Ar slēpem pa dzīvi

AR SLĒPĒMPA DZĪVI

AR SLĒPĒMPA DZĪVI

3ar slēpēm pa dzīvi

4 ar slēpēm pa dzīvi

Saturs

2013. gada lielāko Latvijas tautas slēpojumu TOP6

“Eži” iesaka – dodies slēpju pārgājienā!

Olimpiskā vēsture

Laipni lūgts Worldloppet maratonu pasaulē!

Laipni lūgts WORLDLOPPET maratonu pasaulē!

Jāņa Ūļa ceļš Worldloppet sniegos

No Vankūveras līdz Sočiem

No Vankūveras līdz Sočiem

Tartu slēpošanas maratons


Kā paaugstināt imunitāti?

Distanču slēpošanas trases Latvijā 2013./2014. gads


Pasaules kausa etapi biatlonā 2013/2014

Latvijas Slēpošanas savienība2014. gada sezonas sacensību kalendārs

Olimpiskā “Laura”

6

6

6

6

6

6

6

6

6

6

6

6

6

6

6

6


Kāds laiks būs Olimpiskajās spēlēs Sočos?

Olimpiskais kalendārs distanču slēpošanā un biatlonā Sočos

Slēpošanas – biatlona komplekss “Priekuļi”

Atbrauciet uz “Mežiniekiem” baudīt ziemas sporta veidu vilinājumu

Sporta un atpūtas bāze “Smeceres sils”

“Fischer Nordic Racing Center” arī Latvijā

Slēpju struktūras veidošana...

Slēpes (Sporta žurnāls. 1923. gads)

“Bremzēšanas veidi” un “Pārvietošanās veidi kāpumos” no grāmatas “Mācīsimies slēpot!”

Skarba februāra nakts slēpēs pa Vidzemes jūrmalu

Uztura pamati slēpošanā

Norvēģu slēpošanas treniņu teorija

Elites kantētājs motokrosā uzvar arī tautas slēpojumos Kaspars Stupelis

Slēpošanas leģenda Gunde Svāns

Jēkabs Nākums vedīs slēpotājus uz Olimpiskajiem Sočiem

6

6

6

6

6

6

6

6

6

6

6

6

6

6

6

2013. gada lielākoLatvijas tautas slēpojumu

T O P 6

Atceroties pāris iepriekšējās ziemas sezonas, uzreiz prātā nāk sniega daudzums, kurš bijis tieši tik liels, lai

pietiktu visiem ziemas sporta cienītājiem un vēl paliktu pāri, ka sezonas pēdējo oficiālo slēpojumu Madonā bijis iespējams noorganizēt pat 1. maijā! Tāpēc visi, kuriem bija vēlēšanās kāpt uz slēpēm, to varēja darīt pēc pilnas programmas. Un tiešām - programma piedāvāja ļoti plašas iespējas. Pārlūkojot pagājušās sezonas statistiku uzzinām, ka Latvijas teritorijā organizēti vairāk nekā 60

slēpojumi, kuros varēja piedalīties jebkurš interesents. Pie tam notika arī vairāki slēpošanas seriāli, starp kuriem kā populārākos var minēt „SportLat” un „Sport2000” organizētos slēpojumus, seriālu „MySport Kauss distanču slēpošanā”, kā arī veikalu tīkla „Fans” trīs tautas slēpojumus. Lai rastu ieskatu šobrīd apmeklētākajos pasākumos, aplūkosim Latvijas lielāko tautas slēpojumu topa pirmo sešinieku, kurš sastādīts, ņemot vērā protokolos redzamo dalībnieku skaitu.

Teksts: Ivars Lapiņš

Foto

: Evi

ta P

riedī

te /

Spor

tlat


1

2013. gada 2. februārī Vecpiebalgas

novadā notika tradīcijām bagātākais

un šobrīd Latvijā lielākais slēpojums,

kur distance vijas apkārt Alauksta

ezeram.

Sacensību organizators: SIA “Alpha

Baltic Sport”. Slēpojums veicams brīvajā

stilā. Kopējais finišējušo dalībnieku

skaits 985. Distances: 42km, 19km un

Uzvarētāji 2013. gadāVīrieši- 19 km distancē: Roberts Slotiņš- 42 km distancē: Ilmārs BricisSievietes- 19 km distancē: Inga Dauškāne- 42 km distancē: Natālija Kocergina

“COLDREx” SLēPOšANAS MARATONS APKāRT ALAUKSTAM

top 6

mazās distancītes bērniem.

Slēpojuma vēsture sākusies 1984.

gadā, kad uz slēpēm stājušies

kopsaimniecības “Alauksts” un viņu

Rīgas sadarbības partneru darbinieki,

vietējie iedzīvotāji, kā arī vairāki

mākslas pasaules pārstāvji. Lai gan

dažādu klimata apstākļu dēļ vairākas

reizes slēpojums ticis atcelts, gadu gaitā

ar vietējās pašvaldības un vietējo

uzņēmēju atbalstu sacensības augušas

un attīstījušās. Un šobrīd “Maratons

apkārt Alaukstam” ir kļuvis par lielāko

slēpojumu Latvijā.

Foto: Zigismunds Zālmanis (Nikon) / Alpha Baltic Sport

Foto

: Evi

ta P

riedī

te /

Spor

tlat


2

2013. gada 24. februārī Madonas

slēpošanas bāzē “Smeceres sils”

notika Latvijā otrs apmeklētākais

tautas slēpojums, kur četrās distancēs

kopumā finišēja 499 dalībnieki.

Slēpojuma tradīcija sākusies pagājušā

gadsimta deviņdesmitajos gados.

Organizēšanā bijuši pārtraukumi, bet nu

jau ceturto gadu pēc kārtas šo tautas

slēpojumu Madonā organizē biedrība

sporta klubs “SportLat”.

Slēpojums veicams brīvajā stilā un

trase veidota daļēji pa labiekārtoto un

moderno slēpošanas bāzes teritoriju, kā

arī pa blakus esošo mežu, kur dalībnieki

šķērso līdzenumus, gan augšup un lejup

izbauda jūtami straujākus kalniņus.

Distances: 19 km, 12 km, 2,5 km

jauniešiem un mazās distancītes

bērniem.

Uzvarētāji 2013. gadā

Vīrieši:- 12 km distancē Reinis Koršunovs

- 19 km distancē Jānis Paipals

Sievietes:

- 12 km distancē Ieva Pūce

- 19 km distancē Ļubova Pavļukov

SPORT2000 - FISCHER TAUTAS SLēPOJUMS “MADONA”

top 6

Foto: Evita Priedīte / Sportlat


3Uzvarētāji 2013. gadā21km distancē uzvaru vīriešiem sūrā cīņā izcīnīja Jānis Paipals, finišā tikai par dažām sekundes desmitdaļām apsteidzot Oskaru Muižnieku, bet sieviešu konkurencē 14km visātrāk veica Baiba Bendika.

SPORT2000 – FISCHER TAUTAS SLēPOJUMS „ALŪKSNE”

2013. gada 2. martā, lai arī jau

pavasara gaidās, tomēr cilvēki ar

prieku, izmantojot iespēju kāpt uz

slēpēm, devās uz Alūksni, kur, kā jau

īstam slēpošanas centram pienākas, ir

savs tradicionālais un gadu gaitā

attīstītais tautas slēpojums.

Notikumu epicentrs kā jau visus

iepriekšējos gadus nemainīgs - ziemas

sporta centrs “Mežinieki”, kurā pēdējos

gados īstenots vērā ņemams attīstības

plāns un kuru savos treniņos izmanto arī

Latvijas vadošie sportisti.

Tautas slēpojumu 2013. gadā

sadarbībā ar Alūksnes novada

pašvaldību organizēja biedrība sporta

klubs “SportLat”.

Uz starta dažādās distancēs un

vecuma grupās kopumā stājās 328

dalībnieki.Slēpojums veicams brīvajā

stilā. Distances: 21km vīriešiem, 14km

sievietēm un senioriem, 7km un 3km

jauniešiem, kā arī mazās distancītes

bērniem.

top 6

Foto: Evita Priedīte / Sportlat Foto: Evita Priedīte / Sportlat


4 SPORT2000 SLēPOšANAS SPRINTS

Kā jau pēdējos gados ierasts,

pirmās sacensības pēc Jaunā gada

sagaidīšanas notiek Rīgā, Uzvaras

parkā.

Arī 2013. gada 5. janvārī Uzvaras

parkā jebkurš interesents varēja

izmēģināt spēkus slēpošanas sprinta

sacensībās, kur katram dalībniekam

jāveic divi kvalifikācijas slēpojumi, katrs

1km garumā. Summējot kvalifikācijas

rezultātus, tiek noteikti seši labākie

top 6

slēpotāji katrā vecuma grupā, kuri

stājas uz starta fināla slēpojumā, kura

laikā savstarpēji noskaidro šo sacensību

uzvarētāju. Tāds pats princips darbojas

arī jauniešu vecuma grupās, kur

distances garums ir uz pusi īsāks.

Sacensību organizators: biedrība

sporta klubs “SportLat”.

Slēpojums veicams brīvajā stilā.

Uz starta izgājušo dalībnieku skaits

sasniedza 279.

Uzvarētāji 2013. gadā

1km distances ātrākā rezultāta

uzrādītājs vīriešiem bija Juris

Damškalns, sievietēm - Vineta

Pētersone.

Foto: Evita Priedīte / Sportlat


5 RīGAS TAUTAS SLēPOJUMS “BIķERNIEKI 2013”

2013. gada 10. februārī vienā no

Rīgas populārākajām slēpošanas

trasēm - Biķernieku kompleksajā

sporta bāzē - pulcējās kupls pulks

slēpošanas sporta piekritēju, lai jau

otro gadu dotos pacīnīties par šo

sacensību godalgām.

Kā jau, visi šajā topā ierindotie

slēpojumi, arī Biķernieku slēpojums

paredzēts jebkuram interesentam,

sākot no Latvijas labākajiem

slēpotājiem, līdz pat dalībniekiem, kuri

tikai nesen pamēģinājuši uzkāpt uz

slēpēm, kā arī bērniem viņiem

paredzētajā aplītī.

Sacensību organizators: biedrība

“Piedzīvojumu sacensību apvienība”.

Slēpojums veicams brīvajā stilā.

Finišējušo dalībnieku skaits bija 229

Distances: izturības distance 30 km,

tautas distance 15 km un bērnu distance

600 m.

Uzvarētāji 2013. gadā30km vīriešiem tikai ar dažu sekundes desmitdaļu pārsvaru pār Nauri Birkentālu pirmais finiša līniju šķērsoja Kārlis Vanags, bet sieviešu konkurencē šajā pašā izturības distancē kā pirmā finišēja Līga Šmite.15km distancē vīriešiem ātrākais bija Lauris Purniņš, bet sievietēm uzvaru izcīnīja Linda Savļaka-Bondare.

top 6

Foto: Evita Priedīte / Sportlat Foto: xRace publicitātes foto


6 VIRšI-A SLēPOJUMS VIETALVā

2013. gada 26. janvārī Vietalvas

pagasta Mailēs nu jau trešo gadu

pēc kārtas risinājās “Virši-A”

klasiskā soļa slēpojums, kas

vienlaikus bija arī 2. posms

sacensību seriālam “MySport kauss

distanču slēpošanā”.

Mailes ir viena no iecienītākajām

ziemas sporta bāzēm Latvijā, kur

slēpotājus sagaida gan skaisti dabas

skati, gan distancē veicamie kāpumi

un garie nobraucieni.

Šis slēpojums dalībniekiem

piedāvāja divus distanču garumus: 20

km un 10 km, kas veicami klasiskajā

stilā, kā arī tika organizēta distancīte

mazajiem bērniem.

Slēpojuma organizators: biedrība

sporta klubs “MySport”. Kopējais

finišējušo dalībnieku skaits bija 210.

Uzvarētāji 2013. gadāGalvenās distances 20km slēpojumā vīriešiem uzvarētāja Pāvels Ribakovs, bet sievietēm uzvarētājas godu izcīnīja Inga Dauškāne.

top 6

Foto: MySport

Foto: MySport

“Eži” iesaka –

dodies slēpju pārgājienā!

Teksts/foto: Aktīvā tūrisma centrs “Eži”

Materiāls tapis sadarbībā ar aktīvā tūrisma centru “Eži”


Z iema Latvijas platuma

grādiem ir tas gadalaiks,

kas piedāvā tik jauko un

priecējošo ūdens

agregātstāvokli – sniegu!

Latvijas ziemas bez tā nav

iedomājamas, kaut arī ne vienmēr tas

ir bijis kā senos laikos, kad ziemas ik

gadu bija garas, sniegotas, aukstas un

sniega kārta bija gana iespaidīga.

Slēpošana izsenis ir bijusi interesanta

nodarbe ziemas mēnešos un

mūsdienās tā atkal lēnītēm atgriežas

modē. Pēdējo 4 gadu jaukās un

sniegotās ziemas Latvijā radījušas

iespēju un interesi par slēpošanu, it

īpaši, ārpus trasēm, dodoties ar slēpēm

gan vienkārši gar savu lauku māju, gan

pa meža ceļiem un takām, gan pa

laukiem un pļavām, gan pa aizsalušiem

ezeriem un pat dažām upēm. Slēpju

pārgājiens dabā ir visdemokrātiskākais

slēpošanas veids, kurš neprasa nedz

labas iemaņas, nedz “pēdējās” modes

slēpes, nedz arī izvirza vajadzību pēc

izcilas slēpju slīdamības, kā tas ir uz

speciālajām slēpošanai paredzētajām

trasēm vai sacensībās. Jūs vienkārši

ejat jeb slīdat, līgani liekot soli pie soļa,

ieelpojot spirgto ziemas gaisu pilnu

krūti un vairojot sava organisma

dabiskās aizsargspējas pret

nevēlamiem vīrusiem.

Pēc “Ežu” pieredzes tieši slēpju

pārgājiens daudziem ir atgriešanās pie

slēpošanas un ļoti bieži impulss

cilvēkiem, kuri pirms tam nav nekad

dzīvē slēpojuši. Daudzi to iesāk darīt

un “saslimst”, protams, labā nozīmē!

Bet nu sāksim ar to, ka vispirms

precizēsim, kas tad īsti ir slēpju

pārgājiens jeb slēpošana dabā?!

Tas nozīmē to, ka slēpju sliedes,

visticamāk, veidojat paši, kā tautā

saka, “dzenot špūri” saviem spēkiem.

Līdz ar to slēpošana notiek vienam aiz

otra, pirmais “dzen špūri”, pārējie

slēpo pa svaigi izveidoto sliedi. Kad

pirmais saguris, to var nomainīt kāds

cits. Tā kā “špūres dzīšana” prasa

zināmu piepūli, tad ātrums šādam

slēpojumam nav liels, un pat iesācējs

varēs droši tikt līdzi pārgājiena

tempam.

Protams, mainoties sniega

apstākļiem, mainās ātrums. Jo dziļāks

un irdenāks sniegs, jo lēnāks temps,

savukārt sērsnas apstākļos (kādi bija

2013. gada visu marta mēnesi)

slēpošana var būt iespējama izcili

eleganta un pat salīdzinoši ātra.

Mūsdienās pārgājieniem ir pieejams

izcils inventārs, taču, lai slēpotu tikai

nedēļas nogalēs dažreiz gadā, nebūtu

prātīgi aizrauties ar dārga inventāra

Kā notiek slēpošana?

Ar kādām slēpēm slēpot?

eži


iegādi. Galvenā pārgājiena slēpju

iezīme ir rievota vai “zvīņota” pēdas

daļa uz slēpes slīdvirsmas, kas neļauj

slēpei “izslīdēt” atspēriena brīdī.

Sniega struktūras pārgājienos var būt

ļoti dažādas vienas dienas un pat 1 km

ietvaros, līdz ar to parastās klasiskās

slēpes iesmērēt tā, lai “nesistu

atpakaļ”, varētu būt pagrūti. Tā kā

ātrums pārgājienā nav tik būtisks, tad

rievotā pēdas daļa būs pareizā izvēle.

Latvijas veikalos šādas slēpes ir

pieejamas plašā sortimentā. Ja esat jau

īsts pārgājienu un sniega piedzīvojumu

cienītājs, tad jau der padomāt par

ekspedīcijas tipa slēpēm, kuras ir

platākas, dažreiz ar metāla kanti un

īsākās nekā tradicionālās slēpes.

Taču, ja nevēlaties iegādāties šādas

slēpes, tad ļoti labi derēs arī vecās, uz

bēniņiem atrastās “kocenes”. Daudzi,

tai skaitā arī “Eži”, pārgājieniem

izmanto zviedru armijas koka slēpes –

garas un platas. Vārdu sakot, varianti ir

un pat, ja nav, tad vienmēr slēpes var

iznomāt. Nomājot gan jābrīdina nomas

kantoris, ka dosieties pārgājienā, lai

iznomātu pareizās slēpes!

Pārgājienā parasti ģērbjas nedaudz

siltāk nekā slēpojot trasēs, jo ir

atšķirīgs ātrums un pasākuma mērķis.

Galvenā ģērbšanās māksla ir tā

saucamā “sīpola metode”, velkot

vairākas plānas drēbju kārtas vienu virs

otras. Tiklīdz esat sākuši svīst, velkat

vienu kārtu nost, bet, kad apstājaties

pauzītē pie ugunskura cept desiņas vai

gaidīt biedrus, tad atkal saģērbjaties.

Gandrīz neatņemama šāda pārgājiena

sastāvdaļa ir mugursoma, kas ir būtiski

vismaz divu iemeslu dēļ. Pirmkārt,

jums būs siltāk, otrkārt, jums būs, kur

likt liekās drēbes, tējas termosu un

kādas uzkodas. Protams, atkarībā no

tā “cik ilgi” un “ar ko kopā” jūs dodaties

pārgājienā, mainās arī mugursomas

saturs. Dažs labs mēdz iemest līdzi arī

kādu blašķīti, taču ar tās tilpumu gan

nevajadzētu aizrauties, jo slēpošana,

lai arī lēna, vienmērīga un plūstoša,

tomēr gala beigās būs prasījusi ilgstošu

fizisku piepūli!

Atbilde ir vienkārša – gandrīz

jebkur, kur vien ir sniegs! Lai dotos

slēpju pārgājienā, vispirms būtu tā

kārtīgi jāsaprot, kur tad īsti vēlaties

Kā ģērbties pārgājienā?

Ar ko tad sāk un kur tad slēpot?

eži


slēpot un cik garu gabalu veikt. Tas

tad nu ir atkarīgs no kompānijas

prasmēm, iecerētā maršruta un laika,

ko tam varat veltīt.

Ja šī būs pirmā pieredze, tad

iesākumā pietiks ar 2-3 stundu

aktivitāti, kas nozīmē, ka varēsiet

veikt ~ 6-8 km. Ja uz slēpēm vai

vispārēji fiziski jūtaties spēcīgāks, tad

varat jau sākt domāt par garāku

maršrutu. Piemēram, 14-20 km vienai

dienai būs pilnīgi pietiekoši, un laika

ziņā tas aizņems ~ 4-6 stundas. Jāņem

vērā arī tas, ka ziemā ātri paliek tumšs

un visādam gadījumam līdzi

mugursomā noderēs arī galvas

lukturītis, lai nav tā, ka vienīgais ceļu

rāda mēness, bet, ja tajā dienā tas

slēpjas aiz mākoņiem vai ir galīgi

nodilis, tad varētu būt pagrūti ar

tikšanu mājās. Maršruta vienkāršākais

plāns ir veikt tā saucamo apli ar

sākuma un beigu vietu vienā punktā.

Varat izveidot aplīti ap savu lauku

māju, kuru var apļot vairākas reizes,

taču pārgājiena formāts vairāk atbilst

tādam maršrutam kā, piemēram,

apslēpot apkārt tuvējam ezeram,

aizslēpot līdz tuvējam pilskalnam,

atpakaļceļā izvēloties citu maršrutu,

utml.

Interesanta izvēle ir maršruti, kas

savieno divas dažādas vietas,

piemēram, divas dzelzceļa stacijas.

“Ežu” organizēto slēpju ekspedīciju

pieredzē ir vairāki šādi maršruti,

piemēram, “Milzkalne – Tukums” vai

“Sigulda – Līgatne”. Pa ceļam,

protams, maršrutā noteikti iekļaujot

apkārtnes skaistākās vietas. Arī divus

autobusu maršrutus šādā veidā var

eleganti savienot. Mūsu mīļākais

variants maršruta galapunktam ir

izvēlēties kādu lauku pirtiņu, ko

iesakām arī jums. Tad jūsu

pārgājienam jau ir gatavs galamērķis

- gājiens uz šo pirtiņu. Finišā, iepriekš

vienojoties ar pirtiņas saimniekiem,

jūs varat tikt sagaidīti ar siltu tēju,

aukstu alu, sirsnīgu pēršanos un

siltām vakariņām. Apetīte, ticiet

mums, jums būs izcila, kā jau pēc labi

padarīta darba un simtiem litru

patērēta svaiga gaisa! Un jums liksies,

ka šajā brīdī uz pasaules ir maz tādu

lietu, kas varētu būt jaukākas par šādu

komplektu pēc dienas, kas pavadīta

uz slēpēm.

Noturīgas un aukstas ziemas laikā,

dodoties slēpju pārgājienā, iespējams

eži


nokļūt tādās vietās, kuras citos

gadalaikos nav vai arī ir ļoti grūti

pieejamas – tie ir aizsaluši ezeri, upes,

purvi, vasarā ar garu zālu aizaugušas

mežonīgas pļavas un meža stigas.

Ziemā daudzviet šādās vietās var

ieslēpot elegantā veidā un daudz

īsākā laikā aplūkot vienreizēji skaistas

vietas mūsu pašu Latvijā. “Ežu”

ekspedīcijās esam slēpojuši gan pa

aizsalu Amatu un Gauju, gan pa milzu

purvu ar aizsalušiem ezeriņiem, gan

pa mazbānīša sliedēm un citām grūti

pieejamām vietām. Vārdu sakot,

variantu ir ļoti daudz, galvenais –

lieciet lietā izdomu!

Ja paši veidojat maršrutu un neesat

vietējās apkārtnes zinātājs, būtu labi,

ja kāds kompānijā orientētos kartē un

mācētu apieties ar kompasu. Vienmēr

var izmantot arī navigācijas ierīces,

taču ziemas apstākļos tiem baterijas

mēdz “izbeigties” pašā

nepiemērotākajā brīdī, jo aukstumā tās

ātri izlādējas. Tāpēc telefonus labāk

turēt izslēgtus vai siltā kabatā. Šim

aspektam, kad izslēdzat telefonu, ir

gan nervus, gan galvu atpūtinošs

efekts, gan arī sataupīta baterija īstajai

situācijai!

Ieteicams obligāti līdzi paņemt arī

sērkociņus, jo ugunskurs ziemā ar

desiņām kādā skaistā vietā pārgājiena

vidū būs ļoti jauks un sirsnīgs mirklis.

Pie kam, ziemā ugunskurs būs drošs

gandrīz jebkurā vietā. Protams, labāk

to nodzēst, kad ejat prom, neskatoties

Ko vēl vajadzētu zināt par slēpju pārgājienu?

eži


uz to, ka ir ziema, tā dabai labāk

patiks!

Ja vēlaties izbaudīt visu augstāk

minēto pieredzi, tad der atcerēties, ka

grupas lielumam, iemaņām un kopējai

vīzijai par sagaidāmo pasākumu jābūt

pilnīgi skaidram. Ideāls grupas lielums

būs līdz 10 personām. Ja grupa ir

lielāka, tad tās virzību jau vajag speciāli

organizēt un ieplānot cilvēku, kas ir kā

“savācējs” vai “psihologs” , kurš iet

kopā ar pēdējo slēpotāju. Tāpat arī

jāorganizē apstāšanās un sagaidīšanas

pauzes. Lai nav gluži tā, ka ātrākie jau

paēduši un atpūtušies dodas tālāk,

kamēr pēdējie tikai tikko pieslēpojuši.

Noteikti izskaidrojiet saviem

līdzbiedriem, kas šīs būs par

pasākumu, cik ilgi, cik daudz un kādos

apstākļos notiks. Labāk noskaņojiet uz

grūtāko scenāriju, lai beigās visi

priecīgi un neliekas nemaz tik grūti

gājis!

Jau 10 gadus ik ziemu “Eži” piedāvā

piedalīties ziemas slēpju ekspedīcijās.

Kāpēc gan vienkāršu pārgājienu saucam

par ekspedīciju? Tāpēc, ka mēs paši šo

maršrutu nekad iepriekš neesam veikuši

un tās visas ir idejas, kuras noskatītas,

tā teikt, “uz kartes” un pēc tam

realizētas dzīvē. Un, kā zināms, dzīve no

kartes atšķiras diezgan būtiski un

vienmēr sniedz krietnu devu

jaunatklājumu un piedzīvojumu. Mēs,

“Eži”, ejam ekspedīcijās un aicinām sev

līdzi arī citus interesentus.

10 gadu laikā ar slēpēm izstaigātas

izcili skaistas vietas un maršruti,

piemēram, divu dienu ekspedīcijā ar

nakšņošanu pirtiņā pie Gaiziņkalna

savienojām Ērgļus ar Madonu.

Šopavasar, ķerot izcilo sērsnu ,vecām

slidsoļa ekspedīciju Lielajā Pemmes

purvā. Ik gadu mijā tiek veikts

slēpojums “pavadot veco un sagaidot

jauno”, kas katru gadu notiek 30.

decembrī.

Jau 3 gadus no vietas notiek arī

izcilākais slēpojums “Slēpju maršs”

starp Brenguļu un Valmiermuižas alus

darītavām, protams, abās vietās

nedaudz smeķējot labu alutiņu.

Pagājušajā ziemā šis slēpju notikums

pulcēja jau 120 dalībnieku un, tā kā

maršrutam pa vidu ir jāšķērso Gauja,

tad to veicām ar trosi un trīsi, ar visām

slēpēm laižoties pāri Gaujai. Galapunktā

Vamiermuižā visus sagaida viesmīlīga

uzņemšana un lustīgs noslēguma

pasākums ar mūziku, siltām uzkodām

un pat dejām.

Slēpju pārgājiens spēj cilvēkiem

sniegt patiesu laimes sajūtu. Tā ir

lieliska iespēja gan satikt Latviju, gan

draugus, gan sevi! Uz tikšanos

sniegotajās Latvijas ārēs!

“Ežu“ slēpju ekpedīcijas

Ar slēpēm starp divām alus darītavām

eži


1992. gads – XVI Ziemas olimpiskās spēles. Albērvila, Francija. Distanču slēpotāji – 1.

Jānis HERMANIS 66. vieta 50 km brīvajā stilā 77. vieta 30 km klasiskajā stilā

78. vieta 15 km brīvajā stilā, iedzīšana 88. vieta 10 km klasiskajā stilā

1994. gads – XVII Ziemas olimpiskās spēles. Lillehammere, Norvēģija. Distanču slēpotāji –2.

Ineta KRAVALE 48. vieta 30 km klasiskajā stilā 52. vieta 15 km brīvajā stilā 61. vieta 5 km klasiskajā stilā

Jānis HERMANIS 61. vieta 50 km klasiskajā stilā 69. vieta 30 km brīvajā stilā 72. vieta 15 km brīvajā stilā, iedzīšana 85. vieta 10 km klasiskajā stilā

1924. gads – I Ziemas olimpiskās spēles. Šamonī, Francija. Distanču slēpotāji – 1.

Roberts PLŪME 18 km – izstājās 50 km – izstājās

Latvijas distanču slēpotāju rezultāti Ziemas olimpiskajās spēlēs

1936. gads – IV Ziemas olimpiskās spēles. Garmiša Partenkirhene, Vācija. Distanču slēpotāji – 4.

Pauls KAŅEPS 13 .vieta 4x10 km stafete 50. vieta 18 km

Alberts RIEKSTIŅŠ 13 .vieta 4x10 km stafete 67. vieta 18 km

Herberts DĀBOLIŅŠ 13 .vieta 4x10 km stafete 58. vieta 18 km

Kārlis BUKASS 13 .vieta 4x10 km stafete 69. vieta 18 km

1998. gads – XVIII Ziemas olimpiskās spēles. Nagano, Japāna. Distanču slēpotāji – 5.

Anžela BRICE 53. vieta 30 km brīvajā stilā 66. vieta 10 km brīvajā stilā, iedzīšana 78. vieta 5 km klasiskajā stilā

Juris ĢĒRMANIS 77. vieta 10 km klasiskajā stilā Izstājās - 15 km brīvajā stilā, iedzīšana

Ināra RUDKO 57. vieta 30 km brīvajā stilā 61. vieta 15 km klasiskajā stilā

Roberts RAIMO 60. vieta 50 km brīvajā stilā 83.vieta 10 km klasiskajā stilā

Jānis HERMANIS 63. vieta 15 km brīvajā stilā, iedzīšana 65. vieta 10 km klasiskajā stilā Izstājās - 30 km klasiskajā stilā

67. vieta 10 km brīvajā stilā, iedzīšana 71. vieta 5 km klasiskajā stilā

1924 - 2010

Latvijas distanču slēpotāji – olimpieši

olimpiskā vsture


1924 1936 1992 1994 1998 2002 2006 2010

Anž

ela

BR

ICE

Inār

a R

UD

KO

Juri

s Ģ

ĒRM

AN

IS

Jāni

s H

ERM

AN

IS

Robe

rts

RA

IMO

Jāni

s H

ERM

AN

IS

Juri

s Ģ

ĒRM

AN

IS

Kār

lis

BUK

ASS

H

erbe

rs D

ĀBO

LIŅ

Š Pa

uls

KA

ŅEP

S A

lber

ts R

IEK

STIŅ

Š

Robe

rts

PLŪ

ME

1924

Oļe

gs A

ND

REJ

EVS

Valt

s EI

DU

KS

Oļe

gs M

AĻU

HIN

S In

tars

SPA

LVIŅ

Š

Ane

te B

RIC

E Jā

nis

PAIP

ALS

Inet

a K

RAV

ALE

Jā

nis

HER

MA

NIS

2002. gads – XIX Ziemas olimpiskās spēles. Soltleiksitija (ASV). Distanču slēpotāji – 1.

Juris ĢĒRMANIS 49. vieta 15 km klasiskajā stilā 54. vieta Duatlons 10 km + 10 km 60. vieta 30 km brīvajā stilā

2006. gads –XX Ziemas olimpiskās spēles. Turīna, Itālija. Distanču slēpotāji – 4.

Valts EIDUKS 68. vieta sprints 1325m brīvajā stilā 69. vieta 15 km klasiskajā stilā Diskvalificēts - 50 km brīvajā stilā

Intars SPALVIŅŠ 72.vieta sprints -1325m brīvajā stilā 76. vieta 15 km klasiskajā stilā Diskvalificēts - 50 km brīvajā stilā

Oļegs ANDREJEVS 74. vieta sprints 1325m brīvajā stilā 78. vieta 15 km klasiskajā stilā Diskvalificēts - 50 km brīvajā stilā

Oļegs MAĻUHINS 50. vieta sprints -1325m brīvajā stilā 60. vieta 50 km brīvajā stilā

2010. gads – XXI Ziemas olimpiskās spēles. Vankūvera, Kanāda. Distanču slēpotāji – 2.

Jānis PAIPALS 54. vieta duatlonā 15 km + 15 km 62. vieta sprints - klasiskajā stilā 72. vieta 15 km brīvajā stilā

Anete BRICE 70. vieta 10 km brīvajā stilā

Latvijas distanču slēpotāji – olimpieši

1924 - 2010

olimpiskā vsture

Informāciju apkopoja Aija ErtaPjēra de Kubertēna fonda prezidente, 0limpiskā vēsturniece. 2013. gada novembris


Pasaules slēpošanas

sporta organizāciju

kalendāros atradīsiet

daudz un dažāda ranga

slēpošanas sacensības.

Notiek dažādi čempionāti, kā arī tautas

sacensības īsākās un garākās distancēs,

bet pasaules 16 populārākie un

organizācijas ziņā arī kvalitatīvākie

slēpošanas maratoni ir apvienoti seriālā,

kurā katrs slēpojums dod ieskaiti

Worldloppet Gold Master, vai Worldloppet

Silver Master nosaukuma izcīņā. Visus

šos slēpojumus vieno

organizācija Worldloppet, kas ir

starptautiskā distanču slēpošanas

maratonu federācija. Tās galvenais

uzdevums ir popularizēt garo distanču

slēpošanu un uzraudzīt pasaules vadošo

slēpošanas maratonu augsto kvalitātes

līmeni. Federācija Worldloppet ir dibināta

1978. gadā Upsalā, Zviedrijā un šobrīd

vieno sekojošos maratonus visā pasaulē.

Katrā posmā dalībnieku skaits

mērāms daudzos tūkstošos slēpotāju, jo

startēt var startēt jebkurš interesents

neatkarīgi no vecuma vai sportiskās

piederības kādai komandai. Galvenais

apzināties, vai sagatavotība atļauj

veikt

Vēlies kļūt Pasaules Meistars slēpošanā? Laipni lūgts WORLDLOPPET maratonu pasaulē!

piedāvāto distanci. Vairākums no šiem

maratoniem veicami klasiskajā

slēpošanas stilā, un trašu garumi atkarīgi

no konkrēto sacensību piedāvājuma.

Ielūkojoties sacensību nolikumos, ir

redzams, ka distanču amplitūda svārstās

no 42 līdz 90 kilometriem. Konkurence

uz katra posma medaļām ir ļoti

nopietna, jo sacensties ierodas arī paši

spēcīgākie šī sporta veida pārstāvji. Katrs

dalībnieks, kurš iegādājas fedrācijas

Worldloppet pasi, pretendē uz

Worldloppet Pasaules Meistara

nosaukumu. Lai to iegūtu, neierobežotā

laika periodā jāpiedalās un jāfinišē 10

dažādu valstu maratonos, no kuriem

vienam jābūt citā kontinentā. Kad

slēpotāja pasē sakrātas 10 nepieciešamie

zīmogi, pa vienam no katra veiktā

maratona, federācija pārbauda datu

pareizību un dalībniekam pa pastu tiek

izsūtīts nopelnītais WorldloppetPasaules

Meistara nosaukumu apliecinošais

dokuments un īpaša Worldloppet

Pasaules Meistara medaļa. Kopš

federācijas

pastāvēšanasWorldloppetPasaules

Meistara nosaukumu

spējuši saņemt arī 16

pārstāvji no Latvijas.

worldllopet

Teksts: Ivars Lapiņš

worldllopet

Gatineau Loppet, Kanāda

American Birkebeiner, ASV

Demino Ski Marathon, Krievija

Sapporo International Ski Marathon, Japāna

Finlandia-hiihto, Somija

Vasaloppet, Zviedrija

12

3

4

678

910

1213

11

15

16

14

55

Birkebeinerrennet, Norvēģija

Tartu Maraton, Igaunija

Bieg Piastow, Polija

König Ludwig Lauf, Vācija

Dolomitenlauf, Austrija

Engadin Skimarathon, Šveice

Jizerská padesátka, Čehija

Marcialonga, Itālija

La Transju-rassienne, Francija

Kangaroo Hoppet, Austrālija

1

2

3

4

5

6 12

11

10 16

9

8

7

15

14

13

worldllopet

Jāņa Ūļa ceļš Worldloppet sniegos

Teksts: Gundars Upenieks / Ivars LapiņšFoto: Jāņa Ūļa privātais arhīvs


– Jāni, lūdzu iepazīstini ar sevi. Tu

mums esi pieredzes bagātākais

Worldlopett pasaules seriāla

dalībnieks Latvijā. Dažādos mat-

eriālos redzams, ka Tev ir 3 pases. Cik

zināms, šajā slēpošanas seriālā katru

nākamo Worldloppet pasi var iegūt

pēc 10 veiktajiem maratoniem. Vai tas

nozīmē, ka esi veicis vismaz 30

Worldloppet posmus?

Tie ir tuvu 50, jo pirmssākumos šajos

posmos piedalījāmies, pat nezinot, ka

tie iet kopējā ieskaitē. Kopumā man ir 5

pases, no kurām 3 ir aizpildītas pilnībā

un vēl divas daļēji.

Kad deviņdesmitajos gados

izrāpāmies no sociālistiskās iekārtas un

nokļuvām Eiropā un pasaulē, tad daudz

kas mums nebija saprotams. Tikai tagad

mēs redzam, ka pasaulē ir citas

vērtības, kā piemērs Vasaloppet

maratons - piedalās 16 tūkstoši

dalībnieku, uz kuru, atverot reģistrāciju

internetā, jau vienas dienas laikā tiek

sasniegts dalībnieku maksimālais limits

un pieteikšanās tiek slēgta. Un, ja tu

neesi paspējis, tev ir liegta iespēja

piedalīties šajā pasaules prestižākajā

slēpošanas maratonā.

Marcialonga ir krāšņākais slēpošanas

maratons, kas norisinās Itālijā, kurā

piedalās 7,5 tūkstoši dalībnieku. Un arī

šeit pieteikšanās iespēja tiek izķerta

pavisam īsā laikā. Interesanti, ka

organizatori iepriekš nepaziņo, kad

varēs pieteikties šim pasākumam.

Pagājušajā gadā man zināmie Latvijas

slēpotāji trīs mēnešus katru dienu cītīgi

sekoja, lai nenokavētu pieteikšanos.

Lūk, šīs ir tās vērtības, kuras ir cieņā

citur pasaulē.

Bet slēpošanas pirmsākums man ir

biatlons, jo jaunības gados nodarbojos

tieši ar to. Vienreiz kļuvu pat par

Latvijas čempionu, un tikai tagad

saprotu tā vērtību. Paldies trenerim

Jānim Zupam, kurš mūs dzenāja Cēsīm

blakus esošajos Priekuļos.

– Katram, kurš devies pārbaudīt

savu izturību slēpošanas maratonos,

ir savs stāsts par to ceļu kā līdz tam ir

nonākts. Protams, mums interesē arī

kā Tu nonāci pie šiem garajiem

slēpojumiem?

Uzzināju no saviem cīņu biedriem

biatlonistiem, ka pasaulē ir šādi garie

slēpojumi, un kopā ar Aini Blūmu pirmo

reizi aizbraucām uz Zviedrijas lielo

90km Vasaloppet slēpojumu.

Aizbraucām bez priekšzināšanām, pat

nenojaušot, ko tas nozīmē.

Pēc tā sekoja citi maratoni,

piemēram Tartu maratons un pārējie.

Par Worldloppet pasi es uzzināju tikai

daudz vēlāk, tad arī sāku cītīgi vākt

zīmogus. Kad pase ir pilna, tas nozīmē,

ka ir noslēpoti 10 Worldloppet posmi.

Tad šī seriāla organizatori pasi

pārbauda, un, ja dati ir korekti, tu esi

Foto no Asutrālijas Kangaroo Hoppet slēpošanas maratona

Intervija - Jānis Ūlis


nopelnījis medaļu, kuru izsūta pa pastu

no Itālijas.

Pasaulē šobrīd ir 16 Worldlopett

posmi, kuros 90 procenti ir klasiskā soļa

distances, un atsevišķos maratonos var

izcīnīt arī FIS punktus. Šajos maratonos

piedalās arī profesionāļi un ir iespējams

tikt pie pieklājīgām naudas balvām.

– Tiem, kuri apsver iespējamo

dalību šāda mēroga pasākumos,

varētu interesēt, ar kādām finansēm

jārēķinās, lai varētu piedalīties šajos

garajos slēpojumos?

Ja runā par finansēm, tad Nr. 1 ir

gribasspēks. Piemēram, aizbraukt līdz

Tartu maratonam finansējums nav

noteicošais, jo šī vieta atrodas tuvu un

izmaksas ir nelielas. Tāpat ne tik liels

finansējums ir vajadzīgs, lai aizbrauktu

uz Somiju, Hiito, kas atrodas 80 km no

Helsinkiem. Parasti uz šādiem

slēpojumiem dodas vairāki dalībnieki ar

kopēju auto. Protams, kopējā izmaksā ir

gan dalības maksa, gan ceļš līdz

sacensību vietai un atpakaļ, gan

nepieciešamais inventārs, ēdināšana un

uzturēšanās.

Vēl jāņem vērā, ka uz prestižākajām

sacensībām nevar pieteikties uz vietas.

Pat kaimiņos esošajā Polijā tajās

sacensībās, kur startē 4 - 5 tūkstoši

cilvēku, ir tā, ka mēnesi pirms

sacensībām viss dalībnieku limits jau ir

sasniegts un reģistrācija slēgta.

– Kāds ir Tavs treniņprocess, lai

varētu piedalīties šādos maratonos?

Vai bez gatavošanās cilvēks var

piedalīties un finišēt?

Tā kā gan es, gan viena daļa no

pārējiem latviešiem, kuri piedalās šajos

slēpojumos, slēpojam kombinezonos,

kas ir Latvijas valsts karoga krāsās, tā ir

goda lieta noturēt pieklājīgu līmeni. Lai

nepaliktu pēdējie, ir cītīgi jāgatavojas,

jābūt nopietnai treniņbāzei, vasarā

braucot ar velosipēdu, skrienot, braucot

ar rolleriem, bet ziemā jābūt iepriekš

noslēpotiem vismaz 500 - 600 km.

Šeit neliels piemērs par gatavošanos.

Esmu pieteicies uz pirmo maratonu

11.01.2014, kas notiks netālu no Prāgas

un kura garums būs 100km. To ņemot

vērā, oktobra beigās sākšu gatavoties.

Diemžēl uz Marcialonga maratonu man

nav starta numura, jo nepaspēju

pieteikties. Ņemot vērā šo dalībnieku

skaita limita zibenīgo sasniegšanu

gandrīz uzreiz pēc reģistrācijas

atvēršanas, piereģistrēties no Latvijas

paspēja tikai tie džeki, kuri, tēlaināk

sakot, uz tualeti gāja kopā ar datoru. Jo

internetā nemitīgi jāseko līdzi situācijai,

lai trāpītu izšķirošajā reģistrācijas brīdī.

Pieminēšanas vērts ir arī

Birkenbeineres maratons Norvēģijā, kur

vajag ļoti lielu fizisko sagatavotību, jo

tur ir lieli kāpumi un bīstami

nobraucieni, un tas ir viens no tiem

maratoniem, kuru es otrreiz negribētu

Foto no Marcialonga slēpošanas maratona Itālijā


Interesanti!2014. gadā slavenajā Marcialonga slēpošanas maratonā piedalīsies 8 sportisti no Latvijas (kopā 7184), kuriem izdevās piereģistrēties pusstundas laikā no mirkļa, kad publiski tika atvērta reģistrēšanās sistēma.


braukt.

Bet pieprasījums pēc šī

slēpojuma ir liels. Šajā slēpojumā

var redzēt, cik skandināvi ir fiziski

stipri kā tauta, jo tur sarežģītajā

un smagajā trasē dodas gan ārsts,

gan skolotājs, gan lauksaimnieks

un arī jebkuras citas profesijas

pārstāvis. Viņiem piedalīties

slēpošanas maratonos ir goda

lieta

– Cik liela nozīme ir

inventāram?

Inventāram jāseko līdz un

ieteicams būtu vismaz 2 līdz 3

slēpju pāri. It īpaši tas ir svarīgi

klasiskajā solī. Slēpju izvēle un to

daudzums gan ir atkarīgs no katra

finansiālajām iespējām.

Klasiskajā solī slīdvirsmu parasti

sagatavoju šeit pat Latvijā, taču pēdas

zonas noturošās smēres tiek uzliktas

sacensību servisa centros par samaksu.

Slēpju servisam ir milzīga nozīme, it

īpaši garajos slēpošanas maratonos.

Jāteic, man ir bijuši gadījumi, kad

samaksāju 70 EUR, bet slēpes slīd

pavisam slikti un “netur” un pēc finiša ir

vēlēšanās ar šiem servisa vīriem

“aprunāties”.

Visos slēpošanas posmos ir iespēja

slēpes sagatavot startam par attiecīgu

samaksu. Agrāk es pilnībā izmantoju šī

servisa pakalpojumus ārzemēs, bet

pēdējos gados man slēpes gatavo

Latvijas servisa pārstāvji, it īpaši, ja

sacensības ir slidsolī.

Es iesaku arī citiem slēpotājiem

izmantot Latvijas slēpošanas servisu

pakalpojumus, kuri atrodās gan nomas

punktos, gan tirdzniecības vietās.

– Tā kā vietām notiek slēpojumi

klasiskajā stilā, bet vietām distance

jāveic slidsolī, rodas jautājums, kura

stila slēpojumos Tu piedalies?

Esmu piedalījies gan slidsolī, gan

klasiskajā solī. Austrālijā un Kanādā

slēpojumi bija tikai slidsolī, bet ASV bija

abu stilu sacensības. Jāņem vērā, ka

daudzos pasākumos ir iespējams

startēt gan slidsolī, gan klasiskajā, taču

jābūt uzmanīgiem un iepriekš

jānoskaidro, kurš no stiliem tiek vērtēts

Worldloppet ieskaitē. Kā piemērs ir

König Ludwig Lauf pasākums Vācijā,

kur slidsolī veikto distanci neieskaitīs un

tikai klasiskajā solī veiktais ir

Worldloppet ieskaitē.

– Vai starp šiem slēpošanas

maratoniem ir kāds, kuru Tu vēlētos

izcelt un kurš Tev ir īpašs? Un, vai esi

piedalījies visos 16 iespējamos

Worldloppet posmos?

Nē, visos 16 neesmu piedalījies. Ja

konkrēti min, neesmu piedalījies Japānā

un Krievijā. Viskrāšņākais ir Marcialonga

slēpojums Itālijā. Paši itāļi gan šajā

pasākumā piedalās salīdzinoši pavisam

maz, taču ļoti daudz sabrauc startēt

vācieši, austrieši, šveicieši, skandināvi

u.c.

Prestižs slēpojums ir Vasaloppet

Zviedrijā, kur trase ir 90km garumā.

Pats esmu to noslēpojis 10 reizes un, ja

esi slikti sagatavojies, tad labāk tur

nepiedalīties. Savukārt, ja esi

sagatavojies kā nākas, tad, tur slēpojot,

gūsti baudu. Ja uz šo pasākumu neesi

treniņos pienācīgi gatavojies, tad

distancē to vien domā, kapēc tu vispār

esi nācis šajā pasaulē, jo viss notiek caur

lielām mocībām. Jābūt tomēr

sagatavotam. Tad vienmēr gūsi

baudu un gūsi prieku finišā kopā

ar komandas biedriem un

draugiem. Lai piedalītos šādos

pasākumos, nav vecuma

ierobežojuma, un šie slēpojumi

palīdz uzturēt možumu gan

biznesā, gan dzīvē vispār.

– Tu arī 2014. gadā

plāno piedalīties kādā no šī

seriāla posmiem?

Jā, kā jau minēju, 11. janvārī

došos uz pirmo 2014. gada

maratonu, kas notiks netālu no

Prāgas un kur veicami 100km. Par

pārējiem maratoniem šobrīd vēl

neesmu izlēmis.

– Vai organizācijas līmenis visos

Worldloppet posmos ir vienāds?

Jāsaka godīgi, gan Austrālijā, kur

sacensības notiek augustā, gan ASV

organizācijas līmenis ir krietni zemāks

par Eiropā un Skandināvijā

organizētajiem posmiem.

Vislabākā uzņemšana ir Hiito,

Somijā, kur visi dalībnieki pēc finiša var

ieiet pirtī. Savukārt Norvēģijā viss ir

noorganizēts lieliski, taču finišā saņem

divus ābolus. Un, protams, viens no

visaugstākajiem līmeņiem ir tepat

mums kaimiņos Igaunijā, Tartu, kur vēl

jāatzīmē, ka trase ir ļoti smaga.

Mans ieteikums būtu sākt ar

labākajiem piemēriem kā Hiito

(Somija), kur distance ir vieglāka, vai arī

ar Igauniju, Tartu, kur viss ir

noorganizēts visaugstākajā līmenī.

– Vai mēs Tevi redzēsim arī

Latvijas trasēs?

Ļoti bieži Latvijas populārākie

slēpojumi sakrīt ar lielajiem

slēpojumiem ārvalstīs, tāpēc nākas

izvēlēties par labu starptautiskajiem

mačiem. Bet, ja būšu Latvijā, tad tā ir

goda lieta piedalīties Latvijas tautas

slēpojumos, neatkarīgi no tā vai tas

būtu apkārt Alaukstam, vai slēpojums

Madonā, vai arī jebkurā citā vietā.

Engadinas slēpošanas maratonā Šveicē



Suunto Ambit2 S - uz šo brīdi viens no pasaulē labākajiem multi-sport sporta pulksteņiem ar iebūvēto GPS. Skaists dizains, ērta siksniņa, izturīgs korpuss. Lai arī ar kādu sporta veidu Tu nodarbojies – slēpo, brauc ar velosipēdu, skrien, peldi vai piedalies ārpus-telpu aktivitātēs, Suunto Ambit2 S ir Tavs perfektais partneris. Tas nodrošina precīzus datus par ātrumu, distanci, tempu un pulsu.

Suunto Ambit2 – GPS piedzīvojumu meklētājiem un sportistiem. Viss, kas ir nepieciešams outdoor sportam: GPS navigācija, altimetrs, 3D kompass un sirdsdarbības analīzes funkcija. Tas viss ļoti izturīgā korpusā un ar akumulatoru, kas strādā līdz 50 stundām GPS režīmā. Tūkstoši dažādu Suunto Apps aplikāciju ļauj paplašināt pulksteņa iespējas.

Suunto – somu kompānija, kuru tālajā 1936.gadā nodibināja ceļotājs un liels orientēšanās sporta entuziasts Tuomas Vohlonenom. Būdams ģeniāls inženieris, viņš izgudroja, patentēja un sāka ražot ar šķidrumu pildītus kompasus – ar stabilāku bultiņu un labāk lasāmu skalu. Arī šodien Suunto ir sporta industrijas inovācijas priekšgalā. Suunto, kas šodien ir pasaules vadošais sporta pulksteņu, outdoor rokas kompjūteru, kompasu un precīzo instrumentu dizaineris un ražotājs dalās ar savu pieredzi un

panākumiem ar sportistiem un piedzīvojumu meklētājiem visā pasaulē.Pulsometri sportam un fitnesam! SUUNTO Ambit2, Quest, un M sērijas pulsometri sniedz daudzpusīgu informāciju par treniņiem, palīdzot padarīt nodarbības efektīvākas. Plašs modeļu klāsts radīts ņemot vērā dažādas cilvēku prasības un gaumes un ietver sevī kā AMBIT2 S profesionāliem sportistiem un visiem aktīva dzīves veida piekrītējiem, tā arī Suunto M1 iesācējiem un Suunto Quest treniņiem brīvā dabā.

Pāvels RIBAKOVSslēpošana

Suunto Ambit2 S Lime HR

Suunto Ambit2 S Graphite HR

Robers SLOTIŅŠslēpošana


Latvijas slēpošanas trenēties


Ielādējiet, analizējiet un apspriediet savus rezultātus sportiskā internetbiedrībā WWW.MOVESCOUNT.COM.

Vairāk info: www.suunto.com

Suunto Appzone ļauj lietotājiem iestatīt un paplašināt sava pulksteņa funkcionalitāti, personalizēt to. Piemēram, ir aplikācijas, kas rādīs aptuveno laiku līdz finišam, skrienot 10 km vai maratonu. Kā arī aplikācijas, kas piedāvā nopietnas treniņa analīzes.

Šodien kompānija Suunto ir vadošais sporta instrumentu izstrādātājs un ražotājs. Suunto produkcija ir saņēmusi pasaulē vairākus apbalvojumus par ērtu konstrukciju, precizitāti un drošību. Tā apvieno sevī vismodernāko tehnoloģiju, funkcionalitāti un stilu, kas palīdz visa līmeņa sportistiem analizēt un uzlabot savus sasniegumus. Kompānijas galvenais ofiss atrodas Somijā, Vantaā pilsētā. Kompānijā nodarbina virs 400 cilvēkiem visā pasaulē. Produkcija tiek izplatīta vairāk nekā 100 valstīs. Suunto ir Amer Sport Corporation kompānijas meitas uzņēmums. Amer Sport Corporation pieder arī tādi pasaulē pazīstami zīmoli kā Salomon, Atomic, Wilson, Precor, Arc’teryx un Mavic.

Suunto Quest – nopietna ierīce, nopietnam treniņam:

• kontrolē un analizē sirdsdarbību;

• intervāla taimeris;

• hronometrs ar apļu atzīmēšanu, uzsitot pa ekrānu;

• viegls un smalks.

Suunto M5 – personīgais treneris uz rokas:

• nosaka un koriģē treniņa programmu (notievēt, uzlabot savu fizisko stāvokli);

• garantē maksimālo treniņa efektu;

• seko slodzes līmenim un fiziskajām stāvoklim.

Suunto M1, M2 – ērta kontrole:

• sirdsdarbība;

• kalorijas;

• optimālās slodzes zonas.

Suunto Ambit2 S Black HRJānis PAIPALSslēpošana

Suunto Ambit2 S Black HRKristaps ZVeJNIeKSkalnu slēpošana

Suunto Ambit2 S Red HRAtis BrIKoVSKIStriatlons

Suunto Ambit2 S Lime HR Gints SKroDerIStriatlons


dalībnieki izvēlas ar SUUNTO

līdz Sočiem

no Vankūveras

Teksts: Ivars BācisRaksts tapis 2013. gada novembra vidū


Olimpiskās spēles ir

galvenais notikums

sporta dzīvē, un

piedalīšanās tajās ir

katra sportista sapnis un

mērķis. Nokļūt tur ir liels gods un arī

sasniegums, neskatoties pat uz to, ka

reizēm neizdodas cīnīties par augstām

vietām, jo, lai kvalificētos sporta

lielākajam notikumam, ir jāizpilda

noteikti kritēriji, kas ne tuvu nav pa

spēkam jebkuram trenētam sportistam.

Distanču slēpošana vēsturiski ir viens

no pirmajiem, ja ne pats pirmais ziemas

sporta veids, un arī tagad to var

pamatoti uzskatīt par vienu no

galvenajiem ziemas sporta veidu

pamatiem. Izsisties pasaules elitē

jebkurā sporta veidā ir grūti, taču

distanču slēpošanā vēl jo vairāk, jo ar to

profesionālajā līmenī nodarbojas vairāki

tūkstoši sportisti, ne pāris desmiti, kā

tas ir citos ziemas sporta veidos.

Latvijas distanču slēpotāju izlase uz

pagājušajām Olimpiskajām spēlēm, kas

2010. gada februārī norisinājās

Vankūverā, devās divu sportistu sastāvā

– vīru konkurencē startēja Jānis Paipals,

bet pie dāmām Anete Brice. Sportistu

skaits bija sarucis un kļuvis uz pusi

mazāks nekā 2006. gadā Itālijas Alpu

pilsētā Turīnā, taču bija arī pozitīvs

moments, proti, pēc 12 gadu

pārtraukuma Olimpiskajās spēlēs

distanču slēpošanā Latvija atkal bija

pārstāvēta sieviešu konkurencē. Kā

īpašu notikumu arī jāizceļ, ka vienās

Olimpiskajās spēlēs startēja tēvs un

meita – Ilmārs un Anete Briči, bet tikai

dažādos sporta veidos. Anete, kurai

tobrīd bija astoņpadsmit gadu,

piedalījās tikai vienā disciplīnā – 10km

slidsolī ar intervāla startu. No

uzvarētājas Šarlotes Kallas viņa atpalika

sešas minūtes un 77 dalībnieču vidū

ierindojās 69. vietā, apsteidzot pārsvarā

Balkānu valstis. Jānis Paipals uz startu

izgāja trijās disciplīnās, no kurām

vislabāk veicās 15km slidsolī, 95

dalībnieku konkurencē izcīnot 72. vietu.

Sprintā viņš ierindojās par desmit

vietām augstāk, tiesa, tur Jānim

neizdevās nevienu konkurentu pārspēt.

Jānis atzina, ka neizdevās nostartēt, kā

bija gribējies. 15 km distancē ātri

piedzinis kājas, tādēļ ar smagnējām

kājām nav varējis ātri paslēpot. Pēc

Vankūveras Anete Brice distanču

slēpošanā vairs nestartēja, mēģinot

pievērsties vairāk biatlonam.

Gadu vēlāk uz Pasaules čempionātu

Norvēģijā leģendārajā Oslo pievārtē

Holmenkollenā devās jau rekordliels

Latvijas pārstāvju skaits, kas pirmo reizi

sniedzās otrajā desmitā – 14 slēpotāji,

no kuriem desmit bija vīri, bet četras

dāmas. Pirmo reizi papildus treneriem

un slēpju smērētājiem bija arī

fizioterapeits un pat preses sekretārs.

no Vankūveras līdz sočiem

Masu starts no Skandināvijas Kausa 2013 (Madona, Smeceres sils). Foto: infoski.lv arhīvs



Visas četras dāmas startēja tikai sprintā

brīvajā stilā, kur vislabāko rezultātu

uzrādīja Inga Dauškāne, ierindojoties

70.vietā 86 dalībnieču vidū un labākā

laika uzrādītājai kvalifikācijā – Maritai

Bjergenai – zaudējot 25 sekundes.

Pārējās mūsējās no Bjergenas atpalika

jau krietni vairāk – Kristīne Liepiņa 53,8

sekundes (77. vieta), Natālija Kovaļova

1:04,8 (79. vieta) un Zane Eglīte 1:33,5

(85. vieta).Vīru konkurencē visaugstāko

vietu ieguva Rinalds Kostjukovs, kurš

120 dalībnieku vidū sprintā izcīnīja 65.

vietu, kvalifikācijas uzvarētājam

Jesperam Mudīnam no Zviedrijas

piekāpjoties par 21,3 sekundēm. Juris

Damškalns bija par 0,7 sekundēm

lēnāks nekā Rinalds un arī iekļuva

septiņdesmitniekā, ierindojoties 68.

vietā. Savukārt Oskaram Muižniekam

un Robertam Slotiņam attiecīgi 78. un

90.vieta. 15km distancē klasiskajā stilā

ar intervāla startu no mūsējiem

piedalījās tikai Arvis Liepiņš, kurš pēc

FIS punktu reitinga bija automātiski

kvalificējies šai distancei. Arvim,

neskatoties uz to, ka čempionāta vietā

jau bija nodzīvojis vairāk kā nedēļu,

tomēr bija jūtams sezonas laikā

uzkrātais nogurums, kas viņa soli

distancē padarīja gausāku nekā ierasts.

Liepiņš uzvarētājam Mati Heikinenam

no Somijas zaudēja 7 minūtes un 17

sekundes un, apsteidzot tikai vienu

konkurentu, ierindojās 75. vietā. Arvim

konkurenci diemžēl nesastādīja

gulbenietis Jānis Paipals, kurš vienīgais

pārvarēja kvalifikāciju uz 15km distanci,

uzrādot 5. vietu 10km slēpojumā

(kvalificējās 10 labākie, Nauris Biķernieks

palika 17.vietā – aut.piez.). Taču

pamatsacensību dienā Jānis jau bija

atgriezies mājās, jo, iespējams,

sākotnēji nebija plānots, ka viņš

kvalificēsies un uzturēsies Oslo nedēļu

ilgāk.

Vislielāko uzslavu pelnījis Raivis

Zīmelis, kurš vienīgais no Latvijas

slēpotājiem tika līdz finišam grūtajā un

smagajā 50km distancē. Raivis distanci

veica 2:31:05 un no uzvarētāja Petera

Nortuga (Norvēģija) atpalika 24

minūtes, izcīnot 67.vietu 82 dalībnieku

vidū. Vēl trīs no Latvijas startējušie

(Arvis Liepiņš, Pāvels Ribakovs, Jānis

Teteris) tika noķerti par apli un tika

„noņemti”. Raivis Zīmelis atzina, ka gāja

ļoti smagi un tik grūta distance viņam

vēl nebija bijusi. Arī maratona kausos

pieredzi uzkrājušais Teteris piebilst, ka

trase ir bijusi visgrūtākā, kāda

pieredzēta, vienīgi žēl, ka prestižajā

Holmenkollenā nav izdevies nobraukt

līdz galam. Mūsu slēpotāji atzina, ka

tāds atbalsts nekur nav pieredzēts un

skatītāju ovācijas ir dzinušas uz priekšu.

Čempionāta noslēguma dienā 50km

distanci klātienē gan stadionā, gan gar

trasi mežā vēroja ap 150 tūkstošiem

skatītāju, no kuriem liela daļa vairākas

dienas nakšņoja teltīs trases malā. Ja

čempionāta lielisko noskaņu pabojāja

Arvis Liepiņš Latvijas čempionāts slēpošanā 2013. gads. (Madona, Smeceres sils). Foto: Dainis Caune



vairākas dienas neiztrūkstošā biezā

migla, kā dēļ jau tika lietots termins

“miglas čempionāts”, tad skatītāji

līdzīgi kā 1994.gadā Lillehammerē

apliecināja, ka nekur distanču slēpošanā

nav tik vienreizēja un fantastiska

atmosfēra kā Norvēģijā.

Šogad februārī Pasaules čempionātā

Valdifiemmi (Itālija) Latviju pārstāvēja

vēl vairāk sportistu nekā Oslo, uzstādot

jaunu rekordu dalībnieku skaita ziņā.

Alpu ielejas ciematiņā, kas atrodas ap

vienu tūkstoti metru virs jūras līmeņa,

startēja 17 Latvijas slēpotāji – 12 vīri un

5 dāmas. Un šī nelielā augstkalne tomēr

negatīvi iespaidoja mūsējo startu, jo

Latvijas slēpotāji, kas nav pieraduši, bet

lielais vairums pat nekad nav bijuši

treniņos augstkalnēs, nespēja

adaptēties un paradīt savam līmenim

atbilstošu sniegumu. Kvalifikācijas

slēpojumā labākie no mūsu pārstāvjiem

bija Arnis Pētersons un Inga Dauškāne,

taču viņiem salīdzinoši daudz pietrūka

līdz desmitniekam, kas kvalificējās

pamatsacensībām. Ingai 5km brīvajā

stilā līdz labāko desmitniekam pietrūka

37 sekundes (17.vieta), bet Arnim 57

sekundes (27.vieta) 10km distancē.

Sprintā klasiskajā stilā dāmām veicās

līdzīgi kā Oslo, bet vīriem gan rezultāti

bija vājāki. Inga Dauškāne bija ātrākā no

mūsējām un uzrādīja 71.rezultātu 101

dalībnieču vidū, bet labākais vīru

konkurencē bija Pāvels Ribakovs, kurš

ierindojās 84.vietā no 129

startējušajiem. Otro rezultātu no

Latvijas pārstāvēm – 82.vietu – debijas

reizē uzrādīja Vineta Pētersone, kurai

tobrīd vēl bija tikai 13 (!) gadu.

Čempionāta laikā par to netika runāts,

bet sezonas beigās tika pieņemti jauni

noteikumi, ka pasaules čempionātos

pieaugušajiem drīkst startēt sportisti,

kuri nav jaunāki par 16 gadiem. Pirmo

reizi Latvijas komandā vienā

čempionātā startēja brālis un māsā –

Arnis un Vineta Pētersoni.

Vīriem 15km distancē pēc pāris

slimošanas dienām nedaudz atlabušais

Arvis Liepiņš vienreizēji ātri

slēpojošajam un pirmo vietu

ieguvušajam Peteram Nortugam

zaudēja ļoti daudz – septiņas ar pusi

minūtes – un ierindojās tikai 87.vietā,

toties pēdējos distances kilometros

spēja izraut principiālu uzvaru

savstarpējā cīņā ar labāko lietuvieti un

ierasto konkurentu Vitautu Stroliu.

Vairāki vadošie slēpotāji atpalika ļoti

daudz no Nortuga un ieguva sev

neierastos un zemos FIS punktus (daži

top30 vīri saņēma pāri par 60FIS

punktiem, bet vairākkārtējais pasaules

vicečempions Maksims Viļegžaņins 98

FIS punktiem tuvumā nebija bijis

pēdējos piecus gadus – aut.piez.).

Latvijas izlasei Valdifiemmi bija

vēsturisks brīdis, jo pirmo reizi mūsu

Jānis Paipals (74. numurs) Vankūveras olimpiskajās pēlēs 2010. gads. Foto: Romāns Kokšarovs / LOK arhīvs


valsts bija pārstāvēta komandu sprintā.

Dāmām Inga Dauškāne ar 16 gadus

jauno Kitiju Auziņu sasniedza finišu, bet

vīriem Rinalda Kostjukova un Jura

Damškalna duetu „noņēma”

priekšpēdējā aplī, jo tobrīd piekto etapu

slēpojošo Damškalnu noķēra līderi.

Pēdējā sacensību dienā 50km distancē,

kad temperatūra Alpu ielejā bija

augstāka kā reizēm pie mums vasaras

laikā – plus 15 grādi, Jānim Teterim un

Valdim Bodniekam neizdevās veikt

vairāk par pusdistanci.

Pēc dažām dienām sāksies jaunā

ziemas sezona, bet līdz galvenajam

notikumam – Olimpiskajām spēlēm

Krievijas vasaras kūrortā Sočos –

palikuši trīs mēneši. Saskaņā ar

noteikumiem Latvijai ir kvota 1+1, tas

nozīmē, ka Sočos var startēt viens

vīriešu kārtas pārstāvis un viena

sieviete. Šobrīd reālākie kandidāti ir

ranga līderi Arvis Liepiņš un Inga

Dauškāne, kuriem tā būtu debija

Inga Dauškāne distanču trasē. Foto: infoski.lv arhīvs

Olimpiskajās spēlēs. Taču, ja kāds no

mūsējiem Olimpiskajā FIS punktu listē

iekļūs top300, tad ir iespēja tikt pie

papildus vietas. Arvis Liepiņš vienu brīdi

jau bija trīssimtniekā sprintā, bet tagad

atrodas nedaudz aiz strīpas – 320. vietā

(300.vietai ir 105,9 FIS punkti, bet

Liepiņam 109,9 – aut.piez.). Arī dāmām

papildus vietu reālāk ir iegūt sprintā, jo

Inga Dauškāne šobrīd ir 482.vietā, un tā

kā sprintos līdz šim viņa ir startējusi

maz, tad ir diezgan iespējami no

līdzšinējiem 227 FIS punktiem uzlabot

savu rezultātu līdz nepieciešamajiem

167 FIS punktiem, kas ir trīssimtajā vietā

esošajai sportistei. Kvalifikācijas

periods, kas sākās 2012.gada jūlijā,

noslēgsies 2014.gada 19.janvārī. Un te

par labu nāks Latvijas čempionāta

pirmais posms 12. un 13.janvārī

Madonā, kad abas dienas norisināsies

sprints (brīvajā stilā un klasikā), kas būs

FIS sacensības un labas iespējas

mūsējiem uzlabot savus punktus.

Jānis Paipals pēc Vankūveras izteicās,

ka nesamierināsies kā lielākā daļa tikai ar

vienām Olimpiskajām spēlēm, un bija

apņēmības pilns nopietni trenēties un

startēt līdz Sočiem. Pagājušā sezona

viņam nebija veiksmīga, turklāt kluba

vadības nostājas dēļ viņam tika liegta

iespēja piedalīties pasaules čempionātā

Valdifiemmi. Tomēr gulbenietis saglabā

iespējas tikt uz Sočiem. Tāpat labas

izredzes tikt un atkārtot Jāņa Hermaņa

rezultātu – dalība trīs Olimpiskajās spēlēs

– ir pagājušās sezonas ranga vicelīderim

Jurim Ģērmanim, kurš startēja Nagano

un Soltleiksitijā. Ja Jurim tas izdotos, tad

tas būtu īpašs notikums, jo līdz šim vēl

nevienam no mūsējiem nav izdevies

atgriezties Olimpiskajā arēnā pēc 12

gadu pārtraukuma. Vēl pie

pretendentiem noteikti jāpieskaita

Roberts Slotiņš un Pāvels Ribakovs, kurš

pēdējos mēnešos ir progresējis. No

dāmām veiksmes gadījumā otrā

ceļazīme var pavērties Andai Muižniecei,



Vinetai Pētersonei vai Kitijai Auziņai, tā

kā savstarpēja konkurence būs sīva, kas,

cerams, nāks tikai par labu kopējā

distanču slēpošanas līmeņa celšanai.

Nevar aizmirst slēpotājus ar „plintēm

uz muguras”, proti, biatlonistus, kuri arī

var iejaukties distanču slēpotāju vidū

cīņā par ceļazīmi uz Olimpiskajām

spēlēm, jo kādreiz pie mums tik

populārais un augstā līmeni esošais

ziemas sporta veids šobrīd ir piedzīvojis

pamatīgu lejupslīdi. Biatlonā Sočos no

Latvijas varēs startēt tikai pa vienam

vīram un vienai dāmai. Tik drūma

situācija vēl nekad nav bijusi. Līdz ar to

biatlonisti, it īpaši tie, kas nekad vēl nav

piedalījušies prestižākajā sporta

notikumā, noteikti pamēģinās tikt uz

Olimpiskajām spēlēm kā distanču

slēpotāji. Taču vairs nav tie laiki, kad

jebkurš no vadošajiem biatlonistiem

labākos slēpotājus varēja uz vienas kājas

apslēpot.

Latvijas slēpotāji pēdējās sezonās

kaut arī nedaudz, tomēr ir progresējuši.

Vienīgi līdz šim sezonas lielākajās un

nozīmīgākajās sacensībās – pasaules

čempionātos – viņi nav spējuši sasniegt

labāko formu un parādīt labāko

sniegumu. Tā tas bija arī Vankūverā.

Tāpēc noteikti ir jāizdara pareizie

secinājumi un jārīkojas tā, lai nepieļautu

iepriekšējās kļūdas. Līdz šim mūsu valsts

pārstāvju augstākās vietas Olimpiskajās

spēlēs distanču slēpošanā ir bijušas

labāko piecdesmitniekā – Inetai Kravalei

48.vieta Lillehammerā 30km klasiskajā

stilā un Jurim Ģērmanim 49.vieta

Soltleiksitijā 15km klasiskajā stilā.

Distanču slēpošanā tie ir vērā ņemami

panākumi, un šādu rezultātu atkārtošana

2014.gada februārī būtu labs panākums

priekš mūsu slēpotājiem. Taču Sočos tikt

piecdesmitniekā būs daudz grūtāk nekā

pirms vairākiem gadiem, kad tomēr

konkurence bija mazāka. Piemēram,

Soltleiksitijā nepiedalījās vai startēja ar

vienu pārstāvi tādas šobrīd ļoti spēcīgas

slēpošanas valstis kā Kanāda, Francija,

Šveice. Spēcīgāki un daudzskaitlīgāki ir

palikuši ukraiņi, poļi un dažas toreiz

distanču slēpošanā par „eksotiskajām”

dēvējamas valstis, piemēram, Rumāniju,

Lielbritāniju, Armēniju un Bulgāriju

šobrīd par tādām noteikti vairs

nenosauksi.

Daudzi vēlas tikt uz Sočiem, un katrs,

kam tas izdosies, centīsies darīt visu

iespējamo, tāpēc neatkarīgi no tā, vai

aizbrauks divi vai četri Latvijas pārstāvji,

atbalstīsim mūsējos, lai kā arī viņiem ies

Melnās jūras krastā. Vēl spilgtā atmiņā

ir Vankūveras spēles, kad, atrodoties

Vistleras trases malā, kad garām slēpoja

mūsu sportisti, mazsvarīgs bija viņu ne

tik ātrais solis distancē, jo no

saviļņojuma cauri izskrēja patīkamas

skudriņas un lauzās ārā atbalsta

saucieni, kas, lai arī varbūt vienatnē,

tomēr bija tikpat skaļi kā tie, ko

slēpošanas lielvalstu pārstāvji saņēma

no sava kuplā atbalstītāju pulka.

Juris Ģērmanis pēc finiša Latvijas čempionātā Madonā 2013. gadā. Foto: Dainis Caune

Tartu slēpošanasmaratons

Teksts: Ivars LapiņšFoto: Tartu maratona organizatoru arhīvs


Lai arī Latvijā slēpojumu

netrūkst un sniegiem

bagātākajos novados

aukstajā gadalaikā notiek

gan spraigas un karstas cīņas, gan arī

mierīgāki slēpojumi, tomēr pieredzes

papildināšanai aktīvākie ziemas sporta

cienītāji lūkojas arī kaimiņvalstu

virzienā. Un, jāsaka – ir to vērts! Jo

tepat netālu Igaunijā notiek viens no

vērienīgākajiem slēpojumiem šajā

reģionā, kurš ļauj iepazīt sacensību

organizāciju pasaules līmenī.

Minētais pasākums ir neviens cits kā

“Tartu slēpošanas maratons”.

Par pasaules klases organizācijas

līmeni nebūt nav teikts par skaļu, jo

organizators “Klubi Tartu Maraton”,

gadu gaitā īstenojot nospraustos,

augstos standartus, panācis, ka Tartu

slēpošanas maratons ir iekļauts

pasaules distanču slēpošanas maratonu

federācijas Worldloppet sertificēto

pasākumu kalendārā, kurā ietilpst 16

slēpojumi visā pasaulē, no kuriem

vienpadsmit notiek Eiropā, divi

Amerikā, viens Āzijā, viens robežojoties

Eiropai un Āzijai un viens arī Austrālijas

sniegotajos kalnos.

Tartu slēpošanas maratona trase

veidota Tartu apkārtnē, un piedāvājumā

ir veikt 63 km vai arī 31 km distanci.

Garākajai distancei starts tiek dots

Otepē, bet finišē Elvas pilsētas sporta

centrā. Svarīgi atzīmēt, ka visu

slēpojumu paredzēts veikt tikai un

vienīgi klasiskajā stilā, par ko jau

sacensību nolikumā minēts, ka tiesneši

to kontrolēs ļoti stingri visas distances

garumā.

Par Tartu slēpošanas maratona

popularitāti priekšstats rodams, jau

paskatoties uz dažiem statistikas

datiem vien. Rezultātu protokoli rāda,


ka 2013. gadā garākajā distancē

devušies 5970 dalībnieki, kuru skaitā

bijuši 1027 ārvalstu pārstāvji. 31 km

distancē startējuši 1911 dalībnieki, no

kuriem 197 bijuši citu valstu slēpotāji. 63

km uzvarētāja godu izcīnīja Simens

Oestensens no Norvēģijas, kuram šī

attāluma veikšanai klasiskajā

slēpošanas stilā bija nepieciešams

2:45:01, bet sievietēm uzvarēja arī

Norvēģijas pārstāve Sandra Hansson,

distancē pavadot 2:58:53. Starp

startējušajiem sastopami arī ļoti daudz

dalībnieku no Latvijas, jo šis ir viens no

centrālajiem slēpošanas notikumiem,

kuru savos plānos iekļauj arī mūsu puses

slēpošanas cienītāji. Jau tikai atrašanās

sacensību centrā un pasākuma

gaisotnes izbaudīšana garantē pacilātu

svētku sajūtu. Un gandarījums ir

dubultīgs, kad pēc garās distances finiša

var citiem un pats sev pavēstīt - es to

izdarīju!

Tartu slēpošanas maratona vēsture

sākusies nu jau diezgan tālajā 1960.

gadā, kad organizēts slēpojums 55 km

garumā. Pirmajā reizē uz starta

stājušies 210 dalībnieki un uzvarētājs

Reins Tikk uzrādījis rezultātu 3:37:10.

Gadu gaitā galvenās, garās distances

trase mainīta dažādās variācijās, Laima Klauža Tartu maratonā 2013. gadā.



dalībniekiem piedāvājot dažādus

attālumus.

Lielākoties attālumi mainījušies 45 -

60 km robežās, bet pēdējā desmitgadē

piedāvājums nostabilizējies pie 63 km.

Kā jau visi slēpojumi, arī Tartu

maratons bijis atkarīgs no dažādiem

ārējiem apstākļiem, tajā skaitā no

ziemas jaudas saražot pietiekamu

daudzumu dabīgā sniega. Tā kā laika

apstākļi tomēr izstrādā slēpotājiem arī

nepatīkamus pārsteigumus, vairākas

reizes nācies šo maratona slēpojumu

atcelt. Kopš 1960. gada dažādos

periodos un dažādu iemeslu dēļ Tartu

maratons nav noticis 12 reizes, kā

rezultātā pēc lielākiem pārtraukumiem

astoņdesmito gadu beigās noticis

dalībnieku skaita kritums (no 8831

startējušā 1987. gadā uz 961 dalībnieku

1993. gadā). Bet šī slēpojuma tradīcija ir

tik spēcīga, ka, lai arī pc 2000. gada

bijušas atsevišķas reizes, kurās nācies

maratonu atcelt, ir redzams, ka šis fakts

tikai vairojis slēpotāju apņēmību

nākamajās reizēs startēt ar vēl lielāku

sparu. Aplūkojot statistiku, ir skaidrs, ka

dalībnieku skaits atkal katru gadu aug

ar acīm redzamu progresiju. Jāsaka,

dalībnieku skaita sakarā dažādos uzziņu

materiālos redzami dažādi, atšķirīgi

skaitļi, bet šīs atšķirības saistītas ar to,

ka tiek fiksēta divu veidu uzskaite. Viens

lielums ir saņemto pieteikumu skaits,

bet otrs – dalībnieku skaits, kuri reāli

ieradušies uz starta līnijas. Absolūti

lielākais pieteikumu skaits tabulās

fiksēts 1985. gadā, kad Tartu slēpošanas

maratona organizatori saņēmuši 13200

pieteikumus, bet uz starta izgājuši 8715

dalībnieki. Savukārt gadu vēlāk 60 km

trasē devušies 9858 dalībnieki.

Kopš 1997. gada Tartu slēpošanas

maratona pasākums papildināts arī ar

īsākām distancēm gan pieaugušajiem,

gan bērniem un, lai slēpošanas svētkus

varētu baudīt vairāk un arī īsāku

distanču slēpojumiem pietiktu vieta,

tagad maratona pasākums notiek jau

vairāku dienu garumā.

Lai izpētītu Tartu slēpošanas

maratona piedāvātās iespējas, visi

interesenti var apmeklēt interneta

adresi www.tartumaraton.ee, kurā var

atrast visu nepieciešamo informāciju un

pieteikšanās formu. Šajā sakarā varam

atzinīgi novērtēt, ka organizatori

padomājuši arī par saviem kaimiņiem,

savā mājas lapā publicējot

nepieciešamāko informāciju arī latviešu,

angļu, vācu, somu un krievu valodā.

Atverot mājas lapu pamanīsiet, ka

organizators „Klubi Tartu Maraton”

piedāvā ne tikai šo vienu slēpojumu, bet

arī kompleksas sacensības visa gada

garumā, kur pēc maratona slēpojuma,

iestājoties siltajam gadalaikam, seko

skrējieni, šosejas un MTB velobraucieni

un sacensības skrituļslidošanā.

Kā jau iepriekš minēts, Tartu

slēpošanas maratonu apmeklē liels

skaits slēpošanas cienītāju no Latvijas.

Lai nedaudz vairāk gūtu ieskatu par šo

pasākumu arī no dalībnieku viedokļa,

izvēlējāmies piecus Latvijas pārstāvjus,

kuriem uzdevām 11 vienādus

jautājumus par šo slēpojumu.


– Kā nonāci pie lēmuma startēt

tieši Tartu slēpošanas maratonā?

Startēju tur tāpēc, ka tas ir viens no

populārākajiem klasiskā soļa

maratoniem ne tikai Baltijas valstīs, bet

arī Eiropā un pat pasaulē. Dalību Tartu

maratonā sāku pirms gadiem sešiem vai

septiņiem, kad nolēmu startēt visā

Tartu četrcīņas seriālā, kurā ietilpst

slēpošanas maratons, skriešana, šosejas

un arī MTB riteņbraukšana.

– Nosauc, lūdzu, 3 spilgtākos

iespaidus, kuri nāk prātā, runājot par

Tartu slēpošanas maratonu.

1. Augstā līmeņa organizācija.

2. Gadījās arī ekstrēms slēpojums

2011. gadā, kad gaisa temperatūra bija

pat zemāka par mīnus divdesmit

grādiem. Devāmies distancē ar sejas

maskām, speciālajiem plāksteriem uz

sejas un vilku uz zābakiem mokasīnus

pret šo lielo aukstumu.

3. Protams, ko varētu minēt pat kā

pirmo iespaidu - finišā dod karstu alu!

Par brīvu! Relaksācijai noder.

– Tiem, kuri nav bijuši klātienē,

varētu šķist, ka tādā pūlī, kāds ir Tartu

maratonā, paslēpot nemaz nav

iespējams. Kāda ir sajūta startā,

atrodoties tik lielā slēpotāju pulkā, un

vai izmantoji kādu īpašu taktiku, lai

tiktu izdevīgākā pozīcijā?

Startā viena otrai blakus ir ļoti daudz

špūres, kas starta brīdi atvieglo. Cilvēku

masas gan tur ir lielas, bet, tā kā pēc

pēdējo gadu rezultātiem esmu izcīnījis

pirmo starta koridoru, ar šo iespējamo

problēmu man nav jāsaskaras. Ja

gribētu startēt pirmoreiz, tad gan

nāktos startēt no pašas aizmugures.

Bet, jāsaka, dalībnieki ir tiešām

saprotoši un cenšas netraucēt viens

otram. Protams, gadās, ka kādam

salūst nūja, bet kopumā nav nekas

ekstrēms.

– Tavs vērtējums – vai trasē ir

pietiekami labas citu dalībnieku

apdzīšanas iespējas?

Pat trases šaurākajās vietās, šķiet, ir

vismaz kādas četras špūres blakus, bet

citur pat aptuveni astoņas. Un tā visas

trases garumā. Pie tam pateicīgos laika

Jānis Teteris38 gadi, 2013. gada Tartu maratonā ātrākais slēpotājs no Latvijas dalībniekiem



apstākļos špūres ir ļoti kvalitatīvas un

tik stingras kā gandrīz vai iebetonētas.

Špūru ziņā šis skaitās viens no

viskvalitatīvākajiem maratoniem, tāpēc

ar apdzīšanu trasē problēmu nav.

– Tradicionālais jautājums garo

distanču veicējiem – par ko Tu domā

šo garo kilometru veikšanas laikā?

Dažādos distances posmos domu

gājiens varētu būt atšķirīgs...

Tā kā pēdējos gados ir izdevies

ieslēpot pirmajā piecdesmitniekā,

slēpojuma laikā sanāk vairāk

koncentrēties tieši uz sacensību. Skaitu

kilometrus, plānoju pareizu

padzeršanās un želeju ēšanas vietu

izvēli, lai nenolūztu un noturētos grupā.

Tā kā sacensība ir nopietna, citu domu

tajā brīdī nav.

– Tā kā Tartu maratons veicams

klasiskajā stilā, rodas jautājums, vai

arī ikdienā ar klasisko slēpošanas stilu

esi uz „Tu” un vai to iekļauj arī

treniņos?

Trenējos vairāk tieši klasikai. Pirms

pāris gadiem trenējos aptuveni pusi uz

pusi gan klasisko, gan slidsoli, bet

pēdējos divus gadus lieku uzsvaru tieši

uz klasikas slēpošanu.

– Tik garā distancē enerģijas

atjaunošanai ņem līdzi savu dzērienu,

želejas u.c.vai izmanto tikai trases

oficiālos atspirdzinājumu punktus?

Kāds ir šo punktu piedāvājuma klāsts?

Pats distancē ņemu līdz jostas

somiņu ar želejām. Dzeramo īsti līdzi

nepaņemsi un tas arī ātri paliktu auksts,

līdz ar to būtu grūti iedzert. Topa

sportistiem parasti līdzi ir personāls, kas

oficiālajos punktos nogādā visu

sagatavoto. Arī man ir bijuši gadi, kuros

ir bijis līdzi treneris, kurš visu

nepieciešamo nogādā barošanas

punktos, un tad pašam par līdzi

ņemšanu nav jādomā. Pēdējā maratonā

gan tiku galā pats ar saviem spēkiem.

Paņēmu līdzi želejas un viss bija kārtībā.

Ja arī izmanto organizatoru barošanas

punktu piedāvājumu, tad klāsts ir


pietiekoši plašs, kas tautas klases

dalībniekiem ļoti labi noder - rozīnes,

banāni, apelsīni, kā arī silts dzēriens.

– Vai garās distances dažādos

posmos ir jūtama arī slēpju slīdamības

atšķirība?

Jā, jā, tas tiešām tā ir. 63km laikā

dažādos posmos var just slīdamības

atšķirības. To nedaudz ietekmē arī

temperatūras maiņa, jo starts ir no rīta,

bet finišu sasniedz jau uz pusdienas

laiku. Tā ir ļoti liela māksla slēpes

iesmērēt tā, kas, tās vienlīdz labi slīd

gan sākumā, gan beigās, kā arī, kas

klasikā svarīgi, lai noturētu pēdas daļu.

Bet trasē ir pat vairāki punkti, kuros, ja

nu dalībniekam nav bijusi tik liela

pieredze un ar slīdamību galīgi „nav

trāpīts”, tiek piedāvāts ātrs un vienkāršs

slēpju smērēšanas serviss, lai tomēr var

turpināt distanci patīkamāk.

– Tartu maratona starts ir vienā

pilsētā, bet finišs citā, attiecīgi

jādomā arī par personīgo mantu

pārvietošanu. Nākamajiem Tartu

slēpojuma dalībniekiem var rasties

jautājums, kā šo situāciju risina citi?

Ir kāds organizatoru piedāvāts

variants vai arī izdomāji kādu savu

risinājumu?

Ļoti ērti izmantot organizatoru

nodrošināto mantu transporta servisu.

Katram dalībniekam ir izdalīts maiss ar

dalībnieka numuru, kurā nodod mantas

speciālā autobusā, kas nogādā tās uz

finišu. Tur tie tiek glīti salikti pa

koridoriem un uzreiz pēc finišēšanas tu

savas mantas vari saņemt un doties

pārģērbties. Un, starp citu, pēc finiša ir

organizēts autobuss, kas aizved

dalībniekus atpakaļ uz starta vietu, lai

pašam nav jādomā kā pārdzīt mašīnu

no vienas vietas uz otru.

– Vai pastāv doma startēt Tartu

maratonā atkal?

– Šīs sezonas Tartu četrcīņā ieguvu

trešo vietu kopvērtējumā un kā vienu no

balvām saņēmu bezmaksas dalību visos

jaunās sezonas posmos, tajā skaitā arī

šajā slēpojumā. Tā kā noteikti došos

startēt.

– Vai Tu startē arī citos sporta

veidos? Ja jā, tad kuros?

Starpsezonā vasarā piedalos

riteņbraukšanā. Startēju arī skrējienos,

bet tajos vairāk startēju pavasarī, jo tad

arī notiek šis igauņu četrcīņas seriāla

piedāvātais skrējiens, kā arī maijā

piedalos populārā skrējienā „Apkārt

Vīlandes ezeram”.




– Pirmo reizi Tartu slēpojumā startēju

jau pirms gadiem astoņiem. Nav jau tā,

ka būtu pēkšņi no nekā izdomājusi kāpt

uz slēpēm, jo astoņdesmitajos -

deviņdesmitajos gados biju Latvijā pat

ļoti laba slēpotāja un vairākkārtēja

Latvijas čempione (tajā laikā Laurai bija

cits uzvārds - Purniņa). Tartu startēju jau

tāpēc, ka man ļoti patīk klasiskais stils,

Laura Lapiņa42 gadi, 2013. gada Tartu maratonā ātrākā slēpotāja no Latvijas dalībniecēm


bet Latvijā klasiskā stila sacensības

gandrīz vai nav, jo tagad lielākā daļa

iemīļojuši slidsoli. Tartu maratons bez

tam ir ļoti augstā līmenī un, kas man

svarīgi, visi šie 63km ir vienā distancē,

kurā nav jāriņķo pa apļiem.




1. Protams, viens no iespaidīgākajiem

momentiem ir starta pūlis, kurā cenšos

nesatraukties par izraušanos citiem

priekšā, bet vienkārši izbaudu šo starta

brīdi.

2. Ļoti labi sagatavotā trase ar lielo,

kvalitatīvi sagatavoto špūru skaitu.

3. Trešais, kas nāk prātā, ir karstais

alus finišā. Man gan ļoti negaršo, bet

citas dāmas dzēra un es arī pagaršoju, jo

tajā brīdī jau vēl adrenalīns iekšā!








Tā kā startēju pūļa aizmugurējā daļā,

startā bija jāgaida kādas 10 minūtes, lai

tiktu tālāk distancē. Bet galvenais

sekoju līdzi, lai nesalūztu kāda no nūjām.




Apdzīšanas iespējas ir pietiekami

Laura Lapiņa Nr 253. Foto: Lauras Lapiņas privātais arhīvs



labas. Galvenais “nepārķert” startu, lai

paliek spēks garajai distancei, ko man

veiksmīgi izdevās sabalansēt. Visas

distances laikā apdzinu apmēram 1000

dalībniekus. Tā kā sieviešu nav tik ļoti

daudz, pārsvarā nācās sacensties un

apdzīt vīriešus.


distanču veicējiem – par ko Tu domā šo

garo kilometru veikšanas laikā?



Domāju par kilometriem. Sekoju līdzi

citu sieviešu apdzīšanai un redzēju, ka

mani apdzen tikai viena. Kā arī gaidīju

punktus, kuros sagaidīja dzīvesbiedrs ar

manis speciāli gatavotu dzērienu un

sausu cepuri nākamajai distances daļai.

Tā kā mācījos itāļu valodu, pa ceļam

atkārtoju atmiņā arī itāļu valodas

vārdiņus.





treniņos?

Slēpoju tikai klasiskajā stilā. Pēdējos

gadus slidsolī neesmu trenējusies vispār.

Bet problēma ir tā, ka Latvijā ir ļoti maz

vietu, kur var slēpot klasiku. Bieži braucu

uz Mailēm pie Arvīda Pīpkalēja. Vēl

dodos uz Reiņa trasi, kur gan aplis nav

dikti garš, un apmeklēju Biķerniekus, kur

vairāk veicu ātruma treniņus.






Želejas Tartu slēpojumā nelietoju.

Centos iepriekšējās dienās labi paēst.

No trenera bija pat rekomendācija uzēst

klāt 2 - 3 kg, kas gan neizdevās. Bet

saldumus tiešām ēdu. Pirmajos

barošanas punktos bija problemātiski

tikt kaut kam klāt, jo izveidojās garas

rindas. Vienīgais, ko arī ņēmu, bija silta

tēja. Nepārbaudītus sporta dzērienus

trasē neņemu. Nav bijis laika tā ļoti

pievērst uzmanību, ko šajos punktos

piedāvā, bet vienus, ko atceros un

domāju, ka pat pamēģināšu, ir upeņu

ķīselis. Tas varētu būt kā labs

antioksidants. Zinu, ka tur ir arī marinēti

gurķi, bet par tiem gan nedomāju.



atšķirība?

Atšķirībā no slēpojumiem, kuros

jāšķērso kalnu grēdas, sniegs šeit

distances laikā nav tik atšķirīgs. Tartu

slēpojumā vienīgi stadiona daļā ir

mākslīgais sniegs, kas ir nedaudz

atšķirīgs, bet man paveicās, ka Madshus

igauņu pārstāvji bija ļoti veiksmīgi

iesmērējuši manas slēpes un labi

trāpījuši arī ar slīdvirsmas struktūras

ievilkšanu.









risinājumu?

Izmantoju organizatoru piedāvāto

mantu transportēšanas servisu, kur

dalībniekiem izdod lielus maisus un

kuros var nodot visas nepieciešamās

mantas. To ir ērti darīt arī tāpēc, ka, ja

pat arī ir līdzbraucējs ar mašīnu, tad no

paša finiša tā vienalga atrodas tālu, bet

pēc finiša ir nepieciešams momentā

pārģērbties un ļoti noder kopā ar

mantām nodotais atjaunošanās

dzēriens. Principā mantas speciāli šim

nolūkam sagatavotajos koridoros saņem

uzreiz pēc finiša.


maratonā atkal?

Esmu pieteikusies jau nākamam Tartu

maratona slēpojumam. Šoreiz ieņēmu 5.

vietu, bet ļoti gribētos ieslēpot, kā saka

“vietā”, kas nozīmē vietu, kura ir vēl

augstāk. Pēc šī veiksmīgā slēpojuma

nākošreiz mana starta pozīcija būs

krietni labāka, kas arī spēlē lomu. Lai

gan 3 - 4 nedēļas pirms Tartu maratona

piedalīšos arī, manuprāt, prestižākajā

Eiropas slēpojumā Marcialonga, kurā

jāveic 70km.



Atšķirībā no citiem distanču

slēpotājiem, kuri vasarā brauc

riteņbraukšanā, es pēdējos gados tikai

skrienu. Skrējienos piedalos vairāk gan

ārpus Latvijas. Piedalos šo pašu igauņu

organizētajā Tartu skrējienā, kas ir

populārs slēpotāju vidū. Skrienu arī

Nordea Rīgas maratonā 10 km un, tā kā

mīlu Itāliju, dodos arī uz skrējieniem šajā

valstī. Bet arī vasarā izmantoju iespēju

slēpot ar klasiskā stila rollerslēpēm.




Došanās uz šo slēpojumu man ir ļoti

sena tradīcija. Jau iepriekš biju startējis

tur vairā nekā 20 reizes. Šobrīd dodos

tur piedalīties prieka pēc un ļoti

augstus mērķus neizvirzu.




1. Galvenais ir došanās uz šīm

Andris Blanks73 gadi, 2013. gada Tartu maratonā pieredzējušākais slēpotājs no Latvijas dalībniekiem


sacensībām un pats slēpošanas

process. Bet, protams, piesaista

iespaidīgā dalībnieku skaita atmosfēra.

2. Labi sagatavotā distance.

3. Pēc finiša visiem iespējams iedzert

siltu alu.








Salīdzinoši ar dažiem citiem

lielajiem slēpojumiem, kur sākumā ir

milzīgi sastrēgumi, šeit nav tik traki, jo,

ja apzinās savu spēju līmeni un

netrako, viss ir kārtībā. Un pēc dažiem

kilometriem dalībnieki izretojas.

Protams, šeit es nerunāju par cīņu par

pirmo vietu, bet par tiem, kuriem

vienkārši patīk slēpot. Šajā gadījumā

trakot startā nav jēgas, jo distance

priekšā vēl ļoti gara.




Ar to distancē problēmu nav. Cik nu

spēcīgs tu esi, tik arī ātri iespējams

slēpot.








Parasti šajā distancē sāk nākt prātā

jautājums - kad būs nākamais

barošanas punkts? Cenšos sekot līdzi,

cik kilometri jau ir veikti un cik vēl

jāveic.





treniņos?

Piedalos gan klasiskā, gan brīvā stila

slēpojumos. Ja runā par klasisko soli,

tad, jā, reizēm izeju pie mājas paslēpot.

Tos gan nevarētu gluži saukt par

treniņiem, bet par paslēpošanu brīvajā

laikā.






Pats līdzi neko neņemu un

enerģētiskās želejas nelietoju. Ja nu

vienīgi distances barošanas punktos

paņemu pa maizes gabaliņam. Bet

vispār organizatori piedāvā diezgan

plašu klāstu - maizi, rozīnes, dažādus

dzērienus un tēju.


posmos ir jūtama arī slēpju

slīdamības atšķirība?

Šeit parasti nejūtu starpību. Varbūt

mazliet. Bet, nē, ne tik daudz, lai tas ko

ietekmētu.









risinājumu?

Lai gan uz slēpojumu dodos kopā ar

citiem ar automašīnu, izmantoju

organizatoru speciālo mantu

transporta autobusu, kas nogādā

mantas finišā. Šajā ziņā nav nekādu

problēmu.


maratonā atkal?

Es domāju, ka došos uz šo

slēpojumu atkal.



Lai gan man gadu nu jau ir diezgan

daudz, tomēr skrienu arī orientēšanās

sacensībās. Parasti izvēlos sacensību

“Magnēts” garo distanci. Un kāpju arī

kalnos, jo esmu profesionāls kalnu

kāpšanas instruktors. Īstenībā jau visas

šeit minētās lietas man ir tuvas,

kādreiz biju Latvijas izlasē gan

slēpošanā, gan biatlonā. Tā kā

slēpošana man vienmēr bijusi tuva

lieta.



Gints Trēziņš37 gadi, Tartu maratonā startējis 6 reizes



Pirms daudziem gadiem pirmo reizi

startēt Tartu slēpošanas maratonā

ievilka draugi. Tajā laikā Latvijā ziemas

bija paplānas, attiecīgi arī pasākumu

maz, bet šajā igauņu slēpojumā trase

vienmēr ir tik labi sagatavota, ka pilnīgi

bauda tur piedalīties! Arī daba ap trasi

skaista, un kā pirmo reizi tur aizbraucu,

tā iepatikās! Esmu bijis slēpojumos

Čehijā, Austrijā, Somijā, un visus šos

slēpojumus salīdzinot, igauņu trase ir

pasaules līmenī.




1. Barošanas punkti vai, kā citi

iesaukuši – pitstopi – ik pēc 10km. Jau

tajos vien ir bezmaz svētku sajūta!

2. Slavenais melleņu ķīselis un rozīņu

bulciņas.

3. Daudzie pozitīvie atbalstītāji.








Startā dalībnieki savstarpēji ir ļoti

solīdi. Protams, gadās pa kritienam, jo

neizbēgami kāds kādam starta pūlī

uzslīd virsū. Bet neviens startā dikti

netrako, jo priekšā taču vēl ir 63km.

Nekad nav gadījies iekļūt tādā kritienā,

kur visi viens otru lamātu vai būtu dikti

neapmierināti.




Trasē apdzīšanas iespējas ir ļoti

labas! Vislabākās, salīdzinot ar citiem

slēpojumiem, kuros esmu piedalījies.

Sliedes blakus ir daudz un pārkārtoties

nav problēmu.



Tradicionālais jautājums garo





Nemaz neesmu tā īsti piefiksējis... Ir

pat brīži, kad pilnīgi neko nedomā. Var

teikt, ka ceļā pilnīgi iztīri galvu. Ir jau

brīži, kad domā, piemēram, par slēpju

slīdamību vai arī, kā pāriet uz pareizāku

tehniku, lai efektīvāk tiktu kalnā un

savukārt, braucot no kalna lejā, lai labāk

noturētos un tālāk aizslīdētu. Vārdu

sakot, prātā nāk tādas tehniskas lietas.

Savu daļu domu aizņem arī šī dabas

parka skaistie ziemas skati. Tur slēpot

vienmēr ir bauda un visā distancē

pavada svētku sajūta.

Tā kā Tartu maratons veicams




treniņos?

Cenšos pirms šī pasākuma paslēpot

arī klasiku. Bet Latvijā nav daudz

variantu, kur to var kvalitatīvi darīt.

Piemēram, pie mums Valmierā ir

slēpošanas trase Baiļos, bet tā tiek

sagatavota slidsolim. Kādreiz izbraucu

Vaidavā, kā arī dažreiz apmeklēju trasi

Siguldā. Jā, vēl klasiku slēpot var doties

arī uz Smilteni vai Valku. Bet, protams,

tad ir speciāli jābrauc.






Jā, distancē līdzi paņemu želejas.

Izmantoju arī oficiālos barošanas

punktus. No dzērieniem tur

piedāvājumā ir silts buljons, karsta tēja,

ūdens, sporta dzēriens un slavenais

melleņu ķīselis. Uz ēdināšanas galda ir

bulciņas, maize un sāls, rozīnes, apelsīni

un banāni.

Vai garās distances dažādos


atšķirība?

Jā, slēpju slīdamības maiņas jūt.

Pirms starta parasti ir grūti paredzēt, kā

ar slīdamību būs līdz galam. Ir jau gan

slēpju smērēšanas meistari, kuri

sasmērē tā, ka pēc tam visu distanci

vienkārši nolido! Parasti konsultējos ar

speciālistiem, ko, cik un kā labāk uzklāt.

Tagad jau slēpju smēru klāsts ir ļoti

plašs. Vispār šis sagatavošanās process

arī ir ļoti interesants.






jautājums kā šo situāciju risina citi?

Vai ir kāds organizatoru piedāvāts

variants, vai arī izdomāji kādu savu

risinājumu?

Parasti braucu kompānijā, kurā ir

savs šoferis, kas arī pārved mantas no

vienas vietas uz otru, kur tas ir

vajadzīgs.

Vai pastāv doma startēt Tartu

maratonā atkal?

Protams, došos atkal. Tas taču ir

ziemas galvenais pasākums!

Vai Tu startē arī citos sporta


Vasarā skrienu. Piedalos gan

skrējienos, gan orientēšanās sacensībās.

Tāpat piedalos arī Vaidavas triatlonā.


Pēteris Cābulis36 gadi, Tartu maratonā startējis 3 reizes

– Kā nonāci pie lēmuma startēt tieši

Tartu slēpošanas maratonā?

Iepriekšējā sezonā pirms Tartu

slēpojuma es pirmo reizi uzkāpu uz slēpēm

un izmēģināju slidsoli, bet gribējās

pamēģināt arī klasiku. Tika nopirktas arī

otras slēpes, un tad tikai atlika izvēlēties,

kur braukt. Tā kā Latvijā Tartu slēpošanas

maratons ir labi zināms, izvēlējos to.




1. Pirmais, kas nāk prātā, ir grandiozā

atmosfēra. 2. Ļoti priecē augstais

organizētības līmenis. 3. Trešais būtu fakts,

ka tas ir nopietnākais slēpojum,s kurā

esmu bijis.








Savā pirmajā tik masveidīga starta

pieredzē secināju, ka, startējot šādā pūlī,

jāsāk mācīties arī bremzēt, jo klasikā ir sava

specifika, kad viena slēpe jāceļ ārā no

špūres, lai bremzētu un neieskrietu kādam

mugurā. Protams, sanāk arī, ka viens

otram uzkāpj uz slēpēm vai kādam salūzt

nūja, bet tāds nu tas process ir...




Tā kā startēju aptuveni dalībnieku

ceturtajā tūkstotī, lielākā daļa jau ir priekšā,

bet slēpošanā vēl nav tik liela sagatavotība,

lai ļoti rautos visiem garām. Sapratu, ka

slēpošanā jāpiestrādā pie roku spēka, jo

tad, strādājot pie atgrūšanās ar nūjām,

apdzīt citus ir daudz lielākas iespējas.


distanču veicējiem – par ko Tu domā šo

garo kilometru veikšanas laikā? Dažādos

distances posmos domu gājiens varētu

būt atšķirīgs...

Kad pienāca pēdējie padsmit kilometri,

sāka likties, ka viss ir apnicis, jo spēki

iztērēti vairāk nekā plānots. Bet vispār

distances laikā domas vairāk ir par slēpju

slīdamību un, piemēram, ko diezin dos

nākamajā barošanas punktā, jo pārtikas

izvēle jau tur tiešām ir plaša.


klasiskajā stilā, rodas jautājums, vai arī

ikdienā ar klasisko slēpošanas stilu esi uz

„Tu” un vai to iekļauj arī treniņos?

Tā kā ikdienā vairs neatrodos tik tuvu

trasei, kurā mēdzu slēpot, nekādi treniņi

nemaz nesanāca un, var teikt, ka vienkārši

devos pa taisno uz sacensībām. Šajā reizē

pirms Tartu maratona uz klasikas slēpēm

nemaz nesanāca uzkāpt.






Kādreiz ņēmu līdz želejas un mēģināju

piestāt arī barošanas punktos. Centos arī

daudzmaz ievērot grafiku, pēc cik ilga laika

želejas distancē lietot. Bet tagad pats

distancē līdz neko neņēmu, jo arī

barošanas punktos piedāvājums ir

pietiekošs, kā arī slēpojums man vairāk ir

kā piedzīvojums un ne tik daudz

“kapāšana” uz konkrētu rezultātu, kā tas ir

skriešanā. Organizatori barošanas punktos

sagādā plašu gardumu klāstu – gurķi, sāls,

rozīnes, cepumi, tēja, arī dzērveņu

dzēriens. Ja gribi, tur var ēst arī 5 minūtues

no vietas.



atšķirība?

Ir gadījies, ka trasē vietām ir slīdējis

atpakaļ. Bet pieļauju, ka man vēl nav tik

laba slēpojuma tehnika, kas efektīgi ļautu

izmantot visu to, kas uzsmērēts uz slēpēm.


pilsētā, bet finišs citā, attiecīgi jādomā

arī par personīgo mantu pārvietošanu.

Nākamajiem Tartu slēpojuma

dalībniekiem var rasties jautājums kā

šo situāciju risina citi? Vai ir kāds

organizatoru piedāvāts variants, vai arī

izdomāji kādu savu risinājumu?

Organizatori visu ir ļoti labi

noorganizējuši. Ir lielas mašīnas, kurās

pieņem dalībnieku mantas, ņemot vērā

viņu dalībnieku numurus. Mantas tiek

nogādātas finišā, kur speciālos koridoros

personāla jaunieši tās laipni jau tev sniedz

pretī.


maratonā atkal?

Droši vien jāmēģina jau būs. Tur ir

princips, ja piecas reizes finišē, saņem

īpašu piemiņas nozīmīti. Tas ir tieši tāpat kā

viņu organizētajos skrējienos no Otepes uz

Elvu, kur jau šo piecu sacensību nozīmīti

esmu saņēmis. Nākamo, jau nopietnāku

nozīmīti var saņemt, ja finišē desmit reizes.



Pamatā es skrienu. Gadās, ka izbraucu

ar divriteni. Startēju arī ziemas triatlonā un

vasarā duatlonā. Valkas rajonā piedalos

kompleksā sacensībā, kur arī ietilpst

skrējiens, slēpojums un riteņbraukšana.


Kāpaaugstinātimunitāti?

Teksts: Maruta Noveičuka

Maruta Noveičuka

- sporta ārste

- homeopāte

- elektropunktūras dianos

tikas

pēc Folla metodes spec

iāliste

Tālr. +371 291922


Viens no biežākajiem

jautājumiem, ko man

uzdod pacienti (gan

sportisti, gan ne-

sportisti), ir: “Kā

paaugstināt imunitāti? Ko lai tādu

palieto, lai neslimotu?”

Tādā sakarā arī radās šis raksts.

Nepretendēju uz vienīgo patiesību, bet

tālāk aprakstītā sistēma daudziem ir

palīdzējusi sakārtot veselību, celt

imunitāti un mazāk slimot.

Imunitāte – no latīņu valodas vārda

imunnis – brīvs, neaizskarams; neskarts,

tīrs.

Par imunitāti sauc organisma

neuzņēmību pret slimību izraisošiem

mikroorganismiem, noteiktām indēm

un dažādiem svešķermeņiem.

20. gadsimta sākumā vācu zinātnieks

Pauls Ērlihs noskaidroja, ka imunitāti

rada asinīs esošās pretvielas jeb

antivielas. Pirmās pret slimību

izraisītājiem vēršas šūnas, kuras sauc

par makrofāgiem un neitrofīliem, tās

absorbē “ienaidniekus”. Pēc tam

T-limfocīti dod signālu aizsardzībai un

B-limfocīti kaulu smadzenēs izstrādā

pretvielas “ienaidnieka” apkarošanai –

imunoglobulīnus.

Paula Stradiņa klīniskās universitātes

slimnīcas ārste – imunoloģe, nefroloģe

Inese Mihailova saka, ka bieži

imunitātes termins tiek izmantots

spekulatīvi dažādās reklāmās,

piedāvājot it kā imunitātes stiprinošus

līdzekļus, kas patiesībā nemaz nav tik

nepieciešami, jo 80% gadījumu veselība

ir atkarīga no paša cilvēka, nevis no

medicīnas.

Krievijas kara medicīnas akadēmijā

arī māca, ka mūsu veselības problēmas

rodas:

• 50% no dzīvesveida,

• 20% no iedzimtības,

• 20% no ekoloģijas,

• 8% no pašas medicīnas,

• 2% no citiem cēloņiem.

Mans stāsts par to, kā saglabāt un

atgūt veselību, ko stāstu katram savam

pacientam, ir šāds.

Mēs sastāvam no šūnām. Šūnas

barojas no vismazākā asinsvada –

kapilāra. Starp kapilāru un šūnām

atrodas starpšūnu šķidrums jeb pamata

substance Y.

Tajā savukārt atrodas fibrocīti, kas

ražo proteoglikānu saistaudus. Šo

saistaudu uzdevums ir nogādāt šūnā

vajadzīgo un izvadīt

līdz asinsvadiem

nevajadzīgo.

Ja mūsu

organismā nokļūst

pārāk daudz

homotoksīnu

(homo – cilvēks,

toksīni – kaitīgas

vielas), tad šie

proteoglikānu

saistaudi

piesārņojas un

nespēj veikt savu

funkciju.

Šie toksīni rodas

no normālas šunu

darbības. Šūnas

strādā, tajās notiek

vielmaiņa. Vielmaiņas galaprodukti

mums nav vajadzīgi. Ja reiz organisms ir

paredzējis izstrādāt kaut ko

nevajadzīgu, ir paredzēti arī to izvadceļi

un tie ir – āda (izsvīstot), gļotādas

(iesnas), plaušas (izelpojot), zarnu

trakts, urīnceļi un arī mēnešreižu laikā

organisms spēcīgi attīrās.

Kā jau teicu, ja būtu tikai tie toksīni,

ko izstrādā organisms, tad tas pats arī

tiktu galā. Diemžēl mūsdienās toksīnu ir

vairāk un organisms bieži vien ar tiem

galā netiek. Gandrīz visi cilvēki

mūsdienās ir pakļauti lielam stresam.

Stress organismam ir gan tas, ka nav

laika paēst, gan, ka neaizejam laikā

gulēt, gan katras sacensības un

eksāmens, gan uztraukums par darbu,

slimības, gan nepilnvērtīgs uzturs utt.

Tādos apstākļos šūnas strādā daudz

intensīvāk un nevajadzīgo gala produktu

izstrādājas daudz vairāk. Pats galvenais

piesārņotājs ir mūsdienu ekoloģija.

Gaiss ir piesārņots. Daudz kaitīgu vielu

nokļūst organismā ar pārtiku, jo lauki

tiek indēti pret nezālēm, tiek izmantoti

pesticīdi, lai iznīcinātu kultūraugu

kaitēkļus; lai labāk saglabātos augļi un

dārzeņi ziemai, tos pēc novākšanas

apstrādā ar fungicītiem utt. Visas šīs

vielas organismā pamazām uzkrājas un

piesārņo starpšūnu telpu. Arī pie

pārtikas tiek pielikts klāt daudz kas

organismam nevajadzīgs, pat kaitīgs.

Ļoti populārs jau no pagājušā

gadsimta 70-iem gadiem ir mononātrija

glutamāts (E 621). Tas ir garšas

pastiprinātājs, kas sastopams tādos

produktos kā buljona kubiņi, garšvielu

maisījumi (Vegeta u.c.), gaļas

izstrādājumi, salātu mērces, ātrās

uzkodas (čipsi) u.c. Bils Stetems

grāmatā „Zini, ko tu pērc jeb ķīmikāliju

labirintā” par šo E621 raksta, ka

produkts var izsaukt bronhospazmas,

depresijas, kuņģa-zarnu trakta darbības

traucējumus, alerģiskas reakcijas,

uzvedības traucējumus un vēl citas

negatīvas sekas.

Mēs sastāvam no šūnām. Šūnas barojas no vismazākā asinsvada – kapilāra.

speciālista padoms


Ir zinātniski pētījumi, ka mononātrija

glutamāts nomāc sāta sajūtu

smadzenēs, kā rezultātā cilvēki mēdz

apēst vairāk kā nepieciešams un

pieņemties svarā, nekā arī zaudē

normālu garšas sajūtu un ēdiens bez šī

garšas pastriprinātāja šķiet bezgaršīgs.

Pēc E621 lietošanas pārtraukšanas,

garšas un sāta sajūta atgriežas pēc

vairākiem mēnešiem.

Otra tikpat populāra “indīte” ir laurila

sulfāts, kas ir putotājs gandrīz katrā

šampūnā. Apmēram pēc 14 sekundēm

caur ādu tas nokļūst asinīs. Atliek

mazgāt matus ļoti ātri.

Tādu kaitīgu vielu mūsu pārtikā un

sadzīves ķīmijā ir ļoti daudz. Ir vērts tos

papētīt un lietot pēc iespējas mazāk šos

kaitīgos savienojumus.

Daudzi pārtikas ražotāji ir attapušies,

ka produktus, kuros ir E621, cilvēki vairs

negrib pirkt, un ražo pārtiku bez tā, pat

uzrakstot uz izstrādājuma, ka tas šo

pārtikas piedevu nesatur. Ja desā ieliek

pietiekoši daudz gaļas, nekāds “E” vairs

nav vajadzīgs.

Nu lūk, ar ko piesārņoties mums ir

atliku likām. Un tikko filtriņš jeb

proteoglikānu saistaudi ir

piesārņojušies, tie nepilda savu funkciju

pilnvērtīgi, tai skaitā brīvi līdz šūnām

neaizvada pietiekamā daudzumā

skābekli. Ja šūnai trūkst skābekļa, tā

ražo enerģiju skābā, jeb anaerobā veidā.

Ne velti tautā ir teiciens “Ko tāds

saskābis?” – ķīmija apakšā.

Anaerobos apstākļos (tad, kad

enerģijas ražošanai trūkst skābekļa)

vielmaiņas galaprodukts ir pienskābe. Tā

parasti izdalās pie intensīvām

sportiskām aktivitātēm. Var atcerēties

no skolas gadiem, kad bija jāskrien

apkārt stadionam, ja skrēja ļoti ātri, tad

pietrūka elpas un bija jāapstājas. Tas

tāpēc, ka pietrūka skābekļa enerģijas

ražošanai bez pienskābes.

Organisms zina, ja sakrāsies

starpšūnu telpā pārāk daudz

pienskābes, tad tas nespēs normāli

funkcionēt, tāpat kā pie ātras

skriešanas. Tādēļ organisms uzreiz tērē

enerģiju, tas ir elektronus, lai šo iekšējo

skābumu neitralizētu. Asins analīzēs to,

ka organismā ir skāba vide, parasti redz

tikai reanimācijā. Līdz tam organisms

cenšas šo latento acidozi (slēpto

saskābināšanos) neitralizēt pats, tērējot

daudz enerģijas. Šī ir tā pati enerģijas,

kas nepieciešama, lai mēs kustētos,

domātu, aizsargātos pret slimībām, lai

veidotu jau pieminēto imunitāti.

Pirmais, ko cilvēks sajūt, organismam

pieskābinoties, ir nesaprotams

nogurums. It sevišķi, ja viņš vairs nav

jaunietis. Pacienti sūdzas: “Es agrāk

varēju visu dienu intensīvi darboties, bet

tagad jau ap pusdienlaiku tāds

nogurums, ka negribas ne domāt, ne

strādāt.”

Tas ir tāds sākuma piesārņojums, kad

veidojās šī slēptā saskābšana. Pēc Hansa

Henrihsa Rekevēga homotoksikoloģijas

mācības, ja turpinās tālāka

piesārņošanās un mēs neveicam

nekādus organisma attīrīšanas

pasākumus, veidojas dažādas slimības

atbilstoši piesārņojuma pakāpei, līdz pat

ļaundabīgajiem audzējiem. Ir zināms, ka

saslimšana ar tiem kļūst arvien biežāka.

Homotoksikoloģija uzskata, ka visas

slimības ir organisma darbība, lai

homotoksīnus neitralizētu, sasaistītu un

izvadītu ārā vai noglabātu organismā tā,

lai tie pēc iespējas mazāk traucētu

normālai organisma darbībai. Vēlreiz

uzsverot, ka slimības sākas tad, kad

organismā uzkrājas pārāk daudz

toksīnu. Tātad temperatūra pie

dažādām infekcijās arī ir organisma

mērķtiecīga darbība un nevajadzētu

temperatūru samazināt, kamēr tā nav

bīstami augsta (38,5-39oC).

Piesārņojas viss organisms, bet

vairāk cieš tās vietas, kas iedzimti

vājākas, kas kaut kādu iemeslu dēļ ir

traumētas vai kas caur veģetatīvajiem

centriem (gribai nepakļautā nervu

sistēmas daļa) ir novājinātas mūsu

emociju un negatīvās domāšanas

rezultātā.

Ir trīs lietas, ko cilvēks var darīt pats,

lai saglabātu veselību un imunitāti.

Neviens dakteris viņa vietā to izdarīt

nevar.

1. Fiziskās aktivitātes. Ir pierādīts,

ka vieglas fiziskas aktivitātes atveseļo

cilvēku. Jebkura fiziska aktivitāte ir

veselīgāka kā sēdēšana pie datora, bet

mērķtiecīgai organisma atjaunošanai

labāk palīdz tie sporta veidi, pie kuriem,

pieaugot tempam, pieaug pulss

(skriešana, nūjošana, slēpošana,

riteņbraukšana u.c.). Sasniedzam

vajadzīgo pulsu aerobā sliekšņa līmenī

un noturam šo pulsu noteiktu laiku. Šo

pulsu var noteikt speciālās laboratorijās,

kur pieaugošā slodzē reģistrē pulsu un

laktātu (pienskābes sāls).

Šis grafiks ir daļa no sporta spēju

testa Latvijas olimpiskās vienības

laboratorijā. Tajā attēlotas laktāta

izmaiņas atkarībā no slodzes. Laktāta

rādītājs, sākot slodzi ir 1,5 mmol/l litrā.

Sportists sāk lēnām skriet pa slīdceliņu

(vai brauc ar veloergometru), ik pec

minūtes slīdceliņa ātrums pieaug un lai

noturētos uz tā, sportists paaugstina

tempu. Grafikā var redzēt, ka pie lēnās

sākuma slodzes laktāts pazeminās, kad

slodze kāpj, pamazām laktāts


speciālista padoms


paaugstinās līdz sasniedz 5 mmol/l

(konkrētajā gadījumā). Sportists beidz

slodzi un 5. atjaunošanās minūtē laktāts

ir 2,8mmol/l. Fenomenu, ka pie vieglas,

vienmērīgas fiziskās aktivitātes laktātu

muskuļi izmanto enerģijas ražošanai un

tā daudzums asinīs pazeminās,

izmanto organisma atskābināšanai, līdz

ar to arī organisma atveseļošanai.

Organismam nav vairs jātērē sava

energija pienskābes (kas bija radusies

no piesārņojuma) neitralizēšanai.

Testa laikā katrā slodzes pakāpē tiek

reģistrēts arī pulss, kas veido citu

grafiku. Saliekot abus grafikus kopā, var

zināt, pie kāda pulsa kāds darbs jāveic,

lai organisms atjaunotos vai trenētu

aerobās vai anaerobās darba spējas.

Protams, ne katram ir pieejami šie

laboratorijas izmeklējumi. Ja fiziskās

aktivitātes veicam savam priekam un

veselībai, tad vajadzīgo pulsu atrod pēc

formulas:

• (220 − vecums gados) x 0,6

ja fiziski neaktīvs cilvēks

• (220 − vecums gados) x 0,7

ja fiziski aktīvs.

Piemēram. 40 gadus vecs cilvēks, kas

pēdējos 5 gadus darbā sēž pie datora, uz

darbu un atpakaļ brauc ar auto. Viņa

pulss, pie kāda notiek atveseļošanās, ir:

(220 – 40) x 0,6 = 180 x 0,6 = 108x

minūtē jeb 18x 10 sekundēs. Pēc 3 – 4

nedēļam, tā darbojoties, pulsu varēs

pakāpeniski paaugstināt līdz fiziski

aktīva cilvēka pulsam t.i. (220 – 40) x 0,7

= 126 reizēm minūtē.

Kontroles rādītājs tam, ka slodze nav

par lielu, ir spēja slodzes laikā bez

aizelšanās sarunāties, pat dziedāt. Tas

nozīmē, ka organismam, lai saražotu

enerģiju, skābekļa pietiek. Svarīgs ir arī

slodzes laiks un biežums. Slodzei

vajadzētu būt 20 – 30 minūšu garai

vismaz 3x nedēļā.

Sportisti, it sevišķi, ja viņiem ir 2

treniņi dienā, šo organisma

atjaunošanas pasākumu var izmantot kā

rīta rosmi. Ja to veiks pārāk ātri pēc

treniņa, var samazināties treniņa efekts.

2. Jāuzņem pietiekoš šķidruma

daudzums. Parasti par pietiekošu

daudzumu uzskata 30 ml šķidruma uz 1

kg svara.

Piemēram. Svars 70 kg x30 ml = 2,1

litrs.

Ja svīstam, tad papildus jāizdzer 0,5

litri un reizēm pat vairāk. Lielākajai daļai

no šī šķidruma ir jābūt ūdenim, pārejo

sastāda zāļu tējas, zaļā tēja, glāze svaigi

spiestas sulas. Šo pārejo var aizvietot ar

ūdeni, bet ūdeni ar tējām aizvietot

nevar.

3. Pārtikai jābūt pietiekošai gan

daudzuma gan kvalitātes ziņā, bet tas

ir atsevišķs stāsts. Te es runāšu par to,

ka ar pārtiku mēs varam organismam

palīdzēt atskābināties vai gluži pretēji –

vēl vairāk “saskābt”. Visi pārtikas

produkti iedalās skābi veicinošos un

sārmu veicinošos. Tas nav pēc garšas,

piemēram, citrons organismā atstāj

sārmu, cukurs, baltmaize – skābi. Gaļa,

zivs arī veido skābi, bet tas nenozīmē,

ka tie ir slikti, vienkārši tie jāneitralizē ar

sārmu veicinošiem produktiem un tie

pārsvarā ir dārzeņi - burkāni, kāposti,

kāļi, rutki, bietes, kabači, ķirbji u.c.

Pieaugušam cilvēkam dienā jāapēd

apmēram 1 kg dārzeņu. Ir arī tādi skābi

veicinoši produkti, kas mums galīgi nav

vajadzīgi – čipši, parmērīgi daudz

saldumi, kola un citi burbuļūdeņi,

alkohols.

Mainot ēšanas paradumus, varam

palīdzēt atskābināt un attīrīt organismu,

līdz ar to celt imunitāti. Populārākie

organisma attīrīšanas pasākumi ir

atslodzes dienas, ūdens stundas, sārmu

veicinošu produktu lietošana (līdz 3

nedēļām), sulu kūres, badošanās. Pirms

šādiem pasākumiem gan labāk

pakonsultēties ar ārstu vai dziednieku,

kam pieredze šādos jautājumos.

4. Pirts ir ļoti labs organisma

attīrīšanas veids. Pēc manām domām,

labākā ir kārtīga latviešu pirts, kur var

pērties un pēc tam nokļūt aukstā ūdenī,

bet der arī citas. Tikai nevajadzētu pirtī

iet ātrāk kā 2 stundas pēc slodzes.

Ja būs tīra starpšūnu telpa, tad būs

arī laba imunitāte.

Nobeigumā 10 spēcīgākie dabīgie

imunitātes stiprinātāji: dzērvenes,

smiltsērkšķi, upenes, melnais rutks,

ķiploki un sīpoli, ehinācija, citrons,

ingvers, ziedputekšņi un medus,

skābpiena produkti.

Dzīvo aktīvi un esi vesels!


speciālista padoms


Baiļi Baiļu kalns, Valmiera 5 km 1,5 km ir dabīgais +371 29284119 www.baili.lv

Balkanu dabas parks Balkani, Šķilbēnu pag., Viļakas nov.

3,7 km 1,5 km ir dabīgais +371 26423700 www.vilaka.lv

Carnikavas sporta komplekss

Carnikava, Smilšu ielā 1 1 km 1 km nav dabīgais www.turisms.carnikava.lv

Cirīša ezera trase Aglona, Aglonas nov. 5-15 km nav ir dabīgais +371 29194362 www.aglonascekuli.lv

Jaujas Pļaviņas, Aviekstes pag. 2-5 km 1,5 km nav dabīgais +371 25623474 www.jaujas.lv

Uzvaras parks rīga, Uzvaras bulvāris 15 1,2 km 1,2 km ir dabīgais / mākslīgais +371 29511244 www.uzvarasparks.lv

Aglonas alpi "Aglonas alpi", Aglonas nov. 1 km 1 km ir dabīgais +371 29333422 www.aglonascekuli.lv

"Zibeņi" Carnikava 5 km nav nav dabīgais www.turisms.carnikava.lv

Dabas parks "Piejūra" Carnikavas nov. 15 km nav nav dabīgais www.turisms.carnikava.lv

Laurenču slēpošanas trase Sigulda 1,2 - 3,5 km 1,4 km ir dabīgais / mākslīgais +371 29129299 www.ba2.lv

Mazsalacas aplis Mazsalaca, Pērnavas iela 4 10 km nav ir dabīgais +371 29146111 www.mazsalaca.lv

Priekuļu biatlona komplekss Cēsu novads, Vaives pag. 3,5 - 15 km 2, 7 km ir dabīgais / mākslīgais +371 29110053 www.olimpiskaiscentrs.cesis.lv

Smeceres sils Lazdonas pag., Madonas nov. 1 - 18 km 2,5 km ir dabīgais / mākslīgais +371 26396032 www.smeceressils.lv

Talsu slēpošanas trase Talsi, Talsu nov. 6 km 1,5 km ir dabīgais +371 29196359 www.raimaks.lv

Zilie kalni ogre, Mālkalnes iela 26 3 - 15 km nav ir dabīgais +371 25905054 www.nesedimajas.lv

riekstu kalns "riekstu kalns-3", Baldones pag.

1,9 - 5 km 1,6 km ir dabīgais / mākslīgais +371 28777888 www.riekstukalns.lv

reiņa trase "Kalnzaķi", Krimuldas nov. 1, 5 km 1 km ir dabīgais / mākslīgais +371 29272255 www.reinatrase.lv

Milzkalns "Dižkalni", Smārdes pag., engures novads

600 m 600 m ir dabīgais +371 26222333 www.milzkalns

Lemberga hūte Ventspils, Saules iela 141 500 m 500 m ir dabīgais / mākslīgais +371 28611333 www.lembergahute.lv

Mežinieki Mežinieki, Jaunalūksnes pag. 1 - 5 km 1 - 5 km nav dabīgais +371 64381155 -

Līgatnes slēpošanas trase Līgatnes nov., Līgatnes dabas takas

1,4 - 5,1 km ir dabīgais +371 64153313 www.gnp.lv

Mailes Vietlavas pag., Pļaviņu nov. 27 km 3,2 km ir dabīgais +371 28626845 -

Brīvdabas muzejs rīga, Brīvības gatve 440 1 - 3 km 2 km ir dabīgais +371 67994106 www.brivdabasmuzejs.lv

Biķernieku trase rīga, S. eizenšteina iela 2A 4,7 km 4 km ir dabīgais +371 25450990 www.burusports.lv

Ķīšezers rīga, Mežaparks, r. Feldmaņa iela 8

700 m ir dabīgais +371 28639440 www.burusports.lv

Trases nosaukums Adrese Trases garums Apgaismota trase Nomas punkts Sniega veids Tālrunis Mājas lapa


kur slēpot?


Baiļi Baiļu kalns, Valmiera 5 km 1,5 km ir dabīgais +371 29284119 www.baili.lv

Balkanu dabas parks Balkani, Šķilbēnu pag., Viļakas nov.

3,7 km 1,5 km ir dabīgais +371 26423700 www.vilaka.lv

Carnikavas sporta komplekss

Carnikava, Smilšu ielā 1 1 km 1 km nav dabīgais www.turisms.carnikava.lv

Cirīša ezera trase Aglona, Aglonas nov. 5-15 km nav ir dabīgais +371 29194362 www.aglonascekuli.lv

Jaujas Pļaviņas, Aviekstes pag. 2-5 km 1,5 km nav dabīgais +371 25623474 www.jaujas.lv

Uzvaras parks rīga, Uzvaras bulvāris 15 1,2 km 1,2 km ir dabīgais / mākslīgais +371 29511244 www.uzvarasparks.lv

Aglonas alpi "Aglonas alpi", Aglonas nov. 1 km 1 km ir dabīgais +371 29333422 www.aglonascekuli.lv

"Zibeņi" Carnikava 5 km nav nav dabīgais www.turisms.carnikava.lv

Dabas parks "Piejūra" Carnikavas nov. 15 km nav nav dabīgais www.turisms.carnikava.lv

Laurenču slēpošanas trase Sigulda 1,2 - 3,5 km 1,4 km ir dabīgais / mākslīgais +371 29129299 www.ba2.lv

Mazsalacas aplis Mazsalaca, Pērnavas iela 4 10 km nav ir dabīgais +371 29146111 www.mazsalaca.lv

Priekuļu biatlona komplekss Cēsu novads, Vaives pag. 3,5 - 15 km 2, 7 km ir dabīgais / mākslīgais +371 29110053 www.olimpiskaiscentrs.cesis.lv

Smeceres sils Lazdonas pag., Madonas nov. 1 - 18 km 2,5 km ir dabīgais / mākslīgais +371 26396032 www.smeceressils.lv

Talsu slēpošanas trase Talsi, Talsu nov. 6 km 1,5 km ir dabīgais +371 29196359 www.raimaks.lv

Zilie kalni ogre, Mālkalnes iela 26 3 - 15 km nav ir dabīgais +371 25905054 www.nesedimajas.lv

riekstu kalns "riekstu kalns-3", Baldones pag.

1,9 - 5 km 1,6 km ir dabīgais / mākslīgais +371 28777888 www.riekstukalns.lv

reiņa trase "Kalnzaķi", Krimuldas nov. 1, 5 km 1 km ir dabīgais / mākslīgais +371 29272255 www.reinatrase.lv

Milzkalns "Dižkalni", Smārdes pag., engures novads

600 m 600 m ir dabīgais +371 26222333 www.milzkalns

Lemberga hūte Ventspils, Saules iela 141 500 m 500 m ir dabīgais / mākslīgais +371 28611333 www.lembergahute.lv

Mežinieki Mežinieki, Jaunalūksnes pag. 1 - 5 km 1 - 5 km nav dabīgais +371 64381155 -

Līgatnes slēpošanas trase Līgatnes nov., Līgatnes dabas takas

1,4 - 5,1 km ir dabīgais +371 64153313 www.gnp.lv

Mailes Vietlavas pag., Pļaviņu nov. 27 km 3,2 km ir dabīgais +371 28626845 -

Brīvdabas muzejs rīga, Brīvības gatve 440 1 - 3 km 2 km ir dabīgais +371 67994106 www.brivdabasmuzejs.lv

Biķernieku trase rīga, S. eizenšteina iela 2A 4,7 km 4 km ir dabīgais +371 25450990 www.burusports.lv

Ķīšezers rīga, Mežaparks, r. Feldmaņa iela 8

700 m ir dabīgais +371 28639440 www.burusports.lv

Trases nosaukums Adrese Trases garums Apgaismota trase Nomas punkts Sniega veids Tālrunis Mājas lapa

kur slēpot?


Pasaules kausa etapi biatlonā 2013/2014

22.11.-24.11.2013. IBU kausa 1. posms Idre SWe

22.11.-01.12.2013. Pasaules kausa 1. posms osterzunde SWe

26.11.-30.11.2013. IBU kausa 2. posms Beitostolen Nor

03.12.-08.12.2013. Pasaules kausa 2. posms Hohfilcene AUT

11.12.-15.12.2013. IBU kausa 3. posms obertilliah AUT

09.12.-15.12.2013. Pasaules kausa 3. posms Annecy-Le Grand Bornand FrA

26.12.-27.12.2013. Baltijas Biatlona kauss otepe eST

01.01.-05.01.2014. Pasaules kausa 4. posms oberhofa Ger

03.01.-05.01.2014. IBU kausa 4. posms ridnau ITA

06.01.-12.01.2014. Pasaules kausa 5. posms rūpoldinga Ger

08.01.-12.01.2014. IBU kausa 5. posms ridnau ITA

13.01.-19.01.2014. Pasaules kausa 6. posms Antholca ITA

16.01.-18.01.2014. IBU kausa 6. posms Altenberga Ger

27.01.-04.02.2014. eiropas Čempionāts Nove Mesto CZe

07.02.- 09.02.2014. IBU kausa 7. posms Brezno-osrbli SVK

07.02.-23.02.2014. Ziemas olimpiskās spēles Soči rUS

26.02.-07.03.2014. Pasaules čempionāts junioriem/jauniešiem Presque Isle USA

03.03.-09.03.2014. Pasaules kausa 7. posms Pokļuka SLo

10.03.-16.03.2014. Pasaules kausa 8. posms Kontiolahti FIN

12.03.-16.03.2014. IBU kausa 8. posms Martell ITA

17.03.-23.03.2014. Pasaules kausa 9. posms Holmenkollena Nor

13.03.-16.03.2014. Baltijas Biatlona kauss Ignalina LTU

Latvijas biatlona sacensībukalendndārs

27.12.-29.12.2013. Ziemassvētku balva biatlonā, Latvijas Čempionāts pieaugušajiem

Priekuļi LAT

03.01.-05.01.2014. Latvijas kausa izcīņa, 1. kārta Priekuļi LAT

30.01.-02.02.2014. Latvijas Čempionāts jun./jaun. 1. kārta Madona LAT

28.02.-02.03.2014. Latvijas kausa 2.kārta, J.Gulbja kausa izcīņa Alūksne LAT

23.02.2014. Nakts biatlona sacensības (arī veterāniem) Madona LAT

21.03.-23.03.2014. Latvijas Čempionāts jun./jaun. 2. kārta Madona LAT

kalendārs


Janv

āris

04.0

1.La

tvija

s ka

uss

snov

bord

kros

ā, s

kikr

osā

1.po

sms

ozo

lkal

ns, C

ēsis

Snov

bord

s, f

rīst

aila

slē

poša

na

09.0

1.La

tvija

s ka

uss

slal

omā

1.po

sms

oC

tras

e, S

igul

daSn

ovbo

rds

11.-1

2.01

.La

tvija

s če

mpi

onāt

s di

stan

ču s

lēpo

šanā

, 1. p

osm

s, F

ISSm

ecer

sils

, Mad

ona

Dis

tanč

u sl

ēpoš

ana

17.-1

8.01

.La

tvija

s ka

uss

jaun

ieši

em k

alnu

slē

poša

nā, 1

.pos

ms

Kord

es tr

ase,

Sig

ulda

Ka

lnu

slēp

ošan

a

17.-1

8.01

.La

tvija

s ka

uss

piea

uguš

ajie

m k

alnu

slē

poša

nā, 1

.po

sms

Kord

es tr

ase,

Sig

ulda

Kaln

u sl

ēpoš

ana

19.0

1.Pa

saul

es s

nieg

a di

ena

Vis

ur, p

ēc in

icia

tīva

sKa

lnu

slēp

ošan

a, s

novb

ords

, dis

tanč

u sl

ēpoš

ana

25.0

1.La

tvija

s ka

uss

snov

bord

kros

ā, s

kikr

osā

2.po

sms

ozo

lkal

ns, C

ēsis

Snov

bord

s, f

rīst

aila

slē

poša

na

Mar

ts

01.-0

2.03

.La

tvija

s ka

uss

jaun

ieši

em k

alnu

slē

poša

nā, 2

.pos

ms

Kord

es tr

ase,

Sig

ulda

Kaln

u sl

ēpoš

ana

01.-0

2.03

.La

tvija

s ka

uss

piea

uguš

ajie

m k

alnu

slē

poša

nā,

2.po

sms

Kord

es tr

ase,

Sig

ulda

Kaln

u sl

ēpoš

ana

07.-0

9.03

.La

tvija

s III

Zie

mas

olim

piād

e Si

guld

a Ka

lnu

slēp

ošan

a, s

novb

ords

,dis

tanč

u sl

ēpoš

ana

15.0

3.

Latv

ijas

čem

pion

āts

slal

omā

oC

tras

e, S

igul

daSn

ovbo

rds

16.0

3.

Latv

ijas

čem

pion

āts

snov

bord

kros

ā, s

kikr

osā

ozo

lkal

ns, C

ēsis

Snov

bord

s

15.-1

6.03

.La

tvija

s če

mpi

onāt

s di

stan

ču s

lēpo

šanā

, 3. p

osm

sM

aile

s, V

ieta

lva

Dis

tanč

u sl

ēpoš

ana

17.-2

2.03

.La

tvija

s če

mpi

onāt

s pi

eaug

ušaj

iem

, jun

iori

em, F

ISSu

omut

untu

ri, F

INKa

lnu

slēp

ošan

a

Febr

uāri

s

01.-0

2.02

.La

tvija

s ka

uss

(čem

pion

āts)

Slo

pest

yle

Vent

spils

, Lem

berg

a hū

teSn

ovbo

rds,

frī

stai

la s

lēpo

šana

01.-0

2.02

.La

tvija

s ja

unat

nes

olim

piād

eĒr

gļi

Kaln

u sl

ēpoš

ana,

sno

vbor

ds, d

ista

nču

slēp

ošan

a

15.0

2.La

tvija

s ka

uss

snov

bord

kros

ā, s

kikr

osā

3.po

sms

ozo

lkal

ns, C

ēsis

Snov

bord

s, f

rīst

aila

slē

poša

na

15.-1

6.02

.La

tvija

s če

mpi

onāt

s di

stan

ču s

lēpo

šanā

, 2. p

osm

s, F

ISPr

ieku

ļiD

ista

nču

slēp

ošan

a

19.-2

0.02

.Sk

andi

nāvi

jas

kaus

a iz

cīņa

dis

tanč

u sl

ēpoš

anā

Smec

ersi

ls, M

adon

aD

ista

nču

slēp

ošan

a

22.-2

3.02

.La

tvija

s ja

unat

nes

čem

pion

āts

kaln

u sl

ēpoš

anā

oC

tras

e, S

igul

daKa

lnu

slēp

ošan

a

Latvijas Slēpošanas savienība2014. gada sezonas sacensību kalendārs

kalendārs


Olimpiskā “Laura”

Distanču slēpošanā 310 olimpiešu

sadalīs 12 medaļu komplektus, kamēr

220 biatlonisti cīnīsies par 11

pjedestāliem savā sporta veidā. Nav

šaubu, ka distanču slēpošana ir kopā ar

olimpiskajām spēlēm kopš to

pirmsākumiem 1924. gadā Šamonī

(Francijā). Biatlons kā Olimpisko spēļu

neatņemama sastāvdaļa mūs priecē

kopš 1960. gada, kad labākie ziemas

sporta veidu pārstāvji tikās Skvovelijā

(ASV). Latvija līdzšinējās Ziemas

Olimpiskajās spēlēs vienlīdz kupli

pārstāvēta kā distanču slēpošanā, tā arī

biatlonā, proti, 18 pārstāvji katrā sporta

veidā.

Olimpisko spēļu organizatori

sadalījuši sporta veidus pa norises

vietām ar skanīgiem nosaukumiem,

distanču slēpošanas un biatlona

centram dodot Lauras vārdu, kas cēlies

no kalnu upes. Slēpošanas un biatlona

komplekss “Laura” atrodas kalnos 70

km no Sočiem un 45 km no Melnās

jūras, kura vasarā piesaista neskaitāmus

atpūtniekus. Sacensību centrs atklāts

2013. gada jūnijā, taču pirmās

sacensības notikušas jau gada sākumā.

Janvārī notika FIS pasaules kauss

distanču slēpošanā, martā IBU pasaules

kausa posms biatlonā, kā arī vēl pāris

ievērojamas sacensības.

“Lauras” ietilpība ir 7 500 cilvēku un

cīņā par olimpiskajām medaļām abi

sporta veidi sadalīti tā, ka pēcpusdienā

sacenšas distanču slēpotāji, bet

biatlonisti vakarpusē. Jāņem vērā, ka

Latvijas laika josla no Maskavas

standarta laika (MST) atpaliek par

divām stundām un notikumiem

slēpošanas trasēs nāksies sekot līdzi

priekšpusdienā.

Kā ierasts, daļa Latvijas līdzjutēju

dosies uz Krasnaja Poljana vērot

mūsējos klātienē, nevis par visu uzzināt

tikai no ziņu medijiem. Gluži kā Mirtas

tante slavenajā filmā par limuzīnu, „Ar

slēpēm pa dzīvi” iesaka visiem būt

drošiem par līdzi ņemamajiem

dokumentiem, un to pavisam ir trīs. Bez

biļetēm, kuru cenas atšķiras no sporta

veidu popularitātes, nepieciešamas vēl

vīzas iebraukšanai Krievijā un skatītāja

akreditācijas kartei. Pieteikšanās

līdzjutēja akreditācijai lapā pass.

sochi2014.com. Ja akreditācija tiek

atteikta, tad ar adresē tickets.

sochi2014.com pirkto biļeti nepietiks,

lai apmeklētu kārotās sacensības un

iemesls netiks izpausts tāpat kā vīzas

neizsniegšanas gadījumā. Jāņem vērā

arī stingrie fotografēšanas noteikumi

Olimpisko spēļu mājvietā, kur

profesionālā fototehnika būs atļauta

tikai izredzētajiem un pat bilde

sociālajos tīklos no parasta viedtālruņa

var maksāt akreditācijas kartes

anulēšanu un izraidīšanu ārpus

olimpisko spēļu virpuļa.

22. Ziemas Olimpiskās spēles notiks Krievijas kūrortpilsētā Sočos no 7.

līdz 23. februārim 15 sporta veidos un par 98 medaļu komplektiem

sacentīsies aptuveni 3000 planētas spēcīgākie olimpieši. Latvijas

Olimpiskās komitejas ģenerālsekretārs Žoržs Tikmers sola, ka mūsu

komandai būs visu laiku labākais sastāvs. Aplēses vēsta par potenciāli

60 sportistu lielu sarkanbaltsarkanu komandu.

Soči 2014

Teksts: Matīss Vecvagaris


Kāds laiks būs Olimpiskajās spēlēs Sočos?

Sočos klimats ir kā Vidusjūras reģionā Eiropā, ziemās gan temperatūra

nedaudz biežāk noslīd zem nulles.

Februāra dienās maksimālā gaisa temperatūra parasti ir ap +10

grādiem, bet naktīs noslīdz līdz +3 grādiem.

Vidējā diennakts gaisa temperatūra februārī Sočos ir +9 grādi. Ja

salīdzina ar Latviju, tad pie mums tāda vidējā gaisa temperatūra ir

maija sākumā un septembra beigās.

Jebkad aukstākais laiks Sočos bijis 1892. gada janvārī, kad

termometra stabiņš pazeminājās līdz -13 grādiem.

Tomēr siltums Sočos nenozīmē, ka Olimpisko spēļu norises vietā

trūktu sniega. Sočus ieskauj kalni, kuros laika apstākļi ir krietni

ziemīgāki.

ASV meteoroloģijas organizācija “Accuweather” prognozē, ka

sniega Soču apkaimē gan būs nedaudz mazāk nekā parasti,

tomēr kalnos Olipisko spēļu laikā sniega jau būs pietiekami.

Visas ziemas garumā kalnos ap Sočiem nosnigs 1-1,25 metri sniegi.

šī gada februārī Sočos valdīja vasarīgi silts laiks, gaisa

temperatūra 9. februārī sasniedza +21 grādus. Vai Ziemas

Olimpiskās spēļu norisi apdraud pārāk silts laiks?

VIDĒJIE KLIMATISKIE DATI FEBRUĀRĪNAKTĪS

+3 °CDIENĀS

+10 °C2013. GADA 9. FEBRUĀRISMINIMĀLĀ TEMP.1892. GADĀ

+21 °C-13 °C

Soči

“Laura“

Melnā Jūra

Soči 2014

Teksts: Toms Bricis / LSM.lv


Olimpiskais kalendārs distanču slēpošanā un biatlonā Sočos

S 14:00-15:05 Skiatlons Sievietes 7,5 km klasika + 7,5 km brīvais

B 18:30-20:20 Sprints Vīrieši 10 km

Sestdiena, 8. februāris

S 14:00-15:05 Skiatlons Vīrieši 15 km klasika + 15 km brīvais

B 18:30-20:20 Sprints Sievietes 7,5 km

Svētdiena, 9. februāris

B 19:00-20:20 Iedzīšana Vīrieši 12,5 km

Pirmdiena, 10. februāris

S 14:00-15:05 Individuālais sprints Vīrieši Brīvais

S 16:00-17:50 Individuālais sprints Sievietes Brīvais

B 19:00-20:20 Sprints Sievietes 10 km

otrdiena, 11. februāris

S 14:00-15:40 Klasika Sievietes 10 km

B 18:00-20:20 Sprints Vīrieši 20 km

Ceturtdiena, 13. februāris

S 14:00-15:55 Klasika Vīrieši 15 km

B 18:00-20:20 Individuāli Sievietes 15 km

Piektdiena, 14. februāris

S 14:00-15:30 Stafete Sievietes 5 km x 4 klasika/brīvais


B 19:00-20:20 Kopējais starts Sievietes 12,5 km

Pirmdiena, 17. februāris

B 18:30-20:30 Stafete Sievietes 6km x 4

Piektdiena, 21. februāris

S 13:15-15:00 Sprints komandām Sievietes KlasikaS 15:45-17:00 Sprints komandām Vīrieši KlasikaB 19:00-20:20 Kopējais starts Vīrieši

Trešdiena, 19. februāris

S 14:00-16:30 Stafete Vīrieši 5 km x 4 klasika/brīvais

B 19:00-20:20 Kopējais starts Vīrieši 15 km

Svētdiena, 16. februāris

S 13:30-15:25 Kopējais starts Sievietes 30 km brīvais

B 18:30-20:40 Stafete Vīrieši 7,5 km x 4


S 11:00-13:55 Kopējais starts Vīrieši 50 km brīvaisSvētdiena, 23. februāris

Soči 2014


Viena no labākajām biatlona un

distanču slēpošanas sporta bāzēm

slēpošanas – biatlona komplekss

Priekuļi” atrodas gleznainā Vaives upes

ielokā, kuru no abām pusēm ieskauj

kalni. Sporta bāze atrodas 7km attālumā

no Cēsīm un 2km attālumā no

Priekuļiem Veclaicenes šosejas virzienā.

Sporta bāze ir izvietota uz Priekuļu un

Cēsu novadu pašvaldību zemes, to

apsaimnieko SIA “Cēsu Olimpiskais

centrs”, kura dibinātāji ir Cēsu un

Priekuļu novadu pašvaldības un Latvijas

Olimpiskā komiteja.

Jau kopš seniem laikiem bijušais Cēsu

rajons ir viens no vadošajiem ziemas

sporta centriem Latvijā, kurš lepojas ar

pirmo kamaniņu trasi valstī, saviem

biatlonistiem un distanču slēpotājiem.

Laikam ejot, ir radusies nepieciešamība

pēc modernas sporta bāzes ar atbilstošu

reljefu, šautuvi, rollerslēpošanas un

mākslīgā sniega distanču slēpošanas

trasēm, kurās ir iespējams pilnvērtīgi

trenēties, sagatavoties dažāda līmeņa

sacensībām gan vasaras, gan ziemas

sezonā. Un Vaives upes grava pie

Priekuļiem ir atzīta par labāko vietu

šādas sporta bāzes izveidei. Komplekss

ir attīstības un pilnveidošanas stadijā,

tajā sadzīvo profesionālais sports ar

tautas sportu

Šobrīd Cēsu Olimpiskais centrs

(turpmāk COC) piedāvā daudz dažādas

iespējas aktīvi atpūsties Priekuļos.

Vasarā nodarboties ar:

• skrituļslidošanu;

• biatlonu;

• rollerslēpošanu;

• nūjošanu;

• trail skrējieniem;

• kalnu MTB braukšanu;

• skeitbordu;

• orientēšanās sportu.

Ziemā:

• distanču slēpošanu;


Adrese: Cēsu novads, Vaives pagasts, Slēpošanas – biatlona kompleks “Priekuļi”

Tālrunis: +371 29110053

Mājas lapa: www.olimpiskaiscentrs.cesis.lv


slēpošanas bāzes

Teksts/foto: Cēsu Olimpiskais centrs


• biatlonu;

• apgaismotu 2,7 km apli

(darbadienās līdz 21:00)

• slidošanu (no 2014.g.);

• kameru šļūkšanu no kalna (no

2014.g.);

• ragaviņu braukšanu.

Vasarā bāzē ir pieejama šautuve ar 30

mehāniskajiem mērķiem, 1,8km vidējas

un pagarinātu 2,7km augstas grūtības

pakāpes rollerslēpošanas apli, 6km

marķētu nūjošanas trasi, kuru lieliski var

izmantot arī trail skrējieniem, kā arī

lielisku priežu un egļu mežu daudzu

hektāru platībā ar sazarotu meža taciņu

tīklu, ko lieliski var izmantot krosa

skrējieniem un kalnu MTB braukšanai.

Ziemas sezonā piedāvājam dažāda

garuma un grūtības pakāpes slēpošanas

trases visa vecuma slēpotgribētājiem.

Ziemā pēc pirmajiem saliem tiek

sagatavota valstī garākā mākslīgā

sniega trase, tās kopējais garums

sasniedz 3,5 kilometrus, līdz ar to varam

trenēties un rīkot sacensības neatkarīgi

no laika apstākļiem visu ziemas sezonu.

Īpaši lepojamies ar 2,5 kilometru garo

Starptautiskās slēpošanas federācijas

sertificēto distanču slēpošanas apli.

Gatavojam arī dabīgā sniega slēpošanas

trases. Ikviens iedzīvotājs, kurš vakara

stundās ir nolēmis paslēpot, var

izmantot dažāda garuma un grūtības

pakāpes (līdz 2,7km) apgaismotās

slēpošanas trases. Bērniem iekārtots

Ragavu kalns, uz dīķa darbojas karuselis,

slēpotājiem iesācējiem pieejama “Dāmu

paradīze”. 2013./2014. gada jauninājums

būs slidotava un kameru šļūkšanas trase

ar pacēlāju. Trases tiek uzturētas

teicamā darba kārtībā, tās ik dienas tiek

iebrauktas ar sniega tehniku.

Gan vasarā, gan ziemā pieejams

plašs, apgaismots auto stāvlaukums,

tualetes un, iepriekš piesakot un

vienojoties, arī apsildāmas ģērbtuvju

mājiņas. Darbojas slēpju noma,

slēpotapmācība instruktoru vadībā,

slēpju serviss.

Pateicoties teicamai sacensību

organizācijai un labi sagatavotām,

sertificētām slēpošanas trasēm,

kompleksā notiek daudz dažādu līmeņu

sacensības. Notiek Latvijas čempionāti

vasaras un ziemas biatlonā, distanču

slēpošanā, rollerslēpošanā, orientēšanās

sportā, skeitbordā, longbordā,

veloorentēšanās, minikāriem. Par

ikgadēju tradīciju jau kļuvis slēpošanas

seriāls “Priekuļu Loppet”, kurš notiek

četrās kārtās pie mākslīgā

apgaismojuma un ir ļoti iecienīts, kā arī

“Slapjo skrējiens” pa Vaives upi un

apvidus skrējiens “Priekuļu trail”.

Priekuļos ir sarīkotas arī tādas augstākā

mēroga sacensības kā Latvijas ziemas

olimpiādes biatlonā, Eiropas čempionāts

vasaras biatlonā. Par gana labu un

atbilstošu bāzi ir novērtējuši Nacionlie

bruņotie spēki, Zemessardze,

Jaunsardze un Valsts policija, kas bāzē

rīko dažādas sportiskas aktivitātes.

Ziemas mēnešos ikviens slēpotājs var

piedalīties pasākumā “Visvairāk

noslēpotie kilometri mēnesī” un saņemt

balvas.

COC atrodas burvīgā vietā 2km

attālumā no Priekuļiem, kurus mēs

varam dēvēt par sporta cienītāju

iemīļotu vietu, jo šeit ir radīta

infrastruktūra, lai cilvēki varētu

nodarboties ar dažādām fiziskām

aktivitātēm. Priekuļi lepojas ar savu

peldbaseinu, trenažieru zāli, diviem

stadioniem, divām sporta zālēm. Var

spēlēt pludmales volejbolu un futbolu,

ziemā darbojas hokeja laukums. Šīs

daudzās iespējas dažādot savu treniņu

procesu ir novērtējuši un par savu

dzīvesvietu tieši Priekuļus izvēlējušies

daudzi pazīstami sportisti un olimpisko

spēļu dalībnieki, kā Ilmārs Bricis, Jēkabs

Nākums, Aivars Bogdanovs, Edgars

Piksons, Intars Spalviņš, Anžela Brice,

Anete Brice, Kaspars Dumbris u.c., kuri

pastāvīgi ir satiekami COC slēpošanas

trasēs. Olimpiskajās spēlēs Vankūverā

Cēsu rajonu pārstāvēja septiņi sportisti,

kuri savu meistarību slīpējuši slēpošanas

– biatlona kompleksā “Priekuļi”.

Ikvienu, kuru interesē veselīgs

dzīvesveids, aktīva atpūta svaigā gaisā

un pozitīvas emocijas, aicinām atbraukt

uz Priekuļiem. Mēs palīdzēsim jums

iegūt jaunus draugus un uzlabot

veselību.

Cēsu Olimpiskā centra bāzes apraksts

Sacensības

slēpošanas bāzes


Tikai pāris kilometrus aiz Latvijas

pierobežas pilsētas Alūksnes mājīgi

iekārtojies ziemas sporta centrs

“Mežinieki”. Tas atrodas apmēram

200m virs jūras līmeņa un droši var

saukties par “ziemīgāko” šāda veida

sporta būvi Latvijā, jo te vienmēr

dabīgā sniega sega parādās krietni

agrāk nekā citur un arī pavasaros

sniegs te nokūst vēlāk. Attālums no

Rīgas līdz sporta centram ir 200 km.

Sporta centrs, kas te atrodas jau

gandrīz 30 gadus nemitīgi tiek

uzlabots un modernizēts, funkcionāli

tas paredzēts slēpošanas un biatlona

nodarbībām, kā arī dažāda līmeņa

sacensību rīkošanai.

Vasarā te var izmantot 3km garu

kvalitatīvu asfalta rollerslēpošanas

trasi un, ja nodarbībām nepieciešams,

arī biatlona šautuvi, bet daudzos

dažāda garuma zāģu skaidu celiņus

un taciņas – skriešanai un

speciālajiem vingrinājumiem. Ziemas

periodā interesentiem ir pieejamas

dažāda garuma slēpošanas trases,

kuras dabā marķētas dažādās krāsās

atbilstoši grūtības pakāpēm.

Visvienkāršākā jeb bērnu vai iesācēju

trase ir 1km gara un marķēta

dzeltenā krāsā, tad pamazām,

paliekot trasēm grūtākām seko zaļā

2km, zilā 3km, un sarkanās jeb

profesionālās trases, kuras ir 5km un

7,5km garas. Vairākas dienas nedēļā

(otrdien, trešdien, ceturtdien) 3km

trase ir ar mākslīgo apgaismojumu.

Trašu sagatavošanai tiek

Atbrauciet uz “Mežiniekiem” baudīt ziemas sporta veidu vilinājumu

Ziemas sporta centrs “Mežinieki”

Adrese: ”Mežinieki”, Jaunalūksnes pagasts

Tālrunis: +371 64381155

Teksts/foto: ziemas sporta centrs “Mežinieki“

slēpošanas bāzes


izmantota mūsdienīga tehnika –

sniega motocikls ar speciālu

aprīkojumu, kas tiek darbināts pie

neliela sniega daudzuma, bet, kad

sniega biezums atļauj, trasē dodas

sniega blietēšanas un trašu

sagatavošanas traktors “Retraks”.

Sportistiem un aktīvās atpūtas

cienītājiem ir pieejamas 3 ģērbtuvju

mājiņas, bet blakus trasei ir arī

viesnīca ar 18 gultas vietām.

Sporta centrs šajos gados kā

nozīmīga treniņu vieta bijusi un

joprojām ir vairākiem alūksniešiem,

Latvijā pazīstamiem augstas klases

biatlonistiem. Vispirms tas ir vairāku

Olimpisko spēļu dalībnieks Jēkabs

Nākums, kurš 1998. gadā startēja

Nagāno (Japāna) un 2002. gadā

Soltleiksitijā (ASV) un Kristaps

Lībietis, startējis 2006. gadā Turīnā

(Itālija) un 2010. gadā Vankūverā

(Kanāda). Jauniem startiem Ziemas

olimpiādei Sočos sporta centrā

gatavojas Žanna Juškāne un Andrejs

Rastorgujevs, kuri olimpisko pieredzi

jau guvuši Vankūverā.

Ikdiena diktē arvien jaunas

prasības un vēlmes no sporta centra

apmeklētāju un sacensību rīkotāju

puses. Pašvaldība, kas ir sporta

centra saimnieks, jau ir sagatavojusi

modernas sporta būves celtniecības

projektu, pēc kura realizēšanas

Latvijā varētu tapt moderns ziemas

sporta centrs, kāda līdzvērtīga citur

nebūtu. Ideja par mazo Otepi

(Igaunija) Alūksnē vēl nav nolikta

arhīvā!

Būsiet gaidīti “Mežiniekos” baudot

ziemas aktīvās atpūtas un

sportošanas priekus!

slēpošanas bāzes




atrodas 2,5km no Madonas pilsētas

centra, pie Madonas apvedceļa un blakus

ceļam Madona – Pļaviņas.

Slēpotājiem tiek piedāvātas kvalitatīvi

sagatavotas trases ar retraku 1–18km

garumā. 2,5km slēpošanas aplis ir

apgaismots katru dienu līdz plkst.21.00.

Slēpošanas trases piemērotas gan

iesācējiem, gan profesionāliem

sportistiem. Sprinta trases 1,1km un

1,7km garumā atbilst FIS standartiem,

tāpat arī trases 3,3km, 3,75km un 5km

garumā, kur jau 3 gadus notiek

Skandināvijas kausa izcīņa distaņču

slēpošanā, un par trašu kvalitāti atzinīgus

vārdus izteikuši arī Skandināvijas vadošie

slēpotāji un treneri.

Lai slēpošanas sezonu varētu sākt

ātrāk, tiek izmantotas 2 mākslīgā sniega

ražošanas iekārtas.

Saražotā sniega kārta nodrošina

kvalitatīvas trases visas ziemas garumā.

2013. gadā pēdējās slēpošanas sacensības

tika sarīkotas 1. maijā.

Trases tuvumā pieejama distanču

slēpju noma. Iepriekš piesakoties,

iespējama instruktora palīdzība, bāzē

strādā distanču slēpošanas un biatlona

treneri. Bāzē atrodas biatlona šautuve ar

30 apgaismotiem mērķiem, ko instruktora

klātbūtnē, iepriekš piesakoties, iespējams

izmantot visiem interesentiem gan

ziemā, gan vasarā.

Slēpotājiem iespējas izmantot

pārģērbšanās telpas un mantu glabāšanas

skapīšus, iespējas pasūtīt saunu.

Tāpat ir iespēja izmantot 5 atpūtas

mājas naktsmītnēm, kas aprīkotas ar

virtuvi, 2 dušām, WC, TV un bezvadu

Sporta un atpūtas bāze “Smeceres sils“

Adrese: Lazdonas pag., Madonas nov., LV-4824

Tālrunis: +371 26396032

E-pasts: [email protected]

Mājas lapa: www.smeceressils.lv

slēpošanas bāzes

Teksts/foto: sporta un atpūtas bāze “Smeceres sils“


internetu.

Ziemas sezonā “Smeceres silā”

regulāri notiek dažāda mēroga sacensības

distaņču slēpošanā un biatlonā.

Sporta un atpūtas bāzē “Smeceres

sils” iespējams sarīkot arī dažāda veida

sporta spēles uzņēmumiem, iestādēm,

tāpat arī ģimenes svinībām.

Sporta un atpūtas bāze “Smeceres

sils” aktīvi darbojas vasaras sezonā,

piedāvājot apmeklētājiem izmantot

asfaltētu rollerslēpošanas apli 2,5km

garumā, pa kuru var slidot arī ar

skrituļslidām, braukt ar velo un skeitborda

dēļiem.

Pieejami spēļu laukumi pludmales

volejbolam, strītbolam un futbolam,

piedzīvojumu parks asāku izjūtu

baudīšanai un komandu saliedēšanas

organizēšanai.

Meža trases pieejamas skriešanai,

nūjošanai, braukšanai ar kalnu

divriteņiem. Izveidots orientēšanās

poligons ar stacionāriem

kontrolpunktiem.

slēpošanas bāzes


Gandrīz ikviens ziemas sporta cienītājs,

kurš nolēmis iegādāties jaunu distanču

slēpju inventāru, nonāk pie pārdomām

kur un kā visveiksmīgāk atrast jaunāko

informāciju par tieši viņam piemērotāko

slēpju, zābaku un nūju modeļiem. Kaut

tikai nedaudz pasekojot aktuālitātēm šajā

jomā Jūs saprotat, ka, ja vēlaties izbaudīt

distanču slēpošanu iespējami augstākā

līmenī, pirms inventāra iegādes jāņem

vērā dažādi parametri, kā piemēram Jūsu

svars, prognozējamais distanču sniega

segums un iespējamie laika apstākļi. Lai

visā šajā informācijā cilvēki spētu

noorientēties vieglāk, kā arī, lai būtu

iespēja ātri un ērti vienuviet pasūtīt un

iegādāties viskvalitatīvāko, nepieciešamo

inventāru, arī Latvijā Jums laipni palīdzēs

“Fischer Nordic Racing Center”.

“Fischer Nordic Racing Center” ir

slēpošanas ekipējuma ražotāja Fischer

izveidota, starptautiska atpazīšanas zīme

profesionāliem distanču slēpošanas

inventāra tirgotājiem, pie kuriem Jūs

atradīsiet visplašāko Fiscer inventāra

piedāvājumu. Šeit vismodernākie

risinājumi pieejami gan cilvēkiem, kuriem

slēpošana ir kā viena no daudzajām aktīva

dzīvesveida sastāvdaļām, gan arī

profesionāliem slēpotājiem, kuriem

svarīga katra tehniskā nianse.

Tirdzniecības un servisa vietā, kura

pārstāv “Fischer Nordic Racing Center”

zīmi, vienmēr iespējams pasūtīt Fischer

slēpes tieši Jūsu prasītajiem laika

apstākļiem, Jūsu svaram un

prognozētajam trases veidam. Varat būt

droši, ka šajā slēpju inventāra un servisa

centrā atradīsiet tieši to pašu jaunāko

produkciju, kuru izmanto augstākā līmeņa

sportisti Pasaules Kausa sacensībās.

Visi “Fischer Nordic Racing Center” uz

vietas nodrošina slēpju pārbaudi un

atlasīšanu atbilstoši Jūsu vēlmēm, jo ir

aprīkoti ar visu nepieciešamo aprīkojumu

mērījumu un testu veikšanai. Bez tam, lai

“Fischer Nordic Racing Center” arī Latvijā

nebūtu jāvelta laiks sarežģītu iegādāšanās

ceļu meklējumos, ir vērts atcerēties, ka

visa jaunākā produkcija vispirms ir

pieejami tikai Nordic Racing Center

tirdzniecības vietās. Šo slēpju servisa

centru darbinieki ir apmācīti tiešā ražotāja

organizētos, starptautiskos, jaunākajām

tehnoloģijām un atklājumiem veltītos

semināros. Latvijas speciālisti zinības

guvuši apmācībās gan Fischer rūpnīcā

Austrijā, gan SWIX ražotnē Lillehammerē,

Norvēģijā.

Šie īpašie, slēpotājem paredzētie

centri piedāvā arī Jūsu esošā inventāra

apstrādi un apkopi. Vai tie būtu treniņi, vai

nopietnas sacensības, par lielisku

slīdamību parūpēsies SWIX slēpju

apstrādes serviss.

Bet, protams, vispilnīgāko informāciju

ar ko atšķiras un ar ko lepojas šie centri,

Jums laipni pastāstīs speciālisti brīdī kad

jūs ieradīsieties un iepazīsieties ar

piedāvājumu klātienē.

serviss

Raksts tapis sadarbīb ar “Fischer“ oficiālo pārstāvi Latvijā “Oy Patrol Ab “


Sporta preču veikals “Maratons”

Adrese: Brīvības iela 155/2, Rīga

Tālrunis: +371 67370049

E-pasts: [email protected]

Mājas lapa: www.skrien.lv

serviss

Intervija ar veikals “Maratons”

speciālistiem Gati Bērziņu un Ivo Irbi.

– Ar ko atsķiras “Fischer Nordic

Racing Center” no citām slēpošanas

inventāra tirdzniecības vietām?

Kā jau redzams, šī Fischer centra

atpazīšanas zīmes nosaukumā ir vārds

Racing, tātad var nojaust, ka uzsvars

nedaudz vairāk likts tieši uz sacensību

režīma inventāra tēmu. Piemēram,

Ficher ražotās augstākā līmeņa slēpes

“Speed Max”, kuras izmanto sportisti

Pasaules kausa sacensībās, veikalos

nopirkt nevar. Bet ir iespējams atnākt uz

“Fiscer Nordic Racing Center”, norādīt

individuālās prasības un šo modeli

pasūtīt. Varam piedāvāt arī testa slēpes,

ar kurām pirms iegādes iespējams veikt

izmēģinājumu. Arī attiecībā uz citiem

slēpju modeļiem ir pieejami ne tikai tie

pāri, kas atrodami veikala stendos, bet

varam pasūtīt nepieciešamo tieši no

ražotāja jau ar konkrētām slīdvirsmu

struktūrām. Tā kā mūsu darbinieki

izgājuši apmācības Fischer ražotnēs,

mums ir arī nopietna informācijas

bagāža, attiecīgi arī augsta līmeņa

sportistiem varam palīdzēt Fischer

piedāvāto slīdvirsmu struktūru izvēlē.

Nepieciešamības gadījumā varam

pasūtīt, lai ražotnē slēpēm ievelk

papildus nepieciešamo struktūru.

Piemēram, mūsu veikala “Fischer Nordic

Racing center” izmanto Latvijas otrā

biatlona izlase, kuru nodrošinām ar

slēpju piemeklēšanas pakalpojumiem, kā

arī ar slēpju sagatavošanu sacensībām.

– Kā jau no iepriekš teiktā izriet,

jūsu serviss īpaši spēcīgs ir slēpju

slīdvirsmas sagatavošanā. Tas nozīmē,

ka jums ir arī spēcīga tehniskā bāze?

Nu jau kādu laiku mūsu serviss strādā

ar īpašu slīdvirsmas apstrādes iekārtu,

kura Rīgā ir tikai viena, un pat visā

Baltijas reģionā tādu nav daudz. Tas

nozīmē, ka ļoti kvalitatīvi varam novērst

bojājumus, sākot no slīdvirmu sānu malu

nodiluma un nelielām skrambām, līdz

pat dziļu skrāpējumu labošanai. Ar šo

iekārtu arī veicam slīdvirsmas dziļo

struktūras veidošanu dažādiem sniega

apstākļiem. Protams, veicam arī visus

nākamos soļus slēpju sagatavošanā

treniņiem vai sacensībām, kas sevī

iekļauj dažādu vasku uzklāšanu un tā

tālāk.

– Tā kā jūs kvalitatīvi veicat darbu

gan ar dažādām iekārtām, gan

konsultējat sportistus viņiem svarīgos

jautājumos, tas nozīmē, ka personāls ir

ar lielu pieredzi un jūs “Fiscer Nordic

Racing Center” ietvaros lieliski spētu

apkalpot arī klientus, kuri atbraukuši

no citām, tradicionāli spēcīgām

slēpotāju valstīm?

Pamatā visi Fischer centri piedāvā

vienlīdz kvalitatīvu servisu jebkurā valstī

un jebkurā vietā kur tas izvietots. Bet, pie

mums iegriežoties arī citu valstu

slēpošanas entuziastiem, viņi noteikti

varētu novērtēt to, ka mums ir cilvēki,

kuriem ir pieredze darbā ar pasaules

kausā startējošiem sportisiem, kas

attiecīgi prasa augstu kvalifikāciju. Ne

visi servisi pat ārvalstīs var lepoties ar

šādu pieredzi. Lai šādā līmenī strādātu,

papildus standarta apmācībām

izglītojamies arī paši un esam guvuši

pieredzi reālā darbībā.

– Paralēli sadarbībai ar augstas

klases sportistiem, savā “Fischer

Nordic Racing Center” piedāvājat

konsultācijas un apkalpošanu arī

jebkuram interesentam, tajā skaitā arī

tiem, kuri slēpošanā ir iesācēji?

Protams, mūsu centrs ir paredzēts

visiem un palīdzēsim ar pareizu slēpju

piemeklēšanu jebkuram interesentam.

Pie mums uz stenda piedāvājam veikt

visus nepieciešamos mērījumus pareizu

slēpju parametru noteikšanai.

Nokomplektēt un sagatavot slēpošanas

inventāru pie mums varēs gan

pieaugušie ar jebkuru sagatavotības

līmeni, gan arī atradīsiet visu

nepieciešamo bērniem.


– Kā jūs nonācāt līdz lēmumam kļūt

par “Fischer Nordic Racing Center”

pārstāvjiem?

Mūsu veikalā jau iepriekš piedāvājumā

bija zināms sortiments tieši no ražotāja

Fischer, tajā skaitā proporcionāli daudz arī

profesionālais, tā saucamais sacensību

inventārs. Arī apkalpojošā personāla

darbinieki ir ļoti zinoši šajā jomā. Attiecīgi

tika izpildītas visas prasības, lai augstā

līmenī spētu pārstāvēt šo “Fischer Nordic

Racing Center” atpazīšanas zīmi.

– Pārstāvēt “Fischer Nordic Racing

Center” nozīmē arī uzturēt augstu

kvalifikācijas līmeni un pārzināt

jaunākās tehnoloģijas gan teorijā, gan

praksē.

Tieši tā! Mūsu darbinieki ir piedalījušies

Fischer rīkotās apmācībās gan Somijā,

gan Austrijā. Esam bijuši klātienē

rūpnīcās, kā arī paši testējuši jaunākos

slēpju modeļus. Protams, papildus

sekojam līdzi visām novitātēm arī šeit uz

vietas. Tā kā ikdienā arī paši esam

distanču slēpotāji, klientiem varam

Sporta preču veikals “MySport”

Adrese: Brīvības iela 224, RīgaTālrunis: +371 67563422E-pasts: [email protected]ājas lapa: www.mysport.lv

atbildēt uz jautājumiem, jau iedziļinoties

dažādās niansēs, jo reāli zinām, kā viss

darbojas praksē.

– Pie jums noteikti var veikt

nepieciešamos testus, lai noteiktu kuras

slēpes ir konkrētam cilvēkam

piemērotākās.

Tā ir. Mums ir vairākas ierīces, ar ko

noteikt ieteicamo slēpju garumu un

cietību, ņemot vērā cilvēka augumu un

svaru. Šiem mērījumiem populārākais,

protams, ir Fischer izsniegtais Test Board

(testa dēlis), uz kura optimālajā variantā

cilvēks kāpj pilnā ekipējumā un, ņemot

vērā svara spiedienu, tiek piemeklētas

slēpes ar piemērotāko cietību.

Otrs variants ir ievietot slēpju pāri

manuālajā cietības mērītājā, kurā,

norādot konkrētus svara kilogramus, tiek

pārbaudīts kurš no slēpju variantiem ir

piemērotākais.

Ir arī elektroniskā slēpju cietības

mērīšanas iekārta, un mērījumi ar šo

iekārtu ir maksas pakalpojums. To ir vērts

izmantot tajā gadījumā, ja jūs esat

sportists, kurš startē tāda līmeņa

sacensībās, kur visu izšķir jau milimetri un

sekundes desmitdaļas.

– Nākamais, atzīmēšanas vērtais, ir

slēpju sagatavošanas serviss.

Mūsu serviss ir īpašs ar to, ka viens no

slēpju smērēšanas veidiem notiek ar

infrasarkano staru iekārtas palīdzību. Šī

iekārta vienmērīgi uzsildot slēpi nodrošina

vaska iekļūšanu dziļākā šūnu struktūrā,

attiecīgi nodrošinot ilgstošāku slīdamību,

kas sevišķi svarīgi garāku distanču

veikšanai. Bez tam, to ir ieteicams

izmantot arī labas bāzes sagatavošanai

slēpes, apstrādājot pirmo reizi.

– “Fischer Nordic Racing Center”

koncepts paredz, ka apkalpošanas,

preču pieejamības un servisa kvalitāti

klients saņem vienlīdz augstā līmenī

neatkarīgi no valsts, tā kurā šis centrs

atrodas.

Pie mums šis koncepts noteikti

darbojas, jo,mūsu pārdevēji var apkalpot

cilvēkus arī angļu valodā. Iespējams, ka

mūsu veikalā pircējs, kurš atbraucis no

citas valsts, saņems pat labāku servisu

nekā citur, jo mēs visus ieteikumus varam

sniegt, vadoties pēc savas personīgās

prakses, un ar daudz individuālāku pieeju,

nevis tikai pēc katalogā rakstītā, vai

vienkārši tikai pēc menedžera

norādījumiem, ko un cik jāpārdod.

Protams, arī produkcijas ziņā ir pieejams

viss, ko Fischer piedāvā, sākot no bērnu

un iesācēju līmeņa, līdz visam tam, kas

nepieciešams augsto sasniegumu

sportam.

serviss

Intervija ar veikals “MySport”

speciālistu Gati Svētiņu.

Sporta preču veikals “MySport”

MYLAPS.COM


Slēpju struktūras veidošana...

– Ir dzirdēts, ka slēpotāji savu

slēpju atjaunošanai kādu laiku atpakaļ

brauca uz Igauniju, kur izmantoja

slēpju slīpēšanas mašīnas

pakalpojumus, ar kuru piedevām arī

ievilka īpašās slēpju struktūras labākai

slīdamībai. Bet nu jau kādu brīdi arī jūs

piedāvājiet šo pakalpojumu tepat Rīgā.

Cik sen jau šī slēpju slīpēšanas un

struktūras veidošanas iekārta jums ir?

Aparātu iegādājāmies dažas sezonas

atpakaļ un šī ir trešā ziema, kurā to

izmantojam.

– Pieļauju, ka diezgan daudziem

cilvēkiem nemaz nav zināms kas šī

iekārta ir, ko tā spēj un pat varbūt

nenojauš, ka tāda vispār eksistē. Kā šo

iekārtu varētu raksturot tā, lai rodas

pirmais priekšstats?

Latvijā, cik man ir zināms, šobrīd šāda

tipa iekārtas ir divas un salīdzinoši neilgu

laiku. Pirms tam slēpju slīpēšanai un

struktūras ievilkšanai tiešām daudzi

Latvijas slēpotāji izmantoja servisu

Igaunijā, Tallinā, kur ar šādām slīpēšanas

un struktūras mašīnām strādā jau

diezgan sen. Arī konkrēti šo iekārtu

iegādājāmies no igauņiem un apmācību

izgājām pie igauņu kolēģa, kurš šobrīd ir

galvenais slēpju slīdvirsmu

struktūrmeistars Krievijas izlasei

gatavojoties Soču olimpiskajām spēlēm.

Tā kā speciālists ar kuru sadarbojamies ir

ļoti zinošs, izgājām nopietnu apmācību

un saņēmām visus nepieciešamos

materiālus, lai varētu strādāt gan ar

amatieru līmeņa slēpotājiem, gan ar

profesionāliem sportistiem. Darbu ar šo

iekārtu var iedalīt fāzēs, kur pirmā fāze ir

slēpes vecās struktūras noņemšana un

pilnīgi gludas un plakanas slīdvirsmas

noslīpēšana. Šajā procesā tiek izlaboti

visi bojājumi, kā piemēram sānu kanšu

nodiluma novēršana, izrauto robu un

skrambu noslīpēšana un slēpes

sagatavošana tādā kā sākuma stāvoklī,

pilnīgi bez jebkādas struktūras. Kad tas

viss ir izdarīts, nākamā fāze un galvenais

mērķis ir izveidot slēpes slīdvirsmai

nepieciešamo struktūras rakstu tā, lai

slēpe slīdētu labāk kādos konkrētos

sniega apstākļos. Vai arī taisa universālu

struktūras zīmējumu, kas vairāk varētu

būt piemērots treniņiem, vai arī,

piemēram, kādam tautas slēpojumam,

kur tik niansēti par sekužu simtdaļām

nav jācīnās.

– Ko nozīmē šī slēpju slīdvirsmas

struktūra un kur slēpjas tas moments

ka tā ir svarīga?

Galvenā ideja ir, ka caur struktūras

rievojumu no slēpes apakšas

pastiprinātāk tik izspiests un novirzīts

sniega mitrums, kas attiecīgi pastiprina

slēpes slīdējumu. Dažādiem sniega

apstākļiem arī struktūras zīmējums ir

atšķirīgs. Piemēram, auksta un svaiga

sniega apstākļiem, kad ir liels sals, šo

zīmējumu veido smalkāku, jo mitrums

jāvada projām mazāk. Mitrā laikā un

tuvojoties pavasarim, kad sākas

atkusnis, slīdvirsmas struktūru veido

daudz rupjāku, jo sniegā ir daudz lielāks

ūdens daudzums un ar rupjāku zīmējuma

rievojumu tas fektīgāk tiek aizvadīts

prom no slēpes apakšas. Kā arī atšķirās

mākslīgi pūstā un dabīgā sniega uzbūve.

Pamatā tieši tāpēc tiek veidoti dažādi

struktūru zīmējumu un šī atšķirība tiek

pielāgota dažādiem laika un sniega

apstākļiem.

– Cik ilgu laiku aizņem šāda

struktūras izveidošana vienam slēpju

pārim?

Tas var būt ļoti atšķirīgi. Ja slēpes ir

salīdzinoši jaunas un tiek regulāri koptas,

slīpēšana un struktūras ievilkšana var

aizņemt tikai pusstundu, vai līdz stundai.

Bet, ja ar slēpēm braukts daudzus gadus

tās nekopjot, ir stipri nodilušas kantes,

ievilktas jau dziļākas švīkas un piedevām,

ja vēl šur tur ir neveiksmīgi piededzinātas

ar slēpju gludekli, var gadīties, ka

serviss

Ivara lapiņa intervija ar veikala

“Maratons” pārstāvi Nauri Brazauski.


mega reklaama


slīpēšana un atjaunošana var ieilgt pat

līdz sešām stundām.

– Ja cilvēkam mājās ir arī koka

slēpes un viņš vēlētos šāda veida

atjaunošanu, vai tas ir iespējams ar šī

veida iekārtu?

Nē, ar šādu iekārtu koka slēpes

atjaunot nevar. Tā paredzēta tikai

modernā veida slēpēm ar plastmasas

slīdvirsmu.

– Ja tā, tad attiecīgi rodas

jautājums, kura līmeņa slēpēm ir vērts

sākt veikt šo struktūras ievilkšanas

procedūru?

Praktiski var teikt, ka šo procedūru var

veikt visām tām slēpēm kuras

paredzētas karstajai vaskošanai. Jo, kad

ir izveidota struktūra, slēpi karsējot un

vaskojot paveras slīdvirsmas

mikroskopiskās poras, kuras šo vasku

ievelk dziļāk. Slēpēm kuras paredzētas

apstrādāt ar ātri uzklājamajām,

šķidrajām slēpju smērēm, šo procedūru

nav nozīmes veikt, jo efekts būtu labi ja

pāris kilometrus. Tad sanāktu, ka darbs

veikts tikai darīšanas pēc, jo reāli dabā

tas neko nedotu.

– Vai cilvēks, kas nedodas uz

augsta līmeņa sacensībām, bet iziet

paslēpot vienkārši savam priekam arī

sajutīs slīdamības atšķirību pēc

struktūras ievilkšanas?

Vairumā gadījumu, kad cilvēkam

mājās ir tikai viens pāris slēpju un,

piemēram, ja tas paredzēts nedaudz

siltākiem ziemas laika apstākļiem, tad

uznākot lielākam salam var ievilkt aukstā

laika struktūru un notekti varēs just, ka

slēpes tiešām slīd labāk. Kā arī, ja ir

gadījies kādreiz slīdvirsmu piededzināt

ar vaskošanas gludekli, tad

piededzinātajā vietā virsma parafīnu

vairs neuzsūc, bet to var labot slēpi

noslīpējot un ievelkot struktūru, kā

rezultātā tās atkal varēs kvalitatīvi

ievaskot un slīdamība uzlabosies.

– Tātad tas nozīmē, ka šo

procedūru laiku pa laikam ir vērts veikt

pat, ja nav nolūks piedalīties

sacensībās?

Protams, jo tādā veidā jūs

parūpēsieties par savu slēpju stāvokli un

slēpes kvalitāte būs daudz labāka un

ilgāka.

– Ja sacensībās paredzēts cīnīties

par augstākām vietām, kā lai precīzi

prognozē kādu laika apstākļu struktūra

jāievelk?

Tiem sportistiem, kuriem nopietnas

sacensības ir viņu ikdiena, parasti

krājumos ir vairāki slēpju pāri, kuri

paredzēti dažādiem sniega apstākļiem

un, arī struktūras jau iepriekš tiek

sagatavotas dažādiem variantiem.

Attiecīgi sacensību dienā atliek notestēt

un izvēlēties tam brīdim piemērotākās

slēpes. Bet tiem, kuriem arī patīk

piedalīties slēpojumos, bet ir pieejams

tikai viens slēpju pāris, ieteicamāk ir

ievilkt universālu struktūru, kura nebūs

tik ļoti niansēta, bet tik un tā nodrošinās

jau labāku slīdamību.

– Sarunās par šāda veida struktūru

ievilkšanas mašīnām bieži var dzirdēt,

ka tiek pieminēts arī akmens. Vai

procesā tiešām piedalās kādas akmens

daļas?

Tiešām tā ir, ka visu netīro darbu veic

akmens. Akmens slēpes slīdvirsmu gan

slīpē, gan ievelk struktūru. Vēl no

svarīgām detaļām iekārtai ir tā saucamā

„galva”, kurā iemontēts dimanta

grieznis. Ar šo griezni savukārt akmeni

notīra pilnīgi gludu, lai akmens

slīdvirsmu varētu noslīpēt. Savukārt pēc

tam iestatot griežņa ātrumu un dziļumu,

tas akmenī izvedo nepieciešamās

struktūras rakstu un tālāk akmens

darbojoties kā matrica, iespiežot pārnes

šo struktūras zīmējumu uz slēpes

slīdvirsmu.

– Ja gaidāma šī procedūra un slēpi

būs jālaiž cauri šai mašīnai, vai jāņem

nost slēpju stiprinājumi?

Ja slēpēm stiprinājumi ir pieskrūvēti,

tad tos nost nav jāņem. Ja stiprinājumi ir

uz tā saucamo NIS plāksni, kur tos brīvi

var noņemt un uzlikt, tad vajadzības

gadījumā tos noņemam. Bet pamatā šī

iekārta ir pielāgota apstrādei ar visiem

stiprinājumiem. Ja nu ir uzlikti vēl

padomju laika lielie stiprinājumi, tad tos

gan pirms apstrādes nāksies skrūvēt

nost.

– Tā kā šāda iekārta Rīgā ir tikai

viena, kāda ir situācija ar tās

noslogojumu aktīvajā ziemas periodā?

Ja vēlas izmantot šo pakalpojumu, ar

cik lielu rindu, vai cik ilgu laiku

jārēķinās, lai slēpes sagatavotu?

Pieprasījums pēc šī pakalpojuma

tiešām ir. Bet cenšamies strādāt raiti, lai

lielas rindas neveidotos. Runājot par

ilgumu, jārēķinās, ka pēc struktūras

ievilkšanas, lai būtu atbilstoša kvalitāte

tālākai slēpes vaskošanai, nepieciešams

veikt apstrādi ar speciālu bāzes

parafīnu, kuru pēc iekausēšanas

optimālajā variantā būtu uz diennakti

jāatstāj, lai tas labi iesūcas slīdvirsmas

šūnās. Pēc tam šo kārtu ņem nost un

veic galējo apstrādi ar pārējiem

nepieciešamajiem vaskiem. Ja slēpes

vajag steidzami un nevar gaidīt

diennakti, tad tomēr šo bāzes parafīnu

vajadzētu noturēt vismaz pāris stundas

un tikai tad slēpi apstrādāt tālāk. Bet

parasti slēpes tiek sagatavotas vienas

dienas laikā.

– Tātad apsverot visu to pozitīvo,

ko sniedz slēpju apstrāde ar šo

mašīnu, varam secināt, ka vismaz

kādu reizi sezonā šo pakalpojumu ir

vērts izmantot ne tikai aktīvajiem

sportistiem, bet arī jebkuram

slēpošanas cienītājam, kurš vēlas

rūpēties par savām slēpēm, lai labu

slidamību nodrošinātu pēc iespējas

ilgāk.

Tā tiešām ir. Ja cilvēks grib uzturēt

savu slēpošanas inventāru labā

kvalitātē, tad izmantot slēpju slīpēšanas

un struktūras ievilkšanas servisu

noteikti ir vērts. Tā kā droši varat

griezties pie mums un izdarīsim visu

nepieciešamo. Un tālāk atliek vien doties

dabā un baudīt sniegotās trases!

serviss


Vēsture

Jau no seniem laikiem Latvijā bija liela interese par

ziemas sporta veidiem. Viens no tiem – slēpošana. Pirms 90

gadiem „Sporta žurnālā” 1923. gada rudenī liela uzmanība

tika veltīta slēpošanas sportam, slēpošanas inventāram un

slēpošanas prasmu apgūšanai.

„Reizē ar pirmajās sniega pārsliņām mostas slēpotāju

sporta gars. Cik nobirst sniega pārsliņu, tik aug ilgas

pēc meža un kalnājiem. Liekas, nav skaistāka sporta, kā

laisties vēja ātrumā no kalna cauri piesnigušajām, it kā

baltām segām izrievotām eglītēm.”

Informāciju apkopoja Aija Erta

Pjēra de Kubertēna fonda prezidente, 0limpiskā vēsturniece.

2013. gada novembris


Vēsture

Informāciju apkopoja Aija Erta

Pjēra de Kubertēna fonda prezidente, 0limpiskā vēsturniece.

2013. gada novembris

Jau no seniem laikiem ziemeļu tautas

lieto slēpes, gan kā satiksmes līdzekli,

gan arī sportā un izpriecai. Somijā,

Norvēģijā, Zviedrijā parasti ar slēpēm

skrien katrs iedzīvotājs, kā jauns, tā

vecs, kā vīrietis, tā sieviete. Protams,

ka šādos apstākļos radušās slēpes

visdažādākajos veidos – īsas, garas,

platas un šauras,a tkarībā no tā kādā

vietā un kādam nolūkam slēpes lieto.

Kā uz raksturīgākām slēpēm jānorāda, uz

tā saucamajām „lapu”slēpēm. Šīs slēpes ir

ļoti platas, ar noapaļotu virsu un ne-

daudz uz augšu uzliektu arī pakaļējo

galu. Taisna virziena noturēšanai slēpēm

apakšā dziļa rieva. Kā uz savādību

jānorāda, ka viena slēpe garāka par otru.

Īsāka ir labai kājai, garāka – kreisai.

Starpība garumā domāta vieglai piepešai

virziena maiņai.

Bez šīm slēpēm, lapi lieto arī īsākas,

abas vienāda garuma slēpes, ar apakšā

piesistu spalvainu ādu. Ar šīm slēpēm var

viegli kāpt taisni kalnā, tāpēc tās ādas

spalvas, iedurdamās sniegā, neļauj slēpēm

slīdēt atpakaļ. Ar neapsistām slēpēm

kāpšanu kalnā izdara ar skujveidīgiem

soļiem. Ar šādi apsistām slēpēm tomēr

lielāku ātrumu sasniegt nevar. Bet

svarīgs apsisto slēpju labums ir tas, ka

siltā laikā viņām sniegs nelīp klāt.

Abu minēto veidu slēpēm malas ir gandrīz

taisnas,izņemot priekšgala locījumu, tur

platums ir apmēram 0,5 cm lielāks kā

vidū. Priekšgala locījums ir slaiks.

Garums sniedzas no 210 – 280cm, platums

līdz 11cm. Pagatavo šīs slēpes galvenokārt

no bērza, bet dažķārt arī no priedes.

Visizplatītākās slēpes, arī Latvijā ir

„telemarka” slēpes. Formas ziņā tās

atšķiras no iepriekš aprakstītajām ar to,

ka vidus daļa viņām šaurāka par galiem.

Tā parasti visplatākā vieta, priekšgala

locījumā, platums pārsniedz 10cm, bet

vidū 7,6 cm un pakaļgalā, kurš strupi

nogriests, 8,5 – 9 cm. Nav arī tām dziļas

apakšējās rievas. Garuma ziņā telmarka

slēpes mēdz būt starp 250 – 225cm.

Priekšgala locījums slaiks.Vidus locījums

ap 2 cm. Slaidais locījums nepieciešams

dažādu kavēkļi - celmu, akmeņu

pārbraukšanai. Slaidais gals kavēkļiem

slīd pāri, turpretim pie slēpēm ar asu

locījumu, atduroties pret kādu kavēkli ir

neizbēgama krišana.

Bez minētām pazīstamām slēpju formām,

katrā valstī un bieži pat katrā pilsētā,

ir savi iemīļoti novirzieni, atkarībā no

kalnu stāvuma, mežu biezuma utt. Rīgā

dabūjamas Somijas un vietējās slēpes, gan

pašlaik ne sevišķi lielā izvēlē. Nevar

neatzīmēt nepatīkamo parādību, ka vietējā

pagatavojuma slēpes jau pēc neilgas

lietošanas paliek greizas. Jācer tomēr,

ja slēpju sportam plašāk attīstoties, arī

slēpju izstrādāšanai pie mums piegriezīs

lielāku vērību, un mums būs par samērā

mazākiem izdevumiem iespējams tikt pie

labām vietējām slēpēm dārgā ārzemju

fabrikāta vietā.

Slēpes (Sporta žurnāls. 1923. gads)


Gandrīz jebkurš ir dzirdējis, ka distanču slēpošana ir viens no labākajiem sporta veidiem, ar kuru nodarboties Latvijas ziemā. Kad esam tikuši pie slēpēm un

izbrīvējuši laiku šai nodarbei, bieži vien mūs aptur nezināšana jeb slēpošanas prasmju trūkums. Vislabākā skola ir pati slēpošana, kad klūpam, ceļamies un veļamies tālāk. Žurnāla “Ar slēpēm pa dzīvi” redakcija iesaka apgūt teoriju, studējot Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas mācībspēku radītās grāmatas.Pirmā grāmata “Mācīsimies slēpot!”, kuru iesakām saviem lasītājiem, sarakstījis pedagoģijas doktors

Juris Grants. Autors strādājis gan par slēpošanas un biatlona treneri, gan bijis Latvijas slēpošanas federācijas prezidents, gan aktīvi darbojies tūrisma jomā Zviedrijā, kur bijis pat vieslektors Stoklholmas Sporta universitātē. Grāmatu 2007. gadā izdevusi SIA “Izdevniecība Raka”, un pēdējos eksemplārus par draudzīgu samaksu iespējams saņemt žurnāla redakcijā. No šīs slēpošanas padomiem bagātās grāmatas ar autora Jura Granta atļauju pārpublicējam rakstus “Bremzēšanas veidi” (13. nodaļa) un “Pārvietošanās veidi kāpumos” (14. nodaļa). Apgūstam teoriju, slēpojam un pārbaudām izlasīto praktiskajās nodarbībās!


Nobraucot no kalna ar slēpēm, slēpotājam jāprot attiecīgā

brīdī samazināt nobrauciena ātrumu vai pat pilnīgi apstāties.

Bremzēšanu “pusarklā” (sk. 1. attēlu) lieto nobraucienos,

lai samazinātu nobrauciena ātrumu. Šajā gadījumā slēpo tājs

izliek sānis bremzējošo slēpi, atbal sta slēpe veido gandrīz

taisnu līniju. Lai palielinātu bremzēšanas efektu, slēpes

aizmugurējais gals jāatvirza sānis, slēpe vairāk jāpagriež uz

iekšējās šķautnes un jāpalielina spiediens uz tās.

13. Bremzēšanas veidi

1. attēls - bremzēšana “pusarklā”

Bremzēšanu “arklā” (sk. 2. at tēlu) izmanto stāvākos un

taisnos nobraucienos. Bremzēšanas laikā plaši jā izvērš slēpju

aizmugurējie gali, vienādi noslogojot abas slēpes.

Bremzēšanas veidu “pusarklā” un “arklā” mācīšanu

ieteicams sākt uz vietas, atkārtoti ieņemot “pusarkla” un

“arkla” stāvok ļus.

2. attēls - bremzēšana “arklā”

Nākamais solis – bremzēšanas veidu izpilde uz lēzenas

no gāzes, saglabājot “pusarkla” vai “arkla” stāvokli visu

nobrauciena laiku; tad – bremzēšana “pusarklā” un “arklā”

pie karodzi ņiem, līdz notiek pilnīga apstāšanās, un

bremzēšanas tehnikas pilnveidošana stāvās nogāzēs.

Bremzēšanu noslīdot izmanto ne tikai, lai strauji samazi-

nātu ātrumu, bet arī, lai pilnīgi apstātos. Gatavojoties

bremzēt, slēpotājs strauji saliec kājas ceļgalu lo cītavās,

tādējādi atslogojot slēpes, un vienlaikus pagriež augumu par

90°, lai slēpju aizmugurējie gali neslīdētu pa nogāzi uz leju.

Slēpotājs nostājas šķēr sām nobrauciena virzienam un,

slēpēm nekrustojoties, nedaudz noslīd sāniski.

3. attēls - bremzēšana noslīdot

Bremzēšanas veidu izpildījumā bieži novērojamas šādas

patmatneprecizitātes:

• slēpes nav pietiekami iegrieztas uz iekšējām malām

un, bremzējot “arklā”, izslīd, priekšējie slēpju gali nav

tuvi nāti viens otram (sk. 4. attēlu);

• slēpes krustojas priekšējos galos;

• nav vienādi noslogotas abas slēpes pagriezienā

“arklā”, un nav pilnīgi noslogota slēpe pa griezienā

“pusarklā”;

• nepietiekami izvērsti slēpju aiz mugurējie gali;

• nepietiekami saliektas kājas ceļ galu locītavās, un tās

nav tuvinā tas.

Pilnveidojot bremzēšanas veidu “pusarklā” un “arklā”

teh nisko izpildījumu, skolotājam jāveltī uzmanība atsevišķu

brem zēšanas kustību elementu paskaidrojumam un

demonstrēju mam. Slēpotājiem ieteicams vairāk saliekt kājas

ceļgalu locītavās un, tuvinot ceļgalu locītavas vienu otrai,

izvērst sānis papēžus.

Pie bremzēšanas var pieskaitīt arī apzinātu (tīšu) krišanu.

Dažkārt slēpotājam nobraucienā tik pēkšņi ce|ā gadās

šķērslis, ka vienīgā iespēja, lai novērstu nelaimes gadījumu, ir

tīšs kri tiens. Pareizi izpildīts kritiens nav bīstams, slēpotājam

mācīsimies slēpot


braucot pat lielā ātrumā.

Izdarot kritienu, slēpotājam vispirms jāpāriet dzi|ā

pietupienā un tad jākrīt sānis - atpakaļ pret kalnu (sk. 5.

attēlu).

Par tīšu kritienu kā vienu no bremzēšanas veidiem

aprakstīts jau 20. gadsimta 30. gadu literatūrā. Mūsu dienās

kri tiena mācīšana ietverta daudzu valstu slēpošanas

mācīšanas programmās - norvēģu , amerikāņu, krievu,

igauņu.

Kāpumu pārvarēšanai izmanto dažādus pārvietošanās

vei dus atkarībā no kāpuma slīpuma, garuma, sliedes

stāvokļa, slē potāja fiziskās un taktiskās sagatavotības.

Kāpumus var pārvarēt, slīdot uz slēpes slīdvirsmas vai uz

slēpes iekšējām šķautnēm. Kāpuma pārvarēšanai uz visas

slīd virsmas izmanto slīdošos, skrejošos vai kāpjošos soļus,

kur kāpuma stāvums ir līdz 18° un slēpes neizslīd. Ja kāpums

ir vēl stāvāks vai arī slēpes izslīd jeb «sit atpakaļ», tad

slēpotājs kāpumu pārvarēšanai slēpes piezemē uz iekšējām

šķautnēm, ar izvērstiem slēpju priekšējiem galiem “pusskujā”

un “skujā”. Stāvas nogāzes pārvarēšanai izmanto “kāpni”,

virzoties pret kā pumu sāniski ar pieliekošiem soļiem.

Kāpumus iespējams pārvarēt, lietojot arī slidsoļus - pār-

maiņus divsoļa slidsoli, vienlaikus divsoļa slidsoli un vienlaikus

viensoļa slidsoli.

Kāpumu pārvarēšana ar slīdošo soli ir līdzīga parmaiņus

divsolim (sk. 6. attēlu).

Solis kļūst īsāks, bet nepalielinās soļa izpildījuma biežums.

4. attēls - nepareizi veikta bremmzēšana

5. attēls - nepareizi veikta bremmzēšana

14. Pārvietošanās kāpumos

6. attēls - slīdošais solis

Augums tikai nedaudz noliekts uz priekšu, pēc atgrūdiena ar

kāju slēpe tikai nedaudz tiek atcelta no sniega.

Mācot slīdošo soli kāpumā, jāņem vērā tās pašas

mācīšanas īpatnības, kā mācot pārmaiņus divsoli.

Pakāpeniski jāpalielina kāpuma stāvums, slēpotāja

pārvietošanās ātrums. Slēpes jāie ziež tā, lai tās neizslīdētu.

Slīdošo skrējienu (sk. 7. attēlu) slēpotāji izmanto, ja

7. attēls - slīdošais skrējiens



kā puma slīpuma leņķis ir 12 – 16° vai arī pasliktinājusies

slēpju noturamība.

Kāpjošo soli (sk. 8. attēlu) slēpotājs lieto kāpuma pārva-

rēšanai stāvos 16-18° kāpumos vai arī tad, ja ir pavisam slikta

slēpju noturība. Šajā veidā slēpe vairs neslīd nemaz, slēpotājs

ieņem divatbalsta stāvokli ar nūjām.

8. attēls - kāpjošais solis

9. attēls - kāpums “pusskujā“

Kāpumu pārvarot “pusskujā”, slē potājs vienu slēpi virza

taisni slēpoša nas virzienā, bet otras slēpes priekšējo galu

izvērš sānis un piezemē uz iekšē jās šķautnes virzienā uz

priekšu. Roku darbība - kā pārmaiņus divsolī (sk. 9. attēlu). 10. attēls - kāpums “skujā”

11. attēls - kāpuma pārvarēšana “kāpnē“

“Skujā” pārvar izteikti stāvus kāpumus (sk. 10. attēlu). Šai

solī slēpotājs izvērš slēpju priekšējos galus sānis un slēpes liek

uz to iekšējām šķautnēm, pārceļot vie nas slēpes aizmugurējo

galu pāri otrai. Pārmaiņus - roku darbība, nūjas tiek ie liktas

sniegā aiz slēpēm.

Kāpuma pārvarēšanu “kāpnē” izmanto stāvās nogāzēs (sk.

11. attēlu), virzoties pret kāpumu sāniski ar pieliekošiem

soļiem. Slēpotājs kāpumu pārvar, no stājoties sāniski

kāpšanas virzienā, slēpes paralēli viena otrai, augums

vertikāli. Vispirms, pārvarot kāpumu “kāpnē”, augšējā nūja

jāieliek sniegā, tad izpilda pielikšanas soli ar slēpēm un pēc

tam ieliek sniegā otru nūju.

Skolotājs, mācot kāpumu pārvarēšanu minētajos trīs

veidos, sāk ar šo soļu imitāciju uz vietas, pēc tam -

pārvietojoties kā pumā, demonstrējot un paskaidrojot.



Skarba februāra nakts slēpēs pa Vidzemes jūrmalu2011. gada ziema bija pēdējā, kad Rīgas jūras līcis aizsala par 74% un ne viena vien slēpotāju ekspedīcija devās vairāk vai mazāk sekmīgi iekarot Roņu salu. Taču tas šajā ziemā nebija viss piedzīvojumu meklētāju pasaulē, jo notika vairākas netradicionālas sacensības, piemēram, VX Ziema 2011, kurā 27 komandas februāra naktī devās 80km piedzīvojumu sacensībās. Trīs komandas uzdrošinājās veikt maršrutu no Minhauzena muzeja Duntē līdz Ainažu jūrskolai uz slēpēm. Publicējam Edgara Brieža atmiņas no piedzīvotā komandas Koksinels sastāvā. Fotogrāfijasno http://koksinels.ausha.net

piedzīvojums


Nu tā… Kad kājas ir

nedaudz rimušas

sāpēt un vilka

ēstgriba ir remdēta,

tad beidzot var arī

atskatīties uz sasniegtajām virsotnēm!

Iet distancē ar slēpēm?! Ja kāds to būtu

pajautājis Anniņai pirms ziemas VX-a,

tad jautātājs labākajā gadījumā būtu

saņēmis kādu asu vārdu pretī, bet

sliktākajā – ar to pašu slēpj zābaku. Bet

nu visu pēc kārtas.

Gaidāmajām sacensībām

noskaņojāmies jau laicīgi, un apziņa, ka

tā nebūs nieka pastaiga, bija skaidra. Arī

tas, ka distancē jādodas kājām, likās

pašsaprotami. Neesam tie izveicīgākie

slēpotāji (tagad gan esam!!!) – visiem

tikai kreisā soļa slēpes, dzirdētie stāsti

par Vidzemes jūrmalas akmeņaino

krastu, kas nav tā piemērotākā

slēpošanai, un tad vēl Randu pļavas… –

tas viss nepieļāva domu, ka mēs varētu

doties trasē ar slēpēm. Bet tomēr

slēpojām!

Pēdējā dienā mani nepameta doma,

ka būtu vērts slēpes vismaz paķert līdzi

un tad uz vietas izvērtēt, kas un kā.

Ilmārs un Baiba bija ātri pierunājami, tā,

ka atlika vien Anniņas pārliecināšana.

Tika dota zaļā gaisma slēpju

paņemšanai, bet ne slēpošanai. Arī tas

jau bija daudz!

Turpceļā spēcīgi putina lipīgs sniegs,

ārā pieturas viegls plusiņš. Kristapa

komentārs par došanos ar slēpēm trasē

– fiftī / fiftī. Uzvelku slēpes un dodos

nelielā testa braucienā. Dziļajā sniegā

slīdamība nav tā labākā, toties negrimst

tik ļoti, kā stājoties uz tā ar zābakiem.

Pielaužu arī meitenes izmēģināt slēpes.

Kā tūrisma eksperts, Baiba arī ir par

slēpēm, taču Anniņa, lai arī jau domīga,

taču joprojām nav par.

Pienāk brīdis, kad pieteikuma anketā

jāizvēlas starp kājām un slēpēm.

Apkārtējās komandās valda totāls

antislēpju noskaņojums. Meitenes met

monētu – uzkrīt “kājas”, taču joprojām

šaubāmies. Man apnīk mūsu

neizlēmība, tādēļ apvelku anketā

“kājas”, atstāju Baibu un Annu domīgi

stāvam pie tiesnešu galda ar to papīru

rokās un dodos krāmēt distances somu.

Pēc brītiņa meitenes pienāk un paziņo

mūsu likteni – Slēpojam! Nu moins…

Kā izrādās, tad no 27 komandām ar

slēpēm distancē dodas tikai 3

komandas, ieskaitot mūs. Nedaudz

nepamet ieberziena sajūta, bet vai tad

pirmo reizi ar pīpi uz jumta?!

Starta salūts un viss sākās! Sākumā

jāsameklē daļa no distancē

meklējamajiem punktiem, atrisinot

lapiņu kolāžu, un daļa no atbildes

meklējama dzirnavu tornī. Lampiņoto

cilvēku bars uz brīdi skaisti noštopē

Ainažu šoseju un tad sāk spietot gar

dzirnavu mūriem. Jāuzteic komandas

piedzīvojums


biedru vērīgums un apķērība, jo vieni no

pirmajiem sazīmējam trūkstošos

punktus.

Vēl drusku un esam jau uz slēpēm un,

spriežot pēc esošās slēpju špūres,

dzenamies pakaļ vienai no slēpotāju

komandām, kura startā ir bijusi ātrāka

par mums. Uz līča mūs sagaida

nepatīkams pretvējš. Silta dzēriena

malks, pāris kumosi šokolādes batoniņa

un slēpojiens var sākties.

Krasta joslā sniegs nav pārāk dziļš,

kas atvieglo gājienu gan mums, gan

kājnieku komandām. Drusku bažas dara

orientēšanās, jo uz krasta līnijas tumsā

jāsazīmē īstā vieta, kur doties dziļāk

krastā meklēt kontrolpunktu.

Pasākumu interesantāku dara arī tas, ka

kartes nav pirmā svaiguma.

Pietuvojamies vietai, kur jāsāk domāt

par došanos iekšā krasta krūmos pēc

KP. Diemžēl nostrādā bara instinkts un

sekoju iemītām pēdām, un ar to sākās

mūsu maldīšanās. Domas dalās par

mūsu atrašanās vietu kartē. Pilns ar

visādiem grāvjiem, kas tikai prātu jauc.

Šaudamies turp un atpakaļ pa ceļu, bet

nekā… Sarodas arvien vairāk apmulsušu

komandu. Tiek iemītas arvien jaunas

ziloņtakas, bet trakākais ir tas, ka tās

visas ved tikai dziļākos neceļos. Reāli

norokam laiku un, neatraduši punktu,

dodamies tālāk. Pēc brītiņa saprotu, ka

esam meklējuši stipri par ātru, bet nu

esam pašāvuši garām un griezties

atpakaļ vairs negribas.

Aiz muguras 19 km un esam

pievarējuši trešo daļu kartē redzamā

ceļa, kā arī pirmais speciālais uzdevums

sasniegts. Jāpārvar upe, uzsienot

pārceltuvi no līdzpaņemtās virves. Lieti

noder Baibas padomi virvju lietās.

Pa tiesnešu virvi dodos pāri, kā

pirmais ar domu nostiprināt mūsu virvi.

Pa lielam sanāk tāda mudīšanās ar to

siešanu, tad virvi nevaram pārsviest, tad

gals pa īsu, tad koks par tālu –damnnit!

To paveicam diezgan tūļīgi, bet sekmīgi.

Pie sevis izdaru secinājumus, ka

jāatkārto pārceltuvju siešana, jo jūtu, ka

pietrūkst prakses.

Caur piekrastes māju pagalmiem

izmaldamies atpakaļ uz jūras krastu.

Tuvojās rīts, stipri sāk nākt miegs. Prātā

jaucas visādas cīņas sparu graujošas,

domas – silts ēdiens, gulta, atpūta…

ehzzz. Nāk prātā sen jau kā gūtā atziņa

– tas viss ir tikai cīņa ar sevi. Bez garām

pauzēm turpinām ceļu, lielākoties

klusējot. Jāatzīst, ja nebūtu priekšā

skrejošo komandu, tad šaubos, vai būtu

pamanījis slēpto SL 3, jo uz to norādīja

pēdu virziena maiņa nevis mana

iemigusī modrība.

Sasniedzam KP, kuru mēs droši

varam dēvēt par pagrieziena punktu

mūsu tālākajai virzībai. Iemesli laikam ir

vairāki – pa nakti iemācījāmies slēpot,

parādījās pirmā rītausmas jeb cerību

gaisma, kā arī tas, ka viena no man

nezināmām kājnieku komandām

sacienāja mūsu komandas meitenes ar

piedzīvojums


dzērienu “Pipariņš”. Paldies šai

komandai, jo turpmākais ceļš tika veikts

ar ātrumu, kas radīja izbrīnu pat mums

pašiem. Un kā apgalvo Baiba, tad viņa

par godu šai komandai sacerējusi pat

odu, kas skanējuma un lirikas ziņā

atgādināja dziesmiņu “Ak, eglīte”.

Bet atpakaļ pie actiona… Kompaktā

un raitā slēpojumā vienu pēc otras

sākām apdzīt ejošās komandas.

Sākumā tās nesteidzīgās un nedaudz

vēlāk jau tādas, kuru solis

mērķtiecīgāks. Ja es būtu starp ejošo

komandu dalībniekiem, tad noteikti

skatītos uz mums ar baltu skaudību, jo

mūsu pārvietošanās ātrums turas tā ap

7 – 8 km/h. Otrajā SU uzzinām, ka pirmā

slēpotāju komanda šeit bijusi 3 stundas

pirms mums, savukārt otra turpina ceļu

nepilnā sastāvā. Šajā uzdevumā izdodas

pagozēties foto objektīvu gaismā, jo

par prieku sev un citiem pārvaram virvju

trasi ar slēpēm kājās, kas no malas

noteikti izskatījās visnotaļ amizanti.

Tālāko ceļu jau spārno sajūta, ka

varam cerēt uz kādu godalgu. Liels ir

mūsu pārsteigums, kad satiekam abas

pārējās slēpotāju komandas sēžot mežā

netālu no nākošā meklējamā KP. Tas

rada papildus cīņas sparu. Drusku

pamaldāmies, meklējot KP, un

minētajām komandām izdodas

atrauties, taču nepaiet ilgs laiks, līdz visi

kopā dzenam slēpju špūri. Drusku

paslēpojam vienā solī līdz saprotam, ka

varam ātrāk un Koksineliešu meitenes

rāda, ka slēpot spara mums netrūkst, un

mūsu tīms raitā solī dodas garām

pārējām komandām pretī baltajai tālei.

Esam klāt pie pēdējā KP, kurš

noslēpts dziļāk piekrastes mežā. Te

mums jāizšķiras – doties meklēt KP un

neiekļauties kontrollaikā, vai doties

maksimālā ātrumā uz finišu, ņemot tikai

punktus, kuri ir pa ceļam. Izšķiramies

doties tālāk. Atlikuši vēl kādi 18 km līdz

finišam, kā arī jāapiet Salacas ieteka pa

pilsētas tiltu, kas prasa savu

papildkilometru.

Pie Salacas mola uztaisām 5 minūšu

ēšanas pauzi, jo enerģijas rezerves

strauji rūk. Pie mums piestāj viens

solīda vecuma vīrs, ar kuru Ilmārs aizsāk

sarunu par ledu ostas kanālā,

kokmateriālu eksportu un citām

pasaulīgām lietām. Mūsu neikdienišķais

paskats piesaista salacgrīviešu

uzmanību, kad ar slēpēm pār plecu

dodamies cauri pilsētai.

Par laimi Kuivižu osta ir aizsalusi, kas

ļauj mums aiztaupīt liekus kilometrus,

tādēļ strauji tuvojamies KP 5, kurš

slēpts putnu novērošanas tornī. Ceļā uz

to novērtēju slēpju priekšrocības, jo tās

palīdz šķērsot niedru audzi sausām

kājām, kas nav izdevies kājnieku

komandām. Laikam nogurums liek

manīt, jo uzskrienu augšā tornī meklēt

KP, tā vietā, lai ievērotu to piestiprinātu

pie koka konstrukcijām. Ar slēpju

zābakiem kājās jūtos ne visai

pārliecinošs kāpējs, taču pie KP tieku

lieki nekavējoties. Nu vairs atlicis tikai

pēdējais kontrolpunkts un speciālais

uzdevums, kam atvēlētas tikai 30

minūtes no kontrollaika. Pēdējie

kilometri liekās ļoti gari. Vien uzmanību

nedaudz novērš pūķotāji, no kuriem

viens ar dēli zem kājām līgani slidinās

pa balto klajumu. Ātruma ziņā mums ir,

uz ko tiekties… Sasniedzam pēdējo KP.

Gan KP gan SU abi sasniedzami kāpjot

paaugstu kokā. Izšķiros kāpt bez

drošināšanas un paļauties uz saviem

kāpšanas skiliem, jo sistēmas vilkšanai

nav laika – līdz kontrollaika beigām 9

minūtes. Drusku pārgalvīgs izgājiens,

bet šie ir tie brīži, kas ikdienu atšķir no

neikdienišķā. Maksimāli jākoncentrējas

uz katru kustību, it sevišķi uzmanīgi

jāliek kājas, jo šeit slēpju zābaki ir galīgi

nevietā. Pa priedes zariem diezgan

veikli tieku līdz punktiem un nu vairs

tikai finiša spurts.

Sakopojam neesošās enerģijas

rezerves un lidojam uz finišu. Anniņa vēl

pamanās noslēgt distanci ar skaistu

kritienu uz ledainā ceļa, jo slēpes

novaldīt nav viegli, taču par spīti visam

finišējam kontrollaikā - 16:00. Tātad

distancē esam pavadījuši tieši 18

stundas. Yes! Pašiem grūti aprakstāms

prieks par paveikto.

piedzīvojums

MADONA

Informācija: tel.+37126396032, e-pasts [email protected]

MADONA

Informācija: tel.+37126396032, e-pasts [email protected]

Sporta un atpūtas bāze „Smeceres sils”Smeceres sils, Lazdonas pagasts, Madonas novads

Distanču slēpošanas trases 18 km garumā ( 2,5 km garumā ir apgaismota). Trases tiek sagatavotas ar sniega traktoru. Tās ir aprīkotas ar mākslīgā sniega pūtējiem.Biatlona trase ar apgaismotu šautuvi (30 mērķi).Asfaltēts rollerslēpošanas aplis 2,5 km2 pludmales volejbola laukumi 4 basketbola laukumi Orientēšanās poligons (ir karte ar stacionāriem kontrolpunktiem)Piedzīvojumu parks ar trošu nobraucieniem.Tiesnešu māja, semināru telpas, sauna, piknika vieta.Naktsmītnes, 5 brīvdienu mājas, kopā 50 vietas, cena Ls7 personai nakts,bērniem 5ls nakts, sauna Ls10 stunda Inventāra nomas punkts (velosipēdi, nūjas, skrituļslidas, rollerslēpes)Uzņēmumu sporta spēļu organizēšana

Informācija: www.smeceressils.lv, tel.+37126396032, e-pasts: [email protected]

База спорта и отдыха ''Smeceres sils'' (Смецерес силс – Смецерский бор»)Смецерес силс, Лаздонская волость, Мадонский край

Трасса для лыжных гонок 18 km , протяжённостью 2,5 км освещается в тёмное время суток). При подготовке трасс используются снежный буран и современный ратрак, а также вентиляторы для надувания искуственного снега.Биатлонная трасса с освещённым стрельбищем (30 мишеней).2 волейбольные площадки4 площадки для баскетболаПарк приключений со спусками на тросах Aсфальтированная трасса для катания на роликовых лыжах (2,5 км)Полигон для ориентирования (имеется карта со стационарными контрольными пунктами),Домик для судей, помещения для семинаров, сауна, место для пикника. Трасса для BMX (бимиксы)Пункт проката инвентаря (велосипеды, палки для северной ходьбы, роликовые коньки и лыжиНочлег, пять домов, 50 мест, EUR 10 с человека за ночь, питания 3 раза в день EUR 10, сауна

Iнформаци: www.smeceressils.lv, tel.+37126396032, e-pasts [email protected]


treniņu pamati


Jebkura slēpotāja darbspēju maksimālā virsotne atkarīga no kombinācijas, kuru veido:

ģenētiskais vai iedzimtības potenciāls

treniņu programmas funkcionālo un enerģētisko funkciju attīstīšanai

ierobežojošas barjeras - nepilnvērtīgs uzturs, neadekvāta hidratācijas, uztura bagātinātāji, medikamenti u. tml.

Pastāv iespēja noteikt ģenētisko atbilstību slēpošanai, t.i., iedzimtības faktorus - plaušu un sirds asinsvadu sistēmas kapacitāti, muskuļu šķiedru tipu, ķermeņa kompozīciju, atsevišķu ķermeņa daļu - locekļu mehāniskās iespējas, muskuļu garuma u.tml. Detalizēta analīze saistīta ar ģimenes locekļu anatomisko, fizioloģisko un bioķīmisko, kā arī psiholoģisko un citu faktoru analīzi 6 iepriekšējās paaudzēs.

Dainas un Viestura Kraukstu sarakstītā grāmata “Slēpošanas treniņa pamati”, kuru 2006. gadā izdevusi SIA “Drukātava”, ir retums un šodien meklējama vien bibliotēkās. Ar autoru atļauju publicējam divas nodaļas - “Uztura pamati slēpošanā” un “Norvēģu treniņu sistēmas pamatfilozofija”.

treniņu pamati

Uztura pamati slēpošanā


Ogļhidrāti ir ļoti svarīga

izejviela enerģētisko

procesu nodrošināšanā

slēpošanas sportā. Tie

nepieciešami, lai muskuļi spētu

darboties un realizēt slēpošanas

pārvietošanās veidus - pārvietošanās

soļus, kalnā kāpšanas, nobraucienu un

pagriezienu kustībā veidus. Ogļhidrātu

rezerves slēpotāja organismā uzkrājas

to depo vietās - slodzē iesaistītajos

muskuļos un aknās. Pieprasījums pēc

ogļhidrātiem kā enerģijas avota ir

atkarīgs no treniņu slodzēm un

darbaspēju līmeņa, kā arī no katra

slēpotāja personīgās masas. Parasti

ogļhidrāti kopējā enerģētiskajā

nodrošinājumā aizņem apmēram 60 -

70%.

Olbaltumvielas slēpošanā ir

nepieciešamas pietiekamā daudzumā,

lai nodrošinātu muskuļu un citu audu

atjaunošanās procesus. Sabalansētā

uzturā vajadzīgs tāds olbaltumvielu

daudzums, lai slēpotāja organisms

spētu normāli attīstīties. Organisms

izturības slodzēs pieprasa palielinātu

olbaltumvielu daudzumu.

Tauki ir nepieciešami slēpotājiem kā

enerģijas substance brīvo taukskābju

formā.

Uztura loma slēpošanā ir pētīta gan

teorētiski, gan stratēģiski – praktiskajā

sfērā. Pētījumi devuši iespēju noteikt

slēpošanas sporta uztura

pamatprincipus, kuru ievērošana dod

iespēju uzlabot sportista darbaspējas un

rezultātus sacensībās.

Slēpošanas uztura pamatprincipi:

• katrs slēpotājs ir unikāli

bioloģiska parādība un līdz ar to ar

būtiski atšķirīgām uztura normām

un prasībām;

• Pastāv uzturvielu komponentu,

tajā skaitā vitamīnu, minerālvielu,

uztura bagātinātāju mij sakarība ar

slēpošanas slodžu realizēšanu;

• uzturvielas slēpotājam ikdienā

jāuzņem nepieciešamā daudzumā

un kvalitātē;

• aminoskābes, ogļhidrāti, tauki,

vitamīni, minerālvielas, tāpat kā

jebkura uzturviela ir

neaizvietojamas uztura

sastāvdaļas, kas slēpošanā

nodrošina ne tikai organisma

funkcionēšanu, bet arī visu orgānu

un to sistēmu attīstību;

• uztura iedarbība ir ievērojami

lēnāka par dopingiem un izmaiņas

nav tik krasi jūtamas.

Pamatojoties uz minētiem

principiem, slēpotajiem rekomendē

ievērot vairākus, būtiski svarīgus

likumus:

1. likums - tīrs ūdens. Ūdens ir

organisma svarīgākā sastāvdaļa, jo

apmēram 2/3 no cilvēka fiziskā

ķermeņa ir ūdens. Svarīgi ir zināt

par uzturā lietojamā ūdens

kvalitāti, jo no tā ir atkarīga jauno

šūnu (augošo) kvalitāte.

2. likums - ogļhidrāti. Uzturā no

visa uztura kolloritātes,

nepieciešams iesaistīt 70%

kompleksos ogļhidrātus. Vislabākie

ir ogļhidrāti no augu valsts

produktiem.

3. likums - daļēja ogļhidrātu

aizvietošana ar taukiem.

Mērķtiecīga tauku lietošana uzturā

slēpotājiem dod iespējas papildināt

enerģētiskās rezerves ar

visefektīvāko enerģētisko

substanci.

4. likums - brīvās taukskābes. Šo

taukskābju lietošana slēpotājiem ir

pat obligāta, jo parasti tās uzturā ir

nepietiekošā daudzumā.

5. likums - 20% olbaltumvielas.

Nepieciešams uzturā lietot

pirmšķirīgas olbaltumvielas.

Pētījumi norāda, ka vienīgā

kvalitatīvā obaltumviela šobrīd ir

okeāna zivīs.

6. likums - maz cukura. Uzturā

neiesaka lietot daudz vienkāršo

cukuru. Daudz vienkāršo cukuru ir

medū, augļos, utt.

7. likums - adekvāts sāls (Na Cl)

dauzums. Sāls daudzumu uzturā ir

nepieciešams adekvāti slodzei.

Sāls vairāk ir saldētos produktos.

8. likums - uztura daudzpusība.

Uzturā neiesaka katru dienu lietot

vienu un to pašu, mainiet uzturu

vismaz 5 reizes nedēļā.

9. likums - uztura bagātinātāji

ikdienā. Daudzos ēdienos ir

nepietiekošā daudzumā

vajadzīgās uztura vērtības. To

iespējams kompensēt ar uztura

bagātinātājiem.

10. likums - bez subproduktiem.

No uztura jāizslēdz konservi,

saldētie produkti, cepumi,

konfektes, konservētas sulas un

dažādi gāzētie dzērieni (Sprite,

Fànta, Coca-Cola u.tml.).

Cilvēks bez uztura var izdzīvot

apmēram vienu mēnesi, bet bez ūdens

labi, ja divas nedēļas. Ūdens uztur

normas robežās muskuļu tonusu,

veicina vielmaiņas gala produktu

izvadīšanu no organisma, veicina

metaboliskos - enerģijas producēšanas

procesus, iesaistot tajā brīvās

taukskābes kā enerģētisko substanci,

kas ir ļoti nozīmīgi slēpošanas sportā.

Vīriešu organismā ir apmēram 60 -

65% ūdens, bet sieviešu - 50 - 60%. Ne

visos audos ūdens ir vienādā daudzumā,

piemēram, smadzenēs ūdens ir 85%,

kaulos -10 -15%, bet muskuļos 70 - 80%.

Sakarā ar to, ka ūdenī ir skābeklis un

ūdeņradis, to loma cilvēka organismā ir

nenovērtējama. Sievietēm ūdens ir

mazāk, jo arī tauku absolūtais

daudzums ir mazāks.

Sportisti, tajā skaitā arī slēpotāji,

vasaras sagatavošanas perioda

karstajos mēnešos var izsvīst pat līdz

Uztura lietošanas pamatprincipi un likumi

Ūdens uzturā

treniņu pamati


6-7 litriem ūdens vienā treniņu

nodarbībā. Protams, ka šo daudzumu

nepieciešams sistemātiski atjaunot.

Visa organisma esošā ūdens pilnīga

apmaiņa notiek apmēram 8 dienu laikā.

Ja organismā samazinās ūdens

daudzums par 3%, tad darbaspējas var

samazināties gandrīz par 10 - 15%.

Tādēļ ūdenim ir ļoti nozīmīga loma

slēpotāja darbaspēju saglabāšanas un

paaugstināšanas procesos.

Ūdens faktiski ir viens no

vissvarīgākajiem organisma

„būvniecības materiāliem”. Aizvietojot

to ar kafiju, tēju un citiem kafinētiem

dzērieniem, var iegūt tieši pretēju

efektu. Jāatgādina, ka kofeīns ir

diurētiķis, kas samazina ūdens

daudzumu organismā. Tas pats ir

attiecināms uz alkoholu.

Muskuļu un metabolisko procesu

kvalitāte ir atkarīga no ūdens kvalitātes.

Tātad, slēpotāja darbaspējas ir

atkarīgas no tā ūdens kvalitātes, kuru

viņš lieto uzturā. Ūdens ir nepieciešama

komponente jebkurā treniņā, un

protams, arī sacensībās. Jebkuras

slēpošanas slodzes laikā,

termoregulācijas procesos, lai

nodrošinātu siltuma atdevi, slēpotāja

organisms izdala

sviedrus un līdz ar to dehidratizējas vai

atūdeņojas. Lai samazinātu šo ūdens

zudumu, nepieciešams ievērot dažus

aklimatizēšanās noteikumus, kas

attiecas uz ģērbšanos, “uzlādēšanos”

pirms starta ar ūdeni u.tml. Slodzes

laikā, kas ir garāka par vienu stundu,

rekomendē dzert ik pēc 10 -15 min. 150

- 250ml 6 % cukura šķīduma. Ja slodze ir

īsākā par vienu stundu, tad

dehidratizācijas novēršanai pilnīgi

pietiek lietot tīru ūdeni. Ilgstošās

slodzēs ieteicams lietot sportiskos

dzērienus. Kuru no tiem lietot, to

nosaka garša, ogļhidrātu un sāls

piedevas. Nekad sacensību dienā

zaudētā ūdens daudzuma.

Ja organisms ir zaudējis ūdeni 4% un

vairāk, tad tā jau ir dzīvībai bīstama

zona.

Treneru un sportistu vidū pastāv

dažādi pieņēmumi par zaudēto ūdeni

slodzes laikā. Protams, ka nav un nevar

būt vienoti uzskati šajā jautājumā, jo

sportista personīgā pieredze ir

noteicošā.

No vienas uzturvielas (no viena

grama) izdalās dažāda daudzuma

Zaudētais ūdens (%) Simptomi

0% Normāla siltuma regulācija un optimālas fiziskās

darbaspējas

1% Slāpes, slodzes laikā siltuma regulācija ir ierobežota,

fiziskās darbaspējas sāk pazemināties

2% Pastiprinās slāpes, saasinās siltuma re gulācijas

problēmas, fiziskās darbaspējas pazeminātas

3% Viss tas pats, kas pie 2% ūdens zuduma, tikai daudz

izteiktāk

4% Fiziskās darbaspējas samazinātas par 20 - 30%

5% Galvas sāpes, nogurums

6% Bezspēks, pilnīgi zaudētas termoregulācijas spējas

7% Pilnīgs spēku sabrukumsZaudētais ūdens un izmaiņas darbaspēju līmeņos

nedrīkst lietot līdz šim nelietotu

dzērienu.

Pareizi sagatavotos dzērienos parasti

nav vairāk par 7% cukuru, bet, ja tā

daudzums ir 10% un vairāk, tad tas var

izsaukt caureju.

Vienā sviedru litrā ir apmēram 2,25

- 3,4 grami NaCl. Slēpojot, sportists

stundas laikā zaudē apmēram 1 litru

sviedru, tāpēc ilgstošās slodzēs

rekomendē ik pēc stundas uzņemt 1,5g

sāls vai pirms sacensībām uzņemt

papildporciju.

Lai labāk izprastu ūdens zuduma

radītās problēmas (tabulā), ir norādītas

fizisko darbaspēju līmeņa izmaiņas un

dažu simptomu izpausme atkarībā no

enerģijas. Ogļhidrāti un olbaltumvielas

no viena grama var izdalīt nedaudz

vairāk par 4 kkal, turpretī viens grams

tauku spēj dot pat 9 kkal. Kaut gan

ogļhidrāti ir galvenā enerģētiskā

substance, kura ne tikai slodzes laikā

nodrošina muskuļu darbību, tomēr

taukiem slēpošanā, kur slodzes

intensitāte nav sevišķi augstā līmenī

(mērenas slodzes), ir lielāka nozīme.

Normālā uztura režīmā ogļhidrātu

rezerves (muskuļos un aknās) nodrošina

optimālas iespējas realizēt 2 stundu ilgu

slēpošanas slodzi. Palielinot ogļhidrātu

rezerves, ir iespējams pagarināt ne tikai

treniņu ilgumu, bet arī nodrošināt

iespējas realizēt sevišķi garas maratona

Uztura enerģētiskās komponentes

treniņu pamati


distances slēpošanā. Labi trenēti

slēpotāji slēpošanas laikā patērē 1 gr

ogļhidrātu katrā minūtē, bet slēpojuma

laikā saņemtās papilddevas atjauno

zaudēto ogļhidrātu daudzumu.

Lai mērenas intensitātes slēpošanas

laikā attālinātu noguruma iestāšanos,

nepieciešama šo ogļhidrātu

atjaunošana slodzes laikā. Dzerot

slodzes laikā ik pēc 15-20 min. 7%

ogļhidrātu šķīdumu (summā 1 litru) var

attālināt noguruma iestāšanās

momentu par 2%.

Lai gan ogļhidrātiem (salīdzinot ar

taukiem) ir zināmas priekšrocības

darbaspēju maksimālā līmeņa

sasniegšanā, tomēr pastāv dažas

pretrunīgas versijas, kuras ir saistītas ar

vienkāršo un komplicēto ogļhidrātu

papilddevām ilgstošu slēpojumu.

Komplicētie ogļhidrāti ir rīsos (200

kkal), makaronos (180 kkal), kartupeļos

(140 kkal).

Slēpošanā “ieslēdzot” tauku

metabolismu, vai tauku izmantošanu,

enerģijas producēšanā, ir iespējams

iegūt tā saucamo “otrās elpas” efektu.

Slēpošanas laikā tā parādās tad, kad

pilnīgi izsmeltas ogļhidrātu rezerves un

enerģijas producēšanā iesaistās tauki.

Tā rezultātā var turpināt slēpot

identiskā skābekļa maksimālā patēriņa

līmenī.

Muskuļu nogurums slēpošanas

mērenās slodzēs veidojas tikai tad, kad

ir izsmeltas ogļhidrātu rezerves

muskuļos un aknās. Tauku ieslēgšana

enerģētiskajos procesos nenotiek

tikmēr, kamēr slēpošanas intensitāte ir

lielāka par 50% no skābekļa maksimālā

patēriņa (V02 max). Lai saglabātu

slēpošanas intensitāti augstāku par 50%

no V02 max, slodzes laikā

nepieciešamas ogļhidrātu papilddevas.

Tauki var nodrošināt enerģijas

patēriņu vairāk par 50% kaloriju, kas

nepieciešamas mērenas intensitātes

slēpošanas uzturēšanai, kad intensitāte

ir mazāka par 50% no V02 max pat tad,

kad ir adekvāta ogļhidrātu

komponente. Palielinoties slēpošanas

intensitātei līdz 100% V02 max līmenim,

izmainās enerģētisko substanču

proporcionālā attiecība darbaspēju

nodrošināšanā, t.i., samazinās tauku

loma un palielinās ogļhidrātu loma.

Slēpošanas distances posmos, kur ir

nepieciešamas maksimālas slodzes

(kāpumu beigas, finišs), kad

enerģētiskais nodrošinājums notiek

anaerobā veidā, tauku metabolisms

pilnībā tiek aizstāts ar ogļhidrātu

metabolismu. Tomēr arī šajos

slēpošanas intensitātes diapazonos

zināma loma ir arī taukiem.

Kā jau iepriekš tika minēts,

olbaltumvielu galvenais uzdevums ir

nodrošināt muskuļu šūnu atjaunošanās

un pilnveidošanās procesus. Tās netiek

izmantotas slodzes enerģētiskajos

nodrošināšanas procesos, izņemot

absolūtā izsīkuma stadijā. Tikai izteiktas

izturības slodzēs, kā Tour de France

riteņbraukšanā vai Vasa de Lopet

maratona slēpojumā ir palielināts

olbaltumvielu patēriņa līmenis - 1,5 gr

uz katru ķermeņa masas kilogramu

dienā, salīdzinot ar normālo uztura

normu. Pētījumos noskaidrots, ka,

lietojot papilddevu veidā ogļhidrātus

kompleksi ar olbaltumvielām, uzlabojas

slēpošanas darbaspējas salīdzinājumā,

ja lieto tikai ogļhidrātus bez

olbaltumvielām. Lielas olbaltumvielu

devas samazina apetīti un līdz ar to arī

vispārējās darbaspējas, jo paralēli tam

samazināti ari ogļhidrātu devu apjomi,

vienlaicīgi samazinot glikogena

rezerves kā muskuļos tā arī aknās.

Slēpotājiem, esot labā fiziskā

kondīcijā, totālās enerģijas rezerves ir

nepieciešamas ogļhidrātu uzkrāšanās

vietās (muskuļos un aknās) un tauku

uzkrāšanās vietās (starpšūnu telpā un

saistaudos). Visi glikogena krājumi

slēpotāja organismā summā var

nodrošināt apmēram 1500 kkal, bet

tauki summā var dot apmēram 100 000

kkal. Ja slēpošanas ilgums ir garāks par

1 vai 2 stundām, tad ogļhidrātu

papilddevas ir nepieciešamas jau

slodzes sākumā.

Uzturam, kam slodzes laikā

jānodrošina ātru un augstu muskuļu

darbības enerģētisku atbalstu, jābūt

samērā šķidrā veidā vai tikai ogļhidrātu

šķīdums (7%) ar ļoti minimālu (vai vispār

bez) tauku saturu. Slēpotājiem, kuriem

parasti slodzes ir ilgstošas un zemas

intensitātes, zemākas par 50% V02

max, rekomendē ogļhidrātu un tauku

kompleksu, lai palēninātu kuņģa

iztukšošanās ātrumu un pagarinātu

absorbcijas (uzsūkšanās) procesa laiku

barības vadā. Ogļskābās gāzes

komponente neatstāj ietekmi uz kuņģa

iztukšošanās ātrumu.

Slēpošanā, gatavojoties sacensībām,

viena no ļoti svarīgām komponentēm

darbaspēju līmeņa maksimalizēšanā ir

enerģijas uzkrāšana pēc iespējas

lielākos apjomos. Viena no izturības

sporta veidu praksē pārbaudītajām

metodēm ir palielināt glikogēna

daudzumu slodzē iesaistītajos

muskuļos. Šo paņēmienu sporta uztura

zinātnē sauc par “cukura uzkrāšanu ” vai

“ogļhidrātu uzlādējumu”. To

izmantošana var palielināt ogļhidrātu

rezerves daudz lielākās devās kā

parasti.

Ogļhidrātu uzlādēšana:

• Vienkāršos ogļhidrātu dzērienus

iesaka lietot īsi pirms starta nevis,

kā tas bieži pieņemts, dažas

stundas pirms sacensību sākuma.

• 3-4 stundas pirms starta

rekomendē komplekso ogļhidrātu

(rīsi, makaroni) ēdienu. Šie

kompleksie ogļhidrāti ne tikai

palielinās skeleta muskuļu un aknu

rezerves ar glikogēnu, palēlinot šo

komplekso ogļhidrātu uzsūkšanās

ātrumu, bet stimulēs glikozes

ātrāku izdalīšanos tūlīt pēc starta.

Uzturs, gatavojoties sacensībām

treniņu pamati


• Slēpošanas laikā nepieciešams

maksimāli atjaunot ogļhidrātu

deficītu. Dzeramajā šķīdumā

normāla ogļhidrātu koncentrācija ir

ne vairāk par 7%, bet paaugstināta

cukura koncentrācija var izsaukt

caureju. Speciālas adaptācijas

procesa rezultātā šo koncentrāciju

var palielināt pat līdz 15 - 20%.

Cukura polimēri var veicināt

ogļhidrātu absorbciju zarnu traktā.

• Pēc sacensībām ieteicams

izmantot tā saucamo “glikogēna

logu”, kurš ir atvērts apmēram 4

stundas pēc finiša. Šajā laikā

izsmeltās glikogēna rezerves

atjaunojas 3 reizes vairāk kā

parasti. Jo ātrāk pēc finiša atjauno

glikogēna rezerves, jo labāk un

vairāk tās atjaunojas. To iesaka

darīt pat pirmo 20 min. laikā pēc

slodzes. Pirmo divu stundu laikā šī

glikogēna atjaunošanās intensitāte

samazinās par 50%, bet pēc 4

stundām tā jau ir normas robežās.

• Pēdējās nedēļas laikā pirms

sacensībām jāpalielina komplekso

ogļhidrātu daudzums uzturā.

• Ieejot sportiskās formas virsotnē

(samazinot slodzi pirms

sacensībām), slēpošanā ir

nepieciešamas vismaz 5 dienas, lai

palielinātu glikogēna rezerves.

Palielinot glikogāna rezervi,

palielinās arī ūdens rezerves. Uz katru

atjaunoto glikogēna gramu, organismā

uzkrājas 2,7 grami ūdens. Bez ūdens

nav iespējami metaboliskie procesi.

Glikogēna metabolisko procesu

realizēšanai uz katru glikogena gramu

tiek patērēts 0,6 grami ūdens. Palielinot

glikogēna rezerves, 400 gr vietā var

uzkrāt 800 gr glikogēna, un tā

realizēšanai enerģijas producēšanā ir

nepieciešami apmēram 550 ml ūdens.

Pārējo virsprodukcijas ūdeni var realizēt

svīšanas procesi, kuri nerada problēmas

metaboliskajiem procesiem.

Slēpošanā treniņu rezultātā slodzē

iesaistītajos muskuļos palielinās

mitohondriju izmēri un daudzums,

palielinās kapilāru tīkls, uzlabojas

skābekļa utilizācija un daudzi citi

fizioloģiskie parametri. Šo izmaiņu

rezultātā uzlabojas muskuļu šķiedru

spēja uzņemt lielāku ūdens daudzumu

un uzkrāt iespējami lielākas glikogena

rezerves.

Jau 48 stundas pirms sacensībām

muskuļos ir jāuzkrāj ūdens un jāpalielina

ogļhidrātu līmenis. Jādzer bieži un

maziem malkiem, bet ne pārāk daudz.

Totālo daudzumu vajadzētu noteikt

eksperimentālā veidā. No uztura

jāizslēdz vai maksimāli jāierobežo

diurētisko dzērienu lietošana un,

protams, ka arī jebkuras koncentrācijas

alkoholam nav vietas pirms sacensībām.

Ja netiks atjaunotas ogļhidrātu

rezerves īstajā laikā un daudzumā, t.i.,

divas stundas pirms starta un slodzes

laikā, tad krasi var samazināties

slēpotāja darbaspējas. Ja vismaz 48

stundas pirms sacensībām nav sākta

organisma „uzlādēšana” ar

ogļhidrātiem un ūdeni, tad nevar gaidīt

pozitīvu rezultātu, ja tas tiek darīts īsi

pirms starta.

Divas stundas pirms starta var

paaugstināt ūdens un ogļhidrātu līmeni

līdz maksimumam, uzņemot 1 gr

ogļhidrātu (glikozes) uz katru masas

kilogramu un vienlaikus uz katriem

masas 20 kilogramiem 250 - 300 ml

ūdens. 30 min. pirms starta uzņem 1

gramu glikozes un 30 ml ūdens uz

katriem 4 masas kilogramiem.

Distancē, pirmās stundas laikā, ik pa 15

min. jālieto 100-150 gr dzeramais

šķīdums.

Treniņu laikā ieteicams ūdens vietā

izmēģināt ogļhidrāta dzērienu vai

sporta dzērienus (Cytomax, Gatorade,

Perform u.c.), un pārbaudīt to ietekmi

uz sportista pašsajūtu. Pozitīva

rezultāta gadījumā tos var lietot arī

sacensību laikā.

Pēc sacensībām sākas intensīva

glikogēna elektrolītu un ūdens

atjaunošanās. Tāpat nepieciešams

atjaunot izsīkušās muskuļu šķiedru

olbaltumvielu rezerves. Sevišķi augstas

organisma atjaunošanās spējas, kā jau

tika atzīmēts, ir pirmo 20 min. laikā.

Pēc treniņiem vai sacensībām pēc

iespējas ātrāk jāatjauno šādas

uzturvielas:

• glikogēns,

• nātrijs,

• hlors,

• kālijs,

• kreatīns,

• glutamīns.

Tūlīt pēc distances veikšanas

nepieciešams iedzert ogļhidrātu un

olbaltumvielu dzērienu, attiecība 4 : 1.

Tas paātrina glikogēna atjaunošanos

daudz ātrāk nekā tad, kad lieto

ogļhidrātus un olbaltumvielas atsevišķi.

Šim dzērienam ieteicams pievienot

visus augstāk minētos komponentus,

kas, sadarbojoties ar glikozi, veicinās

vispārējo organisma atjaunošanos.

Lietojot uztura bagātinātājus pirms

slodzes, tās laikā un pēc tās, jāņem vērā

šādi faktori:

• Cik ilgstoša ir slodze. Ja

distances veikšanas laiks ir mazāks

par 1 stundu, tad nav

nepieciešamība lietot glikozi vai

ūdeni.

• Vai sacensības norit vienā

paņēmienā vai ar atkārtojumiem,

starp kuriem ir pauze. Ja ir

atkārtotās slodzes, nepieciešams

papildus lietot kreatīnfosfatu un/

vai ribozi.

• Jo īsāka slēpošanas distance, jo

vairāk pirms starta jālieto

ogļhidrāti.

• Lai paaugstinātu aerobās

darbaspējas, slēpotājiem ir jālieto

antioksidanti.

• Sacensību laikā nav ieteicams

lietot treniņos nepārbaudītus

uztura bagātinātājus.

treniņu pamati

Norvēģu slēpošanas treniņu

teorija


Norvēģu zinātnieki slēpotāju

izturības trenēšanas sistēmu saista un

pamato ar “savienoto trauku” likumu,

kur primārais ir izturības kapacitātes

attīstīšana un kur “savienojošais”

moments šajā slēpotāju sagatavošanas

sistēmā ir fizioloģijas zināšanas un

izpratne. Savā darbībā viņi vadās pēc

trenera profesionālā standarta

pamatprasībām, ko noteikusi

Starptautiskā Treneru apvienība:

• Trenerim jāpārzina un jāizprot

sporta fizioloģija savā sporta veidā

teicamā vai pat augstākā zināšanu,

prasmju un iemaņu līmenī.

• Trenerim teicami jāpārvalda

treniņu teorija un metodika savā

sporta veidā zināšanu, prasmju un

iemaņu līmenī.

• Trenerim savā praktiskajā

darbībā jāprot apvienot divus

augstāk minētos punktus.

Līdz ar to izprotama šo "savienoto

trauku teorijas" principa realizēšana

norvēģu slēpotāju sagatavošanas

procesā.

Slēpošana ir viens no tiem sporta

veidiem, kurā kā ierobežojošs faktors,

lai sagatavotu elites līmeņa sportistus,

ir treniņu laiks. Neskatoties uz to, ka ne

visi zinātniskie pētījumi visā pilnībā

attiecināmi uz elites līmeņa

slēpotājiem, norvēģu treneri zinātnes

sasniegumus izvirza elites līmeņa

slēpotāju sagatavošanas procesa

pamatā. Galvenais elites klases

slēpotāju sagatavošanā tomēr ir un

paliek treneru pieredze, kura balstīta un

pamatota ne tikai uz pieredzi, bet tās

savienojumu ar zinātnes sasniegumiem.

Jau iepriekš izklāstīts norvēģu

slēpotāju treniņu intensitātes

klasificējums, kurā pirmo reizi pasaules

sporta fizioloģijas vēsturē ir iekļauti divi

anaerobā vai laktāta sliekšņa līmeņi.

Balstoties uz zinātnes un pieredzes

apkopojumu un sadarbībā ar Vācijas

airētāju sagatavošanas procesu, faktiski

norvēģi izveidojuši savu treniņu zonu

klasifikāciju. Jānorāda, ka norvēģi

nekad maksimālo sirdsdarbības

frekvenci elites līmeņa sportistiem

nenosaka ar dažādu formulu palīdzību.

Nacionālās izlases slēpotājiem to

nosaka ar maksimālās intensitātes

treniņiem, kuros tad, kā saka B.

Daehlie, ir vienīgā reize, kad pielieto

Polar tipa pulsometrus.

Norvēģu slēpotāju sagatavošanas

sistēmas pamatfilozofija tiek balstīta uz

vairākiem nosacījumiem:

1. Orientēt mikrocikla treniņa

programmu uz diviem augs tas

intensitātes treniņiem (intervāliem).

Sacensībās distanču slēpotāji realizē

savas maksimālās aerobās iespējas un,

kuram šīs iespējas ir augstākas, tas ar

uzvar. Aerobās iespējas vai aerobo

kapacitāti var iegūt divējādi: ģenētiski

un smagi, nopietni trenējoties.

Slēpotāju sagatavošanā mikrocikla -

vienas nedēļas treniņu nodarbību ciklu

veido ap/vai, pamatojoties uz diviem

“smagiem” intervālajiem treniņiem

katrā nedēļā. Šajos intervālu treniņos

uzsvars ir uz samērā īsiem, 3-8 minūšu

gariem intervālu. Šo divu intervālu

treniņu likums (katrā nedēļā) sākas tikai

ar junioru vecuma un līdz starptautiskā

līmeņa slēpotājiem. Literatūrā ir

norāde, ka junioru vecums, kurā drīkst

sākt intervālu treniņus, ir 18 - 19 gadi.

Protams, ka šajos intervālaju treniņos

ieskaita arī sacensības. Kā vēlāk

redzēsim, B. Daehlie, sacensību

periodam tuvojoties, pāriet uz vienu

intervālo treniņu nedēļā, bet intensīvajā

sacensību periodā vispār pārtrauc šos

treniņus, jo viņš uzskata, ka pilnībā

pietiek ar sacensībām kā smagākajām

fiziskajām slodzēm, un kuras absolūti

nodrošina šo Norvēģijā pieņemto

intervālu slodžu principu.

Piemēram, sacensību periodā junioru

vecuma (18 - 19 g.) slēpotāji nedēļā

trenējās vidēji 8-9 stundas, kas ir

ievērojami mazāk ne kā sagatavošanās

periodā. Intervālu treniņi ir šo treniņu

nodarbību (stundu) skaitā, un tie tiek

iekļauti treniņu programmās, sākot ar

augustu līdz sacensību perioda beigām,

t. i., aprīļa sākumam. Vienīgie mēneši,

kuros nenotiek smagie un intensīvie

intervālu treniņi, ir maijs, jūnijs un jūlijs,

un faktiski var teikt, ka šiem mēnešiem

lielā mērā ir pieskaitām arī aprīlis.

Smagas treniņu slodzes ar augstu

fiziisko intensitāti ir svarīga treniņu

komponente lielākajam treniņos

atvēlētajam laika posmam. Tuvojoties

sacensību formai, šīs slodzēs

slēpotājiem atsevišķos gadījumos var

izmainīties absolūtajās intensitātes un

apjoma ziņā. Tas attiecas arī uz gados

vecākiem slēpotājiem, kuri sacenšas

starptautiska mēroga sacensībās.

Norvēģi ļoti stingri ievēro likumsakarību

- 2 intervālu treniņi nedēļā. Bet lai

paaugstinātu darbaspējas, palielina

tikai treniņu apjomu un uzlabo intervālo

treniņu kvalitāti. Šī ir norvēģu slēpotāju

sagatavošanas procesa fundamentālā

koncepcija.

Liela apjoma un zemas intensitātes

darbs veido pamatu vai bāzi slēpotāju

darbaspēju intensificēšanai smagajam

sacensību periodam. Apjoms un

intensitāte ir savstarpēji saistīti. Arī

elites līmeņa slēpotājiem šī sakarība ir

ļoti nozīmīga augstu rezultātu

sasniegšanā.

Šīs norvēģu slēpotāju sagatavošanas

sistēmas pamatā ir tā saucamās krievu

šķēres, par kurām kādreiz rietumu

sporta speciālisti izteicās ar samērā lielu

ironiju.Intervālu vai smagajiem

treniņiem ir primāra nozīme kā sirds

asinsvadu sistēmas stresoriem. Jau

iepriekšējās nodaļās atzīmēts, ka tam ir

ļoti būtiska nozīme, lai paaugstinātu

skābekļa maksimālā patēriņa griestus

(V02 max). Šie intervālu treniņi ļoti

svarīgi arī laktāta sliekšņa

Norvēģu treniņu sistēmas pamatfilozofija

treniņu pamati


paaugstināšanai un bufera sistēmas

pilnveidošanai, kurām ir sevišķi liela

slodze sacensībās.

Augstas intensitātes intervālu treniņi

nav ideāla treniņu metode, kura veicina

muskuļos adaptīvās izmaiņas, tādas kā

mitohondriju izmēru un skaita

palielināšanu un kapilāru tīkla

palielināšanu. Tieši otrādi, augstas

intensitātes slodzes uz paaugstinātās

laktāta koncentrācijas fona samazina

mitohondriju skaitu un samazina arī

kapilāru tīklu. Augstas intensitātes

izsauktā adaptācija iestājas nosacīti ātri

un vēl ātrāk izzūd neadekvātas slodzes

intensitātes un apjoma rezultātā.

2. Lielākā izturības trenēšanas

apjoma daļa (katru nedēļu) ir zemas

intensitātes līmenī (zem zemā

intensitātes sliekšņa - SF=130).

Slodžu apjoms ir mainīgs un tam

jābūt pietiekoši lielam atkarībā no

slēpotāja darbaspēju līmeņa.

Ekstremālos gadījumos šie treniņu

apjomi elites līmeņa slēpotājiem var būt

45 stundas ilgi. Vienā treniņu nodarbībā

un vienā nedēļas mikrociklā tie var

summēties līdz 25 stundām. Šai garo

distanču koncepcijai arī ir būtiska

nozīme slēpotāju sagatavošanā, bet ne

tik nozīmīga kā intervālu treniņu

sistēmai. Ja dažreiz treniņu slodzēs kaut

kas jāsamazina, tad tas ir tikai zemo

intensitāšu apjoms, bet nekādā

gadījumā intervālu treniņu kvalitāte un

apjoms. Norvēģu slēpošanas treneri

uzskata, ka slēpotājam jājūtas

psiholoģiski gatavam un fiziski

atbrīvotam, lai realizētu šīs smagās

intervālās slodzes. Ilgstošas un zemas

intensitātes slodzes ir vitāli

nepieciešamas tāpēc, ka tās veido

muskuļu izturības pamatus, kuri ļauj

veidot sirds asinsvadu sistēmas un

laktāta atjaunošanās sistēmas

maksimālās iespējas intervālu treniņos,

nepārslogojot slēpotāja atjaunošanās

kapacitāti.

Smago treniņu filozofija ir praktizēta

un sportistiem “ielikta” domāšanas

pamatā jau, sākot ar 10 - 15 gadu

vecumu. Tikai šajā posmā liela apjoma

un mazas intensitātes slodzes ir

galvenās un pat vienīgās.

Liela apjoma un mazas intensitātes

slodžu rezultātā pirmās adaptīvās

izmaiņas slēpotājiem notiek muskuļu

šķiedru līmenī - palielinās gan

mitohondriju blīvums, gan kapilāru tīkla

blīvums un pārsegums, gan tauku

metabolismā iesaistīto enzīmu

daudzums un aktivitāte. Lai pilnībā

sasniegtu šīs muskuļos notiekošās

izmaiņas adaptīvos griestus,

nepieciešami vairāki gadi, un tas ir ļoti

svarīgi slēpotāju sagatavošanas

sistēmā, jo:

1. Tikai ilgstošu un pakāpeniski

palielinātu treniņu slodžu apjoma

rezultātā veidojas adaptīvās

izmaiņas, kuras paaugstina

slēpotāja reālās darbaspējas, kad ir

sas niegti V02 max griesti. Tam

nepieciešami daudzi nopi etni

treniņu gadi. Tāpēc arī nav

iespējama junioru, pat labāko,

“ielekšana” elites slēpotāju

vilcienā, kuram ir pavisam citi

apgriezieni un ātrumi. Lai ar

junioriem bieži ir novērojami

identiski V02 max rādītāji

salīdzinoši ar labākajiem

slēpotājiem senioriem, bet nekad

juniori nekad nav bijuši pas aules

vai Olimpisko spēļu čempioni.

2. Tendence, kas novērota jau

vairākus gadus, liecina, ka slēpotāji

elites līmeni sasniedz ievērojami

vecākā gadu gājumā. Tātad,

slēpošanas elite, tāpat kā citos

sporta veidos, ir kļuvusi vecāka,

nobriedušāka, kas gan izraisa virkni

citu problēmu. Tajā pašā laikā

junioru vecuma slēpotāji,

piedaloties dažādās starptautiskās

sacensībās, ir spiesti ilgus gadus

samierināties ar nosacīti zemākām

izcīnītām vietām, līdz kamēr viņu

uzvārdi sāk parādīties pirmajā

desmitniekā.

Norvēģijā uzskata, ka junioru

līmenis, sakarā ar urbanizācijas

ievērojamo izaugsmi faktiski ir palicis

nemainīgs, kas pēc būtības ir solis

atpakaļ. Pārāk daudz automašīnas,

autobusi, tramvaji, vilcieni u.tml. Kāpēc

kenijiešu bērni samērā ātri iekaro

rietumu skriešanas pasauli? Kas notiktu

ar slēpošanu, ja Kenijā būtu sniegs?

Progresīvo slodžu princips norāda, ka

pakāpeniski palielinās totālie treniņu

apjomi, pa treniņu gadiem. Norvēģi ir

norādījuši dažas vadlīnijas šajos gada

treniņu apjomos (treniņu stundās)

atkarībā no slēpotāja vecuma (tabula

blakus lapaspusē).

Protams, šo slodžu apjoma

progresējošā dinamika ir orientēta uz

ilgtermiņa attīstību. Noforsējot šos

apjomus, jebkurā vecuma diapazonā

var iegūt adekvātas rezultātu izmaiņas,

bet tikai īslaicīgas, kam seko rezultātu

un darbaspēju neatgriezenisks kritums.

“Krievu šķēres” - intensitātes un apjoma principiālā proporcija gada treniņu ciklā.

treniņu pamati


slēpotāja organismā, bet otrā dod

stresu šūnu līmenī un sistēmā,

paaugstina hormonu līmeni u.tml. To

var salīdzināt ar senlatviešu zobenu,

kuram abas malas bija asas. To pašu

vajag panākt arī ar slēpotāju.

Atbilde uz abiem jautājumiem -

“Kāpēc nevajag vairāk intervālos

treniņus?” un “Kāpēc tik daudz zemas

intensitātes slodzes?” ir vienkārša, ja

atceramies iepriekšējās nodaļās rakstīto

par sporta fizioloģiju. Ja treniņos būs

pārāk daudz smagu intervālu treniņu,

kad pārāk daudz laika būs pavadīts

paaugstinātā laktāta līmenī un šie

treniņi būs pārāk bieži, tad slēpotāja

darbaspējas drīzāk samazināsies vai to

izaugsme apstāsies. Ja paaugstinās

garo treniņu intensitāti, tie kļūs pārāk

“stresaini” un tiks ierobežota glikogēna

realizācija garos slēpojumos, bet tauki

nodrošina tikai zemākas intensitātes

slodzes.

Vēl viens jautājums no sporta

fizioloģijas viedokļa. Ja intensīvie treniņi

attīsta daudzas enerģijas producēšanas

iespējas, tad vienlaicīgi ar šo

paaugstināto enerģijas daudzumu arī

iznīcina to realizēšanas iespējas, jo ar

laktāta līmeņa slodzēm samazina, pie

tam ļoti lielos apjomos, mitohondriju

skaitu un aizver lielu daļu no kapilāru

tīkla. Lai atjaunotu šo radīto

mitohondriju deficītu un optimizētu

kapilāru tīklu ir nepieciešami mērenas

hipoksijas apstākļi, kuru lietderīgumu

laktāta līmeņa atjaunošanā un

atjaunošanas veicināšanā jau pietiekoši

sen pierādīja krievu zinātnieki.

Slēpošanā kā viena no pirmajām šo

mākslīgo hipoksiju atjaunošanās

procesu paātrināšanai pielietoja čehu

slēpotāja K. Neumanova. Viņa savā

treniņu procesā pielietoja

normobāriskas hipoksijas teltis.

Ne tikai slēpošanas sporta zinātnieki,

bet arī riteņbraukšanas, airēšanas,

ātrslidošanas, garo distanču skrējēju

speciālisti ir konstatējuši faktu, ka nekas

Vecums gados Treniņu stundas gadā

12 - 13 250

14 - 15 300

16 380

17 - 18 atkarībā no brieduma

19 520

20 580

22 650

25 750

un vecākiem apmēram 100

Gada treniņu norma atkarībā no vecuma

2. Kāpēc nevajadzētu palielināt

garo treniņu intensitāti? Vienā

treniņā apvienot kā apjomu, tā arī

intensitāti, citiem vārdiem sakot,

realizēt treniņus tādā intensitātē,

kura ir klasifikatora vidus daļa.

Lai uz šiem jautājumiem atbildētu ar

vienu atbildi, nemaz nav vajadzīgas

zināšanas sporta fizioloģijā par

muskuļiem un sirds asinsvadu sistēmu

un to lomu slēpotāja organismā.

Faktiski jau tā daudzi trenējas, domājot

par treniņu procesu slēpošanā tikai kā

vienas dimensijas procesu. Tomēr

slēpošanas procesus treniņos ir

nepieciešams iegūt pēc iespējas labākas

un pozitīvākas fizioloģiskās izmaiņas un

tā rezultātā labākas darbaspējas. Jā, bet

tā arī var rasties doma un pat uzskats,

ka “jo vairāk” intensīvie intervālie

treniņi, jo labāk. Laboratorijas

eksperimentos uz dažāda līmeņa

trenētības cilvēkiem ir pierādīts - jo

augstāka ir treniņu intensitāte, jo

augstākas spējas ir īsākās slodzēs.

Intensitātei ir ļoti svarīga loma, kas

nosaka treniņu iespējas, bet

pievēršoties tikai intensitātei, pārāk

daudz var nonākt lielas problēmas

priekšā - izslēgt no elites līmeņa

slēpotāju treniņiem ilgstošus un zemas

intensitātes slēpojums.

Slēpošanas treniņiem, kā likums, jābūt

divu dimensiju treniņiem. Pirmā

dimensija rada pozitīvas izmaiņas

Ja sāk trenēties vēlākos gados, tad tas

nenozīmē, ka uzreiz realizējams

konkrētā vecuma apjoms. Paralēli

samazinātajam apjomam vēl ir

samazinātas arī intensitātes un apjoma

attiecības (20% uz 80%). Norvēģijā

apjomu parasti nosaka ar veikto

kilometrāžu un laiku, piemēram, 3

stundu vidēajas intensitātes skrējiens

mežā. Interesanti atzīmēt, ka vasaras

mēnešos norvēģu slēpotāji ķermeņa

augšdaļas attīstīšanai praktizē liela

apjoma slodzes smaiļošanā. Smaiļošana

ne tikai pilnveido roku spēku, bet arī

attīsta tās muskuļu grupas un pilnveido

tās kustības, kas nepieciešamas

vienlaikus slidsoļiem.

3. Izvairīties no slodzēm, kuras ir

slodžu intensitātes klasifi katora vidus

posmā.

Teiktais izklausās dogmas līmenī.

Dažreiz intensitātes palielināšanai

stabilā slodzes līmenī ir pakāpeniskuma

funkcija. Pat elites līmeņa slēpotāji

norāda, ka reizēm nepieciešams un arī

“patīkami” mainīt slēpošanas ātrumu, it

īpaši to paaugstinot, bet tikain nelielās

devās garo treniņu laikā. Šajā sakarībā

norvēģu speciālisti saka: “Trenējies

pietiekoši smagi atpūtas dienās un drīz

pienāks laiks, kad smago treniņu dienās

treniņi liksies viegli.”

No teiktā rodas divi jautājumi:

1. Vai intervālie treniņi ir tik

nopietni?

treniņu pamati


nav labāks pārtrenēšanās sindroma

iegūšanai, kā trenēties ar monotonām

slodzēm.

Jā, to var apstiprināt pozitīvi un tajā

pašā laikā ne sevišķi pārliecinoši. Minētā

treniņu procesa principiālo shēmu

pielieto daudzos sporta veidos -

airēšanā, riteņbraukšanā, ātrslidošanā,

garo distanču skriešanā, triatlonā.

Tomēr daudzi sporta zinātnieki uzskata,

ka šādu treniņu principus pielieto tikai

distanču slēpošanā un airēšanā. Ja tas

tā ir, tad šie divi sporta veidi ir unikāli

savā treniņu struktūras ziņā. Pašlaik

patiešām ne slēpošanā, ne airēšanā

nekas labāks nav atrasts. Šos abus

sporta veidus apvieno arī tas, ka slodze

tiek realizēta vienlaikus ar abām kājām

un abām rokām, ka dominējošais

muskulis ir augšstilba četrgalvu

muskulis. Šeit tomēr jāatgādina, ka

cilvēka sirds asinsvadu sistēma nav

paredzēta vienlaicīgai un kvalitatīvai

spējai nodrošināt darbojošos muskuļus

ar asinīm optimālā daudzumā. Cilvēkam

sirds nav liels sūknis, kā tas ir, salīdzinot,

piemēram, ar zirga muskuļa masu un

sirds tilpumu vai staltbrieža, kuram šī

attiecība ir vēl lielāka. Sirds apjoms

staltbriedim ir apmēram 3 litri, bet

muskuļu masa apmēram 120 kg.

Cilvēkam sirds apjoms ir 300 - 400 ml

atsevišķiem subjektiem - 500 ml, bet

muskuļu masa tikai 30 - 40 kg. Līdz ar to

sirds nepietiekamība slēpošanā un

airēšanā slēpotājiem, salīdzinot ar

staltbriedi, ir 3 - 4 reizes mazāka. Tādēļ

absolūtās izturības rādītāji parasti ir

sporta veidos, kuros slodzes realizēšanā

iesaistās ievērojami mazāka muskuļu

masa - skriešana, riteņbraukšana,

smaiļošana u.tml.

Tā kā slēpošanā tiek iesaistīta arī

ķermeņa augšdaļa, simpātiskā stresa

slodze ir lielāka jebkurā absolūtas

slodzes momentā. Tas nozīmē, ka

zemas intensitātes un liela apjoma

slodzes ir labākais veids kā vienlaikus

trenēt ķermeņa augšdaļu un ķermeņa

apakšējās daļas muskuļus. Tajā pašā

laikā nepieciešams veltīt daudz laika

ķermeņa augšdaļas trenēšanai (izolētai)

izturības attīstīšanas periodā.

Rezumējums par slēpotāju izturības

trenēšanu:

1. Plānojot mikrociklus, par

pamatkoncepciju izvelēties - 2

intensīvi un smagi treniņi nedēļā

(labāk dienas pirmajā pusē).

2. Veidot liela apjoma un zemas

intensitātes slodžu daudzgadīgo

piramīdu ar slodzes intensitāti

zemāku par 70 - 75% no skābekļa

maksimālā patēriņa līmeņa (V02

max).

3. Izvairīties katru nākošo treniņu

nodarbību iesākt ar iepriekšējās

nodarbības intensitāti.

Vai šī treniņu procesa struktūra ir unikāla slēpošanai?

treniņu pamati

Peters Nurtugs Vankūveras olimpiskajās spēlē. Foto: http://pugetsoundblogs.com

Plašāka informācija (angļu valodā)

www.world-snow-day.com

PASAULES

SNIEGADIENA

Elites kantētājs motokrosā uzvar arī tautas slēpojumos

Kaspars Stupelis

Teksts: Matīss Vecvagaris Foto: Kaspara Stupeļa privātais arhīvs


• dzimis Vecpiebalgā 1982. g. 7. jūlijā;

• divkārtējs pasaules čempions

motokrosā ar blakusvāģiem (2003. un

2004. g.);

• gada balvas sportā labākais sportists

(kopā ar Kristeru Serģi) tehniskajos

sporta veidos 2005. gadā;

• profesionāls motosportists no 2001.

gada, (braucis ekipāžā ar pasaules

zvaigznēm Danielu Vilemsenu un

Kristeru Serģi);

• 13 sezonās aizvadītas 250 sacensības

un 145 reizes kāpts uz pjedestāla, no

kurām 68 reizes bijis augstākais

pakāpiens;

• pēdējās divas sezonas startējis ar

nīderlandieti Etjēnu Baksu (Etienne

Bax) un abās izcīnītas sudraba medaļas.

• šogad vicečempiona tituls nācis caur

sešām uzvarām GP posmos,

piedzīvotiem kritieniem un kūleņiem,

kā arī ribu plīsumiem un smadzeņu

satricinājumu jau pašā sezonas

iesākumā.

Vizītkarte

– Vai esi apmierināts ar aizvadīto

sezonu motokrosā?

Protams, īsti apmierināts neesmu, jo

pēdējos gadus mērķis ir bijis uzvarēt

kopvērtējumu, bet tas neizdevās

(pauze). No otras puses, pēc visa

izdzīvotā sezonas laikā ar traumām,

kritieniem un tehniskajām ķibelēm,

izcīnīt otro vietu - tas ir labs

sasniegums!

– Vai ir plānoti kādi jaunumi

nākamsezon?

Šādi tādi jaunumi ir padomā.

Brauksim atkal ar WSP motocikla

rāmja ražotāju, kas mums 2012. gadā

patika labāk. Komanda šobrīd gatavo

lielāku sacensību autobusu.

– Oktobra vidū beidzās Tava

kantētāja sezona motokrosā, kad

plānots nākamais treniņš blakusvāģī?

Ar blakusvāģi visticamāk atsāksim

februāra beigās vai marta sākumā, kad

dosimies uz kādu siltāku valsti, lai

sāktu braukšanas treniņus un testētu

jauno tehniku.

– Cik noderīga pirmssezonas

sagatavošanas procesā ir slēpošana?

Man slēpošana ir viens no pamata

sagatavošanas sporta veidiem, jo

slēpošana manā skatījumā ir vispusīgs

sporta veids un viens no grūtākajiem

izturības sporta veidiem. Slēpošana

trenē sirdi, izturību, līdzsvaru, spēku

dažādas muskuļu grupas. Pagājušajā

ziemā nobraucu 2000km, tāpēc ziemai

beidzoties, gribas slēpes likt malā. Lai

būtu dažādība, vasarā braucu ar velo,

skrienu un mazliet braucu ar

rollerslēpēm.

– Arī brāļi Daideri ziemā aktīvi

slēpo un piedalās sacensībās, Kristers

Serģis aizraujas ar hokeju

amatierlīmenī.

Jā, brāļi Daideri arī slēpo, Kristers

Serģis tagad vairs nav aktīvs sportists,

un viņa hobijs ir hokejs. Kad mēs

braucām kopā, tad arī viņš ziemas

mēnešos daudz slēpoja.

– Kas notiek Tavā dzīvē starp

motokrosa un slēpošanas sezonām?

Esmu mēģinājis dažādus veidus, kā

pavadīt starpsezonu. Atbrīvoju sevi no

pienākumiem, kas saistīti ar sportu.

Tad cenšos mazāk trenēties, ēst

neveselīgu pārtiku un neievērot

sportisku dienas režīmu. Bet ir bijušas

starpsezonas, kad jāsadziedē vai

jāoperē sezonā iekrātās traumas. Esmu

arī vairākas reizes badojies, tad dzeru

14 dienas tikai ūdeni, lai attīrītu savu

organismu. Vēl man ļoti patīk braukt ar

solo motociklu. Ja ir lieks finansējums,

tad esmu bijis arī siltajās zemes

pasauļoties.

Motosporta starpsezonā Kaspara Stupeļa vārds

redzams slēpošanas sacensību vadošajās pozīcijās.

2013. gada tautas slēpojumā “Apkārt Alaukstam” 19km

distancē motosportists izcīnīja trešo vietu, atstājot aiz

sevis 700 slēpotāju lielu masu un zaudējot tikai diviem

slēpošanas profesionāļiem. Viņa karjerā ir arī uzvarētas

slēpošanas sacensības, kurās startēts minūti vēlāk par

pārējiem, kad nācies apdzīt pilnīgi visus startējušos

slēpotājus. Mums šķita pietiekami interesanti

aprunāties ar Kasparu Stupeli.Kaspars Stupelis

Kaspars Stupelis


– Esi uzaudzis Alauksta ezera

tuvumā, kur jau 30 gadus notiek

tradīcijām bagātākais slēpojums

Latvijā. Ko Tev nozīmē šīs

sacensības?

Alauksts manā skatījumā ir

populārākais slēpojums Latvijā, un tas

pasaka visu. Ir patiess gods, ka esmu

no Vecpiebalgas. Esmu vērojis, kā Juris

Ģērmanis, Freivalds, Spalviņš un Bricis

startējuši šajās sacensībās. Pret šiem

vīriem man ir liela cieņa.

– Kā pats sāki slēpot?

Mums jau pamatskolā bija jāslēpo

sporta stundās un tā tas arī sākās.

Vēlāk man nebija inventāra un

vecākiem finansējuma, bet, kad pašam

radās iespēja iegādāties, tad to arī

izdarīju.

– Kas slēpošanā ir saistošākais?

Slēpošana mani saista ar klusumu

mežā, patīkama ir slīdēšana uz slēpes,

pārnesot svaru no vienas kājas uz otru.

Aizrauj ātrums nobraucienos un,

protams, sacensību gars! Un tas ir

grūti, taču man patīk uztrenēties

grūtām lietām.

– Ar ko šis aktīvās atpūtas veids ir

pārāks par citām fiziskām nodarbēm?

Vai slēpošana ir pārāka par citiem

sporta veidiem? Tā es negribētu teikt,

jo motokross tomēr man ir pirmajā

vietā, kur ir lidojumu brīvība un ātrums.

– Dzirdēts, ka ļaudis ir izbrīnīti,

slēpošanas sacensību rezultātu

protokolos redzot Tavu vārdu pašā

spicē. Kāpēc esi tik ātrs uz slēpēm?

Domāju, ka pirms vairākiem gadiem

tiešām daudzus spēju pārsteigt, bet

tagad vairs tā nav. Es ļoti daudz

trenējos un, iespējams, man tas sanāk

samērā pareizi. Man ir daudz draugu

distanču slēpošanā (Juris Germanis,

Jānis Paipals, u.c.), ar kuriem pavadu

treniņnometnes Skandināvijā. Vien

jāatceras, ka slēpošanas sezona man ir

sagatavošanās posms vasaras sezonai

un daudz reižu esmu bijis diezgan stīvs

pēc svaru zāles apmeklējumiem.

– Kas kopīgs distanču slēpošanai

ar motokrosu?

Abi ir ļoti smagi sporta veidi!

– Šķiet, Tev ir izteikti augsts sāpju

slieksnis, kur kūlenis ir sāpīgāks,

motokrosā vai slēpošanā?

Dakteri tā saka, ka sāpes varu

paciest diezgan daudz, un laikam

taisnība vien ir. Esmu vairākkārt

braucis un stājies uz starta ar

nopietnām traumām. Nenoliedzami,

kūlenis ar motociklu sāp vairāk, sevišķi,

ja tas kritienā trāpa pa muguru vai

galvu.

– Mums žurnālā ir sadaļa “Tā

gadās”, pastāsti kādu interesantu

atgadījumu no savām slēpotāja

gaitām!

Trakākais ir tas, ka reizes trīs esmu

nokavējis startu. Tad distancē ir

nemitīga apdzīšana (smejas).

– Tavs motobraucēja moto

sacensībās un treniņos

Train hard, fight easy!

Kaspars Stupelis

Slēpošanas leģenda Gunde Svāns

Teksts:Ivars BācisFo

to: h

ttp:

//sve

nska

nam

n.al

ltfor

fora

ldra

r.se


Gunde Svāns dzimis 1962.gada 12.

janvārī Dalarnas provincē Zviedrijā. Viņu

uzaudzinājusi māte, un cīnītāja raksturs

parādījies jau bērnībā. Gunde izcēlās ar

to, ka rezultātu sasniegšanai centās

izmantot citādākas treniņu metodes, jo

uzskatīja, ka nekad nebūs labākais, ja

trenēsies tāpat kā citi. Savas karjeras

laikā, piedaloties tikai divās

Olimpiskajās spēlēs, izcīnījis 6 medaļas,

no kurām 4 zelta, bet pasaules

čempionātos izcilais zviedru slēpotājs

triumfējis septiņas reizes, bet vēl trīs

reizes ticis pie sudraba un vienreiz pie

bronzas medaļas (četros pasaules

čempionātos). Viņš 30 reizes bijis

pirmais pasaules kausa posmos, bet

piecas reizes triumfējis kopvērtējumā.

Karjeru beidzis agri - 29 gadu vecumā.

Svāns par sevi slēpošanas pasaulei

pirmo reizi lika manīt 1979.gadā, kad

septiņpadsmit gadu vecumā izcīnīja

sudrabu pasaules junioru čempionātā.

Divdesmit gados viņš debitēja savā

pirmajā pasaules čempionātā

pieaugušajiem - 1982.gada februārī

Oslo, kad 15km klasikā ierindojās 13.

vietā. Pirmo uzvaru pie elites vīriem

Gunde izcīnīja savas pirmās pasaules

kausa sezonas (1982./1983.g.) beigās

ASV posmā. Nākošajā gadā

Olimpiskajās spēlēs Sarajevo nāca viņa

triumfs. Svāns visās četrās distancēs

izcīnīja medaļas – divas zelta (stafetē un

15km), vienu sudrabu (50km) un vienu

bronzu (30km). Turklāt sudrabu grūtajā

50km distancē klasiskajā stilā Gunde

vērtē augstāk par zeltu 15km. Garākajā

distancē viņš piekāpās tikai savam

tautietim Tomasam Vasbergam,

zaudējot nieka 5 sekundes (tā ir

vismazākā starpība 50km distancē

Olimpiskajās spēlēs ar intervāla startu –

aut.piez.). Toreiz, kad 50km distance

bija ar intervālu startu, kā tam būtu

jābūt arī šobrīd, tik jaunam slēpotājam,

• Dzimis: 1962.g. 12. janvāris Zviedrijā.

Sasniegumi slēpošanā:

• Divkārtējs Olimpisko spēļu dalībnieks

(Sarajeva 1984 un Kalgari 1988).

• Sešas olimpiskās medaļas, no kurām

četras zelta.

• Dalība četros pasaules čempionātos

(1985, 1987, 1989 un 1991), kuros izcīnītas

11 medaļas, tostarp septiņas zelta.

• Desmit sezonas pasaules kausa

posmos distanču slēpošanā, kuros

izcīnītas 30 uzvaras un 46 reizes pabūts

uz pjedestāla.

• 1985. gadā kļuva par vienīgo

trīskārtējo pasaules kausa uzvarētāju,

pēc tam vēl divreiz kļūstot par pasaules

kausa čempionu.

Citi sasniegumi:

• 1995. gadā uzvara Zviedrijas

čempionātā rallijkrosā un trešā vieta

Eiropas čempionātā FIA rallijkrosā N

grupā.

Treneris:

• Zviedrijas slēpošanas izlases treneris

(2007. - 2009. g.).

Anders Gunde Svan

Gunde Svāns neapšaubāmi ir ne tikai viens no izcilākajiem distanču slēpotājiem, bet arī personībām. Zināms ar savu pieeju visīkākajām detaļām. Svāns dominēja distanču slēpošanā no 1984. līdz 1991.gadam. Neskatoties uz viņa panākumiem, tomēr jāsaka „viens no” visu laiku izcilākajiem, jo vairāki ir bijuši izcili un nav iespējams pateikt, kurš ir izcilāks par otru, tāpēc ka titulu skaits to neparāda (piem., tenisā nevarētu teikt, ka Rodžers Federers būtu izcilāks par Pītu Samprasu vai Bjernu Borgu, tāpat peldēšanā Maikls Felpss par Marku Spicu u.tml. – aut. piez.). Daudzi viņu sauca par „dabas talantu slēpošanā”, bet viņš pats uzskatīja, ka kādi 5 procenti ir talants, bet pārējais ir ļoti smaga darba rezultāts.

Anders Gunde Svan


kurš tikko bija sasniedzis 22 gadu

vecumu, tas bija izcils panākums.

Līdz nākamajām Olimpiskajām

spēlēm norisinājās divi pasaules

čempionāti, kur Svānam bija mainīgas

sekmes. 1985.gadā Zēfeldē (Austrijā)

viņš izcīnīja uzvaras 30km un 50km, kā

arī bronzu stafetē. Savukārt 1987.gadā

Obersdorfā (Vācija) Gunde palika bez

individuālās medaļas, vienīgi zelts

stafetē bija mierinājums par

neveiksmīgo čempionātu. Uz Zēfeldi

Svāns bija paņēmis līdzi 2,3m garo

slēpošanas nūju, kuru izmantoja treniņu

dienā, atstumjoties ar vienu nūju. Tas

bija domāts, lai atbalstītu slidsoļa

tehniku, par kuru tobrīd notika plašas

diskusijas. Slidsoli apstiprināja, bet kopš

tā laika Starptautiskā Slēpošanas

federācija noteica slēpju nūju izmērus.

1987./1988. gada sezona gan

Svānam, gan pārējiem zviedriem sākās

lieliski, jo līdz sezonas galvenajam

notikumam dzeltenzilie bija uzvarējuši

visos četros pasaules kausa posmos –

Svāns vienu, bet Torgni Mūgrēns trīs

reizes. Taču Kalgari Olimpisko spēļu

sākums zviedriem izvērtās pagalam

neveiksmīgs. Pirmajās divās distancēs

– 15km un 30km klasiskajā stilā – Svāna

10.vieta 30km klasikā bija labākais

zviedru “panākums” vīru konkurencē.

Olimpiskās spēles bija jau pusē, bet

nebija izcīnīta neviena medaļa. Presē

parādījās smaga kritika, slēpotājiem

bija psiholoģiski grūti. Ja Sarejevo

Gunde no līdzjutējiem saņēma

kaudzēm vēstuļu, tad Kalgari bija

atnākušas tikai divas. Kaut arī tas bija

gaužām maz, tomēr viņš uzzināja, ka

vismaz divi ir patiesi un īsti līdzjutēji.

Zviedriem vairs nebija, kur atkāpties, un

stafete mainīja visu. Gundem noteikti

tobrīd nācās bieži atcerēties iecienīto

teicienu, ka uzvarētājam vienmēr ir

plāns, bet zaudētājam attaisnojums.

Jans Otosons ar Vasbergu labi noslēpoja

pirmos divus etapus, bet galveno

izrāvienu trešajā posmā veica Svāns,

atvedot 27 sekunžu pārsvaru pār krievu

komandu. Ceturtajā etapā Torgnī

Mūgrēnam, kas todien nejutās pavisam

vesels, bija uzdevums noturēt šo

pārsvaru. Svāns nevarēja mierīgi gaidīt

stadionā, tāpēc ceturtā posmā viņš

atradās jau apļa vidū mežā un atbalstīja

Torgnī ar saucieniem: “Dod kārtīgi

tagad! Atpūsties varēsi vēlāk.” Aleksejs

Prokurorovs nokrita, tādējādi

atvieglojot Torgni uzdevumu, un

Zviedrija izcīnīja tik ļoti gaidīto zeltu...

Ar to viss Svānam vēl nebeidzās, jo

50km brīvajā stilā tika iegūta otra zelta

medaļa. Izvirzoties vadībā distances

vidusdaļā, līderpozīcijas viņš neatdeva

līdz pat finišam.

Pasaules čempionātā Lahti 1989.

gadā Gunde savu kolekciju papildināja

ar trim zelta medaļām – 15km un 50km

brīvajā stilā, kā arī stafetē, kur šoreiz

Svāns veica otro posmu, bet uzvaru

pēdējā posmā nodrošināja Mūgrēns.

Foto: http://multimedia.dn.no

Anders Gunde Svan


Stafete izvērtās ļoti aizraujoša, jo

pirmās četras komandas finišēja divu

sekunžu robežās. Pēc diviem gadiem

pasaules čempionāts Valdifiemmi

(Itālija) arī bija ienesīgs medaļu ziņā,

vienīgi šoreiz pārsvarā sudraba kaluma.

Čempionāts Svānam iesākās ar uzvaru

30km klasiskajā stilā, bet pēc divām

dienām vēsturiskajā 15km brīvajā stilā

notika divu leģendu maiņa – Gunde

Svāns par astoņām sekundēm piekāpās

uzvarētājam Bjernam Dēlī no

Norvēģijas. Stafetē norvēģu klasiskā

stila meistari pēc pirmajiem diviem

posmiem savējiem bija „atveduši” tik

iespaidīgu pārsvaru, ka Svānam un

Mūgrēnam vienīgais, ko atlika izdarīt

– nodrošināt zviedriem otro vietu cīņā

ar somiem. Pēdējā čempionāta dienā

50km brīvajā stilā Gunde bija tuvu

uzvarai, tomēr par 17 sekundēm ātrāk

noslēpoja Mūgrēns. Līdz ar to

čempionāts tika noslēgts ar vienu zeltu

un trim sudrabiem. Un kā vēlāk

izrādījās, šis bija viņa pēdējais

čempionāts, un tās pašas sezonas

beigās pēc 5.vietas iegūšanas pasaules

kausā Lahti tika pielikts punkts

spīdošajai karjerai. Līdz ar to Gunde

distanču slēpotāja karjeru beidza,

nesasniedzot pat trīsdesmit gadu

vecumu...

Šoreiz iemesls nebija trauma vai kas

tamlīdzīgs. Svāns, kurš bija uzvarējis tik

daudz un visur* – Olimpiskajās spēlēs,

pasaules čempionātos, pasaules kausa

posmos, ieskaitot pašu prestižāko

Holmenkollenas 50km, pasaules kausa

kopvērtējumā, nacionālajā čempionātā

– juta, ka sāk mazināties motivācija un

zust šī īpašā vēlme būt labākajam.

Slaveno sportistu var ļoti labi saprast,

jo, ja esi sasniedzis visu, zūd tas īpašais

dzinulis, lai ārkārtīgi smagi strādātu

treniņos.

Intervijā pēc 50km distances viņš

izteicās, ka slēpojuma laikā jutis prieku

par Mūgrēnu, kurš varētu izcīnīt savu

pirmo individuālo zeltu. Tai pat laikā

Gunde sapratis, ka viņa paša karjera līdz

ar to ir galā. Svāns skaidroja, ka nav

jutis vilšanos par zaudējumu. Tas bija

ļoti neraksturīgi Gundem Svānam –

sportistam ar tik īpašu vēlmi būt

pirmajam. Tas nozīmēja, ka bija laiks

beigt karjeru, neskatoties pat uz to, ka

turpinājumā sekoja trīs „lielo” gadu

sērija, proti, 1992.gada Olimpiskās

spēles Albervillā, 1993.gada Pasaules

čempionāts Svāna dzimtenē Zviedrijā

(Falunā) un 1994.gada Olimpiskās

spēles Lillehammerē. Taču Gunde ļoti

labi saprata, ka motivācijas trūkuma dēļ

turpmākos gados sāktos lejupslīde, un

iespēja tik īsā laikā papildināt tā jau

bagātīgo medaļu kolekciju vēl ar

vairākām tā arī paliktu neizmantota. To

Svāns negribēja pieļaut.

Taču vienaldzīgs pret slēpošanu

Gunde noteikti nepalika. Jau nākamajā

gadā, komentējot televīzijā Albervillas

stafeti, kad soms Jari Isometsa pēdējā

posmā knapi pārspēja Mūgrēnu,

tādējādi liedzot zviedriem tikt pie

bronzas medaļas, Svāns tā „iekarsa”, ka

viņa balss bija tik skaļa, ka skatītājiem

bija jāpagriež klusāk skaņu, lai nepaliktu

kurli. Pēc tam viņš izteicās, ka īpaši

nomākta sajūta ir par to, ka jutis, ka

pats varējis veikt kādu no etapiem, un

tad rezultāts būtu bijis citādāks, tāpēc

pārņēmusi neliela nožēla, ka beidzis

karjeru par agru.

Gunde Svāns savas karjeras laikā ir

izcīnījis milzum daudz uzvaru

(piedalījies 615 sacensībās, no kurām

vairāk nekā pusē – 342 – ir uzvarējis

– aut.piez.), bet, iespējams, visspilgtāk

atmiņā viņš ir palicis ar slēpojumu, kurā

viņš ne tikai neuzvarēja, bet palika viens

no pēdējiem. Un ne tāpēc, ka izcilais

slēpotājs būtu vāji nostartējis, bet gan

varonības un milzīgās cīnītāja gribas

dēļ. Holmenkollenā 1989. gadā Gunde

krita ap 11km, salauza roku, bet

turpināja sacensību. Protams, pieraduši,

ka Svāns parasti ir līderos, TV

komentētāji (tajos laikos nebija tik

daudz kameru trases malā kā šobrīd –

aut.piez.) bija izbrīnīti un, nespējot

sagaidīt viņu un nezinot, kas ir noticis,

izmisumā jau sāka kliegt: „Kuuur iiiiiir

Gunde???”

Kad Svāns ieslēpoja stadionā uz

pirmā 25km apļa beigām, visi skatītāji

un līdzjutēji, redzot un saprotot, kas ir

noticis, domāja, ka viņš izstāsies, bet

vienīgais, kas tā nedomāja, bija pats

Gunde, un viņš turpināja slēpojumu,

Gunde Svāns (pa kreisi) kopā ar citu slēpošanas leģendu Tomasu Vasbergu. Foto: http://www.aftonbladet.se

Foto: http://multimedia.dn.no

Anders Gunde Svan


dodoties otrajā 25km aplī. Viņš

atstūmās ar vienu nūju, jo traumēto

roku turēja ieliktu aiz starta numura.

Sāpes bija ļoti spēcīgas. Slavenais

komandas biedrs Tomass Vasbergs, kas

tobrīd strādāja par radio komentētāju,

divas reizes pieskrēja pie Svāna,

mēģinot viņu pierunāt “apstāties”, bet

pat milzīgajam un ietekmīgajam

Vasbergam tas neizdevās. Gundes

raksturs neļāva padoties un izstāties.

Turklāt, viņa paraugs bija izcilais

priekšgājējs, tautietis Sikstens

Jernbergs, kurš nekad nebija izstājies

(Jernbergu sauca arī par dzelzs vīru, bet

ne tikai tāpēc, ka “Jern” skandināviem

nozīmē dzelzs, bet cīnītāja rakstura dēļ–

aut.piez.). Ar mocībām Svāns sasniedza

finišu. Paužot atzinību, līdzjutēju rindās

radās teiciens: „Kaut pēdējais, bet

finišēja.” (faktiski Svāns bija

priekšpēdējais, jo lēnāks izrādījās viens

kazahs – aut.piez.).

Pēc finiša žurnālisti jautāja, kāpēc

Svāns neesot izstājies, uz ko

leģendārais zviedrs atbildēja, ka

Jernbergs nekad neizstājās un tāpēc arī

viņš nekad neizstāšoties. „Ja es būtu

izstājies, tad es to, iespējams, darītu vēl

un vēl, un tad mana slēpošanas karjera

būtu beigusies,” skaidroja Svāns. Daudz

un precīzi šajā situācijā pasaka viņa

citāts: “Sāpes slēpojuma laikā ir

īslaicīgas, bet sāpes par izstāšanos

turpinātos visu mūžu...”

Citi apzīmēja to kā neprātu, ka tā

nevajadzēja darīt, sauca par

neapdomīgu, pat muļķīgu rīcību, bet

skaidrs ir viens, kas tas bija īsts vīrs,

sportists, cīnītājs un paraugs citiem.

Nākošajā gadā slēpošanas karalis bija

atpakaļ un triumfēja leģendārajā

Holmenkollenas 50km distancē, izcīnot

šajās prestižajās sacensībās otro uzvaru.

Pēc slēpotāja karjeras beigām viņš

izmēģināja spēkus rallijā, jāteic, ar

diezgan labām sekmēm. 1995.gadā

Gunde uzvarēja Zviedrijas čempionātā

un izcīnīja bronzu Eiropas čempionātā.

Vēlāk Svāns strādāja arī kā TV

programmu vadītājs.

No 2007. līdz 2009. gadam bijis

Zviedrijas izlases galvenais treneris.

Ieliktais pamats visspilgtāk izpaudās

pēc gada Vankūveras Olimpiskajās

spēlēs, kur Zviedrijas stafetes komanda

pēc 22 gadu pārtraukuma izcīnīja zeltu

(un atkal Kanādā, kur Svāns ar Zviedrijas

izlasi triumfēja 1988. gadā Kalgari – aut.

piez.).

Saņēmis “Svenska Daglbldet gull

medalje” (zviedru) un “Holmenkollen

medalje” (norvēģu) par sasniegumiem

sportā.

* Gunde Svāns neuzvarēja vienīgi

leģendārajā Vasaloppet 90km slēpojumā,

bet tas nekādi nav uzskatāms par

mīnusu, jo maratona distances tomēr ir

kas cits un daudz atšķiras no ierastajām

pasaules kausa posmu distancēm. Jāņem

arī vērā, ka Svāna laikos jau bija

parādījušies vairāki slēpotāji, kas tikai

specializējās garajās distancēs,

nestartējot pasaules kausa posmos un

čempionātos. Klasiskajiem distanču

slēpotājiem ir grūti pārspēt

“gargabalniekus” maratona distancēs,

bet savukārt maratonisti nevar pacīnīties

par godalgotajām vietām čempionātos

50km. Ja to varētu izdarīt, tad piedalītos

un izcīnītu, un neaizbildinātos ar

atrunām, ka par to netiek maksāts

(piem., vairāku maratonu posmu

uzvarētājs un godalgoto vietu ieguvējs

Anderšs Auklands (Norvēģija), startējot

Pasaules kausa posmā 50km

Holmenkollenā 2009. un 2012.gadā bija

attiecīgi 32. un 34. vietā.

Foto: http://sverigesradio.se

Anders Gunde Svan

Foto: http://sverigesradio.se

Jēkabs Nākums vedīs slēpotājus uz Olimpiskajiem Sočiem

Teksts:Matīss Vecvagaris / Intervija tapa 2013. gada septembrī

Foto

: Dai

nis C

aune

/ LO

K a

rhīv

s


– Otro sezonu esi Latvijas

slēpošanas izlases galvenais treneris,

kādi ir panākumi?

Rezultātu ziņā kopumā straujš

lēciens nav bijis, bet katra sportista

individuālais rezultāts ir audzis. FIS

(Starptautiskā Slēpošanas federācija)

punktu sistēma veidota tā, ka,

sportistiem, kuriem ir mazāks punktu

skaits sezonas noslēgumā, sezona ir

bijusi labāka nekā citiem. Ņemot to

vērā, ir redzama individuālā slēpotāju

izaugsme, un es cenšos parādīt, kur tieši

šī izaugsme bijusi, lai rastos labāka

izpratne par ieguldītā darba jēgu un to,

ka sportisti nav stāvējuši uz vietas. Bet

galvenais panākums ir tas, ka izlase otro

sezonu gatavojās kopīgi kā komanda.

– Nereti gadās, ka trenerim nākas

darīt lietas, kuras šim amatam nav

nemaz plānotas. Kādi ir Tavi izlases

trenera pienākumi?

Lai gan pirmām kārtām esmu

treneris un jāgādā par izlases treniņu

procesu, man paralēli ļoti rūpīgi jāplāno

dažādas papildus lietas, lai šis process

vispār būtu iespējams. Tas tāpēc, ka

šībrīža iedalītās finanses ir gaužām

mazas. Katrā sanāksmē man atkal un

atkal ir šaubas, vai mēs spēsim izpildīt

minimālo apjomu, lai sagatavotos

sezonai. Lai gan ir lieliski saplānotas

treniņnometnes, nevaram būt droši, vai

plānoto varēsim izpildīt un vai

nepieciešamās nometnes vispār notiks.

Šajā ziņā jāsaka liels paldies tiem

klubiem, kuri atbalsta savus sportistus.

Daudzas tik ļoti nepieciešamās

nometnes notiek, pateicoties tieši klubu

atbalstam.

– Vai Slēpošanas savienība ir

apmierināta ar Tavu darbu?

Apmierināta varētu būt tad, ja es

nespirinātos un pretī neko neteiktu.

Bet, ja otro sezonu pagarina līgumu, tad

šis sadarbības formāts, kas mums ir

šobrīd, abas puses tomēr apmierina.

– Ko pirmajā gadā izdevās realizēt

no tā, ko biji iecerējis?

Protams, gribēju straujāku rezultātu

lēcienu. Bet, loģiski padomājot, kāds

tur uzreiz rezultāts! Sākumā mēs viens

otru nepazinām - ne es sportistus, ne

sportisti mani. Nācām viens otram

pakāpeniski pretī. Sākumā nevarēju būt

skarbais. Katram vajadzēja savu

individuālu pieeju. Šobrīd, otrajā gadā

parādu ragus un sāku pieprasīt no

sportista simtprocentīgi atdoties

treniņprocesam.

– Kuri sportisti veido Latvijas

slēpotāju izlasi?

Izlasē ir pieci slēpotāji. Trīs kungi un

divas dāmas – Arvis Liepiņš, Roberts

• Dzimis: 1972.g. 4. februārī Priekulē

Sasniegumi biatlonā:

• Divkārtējs olimpisko spēļu dalībnieks

(Nagano 1998 un Soltleiksitija 2002).

• 5. vieta sprintā (Nagano, 1998).

• 6. vieta stafetē (Nagano, 1998).

• Dalība desmit pasaules čempionātos

(1993-2004).

• 5. vieta sprintā (Slovākija, 1997).

• 5. vieta stafetē (Somija/Norvēģija,

1999).

• Pasaules kausā aizvadītas četras

sezonas (1997-2000).

• 4. vieta individuālajā startā un sprintā.

• Pausaules kausa 1999. gada sezonas

kopvērtējumā augstā 26. vieta.

Treneris:

• Latvijas biatlona izlase (2011-2012).

• Latvijas slēpošanas izlase no 2012.

gada.

Jēkabs Nākums

Otro gadu Latvijas slēpošanas izlases treneris ir Jēkabs Nākums. Pēc karjeras beigšanas viens no „Lieliskā četrinieka” bijis gan biatlona federācijas funkcionārs, gan treneris, gan fitnesa kluba vadītājs, gan kādu brīdi uzturējies ārpus dzimtenes. Tikmēr Latvijas labākie distanču slēpotāji ilgstoši bija iztikuši bez trenera un gatavojušies sacensībās individuāli, uzrādot ne tos spīdošākos rezultātus. Jēkabs Nākums ir gatavs uzņemties atbildību par savu audzēkņu sniegumu, un olimpiskajā sezonā jau pirmajos startos slēpotājiem rezultāti ir tuvu viņu labākajiem veikumiem citās sezonās. Ticam, ka daudzšķautņainais slēpošanas izlases treneris pratīs izcelt saulītē sporta veidu, kuram vismaz teorētiski Latvijā nevajadzētu atrasties pabērna lomā. Mums ir četri gadalaiki, slēpošanas bāzes un jaunieši, kam spīd acis, lai cīnītos ar pasaules varenajiem par vietu labāko trīsdesmitniekā. Jēkabs Nākums saka, ka slēpošanas izlasei jātrenējas kopā un ikdienā jāredz sava un citu izaugsmes. Sezonas mērķis ir neatrasties Skandināvijas kausa lejasgalā, bet būt vismaz vidusdaļā.

Jēkabs Nākums


Slotiņš, Pāvels Ribakovs, Inga Daukšāne

un Anda Muižniece. Ziemas sākuma

periodā pievienosies arī Indulis Bikše.

– Un visi cītīgi pilda Tavus

treniņplānus?

Visiem minētajiem slēpotājiem

treniņu procesa pamatā ir manis

veidotais plāns. Izņemot Induli Bikši, jo

viņam vēl vidusskolā jāpabeidz pēdējais

gads. Pēc maniem norādījumiem izlase

trenējas gan nometnēs, gan arī pārējā

starpnometņu periodā strādā pēc mana

treniņplāna. Biatlonists Roberts Slotiņš

trenējas distanču slēpošanā, bet

joprojām sirdī un dvēselē dzīvo

biatlonā. Un es domāju, ka pamatoti.

Vienīgi viņam jāiemācās simtprocentīgi

atdoties tam procesam, ar kuru viņš

šobrīd nodarbojas, nevis visu laiku

domāt par biatlonu. Vispirms jāiemācās

atdoties slēpošanai un, ja to izdara, tad

var iet uz biatlonu. Rezultāti būs arī tur.

– Pierasts, ka augstākās vietas

sacensībās visbiežāk ieņem

biatlonisti. Vai ir kādas prognozes,

kad Latvijas labākais distanču

slēpotājs nebūs biatlonists?

Jā, līdz šim tā ir bijis. Pieļauju, ka

biatlonists Andrejs Rastorgujevs slidsolī

šobrīd ir stiprākais Latvijas distanču

slēpošanā. Mans uzdevums ir (smejas)

šo visu pārtaisīt otrādi. Un es ar lielu

degsmi ķeros klāt šim procesam.

– Vai ir cerība, ka būs uzlabojumi?

Ir, ir! Pērn nedaudz tas jau pierādījās.

Ar Andreju gan salīdzinājumus izdarīt

nevarēja, jo viņš distanču slēpošanas

sacensībās nestartēja. Toties bija

gadījumi, kad piedalījās citi biatlonisti,

bet tomēr nevinnēja. Tas nāk par labu

distanču slēpotājiem. Es sāku novērtēt

savu darbu pozitīvi. Neslēpšu to, ka

esmu lepns un gandarīts par katru

sportista kaut vai nelielu, bet lēcienu

olimpa vai augstu rezultātu virzienā.

– Ierunājies par Olimpu, kādi

mērķi ir olimpiskajā sezonā?

Mērķi izlasei pašreiz ir vienkārši.

Atšķirībā no biatlona kungiem distanču

slēpošanā ir iespēja pašiem pacīnīties

par iespēju olimpiādē startēt divu

dalībnieku sastāvā. Tas pats arī dāmām.

Viņiem nav kā akmenī iecirsts, ka tiek

tikai viens slēpotājs un slēpotāja. Mans

uzdevums ir maksimāli palielināt

dalībnieku skaitu.

– Šobrīd, protams, viena no

visbiežāk pieminētajām vietām

ziemas sporta sakarā ir Soči. Vai arī

Tev izdevies pabūt Pasaules kausa

posmā Sočos un izpētīt trases?

Nē, komanda Sočos nepiedalījās.

Vienīgi esmu rūpīgi izpētijis Youtube

vietnē ievietoto trases shēmu un tās

reljefu.

– Vai ir zināms kādos tērpos

startēs distanču slēpotāji?

Nē, pagaidām gan to vēl nezinu. Taču

zinu, ka vēlētos redzēt sportistus košas

Jēkabs Nākums Soltleiksitijas olimpiskajās spēlē 2002. gads. Foto: Dainis Caune / LOK arhīvs

Jēkabs Nākums


krāsas kombinezonos. To saku tāpēc, ka

mana personiskā pieredze runā par labu

šādam variantam. Savus labākos

rezultātus esmu uzrādījis tieši

kombinezonos ar spilgtām krāsām un

es ticu, ka krāsai arī ir sava nozīme

labāku rezultātu sasniegšanā.

– Ja starp visiem pienākumiem Tev

atliks kāds brīdis, vai Sočos klātienē

apmeklēsi arī biatlona sacensības?

Protams, ja slēpotāju startu grafiks

atļaus, iegriezīšos arī biatlona

sacensībās.

– Atverot sezonas kalendāru, ir

redzams, ka piedāvājums ir plašs. Uz

kurām sacensībām šobrīd uzmanību

koncentrē Latvijas slēpotāju izlase?

Izlasei plānots piedalīties trīs

starptautiskās sacensībās. Tie ir

Skandināvijas kausa izcīņas posmi, kur

viens notiek tepat pie mums Latvijā,

otrs notiek Igaunijā, bet trešais

Skandināvijā. Pagājušajā gadā rezultāti

gan nebija tik izcili, kā mēs vēlētos, bet

pēc veiktā treniņprocesa ir jūtams, ka

rezultāti šogad tiks uzlaboti. Pagājušajā

sezonā mums iztrūka treniņu nometne

kalnos, bet šajā sezonā visiem izlases

sportistiem vajadzētu uzrādīt labākus

rezultātus.

– Vai bez oficiālajām sacensībām,

kur jāpārstāv Latvijas valsti, izlases

sportisti izmanto iespēju piedalīties

arī mūsu pašu tautas slēpojumos?

Jā, visi izlases sportisti pagājušajā

sezonā ir piedalījušies tautas

slēpojumos un izcīnījuši godalgotas

vietas. Šajā ziņā kā lieliskus piemērus

vīriešiem var nosaukt Robertu Slotiņu

un Pāvelu Ribakovu, bet sievietēm Ingu

Dauškāni un Andu Muižnieci. Pozitīvi ir

tas, ka tautas slēpojumos mūsu

sportistiem ir iespēja nopelnīt arī kādu

naudas prēmiju.

– Slēpošanā ļoti svarīga sadaļa ir

inventārs. Konkurēt ar citiem

iespējams tikai tad, ja ir pieejams

attiecīga līmeņa ekipējums. Kas ar

inventāru nodrošina mūsu izlases

sportistus – sponsori vai kāds cits

finansējums?

Daļai sportistu ar inventāru palīdz

sponsori. Piemēram, Arvim Liepiņam

atbalstītājs ir ATOMIC, Robertu Slotiņu

ar inventāru nodrošina ROSSIGNOL

pārstāvji Latvijā no veikala Fans, bet

pārējiem sportistiem palīdz klubi un

viņu ģimenes. Kopējais izlases sponsors

ir veikals Fans, kas nodrošina ar

iesildīšanās un sacensību tērpiem, kā arī

ar nepieciešamajām parādes formām.

– Cik slēpju pāri nepieciešami

vienam sportistam?

Uzreiz jāsaka, ka nopietna līmeņa

treniņus un dalību sacensībās ar vienu

slēpju pāri nav iespējams veikt. Katram

sportistam ir vairāki slēpju pāri gan

slidsolim, gan klasikas stilam. Tas tāpēc,

ka, lai panāktu maksimāli labāko

slīdamību, mūsdienās slēpju pāri tiek

ražoti katriem konkrētiem laika

apstākļiem atsevišķi, kā arī dažādām

Jēkabs Nākums 2013. gadā pēc “FANS“ tautas slēpojuma Madonā, Smeceres sils. Foto: Dainis Caune

Jēkabs Nākums


sniega struktūrām. Turklāt jāņem vērā,

ka milzīga nozīme ir slēpju

sagatavošanai un, jo īpaši – struktūras

izvēlei katrai konkrētai sacensību

dienai.

Mūsu komandā vislabāk ekipētais

sportists ir Arvis Liepiņš, kuram ir pieci

slidsoļa slēpju pāri un tikpat slēpju

klasiskajam solim. Pārējiem sportistiem

ir nedaudz mazāka izvēle.

Starptautiskajās sacensībās ar slēpju

sagatavošanas servisu izlases sportistus

nodrošina Latvijas Slēpošanas

savienība, tajā skaitā ar smērēm un

tehnisko personālu. Diemžēl šis

tehniskais personāls nav pastāvīgs, kas

spētu visā sezonas garumā rūpēties par

sportistu inventāra sagatavošanu.

Nākotnē noteikti būtu nepieciešams, lai

slēpju servisa meistars būtu pieejams

visā sezonas garumā gan sacensību,

gan treniņa periodā.

– Vai ir iespējams prognozēt, kad

kāds no Latvijas slēpotājiem varētu

ierindoties starp 30 labākajiem

pasaulē?

(Ilgāks klusuma brīdis...) Lai tas

notiktu, jābūt zināmu apstākļu

kopumam. Es uzskatu, ka lielu darbu

noteikti var izdarīt tepat uz vietas

Latvijā, jo ir labas treniņbāzes gan

Madonā, gan Priekuļos. Nākamais solis,

būtu nepieciešams otrs treneris un savs

fizioterapeits. Un, protams, jābūt

pašam galvenajam – talantam, centībai

strādāt, un, ja viss šis būs, mēs varēsim

meklet arī Latvijas sportista vārdu starp

pirmajiem 30 labākajiem pasaules

slēpotāju vidū.

– Būtu interesanti nedaudz

ielūkoties sportistu ikdienā, kā tiek

organizēts treniņu process?

Visa pamatā ir divi treniņi dienā. Šajā

procesā iekļaujas arī rīta rosmes, atpūta

starp treniņiem un sabalansēts uzturs.

Tam sekot līdzi ir ļoti svarīgi, jo no tā

atkarīga sportistu veselība. Jāsaka, šīs

lietas tiek tiešām ievērotas. Attieksmes

ziņā mūsu sportisti ir profesionāļi.

Papildus darbam trasēs mēs kopīgi

arī analizējam videotreniņus. Ļoti

svarīgi, lai videotreniņu analīzē

piedalītos visa komanda, jo kopīgi

varam apspriest un labot kļūdas.

Labojot citu kļūdas, sportists analizē ne

tikai komandas biedrus, bet vienlaikus

arī sevi un redzēto var izmantot arī sevis

pilnveidošanai. Ar slēpošanas tehniku ir

tāpat, kā teikts par Rīgu – tā nekad

nebūs pilnīgi gatava. Ar to jānodarbojas

visu laiku.

– Treniņnometnes notiek tepat

Latvijā vai dodaties arī uz citu valstu

slēpošanas bāzēm? Varbūt Latvijas

izlasei šogad jau bijuši treniņi kādā

augstkalnu nometnē?

Pamatdarbs tiek izdarīts Latvijā. Bet

ir konkrēti sagatavošanās periodi, kas

prasa mācību treniņu nometnes

viduskalnē un augstkalnē. Par šīm

treniņnometnēm runājot, visu ir svarīgi

saplānot jau pirms attiecīgās sacensību

sezonas, lai iegūtu maksimālo efektu uz

galveno sacensību brīdi. Šogad četri

izlases sportisti ir trenējušies augstkalnē

Austrijā, taču diemžēl ierobežotais

finansējums neļāva pie sportistiem būt

klāt pašam. Pielāgojoties situācijai,

sportisti pārsvarā trenējas par saviem

personīgajiem vai klubu līdzekļiem, bet

pēc manis izstrādātā plāna. Nupat,

pirms šīs sezonas komanda uz Austriju

devās vēlreiz, lai treniņnometni

augstkalnes apstākļos aizvadītu otro

reizi.

– Skatoties nedaudz tālāk

nākotnē, vienmēr rodas jautājums,

vai aiz šiem izlases sportistiem ir

sekotāji? Kāda ir situācija ar junioriem

un jauniešiem?

Jaunie sportisti ir, tomēr konkurence

viņu starpā nav īpaši liela. Tapēc būtu ļoti

nepieciešams slēpošanā izstrādāt

nopietnu jaunatnes programmu, kas sevī

ietvertu trenerus, finansējumu un visu

pārējo veiksmīgai darbībai. Šobrīd katrs

sportists vairāk vai mazāk gatavojas

individuāli savu klubu ietvaros.

– Kas vēl jādara, lai latvieši labāk

slēpotu?

Jābūt sniegam vismaz trīs līdz četrus

mēnešus. Un jābūt pieejamiem

treneriem, kas spētu apmācīt jebkuru

slēpotgribētāju.

– Daudzi Tevi atceras no Lieliskā

četrinieka biatlonā, vai Tu būsi klāt arī

slēpošanas zelta mirkļos?

Es ļoti vēlētos tādus laikus piedzīvot.

– Paldies par sarunu!

Jēkabs Nākums

Jēkabs Nākums kopā ar audzēkņiem 2013. gada jūlijs Madonā, Smeceres silā. Foto: privātais arhīvs

SLEPOJAM! -

Slepojums MADONA Smeceres sils

v

Atbalsta:

Aicina: Organize: -

-

v

Arī triatlonistislēpo!

Teksts: Ivars LapiņšFoto: Evita Priedīte / Sportlat


Lai gan runājot par ziemas sporta

veidiem ne vienmēr prātā nāk vasarīgi

skanošais vārds triatlons, tomēr šis

multisports, kas vairāk asociējās ar

siltu pludmali un trasēm, kuras apspīd

vasaras saule, ir ieņēmis vietu arī

ziemas izturības sporta veidu sarakstā.

Tātad - ziemas triatlons. Pamata

ideja šim sporta veidam ir tieši tā pati,

kas vasarā, tikai viss pielāgots darbībai

sniega apstākļos, kur pludmali un

peldēšanu nomainījusi distanču

slēpošanas trase. Aplūkojot sacensību

norisi tuvāk, redzam, ka ziemas

variantā viss sākas ar skriešanas

posmu. Pēc starptautiskajiem

standartiem ziemā veicamās

skriešanas trases garums ir 7 - 9 km

robežās. Pēc skrējiena dalībnieki

atbilstoši noteikumiem dodas tranzīta

zonā, nomaina skriešanas apavus pret

riteņbraukšanai nepieciešamajiem,

uzliek ķiveri, kas kā jebkurā

riteņbraukšanā ir obligāta prasība un

izstumjot divriteni no tranzīta, dodas

ziemas triatlona riteņbraukšanas

trasē. Ar divriteni veicamās distances

garums lielākoties sasniedz 12 - 14

kilometrus. Jāpiebilst, ka atļauts

braukt vienīgi ar tā saukto MTB

divriteni, kas paredzēts braukšanai

kalnainā apvidū, jo, tāpat kā skriešanā,

arī šeit viss notiek sniega apstākļos,

kur divritenim ir jābūt ar atbilstošu

protektoru riepām. Pēc šī posma, atkal

atgriežoties tranzīta zonā, inventārs

tiek samainīts pret slēpošanai

nepieciešamo un dalībnieki dodas

ziemas triatlona noslēdzošajā posmā.

Slēpošana paredzēta brīvajā stilā, kas

nozīmē, ka dalībnieks pats var izlemt,

kādā stilā distanci veiks, bet, tā kā

sacensībās gan elites sportistiem, gan

arī visiem, kuri cīnās par labāku vietu,

ir svarīgs ātrums, gandrīz

simtprocentīgi izvēle ir par labu

slidsolim. Izņēmums var būt tautas

sacensības, kur trase, iespējams,

paralēli ir sagatavota arī klasiskajam

stilam, lai arī šī stila piekritēji var

izbaudīt ziemas triatlona sacensību

garu. Slēpošanas trase optimālajā

variantā tiek veidota tā, lai sportistiem

jāveic 10 – 12 km attālums. Protams,

šeit minēto trašu garumi var būt

nedaudz mainīgi, kas saistīts ar

konkrētā apvidus apstākļiem un

sacensību formāta. Distanču garumi

var būt atšķirīgi arī atbilstoši dažādām

vecuma grupām.

Pasaulē ziemas triatlona

saimniecībai tāpat kā vasaras

Dalībnieki veic pirmaio posmu ziemas triatlonā - skriešanā. Latvijas čempionāts 2013, Biķenrienu kompleksajā sporta bāzē.

Skrienam, braucam ar divriteni

un slēpojam. Un, protams, tas

viss ziemā!

Triatlons


sacensībām virsvadība ir Starptautiskā

Triatlona savienība. Šī pati organizācija

atbild arī par radniecīgajiem vasaras

un ziemas multisporta paveidiem, kā,

piemēram, duatlonu. Sacensības ar

nedaudz saīsinātu vai pamainītu

formātu organizē, lai gūtu sportisko

daudzveidību atkarībā no dažādiem

ģeogrāfiskajiem un klimatiskajiem

apstākļiem. Arī mūsu valstī gan

ziemas, gan vasaras triatlona galvenā

instance ir Latvijas Triatlona

federācija.

Nedaudz plašāku ieskatu par

Latvijas ziemas triatlona

pirmssākumiem guvām no Jāņa

Ozoliņa, kurš ir viens no tiem, kurš nu

jau vairāk pirms desmit gadiem kopā

ar domu biedriem šo sporta veida

uzsāka mūsu valstī.

Kad tradicionālo vasaras triatlona

kustību iesākām Latvijā, visi bijām

pamatā kāda cita sporta veida

pārstāvji. 2000. gadā sākām triatlonam

pievērsties pa īstam un gan treniņos,

gan sacensībās jau reāli uz savas ādas

izmēģinājām, ko šis multisports

nozīmē. Bet, lai startētu mums vēl

neiepazītajā ziemas triatlonā,

devāmies ārpus Latvijas. Braucām uz

Donovali Slovākijā. Tas notika tā, ka

2002. gadā vienā no drukātajiem

materiāliem ieraudzījām reklāmu, ka ir

arī tāds ziemas triatlons. Tā kā ziemās

treniņu nolūkos arī slēpoju un man tas

patīk, kopā ar dažiem domubiedriem

nolēmām, ka varētu šo Slovākijas

ziemas triatlonu pamēģināt.

Aizbraucām un startējām. Jāpiebilst,

ka šīs sacensības nebija paredzētas

lielām dalībnieku masām, jo bija viens

no Eiropas kausa posmiem. Varētu

teikt, ka ar šo Slovākijas apmeklējumu

arī Latvijā ziemas triatlonam „maiss

bija vaļā”. Lai gan ziemas triatlonos

salīdzinoši vairāk esmu startējis ārpus

Latvijas, jāsaka, Latvijā noteikti

progress ir jūtams, jo dalībnieku skaits

mūsu pašu ziemas triatlona sacensībās

ir jūtami audzis.

Lai gan Latvijas triatlonisti uzsvaru

vairāk liek uz vasaras sezonu, tomēr

arī ziemas variantu izmanto kā labu

iespēju daudzpusīgi uzturēt savu

sportisko formu. Jo neatkarīgi no tā,

vai ir vasara vai ziema, triatlonistiem

jāizkopj spēja ātri un bez pārtraukuma

pārslēgties no viena tipa fiziskās

slodzes uz otru un pēc tam vēl uz

trešo. Bez tam laiku pa laikam ir

izskanējusi informācija, ka

starptautiskā līmenī notiek sarunas par

iespēju ziemas triatlonu iekļaut ziemas

olimpiskajās spēlēs. Lai gan pagaidām

Dalībnieki veic otro posmu ziemas triatlonā - riteņbraukšanā. Latvijas čempionāts 2013, Biķenrienu kompleksajā sporta bāzē.

Latvijas sniegoto trašu triatlēti

Triatlons


Tas saistīts ar tomēr nedaudz

atšķirīgo specifiku, kā arī reģionālajiem

klimata apstākļiem, kuros šie sportisti

trenējas. Gan sacensību skaita ziņā, gan

sportistu sagatavotībā ziemas triatlonā

vairāk izceļas Eiropas ziemeļu reģiona

valstis, kā arī Krievija, kas saistīts ar

dziļākām tradīcijām slēpošanā. Lai gan,

protams, ziemas triatlons ir sastopams

daudzviet citur pasaulē un arī

zemeslodes otrā pusē, kā, piemēram,

Amerikas Savienotajās Valstīs.

Bet, runājot par notiekošo mūsu

pašu pusē, ir jau zināms, ka Latvijā

2014. gada 26. janvārī ikvienam būs

iespēja izmēģināt spēkus Siguldas pusē,

Laurenčos, kur risināsies Eiropas Kausa

posms ziemas triatlonā. Sacensības ar

šādu skanējumu pie mums notiks pirmo

reizi. Atliek vien piebilst, ka šāda līmeņa

sacensībās paralēli elites sportistu

startiem tradicionāli tiek organizētas

sacensības arī dažādām vecumu

grupām un šeit iespējams uz starta

stāties ikvienam, kurš ir pārliecināts par

savu gatavību veikt piedāvātās

distances.

Tātad, tiekamies sniegoto triatlonu

trasēs!

paredzēts, ekipējuma nomaiņa starp

visiem trīs etapiem iet nepārtrauktā

secībā un veido kopējo sacensību

rezultātu. Pavadot ilgāku vai ne tik ilgu

laiku, mainot inventāru, savu pozīciju

rezultātu tabulā ir iespējams vai nu

efektīvi pavirzīt uz augšu, vai arī jūtami

noslīdēt zemāk. Kā atzīst paši sportisti,

ziemā ātri nomainīt inventāru ir

ievērojami sarežģītāk, jo, piemēram,

slēpju zābaki pēc uzbūves ir stingri, kas

apgrūtina to ātru uzvilkšanu. Reizēm

sportista izvēle var krist uz zābakiem,

kuri nav tik stingri un komfortabli, bet

kuriem ir vienkāršāka aizdare un

attiecīgi tie ir ātrāk uzvelkami.

Apgrūtinošais faktors ir arī ziemas sals,

kas kustības padara saspringtākas un

pirksti neklausa tik perfekti kā

gribētos. Tāpēc svarīgi inventāra

maiņas procesu jau iepriekš labi

pārdomāt, ņemot vērā, ka skriešanas

apavi tiks mainīti pret jau

stingrākajiem velobraukšanas apaviem

un pēc distances divām trešdaļām

velobraukšanas apavu vietā kājās jāauj

vēl specifiskākas uzbūves slēpošanas

zābaki.

Lai gan divi no trīs sacensību

posmiem ir vienādi kā vasarā tā ziemā,

tomēr šajos atšķirīgajos gada laikos

vadošie sportisti nav vieni un tie paši.

Ziemas triatlona pasaules rangā vadošo sportistu vārdi ir citi nekā vasarā

šīs sarunas diezko tālu vēl nav

pavirzījušās, kaut vai teorētiskā

iespēja, ka nākotnē varētu šāds solis

būt, arī triatlona ziemas variantam

piesaista zināmu uzmanību.

Parasti viens no tradicionālajiem

jautājumiem, kurš iezogas prātā par šo

tēmu – kura sporta veida pārstāvjiem ir

priekšrocības, startējot ziemas

triatlonā? Kā zināms, runājot par

vasaras startiem, bieži piemin, ka

priekšrocības ir tiem, kuri uz triatlonu

pā rgājuši no peldēšanas, jo apgūt

peldēšanas tehnikas nianses, ja tas nav

darīts iepriekš, ir salīdzinoši

sarežģītāks process. Velkot paralēles,

vai ziemā labākā pozīcijā ir slēpotāji?

Lai gan slēpošana arī ir tehniska

disciplīna, šeit starpība izlīdzinās, jo arī

skriešana un riteņbraukšana, kuras

seko vispirms, var jūtami ietekmēt

sacensību gaitu. Protams, ja dalībnieki,

kuri ir spēcīgi skriešanā un

riteņbraukšanā, nav pietiekami daudz

pievērsuši uzmanību slēpošanas

sagatavotībai, tad viņiem cīnīties var

izrādīties stipri grūtāk, jo labi

sagatavoti slēpotāji vasaras treniņos

arī raduši skriet un daudzi iecienījuši

braukt arī ar divriteni. Protams,

skriešana un braukšana ar riteni sniega

apstākļos prasa specifiskāku

sagatavotību nekā šo aktivitāšu

veikšana vasarā. Tāpēc, pirms doties uz

ziemas triatlonu, noteikti vajadzētu

iepriekš visas trīs disciplīnas izmēģināt,

lai būtu priekšstats, kādas ir šīs

nodarbes, atrodoties trasēs ar sniegu.

Papildus visam iepriekšminētajam

ziemas sacensībās ir vēl viens ļoti

ietekmējošs faktors. Nozīmības ziņā to

varētu uzskatīt par vēl vienu triatlona

disciplīnu, kuru nereti sportisti atstrādā

treniņos, lai uzlabotu savu sniegumu.

Tā ir pārģērbšanās tranzīta zonā starp

etapiem. Kā jau triatlonā tas

Multisporta nianses atbilstoši

gadalaika apstākļiem

Oļegs Andrejevs (vidū), Valdis Ukins (pa kreisi) un Raimonds Brics (pa labi) Latvijas čempionāts ziemas triatlonā 2013. gads, Biķernieku kompleksajā sporta bāzē.

Triatlons


Igaunijā lielāko un vēstures faktiem

bagātāko distanču slēpošanas

maratonu seriālu „Estoloppet” raksturo

seši maratoni - crème de la crème un

lieliski sagatavotās trases, kuras stiepjas

no austrumiem līdz dienvidiem.

Sacensības pirmo reizi organizētas

1998. gadā, jebkura sagatavotības

līmeņa slēpotājam piedāvājot

aizraujošu iespēju kļūt par dalībnieku

vienā no lieliskākajiem ziemas

pasākumiem, kur trasēs savu

izaicinājumu rod gan veterāni, gan

pasaules klases sportisti un iesācēji.

Visos seriāla maratonos iekļautas arī

īsākas distances cilvēkiem kuri ir

sportiski noskaņoti, bet sākuši trenēties

tikai nesen, vai arī cilvēkiem kuri ar

ģimeni vēlas pavadīt aktīvu nedēļas

nogali svaigā gaisā pie dabas. Kā arī

Mini-Estoloppet ielūdz jaunākos

ģimeņu pārstāvjus pavadīt jautrības

pilnu dienu sniegotu sacensību noskaņā

un iegūt jaunus draugus.

Estoloppet 2014 iet vaļā janvāra vidū

Mõedaku – mazā ciematiņā Igaunijas

ziemeļrietumos kas ir tikai 4,5 stundu

brauciena attālumā no Rīgas. Šis būs

lielisks seriāla uzsākums, kur jūs

varēsiet izmēģināt savas spējas un

iemaņas, vienlaikus baudot gleznainus

laukus, kuri mijas ar bieziem, sniega

klātiem mežiem. Otrais maratonu

seriāla posms, kas notiks februāra

sākumā, aizvedīs jūs uz Tamsalu, kura

būs pirmā tikšanās vieta visiem

slēpošanas brīvā stila cienītājiem.

Trešais pasākums risināsies tikai

nedēļu vēlāk Alutagusē, kas, iespējams,

visiem ziemas sporta faniem ir viens no

labākajiem vēl neiepazītajiem

noslēpumiem. Noteikti ir vērts izbrīvēt

visu nedēļas nogali un pavadīt to kopā

ar ģimeni slēpojot, dodoties pārgājienos

un baudot aktivitātes, kuras piedāvā

piedzīvojumu parks. Pēc garās dienas,

kura pavadīta svaigā gaisā, nav nekā

labāka, kā to noslēgt relaksējošā saunā,

kur karsēšanās starplaikos

drosmīgakajiem iespējams atvēsināties

sniegā, vai arī veldzei var izmantot

nelielu basenu, kurš atrodas turpat

blakus.

Daudzi slēpotāji dodas uz Alutagusi,

lai iesildītos slēpošanas gada

svarīgākajam notikumam – Tartu

Maratonam. Tas nozīmē - Worldloppet

seriāla maratons tieši pie jūsu durvīm,

kurš katru gadu pulcē aptuveni 8000

slēpotājus no 30 valstīm. Ierasties šajā

pāsākumā nozīmē slēpot kopā ar

čempioniem, vai arī, var teikt,

piedzīvosiet lielāko ziemas ballīti visā

Baltijas reģionā!

Piektās sacensības ies vaļā marta

sākumā, mazāk kā stundas brauciena

attālumā no Tallinas. “Korvemaa Hike

and Ski resort” atrodas tieši uz Ziemeļu-

Korvemaa dabas rezervāta robežas,

kurā daba ir neskarta jau daudzus gadu

desmitus. Maratona trase vijas gar

skaistiem ezeriem, purviem un dodas

cauri mežam, augšup un lejup šķērsojot

nelielus kalniņus. Visas trases šeit ir ļoti

labā kvalitātē visas sezonas garumā.

Piedevām variet doties vizināties sniega

slidkalniņos, iznomāt sniega skūteri vai

arī izvēlēties dažādas interesantas

aktivitātes, kuras piedāvā piedzīvojumu

spēles (orientēšanās, GPS, foto) un

dienu noslēgt karstā saunā.

Pēdējā maratona atrašanās vieta ir

Vorumaa, kas robežojas ar Latviju.

Haanja Maraton ir slēpojums ar,

iespējams, vislielāko izaicinājumu, kur

viens neliela izmēra kalns seko

nākamajam, atstājot uz pašām beigām

„visnogalinošāko”. Bet nevajag

satraukties. Izjūtot slēpotāju kopības

garu, trases personāla un pie ugunskura

sēdošu muzikantu sniegto

uzmundrinājumu, jūs noteikti

sasniegsiet savu mērķi! Šo pasākumu

pilnīgi noteikti ir vērts apmeklēt jau

trases dēļ vien, kā arī, lai nobaudītu

vietējo ļaužu ar mīlestību gatavoto

maltīti, kura paredzēta visiem viesiem.

Piedzīvojumi iet vaļā! Tāpēc esiet

gatavi visu laiku lieliskākajai Estoloppet

pasākumu sezonai!

Estoloppet 2014. gada kalendārs:

• 18.01.2014 - 30. Viru maratons,

slēpojums brīvajā (slidsoļa) stilā

(distances: 42km, 22km)

• 02.02.2014 - 17. Tamsalu-Neeruti

maratons, slēpojums brīvajā

(slidsoļa) stilā (distances: 46km,

25km)

• 08.02.2014 - 16. Alutaguse

maratons, slēpojums klasiskajā

stilā (distances: 42km, 20km)

• 16.02.2014 - 43. Tartu maratons,

slēpojums klasiskajā stilā


• 02.03.2014 - Tallin Ski maratons,

slēpojums brīvajā (slidsoļa) stilā

(distance: 40km, 20km)

• 08.03.2014 - Haanja maratons,

slēpojums klasiskajā stilā


Detalizēta informācija: http://www.

estoloppet.ee/en

Laipni lūdzam Igaunijas slēpošanas maratonu seriālā

ESTOLOPPET 2014!

Estoloppet 2014


R ūdolfs Blaumanis jau pirms 115 gadiem savā novelē „Nāves ēnā” apspēlēja ne tās jaukākās ainiņas uz ledus, kurš allaž ir vilinājis dēkaiņus uz

pārgalvīgām izklaidēm. Latvieša dvēsele vienmēr bijusi aizskarta par netaisnību, ka kaimiņiem jūrā ir daudz salu, kamēr mums nav nevienas.1918. gadā Latvija pieteica teritoriālās pretenzijas uz Roņu salu, taču nākamajā gadā salas iedzīvotāji izvēlējās pievienoties Igaunijai, kaut arī no 300 iedzīvotājiem tikai daži nebija zviedri. Mūsdienās neizbrīna latviešu centieni iekarot Roņu salu visdažādākajos veidos. Dzirdēti stāsti par dīvainiem plostiem, jahtām, mazām laiviņām un pat peldus. Tikmēr mierīgākie izvēlējušies prāmju satiksmi, lai apskatītu salu bez liekas adrenalīna devas, kamēr piedzīvojumu trūkuma pārņemtie izvēlas ziemu un slēpes.Pirmais zināmais Roņu salas sasniegšanas gadījums datēts 1994. gada 22. februārī, kad jaunsaimnieks Dainis Ozols no Naukšēniem un students Ivars Drulle no RLMK devās ar slēpēm no Rojas uz Vitrupi, 135km garajā divdienu dēkā apciemojot arī Roņu salu. Par viņu piedzīvojumu pat ar dzīvu roni ceļā uz Roņu salu varat izlasīt Raid.lv lapā

Kam piederhttp://www.raid.lv/piedzivojums/piedz/uz_ronu94.htm Šajā tūkstošgadē kuģu satiksme kļuvusi intensīvāka un Roņu sala nepieejamāka, jo ledlaužu uzartais ledus nespēj ātri sasalt pat pie -15*C temperatūras. Lai arī plānošanā jāiegulda aizvien lielāks darbs, 21. gadsimta latvietis nav spējis padoties centienos sasniegt kāroto salu. Rīgas jūras līcis aizsalst reizi piecos, septiņos gados un 2011. gada ziemā bija pateicīgi apstākļi, lai slēpēm dotos uz ledus. Līcis aizsala par 74% un zināms, ka kādai avantūristu grupai esot izdevies sasniegt igauņiem piederošo salu. Arī iepriekšminētie varoņi mēģināja atkārtot savu veikumu pēc 17 gadu pārtraukuma, slēpojot sešu cilvēku grupā no Salacgrīvas. Roņu salas vietā tika sasniegta Kihnu sala un pasākums pastiepās līdz četrām dienām plānoto trīs dienu vietā. Tas nozīmē, ka jārēķinās ar neparedzētām situācijām uz ledus un papildus pārtikas un ūdens rezervēm tālu no jebkuras apdzīvotas vietas. Žurnāls „Ar slēpēm pa dzīvi” piedāvā fotostāstu no Latvijas ārstu biedrības ilggadējā prezidenta Pētera Apiņa sarīkotās ekspedīcijas, kurā bez iniciatora piedalījās Jānis Nāgelis, Lāsma Ozoliņa, Raimonds Lapiņš un Guntars Mankus.

Fotostāsts


Kam pieder

1. 2011. gada bargā ziema un biezais ledu

s rosinājuši

nelielu tūristu-avantūristu grupiņu doties

sasalušajos

Baltijas jūras plašumos ar domu pa ledu ai

zslēpot līdz

Roņu salai. Šeit starta punkts - viesu māj

a “Kapteiņa

osta”. Mūsu turpmāko divu dienu “darba zir

dziņi” -

slēpes - sauļojas, kamēr paši gatavojamies

.

2. Neilgi pēc starta. Plāns - 64 km līdz Roņu salai. Tur sarunātas naktsmājas, nākamajā rītā atpakaļ.

3. Gludo ledu klāj pavisam plāns sniedziņš - ideāli apstākļi slidsolim pat tā nemācētājiem. 4. Viena no pirmajām

lielākajām plaisām,

bet nu

jau kārtīgi sasalusi

.

Roņu sala?!Fotostāsts


7. Vēl viens ūdens šķērslis. Izskatās ne

pārvarams,

vai ne? Mēs tomēr atradām šaurāku vietu

un tapa

t.s. “tiltiņš” no sasalušiem sniega gaba

liem.

9. Vēl viena vieta, kur jāmeklē apkārtceļš.

5. Interesants dabas veidojums.

8. Tāds tas izskatījās.

6. Pirmās grūtības - ledus ir bi

ezs, bet vietām

saplaisājis. Slēpojam gar plaisā

m un meklējam izdevīgu

vietu šķērsošanai. Tas “pieliek”

diezgan lielu plusu

jau tā iespaidīgajai ieplānotaja

i kilometrāžai.

10. Šai plaisai esam uzgājuši šaurāko vietu, kur

to šķērsot būtībā nav problēmu. Galvenais -

novadīt slēpes taisni. Pirmā šāda plaisa tika

pārvarēta ļoti uzmanīgi, tālākās jau bez emocijām!

Fotostāsts


11. Ceļojums turpinās... 12. Ekspedīcijas idejas auto

rs testē kārtējo

aizsalušo plaisu.

14. Pretī apvārsnim!

13. Skaisti! Sajūtas gandrīz kā tuksnesī. Pie tam nebija gaidīts, ka jūrā uz ledus būs tik silti!

15. Kurš pateiks, ka tā ir j

ūra?

16. Dabas radīta telts, žēl ka tik maziņa.

Fotostāsts


18. Tomēr tāds ir… Apmēram 14 km

no krasta ledlauzis

braucis iepriekšējā naktī. Pēc i

lgākas diskusijas par

iespēju pārvarēt bīstamo ūdens š

ķērsli, veselais

saprāts ņem virsroku. Diemžēl ne

varam būt pārliecināti,

vai tas būs vienīgais - pieņemam

lēmumu doties atceļā.

20. Nav vairs ko iespringt - slēpojam un baudām dabas jaukumus!

19. Mazliet sirreāls skats a

tceļā. Izrādās,

ledus nav nekāda stabilā vēr

tība!

21. Ar slēpēm pieveicām nepilnus 50 km - daudzās plaisas un ledus krāvumi veicamo ceļu “taisnā līnijā” gandrīz dubultoja. Baltajos plašumos pavadītas apmēram 7 stundas.

17. Mūsu ienaidnieka - ledlauža - pēdas. Par laimi, jau vairākas dienas vecas un sasalušas, līdz ar to šo vietu veiksmīgi šķērsojām un šķita, ka vairāk šķēršļus nesastapsim, vismaz turpceļā.

22. Pamazām tuvojas krasts. Mērķis gan nav

sasniegts, bet brīvdiena pavadīta sportiski un

iespaidiem bagāti.

Fotostāsts


Slēpju tehnoloģiju apraksts 1923. gadā

Skrejslēpes (Chapovezi tipa)Skriešanai pa līdzenumiem. Sastāv no

gara dēļa, kuram priekšgali (1, 2) smaili

uzliekti uz augšu. Slēpes vidū kūkums

(3) kas neļauj slēpēm ieliekties sniegā

zem slēpotāja svara iespaida. Pakaļējais

gals (4). Gumijas strēmele (5), kura

novērš sniega pielipšanu zem kājām.

Slēpes vidū rieva (6), kura visā slēpes

garumā, taisna virziena ieturēšanai.

Šķērssprauga (7) pie kuras tiek

piestiprnāta kāju saite.

Garsiksnu kāju saiteGarsiksnu kāju saite ar kluras palīdzību

kāju piesiem pie slēpes, sastāv no

dzelzsstienīša žokļa (1) kurš ielikts

šķērsspraugā (2). Pie žokļu cilpām

piestiprin;ata purna siksna (3). Papēžu

siksna (4) sastāv no garas

viengabalsiksnas, kura divreiz izlaista

caur šķērsspraugām.

SpieķiSpieķi, kurus lieto slēpošanā pie

soļošanas, skriešanas un uzkāpšanas

kalnos. Spieķu gali āpkalti ar dzelzs

uzgali (3), virs tiem piestiprināts ar ādas

siksniņām (2) riņķītis (4). Spieķa

augšdaļā ievērta ādas cilpa (5), kas

neļauj spieķiem izslīdēt no rokām. I

bambuka (niedras) spieķis. II

dubultspieķis. III koka spieķis.

Vitfelda kāju saiteVitfelda kāju saite atšķiras no

iepriekšējās caur to, ka papēžu siksna še

sastāv no diviem gabaliem. Ar vienu (1)

aptin papēdi, ar otru (2) virsu. Siksna (1)

sasprādzējama ar sprādzi (4).

Atsperu saiteAtsperu saite līdzinās balasta saitei,

zoles vietā tērauda atspere (1).

Balasta zoļu saiteBalasta zoļu saite kāju piestiprināšanai

pie slēpes ar biezas zoles palīdību.

Sniega nažiSniega naži kurus lieto skrejot pa

sasalušu sniegu. Naži aiztur slēpju

slīdēšanu uz sāniem. Naži piestiprināmi

slēpju sānos.

ApaviSlēpošanai izgatavo īpašus apavus, kuru

zoles no biezas elastīgas ādas (1) bez

papēža. Purnā zole (2) vienu cm platāka

kā apavs. Zoļu malas purnā apgrieztas

zem viena leņķa. Papēžu malas (3) ar

lielu ieslīkumu. Stulmu malas ar filci (5).

Tad un tagad


Slēpošanas ekipējums - mūsdienās

temperatūras un noteiktos sniega

(dabīga, vai mākslīgi gatavotā)

apstākļos. Jo slēpes ir vieglākas un

ātrākas, jo to uzbūvē ir vairāk dažādi

specifiski materiāli kā karbons, oglekļa

lamināts un plastmasa. Tomēr,

jebkurās slēpēs vēl arvien tiek

izmantotas arī koka detaļas no kā

veidota slēpes pamatne. Tikai,

atšķirībā no senākām tehnoloģijām,

kad tika izmantots vienlaidus koks,

šobrīd, lai slēpi padarītu maksimāli

vieglu, tās iekšpusē koka detaļas

kombinētas ar kompozītmateriāliem ir

ļoti smalkas, kuras veido smalku šūnu

tipa uzbūvi, un gaisa kanālus. Slidsolim

SlēpesMūsdienu slēpes var iedalīt vairākās

kategorijās. Ir slēpošanas pārgājieniem

paredzētās, kuras ir platākas par citām,

tāpēc būs ērti slēpot mežā ar svaigu

sniegu. Ir vidējā līmeņa slēpes, kuras ir

piemērotas jebkuram interesentam un

kuras var izmantot dodoties arī

dažādos tautas slēpojumos. Un ir

sacensību slēpes, kuras ir šaurākas un

ar ļoti smalki izstrādātu uzbūvi. Tā kā

slēpošanas stili ir divi, klasiskais un

slidsolis, arī slēpes tiek ražotas speciāli

pielāgotas katram no šiem stiliem. Kā

arī augstākā līmeņa slēpes tiek ražotas

ar dažādām slīdvirsmām, kuras īpaši

labi slīd kādos konkrētos gaisa

daži slēpju modeļi tiek

ražoti arī ar speciāli

veidotu, cauru

priekšējā gala

izliekumu, kas

priekšējo slēpes daļu

mazāk pakļauj

vibrācijām un

padara nedaudz

vieglāku, attiecīgi

to padarot arī

vieglāk

manevrējamu.

Slēpju zābakiSlēpju zābaki, tāpat kā slēpes, tiek

ražotas konkrētam slēpošanas stilam,

kā arī pieejams tā saucamais,

kombinētais variants, kad zābaka

uzbūves īpašības atļauj slēpot gan

klasiskajā, gan slidsolī. Augsta līmeņa

sacensībās gan izmanto tieši

konkrētajam stilam veidotos zābakus.

Klasikajam stilam zābaka uzbūve ir

zemāka, ar lokanu un elastīgu pēdas

vidus daļu, lai būtu viegli pacelt papēdi,

kas ir svarīgi tieši klasiskā soļa

slēpošanai. Slidsolim zābaki ir

ar cietu ārējo apdari, kuri

pēdas vidusdaļā nelokās un

augstumā ir pāri potītei, lai to

stingri noturētu sānu

kustībās. Jo augstāka

kvalitātes līmeņa zābaki, jo

to ārējai apdarei izmantoti

augstvērtīgāki materiāli,

piemēram, kā karbons un

dažāda veida plastmasa,

kas stingri notur pēdu

nepieciešamajā pozīcijā, tajā pašā laikā

saglabājot pēc iespējas mazāku zābaku

svaru. Iekšpusē tiek izmantots

polsterējums, kas nodrošina

nepieciešamo komfortu un īpaši

pielāgots pēdas formai. Slēpju zābaku

aizdarei, atkarībā no modeļa, tiek

izmantotas gan zābaku auklas, gan

virspusē pārsegs ar rāvējslēdzēju

papildus aizsardzībai pret sniegu, kā arī

speciāli klipši, lai zābaks pēc iespējas

Tad un tagad


Slēpju stiprinājumiLaika gaitā ir bijuši dažādi slēpju

stiprinājumu veidi, sākot no ādas

siksniņām un atsperēm apkārt papēža

daļai, līdz aizvāžamiem

stiprinājumiem, kuri dažādā robojumā

iespiež zābaka zoles priekšējo daļu.

Bet mūsdienās zābakus pie slēpēm

stiprina ar to purngalā monolīti

iestrādātu metāla stienīti, kuru aptver

slēpju stiprinājumu skavas un

savienojums ir tik stingrs, ka liekas un

nevēlamas sānu kustības nav

iespējamas, toties atļauj pacelt papēdi

tieši tik augstu, cik tas konkrētajam

slēpošanas stilam nepieciešams.

Šobrīd populārākais ir NNN standarta

stiprinājuma veids, kura pamatne uz

slēpes izvietota visā pēdas garumā un

tajā iestrādātas divas nelielas

„sliedītes”, kuras

Slēpju nūjasLaika gaitā

nepieciešamība pēc

slēpju nūjām nav

mainījusies neskatoties uz

to, ka ir izveidojies vēl

viens slēpošanas stils.

Vienīgais, rodoties

slidsolim, radās

nepieciešamība arī pēc

garākām slēpju nūjām, ar

kurām slēpojot šajā stilā

atgrūdieni veicami efektīgāk. Kā arī

daudzveidīgāks kļuvis nūjām

izmantoto materiālu klāsts. Mierīgāka

režīma slēpojumiem,

kā,

piemēram, pārgājieniem uz slēpēm

un aktīvās atpūtas slēpojumiem

pilnīgi piemērotas ir slēpju nūjas no

alumīnija. Bet, dodoties slēpot

sportisku treniņu nolūkā un sacensību

režīmā, izmanto gan dažādu šķiedru

materiālus, gan, dārgāko nūju

modeļu variantā, arī karbonu un

citus kompozītmateriālus,

kas nūjas padara īpaši

vieglas, bet tajā pašā

laikā izturīgas pret

svara spiedienu

pieguļ šī paša standarta zābaka zoles

rievojumam, tādējādi vēl vairāk

pastiprinot slēpojuma stabilitāti. Otrs

populārākais stiprinājumu standarts ir

ar apzīmējumu SNS, kurš pamatā ir ļoti

līdzīgs, tikai ar nedaudz atšķirīgu

stiprinājumu skavu izmēru un pēdas

„sliedi”, kuriem attiecīgi nepieciešami

šī standarta zābaki. Tradicionāli kopš

pirmssākumiem un arī mūsdienās

stiprinājumi pie slēpes tiek pieskrūvēti

ar skrūvēm. Bet šobrīd

strauji ienāk

jauns standarts, kur slēpes ražošanas

procesā tās stiprinājumu daļā tiek

iestrādāta speciāla plastmasas sliede

(standartu apzīmē ar burtu

kombināciju NIS) uz kuras vēlāk tiek

uzbīdīts virsū jau paša slēpotāja

izvēlētais stiprinājums, kuru

nepieciešamības gadījumā var nobīdīt

nost un, piemēram, nomainīt pret

citu.

no augšas. Tomēr, vienmēr jāatceras,

jo nūjas ir no vieglāka materiāla, jo

tās ir mazāk izturīgas pret uzsitieniem

no sāniem. Tāpēc, slēpošanas gaitas

tikai uzsākot, labāk ir izvēlēties nūju

modeli, kas ir nedaudz lētāks, tomēr

elastīgāks un ne tik trausls sānu

triecienu gadījumos, kas sevišķi

svarīgi, ja slēpojot gadās kāds

kritiens.

Tad un tagad

Ilmārs Bricis un Oļegs Maļuhins joprojām dzīvo

biatlonā

Teksts: Matīss Vecvagaris

Foto

: Dai

nis C

aune

/ LO

K a

rhīv

s


– Oļeg, kā tu nokļuvi Lietuvas

biatlona izlasē?

Oļegs Maļuhins : Zināju, ka es

nevarēšu dzīvot bez biatlona. Šī gada

pavasarī meita teica: „Tu esi brīvs, vari

atkal darīt ko vēlies!” Pirms tam viņa

mani nelaida prom no mājām. Tad es

sāku meklēt vietu, kur pielietot savas

zināšanas un motivāciju strādāt. Sapnis

par treneri man bija visu laiku.

Pirmā doma bija par Latvijas izlasi,

bet tas ir atsevišķs stāsts. Tur nesanāca.

Meklēju citus variantus un citus klubus.

Tiklīdz saku meklēt, iemetu

„makšķeri” Igaunijas izlases rindās, kur

man ir labs draugs. Atbildēja, ka

vakance ir aizņemta. Pēc tam pazvanīju

Ilmāram, pastāstīju par dažām savām

idejām. llmārs teica, ka Lietuvas izlasei

treneris ir vajadzīgs: „Ja gribi, tad

mēģināsim. Paņemsim Tevi palīgā.” Es

pat neticēju, ka šis variants ir iespējams.

Šo iespēju biju atstājis pēdējo kā

visnereālāko, bet izrādījās visreālākā.

Paldies Dievam! Es esmu laimīgs. Tas ir

Dieva pirksts. Viss absolūti laicīgi un

superīgi! Man tā vienmēr dzīvē ir bijis

- ja notiek kaut kas svarīgs, tad notiek

ideālā variantā. Šoreiz tas bija perfekti.

Perfekta komanda. Perfektos apstākļos

pie perfektiem priekšniekiem. Absolūti!

– Kādi ir pienākumi līdzās

ilggadējam cīņu biedram Ilmāram?

Oļegs Maļuhins: Esmu šaušanas

treneris. Mācos pats, ļoti daudz mācos

no Ilmāra. Ar sportistiem mēģinām

saprasties, iepazīt viens otru un

virzāmies uz priekšu. Darbā ar Lietuvas

komandu ir ļoti daudz dažādu atšķirību

no manas sportista pieredzes. Strādājot

ar komandu, viss ir nedaudz savādāk.

Man vispirms bija jāsaprot, ka laiks ir

gājis uz priekšu un ir daudz atšķirību.

Cilvēki ir savādāki, paņēmieni ir

savādāki. Arī psiholoģiskajā ziņā

biatlonā daudz ir mainījies. Es to ātri

sapratu, atradu balansu un strādāju.

– Ilmār, pastāsti par Tomasu

Kaukenu!

Ilmārs Bricis: Ar Tomasu strādāju tikai

pirmo sezonu. Iepriekšējos divus gadus

trenēju tikai sievietes. Tagad tā vairs

nav, jo izlase sadalīta A komandā un B

komandā. Ar Tomasu tā pa īstam

strādāju tikai no šī pavasara. Protams,

iepriekš viņu zināju.

– Kāds ir Tomasa potenciāls?

Ilmārs Bricis: Potenciāls ir labs. Ja ar

veselību viss būs kārtībā, rezultāti

varētu būt labi.

– Sočos var tikt divdesmitniekā?

Ilmārs Bricis:: Domāju, ka tas ir

• Dzimis: 1969.g. 6. maijs, Daugavpilī


• Olimpisko spēļu četrkārtējs dalībnieks

(Albērvilla 1992 - Soltleiksitija 2002).

• 6. vieta sprintā un stafetē (Nagano,

1998).

• Dalība 10 pasaules čempionātos

(1993-2011).

• 4. vieta iedzīšanā, 5. vieta sprintā un

stafetē (Somija/Norvēģija, 1999).

• Pasaules kausā aizvadītas 9 sezonas

(1992-2003).

• Pagaidām vienīgā zelta medaļa

Latvijas biatlonā - sprinta distancē

(Kanāda, 1998).

• Sudraba medaļa sprinta distancē

(Slovākija, 1998).

• Pausaules kausa biatlona sezonu

kopvērtējumos trīsreiz pēc kārtas

(1997-1999) bijis starp pasaules TOP20

biatlonistiem.

Citi sasniegumi

• Daugavpils goda pilsonis

• Olimpisko spēļu dalībnieks kā

distanču slēpotājs (Turīna, 2006)

• 50km distancē finišēja kā vienīgais no

četriem Latvijas pārstāvjiem 2h 15min

izcīnot 60. vietu atpaliekot no

uzvarētāja tikai deviņas minūtes

• Sprinta 1,3km distancē kvalifikācijas

sacensībās uzrādīja 50. labāko rezultātu

(ātrākais starp latviešiem), taču nākamā

kārtā tika vien 30 slēpotāji

Treneris:

• Lietuvas biatlona izlase no 2013. gada

Oļegs Maļuhins

Pagājuši 15 gadi no Olimpiskajām spēlēm Nagano, taču joprojām

spilgtā atmiņā palicis biatlona „Lieliskais četrinieks” jeb vīri, kas

vilka mūs pie TV ekrāniem un iedvesmoja ar sporta veidu, kurā

mazā Latvija pārsteidza pasauli. Stafetē Latvijas izlase bija starp

labākajām komandām un arī individuālajās disciplīnās vienmēr

kāds no kvarteta „izšāva”. Izlases līderis Ilmārs Bricis izcilo

sportista karjeru turpināja visilgāk un šobrīd otro gadu atrodas

Lietuvas valstsvienības galvenā trenera amatā. Pavasarī

kaimiņzemes trenera korpusu papildināja Oļegs Maļuhins, kurš

ir vienīgais Latvijas pārstāvis, kam ir zelta medaļa biatlonā.

Kamēr Lietuvas biatlona izlase atradās treniņnometnē Smeceres

biatlona kompleksā, žurnāls „Ar slēpēm pa dzīvi” izmantoja

izdevību un uzaicināja uz sarunu abus leģendāros sportistus.

Treneri


pavisam reāli. Jāatceras, ka augstākas

vietas arī atrodas divdesmitniekā

(Ilmārs nosmejas – red. piezīme)

– Cik liela ir Lietuvas izlase?

Ilmārs Bricis: A komandā ir 3

meitenes un 3 puiši, bet reāli ar A

komandu lielāko treniņu laiku aizvada

vēl divas jaunietes, kuras ir pietiekami

stipras un perspektīvas, lai trenētos

kopā ar pieaugušajiem.

– Kā vērtē izlases sastāvu, cik tas

ir spēcīgs?

Ilmārs Bricis: Viss ir salīdzinoši. Ja

salīdzina ar Krievijas un Norvēģijas

izlasi, tad nav tik spēcīgs. Vīriešiem ir

tas pats Tomass un sievietēm Diāna,

kuri potenciāli var cīnīties par vietām

desmitniekā.

– Kā ar izlases treneru korpusu, jūs

abi esat vienīgie vai ir vēl kāds?

Ilmārs Bricis: Mēs neesam vienīgie. Ar

A komandu strādājam divatā, B

komandu trenē vēl divi treneri.

– Kāds ir tehniskais personāls?

Ilmārs Bricis: A komandai ir divi slēpju

smērētāji - lietuvietis un igaunis, kā arī

fizioterapeits no olimpiskā sporta

centra. B komandai ir atsevišķs slēpju

smērētājs.

– Kā ir ar atbalstu no valsts un

sponsoriem?

Ilmārs Bricis: Šis nav jautājums

mums. Es to īsti nezinu un pat necenšos

tajā iedzilināties.

Oļegs Maļuhins: Paldies Dievam!

Ilmārs Bricis: Mums ar to nav

jānodarbojas. Protams, visu laiku tiek

teikts, ka naudas, kā vienmēr nepietiek,

bet nav bijis tā, ka mēs kaut kur neesam

braukuši un strādājuši. Ja naudas nav, tā

tiek meklēta un arī atrasta.

Sarunai pievienojas Gundars

Upenieks: Es varu piebilst, ka galvenais

Lietuvas biatlona federācijas cilvēks,

kurš ir atbildīgs par finansēm, šodien

ķiverē ar uz muguras piedalījās treniņā.

Rītdien viņš piedalīsies sacensībās

(intervija notika darba dienā Smeceres

biatlona bāzē - red. piezīme). Tas

nenozīmē, ka viņam ir naudas maiss.

– Kādas ir bijušas treniņnometnes

šajā sagatavošanas posmā?

Ilmārs Bricis: Kopš pēdējā Pasaules

kausa posma, maijā mums bija neliela

treniņnometne Viļņā, tajā pašā mēnesī

- Ignalinā. Jūnijā vēlreiz Ignalinā, jūlijā

bijām Austrijā un pēc tam Priekuļos. Tad

vēlreiz nometne Austrijā un nesen bijām

Madonā, kā arī Priekuļos. Pēc trim

dienām Austrijā sāksies nākamā

treniņnometne (saruna notiek septembrī

– red. piezīme).

– Jūs kā treneri esat apmierināti ar

padarīto vasaras sezonā?

Ilmārs Bricis: Lielā mērā esam

apmierināti. Viss, kas bija plānots ir

• Dzimis: 1970.g. 9. jūlijā Rīgā


• Seškārtējs olimpisko spēļu dalībnieks

(Albērvilla 1992 - Vankūvera 2010).

• 4. vieta iedzīšanā (Turīna, 2006).

• 5. vieta individuālajās

sacensībās (Nagano, 1998).

• 6. vieta stafetē (Nagano, 1998).

• Dalība 15 pasaules čempionātos

(1993-2011).

• Bronza individuālajās

sacensībās (Slovēnija, 2001).

• Bronza sprintā (Austrija, 2005).

• 4. vieta masu startā (Krievija, 2003).

• 5. vieta stafetē un 6. vieta iedzīšanā

(Somija/Norvēģija, 1999).

• 6. vieta stafetē (Norvēģija/Somija,

2000).

• Pasaules kausā izvadītas 15 sezonas

(1995-2010) un startēts 343 posmos.

• Trīs sudraba medaļas (individuālajās

sacensībās un divreiz sprintā).

• Četras bronzas medaļas

(individuālajās sacensībās un trīsreiz

sprintā).

• Pausaules kausa 1997. gada sezonas

kopvērtējumā augstā 11. vieta un sešreiz

sezona noslēgta starp pasaules TOP20

biatlonisitiem.

Treneris:

• Lietuvas biatlona izlase no 2012. gada

Ilmārs Bricis

Treneri


izdarīts. Protams, kādam neizbēgami ir

bijušas nelielas problēmas ar veselību,

kādas dienas izkrīt. Vienmēr jau gribas,

lai tas nenotiek, bet domāju, ka

pagaidām viss ir labi.

– Sportisti mērķtiecīgi šobrīd

gatavojas nākamai sezonai?

Ilmārs Bricis: Protams, ja kāds

negribētu, tad viņa te nebūtu.

– Cik sportisti dosies uz

Olimpiskajām spēlēm?

Ilmārs Bricis: Uz olimpiādi mums ir

viena vieta vīriešiem un viena vieta

sievietēm. Teorētiski vēl nav noteikts un

par 100% nevaram pateikt, kurš brauks

vai nebrauks. Gan starp vīriešiem, gan

sievietēm katrā komandā ir izteikti

līderi, taču ziema parādīs, kurš

aizbrauks.

Gundars Upenieks: Droši vien arī

Oļegs var pretendēt uz vietu izlasē!

(smiekli)

Oļegs Maļuhins: Svarīga tikai

pilsonība! (smejas)

– Bet pasaules kausā?

Ilmārs Bricis: Mums ir divas vietas

vīriešiem un divas vietas sievietēm. Uz

pasaules kausa posmiem brauks trīs

sievietes un trīs vīrieši. Sportistus

mainīsim, jo visu laiku tikai stiprākie

nebrauks un olimpiāde ir galvenais

starts, kam mēs gatavosimies.

– Kādi ir komandas mērķi

Olimpiskajām spēlēm?

Oļegs Maļuhins: Ne tikai federācijas,

bet pat olimpiskās komitejas. Tie, kuri

finansē daļu, tie uzstāda uzdevumus.

Ilmārs Bricis:Protams, ka ir!

Komandas līderiem mērķi ir augstāki

par iekļūšanu pirmajā desmitniekā.

Gundars Upenieks: Jāpiebilst, ka vēl

40 sportistiem, kas piedalīsies

Olimpiskajās spēlēs, ir tādi paši mērķi.

– Sezona jums kā treneriem būs

diezgan smaga, visos posmos būsiet

kopā ar sportistiem. Vai no rudens

posma līdz Olimpiskajām spēlēm

būsiet kādu dienu mājās?

Oļegs Maļuhins: Apzinos, ka nākamā

nedēļa mājās man būs pavasarī.

Ilmārs Bricis: Par Ziemassvētkiem vēl

nav zināms. Redzēsim, kā būs ar sniegu,

taču viena daļa noteikti nebūs mājās,

bet kādi Ziemassvētkos varētu tikt pie

dažām brīvdienām. Visticamāk, mēs

sadalīsimies.

– Ilmār, Tu esi četrkārtējs tautas

slēpojuma „Apkārt Alaukstam”

uzvarētājs! Pēdējā reizē otro vietu

atstāji pus minūti aiz sevis. Kādas

izredzes piedalīties tautas slēpojumos

atrodoties tik nopietnā amatā kā

šobrīd?

Ilmārs Bricis: Droši vien vienkārši man

nesanāks laika. Bet arī iepriekš braucu

tādā pašā amatā un vēl biju slimojis

pirms tam. Sportiskajā ziņā labprāt

piedalītos, ja vien būtu mājās un

pietiktu laika. Oktobra beigās sākas

sacensību sezona un pirmo reizi Latvijā

būšu tikai pēc olimpiādes.

– Kāds ir Tavs skats no malas par

tautas slēpojumiem Latvijā? Vai ir

vērojamas kādas attīstības tendences

Latvijas slēpošanas kustībā?

Ilmārs Bricis: Tie, kuri brauc ar kalnu

divriteņiem, ziemā labprāt paslēpo.

Protams, slēpot ir nedaudz sarežģītāk

nekā braukt ar riteni, jo, ar riteni izej ārā

un brauc, tikmēr slēpošanā vajag labāk

vai sliktāk sagatavot trasi. Kalnu

divriteņi pie mums Latvijā ir ļoti

populāri, un publika slēpošanas

pasākumos varētu būt tā pati, kas

riteņbraukšanas sacensībās. Distanču

slēpošanai Latvijā ir visas iespējas

attīstīties.

– Oļeg, Tu patiešām rītdien

startēsi Latvijas vasaras čempionātā

biatlonā?

Oļegs Maļuhins: Šobrīd man viss ir

sajucis, Latvijas čempionāts vai Lietuvas

čempionāts. Piedalīšos sacensībās, lai

saviem audzēkņiem parādītu vienu no

šaušanas tehnikas risinājumiem.

– Tu esi spēlējošais treneris

laukumā!

Oļegs Maļuhins: Jā, treneris laukumā.

– Vai biatlons ir elitārs sporta

veids?

Ilmārs Bricis: Ņemot vērā, ka viena no

biatlona disciplīnām ir šaušana, tad

biatlons var tikt ievietots starp

elitārajiem sporta veidiem, jo tautas

sacensības biatlonā netiek organizētas.

Ilmārs Bricis piešaudes laikā Latvijas čempionātā vasaras biatlonā Madonā, Smeceres silā. Foto: Matīss Vecvagaris

Treneri


Oļegs Maļuhins ir gatavs parādīt saviem audzēkņiem “kur vēži ziemo”. Foto: Matīss Vecvagaris

No otras puses skatoties, biatlons

šobrīd pasaulē ir ļoti populārs un ar to

nodarbojas ļoti daudz sportistu. Tomēr

ņemot vērā šaušanas aspektu, šis sporta

veids nav pieejams plašām tautas

masām, tāpēc varam teikt, ka biatlons ir

elitārs sporta veids.

– Vai jūs zināt un varat pateikt cik

izmaksā viena patronu paciņa?

Oļegs Maļuhins: Domāju, ka viena

paciņa kurā ir 50 patronas, dārgākā

maksā 10 EUR.

Ilmārs Bricis: Nav ne mazākās

nojausmas. Nezinu cik maksā.

– Cik gadus Jūs abi „darbojieties”

biatlonā?

Ilmārs Bricis: Sāku nodarboties 1978.

gadā, slēpošanas un biatlona sekcijā

Juglas sporta skolā, kur sākumā bija

pamatā slēpošana, bet šaušana ļoti

minimāli. Tātad sanāk, ka šajā jomā

darbojos no 8 gadu vecuma.

Oļegs Maļuhins: Savukārt es 1979.

gadā sāku ar ziemas orientēšanos. Tajā

trenējos precīzi 1 gadu un tad nokļuvu

slēpošanā pie trenera Nikolaja Solovjova,

un vēl pēc pusgada sākām nodarboties

ar biatlonu.

– Cik gadus ir jātrenējas, lai

sasniegtu biatlona virsotnes?

Oļegs Maļuhins: Es nezinu cik gadus

jātrenējas, bet, lai šīs virsotnes

sasniegtu, zinu cik tas maksā. Viens no

bijušajiem biatlonistiem Aleksejs

Gedercovs vēl Padomju savienības

pastāvēšanas laikā bija aprēķinājis cik

valstij izmaksā viena meistara

sagatavošana. Pēc viņa aprēķiniem,

iekļaujot treneru algas, nometnes,

apkalpojošo personālu, inventāru un

pārējo, kas gadu gaitā nepieciešams,

summa sastādīja aptuveni vienu miljonu

rubļus. Ņemot vērā tā laika naudas

vērtību un to, ko par šādu summu bija

iespējams izdarīt, diezgan līdzīgi varētu

vilkt paralēles ar šī brīža latu. Es domāju,

lai sasniegtu pašu augstāko līmeni, šī

summa tiešām ir adekvāta.

Ilmārs Bricis: Ņemot vērā mūsu sporta

veida specifiku, 10 - 15 gadi ir tas laiks,

kas jāpavada smagos treniņos, lai varētu

sasniegt visaugstākās virsotnes. Diemžēl

mūsu sporta veidā tās ātrāk sasniegt

neizdosies. Savukārt bērniem iesaku

sākt nodarboties ar biatlonu no 12 – 13

gadu vecuma. Bet jāņem vērā, ka

iepriekš ieteicams nodarboties ar kādu

citu izturības sporta veidu.

– 2011. gadā bija unikāls gadījums

kad Pasaules kausa posmā, jauktajā

stafetē startēja tēvs un meita. Ko

šobrīd dara jūsu meitas?

Ilmārs Bricis: Vismaz šobrīd Anete ir

beigusi savas aktīvās sportistes gaitas un

mācās Latvijas Universitātē. Galvenais

iemesls kapēc neturpināja sportot ir tas,

ka viņa neredzēja perspektīvu un nebija

nepieciešamā atbalsta.

Oļegs Maļuhins: Mana meita Alise uz

Treneri

Olimpiskajās spēlēs Sočos biatlona šautuvē iespējams savu audzēkņu sniegumu vēros pieci treneri no Latvijas: - Ilmārs Bricis, Oļegs Maļuhis (Lietuvas bitalona izlase);- Vitālijs Urbanovičs (Ukrainas bitalona izlase);- Māris Čakars (Igaunijas biatlona izlase);

- Intars Berkulis (Latvijas biatlona izlase).


slēpēm ir kāpusi divas reizes dzīvē.

Neskatoties uz to, ka abi ar sievu esam

sportisti, mūsu meitu sports nesaistīja un

viņa izvēlējās citu ceļu. Alise, tāpat kā es,

ir ļoti mērķtiecīga, taču viņa sevi dzīvē

redz citā jomā, kura nav saistīta ar

sportu.

– Kā jums liekas, vai gaidāmajās

ziemas olimpiskajās spēlēs Krievija

nesagādās kādu pāsteigumu lobējot

savus sportistus? Šāds jautājums rodas

atceroties Pasaules kausa posmu

Sočos, kurā ieroču pārbaude ievilkās

daudzu stundu garumā. Dažas

komandas uzskatīja, ka tas ir darīts

speciāli, lai pirms sacensībām

nogurdinātu citu valstu vadošos

biatlonistus.

Ilmārs Bricis: Domāju, ka šī ieroču ilgā

pārbaude netika organizēta speciāli. Tas

vienkārši ir standarta krievu variants. Kā

piemēru var minēt to, ka izlidojot no

Norvēģijas šautenes aizslēgam obligāti

jāatrodas izņemtam un jāatrodas

atsevišķi no ieroča. Bet, savukārt,

iebraucot Krievijā, likumdošana paredz,

ka aizslēgam jaatrodas kopā ar šauteni.

Šis arī bija viens no būtiskākajiem

iemesliem kāpēc ieroču pārbaude ieilga.

Līdzīgi bija arī ar patronu skaitu, kuras

tika pārskaitītas un salīdzinātas ar

deklarēto. Šī ir tā būtiskākā atšķirība

starp Krieviju un Eiropu, kurā ieroču

pārbaude notiek ātrāk un daudz

vienkāršāk.

Runājot par pārsteigumu, pilnīgi droši

varu teikt, ka Krievija izdarīs visu, lai

saviem sportistiem nodrošinātu labākus

apstākļus medaļu izcīnīšanai. Tāpat

pilnīgi droši varu teikt, ka mākslīgais

sniegs būs pilns ar ķimikālijām, lai

mainītu sniega struktūru un, lai Krievijas

sportisti būtu sagatavojuši savu

inventāru atbilstoši šīm izmaiņām.

Taisnību sakot, Pasaulē arī citas

lielvalstis, ja vien ir iespējams, lobē savus

sportistus. Piemēram, gan Pasaules

čempionātā slēpošanā Oslo, gan

Pasaules čempionātā biatlonā Vācijā,

kad, lai saglabātu sniegu, bija jālieto

speciālas ķimikālijas un oficiālajos

paziņjojumos tika apgalvots, ka tiek

lietota viena un tā pati viela, citu

komandu pārstāvji apšaubīja tā

patiesumu. Vienlīdz godīgus apstākļus

visiem var piedāvāt vien tad, ja uzkrīt

dabīgais sniegs.

– Atgriežoties pie mūsu pašu

trasēm, vai saviem treniņiem bieži

izmantojiet Madonas Smeceres sila

bāzi?

Ilmārs Bricis: Šajā bāzē biežs viesis ir

Lietuvas izlase. Daži madonieši reizēm

jau to sauc par Lietuvas bāzi, jo praktiski

visu vasaru tur trenējas gan Lietuvas

izlases biatlonisti, gan slēpotāji. Kad

Madonā tiek rīkotas sacensības, tajās

parasti piedalās arī Lietuvas sportisti. Arī

tagad septembrī, Latvijas čempionātā

vasaras biatlonā piedalījās 43 Lietuvas

sportisti.

– Kāds ir jūsu skatījums uz Andreja

Raztorgujeva rezultātiem olimpiskajā

sezonā?

Ilmārs Bricis: Iepriekšējā sezona

parādīja, ka Andrejs jau ir starp elites

biatlonistiem un, ka ar viņu ir jārēķinās.

O.Maļuhins: Piekrītu Ilmāram, ka ar

Andreju ir jārēķinās jebkuras valsts

sportistiem. Ja viņš uzvarētu

olimpiskajās spēlēs, biatlona

speciālistiem tas nebūtu nekāds

brīnums. Andrejs ir reāls pretendents uz

ļoti augstām vietām.

Lieliskais četrinieks Madonā, Smeceres silā 2013. gadā (no kreisās) - Gundars Upenieks, Oļegs Maļuhins, Ilmārs Bricis un Jēkabs Nākums. Foto: Matīss Vecvagaris

Treneri

“Piedzīvojums ķermenim un prātam” kā komandu cīņa uz slēpēm

Teksts: Juris Dzenītis Foto: lidzsvars.lv publicitātes foto


Piedzīvojumu sacensības pēdējā piecgadē piedzīvojušas strauju popularitāti un sezonas karstākajos brīžos pulcē vairākus simtus azartiskus cilvēkus gandrīz katru otro nedēļas nogali. Biroja iemītnieki ir laimīgi par organizatoru sarūpētajiem pārsteigumiem Latvijas mežos, grāvjos, purvos, ceļos un bezceļos. Piedzīvojumu sacensību rīkotāji piedāvā dažādas interesantas disciplīnas un saistošus speciālos uzdevumus, kurus jāpieveic komandām, parādot labāku sniegumu, kā to spēj konkurenti. Taču tikai retumis šis aizraujošais sporta veids tiek piedāvāts ziemas mēnešos, kad komandas uz slēpēm var doties pretī piedzīvojumiem, meklējot kontrolpunktus un orientējoties apvidū. Žurnāls „Ar slēpēm par dzīvi” piedāvā Jura Dzenīša ieskatu sniegotajās piedzīvojumu sacensībās „Līdzsvars”. Jāpiebilst, ka ar piedzīvojumu sacensību kalendāru, rezultātiem un to datu bāzi varat iepazīties pdb.lv

Ziemas Latvijā mēz būt ļoti dažādas

un tās ir ļoti nepastāvīgas, tāpēc ziemas

piedzīvojumus sacensību veidošana ir

liels izaicinājums. Gan organizētājiem,

gan sacensību dalībniekiem ir jārēķinās

gan ar ziemas puteņiem, gan atkusni un

lietu. Tāpēc, veidojot ziemas

piedzīvojumu sacensības Līdzsvars, kā

mērķis tiek izvirzīts nevis pēc iespējas

sarežģītākas sacensību disciplīnas, bet

gan aktīva atpūta, Latvijas dabas

skaistums un ziemas šarms.

Līdzsvars moto ir

“Piedzīvojums ķermenim un prātam”,

tās ir ne tikai izaicinājums fiziskajai

sagatavotībai, bet arī

pārbaudījums zināšanām, atjautībai un

komandas sadarbībai.

Ziemas sacensībās, līdzīgi kā tas ir

citos gadalaikos, līdz šim esam

piedāvājuši 2 klases- spēcīgākajiem 8

stundu distanci, savukārt tiem,

kas vairāk ir dabas mīļotāji

- īsāku, 4 stundu distanci.

Ziemā ir daudz svarīgāk

izvēlēties „pareizo”

distances

garumu, jo gan dienas gaišais laiks ir

daudz īsāks, gan laika apstākļi ir daudz

neprognozējamāki.

Savā līdzšinējā praksē daudz

uzmanības esam veltījuši tam, lai

piedzīvojumu sacensības kļūtu par

atpūtu un kopīgu laika pavadīšanu arī

ģimenēm ar bērniem. Tas ir vēl viens

iemesls, kāpēc arī ziemā veidojām

īso distanci.

Ziemas piedzīvojumu īpašā

disciplīna, protams, ir

orientēšanās slēpojot.

Organizējot

Piedzīvojums


sacensības rēķinājāmies, ka slēpotāju

prasmes ir atšķirīgas un plānojām

distanci tā, lai komandām būtu iespēja

izstrādāt savu stratēģiju, liekot uzsvaru

uz to disciplīnu, kas ir komandas

stiprākā.

Līdzīgi kā citos gadalaikos, arī ziemā,

organizējot sacensības, uzmanību esam

pievērsuši apvidum, kurā sacensības

tiek organizētas. Lai arī Latvijā distanču

slēpošanas trašu skaits pieaug, tomēr

pagaidām pie mums vēl ir maz vietu,

kur slēpošanas trašu tīkls ir pietiekoši

garš un interesants, lai tajās varētu

organizēt sacensības ar orientēšanās

elementiem.

2013. gada ziemā Līdzsvaru veidojām

pēc rogaininga principa, kur noteicošā

bija savākto punktu summa. Sacensības

sastāvēja no atsevišķiem posmiem, kur

katra posma veikšanai tika noteikts

konkrēts laiks, kurā jāsavāc pēc iespējas

vairāk punkti. Posmos, kuros

bija jāpārvietojas ar kājām, visu

slēpošanas inventāru (slēpes, nūjas,

slēpjzābakus un planšetes) varēja atstāt

starpfinišā. Slēpošanas posmi tika

veidoti tā, lai varēu brīvi slēpot, nevis

brist pa mežu vai nest slēpes rokā.

Sacensībās liela nozīme bija ne tikai

fiziskajam spēkam un tam, cik labi slīd

slēpes. Rezultātu lielā mērā noteica

komandas stratēģija, attapība un

koncentrēšanās spējas veikt

netradicionālās orientēšanās elementus

(marķētās distances posmi, aero foto,

vecas topogrāfiskās kartes, slēpošana

pa kartē uzzīmētu līniju, utt.). Augstu

vietu varēja sasniegt arī veicot

salīdzinoši maz kilometrus,

kompensējot tos ar prātu - veiksmīgu

distances plānošanu, nekļūdīgu

orientēšanos.

Piedzīvojumu sacensību

neatņemama sastāvdaļa ir speciālie

uzdevumi. Ziemā nevar laivot, ir

ierobežoti virvju uzdevumi vai āķīgie

uzdevumi, kas komandai liek apstāties

un ilgāk palauzīt galvu. Tāpēc speciālo

uzdevumu veidošanā tika īpaši

piedomāts, lai uzsvars būtu uz kustību,

ātrumu un salīdzinoši mazu domāšanas

laiku.

Ņemot vērā to, ka daļa sacensību

dalībnieku ārā pavadīja vismaz 8

stundas, svarīgi bija parūpēties arī par

papildu siltumu distance laikā. Proti,

mainot disciplīnu (no slēpošanas uz

skriešanu/ iešanu vai otrādi) bijām

parūpējušies ugunskuru un siltu tēju.

Bet finišā – karsta zupa un pirts!

Gan ziemā, gan vasarā Līdzsvaru

cenšamies veidot tādu, lai sacensību

dalībnieki justu gandarījumu par

piedalīšanos un pirmie vārdi finišējot

būtu: „Jā, es to izdarīju”, bet pārbraucot

mājās – „Es gribu vēl”.

Apraksts zem bildes un citām bildēm. Jāizdomā teksti, ko te likt. Visāda info un bla bla bla. Foto: Jānis Zariņš.

Piedzīvojums

Biatlona karuselis

Teksts: Ivars Bācis

Rom

āns

Kokš

arov

s / L

OK

arh

īvs


Vīru konkurencē kausa kopvērtējumā

ar milzīgu pārsvaru – pāri par 400

punktu (ar tādu vēl neviens nekad nav

uzvarējis – aut.piez.) – triumfēja

Martens Furkāds. Francūža statistika

izskatās vairāk nekā iespaidīga – no 26

startiem 19 reizes viņš ir bijis trijniekā,

turklāt 10 reizes izcīnījis uzvaru. Varētu

šķist, ka biatlonā ir parādījies jauns

karalis un līdzvērtīgu viņam nav. Taču tā

nebūt nevar apgalvot. Jā, Furkāds

pēdējās divās sezonās ir apliecinājis, ka

ir labākais biatlonists, taču turpat ir arī

norvēģis Emīls Hegle Svendsens. Gluži

kā līdz beigām 2011./12.gada sezonā,

arī lielāko daļu no pagājušajās sezonas

abu starpā notika līdzīga spēkošanās.

Līdz pat pasaules čempionāta beigām,

kad bija aizvadīti 18 no 26 posmiem,

bija grūti apteikt, kurš no viņiem

uzvarēs sezonas kopvērtējumā. Un tad

Svendsens izlaida piecus startus pēc

kārtas, kuros Furkāds, savukārt, izcīnīja

trīs uzvaras un divas reizes bija otrais,

un kopvērtējuma uzvarētāja liktenis bija

izšķirts. Uz noslēdzošo posmu

Hantimansijskā norvēģis atgriezās, bet

nebija vairs tādā līmenī un nespēja neko

likt pretī sezonas beigās

„supersniegumu” rādošajam Furkādam

– pēdējos astoņos startos izcīnītas

piecas uzvaras, divas otrās un viena

trešā vieta. Līdz ar to E.Svendsens pēc

uzvaras 2009./10.gada sezonā nākamās

trīs ir pabeidzis otrajā vietā.

Lielu kāpumu no 17.vietas 2011./12.

gada sezonā uz 4.vietu pagājušajā veica

Slovēniju pārstāvošais horvāts Jakovs

Ar jaukto stafeti pirmajā Pasaules kausa posmā Zviedrijas biatlona centrā

Estersundā 24. novembrī sākās jaunā biatlona sezona, kura, kā tas jau ir labi

zināms, būs olimpiskā sezona. Kāda bijusi aizvadītā sezona, kā mūsējiem tajā

gājis, kādas bija favorītu cīņas, kas mainījies Latvijas komandā, salīdzinot ar

Vankūveru, kādas ir nākošās sezonas perspektīvas – par to tad šajā rakstā.

Faks. Ļoti tuvu viņš bija tam, lai

nosargātu trešo vietu, kurā izvirzījās

deviņus posmus līdz sezonas beigām.

Taču neveiksmīgais sezonas noslēgums

horvātu nobīdīja uz ceturto vietu. Viss

izšķīrās pēdējā startā, jo pat pēc

katastrofālā sprinta pēdējā posmā, kur

Jakovs palika 72.vietā un nekvalificējās

iedzīšanai, palaižot garām iespēju

nopelnīt vērtīgus punktus, trešās

pozīcijas nosargāšana joprojām bija

reāla. Tobrīd tuvākie konkurenti –

vācietis Birnbahers un krievs Ustjugovs

– atpalika 17 punktus. Faks 15km masu

startā spēja apdzīt vien četrus

dalībniekus un ar 26. vietu nopelnīja 15

punktus, ar ko pietika, lai aiz sevis

atstātu tikpat slikti nostartējušo

Birnbaheru un uz starta neizgājušo

Ustjugovu, bet par maz, lai nepalaistu

priekšā (tikai par sešiem punktiem)

lieliski sezonas beigas daļu aizvadījušo

un otro vietu masu startā izcīnījušo

austrieti Landertingeru. Līdz ar to,

atšķirībā no aizpagājušās sezonas šoreiz

sīvāka un interesantāka cīņa sanākusi

nevis par pirmo, bet gan trešo vietu.

Kaut arī neviens no tās pārstāvjiem

netika trijniekā vai pat pieciniekā,

vienīgā valsts, kurai desmitniekā bija

vairāk par vienu dalībnieku, turklāt pat

veseli trīs, bija Krievija. Tarjei Bē izlaistie

pirmie astoņi posmi sezonas sākumā un

divi sezonas vidū, neļāva diviem

norvēģiem būt ne tikai desmitniekā, bet

arī trijniekā. Tāpēc šai biatlonā

spēcīgajai skandināvu valstij vērojams

kritums, tāpat kā vāciešiem un arī

zviedriem. Ja runā par kritumu, tad

diemžēl nevar nepieminēt leģendāro

norvēģi Uli Eināru Bjerndālenu, kurš arī

pagājušajā sezonā kopvērtējumā

turpināja slīdēt vēl pāris vietas zemāk.

Pēc uzvarām divās sezonās no 2007.-

Edgars Piksos Vankūveras olimpiskajās spēlēs biatlona stafetē 2010. gadā.

Foto: Romāns Kokšarovs / LOK arhīvs

Furkāds un Bergere uzvar

Biatlona karuselis


2009.gadam, olimpiskajā sezonā viņš

nokrita uz 10.vietu, tad sekoja 14. un

16.vieta, bet pērn viņš izkrita pat ārpus

divdesmitnieka – 22.vietā. Un ne tāpēc,

ka tiktu izlaisti daudzi posmi (izlaida

sešus – aut.piez.), bet slavenajam

veterānam vairs nav tāda varēšana kā

„labajos laikos”. Šajā sezonā viņš ne

tikai neuzvarēja un netika trijniekā, bet

tikai četras reizes no 20 startiem spēja

iekļūt desmitniekā. Kad 2009.gada

sākumā viņš panāca leģendārā zviedru

kalnu slēpotāja Ingemara Stenmarka

kādreiz tik šķietami nesasniedzamo

rekordu – 86 uzvaras pasaules kausa

posmos - un turpināja uzvarēt, šķita, ka

Ule drīz vien mierīgi pārsniegs simta

robežu. Taču kopš 2012.gada 12.

februāra, kad pēdējo reizi tikai izcīnīta

pirmā vieta un uzvaru skaits apstājās

pie 94 (93 biatlonā un viena slēpošanā

(2006. gadā Jelivārē)), Bjerndālens

nevienu reizi nav ticis pat trijniekā.

Tāpēc ir maz ticams, ka uzvaru skaita

ziņā tiks sasniegts trīsciparu skaitlis. Bet

var jau būt, ka notiek pārsteigums.

Starp citu, pirms vairākām dienā, 17.

novemrbī, Šūšēenā (Norvēģija) Ule

uzvarēja masu starta sacensībās, bet

dienu iepriekš sprintā piekāpās tikai

Svendsenam, M.Furkādam ierindojoties

tikai 4.vietā.

No Latvijas biatlonistiem vislabāk

veicās Andrejam Rastorgujevam, kurš

12 reizes „iebrauca” punktos un

nopelnīja sezonas laikā 229 punktus. Tā

bija viņa līdz šim vislabākā sezona. Trīs

reizes Andrejs bija desmitniekā, bet

vienu pat ceturtajā vietā. Tas ir krietns

kāpums, salīdzinot ar aizpagājušo

sezonu, kad tikai trīs reizes izdevās

iekļūt četrdesmitniekā (augstākā vieta

bija 27. – aut.piez.) un sezonas laikā

nopelnīt vien 33 punktus, kā arī ar

2010./11.g. sezonu, kad tika iekrāti 46

punkti. Šoreiz Andrejs nebija vienīgais

no mūsējiem, kurš tika pie punktiem, jo

divas 40. vietas (abas pasaules

čempionātā – aut.piez.) un 2 punkti

Edgara Piksona kontā. Pārējie no

punktu iegūšanas bija pavisam tālu.

Dāmām sezonas garumā

neapturama un nepārspējama bija

norvēģiete Tūra Bergere. Arī viņa 19

reizes kāpa uz goda pjedestāla, no

kurām 11 reizes uz augstākā pakāpiena.

Līdz ar to norvēģiete spēja „nobīdīt” uz

otro vietu baltkrievieti Darju

Domračevu, kurai pēc Magdalēnas

Noineres aiziešanas paredzēja līderes

statusu. Sīvā cīņā par trešo vietu ar

somieti Mekereinenu un francūzieti

Dorēnu-Abēru nedaudz labāka bija

vāciete Andrea Henkele.

No mūsējām dāmām visvairāk

startēja Žanna Juškāne. Kopš Madara

Līduma vairs nestartē, uz punktiem bija

grūti cerēt, taču Žanna divas reizes bija

tuvu, iekļūstot piecdesmitniekā un

iegūstot 43. un 49. vietu, kaut citas

reizes viņa bija nedaudz priekšā

pārējām mūsējām, kuras ierindojās

pirmā simta beigās.

Nāciju kausā, iegūstot 7749 punktus,

jau otro gadu pēc kārtas uzvarēja

Krievija, kaut arī tik izteiktu līderu kā

citām lielajām biatlona nācijām

krieviem šobrīd nav. Komandas līderi ir

vienlīdz spēcīgi, un, kā jau iepriekš

minēts, Krievijai vienīgajai desmitniekā

ir trīs pārstāvji. Pēc iepriekšējā sezonā

iegūtās „nepieklājīgās” 4. vietas otrie

šoreiz bija norvēģi, kas krieviem

piekāpās tikai par 57 punktiem. Un kā lai

šeit neatceras Tarjei Bē izlaistos desmit

posmus. Pateicoties M.Furkāda pūlēm

trešo vietu ieņēma Francija. Ļoti

neierasti ārpus trijnieka ir redzēt

vāciešus. Vācijai šobrīd ļoti pietrūkst

tādu vīru kā Svens Fišers, Franks Luks,

Riko Gross, Mihaēls Graiss, nemaz

nerunājot par senākā pagātnē

dominējošajiem Reču un Kirhneru.

Latvijas izlasei, salīdzinot ar

iepriekšējām divām sezonām, izdevies Žanna Juškāne Vankūveras olimpiskajās spēlēs biatlona stafetē 2010. gadā.

Foto: Romāns Kokšarovs / LOK arhīvs

Biatlona karuselis


vienas vietas kāpums, bet tik un tā tikai

19. vieta, par divām vietām priekšā

palaižot Igauniju, bet par četrām vietām

apsteidzot Lietuvu.

Dāmām, pateicoties T.Bergeres

ieguldījumam, pirmajā vietā bija

norvēģietes. Otro vietu izcīnīja Vācija,

bet ļoti līdzīgā cīņā par trešo vietu

krievietes tikai par 6 punktiem pārspēja

ukrainietes. Latvijas komanda ar 968

punktiem ierindojās 27.vietā. Igaunija

ieguva četras reizes vairāk punktu un

ieņēma 17. vietu, bet Lietuvai 2,5 reizes

vairāk punktu nekā mums un divdesmit

ceturtā vieta.

Vankūverā individuālajos startos

mūsējo rezultāti nebija nemaz slikti.

Visaugstākā vieta tika sasniegta vīru

sprintā, kur Ilmārs Bricis bija

četrpadsmitais. Jāatzīmē arī Ilmāra 32.

vieta iedzīšanā, Piksona 37. vieta 20km,

Pasaules čempionāts biatlonā “Novo mesto“ (Čehija) stafete vīriešiem 2013. gads. Foto: Aldis Šuriņš

Madaras Līdumas 38. vieta iedzīšanā un

Gerdas Krūmiņas 48. vieta sprintā. Taču

stafetē gan pagalam neveicās, un

pamatīgi atkritām jau pašā sākumā –

pirmajā posmā – gan vīriem, gan

dāmām. Skumīga aina pavērās, it īpaši,

vīru stafetes laikā, jo bija sajūta gan

tiešā, gan pārnestā nozīmē – kā „ar

aukstu dušu apliets”, jo 26. februārī

krita slapjš sniegs, un, otrkārt, mūsējie

gandrīz jau par apli bija noķerti pirmajā

etapā, jo, kad vadošie slēpoja iekšā uz

pirmā posma maiņu, Edgars Piksons

tikai devās ārā no soda apļiem pēc otrās

šautuves.

Kopš neatkarības atgūšanas un 1992.

gada Albervillas visās Olimpiskajās

spēlēs Latvija vīriešu konkurencē ir

startējusi ar stafetes komandu, 1998.

gadā Nagano izcīnot pat augsto 6. vietu

(pēc otrā posma atrodoties arī

līderpozīcijās – aut.piez.). Tātad allaž

lielākajā sporta notikumā mums ir bijuši

četri biatlonisti. Pateicoties Piksona un

Rastorgujeva individuālajām pūlēm,

retos brīžos ir bijuši uzplaiksnījumi, bet

diemžēl kopumā pēdējos gados ir

vērojams pamatīgs kritums. Arī pēdējos

divos pasaules čempionātos, kur

Latvijai bija jānoturas nāciju vērtējumā

divdesmitniekā, lai Sočos varētu startēt

vairāk kā viens sportists, mums ir izgājis

diezgan vāji. Piksona divas 40. vietas

pagājušajā sezonā tad arī ir vislabākais

veikums pēdējo divu gadu pasaules

čempionātos (ar iegūto 65. vietu 20km

individuālajā distancē 2011. gadā arī

Edgars Piksons bija labākais no mūsējiem

– aut.piez.). Latvijas komanda palika

tūdaļ aiz divdesmitnieka. Tādēļ Sočos

vīru konkurencē tāpat kā dāmu būs tikai

viens Latvijas pārstāvis. Pat pēc fiasko

2002. gadā Soltleiksitijā kaut ko tādu

iedomāties nebija iespējams. Bet šeit

nav vainīgi sportisti un arī ne treneri.

Taču, ja paskatās uz izlases

Kas mainījies kopš Vankūveras?

Biatlona karuselis


dalībniekiem un viņu varējumu, tad

nemaz tāds sarūgtinājums nepārņem,

ka Olimpiskajās spēlēs startēs tikai

viens no katra dzimuma. Mums

nesagādātu prieku un pozitīvas

emocijas, ka, piem., puse no komandas

dalībniekiem finišētu pēdējā vai

priekšpēdēja desmitā, vai arī ka stafetē

mūsējie spētu apsteigt vienu vai vispār

nevarētu nevienu komandu apdzīt.

Neskaitot Rastorgujevu un Piksonu,

pārējie pat nevienu reizi nav tikuši

sešdesmitniekā. Nenoliedzami, ka

lielāku interesi rada savējo startēšana,

neskatoties uz to, kā viņiem veicas, bet

tad atbildīgajiem reāli ir kaut kas jādara,

lai uzlabotu biatlona sistēmu Latvijā.

Kurš gan negribētu “ziedu laiku”

atgriešanos, lai atkal mums būtu “Briči”,

“Maļuhini” vai “Madaras”. Un nav tā, ka

nebūtu spējīgu sportistu, kas nevarētu

sasniegt ko līdzīgu.

Kā jau iepriekš tika minēts, tad

sezonas kopvērtējumā vīru komanda

noturējās divdesmitniekā, tāpēc

2013./14.gada sezonā pasaules kausa

posmos varēs pieteikt trīs dalībniekus,

bet dāmas gan tikai vienu.

Līderi nākamajā sezonā visticamāk

nemainīsies. Favorītu vidū būs atkal tie

paši –Furkāds ar Svendsenu, kuriem

noteikti konkurenci sastādīs kāds no

krieviem, vāciešiem vai kādas citas

valsts pārstāvjiem kā, piemēram,

Austrija, Zviedrija vai Slovēnija.

Iepriekšējo formu varētu atgūt Tarjei Bē

un atkal apliecināt labākā biatlonista

statusu, kuru ieguva 2010/11.gada

sezonā. Ar uzvaru pasaules čempionātā

masu startā viņš par sevi atgādināja.

Mēs visvairāk cerības saistām ar

Andreju Rastorgujevu. Iepriekšējā

sezonā viņš parādīja, ka var būt viens no

ātrākajiem uz slēpēm, vienīgi vēl

šaušanā prasītos precizitāte un

stabilitāte. Ļoti iespējams, ka viņam

izdosies pārsteigt Sočos. Un medaļa nav

nekas neticams un nereāls. Bet tas

nenozīmē, ka uzreiz ir jāsadomājas un

jāsaceras, bet veiksmes gadījumā –

precīza šaušana un ātrs solis distancē –

tas var notikt. Atcerēsimies, kur Andrejs

ieguva ceturto vietu pasaules kausa

posmā 20km distancē. Tas notika nekur

citur kā Sočos. Un vai pirms Vankūveras

kāds varēja paredzēt, ka zeltu paņems

francūzis Žejs, ka sudrabu iegūs

baltkrievs Novikovs, bet bronzu slovāks

Hurajts vai tobrīd pārsvarā dēļ uzvārda

zināmais horvāts Faks (lai gan tomēr

viņš bija trešajā vietā 2009. gada

pasaules čempionātā Dienvidkorejā –

aut.piez.).

Favorīti un mūsējie nākamajā sezonā

Apraksts zem bildes un citām bildēm. Jāizdomā teksti, ko te likt. Visāda info un bla bla bla. Foto: Jānis Zariņš.

Biatlona karuselis

Ar slēpem pa dzīvi

Documents

Transcript of Ar slēpem pa dzīvi