ALIANTE 2007 2. KĀRTAS JAUTĀJUMU LABĀKĀS ATBILDES

1. Kad un kāpēc tika izveidota Nāciju Līga jeb Tautu Savienība? Mini iemeslus un piemērus, kāpēc tā beidza pastāvēt. Atbildi iesūtīja komanda ar numuru: 835959

Tautu Savienība jeb Nāciju līga – valstu sadarbības organizācija, kas tika nodibināta pēc 1. pasaules kara notikušajā Parīzes miera konferencē ( 25.01.1919. ) pieņemtā lēmuma par šādas savienības izveides nepieciešamību. Tautu savienības līgums tika parakstīts 1919. gada 28. jūlijā kā Versaļas līguma pirmā daļa. To parakstīja 44 valstis. Tautu Savienības pirmā sanāksme notika Londonā 1920. gada 10. janvārī un tās pirmais lēmums bija Versaļas līguma ratificēšana.Teorētiski Tautu savienības izveides ideju un nepieciešamību pamato jau vācu apgaismības filozofs Imanuels kants, bet praksē Tautu savienības izveides autors ir toreizējais ASV prezidents Vudro Vilsons, kurš šādas starptautiskas organizācijas nepieciešamību pamato savā „14 miera punktu programmā”, ko prezentēja ASV kongresam 1918. gada 8. janvārī.

Tautu savienība tika izveidota, lai sasniegtu šādus mērķus un uzdevumus:- Starptautiskās drošības garantēšana un miera nodrošināšana starpvalstu

attiecībās- Pēckara atbruņošanās veicināšana un kontrole- Jebkādu starpvalstu konfliktu atrisināšana ar diplomātiskām metodēm- Labklājības veicināšana un 1. pasaule skara negatīvo seku likvidēšana- Jaunu karu izcelšanās novēršana- Kolektīvās sadarbības un starptautiskās drošības veicināšana- Tādas starptautiskas neatkarīgas institūcijas nodibināšana, kurai būtu

pakļautas visas pasaules valstis.

Tomēr tautu savienība neattaisnoja uz to liktās cerības, tā nespēja novērst karu un konfliktu izcelšanos, kā arī nodrošināt starptautisko tiesību ievērošanu. Lai gan organizācija bija neefektīva, tās darbība nebija pilnīgi bezjēdzīga, jo dažus savus mērķus tā sasniedza.

Tautu savienības galvenie trūkumi bija: - Tautu savienībā nebija pārstāvētas visas pasaules valstis, turklāt tajā

neietilpa daudzas tā laika lielvalstis, piemēram, ASV, un daudzas starptautiski nozīmīgas valstis, kas kādu laiku bija bijušas Tautu savienības dalībvalstis, piemēram, Vācija, PSRS, Itālija, Japāna, no Nāciju līgas izstājās un tās lēmumus ignorēja.

- Organizācijas rīcībā nebija savu bruņoto spēku, kas nodrošinātu iespēju savienības lēmumus īstenot ar spēka palīdzību

- Valstis tautu savienībā rīkojās galvenokārt vadoties no savām individuālajām interesēm, nedomājot par kopējām vajadzībām.

- Lēmumu pieņemšana Nāciju Līgā bija lēna un sarežģīta, piemēram, lai pieņemtu apstiprinošu lēmumu, par to bija jānobalso visām 15 padomes loceklēm. Tas padarīja valstu vienpusēju rīcību, kas netiek saskaņota ar Tautu Savienību, par daudz izdevīgāku un racionālāku.

Šo iemeslu dēļ tautu savienība nespēja īstenot savu galveno uzdevumu, kas bija tās dibināšanas pamatojums, - tā nespēja novērst jauna kara izcelšanos, nespēja pietiekami nozīmīgi un ātri reaģēt uz starptautiskajiem konfliktiem, nespēja atbilstoši un vienoti vērsties pret agresorvalstīm.

Kā organizācijas galvenās neveiksmes ir šādi notikumi: - Viļņas aneksija no Polijas puses un tautu Savienības nespēja piespiest Poliju

atdot šo apgabalu Lietuvai- Nespēja novērst Japānas ekspansiju Mandžūrijā 1931. – 1933. gadā, kas

aizsāka karu Tālajos Austrumos- Spānijas pilsoņu kara pieļaušana 1936. gadā- Nespēja novērst Itālijas agresiju Abesīnijā un citur- Bezdarbība laikā, kad Vācija uzsāka aktīvu gatavošanos karam, okupēja

Reinas demilitarizēto zonu, Zāras apgabalu, ieņēma Sudetu apgabalu Čehoslovākijā un likvidēja Austriju kā neatkarīgu politisku spēku

- PSRS agresijas pieļaušana, arī Baltijas valstu okupācijas ignorēšana

Sākoties 2. pasaules karam Tautu Savienība bija parādījusi galēju nespēju kontrolēt starptautisko procesus, tāpēc 1946. gadā arī juridiski tā tika likvidēta. Lielu daļu Tautu Savienības funkciju un mērķu pārņēma Apvienoto Nāciju Organizācija.

2. Raksturojiet attiecības starp Baltijas valstīm un Padomju Savienību starp Pirmo un Otro pasaules karu. Atbildi iesūtīja komanda ar numuru: 5993234

Pirmais pasaules karš beidzās 1918. gada 11. novembrī, kad Vācija paziņoja par savu kapitulāciju. Igaunija un Lietuva jau bija paguvušas 1918. gada februārī pasludināt savu neatkarību, taču neviena valsts to vēl neatzina, jo turpinājās Pirmais pasaules karš un Baltijas valstis bija nonākušas Vācijas pakļautībā. Neilgi pēc Pirmā pasaules kara beigām – 1918. gada 18. novembrī arī Latvija proklamēja neatkarīgu, demokrātisku valsti. Tomēr nevienai no Baltijas valstīm nebija lemts mierīgi izveidot savu valsti un nostiprināt valstiskumu, jo drīz vien pēc kara beigām, Padomju Krievija (PSRS tika izveidota tikai 1922. gadā) neatzina jaunizveidotās Baltijas valstis un centās tās atkal sev pakļaut ar boļševiku palīdzību. Padomju Krievija izveidoja alternatīvās valdības, kas bija Maskavas sastādītas un pakļāvās tās diktātam. Divus gadus Baltijas valstis izcīnīja smagas cīņas par savu neatkarību pret Padomju Krieviju, kas bija agresīvi noskaņota un nevēlējās pieļaut Baltijas valstu atdalīšanos no Krievijas. Tā kā bija pasludināts kara stāvoklis starp Baltijas valstīm un Padomju Krieviju, nekādas citas attiecības nevarēja būt, jo norisinājās karš.1920. gadā Padomju Krievija nebija spējusi savā pakļautībā atgriezt Baltijas valstis, tāpēc noslēdza ar tām Miera līgumus, tādējādi atzīstot to neatkarību un uz mūžīgiem laikiem atteicās no pretenzijām uz Baltijas valstu teritorijām. Tikai pēc miera līguma noslēgšanas un Padomju Krievijas atteikšanās no teritoriālajām pretenzijām, Baltijas valstis varēja ar Padomju Krieviju izveidot diplomātiskas attiecības, kas nekavējoties tika darīts.Lai arī tika nodibinātas diplomātiskās attiecības ar Padomju Krieviju, tomēr Baltijas valstis iesākumā necentās veidot īpašus kontaktus ar austrumu kaimiņu, jo joprojām uzskatīja Padomju Krieviju par potenciālu draudu to brīvībām, tāpēc Baltijas valstis

pēc iespējas drīzāk centās iesaistīties Tautu savienībā, kas garantētu Baltijas valstu drošību un aizsardzību pret jebkādu agresiju no Padomju Krievijas.Latvija un Igaunija līdz pat divdesmito gadu beigām saglabāja diezgan vēsas attiecības ar nu jau jaunizveidoto PSRS, jo tajā pie varas bija nākuši boļševiki, kas pasludināja šķiru cīņu, veica dažādas represijas pret politiskajiem opozicionāriem utt. PSRS bija totalitāra valsts un pēc Igaunijas un Latvijas uzskatiem, demokrātiskām valstīm nevar būt nekādu saistību ar valsti, kas klaji pārkāpj jebkādas cilvēktiesību normas un neatzīst demokrātiskās vērtības un pamatprincipus. Vēl vairāk Igaunija atsvešinājās no PSRS, kad Padomju Savienība organizēja komunistisko dumpi Tallinā 1924. gadā un centās gāzt valsts iekārtu.Lietuvas attiecības ar PSRS bija gluži pretējas Latvijas un Igaunijas nostājai. Tā kā starp Poliju un Lietuvu bija izcēlies „Viļņas konflikts”, Lietuva meklēja sev sabiedrotos, kas tai varētu palīdzēt atgūt Viļņas apgabalu. Kā izdevīgākais partneris tika atrasta Padomju Savienība. Lietuvas un PSRS attiecības īpaši uzlabojās, kad 1926. gadā Lietuvā tika izveidota jauna kreisā valdība, kas bija lojāla Maskavai. Maskavas spiediena rezultātā, Lietuva arī noslēdza ar PSRS divpusēju neuzbrukšanas līgumu, kuru iepriekš ratificēt bija atteikušās Latvija un Igaunija. Šī Lietuvas labvēlīga nostāja pret PSRS arī veicināja lielāku Latvijas un Igaunijas atsvešināšanos no Lietuvas.Divdesmito gadu beigās tomēr arī Latvijas un Igaunijas attiecības ar PSRS uzlabojās, jo abas Baltijas valstis apzinājās, ka no lielā austrumu kaimiņa tās var gūt sev ekonomisku labumu, tāpēc tika noslēgti vairāki izdevīgi sadarbības un tirdzniecības līgumi. Tā kā sekas izrādījās pat labākas nekā cerēts, 1932. gadā Latvija un Igaunija ar PSRS noslēdza arī savstarpējos neuzbrukšanas līgumus.20. gadsimta 30. gados pieauga saspīlējums Rietumeiropas valstu starpā, jo Vācija bija uzsākusi bruņošanos, kā arī realizēja agresīvu ārpolitiku. Arī Baltijas valstīs Vācijas agresivitātes pieaugums izraisīja nemierus. Lietuvai tas kļuva par spēcīgu iemeslu noslēgt vēl ciešākas attiecības ar PSRS, jo uzskatīja, ka tā spēs pasargāt to no iespējamās Vācijas uzbrukuma Lietuvai. Latvija un Igaunija saskatīja arī bīstamības pazīmes savai neatkarībai PSRS realizētajā politikā, tāpēc nedz Latvijas, nedz Igaunija necentās „pieslieties” kādai no šīm abām Lielvalstīm. 1933. – 1935. gadā Maskava izstrādāja vairākus sadarbības projektus ar Baltijas valstīm, tajos uzsverot nepieciešamību Baltijas valstīm cieši sadarboties ar PSRS, lai nosargātu savu neatkarību un novērstu iespējamos vācu agresijas draudus. Baltijas valstis noraidīja šos sadarbības projektus, kas Maskavai lika izmantot agresīvākas metodes pret Baltijas valstīm. Kad 1936. gadā Vācijas pretdarbības dēļ izgāzās PSRS izstrādātā Austrumu pakta ideja, PSRS sāka aizvien uzstājīgāk piedāvāt Latvijai un Igaunijai noslēgt savstarpējās palīdzības līgumu, kas paredzēja izvietot Baltijas valstīs Sarkanās armijas kara bāzes. Kaut gan PSRS piedāvājumi izskatījās miermīlīgi, Baltijas valstu politiķi neuzticējās Maskavas solījumiem un atteicās no šiem priekšlikumiem.Turpmāk Padomju Savienība sāka propagandēt trīs pušu līguma noslēgšanu ar Baltijas valstīm, cerot, ka Lietuva, ar kuru PSRS bija labas attiecības, ietekmēs Latviju un Igauniju sadarboties ar PSRS drošības jomā. Tomēr arī pati Lietuva, lai gan atbalstīja PSRS, nevēlējās noslēgt šos līgumus, līdz ar to arī šī PSRS ideja cieta neveiksmi. Baltijas valstis sevi 1938. gadā pasludināja par neitrālām valstīm, kas gan bija tikai formāls solis.Kad 1939. gada 1. septembrī sākās 2. pasaules karš, Baltijas valstis joprojām atturīgi izturējās pret PSRS un tās piedāvājumiem. Tikai 1939. gada septembrī un oktobrī PSRS izteica ultimātu parakstīt Baltijas valstīm savstarpējās palīdzības līgumu ar

PSRS, lai tā varētu Baltijas valstīs izvietot savas kara bāzes. Bet visu neatkarības laiku Baltijas valstis visai vēsi un atturīgi bija izturējušās pret Padomju Savienību, jo Baltijas valstu politiķi spēja paredzēt uz priekšu un saprast, ka PSRS mērķis nebūt nav neatkarības un demokrātijas stiprināšana Baltijas valstīs, bet gan tās pakļaušana Maskavas diktātam. Vienīgi Lietuvai ar PSRS neatkarības gados bija izveidojušās salīdzinoši draudzīgas attiecības, kas tomēr neglāba Lietuvu, tāpat kā pārējās divas Baltijas valstis no PSRS okupācijas 1940. gada vasarā.

3. Kāpēc tika noslēgts Briseles Pakts (Brussels Pact), kurā laika posmā tas darbojās un kāda bija tā saistība ar NATO? Atbildi iesūtīja komanda ar numuru 4522607

Briseles savienības primārais dibināšanas iemesls bija – AIZSARDZĪBA PRET IESPĒJAMO VĀCIJAS BRUŅOŠANOS, - tai pašā laikā tajā bija iekļauta arī ekonomiska, sociāla un kultūras sadarbība. Briseles Pakts tika noslēgts, lai kalpotu kā pamats Rietumeiropas savienībai, nodrošinātu mieru un apliecinātu sadarbību. Šis pakts tika noslēgts starp Beļģiju, Franciju, Luksemburgu, Nīderlandi un Lielbritāniju 1948.gada 17.martā. Briseles Pakts bija kā paplašinājums iepriekšējos gados noslēgtajai Dunkirkas savienībai (Dunkirk Treaty) starp Lielbritāniju un Franciju. Briseles Pakts bija NATO (North Atlantic Treaty Organisation, parakstīta 1949.gadā Vašingtonā) priekšgājējs. Līdzīgi kā NATO, tas solīja Eiropai savstarpēju aizsardzību. Tomēr tas arī vērā ņemami atšķīrās no NATO, jo tas paredzēja VIENĪGI eiropiešu savstarpējo aizsardzību, galvenokārt pret Vāciju, turpretim NATO, kas noformējās vēlākos gados, atzina, ka Eiropa ir neizbēgami sadalīta divos pretējos blokos (Rietumi un komunisti), un PSRS ir daudz lielāks drauds, nekā iespējamā Vācijas bruņošanās, un šai savstarpējās aizsardzības sistēmai vajadzētu būt transatlantiskai (t.i. iekļaut arī Ziemeļameriku). Briseles Pakts iekļāva kultūras un sociālos pantus un koncepciju Padomdevēju koncila ('Consultative Council') izveidošanai. Pamats visām šīm darbībām bija cerība, ka Rietumu nāciju sadarbība varētu palīdzēt apturēt komunisma izplatīšanos. 1954.gada 23.oktobrī Parīzē Briseles Pakts tika labots, paraktot protokolu, kas tam pievienoja Rietumvāciju un Itāliju.Tātad, Brisseles pakts darbojās laika posmā no 1948.gada 17.marta līdz 1954.g. 23.oktobrim.

4. Raksturojiet Ussuri incidentu (Ussuri Incident). Uz kuru laika posmu to var attiecināt? Kā tas ietekmēja attiecības starp pasaules lielvalstīm? Atbildi iesūtīja komanda ar numuru 5993234.

Ussuri incidents, saukts arī par sino – padomju konfliktu, izcēlās 1969. gadā par Ussuri upē esošo salu, ko ķīnieši sauca par Zenbao, bet Padomju Savienība par Damanskas salu un upes tuvumā esošajām teritorijām. Abas komunistiskās valstis pieteica pretenzijas uz šo vietu, jo Ussuri upe bija izdevīga pasažieru, kā arī kravas kuģu pārvietošanai. Cīņa par šīs salas, līdz ar to arī upes pārvaldīšanu PSRS un Ķīnu gandrīz noveda pie kara, kura sekas būtu neaprēķināmas, jo Padomju Savienība apsvēra izmantot kodoluzbrukumu Ķīnai.

Visu divdesmitā gadsimta sešdesmitos gadus gan Ķīna, gan PSRS pastiprināja savus spēkus pie Padomju – ķīniešu robežas. 60. gadu beigās gar 4 380 km garo robežu bija izvietoti 658 000 padomju karavīru un 800 000 ķīniešu karavīru, kas bija gatavi jebkurā brīdī uzbrukt. 1969. gada 2. martā sākās pirmais militārais konflikts starp abām komunistiskajām valstīm. Ķīnieši paziņoja, ka PSRS ir pirmā uzsākusi militāru uzbrukumu, savukārt, PSRS paziņoja, ka to izdarījuši ķīnieši. Nākamais uzbrukums sekoja tā paša gada 15. martā, kad Padomju Savienība bombardēja ķīniešu karavīru bāzi Manurhijā (Manurchia). Militārie konflikti starp PSRS un Ķīnu turpinājās visu 69. gada pavasari un vasaru. Pasaule pa to laiku ar satraukumu vēroja kā Padomju Savienība un Ķīna arvien vairāk tuvojas kodolkaram, jo neviena no pusēm nebija gatava piekāpties, lai „ienaidniekam” atdotu vērtīgās teritorijas un kontroli Ussuri upē. Kad karš jau bija sasniedzis kulmināciju un abas puses bija jau gatavas sākt robežstrīdu risināt ar atombumbu palīdzību, 1969. gada septembrī Bejžingā (Beijing) pa ceļam no Vjetnamas līdera Ho Či Mina bērēm ieradās PSRS premjerministrs Aleksejs Kosjigins (Aleksey Kosyigin), lai tiktos ar ķīniešu premjerministru Čo Enlai (Chou Enlai) un atrisinātu samilzušo ķīniešu – padomju robežjautājumu. Militārais konflikts tika atrisināts, taču šī tikšanās neatrisināja padomju – ķīniešu robežjautājumus līdz galam, tāpēc līdz pat deviņdesmitajiem gadiem abas valstis palielināja savu karavīru skaitu un militārās bāzes pie robežas.Ussuri incidentam bija arī vairākas sekas, kas būtiski ietekmēja pasaules lielvalstu attiecības. Pirmkārt bija pilnīgi un galīgi izjucis iepriekš parakstītais padomju – ķīniešu sadraudzības pakts, jo neviena no pusēm nepildīja tajā noteikto. ASV, kas pirms tam bija uztvērusi PSRS un Ķīnu kā monstru ar divām galvām, kas par spīti dažām atšķirībām, taču rīkojās kopīgi un kopīgu interešu labā, saprata, ka patiesībā Kremlis nekontrolē Pekinu, tieši otrādi, komunistiskajās valstīs valdīja savstarpējā sacensība un neiecietība citam pret citu, līdz ar to ASV varēja drošāk realizēt savus ārpolitiskos mērķus. Arī Ķīna pēc Ussuri incidenta mainīja savu politisko nostāju. Kad tā bija piedzīvojusi Padomju Savienības spiedienu un draudus izmantot kodolieročus, Ķīna saprata, ka viena nespēs stāties pretī PSRS, kurai bija militārs pārspēks, tāpēc sāka veidot ciešākas attiecības ar ASV, kas bija PSRS lielākais ienaidnieks un spēja ar militāru spēku stāties pretī PSRS. Ķīnas attiecību uzlabošana ar ASV ierobežoja PSRS tālākās iespējas klaji draudēt Ķīnai, jo tas nozīmētu arī konfliktu ar ASV, no kura tā centās izvairīties.

5. Ko nozīmē akronīms SALT? Ko noteica šis līgums? Atbildi iesūtīja komanda ar numuru 4766385.

SALT - Strategic Arms Limitation Talks. Tās bija divu posmu divpusējas sarunas starp Aukstā kara lielvarām – ASV un Padomju Savienību. Sarunas sākās 1969. gadā Helsinkos starp abām lielvarām, lai ierobežotu valstu kodolieroču skaitu. Sarunu rezultātā tika parakstīti divi līgumi – SALT 1 un SALT 2, kuri bija par pamatu vēlāk noslēgtajam līgumam par START – stratēģisko ieroču samazināšanas līgumam, kas tika parakstīts 1991. gadāSALT 1 arī zināms kā SALT - Strategic Arms Limitation Treaty, kas noteica stratēģisko ballistisko ra;ķešu palaišanas iekārtu skaitu, un noteica arī kārtību, kādā varēja tikt pagatavotas zemūdenes ar stratēģisko ballisistisko raķešu palaišanas iespējām – tikai tad, kad kādas vecākas ballistisko raķešu palaišanas iekārtas tiek iznīcinātas, lai saglabātos notikts to skaits.

6. Kad tika nodibināta organizācija ASEAN? Kādi bija tās galvenie mērķi? Kuras bija organizācijas dalībvalstis? Atbildi iesūtīja komanda ar numuru 2156094.

ASEAN ( Association of Southeast Asian Nations ) – Dienvidaustrumāzijas valstu savienība tika nodibināta 1967.gada 8.augustā, kad piecu valstu - Filipīnu, Indonēzijas, Malaizijas, Singapūras un Taizemes ārlietu ministri Bangkokā parakstīja ASEAN deklarāciju (Bangkokas deklarāciju). Šobrīd ASEAN vēl ir uzņemtas šādas valstis: Bruneja - 1984.gada 8. janvārī, Vjetnama - 1995.gada 28. jūlijā, Laosa un Mjanma - 1997.gada 23. jūlijā un Kambodža - 1999.gada 30. aprīlī. Dibināšanas brīdī ASEAN galvenais mērķis bija radīt solidaritāti šo valstu starpā tādējādi pretojoties komunisma ekspansijai visā šajā reģionā. Šobrīd ASEAN mērķi ir palielināt ekonomisko izaugsmi, sociālo progresu un kulturālo attīstību šajā reģionā, kā arī reģiona miera un stabilitātes veicināšana.

7. Aprakstiet Grieķijas un NATO attiecību vēsturi laika posmā no 1950.- 1970-to gadu beigām. Atbildi iesūtīja komanda ar numuru 2156094.

Otrā pasaules kara beigu posmā pēc nacistisko spēku sagrāves līdz 1949. gadam Grieķijā norisinājās pilsoņu karš, ko izraisīja komunistiski orientēto spēku mēģinājumi sagrābt varu valstī. Tieši šie notikumi bija viens no iemesliem, kāpēc ASV valdība 1947. gadā nāca klajā ar Trumena doktrīnu, kas veicināja „Rietumu pasaules” vienotību un vēlāko NATO izveidi. Grieķija kļuva par NATO dalībvalsti alianses pirmajā paplašināšanās kārtā 1952. gadā. Turpmākajos gados Grieķijā valdīja relatīvs politiskais miers un notika intensīva ekonomikas atjaunošana, lai gan īpaši 1960-to gadu otrajā pusē un 1970. gadu sākumā Grieķijā notika vairākkārtēja politiskā režīma maiņa, Grieķijas attiecības ar NATO tas neietekmēja. Grieķijas – NATO attiecības sarežģīja 1974. gada notikumi, kad Turcija, kura tajā laikā arī bija NATO locekle, okupēja Grieķijai piederošās Kipras salas ziemeļu daļu. Protestējot pret šādu Turcijas rīcību Grieķija atteicās no tiešas dalības NATO militārajās struktūrās, tomēr pāris gadus vēlāk – 1980. gadā tā pilnībā atjaunoja savu darbību Ziemeļatlantijas līguma organizācijā.

8. Kad risinājās NATO dalībvalstu un Varšavas Pakta valstu sarunas par konvencionālajiem bruņotajiem spēkiem? Kāds bija sarunu iznākums? Atbildi iesūtīja komanda ar numuru 2156094.

1973. gadā sākās abpusēju līdzsvarotu bruņoto spēku skaita samazināšanas sarunas (MBFR) Vīnē starp ASV, PSRS un citiem NATO un Varšavas pakta līgumu dalībniekiem, kas ir sarunu par konvencionālajiem bruņotajiem spēkiem aizsākums. Abas puses vienojās samazināt sauszemes spēkus līdz 700 000 un gaisa spēkus līdz 200 000 vienību, tomēr nekāda vienošanās netika parakstīta. Sarunas tika atsāktas 1986. gadā tās turpinājās līdz 1989. gada 2. februārim, kad formāli tika pabeigtas, bet praktiski tas ievadīja jaunu sarunu posmu – 1989. gada 9. martā sākās sarunas par konvencionālo bruņoto spēku samazināšanu Eiropā ( CFE ) starp 23 NATO un Varšavas līguma dalībvalstīm. Šīs sarunas noslēdzās ar līguma par konvencionālo bruņotajiem spēkiem Eiropā (CFE Treaty) parakstīšanu 1990. gada 9. novembrī

Parīzē. Šis līgums samazināja pēkšņa bruņota konflikta sākšanās iespējamību Eiropā, noteica bruņoto spēku ierobežojumus un radīja priekšnoteikumus Taškentas līgumam 1992. gadā 15. maijā starp bijušajām PSRS republikām par bruņojuma pārdali.

9. Kad tika īstenota IFOR misija? Uz kuru teritoriju tā attiecās, kādi bija tās mērķi? Nosauciet valstis, kas piedalījās misijā? Atbildi iesūtīja komanda ar numuru 9114540.

IFOR misija tika īstenota no 1995.gada 20. decembra, kad ANO Miera spēku komandiera vadība tika nodota IFOR komandierim, līdz 1996.gada 20. decembrim, kad beidzās IFOR mandāts. Alianse saskaņā ar ANO mandātu izvietoja IFOR, lai ieviestu Deitonas miera līguma militārās vienošanās. Gada laikā IFOR izpildīja savu uzdevumu un 1996.gadā tos nomainīja daudz mazāki Miera stabilizācijas spēki (SFOR). Misija attiecās uz Bosnijas – Hercegovinas teritoriju.Tās mērķi bija izbeigt karadarbību, sadalīt kara pārņemtās valsts bruņotos spēkus Bosnijas un Hercegovinas Federācijā un Serbijas Republikā un pārvietot teritoriju starp abām vienībām. Visiem smagajiem ieročiem un spēkiem bija jāatrodas militārajā bāzē vai jābūt demobilizētiem līdz 1996.gada 18.aprīlim (tehnisku problēmu dēļ termiņu pagarināja līdz 27.jūnijam). Saskaņā ar Miera līgumu, bija jāīsteno arī civilie aspekti, kur Miera nodrošināšanas spēki piedāvāja plašas atbalsta iespējas organizācijām ar kurām tie strādāja ciešā saiknē, piemēram, ārkārtas stāvokļa noregulēšanu, medicīnisku ārstēšanu un evakuāciju, transporta remontu, transporta nodrošināšanu, drošības informāciju un konsultācijas un citu loģistikas atbalstu.Misijā piedalījās 18 NATO ārpuskopienas valstis : Albānija, Austrija, Bulgārija, Čehija, Igaunija, Krievija, Latvija, Lietuva, Polija, Rumānija, Somija, Ungārija, Ukraina, Zviedrija, Ēģipte, Jordānija, Malaizija. Maroka. Piedalījās arī Beļģija, Kanāda, Dānija, Francija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Norvēģija, Portugāle, Apvienotā Karaliste, ASV, Grieķija, Vācija, Spānija, Īslande, Turcija.

10. Aprakstiet trīs reģionālās sadarbības projektus Centrāla un Austrumeiropā 1990-tajos gados. Atbildi iesūtīja komanda ar numuru 8563047.

Reģionālās sadarbības projektiem 90.gados bija ļoti nozīmīga loma Austrumeiropas un Centrāleiropas valstu bruņoto spēku restrukturizācijā, kā arī izvirzīto mērķu sasniegšanā, piem., integrācija NATO un ES. Šādu mērķi pēc neatkarības atgūšanas izvirzīja “Višegradas valstis”; izmantojot dažādus sadarbības projektus tās to sasniedzas visātrāk no visām Austrumeiropas valstīm. Bruņotie spēki pēc PSRS sabrukuma bija nepielāgotie mūsdienu situācijai, tie bija smagnēji un neefektīvi. Tādēļ ar šo reģionālās sadarbības projektu palīdzību bija iespējams iepazīt attīstītāko valstu pieredzi un zināšanas funkcionālas aizsardzības sistēmas izveidē. Pie šādiem projektiem ir pieskaitāmi BALTBAT (Baltijas miera bataljons), kas bija trīs valstu kopīga militāra vienība, veidota atbilstoši NATO standartiem, BALTRON (Baltijas valstu kopīga jūras spēku vienība), BALTNET (vienota Baltijas gaisa telpas novērošanas sistēma), BALTDEFCOL (Baltijas valstu militārās apmācības koledža Tartu, Igaunijā). Visi minētie projekti faktiski palīdzēja, veidot Latvijas un pārējo Baltijas valstu modernās aizsardzības sistēmas pamatus,

attīstot tādus principus, kā integrācija, savstarpējā savietojamība, plaša sadarbība un augsta savstarpējā uzticēšanās. Šādi sadarbības projekti nenotika un nenotiek tikai NATO dalībvalstu starpā, bet tajos ir iesaistītas arī NATO Partnervalstis, piemēram, Ukrainas un NATO sadarbība, samazinot valsts bruņotos spēkus un bruņojumu.

BALTDEFCOL - Baltijas Aizsardzības koledža dibināta 1998.gadā Tartu, Igaunijā. Koledžas galvenais uzdevums ir sagatavot bataljona komandējošā līmeņa virsniekus Apvienotās vadības un štāba kursā, kā arī vecākos virsniekus darbam dažāda līmeņa štābos. Mācības koledžā apgūst ne tikai triju Baltijas valstu Lietuvas, Latvijas un Igaunijas virsnieki, bet arī citu Eiropas valstu pārstāvji, piemēram, no Dānijas, Lielbritānijas, Ukrainas, Rumānijas, Zviedrijas, Gruzijas, Horvātijas u.c. Mācības notiek angļu valodā. Koledžā apgūstams arī civildienesta ierēdņu kurss. Tas paredzēts Baltijas valstu aizsardzības, ārlietu un iekšlietu ministriju ierēdņiem, kas nodarbojas ar drošības un aizsardzības jautājumiem. Koledžā ir izveidots Reģionālo drošības studiju institūts, kurā tiks sagatavoti nākamie koledžas pasniedzēji. Pēc Baltijas valstu iestāšanās NATO Baltijas Aizsardzības koledža ir pastiprinājusi sadarbību ar NATO skolām Vācijā, Oberamergau, Džordža Maršala Eiropas drošības studiju centru (George C. Marshall Centre European Centre for SecurityStudies) un NATO koledžām Romā un Londonā.

BALTNET - Baltijas vienotās gaisa telpas novērošanas sistēmas projekta galvenais mērķis ir vienotas Baltijas valstu gaisa telpas novērošanas sistēmas izveide, kas nākotnē iekļautos vienotā NATO valstu gaida telpas novērošanas sistēmā. BALTNET tehniskās funkcijas ir gaisa telpas novērošanas datu iegūšana, koordinēšana un attēlošana, iegūtās informācijas apstrāde, pārraidīšana un pārsūtīšana uz nacionālajiem centriem un NATO, kā arī valsts gaisa telpas robežu pārkāpēju atklāšana un identifikācija.

BALTRON - Baltijas valstu jūras eskadra uzdevums ir nodrošināt pastāvīgas ātrās reaģēšanas spējas jūrā miera un valsts apdraudējuma situācijās, Baltijas valstu teritoriālo ūdeņu un ekonomiskās zonas neaizskaramību, piedalīties meklēšanas un glābšanas darbos, jūras atmīnēšanas operācijās un militārajās mācībās.BALTRON projekta ietvaros ir izveidota Baltijas valstu Jūras spēku mācību bāze:

- BALTRON Pretmīnu skola (Liepājā);- Baltijas valstu Pretmīnu aprīkojuma remonta centrs (Liepājā);- Baltijas valstu Ūdenslīdēju mācību centrs (Liepājā);- Ieroču aprīkojuma darbnīca (Liepājā);- Kuģu artilēristu treniņu centrs (Lietuvā);- Sakaru speciālistu skola (Igaunijā).

Viens no galvenajiem BALTRON mērķiem ir paaugstināt kuģu personāla profesionalitāti, piedaloties ikgadējās mīnu meklēšanas mācībās un operācijās.

11. Nosauciet operācijas, kuras pašreiz vada NATO bruņotie spēki? Atbildi iesūtīja komanda ar numuru 4349487.

- KFOR (NATO vadītie Kosovas spēki, kas atbild par drošas vides nodrošināšanu Kosovā)

- ISAF(NATO vadītie internacionālie spēki Afganistānā)

- Baltijas gaisa telpas uzraudzīšana - aizsargā Baltijas valstu gaisa telpu kopš 2004. gada marta, kad Lietuva iestājās NATO

- OAE- Operācija „Aktīvas pūles”- cīņa pret terorismu

12. Aprakstiet atšķirības starp KFOR un SFOR operācijām. Atbildi iesūtīja komanda ar numuru 5525567.

Misijas KFOR (Kosovo Force) un SFOR (Stabilisation Force) atšķirās pirmkārt jau ar darbības zonu- KFOR misija darbojas Kosovā, savukārt SFOR misija darbojās Bosnijā un Hercegovinā. Tās atšķirās ar iesaistīto spēku lielumu- KFOR misijā tās karstākajā punktā piedalījās pat 50000 militārpersonas, bet SFOR misijā lielākais spēku daudzums bija apmēram 12000 militārpersonas. KFOR galvenie mērķi bija sniegt palīdzību bēgļiem, atjaunot mājas Kosovā, sniegt medicīnisko palīdzību cietušajiem, kontrolēt robežas, atjaunot civilās struktūras, gādāt par to lai tiktu ievēroti likumi un pats galvenais- uzturēt drošību Kosovā, taču SFOR mērķis ir uzturēt un nodrošināt drošu vidi Bosnijā un Hercegovinā. KFOR darbojas jau kopš 1999. gada 12. jūnija un turpinās arī šobrīd, turpretim SFOR darbojās no 1996. gada 21. decembra līdz noslēdzās 2004. gada 2. decembrī. KFOR misijā piedalījās 39 dažādas valstis, bet SFOR 35 dažādas pasaules valstis.

13. Ko nozīmē akronīms MBFR (angliski)? Atbildi iesūtīja komanda ar numuru 5993234.

MBFR ir akronīms Mutual and Balanced Force Reduction jeb latviski Savstarpēja un sabalansēta spēku samazināšana. MBFR tika pieņemts 1973. gada 30. oktobrī, Vīnē. Sarunas par MBFR izveidi sāka ASV un citas NATO dalībvalstis, kā arī Padomju Savienība un citas Varšavas pakta valstis, lai abas naidīgās nometnes kopīgi vienotos par parastās armijas klātbūtnes vienlīdzīgu samazināšanu Centrāleiropā.

14. Salīdziniet Ukrainas politiskās nostājas attīstību pret NATO un Ukrainas politiskās nostājas attīstību pret ES kopš 1991. gada. Atbildi iesūtīja komanda ar numuru 6910849.

NATO un Ukrainas attiecības sāka savu attīstību drīz pēc valsts neatkarības atgūšanas 1991.gadā. Ukraina nekavējoties pievienojās Ziemeļatlantijas Sadarbības padomei (NACC) un kļuva par tās aktīvu locekli. 1994.gadā tā pievienojās iniciatīvas Partnerattiecības mieram programmai un kļuva par vienu no Eiroatlantijas Partnerības padomes (kas 1997.gada maijā nomainīja NACC) dibinātājvalstīm.Turpmākās sanāksmes 1996. un 1997.gadā tika noturētas dažādos līmeņos. Tika izveidota Ukrainas misija NATO, iekļaujot militāro pārstāvi, kā arī Ukrainas pārstāvniecība Partnerības koordinācijas vienībā (PCC). Ukraina ir sniegusi būtisku ieguldījumu starptautiskā miera uzturēšanas aktivitātēs.

1997.gada jūlija NATO valstu un valdību vadītāju galotņu sanāksmes laikā Madridē NATO līderi un Ukraina parakstīja „Hartu par īpašām partnerattiecībām starp NATO un Ukrainu”.Konsultācijas un sadarbība risinās arī citās sfēras; bruņoto spēku demokrātiskā kontrole, un Ukrainas aizsardzības reforma; aizsardzības plānošana, budžets, politika, stratēģija un nacionālās drošības koncepcijas; aizsardzības konversija; NATO – Ukrainas sadarbība; militārās apmācības un izglītība; drošības ekonomiskie aspekti; zinātnes un tehnoloģijas jautājumi; vides drošības jautājumi, to skaitā kodoldrošība; gaisa kustības pārvaldes un kontroles civili-militārā koordinācija. NATO – Ukrainas Aizsardzības reformu apvienotā darba grupa (JWG) tika izveidota, lai meklētu tālākas iespējas šajā jomā. 1999.gada aprīlī Vašingtonā tika rīkota NATO – Ukrainas galotņu sanāksme, un 2000.gada martā Kijevā pirmo reizi tikās NATO – Ukrainas Komisija. Laikā starp 1997. 2000. gadu NATO Politiskā komiteja trīs reizes ieradās Ukrainā, kur rīkoja dažādas konsultācijas, kā arī informācijas apmaiņu gan Kijevā, gan citās Ukrainas pilsētās. 2003.g. Ukrainā notika „oranža revolūcija”, kuras rezultātā par Ukrainas prezidentu kļuva rietumnieciski orientētais V. Juščenko. Sākās vēl straujāka Ukrainas tuvināšanās NATO, kā arī veidojās ciešāka sadarbība ar Eiropas Savienību (90.gados Ukraina, vēl tikai sāka izrādīt interesi veidot sadarbību ar ES). NATO paziņoja par ieinteresētību Ukrainas līdzdalībai Ziemeļatlantijas līguma organizācijā. Var secināt, ka kopš 1991.g. Ukrainas sadarbība ar NATO bijusi daudz plašāka nekā ar ES. Tomēr tā palēnām „cirtusi sev ceļu” uz iestāšanos abās starptautiskajās organizācijās. Tas skaidrojams ar vēlmi neatrasties pilnīgā Krievijas kontrolē (pēc iestāšanās Neatkarīgo Valstu Sadraudzībā), kā arī izveidot un attīstīt patstāvīgu valsts ekonomiku, varas institūcijas, likumdošanu utt.Taču pašreiz (2007.g. aprīlis) Ukrainā ir politiskā krīze, kuras gala iznākums grūti paredzams, tas var traucēt Ukrainas integrāciju NATO un ES.

15. Kas ir EDAP (angliski - ESDP)? Kāda ir tās loma ES struktūrā? Salīdziniet drošības jautājumu nozīmi ES un NATO dienaskārtībā. Atbildi iesūtīja komanda ar numuru 9939171.

EDAP (angliski ESDP – European Security and Defence Policy) – Eiropas Drošības un aizsardzības politika. Vajadzība pēc ES drošības un aizsardzības politikas izstrādes radās 90. gados sakarā ar Balkānu kariem, kad ES atskārta, ka nav spējīga nodrošināt mieru Eiropā, bet NATO ne vienmēr varēja to darīt. Bez tam Eiropa lielā mērā bija atkarīga no ASV viedokļa un interesēm, kuras ne vienmēr pilnībā atbilda Eiropas interesēm. Visaptverošas Eiropas drošības un aizsardzības politikas izveide bija neatņemama kopējās ārpolitikas un drošības politikas sastāvdaļa, kas vairotu Eiropas Savienības starptautisko autoritāti. Ar EDAP palīdzību ES spētu aizstāvēt savus mērķus, kā arī dot ieguldījumu neatkarības, miera un stabilitātes nodrošināšanā atbilstoši ANO un starptautisko tiesību pamatnostādnēm.Īpaši strauja EDAP attīstība notiek pēdējos gados, jo, saistībā ar Eiropas Savienības paplašināšanos un integrācijas politiku, palielinās ES vēlme parādīt sevi kā nozīmīgu globāla rakstura problēmu risinātāju un aktīvi iesaistīties drošības problēmās ne tikai Eiropā, bet arī pasaulē. To parāda 2003.gada 12.decembrī ES Padomes pieņemtā Eiropas drošības stratēģija – "Drošāka Eiropa labākā pasaulē", kas nosaka galvenās

EDAP vadlīnijas un prioritātes turpmākajiem gadiem. ESDP nozīmīgā loma ES struktūrā parādās tajā apstāklī, ka arī Eiropas Savienības Konstitūcijas 2. sadaļā ir norādīti ESDP darbības mērķi un uzdevumi: kopējas atbruņošanas operācijas, humānisma un glābšanas uzdevumi, militārās konsultēšanas un palīdzības uzdevumi, konfliktu novēršanas un miera uzturēšanas uzdevumi, kaujas uzdevumi krīzes vadībai, tostarp miera atjaunošana un stabilizācija pēc konflikta novēršanas. Visi šie uzdevumi veicinās cīņu pret terorismu, atbalstīs trešās pasaules valstis terorisma apkarošanā to teritorijā.Ja salīdzina drošības jautājumu nozīmi ES un NATO dienaskārtībā, tad jāsaka, ka ES drošības jautājumi ir pakārtoti pārējiem jautājumiem, kuri skar dalībvalstu sadarbību dažādās jomās, bet NATO drošības jautājumi ir primāri.

16. Kad tika noslēgts un darbojās ABM līgums (ABM Treaty)? Kāds bija līguma ratificēšanas konteksts? Atbildi iesūtīja komanda ar numuru 2156094.

Anti-Ballistic Missile Treaty (ABM Treaty ) jeb Anti-ballistisko raķešu līgums – līgums par antiballistisko raķešu sistēmu ierobežošanu. Tas tika noslēgts starp ASV un PSRS 1872. gada 26. maijā. ASV Senāts to ratificēja tā paša gada 3. augustā un līgums stājās spēkā 1972. gada 3. oktobrī. Ratifikācijas konteksts Rietumvalstīs bija tāds, ka šī līguma noslēgšana tika uzskatīta par atslēgu uz kontroles iegūšanu pār kodolieroču izmantošanu. Arī Austrumu bloka valstīm līgums bija izdevīgs, jo, ierobežot pretraķešu sistēmas, vairāk resursu un līdzekļu varēja pievērst ekonomikai, sociālajām vajadzībām, kā arī raķešu sistēmu ražošanai kā tādai. Pēc PSRS sabrukuma radās neskaidrības par šī līguma saistību pārmantojamību, bet jau 1992. gada 13. janvārī Krievijas Federācija paziņoja par savu pēctecību uz visiem PSRS līgumiem, arī šo. Tomēr 1997. gada 26. septembrī Krievija, Ukraina, Baltkrievija, Kazahstāna un ASV parakstīja „Saprašanās memorandu”( Memorandum of nderstanding ), kurā no jauna uzņēmās saistības. 2001. gada 13. decembrī ASV prezidents Džordžs Bušs oficiāli paziņoja par ASV vēlmi izstāties no līguma un, kā to noteica līguma saistības, 2002. gada 13. jūnijā līgums pārtrauca savu darbību.

17. Salīdziniet “Višegradas 4” un “Viļņas 10”. Atbildi iesūtīja komanda ar numuru 9939171.

„Višegradas 4” veido Polija, Čehija, Slovākija (līdz 1993.gadam Čehoslovākija) un Ungārija. Izveidojās 1991.gada 15.februārī. Vienošanās mērķis bija labāk sagatavoties integrācijai ES, aktīvāka sadarbība savā starpā, lai veicinātu valstu attīstību. 1996.gada 1. jūlijā Višegradas valstis pievienojās Eiropas Brīvās Tirdzniecības Asociācijai – EBTA.„Viļņas desmitnieka" valstis ir Latvija, Lietuva, Igaunija, Slovākija, Slovēnija, Rumānija, Bulgārija, Maķedonija, Albānija un Horvātija. Izveidojās 2000.gada maijā, kad NATO kandidātvalstis apvienoja savus pūliņus un resursus, lai sagatavotos iestājai NATO. Visas bija NATO kandidātvalstis, izņemot Horvātiju, kas bija pievienojusies NATO programmai "Partnerattiecības mieram”. Viļņas desmitnieka valstis bija pirmās, kuras izteica atbalstu ASV rīcībai Irākā pēc Sadama Huseina režīma gāšanas.

18. Izskaidrojiet “ļaunuma ass” (Axis of Evil) konceptu. Atbildi iesūtīja komanda ar numuru 986222.

Termins „ļaunuma ass” ASV prezidents Džordžs Bušs lietoja ikgadējā uzrunā 2002.gada 29.janvārī, lai aprakstītu režīmus, kurus viņš apsūdzēja terorisma sponsorēšanā un masu iznīcināšanas ieroču meklēšanā. Bušs nosauca Irāku, Irānu un Ziemeļkoreju savā runā. Viņš sacīja: „Mūsu mērķis ir novērst režīmus, kas sponsorē terorismu, kurš draud Amerikai vai mūsu draugiem un sabiedrotajiem ar masu iznīcināšanas ieročiem. Daži no šiem režīmiem ir bijuši diezgan klusi kopš 2001.gada 11.septembra. Bet mēs zinām viņu patieso dabu. Ziemeļkoreja ir bruņojusies ar raķetēm un masu iznīcināšanas ieročiem, kamēr tajā laikā tās pilsoņi ir izbadējušies. Irāna agresīvi nodarbojas ar šiem ieročiem un eksportē terorismu, kamēr daži irāņu apspiestie cilvēki cer uz brīvību. Irāka turpina lepoties ar naidīgumu uz Ameriku un terora atbalstīšanu. Irākas režīms kaļ plānus, lai izplatās antraks, nervu gāze un kodolieroči desmitgadē uz priekšu. Valstis kā šīs un to teroristu sabiedrotie rada ļaunuma asi un spēku, kas apdraud mieru pasaulē. Meklējot masu iznīcināšanas ieročus, šīs valstis palielina briesmas pasaulē.” 2002.gada 6.maijā Apvienoto valstu ministra vietnieks Džons Boltons deva runai nosaukumu „Aiz ļaunuma ass”. Tajā viņš pievienoja vēl trīs valstis grupā ar tām, kas jau bija nosauktas iepriekš, - Lībija, Sīrija un Kuba. Kritēriji iekļaušanai šajā grupā bija: „valstis, kas sponsorē terorismu, kas nodarbojas vai arī kurām ir iespēja nodarboties ar masu iznīcināšanas ieroču ieguvi, vai arī kurām ir neizmantotas iespējas to darīt, pārkāpjot līguma saistības.” Runa bija plaši uzrakstīta un izteikta kā īstās ļaunuma ass paplašinājums.

19. Aprakstiet SAEA (IAEA) funkcijas un nozīmīgumu. Kas pārstāv Latviju šajā aģentūrā? Atbildi iesūtīja komanda ar numuru 9359298.

Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra (IAEA) ir pasaules centrālā sadarbības organizācija atomenerģijas jomā. Organizācija tika izveidota 1957.gadā un šobrīd tajā darbojas 138 dalībvalstis. IAEA aktīvi sadarbojas ar citām partnerorganizācijām veicinot drošu un miermīlīgu atomenerģijas izmantošanu. Tās darbības galvenais mērķis ir kodolieroču neizplatīšana un kodolenerģijas izmantošanas veicināšana miermīlīgiem mērķiem. IAEA sniedz nozīmīgu atbalstu gan izpētes, gan apmācības, gan specializētu iekārtu nodrošināšanā. Tiek realizēti projekti veselības, pārtikas, ūdens, vides un citu jautājumu uzlabošanai, it sevišķi pasaules mazattīstītajās valstīs. Svarīgs IAEA darbības pīlārs ir arī kodolieroču neizplatīšanas kontrolēšana, jo tā ir vienīgā organizācija, kas uzrauga, kā valstis pilda Kodolieroču neizplatīšanas līgumu (NPT). Problēmas rada tas, ka, valstīm nesadarbojoties ar aģentūru, tās iespējas veikt pārbaudes ir ierobežotas (kā tas ir noticis Ziemeļkorejas, Irānas, Izraēlas u.c. gadījumos).2005. gadā par savu darbu IAEA saņēma Nobela Miera Balvu. Balva tika piešķirta pašai organizācijai un arī tās pašreizējam Ģenerāldirektoram Mohamedam ElBaradejam.

IAEA ir iesaistīta arī jautājumā par Irānas kodolieročiem. Starptautiskā Atomenerģijas organizācija pastāvīgi mēģina diplomātiski un bez sankcijām panākt risinājumu saistībā ar Irānas paziņojumu, ka tā atsāk urāna bagātināšanas programmas. Lai gan Irāna apgalvo, ka mērķi ir miermīlīgi, Irānas darbība visā pasaulē rada kodoldrošības bažas.

Latvija šajā aģentūrā:

Latvija par dalībvalsti kļuva 1997.gadā. Radiācijas drošības centrs ir galvenais Latvijas pārstāvis šai organizācijā, kas organizē starptautisko un sabiedrisko attiecību veidošanu radiācijas drošības un kodoldrošības jomā, koordinē sadarbību ar ārvalstīm, starptautiskajām un ārvalstu organizācijām radiācijas drošības un kodoldrošības jomā, kā arī, izmantojot starptautiskās sadarbības iespējas, koordinē Centra darbinieku iesaisti kvalifikācijas paaugstināšanā, un nodrošina Centra darbībai nepieciešamo informāciju un materiālus. RDC mājas lapā pieejamas pieteikuma formas IAEA apmācību kursiem, semināriem un zinātniskām vizītēm.

20. Kā Eiropas Savienība ir iesaistīta debatēs par kodolieroču neizplatīšanu? Pievērsiet īpašu uzmanību Irānas jautājumam. Atbildi iesūtīja komanda ar numuru 5993234.

Eiropas Savienībā par kodolieroču neizplatīšana un atbruņošanās jautājumiem ir atbildīga Drošības un aizsardzības komiteja. 2006. gada 15. oktobrī tā rīkoja atklātu sēdi ar pilsoniskās sabiedrības pārstāvju piedalīšanos par Kodolieroču neizplatīšanas līgumu. 2005. gada 17. novembrī plenārsesijā pieņemtajā ziņojumā par masu iznīcināšanas ieroču neizplatīšanu Eiropas Parlaments pauda bažas, ka palielinās masu iznīcināšanas ieroču sacensības iespējamība, nosodīja jaunas paaudzes kodolieroču izstrādāšanu, aicināja pastiprināt ieroču ražošanas kontroli un starptautiskā līmenī izveidot iedarbīgu un taisnīgu sistēmu, kas samazinātu kodoldraudus. Plenārsesijā paredzētas debates par aktuālāko šajā jomā, ES Padomes prezidentūras un Eiropas Komisijas pārstāvjiem sniedzot paziņojumus.Irānas kodolprogrammas jautājums ir diezgan sarežģīts, jo, lai gan Irāna ir parakstījusi 1961. gadā ANO Ģenerālajā asamblejā pieņemto Kodolieroču neizplatīšanas līgumu (Nuclear Non-Proliferation Treaty – NPT) un līdz ar to apņēmusies neiegūt kodolieročus, kopš 2003. gada, kā liecina SAEA (Starptautiskā atomenerģijas aģentūra) Ģenerāldirektora sniegtā informācija, Irāna slepus (aptuveni jau 20 gadus) attīstījusi kodolprogrammu, par kuru nav informējusi SAEA, kā rezultātā Irāna ir pārkāpusi savas Kodolieroču neizplatīšanas līguma (NPT) saistības. Tāpat ir zināms, ka Irānai bija kontakti ar nelegāliem piegādātāju tīkliem par dažādu kodoltehnoloģiju iegādi. Drīz pēc šī paziņojuma izplatīšanas, trīs Eiropas Savienības dalībvalstis (Apvienotā Karaliste, Francija un Vācija – ES3) visu ES valstu vārdā uzņēmās būt par sarunu vedēju ar Irānu, lai panāktu Irānas kodoljautājuma risināšanu. Apmaiņā pret to, Irāna labprātīgi apturēja savas kodolaktivitātes un kopš 2003.gada tika pakļauta detalizētām SAEA inspekcijām. Diemžēl Irāna jau drīz mainīja savas domas un 2005.gada augustā pieņēma vienpusēju lēmumu atsākt darbību pie kodolprogrammas. Tas bija spēcīgs pliķis arī ES3 valstīm, kuras tieši tajā laikā bija sagatavojušas sadarbības piedāvājumu

Irānai par ilgtermiņa risinājumu, taču Irāna šo piedāvājumu asi noraidīja. Reaģējot uz šo Irānas soli, ES3 uzsāka aktivitātes, lai panāktu starptautisku spiedienu uz Irānu. Šajā procesā labprāt iesaistījās arī ASV, kas jau agrāk aicināja Irānas jautājumu nodot ANO Drošības padomes rokās un apvainoja Irānu centienos iegūt kodolieročus. Tāpat ES3 aktivitātes stabili atbalsta visa ES kopumā, jo ne velti šī jautājuma risināšanā aktīvi ir iesaistījies arī ES ārpolitikas pārstāvis Havjers Solana.ES atzīst, ka Irānai ir tiesības uz miermīlīgu kodolprogrammu, bet grib, lai Irāna iesaldē visas aktivitātes līdz brīdim, kad visi jautājumi, it sevišķi par iespējamo kodolieroču programmu, tiktu noskaidroti un tiktu atgūta starptautiskā uzticība. ES pieprasa Irānai plašu atklātību attiecībā uz tās realizēto kodolprogrammu. Ja Irāna atteiksies gan no visiem ES un ANO piedāvātajiem projektiem par kodolprogrammas apturēšanu, kā arī Irāna turpinās slepeni bagātināt un pārstrādāt urānu savā valstī, neinformējot un nesadarbojoties ar SAEA, ES un ANO plāno ieviest plašas ekonomiskas, politiskas un citas sankcijas pret Irānu. Arī Eiropas Parlamentā joprojām tiek risināts šis jautājums un līdz galam tiek izstrādāta ES stratēģija attiecībā par sankcijām uz Irānu gadījumā, ja Irāna turpinās ignorēt visus starptautiski noteiktos līgumus, ANO, ES un citu valstu aicinājumus pārtraukt kodolprogrammu.

21. Ko nozīmē akronīms NATO RTO? Kas ir tā uzdevumi? Atbildi iesūtīja komanda ar numuru 9359298.

NATO RTO- NATO pētniecības un tehnoloģijas organizāciju (NATO Research and Technology Organisation).NATO Pētniecības un tehnoloģijas organizācija ir atbildīga par NATO aizsardzības pētniecības un tehnoloģijas direkcijas un koordinācijas integrāciju; par kolektīvās pētniecības un tehniskās informācijas apmaiņas vadību un veicināšanu nacionālo aizsardzības pētniecības aktivitāšu starpā; par ilgtermiņa NATO Pētniecības un tehnoloģijas stratēģijas izstrādāšanu; un par konsultāciju nodrošināšanu pētniecības un tehnoloģijas jautājumos.RTO uzdevums ir vadīt un veicināt kolektīvo pētniecības un informācijas apmaiņu; atbalstīt nacionālo aizsardzības pētniecības un tehnoloģijas attīstību un efektīvu pielietojumu, lai izpildītu Alianses militārās prasības; saglabātu tehnoloģijas pārsvaru un nodrošinātu konsultācijas NATO un nacionālajiem lēmumu pieņēmējiem.

22. Dodiet detalizētu Ziemeļatlantijas padomes funkciju aprakstu un izskaidrojiet, kāda ir tās loma NATO struktūrā. Atbildi iesūtīja komanda ar numuru 4766385.

Ziemeļatlantijas padome ir NATO galvenā un pati svarīgākā lēmumu pieņemšanas institūcija. Tai ir efektīva politiskā vara, kā arī lēmumu pieņemšanas tiesības, un tā sastāv no visu dalībvalstu pastāvīgajiem pārstāvjiem, kuri tiekas vismaz vienu reizi nedēļā, tā tiekas arī augstākajā līmenī, iesaistot dalībvalstu augstākās amatpersonas. Padomei ir augsts sabiedriskais prestižs, un tā nāk klajā ar deklarācijām un komunikē, izskaidrojot Alianses politiku un lēmumus sabiedrībai kopumā un to valstu valdībām, kuras nav NATO dalībvalsti. Vienīgā institūcija, kuru formāli iedibināja Ziemeļatlantijas līgums un deva tai pilnvaras izveidot tādas pakļautās struktūras,

kādas varētu būt nepieciešamas, lai varētu īstenot Līguma mērķi. Būtībā Līgums ir piešķīris Padomei pienākumu izveidot pakļautās struktūras, un tādēļ Padomes darbu atbalsta liels skaits komiteju, kuras pārklāj visas Alianses aktivitātes un darbības. Apspriestie jautājumi un pieņemtie lēmumi Padomes sanāksmēs aptver visus organizācijas aktivitāšu aspektus un bieži tiek balstīti uz ziņojumiem vai rekomendācijām, kuras sagatavojušas pakļautās komitejas pēc Padomes pieprasījumaLēmumu pieņemšana notiek ar vienprātīgu vienošanos un kopēju piekrišanu, Padomē nepastāv balsošanas vai lēmumu pieņemšana ar vairākuma atbalstu.

23. Kad tika radīta NATO Swiss Mission? Kas ir tās uzdevumi? Atbildi iesūtīja komanda ar numuru 3864845.

NATO Swiss Mission tika radīta 1997. gadā. Tās galvenais uzdevums ir pārstāvēt Šveici kā NATO partnervalsti. Misija ietver piedalīšanos Eiroatlantiskās partnerības padomē un Partnerattiecības mieram programmā. Šī sadarbība ietver politiskos, militāros un sociālos aspektus.Šī misija ietver arī kontaktu ar Rietumeiropas Savienību. Misija ir izvietota NATO galvenajā mītnē Briselē.

24. Ko nozīmē akronīms KFOR? Atbildi iesūtīja komanda ar numuru 9114540.

KFOR – Miera uzturēšanas spēki Kosovā. KFOR galvenie uzdevumi ir nodrošināt drošību, robežu kontroli, civilo struktūru atjaunošanu, likumību un kārtību.

25. Izskaidrojiet NATO WMD centra aktivitātes. Atbildi iesūtīja komanda ar numuru 1324020.

WMD - Weapons of Mass Destruction – Masu iznīcināšanas līdzekļi.Atzīstot, ka masu iznīcināšanas ieroču (WMD) izplatība rada draudus starptautiskajai drošībai, NATO valstu un valdību vadītāji 1994.g. deva rīkojumu Ziemeļatlantijas aliansei pastiprināt un paplašināt tās darbību pret nāvējošo ieroču izplatību. 1994.g. jūnijā NATO ārlietu ministrs izdeva „Alianses politikas struktūru masu iznīcināšanas ieroču izplatībai” – dokumentu, kurš pauda alianses un tās dalībvalstu pamatmērķi – novērst WMD izplatību, vēl pirms tā ir notikusi, un sliktākajā gadījumā, rast atrisinājumu un labot notikušo ar diplomātiskiem paņēmieniem. Dokumentā minēts arī tas, ka pastāv varbūtība, ka izplatība tomēr var notikt par spīti starptautiskajām normām un līgumiem par neizplatīšanu, un ka masu iznīcināšanas līdzekļi un to piegādes tehnika var radīt tiešus militāros draudus NATO teritorijai, iedzīvotājiem, bruņotajiem spēkiem. Kopš 1994.g alianse uzsāka aktīvu darbību WMD izplatīšanas ierobežošanā. Masu iznīcināšanas ieroču centrs darbību uzsāka 2000.g. maijā saistībā ar Masu iznīcināšanas ieroču (WMD) iniciatīvu, kas tika apstiprināta 1999.g. aprīlī Vašingtonas galotņu tikšanās laikā. Centrs ir Politiskā direktorāta sastāvdaļa, un tajā ietilpst personāls no Starptautiskā sekretariāta, kā arī nacionālie eksperti. Centra

uzdevums ir uzlabot koordināciju saistībā ar WMD aktivitātēm, kā arī stiprināt konsultācijas par ieroču neizplatīšanu, ieroču kontroles un aizsardzības jautājumiem.Līdztekus tam ir trīs NATO vecāko amatpersonu grupas, kas sadarbojas ar alianses politiskajiem un aizsardzības centieniem pret WMD izplatību.

Trīs NATO vecāko amatpersonu grupas:- Politiski – militāra vecāko personu grupa par ieroču izplatīšanas

jautājumiem (SGP) : Izskata iespējamo faktoru spektru politiskā, drošības un ekonomiskā sfērā, kas var izraisīt vai ietekmēt izplatību, apspriež politiskos un ekonomiskos līdzekļus reaģējot uz izplatību.

- Aizsardzības vecāko amatpersonu darba grupa par ieroču izplatību (DGP): Risina attiecīgos NATO reaģēšanas politisko un aizsardzības jautājumus. Izvērtē militārās spējas, kas nepieciešamas, lai mazinātu WMD izplatību, novērstu draudus un šādu ieroču lietošanu, kā arī aizsargātu NATO valstu iedzīvotājus, teritorijas, militāros spēkus.

- Ieroču izplatības apvienotā komiteja (JCP): Koordinē un apvieno darbu abās jomās.

26. Kāda tipa(-u) lidmašīnas-iznīcinātājus pašlaik lieto Latvijas Gaisa spēki? Atbildi iesūtīja komanda ar numuru 9939171.

Latvijas Gaisa spēkiem nav savu lidmašīnu – iznīcinātāju. Latvijas gaisa telpu sargā NATO lidmašīnas F – 16, kuras bāzējas Šauļos un patrulē visās Baltijas valstīs.

27. Kādi bija galvenie secinājumi un kādi dokumenti tika pieņemti NATO samitā Rīgā? Atbildi iesūtīja komanda ar numuru 5993234.

Rīgas samita galvenie secinājumi un lēmumi:- NATO ātrās reaģēšanas spēki (NRF) ir pilnā operacionālajā gatavībā. NRF ir

galvenais Alianses militārās transformācijas elements. NATO dalībvalstis piešķir lielu nozīmi NRF gatavībai, jo nepieciešamības gadījumā tie nodrošinātu arī valstu kolektīvo aizsardzību Vašingtonas līguma 5. panta ietvaros;

- apstiprinātas Visaptverošas politiskās vadlīnijas nākamajiem 15 gadiem (Comprehensive political guidelines). Vadlīnijas ir otrs svarīgākais NATO dokuments pēc Stratēģiskās koncepcijas un galvenais dokuments, kas nosaka Alianses turpmākās transformācijas virzienus, formulējot galvenos draudus drošībai (terorisms un masu iznīcināšanas ieroču izplatība) un militārās spējas, kas nepieciešamas to ierobežošanai;

- valstu vadītāji apņēmās kritiskas nepieciešamības gadījumā nelikt šķēršļus nacionālo militāro vienību izmantošanai kaujās NATO ISAF operācijā Afganistānā. Tāpat valstu vadītāji apņēmās palielināt palīdzību Afganistānas armijas un policijas apgādē un apmācībā; (Rīgas NATO Samita galvenais saturiskais jautājums)

- lēmums par operāciju visaptverošas plānošanas uzsākšanu. Ar šo lēmumu NATO tiks uzsākta priekšlikumu izstāde sadarbībai ar citām starptautiskajām

organizācijām un nevalstiskajām organizācijām kopīgu operāciju plānošanā. Šāda sadarbība ietvertu gan militāros, gan civilos aspektus. Visaptveroša plānošana ļautu labāk izmantot krīžu rajonos iesaistīto organizāciju kopīgos spēkus un resursus;

- apņemšanās 2008.gada samitā uzaicināt dalībai NATO tās kandidātvalstis, kuras spēj veicināt Alianses drošību;

- paplašināt NATO sadarbību ar partneriem ārpus Eiro-Atlantiskās telpas (Austrālija, Japāna, Dienvidkoreja, Argentīna u.c.). Vienlaikus tiks padarīta elastīgāka un individuālāka praktiskā sadarbība un politiskās konsultācijas ar esošajiem partneriem;

- piešķirt Melnkalnei, Bosnijai un Hercegovinai un Serbijai dalību Eiroatlatlaniskās partnerības padomes formātā, kas nodrošina šo valstu pieeju arī Partnerattiecību mieram programmai;

- enerģētikas drošības jautājumā uzdot NATO vēstniekiem definēt jomas, kurās Alianse vislabāk var iesaistīties un aizstāvēt dalībvalstu intereses. Šī būs jauna joma, kurā NATO darbosies, jo līdz šim organizācija nav nodarbojusies ar enerģētikas drošības jautājumiem;

- izteikt NATO atbalstu reformām Gruzijā un Ukrainā, kā arī uzsvērta Kaukāza valstu un Moldovas teritoriālā integritāte;

Rīgas Samita galvenie pieņemtie dokumenti bija Rīgas Samita deklarācija jeb Riga Summit Declaration, par kura saturu vienojās visu 26 NATO dalībvalstu valstu un valdību vadītāji. Tajā kopā tika iekļauti 46 punkti un vairāki apakšpunkti. Ne mazāk svarīgas par Riga Summit Declaration ir arī pieņemtās Visaptverošās politiskās vadlīnijas nākamajiem 15 gadiem jeb Comprehensive political guidelines.

28. Kur atrodas SHAPE? Kad SHAPE mītnes valsts kļuva par NATO locekli? Izskaidrojiet Sabiedroto pavēlniecības operāciju ( Allied Command Operations -ACO) uzdevumus un lomu. Atbildi iesūtīja komanda ar numuru 9359298.

NATO Sabiedroto spēku galvenā štāba centrs SHAPE atrodas Beļģijā, Monsas pilsētā. Beļģija bija viena no NATO dibinātājvalstīm 1949. gadā. Sabiedroto pavēlniecības operāciju jeb ACO uzdevums ir definēt operāciju standartus, prasības plaša spektra alianses misijās, kas vienībām ir jāizpilda, lai tās tiktu iekļautas darbībās NATO pavēlniecības pakļautībā. ACO apliecina vienību atbilstību prasītajiem standartiem. Uzticot visu atbildību par operācijām vienai pavēlniecībai un uzdodot otrai stratēģiskai pavēlniecībai koncentrēties uz nepārtrauktās pārveides uzdevumiem un dalībvalstu sadarbības spēju pilnveidošanu, NATO ir nostājusies uz pastāvīgas pārveides ceļa, lai tiktu galā ar jauniem mūsdienu drošības izaicinājumiem. Tā kā NATO uzticas ACO darbībai, tas nozīmē, ka ACO ir liela loma alianses misiju plānošanā.

29. Aprakstiet SACEUR mērķus. Vai pats SACEUR vai SACEUR vietnieks var būt Latvijas pārstāvis? Atbildi iesūtīja komanda ar numuru 2156094.

SACEUR ( Supreme Alied Comander Europe ) galvenais mērķis ir miera un drošības nodrošināšana veicinot NATO dalībvalstu savstarpējo integritāti, lai to panāktu SACEUR uzdevumi ir šādi:

- Veikt militāro operāciju vadību- Veikt militāro operāciju plānošanu- Piedalīties krīžu risināšanā- Veikt dažādu risku un draudu izvērtēšanu- Pārvaldīt NATO militārajām operācijām paredzētos resursus- Nodrošināt militāro sadarbību NATO valstu un partnervalstu starpā- Veikt NATO stratēģisko spēju analīzi

Jebkuras agresijas gadījumā SACEUR ir atbildīgs par pasākumiem, kas tiek veikti, lai to novērstu vai pretotos tai, tas ir atbildīgs par visu NATO militāro pasākumu izpildi. Šobrīd SACEUR ir ASV ģenerālis Džons Kredoks. ( John Craddock ). SACEUR nevar būt Latvijas pārstāvis, jo viņu tradicionāli izvēlas ASV prezidents un apstiprina senāts, SACEUR vietnieku saskaņā ar tradīciju ieņem Lielbritānijas izvirzīts pārstāvis.

30. Dodiet iemeslus un paskaidrojiet apstākļus, kādos tika pieņemts NATO lēmums par raķešu aizsardzības projekta iespējām (feasibility study on missile defence) NATO ietvaros. Atbildi iesūtīja komanda ar numuru 4766385.

Pēc 2001. gada 11. septembra terora aktiem ASV teritorijā, visā pasaulē palielinājās terora draudu līmenis. NATO dalībvalstis, īpaši ASV uzsāka karu pret terorismu, lai novērstu terora draudus, kas apdraud to teritorijas, iedzīvotājus un militāros spēkus. Visa pasaule ir bailēs no terorisma, kas varētu tikt izdarīts īpaši brutālā veidā.. Šīs bailes ir pamatotas, jo īstenota kara rezultātā tika ievests karaspēks valstīs, kuras atbalstīja terorismu, tādejādi vēl vairāk saniknojot teroristus, un motivējot tos , kuri netika notverti pastrādāt arvien jaunus terora aktus. 11.septembris, teroristu uzbrukumi Madridē un Londonā ir devuši traģisku stimulu aliansei stiprināt savu spēju reaģēt uz jauniem izaicinājumiem drošībai jebkurā to izcelsmes vietā. Terorisms, masu iznīcināšanas ieroču izplatīšana, vājas valstis, kuru īpašumā ir bīstama tehnoloģija, kā arī nestabilitāte ir galvenie draudi drošībai. Lai atbildētu uz šiem draudiem, NATO dalībvalstis Prāgas samitā 2002. gada novembrī pieņēma NATO lēmums par raķešu aizsardzības projekta iespējām NATO ietvaros, kas spētu aizsargāt NATO dalībvalstis no raķešu uzbrukuma, kas varētu saturēt jau iepriekšminētos ieročus, tādejādi aizsargājot dalībvalstu iedzīvotājus.

31. Kartē iezīmējiet valstis, kas aktīvi piedalās “Active Endeavour” operācijā un atzīmējiet teritoriju, kur tā tiek īstenota. Atbildi iesūtīja komanda ar numuru 2156094.

Valstis, kuras tieši piedalās operācijā : „Active Endeavour” – Grieķija, Itālija, Spānija, Turcija – ir atzīmētas kartē zilā krāsā. Valstis, kuras piedalās eskorta operācijās – ASV, Dānija, Norvēģija, Vācija un Portugāle – ir atzīmētas kartē zaļā krāsā. NATO partnervalstis, kas piedalās operācijā aktīvi, vai ir izteikušas gatavību to darīt – Krievija un Ukraina – ir atzīmētas kartē brūnā krāsā. Valstis, kuras izteikušas gatavību

aktīvi piedalīties operācijā – Albānija, Alžīrija, Gruzija, Izraēla un Maroka – kartē atzīmētas dzeltenā.

32. Kartē iezīmējiet NATO dibinātājvalstis. Atbildi iesūtīja komanda ar numuru 5993234.

NATO dibinātājvalstis ir Apvienotā Karaliste, Islande, Norvēģija, Dānija, Beļģija, Nīderlande, Luksemburga, Francija, Itālija, Kanāda, Portugāle un ASV.

33. Kur atrodas Starptautiskais bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunāls (ICTY)? Ar ko tas nodarbojas un kad tas tika izveidots? Atbildi iesūtīja komanda ar numuru 9359298.

Starptautiskais bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunāls ir ANO institūcija, kuras izveidošanas mērķis ir veikt kriminālvajāšanu saistībā ar kara noziegumiem bijušajā Dienvidslāvijā.

Tribunāls funkcionē kā ad-hoc tiesa un atrodas Hāgā,Nīderlandē. Tas tika izveidots 1993. gada 25. maijā ar ANO Drošības padomes 827. rezolūciju. Tribunāla jurisdikcijā ir dažāda veida noziegumi, kas veikti bijušās Dienvidslāvijas teritorijā kopš 1991. gada: nopietni 1949. gada Ženēvas konvencijas pārkāpumi, likuma pārkāpumi, genocīds un noziegumi pret cilvēci. Tribunāls var tiesāt tikai personas, nevis organizācijas vai valdības. Augstākais soda mērs, ko tribunāls var piespriest, ir mūža ieslodzījums.

Hāga

34. Nosauciet un sakārtojiet pēc datumiem NATO operācijas saistībā ar Maķedoniju (FYROM). Atbildi iesūtīja komanda ar numuru 8563047.

2001.gada 26.augustā pēc Skopjes valdības lūguma NATO izvietoja relatīvi nelielu karavīru skaitu Maķedonijā, kas darbojās uzticības stiprināšanas uzdevumā. Šī misija, ko sauca par operāciju “Essential Harvest” palīdzēja atbruņot nemiernieku – etnisko albāņu - Nacionālo atbrīvošanas armiju un nodrošināja atjaunotnes procesa virzību.2001.gada 26.septembrī tika uzsākta operācija “Amber Fox”, kuras ietvaros bija aizsargāt Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas novērotāju grupas, kas pārraudzīja miera ietvarlīguma izpildi.2002.gada 15.decembrī atbildot uz Maķedonijas valdības lūgumu NATO uzsāka jaunu operāciju “Allied Harmony” 2003. gada 31.martā NATO operācija “Allied Harmony” nodeva savas funkcijas “Concordia”.

35. Kartē iezīmējiet NATO dalībvalsti, kurā atrodas ASV militārās bāzes Melnās jūras krastos. Atbildi iesūtīja komanda ar numuru 8563047.

ASV militārā bāze, kas atrodas Melnās jūras krastos, ir izvietot NATO dalībvalsts Rumānijas teritorijā, un ASV ir vēl divas bāzes arī Bulgārijas teritorijā. Bulgāriju arī apskalo Melnā jūra.

“ “valsts, kur ASV militārā bāze atrodas Melnās jūras krastā:1. Rumānija