12.att. Rīgas Kinostudijas uzaicinājums Pēterim Lūcim uz filmas „Tauriņdeja” mēģinājumiem. LNA Valmieras ZVA 888.f.,3.apr., 189.l., 40.lp.

1952.gadā Pēteris Lūcis kā viesrežisors Valsts Valmieras Drāmas teātrī uzsāka Alekseja Arbuzova lugas TAŅA iestudēšanu. 1952.gada 6.septembrī notika lugas pieņemšanas komisijas sēde, kurā Pēteris Lūcis izrādi novērtē šādi: ”Mums bija nodoms, lai skatītāji no šīs izrādes aiziedami mājās būtu pārliecināti, ka tikai darbs ir laime.” Luga piedzīvoja 100. izrādi. Bet otro reizi to uzveda 1964.gada oktobrī.

13.att. Foto no izrādes TAŅA. Taņa - Austra Skudra, Hermanis - Zigmunds Misiņš, Šamanova - Velta Dišlere. 1952.g. LNA VAZVA 888.fonds, fotodokumenta inv. Nr.1/3

14.att. Kostīmu skice galvenās lomas atveidotājai izrādē TAŅA ar Pētera Lūča parakstu. 1952.g.LNA VAZVA 888.fonds, 1.apr., 7.l., 1.lp.

Pēc Pāvila Rozīša romāna VALMIERAS PUIKAS 1957.gadā tapa iestudējuma dramatizējums Pētera Lūča režijā. Ar šo iestudējumu teātris pievērsās novada tradīciju atspoguļošanai. Režisors intervijā norādīja: „Sākot dramatizējumu iestudēšanu, mēs vadījāmies no tā, ka „Valmieras puikām” jāizskan kā vētrasputna saucienam, kas aicina tautu uz cīņu par senseno brīves sapņu piepildīšanu”. Pirmizrāde notika 1957.gada 25.oktobrī un ar šo izrādi Pēteris Lūcis atskatījās uz 30 skatuves mākslai veltītiem un saviem 50 dzīves gadiem.

15.att. Mākslinieciskās padomes sēdes protokols par izrādes VALMIERAS PUIKAS pieņemšanu. 1952.gada 22.oktobris. LNA VAZVA 888.fonds, 2.apr., 11.l., 37.- 38.lp.

16.att. Afiša izrādei VALMIERAS PUIKAS. 1957.gads.LNA VAZVA 888.fonds,1.apr., 195.l.

Ar Ā.Alunāna lugas SEŠI MAZI BUNDZENIEKI iestudējumu 1955.gadā Pēteris Lūcis parādīja iespējas komēdijas žanrā, kurā izcēla tautas etniskās vērtības ar dziesmotām spēlēm un dejām. Šī iestudējuma pieņemšanā Pēteris Lūcis skaidro: „...zinot to, ka Alunāns ir mēģinājies iejaukties sabiedriskā dzīvē, ietekmēt to, paužot progresīvos momentus, ņēmām „Sešus mazus bundzeniekus” - iebungāt tā laika sabiedriskā dzīvē progresīvos centienus. Cildināt daiļumu, tikumību, darbu. Bunga - signāls, iebungāt tautā to, ka darbs ir tas, no kura vērtē cilvēku.”

17.att. Afiša izrādei SEŠI MAZI BUNDZENIEKI. 1961.gads. FotokopijaLNA VAZVA 888.fonds,1.apr., 198.l.

Tā radās arī citi viņa dziesmotie tautas lugu uzvedumi „Sievu kari ar Belcebulu”, „Bandavā”, „Meldermeitiņa”, „Preilenīte”, „Trīnes grēki”, „Rīga”, kas veidotas kā brīvdabas izrādes. Ar brīvdabas izrādēm viesojās Rīgā, pilsētu kultūras namos un lauku klubos, estrādēs.

18.att. Skatītājas A.Birzgales vēstule Pēterim Lūcim par lugu PREILENĪTE 1981.gads. LNA VAZVA 888.fonds,1.apr., 383.l.,5.lp

Valsts Valmieras Drāmas teātris ZVEJNIEKA DĒLU iestudēja 1963.gada decembrī Pētera Lūča režijā. Oskaru atveidoja Roberts Zēbergs. Izrādē piedalījās Nopelniem bagātā skatuves māksliniece Elza Barūne, kas atveidoja Miltiņu Kati.

Mākslinieciskās padomes 1963.gada 9.decembra sēdē par V.Lāča romāna „Zvejnieka dēla” iestudējuma pieņemšanā izsakās kritiķis Ģirts Dzenītis un Valdis Blūms:

„ĢIRTS DZENĪTIS: Reti ir tāda izrāde, kuru tā gaida kā „Zvejnieka dēlu”. Gaidīju to kā notikumu. Vai šīs labās gaidas attaisnojušās? Izrāde ir uz stingra pamata. Mirkļa iespaidus apkopojot, jāsaka, ka pietrūkst vēl sulīguma, kas būtu nepieciešams „zvejnieka dēlam”.

Bet ir pats galvenais - ir Oskars. Tas nosaka izrādes labskanīgumu. No lomas lomā Zēbergs progresē. No viņa var mācīties kolēģi, cik ar lielu vienkāršību var panākt. Aktierim notic, ka tas ir mūsu Oskars”.

VALDIS BLŪMS: ”Prieks, ka redzējām tik labu Oskaru - Zēbergu. Mūs aktieris saviļņoja un pārliecināja. Lūcis te atdevis daļu no savas pieredzes”.

PĒTERIS LŪCIS: „Katrs aktieris centās dot iespējami maksimālo. Izrādei vēl pietrūkst sulas. To mēs itin labi apzināmies. Nebija vēl Lāča aromāta. Jādabū arī monumentalitāte masu ainās. Paldies par labajiem aizrādījumiem.”

LNA VAZVA 888.fonds, 2.apr., 15.l., 1.,3.lp

19.att. Attēli no programmas pirmizrādei ZVEJNIEKA DĒLS. 1963.gada 13.decembris.LNA VAZVA 888.fonds,1.apr., 1963.l., 1/1.lp

Valmieras Drāmas teātris atkal 1984.gada maijā par godu Viļa Lāča 80 gadu jubilejai iestudēja ZVEJNIEKA DĒLU Pētera Lūča režijā kā brīvdabas variantu. Galveno lomu atveidoja Valdemārs Karpačs.

20.att. Attēls no programmas un lomu izpildītāju saraksts izrādei ZVEJNIEKA DĒLS. 1984.gads. LNA VAZVA 888.fonds,1.apr., 353.l., 8.lp.

Leona Paegles vārdā nosauktā Valsts Valmieras Drāmas teātrī Pētera Lūča režijā aizsākās somu rakstnieces Helmas Vuolijoki lugu cikls: AKMENS LIGZDA (1958., 1976.), NISKAVUORI MAIZE (1964.), ARDIEVU, NISKAVUORI (1968.), NISKAVUORI SAIMNIECES JAUNĪBA (1973.), HETA NISKAVUORI (1974.). Lugās attēloti skarbie ziemeļnieki un viņu raksturi, cilvēku traģēdijas, pārdzīvojumi un sāpes. Par Niskavuori varoņiem Pēteris Lūcis teicis: „Patīkami un interesanti strādāt ar varoņiem, kurus cauraudzis zemes spēks, miesa un asinis”.

V. Stankevica recenzijā par izrādi AKMENS LIGZDA norādīts, ka izrādes panākums balstās uz aktrises Elzas Barūnes vienreizējo tēlojumu Niskavuori saimnieces lomā.

21.att. Kostīmu skice tēla Anna - Līza izrādei AKMENS LIGZDA apstiprināta ar Pētera Lūča parakstu. 1976.gads. Kopija. LNA VAZVA 888.fonds, 1.apr., 223.l., 18.lp.

22.att.Afiša izrādei NISKAVUORI MAIZE. 1964.gads. FotokopijaLNA VAZVA 888.fonds,1.apr., 200.l.

1977.gads. Tuvojās Pētera Lūča 70 gadu jubileja un teātrī nolēma iestudēt Gerharda Hauptmaņa lugu PIRMS SAULES RIETA Oļģerta Dunkera režijā. Viņš piedāvāja galvenās lomas Matiasa Klauzena atveidošanu Pēterim Lūcim. Pētera Lūča Matiass Klauzens kļuva par vienu no 1977.gada mākslas brīnumiem. Izrāde saplūda kopā ar viņa 70.dzimšanas dienu un ar saņemto goda pilsoņa diplomu rokā viņš zālē sēdošajiem teica: Es jums visiem pateicos, es jums pateicos visiem, mani mīļie draugi, mīļie bērni un bērnubērni, par šim dzimšanas dienas svinībām, kas ir tik ļoti izdevušās, Diemžēl šī svētku diena liek man apzināties, cik es esmu vecs. Zūdošie spēki, aizejošais laiks uzvedina mani uz domām par pavisam citām lietām, nekā tās, ko prasa jauneklīgs, uz priekšu dzenošs spēks un topošs haotiski neizprotams laiks - tur būs vajadzīgi pavisam citi stūresvīri...” Fragments no Austras Skudras grāmatas „Es dzīvošu caur to labu”, R.:Liesma,1983.,141.lp.

Pēc izrādes PIRMS SAULES RIETA un godināšanas Pētera Lūča pateicības vārdi: „Mani mīļie, savas dzīves pēdējā cēlienā esmu sapratis, ko nozīmē laime. Paldies Jums, ka šodien varu teikt - es esmu laimīgs!” Fragments no 1977.gada 5.oktobra Valmieras rajona laikraksta „Liesma” M. Mežakas publikācijas „Esmu laimīgs”. LNA VAZVA 888.fonds,1.apr., 302.lieta. 3.lp.

23.att. Kostīmu skice Pēterim Lūcim izrādei PIRMS SAULES RIETA. 1977.gads. LNA VAZVA 888.fonds, 1.apr., 225.lieta, 17.lp.

24.att. Foto no izrādes PIRMS SAULES RIETA. Inkena - Baiba Valante un Klauzena lomā – Pēteris Lūcis.1977.g.VAZVA 888.fonds, inv.gr. Nr.85/7

25.att. Foto pēc izrādes MELDERMEITIŅA un Pētera Lūča 75 gadu jubilejā 1982.g. kopā teātra direktori I. Briedi. VAZVA 888.fonds, inv.gr. Nr.115/2

26.att. Laikraksts „Liesma” 1991.gada 2.marta publikācija „Vai jūs jau pošaties?”. VAZVA 888.fonds, 1.apr., 429.l., 9.lp.

Pēdējā Pētera Lūča izrāde Jerviluomas Kustā Artūra „ZIEMEĻNIEKI” luga, kuras pirmizrāde notika 1991.gada 2.jūnijā Valmieras kultūras namā. Pēteris Lūcis par izrādi: ”Strādāt ar labu dramaturģiju ir katra režisora un aktiera sapnis. Luga nav konstruēta, tajā ir dzīvi, patiesi, emocionāli, spilgti raksturi. Kas iznāks no izrādes, es nezinu. Lai tauta nāk un skatās. Bet, ja jūs man pajautātu, ko es gribu ar „Ziemeļniekiem” pateikt, es sacītu tā - Cilvēk, apstājies, ieskaties dziļāk! Sevī, savā apkārtnē, līdzcilvēkos. Tad radīsies domas, kādu ceļu izvēlēties, ko darīt, kā mīlēt. Cilvēk apstājies!” Fragments no1990./1991.g.sezonas izdevuma „Valmieras Drāmas teātra vēstis” publikācijas „Vai Valmieras teātrī „izmetīs pūku?” ” VAZVA 888.fonds, 1.apr., 429.l., 22.lp.

27.att. Kultūras ministrijas pavēle par darba līguma laušanu sakarā ar Pētera Lūča nāvi 1991.gada 22.jūlijā. LNA Valmieras ZVA 888.f.,3.apr., 189.l., 89.lp.

Pētera Lūča pārdomas pēdējā intervijā: „Kādreiz man teica: katrā aktierī redz Lūci. Sāka to uztvert kā negatīvu parādību. Tad es padomāju un atbildēju: bet, atvainojiet, ja mēs skatāmies Purvīti, tad katrā gleznā redzam viņu. Slikti ir tad, ja mani atdarina. Bet var jau būt, ka cilvēkiem šodien tā patiesība nemaz nav vajadzīga... Nē, bet es domāju, ka šodien cilvēkam vajag kaut ko vairāk nekā tikai ārējos izteiksmes līdzekļus. Tos jau uztver tikai ar redzi, ar dzirdi, bet kur tad paliek sirds? Un, ja apmeklē tās izrādes, kur vairāk tie fiņķikļuški, tad man liekas, ka skatītājiem lielu pakalpojumu neesam izdarījuši... Un tad mēs brīnāmies, ka cilvēkam nav iekšējās pasaules, nav emociju... Un tad mēs brīnāmies, ka cilvēks var bērnu nošaut... Tu to neraksti visu, es neprotu tā izteikties, bet nu raksti ar, varbūt es nomirstu, un tad tā būs pēdējā intervija”. Turpat gadsimtu ilgā leģenda, lielais pasaules brīnums ir aizgājusi, aiznesot līdzi savu cilvēka noslēpumu, ko paaudžu paaudzēm neatminēt. Fragments no Valmieras rajona laikraksta „Liesma” Nr.116 Austra Skudras publikācijas „Pēdējā intervija”. 1991.gada 26.jūlijs. VAZVA 888.fonds, 1.apr., 429.l., 20.lp

Publikāciju sagatavoja Valmieras ZVA vecākā eksperte G. Zīrāpe