DAbAS SKAITīTĀjU PIEDZīVojUMI bELoVEŽAS VALDIS SKUDREviņam patīk vislabāk. Šobrīd uz zemes...

rudens/03/2017

Pakāries maisiņā jeb ATKRITUMI

SLEPKAVAS

Dabas pērles

TEIČU REZERVĀTĀ

VALDIS SKUDREbildē dabu no drona augstumiem

«Vēlos, lai pārmaiņas notiek ar manu iesaistīšanos,» –

ELGARS FELCIS atgriežas Latvijā uz palikšanu

DAbAS SKAITīTĀjU

PIEDZīVojUMI

Kāpēc izcērt

bELoVEŽAS mūža mežus

Anitra Tooma

VĀKA BILŽU AUTORSVIDES VĒSTIS/RUDENS/03/2017

Rīki: «Nikon» D600, «Nikon» D750Objektīvs: 70–200 mm, 24–70 mm, 85 mmDrons: «DJI Phantom 4PRO»

Turpinājums pēdējā atvērumā

Vispirms Valda Skudres fotogrāfijas pa-manīju sociālajā tīmeklī «Facebook»: manā jaunumu lentē itin bieži parādījās skaista bilde ar Ventas rumbu no augšas, un skaidri bija redzams, ka tas nav viens kadrs – te īpaši piestrādāts. Tūkstošiem cilvēku dalījās ar šo bildi un nekavējās paust sajūsmu. Sāku meklēt vairāk infor-mācijas par tās autoru, bet nekā – tikai bildes, kuras liecina, ka neskartā daba Valdi interesē visvairāk, kaut netrūkst arī skaistu urbānu ainavu: Rundāles pils ar dārzu, Rīga dažādās diennakts stundās...

Uz tikšanos Vecīgā atnāk jauns puisis, kuram novembrī paliks trejdeviņi gadi. Ikdienā Valdis nodarbojas ar fotogrāfi-ju apstrādi un grafisko dizainu. Foto-grafēt sācis pirms gadiem sešiem, kad par 100 eiro nopircis lietotu fotoaparā-tu «Olympus» E420. Tolaik fotografējis visu, līdz atklājis, ka tieši ainavas bildēt viņam patīk vislabāk. Šobrīd uz zemes Valdis fotografē ar diviem «Nikon» apa-rātiem, bet no augšas – ar dronu «DJI Phantom 4Pro». Pa šiem diviem gadiem

viņš nomainījis vairākus dronus, līdz atradis pašlaik labāko ar teicamu spoguļkame-ru un stabilizatoru. Fotogrāfam rokās ir vadības pults ar ekrānu, atliek vien fokusēt kadru, iestatīt asumu un bildēt. Izrādās, tagad droni ir ar teju katra profesionāla fotogrāfa rīku arsenālā.

Vaicāts, vai ar dronu var bildēt arī dzīvniekus, Valdis atbild, ka savvaļas dzīvnieki šo rūcošo lidaparātu uztver ļoti mierīgi, mājlopi gan metoties mukt. Putni veikli izvai-rās, bet kukaiņi sašķīst pret drona korpusu kā pret auto priekšējo stiklu.

Uz žurnāla pēdējā vāka redzamo Ventas rumbas attēlu Valdis uzskata par pašlaik labā-ko savu bildi, un tā tapusi, iedvesmojoties no kāda turku fotogrāfa. Tā veidota no pie-ciem attēliem, kas fotografēti dažādos augstumos un leņķos. Vispirms fotosesija esot rūpīgi jāizplāno, jo bildes nemanāmi saplūdināt kopā ir sarežģītāk, nekā izklausās. Šai fotogrāfijai feisbukā ir vairāk nekā 250 tūkstoši skatījumu, 2000 atzīmju «patīk», simtiem cildinošu komentāru, un ar to dalījušies 4000 šā sociālā tīkla lietotāju.

Feisbukā profilam «Valdis Skudre photography» ir 2000, bet «Instagram» – 6000 seko-tāju. «Attiecības» ar sociālajiem tīkliem tiekot koptas regulāri, bet nepārspīlējot: viena bilde dienā «Instagram», galerija nedēļā «Facebook». Valdim ir arī privātā portfolio lapa www.valdisskudre.com, un nelielus, bet regulārus ienākumus dodot bilžu izlik-šana vienā no tā sauktajām fotobankām – «ShutterStock» (www.shutterstock.com): Valda savdabīgās un kvalitatīvās fotogrāfijas novērtē gan ārzemēs, gan arī Latvijā. Itin bieži viņš piedalās dažādos projektos, kur nepieciešamas labas bildes no zemes un gaisa.

Valdis stāsta: «Man patīk gan lidot, gan kāpt skatu torņos, un drons ir tāds kā kom-pakts skatu tornis. Bildēšana no augšas dod netveramu brīvības izjūtu, tomēr vien-laikus tā ir arī liela atbildība. Pašlaik drons vairs nav nekas ekskluzīvs, to var nopirkt tikpat viegli kā telefonu, un vecāka modeļa aparāts maksā vien 400–500 eiro – nereti to iegādājas bērnam kā rotaļlietu.» Bet ar drona iegādi vien nepietiek – ir jāprot ar to rīkoties. Valdis atgādina pavisam nesenu gadījumu, kad pirmajā skolas dienā bērni laiduši gaisā balonus, un tie sapinušies nemākulīgi vadīta drona propelleros: «Labi, ka drons neuzkrita kādam virsū! Tā pārgalvīgi vai nepieredzējuši dronu piloti maitā godprātīgo fotogrāfu reputāciju. Bieži vien arī mazie lidaparāti pārkāpj gaisa telpas izmantošanas noteikumus. Reiz fotografēju Siguldas pili, un pēkšņi pavisam zemu izlidoja privātais lidaparāts, kurš šajā zonā nemaz nedrīkstēja atrasties. Bet, ja tas saskrietos ar dronu, lidotājs droši vien vainotu mani, ne sevi.»

Visvairāk dronam traucē brāzmains vējs, tāpēc, ja brāzmas pārsniedz 10 m/s, Val-dis cenšas nefotografēt. Toties jūras vējš, kaut spēcīgs, ir vienmērīgs, un Liepājā sanākot skaistas bildes. Lietū, putenī un tad, kad aukstāks par -20°C, arī nevajagot riskēt un laist gaisā dronu – diez vai kas prātīgs sanākšot. Tomēr – fotogrāfijas no Gaujas senielejas, kas skatāmas žurnāla pēdējā atvērumā, fotografētas tieši šādos apstākļos. Tā gan neesot bijusi vienkāršākā fotosesija, jo elektronika niķojusies. Tagad Valdis domās jau ir Himalajos, kurp dosies novembrī. Tā būs ekspedīcija uz Nepālu kopā ar citiem filmētājiem un fotogrāfiem, tā ka iesaku arī turpmāk pievērst uzmanību šim dabas fotogrāfam – būs gana daudz skaistu bilžu!

Uz pirmā vāka: Ceļš uz mežu.Uz pēdējā vāka: Ventas rumba.

LATVIJAS DABA NO DRONA AUGSTUMIEM

ŽURNĀLĀ LASIET...VIDES VĒSTIS/RUDENS/03/2017

1

DABA

VĀRDS

VIDRŪPE

DARBI

RuBRIkAS

14 Dabas skaitītāju piedzīvojumi20 Mežu frizūras – skūt vai filēt?26 Latvijas lielākais rezervāts laiku lokos28 Teiču dabas rezervātam – 35 32 Beloveža un cirvji36 Slepkavnieciskie atkritumi

40 16. gadsimta virtuves dārzs. Gluži praktiskas lietas44 Stikls ir vērtīga izejviela46 Trīs reizes apdomā, vai vajag48 Dod audumam otro mūžu

Vāku autors – Valdis Skudre Latvijas daba no drona augstumiem3 Redaktores sleja50 Grāmatu apskats «Koku slepenā dzīve»

4 Pārmaiņu dzirnakmeņos Saruna ar Latvijas Permakultūras biedrības vadītāju Elgaru Felci

9 Aprites ekonomikas stūrakmeņi22 Atkritumi Latvijā: jo dziļāk rok, jo vairāk smird

Vides aizsardzības kluba žurnālsISSN 1407-2939Reģ. nr. 000702134Iznāk reizi divos mēnešos© Pārpublicēšanasgadījumā atsaukties uz žurnālu «Vides Vēstis»Iespiests tipogrāfijā «Gandrs Poligrāfija»

Redakcijas adrese:«Vides Vēstis»K. Valdemāra iela 45-2Rīga, LV-1010

www.videsvestis.lv

Galvenā redaktore:Anitra Toomae-pasts: [email protected]

Direktore:Anete Ķuzee-pasts: [email protected]

Makets:Ilze Ramanee-pasts: [email protected]

Abonēšanas jautājumos:[email protected]

«Vides Vēstis» varat iegādāties ne tikai preses kioskos, bet arī veikalos Rīgā: karšu veikalā «Jāņa sēta» – Elizabetes ielā 85A, «Gandrā» – Kalnciema ielā 28, veikalā «Muki.lv» – Rīgā, Baznīcas ielā 31

rudens 2017 Nr. 3 (166)

Žurnāls tapis ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijaspārraudzītās institūcijasLatvijas vides aizsardzības fondafinansiālu atbalstu @VidesVestis

ZAĻĀ DZĪVESSTILA ŽURNĀLS

REDAKTORES SLEJA3

Foto

: Viln

is Sk

uja.

Laba diena rudenī!

Nu jau žurnāls «Vides Vēstis» iznāk tik reti, ka teju nomainījusies vēsturiskā ēra – vismaz atkritumu jomā. Toreiz, kad sūtījām uz tipogrāfiju vasaras numuru, par Slokas atkritumu ugunsgrēku nekas daudz nebija zināms. Šobrīd zināmā ir tāds lēvenis, ka bail kļūst. Izrā-dās, no ārzemēm atkritumi pie mums tiek ievesti samērā netraucēti, ne muita, ne pašvaldī-bas lāgā pat ausi neceļ, Valsts vides dienests noinstruēts vispirms ar uzņēmējiem runāt sau-dzīgi, netraucēt biznesu un valsts ekonomisko uzrāvienu. Bet, līdzko rodas aizdomas, ka nāksies maksāt sodu, kāds atkritumu kalnam pielaiž uguni. Sabiedrība vispirms kolektīvi ieelpo indīgos dūmus un tad samaksā par kaitējuma novēršanu. Mums sola, ka zaudējumi tiks piedzīti no vainīgā, bet – vai tiešām tā notiks un kad, nav zināms. Tajā pašā laikā jau pāris gadu dzirdu, kā atkritumu apsaimniekotāji sūkstās, cik nerentabli ir no vecas plast-masas kausēt kaut ko citu, cik neizdevīgi ir vākt šķirotos atkritumus. Jā, vieglāk ir strādāt ar tiem, kuri garantēti maksā, proti, sadzīves atkritumu konteineru pildītājiem. Maksa par šo atkritumu izvešanu tiek tik līgani palielināta, ka reti kurš to pamana.

Man beidzot ir nokritušas rozā brilles, ka varu dzīvot, kā pēdējos desmit gados esmu ieradusi, un joprojām kost no civilizācijas treknā pīrāga tik lielu ņukuci, cik plati spēju atplest muti. Nē, šis sapnis ir izsapņots. Man jāsavalda nagi iepērkoties, jo atkritumu šķi-rošana nav nekāda panaceja. Tikai un vienīgi atkritumu samazināšana var kaut cik ietek-mēt Latvijas vidi uz labo pusi. Jā, nav diez ko ērti, piemēram, pirkt ēdienu līdzpaņemtā un daudzkārt lietojamā tarā, jo tirgotāji vēl dejo pēc vecās modes, kur joprojām valda uzskats: pircējs ir viegli ietekmējams primāts, kas naudu atdos par košumu un spīguļiem. Viņi nevēlas pamanīt, ka ir izaugusi pilnīgi cita patēriņa modeļa paaudze. Septembra vidū Kaņepes kultūras centrā notika pirmais zero waste jeb bezatkritumu dzīvesveida festivāls ar pārsimt dalībniekiem. Es ļoti nopriecājos, ka uz manu darbnīcu atnāca vairāk nekā 20 cilvēku, kas vēlējās uzzināt, kā kompostēt mizas un pie viena nobarot leknas sliekas. Jā, te es esmu speciāliste! Citi ierādīja, kā šūt iepirkumu maisiņus no nevajadzī-giem audumiem vai salabot lietas, kā gatavot mājas tīrīšanas līdzekļus un kosmētiku, kas nekaitē nedz videi, nedz pašam. Bet pats galvenais, ka uz šo pasākumu, kas notika svētdienā, tātad brīvdienā, atnāca arī atkritumu apsaimniekotāji un vides jomas ierēdņi. Man radās spontāna ideja: lai kaut mazliet uzmundrinātu zero waste īstenotājus, atbrīvot viņus no maksas par atkritumu izvešanu! Domāju, ka pietiktu ar eksāmenu un zvērestu. Jā, Latvijā ir aptuveni 2000 cilvēku, kas var pierādīt, ka nerada poligonā noglabājamu drazu, jo šķiro un kompostē, un – kas pats svarīgākais – jau veikalā šķiro pirkumus, proti, ja prece iepakota plastmasā vai darināta no plastmasas, nemaz to nepērk. Kā saka Baiba Petrenko: «Ja kādreiz es domāju, ka metu atkritumus ārā, tagad esmu aptvērusi, ka metu tos iekšā – ūdenī, ko dzeru, ēdienā, ko ēdu, gaisā, ko elpoju. Tāpēc viss, ko es izmetu, paliek pie manis sirdsapziņas pārmetumu veidā.» Kad Baiba bija gatava mainīt dzīvesvei-du, viņas rokās nonāca francūzietes Beas Džonsones iedvesmojošā grāmata «Zero Waste Home» («Māja bez atkritumiem»). Tā tulkota jau divpadsmit valodās, un Baiba šo grāmatu iztulkojusi latviski – drīzumā to izdos apgāds «Zvaigzne ABC». Jo šobrīd tie, kas nerada atkritumus, par izvešanu maksā visdārgāk. Viņi maksā par neko!

Mēs, žurnāla «Vides Vēstis» veidotāji, ceram, ka spējam tevi iedvesmot. Neviens raksts nevienā no žurnāla numuriem nav nejaušs, un, ja jau mūsu tikšanās ir tik retas, ne-drīkstam šķērdēt lasītāju laiku ar vienkārši glītām bildītēm vai pseidozaļu tērgāšanu. Jā, «Vides Vēstis» nav viegla lasāmviela, bet kurš teica, ka visam jābūt kā rotaļai?

Anitra

VIDES VĒSTIS/RUDENS/03/2017

Atgādinu, ka žurnāls «Vides Vēstis» tiek dāvināts visām Latvijas publis-kajām bibliotēkām un visām ekosko-lām, kā arī to, ka esam modernizēju-ši vietni www.videsvestis.lv un tagad dažādos laikos publicētos rakstus vari atrast daudz ērtāk.

Visi žurnāla numuri, kas izdoti kopš 2013. gada, salikti arhīvā PDF formā-tā. Vari tos noglabāt savā viedierīcē un lasīt, kad vien vaļa.

VĀRDS4


Vienmēr liels prieks pie Latvijas zaļā horizonta ieraudzīt jaunu, spilgtu personību. Kad ELGARu FELci pirmoreiz sa-tiku sarunu festivālā LAMPA, daudz nebrīnījos, jo gudru teorētiķu mums netrūkst. Bet pēc Permakultūras festivāla Launkalnes pagasta Zadiņos sapratu: Elgars ir ne tikai runā-tājs, bet arī darītājs – Elgars, viņa sieva Veronika, kā arī Līga un Tomass Krīgeri tik lieliski iedvesmoja gan brīvprātīgos, gan teju 150 festivāla dalībnieku, ka mēs pat pamanījāmies neradīt atkritumus, toties ieguvām daudz jaunu paziņu un prātā paliekošas idejas; ne tikai viedi runājām, bet arī ko-pīgos darbos sasmērējām rokas. Pārliecinājos, ka viņš nevis strādā kā sadedzis dziļā vientulībā, bet spēj ap sevi pulcēt

spēcīgu komandu. Elgars ir 31 gadu vecs, uzaudzis Daugav-pilī, kurp pēc studijām Lu Filozofijas fakultātē aizbrauca strādāt viņa vecāki. Pēc Daugavpils 1. ģimnāzijas absolvē-šanas Elgars ar izcilību pabeidza bakalaura programmu Lu Socioloģijas fakultātē, tad devās studēt maģistrantūrā uz Angliju un apguva sociālo pētījumu metodiku. Šajā laikā ieinteresējās ne tikai par ilgtspējas idejām, bet arī iemīlēja polieti Veroniku, kura studēja tajā pašā programmā. Pēc Varvikas universitātes absolvēšanas Elgars pāris gadu no-strādāja par galveno analītiķi pētījumu firmā Lielbritānijā, bet, kad apprecējās, bija izvēles priekšā: kur dzīvot? Angli-jā, Polijā vai Latvijā?

PĀRMAIŅU DZIRNAKMEŅoS

Anitra ToomaFoto: Anitra Tooma un no Elgara Felča krājumiem

VĀRDS5


– Kas tevi piesaistīja skaistajā Veronikā?

– Vispār jau mēs neiemīlējāmies no pirmā acu uzmetiena. Sā-kumā mums vienam par otru bija radies nepareizs iespaids, laikam tāpēc, ka esam ļoti daudzslāņaini un uzreiz visu neat-klājam. Mani fascinē, ka Veronikā ir ļoti liels dziļums. Viens otru mēs iepazinām pamazām un sapratām, ka mums ir ļoti daudz kopīgā, un vismaz man ir svarīgi, ka mēs domājam ļoti līdzīgi, tāpēc esam uz viena viļņa, kaut esam no dažādām val-stīm, kas ir atšķirīgas. Otrs, kas svarīgi, – mēs esam atvērti jau-najam, gatavi mācīties un augt kopā, viens otru virzot. Esam precējušies sešus gadus, un šī sajūta ir pilnībā apstiprināju-sies. Mēs apprecējāmies Krakovā, tur piedzima abi mūsu bērni un Polijā nodzīvojām piecus gadus.

– Kāpēc nolēmi atgriezties Latvijā?

– Manī gadu no gada auga sentiments, ka gribu mājās. Biju jau gana izbaudījis prieku, ka esmu pasaules pilsonis un varu veiksmīgi dzīvot visur. Pa šiem gadiem esmu iemācījies valo-das ar dažādiem akcentiem un jokiem, lai spētu spēlēt vie-tējās kultūras spēli, lai iejustos kā līdzvērtīgs, un tas nemaz nebija tik vienkārši. Es taču aizbraucu, kad man bija 22 gadi, un atgriezos pēc astoņiem gadiem! Jaunībā plašajā pasaulē visur ir interesanti, bet 28–30 gadu vecumā sāku ilgoties pēc mājām. Meklēju iespējas, kā to izdarīt, un tad 2015. gada ru-denī Latvijas Sociologu asociācijas sūtītā e-pastā uzzināju, ka izsludināta pieteikšanās uz Marijas Kirī stipendiju un Latvijas

Universitātei šajā starptautiskajā programmā ir divas vietas, tāpēc nolēmu, ka tas man noteikti ir jāizmēģina, jo tēmas, kuras varētu pētīt, bija tieši tās, par kurām domāju un intere-sējos jau vairākus gadus: zaļš un ilgtspējīgs dzīvesveids, kam cilvēki pievēršas ar stingru iekšējo motivāciju dzīves jēgas meklējumos. Tik reti gadās, ka šādu tēmu pētniecību, analīzi un personīgu iesaisti pārmaiņās kāds fonds atbalsta. Bet te – aprakstīts viss, ko vēlos darīt, un tiek maksāta pat stipendija! Konkurss bija liels, bet to nedrīkstēja laist garām.

Mēs bijām tikko pārvākušies uz Varšavu, pat mantas nebija izkrāmētas. Teicu sievai: «Tu jau zini, ka mani šīs tēmas inte-resē... Rakstīšu pieteikumu!» Vispirms viņa bija neizpratnē: «Kāda Rīga? Kāds projekts? Kas par ilgtspējību? Mums pat somas nav izkravātas nupat noīrētajā dzīvoklī!» Bet pēc pir-mā pārsteiguma viņa teica: «Protams, tev jāmēģina!» Tobrīd Veronika bija Polijas Izvērtēšanas asociācijas (Evaluation society) prezidente un aizņemta vairākos projektos un divu konferen-ču organizēšanā. Atlases process bija garš, bet es SUSPLACE projektā iekļuvu. Tas sākās 2016. gadā pavasarī, un no pērnās vasaras mēs esam Latvijā.

Projekta mērķis ir sagatavot 15 ilgtspējas zinātniekus sešās universitātēs Eiropā – Latvijā, Somijā, Velsā, Beļģijā, Portugālē un Nīderlandē, kuras Vāgeningenas Universitāte koordinē visu projektu. Divreiz gadā pāris nedēļas mēs mācāmies kopā. Otrs pētnieks no Latvijas Universitātes arī ir latvietis – Andris Šuva-jevs. Mums katram ir savs pētnieciskais projekts par ilgtspē-jīgu vietu veidošanu (SUSPLACE – sustainable place shaping). Piemēram, vienai nīderlandietei – par ekociematiem, citai itālietei – par green care saimniecībām jeb to, kā sociālajā dar-bā piesaistīt cilvēkus ar īpašām vajadzībām. Tas ir līdzīgi kā Rencēnu Rožkalnos, kur invalīdiem dod iespēju dzīvot piln-vērtīgāku dzīvi.

– Pētot ilgtspējīgu vietu, tu stāvi malā vai aktīvi iesaisties pārmaiņu procesā?

– Man patika, ka šajā projektā noteikts, ka pētniekiem jābūt ne tikai neitrāliem vērotājiem, bet arī pārmaiņu aģentiem, lai rezultāts nav tāds, kā nereti gadās: zinātnieks atnāca, izpētīja, uzrakstīja doktora darbu, tas apbira ar putekļiem, jo neviens to vēlāk nelasīja. Mēs notiekošajā iesaistāmies, nevis tikai do-kumentējam un aprakstām akadēmiskā valodā, lai pacīnītos par doktora grādu. Un tieši par iespēju aktīvi iesaistīties man ir vislielākais prieks.

Esmu nolēmis, ka savā darbā nepārrakstīšu trāpīgus un zaļi modīgus jēdzienus, jo tā būtu tukša darbošanās, kas centrēta uz karjeru. Mans mērķis ir palīdzēt sabiedrībai, lai viss notiek zaļāk, ilgtspējīgāk un lai pārmaiņas notiek ar manu iesaistī-šanos. Jo man ir tā privilēģija, ka esmu jauns, man ir daudz laika domāt, iespēja daudz lasīt dažādās valodās, ceļot un pieredzēt, kā ilgtspējas ideāli darbojas vai nedarbojas citur, un es vēlos ar to visu dalīties un pielāgot zaļās idejas Latvijas apstākļiem. Tāpēc viens no pirmajiem soļiem, ko izdarīju, – pieteicos par Latvijas Permakultūras biedrības priekšsēdētā-ju, un mani ievēlēja jau tad, kad vēl dzīvoju Polijā. Tagad es pamazām veidoju domubiedru tīklu, apzinu aktīvus cilvēkus

Foto: Valdis Kauliņš.

VĀRDS6


un organizācijas, kas strādā šajā virzienā. Tā mēģinu izkrista-lizēt tos, ar kuriem vēlos sadarboties, un pie viena izpētīt, kā veidojas domubiedru kopas ap permakultūras saimniecībām Latvijā.

– Vai zaļas un ilgtspējīgas vietas var attīstīt tikai laukos?

– Skaidrs, ka pilsētvidē šādas kopienas ir citādākas nekā lau-kos. Pagaidām es nezinu, vai man izdosies vienā pētījumā ap-vienot šīs abas vides, bet galvenais fokuss būs uz lauku vidi un varbūt arī mazpilsētām, jo man šķiet, ka tas ir optimālāks mērogs patiesi ilgtspējīgai dzīvei.

– un tagad, lai teorija saskanētu ar praksi, tu jau kravā man-tas un gatavojies pārcelties uz laukiem!

– Jā, mēs ar ģimeni esam nolēmuši nākamā gada pavasarī pār-celties uz Launkalnes pagastu un veidot atvērtu permakultū-ras saimniecību.

– un te būtu vietā stāsts par ievu Zadiņu!

– Ievu satikām pirms gada iepriekšējā permakultūras festi-vālā, kas notika Smiltenes novada Lejas Varicēnos pie Līgas un Tomasa Krīgeriem. Tur uzzināju, ka Ieva vēlas, lai viņas īpašums kalpotu tiem cilvēkiem, kuri vēlas mainīt patērējošo dzīvesveidu uz zaļāku un ilgtspējīgāku, un lai tur saimniekotu ar permakultūras paņēmieniem. Runājoties ar Ievu, mēs sa-pratām, cik daudz mums kopīga. Mēs esam uz viena viļņa jeb dzīvojam vienā informācijas burbulī. Viņa Ņujorkā ļoti aktīvi darbojas vairākās vides organizācijās, piemēram, «350. org», kas rosina samazināt fosilā kurināmā izmantošanu un mazināt klimata pārmaiņas. Ieva ir daudz lasījusi par vides problēmām, klimata pārmaiņām un sabiedrības iesaistīšanu problēmu ri-sināšanā, un viņa ilgojas planētas labā izdarīt arī kaut patiesi reālu. Ieva ir atguvusi 90 hektārus zemes un visus šos gadus pēc Atmodas ieguldījusi naudu īpašuma uzturēšanā. Tur uzbū-vētas vairākas ēkas, blakus tek Rauza ar ziemeļu upespērleņu liegumu. Latvijas radi to visu pārvaldīja ar lielu Ievas ģimenes atbalstu, bet mantinieks traģiski gāja bojā, un tad Ieva nolē-ma: «Ja jau tā, tad es tiešām gribu piepildīt sapni, lai šī vieta kalpo kaut kam cēlam!» Es apbrīnoju šo motivāciju: «Lai arī man ir jau 75 gadi, es vēl varu darīt zaļas lietas! Varu būt aktīva ne tikai ASV vides organizācijās, bet arī Latvijā!» Viņa daudzus gadus bijusi literārā redaktore Amerikā. Vispirms Ieva vēlē-jās atbalstīt ekociemata veidošanu, bet dažādu iemeslu dēļ šo sadarbību nācās pārtraukt. Pirms tam es centos pieticīgi pastāvēt malā, turēt mēli aiz zobiem un nelīst visām pudelēm par korķi, bet pēc gada, kad redzējām, ka lietas nevirzās uz priekšu, kā vajadzētu, nospriedu, ka nu jau gana tikai vērot, un uzdrošinājos piedāvāt Zadiņos izveidot daudzfunkcionālu vietu, kur ne tikai visu kompostē un audzē kartupeļus zem salmiem, bet palīdz pasaulei kļūt labākai. Un te noderēs Ve-ronikas cilvēkmīlestība, cenšanās palīdzēt tiem, kam klājas gauži. Tā būs vieta, kur iesaistīsim dažādus cilvēkus, tāpēc Veronika ar savu uzņēmību, atvērtību, labajām organizatora un psihologa prasmēm būs neaizvietojama – viņa būs atbildī-ga par projektu sociālo dimensiju. Viņasprāt, permakultūrai un kristietībai ir ļoti daudz kopīgā, kad cilvēki spēj būt patiesi

atvērti cits cita atšķirībām. Arī viņas latviešu valoda kļūst aiz-vien labāka. Esmu pieredzējis, ka nepietiek internetā uztaisīt gudru mājaslapu, kur uzburts zaļš burbulis, lietojot pareizos vārdus. Cilvēki notic, atbrauc uz vienu pasākumu nedēļas no-galē un gūst priekšstatu, ir vai nav šī lieta īsta. Lai ieviestu tik mazā valstī kā Latvija zaļā dzīvesveida idejas, svarīga ir cilvēka personība. Ja mēs nespēsim Zadiņos šo cilvēcīgo auru radīt, nekas neizdosies.

– Tātad tu gribi pārbaudīt, vai jaunais pasaules modelis ir dzīvotspējīgs reālajā laikā?

– Latvijā daudzi nepietiekami novērtē mūsu vides un dabas privilēģijas – mums ir ļoti zems apdzīvotības blīvums un tik daudz skaistas dabas un resursu apkārt! Tādēļ jāpārmanto vai no jauna jāmācās prasmes, kuras mūsu paaudze pamazām aiz-mirst vai neiemācās, sapņojot par dzīvi lielpilsētā. Mūsdienās ir daudz publiski pieejamu jeb tā saukto open source zināšanu un pat tehnoloģiju rasējumu digitālajā ērā. Tas varētu izmainīt to, kā mēs varam labi dzīvot laukos. Tā būs teorijas salāgošana ar Latvijas apstākļiem. Gaidāms liels darbs, un nāksies papū-lēties arī pielāgot angliskos jēdzienus, kā izskaidrot sarežģīto vienkārši, lai varētu izprast citu pieredzi un apgūt prasmes. Es ļoti baidos, ka nejauši varētu izklausīties augstprātīgs, jo runāju ļoti ātri un kādreiz pārāk sarežģīti.

– Tu jau esi dabūjis pa degunu?

– (Smejas) Līdz šim vēl ne! Smagākais, ko esmu dzirdējis no citiem: «Nez, cik ilgi tu tā cēli runāsi! Gan jau pagursi, apde-dzināsies un nomierināsies. Latvijā taču tā nevar – ar degsmi kaut ko darīt, jo ir tik drūmi un grūti.» Cilvēki vai nu nesaprot, vai netic. Es šos brīdinājumus uzklausu, bet daudz nebaidos,

VĀRDS7


jo man savā ziņā bija tā laime augt ļoti pieticīgos apstākļos: Latvijā, kā zināms, universitātes pasniedzēji parasti pieder pie trūcīgo slāņa. Tāpēc es novērtēju, cik labi ir tad, ja pietiek.

– Vai Veronika nepārmetīs, ka kopā ar tevi dzīve liesa?

– Par laimi, nē. Šajā jomā mēs augam kopā. Veronika saka, ka mums ir tāds kā sabiedriskais parāds, jo esam izauguši drošās un labās ģimenēs, esam varējuši iegūt labu izglītību un mums ir daudzveidīga dzīves pieredze dažādās valstīs. Tā ir tik ļoti priviliģēta situācija, un, ja mēs savu labestību nedosim atpa-kaļ citiem, tad saskābsim kā piens savā egoistiskajā dzīvē.

– Vai citiem to vajag?

– Mēs jau virsū nebāžamies. Tikai piedāvājam, ka palīdzība ir pieejama, jo gribam būt noderīgi.

– Man no tevis vajadzētu iedvesmu, bet, iespējams, palīdzēt vairāk varētu tev, ne tu man...

– Labi, pieņemu tavu piedāvājumu! Atceries, permakultūras festivālā mēs mēģinājām iedrošināt un uzmundrināt, ka va-ram darīt citādi, un veicināt trīs dārgumus: ticību pašiem sev, ticību darbam kopā un ticību plašākai iztēlei par to, kas ir laba dzīve. Labi dzīvot nenozīmē tikai svaidīties ar lērumu naudas. Un vēl mums vajag sapratni, kas ir tas, ko varam mācīties no citiem. Permakultūrā tas būtu – kā darīt gudrāk un veiksmī-gāk, kā mazāk kļūdīties. Nav pašam jāmācās tikai no savām kļūdām, kaut gan tādā veidā daudzi intuitīvi nonāk pie lielis-kām idejām. Tās var arī aizgūt – piemēram, Lejas Varicēnos var mācīties no Tomasa Krīgera, kā lēti, aši un no vietējiem materiāliem uzbūvēt efektīvu raķeškrāsni, ar kuru var apsildīt plašas telpas, izkurinot tikai sešus septiņus nomaļus. Re, ir vienkārša un lēta apsildes sistēma, un to var iebūvēt jebkurā mājoklī ar skursteni! Tie ir konkrēti risinājumi klimata pārmai-ņu mazināšanai un jaunas prasmes. Daudz ko var mācīties arī no citām saimniecībām Latvijā, piemēram, «Ganeņos» Latgalē daudz ir paveikuši Ilze un Oskars Mežnieki, un pašlaik viņi

cenšas no jauna iedzīvināt skaidu jumtu likšanas prasmju no-došanu, lai cilvēki novērtētu šos dabīgos jumtus kā lielisku lokālu alternatīvu.

Pirms šīs intervijas es krietnu laiku apdomāju, vai vispār kā-dam stāstīt par mūsu iecerēm, jo nekas dižs jau vēl nav pada-rīts un Latvijā raksturīgi, ka cilvēki tic darbiem, ne vārdiem. Bet, no otras puses, kā gan mūsu potenciālie domubiedri uz-zinās par topošo zaļo saliņu Launkalnē, ja es nevienam par to neteikšu? Ideju mums ir daudz, sāksim tās īstenot, un pēc diviem trim gadiem es tev varēšu pastāstīt vairāk.

– Kādā citā intervijā tu skaļi pateici sāpi, kas aktuāla arī man, proti, zaļi domājošie jūtas vientuļi savos sīkajos mē-ģinājumos glābt pasauli un pie viena arī vainīgi, ka planētai cilvēku izšķērdības dēļ klājas aizvien gaužāk. Tāpēc svarīgi būtu mainīt lielo sistēmu, nevis tikai kaunināt cilvēkus. Bet pārmaiņas notiek tik nemanāmi lēni, un es baidos, ka tās nepiedzīvošu...

– Tā ir mūžīgā problēma un fundamentāla pretruna ne tikai Latvijā, bet visur pasaulē. Civilizācijas attīstības problēmas ir sistēmiskas un liela mēroga, bet vieglāk atbildību uzlikt uz indivīda pleciem. Tas iet roku rokā ar liberālās ekonomikas ār-kārtīgi individualizēto uzskatu: tu pats esi savas laimes kalējs. Ja ir vides problēmas, tad tu pats esi vainīgs, jo varēji izdarīt atbildīgākas izvēles. Man būtu ļoti gara atbilde, kā tas mai-nāms, bet tas, no kā vajag sākt, – turpini darīt, cik labi un zaļi vien vari, un nekurini savu vainas sajūtu par to, ka tavi zaļie darbi neko daudz nemainīs. Un, kad esi tikusi galā ar sevi, mē-ģini izprast, cik vien iespējams plašāk, dažādu aplamību cēlo-ņus un nekavējies izteikt savu neapmierinātību. Pārmaiņu ne-būs, ja turpināsim tā samiernieciski čāpstināt: «Nu jā, esam no sociālisma grāvja pa taisno iekrituši kapitālisma grāvī. Varbūt ir bišķi par daudz banku un naudas varas... Bet ko nu es! Es jau neko mainīt nevaru, tāpēc dzīvošu savā pasaulītē. Es gan zinu, ka tā nav riktīgi, bet gan jau viņi zina labāk, jo ir eksperti.» Mūsdienās pārspīlēti liela vara ir iedota ekonomistiem, viņi ir galvenie noteicēji, kā visiem būs labāk. Tomēr bieži vien izrā-dās, ka labi ekonomisti ir pilnīgi analfabēti sociālajā jomā, jo ekonomiskie ieguvumi un bagātība nesniedz labumu plašākai sabiedrībai, bet tikai nelielam slānim.

Kenets Boldings teicis: «Ticēt tam, ka galīgā planētā var būt bezgalīga izaugsme, var vai nu trakie, vai ekonomisti.» Mūsu planētas lielums taču nemainās, bet sociālekonomiskās un Zemes izmantošanas tendences ir nemitīgi augošas. Jā, lab-klājība, progress un attīstība nāk ar savām blaknēm, līdzīgi kā medikamentiem.

– Bet kas mainīsies, ja es dzīvošu aizvien liesāk, bet citi tur-pinās šķērdēt un nopirkt visu to, ko es atstāju plauktā?

– Kamēr ekonomiskā sistēma dominē, jebkura zaļā iniciatī-va ir kā spraudnis, ko ieliek virssistēmā. Kamēr mēs kritiski nevērtējam plašāku sistēmu, tikmēr jebkuras iniciatīvas tiek aprītas un marketizētas. Tā notiek, sākot jau ar 1992. gada Rio vienošanos. Toreiz likās – vides problēmām risinājums ir atrasts, atliek vien to ieviest. Nē! Jo izrādījās, ka tas nav ērti

VĀRDS8


un neveicina ekonomisko attīstību. Labi, tad šo aizmirstam! Labāk pievērsīsimies zaļajai augsmei jeb green growth! Arī nē? Labi, tad zero waste! Aprites ekonomika! Bioekonomika! Tagad tos it visur piesauc kā glābējus. Tiek radīta ilūzija, ka nākot-nes tehnoloģijas atrisinās visas problēmas, cilvēki noticēs, ka mēs visu kontrolējam, jo esam superinovatīvi un ar cilvēci viss būs štokos, viss izdosies, varam turpināt šķērdēt. Bet daudzi nesaprot mērogu: var, piemēram, fosilos resursus aizstāt ar bioekonomiski radītiem resursiem. Bet! Vai ir ņemta vērā ko-pējā dzīves cikla analīze vai kopējais enerģijas patēriņš? Var saražot biodegvielu no rapša vai kukurūzas, un auto brauks. Taču biodegvielas enerģijas atdeve pret iztērēto enerģiju un to enerģijas apjomu, kas jāiztērē biodegvielas ražošanai, ir milzīgs – vajadzīga viena enerģijas vienība, lai saražotu di-vas vienības biodegvielas. To sauc par stratēģiju «Izcep sevi divreiz»: vienreiz, kad laid gaisā enerģiju, lai izaudzētu rapsi degvielai, un otro reizi, kad sadedzini biodīzeli dzinējā. Un tad vēl: cik daudz zemes vajag, lai ražotu šai degvielai izej-materiālus? Jā, to var izdarīt, bet uz kā rēķina? Uz tās zemes rēķina, ko varētu izmantot pārtikas ražošanai! Bet varbūt va-jadzētu mazāk braukāt apkārt un mazāk vadāt pāri puspasau-lei dažādas preces? Un tā tas ir ar daudziem jautājumiem, ja paskatās lielā mērogā.

– Tas tiesa – pasauli neizglābsim atkritumus šķirojot, bet gan neradot. Arī zaļā enerģija neizglābs pasauli, ja to ne-lietosim taupīgi un racionāli. ir jābrauc taupīgi, jātaupa sil-tums, jāizslēdz elektroierīces, kad tās nelieto...

– Jā, ir jāstrādā no abām pusēm: jāsamazina enerģijas izlieto-jums un jāpāriet uz aprites ekonomiku, bioekonomiku un at-jaunīgiem energoresursiem. Bet tāda pāreja nav salāgojama ar ekspansīvu patēriņu. Ar 100 % atjaunīgajiem energoresursiem nav iespējams nodrošināt tādu izšķērdību, kā esam ieraduši tērēt pašlaik. Pašlaik pasaules enerģijas bilancē tikai 12–13 %

enerģijas nodrošina atjaunīgie resursi. Reti kurš spēj aptvert, kādi ieguldījumi un resursi nepieciešami, lai 100 % nodrošinā-tu pašreizējo dzīvesveidu tikai ar saules, vēja un ūdens ener-ģiju. Kā pārveidot un aizstāt tos 87 %?

Visi šie jautājumi atduras pret planētas biofizikālajām robe-žām. Tas ir neizbēgami, ka ekonomiskā augšupeja apstāsies. Es nevaru nosaukt konkrētus gadus, kad gaidāma krīze. Bet svarīgi laikus izprast sistēmiskos procesus, jo tas, kas notiek pašlaik, nav ilgtspējīgi, un burbulis plīsīs. Jā, tas ir depresīvi un pesimistiski. Bet es arī ļoti gribētu, lai man nebūtu taisnī-ba, jo prognozes ir pārlieku skarbas. Un vēl jāņem vērā cilvēku psiholoģija: nedrīkst baidīt cilvēkus, jo tad viņi tiešām neko neizdarīs. Uz pārmaiņām un rīcību var tikai iedrošināt. Es sa-protu, ka mums ir jādod pozitīvas ziņas, bet tad mēs pazau-dējam patiesību. Mani kaitina, ka masu medijos par klimatu Latvijā runā iemidzinoši: «Mjā, būs citādāk, klimats mainīsies, būs aukstuma un karstuma viļņi, ūdens līmenis celsies, kai-tēkļi vairosies, būs aukstuma un karstuma viļņi nesezonā...» Un tūliņ seko stāsti, cik tas būs forši, ka būs siltāks, ka būs garāka veģetācijas sezona, ka klimats vienmēr cikliski ir mai-nījies, un tas ir dabiski. Tā problēmas tiek atšķaidītas ar no-mierinošu informāciju. Un cilvēki ar interesi skatās ziņas par dabas katastrofām citās zemēs un mierīgi grudzina: «Nu jā, ir problēmas... Bet patiesībā jau būs forši – vismaz Latvijā. Ne-būs malka tik daudz jāskalda un sniegs jāšķūrē. Un visi tūristi trauksies no Vidusjūras uz Baltiju. Ekonomika joprojām būs paredzama, sabiedrība – saliedēta, viss būs stabili, tikai maz-liet siltāks.» Pārāk daudzi nenovērtē situācijas nopietnību, to, ka milzīgi reģioni tiks dramatiski ietekmēti un sekas ir ne-prognozējamas. Tas noteikti izsitīs krēslu zem kājām pašrei-zējai ekonomiskajai situācijai. Ne tikai pasaulē, bet arī Latvijā, jo mēs esam kā maza laiviņa lielā jūrā, mēs esam līdzatkarīgi, jo visur esam iesaistījušies. Jā, tagad tas mums dod zināmu stabilitāti, bet tajā pašā laikā esam valsts, kas ir ļoti ietekmē-jama. Un tad es cenšos cilvēkus iedrošināt un skaidroju, ka jākoncentrējas, lai šie bīstamie procesi mūs ietekmētu mazāk. To var panākt nevis norobežojoties, liekot zobu pret zobu, bet sadarbojoties.

Tāpēc mēs gribētu Zadiņus izveidot par vietu, kur cilvēki, kas plāno atgriezties laukos, var atbraukt un piedalīties lauku dzī-vē – īsāku vai garāku laika sprīdi. Tā viņi uzzinātu, vai sapnis ir reāls, vai viņi ir spējīgi uz kaut ko tādu. Divdesmit kilometrus tālāk dzīvo mūsu domubiedri Līga un Tomass, viņi jau uzbūvē-juši Permakultūras mācību centru un rīko permakultūras darb-nīcas, piesaista brīvprātīgos no ārzemēm. Zadiņi būs atvērtā saimniecība kopā strādāšanai. Ārzemēs tādas iniciatīvas mēdz saukt par saimniekošanas inkubatoriem: interese ir, savu zemi gribas, bet riski lieli – jāpērk īpašums, jāiekārto māja, jāsa-prot, no kā varēs pārtikt. Zadiņos cilvēki varēs izmēģināt lau-ku dzīvi kaut vienu sezonu un izdomāt, vai to grib un spēj. Tas viss būs nekomerciāli, vien idejas un mērķa vārdā, nauda un peļņa nedrīkst būt galvenais fokuss. Tas ir veids, kā uztu-rēt autonomiju un noturību pret pasaules dzirnakmeņiem. Es ticu, ka akadēmiskās un praktiskās zināšanas par ilgtspēju var iedzīvināt reālajā dzīvē Latvijā un ka cilvēkiem pietiks saprāta pamanīt mūsu ekonomiskās augsmes blaknes un piebremzēt globālas katastrofas.

Permakultūras festivāla noslēguma aplis Zadiņos. 2017. gada augusts.

VIDRŪPE9


Kādreiz izšķērdīgi dzīvoja vien karaļi un viņu galms, tagad lielai daļai cilvēces, arī mums Latvijā, augstmaņu cienīga dzī-ve ir ikdiena. Lai kā negribētos ticēt, bet ilgi šādu leiputriju Zeme vairs nespēs mums nodrošināt. Tāpēc laikus jāattopas un jāmaina ieradumi: no «paņēmu – palietoju – izmetu» uz «paņēmu – ilgi lietoju – salaboju – atdevu tam, kuram vajag – nodevu otrreizējai pārstrādei».

Attīstoties ekonomikai un vairojoties sabiedrības labklājībai, pieaug pieprasījums pēc precēm un pakalpojumiem. To no-drošināšanai nepieciešami minerāli, metāli, enerģija, kā arī ūdens krājumi, auglīga augsne, tīrs gaiss, biomasa un biolo-ģiskās daudzveidības resursi. Rezultātā globālais ekoloģiskās pēdas nospiedums, kas 1960. gadā liecināja, ka mums visiem pietiktu ar vienu planētu, tagad ir pieaudzis līdz 1,4 planē-tām. Ja neko nemainīsim, 2030. gadā cilvēces vajadzību ap-mierināšanai būs vajadzīgas vairāk nekā divas planētas, bet 2050. gadā – jau trīs. Bet mums ir tikai viena Zeme, un jau ta-gad ir skaidrs, ka tās spēju robežas ir pārsniegtas. Ir sagrauta biosfēras integritāte, izjaukta harmonija dzīvības uzturēšanai slāpekļa un fosfora aprites ciklos, mēs piedzīvojam klimata pār-maiņas. Latvijas artavu šajā ekopēdā var raksturot ar izejmate-riālu ieguves apjomiem, kas pēdējo 20 gadu laikā ir pieauguši par 66 %. Latvijā 2014. gadā iekšzemes resursu patēriņš¹ uz vienu iedzīvotāju bija 21,5 tonnas jeb 59 kg dienā. Tas ir 1,6 reizes vairāk nekā vidēji ES valstīs.

Izmantot otrreiz, saudzējot dzīvotnes

Neskatoties uz tehnoloģisko progresu un vides prasībām, kas pēdējā gadsimta laikā ir fundamentāli mainījušas resursu ieguves un ražošanas paņēmienus, kā arī biznesa ekonomis-kajiem apsvērumiem – saražot vairāk produkcijas ar mazāku resursu patēriņu un lētāk –, kopumā globālā resursu izmanto-šana ir vērtējama kā neefektīva un tāda, kas apdraud planētas ilgtspēju. Ilgtspēja tiek apdraudēta visās tās dimensijās: gan ekonomiskajā, jo samazinās resursu apjomi, kas atstāj ietekmi uz to pieejamību, cenām, saasina konkurenci un apdraud eko-nomikas stabilitāti, gan sociālajā jomā, jo resursu ieguvē un apstrādē, kas bieži vien ir «netīra» gan no vides, gan veselības aspektiem, ir iesaistīti miljoniem cilvēku. Pieprasījums pēc re-sursiem un konflikti starp resursu (jo īpaši zemes, ūdens un energoresursu) izmantošanas veidiem ietekmē cilvēku ierasto dzīvesvidi, liek pamest mājas, apgrūtina piekļuvi tīram ūde-nim un apdraud pārtikas ražošanu un tās pieejamību.

Pieaugošais resursu patēriņš ietekmē vidi. Tas paātrina neat-jaunojamo primāro resursu krājumu (jo īpaši metālu, minerālu un fosilās enerģijas nesēju) izsmelšanu un pasliktina arī atjau-nojamo resursu (it īpaši mežu un zivju) stāvokli. Ar resursu ie-guvi un pārstrādi saistītais piesārņojums pasliktina ūdeņu un gaisa kvalitāti. Savukārt pieaugošais enerģijas patēriņš veicina klimata pārmaiņas. Piemēram, alumīnija ražošanai no otrrei-

¹ Iekšzemes resursu patēriņš ir rādītājs, ar kuru raksturo kopējo resursu patēriņu valstī. To aprēķina, gada laikā valsts teritorijā iegūto izejmateriālu daudzumu saskaitot ar kopējo fizisko importa apjomu un atņemot kopējo fizisko eksporta apjomu.

APRITES EKONOMIKAS

STŪRAKMEŅI Ērika Lagzdiņa,

vides zinātnes maģistre

VIDRŪPE10


zējām izejvielām (metāllūžņiem) būtu nepieciešami tikai 10 % no tās enerģijas, kas tiek patērēta ražošanai no primārajiem resursiem. Un, ja plastmasu ražotu no pārstrādāta (otrreizēja) materiāla, varētu ietaupīt līdz pat 70 % enerģijas, 60 % tērauda un 40 % papīra.

Bez tam pieaugošais pieprasījums pēc zemes un ūdens resur-siem rada izmaiņas ekosistēmās un apdraud to spēju nodro-šināt tādus pakalpojumus kā klimata regulāciju, ūdens attīrī-šanu u.c. Nemitīga resursu ieguve un šķērdēšana uz visiem laikiem noslauka no zemes virsas desmitiem sugu.

Pieeja resursiem ir saistīta arī ar ģeopolitiskajiem riskiem un valstu drošību. Daudzi tautsaimniecības attīstībai nozīmīgi materiāli un izejvielas koncentrējas atsevišķos pasaules reģio-nos. Eiropa ir apzinājusi, kas ir tās ekonomikai un konkurēt-spējai izšķirīgi un piegādes riskiem pakļauti izejmateriāli. Tādu kritisko materiālu ir vairāk nekā 20, turklāt lielākās to ekspor-tētājvalstis atrodas ārpus Eiropas Savienības (ES) – piemēram, Ķīna, ASV, Krievija, Brazīlija u.c. Tāpēc jo svarīgāk ir nodroši-nāt, lai šo materiālu plūsma pēc tam, kad nokļuvusi Eiropas tirgū, tiktu atgūta un pārtaptu jaunās precēs un pielietoju-mos – lai šie materiāli kā vērtība tiktu atgriezti saimniecis-kajā apritē, nevis apglabāti atkritumos vai izvesti pārstrādei ārpus ES. Īpaši nozīmīga šāda pieeja ir attiecībā uz augstajās tehnoloģijās izmantojamajiem materiāliem (antimons, beri-lijs, pallādijs, platīns u.c.), kuri ir ne tikai dārgi, bet patlaban arī neaizvietojami.

Samazināt atkritumu lērumu un prātīgi lietot mantas

Aprites ekonomikas būtība ir maksimāli lietderīgi (efektīvi) izmantot resursus ražošanā un patēriņa sektorā, panākot, ka dabas resursi, materiāli un produkti saglabājas ekonomiskajā apritē pēc iespējas ilgāk, tādējādi samazinot radīto atkritumu apjomu. Tas skar visus vērtības radīšanas posmus – izejvielu ieguvi, pārstrādi, produkta dizaina izstrādi, ražošanu, patērē-šanu un atkritumu apsaimniekošanu.

Pieejas, kas veicina mazāku materiālu patēriņu, var iedalīt trīs grupās:

1) noslēgtu materiālu ciklu veidošana – otrreizējo mate-riālu (tādu, kas jau ir bijuši ražošanas procesā vai iegūti no atkritumu pārstrādes) atkārtota izmantošana;

2) materiālu plūsmas palēnināšana – izturīgu produktu radīšana, lai tie ekonomiskajā apritē uzturētos ilgāk, kas tiek paredzēts jau produkta izstrādes/dizaina posmā;

3) materiālu plūsmas sašaurināšana – efektīvāka izejvie-lu, materiālu un produktu izmantošana, ko var panākt ar jaunu tehnoloģiju attīstīšanu, resursu pilnīgāku izmanto-šanu vai patērētāju uzvedības maiņu, materiālu ietilpīgu produktu vietā izvēloties pakalpojumus.

Aprites ekonomikas pamatā ir resursu efektivitātes jeb pro-duktivitātes ideja. Latvijā resursu produktivitāte un tās pie-auguma tempi ir zemi. 2015. gadā tā bija 0,5 eiro/kg, kamēr ES vidējā vērtība bija 2 eiro/kg. Zemā resursu produktivitā-

te kavē ekonomikas izaugsmi. Nacionālais attīstības plāns 2014.–2020. gadam paredz līdz 2020. gadam celt resursu pro-duktivitāti līdz 0,54 eiro/kg, bet Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā – līdz 2030. gadam sasniegt 1,55 eiro/kg. Lai nodro-šinātu šādu kāpumu, nepieciešams pilnveidot tautsaimniecī-bas nozaru politikas, iestrādājot tajās uz aprites ekonomiku vērstus mērķus un pasākumus.

Jo efektīvāk ražošanā tiek izmantotas izejvielas un blakuspro-dukti, jo mazāk materiālu nonāk atkritumos, un, jo efektīvāk tiek izmantoti radītie atkritumi (kāda uzņēmuma atkritumus izmantojot cita uzņēmuma ražošanas vajadzībām vai pro-cesiem tā paša uzņēmuma ietvaros vai arī tos pārstrādājot, radot otrreizējās izejvielas), jo mazāk tie nonāk atkritumu poligonos vai tiek sadedzināti (abi šie veidi atkritumu apsaim-niekošanas hierarhijā ir zemākajā līmenī un nekādi neveicina aprites ekonomiku). Tātad, lai pārietu uz aprites ekonomiku, ir jāmaina biznesa modelis no atkritumu apsaimniekošanas uz resursu apsaimniekošanu.

Latvijā gada laikā kopumā tiek radīti apmēram 2,5 miljoni ton-nu bīstamo un nebīstamo atkritumu. Lielākie primāro atkri-tumu radītāji ir būvniecības un enerģētikas sektori. Mājsaim-niecības un tām pielīdzināmie mazie uzņēmumi un biroji dod trešdaļu no šā apjoma (tos sauc par sadzīves atkritumiem). Tāpat kā kopējam atkritumu apjomam, arī sadzīves atkritumu apjomam ir tendence pieaugt. 2015. gadā Latvijā tika radītas 857 276,45 tonnas sadzīves atkritumu, tātad katrs iedzīvotājs gada laikā rada vidēji 433 kg atkritumu.

Ņemot vērā to, ka aptuveni 80 % sadzīves atkritumu Latvijā tiek apglabāti poligonos, tautsaimniecības finansiālie zaudē-jumi no resursu neefektīvas apsaimniekošanas ir vērtējami kā milzīgi. Šie zaudējumi ietver arī neizmantotās nodarbinātības un zinātnes/inovāciju attīstības iespējas. ES pētījumos kon-statēts, ka 90 % no apglabātajiem sadzīves atkritumiem varētu pārstrādāt. No tā arī izriet ES ambiciozais mērķis – panākt, ka līdz 2030. gadam tiek apglabāti ne vairāk kā 10 % sadzīves atkri-tumu. Patlaban Latvija uzņēmusies saistības līdz 2020. gadam nodrošināt, ka poligonos tiek apglabāti ne vairāk kā 50 % radī-to sadzīves atkritumu, kas ir visai ambiciozs mērķis, ja ņemam vērā līdzšinējo lēno progresu.

Ceļš uz mazatkritumu dzīvesveidu

Tā kā sadzīves atkritumu pārstrāde Latvijā nav pietiekami at-tīstīta un svārstās 16–18 % robežās no radīto atkritumu apjo-ma, skaidrs, ka pārejai uz aprites ekonomiku ir nepieciešami pasākumi, kas pirmām kārtām samazinātu radīto atkritumu apjomu. Un tikai tad seko atkritumu pārstrāde un otrreizējo izejvielu ražošana.

Citu valstu prakse rāda, ka efektīvi instrumenti apglabāto at-kritumu apjoma samazināšanai un vienlaikus arī aprites eko-nomikas veicināšanai ir:

1) atkritumu apglabāšanas maksa, kurai jābūt pietiekami augstai, lai veicinātu iedzīvotāju un uzņēmumu interesi gan samazināt radīto atkritumu apjomu, gan atgūt materiālus tā vietā, lai pirktu jaunas izejvielas vai preces;

VIDRŪPE11


2) atsevišķu veidu atkritumu apglabāšanas aizliegums;

3) stingri un ambiciozi atkritumu apsaimniekošanas (apglabā-šanas, pārstrādes u.c.) mērķi;

4) atkritumu dalītās vākšanas un depozīta sistēmas;

5) paplašinātās ražotāju atbildības sistēmas, kas aptver pēc iespējas plašākas produktu grupas, bez tam maksājumi šādu sistēmu ietvaros būtu cieši saistāmi ar produktu īpašībām, kas ietekmē to atgriešanu apritē.

Motivējoša ir principa «maksā par to, ko izmet» piemērošana mājsaimniecībām, nosakot diferencētu maksu šķirotiem un nešķirotiem atkritumiem. Jāuzsver, ka šie instrumenti darbo-jas savstarpēji papildinoši un viena atsevišķa instrumenta iz-mantošana nevar dot vēlamo efektu.

Kas vienam lieks, otram – labs materiāls

Labākai resursu izmantošanai tautsaimniecībā un resursu aprites loka noslēgšanai nepieciešams veidot informācijas platformas par izejvielām, atkritumiem un otrreizējiem mate-riāliem, par ražošanas procesiem un tehnoloģijām. Ja atcera-mies, 2008. gadā Latvijā jau tika izveidota «Atkritumu birža», taču ne tā, ne patlaban esošā platforma «Atkritumi.lv» resur-su apmaiņas mērķim netiek izmantotas. Šis ir arī tā sauktās industriālās simbiozes jautājums. Industriālā simbioze ir sa-darbības modelis starp uzņēmumiem, kurā viens uzņēmums izmanto otra atkritumus vai blakusproduktus par izejvielām savā ražošanas procesā. No biznesa viedokļa, motivācija šādai sadarbībai ir samazināt izmaksas un gūt maksimālus ieņēmu-mus no resursiem, kā arī atrast jaunas ražošanas nišas. No vides aspekta, šāda sadarbība samazina materiālu patēriņu un apglabāto atkritumu daudzumu, kā arī cita veida emisi-jas vidē. Kas ir ierobežojošais faktors šādas pieejas attīstībai? Vispirms tās ir pārāk lētās izejvielas, kā arī pārāk zemās atkri-tumu apglabāšanas izmaksas, bez tam būtiska ir arī sadarbī-bas domāšana un kolektīvā pieeja biznesā.

Jauns biznesa modelis ir pāreja «no precēm uz pakalpoju-miem», kas nozīmē, ka tā vietā, lai iestāde pirktu, piemēram, biroja tehniku vai mašīnas, tā noslēdz līgumu ar pakalpojumu sniedzēju, kurš uzņemas nodrošināt ar savām iekārtām šos pakalpojumus. Tas ne tikai dotu būtiskus finansiālos ietaupī-jumus, it īpaši uzturēšanas izmaksās, bet arī novērstu nepie-ciešamību ik pa laikam pirkt jaunas iekārtas, jo tehnoloģijas strauji mainās. Līdzīgi ir ar mājsaimniecībām. Tā vietā, lai pirk-tu jaunas veļasmašīnas vai vecās ik pa laikam labotu, tiek iz-mantotas pašapkalpošanās veļas mazgātavas. Papildus tam ir arī vides ieguvumi, jo uzņēmumi procesus organizē tehnolo-ģiski pareizi. Bez tam šāda veida biznesa modelis rada jaunas uzņēmējdarbības un nodarbinātības nišas.

Viens no būtiskiem faktoriem, kas ietekmē otrreizējo izejvie-lu izmantošanu un atkritumu pārstrādes nozares attīstību, ir otrreizējo izejvielu tirgus. Šāda tirgus attīstībai nepiecieša-mas intervences no valsts puses. Tie ir reģionāla (ES vai cita) mēroga kvalitātes standarti, piemēram, plastmasu un biolo-ģiski noārdāmu atkritumu pārstrādei u.c. Tikpat būtiska valsts politikas veidošanā ir kvalitatīva informācija. Vispirms tas ir jautājums par atkritumu statistikas pilnveidošanu, kvalitatīvu uzņēmumu ziņošanu un datu apstrādi, otrkārt, par šīs infor-mācijas pieejamību lēmumu pieņemšanā.

2001 2002 2003 2004 2005 2006 2007 2008 2009 2010 2011 2012 2013 2014

800

700

600

500

400

300

200

100

0

Pārstrāde Kompostēšana Sadedzināšana ar eneģijas atguvi Apglabāšana poligonos

Tūks

t., to

nnas

Atkritumu pārstrāde pa veidiem. Avots: LVĢMC.

Atkritumu materiālu atgūšana pārstrādē.

Pārstrāde 107,7 %

kompostēšana 26,4 %

Sadedzināšanaar enerģijas atguvi 0 %

Apglabāšana poligonos515,79 %

2014. gads

VIDRŪPE12


Salabo vai pārtaisi

Lai samazinātu izejmateriālu izmantošanu un veicinātu ražo-šanas procesos radušos materiālu atlikumu/atkritumu atgrie-šanu ražošanā, nepieciešams padarīt efektīvākus ražošanas procesus un ieviest inovācijas, tostarp jau pieminēto indus-triālo simbiozi. Izrādās, ka 80 % produkta ekoloģiskās pēdas nospieduma tiek noteikti jau tā izstrādes jeb dizaina fāzē.

Dizains var ietekmēt vairākas produkta īpašības, proti, tā iztu-rīgumu, labošanas un uzlabošanas iespējas, demontāžai pie-mērotas konstrukcijas, atkārtotas izmantošanas un pārstrādes iespējas. Tehnisko risinājumu atrašana ir nozares profesionāļu ziņā, taču šobrīd populāras ir modulārās pieejas, vienkāršāki savienojumi, būtiski, ka produktā netiek izmantotas bīstamās vielas, lai tās neapdraudētu produkta tālāko izmantošanu un pārstrādi.

Valsts var veicināt šādu produktu ražošanu un izplatību ar ekonomiskajiem instrumentiem – nosakot diferencētas dabas resursu nodokļa likmes, piemēram, par elektroprecēm, kas ir vieglāk labojamas, izjaucamas vai pārveidojamas, nosakot ze-māku likmi. Būtiski, lai informācija par šādām produkta īpašī-bām ir pieejama arī patērētājam, instrukcijās dodot norādīju-mus par produkta labošanu. Bez tam ražotājam jānodrošina detaļu pieejamība, jāpagarina garantijas laiks un jāatvieglo pretenziju iesniegšanas kārtība. Aktuāli, protams, būs arī ap-mācīti meistari un labošanas darbnīcu tīkla izveidošana. Valsts varētu veicināt šādu pakalpojumu attīstību ar samazinātiem no-dokļiem uzņēmējdarbībai, jo pašlaik, kad nopirkt jaunu preci ir lētāk nekā labot, patērētājam nav motivācijas kaut ko mainīt.

Dizaina risinājumos ir jāpanāk, lai atsevišķas produkta detaļas ir aizvietojamas, atjaunināmas, ka tā funkcijas var papildināt, nomainot detaļas, blokus. Īpaši tas attiecas uz elektriskajām un elektroniskajām precēm, jo šīs preču grupas radītie atkritu-mi ir visstraujāk augošā grupa. 2005. gadā ES tika radīti deviņi miljoni tonnu šo atkritumu, un 2020. gadā tie varētu sasniegt jau 12 miljonus tonnu. Ja apzināmies, ka, piemēram, viedtāl-ruņos tiek izmantoti 60 ķīmiskie elementi, tostarp stratēģiski svarīgie retzemju metāli, jāmeklē risinājumi, kā panākt, lai šī vērtība neaizplūstu no valsts un tiktu atgriezta ekonomikā.

Neradīt atkritumus ir modē

Aprites ekonomikā būtiska nozīme ir cilvēkam, kas izvēlas: pirkt – nepirkt, labot – izmest vai šķirot. Tāpēc svarīgi ir sniegt patiesu informāciju par produktu ietekmi uz vidi visā tā aprites ciklā, kā arī par visām tām īpašībām, kas raksturo tā apritīgumu – iespēju labot, aizstāt, uzlabot, pārstrādāt u.tml. Vislabāk to var paveikt ar marķējuma palīdzību, jo obligātais energoefektivitātes marķējums, kas ieviests, lai veicinātu kli-mata mērķu sasniegšanu, sevi ir pierādījis kā efektīvs komuni-kācijas instruments.

Vēl nozīmīgāka ir patērētāja izvēle neradīt atkritumus. Pēdējā laikā sociālajos un citos medijos arvien biežāk lasāma infor-mācija par dažādām sabiedrības iniciatīvām, kas popularizē videi draudzīgus patērētāja uzvedības modeļus, piemēram, biedrība «Homo ecos» vai pilsoniskā iniciatīva «Zero waste», kuras ietvaros domubiedru grupa dalās pieredzē, kā sama-zināt ikdienā radīto atkritumu apjomu, pievēršot uzmanību patēriņa un iepirkšanās paradumiem. Daudzās valstīs lietoto

RESURSI

RAŽOŠANA

PATĒRIŅŠ

ATKRITUMI

Lineārā ekonomika

Izmešanas sabiedrība

RESURSI

PATĒRIŅŠ

ZEM

AS K

VALITĀTES PĀRSTRĀDE

RAŽOŠAN

A

ATKR

ITUM

I

Labāk, bet ne ideāli!

ILGTSPĒJĪGS PATĒRIŅŠ

AUGS

TAS K

VALITĀTES PĀRSTRĀDEILGTSPĒJĪGA RAŽO

ŠANA

Slēgtais cikls

Ķēdes ekonomikaLineārā ekonomika Aprites ekonomika

NO ATKRITUMIEM UZ RESURSIEM

VIDRŪPE13


preču veikalu ķēdes darbojas ne tikai kā sociāls risinājums, bet arī kā tendence jauna veida domāšanai modes sektorā. Aprites ekonomika ir laba iespēja sociālās uzņēmējdarbības attīstībai. Šāda pieredze ir tekstilmateriālu otrreizējā izman-tošanā – labojot un arī radot jaunas dizaina preces. Latvijā līdzīgas idejas savas darbības pamatā likušas tādas iniciatīvas kā «Otrā elpa» un «Andele Mandele».

Labs piemērs ir tā sauktās garāžas izpārdošanas (garage sale) vai krāmu tirdziņi, kas darbojas daudzās valstīs. Tā, Helsinkos pēc iedzīvotāju iniciatīvas reizi gadā tiek organizēta «Tīrības diena», kuras ietvaros mājsaimniecības atdod citiem lietoša-nai sev vairs nevajadzīgās sadzīves lietas, daļa tiek arī atjau-nota, pirms nonāk jauno saimnieku rokās.

Visdažādākajos starptautiskajos forumos tiek uzsvērts, ka ap-rites ekonomikai nepieciešama dalīšanās jeb sadarbīgās eko-nomikas (sharing economy) attīstība – vai tā būtu kopbraukšana vai iesaiste tūrisma biznesā, izīrējot savu mājokli, dalīšanās ekonomika paplašina iespējas veidot savu uzņēmējdarbību. Liela nozīme te ir modernajām komunikācijas tehnoloģijām, kas padara informāciju par un pašu pakalpojumu/produktu vienkārši pieejamu. Valstij jābūt gatavai reaģēt uz šādām ino-vācijām, sniedzot atbalstu un piemērojot aprites ekonomikas idejai savus kontroles, nodokļu un citus mehānismus.

Nemet laukā ēdienu

Zināms, ka ES gada laikā tiek izmesti 88 miljoni tonnu pārtikas. Atkritumos nonāk 20 % saražotās pārtikas, un 70 % no šī apjoma veido mazumtirgotāji, mājsaimniecības, ēdināšanas pakalpoju-mu sniedzēji, un tikai 30 % rodas ražošanas sektorā. Finansiā-lā izteiksmē tie ir 143 miljardi eiro. Salīdzinājumam: Latvijas

gada budžets ir astoņi miljardi eiro. Aprēķini liecina, ka Latvijas veikali ik dienas izmet 20 tonnas pārtikas atkritumu! Bet viens iedzīvotājs gada laikā izmet aptuveni 113 kilogramu pārtikas atkritumu. Daļa ir mizas, daļa – neapēsts un sabojājies ēdiens.

Padomu, kā samazināt izmestās pārtikas apjomu, tīmeklī ir daudz. Vispirms jāsāk ar iepirkšanās plānošanu, samērīgu iepirkšanos, produktu glabāšanu piemērotos apstākļos, mizu utt. kompostēšanu. Savukārt iestādēs, kur tiek nodrošināta ēdināšana (skolas, bērnudārzi, slimnīcas), ieteicama porciju plānošana, izdales loģistika un individuāla pieeja, piemēram, labu rezultātu dod iespēja katram likt uz šķīvja tik daudz ēdie-na, cik apēdīs, nevis visiem vienādi – gribi vai negribi. Pārtikas atkritumu samazināšanā būtisku pienesumu var dot ēdiena ziedošanas un tā saukto pārtikas banku attīstība. ES patlaban notiek diskusija, kā veicināt marķējuma par derīguma termiņu (marķējums «Ieteicams līdz») labāku lietojumu, lai lietošanai vēl derīga pārtika netiktu izmesta atkritumos. Daudz ideju ir arī mazumtirdzniecības sfērā, tostarp par saprātīgu fasēšanu, izpārdošanām, kas veicina nevajadzīgu iepirkšanos, skaidrot pieejas «Divi par viena cenu» kaitīgo ietekmi uz patēriņu u.tml.

Par aprites ekonomiku var runāt arī attiecībā uz būvniecības sektoru, mēbeļu atkārtotu izmantošanu un daudzām citām jo-mām. Aprites ekonomikas ieviešanai ir nepieciešamas funda-mentālas sistēmiskas pārmaiņas ne tikai biznesa sektorā, bet sabiedrībā kopumā – sabiedrības patēriņa modeļa un dzīves-veida maiņa, sadarbība, arī izglītība, valsts un pašvaldību rīcība utt. Taču šīs izmaiņas nav uzspiežamas ar normatīviem. Jāmai-nās visiem kopā un jātiecas uz to, lai jau pastāvošo atsevišķo aprites iniciatīvu kopums un plašākas sabiedrības izpratne un atbalsts tām sasniedz tādu kritisko masu, ka pieprasījums un virzība uz aprites ekonomiku kļūst neatgriezeniska.

DABA14


Biotopu kartēšana nosaukta poētiski

Lai nav pārpratumu, vispirms jāpaskaidro, ka «dabas skaitīšana» vairāk ir tāds poētisks salīdzinājums, idejas vienkāršojums. Nav gluži tā, ka projekta mērķis ir visu saskaitīt. Tā galvenā ideja ir dabas vērtībām bagāto teritoriju jeb dzīvotņu apzināšana. Ja savā ceļā eksperts konstatē kādu īpaši aizsargājamu vai retu sugu, to iespējams uzreiz reģistrēt, pat pievienot novērojumam fotogrāfiju; čaklākie par interesantākajiem atradumiem ziņo arī portālā «Dabasdati.lv», taču katru augu, sēni, putnu vai kukaini projekta ietvaros reģistrēt nav pašmērķis.

«Dabas skaitīšanas» projekta ietvaros eksperti apzina ES nozī-mes aizsargājamus biotopus Latvijā. Atrodot šādu ES biotopu, eksperts to apraksta anketā un tā robežas iezīmē kartē. Tāpēc sarunvalodā šis darbs tiek saukts par biotopu kartēšanu.

DAbAS SKAITīTĀjU

PIEDZīVojUMI

Julita Kluša

Foto

: Jul

ita K

luša

.

Ekspertiem jeb dabas skaitītājiem jābūt gataviem strādāt arī lietainā laikā. Tāpēc katram ekspertam ir triecienizturīga planšete ūdensdro-šā apvalkā. Planšetē ir karte ar apsekojamo poligonu slāņiem, kā arī iebūvēts GPS, lai viegli varētu noskaidrot atrašanās vietu. Tiesa, to var redzēt arī kolēģi un priekšniecība, taču arī tas ir noderīgi, pie-mēram, ja planšete pazūd vai – tfu, tfu, tfu! – notiek vēl kas ļaunāks. Gatavojoties šā projekta realizācijai, tika izveidoti un uz ūdensdro-ša materiāla izdrukāti augu noteicēji, ko ērti izmantot dabā. Attēlā: Renāte Ondzule gatavojas aizpildīt anketu par pirmo atrasto osu biotopu (osi ir šauras leduslaikmetā veidojušās vaļņveida grēdas ar stāvām nogāzēm).

Biotopu kartēšanas laikā netālu no Latvijas ZA robežas tika atrasts skaists orhideju dzimtas augu dzegužpirkstītes un gimnadēnijas hibrīds – dzegužgimnadēnija ×Dactylodenia st-quintinii. Tā atradējs Ansis Opmanis komentē: «Vienīgās man zināmās norādes par šāda hibrīda esamību Latvijā ir grāmatā «Latvijas PSR flora» (1953.), kur P. Galenieks raksta par atradumiem pie Amatas un Saldus apkārtnē. Jaunāko laiku Latvijas floras sarakstos un noteicējos nav minēts.»

Foto

: Ans

is Op

man

is.

Par to, ka Latvijā uzsākts vērienīgs un nebijis

projekts «Priekšnosacījumu izveide

labākai bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un

ekosistēmu aizsardzībai Latvijā» jeb «Dabas skaitīšana» un ka tas

turpināsies līdz 2020. gadam, stāstījām jau iepriekšējā

žurnāla numurā. Šajā rakstā vairāk par to,

KĀ norit ekspertu darbs.

DABA15


Projekta ietvaros tiek kartēti meži, purvi, zālāji, jūras piekras-te un saldūdens teritorijas – upes un ezeri. Anketas aprak-stošajā daļā netiek atzīmētas visas biotopā sastopamās sugas, tikai biotopam raksturīgās, kā arī retās un aizsargājamās, in-vazīvās un ekspansīvās sugas, lai gūtu priekšstatu par biotopa kopējo stāvokli. Visaptverošāk sugas tiek atzīmētas zālājos.

Dienā jānoiet desmitiem kilometru

Apsekojot zālājus Latgalē, vieni no biežāk uzdotajiem jautā-jumiem, ko man uzdeva saimnieki, tuvumā neredzot trans-porta līdzekli, ar kuru es varētu būt ieradusies, bija izbrīna pilni: «Kā jūs te nokļuvāt? Kas jūs atveda? Kā tiksiet tālāk?» Radās priekšstats, ka cilvēki biotopu apsekošanu iztēlojas šādi: eksperts limuzīnā tiek pievests tieši pie biotopa, tas lē-nām un nesteidzīgi tiek apsekots, paralēli pļāpājot ar zemes apsaimniekotājiem gan par biotopu, gan vispār par dzīvi un sadzīvi. Laipnākie saimnieki tiešām bija gatavi piedāvāt ka-fiju un pusdienas, kā arī anketu aizpildīšanu ērtā krēslā pie rakstāmgalda.

Patiesībā, lai paveiktu darbu noteiktajos termiņos, jāstrādā ļoti ātri, dienā vēlams apsekot 40–80 hektāru obligāti ap-sekojamās teritorijas, neņemot vērā to, ka līdz nākamajai vietai vēl arī jānokļūst, kas ne vienmēr ir ātri un viegli, jo ne visām apsekojamajām teritorijām klāt pieved ceļš – tās var būt arī izcirtumu, jaunaudžu, grāvju vai grūti caurejamu brikšņu ieskautas. Nereti diennaktī lauka darbos tiek pavadī-tas 10–12 un pat vairāk stundu, pļāpām par dzīvi un laiskai ka-fijas dzeršanai laika nav. Pēc lauka darbiem nāk t. s. kamerālie darbi – anketas ir rūpīgi jāpārbauda, vai nav kas aizmirsts. Reizēm jāpavada laiks grūtāk nosakāmu augu noteikšanai, kas arī jāieraksta anketā. Darba kartē iezīmētās poligonu ro-bežas jāpārzīmē tīrraksta kartē.

Ivaram Leimanim šogad kartēšanā izdevies atklāt jau divas jaunas sēņu sugas, kas Latvijā iepriekš nebija konstatētas. Attēlā redzamā gaišā dižzobe Hericium cirrhatum atrasta pat divās vietās. Otra atklā-tā suga – dižskābaržu antrodīte Antrodiella faginea.

Foto

: Iva

rs L

eim

anis.

Tomēr nav arī tā, ka saimnieku klātbūtne apsekošanā būtu ne-vēlama. Tieši otrādi! Zālāju anketās ir jāaizpilda arī sadaļa par iepriekšējo apsaimniekošanu, tāpēc eksperti parasti ir patei-cīgi, ja saimnieks to izstāsta, nevis pašam tā jāsecina no bioto-pa stāvokļa, senākām kartēm u.tml. Tātad – runāt ar ekspertu drīkst un ir pat vēlams, drīkst arī uzdot jautājumus, tomēr aizkavēt ar sarunām, kam nav saistības ar apsekojamo bioto-pu un kartēšanu, gan nevajadzētu. Un paldies arī saimniecei, kura karstā vasaras dienā piedāvāja tik veldzējošo ūdeni! Pie-kukuļošanai gan nav jēgas – ekspertu darbs tiks pārbaudīts ne vien vērtējot iesniegtās anketas un kartes, bet izlases kārtībā poligonus apsekojot arī dabā.

Latgalē īpašs izaicinājums bija turpināt kartēt arī pēc plūdiem. Ne visi ceļi bija izbraucami, ne visas vietas izejamas un ne visi poligoni – kartējami. Šajā zālāja fotogrāfijā var saskatīt gan bioloģiski vērtīgu zālāju indikatorsugu purva gandreni, gan ES biotopu 6270_3 rak-sturojošās sugas – ciņusmilgu un parasto vīgriezi.

Foto

: Ren

āte

Ondz

ule.

Reizēm gadās, ka ganību apsekojumā ļoti ieinteresētas ir arī govis. kad to fiziskā klātesamība nomāca manu spēju atzīmēt sugas izvē-lētajā zālāja kvadrātmetrā, mēdzu nodomāt, cik labi būtu, ja parā-dītos saimnieks. Bet parasti bija tieši otrādi – govis savu padziļināto interesi izrādīja tieši tad, kad saruna ar saimnieku bija galā un es ar govīm biju palikusi aci pret aci viena.

Foto

: Jul

ita K

luša

.

DABA16


Pie galda aizpildīt visu biotopa anketu gan nav iespējams, jo jāredz situācija dabā, – to nevar izdarīt, skatoties pa logu vien.

Runājot par limuzīnu... Dažādi eksperti kartē dažādi. Ir tādi, kas paši vada mašīnu un tiešām piebrauc katrai apsekojamajai teritorijai iespējami tuvu. Bet ir arī tādi, kas strādā grupās, kur mašīna ir tikai vienam no grupas, un viņš dienas sākumā izvadā pārējos katru uz savu darba sākumpunktu un dienas beigās visus savāc, lai aizvestu uz naktsmītni. Tādā gadījumā eksperts visu dienu staigā kājām no viena biotopa līdz nāka-majam. Turklāt ne visi apsekojamie poligoni ir blakus, tāpēc dienā sanāk noiet 10–20 kilometru, ja pa labiem ceļiem, ma-zāk, ja pa vietām, kur pārvietoties grūti.

Pirmā atziņa: esam dimbā!

Aprunājoties ar cilvēkiem, kas piedalās biotopu kartēšanā, nā-kas secināt, ka pieredze ir visnotaļ dažāda – gan par Latvijas dabu dažādās vietās, gan par to, cik viegli veikusies kartēšana. Protams, šie ir tikai pirmie secinājumi par atsevišķām Latvijas vietām, secinājumus par Latvijas dabu kopumā varēs izdarīt tikai tad, kad kartēšana visā Latvijā būs pabeigta.

Sugu un biotopu eksperte Līga Strazdiņa par darbu saka: «Kar-tēšana rit ļoti dažādi. Piemēram, svētdienas gājumā prasībām neatbilda absolūti neviens meža biotops, bet nākamās dienas mežos reti kurš poligons nebija «ņemams». Tik kolosālas rel-jefa formas, kas visas klātas ar nogāžu mežiem, sen nebiju redzējusi! Un starp divām nogāzēm ieslēpies meža ezeriņš, no kura iztek mazas upītes. To krastos uzgāju arī reto un aizsar-gājamo sūnu sugu – tūbaino bārkstlapi. Sausākās vietās izklā-jušies milzīgi zilganās baltsamtītes ciņi, apkārt milzu ozoli un priedes. No vaskulārajiem augiem vērtīgākais atradums man bija bagātīgas ļoti retās mieturu mugurenes, kas pārsvarā sa-stopama tikai Latvijas DR, atradnes. Vilšanās līdz šim bijusi pārejas purvos, gandrīz visi ir ļoti zemā kvalitātē. Arī no apse-kotajiem augsto purvu poligoniem tikai viens bija labs, pārē-jie jau gadu desmitus apauguši ar priedēm.»

Mežu biotopu eksperts Ivars Leimanis savos novērojumos ir pavisam skarbs: «Mani visu laiku tirda un nomāc viena vienīga baisa un bēdīga pārdoma par saimniecisko mežu (tātad ap-tuveni 80 % Latvijas mežu) bioloģisko stāvokli. Man nav cita vārda, ar ko to apzīmēt, kā tikai: ekoloģiskā katastrofa! Tas attiecas tieši uz sugu daudzveidību. No biotopu specifiskajām sugām (t.i., sugas ar vājām izplatīšanās spējām, kurām vajag ļoti konkrētus, nemainīgus apstākļus un vidi dzīvošanai) atro-dams vien neliels sugu skaits, un tās pašas nelielā eksemplā-ru skaitā (bieži biotopā viens vienīgs eksemplārs, pušķītis vai

Zālāju saimniekiem nav liegts pļaut pirms eksperta ierašanās, jo ek-sperts pļavu var apsekot arī tad, kad tajā ir ataudzis atāls.

Foto

: Jul

ita K

luša

.

Pa kreisi – jauna sūnu suga Latvijā – bumbierveida līklape Campy-lopus pyriformis. Igaunijā kā ļoti reta jau bijusi zināma, bet Latvijā to kartēšanas laikā atrada Ansis Opmanis – augusi sausa grāvja malā kūdrainā smiltī. Pa labi – Latvijā ļoti reta, tikai pie Ventas zināma suga spārnainā cūknātre Scrophularia umbrosa (no biežās gumainās cūknātres atšķiras ar spārnainu, ne četršķautņainu stublāju). Iepriekš zināma tikai kuldīgas apkārtnē, nu Ansis to atrada arī uz dienvidiem no Skrundas un domā, ka pie Ventas suga neesot nemaz tik reta, vien neievērota, jo aug pastaigām nepievilcīgās vietās – avotainos un niedrainos upes krastos.

Foto

: Ans

is Op

man

is.

Man pašai pārdomas raisīja ar mežu apstādītās pļavas. Ne vienā vien vietā skatīju brīnišķus tagad vai nojaušami nesenā pagātnē sugām bagātus zālājus, kas rindām apstādīti ar bērziņiem un eglītēm. Vai tiešām šie rindu koki ir vērtīgāki par sugu bagātību, kas to dēļ jau aizgājusi vai aizies zudībā? Attēlā redzamajā apmežotā zālāja frag-mentā vien saskatāmas vismaz trīs bioloģiski vērtīgu zālāju indika-torsugas: pļavas vilkmēle, trīsene jeb parastais vizulis un ārstniecī-bas ancītis.

Foto

: Jul

ita K

luša

.

DABA17


pāris kvadrātcentimetru) atrodamas pavisam nelielos biotopu pleķīšos. Kaut ko vērtīgu izdodas atrast tikai nelielā daļā no atlasītajiem meža gabaliem, kur vispār kaut kas varētu būt, un tie atrodas starp plašām jaunaudzēm, izcirtumiem un izreti-nātām vidēja vecuma audzēm. Turklāt daļa mežu ar īpašajām vērtībām jau iestigoti nociršanai. Liela daļa sugu vispār nav atrodamas, bet tām, kas atrastas, nav nākotnes. Katru reizi, kad par to iedomājos, man no šausmām mati ceļas stāvus.»

Nevienu dienu nav garlaicīgi

Gandrīz katram, kurš piedalījies kartēšanā, ir kādi piedzīvoju-mi vai īpaši atradumi. Man neviena diena nav bijusi garlaicīga: te uz pusotru stundu pazaudēts fotoaparāts, te atklājas, ka te-lefonu esmu atstājusi mājās, te iestigusi mašīna, te satikšanās ar mežacūkām, stirnām vai zaķiem, te atkal kāda līdz bailēm un izmisumam grūti pārejama teritorija. Nemaz nerunājot par odu miljoniem, kas laikam visi bija sapulcējušies tieši Latga-les pierobežā, jo tādas pašas odiskas vaimanas dzirdēju arī no Latgales pierobežā kartējošā Gaida Grandāna. Kā tādos apstākļos iespējams pētīt sugas un aizpildīt anketas?!

Viena no vietām, kur man iestājās vislielākā panika: visapkārt vismaz pusmetru dziļi ūdeņi; sausu saliņu, pa kurām pārkāpt no vienas uz otru, nav, un vēl vadātājs piemeties – lai kā ietu, vēlamajā objektā nokļūt neizdodas. 100 metru attālajā nogabalā tiku tikai pēc stundu ilga bridiena pa ūdens klātajiem mežiem. Labā ziņa, ka «ceļojumā» pa šīs apkārtnes ūdeņiem atradu trīs aizsargājamās sugas: trejdaivu bacāniju, gludkausiņa jungermanniju un tūbaino bārkstlapi. Attēlā redzamajā cinī aug trejdaivu bacānija Bazzania trilobata, kas Latvijā reta, Latgalē tikai dažās vietās atrasta, un šī sanāk Latvijā vistālākā atradne uz austrumiem. Varēju mierināt sevi ar domu, ka lielais bri-diens noticis vietā ar īpaši aizsargājamas teritorijas vērtībām.

Foto

: Jul

ita K

luša

.

Sugu eksperte Madara Medne, kura Vidzemē un Latgalē kar-tē saldūdeņus, mežus un purvus, stāsta: «Pirmais, kas nāk prātā, – viens privāta ezera īpašnieks pēc kartēšanas procesa pēkšņi sāka stāstīt par tuvumā esošo Koferīšu ezeru. Kāpēc Koferīšu? Tur esot atrasts līķis, kas sastāvdaļās sadalīts pa koferīšiem.» Pie kartēšanas baisākajiem stāstiem pierakstā-mas arī baumas, ka nobrukušā upes krastā esot atrasts Otrā pasaules kara lādiņš.

Atklājumi? Madara turpina: «Lai gan bija zināms, ka eksistē tā-das upespērleņu (ļoti reta gliemeņu suga, kuras gliemežvāka garums pārsniedz 10 cm) upes, man tomēr bija tāda godbijīga sajūta, ejot pa upi, kas ir tik pilna ar upespērlenēm, ka ļoti uzmanīgi jāskatās, kur kāju likt, lai nejauši neiznīcinātu pusi no visas Latvijas populācijas.

Savukārt Gaujas vecupēs, kopā ar Lauru Grīnbergu kartējot, atradās tādi foršumi kā dūņu pīkste (Eiropas Savienības mēro-gā nozīmīga un aizsargājama zivju suga) un medicīnas dēles. Tas skats, kad simtiem medicīnas dēļu cītīgi peld eksperta vir-zienā, cerot uz svaigām asinīm, nav aizmirstams!»

Ivo Dinsbergam, kartējot piejūras kāpas, mežus un purvus, lielākais atklājums bija savvaļā ļoti reti sastopamā Baltijas efeja Hedera helix. Daudz biežāk to var redzēt dažādos apstādījumos, it īpaši kapos, taču savvaļā tā sastopama tikai kurzemē. Atradnē, ko Ivo apsekoja kopā ar sugu un biotopu eksperti Lieni Auniņu, ar efeju apauguši astoņi koki, daudzi jaunie dzinumi vijušies pa zemi, turklāt efejas stumbrs Latvijas apstākļiem neparasti liels.

Sugu un biotopu eksperte Evita Oļehnoviča stāsta: «Gadās sa-tikt visādus zvērus, piemēram, rakstot anketu purvainā mežā, vēroju aļņu mammu ar mazo alnēnu. Bija arī viens draudzīgs vācu aitu sugas suns, kurš lēca mašīnā, lai nolaizītu kolēģei seju. Ir gadījies arī kartēt negaisa laikā, kad, pļavā rakstot an-ketu, pērkons tā pamatīgāk nodārd. Reiz, apsēžoties papus-dienot izcirtuma malā, uzgāju retās un aizsargājamās lielzie-du uzpirkstītes atradni.»

Interesanti atradumi bijuši arī citiem kartētājiem – atrastas vairāku retu ķekarpaparžu sugu jaunas atradnes, ļoti retais sekstainais nārbulis, jauna atradne retajam peldošajam ezer-riekstam, kā arī ne viena vien jauna atradne retām un aizsar-gājamām sēņu, sūnu un ķērpju sugām.

Foto

: Ivo

Din

sber

gs.

DABA18


Pavada, lai eksperts nenoslīkst

Evita Oļehnoviča, kura kartē Rēzeknes apkārtnē, stāsta, ka saimnieki ir ne tikai ļoti atsaucīgi un ieinteresēti, bet rūpējas arī par kartētājiem, piemēram, lai Evita nenoslīktu applūdušās upes palienē, saimnieces dēls garajos zābakos esot viņu pava-dījis. Arī man, kartējot Latgalē, Baltinavas novadā, bija gadī-jums, kad saimnieks, kurš jau bija devies mājās, tomēr pēc brī-ža atgriezās, pārdomājis, ka drošāk būšot mani pavadīt cauri slapjajiem, grūti izbrienamajiem mežiem līdz ceļam. Kāda cita saimniece Krišjāņu pagastā, uzzinot, ka pagaidu dzīvesvieta ir teju stundas brauciena attālumā, bija gatava piedāvāt nakts-mītni, lai nav velti jātērē laiks pārbraucieniem.

Savukārt Madarai Mednei, kartējot ezerus, liels prieks bija, ja pie ezera dzīvojošs zemes īpašnieks iedeva laivu: «Mūsu pašu gumijas laivas aizgādāšana līdz ūdenim un piepumpēšana aiz-ņem kādas 15 minūtes. Ja vēl saimnieka laivai ir motors, tad vispār perfekti! Labones ezeru, kurš ir aptuveni 20 hektāru liels (atkarībā no krasta robojuma un veģetācijas tādu platību parasti var apairēt 1–2 stundās), apbraucām pusstundā!»

Prieks arī par saimniekiem, kuri ne tikai interesējas par su-gām savā īpašumā, bet arī par to, kā labāk tās apsaimniekot, lai saglabātu. Reiz viena saimniece atnesa parādīt herbarizētu dzegužpirkstīti, bet cita, uzzinot, ka viņas ganībās aug aiz-sargājamas sugas, satraucās, vai nu drīkstēs turpināt ganīt un pļaut. Jā, protams! Retajām un aizsargājamajām ziedaugu su-gām zālājos tieši nepieciešams, lai zālāju pļauj vai nogana, jo tā tiek apgrūtināta ekspansīvo sugu augšana, dodot iespēju lielākai sugu daudzveidībai. Sienu zālājā atstāt gan nedrīkst, jo pūstošai zālei cauri izspraukties retās sugas nespēs, tad zālājā iniciatīvu uzņemsies ciesas un citas ekspansīvās sugas, nomācot pārējās.

Ansis Opmanis stāsta savu neparasto pieredzi: kartējot pēdējo šā-gada zālāju, negaidīti laimējies atrast arī četras iepriekš nezināmas klintis, divus ūdenskritumus, vienu alu un vienu ozolu ar Latvijā ļoti retu un aizsargājamu sūnu – nokareno stardzīsleni Antitrichia curti-pendula. Tiesa, apsekojamais biotops pats par sevi arī bijis neparasts – parkveida ganības upes gravā. Ala gan bijusi tikai ar alu pētnieka pie-redzi pamanāma, bet, aprunājoties ar māju saimnieku, noskaidrojies, ka tur esot bijusi liela telpa, kurā kara laikā slēpušies, kad tuvojusies frontes līnija. Tā varētu būt bijusi balto smilšu dēļ izrakta mākslīga ala. Attēlā viens no atklātajiem atsegumiem un ūdenskritums, kas apse-košanas laikā gan knapi pilējis, jo kurzemē vasarā valdīja sausums.

Foto: Ansis Opmanis.

Ivars Leimanis priecājas par bagātīgo laškrāsas zeltpores Hapalopilus aurantiacus (pa kreisi) atradni ar vismaz 12 augļķermeņiem uz vienas kritalas. Šī piepe ir aizsargājama un ļoti reta, Latvijā atrasta tikai septiņās vietās.Sarainā gļotzobe Gloiodon strigosus (attēlā pa labi) Latvijā atklāta samērā nesen. kartēšanas laikā šai skaistajai un retajai sēnei Ivars atradis pat trīs jaunas atradnes.

Foto

: Iva

rs L

eim

anis.

DABA19


Visa informācija par atrastajiem zālāju biotopiem tiek nodota Lauku atbalsta dienestam. Kad dati būs apkopoti, ES biotopu īpašnieki varēs pieteikties uz atbalsta maksājumu, tātad – par prasmīgo saimniekošanu iegūt arī papildu naudu!

Par mežu biotopiem projekta ietvaros informācija tiek tikai apkopota. Pats fakts, ka mežā noteikts ES biotops, nenozīmē, ka īpašniekiem automātiski ir kādi pienākumi vai jāsaimnieko

saudzējoši. Tikai tad, kad būs noskaidrots, kādi meža biotopi, cik daudz, kur un kādā kvalitātē Latvijā sastopami, varēs do-māt un lemt, ko no tā visa patiesi vērts saudzēt, bet kas Lat-vijā ir pietiekamā daudzumā un tāpēc apsaimniekojams bez ierobežojumiem.

Vairāk par projektu lasiet interneta vietnē skaitamdabu.gov.lv

Mani interesantākie atradumi 2017. gada kartēšanas sezonā saistīti ar sēņu sugām: ceturtā atradne Latvijā safrāna zarvālenei Ramariopsis crocea (1.) un trešās atradnes Latvijā sēnei Ionomidotis irregularis (2.) un uz briežtrifelēm parazitējošai cepurīšu milnenei Cordyceps capitata (3.). Sūnu eokronarcijai Eocronartium muscicola (4.) līdz kartēšanas sezonas sākumam Latvijā bija zināmas tikai 10 atradnes, kartēšanas laikā šo uz sūnām parazitējošo sēni atrada trīs cilvēki, tādējādi atradņu skaits palielinājies vismaz par piecām.

Foto

: Jul

ita K

luša

.

1 2

3 4

20DABA

Zīmējum

s: Toms Kokins.


Sabiedrībā aizvien biežāk dzirdamas diskusijas par mežu apsaim-niekošanu. Vieni uzskata, ka viss ir daudz labākā kārtībā nekā kādreiz, bet citi jau rok kapu Latvijas mežu nozarei, sak, viss no-laists tik tālu, ka tā vairs nav mežkopība, bet gan mežnīcība. Bez riska saņemt diagnozi «šizofrēnija» varu apgalvot, ka taisnība ir abām pusēm, vienīgi katrs diskutētājs runā par ko citu.

Tie, kam viss mežsaimniecībā labi, runā par koksnes apjomu, pieminot, ka tā sauktajos Ulmaņlaikos, kad visi to vien darīja kā ņukāja iekšā sviestu ar bekonu un laukus apstrādāja poļu zemnieki, mežu esot bijis daudz mazāk. Nevaru iebilst! Ja defi-nējam mežu kā koksnes komplektu, viss ir kārtībā. Tiesa, Jeila Universitātes pētnieki, kas reizi pāris gados sakārto visas pa-saules valstis «zaļuma» topā, domā, ka Latvijā tieši mežu platī-bas ziņā vērojams regress (pētījumā ņemtas vērā vien mežiem klāto teritoriju platības un kvalitātes problēmas nav apskatītas). Precīzāk – laikā no 2003. līdz 2014. gadam Latvijā mežu aiz-ņemtās teritorijas samazinājušās tik ļoti, ka ierindojamies visas pasaules topa beigu galā. Bet, pieņemsim, ka Jeila Universitāte pilnīgi neko nejēdz un ar apjomiem viss ir kārtībā. Iespējams, vājos rezultātus varētu skaidrot ar to, ka krīzes gados cirstas kailcirtes un mirklī, kad veikti novērojumi, jaunaudzes vēl nebi-ja sasniegušas tādu stāvokli, lai pētnieki to varētu uzskatīt par mežu, nevis kaut kādu pārpratumu. Tas, iespējams, nozīmē, ka, ja tādu pašu pētījumu veiktu pēc dažiem gadiem, jaunaudzes jau izskatītos gana cienījamas, lai tās sauktu par mežiem, un tas nodrošinātu fantastiski augstu vietu šajā topā.

Dzīvības koki starp baļķu kokiem

Tie, kuri apgalvo, ka ir slikti un viss kļūst vēl traģiskāk, pār-svarā runā par bioloģisko daudzveidību. Koku daudzumu ne-speciālistam noteikt ir viegli: ja koku redz, tad tas ir, ja koku neredz, tad tā nav. Jo vairāk redz, jo vairāk ir! Tā kā šo žurnālu pārsvarā lasa cilvēki, kuri redz, arī ar koku atšķiršanu no, teik-sim, zāles vai aļģēm problēmām nevajadzētu būt.

Ar bioloģisko daudzveidību ir grūtāk – cilvēkam bez attiecī-gas izglītības ir sarežģīti konstatēt, vai kādā mežā ir vai nav

augsta bioloģiskā daudzveidība. Ir iespējams noteikt, vai konkrētā ekosistēma ir smuka vai nesmuka, bet tas ir pilnīgi subjektīvs vērtējums, kas var mainīties līdz ar laikapstākļiem vai vērotāja garastāvokli. Tāpat arī cilvēka iemīļotākais, svarī-gākais un līdz ar to, iespējams, vērtīgākais mežs ne vienmēr būs bioloģiski daudzveidīgs. Piemēram, Pļavnieku mežs diez vai varētu sacensties ar Slīteri. Bet, tā kā bērnībā es tur gāju meklēt pavasari un slēpojot augšpēdus iegāzos kupenā, tā nociršana man varbūt sāpētu pat vairāk nekā kāda lieguma likvidēšana. Lai ieviestu zināmu skaidrību to cilvēku galvās, kuri pastiprināti nav apguvuši bioloģiju un mežu ekoloģiju, turpmāk tiks aprakstītas pazīmes, pēc kurām var atpazīt bio-loģisko daudzveidību mežā.

Ceļvedis bioloģiskās daudzveidības atpazīšanā

Diezgan droša norāde bioloģiskās daudzveidības virzienā ir veci, lieli koki. Kas vispār ir vecs koks? Apse var nodzīvot 100 gadu, melnalksnis – 120, bērzs – 150, osis un egle var sasniegt 300 gadu vecumu, priede bez traucējumiem var no-dzīvot 500 gadu, liepa var tikt līdz 600 gadiem, bet ozola bioloģiskais vecums var būt pat vairāk nekā 1000 gadu. Jo vecāks un lielāks koks, jo fiziski tajā vairāk vietas dažādu dzīvu būtņu mājām. Piemēram, melnie stārķi nevar uzbūvēt ligzdu glītā jaunaudzītē, jo šī būve var svērt vairāk par tonnu un ir tik liela, ka tajā varētu gulēt arī šā raksta autore. Ja vēl šis vecais koks ir apveltīts ar dobumiem un dažādām plai-sām, tas dod iespēju vēl vairākām sugām tur dzīvot, baroties un priecāties par iespēju vairoties.

Vēl par bioloģisko daudzveidību mežā var liecināt mirusī kok-sne. Kaut arī kādam var šķist, ka kritalas mežā liecina par ne-saimniecisku rīcību, tomēr aptuveni ceturtā daļa meža sugu ir saistītas ar šo «nesaimnieciskuma» simbolu: cits tur ēd, cits guļ, cits slēpjas. Tāpēc šī koksne ir ļoti svarīga dažādu kaitēkļu ienaidniekiem, kurus varētu uzskatīt par dabīgajiem pesticī-diem. Bet sausus, vertikālus stumbeņus plēsīgie putni izmanto kā medību torņus. Sausās vietās atstātus kokus iemīļo kukaiņi, bet mitra koksne labpatīk dažādiem gliemjiem. Un, pat ja ir vienalga par šīm sugām, jāatceras, ka vecais koks ir atbildīgs par augsnes auglību nākotnē. Proti – kad sēnes un baktērijas to būs sadalījušas, elementi, kas būs palikuši pāri, atkal bagā-tinās augsni. Dabā barības vielas nerodas un nepazūd – viens

MEŽU FRIZŪRAS – SKŪT VAI FILĒT?Elīna Kolāte

21DABA

Resursu produktivitāte ES dalībvalstīs (EuR/kg). Avots: «Eurostat».


un tas pats elements kādu laiku aizvada augošā kokā, tad – beigtajā koksnē, tad to saēd sēnītes, tad tas nokļūst augsnē, lai to atkal savā organismā ieslēgtu kāds jauns augs. Ja visa vecā koksne braši tiek vesta ārā, agri vai vēlu pienāk mirklis, kad šo elementu sāk trūkt un jādomā, kā atkal atjaunot aug-snes auglību.

Cilvēkam, kurš nav īpaši izglītojies ornitoloģijā, atšķirt da-žādus putnus bieži vien nav viegli. Kur nu vēl apzināties to vērtību! Bet ar dzeni ir viegli – tas pat nav jāredz. Pietiek ar to, ka dzirdam, ka mežā kāds kaļ, – tas nozīmē, ka kokā būs caurums. Un tā ir forša vieta, kur iemitināties dažādiem kukai-ņiem, kas varētu mežu pasargāt no kaitēkļiem.

Vēl varētu stāstīt par mežu upītēm, kas nodrošina dzīvesvietu un maltīti lērumam sugu, bet tas nav nekas tāds, ko meža īpašnieks var ietekmēt, – ja upes nav, tad nav. Tiesa, saimnie-kam ir iespēja rīkoties, lai nemazinātu ūdensteces bioloģisko daudzveidību. Piemēram, kad uzrodas domas par upes taisno-šanu vai vienkārši meža meliorāciju, šīs domas jāgaiņā prom.

Šķēres vai skuvekli?

Taču iepriekš minētie svarīgie pamatrādītāji – vecie, lielie koki un atmirusī koksne – ir tie, ko meža īpašnieks var ietekmēt. Uzmanību! Tālāk nebūs par to, ka neko nedrīkst cirst, visiem jāapsien ap galvu prievīte un pliku dibenu jādejo pļavā! Cirst var. Taču, veicot ciršanu, jāatstāj koki, kuriem ļauj novecot. To stumbros būs dažādi dobumi un spraugas, un katrā šādā vietā iemitināsies dažādas sugas. Un tikai loģiski, ka dažādu caurumu vairāk būs vecā kokā – tāpat kā vecākam cilvēkam ir vairāk rētu, jo ir bijis vairāk laika tās iegūt. Turklāt katra tipa «caurumā» dzīvo citas būtnes. Ar prātu apveltīti ļaudis pat bez sevišķām zināšanām varētu izštukot, ka visa kā būs vairāk vecā mežā. Tropiskajos mežos tik liela bioloģiskā daudzveidība ir tāpēc, ka tur ilgi nav bijuši nekādi lieli traucējumi. Piemēram, ledus-laikmets, kas Eiropā atkāpās vien pirms 10 tūkstošiem gadu, kad sāka veidoties praktiski viss, kas mums dabā ir. Tikmēr miljonu gadu laikos tuvāk ekvatoram radušies un izdzīvojuši dažnedažādi mošķi visās varavīksnes krāsās. Jo viņiem tam ir bijis laiks.

Diemžēl šobrīd Latvijā par modes lietu kļuvušas kailcirtes. Cik stulbi tas ir? Apmēram tikpat, cik visiem cilvēkiem skūt matus uz nullīti. Ja tā būtu, tas atgādinātu cietumu vai koncentrāci-jas nometni. Bet normālā dzīvē nav tā, ka visiem vajag pliku pļešku. Dažiem tas ir labs risinājums, bet, ja tāds pauris būtu visiem, tas, piemēram, atņemtu mums iespēju publiski disku-tēt par politiķu frizūrām.

Arī nodrošināt mirušās koksnes esību mežā ir relatīvi viegli – tā vienkārši nav tik cītīgi jāvāc ārā. Kad sāku tam pievērst uzma-nību, sapratu, ka tik tiešām – mežos ļoti bieži nekas nemētā-jas. Es saprotu ļaudis, kuri uzskata, ka sakopts mežs nozīmē aizvāktus «miroņus». Mans ierosinājums būtu veidot daudz-veidīgu vidi Latvijā – sabiedrību apveltīt gan ar «tīriem» me-žiem (jo nedrīkst ignorēt tos, kam tādi patīk), gan ar tādiem, no kuriem neko nevāc ārā. Pie tiem otrajiem pat varētu pielikt uzrakstu: «Uzmanību! Netīra grīda!»

Vecie koki un mirusī koksne ir tikpat nozīmīga kā seniori sa-biedrībā. Ja domā par tūlītēju finansiālu ieguvumu, tad ne ve-cie koki, ne veci ļaudis neko nepelna. Vēl trakāk – cilvēkiem mēs maksājam pensijas. Finansiālas šausmas! Tomēr sabiedrī-bā šie cilvēki ir vajadzīgi ne tikai tāpēc, ka «tā jābūt» vai tāpēc, ka mīlam savus vecākus un vecvecākus. Ir arī daudzi pakal-pojumi, ko šie ļaudis sabiedrībai sniedz, kaut arī lielākoties tam nav nekāda cenrāža. Piemēram, vecvecāki mēdz pieskatīt savus mazbērnus. Ja tādas iespējas nebūtu, būtu jāmaksā auk-lei. Tāpat ļaudis, kas piedzīvojuši senākus laikus, var sniegt liecības par vēsturiskiem notikumiem un ierādīt senas pras-mes. Un nenovērtējama ir viņu pieredze, kas var palīdzēt tad, kad vienkārši nezinām, ko darīt. Līdzīgi arī vecie koki mežā un bioloģiskā daudzveidība sniedz labumus, kurus pārvēršot naudā, sanāk, ka mēs kā sabiedrība pat nopelnām, nevis kaut ko zaudējam. Dažādi nekoksnes produkti, piemēram, sēnes un ogas, kļūst ne tikai par maltītes sastāvdaļu un izklaidi svai-gā gaisā, bet šīs veltes var sagādāt papildu ienākumus, atvases gatavojot skolai. Sevišķi laukos. Bet farmācijas nozarē strādā-jošajiem vajadzētu katru sugu sargāt no ļauna, jo varbūt tieši tajā stumbrā vai ausī ir savienojumi, kas var kalpot par pamatu jaunu medikamentu izstrādei.

Nav tā, ka līdz ar skeptiskāku attieksmi pret kailcirtēm Lat-vijai jāsamazina ienākumi. Nav nekādas vajadzības pēc vai-rāk dabas resursiem un apjomīgākas ciršanas. «Eurostat» 2016. gada dati rāda, ka Eiropas Savienībā mēs esam lejas-galā resursu efektivitātes topā. Tas nozīmē, ka no vienas tonnas dabas resursu iegūstam maz naudas. Grafiks rāda, ka ar jau šobrīd pieejamajām tehnoloģijām jaudīgākajās ES valstīs rezultāti var būt pat septiņas reizes labāki. Tas no-zīmē, ka «koka sūdiņi ar latviešu zīmēm», kas tiek apsmieti par to, ka ir stulbi un vēl nez kādi, tomēr dod vairāk ienā-kumu nekā baļķu eksportēšana.

Vai Latvijā gana labi sargā dabu? Ja salīdzina ar citām ES val-stīm, tad nē. Bet pats galvenais būtu saprast, ka mums nav jāsargā daba tāpēc, ka Eiropa liek. Visticamāk, Žanam Klodam Junkeram ir pilnīgi vienalga. Mums daba jāsargā tāpēc, ka tā ir mūsu. Nez kāpēc draudus valstij mēs saskatām visos virzie-nos: no Krievijas, no zviedru bankām, Sorosa un kā tik vēl ne... Bet paši savu zemi padarīt nevērtīgāku – lūk, to gan var!

22VIDRŪPE


Pirms Jāņiem Latviju pārsteidza melnu dūmu mutuļi, kas vēlās no ugunsgrēka Slokā – tur SIA «Prima M» īrētā laukumā dega 23 tūkstoši tonnu nelegāli uzglabātu atkritumu. Vai neviens nezināja par šo vietu? Jūrmalas Dome jau pirms gada vasarā zināja par «Prima M» ideju apsaimniekot atkritumus, jo viņi prasīja atļauju, taču to nesaņēma. Neskatoties uz to, atkritu-mi šeit tika krauti, par ko liecina iedzīvotāju sūdzības un TV sižeti. Pērn augustā policists pārbaudīja, kas tad tur notiek, un ierakstīja protokolā: kaudze degtspējīgu atkritumu. Tālāk problēma tika skatīta Jūrmalas Administratīvajā komisijā, un «Prima M» jurists domes ierēdņus talantīgi apvārdoja, stāstot, ka policists redzējis nevis atkritumus, bet izejvielas, un tās kaudzēs kraut nav grēks. Sodu atcēla. Martā pēc atkārtotām iedzīvotāju sūdzībām Valsts vides dienests veica pārbaudi un prasīja līdz jūlija sākumam atkritumus izvākt, firma stīvē-jās pretī, draudēja sods, un, iespējams, tāpēc jūnijā izcēlās ugunsgrēks.

Kad biju mazs bērns, bija vienkāršāk. Mantu nopirka, izman-toja, pārpalikumu izmeta. Atkritumu mašīna visu savāca un sabēra lielā kaudzē. Visu, kas deg, daudzi sadedzināja krās-nī, bet nedegošo noraka. Tā kā Latvijā, salīdzinot ar citām zemēm, ir samērā maz cilvēku, kas, pie viena, ir arī samērā nabadzīgi, mūsu radītajām atkritumu kaudzēm vietas bija gana, un tās mūs ne pārāk satrauca. Atkritumu leiputriju

izjauca Eiropa ar civilizētām prasībām būvēt atkritumu no-glabāšanas poligonus. Izgāztuves nācās pielāgot, slēgt, rekul-tivēt. Atkritumu nodošana kļuva dārgāka. Pa šo laiku dzīve kļuva labāka, naudas vairāk, un vēlme dzīvot kā attīstītajās valstīs arī nekur nezuda. Šobrīd mums vairs nepietiek ar vienu miskasti – atkritumi ir jāšķiro. Un ne tikai...

Drazu hierarhija

Atkritumu apsaimniekošanas likums pieprasa ievērot atkri-tumu apsaimniekošanas hierarhiju (5. pants) un paģēr, ka ikvienam no mums – ne tikai uzņēmumiem, pašvaldībām un valstīm – atbilstoši savai kompetencei vispirms jādara viss, lai novērstu atkritumu rašanos. Tas nav viegli, tāpēc nākamais solis ir samazināt atkritumu rašanos. Arī tas nemaz nav tik viegli. Būtu labi, ja to, kas būtu jāizmet, mēs lietotu atkārtoti. Vienkāršākais piemērs: stikla pudeles savāc, izmazgā un atkal pilda tajās dzērienus. Materiālus varētu arī pārstrādāt, piemē-ram, PET pudeli izkausēt un izliet jaunu. Visu, ko nav iespē-jams lietot atkārtoti vai pārkausēt, varētu izmantot enerģijas vai auglības iegūšanai – piemēram, pārtikas atliekas kompos-tēt vai ražot biogāzi, nekā citādi neizmantojamo plastmasu sadedzināt un iegūt siltumu. Un tikai to, ko nevar izmantot citādā veidā, noglabāt poligonā. Žēl, bet mūsu zemē atkritu-mu piramīda joprojām jāzīmē otrādi.

Jana Simanovska

ATKRITUMI LATVIJĀ: JO DZIĻĀK ROK,

JO VAIRĀK SMIRD Foto: portāla TVNET aculiecinieks

23VIDRŪPE


Jā, apglabāšana izgāztuvē ir pēdējā iespēja, un nākotnē dau-dzas atkritumu apglabāšanas vietas tiks slēgtas. Bet – uzmanī-bu! – atkritumiem, kas ir sašķiroti otrreizējai pārstrādei, poli-gonu vārti slēgti jau tagad. Tie atveras tikai par lielu samaksu.

Pircējs maksā par visu

Vairākiem atkritumu veidiem ir noteikta ražotāja atbildība – tas nozīmē, ka preces ražotājs ir atbildīgs, proti, maksā, par atkritumu savākšanu un pārstrādi.

Bet ražotājam ir izvēle – viņš var vai nu maksāt dabas resur-su nodokli (kas ir gana augsts), vai arī samaksāt kādam uzņē-mumam, kurš ir reģistrēts kā šo atkritumu apsaimniekotājs ražotāju atbildības shēmā. Uzņēmums var arī atkritumus ap-saimniekot pats.

NOVĒRŠ

SAMAZINA

ATKĀRTOTI IZMANTO

PĀRSTRĀDĀ

REĢENERĒ

APGLABĀ

SLĒDZ

atkritumu rašanās cēloņus

radīto atkritumu daudzumu unbīstamību

sagatavo atkritumus atkārtotai izmantošanai,izmanto pienācīgi sagatavotus atkritumus

piemēram, PET pudeles pārstrādā PET granulās,kas ir izejviela citiem materiāliem

piemēram, atkritumus sadedzina, iegūstot enerģiju,vai kompostē, iegūstot kompostu un biogāzi

lai neapdraudētu vidi, cilvēku dzīvību un veselību

izgāztuves saskaņā ar atkritumu apsaimniekošanas plāniem, kāarī nodrošina slēgto izgāztuvju un atkritumu poligonu rekultivāciju

AkumulatoriBaterijas

Iepakojums

Vienreiz lietojamie trauki

Elektroiekārtas unelektropreces

Riepas

Eļļas Videi kaitīgaspreces

Ražotāju atbildība parradušos atkritumu

pārstrādi

Visas izvēles ir legālas, un visas saistītas ar izmaksām, ko ražotājs, protams, ieliks preču cenā. Tas nozīmē, ka, pēr-kot preci, arī es vai tu samaksājam par šīs preces «pēcnāves dzīves» – atkritumu – pārstrādi. Dabas resursu nodoklis ir gana liels, bet pašam apsaimniekot ir sarežģīti, turklāt vēl jāatskaitās, kā tas tiek paveikts, tāpēc daudzi uzņēmumi šo atbildību labprāt deleģē citiem uzņēmumiem, kas reģistrēti ražotāju atbildības shēmā, piemēram, «Zaļajam punktam», «Zaļajai jostai» u. c., kas apņemas šos atkritumus apsaimnie-kot un pārstrādāt, bet ražotājs par to viņiem samaksā.

ATBILDĪBA PAR ATKRITUMU PĀRSTRĀDI

RAŽOTĀJS MAKSĀDABAS RESURSU

NODOKLI

RAŽOTĀJS NEMAKSĀDABAS RESURSU

NODOKLI,BET:

DELEĢĒ ATBILDĪBU,SLĒDZOT LĪGUMU

AR ATKRITUMUAPSAIMNIEKOTĀJU

RAŽOTĀJU ATBILDĪBASSHĒMĀ

APSAIMNIEKOATKRITUMUS

PATS

Sistēma rit kā ieeļļota līdz brīdim, kad atkritumi ir savākti un tos vajadzētu pārstrādāt. Problēma ir tā, ka sašķirotus atkri-tumus deponēt ir ļoti dārgi, arī pārstrāde vai sadedzināšana ir dārga, un Latvijā šo iespēju nav daudz, jo ir tikai dažas piemē-rotas krāsnis atkritumu sadedzināšanai un divas rūpnīcas – PET un polietilēnam.

Statistikai līdzi izsekot grūti. 2015. gadā mēs radījām 1913 tūk-stošus tonnu sadzīves (nebīstamo) atkritumu gadā un pār-strādājām 2208 tūkstošus tonnu, bet apglabājām 571 tūksto-ti tonnu, eksportējām 337 tūkstošus tonnu un importējām 324 tūkstošus tonnu. Saskaitot (radītie + importētie – ap-glabātie + pārstrādātie + eksportētie) «cipari» nesakrīt...

Sekojot līdzi atkritumu skandāliem, izskatās, ka daļa no sta-tistikā redzamajiem atkritumiem ir aizgājuši citus ceļus. Un, izmantojot pašvaldību un valsts iestāžu acīm redzamo vājumu vides pārkāpumu novēršanā, daļa atkritumu netiek šķiroti vai sašķirotie krājas nelegālās vai puslegālās vietās.

Dažās pašvaldībās atkritumu apsaimniekotājs saka, ka ne-drīkst šķirošanas konteinerā mest polistirola iepakojumu (jo-gurta trauciņi) un vienreizlietojamos traukus – lai gan cilvēks jau ir samaksājis par to pārstrādi. Sanāk maksāt divreiz – par pārstrādi un par nonākšanu pie nešķirotajiem atkritumiem, kas legāli dodas uz izgāztuvi.

ŠĶIROTA SAVĀKŠANA

PĀRVADĀŠANA

ŠĶIROŠANAS/UZGLABĀŠANAS POLIGONS

PĀRVADĀŠANA

PĀRSTRĀDE VAI SADEDZINĀŠANA

ATKRITUMU APSAIMNIEKOŠANAS

IZDEVUMUS SEDZAPSAIMNIEKOTĀJS

NO TĀ,KO SAMAKSĀJUŠI

ATKRITUMURADĪTĀJI

LTV raidījumā «Tieša runa» Latvijas Atkritumu saimniecības uzņēmumu asociācijas valdes priekšsēdētājs J. Vilgerts ietei-ca noteikt finansiālu atbildību atkritumu apsaimniekotājiem. Šobrīd prasības uzņēmumam, lai saņemtu atļauju atkritumu apsaimniekošanai, ir pārāk liberālas, un tas pievilina arī fir-mas «viendienītes». Prasībām atļaujas iegūšanai jābūt daudz stingrākām, un jāparedz arī atbildības finansiāla apdrošinā-šana, lai problēmu gadījumos par sakopšanu nav jāmaksā tautai. Tas, protams, nostiprinātu pieredzējušo pārstrādātā-ju pozīcijas un mazinātu konkurenci, bet – varbūt labāk tā, nekā mums visiem maksāt par nemākulīga vai pat noziedzī-ga biznesa sekām.

Valsts vides dienests par riepu kaudzi vainīgajai SIA «Riepu bloki» uzlicis rekordlielu sodu – 12,9 miljonus eiro, jo uzņē-mums piedalījās ražotāju atbildības shēmā kā pārstrādātājs un bija apņēmies riepas pārstrādāt, nevis uzglabāt. Bet – vai vainīgais spēs to samaksāt? Par to šaubās arī pats Valsts vides dienests.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija iesnie-gusi Saeimā virkni priekšlikumu situācijas uzlabošanai, to-starp – prasot finansiālās garantijas atkritumus importējo-šiem uzņēmumiem un iepriekšējos paziņojumus par šādiem pārvadājumiem. Bet vai ar to pietiks, lai nelegālās atkritumu kaudzes vairs neaugtu un nedegtu? Un kā paliek ar pašvaldī-bu atbildību par atkritumu apsaimniekošanu savā teritorijā?

Pagaidām mums atliek vien bezpalīdzīgi noraudzīties, kā, sa-degot atkritumu tonnām, gaisā paceļas melni dūmi un indīgi kvēpi. Tie nekur nepazuda, bet ieķērās mākoņos un nolija gan pār dedzinātājiem, gan pār labticīgajiem zviedru atkritumu šķi-rotājiem, gan pār Latvijas un kaimiņvalstu iedzīvotājiem. Sekas parādīsies pēc gadiem, un kurš gan tās saistīs ar ugunsgrēku Slokā? Tāpēc atkritumu neradīšana ir vienīgais veids, kā efektīvi glābt pasauli. Vielu nezūdamības likums nekad netiks atcelts.

24VIDRŪPE


Kur peļņa, tur blēžu netrūkst

Ja atkritumi ir sašķiroti, apsaimniekotājs tos nodod tālāk pār-strādātājam. Ir īstie pārstrādātāji, un ir tādi, kas par tādiem izliekas, – vai nu nelegāli (kā Slokā) vai puslegāli darboņi (piemēram, reģistrēti, bet darbībām ar daudz mazāku atkritu-mu apjomu). Tā kā vides aizsardzība ilgstoši nav bijusi valsts prioritāte un tās budžets cītīgi apcirpts, Valsts vides dienesta spējas jeb kapacitāte izsekot līdzi visām šīm firmām ir maza. Tomēr brīdī, kad šādas puslegālās vietas nonāk kontrolētāju redzeslokā, to īpašniekiem sāk svilt papēži, un dažreiz no-svilst arī atkritumu kaudzes. Slokas gadījumā Valsts vides die-nests un firma «Prima M» likumā noteiktajā kārtībā sarakstījās vairākus mēnešus, līdz īsi pirms pēdējā termiņa beigām at-kritumi sāka degt. Skaidrs, ka Jūrmalas kakao tirgotāju firmai (saskaņā ar papīriem) nemaz nebija legālu iespēju tikt no šiem atkritumiem vaļā, jo – tas viss maksātu naudu, kuras šādiem mērķiem tai acīm redzot nebija. Ļoti iespējams, tāds arī bija biznesa modelis: uzkrāt atkritumus, saņemt naudu un «no-svīst». Palielinoties prasībām pārstrādāt atkritumus un nele-gālo vietu kontrolei, šāda veida ugunsgrēki varētu izcelties aizvien biežāk. Tādēļ, lai no tā izvairītos, riskanto zonu uzreiz vajadzētu norobežot un tikai tad sarakstīties ar īpašnieku.

Formāli jebkurš atkritumu nosūtītājs ir atbildīgs par to, lai tie nonāktu pie legāla uzņēmuma, kurš saņēmis atkritumu apsaimniekošanas atļauju, un to var redzēt speciālās pavad-zīmēs. Bet atšķirībā no bīstamo atkritumu (ko sauc par oran-žo sarakstu) apsaimniekotājiem viņam diemžēl nav jāpaziņo valsts iestādēm par nebīstamo (zaļā saraksta) atkritumu kus-tību, tāpēc tai nevar izsekot līdzi. Izveidojot garas, nepār-skatāmas atkritumu kustības ķēdes, ne vien inspektors, pat ekstrasenss vairs nevar izsekot līdzi tam, kas kur ir aizgājis. Parastas, ne ar ko īpašu neatšķiramas kravas mašīnas atkri-tumus kā vadā šurpu turpu, tā turpina vadāt. Papīros nereti minēta viena adrese, bet aizved pavisam citur.

UZŅĒMUMS IERĪKO NELEGĀLU ATKRITUMU GLABĀTAVU,BET PAŠVALDĪBA TAM NEPIEVĒRŠ VĒRĪBU VAI ĻAUJ SEVI

APVĀRDOT, SAK, TIE NAV ATKRITUMI, BET GAN POLIMĒRU IZEJVIELAS

UZŅĒMUMS SAŅEM ATĻAUJU NELIELA ATKRITUMU APJOMA

PĀRSTRĀDEI, BET SAVED DESMIT REIŽU VAIRĀK

KAS IR TIE«CAURUMI»,

KURU DĒĻATKRITUMI

KRĀJAS?

ATKRITUMUS IT KĀVED UZ LEGĀLU VIETU,

BET NOGĀDĀ CITUR(KĀ SLOKĀ)

UZŅĒMUMS SAŅEM ATĻAUJU ŠĶIROTO ATKRITUMUPAGAIDU UZGLABĀŠANAI, BET UZGLABĀŠANA IEILGST

Teiču dabas rezervāta dosjē:

• dibināts 1982. gadā; • platība – 19 649 ha, t.sk. purvi 72 %, meži 24 %, ūdenstilpes 2 %, pļavas 1 %;• Teiču purva masīvs iekļauts Ramsāres konvencijas starptautiski nozīmīgo mitrāju un Eiropā putniem nozīmīgo vietu sarakstos; «Natura 2000» teritorija;• Teiču dabas rezervāts ir pasaules mēroga dabas sa-glabāšanas objekts – tas iekļauts gan putniem nozī-mīgu vietu, gan starptautiski nozīmīgu mitrāju, gan «Natura 2000» teritoriju sarakstos. Tas viss tāpēc, ka Teiču purvs ir viens no lielākajiem neskartajiem sūnu purviem Baltijā; • Teiču purvā ligzdo lielākā daļa Latvijas purva put-nu sugu. Šeit ir lielākā dzērvju pirmsmigrācijas kon-centrēšanās vieta un viena no lielākajām migrējošo zosu atpūtas vietām Latvijā. Vienas nakts laikā Teiču purvā var uzturēties aptuveni 8–9 tūkstoši dzērvju, kā arī 15–18 tūkstoši zosu;• rezervāta robežpagastos dzīvojošajiem tiek iz-sniegtas speciālas atļaujas (aptuveni 1750) četrām dienām rudenī, kad drīkst atrasties rezervātā un la-sīt ogas; • sods par atrašanos purvā bez atļaujas un Dabas aiz-sardzības pārvaldes (DAP) inspektora klātbūtnes ir bargs – no 30 līdz 700 eiro. DAP rīcībā ir arī termoka-meras un droni, lai purvu pieskatītu vēl uzmanīgāk.

DABA26


Šogad vairākas relatīvi jaunas aizsargājamas dabas teritorijas atska-tās uz apaļām jubilejām: Ķemeru nacionālajam parkam un Ziemeļ-vidzemes biosfēras rezervātam – 20, Krustkalnu rezervātam – 40, Teiču rezervātam – 35 gadi. Šajā «Vides Vēstu» numurā pievērša-mies pasaules nozīmes dabas aizsardzības teritorijai, Baltijā lielāka-jam neskartajam purvam – Teiču dabas rezervātam. Padomju laika beigu gados lielo purvu no norakšanas pasargāja atzinums, ka šeit ir mazvērtīga kūdra, un tā tūkstošiem zosu un dzērvju ieguva ne-traucētas naktsmājas, purvā aug tādas sūnu sugas, kas citur ar uguni nav atrodamas. Tā jau bijis vienmēr, ka dabas aizsardzībai izplēst var tikai tās teritorijas, no kurām neko nevar paņemt iztirgošanai. Padomju gados rezervāta pirmais direktors bija Līgonis Bambe, bet, kad tika atjaunota Latvijas Republika un nodibināta Vides komiteja, par rezervāta direktoru tika iecelts Juris Jātnieks (no šā gada viņš ir Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors).

Kā ierobežot pesticīdu lietošanu aizsargjoslā?

Rezervātā mežiniekus nomainīja jauni, profesionāli un ambiciozi biologi – ornitologi Uģis Bergmanis un Andris Avotiņš, botāniķe Vija Kreile, entomologs Guntis Akmentiņš –, un aizsargājamā teritorija no mežu resora elites izklaides vietas, kur medīja un zvejoja, pārtapa par nopietnu dabas aizsardzības un izpētes teritoriju. Juris Jātnieks atce-ras: «Tolaik lauksaimnieki daudz neko neskatījās un pesticīdus lietoja milzīgos apjomos. Mums tas likās kritiski, jo zosis un dzērves barojās uz tuvējiem laukiem. Rakstot jaunās Latvijas likumus, dabas aizsar-dzības speciālistu viedokli uzklausīja daudz uzmanīgāk nekā tagad. Toreiz izveidojām Teiču rezervāta aizsargjoslu. Tā ir joprojām, tikai šo likumu neviens vairs neievēro.» Jā, tik tiešām, no Teiču rezervāta likuma neviens nav izsvītrojis 10. panta 4. punktu: «Aizsargjoslā aiz-

Teiču purvs.

Foto: Julita Kluša.

LATVIJAS LIELĀKAIS REZERVĀTS LAIKU LOKOS

DABA27


liegts lietot toksiskas, mutagēnas ķīmiskās vielas un produk-tus.» Taču, tā kā tagad valstī valda nerakstīts likums: «Sargājiet dabu, bet netraucējiet ekonomisko izrāvienu!» – miglošana ir atsākusies ar jaunu sparu. Eh, šis ir laiks, kad Zemkopības mi-nistrijai (ZM) pieder pēdējais vārds, bet Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) dabas aizsardzības ie-rēdņi klusē, jo droši vien baidās, ka ZM panāks šā punkta svīt-rošanu no likuma.

Bioloģiski sertificētais biškopis Andrejs Briedis no Mētrienas jau otro gadu spiests bites vest uz mazāk bīstamām vietām Barka-vas novadā, jo – ja medū tiks atrastas pesticīdu atliekas, sodīs biškopi, nevis intensīvi saimniekojošos zemniekus, kuri uzšķau-da dabas aizsardzības likumiem. VARAM uz biškopja vēstulēm neatbild, DAP jēdzīgu atbildi velk garumā un gaida, ar kādiem vārdiem atrakstīsies Valsts augu aizsardzības dienests, vai tie-šām pesticīdi, ko lieto ap pasaulē nozīmīgu dabas teritoriju, ne-maz nav mutagēni un toksiski, jo tikai tādi aizliegti šajā likumā. Pa to laiku zemnieki saņem dāsnas kompensācijas no zaļināša-nas naudām, jo apmiglo bioloģiski vērtīgus zālājus ar raundapu un bez sirdsapziņas pārmetumiem iznīcina retas augu sugas.

Dzērveņu laika trakums

Bija laiki, kad mūsu veikalos nebija nopērkami silto zemju augļi un ziemās viens no galvenajiem vitamīnu avotiem bija savvaļā augošās dzērvenes. Septembra beigās noteiktā da-tumā pusnaktī bija izziņots dzērveņu laiks, un jau rītausmā ogotāji lēca laukā no autobusiem un, kabatas lukturīšus spī-dinot, brida purvā. Lieki teikt, ka nobradāšana bija šausmīga. Teiču rezervāts tika dibināts, lai migrējošajiem putniem būtu gana vietas, kur netraucēti atpūsties pavasaru un rudeņu tāla-jos pārlidojumos. Bet kāda atpūta, ja rudens migrācijas laikā pa purvu mīcās simtiem cilvēku, kas spalgi sakliedzas, lai ne-apmaldītos? Juris Jātnieks turpina: «Mēs stingri kontrolējām ogošanu, mazinājām apmeklētāju slodzi. Padomju laikos ogu sezonas atklāšanas dienā mašīnas un autobusi jau melnā tum-sā pa šoseju brauca nepārtrauktā plūsmā – visi steidza uz Lu-bānas un Teiču purviem ogot. Mēģinājām noteikt pieļaujamo slodzi. Avīzēs publicējām rakstus ar ieteikumiem, izglītojām par purva ekosistēmu un aicinājām to saudzēt. Tas gan maz ko līdzēja. Tad nolēmām, ka izsniegsim atļaujas tikai vietē-jiem iedzīvotājiem, bet gribētāju jau bija daudz vairāk. Bija tā sauktā blata laiki, bet mēs – jauni un principiāli – izņēmumus

nepieļāvām. Bija lieli konflikti, pašvaldības pat mēģināja likvi-dēt traucējošos rezervātus.»

Pēdējos padomju gados LPSR Mežsaimniecības un mežrūp-niecības ministrija Ļaudonā paspēja uzcelt skaistu biroju, kas pēc 2009. gada reformām palika teju tukšs – ēkas divos stāvos ikdienā var satikt labi ja pāris darbinieku, tomēr joprojām pie biroja ieejas durvīm ir arī vecais nosaukums – «Teiču rezer-vāts». Blakus tagadējais – «Dabas aizsardzības pārvaldes Lat-gales reģionālās administrācijas Ļaudonas birojs».

Teiču dabas rezervāta simbols ir melnkakla gārgale Gavia arcti-ca, kas Latvijā ir ļoti reta ligzdotāja, jo šeit ir sugas izplatības areāla dienvidu robeža. Tām nepieciešamas plašas, cilvēku ne-traucētas, atklātas purva ainavas ar akačiem un ezeriem. Teiču purvā ik gadu ligzdo 1–3 pāri.

Foto: Julita Kluša.

Teiču purvs ir lieliska rubeņu Tetrao tetrix riesta vieta, kā arī atpūtas un barošanās vieta dzērvēm Grus grus un zosīm (gal-venokārt baltpieres Anser albifrons un sējas zosīm). Rezervāta darbinieki stāsta, ka ir naktis, kad te atpūšas vairāk nekā 1500 dzērvju un aptuveni 8000 zosu.

Ieraugi Teičus!

Lai saudzētu purva neskarto dabu, apmeklētāji rezervātu var apciemot no 1. jūnija līdz 31. oktobrim, taču – tikai Dabas aiz-sardzības pārvaldes darbinieka pavadībā. Jāpiesakās vismaz nedēļu iepriekš, zvanot uz tālruņa numuru 20021220.

Dabas aizsardzības pārvaldes darbinieka vadībā var dodies ekskursijā pa trīsarpus kilometru garo apļveida dabas taku – Sildu taku – Mētrienas pagastā. Netālu no stāvlaukuma tur at-rodas Andreja Brieža dravas namiņš, kam elektrību nodrošina saules paneļi, kas uz jumta redzami pa gabalu.

No Murmastienes var nokļūt Siksolā ar 28 metrus augstu ska-tu torni. Siksola ir ļoti neparasta vieta – tā ir viena no ciet-zemes salām purvā, kādreiz te bija vecticībnieku ciems, bet tagad apdzīvotas ir vien dažas mājas.

Jebkurā laikā var piestāt Atašienes pagasta Kristakrūgā, kur ceļa Jēkabpils–Rēzekne malā uzbūvēts skatu tornis.

Anitra Tooma

Melnkakla gārgale Gavia arctica.

28DABA


Kopš 2013. gada ir lieliska iespēja Teiču dabas rezervātu ap-skatīt no augšas – 27 metrus augstajā Kristakrūga skatu tornī var justies droši, un purvs no tā ir tālu pārredzams. Papildu prieku vasarā sagādā daudzās čurkstu ligzdas torņa pajumtē, ligzdošanas laikā var vērot arī putnu lidināšanos un mazuļu barošanu. Skatoties no augšas uz plašo, šķietami vienmuļo klajumu, pieļauju, ka daudziem varētu rasties priekšstats, ka «tur jau nekā tāda nav!». Tas labi, ka cilvēkam bez īpašas in-tereses par dabu pēc šāda skata vairs neradīsies vēlme spert kāju saudzējamā purvā, jo to, ka nekā nav, viņš būs redzējis jau tāpat. Slikti no tā viedokļa, ka var rasties neizpratne, kā-pēc tad tāds «nekas» ir jāsargā, jāsaudzē.

Teiču dabas rezervātu redzēt «no iekšas» jeb tuvumā nav tik vienkārši. Kā jau rezervāts, tas ir slēgts ar Dabas aizsardzī-bas pārvaldi nesaskaņotiem apmeklējumiem. Taču, ekskur-siju iepriekš saskaņojot, gida pavadībā var izstaigāt tūristiem paredzētās takas. Vietējiem iedzīvotājiem tiek izsniegta atļau-ja četras dienas gadā purva teritorijā lasīt dzērvenes. Tomēr dzērveņu lasīšana vai pastaigas pa speciāli ierīkotām takām nav gluži tas pats, kas brīva purva pētniecība visā tā teritorijā.

Skats uz Teiču dabas rezervātu no kristakrūga skatu torņa; labajā pusē tālumā – Liepu sala.

Julita Kluša; autores foto

TEIČU DABAS REZERVĀTAM – 35

Vienā sfagnu cinī treju krāsu un treju sugu sfagnu sūnas: iesarkanais sfagns Sphagnum rubellum, smalkais sfagns S. tenellum (dzeltenza-ļā krāsā) un Baltijas sfagns S. balticum (oranžīgais) kopā ar viršiem, melno visteni un dzērveņu lapām. Pavisam Teiču purvā sastopamas 27 sfagnu sugas (visā Latvijā – 37, tātad gandrīz 3/4 no tām!). Eiro-pā zināmas 52 sfagnu sugas, tātad Teiču dabas rezervātā aug vairāk nekā puse no visām Eiropas sfagnu sugām!

29DABA


Šajā ziņā ļoti laimējies sūnu pētniecei Baibai Bambei, kura Teiču dabas rezervātā pēta sūnas nu jau 30 gadus – kopš 1987. gada, kad viņai to ierosināja nu jau aizsaulē aizgājusī Latvijas sūnu lielākā zinātāja Austra Āboliņa. Pētniecības lai-kā Baibai bijis daudz piedzīvojumu un atklājumu. Jāņem arī vērā, ka purvs liels, bet GPS aparāti pagājušajā gadsimtā vēl netika izmantoti – nācās orientēties pēc kompasa un orien-tieriem dabā, kas klajā purvā nav nemaz tik viegli atrodami. Baiba stāsta, ka «apmaldīties arī ir gadījies. Sevišķi labi tas izdevās novembra miglainajās dienās, kad, aizmirstot paskatī-ties kompasā, reizēm nonācu gājiena sākuma vietā, jo, vācot sūnas, biju riņķojusi, nevis gājusi uz priekšu.»

Lielāko atklājumu Teiču purvā Baiba piedzīvojusi jau pētniecī-bas sākumā: «Tas bija tālajā 1988. gadā, kad sūnu jomā vēl biju pavisam «zaļa» un Austru Āboliņu pazinu kādus divus gadus. Togad ziema bija labvēlīga slēpošanai, un abi ar tēti (Līgonis Bambe – Teiču dabas rezervāta pirmais direktors – aut.) feb-ruāra sākumā devāmies uz Teiču purvu. Viņu vairāk interesēja ezeri purva dienvidu galā, bet man bija izplānots savs maršruts, kas veda pāri Teiču purvam. Pa labu sērsnu to bija iespējams paveikt. Slēpojot pamanīju granīta akmeni, kas purvā bija pār-steigums. Izrādījās, ka apakšā ir neliela minerālzemes saliņa, tāpēc akmens nav iegrimis kūdrā. Sūnu paraugi no akmens ieceļoja kabatā. Vēlāk, pastrādājot ar noteicējiem un mikro-skopu, izrādījās, ka ievākta klints andreja Andreaea rupestris, kas Latvijā tad vēl nebija zināma, kā arī ļoti retā vilnainā sar-menīte Racomitrium lanuginosum, kas tolaik bija atrasta tikai Latvijas rietumu daļā. Divas retas sūnas uz viena akmens, tur-klāt ziemā – īsta iesācējas veiksme! Abas sugas raksturo zie-meļu apgabalu un augstkalnu sūnu floru, bet pie mums līdzīgi apstākļi bija purvā.

Vēlāk gan izrādījās, ka klints andreja jau bija Austras sūnu krā-jumos, tikai gaidīja savu noteikšanas laiku.»

Sfagnu somenīte Calypogeia sphagnicola – Teiču dabas rezervātā visbiežāk sastopamā aizsargājamā suga (sastopama ~10 % no visas teritorijas). Latvijā reti sastopama, neliela, grūti ievērojama aknusū-na, kas aug purvos, pārsvarā starp sfagniem. Interesanti, ka tieši Tei-ču purvs ir pirmā vieta Latvijā, kur šī suga vispār atrasta (B. Bambe, 1988. gads). Attēla labajā pusē mērogam brūns virša zariņš ar šai sūnai līdzīgu formu un izmēriem.

Baibas darba kopsavilkums publicēts grāmatā «Sūnas Teiču dabas rezervātā» (B. Bambe, A. Āboliņa, I. Krampis; izdota 2017. gadā un pieejama LVMI «Silava»). Tajā publicētas arī visu te atrasto sūnu sugu izplatības kartes. Teiču dabas rezervātā atrastas 234 sūnu sugas (jeb 42 % no visām Latvijā zināmajām sūnu sugām), no tām 19 sugas aizsargājamas. No Latvijā aizsar-gājamām dabas teritorijām ar purviem, kam ir cik vien iespē-jams pilnīgi sugu saraksti, Teiču rezervāts ir sūnu ziņā trešais daudzveidīgākais. Vairāk sūnu sugu konstatēts vien Slīteres un Gaujas nacionālajā parkā (attiecīgi 358 un 332 sugas), taču tajos purvu īpatsvars ir būtiski mazāks – Teiču dabas rezervātā purvi aizņem pat 75 % platības! Teiču purvs ir ne tikai lielākais sūnu purvs Latvijā, tas ir arī viens no lielākajiem Baltijā.

Baiba Bambe uz akmeņiem ar vilnaino sarmenīti tām raksturīgākā vidē Islandē 2004. gadā. Latvijā šī suga ir tik reta, ka, iespējams, ne-kad te nav tikusi nofotografēta.

Augstajam purvam raksturīgas zemas priedes ar tādu kā saplacinātu vainagu. Lielā mitrumā arī ilgi augušas, vecas priedes neizaug īpaši resnas un garas, cilvēks starp tādām var justies kā milzis punduru zemē. Attēlā – Baiba Bambe starp Teiču purva priedēm.

Foto: Ilze Rēriha.

30DABA


Interesanti, ka Teiču dabas rezervātā ir pirmā un pagaidām vienīgā atradne Latvijā entomofilai (t.i., tādai, kam sporas iz-plata galvenokārt kukaiņi – dažādas mēslmušas un mēslvabo-les) sugai šaurpūslīšu mēslsūnai Splachnum sphaericum, kuru Latvijā atklājusi un noteikusi Austra Āboliņa.

Lai arī augstie purvi pārsvarā klāti ar sūnām, zemiem purva ziedaugiem un nelielām priedītēm, purvos nav garlaicīgi. Aina-vu dažādo gan teritorijas ar atklātu ūdeni, gan pacēlumi ar kārtīgiem mežiem. Staigājot pa purvu, ieskaties – purva atklā-tā ūdens daļas arī ir ar dažādu struktūru. Dažai nelielai ūdens joslai apakšā ir gana stingrs pamats, līdzīgi kā peļķei uz ceļa, tikai pats «ceļš» purvā ir sūnām un lakstaugiem klāts, tāpēc

mīksts, ne ciets. Sausākos laikapstākļos šādas «peļķes» mēdz izžūt. Purvā tās sauc par lāmām. Ir arī pastāvīgi atklāta ūdens laukumi, kam pamats nav tik stingrs kā lāmām, tas ir staigns, un šo laukumu malas ir daļēji aizaugušas un izplūdušām ro-bežām, tāpēc, ja negribi noslīkt, tiem labāk netuvojies. Tā kā pastāv reālas iespējas noslīkt, tos sauc par slīkšņām. Savukārt ūdenstilpi ar stingriem krastiem sauc par akaci. Purvos var būt arī īsti ezeri.

Šūmānu ezerā, kas tagad jau pāraudzis ar purvu, kādreiz esot atrasta arī aizsargājamā gaišdzeltenā pūslene Utricularia ochro-leuca, kas ir viena no retajām vai varbūt pat vienīgā vieta Latvijā, kur šo sugu vēl ir cerības atrast.

Man likās interesanti, ka purvā var būt arī salas. Pierasts, ka salu ieskauj ūdens, bet sala pēc būtības ir sauszemes pacē-lums virs slapjuma, un purva sala ir pacēlums purvā, sausze-me, kurā vairs nav purvam raksturīgo struktūru un augu. Pur-va salas nereti ir apaugušas ar kārtīgu mežu. Tās var būt arī

2015. gadā arī man bija tas gods kopā ar Baibu Bambi apmeklēt Tei-ču dabas rezervātu, lai iegūtu sūnu fotogrāfijas topošajai grāmatai «Sūnas Teiču dabas rezervātā». Viena no sūnu burvībām – formu daudzveidība. Ieskaties attēlos! Visos ir sūnas, bet cik dažādas! No skatu torņa to būtu grūti novērtēt. Attēlos – purvā visai bieži sasto-pamas sūnas: Nēsa somenīte Calypogeia neesiana ar vairpumpuri-ņiem, zvīņlapu kurcija Kurzia pauciflora, centriskais sfagns Sphag-num centrale ar sporogoniem, purva divzobe Dicranum undulatum un īssmailes sfagns Sphagnum fallax ar sporogoniem.

Islienas ezers; pa kreisi, tā krastā – pārejas purva augājs.

Ir dažādi purvu tipi. Lielākā daļa Teiču purva teritorijas ir augstais jeb sūnu purvs, kurā dominē sūnas, no tām savukārt – sfagni. Bet sastopami arī zāļu un pārejas purvi, kuros mazāk sfagnu, toties vai-rāk dažādu lakstaugu. Attēlā redzami tipiski zāļu un pārejas purvu augi – purva jāņeglīte Pedicularis palustris ziedos un purva vārnkāja Comarum palustre augļu stadijā pārejas purvā Islienas ezera krastā.

Teiču purvs ar slīkšņām.

Ansis Opmanis (Dabas retumu krātuve) stāsta: «Teičos kādreiz bija interesants ceļš no Odzienas muižas uz Murmastienes pusmuižu, gāja tas caur Siksalu purvā. Tas bija valsts nozīmes ceļš ar grants se-gumu (3. šķiras zemes ceļš). Pa to gan brauca tikai pavisam sausā laikā ar kādu vieglāku traktoru. 1990. gadu sākumā riteņbraucējam tas bija labs piedzīvojums – izbraukt pa šo ceļu ar velosipēdu, nevis stumt to vai nest. Purva vidū stāvēja Latvijas pagastu robežstabs, kādus citur jau sen bija nogāzuši padomju laiku vandāļi. Mētrienas un Murmastienes pagasta robeža iepretim Islienas ezeram ir arī ta-gad, vienlaikus tā ir arī Madonas un Varakļānu novada robeža, bet savulaik tā bijusi vēl nozīmīgāka – Madonas apriņķa un Rēzeknes apriņķa robeža.»

Tagad ceļa posmā uz rietumiem no Siksalas tikai zinātājs var nojaust, ka savulaik te bijis braucams ceļš. Ceļa sākums ir atjaunots ar purva laipu gājējiem, tālāk tā vairs tikai brīžiem samanāma. Par bijušo ceļu liecina vien augājs ar purvam neraksturīgiem kokiem (attēlā). Mūs-dienās uz Siksalu aizbraukt var tikai no austrumu puses.

31DABA


Platlapu cinna Cinna latifolia (graudzāle ar raksturīgām ļoti platām la-pām un nokarenu skaru) – viens no īpaši aizsargājamiem ziedaugiem Teiču dabas rezervātā. Apsekojot atradni 2016. gadā, Ansis Opmanis secinājis, ka susinātajā purva malas mežā platlapu cinna aug diez-gan lielā skaitā, bet netipiski sīka. Turpat blakus augusi arī retā un aizsargājamā trejziedu madara Galium triflorum.

Foto: Ansis Opmanis.

Zvaigžņveida kladīna Cladonia stellaris ir viens no skaistākajiem priežu mežu ķērpjiem, aug arī sausākās vietās purvos, bagātinot tos ar maigi pelēku līdz baltu krāsu. Zaru, kas kā zvaigžņu stari ir uz vi-sām pusēm, gali sarkanbrūni.

apdzīvotas. Teiču purvā apdzīvota ir Siksala un arī Mindauga sala, kur šobrīd mīt viens cilvēks. Siksalā bijis vesels ciems, kurā savulaik glābušies vecticībnieki. Kādreiz apdzīvota bijusi arī Ozolsala. Mūsdienās ekskursanti – tikai gida pavadībā! – var apskatīt Siksalu, turklāt uz salas ir arī skatu tornis.

Skatoties raksta titulbildē, grūti iedomāties, ka tajā nelielajā pacēlu-mā, kas apaudzis ar kokiem, ir liepu mežs, kurā rudenī baraviku tik daudz, ka visām nav vietas, nākas augt citai virs citas! Attēlā redza-majai Liepu salai ir arī otrs nosaukums – Melnā saleņa.

32DABA


Belovežas gārša ir mežs Polijā, kurš izpelnījies gan Polijas, gan visas Eiropas un pasaules uzmanību, jo tur nolemts cirst kokus un nolemtais aktīvi tiek arī īstenots. Attapīgākie gribē-tu aizrādīt, ka lielākā daļa meža atrodas Baltkrievijā, taču uz-manību ir izpelnījusies tieši poļu daļa, jo austrumu pusē viss ir bez pārmaiņām un baltkrieviem i prātā nenāk, ka kaut kas būtu jācērt. Esmu gana ilgi gan klātienē, gan neklātienē se-kojusi līdzi notikumu attīstībai, lai mazliet varētu paskaidrot, kas tur vispār notiek un kas Belovežas gāršā tik īpašs.

Belovežas gārša tiek uzskatīta par senāko mežu Eiropā, kas tur kopš leduslaikmeta beigām nav izcirsts. Tā ir daļēja taisnība – koki ir cirsti un arī stādīti, taču kopumā savu vietu mežs nav zaudējis, turklāt atsevišķās teritorijās valda tumsa un lieli piec-simtgadīgi koki. Kā vēsta izbijuši vai esoši bioloģijas studenti, arī viņu pasniedzēji Belovežu piemin kā bioloģiskās daudzvei-dības meku. Tik dabīgu mežu Eiropā vairs nav. Un tā ir vieta, uz kurieni cilvēki brauc skatīties, kā sumbri dzīvo savvaļā. Na-cionālajā parkā bioloģisko daudzveidību palīdz uzturēt lielais mirušās koksnes īpatsvars – 160 m³/ha, kamēr dzīvie koki ir vidēji 480 m³/ha. Šajā mežā konstatēts aptuveni 12 000 dzīv-nieku sugu, tostarp 9000 kukaiņu sugu, vairāk nekā 1000 augu sugu, to skaitā – aptuveni 200 sūnu. Bet man jumtu visvairāk nones sēņu daudzveidība – Belovežu apdzīvo aptuveni 1500 sēņu sugu! Tie vecie koki, kas no apakšas līdz augšai noauguši ar sēnēm visvisādās krāsās, – tur var tikai elst un pūst!

Identitāte un bizness cauri gadsimtiem

Poļiem Beloveža nozīmē daudz vairāk par «tikai» unikālu da-bas pieminekli. Beloveža un sumbri jau ir dziļi poļu identitātē un biznesā. Piemēram, viss Podlases (Podlaskie) reģions ir izro-tāts vienos sumbros. Katru otro kafejnīcu apsargā plastmasas sumbrs, kas varbūt nav diži gaumīgi, tomēr norāda uz to, ka bez domām par sumbriem te cilvēki pat paēst nevar. Arī mil-zīgi poļu biznesi saistās ar šo dzīvnieku un mežu. Piemēram, viena no populārākajām dāvanām citvalstniekiem ir degvīns «Žubrowka», kurā iekšā ir zālīte, kuru it kā ēdot sumbrs. Vis-maz tā vēsta leģenda (patiesība vēsta, ka viņš ēd arī visādas citādas zālītes un miziņas). Viens no populārākajiem aluti-ņiem Polijā ir «Žubr», kura pudeles un bundžas, protams, rotā sumbrs. Var šķist, ka tie ir sīkumi, bet šī ir valsts, kurā deviņi no divdesmit lielākajiem uzņēmumiem ir alkohola ra-žotāji. Tas nozīmē, ka arī šie zīmoli maksā miljonus.

Tomēr – atpakaļ pie dabas. Kamēr citur Eiropā tika aktīvi cirsti meži, lai varētu veidot pilsētas un attīstīt lauksaimniecību, Po-lijas austrumos tas nenotika, un Beloveža izdzīvoja. 16. gad-simtā šajā mežā patika medīt karalim. Parādījās pat nosacīti dabas aizsardzības likumi – ja kāds cits nogalināja sumbru, šim cilvēkam tika piespriests nāvessods. Šāda «noruna» val-stīs, kur valdīja karalis, nebija nekas īpašs. Bieži vien par ka-raļa mantas (un karalim piederēja apmēram viss) iznīcināšanu

bELoVEŽA UN CIRVjI

Elīna Kolāte;Raimonda Mežaka foto

Nozāģētās sausās egles sakrautas nebeidzamās rindās ceļa malā. koku savākšanas ekonomiskais pamatojums ir apšaubāms – daļa egļu ir inficētas ar sakņu trupi, un šādi materiāli nav paši vērtīgākie.

33DABA


draudēja nāvessods. Tagad bijušie karaļa īpašumi ir sabied-rības īpašums. Kas mūsdienās draud par sabiedrības mantas iznīcināšanu? Tas bija retorisks jautājums...

Pēc Polijas dalīšanas palēnām arī medības šeit tika atļautas. No vienas puses, tas var šķist skumji, jo zvēriņi iet bojā, bet, no otras puses, mednieki ne tikai nogalināja dzīvniekus, bet arī bija ieinteresēti rūpēties par to, lai tiktu saglabāts mežs. Gadsimtu gaitā Belovežas saimniekiem vienmēr bija sajūta, ka sumbri ir jāsargā. Katrs to darīja, kā vien mācēja. Piemēram, 19. gadsimta beigās caram (tolaik šī Polijas daļa bija Krievijas rīcībā) ienāca prātā, ka vislabākais veids, kā aizsargāt sum-brus, ir plēsēju – vilku, lūšu, lāču – izšaušana. Pēdējo gad-simtu laikā Belovežas mežs kā ekosistēma tika sargāts, jo te karalis, te cars gribēja nodrošināt sev vietu, kur medīt. Un viņi labi saprata, ka sumbri un citi dzīvnieki nedzīvos sešās eglēs. 1921. gadā atjaunotajā Polijas valstī tika pieņemts lēmums dibināt Belovežas nacionālo parku, lai aizsargātu šo ekosistē-mu. Tas tur atrodas vēl šobaltdien, vien daļa no tā ir kļuvusi par Baltkrievijas sastāvdaļu. Pirmā pasaules kara laikā sumbri Belovežā tika izšauti pa tīro. Līdz ar nacionālā parka dibināša-nu tika nolemts, ka šo zālēdāju klātbūtne te ir ļoti svarīga, un, kaut arī visā pasaulē zoodārzos bija palikuši vien daži desmiti sumbru, poļi tika pie četriem un sāka pavairošanas darbus. Iz-devās. Tiesa, Otrā pasaules kara laikā vācu militārās jomas un uzdzīves eksperts Hermanis Gērings bija nolēmis šajā mežā izveidot pasaulē lielāko medību lauku. Tomēr tobrīd aktuālajā vācu manierē lielāka vērība tika pievērsta cilvēku medībām, sevišķi – poļu un padomju partizāniem, kas slēpās mežā. Šo-brīd par to atgādina simtiem koka krustu Belovežas gāršā.

Ciršanas iemeslu meklējumi

Jo vairāk mežu iznīcināja citur Eiropā, jo vairāk uzmanības Belovežai sāka pievērst citu valstu iedzīvotāji. Tā, 1979. gadā Belovežas nacionālais parks tika iekļauts UNESCO dabas man-tojuma sarakstā. Pēc PSRS sabrukuma 1992. gadā tam pievie-nojās arī Baltkrievijas daļa, bet 2014. gadā tika nolemts tam pievienot to Belovežas meža daļu, kas nebija nacionālā par-ka teritorijā. Tieši tā – ne viss Belovežas mežs ir nacionālais parks, bet viss ir UNESCO mantojums. Tāpat arī viss mežs ir «Natura 2000» teritorija, kas nozīmē, ka pati Polija, iestājoties Eiropas Savienībā, apņēmusies aizsargāt Belovežas mežu. Arī to, kas atrodas ārpus nacionālā parka. Tomēr raksta tapšanas brīdī – septembra vidū – pārāk labi ar to nevedās, bet es ceru, ka žurnāla iznākšanas brīdī viss jau būs nokārtojies un šī in-formācija būs tik neaktuāla, ka šīs lappuses varēs lietot, lai iekurtu kamīnu.

Nacionālais parks un atsevišķi liegumi Belovežā aizņem vien 20 % teritorijas. Ārpus tā koku ciršana ir pieļauta arī pirms tam – apmēram tik, lai apmierinātu vietējo cilvēku vajadzības pēc kokmateriāliem un malkas. Un visi bija priecīgi. Tomēr pirms dažiem gadiem Polijas Vides ministrija nāca klajā ar priekšlikumu, ka koku ciršana jāpalielina trīs reizes. Oficiālais iemesls – eglēs iemeties mizgrauzis, tāpēc koki mežā mirst. Ja egles netikšot izcirstas, viss mežs ies bojā. Tā ir taisnība – šobrīd Belovežā tik tiešām dzīro mizgrauzis, kas palien zem

Vides aktīvisti kārtējo reizi dodas uz cirsmu, lai protestētu pret meža izstrādes darbiem Belovežas nacionālajā parkā.

Teorija praksē – nogabalos, kur egle augusi monokultūrā, egļu as-toņzobu mizgrauzis bojājis visas egles. Par monokultūru riskiem vi-des speciālisti bieži vien runā arī Latvijā.

DABA34


mizas un izdēj oliņas, lai jaunā paaudze varētu ieturēt stilīgu branču, ja vien tos nenogalinātu koka sula. Branča rezultātā egle iet bojā. Nezinātājs to varētu konstatēt pēc tā, ka koks nomet skujas. Raksta autore tikko ir atgriezusies no Belove-žas un var apstiprināt, ka daudzviet mežā zeme bija klāta egļu skujām, turklāt tās vēl bija zaļas, kas nozīmē, ka uzbrukums noticis nesen. Apmēram 8 % Belovežas egļu jau gājušas bojā.

Lai arī mizgrauža postījumi ir acīm redzami, zinātnieki un da-bas aizsardzības organizācijas par to nekrīt panikā. Pirmkārt, periodiska mizgraužu uzdarbošanās ir normāla parādība. Miz-grauži nav no kaut kurienes negaidīti atlidojuši, tie mežā ir visu laiku, un tad, kad egles ir gana nogurušas, kukaiņi me-tas tām virsū. Eglei, kā jau ziemeļu sugai, patīk, ja netrūkst ūdens. Taču pēdējos gadu desmitos tur kļūst aizvien sausāks un sausāks. Šeit pazeminājies gruntsūdens līmenis, un eglēm tas nepatīk. Nacionālā parka teritorijā veikts monitorings liecina, ka egļu īpatsvars samazinās. Pirms astoņiem gadiem 18 % koku nacionālajā parkā bija egles, tagad, domājams, pa-likuši vien kādi 10 %. Arī mazās eglītes nebija bieža parādība. Ļoti iespējams, mežs dabiski mainās, un cīņa pret mizgrauzi ir nevis cīņa pret šo vienu kaitēkli, bet gan cīņa ar daudz spē-cīgākām pārmaiņām.

Bet pieņemsim, ka stāsts par meža dabīgajām pārmaiņām ir tikai viena hipotēze. Pieņemsim, ka egles tiešām ir jāglābj. Pat ja tā arī būtu, to nevarētu izdarīt tā, kā tas noticis līdz šim. Pirmkārt, lai apturētu mizgrauža pārvietošanos no jau iekarotas egles, koks jānocērt un no meža jāaizvāc divu ne-dēļu laikā. Nav nekādas jēgas cīnīties par jau nokaltušu egli, kuru mizgrauži sākuši pamest. Otrkārt, nepietiek ar moza-īkas tipa ciršanu. Jāķeras klāt tā kārtīgi. Bet Belovežā tas nav iespējams, jo liegumi izvietoti dažādās meža teritorijās. Tātad no šādas ciršanas nekādas jēgas nav – mizgraužiem vienalga. To rāda arī monitoringa rezultāti, proti, teritorijā, kur cērt, un nacionālajā parkā, kur neko necērt, mizgraužu apsēsto egļu īpatsvars ir vienāds. Vienīgā atšķirība ir tā, ka ārpus nacionā-lā parka egļu ir vairāk, jo pēdējos gadu desmitos pēc katras nelielās ciršanas vietā stādītas egles. Tikmēr nacionālajā par-kā egles dabīgi aizvietojuši, piemēram, skābarži. Tā mākslīgi apsaimniekotajās teritorijās uzturēts augsts egļu īpatsvars. Tomēr arī tas, par spīti centieniem noturēt egles mežā, sama-zinās – 2012. gadā Belovežā ārpus nacionālā parka bija 34 % egļu, tagad palikuši aptuveni 20 %. Tajā pašā laikā, piemēram, Baltkrievijas Belovežas daļā egļu īpatsvars ir vien 5 %.

Ja arī divi minētie argumenti uzskatāmi par metamiem mis-kastē un mēs pieņemam, ka egles obligāti ir jācērt, nekādu kritiku neiztur fakts, ka tiek cirsti arī citi koki. Kā es to zinu? Pati redzēju! (Pati neredzēju, bet vietējie ļaudis stāstīja, ka tiek cirstas arī kailcirtes.)

Šiško ir atgriezies!

Jau pērn poļu dabas aizsardzības organizācijas un zinātnieki saprata, ka Belovežā notiek pilnīgs bezpriģels, bet vietējie lē-mumu pieņēmēji paši ir par to priecīgi. Tā kā visa Belovežas gārša ir «Natura 2000» teritorija un dalībvalsts ir apsolījusi to aizsargāt, meža aizstāvji vienojās kopīgā dziesmā un ar ofi-

ciālu sūdzību vērsās Eiropas Komisijā. To var darīt tad, kad vietējā valdība atsakās pildīt savu pienākumu aizsargāt teri-toriju, ko solījusi sargāt. Poļu dabas aizsargi jau ir «iesituši roku» sūdzību rakstīšanā. Pirms gadiem desmit Polijas Vides ministrija gribēja pieļaut ceļa būvēšanu netālu no Augustovas cauri Rospudas upes ielejai, kas arī bija «Natura 2000» terito-rija. Augustovai šo apvedceļu vajadzēja, jo tiešām nav forši būt tranzītpilsētai, kurai cauri milzīgā ātrumā traucas sma-gās mašīnas un Baltijas tūristi. Tas palielina gan trokšņa, gan gaisa piesārņojuma līmeni, nemaz nerunājot par iedzīvotāju drošību. Eiropas Komisija sūdzību pieņēma, un Polija Eiro-pas Savienības Tiesā zaudēja. Projekts, kas jau bija sākts, tika pārtraukts, tā izveidojot kontinenta dārgāko sēņošanas ceļu. Vai tas nozīmē, ka nabaga Augustovas iedzīvotājiem ir jācieš troksnis, auto izplūdes gāzes un jātop notriektiem uz šosejas, kas iet cauri pilsētai? Nē! Ļaudis padomāja mazliet vairāk un atrada iespēju apvedceļu izbūvēt citur. Dārgie lasītāji, kā jums šķiet, kas tolaik bija Polijas vides ministrs? Jā, tas pats Jans Šiško, kurš atkal ir nācis pie teikšanas un hroniski neieredz dabas aizsardzību. Domāju, ka Belovežas aizstāvji varēja ne-censties un nerakstīt tik detalizētu sūdzību. Būtu pieticis, ja viņi piezvanītu uz Eiropas Komisiju un teiktu: «Labdien! Jans Šiško ir atpakaļ.» Visiem viss būtu skaidrs.

Līdzīgi notika arī šoreiz: Belovežas lieta nonāca Eiropas Savie-nības Tiesā, Polija zaudēja, un spriedums bija skaidrs – cirša-na nekavējoties jāpārtrauc, jo aizbildinājums par mizgrauzi ir pilnīgi nesakarīgs. Bet poļu puse ES vienkārši «pasūtīja». Tas ir pirmais gadījums Eiropas Savienības vēsturē, kad spriedums netiek ņemts vērā. Skaidrs, ka ES puse īsti nesaprot, ko vis-pār darīt. Šobrīd Briselē aktīvi tiek aprēķinātas soda naudas, kas Polijai būs jāmaksā. Runa ir par miljoniem, ne par tiem sīkajiem tūkstošiem, ko var nopelnīt, pārdodot koksni, no ku-ras pārsvarā gatavo paletes. Pa to laiku Polijas puse ir pārdo-mājusi motivāciju koku ciršanai. Nu vairs nefigurē mizgrauža vārds. Tagad, izrādās, ir jācērt, jo koki apdraud cilvēku drošī-bu. Pieņemsim, ka koki tiešām krīt virsū ceļiem. Tas nozīmē, ka būtu jācērt koki, kas teorētiski varētu uzkrist virsū ceļam. Tātad attālumam līdz ceļam nevajadzētu būt lielākam par paša

Šī metāla caurule ir vides aktīvistu «ierocis». To izmanto, lai bloķētu hārvestera darbu.

DABA35


koka augstumu, jo diez vai koks pēc nokrišanas zemē vēl me-tīs kūleņus, lai uzgāztos uz ceļa. Tomēr mani personīgie vē-rojumi liecina, ka tiek cirsti aptuveni 30 metru augsti koki, kas atrodas vairāk nekā 80 metru no ceļa. Tātad pat teorētiski tie nevar uzkrist virsū nekam, kas atrodas uz ceļa. Turklāt, ja mērķis būtu pasargāt cilvēkus, koku varētu nocirst un tur arī atstāt, lai tas kļūtu par mājvietu un barības avotu dažādām būtnēm, jo diez vai koks augšāmcelsies un uzbruks garām ejošajiem cilvēkiem. Taču šie koki tiek salikti kaudzēs un ga-tavoti pārdošanai. Līdz ar to arī arguments par sabiedrības drošību pasludināms par nederīgu.

Ir cerība, ka līdz ar soda naudu aprēķināšanu Jans Šiško varētu mazliet nomierināties. Šobrīd mežu no iznīcības sargā vien ak-tīvisti, kas katru dienu iet uz mežu maisīties pa kājām smagajai meža tehnikai. Viņi brien iekšā meža teritorijās, kas ir slēgtas zāģēšanas dēļ, un fiziski traucē kaut ko izdarīt. Pārāk viegli nav. Ir bijuši gadījumi, kad aktīvisti tiek piekauti tā, ka jāguļ slimnī-cā. Un ciemošanās vietējā policijas iecirknī ir ikdiena.

Pazūd koki, pazūd nauda

Protams, no Briseles vai man no Rīgas ir viegli norādīt poļiem, kas viņiem būtu jādara un kādas koku sugas jāatstāj mežā. Primāri tomēr būtu jāraugās, ko domā Polijas sabiedrība. Ap-taujas rāda, ka šobrīd aptuveni 70 % Polijas iedzīvotāju ir pret Belovežas ciršanu. Tātad pat tie cilvēki, kuri kopumā atbalsta šā brīža konservatīvo valdību, ir pret šo valdības iniciatīvu. Se-višķs pamats skumt par notiekošo ir tieši vietējiem iedzīvotā-jiem – trešdaļa no aptuveni 2500 Belovežas ciema iedzīvotāju nodarbojas ar aptuveni 150–200 tūkstošu tūristu uzņemšanu un apkalpošanu ik gadu. Viņi vai nu saimnieko viesu mājās, strādā restorānos vai sniedz gida pakalpojumus. Tas pats at-tiecas arī uz citiem netālu esošajiem ciematiem un pilsētām. Kaut arī šobrīd izcirsta relatīvi neliela daļa meža, turklāt – ne-būt ne populārākajā tūrisma maršrutā –, jau tagad tūrisma nozare cieš zaudējumus. Uzzinājuši, ka daļa meža ir slēgta un tiek cirsta, daudzi tūristi atteikušies no plāna apciemot šo

vietu. Jā, aptuveni 150 vietējo iedzīvotāju ir nodarbināti arī mežsaimniecībā, bet tā tas bijis arī iepriekš. Šobrīd mežcirtē-ji ierodas no citiem Polijas reģioniem, lai aizvestu koksni un līdz ar to arī ienākumus prom no Podlases vojevodistes. Šim reģionam Beloveža ir ļoti svarīga – tur ir vēl šis tas, ko apska-tīt, bet pamatā cilvēki brauc uz Belovežu un pa ceļam iebrauc arī Bebžas vai Vigru nacionālajā parkā vai nobauda autentisku tartaru tatāru ciemos. Ja nebūs Belovežas, nebūs arī nekādu «pa ceļam». Un tūrismā nopelnītie nodokļi paliek reģionā uz vietas atšķirībā no kokiem, kas tiek aizvesti citur un naudu taisa citur. Podlases vojevodiste ir nabadzīgākais reģions Poli-jā, un šādi soļi nevienlīdzību tikai veicinās.

Viens no iemesliem, kāpēc Belovežu apmeklē ārzemju tūristi, ir fakts, ka tas ir UNESCO dabas mantojums. Jā, jā, ir daudz cilvēku, kas savus galamērķus izvēlas pēc dažādiem tituliem! Kuram gan ir laiks iedziļināties vairāk, ja ir iespēja apskatīties jau gatavā dabas mantojumu sarakstā? Šobrīd pastāv risks, ka, turpinot mežā ciršanu, Beloveža šo statusu un līdz ar to arī tūristus varētu zaudēt.

Normālu iemeslu Belovežas pastiprinātai ciršanai nevar at-rast, jo oficiālie ir pārāk viegli atspēkojami. Man personīgi šķiet, ka Belovežas ciršana ir vienkārša varas demonstrēša-na. Jans Šiško vēl aizvien ir izbesījies par to, ka pirms desmit gadiem viņam Eiropas Komisija iztraucēja izbūvēt apvedceļu cauri «Natura 2000». Un šoreiz cilvēkam gribas pierādīt, ka viņš te ir noteicējs un nekādi Eiropas kungi neteiks, ko drīkst un ko nedrīkst.

Šobrīd Eiropā izdzīvot ir tik viegli kā nekad. Ja labi grib, iztiku nopelnīt var, pat neizejot no mājas. Nav saplīsušos lindrakos ar plikām rokām jāķer rubeņi pusdienām un ziemā jāsalst un jāmirst badā. Bet pat senāk, kad tā bija un kad puslīdz jēdzīgi dzīves apstākļi bija vien karaļiem un viņu mīļākajām, cilvēki neiznīcināja to, ko tagad uzskatām par dabas vērtībām. Un par to, manuprāt, mums vajadzētu būt pateicīgiem. Nevis vieglu roku aizslaucīt gadsimtu gaitā veidoto tikai tāpēc, ka kādam gribas parādīt, sak, skaties, kā es māku!

Daļa Belovežas gāršas ceļmalu kļuvušas par garām sauso kokmateriālu krautuvēm, kur dabas mīļotāju kustība ir apgrūtināta. Atsevišķi pos-mi meža izstrādes laikā tiek slēgti vispār.

DABA36


Makšķernieku atstātās «dāvanas»

Latvijā makšķernieku netrūkst. Makšķerēšanas tradīcija droši vien stipri iesakņojusies no padomju laikiem, kad samērā ak-tuāla problēma bija pārtikas deficīts veikalos. Tolaik makšķe-rēšana, medības, sēņošana un ogošana, lai papildinātu veika-los pieejamo pārtikas produktu vājo sortimentu, bija iecienīti brīvā laika pavadīšanas veidi. Arī mūsdienās zivju ķeršana jop-rojām ir ļoti populāra. Rudens mēnešos lielajos Rīgas ezeros, piemēram, Juglas ezerā un Ķīšezerā, reizēm var saskaitīt pat

30 laivu ar spiningotājiem. Diemžēl šāda makšķernieku armija ūdeņos un piekrastē aiz sevis atstāj daudz dažādu sadzīves at-kritumu, to skaitā norautas un apzināti vai neapzināti izmestas makšķerauklas, āķus un vizuļus. Domājams, ka mūsu ūdeņos katru gadu nonāk tūkstošiem šādu drazu. Šie asie un izturī-gie priekšmeti ir potenciāli bīstami un turpina nogalināt vai kropļot dzīvniekus, jo īpaši ūdensputnus. Pastaigājoties ūdeņu tuvumā, samērā regulāri var atrast pamestus makšķerauklu ka-molus – tā sauktās «bārdas», kurus neapzinīgi makšķernieki iz-met turpat pie ūdeņiem. Izskalojumos var ieraudzīt arī āķus un vizuļus, bet visvairāk šādu makšķernieku «dāvanu» nācies no-ņemt no dzīviem putniem – kaijām, pīlēm un gulbjiem. Tāpēc, zinot, kādu postu šie priekšmeti var sagādāt savvaļas putniem, vienmēr cenšos tos savākt un izmest atkritumos. Atgādināšu, ka makšķerauklu sadalīšanās laiks dabā ir aptuveni 500 gadu, bet āķi un vizuļi var būt bīstami desmitiem gadu. Tāpēc aicinu atrastos makšķerauklas kamolus, ja iespējams, uzreiz savākt un izmest atkritumos vai sagriezt mazos gabaliņos, bet vizuļus un āķus atkārtoti izmantot vai sabojāt tā, lai neviens nevarētu ta-jos ieķerties, un vai nu aprakt, vai izmest atkritumos.

Regulāri braucot vērot putnus un citus savvaļas dzīv-niekus, samērā bieži var ieraudzīt slimus, ievainotus un sakropļotus nelaimīgos. Daudzos gadījumos iemesls ir dabisks – slimības, plēsēju radīti ievainojumi, meteoro-loģisko laikapstākļu dēļ gūtas traumas, bet ir gadījumi, kad vainīga ir cilvēku paviršība. Lielākoties cilvēks pat neiedomājas, kādu kaitējumu var nodarīt daudzi dabā pamesti priekšmeti, kaut vai parasts polietilēna maisiņš vai makšķerauklas gabals.

Ruslans Matrozis; autora un Edgara Smislova foto

SLEPKAVNIECISKIE ATKRITUMI

DABA37


Polietilēna maisiņi – slepkavas

Pēdējos 20 gados polietilēna maisiņu patēriņš ir pieaudzis milzīgos apmēros. Pēc izlietošanas tie nonāk vidē vai sadzī-ves atkritumu uzglabāšanas poligonos, kur paiet laiks, kamēr jauno atkritumu slāni pieblietē un apber ar zemi. Šīs vietas ap-meklē tūkstošiem putnu, kuri barojas ar izmesto pārtiku, un reizēm viens otrs putns iepiņķerējas maisiņu rokturos. Daļa putnu paši tiek vaļā no šīm lamatām, bet citi, nespējot to izda-rīt, mirst mokošā nāvē. Visbiežāk maisiņu gūstā nokļūst vidēja izmēra putni – kaijas, īpaši sudrabkaijas, reizēm vārnveidīgie putni, bet vienreiz redzēju vistu vanagu, kurš lidoja ar maisiņa «izpletni» pie kājas. Nolaižoties uz ūdens, ūdensputns, kura

kāja iepinusies maisiņā, piesmeļ to un tālāk cenšas lidot ar smagu ūdens kravu, kas ir visai problemātiski. Šādus maisiņu sagūstītus putnus, kuriem ir traucēta lidotspēja, vieglāk var noķert plēsēji, vai arī tie iet bojā, maisiņam aizķeroties zaros vai citur. Pirmās kaijas ar maisiņiem pie kājas Rīgā un tās ap-kārtnē novērotas jau 2003. gadā, bet maksimumu šī problēma sasniedza tā sauktajos treknajos gados (2006.–2008. gads), kad, pievilinot klientus, lielveikali polietilēna maisiņus deva par brīvu. Tolaik virs Daugavas Dārziņos vienlaicīgi varēja re-dzēt vairākas kaijas ar maisiņu pie kājas. Vēlāk, sākoties eko-nomiskajai krīzei, kā arī vides prasību spiesti, veikali maisiņus par velti vairs nedeva – klientam tie bija jāpērk –, daudzi tos aizvietoja ar vairākkārt izmantojamajiem auduma maisiņiem,

kaijas visai bieži ūdeņos un krastos «savāc» makšķernieku pames-tas makšķerauklas, āķus un vizuļus, dažādas zivju ķeršanai un pie-barošanai domātas ierīces. Tāpēc daudzi putni gūst dažādas trau-mas vai iet bojā, jo nespēj paši atbrīvoties no pinekļiem. Bieži talkā nāk glābšanas dienesta vīri, lai atbrīvotu kaijas, kas karājas vados vai ieķērušās dažādās konstrukcijās.

Daudz bīstamu priekšmetu atrodas zem ūdens, un tie nonāvē nir-stošos ūdensputnus. Piemēram, šis cekuldūkuris, ķerot zivis, noslīka, jo nespēja atbrīvoties no auklas, kas bija pamesta ūdensaugos. Iz-skalots Daugavas krastā Ķengaragā; 2014. gada 2. maijs.

katru gadu daudzi paugurknābja gulbji mūsu ūdenstilpēs «noķer» vizuļus, āķus un makšķerauklas. Gulbji izvairās no cilvēkiem, tādēļ palīdzēt tiem nav iespējams. kā šim, kas novērots Daugavmalā Ķen-garagā; 2008. gada 17. maijs.

Regulāri veicot paugurknābja gulbju gredzenošanu Rīgā, vidē-ji katram simtajam gulbim uz ķermeņa ir atrasta makšķernieku atstāta «dāvana». Ornitologi noķert un atbrīvot no bīstamajiem priekšmetiem var tikai piebarotus putnus, daudzos gadījumos iz-glābjot putna dzīvību. Glabāšanas operācija Velnezerā (Rīga, Mež-ciems); 2008. gada 15. oktobris.

DABA38


kas samazināja izmesto polietilēna apjomu. Taču, neskato-ties uz to, polietilēna maisiņi joprojām ir populāri, samērā lēti un lielos daudzumos nonāk vidē. Dabā šāds maisiņš sa-dalās vairāk nekā 200 gadu laikā un ilgstoši var būt bīstams arī putniem. Tāpēc, apzinoties polietilēna maisiņu negatīvo ietekmi uz putniem, pirms izmešanas ieteicams tiem pārplēst rokturus.

PET pudeles ar rūgstošiem dzērieniem

1990. gadu sākumā kā revolucionārs iepakojums – viegls, drošs, pārstrādājams un samērā lēts – arī Latvijā parādījās plastmasas pudeles (PET). Ar gadiem šāda iepakojuma patē-riņš būtiski pieaudzis, bet izlietoto pudeļu savākšana norit gausi, kaut Jelgavā uzbūvēta moderna un jaudīga pārstrādes rūpnīca. Joprojām ārkārtīgi daudz iztukšotu un neaizskrūvētu PET pudeļu tiek pamestas dabā. Jau no PET iepakojuma pirm-sākumiem entomologi ievērojuši, ka šīs pudeles darbojas kā lamatas un masveidā nogalina kukaiņus, proti, pametot mežā atvērtu pudeli ar rūgstoša dzēriena (alus, kvass u.c.) atliekām, uz smaržu atlido un pa šauro kakliņu tajā ielien visdažādākās vaboles, jo īpaši meža mēslu vaboles jeb bambāļi. Laukā tikt tās vairs neprot un nomirst. Savukārt uz trūdu smaku pudelē ielien līķvaboles, kas arī netiek ārā un pēc laika nomirst. Pats esmu redzējis vairākas šādas pudeles, kurās ir no dažiem des-mitiem līdz pat dažiem simtiem beigtu vaboļu un citu kukai-ņu. Lai mazinātu kukaiņu bojāejas gadījumus, mežā atrastās pudeles ar rūgstošajiem dzērieniem ieteicams neitralizēt – dzēriena atliekas izliet un pudeli izmest atkritumu urnā.

Paugurknābja gulbja glābšanas operācija Juglas ezerā; 2005. gada 4. aprīlis.

Skaties dabā dzīvnieka acīm

Makšķerēšanas piederumi, maisiņi un PET pudeles ir tikai daži dzīvnieku slepkavas – problēma ar plastmasas negatīvo ietekmi uz dzīvniekiem ir daudz plašāka. Tu bezbēdīgi iemet atkritumu konteinerā maisiņu ar reņģu galvām un pat neaiz-domājies, cik kārdinošs tas būs putniem un zvēriem, ja tā vāks

Ir gadījumi, kad ievainots gulbis tiek pamanīts jau par vēlu un tam vairs nav iespējams palīdzēt. Šim jaunajam gulbim ap kāju aptinu-sies makšķeraukla, pēc laika no kājas atlicis sastrutojis kauls. Pēc ne-ilga laika šis gulbis bija miris. Fotografēts Daugavā pie Ķengaraga; 2012. gada 20. marts.

DABA39


Maisiņš noķēris jaunu sudrabkaiju. karjers aiz Getliņu izgāztuves; 2014. gada 28. oktobris.

Šāda lidošana kaijai sagādā problēmas.

Palīdzēt kaijai ir grūti, jo putns cenšas aizlidot no cilvēka, ja vien mai-siņš nav iestrēdzis kādā konstrukcijā.

paliks vaļā. Apzinoties savas rīcības iespējamās negatīvās se-kas, veicot preventīvas darbības, mēs varētu mazināt apdrau-dējuma apmērus un padarīt Latvijas dabu daudz drošāku sav-vaļas dzīvniekiem. Tāpēc aicinu fotografēt un filmēt gadījumus, kad dzīvnieki ir cietuši un sapinušies dažādos atkritumos, un ar masu mediju un sociālo tīklu starpniecību saasināt cilvēku uzmanību uz šo problēmu. Bet vēl svarīgāk: ja vien iespējams, noķer sapinušos dzīvnieku un atbrīvo no pinekļiem!

Putniem, kas dzīvo kokos, piemēram, pelēkajām vārnām, maisiņi ir vēl nāvējošāki, jo tie ieķeras zaros, un putns iet bojā, pakaroties za-ros vai no bada. Dārziņi; 2003. gada 16. septembris.

Šis beigtu vaboļu lērums izbērts no vienas kolkas raga mežā atstātas PET pudeles; 2012. gads.

40DARBI


Turpinu stāstu par viduslaiku virtuves jeb ekoloģiskā dārza veidošanu un kopšanu. U-ū, atsaucieties čaklie eksperimentē-tāji un permakultūras fani! Labprāt uzzinātu, vai iepriekšējos «Vides Vēstu» numuros publicētais kādam ir noderējis un rosi-nājis šosezon veidot augstās dobes. Pagaidām man nav ziņu, ka citur Latvijā vai tuvākajās kaimiņvalstīs būtu tapis kas līdzīgs Cēsu viduslaiku pils dārzam, bet sociālie tīkli vēsta, ka piemājas dārziņos ne vienam vien tapušas pāris jaukas augstās dobītes.

Šoreiz iepazīstināšu ar darbarīkiem, seno šķirņu meklēju-miem, augu sarakstu un citiem svarīgiem sīkumiem.

Īstu vīru un sievu lietas

Mūsdienās, kad visu var dabūt veikalā, nav nepieciešams dar-barīkus gatavot pašiem vai pasūtīt kalējam. Ar vienu univer-sālu «Fiskar» lāpstu un vienkāršu kapli var padarīt daudz, taču viduslaiku dārzniekam gadu gaitā bija iekrājies daudz prāvāks dažādu rīku komplekts. Arī pienākumu bija vairāk – ne tikai rušināties pa sakņu dobēm, bet arī salabot žogus un apkopt augļu kokus. Svarīga nianse, ko apstiprina viduslaiku zīmēju-mi un hronikas: dārznieks un viņa palīgi bija vīrieši, tikai ražas vākšanā un vienkāršos darbos piedalījās sievietes.

Lūk, kādas pirms aptuveni pieciem simtiem gadu bija īstu vīru lietas: dažādu asmeņu un formu kapļi, dārza dakšas, grābeklis, sakņu cērtamais šķēps, sirpis, nazis, mazs nazītis potēšanai, āmurs, kalts, zāģis, siets, sētuve, māla «lejkan-na» jeb kapilārā laistāmierīce jauno stādiņu apliešanai, koka spaiņi un nēši, koka kubli un mucas ūdenim un mēslojuma raudzēšanai, pīti grozi augļiem, saknēm un nezālēm, klūdzi-ņu grozs ar lencēm nešanai uz muguras, redeļu trepes, dārza divriči un putnu (zvirbuļvanagu) biedējamais. Svarīgs instru-ments bija koka lāpsta ar metāla apkalumu, kādas no pagā-jušā gadsimta sākuma vēl arvien labi saglabājušās Latgalē, kur tās lietotas grāvju rakšanai. Praktiķi zina stāstīt, ka koka daļai nepielīp mālainā augsne, jo labi noslīd nost. Cēsu virtu-ves dārza rokamo instrumentu apkalums iegādāts Kārsavas dzelžu tirdziņā, bet par kātu «modelēm» kalpoja Londonas un Štrālzundes lāpstas.

Protams, viduslaiku dārznieka «dreskods» – gan toreiz, gan tagad – ir absolūti un simtprocentīgi ekoloģisks: linu krekls, vilnas bikses (dārzniecei, protams, lina vai vilnas kleita), lina apakšveļa, vamzis (tunika), apmetnis, kapuce, ādas apavi un trīspirkstu ādas cimdi, kādi, starp citu, vēl arvien tiek lietoti brīvmūrnieku rituālos.

Šogad dārzā viss kavējās, tādēļ jūlijs bija sezonas skaistākais mēnesis, kad viss zaļoja, ziedēja un nobrieda. Ne lietus, ne vējš neko nav izgāzis, un nav manāma neviena sadzeltējusi lapa.

16. GADSIMTA VIRTUVES DĀRZS.

GLUŽI PRAKTISKAS LIETAS

Līga Eglīte, Cēsu viduslaiku pils dārzniece

41DARBI


Viss sautējumam

Paldies viduslaiku māksliniekiem, kuru zīmējumos redzami vairāki dārzu modeļi, jo ierīkošana un agrotehniskie darbi laikam bijuši tik ikdienišķi, ka tiem nav veltītas rokasgrāma-tas. Vēsturnieki vāc pa drusciņai vien no hronikām, no sarak-stēm un dokumentiem, arī no zemkopju tradīcijām, kurās vēl ir saglabājušās gadsimtiem senas dabiskās saimniekoša-nas metodes.

Greznākais dārzs, parku priekštecis herber, kura pirmsākumi meklējami arābu zemēs, līdzinās paradīzei: tas apjozts ar sētu vai mūri, un tam ir divas atpūtas «telpas» – ar aromātisko veselības augu zonu, puķēm un rožu krūmiem, kā arī augļu koku zonu, kurā ir ēnaini stūrīši ar velēnu soliem, baseinu un strūklaku.

Praktiskais virtuves dārzs jeb franču potager reizē nozīmē arī ēdiena gatavošanas veidu, tātad – viss, kas nepieciešams sautējumam. Šo ideju pārņēmuši mūsdienu arhitekti, māksli-nieki un vides aktīvisti, kuri lielpilsētu ielu krustojumu malās vai pie biroju ēkām veido urban potager, ierīkojot sakņu un garšaugu dobes. Nav ziņu, cik šāds projekts ir ilglaicīgs, kurš dobes kopj un vai samērā piesārņotajā vidē tiek novākta arī raža, un kurš to apēd.

Viduslaikos pils vai klostera virtuves lielajā dārzā auga rūpīgi vākta dažādu derīgo augu kolekcija, arī jutīgie dienvidnieki, ko ziemas sezonā pārstādīja podos un ienesa telpās. Visbie-žāk veidoja tematiskās dobes: ārstniecībai, dvēselei, saimnie-cībai, pārtikai un indēm. Radniecīgos, piemēram, sīpolus, ķip-lokus un puravus, mēdza stādīt vienuviet un vairāk ievēroja augseku nekā augu saderības principu. Pākšaugus, kaņepes, sinepes, kāpostus un lielāko daļu sakņaugu audzēja tīrumos, retāk virtuves dārzā. Toties zemnieka ģimenes dārzā mazā platībā viss bija kopā – augļu koki, dārzeņi, ogulāji, ārstnie-cības un no savvaļas pārstādīti augi. Prasmīgi tika izmanto-tas arī nezāles – ko Dieviņš iesējis, ko putniņi vai vējš atnesis. Augus grupēja dobēs pēc saderības principa, lai tie viens otru pasargātu no kaitēkļiem un slimībām.

Mūsdienās pavāri nopūlas, meklējot savdabīgas garšas, ek-sperimentējot ar maz zināmiem savvaļas vai kultūraugiem, taču viss jaunais ir labi aizmirsts senais. Angļu vēsturnieks Džons Hūpers Hārvejs izveidojis Viduseiropas viduslaiku dārza «zaļo iemītnieku» sarakstu pēc to pielietojuma pārtikā un sadzīvē. Šādi varam uzzināt gan par ēšanas paradumiem, gan daudzveidīgiem, neparastiem un noteikti veselīgiem produktu salikumiem, kas derēja gan ikdienā, gan gavēņa laikā un svētkos.

Ārstniecības gurķene.

Dārza ķerra. Eksperimentāls atdarinājums.

Lietus ūdens mucas laistīšanai.

kruzuļainajā mētrā augusta nedaudzajās saulainajās dienās bija kameņu un tauriņu saiets.

42DARBI


Piemēram, sautējumam der: biete, kāposts, redīss, burkāns, rācenis, puravs, sīpols, fenhelis, koriandrs, dille, piparmētra, gurķumētra, baldriāns, pienene, spināts, laksis, kārvele, nāt-re, vijolīte, dadzis, pātaine, salāts un citi – līdz pat 20 dažādu piedevu.

Mērcei: piparmētra, pētersīlis, ķiploks, laksis, vijolīte, skābene.

Salātiem: fenhelis, pienene, piparmētra, nātre, pētersīlis, plauk-šķene (cāļuzāle), vijolīte, krese. Vēl ir destilējamo, vīnā vārāmo, aromātu pastiprināmo augu saraksts un atsevišķa sadaļa «Pā-rējie virtuves dārza augi», kas vajadzīgi, bet kurus autors nav iekļāvis kādā grupā: lupstājs, anīss, gurķis, dižzirdzene, baltā magone, pupumētra, selerija, rutks, melnās sinepes, baltās sinepes, maurloks, pastinaks, cigoriņš, sējas kaņepe, diev-kociņš, timiāns, ķimene, pūķgalve, mātere, apinis, asinszāle, gaiļbiksīte, ābele, sarkanā jāņoga un upene.

Kur ņemt senās šķirnes?

Tas nu ir skaidrs, ka tīru 14.–16. gadsimta šķirni ar atbilstošu izskatu un augšanas paradumiem neatrast. Laiki mainās, sēklu tirgotāji un stādu audzētāji piedāvā «dizainētus» 21. gadsimta modei atbilstošus augus neierastās krāsās un formās.

Par senajām šķirnēm vaicāju savai vārdamāsai Līgai Lepsei, kura ir Agroresursu un ekonomikas institūta vadošā pētniece, bet viņa tik’ nosmaidīja: «Par vecām mēs saucam tās, kuras audzēja pirms gadiem trīsdesmit…» Tās visas taču es un mani vienaudži ir redzējuši vecmāmiņu dārzos!

Tik tiešām – senās, izturīgās un klimatam sen piemērojušās šķirnes var atrast gan pašu, gan radu, kaimiņu un ekoskolu dārzos, arī Salaspils Nacionālā botāniskā dārza stādu tirdzi-ņos. Iesaku apciemot Ikšķiles Brīvo skolu, kur Sandra Stabin-ge izveidojusi Sēklu bibliotēku. Protams, stādus var atrast arī tirgū un iegādāties, piemēram, dārzos no sēklām ieaudzēto laksi jeb mežloku, kas savvaļā ir saudzējamā statusā.

Retumus var meklēt interneta veikalos, ielūkojoties sadaļā «Mantojuma» vai «Lolojuma» sēklas (heirloom/heritage seeds).

Senajā dārzā labi iederēsies vairāki augi, kas biežāk sastopa-mi savvaļā, bijušajās mājvietās vai pat Livonijas perioda ēku drupu tuvumā. Saudzīgi, neizpostot audzi, var ievākt sēklas vai izrakt raudeni, apini, dažādas mētras, māteri, baldriānu, mārrutku, zilgano kazeni, melno cūceni, aveni, meža zemeni, pļavas skābeni, asinszāli, cigoriņu un gurķeni.

Augi – labie kaimiņi

16. gadsimta dārzniekam nebija ne jausmas par zili baltiem pulverīšiem un rozā graudiņiem, kas palīdz cīnīties ar lapu grauzējiem, puvi, miltrasu un citām kaitēm. Blakus kultūr-augiem tika stādīti bioloģiskie sargi un aromātiskie palīgi – baziliks, dille, izops, ķiploks, kliņģerīte, koriandrs, kuri veica slimību un kaitēkļu atbaidītāju funkcijas.

Pārbaudot šo ideju praksē, ne vienmēr izdodas apmānīt dažā-das augu sērgas un kukaiņus. Cēsu pils dārzā vairākums augu tiek dobēs stādīti pēc bioloģisko sargu un draugu principa. Jau divas sezonas vislabāk darbojas kompānija, kurā pamīšus aug kāposti, salvija, pupumētra un pupas.

Kliņģerīšu nekad nav par daudz! Tās ne tikai grezno dārzu, bet

Cēsu viduslaiku pils dārzs 17. maijā. Viss vēl tikai lēnām mostas...

Cēsu viduslaiku pils dārzs 8. jūnijā. Iestādīti Himalaju gurķīši.

Cēsu viduslaiku pils dārzs 17. jūlijā. Zaļuma pārpilnība. Visas dobes labākajā «parādes» izskatā.

43DARBI


arī der kaimiņos pupām, zirņiem un kāpostiem. Kliņģerītes ielabo augsni (rudenī lakstus sakapā un ierok dobē), pievilina apputeksnētājus, atbaida sakņu nematodi, taču pašas diemžēl cieš no miltrasas – jau augustā to laksti izskatās nepievilcīgi. Ir lasīta sena atziņa, ka sīpoli un ķiploki atbaida burkānu mu-šas un laputis, novērš pelēko pelējumu, miltrasu, tos var stā-dīt blakus daudziem dārzeņiem. Tomēr šī teorija (piemēram, viena dobe – sīpoli, otra dobe – burkāni un tā tālāk) darbojas sausā un saulainā vasarā, bet ne 2017. gada dīvainajā slapjajā klimatā. Burkāniem nekas, bet sīpoli saslima ar lakstu puvi.

Labo kaimiņu piemērs. Salvija sargā kāpostus no kaitēkļiem.

Saka, ka mazā ņiprā pupumētra (čābers) atbaida laputis. Prak-sē pierādījās, ka uz lauka jeb zirgu pupām šo sīko kaitēkļu tomēr bija gana daudz, taču aiz bailēm tie tupēja tikai pupu galotnēs un nenodarīja nekādu skādi.

Aromātiskās salvijas uzdevums bija atbaidīt kāpostu kaitēk-ļus, veidojot pamīšus rindas. Papildu aizsardzībai mazajiem stādiņiem apkārt tika sabērts valnītis ar samaltiem pērnā gada salvijas kātiņiem (lapas izmantotas tējai un garšvielām, kātiņi palika pāri), tomēr kāposti bija tik vilinoši, ka balteņi oliņas sadēja. Labi noderēja apkaisīšana ar svaigi kapātām salvijas lapām, aizbaidot kaitēkļus vismaz uz nedēļu.

Lai gan apmeklētāji pils dārzā bieži vien netic, ka te tiek saim-niekots bez ķimikālijām un pat iesaka vakaros, kad neviens neredz, «palaistīt ar kokakolu», trijās sezonās izdevies izdzī-vot ar nātru, baldriāna, ķiploku un strutenes lakstu raudzēju-miem, kā arī pelniem, pelnu sārmu un kvēpiem.

Svarīga piezīme! Savulaik dārzniekam labi noderēja astrono-ma, astrologa un dabas vērotāja iemaņas. Mūsdienās iesaku izmantot kalendārus, ko esmu pārbaudījusi praksē:

1) SIA «Mikot» «Sējas kalendārs»; 2) žurnāla «Ievas Dārzs» Sējas kalendārs;3) tomātu audzētāju Bražūnu sējas/stādīšanas kalendārs.

Nākamajā jeb nobeiguma sērijā – par dārza augu neparasta-jām biogrāfijām, raksturiem un cilvēkiem.

Ražas pārbaude augustā.

Pirmie ‘Petrovski’ rāceņi jūlijā.

Cēsu pils viduslaiku dārzniece meklē kolēģi nākamajai sezonai no 1. maija līdz 30. septembrim.

No virtuves dārza katlā. Šefpavārs – Cēsu viduslaiku pils kompleksa vadītājs Gundars kalniņš – un viņa čaklās palīdzes.

linās arī ražošanas jaudas, un vairs nav izdevīgi katrā pilsētā 365 dienas gadā visu diennakti darbināt šādas rūpnīcas, kur stikla masu kausē vairāk nekā 1500 grādu karstumā. Stikla pārstrāde ir labi attīstīta Lietuvā – Kauņā un Panevēžā. Tas nav tālu, tādēļ Latvijā sašķirotais stikls tiek vests uz rūpnīcām šajā mūsu kaimiņvalstī, jo, piemēram, Kauņas rūpnīcas jauda pēc modernizācijas ir 80 tūkstoši tonnu gadā. Savukārt lietuviešu PET pudeles nonāk pārstrādei Latvijā. Labāk darbināt vienu lielu rūpnīcu, nevis katram pa vienai nerentablai mazai rūpnī-ciņai. Igaunijā stiklu pārstrādā rūpnīcā Jarvakandi.

Sadzīves atkritumu noglabāšana būs dārga

Iedzīvotājiem jāsaprot, ka sadzīves atkritumu noglabāšana kļūs aizvien dārgāka un tarifi pieaugs. Atgādināšu, ka kubik-metrs stikla sver 300–400 kilogramu. Katra sadzīves atkritu-mu konteinerā izmestā stikla pudele padara to smagāku, tādēļ dārgāk ir jāmaksā par izvešanu un noglabāšanu poligonā. Jo mazāk stikla, jo vieglāki atkritumi – loģiski, ka arī jāmaksā ir mazāk. Pagaidām gan maksa par nešķirotu sadzīves atkritumu noglabāšanu ir tik neliela, ka tikai retais zina, cik par to maksā mēnesī. Bet tad, kad aizbrauc uz Eiropu, bieži nākas saskar-ties ar to, ka viesu mājā vai viesnīcā tūristus stingri instruē, kā šķirot iepakojumu. Un tad izrādās, ka vismaz 70 procentu no visa, ko izmetam, var sašķirot un otrreizēji pārstrādāt.

Šķirot ir vienkārši

Bieži vien cilvēki baidās no pārmaiņām un taisnojas, ka ne-šķiro, jo ir maza virtuve. Bet ir taču vienalga, vai visas drazas tiek liktas vienā lielā tvertne vai trīs mazākās: viena – nešķiro-tiem atkritumiem, otra – vieglajam iepakojumam (plastmasa, metāls, kartons un papīrs), un tām blakus saliek stikla taru. Ideāli, ja atsevišķi tiek krāti pūstošie atkritumi un ik pārdienu izbērti kompostā. Šķirošanas tehnoloģijas pēdējos gados ir modernizētas, un gan Getliņos, gan Grobiņā ir uzbūvētas mo-dernas pāršķirošanas rūpnīcas, tāpēc svarīgi no atkritumiem atšķirot stiklu, bet pavisam ideāli būtu, ja sadzīves atkritumos nenonāktu pūstošie jeb bioloģiskie atkritumi, jo tie sabojā visu. Ja par ieradumu kļūtu kompostēšana, kā arī stikla un vieglā iepakojuma atšķirošana, ikviens varētu samazināt pa-rastajā sadzīves atkritumu konteinerā izmetamo daļu ne tikai par 70, bet pat līdz 90 procentiem.

Tiem, kuri atrunājas, ka nav vietas šķirotajiem atkritumiem, vēlos teikt: ja cilvēks kaut ko grib, viņš vienmēr atrod iespēju, kā to īstenot. Jo, piemēram, kuram gan neatrodas vieta aiz-vien lielākam televizoram vai ledusskapim?

Katru gadu Latvijā pārdod aptuveni 50 tūkstošus tonnu stikla iepakojuma, un tas ir ne tikai vērtīgs, bet arī mūžīgs mate-riāls. Stikls dabā nesadalās, taču pārkausēt to var neierobe-žoti daudz reižu. Ja iemetam pudeli vai burku sadzīves atkri-tumiem paredzētā konteinerā vai izmetam dabā, poligonā, ezerā vai mežā tas atradīsies mūžīgi. Tas būtu ļoti bezjēdzīgs stikla izstrādājuma mūža noslēgums, un arheologi, kas pēc tūkstoš gadiem izrakumos pētītu mūsu dzīvesveidu, neko labu par mums nedomātu. Pavisam cita jēga stiklam ir tad, ja to iemet šķirošanas konteinerā. Atkritumu apsaimniekotājs šo izejmateriālu pārdod kādai no stikla pārkausēšanas rūpnīcām, kas ar lauskām var aizvietot 30–40 % dabas resursu – smiltis un sodu –, kā arī ietaupīt 20–30 % ūdens un fosilos resursus, kas jātērē, lai masu izkausētu. Līdz ar to ietaupās ne tikai darbs un materiāli, bet arī stikla taras izmaksas ir mazākas, kas ļauj sulas pudeli vai zaļo zirnīšu burciņu pārdot lētāk.

Kāpēc stiklu nepārstrādā Latvijā?

Savulaik Latvijā bija pat vairākas stikla pārkausēšanas rūpnī-cas: Rīgā, Narvas ielā, pārkausēja logu stiklu, bet Grīziņkalnā un Daugavgrīvas ielā bija stikla taras pārstrādes rūpnīcas. Bet laiki mainās, izejvielu un energoresursu cenas pieaug, palie-

44DARBI


STIKLS IR VĒRTĪGA IZEJVIELA

Kaspars Zakulis, Latvijas Zaļā punkta direktors

ATKRITUMU SADALĪŠANĀS LAIKS DABISKĀ VIDĒ

DABĀ IZMESTIE ATKRITUMI:

Var radīt traumas, savainojumus

Piesārņo augsni un gruntsūdeņus

Kaitē ekosistēmai un tās iemītniekiem

Sabojā ainavu un zemsedzi

AVOTI: Latvijas Valsts meži, Talkas.lv, Latvijas Zaļais punkts, Valsts Statistikas pārvaldewww.des.nh.gov

Papīra salvetes: 2 – 4 NEDĒĻAS

Ābola serde: 2 MĒNEŠI

Kokvilnas apģērbs: 1 - 5 MĒNEŠI

Karsto dzērienu krūzīte: 5 GADI

Kartona dzērienu iepakojums: 5 GADI

Cigaretes �ltrs: 1 - 12 GADI

Plastmasas maisiņš: 10 - 20 GADI

Metāla bundža: 80 - 100 GADI

Baterijas: 100 GADI

Riepa: 150 GADI

Makšķeraukla: 600 GADI

Plastmasas pudele: AP 500 GADI

Autiņbiksītes: 500 - 800 GADI

Stikla pudele: DABĀ NESADALĀS

> 1 gads >10 gadi >100 gadi

46DARBI


Man patīk šūt. Jaunībā šuvu sev drēbes. Iedvesmas brīžos arī tagad rokas niez kaut ko uzšūt, un linu audums tautiskiem krekliem ģimenei jau nopirkts. Bet – kā lai atrodu labāko, sev piemērotāko šujmašīnu, nepārmaksājot, bet ievērojot aprites ekonomikas principus? Šujmašīna sver aptuveni desmit ki-logramu, tās saražošanai tiek patērēti resursi un piesārņota vide. Vai varu šo ietekmi samazināt?

Aprites ekonomikas pirmais līmenis: kvalitāte un darbmūžs; otrreizējā pārstrāde

Ja es nedomājot ieietu veikalā, droši vien nopirktu zināma nosaukuma šujmašīnu – to, ko dabūju mantojumā no vecmā-miņas, – «Singer». Tomēr, veicot priekšizpēti, tā, izrādās, ne-maz nav labākā izvēle. Veikalos ir desmitiem dažādu ražotāju dažādu modeļu šujmašīnu, un to cenas ir visdažādākās. Vai pirkt lētāko, kas maksā 90 eiro un atbilst manām vajadzībām (padsmit dūrienu veidu, labs ātrums), vai trīsreiz dārgāko? Ievēroju, ka lētākajai ir ne tikai mazliet mazāk tehnisko iespēju, bet arī krietni īsāks garantijas termiņš – obligātie divi gadi (pirkuma kvīts jāsaglabā). To es noteikti neizvēlētos, jo kāds

aprēķinājis, ka, piemēram, veļasmašīnām lētums ir tikai šķie-tams – pēc obligātā garantijas laika tās salūst un jāsāk remon-tēt. Dārgākas mašīnas kalpo ilgāk, patērē mazāk enerģijas un ūdens, tāpēc viena veļas mazgāšanas reize ar dārgāko mašīnu sanāk pat divreiz lētāka, rēķinot mazgāšanas reizes pret iegā-des un uzturēšanas izmaksām. Šādus aprēķinus šujmašīnām neatrodu, bet kāpēc lai tām nevarētu būt līdzīga pieeja? Ilgāks darba mūžs ir viens no aprites ekonomikas pamatprincipiem, jo, rēķinot ieguldītos resursus pret kalpošanas laiku, ilgāks kal-pošanas laiks nozīmē mazāk resursu jaunas lietas radīšanai.

Dārgākām šujmašīnām garantijas laiks ir trīs gadi, bet īpaši mani uzrunā šujmašīna, kas maksā 180 eiro un kurai garan-tijas laiks ir pieci gadi, ja slēdz apkopes līgumu (10 eiro pus-gadā). Tā tad būtu mana izvēle. Ir vērts pirkt šujmašīnu, kuras ražotājam, kā šai, ir pārstāvis Latvijā – palīdzēs un konsultēs problēmu gadījumos, būs pieejamas rezerves daļas.

Lai gan elektrības patēriņš šujmašīnām ir līdzīgs, atšķiras to lampiņas: ir mašīnas ar kvēlspuldzi, ir mašīnas ar daudz eko-nomiskāko LED spuldzīti.

Vai aprites ekonomika ir kaut kas tāds, kas attiecas tikai uz valsti un uzņēmumiem? izrādās, nē.

Tā sākas ar ikvienu no mums, tādēļ – varbūt sākam ar sevi?

Piemēram, kā iegādāties šujmašīnu?

Jana Simanovska

TRīS REIZES APDoMĀ,

VAI VAjAG

47DARBI


Dārgākajām šujmašīnām komplektā ir arī pārvalks, kas palīdz tās labāk uzglabāt.

Izmeklējos pamatīgi, bet informāciju, ka šujmašīnas ražotu no otrreizēji pārstrādātām izejvielām, neatradu. Iespējams, tā dara, tikai pircēji pagaidām nav izrādījuši interesi par to.

Kad šujmašīna savu mūžu nokalpos, es vai mani bērni to varēs nodot kā elektriskos atkritumus otrreizējai pārstrādei. Bet tik ātri tas nebūs, jo pie «apslimušas» mašīnas varu izsaukt meis-taru, kas maksā 20–30 eiro. Varu aiznest to arī uz «Zero waste» akadēmiju un iemācīties pati novērst vienkāršākās vainas.

Aprites ekonomikas otrais līmenis: atkārtota izmantošana

Labu lietotu šujmašīnu nopirkt ar sludinājuma palīdzību var uz pusi lētāk nekā pirkt jaunu. BET – ir divi «bet», kas mani attur. Pirmkārt, es nezinu, kā iepriekšējais lietotājs ir ar to strādājis, cik uzmanīgs bijis pret mašīnu, iespējams, šujmašī-na ir zagta. Otrkārt, pērkot «no rokas», nesaņemšu nekādu ga-rantiju. Tomēr var atrast arī mazlietotu šujmašīnu veikaliņus. Tas būtu drošāk.

Bet, ja kāds man pazīstams cilvēks tirgo savu lietoto šujmašī-nu, kāpēc ne? It īpaši, ja es zinātu, ka šis cilvēks ir rūpīgs un pret lietām saudzīgs.

Ir lietoto preču veikali, piemēram, «Skandināvs» Talsos, kur par pārdesmit eiro var nopirkt pirms gadiem 30 ražotas šuj-mašīnas. Tās ir ļoti smagas, kas nozīmē, ka detaļas ir no metā-la. Tās kalpo kā apliecinājums tam, ka savulaik ražotās šujma-šīnas ir teju mūžīgas, un to vienīgā vaina – nav tik modernas un daudzfunkcionālas, droši vien tāpēc izmestas.

Aprites ekonomikas trešais līmenis: īrēšana un dalīšanās

Ja esmu tā sauktā svētdienas šuvēja, varbūt man mašīnu ne-maz nevajag pirkt? Izrādās, labu labo šujmašīnu var arī no-māt, un tas maksā 5 eiro dienā. Pirkt atmaksājas vien tad, ja piecu gadu laikā ar šūšanu nodarbošos vismaz 50 dienu (ja neskaita apkopes izmakas). Ja gadā šūšu mazāk par desmit dienām, izdevīgāk ir to nomāt.

Vēl viena iespēja: vairākas draudzenes kopā nopērkam šujma-šīnu un dalāmies. Vai arī es aizņemos. Varbūt sociālajos tīk-los varu izveidot kādu svētdienas šuvēju grupu? Lai dalītos, nāksies vairāk plānot un vienoties. Piemēram, kā saplānot un vienoties, lai nav tā, ka visas reizē cierējam uz vienu nedēļas nogali? Kā uzturēt? Kura maksā par remontu?

Kad par šo tēmu – iespēju aizdot kādam savu šujmašīnu – runāju ar draudzeni rokdarbnieci, viņa tik nogrudzināja: «Es no šādas domas ciestu! Nespēju iedomāties, ka manu instru-mentu lauzīs kāds cits!» Mēs ļoti pieķeramies lietām, un tad mums ir bail dalīties. Nav arī pārliecības, ka tas, kurš aizņē-mies, izturēsies pret mašīnu saudzīgi un atdos neapskādētu. Tā ka – mums ir kur augt!

Aprites ekonomikas ceturtais līmenis: varbūt iztikt bez?

Linu krekliem es varu izvēlēties autentisku etnogrāfisko šu-vumu – sašūt pati ar rokām un iztikt bez mašīnas. Kā nekā šujmašīnu izgudroja tikai 19. gadsimta vidū. Es varu drēbi kā-dam atdāvināt un tā vietā adīt zeķes. Vai iedot audumu kreklu šūšanas pratējai un lūgt, lai uzšuj man kreklu, solot par to noadīt viņai etnogrāfiskas zeķes. Diez vai es tā darīšu šoreiz, bet – vienmēr ir labi apdomāt, vai tiešām man vajag šo mantu. Vēl ļaunāk ir šujmašīnu nopirkt un saprast, ka kreklu šūšanai tomēr nav nedz laika, nedz prasmju.

Pirkt kvalitatīvu, ilgmūžīgu, labi uzturēt, remontēt,

nodot pārstrādei

Iegādaties lietotu,labi uzturēt, remontēt,

nodot pārstrādei

Īrēt vaidalīties

IztiktBEZ

Maisiņi augļiem un dārzeņiem

Lai varētu atteikties no plānajiem polietilēna maisiņiem, iesaku sašūt caurspīdīgus maisiņus no tilla aizkariem. Tos var vai nu nopirkt lietoto preču veikalos, vai arī izmantot aizkarus, kas citam kļuvuši lieki. kasieris labi varēs redzēt, kas maisiņā, augļi neripos pa visu slīdošo lenti, un pie viena tu mazināsi postu, kas rodas no dabā nokļuvušiem plastmasas maisiņiem, kuros var sapīties putni.

1. Sagriez aizkarus nākamo maisiņu lielumā, lai efektīvi iz-mantotu audumu.

2. Atšuj augšējo malu tā, lai tur varētu ievērt aukliņu aiz-vilkšanai.

3. Nošuj sānu vīli un apakšējo galu.

48DARBI


Priekšauts no biksēm

Tik daudz uzslavu kā par bikšpriekšautu sen neesmu dzir-dējusi. Priekšauta lietošana ir ļoti zaļa padarīšana: pirmkārt, netiek notraipītas drēbes, tāpēc tās nav lieki jāmazgā ar spē-cīgiem veļas mazgāšanas līdzekļiem, jo tauku traipus ir grūti izmazgāt, otrkārt, tiek dota otrā dzīve džinsenēm vai citām labām biksēm, kuru vienīgā vaina – sarāvušās saimnieka ēdelī-bas dēļ vai izdilusi kājstarpe un saplēsti ceļgali.

DOD AUDUMIEM OTRO MŪŽU!Anitra Tooma

Jaunu šujmašīnu «Elna» es nopirku pirms gadiem desmit. At-zīstu, ka krietnu laiku ar to šuvu reti, bet tagad, kad esmu aizrāvusies ar nevajadzīgu drēbju pāršūšanu noderīgās lie-tās, šujmašīnīti darbinu vismaz pāris nedēļas nogales mē-nesī. Esmu pati iemācījusies veikt tai apkopi, šuju no vilnas

džemperiem cepures, no vīriešu krekliem – spilvendrānas, no to piedurknēm – aromātisko augu spilventiņus. Visas pogas izgriežu un saberu kastītē nenoskārstai vajadzībai. Nevienu drēbes gabalu nedodu prom, bet nolieku pāršūšanai. Mācos aust, lai to, ko nepāršuvu, izaustu paklājos.

1. Pārgriež stakles vīli, sākot no priekšas aizdares līdz mugur-puses vidum.

2. Pārgriež staras pa iekšpuses vīli.

3. Nogriež staras priekšauta garumā, t.i., nedaudz virs ceļgaliem.

5. Nogriež lieko audumu, apmetina vīli, lai neirst.

6. No staras gala izgriež priekšauta augšdaļu, atšuj sānu vīles, lai neirst.

7. Piešuj augšdaļu bikšu jostasvietai. Iesaku izlaist dūrienus virs jostas cilpiņām, lai nesalauztu adatu.

8. Atšuj vaļējās vīles.

9. Piešuj kakla lenci. Es izmantoju apnikušas kaklasaites vai ieplīsušas zīda blūzes piedurkni.

10. Priekšautu aiztaisa ar bikšu pogu, ja nākamais saimnieks tievāks par iepriekšējo, vai pogcaurumā iesien gumijas cilpu, ko aizķer aiz pogas.

4. Saliek bikšu mugurdaļas vīli kopā, novelk taisnu līniju un nošuj to kā priekšauta vidusdaļu.

49DARBI


Žakete pārtop tautiskā jaciņā

Tā kā gatavoju tautastērpu, nolēmu pamēģināt pagatavot ja-ciņu, kas līdzīga etnogrāfiskajai. Pirms gadiem simt un senāk apģērbu pāršūšana bija ierasta lieta – kāpēc lai tas būtu ap-lam mūsdienās? Vispirms lietoto preču veikalā vai savā skapī jāatrod zila, zaļa, melna vai tumšsarkana žakete no kokvilnas samta, lina vai vilnas vadmalas. Ideāli, ja žaketei ir uzšūtās kabatas, jo iešūtās kabatas ierobežo garuma variācijas. Iesaku pirms tam bibliotēkā aplūkot etnogrāfisko tautastērpu faso-nus un pārfotografēt jaciņu piegrieztnes, lai zinātu, kā šuj vo-lāniņus un austiņas, cik dziļu veido kakla izgriezumu.

1. Vispirms iezīmē jostas vietu un nolemj, cik gara būs jaciņa.

2. Nogriež žaketes apakšmalu.

3. Lai jaciņa izskatītos pēc 19. gadsimta modes, aizmugurē izveido lokveida iešuves, bet priekšā – pāris taisnu iešuvju zem krūtīm.

4. No nogrieztās apakšmalas pagatavo t.s. austiņas, volāni-ņus vai faltējumu, ko piešuj aizmugurē. Austiņas oderē ar kontrastainas krāsas audumu, piemēram, zaļai jaciņai sarkani oderētas austiņas.

5. Apdarina apakšmalu.

6. Izgriež lielāku kakla izgriezumu, apdarina malas.

7. Atrod pogu kastītē 6, 10 vai 12 metāla pogas, kas apliecina turīgumu, un piešuj. Izveido nepieciešamos pogcaurumus. Ja nav spožu pogu, aizdarei var izmantot melnus, lielus āķus.

8. Ja nepatīk sintētiskā odere, jaciņas oderi var šūt no rūtaina linu krekla vai vienkrāsaina, nebalināta palaga.

Etnogrāfiskā krekla šūšanai esmu nolikusi vairākus ar rokām austus lina palagus. Tādus var atrast gan lietoto apģērbu vei-kalos, gan vecu cilvēku skapjos. Īsta, unikāla manta!

50GRĀMATU APSKATS


Laiku pa laikam zinātnieki attopas, ka senajās teikās un pa-sakās rodams kāds patiesības grauds. Varbūt tas attiecas arī uz latviešu teiku, kas vēsta, ka sensenos laikos koki runājuši gluži tāpat kā cilvēki, taču tas apgrūtinājis meža darbus. Proti, cirtējam tuvojoties, koks sācis tik žēli lūgties, lai viņu necērt, ka pat akmens sirds vietā kļūtu mīksts. Viens koks žēlojies, ka ir pārāk vecs, ar trupu vidu, un sūtījis pie jauna un līka, no kura vienalga nekāda labuma neesot. Līkais sūtījis tālāk pie taisnā, bet tas lūdzies, lai vēl necērtot – paaugšoties un būšot labs lietas koks. Reiz kāds saimnieks, kura sievai piedzimis bērniņš, devies pie Dieva sūdzēties: sak’, tā un tā, bērns salst, malku nevar dabūt. Kopš tā laika Dievs aizliedzis kokiem ru-nāt, un cilvēki varējuši cirst, cik uziet. Tā tas turpinās līdz pat mūsu dienām.

Veco koku nezināmo dzīvi pētījis vācietis Pēters Vollebens (Peter Wohlleben, dz. 1964.). Viņš ilgus gadus nostrādājis par mežzini, bet tagad gādā par videi draudzīgu mežsaimniecību Reinzemes-Pfalcas federālajā zemē Vācijas rietumos. Pētera Vollebena grāmata «Koku slepenā dzīve» (Das Geheime der Bäume, 2015) Vācijā kļuvusi par bestselleru un tulkota vairā-kās valodās – droši vien tajās, kurās runājošajiem cilvēkiem pret mežu un vecajiem kokiem ir cieņas pilna attieksme. Pats autors smaidot saka: «Kokos cilvēki saredz tikai skābekļa donorus, pavēni, ūdens attīrītājus un koksnes ražotājus, bet reti kurš aizdomājas, ka tie ir lielas, gudras radības. Cilvēki ir pamanījušies nokļūt uz Mēness, bet nav aizdomājušies par to, ka koki sazinās.» Cerot uz šīs grāmatas iztulkošanu un izdoša-nu latviski, vēlos ar to iepazīstināt tuvāk.

KOKU SLEPENĀ DZĪVE

Anna Žīgure

Pēters Vollebens.

51GRĀMATU APSKATS


Nodzīvot līdz vecumam

Ar dažādu piemēru palīdzību Vollebens stāsta, cik būtiska nozīme ir kokiem, lai uz planētas varētu izdzīvot cilvēki. Kā zināms, koki un citi zaļie augi ražo skābekli, un, ja to sāks trūkt, vairāk nekā septiņiem miljardiem cilvēku pietrūks gai-sa. Cilvēkiem ir grūti izprast kokus, raksta Vollebens, jo tie aug bezgala lēni. Koka bērnība un jaunības laiks ir desmit reižu ilgāks nekā cilvēkam, un viss tā mūžs ir vismaz piecu cilvēka dzīvju ilgumā, jo koks var dzīvot gadu simteņiem ilgi. Salīdzinot koka un cilvēka dzīvi, pieredzējušais mežzinis at-zīst, ka 120 gadus vecs koks tikai pārsniedzis skolas vecumu. Lielie koki sākuši savi dzīvi ilgi pirms mūsu dzimšanas, un, ja tiks ļauts, tie nogāzīsies un satrupēs gadsimtus pēc mums. Pateicoties mūsu možajiem prātiem – Imantam Ziedonim, Guntim Eniņam un viņu sekotājiem –, daudzi vecie koki izglābušies no nāves sprieduma. Daudz kas mainījies, salī-dzinot ar kolhozu laikiem, kad, veicot meliorācijas darbus, ar kokiem izrēķinājās, tos vienkārši uzspridzinot. Mūsdienu Latvijā vecos kokus apdraud cilvēku tieksme pēc ātriem ienā-kumiem un mežizstrāde kailcirtēs.

Koku valoda

Kā koki sazinās? Tas nenotiek ar skaņas palīdzību, jo koki ir klusi. Vēja saceltās šalkas vai reizēm pat vaidi nav pašu koku izraisīti. Tomēr tiem ir savs saziņas līdzeklis – smarža, un šis komunikācijas veids nav svešs arī cilvēkiem. Tāpat kā cilvēki, arī koki spēj nodot cits citam vēsti, un tas jau pirms gadiem 40 pētīts Āfrikā – vietās, kur aug akācijas un to za-rus apgrauž žirafes. Tikai dažas minūtes pēc žirafu ierašanās koki sakoncentrē lapās indīgas vielas, lai aizgaiņātu senseno ienaidnieku. Žirafes to zina un dodas pie nākamā koka. Tu-vāk augošos kokus tās atstāj mierā, bet pārtraukto maltī-ti turpina 100 metrus tālāk. Tam ir savs iemesls: apgrauztā akācija izplata ziņu par apdraudējumu un izdala etilēnu, ar kura palīdzību koks vēsta pārējiem par ienaidnieka tuvoša-nos. Visi koki, kuri saņēmuši šo informāciju, sāk uzkrāt lapās indīgās vielas. Žirafes to zina un dodas vēl tālāk vai arī iet pie nākamajiem kokiem pret vēju. Vollebens raksta, ka lī-dzīga parādība novērota arī Eiropas vecajos mežos – te gan viss notiek daudz lēnāk un arī ienaidnieki ir citi. Dzīves laikā kokiem jāiziet barga skola, jo daba ir nežēlīga skolotāja. Lai koks izdzīvotu, nepieciešama uzmanība un piemērošanās. Ir jāiemācās aizaudzēt dzīvnieku uzplēstās brūces. Ar rētas aizdziedēšanu vien nepietiek, jāsāk taupīgāk izmanot ūdeni, jo vairs nav spēka pavasarī paņemt visu, kas atrodas zemē. Izrādās, ka koki ir labi skolnieki.

Koki ir ļoti sociālas būtnes un palīdz cits citam. Katra koku suga cenšas iegūt sev vairāk vietas un atgrūst citas sugas. Šajā sīvajā cīņā liela nozīme ir gaismai un ūdenim. Koku saknes efektīvi izmanto zemes mitrumu, un šai nolūkā tās biedrojas ar sēnēm. Sēnes var būt gan koku ienaidnieki, gan sabiedro-tie. Sēņu micēlijs var palīdzēt koku saknēm uzņemt ievēro-jami vairāk ūdens un pārveidotu barības vielu. Augot ārpus koku sakņu teritorijas, sēnes kā savdabīgs internets palīdz sazināties vienas sugas kokiem, pat informēt tos par bīstamu kaitēkļu apdraudējumu.

Domā ar saknēm

Lasot grāmatu «Koku slepenā dzīve», aizdomājos par to, kā ūdens no saknēm nonāk līdz lapām... Lai arī pētnieki atrisi-nājuši lielu daļu noslēpumu, tomēr arī šajā jomā vēl daudz kā tāda, uz ko joprojām nav atbilžu. Interesanti, vai koku saknes var salīdzināt ar dzīvnieku smadzenēm? Ir skaidrs, ka koki spēj apgūt zināšanas, tātad ir jābūt vietai, kur šīs zināšanas krājas. Zinātnieki jau pāris gadsimtu strīdas, vai koki ir sa-prātīgas būtnes un spēj domāt. Bonnas universitātes šūnu un molekulu bioloģijas institūta pētnieki uzskata, ka sakņu galos atrodas kas līdzīgs koku smadzenēm un tās spēj pārraidīt sig-nālus. Tomēr lielākā daļa zinātnieku pret šo izvirzīto hipotēzi izturas skeptiski.

Lapkoki uz mūsu planētas ir salīdzinoši jauna suga – tie aug kādus 100 miljonus gadu, skujkoki ir vecāki – tie šeit parā-dījušies pirms 170 miljoniem gadu. Lapkoki katru gadu no-met lapas, tā aizsargājoties pret rudens vētrām, kas daudziem kokiem ir dzīvības un nāves jautājums. Ziema nozīmē citus draudus: ja sniegs uzsnieg kailiem zariem, koks to var viegli pārdzīvot, bet, ja sniegs apsedz vēl nenobirušas lapas, tas no-zīmē lielu slogu, ko koks var neizturēt. Skujkokiem, atskaitot lapegles, ir savs paņēmiens – tie skujas maina pakāpeniski, bet ziemās, pirms lieliem sniegiem, nolaiž zarus uz leju.

Interesants jautājums ir arī tas, kā lielie koki zina, ka siltuma periods ziemā vai garā pavasarī nav tikai īsāka laika sprīža pa-rādība, bet būs pastāvīgs, un ir vērts raisīt pumpurus. Izrādās, tas nav atkarīgs tikai no gaisa temperatūras, bet arī no dienas ilguma. Tieši tāpēc vecie gudrie koki reti cieš, ja aukstums tomēr atgriežas, jo tie sāk plaukt tikai tad, kad diena ir pie-tiekami gara.

Cerams, šī grāmata tiks iztulkota un izdota arī latviski, taču nepacietīgākie to var iegādāties www.amazon.com. Angļu va-lodā tā nosaukta «The Hidden Life of Trees: What they Feel, How they Communicate».

Grāmatas izdevums angļu valodā.

Turpinājums no 2. vākaVĀKA BILŽU AUTORS52


VALDA SKUDRES FOTOMIRKĻI

1.

2. 3.

5.

6. 7.

1. Saullēkts virs miglā tītās Aglonas.

2. Rundāles pils simetriskais dārzs.

3. Noslēpumainais Velnezers.

4. Atradums Juglas ezerā.

5. Aizsalušās Gaujas līkloči.

6. Savvaļas zirgi Papes dabas parkā.

7. Ledus peldes Gaujā.

4.

DAbAS SKAITīTĀjU PIEDZīVojUMI bELoVEŽAS VALDIS SKUDREviņam patīk vislabāk. Šobrīd uz zemes...

Documents

Transcript of DAbAS SKAITīTĀjU PIEDZīVojUMI bELoVEŽAS VALDIS SKUDREviņam patīk vislabāk. Šobrīd uz zemes...