11. STUNDA: JĒZUS KRISTUS OTRĀ ATNĀKŠANA& JERUZĀLEMES NOPOSTĪŠANA.

Jēzus jau vienreiz parādījies, lai “iznīcinātu grēku, Sevi upurējot” (Ebr. 9:26). Bībele māca, ka Kristus atnāks vēl vienu reizi. Viņa līgava – draudze, Viņu gaida (Fil. 3:20; 1. Tes. 1:10). Bet, kad Viņš atnāks? Kā? Kādēļ? Šī stunda sniegs bibliskas atbildes uz šiem jautājumiem, vienlaikus arī pieskarsies tēmai par Jeruzālemes nopostīšanu, kas notika m.ē. pirmajā gadsimtā.

I. KAD KRISTUS ATNĀKS VĒLREIZ?

Pāvils raksta 1. Tes. 5:2:

… Tā Kunga diena nāk tāpat kā zaglis naktī.

Pēteris raksta 2. Pēt. 3:10:

Bet Tā Kunga diena nāks kā zaglis…

Zaglis iepriekš nepaziņo mājas iemītniekiem, ka ielauzīsies mājā. Tāpat arī cilvēce ir neziņā attiecībā uz Jēzus Kristus otrās atnākšanas laiku. Šajā jautājumā arī jāņem vērā Jēzus teikto Ap. d. 1:7, kur Viņš, pirms savas uzņemšanas debesīs, atbild uz savu apustuļu iepriekšējā pantā uzdoto jautājumu: “Kungs, vai Tu šajā laikā atkal atjaunosi Israēlam valstību?” Jēzus atbilde ir:

… Nav jūsu daļa zināt laikus vai brīžus, ko Tēvs nolicis savā paša varā…

Tomēr cilvēki ir mēģinājuši pareģot Kristus otrās atnākšanas laiku. Taču katra pareģotā datuma diena ir tikai apstiprinājusi pareģotāja kļūdu.

Mācītāji bieži izmanto pantus no Mat. 24. nod., Mar. 13. nod. un Lūk. 21. nod., lai pareģotu Kristus otro atnākšanu. Īstenībā Jēzus atbild uz mācekļu jautājumiem par Jeruzālemes tempļa nopostīšanu, kas piepildījās m.ē. 70.g. jūdu kara rezultātā. Šis karš bija sācies m.ē. 66.g. [Christian Classics; Goldberg; House, p. 119]. Lūdzu, izlasiet Mar. 13:1-4; Lūk. 21:5-7 un Mat. 24:1-3.

Dievišķā atnākšana neattiecas tikai uz Jēzus Kristus piedzimšanu un atgriešanos Pastarā dienā. Dievišķā

atnākšana Bībelē ir saprotama dažādi. Piemēram, Dievs ir arī nācis, parādot žēlastību cilvēkiem. 2. Moz. 4:31 rakstīts:

Un tauta ticēja. Un, kad viņi dzirdēja, ka Tas Kungs apmeklējis Israēla bērnus un redzējis viņu bēdas, tad viņi zemu noliecās Dieva priekšā un pielūdza.

Dievs tāpat ir nācis, lai sodītu bezdievjus vēl pirms Pastardienas atnākšanas. Piemēram, Dievs sodīja Ēģipti senos laikos. Jes. 19:1 ir rakstīts:

Spriedums par Ēģipti. Redzi, Tas Kungs brauc uz skrejoša mākoņa un nonāk Ēģiptē! Ēģiptes elki dreb Viņa priekšā, un ēģiptiešu sirdis saplok un izsamist viņu krūtīs.

Tas, ko nozīmē vārdi “Tas Kungs... nonāk Ēģiptē”, ir redzams pārējā 19. nodaļā Jesajas grāmatā. Tāda dievišķā atnākšana ir arī saskatāma citur Bībelē, piemēram, Jes. 10:5-12; 13. nod.; 29:6; 39. nod.; Ec. 30:1-19, kā arī Jēzus Kristus vārdos attiecībā uz Jeruzālemes nopostīšanu.

Lūdzu, izlasiet Mat. 24:4-51 un Lūk. 21:7-36. (Ja vēlaties, varat izlasīt Mar. 13:1-37). Šajos paralēlajos tekstos tiek minēti kari un vēstis par kariem, zemestrīces, bada laiki, mēris, šausmu parādības un lielas zīmes no debesīm, mācekļu nīšana, nodošana, vajāšana, atkrišana un nogalināšana, viltus kristu un praviešu parādīšanās, mācekļu vešana ķēniņu un valdnieku priekšā un evaņģēlija sludināšana visā pasaulē. Tie minēti kā zīmes, kas iet pa priekšu vai pavada Jeruzālemes (Lūk. 21:20) un tās tempļa nopostīšanu (Mat. 24:2,15).

Atbilstoši faktam, ka šī nopostīšana piepildījās m.ē. 70.g., Jēzus saka Mat. 24:34:

Patiesi es jums saku: šī cilts [vai paaudze] nezudīs, tiekams tas viss notiek.

(Skat. arī Mar. 13:30; Lūk. 21:32.) Vārds “cilts” šajā pantā ir tulkojums no pirmā gadsimta grieķu

1

vārda (genea), ko var tulkot arī “paaudze”, kā tas ir Fil. 2:15 un Ebr. 3:10 Latvijas Ev. Lut. Baznīcas konsistorijas 1988. gada izdevumā Ernsta Glika tulkojumā un Latvijas Bībeles biedrības 1965. gada izdevuma revidētajā tekstā [Brown; Hochner; Rienecker, p. 72; Robertson]. Arī NIV, NAS, ASV, NKJV un citi angļu valodas tulkojumi (genea) Mat. 24:34 tulko kā “generation”, t.i. “paaudze”. Par to, ka “paaudze” šeit būtu saprātīgāks tulkojums, liecina arī tas, ka Jēzus saka, ka Viņa mācekļi tiks nodoti sinagogās (Lūk. 21:12), kas visticamāk norāda uz Jūdeju m.ē. pirmajā gadsimtā [Schubert, p. 30].

“Vai pirmajā gadsimtā piepildījās visas iepriekš minētās zīmes?” Jā! Pirms mēs iedziļināmies tieši Kristus otrās atnākšanas, t.i., Pastardienas tēmā, ieskatīsimies, kā Jēzus vārdi piepildījās attiecībā uz Jeruzālemes nopostīšanu pirmajā gadsimtā. Jeruzālemes nopostīšana m.ē. 70.g. un Jēzus otrā atnākšana Pastardienā ir divi atsevišķi notikumi, kurus nedrīkst sajaukt. Tomēr kā būs redzams, pirmais simboliski rāda uz otro [Schubert, pp. 29-30, 33].

Šajā stundā sniegtā vēsturiskā informācija par Jeruzālemes nopostīšanas tēmu tika sagatavota ar vairāku personu sarakstīto – sevišķi Džordža Pētera Holforda (George Peter Holford’s) un Džo Šūberta (Joe Schubert’s) darbu starpniecību, kuru sniegtā informācija balstās uz seno rakstu autoriem: Josefs, Tacits, Eisēbijs, Suetonijs, Origens, Filostrats un Orosijs. Sevišķi nozīmīga ir Josefa Flāvija liecība. Viņš bija ebreju tautības vēsturnieks, kas rakstīja pirmā gadsimta otrajā pusē, būdams cieši saistīts ar jūdu karu pret romiešiem, kura rezultātā Jeruzāleme tika nopostīta [Kostekalds; Tenney, Vol. 3, pp. 696-697]. Lielākā daļa vēsturiskās informācijas par Jeruzālemes nopostīšanu sakņojas Josefa rakstos.

Atsaucēs uz Josefa darbiem ir uzrādīts: viņa vārds angļu valodā, t.i. “Josephus”, saīsināts darba nosaukums kursīvā, grāmatas numurs romiešu cipariem, nodaļas numurs un rindkopas numurs. Atsevišķos gadījumos nodaļas numurs un rindkopas numurs nav uzrādīts.

Tā kā tikai neliela daļa no sekojošās vēsturiskās informācijas attiecībā uz Jeruzālemes nopostīšanu ir ņemta no Bībeles, tad nav garantēta datu precizitāte.

Tomēr lasot tālāk, būs saprotams, ka zīmes, par ko Jēzus runāja Mat. 24., Mar. 13. un Lūk. 21. nodaļā, norāda uz Jeruzālemes nopostīšanu pirmajā gadsimtā.

Viltus kristu un praviešu parādīšanās.1. Origens raksta par kādu Dositeju – samarieti,

kas, pēc Jēzus laika [dienām], “vēlējās pārliecināt samariešus, ka viņš [Dositejs] esot Kristus, ko Mozus pareģoja…” [Origen]

2. Apustuļu darbos varam lasīt par kādu Sīmani, “saukts – lielais Dieva spēks”, kas, nodarbojās ar buršanu un radīja izbrīnu Samarijas ļaudīs (8:9-11).

3. Laikā, kad Kuspijs Fadus bija Jūdejas prokurators (m.ē. 44.-46.g.) [House, pp. 63, 66], daudzi piebiedrojās kādam Teudam (ne tam, kas minēts Ap. d. 5:36), kas apliecināja, ka esot pravietis, un ka pāršķels Jordānas upi pāršķērsošanai. Romiešu jātnieki viņus apsteidza, daudzus nogalinot, citus sagūstot. Teuda tika sagūstīts un viņam nocirta galvu, kas tika aizvesta uz Jeruzālemi. [Josephus, Antiquities, XX.5.1]

4. Josefs apraksta jūdu prokuratora Fēliksa valdīšanas laiku m.ē. sestajā desmitgadēα, kad zeme bija pilna ar laupītājiem un viltvāržiem, kas maldināja tautu. Fēlikss notvēra un nogalināja daudzus no šiem viltvāržiem un laupītājiem. Tomēr viltnieki, atsaucoties uz dievišķo iedvesmu, ar vēlmi redzēt izmaiņas valdīšanā, apmānīja tos, kuri tajā laikā sekoja viltnieku aicinājumam iziet tuksnesī, lai redzētu brīnumus – Dieva brīvības zīmes. Taču Fēlikss, domājot, ka tas ir sacelšanās sākums, sūtīja karaspēku pret viņiem, kas daudzus nogalināja. [Josephus, Antiquities, XX.8.5-6; Josephus, Wars, II.13.4]

5. Ap šo laiku, Ap. d. 21:38 minētais [jūdu?] ēģiptietis kopā ar tūkstošiem sekotāju cerēja ieņemt Jeruzālemi. Taču šie centieni bija neveiksmīgi un viņi tika nogalināti, sagūstīti, vai izklīdināti. Vadītājs bija viens no tiem, kas aizbēga. [Eusebius, Book II, Ch. 21; Josephus, Wars, II.13.5]

Holfords raksta: “Īsumā, blēži, attiecībā uz dievišķo uzdevumu, pastāvīgi un liktenīgi maldināja tautu un pie reizes attaisnoja mūsu KUNGA brīdinājumu un piepildīja Viņa pareģojumu.” Tika apsolīta

2

atbrīvošana no romiešu jūga – tas, ko cilvēki gaidīja no Mesijas – Kristus. [Holford]

Kari.1. Aretas, Arābijas Petraeas ķēniņš karoja ar

Hērodu m.ē. 36.g. (Šis ir tas pats Hērods, kas lika nocirst Jānim Kristītājam galvu.) Hērods cieta sakāvi. [Josephus, Antiquities, XVIII.5.1-2; Tenney, Vol. 3, p. 142]

2. Josefs liecina, ka apmēram piecdesmit tūkstoši jūdu gāja bojā sacelšanās laikā Seleukijā [Josephus, Antiquities, XVIII.9.9].

Minētā informācija par bojāgājušajiem ir ņemta no Josefa liecības, lai gan nav garantijas, ka šie vai citur šajā stundā minētie dati ir precīzi un nepārspīlēti.

3. Perejas (tagadējā Jordānā) jūdi iznīcināja daudz cilvēku no Filadelfijas pilsētas [Josephus, Antiquities, XX.1.1].

4. Vismaz desmit tūkstoši jūdu gāja bojā nemieru laikā, kas sākās ar necienību, ko parādīja romiešu kareivis tempļa teritorijā [Josephus, Antiquities, XX.5.3; Josephus, Wars, II.12.1].

5. Jūdi nopostīja Samariju, atriebjot galilieti, ko samarieši bija noslepkavojuši [Josephus, Antiquities, XX.6.1; Josephus, Wars, II.12.3-4].

6. Vairāk nekā divdesmit tūkstoši jūdu gāja bojā Cēzarejā konflikta laikā ar sīriešiem. Šī asinspirts izplatījās tur, kur jūdi un sīrieši dzīvoja kopā. Skītopolē vairāk nekā trīspadsmit tūkstoši jūdu gāja bojā vienā naktī, bet Damaskā īsā laikā tika nogalināti desmit tūkstoši jūdu. [Josephus, Wars, II.18.1-3, II.20.2]

7. Aleksandrijā jūdi sacēlās pret romiešiem. Piecdesmit tūkstoši jūdu gāja bojā. [Josephus, Wars, II.18.7-8]

8. Romieši nogalināja vairāk nekā vienpadsmit tūkstošus samariešu Garīzima kalnā [Josephus, Wars, III.7.32].

9. Četrdesmit tūkstoši jūdu tika nonāvēti Jotapatas pilsētas aplenkuma laikā [Josephus, Wars, III.7.36]. Arī citur pirms Jeruzālemes nopostīšanas daudzu jūdu dzīve beidzās traģiski [Josephus, Wars, II - IV].

10. Jeruzāleme un tās templis tika nopostīti m.ē. 70.g. jūdu un romiešu kara kulminācijā [Josephus, Wars, V - VII].

Zemestrīces.1. Tacits, romiešu vēsturnieks, raksta, ka

imperatora Klaudija valdīšanas laikā (m.ē. 41.-54.g.) notika zemestrīces grūdieni Romā, kā arī zemestrīce Apamejā Sīrijā. Apamejas nodevas tika atlaistas uz pieciem gadiem. [Tacitus, 12.43, 12.58]

2. Holfords atsaucas uz Filostratu, ka Klaudija valdīšanas laikā notika zemestrīce Krētā, un Filostrats vēl piemin, ka notika zemestrīces Smirnā un Milētā (Mazāzijas pilsētas), kā arī Hijā un Samā (Egejas jūras salas) [Holford].

3. Tacits atzīmē, ka Nerona valdīšanas laikā (m.ē. 54.-68.g.) zemestrīce nopostīja Lāodikeju. Holfords norāda, ka Eisēbijs un Orosijs piebilst, ka līdz ar Lāodikeju, zemestrīce nopostīja arī Hierapoli un Kolosu. Tacits saka, ka Nerona valdīšanas laikā zemestrīce notika arī Kampanijā. [Holford; Tacitus, 14.27, 15.22]

4. Suetonijs raksta, ka Galbas valdīšanas laikā (m.ē. 68.-69.g.) notika vēl viena zemestrīce Romā [Suetonius].

5. Josefs saista zemestrīci un citas dabas parādības ar idumiešu neielaišanu Jeruzālemē, kas notika īsi pirms romiešu ģenerāļa Tita un viņa armijas karošanas pret Jeruzālemi, kā rezultātā Jeruzāleme tika nopostīta. Josefs uzskata, ka šīs dabas parādības vēstīja par lielas nelaimes tuvošanos. [Josephus, Wars, IV.4.5]

Bada laiki. Klaudija valdīšanas laikā bads skāra vairākas vietas Romas impērijā. M.ē. 42.g. (un/vai 43.g.) Roma cieta no bada – tāpat kā Grieķija m.ē. 50.g. Bads vēlreiz skāra Romu m.ē. 51.g. [Forum Romanum; Holford; Reese, p. 424; Roper; Schubert, p. 30]

Ilgstošs bads sākās Jūdejā m.ē. 45.g. (skat. Ap. d. 11:28-30); daudzi Jūdejā gāja bojā [Jospehus, Antiquities, XX.2.5; Reese, pp. 423-424; Roper]. Turklāt pirms jūdu un romiešu karš sasniedza kulminācijas punktu Jeruzālemes nopostīšanā m.ē. 70.g., Romas militārais spēks, kā atzīmē Josefs, aplenca Palestīnas pilsētu Gamalu, izraisot tajā bada nāvi [Josephus, Wars, IV.1]. [Holford]Mēris. Holfords norāda uz to, ka bada pavadonis ir mēris. Tātad, iespējams, ka augšminētajiem bada laikiem sekoja mēra epidēmija. Vēsture konkrēti norāda, ka Babilonijā ap m.ē. 40.g. [Holford] izplatījās mēris; daudz jūdu glābās, bēgot uz

3

Seleikiju [Josephus, Antiquities, XVIII.9.8]. Turklāt Romā mēris izplatījās m.ē. 65.g. [Holford], nogalinot daudzus [Tacitus, 16.13]. Holfords, atsaucoties uz Tacitu un Suetoniju, norāda, ka šajā laika periodā līdzīga nelaime piemeklēja vairākas citas vietas Romas impērijā. [Holford]

Šausmīgas parādības un lielas zīmes no debesīm. Josefs min vairākas parādības, kas, pēc viņa domām, pareģoja un vēstīja par Jeruzālemes postu.1. Zvaigzne, kā raksta Josefs, kas atgādināja

zobenu, atradās virs pilsētas.2. Ap Neraudzētu maizes svētku laiku devītajā

nakts stundā spoža gaisma pusstundu spīdēja ap altāri un templi. Gaisma bija tik spoža, ka tā padarīja nakti par dienu.

3. Tajos pašos svētkos tele, ko augstais priesteris veda uz upurēšanu, templī dzemdēja jēru.

4. Tempļa iekšējā galma austruma vārti paši no sevis atvērās ap sesto nakts stundu. Šie vārti bija no misiņa un ļoti smagi. Ar grūtībām divdesmit vīri bija tos aiztaisījuši. Vārti balstījās uz pamata, kas bija stiprināta ar dzelzi. Tie bija nostiprināti ar bultām, kuras dziļi iestiprinātas cietajā, no viena akmens veidotā, grīdā. Josefs raksta, ka izglītotie vīri saprata, ka šī parādība simbolizē tempļa atvēršanu ienaidniekiem.

5. Kaujas rati un kareivju eskadroni bruņās tika redzēti pirms saulrieta, skraidot šurpu turpu starp mākoņiem un pilsētu apkārtnē.

6. Priesteri liecināja, ka, vasarsvētku naktī, ieejot iekšējā tempļa pagalmā, viņi jutuši drebēšanu, dzirdējuši lielu troksni un pēc tam skaņu, it kā liels pūlis sacītu: “Aiziesim kopš šā brīža.”

7. Kāds “Jēzus”, Ananusa dēls, jūdu Lieveņu (Būdiņu) svētkos sāka saukt: “Balss no austrumiem, balss no rietumiem, balss no četriem vējiem, balss pret Jeruzālemi un svēto namu, balss pret līgavaiņiem un līgavām un balss pret visu šo tautu!” Tas vēl bija miera un labklājības laiks. Septiņus gadus un piecus mēnešus, pat izciešot sodu par savu rīcību, viņš turpināja brīdināt Jeruzālemi par tās gaidāmo postu, saucot pilsētas ielās, “Vai, vai Jeruzālemei!” Viņš turpināja tā darīt līdz pat savai nāvei Jeruzālemes aplenkuma laikā.

[Josephus, Wars, VI.5.3]

Mācekļu nīšana, nodošana, vajāšana, atkrišana un nogalināšana. Pasaule, kurā atradās pirmā

gadsimta draudze, bija naidīgi noskaņota pret to. Apustuļu darbu grāmata sekojošās vietās liecina par mācekļu vajāšanu: Ap. d. 4:1-22; 5:17-41; 6:8 - 8:4; 9:1-19; 9:22-30; 12:1-19; 13:44-52; 14:1-7,19-22; 16:19-40; 17:5-14; 18:12-17; 19:23-41; 20:22-25; 21:10-14; 21:27 - 28:31 (Pāvila arests). Mācekļu nogalināšana ir aprakstīta Ap. d. 7:54-60; 12:1-2 (skat. arī Ap. d. 9:21; 22:4; 26:10; Atkl. 2:13).

Šiem notikumiem jāpieskaita vēlākās vajāšanas, ko imperators Nerons vērsa pret kristiešiem, kas notika vēl pirms Jeruzālemes nopostīšanas m.ē. 70.g. Daudzi kristieši mira mocekļa nāvē. Tacits raksta, ka kristieši tika apklāti ar zvēru ādām un suņi viņus plēsa, un tie [kristieši] gāja bojā. Viņš arī raksta, ka kristieši “tika pienagloti pie krustiem, vai arī nolemti liesmām un sadedzināti, lai kalpotu kā nakts apgaismojums, kad dienasgaisma bija beigusies.” [Tacitus, 15.44]

Visi kristieši neizturēja pret viņiem vērsto vajāšanu. Runājot par vajāšanām, kuras uzspieda Nerons, Tacits min piemēru, ka bija arī kristieši [ja tā drīkstētu viņus saukt], kas nodeva citus kristiešus: “... pirmkārt tika arestēti visi [kristieši], kuri atzina savu vainu; tad, pēc viņu informācijas, milzīgi liels daudzums tika notiesāti....” [Tacitus, 15.44]

Mācekļu vešana ķēniņu un valdnieku priekšā. Apustuļu darbu grāmata liecina par mācekļu vešanu ķēniņu un valdnieku priekšā Jēzus vārda dēļ. Skat. Ap. d. 4:1-22; 5:17-41; 6:8 - 7:60; 22:30 - 23:10; 24:1 - 27:1.

Evaņģēlija sludināšana visā pasaulē. Pāvils raksta, ka Romas kristiešu ticība “tiek daudzināta visā pasaulē” (Rom. 1:8). Vēlāk, apmēram vienu desmitgadi pirms tempļa nopostīšanas, Pāvils Kol. 1:23 raksta:

... kas [evaņģēlijs] bija sludināts visā radībā zem debesīm, par ko es, Pāvils, kļuvu par kalpu.

Šajos divos pantos nav domāta visa zemeslode, kur toreiz dzīvoja cilvēki, bet gan pasaule, kas bija zināma Pāvilam un citiem Romas impērijas iedzīvotājiem – pasaule, kurā arī atradās draudzes, kam bija adresētas Pāvila vēstulēs: Roma (Itālijā), Korinta (Grieķijā), Galatija (mūsdienu Turcijā), Filipi (mūsdienu Grieķijā), Kolosa (mūsdienu

4

Turcijā) un Tesalonīke (mūsdienu Grieķijā). [Holford]

Tiek uzskatīts, ka Pāvils nomira pirms Jeruzālemes nopostīšanas [Eusebius, Book II, Ch. 25]. Romas Klements raksta par Pāvilu: “Pēc sludināšanas gan austrumos, gan rietumos viņš ieguva izcilo slavu, kas pienācās viņa ticībai, būdams mācījis taisnību visai pasaulei un pienācis pie rietumu galējās robežas un nomiris kā moceklis zem prefektiem [Clement].”

Gals. Beigās Jeruzālemi un tās templi m.ē. 70.g. piemeklēja Mat. 24:14 Jēzus pravietotais liktenis: “... un tad nāks gals.” Tās, pēc Jēzus vārdiem, bija “atriebšanas dienas” (Lūk. 21:22; skat arī 13:34-35; 19:42-44). Tas zīmīgi apstiprināja Vecās derības reliģiskās sistēmas beigas. Atcerēsimies, ka Jēzus uzrunātie mācekļi bija jūdi (Mar. 13:3-4), kuriem šāds gals būtu bijis ļoti nozīmīgs. Lūdzu, vēlreiz izlasiet Mat. 24:15-28 un Lūk. 21:20-24, kur šis “gals” aprakstīts. [Holford; Paher pp. 73-78; Schubert, pp. 29, 32-33]Izpostīšanas negantība. Jēzus Mat. 24:15, citējot Daniēla grāmatu, minēja “izpostīšanas negantību… stāvam svētā vietā”. Daniēla pravietojums Dan. 11:31 par “izpostīšanas negantību” piepildījās 167.g. p.m.ē., kad seleiku ķēniņa Antiohusa IV Epifanesa spēki uzstādīja Zeva tēlu uz Jeruzālemes tempļa dedzināmo upuru altāra un uz tā upurēja cūkas [Pfeiffer; Tenney, Vol. 1, p. 193]. Taču līdzīgi pravietojumi Dan. 9:27 un 12:11 attiecas uz jūdu sacelšanos pret romiešiem pirmajā gadsimtā. Jēzus vārdi Mat. 24:15 un sekojošos pantos deva izpostīšanas negantības ainu svētajā vietā, kā zīmi mācekļiem, ka pienācis laiks bēgt projām no Jeruzālemes un Jūdejas. (Salīdz. “bet sapratīgie to sapratīs” – Dan. 12:10 ar Jēzus vārdiem – “kas to lasa, lai saprot” Mat. 24:15.) [McGuiggan, Daniel, pp. 145-191; Paher, pp. 90-91, 94; Schubert, p. 31]

Varētu domāt, ka šī zīme piepildījās, romiešu kareivjiem ieņemot un nopostot templi, un pat pēc tam, nesot upurus saviem varas atribūtiem pie tempļa austrumu vārtiem. Taču tā vairs nebūtu bijusi savlaicīga zīme kristiešiem, lai aizbēgtu no briesmām. Ticamāka ir doma, ka Jēzus brīdinājums Mat. 24:15 ietver sevī romiešu armijas kara darbību, kuras iznākums bija tempļa nopostīšana un minētā

romiešu upurēšana saviem varas atribūtiem. [Paher, pp. 90, 94]

Cits skaidrojums ir, ka Jēzus teiktais Mat. 24:15 attiecas uz tempļa sagandēšanu vēl labu laiku pirms tam, kad romiešu armija ieņēma Jeruzālemi, kas, protams, būtu bijusi savlaicīga brīdinoša zīme Jēzus mācekļiem. Slepkavodami un laupīdami jūdu nemiernieki, baidoties no ļaudīm Jeruzālemē, ierādīja templi kā savu patvērumu. Pretēji bauslības norādījumiem, viņi iecēla augstā priestera amatā nepiemērotu vīru, vārdā Fanī (angļu valodā “Phanni” [Paher, p. 92], vai “Phannias” [Josephus, Wars, IV.3], vai “Phanas” [Josephus, Antiquities, XX.10]). Turklāt templī notika asinsizliešana. [Josephus, Wars, IV.3, IV.5.1; Paher, pp. 90-93]

Taču iespējams, ka Mat. 24:15 frāze “izpostīšanas negantību” attiecas gan uz nemiernieku, gan romiešu darbību. Dan. 9:27 ir doma, ka negantībām sekos kāds, kas posta. Jūdu negantībām arī sekoja romiešu atnestais posts. [McGuiggan, Daniel, pp. 156-157]

Jūdu karš, kura rezultātā Jeruzāleme tika nopostīta m.ē. 70.g., sākās m.ē. 66.g. [Christian Classics; Goldberg; Holford; House, p. 119]. To izraisīja jūdu nemieri un sacelšanās pret Romas varu. (Nebūt ne visi jūdi bija tā noskaņoti.) Jūdejas prokurators Gesijs Flors bija ļaunprātīgi veicinājis jūdu sacelšanos. Asinis jau plūda, kad Cestijs Gals veda armiju uz Jūdeju, lai apspiestu jūdu centienus. Viņa karaspēks postīja pilsētas un nogalināja daudz cilvēku. Piemēram, Josefs raksta, ka Jopes pilsētā bojā gāja astoņi tūkstoši četri simti cilvēku. Lai arī Cestijam bija panākumi karā pret Jeruzālemi, viņš pārtrauca savu uzbrukumu un ar savu armiju bēga projām. Jūdi viņam dzinās pakaļ un nogalināja daudus viņa kareivjus. [Josephus, Wars, II]Ticama ir doma, ka Cestija armijas uzbrukums Jeruzālemei ir piepildījums vai vismaz piepildījuma sākums Jēzus brīdinošajiem vārdiem – Lūk. 21:20: “Bet, kad jūs Jeruzālemi redzat karaspēka ielenktu...” Ņemot vērā Jēzus tālāk teikto, Cestija uzbrukums būtu bijis vēl viena zīme, ka ir pienācis laiks bēgt projām no Jeruzālemes un Jūdejas. Josefs raksta, ka šajā laikā daudzi visaugstākie jūdi pameta Jeruzālemi. Attiecībā uz Jēzus mācekļiem, Eisēbijs, baznīcas vēsturnieks, norāda, ka kristieši bija atstājuši Jeruzālemi pirms Dieva soda, kas to

5

piemeklēja tuvākajā nākotnē. Jēzus sekotāji apmetās Pellas pilsētā, kalnainā apvidū aiz Jordānas upes. Vēsturē nav zināms, ka kāds kristietis būtu miris Jeruzālemes aplenkuma rezultātā! [Eusebius, Book III, Ch. 5; Holford; Josephus, Wars, II.20.1]

Romiešu ģenerālis Vespasiāns ar dēlu Titu un sešdesmit tūkstošu vīru armiju m.ē. 67. gadā devās karagājienā uz jūdu pilsētām Palestīnā. Holfords atzīmē, ka armija postīja Jūdeju un Galileju piecpadsmit mēnešus un vismaz simt piecdesmit tūkstoši iedzīvotāju mira. Cēzarejā, gatavojoties uzbrukumam Jeruzālemei, Vespasiāns saņēma ziņu, ka imperators Nerons ir miris. Kad īsā laikā nākošie divi imperatori (Galba un Oto) gāja bojā, un Vitells ieņēma imperatora vietu, Vespasiāna kareivji pasludināja Vespasiānu par imperatoru, un viņš pārņēma valsts varu. Jūdi tādā veidā ieguva atelpu, jo uzbrukums Jeruzālemei tika atlikts. [Holford; Josephus, Wars, III - IV]

Taču nemieru vardarbības terorizētajā Jeruzālemē turpinājās ar asinsizliešanu. Cīnoties par varu, nemiernieki nogalināja viens otru. Viņi atņēma arī dzīvības mierīgajiem iedzīvotājiem. Arī pārējā Jūdeja bija laupīšanas un vardarbības posta pārņemta. [Holford; Josephus, Wars, IV.3 - V.1]

Tits, iecelts sava tēva vietā, ar savu armiju aplenca Jeruzālemi (skat. Lūk. 21:20) [Eusebius, Book III, Ch. 5]. Aplenkums sākās Jūdu Pashas mielasta laikā, kad tauta bija atnākusi uz Jeruzalemi svinēt to un Neraudzētās Maizes svētkus. Pilsēta bija pārblīvēta. Aplenkuma sākums iekrita laikā, kad Jēzus Kristus pirms vairākām desmitgadēm bija krustā sists. Šis pats Jēzus bija jau izteicis brīdinājumu – skat. Lūk. 19:42-44; 21:20-24. [Holford; Josephus, Wars, V.2.1 - V.3.1]Jūdu nemiernieki sākumā apvienojās un, metoties ārā no pilsētas, uzbruka romiešu desmitajam leģionam. Romieši spēja atsist jūdus. Kara darbība uz īsu laiku pierima. Tomēr nemiers starp jūdiem turpinājās. Pie jūdu nemierniekiem tika pieskaitīti arī idumieši, kas iesaistījās jūdu dumpī. [Josephus, Wars, V.2.4 - V.3.1, V.6.1]

Tits pavēlēja celt nocietinājumus ap Jeruzālemi. Tādejādi piepildījās Jēzus Lūk. 19:43 pareģotais. Jūdi apvienoja savus spēkus pret romiešiem. Tomēr romieši izlauzās cauri diviem Jeruzālemes mūriem,

bet ne caur iekšējo. Pilsētā bija sācies bads. Tits atļāva aiziet brīvībā lielam skaitam cilvēku, kuri lauzās ārā no pilsētas. Citus, kas bija izbēguši ārā no pilsētas, lai meklētu ēdamo, romieši sagūstīja un sita krustā. [Josephus, Wars, V.6.2 - V.12.2]

Tits lika uzcelt sienu apkārt visai Jeruzālemei. Vairs nebija iespējams iziet vai aizbēgt no pilsētas un romiešiem. Strauji izplatījās bads. Līķi bija visur. Pilsētā valdīja šausmas. [Josephus, Wars, V.12 - V.13]

Romieši izlauzās caur Antonijas citadeles mūri un tad pieveica vēl vienu mūri, ko paši dumpinieki bija uzcēluši. Romieši cīnījās ar jūdiem tempļa apkaimē. Jūdu cīnītāji nepadevās, bet nebija ar mieru cīnīties citur, lai neapdraudētu templi. Lai arī Tits bija nolēmis pasargāt templi, kāds romiešu kareivis to aizdedzināja. Neveiksmīgi bija gan jūdu, gan Tita centieni templi glābt. Kamēr templis dega, romieši laupīja un nogalināja. [Josephus, Wars, VI.1.3 - VI.5.1]

Vēl šajā laikā romiešu kareivji aizdedzināja vietu tempļa ārējā pagalmā, kur, kā Josefs norāda, atradās apmēram seši tūkstoši cilvēki, kuri, paklausot viltus pravieša sludināšanai, bija gaidījuši glābšanas zīmes no Dieva. Daļa ļaužu gāja bojā, metoties lejā no tempļa. Citi sadega turpat. Visi gāja bojā. Jūdu vadoņi izmantoja viltus praviešus, lai tautu maldinātu un dotu tai viltus cerības. (Skat. Jēzus brīdinājumu Mat. 24:23-28 [Holford].) [Josephus, Wars, VI.5.2]

Pēc tempļa nopostīšanas romieši nesa upurus saviem varas atribūtiem pie tempļa austrumu vārtiem. Tur arī Tits tika godināts ar savas armijas skaļām ovācijām. [Josephus, Wars, VI.6.1]

Jūdu vadoņi pieprasīja tikšanos ar Titu. Tits apsolīja tiem saglabāt dzīvību, ja viņi noliks savus ieročus un padosies. Kad vadoņi nepiekrita šai prasībai, gribēdami tā vietā atstāt pilsētu un iziet tuksnesī ar savām sievām un bērniem, Tits paziņoja, ka tie vairs nevarēs aizbēgt pie viņa, lai izglābtos, ne arī turpmāk cerēt uz garantijām, jo viņš vairs nežēlos nevienu. Viņš pavēlēja kareivjiem dedzināt un izlaupīt pilsētu. [Josephus, Wars, VI.6.2-3]

6

Jūdu dumpinieki turpināja nogalināt savējos, ieskaitot tos, kas centās pārbēgt pie romiešiem. Tomēr romieši pieņēma tos, kas izbēga, pēc tam, kad Tits neievēroja savu agrāko rīkojumu tos nogalināt, bet kareivji nogura no tā un gribēja nopelnīt naudu ar viņiem. Josefs norāda, ka “vienkāršie ļaudis” tika atlaisti brīvībā, bet “pārējie”, ar sievām un bērniem, tika pārdoti [verdzībā]. [Josephus, Wars, VI.7.1 - VI.8.2]

Gūstot uzvaru, romiešu kareivji gāja pa ielām un nogalināja iedzīvotājus, kurus viņi satika, pat aizdedzinot mājas, kurās tie bija iebēguši. Kad kareivji nogura nogalinot cilvēkus un izskatījās, ka daudzi bija palikuši dzīvi, Tits izdeva pavēli nogalināt tikai tos, kas bija bruņoti. Tomēr kareivji nogalināja arī vecos un vārgos. Romieši sagūstīja gados jaunākus cilvēkus un tos, kurus viņi uzskatīja par noderīgiem Romai. (Nav skaidrs no Josefa liecības, vai sievietes arī bija šo cilvēku vidū.) Viņus gaidīja dažādi likteņi. Tie, kas bija karojuši un laupījuši, kuri viens otru nodeva, tika nogalināti. Taču visgarākie un visskaistākie jaunie vīrieši tika rezervēti triumfa parādei. Pārējos, kas bija virs 17 gadu vecuma, iekala važās un nosūtīja uz raktuvēm Ēģiptē; liels skaits cilvēku tika sūtīti uz provincēm, lai ietu bojā teātros no zobena un plēsīgu zvēru tvērieniem. Taču tos, kas vēl nebija sasnieguši 17 gadu vecumu, pārdeva verdzībā. Par šo laiku, kad lēma par cilvēku likteņiem, Josefs liecina, ka vienpadsmit tūkstoši nomira, nesaņemot pietiekošu barību vai arī tīšām atsakoties no tās. [Josephus, Wars, VI.8.5, VI.9.2]

Apmēram piecus mēnešus pēc aplenkuma uzsākšanas romieši bija ieņēmuši visu Jeruzālemi [Holford]. Tits šo uzvaru piedēvēja Dieva palīdzībai. Tits lika nojaukt Jeruzālemi (ar dažiem izņēmumiem) un templi, kā to Jēzus bija pravietojis Lūk. 19:44; Mar. 13:2. [Josephus, Wars, VI.9.1, VII.1.1; Paher, p. 123]

Josefs liecina, ka Jeruzālemes aplenkuma laikā gāja bojā apmēram viens miljons simts tūkstoši cilvēku. Ja arī šis skaitlis būtu krietni pārspīlēts, tomēr bojāgājušo skaits bija iespaidīgs [Paher, p. 104]. Lielākā daļa no tiem bija jūdi, kas bija atnākuši uz svētkiem, nevis Jeruzālemes pastāvīgie iedzīvotāji. Pēc Jeruzālemes nopostīšanas romiešu armija pakļāva jūdu tautu arī citur (skat. Mat. 24:28)

[Josephus, Wars, VII]. Ja vien viņi būtu sekojuši Mesijam, ko Dievs bija viņiem sūtījis! Ja vien mēs tā darītu – Jāņa 3:16-17! [Josephus, Wars, VI.9.3]

“Bet kā ir ar Mat. 24:29-31 un Lūk. 21:25-27?!” Lūdzu, izlasiet šos tekstus vēlreiz. Tas bez šaubām izklausās kā Jēzus otrā atnākšana. Taču ņemot vērā, kā iepriekš esam redzējuši, ka vārds “cilts” Mat. 24:34 ir drīzāk tulkojams kā “paaudze” (skat. arī Mar. 13:24 vārdi: “... tajās dienās...”), acīmredzot Mat. 24:29-31 un tā paralēlie teksti Marka un Lūkas evaņģēlijos ir apokaliptiski, tātad simboliskā valodā, kas attiecas uz Jeruzālemes tempļa nopostīšanas laiku. Apokaliptiskās literatūras žanrs pirmajā gadsimtā bija labi pazīstams jūdiem, tātad arī jūdu kristiešiem [Mitchell]. Vecā Derība izmantoja šo simbolisko valodu, lai aprakstītu nāciju sabrukšanu. [Schubert, pp. 30, 32]

Piemēram, Jesaja izmantoja apokaliptisku izteiksmes veidu, lai pravietotu Bābeles postu. Jes. 13:10 ir rakstīts:

Jo debesu zvaigznes un viņu zvaigznāji nespīd vairs, saule uzlecot aptumšojas, un mēness nedod savu gaismu.

Bija laiks, kad Bābeles krāšņums mirdzēja kā saule, mēness un zvaigznes. Taču Dievs, izmantojot šos debess ķermeņus kā simbolus Bābeles krāšņumam, norādīja, ka Bābeles krāšņums zudīs. Ecēhiēls izmantoja līdzīgu apokaliptisku valodu, lai pravietotu Ēģiptes postu Ec. 32:7-8. Tā arī Jēzus vārdi Mat. 24:29 pravietoja Jūdu nācijas un tās slavas galu:

Bet tūlīt pēc šo dienu bēdām saule aptumšosies, un mēness nedos savu spīdumu, zvaigznes kritīs no debesīm un debesu spēki tiks sakustināti.

[Schubert, p. 32]Tālāk, Mat. 24:30 rakstīts:

Un tad parādīsies Cilvēka Dēla zīme debesīs, un tad vaimanās visas zemes ciltis un redzēs Cilvēka Dēlu nākam uz padebeša ar lielu spēku un godību.

7

Šie Jēzus vārdi ir līdzīgi Jes. 19:1 apokaliptiskajiem vārdiem, kas jau iepriekš citēti:

Spriedums par Ēģipti. Redzi, Tas Kungs brauc uz skrejoša mākoņa un nonāk Ēģiptē! Ēģiptes elki dreb Viņa priekšā, un ēģiptiešu sirdis saplok un izsamist viņu krūtīs.

Šajā pantā ir pravietots Dieva sods pār Ēģipti. Taču pārējā 19. nodaļa liecina, ka šeit nav domāta Pastardiena. Tāpat Jēzus vārdi Mat. 24:30 neprasa Pastardienas piepildījumu. [Schubert, p. 32]

Tad Mat. 24:31 Jēzus saka:

Ar varenu bazūnes skaņu Viņš izsūtīs savus eņģeļus, un tie savāks vienkopus viņa izredzētos no četriem vējiem, no viena debesu gala līdz otram.

Tas izklausās pēc Jēzus otrās atnākšanas. Taču tā tas nav jāsaprot. Vārds “eņģeļi” ir “aggeloi” Jaunās Derības grieķu valodā, kas nozīmē “ziņneši”, “vēstneši”. Vārds “aggeloi” var attiekties arī uz cilvēkiem, kā tas ir Lūk. 7:24; 9:52; Jēk. 2:25. Šķiet, šajā pantā ir domāta pasaules evaņģelizācija, kurā Jēzus mācekļi ir vēstneši, sludinot Kristus evaņģēliju. Jeruzālemes nopostīšana apstiprināja to, ka ir beidzies laikmets, kurā Dieva darbības centrā bija Israēla tauta, bet nu ir sācies laikmets, kurā Dieva tauta – kristieši, sastāvēs no cilvēkiem “no četriem vējiem, no viena debesu gala līdz otram”. [Schubert, p. 32]

Cits skaidrojums ir, ka Mat. 24:31 ir domāta mācekļu izglābšana no jūdu kara posta. Tiešām Mat. 24:31 attiecīgajā vietā Lūkas evaņģēlijā ir Jēzus vārdi: “Kad tas sāks notikt, tad izslejieties un paceliet savas galvas, jo tuvojas jūsu atpestīšana” (Lūk. 21:28) − t.i. glābšana, kas atnāca kristiešiem pirmajā gadsimtā, ievērojot Jēzus brīdinājumu, bēgot projām no briesmām drošībā [Shelly]. Iespējams, ka Mat. 24:31 ir domāta gan pasaules evaņģelizācija, gan mācekļu izglābšana. [Schubert, pp. 30-31]

Taču Jēzus apokaliptiskajiem vārdiem attiecībā uz Jeruzālemes nopostīšanu, ja tos uztver burtiski, ir kas kopīgs ar Jaunās Derības pravietojumiem par

Jēzus otro atnākšanu, ko tālāk šajā stundā iepazīsim. Jēzus vārdos ir skatāma Pastardienas tēlainība. Acīmredzot, Jēzus sniedz Jeruzālemes iznīcināšanu m.ē. 70.g. kā simbolu Pastarai tiesai. [Schubert, pp. 29-30, 33]

Tālāk Mateja evaņģēlijā, 24:32-35, Jēzus saka:

Mācieties no vīģes koka šo līdzību: kad tā zars jau atmaigst un raisa lapas, jūs zināt, ka vasara ir tuvu. Tā arī jūs, kad jūs redzēsiet visu šo, ziniet: Viņš ir tuvu pie durvīm. Patiesi es jums saku: šī cilts [vai paaudze] nezudīs, tiekams tas viss notiek. Debess un zeme zudīs, bet mani vārdi nekad nezudīs.

Frāzes “Viņš ir tuvu pie durvīm” vietā Lūk. 21:31 ir rakstīts: “Dieva valstība ir tuvu”. “Dieva valstība” ir saprotama kā “Dieva suverenā valdīšana”. Jēzus apgalvo, ka Dieva spēks novedīs visu līdz Dievam vēlamam galam. Vīģes koka zara atmaigšana un lapu raisīšanās ir zīme, ka tuvojas vasara. Tāpat arī Jēzus pravietojumu piepildīšanās attiecībā uz jūdu karu ir zīme, ka visi Dieva nodomi piepildīsies, vai tas būtu attiecībā uz Jeruzālemes nopostīšanu (arī citiem Viņa nodomiem cilvēku vidū), vai Dieva cilvēku aizvešanu uz mūžīgo godību. Viss piepildīsies dievišķā plānā. [Shelly]

Par Jeruzālemes nopostīšanu jāsaka – tas bija Jēzus Kristus, kas bija nācis “tuvu” neticīgajai un nepaklausīgajai Jeruzālemei viņas postā (skat. Lūk. 13:34-35; 19:42-44; 21:22); tas bija suverēnais Dievs, kas toreiz sodīja Jeruzālemi. Tā kā Jēzus vārdi ir nezūdoši, Jēzus mācekļiem pirmajā gadsimtā bija jāņem vērā Jēzus brīdinājums, lai izglābtos no Romas armijas un jūdu tautas asiņainās sadursmes. Kad viņi redzēja atbilstošās zīmes, Jēzus mācekļiem bija jābēg projām, jo šīs “atriebšanas dienas” bija domātas citiem (Lūk. 13:34-35; 19:42-44; 21:22). [Schubert, p. 33]Lūk, kāds posts piemeklēja jūdu tautas neticīgo daļu pirmajā gadsimtā! Taču lūgums ir minēto neuztvert kā antisemītismu, bet gan kā pierādījumu tam, ka ir jau piepildījušies Jēzus pravietiskie vārdi Mat. 24:4-34 un tā paralēlajos tekstos Marka un Lūkas evaņģēlijos. Rezultātā, ir sniegts arī pierādījums kristietības patiesīgumam. Turklāt Dievs, kuram pieder atmaksa (5. Moz. 32:35; Rom. 12:19),

8

neuzlūko cilvēka vaigu (Gal. 2:6), cilvēka tautību. Bībelē skaidri redzams, ka Dieva taisnās dusmas ir bijušas vērstas arī pret daudzām citām tautām. Turklāt Sal. pam. 14:34 teiktais ir tikpat patiess šodien, kā senos laikos: “Taisnība tautu paaugstina, bet grēks ir tautu negods” – t.i., jebkurai tautai! Iepriekš minētās šausmas mudina uz paklausību Kungu Kungam – Jēzum Kristum. Lai visiem cilvēkiem un tautām būtu miers ar Dievu un savā starpā Jēzū Kristū – pasaules vienīgajā Glābējā! [Holford]

Lūdzu, izlasiet Mat. 24:36-51 un Lūk. 21:34-36 vēlreiz. Ir skaidrojums, kas saka, ka Jēzus, jau atbildējis uz savu mācekļu jautājumu par tempļa nopostīšanu, Mat. 24:35-36 pāriet uz tēmu par Viņa otro atnākšanu. Frāze “dienu un stundu” Mat. 24:36 ir attiecināma uz dienu, kad fiziskā “debess un zeme zudīs” Mat. 24:35. Šī diena atnāks pēkšņi. Lūk. 21:35 “tā [diena] nāks pār visiem, kas dzīvo zemes virsū” nav pretrunā ar šo skaidrojumu.

Otrs skaidrojums norāda, ka Jēzus vārdi Mat. 24:37-41 līdzinās Jēzus vārdiem Lūk. 17:26-37. Taču šī Lūk. ev. teksta 31. un 37. pants ir līdzīgs Mat. 24:17-18,28, kas, kā jau redzējām, attiecas uz Jeruzālemes nopostīšanu. Secinājums būtu, ka Mat. 24:36-41 – līdz pat 24. nodaļas beigām, ņemot vērā vārdu “tāpēc” 24:42 – Jēzus vēl joprojām brīdina par postu, kas draudēja Viņa paaudzei pirmajā gadsimtā. [Paher, pp. 152-154]

Lūdzu, izlasiet Mat. 25. nod. Jēzus sāk ar līdzību par desmit jaunavām (25:1-13). Šīs līdzības vārdi par Jēzus Kristus kāzām [ar draudzi] un Viņa dialogs ar cilvēkiem mudina domāt par Pastardienu. Tālāk, vārdi “tas tāpat kā” 25:14 saista šo pirmo līdzību ar nākošo šajā nodaļā – Jēzus līdzību par talentiem (25:14-30), kur ne vien Jēzus dialogs ar cilvēkiem, bet arī vārdi “izmetiet galējā tumsībā” izraisa domas par Pastaro tiesu. Pēdējā šīs nodaļas daļa – 25:31-46 – nepārprotami norāda uz Pastaro tiesu.

Tātad, augšminētajā pirmajā skaidrojumā saskatāma pāreja no pirmā gadsimta uz Pastardienu Jēzus vārdos 24:35-36. Taču otrais skaidrojums norāda uz pavērsienu 25:1, pievēršot uzmanību vārdiem “tad Debesu valstība” [Paher, p. 154]. Taču tā kā Jēzus sniedz Jeruzālemes nopostīšanu m.ē. 70.g. kā

simbolu Pastarai tiesai [Schubert, pp. 29-30, 33], nav tik vienkārši redzama Jēzus pāreja no pirmā gadsimta uz Pastardienu. Lūk, kā Jēzus savienoja šīs divas tēmas.

Tomēr galvenais ir – būt vienmēr gatavam, dzīvojot Jēzum Kristum uzticīgu dzīvi! Šī gatavība neizšķiež laiku, mēģinot izzināt, kad Kristus atnāks – Ap. d. 1:7; 1. Tes. 5:1-3, it kā skatoties uz debesīm – Ap. d. 1:9-11, bet pacietīgi, rūpīgi un pastāvīgi kalpo Kristum saskaņā ar Viņa mācību – Ap. d. 1:8; 1. Tes. 5:4-11; 2. Pēt. 3:10-18; Mat. 25. nod. Nav pierādāms, ka viss Bībelē pravietotais, kam būtu jānotiek pirms Jēzus nāks atkal, vēl nav noticis, līdz ar to “aizkavējot” Viņa otro atnākšanu. Tas nozīmē, ka Jēzus Kristus varētu atnākt jau šodien!

II. KĀ KRISTUS ATNĀKS NO JAUNA?

Jēzus Kristus otrā atnākšana nebūs slepena. Viņš, runājot par Jeruzālemes nopostīšanas laiku, pats brīdina, neticēt baumām, ka Viņš ir atnācis slepeni. Jēzus saka Mat. 24:26-27:

Ja nu tie jums saka: lūk, viņš ir tuksnesī, – tad neizejiet ārā; lūk, viņš ir kambaros, – tad neticiet. Jo, kā zibens nozibsnī austrumos un atplaiksnī līdz pat rietumiem, tāda būs arī Cilvēka Dēla atnākšana.

Zibeni var redzēt visi; tā arī visi redzēs Kristus Pastardienas atnākšanu.

Ap. d. 1:9 ir rakstīts: “To sacījis, Viņš [Jēzus], tiem [apustuļiem] redzot, tika pacelts, un mākonis uzņēma Viņu prom no to acīm.” Divus pantus tālāk, t.i. Ap. d. 1:11, eņģeļi pavēsta apustuļiem: “Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs redzējāt Viņu debesīs aizejam.” Savas otrās atnākšanas laikā Jēzus Kristus “savā godībā” (Mat. 25:31) “nāks no debesīm, kad Dievs to pavēlēs, atskanot ercenģeļa balsij un Dieva bazūnei” (1. Tes. 4:16). “Kungs Jēzus atklāti parādīsies no debesīm ar savas varenības eņģeļiem uguns liesmās” (2. Tes. 1:7).

III. KĀDĒĻ KRISTUS ATNĀKS VĒLREIZ?

9

Bībele māca, ka Kristus nāks, lai:a) augšāmceltu mirušos,b) spriestu tiesu pār visu cilvēci,c) nodotu valstību Dievam.

A. KRISTUS NĀKS,LAI AUGŠĀMCELTU MIRUŠOS.

Jāņa 5:28-29 Jēzus saka:

... jo nāk stunda, kurā visi, kas ir kapos, dzirdēs Viņa [Jēzus] balsi un izies ārā: tie, kas darījuši labu, – uz dzīvības augšāmcelšanos, bet tie, kas darījuši ļaunu, – uz tiesas [soda] augšāmcelšanos.

Ievērojiet, ka vienlaikus tiks augšāmcelti visi mirušie: gan taisnie, gan netaisnie. Ļauniem, kas tika sodīti senos laikos, būs sava daļa tajā dienā (Mat. 11:21-24). Tie, kas atgriezās no saviem grēkiem Vecās derības laikmetā, tiks augšāmcelti kopā ar jūdiem, kas noraidīja Kristu (Lūk. 11:32). Kā redzam, būs viena augšāmcelšanās visiem mirušajiem, nevis divas. Teorijas, kas izmanto simboliskus Bībeles pantus, lai mācītu, ka notiks divas augšāmcelšanās (viena taisnajiem, otra netaisnajiem), nesaskan ar šiem Bībeles tekstiem.

Par taisnajiem teikts, – kad atskanēs virseņģeļa balss un Dieva bazūne (1. Tes. 4:16), un “Kungs Jēzus atklāti parādīsies no debesīm ar savas varenības eņģeļiem uguns liesmās” (2. Tes. 1:7), Dievs atvedīs ar Jēzu tos, kas aizmiguši Viņā (1. Tes. 4:14). Tie augšāmcelsies (1. Tes. 4:16). Tad dzīvie kristieši, “vēl pāri palikuši, kopā ar viņiem” tiks aizrauti padebešos, lai satiktu To Kungu debesīs; tā viņi visi būs kopā ar To Kungu vienmēr (1. Tes. 4:17). Citā vietā Pāvils izskaidro, ka taisno augšāmceltās miesas (ķermeņi) nebūs dabīgas, t.i. no zemes, bet garīgas, t.i. no debesīm (1. Kor. 15:42-53). Pāvils deklarē, ka šie ķermeni nesastāvēs no miesas un asinīm (1. Kor. 15:50). Pāvils raksta kristiešiem Filipos:

Mūsu piederība [vai pilsonība] ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu, kas pārvērtīs mūsu pazemības miesu līdzīgu

savai apskaidrotai miesai ar spēku, kurā Viņš arī spēj Sev pakļaut visas lietas.

- Fil. 3:20-21

B. KRISTUS NĀKS, LAI SPRIESTU TIESUPĀR VISU CILVĒCI.

Kristus nāks augšāmcelt mirušos, lai Viņš varētu spriest tiesu pār visiem cilvēkiem. Rom. 14:10-12 ir rakstīts:

... Mēs taču reiz visi stāvēsim Dieva soģa krēsla priekšā. Jo ir rakstīts: tik tiešām, kā es dzīvoju, saka tas Kungs, manā priekšā lieksies visi ceļi un visas mēles atzīsies Dievam. Tātad ikviens no mums atbildēs Dievam par sevi.

Tā kā cilvēks tikai vienreiz mirst (Ebr. 9:27), viņš arī tikai vienreiz dzīvo. Pamats Kristus spriedumam būs cilvēku rīcība šajā dzīvē. 2. Kor. 5:10 to apstiprina:

Jo mums visiem jāparādās Kristus soģa krēsla priekšā, lai ikviens saņemtu, ko, miesā būdams, darījis – vai labu vai ļaunu.

Skat. arī Atkl. 20:13. Tiesa tiks spriesta pēc tā, ko cilvēks personīgi ir darījis, miesā būdams, t.i., savas dzīves laikā.

Citu cilvēku darbi, labi vai ļauni, cilvēkam netiks piedēvēti. Nav iespējams dzīvajam iespaidot mirušā likteni, darot labus darbus vai par viņu aizlūdzot. Arī ideja par šķīstītavu, kur cilvēks it kā labotos tur pavadītā laikā, lai vēlāk ieietu mūžīgā svētlaimē, ir nebibliska.

Pastarā tiesā Kristus nošķirs taisnos no netaisnajiem “kā gans, kas nošķir avis no āžiem” (Mat. 25:31-32). Netaisnajiem Kristus teiks: “jūs nolādētie, dodieties prom no manis mūžīgā ugunī, kas sagatavota velnam un viņa eņģeļiem” (Mat. 25:41). Taču taisnajiem Kristus teiks: “jūs, mana Tēva svētītie, ejiet, iemantojiet valstību, kas jums sagatavota kopš pasaules radīšanas” (Mat. 25:34).

Protams, pamats šo taisno pestīšanai nebūs viņu pašu taisnība – “jo visi ir grēkojuši un visiem trūkst

10

dievišķās godības” (Rom. 3:23) – bet gan bezgrēcīgā Jēzus Kristus krusta nāve. Tomēr ticība tiecas uz taisnīgu dzīvošanu (Jēk. 2:14-26).

C. KRISTUS NĀKS,LAI NODOTU VALSTĪBU DIEVAM.

Pāvils raksta 1. Kor. 15:24:

Un tad nāk gals, kad Viņš [Kristus] nodod valstību Dievam un Tēvam, kad Viņš būs iznīcinājis katru valdību, varu un spēku.

Tātad Kristus nenāks, lai nodibinātu savu valstību, bet lai to nodotu Dievam. Kā iemācījāmies 6. stundā, Dieva valstība jau eksistē virs zemes – draudzē. Kristus nodibināja savu valstību virs zemes pirmajā gadsimtā, kā tas aprakstīts Ap. d. 2. nodaļā. (Skat. arī Rom. 14:16-18; 1. Kor. 15:24; Kol. 1:13; Jāņa atkl. 1:6 (salīdz. ar 1. Pēt. 2:5,9); Jāņa atkl. 1:9.) Kristus ir pārvaldījis savu valstību no tās nodibināšanas laika (Ap. d. 2:30-36).

Jēzus ir padarījis savas valstības (draudzes) pilsoņus par priesteriem (1. Pēt. 2:5,9; Atkl. 1:6). Ef. 2:6 ir rakstīts:

... un [Dievs] līdz ar Viņu [Kristu] mūs ir uzmodinājis un paaugstinājis [apsēdinājis] debesīs [debess vietās] Kristū Jēzū.

No tā varam saprast, ka kristieši jau tagad valda kopā ar Kristu. Skat. arī Rom. 5:17; 8:17; 1. Kor. 3:21-23; 4:8; 1. Tim. 2:1-4; Atkl. 8:3-5 [McGuiggan, Revelation, pp. 56-57]. Jēzus mācīja, ka Viņa “valstība nav no šīs pasaules” (Jāņa 18:36), bet iekš cilvēkiem (Lūk. 17:21).

Pēc Kristus augšāmcelšanās, Dievs Viņu apsēdināja “pie savas labās rokas debesīs, augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu....” (Ef. 1:20-21). Šajā laikmetā Kristus valda “savu ienaidnieku vidū” (Ps. 110:2) kā “zemes ķēniņu valdnieks” (Atkl. 1:5). Viņš ir “ķēniņu ķēniņš un kungu Kungs” (Atkl. 17:14; 19:16).

Kristus ir nosēdināts pie Dieva labās rokas, iekams Dievs liek Kristus ienaidniekus par pameslu Viņa

kājām (skat. Ps. 110:1; Ap. d. 2:34-35; Ebr. 1:13; 10:12-13). Tādā pašā nozīmē 1. Kor. 15:25 rakstīts:

Jo Viņam [Kristum] vajag valdīt, iekams Viņš noliek visus ienaidniekus sev zem kājām.

1. Kor. 15:26 piebilst:

Kā pēdējais ienaidnieks tiks iznīcināta nāve.

Pāvils arī māca, ka nāve tiks iznīcināta tad, kad Kristus nāks augšāmcelt savējos (1. Kor. 15:51-57). Tātad Kristum vajag valdīt, iekams notiks Viņa otrā atnākšana.

“Kas notiks pēc tam, kad Kristus noliks “visus ienaidniekus Sev zem kājām” un “tiks iznīcināta nāve” (1. Kor. 15:25-26)?” 1. Kor. 15:28 vēsta:

Bet, kad Viņam [Kristum] viss būs nodots, tad arī Dēls pats pakļausies Tam, kas Viņam visu nodevis, lai Dievs būtu viss iekš visa.

Tomēr no 2. Tim. 2:10-12 varam secināt, ka Kristus un arī kristiešu valdīšana turpinās pēc Pastarās dienas (skat. arī Atkl. 22:5).Dieva cilvēku debesu cerība. Bībele māca, ka gaidāmā debesu valstība nebūs uz šīs zemes. (Šajā gaidāmā realitātē cilvēki arī neprecēsies – Mat. 22:30; Lūk. 20:34-36.) Lūdzu, izlasiet 2. Pēt. 3:3-13. Pasaule (gr. val. → “kosmos”), ir tā zemeslodes daļa, kur cilvēki dzīvo un reiz gāja bojā pasaules plūdos (2. Pēt. 3:6). Taču Pastarā dienā zeme, t.i., visa zemeslode (gr. val. → “gē”, izrunāts “gei”), ne tikai tās daļa, kur cilvēki dzīvo, acīmredzot, aizies bojā kopā ar visu pārējo materiālo pasauli (2. Pēt. 3:7,10-12). Jaunās debesis un jaunā zeme, ko kristieši gaida (2. Pēt. 3:13), attēlo jaunu realitāti kopā ar Dievu.

Jēzus Kristus, Jaunās derības augstais priesteris, ir iegājis īstajā svētnīcā (Ebr. 8:1-2; 9:11) – pašās debesīs, lai parādītos Dieva vaiga priekšā par saviem cilvēkiem (Ebr. 9:24). Jēzus Kristus ir iegājis “iekšā aiz priekškara” vissvētākajā vietā – t.i., Dieva klātbūtnē – par saviem cilvēkiem, kā ceļvedis, burtiski kā “priekšgājējs” (Ebr. 6:19-20;

11

skat. arī 2. Moz. 26:33; 3. Moz. 16:2). No tā izriet secinājums, ka Dieva cilvēki arī ieies Dieva klātbūtnē, sekojot savam priekšgājējam. [Gaebelein, Vol. 12, p. 61]

Ābela, Ēnoha, Noasa, Ābrahāma un Sāras cerība nebija tēvija uz šīs zemes (Ebr. 11:4-15), bet “labāka, tas ir, debesu tēvija” (Ebr. 11:16). Taču Dieva vārds rāda tos un citus kā ticības, kā cerības piemērus visiem kristiešiem (skat. Ebr. 11. nod.). Visiem Dieva cilvēkiem ir viena kopīga cerība uz debesu valstību (Ef. 4:4; 1. Pēt. 1:3-4).

Šī cerība ir:1) uz atpūtu no pūlēm (Atkl. 14:13),2) uz atbrīvošanu no ciešanām (2. Tes. 1:7),3) uz vietu bez nāves (1. Kor. 15:26),4) uz neiznīcīgu, neaptraipītu un nevīstošu

mantojumu (1. Pēt. 1:4),5) būt ietērptiem mājoklī, kas ir:

a) no Dieva, mūžīgs debesīs (2. Kor. 5:1),b) no debesīm (2. Kor. 5:2),

6) būt mājās pie Tā Kunga (Jāņa 14:2-3; 2. Kor. 5:8; Fil. 1:23),

7) uz vietu, kur taisnība mājo (2. Pēt. 3:13),8) uz godību, slavu un mieru (Rom. 2:10; skat. arī

Rom. 8:18; 2. Kor. 4:17; 2. Tim. 2:10).

Turklāt kristiešiem 1. Jāņa 3:2-3 ir rakstīts:

Mīļotie, tagad mēs esam Dieva bērni un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, ka tad, kad Viņš [Kristus] atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu tādu, kāds Viņš ir. Katrs, kam ir šī cerība uz Viņu šķīsta sevi pašu, kā Viņš ir šķīsts.

Ar šo drošo un stipro debesu cerību (Ebr. 6:18-20) kristiešiem būs pacietīgi kalpot Kristum, gaidot to brīdi, kad viņi tiks “aizrauti gaisā padebešos, pretim Tam Kungam” un “tā” būs “kopā ar To Kungu vienmēr” (1. Tes. 4:17)!

IV. ATBIILDES UZ IEBILDUMIEM.

Iebildums: Jāņa atklāsmes grāmata galvenokārt ir pravietojums par pēdējām lietām, kas palīdzētu mums atpazīt laiku, kad tuvojas Jēzus Kristus otrā atnākšana. Atbilde: [Atbildē ir izmantota

informācija, kas sniegta Stana Mitčela un Larija Džorgensona atsevišķās nodarbībās, mācot Atklāsmes grāmatu.] Jāņa atklāsmes grāmata pieder pie apokaliptiskās literatūras žanra, kas bija pazīstams jūdiem, tātad arī jūdu kristiešiem pirmajā gadsimtā. Apokaliptiskā literatūra deva Dieva cilvēkiem drosmi un iepriecinājumu tad, kad viņiem draudēja vajāšana un briesmas.

Apokaliptiskā literatūra tika uzrakstīta simboliskā valodā, lai apslēptu tās vēsti no tiem, kas vajāja Dieva cilvēkus. Tās simboli arī kodolīgi izteica īpašības, idejas un principus. Piemēram, Atkl. 14:1-3 minētais skaitlis “simts četrdesmit četri tūkstoši” lietots, lai ar senjūdu kultūrā lietoto skaitļu simbolu palīdzību izteiktu domu par Dieva cilvēku kopību, Dievam neaizmirstot nevienu no tiem ārpus debesīm. Saskaņā ar šo domu, skaitļa “144 000” aprēķina “formula” ir šāda: 144 000 = 12x12x10x10x10, kur skaitlis “12” simbolizē Dievu kopā ar pasauli un ir Dieva cilvēku numurs. (Skaitlis “12” = 3x4, kur “3” ir Dieva numurs, bet “4” ir pasaules numurs.) Skaitlis “10” savukārt ir pilnības jēdziens. Ar trīskāršu skaitļa “10” reizinājumu ir uzsvērta pilnība.

Roma pirmā gadsimta beigās bija sasniegusi savas attīstības uzplaukumu. Tā aizņēma teritoriju no Britānijas līdz Eifratai, un no tagadējās Dienvidvācijas līdz Āfrikas tuksnešiem. Tā tiešām bija tik varena, kā rakstīts Atkl. 17:1,15. Tā likās neuzvarama. Roma savā varenībā balstījās uz militāro spēku un plašo tirdzniecību. Romas impēriju šķērsoja daudzi ceļi, kas veicināja sakarus un tirdzniecību (skat. Atkl. 18:11-14).

Visticamāk, Atklāsmes grāmatas vēsts tika dota, lai pirmā gadsimta kristiešos rastos cerība un drosme laikā, kad Roma viņus vajāja imperatora Domiciāna valdīšanas laikā (m.ē. 81.-96.g.) [McGuiggan, Revelation, p. 244]. (Protams, arī pēc tam šī grāmata deva jebkuram ticības dēļ vajātam kristietim cerību un drosmi, līdzīgi kā kristieši šodien iegūst svētību, lasot citas Jaunās Derības vēstules.) Domiciāns uzspieda imperatora pielūgšanu, piemēram, nedaudz sāls uzlikšanu uz Romas altāra (skat. Atkl. 13:5-8). Kristieši to nedrīkstēja darīt. Kristiešu nepakļaušanos uzskatīja ne tikai kā reliģisku pārkāpumu, bet arī kā risku valsts drošībai.

12

Atklāsmes grāmata ir adresēta “septiņām draudzēm [Maz] Āzijā” (Atkl. 1:4,11). Jēzus Kristus uzruna katrai no šīm draudzēm atrodama otrajā un trešajā nodaļā. Viņa uzruna ir pilna ar tādu izteiksmi, kā “tam, kas uzvar” (2:7), “Esi uzticīgs līdz nāvei” (2:10) un – “Es nāku drīz; turi, kas tev ir” (3:11). Tā ir piemērota valoda tiem, kas cieš vajāšanu. Lūdzu, izlasiet 2. un 3. nodaļu.

Atklāsmes grāmatas galvenā vēsts ir, ka kristiešiem pieder uzvara! Kristieši cietīs un būs upuri, bet viņiem ir uzvara, jo Kristum tā ir, un kristieši ir Kristus cilvēki. Kristiešiem ir uzvara caur Kristu. Kad kristieši aizstāvēs taisnību, Sātans mēģinās viņus iznīcināt, bet, ja kristieši būs uzticīgi, tad viņi svinēs uzvaru.

Tiem, kas māca, ka Atklāsmes grāmata pravieto notikumus divtūkstoš vai vairāk gadus pēc šīs grāmatas uzrakstīšanas, ir jāizskaidro Atkl. 22:10:

Tad viņš man saka: “Neaizzīmogo šīs grāmatas pravietojuma vārdus! Jo noliktais laiks ir tuvu.”

Taču Daniēlam bija sacīts tieši pretējais Dan. 8:26:

Parādība par vakariem un rītiem, kas tev darīta zināma, ir uzticības cienīga; paglabā to jo cieši slepenībā, jo līdz tam ir vēl ilgs laiks.

Kādēļ Daniēlam tas bija jātur “jo cieši slepenībā”? → Tādēļ, ka līdz atklāsmei bija vēl ilgs laiks. Daniēls redzēja parādību par vakariem un rītiem ap 550.g. p.m.ē., taču tā piepildījās 164.g. p.m.ē., kas ir mazāk par 400 gadiem vēlāk. Tomēr Tas Kungs ir teicis, ka tas ir ilgs laiks [no cilvēka perspektīvas]. Taču Tas Kungs Jānim pavēlēja tieši pretējo nekā Daniēlam, proti, neaizzīmogot savu saņemto atklāsmi (Atklāsmes grāmatu), jo “noliktais laiks ir tuvu”. Kā tad var domāt, ka Jānis rakstīja par notikumiem divtūkstoš vai vairāk gadus nākotnē no atklāsmes saņemšanas brīža? [McGuiggan, Daniel, p. 136; McGuiggan, Revelation, pp. 315-316]

Iedomājieties, ka kristietis atrodas kādā pirmā gadsimta Mazāzijas cietumā tādēļ, ka nav pielūdzis imperatoru. Kristietiem draud nāves sods. Tad pie

viņa nokļūst kopija no nesen uzrakstītās Atklāsmes grāmatas (vēstules). Tā ir pat adresēta septiņām draudzēm [Maz]āzijā (1:4,11). Fantastiski! Kādu vēsti, kādu cerību šī vēstule no Tā Kunga viņam atnes?! → Galvenokārt pravietojumus, kas attiecas uz ļoti tālu nākotni???, vai saprātīgāk – vēsti par viņa vajātāja krišanu un kristiešu uzvaru?

“Bet kā ir ar Atklāsmes grāmatas 21. un 22. nodaļu?” Atklāsmes grāmatas 21. un 22. nodaļā ir vārdi, kas attēlo draudzi mūžībā (skat. 21:4-5,7-8,27). Taču šajās nodaļās ir arī vārdi, kas mudina domāt par draudzi pirms un nevis pēc Pastarās dienas. Lūdzu, izlasiet 21:24 - 22:2. Vai mūžībā būs tautas? Vai tautām tur vajadzēs dziedināšanu? Vai šie panti drīzāk neattiecas uz pasaules evaņģelizāciju? Visticamāk, Jānis šajās abās nodaļās, izmantojot vārdus, kas raksturo draudzi mūžībā, vēlas pilnīgāk attēlot draudzes triumfu un krāšņumu vēsturē. (Skat. arī “kam drīzumā jānotiek” 22:6.) [McGuiggan, Revelation, pp. 292, 304-306, 311-313]

“Ko īsti nozīmē Jēzus teiktais Atkl. 22:7,12,20: ‘Es nāku drīz’?” Līdzīgi vārdi ir lasāmi Atkl. 2:16; 3:3; 3:11. Piemēram, Atkl. 2:16 Jēzus Pergamas draudzei saka:

Atgriezies! Bet, ja ne, tad Es nākšu drīz pie tevis un karošu pret viņiem [Balaama un Nikolaītu mācības piekritējiem] ar savas mutes zobenu.

Šai Jēzus atnākšanai, visticamāk – pārmācības veidā, bija jānotiek, ņemot vērā kontekstu, pirms nepilniem diviem gadu tūkstošiem. Te nav runa par Pastaro dienu. Līdzīgi Jēzus nāca, lai tiesātu Romu, kas vajāja Viņa cilvēkus, proti – kristiešus. Atkl. 14:7-8 lasām:

... viņš sauca stiprā balsī: “Bīstieties Dieva un dodiet Viņam godu, jo ir atnākusi Viņa tiesas stunda; pielūdziet To, kas radījis debesis un zemi, jūru un ūdens avotus. Vēl cits eņģelis, otrs, sekoja un sauca: “Kritusi, kritusi lielā Bābele, kas apdzirdījusi visas tautas ar savas netiklības dusmu [vai kaisles] vīnu.

13

Roma šeit nosaukta par Bābeli. Roma, tāpat kā Bābele, bija varena un ļaunuma apsēsta. Tāpat kā Dievs sodīja Bābeli (Jes. 21:9; Jer. 51:8), Viņš arī sodīja Romu. [McGuiggan, Revelation, pp. 53, 206-207, 320-321]

Nebūtu nevietā šeit atkal citēt Jes. 19:1, jo Dievs apmeklēja Romu līdzīgi kā Ēģipti senos laikos:

Spriedums par Ēģipti. Redzi, Tas Kungs brauc uz skrejoša mākoņa un nonāk Ēģiptē! Ēģiptes elki dreb Viņa priekšā, un ēģiptiešu sirdis saplok un izsamist viņu krūtīs.

Iebildums: Kā ir ar 2. Tes. 2:1-12? [Lūdzu, izlasiet šo tekstu.] Atbilde: 2. Tes. 2:7 rakstīts: “... netaisnības noslēpumainais spēks jau ir darbā....”, t.i., pirmajā gadsimtā, kad Pāvils to rakstīja. Pāvils arī saka, ka Tesalonikas kristieši zināja, “kas ir tagad tas kavēklis” (:6) grēka cilvēka – burtiski “pretlikuma” [Rienecker, p. 608] cilvēka atklātai parādīšanai, “kas to līdz šim kavē” (:7) – t.i. pirmajā gadsimtā. (Sauksim šo pretlikuma cilvēku par “netaisnības cilvēku”.) Ņemot arī vērā Pāvila vārdus 5. pantā, izklausās, ka 3. un 4. pants drīzāk attiecas uz tuvāko, nevis tālāku nākotni, t.i., nevis uz mūsdienām vai vēlāk. [Stott, p. 168]

Vienā skaidrojumā netaisnības cilvēks ir saistīts ar jūdu sacelšanos pret romiešiem pirmajā gadsimtā. Netaisnības cilvēks tad būtu viens indivīds, kā pretrunā ar bauslību ieceltais negodīgais augstais priesteris Fanī, vai jūdu dumpinieki vispār. Vārds “Dievu” 4. panta frāzē “pats sevi celdams par Dievu”, drīzāk būtu saprotams ar mazo “d” burtu, respektīvi, “dievu”. 6. un 7. panta “kavēklis” varētu tikt saprasts kā Romas un imperatora vara. Pāvila norādes uz netaisnību un netaisno 2. Tes. 2. nod. sakrīt ar Jēzus vārdiem Mat. 24:12, ka “netaisnība ies vairumā”. Turklāt “jānāk atkrišanai” 2. Tes. 2:3 saskan ar Mat. 24:10 (skat. arī Mat. 24:11,24). Salīdz. arī: 2. Tes. 2:9-11 ar Mat. 24:4-5,23-28; 2. Tes. 2:12 ar Lūk. 13:34-35; 19:42-44.Tad iznāktu, ka Pāvila vārdi 2. Tes. 2:1-12 un Jēzus vārdi Mat. 24. nod. būtu attiecināmi uz vienu un to pašu tēmu, kas arī sastopama Pāvila pirmajā vēstulē tesaloniķiešiem – 2:14-16. Kādēļ lai Pāvils nerunātu par to, kam Jēzus pievērsa tik lielu

uzmanību? [Paher, pp. 90-93, 159-160; Stott, pp. 160, 169-170]

Cits skaidrojums saka, ka 2. Tes. 2:1-12, tāpat kā Atklāsmes grāmatā, ir runa par Kristus un Viņa cilvēku uzvaru pār Romas imperatoriem (vai imperatoru), kas uzspieda cilvēkiem sevis pielūgšanu (skat. 2. Tes. 2:4) un vajāja kristiešus, kuri, protams, nevarēja pielūgt nevienu citu kā vien patieso Dievu [Shelly]. 1. Kor. 3:16-17 draudze tiek saukta – Dieva “nams” vai “templis” – grieķu tekstā → “” → “naos” – vārds, kas atrodams 2. Tes. 2:4 frāzē “ieņem vietu Dieva templī, pats sevi celdams par dievu [vai “Dievu”]”. Tātad doma būtu, ka šī frāze attiecas uz imperatora(u) pielūgšanas pieprasīšanu no kristiešiem, bet plašākā nozīmē – no cilvēkiem vispār. Katrā gadījumā šī frāze apzīmētu dumpošanos un pretestību Dievam [Stott, p. 160, kas citējis Maršaluβ].

“Kā saprast ‘Kungs Jēzus iznīcinās viņu ar savas mutes elpu un izdeldēs viņu ar savas atnākšanas diženumu’ (2. Tes. 2:8)?” Kā esam iepriekš redzējuši, dievišķo atnākšanu var saprast dažādi. 2. Tes. 2:8 minētā Jēzus rīcība, iespējams, piepildījās vienā vai otrā augšminēto skaidrojumu kontekstā. Frāze “ar savas mutes elpu” tad nozīmētu – ar savu evaņģēliju un/vai soda spriedumu. [Gaebelein, Vol. 11, p. 326; Shelly]

Taču iespējams, ka daļā no 8. panta, proti “un izdeldēs viņu ar savas atnākšanas diženumu”, attiecas uz Pastaro tiesu (skat. 1:9). Tādā gadījumā no mūsu perspektīvas 8. panta soda valodā būtu tas, kas jau ir noticis un arī tas, kam vēl jānotiek. Kaut kas līdzīgs ir saskatāms, salīdzinot Rom. 1:18-28 ar 2:5-16. Skat. arī Mat. 24. un 25. nod. [Shelly]

V. NOBEIGUMS.

Mēs esam neziņā par Kristus atgriešanās laiku. Taču mēs varam uzticēties tam, ka Jēzus Kristus atgriezīsies, vairāk nekā tam, ka rīt uzlēks saule. Jēzus otrā atnākšana varētu notikt pat šodien. Mums jābūt gataviem šim notikumam ar Viņam uzticīgu dzīvi!

Šodien Dievs piedāvā pestīšanu visiem. Kad Kristus otrreiz nāks, Viņš piedāvās debesis tikai tiem, kas ir

14

bijuši Viņam uzticīgi, – tikai tie tiks izglābti. Šodien visi var paklausīt Kristus evaņģēlijam (skat. 4. un 5. stundu!). Kad Dieva Dēls atgriezīsies, tad nepaklausīgajiem debesu durvis būs slēgtas uz visiem laikiem (Mat. 25:10, 2. Tes. 1:8) – tie nonāks ellē. Vai Jūs esat gatavs Kristus otrajai atnākšanai?!

Piezīmes.α Salīdzinājumā ar Ap. d. 21:38 un 24:27, ir redzams, ka Josefa Flāvija aprakstītais Antiquities, XX.8.5-6 un Wars, II.13.4-5 attiecas uz laiku vismaz pāri gadus pirms Fēliksa valdīšanas laika beigām, ne vēlāk (drīzāk agrāk) par m.ē. 61.g. [House, pp. 63, 66; Reese, pp. xvii, 855; Tenney, Vol. 2, pp. 526- 528].β Marshall, I. Howard, 1 and 2 Thessalonians (New Century Bible Commentary; Eerdmans/Marshall, Morgan & Scott, 1983), p. 192.

Bibliogrāfija.

Šajā stundā izmantots neklātienes Bībeles kursa materiāls: Ko Bībele saka, 10. stunda: “Kristus otrā atnākšana” (What the Bible Says, Lesson X: “The Second Coming of Christ”).

1. Brown, Colin (Editor), The New International Dictionary of New Testament Theology, Vol. 2, Zondervan Publishing House, Grand Rapids, Michigan, 1986, pp. 35-39.

2. Christian Classics Ethereal Library’s endnote 18 of Book II of Josephus’ The Wars Of The Jews, Calvin College, Grand Rapids, Michigan, [http://www.c c e l.o r g/j/jos e phus/works/war- 2.htm].

3. Clement of Rome, The First Epistle of Clement to the Corinthians, Christian Classics Ethereal Library, Calvin College, Grand Rapids, Michigan, Ch. V, [http://www.ccel.org/fathers2/ANF-01/anf01-05.htm#P171_20841].

4. Eusebius, Pamphili, Church History, New Advent Website, Kevin Knight, [http://www.newadvent.org/fathers/2501.htm], 2000.

5. Forum Romanum, [http://www.geocities.com/Athens/Forum/6946/51.html].

6. Gaebelein, Frank E. (General Editor), The Expositor’s Bible Commentary, Zondervan Publishing House, Grand Rapids, Michigan, 1978 (Vol. 11), 1981 (Vol. 12).

7. Goldberg, G. J. (compiled by), “A Chronology of the First Jewish Revolt against Rome according to Josephus,” Flavius Josephus Home Page, [http://members.aol.com/FLJOSEPHUS/warChronologyIntro.htm], 2001.

8. Hochner, Donald, “Part Two – Greek: Genea,” The Preterist Archive of Realized Eschatology, Todd Dennis, [tod d @preteristarchi v e.com ], [http://www.preteristarchive. c om/Preterism/hoch ner-donald_p_02.html], © 1996-2002.

9. Holford, George Peter, The Destruction of Jerusalem, The Preterist Archive of Realized Eschatology, Todd Dennis, [todd@preteristarchive.com], [http://www.preteristarchive.com/ChurchHistory/holford_destruction-jerusalem.html], © 1996-2002.

10. House, H. Wayne, Chronological and Background Charts of the New Testament, Academic Books, Grand Rapids, Michigan, 1981.

11. Jorgenson, Larry, information from studies on Revelation.

12. Josephus, Flavius, Antiquities Of The Jews, Christian Classics Ethereal Library, Calvin College, Grand Rapids, Michigan, [http://www.ccel.org/j/josephus/works/JOSEPHUS.HTM].

13. Josephus, Flavius, The Wars Of The Jews (or The History Of The Destruction Of Jerusalem), Christian Classics Ethereal Library, Calvin College, Grand Rapids, Michigan, [http://www.ccel.org/j/josephus/works/JOSEPHUS.HTM].

14. Kostekalds, Dr. Klods-Bernārs (Izdevuma konsultants), Ilustrētā Ģimenes Bībele, Zvaigzne ABC, a Dorling Kindersley book, p. 208.

15. McGuiggan, Jim, The Book of Daniel, Montex Publishing Company, Inc., Lubbock, Texas, 1978.

15

16. McGuiggan, Jim, The Book of Revelation, Star Bible Publications, Inc., Fort Worth, Texas, 1976.

17. Mitchell, Stan, information from a course on Revelation.

18. Origen, Adamantius, Origen Against Celsus, Christian Classics Ethereal Library, Calvin College, Grand Rapids, Michigan, Book I, Ch. 57, [http://www.ccel.org/fathers2/ANF-04/anf04-55.htm#P7918_1906709].

19. Paher, Stanley W., Matthew 24, Nevada Publications, Las Vegas, Nevada, 1996.

20. Pfeiffer, Charles F., Old Testament History, Baker Book House, Grand Rapids, Michigan, Ninth printing – May 1990, p. 564.

21. Reese, Gareth L., Acts, Second Edition, College Press, Joplin, Missouri, Eighth printing – 1991.

22. Rienecker, Fritz and Cleon Rogers, Linguistic Key To The Greek New Testament, Zondervan Publishing House, Grand Rapids, Michigan, 1980.

23. Robertson, Archibald Thomas, Word Pictures in the New Testament, Vol. I, Baker Book House, Grand Rapids, Michigan, 1930, pp. 193-194.

24. Roper, David, “When Peter Was Called On the Carpet (11:1-18),” Truth For Today, Vol. 16, No. 4 – Acts, 5, Editor: Eddie Cloer, Truth For Today, Searcy, Arkansas, September, 1995, p. 12.

25. Schubert, Joe, “ ‘When Shall These Things Be?’ (Mark 13),” Truth For Today, Mark 3, Editor: Eddie Cloer, Truth For Today, Searcy, Arkansas, 1984.

26. Shelly, Rubel, e-mail correspondence.27. Stott, John R.W., The Message of 1 & 2

Thessalonians, The Bible Speaks Today Series, Inter-Varsity Press, Downers Grove, Illinois, 1991.

28. Suetonius (Gaius Suetonius Tranquillus), De Vita Caesarum – Galba, XVIII, Internet Ancient History Sourcebook, Editor: Paul Halsall, [http://www.fordham.edu/halsall/ancient/asbooknew.html], 2000.

29. Tacitus, Publius Cornelius, The Annals, The Internet Classics Archive, by Daniel C. Stevenson, Web Atomics, [http://classics.mit.edu/Taci t us/annals.html ], ©1994-2000.

30. Tenney, Merrill C. (General Editor), The Zondervan Pictorial Encyclopedia of the Bible, Regency Reference Library, Grand Rapids, Michigan, 1975, 1976.

© Viktors Barviks, 2002. (Šajā stundā izmantots neklātienes Bībeles kursa materiāls: Ko Bībele saka, 10. stunda: “Kristus otrā atnākšana” (What the Bible Says, Lesson X: “The Second Coming of Christ”)). Šīs stundas pavairošana ir atļauta, ja tā tiek pavairota visā pilnībā. Materiāla pārdošana vai izmantošana ar cita autora vārdu ir aizliegta.

16