Līvāni 2004

Līvānu 1. vidusskola

11.b klases skolnieces

Ineses Ruļukas

ZINĀTNISKI PĒTNIECISKAIS DARBS VĒSTURĒ

EBREJI LĪVĀNOS

(1900 – 1941)

Zinātniskā vadītāja Mag. hist., Līvānu 1. vidusskolas vēstures skolotāja

Sandra Maskalāne

1

Saturs

Anotācija………………………………………………………………………….2.lpp.

Annotation………………………………………………………………………..3.lpp.

Ievads………………………………………………………………………….….4.lpp.

1. nodaļa. Ebreju sabiedrības ikdiena (1900- 1941)………………...…………….7.lpp.

2. nodaļa. Ebreju reliģiskā dzīve un izglītības iespējas (1900- 1941)…………..11.lpp.

3. nodaļa. Ebreji pirmā padomju okupācijas un vācu nacistu okupācijas laikā

(1940- 1941)………………………………………………………….…………16.lpp.

Nobeigums………………………………………………………………………21.lpp.

Izmantoto avotu un literatūras saraksts………………………………………… 22.lpp.

Pielikums………………………………………………………………………...24.lpp.

2

Anotācija

Zinātniski pētnieciskā darba “Ebreji Līvānos (1900 – 1941)” autore ir Inese Ruļuka,

Līvānu 1. vidusskolas 11.b klases skolniece.

Zinātniski pētnieciskā darba vadītāja ir Līvānu 1. vidusskolas vēstures skolotāja Sandra

Maskalāne, Mag. hist.

Darba apjoms ir 23 lpp. Darbam ir arī pielikums.

Zinātniski pētnieciskā darba mērķis bija iepazīt ebreju sabiedrību un tās ikdienu, izpētīt

ebreju izglītības iespējas un reliģisko dzīvi Līvānos no 20.gs. sākuma līdz 1941.gadam,

noskaidrot ebreju likteni holokausta laikā, kā arī izzināt tā laika Līvānu sabiedrības viedokli

un attieksmi pret ebrejiem.

Darba uzdevumi bija izpētīt Latvijas Valsts vēstures arhīva fondu materiālus par Līvānu

ebreju sabiedrību, kā arī savākt atmiņas no Līvānu iedzīvotājiem par ebreju ikdienu,

apkopojot un izanalizējot pieejamo informāciju un avotus.

Zinātniski pētnieciskais darbs sastāv no 3 nodaļām:

1. nodaļa “Ebreju sabiedrības ikdiena (1900-1941 )”

2. nodaļa “Ebreju reliģiskā dzīve un izglītības iespējas (1900-1941)”

3. nodaļa “Ebreji pirmās padomju okupācijas laikā un vācu nacistu okupācijas laikā (

1940 –1941) “

Darbā izpētīta ebreju sabiedrība Līvānos no 20. gs. sākuma līdz 1941. gadam.

Ebreju tautas liktenis gan Latvijas, gan Līvānu vēsturē ir ļoti nozīmīgs un svarīgs, jo

ebreju tauta par spīti holokaustam, pazemojumiem un neiedomājamajām vācu nacistu

radītajām zvērībām un šausmām ir spējusi saglabāt un laika griežos nezaudēt savu nacionālo

identitāti, tradīcijas un dzīves gudrību.

3

Annotation

Die Autorin der wissenschaftlichen Forschungsarbeit ” Die Juden in Līvāni (1900-

1941)” ist Inese Ruļuka, der Schülerin der Klasse 11 des Mittelschule Līvāni.

Leiterin der wissenschaftlichen Forschungsarbeit ist Sandra Maskalāne, die Lehrerin

Mittelschule Līvāni,Mag.hist..

Der Unfang der Arbeit ist 23 Seiten. Die Arbeit hat auch eine Beilage.

Die Ziele der wissenschaftlichen Forschungsarbeit sind die jüdischen Gesellschaft,

ihren Alltag und Kultur in Līvāni vom Anfang des 20. Jh. bis 1941 kennenlernen, den

zusmmengefassten Quellen den Sichtpunkt und Verhältnis der Einwohner von Līvāni gegen

Juden erfahren.

Die Aufgaben der Arbeit ist Forschungs der Materialien der Fonden Archivs der

Gesichte Lettlands, in denen es die Information über die jüdische Gesellschaft, ihren Alltag

gibt sowie Sammeln der Erinnerungen der Einwohner von Līvāni über Juden.

Die wissenschaftliche Forschungsarbeit besteht aus 3 Teilen:

1.” Der Alltag der Juden ( 1900- 1941)”

2.”Die Religiongemeinde und Kultur der Juden (1900- 1939)”

3.”Die Juden während der ersten sowjetischen Okupation und der Okupation der deutschen

Nazisten (1940- 1941)”

In der Arbeit ist die jüdische Gesellschaft in Līvāni vom Anfang des 20.Jh. bis zum

1941 erfoscht.

Das Schicksal des jüdischen Volkes hat eine grosse Bedeutung und ist sehr wichtig wie

in der geschichte Lettlands, so auch in der Geschichte der Stadt Līvāni, denn ungeachbet aller

Qual hat das jüdische Volke ihre Nationale Identität, Traditionen und Lebenserfahrung

bewahrt.

4

Ievads

Tēmas izvēli noteica mana interese par Latvijas vēsturi un tās notikumiem 20.gadsimtā,

kā arī interese par ebreju tautību un tās likteni.

Izpētīt ebreju sabiedrību, tās ikdienu, reliģisko dzīvi un izglītības iespējas Līvānos

nolēmu tāpēc, ka, izpētot savas dzimtās vietas vēsturi, labāk var izprast arī Latvijas vēstures

notikumus. Vēlējos noskaidrot, kāpēc ebreju minoritāte Līvānos izzudusi, kaut arī no 1900.

līdzi 1941.gadam ebreji bija vislielākā minoritāte Līvānos. Mūsdienās bieži jāsastopas ar

cilvēku radītajiem aizspriedumiem un mītiem par ebreju tautu, tāpēc es vēlējos izpētīt un

uzzināt, kāda attieksme pret ebrejiem bija Līvānu iedzīvotājiem no 20.gs. sākuma līdz

1941.gadam.

1941.g. Līvānos, ienākot vācu nacistiem, ebreju minoritāte tika pilnībā iznīcināta.

Holokausts Latvijā ir plaši pētīts un izzināts, taču tikai retos avotos ir atrodama informācija

par holokaustu Līvānos. Tāpēc savā pētījumā centos no aizmirstības izcelt Līvānu ebreju

traģisko likteni holokausta laikā.

Zinātniski pētnieciskā darba mērķis bija iepazīt ebreju sabiedrību un tās ikdienu, izpētīt

ebreju izglītības iespējas un reliģisko dzīvi Līvānos no 20.gs. sākuma līdz 1941.gadam,

noskaidrot ebreju likteni holokausta laikā, kā arī izzināt tā laika Līvānu sabiedrības viedokli

un attieksmi pret ebrejiem.

Darba uzdevumi bija izpētīt Latvijas Valsts vēstures arhīva fondu materiālus par Līvānu

ebreju sabiedrību, kā arī savākt atmiņas no Līvānu iedzīvotājiem par ebreju ikdienu,

apkopojot un izanalizējot pieejamo informāciju un avotus.

Mans darbs sastāv no trijām nodaļām:

1.nodaļa.”Ebreju sabiedrības ikdiena ( 1900 – 1941 ) “

2.nodaļa.”Ebreju reliģiskā dzīve un izglītības iespējas (1900-1941 ) “

3.noda ļa . ”Ebrej i pi rmās padomju okupāc i j a s un vācu nac is tu

okupāci j as l a ikā (1940-1941)”

Darbam klāt pievienoju arī pielikumu, kurā ir fotogrāfijas.

Veicot zinātniski pētniecisko darbu, visvairāk izmantoju Latvijas Valsts vēstures arhīva

fondu materiālus, kas sniedza ieskatu Līvānu vēsturē un konkrēti ebreju sabiedrības vēsturē

20. gs.pirmajā pusē. Visplašāko informāciju par ebreju sabiedrību Līvānos ieguvu no šādiem

5

Latvijas Valsts vēstures arhīva fondiem: Iekšlietu ministrijas Pašvaldību departamenta fonds,

Izglītības ministrijas Skolu departamenta fonds, Iekšlietu ministrijas Baznīcu un konfesiju

fonds, Daugavpils apriņķa Skolu valdes fonds, Līvānu pilsētas valdes fonds, kā arī fonds par

Viskrievijas tautas skaitīšanu[1].

Pētījumā izmantoju avotus- īpaši nepublicētās līvāniešu atmiņas, kas sniedza

interesantus faktus par ebrejiem un viņu sabiedrību. Šīs atmiņas pierakstīju gan pati, gan

izmantoju arī Līvānu 1.vidusskolas arhīvā esošās līvāniešu atmiņas[2].

Pētot ebreju sabiedrību, izmantoju arī statistikas izdevumu par Līvāniem 20.gs. 20.-

30.gados[3].

Svarīgu informāciju sniedza arī periodiskie izdevumi: Jēkabpils Vēstnesis, Latgolas

Words, Novadnieks[4].

Lai labāk izprastu Latvijas vēstures notikumus, darbā balstījos uz literatūru par Latvijas

un Līvānu vēsturi, kā arī izmantoju literatūru par ebreju reliģiju[5].

6

Atsauces

1.1. Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2706.f., Viskrievijas tautas skaitīšana, 1.apr., 115.l.

1.2. LVVA, 3094.f., Līvānu pilsētas valdes fonds, 1.apr.,30.l.

1.3. LVVA, 6637.f., Izglītības ministrijas Skolu departamenta fonds, 1.apr.,76.l.

1.4. LVVA, 1370.f., Iekšlietu ministrijas Baznīcu un konfesiju departamenta fonds,

1.apr.,2369.l., 2406.l.

1.5. LVVA, 3723.f., Iekšlietu ministrijas Pašvaldību departamenta fonds, 2.apr.,1963.l.

1.6. LVVA, 7420.f., Daugavpils apriņķa Skolu valdes fonds, 1.apr.,541.l., 935.l.

2.1. Auzāna J. atmiņas pierakstītas par Līvāniem 20.gs. 20.-30.g., pierakstītas 2002.g. 14.okt.

2.2. Klaužas M. atmiņas pierakstītas par Līvāniem 20.gs. 20.-30.g., pierakstītas 1995.g.

6.dec.

2.3 Salenieces A.atmiņas pierakstītas par Līvāniem 20.gs. 20.-30.g., pierakstītas 1994.g. 15.dec.

2.4. Spūles A. atmiņas pierakstītas par Līvāniem 20.gs. 20.-30.g., pierakstītas 1994.g. 15.dec.

2.5. Vanaga A. atmiņas pierakstītas par Līvāniem 20.gs. 20.-30.g., pierakstītas 2004.g. 13.febr.

3. Salnājs V., Maldups A. Pilsētu apraksti. 1.d.-Rīga, 1936.-230 lpp.

4.1. Jēkabpils Vēstnesis. –1920-1940

4.2. Latgolas Words.- 1930-1935

4.3. Novadnieks.-2000-2002

5.1. Anspaks A. Preiļu novads.- Preiļu rajona padome, 1996.-232 lpp.

5.2. Anspaks A. Līvāni:pilsēta pie Dubnas un Daugavas.-Rīga: Avots, 1983.-51 lpp

5.3. Ābelnieks R. Latvija divdesmitajā gadsimtā.- Rīga: Zvaigzne ABC, 1997.-208 lpp

5.4. Dribins L. Ebreji Latvijā. – Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmijas Filozofijas un

socioloģijas institūts, 1996.-116 lpp

5.5. Ezergailis A. Holokausts vācu okupētajā Latvijā 1941-1944.-Rīga:Latvijas Vēstures

institūta apgāds, 1999.-591 lpp.

5.6. Klīve V.V. Ticības ceļos.-Rīga: Zinātne, 1995.- 413 lpp

5.7 Pasaules reliģija/ Red. A.Vilsons.- Rīga:Zvaigzne ABC, 2002.-479 lpp

7

1.nodaļa. Ebreju sabiedrības ikdiena (1900- 1941)

Latgalē ebreji sāka ienākt 17.gs. vidū un galvenokārt no Polijai piederošās

Rietumukrainas un Baltkrievijas. Tie pārsvarā bija bēgļi, kas runāja idiš valodā un nodarbojās

ar sīktirdzniecību un amatniecību. 1784.gadā Latgalē tika reģistrēti 3698 ebreji[1].

18.gs. Latvijas novadus pievienoja Krievijas impērijai, ebreji tika pakļauti tās likumiem.

1802.gadā īpašs likums notieca, ka ebreji drīkst dzīvot tikai 20 Krievijas guberņās. Atļauto

novadu vidū ietilpa arī Latgale. 19.gs. ebreji kļuva par Latvijas iedzīvotāju būtisku sastāvdaļu,

jo veica konkrētas funkcijas sabiedriskajā darba dalīšanā. 19.gs. otrajā pusē ebreju daudzums

Latvijā palielinājās 2,5 reizes. Pēc Viskrievijas tautas skaitīšanas 1987. gadā Latgalē viņu bija

63851[2].

Ebreji Līvānos ienāca 19.gs.. Pārsvarā viņi apmetās pilsētas galvenās ielas-Rīgas

ielas(tolaik- Maskavas ielas) abās malās, jo viņu nodarbošanās bija saistīta ar tirgošanos,

tāpēc arī veikaliņi atradās ielas abās pusēs. Ebreju bodītes un tirgotavas bija ļoti nelielas un

šauras, jo Līvānu miesta īpašnieks barons N.Korfs ļoti dārgi rentēja zemi, tāpēc tikai bagātie

ebreju tirgotāji varēja nopirkt lielākus īpašumus. Daudzi nabadzīgie pilsētas iedzīvotāji bieži

nespēja nomaksāt renti noteiktajā laikā, tad baronam N.Korfam bija tiesības parādniekus bez

tiesas un brīdinājuma padzīt no zemes un mājām. Ar to arī izskaidrojams tas, kāpēc barona

laikos Līvānos celtās mājiņas ir mazas, tāpat mazi ir arī apbūves gabaliņi[3].

20.gs. 30. gados Līvānos bija vairāki simti pārdotavu. 1935. gadā Līvānos darbojās 301

tirdzniecības iestādes, no kurām tikai daži bija lielāki veikali, bet pārējie sīkas bodītes.Lielākā

daļa šo bodīšu īpašnieku bija ebreji. Plašāk pārstāvētie ebreju uzņēmumi bija pārtikas preču

tirgotavas, vīntirgotavas, labības un sēklu tirgotavas, kā arī apģērbu tirgotavas. Lielākās

ebreju tirgotavas bija Spungina pārtikas preču tirgotava, Cukermana saldumu veikals (skat.

Pielikums attēls 3.), Kodeša pārtikas tirgotava, Nechas Gavartīna gatavo apģērbu veikals

(skat. Pielikums attēls 4.). Šī ir viena no ēkam, kas savos pamatos ir saglabājusi savu

arhitektonisko veidolu, jo ir saglabāts vecais koka dēļu apšuvums.

Līvānos ebreji apdzīvoja galvenokārt Rīgas ielu Dubnas upes labajā krastā no tilta līdz

Tirgus laukumam. Gandrīz katrā mājā atradās neliela bodīte. Veikala ieeja bija no ielas un

virs veikala durvīm bija piestiprināts zvaniņš, lai tirgotājs, ja neatradās veikala telpās, varētu

dzirdēt, kad ienāk pircējs. Līvānos no 20.gs. sākuma Tirgus dienas parasti notika ceturtdienās.

Tad ebreju tirgotāji iznāca no savām bodītēm un aicināja vietējos iedzīvotājus iegriezties

8

pārdotavā[4]. Varētu teikt, ka tas bija īpašs reklāmas veids, kas bija ļoti svarīgs, lai varētu

konkurēt ar pārējiem tirgotājiem un nebankrotēt.

20.gs. sākumā bija ļoti raksturīga dinģēšanās jeb kaulēšanās[5]. Īpaši tas bija raksturīgs

mazajās pārdotavās, kur nebija noteikta cena katrai precei. Ja pārdevējs prasīja vairāk nekā

pēc pircēja domām tas varētu maksāt, notika aktīva kaulēšanās, lai samazinātu preces cenu.

Kaulēšanās, manuprāt, bija izdevīga abām pusēm, jo abpusēji un ar humoru gan pircējs, gan

pārdevējs vienojās par izdevīgu preces cenu.

Ebreju tirgotāji ļoti labi pārzināja latviešu valodu, kaut gan specifiskais ebreju akcents

palika. Bet to uzskatīja par ebreju personības burvību, jo vienmēr viņi esot bijuši labā

garastāvoklī, smaidīgi un labprāt sarunājušies ar saviem pircējiem[6]. Manuprāt, pārdevēja

talants ebrejiem ir nodots no paaudzes paaudzē, jo ne jau katrs spēja veikt komerciālas

darbības, piesaistīt klientu uzmanību un un veiksmīgi konkurēt ar citiem amata brāļiem.

Ebreju tirgotavās varēja nopirkt dažādas sadzīviskas lietas, kā arī pārtikas preces.

Latviešu pircēju viena no pirktākajām prece bija sālītas siļķes, ko vietējie pilsētnieki bija

iecinījuši. Siļķes esot glabājušās lielās koka mucās. Ļoti raksturīga ebreju tirgotavās bija

petrolejas smarža, jo, kā zināms, ebreju paražas neatļauj lietot pārtikā cūkas gaļu, tāpēc

pārsvarā ebreju namamātes savām ģimenēm uz petrolejas plītīm gatavoja putnu gaļas

ēdienus[7]. Tā arī raksturīgā petrolejas smarža izplatījās pa visu veikalu, jo ebreju bodītes, kā

jau minēju, atradās viņu mājās. Kas attiecas uz ebreju dzīvojamajām telpām, tad par tām

atmiņu sniedzēji neko sīkāk nevarēja pastāstīt, jo ebreji nelabprāt savās mājās aicināja

vietējos iedzīvotājus.

Ebreji Līvānos bija ne tikai tirgotāji. Daudzi no viņiem bija arī Līvānu inteliģences

pārstāvji, kā viens no izcilākajiem jāpiemin Jūda Krēmers. Līvānu Lielās aptiekas ēkā Rīgas

ielā 184 20.gs. 30. gados strādāja bioķīmiķis- bioloģijas zinātņu doktors Jūda Krēmers, dzimis

līvānietis. 1933.gadā viņš beidza Latvijas universitāti un tad līdz 1940. gadam strādāja par

farmaceitu aptiekā [8].

Pēc atmiņu sniedzēju stāstītā, ebreju sabiedrība bija ļoti draudzīga un pieklājīga. Arī

latvieši pret ebrejiem bija toleranti, jo pieņēma viņus kā sev līdzīgus. Kopumā nekāda naidīga

attieksme nebija vērojama. Kaut gan bija atsevišķi gadījumi, kad ebreji tika no vietējo

iedzīvotāju puses aizskarti. Laikraksts ”Latgolas Words” 1933.gadā raksta, ka Līvānos

vairāku ebreju veikalu un tirgotavu sienas tikušas apzīmētas ar bezkaunīgiem uzrakstiem. Tas

esot sacēlis lielu traci ebreju sabiedrībā, jo tā esot bijusi sestdiena, kad ebreji nedrīkst strādāt.

Tāpēc daudzi ebreji atmetuši ar roku un netīrījuši uzrakstus no sienām, bet citi to darījuši[9].

Arhīva fondu materiālos ir sastopamsa arī kāds cits sadzīviska rakstura gadījums, kad pie

9

kādas ebreju tautības sievietes pilsētas skursteņslauķis nebija ieradies 3 mēnešus tīrīt

skursteni, aizbildinoties ar to, ka sievietei ir īsas kāpnes un viņš nevar uzkāpt uz jumta.

Protams, tā nebija taisnība, jo sievietei kāpnes bija labā stāvoklī, bet skursteņslauķis laikam

bija pārāk slinks, lai pildītu savu darbu[10].

Vērtējot ebreju sabiedrību, ar īpašu aktivitāti izcēlās ebreju tirgotāji un uzņēmēji. Viņi

bija vieni no pilsētas ekonomiskās un sociālās dzīves balstiem. Ebreju tirgotavas veidoja

Līvānu vēsturisko elpu un kopā ar saviem atraktīvajiem īpašniekiem- ebreju tirgotājiem- spēja

aizraut daudzus pircējus un mainīt viņu domas par pirkšanu un pārdošanu. Attiecības starp

ebrejiem un latviešiem 20. gs. 20.- 30. gados bija labvēlīgas un tikai atsevišķi gadījumi liecina

par nesaskaņām. Šīs nesaskaņas bija vairāk sadzīviskā līmenī un tādas pašas, kā starp

latviešiem vai jebkuru citu tautību. Tas nebija nekāds naids, bet drīzāk draudzīga izjokošana,

kas beidzās ar abu pušu izlīgumu.

10

Atsauces

1. Dribins L. Ebreji Latvijā. – Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmijas Filozofijas un

socioloģijas institūts, 1996.-8. lpp.

2. Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2706.f., Viskrievijas tautas skaitīšana, 1.apr., 115.l

3. Anspaks A. Preiļu novads.- Preiļu rajona padome, 1996.- 70. lpp.

4. A.Vanaga atmiņas.

5. Turpat.

6. J. Auzāna atmiņas.

7. A.Vanaga atmiņas.

8. Anspaks A. Preiļu novads.- Preiļu rajona padome, 1996.- 64. lpp.

9. Latgolas Words.- 1933.-3.maijs

10. LVVA, 3094.f., Līvānu pilsētas valdes fonds, 1.apr.,10.l. -170.lpp

11

2.nodaļa.Ebreju reliģiskā dzīve un izglītības iespējas

(1900- 1941)

Līvānu pilsētā ebreju tautības iedzīvotāji, pēc 1935.gada tautas skaitīšanas ziņām

sastādīja 28% [1]. Konfesionālā ziņā ebreji bija visviendabīgākā nācija- visi bija Mozus

ticīgie jeb jūdaisti. Jūdaisms ir ebreju tautas jeb Izraēla tautas reliģija. Jūdaisms ir dzīva ticība

Izraēlā un izplatīta visā pasaulē[2]. Šī reliģija ebreju sabiedrību ir saturējusi kopā gadsimtiem

ilgi, palīdzot pārvarēt jebkādus pārbaudījumus.

Neviena pasaules reliģija nespēj pastāvēt, ja nav ticīgo, kas seko un pilda tās likumus,

un lūgšanu nama, kur ticīgiem pulcēties un slavēt Visaugstāko. Mozus ticīgo lūgšanu nams ir

sinagoga. Vairums ebreju pieder kādam lūgšanu namam jeb sinagogai. Sinagoga (grieķu

cilmes vārds, kas nozīmē ” sapulce ”) ir tulkojums no ebreju vārdu savienojuma ” Bet Ha-

Kneset ”. Sinagogai ir svarīga loma jūdaisma saglabāšanā, pilnveidošanā un izplatībā.

Sinagogas raksturīgais elements ir īpaši veidots skapis pie tās sienas, kas vērsta uz Jeruzalemi.

Tajā atrodas bauslības tīstokļi, kas rakstīti uz pergamenta senebreju valodā. Parasti tīstokļi

atrodas futrāļos, kas ir apvilkti ar samtu, zīdu vai brokātu. Tos rotā dārgmetāla greznojumi. Šī

svētā skapja priekšā vienmēr deg lampa. Sinagogas centrā atrodas paaugstinājums, no kura

tiek vadīts dievkalpojums un lasīta Tora. Dievkalpojuma laikā vīrieši parasti valkā galvassegu

– cepuri vai nelielu micīti, tādejādi apliecinot savu ticību[3].

Līvānos ebreju tautības ticīgie bija sadalījušies četrās draudzēs jeb lūgšanu namos:

Vecskolas lūgšanu nams, 3. Ebreju lūgšanu nams, Vidus lūgšanu nams un Ite- malkas-

Ravdina lūgšanu nams. Trīs no draudzēm bija izveidotas 19.gs. pēdējā trešdaļā. Vecākā no

tām – Līvānu Vecskolas lūgšanu nams tika dibināts 1868. gadā, Vidus lūgšanu nams –

1887.gadā, bet jaunākais – Ite-Malkas - Ravdina lūgšanu nmas – 1904.gadā [4].No tā izriet,

ka Līvānu ebreju draudžu vēsture ietiecas 19.gadsimtā. Mūsdienās vēl ir saglabājies

Vecskolas lūgšanu nams, kas atrodas Vecskolas ielā 1 un lūgšanu nams Krustpils ielā

19(skat.Pielikums attēls 6.).Abi pārējie lūgšanu nami Otrajā pasaules karā tika sagrauti. Savu

vēsturisko nozīmi ēkas nav spējušas laika griežos saglabāt. Ēkā Vecskolas ielā 1 pašreiz

atrodas daudzdzīvokļu dzīvojamā māja, bet lūgšanu nams Krustpils ielā 19 jau sen nav

pieredzējis Toras lasījumus un ebreju tautības ticīgo pulcēšanos uz dievkalpojumiem katru

sestdienu. 20.gs. 90.gados šajā ēkā atvēra bāru, kas, manuprāt, ir nepareizi, necienīgi un

zaimojoši, jo kādreiz šī ēkā bija svēta ebreju sabiedrībai, kur lūgšanā, dievkalpojumos un

Toras lasījumos ticīgie smēla spēku, drosmi, mierinājumu un prieku. Domāju, ka Līvānu

jaunā paaudze nezina ēku vēsturisko nozīmi savas dzimtās pilsētas vēsturē, tāpēc pie šīm

12

ēkām varētu atklāt piemiņas zīmes. Ēkas vajadzētu saglabāt un tā apzināt Līvānu vēsturisko

mantojumu, jo šie vecie lūgšanu nami ir agrāko laiku mēmie liecinieki.

Katrā no minētajām draudzēm bija apmēram 60 locekļu. Visas četras draudzes pārzināja

rabīns A. Taics. A. Taics pēc Kauņas rabīnu semināra beigšanas pirmo reizi par rabīnu tika

ievēlēts 1868.gadā Subatē [5]. Kopš 1923. gada 20.augusta viņš darbojās kā Līvānu rabīns[6]

(skat. Pielikums attēls 7.). Rabīna pienākumi bija stiprināt draudzi ticībā un pieņemt lēmumus

attiecībā uz ebreju kopienas juridiskajiem jautājumiem. Visbiežāk rabīns dievkalpojumu

nevadīja, to darīja priekšdziedātājs (hazans), tomēr rabīnam bija svarīga loma ebreju

sabiedrībā. Rabīna tituls tika piešķirts tikai tiem, kas sasnieguši ļoti augstu līmeni jūdaisma

mācības apgūšanā[7]. Pēc arhīva sniegtajām ziņām par rabīnu A.Taicu redzams, ka rabīns

apkalpoja 477 pilntiesīgos draudzes locekļus jeb praktiski visus pieaugušos Līvānu ebreju

tautības iedzīvotājus, kā arī 441 bērnu[8]. Rabīna alga bija ap 100 latu mēnesī. To rabīnam

izmaksāja ebreju kopiena no savas lopkautuves ienākumiem [9]. Jāņem vērā, ka ebreju

tautības iedzīvotāji savus lopus kāva atsevišķā lopkautuvē pēc savām tradīcijām un rituāliem.

Var piebilst, ka miesnieks ebreju lopkautuvē bija īpašs amats, jo viņš izpildīja arī

jaundzimušo apgraizīšanas rituālu. Pie tam viņam obligāti bija jābūt Latvijas pavalstniekam.

Katrai no četrām rabīna pārziņā esošām draudzēm bija sava garīgā pārvalde, kas

sastāvēja no trim locekļiem- vecajā jeb vecākā, zinātnieka un kasiera, kas regulāri tika

pārvēlēti. Par katru jaunievēlēto lūgšanu nama garīgās pārvaldes locekli Iekšlietu ministrijas

Garīgo lietu pārvalde pieprasīja ziņas par dzimšanas datiem, adresi, kā arī izziņu no vietējās

policijas priekšnieka, kurā bija jānorāda, vai jaunais draudzes garīgās pārvaldes loceklis nav

bijis sodīts un vai par viņu policijā nav kompromitējošu ziņu. Tikai pēc šādas izziņas

saņemšanas Garīgo lietu pārvalde apstiprināja amatā draudzes garīgās pārvaldes locekļus un

viņiem divu nedēļu laikā bija jāparaksta un jāaizsūta Garīgo lietu pārvaldei svinīgs solījums-

būt uzticīgiem Latvijas valstij, pildīt pēc labākā godaprāta savus pienākumus, nepieļaut

nelikumības savā darbā. Manuprāt, šādi, pārbaudot draudzes locekļus, varēja izvairīties no

nepatīkamiem starpgadījumiem.

Ebrejiem Līvānos bija arī savi kapi (skat.Pielikums attēli 8. un 9. ). Kapiem apkārt bija

mūra žogs un plati augsti velvjveida formas vārti. Kapos atradās arī neliela kapliča, no kuras

parasti izvadīja mirušos. Pēc nāves mirušos ietina baltā palagā, tad ielika zārkā un uz acīm

uzlika sadauzīta māla poda lauskas. Izvadīšanas ceremonijā piedalījās nelaiķa radi un draugi,

to vadīja rabīns[10].

Mūsdienās ebreju kapos ir palikušas tikai kapu kopiņu apmales un pāris pieminekļu

plāksnes ivritā. Kapi ir sakopti, krūmi un traucējošie koki ir izcirsti. Kaut arī nav neviena

13

piederīgā, kapi klusi atgādina ebreju sabiedrības nozīmīgo lomu Līvānu vēsturē no 20. gs.

sākuma līdz 1941. gadam. Pēc Otrā pasaules kara kapi gan tika ļoti izpostīti. Kapi bija ļoti

aizauguši, jo vairs nebija neviena ,kas tos sakoptu. Padomju laikā bija gadījumi, kad ebreju

pieminekļu plāksnes tika nopulētas un izmantotas jaunu pieminekļu izgatavošanā. Kapos

PSRS laikā pārsvarā pulcējās alkoholiķi, kuri apgānīja kapus, un tikai mūsdienās šie kapi tika

sakārtoti.

Līdzās reliģijai būtiska nozīme ebreju dzīvē bija arī izglītībai. Līvānu ebreju bērni

varēja mācīties un pamatizglītību saņemt savā dzimtajā valodā, jo 1919.gadā pieņemtais

likums par mazākuma tautību skolu iekārtu Latvijā noteica, ka katrai tautībai bija jāierīko

skolas, lai saņemtu izglītību savā valodā[11]. Protams, to pilnībā varēja nodrošināt tikai tajās

pilsētās, kur skolas dibināšanai bija pietiekams skolēnu skaits. Līvāni bija viena no tām

pilsētām, kur varēja atvērt ebreju pamatskolu, jo ebreju tautības skolas vecuma bērni Līvānos

1930.gadā sastādīja vairāk nekā 45 % no visiem Līvānu skolēniem- tai laikā Līvānos dzīvoja

31 % ebreju tautības iedzīvotāju[12].

Tikpat kā nav ziņu par ebreju pamatskolas darbības sākumu un pirmajiem mācību

gadiem. Laikrakstā ” Jēkabpils Vēstnesis” ir informācija, ka 1920.gadā ebreju bērni

apmeklēja skolu, ko uzturēja pati ebreju sabiedrība. Tādejādi Līvānu miesta pašvaldībai

pamatskola raizes nesagādāja.Pēc arhīva fondu materiāliem ir ziņas, ka 1921. gadā Līvānu

miestā tika atvērta ebreju pamatskola, ko sākumā uzturēja miesta, vēlāk- pilsētas

pašvaldība.1925./1926.mācību gadā tā darbojās kā divpakāpju pamatskola. 1.pakāpi veidoja

1.-4.klases, 2.pakāpi -5.-6. klases. Skolā darbojās arī pirmklase jeb pirmskola ar

sagatavošanas klases funkcijām. Skolā strādāja 4 skolotāji[13].

Pēc arhīva ziņām 1926.gada 25.oktobrī Līvānu pilsētas valde noslēdza līgumu ar

namīpašnieku Bencianu Jefuni par viņam piederošās koka dzīvojamās mājas iznomāšanu

Krustpils ielā 54 ebreju 6-klasīgās pamatskolas vajadzībām uz laiku no 1926. gadam līdz

1928. gadam. 1928.gadā līgums tika pagarināts. Īrētās telpas ne sanitārā ziņa, ne pēc telpu

lieluma neatbilda skolas vajadzībām[14]. Tāpēc 1930. gada janvārī ebreju pamatskola pārgāja

uz jaunajām telpām Rīgas ielā 154[15]. Tomēr arī te bija savas problēmas, jo jaunajā ēkā

atradās arī pilsētas, valsts un pašvaldības iestādes.

1930./1931. mācību gadam pilsētas ebreju pamatskolā 1.,2. un 3. klasē mācības notika

ivrita, un tikai ar 4. klasi- idišā. Ļoti daudzu ebreju bērnu vecāki pretojās šādai pārejai, jo

pārsvarā savās ģimenēs viņi runāja idišā un vēlējās, lai viņu bērni jau no pirmskolas runātu

idiš valodā. Šī problēma tika atrisināta, izveidojot bērnudārzu idīša valodā runājošiem

bērniem. Šo bērnudārzu uzturēja ebreju sabiedrība[16].

14

Pēc K.Ulmaņa autoritārā režīma nodibināšanas 1934.gada vasarā Līvānu pilsētas valde

nolēma likvidēt ebreju 6-klasīgās pamatskolas 5. un 6. klasi. Skolēniem tika norādīts izglītību

turpināt, pārejot uz Līvānu Valsts 6- klasīgo pamatskolu. Acīmredzot tā bija Ulmaņa tautiskās

izglītības un latviskās audzināšanas sastāvdaļa. Ebreju skolēnu vecāki ar šādu lēmumu bija

ļoti neapmierināti, bet tomēr daļa ebreju skolēnu turpināja mācības Līvānu Valsts 6- klasīgās

pamatskolas 5. un 6. klasēs [17]. Taču arī ebreju pamatskolas 5. un 6. klases nelikvidēja, jo

pilsētas valde ņēma vērā vecāku protestus. Tie ebreju skolēni, kuri pārgāja mācīties uz Līvānu

Valsts 6-klasīgo pamatskolu, tika draudzīgi uzņemti, kā atceras līvānieši, attiecības strap

ebreju un latviešu skolēniem bija sirsnīgas un draudzīgas, nenotika nekāda ebreju skolēnu

diskriminācija. Pēc līvāniešu atmiņām ebreju skolēni bija ļoti čakli, gudri, kā piemēram,

latviešu valodas diktātus rakstīja pat labāk nekā latviešu skolēni.

Līdz 1935.gadam Līvānu pilsētas ebreju 6-klasīgās pamatskolas pārzinis bija Mozus

Kacs. 1935./1936. mācību gadā viņu nomainīja Dāvids Sandlers. Bet 1937./1938. mācību

gadā skolas vadību atkal uzņēmās Mozus Kacs. 20.gs. 30. gadu beigās Līvānu 6- klasīgajā

ebreju pamatskolā mācījās 168 skolēni un strādāja 7 skolotāji[18].

Kaut gan ebreju pamatskola atradās nomaļus no pilsētas sabiedriskās dzīves, tomēr arī

ebreju skolēni iesaistījās dažādās bērnu un jaunatnes organizācijās, kā piemēram, mazpulku

organizācijā, kas izveidojās pie ebreju pamatskolas Līvānos.

Izvērtējot kopumā, Līvānu pilsētas 6-klasīgās ebreju pamatskolas darbība un loma

pilsētas dzīvē bija maz jūtama un nebija tik aktīva. Varētu teikt, ka ebreju pamatskola it kā

dzīvoja savu, savrupu dzīvi. Jāmin tas, ka lielākā daļa ebreju pamatskolas beidzēju

neturpināja savu izglītību (tikai daži skolēni turpināja izglītību, galvenokārt, Līvānu

komercskolā( skat. Pielikums attēli 1. un 2. ), jo pārsvarā savu nākotni tāpat kā vecāki saitīja

ar tirdzniecību. Tomēr pamatskola bija veikusi savu galveno uzdevumu – audzēkņiem tā deva

pamatizglītību dzimtajā valodā.

Uzskatu, ka reliģiskā kopiena un izglītības iegūšana ebrejus saliedēja, palīdzēja saglabāt

nacionālo identitāti un tautas pašapziņu.

15

Atsauces

1.Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 3723.f., Iekšlietu ministrijas Pašvaldību departamenta

fonds, 2.apr., 1963.l.- 63.lpp.

2.Klīve V.V. Ticības ceļos.- Rīga: Zinātne, 1995.-232.lpp.

3.Pasaules reliģijas/ Red. A.Vilsons. –Rīga: Zvaigzne ABC, 2002.- 274.lpp.

4.LVVA, 1370.f., Iekšlietu ministrijas Baznīcu un konfesiju departamenta fonds, 1.apr.,

2369.l. -776.lpp.

5.Turpat.- 863.lpp.

6.Turpat.-776.lpp.

7.Pasaules reliģijas /Red. A. Vilsons.- 274.lpp.

8. LVVA,1370.f., Iekšlietu ministrijas Baznīcu un konfesiju departamenta fonds, 1.apr.,

2406.l. – 24.lpp.

9. LVVA,1370.f., Iekšlietu ministrijas Baznīcu un konfesiju departamenta fonds, 1.apr.,

2369.l. -863.lpp.

10.A.Vanaga atmiņas.

11. Ābelnieks R. Latvija divdesmitajā gadsimtā.- Rīga: Zvaigzne ABC, 1997.-208 lpp.

12. Salnājs V., Maldups A. Pilsētu apraksti. 1.d.-Rīga, 1936.-230 lpp.

13. LVVA, 7420.f., Daugavpils apriņķa Skolu valdes fonds, 1.apr.,541.l.- 16.lpp.

14. LVVA, 3094.f., Līvānu pilsētas valdes fonds, 1.apr.,27.l.- 18.lpp.

15. Jēkabpils Vēstnesis.- 1930.-Nr.4.

16. LVVA, 7420.f., Daugavpils apriņķa Skolu valdes fonds, 1.apr., 939.l.-75.lpp.

17. Turpat.-945.l.- 38.lpp.

18.Turpat.

16

3.nodaļa.Ebreji pirmās padomju okupācijas un vācu nacistu

okupācijas laikā (1940-1941)

Pēc mierīgās starpkaru perioda dzīves Latvijai sākās jauni pārbaudījumi, jo 1940.gada

17. jūnijā Latviju okupēja PSRS Sarkanā armija[1]. Sarkanās armijas tanku kolonnas virzījās

pa Daugavpils- Rīgas šoseju un plūda uz Rīgu. Līvānos tās apstājās Tirgus laukumā. Tur

okupantus sagaidīja pūlis ziņkārīgo. Starp tiem bija arī daudzi ebreji, kuriem simpatizēja

Padomju Savienība[2].

Manuprāt, viens no iemesliem, kāpēc ebreji atbalstīja padomju okupantus bija tas, ka

K.Ulmaņa diktatūra bija kritusi. Daudzi ebreji atbalstīja ” tirāna” gāšanu. Kaut arī K.Ulmaņa

diktatūra bija samērā ”maiga ”, salīdzinot ar citām pasaules diktatūrām, tā tomēr postošu

ietekmi atstāja uz Latvijas ebreju presi, jo tika aizliegti 12 jidišā iznākošie periodiskie

izdevumi, bet 1937.gadā Latvijā palika tikai viens dienas laikraksts un divi nedēļas

laikraksti[3]. Otrs svarīgs iemesls bija tas, ka ebreji baidījās no Vācijas ietekmes Eiropas

austrumos un vācu karaspēka ienākšanas Latvijā, kas nozīmētu visu ebreju bagātības,

labklājības un pārticības iznīcināšanu[4]. Kā vēsta līvāniešu atmiņas, saldumu veikala ”

Laima ” īpašnieks Cukermanis pirms Sarkanarmijas ienākšanas Līvānos kādam pilsētas

iedzīvotājam esot teicis: ” Ja atnāks sarkanie- jums beigas, ja atnāks vācieši- mums

beigas.”[5]. Daudziem latviešiem izdevās izdzīvot Baigā gada represijās, izciest pazemojumus

un šķiršanos no tuviniekiem, tomēr Latvijas ebreju liktenis jau bija izlemts tālu aiz Latvijas

robežas- nacistiskajā Vācijā.

Pilsētā notika padomju varai pakļautas izmaiņas. Atlaida pilsētas valdi, un varu pilsētā

pārņēma komunistu sastādītā izpildkomiteja[6].

Ebreji, atbalstot komunistu valdību, pret sevi radīja negatīvu attieksmi līvāniešu vidū.

Rezultātā daudzos pilsētas iedzīvotājos radās naidīga nostāja pret ebreju sabiedrību, jo viņi

bija bagāti, materiāli nodrošināti, ietekmīgi, kā arī spēja pielāgoties jebkurai dzīves situācijai.

Ebreju sabiedrības noslēgtā sadzīve, reliģija, paražas un tradīcijas viņus norobežoja un atšķīra

no pārējiem pilsētas iedzīvotājiem.

Jau sākot ar 19.gs. 80.gadiem latviešu presē un literatūrā sāka parādīties dažādi raksti,

kas diezgan negatīvi vērtēja ebreju kultūru, klātbūtni un sabiedrību Latvijā. Šajos rakstos

ebrejus pārsvarā attēloja kā negodīgus tirgotājus, kas nav uzticami un bieži krāpjas, pārdodot

nekvalitatīvu produkciju un ir nevēlami kā konkurenti, jo izkonkurē latviešu zemkopju

ražojumu cenas[7].

17

Nenoliedzami, šādi raksti izplatījās arī Līvānos, raksturojot ebrejus kā viltīgu un

neuzticamu nāciju. Tā pamazām sāka izplatīties antisemītisms. Domāju, pilsētas iedzīvotāji,

redzot, cik saimnieciski, gudri, bagāti un konkurētspējīgi ir ebreju tirgotāji, pamazām sāka

savās sirdīs audzēt skaudību un naidu. Manuprāt, to vēl vairāk pastiprināja ebreju simpātijas

pret padomju okupantiem.

Nākot pie varas komunistiem, no darba tika atlaisti gandrīz visi līdzšinējo uzņēmumu un

iestāžu vadītāji. Sākās īpašumu nacionalizācija, no kuras nespēja izvairīties arī ebreji, kaut arī

viņi simpatizēja padomju varai[8].

Sākoties Vācijas- Padomju Savienības karam okupācijas vara sāka no Līvāniem izvest

materiālās vērtības, bet daudz nepaspēja, jo vācu armija aizšķērsoja ceļu.

Vācu nacistu armija Līvānos ienāca 1941.gada 29.jūnijā. Pēc Baigā gada notikumiem

vācu nacistu armijas daļas Līvānos sagaidīja ar cerībām, ka vācieši atnāks kā atpestītāji un

izglābs no padomiskā jūga, deportācijām uz Sibīriju un nevainīgu cilvēku slepkavībām[9].

Atkāpjoties Sarkanā armija uzspridzināja tiltu pāri Dubnai. Tā kā tilts bija uzspridzināts,

vāciešu karaspēka daļas nevarēja pāriet, tāpēc pāri saspridzinātā tilta balstiem uzlika vairākas

laipas. Vāciešu karaspēka kareivji, pēc atmiņu sniedzēju teiktā, esot bijuši tīrās, sagludinātās

formās un nospodrinātos zābakos, kareivji pat lietojuši vīriešu smaržas[10]. Pēc

noskrandušajiem Sarkanās armijas kareivjiem, kas nav pat pazinuši cukuru, vācu kareivji

šķituši kā brīnums, kā cerība, ka Latvija atkal atgūs savu brīvību un neatkarību, jo vācu

karaspēks to atkaros.

Ienākot vācu kareivjiem Līvānos, no sākuma ebrejus neaiztika. To sāka darīt tikai tad,

kad ieradās SS vienības. Vecie līvānieši atceras, kad vācu motociklisti iebraukuši Līvānos pāri

saspridzinātajam tiltam, viņi ieraudzījuši kādu ebreju meiteni, kas kopā ar citiem bērniem bija

atnākusi vērot notiekošo. No sākuma kareivji esot runājuši laipni, bet tad sākuši kliegt: ”

Juden! Juden! ”un ar pirkstiem rādījuši uz ebrejieti. Meitene esot sākusi raudāt un aizskrējusi

prom[11]. Vācieši brīnījušies, ka ebreji brīvi staigājot pa pilsētu, ka viņiem pieder uzņēmumi

un ka pilsētnieku bērni rotaļājas ar ebreju atvasēm, jo tajā laikā Eiropā jau bija sākusies

ebreju vajāšana un slepkavošana.

Vācu nacistu okupācijas laiks bija smags. To vislielākajā mērā izjuta pilsētas

iedzīvotāji. Vācieši neizrādījās cerētie atbrīvotāji, jo Līvānu saimniecība lielā mērā tika

pakļauta nacistu armijas vajadzību apmierināšanai. Nacistu okupācijas laikā Līvānos bija

komandantstunda no plkst. 20.00, tad tika slēgti visi pilsētas tilti. Vācijas karaspēka daļas tika

izvietotas dažādās pilsētas ēkās, kas bija atbrīvojušās Baigā gada represiju rezultātā[12].

18

Lai garīgi un morāli salauztu ebreju sabiedrību, ebrejiem vācu nacisti Līvānos lika uz

apģērba uzšūt dzeltenu Dāvida zvaigzni ar uzrakstu ” Jude ”, kā arī aizliedza staigāt pa

trotuāriem[13]. Tas bija pirmās pazīmes, ka ebrejiem vairs nav atlicis daudz laika. Vācu

nacistu viens no mērķiem, ierodoties Līvānos, bija iznīcināt ” fīrera ” Ādolfa Hitlera sludināto

” nederīgo un atpalikušo” tautu, ko viņi ar vislielāko godprātību un pienākuma apziņu pret

rases tīrību arī pildīja.

Domāju, ka Līvānu ebreji nebija pilnībā informēti par Eiropā notiekošajām ebreju

vajāšanām, tāpēc arī viņi nedevās prom no Līvāniem, jo nedomāja, ka viņus bez jebkāda

sprieduma sodīs ar nāvi tikai par to, ka viņi ir ebreji- viena no pasaules gudrākajām tautām.

Kādus gan pārdzīvojumus, šaubas par savu nākotni, skumjas un nedrošību par dzīvību izjuta

Līvānu ebreji!

Kad ebrejus saņēma ciet, viņiem lika vairākas dienas pēc kārtas bezjēdzīgi nest no tilta

apakšas uz augšu akmeņus, lai salauztu dzīvotgribu, pazemotu un izsmietu. Visi Līvānu ebreji

tika sadzīti sinagogās un pa nelielām grupām vesti uz nošaušanas vietām Grīvas, Steķu

mežos, kā arī uz Bucenieku apkārtnē esošajām kaļķakmenslauztuvēm. Netika žēloti pat

bērni[14] .Vācieši pieprasīja, lai vietējie iedzīvotāji ar ratiem vestu ebrejus uz nošaušanas

vietām, taču daudzi to atteicās darīt. Pret viņiem nekādas sankcijas netika veiktas. Bet bija arī

tādi, kas to tomēr darīja. Manuprāt, tas izskaidrojams ar vācu nacistu veikto propagandu, kas

ietekmēja vietējos un bailēm no soda. Ebreju kolonnas, kas tika vestas pa Rīgas ielu,

apsargāja vietējie iedzīvotāji. Pirms nošaušanas ebreju vīrieši rakuši sev un pārējiem ebrejiem

kapus. Ebreju slepkavošana turpinājās vairākas dienas. Uz ebrejiem šāva ar ložmetējiem jeb

mašīnpistolēm, jo to skaņa, kā vēsta atmiņu sniedzēji, esot bijusi dzirdama nepārtraukti.

Daudzi cilvēki, kas dzīvoja netālu no Līvāniem, bailēs par savu dzīvību kādu laiku nebrauca

uz Līvāniem. Pēc masveidīgās ebreju slepkavošanas nepalika dzīvs neviens Līvānu ebrejs.

Līvāni bija viena pirmajām pilsētām Latvijā, kur pirms pilsētas robežas vācieši uzstādīja

uzrakstu ”Judenfrei”- brīvs no ebrejiem[15].

Domāju, ka ebrejiem nebija nekādas iespējas izglābties, jo viņus nepārtraukti apsargāja.

Arī no vietējiem iedzīvotājiem atbalsts nebija sagaidāms, jo cilvēkos valdīja vienaldzība un

bailes pret notikušo. Tas izskaidrojams ar padomju represijām, kurās daudzi vietējie bija

zaudējuši savus tuviniekus, gan ar bailēm no vācu represijām.

Tomēr kāds drosmīgs vīrs par spīti draudošajām briesmām centās glābt ebrejus. Tas bija

Līvānu Romas katoļu draudzes dekāns Staņislavs Vaikuļs. Viņš 1941.gadā pēc vāciešu

nacistu ienākšanas baznīcas saimniecības ēkās (šķūnī un pirtiņā ) kādai ebreju sievietei ar

mazu bērnu un ebreju vīrieti piekrita dot patvērumu. Viņi pārtikuši no dekāna sniegtās

19

pārtikas. Paslēptuvē viņi atradās līdz 1941.gada rudenim, tad kaut kur pazuduši, vai nu

meklēja un atrada citu patvērumu, vai nu arī viņus arestēja un nošāva. Arī kāds 10-12 gadus

vecs zēns pie dekāna Vaikuļa meklēja palīdzību. Kā stāsta aculiecinieki, viņš brīnumainā

kārtā palika dzīvs pēc tam, kad viņa vecākus vācu nacisti nošāva. Zēns paslēptuvē pavadīja

mēnesi, bet tad kādā naktī ieradušies gestapovieši uz zēnu aizveduši.

Dekāns Vaikuļs, baznīcā no kanceles sprediķojot, asi nosodīja ebreju vajāšanu un

slepkavošanu, tāpēc vēlāk viņu arestēja un ieslodzīja Daugavpils cietumā. Viņam izdevās

palikt dzīvam un atgriezties Līvānos[16]. Taču padomju vara viņu atkal arestēja un izsūtīja uz

Sibīriju. Ebreji meklēja patvērumu pie katoļu priestera tāpēc, ka izplatījās baumas, ka tie

ebreji, kuri pāries katoļticībā, netiks nogalināti.Tomēr tās izrādījās tikai un vienīgi veltas

cerības glābt savu dzīvību, jo vācu nacisti nesaudzēja nevienu Līvānu ebreju. Uz Līvānu

robežas Grīvas mežā, kur tika nošauti ebreji, padomju laikā 20.gs. 60. gados tika uzstādīts

piemineklis(skat. Pielikums attēli 10.un 11.). Man interesanti liekas tas, ka uz šī pieminekļa

nav minēts tas, ka šeit ir nošauti ebreji, bet gan Līvānu iedzīvotāji, kaut arī labi zināms, ka šeit

noslepkavoti tikai Līvānu ebreji. Acīmredzot padomju varai ebreji nesimpatizēja. Arī gadi nav

precīzi, jo Līvānu ebrejus nošāva jau 1941.gadā.

21.gadsimtā Līvānos dzīvo vairs tikai daži ebreju tautības iedzīvotāji. Daudzu

holokaustā nogalināto Līvānu ebreju piederīgie dzīvo ārpus Latvijas– Izraēlā un citur

pasaulē. Tomēr savas tautas sakņu apzināšana un vēsture viņiem nav sveša, jo daudzi no

piederīgajiem 20.gs. 90.gados interesējās Līvānu pilsētas domē par savu tuvinieku

likteņgaitām. Pozitīvi, ka vairāki holokausta laikā bojāgājušo mantinieki mūsdienās ir

atguvuši savus īpašumus Līvānos.

Uzskatu, ka pret ebrejiem vērstais holokausts Otrajā pasaules karā ir pats nežēlīgākais,

kas noticis pasaules vēsturē. Ir skumji apzināties, ka vienu tautu var pilnībā iznīcināt tikai

tāpēc, ka kāds cilvēks (domāts-Ādolfs Hitlers) iecēlis sevi Dieva vietā, lemjot par to, kurai

tautai dzīvot un kurai mirt. Es ceru, ka pasaules un Latvijas vēsturē vairs nekad nebūs

jāpiedzīvo karš, holokausts un cilvēku masveidīga slepkavošana.

20

Atsauces

1. Ābelnieks R. Latvija divdesmitajā gadsimtā.- Rīga: ZvaigzneABC, 1997.-208

lpp.

2. A.Vanaga atmiņas.

3. Ezergailis A. Holokausts vācu okupētajā Latvijā –1941-1945.-Rīga: Latvijas

vēstures institūta apgāds, 1999.-124.lpp.

4. Turpat.

5. J.Auzāna atmiņas.

6. A.Vanaga atmiņas.

7. Dribins L. Ebreji Latvijā.- Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmijas Filozofijas un

socioloģijas institūts, 1996.-11.lpp.

8. A.Vanaga atmiņas.

9. Anspaks A. Preiļu novads.- Preiļu rajona padome, 1996.-80.lpp.

10. A.Spūles atmiņas.

11. M.Klaužas atmiņas.

12. Turpat.

13. A.Vanaga atmiņas.

14. Turpat.

15. J.Auzāna atmiņas.

16. A.Salenieces atmiņas.

21

Nobeigums

Zinātniski pētnieciskā darba mērķis bija iepazīt ebreju sabiedrību Līvānos no 20.gs.

sākuma līdz 1941.gadam, kā arī no apkopotajiem materiāliem izzināt tā laika Līvānu

sabiedrības viedokli un attieksmi par ebrejiem.

Darba laikā tika iepazīti un izpētīt Latvijas Valsts vēstures arhīva fondu materiāli par

Līvānu vēsturi, apkopota pieejamā informācija un avoti par ebrejiem Līvānos, kā arī savāktas

atmiņas no Līvānu iedzīvotājiem par ebreju ikdienu.

Izvērtējot apkopoto informāciju, secināju, ka ebreji no 20.gs. sākuma līdz 1941.gadam

ir bijusi lielākā minoritāte Līvānos, kam Līvānu vēsturē un īpaši tās saimnieciskajā un

ekonomiskajā dzīvē bija svarīga loma. Taču pilsētas sabiedriskajā un kultūras dzīvē ebreju

sabiedrība nav aktīvi līdzdarbojusies, bet turējusies savrup, uzturot savu reliģisko garu un

viecinot izglītības iespējas savas kopienas bērniem. Gan strādājot un vācot informāciju

Latvijas Valsts vēstures arhīvā, gan tiekoties ar līvāniešiem un vācot atmiņas par ebrejiem,

atklāju ļoti daudz interesantu faktu par Līvānu vēsturi, ebreju nāciju un tā laika Līvānu

sabiedrības attieksmi pret ebrejiem, kas ļāva man plašāk ielūkoties manis pētītajā laika posmā.

Konstatēju, ka Līvānu vietējo iedzīvotāju attieksme pret ebrejiem bija labvēlīga un iecietīga.

Ebreji Līvānos tika pieņemti kā sev līdzīgie, neskatoties uz tautības un reliģijas atšķirību.

Par Līvānu ebreju traģisko likteni holokausta laikā man svarīgu informāciju sniedza

vecie līvānieši, kas tajā laikā dzīvoja Līvānos, jo Latvijas Valsts vēstures arhīvā ziņas par

Līvānu ebreju likteņiem holokausta laikā nebija pieejamas. Noskaidroju, ka holokausta laikā

Līvānu ebreji tika pilnībā iznīcināti, tāpēc arī pēckara gados Līvānos ebreji vairs nedzīvoja.

Veicot pētījumus, konstatēju, ka ebreji ir tauta, kas savas kultūras, reliģijas un

nacionālās identitātes saglabāšanu, manuprāt, uzskata par svarīgi faktoru tautas turpmākajai

izaugsmei un savas jaunatnes nacionālai stiprināšanai. Tas ir būtiski, jo tautas gara bagātību

apzināšana un tās vēstures izpēte ir solis pretī tautas nākotnei.

22

Izmantoto avotu un literatūras saraksts

Avoti

1 ARHĪVA MATERIĀLI

1.1. Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2706.f., Viskrievijas tautas skaitīšana, 1.apr., 115.l.

1.2. LVVA, 3094.f., Līvānu pilsētas valdes fonds, 1.apr.,10.l., 27.l.

1.3. LVVA, 6637.f., Izglītības ministrijas Skolu departamenta fonds, 1.apr.,76.l.

1.4. LVVA, 1370.f., Iekšlietu ministrijas Baznīcu un konfesiju departamenta fonds,

1.apr.,2369.l., 2406.l.

1.5. LVVA, 3723.f., Iekšlietu ministrijas Pašvaldību departamenta fonds, 2.apr.,1963.l.

1.6. LVVA, 7420.f., Daugavpils apriņķa Skolu valdes fonds, 1.apr.,541.l., 939.l., 945.l.

2 STATISTIKAS IZDEVUMI

2.1. Salnājs V., Maldups A. Pilsētu apraksti. 1.d.-Rīga, 1936.-230 lpp

3 PRESE

3.1. Jēkabpils Vēstnesis. –1920-1940

3.2. Latgolas Words.- 1930-1935

3.3. Novadnieks.-2000-2002

4 ATMIŅAS

4.1. Auzāna J. atmiņas pierakstītas par Līvāniem 20.gs. 20.-30.g., pierakstītas 2002.g.

14.okt.

4.2. Klaužas M. atmiņas pierakstītas par Līvāniem 20.gs. 20.-30.g., pierakstītas 1995.g.

6.dec.

4.3. Salenieces A.atmiņas pierakstītas par Līvāniem 20.gs. 20.-30.g., pierakstītas 1994.g.

15.dec.

4.4. Spūles A. atmiņas pierakstītas par Līvāniem 20.gs. 20.-30.g., pierakstītas 1994.g.

15.dec.

4.5. Vanaga A. atmiņas pierakstītas par Līvāniem 20.gs. 20.-30.g., pierakstītas 2004.g.

13.febr.

5 LITERATŪRA

5.1. Anspaks A. Preiļu novads.- Preiļu rajona padome, 1996.-232 lpp

5.2. Anspaks A. Līvāni:pilsēta pie Dubnas un Daugavas.-Rīga: Avots, 1983.-51 lpp

5.3. Ābelnieks R. Latvija divdesmitajā gadsimtā.- Rīga: Zvaigzne ABC, 1997.-208 lpp

23

5.4. Dribins L. Ebreji Latvijā. – Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmijas Filozofijas un

socioloģijas institūts, 1996.-116 lpp.

5.5. Ezergailis A. Holokausts vācu okupētajā Latvijā 1941-1944.-Rīga:Latvijas Vēstures

institūta apgāds, 1999.-591 lpp.

5.6. Klīve V.V. Ticības ceļos.-Rīga: Zinātne, 1995.-413 lpp.

5.7. Pasaules reliģijas/ Red. A.Vilsons.- Rīga:Zvaigzne ABC 2002.-479 lpp.