Annotation

Sergejs Konovalovs Grāmata, kas ārstē Radīšanas enerģija vēl ir GRĀMATA, KAS ĀRSTĒGREMOŠANAS ORGĀNI GRĀMATA, KAS ĀRSTĒ SIEVIEŠU SLIMĪBAS GRĀMATA, KASĀRSTĒ CELŠ UZ VESELĪBU ENERGOINFORMATĪVĀ MĀCĪBA GRĀMATA KAS ĀRSTĒCILVĒKS UN VISUMS. ENERGOINFORMATĪVĀ MĀCĪBA Rīga «Vieda» LATVIJASEKOLOĢISKĀS IZGLĪTĪBAS APGĀDS Sergejs Konovalovs savu ceļu medicīnā sāka 1971. gadāN.Pirogova Viņņicas Medicīnas institūtā. No1986. gada līdz 1988. gadam apmeklēja ārstu kvalifikācijascelšanas kursus S.Kirova Kara medicīnas akadēmijā uz N.Molčanova terapijas katedras bāzes. Pēc tam,1988.-1993.gadā, strādāja Ļeņingradā-Apgabaia klīniskā kara hospitāļa kardioloģiskā centraneatliekamās intensīvās terapijas un reanimācijas, kā arī infarktu nodaļā. 1999.gada 25. decembrīSergejam Konovaiovam tika pasniegts Starptautiskās Ekoloģijas, cilvēka un dabas drošības akadēmijaskorespondētājlocekļa diploms. "…Man ir šādas slimības: abas nieres noslīdējušas, hronisks pieionefrīts,sāļu nogulsnējumi urīnpūslī un urinvadā, kuņģa čūla, hronisks gastrīts ar paaugstinātu skābes saturu,hronisks enterīts, kolīts, hroniska zarnu trakta disbakterioze, dzemdes if pakāpes endometrinoze,hlamidioze, rauga kolpīts, streptokoku infekcija, hronisks tonsilīts, stomatīts, herpētiskā infekcija,mugurkaula osteohondroze, nervu saknīšu saspiedums, starpribu neiralģija, sejas un trijzaru nervaneiralģija, klejotājnerva neiralģija… Man iedeva, pareizāk sakot, uzdāvināja Jūsu pirmo grāmatu. Sākumāes nenoticēju, pat neizlasīju to. Bet pēc dažām dienām Ttan ceļā kļuva ļoti slikti, tik slikti man vēl nekadnebija bijis… Es burtiski lūdzos, es lūdzu Dievu To Kungu un Dievmāti Mariju palīdzēt un glābt. Man parpārsteigumu sāpes, kad piebraucām pie mājas, norima. Gāju iekšā, bet, tiklīdz biju pārkāpusi dzīvokļaslieksni, pēkšņi jutu, ka kaut kas vai kāds neatlaidīgi man saka: Ņem un izlasi grāmatu, tur ir tavs glābiņš."Es tūlīt metos meklēt grāmatu, atradu un sāku lasīt. Nevarēju atrauties. Izlasīju vienā rāvienā-un ne reizivien. Sajutu atvieglojumu, nomierinājos un atguvu cerības…" Šī ir grāmata par nākotnes medicīnu,grāmata, kas patiešām ārstē. Tā jau daudziem ir palīdzējusi atbrīvoties no slimības. Izdziedināšanasprocess sākas jau ar brīdi, kad sākat to lasīt. Enerģētiskie vingrinājumi, ārstnieciskais buklets unneklātienes seansa metodika dos jums izredzes atbrīvoties no slimībām un nelaimēm, atrast dzīves jēgu,nodibināt kontaktu ar dziedniecisko Radīšanas Enerģiju. Grāmata stāsta par Humāno rehabilitācijascentru, par neparasto Doktoru, kas paveic neiespējamo, izārstējot slimniekus neatkarīgi no tā, cik smaga irdiagnoze un kāds ir pacienta vecums. Doktora Konovalova klīnika pastāv jau vairāk nekā astoņus gadus.Pacienti tur šķiras no tām slimībām, kuras tradicionālā medicīna uzskata par neārstējamām. Šī grāmata irlabā vēsts, jo ne tikai dos cerību, ka varat izārstēties, bet, iespējams, arī palīdzies kļūt veselam. Šīgrāmata nav medicīnas mācību līdzeklis. Visi ieteikumi jāsaskaņo ar ārstējošo ārstu. No krievu valodastulkojusi L. Kainaize L. Kovalass-Kovalevskas mākslinieciskais noformējums Visas tiesības aizsargātas.Nevienu šīs grāmatas daļu nedrīkst pavairot nekādā veidā bez autortiesību īpašnieka rakstveida atļaujas.© Коновалов С. С. © L. Kainaize, tulkojums latviešu valodā © L. Kovalass-Kovaļevska,mākslinieciskais noformējums ISBN 5)984-701-22-0 © "Vieda" Noskannējis grāmatu un failu izveidojisImants Ločmelis.

MĪĻAIS CILVĒK, MĪĻAIS LASITAJ!PRIEKŠVĀRDS OTRAJAM IZDEVUMAMGRĀMATAS DZIEDNIECISKĀ IEDARBĪBAVELTĪJUMS1. nodala "ES PAŅEMU JŪSU SĀPES"

PAR KO IR Šī GRĀMATADOKTORA KONOVALOVA PRAKSENEKLĀTIENES DZIEDINĀŠANAS PIEREDZEGRĀMATA, KURAI NEATLIKA LAIKA…"ES PAŅEMU JŪSU SĀPES!"2. nodala CEĻA AICINĀJUMSSAPNIS PAR LIDOJUMUŠAUBAS, KAS BRUĢĒ CEĻUMEDICĪNA UN MEDICĪNABURVJU LOKSNĀVES NEŽĒLĪGUMSCEĻA AICINĀJUMS3. nodala visuma uzticĪbaPIRMIE SOĻISPĒKS, KAS NORĀDA CEĻUIEPAZĪSTOT ENERĢIJU, IEPAZĪSTI SEVIVISUMA UZTICĪBA, CILVĒKU UZTICĪBA4. nodala prakseFIZISKĀS SLIMĪBAS CĒLONISDZIEDINĀŠANAS METODEANKETAĀRSTĒŠANAS ILGUMSĀRSTĒŠANAS POSMI5. nodala ĀrstnieciskĀs procedŪrasDARBS AR SMALKĀ ĶERMEŅA SISTĒMUENERĢĒTISKĀ VINGROŠANAĀRSTĒŠANĀS NEKLĀTIENĒEnerģētiskais bukletsBukleta iedarbībaBukleta sargajošais spēksBrīdinājumsNeklātienes seansi"ENERĢĒTISKĀ" PALĪDZĪBAENERĢIJAS APGŪŠANA6. nodala ĀrstĒŠanas DINAMIKANOBEIGUMA VIETĀDOKTORA S. KONOVALOVA KLĪNIKAS PACIENTA ANKETASATURSĀRSTNIECISKAIS ENERĢĒTISKAIS BUKLETSAPGADA «VIEDA» IZDOTAS GRĀMATAS:

Sergejs KonovalovsGrāmata, kas ārstē Radīšanas enerģija

.

MĪĻAIS CILVĒK, MĪĻAIS LASITAJ! Manas grāmatas galvenokārt pērk un vērīgi lasa slimi cilvēki, cilvēki, kuriem dzīves ceļu

aizšķērsojusi neizārstējama slimība un no kuriem zināmu apstākļu un iemeslu dēļ ir atteikusiestradicionālā medicīna. Es to labi zinu un saprotu, jo tieši šādi pacienti pulcējas pie manis zālē.

Es zinu, ka, izlasījuši grāmatas un it īpaši izrakstus no manu pacientu slimības vēsturēm, daži nojums tūdaļ, nekavējoties pošas ceļā pie manis ārstēties. Tā dant nevajag, un tik pārsteidzīgi rīkoties navvērts. Šobrīd ir ļoti grūti nokļūt pie mums uz ārstēšanos, jo mūsu iespējas ierobežo vietu skaits zālēs.Tāpēc ar mūsu pilsētā dzīvojošo paziņu un draugu palīdzību vajag iegādāties abonementus. Cita ceļa nav.Es jūs lūdzu rīkoties tieši tā.

Galvenais jums ir manas grāmatas. Tās ir dzīvas, tās palīdz izveidot jūsu mājā un jūsu dzīvēRadīšanas Enerģijas laukus. Esiet vērīgi, ne tikai gluži vienkārši lasiet šīs grāmatas, bet arī centieties"uzsūkt" katru vārdu, katru frāzi, īpaši no piemēriem par manu pacientu izveseļošanos. Piedalietiesneklātienes seansos, izdariet enerģētiskos vingrinājumus un arī jums sāksies atveseļošanās process. Essaņemu daudz vēstuļu, kurās ziņots par labiem rezultātiem. Domāju, pēc gada varēšu jums par tiempastāstīt.

Lūdzu ikvienu no jums rakstīt man par to, kā noris jūsu ārstēšanās neklātienē un kā palīdz manasgrāmatas. Rakstiet pēc adreses :

192289, С. Петербург, до востребования Доктору С. С. КоноваловуJa vēlaties saņemt atbildi uz jūs interesējošo jautājumu, noteikti atsūtiet tīru aploksni ar

atpakaļadresi. Ja aploksnes nebūs, mēs neatbildēsim. (Tas attiecas uz Krieviju. Attiecībā uz bijušāsSavienības valstīm un ārvalstīm jāteic, ka mēs atbildēt nevarēsim. Taču es centīšos savās grāmatās dotatbildes uz jūsu jautājumiem.)

Turklāt es lūdzu ziņojiet man par rezultātiem, ko devusi ārstēšanās neklātienē, nevis vienkāršistāstiet par sevi un savām problēmām.

Mūsu klīnikas uzziņu dienests strādā katru dienu, izņemot svētdienas, no pulksten 11.00 līdz 17.50pēc Maskavas laika.

Vasarā izņemot sestdienas un svētdienas.UZZINU DIENESTS AR ABONEMENTU PASŪTĪŠANU NENODARBOJAS!Paldies.Ārsts S. Konovalovs"…Mans galvenais rezultāts, kā es uzskatu, ir asaras. Jā, jā, tās pašas asaras, kas savulaik netika

izraudātas un tagad plūst kā gaiši un prieka pilni strautiņi…. Paldies, mūsu mīļais Doktor, par to, ka Jūsesat.

Valentīna Trauinka, 1993. gada 26. janvāriNo slimības vēstures 1010907 (dzimšanas gads -1933.): "Esiet sveicināts, mīļais Sergej Sergejevič!

Esmu 14. sērijas dalībniece. 1997. gada 16. jūnijā man 1. diagnostikas centrā veica sirds izmeklēšanu,taisīja ari ehokardiogrāfiju. Rezultāts ir šāds: aortas vārstulis atvere palielinājusies no 1,6 līdz 1,8;kalcinozes nav, mazspējas nav; mitrālais vārstulis atvere samazinājusies no 2,2 līdz 2 kv. cm, viru maludeformācijas, kupolveida atveres, izteiktas kalcinozes nav, mitrālā nepietiekamība samazinājusies no 3līdz 1. Šķidruma perikardā nav. Ārste teica, ka vārstuļi ir labā stāvoklī. Sacīja: nekad neesotpieredzējusi, ka kalcinoze izzūd. Liels paldies Jums!"

No slimības vēstures 1014789 (dzimšanas gads 1938.): "…Pirmkārt, akmens kreisajā nierēsamazinājies līdz 0,2 cm (bija 1 cm), labā niere pacēlusies par 2 cm (bija noslīdējusi par 6 cm); otrkārt,samazinājies kākslis, iztieku bez zālēm. Pēc četrām dziedināšanas sērijām nierakmens vispār izšķīdis,labā niere nostājusies savā vietā un izlīdzinājusies, gandrīz nemaz vairs nesāp galva, mazāk sāp

locītavas…"No slimības vēstures 1012617 (dzimšanas gads 1944.): "…Atcelta diagnoze "anēmija" hemoglobīns

pacēlies no 80 vienībām līdz 141 vienībai. Neliek sevi manīt zvīņēde, kas agrāk katru gadu rudenī unpavasarī pārklāja ādu, bet tā taču mani mocīja vairāk nekā 30 gadus. Labi guļu. Izzudusi parodontoze.Uzlabojusies redze. Gandrīz nemaz vairs nesāp locītavas. Diagnoze sirds išēmiskā slimība ir atsaukta…"

PRIEKŠVĀRDS OTRAJAM IZDEVUMAM Mans mīļais cilvēk!Pēc manas pirmās grāmatas iznākšanas ir pagājušas tikai divas nedēļas, bet rezultāti, kas iegūti,

izmantojot tajā dotos ieteikumus, jau nes apbrīnojamus augļus. Domāju, ka pusgada laikā mums būsuzkrājies pietiekami daudz materiālu, lai nākamajās grāmatās, sistematizējot tos, parādītu, ka ārstēšanāsneklātienē ir efektīva neatkarīgi no tā, kurā planētas vietā jūs atrodaties.

Tagad gribu citēt vēstules, ko esmu saņēmis šajās divās nedēļās pēc grāmatas iznākšanas."Godājamais Sergej Sergejevič! Ziņoju par to, ka četri pacienti neklātienē ārstējušies, izmantojot

slimības vēstures kontaktu ar bukletu. Visos šajos gadījumos panākta slimnieku pilnīga klīniskāizārstēšanās. Gribu atzīmēt, ka enerģētiskais buklets devis ātru pretiekaisuma efektu: leikocitoze no 15,8mainījusies uz 9,3, izzudis bronhiālās obstrukcijas atgriezeniskums.

1. Slimajam, kas sirga ar divpadsmitpirkstu zarnas čūlu bez saasinājuma, leikocitoze bija 15,8;etioloģija neskaidra. Divas dienas pēc sirdzēja slimības vēstures kontakta ar bukletu leikocitoze 9,3.Pirms bukleta izmantošanas leikocitoze pastāvīgi bija šādās robežās 15,8; 14,2; 14,8.

2. Smagu, rentgenoloģiski apstiprinātu abpusēju pneimoniju, ko pavadīja spēcīgs drudzis unobstruktīvais sindroms, devītajā dienā nomainīja klīniska izveseļošanās. Obstruktīvais sindroms bijapilnībā izzudis, smago elpu ar izkliedētiem sausiem un sīkiem burzguļainiem sēcieniem nomainījavezikulāra elpošana, normalizējās temperatūra.

3. Akūtu respiratoro saslimšanu, ko padziļināja bronhīts ar bagātīgiem strutainiem krēpuizdalījumiem un drudzis uz pārciesta, ar tuberkulozes etioloģiju saistīta eksudatīva pleirīta fona,nomainīja pilnīga klīniska izveseļošanās: uzlabojies slimnieka stāvoklis, normalizējusies temperatūra,izbeidzies klepus un bagātīgie krēpu izdalījumi.

4. Hroniska obstruktīva bronhīta saasinājums, pirmo reizi konstatēta bronhiālā astma. Pēcslimnieces ārstēšanas neklātienē ar enerģētisko bukletu (slimības vēstures kontakts ar bukletu) pilnīgaklīniska izveseļošanās. Spirogrammā pēc ārstēšanas neklātienē bronhu nosprostojumi nav konstatēti, navarī elpošanas ceļu ekspiratoriskās sašaurināšanās pazīmju.

Eksperiments tika veikts svētdienās no pulksten 21.00 līdz 21.30 (enerģētisko bukletu papildusuzlādēja

seansos).Mīļais Sergej Sergejevič! Liels paldies par visu: par izdziedināšanu, par izturību, par to, ka Jūs esat,

par to, ka Jūs esat kopā ar mums. Jūs mums esat ļoti vajadzīgs.Ja jūs ir ieinteresējuši neklātienē veiktās pacientu ārstēšanas rezultāti, es nosūtīšu sīkas, ar

ārstniecības iestādes zīmogu apliecinātas medicīniskās ziņas.Ārste Larisa Spiridonova "Liels paldies Jums, Larisa Vasiļjevna, par to, ka izrādāt tik lielu interesi par slimnieku likteni, un par

to, ka esat atsūtījusi faktu materiālus par Jūsu pacientu izārstēšanos, pateicoties mūsu materiāliem unārstēšanai neklātienē.

Mani mīļie kolēģi! Mīļie ciešanām pakļautie slimie cilvēki! Lietojiet pareizi mūsu biomateriālus,piedalieties neklātienē veicamajā ārstēšanā, un jūs noteikti sāksit justies labāk un izveseļosities.

Un katrā ziņā sūtiet man visus faktus, kas saistīti ar jūsu atveseļošanos, pēc adreses:193289, Санкт-Петербург, до востребовании,Коновалову С. С.Būšu Jums ļoti pateicīgs.Visu labu Jums. Lai mūsu Kungs Jūs sargā!Doktors S. Konovalovs 1999. gada 24. aprīlī Sanktpēterburgā

GRĀMATAS DZIEDNIECISKĀ IEDARBĪBA "Esiet sveicināts, mīļais Sergej Sergejevič!1999. gada 23. oktobrī sāku lasīt Jūsu pirmo grāmatu (otro automātiski pabāzu zem spilvena).

Izlasīju divas lapas un gāju gulēt. Grāmatu noliku blakus gultai. Neklātienē pazīstu Jūs jau sen. Pirmspieciem gadiem nejauši gulēju blakus bukletam, pati to nezinot. Un pēkšņi naktī ar kājām sāku izdarītmugurkaula stiepšanas vingrinājumus, bet pēc tam ar rokām ņēmu kaut ko no sevis nost, roku slidināju pakājām (un pa visu ķermeni) un kaut ko metu prom šādu vingrinājumu nekad nebiju veikusi. Turpinājupusstundu (saimniecei bija modinātājs ar spīdošu ciparnīcu). Mana čabināšanās viņu pamodināja, un tadviņa pastāstīja par bukletu, kas atradās blakus (viņa ir Jūsu paciente).

Tad, lūk: pēc tam, kad biju nolikusi grāmatu blakus gultai, atkal gultā guļus sāku vingrot. Enerģijaizstiepa ķermeni taisnu kā stīgu (rokas gar sāniem), pēc tam pacēla rokas plecu augstumā, pirkstus izpleta,šādā stāvoklī paliku līdz sastingumam. Tad pirkstus cieši, līdz tie sāka sāpēt, saspiedu kopā un rokasstingri piespiedu pie ķermeņa. Kājas saspringa un izstiepās. Šādā sasprindzinātā stāvoklī atrados vairākasminūtes. Šķita, ka vairs nejūtu savu ķermeni. Izzuda arī sasprindzinājums. Pēkšņi manas rokas lēni, lēnisāka celties augšup (toreiz vēl nebiju lasījusi par Jūsu vingrinājumiem un tos nepārzināju), pacēlās kopāar segu, sasniedza galvu, bet tālāk siena. Palika atslābinātas pussaliektā stāvoklī. Pēc tam rokas nolaidāsgar sāniem, pirksti cieši, pat sāpīgi iespiežoties plaukstās, savilkās dūrēs un divas trīs minūtes palikašādā stāvoklī. Pēc tam visu pārņēma atslābums. Rokas turpināja izdarīt vingrinājumus. Ar abāmplaukstām aptvēra vispirms kreiso krūti. Plaukstas trīs reizes konusveidīgi sakļāvās virzienā uz augšu, itkā kaut ko velkot ārā. Tad to pašu atkārtoja ar labo krūti. Pēc tam es cieši aizmigu. Tas viss notika bezmanas līdzdalības. Es it kā vēroju sevi no malas. Tā nav nedz fantastika, nedz slimas iztēles murgi. Visarezultātā 24. oktobrī, tas ir, no rīta, 11.30 apgūlos un nogulēju četras stundas. Nākamo nakti gulējubrīnišķīgi, bet pirms tam taču gulēju slikti sāpēja viss mugurkauls. Turpretī tagad bija izzudušas arīiekaisušās naga falangas asās sāpes. Radās cerības, ka izveseļošos.

Eju pie Jums ārstēties. Paldies.1999. gada 28. novembri Sanktpēterburgā ""Esiet sveicināts, Sergej Sergejevič! Man ir šādas slimības: abas nieres noslīdējušas, hronisks

pielonefrīts, sāļu nogulsnējumi urīnpūslī un urīnvadā, kuņģa čūla, hronisks gastrīts ar paaugstinātu skābessaturu, hronisks enterīts, kolīts, hroniska zarnu trakta disbakterioze, dzemdes II pakāpes endometrioze,hlamidioze, tāpat kolpīts, streptokoku infekcija, hronisks tonsilīts, stomatīts, herpētiskā infekcija,mugurkaula osteohondroze, nervu saknīšu saspiedums, starpribu neiralģija, sejas un trijzaru nervaneiralģija, klejotājnerva neiralģija… Tas viss īpaši saasinājās pēc mātes nāves. Stipras sāpes, nekonevarēju ēst (esmu novājējusi palikuši tikai kauli un āda). Bet ir taču jādzīvo, jāaudzina bērni, turklātneveseli, ar veselības problēmām. Ārsti poliklīnikā nevis atbalsta, bet vaimanā (es uzskatu, ka pacientiemkaut ko tādu nedrīkst teikt): "Bērni var palikt bez mātes." Un beidzot, kad klājās pavisam grūti, uzzinājupar Jums, Doktor. Man iedeva, pareizāk sakot, uzdāvināja Jūsu pirmo grāmatu. Sākumā es nenoticēju, patneizlasīju to. Bet pēc dažām dienām man ceļā kļuva ļoti slikti, tik slikti man vēl nekad nebija bijis.Domāju nāksies braukt uz slimnīcu. Mēs griezāmies atpakaļ un braucām mājās. Es burtiski lūdzos, eslūdzu Dievu To Kungu un Dievmāti Mariju palīdzēt un glābt.

Man par pārsteigumu sāpes, kad piebraucām pie mājas, norima. Gāju iekšā, bet, tiklīdz bijupārkāpusi dzīvokļa slieksni, pēkšņi jutu, ka kaut kas vai kāds neatlaidīgi man saka: "Ņem un izlasigrāmatu, tur ir tavs glābiņš." Es tūlīt metos meklēt grāmatu, atradu un sāku lasīt. Nevarēju atrauties.Izlasīju vienā rāvienā un ne reizi vien. Sajutu atvieglojumu, nomierinājos un atguvu cerības. Grāmatuuzdāvināja Nadjas tante, Andreja radiniece. Mēs piezvanījām viņai un lūdzām dabūt abonementu uzārstēšanos. Un viņa, milzīgs paldies par to, uzdāvināja man abonementu uz Jūsu seansiem, tā man ir ļoti

vērtīga dāvana. Nadežda Fjodorovna pastāvīgi iet pie Jums. Tā 1999. gada jūlijā es pirmo reizi ieradosJūsu klīnikā, un tagad to apmeklēšu tik ilgi, līdz būšu pilnībā izārstējusies. Jau otrās sērijas laikā radāsapetīte, tagad varu ēst visu, arī svars ir normalizējies (esmu pieņēmusies svarā par 5 kg).

Paldies un cienā.20. 10. 99. g. Sanktpēterburgā"

VELTĪJUMS Šo grāmatu es veltīju saviem pacientiem! Katram un ikvienam no daudzajiem tūkstošiem, kas

vērsušies pie manis ar savām bēdām, savām ciešanām, apjukuši un dažkārt nonākuši bezizejā, bet ar kuslucerību sirdī un dvēselē. Es veltīju šo grāmatu jums, mani mīļie cilvēki. Jums, kas esat sevi uzticējuši manun esat noticējuši man. Tagad jau varam teikt, ka esam uzvarējuši. Uzvarējuši ne tikai slimību. Mēs esamuzvarējuši tumsonību, uzvarējuši primitīvu priekšstatu par sevi un apkārtējo pasauli. Tagad mēs sākamizprast dzīves patieso vērtību un veselības patieso vērtību, taču galvenais atklājums, ko esam izdarījušikopā, ir tāds, ka mēs katrs esam atklājis pats sevi: savu unikalitāti un neatkārtojamību starp unikāliem unneatkārtojamiem cilvēkiem unikālā un neatkārtojamā pasaulē.

Es veltīju šo grāmatu jums, mani mīļie cilvēki, jo jūs, tikai jūs esat devuši un dodat man spēku iet uzpriekšu pretī jauniem atklājumiem un sasniegumiem. Es zemu paklanos jums, mani mīļie, un paldiesDievam Tam Kungam, kas savedis mūs kopā tik grūtā brīdī. Lai Viņš sargā jūs, jūsu ģimenes un jūsu labosdarbus!

Doktors S. Konovalovs 1999. gada 17. februārī Sanktpēterburgā

1. nodala "ES PAŅEMU JŪSU SĀPES" *

PAR KO IR Šī GRĀMATA Jau kopš pirmajiem soļiem uz Zemes visu, kas sniedzas pāri cilvēka spēju robežām, viņš sauc par

talantu, visu, kas sniedzas pāri talanta robežām, par ģēniju. Visu, ko cilvēks nespēj saprast, viņš sauc parbrīnumu.

Tāpēc, ja runājam īsi, šī grāmata ir par ģeniālu Doktoru, kas norauj noslēpumainības plīvuru tam, komēdz dēvēt par izdziedināšanas brīnumu. Viss, ko viņš jau izdarījis, uz mūžīgiem laikiem iegājis cilvēcescivilizācijas vēsturē. Visu, kas viņam vēl jāpaveic, nav iespējams paredzēt, tāpēc ka tas sniedzas pāricilvēka iespēju robežām, bet tātad pieder pie pārdabiskā.

Viņa prakse, pateicoties kurai cilvēkiem tiek atdota pilnvērtīga dzīve, ir īsts brīnums. Viņazināšanas ir daudzu jo daudzu mūsdienu dziedniecības teoriju pirmavots.

Lai ko vēl es par Doktoru teiktu, tas būs tikai kādu jau izskanējušu vārdu atkārtojums, jo divu domupar šo cilvēku nevar būt. Taču es nerunāšu pati, bet, ņemot vērā lasītāju tieksmi ticēt vienīgi atzītāmautoritātēm, citēšu Sanktpēterburgas Valsts universitātes profesora, fizikas un matemātikas zinātņudoktora, Krievijas Ekoloģiskās akadēmijas akadēmiķa Vitālija Moračevska vēstuli.

"Runājot par Sergeju Sergejeviču, vispirms jāteic, ka viņš man palīdzēja pārvarēt smagas unieilgušas slimības, ļoti uzlabojot manu veselības stāvokli.

Taču man šķiet, ka šajā sarunā svarīgāk ir plašu zinātnieku aprindu uzmanību pievērst viņaizveidotajai dziedniecības sistēmai, kuras rezultāti izskatās patiešām brīnumaini.

Zinātnieki biologi aizvien vairāk pārliecinās, ka viņi nekad nevarēs līdz galam izpētīt cilvēku kāapbrīnojami sarežģītu organismu, ja nespēs pārkāpt pāri robežām, ko nosprauž tagad pieejamo zināšanuun tradicionālo priekšstatu līmenis.

Šis lielais talants, ko augstākie spēki dāvājuši Sergejam Konovalovam un ko mēs nespējam saprastun izskaidrot, ietver dziļas zināšanas un iespējas, kuras cilvēcei nav lemts drīzumā izprast.

Šai izpratnei ir jānāk caur ciešanām, tā jāiegūst, sevi nemitīgi pilnveidojot. Jo arī DoktoraKonovalova pacientu ticība savai izdziedināšanai ir saistīta ar to garīgo pilnveidošanos, kas tiek panāktaārstnieciskajos seansos. Ir taču teikts: "Katram tiks dots atbilstoši ticībai." Tāpēc iespējas, kas pavērušāsSergejam Sergejevičam, es uzskatu par patiesi mesiāniskām. Tās nevar reducēt uz jēdzienu"netradicionālā medicīna".

Fakts, ka izārstēti tūkstošiem cilvēku, kas uzticējušies Doktoram un skolotājam, ļauj uzskatīt SergejuKonovalovu par nenovērtējamu nacionālo dārgumu.

16.11. 94. g."Ir tūkstošiem atsauksmju par Doktora darbu. Var uz labu laimi ņemt jebkuru no tām. Kaut vai šo:"Godājamais Sergej Sergejevič! Pieņemiet Sanktpēterburgas Pedagoģiskās meistarības universitātes

darbinieku sirsnīgo pateicību Jums un centra darbiniekiem par visu labo, ko Jūs dāvājat cilvēkiem!Mēs nebeidzam brīnīties par faktiem, kuri izriet no anketām vai kurus pavēsta Jūsu pacienti seansu

laikā. Saprotam, ka tā ir nevis ilūzija vai masveida emocionālas psihozes uzplaiksnījums, bet gannopietns vitāls cilvēku izdziedināšanas process. Jo paši reāli sajūtam Dzīvā Kosmosa dziednieciskospēku ietekmi, kuru tik meistarīgi uz mums pavērš Doktors.

Fiziskā izveseļošanās un dvēseliskā līdzsvara atjaunošana vairo mūsu profesionālos un radošosspēkus. Un šajos apstākļos mums, pedagogiem, zinātniekiem un praktiķiem, arvien tuvāka kļūst ideja parnepieciešamību uztvert cilvēku kā viengabalainu būtni. Turklāt ārstnieciskajā un pedagoģiskajā praksēmēs atrodam daudz kopīgu problēmu: skolotāja un skolnieka veselības atjaunošana, psihiskās attīstībastraucējumu un personas nepilnvērtības kompleksu pārvarēšana izdzīvošanas apstākļos.

Tāpēc lai triumfē dziedināšanas māksla šajā zālē! Mums gribētos cerēt, ka turpmāk varēsim attīstītzinātniskos un radošos kontaktus, meklējot kopēju pieeju viengabalaina cilvēka un apkārtējās pasaules

atjaunošanas procesam.""Mīļais Sergej Sergejevič! Par Jūsu unikālās dziedināšanas metodes rezultātiem var jūsmot

bezgalīgi, bet mums tiem, kas esam kļuvuši par Jūsu pacientiem, ir šausmīgi paveicies. Vai gan var bezsaviļņojuma skatīties uz cilvēkiem pie mikrofona, kad viņu pateicības jūtas pret Jums ir pārliecinošākaspar jebkuriem vārdiem? Bet pat šādos brīžos ir grūti pateikt, kurš ir laimīgāks: cilvēks, kuru Jūs esatizdziedinājis no smagas, nereti pat neārstējamas slimības, vai Jūs, Doktor, kas esat šo brīnumu paveicis?

Ar kādu tīru un neizsīkstošu Mīlestību ir jābūt pārpilnai Jūsu sirdij, lai spētu just līdzi katra cilvēkaliktenim ar viņa bēdām un priekiem, un cik gan melna dvēsele ir tiem, kuri cenšas Jūsu sirdi ievainot!

Taču ne jau viņi noteic attieksmi pret Jums, bet gan tie simti un tūkstoši, kas ar ticību un cerībāmcenšas uztvert katru Jūsu vārdu, katru Jūsu žestu un kuriem Jūsu darbs un Jūsu vārds ir SVĒTI.

Lai Jūsu izraudzītais ceļš vienmēr ir gaišs, lai tas cilvēkiem atnes vislielāko šīs pasaules laimiVeselību. LAI DIEVS JŪS SARGĀ!

Vjačeslavs Belousovs ""Mēs, Sanktpēterburgas Valsts universitātes ģeologi, sirsnīgi apsveicam Jūs un visu Jūsu brīnišķīgo

kolektīvu jubilejā. Mums, kas esam raduši operēt ar laiku, ko mēra simtos, tūkstošos, miljonos un patmiljardos gadu, ar šo jubileju saistītais laiks šķiet viens mirklis, taču mums ir darīšana ar nedzīvumatēriju. Daudzi no mums savas audzināšanas un izglītības dēļ turas pie materiālistiska uzskata par zemesdzīvi, taču, ja identificējam jēdzienus DIEVS un DABA, visas pretrunas izzūd. Jūs, Sergej Sergejevič,darāt savu neatkārtojamo brīnumu ar to, kas uz mūsu Zemes ir pats vērtīgākais, ar pašu DZĪVĪBU. Jūs netikai izdziedināt tik dažādo pacientu fizisko ķermeni, bet arī pilnveidojat mūsu dvēseles un nereti patpavēršat mūsu likteņus uz labu, pozitīvā virzienā.

Pirms daudziem gadiem Vladimirs Solouhins publicēja rakstu "Vai inteliģents cilvēks var slimot argripu?", kurā izteica domu, ka elementāru higiēnas noteikumu ievērošana pasargā no slimības. Kopš Jūs,Sergej Sergejevič, esat ticies ar tūkstošiem savu pacientu un esat iemācījis viņus saudzēt veselību,Solouhina vārdus droši var pārfrāzēt: inteliģents cilvēks nedrīkst slimot ne tikai ar gripu, bet arī arhroniskām, to skaitā pašām briesmīgākajām slimībām. Katrā ziņā viņš nedrīkst ar tām samierināties. Jūsmums atgādināt to gudro vīru, kas glābj badacietēju, nevis pasniedzot zivis, bet mācot tās noķert.

Mēs īpaši augstu vērtējam Jūsu apbrīnojamo inteliģenci, taktiskumu un gudrību saskarsmē ar mums,to, kā Jūs protat burtiski ar dažiem vārdiem viest mūsu dvēselēs cerības un optimismu, mācāt izraudzītiespareizo ārstēšanās ceļu pat sarežģītās dzīves situācijās. Mēs visi pateicamies liktenim par to, ka tas mūsaizvedis uz Jūsu seansiem, un mēs novēlam Jums un Jūsu kolektīvam labklājību, jaunus radošuspanākumus un īstu laimi.

Jūsu pateicīgie pacienti"Doktors Konovalovs tas ir neticami, bet viņš ir reāla persona. Viss, ko viņš dara, nav prātam

aptverams, bet, no otras puses, viss, ko viņš dara, ir visnotaļ materiāls analīzes un medicīniskie atzinumiapliecina pacientu izārstēšanos. Un tagad mēs mēģināsim noskaidrot, kas tad viņš ir un kāpēc tūkstošiemcilvēku viņam pateicas, viņu mīl un jūsmo par viņu.

DOKTORA KONOVALOVA PRAKSE Nu jau astoņus gadus Sanktpēterburgā darbojas Humānais rehabilitācijas centrs Doktora SergejaKonovalova enerģētiskā klīnika. Katru gadu tajā ārstējas tūkstošiem pacientu. Lielākoties tādi,

kuriem vairs nav uz ko cerēt. Pacienti, kas ilgus gadus mokās ar ielaistām hroniskām slimībām,onkoloģiskie slimnieki, kurus ārsti brīdinājuši, ka viņu slimība ir bezcerīga; tie, kas paguruši nopastāvīgajiem "ātrās palīdzības" izsaukumiem un gulēšanas slimnīcās, paguruši no sāpēm. Vispār visi tie,kurus ar tradicionālajiem medicīnas līdzekļiem nav izdevies izārstēt.

Šeit viņi soli pa solim, dienu pēc dienas, mēnesi pēc mēneša atjauno zaudēto veselību. Doktorsārstē. Taču ārstē nevis ar tabletēm un nevis ar ķirurģisku iejaukšanos. Viņa klīnikā nav pilināmo pudeļu,šļirču, dažnedažādu zāļu. Doktors ārstē ar enerģiju. Un, pirms neticīgi pasmaidāt, vērīgi izlasiet vairākasviņa pacientu slimības vēstures. Tās slimnieki raksta paši, un diezin vai kāds labāk par viņiem pratīspastāstīt, kas notiek šajā neparastajā klīnikā, kādi brīnumi šeit katru dienu atgadās un kādas slimībasatkāpjas Sergeja Konovalova brīnumaino spēju priekšā.

No slimības vēstures 1011767 (dzimšanas gads 1939.): "Esiet sveicināts, mans mīļais SergejSergejevič! Apmeklēju piecpadsmito seansu sēriju". Es pie Jums ierados ar sirds un asinsvadu sistēmastraucējumiem tahikardija, osteohondroze, krūts dziedzeru fibroadenomatoze, zematslēgas mezglulimfadenīts abās pusēs un šķirtnē. Ārstēšanas nekādas, dzīvo tik tālāk, ik pēc sešiem mēnešiempārbaudies pie onkologa. Biju iedzīta pilnīgā strupceļā, bet tad liktenis iededz un sūta gaismas starutuneļa galā. Un, lūk, es esmu kopā ar

' Katra sērija sastāv no desmit seansiem.Jums. Ko šobrīd varu teiķt? Mezgli izzuduši, no osteohondrozes esmu atbrīvojusies, mugura ir

pilnīgā kārtībā, sirds mierīga, guļu dziļā, veselīgā miegā gandrīz bez sapņiem. Mostos spēka un enerģijaspilna, gribas radīt…"'

No slimības vēstures 1010907 (dzimšanas gads 1933.): "Esiet sveicināts, mīļais Sergej Sergejevič!Es apmeklēju 14. sēriju. Nevaru nepastāstīt par brīnumu, kas noticis ar mani. Ja ņemam vērā, ka esmudzimusi 1933. gadā, bet pirmā reimatisma aktivitāte parādījās jau 1944. gadā, tad tas ir brīnumu brīnums.1997. gada 16. jūnijā man 1. diagnostikas centrā izmeklēja sirdi, taisīja arī ehokardiogrāfiju. Pēdējo reizitiku izmeklēta 1993. gadā. Rezultāts ir šāds: aortas vārstulis atvere palielinājusies no 1,6 līdz 1,8;kalcinozes nav, nepietiekamības nav: mitrālais vārstulis atvere samazinājusies no 2,2 līdz 2 kv. cm, virumalu deformācijas, kupolveida atveres, izteiktas kalcinozes nav, mitrālā nepietiekamība samazinājusiesno 3 līdz 1. Šķidruma perikardā nav. Ārste sacīja, ka vārstuļi ir labā stāvoklī. Manus rezultātuscaurskatīja trīs ārsti. Vairākus gadus pēc kārtas mani konsultē medicīnas zinātņu kandidāte I. GorbačovaPirmajā medicīnas institūtā. Viņa ir ļoti rūpīga, ļoti zinoša, visu ievēro. Sacīja, ka nekad nav sastapusiesar gadījumu, kad kalcinoze būtu izzudusi. Liels paldies Jums!

Mīļais Sergej Sergejevič! Atskatoties atpakaļ, saprotu, ka ārstēšana sākās ar pirmajiem seansiem.Bet slimību man bija tik daudz un tik kritiskā stadijā, ka fiziski es to nespēju sajust. Uz seansiem gāju arlielām grūtībām, burtiski vilkos. Pēc pirmajiem četriem seansiem uz kājām izzuda daļa vēnu, pārējāskļuva bālas. Podagra sāka atkāpties. Noregulējās kuņģa darbība. Aknas saruka līdz normas robežām.Septītajā sērijā sajutu, ka sākusies visa organisma, īpaši elpošanas ceļu atveseļošanās. 8. aprīlī sapratu,ka esmu izveseļojusies. Jutos ļoti labi. 13. sērija man bija īsti svētki: sajutu lielu atvieglojumu labajāparibē. Kāju āda bija kļuvusi daudz gaišāka. Deguns elpo labāk. Esmu atgriezusies dzīvē burtiski "noturienes". Un tas viss noticis pusotra gada laikā un ļoti smagos dzīves apstākļos. Atkal gribas dzīvot.Bezgalīgs paldies Jums, mīļais Sergej Sergejevič!"

Gandrīz pēc gada tā pati paciente, kas turpinājusi ārstēšanos klīnikā, raksta:"Esiet sveicināts, mīļais Sergej Sergejevič! Esmu ārstējusies trīs gadus… Faktiski jau sen Jums sūtu

nevis anketas, bet gan grēksūdzes… Kad pie Jums ierados pirmo reizi, jau ar abām kājām stāvēju tur, unman uz tām bēra smiltis. Un es nebūt nepārspīlēju. Man bija grūti braukāt uz ārstēšanos. Seansu laikāpalika slikti. Jekaterina Vasiļjevna un Eleonora Anatoļjevna" palīdzēja man atgūties no smagā stāvokļa…

Man izzudusi sirds mitrālā, aortas un trīsviru vārstuļa kalcinoze. Tas ir brīnums! Pusotra gada laikā!Pierādījums tam ir ehokardioskopija. Elektrokardiogramma rāda, ka dekompensācijas nav. Mirgošanasaritmija normālas sistoles formā. Bet 80. gadu sākumā man Medicīnas zinātņu akadēmijā piedāvāja sirdsoperāciju, pat uzstāja, ka tā nepieciešama, biedēja ar briesmīgu nākotnes ainu. Es raudāju un atteicos un,lūk, ir noticis brīnums. Tagad daudz labāk jūtas aknas. Agrāk es faktiski neko neēdu tikai putriņas, vārītuskartupeļus, ūdeņainu zupu. Pat rupjmaizi un kāpostus nevarēju ēst. Tagad ēdu visu, ko iznāk nopirkt.Ciemos

J. Cibenko un E. Arefjeva dziednieces, Doktora asistentes.ēdu visu pēc kārtas. Varikozais vēnu paplašinājums sāka izzust jau ar pirmajiem seansiem. Tūskas

vairs nav, nieres darbojas labāk. Tās bija ļoti bojātas jau kopš 1944. gada. Cik daudz antibiotiku esmuizdzērusi man taču bija ari reimatisms. Cauru gadu lietoju bicilīnu, penicilīnu un citas pretreimatismazāles. Nabaga nieres! Tām bija daudz kas jāpacieš! Arī podagra sāka atkāpties jau ar pirmajiemseansiem. Tagad pirksti kļuvuši daudz tievāki, āda vairs nav nostiepta, gluda, locītavas neizspiežas.Vairogdziedzeris samazinājies. Elpot kļuvis vieglāk. Spazmas gandrīz izzudušas. Mugurkaulsiztaisnojies, mugura gandrīz nemaz nesāp. Kuņģa darbība lielā mērā uzlabojusies, hemoroīdi sarukuši unvairs netraucē. Kaut kāds veidojums labajā krūtī samazinājies un vairs netraucē, krūtsgals manāmi atguvisformu. Izzudusi plakanā pēda. Roku nagiem izzūd garenās svītras, nagi kļuvuši gludāki un spīdīgi.Atdzīvojas āda vietās, kuras apdega 1941. gada rudenī. Patiesā cieņā, mīlestībā un pateicībā!…"

No slimības vēstures 1014789 (dzimšanas gads 1938.): "Godātais Sergej Sergejevič! Šī ir manapiektā seansu sērija. Uz ārstēšanos ierados 1997. gada aprīlī, lai gan Jūsu radošos vakarus bijuapmeklējusi vairākkārt. Jau ar pirmo sēriju sākās uzlabošanās: pirmkārt, akmens kreisajā nierēsamazinājies līdz 0,2 cm (bija 1 cm), labā niere pacēlusies par 2 cm (bija noslīdējusi par 6 cm); otrkārt,samazinājies kākslis, iztieku bez zālēm. Pēc četrām dziedināšanas sērijām nierakmens vispār izšķīdis,labā niere nostājusies vietā un izlīdzinājusies, gandrīz nemaz vairs nesāp galva, mazāk sāp locītavas…Lielā cieņā!"

No slimības vēstures 1012459 (dzimšanas gads 1936.): "…Divu gadu laikā apmeklēju septītoseansu sēriju. Esam guvuši galveno uzvaru pilnībā izzudusi bronhiālā astma, kas mani mocīja septiņusastoņus gadus. Šajā laikā nav bijuši pat nelieli osteohondrozes saasinājumi. Normāli darbojas 1996. gadātraumētā gūžas locītava, lai gan fizisko slodzi nesamazinu. Aizvadītajā gadā ne reizes neesmu sūdzējusiespar savu veselību, domāju, ka mans tonuss atbilst 45. mūža gada tonusam. Un šis brīnums panākts,pateicoties Jūsu neparastajai prasmei vadīt enerģiju, milzīgs paldies Jums par to!…"

No slimības vēstures 1012617 (dzimšanas gads 1944.): "…Vienpadsmitā seansu sērija. Labdien,Sergej Sergejevič! Šobrīd ārstēšanā man ir labi rezultāti: kārtējā izmeklēšanā ārsts neatrada patoloģiju,proti, ir izzudusi fībromioma. Atcelta diagnoze "anēmija": hemoglobīns pacēlies no 80 vienībām līdz 141vienībai. Neliek sevi manīt zvīņēde, kas agrāk katru gadu rudenī un pavasarī pārklāja ādu, tagad brīnos unpriecājos, jo tā taču mani mocīja vairāk nekā 30 gadus. Guļu labi. Izzudusi parodontoze. Uzlabojusiesredze. Gandrīz nemaz vairs nesāp locītavas. Diagnoze sirds išēmiskā slimība ir atsaukta…"

No slimības vēstures 1009188 (dzimšanas gads 1936.): "Esiet sveicināts, Sergej Sergejevič! 1998.gada 17. janvārī apritēja tieši trīs gadi kopš tā brīža, kad es atvilkos pie Jums. Tagad gribu izdarītrezumējumu, lai neko neaizmirstu. Tātad: mani vairs nemoka bezmiegs, izzudušas stiprās un asāsosteohondrozes izpausmes, atkāpusies hipertonija, gandrīz vairs netraucē hroniskais gastrīts, holecistīts,enterokolīts, gandrīz vairs nemoka alerģija un abu krūts dziedzeru fibroadenomatoze (decembrī biju uzpieņemšanu pie onkologa, teica viss kārtībā), gandrīz neliek sevi manīt hroniskais bronhīts,vazomotoriskais rinīts izpaužas vājā formā, nesāp kāju vēnas, kāju un elkoņu locītavas, gandrīz izzuduši

sacietējumi uz papēžiem un pēdām, bet uz pirkstiem tulznas', savilktie pirksti iztaisnojušies, faktiskiizzuduši kāju krampji, netirpst rokas, pakāpeniski samazinās vairogdziedzeris (agrāk bija stipri izspiediesuz āru). Desmitās sērijas laikā pacēlās labā niere, 12. 13. sērijas gaitā divos seansos jūtami pievilkāsdzemde. Tuvredzība vēl nav izzudusi, taču brilles jau traucē. Uzlabojusies atmiņa un dzirde. Agrāk dzīvestonuss bija līdzvērtīgs nullei, bet tagad jūtos normāli, esmu kļuvusi daudz mierīgāka, iecietīgāka, vispārmanā dvēselē notiek dziļas pārvērtības. Lai gan līdz pilnīgai harmonijai vēl tālu… Sirmumu nomainījušidaudzi tumši mati, nesmeldz smaganas un zobi. Gaita ir viegla kā jaunībā, bet atslēgkauli un krūtiskļuvušas tik skaistas, par kādām pat jaunībā nebiju sapņojusi. Dvēselē jūtos jauna, arī ārēji izskatosjaunāka. Transportlīdzekļos prasa uzrādīt dokumentus, jo netic, ka esmu pensionāre. Reiz pat nosauca parziedošu sievieti… Esmu apprecējusies, ieguvusi ģimeni, manā dzīvē ir ienācis arī daudz kas cits labs. Novisas sirds esmu pateicīga Jums par visu un pastāvīgi lūdzu Dievu, lai viņš sūta Jums un Jūsu tuviniekiemveselību un laimi."

No slimības vēstures 1011695 (dzimšanas gads 1927.): "Mīļais Sergej Sergejevič! Apmeklēju 16.ārstēšanās sēriju… Guļot slimnīcā, jautāja ārstam, vai var izzust ekstrasistoles, kas man bija visai biežaspēc katrām trim ceturtajā. Viņš man atbildēja, ka, ņemot vērā manu vecumu un pārciesto infarktu, tas naviespējams. Bet man to vairs nav jau veselu gadu. Ārste, kuru apmeklēju jau sesto gadu, par to ir ļotipārsteigta. Bet tagad vispār noticis brīnums: izzudusi aneirisma. To apstiprināja šā gada 5. janvārīizdarītā ehokardiogrāfija. Man visus šos gadus teica: sargies no asām kustībām, no asiem pagriezieniem,vispār saudzē sevi. Es sākumā pat nenoticēju, bet pēc tam gāju no poliklīnikas uz māju, un nepārtrauktāstraumē man no acīm lija asaras pateicības asaras Jums. Jūs bieži sakāt: "Pateicieties savamorganismam." Bet kas gan būtu mans organisms bez Jums? Vienīgais, kā es sev palīdzēju, bija tas, ka kopšpirmā seansa pilnībā noticēju Jums. Tagad rakstu Jums un jūtu, cik nabadzīga ir valoda, jo gluži vienkāršinevaru atrast pienācīgus vārdus, lai izteiktu pateicību Jums, mīļais Sergej Sergejevič!"

"Nevaru izteikt vārdos", "Nevaru atrast vārdus", "Nezinu, ar kādiem pateicības vārdiem" šādiizteikumi lasāmi faktiski katrā anketā. Tāpēc ka viena lieta ir dzirdēt par brīnumainu izārstēšanos, betpavisam cita piedzīvot to pašam. Turklāt cilvēki visbiežāk nāk ārstēt kādu vienu slimību, kura sagādāvislielākās ciešanas. Ārstēšanas gaitā viņi atceras, tieši atceras, ka agrāk nekad nav elpojuši caur degunu,bet tagad elpo, ka agrāk reizi nedēļā ir sāpējis kuņģis, bet tagad nesāp, ka uz pirksta bijusi kārpa, bettagad izzudusi. Daudzos tūkstošos anketu sastopama arī šāda atklāsme: "Tikai tagad atcerējos: agrāknevarēju noliekt galvu, sāka reibt, bet tagad sēžu, rakstu anketu un nekas." Vai: "Atradu atvilktnē pilienusun tikai tagad atcerējos, ka agrāk bez tiem nevarēju iztikt:.."

Un tomēr kāpēc par tik brīnišķīgu Doktoru un tādu unikālu klīniku ļoti daudzi cilvēki faktiski nekonezina? Pirmkārt, tāpēc ka klīnikai reklāma nav vajadzīga. Doktors ir kategoriski pret jebkuru reklāmu.Viņš pacientiem bieži saka: "Es tevi izārstēju, bet tu nevienam par to nestāsti!" Tam ir dziļa jēga:ārstēšanai ir nepieciešams klusums un miers, nevis skaļums un fanfaru skaņas. Zāles ir pilnas arpacientiem. S. Konovalovs vienlaikus aprūpē divas trīs zāles, kopā ar saviem palīgiem strādājot faktiskidienu un nakti. Otrkārt, tāpēc ka viņam interviju sniegšanai, līdzdalībai filmās, grāmatu un zinātniskorakstu sacerēšanai absolūti pietrūkst laika. Viņam pirmajā vietā vienmēr ir darbs, bet tātad slimnieki.Tiesa, otrajā vietā arī darbs un trešajā, un simtajā vietā arī darbs. Viņam atzinība nav vajadzīga, jo viņšto jau ir saņēmis no daudziem tūkstošiem savu izdziedināto pacientu. Tā arī ir īstā atzinība! Turklātoficiālā medicīna nespēj pieņemt to, ko nevar izskaidrot no mūsdienu zināšanu > 7

viedokļa. Bet ar šīm zināšanām nepietiek, lai izskaidrotu S. Konovalova fenomenu . Atliek cerēttikai uz tiem ārstiem, kas paši atnākuši ārstēties. Tādu ir daudz, un tieši viņi pēc tam sūta šurp savuspacientus, kuriem nespēj palīdzēt tradicionālā medicīna.

No slimības vēstures 1013315 (dzimšanas gads 1964.): "Apmeklēju sesto seansu sēriju. Mans mīļaisDoktor Sergej Sergejevič! Esmu ļoti pateicīgs Jums un Tam Kungam par atbrīvošanos no slimībām undvēseles stāvokļa vispārējo uzlabošanos. Atrisināta mana galvenā problēma mitējušās spiedošās,

stindzinošās galvassāpes, kas mani mocīja daudzus gadus jau kopš skolas laikiem. Galva īpaši sāpēja norītiem līdz pulksten četriem pieciem dienā. Gadu gaitā sāpes gan vājinājās, gan pastiprinājās tiktāl, kas argrūtībām spēju formulēt domas un sakarīgi runāt. Sāpes sāku ievērot jau 9. 10. klasē. Man tomēr izdevāsiestāties Tehnoloģiskajā institūtā, taču tur nomācījos tikai vienu gadu: sāpes pastiprinājās un neļāvamācības turpināt.

Es divas reizes ārstējos slimnīcā, tiku izmeklēts, bet ārsti tā arī nespēja konstatēt sāpju cēloni.Noteica dažādas diagnozes: veģetatīvā asinsvadu distonija un I pakāpes hipertonija. Tādu mani iesaucaarmijā. Tur sāpes vēl vairāk pastiprinājās, un es nokļuvu Tbilisi kara hospitālī. Tur pēc izmeklēšanaspopulārā valodā paskaidroja, ka man esot bijis galvas smadzeņu apvalka iekaisums, kas izraisījis kautkādas pārmaiņas, un ka tagad manu galvassāpju cēloni viņi izskaidrot nevarot. Tomēr komisija mani noarmijas atbrīvoja.

Aptuveni pusgadu pēc armijas, jau būdams mājā, nedaudz atguvos. Sāku strādāt. Darbs bija fiziskismags. Nostrādāju sešus gadus, sāka sāpēt mugura un sāpes atbalsojās sirdī, pacēlās spiediens. Ārststeica: "Ja gribi kļūt par invalīdu, turpini strādāt." Nācās no darba aiziet. Kopš 1995. gada visas sāpesvienlaikus saasinājās, un es atkal ar grūtībām spēju parunāt un kustēties, domāju, ka mirstu. Bet šajā laikāTas Kungs aizveda mani pie Jums kā pie pēdējās cerības. Jau pēc pirmā seansa sāku atdzimt. Man pēctam teica, ka uz seansu es esot devies bāls kā mironis, bet atgriezies ar sārtiem vaigiem. Pamazām mankļuva aizvien labāk un labāk. Atguvu spēju sakarīgi runāt un domāt, atgriezās vēlmes, sapņi, mīlestība,līdzcietība. Es it kā piedzimu no jauna. Radās enerģija. Ne mirkli nevarēju nosēdēt uz vietas, gulējučetras stundas diennaktī, radās iecere par interesantu darbu, cilvēki sāka tiekties pie manis, viņiem bija armani labi.

Izzuda traheīts, kas ar biežiem recidīviem mani mocīja 13 gadus. Jebkuras nelielas saaukstēšanās,pat iesnu gadījumā tas viss izraisīja stipru klepu ar zaļām krēpām. Pulmonoloģijas institūtā man teica, kano šīs slimības nekad netikšu vaļā. Bet tagad pārgājušas arī hroniskās iesnas, kas mocīja daudzus gadus.Pēc pēdējās sērijas atbrīvojos no sešiem liekā svara kilogramiem. Liels paldies Jums, mīļais Doktor, unvēlu Jums laimi un ilgu mūžu. Lai Dievs Jūs sargā!"

No slimības vēstures 1007680 (dzimšanas gads 1928.): "Godājamais Sergej Sergejevič! Ļoti vēlosJums pateikt daudz labu vārdu. Es atnācu, pareizāk sakot, mani vilkšus atvilka, kad sākās Jūsu seansiViborgas kultūras namā. Man bija paralizēts viss: kustību aparāts un rokas, klāt vēl nāca osteohondroze,ribstarpu neiralģija, stipras galvassāpes. Karoti nevarēju rokā noturēt, bet par maizes gabaliņa nolaušanuvarēju vienīgi sapņot… Pēc septītā seansa pēkšņi varēju pacelt rokas uz augšu, un es mēģināju pati ērtākapsēsties krēslā. Kad visi apkārt aizmiga, es raudāju un klausījos Jūsu balsi. Jūs teicāt: "Neraudi, manamīļā, viss būs labi." Un tomēr septiņu seansu laikā es dusmojos: kāpēc vīrs mani nes šurp un te apsēdina.Bet pēc tam raudāju no prieka par to, ka kaut kas gājis uz labo pusi. Norima un nomierinājās sirds; kadatgriezos mājās, vairs negribējās lietot nitroglicerīnu. Pēkšņi konstatēju, ka izzudusi pēcoperācijas šuve,noslīdējušais vēders atgriezies savā vietā. Vīrs mani mazgāja vannā un nevarēja vien nobrīnīties par to,kas ar mani notiek. Otrās sērijas piektajā seansā es pēkšņi, turēdamās pie krēsla, piecēlos un kopā arvisiem sāku izdarīt vingrinājumus. Nemaz negaidīju, kad vīrs kā vienmēr pienāks pie krēsla. Labi cilvēkipalīdzēja aizvilkties līdz garderobei, apģērba mani un pavadīja līdz mašīnai, bet vīrs tostarp skraidīja unmeklēja savu sievu. Tagad es, pateicoties Jūms, staigāju un pat dejoju. 23. jūlijā iešu uz UEĀK. Un zinu,ka invaliditāti vairs nedos. Visas analīzes man taču ir brīnišķīgas. Domā, kā gribi: ir ļoti labi būt veselai,bet invaliditātes piemaksas pie pensijas vairs nebūs. Man tagad viss ir labi. Paldies Jums par visu."

No slimības vēstures 1013070 (dzimšanas gads 1946.): "Esiet sveicināts, mīļais Doktor! Apmeklējupiekto seansu sēriju. 1990. gadā ginekoloģiskās apskates laikā tika konstatēta olnīcas cista, kas 1997.gadā bija jau divas reizes lielāka. 2. jūlijā pēc četrām seansu sērijām biju uz pieņemšanu pie ārstes. Viņaaudzēju neatrada un bija ļoti pārsteigta, tāpēc noteica atkārtotu apskati. Un šodien, 9. jūlijā, uz šo apskatibiju: viss audzēja nav. Ārste jautāja, kur esmu ārstējusies, un es pateicu, ka pie Doktora Konovalova.

Viņa sacīja, ka neesmu pirmā paciente, kurai ir tik satriecoši rezultāti pēc Jūsu seansiem. Un ieteicaturpināt ārstēšanos. Mans mīļais Doktor, milzīgs Jums paldies!"

No slimības vēstures 1009851 (dzimšanas gads 1936.): "Esiet sveicināts, mans mīļais Doktor SergejSergejevič! Maijā apritēja trīs gadi, kopš eju pie Jums ārstēties. Eju bez pārtraukuma. Kad rakstīju pirmoanketu, saskaitīju vairāk nekā trīsdesmit diagnozes. Esmu laimīga, ka no lielākās daļas man ir izdeviesatbrīvoties. Šoreiz gribu parunāt par pašu briesmīgāko slimību onkoloģisko. Pie Jums atnācu arfibromiomu un krūts audzēju. Un, lūk, uzvara! Fibromiomas vairs nav! Arī krūts ir atveseļojusies.Uzliesmojums, kas atgadījās janvārī, notika manas vainas dēļ. Es taču pa labi un pa kreisi lielījos arsaviem priekiem. Runāju ar visiem. Turklāt mani pamatīgi saspieda autobusā. Un Jūsu darbs bija vējā. AkDievs! Cik bēdīga es biju, kad onkologs pateica, ka mani glābt var tikai operācija. Vai atceraties, cikpanisku anketu es toreiz uzrakstīju? Draugi zvanīja uz centru un lūdza mani atbalstīt. Un Jūs, mans mīļaisDoktor, vispirms labojāt manas kļūdas. Es tostarp gatavojos operācijai un vācu analīzes. Kad ierados uzkārtējo apskati pie ārstes, viņa konstatēja uzlabošanos. Operāciju atlika. Pēc tam mans stāvolis uzlabojāsvēl vairāk, un par operāciju vairs netika runāts. Pastāstīju ārstei par Jums. Lieta tā, ka es visu laiku esmuietinusies bukletos. Apskates laikā izģērbjoties sapinos aukliņās, un ārste sāka interesēties, ko es tur esmusev piesējusi, palīdzēja atmudžināt. Tad arī izstāstīju. Viņa lūdza izteikt Jums pateicību par palīdzību. Esnemaz nerunāju par to, cik pati esmu Jums, mans Doktor, pateicīga."

No slimības vēstures 1004723 (dzimšanas gads 1938.): "…Apmeklēju 26. seansu sēriju…Uzlabojies miegs, mazāk sāp galva… Izzudis labās lāpstiņas miozīts, kas mocīja 25 gadus, uzsūkusieslabās krūts dziedzera fibromioma, kurai jau 35 gadi, izšķīdis skrimšļaudu veidojums labās pēdasapakšdaļā. …Pēc 17. sērijas izzuda dzemdes fibromioma (21. 10. 97. g. USI-vesela!), esmu atbrīvojusiesno nefroptozes (21. 10. 97. g. USI patoloģija nav konstatēta). Urā!!! Esam daļu no manām slimībāmuzvarējuši, un esmu pārliecināta, ka turpināsim savu grūto ceļu uz veselības virsotnēm!…"

No slimības vēstures 1013990 (dzimšanas gads 1993., raksta mamma): "…Mēs apmeklējam trešoseansu sēriju. Seansu starplaikā dēls neslimoja. Bijām cirkā un teātrī. Agrāk mūs lielas ļaužu masasbiedēja, bet tagad bērns var baudīt visus dzīves priekus. Nav bijis nekādas gripas un pat iesnu, tātadimunitāte atjaunojas. Bijām uz pārbaudi Onkoloģijas zinātniskās pētniecības institūtā. Izmeklēšanaparādīja, ka viņam viss atbilst normai, vienīgi hemoglobīns nedaudz pazemināts (111 vien.). Profesorsvisu laiku jokojās un brīnījās, ka tik īsā laikā izdevies bērnu dabūt uz kājām no ceturtās vēža stadijas.Viņš teica, ka paņems dēlu līdzi uz konferenci Kanādā, lai tur parādītu kā unikālu gadījumu…" (Divusgadus bērns tika novērots un ārstējās klīnikā. Izmeklēšana 1999. gada februārī rāda, ka stāvoklisstabilizējies.)

Grāmatā ir daudz citātu no pacientu slimības vēsturēm. Domāju, lasītāji jau ir sapratuši, kāpēc. Mēssavā mūžā esam dzirdējuši un lasījuši ne mazums dvēseli aizkustinošu gudru un skaistu vārdu un sirdiaizgrābjošu domu. Bet kas aiz tā visa slēpjas? Atsaukšanās uz pieredzi, kuras pamatā ir atsevišķiveiksmīgi gadījumi? Uz nejaušu apstākļu sakritību, kas palīdzējusi kādam atsevišķam cilvēkam pārvarētļoti bīstamu kaiti? Doktors Konovalovs ir unikāls un viņa darbība izcila pirmām kārtām tāpēc, ka gūtisatriecoši rezultāti daudzu simtu un tūkstošu cilvēku ārstēšanā.

Parasti par brīnumu sauc kādu parādību, kuru nav iespējams atkārtot, kuru nav iespējams protokolētun aprakstīt, nav iespējams izpētīt tās iedarbības rezultātus. Tāpēc Doktors Konovalovs ir neparastsbrīnums. Tas ir brīnums, kura darbība atkārtojas regulāri katrā seansā, brīnums, kas ieprotokolēts daudzāsviņa pacientu slimības un izārstēšanās vēsturēs.

NEKLĀTIENES DZIEDINĀŠANAS PIEREDZE Ja jūs dzīvojat tālu no Sanktpēterburgas un nevarat atbraukt uz klīniku, nesteidzieties šo grāmatu

nolikt malā. Pirmām kārtām tāpēc, ka tā ir nevis vienkārši grāmata, bet labā vēsts, kas spēj jūsu sirdipiepildīt un sasildīt ar cerību. No tās staro Doktora lielā mīlestība uz katru cilvēku. Tā pati mīlestība, kasikvienam ir tik ļoti nepieciešama. Tieši to taču mēs neapzināti meklējam visu mūžu, bet tā arī neatrodam,jo mūsu pasaulē šai mīlestībai faktiski vairs nav vietas…

Turklāt S. Konovalovs ir uzkrājis milzīgu pieredzi dziedināšanā no attāluma. Šim nolūkam tiekizmantoti enerģētiskie materiāli: buklets un seansos vai ar bukleta palīdzību uzlādēts ūdens. Turpmāk jūspar tiem uzzināsit sīkāk. Protams, šāda ārstēšana dod mazāku efektu nekā dziedināšana tieši klīnikas zālēs.Taču, ja jūs dzīvojat tālu no Sanktpēterburgas un nevarat atbraukt, šāda ārstēšana jums var kļūt parvienīgo efektīvo. Pamēģiniet. Prakse rāda, ka ārstēties neklātienē ne tikai ir iespējams, bet dažkārt šādaārstēšanās pārspēj tradicionālās medicīnas rezultātus.

No slimības vēstures 1014312 (dzimšanas gads 1921.): "Mīļais Sergej Sergejevič! Es Jūs pazīstujau sen un neklātienē pie Jums ārstējos aptuveni piecus gadus. Iepazīšanās notika, kad televīzijasraidījumā Jūs ieraudzīju baltā virsvalkā un ārsta cepurīti galvā. Iespaids bija milzīgs, to vēl vairākpadziļināja bailes par sievu, kas gandrīz vairs necēlās no gultas. Mēs Jums pieķērāmies kā glābšanasriņķim, kā pēdējai cerībai. Pēc tam, vēlu rudenī, sieva sāka iet pie Jums ārstēties. Mūsu dzīve pārvērtās.To piepildīja nemitīgs pārsteigums, mēs dzīvojām brīnuma gaidās. Seanss sekoja seansam, un mēsieguvām mieru un ticību. Un, paldies Dievam, jau piecus gadus sieva turpina ārstēties pie Jums unatbilstoši savām pieticīgajām spējām apdara mājas darbus.

Pēc katra seansa daudz runājam par Jūsu pamācībām un ārstēšanu. Skapjos un uz logiem stāv atvērtiJūsu bukleti . Jūs esat mūsu mājas sargātājs, vistuvākais mūsu draugs. Mēs par Jums pastāstījām unbukletus ar nepieciešamajiem paskaidrojumiem

" Par bukletiem un uzlādēto ūdeni sīkāk pastāstīsim tālāk.izdalījām saviem bērniem, mazbērniem un paziņām. Es pats no tiem nekad nešķiros. Ne dienu, ne

nakti, ne ejot laukā. Tā neklātienē esmu kļuvis par Jūsu pacientu. Parastajai zondēšanai, kurai termoforavietā izmantoju bukletu, lietoju ari pret holecistltu uzlādētu ūdeni "no zāles". Izmantoju bukletu pretjebkurām sāpēm: krūtis, vēderā, locītavās, iegriezumu un apdegumu gadījumos, un ne reizes savās cerībāsneesmu vīlies…

Mīļais Sergej Sergejevič! 21. oktobrī ierados uz savu pirmo klātienes seansu. Pirmais iespaidsdaudzējādā ziņā sakrita ar priekšstatu, kāds bija izveidojies jau iepriekš. Es jau zināju, ka Jūs dažkārtiepriecināt pacientus ar saviem sacerējumiem. Tagad klausījos un atcerējos tos tālos gadus, kad mēs arsievu gājām uz filharmonijas Lielo zāli un Mazo zāli klausīties Vladimiru Aškenazi un Bellu Davidoviču.Bija tāda pati noskaņa: pieklususi publika, pacilātība, svētku sajūta, gaidīšana un mūzika. Pēc tam, kadJūs sākāt runāt, mana dvēsele tiecās Jums pretī…

Piektajā seansā ar dziļu saviļņojumu klausījos Jūsu pārdomas par labestību un iecietību pretapkārtējiem cilvēkiem, par to, ka vispirms ir jāpārveido dvēsele, lai panāktu miesiskās pārvērtības, proti,organisma atveseļošanos. Saprotu, ka tas ir ļoti grūti, ka šāds stāvoklis tiek sasniegts uz grēku nožēlas unšķīstīšanās robežas, gandrīz vai reliģiskā nozīmē pārvarot sevī egoismu, kārdinājumus un jebkuruzemiskumu. Cik labi, ka Jūs par to runājāt. Un te ļoti iederējās skaistās lūgšanas, ar kurām Jūs izvadāt mūsuz mājām.

Brīnišķīgi ir pacientu stāstījumi pie mikrofona. Satrieca kādas sievietes stāstītais par to, kā viņavienpadsmit gadus cīnījusies par sava bērna dzīvību un nākotni. Un, lūk, rezultāts: bērns, kas briesmīgasneizārstējamas slimības dēļ jau kopš dzimšanas bija nolemts, pateicoties mātes ticībai un Jūsu iedvesmaspilnajam darbam, ir dzīvs un vesels. Vai tad tas nav brīnums? Bet cik gan daudzām bēdu nomāktām mātēm

ir alaususi ticība un cerība! Aries gribēju pieiet pie mikrofona un pastāstīt, kā jau gandrīz piecus gadusneklātienē ārstējos pie Jums. Tagad man jau ir 76 gadi, un nekad nebiju domājis, ka es ar tik lielukomplikāciju koeficientu sasniegšu tādu vecumu, un bez Jūsu līdzdalības arī nebūtu sasniedzis. Esmulaimīgs, ka man izdevās Jūs redzēt un dzirdēt, būt par nākotnes brīnumdarītājas medicīnas liecinieku undalībnieku."

No slimības vēstures 1013085 (dzimšanas gads 1922.): "Templī jūtos labi un guļu. Mitējušāsgalvassāpes, niere bija kā bruņās iekalta tagad tā vairs nav. Jūtos mundra, naktīs labāk guļu. Ir noticisbrīnums. Mana māsa mira nost, veselu mēnesi nebija ēdusi, skaitīja vēl atlikušās dieniņas. Es viņai nesuūdeni acu ārstēšanai, jo ar vienu aci viņa neredz, bet otra acs ir operēta. Un ko Jūs domājat? Viņaatveseļojās, pat ir uzbarojusies. Bet acs, kas vairāk nekā divdesmit gadus bija akla, kļuvusi redzīga. 15.martā māsa pirmo reizi ieraudzīja savu plaukstu. Liels Jums paldies!"

No slimības vēstures 1010764 (dzimšanas gads 1945.): "Esiet sveicināts, godātais SergejSergejevič! Es darba dēļ Jūsu seansus nevaru apmeklēt, tāpēc iet mana mamma. Godīgi sakot, Jūsuseansiem neticēju, iekams darbā nebiju savainojusi kāju. Kāja acu priekšā satūka un sāpēja tik neganti, kanevarēju paiet. Mani ar mašīnu atveda mājās, es posos pie ārsta, bet mamma ieteica līdz rītam pagaidīt unpiesiet pie kājas bukletu. Visu nakti nogulēju, bet no rīta tavu brīnumu! satūkums bija noplacis, kāja vairsnesāpēja, bija palicis tikai neliels zilums.

Nākamajā dienā bija svētki es dejoju un par kāju biju pavisam aizmirsusi.Kopš tā laika dzeru ūdeni, ko mamma nes no seansiem. Man bija nierakmeņi. USI tagad parādījusi,

ka akmeņu vairs nav. Visi izskalojušies kā smiltis. Tagad, tiklīdz kaut kas iesāpas, tūdaļ pielieku bukletu.Sajās dienās cepeškrāsnī gatavoju svētkiem gaļu un nejauši satvēru karstu čuguna rokturi. R<xku tūdaļapslacīju ar uzlādēto ūdeni, aptinu ar dvieli un samitrināju ar to pašu ūdeni. Sāpes momentāni pārgāja, patčulgas neparādījās.

Man uz muguras bija briesmīgs keloīds apdeguma vietā. Es to katru rītu un vakaru ierīvēju ar Jūsuūdeni: tagad šis saistaudu izaugums kļuvis maigs un līdzens. Ja ar roku pārvelk pār muguru, to vairs nejūt,bet agrāk tas bija puscentimetru biezs. Vēl man ir uzsūkusies fibromioma. Liels paldies, godātais SergejSergejevič, lai Dievs dod Jums spēku un veselību Jūsu cildenajā darbā!"

Svētdienās visa gada garumā S. Konovalovs rīko neklātienes seansu, kuram var pievienoties ne tikaitie, kuri apmeklē ārstniecības zāles, bet arī jebkurš pacients jebkurā pasaules malā. S. Konovalovam irdaudz neklātienes pacientu ārzemēs. Tāpēc, izpildījuši konkrētus ieteikumus, jūs varat pievienotiesseansam, ko Doktors rīko katru svētdienu no pulksten 21.00 līdz 21.30 vakarā. (Ņemiet, lūdzu, vērā, katas ir Maskavas laiks.)

GRĀMATA, KURAI NEATLIKA LAIKA… Mūsdienu lasītāji pēdējā laikā ir pārāk izlutināti ar stāstījumiem par brīnumdziedniekiem, par

neticamiem, gandrīz fantastiskiem atgadījumiem ar tiem vai citiem cilvēkiem. NLO, citas civilizācijas,telpas sestā dimensija… Sākums vienmēr apbur, tikai beigas… Tāpēc mans uzdevums ir šajā grāmatā unnākamajās grāmatās iespējami pilnīgi un sīki pastāstīt par Doktoru, viņa dzīves ceļu, viņa tapšanu no ārstaun zinātnieka par dziednieku un Iesvaidīto. Pamatojoties pirmām kārtām uz ārstēšanas rezultātiem, tas ir,uz praksi, es pakāpeniski pastāstīšu arī par paša Doktora personību un par viņa brīnišķīgo teoriju, koapstiprina praktiskie rezultāti. Lasītājam jāsaprot, ka mums ir darīšana ar neparastu parādību, kurai navnekā līdzīga nedz mūsdienu medicīnā, nedz mūsdienu zinātnē. No vienas puses, rakstīt par to nav viegli.Vispirms jau tāpēc, ka nedrīkst palaist garām nevienu "sīkumu": nedz mazu biogrāfijas faktu, nedz kāduvienu vārdu, kas domāts grāmatai vai pacientiem. No visiem šiem "sīkumiem" pamazām veidojas maģisksraksts Iesvaidīšanas ceļš, kurā nav nekā lieka, nekā maznozīmīga vai nejauša. Bet, no otras puses, rakstītpar to ir neparasti viegli tāpēc, ka S. Konovalova sniegtās informācijas apjoms ir bezgalīgs, turklāt manārīcībā ir tūkstošiem liecību par daudzu tūkstošu pacientu izveseļošanos.

Neskaitāmi viņa pacienti raksta, ka jūtas kā Evaņģēlija personāži, ka viņi ir brīnišķīga cilvēkalaikabiedri un viņa ne mazāk brīnišķīgo darbu liecinieki. Daudzi no šiem darbiem pārspēj to, kasaprakstīts Jaunajā Derībā.

Droši vien tāds ir cilvēces liktenis, ka laiku pa laikam uz Zemes parādās neparasti cilvēki, kasizkliedē mūsu bailes un uzņemas rūpes par mūsu dvēseli. Par vieniem ir sarakstītas grāmatas, kuras mēstagad uztveram kā fantāziju. Otri ir kanonizēti svētajos tekstos, saglabājot viņu vārdus gadsimtiem ilgi,trešie nogrimuši aizmirstības Lētā. Un pats bēdīgākais ir tas, ka nevienam no viņiem nav izdeviespaglābties no nežēlīgā pūļa mestajiem akmeņiem, no krusta, no zaimiem. Taču viņi jau kopš paša sākumazina, ka viņiem ir lemts šis ērkšķainais ceļš, viņi, šie apbrīnojamie cilvēki, citu nemaz nemeklē.

Kāpēc gan viņi nevarētu dzīvot tāpat kā citi? Apmierināties ar mazām žēlastības dāvanām nabagiemun grūtdieņiem, tiekties pēc karjeras kādā prestižā zinātnu nozarē? Viņiem taču ir tik daudz dots! > »

Kāpēc, atteikušies no visiem labumiem un pagodinājumiem, viņi izraugās ceļu, kurā katrs solissagādā sāpes? Kas viņus vada? Providence, augstākais spēks, Dievs?

Un kad gan cilvēce iemācīsies šādus cilvēkus pieņemt kā dāvanu? Varbūt tagad? Varbūt beidzot irpienācis laiks saskatīt brīnumu mūsu racionālajā pasaulē? Saskatīt, sajust pārsteigumu un pēc tikšanās arto kļūt labākiem, tīrākiem, laimīgākiem. Atzīt tā tiesības pastāvēt, neatkārtot gadsimtiem senas kļūdas unatkal nekliegt: "Sitiet viņu krustā!"

Lai kā nu tur būtu, lai kāds liktenis būtu lemts, lai par ko jūs izšķirtos attiecībā uz sevi, šis brīnumsjau pastāv. Tātad šādam brīnumam atkal ir pienācis īstais laiks, un mums atkal tiek dota iespēja sākt jaunudzīvi vai palikt kopā ar savām slimībām, savu vientulību, savām nelaimēm.

Grāmatu sērija, kuru iecerējis Doktors, stāstīs par viņa dzīves ceļu, par viņa talantu, par klīniku, parārstnieciskajiem seansiem, par slimību cēloņiem, par Smalkā ķermeņa koncepciju, par Visuma izcelsmiun daudz ko citu. Taču visam savs laiks. S. Konovalovs vienmēr ir bijis un joprojām ir zinātnieks,pētnieks, praktiķis. Tāpēc uzskata, ka nevajag lasītāju apkraut ar tādu zināšanu gūzmu, kuras viņš nespējizmantot pat tad, ja šīs zināšanas ir visnotaļ interesantas. Jebkuras zināšanas ir jāprot likt lietā, tāpēcieteicu jums, dārgie lasītāji, bruņoties ar pacietību. Šajā grāmatā nav nekā lieka, nevienas tādas lappuses,kuru varētu nelasītu pāršķirt, neko nezaudējot. Katra detaļa ir svarīga, tāpēc ka šo detaļu kaleidoskopsiezīmē ceļu, pa kuru ved brīnišķīgais Doktors. Par to visu stāstīs šī grāmata. Grāmata, kurai viņš tā arīnav atradis laiku.

"Mans mīļais cilvēk!

Es rakstu šo grāmatu ilgus, ilgus gadus. Nezinu, vai tā kādreiz tiks publicēta… No pamatdarbabrīvajās stundās, kad atpūšos, es sevi izpaužu mūzikā un sēžot pie rakstāmmašīnas. Pēdējos gados esmusagatavojis daudzas manuskripta lappuses. Taču nekādi neizdodas tās sistematizēt. Un tam ir viensvienīgs iemesls: bez gala un malas daudz darba iemīļota, ilgota, brīnumaina, bezgalīga.

Ikreiz, kad sēžos pie rakstāmmašīnas, man ir grūti, ļoti grūti piespiest sevi runāt par to, kas man,raugoties no manu zināšanu viedokļa, vairs nav interesanti. Tam visam jau esmu gājis cauri, tas viss jauapstiprinājies praksē. Es eju uz priekšu, mana interese ietiecas nākotnē, un negribas pat apstāties, nemazjau nerunājot par atskatīšanos. Es nemaz nedrīkstu to darīt, tāpēc ka manā priekšā ir konkrēts slimnieks,kas no manis gaida palīdzību. Un tā viņam ir vajadzīga tieši tagad, jo rīt jau var būt par vēlu. Viņš iratnācis pie manis kā pie pēdējās cerības, un mans pienākums ir viņam palīdzēt.

Bet šī grāmata ir tev vajadzīga, tāpēc ka tā ir par tevi, tā domāta tev un veltīta tev…""…lūdzu To Kungu dot svētību grāmatai, jo loti labi saprotu, ka jau rīt man par to nebūs laika domāt,

tāpēc ka no rīta līdz vēlam, vakaram un pat naktij atkal nāksies cīnīties ar atnākušo cilvēku slimībām…""Kā pastāstīt par to, ko es jau tagad zinu1 ? Kā ietvert savas zināšanas skopos teikumos, grāmatas

rindiņās'?…"Faktiski visu šīs grāmatas materiālu ir uzrakstījis vai man pārstāstījis S. Konovalovs. Milzīgā

atbildība to sistematizēt un pilnā apjomā ar to iepazīstināt lasītāju mani nenomāc, bet, tieši otrādi,neparasti iedvesmo. Pirmais seanss mani sajūsmināja, es it kā izpeldējos veselā enerģijas okeānā. Man irliela ģimene un ļoti daudz darba, tāpēc hronisks miega bads ir ierasta lieta. Uz seansu gāju agri no rīta unmigu ciet. Toties atgriezos ar tādu sajūtu, it kā mēnesi būtu pavadījusi kūrortā. Tomēr tas bija tikaipirmais iespaids. Pēc nedēļas sapratu, ka Doktora galvenais talants, kas iekaro gan visvairāk nocietinātās,gan visnelaimīgākās sirdis, izpaužas nevis kā viņa enerģētiskās spējas, bet gan kā vārdos neizsakāma,patiesa, absolūta mīlestība uz cilvēkiem. Trīs nedēļas vēlāk es beidzot atmetu cerības kaut vai domāsapjēgt visu, ko sevī ietver šis neparastais cilvēks. Tagad esmu pārliecināta, ka viņu nav iespējams"iepazīt". Viņš ir kā dārgakmens ar neskaitāmām šķautnēm, tāpēc ikreiz viņu uztver citādi, pamani viņākaut ko jaunu, vēl neiepazītu. Bet varbūt tas notiek tāpēc, ka blakus viņam tu mainies pats. Viņu nevariespiest nekādos mums zināmajos rāmjos, viņu nevar iepazīt-un aprakstīt pat kā parādību. Seansos, kadviņš zālei atver savu dvēseli, katrs skaidri sajūt Visuma elpu…

"ES PAŅEMU JŪSU SĀPES!" Pat tāds cilvēks, kas šeit ieradies pirmo reizi, varbūt atnācis nejauši, nemaz neticot "visiem tiem

pekstiņiem", paklausot tuvinieku pierunāšanai, būs pārsteigts par to, ko redzēs, dzirdēs, sajutīs.Uz skatuves cilvēks, kuru nevienam nenāks prātā nosaukt par parastu. Viņš pat tad, ja gribētu, diezin

vai varētu pūlī palikt nepamanāms. Viņā viss ir neparasts: seja, acis, kustības un balss, kas iespiežas līdzsirds dziļumiem un ir līdzīga kaijas kliedzienam virs okeāna. Ir tāda sajūta, ka šis cilvēks iemiesolabestību tīrā veidā, bez jebkādiem piemaisījumiem. Un šo labestības enerģiju vienādi spēcīgi sajūt ganpirmajā rindā, gan zāles otrā galā balkonā sēdošie.

Visa Doktora dzīve ir veltīta cilvēkiem. Tāpēc arī viņa sieva Antoņina ir ne tikai ģimenes pavardasargātāja vai gluži vienkārši brīnumjauka sieviete, bet pirmām kārtām uzticama palīdze un līdzgaitniece,kas ir kopā ar vīru visās grūtībās un darbos. S. Konovalovam personiskā dzīve nepastāv, viņš dzīvocilvēku labā.

Ārstēšana sākas. Uz skatuves iznāk Antonina.Viņas balss ir kā kamertonis, kas noskaņo zāli tam, kas gaidāms. Viņas balss intonācija, viņas vārdi

nomierina, vieš cerību un paļāvību. Ārstēšanas process jau ir sācies, un pacienti alkatīgi tver katru viņasvārdu: viņa taču runā par Doktoru un Doktora vārdā. Viņas paskaidrojumi ir jo cieši saistīti ar to, kotagad ikviens izjutīs, lai gan pirmajā brīdī šķiet, ka ar veselību tiem nav nekā kopīga. Viņa runā parcilvēciskajām kvalitātēm, par dzīves ceļa grūtībām, runā par dvēseles izdziedināšanu. Kad viņa beidz,zālē valda pilnīgs klusums. Tad nāk Doktors.

Viņa ierašanās tas ir rituāls. Kāds šis rituāls būs šoreiz, tas atkarīgs no zāles, kuras dvēseli Doktorsikreiz sajūt citādi. Cilvēku noskaņojums taču ir dažāds, viņu bēdas un rūpes atšķirīgas.

Nodziest gaisma, un skan burvīga mūzika. Taču, pat improvizējot pie klavierēm, viņš ir nevismaestro, bet gan dziednieks, kas jau uzsācis šo grūto darbu dziedināšanu. Tāpēc aplausu nebūs. Būsvienīgi sāpju straume, kura no zāles plūst uz skatuvi un kuru viņš izlaiž sev cauri, sāpes nomierinot unremdējot. Būs tūkstošiem acu, kuras raugās uz viņu ar ticību un cerībām un kuras nedrīkst pievilt. Cilvēkiierodas šeit, lai iegūtu veselību, un neviens neaiziet tukšā: ir mazinājušās gan fiziskās, gan dvēselessāpes.

Doktors remdē akūtas un hroniskas sāpes, kuras šurp atvedušas vairāk nekā 90 procentus pacientu.Pienāks brīdis, kad viņš noteikti sacīs: "Es paņemu jūsu sāpes, sāpes aiziet, to vairs nav." Slimībuvēsturēs bieži sastopama viena un tā pati doma, kuru savā anketā vislabāk izteikusi kāda sieviete vidējosgados: "Es klausos Jūsu vārdos un raudu. Neticu, ka kāds spētu paņemt manas sāpes. Turklāt kam ganmūsu laikos nāks prātā doma paņemt sveša cilvēka sāpes?!"

Pēc tam Doktors sāk runāt, un viņa vārdi tas ir sprediķis: dedzīgs, mierinošs, nesamierināms. Balsskā kaija lidinās virs zāles, un sāpes norimst, slimības izzūd, un dvēseles brūces bez pēdām sadzīst.

Daudzi pacienti šajā laikā ieslīgst dziļā miegā. Doktora izsauktā un virzītā enerģija iespiežas katrāorganisma šūniņā, raisot vissiltākās jūtas, no kurām pacienti visbiežāk min pilnīga miera sajūtu.

Pēc tam seko apbrīnojami enerģētiskie vingrinājumi. Pacienti tos veic, paliekot savās vietās. Tā tiekatjaunota Smalkā ķermeņa sistēma'. Ja jūs zālē esat pirmo reizi, daudz kas jums liksies mīklains, šķitīs, kaDoktors rīkojas dīvaini. Taču tas nepavisam tā nav. To vaiapliecināt tie, kas kopā ar S. Konovalovunogājuši garu ceļu līdz veselības atgūšanai. Katrā seansā šie cilvēki pa drusciņai vien ieguva neparastaszināšanas, kurās dalās Doktors. Šīs zināšanas izveidoja viengabalainu sistēmu ne tikai ķermeņa, bet arīdvēseles izdziedināšanai.

Daudzi tīko iegūt šīs zināšanas. Dažiem šķitis, ka pilnīgi pietiek ar atsevišķām šo zināšanu druskām,lai viņi paši varētu kļūt par "dziedniekiem un ekstrasensiem". Te vienā, te otrā vietā uzrodas jaunipūšļotāji, kas bruņojušies ar šo zināšanu fragmentiem. Viņiem nav vaļas klausīties tālāk, viņiem šķiet, ka

ir visu sapratuši, visu saņēmuši un laiks pašiem ķerties pie darba. Viņu "dziedniecība" līdzīga labinoslīpētam koncertnumuram, kurā vienmēr ir viens un tas pats. Kāpēc tad Doktors Konovalovs klusē?"Kāpēc Jūs tik maz rakstāt? Kad iznāks Jūsu grāmata?" zīmītēs jautā

' Termins, ko S. Konovalovs ieviesa 1992. gadā.pacienti. Grāmatas nav uzrakstītas, tāpēc ka tam pietrūcis laika. Grāmatas nav uzrakstītas, tāpēc ka

nav laika atcerēties, ar ko tika sākts, tāpēc ka ir jāiet uz priekšu, jo neiedomājams ceļš vēl nav noiets,zinības kauss vēl nav iztukšots līdz galam. Dzīve ir tur priekšā. Un zināšanu ar katru gadu sakrājas aizvienvairāk. Ar ko lai sāk? Kur tas ir, šis sākums? No tās vietas, kur Doktors atrodas patlaban, tas diezin vai irsaskatāms… Zināšanas nozog? Nav žēl. Viņš taču nemitīgi iet uz priekšu. Viņa ārstēšana tas nav iestudētsnumurs, tajā ar laiku daudz kas mainās. Prakse izdara savas korektīvas, pacientu vaļsirdība savas, Visumazinība savas. Galvenais ir cilvēki, kam jāiegūst tas, pēc kā viņi ieradušies, veselība. Veseli ķermeņi,veselas dvēseles. Lūk, šo vērtību iegūšana ir īsts triumfs! Un viņš tajā dalās ar saviem pacientiem.

Daudzie tūkstoši slimības vēsturu sevišķi uzskatāmi apliecina to triumfu, ko izjūt cilvēks, kuršuzveicis savu slimību.

No slimības vēstures 1000857 (dzimšanas gads 1926.): "…Trijzaru nerva neiralģija ilga vairāk nekādivdesmit piecus gadus, un neviens, izņemot Jūs, ar to nespēja tikt galā…"

No slimības vēstures 1004326 (dzimšanas gads 1940.): "Godātais Sergej Sergejevič! Līdztekussajūsmai par Jums un Jūsu darbību gribu izteikt milzīgu pateicību par Jūsu titānisko darbu cilvēkuveselības labā. No sirds pateicos par visu.

Man ir 53 gadi, jau 18 gadu vecumā kļuvu par PSRS čempionu boksā, pēc tam pabeidzu institūtu unstrādāju. 1981. gadā aizbraucu uz Afganistānu par armijas galveno ekonomistu. No mūsu nometnes, kurādzīvoja civilisti un brīva līguma darbinieki, dzīvajos palika trīs cilvēki. Kādu nakti dušmaņi nošāva visuskopmītnes iemītniekus. Man trāpīja divas lodes krūtīs. Viena saplosīja barības vadu, otra daļu labāsplaušas. Ļeņingradā man izdarīja operāciju, kas ilga astoņas stundas (pacēla kuņģi, jo barības vadusaīsināja, izņēma daļu plaušas). Un, protams, pēc tam es jutos slikti. Kaut gan esmu 180 cm garš, svēru 40kg. Taču gribasspēku biju saglabājis, jo vajadzēja audzināt desmitgadīgo dēlu, tāpēc ka sieva tajā naktīgāja bojā. Sportista rūdījums un pastāvīgie treniņi palīdzēja, ārēji gandrīz biju atguvis iepriekšējo izskatu,turklāt arī dēls neļāva atslābināties. Ritēja gadi, bet es visu laiku jutos slikti. Pēdējos gados dēls mācījāsVācijā, veda dažādas dārgas zāles sirdij, aizkuņģa dziedzerim, aknām un nierēm, taču nekāda labuma notām nebija.

Bet tad liktenis mani saveda kopā ar Jums. Lai Dievs dod, ka visiem tā veicas kā man. Trešajāseansā sajutu drebuļus un lielu nespēku, taču Jūs bijāt brīdinājis, ka tā ir diagnostiskā perioda pazīme. Jauceturtajā seansā jutos daudz labāk: norima dedzinošās sāpes sirdī, pārstāja sāpēt aizkuņģa dziedzeris unaknas. Ar katru seansu dinamiski vairojās enerģija un uzlabojās veselība. Mana neticība pilnībā pazuda.Pēc astotā seansa pirmo reizi paņēmu lecamauklu un veselu minūti ar to darbojos tāpat kā savu sportistagaitu laikā. Pēc devītā seansa minūti boksējos ar ēnu pirmo reizi 12 gadu laikā, pirmo reizi pēcoperācijas. Dzīve, mans ķermenis man sāk sagādāt prieku. Liels Jums paldies!"

No slimības vēstures 1001622 (dzimšanas gads 1941.): "…Bet tagad gribu dalīties ar Jums savāpriekā. 15 gadus biju uzskaitē pie ķirurga mastopātija. Viņš mani novēroja un pēc katras apskates šūpojagalvu: slimība progresēja. …Slimība pārgāja arī uz otru krūts dziedzeri… Kara medicīnas akadēmijānolēma operēt. …Pēc Jūsu seansiem 1992. gada beigās mans ķirurgs ilgi, nedaudz neticīgi mani pētīja,bet apskates beigās atzina, ka sacietējumi kļuvuši mazāki un mīkstāki. 1993. gada martā viņš no visassirds mani apsveica mastopātijas nav un noņēma no uzskaites… Šādu rezultātu spārnota, devos uzginekoloģisko kabinetu… Pagājušajā gadā ginekoloģe, izrakstot sanatorijas karti, man aizliedza patnarzāna vannas. Un, lūk, esmu sievietēm vissatraucošākajā kabinetā. Ārste, kura mani novēro, pie kurasesmu uzskaitē 10 gadus un kura mani labi pazīst, pēc apskates nespēja slēpt izbrīnu: fībromiomasnebija…"

Savulaik S. Konovalovs pilnībā un nedalīti ticēja medicīnai. Ja tas nebūtu tā bijis, viņš nebūtubeidzis medicīnas institūtu, nebūtu kļuvis par ārstu. Viņš nepieder pie tiem cilvēkiem, kas ar kaut konodarbojas, ja absolūti tam netic un pilnīgi tam nenododas. Taču piesardzīgu darīja kāds apstāklis.Ķirurgs izgriež cistu, bet tā atkal izveidojas tajā pašā vietā. Cilvēkam tiek izārstēta viena slimība, bettūdaļ vietā nāk divas citas, vēl briesmīgākas. Un vai var cilvēku uzskatīt par pilnīgi izārstētu, ja viņamacīs lasāmas tās pašas līdzšinējās bezcerīgās skumjas, tā pati nolemtība? Ja ne pēc mēneša, tad pēc gadaviņš atkal atgriezīsies klīnikā, tas nu ir skaidrs. Kas tad ir palicis neievērots? Varbūt cilvēka dvēselesbrūces ir ne mazāk svarīgas? Varbūt tieši tās kļūst par onkoloģisko slimību, osteohondrožu, locītavu sāpjucēloni? Varbūt vajag ārstēt kaut kā citādi?

No slimības vēstures 1006417 (dzimšanas gads 1950.): "…Sergej Sergejevič! Jūs man atklājāt citufizisko pasauli un citu garīgo pasauli, kurā dienu pēc dienas, nedēļu pēc nedēļas, slāni pa slānim paverassmalkāki pārdzīvojumi…"

No slimības vēstures 1013316 (dzimšanas gads 1962.): "…Taču pati galvenā uzvara ir tā, kapamazām, pašai nemanāmi man ir mainījusies attieksme pret sevi un apkārtējo pasauli. …Radusiespārliecība par sevi, miers, līdzsvarotība, pašcieņa. Esmu iemācījusies priecāties par dzīvi. Atraisījušāstādas rakstura iezīmes, par kurām man nebija ne jausmas…"

No slimības vēstures 1013309 (dzimšanas gads 1974.): "…Mana galvenā vēlēšanās ir izārstēties netikai fiziski, bet arī garīgi, lai būtu pārliecināta par savu rīcību un vēlmēm, lai tās būtu pareizas… Kādaes ierados uz pirmajiem seansiem? Truli pašpārliecināta, pilna ar kompleksiem, mans priekšstats pardzīvi bija kropls, pat slimīgs… Tagad esmu sākusi domāt un savus uzskatus revidēt…"

VALENTĪNAS TRAVINKAS GADĪJUMSKā jau tika teikts, par Doktora Konovalova klīniku, lai gan reklāmas nav gandrīz nekādas, zina

daudzi. Te nāk ārstēties ievērojami zinātnieki un ierindas inženieri, slaveni aktieri un mājsaimnieces,ārsti, pensionāri, rakstnieki un žurnālisti. 1992.-1993. gadā Doktora Konovalova Humānās rehabilitācijascentra ārstniecības zālē vienu vietu aizņēma tolaik gandrīz nevienam nepazīstama žurnāliste. Ilgus gadussievieti mocīja smaga kaite, ar kuru viņa cīnījās pašas spēkiem, studējot un lietojot visdažādākās tautasmedicīnas metodes. Ārsti jau sen bija parakstījuši šai sievietei spriedumu, taču viņa turpināja cīnīties,meklējot palīdzību pie daudziem dziedniekiem, līdz nonāca S. Konovalova klīnikā.

Pēc gada šī varonīgā sieviete uzrakstīs savu pirmo grāmatu, bet Sergejs Konovalovs priekšvārdu tai.Pēc tam būs otrā grāmata, tad trešā… Jau pēc pusgada grāmatas izpirks fantastiskos metienos un tās kļūspar īstiem bestselleriem. Žurnālisti, par kurn ir runa, neapšaubāmi pazīst miljoniem lasītāju tā ir ValentīnaTravinka. Diemžēl viņa tā arī līdz galam neizārstējās, jo vēlēšanās palīdzēt citiem bija spēcīgāka parcentieniem izārstēties. Pārāk lielas bija alkas rakstīt. Grāmatas un tikšanās ar lasītājiem paņēma visulaiku, un tā pietrūka pašas veselībai. Viņa aizgāja no dzīves, bet žurnālistes grāmatas līdz pat šim laikamieņem vienu no pirmajām vietām ārstniecības tematikai veltīto izdevumu vidū.

Kas viņu mudināja sākt rakstīt grāmatas sešdesmit gadu vecumā, kad citi jau beidz to darīt, pavelksvītru, uzskata, ka ir pārāk vēlu?… Domāju, ka tieši tikšanās ar neparasto Doktoru piepulcināja viņucilvēkiem, kas grib palīdzēt cietējiem. Viņa pašaizliedzīgā cilvēkmīlestība, kurai līdzīgu mūsdienupasaulē būs grūti atrast, iedvesmoja sievieti dot saviem spēkiem atbilstošu ieguldījumu kalpošanāLabajam un Mīlestībai.

"Bet tagad vēlēšanās," saka Doktors. "Jūsu viskvēlākā vēlēšanās. Atgādināšu tā nav saistīta arveselību. Jūs visi noteikti būsit veseli. Un tad… Ko tad jūs gribētu? Jūsu galvenā vēlēšanās šajā dzīvē!Rokas pastiepiet uz manu pusi…"

Un vesela zāle sastingst ar izstieptām rokām. "Es sniedzu aizsardzību jūsu vēlmei. Skaitīšu līdz trīsuz skaitli "trīs" savelciet plaukstas dūrēs. Tagad pielieciet rokas pie sirds." Un kas zina, varbūt tieši šādābrīdī Valentīna Travinka izteica vēlēšanos uzrakstīt grāmatas, kas palīdzēs cilvēkiem. Rakstīt taču viņasāka tajā pašā gadā, bet viņas grāmatu liktenis, to lielie panākumi un milzīgie metieni neatstāj šaubas par

to, ka te stāvējis klāt brīnums…"Godātais Sergej Sergejevič! Jūs lūdzat rakstīt par pārmaiņām, ko novērojam pēc Jūsu seansiem.Mans galvenais rezultāts, kā es uzskatu, ir asaras. Jā, jā, tās pašas asaras, kas savulaik netika

izraudātas un tagad plūst kā gaiši un prieka pilni strautiņi. Tās sāka plūst reizē ar smago saasinājumusestajā seansā. Un tagad ikreiz, kad Jūs iznākat uz skatuves, man nevaldāmi gribas raudāt. No Jūsu dobjāsbalss pa muguru skrien skudriņas, un jau ilgi pirms mūzikas es ieslīgstu enerģētiskajā miegā (pareizāksakot, mani pārņem pilnīga prostrācija, un es vairs nejūtu savu ķermeni).

Jūsu balss, tagad jau kopā ar melodiju, liek pacelties manai labajai rokai (tas sākās tieši toreiz,sestajā seansā) un pielikt to pie krūtīm, bet man šķiet, ka tā atrodas tieši uz sirds. Savukārt kreisā rokaelkonī saliecas, plauksta atveras un virzās uz to pusi, kur stāvat Jūs. Es it kā lūdzu Glābiņu.

Un visa seansa laikā no acīm plūst sāļas straumītes. Varbūt bēdas, kas dzīves gaitā dziļi, dziļi iekšākrājušās un visu manī kā ķirmis grauzušas, ar šīm straumītēm sāka aizplūst? Katrā ziņā no tām sirds kļuvavieglāka un sajūta gaišāka.

Esmu saglabājusi šādas rindiņas:Es zinu, tu neraudi nekad, Tu būtu drosmīgs karakalps, Un asaras, tu teic, ir tikai ūdens sāļš. Bet

bēdas prasās izraudāmas būt.Droši vien šīs rindiņas attiecas arī uz mani. Es reti esmu pinkšķējusi, kaut bēdu bijis atliku likām.

Acīmredzot ir pienācis laiks tās izraudāt… Bet, kā dzird sakām, slimības visbiežāk ceļas no bēdām.Ikreiz, iztēlojoties Jūs zālē, uz skatuves, raudu arī mājās (kā Jūs mūs mācāt). Naktī un no rīta mostos

noraudājusies. Nu gatavie plūdi!Paldies Jums par šīm asarām!Paldies, mūsu mīļais Doktor, par to, ka Jūs esat.Raudošā Travinka 1993. gada 26. janvāriP S. Dienasgrāmatā ir aprakstītas izmaiņas visos orgānos, ar kuriem notiek kaut kas labs."Tagad droši var teikt: Valentīnas Travinkas grāmatām ir tik milzīgi panākumi tāpēc, ka no tām plūst

gaisma, kuru Doktors Konovalovs katru dienu iededz visdažādāko cilvēku sirdīs.Šādu piemēru, es zinu, ir daudz. Viņa pacienti kļūst par dzejniekiem, māksliniekiem, komponistiem,

sekmīgi aizstāv disertācijas zinātņu kandidāta un doktora grāda iegūšanai. Travinka savus talantus atklāja,pārkāpusi sešdesmit gadu slieksni. Daudzi sevi šeit atklāj no jauna. Vecumam nav nozīmes. Cilvēkiemdzīve visā pilnībā paver savas iespējas, kuras viņi meklējuši tik daudzus gadus, pēc kurām viņi neapzinātitiekušies visu laiku.

Šeit brīnumi paveras ikvienam.Tie, kuri nekad nav saskārušies ar ezoteriskajām zinībām, visu, ko S. Konovalovs dara savos

ārstnieciskajos seansos, uztver kā brīnumu. Bet zinoši cilvēki, kuri ir iepazinušies ar Blavatskas unGurdžijeva, Šri Aurobindo, Platona un Sīres darbiem, noteikti atzīmēs S. Konovalova unikalitāti tajā ziņā,ka viņš pirmām kārtām ir praktiķis un ārsts. Skolotājs? Jā. Teorētiķis? Jā. Taču pirmajā vietā viņamvienmēr ir prakse, vienmēr slimnieks.

Daudzi, kam bijusi saskare ar Zinību, kļuvuši par skolotājiem un sludinātājiem. Taču tikai retais irpilnībā veltījis sevi cilvēku dziedināšanai, medicīnai. Pievērsieties vēsturei. Vai tā pazīst daudzus?Hipokrats, Avicenna, Paracelzs un tas ir viss! Varbūt tāpēc, ka nest zināšanu gaismu tomēr ir vieglāk nekāuzņemtiesv cilvēku sāpes miesas sāpes un dvēseles sāpes? Šis ceļš ir grūts pat iesvaidītajiem, un tikainedaudzi ir uzdrīkstējušies iet pa to.

Doktors Konovalovs iet šo ceļu. Šodien, tagad. Varat kļūt par šā brīnuma līdzdalībnieku, tāpēc ka tasir tepat blakus, pašā Sanktpēterburgas centrā. Tā ir jūsu pēdējā cerība, ja tradicionālā medicīna nespējtikt galā ar jūsu kaiti, ja visi jums ir atmetuši ar roku, ja pat vistuvākie cilvēki nespēj saprast jūsuciešanas. Pat tad, ja dzīvojat tālu no ziemeļu galvaspilsētas un diezin vai spēsit nokļūt zālē pie S.Konovalova, šī grāmata jums dos spēku un cerības, tāpēc ka stāsta pirmām kārtām par mīlestību. Par

Doktora mīlestību un pašatdevi attieksmē pret saviem pacientiem, lai kādi viņi būtu nelaimīgi, maldosiestiguši, pazemoti. Mēs esam pieraduši redzēt ārstu pie slimnieka gultas, slimnīcas palātā, poliklīnikaskabinetā. Mēs esam stereotipu varā, tāpēc skatuve šķiet ārstēšanai nepiemērota vieta. Tādēļ pirmajāsgrāmatas nodaļās ir jāparāda ceļš, kas uzveda Doktoru uz skatuves. Un ko viņam nozīmē skatuve?

"Skatuve ir vajadzīga nevis man, bet gan visiem jums, lai mani labāk redzētu un dzirdētu. Es nekadsevi nenošķiru no jums, es neatrodos augstāk par jums, es neesmu virs jums. Es esmu starp jums, zālē,esmu līdzās tev, mans mīļais cilvēk, esmu tavās sāpēs, tavās ciešanās."

2. nodala CEĻA AICINĀJUMS Zinātnes progress iespējams tikai tad, kad jebkura līmeņa, jebkura mēroga zinātnieks ir gatavs

visneticamākajiem pavērsieniem, pat tādiem, kas ir pretrunā ar viņa paša iesīkstējušajiem uzskatiem.Tieši tā tikuši un joprojām tiek izdarīti paši izcilākie atklājumi, kas cilvēcei ļauj iet tālāk.

S. Konovalovs

SAPNIS PAR LIDOJUMU Mēdz teikt, ka sapnis ir lidojums, pacelšanās mākoņos. Jebkurš liels cilvēks savu dzīves gājumu sāk

kā mazs bērns ar savu skatījumu uz šo neaptveramo pasauli, ar savu ticību, un ģimene uzspiežneizdzēšamu zīmogu viņa attīstībai.

Sergejs Konovalovs dzimis Ukrainā, Cerņigovas apgabalā, nelielajā armijas pilsētiņā Prilukos.Cilvēki šeit dzīvoja uz zemes, bet strādāja debesīs. Gribi uzzināt, kur atrodas tavs tēvs, atliec galvu unpaskaties debesīs. Vai redzi balto punktu debesu zilgmē? Tur ir tēvs. Debesis kļūst par zemes dabiskoturpinājumu, kad tu visu laiku tur meklē tuvu cilvēku. Un gribas drīzāk izaugt, lai ari varētu pacelties turun būt blakus. Tas bija pirmais sapņu lidojums šim mazajam cilvēciņam, kuram priekšā bija īpašs ceļš,kuram bija lemts ielūkoties augstāk, nekā to spēja tēvs sporta meistars un pasaules rekordistsizpletņlēkšanā, stratēģisko bumbvedēju divīzijas izpletņlēcēju desanta dienesta priekšnieks.

Tēvs, spēcīgs un vīrišķīgs cilvēks, izmēģināja izpletņus, arī to, ar kuru Jurijs Gagarins pēc kosmiskālidojuma atgriezās uz zemes. Dēls nedaudz aizrāvās ar izpletņlēkšanas sportu un izdarīja atklājumu, kajebkurā lidojumā galvenais ir atgriezties uz zemes.

Tāpēc ka uz zemes ir tavas mājas un mīloši vecāki, kas bērniem atdod visu savu maigumu. Nē,bērnus nelutināja, neizdabāja viņiem, bet centās ieaudzināt cieņu un mīlestību citam pret citu unapkārtējiem cilvēkiem.

Vecmāmiņa dzīvoja tajā pašā pilsētā. Viņa bija dziļi ticīgs cilvēks un aktīvi piedalījās vietējāsbaznīcas dzīvē. Viņu bieži aicināja draudzes ģimenēs un baznīcā lasīt sprediķus baznīcas slāvu valodā.Vecmāmiņa ņēma līdzi mazdēlu. Un arī tas bija lidojums neparasta sajūsma par diženajiem Tā Kungadarbiem, par ceremoniju harmoniju un melodiskās baznīcas slāvu valodas skaistumu. "Atskatoties uzskolas mācību laiku no 1961. gada līdz 1971. gadam," stāsta S. Konovalovs, "es nevaru atcerētiesnevienu dienu, ko būtu pavadījis dīki un bezdarbīgi. Mācījos parastajā skolā un mūzikas skolā, devītajāklasē aizrāvos ar izpletņlēkšanu. Vadīju estrādes orķestri, spēlēju pūtēju orķestrī, dažkārt spēlēju kopā arestrādes simfonisko orķestri. Desmitajā klasē līdztekus visam citam papildus apguvu fiziku un ķīmiju, jogatavojos stāties medicīnas institūtā. Brīva laika nebija. Daudz vēlāk tēvs, atceroties manus zēnībasgadus, reiz teica: "Man tevis, dēls, bija tik ļoti žēl! Es visu laiku brīnījos un pat jūsmoju par tevi: kā tuvarēji to visu izturēt? Tas nav prātam aptverams!"

Kad īsi pirms vidējās vispārizglītojošās skolas un mūzikas skolas beigšanas radās jautājums, kurmācīties tālāk, dzima jauns sapnis ārstēt cilvēkus, palīdzēt vecmāmiņai atgūt veselību. Viņa bija ļoti slimastaigāja salīkusi, balstoties uz spieķa. Medicīnas valodā to sauca tā "vielmaiņas traucē-

yjumi ar roku un kāju locītavu un mugurkaula deformāciju". Uzvarēja otrais sapnis palīdzēt tuvam

cilvēkam, apgūt medicīnas valodu un izārstēt vecmāmiņu, remdēt viņas sāpes, iztaisnot muguru.Tā 1971. gadā Sergejs Konovalovs, atteicies no debesīm, pie kurām viņam tik un tā bija lemts

atgriezties, atnāca uz medicīnu. Precīzāk sakot, kļuva par N. Pirogova Viņņicas Medicīnas institūta pirmākursa studentu. Viņam tas nemaz nebija tik viegli šķirties no savas dzimtās ligzdas un zaudēt mājassiltumu, tāpēc jauneklis izmantoja katru izdevīgu gadījumu, lai apmeklētu savus tuviniekus un dzimtajāsmājās smeltos atbalstu un mīlestību. 600 kilometri nebija šķērslis, lai atbrauktu uz vienu nakti un izjustutik mīļo atmosfēru un uzkrātu spēkus.

Taču gāja gadi, studenta dzīve un mācības aizrāva aizvien vairāk. Turklāt divdesmit gadu vecumāatnāca mīlestība tīra, dziļa, salda, tāda, kas pilnībā pārņēma savā varā. Pirmā mīlestība, pirmā meitene.Šī mīlestība nav pārgājusi joprojām, tāpēc ka tā ir no Dieva, tāpēc ka tā ir viena no tām retajām laulībām,kas slēgta debesīs. Pēc gada piedzima dēls Jaroslavs un cerība, ka tad, kad viņš izaugs, vecāki ar viņuleposies. Tagad puisis beidz akadēmiķa N. Pavlova Valsts medicīnas universitāti, un ir pilnīgs pamats ar

viņu lepoties.1977. gadā S. Konovalovs pabeidza medicīnas institūtu. Viņš bija jauns, laimīgs, pilns spēka un

vēlēšanās paplašināt un padziļināt savas zināšanas, nodarboties ar praksi, kļūt par īstu sava amatameistaru. Jaunības laime un jaunā speciālista aizrautība pavēra aizvien plašākus dzīves apvāršņus,lidojums turpinājās. S. Konovalovs svēti ticēja medicīnai, zinātnei un tam, ka tās spēj darīt īstusbrīnumus.

Praksē viņš saskārās arī ar tādiem gadījumiem, kurus medicīnā sauc par "bezcerīgiem", un artādiem, kad pietrūka šaura speciālista kvalifikācijas vai speciālu iekārtu. Taču viņš zināja, ka kaut kur tur,centrālajās pilsētās, ir augstas klases profesionāļi un atbilstoši jaunākajiem tehnikas sasniegumiemiekārtotas klīnikas. Šķita, ka tur pat miroņus var atdzīvināt. To, kas nav izdevies viņiem, i > •> '

tur noteikti spēs. Un sākumā nepavisam nemulsināja viena un tā pati frāze, kas pārceļoja no raksta uzrakstu, no vienas mācību grāmatas uz nākamo: slimības attīstības cēloņi un mehānismi nav zināmi un līdzgalam izpētīti.

S. Konovalovs no visas sirds tiecās uz turieni, uz šīm pasaules labākajām klīnikām, jo cerēja, katieši tur papildinās savas zināšanas un iegūs īstu pieredzi. 1981.-1982. gadā viņš specializējās terapijā442. apgabala klīniskajā hospitālī, 1982. gadā izgāja triju mēnešu kvalifikācijas celšanas ciklu vienā noS. Kirova Kara medicīnas akadēmijas katedrām, 1986. gadā viņu nosūtīja uz divgadīgiem kursiem Karamedicīnas akadēmijā (KMA), kuras bāze bija Molčanova klīnika.

Kad S. Konovalovs stājās Kara medicīnas akadēmijā, notika kas tāds, kam pareizu novērtējumuiespējams dot tikai tagad. Dzīvē bieži gadās tā, ka Liktenis mums sūta zīmes, kurām mēs nepievēršamuzmanību vai uztveram kā negaidītu šķērsli vai neveiksmi. Un tikai pēc vairākiem gadiem saprotam: tam,kas notika, bija jānotiek.

Uz kvalifikācijas kursiem nosūtītajiem virsniekiem bija jāiziet psiholoģiskā pārbaude jāatbild uzvairākiem simtiem jautājumu faktiski par visām dzīves jomām. Parasti testēšana noritēja bezstarpgadījumiem, un neviens, arī S. Konovalovs, par rezultātiem neuztraucās. Taču šoreiz bija citādi.Ziņojot ģenerālim Salamatovam par testēšanas rezultātiem, psihologu komisija atzīmēja, ka majora S.Konovalova atbildes "neiekļaujas virsnieka standarta ietvaros".

J. Salamatovs bija ļoti satraucies un nobažījies. "Standartam neatbilstoša loģika" taču aizslēdzavirsniekam elitāras kara medicīnas iestādes durvis. Ģenerālis izsauca S. Konovalovu uz pārrunām, kururezultātā nākamais Doktors tomēr kursos iestājās. S. Konovalovs līdz pat šim laikam atceras ģenerāli ardziļu pateicību par visu, ko šis augstais virsnieks izdarīja viņa labā un ko iemācīja.

Protams, tagad, atskatoties atpakaļ, var droši apgalvot, ka psihologiem bija taisnība. S. Konovalovadomāšana patiešām neatbilda standartiem. Citādi nebūtu bijis Enerģētiskās klīnikas, nebūtu bijistūkstošiem gadījumu, kad pacienti izārstēti ar brīnumainām "nestandarta" metodēm, nebūtu bijis pēdējāscerības…

ŠAUBAS, KAS BRUĢĒ CEĻU Tieši šeit viņš pirmo reizi sajuta bažas un nemieru. Neraugoties uz pilnīgo līdzekļu un metodiku

arsenālu, uz brīnišķīgo diagnostikas aparatūru, pacienti, kas sirga ar hroniskām slimībām, ne tikai nevienmēr tika izārstēti, bet dažkārt pat visai pēkšņi nomira, un ārsti nespēja viņiem nedz palīdzēt, nedznoteikt nāves cēloni. S. Konovalova pirmajam pacientam, kuru viņš nekad vēlāk neaizmirsa, bijamiokardiopātija: apdzisis, nedzīvs skatiens, tūska, dzeltenas acis. Neraugoties uz ārstu pūliņiem un visuzinātnes varenību, šis slimnieks tā arī neatlaba. Prātā palikusi vēl viena slimniece jauna sieviete arTakajasu slimību (sistēmas vaskulīts), kura pēkšņi zaudēja samaņu un pēc dažām stundām šķīrās no šīspasaules, lai gan augsti kvalificētu ārstu brigāde ļoti pūlējās viņu glābt.

Tas viss salauza, iedragāja ticību medicīnai; bija tūkstošiem jautājumu, uz kuriem neviens nolielajiem speciālistiem nespēja atbildēt. Visbiežāk radās viens un tas pats jautājums: vai mūsdienumedicīnas izraudzītais veselības modelis ir pareizs? Varbūt fizioloģiskie procesi, kas noris šūnas līmenīun fizioloģisko sistēmu līmenī, nav īstie veselības faktori? Tad iznāk, ka arī patoloģiskā procesaārstēšana organismā ir nepareiza, tāpēc ka nav vērsta uz slimības avotu un nelikvidē tās pirmcēloni?

"Medicīnas panākumus taču nosaka visas zinātnes attīstība," sprieda S. Konovalovs. "No vienaspuses, zinātniski tehniskais progress tai paver aizvien jaunas iespējas, bet, no otras puses, medicīnaaizvien vairāk pret cilvēku izturas kā pret mehānismu." Tolaik Doktors to visu tikai juta, neiedrošinotiespat sev atzīties, ka viņa ticība ir iedragāta, ka viņa šaubas ir nevis skeptiķa pasīva reakcija, bet gan vēlneapzināti centieni meklēt jaunu ceļu medicīnā, savu ceļu. Cita starpā, tieši šo šaubu dēļ netika pabeigtaviņa disertācija. "Daudziem maniem kolēģiem," stāsta S. Konovalovs, "disertācija tas ir veids, kā seviapliecināt attiecīgajā vidē. Disertācijas aizstāv, lai iegūtu amatu, lai parādītu sevi, lai "paceltos pāri"citiem ārstiem. Bet ārstam sevi jāapliecina slimnieku vidū tāds ir viņa īstenais aicinājums. Ārsts tā irnevis profesija, bet gan dzīvesveids, kad tu sevi ziedo, lai kalpotu slimiem cilvēkiem. Grādi, regālijas,amati īstam ārstam tas nav galvenais."

Ejot tieši šo ceļu, S. Konovalovs kļuva par neparastu ārstu. Viņam ir sava teorija, savdabīga prakseun neparasts dzīves stils: darbs, darbs un vēlreiz darbs. Kā profesionāls mediķis un augsti izglītotscilvēks Doktors saprot, ka viņa metode tik drīz netiks atzīta, bet viņš nemaz pēc tā netiecas un tāpēc cītīgiizvairās no intervijām, televīzijas un reklāmas. Viņš nav sasniedzams sensāciju medniekiem, kuru ar katrugadu kļūst aizvien vairāk, lai gan viņa dziedniecības rezultāti ir patiesa sensācija. Toties Doktors irpieejams pacientiem, lai kādas būtu viņu slimības. Patiesībā tieši pacientiem viņš veltī visu savu dzīvi,pilnībā nododoties darbam.

Reiz pie S. Konovalova vērsās pazīstams žurnālists. Viņš bija iecerējis rakstu par Doktoru, par viņadziedināšanas metodi, par klīniku. Vispirms rakstu, pēc tam grāmatu. Turklāt žurnālista sieva bija smagislima, viņš lūdza to apskatīt. S. Konovalovs tikās ar abiem. Žurnālista sievai bija vēzis pēdējā stadijā, unDoktors visnotaļ ieteica ārstēšanos savā klīnikā. Šī ģimene dzīvoja turpat netālu, bet uz seansiem tā arīneatnāca ne viens, ne otrs.

Pēc kāda laika žurnālists piezvanīja, lai vienotos par tikšanos, bet S. Konovalovs viņam atteica, jonespēja saprast, kā cilvēks var rakstīt par to, kam netic. Jo viņš taču nebija noticējis nedz Doktoraspējām, nedz savas sievas iespējamajai izdziedināšanai. Ko tādā gadījumā cilvēkiem var dot viņauzrakstītā grāmata? Bet tas taču bija pats galvenais pavēstīt cilvēkiem, ka pastāv cerība izārstēties, kadzīvē iespējams arī cits ceļš, ka… Taču, pirms rakstīt par šo cerību, pašam tas viss bija jāizdzīvo.Iespējams, daži žurnālisti ir raduši bez tā iztikt, bet S. Konovalovam neīstums, lai kāds tas būtu, navpieņemams.

Acīmredzot mūsu dienās atzītas ortodoksālās medicīnas autoritātes nav spējīgas izskaidrot, bet tātadarī pieņem to, ko dara S. Konovalovs. Taču arī tas viņam nav pats galvenais. Lai gan kā pieredzējis ārsts

un pētnieks viņš pastāvīgi apkopo un izvērtē sava darba rezultātus, rūpīgi vāc statistiku, pamatojoties uzslimnieku medicīnisko izmeklēšanu pirms un pēc saviem seansiem. Tagad viņš to vairs nedara viens.Tagad viņam ir sava klīnika, savs personāls, kurā ir tikai tādi ārsti, kas spēj tikpat pašaizliedzīgi kā viņšziedot slimniekiem visus spēkus.

Taču arī ārsti šajā klīnikā ir neparasti. Savulaik viņi ir bijuši Doktora pacienti un tagad, pēcatveseļošanās, izjutuši enerģijas dziedniecisko iedarbību, var pilnīgi droši, nešaubīdamies kopā arDoktoru vest pacientus pretī veselībai. Viņiem nemēdz būt brīvdienu, nemēdz būt no darba brīva laika.Gadās, ka nakts vidū jābrauc pie pacienta uz otru pilsētas malu, turklāt pēc vakara seansa, kura laikā arī irdaudz darba. Tagad nevar apstrīdēt faktus: audzēji, kas tradicionālajai ārstēšanai nepakļaujas, samazināsun izzūd, redze atjaunojas, mainās asinssastāvs, pāriet hroniskās slimības, kas tiek uzskatītas parneārstējamām.

No slimības vēstures 1000708 (dzimšanas gads 1924.): "Pēc izmeklēšanas Kara medicīnasakadēmijā man noteica 25 diagnozes. To skaitā: jaukto aknu cirozi, tūskas ascītisko sindromu (ascītamtolaik jau bija divi gadi), hronisko gastrītu, holecistītpankreatītu, zarnu trakta diskinēzi, kreisās puseshidronefrozi, portālo hipertensiju ar hemoroidālo vēnu bojājumiem, aterosklerotiskus aknu bojājumus,autoimūno tireoidītu ar tireotoksikozes pazīmēm utt. Pēc trīsdesmit seansu apmeklēšanas atjaunojāsvairogdziedzera normāla funkcija, ļoti reti saasinās hroniskais bronhīts, uzlabojusies sirdsdarbība, aknasbija ļoti palielinātas, bet tagad ir normas robežās.

Ascīts mocīja divus gadus: vēders bija kļuvis milzīgs, plaušu pamatne bija ūdenī, sirds netika galā,kājas ļoti pietūka, āda bija burtiski apspīlēta un plīsa, izdalījās šķidrums, staigāt nevarēju. Seja uztūkuši.Mati izkrituši. Nemitīgi gulēju slimnīcā, bet, būdama mājās, regulāri saucu ātro palīdzību. Ārsti izsūknējano vēdera šķidrumu, bet tas atkal uzkrājās. Pēc tam teica, ka tūsku viņi neārstējot…

Uz seansiem mani vadāja dēls, es pat nevarēju saliekt kājas, lai iekāptu mašīnā, to man darīja dēls.Par uzkāpšanu pa trepēm un nokāpšanu nevarēja būt ne runas…

Tagad organisms no liekā ūdens ir atbrīvojies, izzudusi sejas, roku, kāju, ķermeņa tūska, patstāvīgibraucu uz seansiem, kāpju pa trepēm. Sergej Sergejevič! Es visu laiku uz Jums paļāvos, ticēju, ka notiksbrīnums. Un, lūk, pateicoties Jums, brīnums ir noticis!"

(Pacientes dinamiskajos novērojumos turpmākajos divos gados ir konstatēts, ka stāvoklis ir stabils,pasliktināšanās nav. Jūtas labi, nosvinēja savu septiņdesmito dzimšanas dienu. Visu vasaru atpūšasvasarnīcā.)

No slimības vēstures 1009041 (dzimšanas gads 1957.): "…apmeklēju 20. ārstniecības sēriju.Pamatdiagnoze: vairāk nekā 15 gadus ilgs izkaisītais encefalomielīts. Un vēl vesela virkne klīniskudiagnožu.

Mīļais Sergej Sergejevič! Tuvojas nobeigumam 20. seansu sērija. Pirms trim gadiem, 1995. gadajanvārī, es pirmo reizi iegāju mūsu zālē. Laiks skrien ātri. Manā dzīvē šajā laikā notikušas lielaspārmaiņas. Esmu pateicīga liktenim, ka man palaimējies iepazīt Jūs un vēl ļoti daudzus labus cilvēkus!Seansos neko nejūtu. Taču kaut kādas pārmaiņas notiek. Pirms trim gadiem pat iedomāties nevarēju, kaspēšu strādāt, bet tagad, nu jau trešo gadu pēc tik ilga slimošanas un invaliditātes perioda strādāju. Pirmstrim gadiem nebūtu ticējusi, ka jelkad varēšu patstāvīgi braukt uz seansiem. Metro, bet īpaši eskalators,man bija izturības pārbaude. Uz šo sēriju braucu pati, un nekādu diskomfortu metro man nesagādā…

Esmu kļuvusi stiprāka, izturīgāka. Priecājos, ka varu uzvilkt augstpapēžu kurpes. Man tā bija īstatraģēdija staigāt pie kājām piesprādzētos apavos. Gaita bija nedroša, baidījos iet ārā no mājas un kāpt patrepēm no trešā stāva… Šovasar pirmo reizi peldējos Somu jūras līča viļņos un, guļot smiltis, sauļojos.Paldies Jums par to, ka palīdzat man atgriezties agrākajā dzīvē, pie tā, kas man ilgus gadus bija liegts! Esstrādāju, uzturu ģimeni (slimu tēvu un divpadsmitgadīgu meitu). Liels paldies Jums par visu, ko esatizdarījis manā dzīvē!"

No slimības vēstures 1014785 (dzimšanas gads 1932.): "…apmeklēju 26. seansu sēriju. (24 sērijas

apmeklēju ārstnieciski profilaktiskajā, 2. sēriju ārstniecības zālē.) Ārstēšanas rezultāti: cukurs atbilstnormai, asinis normai, fibromiomas (12 nedēļas) nav, krampji kājas nesavelk, plaukstu āda neplīst, uzkājām nav sacietējumu, iztaisnojušies roku pirksti. Varu daudz kustēties, tāpēc ka guļu uz bukletiem,artrozes un hondrozes izzudušas. Ar pateicību un ticību."

MEDICĪNA UN MEDICĪNA Sakiet, lūdzu, kurš no jums nezina, ko poliklīnikā ārsti atbild uz pensionāru jautājumiem par slimību

cēloņiem? Domāju, zina visi. "Bet ko jūs gribat? Vecums!" Gan tie, kas tagad ir spēku plaukumā, ganmūsu mātes un tēvi, gan mīļās vecmāmiņas un vectētiņi tam tic! Sieviete skatās spogulī, redz grumbas sejāun domā: "Neko darīt vecums!" Mundrs vectētiņš, kas garā ir jaunāks par saviem mazdēliem, katru dienulaikrakstos lasa, ka vīriešu mūža vidējais ilgums mūsu valstī ir par desmit gadiem mazāks, nekā viņš jaunodzīvojis, un skumji secina: "Laiks mirt!"

Pamēģiniet izsaukt ātro palīdzību slimniekam, kuram jau ir vairāk nekā deviņdesmit gadu! "Cik, cikviņam gadu?" jums pārjautās. "Glābt? Bet vai ir vērts?" Cilvēkam laiks gulties kapā, kāpēc lai viņupiespiedu kārtā atsauc no viņpasaules?

Un šī iesīkstējusī filozofija nevienu neuztrauc. Šo briesmīgo filozofiju mēs pieņemam un saprotam.Tāpēc tas, ko Doktors saka savos seansos, daudziem šķiet īsti murgi. Taču, ja kaut vai uz mirkliiedziļināsimies, tad secināsim, ka lielākus murgus par tiem, kuros dzīvojam, izdomāt nav iespējams.

"Tas ir nenormāli, ka cilvēka māžs mūsdienās ir tik īss, ka viņš mirst slims un sakumpis, bezzobiem, novītis. Sākotnēji cilvēka organisms ir ieprogrammēts garam, gandrīz divsimt gadus ilgammūžam, uzplaukumam, mierīgai aiziešanai viņsaulē. Savulaik cilvēki, šķiroties no dzīves, izskatījās unjutās aptuveni tā, kā mūsdienās izskatās un jūtas pilnīgi vesels četrdesmitgadīgs cilvēks. Tā un tieši tādaba ir iekārtojusi mūsu organismu."

Un kas zina, ja mums kopš bērnības censtos iepotēt tieši šo domu, ja tieši tā būtu pamatā nevis mūsufilozofijai, bet filozofēšanai par medicīnu, varbūt tad sievietes priekšlaicīgi nepārvērstos par vecenēm,bet vīrieši pāragri nemirtu no infarkta un insulta. Zināt, ko Doktors ieteic padzīvojušām sievietēm, kasapmeklē klīniku? Viņš ieteic izsargāties. No kā? No negribētas grūtniecības! Tāpēc ka slimnieču anketasliecina, ka organisms atdzīvojas, kļūst jaunāks, klimakss atkāpjas, jebkurā vecumā no jauna parādāsmenstruācijas, atdzīvojas līdz ar gadiem "atmirušās" funkcijas!

Jūs aptverat, ko nozīmē šādi rezultāti? Uzvaru pār vecumu, un ne mazāk! Bet pie kā tie ved un kamtie vajadzīgi? Mūsu valdībai kopā ar visiem deputātiem pilnā sastāvā ir jāatkāpjas. Ja retajiem "dzīvajospalikušajiem" pensionāriem maksā tik niecīgu pabalstu, tad kā gan varēs pabarot daudzos cilvēkus, kasdzīvos vairāk nekā simt gadus?

"Vai jūs esat padomājuši par to," savos seansos jautā Doktors, "kāpēc cilvēkam izoperē akmeni, bettas pēc kāda laika izveidojas atkal? Izoperē cistu, bet tā uzrodas tajā pašā vietā?" Un pats arī atbild:"Tāpēc ka ārsti likvidē tikai slimības izpausmes un mazina sāpes, bet pati slimība cilvēkā tā arī paliek."

Tagad pie S. Konovalova uz seansiem katru dienu (!) nāk tūkstošiem cilvēku. Nu jau astoņus gadusviņš ārstē no slimībām, kuras visās medicīnas rokasgrāmatās tiek atzītas par neārstējamām. Doktors netikai atdod cilvēkiem iespēju dzīvot, bet arī padara viņu dzīvi daudz pilnasinīgāku. No daudzajiemtūkstošiem slimības vēsturu, kuras rakstījuši paši pacienti, strāvo vārdos nepasakāmas jūtas. Desmitiemgadu cilvēkus mocījušas slimības, viņi cietuši sāpes un pat pieraduši pie tā, ka tās piepilda visu viņudzīvi, ka ārsti tikai šūpo galvu, atsaucoties uz to, ka medicīna vēl nepiedāvā līdzekļus pret šādām kaitēm.Pēc Doktora seansiem viņi atklāj šo dzīvi no jauna. Dzīve bez sāpēm, bez pastāvīgiem slimībassaasinājumiem ir pavisam citāda. Veselam cilvēkam to, šķiet, ir grūti saprast. Lai gan, sakiet, lūdzu, kurumūsdienās var saukt par veselu? Mēs tik ļoti pierodam pie savām kaitēm, ka tikmēr, kamēr tās mūsnetraucē, esam gatavi sevi uzskatīt par veseliem. Akmeņi līdz noteiktam brīdim neizkustas, arīosteohondroze sākumā pārāk neapgrūtina, kuņģis, tiesa, palaikam sāp, bet mēs esam moderni ļaudis untātad aktīvi ik dienas lietojam televīzijā reklamētos pretsāpju līdzekļus. Tik ilgi, kamēr ārsti neatrod…Čūlu? Vēzi? Bet kad tas vēl būs? Pēc desmit gadiem? Pēc gada? Pēc mēneša?

"Ja jums konstatē kādu slimību un nosaka diagnozi, tas nepavisam nenozīmē, ka šī slimība jums ir

radusies pēkšņi pēdējā laikā. Visticamāk, jūs ar šo slimību esat dzīvojis daudzus gadus, iespējams, patkopš agras bērnības, bet tagad tā izpaudusies klīniski: sākušās sāpes, izveidojies audzējs, radusies bojātaāda."

Konovalovam ir ne tikai oriģināla slimību ārstēšanas prakse, bet arī ne mazāk oriģināla slimīburašanās un ārstēšanas teorija. Doktors rūpīgi studē medicīnisko literatūru, iedziļinās visās jaunajāsvēsmās, seko jaunu preparātu un tehnoloģiju radīšanai, taču kategoriski atsakās lasīt grāmatas parbioenerģētiku un ezoteriskajām doktrīnām.

"Es esmu praktiķis," viņš saka. "Es esmu zinātnieks, un mani nav viegli pārliecināt par to, kas pastāvtīri hipotētiski, ko nevar saredzēt ar savām acīm un pārbaudīt praksē. Tāpēc, kopš sapratu, ka spēju vadītenerģiju un to izmantot ārstēšanai, esmu nolēmis, ka nekādas grāmatas par ezoteriku nelasīšu, laisaglabātu eksperimenta tīrību. Visas teorētiskās zināšanas gan par slimībām, gan par pasaules uzbūvessistēmu, kuras pa daļām izklāstu savos seansos, es neiegūstu no grāmatām. Esmu radis sevi vēl un vēlreizpārbaudīt, tāpēc ka mediķis nedrīkst kļūdīties. Uz ārstu gulstas pārāk liela atbildība par kļūdu, tā var būtlīdzvērtīga cilvēka dzīvībai."

Lai gan S. Konovalovs nelasa visu, kas rakstīts par cilvēka biolauku, par pasaules uzbūvi, pardvēseli, viņa plašā teorija, kas aptver Visuma izveidošanos un izskaidro dažādu slimību izcelsmi, kautkādā ziņā ir līdzīga pasaulslavenām doktrīnām un reizē ir visnotaļ savdabīga. Tajā ir maz vispārīgu frāžuun miglainu tēžu, tā izskaidro daudz ko no tā, kas līdz šim mums bija mīkla. Un to visu izskaidrozinātniskā līmenī. S. Konovalovs arī šajā ziņā ir un paliek reāli domājošs zinātnieks, kas visu pārbaudapraksē, ņem vērā mūsdienu zinātnes sasniegumus un atklājumus. Tikai viņa domas ir vērienīgākas ungalēji revolucionāras.

Un tomēr, pirms iepazīstinu ar Doktora kosmogonisko teoriju un ar to saistītajām cilvēka veselībasproblēmām, jāatgriežas pie viņa ceļa sākuma un uzmanīgi jāpavēro, kā šis zinātnieks mediķis pārtapa pārdziednieku, kas ārstēšanai izmanto Radīšanas Enerģiju[1].

BURVJU LOKS 1988. gadā Sergejs Konovalovs pēc norīkojuma sāka strādāt Z. Solovjova Apgabala klīniskajā

hospitālī. Neatliekamās terapijas un reanimācijas nodaļā aizvadītajā darba gadā jauna ceļa meklējumitika atlikti uz vēlāku laiku, jo tur nebija kad prātot un šaubīties. Darbs prasīja zināšanas, praktiskasiemaņas, zibensātru lēmumu pieņemšanu. Nodaļā nonāca cilvēki, kas atradās uz dzīvības un nāvesrobežas, un vajadzēja darīt visu iespējamo, lai viņus glābtu, lai pārvarētu draudīgo stāvokli. Tas darbampiešķīra dziļu, cildenu jēgu, mudināja ziedot visus spēkus un zināšanas cilvēku glābšanai. Droši vien naviespējams aprakstīt to triumfu un sajūsmu, ko izjuta gan viņš, gan medicīnas māsas pavisam jaunasmeitenes, kad, pateicoties viņu pūlēm, apklususī sirds atkal sāka pukstēt pēc trīsdesmit, četrdesmit, betdažkārt arī pēc piecdesmit minūtēm. Viņa dvēsele, kas, šķiet, alka tikai vienu palīdzēt cilvēkiem, beidzotbija apmierināta! Taču ne uz ilgu laiku.

Un tomēr S. Konovalovam lemtais ceļš arī šeit visdīvainākā veidā sūtīja savas slepenās zīmes,liekot domāt un meklēt. Protams, ikviens reanimācijas nodaļā strādājošs ārsts ne reizi vien saskaras arnāvi. Taču pie nāves nevar pierast. Tā nozīmē tuvinieku sāpes un bēdas, viņu asaras un ciešanas. Tas vissārsta sirdij uzgulst kā smaga nasta, ja viņa rokās nomirst pacients. Reiz, pēc pacienta nāves, kad S.Konovalovs ar smagu sirdi iegāja ordinatoru istabā, burtiski pēc mirkļa aiz viņa klusi, it kā paslepeniienāca ļoti saviļņota medicīnas māsa. "Jūs zināt," viņa, vēršoties pie S. Konovalova, šļupstēja, "man irbail." S. Konovalovs savilka uzacis: reanimācijas brigādes pūliņi diemžēl ne jau vienmēr vainagojās aruzvaru pār nāvi, taču medicīnas personāls nekad nejuta māņticīgas bailes no miruša cilvēka. "Tur ir kautkas dīvains…" viņa turpināja, un S. Konovalovs steidzās atpakaļ uz reanimācijas telpu. Vienā noaugšējiem tumšajiem kaktiem viņš kopā ar medicīnas māsu sastindzis vēroja skaidri saskatāmu, mirdzošubezformīgu plankumu…

Tas atgadījās tikai vienu reizi. Vai varbūt ārsti tikai vienu reizi pamanīja. Taču tam atmest ar rokunebija tik vienkārši. Kas ir nāve? Sirds apstāšanās? Dzīvības norises procesu izbeigšanās? Un viss? Betkāpēc, redzot šo dīvaino mirdzēšanu, tūdaļ nāk prātā doma par dvēseli, kas atstāj ķermeni? Vai tas iriespējams?

Darbs pārdomām laiku neatstāja. Un tomēr dažkārt atgadījās neizskaidrojamas lietas.Neizskaidrojamas no zinātnes viedokļa…

Tā, piemēram, komā esošs cilvēks pēkšņi atgūst samaņu un pieceļas gultā sēdus. Pie viņapiesteidzas pārsteigtā medicīnas māsa: komas pārvarēšana ir diezgan reta parādība. Vīrietis sāk vāktkopā mantas. Medicīnas māsa nesaprot, kas notiek, un jautā: "Ko jūs darāt? Apgulieties." "Atdodiet tāsmanai sievai," saka slimnieks, sniedzot savāktās mantas, "man tās vairs nebūs vajadzīgas." "Ko jūsrunājat? Apgulieties, nomierinieties, es tūlīt pasaukšu ārstu…" "Nevajag ārstu, manis vairs nav, esmuaizgājis, atdodiet tās…" Ar šiem vārdiem slimais atkal apguļas un… nomirst.

Tas viss ne tikai bija dīvaini, bet arī rosināja domāt. Varbūt nāve ir nevis beigas, bet tikai robeža,aiz kuras sākas cita dzīve? Vai reliģiskais priekšstats par nemirstīgo dvēseli ir tik naivs? Vai patiesi tas irtik tāls no patiesības? Un kur gan meklējama patiesība?

Pēc kāda laika ārsts Konovalovs saprata, ka šis darbs viņam nesniedz pilnīgu gandarījumu. Viņšslimnieku redz tikai īsu mirkli, aizved prom no briesmīgās robežas, aiz kuras gaida nāve, nebūtība, betpēc tam šis slimnieks pāriet uz parasto slimnīcas nodaļu, un viņa turpmākais liktenis nav zināms.Iespējams, ka kāds to uzskata par ierastu, normālu parādību.

Patiešām, ja ārsts interesēsies par katra sava pacienta likteni, iedziļināsies visās niansēs, kas tadbūs? Viņam neatliks laika personiskajai dzīvei. Bet ārsts taču ir parasts cilvēks, viņam ir savas rūpes unpienākumi pret ģimeni. Un vai tad var savā dvēselē ielaist šo bezgalīgo cilvēcisko sāpju un ciešanustraumi, ar kuru ārsts savas profesijas dēļ katru dienu nonāk saskarē? Sirds neizturēs! Tāpēc vieni ārsti,

virtuozi veicot savus pienākumus, sirdi nocietina, nekādā gadījumā neielaižot tajā svešu dzīvi ar visāmtās ciešanām, bet citi, piekusuši just līdzi, kādā brīdī gluži vienkārši pierod pie svešām ciešanām unvienaldzīgi dara savu darbu. Tie ir viņi, kas pacientiem saka: "Jūs tāds neesat vienīgais", "Jumsnepavisam nav smagākā slimība", "Jūsu sūdzības nav nekas neparasts". Vai pazīstami vārdi? Un kā vēl!Ikviens tos ir dzirdējis. Patiešām, ārsts taču nevar savu sirdi atdot katram pacientam turklāt šādu pacientuviņam ik dienu ir desmitiem.

Nevar, ja tas nav tāds ārsts kā S. Konovalovs. Viņam pietiek spēka, lai katru dienu sirdī uzņemtuvairāku tūkstošu pacientu sāpes un ciešanas. Turklāt viņš slimnieku parasti nesauc par pacientu, betuzrunā: "Mans mīļais cilvēk!" Šī uzruna kļuvusi par savdabīgu visas viņa darbības lozungu. Pacienti tosavās vēstulēs atkārto gluži kā lūgsnu, kā paroli. Sēžot mājās savā krēslā, jūs varat par to šaubīties, bettur, zālē, seansu laikā nešaubās neviens.

No slimības vēstures 1002162 (dzimšanas gads 1927.): "…Jūs man devāt iespēju atgriezties dzīvē,atrast pašai sevi. Atbrīvojāt no nevēlēšanās dzīvot… Es no Jums un caur Jums iemantoju savu saikni arVisumu un līdz ar to kļuvu stiprāka un kaut nedaudz gudrāka. Ticu, ka nekad vairs nepalikšu bez atbalstagrūtā brīdī, tāpēc ka mēs esam kopā…"

No slimības vēstures 1007366 (dzimšanas gads 1941.): "…Sergej Sergejevič! Daudzajām vārdosnepasakāmajām pateicībām es pievienoju savu vissirsnīgāko paldies par Jūsu VAROŅDARBU ētisko,garīgo, profesionālo, fizisko, cilvēcisko! Par mūsu "satriekto" dvēseļu izdziedināšanu, par atdoto iespējudzīvot. Es pazīstu daudzus "Dieva iezīmētus" mākslas cilvēkus, bet Jūsu māksla, pareizāk sakot, misijaneatstāj nekādas šaubas par to, kurš darbs ir vissvarīgākais…"

No slimības vēstures 1007728: "…Paldies par to, ka mūs visus ārstējat. Nevienam cilvēkam, kasierodas uz Jūsu seansiem, nav tādas sajūtas, ka viņam tiktu veltīta mazāka uzmanība. Viņš nokļūstlabestības, izpratnes, mīlestības atmosfērā. Kad Jūs uzrunājat zāli, man šķiet, ka vēršaties tieši pie manis,jūtat, kas man sāp, un gribat palīdzēt. Jūs nomierināt, atbalstāt, iepriecināt. Un tieši to pašu jūt visi manipaziņas, kas iet pie Jums…"

Pēc tam S. Konovalovs trīs gadus nostrādāja kardioloģijas un infarktu nodaļā. Un tieši šeit pirmoreizi kā ārsts jutās bezpalīdzīgs. Bet tas nozīmē, ka slimajam nav perspektīvu.

Slimnieks ieradās nodaļā. Viņu ārstēja. Un kā vēl ārstēja! Izmantoja visu modernās medicīnaslīdzekļu arsenālu, neko nepalaižot garām. Bija gan laba kopšana, gan plašas rehabilitācijas iespējas, ganviss modernās ārstēšanas klāsts. Cilvēks izrakstījās apmierinošā stāvoklī, bet pēc kāda laika nedaudzagrāk vai vēlāk atkal atgriezās nodaļā. Tas bija kaut kāds burvju loks!

Šajā nodaļā galvenokārt ārstēja sirdi. Modernā medicīna vispār cilvēku ir sadalījusi sastāvdaļās unizaudzinājusi veselām paaudzēm ārstus, kuru uzdevums ir ārstēt tieši sastāvdaļas sirdi vai kuņģi, nieresvai aknas, bet tikai kaut ko vienu. "Doktor, bet man vēl…" "Tas neattiecas uz mani. Es ārstēju tikainieres."

Dabiski, ka pacienti, kuriem bija miokarda infarkts vai citas sirdskaites, sirga arī ar dažādāmhroniskām slimībām, sākot ar banālo osteohondrozi un beidzot ar smagiem orgānu un audu bojājumiem, toskaitā sistēmslimībām. Uz miokarda infarkta fona pēc divu nedēļu gultas režīma daudzas blakus slimībassaasinājās.

Viņam teica: "Paldies, Doktor, ka ar sirdi ir kļuvis vieglāk!" Bet viņš bažījās par to, ka blakuspatoloģija pacientam saglabājas. Un ne tikai blakus patoloģija. Slimniekam, kas pārcietis miokardainfarktu, pēc izrakstīšanās no slimnīcas saglabājas sirds išēmiskā slimība. Turklāt sirds ir kļuvusi daudzvājāka, bet tātad asinsrites nepietiekamība pastiprināsies. Un pienāks diena, kad slimnieks nodaļāatgriezīsies.

Reanimācijas nodaļā ir vieglāk. Tur ārsts var justies kā uzvarētājs. Viņš glābj dzīvību, izpilda savusvēto pienākumu. Ķirurgam arī ir ar ko lepoties, ir pamats gandarījumam: izgriezis, aizšuvis, pārstādījisizglābis cilvēkam dzīvību, pagarinājis mūžu. Bet kāda būs viņa dzīve, tā nav ārsta darīšana. Galvenais,

viņš cilvēkam ir devis iespēju vēl kādu laiku palikt šaisaulē un pat justies it kā veselam. Turpretīhroniskās patoloģijas terapijas nodaļā diemžēl viss tā nav. Pienāk brīdis, kad ārsts sāk vairīties noslimnieka, novērš skatienu. Cik gan bieži jebkura profila terapijas stacionāros starp ārstu un slimniekupirms izrakstīšanas noris "cīņa". "Doktor, es vēl esmu slims, man nekas nav pārgājis. Kāpēc jūs maniizrakstāt?" nesaprot slimais. Un aiziet neapmierināts, pat nikns gan uz savu ārstu, gan medicīnu kopumā,nesaprotot, ka medicīnā pirmajā vietā ir vidējā gultas diena, nevis slimnieks. Galvenais ir stacionārānenomirt un nesabojāt nodaļas un visas slimnīcas darba rādītājus. Bet ko tur daudz runāt! Ārsts…

"Būtībā noteicēja pār visiem ārstiem ir nesatricināmā doktrīna: hronisku slimību nevar izārstēt. Tozina ikviens ārsts, īpaši lielajās specializētajās klīnikās un ne tikai mūsu valstī, bet arī visā pasaulē.Kāpēc lielajās ? Tāpēc ka poliklīniku un nelielo slimnīcu ārsti savus pacientus sūta uz šīmspecializētajām klīnikām, jo cer, ka tur viņiem palīdzēs. Jā, protams, palīdzēs, proti, mazinās ciešanas,pagarinās mūžu, kas arī ir svarīgi."

Taču S. Konovalovu tas neapmierināja. Nezin kāpēc neapmierināja. Nezin kāpēc bezpalīdzībahroniskas slimības priekšā nedeva mieru. Viņš nespēja un arī negribēja kļūt par vienu no tiem miljoniemārstu, kas, nonākot saskarē ar hronisku patoloģiju, ar nožēlu noplāta rokas. Acīmredzot viņam jau sen bijalemts kļūt par Doktoru ar lielo burtu, par brīnumdziednieku. Ceļš, pa kuru viņš iet tagad, jau toreizneatturami vilināja, neatstājot izvēli, saasinot jutību tur, kur citi kļuva apdomīgi vēsi. Lai gan juta dziļupateicību pret saviem skolotājiem, ar kuriem līdz pat šim lepojas, lai gan apgalvoja, ka viņi ir ļoti daudzdevuši, S. Konovalovs tomēr meklēja savu ceļu.

"Ārstu loģiskā uztvere ir loti konservatīva. Pat tas, kas ir acīm redzams, bet nav sastopamsierastajās tās vai citas patoloģijas ārstēšanas shēmās, tika kategoriski noliegts vai uzņemts ariebildumiem. Kad mēģināju išēmiskās slimības ārstēšanas shēmā iekļaut tagad pazīstamos antioksidantus(1989. gads), man neklājās viegli. Lai gan šos preparātus, arī vitamīnu E, ražoja mūsu valstsfarmaceitiskās rūpnīcas un ar to palīdzību kardioloģijā bija sasniegti brīnišķīgi rezultāti, bet, tā kā tolaikneviena kardioloģijas klīnika tos neizmantoja, man tika pateikts: "Nevajag. Nu kā tev trūkst? Ja nupēkšņi…""

Ja nu pēkšņi… Uz ārstu gulstas ne tikai ētiskā, bet arī kriminālā atbildība. Tāpēc ārstus nevilina patne vismazākā iespēja atkāpties no "normas", no konkrētās slimības ārstēšanas shēmas. Ārstam jau tā irliela atbildība, kāpēc uzņemties papildu slodzi? Bet tostarp slimnieki, kuriem aterosklerotiskā procesaārstēšanā bija iekļauts šis preparāts, zināja teikt, ka jau pēc trim četrām injekcijām viņu stāvoklis irievērojami uzlabojies.

Pats pārsteidzošākais bija tas, ka citi ārsti, to skaitā kardiologi, kam bija iespēja tieši novērotrezultātus, ko deva ārstēšana pēc S. Konovalova noteiktajām shēmām, nemaz nemēģināja šo preparātuizmantot savā praksē!

Galu galā S. Konovalovs atklāja savu tiešo ienaidnieku. Par tādu kļuva hroniskā slimība, kurumodemā medicīna nespēja uzvarēt. Viņa ienaidnieks nolaupīja simtiem tūkstošiem cilvēku dzīvību,miljoniem citu slimnieku padarīja par saviem vergiem, kas ir atkarīgi no tabletēm, injekcijām,inhalatoriem, pastāvīgi atgādināja par sevi ar sāpju lēkmēm un bezgalīgu savārgumu. Šis ienaidniekslaupīja prieku sirmgalvjiem un bērniem, vīriešiem un sievietēm jebkurā vecumā, pārvēršot dzīvi pareksistēšanu starp saasinājuma periodiem, padarot to nepanesamu.

S. Konovalovs saprata: ja savos meklējumos pamatosies tikai uz ārsta loģiku, tad neko daudznesasniegs. Atklās jaunu ārstniecības preparātu vai vienu no patoloģiskā procesa posmiem, bet hroniskoslimību uzvarēt nespēs. Jo cītīgāk viņš meklēja atbildes uz jautājumiem, kurus izvirzīja prakse, joskaidrāk iezīmējās mērķis, uz kuru viņš tik neatlaidīgi tiecās. Proti, vajadzēja atrast hroniskās slimībascēloņus, lai slimību ar visām saknēm izrautu no cilvēka organisma. Taču tolaik viņš vēl nezināja, kāduCeļu viņam sagatavojis Liktenis. Sākās 1990. gads, bet viņam nebija ne jausmas, kā vajadzētu risinātsarežģīto problēmu, ko pats sev bija izvirzījis.

NĀVES NEŽĒLĪGUMS Doktors nespēja arī iedomāties, kādi pārbaudījumi viņu sagaida jau tuvākajā nākotnē un kā tie

ietekmēs viņa meklējumus. Notika kas briesmīgs: kādudien piezvanīja māte un teica, ka tēvs guļ hospitālīun ir aizdomas, ka viņš saslimis ar pneimoniju. Turklāt mugurkaulā, iegurņa un atslēgkaulā atrasti perēkļi.S. Konovalovs tūlīt visu saprata, sazinājās ar ārstiem tajā hospitālī, kurā atradās tēvs, un viņi apstiprinājaaizdomas: neskaidras lokalizācijas vēzis ar metastāzēm kaulu sistēmā. Cerību nekādu.

Viņš tomēr sagatavoja dokumentus un tēvu pārvietoja uz Apgabala hospitāli, kur tolaik strādāja.Tēva slimība gan ģimenes locekļiem, gan tiem, kuri viņu pazina, bija kā pērkona spēriens no skaidrāmdebesīm, tāpēc ka viņš visu mūžu bija stiprs, veselīgs cilvēks, nekad ne par ko nesūdzējās, lai gan tolaikjau bija klāt septiņdesmit pieci gadi. Visi modernās medicīnas līdzekļi noderēja tikai briesmīgāsdiagnozes apstiprināšanai.

Tas gluži vienkārši nebija aptverams, lai gan saslimšanas iemesls bija gaužām banāls: pirms gadatēvs bija sanatorijā netālu no Kijevas un peldējās Pripetē, kuras ūdeņi pirms tam plūduši garām arīČernobiļai. Tēvs kusa acīm redzami. No spēcīga, izturīga, veselīga vīrieša viņš dažos mēnešos pārtapapar bezpalīdzīgu veci. Kā gan jutās dēls, pilnīgi skaidri zinot, kas tēvu sagaida! Būdams mediķis, dēlsapzinājās, ka tēvam, kuram bija tik vesela sirds, līdz pašam galam lemtas briesmīgas mokas. Sāks lūztšausmīgās slimības saēstie kauli, mugurkauls, ribas, bet tēva sirds pukstēs līdz galam, kamēr vissorganisms nebūs pilnīgi sabrucis.

Un tad, apzinoties savu bezspēcību, dēls, kuram nebija citas iespējas palīdzēt savam vismīļākajamcilvēkam, sauca palīgā To Kungu un no visas sirds un izmisīgi lūdza, lai Viņš drīzāk paņem tēvu un nelieklīdz dibenam iztukšot neciešamo sāpju kausu. Šķiet, šī situācija ir tik šausmīga, ka to var salīdzinātvienīgi ar kādu no antīkajām traģēdijām.

Šķiroties no šīs pasaules, tēvs pēkšņi kļuva līdzīgs mazam bērnam. Viņš sauca savu māti, raudāja,bet "sadega" ātri un klusi aizgāja viņā saulē. Tēva vairs nebija, un viņa dēlam ārstam vairs nebija ticībasmodernās medicīnas tradicionālajām metodēm. S. Konovalovs vienīgi pateicās Dievam par to, ka Viņšbija uzklausījis lūgšanas, un daudz skaudrāk sajuta, ka katrā ziņā ir jābūt citam ārstniecības ceļam, ka tasjau pastāv, ka tas viņam pavērsies, ka tas viņu aicina pie sevis.

Šis traģiskais notikums, kādu pārdzīvojusi vai katra ģimene, S. Konovalovam kļuva par pagriezienapunktu. Tagad Doktors ir ļoti priecīgs, ka slimnieki ar tādām diagnozēm, kāda bija paša tēvam, viņaseansos izārstējas. Protams, ir mokoši domāt, ka tolaik viņš palīdzēt nespēja. Taču Tā Kunga ceļi irneizdibināmi. Ja nebijis šīs traģēdijas, kas zina, vai viņam būtu atklājušies Dzīvā Visuma noslēpumi, vaivarbūt viņš turpinātu nesekmīgus meklējumus. Tēvs joprojām ir kopā ar viņu, viņa domās un darbos. Betrezultāti, kurus viņš gūst ar savu ārstēšanu, runā paši par sevi.

No slimības vēstures 1001204 (dzimšanas gads 1937. Pamatdiagnoze: prolimfocitārā limfoma): "…Pirms seansu apmeklēšanas burtiski nebija veselas vietas. Divus gadus nepārtraukti gulēju Pesočnajasonkoloģiskajā centrā. Šajā laikā bija 12 ķīmiskās terapijas kursi, kas gaidīto rezultātu nedeva, jo pēckārtējā kursa process atsākās ar divkāršu spēku. Tikai retais spēja izturēt tik daudzus ķīmiskās terapijaskursus, no tiem gluži vienkārši nomira, tāpēc ka cilvēkiem neizturēja citi orgāni. To visu ir ļoti grūtiaprakstīt, bet pārciest gluži vienkārši nav iespējams. Tagad pat baisi atcerēties.

Tiku izrakstīta ar diagnozi "prolimfocitārā limfoma, skarti aizvēdera perifērie limfokolektori, liesa,aukslēju mandeles, āda". No tiem, ar kuriem kopā gulēju Pesoč-

" Terminu ieviesis Doktors.najas onkoloģiskajā centrā, dzīvajos palikuši tikai daži, turklāt vienīgi tie, kuri tagad sēž Jūsu

klīnikas ārstniecības zālē. Man tik ļoti žēl, Sergej Sergejevič, ka mēs Jūs nepazinām agrāk. Cik daudzasdzīvības būtu izglābtas! Redzams, Tas Kungs tā ir gribējis atstāt mani dzīvajos, lai es neglābjami slimos

aicinātu uz Jūsu brīnišķīgajiem seansiem, uz šiem svētkiem. Daudzi brauc no priekšpilsētām un atgriežasmājās divpadsmitos naktī. Taču neviens nepiekūst, visi ir tik priecīgi, spārnoti, spēka pilni. Esmuapmeklējusi deviņas seansu sērijas [2] . Šajās dienās nodevu asinis analīzei un neticēju savām acīm: vissatbilst normai. Esmu sākusi pat strādāt. Pietrūkst vārdu, lai Jums pateiktos par dzīvību, par bērniem. Estagad dzīvoju, strādāju un viņiem palīdzu."

(Slimības vēsture rakstīta 1993. gadā. Pēc dinamiskās ārstnieciskās uzraudzības datiem 1998. gadajūnijā pacientes stāvoklis ir stabils.)

No slimības vēstures 1007776 (dzimšanas gads 1955.): "…Mīļais Doktor! Šī ir jubilejas anketaesmu apmeklējusi desmit Jūsu seansu sērijas. Cik ātri aizskrējis laiks! Vēl pavisam nesen es pirmo reizi"ierāpoju" šajā zālē, nemaz vairs nezinot, kur un pie kā vērsties. Dzīvei vairs nebija jēgas, kartītē ar ziluuz balta bija ierakstīta diagnoze vēža recidīvs. Kopš tā laika manā dzīvē un manu tuvinieku dzīvē ļotidaudz kas ir mainījies. Par to Jums rakstīju katrā no deviņām anketām.

Kas tad mani vairs netraucē? Nesāp ceļgali (artroze 20 gadus). Katru rudeni un ziemu, bet vēlāk arīpavasari bija vienas vienīgas mocības. Nav vairs sāpju aknās, nierēs, aizkuņģa dziedzerī, netraucē vairsosteohondroze. Nesāp kāju vēnas. Taču pats galvenais rezultāts ir tas, ka man vairs nav vajadzīga ķīmiskāterapija, palikušas tikai tabletes!!! Mati skaisti apgriezti, bet savulaik man to vispār vairs nebija. Ziemākonstatēja vairogdziedzera cistu. Pēc mēneša tā bija samazinājusies par vienu trešdaļu, vēl pēc sērijasatlika puse, bet šajā ceturtdienā USI kontrole parādīja, ka cistu var aizmirst: nekā vairs nav!!!

Vasarā, pirms pēdējās sērijas, rakstīju par ginekoloģiskajiem sarežģījumiem palielinātiendometriskie rādītāji. Tagad USI liecina, ka tie atbilst normai…

Un vēl. Es ļoti pārdzīvoju to, ka pēc katras sērijas par kilogramu nokritos svarā. Deviņu sēriju laikāsvars samazinājās par deviņiem kilogramiem. Baidījos, ka tas ir vēža dēļ. Bet tagad atvaļinājuma laikāpieņēmos svarā par diviem kilogramiem. Un šie liekie kilogrami man tik ļoti traucē, ka tagad atkalpriecāšos, ja seansu laikā svaru zaudēšu. Par onkoloģiju baidos pat runāt. Mans ārsts augustā teica, ka uzkontrolpārbaudi jānāk tikai pēc trim mēnešiem."

(Slimības vēsture rakstīta 1994. gadā. Pēc 1998. gada 30. decembra datiem stāvoklis ir stabils.)

CEĻA AICINĀJUMS Pēc tēva nāves S. Konovalovs faktiski katru dienu iegriezās kardioloģijas centra grieķu zālē, kur

agrāk atradās hospitāļa baznīca (šeit savulaik apstāvēja Musorgski), pateicās Tam Kungam par to, kaViņš bija uzklausījis lūgšanas, lūdza norādīt ceļu uz izpratni un kaut mazliet atklāt to noslēpumu, topanaceju, kas palīdzēs nomocītam slimam cilvēkam. Dēls, kas bija zaudējis tēvu, tagad lūdza par citiem,par tiem, kuriem vēl var palīdzēt, par tiem, kurus vēl var glābt, tāpēc viņa sirds bija atvērta augstākajiemspēkiem vairāk nekā jebkad agrāk. Ārsts sapņoja tikai par vienu kā palīdzēt saviem pacientiem, tāpēcviņa sirds bija jutīgāka nekā jebkad agrāk. Pētnieks negribēja samierināties ar bezizeju, tāpēc viņa sirdstiecās ielauzties nezināmajā un šā mērķa vārdā bija gatava uz jebkuriem upuriem un varoņdarbiem.

Un Dievs šīs lūgšanas uzklausīja. Varbūt tas ir pateikts pārāk augstā stilā. īpaši zinātniekiem unateistiem tā varētu likties. Bet tā nebūt nav. Nē, nebija eņģeļa ar ugunīgu zobenu. Viss bija pavisam citādi.Varbūt S. Konovalovs kādreiz to mums izstāstīs. Kādreiz, kad mēs būsim gatavi saprast. Bet vai būsim?Nejau velti Iesvaidītie tik ilgus gadsimtus glabā savus noslēpumus…

Kopš tā laika Doktors sajuta savu spēku. To nevar nedz izteikt vārdos, nedz aprakstīt. Tagad viņšzināja, ko darīt. Izpratne nāca pamazām, soli pa solim, pakāpeniski nāca arī Zinība. Krājās pieredze, unprakse, izkliedējot visas šaubas, apstiprināja, ka tā nav fantāzija, nav iztēles lidojums. Kādu pārliecināt irgrūti, bet svarīgāk par visu ir pārliecināties pašam. Kā zinātnieks viņš nebija noskaņots ticēt tam, kasnepakļaujas nekādai analīzei, tam spēkam, kuru ne ar kādiem moderniem aparātiem nevar izmērīt.Pārliecināt varēja tikai prakse. Tikai veselību atgūstošie slimnieki, kuriem neviens cits, izņemot viņu,nespēja palīdzēt.

Gribētos izsekot katram Doktora solim viņa ceļā. Tāpēc ka katram solim bija sava dziļa loģika.Nebija tā, ka S. Konovalovs kādu rītu būtu pamodies kā izcils dziednieks. Viņš dienu pēc dienas, soli pasolim gāja pretim savam mērķim, un viņu vadīja nepazīstams Spēks, kas rādīja ceļu uz šīs misijaspiepildījumu.

Tātad pēc tēva nāves S. Konovalovs turpināja strādāt infarktu nodaļā. Aptuveni pēc mēneša sākaievērot, ka apgaitas laikā viņam it kā uzgulst kaut kāds smagums, bet rokas, kā pašam tolaik šķita, kļūstneparasti elastīgas. Tās bija pirmās neparastās sajūtas, pašas pirmās viņa neparastā talanta izpausmes.Bet, tā kā pat vienkāršākie jēdzieni par bioenerģētiku Doktoram bija sveši, viņš sākumā šīm parādībāmnepiešķīra nekādu nozīmi. Gluži vienkārši konstatēja faktu, un viss. Viņš nelasīja nekādu okulto literatūru,neinteresējās par šiem jautājumiem, turklāt tam visam nebija laika. Kālab viņam, nopietnam zinātniekam,būtu vajadzīgas visas šīs aplamības? Kādu interesi varētu radīt teorijas, kurām nav praktiskapielietojuma? Viņš katru dienu lasīja dažādu klīniskiem jautājumiem veltītu literatūru, lai būtu informētspar jaunākajām izstrādnēm, jo cerēja atrast ko jaunu, kas palīdzēs izārstēt pacientiem tās blakus slimības,kuras nāk līdzi hroniskām kaitēm.

Reiz medicīnas māsa viņu pasauca pie slimnieka, kuram bija miokarda infarkts uz cukura diabētafona. Turklāt visu sarežģīja apakšējo ekstremitāšu endarterīts. Vīrieti mocīja mežonīgas sāpes kājās. S.Konovalovs deva rīkojumu injicēt narkotikas un analģētiskos preparātus. Kamēr medicīnas māsa veicavisas nepieciešamās procedūras, slimnieks turpināja mocīties. Trīs četras minūtes pēc injekcijas sāpesjoprojām lika viņam vaidēt. Un tad pirmo reizi notika kaut kas tāds, kas kļuva par

S. Konovalova pirmo soli ceļā uz savu spēju atklāšanu, savas dziedināšanas metodes izstrādi, savasklīnikas nodibināšanu.

Grūti pateikt, ko viņš tajā brīdī juta. Slimnieka mokas Doktoram bija nepanesamas, bet vēlneciešamāka bija apziņa, ka viņš nespēj palīdzēt. Vienīgi injicējot narkotikas. "Kungs," viņš domāja,"palīdzi taču šim cilvēkam." Un šajā brīdī, it kā mierinādams slimo, pārslidināja roku pār pacienta kāju,kas bija sāpju avots. Kāpēc viņš izdarīja šādu kustību, tas nav saprotams. Viņš stāvēja triju metru

attālumā no pacienta, un viņa roka pārslīdēja pāri iedomātajai vīrieša slimajai kājai. Bet, tiklīdz viņš bijato izdarījis, sāpes norima.

Tā kā S. Konovalovs nekādiem brīnumiem neticēja, viņš šim pirmajam faktam nepievērsa pilnīginekādu uzmanību. Slimniekam pirms trim minūtēm bija injicēti pretsāpju preparāti, tāpēc Doktors bijapilnīgi pārliecināts, ka sāpes remdējuši tieši tie.

Nākamajā dienā notika tas pats. Droši vien tādēļ, lai drīzāk noņemtu sāpes, Doktors visu darīja tiešitāpat kā iepriekšējā dienā. Taču trešajā dienā apgaitas laikā viņš pats sev pilnīgi negaidīti piegāja pie šāpacienta un pārlaida roku pār viņa kāju. Doktors joprojām nezina, kas viņu mudināja tā rīkoties.Augstākais spēks? Paša izmisums? Vēlēšanās par katru cenu palīdzēt slimajam? Viņam tas nebija svarīgi.Galvenais, ka sāpes tūlīt pārgāja. Bet pēc dažām minūtēm samulsušais slimnieks paziņoja: viņam šķietot,ka kāja jau trešo dienu esot daudz siltāka nekā iepriekš.

Pats Doktors nejutās mazāk pārsteigts: "Man tas bija vārda vistiešākajā nozīmē īsts šoks, tāpēc ka esnesapratu, nezināju un pat domās nespēju pieļaut to, kas bija noticis."

3. nodala visuma uzticĪba .

PIRMIE SOĻI S. Konovalovs neapzināti juta, ka ar viņu notiek kaut kas neizskaidrojams, kaut kas tāds, kas

neiekļaujas ne tikai tradicionālajās zināšanās par medicīnu, bet arī vispārīgajos priekšstatos par cilvēku,dabu, apkārtējo pasauli. Taču tolaik viņš vēl mēģināja notiekošajam rast kādu loģisku izskaidrojumu.Sāpju remdēšanas efektu Doktors daļēji piedēvēja savam personiskajam valdzinājumam, kas viņamvienmēr ir piemitis. Viņš pieļāva, ka tas varētu būt psihoterapeitisks efekts. Neskaidri juta, ka tas navīstais izskaidrojums, tomēr palika ortodoksāla mediķa pozīcijās, jo neiedrošinājās noticēt, ka eksistē citiceļi, neiedrošinājās tos pieņemt.

Stereotipi netiek lauzti vienā dienā. Turpmākajos gados viņam bija lemts vārda vistiešākajā nozīmēkļūt par citu cilvēku: pieņemt citu pasauli, citu ceļu, ticību citai realitātei. Viņam vajadzēja izdarītapvērsumu ne tikai medicīnā, bet pirmām kārtām savās domās un savā dzīvē. Un uz to mudināja nevispārdomas, bet gan prakse. Tādu faktu, kas liecina par viņa "brīnumaino" un neizprotamo ietekmi uzslimajiem, kļuva aizvien vairāk. Un tieši tie viņu izveda uz jauna ceļa, pa kuru vēl neviens nebija gājis.

Šajā laikā ar viņu notika daudz kas neparasts. Varbūt savās nākamajās grāmatās viņš par to pastāstīssīkāk. Viņam pakāpeniski pavērās parastam cilvēkam neredzama pasaule, pār viņu nāca garīga atklāsme.Jaunie atklājumi neatbilda parastajai loģikai, taču visnotaļ saskanēja ar to jauno loģiku, kas pamazāmmainīja viņa jau nobriedušos uzskatus.

"Tātad es nostājos uz ceļa, kuru ejot uzzināju daudz ko pilnīgi jaunu, līdz šim neiepazītu… Kājebkurš ceļš, pa kuru nekad neesi gājis, bet pavadoņa nav, arī šis ceļš, protams, es to zināju solījās būtgrūts. Taču es nešaubīdamies, ar dziļu ticību devos pa šo ceļu, tāpēc ka sajutu Spēku, kas man nemitīgisniedza aizvien jaunas ZINASANAS, kuras man ļāva (tagad es to īpaši skaidri saprotu) pat ceļa sākumā,pat manas tapšanas sākumposmā maksimāli izmantot tos nelielos Enerģijas fragmentus-porcijas, laiapliecinātu sevi, lai iegūtu ticību sev, un nedeva ne vismazāko ieganstu jau tolaik šaubīties par šīsEnerģijas realitāti. Un, pats galvenais, zināšanas tika un joprojām tiek dozētas tā, lai man neizraisītuapziņas un loģikas krīzi, proti, lai es nesajuktu prātā. (Bet tas taču ir pilnīgi iespējams. Katrā ziņā mēs novēstures zinām daudz piemēru, kad kontakti ar smalkās pasaules sistēmu informatīvajiem laukiemlaupījuši cilvēkiem prātu. Vai otrādi: cilvēki pēc smagām traumām, katastrofām, galvas smadzeņuslimībām pēkšņi ieguvuši spēju saskatīt smalko pasauli.)

Lai gan es vārda vistiešākajā nozīmē prasīju pēc iespējas ātrāk izskaidrot man to vai citu notikumucēloņus, tās vai citas saslimšanas iemeslus, lai gan es lūdzu dot man iespēju atbrīvot no ciešanām to vaicitu smagi slimo cilvēku, zināšanu porcijas (kā es tagad saprotu) tika stingri pieskaņotas pirmām kārtāmmanai apziņai. Tolaik atgadījās daudzi notikumi, kas satrieca mani un manu ģimeni. Par dažiem no tiemvar runāt, bet par citiem pagaidām nedrīkst, vēl nav pienācis laiks…"

Aptuveni šajā laikā klīnikā nonāca paciente ar smagu diagnozi: kājas pirkstu gangrēna uz cukuradiabēta fona. Kad sievieti atveda, visiem ārstiem bija skaidrs, ka amputācija ir neizbēgama. Mežonīgassāpes ne mirkli nenorima. Narkotikas šīs sāpes nomāca uz īsu brīdi. Turklāt pacientei bija problēmas arsirdi: viņa vairs nebija jauna, tādu sasprindzinājumu, kādu mežonīgās sāpes radīja visam organismam,sirds varēja neizturēt. Sieviete faktiski bez mitas kliedza: kājā norisinājās audu atmiršanas process. S.Konovalovs šo pacienti pirmo reizi ieraudzīja kādas dežūras laikā: nomocīta, no sāpēm spēkus zaudējusisieviete, acīs lūgums un bezpalīdzība. Tolaik viņš vairs nešaubījās, ka spēks, kas nāk kopā ar viņu, ārstē."Tomēr nedrīkst aizmirst, kāds bija mans stāvoklis tolaik, mana ceļa sākumā," viņš skaidro. "Ar sirdi undvēseli jutu, ka palīdzu, un redzēju rezultātus. Taču manī turpinājās iekšējā cīņa starp ārsta loģiku unnākamā dziednieka loģiku, kas vēl tikai veidojās." Viņš pārvilka ar roku pār pacientes kājām. Nekādaefekta!

Viņš žestu atkārtoja, un atkal nekā. Un pēkšņi radās apskaidrība, dzima zināšana! Viņš saprata,

sajuta, ka sāpes var remdēt tikai tad, ja iedarbojas uz muguras smadzenēm, proti, uz centriem, bloķējotperifēros nervus no centra.

Viņš sievietes muguras smadzenes "ievadīja" smalkajā plānā un bloķēja sāpes, izdarot anestēziju arEnerģijas palīdzību. Tiesa, tolaik viņš šo spēku vēl nesauca par Enerģiju, bet gluži vienkārši saprata, kavar noņemt arī šīs sāpes.

Ārēji nekas nenotika. Slimniece guļ gultā, Doktors klusēdams stāv blakus. Pēc trim minūtēm sāpesbija pārgājušas, sievietes sejā atgriezās sārtums, tā vairs nebija sāpēs saviebta. S. Konovalovs turpinājaiedarbību, lai uzlabotu vismaz mikrocirkulāciju kājas nosprostotajos asinsvados. Kad Doktors"procedūru" pabeidza, sieviete teica: "Doktor! Kājas kļūst siltas! Tajās kaut kas pulsē! Doktor, man irlabi!"

Kādas desmit vienpadsmit stundas sievietei nebija sāpju. Pat ķirurgi, kas viņu gatavoja amputācijai,bija satriekti. Viņi visi zināja par sava kolēģa spējām, taču sākumā, tāpat kā viņš pats, anestezējošoiedarbību izskaidroja ar viņa psihoterapeita talantu vai, galu galā, ar hipnozi. Taču kolēģi ne sliktāk parpašu S. Konovalovu saprata, ka šādas sāpes, pret kurām pat narkotikas ir bezspēcīgas, nekādapsihoterapija, nekāda hipnoze nespēj noņemt. Šis gadījums Doktoru galīgi pārliecināja, ka Spēkam, arkuru viņš saskaras, nav nekā kopēja nedz ar psihoterapiju, nedz hipnozi. Turklāt S. Konovalovs nedz arvienu, nedz ar otru nekad netika nodarbojies.

Viņš juta, kā šis Spēks dienu no dienas pieaug, kā tā ietekmē mainās viņa uzskati par dzīvi, un araizturētu elpu vēroja savu pārtapšanu. Pēc kāda laika, viņa dežūras dienā, slimnieku, kas nodaļā bijauzņemts ar miokarda infarktu, piemeklēja insults. Artēriju nosprostojums varēja izraisīt kreisās rokas unkājas parēzi, medicīnas māsa atskrēja pēc S. Konovalova. Viņš izstiepa rokas. Tolaik Doktors vēlnezināja, ka tas nebūt nav katrā ziņā jādara, taču zināšanas nāca pamazām, soli pa solim, un viņš vēl kādulaiku izmantoja žestu, kas reiz jau bija palīdzējis. S. Konovalovs bojāto arteriālās sistēmas posmu"ievadīja" smalkajā plānā un veica ārstēšanu. Pēc piecām minūtēm asinsrite smadzenēs atjaunojās, unslimnieks pat neuzzināja, kas ar viņu noticis. Visi klātesošie palātā sastinga. Pēc kāda mirkļa klusumupārtrauca jauns cilvēks sanitārs, kas palīdzēja aprūpēt slimniekus. Viņam bija lauzta roka, un jau vairākasdienas mocīja stipras sāpes. "Man roka vairs nesāp!" viņš pārsteigts teica un pakustināja pirkstus,nespēdams tam noticēt…

Tā prakse pamazām veidoja Doktora jauno pasaules uzskatu, apbruņojot viņu ar jaunu loģiku.Doktors Konovalovs lēnām atteicās no agrākajiem stereotipiem. Nevar vienā dienā noticēt, ka pastāv kautkas pārdabisks, ja trīsdesmit gadus esi bijis materiālists un ne tikai vienkārši materiālists, bet ārsts, proti,divkāršs materiālists.

SPĒKS, KAS NORĀDA CEĻU Sapratis, ka ir apveltīts ar kādu nezināmu Spēku, S. Konovalovs joprojām nenogriezās no mūsdienu

medicīnas iemītā ceļa. Viņš savā priekšā redzēja slimu cilvēku, kam bija bojāts viens vai otrs orgāns vaifizioloģiskā sistēma. Viņš apskatīja slimnieku, noteica tradicionālo izmeklēšanu, klīnisko diagnozi unārstēšanu… Proti, viņš bija tas pats agrākais ārsts, taču papildus iedarbojās uz slimo organismu arneizpētīta, bet reāli pastāvoša Spēka palīdzību. S. Konovalovs savā dzīvē neko nemainīja, jo no visassirds uzskatīja sevi par parastu cilvēku, kuram atklājušās neparastas spējas. To, ka tās bija ne jauvienkārši spējas, bet gan atklāsme par ejamo ceļu, viņš tolaik varbūt tikai nojauta. Un tomērneiedrošinājās pārkāpt robežu, pilnībā šķirties no tās dzīves, pie kuras bija pieradis.

Vienmēr, sākot jau ar pirmajām prakses dienām, kad Doktors pēc sadales strādāja Murmanskastuvumā, viņa dzīve bija pakļauta darbam. Dežūras nomainīja steidzami izsaukumi naktī, izsaukumusdežūras. Nācās glābt apsaldētos, ārstēt nogruvumos nokļuvušos karavīrus, pieņemt dzemdības mašīnā,kura nebija paspējusi sievieti nogādāt dzemdību namā. Bet retajos brīvajos vakaros pie viņiem mājāspulcējās draugi. Tā sagadījās, ka viņi ar sievu, lai kur abus aizveda liktenis, nokļuva sabiedrības centrā.Jautrā skaistā sieviete un jaunais Doktors, kas brīnišķīgi spēlēja klavieres, bija apbrīnojami spilgts pāris,un viņu mājā neviens negarlaikojās.

Turklāt mūzika. Ja sāktu runāt par viņa mūziku, varētu uzrakstīt vēl vienu grāmatu. S. Konovalovamjau no dzimšanas bija dots pārlieku daudz. Viss viņam padevās. Tāpēc bija grūti izvēlēties. Pavērās tikdaudzi ceļi. Viņš varēja turpināt kara ārsta praksi, jau tolaik viņa rīcībā bija materiāli, kuru pietiktuvairākām disertācijām. Goda nosaukumi, zinātniskās regālijas vai gan daudzi netiecas tieši pēc tām? Viņšvarēja pilnībā nodoties mūzikai, tolaik viņš ar savām muzikālajām kompozīcijām, dziesmām un romancēmjau bija diezgan plaši pazīstams. Viņa "Straumes" pavadībā Ļeņingradas daiļslidotāji Oļegs Makarovs unLarisa Seļezņova kļuva par valsts čempioniem, bet pēc tam uzvarēja Eiropas čempionātā. Vēlāk viņamūzika skanēja Kalgari olimpiskajās spēlēs un pasaules čempionātā Prāgā. Divu gadu laikā viņš sacerējavairāk nekā 80 muzikālās kompozīcijas, viņa dziesmas un improvizācijas skanēja pa radio, birtin birapasūtījumi no televīzijas, no aktierfilmu un populārzinātnisko fdmu studijām. Taču viņu aizvien vairāksavā varā pārņēma nepazīstamā, cilvēkus dziedinošā Spēka pasaule. Mainījās gan viņa uzskati, gan viņšpats.

Gadiem ritot, šis process nepārtrūka. Arī tagad, kad pagājuši astoņi gadi, Doktors joprojām atklājgan sev, gan pacientiem jaunu, neaptveramu pasauli, ne tikai atbrīvojot viņus no slimībām, bet arī raujotārā no šaurajām robežām, kurās pacientus iespiedis viņu dzīvesveids. Doktors viņiem paver durvis uzbrīnumainu nākotni. Neieiet tajā tas nozīmē palikt savu slimību gūstā, šīs slimības izprovocējušādzīvesveida gūstā.

S. Konovalovs ir panaceja, bet viņš nav zāles. Nevar viņa seansus "izmantot" tablešu vietā un pēctam atkal atgriezties tajā smacējošajā pasaulītē, kas radīja gan slimības, gan ciešanas. Citādi atkalparādīsies sāpes un atgriezīsies slimība. Pilnībā izveseļoties un saglabāt dārgo veselību var tikai tie, kassapratuši, ka ir nostājušies uz jauna ceļa un ka savā dzīvē daudz kas jāmaina. Un faktiski visi pacienti agrivai vēlu to saprot.

No slimības vēstures 1011222 (dzimšanas gads 1964.): "Esiet sveicināts, mīļais Doktor un SkolotājSergej Sergejevič! Kopš 1996. gada ar pārtraukumiem apmeklēju jau 14. Jūsu sēriju. Uz seansiem atnācuar dziļu dzemdes kakliņa eroziju (bija aizdomas par vēzi), piedēkļu iekaisumu, abu krūts dziedzerufibroadenomatozi, autoimūno tireoidītu, osteohondrozi un radikulītu, hronisko bronhītu un tonsilītu, abukāju varikozo vēnu paplašinājumu un abu acu miopiju. Papildus tam visam mani mocīja bezmiegs. Kādastik zāles nebiju izmēģinājusi! Miega zāles un spēcīgas iedarbības līdzekļus. Ārstējos, Jūs taču zināt, kā unkur. Tur, kur pretendē uz dvēseles dziedināšanu, bet tā vietā… tā vietā tiek iegūta izkropļota, apmulsusi,

slima dvēsele, sāpes un plaisa, kas pasauli sašķeļ divās daļās, Pirms un Pēc. Domāju, ka nekad nespēšupārdzīvot tās sāpes, to pazemojumu un kaunu, ko nācās pieredzēt. Bet, pastaigājusi uz Jūsu brīnišķīgajiemseansiem (man tie ir ne tikai ārstnieciskie seansi, drīzāk gan reti sastopama atklāsme un iespēja pastāvīgiuzzināt ko jaunu un virzīties uz priekšu no tumsas uz gaismu), tieši tā pastaigājusi uz seansiem, es pilnībāatbrīvojos ne tikai no bezmiega, bet arī no tām mokošajām skumjām, ko radīja atmiņas par šo manasdzīves posmu. Tagad varu mierīgi Jums par to pastāstīt, un šajā uzvarā pār savām atmiņām nevarunesaskatīt Jūsu neparasto līdzdalību. Jūs mums stāstāt par mūsu organisma iespējām. Šodien, 1998. gada28. aprīlī, kad rakstu šīs rindas, gribu Jums, mans mīļais Doktor, pastāstīt, ka šodien seansā Jūsu vārdiieplūda manā sirdī kā varena gaismas šalts… Tajos bija ietvertas ne tikai unikālas zināšanas, ne tikai tādacilvēka gudrība, kas iepazinis Visuma attīstības likumus, bet arī Labestīga un Visuvarena Spēka Dievišķaatklāsme… Jūs teicāt: "Sāc ar sevi." Doktor, cik gan grūts ir šis ceļš! Cik gan sarežģīti un grūti man irpašai ar sevi, ar tik bezpalīdzīgu attiecībā uz sevi… Pie Jums ierados visgrūtākajā brīdī… Nesaudzīgadiagnoze, turklāt vīrs paziņoja, ka tās ir manas problēmas… Un kāda es biju pati… Jūs atceraties…Vienas vienīgas asaras, darba nebija, man šķita, ka es vairs neko nevaru, neko neprotu, nevienam neesmuvajadzīga. Kā es raudāju, dzirdot Jūsu vārdus: "Paskatieties uz savām rokām…" Manas plaukstas vērāsmanī ar tādu pārmetumu: "Ko tu esi darījusi mūsu labā? Nemitīgi mērcēji mūs hlorā un veļas pulverī? Betmēs taču savulaik spēlējām klavieres… Mēs taču esam tik neaizsargātas, kad tu nervozējot grauz nagus!"Jā, Sergej Sergejevič, man ir tik liels kauns, bet es līdz pat šim laikam, 33 gadiem, neesmu atbrīvojusiesno kaitīgā ieraduma. Pēc tam es raudāju, un asaras plūda straumēm… Tad nāca mokošais diagnostikasposms sākumā sāpēja kājas, pēc tam sākās problēmas ar galvas asinsvadiem. Bija laiks, kad gribēju visupamest un bēgt. Bēgt! Bet kurp un no kā? No sevis! Atkal no sevis. Taču tur, sirdī, jau mita ticība uncerība, ka Doktors ar brīnišķīgajām acīm man palīdzēs.

Mans gājums pa dzīvi bija līdzīgs brišanai naktī pa purvu es klupu un kritu, dažbrīd, piekususicīnīties par dzīvi, gluži vai pamiru. Kā gan es drīkstēju domāt, pat domāt: "Dzīve… Kas man ir šī dzīve?"Kā es drīkstēju būt tik akla, kurla, bezjūtīga pret visām norisēm šajā daudzveidīgajā dzīvē, kas mirdzēja,dārdēja, dažkārt mocīja, ievainoja, bet aicināja sev līdzi…

Ar Jūsu ienākšanu manā dzīvē tumsu pāršķēla mirdzošs gaismas stars, pavīdēja cerība. Mani paziņassaka: "Tu esi tik ļoti pārvērtusies, tevi nemaz vairs nevar pazīt! Esi kļuvusi tievāka, skaistāka…" Ja viņizinātu, cik sarežģīts man bija šis ceļš. Ja nebūtu bijis Jūs, Jūsu apbrīnojamās gudrības un lielāspacietības, nezinu, kas ar mani būtu noticis. Es sāku, tikai tagad sāku saprast, ko nozīmē "sākt ar sevi".Ieraudzīt to, kas traucē atveseļoties, ar to vēl ir par maz. Tas ir tikai ceļa sākums. Daudz grūtāk ir dienupēc dienas, stundu pēc stundas censties kļūt labākai. Piemēram, es ierodos mājās mierīga, bet jau pēcbrīža mani pārņem sapīkums: grīda nemazgāta, veļa negludināta. Un tie taču ir mani darbiņi! Tomēr mangribas savu sapīkumu uz kādu izgāzt, no šīs nastas atbrīvoties. Taču vai to vajadzētu darīt šādā veidā? Vaitā vajadzētu atbrīvoties no skumju un rūpju nastas? To visu uzveļot citu pleciem? Doktor, es gāju prom nosevis, un es gāju pie sevis jaunās, tās, kas sākusi mainīties, kļuvusi iecietīgāka. Bet vēl ir viegliaizvainojama un jūtelīga, dažkārt bezgala dzēlīga pret tuvu cilvēku. Es tagad pastāvīgi domāju par savurīcību. Baidos, ka ar nevietā pateiktu vārdu, ar mājienu varu kādu aizvainot. Un pēkšņi sapratu: mansDievs, cik skaista ir dzīve! Katrs tās mirklis! Katra sekunde… Es atgriežos no Marijas teātra, ausīsjoprojām skan Sergeja Prokofjeva brīnišķīgā mūzika, bet laukā ir putenis, slapjš sniegs… Aprīlī… Kādsteiks: "Cik briesmīgs laiks!" Taču aiz sniega segas skatienam pēkšņi paveras savā monumentalitātē tikbrīnišķīgā Nikolaja katedrāle… Pēc tam es caur izgaismotā tramvaja logu redzu, kā garām aizslīd manadzimtā pilsēta, un sāku saprast, ka šie mirkļi, šīs dievišķās dzirkstis, ir īstas laimes mirkļi. Manā uztverēlaime ir harmonija, tiekšanās pēc dvēseles miera. Un pēkšņi es sapratu, ka man viss vēl ir priekšā gansievietes laime, gan mīlestība… Es taču sevi biju jau norakstījusi pirms pieciem gadiem. Bet šodiendienā, kad sācies pavasaris, kad laukā bija tik silts kā jūnijā, es pa Ņevas krastmalu gāju pie Jums uzseansu. "Kungs, paldies Tev par šo mirkli, paldies, ka esmu šeit, nevis tur." Es jau divas reizes, abu manu

operāciju laikā, varēju nonākt tur. Tolaik es neko nezināju par Jums, mans mīļais SergejSergejevič. Es neko nezināju arī par sevi. Pilnīgi neko nezināju par savu organismu, par savu

saplosīto dvēseli. Es biju kā okeāna viļņu mētāts kuģis bez burām. Kur kapteinis? Kur komanda? Visi guļkā nosisti, bet klājs ir tukšs. Un gaudo vējš. Pateicoties seansiem, es ne tikai atbrīvojos no liekā svara, betarī sāku mierīgi un labi gulēt. Ja es uzrakstītu tikai par to un pēc tam aizvērtu burtnīcu, tas nozīmētu, ka noJūsu ārstēšanas neko nesaprotu. Es, protams, vēl tikai mēģinu saprast, un dažkārt sastopos ar grūtībām, bettad sajūtu Jūsu palīdzību un atbalstu…

Cik bieži mēs steidzamies un gaidām, lai drīzāk pienāk rītdiena. "Bet šodien?" jautājat Jūs. Patiešām,kam man šodiena? Kāpēc es dzīvoju? Šķiet, sāku saprast. Priekam un mīlestībai. Lai dāvātu prieku sev uncilvēkiem. Lai sniegtu mīlestību. Cik grūti, cik ļoti grūti ir saprast un pieņemt šīs vienkāršās patiesības…

Jums bieži raksta: palīdziet atgūt vīru, palīdziet atgūt sievu… Es nelūdzu ne to, ne kādu citu gatavuģimenes laimes recepti. Manuprāt, gatavas laimes receptes gluži vienkārši nav. Katram tā jāmeklē pašam,un savs ceļš ir jānoiet pašam. Tāpēc es lūdzu vienu: atbalstiet mani šajā ceļā… Es savukārt pacentīšospati atrast savu ceļu, tāpēc ka neviens cits to manā vietā neizdarīs…"

Šī, tāpat kā citas vēstules nav rediģēta. Katrs, kas izgājis Doktora Konovalova "skolu", savasgrēksūdzes raksta no visas sirds, iedziļinoties sevī. Tās tiek uzrakstītas un izlasītas vienā elpas vilcienā.Sava ceļa meklēšana, dzīves vērtību revidēšana, jauna piedzimšana tie ir pilnīgas un drošasizveseļošanās obligāti priekšnoteikumi.

IEPAZĪSTOT ENERĢIJU, IEPAZĪSTI SEVI Sava ceļa sākumposmā Doktors gluži vienkārši remdēja sāpes, atjaunoja kuņģa un zarnu trakta

darbību, normalizēja asinsspiedienu. Sākumā viņš strādāja ar atsevišķiem slimniekiem, pēc tam ar palātu,nodaļu, mazu zāli. Kad pacientu sanāca tik daudz, ka mazā zālē visiem nebija vietas, viņš pārgāja uzdarbu ar plašu auditoriju lielās zālēs. Neraugoties uz to, efekts nemazinājās.

Sākumā viņam šķita, ka tas Spēks, tā Enerģija, ar kuras palīdzību viņš dziedināja slimos, iet caurirokām. Par to neradās nekādu šaubu, jo Doktors tīri fiziski juta, kā rokās ieplūst enerģija, kā tās kvēlo unpat sāp pēc ilgajām procedūrām zālē, kad seanss ilgst veselu stundu. Taču ar laiku saprata, ka Enerģija,kurn viņš izsauc, darbojas ar domas starpniecību, ir pakļauta viņam, viņš var to vadīt.

Nedēļu vēlāk S. Konovalovs sajuta, ka nezināms spēks viņu velk uz hospitāļa grieķu zāli. "Essapratu šo aicinājumu. Man uzgūla kaut kas ļoti smags, tostarp sirdi pārņēma priecīgas trīsas. Un šisspēks, kurā es pirmo reizi sajutu Domu, kas iespiedās manā apziņā, aizveda mani uz šo zāli. Es krišusiekritu krēslā. Smagums aizvien vairāk pieauga. Un drīz vien bija pieaudzis tiktāl, ka burtiski iespiedamani krēslā, manas acis aizvērās, un es it kā izgaisu… Miegā? Sapņos? Meditācijā? Tas bija vārdosneizsakāmas svētlaimes stāvoklis, tā bija vienotība ar milzīgo izplatījumu. Taču šī sajūta šķita tikpazīstama, tuva, mīļa. Gribējās, lai tā ilgst mūžīgi. Tā bija neaprakstāma dvēseles sajūsma, asaras,mīlestība, pateicība Visaugstākajam…" Doktors sajuta, ka saņem milzīgu informācijas gūzmu. Šis viņapirmais "lēciens" ilga tikai kādas 25 minūtes, tomēr jau šis pirmais "kontakts" padarīja viņu par pilnīgicitu cilvēku.

Atgriezies ordinatoru istabā, Doktors saprata, ka tagad zina virzienu, kāds jāietur, un ir ieguvisiespēju iepazīt un sev atklāt milzīgu un brīnumainu pasauli. Pats galvenais viņš pēkšņi saprata, ka zina.Zina, kas jādara tieši tagad, šajā brīdī ar slimnieku, ar slimniekiem. Nākamajā dienā viņš ieradās palātā,kurā gulēja vissmagākie slimnieki. Tur Doktors sarīkoja pirmo ārstniecisko seansu, par kādu agrāk nebijapat dzirdējis, bet tagad līdz vismazākajam sīkumam zināja, kas jādara. Ne tikai S. Konovalovs, bet arīikviens slimnieks tagad sajuta Spēku jeb Enerģiju, kā to vēlāk nosauks pats Doktors, tās siltumu, tāsmaigo pieskārienu. Tas viss burtiski satrieca iztēli, apstulbināja.

"Tas mani gan iedvesmoja, gan spārnoja. Es sapratu, ka mani aicinājumi, mani ikdienas lūgumipalīdzēt pacientiem tagad vairs nav tukša skaņa, tagad tā ir tuva realitāte…"

Medicīnas personāls arī agrāk bija pārsteigts par to, kā parasta apgaita ietekmē pacientus. Lai gan S.Konovalova apgaita no parastās apgaitas nedaudz atšķīrās. Viņš ieradās stingri vienā un tajā pašā laikā,slimniekiem vajadzēja atrasties katram savā vietā, neviens nedrīkstēja staigāt pa gaiteni un sarunāties.Priekšniecība dažkārt izteica pārmetumus par to, ka viņš nekad negāja pie telefona, ja zvans atskanējaapgaitas laikā. Šis laiks viņam bija "svēts". Slimnieku reakcija uz viņa apmeklējumu izpaudās tādējādi, kavairumam pulss kļuva vienmērīgs, gandrīz normāls. Tas pats notika ar asinsspiedienu arī tas bija normāls,tuvs normai.

Tagad, pamatojoties uz jauno, kaut ari nelielo pieredzi un zināšanām, S. Konovalovs vienā nopalātām sāka rīkot ikdienas seansus. Drīz vien slimības pārvarēšanas dinamikas ziņā šī palāta sākaapsteigt citas nodaļas palātas. Bet tas vēl nav viss! Sākās negaidīti pārsteigumi un patīkami atklājumi."Sergej Sergejevič! Paskatieties! Roka ir tīra!" teica kāds apmulsis slimnieks, kuru jau daudzus gadusmocīja ekzēma. "Vakar, pirms gulētiešanas, vēl bija vienos plankumos, kā parasti. Bet šorīt pamodos unnekā vairs nav." Tā pamazām prakse ļāva izdarīt jaunus secinājumus, deva aizvien jaunu pieredzi. Reizslimnieks pastāstīja, kā pēc seansa nejauši uzšļakstījis uz rokas ūdeni no krūzes, kas stāvēja uz viņaskapīša. Un viņam tūlīt pārstājusi niezēt āda. Tā radās doma izmantot enerģētiski uzlādētu ūdeni…

Doktors tik ļoti aizrāvās ar pirmajiem atklājumiem, ka gandrīz vairs negulēja. Tas viss līdzinājāsmīlestībai, mūža pašai lielākajai mīlestībai, kurai pretoties nav nedz vēlēšanās, nedz spēka, kuras

aicinājums tagad skan visā pasaulē, tāpēc ka tas ir arī tavas sirdsbalss aicinājums.Prakse pavēra darbībai aizvien jaunus apvāršņus, norādīja jaunas iespējas un perspektīvas. Drīz

vien seansi tika pārcelti uz nelielo hospitāļa zāli, lai tajā varētu izvietoties vairāk nekā divdesmitslimnieki, kurus ārstēja Doktors. Viņš bija atbrīvojies no tās bezcerības un bezspēcības saskarē arneārstējamajām slimībām, kura agrāk spieda slēpt acis slimnieku priekšā. Tagad viņš zināja, kā varpalīdzēt un kas darāms. Ikviens kardiologs zina, cik grūti ir aprūpēt cilvēku ar miokarda infarktu.

Gultas režīma uzliktie ierobežojumi izraisa zarnu trakta darbības traucējumus un dažādasradikulalģijas, pasliktina miegu. S. Konovalova pacientiem šo problēmu vairs nebija. Ar laiku pacientisāka lūgt, lai Doktors paārstē viņu radiniekus, sievas, bērnus, paziņas, un jau pēc diviem trijiemmēnešiem mazajā hospitāļa zālē pulcējās 75 80 cilvēki.

S. Konovalovs vadīja seansus ̂ bet pēc tiem visai bieži atkal "krita bezdibenī". Šie "lēcieni",kontaktēšanās ar Enerģiju ilga no pārdesmit minūtēm līdz stundai un deva viņam ļoti, ļoti daudz. Tačuviņa uztverē pats galvenais bija tas, ka uzlabojās pacientu veselība, izzuda daudzas blakus slimības.Tagad viņš ar patiesu prieku gāja uz palātu un tikās ar pacientiem. Nevajadzēja vairs slēpt acis, atbildotuz jautājumiem par hroniskām slimībām, un atsaukties uz medicīnas bezspēcību.

"Bija aizvadīti trīs darba mēneši, trīs manu kontaktu mēneši. Tie piepildīja visu manu dzīvi, visumanu būtību. Mani interesēja tikai tas. Es pateicos Tam Kungam par spēku, kuru Viņš.bija devis, un manšķita, ka es tagad varu visu. Un kāpēc gan nevaru ? Piemēram, bija tāds gadījums. Deviņpadsmitgadīgspuisis sportisks, skaists. Un briesmīga slimība mežonīgas sāpes burtiski trīs četras minūtes pēc pirmajāmēdiena karotēm.. Māte viņu atveda uz konsultāciju pie mūsu hospitāļa ķirurgiem. Vēdera dobumaizmeklēšana ar ultraskaņas palīdzību parādīja, ka noslīdējuši orgāni. Ko darīt ? Visi plāta rokas. Māteatveda dēlu pie manis. Paņēmu viņu līdzi uz seansu. Tā laikā zālē atskanēja kliedzienir redzu puisim,uznākušas stipras sāpes.

Saku: "Ciet." Un, lūk, rezultāts: visi orgāni atgriezušies savā vietā. Un tas notika burtiski vienaseansa laikā. Jau tolaik sasniegtais rezultāts astoņi pacienti no katriem desmit bija atbrīvojušies nodaudzām slimībām ne tikai bija izkliedējis šaubas par Enerģijas spēku, bet arī lāva domāt par to, ka tagadmēs hospitālī, izmantojot gan tradicionālo pieeju ārstēšanai, gan to virzienu, kas sāka pavērties man,darīsim brīnumus. Taču tās bija manas fantāzijas. Kolēģi, īpaši cienījamie, pieredzējušie ārsti arsirmajām galvām, pret savu jauno kolēģi, kuru iegūtie rezultāti spārnot spārnoja, izturējās ne tikai salti,bet arī ar vāji slēptu nepatiku. Es biju naivs, lai gan jau agrāk pārliecinājos, kāda bija priekšniecībaspatiesā interese par maniem mēģinājumiem ieviest ārstēšanā kaut ko jaunu. Domāju, ka tas attiecās netikai uz mani. Tā bija mūsu agrākās dzīves un, jāteic, arī tagadējās dzīves vispārēja tendence…"

Tolaik S. Konovalovs jau ne tikai šo to zināja, bet arī bija ieguvis prāvu praksi un pieredzi darbā arenerģiju. Viņam jau bija savs priekšstats par dzīva organisma fiziskā ķermeņa uzbūvi un noteikta teorijapar informatīvo enerģētiku. Viņam bija sava izpratne par slimībām un veselību izpratne, ko apstiprinājaprakse. Turklāt viņš joprojām nelasīja nekādas grāmatas par šo tematu, jo bija nolēmis "eksperimentatīrības" labad izmantot tikai to informāciju, kas iegūta, "kontaktējoties" ar Visumu. Protams, tagad,pateicoties nepārtrauktajai informācijas straumei no Visuma, viņš zina, saprot un māk daudz vairāk.Tagad viņš atzīst, ka tolaik viņa teorija bijusi iedīgļa stadijā. Gadiem ritot, tā ir attīstījusies unbagātinājusies ar jaunām zināšanām, to ir koriģējusi prakse. Taču esmu pārliecināta, ka Doktorapašreizējās zināšanas vēl nav sasniegušas galējo robežu un nebūt nav pēdējais vārds patiesībasnoskaidrošanā. Viņš turpina sevi izkopt un virzīties uz priekšu. Rīt viņš no Visuma dzīlēm pasmels unmums atklās jaunas zināšanas, pavērs jaunas iespējas un nospraudīs jaunus ceļus.

Apsteidzis laiku un visprogresīvākās medicīnas teorijas, viņš dāvā cilvēkiem otru mūžu un piepildato ar labestības un veselības gaismu.

Kolēģu attieksme pret Doktora neparastajām spējām bija visnotaļ atšķirīga. No vienas puses, viņisavām acīm redzēja pacientus, kas bija izveseļojušies, pateicoties S. Konovalova spējām, bet, no otras

puses, izlikās neredzam to, kas notika, piedēvēja panākumus Doktora personiskajam valdzinājumam. Tačuviņi bija tādi paši cilvēki kā pacienti, tāpēc arī viņi mēdza slimot. Tad šie kolēģi paklusām gāja pie S.Konovalova un lūdza remdēt sāpes, ārstēt, likvidēt asinsvadu spazmas. Doktors remdēja sāpes, likvidējaspazmas, ārstēja, bet pateicības vietā dzirdēja vienus un tos pašus vārdus: "Tu tikai nestāsti citiem, kabiju pie tevis atnācis…" Turklāt nāca ne vien ierindas ārsti, bet arī profesori viņa bijušie skolotāji. Unvisi, ejot prom, lūdza vienu: "Tu taču saproti, viss patiešām tā ir…" Jā, neviens šo "visu" nebija institūtāmācījies, par šo "visu" neviens no katedras nestāstīja, šo "visu " viņi slēpa pat cits no cita. Ja savāktuviņus kopā, izrādītos, ka puse klīnikas mediķu ir bijuši pie S. Konovalova. Kolēģi viņu apmeklēja,apārstējās, bet atzīt šo "visu" nedomāja. Augsti kvalificēti mediķi ārstējās ar tām metodēm, kurupastāvēšanu paši noraidīja.

Liekulība, īpaši profesionāla liekulība, S. Konovalovam vienmēr ir bijusi sveša. Tas arī kļuva parvienu no iemesliem, kāpēc viņš aizgāja no hospitāļa un vēlāk no oficiālās medicīnas. Taču ar savu kolēģunesapratni, pareizāk sakot, ar nevēlēšanos saprast, viņam vēl nācās saskarties ne reizi vien. Pēckardioloģijas jautājumiem veltītas starptautiskās konferences, uz kuru no Krievijas mediķiem bijauzaicināti tikai Doktors Konovalovs un profesors Almazovs ar vienu no saviem asistentiem, hospitālī,uzzinājuši par to, tematu, pie kura strādāja S. Konovalovs, izvirzīja apspriešanai teorētiskajā konferencē.S. Konovalovs nolasīja rūpīgi sagatavotu referātu, pastāstīja kolēģiem par savas dziedināšanas metodesrezultātiem un dažiem savas teorijas elementiem. Referātu klātesošie noklausījās ar interesi, taču pēc tamviens no galvenajiem klīnikas terapeitiem paziņoja, ka tas viss tomēr esot psihoterapija, lai gan S.Konovalovs tikai pirms nedēļas ar tā visa palīdzību bija atbrīvojis viņu no sāpēm jostasvietas apvidū. Undiezin vai kaut viens psihoterapeits būtu spējis izdarīt to pašu…

"Ir grūti un pat neiespējami atbrīvoties no dzīves gaitā iegūtajām milzīgajām zināšanām un uzkrātāspieredzes. To sauc par konservatīvismu šā vārda sliktākajā nozīmē, kad jaunais, kas ir pretrunā ariesīkstējušajiem kanoniem, koncepcijām un pieredzi, tiek noraidīts, pat necenšoties iedziļināties tā būtībā.Tas attiecas ne tikai uz maniem kolēģiem. Tas attiecas arī uz pacientiem, kuri ir dziļi pārliecināti, kacilvēku var ārstēt tikai slimnīcas gultā, poliklīnikā, ar tabletēm, ķirurģisku iejaukšanos vai citām"tradicionālajām" metodēm."

No slimības vēstures 1009502 (dzimšanas gads 1939.): "Godājamais Sergej Sergejevič! Jūsuseansus apmeklēju pirmo reizi, bet mans ceļš pie Jums turpinās jau gadu. Pie Jums ierados, jau ticot Jums.Par to jāpateicas manai sievai, kas ari ir ārste. Viņa jau gadu ir Jūsu paciente un sasniegusi nozīmīgusrezultātus…

Pirmais seanss. Pulkstenis rāda 11.00. Sākotnējā adaptācija zālē un relaksācija pēc cienījamāsAntoņinas Konstantinovnas sirsnīgajiem vārdiem: satraukums un saviļņojums izzūd. Pēc tam Jūsu, SergejSergejevič, mūzika. Es zinu, ko nozīmē psihoterapija un mūzikas terapija, pats ne reizi vien esmu ar tonodarbojies. Bet šoreiz tas bija kas neticams, nepazīstams, nesaprotams…

Otrā seansu sērija…

…Lūdzu atvainot, ka slimības vēsture kļūst aizvien plānāka. Neuzskatiet to par neapzinīgumu, tā navmana vaina. No agrākajām sūdzībām nekas vairs nav palicis pāri… Atļaujiet atgādināt, kas ir izzudis unstabilizējies:

1. Nav osteohondrozes izpausmju sāpju locītavās, mugurkaulā, nereibst galva.2. Nav sāpju sirdī un aizdusas, pilnībā izzudušas galvas smadzeņu spazmas, kas agrāk atkārtojās

katru nedēļu. Zāles nelietoju.3. Nav vairs gastrīta un mokošo barības vada spazmu, nav nekādu holecistīta izpausmju. Arvien

biežāk neievēroju diētu nav nedz sāpju, nedz dedzināšanas, nedz smaguma sajūtas pēc ēšanas, zarnu trakts

atbilst normai.4. Nav sāpju nierēs, diurēze brīnišķīga, izzudušas visas prostatas izpausmes, sekss normāls.5. Dzirde tāda, ka labāku nemaz nevar vēlēties. Redze kļūst aizvien labāka. Brilles uz darbu vairs

neņemu.6. Esmu jau aizmirsis, ka pastāv ARS, gripa un iesnas.7. Tagad par to, kas vēl ir palicis, par asinsspiedienu. Ir dinamika. Kad ierados pie Jums, bija

180:110. Tagad stabili ir 150:100. Turklāt tūlīt pēc seansa 160:100, nākamajā dienā 145:95, bet pēcastotā seansa -140:90."

No slimības vēstures 1007107 (dzimšanas gads 1949.): "Mīļais Doktor! Es un mana ģimene zemunoliec galvu Jūsu priekšā! Pirms diviem gadiem "ātrā palīdzība" mani nogādāja slimnīcā. Kad atgrieza,konstatēja, ka labā olnīca bojāta un būtu drīz plīsusi, bet kreisajā ir milzīga cista un daudz saaugumu.Ārsti pēc tam teica, ka tik daudz saaugumu nekad nebija redzējuši. Operācija ilga četras stundas.Izrādījās, ka cista nav nekas cits kā ļaundabīga audzēja metastāze. Turklāt pēc trim dienām notika dieguatgrūšana, bet piektajā dienā šuvi grieza vaļā un tīrīja strutas. Tātad satriecoša diagnoze VĒZIS. '

Bērzu alejas onkoloģiskajā centrā ārstam pajautāju, cik man vēl atlicis dzīvot. Atbilde skanēja:nekādu izredžu. Iedomājieties 43 gadu vecumā uzzināt, ka esi nolemta…

Izgāju četrus ķīmiskās terapijas kursus. Jutos aizvien sliktāk. Daudzi, kas kopā ar mani ārstējās, jauir viņsaulē. Arī es gatavojos turp doties.

Pie Jums nokļuvu nejauši, bez jebkādas ticības. Domāju, ka sliktāk vairs tik un tā nevar būt.Asinssastāvs bija briesmīgs: leikocīti 2, hemoglobīns 69. Šausmīgi sāpēja mugurkauls un jostasvieta. Tikļoti reiba galva, ka nevarēju viena pati iziet laukā. Seja dzeltena kā vasks. Krūšu kreisajā pusē 8centimetrus liels sacietējums. Rudenī vajadzēja operēt, bet es biju pārliecināta, ka tik ilgi nenodzīvošu…

Pēc pirmā seansa viss stipri sāpēja un ļoti gribējās gulēt. (Pirms tam es gulēju faktiski divas stundasdiennaktī mocīja briesmīgas sāpju lēkmes.) Tajā dienā es kā beigta nogulēju 12 stundas. Pamodusies patineticēju: man nekas nesāpēja. Pirmās sērijas vidū aizgāju un nodevu asinis. Onkologi nenoticēja, likaasinis analīzei nodot vēlreiz. Bet arī tad rezultāts nebija mainījies tas bija lielisks. Viņi man jautāja, koesmu darījusi. Teicu, ka ārstējos pie Jums. "Tad jau viss skaidrs!"

Pamazām izzuda sāpes mugurkaulā. Vasarā strādāju dārzā un absolūti nejutu nogurumu. No dabasesmu melnīgsnēja, taču pēdējos piecus gadus iedegums neķērās klāt, lai gan par slimību tolaik vēlnezināju. Bet šovasar, kaut ne reizi netiku sauļojusies, atkal kļuvu melnīgsnēja kā čigāniete. Rudenīierados uz operāciju, bet ārsti audzēju vairs neatrada. Nosūtīja uz USI. Noskaidrojās, ka viss ir labi.Tātad mana pati briesmīgākā kaite ir atkāpusies. Asinssastāvs kopš tā laika vairs nav pasliktinājies.Seansos ar sirdi un miesu atpūšos. Pēc tiem esmu apgarota, gatava kalnus gāzt! Liels paldies Jums, mansDoktor!"

(Pēc dinamiskās novērošanas datiem, pēc gada pacientes stāvoklis bija stabils, vēlāk viņa no valstsaizbrauca.)

Daudzi no zālē sēdošajiem ārstējas jau trīs četrus gadus un pat ilgāk. Cilvēki apsēžas vienā un tajāpašā vietā, jo zina: Doktoram tā ir vieglāk strādāt. Viņš jūt zāli, noskaņojas uz katru pacientu. Tāpēckatram ir sava vieta un ārstēšanas procesā to mainīt nav ieteicams.

Ierodoties uz seansiem, es jūtos ļoti neveikli, jo man nav hroniskas slimības. Ja nu vienīgi kādassīkas kaites. Mani moka vainas apziņa par to, ka es šeit ieņemu kāda cita vietu, ka kādam citam šie seansiir simtkārt vairāk vajadzīgi nekā man. Vienīgais attaisnojums ir mana viskvēlākā vēlēšanās uzrakstītgrāmatu par S. Konovalovu kopā ar viņu, lai par brīnumainās izveseļošanās iespēju uzzinātu pēc iespējasvairāk slimnieku, kuriem vairs nav nekādu cerību.

Šajā laikā esmu ievērojusi, cik bieži cilvēki sūdzas par veselību. Ļoti bieži! Agrāk šādas sūdzībaslīdzjūtīgi noklausījos, un viss. Bet tagad tūdaļ saku: "Kā? Vai jūs tiešām nezināt?… Nezināt, ka irbrīnišķīgs Doktors? Ka ārstēšanās tā ir milzīga bauda, nevis gara rinda pie vienaldzīga poliklīnikas ārsta?

Jums neviens nespēj palīdzēt? Jūs nemaz nevarat iedomāties, kā jums ir paveicies! Kā mums visiem irpaveicies!"

Netālu no manis sēdošais vīrietis smagi elpo. "Viņš droši vien šeit ir pirmo reizi?" apjautājos savaikaimiņienei, kas uz seansiem nāk jau četrus gadus. "Ko jūs! Viņš jau trīs gadus nāk!" viņa atbild. "Nu un?"es brīnos. "Vai tiešām nepalīdz?" "Kāpēc nepalīdz! Pirmajā gadā viņu šurp atnesa. Otrajā gadā veda kādasieviete. Bet tagad pats brauc." Atkal paskatos uz vīrieti un tikai tagad saprotu, cik daudz viņš izcietis, cikbriesmīgi mocījies un ko viņam nozīmē šie seansi, kas ļāvuši atgriezties dzīvē.

No slimības vēstures 1009678 (dzimšanas gads 1943.): "Godājamais Sergej Sergejevič! Manasslimības sāka parādīties, kad biju sasniegusi 40 gadu vecumu, bet 49 gadu vecumā jau biju otrās grupasinvalīde ar kuplu slimību buķeti: urīnakmeņu slimība, akmens kreisajā nierē, hronisks pielonefrīts, kreisāspuses nefroptoze.

1995. gada 6. martā kreisās nieres kolikas lēkme, 15. martā urīnvada augšējās trešdaļas attēlāsaskatāms 0,5 cm liels akmens, kreisās nieres funkcijas krasa pazemināšanās, 2. 3. pakāpes hidronefroze,kreisās nieres augšējā bļodiņā 0,5 cm liels akmens. Veselu mēnesi nieres funkcija neatjaunojās…

…Pirmo reizi ierodoties pie Jums uz seansiem vēl hospitālī, es, tāpat kā daudzi citi, tiem neticēju,neuzņēmu tos nopietni. Bet tagad katrs seanss man sāpīgi atgādina par zaudēto. Ja būtu Jūs sapratusiagrāk, dzīvi būtu divi man dārgi cilvēki! Es pie Jums atnācu ar cerību un ticību, ka varu būt un būšuvesela, un ar katru seansu šī ticība nostiprinās. Pagaidām vēl ātri nogurstu, taču kreisā niere gandrīz vairsnetraucē…

…Šodien USI parādīja, ka niere darbojas, nav hidronefrozes, otrs akmens arī izzudis. Paldies Jumspar to, ka esat kopā ar mums!"

Cik gan daudzi ārsti tuvākajā laikā jutīsies samulsuši, neatrodot attēlā audzēju, kurš vēl vakar bija,ādas bojājumus, no kuriem slimnieks nebija spējis atbrīvoties pēdējo trīsdesmit gadu laikā, artrozes,čūlas pēdas, žultspūšļa akmeņus? Jūs nezināt? Bet es zinu: tieši tik daudzi, cik pacientu patlaban ārstējaspie neparastā Doktora.

No slimības vēstures 1011583 (dzimšanas gads 1931., ginekoloģe): "…Es neesmu no tiem, kas notictūlīt. Man par Jums stāstīja tie, kas gāja pie Jums ārstēties, taču es arī par viņiem pasmējos. Kā tad!Aizej, pasēdi zālē un visas slimības pāries? Hroniskās slimības vispār nekad nepāries! Kārtējāsaasinājuma laikā lietojiet tabletes, neēdiet un nedzeriet to, ko nedrīkst. Ja ir kas sarežģītāks, jātaisaoperācija, turklāt jo ātrāk, jo labāk. Tā es agrāk domāju. Bet man teica: aizej, paskaties, paklausies, pēctam izdarīsi savus secinājumus. Un es aizgāju.

…Tagad esmu pavisam cits cilvēks. Ticu katram Jūsu vārdam. Šķiet, ka medicīna vispār ir tālu nopilnības. Nabaga ārsti, katru dienu viens un tas pats: hroniskie slimnieki un tikai viena atbilde: nāksiessamierināties…"

No slimības vēstures 1010587 (dzimšanas gads 1933., ārste): "…Tagad, uzklausījusi slimnieku,dodu centra telefonu. Runāju tikai ar tiem, kuri saprot vai, es jūtu, vēlas saprast. Bet ar tiem, kuri grib, laiārstēšanas būtību izskaidro divos vārdos, vai visu noliedz, sarunu neturpinu, lai nesagrautu savu Smalkoķermeni…"

No slimības vēstures 1008584 (dzimšanas gads 1973., stomatoloģe): "…un vēl esmu ievērojusi.Atnāk pie manis slimnieks. Viņam sāp zobs. Es paskatos, paklaudzinu, pataustu, bet viņš saka: "Dakterīt,sāpes norimst, man kļuva vieglāk…" Kad to pateica pirmais, otrais, trešais man nāca smiekli. Bet, kad tasatkārtojās desmito i'eizi un vēl un vēl, patiešām kļuva interesanti. Paldies Jums par visiem mums…"

VISUMA UZTICĪBA, CILVĒKU UZTICĪBA Visums ir Doktoram pavēris un joprojām turpina pavērt atklāsmes ceļu. Posmu pa posmam, soli pa

solim. Visu savu dzīvi viņš tūdaļ pakļāva šim Ceļam. Citādi nevar. Nevar palikt parasts cilvēks, ļautiescilvēciskām vājībām, bet divas vai četras stundas dienā seansu laikā darīt brīnumus. Šis Ceļš prasa, laicilvēks tam nododas pilnībā ar visām domām, vēlmēm, jūtām. Nav iespējama pat vismazākā nepatiesība.Un nav iespējams no šā ceļa nogriezties. Tāpēc ka atpakaļceļa nav. Tāpēc ka tas ir izraudzīts, tātad irjāpilda tā noteikumi. No šā ceļa var vienīgi nogāzties, nokrist. Var paklupt, taču tikai tāpēc, kanezināšanas dēļ sperts aplams solis.

Tie, kas nostājušies uz šā ceļa, nolemti vientulībai."Šajā laikā," stāsta S. Konovalovs, "esam pazaudējuši visus savus draugus un labos paziņas. Viņi

nespēj saprast, kāpēc mēs nevaram tikties, kāpēc nenākam ciemos, kāpēc nezvanām. Bet es viņiemnespēju to izskaidrot, jo labi saprotu, ka visa mana dzīve, tāpat kā manas sievas mana vistuvākā drauga unbiedra dzīve, tagad pieder cilvēkiem."

Cilvēkam, kas nostājies uz šā ceļa, nevar būt citu darbu, aizraušanos, kaislību. Visa viņa degsme irjāpakļauj tam, lai virzītos pa šo Ceļu uz priekšu. Augstāko Spēku uzticības pakāpe, bet tātad arī turpmākāizzināšana ir atkarīga ne tikai no redzamajiem darbiem, bet arī no visapslēptākajām domām.

Nu jau astoņus gadus Doktors iet šo grūto ceļu un nenogurstoši dāvā saviem pacientiem ne tikaiveselību, bet arī dvēseles siltumu, bezgalīgu labestību un uzticību savam darbam, tātad pirmām kārtāmviņiem.

Nu jau astoņus gadus viņš iznāk uz skatuves un viņu pārņem nepieredzēta, nepārejoša sajūsma, katūlīt, dažas minūtes pirms seansa, viņu gaida tikšanās ar Radīšanas Enerģiju. Un viņš spēj šo Enerģijuvadīt, spēj palīdzēt tūkstošiem zālē sēdošo cilvēku. Daudzi no viņiem raugās uz skatuvi ar pēdējāmcerībām. Viņš to zina. Tāpēc ka viņš ir šī Cerība, kas pēc mirkļa pārtaps Doktora pārliecībā par savuspēku un slimā cilvēka ticībā Doktora un sava organisma bezgalīgajām iespējām.

Ir pagājuši jau astoņi gadi, bet pie šīm sajūtām nevar pierast. Pie tām nevar pierast nedz patsDoktors, nedz viņa pacienti. Tāpēc ka tas ir Ceļš uz bezgalību. Ar vienu mūžu ir par maz, lai to aptvertu.Tagad daudzi pacienti ierodas zālē ne jau tādēļ, lai atbrīvotos no slimībām. Viņi jau ir veseli. Viņusvilina jaunais Ceļš, ko paver Doktors. Dvēseļu dziedinātājs? Audzinātājs? Kas viņš ir?

No slimības vēstures 10013189 (dzimšanas gads 1966.): "…Kad mēģinu anketās Jums pastāstīt, kāes uztveru Jūs un Jūsu seansus, vienmēr palieku neapmierināta, tāpēc ka vārdos to nav iespējams izteikt.Vārds it kā nav īstā zīme, īstais "kods". Ja es prastu rakstīt mūziku, taču es to neprotu! Ja tomēr mēģinātupateikt vienā teikumā, tad vēl pavisam nesen tas būtu ļoti garš un ietvertu vārdus par Iesvaidīšanu, parVisumu, Dievu, Dievišķo Enerģiju, Informatīvajiem laukiem. Tagad, kopš Jūs pazīstu trīs gadus, teikšu, kaJūs man esat kā ceļš pie sevis. Un tagad šie vārdi ietver visu: gan fizisko, gan garīgo veselību, gancilvēka misiju, gan Dievišķo Visumu ikvienā no mums. Es nāku pie Jums, lai uzklausītu Jūs, lai parunātuar sevi, lai šķīstītos, atbrīvotos no nīcīgā, lai sajustu Svētlaimi, kuru vārdos tik tiešām nav iespējamsaprakstīt. Un, lai gan pie sevis ejamais ceļš ir grūts, tomēr reizē arī ļoti interesants. Droši vien šīizzināšana ilgst visu mūžu."

No slimības vēstures (dzimšanas gads 1939.): "Ja man jautātu, kas ir Doktors Konovalovs, esatbildētu tā: Sergejs Konovalovs pirmām kārtām ir Doktors, kam Dievs piešķīris unikālas spējas unvarēšanu. Viņš ir

Doktors, kas apsteidzis laiku un ārstē cilvēkus ar jaunām, tikai sev zināmām metodēm unpaņēmieniem. Viņa ārstnieciskajos seansos valda miers, ticība, cerība un mīlestību. Cilvēks tic viņam unjūt viņa dziedniecisko iedarbību. Seansu gaitā katrs nostiprinās miesā un garā, kļūst aizrautīgs. Viņa ticībaizdziedināšanai top absolūta. Pamazām sagrūst slimības karkass. Sāk noārdīties slimības perēkļi, un

pakāpeniski, it kā nemanāmi cilvēks izveseļojas, turklāt, kā rāda prakse, uz visiem laikiem, tāpēc ka tiekiznīcināti slimības cēloņi. Tādējādi izpaužas Doktora unikālās spējas ārstēt hroniskās slimības, kurasdēvē par neārstējamām. Vispār varu teikt, ka viņš ir tieši tas Doktors, kas var palīdzēt arī jums."

Atskatoties uz noieto ceļu, S. Konovalovs nekad nav nožēlojis to, kas palicis pagātnē: nepabeigtadisertācija, augsti amati, grādi.

"Tiklīdz sapratu, ka viss medicīnas institūts, sakopojis visus savus labākos pārstāvjus un visaslabākās zāles, nespēj konkrētu slimnieku izglābt no hroniskas slimības, es nolēmu aiziet. Aiziet nevis noslimnieka, bet no tiem uzskatiem un priekšstatiem, kurus man centās iepotēt visus divdesmit medicīnāpavadītos mūža gadus.

Es nemēģināju zinības avotu meklēt citos medicīnas virzienos tautas medicīnā, okultajā medicīnā utt.Tā kā man bija pietiekami stabilas zināšanas, ko biju ieguvis institūtā, Kara medicīnas akadēmijā,kvalifikācijas celšanas kursos un tieši darbā kopā ar brīnišķīgiem, zinošiem, pieredzējušiem kolēģiem,nolēmu paklausīt intuīcijai. Ļaut vaļu iekšējam "Es", izvilināt no atmiņas dzīlēm zināšanas, kuras glabāmūsu organisms, bet kuras apslāpē mūsu apziņa. Tagad es apzināti neattīstu šo tēmu, jo tieši tā jau irAtklāsmes ceļš."

Viņš tiecas saskatīt tikai tās zīmes, kuras rāda Liktenis, virzot pretim jaunajam ceļam. Šķiet, kaEnerģija ar viņu eksperimentēja, cenšoties atrast kopīgu valodu. Murmanskā, sev par pārsteigumu, viņšsāka dzejot. Gluži vienkārši pārņēma tāda jutoņa, ka roka tvēra spalvu un uz vietas tapa dzejolis. Tā bijabrīnišķīga sajūta, un tolaik viņš katru dienu rakstīja pa dzejolim, absolūti nesaprazdams, no kurienes tasrodas un kā tas notiek. Pēc tam, dažus gadus vēlāk, tikpat pēkšņi sāka sacerēt mūziku. Proti, viņš nemaznedomāja to darīt, nesēdēja pie klavierēm, takti pēc takts "izdomājot" melodiju, nē. Mūzika pati veidojāsviņa dvēselē, viņš sēdās pie instrumenta, un tas uz viņa pirkstu pieskārieniem atsaucās ar brīnumaināmskaņām. S. Konovalovs nekad nav tiecies kļūt par dzejnieku vai komponistu. Pat tad, kad viņa mūzikakļuva populāra, viņam ne mirkli neienāca prātā doma pamest medicīnu. Iespējams, ka tieši tāpēcEnerģijas īstais spēks atklājās tieši šajā ceļā cilvēku dziedināšanas ceļā. Tas it kā viņu pārbaudīja…

"Zināšanu nepietiekamību, bet būtībā to trūkumu," tā pēc gadiem noieto ceļu vērtē Doktors,"kompensēja milzīgā ticība tam, ko es daru. Kompensēja ārsta zināšanas un pieredze un, protams, manupacientu izveseļošanās. Bet, pats galvenais, es tolaik nejutu, ka trūkst zināšanu. Tolaik vēl nesapratu visu,kas ar mani notiek. Tikai pamazām sajutu Viņa klātbūtni manī, man līdzās, visā atmosfērā, kurā atrados…"

Šī sajūta bija spēcīga, reāla, fiziski uztverama. Un katru dienu, kad vakaru pakāpeniski nomainījanakts, S. Konovalovs iegāja virtuvē, vienmēr strikti vienā un tajā pašā laikā, apsēdās uz krēsla, vienmērskatījās vienā un tajā pašā punktā un … sarunājās. Sākumā tā pat nebija saruna. Tolaik viņš vēl neuzdevajautājumus, nestrīdējās… Bet tikai juta, kā kaut kas pilnīgi reāls, samanāms stāv viņam aiz muguras, kākaut kāds Spēks apskauj plecus, glauda galvu, sniedz zināšanas. Viņš baidījās pakustēties, atskatīties,ieraudzīt. Baidījās, ka tas ir tikai fantāzijas auglis, ka pagriezies viņš neko neieraudzīs, baidījās, ka tasviss ir tikai pašapmāns. Bet nav taču nekā briesmīgāka par melošanu sev pašam. Viņš centās sadūšoties,lai pagrieztos atpakaļ, tomēr pagaidām nebija gatavs tam, ko ieraudzīs.

Slimnieki izveseļojās tā bija realitāte. Jau desmitiem slimnieku jutās brīnišķīgi, pateicoties Spēkam,kuru viņš mācījās vadīt. Tā nebija fantāzija, nebija izdomājums. Pateicoties tā iedarbībai, slimniekiem arbojātām apakšējo ekstremitāšu artērijām kājas kļuva siltas, šie cilvēki spēja staigāt, viņi nogāja tādusattālumus, par kādiem pat vairs nesapņoja. Viņi priecīgi un aizrautīgi stāstīja Doktoram un kaimiņiempalātā par saviem panākumiem. Tolaik jau bija gūtas neskaitāmas uzvaras pār slimībām. Un pats Doktorsjuta Spēku vairāk nekā jebkurš cits, redzēja rezultātus, bet…

"Bet ārsta loģika. Ak šī ārsta loģika! Tā man nedeva mieru, tā gluži kā smags enkurs turēja mani cietun negribēja laist vaļā."

Viņš tomēr nespēja atskatīties. Baidījās, ka pagriezīsies un neko neieraudzīs. Neieraudzīt un zaudētticību Spēkam nozīmētu sagraut pagaidām vēl trauslo, vēl iedīglī esošo jauno loģiku, kas vēlāk aizveda

viņu līdz izpratnei par slimību cēloņiem, līdz vesela organisma teorijai.Viņš ticēja, saprata, juta, bet nepagriezās. Un tad šis Spēks atklājās viņa sievai, kurai nebija ne

jausmas par to, kas notiek ar vīru. Protams, viņš bija stāstījis par jauno dziedināšanas metodi, taču daudzko nepateica līdz galam, jo negribēja viņu nobiedēt. Antoņina vienmēr ir bijusi reāli domājošs cilvēks,allaž turējusies tālu no jebkurām nereālām lietām un strādājusi visnotaļ "pasaulīgu" darbu. Un tomērVisums, tā dzīvā mikrodaļiņa vispirms atklājās, materializējās tieši viņai. Pēc tam daudzus mēnešusAntoninas kontakti ar Spēku, kas atnāca pie Doktora, bija materiāli. Tagad S. Konovalovs zina, kāpēc tānotika, bet toreiz tas kļuva par pārbaudījumu ne tikai viņam. Un nav zināms, kā veidotos Doktoraturpmākais ceļš, ja Antoņina nebūtu tikusi galā ar šo pārbaudījumu.

Sieviete, kas atrodas līdzās vīrietim, ir viņa liktenis. Liktenis, kuru vīrietis izvēlas. Cik ģeniālusvīriešus pazīst vēsture, tikpat daudz viņiem līdzās ir bijušas neparastas sievietes. Pāris tā ir nedalāmavienība, un, godinot "stipro" pusi, vienmēr vajag pienācīgi novērtēt arī "vājo" pusīti. Vai gan Doktorstagad spētu savas dvēseles tīro gaismu dāvāt pacientiem, ja sieva nebūtu pieņēmusi viņa izraudzīto ceļu?Un vai šī gaisma būtu tikpat spilgta? Un vai Doktora acis nebūtu apslēptu skumju pilnas? Tagad to vartikai minēt. Taču Antoņina spēja vīru saprast un atbalstīt, un tā ir ne tikai Doktora, bet arī viņa pacientuliela laime.

Nevaru šeit necitēt Antoņinas vārdus, kurus viņa teica vienā no 1998. gada novembra sērijasseansiem. Viņa faktiski nekad par sevi nerunā, tāpēc ne jau visi pacienti var teikt, ka pazīst viņu tikpatlabi kā Doktoru. Tādēļ šie vārdi ir tā vērti, lai tos atkārtotu arī grāmatā. Šī Doktoram paša tuvākā cilvēkasirsnīgā grēksūdze atgādina par galveno: par to, cik grūts ir izziņas ceļš, iekšējās izaugsmes un attīstībasceļš. Tāpēc, lasot šo grāmatu, necentieties visu, kas tajā teikts, saprast vienā rāvienā, visu tūlīt izmērīt arsavu olekti, salīdzināt ar to, ko jau zināt. Citādi zaudēsit iespēju uzzināt kaut ko pilnīgi jaunu, neparastu…

"Labrīt, mūsu mīļie pacienti!Pirms vairāk nekā sešiem gadiem es pirmo reizi kāpu uz ārstniecības zāles skatuves, lai teiktu

ievadvārdus pirms Doktora uznākšanas. Tolaik es gribēju visu savu dzīvi veltīt vienam vienīgamcilvēkam, palīdzēt tikai viņam Doktoram. Likās, ka viss pārējais pastāvēs tikai līdztekus, proti, būsotršķirīgs. Sā ceļa sākumā es daudz ko nesapratu un pat nespēju iedomāties. Bet tagad, pēc sešiem,gadiem, pirms katra ārstniecības seansa uztraucos, mokos, šaubos, zaudēju dvēseles līdzsvaru un mieru,tāpēc ka tagad saprotu, kādu smagu nastu esam sev uzvēluši, kādu milzīgu atbildību, esam uzņēmušies ganjūsu, gan Dieva priekšā. Mūsu misija, kas būtībā ir atteikšanās no sevis, kļuvusi par mūsu dzīves mērķi,mūsu reliģiju, mūsu pasauli, mūsu Templi.

Kad jums kārtējā seansu sērija beidzas, jūs izklīstat pa savām mājām, atgriežaties pie ierastajiemdarbiem, tomēr paliekat kopā ar mums, mūsos, un mums pat sēriju starplaikos ne mirkli nav miera.Dažkārt daudz spēka ir nepieciešams pat tam, lai pateiktu kaut vienu jaunu vārdu. Bet runa taču ir parveselu medicīn as virzienu, par mūsu dziedināšanas un cilvēku audzināšanas metodes likteni. Tiekuzskatīts, ka ārsts nedrīkst emocionāli pieķerties pacientiem, taču gan pats Doktors, gan visi mēs, viņapalīgi, katru dienu izjūtam tik spēcīgu morālo un emocionālo spiedienu, ka pilnīgi aizmirstam Aristoteļabrīdinājumu par īstas traģēdijas cēloņiem, par žēlumu un bailēm. Bet kā var nesaprast visus nelaimīgosslimos cilvēkus, īpaši vecos ļaudis un bērnus, kas ir tik neaizsargāti un lādzīgi, kā var nejust viņiem līdzi? "

Un tā Antoņina atrodas līdzās vīram, atbalstot viņu pašu un iedvesmojot viņa pacientus. Seansu laikāstāvot aiz kulisēm, nedz viņa, nedz asistenti, kas strādā zālē, enerģijas labdabīgo ietekmi nejūt. Vismaznejūt tā kā pacienti, kas ērti sēž savos krēslos. Visi šie palīgi ir noskaņojušies uz zāli, uz sāpēm, ciešanāmun nelaimēm tajā. Antoņina neievēro padomus, ko Doktors bieži dod saviem pacientiem: neielaist savāsirdī sāpes. Viņa nemitīgi laiž šīs sāpes cauri savai sirdij.

Taču tas viss attiecas uz tagadni. Bet pirms divdesmit pieciem gadiem, kad viņa ar Sergeju (tolaikvienkārši Sergeju) iepazinās ansamblī, kur viņš spēlēja klavieres, bet viņa dziedāja, neviens no viņiem

droši vien nenoticētu nevienam vārdam, ja kāds sāktu pareģot abu nākotni. Arēji viņi ne ar ko neatšķīrāsno apkārt esošajiem jaunajiem dzīvespriecīgajiem cilvēkiem, tāpēc Antoņina tikai pasmaidīja par kādasgados vecākas draudzenes vārdiem, kad tā, iepazinusies ar Antoņinas līgavaini, domīgi sacīja: "Zini, viņšbūs ievērojams cilvēks!"

Konovalovu ģimenes dzīve vienmēr ir bijusi nemierīga, īpaši pirmajos gados Murmanskā, kur pēcnorīkojuma nosūtīja Sergeju: nakts izsaukumi, ārkārtas situācijas, kurās steidzami bija vajadzīga Doktorapalīdzība, nelaimes gadījumi. Antoņina centās cieši neaizmigt, lai ziņnesis, kuru bieži nakts vidū sūtījapēc Doktora, ar skaļu klauvēšanu nepamodinātu mazo dēlēnu. Būdama vēl miegā, viņa dzirdēja, kānoklaudzēja āra durvis, un paspēja atvērt dzīvokļa durvis, iekams atnācējs bija pieklauvējis. Viņanebrīnījās par to, kāpēc nevis pēc citiem, bet tieši pēc Sergeja sūtīja visbiežāk. Daļā bija vēl trīs ārsti,taču viņa zināja, ka vīrs ir Dieva dots ārsts. Viņš bija izvēlējies nevis profesiju, bet gan likteni.

Kaut arī ārējie apstākļi bija nemierīgi, ģimenei nebija svešs īsts miers miers, kuru sirdij sniedz tikaipatiesa mīlestība un cieņa vienam pret otru.

Reiz Antoņina saslima. Vīrs, kurš tolaik jau bija ieguvis zināmu pieredzi pacientu ārstēšanā arenerģiju, nosēdināja viņu uz krēsla, lūdza atslābināties un sāka enerģētisko iedarbību. Bet viņa skatījās uzvīru ar apbrīnu… Šajā brīdī viņa saprata, ka šo spēku pazīstjau sen, kopš pašas pirmās tikšanās arSergeju. Šī smaguma sajūta laiku pa laikam viņu pārņēma visus šos gadus. Antoņina pamazām bija pie tāspieradusi un uzskatīja, ka to rada nogurums, atmosfēras spiediena svārstības, savārgums. Bet izrādās…

Noticēt vīra pārdabiskajām spējām viņai nebija sarežģīti, taču pieņemt viņa jauno dzīvesveidu, kodiktēja šīs spējas, izrādījās pietiekami grūti. Bet Doktora dzīvesveidu tagad nepārprotami noteica dai'bs,darbs un vēlreiz darbs. Septiņos no rīta viņš cēlās un gāja uz hospitāli, bet vakaros brauca uz seansiemmazā zālītē kaut kur priekšpilsētā. Kad atgriezās, pulkstenis rādīja pāri pusnaktij; ja pēkšņi atcēlaelektriskā vilciena reisu, varēja ierasties arī divos trijos naktī. Bet no rīta atkal hospitālis, vakarā atkalseanss. Kurš parasts cilvēks spētu izturēt tādu darba ritmu? Un kura sieva būtu sajūsmā par to, ka vīruredz tikai pusstundu diennakts laikā? Dabiski, ka sāka rasties neizpratne, pat protests pret to, ko dara vīrs.Sīkie strīdi varēja pāraugt konfliktā. Taču šie strīdi bija īsi, jo arī tiem laika nepietika, turklāt neierastiģimenē, kur līdz šim bija valdījis miers un saskaņa. Reiz, kad strīda karstumā ātrās dusmās bijapieprasījusi, lai vīrs izbeidz savus seansus, Antoņina sajuta, ka viņu apņem karsts smags vilnis un neļaujfrāzi pabeigt. No pārsteiguma viņa burtiski aizrijās un apklusa. Bija tā, it kā enerģija teiktu: "Neaiztiecviņu, netraucē!" Antoņina to uztvēra kā patiesus draudus. Taču draudi neradīja bailes, vien vedinājapamazām saprast, ka vīrs ne tikai ārkārtīgi nodevies darbam, bet arī pilda sev uzlikto misiju… Kas touzlicis? Vai tiešām tas Spēks, kas viņu apveltījis ar tādu neparastu talantu, tagad prasa pilnīgu atdevi,aizvācot no vina ceļa visu, kas varētu traucēt?

Antoņina sāka vērīgāk lūkoties uz to, ko dara vīrs, uz to, kas viņam sanāk. Viņa ārstēšanas rezultātijau tolaik pārspēja visas uz tiem liktās cei'ības: gan pacientu, gan arī paša Doktora cerības.

Tātad Enerģija ir labdabīga? Taču Antoņina vēl atcerējās to "dzelžaino tvērienu", un viņai bijanedaudz baisi.

Pēc kāda laika Antoņina saslima. Viņa bija palikusi mājās viena, jo nolēma pagulēt, cerēdama, kaslimības pāries. Un tad atkal sajuta Enerģiju. Taču tas nebija draudīgais un no mīļotā cilvēkaatstumjošais spēks, ar kuru viņa bija nesen saskārusies. Tagad Enerģija viņu apņēma no visām pusēm unpašsajūta vienā mirklī uzlabojās. Šoreiz enerģija bija maigāka par māti, kas rūpējas par savu bērnu,mīlīgāka par kaķēnu, gādīgāka par visrūpīgāko slimnieku kopēju. Tagad tā bija nevis sāncense, bet gandraudzene un sabiedrotā.

Kopš tā laika viss mainījās. Nogurusi no tā, ka vīrs jāpārtver ceļā no hospitāļa uz seansu, lai iedotusviestmaizes (ieturēt pusdienas Doktoram parasti nebija laika, vai arī viņš to aizmirsa izdarīt), Antoņinanolēma no darba aiziet un sevi pilnībā veltīt vīram. Tikai vīram tā viņa domāja sākumā. Taču no tā nekasnesanāca. Viņai neizdevās ignorēt to, kas bija kļuvis par vīra dzīves jēgu, ignorēt darbu. Drīz arī viņa

nodevās šim darbam ar sirdi un dvēseli, jo nespēja nocietināties pret tām ciešanām un sāpēm, kas valdījakatrā pacientu pilnajā zālē. Jau pēc dažiem mēnešiem viņa, pārvarot milzīgu satraukumu, izgāja uzskatuves, lai seansa ievadā nomierinātu pacientus un noskaņotu viņus uz gaidāmo dziedināšanu.

"Mūsu zālē ne tikai noris ārstēšana, bet ari tiek veidots vesels cilvēks, vesela personība. Šeit netikai atvieglo pacientu stāvokli, remdējot sāpes un veicinot rētu radīto deformāciju uzsūkšanos. Seit tiekatklāti un novērsti slimību cēloņi, kas slēpjas dziļi cilvēka apziņā, viņa dvēselē, viņa kļūdās, viņa patiesibarbariskajā attieksmē pret sevi un apkārtējiem cilvēkiem…

…Mūsu organisms ir tik ļoti sarežģīta mašīna, ka to spējis radīt vienīgi ģēnijs. Un tikai Dievs vienzina, cik grūti ir gan pacientam, gan ārstam tikt skaidrībā par slimības cēloņiem. Mūsu seansos cilvēksveselību atgūst dabiski, jo mēs pa kripatiņai iepazīstam Dabas likumus. Daba ir visizcilākais Ārsts, tāpārzina visus dziedināšanas noslēpumus. Ja mums turklāt ir arī apskaidrots skolotājs, tad vismaz pusemūsu problēm u jau ir atrisinātas. Pārējais ir atkarīgs no jums pašiem…"

Antoņina piedzima nelielā ciematiņā, kur nebija ne skolu, ne poliklīniku, ne ārstu. Mācīties unārstēties ciemata ļaudis vēl joprojām brauc uz tuvējo pilsētu. Tāpēc tad, kad Antoņina kopā ar vīruapciemo tuviniekus, ciematā sākas rosība. Vēsts par to, ka pie sievasmātes ieradies ārsts nogalvaspilsētas, ātri aplido visas mājas, un ciemošanās pārvēršas par ārstniecisko seansu rīkošanu.

"Reiz," stāsta Antoņina, "Sergejs ārstēja vecīti, kas bija paralizēts…""Es viņu neizārstēju," komentē S. Konovalovs, kuram visās lietās patīk precizitāte, "nepaspēju, bija

maz laika. Mani kāda sieviete pasauca pie sava vīra, kurš pēc katastrofas jau desmit gadus bijapiesaistīts pie ratiņiem, kājas pavisam neklausīja. Paņēmu līdzi dēlu, un mēs devāmies pie pacienta.Seansa laikā vecītim pirksti atguva spēju kustēties, pēc tam kājas sāka burtiski raustīties. Tas satrieca ganviņu, gan Jaroslavu. Protams, laika bija par maz, lai izārstētu tik nopietnu kaiti. Domāju, ka tam būtunepieciešama vismaz pusgadu ilga ārstēšana mūsu klīnikā."

Taču vēsts par šo notikumu izplatījās visā apkaimē. Un tad uz ciemata ceļa izveidojās vairākussimtus metru gara mašīnu rinda. Kaut kas tāds šeit vēl nebija pieredzēts. Turpmāk līdz ar Konovalovuierašanos māja ikreiz pienāca ļaužu pilna. Viņi nesa ūdeni uzlādēšanai un kāri tvēra katru Doktora vārdu.Tie bija visatsaucīgākie pacienti viņa mūžā, strādāt ar viņiem bija viegli un vienkārši. Cilvēki mazajā,taču Dieva neaizmirstajā ciematiņā bija saglabājuši tīras sirdis un domas. Viņi atvēra Doktoram savudvēseli un nešaubīgi sekoja viņam, ticēdami šim cilvēkam un sev.

"Seit ļaudis dzīvo tuvāk zemei un Dabai un nav vēl aizmirsuši tās likumus. Labi atceros, kā manavecmāmiņa rūpējās par sevi. Viņa dzīvoja atsevišķi un, lai kā mamma lūdza viņu pārcelties pie mums,nekad tam nepiekrita. Vecmāmiņa pati saimniekoja pat tad, kad viņai bija jau vairāk nekā septiņdesmitgadu. Vecumdienās sāka sāpēt kājas. Katru vakaru viņa vārīja dažādas zāļu tējas un vannoja tajās kājas,skaitot: "Manas nabaga kājiņas, tik ļoti šodien pārstrādājušās, tagad atpūtieties…" Tā arī nostaigāja arsavām kājām līdz pašām beigām. Pārkāpusi pāri astoņdesmit gadu slieksnim, reiz vasaras vidū patiieradās pie meitas. Ienāca pagalmā, apsēdās uz soliņa zem zīdkoka un teica: "Meitiņ, atnācu nomirt."Meita, to izdzirdusi, sastinga, bet tad sakopoja spēkus un atbildēja: "Mamm, jūs vēl tik drīz nemirsit. Patisavām kājām taču atnācāt pie manis…" Viņa apsēdās uz soliņa blakus mātei, mīļi apskāva veco sievieti,abas kādu brīdi vēl parunāja, pēc tam māte atspieda galvu pret meitas plecu un klusi šķīrās no šīspasaules mierīgi un viegli."

Un tas vairāk līdzinās nevis nāvei šā vārda briesmīgajā nozīmē, kādu pazīstam kopš bērnības, betgan tai nesāpīgajai pāriešanai citās cilvēka enerģijas pasaulēs, par kuru seansos runā Doktors.

Gadījās, ka kāds par Doktora iedarbības rezultātiem arī pasmaidīja…Akas ūdens Antoņinas vecāku mājā, protams, bija uzlādēts, tāpēc ka tieši tur "atpūtnieks" Doktors

rīkoja savus dziednieciskos seansus. Antoņinas tēvs pret ārstēšanu izturējās ar patiku, taču pret tās"blakusiedarbību" ar aizdomām. Piemēram, viņam patika pirms pusdienām iztukšot kādu glāzīti. Ieradums,tradīcija bija tik stipra, ka nerēķinājās nedz ar gadiem, nedz ar sievas iebildumiem. Maza glāzīte kas tur

liels? Reiz, kad meita un znots atkal bija atbraukuši ciemos, viņš apsēdās pie galda, paņēma glāzīti,pacēla pie lūpām… un sastinga. Antoņina un viņas māte to pamanīja, saskatījās, pasmaidīja. Bet tēvspagrozīja glāzīti rokās, nolika uz galda, pamēģināja paņemt otrā rokā, atkal pacēla pie lūpām un atkalnolika uz galda.

"Ko tu to glāzīti grozi?" jautrā tonī jautāja Antoņinas māte. "Dzer taču!""Neiet iekšā," tēva balsī skanēja pārsteigums. Pēc tam viņš samiedza acis un pagriezās pret meitu:

"Ak Kungs, tas jūsu ūdens viss ir uzlādēts!"Un kopš tā laika ar savu krūzi skrēja uz aku pēc parastā ūdens.(Starp citu, uzlādētais ūdens palīdz arī atbrīvoties no alkohola atkarības. Daudzi pacienti anketās

stāsta, kā vīrs, dēls vai meita, kas dzēruši tikai no seansiem atnesto ūdeni, pat paši sev par pārsteigumuatteikušies no alkohola lietošanas.)

Lūk, tā arī atpūta dzimtajā pusē pārvērtās par darbu. Antoņina tagad pat aizmirsusi, kad viņi pēdējoreizi ir atpūtušies, pilnībā atslēdzoties no darba. Te sievietei pludmalē palika slikti uznāca astmas lēkme,un Doktors, protams, tūlīt nāca palīgā un pirms ātrās palīdzības ierašanās lēkmi "kā ar roku atņēma", betatpūtnieki pēc tam pārvērtās par pacientiem, un Doktors atkal ķērās pie darba. Te citā vietā redzeslokānokļuva meitenīte tās sievietes mazmeita, kas rūpējās par kārtību. Mazā skraidīja, lēkāja, bet Doktorspamanīja neglītos plankumus uz viņas rokām. "Nāc, paār-' stēsim tevi." Un atkal vēsts par Doktoruzibensātrumā izplatījās tālāk, un bezgalīgā straumē sāka plūst tie, kas vēlējās izārstēties.

Vai Antoņinai kaut kā ir žēl no savas iepriekšējās parastās, mierīgās dzīves? Ir žēl. Ar rūgtu nožēluviņa atceras, ka maz, pārāk maz, kā tagad šķiet, veltījusi laika savai vecmāmiņai. Viņa mācējusi teikt tikgudrus vārdus, tik pareizas domas paudusi. Tolaik Antoņina nav spējusi novērtēt visu šo gudrību. Nožēlo,ka darbs atrāvis no bērna, ka maz laika pavadījusi kopā ar viņu. Nožēlo, ka agrāk nav sapratusi to, kotagad saprot, ka nav zinājusi, nav apjautuši. Citādi būtu varējusi dāvāt vēl vairāk dvēseles siltuma, savasuzmanības, savas mīlestības…

Atgriezušies no šādas atpūtas, Sergejs un Antoņina Konovalovi atkal iziet uz skatuves. Taču viņi navaktieri ̂un zālē nebūt nav sapulcējušies viņu pielūdzēji. Šī zāle ir bēdu pilna. No tās ovāciju vietā plūstsāpes. Tie, kas atguvuši veselību, atnes ziedus katra seansa laikā ikreiz daži pušķi atrodas uz skatuves unaiziet. Bet vinu vietā nāk citi, tie, kuriem grūtais un garais ceļš uz izveseļošanos vēl priekšā. Tie, kuriatnākuši tikai tāpēc, ka citur vairs nav kur iet. Šie cilvēki neticīgi raugās uz skatuvi, allaž gaidot kādukrāpšanu, viņi dzīvē taču ir tik bieži mānīti, tāpēc gatavi jebkurā mirklī piecelties un aiziet. Un pie viņiemuz skatuves iznāk Doktors ar savu neparasto talantu, pieņemot gan viņu neticību, gan visiem cilvēkiem tikraksturīgo nepateicību, gan maldus. Iznāk tādēļ, lai iemācītu ticēt, mīlēt, lai piespiestu cerēt.

4. nodala prakse ..

FIZISKĀS SLIMĪBAS CĒLONIS Uzmetumos nākamajai grāmatai Sergejs Konovalovs rakstīja:"Esmu izvēlējies savu ceļu meklēšu slimību rašanās cēloņus un iespējas ietekmēt slimo organismu.

Kopš paša sākuma zināju, ka man tas būs ļoti smags un grūts ceļš. Tāpēc ka nekādu mācību grāmatu,monogrāfiju vai jebkādu citu grāmatu man nebija. Manā priekšā pavērās īsts nezināmā bezdibenis, un manvispirms vajadzēja uztaustīt Ceļu, kas ved uz Zinību. Šajā ceļā man vajadzēs daudz ko pārvarēt unpirmām kārtām parasta cilvēka loģiku un parasta ārsta loģiku. Bet tas ir ļoti, ļoti grūti. Šī loģika nemitīgiir kopā ar tevi. Tā nospiež, nomāc un neļauj brīvi domāt. Tā tikai šķiet, ka var sevi ievirzīt citā izziņasgultnē. Tā tikai šķiet tiem, kuri to nekad nav darījuši. Nav nekā vienkāršāka kā katru dienu lasīt un apgūtuzrakstītu, labi izklāstītu materiālu, bet pēc tam bravūrīgi "spīdēt" ar savām enciklopēdiskajāmzināšanām: "Šis autors raksta to un to, bet tas to un to. Kā, jūs neesat lasījuši?… Bet ko tu domā?"

"Mans mīļais cilvēk, mans mīļais kolēģi! Kur ir tavas domas ? Tu gribi teikt, ka tās ir tavaszināšanas? Tu dziļi maldies. Tās ir citu cilvēku zināšanas, kuras tu esi godprātīgi izstudējis, iegaumējis unlieto ikdienā. Jā, tas ir vajadzīgs. Zināšanas ir nepieciešamas, bez tām nav iespējama evolūcija, virzībauz priekšu, ari cilvēku domas progress nav iespējams. Bet tad sit tava stunda, pienāk tavs bridis, kad tevir jāiet uz priekšu. Kad tev ir jāatklāj tas, ko tu vēl nezini, tas, ar ko ari pats nebūsi mierā, jo tas atšķirsiesno tradicionālās un ierastās zinības. Taču tev ir jāsajūt, ka šl Zinlba ir droša un pareiza. Bet tātad praksenoteikti to apstiprinās."

Viņa domu un pārdzīvojumu atbalsis var atrast Frānsisa Bēkona darbā "Lielā zinātņu restaurācija":"Bet tie, kas, paši nodevušies zinātnei, izšķiras par to, ka mēģinās paplašināt tās ietvarus, tomēr naviedrošinājušies nedz enerģiski atteikties no agrāk uzzinātā, nedz pievērsties lietu pirmavotiem. Viņiuzskata, ka sasniegs kaut ko lielu, ja piešķirs un pievienos kaut ko savu, saprātīgi domājot, ka, piekrītotsvešiem apgalvojumiem, rīkosies pieklājīgi, betj pievienojot kaut ko savu, apliecinās savu brīvību."

Šie vārdi ir rakstīti pirms četrsimt gadiem, taču joprojām pietiekami precīzi atspoguļo tradicionālāszinātnes "kustību uz priekšu". Patiešām ko jaunu var pievienot zinātnei, ja balstāmies tikai uz taizināmajām patiesībām? Ko zinātnei dod daudzās disertācijas? Vai to autori kaut vai par sprīdi pavirzās uzpriekšu pa izziņas ceļu? Vai varbūt jau formulētajos uzskatos tikai ievelk jaunas kosmētiskas līnijas?

"Mūsdienu tradicionālā medicīna ar jaunāko ķīmisko, bioķīmisko un fizikālo aparātu un instrumentutehnoloģiju palīdzību pietiekami dziļi un meistarīgi ir izpētījusi slimības, taču virknē gadījumu navspējusi aizkļūt līdz patiesajiem cēloņiem, uz kuriem iedarbojoties var panākt pilnīgu izdziedināšanu. Sībezspēcība zinātniskajā medicīnā ir oficiāli apliecināta, atzīstot, ka pastāv tā saucamās hroniskās, proti,mūžīgās slimības, kuras ārstējot atliek vienīgi cerēt, ka izdosies slimo organismu uzturēt un uz laikumazināt sāpes.

Tradicionālā zinātniskā medicīna būtībā iekļuvusi pašreizējā hroniskajā strupceļā tāpēc, ka cilvēkutā aprobežoti aplūko galvenokārt kā fizisku ķermeni.

Šajos apstākļos hronisku slimību var uzveikt tikai tad, ja informāciju par tās rašanos un attīstībusmeļam no principiāli jauna avota, kas saistīts ar vairākām jaunākajām idejām par to, ka pastāv īpašasenerģijas, kuras gan veidojas šūnas līmenī, gan organisms tās iegūst no apkārtējās telpas Kosmosa. "*

Doktors Konovalovs prata atteikties no tradicionālajiem uzskatiem, "pievērsties lietu būtībai" un,pamatojoties uz savu praksi, izstrādāt unikālu slimības un veselības koncepciju, kas ietilpst pasaulesuzbūves kopējā sistēmā.

"Dzīvs organisms ir triljoniem stingri noteiktā ritmā funkcionējošu šūnu, audu, orgānu unfizioloģisko sistēmu kopums.

' Коновалов С. С. Основы биоэнергетической теории и практики в целительном искусстве.Краткий ознакомительный очерк. 1993.

Dzīvs organisms ir vienota enerģētiskā sistēma, kas sevī ietver katras šūnas enerģētisko potenciālu,tas ir simtiem tūkstošu, miljoniem enerģētisko kanālu, kas iet cauri gan fiziskajam, gan ēteriskajamķermenim.

Dzīvs organisms tas ir enerģētiskais ķermenis, bet ēteriskais ķermenis ir bioloģiskais lauks.Vesels šūnu, sistēmu, orgānu un visa organisma bioloģiskais ritms tās ir ne tikai izteikti mehāniskas

svārstības, bet arī ļoti smalka pulsācija šūnas kodola gēnu līmenī, kas noris sinhroni ar pagaidām vēlnesaredzamo un neizmērīto Kosmosa pulsāciju. "*

Par bioritmiem, kas visa organisma un katras tā atsevišķās šūnas darbu vieno ar Visuma ritmiem, jūssīkāk uzzināsit no nākamās Doktora grāmatas. Tagad pievērsīsimies tikai tam, ka priekšstats par enerģiju,bioritmiem, bioloģisko lauku un to saistību ar Kosmisko okeānu cilvēcei bija jau senos laikos, kadcilvēku galvas vēl nebija aizmiglojis civilizācijas skurbums un dažādu reliģiju neiecietība. Lai gan visaspasaules zinātnieki nespēj noliegt, ka bioloģiskā enerģija pastāv, tomēr viņi līdz pat šim laikam navspējuši atminēt tās dabu: nav varējuši to izmērīt ar aparātiem, izskaidrot tās izcelsmi, noteikt tās iespējasun iemācīt cilvēkiem to izmantot. Ar šo jautājumu tagad nodarbojas visievērojamākie fiziķi un ķīmiķi,psihologi, biologi, mediķi, matemātiķi. Taču, jo vairāk viņi strādā, jo

Коновалов С. С. Основы биоэнергетической теории и практики в целительном искусстве.Краткий ознакомительный очерк. 1993.

skaidrāks kļūst, ka tuvāko gadsimtu un, iespējams, pat gadu tūkstošu laikā atminējums netiks atrasts.Grūti iedomāties, kādas sekas radītu tas, ka cilvēki iemācītos ar šīs enerģijas palīdzību vadīt savasdomas, īstenot savas vēlmes, atbrīvoties no slimībām, par kādiem simt gadiem atvirzīt vecumu. Ideālāvariantā Zeme tad kļūtu par paradīzi, taču cilvēce diezin vai ir gatava šādam pārbaudījumam.

Šo domu ļoti precīzi pauž zināmā paruna: "Ar prieku ietu uz paradīzi, taču grēki nelaiž!" Cilvēceiemanās katru zinātnisko atklājumu, kas pirmajā mirklī šķiet visnotaļ lietderīgs, izmantot sevisiznīcināšanai. Ir grūti pat iedomāties, kādas katastrofālas sekas radītu tas, ja tiktu atklātas bioloģiskāsenerģijas vadības metodes. Šādas katastrofas priekšā nobālētu gan Hirosimas, gan Černobiļas sekas.Tāpēc Zemes informatīvais lauks ir "aizslēgts", lai no tā šāda veida informāciju nevarētu saņemt"neattīstītā" cilvēce. (Kā gan citādi lai nosauc cilvēkus, kurus pārņēmusi kvēla dziņa iznīcināt ne tikai sevlīdzīgos, bet arī pašus sevi?) Slepenajām zināšanām, kas ietvertas informatīvajā laukā, ir ļauts piekļūttikai izredzētajiem, iesvaidītajiem, kas ir aicināti attīstīt cilvēku priekšstatus par Visumu, par Kosmosu,par dvēseli. Taču neviens no Iesvaidītajiem vēl nav cilvēcei atklājis visus viņam zināmos noslēpumus.Tāpēc arī Doktors Konovalovs, pakāpeniski izpaužot zinības saviem skolniekiem (bet zālē viņu irpietiekami, to, kas seko Doktoram kopš paša sākuma, nespēdami novērsties no viņiem pavērtā jaunāceļa), tomēr nekad neizstāstīs visu. Pirmkārt, tāpēc, ka pasaules izzināšana ir bezgalīga. Otrkārt, tāpēc, kakopā ar zināšanām uzņemas arī lielu atbildību Visuma un cilvēces priekšā par to pareizu izmantošanu.Viņa aicinājums ir palīdzēt cilvēcei pacelties nākamajā savas attīstības pakāpē, kļūt veselai miesā ungarā, pietuvoties harmonijai un augstākajām patiesībām.

Tā nav nejaušība, ka S. Konovalovs savu darbību sāka tieši 1990. gadā, pašā karstākajā pārbūveslaikā, kad cilvēkiem zuda pēdējie orientieri dzīvē, kad orientācija vienīgi uz materiālajiem labumiem,mantrausību, vardarbību un patvaļu cilvēku vidū izplatījās ar milzīgu ātrumu. Kopš seniem laikiem tiekuzskatīts: kad galvu paceļ vispasaules ļaunums, tad kaut kur ar tādu pašu spēku atkal kā lāpa iedegaslabestība, lai sniegtu cilvēkiem atbalstu un cerību tik briesmīgās dienās. Un, lai cik ilga būtu šī cīņa,cilvēce un visa šī pasaule pastāvēs, kamēr vien labais uzvar ļauno.

S. Konovalovs uzskata, ka hroniska slimība sākas:□ līdz ar vienas vienīgas šūnas ieiešanu patoloģiska bioritma stāvoklī;□ viena vai vairāku enerģētisko kanālu "nosprostošanās" rezultātā;□ biolauka vājināšanās rezultātā.Ja slimība sākas ar šūnas patoloģiju, tā izraisa dažādu orgānu un organisma fizioloģisko sistēmu

saslimšanu. Enerģētisko kanālu nosprostošanās noved pie galvas un muguras smadzeņu, kustību un balstasistēmas, asinsvadu slimību rašanās un progresēšanas, kā arī pie cistu, polipu un difūzo izaugumuizveidošanās. Ja enerģētiskais kanāls ir noslēgts, ar to saistītajai organisma zonai tiek atņemts galvenaisbarošanās avots un tajā ļoti ātri pazeminās un apdziest visas fizioloģiskās funkcijas.

Šādu traucējumu spilgts piemērs ir artrozes, artrīti, dažādu mugurkaula posmu osteohondrozes,izkaisītā skleroze, siringomiēlija, žultsakmeņu un urīnakmeņu slimība. Ēteriskā lauka vājināšanās novedpie onkoloģiskiem procesiem, savienotājaudu sistēmslimībām, pie tā, ka pazeminās un pat pilnībā izzūdorganisma fiziskā aizsargspēja. Enerģija no slimā organisma "aizplūst".

Tātad, ja jums ir slimas aknas, tas nepavisam nenozīmē, ka patoloģiskā bioritmā katrā ziņā iegājusiaknu šūna. Tas nozīmē, ka slimība, ko nosaka šūnas patoloģiskais ritms, atradusi jūsu organismā vājovietu un devusi triecienu tieši tai. Tradicionālā medicīniskā ārstēšana šajā gadījumā būs vērsta uz cietušoorgānu, lai gan traucējuma perēklis neatrodas tieši tajā orgānā, kurš cilvēkam sagādā ciešanas. Tasatrodas ārpus orgāna. Tāpēc iznāk, ka uz noteiktu orgānu vērstā ārstēšana tikai nogludina slimībassimptomātiku, padarot slimību par hronisku. Sliktāk būs, ja ārsti šajā gadījumā ķeras pie ķirurģiskasiejaukšanās. Jo traucējuma avots atrodas pavisam citā vietā un slimība, kas ieslēgta vienā organismašūnā, pēc tam izpaudīsies citādi, sameklēs organismā citu vājo vietu. Prakse šo pieņēmumu nemitīgiapstiprina.

Jauna meitene (24 gadi) raksta, ka pēc dzemdes un piedēkļu izoperēšanas viņai sākusies abu krūšudziedzeru fibroadenomatoze. Pēc kāda laika izoperēti abi šie dziedzeri. Tūlīt pēc tam visā ķermenīiekaisuši limfmezgli. Šādu piemēru praksē ir milzum daudz.

No slimības vēstures 1014763 (dzimšanas gads 1952.): "Esiet sveicināts, godājamais SergejSergejevič!

…1997. gada 28. martā pārcietu vairogdziedzera operāciju vairogdziedzera sašaurinājumarezekciju.

Pirms operācijas labās puses izmēri bija 18x19x38 mm, kreisās puses 30x34x52 mm un mezgli tajā25x20 mm lieli, bet sašaurinājumā 8x7 mm liels mezgls.

1997. gada 24. jūlijā, četrus mēnešus pēc operācijas, USI parādīja, ka labā puse palielinājusies līdz48x18x16, bet kreisā puse līdz 45x25x22 mm un tajā ir 39x25x20 mm liels mezgls. Ārste paskaidroja, kajaunais mezgls varēja izveidoties operācijas laikā pārciestā stresa dēļ. Viņa arī teica, ka mani gaida jaunaoperācija.

Tajā pašā laikā man dzemdes miomas dēļ jau sešus mēnešu bija dzemdes asiņošana. Laikā nodecembra līdz jūlijam tika veiktas trīs diagnostiskas tīrīšanas…

Jau pirmajā seansu sērijā asiņošana izbeidzās. Uzlabojās pašsajūta un garastāvoklis, arī kuņģa unzarnu trakta darbība…

…Šīs (astotās) seansu sērijas laikā lūdzu ginekologa konsultāciju. Viņš mani novēro trešo gadu. Pēcizmeklēšanas ārsts sacīja, ka ir ļoti pārsteigts par pārmaiņām, kas notikušas ar dzemdi. Mioma (4-5nedēļas) nav palielinājusies, bet tieši otrādi. Dzemde kļuvusi "mierīga", jo iekaisuma process izzudis.Pirms tam man kā ārstniecības metodi piedāvāja operāciju sakarā ar dzemdes miomu. Pēc krūšu dziedzeruapskates ārsts pateica, ka tur viss ir kārtībā. Es viņam sacīju, ka apmeklēju Doktora Konovalova seansus,uz ko viņš reaģēja ļoti pozitīvi…"

Cilvēka enerģētiskā sistēma iziet ārpus viņa fiziskā ķermeņa, bet ar organismu to savieno lieli, vidējiun mazi kanāli ̂kas caurauž katru ķermeņa orgānu, katru šūnu. Šo kanālu savijums veido lielus "mezglus",kas kalpo par enerģētiskajiem akumulatoriem. Galvenais mezgls atrodas sirds apvidū. DoktorsKonovalovs to sauc par "sirds kausu". Organisma enerģija papildinās brīdī, kad apziņa pilnībā atslēdzasuz miega fona. Ieplūdusi "sirds kausā", enerģija izplatās pa citām ķermeņa sistēmām un orgāniem. Tāpēcsirds galvenā funkcija līdztekus asiņu mehāniskai pārsūknēšanai ir piegādāt smalko enerģiju visiemfiziskā un Smalkā ķermeņa sektoriem.

Enerģētisko kanālu, bet tātad arī visas cilvēka enerģētiskās sistēmas normāla funkcionēšana iratkarīga no daudziem subjektīviem un objektīviem apstākļiem. Pie subjektīvajiem var pieskaitīt iedzimtouzņēmību, pārciestās akūtās infekcijas, dažādas traumas, sasitumus, atdzišanu, operatīvu iejaukšanos,intoksikācijas, arī medikamentozās, stresus, cilvēka dzīvesveidu, viņa rīcību, jūtas, pašapziņas ungarīguma attīstības līmeni; pie objektīvajiem apkārtējo pasauli: radiācijas līmeni, atmosfēras stāvokli,civilizācijas attīstības līmeni, ekoloģijas, arī informacionālās, sapostīšanu.

DZIEDINĀŠANAS METODE Doktora Konovalova prakses pamatā ir viņa spēja vadīt smalkās enerģijas, izveidojot ārstniecības

zālē savdabīgu kupolu un visu šīs zāles iekšējo telpu piepildot ar šo enerģiju, kas daudzkārt pārsniedzapkārtējās telpas bioenerģētisko fonu. "Vai tiešām viss ir tik vienkārši?" jūs jautāsit. Protams, ne. Šajāgrāmatā atradīsit tikai dziedināšanas teorijas un būtības ieskicējumu. Visus šos jautājumus

Doktors paredzējis sīkāk aplūkot nākamajās grāmatās. Katrs pacients atkarībā no tā, kādi attiecīgajābrīdī ir viņa bioloģiskā lauka zudumi, kā sūklis ar visām šūnām uzsūc šo dzīvinošo enerģiju. Cilvēkaenerģētiskie kanāli pakāpeniski attīrās. Protams, šādu sarežģītu uzdevumu nevar veikt vienā paņēmienā.Tāpēc S. Konovalovs pēdējos gados, izstudējis tūkstošiem slimības vēsturu, ir izstrādājis un iedibinājisnoteiktu ārstēšanas kursu.

Tagad S. Konovalovs vienlaikus pārzina trīs zāles: divas ārstniecības un vienu ārstnieciskiprofilaktisko. Atšķirība starp tām ir tāda, ka ārstniecības zālēs tiek rakstītas slimības vēstures, turklāt todara paši pacienti, bet ārstnieciski profilaktiskajā zālē ne. Tur S. Konovalovs strādā pēc intuīcijas,izmantojot sev piemītošās paraspējas un māku "redzēt". Taču arī ārstnieciski profilaktiskajā zālē pastāvshēma, atbilstoši kurai pacientiem pēc noteikta ārstēšanas perioda jāatbild uz anketas jautājumiem.

Pacienta anketa ir visnotaļ svarīga dziedināšanas sastāvdaļa, tāpēc gribētos sīkāk aplūkotanketēšanas rašanās vēsturi un pastāstīt par tās nozīmi.

ANKETA Kad S. Konovalovs sāka savu praksi hospitālī, viņš vienmēr diagnozi noteica uz slimības vēstures

pamata. Ar laiku slimnieki, kas jutās aizvien labāk, sāka uz seansiem vest savus paziņas un radiniekus,kuriem bija nepieciešama ārstēšana. Cilvēku skaits nelielajā zālē ar katru dienu palielinājās. "Pirmajāseansā sēž divdesmit cilvēki, atnāku uz otro jau četrdesmit, bet trešajā viņu jau ir sešdesmit," atceras S.Konovalovs. Vests par unikālo Doktoru izplatījās apbrīnojami ātri, visiem gribētājiem zālēs nebijavietas. Tieši tad S. Konovalovs sāka lūgt, lai pacienti pieraksta savas sajūtas seansu laikā. Būdamspētnieks, viņš gribēja noteikt, cik lielā mērā cilvēka personiskās īpašības, viņa profesija, diagnoze un citiraksturlielumi ietekmē spēju sajust enerģijas un izārstēšanās ātrumu. Ar laiku, analizējot anketas, viņšsaprata, ka pat tad, ja cilvēkam seansu laikā nav nekādu sajūtu, viņš izdziedinās.

"Es sapratu, ka jebkuru jaunu virzienu, jebkuru pētījumu drīkst atzīt tikai tad, ja ir stingri pārbaudītastatistika. Es jau tad paredzēju, ka tas ir tikai sākums un pavisam drīz manus seansus apmeklēs vienlaikustūkstošiem cilvēku. Tāpēc ir nepieciešama stingri organizēta dokumentācijas sistēma, kas man ļauspierādīt pirmām kārtām sev, ka viss, ko es šobrīd daru, un viss, ko es darīšu turpmāk, tā ir nevis fantāzija,izdomājums, bet gan tagadnes, tātad arī nākotnes realitāte. Jā, es savu pacientu slimības vēsturēs,ārstniecības kursa lapās ierakstīju enerģētiskos seansus. Taču šie ieraksti neatspoguļoja manu unslimnieku tikšanos būtību un saturu. Un tad uzradās pacienta anketa. Sākumā tai bija izteikta statistikasdokumenta loma, būtībā anketa bija tā pati slimības vēsture. Taču vēlāk tā kļuva par loti svarīgu elementumanā sadarbībā ar pacientu, par pamatdokumentu, kas atspoguļo seansu būtību un papildina man tik ļotipietrūkstošās zināšanas par cilvēka īsteno, patieso būtību, par cilvēku savstarpējām attiecībām, drāmām,bēdām, priekiem. Tagad es to saucu par grēksūdzes anketu."

Kas Doktoru slimības vēsture interesē pirmām kārtām?1. Pases dati, adrese, kontakttelefons, galvenās ārstu noteiktās diagnozes.Šie dati pirmām kārtām nepieciešami statistikai, ar kuru klīnikā nopietni nodarbojas. Statistikas dati

ļauj noteikt, kuras slimības pakļaujas ārstēšanai ar smalkajām enerģijām. (Šobrīd šo slimību saraksts irneierobežots un joprojām aug garumā.) Turklāt tie kalpo par materiālu nemitīgajiem meklējumiem, joDoktors nekad nav apmierināts ar saviem sasniegumiem. Viņš nepaguris meklē ārstēšanas procesapaātrināšanas, tā optimizācijas paņēmienu.

2. Sūdzības par jebkuru fizisku savārgumu.Šajā anketas daļā nedrīkst būt nekādu ierobežojumu. Doktoram ir svarīgs viss, pat "sīkumi". Par

šādiem "sīkumiem" pacienti bieži vien uzskata hronisku rinītu vai citu slimību, pie kuras jau paspējušipierast.

3. Sajūtas, kas slimniekam rodas seansu laikā.Šīs ziņas Doktoram nepieciešamas, lai noteiktuenerģētisko diagnozi. Kā jau tika sacīts, klīniskā diagnoze (daudzi pacienti klīnikā ierodas ar veselu

diagnožu "buķeti": parasti mēdz būts 30 40 diagnozes) neatspoguļo cilvēka organisma kaites patiesoraksturu. Pētot anketās aprakstītās pacientu sajūtas, Doktors iegūst skaidru priekšstatu par cilvēka kaitēm.Balstoties uz perēkļu zonām, kuras tiek noteiktas otrajā, diagnostiskajā ārstēšanas posmā, viņš veidoindividuālo programmu darbam ar pacientu.

Katrā zālē ir vairāk nekā tūkstoš slimnieku. Katru dienu S. Konovalovs izpēta simtiem pacientuanketu. Ja pacients nodevis anketu, viņš nākamajā seansā saņem individuālu iedarbību. Tas nozīmē, kaseansa laikā, strādājot ar vienu vai otru organisma sistēmu, Doktors liek piecelties nelielai pacientugrupai. Daudzi brīnās, kāpēc, piemēram, viņiem, kuru diagnoze saistīta ar nierēm, liek piecelties tad, kaddarbs noris ar kuņģi un gremošanas traktu. Tas izskaidrojams ar atšķirību starp klīnisko diagnozi unenerģētisko diagnozi, kuru noteicis Doktors Konovalovs.

Individuālais darbs ar slimniekiem un enerģētiskās diagnozes noteikšana prasa no Doktora milzumdaudz laika un pūļu. Viņa darba diena sākas pulksten piecos rītā. Viņš lasa un analizē anketas, no kurāmdaudzas ir 8 10 un vairāk lappušu garas. Pēc tam dodas uz rīta seansu, kas ilgst divas stundas. Atgrieziesatļaujas dažas minūtes atpūsties, bet tad atkal ķeras pie darba: lasa slimības vēstures, līdz klāt ir vakaraseanss, pēc atgriešanās mājās piecpadsmit minūšu pārtraukums un atkal anketas. Labākajā gadījumāDoktora darbs beidzas pulksten divpadsmitos naktī. Man šķiet, ka prasmi daudzus gadus saglabātkolosālas dai'bspējas droši var pieskaitīt pie Doktora pārdabiskajām spējām.

Anketas, kuras ir pacientu slimības vēsturu pamatā, bieži izskan kā īstas grēksūdzes. Cilvēki tajāsapraksta visu savu dzīvi. Bet dzīvi taču nevar atainot vienā rāvienā, tāpēc šāda grēksūdze var ilgt daudzusgadus. Tā nav nejaušība, ka klīnikā anketas dēvē par "biktskrēslu". Daudzi pacienti atzīstas, ka ne reizinav spējuši izsūdzēt grēkus baznīcā, nekad to nav darījuši pat pašiem tuvākajiem cilvēkiem. Kas gan liekviņiem visu izstāstīt Doktoram? Vārdos to ir grūti pateikt. Ikviens no zālē esošajiem saņem tik daudzmīlestības, siltuma un sapratnes, ka visi šķēršļi, kas parasti šķir ārstu un pacientu, sabrūk. Cilvēks saprot,ka viņam jūt līdzi, viņu mīl, viņš ir vajadzīgs. Daudzi kaut ko tādu piedzīvo pirmo reizi mūžā. Doktoramilzīgā uzticēšanās saviem pacientiem savukārt rada pacientu uzticēšanos viņam. Bieži vien viņamuzticas vairāk nekā tēvam vai mātei, vīram, sievai, bērniem.

ĀRSTĒŠANAS ILGUMS Ārstniecības un ārstnieciski profilaktiskais kurss sastāv no sērijām, kurās ietilpst desmit seansi, kas

ar nelieliem pārtraukumiem turpinās veselu gadu. Pagaidām vēl ir par agru spriest, cik seansu sērijasjāapmeklē, lai atbrīvotos no vienas vai otras slimības. Prakse rāda, ka liela nozīme ir subjektīvajiemfaktoriem, par kuriem jau runājām. Gadās, ka cilvēks vienas sērijas laikā tiek vaļā no vairākām slimībām:piemēram, izšķīst urīnpūšļa akmeņi, izzūd ādas kaites, normalizējas kuņģa un zarnu trakta darbība, norimstosteohondrozes izraisītās sāpes. Ārstēšanās ilgums ir atkarīgs arī no tā, kādu mērķi pacients sev izvirza.Ja grib atbrīvoties tikai no noteiktām slimībām, kas viņam ir sevišķi nepatīkamas, tad, tiklīdz diagnozevairs nav aktuāla, cilvēks ārstēšanos pārtrauc. Taču pieaug to pacientu skaits, kuri ārstējas ilgi, vairākusgadus. Šie pacienti, iepazinušies ar Doktora piedāvāto veselības modeli, vēlas izārstēties pilnībā. Pats S.Konovalovs brīdina tos, kuriem klīniskie simptomi izzūd pārāk ātri. Ilggadīgā prakse rāda, ka ātraatbrīvošanās no slimības fiziskajām izpausmēm vēl nebūt neliecina par to, ka cilvēka organisms irpilnībā vesels. Ja šāds pacients pārtrauc ārstēšanos, viņam slimība ar laiku var atkārtoties, jo tāsgalvenais perēklis ir saglabājies. Turpretī pacienti, kas izgājuši pietiekami ilgu ārstniecības kursu, netikai izveseļojas, bet arī saglabā veselību daudzus gadus. Tagad to var pilnīgi droši apgalvot, tāpēc kaDoktora Konovalova Humānais rehabilitācijas centrs uztur sakarus ar veselību atguvušajiem pacientiem,ilgāku laika posmu sekojot viņu veselības stāvoklim. Tas ir klīnikas diagnostikas nodaļas galvenaisuzdevums. Tieši šīs nodaļas daudzu gadu darbs apstiprina: ja pacients izārstējies klīnikā, slimībaneatgriežas.

Cilvēki, kas cer uz brīnumu, bieži vien vīlušies nopūšas, kad uzzina, ka vajadzēs apmeklēt nevisvienu seansu, bet gan vairākas seansu sērijas, kas varbūt ilgs veselu gadu. Bet padomājiet: astoņas seansu(pa divām stundām ) sērijas gadā tās kopā ir aptuveni septiņas diennaktis. Un tagad pasakiet, kurāslimnīcā septiņās dienās ārsti būtu spējīgi izārstēt pat elementāras iesnas, nemaz jau nerunājot parsmagākām vai hroniskām slimībām?!

Tagad, kad pagājuši gadi, īpaši spilgti un uzskatāmi ir rezultāti, kas gūti, ārstējot 75, 80, 85 gadusvecus pacientus. Piecos sešos ārstniecības prakses gados klīnikā viņiem daudz kas ir mainījies. Socilvēku "veselie" vienaudži, kas smīkņāja par viņu izraudzīto ārstēšanās paņēmienu, jau sen pārcēlušiesuz viņpasauli. Bet minētie pacienti šajos gados ir atguvuši veselību un jūtas daudz labāk nekā agrāk. Viņizināja, ka tā būs, jo Doktors seansos brīdināja un ari tagad brīdina:

"Mani mīļie! Tuvākajos desmit gados jums vēl būs jāpārdzīvo liela traģēdija un jāizjūt patiesaisdzīves dramatisms. Jūsu vienaudži aizies vinā saulē, bet jūs kļūsit aizvien veselāki, jutīsities aizvienlabāk un labāk. Jums jau tagad ir tam jāgatavojas."

ĀRSTĒŠANAS POSMI Ar Doktora palīdzību nonākuši kontaktā ar dziedniecisko Kosmosa enerģiju (jeb Radīšanas Enerģiju,

kā to sauc pats Konovalovs), kas organismam dod trūkstošos spēkus, lai mobilizētos un cīnītos ar slimību,pacienti iziet noteiktus dziedināšanas posmus.

Enerģijas uzkrāšanas posms jeb šķietamas labsajūtas posmsŠajā posmā organisms aktīvi uzkrāj enerģiju. Pēc pirmajiem seansiem gandrīz visi pacienti jūt

ārkārtīgi patīkamu spēka un možuma pieplūdumu kā pēc labas, pilnvērtīgas atpūtas. "No pirmā seansanevis gāju, bet lidoju mājās, it kā būtu pieauguši spārni," "Jau pēc pirmā seansa jutu ievērojamuatvieglojumu," tā vai aptuveni tā pacienti apraksta savu pirmo iepazīšanos ar Doktora Konovalovametodiku. Enerģētiskā līdzsvara atjaunošana tiek pielīdzināta pilnvērtīgam, mēnesi

ilgam atvaļinājumam kaut kur pie jūras. Sajūtas, kādas bijušas jau pirmajos seansos, pacienti biežiapraksta kā tādas, kas ir tuvas pilnīgam mieram un svētlaimei. Klīniski tas izpaužas tādējādi, kapaaugstinās dzīves tonuss, uzlabojas noskaņojums, izzūd sāpju simptomi, paaugstinās uzņēmība prettradicionālajiem preparātiem, normalizējas miegs utt. Šo posmu S. Konovalovs sauc arī par šķietamaslabsajūtas posmu, jo uzskata, ka tā iedarbību var salīdzināt ar simptomātiska preparāta, hormonālapreparāta, trankvilizatora un tamlīdzīgu līdzekļu iedarbību. Viņš brīdina, lai pacienti, kas pirmo reiziieradušies klīnikā, neizdara pārsteidzīgus secinājumus, nelolo ilūzijas, nenoskaņojas uz vieglu uzvaru.Slimība ir viltīgs ienaidnieks, un katru pacientu vēl gaida diagnostiskais posms.

Vairumam pacientu (60 70 procenti) enerģijas uzkrāšanas posms ilgst 7-10 dienas un atbilst 2 3seansiem. Taču pacientiem, kuru biolauks ir novājināts, bet tādu ir 5 8 procenti, šis posms ir mēnešiemilgs.

Diagnostiskais posms

Otrajā ārstēšanas posmā parādās dažādas sajūtas, kas saistītas ar enerģijas plūšanu pa ķermeni un"patoloģisko" šūnu atjaunošanās sākumu. Cilvēkam saasinās slimības ārējās izpausmes un nereti parādāsapslēptā patoloģija, kuru klīniski varētu konstatēt vēl tikai pēc vairākiem gadiem. "Pat operācijas rētasāka smelgt. Bet mani taču operēja pirms 15 gadiem." Pacienti raksta, ka jūt dūrienus,**»*», dedzināšanu,iekšēju karstumu, vibrācijas utt.

Visbiežāk šīs sajūtas izraisa seansa laikā izdarītās procedūras, kas vērstas uz konkrētu orgānu vaiorganisma sistēmu. Nereti vieglas sāpes rodas arī seansu starplaikos. Taču nekad tās nekļūst neciešamasun neliecina par slimības procesa attīstību organismā. Diagnostiskajā posmā nepastiprinās stenokardijassāpes, aritmijas, ekstrasistoles, nesaasinās žultsakmeņu un urīnpūšļa akmeņu izraisītās lēkmes,nepaaugstinās arteriālais spiediens.

Šīs sajūtas ilgst no 3 5 līdz 7-10 dienām un bez pēdām pāriet. Tagad klīnikā praktizē šādu sāpjuremdēšanu, ja tās rada paaugstinātu nemieru. Šim nolūkam var izmantot bukletu, uzlādētu ūdeni,parapsihisko kontaktu ar Doktoru. Lielākoties slimību "saasināšanos" diagnostiskajā posmā pacientipārcieš mierīgi, jo saprot, ka šis posms organismam ir ļoti svarīgs: slimās šūnas atgūst normālo bioritmu.Turklāt viņi zina, ka jebkuras šā posma sāpes ar bukleta palīdzību var uzveikt. Kopš notiek seansi, navbijis neviena gadījuma, kad slimnieki būtu hospitalizēti sakarā ar "ieiešanu" diagnostiskajā posmā. (Parvisiem ārstniecības posmiem sīkāk pastāstīs Doktora nākamā grāmata.)

Ārstnieciskais posms

Tūlīt pēc diagnostiskā posma nāk ārstnieciskais posms. Organisms tad jau ir uzņēmis enerģiju, untagad atveras un sāk normāli darboties enerģētiskie kanāli, normalizējas visu orgānu un organisma sistēmudarbs. Šajā posmā tiek iedarbināti visi aizsardzības un ārstniecības fizioloģiskie mehānismi, ar kuriemDaba apveltījusi organismu. Vienam procentam slimnieku šis posms ilgst 5 20 dienas, diviem trimprocentiem slimnieku 30 35 dienas, bet pārējiem 2-6 mēnešus un vairāk. Protams, runa ir par visudiagnožu, ne tikai vienas konkrētās diagnozes izzušanu.

Izdziedināšanās posms

Šajā, ceturtajā posmā slimais cilvēks iegūst psiholoģisku pārliecību par savu izārstēšanos. Tā ilgumsir cieši saistīts ar slimnieka dzīvesveidu. Par izārstēšanās kritēriju tiek uzskatīts tas, ka pacientam navsūdzību, triju novērošanas gadu laikā nav slimības klīnisko izpausmju, tradicionālajā klīniskajāizmeklēšanā nav konstatētas patoloģiskas novirzes. Turklāt klīnisko diagnozi atsauc tikai ārstniecībasiestāde, kas konkrētajam slimniekam to noteikusi.

"Izārstēšanās pirmām kārtām ir atkarīga no paša pacienta. No viņa mērķtiecības, no viņa gatavībasizveseļoties, no viņa vēlēšanās apmeklēt seansus. Ja cilvēks sapi'ot, ka slimība izzūd ne jau uzreiz, vienārāvienā, bet tam, iespējams, būs vajadzīgi gadi, ja viņš tic ārsta un sava organisma spējām, viņš kļūsvesels."

5. nodala ĀrstnieciskĀs procedŪras Šajā nodaļā es centīšos iespējami pilnīgi aprakstīt vairākas procedūras no tām, kuras pacienti veic

seansu laikā. Procedūra tā ir uz Smalkā ķermeņa sistēmas atjaunošanu vērstu vingrinājumu un kustībusistēma. Katrā seansā šādu procedūru ir ļoti daudz, ar laiku tās tiek mainītas, parādās jaunas. Arī tādējādiizpaužas dziedināšanas metodikas pastāvīgā attīstība klīnikā. Mājas apstākļos visas enerģētiskāsprocedūras tiek veiktas, sēdot vai stāvot uz enerģētiskā bukleta.

DARBS AR SMALKĀ ĶERMEŅA SISTĒMU Šis darbs sākas ar to, ka tiek noteikts, cik plats ir dievišķais kanāls galvenais ķermeņa enerģētiskais

kanāls, kas virzās gar mugurkaulu. Šai nolūkā Doktors lūdz pacelt rokas uz augšu, atvirzīt tās pietiekamitālu vienu no otras, bet pēc tam lēni tuvināt plaukstas (rokas taisnas) tikmēr, kamēr starp tām sajutīsitelastīgu enerģiju, tā ka plaukstu tuvināšanās būs apgrūtināta. Tiklīdz tas būs noticis, apstājieties unneturpiniet kustību, pārvarot vieglu vai nopietnu enerģijas pretestību. Attālums, kurā jūsu plaukstassastingušas viena no otras, tad ari būs jūsu dievišķā kanāla platums.

Ārstniecības zālē šo procedūru visi veic viegli. Patstāvīgi jūs ar to varat netikt galā. Tādā gadījumāņemiet vērā, ka dievišķā kanāla platums vidēji ir 20 centimetri.

Tagad jūs varat veikt vingrinājumus, lai strādātu ar Smalko ķermeni. Turpmāk dievišķo kanāluapzīmēsim ar abreviatūru DK.

d Paceliet taisnas rokas uz augšu DK platumā. Salieciet rokas elkoņos un virs galvas saspiedietplaukstas kopā. Tagad lēni laidiet rokas lejā, plaukstas atvienojot jostasvietas augstumā un rokasnostiepjot gar sāniem (1. zīm.).

Šādā veidā jūs pirms vingrinājumu sākuma atverat Smalkā ķermeņa sistēmu un beigās tieši tāpataizverat.

Visas enerģētiskās uzlādēšanās kustības atšķiras no fiziskajiem vingrinājumiem ar to, ka tās irjāizpilda ļoti lēni, bez sasprindzinājuma, turklāt tikai labā noskaņojumā, ja jūtama iekšēja vajadzība todarīt. Negribīga enerģētisko vingrinājumu izpilde diezin vai ko labu dos.

ENERĢĒTISKĀ VINGROŠANA Šī procedūra obligāti izdarāma pašā seansa sākumā, un tās mērķis ir atjaunot Smalkā ķermeņa

sistēmu un enerģētisko kanālu caurejamību. Aprakstu tos vingrinājumus, kurus izpilda DoktoraKonovalova pacienti, jo jūs tos varat izpildīt, ārstējoties neklātienē. Par to būs runa tālāk. Katra kustībajāveic aptuveni 30 sekundēs.

1. Galvu noliekt uz priekšu. Atgriezties sākumstāvoklī.2. Galvu atliekt atpakaļ. Atgriezties sākumstāvoklī.3. Galvu pagriezt pa labi. Atgriezties sākumstāvoklī.4. Galvu pagriezt pa kreisi. Atgriezties sākumstāvoklī.5. Izdarīt ar galvu apļveida kustību pa labi.6. Izdarīt ar galvu apļveida kustību pa kreisi.7. Izdarīt apļveida kustības ar pleciem uz priekšu.8. Izdarīt apļveida kustības ar pleciem atpakaļ.9. Pacelt rokas uz augšu, izdarīt ar delnām apļveida kustības.144… *A1. Rokas joprojām turēt virs galvas, saliekt un iztaisnot pirkstus.2. Rokas nolaist uz leju, vairākas reizes uzsist pa kājām.3. Pastiepties ar augšup paceltām rokām.4. Atliekties ar augšup paceltām rokām.5. Rokas nolaist uz leju, uzsist pa kājām. Izpurināt pirkstus.6. Stāvot uz vietas, šūpoties no pēdām uz pirkstgaliem.7. Izdarīt apļveida kustības ar ķermeni uz vienu, pēc tam uz otru pusi.8. Rokas pacelt uz augšu, uz skaitli "trīs" sitiens, rokas nokrīt uz leju."Enerģētiskais lietussargs "1. Paceliet rokas iespējami augstu, savienojot plaukstas tā, lai abas būtu pavērstas uz leju un viena

atrastos virs otras.2. Neatvienojot plaukstas un nesaliecot rokas elkoņos, sāciet rokas lēni nolaist uz priekšu.3. Acu augstumā šo kustību apturiet (2.zīm.).4. Uz dažām sekundēm pietuviniet plaukstas acīm, saliecot rokas elkoņos. Pēc tam acu augstumā šo

kustību apturiet.5. Turpiniet rokas laist uz leju, atvienojiet plaukstas, nostiepiet rokas gar ķermeni (3. zīm.).6. Atkal izpildiet 1. un 2. kustību, šoreiz apturiet kustību sirds līmenī (4. zīm).7. Uz dažām sekundēm pietuviniet rokas sirdij, pēc tam atkal izstiepiet uz priekšu (5. zīm.).

8. Izpildiet 5. kustību, bet pēc tam atkal 1. un 2. kustību (6. zīm.).

9. Saules kausa (saules pinuma) līmenī apturiet roku kustību, pietuviniet rokas ķermenim, pavērsiet

plaukstas uz leju, bet pēc tam nolaidiet rokas lejā (7. zīm).10. Izpildiet Smalkā ķermeņa sistēmas slēgšanas vingrinājumu (sk. 1. zīm.).

ĀRSTĒŠANĀS NEKLĀTIENĒ Ārstēšanu neklātienē Doktors Konovalovs galvenokārt izmanto, lai ārstniecības un ārstnieciski

profilaktiskās zāles apmeklējošos pacientus uzturētu seansu starplaikos. Ārstēšana neklātienē nedod tāduefektu kā klātbūtne zālē. Taču, kā rāda prakse, arī tā ir visnotaļ efektīva.

Katra procedūra Doktora klīnikā, katra viņa rekomendācija ir daudzgadīgas prakses rezultāts. Prakseviņam daudz ko ir iemācījusi. Gluži kā selekcionārs, atradis dobē nejauši izaugušu augu, sākeksperimentēt ar tā augļiem, lai iegūtu jaunu šķirni, tāpat arī Doktors nemitīgi nodarbojas ar

savdabīgu "selekciju", cenšoties slimnieku arstēšanu padarīt efektīvāku, īsāku, drošāku.

Enerģētiskais buklets Visi biomateriāli, kurus patlaban sekmīgi lieto viņa pacienti, tika atklāti nejauši. Tieši tāpat tas

notika, piemēram, ar ūdeni slimnīcas palātā. Ja toreiz slimniekam teiktu, ka ūdens ir dziedējošs, šo faktoruattiecinātu uz suģestiju. Taču viņš to sev uz rokas uzlēja pilnīgi nejauši un tūdaļ par to aizmirsa. Unatcerējās tikai tad, kad, nākamajā rītā pamodies, konstatēja, ka čūlu uz rokas nav.

Tāpat notika ar bukletu, kuru tagad sekmīgi izmanto 98 procenti pacientu. Reiz vēl hospitālī seansalaikā uz galda nejauši atradās avīze. Droši vien kāds zālē to bija lasījis un atstājis. S. Konovalovs stāvējapie galda un vairākas reizes ar roku pieskārās šai avīzei. Un neviens tam nebūtu pievērsis nekāduuzmanību, ja nebijis viena pacienta, kam vakarā sāka sāpēt krusti. Viņš staigāja pa gaiteņiem, nespēdamsrimties. Apsēdās te vienā, te otrā vietā, gan krēslā ar atzveltni, gan bez tās, cenzdamies atrast tādu pozu,lai kaut uz mirkli sāpes norimtu. Mainot vietas, viņš apsēdās krēslā, kas stāvēja pie galda ar avīzi, un pēckāda mirkļa sāpes norima.

Protams, viņš tam nepievērsa nekādu uzmanību. Sāpes norima un paldies Dievam. Tā bieži gadās, kasāpes pāriet pašas no sevis. Nākamajā dienā, kad iesāpējās mugura un viņš sāka ierasto "klaiņošanu" pagaiteni no vienas vietas uz otru vietu, gluži nevilšus atkal nonāca tur, kur vakar sāpes pārgāja. Apsēdās uztā paša krēsla un tūdaļ sajuta, ka sāpes norimst. Tomēr viņam pat prātā nevarēja ienākt, ar ko tasizskaidrojams.

Taču, kad sāpes atsākās un pacients tūdaļ aizsteidzās pie "brīnumkrēsla", viņš skaidri sajuta siltumuun pat pagriezās, lai saprastu, no kurienes tas nāk. Pagriezās un ieraudzīja avīzi. Pacients izrādījāsattapīgs, pielika avīzi zem apģērba pie slimajiem krustiem un devās uz palātu, kur pēc kāda laika satikāsar S. Konovalovu.

Doktors ieinteresējās par šo gadījumu, lai gan iesākumā pret pacienta stāstījumu par to, ka "noavīzes nāk siltums", izturējās skeptiski. Viņš tūdaļ atnesa citu avīzi un pielika to pie slimnieka krustiem.Protams, šī avīze sāpes nenoņēma un nekāds siltums no tās nenāca. Tātad tā avīze, kas atradās uz galdaseansa laikā, kaut kādā veidā bija saņēmusi enerģētisko lādiņu un ieguvusi citādas īpašības. Lai noteiktušīs īpašības, pacienti saplēsa avīzi gabalos un Doktors seansa laikā, uzlicis roku uz avīzes, to uzlādēja.Pēc tam pacienti ar tās palīdzību remdēja sāpes, uzlādēja ūdeni, izmantoja to miegazāļu vietā pirmsgulētiešanas. Ar laiku S. Konovalovs saprata, ka "uzlādēt" var faktiski jebkuru priekšmetu. Taču savāpraksē darbu ar bukletu ieviesa nevis tūlīt, bet tikai pēc dažiem gadiem.

Doktors izšķīrās par eksperimentu. Šai nolūkā viņš seansu laikā lūdza, lai pacienti izsaka savasvēlmes attiecībā uz to, ko viņi vēlētos redzēt uz bukleta. Sākumā S. Konovalovs gribēja iekļaut bukletāĻeņingradas skatus, piemēram, Pētera un Pāvila cietoksni, vai ainavas. Taču aptauja parādīja, ka vairumspacientu gribētu uz tā redzēt paša

Doktora fotogrāfiju. S. Konovalovam tas bija pārsteigums, taču viņš uzklausīja pacientu vēlmi.Acīmredzot cilvēkiem tādējādi bija visvieglāk noskaņoties neklātienes kontaktam ar Doktoru, ar toenerģiju, kuras vadītājs viņš ir. "Cilvēkiem ir parasta redze, tāpēc viņi skatās uz skatuvi un pirmāmkārtām redz mani. Mani, nevis to milzīgo spēku, kas ierodas kopā ar mani," saka S. Konovalovs.

Tāpēc buklets kopš tā laika ir uz pusēm salocīta papīra lapa. Iekšpusē divas Doktora fotogrāfijas,pirmajā lappusē kristiešu krusta attēls, pēdējā lappusē lūgšanu teksti . Tā kā Doktoram piemītparapsiholoģiskas spējas, viņš transformē Radīšanas Enerģiju un ar to uzlādē bukleta lappuses.

Ar uzlādētā bukleta izmantošanu saistītais eksperiments sākās. Lūk, pacienti savās anketās jau rakstapar bukleta dažādo iedarbību: ar tā palīdzību remdētas sāpes, pārvarētas dažādas etioloģijas lēkmes.Pacienti, no kuriem daudzi ir pensionāri, bet tātad aizrautīgi dārzkopji, patstāvīgi ar bukleta palīdzībuuzlādēja augu sēklas, izkāra bukletus lecektīs un ar gandarījumu stāstīja, cik lielā mērā palielinājusiesraža. Tomēr S. Konovalovu tas nepārliecināja. "Ko gan nozīmē simt pacientu atsauksmes? Tas nav

apstiprinājums. Zinātniskajām hipotēzēm ir nepieciešami ilgi eksperimenti, viss jāpārbauda un vēlreizjāpārbauda." Šķiet, ka bukleta aprobācija S. Konovalova klīnikā notika ilgāk nekā jebkura jaunapreparāta pārbaude citos apstākļos. Un tikai tad, kad tūkstošiem pacientu bija paziņojuši, ka bukletampiemīt spe-

Grāmatā ievietotā bukleta izskats ir nedaudz mainīts (sk. 214.-216. lpp.).cifiskas īpašības, Doktors pilnībā pārliecinājās par tā iedarbību. Tomēr viņš ilgi uzskatīja, ka

buklets palīdz aptuveni 40 procentiem pacientu. Taču pēdējā aptauja parādīja, ka šis skaitlis ir daudzlielāks. Jaunākie dati liecina, ka buklets palīdz 98 99 procentiem pacientu!

Bukleta iedarbība Bukletu neklātienes ārstēšanas praksē izmanto šādiem mērķiem.

1. Lai uzlādētu ūdeni

Trauku ar ūdeni ne vairāk kā 250 ml noliek uz bukleta fotogrāfijas. Ūdens uzlādējas un ir gatavslietošanai jau pēc 20 30 minūtēm. Ja ūdeni uz bukleta atstāj visu nakti, enerģētiskais lādiņš ir aptuvenitāds pats, kādu ūdens saņem seansa laikā tieši.

No grāmatā citētajām anketām jūs jau zināt, ka šāds uzlādēts ūdens var pozitīvi ietekmēt gremošanassistēmu, uzlabot miegu, normalizēt spiedienu, izšķīdināt akmeņus. Ar to apmazgājas, ierīvē ādu slimībasskartajās vietās, pilina acīs, ārstējot visdažādākās acu slimības, ausīs un degunā. Ar šādu ūdeni var laistītistabas augus, to var dot dzert slimiem dzīvniekiem.

Uzlādēto ūdeni lieto pa pusglāzei dienā tukšā dūšā, pirms ēšanas.No slimības vēstures 1014037 (dzimšanas gads 1932.): "Tagad uzrakstīšu par uzlādētā ūdens

iedarbību. Vasarā strādāju bērnu nometnē. Jauns astoņpadsmitgadīgs strādnieks nesa mucu ar hloru, un tāuzkrita viņam uz kājas. Muca bija no metāla, bet puisim kājās vasaras apavi. Diviem kājas pirkstiem bijapārsprāguši spilventiņi. Viņu aizveda uz medpunktu, kāju apstrādāja un apsaitēja. Es viņam atnesu glāziuzlādēta ūdens un teicu, lai viņš, apsaitējumu nenoņemot, visu laiku mitrina to. Kad nākamajā dienā viņšieradās uz pārsiešanu, visi bija šokā. Pirksti kļuvuši veseli, par notikušo liecināja vienīgi maza, tikkosamanāma rētiņa. Ūdens ir daudziem palīdzējis izārstēt apdegumus, traumas, kodumus. Paldies, Doktor,no visiem, kuriem jūs ar šo ūdeni esat palīdzējis."

2. Enerģētiskajai uzlādēšanai rītos un vakaros (slimību ārstēšanai un profilaksei)

Šai nolūkā no rīta pamostoties jānostājas uz bukleta. Pēc tam jāpaceļ rokas uz augšu un 5 7 minūtesjāstāv, domās vai skaļi skaitot bukletā ievietoto lūgšanu. Pēc tam jāizdzer pusglāze uzlādētā ūdens unjāizdara enerģētiskā vingrošana.

Vakaros tā pati procedūra jāatkārto un jānoskaita vakara lūgšana:"Kungs! Tev atdoto sirdi atdodu tikai Tev. Visi pasaules spēki nespēs saraut to pavedienu, kas vieno

Tevi un mani. Visi naidīgie spēki atkāpsies un nekustīgi un pasīvi sastings manas un Tavas sirdsmīlestības un spēka priekšā. Āmen!"

3. Lai radītu normālu enerģētisko fonu miega laikā

Šim nolūkam bukletu (vai vairākus bukletus, betobligāti nepāra skaitu) noliek zem matrača mugurkaula virzienā (tas ir, dievišķā kanāla virzienā) ar

fotogrāfijām uz augšu.

4. Lai remdētu sāpes

Šim nolūkam izmanto fotogrāfiju, uz kuras ir Doktora speciālie enerģētiskie indeksi. Atvērtu bukletu

uz neierobežotu laiku novieto ar fotogrāfiju pret slimo vietu, sasituma, iegriezuma, apdeguma vietu utt.

5. Lai radītu pozitīvu enerģētisko fonu

Uz fotogrāfijas ir enerģētiskie indeksi, kas veido labvēlīgu enerģētisko atmosfēru istabā. Fotogrāfijunovieto uz vienas sienas (var zem mēbeļu stikla) ar seju pret interjeru uz to laiku, kad istabā uzturascilvēki.

Tūkstošiem pacientu slimības vēstures liecina, ka labvēlīgs enerģētiskais fons pozitīvi ietekmēpašsajūtu, veicina attiecību uzlabošanos starp cilvēkiem gan starp ģimenes locekļiem, gandarbabiedriem.

Ja bukletu izmanto mājputnu un mājdzīvnieku telpās, šo putnu un dzīvnieku produktivitāte pieaug 1,5-2 reizes, palielinās izturība zemā temperatūrā. Ja bukletus izvieto dobēs, siltumnīcās un dārzos, ceļaskultūru ražība. Noliktavās bukleti nodrošina augļu kvalitatīvu un ilgu uzglabāšanu, sēklu labu dīdzību.

Bukleta sargajošais spēks Bukleta sargājošais spēks izpaužas dažādās ekstremālās situācijās, paaugstinātas fiziskās, psihiskās,

garīgās slodzes laikā. Bukletus parasti ņem līdzi uz dažādām sacensībām, eksāmeniem, konkursiem,pārbaudēm, lietišķām un svarīgām personiskām pārrunām u.tml. Visos šajos gadījumos bukletam jābūtblakus cilvēkam. Tā darbības rādiuss ir aptuveni 5 metri. Tāpēc, ja istabā ir nevis viens, bet vairākibukleti, to iedarbība pastiprinās, jo samazinās "nenosegtās" zonas.

Brīdinājums Bukletam nav nekādas iedarbības, ja cilvēkam ir ļauni nodomi, ja viņa intereses ir negatīvas vai

nepatiesas, ja izpaužas neapdomība un garīga tumsonība. Radīšanas enerģiju nevar piespiest darbotiessavtīgos nolūkos. Tā strādā jūsu labā tikai tad, ja jūsu mērķi ir tīri, nesavtīgi, saistīti ar glābšanu.

No slimības vēstures 1014775 (dzimšanas gads 1930.): "… 1992. gadā manam vīram izoperējaurīnpūšļa audzēju. Šuves pēc operācijas atnāca vaļā, izveidojās bruka. Viņš visu laiku staigāja arbandāžu. Un pēkšņi pirms trim nedēļām man saka: "Klausies, ar mani ir noticis brīnums. Bruka izzudusi,un šuve sadzijusi." Es viņam atbildu: "Tas ir nevis brīnums, bet Lielā Doktora Sergeja Sergejevičapalīdzība." Mans vīrs guļ uz bukletiem un dzer uzlādētu ūdeni…"

No slimības vēstures (dzimšanas gads 1973.): "…Šajā sērijā notika kas TĀDS! Izzudis tas, kā dēļ espirms diviem gadiem pie Jums ierados, kam veltīju vairākas savas iepriekšējās anketas lappuses. Mangandrīz no visiem pirkstiem nozudušas kārpas. To atklāju pilnīgi nejauši: kārtējam slimniekam ārstējuzobus un, paskatījusies uz pirkstiem, konstatēju, ka kaut kas nav tā kā parasti. AK TU TĒTĪT! Rokas vairsnav briesmīgas, nav kraupainas, bet ir normālas! Sāka izzust pašas lielākās, visvairāk pamanāmās kārpas.Tagad aplūkoju pirkstus: uz labās rokas mazā pirkstiņa vēl pirms nedēļas bija liela kārpa tagad tikkomanāms punktiņš. Es jau biju aizskrējusi uz salonu, iztaisīju manikīru. Patiešām smieklīgi: man pirms tamnieres nostājās savā vietā, bet es kā bērns priecājos par kaut kādu kārpu izzušanu…

Gribu teikt, ka man bija morāli ļoti smagi apziest kārpas ar ādai paredzēto uzlādēto ūdeni. Es nevisai tam ticēju. Mēs ar mammu reiz uzlādējām sejas masku. Vispirms mamma apzieda savu kārpu, un tā"izkusa", tad arī es pāris reizes apziedu. Vīrs paskatījās uz manām rokām un sacīja: "Iedod man ziedi, esarī kārpu apziedīšu." Un sāka kārpu meklēt te uz vienas, te uz otras rokas. "Nu, ir gan meistars tas SergejsSergejevičs!" vīrs teica. "Es taču tikai guļu uz bukleta un uzlādētu ūdeni dzeru. Paldies!"

Enerģētisko bukletu jūs varat iegādāties Doktora seansos. Kad un kur tie notiks, to jums pateiksklīnikas izziņu birojā pa telefonu (812) 233-10-02.

Neklātienes seansi Neklātienes seansi notiek visu gadu svētdienās no pulksten 21.00 līdz 21.30 pēc Maskavas laika. To

mērķis pirmām kārtām ir nostiprināt pacientiem seansu gaitā atjaunoto Smalkā ķermeņa sistēmu. Principātas ir parapsiholoģisks kontakts, taču nevis ar Doktoru, bet gan ar to Enerģiju, ko viņš vada.

Tāpat kā visām enerģētiskajām procedūrām, arī šiem seansiem ir sava priekšvēsture. Kopš pašiempirmajiem seansiem S. Konovalovs laiku pa laikam slimnieku anketās atrada apbrīnojamu faktuaprakstus. Pacienti stāstīja, ka kritiskās situācijās, kas saistītas ar slimības saasināšanos, sāpju rašanos,kādām personiskām vai darba problēmām, depresīvu noskaņojumu, viņi saukuši Doktoru palīgā. Proti,grūtā brīdī vērsušies pie viņa skaļi vai domās pēc palīdzības un pēc tam šo palīdzību arī saņēmuši: sāpesnorimušas, krīze bez pēdām pārgājusi, dzīves notikumi veidojušies šo palīdzības lūdzēju labā.

Lasot šādus pacientu pārskatus, S. Konovalovs šīm atklāsmēm sākumā nemaz nepievērsa uzmanību.Desmitiem slimnieku varēja pārspīlēt, fantazēt, nejaušu apstākļu sakritību uztvert kā sava domās izteiktālūguma rezultātu. Taču, kad šādu faktu aprakstu skaits sasniedza vairākus tūkstošus, viņš sāka nopietnipārdomāt, kas gan šajā gadījumā notiek un vai vajadzētu šo parādību izmantot, lai kaut kādā veidāpaātrinātu slimnieku izveseļošanos. Protams, viņš saprata, ka slimnieki, vēršoties pie viņa, izsauca Spēku,kura redzamā daļa tagad viņš ir. Doktors diezgan ilgi un vērīgi analizēja šos gadījumus un izdarījaapbrīnojamu secinājumu:

Pacients var ar sava gribasspēka un savas domas spēka palīdzību izsaukt daļu tās RadīšanasEnerģijas, kuras vadītājs viņš ir.

Bet, ja tas ir tā, varbūt var rīkot neklātienes seansus? Lai šādu iespēju pārbaudītu, S. Konovalovsseansa laikā saviem pacientiem pastāstīja par eksperimentāla neklātienes seansa sarīkošanu un lūdzavisus, kas tajā piedalīsies, rūpīgi pierakstīt savas sajūtas. Tika noteikts seansa laiks un pacientiemizskaidrotas sagatavošanās procedūras.

Noteiktajā stundā Doktors veica seansu mājās, izsaucot Radīšanas Enerģiju un virzot to uz pilsētastelpu. Seansa rezultāti pārsteidza visus. Pacientu pārskati liecināja par to, ka viņu reakcija bijusi ļoti tuvatai, kāda rodas parasto seansu laikā. Līdztekus visam pārējam norimušas sāpes, uzlabojusies pašsajūta,viņi kļuvuši možāki. Kopš tā laika faktiski visi Doktora pacienti piedalās neklātienes seansos ne tikaitiešās ārstēšanas procesā, bet arī vēlāk profilakses nolūkos.

Daži S. Konovalova pacienti aizbrauca uz ārzemēm, bet, negribēdami pārtraukt ārstēšanos,piedalījās neklātienes seansos. Pēc kāda laika sāka pienākt vēstules no Eiropas, Amerikas, Austrālijas:viņa "neklātnieki" stāstīja par saviem panākumiem ārstēšanās gaitā, par sajūtām neklātienes kontaktulaikā, izteica dziļu pateicību Doktoram par šāda ārstēšanas veida ieviešanu. Lai vajadzīgajā laikā"pieslēgtos" neklātienes seansam, cilvēkiem citā pasaules malā nācās celties nakts vidū, bet rezultāti bijašo pūliņu vērti.

Protams, ikvienam šīs grāmatas lasītājam būs interesanti uzzināt, vai viņš var pieslēgties neklātienesseansam un cerēt uz izveseļošanos, ja ne reizi nav piedalījies klātienes seansos Doktora klīnikā. Pats S.Konovalovs uzskata, ka šobrīd viņam attiecībā uz to vēl nav pietiekami daudz datu, lai gan desmitiemslimnieku par to raksta. Daudzi no tiem, kas piedalās neklātienes seansos, neko neziņo par savām sajūtāmun savu veselības stāvokli. Iespējams, ka viņi nevēlas atraut Doktoru no citiem pacientiem, nesaprotot,ka, iespējams, tieši viņu pārskati varētu kļūt par jaunas dziedināšanas metodes pamatu. Tāpēc, cienījamielasītāji, ja jūs nolemsit pievienoties neklātienes seansiem, katrā ziņā aprakstiet savas sajūtas, bet ar laikuarī pārmaiņas veselības stāvoklī un šos pārskatus atsūtiet S. Konovalovam (sk. anketas paraugu grāmatasbeigās).

Slimnieku parapsiholo&iskie kontakti ar Doktoru nav visai bieža parādība, taču tā ir pārākinteresanta, lai par to klusētu. Daudzi slimnieki anketās stāsta par to, kā pirmo reizi "iepazinušies" ar

Doktoru. Tā, piemēram, kāda paciente atceras, ka ļoti grūtā savas dzīves brīdī, kad vairs nebijis uz kocerēt, viņa sēdējusi kraujas malā un izmisumā lūgusi palīdzību no Tā Kunga. Un tad viņa redzējusidīvainu vīziju nepazīstama cilvēka tēlu, bet iekšējā balss teikusi: "Viņš tev palīdzēs!" Tobrīd viņa navzinājusi, kas šis cilvēks ir, kur dzīvo un ar ko nodarbojas. Taču, kad paciente ieradusies Ļeņingradā unnonākusi Doktora seansā, viņa ar izbrīnu pazinusi Doktorā to pašu cilvēku, ko redzējusi kraujas malā."Sergej Sergejevič! Es Jūs jau pazīstu, esmu Jūs redzējusi!" viņa rakstīs savā anketā. Citi pacienti stāsta,ka grūtā savas dzīves brīdī dzirdējuši balsi, kas teikusi: "Ej pie Konovalova, viņš palīdzēs!" Turklātpirms tam viņi nekad nebija dzirdējuši nedz par viņa klīniku, nedz par dziedināšanas metodēm un gūtajiempanākumiem.

"…Un šie fakti liecina, ka pastāv vienots Dzīvā Visuma informatīvais lauks, kas "runā" ar cilvēku,"virza" viņu tad, kad cilvēks Tam ir atvērts gan savās bēdās, gan savā priekā. Lai gan savos priekoscilvēks reti vēršas pie Tā."

Piedalīšanas neklātienes seansa

Tā kā neklātienes ārstēšanas metode vēl nav pilnībā aprobēta attiecībā uz pacientiem, kuri nekad navapmeklējuši klātienes seansus, tad ir labi, ja, ārstējoties neklātienē, pacientam ir klāt vismaz buklets.Jāpatur prātā, ka pacienti, kuri ir uzskaitē psihoneiroloģiskajā dispanserā vai kuriem ir psihiskas dabastraucējumi, nedrīkst piedalīties neklātienes seansā. Gadās, ka cilvēki nezina par saviem traucējumiem; tadir jāorientējas pēc sajūtām seansa laikā: ja jūs skaidri dzirdat balsis, īpaši tad, ja balsīm ir direktīvasintonācijas, piedalīšanās seansā nekavējoties jāpārtrauc.

Kādu laiku pirms seansa sākumā jāpaliek vienam pašam klusā istabā. Lai uzmanību nenovērstu kādasskaņas, var ieslēgt mierīgu mūziku. Ir jāiztēlojas Sanktpēterburga un no tās vietas, kur atrodaties pašlaik,domās jāpārceļas turp. Pat tad, ja nekad neesat bijis šajā pilsētā, droši vien televīzijā esat redzējis Pēteraun Pāvila cietoksni. (Ja ne citādi, tad fotogrāfija grāmatā palīdzēs iztēlei.) Mūzikhola zāle, kurā notiekDoktora Konovalova seansi, atrodas blakus Pētera un Pāvila cietoksnim, ko dēvē par Sanktpēterburgassirdi. Tāpēc cietoksnis ir savdabīgs atskaites punkts, Radīšanas Enerģijas koncentrācijas centrs.

Noskaņojieties un pirms neklātienes seansa sākuma noskaitiet lūgšanu:"Kungs, Tev atdoto sirdi atdodu tikai Tev.Visi pasaules spēki nespēs saraut to pavedienu,kas vieno Tevi un mani.Visi naidīgie spēki atkāpsiesun nekustīgi un pasīvi sastingsmanas un Tavas sirds mīlestībasun spēka priekšā.Lai notiek tā.ĀMEN."Pēc tam vajag iztēloties Doktora seju. Var skaļi izteikt lūgumu viņam: "Sergej Sergejevič, esiet

kopā ar mani!" (vai: "Dodiet man spēku!", "Kungs! Ar Doktora starpniecību sūti man izdziedināšanu!" kāvēlaties). Pēc tam, kad esat pieslēdzies Radīšanas Enerģijas spēkam, varat aizvērt acis un mierīgipasēdēt, iztēlojoties kaut; ko patīkamu: dabas ainavas, savu bērnību, priecīgus dzīves notikumus.

Nekādā gadījumā necentieties, elpu aizturējis, izraisīt kaut kādas sajūtas vai ieklausīties sevī arcerību, ka sajutīsit kaut ko īpašu.

Kā jau tika teikts, slimie izveseļojas, neraugoties uz to, ka dažkārt nekādu sajūtu nav. Ja jūs pārņemssajūtu straume, necentieties tās apturēt. Neskaitiet minūtes, neuzvelciet modinātājpulksteni, lai zinātu, kad

seanss beigsies. Neklātienes seansā jūs varat piedalīties tieši tik ilgi, cik uzskatīsit par vajadzīgu. Varat tānosēdēt divdesmit vai četrdesmit minūtes tas nav tik svarīgi. Svarīgi ir kas cits lai jūs nenovērstuuzmanību, cenšoties sekot pulkstenim.

Atveriet bukletu, nolieciet uz grīdas un nostājieties uz tā. Paceliet rokas uz augšu dievišķā kanāla(aptuveni divdesmit centimetru) platumā, sakļaujiet plaukstas virs galvas un ļoti lēni laidiet rokas uz lejugar mugurkaula līniju. (Tādējādi jūs atverat sava Smalkā ķermeņa sistēmu.) Pēc tam uzlieciet rokas uzsirds, apsēdieties, atslābinieties un aizveriet acis.

Tālāk:1. Nolieciet rokas sev priekšā. Plaukstas viena pretī otrai, kā parādīts 8. zīmējumā. Elkoņi nolaisti,

rokas atslābinātas. Šo vingrinājumu vislabāk izpildīt ar aizvērtām acīm.2. Tagad plaukstas lēni tuviniet un ieklausieties iekšējās sajūtās. Jūs starp plaukstām varat sajust

pieaugošu atsperīgumu, it kā kaut kas tām traucētu virzīties uz priekšu, vai, piemēram, dedzināšanu,durstīšanu kādā ķermeņa daļā vai orgānā, vai citas iekšējas pārmaiņas ķermenī. Šīs sajūtas ir ļotiindividuālas, tāpēc vērīgi ieklausieties sevī. Tiklīdz tās radīsies, apturiet plaukstu virzīšanos vienu otraipretī. Sastingstiet.

Variants: ja nekādu sajūtu nav, lēnām pārejiet pie 8. punkta.1. Pēc tam plaukstas pietuviniet vienu otrai tiktāl, lai pirksti sirds kausa līmenī izveidotu pussferu,

kā parādīts 8. zīmējumā. Ja sajūtas mainīsies, neuztraucieties.2. Tagad domās izsauciet zeltainu mirdzošu enerģijas lodi. Tā atrodas jūsu plaukstu iekšpusē.

Turklāt sajūtu intensitāte var pieaugt. Var paaugstināties arī ķermeņa temperatūra.3. Bet tagad enerģijas starus no sirds vadiet pa visa organisma artērijām. Šajā gadījumā nav

obligāti jāpārzina anatomija un asinsrites sistēmas uzbūve. Pietiek atcerēties, ka vēnas, artērijas unkapilāri caurvij visu jūsu ķermeni, tāpēc varat iztēloties, ka enerģija, kustoties sirds muskuļu saraušanāsietekmē, apņem, ietin jūsu organismu. Turpiniet piecas minūtes iztēloties enerģijas kustību savāorganismā.

4. Atveriet acis. Tuviniet plaukstas sirdij, uzlieciet tās vienu uz otras, taču nepieskarieties savamķermenim.5. Tagad lēni virziet rokas uz leju. Vēdera lejasdaļā rokas atvienojiet un nolieciet uz ceļgaliem.

Pacentieties iespējami pilnīgi atslābināties. Nekādas steigas pat domās! Šādā stāvoklī pasēdiet vienudivas minūtes (9. zīm.).

6. Pēc tam rokas nolaidiet uz leju un paceliet uz augšu dievišķā kanāla platumā, kā parādīts 10.zīmējumā. Skaļi sakiet: "Kungs! Ar Doktora starpniecību sniedz izārstēšanos!" Tad lēni savienojietplaukstas virs galvas un tāpat lēni virziet tās sev priekšā uz leju un uzlieciet uz sirds.

9. 10 15 minūtes pasēdiet ar aizvērtām acīm. Enerģiju virziet uz to orgānu, kas rada vislielākāsbažas. Turklāt, ja jums ir:

□ fibromioma vai mioma, domās to "izdedziniet";□ akmeņi, domās tos "izšķīdiniet";□ hroniski iekaisumi, domās "pastipriniet" limfātiskās sistēmas aktivitāti un "iznīciniet"

patoloģiskos mikroorganismus;□ infekciozi alerģisks process, domās "izskalojiet" alergēnu mikrodaļiņas no asinīm, limfas,

"izvadiet" tās no organisma caur starpšūnu spraugām.

11. zīm.Nobeigumā atkal paceliet rokas uz augšu, sakļaujiet plaukstas un lēni nolaidiet rokas uz leju sev

priekšā jūs noslēdzat Smalkā ķermeņa sistēmas (11. zīm).Pēc tam noskaitiet lūgšanu:"Kungs, mani par savas Pasaules ieroci dari,Lai es mīlestību nestu tur, kur mani nīst,Lai es piedot spētu tur, kur man dara pāri,Lai es būtu vienotājs tur, kur iededzies strīds,Lai es teiktu patiesību tur, kur ienākuši maldi,Lai es iedegtu gaismu tur, kur valda tumsa,Lai es prieku dāvātu tur, kur mīt skumjas,Kungs, liec man tiekties pēc tā,Lai nevis mani mierināt vajadzētu,Bet es pats mierinātājs būtu,Lai nevis es saprasts tiktu, bet saprastu pats,Lai nevis es mīlēts tiktu, bet mīlētu pats.Jo tas, kas dod, tas ari saņem,Kas piedod, tam piedots tiek,Kas pats sevī mirst,Tas atdzimst dzīvei.Un, ja mēs tevi mirstam, Kungs,Tātad iegūstam Mūžīgo Dzīvību!ĀMEN."Pēc seansa ieteicams izdzert glāzi (pusglāzi) uzlādētā ūdens.

"ENERĢĒTISKĀ" PALĪDZĪBA Doktors bieži atgādina pacientiem, ka nejau viņš ārstē un ka ārstēšanu neveic ar savu enerģiju ar to,

kas ir katram dzīvam cilvēkam. Dziedināšana notiek, pateicoties tam, ka savus spēkus un rezerves lieklietā pats organisms, kas ir iekārtots tā, ka spēj tikt galā ar jebkuru infekciju. Pateicoties limfātiskajaisistēmai dabiskajai barjerai, kas jau iedīglī iznīcina jebkuru iebrucēju, neviens vīruss nespēj iekļūtorganismā. Taču mūsdienās šī cilvēka sistēma faktiski nefunkcionē tā kā, teiksim, pirms tūkstošiem gadu,kad uz Zemes parādījās pirmie cilvēki. Radīšanas Enerģijai, kas radīja mūsu Visumu, tolaik bija pavisamcits blīvums. Tā bija pilnvērtīga. Bet daudzie kari, represijas, pieaugošā vardarbība izdzēsa pārāk daudzcilvēku dzīvību. Miljoniem enerģētisko struktūru (dvēseļu) tika atbrīvotas nedabiskā veidā, kādu dabanebija paredzējusi, un to "iziešana" samazināja Zemei tuvāko enerģētisko slāņu blīvumu. Tāpēc cilvēkamneizdodas patstāvīgi atmodināt sava organisma spēkus un atjaunot savu veselību. Visas meditācijas,akupunktūras un citu enerģētisko procedūru metodes ļauj viņam izmantot vienīgi Radīšanas Enerģijassurogātu. Turpretī, pateicoties Doktora spējām, organisms var piesātināties ar pilnvērtīgo RadīšanasEnerģiju.

ENERĢIJAS APGŪŠANA Doktora pirmie eksperimenti darbā ar enerģiju sagādāja daudz pārsteigumu. Tā, piemēram, dažkārt

gadījās, ka jau iepriekš noteiktais seanss kādu objektīvu iemeslu dēļ tika atcelts. Pacienti tikai nopūtās,bet S. Konovalovam sākās neiedomājamu mocību laiks: viss ķermenis pielija ar briesmīgu smagumu, bijagrūti piecelties, nemaz jau nerunājot par iziešanu uz .ielas vai pievēršanos kādam darbam. Divas stundas(tieši tik ilgam vajadzēja būt seansam) viņš jutās pilnīgi nomākts un iztukšots, bet pēc tam smagums tikpatpēkšņi, kā bija uznācis, tā ari atkāpās. Pēc vairākām šādām dīvainām lēkmēm viņš beidzot saprata, ka"ieplānotā" enerģija obligāti uzrodas, neraugoties uz to, ka seanss ir atcelts. Tolaik viņš savu praksi tikkokā bija uzsācis un vēl nespēja pilnībā kontrolēt to, kas ar viņu notiek.

Strādājot Kozicka kultūras nama zālē, vairākas reizes notika kas neparedzēts: Enerģija, izlauzusiesno Doktora kontroles, sakoncentrējās vienkop kā mirdzoša bumba un riņķoja gaisā. Satriekto pacientu acupriekšā tā sasita starmešu spuldzes.

Kad Doktora pacientu vidū parādījās pirmais onkoloģiskais slimnieks, izrādījās, ka Enerģija vispārnegrib "paklausīt". Doktors to izsauca, bet rezultāta nebija. Viņš atkal un atkal atkārtoja savusmēģinājumus, bet panākumu nekādu. Ārsti ekstrasensi, kas bija šo mēģinājumu liecinieki, centās Doktoruatrunāt: "To nedrīkst darīt. Tas ir bīstami. Nedariet to." Droši vien tas patiešām bija bīstami uzsāktcīkstēšanos ar augstākajiem likumiem un spēkiem, kas centās aizliegt šādu slimnieku ārstēšanu. Taču S.Konovalovs neatkāpās! Viņš mēģināja atkal un atkal no jauna, viņš skaitīja lūgšanas un lūdza un viņavēlēšanās par katru cenu palīdzēt slimajiem atkal izrādījās stiprāka par aizliegumiem un šķēršļiem.Enerģija uzradās!

Onkoloģisko slimnieku zālē nav daudz, aptuveni viens procents. Viņi ir Doktora vislielāko rūpjuobjekts un vislielākā problēma. Viņš gan vēl nav pilnībā ticis skaidrībā par cēloņiem, kas izraisa vēzi,taču prasa, lai pacienti izmanto visus šobrīd modernajai medicīnai pieejamos līdzekļus. Proti, lai nekādāziņā neatsakās no ārstu noteiktās ārstēšanas, bet arī apmeklē seansus, izmanto bukletus un uzlādēto ūdeni,izdara enerģētiskos vingrinājumus vispār liek lietā visus pieejamos līdzekļus, lai uzveiktu šo tik smagoslimību.

No slimības vēstures 1011582 (dzimšanas gads 1935.): "Esiet sveicināts, Sergej Sergejevič! Es pieJums ārstējos kopš 1993. gada. Tagad apmeklēju 29. ārstniecības sēriju. Man ir labās krūts vēzis. Toreizoperēt atteicās, sacīja, ka tūskas gadījumā neoperējot. Apstaroja trīs reizes, un vēl trīs reizes izgājuķīmisko terapiju 93. 94. gada sākumā. Varu priecāties: man ir labi rezultāti. Skenēšana (arī skeleta kauluskenēšana) parādīja, ka viss ir labi. Bet mana paziņa, ar kuru kopā gulēju slimnīcā, pie Jums negāja un jaupirms gada nomira. Taču man pat leikocītu līmenis no trīs pacēlies līdz seši. Papildus visam pārējampārgājusi arī osteohondroze, sirds išēmiskā slimība, izzuduši hemoroīdi, kājas vairs nav aukstas, tāsnesavelk krampji. USI parādīja, ka žultspūslī palicis viens akmens 1,7, bet otrs (0,9) pazudis, izšķīdis.Tagad jūtos ļoti labi."

6. nodala ĀrstĒŠanas DINAMIKA Sniedzam divas tipiskas slimības vēstures, kas atspoguļo dziedināšanas gaitu klīnikā.Paciente dzimusi 1922. gadā. Jebkurš mediķis tūlīt teiks: "Ko jūs gribat? Slimniecei ir septiņdesmit

septiņi gadi. Viņai ir vecuma patoloģija."S. Konovalovs vecumam nepiešķir nozīmi. Vecums viņu interesē tiktāl, ciktāl tas tiek fiksēts datorā

līdztekus pārējiem statistikas rādītājiem.No slimības vēstures 1002383 (dzimšanas gads 1922.): "Tiklīdz biju pārkāpusi pāri šā dievišķā

tempļa slieksnim, manī tūdaļ viss sāka mainīties… Uz seansu atnācu ar 38,4 grādu temperatūru, naktī pēcseansa gulēju labi, no rīta temperatūra bija 37,2, bet vakarā jau normāla. Brīnos, cik mierīgi un nemanāmitemperatūra nokritās, turklāt bez jebkādas ķīmijas, tikai ar ūdens, bukleta un paša Doktora palīdzību…Man ir slimība, kas ir tikpat veca kā es, tā ir no tēva mantota aizdegunes kaite. Jau kopš pirmajiem mūžamēnešiem esmu iepazinusi deguna smēres un pilienus mani vajāja trahoma, bezgalīgas angīnas, visassaaukstēšanās slimības, nebija ožas, un neviens nespēja palīdzēt… Bet, lūk, tagad esmu izveseļojusies…Piecdesmitajos gados ārstam Grobšteinam bija 200 tādu slimnieku kā es. Mēs visi braucām uzasinspārliešanas institūtu un elpojām skābekli, ozonu utt. Pats profesors Vojačeks teica, ka šī slimība navārstējama. Bet ko es redzu tagad?! Spoguli aplūkojot rīkles gļotādu, pārliecinos, ka tā no pilnīgi bālas,sausas un nedzīvas pārtop par rožainu, miklu, tādu, kas atdzīvojas. Doktor, tā ir tāda UZVARA!…

1944. gada februārī, pildot kaujas uzdevumu, mēs, divas radistes, ielūzām ledū, ūdens sniedzās pārijostasvietai… Puskažoks, velteņi, vatētās bikses momentāni piesūcās ar ūdeni. Sals darīja savu, iekaļotmūs ledus bruņās, sērkociņi kļuva slapji, ugunskuru nevarēja iekurt… Mūs pie ugunskura nogādājapusdzīvas, divas diennaktis nācās palikt slapjās drēbēs, un kopš tā laika netieku vaļā no nefrīta, cistīta,daudzajiem karbunkuliem, reimatisma, kopš tā laika kājas ir aukstas progresējoša apakšējo ekstremitāšuobliterējoša ateroskleroze, kopš kara ķermeni klāj zosāda, galvu vienmēr turu apsietu, ir tāda sajūta, ka tospiež kāda stīpa, gadās vemšanas lēkmes. Jau biju sagādājusi sev spieķi, tāpēc ka kājas bija sliktāstāvoklī. Vēl hronisks holecistīts, hronisks pankreatīts, slikti darbojas zarnu trakts. Tagad ar kuņģi unzarnu traktu arī viss ir kārtībā, kuņģis jau ir savā vietā (bija noslīdējis). Kopš 1941. gada mocījabezmiegs tagad viss ir labi. Esmu ļoti apmierināta ar rezultātiem."

Jau pirmajā anketā var pamanīt, ka tās aizpildīšanas gaitā sieviete vispirms uzskaita savas galvenāsslimības, bet pēc tam atceras vēl kaut ko: jā, kuņģis bija noslīdējis tagad nostājies vietā. Uz seansiemviņa acīmredzot atnāca ar savu galveno problēmu kāju slimību. Bija taču jau sagatavojusi spieķi,baidījās, ka slimība progresēs. Bet, ieradusies klīnikā, bija bezgala pārsteigta, ka atkāpjas arī citasslimības, par kuru izdziedināšanu pat neloloja cerības. Valsts lielākajā zinātniskajā centrā tā taču bijateicis viens no ievērojamākajiem, labākajiem speciālistiem. Un viņš nekļūdījās, neliekuļoja. Patiešāmmūsdienu medicīnai nav tādu līdzekļu, ar kuriem šādas slimības varētu izārstēt.

Tātad sieviete sāka justies krietni labāk, taču nepārstāja apmeklēt klīniku, kā to dara daži pacienti,nopriecādamies par to, ka veselība uzlabojusies, un nevīžodami savu izveseļošanos īstenot līdz galam untikt skaidrībā par slimību cēloņiem, varbūt pat novērst jaunu slimību rašanos. Palūkosimies, kas arpacienti notika tālāk.

(Slimības vēstures 1002383 turpinājums):"…Tuvojas nobeigumam mana 27. seansu sērija, kas man dod tiesības konstatēt, ka notikusi

izveseļošanās par 90 procentiem. Protams, Spēkam, Jums un manam organismam ir pie kā piestrādāt, tačutam ir vajadzīgs laiks un obligāta seansu apmeklēšana. Un tomēr galvenais ir noticis daudzas slimībasizzudušas, piemēram, obliterējošais endarterīts, cista uz kreisās kājas, hemoroīdi, osteohondroze,radikulīts, hroniskā pneimonija, galvassāpes, hipotonija, sirds nepietiekamība, hroniskais tonsilīts,parodontoze, noregulējies miegs, brīnišķīgi darbojas kuņģis un zarnu trakts, apārstēta dvēsele. Sergej

Sergejevič, beidzot divi labās kājas pirksti pilnībā atdzīvojušies un vairs nesāp. Kāds prieks! Ir vēl kādspanākums, kas sagādā prieku: angīna, kas mocīja līdz pat šim laikam, izzudusi, bet mandeles uzsūkušās.Tās nedeva man mieru, tajās visu laiku krājās strutas, kuras pašai vajadzēja periodiski tīrīt. Cik gan daudzantibiotiku šajā sakarā ir izdzerts, jo nemitīgi bija temperatūra. Pēc seansos veiktās mugurkaulaiztīrīšanas man atbrīvojas kakla skriemeļi… Liels paldies par izveseļošanos, par visu labo, no sirdsnākušo, ko Jūs darāt mūsu labā."

Līdz tam laikam paciente bija apmeklējusi jau 27 seansu sērijas, proti, ārstniecības zālē pavadījusi540 stundas, pārrēķinot dienās, sanāk tieši 22,5 dienas. Sakiet, kur, kas un kad būtu spējis nepilna mēnešalaikā atbrīvot cilvēku no tām "neizārstējamajām" slimībām, kuras minējusi paciente? Kurā valstī, kurālaikmetā šādi brīnumi ir notikuši? Bet tagad vērīgi paskatieties uz pacientes slimības vēstures numuru.Skaitļi ļaus jums aplēst, ka šis brīnums nav nekāds retums! Cilvēks pat nav spējīgs iztēloties tikmasveidīgus rezultātus izdziedināšanā no neārstējamām slimībām. Bet tas lieku reizi pierāda, ka pat mūsuiztēle ne ar ko tamlīdzīgu nav saskārusies. Šīs pašas pacientes pēdējā anketa nodota 1998. gada 17.decembrī, proti, pavisam nesen:

"Labdien, mīļais Sergej Sergejevič! No rīta, iegājusi vannas istabā, sajutu tualetes ziepju un zobupastas smaržu, bet, atgriezusi krānu, arī rūsas smaku, kas nāca no sarūsējušajās caurulēs visu naktinostāvējušā ūdens. Ak Dievs, piepildās mans sapnis! Kam par to lai uzrakstu, ar ko lai dalos šajā priekā?Tikai Jūs, Sergej Sergejevič, spējat saprast manu sajūsmu, manu prieku, manu laimi. Ja kāds šajā mirklījautātu, kas man ir dārgāks: oža vai bagātība, nedomādama atbildētu: oža, jo tā ir bagātība. Faktiski visumūžu esmu nodzīvojusi bez ožas. Un, lūk, noticis brīnums. Arī dzirde man nav apskaužama. Sliktāsdzirdes dēļ man bija grūti mācīties un vispār dzīvot. Palīdzēja acis, kas sekoja runātāja lūpu kustībām.Pirmo reizi ieradusies uz seansu, domāju tikai par kājām, un šķita, ka tikai tās tiks ārstētas. Tā kā nekonesapratu un nezināju, es dziļi maldījos. Pamazām, palēnām kaites mani atstāja, bet to bija daudz. Katrsseanss manā slimajā organismā izdarīja korektīvas. Aizvien vairāk pārliecinājos, ka Radīšanas Enerģijaikopā ar Jums, Sergej Sergejevič, ir pa spēkam tikt galā ar visām slimībām. Paldies Dievam, paldiesJums, mīļais Sergej Sergejevič, es paklanos līdz pašai zemei. Man, neizglītotai sievietei, ir ļoti grūtiaizpildīt anketu. Man daudz vieglāk ir sakraut grēdā lielu kaudzi saskaldītas malkas nekā izteikt uz papīrasavas domas un sajūtas."

Paciente seansus apmeklēja trīs gadus. Ārstēšanos uzsāka, kad bija vairāk nekā septiņdesmit gadusveca. Tagad viņai ir septiņdesmit septiņi un viņa ir praktiski vesela. Vesela, pateicoties Doktoram, viņaEnerģijai, savai ticībai un neatlaidīgajai vēlmei izārstēties.

Otra slimības vēsture ir tipiska ne tikai Doktora Konovalova klīnikai, bet arī jebkurai pilsētasklīnikai. Tipiska ar to slimību uzskaitījumu, ar kādām paciente sirga, uzsākot ārstēšanos. Tačudziedināšanas rezultātu zinā neviena klīnika nevar sacensties ar Doktora klīniku.

No slimības vēstures 1008383 (dzimšanas gads 1942.): "…Apmeklēju 6. seansu sēriju Jūsuklīnikā… Izzuduši: dzemdes mioma, akmeņi no zarnu trakta burtiski birtin bira, taču ar katru reizi aizvienmazāki. Sākumā akmeņi bija pupas, bet pēc tam jau sērkociņa galviņas lielumā. Aknas tagad vairsnetraucē, izzuduši hemoroīdi un paplašinātā vēna uz labās kājas liela, mitējušās biežās migrēnas sāpes,gandrīz pārgājis hroniskais bronhīts atklepoju ļoti reti un maz, nemaz nejūtu osteohondrozi, kāju pēdasgandrīz atbrīvojušās no sacietējumiem, sejas āda kļuvusi gluda… Negribu, lai mani vārdi izskanētu kāglaimošana, bet, skatoties dziednieku seansus televīzijā, kur tie noris labi noslīpētas izrādes stilā, aizvienvairāk jūsmoju par Jūsu vienkāršību (ar lielo burtu), taktu, mēra sajūtu…"

"…Esmu inventarizējusi savu veselību pēc 10 seansu sērijām un rezultātus pievienoju savai anketai:30 gadus galvas smadzeņu asinsvadu spazmas migrēna gada laikā nav bijis neviena gadījuma; nestabilsspiediens 31 gadu spiediens normalizējies; vairāk nekā 40 gadus sejas ādas, ausu gliemeņu, galvas matusegas treknā seboreja ievērojami uzlabojusies sejas āda, tā kļuvusi tīrāka un nav vairs tik taukaina;žultsakmeņi aptuveni 30 gadus sāpju nav, akmeņu un gļotu arī nav (USI apstiprina); hemoroīdi 34 gadus

nekādu pazīmju; dzemdes fībromiomaar daudziem mezgliem, maksimālais mezgls 4,2x3,9 vairāk nekā 25gadus miomas nav, palicis viens mezgls 1,5x1 (USI rezultāti); dzemdes noslīdējums, vairāk nekā 8 gaduspiedāvāja operāciju dzemde atrodas savā vietā (USI rezultāts); cukura diabēts un tā sekas vairāk nekā 12gadus seansu apmeklēšanas laikā pazeminājās līdz normai, seansu starplaikā paaugstinās, taču diētuneievēroju; hronisks bronhīts vairāk nekā 25 gadus ievērojama uzlabošanās; osteohondroze vairāk nekā20 gadus ārstēšanās laikā nelika sevi manīt; asins pieplūdums galvā 3 4 gadus pārgājis; trūce virs nabasvairāk nekā 15 gadus neparādās; labā ceļgala sāpes vairāk nekā 10 gadus tagad sāpju nav; labās kājasvēnas paplašinājums aptuveni 4 gadus vēna atgriezusies savā vietā, kāja gluda; slikti darbojās zarnu traktsaizcietējumi līdz 5-6 dienām zarnu trakts tagad darbojas normāli; krūts dziedzeru mastopātija aptuveni 18gadus tagad nav; papilomas uz sejas un ķermeņa ādas aptuveni 15 gadus vairs nav."

Nākamajās anketās paciente par slimībām vairs nerunā, tāpēc ka to nav. Viņa atrodas iekšējāspārveides posmā, pievērsusies Jaunajai Derībai, sāk pārdomāt savu dzīvi un likteni.

"Esiet sveicināts, mīļais Sergej Sergejevič! Beidzas mana 27. seansu sērija… Ilgi nevarēju izprastbausli "Mīli Dievu". Es spriedu tā, ka Dievs nevar vēlēties mūsu mīlestību, jo viņš ir mūs radījis un mēsviņa uztverē esam sīkāki par jebkuru kukaini… Ticības mācībā rakstīts, ka Dievs ir mīlestība. Bet šievārdi bija tikai vārdi un neaizsniedza dvēseli. Savulaik, apmeklējot Jūsu seansus, biju pārsteigta par tobrīnumu, ko Jūs darāt, par to brīnumu, ka Jūs esat, un tikai tagad esmu sapratusi, ka brīnums taču ir tas, kaJūs, pazīstot mūs, ikvienu no mums ar visiem mūsu grēkiem un nepilnībām, tomēr mūs mīlat un darāt visuiespējamo, lai mums palīdzētu. Es jau sen zinu, ka mīlēt visu cilvēci ir ļoti vienkārši, tā mīlēt ir viegli untā mīl gandrīz visi, bet katru atsevišķo cilvēku mīlēt ir ļoti sarežģīti. Ja reiz Jūs tā mīlat mūs, tad arī Jumsir vajadzīga mūsu mīlestība, mūsu izpratne. Citādi nemaz nevar būt. Tagad esmu sapratusi, ka arī DievamTam Kungam ir vajadzīga mūsu mīlestība, tāpat kā mums vajadzīga viņējā… Sūtu savu patieso mīlestībuun bezgalīgo cieņu Jums."

"Labdien, Sergej Sergejevič! Beigusies četrus gadus ilgā ārstēšanās Jūsu klīnikā. Šī ir mana 31.seansu sērija. Atskatoties atpakaļ, varu teikt tikai vienu: visu, kas man tagad ir, esmu ieguvusi, pateicotiesJums. Runa ir ne tikai par veselību, ko esat man dāvājis, bet arī par visu manu dzīvi. Pie Jums ierados1994. gada novembrī (tagad ir 1998. gada novembris), biju nikna uz visu pasauli, bet toreiz toneapzinājos. Pat tad, ja Jūs man būtu to teicis, es neticētu un pat apvainotos.

Tagad pilnīgi noteikti zinu, ka manas problēmas esmu es pati, taču problēmu apzināšanās un toatrisināšana nebūt nav viens un tas pats. Tāpēc ir tikai viena izeja kļūt par cilvēku… Milzīgs, gluživienkārši bezgalīgs paldies par visu, ko Jūs darāt. Esmu sajūsmināta par Jūsu pašuzupurēšanos un vēlos,lai vienmēr varētu saglabāt saskarsmi ar Jums."

"Tagad individuālā iedarbība uz pacientu," stāsta S. Konovalovs, "sākas tajā brīdī, kad es lasu viņaanketu. Informācija caur mani nonāk planētas informatīvajā laukā, respektīvi, pie tā Spēka, kurš ar manistrādā. Tādējādi notiek pacienta "iegaumēšana".

Pēc tam es interesējos par pacienta sūdzībām. Kas konkrēti viņam sāp, kas visvairāk satrauc, kasurda viņa dvēseli, nodarbina viņu kā personību. Arī visas šīs ziņas saņem Spēks, kuru es vadu un kurš nujau darbojas ar konkrēto pacientu.

Pēc tam, rūpīgi izpētījis pacienta fiziskās sajūtas ārstēšanas laikā vairāku seansu gaitā, es nosakuenerģētisko diagnozi.

Turklāt klīniskā diagnoze mani absolūti neinteresē. Pēc tam es iekļauju pacientu informatīvienerģētiskajā kartē. (Šajā kartē pacienti sagrupēti pēc enerģētiskajām diagnozēm.) Enerģētiskā diagnozeatspoguļo slimības īsteno cēloni, tāpēc enerģētisko diagnožu nevar būt tik daudz kā klīnisko. Tā vienmērir tikai viena. Un tā ir turpmākās iedarbības mērķis. »

Piemēram, atnāk uz ārstēšanu paciente. Viņai ir 15 20 dažādas diagnozes, bet visvairāk satraucdzemdes fibromioma. Kāpēc? Tāpēc ka tā asiņo, tāpēc ka piedāvā operāciju, tāpēc ka bail. Tāpēc viņauzskata, ka fibromioma ir viņas galvenā diagnoze. Bet enerģētiskā diagnoze, proti, visu viņas slimību

galvenais cēlonis, kura spilgtākā izpausme var būt arī fibromioma, ir tāds, ka izkustējies mugurkaulatrešais un ceturtais skriemelis. Tas noticis jau bērnībā un radījis dziļu dievišķā kanāla artērijasdeformāciju, kas savukārt vēlāk izveidojusi fibromiomas patoloģisko perēkli.

Vienā no seansiem aicināšu zālē piecelties tos pacientus, kas ir nodevuši anketas, un strādāšu arviņiem atbilstoši noteiktajai enerģētiskajai diagnozei. Individuālās ārstēšanas īpatnība ir arī tāda, ka šīārstēšana turpinās visas sērijas gaitā, bet dažkārt arī visu laiku līdz uzvarai. Tā, piemēram, notiek aronkoloģiskajiem slimniekiem, kuriem nepieciešams pastāvīgs dziedniecisks kontakts ar Vadāmo Enerģiju.Enerģētiskās kartes visu laiku ir pie manis, tāpēc iedarbība ir nepārtraukta."

Ne vienmēr ārstēšana klīnikā noris ātri un nesāpīgi. Dažkārt slimības atkāpjas ar lielām grūtībām,dažkārt nepieciešams ilgs laiks. Šajā laikā pacienti pārdzīvo veselu jūtu gammu, taču viņu ticība unneatlaidība vainagojas ar brīnišķīgiem rezultātiem.

No slimības vēstures 1014778 (dzimšanasgads 1956.): "Esiet sveicināts, mīļais Sergej Sergejevič!Apmeklēju piekto seansu sēriju.

Reiz pavisam pēkšņi sāku justies slikti: sāp galva, vemšana, drudzis, nespēks, dzemdes asiņošana.Aizgāju uz slimnīcu, bet tur uzdeva tikai vienu jautājumu: vai neesat stāvoklī? Tā arī bija visa ārstēšana.Aptiekā nopirku tabletes, ar tām tad arī ārstējos. Bet kļuva aizvien sliktāk. Sāp mugura, nevaru apsēsties,asteskauls smeldz. Taču slimnīcā atkārto vienu un to pašu: vai nu kādreiz esat kritusi, vai arī tā irosteohondroze. Nu kā lai uzticas ārstiem? Es slimās vietas visu laiku sildīju, smērēju, lietoju svecītes utt.Taču uzlabošanās nebija. Un tad arī nieres sāka streikot: akmeņi un kolikas, cistīts, sāpēja kāju locītavas,pa trepēm nevarēju uzkāpt mežonīgas sāpes. Bija traucēta kustību koordinācija, bez citu palīdzībasbaidījos kaut kur iet. Krūtī izveidojās audzējs. USI izmeklēšana parādīja: fībromioma 14 nedēļas,vairogdziedzeris, ārsta vārdiem runājot, "kā kožu saēsts". Bet, ko tas nozīmē, viņš nezinot. Teica jāskatāsasinis. Strādāt vairs nespēju. Tādā stāvoklī arī nokļuvu Pirmajā medicīnas institūtā uz operāciju. Parlaimi, izrādījās, ka tā ir cista. Tur mani izmeklēja, un viens gudrs docents teica: "No radikulīta muguranevar tik stipri sāpēt, nofotografēsim viņai muguru. Viņai taču puse krūts nogriezta…"

Nofotografēja un bija pārsteigti: atrada zarnu kaula audzēju 3x5x3,5 cm. Nosūtīja uz onkoloģijaszinātniskās pētniecības institūtu. Tur apskatīja un ieteica spieķi, tabletes un svecītes. Teica, lai pēcsešiem mēnešiem ierodos pie viņiem uz pārbaudi. Un viss. Kā es jutos! Lūdzu Dievu, lai viņš ņem manipie sevis. Pašai nebija spēka izšķirties par šādu soli. Tā bija elle! Dzīve plūda man garām, bet es stāvējumaliņā kā piekauts, pamests un klaiņojošs suns, kas nevienam nav vajadzīgs. No sāpēm un ciešanām, nosadzīves mocībām locījos kā tārps. Es no visiem atsvešinājos, nevienu negribēju redzēt, dienām ilgibezmērķīgi gulēju gultā. Bērni pamazām no manis novērsās, dzīvojām kā slikti kaimiņi zem viena jumta.No bezizejas sajūtas un vientulības palēnām juku prātā.

Un tad kāda ārste ieteica dabūt abonementu "pie Doktora Konovalova". Es ar smaidu uzklausījuviņas vārdus un nepiešķīru tiem nekādu nozīmi. Taču kāda iekšējā balss teica: "Pamēģini, ja nu pēkšņipalīdzēs?" Laiks gāja, bet es tā arī nebiju sadūšojusies aiziet pie Jums. Atceros, gulēju, pēc tam straujiuzlēcu kājās, apģērbos un braucu uz mūzikholu. Tas notika 1998. gada 18. janvārī. Piegāju pie kases,lūdzu biļeti uz S. Konovalovu. Kasiere uz mani paskatījās un sacīja: "Tūlīt uzzināsim, vai esat laimīga. Uzkuru seansu gribat no rīta vai vakarā?" Es padomāju un teicu: "No rīta." "Laimīga," sacīja kasiere, "pirmskādām desmit minūtēm viens cilvēks atnesa biļeti, nevarot tikt tajā laikā." Bet 1998. gada 19. janvārī bijaTā Kunga Kristības svētki. Tā mēs ar Jums satikāmies, mans mīļais Doktor, un tāda es pie Jums ierados.Tiklīdz atskanēja Jūsu klavierspēle, sāku raudāt, sākumā klusu, pēc tam tikko spēju valdīt asaras unšņukstus. Kad sākās seansa galvenā daļa, atceros, ka kaut kas līdzīgs ceriņkrāsas mākonītim mani apņēmaun iegāja manī. Es izbijos, un šis mākonītis aizplūda.

Pirmās seansu sērijas laikā bija ļoti stipras sāpes mugurā, nespēju nosēdēt, bet Jūs visu laikustāstījāt par kaut kādām šūnām, Smalko ķermeni utt. Gribējās piecelties un iet prom, Jūsu balss, jarunājam godīgi, mani pat kaitināja. Seansu galvenā daļa man bija īstas mocības. Domāju: kaut kādi

murgi, kur es esmu nokļuvusi, kāpēc man tas viss? Viņi visi ekstrasensi, burvji, magi ir vienādi. Kālabviņi man ir vajadzīgi? Bet iekšējā balss saka: nesteidzies, pagaidi. Tā es pirmo sēriju kaut kā nomocījos.

Otrās sērijas procedūras laikā mugurkauls pēkšņi tik loti izstiepās, ka tik tikko noturējos kājās. Otrāsun trešās sērijas starplaikā mājās pacēlās kuņģis un zarnu trakts, es tā arī nesapratu, kas notiek, atkal kātāda muļķe izbijos. Bet trešās sērijas laikā pēc ceturtā vai piektā seansa sajutu, ka sēžu un nejūtu sāpes,esmu pat atspiedusies pret krēsla atzveltni. Biju laimīga. Es iekšēji kliedzu Jums: "Sergej Sergejevič,paskatieties uz mani, es sēžu! Jūs redzat es sēžu! Trīs gadus neesmu sēdējusi!" Baidījos, ka patiešāmsākšu skaļi kliegt. Biju bezgala laimīga.

Ceturtās sērijas laikā man atkal viss sāka sāpēt: visas locītavas, pirksti, krūšu kauls, kaklu nevarējupagriezt, sāpēja operētā krūts. Bet es neiedzēru nevienu tableti, neapmeklēju nevienu ārstu. Gulētnevarēju, no sāpēm raudāju, nespēju pagriezties uz sāniem. Taču es visu pacietu, kā Jūs man teicāt: "Ciet,dzirdi, ciet." Bija vemšana, drudzis, bija ļoti slikti. Piektās sērijas laikā tas viss pakāpeniski sāka pāriet.Esmu tik laimīga.

Bet tagad mana mazā atskaite: sāpes ceļgalos norimušas, skrienu pa kāpnēm kā kaziņa, kustībukoordinācija uzlabojusies, galvassāpes gandrīz izzudušas, sāpes sirdī mitējušās, nezinu vairs, kas ircistīts, akmeņu nav, koliku nav, asinsspiediens 120:80, velkošās sāpes vēdera lejasdaļā izzudušas,hemoroīdi samazinājušies un neasiņo, kājas kļuvušas tievas, muguru varu saliekt, gaita pavisam viegla.Un vēl ir izzuduši daudzi sīkumi, par kuriem es, godīgi sakot, esmu pat aizmirsusi.

Bet pats galvenais, Sergej Sergejevič, es atkal esmu sākusi smaidīt un kaut ko klusiņām pie sevisdungot. Atkal gribas labi izskatīties. Daudzi teic, ka esmu kļuvusi skaistāka. Ar bērniem viss nokārtojies.Jaunākais saka: "Māmiņ, tu esi pārvērtusies, ļauj, es tevi noskūpstīšu uz zemeņsārtā vaiga." Visu laikuprasa: kas tas Konovalovs tāds ir? Es viņiem atbildu: "Tas ir mans Doktors, viņš mani māca un ārstē.""Ko viņš tev māca, tu taču esi jau liela?" Bet es atbildu: "Pārāk daudz divnieku esmu dzīvē sapelnījusi,tagad jāsteidz izlabot."

Bail pat domāt, kas ar mani būtu noticis bez Jums. Es daudz ko nesaprotu. Taču vienu esmu striktiielāgojusi: cilvēkam nav slimību, bet ir viņa dvēseles stāvoklis. Man bail atskatīties atpakaļ un ieraudzīt,kāda pie Jums ierados. Es negribu tur, negribu atpakaļ. Man ir tāda sajūta, ka esmu ietērpta kristālbaltākleitā un baidos to nosmērēt, tāpēc eju lēnām un piesardzīgi.

Lai Dievs dod Jums veselību un laimi. Paldies.P S. Ir jādzīvo, ir jācīnās par dzīvi, jo gadās visādi kuriozi. Varbūt man šajā dzīvē nav laimējies,

varbūt tāds ir mans liktenis, tātad tas viss ir jāpārdzīvo un godam ar to jātiek galā. Taču, lai to spētu, jābūtļoti stipram, bet galvenais nedrīkst apjukt, nedrīkst sevi pazaudēt. Lūk, to, Sergej Sergejevič, Jūs manmācāt. Man vēl nekad neviens šajā dzīvē nav teicis: "Es paņemu tavas sāpes." Kuram gan ienāks prātāpaņemt svešas sāpes, īpaši tagad. Lai svētīts top Jūsu vārds, mīļais Doktor!

Cieņā, Jūsu paciente un skolniece"Tāds ir ceļš, kas pacientiem jānoiet kopā ar Doktoru. Šīs slimības vēstures citētas vēl arī tāpēc, lai

lasītājs saprastu, ka Doktora Konovalova klīnikā ārstē nevis kādu konkrētu slimību, kas atbilst klīniskajaidiagnozei, bet gan slimo cilvēku.

Tāpēc klīnikas statistikai ir savas īpatnības. No vienas puses, kā jebkurā sevi cienījošā ārstniecībasiestādē, klīnikā ir arhīvs un informācijas un statistikas datorcentrs, kur atbilstoši valstī pieņemtajaikārtībai fiksēti visi klīnikas pacienti pēc visām slimību klīniskajām formām. Un varētu atsevišķā grāmatāizdot visus šos materiālus, kas būtu pelnījuši ne vienu vien desmitu doktora disertāciju. Bet, no otraspuses, un tas Doktoram ir galvenais statistika tiek apkopota pēc parametriem, kādu parastā zinātniskiārstnieciskajā iestādē nav. Klīniskā diagnoze taču ir tikai konkrētā pacienta slimības ārējā izpausme;desmit, divdesmit, trīsdesmit diagnozes tā ir tikai vienas slimības ārējā izpausme. Tāpēc galvenāstatistikas vienība, ja tā var izteikties, klīnikā ir cilvēks. Bet tas nozīmē, ka pat banālas iesnas katramizpaužas citādi. Klīnikas darba mērķis ir panākt pacienta pilnīgu izārstēšanos neatkarīgi no viņa vecuma,

diagnožu skaita, slimības ilguma. Jūs jautāsit: vai šis mērķis ir sasniedzams? Jā, un tūkstošiem klīnikaspacientu to jau ir sasnieguši.

7. nodaļa vispĀrĪgie praktiskie ieteikumiPirmā grāmata bija gandrīz jau uzrakstīta, un tad man kļuva neomulīgi. Ja desmitiem tūkstošu cilvēku

izlasīs par iespēju pilnībā izārstēties, vai tas neradīs problēmas klīnikai? Visvairāk es baidījos par to, kaizveidosies rinda pēc biļetēm un, iespējams, tie, kas ārstējas sen, nevarēs tikt uz ārstēšanos. Jo pat tagad,bez jebkādas reklāmas, biļetes dažkārt izpērk jau pirmajā pārdošanas dienā. Taču S. Konovalovs uzskata,ka tā nenotiks. Kāpēc? Tāpēc, ka cilvēki neprot un nevēlas rūpēties par sevi. Ārstēšanās klīnikā prasalaiku. Viena seansu sērija ilgst mēnesi. "Ārstējos jau veselu mēnesi un nekāda rezultāta," kāds varsūdzēties, aizmirstot, ka seansu sērija tās ir tikai divdesmit stundas, proti, nepilna diennakts. Turklātnoteiktās stundās jūs nedzerat zāles, kas bojā organismu. Bet enerģija, kas uzkrājusies organismā, jau iruzsākusi dziedināšanu. Un šā darba rezultāti drīz būs jūtami.

Kāpēc tad mēs tā taupām savu laiku, nevis veselību? Piecu nedēļu laikā ietaupot šīs divdesmitstundas, mēs par gadiem saīsinām savu dzīvi. Kāds dīvains taupīgums attiecībā uz minūtēm un kādaizšķērdība attiecībā uz gadiem! "Slinkums," uzskata S. Konovalovs: "vienaldzīga, bezatbildīga attieksmepret sevi. Cilvēks uzskata, ka, piemēram, artroze kaut kad pāries pati no sevis. Taču slimība ar katrudienu, mēnesi un gadu aizvien vairāk iedragā veselību, pilnīgi objektīvi kļūst aizvien sliktāk, bet cilvēkssēž. Rij tabletes, labākajā gadījumā apmeklē kādas procedūras. Tas pats attiecas arī uz visām citāmslimībām. Kaut kāds Doktors Konovalovs ar savām zālēm. Cilvēks ar šādu attieksmi attaisno savuslinkumu. Un nenāk pie manis. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šajā gadījumā attaisnoties ir daudz vieglāk, joārstēšanās pie manis ir pretrunā ar vispārpieņemtajām metodēm."

Daži, kurus moka briesmīgas sāpes, uzskata par apgrūtinājumu nobraukt vienu pieturu līdz klīnikai.Un, lai gan, kā varētu likties, tas ir pretrunā ar veselo saprātu, šo "dažu" nebūt nav tik maz. Taču ir arī citipacienti, kuri uz seansiem brauc ne tikai no tālām Sanktpēterburgas priekšpilsētām, bet arī no Pleskavasun Novgorodas apgabala. Brauc pat no Maskavas un pēc seansa steidzas uz nakts vilcienu, lai no rītapaspētu uz darbu.

Atsaukties uz ārstēšanas dārdzību ir gluži vienkārši smieklīgi, tāpēc ka tā maksā tikpat, cik vienakastīte labu importa vitamīnu. Un tomēr cilvēki atrod neskaitāmus ieganstus, lai attaisnotu barbariskoattieksmi pret sevi un savu veselību.

Doktors ir stingrs. Par īsteniem "savējiem" viņš uzskata tikai tos pacientus, kuri izvirzījuši mērķipilnībā izārstēties. To nav pārāk daudz, varbūt daži tūkstoši daudzmiljonu pilsētā, taču Doktora sirds iratvērta visiem, un viņš ziedo visus savus spēkus, lai šos pacientus atbalstītu grūtajā ceļā.

Šajā grāmatā es tikai ieskicēju Doktora veselības koncepciju. Teorija tiks izklāstīta viņaturpmākajās grāmatās, no kurām uzzināsit par slimību rašanās cēloņiem un avotiem, par veselībaskoncepciju un daudz ko citu. Tomēr dažus vispārīgus ieteikumus veselīga dzīvesveida ievērošanai S.Konovalovs piekrita izklāstīt jau šeit.

Vispirms ir jāpatur prātā, ka slimības nesākas ar to brīdi, kad cilvēks sajūt sāpes, un ne tad, kadārsts nosaka diagnozi. Slimības cēlonis meklējams cilvēka dzīvesveidā, vina uzvedībā utt.

1.Viena no mūsu laikmeta slimībām skar acis. Tāda ir katarakta, glaukoma, progresējoša tuvredzība,redzes nerva ati'ofīja. Kāpēc šīs slimības ir tik ļoti izplatītas tieši mūsdienās? Tāpēc, ka mēs nesaudzējamacis. Divdesmitais gadsimts cilvēcei uzdāvināja elektrisko spuldzīti, un, kamēr tā ar sajūsmu un naiviraudzījās uz jauno gaismas avotu, radās arī jaunas slimības. Vēl pirms simt gadiem cilvēka acs nepazinanesaudzīgo elektrisko gaismu, bija radusi tikai pie saules un uguns (sveces) dabiskās gaismas. Līdz arsaulrietu aktīvā dzīve pārtrūka, acis atpūtās. Mūsdienās faktiski dienu un nakti uz mums iedarbojaselektriskā gaisma. Uzliesmojoša gaisma, īpaši tad, ja spuldzi ieslēdz tumsā (agri no rīta pamostoties, naktīejot uz tualeti), momentāni rada tīklenes mikroapdegumu. Ar laiku šis apdegums pastiprinās, dažiemcilvēkiem provocējot makula distrofiju, tīklenes distrofiju, redzes nerva distrofiju, kataraktu utt. Tādu

pašu iedarbību rada daudzas pie televizora pavadītas stundas, darbs ar datoru, kuram nav aizsargekrāna,lasīšana pie galda lampas. Taču uz tīkleni visnegatīvāk iedarbojas gaisma, kas uzliesmo tumsā.

Lai kaut daļēji mazinātu šo iedarbību un izvairītos no mikroapdegumiem, pirms gaismas ieslēgšanasaizveriet acis. Pēc ieslēgšanas dažas sekundes pastāviet ar aizvērtām acīm (skaitiet līdz desmit). Gaismaspiedīsies cauri plakstiem, un acis pie tās pieradīs pamazām. Kad acis atvērsit, tās pie gaismas jau būs"pieradušas". Vēl labāk, ja mājās degs mazas sarkanas naktslampiņas, ar kuru gaismu pietiek, lai naktīpieceltos un aizietu, piemēram, uz tualeti vai uz virtuvi padzerties.

2. Mūsdienās cilvēks vienā dienā saņem tādu informācijas daudzumu, kādu agrāk saņēma visa mūžalaikā. Bet cilvēka smadzeņu apjoms pēdējos gadu simtos nav palielinājies, nervu receptori navmainījušies. Iespējams, ka nākamajos tūkstoš gados smadzenēs notiks kaut kādas pārmaiņas un tās"pielāgosies" milzīgajai informācijas plūsmai. Bet šobrīd tas vēl nav noticis, tāpēc mūsu organisms uz toatbild ar stresu. "Informācijas vinegretā", ko mēs ik dienas uzņemam, ir ne vairāk kā 2 procenti mumsnepieciešamās informācijas. Tās pārējā daļa vienīgi piesārņo smadzenes, veicina stresu.

Interesanti, ka tas nav vajadzīgs ne mums, ne mūsu organismam, taču ieraduma dēļ mēs ik dienas pašisev radām stresu. No rīta pamostamies un tūdaļ ieslēdzam televizoru vai radiOj no kura pār mums gāžasinformācijas straume. Šajā laikā pošamies uz darbu, un ieslēgtais televizors mums kalpo vienīgi kā fons.Pie metro pērkam avīzes vai mašināli tās paņemam no bezmaksas produkcijas izplatītājiem, kas parastistāv pie ieejas. Lai īsinātu braukšanas laiku, iedziļināmies lasīšanā, atkal saņemot kādu porcijunevajadzīgas informācijas un noslogojot smadzenes. Darbs, īpaši tad, ja tas ir saistīts ar datoru, arī radalielu informatīvu slodzi. Mājupceļā atkal avīze, mājās atkal televizors. Ja ir tik liela slodze uzsmadzenēm, nav jābrīnās, ka daudzi sūdzas par sliktu miegu, par to, ka "ne no šā, ne no tā" hipertonija,astma, kaudze slimību, kuru īstenais cēlonis ir mūsdienu cilvēka pārslogotība ar informāciju. Un tasietekmē ne tikai pašu cilvēku, bet arī viņa bērnus, novedot pie hronisku slimību rašanās un invaliditātes.

Doktora padomi, kā pārvarēt informatīvo pārslodzi, ir pietiekami vienkārši un viegli izpildāmi. Jatie jums liks vienīgi pasmaidīt, ieteicu padomāt par to, cik lielā mērā jūs rūpējaties par sevi un cik dārgajums ir savu bērnu veselība.

Pirmām kārtām S. Konovalovs ieteic katram noteikt savus mērķus, apsvērt, ko tad īsti jūs gribat. Navkatrā ziņā jāizvirza mērķis visam mūžam, var to izvēlēties tuvākajiem 5 10 gadiem. Kad mērķisnosprausts, nenovirzieties no sava ceļa, nešķiediet garas stundas bezmērķīgai laika pavadīšanai.

Pamostoties no rīta, vislabāk ir ieslēgt mūziku. Nav pat svarīgi, kāda mūzika tā ir klasiskā vaimūsdienīgā. Galvenais, lai tā atbilst jūsu noskaņojumam. Cilvēka noskaņojumam atbilstoša mūzika var būtnomierinoša vai, tieši otrādi, uzmundrinoša. Bet tā cilvēkā rada harmoniju un līdzsvaru.

Atsakieties no avīzes lasīšanas, kad braucat sabiedriskajā transportlīdzeklī. Lai smadzenesnenoslogotu ar nevajadzīgu informāciju, neuzņemiet negatīvo informāciju, kuras mūsdienu laikrakstos irdaudz vairāk nekā pozitīvās. Mūsdienu žurnālistika ir reklāmas ķīlniece. Vairumu rakstu ir pasūtījušireklāmdevēji. Tāpēc lasot jūs dzirdat nevis neatkarīga žurnālista viedokli, bet to pašu apnicīgo reklāmu,tikai citā ietērpā. Lasīšanas vietā gluži vienkārši atpūtieties. Varat aizvērt acis, atslābināties.

Pēc atgriešanās mājās pirmām kārtām nomierinieties. Atkal ieslēdziet iemīļoto mūziku vai patpaskatieties televīzijas raidījumu, kas jūs nomierinās. Šaušana un vardarbība, ko dienu un nakti rādatelevīzija visos kanālos, neatkarīgi no tā, cik jutīgs esat, neviļus jūs pārveido. Uzņemot šādu informāciju,jūs pēkšņi, kā mēdz teikt, "ne no šā, ne no tā" kļūstat agresīvs. Dienu no dienas pie televizoru ekrāniemcilvēce tiek pieradināta pie masveida slepkavībām, vardarbības utt. Šo ieradumu jaunie cilvēki, kas tikkokā nodibinājuši ģimeni, var nodot tālāk saviem bērniem.

Cilvēku pozitīvi ietekmēs vakara pastaiga, tā likvidēs pārliekās informācijas radīto stresu. Janegribat staigāt, pasēdiet kādu laiku pie atvērta loga, paklausieties nomierinošu mūziku. Miera sajūta lūk,kas vajadzīgs cilvēkam, nevis "kastes" ieslēgšana.

3. Veselīgs ēšanas režīms ir tāds režīms, ja ēdat, kad vēlaties. Uzticieties savam organismam: gribat

ēdiet, negribat nevajag. Protams, runa šajā gadījumā ir tikai par relatīvi veseliem cilvēkiem. Šie padominekādā gadījumā nav domāti slimajiem, kuriem slimības dēļ jāēd noteiktās stundās (piemēram, cukuradiabēta slimniekiem).

Ja jums darbā ir īpašs pusdienu laiks, bet apetītes nav, neejiet uz ēdnīcu tikai tādēļ, ka pienācis laikspusdienot. Labāk paņemiet kaut ko līdzi un paēdiet tad, kad sagribēsies. Gribas ēst piecas reizes dienālūdzu, gribas desmit reizes uz veselību. Naktī pamostaties, tāpēc ka gribas ēst, paēdiet. Bet nespiedietsevi ēst tad, kad negribas. Piemēram, no rīta, kad nav izsalkuma sajūtas, bet jūs ēdat tāpēc, ka līdzpusdienām vēl tālu.

Kā uzskata daži cilvēki, jāēd tādēļ, lai kuņģim būtu ko gremot. Tas nav pareizi. Ja jums ēst negribas,viss ir kārtībā. Protams, ja jūs negremojat košļājamo gumiju. Šis process liek kuņģim un zarnu traktamdarboties piespiedu kārtā. To, protams, darīt nedrīkst.

Daudzi interesējas, kuri produkti ir veselīgi, kuri kaitīgi. Kā tie ir jāsagatavo un kādā secībā jāēd. S.Konovalovam šajā jautājumā nav stingru kanonu, un tādu pašu nostāju viņš ieteic saviem pacientiem.Uzturam, pēc viņa domām, ir jābūt daudzveidīgam. Strikti sadalīta barība tas nav dabiski. Daudzveidīgabarība nenozīmē, ka cilvēkam savs organisms pēc saraksta jāpielādē ar simtiem dažādu produktu noteiktādaudzumā. Gluži vienkārši šodien jāapēd ābols, rīt bumbieris, šodien burkāns, rīt kāpostu salāti utt.

Kas attiecas uz gaļu, arī tās lietošana ir atkarīga no jūsu vēlmēm. Gribas ēdiet, rīt negribēsiesneēdiet.

Cilvēkiem ar lieko svaru jāņem vērā, ka visi šeit minētie padomi ir domāti veseliem cilvēkiem, betliekais svars (nevis 1-2 kg, bet 20 30 kg) liecina par kādu organisma sistēmu disfunkciju. Seansospacienti, neievērojot nekādas speciālas diētas, zaudēja 60 70 kg svara (pacienti, kas svēra 140 un vairākkg).

Sievietes, kas raizējas par savu apaļīgumu, dažkārt ēd ļoti maz. Bet organisms visu, ko viņas apēd,tūdaļ asimilē. Viņas cenšas ēst pēc iespējas retāk, taču S. Konovalovs šādām pacientēm ieteic ēst pēciespējas biežāk, aptuveni reizi pusstundā. Taču ēst maz un lietot daudzveidīgu uzturu.

Nemaz nav obligāti pusdienās apēst, teiksim, pirmo, otro, trešo ēdienu un desertu. Tas ir ļoti lielsēdiena daudzums, kuru organisms slikti asimilē. Ja uzskatāt, ka četri ēdieni katrā ziņā ir jānotiesā, tad pēckatra izdariet pusstundu ilgu pārtraukumu. Proti, var apēst, piemēram, pirmo ēdienu un salātus, pēcpusstundas (vai divām stundām kā vēlaties) otro ēdienu utt. Kuņģa nemitīga noslogošana ar milzīgu ēdienadaudzumu noved pie aptaukošanās, pie kuņģa un zarnu trakta disfunkcijas.

Pēc sātīgas ēšanas vai svētku galda nesteidzieties lietot tagad plaši izreklamētos preparātus"gremošanas uzlabošanai". Arī tad, ja aizkuņģa dziedzeris neizstrādā fermentus pietiekamā daudzumā,nesteidzieties tos lietot. Citādi ar laiku būs tikai sliktāk. Dziedzeri vairs neizstrādās fermentus, joorganisms tos saņem arī bez attiecīgo dziedzeru piepūles. Ja lietosit kādu preparātu, aknu vai aizkuņģadziedzera funkcijas tikai pasliktināsies. Tātad vajadzība pēc "palīgpreparātiem" ar katru gadu aizvienpieaugs.

4. Turpmākie S. Konovalova ieteikumi attiecas uz dienas plānošanu. Tikai tā nav gluži parastaplānošana, un par to, kādi mehānismi tiek iesaistīti darbā un kas notiek šādas plānošanas laikā, jūs arīuzzināsit no nākamajām grāmatām.

No rītiem mēs parasti drudžaini lecam augšā pēc modinātājpulksteņa zvana, skrienam posties,mazgāties, brokastot un steidzamies uz darbu. Šajā laikā cilvēkam nav ne mirkļa, lai pievērstos sev unsavai dzīvei. Tieši savai dzīvei, nevis frizūrai, ārējam izskatam, zābakiem vai izsalkuma apmierināšanai.Lai gan, jūs piekritīsit, tas ir mazāk svarīgi.

Lai iegūtu laiku, kura tik ļoti pietrūkst, S. Konovalovs ieteic noregulēt modinātājpulksteni tā, laivarētu pamosties tikai 3-5 minūtes agrāk nekā parasti. Turklāt modinātājpulksteņa zvans nekādā gadījumānedrīkst būt skaļš. Pēc pamošanās nesteidzieties sākt aktīvu darbošanos, strauji neleciet kājās, ļaujiet sevgultā patīksmināties, jo vairāk tāpēc, ka apziņa rītos parasti uz to noskaņo. Sevi modiniet un uz rosīšanos

noskaņojiet pakāpeniski. (Ja esat Doktora pacients, ir jāizsauc Enerģija, tā jāizvada cauri visiemorgāniem un organisma sistēmām. Tas aizņems 20 30 sekundes.) Pēc tam visos sīkumos iztēlojietiesgaidāmo dienu no paša sākuma (proti, kopš pamošanās brīža). Iztēlojieties, kā jūs pieceļaties, ejat dušā,dodaties uz virtuvi, brokastojat, saklājat gultu, izejat no mājas, iesildāt mašīnu (vai ejat uz metro), braucatuz darbu, ierodaties darbā. Iztēlojieties pienākumus, kas būs jāpilda, vai darbus, kas jāpaveic tiešišodien, un to, kā pabeidzat savu darba dienu, kurp dodaties pēc tam, kuros veikalos ieejat, kā atgriežatiesmājās un ko tur darāt. Visi šie notikumi pēc kārtas līdz pat brīdim, kad atkal būsit gultā, jums domāsjāiztēlojas. Tādējādi jūs savam informatīvajam laukam dodat programmu. Jūsu programma iekļausiesplanētas kopējā informatīvajā laukā un dienas gaitā tiks izpildīta.

Pēc tam var mierīgi piecelties, izdarīt dažus vingrinājumus no šai grāmatā minētajiem un noskaitītlūgšanu. Nav obligāti jāskaita kāds kanonisks teksts vai dienu no dienas jāatkārto viena un tā pati lūgšana.Mūsdienu cilvēks var bez tā iztikt. Ir jāvēršas pie Visuma, pie planētas (Doktora pacienti ar viņastarpniecību var vērsties pie Radīšanas Enerģijas) un lūgt, lai šī diena paiet labi.

Pēc tam jūs varat nesteidzoties (S. Konovalovs brīdina, ka steigties nevajag nekad) sākt savusdarbus.

Vienkārši? Ļoti vienkārši. Tik vienkārši, ka skeptiķiem var rasties šaubas, vai šie ieteikumi var būtefektīvi. (Bet tieši tādēļ jau viņi ir skeptiķi.) Lai šīs šaubas izkliedētu, minēšu personisku piemēru. Es,būdama psiholoģe, esmu radusi kopš studiju gadiem visus ieteikumus, testus un vingrinājumus sākumāpārbaudīt pati. Tāpēc S. Konovalova ieteikumus par plānošanu sāku pildīt tajā pašā dienā, kad viņš mantos nodiktēja. Vakarā, pirms aizmigšanas, atsaucu atmiņā aizvadīto un iztēlojos nākamo dienu. No rīta,apklusinājusi modinātājpulksteni, es atkal, nu jau detalizētāk, iztēlojos šo dienu un visu, kas man būsjāpaveic. Bet jāpaveic bija daudz. Pirmkārt, es strādāju vienlaikus divās izdevniecībās, tātad daudzrakstu, tāpēc jau sen esmu sev noteikusi normu: aptuveni 7-8 "grāmatas" lappuses dienā. Otrkārt, man irģimene: vīrs, kas cauras dienas pavada darbā, un divi dēli, kuriem katru dienu jāpagatavo kaut kas ēdams,kaut kas jāizmazgā un jāsalāpa, jāpalīdz sagatavot mājas darbus. Lai manu pienākumu saraksts būtupilnīgs, jāpiemin suns, kas trīs reizes dienā sapņo par pastaigu, un mūžīgi izbadējies kaķēns, ko nesenatradu. Un faktiski nav neviena, ar ko šos pienākumus varētu sadalīt. Tāpēc kā vāvere ritenī griežos jau nopusastoņiem un gultā iekritu ap vieniem naktī, kad, slīgstot miegā, vēl atceros kādus nepaveiktussīkumus…

Izpildot S. Konovalova ieteikumus, es, godīgi sakot, nedomāju par to, ko šie ieteikumi man konkrētidos. Arī ātrus rezultātus negaidīju. Bet nākamajā dienā, pamodusies un darbojoties saskaņā ar iepriekšparedzēto "plānu", es precīzi pulksten divos dienā pēkšņi konstatēju, ka esmu jau paveikusi visu, kamagrāk bija vajadzīga vesela diena. Biju uzrakstījusi savas astoņas lappuses, pagatavojusi pusdienas,izmazgājusi drēbes un pat uzkopusi dzīvokli. Viss bija izdarīts, bet laika tas prasīja divas reizes mazāk.

Turklāt visu es darīju nesteidzīgi, kas man nav raksturīgi. Es nesteidzos, bet laika patērēju divasreizes mazāk. Un tagad es nodarbojos ar plānošanu katru vakaru un katru rītu. Taču nu jau ieplānoju divasreizes vairāk darbu. Un nesēžu vairs pie datora līdz deviņiem vakarā, kā tas bija agrāk, bet 19 tekstalappuses uzrakstu jau līdz četriem dienā. Pārējā laika atliku likām pietiek mājas darbiem, atpūtai un tam,lai laikus liktos gulēt.

Sēžoties pie datora, mani vairs nepārņem "radīšanas mokas". Teksts veidojas pats, pirksti virsklaviatūras ņirb tik ātri, ka es ne vienmēr paspēju salikt pieturas zīmes. Turklāt tagad aizvien sīkākkonkretizēju savu "plānošanu" tādējādi, lai tā atbilstu maniem mērķiem.

Domāju, ka katram, kas ievēros S. Konovalova ieteikumus, tie palīdzēs savā veidā, tas ir, palīdzēsmainīt dzīvi tieši tā, kā tas nepieciešams jums. Piemēram, kāda mana paziņa, kurai es pastāstīju parsaviem panākumiem, arī mēģināja plānot savu dienu un pēkšņi secināja, ka viņai faktiski nav ko plānot unnav ar ko nodarboties, ka viņas dzīve nav piepildīta tā, kā pašai gribētos. Arī tas ir rezultāts. Tagad šīsieviete nopietni pārdomā, kā viņai pietrūkst un ar ko savu dzīvi piepildīt.

Bet tagad nākamais S. Konovalova ieteikums.5. Gadās tā: jau izgājis pa durvīm, jūs sākat bažīties, ka mājās palicis neizslēgts gludeklis vai

televizors, ka neesat izslēdzis gāzi vai kaut ko esat aizmirsis. Rodas bailes. Katrs neviļus atceras parunu:"Griezties atpakaļ nedrīkst, tas uz nelaimi." Uztraukties nevajag. Atgriezieties, paņemiet to, ko esataizmirsis, pārbaudiet gāzi un elektrību, bet pēc tam pieejiet pie spoguļa un vērīgi 10 -15 sekundesieskatieties acīs savam atspulgam. Tikai bez steigas, mierīgi! Paskaidrojums, kāpēc nepieciešama šīprocedūra, tiks dots otrajā grāmatā.

Tuvojoties pieturai, neskrieniet uz autobusu, kas tūdaļ sāks braukt. Atmetiet domu, ka nākamovajadzēs ilgi gaidīt, ka jūs varat nokavēt. Tas nav jūsu autobuss! Nesteidzieties tajā iekāpt. Jūs gluživienkārši esat izgājis nedaudz agrāk. Ja esat pareizi veicis rīta procedūru, jūsu autobuss atbrauks laikā.

Braucot transportlīdzeklī, stāvot rindā, atrodoties ļaužu pūlī, nekad neskatieties cilvēkiem acīs.Neļaujiet sevi izprovocēt: neiesaistieties strīdos, nesteidzieties aizstāvēt taisnību, neatbildiet uz rupjību.Ja jūs pagrūž, pat tad, ja jūtat, ka tas nebija nejauši, neatbildiet uz šādu izlēcienu. Paejiet malā vai aizejietprom. Cilvēks, kurš pret jums rupji izturējās, ir nožēlas vērts. Varbūt viņš ir vientuļš, nelaimīgs, zaudējiskādu tuvinieku, viņam nav neviena, pret ko izlādēt savu niknumu, viņš nejauši saticis jūs (piemēram,transportlīdzeklī) un savu niknumu izgāž uz jums. Nekādā gadījumā viņam neatbildiet, citādi pazaudēsitsevi, savu enerģiju. Nesāciet polemizēt, necentieties nevienam neko pierādīt, pat tuviem cilvēkiem. Jūsizšķiežat savu enerģiju, un neviens jums to neatdos.

Uzbudinājums, ko izraisa ķīviņi transportlīdzekļos, kad daži cilvēki skaļi spriedelē par tematu:"Tādi ir tie mūsdienu jaunieši nevienam nepiedāvā savu vietu!" nav priekš jums. Piedaloties tajos, varvienīgi iegūt slimības un zaudēt enerģiju. Ja jūs redzat patiešām slimu vecu cilvēku, kam transportlīdzeklīir grūti nostāvēt, varat pieiet pie sēdoša jaunieša un pieklājīgi palūgt, lai viņš piedāvā savu vietu. Bezuzbudinājuma, atvainojoties, nesludinot "savas tiesības". Un pat tad, ja jums atbildēs rupji, nesāciet lasītmorāli. Transportlīdzeklis, nejaušas tikšanās tā nav īstā vieta un īstais iemesls, lai nodarbotos arpāraudzināšanu. Jūs cilvēku tik un tā nepārveidosit.

Nekad nedariet to, ko neesat ieplānojis. Bieži gadās, ka cilvēki negaidīti lūdz kaut ko izdarīt, aicinakaut kur aiziet (aizbraukt), teic, ka kādam ir jāpalīdz un tāpēc kaut kur jāaiziet vai kaut kas jāizdara. Katrāziņā atsakieties. Ja neko tādu šai dienai neesat plānojis, nedariet to. Kā rāda pieredze, visas nepatikšanas,avārijas, nelaimes gadījumi notiek tieši "nejauši". Jā, var būt, ka viss būs kārtībā, ka nekas slikts nenotiks.Taču nejaušība ir viens no mūsu labklājības ienaidniekiem.

Vientuļi cilvēki dažkārt pat meklē nejaušības: varbūt tieši tad notiks interesanta iepazīšanās, ceļāgadīsies labs cilvēks. Taču arī viņi nedrīkst cerēt uz nejaušību. Iepazīšanās var notikt tajā ceļā, ko esat norīta paredzējis iet. Turklāt varat katru dienu plānot tikšanos ar mīļoto cilvēku kā iespēju.

Nekad neplānojiet neko sliktu. Ja kāds ģimenes loceklis kavējas, nekad nedomājiet, ka noticis kasslikts: uzbrukuši huligāni, uzbraukusi mašīna un tamlīdzīgas šausmas. Arī tā taču ir plānošana!Neuztraucieties pirms eksāmena, neatkārtojiet: "Ja nu nenoliks, ja nu izkritīs." Arī tā ir plānošana. Nekadnemētājieties ar tādiem izteicieniem: "Kaut tu izputētu", "Kaut tevi velns parautu" u.tml. Ja kāds kaut kotamlīdzīgu saka jums, pārmetiet krustu vai domās šim cilvēkam novēliet nedaudz veselības un laimes. Jokaut ko tādu var teikt tikai slims, nelaimīgs cilvēks. Jums vienmēr tas jāpatur prātā un jāsaprot, jābūtmierīgam, nepieļaujot sirdī nedz uzbudinājumu, nedz naidu.

Neļaujiet sevi izprovocēt čigāniem, nepiekrītiet nekādiem piedāvājumiem "pazīlēt, pareģotnākotni", ejiet projām no cilvēkiem, kuri teic, ka jūs jāatbrīvo no ļaunas acs, ka jums ir slikts biolauks utt.Nelietojiet vārdu "velns". Plaši izplatītās tāda tipa parunas kā "velns viņu zina" ir savdabīgs aicinājumsattiecīgajiem spēkiem, kas ne pie kā laba nenovedīs. Ir daudz pareizāk un drošāk teikt: "Dievs vien zina."Neieviesiet "ragaino" savā leksikā, neievediet savā mājā. Un viņa vārdu nepiesauciet ne tikai skaļi, betpat domās.

Vakaros, pirms gulētiešanas, katrā ziņā dušājānoskalo no sevis aizvadītās dienas enerģētika. Pēc

dušas vislabāk ir neslaucīties, bet uzmest frotē halātu. Nevajag lietot fēnu. Nevajag turēt televizoruguļamistabā. (Doktora pacienti pirms gulētiešanas izpilda speciālu rituālu, par kuru jau bija runa.)Novēliet labunakti savas ģimenes locekļiem.

Kad esat apgūlies gultā un aizvēris acis, atsauciet atmiņā visu aizvadīto dienu tādā pašā secībā, kādāto plānojāt no rīta. Pēc tam pateicieties Tam Kungam, sargeņģelim, pašam sev, cilvēkiem, kuri šajā dienābijuši jums blakus. Un domās pārcelieties uz nākamo dienu, uz "sākumpunktu", kad jūs atvērsit acis.Iztēlojieties visu nākamo dienu. Tagad varat mierīgi aizmigt.

Ja regulāri pildīsit visus šos ieteikumus, jūsu dzīvesveids kļūs normāls un veselīgs.Turklāt vajag visu laiku nedaudz plānot nākotni. Ja vasarā pošaties atvaļinājumā, nākamajā mēnesī

gatavojaties braukt komandējumā utt., tas viss ir jāplāno. Nepieļaujiet, lai tādi notikumi kļūtu "nejauši",nepalaidiet tos pašplūsmā. Nav vajadzības šādu plānošanu iekļaut ikrīta un ikvakara plānu sastādīšanā.Bet paturiet tos sevī. Domājiet par to, kādā datumā un kurp brauksit, pamazām atcerieties, kas jums jāņemlīdzi, utt.

Visi šie ieteikumi jums palīdzēs izvairīties no daudzām kļūdām, pārrēķināšanās, nepatikšanām, kurastik bieži gadās mūsu dzīvē.

Un vēl: reizēm cilvēka dzīvē viss nenotiek tā, kā viņam gribētos. Tāpēc nav noskaņojuma nedzstrādāt, nedz pat rītos celties augšā. Nevajag lietot visdažādākos uzmundrinājumus, ļaujoties meliem. Irtikai vienmēr jāpatur prātā, ka gaidāmā diena tā ir tava diena. Tā ir tāda tava diena, kas nekadneatkārtosies. Tu nevarēsi to nodzīvot vēlreiz. Skaties uz šo dienu tā, it kā tā būtu pēdējā. Ne tādā nozīmē,ka rīt tevis nebūs, bet tādā, ka šī diena nekad neatkārtosies. Tad uz visu var palūkoties no cita redzesleņķa. Tas, kas agrāk šķita atbaidošs laiks, kļūs par patīkamu lietutiņu. Slapjš sniegs, slapjdraņķisbrīnišķīgi, arī tas taču neatkārtosies.

6. Seansos S. Konovalovs ne reizi vien ir pievērsies bērnu audzināšanas problēmai. Pacienti biežiraksta, ka dzīve kopā ar pieaugušiem bērniem pārvērtusies par īstu elli, no kuras nav izejas. Savukārtbērni, dažkārt pavisam mazi, Doktoram raksta, ka ienīst savus vecākus. "Būtu gatava viņu nosist!" kādameitenīte rakstīja par savu māti.

S. Konovalovs uzskata, ka ar audzināšanu ir jānodarbojas katru dienu, pastāvīgi, sākot ar bērnapiedzimšanas brīdi. Visas vecāku atsaukšanās uz laika trūkumu viņš noraida kā nepamatotas, jo uzskata,ka šāda sevis attaisnošana parasti ne pie kā laba nenoved. Ja bērns jau ir uzaudzis apstākļos, kad viņampietrūkst vecāku uzmanības, gādības un glāstu, diezin vai vēlāk var kaut ko kardināli mainīt. Izaudzis viņšvisdrīzāk saviem vecākiem atbildēs ar to pašu (labākajā gadījumā). Doktors aicina vecākus nekadneiejaukties pieaugušo bērnu lietās, nelasīt morāli, neko neprasīt tikai tāpēc vien, ka esat vinu vecāki.

Kas attiecas uz maziem bērniem, tad nekādā gadījumā nedrīkst uz viņiem izdarīt spiedienu,atsaucoties uz to, ka esat pieaudzis, stiprāks vai gudrāks. Tieši spiediens noved pie tā, ka vecākiem unbērniem gribas vienam otru "nosist". Gādība, uzmanība un mīlestība tas ir normālu attiecību pamats.Bērnam fiziski ir jāsajūt gādība, viņam ir jābūt pārliecinātam, ka vecāki viņu mīl vienmēr, nevis tikai tad,kad viņš rīkojas tā, kā vecākiem patīk, un nedara neko tādu, kas viņiem nepatīk.

S. Konovalovs apgalvo, ka bērns par 85 95 procentiem izveidojas jau pirms dzimšanas. Viņainformatīvais lauks uzsūc visu, kas ir ap māti grūtniecības laikā. Bērna attīstību ietekmē gan emocionālaisfons, gan attiecības ar apkārtējiem, gan jebkura māti ieskaujošās telpas informatīvā iedarbība, iespējams,pat tāda, kuru viņa pati neapzinās.

NOBEIGUMA VIETĀ Šajā grāmatā ir ietverts daudz kas. Tā ir labā vēsts, kas sniedz nenovērtējamu informāciju par

pilnīgas izveseļošanās iespējamību. Tas ir stāsts par unikālo Doktoru, kas pacientus dziedina arRadīšanas Enerģijas palīdzību. Un vēl tā sagatavo lasītāju ar Doktora starpniecību nākošās Dzīvā Visumainformācijas uztveršanai. Lasītājam vispirms vajag kopā ar Doktoru soli pa solim, dienu pēc dienas noietviņa ceļu, iepazīties ar viņa dziedniecības prakses rezultātiem, izprast, cik globālas perspektīvas paveras,lai pēc tam iepazītos ar Doktora izstrādāto slimības un veselības teoriju, uzzinātu par Smalkā ķermeņauzbūvi un uztvertu milzīgi apjomīgās zināšanas, ko Doktoram pavēris Dzīvais Visums.

S. Konovalovs jau daudzus gadus uztur kontaktu ar Radīšanas Enerģiju, sazinās ar Dzīvo Visumu.Protams, šī saskare attīstās, gadu gaitā mainās un tagad nenoris tā, kā viss notika pirms septiņiem gadiem,tā, kā bija sākumā. Palielinās abpusējā uzticēšanās, pieaug zināšanas, tiek saņemta aizvien jaunainformācija.

"Jebkura ģenialitāte," skaidro S. Konovalovs, "vai tā izpaužas dzejniekā, māksliniekā, mūziķī,zinātniekā, vienmēr ir saistīta ar Enerģiju, ar informatīvo lauku, ar Dzīvo Visumu. Tas, ko ģēnijs "rada",Visumā jau pastāv. Viņš, saskaroties ar Enerģiju, tikai to atveido."

Doktors ir pārliecināts, ka ikviens cilvēks uz Zemes saskaras ar Enerģiju. Enerģija ir Visuma dzīvāsubstance, tā "pienāk klāt" katram un pārbauda cilvēka gatavību to uztvert. Protams, no miljardiemcilvēku tā gluži vienkārši "atlec nost", jo nespēj nodibināt kontaktu. Un tikai tad, kad cilvēks ir atvērts, tāsāk viņā ieplūst: dod zināšanas un ļauj sajust, ka kaut kas notiek. Reālajā dzīvē tas atbilst sava Ceļameklēšanai un atrašanai. Kad cilvēks šo ceļu atradis, kad kontakts ar Enerģiju vēl ir vājš, bet jau pastāv,pats galvenais ir, ejot pa šo savu Ceļu, saglabāt tīrus centienus un godīgumu. Ja nodibinājies kontakts arEnerģiju, tas nozīmē, ka cilvēks ir izraudzīts noteiktu mērķu sasniegšanai. Kāpēc tu esi izraudzīts? Kas tevir jāizdara? Pilnīga nodošanās savam darbam un absolūts godīgums satuvina ar Visuma dzīvo substanci,veicina savstarpēju saplūsmi, un tad pienāk laiks, kad ar tevi sāk "runāt".

S. Konovalovs ir nogājis garu Iesvaidīšanas ceļu un apgalvo, ka šis brīdis ir visnotaļ svarīgs: ar tevisāk runāt tavās domās. Tas nenotiek uzreiz, dažu dienu vai mēnešu laikā. Tas notiek tikai tad, kad kontaktskļūst stabils un cilvēks spēj sadzirdēt un saprast… savas domas. Spēj saprast, ka tās nav paša domas unzināšanas, tāpēc ka agrāk to nebija, tās ir "devis" Visums.

Pats S. Konovalovs pa šo ceļu ir aizgājis vēl tālāk: tagad viņš ne tikai vienkārši sarunājas arVisumu, bet strīdas ar to. Vienā no seansiem 1998. gada decembra sērijā Doktors savā uzrunā, vēršotiespie

Tā Kunga, teica vārdus, kurus izdzirdējusi zāle burtiski sastinga. Mēs visi tos izpratām pēc tam,daudz vēlāk…

"Kungs! Es ne tikai vienkārši lūdzu. Es pieprasu visu savu pacientu izdziedināšanu…" Tie bija netikai zālē izskanējuši vārdi. Tie apliecināja lielo uzticēšanos, kāda pastāv starp viņu un Dzīvo Visumu. Untie apliecināja milzīgo uzticēšanos mums, cilvēkiem, kas atradāmies zālē.

S. Konovalovs prot izsaukt Enerģiju un to vadīt. Tā ir savstarpējās uzticēšanās virsotne, tačuDoktors zina, ka aiz šīs virsotnes slejas vēl augstākas, neiepazītas, nesasniedzamas virsotnes. Zināšanaspadziļinās, vairojas pieredze. Tagad viņš pacientiem remdē sāpes pirms seansa. Agrāk to nedarīja, tāpēcka neprata, nezināja kā. Tagad viņš remdē sāpes arī ar mūziku. Pirksti uz kādu sekundes daļu sastingst virstaustiņiem un zālē vēl kādam sāpes mitējušās, vēl kādam ir kļuvis vieglāk elpot, vieglāk dzīvot. Agrākviņš neprata panākt, lai orgāni paceļas atgriežas savā vietā. Bet tagad viena seansa, proti, divu stundulaikā tas notiek simtiem pacientu.

Agrāk, pirms septiņiem astoņiem gadiem, S. Konovalovs Enerģiju sajuta kā milzīgu smagumu, sajutamilzīgu fizisku spiedienu. Spēks tādējādi lika viņam saprast: esmu klāt. Spiediens bija nenoturams,

nekontrolējams, dažkārt nepatīkams. Spēks taču nesajūt sava spiediena pakāpi. Tagad viņš ir iemācījiesSpēku "saturēt", kad tas ierodas. Tā atnākšana vienmēr liecina par to, ka pienācis laiks kontaktēties. Tačutagad kontakts noris domas līmenī.

S. Konovalova dzīvē ir gadījies, ka Enerģija atnāk arī ar citu mērķi… 1995. gadā viņš kopā ar sievumašīnā no Sanktpēterburgas brauca uz Ukrainu. Ceļš bija visnotaļ parasts, mierīgs. Bet, tuvojotiesVitebskai, viņi pēkšņi sajuta, ka viņus pavada Enerģija. Sieva bija izbrīnījusies un pat teica: "Paskat vien,mēs esam tik tālu no mājām, drāžamies ar tādu ātrumu, bet tā ir mūs panākusi…" Kaut kas tāds vēl nekadnebija noticis.

Ar katru nobraukto metru Enerģijas spiediens kļuva jaušamāks un spēcīgāks. Abi braucēji juta:notiek kaut kas dīvains, taču nekādi nespēja izprast šāda pēkšņa eskorta iemeslu. Jo tuvāk nāca pilsēta, joEnerģijas spiediens pastiprinājās.

Taču viņi tikai traucās uz priekšu, un kādā brīdī S. Konovalovs sāka apdzīt kravas mašīnu arpiekabi. Un pēkšņi, kad viņa mašīna atradās tieši starp kravas mašīnu un piekabi, smagā mašīna negaidīti,bez jebkādiem brīdinājuma signāliem, sāka nogriezties pa kreisi, uz lauku ceļu. Un, lūk, vieglā mašīna,braucot ar ātrumu 120 kilometri stundā, jau faktiski drāžas virsū smagajai mašīnai. S. Konovalovs tobrīdzaudēja kontroli pār situāciju, stūre izspruka no rokām, viņš neko vairs nespēja darīt. Šajā brīdī šķita, kanāve ir neizbēgama, nenovēršama.

Un tad notika kas neticams. Spēks, kas tik neatlaidīgi viņus pavadīja pēdējos kilometrus, pacēlamašīnu virs zemes, acumirklī palielinot ātrumu līdz 180 kilometriem stundā, un… "aizrāva" uz priekšu,nometot uz ceļa tālu priekšā smagajai mašīnai. Mašīna pēc inerces nolidoja vēl 200 metrus un apstājāsceļmalā. Konovaloviem bija vajadzīgas vairākas minūtes, lai aptvertu, ka noticis neiespējamais: viņi irdzīvi, sveiki un veseli. Kad pirmais satricinājums bija norimis, sieva, pārvarot milzīgu saviļņojumu,vīram teica: "Cik gan Tas Kungs ir atvēlējis mums dzīvot…" Viņi, būdami pārsteigti par Enerģijas tiknegaidīto iejaukšanos abu liktenī, sastinguši sēdēja un pateicās tai par izglābšanu, bet garām, galvassaķēruši un acis izvalbījuši, brauca šoferi, kas bija redzējuši visu uz ceļa notikušo. Bet smagās mašīnasšoferis vēl ilgi stāvēja pie mašīnas…

Spēks arī tagad Doktoru sargā, dod padomus, vada. Viņa spēja vadīt Enerģiju pastiprinās,paplašinās. Dienu no dienas vairojas zināšanas, tās apstiprina prakse: tūkstošiem izdziedinātu pacientu.

Reiz es jautāju Doktoram, vai kādi apstākļi varētu viņu piespiest novērsties no sava Ceļa. Viņšatbildēja: "Protams, ja ar planētu notiks kāda katastrofa, ies bojā visa civilizācija…"

Tāpēc Doktora Ceļš, bezgalīgais izzināšanas Ceļš turpinās, un mums visiem ir izredzes pārņemt viņaunikālās zināšanas, ko dāvājis Dzīvais Visums.

Šī grāmata ir ne tikai labā vēsts, tajā ir iekļauta arī programma, kas līdztekus cerībām uzizveseļošanos cilvēkam dāvā iespēju patiešām izārstēties. Sargājiet to, laiku pa laikam pārlasiet unvienmēr turiet sev klāt. Ja pēc kāda laika konstatēsit, ka esat atbrīvojies no kādām slimībām undiagnozēm, kas, runājot Doktora vārdiem, ir vairāk nekā ticams, tad, lūdzu, paziņojiet par to klīnikai.

"Ja tu, mans mīļais lasītāj, esi pieņēmis šo grāmatu kā labo vēsti, pamēģini iesaistīties mūsuneklātienes seansos. Tas nozīmē, ka noteiktā stundā pēc Maskavas laika tu uz Planētas būsi starp tiemmiljoniem cilvēku, pār kuriem plūdīs Radīšanas Enerģija, ko vada Iesvaidītais..

Es nešaubos, ka rezultāti tev būs negaidīti satriecoši un izpaudīsies gan kā tavu slimību, gan kādaudzu dzīves problēmu izzušana.

Tikai paturi prātā, ka ne jau viss notiek tūlīt. Dažiem šim nolūkam vajadzēs ilgu laiku, varbūt patvairākus gadus. Galvenais ir ticība, tāpat kā maniem mīļajiem pacientiem.

Par visiem saviem rezultātiem raksti man, raksti mūsu klīnikai. Mēs tevi pieņemsim, lai arī cik tālutu no mums atrastos.

Es piedāvāju tev, mans mīļais lasītāj, mans nākamais pacient, savas mums adresētās vēstules sākumāaizpildīt anketu.

DOKTORA S. KONOVALOVA KLĪNIKAS PACIENTAANKETA

(ĀRSTĒŠANA NEKLĀTIENĒ)Uzvārds, vārds, tēvvārds_________________Dzimšanas gads, diena, mēnesisProfesija — DzīvesvietaTelefons-Datums, kad dabūta grāmata -Datums, kad uzsākta ārstēšanās neklātienēCik seansi apmeklēti pirms anketasaizpildīšanas_____________________Sūdzības________________________Klīniskās diagnozesĀrstēšanas rezultāti attiecībā uz katru diagnozi un kopumā:

Stāsts par sevi anketas grēksūdzes daļa:

Stāsts par neparastajam parādībām pec gramatas iegādāšanās:

Atceries, ka grāmatai vienmēr ir jābūt kopā ar tevi!Savas vēstules sūti pēc adreses: 193289, СанктПетербург, до востребования. Коновалову С. С.Vēlu tev, mans draugs, veiksmi un izveseļošanos!"Un nobeigumā gribas vēlreiz atgādināt, ka šīs grāmatas lappusēs jūs tikāties ar neparastu Doktoru.

Viņš ne tikai dāvā veselību un dziedē dvēseles brūces, bet arī liek cilvēkam pievērsties sev, ieskatītiessavā dvēselē, sadzirdēt Dzīvā Visuma balsi, iemācīties to uzklausīt. Viņš pacientus ved sev līdzi pretīpasaules izpratnei un gudrībai, palīdz iemantot mīlestību un izprast dzīves jēgu. Viņš tic, ka pacienti spējnoiet šo grūto ceļu, un viņi patiešām to noiet.

No slimības vēstures 1012029 (dzimšanas gads 1934.): "Apmeklēju septīto seansu ciklu… Aizpildotinformatīvo anketu, es no jauna rakursa palūkojos uz savas ārstēšanas rezultātiem… No 20 svarīgāmdiagnozēm piecās uzlabošanās par 25 procentiem, septiņās par 50 procentiem, divās par 75 procentiem,vienā par 100 procentiem. Neskaitot to, ka būtiski uzlabojusies pašsajūta, miegs, zarnu trakta darbība,retākas kļuvušas sāpes sirdī. Bet pats galvenais iegūta pārliecība par izraudzītā ceļa pareizību undvēseles līdzsvars, kas pakāpeniski kļūst par normālu parādību… Sergej Sergejevič! Apmeklējot Jūsuseansus, esmu nogājis garu ceļu uz dvēseles atdzimšanu, uz izpratni par katra cilvēka, arī manas, esībasjēgu. Arī pirms tikšanās ar Jums daudz domāju, lasīju, centos apjēgt, šausminājos par to briesmīgodvēseles tukšumu, kas būtībā manu dzīvi bija pārvērtis par mehānisku un bioloģisku eksistēšanu, par kautkādu funkciju izpildi, kas nesagādā prieku… Tikšanās ar Jums manu apziņu papildināja ar to būtisko, kasnoteica manu galīgo attieksmi pret pareizticību. Šeit, Jūsu Templī, es sajutu, kādu spēku iegūst cilvēki, javiņus saliedē vienoti centieni un vienots gars. Es gluži vienkārši sajutu: ja Baznīca nav nekas cits kācilvēku draudze, ko saliedē kopējs gars un ticība Kristum, viņa bezgalīgajam spēkam un viņa mīlestībaiuz ikvienu, tad šāda draudze spēj visu. Droši vien tāpēc Baznīca ir noturējusies viskrasākajos vēsturespagriezienu brīžos, noturējusies, un pat kulta kalpi, kas ir tāli no pilnības, nespēja to aptraipīt unnomelnot. Esmu nolēmis maijā kristīties… Un pēdējais. Starp īsteni ticīgiem cilvēkiem vienmēr ir bijušiun joprojām ir cilvēki ar Visuma mēroga, globālu domāšanu, diženi cilvēki. Ja es vai citi cilvēki

pagaidām vēl viņus nesaprotam, tad ne jau tāpēc, ka viņu nav, bet tāpēc, ka mēs vēl neesam tādi, lai tospētu…

Desmitais seansu cikls. …Man šķiet, ka esmu sācis Jūs saprast attiecībā uz to, ka slimības klīniskiesimptomi parādās tad, kad organisma kompensācijas iespējas ir izsmeltas, kad sākas slimībasbezsimptomu posms, kurš ilguma ziņā var būt atšķirīgs. Tāpēc pieļauju, ka šīs patoloģijas ķēdītesizjaukšana (slimības karkasa noārdīšana) var prasīt daudz laika (varbūt tikpat daudz, cik bijanepieciešams tās izveidošanai). No tā izriet secinājums: ir jātic un jāgaida…

…Tagad, neraugoties uz to, ka organisms noveco (nodzīvoto gadu dēļ), es faktiski kļūstu jaunāks…Ar apbrīnu un sajūsmu vēroju, kā Jūs maināt dziedināšanas metodiku, nemitīgi to pilnveidojot un ieviešotjaunus elementus. Un mani nemaldina ilūzija, ka šāda pāreja ir viegla. Es lieliski saprotu, ko nozīmēnemitīgi iet uz priekšu, liedzot sev atpūtu. Man ir skaidrs, ka tas prasa milzīgu darbu gan no Jums, gan arī,iespējams, no Jūsu līdzstrādniekiem. Un es nevaru nedomāt, kur Jūs ņemat spēku tik milzīgam darbam tikilgu laiku. Lietojot parastās mērauklas, jāteic, ka šādi pūliņi tā ir sevis sadedzināšana… Man šķiet, ka šisprocess jušana mums līdzi mūsu sāpēs un pašu šo sāpju izjūta atņem daudz enerģijas. Ja tas tā ir, tad Jūsunostāja, ka Jūs morālu apsvērumu dēļ nevarat šo procesu pārtraukt, ir ne tikai cildena, bet arī traģiska.Tas, ka redzu Jūs strādājam tādā režīma, manī rada dziļu cieņu un mīlestību pret Jums! Es lūdzu Dievu parJūsu veselību un esmu pateicīgs Tam Kungam, ka Viņš sūta pie mums pasaulē tādus svētvaroņus, kāds esatJūs…

Četrpadsmitais seansu cikls… Analizējot ārstēšanas gaitu divu gadu laikā, nonāku pie domas, kamans ceļš uz izārstēšanos balstās uz visa tā kompleksu iedarbību, ko es redzu, dzirdu, daru, domāju, jūtu.Protams, daudz kas ir izskaidrojams ar Enerģijas iedarbību, taču esmu pārliecināts, ka liela nozīme ir arīdvēseles izdziedināšanai, domāšanas pārveidošanai, tam, ka mainījusies attieksme pret dzīvi unuzvedība…

…Tas, ka es Jūs satiku, bija nevis nejaušība, bet gan likumsakarība. Man tika pavērta iespēja sevipārveidot, dot savu ieguldījumu evolūcijā. Protams, tas pats par sevi būs maz pamanāms, bet uz šā ceļataču nostājos nejau es viens.

…Ikviens no mums, ierodoties uz Jūsu seansiem, protams, cer izveseļoties. Jūs daudziem esat pēdējācerība… Taču izrādās, ka daudziem (arī man) ar ķermeņa izārstēšanu vien ir par maz. Tā ir tikai daļa,protams, liela daļa, tomēr tikai daļa no tā, kas vajadzīgs cilvēkam un ko nekur citur nevar saņemt, vienīgipie Jums.

…Es domās pārceļos uz Kristus laikmetu. Viņā klausījās un brīnījās par Viņa gudrību, Viņa vārdiietekmēja prātus, taču patiesi Viņam ticēja tikai nedaudzi.

Kristus darīja brīnumus, bet cilvēki, kas sākumā skaļi brīnījās, pēc tam tos piedēvēja tumšajiemspēkiem. Viņu pieprasīja sist krustā un sita krustā, un tikai pēc tam nāca izpratne, ka Viņa dzīve un nāvebija vajadzīga cilvēkiem, lai iegūtu apskaidrību, lai dvēsele atdzimtu, lai cilvēkus postītājus pārvērstupar cilvēkiem cēlājiem (nevis tehnikas un civilizācijas labumu, bet gan visa esošā harmonijas radītājiem).Jo jau tolaik bija skaidrs, ka cilvēce iet posta ceļu. Sevišķi skaidri redzams tas kļūst tagad…

Bieži domāju par dzīvi. Visam ir savas beigas, jo esam dzimuši. Tāpēc pat izārstēšana Jūsu klīnikānevar būt absolūta aizies kaut kas viens, atnāks cits, nekā mūžīga nav. Bet vai tad tā nav laime saņemt kāvelti dažus mūža gadus, lai pacenstos tos nodzīvot citādi, lai kaut nedaudz izlabotu visu, kas nav bijispareizs, lai sajustu dzīves pilnību? Bet kāpēc vesels cilvēks tādā gadījumā tomēr bieži vien navapmierināts ar savu dzīvi?

Iespējams tāpēc, ka laimes izpratne galvenokārt ir saistīta ar mūsu miesas, fiziskā ķermeņa (pat tad,ja tas attiecas uz lietām, dzīvokli utt.) labsajūtu. Bet tagad taču mēs zinām, ka miesa ir tikai viens nodesmit ķermeņiem, lai gan pats pilnīgākais, tomēr ir tikai mūsu organisma desmitā daļa. Man šķiet, kaabsolūta laime principā radīsies tad, kad visi desmit ķermeņi sasniegs tādu harmoniju, kas ļaus risinātpasaules evolucionārās attīstības un pilnveides uzdevumu visā apjomā.

Tāpēc mēs, garā nabagie, zemapziņā jūtam nepieciešamību pārraut šo abstrakciju, ierobežojumu undogmu loku un pacelties jaunā apziņas pakāpē. Tieši tādēļ uz mūsu Templi joprojām nākjau pilnīgi veselicilvēki."

SATURS Priekšvārds otrajam izdevumam………………………. 7Grāmatas dziednieciskā iedarbība……………………. 9Veltījums…………………………………………………………. 131. nodaļa"ES PAŅEMU JŪSU SĀPES"……………………………… 14Par ko ir šī grāmata…………………………………. 14Doktora Konovalova prakse…………………….. 18Neklātienes dziedināšanas pieredze……….. 31Grāmata, kurai neatlika laika…………………. 35"Es paņemu jūsu sāpes!"………………………….. 40Valentīnas Travinkas gadījums……………….. 462. nodaļaCEĻA AICINĀJUMS………………………………………….. 52Sapnis par lidojumu………………………………… 52Šaubas, kas bruģē Ceļu……………………………. 57Medicīna un medicīna…………… ……………….. 62Burvju loks……………………………………………… 66Nāves nežēlīgums……………………………………. 74Ceļa aicinājums……………………………………….. 783. nodaļaVISUMA UZTICĪBA…………………………………………. 83Pirmie soļi………………………………………………. 83Spēks, kas norāda ceļu…………………………….. 87Iepazīstot Enerģiju, iepazīsti sevi……………. 94Visuma uzticība, cilvēku uzticība……………. 1064. nodalaPRAKSE…………………………………………………………… 123Fiziskās slimības cēlonis…………………………. 123Dziedināšanas metode……………………………. 131Anketa……………………………………………………. 132Ārstēšanas ilgums…………………………………… 136Ārstēšanas posmi……………………………………. 138Enerģijas uzkrāšanas posmsjeb šķietamas labsajūtas posms………… 138Diagnostiskais posms………………………. 139Ārstnieciskais posms……………………….. 140Izdziedināšanās posms…………………….. 1415. nodaļaĀRSTNIECISKĀS PROCEDŪRAS……………………… 142Darbs ar Smalkā ķermeņa sistēmu…………. 142Enerģētiskā vingrošana………………………….. 144"Enerģētiskais lietussargs"……………… 145Ārstēšanās neklātienē…………………………….. 149Enerģētiskais buklets……………………… 150

Bukleta iedarbība……………………………. 153Bukleta sargājošais spēks………………… 155Brīdinājums…………………………………….. 156Neklātienes seansi…………………………… 157Piedalīšanās neklātienes seansā……… 161"Enerģētiskā" palīdzība………………………….. 167Enerģijas apgūšana…………………………………. 1686. nodaļaĀRSTĒŠANAS DINAMIKA……………………………….. 1717. nodaļaVISPĀRĪGIE PRAKTISKIE IETEIKUMI…………… 185NOBEIGUMA VIETĀ……………………………………….. 202Doktora S. Konovalova klīnikas pacienta anketa(Ārstēšana neklātienē)……………………………………….. 208

ĀRSTNIECISKAIS ENERĢĒTISKAIS BUKLETS

Mans mīļais cilvēk! Šodien mēs kopā sākam virzīties pa tavas izdziedināšanas ceļu. Šodien tu tikainostājies uz šā ceļa. Un tas tev nebūs tik īss, kā gribētos.

Uznākot, šo ceļu, tici man! Tici tam spēkam, kas atnāk kopā ar mani un kas tev palīdzēs izrauties noslimības važām. Es palīdzēšu tev noticēt sev pašam, sava organisma neierobežotajām iespējām. Tavāorganismā taču ir milzum daudz neizzinātā. Tas ir gluži kā Visums savā bezgalībā. Un šo tavu organismuar Visumu saista tūkstošiem un tūkstošiem pavedienu, par kuriem tev nav pat nojausmas.

Es tev dodu ne tikai cerību.Es tev dodu ticību Zemes Dievam,ticību tam, kaEs, mēs visi Dieva radīti esam.Es nejautāju, vai tu tici Dievam,Es saku: "Mēģini pats."Laimi, veiksmi tev dziedināšanas ceļā.Lai tevi sargā Dievs Tas Kungs!Lai tevi sargā ticība tava!LŪGŠANA pirms neklātienes seansa sākuma:"Kungs, Tev atdoto sirdi atdodu tikai Tev.Visi pasaules spēki nespēs saraut to pavedienu,kas vieno Tevi un mani.Visi naidīgie spēki atkāpsiesun nekustīgi un pasīvi sastingsmanas un Tavas sirds mīlestībasun spēka priekšā.Lai notiek tā.ĀMEN."LŪGŠANA neklātienes seansa beigās:"Kungs, mani par savas Pasaules ieroci dari,Lai es mīlestību nestu tur, kur mani nīst,Lai es piedot spētu tur, kur man dara pāri,Lai es būtu vienotājs tur, kur iededzies strīds,Lai es teiktu patiesību tur, kur ienākuši maldi,Lai es iedegtu gaismu tur, kur valda tumsa,Lai es prieku dāvātu tur, kur mīt skumjas,

Kungs, liec man tiekties pēc tā,Lai nevis mani mierināt vajadzētu,Bet es pats mierinātājs būtu,Lai nevis es saprasts tiktu, bet saprastu pats,Lai nevis es mīlēts tiktu, bet mīlētu pats.Jo tas, kas dod, tas arī saņem,Kas piedod, tam piedots tiek,Kas pats sevī mirst,Tas atdzimst dzīvei.Un, ja mēs tevī mirstam, Kungs,Tātad iegūstam Mūžīgo Dzīvību!ĀMEN."

APGADA «VIEDA» IZDOTAS GRĀMATAS: Dzīvās Ētikas Mācība, 1. — 6. sējumsDzīvās Ētikas Mācība. Ceļavārdi VadonimN. Rērihs. Altajs — HimalajiHelēnas Rērihas vēstules, 1. — 2. sējumsA. Klizovskis. Jaunā Laikmeta pasaules izpratneV Vostokovs. Tibetas lamas baušļiV Vostokovs. Gara mūža avotsA. Volkovs. Dzīves psiholoģija un mistikaV. Megre. Skanošais ciedrs. Anastasija (1. — 4. grāmata)V Ročestere. Divas sfinksasG. Novoselova. Zvaigznes un skaitļi. Numeroloģija 0. M. Aivanhovs. Laba un ļauna atzīšanas koks

0. M. Aivanhovs. Seksuālais spēks jeb spārnotais drakons0. Andrejevs. Ātrlasīšanas tehnika un atmiņasvingrināšana N. Rērihs. NesatricināmaisS. Rērihs. AtspulgiR. Rudzītis. Nikolajs Rērihs — kultūras ceļvedisSkaistums, jaunība un veselība—ikviena cilvēka sapnisN. Rērihs. Ugunīgais cietoksnisA. Blinkena. Savā zemē — savu valoduAstrogors. Enerģētiskais vampīrismsN. Zolotņickis. Leģendas par ziediemC. Lidbiters. Astrālā pasauleS. Stuļginskis. Austrumu kosmiskās leģendasBhagavadgīta. Svētā DziesmaS. Vasjagina. Aromātu brīnumainais spēksIevads Dzīvās Ētikas MācībāBudisma pamatiDzīvās Ētikas Mācība par jauniem ārstniecības veidiem ParsifālsS. Gailīte. Dvēsele mūžīgi dzīvā…1. Sokolova. Zenta Mauriņa Pielūgtā un PeltāT. Kārlails. Varoņi, varoņu kults un varonīgums vēsturēE. Rolāns. Mahātma Gandijs0. Krasavins. Svārsti un rāmīši — brīnumrīki ikdienaiD. Veriščagins. AtbrīvošanāsV Lācis. Etniskie konflikti Austrumeiropas tautu vēsturēR. Labanovskis. RezonanseV Vostokovs. Senā Tibetas dziedniecībaKalendārs gadagrāmata 2001 (lielformāta un mazformāta) A. Svijašs. Kā tīrīt savu karmas traukuD. Veriščagins. IetekmeV Megre. Kas mēs esam? A. Ābele. LatvietībaN. Rērihs. Morijas Puķes Svētības ceļi Āzijas sirds L. Solovjova. Ajurvēda — sevis atveseļošanas

zinātne D. Veriščagins. Briedums N. un A. Beregiņi. Mājas maģija Nevienam mēs Latviju nedodam PUfimovs Izdziedini savu māju

Formāts 84x108/32. Apgāds «Vieda», Rīgā, Lubānas ielā 6-4, LV 1019.

Reģ. apl. Nr. 010300001. Iespiesta SIA «Tipogrāfija Ogrē», Ogrē, Brīvības ielā 31, LV 5001.[1] Terminu ieviesis Doktors.[2] Katrā sērijā ietilpst desmit seansi, kas notiek divas reizes nedēļā.