai

Garcia-Romeu, A., Himelstein, S. P., & Kaminker, J. (2015). Self-transcendent experience: a grounded theory

study. Qualitative Research, 15(5), 633–654. https://doi.org/10.1177/1468794114550679

https://doi.org/10.1177/1468794114550679

29

2. pielikums

Pārskats pār dažādiem smadzeņu reģioniem, kas ir bijuši saistīti ar dažādām reliģiskām

ticībām un pieredzēm

Sānu skats

Vidus skats

van Elk, M., & Aleman, A. (2017). Brain mechanisms in religion and spirituality: An integrative predictive

processing framework. Neuroscience and Biobehavioral Reviews, 73, 359–378.

https://doi.org/10.1016/j.neubiorev.2016.12.031

https://doi.org/10.1016/j.neubiorev.2016.12.031

30

3. pielikums

Transpersonālas un pataloģiskas pieredzes formas lielākoties atšķiras, tomēr tās arī var

pārklāties

Yaden, D. B., Haidt, J., Hood, R. W., Vago, D. R., & Newberg, A. B. (2017). The varieties of self-transcendent

experience. Review of General Psychology, 21(2), 143–160. https://doi.org/10.1037/gpr0000102

https://doi.org/10.1037/gpr0000102